VIKS

SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

SAREŽĢĪTAIS zvirbulens

Vienmēr, kad Zvirbulēns pēkšņi nezināja, ko domāt, ko ne, viņš sāka straujāk vicināt spārniņus. Vicināja, vicināja, bet reiz savicināja spārniņus speciāli.

Jo viņš ieraudzīja ozolā sēžam Zaļo Vārnu, kura, kādu laiku noraudzījusies Zvirbulēnā pavisam parasti, paskatījās uz viņu speciāli.

Kad viņi bija iepazinušies un pārvarējuši pirmo mul­sumu, Zvirbulēns pēkšņi ievaicājās:

—    Vai redzi?

Un norādīja lejup.

Zaļā Vārna paskatījās un tad sacīja:

—    Tu domā Cilvēku?

Zvirbulēns nolēma ielāgot svešo vārdu un atbildēja:

—    Nu jā, Cilvēku.

Bet Zaļā Vārna jau saprata, ka Zvirbulēns redz Cil­vēku pirmoreiz, viņa pati dzīvoja pasaulē jau trešo va­saru un, lai neteiktu vairāk, šo un to zināja. Taču Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa sacīja:

—    Aizlidosim uz kādu drošāku vietiņu, un es tev kaut ko pastāstīšu.

Zvirbulēns piekrita.

Viņi atrada nelielu, ziediem pilnu meža noru un apmetās bērza zarā.

—    Šodien tu pirmo reizi sastapi Cilvēku, — sacīja Zaļā Vārna, — un tāpēc tev būs lietderīgi zināt par viņu mazdrusciņ vairāk nekā, teiksim, par Zvirbuļu Vanagu.

Zaļā Vārna vēlreiz pārliecinājās, vai tuvumā patie­šām neviena nav, un tad pajautāja:

—    Saki — ko tu par viņu domā?

—    Nezinu, — atteica Zvirbulēns. — Man viņš šķiet tik neparasts. Nebiju iedomājies, ka pasaulē var būt kaut kas tāds.

Zaļā Vārna likās esam apmierināta ar atbildi. Viņa sacīja:

—    Tev taisnība — nevar būt. Taču ir. Mums ir darīšana ar Novirzi No Normas.

—    Ko nozīmē Novirze No Normas? — Zvirbulēns ievaicājās. Viņš jau sāka samierināties ar to, ka Zaļā Vārna ir pārāka par viņu, un klusībā pat lepojās, ka ieguvis tik gudru un skaistu draudzeni.

—    Ko nozīmē Novirze No Normas? — pārjautāja Zaļā Vārna. — Labāk es stāstīšu visu pēc kārtas.

Viņai ilgi nebija gadījies tik cītīgs klausītājs kā Zvirbulēns, un viņa stāstīja:

—    Redzi, pašā pasaules sākumā Cilvēks dzīvoja ar mums kopā un bija tāds pats kā mēs. Nu, saproti, visi — gan putni, gan zvēri, gan cilvēki — visi, visi dzīvoja kopā draudzīgi un nedarīja cits citam pāri.

Bet tad ar Cilvēku kaut kas notika. Mēs to no­saucām par Slimību. Redzi, Cilvēks sāka iedomāties, ka viņam ir tiesības uz mums. Viņš sāka mūs va­jāt. Tad mums neatlika nekas cits kā norobežoties no viņa, jo baidījāmies, ka Cilvēka Slimība var piemeklēt arī mūs.

Tā runāja Zaļā Vārna un piesardzīgi paskatījās vis­apkārt. Zvirbulēns bija pati uzmanība.

— Bet mēs vēl neesam zaudējuši cerību, — turpi­nāja Zaļā Vārna. — Ir taču zināms, ka likstas ir ār­stējamas. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Nostāsti par bijušo dienu saticību un brālību vēl dzīvo mūsu atmiņā, un meža zvēri un putni tos stāsta tālāk sa­viem bērniem. Mēs vēl neesam zaudējuši cerību.

Tā runāja Zaļā Vārna nelielajā, ziediem pilnajā meža norā.

Kādu dienu, lidodams garām ziedošu ķiršu dārzam, Zvirbulēns ieraudzīja Cilvēku otro reizi. Tas bija ma­zāks par pirmoreiz redzēto, jo bija Cilvēka Bērns.

Cilvēka Bērns sēdēja gaiši dzeltenu smilšu lauku­miņā, un viņam rokā bija — Zvirbulēnam spalvas uz pakauša sacēlās stāvus — putnēns! Tas nekustējās. Tātad Zaļajai Vārnai bija taisnība, kad viņa stāstīja par Cilvēka Slimību.

Zvirbulēns iespurdza ceriņkrūmā, kas auga turpat līdzās, jo ziņkāre tomēr bija lielāka par bailēm. Viņš gribēja redzēt, kas notiks tālāk.

Cilvēka Bērns paņēma atslēdziņu, iebāza to Nedzīvā Putnēna sānos un pagrieza. Putnēnā kaut kas notarkšķēja, un Zvirbulēns noskurinājās.

Tad Cilvēka Bērns nolika Nedzīvo Putnēnu zemē, un tas… atdzīvojās! Klakstot un dīvaini raustoties, Nedzī­vais Putnēns, šķita, uzknābā graudus. Taču viņš nedzī­voja ilgi. Klakstoņa un raustīšanās pakāpeniski pierima un drīz izbeidzās pavisam. Tad Cilvēka Bērns vēlreiz paņēma Nedzīvo Putnēnu rokās, vēlreiz ielika viņā atslēdziņu un vēlreiz pagrieza to. Viss atkārtojās tāpat kā iepriekšējā reizē.

Velti Zvirbulēns izgaidījās, ka Nedzīvais Putnēns, beidzis knābāt graudus, pacels galvu, ieraudzīs debesis un, savicinādams spārniņus, trauksies augšup. Vīlies un dažādu domu mākts, Zvirbulēns atstāja ceriņkrūmu un garām ziedošo ķiršu dārzam devās uz savu mājoklīti. Bet arī tur viņam nebija miera. Viņu nodarbi­nāja, lūk, kāds jautājums: kāpēc Cilvēkam vajadzīgs Nedzīvais Putnēns, ja pasaulē tik daudz dzīvo?

Un viņš devās pēc atbildes pie Zaļās Vārnas.

Zaļā Vārna tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Zvirbulēns nekavējoties izstāstīja redzēto.

—   Tu saki — klakstēdams un raustīdamies? — viņa pārvaicāja, kad stāstāmais bija galā.

—    Jā, — Zvirbulēns apgalvoja. — Klakstēdams un raustīdamies.

Zaļā Vārna jau pašā Zvirbulēna stāsta sākumā no­jauta, par ko ir runa, taču atcerēsimies, ka viņa tikko bija ieturējusi maltīti un baudīja atpūtu. Tas nozīmēja, ka tobrīd viņa nepavisam nebija noskaņota uz steidzīgu valodu.

—    Ja tev nekas nedeg, — viņa sacīja, — tad iekār­tojies, lūdzu, šajā ķērpju atzveltnī un klausies uzma­nīgi.

Zvirbulēns iekārtojās. Ķērpju atzveltnī bija mīksti un ērti. Zaļā Vārna sāka stāstīt:

—    Redzi, es jau mūsu pirmās tikšanās laikā tev darīju zināmu, ka Cilvēku piemeklējusi Slimība, viņš sācis mūs vajāt, un tāpēc no viņa norobežojāmies. At­ceries? Ir ļoti svarīgi, lai tu visu atcerētos, citādi nesapratīsi tālāko.

—    Es atceros, — dedzīgi apgalvoja Zvirbulēns, un tā bija patiesība, jo viņš patiešām atcerējās visu, ko Zaļā Vārna viņam stāstījusi.

—    Nu labi, tad klausies tālāk.

Un Zaļā Vārna turpināja:

—    Pakāpeniski Cilvēks izveidoja sev citu apkārtni. Atstājis mežus, kalnus un lauku plašumu, viņš uzbū­vēja sev akmens pasaules, nosaukdams tās par pilsē­tām. Patlaban šajās akmens pasaulēs mitinās lielākā daļa cilvēku.

Tomēr (un tagad klausies īpaši uzmanīgi!) kaut kas, kāda niecīga daļiņa, kāds atspulgs no senatnē piere­dzētā un izjustā vēl dzīvo Cilvēkā un visredzamāk parādās tieši Cilvēka Bērnā. Un raugi — Cilvēka Bērns pieprasa Cilvēkam putniņu un lācīti (ievēro, ka es ne­saku putnu un lāci, jo Cilvēka Bērns ir mazs un viņa vārdi arī ir mazi!). Un Cilvēks, zaudējis spēju izsaukt Cilvēka Bērnam no meža putniņus un lācīšus, tagad gatavo tos pats.

—    Gluži tāpat kā, nemācēdams vairs mitināties me­žos un laukos, viņš gatavo sev akmens pasaules, vai ne? — ierunājās Zvirbulēns.

—    Gluži tāpat, — apstiprināja Zaļā Vārna, apmieri­nāta, ka viņas jaunais draugs gadījies visai saprātīgs. Bet viņa vēl nebija galā ar savu stāstu.

—    Redzi, tieši Cilvēka Bērns ir tas, kā dēļ mēs vēl neesam zaudējuši cerību. Cilvēka Bērns grib būt kopā ar mums. Un Cilvēks mīl savu Cilvēka Bērnu. Vai tagad tu saproti? Vai saproti, kādēļ vēl neesam zau­dējuši cerību?

Ta runaja Zaļa Varna, kad bija ieturejusi maltīti un Daudīja atpūtu.

Zvirbulēns bija pārliecināts, ka viņš ir bijis vien­mēr. Kad Zaļā Vārna reiz viņam stāstīja kādu noti­kumu, piebilstot, ka tas atgadījies tad, kad Zvirbulēna nemaz vēl neesot bijis, viņš pagalam izbrīnījies iesaucās:

—    Kā? Kur tad es biju?

—    Tu vispār nebiji, — sacīja Zaļā Vārna, sakārto­dama kādu greizi iegulušu spalvu.

—    Kā — nemaz? — turpināja brīnīties Zvirbulēns.

—    Nu bet kur tad es biju, ja es vispār nebiju? Kur tad es biju?

—    Nu kā tu nesaproti, — Zaļā Vārna sapīka. — Tu vienkārši nebiji, un viss.

—    Ja es vienkārši nebiju, tad es biju sarež­ģīti, — sacīja Zvirbulēns un paskatījās Zaļajā Vārnā tā, it kā būtu viņai atņēmis brangu graudu.

Zaļā Vārna pasmaidīja vienu no saviem smaidiem.

—    Sarežģīti, tu saki? Tiesa gan, tas ir visai sarež­ģīti, un es tevi turpmāk saukšu par Sarežģīto Zvir- bulēnu.

—    Es pats esmu Sarežģītais Zvirbulēns, mani ne­maz tā nav jānosauc. — Zvirbulēnam nepatika, ka cits kāds iedod viņam vārdu, ko viņš pats nav izgudrojis, taču viņam darīja godu tas, ka nu viņš vairs nebūs parasts zvirbulēns. Zaļā Vārna jau arī nebija parasta vārna, bet gan Zaļā Vārna. Nu viņš ir līdzvērtīgs savai draudzenei. Viņš paskatījās uz Zaļo Vārnu un redzēja,

ka vina smaida. »

—    Kāpēc tu smaidi? — Zvirbulēns noprasīja.

—    Tāpat vien. — Zaļā Vārna pavēra knābi. — Jauks laiciņš.

—    Laiciņš jau pats ir jauks, — Zvirbulēns nerimās.

—   Bet kāpēc tu tā smaidi?

—    Kā tad es smaidu? — Zaļā Vārna paklakšķināja ar mēli.

—    Tā speciāli, — sacīja Zvirbulēns. — Tā, ka es nevaru saprast.

—    Viss jau nemaz nav jāsaprot. — Zaļā Vārna pie­šķieba galvu. — Tad vairs nebūs interesanti. Nebūs speciāli, — viņa piebilda.

Citu rītu pamodies, Zvirbulēns ieraudzīja virs sava mājoklīša Zirnekli aužam tīklu. Zvirbulēns jau grasī­jās tīklu izārdīt un Zirnekli padzīt, bet tad sāka domāt un apsvērt, ko ar tādu tīklu varētu iesākt. Un izdo­māja: varētu zvejot zivis.

—    Klau, brāl, — viņš uzrunāja Zirnekli, — noaud man tik lielu tīklu, lai varu zivis zvejot.

Zirneklis pārtrauca darbu, paskatījās uz Zvirbulēnu un sacīja:

—    Ko tu iesāksi ar zivīm? Zvirbulēni zivis neēd.

Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:

—    Vajag tikai iesākt; starp citu — es neesmu pa­rastais zvirbulēns, bet Sarežģītais. Tu to, protams, nezināji, vai ne?

Zirneklis, protams, to nezināja. Taču viņš bija ar mieru noaust tīklu tikai tad, kad Zvirbulēns apsolīja viņam duci mušu.

Pievakarē tīkls bija gatavs, un Zvirbulēns ar Zir­nekli nogādāja to līdz upītei. Tajā vietā upītē atradās ūdenskritums. Abi zvejnieki nosprieda, ka tīkls jāiedabū upītē lejpus ūdenskrituma — tur būšot vairāk zivju. Bet kā? Ne Zvirbulēns, ne Zirneklis nebija nekādi

ūdensvīri, slapjuma abi vairījās cik vien varē­dami.

Bet zem ūdenskrituma dzīvoja Ūdensstrazds. Viņš jau bija pamanījis abus zvejniekus un piesteidzās vi­ņiem klāt.

—    Es esmu Ūdensstrazds, ja jums tas gadījumā nav zināms. Šī vieta ir mana, un bez manas atļaujas un ziņas šeit jebkāda darbošanās ir aizliegta. Tā.

Bet Zvirbulēns viņam atbildēja:

—    Labi, Ūdensstrazd, ka pasacīji. Citādi mēs tiešām būtu rīkojušies bez tavas ziņas. Tagad rīkosimies ar tavu ziņu. Taču, lai tev prāts būtu pavisam mierīgs, es tev rīt atnesīšu veselu klēpi meža zemeņu.

Bet Ūdensstrazds sacīja tā:

—    Varbūt es nemaz negribu tās tavas zemenes?

Zvirbulēns viszinoši atbildēja:

—    Vajag tikai iesākt. Pats redzēsi, kas tas par gar­dumu^

Un Ūdensstrazds sacīja:

—    Gardumi man patīk. — Un jau rāmākā balsī pie­bilda: — Paskatīšos, ko jūs te darīsiet.

Bet Zvirbulēns viņam teica:

—    Mēs gribam zvejot zivis. Mums ir tīkls, kuru vajag dabūt ūdenī.

Un Ūdensstrazds viņam atbildēja:

—    Šajā vietā visas zivis pieder man. Tev būs jāatnes daudz to tavu gardumu, ja gribi tikt pie zivīm.

Bet Zvirbulēns sacīja:

—    Dots pret dotu — mums zivis, tev ogas. Bet nu gan palīdzi ievilkt tīklu upītē!

Ūdensstrazds beidzot bija ar mieru un ķērās pie darba. Pa to laiku Zvirbulēns un Zirneklis iekūra ugunskuru, lai sasildītos, jo vakara gaiss ūdens tuvumā kļuva drēgns.

Kad Ūdensstrazds savu darbu bija veicis, viņš pie­biedrojās abiem zvejniekiem, un kādu laiku visi trīs tērzēja, pārcilādami gan ticamus, gan neticamus, gan pavisam ērmotus atgadījumus no meža iemītnieku dzī­ves.

Ap saules rietu visi trīs zvejnieki vilka tīklu no ūdens laukā. Tīklā spārdījās Līdacēns.

—   Ū ja! — tas, sarijies gaisu, teica. — Vai liksieties mierā! Ka zvetēšu ar asti!

Taču Zirnekļa noaustais tīkls izrādījās apbrīnojami izturīgs, un Līdacēns velti šķieda spēkus.

—    Esi nu prātīgs! — Zvirbulēns centās savaldīt Līdacēnu ar knābi. — Ko dīdies? Redzi nu — apšļak­stīji mūs pavisam slapjus! Tu nu gan esi!

Līdacēns, redzēdams, ka tik lēti viss vaļā netiks, uzsāka citu valodu:

—    Ja atlaidīsiet, jums no manis būs lielāks labums.

Zvirbulēns tūlīt vaicā:

—    Kāds no tevis var būt vēl lielāks labums nekā tu pats?

Bet Līdacēns atbildēja:

—    Ja atlaidīsiet, es jums nesīšu krastā zivtiņas, kad vien vēlēsities. Ar mieru?

Zvirbulēns ar Zirnekli saskatījās, un Zirneklis sacīja Zvirbulēnam tā:

—    Saki, ka esam ar mieru, citādi mums ikreiz, kad sagribēsies zivis, nāksies stiept tīklu uz upi.

Un Zvirbulēns sacīja Līdacēnam:

—   Labi, Zaļsvārcīti. — Bet pie sevis nodomāja: «Zaļā Vārna, Zaļais Līdacēns — iet nu gan man zaļi!»

Kopš tās dienas Zvirbulēna_ ēdienu karte papildinājās ar kaltētām zivtiņām. Bet Udensstrazdam tika vesels zvirbuļa klēpis meža zemeņu. Izrādījās, ka Zvirbulēnam bija taisnība — vajadzēja tikai iesākt.

Vienīgi Zirneklis turpmāk izvairījās aust savus tīklus putnu mājokļu tuvumā, jo vairāk par visu pasaulē viņš cienīja vienatni.

