ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS Vizma Belševica

RĪGA «LIESMA» 1987

Pasakas

Recenzents JĀNIS KALNIŅŠ Māksliniece ILONA CEIPE

Izdevniecība «Liesma», 1987

Pašos vis-vis-vis-vissenākajos laikos pasaulē vēl ne­bija nekādas kārtības. Pus pa gaismu, pus pa tumsu apkārt dauzījās pūķi un sumpurņi, raganas un citi nelabi gari. Ezeri lidoja, vietu meklēdami, un aiz errastībām kāvās tā, ka zivis vien sprakstēja. Dziļi lejā, kaut kādā nezināmā purvu ellē, tupēja velns, augšā uz mākoņa sēdēja dieviņš un skatījās uz visu to nebūšanu, kamēr nosprieda, ka tālāk vairs nav kur iet, jāieved kārtība. Jo dieviņam pašam arī bija galīgi apnicis tā sēdēt un neko nedarīt.

Dieviņš ķērās pie darba. Pirmo viņš uztaisīja lielu, zilu bļodu — debesis. Iemeta vidū zelta ābolu par sauli, piesvieda malā otru mazāku — par mēnesi, bet atlikušo zeltu sadrupināja sīkos kriksīšos un izbārstīja pa visu bļodu, lai būtu zvaigznes arī.

Debesis iznāca tik košas, ka nenopriecāties. Trīs dienas dieviņš spēlējās ar zilo bļodu viens pats un citiem nedeva.

Izspēlējies pēc sirds patikšanas, dieviņš gāja pie sa­vas mālu kastes un sāka taisīt zemi. Saplikšķināja lielu ripu, noglaudīja ar plaukstām gludu jo gludu, sāka spraust zemē kociņus un puķītes un lipināt no māliem visādus zvēriņus un cilvēciņus, lai zeme būtu apdzīvota.

Vispēdējo dieviņš salipināja cūku, bet, re, — mazs māla pikucītis palika pāri.

— Uztaisīšu joka pēc vēl vienu — pavisam mazu cūčeli, — dieviņš nosprieda.

Iznāca tāds sprīdi garš ruksītis. Pliks, apaļš, ar šņukurīti un īsām kājelēm. Dieviņš iepūta viņam dzī­vību un teica:

—    Tu būsi cūka.

—    Ej nu dieviņ! Kas es par cūku? Veries vien, cūka liela un resna, es maziņš.

Dieviņš paskatījās — jā, patiešām. Pakasīja pakausi un teica: — Nu tad tu būsi ezis.

Tur nu ezim nebija ko iebilst, jo cita eža, ar ko salīdzināties, nekur neredzēja.

Zeme nu bija gatava un apdzīvota, viss māls iz­lietots, atlika vienīgi vāzt debesis pāri. Un te nu iz­rādījās, ka skaistā zilā bļoda neiet zemei virsū. Dieviņš, zemi ripinādams, nebija iedomājies nomērīt, cik lielai viņa zemei jābūt.

Ko nu darīt? Sist zemi kopā un taisīt jaunu? Bet zeme jau apdzīvota! Sist kopā zilo debesu bļodu? Bet bļoda bija tik skaista, tik koša, ka nekādi necēlās roka to sadauzīt.

Dieviņš apsēdās un sāka gauži raudāt.

Ezis noskatījās, kā dieviņš bēdājas, un teica: — Ne­raudi, dieviņ! Saņem zemi aiz malām un saspied ma­zāku, gan tad dabūsi debesis virsū.

—    Bet tad jau zeme sakrunkosies un nebūs vairs gluda!

—    Lai krunkojas. Ko zi', vēl košāk iznāks?

Bail jau nu dieviņam bija gludo zemi krunkot, bet kas atlika?

Dieviņš ņēma ripu aiz malām, spieda no visa spēka, zeme saraucās kalnos un lejās, un — skaties vien — tā patiesi bija vēl košāk. Un debesis uzvāzās virsū vienā rāvienā.

Nu dieviņš bija tik priecīgs par eža gudro padomu, ka noņēma no debesīm zvaigzni un iztaisīja no tās ezim zelta kažoku — lai citi jau pa gabalu redzētu, ka tur nāk visgudrākais un vispārākais no zemes radī­jumiem, paša dieviņa padomnieks!

Ezis aizgaja pasaule lepnāks par lepnu, bet — ak vai! Jau ar pirmo soli sākās posts un nedienas.

—    Re, re, re, kāds ķēniņš iet! — spiedza putneļi un sīkie zvēriņi. — Re, re, re, zvaigzne pa zemi staigā! Kā- jeles līkas, vēders resns, zelta kažoks mugurā!

Tā viņi klaigāja aiz tīras, plikas skaudības, bet to ezis nesaprata un ļoti noskuma.

Lielie zvēri toties gribēja ezi ķert un ēst. Viņam bija garda gaļa, jo dieviņš taču bija viņu iecerējis par cūciņu, un vai nu nezināms, ka cūkai pati gardākā gaļa. Un kur lai ezis glābjas, kur lai slēpjas, ja zelta kažoks pat dienā spīd pa lielu gabalu, bet naktī vēl jo spožāk!

Cilvēki metās viņu medīt zelta kažoka dēļ, jo līdz ar dzīvību dieviņš bija netīšām iepūtis viņiem lielu kāri pēc zelta. Atliek vienīgi pabrīnīties, kā ezim izdevās dzīvam pie dieviņa atpakaļ tikt.

—    Mīļo dieviņ! Neņem ļaunā, bet nevajag man ne­kāda goda. Atpestī mani no zelta kažoka. Visi mani nīdē un vajā! Nekur es nevaru paslēpties! Dod man tādu kažoku, lai neviens mani neaiztiek, — ezis lūdzās.

Dieviņam tieši tobrīd bija pirksts mutē — netīšām piegrūdies dadzim. Viņš raudzīja ar zobiem dzelksni izvilkt.

—    Labi, — dieviņš sacīja, kad dzelksnis bija laukā un ezis vēl papūtis pušo vietu. — Es tev došu tādu kažoku kā dadzim — no adatām vien. Lai tad kāds mēģina tevi aiztikt! Tu saritināsies adatu kamolā, un nevienam negribēsies ķepas sadurstīt.

Tā arī notika. No sākuma gan putni un zvēri smējās par adatu kažoku arī — kur tāds ērms pasaulē redzēts? Bet cik ilgi smiesies? Pierada — un apnika. Toties ik­viens, kas bija mēģinājis ezim piedurties, otrreiz to vairs nedarīja.

Ezis dzīvoja mierīgs un laimīgs. Viņam uzradās sieva un bērni — arī adatu kažokos. Un vienudien, kad viņš

pārnāca mājās, ezēni sāka gavilēt, cik skaistu ābolu viņš pārnesis!

Ezis apskatījās — patiešām liels, sarkans ābols mu­gurā uzdūries. Laikam jau tas bija noticis dārzā, kur ezis, no vanaga glābdamies, saritinājās zem ābeles.

Nu ezim bija skola rokā — kur redzēja skaistus ābolus vai gardas sēnes, tur pavārtījās un pārnesa sa­vās adatās visādus labumus. Lai vēl kuram tāda dzīve kā eža sievai un bērniem!

Citi zvēri un putni, pasaulē iedzīvojušies un apskatī­jušies, ik mīļu dienu skrēja pie dieviņa sūdzēties. Vie­nam likās — šim košāku spalvu vajagot, otram — de­guns esot par garu, trešam — aste par īsu, un tā bez sava gala. Tikai ezis par adatu kažociņu nesūdzējās. Un pareizi darīja.

Tajos sensenajos laikos, kad dieviņam ar eža gudro padomu bija izdevies dabūt zemei pāri košo, zilo debesu bļodu un zeme bija saraukusies skaistos kalnos un lejās, dieviņš nevarēja nociesties uz mākoņa un vairāk pa zemi vien staigāja, priecādamies, cik glīti viņam viss izdevies.

Bet ne jau prieka pēc vien viņš staigāja pa zemi. Dzīvās radības — cilvēki, zvēri un putni — vēl nemaz skaidri nezināja, ko kurais drīkst darīt. Visiem vaja­dzēja padoma.

Ņemsim par piemēru kaut vai vilku. Vilkam vēders allaž rūca no bada. Vilks kāroja nogāzt kādu zirgu. Tad gan viņš reiz kārtīgi pieēstos! Bet vilks nezināja, vai viņš maz drīkst zirgu ēst. Vajadzēja noskaidrot. Vilks nu skrēja dieviņu meklēt, kamēr satika arī un noprasīja, kā tur īsti būs ar zirga ēšanu.

Dieviņš no sākuma negribēja vis ļaut. Zirgs viņam

bija tik koši izdevies, ka dieviņš ļoti lepojās ar savu skaisto darbu. Bet vilks sacīja, ka tad nevajadzējis radīt viņu ar tik rūcošu badu vēderā. Viņš pats labprāt pārtiktu no puķīšu ostīšanas vien, bet vēders ne, tas rūcot un rūcot. Ko lai viņš, nabaga vilks, iesākot?

Tā jau nu bija gan. Ja reiz vilks radīts ar tik rūcošu badu vēderā, tad neko vairs nevarēja darīt.

Dieviņš smagi nopūtās un atļāva vilkam ēst zirgus, bet tikai tos, kas ganībās. Arklā, ratos vai ragavās iejūgtu zirgu dieviņš pieteica neaiztikt. Citādi būšot slikti! Tad viņš vilkam gan rādīšot!

Vilks nu gluži priecīgs skrēja zirgu meklēt. Un skat, pa gabalu kalniņā ganījās zirgs. Vilks loba uz kalniņu, bet ceļā odu bars. Griezās un sīca — tā bēdīgi, bēdīgi, žēli, žēli.

—    Kurp skriedams, vilciņ? — odi prasīja.

—    Zirgu ēst! — vilks atsaucās un skrēja tālāk.

—    Sstājiess! Sstājiess! — odi sīca.

—    Kas ir? — vilks dusmīgi norūca, bet apstājās arī. Ko zi', odiem kāda nopietna vajadzība?

—    Neej, neej zzzirgu ēssst! — odi cits pār citu spin- dzēja. — Zzzirgu tu nemūžžžam nepieveiksssi!

—    Kas tur ko nepieveikt? — vilks brīnījās.

—    Vai, vilciņ! Mēsss jau gājām zzzirgu ēssst! Vessselsss miljonsss odu! Zzzemē gan nogāzzzām, bet kur nu ir tasss miljonsss odu? Beigti un pagalam! Redzi, cik mēsss pāri palikuššši? Sssaujā var sssagrābt! Un tu domā viensss patsss viņu pieveikt?

Vilks paskatījās — patiesi, tik vien odu palicis, ka saujā varētu sagrābt, un tie paši tādi saņurcīti — citam kāja nost, citam snuķis samežģīts.

Vilks nobijās un aizskrēja uz mežu, sīkāku medījumu pameklēt.

Pagāja kāds laiciņš, un vilkam vēders rūca tik nikni, ka odu padoms aizmirsās. Skrēja atkal zirgu meklēt. Un ieraudzīja ganībās ķēvi ar kumeļu.

«Ķēvi es varbūt neveikšu, bet kumeļu jau nu gan veikšu,» vilks nodomāja un skrēja klāt.

—    Ko tu no mana kumeļa gribi? — ķēve prasīja.

—    Ēdīšu nost, — vilks atbildēja. — Dieviņš man at­ļāva ēst zirgus.

—    Kumeļus arī atļāva?

Par kumeļiem vilks nebija apvaicājies.

—    Dieviņa likums par kumeļiem man labās kājas pakavā ierakstīts, — ķēve teica. — Ej izlasi!

Vilks grasījās lūkot priekšējo kāju, bet ķēve teica — nē, pakaļējā pakavā esot rakstīts. Vilks gāja pie pakaļējā pakava.

Ķēve piesacīja, lai viņš apsēstoties, likums esot rakstīts sīkiem burtiem, tik lēti vis nesalasīšot.

Vilks apsēdās, ķēve cēla kāju un kā šķīla vilkam ar pakavu — vilks aizgāja pa gaisu tenteru tenteriem. Vai, to spērienu! Kamēr vilks atjēdzās, ķēve ar kumeļu jau bija mājās aizskrējuši.

Vilks nu nosprieda, ka pie zirgiem vairs neķersies. Un sadusmojās uz dieviņu — kāpēc vajadzēja atļaut to, ko nemaz nevar izdarīt?

Bet ar laiku labi un prātīgi nodomi pat cilvēkam aizmirstas, kur nu vēl vilkam ar rūcošu badu vēderā.

Tumšā, tumšā naktī vilks uzskrēja taisni virsū ratos iejūgtam zirgam. Un noprata, ka iejūgts zirgs vis neko paspārdīties nevarēs. Dieviņš gan bija noliedzis iejūgtu zirgu ēst, bet ko šis tik tumšā naktī saredzēs? Zirgs turklāt bija melns. Līdz rīta gaismai vilks to zirgu nokoptu, un lai tad dieviņš pierāda, kurš bijis vainīgs.

Tā vilks nodomāja un klupa zirgam skaustā. Bet — ak vai! — dieviņš tobrīd sēdēja uz mākoņa un redzēja gan, ko vilks dara, jo dieviņam acis kā pūcei vai kaķim, viņš arī tumsā redz. Dieviņš pastiepa garu, garu roku un rāva zirgu ar visiem ratiem un vilku debesīs.

Brīdi vilks domāja — kas labāk? Krist zemē un sasisties vai dabūt no dieviņa pērienu? Labāk tad

krist — kas zina, cik stipri dieviņš kaujas, ja var uzraut debesīs zirgu ar visiem ratiem!

Vilks laida zobus vaļā un krita. Sasitās briesmīgi — no tās reizes uz visiem laikiem vilkam stīva mugura.

Bet zirgs ar ratiem palika debesīs. Tos ratus vari pats vakarā apskatīt, ja tieši debesis nav nomākušās. No rāviena rati gan sašķiebušies, tāpēc tos sauc par Greizajiem Ratiem. Tikai zirgu nevar redzēt, jo zirgs, kā tu atceries, bija melns. Melno zirgu nakts tumšumā tagad redz vienīgi pūces un kaķi.

Un, ja naktī tu dzirdi kaucam vilku, tad zini — viņš skatās uz Greizajiem Ratiem, gaužas par savu stīvo muguru un brēc uz dieviņu par netaisniem likumiem.

Nez kā tas dieviņam gadījās, kā ne, bet, pie savas mālu kastes sēdēdams, viņš bija salipinājis par daudz čūsku un varžu. Varbūt bija par kaut ko citu aiz­domājies vai, gluži otrādi, nepadomājis līdz galam. Tu jau zini, ka viņš bija diezgan aizmāršīgs, debesis iztaisīja par mazām, zemi par lielu un bez gudrā ezīša padoma nemaz nebūtu sadabūjis zemi ar debesīm kopā.

Uz zemes čūskas, vardes un ķirzakas sāka vairoties pašas arī un tā pievairojās, ka citi ne soli lāgā pa­spert nevarēja, visur pa kājām maisījās vardes un čūskas. Un ne tikai maisījās. Čūskas arī koda, ja viņas aiztika.

Nu dieviņam vairs nebija miera no sūdzībām — kaut vai uz zemes nerādies. Ne mazākā prieka staigāt pa kalniem un lejām un skatīties, cik koši viss iznācis, — allaž kāds pretī un žēlojas.

Vīrs šķendējās, ka nevarot sienu nopļaut, nesapļau- dams vardes, un viņam ļoti nepatīkot sapļaut vardes.

Sieva teica, ka nevarot čūsku dēļ ogās iet. Vista kladzināja, ka ķirzakas viņas cālīšus baidot. Ķirzaka jau gan nekož un nevienu neaiztiek, bet cālīši to ne­saprot — un ko var gribēt no cālīšiem, ja ne katrs cilvēks saprot? Zirgs gaudās, ka nevarot ne paēst, kādu vardi mutē neieraudams. Un viņam vardes nepavisam negaršojot. Viņam piederoties tīra zāle. Vārdu sakot, katram bija sava sūdzība, visas ne teikdams neizteiksi.

Dieviņš nu nenāca vairs zemē un sēdēja uz mākoņa. Bet vai tur kāds glābiņš? Cīruļi nesa cilvēku un zvēru sūdzības augšā arī.

Dieviņš noskaitās un sāka šūt lielu maisu. Ilgi šuva. Viņam, kā jau vīrieša cilvēkam, šūšana pagalam ne­gāja no rokas. Tad diegs bija par garu ievilcies un čokuros metās, tad mezgls par mazu iesējies un līda maisa drānai cauri, tad sasodītā adata pirkstos dūrās. Savu mūžu dieviņš nebija tā šķendējies, kā maisu šūdams!

Beidzot maiss bija gatavs. Diez cik glīts jau neiznāca, bet liels un pamatīgs gan.

Dieviņš nokāpa no mākoņa un lika visām vardēm, čūskām un ķirzakām nākt pie viņa.

Vardes, čūskas un ķirzakas domāja, ka dieviņš nu viņām ko labu iedos, un steidzās cik spēdamas. Pēc brīža visa pļava kurca, šņāca un cilājās vien, ne zāli saredzēt.

Dieviņš paplēta maisu un teica: — Lieniet iekšā!

Čūskas nu šņāca: — Kass? Kass?

Vardes kurkšķēja: — Kurr? Kurr?

Ķirzakas prasīja: — Ko tu mums darīsi?

Dieviņš teica: — Tad jau redzēs! Ātrāk! Būs klausī­šana vai nebūs?

Par neklausīšanu nebija ko domāt. Vardes, čūskas un ķirzakas šņākdamas un kurkšķēdamas salīda maisā, un dieviņš aizsēja galu ciet.

Nedomā, ka tas bija viegli! Čūskas tūlīt saprata, ka labi nebūs, un raudzīja spraukties laukā. Dieviņš rāvās

vaiga sviedros, kamēr tika galā ar visām glumajām astēm, kas sprūdījās gar sienamo auklu. Beidzot aiz­sēja gan un sāka skatīties apkārt, kas nu varētu aiznest maisu uz dīķi un noslīcināt. Pats viņš bija apnicis ar rāpuļiem cīnīties un noguris arī.

Gar pļavas malu staigāja stārķis — balts un cienīgs. Tas bija īstais! Liels, stiprs un nopietns. Uz tādu varēja paļauties.

Dieviņš pasauca stārķi, lika iesviest maisu dīķī, cieši jo cieši piekodināja auklu vaļā neraisīt un aizgāja priecīgs, ka visu tik labi nokārtojis.

Stārķis palika pļavā viens ar lielo maisu. Maiss šņāca, maiss kurca, maiss ņudzēja! Nez kas tur varētu būt iekšā?

Stārķis mēģināja celties ar maisu spārnos — nekā. Par smagu. Vilka pa zemi — jā, vilkšus gāja. Bet, jo stārķis vilka, jo maiss šņāca, kurca un ņudzēja. Kas jel tur varētu būt iekšā?

Un stārķim tik briesmīgi sagribējās zināt, kas tur iekšā, ka ne izturēt. Pavilka, pavilka gabaliņu un raudzīja caur maisa drānu saskatīt, kas tur ir, bet ko caur drānu redzēsi?

Raisīt maisu vaļā viņam bija aizliegts. Bet ja drusciņ paplestu galu ar knābi un pašķielētu?

Stārķis iebāza knābi mezglā un pleta, kamēr paplēta arī..

To nu gan viņam nevajadzēja darīt! Čūskām pietiek ar vismazāko šķirbiņu, lai izsprauktos, un čūskas spraucās tik sparīgi, ka maiss apgāzās, gals papletās pavisam, un ārā gāzās tāds lēvenis čūsku, varžu un ķirzaku, ka stārķis tikai laišus paglābās, lai viņu ne­nogāž gar zemi.

Vienā mirklī maiss bija tukšs — un slīcināmie muka uz visām pusēm vēl nadzīgāk, nekā pirmīt pie dieviņa skrējuši.

Ko nu stārķim bija darīt? Aizbēgt un izlikties, ka

nekas nav noticis? Stārķis bija godīgs putns. Ja blēņas izdarītas, pašam vien jāsaņem sods.

Stārķis smagu sirdi laidās pie dieviņa un izstāstīja, ka mazu vien drusciņu maisu papletis — un, re, kā iz­gājis.

Vai, kā nu dieviņš bārās! Zibeņi šķīda, un pērkoni vārījās, visas debesis bija melnas no dieviņa dusmām! Bet ar bāršanos, lai cik niknu, nekas nebija līdzēts. Otrreiz saukt čūskas kopā un stīvēt maisam galu ciet? Nē, to dieviņam nepavisam negribējās.

— Pats izbēri, pats salasi, — dieviņš atmeta ar roku. — Un nerādies man acīs, kamēr nebūs darīts!

Stārķis nu laidās uz pļavu pēc maisa, bet — ak vai! — maisa nekur nebija. Stārķis gan cēlās spārnos, gan brida grāvī, gan izmeklējās pa kārklu puduriem, gan visus cinīšus ar knābi izbakstīja. Nekā! Laikam taču kāds garāmejot pievācis saimniecībā derīgu mantu.

Ko nu darīt? Lidot pie dieviņa atpakaļ un sacīt, ka maiss pazudis? Vai tad tiktu cauri ar bāršanos? Kazi, vēl pērienu dabūtu! Un dieviņš bija teicis, lai stārķis nerādās acīs.

Stārķis nu cita padoma nezināja, kā lasīt čūskas un vardes vēderā. To viņš dara vēl šobaltdien — izej laukā, un pats redzēsi. Tas gan vairs nav veco laiku stārķis, bet kāds no viņa bērnu-bērnu-bērnu-bērniem, tomēr darbs nav galā. Tad nu tu vari iedomāties, cik liels un pilns bija maiss, ko stārķim vajadzēja noslīcināt.

