Filips Pulmans

Brīnumnazis

Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

.

Vils raustīja māti aiz rokas un aici­nāja: Nāc taču, nāc… Bet māte turējās pretī. Viņa vēl jopro­jām baidījās. Vils atskatījās uz vakara gaismā slīgstošo ieliņu, uz mājiņu maza­jām terasēm, kur katras priekšā pletās mazdārziņš un bukšu dzīvžogs; vienā ielas pusē logus žilbināja saule, otrā atstādama tos ēnā. Laika bija maz. Patlaban cilvēki jau vakariņo, necik ilgi, un ielā parādī­sies citi bērni, kas blenzīs, aizskars un izteiks piezīmes. Gaidīt bija bīstami, taču neatlika nekas cits kā censties mammu pārliecināt ka jau vienmēr.

-     Mamm, ejam pie Kūperes kundzes, zēns lūdza.

-   Rau, tepat jau esam.

-    Kūperes kundzes? mamma šaubu pilnā balsī pār­jautāja.

Tikmēr Vils jau zvanīja pie durvīm. Lai to izdarītu, nācās nolikt zemē somu, jo ar otru roku zēns bija satvēris mammas plaukstu. Diez kas nav, ja kāds divpadsmit­gadīgo Viļu ieraudzīs turamies mammai pie rokas, taču zēns zināja, kas notiks, ja viņš to nedarīs.

Durvis atvērās, un tajās parādījās salicis, vecišķs klavierskolotājas stāvs līdz ar zēnam pazīstamo lavandas odekolona smaržu.

-     Kas tur atnācis? Viljams? vecā kundze jautāja.

-   Neesi redzēts jau gadu. Ko tu, dārgumiņ, gribi?

-   Es, lūdzu, vēlētos ieiet pie jums kopā ar māti, Vils noteiktā balsī sacīja.

Kūperes kundze uzmeta skatienu sievietei ar nekārtī­giem matiem un mulsu smaida ēnu uz lūpām un zēnam ar gaužām nelaimīgu spīdumu acīs, cieši sakniebtām lūpām un izvirzītu zodu. Te pēkšņi večiņa ievēroja, ka Perija kundzei, Vila mātei, viena acs nokrāšļota, bet otra ne. Sieviete pati to acīmredzot nebija pamanījusi. Nedz arī Vils. Kaut kas nebija kārtībā.

-    Labi, večiņa sacīja, pakāpdamās malā un izbrīvē­dama šaurajā gaiteni vietu. Pirms aizvērt durvis, Vils palūkojās uz vienu pusi, tad otru, un Kūperes kundzei nepalika nepamanīts, cik cieši Perija kundze ieķērusies dēlam rokā un cik mīļi viņš to ieved dzīvojamā istabā, kur stāv klavieres (protams, tā bija vienīgā istaba, kurā Vils bija bijis). Večiņa ari ievēroja, ka Perija kundzes apģērbs mazliet ož pēc pelējuma, it kā pirms žāvēšanas būtu par ilgu noturēts veļas mašīnā, un cik līdzīgi abi bija, ta sēžot uz dīvāna ar vakara saules gaismu sejā platiem vaigu kauliem, milzīgām acīm un taisnām, melnām uzacīm.

-   Ko tas nozīmē, Viljam? — vecā kundze jautāja. Kas noticis?

-    Manai mātei uz kādām dienām vajadzētu pajumti, — Vils atbildēja. Šobrīd mājās viņu pieskatīt pagrūti. Ne­gribu teikt, ka viņa būtu slima. Tikai viegli samulsusi, ap­jukusi un mazdrusciņ noraizējusies. Viņa ir viegli pieska­tāma. Pietiks ar laipnu vārdu, bet jums jau, manuprāt, tas grūtības nesagādās.

Māte skatījās uz dēlu neko neredzošām acīm, un Kū­peres kundze ievēroja, ka sievietei nobrāzts vaigs. Vils cieši lūkojās Kūperes kundzē, un zēna skatienā jautās izmisums.

-   Dārgi jums tas neizmaksās, zēns turpināja, atnesu dažas turzas ēdamā, kādam laikam vajadzētu pietikt. Jūs pati ari varat to ēst. Māte labprat dalīsies ar jums.

-    Bet… es nezinu, vai man to vajadzētu darīt… Vai nebūtu labāk aiziet pie ārsta?

-   Nē! Viņa nav slima.

-    Bet vai tad nav neviena cita, kas varētu… Proti, kaimiņi, kāds radinieks…

-    Radinieku mums nav. Mēs esam divi vien. Un kai­miņi ir pārāk aizņemti.

-    Bet sociālais dienests? Negribas tev atteikt, mīļais, taču…

-   Nē! Nē. Mātei tikai mazdrusciņ jāpalīdz. Es to kādu laiciņu nevarēšu, taču nejau pārāk ilgi. Došos uz… man šis tas kārtojams. Bet apsolu, ka, tiklīdz atgriezīšos, ve­dīšu viņu atpakaļ mājās. Ilgi mēs jūs neapgrūtināsim.

Māte lūkojās dēlā tik uzticības pilnām acīm un, pagrie­zusies pret Kūperes kundzi, uzsmaidīja tik mīļi un iedro­šinoši, ka večiņa nespēja atteikt.

-    Labi, viņa vērsās pie Perija kundzes, dienu, divas noteikti. Varēsiet apmesties manas meitas istabā, mīļā, viņa patlaban Austrālija, istaba šā vai tā stāv tukša.

-    Paldies, Vils pateicies aši piecēlās kā uz iešanu.

-   Bet kur tad tu pats? vaicāja Kūperes kundze.

-   Padzīvošu pie drauga, zēns sacīja, zvanīšu jums, kad vien būs iespēja. Jūsu tālruņa numurs man ir. Viss nokārtosies!

Māte samulsušam acīm uzlūkoja dēlu. Vils pieliecies neveikli viņu noskūpstīja.

-    Neraizējies, Vils teica, Kūperes kundze par tevi gādās labāk nekā es, tici man. Rīt es tev piezvanīšu, un tad parunāsimies.

Viņi cieši apskāvās, Vils vēlreiz noskūpstija māti un, maigi nocēlis sev no kakla viņas rokas, devās uz ārdur­vīm. Kūperes kundze manīja, ka zēns ir satraukts: viņa acis spīdēja, tomēr pieklājību Vils neaizmirsa un pagrie­zies pastiepa roku.

-   Uz redzēšanos, viņš atvadījās, un liels paldies!

-    Viljam, Kūperes kundze teica, man gribētos, lai tu pasaki, kas īsti noticis…

-   Tas nav tik vienkārši izstāstāms, zēns sacīja, taču par nastu viņa jums nebūs, nudien.

Ne jau to Kūperes kundze vēlējās dzirdēt, un tas bija skaidrs abiem, taču Vils jutās par kaut ko atbildīgs. Sirmā kundze nodomāja, ka tik nepielūdzams bērns nav redzēts.

Vils aizgriezās, domās jau būdams tukšajā mājā.

Vils ar māti dzīvoja apvedceļa malā, mūsdienīgi apbū­vētā kvartālā, kur rindojās ducis vienādu namu, no kuriem viņu māja, neapšaubāmi, bija visnoplukušākā. Dārzs mājas priekšā bija tikai nezālēm aizaudzis zemes gabaliņš; māte pirms dažiem mēnešiem gan bija dažus krūmus iestādījusi, taču tie sausumā vīta un vēlāk galīgi panīka. Kad Vils nogriezās gar mājas stūri, viņu kaķenīte Moksija, piecēlusies no mīļākās vietiņas vēl neiznīkušās hortenzijas paēnā, izstaipījās un, pieglauzdama galvu zēna kājai, svei­cināja viņu ar klusu nau.

Paņēmis kaķi rokās, Vils čukstus jautāja: Moksij, vai viņi te neatgriezās? Neredzēji?

Mājā viss bija klusu. Mijkrēslī ielas pretējā pusē vīrie­tis mazgāja auto, bet viņš, šķiet, Viļu nemanīja, un arī Vils uz viņu neskatījās. Jo mazāk cilvēku ievēros, jo labāk.

Piekļāvis Moksiju pie krūtīm, zēns atslēdza durvis un ašā solī iegāja mājā. Tad, vērīgi ieklausījies, nolaida ka­ķeni zemē. Nekas nebija dzirdams mājā neviena nebija.

Atvēris konservu kārbu, Vils atstāja to virtuvē, lai Moksija ēd. Interesanti pēc cik ilga laika šie atnāks? Ej nu sazini, tāpēc jāpasteidzas. Uzkāpis augšstavā, Vils sāka žigli meklēt.