Un Zvirbulēns uzrakstīja Zaļajai Vārnai vēstuli. Ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un grasījās rakstīt adresi, taču laikus apķērās, ka nezina, kur īsti Zaļā Vārna mājo. Zvirbulēns ļoti uzbudinājās. «Esmu nu gan! Nebūtu laikus apķēries, būtu uzrakstījis adresi, nemaz nezinādams, kur Zaļā Vārna dzīvo.»

Un sapīcis savilka pierīti rievās, lai vieglāk varētu izdomāt, kur tad īsti Zaļā Vārna mīt. Kad sarauktā pierīte nelīdzēja, Zvirbulēns pakasīja aiz auss, taču arī tas nedeva cerēto rezultātu. Tad viņš ķērās pie viena no visdrošākajiem paņēmieniem, proti, sāka urbināt degunu — visai nemākulīgi, taču centīgi. Kad nu arī tas nelīdzēja, Zvirbulēns paskatījās gaisā, gluži tāpat kā to dara skolas bērni, kad skolotāja uzdevusi grūtāku jautājumu. Pacēlis acis augšup, Zvirbulēns ne pa jokam apmulsa.

Uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna.

Zvirbulēns nosarka, jo viņam šķita, ka Zaļā Vārna tikai izliekas Zvirbulēnu neredzam. Viņa lūkojās pavi­sam uz citu pusi, it kā nebūtu redzējusi Zvirbulēnu nedz pierīti rievās savelkam, nedz aiz auss pakasām, nedz degunu urbinām. Taču Zvirbulēnam arvien vai­rāk sāka likties, ka Zaļā Vārna lūkojas kaut kur citur speciāli, jo, pavēries viņas skatiena virzienā, Zvir­bulēns redzēja vienīgi baltus un pavisam neievērojamus mākonīšus. Viņa lūkojās uz citu pusi tik ļoti, ka Zvir­bulēnam tas nemaz nepatika.

Un Zvirbulēns nolēma, ka viņš Zaļajai Vārnai vairs nepatīk. Jo kā citādi lai izskaidro viņas tik ilgo prom­būtni? Nu kāpēc viņam toreiz vajadzēja kasīt aiz auss un urbināt degunu?

Sis es-neko-neredzēju skatiens!

Sī it-kā-nekas-nebūtu-bijis poza!

Un Zvirbulēns deva sev solījumu apgūt labas uzvedī­bas iemaņas.

Taču, pirms ķeras pie šī visnotaļ grūtā darba, nepie­ciešams patīkams noskaņojums, bet to Zvirbulēns nu nekādi nevarēja iedomāties bez Zaļās Vārnas.

— Došos viņu meklēt, — viņš izsacīja gandrīz balsī un satrūkās. Zvirbulēns ļoti reti domāja skaļi.

Jūlija pēcpusdiena tveicēt tveicēja, saule bija tieši virs galvas, un Zvirbulēnam laiku pa laikam nācās uzmeklēt kādu avotu vai strautu, lai remdētu slāpes. Sādā sutoņā putni rod patvērumu koku pazarēs vai do­bumos, kur svelmainie saules stari neiesniedzas.

Gaiss bija tik neparasti kluss, ka varēja dzirdēt ķirzaku pārskrējienus sausajā zālē. Sākumā Zvirbulēns nezināja — bīties no ķirzakām vai ne, bet, pārliecinā­jies, cik tās tramīgas, iesāka viņas dzenāt.

Aizrāvies jaunatklātajā rotaļā, Zvirbulēns bija sa­sniedzis kādu ezeriņu. Viņš jau dzīrās uzmeklēt ēnotu pazari ūdens malā, kad skatienu piesaistīja kaut kas lielai un košai puķei līdzīgs. Saulessargs!

Košais saulessargs atradās ezeriņa pretējā krastā. Neraugoties uz nogurumu, Zvirbulēns kļuva ziņkārīgs.

«Došos palūkoties,» viņš izlēma, tomēr nelidoja pāri ezeram, kura ūdens virsma bija tik gluda, ka pat ods varētu nodzerties, bet īsiem pārlidojumiem lavījās cauri krūmājam.

O! Tik košu saulessargu Zvirbulēns redzēja pirmo­reiz. Tas vizēja un trīsuļoja, bija gluži kā dzīvs.

Saulessarga ēnā kāds sēdēja. Zvirbulēns palūkojās vērīgāk, un viņa knābis no pārsteiguma palika vaļā,— ēnā sēdētāja bija Zaļā Vārna! Un saulessargs nebija nekas cits kā Pāva astes vēdeklis! Zvirbulēns ļoti uz­budinājās. Viņu nespēja nomierināt pat tas, ka Pāvam bija visai muļķīga sejas izteiksme. Par sejas izteiksmi Zvirbulēns bija pilnīgi pārliecināts. Savu mūžu viņš vēl nebija redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi. «Nesa­protu, ko viņa tādā atradusi,» viņš sacīja pie sevis, taču iespējams, ka daļu sakāmā dzirdēja arī Zaļā Vārna, jo tieši tobrīd viņa pagrieza galvu uz Zvirbu- lēna pusi. Zvirbulēns iespurdza mežā, un pagāja zināms laiks, kamēr viņš nomierinājās. Saule tikām bija sākusi savu ceļu lejup, un Zvirbulēns devās atpakaļ uz savu mājoklīti. Viņš bija izdomājis: viņš vairs nemeklēs Zaļo Vārnu.

«Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» — viņam neizgāja un neizgāja no prāta. «Savu mūžu neesmu redzējis tik muļķīgu sejas izteiksmi.»

Šī doma viņam tomēr nedaudz palīdzēja.

Kad Zvirbulēns jau gandrīz bija sācis pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, viņš saņēma aploksni. Atdarījis to ar knābi, viņš izvilka vēstuli un lasīja:

«Vakar es tevi redzēju. Lūdzu, nedusmo! Veselu nedēļu pie manis viesojās kāds radinieks no Dienvi­diem, un man nācās viņam pakavēt laiku. Tu jau vari iedomāties, kāds ir Pāvs, bet tur neko nevar darīt.

Ziemā savukārt es būšu viņa viešņa. To sauc par pieklājību.

Toties tagad esmu atkal brīva — šorīt pavadīju Pāvu uz lidostu, un patlaban viņš jau ir lielā ga­balā. Ja vēlies, ierodies paciemoties.»

Sekoja adrese un paraksts «Zaļā Vārna».

Zvirbulēns, protams, nekavējoties atmeta ar roku savam nodomam pievērsties darbiem, kurus viņš pirms iepazīšanās ar Zaļo Vārnu mēdza veikt ik dienas, vie­nīgi doma par Pāvu vēl nedeva mieru. «Tik muļķīgu sejas izteiksmi!» pukojās Zvirbulēns. «Un tad vēl lid­mašīna! Vai tad tā nav Novirze No Normas?»

Un tomēr dzīve viņam šķita daudz jaukāka nekā pirms vēstules saņemšanas.

Kādu rītu Zvirbulēns pamanīja tālumā kaut ko ļoti aizdomīgu. Un tieši tur viņš šodien bija nolēmis pa­mieloties ar ķiršiem, kas jau sāka ienākties. Pirms vairākām dienām viņš ķiršos bija redzējis strazdus, un tas jau nozīmēja kaut ko pavisam noteiktu.

Taču patlaban tur kāds bija. Vai tiešām Cilvēks? Zvirbulēns sabozās un sacēla apkakles spalvas. Miklajā rīta gaisā tas bija prāta darbs. Tad Zvirbulēns vēlreiz pievērsās aizdomīgajam stāvam. Migla ļāva saskatīt tikai svārkus un platmali.

«Paskat, paskat,» Zvirbulēns sapīka. «Vēl viens kā­rumnieks un, galvenais, pasteidzies jau pirms manis.»

Iecerētā mielošanās draudēja izjukt, turklāt, miglai pakāpeniski izklīstot, Zvirbulēns pārliecinājās, ka Sa­vādnieks (jo kā gan citādi viņu dēvēt?) joprojām atro­das turpat. Bet visdīvainākais bija tas, ka Savādnieks ķiršus nemaz neaiztika. Stāvēja kā zemē iemiets, un viss.

«Nekas,» Zvirbulēns iecirtās, «paskatīsimies, kurš no mums pacietīgāks — tu vai es.» Un viņš turpināja nogaidīt.

Taču pagāja, burtiski, dažas minūtes, un visi Zvir- bulēna pacietības krājumi bija izsīkuši. Viņam iešāvās prātā doma apciemot Zaļo Vārnu. Domāts — darīts, un pēc neilga laika Zvirbulēns jau atradās pie Zaļās Vārnas mājokļa vecās kļavas dobumā un, padevis lab­rītu, sacīja:

—    Atlido man līdzi uz ķiršu dārzu, labi?

—    Vai tas esi tu, Zvirbulēn? — Zaļā Vārna saldi nožāvājās, jo saskaņā ar savu šīsdienas režīmu bija tikko pamodusies. Miglainos rītos Zaļā Vārna gulēja ilgāk nekā parasti. — Uz ķiršu dārzu, tu saki? — Viņa tīksmi izstaipīja locekļus. — Bet, paga, drau­dziņ, — kopš kura laika mēs esam sākuši mieloties ar ķiršiem? Es tā kā neatceros.

—    Tas nekas, vajag tikai iesākt!

—    Nu labi, — sacīja Zaļā Vārna. — Pagaidi, kamēr savedīšu kārtībā mājokli.

Un, kad viņa bija gatava ceļam, abi gardēži pacēlās spārnos. Zvirbulēns vēl ne pušplēsta vārdiņa nebija bildis par Savādnieku. Viņš, kā allaž, gluži vienkārši nevēlējās atzīties savā nezināšanā un cerēja, ka noslē­pumu pavisam neviļus atrisinās viņa draudzene.

Tuvojoties dārzam, Zaļā Vārna, protams, tūlīt pama­nīja tā saucamo Savādnieku un pamāja Zvirbulēnam:

—    Nu tikai aši!

Un iemetās kādā ogām bagātā zarā pavisam netālu no Savādnieka platmales.

—    Trakā, ko tu dari! — pusbalsī iesaucās Zvirbu­lēns. — Vai tad tu neredzi?

Bet Zaļā Vārna jau šķina sulīgās un saldās ogas, un Zvirbulēns bija pilnīgā neizpratnē. «Kā tad tā?» viņš apmulsis risināja savu domu. «Pati brīdina no Cilvēka, bet, tiklīdz pamana kādu kārumu, — re, ko dara!»

—    Ko nemielojies? — Zaļā Vārna apvaicājās, bet tikai tā, starp citu, jo bija pārāk aizņemta.

Zvirbulēns sarauktu pieri noslēpumaini pamāja uz Savādnieka pusi, un tad, jā, tad Zaļā Vārna saprata. Iesmiedamās viņa sacīja:

—   Ak, es muļķe! Kā gan man neienāca prātā, ka tu neko nezini par Putnubiedēkli!

—    Ā, jā, Putnubiedēkli, — Zvirbulēnam diezgan labi izdevās pateikt it kā starp citu.

—    Nebīsties nenieka, — sacīja viņam Zaļā Vārna, uzlaizdamās Savādniekam uz pleca. — Redzi?

Kad Zvirbulēns pārliecinājās, ka no Savādnieka pa­tiesi nav ko bīties, viņš pielidoja tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk.

«Kāds neglītenis,» bija viņa pirmā doma, un viņš to pateica Zaļajai Vārnai.

—    Kā jau Putnubiedēklis, — viņa atbildēja, atsāk­dama mielošanos.

—    Kā jau, — apstiprināja Zvirbulēns. — Līdzīgs Cilvēkam, vai ne?

Zaļā Vārna iesmējās un gandrīz aizrijās ar ogu.

—    Bet varbūt, hi, hi! — varbūt Cilvēks ir līdzīgs Putnubiedēklim? Tas tik ir atklājums!

Zvirbulēns, protams, nepavisam nesaprata, kādu at­klājumu viņš tikko izdarījis, tādēļ it kā nejauši pavai­cāja: — Nu, nu? — un pievirzījās tuvāk, jo neapzi­nāti nojauta, ka atklājums varētu būt arī kaut kas ļoti labs.

—     Redzi, — iesāka Zaļā Vārna, kad bija izspļāvusi ršu kauliņu. — Cilvēks domā, ka ir cēlies no Pēr- ķa. Nav jau noliedzams, zināma līdzība ir, taču, ja mājam par līdzību starp Cilvēku un Putnubiedēkli… Te Zaļā Vārna pēkšņi aprāvās, jo bija saklausījusi aut ko neparastu. Viņa ieklausījās un tad pačukstēja:

—    Laižamies, tur kāds nāk!

—     Vai vēl viens Putnubiedēklis? — Zvirbulēnam spruka no knābja, un labi, ka Zaļā Vārna to nesa- sirdēja, citādi viņa pavisam noteikti būtu aizrijusies • ķiršu kauliņu.

Kādā no saviem lidojumiem uz upīti Zvirbulēns ie- mdzīja Spāri.

Spāre graciozi sēdēja uz niedres zieda un žāvēja stū samirkušos, smalki veidotos spārniņus.

—     Kas tu par putnu? — Zvirbulēns jautāja pavisam BŠi, jo domāja tā — ja jau spārni, tad putns.

—     Ha! — Spāre aizvainota sašūpojās un līdz ar to išūpoja arī niedres ziedu.

«Tātad, Ha-Putns,» nodomāja Zvirbulēns un ielāgoja uno vārdu.

—     Ha, vai tu gribi ar mani draudzēties? — viņš licāja.

Niedres zieds atkal sašūpojās, un Spāre vēlreiz sa- ja: — Ha!

—     Ha! — pēc brīža viņa sacīja trešoreiz. — Es ņe­mu nekāds putns. Es esmu Spāre.

Un, graciozi pagrozījusi ķermeni, iemirdzējās saules aros līdzīgi dārgakmenim.

—    Labi, es ticu, ka tu esi Spāre, — sacīja Zvirbu­lēns, pietuvojies ūdens malai un lauzīdams galvu, ko vēl tādu īpašu pavaicāt. Kaut ko speciālu!

—    Vai tu baidies no spārubiedēkļiem? — viņš ieči- vinājās, priecīgs, ka atradis iemeslu sarunas turpināša­nai, jo Spāre viņam patika.

Niedre sašūpojās.

—    Spārubiedēkļu vispār nemaz nav, — sacīja Spāre.

—    Kā nu nav! Ja jau ir putnubiedēkli, tad pats par sevi saprotams, ka ir arī spārubiedēkļi, — Zvirbulēns čivināja, pilnīgi apmierināts ar savām spriešanas spējām.

—    Putnubiedēkli ir tāpēc, ka putni ņem to, kas tiem nepienākas, — sacīja Spāre. — Spāres tā nerīko­jas, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc spārubiedēkļiem.

Zvirbulēns apjuka.

—    Vai tev ķirši nemaz negaršo? — viņš vaicāja. Niedres zieds sašūpojās.

—    Es zinu, ko tu domā, — sacīja Spāre, — bet tas jau ir nenovēršami.

—    Kas ir nenovēršami? — painteresējās Zvirbulēns.

—   Kas ir nenovēršami?

—    Tas, ka tu esi nelabojams, — sacīja Spāre.

—    Nelabojams — kas? — joprojām interesējās Zvir­bulēns.

—    Nelabojams kārumnieks, — atbildēja Spāre un pa­smaidīja. — Vai ne?

—    Es nesaprotu, kas te jālabo, — sacīja Zvirbulēns.

—    Manuprāt, būtu jāuztraucas, ja ķirši man negaršotu. 2ēl, ka no šīm lietām tu neko nesaproti, mēs varētu divatā aizlidot līdz dārzam un pamieloties.

—    Vai no putnubiedēkļiem nebīsties? — Spāre pa­vaicāja.

—    Es — un bīties?! — Lepni sabozās Zvirbulēns.

—   No putnubiedēkļiem!

fiņš paņēma knābī kādu gruzi un iesvieda to ūdenī nevērīgi, ka Spārei gribot negribot bija jāsaprot tā- u paskaidrojumu veltīgums. Viņa pasmaidīja.

— Tu esi interesants Zvirbulēns, — viņa sacīja, sašū- lama niedres ziedu. — Vai visi jūs esat tik intere- ti?

— Pirmkārt, es esmu nevis interesants, bet gan režģīts, — sacīja Zvirbulēns, — un, otrkārt, es naz nezinu, ko nozīmē interesants. Vispār tā — tas ir kaut kas slikts, tad es labāk esmu neintere- ts.

spāre atkal pasmaidīja. Zvirbulēns viņai bija iepaticies, un viņa teica:

—    Kad tu atkal atlidosi?

'zvirbulēnam ļoti patika tas, ko Spāre nupat bija teikusi, un viņš sacīja priecīgu prātu:

—  Rīt! — Un, drošs paliek drošs, piebilda: — Tu esi interesanta. Bet kāpēc tu pašā sākumā teici

ha!»? Ko nozīmē «Ha!»? Vai kaut ko speciālu? biedres zieds sašūpojās, un Spāre pasmaidīja.

—  Noteikti. Pavisam noteikti kaut ko speciālu.

—  Es tevi saukšu par Ha-Spāri, — ierosināja Zvirbulēns.

Spāre mirkli padomāja un, tā kā viņai vēl nebija iša vārda, sacīja:

—  Esmu ar mieru, Sarežģītais Zvirbulēn.

—  Kas nu būs! — iesaucās Zvirbulēns, iekļuvis spārnoto Skudru mākonī.