Tas bija sensenos laikos, kad ezeri skrēja pa gaisiem un vēl tikai meklēja, kur nolaisties. Vietu bija, cik uziet, bet, jo vietu vairāk, jo grūtāk izvēlēties. Un tad vēl ezeri bija visādi — gluži kā mēs, cilvēki. Cits bija

kautrīgs un lepns — laidās lejā tikai tad, ja piesauca viņa vārdu. Neaicināts negāja. Cits nīda netaisnību, nolūkoja kāda nežēlīga kunga muižu vai īpaši skopa un nejauka saimnieka sētu, gāzās pāri un noslīcināja ļauno cilvēku ar visu viņa mantu.

Bet, kā nokļuva zemē slavenie ezeri — Inesis un Alauksts, to pat kauns stāstīt. Viņi sakāvās, jo abi gribēja nolaisties pašā Vecpiebalgas viducī, bet abiem tur vietas nekādi nepietika. Sāka ķīvēties, kamēr — vārds pa vārdam — Inesis atvēzējās un iecirta Alauk- stam pliķi. Alaukstam uz vaiga izsprāga sala. Alauksts |ā saniknojās, ka iecirta Inesim septiņus pliķus. Inesim uz vaiga izsprāga septiņas salas. Bet no tik sparīgas pliķēšanās novēlās abi zemē — pa gabalu viens no otra, lai nav jāredzas un jāsadusmojas no jauna.

Ar laiku visi ezeri bija pie vietas, apauga ar doņiem un ievu krūmiem gar malām, iedzīvojās pīlēs un citos ūdensputnos un aizmirsa, ka savulaik pa gaisu lidojuši.

Tā visi dzīvoja vienā mierā, tikai niknais Bauzis vēl skraidīja apkārt, un nekāda vieta viņam nelikās diezgan laba. Bauzis bauroja no dusmām un gara laika, šļakstīja ūdeni, birdināja zivis, grūstījās ar mākoņiem. Un jāsaka — mākoņiem viņš bija galīgi apnicis. Kā jau tāds Bauzis! Tīrais negals no ezera.

Un dzīvoja tolaik divi saimnieki katrs sava kalniņa galā, un starp kalniņiem bija pļava, plaša un līdzena. Tur ganījās abu saimnieku ganāmpulki — atkal savā galā katrs.

Vienam saimniekam bija raibas govis un liels, raibs vērsis, otram brūnas govis un liels, brūns vērsis, tikai aitas abiem baltas. Un ganiem dzīve būtu košāka par košu, ja abi vērši ik mīļu dienu nemeklētu ķīviņu.

Iznāk ganos raibais vērsis ar savām govīm. Govis sāk godīgi ēst, bet vērsis, galvu mētādams, uz kaimiņa olnīcu vien skatās — acis jau aizlaikus sarka­nas no niknuma.

Un re — pa brītiņu nāk no otra .saimnieka sētas brūnais vērsis ar brūnajām govīm. Raibais tūlīt ņemas baurot, kārpīt zemi un visādi izrādīties, kas viņš par varenu vērsi.

Nu brūnajam arī jāpurina galva, jākārpa zeme, jā­mētā ragi un jāmauj: — Ko tu uz manām govīm bauro?

Raibais pretī: — Pats uz manām govīm bauro!

Un: — Nu tu man redzēsi!

Un: — Nu es tev rādīšu!

Un iet abi viens otram virsū un sāk badīties, ka ragi vien blīkšķ! Ganiņi skrien šķirt, bet ko viņi tik lieliem un nikniem vēršiem var izdarīt? Neko.

Vērši arī — cik viens stiprs, tik otrs. Nenoveikt. Apgurst vien abi, notrenkājas, un, kad ganiņi dienas- vidū pārdzen šos tādus mājās, tad bāriens vismaz, ja ne ļaunāk.

Kāpēc vērši neesot labi izganīti? Kāpēc neēduši, ne­dzēruši? Tā ka lai pēcpusdienā pārnāktu pilniem vēderiem!

Un kas pēcpusdienā citādāks? Ja nu vienīgi brūnais vērsis ar savām govīm iznāk pirmais — galvu mētā­dams, acis jau aizlaikus sarkanas no dusmām — un raugās vien, kad raibais rādīsies . . . Un tad iet atkal vaļā.

—    Ko tu uz manām govīm bauro?

—    Pats uz manām govīm bauro!

Ragi blīkšķ, zeme dun, ciņi iet pa gaisu griezda­mies!

Tādā reizē gadījās Bauzim turpat netālu ar māko­ņiem grūstīties un vējiem rāties. Bet kas nu mākoņi ezeram par pretiniekiem? Kas vēji? Aizsvilpj, ka ne dusmas nepagūsti izgāzt! Bauzis bauroja, zibināja zivis un mētāja šļakatas tik neganti, kā savu mūžu nebija mētājis.

Un tad Bauzis sadzirdēja, ka nebauro viens. Tur lejā arī bauroja. Kas uzdrīkstējies baurot, kad pats

Bauzis bauro? Mēdījās, vai? Bauzis nogranda kā pēr­kons un brāzās mēdītāju mācīt.

Pļava tapa tumša, tumša! Šļakatām sprēgāja ūdens, zemē krita zivis.

—    Bauzis nāk! Bauzis nāk! — brēca gani un metās dzīt savus lopiņus mājās.

Aitas nebija skubināmas, tās aizskrēja, ka nodipēja vien. Govis arī negaidīja, kad Bauzis būs klāt. Tikai vērši bauroja, badījās un nelikās ne zinis.

Ganiņi kliedza, ganiņi pēra vēršus ar rīkstēm, bet ganiņu rīkstes tādiem bijušas nebijušas. Un, kad vie­nam ganiņam jau līdaka azotē iekrita, tad bēga ganiņi arī.

Pa mata tiesu viņi izglābās — tik tikko paguva sētās iemukt, kā Bauzis krākdams nogāzās pļavā pār abiem vēršiem — ūdens vien novārījās.

Bet, kolīdz ūdens bija ievēlies plašajā, mīkstajā pļavā, Bauzim pārskrēja viss niknums — tik ērti bija tur gulēt. Pašā viducī vien kņudēja nelabums, itin kā vēders sāpētu, jo tur bauroja un badījās abi vērši. Viņi vis nebija pamanījuši, ka sen jau badās ezera di­benā un ar astēm gaiņā zivis, ne dundurus.

—    Ko tu uz manām govīm bauro?

—    Pats uz manām govīm bauro!

Ilgi vēl bija dzirdama baurošana un ezera vidū mutuļoja ūdens.

Tad Bauzis — kā jau visi ezeri — sāka apaugt ar alkšņiem un ievām, doņiem un niedrēm, krastos ap­metās putni un cita dzīva radība. Niedres šalca, sīki putni dziedāja, pīles virmināja ūdeni, gaisā spindzēja kukaiņi — ko tur vairs saklausīsi?

Tikai pavisam klusās naktīs no ezera dziļumiem dzirdama baurošana un ragu klaudzoņa — tur badās raibais vērsis ar viņsētas brūno.

Senos, senos laikos upju vēl nemaz nebija. Upes gulēja, ieritinājušās kur nu kurā — ezeros, purvos vai avotos, un vēl tikai prātoja: tecēt vai netecēt. Un, ja tecēt, tad kā tecēt? Jo izlauzt ceļu uz jūru nav nekāds vieglais darbs — vajag krietni padomāt un sadūšoties, lai tādu pūliņu uzņemtos.

Daugavai palaimējās — tai zvēri izraka ceļu līdz pašai jūrai. Bet Gauja, kamolā savēlusies, gulēja Alauksta galā un dusmojās. Žagata, tenku vācele, bija atskrējusi un visu izstāstījusi par Daugavas rakšanu. Un vēl izlielījusies, ka melnie spārni un aste viņai esot goda un piemiņas zīme par dūšīgiem rakšanas darbiem.

Gauja aiz niknuma uzšļāca žagatai tādu šalti, ka žagatai vajadzēja trīs dienas žāvēties, un vēl trīs nedēļas viņai sāpēja kakls — ne papļāpāt nevarēja. Kāda dzīve žagatai bez pļāpāšanas? Žagata vai galu dabūja pa tām trim nedēļām. Un Gaujai viņa vairs ne tuvumā nenāca.

Bet Gauja gulēja un šķendējās: — Kas tā Daugava tāda ir, ka viņai ceļu rok? Lielmāte atradusies! Lai rok man arī, citādi netecēšu! Ne sitama netecēšu!

Tā Gauja rūca un šņāca, un kļuva jo dienas jo negantāka. Alaukstam, krietnam un mierīgam ezeram, viņas ālēšanās pagalam apnika.

— Valdies, citādi dzīšu tevi projām! — viņš draudēja.

Gauja neko lielu vis nebaidījās no Alauksta drau­diem. Viņa gan zināja, ka puiša gados Alauksts ar Inesi sakāvies un iecirtis šim septiņus pliķus, bet kurš tad puiša gados nav jel reizīti kāvies? Tie laiki Alauk­stam bija sen aiz muguras.

Gauja šņāca, kā šņākusi, un šķendējās, kā šķendējusies. Nez vai Alauksts būtu to izturējis, ja kādu dienu pie Alauksta neattecētu lapsa.

Laiks bija karsts, lapsai gribējās dzert, viņa iebrida doņos un sāka lakt ūdeni. Tieši tur, kur, kamolā sa­ritinājusies, gulēja no dusmām jau gluži melnā Gauja.

Āāā! Lapsa! Tā pati, kas ar savu kuplo asti Daugavai ceļu iezīmējusi! Gauja rēkdama uzšāvās stāvus gaisā un metās lapsu slīcināt.

Lapsa bēga, ko kājas nesa. Viņa zināja, ka upēm jātek uz jūru, un skrēja uz otru pusi, uz Vecpiebalgu. Bet kāda Gaujai gar jūru daļa? Gaujai — ka tik lapsu no­slīcināt! Un Gauja krākdama brāza lapsai pakaļ, kārkli vien līgojās.

Lapsa meta līkumu — Gauja līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lēkšiem — Gauja aulēkšiem! Savu mūžu lapsa nebija tā bēgusi.

Pļavā uz cinīša tupēja zaķis un skatījās — kas tur notiek par ķēniņa darbiem?

—    Zaķīt, brālīt, glāb! — lapsa aizelsusies kliedza.

—     Ne glābšu, ne būs! Kam manu sieviņu noplēsi? Grāb, Gauja! Grāb lapsu! Slīcini nost!

Gauja nebija skubināma, gāzās lapsai pakaļ, ka smiltis un akmeņi vien šķīda.

Vai, kā nu lapsai bija žēl, ka zaķa sieviņu noplēsusi! Bet nebija vaļas ne pakliegt: — Es vairāk tā nedarīšu!

Lapsa skrēja elsdama pūzdama. Ceļā irbe.

—    Irbīt, māsiņ, glāb! — lapsa brēca.

—    Ne glābšu, ne būs! — irbe atkliedza. — Kas manu perēklīti izpostīja? Kas oliņas apēda? Ķer, Gauja! Grāb lapsu! Slīcini nost!

Irbe vēl spārnus noplaukšķināja, kad Gauja jo niknāk šāvās lapsai pakaļ.

Un atkal lapsa meta līkumu, Gauja — līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lekšiem — Gauja aulekšiem. Krākdama! Šļakatas mētādama!

Pa gabaliņu stāvēja velns un turēja klēpī Nēķina kalnu. Velns jau allaž uz blēņām — jo muļķīgākām, jo labāk; un viņš patlaban prātoja, kādu aplamību

ar Nēķina kalnu izdarīt, kad lapsa iebrēcās: — Velniņ, brālīt, glāb!

Velns tad meta arī Nēķina kalnu Gaujai priekšā, bet, kā jau velns, meta tik lempīgi, ka lapsai vajadzēja lēkt sāņus, lai velns viņu pašu zem kalna neaprok.

Lapsa sāņus — Gauja sāņus! Aizskrēja abas viciņu vīciņiem! Velns acis vien noblisināja.

Ap to vietu, kur tagad Valmiera, lapsa ieprātojās, ka pret kalnu neviena upe nevar tecēt, un no pēdējiem spēkiem sāka skriet kalnā.

Uzskrēja lapsa, mēle pa muti laukā, elsa un skatījās, kā nu Gauja skries kalnam apkārt. Kur tu dieniņ!

Gauja nogranda kā septiņi pērkoni reizē un sāka grauzties kalnā iekšā. Koki gāzās, akmeņi bira, smiltis šķīda un viļņi krāca, Gaujai gravu graužot, un drīz jau grava bija lapsai klāt — un jābēg pa vecam: līkumiem, cilpām un aulekšiem, ar Gauju pa pēdām.

Uz Cēsu pusi ceļā slējās klinšu kalns, kur ērgļi dzīvoja.

—    Ērglīši, brālīši, glābiet! — lapsa brēkdama metās klintīs augšā.

—    Nāc vien, lapsiņ, patveries. Mūsu klintis ir dro­šas, — ērgļi sacīja. Ērgļi turēja lapsu par gluži pieklā­jīgu zvēru — pie ērgļu ligzdām lapsa vis olas zagt ne­nāca. To viņa nemūžam nebūtu uzdrīkstējusies.

Lapsa notupās pie ērgļiem, paskatījās lejā uz Gauju un teica: — Ā, re!

Veļti, velti lapsa tā sacīja! Gauja atspērās un sāka grauzties Ērgļu klintīs, ka akmeņi vien sprakšķēja. Eg­les gāzās Gaujā ar saknēm gaisā, priedes lūza, un sīkie krūmiņi kūleņu kūleņiem pērās pa ūdeni, bet Gauja tikai krāca un grauza kalnu nost.

Pa brītiņu puse kalna jau bija nograuzta, ērgļiem vajadzēja celties spārnos un meklēt sev citu mājvietu, bet lapsai bēgt, kā bēgušai.

Lapsa meta līkumu — Gauja līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lekšiem — Gauja aulekšiem.

Pie Siguldas lapsa, pagalam aizkususi, gribēja zemē ierakties. Vai nu tīri Gauja pamanīs — pilnas acis smilšu, caur kalniem laužoties. Bet Gauja pamanīja gan un rakās pakaļ. Tad nu gan lapsa tikko dzīva izrāvās, jau slapju kažoku — un vai cik smagi ar slapju kažoku skriet!

Nu vairs lapsa tik lielus līkumus un cilpas pamest nevarēja, bet tajā vietā, kur viņa zemē rakās, vēl tagad Gūtmaņa ala. Tā ir liela un skaista — cilvēki brauc no malu malām skatīties un stāsta visādas teikas, kā šī ala cēlusies. Bet mēs gan zinām, kā bija. Tā ir vieta, kur lapsa gribēja zemē ierakties.

Līdz Murjāņiem lapsa vēl šā tā līkumoja un cilpoja, bet tālāk gāja jau pavisam grūti. Labi, ka arī Gauja bija piekususi. Padomā vien, cik gravu viņai vajadzēja izrakt! Bet skrēja abas.

Tā viņas izskrēja Carnikavas klajumā.

Nu lapsa bija sprukās. Priekšā jūra, aiz muguras Gauja. Gals šā vai tā. Lapsa skrēja uz jūru. Labāk tad, Gaujai par spīti, jūrā noslīkt!

Bet, kad pretī jau paslējās jūras vilnis, lapsa iztrūkās un palēca sānis. Gauja, nu jau liela un plata, sānis palēkt nepaspēja un iegāzās jūrā. Un, kad upe jūrā ietecējuši, tad vairs ne sānis, ne atpakaļ. Tad upei jūrā jāpaliek.

Trīs dienas lapsa sagulēja Carnikavas kāpās, kamēr atpūtās no lielā skrējiena. Tad cēlās un gāja pie Gaujas dzert — lai Gauja niknojas. Nu taču viņa neko vairs lapsai nevarēja padarīt! Bet, kā lapsa pienāca pie ūdens, Gauja parāva ūdeni nost — un tajā vietā uz­radās smilšu sēklis, bet Gaujas otrā malā, kur pirmīt bija smiltis, uzradās atvars.

Tāpēc nebrīnies, ka Gauja visu laiku mainās: kur šodien sēklis, rīt atvars, kur šodien atvars, rīt sēklis. Visiem Gauja dod padzerties, tikai lapsai nedod. Un ne­dos arī, kamēr vien pasaulē būs Gauja un lapsas.

Tagad ķēniņu laiki sen pagājuši, reti kādai tautai vairs ķēniņš, un tas pats vairāk greznības nekā vajadzības pēc. Bet agrāk ķēniņu bija, ka biezs. Kur vien raugies — ķēniņš. Zvēri noskatījās un arī izvēlēja sev ķēniņu kā visi citi. Ar ko tad viņi lai būtu sliktāki par cilvēkiem?

Ķēniņa godā zvēri iecēla lauvu. Kā nu ne — stiprs, varens, balss tāda, ka visa zeme nodreb no lauvas rēciena, krēpes diženas, galva liela. Un, ja galva liela, tad taču gudrs arī, vai ne?

Ķēniņa pirmais darbs — dot likumus. Un lauva no­sprieda apstaigāt savu valstību no dienvidiem līdz ziemeļiem un dot katram zvēram, putnam un lopiņam likumu, kādi darbi viņam darāmi. Un, lai nekas ne­aizmirstos un nekāda netaisnība pēcāk nenotiktu, kat­ram iedot rakstu rulli, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, kas šī ruļļa īpašniekam jādara.

Lauva gan rakstīt nemācēja, bet vai nu ķēniņam pašam jāmāk? Lauva ņēma par rakstvedi apogu, pūces mazo brāli, jo bija gan pati pūce gudra, bet apodziņš vēl gudrāks. Tas mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt.

Ap vasaras vidu, kad siltāks, lauva atnāca mūszemē arī.

Lai nebūtu nekādas drūzmēšanās un rindu, ķēniņš sauca uz likumdošanu ik dienas pa trim četriem zvē­riem, un tas bija prātīgi darīts. Ķēniņš tad varēja katru labi apskatīt un gudri izlemt. Apodziņš ierakstīja bērza tāsī ikvienam viņa darbu, lauva ar nagu pavilka krustiņu apakšā — jo rakstīt, kā tu zini, lauva ne­mācēja —, satina tāšu rakstu rullī un svinīgi pasniedza likuma saņēmējam, lai glabā un ievēro.

Paši pēdējie bija izsaukti govs, suns, kaķis un zirgs.

Govs pienāca, nolaizīja lauvam ķepu un pielieca pieri — lai pakasot. Mēle govij gan bija nejauki asa un piere putekļaina, bet ķēniņš jutās it aizkustināts par

tādu govs vientiesību, pakasīja viņai pieri un noteica, ka govij jādod cilvēkiem piens. Nekādus citus darbus govij uzlikt nedrīkstot.

Apodziņš to ierakstīja tāšu rullī, un govs aizgāja it priecīga.

Zirgs pienāca, paklanījās, piesita kāju un izslējās: galva gaisā, krēpes viļņu viļņos, vēl garākas nekā lauvam, aste vējā plivinās.

Tāda uzvedība lauvam nepatika. «Pagaidi tu man! Es tev rādīšu, kā pret ķēniņu dižoties!» lauva nodomāja.

—    Es skatos, tu esi stiprs un varonīgs, — lauva teica. — Tev būs smagus vezumus, arklus un ecēšas vilkt, jātnieku mugurā nest un ar dzīvības briesmām karā iet.

Apodziņš to ierakstīja bērza tāsī, un lauva ar īpašu prieku pavilka savu krustiņu apakšā.

Zirgs stalti aizgāja, tā arī nesapratis, ar ko viņš ķēniņu nokaitinājis.

Pienāca kaķis, apsēdās lauvam pretī un skatījās uz ķēniņu tik cieši un gari, ka lauva izbijās, vai tikai viņa mundieris kārtībā. Lauva pārlaida ķepu pār vēderu, izbraucīja krēpes, vai nav kāda dadža galva ieķērusies. Nebija vis, bet kaķis tikai sēdēja un ska­tījās.

It kā ķēniņa priekšā kāds drīkstētu sēdēt!

—    Celies kājās! — lauva uzrēca kaķim tā, ka meža gali vēl stundu pēc tā rēciena līgojās.

—    Kā pavēlēsi, valdniek, — kaķis mierīgi atteica un piecēlās. Stāvēja lauvas priekšā, galvu izslējis. Aste gaisā kā bomis.

Lauvam ķepa tā vien niezēja cirst nekaunam, lai slapja vieta paliek, bet nepieklājās — pats kaķi aicinā­jis pēc likuma.

Lauva noskatījās vēlreiz — kājeles kaķim īsas, bal- stele sīka.

— Tu esi dūšīgs zvērs, — lauva teica. — Tev būs ga­nos iet, lopus un māju no vilkiem un zagļiem sargāt, no kauliem un garozām pārtikt, istabā nedzīvot.

Apodziņš ierakstīja likumu bērza tāsī, lauva pavilka apakšā lielu, dusmīgu krustu, un kaķis gāja projām vienā mierā. Vēl jau viņš uz savas ādas nebija iz­baudījis, ko nozīmē govis ganīt un māju sargāt.

Pēdējais nāca suns. Ko — nāca!? Suns līda uz vēdera luncinādamies un smilkstēdams: sak, neuzdrīkstos tik varena valdnieka priekšā ne kājās celties! Suns laizīja lauvam pēdas un grieza vēderu gaisā: sak, nosper mani beigtu, lielākas laimes nevajag, kā no tavas ķetnas mirt! Suns skatījās uz lauvu tik glaimīgām acīm, ka likās: acis izkusīs un divas peļķītes vien paliks pāri. Vārdu sakot, suns uzvedās kā daždien suns. Lauva beidzot pa īstam dabūja izbaudīt, cik varens vald­nieks viņš ir!

Apodziņš ņēma tāsi un rakstīja, kādu likumu ķēniņš sunim devis, un proti:

«Sī raksta uzrādītājam būs gulēt uz mūriņa un trīsreiz dienā siltu pienu dabūt. Nekādos darbos šī raksta uzrādītājs nav liekams.»