Zēns lūkojās pēc zaļas, apdilušas ādas mapes. Jābrīnās, cik daudzviet pat necilā mūsdienīgā namā šāda izmēra priekšmets var paslēpties; lai kaut kas nebūtu atrodams, nemaz nevajag slepenu vietiņu zem grīdas dēļiem, nedz arī plašu pagrabu. Sākumā Vils pārmeklēja mātes guļam­istabu; pārskatot veļas atvilktnes, zēnu pārņēma kauns. Brīdi vēlāk viņš jau ņēma priekšā otrā stāva istabas, ieskaitot savējo. Moksija atnāca palūkot, ko Vils dara, un kompānijas pec turpat tuvumā sāka mazgāties.

Meklēšana izrādījās veltīga.

Tikmēr uzkrita tumsa, un Vilam gribējās ēst. Uzsildījis pupiņas un apsēdies pie virtuves galda, zēns sāka pārlikt, kādā secībā vislabāk caurskatīt augšstāva istabas.

Vils vēl nebija paēdis, kad iezvanījās tālrunis.

Zēns sēdēja kluss kā pelīte, sirds dauzījās kā negudra. Vils saskaitīja divdesmit sešus zvanus, pēc tam tālrunis apklusa. Nolicis šķīvi izlietnē, viņš atsāka meklēšanu.

Arī pēc četru stundu meklēšanas zaļa ādas mape neat­radās. Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, nogurums Viļu vai gāza no kājām. Ar visām drēbēm iekritis gultā, zēns acu­mirklī aizmiga, un cits pēc cita viņam rādījās satraukti sapņi, kuros mātes nelaimīgā, izbiedētā seja likās tāla un neaizsniedzama.

Un tad negaidot, acumirklī (lai gan gulēts bija stundas trīs) Vils pamodās un uzreiz zināja divas lietas.

Pirmkārt, kur stāv mape. Otrkārt, viņš zināja, ka apakšstāvā atrodas cilvēki, kas patlaban ver vaļā virtu­ves durvis.

Liegi apslāpējis Moksijas iebildumus, Vils atbīdīja kaķi sāņus. Pēc tam, nolaidis kājas pār gultas malu, ap­āva kurpes un, sasprindzinājis visus maņu orgānus, ieklausījās apakšstāva trokšņos pavisam klusos trok­snīšos: kāds pacēla un atkal nolika zemē krēslu, brīdi vē­lāk atskanēja apslāpēts čuksts un iečīkstējās grīda.

Kustēdamies klusāk neka tie apakšstāvā, Vils atstāja guļamistabu un uz pirkstgaliem uztipināja brīvajā istabā kāpņu galā. Gluži tumšs vairs nebija. Spocīgajā rīta blāz­mā Vils skatījās uz kājminamo šujmašīnu. Pirms dažām stundām viņš rūpīgi pārmeklēja visu istabu, aizmirsdams ieskatīties šujmašīnas sānu atvilktnītē, kur glabājas pie­grieztnes un spoles.

Tagad zēns piesardzīgi to aptaustīja, visu laiku ausidamies. Apakšstāvā vīri pārvietojās, pa durvju spraugu līdz Vilam nonāca neskaidra gaismas mirgoņa tā varēja būt lāpa.

Sataustījis slēdzi, zēns ar klikšķi atvēra atvilktnīti, uzreiz zinādams, ka ādas mape tur bus.

Bet ko tālāk?

Šobrīd neko. Sirdij dauzoties, sasprindzinājis dzirdi, Vils pustumsā taustījās uz priekšu.

Vestibilā stāvēja divi vīri. Viens, kā zēns dzirdēja, klusi teica: Ejam. Ielas galā dzirdēju piena vedēju.

-    Šeit tā nav, otrs atbildēja. Jāpaskatās, kas ir augšstāvā.

-   Tad uz priekšu! Nav ko čammāties!

Vils dzirdot iečīkstamies augšējo pakāpienu, saausījās. Vīrs nāca pavisam nedzirdami, taču, nepazīdams kāpnes, no čīkstoņas izvairīties nespēja. Klusuma bridis. Viņpus durvīm pār grīdu nostiepās tieva lāpas gaismas strēlīte Vils to redzēja pa spraugu.

Un tad durvis sakustējās. Zēns pagaidīja, lai vīra stāvs ^ parādās atvērtajās durvīs, un tad, strauji izlēcis no tum­sas, ietriecās nelūgtajam viesim vēderā.

Taču nedz viens, nedz otrs nepamanīja kaķi.

Bridi, kad vīrs sasniedza augšējo pakāpienu, Moksija, klusītēm izgājusi no guļamistabas, ar paceltu asti bija no­stājusies viņam aiz muguras pie kājām, grasīdamās pret tām paberzēties. Virs mierīgi būtu Viļu pieveicis, viņš bija trenēts, labā formā un spēcīgs, taču ceļā gadījās Moksija, kurai, sperdams soli atpakaļ, viņš tagad uztenterēja virsū. Nelabi iebrēcies, vīrs atmuguriski gāzās lejā pa kāpnēm, pēc brīža ar galvu šaušalīgi ietriekdamies vestibila galdā.

Vils dzirdēja neaprakstāmo troksni, tomēr neapstājās, lai paskatītos, kas noticis, bet metās pari margām un tad, pārlēcis pāri vīra ķermenim, kas kāpņu galā raustījās krampjos, paķēra no galda noplīsušu iepirkumu somu un šāvās laukā pa ārdurvīm otrs iebrucējs tik vien paspē­ja kā iznākt no dzīvojamās istabas un noblisināt acis.

Lai arī nobijies un steigā, Vils tomēr paguva nobrīnī­ties, kāpēc otrs vīrs viņam neuzsauc un nejož pa pēdām. Tā vai citādi, abi iebrucēji bija automašīnā un ar mobila­jiem tālruņiem un tūlīt sekos Vilam pa pēdām. Nekas cits neatlika kā ņemt kājas pār pleciem.

Ielas galā zēns manīja nogriežamies piena vedēju divriču elektriskais apgaismojums blāvoja mirdzošajā rītausmā, kas pamazām iekrāsoja debesis. Pievārejis kai­miņmājas dārza žogu, Vils dieba pa ietvi gar māju, tad pārlēca pāri nākamajai darza sienai, šķērsoja rasā pievilgušo pļavu, pārlēca pāri dzīvžogam, iemetās koku pudurī starp namīpašumu un lielceļu un tad elsodams un trīsē­dams pieplaka krūmam. Uz ceļa rādīties par agru, jāno­gaida dienas ieskaņas sastrēgumstunda.

Ausīs vēl skanēja krakšķis, vīra galvai ietriecoties galdā, acīs joprojām rēgojās nedabiski saliektais kakls un nejau­kie krampji. Vīrietis bija miris. Vils to bija nogalinājis.

No šim domām viņš tagad netika vaļā, bet vajadzēja. It kā nebūtu nekā labāka, par ko domāt! Kaut vai par māti: vai tur, kur viņa patlaban atrodas, tiešām ir droši? Kū­peres kundze taču neizpļāpāsies, vai ne? Ari tad, ja Vils lauzīs solījumu un neparādīsies? Nu, kad ir nogalināts cilvēks, par atgriešanos nav ko domāt.

Un Moksija. Kas pabaros Moksiju? Varbūt kaķene uz­trauksies par Vila un mammas pēkšņo pazušanu? Varbūt centīsies viņus sameklēt?

Pēc brīža jau būs gaiša diena. Jau tagad varēja saska­tīt somas saturu tur bija mātes maciņš, advokāta pē­dējā vēstule, Dienvidanglijas ceļu karte, šokolādes tāfe­les, zobu pasta, rezerves zeķu pāris un bikses. Un zaļā ādas mape.

Somā bija viss nepieciešamais. Viss gāja kā smērēts, nudien.

Vienīgā nelaime Vils bija nogalinājis cilvēku.

To, ka māte nav tāda kā pārējie un viņa ir jāpieskata, Vils pirmoreiz apzinājās septiņu gadu vecumā. Viņi lielveikalā spēlēja rotaļu: pirkumus ratiņos varēja likt tikai un vienīgi nevienam neredzot, un Vila pienākums bija, modri vērojot apkārtni, pačukstēt: "Tagad!" Tikmēr mamma, aši paķērusi no plaukta konservu kārbu vai paciņu, klusi ielika to rati­ņos. Preces, nokļuvušas ratiņos, tapa neredzamas.

Jauka spēle, kas turpinājās labu bridi; bija sestdienas rīts, veikals stāvgrūdām pilns, viņiem smaidīja veiksme, un kopā bija tik labi. Viņi viens otram uzticējās. Vils mīlēja mati un bieži viņai to teica, un māte atbildēja Vilam ar to pašu.