Visu pēcpusdienu viņš bija viesojies pie Zaļās Vārnas cās kļavas dobumā un tagad atgriezās mājup.

—    Ko tu jauc mūsu rindas? — piktojās Spārnotās Skudras.

—    Jūs pašas kaut ko jaucat, — lika pretī Zvirbulēns, aplipdams skudru ķermeņiem. — Nevis es jums, bet jūs man traucējat. Lidojiet savu ceļu, citādi — ka uzknābšu!

Skudras ļoti uzbudinājās un sacīja Zvirbulēnam:

.— Mēs, kā vienmēr šajā stundā un vietā, dodamies uz savām mītnēm, un tu ne no šā, ne no tā ņem un jauc mūsu rindas. Lido vien savu ceļu, citādi tev klā­sies plāni! Visas mūs neapknābāsi.

Zvirbulēnam bija ļoti nepaspārnīgi lidot aplipušam ar skudrām, tādēļ viņš sacīja:

—    Tādas kā negudras — ne no šā, ne no tā metī- šoties man virsū! Pagaidiet vien, gan uzzināšu, kuram no mums taisnība.

Tā teicis, Zvirbulēns atstāja Spārnoto Skudru mākoni un sapīcis pavērās visapkārt, lai noskaidrotu, kur pat­laban atrodas. Rau, lejā plūda upīte! Re, kur līcis, kurā pirms nedēļas viņš bija iepazinies ar Ha-Spāri! «Nolaidīšos,» Zvirbulēns izlēma, «un paskatīšos — var­būt Spāre vēl nebūs devusies pie miera.»

Domāts — darīts. Zvirbulēns nolaidās upītes oļainajā krastā un sāka vērot niedres.

Spāre sēdēja uz kādas niedres kāta un šķita esam aizmigusi. Zvirbulēns iečivinājās.

Spāre saslēja trauslos, vizošos spārniņus un sacīja:

—    Netrokšņo! Es redzēju tevi nolaižamies. Lūdzu, izturies, cik vien klusi iespējams! Es klausos ūdens valodu.

—    Kā? — Zvirbulēns pārsteigts iečivinājās. — Vai tad ūdenim ir valoda?

—    Tu nezināji? Kā tu nezini tik vienkāršas lietas? Visam ir valoda. Pilnīgi visam.

—    Nu, bet akmenim? — Zvirbulēns ievaicājās.

—    Nu, protams, arī akmenim, — Spāre atbildēja.

—    Vai tad tu nekad neesi dzirdējis akmeni runājam?

To teikusi, viņa atkal izbrīnā sacēla spārniņus, un

niedre sašūpojās. Zvirbulēns, negribēdams atzīties, ka zina vēl tik gaužām maz, sacīja tā:

—    Varbūt esmu dzirdējis, nezinu. Sī ir mana pirmā vasara, es uzreiz visu nevaru atcerēties.

Un viņš pielieca galvu, lai satvertu un notiesātu pavisam sīciņu sēkliņu, ko bija atnesis vējš. Bet Spārei bija pa prātam, ka viņa varēja likt lietā visas savas uzkrātās gudrības.

—    Arī tagad var dzirdēt akmens valodu, — viņa sa­cīja. — Ieklausies upē, un tu to dzirdēsi. Tur sarunā­jas ūdens un akmeņi. Vai dzirdi? Tā ir viņu valoda.

—    Es zinu! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.

—    Ūdens nāk no tālienes un stāsta akmeņiem visu, ko redzējis, un akmeņi klausās un taujā taujādami, vai ne?

—    To tu ļoti skaisti pateici, — sacīja Spāre un sa­cēla spārniņus.

Zvirbulēnam kļuva līksmāk. Viņš panācās tuvāk ūdensmalai, iečivinājās vēlreiz un izstāstīja Spārei atga­dījumu ar Spārnotajām Skudrām, pašās beigās pavai­cādams:

—    Kā tev šķiet, kam bija taisnība — man vai vi­ņām?

Spāre kādu brīdi domāja, tad sacīja:

—   Tu runā kā Cilvēks. Taisnību sagribējies! No tās taču nav nekāda labuma. Kur tu to liksi? Redzi pats — skudrām par tavu taisnību nosmieties, bet tieši viņām tu to gribēji pierādīt, vai ne?

Zvirbulēns stāvēja, knābi nodūris, un domāja. Spāre runāja viņam nesaprotamas lietas.

—    Labi, draugs, lai notiek, — turpināja Spāre, atkal sasliedama spārniņus, — es tev izstāstīšu mīlestības noslēpumu.

Zvirbulēns uzlēca uz kāda sausāka oļa, un Spāre iesāka:

—    Reiz Uguns un Ūdens saķildojās par to, kura taisnība lielāka. Ķildojās vienu dienu, ķildojās otru, bet, nevarēdami panākt izlīgumu, nolēma izmēģināt spēkus. Sākās cīkstiņš. Tur, kur ņēma virsroku Ūdens, applūda krasti, pļavas, meži un pakalni, izdzisa pa­vardi. Tur, kur bija stiprāka Uguns, izžuva ezeri, upes un jūras, aizgāja bojā bez ūdens palikušie dzīv­nieki un cilvēki, sauss, karsts vējš svilināja pelnu pe­lēkas smiltis un nokvēpušus akmeņus.

Tad Ūdens un Uguns redzēja, cik vientuļi bija kļu­vuši, katrs savu taisnību pierādīdami. Viņus pārņēma bailes. Bailes no tā, ka viņi nevienam vairs nebūs va­jadzīgi, ja pasaulē paliks vieni paši. Un tad, jā, tad viņi slēdza mieru.

Ūdens atgriezās savā un Uguns — savā vietā, pļavās un mežos atkal uzziedēja puķes, no kalniem ielejās atgriezās cilvēki, iekopa laukus un tīrumus, un vasaras vidū upju un ezeru līčos skanēja viņu dziesmas, un Ūdens spoguļos atspīdēja Uguns līksmā dejā; iedomājies tikai — Uguns atspīdums Ūdenī!

Tā runājusi, Spāre saslēja spārniņus un atvadījās no Zvirbulēna, jo bija iestājies vakars un no upes nāca vēsums. Arī Zvirbulēns devās mājup. Viņš vairākkārt pārdomāja Spāres stāstu, bet naktī sapnī redzēja Spār­notās Skudras. Tās bija atlidojušas uz upmalu, un Spāre viņām kaut ko stāstīja. Ko viņa stāstīja, to Zvirbulēns nevarēja sadzirdēt, jo sapņos reizēm tā gadās.

Pēdējā laikā Zvirbulēns bija ievērojis, ka naktis kļu­vušas garākas un vēsākas, bet dienas — aizvien pelē­kākas un mākoņainākas. Kādu rītu pamodies, Zvirbu­lēns ieraudzīja, ka sākušās lietavas. Un viņš atcerējās, ka Zaļā Vārna reiz viņam tika stāstījusi par pārmai­ņām, kurām sākoties daudzi putni pārcelšoties uz dzīvi tālu projām. Patlaban drēgns lietus pavisam bezjūtīgi apstrādāja mežus un laukus un visapkārt bija tik nemī­līgi un skumji, ka negribējās ne spalviņu pakustināt. Ko iesākt?

Zvirbulēns izdomājās gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi; viņš atsauca atmiņā vasaras notikumus un piedzīvojumus, atcerējās savus draugus un paziņas. Un viņš nolēma to visu pierakstīt.

Saplūcis vēl nesamirkušās jasmīnlapas (jo viņa mā­joklis atradās jasmīnkrūmā kādas sen pamestas ēkas tuvumā), izvilcis sev no spārna spalvu, mērcēdams to nolauztās pienenes kāta baltajā sulā, Zvirbulēns sāka pierakstīt visu pēc kārtas. Viņš rakstīja ļoti ilgi — tāpēc ka viņš rakstīja pirmoreiz savā mūžā un tāpēc ka viņš vēlējās, lai uzrakstītais izskatās pēc iespējas glītāk.

Pa to laiku lietus pakāpeniski mitējās, un, kad no padebešiem noritēja pēdējā lietus lāsīte, Zvirbulēns bija uzrakstījis it visu, ko spēja atcerēties mazā put­nēna vērīgā galva. Zvirbulēns iesprauda rakstāmrīku ligzdas malā, noplūca smilgu un sadiedza aprakstītās lapas kopā. Iznāca jasmīnlapu grāmatiņa.

«Parādīšu Zaļajai Vārnai,» Zvirbulēns nolēma.

Mākoņu spraugā atspīdēja saule. Viņas vēl siltie stari ieslīpi pārslīdēja mežam un pļavām.

Drīz vien Zvirbulēns jau atradās pie vecās kļavas

sastapa savu draudzeni sildāmies skopās saules pie- mīlīgajā siltumā.

—   Labi, ka atlidoji, — viņa sacīja. — Šodien mēs dodamies uz Dienvidiem.

—   Uz Dienvidiem? — Zvirbulēns nespēja noticēt, ka pārmaiņas notiks tik ātri.

—   Vai tad tu nesaproti? — Zaļā Vārna brīnījās. Es taču esmu gājputns un nevaru ciest šejienes

rudeni. Jau tagad esmu tik nosalusi, ka nezin vai sa- silšu. Vienkārši šausmīgi laika apstākļi! Zvirbulēnam kļuva skumji.

—   Bet es tev atnesu, lūk, šo te, — viņš iečivinājās.

—   Kas tas ir? — Zaļā Vārna painteresējās. — Vai kaut kaut kas ļoti gards? Pirms tālā ceļa nemaz nebūtu ļauni iebaudīt kaut ko speciālu.

—    Es tev atnesu grāmatu, — sacīja Zvirbulēns. Gribi, palasīšu?

Atklāti sakot, Zaļā Vārna bija nedaudz vīlusies, bet, nevēlēdamās Zvirbulēnu sarūgtināt, sacīja:

—   Nu labi, palasi. Es tikmēr saulītē pasildīšos. Un Zvirbulēns lasīja.

Pēc kāda laika viņš apklusa un, palūkojies uz Zaļo vārnu, gaidīja, ko viņa sacīs. Viņš ļoti vēlējās dzirdēt draudzenes spriedumu par savu darbu. Taču Zaļā vārna pat aci nepamirkšķināja. «Vērīgi klausās,» nodomāja Zvirbulēns un lasīja tālāk. Pagāja vēl kāds laika drusciņš, un Zvirbulēns atkal pacēla galvu. Viņš pavē- rās savā draudzenē ciešāk, un — ko jūs domājat! — zaļā Vārna nebija izdarījusi neko citu kā aizsnaudusies. Šajā brīdī Zvirbulēns patiesi kļuva ļoti sarežģīts, proti, viņš apvainojās. Aizvēris savu pirmo grāmatiņu, viņš paņēma to knābītī un devās mājup. Atgriezies ligzdā, viņš jau grasījās noglabāt savu rak- tu darbu vissausākajā vietiņā, kad atcerējās Spāri.

«Kaut viņa nebūtu… jā, kaut viņa nebūtu gājspāre!» no visas sirds vēlējās Zvirbulēns un devās upītes vir­zienā.

Spāre, kā allaž, sēdēja uz niedres. Viss bija gluži tāpat kā viņu pirmās tikšanās dienā, nebija vienīgi niedres zieda, toties gaisā juta tuvā rudens elpu.

—    Labi, ka atlidoji, draugs. — Spāre sašūpoja niedri. — Man tev jāsaka sveikas.

—   Tu esi gājspāre? — Zvirbulēns bezcerīgi iejautā­jās. — Vai posies uz Dienvidiem?

—    Nē. — Spāre pasmaidīja. — Es neesmu gājspāre un uz Dienvidiem nelidošu. Pārziemošu tepat aiz upes līkuma. Šovakar visas spāres dodas uz saviem pārzie­mošanas mājokļiem.

Zvirbulēns jutās tā, it kā viņam būtu nodarīta pā­restība. Zaļā Vārna viņu pamet, Spāre viņu pamet. Pirmoreiz mūžā viņš bija pavisam tuvu asarām.

—    Es tev kaut ko uzdāvināšu. Lai pārziemošanas mājoklī tev nav garlaicīgi, — viņš sacīja, jo pēkšņi saprata, ka grāmatiņa viņam pašam neko vairs ne­nozīmē.

—   Ko tu man gribi dāvināt? — Spāre saudzīgi pa­jautāja, jo viņa prata lasīt acīs un uzminēt dvēseles.

—    Lūk, šo te, — sacīja Zvirbulēns, izņemdams no paspārnes savu šīrīta darbu. — Pats uzrakstīju.

Spāre nebija radusi būt pārsteigta, taču nu bija pienākusi viena no šīm retajām reizēm.

—    Tas ir tik jauki! — viņa sacīja. — Es pieņemu tavu dāvanu ar prieku.

Un viņa saslēja spārniņus, sašūpodama niedri, uz kuras sēdēja.

Pa to laiku saulei tuvojās mākonis, vilkdams pāri pļavai savu ēnu.

—    Tagad atvadīsimies, draugs! — Spāre sacīja

Zvirbulēnam. — Uzliec savu brīnišķīgo dāvanu uz ūdensrozes lapas!

Zvirbulēns pirmo reizi atradās tik tuvu Spārei. Viņa patiesi bija skaista. Tikai žēl, ka ūdensrozes lapa ne­spēja ilgāk noturēt Zvirbulēna svaru.

—    Bet kā tu aiznesīsi grāmatu līdz savam mājok­lim? — Zvirbulēns, krastā atgriezies, ievaicājās.

Spāre tiešām to nezināja.

—    Pagaidi! — iečivinājās Zvirbulēns un pasauca savu draugu Līdacēnu. Līdacēns izbāza degunu no ūdens un gribēja noskaidrot, kāpēc saukts. Zvirbulēns viņam kaut ko pačukstēja, un Līdacēns nekavējoties pazuda zem ūdens. Nākamajā mirklī tas jau atradās pie ūdensrozes lapas un pārkoda tās kātiņu.

—    Paldies, Zaļsvārcīti! — iesaucās Zvirbulēns, bet atbildes vietā noplunkšķēja ūdens, izveidodams gre­dzenveida apļus.

Straume satvēra lapu un nesa to lejup. Spāre pārcē­lās uz lapas un līksma aplūkoja dāvanu.

—    Paldies tev, draugs! — viņa sacīja, pagriezusies pret Zvirbulēnu. — Man vēl nekad nav bijis tik prie­cīgs prāts, dodoties uz pārziemošanas mājokli. — Un piebilda: — Uz redzēšanos vasarā!

—    Uz redzēšanos vasarā! — iečivinājās Zvirbulēns, un, lidojot mājup, viņam šķita, ka vasara nodara vi­ņam pāri, būdama tik brīnumjauka un tik īsa.

Tagad, kad bija iestājies rudens, ilgu laiku neviens nelidoja garām Sarežģītā Zvirbulēna mājoklītim. Gaiss bija kļuvis tukšāks, gandrīz pavisam tukšs. Taisni jā­brīnās — vasarā pat prātā neienāca, ka gaiss var būt tukšs!

Tuk, tuk, tuk… ššš! — klusi nošņāca gandrīz pavi­sam tukšais gaiss, un kaut kas uzlaidās uz Zvirbulēna mājoklīša pašas malas.

—    yai drīkst? — teica kāda balss.

—    Ē, kur es esmu tevi jau redzējis? — Pavēries pēkšņajā viesī, Zvirbulēns nevarēja uzreiz atcerēties.

—    Nezinu, — sacīja viesis.

—    Kāda pazīstama balss! — Zvirbulēns netika gudrs. — Cik pazīstams izskats!

—    Nav jau arī nekā neparasta, — iečivinājās sveši­nieks, — es arī esmu zvirbulēns.

—    Tu? Zvirbulēns?

—    Nu jā. Bet tikai parastais. Tāds kā visi citi.

—    Kā? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā­pēc tad jābūt tādam kā visi citi?

—    Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns, — tā ir iznācis.

—    Nu nekas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — šā vai tā — mēs esam radinieki, vai ne?

—    Jā, un tāpēc es atlidoju pavaicāt, vai nevēlies kopā ar mums visiem doties ceļojumā, — sacīja Paras­tais Zvirbulēns.

—    Kādā ceļojumā? Man tepat nav peļami.

—    Nesaki vis. Drīz uzkritīs sniegs. Būs salti. Kā tad iztiksi?

—    Kaut kā jau dzīvi izvilkšu.

—    Kā tu jocīgi runā! No kā tad tu dzīvi izvilksi?

—    No nedzīves.

—    Kā tu runā! Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!

—    Nu labi. Uz kurieni tad ceļo parastie zvirbu- lēni? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Tā jau ir labāk. — Parastajam Zvirbulēnam gal­vas sāpes rimās, un viņš paskaidroja: — Ceļojums no­tiks uz pilsētu.

—    Pie cilvēkiem!? — iesaucās Sarežģītais Zvirbu­lēns, vienā rāvienā atcerēdamies Zaļās Vārnas pirmo un otro stāstu.

—    Jā, un kas tad ir? — Parastais Zvirbulēns runāja tālāk. — Tā mēs darām katru gadu.

—    Cik tad tev to gadu pašam ir? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Šis jau ir otrais! — lepni paziņoja Parastais Zvirbulēns.

—    Un otro gadu tu jau katru gadu pēc kārtas pār­ziemo pilsētā? — iesmējās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Nerunā tā! Kad tu tā runā, man atkal sāk sāpēt galva, — žēlojās Parastais Zvirbulēns. — Kad tu runā tik sarežģīti, man uzreiz iesāpas galva.