Lauva pavilka zem likuma veselus trīs krustus, suns saņēma savu tāšu rulli un luncinādamies līda pro­jām — atmuguriski vien, lai jo ilgāk uz tik varenu un žēlīgu valdnieku nolūkotos. Vai, kā lauvam tas patika!

Mājās pārnākuši, zirgs, govs, kaķis un suns uzrādīja saimniekiem likumu ruļļus un stājās katrs savā darbā. Govs deva pienu, zirgs vilka vezumus un arklus, suns gulēja uz silta mūriņa un tik vien nokāpa, lai siltu pienu palaktos, kaķis . . .

Vai, vai! Par kaķa postu un bēdām ne runāt ne­gribētos, bet, ja sākts, tad jāstāsta vien līdz galam. Jau pirmajā ganu dienā kaķis redzēja, cik netaisni un ļauni ķēniņš lauva ar viņu izrīkojies.

Govs iet labībā — kaķis priekšā: nelaist. Govs

pārkāpj kaķim pāri, ne tik daudz noēd, cik izbradā, — kaķim pēriens. Govs, dunduru apsēsta, sāk bizot, brāž pa krūmiem — kaķis pakaļ. Govij garas kājas, kaķim īsiņas — kā panāksi? Nelīdz krūmi pret dunduriem — govs lēkšiem mājās. Kaķis vēl gabalā, kad govs jau sētā. Pārskrien kaķis sētā — atkal pēriens.

Vairāk par visu kaķis necieš slapjumu, bet rītos zāle rasas pilna — gara zāle, kaķim pāri galvai. Kaķis slapjš, jau no sētas iziedams. Sagaidi nu, kamēr saule iesils un izžāvēs. Un kur tad vēl lietus dienas, kad līst no rīta līdz vakaram!

Tu varbūt domā, kaķis jel dienvidū, govi pārdzinis, dabūja apžāvēties un atpūsties? Nekā nebija! Ar pas­talu pa dibenu: — Se, laukā! Māju sargāt! — Un iz­svieda pakaļ lielu kaulu — sak, še tev pusdienas.

Ko tad kaķis kaulam var padarīt? Labi, ja kādu at­likušu gaļas cīpsliņu nolupināt. Bet suns, kam tie lie­lie, kaulu graužamie zobi, garās kājas un skaļā balss, — suns laka pienu un gulēja uz silta mūriņa. Vai lielāka netaisnība pasaulē redzēta?

Un tad vēl mājas sargāšana! Vienunakt atnāca zagļi un lauza vaļā saimnieka klēti. Gan kaķis ņau­dēja, cik rīklei spēka, gan šņāca un metās durvīm priekšā, bet ne zagļi likās par viņu zinis, ne saimnieki pamodās.

No rīta gan — kā izlaupīto klēti ieraudzīja, tā pie­pēra kaķi pie nabaga. Kaķis ne lāgā kājas pavilkt ne­varēja. Bet vai tāpēc viņu tūlīt neizdzina ganos? Iz­dzina.

Kaķis saraudāja līdz pašam dienvidum un nosprieda, ka tā vairs ilgāk nevar palikt.

Govi pārdzinis, viņš nogaidīja brīdi, kad saim­nieku nebija istabā, iezagās iekšā, kur suns saldi gu­lēja blakus savam likuma rullim, un tos ruļļus samai­nīja.

Pēcpusdienā saimniece nāca sūtīt kaķi ganos, bet kaķis teica: — Nav tāda likuma.

—    Kā tad nu uzreiz nav likuma?

—    Lasi pati.

Saimniece lasīja un brīnījās: — Uz mūriņa gulēt un pienu lakt ir suņa likums.

—    Tu, saimniec, būsi pārskatījusies. Man jau no paša sākuma tā likās, kad tu mani ganos sūtīji. Es neko neteicu. Kādu laiciņu var izpalīdzēt, kāpēc ne? Bet vai nu visu mūžu es paša ķēniņa dotu likumu pārkāpšu?

Saimniece nu gāja uz istabu pēc suņa, bet kaķis, drošs paliek drošs, noslēpās kūtsaugšā.

Saimniece uzdunkāja suni no miega: — Rādi likumu!

Suns rādīja arī, kas tad šim?

Saimniece uzšāva sunim ar stibu: — Tūlīt ej ganos, blēdi tāds! Cik ilgi kaķītis, nabadziņš, tavā vietā Vergos?

Nelīdzēja sunim ne luncināšanās, ne uz vēdera līšana, ne stāstīšana, ka nelieša kaķis likumus samainījis. Bija vien jāiet.

Un re — izrādījās, ka ganos iešana un mājas sargā­šana sunim kā radīta. Toties istabā daudz mīlīgāk, ja uz mūriņa kaķis murrā un pie reizes kādu peli noķer.

Kaķim nu sākās zaļa dzīve — tikai no suņa vien bija jāsargās. Kā suns kaķi ieraudzīja, tā rēkdams virsū! Kaķim tad vajadzēja sprukt kokā augšā un tupēt, kamēr sunim apniks riet un ālēties vai arī saimniece viņu ganos aizdzīs.

Sen jau to laiku suņa, kaķa, zirga un govs vietā citi suņi, kaķi, zirgi un govis, tāšu likuma ruļļi sa- birzuši un pazuduši kur kurais, bet zirgs velk vezumus, govs dod pienu, kaķis guļ uz mūriņa, suns iet ganos — un, ja kaķi ierauga, tad trenc kokā un nikni rājas par samainīto likumu.

Lakstīgala sēdēja ievas pazarē un dziedāja:

Kur bi'? Kur bi'?

Tirgū! Tirgū!

Ko pirk'? Ko pirk'?

Zirgu! Zirgu!

Cik nodev'? Cik nodev'?

Ort'! Ort'! Ort'!

Kāds bi'? Kāds bi'?

Klibs! Klibs! Klibs!

Ne lakstīgalai kāds zirgu redzējis, ne lakstīgalu tirgū saticis, bet tā viņa dziedāja un vēl tagad dzied — caurām naktīm. Noklikšķina: «Klibs! Klibs! Klibs!» — un sāk atkal no gala savu dziesmu: «Kur bi'? Kur bi'? Tirgū! Tirgū!»

Bet pa laukiem un krūmiem staigāja vilks, un viņam briesmīgi gribējās ēst, tik ļoti gribējās, ka bads plēsa vēderu pušu.

Vilks bija izskraidījis mežu, bet visas stirnas tā noslēpušās, ka ne meklēdams nesameklēsi. Āboliņa laukā, kur zaķi nāca ganīties, ne zaķa ļipu nemanīja. Un par aitām vispār nebija ko domāt, tās ieslēgtas kūtīs, un ap kūtīm staigāja nikni jo nikni suņi. Vilks būtu gatavs mušas rīt, ko pat velns bada reizēs darot, bet kur tev naktī mušas?

Tā nu vilks klimta pa lauku. Pacēla degunu — pa­ošņāja. Saslēja ausis — paklausījās. Un re — kaut ko sadzirdēja arī. Pie upītes pazīstama balss dziedāja:

Kur bi'? Kur bi'?

Tirgū! Tirgū!

Ko pirk'? Ko pirk'?

Zirgu! Zirgu!

Cik nodev'? Cik nodev'?

Ort'! Ort'! Ort'!

Kāds bi'? Kāds bi'?

Klibs! Klibs! Klibs!

«Nieks vien ir no tādas lakstīgalas,» vilks no­domāja, «bet jāiztiek.»

Vilks nu brāza uz upīti, ko kājas nes. Zaķi ķerdams, viņš zagtos klusītēm, bet kas tad lakstīgalu nepazina? Lakstīgala dzied tik sirsnīgi, ka ne pērkona grāvienu nedzird, kur nu vēl vilku!

Vienā stiepienā upīte bija klāt, un — tavu laimi! — lakstīgala sēdēja pašā pazarē, gandrīz pie zemes. Ne palēkties vilkam nevajadzēja.

Caps! Un ķepā gan!

—       Kur bi'? Kur bi'? — lakstīgala iebrēcās. — Vai, vilciņ, tas esi tu! Kā tu mani nobiedēji!

—    Rrr, — vilks rūca. — Es tevi ēdīšu!

—    Vai, vilciņ, to vien nedari!

—       Jā, jā, nu tu man sāksi stāstīt, ka tev mazi bērniņi mājās! Nekā nebija! Es tavu bērniņu dēļ vis neiešu badā mirt. Man pašam bērniņi mājās.

—       Ko nu par to, vilciņ! Tāds nieka putnelis lai ko iestāstītu lielam un gudram vilkam! Man tikai bail, ka tev neiziet tāpat, kā tavam tēvabrālim ar manu mātes­māsu izgāja. Nedod dieniņ!

—    Kā tad šim izgāja?

—       Nevaru, vilciņ, nevaru! Kā man jāstāsta, tā jā­raud.

—    Par tavu mātesmāsu?

—    Par tavu tēvabrāli, vilciņ! Par tavu!

—       Stāsti! Citādi nerīšu uzreiz, bet plēsīšu pa kumo­sam. Tad tu redzēsi!

—       Mana mātesmāsa dziedāja pašā pazarē, un tavs tēvabrālis viņu noķēra.

—       Ja kāds ir muļķis un sēž pazarē, tad tā viņam vajag, — vilks sacīja.

—       Gan mātesmāsa lūdzās, gan teica, ka nevajag, bet tēvabrālis viņu aprija.

—    Pareizi darīja, — vilks teica.

—    Vai, cik nepareizi, vilciņ! Trīs nedēļas tavs

tēvabrālis staigāja, čokurā savilcies aiz negantām vē­dergraizēm. Kas viņu tolaik redzēja, ne iedomāties ne­varēja, ka tas reiz bijis pats staltākais un varenākais vilks visā mežā. Tu jau arī esi ražens, vilciņ, bet savam tēvabrālim vēl nevari līdzināties.

—    Čokurā savilcies? No nieka putneļa, kas ne ar zobu nav lāgā aizķerams? Nestāsti nu blēņas!

—    No katra putneļa ne, bet no lakstīgalas gan. Citi putni jau tik dikti nedzied. Lakstīgalai no pārliekas dziedāšanas gaļa sīva un sīksta, ka ne izteikt. Tīrā indeve.

—    Tāpat es tevi ēdīšu.

—    Vai tad es saku, lai tu neēd? Ēd vesels. Es tevi vēl pamācīšu, kā mani ēst, lai vēders nesāp.

—    Nu tad māci žiglāk.

—    Redzi, te viens nosviedis vecu riteni? Iebāz mani riteņa rumbā un paturi līdz rītam. Es atpūtīšos no dziedāšanas un būšu it mīksta.

—    Līdz rītam es neizcietīšu.

—    Tad vismaz stundiņu. Tomēr būs labāk.

—    Stundiņu es neizcietīšu!

—    Pusstundiņu!

—    Labi, pusstundiņu izcietīšu, — vilks teica. — Bet nesāc tajā rumbā dziedāt!

—    Nedziedāšu, vilciņ, nedziedāšu.

Vilks nu bāza arī lakstīgalu riteņa rumbā, bet, ka tai rumbai divi gali un abi vaļā, to vis neiedomāja. Pa vienu galu viņš lakstīgalu iebāza, pa otru lakstīgala izspruka. Ķer nu putnu gaisā!

Vilks padraudēja lakstīgalai ar ķepu un gāja projām. Bet lakstīgala uzlaidās ievā un dziedāja:

Kur bi'? Kur bi'?

Tirgū! Tirgū!

Ko pirk'? Ko pirk'?

Zirgu! Zirgu!

Cik nodev'? Cik nodev'?

Ort'! Ort'! Ort'!

Kāds bi'? Kāds bi'? Klibs! Klibs! Klibs!

Tikai nu viņa bija gudrāka un pazarē nesēdēja. Dziedāja pašā galotnē, lai vilks netiek klāt.

Tas bija senos, senos laikos, kad uz zemes vēl tikai parādījās pirmie cilvēki un zvēri, rāpuļi un putni, zivis un kukaiņi un sāka raudzīties apkārt, kā nu lai viņi te dzīvo un iekārtojas.

Tie, kam žiglas kājas un biezi kažoki, nekādu īpašu mājvietu nemeklēja. Zivis ūdenī arī iztika tāpat. Bet citi sāka gādāt mitekļus.

Cilvēki cēla mājas, āpši un kurmji raka alas, putni vija perēklīšus, vāveres un bites ierīkojās koku dobu­mos, vēži noslēpās upju un ezeru pacerēs, skudras savilka pūžņus, un visiem bija labi. Visiem, tikai ne gliemezim.

Nabaga gliemezis bija nācis pasaulē gluži kails. Nekā viņam nebija — ne bieza kažoka, ne asu nagu vai zobu, ne žiglu kāju — tikai divi mazi radziņi, no kuriem neviens nebaidījās. Ne viņš briesmu brīdī va­rēja pabēgt, ne aizstāvēties. No lietus viņš vēl glābās zem dadža lapas, ja paspēja aizkļūt, no rasas un auk­stuma glābiņa nekāda. Slikti klājās gliemezim, vai, cik slikti!

Nu gan tu sacīsi, ka gliemezim vajadzēja skatīties, kā citi iekārtojas, un darīt tāpat. Viņš jau mēģināja, bet tie citi tā steidzās, tā šaudījās un mudžēja, mājas celdami, alas rakdami, perēklīšus vīdami, ka lēnīgais gliemezis ne galvu nepaguva viņiem līdzi izgrozīt. Viņš attapās tikai tad, kad citi jau bija iekārtojušies un vairs tik zibenīgi neskraidīja.

Tad gan gliemezis sāka domāt, ka jāapraugās, kā citi dzīvo, bet, kā jau gliemezis, domāja lēni. Tikai pēc nedēļas viņš bija izprātojis, ka apskatīs vāveres dobumu.

Trīs dienas gliemezis rāpās uz dārza malu. Tas nebija pārāk ļauni — dārzā allaž varēja gan atrast ko paēsties, gan zem kādas lapas atpūsties. Bet vēl trīs dienas pa kļavas stumbru uz vāveres dobumu — vai, cik tas bija grūti! Uz stumbra nebija ne ko ēst, ne kur paslēpties. Pusdzīvs gliemezis aizkļuva līdz dobu­mam, pabāza galvu, paslaistīja radziņus — dobums kā dobums — un rāpās lejā. Atkal trīs dienas ne ēdis, ne atpūties. Taisni brīnums, kā viņš dzīvs zemē no­kļuva!

Tomēr nokļuva. Paēdās. Atpūtās. Domāja atkal. Pagāja nedēļa, un gliemezis bija izdomājis. Dzīvošana dobumā der vāverei, kas var tik žigli uzskriet augšā, ka citiem sarkans vien gar acīm nozib. Bet ja katru reizi, kad ēst sagribas, trīs dienas jākāpj lejā un vēl trīs atpakaļ? Nē. Tā varēja galīgi iznīkt.

Skatīties, kā putni iekārtojušies savos perēklīšos? Bet putni dzīvoja tikpat augstu kā vāvere. Daži arī augstāk. Tas pats un vēl sliktāk.

Gliemezis gāja raudzīties, kā dzīvo kurmis alā. Kurmja racekļi bija tepat dārzā, nekur tālu nevaja­dzēja iet. Bet gliemezis nebija ielāgojis, ka pie viņa kailās un lipīgās ādas ķeras katrs smilšu graudiņš. Gliemezis tā aplipa ar zemēm, ka nedēļu lasīja smiltis pa graudiņam nost un saprata, ka ala viņam par mājokli neder.

Atlika palūkot, kā savā mājā dzīvo cilvēki. Glieme­zis uzrāpās lupstājā, kas auga zem cilvēku loga, un skatījās iekšā.

Saimniecei patlaban bija lielās tīrīšanas diena. Viņa slaucīja putekļus un zirnekļu tīklus, purināja segas, berza grīdu — un visu tik veicīgi, ka rokas vien zibēja.

Gliemezis skatījās un brīnījās. Tad re, kā vajadzēja

strādāt cilvēku mājā! Kad viņš to paspētu? Kā iz­darītu?

Gliemezis bēdīgi norāpās no lupstāja un sāka atkal domāt. Māja viņam bija vajadzīga. Tikai ne tāda kā cilvēkiem.

Trīs nedēļas gliemezis lauzīja galvu un izprātoja, kāda māja viņam vajadzīga. Proti, tāda, kurā nav ne purināmu segu, ne slaukāmu kaktu, ne beržamu grīdu.

Nezinu, kā viņš to mācēja un kā viņam izdevās, bet gliemezis uztaisīja sev māju. Tādu apaļu ritulīti — jo gliemezis allaž gulēja saritinājies —, no ārpuses glīti strīpainu, iekšā sārti spīdīgu. Kad gliemezis tur ielīda, mājiņa bija pilna, vajadzēja tikai aizraut priekšā apaļo vāciņu. Ja, iekšā lienot, mājiņā iekļuva kāds gruzītis, tad, ārā lienot, tas pats no sevis izslaucījās. Nekādu rūpju un lielo tīrīšanu! Un skaista bija glie­meža mājiņa — nenopriecāties.

Gliemezis bieži nāca laukā paēst, bet vēl biežāk — skatīties, cik skaista viņam māja! Paēda, nopriecājās, līda atkal iekšā gulēt un sapņoja jaukus sapņus. Pēc ilgām mocībām gliemezis nu bija tik laimīgs kā neviens uz zemes!

Reiz, j'au uz rudens pusi, gliemezis saldi dusēja savā mājiņā. Te pēkšņi kāds pieklauvēja tik dikti, ka gandrīz vai mājiņu saplēsa. Gliemezis, no miega iztrūcies, grūda vaļā durtiņas un bāza galvu skatīties, kas tur ir. Žagata!

Un žagata vis negaidīja, kamēr gliemezis sataisīsies uz bāršanos. Viņa nokliedzās, ka zvēru ķēniņš svētdien rīkojot viesības, visi laipni lūgti, gliemezis arī! No­kliedzās un aizšāva pa gaisu, ka nošvīkstēja vien.

Gliemezis izlīda un apskatīja mājiņu. Kā tad! Trīs skrambas, kur žagata ar savu aso knābi dauzījusies! Un par ko? Kaut kādu viesību dēļ!

Vai gliemezis līdz svētdienai maz paspētu aiz- rāpties uz meža pļaviņu pie viesību galdiem? Pusceļā vien paliktu. Un, ja paspētu, — ko viņš tur darītu, lielu

zvēru barā? Tie jau zem kājām neskatītos, samītu gliemezi kā nieku.

Nē, nē, gliemezim tur nebija ko meklēt. Ja kāds lielāks viesībās neparādītos, zvēru ķēniņš to ievērotu un sadusmotos. Bet tāds sīkaliņš kā gliemezis? Ķēniņš nemaz nepamanīs, ka gliemeža nav.

Tā gliemezis nosprieda un palika dārzā — pie salātu dobes un savas mājiņas. Galu galā arī mājiņu nevarēja atstāt bez uzraudzības. Tik skaistas nevienam nebija. Kāds vēl nodomātu, ka pamesta, un pievāktu. Un gliemezis palika mājās.

Bet zvēru ķēniņš pamanīja gan, ka gliemeža nav, un loti apvainojās. Viņš parādījis gliemezim tik augstu godu, un gliemezis to noniecinājis! Ķēniņam gandrīz vai paspruka lielais dusmu rēciens — tas, no kura mežu gali stundām līgojas! — bet viņš novaldījās, lai nemai­tātu citiem viesiem svētkus.

Ķēniņš sagaidīja viesību beigas, bet tad uz karstām pēdām sūtīja žagatu pie gliemeža noprasīt, kāpēc viņš nav nācis.

Gliemezis jauta gan, ka tā būs, un gaidīja, ragus izslējis. Viņš vis negribēja, lai žagata atkal viņa skaisto mājiņu dauza. Un, re, pa brītiņu žagata bija klāt. Ko šis nenācis ķēniņa dzīrēs?

Gliemezis teica, ka nevarējis savu skaisto mājiņu bez uzraudzības atstāt. Un mājās viņam allaž esot labāk nekā ciemos.

Žagata skrēja pie ķēniņa ar gliemeža atbildi.

Nu gan ķēniņš laida vaļā ilgi valdīto rēcienu! Mežu gali līgojās, putni spruka gaisā, kurmji drebēja alās, un pat gliemeža mājiņa dārzā nošūpojās.

Kad rēciens bija izskanējis līdz pēdējai atbalsij, ķēniņš sacīja: — Lai tā māja viņam pie muguras pie­aug uz mūžīgiem laikiem!

Kad nu gliemezis atkal sadomāja salātos iet, mājiņa palika viņam uz muguras. Pieaugusi.

No sākuma gliemezis izbijās un gandrīz vai sāka raudāt. Bet gliemezim jau nekas neiet ātri, arī raudāšana ne. Raudāt grasīdamies, viņš sāka rāpties uz salātu pusi, un re — mājiņa tik viegla, ka nemaz nebija grūtāk. Un no dobes vairs nemaz nevajadzēja projām iet. Paēdās, ieritinājās, aizsita vāciņu un gulēja.

Nu gliemezim sākās pavisam laimīga dzīve. Lai viņš staigātu kur staigādams, ne brīdi nevajadzēja uztraukties, kas ar mājiņu notiks, un atpūsties varēja jebkurā vietā. Visur viņš bija mājās, un visur viņam bija labi.

Tikai vienu gliemezis nožēloja — viņš vairs nevarēja savu mājiņu no āra apskatīt un papriecāties, cik tā skaista. Bet visu labu jau nevar gribēt.

Senos, senos laikos uz zemes — kur nu kurais — īolaidās paši pirmie putni. Pīle — ezera niedrēs, Izērve purvā, vālodze vītolā, cīrulis pļavā, bet balodis nežā pie lēnas upītes — tik lēnas, ka ūdenī viss at- pīdēja kā spogulī. Egļu pazares, zaķkāposti, papar- es un balodis, protams, arī.