Ticis līdz kasei, Vils uztraucās uzvara bija tik tuvu! Kad māte nevarēja atrast maciņu, arī tas ietilpa spēlē, pat tad, kad viņa paziņoja, ka to nozaguši ienaidnieki. Tikmēr Viļu jau sāka mākt nogurums un izsalkums, un arī mamma vairs nestaroja laimē, viņa bija ne pa jokam nobijusies. Abiem tagad vajadzēja, staigājot no plaukta uz plauktu, salikt preces atpaka], turklāt bija jārīkojas sevišķi piesardzīgi, jo ienaidnieki mina uz papēžiem. Viņi izmantoja mātes kredītkartes numuru, ko zināja tapec, ka bija pievākuši mātes maciņu…

Zēna bailes augu ar katru brīdi. Viņš saprata, ka māte rīkojās ļoti gudri, īstas briesmas pārvērzdama rotaļā, lai dēls neuztrauktos. Uzzinājis patiesību, arī Vils slēpa savu izbīli, lai iedrošinātu mammu.

Puisēns tātad rotaļu nepārtrauca, tāpēc mātei nenācās raizēties par to, ka viņš ir nobijies. Abi atgriezās majas bez iepirkumiem, tomēr atbrīvojušies no ienaidniekiem, un tad Vils nejauši atrada maciņu vestibilā uz galda. Pirmdien abi devās uz banku, slēdza naudas kontu un atvēra jaunu drošības labad citā bankā. Briesmas bija garām.

Tomēr dažu nākamo mēnešu laikā Vils pamazām un ne­labprāt nonāca pie atziņas, ka mātes ienaidnieki mīt nevis ārpasaulē, bet iedomās. Taču tāpēc jau tie nezaudēja reali­tāti, baisumu un bīstamību īstenībā Vilam nācās māti uzraudzīt vēl jo rūpīgāk. Un kopš tās dienas lielveikala, kad zēns saprata, ka ir jāizliekas mātes miera labad, kāds stū­rītis viņa prātā allaž palika nomodā par viņas raizēm. Vils tik ļoti mīlēja māti, ka, viņu aizstāvēdams, būtu gatavs mirt.

Kas attiecas uz tēvu, viņš bija pazudis tik sen, ka Vils viņu pat neatcerējās. Par tēvu zēns alkaini interesējās, mūždien nomocīdams mati ar jautājumiem, uz kuriem viņa visbiežāk pat nespēja atbildēt.

-   Vai viņš bija bagāts cilvēks?

-   Uz kurieni viņš aizbrauca?

-   Kāpēc viņš mūs atstāja?

-   Vai viņš ir miris?

-   Vai tēvs atgriezīsies?

-   Kads viņš izskatījās?

Vienīgi uz pēdējo jautājumu mate spēja atbildēt. Džons Perijs esot bijis izskatīgs vīrietis, drosmīgs un gudrs Ka­raliskās flotes virsnieks, kas pametis floti ar mērķi kļūt par pētnieku un vadīt ekspedīcijas uz tāliem pasaules no­stūriem. Vils, to dzirdot, priekā drebēja. Parasts tēvs ne­mūžam nevaretu satraukt ta kā pētnieks! Kopš tās dienas rotaļājoties Vilam līdzās allaž bija neredzams biedrs: abi ar tēvu viņi lauzās cauri džungļiem, plecu pie pleca stā­vēja uz šonera klāja, pielikuši plaukstu acīm, lūkojās vētras sabangotajā jūrā vai ari, pacēluši lāpas, centās atšifrēt mīklainus uzrakstus sikspārņu apsēstā alā… Viņi bija sirdsdraugi, neskaitāmas reizes glābuši viens otru no nāves, un, nometušies pie ugunskura, smēja un runājas.

Taču, jo lielāks Vils auga, jo vairāk mīklu uzradās. Kā­pēc mājās nav neviena tēva fotouzņēmuma nedz no šīs pasaules, nedz tās ar apsarmojušu bārdu, kamanās šķērsojot Arktiku vai džungļos pētot vīteņaugiem klatas drupas? Vai tiešām nav saglabājušās trofejas un neparas­tas lietiņas, ko viņš taču noteikti parveda? Vai gramatās par viņu nekas nav rakstīts?

Māte nezinaja. Bet viena lieta, ko viņa pateica, gan cieši iespiedās Vilam atmiņā.

Viņa sacīja: Vienudien tu iesi tēva pēdās. Arī tu būsi dižens cilvēks. Un pārņemsi no viņa mantiju…

Lai gan Vils lāgā nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr aptuvena skaidrība bija, un zēnā modās pacilājošs lep­nums un mērķa apziņa. Tēvs bija dzīvs, apmaldījies me­žonīgā vietā, un Vils dosies viņu glābt, lai pārņemtu man­tiju… Ar tik cēlu mērķi bija vērts paciest dzīves grūtības.

Tātad mātes kaiti Vils turēja noslēpumā. Dažkārt māte nomierinājās, viņas prāts apskaidrojās, un tad zēns centās apgūt iepirkšanās, ēdiena gatavošanas un mājas uzkop­šanas mākslu, lai reizēs, kad mātei uznāk apmulsums un bailes, visu var padarīt pats. Vils iemācījās slēpties, būt ne­manāms skolā, nepievērst kaimiņu uzmanību arī tad, kad māti sagrāba tādas izbailes un neprāts, ka viņa teju vai zaudēja valodu. Visvairāk zēns baidījās no tā, ka par visu uzzinās varas iestādes un māti aizvedīs, bet Viļu atdos pro­jām svešos ļaudis. Tas būtu ļaunāk par jebkurām grūtī­bām. Savu reizi taču tumsa no mātes atkāpās un viņa at­kal jutās laimīga, par izbailēm vien pasmiedamās, dau­dzinādama dēlu, ka viņš tik krietni par viņu rūpējies, — mātē dzirkstīja prieks un mīļums. Tādās reizes Vils no­domāja, ka labāku sabiedroto neatrast, un nevēlejas neko citu, kā tikai dzīvot divatā ar māti līdz mūža galam.

Bet tad ieradās vīri.

Policija tā nebija, nedz arī sociālais dienests un arī noziedznieki ne vismaz Vils tā sprieda. Svešie atteicās zēnam paskaidrot savas ierašanās iemeslus un, lai kā Vils centās viņus aizkavēt, runaja tikai ar māti. Tobrīd viņas veselība bija pavisam trausla.

Tomēr Vils, nostājies aiz durvīm, visu noklausījās un dzirdēja, ka vīri izprašņā par tēvu, un zēna sirds iepukstējās straujāk.

Svešie gribēja zināt, kad tieši Džons Perijs aizbraucis, vai ir mātei ko nebūt sūtījis, kad viņa saņēmusi no vīra pēdējo vēsti un vai viņam ir bijusi kāda saistība ar ārzemju vēstniecībām. Vils dzirdēja mammas balsi tā skanēja aizvien izmocītāk, līdz beigās zēns ieskrēja istaba un pa­teica, lai viņi lasās prom.

Vils izskatījās tik saniknots, ka nedz viens, nedz otrs vīrs nesmējās, lai gan zēns bija pavisam mazs. Viņi mierīgi varētu Viļu notriekt, ar vienu roku piespiest pie zemes, bet viņš nejuta baiļu, vienīgi kvēlas un neremdināmas dusmas.

Pēc tam vīri aizgāja. Pats par sevi saprotams, notikušais zēnā stiprināja pārliecību, ka tēvs kaut kur ir iekļuvis briesmās un tikai Vils spēs viņu glābt. Rotaļas zaudēja bērnišķīgumu, viņš tik atklāti tās vairs neizspēlēja. Viss pa­mazām vērtās realitātē, un Vilam bija jābūt tās cienīgam.

Necik ilgi, un svešie ieradās atkal, uzstādami, lai Vila māte kaut ko atklāj. Vils vēl nebija pārradies no skolas; viens virs sarunādamies bija aizkavējis māti apakšstāvā, otrs tikmēr izokšķerēja guļamistabas. Māte pat neno­jauta, ko nelūgtie ciemiņi dara. Bet Vils, pārnācis no sko­las agrāk nekā parasti, izvirda dusmās, un svešie aizgāja.

Jādomā, viņi zināja, ka Vils neziņos policijai bailēs, ka varas iestādes māti varētu aizvest prom, un tāpēc kļuva vēl uzstājīgāki. Beigu beigās vīri ielauzās mājā laikā, kad Vils bija izgājis, lai pārvestu māti mājās no parka, ar viņu kļuva aizvien ļaunak māte bija ieņemusi galva, ka japieskaras katram solam dīķa malā. Lai to paveiktu ātrāk, Vilam nācās iet talkā. Nākdami mājās, viņi manīja ielas galā pazūdam svešinieku automašīnas aizmuguri. Ienācis mājā, Vils redzēja, ka viss ir izvandīts, izrakņāta ik atvilktne, ik skapītis.