—    Ne velti mani sauc par Sarežģīto Zvirbulēnu.

—    Es zinu, — sacīja Parastais Zvirbulēns. — Tikai pasaki man — vai sarežģītam zvirbulēnam ir labāka dzīve nekā parastam?

—    Nezinu, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, — bet domāju, ka parastam zvirbulēnam dzīve ir parasta, bet sarežģītam — sarežģīta.

—    Jā, bet vai sarežģīta dzīve ir labāka nekā parasta dzīve? — nerimās Parastais Zvirbulēns.

«Cik labi būtu, ja to varētu uzzināt no Zaļās Vār­nas!» iešāvās prātā Sarežģītajam Zvirbulēnam, un pēc brīža viņš domīgs atbildēja:

—    Labāka dzīve? Tas būtu jāpajautā kādam labā­kam zvirbulēnam. Man ir sarežģīta dzīve, tev — parasta, bet labāka dzīve droši vien ir kādam labākam zvirbulēnam. Bet kur tāds mīt? Kur dzīvo labāks zvirbulēns? Labāks par mums? Un kur dzīvo vislabākais zvirbulēns?

—    Kā tu runā! — iesaucās Parastais Zvirbulēns. — Kas tā runā! Nerunā tā — man sāk sāpēt galva, kad tu tā runā!

Ceļā viņiem pievienojās vēl vairāki lauku zvirbu- lēni, un, tuvojoties pilsētai, Sarežģītais Zvirbulēns atcerējās Zaļās Vārnas stāstu par akmens pasaulēm, un viņu pārņēma zināms satraukums. «Kas nu būs?» viņš sev vairākkārt jautāja un velti meklēja atbildi. «Ko sacīs Zaļā Vārna, kad atgriezīsies un uzzinās, ka esmu devies turp?»

Bet īstenībā viss bija daudz vienkāršāk. Laba tiesa parasto zvirbulēnu atstāja baru, nemaz vēl nesasnieguši lielos namus. Tie izklīda piepilsētas dārzu mājiņu pažo­belēs un garāžu un malkas šķūnīšu nojumēs.

— Redzi? — Parastais Zvirbulēns, lidodams blakus, norādīja uz milzīgu, garu akmens pasauļu rindu. — Dosimies turp!

Viņi atdalījās no bara un lidoja uz kāda akmens milzeņa pusi. Lejā kustējās milzum daudz cilvēku un dārdēdami pārvietojās ērmoti radījumi, tas viss ļoti ietekmēja Sarežģīto Zvirbulēnu, un viņam bija drusku tā kā bail, bet viņš neko neteica, jo nodomāja: «Ja jau parastie zvirbulēni nebīstas, ko tad es baidos?» — un turējās slavējami. Par ērmotajiem radījumiem viņš pajautās Parastajam Zvirbulēnam citā reizē.

Akmens milzeņa sienā viņi atrada mājoklīšiem ļoti piemērotus caurumus un izvēlējās tos katrs pēc sirds patikas. Priecīgi satraukts, Sarežģītais Zvirbulēns līda iekšā savā jaunatrastajā miteklītī un drīz vien nonāca kādā plašā un tumšā telpā un uzgrūdās virsū neredzēti lielām olām. «Te jau kāds iemājo!» bija pirmā doma. «Kāds milzputns! Jāmūk, kamēr neesmu iekūlies ķezā!» viņš ātri izlēma un satraukts meklēja izeju, pa kuru bija ieradies, bet visapkārt valdīja tāda tumsa un tādas smaržas, kādas Sarežģītais Zvirbulēns savu vasaru ne­bija sajutis. Viņš strauji pasviedās sāņus un… iekūlās ķezā. Ķeza bija lipīga un smaržoja pēc… nē, Sarežģī­tais Zvirbulēns nemācēja pateikt, pēc kā ķeza smar­žoja, un tas arī nebija svarīgākais. Svarīgākais bija, kā no ķezas izkļūt. Ak, ja varētu pacelties spārnos! Bet arī tie bija aplipuši ar ķezu, un vēcinot tie visu laiku pret kaut ko atsitās, turklāt visapkārt tiešām bija gandrīz necaurredzama tumsa. Zvirbulēns jau bija izmisis un paguris, un gandrīz zaudējis pēdējo cerību izglābties, kad izdzirda tepat aiz sienas aizvien pieau­gošu troksni. Troksnis bija te šļūcošs, te klabošs, te grabošs, te šķindošs, te švirkstošs, te čirkstošs, te čaukstošs, te… hop! — un Sarežģīto Zvirbulēnu ap­žilbināja gaismas šalts. Viņš negribot piemiedza acis…

— Ai! — iesaucās kāda balss, un Zvirbulēnam krūtīs sirds vai pamira aiz bailēm, un vēlāk, kad viņš noti­kušo atstāstīja Parastajam Zvirbulēnam, viņš daudz ko vairs nevarēja atcerēties, jo aiz bailēm bija aizmirsis.

— Zvirbulēns krējumā! — sauca tā pati balss, kas bija teikusi «Ai!». — Nāciet skatīties! Zvirbulēns krē­jumā!

Un, lūk, tālāko Sarežģītais Zvirbulēns tā īsti labi nemācēja atcerēties — bailes no Cilvēka bija tik lielas, ka viņš nejuta, kā tika izcelts no krūzes, kā tika no­tīrīts un apbrīnots. Tikai nolikts uz atvērtā virtuves loga palodzes, Zvirbulēns atjēdzās un tūdaļ saprata vienu — jāmūk! Jāmūk, ko spārniņi nes!

Un viņš to nekavējās darīt.

—   Ak, es aizmirsu brīdināt, ka visas šīs ejas ved uz pieliekamajiem, — sacīja Parastais Zvirbulēns, kad Sarežģītais Zvirbulēns bija ar stāstu galā.

—    Kā — pieliekamajiem?

—    Nu pieliekamajiem. Cilvēki tajos glabā to, ar ko viņi mielojas.

—    Bet es domāju, ka tas ir kāda liela putna mājok­lis, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — jo es tur at­radu varen brangas olas. Kuram putnam tās pieder? Man tā gribētos redzēt varen brango putnu, kam pie­der tādas olas!

—    Tad tev jālido man līdzi, — sacīja Parastais Zvir­bulēns, priecīgs, ka var būt noderīgs savam jaunākajam ciltsbrālim. Un viņi devās ceļā.

Drīz vien abi jau atradās virs piepilsētas dārzu mā­jiņām, un Parastais Zvirbulēns uzmeklēja kādu no saviem paziņām, kas bija iekārtojies malkas šķūnīša pažobelē. Parastais Zvirbulēns pačukstēja paziņam kaut ko ausī, un tas saprotoši pamāja ar galvu, norādīdams uz pagalma pusi.

—    Nāc nu! — aicināja Parastais Zvirbulēns, un pēc brīža Sarežģītais Zvirbulēns ieraudzīja kaut ko visai neticamu — kūtiņas priekšā rosījās un kladzināja vesels bars baltu un prāvu putnu, nepavisam nebaidīdamies no Cilvēka, kas stāvēja bara pašā vidū. Cilvēks kaut ko deva putniem, un putni to kāriem knābjiem tvēra un lielā apmierinājumā tiesāja nost. Bet turpat blakus uz mēslu kaudzes stāvēja vēl prāvāks putns — tas bija krāsains. «Gandrīz tikpat krāsains kā Pāvs,» ienāca prātā Sarežģītajam Zvirbulēnam. «Jā, arī sejas izteik­sme tam tieši tāda pati kā Pāvam!»

—    Kas tie tādi ir? — Sarežģītais Zvirbulēns pievēr­sās savam draugam.

—    Vistas, — draugs skaidroja. — Bet tas tur, uz čupas, — tas ir gailis.

—    Kāpēc vistas nelido prom? Kāpēc tās nebēg no Cilvēka? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns un do­māja — atstāstīt Parastajam Zvirbulēnam Zaļās Vārnas stāstu vai ne, bet Parastais Zvirbulēns jau sāka skaid­rot:

—    Cilvēks tās pieradinājis.

—    Kā — pieradinājis?

—    Nu pieradinājis. Ja tevi baro un tev pašam par barības gādāšanu nav jārūpējas — tas nozīmē, ka esi pieradināts. Vai saproti?

—    Saprotu. Bet kāpēc Cilvēks pieradina vistas?

—    Kāpēc pieradina? Tas viņam izdevīgi.

—    Kā — izdevīgi?

—    Nu izdevīgi. Vistas dēj olas, Cilvēks tās atņem viņām un ēd nost. Cik var saprast, Cilvēkam tās garšo. Kāpēc — es nezinu, bet viņš tās ēd kā traks. Tad viņš vēl dod vistām visādu barību, vistas uzbarojas, uzbarojas, un, kad ir pavisam uzbarojušās, Cilvēks tās ņem un apēd.

—    Kā — ņem un apēd? Vai tad ar olām nepietiek? Kas tas ir, ka viņš dara ar citiem visu, kas tikai ienāk prātā!

—    Cilvēks tāds ir, mēs tur neko nevaram grozīt.

—    Kā — nevaram grozīt? Kāpēc tad vistas nebēg prom?

—    Kur tad var aizbēgt, ja esi pieradināts un vēders kļuvis tik smags, ka velkas pa zemi?

—    Dumji putni, — nosprieda Sarežģītais Zvirbulēns, tomēr viņam kļuva vistu žēl. Gaiļa gan ne. Tur bija vainīga gaiļa sejas izteiksme.

—    Dumji gan, — atteica Parastais Zvirbulēns, — bet tur neko nevar līdzēt. Nu, vai dosimies mājup?

—    Zini ko? — Sarežģītais Zvirbulēns jau bija izdo­mājis. — Es vēl palikšu kādu brīdi, ja tev nekas nav pretī. Labi?

Un viņš pievērsās vistām. Cilvēks tikmēr bija aizslē­dzis kūtiņas durvis un nozudis, gailis vairs nestāvēja uz mēslu kaudzes, bet lielīgs grozījās vistu tuvumā un reizēm kaut ko uzknābāja, cenšoties izturēties tā, lai vistas domātu, ka cienastu tām sagādājis viņš — gailis.

—    Dzi! — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistu, kas viņam atradās vistuvāk. — Dzi!

Uzrunātā pārtrauca graudu knābāšanu.

—    Vai zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi noba­rota? — jautāja Sarežģītais Zvirbulēns Baltajai Visti­ņai.

—   Kas tu tāds esi? — Baltā Vistiņa vīzdegunīgi ierunājās. — Ā, zvirbulis!

—    Vai zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi noba­rota? — Zvirbulēns nerimās.

—    Man nav laika klausīties visādās ērmībās, — at­teica Baltā Vistiņa. — Vai neredzi, ka man jāēd? Citādi palikšu ar tukšu vēderu.

—   Ar tukšu vēderu vieglāk lidot, — sacīja Zvir­bulēns.

—    Ko tu tur teici? — vaicāja Vistiņa. — Lidot? Ko tas nozīmē — lidot?

—   Tas nozīmē — pacelties spārnos, — atbildēja Zvir­bulēns. — Tas nozīmē — palikt dzīvai, saproti?

—    Kāds tu jocīgs! — sacīja Vistiņa. — Es jau esmu dzīva. Ko vēl man vajag?

—    Vai tu zini, ka Cilvēks tevi apēdīs, kad būsi no­barota? — vēlreiz pārjautāja Zvirbulēns.

Vistiņa pārtrauca knābāt.

—    Tu domā? — Viņa neticīgi pavērās Zvirbulēnā.

—   Bet ko man darīt?

—    Laidies prom! — Zvirbulēns priecīgi iečivinājās.

—   Laidies, un tu paliksi dzīva, saproti?

—    Kas tur notiek? — atskanēja krekstoša balss, un Vistiņa satrūkās. — Kas tur notiek, es prasu!

—    Tas ir gailis, — paskaidroja Baltā Vistiņa. — Nu man jāiet.

—    Padomā par to, ko es tev teicu! — sacīja Zvirbu­lēns atvadīdamies.

—    Es tagad nezinu, — atbildēja Vistiņa, — es nezinu, ko man darīt.

—    Meklē barību pati! Neļaujies pieradināties! Mācies lidot! — sacīja Zvirbulēns. — Es negribu, ka tevi apēd!

—    Es padomāšu par to, ko tu sacīji, — atbildēja Vistiņa. — Man tas viss ir tik jauns un neparasts, un tāpēc man mazliet bail!

—    Kas tur notiek, es nevaru saprast! — uzstāja gailis, uzlēcis uz mēslu kaudzes, lai varētu labāk re­dzēt.

—    Kas tur pārvietojas? — nenocietās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Tās? Tās ir mašīnas, — viszinoši atbildēja Paras­tais Zvirbulēns.

—    Kā — mašīnas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Nu mašīnas, — sacīja Parastais Zvirbulēns, sajuz­dams šajā ziņā sevi pārāku par Sarežģīto Zvirbulēnu.

—   Iekšā sēž cilvēki.

—    Kā — cilvēki? — joprojām brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tad viņiem nav kāju?

—    Nu tu gan runā! — sacīja Parastais Zvirbulēns.

—   Ar kājām viņiem iznāk pārāk lēni.

—    Bet kur viņiem jāsteidzas? — tik un tā nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai mašīnās sēž tie cilvēki, kuriem jādodas uz Dienvidiem?

—    Uz kādiem Dienvidiem? — izsaucās Parastais Zvirbulēns.

—    Uz parastajiem, — atbildēja Sarežģītais Zvirbu­lēns un pēkšņi saviebās. — Fui! Fui, kā te smird! Kas tur smird? No kurienes tāds smirdējums, ko?

—    No mašīnām, — skaidroja Parastais Zvirbulēns un arī saviebās. — Jā, diez kas nav.

—    Kā jūs, pilsētnieki, kaut ko tādu vispār varat iz­turēt? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Ar laiku pierod, — atbildēja Parastais Zvirbulēns un piemetināja: — Nav jau citas izejas. Kur citur pār­ziemosi? Centrā mēs jau sen vairs nemitināmies. Tur tik daudz mašīnu un tāda smirdoņa, ka neviens nor­māls zvirbulēns to nevar izturēt.

—    Jā, bet tomēr tu man pasaki — kāpēc cilvēkiem ir mašīnas? — nerimās taujāt Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Kāpēc? — pārjautāja Parastais Zvirbulēns un pēk­šņi nobrīnījās, kā tas nav ienācis prātā pašam. — Ne­zinu, — viņš atbildēja, bet tad pavērās lejup un, kaut ko ieraudzījis, iesaucās: — Re!

Lejā uz zemes izplestiem spārniem rindā stāvēja dīvaini milzu putni, un viens no tiem patlaban sakus­tējās un, atskanot gandrīz neizturamam rēcienam, ie- skrējās un cēlās gaisā, nemaz nevēcinādams spārnus.

—    Ko tas nozīmē? — pilnā balsī iesaucās Sarežģī­tais Zvirbulēns.

—    Es nedzirdu, ko tu saki! — sauca pretī Parastais Zvirbulēns.

—    Ko tas nozīmē? — Sarežģītais Zvirbulēns pūlējās saukt vēl skaļāk.

—    Es neko nedzirdu! — sauca pretī Parastais Zvir­bulēns, un Sarežģītais Zvirbulēns atbildēja tikpat skaļi:

—   Es nedzirdu, ko tu saki!

Tā viņi kādu laiku sasaucās, viens otru nedzirdēdami, un tikai tad, kad rēcošais milzputns jau atradās tālu gaisā, Parastais Zvirbulēns sadzirdēja:

—    Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš nevēcina spārnus?

—   Trakais! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Tas jau nav putns! Tā ir lidmašīna!

—   Kā — lidmašīna? — nesaprata Sarežģītais Zvir­bulēns.

—    Nu lidmašīna, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Iekšā sēž cilvēki. Tāpat kā parastajās mašīnās.

—    Un kur viņi dodas?

—    Kā — kur? No vienas vietas uz otru.

—   Vai uz Dienvidiem arī? — painteresējās Sarežģī­tais Zvirbulēns.

—   Ei tu ar saviem Dienvidiem! — atbildēja Paras­tais Zvirbulēns. — Kas tev ir ar tiem Dienvidiem?

—   Nekas. Nav jau nekas, es tāpat vien pajautāju, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet īstenībā viņš do­māja par to, kā būtu, ja varētu iekārtoties zem milz- putna nekustīgā spārna un nokļūt Dienvidos, — gan jau tad viņam izdotos arī sameklēt Zaļo Vārnu.

Bet tad viņš atcerējās lidmašīnas nenormālo rēcienu un noskurinājās.

—    Nu nē! Labāk lai pati iet pa gaisu!

Aizritēja dažas dienas. Zvirbulēnam tās pagāja, ie­kārtojot miteklīti. Vietu miteklītim viņš izvēlējās tā paša milzu nama sienā, tikai augstāk, lai rītos ierau­dzītu sauli agrāk nekā citi. Šoreiz Zvirbulēns bija gud­rāks — viņš vispirms pārliecinājās, kur atrodas ejas savienojums ar pieliekamo, un izveidoja no parkā atras­tajiem zariņiem un stiepļu galiem tādu kā nosprosto- jumu. «Drošs paliek drošs,» viņš teica pats sev un, kad miteklītis bija gatavs, nosmējās: «Nezin ko sacītu Zaļā Vārna, ja uzzinātu, ka mitinos Cilvēka akmens pasaulē!»

Līdzko viņš bija tā iedomājies, pie miteklīša ieejas piespurdza Parastais Zvirbulēns.

—    Trakais! Ko tu esi izdarījis! — tas satraukts či­vināja.