Balodis ieraudzīja sevi pirmoreiz mūžā un tīri vai pžilba. Kā nu ne — galva zila, acis sarkanas, kakls ašās varavīksnes krāsās. Ai, to košumu! Balodis izlieca krūti un ierūcās: — Urrū! Urrū! — īoskanēja pa visu mežu! Citi putni skraidīja, uztraucās un mēģinājās lizdiņu [šanā. Neviens taču vēl neko nemācēja! Vajadzēja ālēties gan šā, gan tā, skatīties, kas iznāk, taujāt aimiņus un reizēm pat saķīvēties. Troksnis un kņada i malu malām.

Tikai balodis neuztraucās. Viņš spoguļojās upītē un ica: — Urrū! Urrū! Re, kur skaists balodis!

Viens otrs, garām šaudamies, pavaicāja: — Ko rūc? Ko slaisties? Vai perēkli būvēt jau proti?

—    Protu! Protu! — Balodis izlieca krūti. — Urrū! Urrū! Re, kur gudrs balodis!

Tik vareni rūca balodis, ka dūjiņa viņpus meža sa­dzirdēja un skrēja lūkoties. Atskrēja, ieraudzīja. Tavu skaistu balodi! To gan dūjiņa gribētu par vīru!

Balodis paskatījās ar vienu aci — tavu mīlīgu dū­jiņu! Paskatījās ar otru — tavu jauku dūjiņu! To gan balodis gribētu par sievu!

Un, kad divi vienās domās, kas atliek, ja ne taisīt kāzas?

Dūjiņa gan, kā jau sievieša cilvēks, prātīgi apjau­tājās, vai balodis perēklīti būvēt arī prot.

—    Protu, protu! — rūca balodis.

Lai cik aizņemts ar spoguļošanos, tomēr bija pama­nījis, ka citi putni laidelējas ar žagariņiem knābjos. Balodis sameklēja tādus prāvākus un sameta krustiski zara žepurā. — Re, kur brangs perēklis!

Dūjiņai tāds perēklis gan likās šaubīgs, bet balodis bija tik skaists un tik saldi dūdoja, ka visas bažas aizmirsās.

Dūjiņa nosvinēja ar balodi lepnas kāzas un iedēja perēklī divas gludas, baltas olas — pašas pirmās dūji­ņas mūžā. Cik nu dūjiņa bija laimīga un lepna!

Bet ilgi lepoties viņai neiznāca. Uzpūta stiprāks vējš, sapurināja žagarus, olas izkrita perēklim cauri un saplīsa.

Nu vairs balodim nelīdzēja ne izliektā krūts, ne spožās kakla spalvas, ne saldā dūdošana. Dūjiņa rau­dāja, dūjiņa kliedza, dūjiņa brēca un dzina balodi pie citiem putniem mācībā. Un, kad sieva dzen, tad jāiet vien ir. Ko tu, nabaga vīrs, darīsi?

Balodis laidās meklēt, pie kā lai mācās. Garām šāvās bezdelīga. Balodis uzpūta krūti un sāka klanī­ties — jo vai nu bez kārtīgas apsveicināšanās padomu

prasīsi? Bet, kamēr pūtās, kamēr klanījās, bezdelīga jau bija gabalā.

Balodis brāza pakaļ, ko spārni nesa, un panāca bezdelīgu kūts pažobelē, kur viņa lipināja lizdiņu.

Balodis atkal piepūtās un sāka klanīties, bet bezde­līga jau skrēja projām — un balodis pakaļ. Cik grūti izskriet līdzi bezdelīgai, to gan nesapratīs neviens, kas nav mēģinājis.

Kad bezdelīga nometās peļķes malā un sāka raudzī­ties pēc labākas dubļu piciņas, balodim vairs nebija spēka piepūst krūtis un klanīties. Tik vien viņš spēja, kā izteikt savu vajadzību.

—    Žigli dubļus knābī! Žigli, žigli laižamies! — bezdelīga novidžēja.

Balodis piegrāba pilnu knābi dubļu. Viņš varēja sa­ņemt trīstik daudz kā bezdelīga. Par to nu balodis tik vareni salepojās, ka izlieca krūti un sāka lielīties:

—    Protu! Protu!

Lielīties vispār nav labi, bet ar pilnu muti jau ne tik. Pie pirmā: — Protu! — dubļi no knābja pašķīda pa visu krūti. Pēc kā nu balodis izskatījās!

Kamēr viņš spoguļojās peļķē un bēdājās, bezdelīga bija atpakaļ.

—    Ko stāvi? Ko brīnies? Jau proti? — bezdelīga noprasīja.

—    Protu, protu! — balodis atrūca un kāpās projām. Lai lipina no dubļiem, kas grib, tikai ne balodis!

Viņš labāk skrēja pie dūjiņas, lai žēlo un palīdz krūti notīrīt. Palīdzēt jau dūjiņa palīdzēja gan, bet žēlot vis nežēloja. Taisni otrādi — saukāja balodi visādos nelabos vārdos — citiem putniem tīri vai kauns bija klausīties. Un dzina atkal balodi mācībā. Kur tāds muļķis esot pasaulē redzēts?

Balodis nu sāka raudzīties pēc kāda prātīga putna, kas nešaudītos kā bezdelīga un neķēpātos pa dubļiem. Un re — tur jau laidās vālodze ar pērnā tīteņa stiebru

knābī. Tai balodis it viegli tika līdzi un jau gaisā izklāstīja savu vajadzību.

—    Ņem tīteni, skrien šurp! — pikti nokliedza vā­lodze. Viņa bija īdzīga pēc dabas un ar citiem putniem nedraudzējās. Bet kā lai atsaka tik svarīgā lietā kā lizdiņas vīšana? Tā varēja krist neslavā.

Balodis atskrēja ar tīteni, un vālodze sāka viņu mācīt, kā tītenis iepinams un ielipināms starp diviem lokaniem zariem. Zari bija viegli, balodis smags. Tīte­nis staipījās un spruka nost. Vālodze brēca, lai lipinot ar siekalām. Ko nu vēl nejaukāku varēja izdomāt? Ar siekalām! Balodis izlikās gan, ka lipina, lai vālodze nebaras, bet mudžinājās tāpat vien.

Vālodze jau bija izpinusi lizdiņu ar salmiem un kūlu un sāka nest visādas apšu pūkas un spalviņas, lai bērniem mīksta guļa, bet balodis vēl cīnījās ar tīteni. Kaut cik apaļi salicis jau bija. Vālodze prasīja: — Kūlu ievīt proti?

—    Protu, protu! — balodis nosaucās un muka pro­jām. Viņam tāda ķibināšanās pagalam nepatika. Ja katra pūciņa perēklī jānes, pa kuru laiku tad krūti izlieksi un padūdosi?

Un tad vēl vālodze tāds sīks putnelis vien bija. Vai lielam un pamatīgam balodim labs tas, kas vālodzei? Balodis skrēja prāvāku putnu lūkoties.

Tālu meklēt nevajadzēja. Turpat pludurējās žagata ar kazenāju zaru knābī.

Jā, žagata arī neko neiebilda pret baloža skolo­šanu — viņa jau bija gandrīz galā, lika ērkšķu jumtu savam perēklim, jo žagatas mājai allaž ir jumts.

—    Pamatu no žagariņiem salikt proti? — žagata prasīja.

—    Protu, protu! — balodis izlieca krūti.

—    Nes kazenājus! Nes mežrozītes! Es tev ierādīšu tik durstīgu perēklīti, ka ne kaķis, ne vāvere netiks taviem bērniem klāt.

Tas gan būtu labi! Uzreiz vajadzēja nākt pie kārtīga putna, nevis nosist laiku ar aplamiem sīkaliņiem, ar nieka bezdelīgām un vālodzēm.

Balodis priecīgs skrēja pēc kazenājiem. Bet ar to pašu prieki beidzās.

Kazenāju stīgas bija sīkstas un dzelkšņainas. Balodis sadūra knābi un spārnus, kādu nolauzt gribēdams. Uzkāpa sausai, zemē nokritušai un sadūra kājas. At­tapās ņemt sauso un nest pie žagatas, bet stīga plivi­nājās vējā, sitās pa krūti, sitās pa spārniem un beidzot apsitās ap kaklu. Balodis jau bija gandrīz nožņaudzies, kad bērzā ieklupa žagata.

—    Tāds grib lizdu vīt! — rājās žagata, balodi pestī­dama. Un bija arī pēdējais laiks, balodis jau ne padvest vairs nevarēja. — Kazenāju neprot atnest!

—    Protu, protu! — balodis atbrēca un bēga pie dūji­ņas. Rauj piķis žagatu ar viņas durstīgo perēkli, kaķiem un vāverēm!

Vai, kā dūjiņa nobijās, savu skaisto balodi vienās asinīs ieraudzījusi! Mazgāja viņu strautiņā, lika pie pušumiem ceļmallapas un, kad bija apkopusi, tad tikai sāka apsaukāties nelabiem vārdiem.

Nu balodis noskaitās un arī sāka apsaukāties. Vīram esot jānes zariņi, sievai jāvijot perēklītis. Kas šī tāda esot, ka neprotot?

—    Protu, protu! — raudāja dūjiņa un ielika perēklī dažus žagariņus — tur, kur bija pašas bailīgākās vietas un olas krita cauri.

Balodis no priekiem par sievas mācēšanu rūca: — Urrū! Urrū! — Dūjiņa dūdoja: — Protu! Protu! — iedēja perēklī atkal divas olas, un šoreiz tās neizkrita.

Citi putni gan smējās par nevīžīgo perēkli un visādi viņus aprunāja, bet viņi nelikās ne zinis. Perēja bērnus pa trim lāgiem vasarā, dzīvoja kā divi balodīši un dzīvo vēl tagad, ja nav nomiruši.

Reiz dzīvoja sīlis — vēl pavisam jauns. Pavasarī viņš bija izšķīlies no olas, vasarā iemācījies lidot un pret rudeni jau tā pieņēmies prātā, ka paša tēvs un māte viņam likās aušīgi un nesajēdzīgi putni. Ko tad viņi mācēja? Riekstu pārknābt, ozola zīli izlupināt, kādu tārpeli nomedīt un klaigāt uz jauno sīli: — Tu šāds! Tu tāds! Tu šāds! Tu tāds!

Prātīgu vārdu no viņiem nedzirdēja.

Jaunais sīlis sadusmojās un aizlaidās no viņiem projām — uz meža otru malu. Ko zi', varbūt tur gadīsies gudrāki kaimiņi.

Gadījās arī. Kaut vai tā pati vāvere — gudra sieva, kur nu vēl gudrāku. Otras tik čaklas saimnieces nebija visā mežā.

Sīlis skatījās un brīnījās, kā vāvere sprauž un žāvē uz nokaltušiem zariņiem sēnes, kā nes un glabā koku dobumos riekstus un zīles. Jaunajam sīlim gribētos kārtīgi aprunāties, kāpēc vāvere tā dara, — bet vai vāverei laika runāt? Vāvere tikai atspurkšķēja: — Krāj! Krāj! Badi būs! — Un projām. Aste vien nozibēja.

Jaunais sīlis gan nezināja, kas ir badi, bet nekas labs jau nevarēja būt. Ko citādi vāvere tā pūlētos? Un vāvere bija teikusi: — Krāj! Krāj!

Sīlis izlūkoja brangu dobumu vecā ozolā un no­sprieda piekrāt to pilnu ar riekstiem. Togad taisni bija riekstu gads.

Bet tavu joku — dobums kā bija, tā palika tukšs. Gan sīlis laidās uz lazdiem, gan paņēma knābī riekstu, gan lidoja uz dobumu, cik ātri spēdams, bet pa ceļam knā­bis pats no sevis sacirtās, rieksts pāršķēlās — un kodols bija tik gardum gards, ka sīlis nekādi nevarēja to neapēst. Vajadzēja laisties pēc cita — un atkal tā pati ķibele. Nevienu vienīgu riekstu sīlim nelaimējās aiznest līdz dobumam. Visi kaut kā netīšām apēdās.

Vārna skatījās, skatījās un sāka sīli rāt: — Tu kārs! Kārs! Kārs! — Viņa bija veca vārna un bārās ilgi.

Bet paceplītis, padzirdējis, kā vārna brēc uz sīli:

—    Kārs! Kārs! — aizskrēja pa mežu, brēkdams:

—    Sīli kārs! Sīli kārs!

Un tad nu gāja vaļā! Visi putni satraucās un sāka strīdēties, vai sīli kārs vai nekārs un, ja kārs, tad par ko?

Tracis aizskanēja līdz meža viņam galam, kur sīļa tēvs un māte dzīvoja. Sie nu skrēja skatīties, par ko viņu dēlu kārs. Atskrēja, uzzināja, ka no vārnas rāšanās vien viss troksnis cēlies, nobrēcās: — Tu šāds! Tu tāds! — un aizskrēja atpakaļ.

Prātam vēl vecāki esot!

Sīlis nosprieda ēst riekstus turpat lazdienā bez kādas krāšanas — nost no vecās vārnas acīm. Un krāt zīles. Tās nebija tik pārlieku garšīgas. Un tomēr reti vien kādu sīlim laimējās dobumā iemest. Labi, ja saujas tiesa bija salasījusies. Sīlis pavisam noskuma un ne­zināja, ko iesākt.

Vāvere spurkšķināja: — Krāj! Krāj! Badi būs! — un sprauda sēnes nokaltušā eglītē.

Sīlis laidās sēņot. Ieknāba cūcenē — pē, rūgta! Ieknāba alksnenē — vēl rūgtāka.

Sīlis būtu skrējis pie tēva un mātes pajautāt, vai sīļi maz sēnes var ēst, bet ko viņš dzirdētu? — Tu šāds! Tu tāds! — Un vairāk neko. It kā no apsaukāšanās kāds būtu gudrāks kļuvis!

Sīlis laidās palūkot, kas notiek viņpus mežam, kur druvas un dārzi. Un, re, turpat mežmalā nopļauts un novākts rudzu lauks, bet pa lauku knābājas visādi putneļi — laikam jau viņu tiesai arī kas palicis. Sīlis laidās zemē — jā, graudu, cik uziet. Liela noknābāšanās, kamēr pilnu guzu dabū, bet citādi nekas.

Sīlim garām skrēja rudzu pele ar veselu vārpu zobos.

— Ei, pelīt! Kur tu to vārpu nesīsi? — sīlis jautāja.

— Krāj! Krāj! Badi būs! — rudzu pele atsaucās un iespruka ar vārpu alā.

Sīlis nu atkal būtu prasījis, kas tie badi īsten ir, bet rudzu pele izšāvās no alas un tik mudīgi aizskrēja pēc citas vārpas, ka sīlis ne knābi paplest nepaguva.

Bet vienu vārpu iekrāt viņš varēja šā vai tā — gan jau tad redzēs.

Sīlis izraudzīja krāšanai lielu, skaistu vārpu un jau gribēja laisties uz dobumu, bet tad nodomāja, ka tā nebūs pareizi. Rudzu pele savas vārpas vilka zemē iekšā. Alā.

Sīlim alas nebija, un izrakt viņš arī nemācēja. Ko nu?

Sīlis izprātoja iekasāt savu vārpu kurmja raceklī. Kurmis graudus neēda un viņa vārpu neaiztiktu. Bet racekļu bija daudz — un visi vienādi. Kā viņš pēc tam atradīs īsto?

Sīlis skatījās apkārt, skatījās gaisā, un re — virs racekļa bija mākonis, taisni pēc aitas. Viss vienās sprogās, četras kājas lai, vienā galā galva, otrā aste. Pēc šitā mākoņa jau nu viņš īsto racekli vienmēr atradīs!

Sīlis iekašāja vārpu kurmja raceklī, vēlreiz paskatī­jās uz mākoni un priecīgs laidās uz mežu atpakaļ. Viņš jutās tik prātīgs un saimniecisks, ka pat sameklēja vēl dažas zīles un iemeta ozola dobumā. Un — tici vai netici — veselu riekstu! Lai cik grūti, bet nocietās un neapēda tūlīt.

Otrā dienā sīlim iegribējās aplūkot racekli, kur skaistā vārpa noglabāta. Sīlis laidās uz lauku un sāka raudzīties, kurš mākonis izskatās pēc aitas.

Mākoņi bija visādi — cits izskatījās pēc laivas, cits pēc siena gabanas, cits pēc lāča galvas, cits pēc veca zābaka, tikai pēc aitas neviens.

— Aita būs aizgājusi citur ganīties, — sīlis bēdīgi nodomāja. — Jāgaida, vai nenāks atpakaļ.

Kamēr sīlis gaidīja, kalnā pakāpās ganu meita savas noklīdušās aitas meklēt. Viņa stāvēja un sauca:

— Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'! Aitiņ, aitiņ, ait', ait\ ait', ait'!

Lejā, purvmā, kāds ieblējās: — Mēēē! — un no krū­miem izskrēja aitu bars, taisni pie ganu meitas.

Sīlis paskatījās gaisā, vai nenāk mākoņu aita arī, bet nē, nāca mākonis, kas izskatījās pēc zoss.

—     Nu jā, tā jau bija ganu meitas aita. Man jāsauc pašam, — sīlis nosprieda. Pakāpās uz lielāka kurmja racekļa un sauca: — Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'!

Mākonis nāca, tikai izskatījās pēc lapsas. Lai nu ko, bet lapsas sīlis nevarēja ciest. Viņš aizšāvās uz mežu. Gan jau sasauks aitu citudien.

Visu rudeni sīlis ik pa laiciņam skrēja uz lauku un sauca: — Aitiņ, aitiņ, ait', ait', ait', ait'! — Un nāca visādi mākoņi. Aita vien nenāca.

Kādu dienu no alas izlīda rudzu pele, nikna jo nikna.

—    Ko tu te klaigā? Ko aito? Ko neļauj gulēt? Kā es laižos miegā, tā «aitiņ! aitiņ!».

Sīlis bija pieklājīgs putns, viņš lūdza piedošanu un pastāstīja, kā noslēpis vārpu zem mākoņa, kas izskatī­jies pēc aitas, un kā aita aizgājusi citur ganīties, un viņš nu sauc atpakaļ.

Rudzu pele nebija pieklājīga. Viņa smējās, vēderu turēdama.

—    Re, kur ir tava vārpa! — viņa spiedza un rādīja uz zaļiem asniņiem kurmja raceklī. Asniņi auga divās rindās, cieši cits pie cita, vārpas garumā.

—    Tā nav vārpa. Tās ir nezāles, — sīlis dusmīgi teica un laidās projām. Laukā viņš vairs nerādījās. Neies jau katrai pelei par apsmieklu palikt! Gan iztiks tāpat.

Un iztika arī. Tik nu vien, kā pa garo ziemu uzzināja, kas ir badi. Bet pavasarī viņš apsievojās, vasarā mācīja savus bērnus lidot, un, ja rudenī tu dzirdi, ka mežā kāds šķendējas: —1 Tu šāds! Tu tāds! — tad zini — sīlis tur rājas ar savu dēlu.

Reiz senos laikos mežā dzīvoja lapsa. Skaista lapsa ar baltu krūti, spoži sarkanu kažoku un kuplu asti, turklāt veikla medniece un manīga pēdu jaucēja. Kad citi zvēri iekūlās nepatikšanās, tās arī bija nepatikša­nas, bet lapsa allaž izspruka ar veselu ādu. Ne velti viņu sauca par kūmiņu. Un, ja lapsai vēl būtu cepure, varētu sacīt, ka lapsa dzīvoja, cepuri kuldama.

Bet vai kāds ir mierā ar savu dzīvi? Kaut vai pašu vislabāko? Neviens. Un arī lapsa nebija mierā. Lapsai gribējās lidot. Tā gribējās, ka vai nu! Pat odus, taure­ņus un vaboles viņa apskauda, kur nu vēl putnus!

— Kas tādiem putniem ko lidot? — lapsa pukojās. — Bezdelīgu vēl var saprast, viņa lidodama ķer mušas. Bet cīrulis! Uzšaujas gaisā, ka ne saredzēt, un cīrul- vīrul, cīrul-vīrul, cīrul-vīrul, kamēr pavisam bez elpas un krīt lejā. Kas viņam tur ko cīruļot, kas tur ko vīruļot? Piekliedz debesis bez kādas jēgas! Cita lieta — ja es mācētu lidot. Es tos cīruļus vīruļus aplasītu kā ogas.

Jo lapsa vis negribēja lidot, lai dziedātu un skatītos, cik zeme tur lejā skaista. Lapsai par visu vairāk garšoja putni, un tieši putnus noķert bija — vai dieniņ — cik grūti!

Mājas vistas un zosis jau nu gan bija nepiesardzīgas un viegli sagrābjamas, toties cilvēki no saviem muļķa putniem turēja nez kādas lielas lietas, rīdīja lapsai suņus pakaļ un šāva. Cik bieži nācās pamest zosi, lai sveikā izspruktu, un, ja arī nepameta, vēl ilgi visas ķepas trīcēja — un no brangajām pusdienām nekāda prieka.

Meža putni toties paši sargājās. Jau lapsa pie­zagusies, tikai pēdējais lēciens palicis, bet, re, šis pa­manījis gan un spārnos no paša degungala! Taisni dūša aptecējās no dusmām, ka nevar uzšauties gaisā viņam pakaļ!

Reiz lapsa, pīlei uzglūnējusi, taisīja pēdējo lēcienu, kad pīle laidās ūdenī, un ielēca ezerā. Un tavu brī­numu — izrādījās, ka lapsa māk peldēt! Viņa, kas ūdeni necieta ne acu galā! Lapsa nu peldus dzinās pīlei pakaļ, bet pīle vis nebija mācāma, kā uzšauties gaisā un atstāt lapsu ar garu degunu.

Lapsa izpeldēja malā slapja un nikna. Bet, kažoku saulītē žāvējot, viņai ienāca prātā laba doma.