Zēns zināja, ko šie meklē. Zaļā ādas mape bija mātes vērtīgākais īpašums. Vilam pat sapņos nerādījās, ka viņš varētu to caurlūkot, — viņš pat nezināja, kur māte to glaba. Zināja to, ka mapē stāv vēstules, zināja, ka māte, tās reizi pa reizei pārlasīdama, raud un piemin tēvu.

Tieši tāpēc Vils nosprieda, ka svešie meklē mapi, un sa­prata, ka nedrīkst gaidīt klēpī saliktām rokām.

Vils nolēma, ka vispirms jāsagādā drošs patvērums mātei. Domāja ilgi, taču draugu, kam lūgt palīdzību, nebija, un kaimiņiem jau arī bez tā bija modušās aizdomas. Tā ka vienīgais cilvēks, kam, pēc Vila domām, varēja uzticēties, bija Kūperes kundze. Nu, kad māte ir drošībā, viņš cen­tīsies sameklēt zaļo ādas mapi, ieskatīsies, kas tajā ir, un pēc tam dosies uz Oksfordu meklēt atbildes uz vienu otru viņu interesējošu jautājumu. Bet vīri Viļu apsteidza.

Un pirms brīža Vils vienu no tiem bija nogalinājis.

Tāpēc viņu meklēs arī policija.

Labi, ka Vils prata nekrist acīs. Jāizskatās neuzkrī­tošam, patlaban tas bija svarīgāk par visu, un tādam jā­paliek iespējami ilgi, līdz vai nu Vils, vai svešie atradīs viņa tēvu. Ja viņi to izdarīs pirmie, Vilam viens pīpis, cik daudzus viņš vēl nogalinās.

Dažas stundas vēlāk Vils jau soļoja laukā no Oks­fordas, ap pusnakti būdams jau četrdesmit jūdžu attā­lumā no pilsētas. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Viņš bija stopējis, braucis ar diviem autobusiem, gājis kājām un sasniedzis Oksfordu sešos vakarā pārāk vēlu, lai pa­veiktu iecerēto; viņš bija ieturējies smalkā ēstuvē Burger King, pēc tam nobēdzis kinoteātri (filmas nosaukums aiz­mirsās jau tās skatīšanās laikā) un patlaban naigi devās pa bezgalgaro ceļu cauri priekšpilsētām ziemeļu virzienā.

Līdz šim neviens Vilam nebija pievērsis nekādu uzma­nību. Tomēr zēns apzinājās, ka labāk naktsmājas atrast laikus jo vēlākā stundā viņš tās meklēs, jo lielāku uz­manību sev pievērsīs. Vienīgā nelaime, ka omuligo na­miņu ceļmalas dārzos paslēpties nevarēja, bet no īstas lauku ainavas nebija ne vēsts.

Vils bija atnācis līdz plašam apkārtceļam, kur šoseja, kas veda uz ziemeļiem, krustojās ar Oksfordas loka ceļu, kurš savukārt stiepās austrumu-rietumu virzienā. Šajā nakts stundā satiksmes tikpat kā nebija uz ceļa, kur Vils stāvēja, valdīja klusums, un gar tā malām stiepās platas zāliena joslas, aiz kurām gozējās omulīgas majas. Zāliena malās bija sastaditas divas skābaržu rindas ērmoti silueti ar nevainojami simetriskiem, šauriem lapu vainagiem, kas vairāk atgādināja bērna zīmējumu nekā īstus kokus. Ielas apgaismojumā aina izskatījās samāk­slota, tā atgadināja teātra uzvedumu. No pārgurumā Vils jutās ka apdullis. Viņš būtu gājis tālāk uz ziemeļiem vai arī būtu nolicis galvu zem koka un aizmidzis, bet, apstā­jies sakopot domas, viņš ieraudzīja kaķi.

Kaķis bija svītrains, gluži kā Moksija. Mīkstiem soļiem tas izslīdēja no dārza Oksfordas ceļa pusē, kur patlaban stāvēja Vils. Nolicis zeme somu, zēns pastiepa roku, un kaķis, pienācis klat, paberzēja gar to galvu nudien kā Moksija. Protams, tā jau izturas jebkurš kaķis, tomēr Vilam pēkšņi tik ļoti sagribējās pagriezties atpakaļ uz mājām, ka acīs saskrēja asaras.

Beigu beigās kaķis novērsās. Kā neka nakts stunda, jāapseko sava teritorija, jāmedī peles. Mīkstā solī šķērso­jis ceļu, peļu junkurs devās uz krūmiem turpat aiz skā­baržiem un apstājās.

Vils, joprojām vērojot, dzīvnieciņa uzvedībā pamanīja kaut ko dīvainu.

Kaķis pacēla gaisā ķepu, grasīdamies kaut kam piesist Vils neredzēja, kam. Pēc tam izliektu muguru, uzboztu spalvu un stingi izslietu asti dzīvnieks metās atpakaļ. Vilam kaķu paradumi nebija sveši. Tiklīdz mincis atgriezās zāles laukumiņā starp dārza dzīvžoga skābaržiem un krū­miem, jau atkal ar ķepu sizdams gaisā, Vils ieskatījās vē­rīgāk.

Kaķis jau atkal atlēca malā, šoreiz ne tik tālu un jau mie­rīgāk. Lai nu kā, pēc pāris sekunžu ošņāšanas, taustīšanas un ūsu raustīšanas ziņkāre ņēma virsroku pār piesardzību.

Spēris soli uz priekšu, kaķis pēkšņi pazuda.

Vils sasprindzinaja redzi. Pēc tam, piespiedies tuvākā koka stumbram, zēns sastinga pa loku patlaban brauca automašīna, mezdama uz viņu starmešu ugunis. Tiklīdz mašīna bija prom, Vils, nenovērsis skatienu no kaķa pē­tītā laukumiņa, šķērsoja ceļu. Tas nebūt nenācās viegli, jo acij nebija kur aizķerties, tomēr, nonācis vietā un vērīgi ieskatījies, zēns tiešām kaut ko ieraudzīja.

Palūkojoties no vienas puses, tad no otras, kaut kada skaidrība tomēr radās. Izskatījās, ka gaisā, apmēram divus metrus no ceļa malas, ir izgriezts laukums — tāda kā taisnstūra forma, šķērsgriezumā ne platāks par metru. Atrodoties ar to viena līmeni un virzienā pret šķautni, lau­kumu tikpat kā nemanīja, bet no aizmugures neredzēja vis­pār. Saskatīt to varēja tikai no tās vietas, kas bija vistuvāk ceļam, turklāt arī no turienes nebūt ne tik skaidri, jo, rau­goties neparastajā atvērumā, bija redzams tieši tas pats, kas šaipus tā, ceļa laternu apgaismots zāles laukums.

Taču Vils ne mirkli nešaubījās, ka zāles ielāps viņā pusē atrodas citā pasaulē.

Jautāts Vils diez vai pateiktu, no kurienes viņam tas zināms. Lai nu kā, bet viņam tas acumirklī bija skaidrs, turklāt tikpat neapšaubāmi kā tas, ka uguns dedzina un būt laipnam ir labi. Patlaban zēns aplūkoja kaut ko pa­visam neredzētu.

Tāpēc vien jau kārojās pieliekties un ieskatīties ciešāk. Lai gan no redzētā reiba galva un sirds pukstēja straujāk,

Vils ilgi neprātoja iegrūdis gaisa atvērumā somu, viņš pa matērijas caurumu steigšus metās no vienas pasaules otrā.

Un nu Vils stāvēja līdzās koku alejai. Skābarži tie gan nebija, bet augstas palmas, kas, līdzīgi kokiem Oksfordā, auga rindā gar zālienu. Vienīgi tagad Vils atradās plaša bulvāra vidū, gar kura malām rindojās kafejnīcas un vei­kaliņi. Visur dega spožas ugunis, durvis stavēja vaļā, zem biezi zvaigžņotām debesīm valdīja klusums un vientulība. Karstā nakts izgaroja puķu aromātu un juras sāļo smaržu.

Vils apmeta modru skatienu visapkart. Tālumā aiz muguras pilnmēness apspīdēja augstu, zaļu kalnu pano­rāmu; kalnu pakājē, nogāzēs, vīdēja mājas ar lekni saau­gušiem dārziem un neiežogota parka teritorija ar koku audzēm un balti mirdzošu klasisku templi.