—    Nu, nu? Kas tad noticis? — Sarežģītais Zvirbulēns painteresējās.

—    Vistas aizlaidušās, saproti! Visas vistas aizlaidu­šās! — Parastais Zvirbulēns čivināja aizelsies. — Es tikko tur biju, pagalmā tāda jezga, ka bail! Visi skraida, lamājas.

—    Kā — lamājas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Un miliči ieradušies, — turpināja Parastais Zvir­bulēns.

—       Miliči? — galīgi nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Kas tie par putniem? Tādus es nepazīstu. Vai viņi arī pārziemos kopā ar mums?

—    Ak, tu neko nesaproti! — pukojās Parastais Zvir­bulēns. — Nu, ka tev saka — vistas ir prom! Tās, pie kurām es tevi aizvedu. Vai tagad saproti? Vistas! Palicis viens pats gailis. Stāv uz čupas — uz tās pašas čupas un groza galvu kā nenormāls.

Beidzot Zvirbulēns apjēdza.

—    Urāāā! — viņš līksmi iesaucās. — Urāāā!

—    Ko priecājies? — apsauca viņu Parastais Zvirbu­lēns. — Nav ko priecāties!

—    Kā — nav ko priecāties? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kā — nav ko priecāties? Es viņas iz­glābu no apēšanas! Kā nav ko priecāties?

—    Tu nesaproti, — sacīja Prastais Zvirbulēns. — Vi­ņas aizies bojā. Viņas ir par daudz pieradinātas. Viņas nepratīs pašas par sevi rūpēties, sagādāt sev barību un pajumti.

—    Tu domā? — Sarežģītais Zvirbulēns neticīgi pa­vērās draugā. Bet nākamajā brīdī viņš jau bija izdo­mājis. — Zini ko? Dosimies pie viņām! Dosimies viņām palīgos!

—    Trakais! Kā gan mēs, divi nieki, varam palīdzēt veselam baram vistu?

—    Nesaki vis! Tu nemaz nezini, ko divi nieki var īstenībā izdarīt. Un vispār — šoreiz tev jāklausa man.

—    Tu nu gan esi! — sacīja Parastais Zvirbulēns un piebilda: — Jā, jā, laikam jau ne velti tevi dēvē par Sarežģīto.

Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.

—    Kā tev ar galvas sāpēm?

—    Nekā! — atbildēja Parastais Zvirbulēns un gribēja parādīt mēli, bet nerādīja.

—    Tad lidojam! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, un viņi devās ceļā.

—    Vai neesat redzējuši vistas? — viņi jautāja paras­tajiem baložiem, kas lidoja garām, bet tie kratīja galvas.

—    Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņi vai­cāja ļoti speciāliem baložiem, kas laidelējās virs spe­ciālas baložu mājiņas kāda dārza nostūrī, un arī tie purināja savas ļoti speciālās galvas.

—    Vai tiešām neesat redzējis? — viņi pārjautāja dze­nim, kas strādāja pirmajā piepilsētas priedē, un dzenis apmulsa, jo neviens viņu vēl nekad nebija uzrunājis uz «jūs», bet tad, pārliecinājies, ka tuvumā neviena cita dzeņa nav un ka tas tiešām ir viņš, kurš tikko uz­runāts uz «jūs», kautrīgi atbildēja:

—    Tiešām.

—    Vistas? — vaicāts pārjautāja riekstrozis. — Kādas vistas?

—    Baltas, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Un pieradinātas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.

—    Kaut kas apmēram tāds, kā jūs stāstāt, agri no rīta man paskrēja garām, — atcerējās riekstrozis. — Kaut kas balts. Bija bieza migla, un es nevarēju saskatīt, vai tas ir kaut kas pieradināts vai ne, bet kaut kas balts tas bija gan.

—    Kurp? Parādi, lūdzu, uz kuru pusi viņas de­vās! — mudināja Sarežģītais Zvirbulēns.

Riekstrozis parādīja, un abi draugi vairs neuzkavējās pie riekstroža ne mirkli ilgāk.

—    Mēs esam uz pēdām! — iesaucās pēc brīža Paras­tais Zvirbulēns. — Re!

Uz meža takas pavīdēja kaut kas balts. Bet tās ne­bija vistas. Tā bija tikai vistas ola. Taču jau drīz viņi saklausīja klusinātu kladzināšanu un, sasnieguši nelielu klajumiņu biezoknī, ieraudzīja sava lidojuma galamērķi.

Sarežģītais Zvirbulēns barā uzreiz pazina Vistiņu, ar kuru tas pagalmā bija runājis, un piespurdza klāt.

—    Kā tev tas izdevās? — viņš iepriecināts čivināja.

—   Kā tev izdevās pierunāt viņas visas?

—    Zini? Tas nemaz nenācās grūti. Vienkārši neviena no manām draudzenēm nevēlas tikt apēsta, — stāstīja Baltā Vistiņa, — bet priecāties vēl par agru — mēs visu dienu tikpat kā neko neesam ēdušas, drīz krēslos, un mums nav arī pajumtes, kur pārnakšņot.

—    Kā — nav pajumtes? — brīnījās Zvirbulēns.

—    Paskaties, no kā tikai te nevar pagatavot mājokļus! Sausu zariņu, sūnu un lapu — ka biezs! Visādu sēk­liņu un ogu — ka biezs! Vajag tikai ķerties pie darba! Aši!

Un Sarežģītais Zvirbulēns sāka izrīkot. Biezoknī ne­maz nebija grūti atrast pāris kuplu jo kuplu egļu, kuru pazarēs nevajadzēja bīties ne lietus, ne vēja. Zvir- bulēna vadībā vistas sarosījās un līdz mijkrēslim egļu zemākajos zaros paguva izveidot diezgan ērtus un pie­tiekami siltus mājokļus. Pēc šī neierastā darba viņas bija tā nogurušas, ka pat vakariņas nenāca prātā, un vistas tūlīt devās pie miera.

Arī abi zvirbulēni palika pārnakšņot egļu biezajos zaros. Sevišķi palaimējās Sarežģītajam Zvirbulēnam, jo Baltā Vistiņa atļāva tam nakti pārgulēt savā mājoklītī.

Visagrāk pamodās Parastais Zvirbulēns. Viņš nez kāpēc tūlīt iečiepstējās, un ar to pilnīgi pietika, lai vistas satrūktos.

—    Kas noticis? Kur mēs atrodamies? Kas nu būs? — tās satrauktas kladzināja. Visvairāk viņas kladzināja: «Kas nu būs?» — un jezga bija tik neganta, ka ne­viena no vistām nedzirdēja, ko saka Parastais Zvirbu­lēns. Bet Parastais Zvirbulēns sacīja: «Kuš!» — un viņš nezināja, ka tas ir pārāk kluss vārdiņš, lai to sa­dzirdētu, kad visapkārt kladzina vistas.

Nu pamodās arī Baltā Vistiņa, uzmodinādama arī savu draugu. Sarežģītais Zvirbulēns ilgi nebija tik saldi gulējis. Taisnību sakot, nenāktu par ļaunu pagulēt vēl kādu cēlienu.

—    Negantās kladzinātājas! — viņš piktojās, bet vai­rāk pa jokam, jo miegs šā vai tā bija pagalam.

Pa to laiku Parastajam Zvirbulēnam tomēr bija izde­vies nodibināt kārtību, un viņš sasauca vistu sapulci. Kad viņiem pievienojās Sarežģītais Zvirbulēns ar Balto Vistiņu, Parastais Zvirbulēns jau stāstīja, kur un kā meklējama iztika un no kā mežā visvairāk jāsargās.

—    Vislielākās briesmas jums draud no lapsām un jenotiem, — viņš brīdināja. — Jums nevajag tik pār­mērīgi kladzināt, varu derēt, ka šorīt kāds jau būs sadzirdējis. — Tad viņš pakasīja ar nadziņu knābīti, padomāja un sacīja it kā pie sevis: — Jā, ko tad vēl es gribēju teikt?… — Jums jāiemācās lidot! Tad ne­viena lapsa jūs nenoķers. Un neviens jenots.

—    Lidot! — iesaucās Baltā Vistiņa. — Es tā gribu lidot!

Un abi zvirbulēni nekavējoties sāka apmācīt vistas lidošanas mākslā. Vispirms viņi uzmeklēja kādu meža noru, brīvu no krūmiem, nostādīja visapkārt norai sardzi, kas laiku pa laikam tika nomainīta, un apmā­cības varēja sākties. Dažas vistas gan kurnēja, ka ne­ēdušas lidot neiemācīšoties.

—    Taisni labi, ka neesat ēdušas, — sacīja Sarežģī­tais Zvirbulēns, — spārniem tad jānotur daudz mazāks svars.

Cita pēc citas vistas ieskrējās, spārnus sparīgi vēci­nādamas un mēģinādamas pacelties.

—    Nu pavisam kā lidlaukā! — sacīja Parastais Zvir­bulēns.

—    Nākošā! — komandēja Sarežģītais Zvirbulēns, un atkal viena vista visiem spēkiem pūlējās pacelties gaisā.

Vissekmīgāk trenējās Baltā Vistiņa. Viņa bija visjau­nākā no visām, turklāt Sarežģītais Zvirbulēns bija vi­ņas draugs un viņa ļoti centās.

—    Drīz tev vairs neviena lapsa nebūs bīstama, — Zvirbulēns viņu uzslavēja un atkal nokomandēja: — Nākošā!

Tūlīt pēc treniņa viņi visi devās meklēt brokastis. Vistas šoreiz uzvedās klusu, kā īstām meža vistām pie­nākas. Uz kādas stigas viņas atrada kaut ko knābājamu un, kad treniņā zaudētie spēki bija atgūti, devās atceļā. Rindas priekšgalā virzījās Parastais Zvirbulēns, bet aizmugurē — Baltā Vistiņa un Sarežģītais Zvirbulēns, tādā kārtā vistas bija pasargātas no pēkšņa uzbrukuma.

Nonākušas norā, vistas atsāka treniņu un jau pēc­pusdienā spēja pacelties gaisā un nolidot itin prāvu attālumu.

—    Tā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — nu jūs esat Atbrīvotās Vistas. Tagad, ja vien būsiet pietiekami piesardzīgas, neviens jūs nenoķers. Un vēl — jo vai­rāk lidosiet, jo spēcīgāki spārni jums būs. Un nebīs­tieties no dzīves brīvībā!

—    Drīz uzsnigs sniegs, un jūs kļūsiet pavisam nepa­manāmas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.

Tad pie Sarežģītā Zvirbulēna pienāca Baltā Vistiņa.

—    Apciemo mūs drīz, labi? Ar tevi ir daudz, daudz drošāk, — viņa sacīja.

Kad abi draugi bija atceļā uz pilsētu, Parastais Zvir­bulēns ieminējās:

—    Kā tu domā — vai nevajadzētu pierunāt arī gaili doties pie viņām, ko? Lai cik liels muļķis, tomēr zi­nāmā mērā viņš ir sargs vistām, vai ne?

Sarežģītais Zvirbulēns brīdi neteica neko, bet tad samērā vienaldzīgā balsī atbildēja:

—    Var jau. Tikai ar pierunāšanu būs jānodarbojas tev vienam.

Un viņu varēja saprast.

Sapnī Zvirbulēns redzēja baltas bites. To bija nere­dzēti daudz, un tās laidelējās, kā pagadās, pavisam nesakarīgi, pavisam bezmērķīgi. Un balto bišu lidojumu nepavadīja spārniņu zumēšana, un likās dīvaini, ka tik milzīgs skaits bišu lidojot nerada ne vismazāko troksni. Un tomēr. Tomēr bija dzirdama kāda skaņa — skaņa, kādu Zvirbulēns vēl nebija dzirdējis. Skaņa bija visap­tveroša, bet tik klusa, ka pat ar visklusāk izsacītu vārdu pietiktu, lai šo skaņu iznīcinātu. Tā bija drīzāk redzama nekā dzirdama skaņa. Krāsas skaņa. Baltās krāsas skaņa.

«Cik žēl, ka to neredz Zaļā Vārna!» — bija Sarež­ģītā Zvirbulēna otrā doma, kad viņš atvēra acis un ieraudzīja pirmo sniegu. Bet pirmā? Kāda bija pati pirmā? Nē, tā nemaz nebija doma, tā bija smarža! Gaisā valdīja neparasti svaiga un valdzinoša smarža!

«Cik skaisti!» Zvirbulēnā no valdzinājuma viss trī­sēja. «Un no tāda brīnuma jābēg prom uz Dienvi­diem?» viņam ienāca prātā. «Nē, to es nevaru saprast!»

Un tikai tad Zvirbulēns sajuta, ka kļuvis stipri vē- sāk. Arī vēderiņš bija tukšs. «Jāsalūko kaut ko brokas­tīm,» viņš izlēma un posās izlūklidojumam.

Bet sniegs bija snidzis visu nakti un klāja pilsētu un laukus biezā kārtā. Lai kur Zvirbulēns devās, vi­sur valdīja baltais, noslēpumainais aizliegums.

—    Kā!? — viņš sacīja Parastajam Zvirbulēnam, at­griezies pēc neveiksmīgā izlūklidojuma. — Un cik ilgi tā turpināsies?

—    Līdz nokusīs sniegs, — draugs skaidroja.

—    Nu bet kad viņš nokusīs?

—    Kad kļūs siltāks.

—    Bet kad tas būs? Kad?

—    Kā — kad? Kad sals mitēsies!

Sarežģītais Zvirbulēns pavērās Parastajā Zvirbulēnā ar ļoti speciālu skatienu.

—    Tā neviens nerunā, — viņš sacīja.

—   Are! — iečiepstējās Parastais Zvirbulēns. — Un kad tu runāji tā, ka man sāka sāpēt galva?

—    Galva tad galva, — sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns, — bet ko darīt ar vēderu? Galīgi tukšs. Diez kas nav.

—    Paskatīsimies, — draugs iečiepstējās, — vai nu tik traki būs. Ja es kaut ko sajēdzu no cilvēkiem, tad viss vēl nav pagalam.

Viņi sāka laidelēties gar pilsētas namu logiem.

—    Kas tas? — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns. — Ko tas nozīmē?

—    Kā — Zaļā Vārna paliek Zaļā Vārna?

—    Zaļā Vārna ir pārāk skaista, lai zinātu vairāk, ļ nekā skaistajiem lemts zināt, — sacīja Sidrabiņtēvs.

—    Sākas, — pačukstēja Parastais Zvirbulēns.

—    Kas sākas? — tikpat klusi pavaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Galvas sāpēšana, — atbildēja Parastais Zvirbu­lēns. — Es tik grūtu valodu nevaru saprast, bet tev jau gan labi — tu esi Sarežģītais. Es tevi pagaidīšu laukā.

—    Ha-Spāre ir vēl skaistāka nekā Zaļā Vārna!

—    Varbūt ir, varbūt nav, — atbildēja Sidrabiņtēvs.

—   Bet ko tu tādā gadījumā teiksi par Pāvu?

—    Pāvs? — iečiepstējās Sarežģītais Zvirbulēns.

—   Saliekamais Saulessargs, vairāk nekā!

—    Nu re, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet daudziem Pāvs šķiet visskaistākais no visiem putniem. Tāpat ir ar cilvēkiem. Visi jau nav vienādi, ir labāki un ir sliktāki cilvēki.

—    Bet kā var zināt, kurš labs, kurš slikts? Man, piemēram, nekas nebūtu pretī ar kādu no viņiem sa­draudzēties, īpaši tagad, kad sniegā un aukstumā tik grūti sameklēt kādu kārumu.

—    Palido, pavēro, — runāja Sidrabiņtēvs. — Viņu vidū ir mūsu draugi.

—    Jā, bet zīlītes? — atcerējās Zvirbulēns. — Kāpēc Cilvēks gatavo barotavas zīlītēm, bet zvirbulēniem ne?

—    Nav tiesa, — iebilda Sidrabiņtēvs, — barotavas var apmeklēt ikviens putns. Kas tev teica, ka barota­vas ir tikai zīlītēm?

—    Parastais Zvirbulēns.

—    Nu jā, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Viņam šī ir tikai otrā ziema. Bet arī viņam jau laiks zināt tik vien­kāršas patiesības. Redzi, dēls, ar zīlītēm ir mazdrusciņ

īpaši, — turpināja Sidrabiņtēvs. — Viņām ziemā der tikai īpaša barība — tāda, kādu zīlītes pašas nevar atrast, tāpēc Cilvēks nāk viņām talkā. Mēs, zvirbulēni, spējam iztikt ar daudz vienkāršāku barību. Bez tam zīlītes palīdz Cilvēkam tikt galā ar dārzu kaitēkļiem.

—    Kā — kaitēkļiem? — brīnījās Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Ko nozīmē — kaitēkļi?

—    Dažādi kukainīši. Paši par sevi viņi nav nekādi kaitēkļi, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet Cilvēks ieviesis savos dārzos tādus kokus un krūmus, kas mežā neaug, un mazie kārumnieki nevar noturēties tos nenobaudī­juši. Savukārt zīlītēm, mušķērājiem, strazdiem un dau­dziem citiem šie kukainīši ir garda jo garda maltīte, un Cilvēks to, bez šaubām, ir ievērojis un cenšas visādi pievilināt šos putnus dārza tuvumā. Vai redzi tur to mājokli bērzā?

—    Redzu, — apstiprināja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Tas pieder strazdam, un to gatavojis Cilvēks. Cil­vēkam labi, un strazdam nav peļami, — sacīja Sidra­biņtēvs un turpināja: — Bet ir cilvēki, kuri draudzē­jas ar putniem prieka pēc. Taču arī prieks ir visāds.