—    Ja es, ūdenī iekritusi, mācēju peldēt, tad, gaisā iekritusi, mācēšu lidot!

Lapsa atspērās, uzlēca gaisā, cik augstu vien varēja, un sāka vicināt ķepas un asti, bet nekā — nokrita zemē.

Lapsa nosprieda mēģināt no lielāka augstuma, uz- tecēja grants kalniņā un metās lejā, noraktajā pusē. Atkal nekā. Ķepas vien atdauzīja.

—    Lidot nav tik viegli kā peldēt, — lapsa nosprieda. — Vajadzēs palūgt kādu prātīgu putnu, lai pamāca.

Par visgudrāko no putniem daudzināja pūci.

Pūce patlaban mācīja savus bērnus lidot, kad lapsa pienāca pie egles, kur pūce dzīvoja.

—    Vai, pūcīt, tev gan skaisti bērni! — lapsa sacīja.

—    Kāda māte, tādi bērni, — pūce atcirta un — uš! uš! — sadzina bērnus perēklī atpakaļ. No lapsas vis neko nevarēja zināt!

—    Un laikam gudri arī? To jau pēc acīm var redzēt.

—    Visām pūcēm gudri bērni, — pūce atbildēja.

—    Es skatos, tu viņus māci lidot.

—    Tavu gudru lapsu! Pirmoreiz ieraudzījusi, ka putnubērnus lidot māca! — pūce zobojās.

—    Klau, pūcīt, iemāci mani arī! Man tā gribas lidot, tā gribas lidot, ka vai nu!

Beidzot pūce saprata, ko lapsa te luncinās un viņas bērnus slavē.

—    Kā tad! Lai no tevis ne gaisā vairs glābiņa nebūtu? Meklē citu muļķi.

—     Nerājies nu, pūcīt, — lapsa teica. — Es tikai pa­

jokoju. Tavi bērni ir dumji un neglīti. Netīk ne redzēt.

—    Pati slapja un netīra! — pūce atbrēca.

Ar pūci sabārusies, lapsa aizgāja žāvēties un tīrī­ties. Patiesi, ar slapju, grantsbedrē nosušķētu kažoku labāk mācību nemeklēt. Tādu netīreli neviens negribēs mācīt.

Kopdamās un žāvēdamās lapsa izdomāja iet pie medņa mācībā. Mednim viņa liela prāta neturēja. To vien mednis zināja kā uzpūsties un burināt.

Lapsa nu žāvējās un sukājās, kamēr krūts bija atkal balta, kažoks spoži sarkans un aste kupla. Katram gadījumam lapsa vēl paspoguļojās upītē. Jā, nu bija labi, nu varēja iet pie medņa.

Mednis sēdēja sausā priedes zarā un skatījās kaut kur tālumā pāri kalniņam. Lapsai vajadzēja trīs reizes noklepoties, līdz mednis palūkojās lejā.

-— Re, kūmiņš arī klāt, — mednis noteica.

—      Es tevi gan laikam iztraucēju no dziļām domām, — lapsa sacīja.

—    Ko tur lielu piedomās. Tāpat vien skatos.

—      Jā, tev labi. Tu no augšas visu redzi. Bet ko es? Smilgu galus.

—      Uz zemes var visbrangāk paēsties, — mednis sa­cīja. — Re, cik tu spoža un apaļa.

—      Vai tad no ēšanas vien dzīvo? Tāpat savā košuma arī gribas. Tālumos palūkoties. Jel reizīti redzēt, kā pasaule no debesīm izskatās. Uznes mani gaisā, mednīt! Tu esi tik liels un stiprs.

—    Tad jau man vajag nolaisties lejā pie tevis?

—    Nu jā.

—    Un tad tu mani apēdīsi.

Saki nu vēl, ka mednim prāta galvā ne tik, cik melns aiz naga! Lapsa nupat kā bija iedomājusies, ka medni viņa varētu apēst un lidošanu pamācīties no kāda cita.

Bet lapsa nebūtu lapsa, ja tūlīt neattaptos.

—    Vai, mednīt, tad jau tu nezini jauno likumu! Ar šodienu visi ir draugi un brāļi, neviens vairs otru neplēš un neēd! Žagata jau visus apsludināja. Vai tad tevi vienu būtu aizmirsusi? Nāc droši lejā! Es tev tagad kā īstena māsa!

—    Žagata man te reižu reizēm skrēja garām, visu ko pļāpāja, tikai to vien neteica.

—    Ej nu, mednīt! Gan jau teica, tu tikai aizmirsi.

—    Var jau būt, var jau būt, — mednis burināja. — Re, kur pār kalnu skrien viņsētas saimnieka suņi. Drāž kā plēsti! Laikam jau to miera vēsti sludināt.

Mednis atkal paskatījās lejā, bet tavu brīnumu — no lapsas vairs ne miņas.

Ai, kā lapsai šodien neveicās! Ne muļķa medni ne­apmānīja. Pa mata tiesu no suņiem izspruka. Lapsa ilgi pūtās, kamēr atpūtās.

Atmest ar ķepu un nemācīties lidot? Nē, to nu gan ne. Ja lapsa ko bija ieņēmusi galvā, tad tik lēti vis neatlaidās.

Kurš būtu tas putns, kas no lapsas nebaidītos? Ērglis. Bet no ērgļa lapsa pati baidījās. Nedod dieniņ ērglim nagos krist! Labi, ja aste paliks pāri.

Un tad lapsa ieraudzīja pļaviņā stārķi. Tas bija īstais!

Stārķim ar viņa lielo, aso knābi tāda lapsa bijusi nebijusi. Un pats viņš ēda tikai vardes un čūskas. Ne lapsai no stārķa bail, ne stārķim no lapsas.

Lapsa noglauda ūsas, piegludināja balto krūti un gāja klāt.

—    Labdien, stārķīt! Laimīgas medības!

—    Paldies, — stārķis pieklājīgi atbildēja un norija vardi.

—    Man tādas bēdas, tādas bēdas, kaimiņ, ka ne izteikt! — Lapsa noslaucīja asaras.

—    Ej nu? Kas tad tev par bēdām? — stārķis prasīja.

—     Dikti gribējās redzēt, kā pasaule no augšas iz­

skatās. Visus putnus apstaigāju, bet neviens nevarēja mani pacelt gaisā.

—    Ko tu saki? Vai tad ērglis arī nevarēja? — stār­ķis brīnījās.

—    Līdz kārklu galiem, ne augstāk. Tā man savs mūžiņš būs jānodzīvo, pasauli neredzējušai, — lapsa raudāja.

—    Zēl gan, — stārķis teica, jo viņam bija laba sirds.

—    Es jau grasījos tevi lūgt, bet, ja pats ērglis nevarēja, tad tu jau ne tik! — lapsa šņukstēja.

—    Es ne tik? — stārķis apvainojās. — Es tevi pa­celšu kā nieku!

—    Vai, labāk jau ne. Spārnus vien izmežģīsi. Kas tad par taviem bērniņiem gādās?

—     Nāc tik šurp! — Stārķis sagrāba lapsu un sāka celties gaisā. Pāri kārklu galiem, pāri alkšņu galiem, nu jau pāri egļu galiem un vēl augstāk.

—    Nu, vai es neteicu? — stārķis lielījās. — Drīz būsim mākoņos!

No mākoņiem lapsai neko nevajadzēja.

—    Laid nu vaļā! Tagad es lidošu, pati!

—    Kā tad tu bez spārniem lidosi? — stārķis brīnī­jās.

—    Tad jau redzēsi. Laid!

Stārķis laida arī. Vai nu nezināms, ka gudrāka zvēra par lapsu mežā nav. Gan jau lapsai sava mācēšana.

Bet kur tu dieniņ! Asti vicinādama, ķepas tirinā­dama, lapsa svilpa zemē kā akmens! Stārķis šāvās viņu ķert un glābt, bet nepaguva.

Un vienu vienīgu reizi lapsai šajā nedienā pa­veicās — nokrita purviņā uz mīkstām sūnām, citādi būtu pagalam. Tikai asti gan pret celmiņu sasita, aste palika tāda stīva un atšauta uz visiem laikiem. Tā nu lapsa staigā vēl šobaltdien ar atšautu asti, tikai lidot vairs nemācās un, ja ierauga stārķi, — met līkumu. Kauns.

Reiz kādā sētā dzīvoja vistas ar gaili un pīle ar saviem pīlēniņiem. Vistas bija kā jau daždien vistas, gailis kā gailis — kas tad gaili nepazīst? Vīrs niķu niķiem, svārki stiķu stiķiem, kaula deguns, gaļas bārda! Pīle bija balta un lēnīga, tik vien viņai domu un valodas kā: — Pēk, pēk, pīlēniņi! Pēk, pēk, plun­čāties!

Vistas ar gaili kašņājās vairāk pa kūtspriekšu, pīle ar pīlēniņiem pa ezeru — jo pie tās mājas bija ezers arī, un likās — kāda tēvuzeme viņiem būtu jādala? Varētu dzīvot, cits citu netraucēdami.

Varētu gan, ja gailis nebūtu kā jau daždien gailis — plātīgs, bļaustīgs un lecīgs. Allaž viņam vajadzēja citus aiztikt, allaž izrādīties, ka viņš tas pārākais, skaistākais, gudrākais! Vistas gan par viņu bija stāvā sajūsmā un no rīta līdz vakaram klukstēja: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts! — bet ar to viņam nepietika.

Gailis dusmojās, ka pīle viņu nemaz neievēro. Pēk- šķinās gar saviem pīlēniem vien, it kā tāda gaiļa nemaz pasaulē nebūtu! Un gailis sāka pīli nerrot.

Iet pīle ar pīlēniņiem uz ezeru, gailis priekšā: — At­mini manu mīklu! Priekšā cirvis, pakaļā lāpsta, vidū kamols!

Vistas smējās: — Kla! Kla! Kla! Kla! Klu! Klu! Klu! Klu! Pīle! Pīle!

Un gailis pats smējās visgardāk.

Pīle gan nesmējās, bet to jau gailis arī nebija gribē­jis. Viņam gribētos, lai pīle raud.

Domā — vismaz ūdenī pīlei bija miers? Nekā. Gailis stāvēja krastā un brēca:

— Tauku pika ezerā! Tauku pika ezerā!

Vistas smējās atkal: — Klu! Klu! Klu! Klu! Kla! Kla! Kla! Kla! Pīle! Pīle! — Un gailis pats visgardāk: — Hi-hi-hi-he-ri-hū!

Pīle neteica neko. Viņai tāds muļķa gailis bijis nebi­jis. Tik vien kā pīlēniņu žēl — bērniem jau allaž sirsniņas sāp, kad viņu māti apsmej.

Bet gailis dancoja pa ezera malu un lielījās:

— Es esmu kungs no tip un tap!

Man svārki ir no tūkstoš lap'!

Un viena gaļas bārda!

Un dancojot gailim iešāvās prātā, kā pīli vislabāk kaitināt. Pīle jau tikai peldēja stalti. Pa zemi viņa lāpačoja tuntuļu tuntuļiem. Lai nu ko pīle varēja, tikai ne dancot!

Un tagad, cik pīle uz ezeru čāpoja, tik gailis priekšā:

—    Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

—    Ej nu, gailīt, ej! Kas es par dancotāju! Danco ar savām sievām! — pīle lēnīgi atbildēja.

Vistas nu klukstēja un kladzināja aizvilkdamās — lai tak pīle padancojot vien ar viņu vīru! Sīm neesot žēl!

Gailis smējās un zākājās: — Liela pīle izaugusi, dan­cot nemāk! Pē!

Pat pīlēniņi sāka pēkstēt līdzi: — Pē! Pē! Pē!

Kaut kā jau pīle gailim garām aizkļuva, bet ne ezerā peldēt vairs nebija īsta prieka. Pīlēni arī grūstī­jās un ķiķināja vien: — Pē! Pē! Pē! — un negribēja klausīt tādu māti, kas dancot nemācēja.

To tikai gailim vajadzēja! Tagad pīle vairs ne reizi nevarēja mierīgi ezerā iekļūt. Allaž gailis bija priekšā un plijās virsū ar dancošanu. Un pīlēni arī vairs nepratās ne kauna, ne goda. Nebijusi pīle jau tāpat balta, nosirmotu aiz bēdām.

Tak vienu reizi, kad pīle ar pīlēniem peldējās un gailis pa malu klaigāja savu: — Tauku pika ezerā! — turpat aiz kūts noblīkšķēja šāviens.

Kas tur šāva un kāpēc — nav zināms, tikai gailis pārbijās pie nabaga un trūkās spārnos — lidot! Bet kas nu gailis par lidotāju — papludurējās gaisā un

ieplunkšķēja ezerā. Pašā vidū! Un, ja gailis nebija lidotājs, tad peldētājs vēl ne tik!

— Liels gailis izaudzis, peldēt nemāk! — pīle no­brīnījās, skatīdamās, kā gailis peras pa ūdeni, grimst un jau burbuļus laiž.

Pīlei nu būtu vajadzējis ļaut, lai slīkst vien, un viņai reiz miers, bet pīlei bija laba sirds. Iežēlojās, ka vistiņas, lai nu kādas, atraitnēs paliks, cālīši, pūkainīši, bāreņos.

Pīle nu sāka celt gaili uz ūdens un bīdīt malā. Ij pīlēniņi palīdzēja kā prazdami: cits stūma aiz spārna, cits aiz gaļas bārdas, cits aiz sekstes, cits turēja košās astes spalvas, lai tik gauži nesamirkst.

Kopīgiem spēkiem izšķūrēja gaili malā. Pēc kā nu viņš tagad izskatījās! Vai, manu vai! Plusku pluskās, dubļu dubļos, nošņurcis un savārtīts!

Vistas ieķērcās: — Ku' ku' tāds ērms radies? Ku' ku' tāds ērms radies? — un sabēga kūtī. Tādu dūņās nopērušos gaili viņas nepazina. Cik gailis skrēja pie savām sievām, lai žēlo nabadziņu, tik sievas bēga, ar galvām kūts mūrī triekdamās. Viena gandrīz vai no­sitās!

Trīs dienas gailis žāvējās, kamēr varēja atkal dancot un lielīties, ka šis esot kungs no tip un tap, kam svārki ir no tūkstoš lap'! Nu vistas pazina savu pavēlnieku un sāka klaigāt: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts!

Bet, kolīdz gailis bija vīrā, visa labā mācība viņam aizmirsās.

Ieraudzīja pīli uz ezeru čāpojam un priekšā: — Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

Bet pīle it lēnīgi atbildēja: — Ko es, balta būdama, ar tevi tādu dancošu? Tev svārki vienos putekļos! Nāc, nopeldēsimies ezerā, tad dancosim!

Un gailim knābis ciet.

Līdz nākošai reizei.

Tu droši vien būsi pamanījis, ka visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim tā augšējā pārplīsusi līdz pašam degunam? Un dažu labu reizi prātojis, kāpēc visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim pušu?

Senos laikos zaķim bija tāda pati lūpa kā citiem, tikai dzīve — kā jau zaķim — vienās bailēs! Vienās šausmās!

Noskurinās apse vējā — zaķis dreb līdzi. Nočaukst zāle — zaķis salecas. Ja nu tur lapsa zogas? Nobrīkšķ zariņš — ja nu vilks? Kaut kas nodun — ja nu soli? Ja nu cilvēks nāk zaķi šaut?

Zaķim dūša papēžos, bet papēži viņam gari, pa­kaļkājas tāpat — viens atspēriens, un zaķis jau gabalā. Skrien, skrien, kamēr pavisam bez elpas. Nokrīt zem krūma un tad tikai sāk domāt, vai maz bijis jāskrien? Bet — dzi! — atkal nobrīkšķ zariņš, atkal zaķis trūk­stas un skrien, skrien, skrien bez atmaņas. Reiz pat ieskrēja ar galvu kokā — melns vien gar ar acīm no­griezās. Un tā augām dienām.

Tu varbūt domā, ka zaķis vismaz pa naktīm atpūtās? Nekā nebija. Ar vienu aci gulēja, ar otru nomodā, ar vienu ausi snauda, ar otru ausījās. Pa naktīm tāpat brikšķēja zariņš, švīkstēja zāle, nelabi brēca ūpis, aiz­kaucās vilks. Un atkal zaķim jātrūkstas, atkal zaķim jābēg.

Zaķis nodzinās gluži pie nabaga un nosprieda, ka tā nav dzīve. No katra kāds baidījās — tikai no zaķa neviens. No katra kāds bēga — tikai zaķis no visiem un pat galīgi ne no kā. No vēja. No zāles. No apses drebēšanas.

— Likšos gar zemi un miršu nost, — zaķis nolēma. Apgūlās zem eglītes un sāka mirt. Tikai — viegli to pateikt, grūti izdarīt. Zaķis gan cietās un netrūkās bēgt, kad nodrebēja apse, brikšķēja zariņš vai krita čiekurs. Nocietās pat visbriesmīgākajā brīdī, kad tuvu

garām pagāja lapsa. Bet pa laiciņu sāka gribēties ēst. Tik briesmīgi gribēties, ka ne izturams!

Zaķim pie paša deguna auga zaķkāpostu puduriņš.

—   To es pirms nāves noēdīšu, — zaķis nosprieda.

Bet no skābajiem zaķkāpostiem ēst sagribējās vēl

niknāk. Zaķis parāpās tālāk — pie zāles čemura.

Meža zāle nekad nav bijusi garšīga. Zaķis sāka domāt par gardo āboliņu mežmalas laukā. Tur pēc vasaras pļāvuma bija saaudzis jauns atāls — tik mīksts un sulīgs, ka mēli varēja norīt, tādu ēzdams! Bet kā lai zaķis iet āboliņā, ja nolēmis mirt?

Te uzreiz zeme sāk dunēt, zari brākšķēt, koki švīkstēt — viens bridu bradumis nāca pa mežu, taisni zaķim virsū! To zaķis vairs neizturēja Dūša garajos papēžos spertin izspēra zaķi no eglītēm, un — kā gadījās, kā negadījās — zaķis jau bija mežmalas laukā, kur tas gardais āboliņš.

Nekāda trokšņa te nedzirdēja. Zaķis pieēda pilnu vēderu un tad tikai atcerējās, ka nolēmis mirt.

—    Tā jau nemaz nevar nomirt, — zaķis sprieda. — Iešu un meklēšu kādu, lai mani aprij.

Zaķis zināja, ka nopļautajā kviešu laukā tagad ik dienas peļo lapsa. Zaķis gāja uz kviešu lauku. Vai, kā viņam drebēja sirds! Un pat ļipiņa drebēja.

Kviešu laukā patiesi peļoja lapsa. Palēcās un — caps! Palēcās un — caps!

Zaķis trīcēdams un drebēdams jau bija pavisam tuvu, kad lapsa viņu ieraudzīja. Lapsai mute palika vaļā no brīnumiem — zaķis pats nāk viņai klāt un nepavisam nebaidās.

«Laikam slims vai prātā pajucis,» lapsa nodomāja.

Bet zaķis kā ieskatījās lapsas acīs, kā ieraudzīja garo purnu ar asajiem zobiem, tā apsviedās un laida ļekas vaļā. Ļekas taisni, ļekas līkumiem, ļekas cilpām, kamēr iespruka mežā.

Velti zaķis bija pūlējies. Lapsa nemaz neskrēja viņam pakaļ. Kviešu laukā bija tik daudz brangu peļu, ka

lapsai ne prātā nenāca ķert tādu pustraku zaķi — un sazini maz, vai noķersi.

Mežā zaķis atvilka elpu un nosprieda, ka lapsa par daudz nejauka — to garo, plēsīgo purnu! Un vēl runāja, ka lapsa esot skaists zvērs! Zaķis tur nekāda skaistuma neredzēja.

— Iešu labāk pie vilka, — zaķis nodomāja. Zaķis it labi zināja midzeni, kur dzīvoja vilks ar savu vilcēni un mazajiem vilcēniem.

Trīcēdams un drebēdams zaķis gāja uz vilku midzefti. Midzeņa priekšā gulēja vilku māte un skatījās, kā viņas bērni met kūleņus un plēšas gar kaut kādu pelēku pinkuli.

Zaķis apstājās. Ko tie vilcēni tur plosīja? Kas zina, vilku māte viņu nemaz nenokodīs uzreiz, lai gals visām mocībām, bet atdos bērniem vārdzināt?

Gluži pamiris no bailēm zaķis kāpās atpakaļ. Visu ko, tikai ne tādu nāvi! Zaķis kāpās lēni un klusi, lai vilku māte nesadzird. Kāpās, kāpās, kamēr izkāpās uz taciņas. Ilgi viņš tur sēdēja un trīcēja, kamēr izbīlis pārgāja.

Vilki bija par daudz briesmīgi. Labāk tad iet pie cilvēka, lai šauj nost.

Nekur zaķim nevajadzēja iet. Taciņa sāka dunēt. Tik smagi pa mežu staigāja vienīgi cilvēks.

Zaķis saņēmās visu dūšu, saslējās uz pakaļkājām, lai būtu cilvēkam labāk redzams, un gaidīja.

Liels, briesmīgs vīrs nāca zaķim virsū. Vai dieniņ, vai, kā zaķim bija bail! Bet viņš turējās. Sakoda zobus un turējās.

Vīrs ieraudzīja uz taciņas pakaļkājās izslējušos zaķi, sasita plaukstas un nokliedzās: — Spudūc!

Kas par daudz, tas par daudz! Gluži kā vējš nomēza zaķi no taciņas. Zaķis viciņu vīciņiem pazuda krūmos, un pakaļ viņam skanēja vīra negantie smiekli.

Kad smieklus vairs nedzirdēja, zaķis nokrita pa­pardēs. No skriešanām un uztraukumiem zaķis bija tā

apguris, ka aizmiga. Sapnī viņam rādījās nejaukas lapsas, plēsīgi vilcēni un lieli, briesmīgi vīri. Kas nu tas par miegu? Un kas tā par dzīvi?