Turpat blakus rēgojās gaisā izcirstais caurums no šīs puses tikpat grūti saskatāms kā no viņējās un tomēr tas tur bija. Pieliecies un ielūkojies atvērumā, zēns redzēja ceļu Oksfordas pusē, savu pasauli. Nodrebinājies viņš novērsās lai kāda izrādīsies jaunā pasaule, tā noteikti būs labāka par nupat atstāto. Viļu parņēma viegls reibonis, sajūta, ka esi vienlaikus sapnī un nomodā; piecēlies viņš pameta skatienu visapkārt, lūkodamies pēc sava ceļveža kaķa.

Kaķi nekur nemanīja. Droši vien tas bija aizgājis pētīt šaurās ieliņas un dārzus aiz kafejnīcām, kuru gaismas aicināt aicināja. Pacēlis apdriskāto somu, Vils nesteidzīgi un ļoti piesardzīgi ja nu viss izgaist — devās pa ceļu uz gaismu pusi.

Visapkārt jautās Vidusjūras zemju gaisotne vai varbūt kaut kas Kārību krastiem līdzīgs. Vilam nekad nebija gadījies izbraukt ārpus Anglijas, tāpēc ne ar ko sev zinā­mu viņš to salīdzināt nevarēja. Tomēr viens nu bija skaidrs cilvēki šeit vēlā stundā iziet no mājām paēst un iedzert, padejot un baudīt mūziku. Tikai nekur nemanīja nevienu dzīvu dvēseli, un klusums bija nospiedošs.

Uz pirmā stūra, ko Vils sasniedza, bija vasaras kafej­nīca ielas malā rindojās zaļi galdiņi, niķeleta lete un kafijas automāts. Uz dažiem galdiņiem manīja pustukšotas glāzes, kādā pelnu traukā cigarete bija izdegusi līdz galam, blakus šķīvim ar risoto [1] stāvēja groziņš ar sazie­dējušām maizītēm, cietām kā kartons.

Izņēmis no ledusskapja letes otrā pusē limonādes pu­deli, Vils brīdi apsvēra mest naudas atvilktnē savu mārciņas monētu vai ne. Atvilktni aizvēris, zēns tūlīt pat to atkal atdarīja, saprazdams, ka pēc naudas zīmēm var uzzināt, kas šī ir par vietu. Valūtas nosaukums izrādījās krona. Neko vairāk izdibināt neizdevās.

Ielicis naudu atvilktnē, Vils ar pudeļu attaisāmo uz letes atvēra limonādi un tad, atstājis kafejnīcu, devās pro­jām pa ielu, kas veda sāņus no bulvāra. Pārtikas veikaliņi un maiznīcas rindojās līdzās dārglietu un puķu tirgotavām un durvīm ar kreļļu aizkariem, kas veda privātmājās, no kuru mākslinieciski greznajiem metāla balkoniem pār šaurajām ietvēm bagātīgi slīga ziedi, šeit ieslēgtais klu­sums likās vēl apdullinošāks.

Ielas veda lejup, drīz vien noslēgdamās plašā avēnijā, kur vēl vairāk palmu augstu tiecās debesīs; ielu apgais­mojumā to lapu apakšpuse mirdzēja.

Otrpus avēnijai šalca jūra.

Vila acu priekšā atklājās osta. No kreisās puses to iero­bežoja akmens mols, no labās zemesrags, kur ziedošu koku un krūmu vidū pacēlās milzīga, prožektoru izgaismota ēka ar akmens kolonnām, platām kāpnēm un krāšņiem balkoniem. Ostā rindojās noenkurotas airu laivas, viņpus molam ramajā jūra mirdzēja zvaigžņu atspulgi.

Vila nogurums pazuda, kā nebijis. Zēns jutās pavisam mundrs un apburts. Soļodams pa šaurajām ieliņām, viņš brīdi pa brīdim pastiepa roku, lai pieskartos sienai, durvīm, puķu kastei uz palodzes un pārliecinātos, ka viss ir pamatīgs un īsts. Šobrīd gribējās pieskarties arī ainavai, kas pletās acu priekšā, skats šķita pārlieku plašs, lai to uztvertu ar acīm vien. Zēns stāvēja kluss, dziļi elpodams, teju vai sabijies.

Apķēries, ka rokā vēl aizvien ir kafejnīcā paņemtā pu­dele, Vils no tās iemalkoja. Dzēriens garšoja kā parasta ledusauksta limonāde tieši tas, kas nepieciešams, nakts bija tiešām tveicīga.

Vils virzījās vairāk pa labi, gar viesnīcām ar nojumēm virs spoži apgaismotām parādes durvīm un gar ziedošām bugenvilijām, līdz nonāca pie parka neliela zemesraga krastā. Koku ieskautā ēka ar grezno, prožektoru izgais­moto fasādi varētu būt kazino vai pat operas nams. Šur tur ar spuldzēm nokārto oleandru vidū manīja takas, taču nebija ne vismazāko dzīvības pazīmju: putni nedziedāja, kukaiņi nesīca — ne mazāka troksnīša, tikai Vila soļi.

Vienīgā skaņa, ko zēns dzirdēja, bija nerimstošie, klu­sie viļņu plīkšķi pludmale viņpus palmām parka malā. Vils devās turp. Paisums vai arī bēgums rādījās pusē; mīkstajās, baltajās smiltīs virs augstākas ūdenslinijas rindojas ūdens velosipēdi. Ik pēc pāris sekundēm sīks vil­nītis pārklāja krastu, pēc mirkļa glīti paslīdēdams zem nākamā. Apmēram piecdesmit metru attālumā virs rāmā ūdens pacēlās platforma lēkšanai.

Piemeties uz ūdens velosipēda malas, Vils norāva kur­pes lētās krosenes, kas juka ārā un rāva krampjos sakar­sušās pēdas. Nometis zeķes līdzās kurpēm, Vils iegrūda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Dažas sekundes velak, atbrīvo­jies no apģērba, viņš brida jūrā.

Ūdens likās burvīgs ne īsti vēss, ne arī silts. Aizbridis līdz platformai, Vils uztrausās uz laikazoba nogludinā­tajiem dēļiem un piesēda, lai pamestu skatienu atpakaļ uz pilsētu.

Skatoties no šejienes, ostu labajā pusē norobežoja mols. Apmēram jūdzi tālāk vidēja sarkanbalti svītrota bāka. Aiz tās tālumā pacēlās klinšu silueti, vēl tālāk pauguru virkne, ko Vils bija redzējis savā pasaulē, vietā, no kuras ieradās.

Tepat rindojās ar spuldzīšu virtenēm apkārtie kazino dārza koki, pilsētas ielas un krasta linija ar viesnīcām, kafejnīcām un liegas gaismas pielietiem veikaliem tomēr viscaur valdīja klusums un pamestība.

Un drošība. Neviens Viļu te nevarēja izsekot virs, kas okšķerēja viņu mājās, to neuzzinās, policija nemūžam ne­atradīs. Vila priekšā pavērās vesela pasaule, kurā patverties.

Pirmoreiz kopš izskriešanas pa mājas durvīm viņš sāka justies drošs.

Vilam jau atkal slāpa, arī izsalkums lika sevi manīt galu galā pēdejoreiz viņš bija ēdis citā pasaulē. Ieslīdējis atpakaļ ūdeni, zēns jau krietni gausāk peldēja uz krastu, kur uzģērba apakšbikses, bet pārējās drēbes un somu paņēma rokās. Tukšo pudeli Vils izmeta tuvākaja atkri­tumu tvertnē un tālāk pa ietvi uz ostas pusi soļoja basām kājām.

Kad ada cik necik bija apžuvuši, viņš uzvilka džinsus un gāja meklēt kādu ēstuvi. Viesnīcas izskatījās pārlieku grandiozas. Vils ielūkojas pirmajā hotelī, taču tas bija tik plašs, ka metās neomulīgi, un viņš soļoja talak gar jūras krastu, līdz uzgāja kafejnīciņu, kas šķita īstā. Vils neva­rētu pateikt, kāpēc, — kafejnīca bija ļoti līdzīga dučiem citu otrā stāva balkons vai lūza no puķu podiem, arī galdi un krēsli bija izlikti laukā uz ietves, tomēr vieta zēnu neizprotamā kārtā pievilka.

Pie sienas bija stends ar bokseru fotoportretiem un plakāts ar smaidošu akordeona spēlētāju un viņa auto­grāfu. Bija arī virtuve un tai līdzās durvis, kas izgāja uz šaurām kāpnēm ar paklāju ziedu rakstā.

Klusītēm uzkāpis līdz šaurajam kāpņu laukumam, Vils atvēra tuvākās durvis. Istaba atradās ielas pusē. Gaiss tajā bija sasmacis un sastāvējies, un viņš atvēra balkona stikla durvis, lai ielaistu istabā naksnīgas vēsmas. Telpa bija maza, noplukuši, mēbeles tādai šaurībai stipri par lielu, tomēr izskatījās spodra un labiekārtota. Šeit bija mi­tuši viesmīlīgi |audis. Istabā bija neliels grāmatplaukts, uz galda žurnāls, daži fotoattēli rāmīšos.