—    Kā — visāds?

—    Vienam prieku sagādā cita prieks, otram prieks rodas, apmierinot tikai savu kārumu vien.

—    E, paga, paga, — 'iečiepstējās Sarežģītais Zvirbu­lēns, — te kaut kas nav tā, kā vajag. Ja jau ir tā, kā tu saki, ka prieku var sagādāt cita prieks, vai tad neiznāk, ka cita prieks arī ir kārums?

—    Kā — cita prieks arī ir kārums? — nesaprata Sidrabiņtēvs. — Kā tu runā?

—    Nu kas tur ko nesaprast? — brīnījās Zvirbulēns. — Ja, piemēram, man sagādā prieku tas, ka tev ir prieks, tad tas nozīmē, ka man kārojas, lai tev ir prieks. Nu saproti — tavs prieks ir mans kārums!

Mans kārums ir tavs prieks! Skaidrāk vairs nevar pasacīt — mans kārums ir tavs prieks.

—    Paga, paga, — viņu pārtrauca Sidrabiņtēvs.

—   Kā — tu pirmiņ teici — tevi sauc?

—    Par Sarežģīto Zvirbulēnu.

Sidrabiņtēvs vairākreiz pamāja ar galvu, un viņa debessirmais spalvojums ievizējās.

—    Varen trāpīgi iedēvējuši!

No rīta pamodies, Sarežģītais Zvirbulēns sajuta kaut ko tik patīkamu, ka nespēja atcerēties, vai vispār kaut ko tik patīkamu kādreiz sajutis. «Kas gan tas varēja būt?» Viņš satraukts rosījās miteklītī.

Bet laukā bija salts ziemas rīts, saule ausa sarkana, sarkana, un no mašīnām un cilvēku mutēm cēlās ga­raiņu mākoņi.

Te pēkšņi miteklī kļuva tumšāks — pie ieejas bija piespurdzis Parastais Zvirbulēns.

—    Labrīt! — tas nočiepstēja un tad piepeši iesau­cās: — Ai! Pankūkas!

—    Kā — pankūkas? — jautāja Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Smaržo pēc pankūkām! Vai tad nejūti?

—    Ak, jā, pareizi, pēc pankūkām, — atteica Sarež­ģītais Zvirbulēns gluži tādā pašā balsī, kādā toreiz vasarā, kad Zaļā Vārna pirmoreiz minēja vārdu «putnu- biedēklis».

—    Tagad jānogaida, — sacīja Parastais Zvirbulēns,

—    gan jau viņiem paliks pāri, un atlikumu viņi no­teikti novietos pieliekamajā.

Patiesi — pēc brīža kāds atvēra pieliekamā durvis un pankūku smarža pienāca vēl tuvāk. Nogaidījis, līdz virtuvē aiz pieliekamā sienas iestājas paliekošs klu­sums, Parastais Zvirbulēns mudināja: — Sāc nu!

Un Sarežģītais Zvirbulēns paārdīja nosprostojumu, kas šķīra miteklīti no pieliekamā, un abi draugi klup­dami ievēlās tieši pankūku bļodā. Vilinoša bija smarža, un nevaldāms bija viņu izsalkums.

Atlikušo dienas daļu viņi gluži vienkārši nogulēja, jo bija piemielojušies tik smagi, ka palidot būtu tīrās mocības. Bet pievakarē laukā kļuva nedaudz siltāks, un Parastais Zvirbulēns sacīja:

—    Ko tu saki, ja mēs paskatītos televizoru?

—    Kā — televizoru? — nesaprata Sarežģītais Zvir­bulēns.

—    Lidojam! — aicināja Parastais Zvirbulēns, neie­laizdamies garākos paskaidrojumos.

No kāda loga plūda blāva gaisma, un, notupušies uz palodzes, abi zvirbulēni ieraudzīja istabas dziļumā lai­delējamies putnus, skrienam zvērus, peldam zivis. Putni, zvēri un zivis mitinājās kādā kastē. Tie bija iesprostoti.

—    Kā Cilvēks dabūjis viņus tur iekšā? — brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai viņš tos noķēris?

—    Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns.

—    Kā — nezini? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns. — Nu, bet Sidrabiņtēvs?

—    Sidrabiņtēvs arī nezina, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Tas mums ir noslēpums.

—    Bet vai ir noticis kāds bēgšanas mēģinājums?

—   Bēgšanas mēģinājums? — pārvaicāja Parastais Zvirbulēns. — No kurienes?

—    Kā — no kurienes? No tās kastes!

—    Nezinu vis, neesmu neko dzirdējis par bēgšanas mēģinājumu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.

—   Bet kā būtu, ja mēs kādu no viņiem mēģinātu atbrīvot? — Sarežģītajam Zvirbulēnam iešāvās prātā, bet pēkšņi viņa acis iepletās un kļuva lielas jo lielas, apaļas jo apaļas.

—    Pāvs! — nākamajā brīdī viņš sajūsmā iesaucās. — Re, kur Pāvs! Kastē! Urāāā! Pāvs kastē! — Un, pie­vērsies draugam, viņš to vēlreiz ņēmās izvaicāt: — Tu saki, ka neesi dzirdējis ne par vienu bēgšanas mēģi­nājumu?

—    Vismaz līdz šim nekas tāds nav dzirdēts, — ap­stiprināja Parastais Zvirbulēns.

—   Tad viss ir kārtībā! — Sarežģītais Zvirbulēns at­viegloti uzelpoja. — Es domāju tā — ar atbrīvošanas darbiem nesteigsimies vis.

«Ārprāts! Ko tagad dara vistas?» iedomājās Sarežģī­tais Zvirbulēns. «Tagad, kad visu klāj baltais aizlie­gums! »

Un viņš joza, ko spārniņi nes, uz viņam un Parasta­jam Zvirbulēnam vien zināmo vietu.

Bet zināmajā vietā valdīja klusums — vistu mājoklīši izrādījās tukši. Zvirbulēns izlodāja visas Vistu Egles pazares, bet ne skaņas, ne miņas, tikai iztālēm varēja saklausīt suņu rejas.

«Došos turp,» izlēma Zvirbulēns, «varbūt kaut ko uzzināšu.» Un, nelāga priekšnojautas urdīts, uzsāka meklēšanu.

—   Vai neesat redzējušas vistas? — viņš pavaicāja sikeglīšu biezokņa malā ieraudzītajām zīlītēm.

—   Vistas? — zīlītes pārjautāja un papurināja gal­viņas.

—    Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņš apjautājās dzeņiem, kurus satika.

—    Kādas vistas? — atvaicāja sarkankrūtītis, kuru arī bija uzrunājis Zvirbulēns.

—    Baltas, — atbildēja Zvirbulēns. — Baltas un pie­radinātas. Ak nē, nu jau vairs ne! — viņš steidzīgi pārlaboja. — Es gribēju teikt — baltas un nepieradi­nātas. Atbrīvotās Vistas.

—    Grūti pateikt, — sacīja sarkankrūtītis. — Pats redzi — šorīt visa pasaule balta. Varbūt esmu redzējis, bet tikpat labi varbūt neesmu.

—    Bet varbūt esi dzirdējis kaut ko aizdomīgu? — ieminējās Zvirbulēns. — Kādu neparastāku troksni vai skaņu. Teiksim, kladzināšanu vai klukstēšanu.

—    Nedomāju vis, ka esmu dzirdējis kaut ko tādu, kā tu nupat teici, — brīdi padomājis, sacīja sarkan­krūtītis. — Līdz šim mežā neviens nav ne kladzinājis, ne arī klukstējis. Ja kaut ko tādu būtu saklausījis, es to noteikti atcerētos. Bet, ja runa ir par jau zi­nāmiem trokšņiem un skaņām, tad vienīgais, ko atce­ros un kam pievērsu šorīt uzmanību, bija kāds šā­viens.

—    Kā šāviens! — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns. — Kas tas tāds?

—    Kā, tu nezini?! — brīnījās sarkankrūtītis. — Kas tu esi par zvirbulēnu, ja nezini, kas ir šāviens?

Bet Sarežģītajam Zvirbulēnam jau bija apnicis visiem skaidrot, ka viņš ir Sarežģītais Zvirbulēns, un vienī­gais, ko viņš atbildēja, bija:

—    Šī ir mana pirmā ziema.

—    Tad jau gan. Tad jau gan, — sacīja sarkankrū­tītis ar zināmu cieņu un paskaidroja: — Redzi, šāviens nozīmē to, ka Cilvēks varbūt kaut kam ir atņēmis dzīvību.

—    Kam tad? — Zvirbulēnu sāka mākt bažas.

—    Nezinu, nezinu, — atturīgi atbildēja sarkankrūtī­tis.

—    Nu tad pasaki vismaz — no kuras puses tu dzir­dēji to, nu, kā viņu sauc?

—    Šāvienu, — sarkankrūtītis palīdzēja un turpināja: — Šāviens nāca no tās puses, kur patlaban dzirdamas suņu rejas. Jā, tas šorīt bija vienīgais troksnis vai skaņa, ko es varētu nosaukt par aizdomīgu, — viņš piebilda, un Zvirbulēns neuzkavējās pie viņa vairs ne mirkli.

Acīgi vērodams apkārtni, Zvirbulēns turpināja lavī­ties gar sīkeglīšu biezokni. Un tad sakustējās kāds zars, no tā novēlās vesels sniega klēpis. Zvirbulēns sa­springa — nebija ne mazākās vēja pūsmiņas, kas izkus­tinājis zaru. Lūk, sakustējās vēl viens zars, un Zvirbu­lēns saklausīja klusu, bet satrauktu balsu murdoņu. Zari pašķīrās, sniegs bira no tiem, un nākamajā brīdī Zvirbulēns satika Atbrīvoto Vistu baru, kas steigā lauzās cauri sīkeglīšu biezoknim.

—    Ai, cik labi, ka ieradies! — Viņam piesteidzās Baltā Vistiņa. — Mums notika nelaime! Mēs pazaudē­jām vienu mūsu māsu!

—    Kā — pazaudējāt? — nesaprata Zvirbulēns, bet viņam šķita, ka starp šāvienu un Baltās Vistiņas ziņu pastāv tieša sakarība.

Nu jau ap Zvirbulēnu bija sapulcējušās visas Atbrī­votās Vistas, viņu sejās bija satraukums, neziņa un bailes, un viņas vienā laidā stāstīja, kā šorīt atstājušas mājokļus, lai sagādātu barību, kā nokļuvušas līdz meža malai, kā atradušas siena šķūni, kā pabrokastojušas, kā veikušas pārlidojumu atpakaļ uz mežu — un pie pašas mežmalas, jā, tad atskanējis šāviens un viņas pazaudē­jušas savu vecāko māsu.

—    Kāpēc tu mūs nebrīdināji? — pārmetoši runāja Atbrīvotās Vistas, un Zvirbulēns jutās tik vainīgs, cik vainīgs nekad vēl nebija juties. Vienīgais attaisnojums bija tas, ka viņš nezināja, ka Cilvēkam ir šāviens, ar kuru tas var atņemt dzīvību Atbrīvotajai Vistai.

—    Vai jūs pamanījāt Cilvēku pirms šāviena? — viņš painteresējās, labi apzinādamies jautājuma veltī- gumu.

—    Jā, mēs viņu redzējām, — stāstīja vistas, — bet bez šāviena viņš mums neko nebūtu varējis izdarīt, mēs atradāmies pietiekamā augstumā.

Nu kā lai Zvirbulēns atzīstas, ka viņš neko nebija zinājis par Cilvēka šāvienu?

Bet viņš bija godīgs Zvirbulēns.

—    Vai nevēlaties atgriezties pagalmā? — viņš no­durtu galvu uzrunāja Atbrīvotās Vistas, kad viņi visi bija atkal nonākuši zem Vistu Egles. — Tur jums ne­viens neatņems dzīvību ar šāvienu.

Brīdi valdīja klusums.

—    Un tur mums nebūs jāmirst badā, — ierunājās kāda no Atbrīvotajām Vistām.

—    Un nebūs jābaidās no lapsām un jenotiem, — pie­balsoja vēl viena.

—    Un nebūs jāsalst, — sacīja trešā.

—    Un nebūs jālido, — klukstēja vislielākā un vis­smagākā.

—    Lidot! — pēkšņi iesaucās Baltā Vistiņa, kas līdz šim bija tikai klausījusies. — Es nevēlos aizmirst lidošanu! Es neparko nevēlos aizmirst lidošanu! Es nevēlos atgriezties pagalmā!

Te pēkšņi viņi izdzirda tuvojamies kādu troksni, vistas bailēs sastinga un apklusa, biezie egļu zari pa­šķīrās, un pazaru pustumsā iekūleņoja pazīstams krā­sains putns un, neatradis neko, kas varētu aizvietot viņam tik ierasto paaugstinājumu, savēcināja spārnus un saviļņots iesaucās:

—    Kikerigū!

—    Nezin vis, vai maz esat zirgu redzējuši? — Sid­rabiņtēvs pavērās abos zvirbulēnos, kuri bija atlidojuši ciemos. Viņi bija pagādājuši ciemakukuli — lielu un smaržīgu pankūku.

—    Vienreiz esmu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.

—    Nu, un tu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Sarežģītajam Zvirbulēnam. — Un tu cikreiz?

Sarežģītais Zvirbulēns šoreiz neparko negribēja atzī­ties, ka nemaz nezina, kas tas zirgs ir un vai viņš to vispār redzējis. Tāpēc viņš atbildēja:

—    Pareizi!

Iestājās brīdis klusuma, pareizāk sakot, brīdis klusa apjukuma.

—    Kā tu runā! — iečukstēja viņam Parastais Zvir­bulēns. — Kas tā runā!

—   Kāpēc tu saki «pareizi!», kad es tev jautāju «cik­reiz?»? — vaicāja Sidrabiņtēvs.

—   Tāpēc, ka tas nozīmē tikreiz, cik ir pareizi, — paskaidroja Sarežģītais Zvirbulēns, skatīdamies Sidra- biņtēvam tieši acīs.

—    Ak jā, tu jau esi tas Sarežģītais, — atcerējās Sid­rabiņtēvs un turpināja: — Bet vai «nevienreiz» arī varētu nozīmēt «pareizi»?

—    Varētu jau gan, — nodūris galviņu, atbildēja Sa­režģītais Zvirbulēns.

Bet Sidrabiņtēvs tobrīd beidza mielošanos un, notī­rījis knābi, runāja tālāk:

—   Jā, agrāk… agrāk zvirbulis bez zirga bija tikpat ka iela bez setnieka. Ne jau velti Cilvēks tolaik par mums ziņģi sacerēja:

Lai dzīvo zirgs un zvirbulis, tad sētniekam būs darbs.

Tālāk gan vairs neatceros, bet pie mums priekšpilsētā šito gabalu savā laikā zināja jauns un vecs, liels un mazs. Nu, bet zirgāboli — mmm!

—   Kā — zirgāboli? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Vai tad zirgam arī aug āboli?

Sidrabiņtēvs pasmaidīja.

—   Aug, dēls, kā ta, ka aug. Vai ta zirgs ir citādāks par ābeli? Tikai ābeles āboli ir vajadzīgi Cilvēkam, bet zirgāboli — zvirbulim.

—   Kā — zvirbulim? — atkal nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.

: — Labi, es redzu, ka no stāstīšanas vien tev lielas skaidrības tik un tā netiks. Paņemšu tevi līdzi uz vienu man zināmu dārzu, kur Cilvēkam vēl pieder zirgs. Bet tas gan varēs notikt kādā siltākā dienā. Nu? — Sidrabiņtēvs pievērsās Parastajam Zvirbulēnam. — Kad mums būs kāda siltāka diena?

—    Rīt, — nešaubīdamies atbildēja Parastais Zvirbu­lēns.

—    Pareizi, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Rīt. Bet tas nozīmē, ka visiem zvirbulēniem jāpulcējas kokos un jāčivina.

—   Kā — jāpulcējas kokos un jāčivina? — ievaicājās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Lai Cilvēks zinātu, ka pēc vienas dienas gaidāms silts laiks, — sacīja Sidrabiņtēvs.

—   Vai tad viņš pats to nezin? — vaicāja Sarežģī­tais Zvirbulēns.

—    Nezin, dēls, nezin. Tur jau ir tas cipars, ka nezin.

—    Kāpēc nezin? — turpināja interesēties Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Vai tad neatceries, ko tev stāstīja Zaļā Vārna? — sacīja Sidrabiņtēvs, aizbāzdams kādu spraudziņu, pa kuru pažobeles mājoklītī ieplūda āra vēsma. — Cilvēks ir šo un to svarīgu piemirsis, un tas viņam nenāk par labu, tāpēc mūsu pienākums ir viņam atgādināt. Atgādināt par draudzību. Un to vislabāk izdarīt palī­dzot.

—    Nu tad lidojam kokos čivināt! — iesaucās Sarež­ģītais Zvirbulēns, pievērsies Parastajam, un viņi at­griezās Cilvēka Akmens Pasaulē, bet tur koku nebija, un viņi kopā ar citiem zvirbulēniem salaidās veikala pagalmā sakrautajā piena pudeļu kastu grēdā un čivi­nāja visu pēcpusdienu.

—    Rīt kļūs siltāks, — cilvēki teica cits citam, nāk­dami no veikala ar iepirkumu saiņiem.

—    Man ir ideja! — iečivinājās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Nu, nu? — atsaucās Parastais Zvirbulēns.