Zaķis pamodās pavisam bēdīgs. — Iešu uz upi un slīcināšos nost, — zaķis nosprieda. Diez cik liela tā upīte aiz meža nebija, bet vienam zaķim taču pietiks?

Zaķis gāja uz upīti.

Upītes līcī uz platām lēpju lapām sēdēja vardes un gozējās saulē. Kas nav sēdējis uz lēpju lapām, tas ne iedomāties nevar, cik jauka tāda gozēšanās: augšā saule, apakšā zem lapas ūdens skalojas, mušiņas tā vien griežas gar degunu. Atliek tikai sacīt: — Ams! — un mušiņa pati ieskrien vēderā. Lai vēl kādam pa­saulē tik labi klātos kā vardēm upes līcī!

Vardes gozējās, ķēra mušas un pa brīdim nosnaudās. Te pēkšņi — brīkš! brākš! dupada! dapada! — kaut kas liels un briesmīgs izlēca upītes malā. Ausis garas, acis apaļas, mute vaļā!

Plunkš!

Plunkš!

Plunkš!

Vardes salēca ūdenī.

Zaķis galvu vien nogrozīja. Nez kas tām vardēm uznācis? Tik jauki sēdēja un uzreiz ūdenī?

Zaķis paraudzījās apkārt, no kā vardes nobijušās? Neviena nemanīja.

Ūdens bija skaidrs, un zaķis redzēja, ka vardes tur apakšā trīc un dreb. Zaķis pakustināja ausis — var­des sāka drebēt vēl gaužāk.

No viņa! No zaķa baidījās!

Nu zaķis sāka smieties un smējās tik gauži un dikti, ka lūpa viņam pārplīsa līdz pašam degunam. Tā viņš staigā vēl šobaltdien ar pārplīsušu lūpu, baidās no katra troksnīša, bet uz upi slīcināties vairs neiet. Ja nu vienīgi vardes patramdīt,

Tu jau laikam zini, ka suns ar vilku ir radi. Ja ne gluži brāļi, tad brālēni gan. Un agrāk, senos laikos, viņi dzīvoja draudzīgi, kā jau radiem pieklājas.

Suns lepojās ar savu brālēnu vilku — cik viņš stiprs un varens, īsts meža ķēniņš! Vilks lepojās ar savu skoloto brālēnu suni, kas mācēja govis ganīt, ķepu dot un vispār apgrozījās smalkā cilvēku sabied­rībā.

Diez ko bieži viņi nesatikās, tāpat katram savi darbi un darīšanas, bet, kad satikās, no sirds parunāja, kā nu kuram labi iet. Un ilgu laiku abiem gāja labi. Ne- nopriecāties.

Bet visam reiz pienāk gals, un kādu dienu vilks satika savu brālēnu pavisam bēdīgu.

—    Kas tev, sunīt, kaiš, ka tik nošļucis? — vilks prasīja.

—    Saimnieki runā, ka dzīšot mani mežā. Vecs esot, nevarot vairs lāgā ne govis izganīt, ne māju nosargāt.

—    Vai tad par to jābēdājas? — vilks brīnījās. —- Kur vēl tik labi kā mežā?

—    Tev labi mežā. Tu esi jauns un stiprs. Bet kas no manis — veca suņa — par mednieku?

Vilks jau gribēja sacīt: — Nekas, gan es tevi iz­mitināšu, — bet laikus atcerējās, ka viņam jāgādā par sievu un bērniem. Tāpēc viņš teica: — Vajadzēs kaut ko izdomāt.

Vilks apsēdās, pakasīja ar labo pakaļkāju aiz auss un sāka domāt.

Suns apsēdās, pakasīja ar kreiso pakaļkāju aiz auss un arī sāka domāt.

Domāja ilgi un dikti.

Tad vilks jautāja: — Kas taviem saimniekiem pats visudārgākais? Ko viņi visvairāk mīļo?

—    Savu mazo puisīti. To viņi nezina, kā tīstīt, auklēt un lutināt.

—    Un kur viņi to puisīti glabā?

—    Istabā. Šūpulī.

—    Vai tad ārā nemaz nenes?

—    Dārzā un sētā kādreiz iznes gan.

—    Slikti, — vilks sacīja. — Tur es viņam netieku klāt.

—    Nē, — suns sacīja. — Lai tad mani dzen mežā. Puisīti tu neaiztiksi.

—    Runā kā aplams! -— vilks sadusmojās. — Kas man no tāda ko aiztikt? Es viņu nestu projām tikai pa jokam. Tu mani panāktu un puisīti atņemtu. Tad tavi saimnieki būtu tik priecīgi un pateicīgi, ka tu dzīvotu zaļu dienu līdz mūža galam.

—    Kur nu es tevi panākšu? — suns bēdīgi teica. — Tev garas kājas.

—    Es skriešu palēnāk, lai tu panāc. Un tu izliksies, ka tu mani kod un plēs, un nikni cīnies par mazo puisīti. Un aiznesīsi viņu saimniekam atpakaļ.

—    Ja nu tā, — suns piekrita.

—    Bet istabā vai sētā es nevaru iet.

—    Nē. To tu nevari.

Vilks nu kasīja aiz auss ar kreiso pakaļkāju, suns kasīja aiz auss ar labo pakaļkāju, un atkal abi domāja ilgi un dikti.

—    Zini ko, — suns beidzot sacīja. — Drīz mani saimnieki brauks meža pļavā sienu pļaut un puisīti ņems līdzi. Tad es tev padošu ziņu.

Sacīts — darīts.

Suns sagaidīja dienu, kad saimnieks jūdza zirgu un lika ratos izkapti un grābekli, bet saimniece skābputras toverīti, maizes klaipu un sviesta bunduļu. Nu bija skaidrs, ka braukšana uz meža pļavu klāt. Suns sūtīja pie vilka žagatu ar ziņu.

Žagata plunduru plunduriem aizšāvās uz mežu, saim­niece iesēdās ratos ar mazo puisīti, saimnieks ņēma grožus un laida zirgu rikšiem, suns tecēja pakaļ, un itin drīz viņi visi jau bija meža pļavā.

Saimnieks pļāva, saimniece ārdīja vālus, mazais puisītis gulēja zem kārklu krūma, un viss bija labi.

Te — kur radies, kur nerādies — pieskrēja liels, pelēks vilks, sagrāba puisīti un uz mežu projām.

Nu kliedza saimnieks, nu brēca saimniece: — Sunīt, Poģīt, glāb! — Nu suns metās vilkam pakaļ un panāca arī, jo vilks atcerējās norunu un izgudrēm skrēja tā, lai suns ar savām īsajām kājelēm tiktu viņam līdzi. Nu suns metās vilku plucināt, bet norunu aizmirsa un sāka vilku kost un plēst pa īstam. Kā nu ne — saim­nieki taču skatījās, cik Poģītis varonīgs!

Vilks jau būtu kodis pretī, bet baidījās kautiņā puisītim pāri nodarīt — puisītis bija patiešām mīļš, un vilkam bija puisīša žēl.

—    Pagaidi vien, lai es tevi bez puisīša satieku, — vilks norūca un iekliboja mežā.

Bet suns nesa puisīti atpakaļ un ielika saimniecei klēpī. Ai, tos priekus! Kā nu saimniece suni slavēja! Kā nu suni glaudīja!

Un saimnieks teica, ka suns savu mūža maizi nopel­nījis, ja arī nemaz vairs māju nesargātu un ganos neietu.

Sunim nu sākās tik laba dzīve kā vēl nekad. Bet sirds viņam nebija mierīga. Viņš atcerējās gan, ko vilks teica, mežā ieklibodams, un sargājās iet laukā no sētas, lai vilku nesatiktu. Bet cik ilgi lai izsargājas?

Reiz suns, zaķi saodis, sāka tecēt pa pēdām un tikai mežmalā attapās, ka par tālu no mājām aizgājis. Nu viņš griezās gan atpakaļ, bet — ak vai! — par vēlu. Vilks priekšā.

—     Nu, brrālēn! — vilks rūca. — Nāc kauties! Es tev rādīšu, kā pa īstam plēš!

Suns pārbijās pie nabaga. Lai nu kam, bet vilkam viņš nebija pretinieks! Jau paskatoties vien uz vilka lielajiem, asajiem zobiem, suns trīcēja pie visām mie­sām. Toties suns bija skolots. Viņš attapās.

—    Tuviem radiem neklājas kauties, — suns teica.

—   Sasauksim labāk karakungus un iesim viens pret otru karā.

—    Ak tad karā iet tuviem radiem pieklājas? — vilks smējās tā, ka baltie zobi vien zibēja.

—    Pieklājas, — suns teica. — Visi pasaules ķēniņi savā starpā radi. Ja ne tieši brāļi, tad brālēni gan. Un to vien viņi dara kā pulcē savus karakungus un iet viens pret otru karā. Tikai paši nekaujas. Manis pēc jau varētu kauties, es tāds nieka šunelis vien esmu, bet tu — īstens meža ķēniņš! Tev citāds gods un cieņa.

Vilks jutās it glaimots, ka suns viņu nosaucis par meža ķēniņu, un neklupa sunim virsū, kā bija grasījies. Abi norunāja otrā dienā tikties pie vecā ozola mež­malā — katrs ar savu karapulku.

Un sāka abi karakungus pulcināt.

Vilks meklēja mežā. Pašu pirmo viņš satika zaķi.

—   Nāc man rīt par karakungu. Mums ar suni karš, — vilks sacīja.

Karā iet! Un vēl par karakungu! Zaķis no bailēm ne parunāt nevarēja. Un ko lai viņš arī teiktu? Sāks vilkam pretī runāt, vilks aprīs uz vietas! Tad jau labāk kārā — tur drīzāk varēs pamukt. Un zaķis pa­locīja galvu — jā, jā, šis esot gatavs gājējs.

Vilks skrēja tālāk, satika lapsu un sauca karā.

Ko nu lapsa? Vilks viņai tuvu rada — ja ne gluži brālis, tad brālēns gan. Bet suns arī rada. Ja ne brālis, tad brālēns noteikti. Sanīsties ar suni lapsai nemaz negribējās.

—    Kas nu es tev, brālēn, pašam meža ķēniņam, par palīgu? — lapsa teica. — Tev tikai stiprāk ar ķepu jāiebliež, un no tāda suņa ne piemiņa nepaliks.

—    Ķēniņam neklājas kauties. Par viņu jākaujas karakungiem.

—    Kā pavēlēsi, — lapsa teica. — Iešu arī, ja gribi. — Bet pati nodomāja, ka gan jau kaut kā izmanī­sies, lai suns viņu ne redzēt nedabū.

Divi karakungi nu vilkam jau bija. Trešo viņš satika lāci.

—     Katrā laikā, kaimiņ, katrā laikā, — lācis sacīja, kad vilks viņu aicināja par karakungu. — Es varu uz- skrāpēt tik augstu un tik dziļi kā neviens cits!

Vilks gāja meklēt ceturto karakungu, bet lācis sāka vingrināt ķepu — stājās pie kokiem un skrāpa, cik augstu un dziļi varēdams, jo tā, redzi, karo lāči. Tas, kurš nevar ieskrāpēt tikpat augstu un dziļi, iet projām citu vietu meklēt.

Vilks tikām sastapa mežakuili un sauca karā.

Mežakuilis bija priecīgs karotājs, tikai pajautāja, ar ko būs jākaro. Ar suni? Un jau trīs karakungi aici­nāti?

—    Tev būtu atliku likām pieticis ar mani vien, — mežakuilis smējās. — Suns jau man ne tuvumā ne­drīkst rādīties. Bēg pa gabalu! Re, kas man par ilkņiem! Sņiks — un nav vairs suņa!

—    Viņam būs citi karakungi arī, — vilks teica.

—     Kas šim var būt? Un lai ir! Es tikai — šņiks! Visiem pēc kārtas. Vairāk par vienu reizi man nav jācērt!

Nu vilkam sirds bija mierīga, un vēl citus kara­kungus viņš nemeklēja.

Toties sunim sētā negāja vis tik labi, kā viņš bija cerējis.

Auns pateica uzreiz, ka viņa aitas esot tādas aitas, ka ne domus nevarot šīs atstāt jel uz stundiņu vienas. Un zosis sacēla brēku, ka zostēviņš esot ģime­nes cilvēks un lai suns, vecpuisis būdams, nejaucot viņam galvu ar saviem kariem. Gan zostēviņš šņāca un dažu pat iepauksnīja, lai nejaucas vīru darīšanās, bet vai zosis kāds pārkliedzis?

Suns negribēja piedzīvot vēl vistu brēku arī, bet gailis pieteicās pats. Gan vecā vista, gaiļa māte, vaimanāja: — Ku' dēls? Ku' dēls? — gan vistas kliedza: — Ku', ku', ku' dēsies? — bet gailis nopra­sīja — par ko šim tādi karakunga pieši pie kājām un vēl kaula deguns, ja šis ne reizi savā mūžā pakarot nedrīkstēšot? Un vistas lai turot knābjus ciet, sa- kladzināšot vēl pērkonu!

No pērkona vistām bija bail, viņas nu turēja knābjus ciet, bet gailis uzlēca vārtu stabā un dziedāja kara dziesmas.

Pērnais vērsēns, kam raģeļi niezēt niezēja uz badīša- nos, arī bija priecīgs karotājs. Viņš bija ar ragiem visus ciņus ap sētu izārdījis, bet kas tur par godu cini ārdīt? Cita lieta — karā iet! Un vēl par karakungu! Vērsēns no priekiem izārdīja zedeņus ap dārzu un dabūja no saimnieces ar stibu, bet nieks vien bija no tādas stibas. Tad jau dundurs koda niknāk!

Par trešo karakungu suns sarunāja kaķi. Uz to suns lika vislielākās cerības. Kad kaķis uzmeta kūkumu, saboza spalvas, šņāca un, pliķus cirzdams, klupa acīs, tad viņam neviens nebija pretinieks.

Kaķis to labi zināja un noteica, ka viņa pēc vērsēnu un gaili suns varējis nemaz nesaukt. Bet, ja pasaucis, neko darīt, lai jau šie nākot jel paskatīties, kā viens pats kaķis iztrenkāšot vilka dižos karakungus!

Kaķis apsēdās saulītē un sāka mazgāties uz karu, lai būtu spožs un cēls, kā īstam karotājam pieklājas.

Suns jauta gan, ka vilkam būs lielāka armija, bet tur neko līdzēt nevarēja. Kā bija, tā jāiztiek.

Otrā rītā vilks ar saviem karakungiem, kā jau meža zvēri agrāk cēlušies, pie ozola atnāca pirmie.

Lapsa izgudrēm teica, ka vajagot noslēpties un, kad suns ar saviem karotājiem, neviena neredzēdami, ierīkošoties uz gaidīšanu, klupt viņiem virsū. Sie pārbīlī ne attapties nepaspēšot, kad būšot jau pie­veikti. Bet pati viņa domāja, ka no slēptuves varēs aizlavīties bez kādas karošanas.

Lapsas padoms visiem patika, it īpaši zaķim, kas no paša rīta bija apāvies zaķa pastalās.

Lapsa paslēpās akmeņu grēdā, zaķis vēja kaņepēs,

mežakuilis nogūlās suņuburkšķu pudura un izskatījās pēc liela, kūlaina ciņa, lācis uzkāpa ozolā, bet vilks ielīda žagaru kaudzē. Tūlīt gan attapās, ka tā nav laba vieta, neko nevar redzēt, bet bija jau par vēlu: uz ozolu drasēja suņa karapulks.

Sie, kā jau mājas dzīvnieki, nāca ar mūziku. Gailis dziedāja kara dziesmas, vērsēns ducināja, kaķis spraus­lāja, suns rēja. Vērsēna māte no sētas sauca pakaļ: — Mū-ūc! Mū-ūc! — Gaiļa māte kliedza: — Ku' dēls? Ku' dēls? — Arī vistas kladzināja, zosis gāgāja un aitas blēja. Troksnis bija liels.

Atdrasēja suņa karaspēks pie ozola, paskatījās apkārt — nav nekā. Jāgaida. Tāpat vien pa tukšu gai­dīt bija garlaicīgi. Karakungi sāka lūkoties, kā laiku pakavēt.

Sunim vējš uzpūta zaķa smaku, un, kad suns saož zaķi, viņš aizmirst visu pasaulē! Suns metās zaķi trenkt un pavisam neatcerējās, ka nācis karā.

Gailis lēca akmeņu grēdā kara dziesmu dziedāt, bet, ka tevi kociņš, uzlēca lapsai uz pakauša. Tā lapsa nebija radusi. Lapsa bija radusi piezagties, grābt gaiļus aiz rīkles un stiept krūmos, bet te viņai gailis ar asiem piešiem galvā iecirties un spārnus blīkšķina! Lapsa netās uz mežu, gailis kūla spārnus un brēca, vilks žagaru kaudzē, neko neredzēdams, nesaprata, kas no­liek, bet lācis no ozola skatījās, ar kuro viņam būs āstājas pie koka un jāskrāpē augstāk un dziļāk. Jo :itādi lācis karot nemācēja.

Vērsēnam niezēja ragi, viņš ieraudzīja suņu- jurkšķos lielu, kūlainu cini, bāza ragus apakšā un ;vieda gaisā. Mežakuilis nokviecās vien un kūleņiem netās uz mežu. Gaisā mežakuili neviens nebija sviedis» in tā karot viņš nemācēja. Vērsēns galvu vien no- >urināja — viņš savukārt nebija redzējis bēgošu cini.

Kaķis, viens pie ozola palicis, raudzījās, vai nevarētu iz gara laika noķert kādu peli. Un re — žagaru čupā rebēja kaut kas pelēks.

Kaķis metās ar nagiem virsū, bet tas bija vilka astes gals! Vilks tur apakšā dzirdēja, ka viņa karakungiem iet plāni, un tagad nu kāds asiem nagiem grāba ciet viņu pašu!

Vilks spruka ārā no žagariem un uz mežu, kaķis, no tik milzīgas peles pārbijies, šņākdams spērās ozolā, taisni lācim virsū! Zeme vien nodimdēja, lācim no ozola gāžoties. Jo lai nu ko, bet šņācošu kaķi acīs metamies neviens nevar izturēt!

Kaķis pasēdēja ozolā, nomierinājās un kāpa lejā. Pienāca vērsēns, atspurdza gailis, no zaķa trenkšanas pārradās suns. Neviens tā īsti nezināja, vai karš bijis *vai nebijis, un gāja atpakaļ uz sētu.

Bet labās radu attiecības vilkam ar suni bija cauri uz visiem laikiem. Viņi dzīvo naidā vēl šo baltu dienu.

Visi zina, ka vēzis staigā atmuguriski un astē yiņam melns diedziņš, bet, kāpēc, — to ne katrs zina. Es arī tikai netīšām padzirdēju un varu tev izstāstīt.

Bija upīte — ne pārāk liela, ne pārāk maza. Upītes krastā bija mājiņa — arī ne pārāk liela, ne pārāk maza. Istabās, kā pieklājas, dzīvoja saimnieki, zem grīdas un pagrabā — peles. Bet upītē dzīvoja zivis, vardes, visādi bambālīši un liels, melns vēzis ar lielām, melnām spīlēm.

Vēzis tupēja tumšā pacerē, un, ja garām peldēja varde vai zivtiņa, vēzis izšāva spīli — caps! — sagrāba to vardi vai zivtiņu un apēda. Vispār viņš bija rupjš un nejauks tēvainis — neviens visā upītē ar viņu ne­draudzējās. Tikai nedomā, ka vēzis par to vainoja sevi — nē, viņš apvainojās uz citiem. Par sevi vēzis bija augstās domās.

Reiz gar upi uz mājām skrēja pelīte. Kā nu tur

gadījās, kā negadījās, bet pelītei paslīdēja kāja, un viņa iekrita ūdenī — tieši tur, kur pacerē tupēja vēzis.

Vēzis izšāva spīli — caps! — un saķēra pelīti. Jau vēzis grasījās pelīti aprīt, kad ieraudzīja — ne tā zivs, ne varde. Peles vēzis vēl nekad nebija ēdis, un, kamēr viņš domāja: ēst vai neēst, — pelīte sāka lūgties.

—    Vēzīt, brālīt, laid vaļā! Mani mājās divas meiti­ņas gaida. Vai, kā viņas raudās, kad es nepārnākšu! Tik jaunas meitiņas un jau bārenītes!

—    Laid vaļā, laid vaļā! — vēzis rūca. — Kas man par to būs?

—    Atnāc pie manis ciemos. Es tevi tik gardi un krietni pacienāšu, ka trīs dienas ēst negribēsi. Iepazī­sies ar manām meitiņām un radiem, visi tevi godinās un būs tev draugi uz mūžīgiem laikiem. Daudz draugu, daudz goda.

Vēzi neviens nekad nebija godinājis, un draugu — kā tu jau zini — viņam nepavisam nebija. Pat līdakas meta vēzim līkumu un ar viņu nerunāja. Un ciemos arī viņš nekad nebija aicināts.

—    Kad lai es nāku? — vēzis prasīja.

—     Nāc šovakar pat. Līdz saules rietam es paspēšu sarīkot lepnu lepnās dzīres un radus apziņot.

—    Labi, pēc saules rieta būšu klāt, — vēzis teica un pats ar savu spīli izcēla pelīti krastā. Vardes, zivis un sīkie bambālīši acis vien nobolīja. Tik pieklājīgu vēzi neviens nebija redzējis!

Tālāk nāca vēl lielāki brīnumi.

Vēzis sāka mazgāt un berzt savas noķepušās bru­ņas — glemi, dūņas un ūdenszāles vien griezās. Vardes un zivis stāvēja apkārt un brīnījās, pavisam piemirsu­šas baidīties no vēža spīlēm. Un arī vēzis bija pie­mirsis kampšanu un ēšanu — berzās un spodrinājās vien.