Izgājis laukā, Vils iemeta skatienu citās telpās mazā vannas istaba un guļamistaba ar divvietīgu gultu.

Vila ādai pārskrēja tirpas, pirms viņš atvēra pēdējās durvis. Sirds auļoja. Zēns gan šaubījās, vai bija dzirdējis troksni, tomēr nezin kāpēc likās, ka istaba nav tukša. Vilam ienāca prātā, ka diena bija aizsākusies visai dī­vaini: viņa mājās aiz neapgaismotas istabas durvīm kāds stāvēja, un viņš pats gaidīja šīs telpas iekšpusē, savukārt patlaban lomas bija mainījušās…

Kamēr zēns, tā domādams, stāvēja, durvis atsprāga vaļā un kāds līdzīgi meža zvēram metās viņam virsū.

Taču Vilam jau bija pieredze tik tuvu durvīm, lai viņu varētu notriekt no kājām, zēns nebija nostājies. Vils spīvi turējās pretī ar ceļgalu, galvu, dūri un roku spēku, lai kas bija pretinieks tas, viņš, viņa…

Meitene apmēram Vila vecumā neganta, atieztiem zo­biem, noskrandusi, netīra un kailiem, vājiem locekļiem.

Acumirklī novērtējusi pretinieku, meitene atrāvās no zēna kailajām krūtīm un sarāvās čokurā tumšās kāpņu telpas stūrī kā strupceļā iedzīts kaķis. Turklāt, Vilam par pārsteigumu, viņai līdzās tiešām parādījās kaķis milzu meža kaķis Vilam līdz ceļiem, uzboztu spalvu, atieztiem zobiem un izslietu asti.

Meitene uzlika roku kaķim uz muguras un aplaizīja sausās lūpas, sekodama katrai Vila kustībai.

Vils lēnītēm cēlās kājās.

-   Kas tu esi?

-   Lira Sudrabmēle, meitene atbildēja.

-   Vai tu šeit dzīvo?

-   Nē, viņa skaļi attrauca.

-   Un kas šī ir par vietu? Kas par pilsētu?

-   Nezinu.

-   No kurienes tu esi?

-   No manas pasaules. Līdzās šai. Kur ir tavs dēmons?

Vils iepleta acis. Un tad ievēroja, ka ar kaķi notiek kaut

kas neparasts ielēcis meitenei rokās, tas mainīja vei­dolu. Nu tas bija sarkanbrūns sermuliņš ar ziloņkrāsas kaklu un vēderu, kas acīm urbās Viļā tikpat neganti kā meitene. Pēc mirkļa sekoja nākamā pārvērtība Vils sa­prata, ka abi gan meitene, gan sermuliņš no viņa vel­nišķīgi baidās, tikpat kā no spoka.

-   Man nekāda dēmona nav, Vils atbildēja. Nesaprotu, par ko tu runā. Tad piebilda: Ā! Tas ir tavs dēmons?

Meitene nesteidzīgi piecēlās. Sermuliņš, apritinājies viņai ap kaklu, ne uz mirkli nenolaida tumšās acis no Vila.

-    Bet tu esi dzīvs, viņa kā neticēdama novilka. Tu neesi… Tu neesi…

-    Mani sauc Vils Perijs, Vils stādījās priekšā. Ne­saprotu, par kādiem dēmoniem tu runā. Manā pasaulē dēmons nozīmē… Tas nozīmē velnu, ļaunumu.

-   Tavā pasaulē? Tu gribi teikt, ka ši nav tava pasaule?

-   Nav gan. Es tikai atradu… ceļu uz šejieni. Mana pa­saule, jādomā, tāpat kā tavējā, ar šo robežojas.

Viņa mazliet nomierinājās, tomēr nepārstāja Viļu modri vērot, un zēns kļuva rāms un kluss, it kā meitene būtu svešs kaķis, ar ko viņš cenšas iedraudzēties.

-    Vai esi šai pilsētā kādu satikusi? Vils turpināja prašņāt.

-Nē.

-    Cik ilgi jau šeit esi?

-    Nav ne jausmas. Dažas dienas. Isti neatceros.

-    Bet kāpēc tu šeit ieradies?

-   Meklēju Putekļus, viņa atbildēja.

-     Meklē putekļus? Kādus zelta, vai? Kas tie par putekļiem?

Meitene, piemiegusi acis, apklusa. Vils pagriezās, lai dotos lejā pa kāpnēm.

-   Man gribas ēst, viņš atzinās. Vai virtuvē neatra­dīsies kas ēdams?

-    Nav ne jausmas… viņa attrauca un sekoja Vilam, tomēr turēdamās zināmā attālumā.

Virtuvē Vils atrada produktus, no kuriem varētu sanākt cāļa, sīpolu un piparu sautējums, taču tie bija jeli un kar­stumā nelabi smakoja. Vils sagāza tos atkritumu tvertnē.

-    Vai tu neko neieēdi? vērdams vaļā ledusskapi, viņš jautāja.

Lira pienāca klat paskatīties.

-   Nezināju, ka tas šeit ir, viņa teica. Ai! Tas ir auksts…

Meitenes dēmons atkal pārvērtās tas kļuva par mil­zīgu, spilgtu, daudzkrāsainu tauriņu, kas, uz mirkli ieli­dojis ledusskapī, tūlīt atgriezās un iekārtojās meitenei uz pleca. Tauriņš lēnām kustināja spārnus augšā lejā. Vils juta, ka nevajadzētu tā blenzt, bet galva no lielajiem brī­numiem džinkstēja.

-   Vai tad tu neesi redzējusi ledusskapi? Vils jautāja.

Atradis kokakolas skārdeni, viņš to sniedza meitenei un

tad izcēla olu kārbu. Viņa tīksmi satvēra bundžiņu delnās.

-    Dzer taču! Vils mudināja.

Meitene sarauktu pieri skatījās. Viņa neprata kokakolu atvērt. Vils atrāva skārdeni, un dzēriens uzputoja. Meitene, aizdomīgi nolaizījusi putas, iepleta acis.

-    Vai tad to var dzert? viņa jautāja, un balsī jautās gan cerība, gan bailes.

-   Jā! Rādās, šai pasaulē kokakolu pazīst. Skaties, es to iemalkošu, lai tu redzētu, ka dzēriens nav indīgs.

Vils atrāva vēl vienu skārdeni. Redzot zēnu dzeram, Lira sekoja viņa piemēram. Šķita, ka viņa ir izslāpusi. Mei­tene dzēra tik negausīgi, ka degunā saskrēja gāzes burbulīši, nu viņa sprauslāja un skaļi atraugājās, bet, kad Vils viņā palūkojās, atbildēja ar drūmu skatienu.

-   Uzcepšu omleti, zēns teica. Vai tu arī vēlies?

-   Nezinu, kas tā omlete tāda ir.

-   Nu tad skaties, un zināsi! Vai arī, ja gribi, te ir karba ar ceptām pupiņām.

-   Nezinu, kas ir ceptas pupiņas.

Vils parādīja meitenei kārbu. Viņa lūkojās pec cilpiņas tās augšpusē tāpat kā kokakolas skārdenei.

-    Nē, te jāliek lietā konservu nazis, Vils paskaidroja. Vai tavā pasaulē tādu nav?

-    Manā pasaulē ēdienu gatavo kalpi, — meitene dus­mīgi atcirta.

-    Pameklē, lūk, tajā atvilktnē!

Viņa rakņājās galda piederumos, tikmēr Vils, iesitis bļodā sešas olas, tās ar dakšiņu sakūla.

-    Rau, tas tur, viņš rādīdams teica. Ar sarkano spalu. Nes tik šurp!

Caurdūris kārbu, Vils parādīja meitenei, kā tā atverama.

-   Tagad noņem no āķa mazo cepešpannu un izgāz pu­pas tajā, viņš norīkoja.

Lira apostīja pupiņas, un atkal viņas acīs uzzibsnīja gan prieks, gan aizdomīgums. Izlikusi kārbas saturu pan­nā, meitene nolaizīja pirkstu un sāka vērot, kā Vils ber pie olām sāli un piparus un, izņēmis no ledusskapja pa­ciņu sviesta, pikuci ieliek čuguna pannā. Tad zens aizgāja līdz letei pēc sērkociņiem, un, kad viņš atgriezās, Lira, samērcējusi pirkstu sakultajas olās, to negausīgi laizīja. Arī meitenes dēmons, atkal kaķa veidolā, mērca kultenī ķepu, taču, Vilam tuvojoties, parāvās atpakaļ.