—    Jāsasauc Zvirbulēnu pilnsapulce! — čivināja Sa­režģītais Zvirbulēns, un acis viņam mirdzēja tā, kā tās mēdz mirdzēt visiem tiem, kuriem ir idejas.

—    Zvirbulēnu pilnsapulce! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Kaut kas tāds vēl nav piedzīvots!

—    Tad būs! — apņēmīgi sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka Atbrīvotās Vistas cieš badu. Un tikai mēs varam viņas glābt, un tas mums jādara!

—    Jā, bet kas to iesāka? — čivināja Parastais Zvir­bulēns. — Ja nemaldos, tu!

—    Es zinu, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Un, ja nevēlies, nepiedalies. Iztikšu arī bez tevis.

—    Ko nu bozies, — apvainojās Parastais Zvirbulēns, — es jau tikai tāpat vien pateicu, bet tu uzreiz — pa nopietnam.

—    Nūja, ka pa nopietnam. Kādi gan var būt joki, kad vistas gan ir atbrīvotas, bet viņām draud bojāeja?

Todien abi draugi aplidoja gandrīz visus zvirbulē- nus, kas mitinājās pieliekamo vēdināmajās ejās, un pie­kodināja ierasties uz sapulci.

Sapulce notika lielajā deviņstāvu namā, kurā atradās Sarežģītā Zvirbulēna miteklītis. Plašajā bēniņu telpā čivināja, čiepstēja un vēl visādi citādi sarunājās kāds tūkstotis zvirbulēnu.

—    Klusu! — pavēloši ieskanējās Sarežģītā Zvirbu­lēna balss. Pa vēdlodziņiem ieplūda salta ziemas vēja šaltis, un zvirbulēni skurinādamies spiedās ciešāk cits pie cita. — Es jūs ilgi neaizkavēšu. Cik zināms, ne­viens no mums nevar sūdzēties, ka dzīvo trūkumā. Pat vairāk — mums pieejams tāds barības daudzums, par kādu citi putni var tikai sapņot.

To teicis, Zvirbulēns ieturēja pauzi, jo sapulci viņš vadīja pirmoreiz mūžā un pirmoreiz mūžā uzrunāja

tik lielu skaitu savu ciltsbrāļu.

»

Un tad viņš pastāstīja viņiem par vistu atbrīvošanu un par to, kā viņš ar Parasto Zvirbulēnu apmācījis Vistas lidot, un par šāvienu arī viņš pastāstīja.

—    Taču jūs redzat, cik barga ir ziema, — Sarežģī­tais Zvirbulēns turpināja, — Atbrīvotās Vistas vēl nebūt nav Brīvās Vistas. Pa īstam vistas kļūs par Brīvajām Vistām tikai tad, kad varēs pašas sev sagā­dāt visu, ko tām vajag, vienalga, vasarā vai ziemā.

Tāpēc palīdzēsim viņām tagad, labi? Cilvēkam jau no tā nekāds zaudējums necelsies, galu galā mēs taču vi­ņam arī mazdrusciņ palīdzam — pareģojam laiku un tā tālāk. Un vai tā nav īsti laba sajūta — piepulcēt brīvajiem putniem jaunus draugus?

Tā runāja Sarežģītais Zvirbulēns, un jau tanī pašā vakarā simtiem zvirbulēnu vairākkārt veica pārlido­jumu no pilsētas uz mežu, piegādādami Atbrīvotajām Vistām visu, ko vien viņi atrada pieliekamajos un atzina par noderīgu.

Tovakar zem Vistu Egles notika tādas dzīres, kādas mežs vēl nebija pieredzējis.

—    Nu, — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistas, kad dzīres bija sasniegušas vislielāko līksmību, — kādas tagad ir jūsu domas par atgriešanos pagalmā?

—    Nepiemini ļaunu, — visu vistu vārdā atbildēja tā, kura pagājušoreiz bija teikusi: «Un tur mums ne­būs jāmirst badā!»

—    Tu esi vienreizējs! — pačukstēja Baltā Vistiņa, lūkodamās Zvirbulēnā mirdzošām acīm, bet gailis, kuram kāds zvirbulēns no kāda pieliekamā bija pagā­dājis konfekti «Prozit», sāka jaukt savas dziesmas vār­dus, un «kikerigū» vietā viņam iznāca «čikurikuri- kukū!».

—    Tie jau nav āboli! Vai tad tie ir āboli! Kas tad tie par āboliem! — izsaucās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Neesmu apgalvojis, ka šitie te ir āboli. — Sid- rabiņtēvs smaidīja.

—    Teici gan, tu pats teici, ka zirgāboli.

—    Āre, tā pavisam cita lieta, — atbildēja Sidrabiņ- tēvs. — Āboli ir āboli, un zirgāboli ir zirgāboli.

Un tā Sarežģītais Zvirbulēns pirmoreiz mūžā mielo­jās «ar kaut ko tik neparastu», kā viņš vēlāk atzinās Zaļajai Vārnai.

—    Sitā, reku, ir tīra manta, — sacīja Sidrabiņtēvs un izrušināja kādu graudu, — no tās nevienam skāde netiek. Vai tad agrāk mēs, zvirbuļi, zinājām, kas ir kaites? Bet tagad? Cik tad ir zvirbuļu? Un vai tad tie ir zvirbuļi? Katram otrajam kaut kas kaiš, un to vien dzird: «Vai pagājušonakt labi gulēji?» Un vai zini, kāpēc tas tā ir?

—    Nu, nu? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Tāpēc, ka nav vairs veco labo zirgābolu.

—  Bet kāpēc tad nav vairs veco labo zirgābolu? — atceļā uz mājām pavaicāja Zvirbulēns.

—    Vai tad neredzi? — atvaicāja Sidrabiņtēvs, norā­dīdams lejup uz ielām.

—    Neredzu neviena zirgābola, — atbildēja Zvirbu­lēns, vērīgi lūkodamies. — Mašīnas vien.

—    Tur jau tas suns aprakts, — atbildēja Sidrabiņ­tēvs.

—   Kā — suns aprakts? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Tā ir tāda valoda, — sacīja Sidrabiņtēvs pasmai­dīdams. — Kādreiz Cilvēks tā runā.

—    Zini ko? — ieminējās Zvirbulēns. — Es jau sen esmu vēlējies noskaidrot vienu jautājumu.

—    Nu, nu? — pamudināja Sidrabiņtēvs.

—    Kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?

Viņi lidoja virs ielām, pa kurām nepārtrauktā straumē joņoja automašīnas, un gaisu pildīja zilgana dūmaka, kuru ieelpojot sāpēja galva.

«Nu nē!» stingri nolēma Zvirbulēns. «Ziemu vēl kaut kā izcietīšu, bet tad nu gan — žigli projām uz lau­kiem! »

Pēc garā pārlidojuma Sidrabiņtēvs izskatījās pavisam noguris.

—    Vecums. Vecums, draudziņ. No tā neizbēg neviens. Tikai vieniem tas pienāk īstajā brīdī, bet citiem — labu tiesu pirms laika. Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā pārtiek.

—    Jā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — to es varu saprast. Bet kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?

Sidrabiņtēvs pasmaidīja.

—    Vai tad Zaļā Vārna tev jau nepastāstīja?

—    Zaļā Vārna man stāstīja par Slimību.

Sidrabiņtēvs pamāja ar savu debessirmo galvu.

—    Viņa ir pareizi runājusi, — viņš sacīja. — Sli­mība. Slimība gan. Bet es tev pateikšu, lūk, ko. Ir pārejošas Slimības, un ir Slimības, kas vēsta par vecuma tuvošanos. Kura no šīm Slimībām piemeklē­jusi Cilvēku, mēs vēl nezinām.

«Kaut nu Cilvēku būtu piemeklējusi pārejošā slimība!» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, kad bija palicis viens, bet, kāpēc viņš tā nodomāja, pats sev nemācēja paskaidrot.

—    Bet ods? — sacīja Parastā Vārna.

—   Kā — ods? — Sarežģītais Zvirbulēns nesaprata, uz ko Vārna mērķē.

Viņi abi tikko bija iepazinušies, un viņu saruna uzreiz skāra visbūtiskākos jautājumus, jo bija ziema, un ziemā neviens putns knābi velti nedzesē.

—    Nu ods, — sacīja Parastā Vārna.

—    Ods ir ods!

—    Man iznāk, ka ods ir putns, — teica Parastā Vārna.

—    Ods nav nekāds putns, ods ir ods! — Sarežģītais Zvirbulēns kļuva nepacietīgs.

—    Man iznāk, ka putns, — sacīja Parastā Vārna.

Taisnību sakot, ziemas novakare bija gadījusies silta.

—    Kā — putns? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Odam spārni ir? Ir. Ods lido? Lido, — sacīja Parastā Vārna. — Ods tātad ir putns.

—    Ods nav nekāds putns! — Sarežģītais Zvirbulēns aizsvilās.

—    Kas tad? — vaicāja Parastā Vārna.

—    Ods ir ods! — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Un kas tad, pēc tavām domām, ir putns?

—    Putns ir putns! Un ods ir ods! Kā tu nesaproti?

—    Un vārna?

—    Vārna ir vārna!

—    Tātad vārna, pēc tavām domām, nav putns? — Parastā Vārna pavērās debesīs.

—    Kā — nav? — atkal aizsvilās Zvirbulēns. — Vārna ir putns!

—    Kāpēc? — Parastā Vārna šķita esam ārkārtīgi izbrīnījusies.

—    Tāpēc, ka viņai ir spārni.

—    Odam arī ir spārni.

—    Tāpēc, ka viņa lido.

—    Ods arī lido, — sacīja Parastā Vārna. — Tad kāpēc vārna ir putns?

Zvirbulēns dusmīgs pavērās Vārnā.

—    Kāpēcītis.

—    Ko tu teici? — Parastā Vārna laikam labi nesa­dzirdēja, jo pāri lidoja lidmašīna, kas bija pacēlusies no piepilsētas lidlauka.

—    Es teicu, ka tu esi kāpēcītis.

—    Ko tas nozīmē?

—    Tas nozīmē, ka tu tāds īstenības putns vien esi, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

Bija gadījusies neparasti silta ziemas novakare, un piepilsētas meža malā, tur, kur izbeidzās dārzu rajons, gaisā dejoja bariņš odu.

—   Nu kad tā ziema reiz beigsies! — nevarēja vairs izturēt Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Pacietību, tikai pacietību! — runāja Parastā Vārna, ar kuru Zvirbulēns pēdējā laikā bija dažas rei­zes ticies.

Patiesību sakot, gaisā bija notikušas tikko jaušamas pārmaiņas, jo, kad uzpūta vējš, kas nāca no dienvi­diem, varēja just gaisu iesmaržojamies. Tā bija tāda tikko samanāma, pavisam, pavisam viegla un ļoti tāla smarža, tik viegla, ka pietiktu kādam pateikt, ka šīs smaržas nemaz nav, un tā pagaistu, bet neviens to neteica, jo neviens negribēja, lai smarža pagaistu, tik patīkama tā bija.

—    Viss notiek gaidot vien, — runāja Parastā Vārna, tupēdama bērza galotnē.

—    Kā tu to zini? — ne visai ticēdams visam paras­tajam, sacīja Zvirbulēns. — Tu neesi bijusi Dienvi­dos, tu nevari zināt visu.

—    Dienvidos! — Parastā Vārna pasmaidīja.

—    Nu jā, Dienvidos, — sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Te notiek tikai viena puse no visa, un Dienvidos notiek otra puse, un kopā ir viss.

—    Ko tu sauc par visu? — turpināja sarunu Pa­rastā Vārna.

—    Ko es saucu par visu? Nu, visu, kas notiek, pie­mēram, manī, — atbildēja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Bet tad jau iznāk, ka ar tevi notiek tikai puse.— Parastā Vārna smaidīja.

—    Kā — puse? — sacīja Zvirbulēns. — Ar mani notiek pilnīgi viss!

—    Nekā nebij! — Parastā Vārna turpināja smaidīt. — Tu pats nupat teici, ka te notiek tikai viena puse un Dienvidos otra puse, un, tā kā tu esi tikai te, tad tava otrā puse atrodas Dienvidos. Vēl tu nesaproti?

Bērza galotne, kurā sēdēja Parastā Vārna un Sarež­ģītais Zvirbulēns, atradās tieši dienvidvēja straumē, bet ne Parastā Vārna, ne Zvirbulēns ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja smaržu, ko dienvidvējš nesa .

Patiesību sakot, ziema bija pagājusi necerēti ātri. Ik dienas viņš kopā ar draugiem veica vairākus lido­jumus uz mežu pie Atbrīvotajām Vistām, nogādādams tām pārtiku. Tas vien aizņēma ziemas īsās dienas lie­lāko daļu, jo vistas vienmēr bija izsalkušas un, lai cik daudz barības zvirbulēni tām piegādāja, tās allaž no­tiesāja visu līdz pēdējai kripatiņai, un Sarežģītajam Zvirbulēnam šķita, ka vistas labprāt notiesātu itin visu, kas atrodas visos pieliekamajos.

«Labi gan, ka nāk dienvidvējš. Nokusīs sniegs, un vistas varēs sākt meklēt barību pašas,» nodomāja Zvir­bulēns, un, lai gan Baltā Vistiņa viņam patika diezgan speciāli, tomēr viņš gaidīt gaidīja dienu, kad Atbrīvotās

Vistas kļūs par Brīvajām Vistām. «Vistas ir vistas, un es esmu es,» sacīja pie sevis Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Vēl tu nesaproti? — atkārtoja savu jautājumu Parastā Vārna, kad dienvidvējš atkal skāra bērza ga­lotni un Zvirbulēns atkal sajuta tikko jaušamo smaržu. Bet viņš neko nesacīja, jo nevēlējās sarūgtināt Parasto Vārnu, kuru tikko jaušamās pārmaiņas nemaz nebija darījušas līksmāku.

Gluži otrādi, izskatījās, ka viņai kaut kas nepatīk. Un izklausījās, ka «Vēl tu nesaproti?» viņa pasacīja ar zināmu īgnumu balsī.

—   Ko nozīmē tas, ko tu teici? — Zvirbulēns iejau­tājās nedaudz vēlāk, kad bija vārdu pa vārdam atcerē­jies sākotnējo sarunu.

—    Tieši kas? — pārjautāja Parastā Vārna.

—    Tu man teici: «Tu esi tikai te,» — atceries? — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai tas nozīmē, ka tu esi ne tikai te?

—    Es to neesmu teikusi, — atbildēja Parastā Vārna, — bet, ja tu tā gribi zināt, es varu pateikt.

—    Pasaki, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Es zinu, kāpēc tu gaidi pavasari, — runāja Pa­rastā Vārna.

—    Kā?! — piesarka Zvirbulēns. — Kā tu to vari zināt?

—   Tu pats nesen teici, ka katram ir divas puses. Atceries? — runāja Parastā Vārna. — Un tava otrā puse, kā tu pats teici, atrodoties Dienvidos. Tāpēc tu arī dīdies. Manas abas puses ir manī pašā.

—    Es nedīdos, — protestēja Sarežģītais Zvirbulēns, bet Parastā Vārna izlikās nedzirdam un turpināja:

—    Un tāpēc manī viss notiek gaidot vien.

—    Bet manī viss notiek negaidot! — sacīja Sarežģī­tais Zvirbulēns, un tāds nu reiz viņš bija.

PIRMĀ UN OTRA BALSS

Aiz sienas skanēja balsis. Zvirbulēns bija tikko at­griezies no Vistu Egles un jutās tik izsalcis, ka mīļu- prāt būtu klupis virsū visnegaršīgākajam, kas vien dabūjams pieliekamajā, bet aiz sienas bija dzirdamas balsis.

—   Ko tu darītu, ja tu būtu, piemēram, zvirbu­lēns? — vaicāja viena balss, un tā piederēja Cilvēka Bērnam.

—    Ei nu, ko tu runā blēņas! — sacīja otra balss, un tā piederēja Cilvēkam.

—    Es nerunāju blēņas! — sacīja pirmā balss. — Tās nav nekādas blēņas! Es saku — ko tu darītu, ja tu būtu zvirbulēns?

—    Es liktos mierā, — sacīja otra balss, un tā bija sapīkusi.

—    Bet es nelikšos mierā! — sacīja pirmā balss, un tā bija ņipra un neatlaidīga. — Es vis nelikšos mierā!

—    Ko gan tu, nieka zvirbulēns, varētu izdarīt? — sacīja otra balss.

—    Es ielavītos istabā, — sacīja ņiprā un neatlaidīgā balss, — es ielavītos istabā pa nakti, kad bērni guļ.

—    Nu un tad? — sacīja otra balss. — Ko tad tu darītu?

—    Un no rīta, kad bērni pamostos, viņiem būtu ar ko draudzēties, — sacīja pirmā balss.

—    Kā!? Vai tad viņiem nav ar ko draudzēties? Vai tad tev nepietiek rotaļu biedru?

—    Tas nav tas, — sacīja ņiprā un neatlaidīgā balss. — Ar to vien nepietiek. Tas nav tas.

—    Kā — nepietiek? — vaicāja otra balss. — Ko tev vēl vajag?

—    Man vajag zināt to, kam es pats netieku klāt.

—    Kam tad tu netiec klāt?

—   Tālumam. Un augstumam, — sacīja ņiprā un neat­laidīgā balss.

—    Bet vai tu neatceries? Mēs taču nesen lidojām lidmašīnā, — sacīja sapīkusi balss. — Tas ir vēl aug­stāk, nekā lido tavi zvirbulēni.