Saules rietā vēzis izkāpa no upes, spīdēdams un laistī­damies kā īstens bruņinieks.

—    Kur tu iesi? — līdaka nenocietās un pirmo reizi mūžā vēzi uzrunāja.

—    Ciemos, — vēzis lepni atbildēja un — klipatu-kla- patu-klik — klidzināja pa taciņu projām.

Arī pelīte ar savām meitām un radiem augu dienu strādāja, lai vēzi godam sagaidītu un pacienātu. Pati peļu vecmāmiņa, kas citkārt tikai sēdēja goda krēslā un deva gudrus padomus, izzaga saimniecei desu gandrīz vai no deguna priekšas un ievilka alā. Un visu to pelītes darīja ar dzīvības briesmām: gan no modrā kaķa, gan no niknā suņa, gan no nenovīdīgajiem cilvēkiem bēgot. Cik reižu viņas bija par mata tiesu no nāves! Bet ko gan peles — un cilvēki arī — nedarītu mīļa un godāta viesa labad!

Galds pagrabā vai lūza no cienastiem. Tur bija desa un šķiņķis, siers un krējums, miltu bļodiņa un putraimu vācelīte, trīs vēl pavisam neaizgrauztas tauku sveces, kas pelēm ir īpašs gardums, un pat kauss alus. Kāds no šomāju saimes nebija īsti labi aiz­spraudis mucai tapu, un pelītes pa pilienam vien piekrāja pilnu kausu.

Un nedomā, lūdzu, ka visa tā godība bija uz plikiem dēļiem salikta! Pelītes čaklās meitas bija nograuzušas stūri saimnieces smalkākajam palagam un noklājušas par galdautu. Peļu vecāmāte nolika augstajam viesim savu goda krēslu un pati sēdēja uz savītuša kartupeļa, bet pelītes radi appušķoja krēslu ar dillēm, lokiem un pētersīļu lapiņām.

Viss nu bija sarīkots košāk par košu, atlika gaidīt viesi. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Pa brītiņu pelītes sadzirdēja: klipatu-klapatu-klik! Sņikatu-šņakatu- šņik! Vēzis nāca!

Ai, kā pelītes viņu sagaidīja! Iesēdināja pušķotajā krēslā, svieda trīsreiz gaisā, dziedāja: — Lai dzīvo sveiks! — Peļu vecmāmiņa apsēja vēzim ap spīli goda prievīti, bet pelītes meitas, abas jaunas, abas daiļas, stāvēja aiz vēža krēsla katra savā pusē un piedāvāja

gan vienu gardumu, gan otru. Visi pelītes radi teica galda runas — par vēzi vien! Par vēzi vien! Cik vēzis varens! Cik vēzis skaists! Cik vēzim laba sirds!

Vēzis gandrīz vai apraudājās no prieka un klusībā nozvērējās turpmāk būt tikai laipns un pieklājīgs, ja reiz laipnība tik bagātīgi atmaksājas.

Vēzis ēda desu, ēda šķiņķi, dzēra alu. Alus vēzim garšoja vairāk par visu, bet viņš dzēra alu pirmoreiz mūžā un nezināja, ko alus dara.

Kauss bija liels, vēzis piedzērās, un dzērumā labie nodomi aizmirstas. Ikviens tad parādās tāds, kāds viņš patiesībā ir. Un pušķotajā goda krēslā tagad sēdēja rupjš un nejauks tēvainis — cik rupjš un nejauks vēzis no sākta gala bijis.

Vēzis sāka pelītes mēdīt un zobot — šīm esot plikas astes un pelēkas spalvas. Apsmēja un nogrūda no galda tauku sveces. Saplēsa miltu bļodiņu un apgāza putraimu vācelīti.

Tā vēl bija tikai puse bēdas. Vēzis sāka aurot, dauzīt spīles pa galdu un sacēla tādu troksni, ka nu gan saimniecei vajadzēja sadzirdēt un iesviest pagrabā kaķi!

Pelītes drebēja pie visām miesām. Viņas nezināja, ka šovakar kaķiem kora dziedāšana un viņmājas runcis aizgājis uz tāliem kaimiņiem balsi izlocīt. Toties suns gan bija sadzirdējis, rēja un ošņājās gar pagraba durvīm. Ja nu viņu ielaiž!

Gan pelītes deva vēzim visādus smalkus mājienus, ka nu šim laiks uz mājām iet, gan sacīja tieši, kad ar mājieniem nepietika, bet vēzis nelikās ne dzirdam.

Vēzis bļāva, ka nu viņš dancošot! Sagrāba katrā spīlē pa pelītes meitai un sāka lēkāt, ka bruņas vien klaudzēja! Un lielījās, ka vienu pelītes meitu viņš lemšot par sievu, bet otru aprīšot! Nezinot tikai, kuru >recēt, kuru rīt!

Pelīte lauzīja ķepiņas un raudāja, visi radi lauzīja iepinas un raudāja, pelītes meitas vaimanāja, lai glābj.

Bet kā vārgām pelītēm izraut meitiņas no vēža briesmī­gajām spīlēm?

Tad peļu vecāmāte piecēlās no kartupeļa un pie­stūma vēzim alus kausu — par laimi, gluži tukšs vēl nebija.

— Uzdzeriet, ciemiņ, lai labāka dancošana!

Vēzis palaida pelītes meitas vaļā un grāba alus kausu. Tikām peļu vecāmāte apsēja vēzim ap asti melnu diegu un pamāja citām pelītēm. Visas nu ķērās pie diega un vilka vēzi ačgārniski uz upi.

Gan vēzis ķērās pie pagraba sliekšņa, gan stenderēm, gan pie dadžiem, gan nātru puduriem, bet velti. Pelītei bija daudz radu, un lielam pulkam spēka vairāk nekā vienam vēzim, lai cik varenam. Pelītes aizvilka vēzi uz upi un iegāza ūdenī, ka noblīkšķēja vien.

Melnais diegs palika vēzim astē, staigā viņš no tās reizes ačgārniski, tup savā pacerē nejauks un rupjš, un visā upē neviens ar viņu nedraudzējas.

Pašos vissenākajos laikos zirneklis nemaz tik varens audējs nebija. Tāpat vien pastaipīja kādus pavedienus. Ja kas pielips — labi. Ja nepielips — gan kaut ko pie cilvēkiem sagrabinās, jo visvairāk zirneklim patika gar cilvēkiem grozīties — sētās un istabās, ganībās un tīrumos. Visu izlūkot, visu izokšķerēt.

Galu galā zirneklim pierē nebija vis tikai divas acis kā citiem, bet veselas astoņas. Un, ja kādam ir astoņas acis, tad jau gandrīz vai grēks neskatīties, kas pasaulē notiek.

Bet jocīgi gan: ar tām astoņām acīm zirneklis pa­sauli redzēja četrreiz ļaunāku nekā citi, kas ar divām acīm vien skatījās. Tāpēc zirneklis sevi turēja četrreiz gudrāku par citiem un ļoti ar to lepojās. Un lielāka

prieka viņam nebija kā stāstīt, ko šis ļaunu vai sliktu pasaulē redzējis.

Izklaiņājies šur un tur, zirneklis nonāca kādā mājā, kur dzīvoja saimnieks, saimniece un ganu zēns — bārenītis. Zemīte bija neliela, to saimnieks ar saimnieci paši apkopa, bārenītis ganīja nedaudzos lopiņus, kas saimniekiem bija, ganos līdzi viņam gāja sunītis un pa mājām incis-runcis ķēra peles. Tu jau saproti, ka tā nevarēja būt nekāda turīgā saimniecība.

Zirneklis skatījās un brīnījās ar visām astoņām acīm. Te nu gan nebija nekādas kārtības! Kā tie saim­nieki domāja bagāti kļūt, tik aplam dzīvojot?

Ganu zēnam — bārenītim — viņi deva ganos līdzi maizi ar sviestu kā nezin kādam saimnieka dēlam un vēl sunīša tiesu piemeta klāt.

Zirneklis bija pasauli redzējis un zināja, ka bārenim pienākas vairāk pēriena nekā maizes un suni klājas speršus no istabas izspert, nevis nolikt viņam vakarā pie plīts putras bļodiņu.

Zirneklis sacīja saimniekam, ka tā šie pie turības netikšot, bet saimnieks tikai pasmējās. Bārenītis esot labs gans un sunītis krietns palīgs, viņi savu maizīti godam nopelnot.

—    Tev divas acis, man astoņas, — zirneklis sacīja. — Es gaišāk redzu, ko šie nopelna.

—    Būtu nu mušas ķēris, ne tukšu runājis, — saim­nieks atteica un gāja pats savos darbos.

Bet zirneklis neķēra vis mušas, zirneklis tecēja uz ganiem, ar savām astoņām acīm nolūkot, kādas blēņas ganiņš ar sunīti dara, lai pasūdzētu saimniekam.

Zirneklis augu rītu skatījās ar visām astoņām acīm, bet neko peļamu neieraudzīja. Kad govis manījās labībā, ganiņš ar sunīti allaž bija pirmie priekšā un nelaida, kad govis, tukšu gabalu nograuzušas, gūlās uz gremošanu, ganiņš ar sunīti padzina viņas tālāk, kuplā zālē, un govis ēda atkal. Zirneklis jau vairs necerēja viņus nekādā nedarbā pieķert un gluži sapīka.

Bet re — ganiņš nosēdās uz akmens brokasti ēst, un sunītis nometās blakus. Ēda ganiņš, deva sunītim, bet uz akmens palika drupačas. Vai tā nebija maizītes nelietīga izniekošana?

Zirneklis nu skrēja mājās pie saimnieka. Toreiz viņš vēl nebija vidū tievs kā tagad, bet viscaur apaļš. Skrēja ripeņu ripeņiem, pūzdams un tusnīdams, tak taisnības labad spēkus nežēloja — kājas vien zibēja.

—- Ņem nu, saimniek, vicu un nāc līdzi uz ganiem. Es tev parādīšu, kā tavu labo sirdi ciena!

Saimnieks pasmējās, nolauza zirneklim par patik­šanu kārkla vicu un gāja arī.

—     Nobrauki lapas, lai labāk pievelk, — zirneklis pamācīja.

Saimnieks nobraucīja lapas — vai viņam grūti?

Zirneklis aizveda saimnieku pie akmens un rādīja maizes drupačas.

—    Tik vien tās nelaimes? — saimnieks prasīja.

— Galda ganiņam te laukā nav, un sunītim ēdot / allaž drupačas birušas. Es tev rādīšu, kā ganiņu ap­melot!

Un saimnieks šāva zirneklim ar vicu — vienu reizi krustām, otru šķērsām. Tā zirneklis dabūja krustu uz dibena, bet viscauri apaļš vēl palika.

Zirneklim nu vajadzētu vainot pašam sevi, ka tā iznācis, bet savas vainas zirneklis ne ar astoņām acīm nemācēja saskatīt. Zirneklis vainoja ganiņu un noņē­mās viņam sariebt, lai tur vai kas.

Trīs dienas zirneklis domāja, kamēr izdomāja, kā sariebt ganiņam.

Zirneklis aizgāja uz ganībām un nolūkoja govju dangā plakanu zemes kukurzni, kas pa gabalu izskatī­jās pēc maizes rieciena. Nu viņš pa ganiem vien dzīvoja, un, cik drupaču ganiņam un sunītim, brokastu vai launagu ēdot, uz akmens palika, tik zirneklis salasīja, stiepa uz govju dangu un lipināja uz plakanā kukuržņa.

Cik ilgi viņš tā strādāja — nemāku pateikt, bet

galu galā plakanais kukurznis patiesi izskatījās pēc dubļos nosviestas maizes rikas.

Nu zirneklis joza pie saimnieka. Ripeņu ripeņiem, elsdams pūzdams, ko kājas nesa.

— Ņem nu, saimniek, pašu šmaugāko pātagu un nāc līdzi uz ganībām, — zirneklis teica. — Nu maizi vese­lām šķēlēm pa dubļiem mētā. Ne jau pirmo reizi to redzu, bet baidījos tevi sadusmot. Tak sirds netur skatī­ties tik nelietīgus darbus!

Saimnieks paņēma arī visšmaugāko pātagu un gāja, jo lai nu ko, bet maizes riecienu dubļos mest — tādu grēka darbu pieļaut nevienam nevarēja.

Zirneklis aizveda saimnieku uz govju dangu.

Saimnieks paskatījās — zirneklim taisnība. Dubļos gulēja biezs maizes rieciens.

Saimnieks liecās maizīti pacelt, jo zemē nokritušu maizi klājas uzcelt un pabučot, lai svētība neaiziet, bet, kā cēla, drupačas nobira — un saimniekam rokā palika zemes kukurznis.

Nu saimnieks saprata zirnekļa blēdību un šāva viņam ar savu visšmaugāko pātagu tā, ka gandrīz pārcirta zirnekli uz pusēm — palika zirneklim vienā galā bum­bulis ar astoņām acīm, otrā galā bumbulis ar krustu no agrākā pēriena.

Klunkuru klunkuriem, pusē dzīvs zirneklis vil­kās projām. Apkārt viņam griezās mušas, tās gavilēja: — Ložžņa! Ložžņa! — Odi sīca: — Ssspiegs! Ssspiegs! — Sīki mazi dunduri dundurēja: — Pērts! Pērts! Pērts!

Zirneklis, kā jau tu zini, savu vainu ne ar astoņām acīm neredzēja un nozvērējās briesmīgi atriebties mušām, odiem un citiem kukaiņiem. Un par saimnieka darīšanām vairs galvu nelauzīt — lai izput, ja pats muļķis.

Zirneklis nu ķērās pie tīklu aušanas un ar laiku iemācījās noaust tik smalkus, ka nedod dieniņ mušai vai citam kukainītim tur ieskriet — tad vairs glābiņa

nekāda. Un skaisti ari tie tīkli ir — paskaties vien rudens rītā, kad zirneklis pļavu pieaudis un visi tīkli rasā vizuļo. Acis žilbst no greznuma.

Pats zirneklis arī noprata, ka tā ir labāk, un citu darīšanās vairs nejaucās. Lai viņa astoņas acis redzētu ko redzēdamas, viņš neskraida apkārt nosūdzēt, bet auž tīklus. Un dzīvo labi — lai arī vidū gandrīz pušu pārcirsts un krusts uz dibena.

Reiz vienam saimniekam bija liels, vecs auns vai — citiem vārdiem — buks. Dažuviet aunus sauc par bukiem. Saimniekam bija arī aitas, bet aitas paliek aitas, par tām mēs īpaši nerunāsim.

Vēl saimniekam bija trīs mazas meitiņas, un vairāk par visu, kas mājās bija, meitiņas mīļoja veco aunu. Nāca auns no ganiem, meitiņas pretī dziedādamas:

Trīs mazas meitiņas Veda buku dancot. Viena tura ragu, Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!

Un ja vēl būtu dziedājušas vien! Bet nē. Veda pa īstam. Viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, un aunam vajadzēja dancot.

Nopurināt mazās meitiņas nost vai pat iebuksnīt viņas ar ragiem aunam būtu vieglāk par vieglu. Bet viņam bija laba sirds. Viņš dancoja meitiņām par prieku, cik vien vecās kājas turēja. Ne reizi auns iedabūja dienasvidu pagulēt, lai kā ganos noguris.

Tu laikam domā, ka ganos nevar nogurt, ka tik /ien aunam tur bēdu kā zaļu zālīti plūkt un saulītē

sildīties? Ai, nē! No malas citu dzīve allaž izskatās viegla.

Aunam ganos vajadzēja būt ļoti modram un visu laiku ausīties, vai viņa saimei nedraud kādas briesmas. Viņš taču bija atbildīgs par savām aitām! Gans varēja aizdomāties vai sablēņoties — kas tad ganu puikas nepazina! Suns varēja iesnausties — cik sunim tā pra­tina! Bet auns bija vecs un daudz ko dzīvē pieredzējis, viņš zināja, ka uz citiem paļauties nav droši.

Tāpēc auns ganos mazāk ēda, vairāk skatījās un klausījās. Ja kāds troksnītis aunam likās aizdomīgs, viņš pacēla galvu un piesita kāju: bric! Aitas tad arī pacēla galvu un piesita kājas: bric! bric! Kas tur ir?

Ja nekas — ganījās tālāk. Parasti jau nekas, bet kā to varēja zināt? Auns bija gluži nosirmojis no rūpēm un uztraukumiem. Un, cik noguris viņš nāca no ganiem, to tu tagad saproti.

Trīs mazās meitiņas gan nesaprata. Viņas dancināja aunu uz nebēdu. Kā aunu ieraudzīja, tā viena ņēma ragu, otra raga galu, trešā kāpa mugurā, lai tik labi danco! Aitas gulēja kūtī diendusu, aitām nekas, bet vecajam aunam par viņa labo sirdi — nedod dieniņ!

Un tā nu gadījās, ka auns neizturēja. Nopurināja trīs mazās meitiņas nost — ļoti uzmanīgi, protams, lai meitiņas nesasitas, jo aunam, kā tu zini, bija laba sirds, — un aizbēga no sētsvidus, kur meitiņas viņu dancināja. Katram taču gribas kādu brīdi pabūt arī vienam un atpūsties.

Ganu ceļš aunam bija apnicis, viņš izbēga no sētas pa otru, to, kas veda uz mežu. Kalnā, lejā, gar krūmiem, gar laukiem — skaisti gan! Auns gāja un priecājās. Ja krūmos uzspurdza irbe vai zaķis pačabinājās, auns piesita kāju: bric! Kas tur ir? — bet tūlīt attapās, ka viņš iet viens, bez aitām. Kāda jēga vienam bricināt?

Auns uzkāpa kalniņā un tagad jau varēja redzēt

mežu pavisam tuvu. Tikai no meža — vai dieniņ, vai! — izskrēja vilks un taisni aunam klāt!

Auns gan piesita kāju: bric! — bet uzreiz redzēja, ka glābiņa nav. Vilks bija jauns un izsalcis, iekritušu vēderu, garām kājām •— kur nu vecam bukam no tāda aizbēgt?

—    Auniņ, auniņ, es tevi ēdīšu! — vilks teica.

—    Kas tu tāds esi, ka drīksti mani ēst? — auns jautāja.

—    Vilks!

—    Ja vilks, tad neko darīt. Ed vien, — auns sacīja. — Es tikai skatos, ka tu tāds jauniņš. Vai maz mācēsi vecu buku apēst?

—    Kas tur ko nemācēt? — vilks brīnījās.

—    Vecs buks nav nekāds jērelis, — auns teica. — Vecam bukam tik sīksta āda, ka ne pārkost. Vecu buku vajag aprīt veselu.

—    Kā tad to var? — vilks neticēja.

—    Ar mācēšanu var visu. Es uzkāpšu kalniņā, tu stāvēsi lejā un atpletīsi rīkli platu, platu. Es no kalniņa ieskriešos un taisni tev rīklē. Būs abiem labi.

—    Bet vai tu nebēgsi? — vilks prasīja.

—    Padomā ar prātu! — auns teica. — Kur es, vecs buks, varu aizbēgt? Tu mani panāksi vienā stiepienā!

Vilks padomāja ar prātu. Jā, pareizi vien auns runājis.

Vilks nostājās lejā, auns uzkāpa kalniņā. Vilks at­pleta rīkli platu, platu, auns labi ieskrējās un kā blieza vilkam ar saviem lielajiem ragiem — vilks ap­meta gaisā trīs kūleņus un nokrita zemē bez elpas.

Auns nu bēga, ko kājas nesa — un taisni brīnums, cik ātri nesa! — pa kalniem, pa lejām, gar krūmiem, gar laukiem, kamēr sētā iekšā.

Un pēc brīža tur jau skanēt skanēja:

Trīs mazas meitiņas

Veda buku dancot.

Viena tura ragu,

Otra raga galu. Trešā kāpa mugurā, Lai tik labi danco!

Un buks, laimīgi izglābies, dancoja tā, ka mazās teitiņas gavilēja vien.

Vilks pa to laiku atžirga, cēlās, bet nevarēja lāgā iecelties — tik pamatīgi auns viņam bija iebliezis ar iviem lielajiem ragiem.

«Re, cik grūti kājās tikt ar veselu aunu vēderā,» ilks nodomāja. «Kā nu Vēl uz mežu aizkļūšu?» Bet jocīgi gan: ar visu grūtumu vilkam gribējās ?t! Vilks pataustīja sānus — vēders tukšs, kā bijis, Luži pie ribām pielipis. Kā tad tā?

— Būs cauri izskrējis. Pārlieku ātri brāzās no kal- iņa. Un vēl lielījās mani mācīt, kā veci buki ēdami, udrinieks atradies! Tagad droši vien pašam kauns. Vilks nopriecājās, cik ļoti tagad bukam kauns, un zgāja uz mežu atpakaļ.

Tā nu abiem bija labi — aunam un vilkam.

Tu jau zini, ka pelīte ne no viena tā nebaidās kā no iķa. Briesmīgāka ienaidnieka viņai nav. Ne soli pelīte ;var paspert bez bailēm un piesargāšanās — ka tikai Lķis nenoķer! Ne alā viņai nav miera — ja nu kaķis )gūlies pie alas un gaida, kad pelīte nāks laukā? ai tad kaķis nezināms — stundām ilgi viņš var tupēt e alas, ne ūsu nepakustinādams, it kā viņa tur nemaz ibūtu, bet, tiklīdz pelīte parādās, — caps! Un tu droši vien domā, ka tā bijis vienmēr? Nav ;sa.

Senos, senos laikos runcis un pelīte dzīvoja vienā

ājā un viņiem bija kopīga saimniecība.

Runcis, liels un stiprs būdams, sargāja māju un

pelīti, lai viņai kāds pāri nenodara, un gāja medībās. Vīru darbi bija runča ziņā.

Pelīte, maza un mudīga, aptecēja mājas soli. Pelīte bija laba saimniece — māja allaž spodra, ēdiens gards un laikā gatavs, runcis aprūpēts uz to labāko. Prieks redzēt, kā sadzīvoja runcis un pelīte!