-   Vēl nav gatavs, paņēmis trauku, Vils teica. Kad tu pēdējo reizi ēdi?

-   Tēva mājās Svalbārā, meitene atbildēja. Pavisam sen. Nezinu. Atradu šeit maizi, vēl šo to un apēdu.

Vils iededza gāzi, izkausēja sviestu, ielēja pannā olas un ļāva tām izplesties. Meitenes acis alkaini visu uzsūca viņa vēroja, kā Vils, olām cepoties, sabīda tās uz vidu mīk­stos valnīšos, kā pieliec pannu, lai jēlā ola ieplūst vajadzī­gajā vietā. Viņa vēroja ari zēnu pašu, skatījās viņa sejā un uz darbīgajām rokām, kailajiem pleciem un kājām.

Kad omlete bija izcepta, Vils to pārlocīja un ar lāpstiņu sadalīja divās daļās.

-    Sameklē pāris šķīvju, viņš teica, un meitene uzcī­tīgi izpildīja rīkojumu.

Likās, ka viņa labprāt paklausa, ja darbā saskata jēgu, tad nu Vils aizsūtīja Liru nokopt galdiņu kafejnīcas priekšā. Pats viņš iznesa laukā ēdienu un no atvilktnes iz­ņemtos nažus un dakšiņas, un tagad abi, juzdamies mazliet neveikli, sēdās pie galda.

Nepagāja ne minūte, kad viņa savu porciju jau bija ap­ēdusi un sāka dīdīties, šūpodamās krēslā turp un atpakaļ un plucinot sēdekļa sintētiskā auduma šķiedras, kamēr Vils pabeidza est. Meitenes dēmons kārtējo reizi pārvēr­tās, pārtapdams dadzīti, kas tagad uzknābāja no galda virsmas neredzamas drupatas.

Vils ēda nesteidzīgi. Liras šķīvi zens salika lauvas tiesu pupiņu, tomēr ēdamo pieveica lēnāk nekā viņa. Aina, kas pavērās skatienam, tāpat arī laternas abpus tuksnesīgajam bulvārim, zvaigznes tumšajās debesīs virs galvas viss slīga bezgalīgā klusumā, šķita, ka nekā cita pasaulē vairs nav.

Un nepārtraukti Vils spriegi apzinājās meitenes klāt­būtni. Maza auguma, sīciņa, taču muskuļaina un cīnījās kā tīģeris, Vila dūre bija nobrāzusi tai vaigu, bet viņa nelikās par to ne zinis. Meitenes sejas izteiksmē mijās bērnišķība kaut vai pirmoreiz nobaudot kokakolu ar skumju piesar­dzību. Viņai bija gaiši zilas acis; matiem, ja tos izmazgātu, vajadzētu būt tumši blondiem; patlaban Lira bija netīra un smirdēja tā, it kā sen nebūtu mazgājusies.

-   Laura? Lara? Vils jautāja.

-   Lira.

-   Lira… Sudrabmēle? -Jā.

-   Kur īsti atrodas tava pasaule? Kā tu šeit nokļuvi?

Meitene paraustīja plecus.

-    Gāju, viņa iesāka. Visapkārt klājās bieza migla. Nezināju, kurp iet. Lai nu kā, tomēr zināju kaut tik daudz, ka dodos prom no savas pasaules. Taču šo pasauli ieraudzīju, tikai miglai nokrītot. Un tad jau es biju šeit.

-   Ko tu pirmīt runāji par putekļiem?

-   Putekļi, jā. Grasos par tiem uzzināt sīkāk. Diemžēl šī pasaule izskatās pavisam neapdzīvota. Nav kam pajautāt.

Esmu šeit… nezinu, trīs dienas, varbūt četras. Bet ne­esmu sastapusi nevienu dzīvu dvēseli.

-   Bet kāpēc tevi interesē putekļi?

-   Tie ir īpaši Putekļi, Lira strupi attrauca. Ne jau parastie putekļi, par to vari but drošs.

Dēmons atkal pārvērtās. Zibenīgi no dadzīša pārtapdams žurkā, spēcīgā piķa melna žurkā ar sarkanām acīm. Vils plati ieplestām acīm bažīgi noraudzījās, un meitene ievēroja viņa skatienu.

-   Tev ir dēmons, viņa nešaubīdamās paziņoja. Tevī iekšā.

Vils nezinaja, ko teikt.

-   Tev tas ir, meitene turpināja. Citādi jau tu nemaz nebūtu cilvēks. Tu būtu… pusmironis. Redzējām bērnu, kam bija atšķelts dēmons. Tu tāds neesi. Ieraudzījuši tevi, sākumā nobijāmies. Kā no spoka pusnaktī vai tam­līdzīgi. Bet tad ievērojam, ka tu tāds nepavisam neesi.

-Jūs?

-   Mēs ar Panteleimonu. Mēs. Dēmons jau nav no tevis nošķirams. Tas esi tu pats. Daļa no tevis. Tu esi daļa no dēmona, un dēmons ir daļa no tevis. Vai jūsu pasaulē tiešām nav tādu kā mēs? Vai tad visi bez izņēmuma ir tadi kā tu, ar noslēptiem dēmoniem?

Vils uzmeta skatienu abiem kaulainajai, gaišacainajai meitenei un viņas melnajai žurkai-dēmonam, kas šobrīd sēdēja viņai uz rokām, un pēkšņi sajutās bezgala vientuļš.

-   Esmu noguris. Iešu gulēt, Vils teica. Ko esi izdo­mājusi vai paliksi šai pilsētā?

-   Nezinu. Man jāizzina, jāmeklē. Neba šai pasaulē ne­atradīsies zinātnieki. Kādam taču tas jāzina.

-   Varbūt tev jāmeklē citā pasaulē. Es šurp ierados no vietas, vārdā Oksforda. Tur zinātnieku netrūkst, ja jau tev tos tā vajag.

-   Oksforda! meitene izsaucās. Tieši no turienes es nāku!

-   Vai tad tavā pasaulē arī ir Oksforda? No manas pa­saules tu diez vai esi.

-    Nē, meitene apņēmīgi teica. Tās ir divas atšķirī­gas pasaules. Taču arī manējā ir Oksforda. Mēs abi runā­jām angliski, vai ne? Loģiski spriežot, mums ir vel šis tas kopējs. Kā tu šeit nokļuvi? Pa tiltu vai kā citādi?

-    Caur tādu kā logu.

-    Parādi man! meitene lūdza.

Izklausījās drīzāk pec rīkojuma, ne lūguma. Vils papu­rināja galvu.

-    Tagad ne, viņš teica. Gribas gulēt. Tomēr nakts vidus.

-   Tad parādīsi rīt no rīta!

-    Labs ir, parādīšu. Taču man pietiek savu darīšanu. Tev tie zinātnieki būs jāmeklē pašai.

-    Kas tur ko nesameklēt, meitene attrauca. Man par zinātniekiem zināms viss līdz pēdējam!

Vils, savācis šķīvjus, piecēlās.

-   Es gatavoju ēst, viņš teica, bet tev jāmazgā šķīvji!

Meitene skatījās neticīgām acīm. Mazgāt šķīvjus? -

viņa smējās. Visapkārt taču lērums tīru šķīvju! Un es taču neesmu kalpone. Ne prātā nenāk!

-   Tad nerādīšu tev ceļu, pa kuru šeit iekļuvu.

-   Atradīšu pati!

-     Neatradīsi, tas ir noslēpts. Nemūžam neatradīsi. Klau. Man nav ne jausmas, cik ilgi mēs te paliksim. Bez ēšanas neiztikt, tāpēc ēdīsim, ko atradīsim, bet pēc tam uzkopsim pēc sevis mums tā jādara. Tu nomazgāsi šos šķīvjus. Mums pret šo vietu jāizturas piedienīgi. Bet ta­gad es laižos gulēt. Līdz rītam!

Vils iegāja mājā un, noberzis zobus — ar pirkstu un krikumiņu zobu pastas no skrandainās somas -, iekrita div­vietīgajā gultā un uz vietas aizmiga.

Lira nogaidīja, līdz zēns cieši iemieg, tad ienesa šķīvjus virtuvē, kur, palikusi zem krāna, tos cītīgi berza ar drāniņu, līdz trauki izskatījās tīri. Tāpat viņa rīkojās ar nažiem un dakšiņām, bet omletes pannu šādi nomazgāt neizdevās nācās likt lietā dzeltenu ziepju gabalu un spītīgi skrubināt, kamēr tā, viņasprāt, beidzot bija spodra. Pēc tam, visu nosusinājusi ar vēl vienu drāniņu, Lira traukus glīti salika žāvēšanas plauktiņa.