—   Tu nekā nesaproti! Tas nav tas! — sacīja pirmā balss. — Lidmašīna ir lidmašīna. Lidmašīna nav putns.

—    Nu un tad, ka nav? — sacīja otra balss.

—    Lidmašīna nevar zināt. Lidmašīna nevar pateikt, kā ir īstenībā, — sacīja pirmā balss. — Lidmašīna nevar zināt, vai ir vai nav labi.

—    Kur labi? — sacīja otra balss.

—    Nu tur, tālumā. Un augstumā, — sacīja pirmā balss.

—    Nu bet tu? Tu taču esi bijis lidmašīnā. Tu taču esi bijis tālumā un augstumā. Tu taču tagad zini, kā tas ir.

—    Es nezinu. Es to nevaru zināt. Es tur nedzī­voju, — sacīja pirmā balss. — To var zināt tikai tas, kas tur dzīvo.

—    Bet, ja tu būtu zvirbulēns, — sacīja otra balss, — vai tu atkal gribētu pārvērsties atpakaļ par Cilvēka Bērnu?

—    To es vēl nezinu. To es uzzinātu, ja būtu zvirbu­lēns,— sacīja pirmā balss, kas piederēja Cilvēka Bērnam.

«Savādi,» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, «ka man nekad nav ienācis prātā, vai es gribētu pārvērsties par Cilvēku vai ne. Laikam man ir labi būt tieši tam, kas es esmu.» Un viņam vēl ienāca prātā: «Cik labi, ka negribu būt kaut kas cits nekā esmu!» Bet Zaļajai Vārnai viņš nolēma pajautāt, vai tikai starp Cilvēka vēlēšanos būt kaut kam citam, nekā tas ir, un viņa Slimību nav kāda apslēpta sakarība.

Kādā pēcpusdienā, kad Sarežģītais Zvirbulēns kopā ar saviem ciltsbrāļiem bija dūšīgi pareģojuši laiku uz piena pudeļu kastu grēdas veikala pagalmā, iestājās atkusnis. Tas ieradās tikpat pēkšņi kā Zvirbuļu Vanags. Tiesa gan, Sidrabiņtēvs zināja stāstīt, ka par Zvirbuļu Vanagu neesot dzirdējis runājam nu jau labu laiku, toties valodā tas vēl tikšot pieminēts ilgi, jo valoda dzīvojot pulka ilgāk.

Todien no jūras atlidoja vesels bars kaiju. Tās uzli­doja uz atkritumu konteineriem, padzīdamas no turie­nes baložus, kas visu cauru ziemu bija uzskatījuši at­kritumu konteinerus par savu īpašumu. Kaijas piepil­dīja gaisu ar tik neparasti skaļu tērgāšanu, ka citu putnu balsis gluži vienkārši vairs nebija saklausāmas.

Taču Sarežģītajam Zvirbulēnam kaijas iepatikās. Viņu priecēja kaiju skaisti veidotie ķermeņi un spārni un straujais, atbrīvotais lidojums.

Pēc brīža Zvirbulēns jau atradās uz kāda konteinera malas un uzrunāja tuvāko jūras skaistuli:

—    Kas jauns jūrā?

—   Ķēēē! — skaistule iebrēcās, izplezdama spārnus, pārsteigta, ka to uzrunā tik sīka radībiņa.

—    Es saku — kas jauns jūrā? — atkārtoja Sarežģī­tais Zvirbulēns.

—   Jūrrrāāā? — skaistule atjautāja. — Ķēēē! Tur nav nekā jauna. Ko tu gan iedomājies!

—    Es iedomājos, ka tur vajag būt speciāli, — sacīja Zvirbulēns.

—    Nekā speciāla! Nekā speciāla! — atteica skaistule. — Kad nav ko ēst, nekā nav speciāla. Ķēēē!

Un viņa pakampa kaut ko no konteinera un kāri aprija.

—    Kā — nav ko ēst? — brīnījās Zvirbulēns.

—    Nav, draudziņ. — Spārnus izpletuši, skaistule balansēja uz konteinera malas. — Domā, ka mēs te esam atlidojušas aiz liela prieka? Ķēēē!

Viņa pakampa vēl kaut ko un aprija.

—    Jūra ir tukša, pipariņ! Drīz tur vairs nebūs ne asakas, tā kā es te stāvu, pipariņ!

—    Kā — ne asakas? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Nu tā — Cilvēks drīz būs izgrābis no jūras visas zivis, — stāstīja skaistule, izsalkušu skatienu mek­lēdama, ko pakampt.

—    Kāpēc? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.

—    Vai es zinu! — atbildēja skaistule. — Man gribas ēst, un tas ir viss, ko es zinu. Ķēēē!

«Zaļā Vārna nu gan zinātu,» nodomāja Zvirbulēns, bet sacīja pavisam ko citu:

—    Ko tu vispār domā par Cilvēku?

—    Kas tur ko domāt? — skaistule iesaucās. — Kā­pēc man jādomā? Man vajag ēst! Es tev pateikšu vienu lietu, pipariņ, — nav lielākas gudrības par ēšanu. Būsi paēdis — būsi gudrs. Ķēēē!

Un skaistule izdarīja vēl vienu kampienu.

«Ir nu gan putns!» nodomāja Sarežģītais Zvirbu­lēns.

—    Bet, kad aprīsiet visu, kas atrodams te, ko tad iesāksiet? — viņš turpināja interesēties.

—    Ķēēē! Meklēsim citur, — sacīja skaistule.

—    Parastā Vārna saka — viss notiek gaidot, — Zvir­bulēns atcerējās.

—    Ko tu teici? Parastā Vārna? Gaidot? — iesaucās skaistule. — Vai tu maz zini, ko runā? Vai tu zini, kas notiktu, ja mēs darītu tā, kā saka tava Pa­rastā Vārna? Ķēēē! Ķēēē! Un vēlreiz ķēēē! Tu vari nodot sveicienus no manis savai Parastajai Vārnai, ķēēē! Tā arī pasaki viņai — ķēēē! Un Cilvēkam arī vari pateikt to pašu — ķēēē! Tas ir tieši tas, ko es par viņu domātu, ja man par viņu būtu jādomā. Ķēēē!

Aiz sienas atkal bija dzirdama balss. Balss dziedāja. Ņiprā un neatlaidīgā balss dziedāja! Zvirbulēns izlīda no miteklīša ejas un uzlaidās uz palodzes. Istabā dega spuldze, uz grīdas sēdēja Cilvēka Bērns, blakus tam atradās Nedzīvais Putnēns, un Cilvēka Bērns skatījās spuldzē un dziedāja.

Arī Zvirbulēns vērās spuldzē, taču nesaskatīja tajā nekā speciāla. Vismaz vajadzību dziedāt Zvirbulēns tādēļ neizjūta. Vienkārši bija patīkami klausīties Cil­vēka Bērnu dziedam. Un Zvirbulēns klausījās. Klausī­jās, klausījās, klausījās, kamēr ieraudzīja-

— — — uz ziedošas ievas zara sēdēja Zaļā Vārna un kaut ko nedzirdami stāstīja, lejā burbulēja upīte, krastmalā pie ugunskura tupēja Ūdensstrazds un Zir­neklis, viņi par kaut ko sačukstējās savā starpā, bet netālu uz niedres zieda uzlaidās Ha-Spāre, un tūlīt sakustējās ūdens līmenis — tur apmeta loku Zaļais Līdacēns. Tikai nekur neredzēja Sarežģīto Zvirbulēnu. Sarežģītais Zvirbulēns nekur neredzēja pats sevi. Viņš ļoti uzbudinājās un… tikko nenovēlās no palodzes.

Tieši pretī viņā vērās zilu un apaļu acu pāris — tik apaļu, kādu Zvirbulēns savā mūžā vēl nebija re­dzējis. Un tik tuvu!

Cilvēka Bērns skatījās Zvirbulēnā, un Zvirbulēns skatījās Cilvēka Bērnā, un starp viņiem bija stikls — pieskārienu liedzoša caurredzamība.

Tad Cilvēka Bērns ierunājās:

—    Es gribu ar tevi draudzēties!

Zvirbulēns pasmaidīja, bet Cilvēka Bērns smaidu nepamanīja.

—    Es arī gribu ar tevi draudzēties! — sacīja Zvir­bulēns, taču Cilvēka Bērns nesaprata nevienu vārdu.

—    Dzirdi, Zvirbulēn, es gribu ar tevi draudzēties! — runāja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns atskārta, ka Cil­vēka Bērns nav sapratis viņa sacīto.

—    Es arī gribu ar tevi draudzēties! — vēlreiz sa­cīja Zvirbulēns, kaut gan apzinājās, ka sacīt ir veltīgi. Nevar draudzēties, ja viens otru nesaprot.

—    Tu arī gribi ar mani draudzēties, jā? — tad sacīja Cilvēka Bērns, un Zvirbulēns nobrīnījās, kā Cilvēka Bērns uzminējis, ko viņš teicis.

Zvirbulēns pamāja.

—    Cik labi! — iesaucās Cilvēka Bērns. — Cik labi, ka tu gribi ar mani draudzēties!

Zvirbulēns priecīgs pasmaidīja.

—    Zini ko? — sacīja Cilvēka Bērns. — Es izdomāju! Ielido pie manis, jā? Ielido pie manis istabā!

—       Bet kur atrodas Cilvēks? — vaicāja Zvirbulēns. — Vai pie tevis gadījumā nav Cilvēks?

Cilvēka Bērns apmulsa.

—    Tu baidies? — viņš vaicāja. — Nebaidies! Te ne­viena nav. Es esmu viens pats. Nebaidies!' Pagaidi, es atvēršu logu! Labi?

Un tad Zvirbulēns satraukts kādu brīdi stāvēja uz atvērtā loga palodzes. Tikai pārliecinājies, ka istabā bez Cilvēka Bērna tiešām neviena cita nav, viņš no­laidās uz grīdas.

Cik te viss bija nedzīvs! Itin viss, no kā istaba sastāvēja, bija nedzīvs. Zvirbulēnam kļuva pavisam neomulīgi, un viņš aizspurdza atpakaļ uz palodzes.

—   Tu baidies? — Cilvēka Bērna balsī varēja dzirdēt vilšanos. — No kā tu baidies? Es tev nekā slikta nedarīšu, nebaidies, Zvirbulēn!

—    Kāpēc pie tevis viss nedzīvs? — jautāja Zvirbu­lēns. — Kā tu te vari izturēt?

Un viņam ienāca prātā: nav brīnums, ka tad var saslimt — un ne tikai saslimt. Zaudēt saprašanu var. «Varbūt arī tāpēc Cilvēks vairs nesaprot mūsu valodu,» iedomāja Zvirbulēns, pats nemaz neapzinā­damies, ka atminējis vienu no galvenajiem pasaules no­slēpumiem.

—    Ja tu baidies nākt pie manis, es došos pie te­vis, — pēkšņi sacīja Cilvēka Bērns, pieceldamies no grīdas.

Tobrīd kāds atvēra istabas durvis, un caurvējš aiz­cirta logu. Trokšņa pārbiedēts, Zvirbulēns pacēlās spār­nos, un viņš nedzirdēja ņiprās un neatlaidīgās balss sarunu ar sapīkušo balsi. Viņš nedzirdēja ņipro un neatlaidīgo balsi stāstām par to, ka gandrīz sadraudzē­jies ar Zvirbulēnu. Gandrīz. Ja tikai viņš, Cilvēka Bērns, saprastu, ko Zvirbulēns viņam saka. .

—    Kā gan lai iemācos viņa valodu? — gribēja zināt ņiprā un neatlaidīgā balss.

—    Es neticu, ka to var iemācīties, — atteica sapī­kusi balss.

Sapīkusi balss netic.

Un ir pavisam bēdīgi, ja ņipra un neatlaidīga balss notic sapīkušai balsij.

— Pasveicini Zaļo Vārnu no manis! — sacīja Sidra­biņtēvs un piebilda: — Ja viņa mani vēl atceras.

—    Neaizmirsti mūs, kad būsi tālumā! — sauca visi piepilsētas zvirbulēni, kurus viņš pazina un kuri pazina viņu.

Viņu — Sarežģīto Zvirbulēnu.

Viņš atgriezās savā vasarā.

—    Var jau būt, ka tev taisnība, — sacīja Parastā Vārna, — un gaidot varbūt notiek ne gluži viss.

—    Man pēdējā laikā galva gandrīz vairs nemaz nesā­pēja, kad tu runāji savu valodu, — iečivinājās Paras­tais Zvirbulēns.

—   Tad jau tu drīz vien būsi Neparastais Zvirbu­lēns! — Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.

Sidrabiņtēvs smaidīja.

—    Neaizmirsti gan mūs, bet tu jau neaizmirsīsi. Cik tad tā vasara gara? Viens divi — un rudens klāt. Tagad gan par to nevajadzētu domāt, bet ko lai dara — vecums nāk virsū, un tad jau tās domas tādas rudenīgas ir.

—    Es jūs nevienu neaizmirsīšu! — Zvirbulēns atbil­dēja viņiem visiem. — Es jūs nemaz nevaru aizmirst! Šī taču bija mana pati pirmā ziema! Vai tad kaut ko pašu pirmo vispār var aizmirst?

Augstu gaisā dzirdēja putnus sasaucamies. Atgriezās tālumam un augstumam dzimušie. Bija tā, it kā tālums un augstums būtu pārplūduši un plašām, varenām straumēm apskalotu visnepieejamākos nostūrus.

Draugi pavadīja Zvirbulēnu līdz piepilsētas mežam, un tur viņi ieraudzīja tobrīd visneparastāko skatu visā pasaulē: rīta saules gaismā virs koku galotnēm pa­cēlās — jā, nu jau Brīvās Vistas!

— Mēs lidosim tev līdzi! — Zvirbulēnu ieraudzījusi, sauca Baltā Vistiņa, un — dīvaini! — tā vairs nebija kladzināšana vai klukstēšana, Zvirbulēnam šķita, ka viņš dzird iedziedamies jaunu un gaišu balsi. Bet vis­brīnumainākais bija tas, ka Brīvās Vistas vairs nelī­dzinājās Pagalma Vistām, spēcīgi attīstītie spārni pla­šiem vēzieniem cēla tās arvien tuvāk augstumam, un to slaidie ķermeņi viegli šķēla pretimplūstošo gaisu.

Bet tālu lejā pa kādu no piepilsētas ieliņām gāja Dzejnieks un Dzejnieka Bērns.

—    Kad ir vasara? — jautāja Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:

—    Kad visi, visi ir tik abi, ka gluži vienkārši ir labi.

—    Un rudens? — vaicāja Dzejnieka Bērns.

—    Kad visiem gribas līdzi mākoņiem un tā pa zaķi braukt uz dienvidiem.

—    Un ziema?

—   Kad debesīm no acīm zvīņas krīt un saule viena nevar neko izdarīt.

—    Un kad ir pavasaris? — nerimās Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:

—    Tas ir tad,

kad strazdi dziesmu taisa no knābīša un zila gaisa.

—    Tas ir tagad! — iesaucās Dzejnieka Bērns. — Tas ir tagad!

22. V 1979 Imantā

I    DAĻA

Zvirbulēns satiek Zaļo Vārnu 3 Zajās Vārnas pirmais stāsts 3 Nedzīvais Putnēns 5 Zajās Vārnas otrais stāsts 6 Zvirbulēns iegūst vārdu 9 Zvirbulēns satiek Zirnekli, Ūdensstrazdu un Līdacēnu 10

Pagāja dažas dienas 14 Pagāja vēl dažas dienas 15 Nākamajā dienā 16 Savādnieks 18

Zvirbulēns iepazīstas ar Spāri un nosauc to

par Ha 22 Zvirbulēns satiek Ha-Spāri otrreiz 24 Zvirbulēna pirmā grāmata 28

II     DAĻA

Kā tu runā! 33 Ķezā 35

Kas tur notiek! 37

Kas tev ir ar tiem Dienvidiem? 42

Urāāā! 44

Kaut kas balts 46

Nu pavisam kā lidlaukā! 49

Pirmais sniegs 51

Tavs prieks ir mans kārums 55

Pāvs kastē! 59

Kikerigū! 61

Pareizi! 65

Man ir ideja! 67

Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā

pārtiek 70 Ods ir ods! 72

Tava otrā puse atrodas Dienvidos 75 Pirmā un otrā balss 78 Ķēēē! 80

Es gribu ar tevi draudzēties! 82 Tas ir tagad! 85

B M K C CJIOJKHMH BOPOEbMIUKA

CKa3Ka KJiaūdy u Paūdy

Pura «JlMecMa» 1982 Ha JiaTblUlCKOM JT3bl KC Xyao5KHHK A. KpeiiTyce

ME JA 3136 Pirmsskolas vecuma bērniem V I K S

sarežģītais zvirbulēns

Redaktors I. Liniņš. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore V. Ruskule.

Korektore L. Kamene Nodota salikšanai 01.12.80, Parakstīta iespiešanai 30.12.81. Formāts 70 X90.16. Ofseta papīrs 100 g. Žurnālu garnitūra. Ofsetspiedums. 6,43 uzsk. iespiedi.; 26,60 uzsk. kr. nov.; 4,51 izdevn. 1. Me­tiens 60 000 eks. Pašūt. N4 100147. Cena 35 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVs 117,30887,B-630. Iespiesta Lat­vijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitetas Rīgas Pa­raugtipogrāfijā. 226004 Rīgā, Vienības gatve 11. Brošēta tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38(40. Pašūt. JV« 68—5

70801-117

V- 181.81.4803010200

L2

84.3L7 Vi 390

(c- «Liesma», 1982

M80K11)—82