Reiz vasarā, kad visa papilnam, pelīte sacīja: — Klau, runci, tagad ir vasara un visa papilnam, bet ziemu tā nebūs. Ja laikus nesarūpēsim aizdaru, kas zina, kā iztiksim. Es sakrāšu taukus un nolikšu pagrabā, lai ziemā ir ko paņemties.

—    Prātīgi darīsi, pelīt! — runcis piekrita.

Pelīte sameklēja pieliekamā kambarī brangu podiņu un sāka krāt taukus. Un, kā jau vasarā, kad visa papilnam, podiņš piekrājās itin drīz. Abi ar runci viņi aiznesa tauku podiņu uz pagrabu un nolika vistālākajā un vistumšākajā kaktā.

Podiņš nu stāvēja pagrabā, runcis un pelīte dzīvoja tālāk, bija vasara un visa papilnam, bet re — runcim sāka gribēties tauku. Tieši to tauku, ko pelīte ziemai satecinājusi, un nekā cita! Lai runcis ietu kur iedams, lai darītu ko darīdams, prātā viņam bija tikai brangais tauku podiņš pagraba vistālākajā un vistumšākajā kaktā. Ja viņš tos taukus nedabūs tūlīt, tad gals klāt.

Bet kā lai izmelojas pelītei un tiek pagrabā pie taukiem? Pagrabs viņiem nebija zem mājas, bet kā daždien laukos — aiz dārza. Tāds apaļīgs pauguriņš, ar velēnām aplikts un puķītēm noaudzis. Runcis varētu sacīt, ka iet medībās, — taču kad viņš bez medījuma pārnācis? Tik labam medniekam lai nebūtu palaimē­jies? Tas būtu zem runča goda.

Runcis domāja, domāja, kamēr izdomāja un sacīja pelītei: — Dzi, pelīt, es satiku vienu pazīstamu kaķe- nīti. Viņai bērniņš piedzimis. Sauc mani raudzībās.

—    Tad nu gan kaķenītei prieki! — Pelīte sasita ķepiņas.

—    Nez, iet vai neiet? — runcis prātoja.

—        Ej, ej, runci! Apraugi kaķenītes bērniņu. Proties 'odu.

Un runcis gāja. Tikai viņš negāja vis raudzībās, viņš elīda pagraba vistālākajā un tumšākajā kaktā pie auku podiņa un ēda, ka ūsas vien kustēja. Ai, cik ;ardus taukus pelīte bija satecinājusi!

Pārnāca runcis mājās, pelīte prasīja: — Kāds tad lija kaķenītei tas bērniņš?

—    Jauks bērniņš. Balts ar melnām ķepiņām.

—    Un kā jūs bērniņu nosaucāt?

—    Aiztukšīts! — runcis norūca un likās uz auss. Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par

jcīgu vārdu, bet neko neteica. Lai jau katrs dara, kā rib.

Pagāja nedēļa, pagāja divas. Joprojām bija vasara un isa papilnam, bet runcim atkal gribējās tauku. Tā ribējās, ka nekur dēties!

Runcis cietās, cietās, kamēr sacīja pelītei: — Kas par •aku, tas par traku! Atkal mani raudzībās aicina! u gan neiešu. Cik bieži var?

—    Vai, runci, tā nebūs glīti, — pelīte teica. — Aiz­vien, apraugi bērniņu!

Runcis, blēdis, gāja, tikai viņa raudzības zināmas: išā tālākā un tumšākā kaktā pie tauku poda. Pielocīja Inu vēderu un nāca istabā.

—      Kāds tad bija kaķenītei tas bērniņš? — pelīte PRasīja.

—    Melns ar baltām ķepiņām.

—    Tad nu gan kaķenītei prieki, — pelīte sacīja. Un kādu vārdu bērniņam devāt?

—     Pustukšīts, — runcis norūca un likās uz mūriņa ilēt.

Pelīte gan nobrīnījās, kas tam kaķa bērnam par motu vārdu, bet neko neteica.

Pagāja nedēļa, pagāja divas, pagāja trīs — un run- n gribējās tauku. Tā gribējās, ka vai gals klāt. incis mīņājās, runcis knosījās, runcis šķendējās . . .

Pelīte prasīja: — Ko tu tāds sapīcis?

—    Galīgi vairs nav glābiņa, — runcis ņurdēja.

—  Raudzībās un raudzībās! Es šīm nolīgts esmu, vai? 3ērniņš-piedzimis, ko domājies! Neiešu!

—    Vai, runci, neesi nu tik slinks, — sacīja pelīte.

—  Atradis grūtumu — ciemos aiziet!

—        Ja tu gribi mani no mājas izdabūt, tad tā arī >asaki! — Runcis aizcirta durvis un gāja raudzībās: aisni uz pagrabu pie tauku poda.

Šoreiz runcis attapās tikai tad, kad bija izēdis podu tavisam tukšu. Runcis saprata gan, ka nu vairs labi iebūs, bet kas darīts — padarīts. Tur neko nevarēja īdzēt. Runcis izslaucīja podu ar ķepu, nolaizīja ķepu, olaizīja ūsas un gāja atpakaļ uz istabu.

Pelīte priecīga, ka runcis nepārnāca tik dusmīgs, kā izgājis, pajautāja: — Kāds tad bija kaķenītei tas ērniņš?

—       Cīberains, kuplu asti, — runcis atrūca, tā pieēdies, ka ne lāgā parunāt.

—       Tad nu gan skaists, — pelīte sacīja. — Un kas ērniņam vārdā?

—    Iztukšīts.

Savam bērnam pelīte tādu vārdu neparko neliktu, et kas viņai daļas. Kaķiem kaķu darīšana. Pagāja vasara, pienāca rudens — arī bagāts laiks, ad visa papilnam. Bet pagāja rudens, pienāca ziema, u vairs runcim ar pelīti tik labi neklājās. Ziema gadījās dziļa un barga. Lai cik labs mednieks run- s — arī viņš bieži pārnāca tukšā. Pelītei aptrūkās aiz- ira, ko putrai pielikt, un viņa sacīja runcim: — Iesim i uz pagrabu pēc tauku podiņa.

—      Iesim, — runcis atbildēja tik nevainīgi, itin kā 3 neko nezinātu.

Abi gāja uz pagraba vistumšāko, vistālāko kaktu :c podiņa. Pelītei jau tūlīt likās jocīgi, ka podiņš irlieku viegls — projām nesot, abi ar runci tik tikko zstīvēja.

Iznesa podiņu gaismā, pelīte paskatījās — vai manu, vai! — podiņš tukšs un vēl ar ķepu izslaucīts, ka spīd vien!

Nu pelīte saprata, kādās raudzībās runcis gājis un kas tie par ērmotiem bērnu vārdiem: Aiztukšīts, Pustukšīts, Iztukšīts!

Pelīte raudāja, pelīte brēca pilnā kaklā, kāds rīma tas runcis! Kāds bezkauņa tas runcis! Kāds melis un ne­lietis!

Tā brēca, ka visos kaimiņos varēja dzirdēt.

Runcim negribējās vis, lai kaimiņos arī zinātu, kāds viņš melis un nelietis. Allaž bijis visu godāts un kārtīgs runcis, bet nu uzreiz nelietis! To tikai nē!

Runcis metās pelītei virsū: grābt un aprīt, lai neiz­kliedz runča kaunu visai pasaulei! Pa mata tiesu no nāves pelīte pamanījās izsprukt, bet, ja reiz izsprukusi, tad vairs tik lēti nebija noķerama. Runcis ķepas vien noplātīja.

Mājās pelīte vairs neatgriezās. Saimniecība bez pelī­tes paputēja. Ne vairs runcis bija aprūpēts, ne ēdiens galdā, ne istabiņa spodra. Arī kaimiņi runcim vairs nekādu godu un cieņu neizrādīja. Runcis staigāja pikts un pinkains. Aiztukšītu —pustukšītu — iztukšītu viņš sen bija aizmirsis. Viņam likās, ka pelīte vien vainīga pie viņa sliktās dzīvošanas, un viņš meklēja pelīti pa malu malām: aprīt to tenku vāceli, lai miers!

Runcis pelīti nenoķēra, bet naids palika. Runča bērni vajā pelītes bērnus, pelītes bērni bēg no runča bērniem, un viss viena iztukšīta tauku podiņa dēļ.

Divi brālīši, divi ezīši, dzīvoja dārza galā zem maij- rožu krūma. Dārzs bija vecs un mājas pamestas, nekādi suņi vai kaķi apkārt neskraidīja, visi kaimiņi klusi

un pieklājīgi. Dzīve būtu jaukāka par jauku, ja pašai visjaukākajai dzīvei allaž nebūtu kāds nejaukums klāt. Un tas nejaukums bija zaķis Letauris.

Nu tu brīnīsies un teiksi, ka zaķis ir mīļš, pūkains ausainītis un nekādi nevar būt nejauks. Vai, kā var! Klausies vien tālāk.

Brālīši ezīši bija tik līdzīgi, ka neviens nevarēja atšķirt, kurš no viņiem ir Pukucis, vecākais brālis, un kurš ir Šņukucis, jaunākais brālis.

Satiek krupis Pukuci un saka: — Labrīt, Sņukuci!

—    Labrīt, krupīt! Es esmu Pukucis!

—    Vai, piedod, Sņukucīt! Atkal sajaucu. Man likās, ka tu esi Pukucis.

Pabāž kurmis galvu no rakuma, ierauga Sņukuci.

—    Sveiks, Pukuci! Kā iet pa dzīvi?

—    Sveiks, kurmi. Es esmu Šņukucis.

—    Atvaino, Pukucīt! Atkal pārskatījos. Man likās, ka tu esi Šņukucis.

Un tā visu laiku, no dienas dienā. Satiec ko satik- dams, visi sauc Sņukuci par Pukuci un Pukuci par Sņukuci.

Brālīši ezīši saprata, ka tas nav no ļauna prāta, un pierada. Ko tad kaimiņi galu galā varēja darīt, ka brālīši ezīši tik līdzīgi?

Kad nu Pukuci kāds nosauca par Sņukuci, viņš vairs nesāka skaidrot, ka ir Pukucis, bet atņēma labdienu un laipni parunājās, it kā patiešām būtu Šņukucis.

Kad Sņukuci nosauca par Pukuci, viņš netiepās, ka ir Šņukucis, mīļi apsveicinājās un pavaicāja, kā labi kaimiņam iet.

Un dzīve būtu jaukāka par jauku, ja pašai jaukākai dzīvei nebūtu kāds nejaukums klāt. Proti — zaķis Letauris, nekauņa un lielībnieks.

Liekas, lai nu kam, bet zaķim nebūtu ko lielīties. Jau no apses iešalkšanās vai zara aizbrīkšķēšanās zaķis laida vaļā tādas ļekas, ka vējš vien gar ausīm svilpoja. Kur nu vēl no suņa, lapsas vai cilvēka! Zaķis dzīvoja

vienās šausmās, vienās bailēs, bet klausies un brīnies — ja zaķis satika kādu, no kura nebaidījās, tad viņa bezkaunībai un lielībai nebija ne gala, ne malas.

Un no ežiem zaķis nebaidījās. Eži zaķus nekad ne­aiztika, tāpēc Letauris ežus neturēja nekādā vērtē un vienīgais no visiem kaimiņiem nebija pat pamanījis, ka zem maijrožu krūma dzīvo divi brālīši, divi ezīši, — Sņukucis un Pukucis. Zaķis domāja, ka tur dzīvo viens pats ezis, un visādi par to ezi ņirgājās.

Satiek Sņukuci: — Pē, kas tev par neglītām adatām! Kā tev nav kauna tādam pa pasauli staigāt?

Sņukucis pārnāk mājās raudādams:

—    Letauris teica, ka man neglītas adatas. Ar tādām esot kauns pa pasauli staigāt. Ko nu lai es daru?

—    Neraudi, brālīt, — Pukucis mierināja. — Tev ir tikpat glītas adatas kā man. Paskaties uz manām adatām! Mēs taču esam pavisam vienādi!

Sņukucis paskatījās uz Pukuča adatām: jā, ļoti glītas un pieklājīgas eža adatas. Sņukucis noslaucīja asaras un bija atkal priecīgs.

Satiek Letauris Pukuci: — Ei tu, cūkas šņukur! Kā tev nav kauna ar tādu degunu pa pasauli staigāt! Un vēl rukšķi kā cūka!

Pukucis pārnāk mājās raudādams:

—    Letauris nosauca mani par cūkas šņukuru! Un rukšķot es kā cūka! Tādam esot kauns pa pasauli staigāt! Ko nu lai es daru?

—     Neraudi, brālīt! — Sņukucis mierināja. — Tev ir tikpat glīts eža deguns kā man. Paskaties vien uz manu degunu, mēs taču esam pavisam vienādi. Un paklausies, kā es pukšķinu! Ļoti pieklājīgi — kā visi eži.

Pukucis paskatījās uz Sņukuča degunu: glīts eža deguns. Paklausījās, kā Sņukucis pukšķina — ļoti pieklājīgi.

Pukucis noslaucīja asaras un bija atkal priecīgs. Bet — ak vai! — līdz nākamai reizei.

It īpaši zaķis Letauris ņirgājās par brālīšu ezīšu īsajām kājiņām un, cik reižu satika Pukuci vai Sņukuci, tik aicināja skrieties.

Un tad ne Pukucis varēja mierināt Sņukuci, ne Sņukucis varēja mierināt Pukuci. Skriešanā brālīši ezīši ar Letauri mēroties nekādi nevarēja. Viņi no­skrēja labi ja kurmi vai krupi.

Bet tad nu reiz lejas pļavā cilvēki izraka grāvi — garu jo garu, gludu jo gludu. Grāvis vēl bija pavisam sauss, jo tovasar neko īpaši nelija.

Un brālītim Pukucim ienāca prātā laba doma.

Kad zaķis Letauris, kur bijis, kur ne, atkal sāka apsaukāt Pukuci par steberkāji un vedināt uz skrieša­nos, Pukucis atbildēja: — Labi, Letaurīt, skriesimies arī. Tagad, pa dienas karstumu, gan ne, bet rīt no rīta agri, kamēr vēss. Skriesimies pa jauno grāvi — tu pa augšu, es pa apakšu. Tikai atceries, ka tu mani aicināji, ne es tevi. Lai tev pēcāk nav jānožēlo.

Ja zaķim Letaurim lūpa jau sen nebūtu pušu, tad nu gan pārplīstu — tik briesmīgi zaķis smējās.

Pukucis nelikās ne zinis par zaķa smiešanos.

—    Rīt no rīta es tevi gaidu grāvja galā, — viņš noteica un tecēja mājās pie Sņukuča.

—    Klau, brāl! Rīt mēs ejam skrieties ar Letauri! Apnikusi tā zākāšanās.

—    Tu esi traks! — Sņukucis teica. — Kā tad mēs

varam zaķi noskriet! Tad jau par mums visi smiesies,

ne zaķis vien.

—     Zaķim garas kājas, bet īss padoms, — Pukucis atbildēja. — Rīt no rīta es nostāšos grāvja vienā galā, tu otrā. Viņš jau savā lielībā nemaz nav pamanījis, ka mēs esam divi. Es noskaitīšu līdz trīs, Letauris skries kā vēja plēsts, aizskries galā — bet tur ezis jau priekšā un prasa, kur šis tik ilgi bijis. Skries atpakaļ — atkal ezis jau priekšā. Ko tu par to saki?

Ko Sņukucis varēja sacīt? Prātīga doma. Vecākais brālis ir un paliek vecākais brālis.

Otrā rītā vēl pirms gaismas divi brālīši, divi ezīši, nostājās katrs savā grāvja galā un gaidīja zaķi.

Ap saules lēktu zaķis bija klāt, itin pikts par auksto rīta rasu, un, ne labrītu nepadevis, teica:

—    Nu tad žiglāk! Es te neiešu katra steberkājas dēļ saldēties.

—    Labi. Es skaitu līdz trīs.

Pukucis skaitīja: — Viens, divi, trīs! — un zaķis aiz- brāza, ka vējš vien nosvilpa gar ausīm.

Grāvja galā Letauris sāka skatīties atpakaļ, vai ezis maz saredzams. Grāvis bija taisns un tukšs.

—    Skrējējs atradies! — zaķis nosmējās.

—    Ej nu ej, Letauri, — no lejas atskanēja balss. Zaķis tīri vai salēcās, jo šajā grāvja galā nebija ne aci pametis. Bet, re, tur tupēja ezis un teica: — Nu tad beidzot tu esi klāt! Es te pavisam nosalu. Zināju jau, ka nekāds lielais skrējējs no tevis nav, bet, ka stīvs palikšu, tevi gaidīdams, to gan nedomāju.

—    Es laikam skriedams būšu cilpas metis, — Letau­ris sacīja. — Kad pierasts cilpas mest, grūti noskriet taisni. Būšu netīšām apskrējis visai pļavai apkārt. Skriesim vēl.

—    Labi, — Sņukucis teica. — Tikai otrreiz gan ne­nosaldē mani pie nabaga.

Sņukucis nu skaitīja: — Viens, divi, trīs! — un Le­tauris skrēja, ka vai pēdas svila. Tagad viņš skatījās zem kājām, ka tikai no grāvja malas neaizcilpotu. Nobrāza galā — ka tevi kociņš! Ezis priekšā!

—    Varbūt pietiks? — Pukucis prasīja. — Man sāk apnikt.

Ezis lai būtu zaķi noskrējis! Letauris vai apraudājās aiz dusmām.

—    Vēl vienu reizīti! — viņš lūdzās. — Negals man ar tām cilpām! Nevaru un nevaru nemest!

—    Bet tad pēdējo! Visu dienu tevis dēļ es te nenīkšu.

Pukucis skaitīja: — Viens, divi, trīs! — zaķis skrēja

tā, kā ne no vilka bēgdams neskrietu, bet velti.

Ezis kā priekšā, tā priekšā.

Letauris, pavisam aizelsies, nokrita grāvja galā, bet Sņukucis teica: — Zini, zaķi, eš tev kā draugam saku — dari ko darīdams, tikai skrieties gan ne ar vienu neej. Paskaties, kādas tev tās kājas — priekšā īsas, pakaļā garas. Vai tad ar tādām var paskriet?

Mājās, zem maijrozīšu krūma satikušies, brālīši ezīši krietni nosmējās par zaķi. Un no tās dienas viņiem bija miers.

Zaķis Letauris, jelkādu ezi pamanījis, meta lielu līkumu, bet, ja nepiesargājās un pagadījās tuvumā, tad Pukucim vai Sņukucim vajadzēja tikai uzsaukt: — Ei, zaķi, nāc skrieties! — un Letauris aizbēga, ka baltā ļipa vien nozibēja.

— Tās jau ir mūsu pašu vecās pasakas un teikas, — jūs sacī­siet. — Kurš tad nezina, kā lapsa, lidot mācīdamās, asti atlauza, kā Alauksts ar Inesi sakāvēs, kā ezis pie adatu kažoka ticis? — Taisnība.

Tad kāpēc man vecās pasakas jāteic no jauna?

To sapratīs ikviens, kam dārgi īpašās tuvības brīži ar bērnu — priekšā lasīšana, kas ķēries pie mazam bērnam šķietami piemē­rotākās lasāmvielas, pie mūsiļ pašu dzīvnieku pasakām un teikām, un ieraudzījis, ka tās ir mazas, burvīgas anekdotes.

Nolasīt vienu tādu — un cauri? Bērnam tā būtu vilšanās. Viņam tuvības brīdi gribas paildzināt.

Lasīt vairākas pēc kārtas? Pārslēgties no anekdotes uz anek­doti viegli pieaugušam. Bērniņš to nespēj, viņam vajag situācijā iejusties. Bet teiku Gauja iztrenc lapsu cauri visai Vidzemei pusminūtē .. . Ko nu?

Tāpēc, apgrēkodamās pret principu, ka īsums ir ģenialitātes brālis, es teicu šīs mazās anekdotes bērna iejušanās garumā. Tā, kā esmu teikusi pašas bērniem.

Vizma Belševica

 Zelta kažoks un adatu kažoks………………………………………… 3

Par melno zirgu debesis………………………………………………… 7

Ko stārķis pļavā dara…………………………………………………… 11

Bauzis………………………………………………………………………….. 14

Gauja trenc lapsu………………………………………………………… 19

Kā suns ar kaķi sanīdās……………………………………………….. 24

Lakstīgala un vilks………………………………………………………. 30

Gliemeža mājiņa………………………………………………………….. 33

Protu, protu!…………………….. ……………………………………….. 38

Sīlis , »…………………………………………………………………………. 43

Kā lapsa lidot mācījās…………………………………………………. 48

Gailis un pīle………………………………………………………………. 54

Zaķa lūpa…………………………………………………………………….. 58

Karš pie vecā ozola………………………………………………………. 63

Kā vēzim ciemos izgāja………………………………………………… 71

Zirneklis……………………………………………………………………… 75

Auns, vilks un trīs mazas meitiņas . . .. . 80

Runcis un pelīte………………………………………………………….. 84

Divi brālīši, divi ezīši………………………………………………….. 89

Belševica V. Mazs pēcvārds māmiņām … 95

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Vizma Belševica

ZEM ZILAS DEBESU BĻODAS

Redaktore S. Naumova. Mākslinieciskais redaktors V. Selkovs. Tehniskā redaktore I. Soide. Korektore A. Giptere.

Nodota salikšanai 24.10.85. Parakstīta iespiešanai 18.04.86. Formāts 60X90/16. Ofseta papīrs Jsfe 1. Skolas garnitūra. Ofsetspiedums. 6,0 uzsk. iespiedi.; 12,50 uzsk. krāsu nov.; 4,78 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. (I lai­diens 1—60 000 eks.). Pašūt. M 1664. Cena 30 kap. Izdevniec.ba «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JMs 82/32337/B-909. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambī 3. .