Tā kā vēl aizvien slāpa un kārojās vēlreiz atraut skār­deni, meitene atvēra vēl vienu kokakolas bundžiņu un paņēma to lidzi augšstāvā. Pastāvējusi brīdi šaipus Vila durvīm un neko nedzirdējusi, viņa uz pirkstgaliem ietipi­nāja citā istabā un no spilvena apakšas izvilka aletiometru.

Lai pavaicātu par Viļu, nemaz nevajadzēja atrasties viņa tuvumā, tomēr Lirai gribējās paskatīties, tāpēc viņa, cik vien klusi varēdama, pagrieza zēna istabas durvju rokturi un iegāja tajā.

Ārā jūras līmenis zaigoja, gaisma nāca tieši istabā, un no griestiem krītošajā mirdzumā Lira nolūkojās guļošajā zēnā. Viņš sarauca pieri, seja spīdēja sviedros. Vils izska­tījās spēka pilns un plecīgs protams, ne jau kā pieau­dzis vīrietis zēns taču nebija daudz vecāks par Liru, tomēr vienudien viņš kļūs tiešām stiprs. Viss butu vien­kāršāk, ja zēna dēmons būtu saskatāms! Lira apsvēra, kāds tas varētu izskatīties un vai jau ir pieņēmis kādu konkrētu veidolu. Lai kāds būtu Vila dēmona tēls, tas atspoguļotu nepakļāvīgu un tajā pašā laikā pieklājīgu un nelaimīgu raksturu.

Lira uz pirkstgaliem aiztipināja līdz logam. Ielas later­nas gaismā uzmanīgi pieskārusies aletiometram, mei­tene atslābināja prātu, un tas pieņēma jautajuma veidu. Rādītājs sāka riņķot, apstājās, pēc brīža atsāka riņķot tik aši, ka ne izsekot.

Lira pajautāja: Kas viņš ir? Draugs vai ienaidnieks?

Aletiometrs atbildēja: Vins ir slepkava.

Ieraugot atbildi, meitene tūdaļ atslāba. Zēns prata atrast ēdamo, parādit ceļu uz Oksfordu tas bija node­rīgi, bet viņš spēja būt arī neuzticams un nodevīgs. Slep­kava ir vērtīgs līdzbiedrs. Kopā ar viņu Lira jutās tāpat kā ar bruņoto lāci Joreku Bērnisonu.

Lira aizvēra slēģus, lai rīta saule neiespīd Vila sejā, un uz pirkstgaliem izgāja laukā no istabas.

Ragana Serafina Pekkala, kas izglāba Liru un pārējos bērnus no eksperi­mentālās stacijas Bolvangara un kopa ar meiteni devās uz Svalbāru, bija iekūlu­sies pamatīgās nepatikšanās.

Atmosfēras traucējumu rezultātā, kas sekoja lorda Ezriela bēgšanai no izsūtījuma Svalbārā, viņa ar saviem likteņa biedriem tika aizpūsta neskaitā­mas jūdzes pāri aizsalušajai jūrai, tāltālu prom no salas. Dažiem izdevās palikt Teksasas gaisa kuģotāja Li Skorsbija bojātajā balonā, bet Serafina tika iesviesta miglas vālā, kas griezdamies nāca no debesu pārrāvumā, ko iz­plēsa lorda Ezriela eksperiments.

Atguvusi spēju kontrolēt lidojumu, Serafina vispirms iedomājās par Liru; viņa taču neko nezināja par viltus lāču karaļa un īstā, Joreka Bērnisona, cīniņu, nedz ari par turpmākajiem ar Liru saistītajiem notikumiem.

Tad nu tagad Serafina, laizdamās cauri zeltaini māko­ņainajam gaisam, sēžot uz mākoņpriedes zara, dēmonasniega zoss Kaisas pavadībā devās Liras meklējumos. Viņi pagriezās atpakaļ uz Svalbāru, pēc tam mazliet uz dien­vidiem un nu jau vairākas stundas planēja ērmotu gaismu un ēnu šaustītajās debesīs. Serafina Pekkala, spriežot pēc gaismas nemierīgās trisēšanas uz savas ādas, zināja, ka tā nāk no citas pasaules.

Pagaja laiciņš, un Kaisa ierunājās: Skat! Raganas dēmons, pazaudējies…

Serafina Pekkala palūkojās caur miglas vālu un ierau­dzīja zīriņu, kas brēkdams meta lokus dūmakainās gais­mas bezdibenī. Serafina ar Kaisu pagriezās un laidās uz putna pusi. Redzēdams raganu ar zosi tuvojamies, zīriņš trauksmaini metās sāņus, bet Serafina Pekkala drau­dzīgi pamāja, un zīriņš nosēdās tiem līdzās.

Serafina Pekkala jautaja: No kura klana tu esi?

-    No Taimiras, viņš tai atbildēja. Mana ragana sagūstīta… mūsu līdzbiedri padzīti! Esmu pazudis…

-    Kas sagūstīja tavu raganu?

-    Sieviete ar dēmonu-pērtiķi no Bolvangaras… Palī­dziet man! Palīdziet mums! Man ir tik bail!

-    Vai tik jūsu klans nebiedrojas ar bērnu dēmonu atšķēlējiem?

-    Jā, kamēr neatklajām, ar ko viņi nodarbojas… Pēc kaujas Bolvangarā mūs padzina, bet manu raganu saņē­ma gūstā… Viņi tur viņu uz kuģa… Ko lai tagad daru? Viņa mani sauc, bet es nevaru tur nokļūt! Palīdziet man, jel palīdziet!

-    Klusu! nogāgināja dēmons-zoss. Paklausīsimies, kas notiek lejā.

Viņi nolaidās zemāk, modri ausīdamies, un drīz vien Serafina Pekkala miglā izšķīra klusinātu iekšdedzes dzi­nēja rūkoņu.

-    Tādā miglā taču nevar kuģot, — Kaisa sacīja. — Ko viņi tur dara?

-   Tas ir kas mazāks par kuģi, atbildēja Serafina Pek­kala, un, viņai runājot, kaut kur citur iedūcās skaņa rupjš, nejauki drebelīgs pūtiens tikpat kā jūras dzīvnieka sauciens iz dzelmes. Dažas sekundes rēcis, tas pēkšņi ap­rāvās.

-    Kuģa miglas taure, secinaja Serafina Pekkala.

Patlaban viņi lidinājās virs paša ūdens, izmisīgi mek­lēdami, no kurienes nāk dzinēja troksnis. Un drīz vien ari atrada miglā, šķiet, bija dažāda biezuma ielāpi, un brīdī, kad kuteris pukšķedams šķēla valgā gaisa vālu, ragana to zibeņātri pamanīja. Jūra viļņojās gausa un eļļaina, negribīgi veldama bangas.

Ragana ar abiem dēmoniem lidinājās pār un ap kuteri, zīriņš kļāvās tam klāt kā bērns pie mātes; patlaban viņi vēroja, kā stūresvīrs, iedūcoties miglas taurei, viegliņām pielāgo kursu. Kutera priekšgalā slējās lukturis, taču tas spēja izgaismot labi ja pāris metru uz priekšu.

Serafina Pekkala vērsās pie izmisušā dēmona: Tu saki, dažas raganas šiem vēl palīdzot?

-   Man tā liekas vairākas nodevīgas raganas no Volgorskas, ja vien arī tās nebūs aizlaidušās, zīriņš stāstīja. Ko jūs domājat iesākt? Vai meklēsiet manu raganu?

-   Jā. Pagaidām paliec ar Kaisu.

Serafina Pekkala laidās lejā uz kuteri, atstādama abus dēmonus augstu virs sevis un piezemēdamās uz šķērsko­ka stūresvīram aiz muguras. Stūrmaņa dēmons-kaija iebrēcās, un vīrs pagriezies pameta skatienu uz raganu.

-    Pārlieku steidzīga vis neesi, ko? stūresvīrs nopra­sīja. Uz priekšu, vadi nu uz ostas pusi!

Serafina acumirklī iejutās lomā. Izdevās! Tātad dažas raganas vēl šiem palīdz, ja jau stūresvīrs viņu par tādu noturējis. Ostai, kā viņa atminējās, jābūt pa kreisi un ostas gaismai sarkanai. Serafīnas skatiens izmisīgi ur­bās miglā, līdz notvēra dumakainu mirgoņu ne vairāk kā simt metru attālumā. Viņa metās atpakaļ un tagad pla­nēja virs kutera, izkliegdama stūresvīram, kur braukt. Kuteris ātrumu bija palēninājis līdz rāpus gaitai, un no tā sāniem bija izbīdītas kāpnes, kas nokārās tieši līdz ūdens

un gaisa robežai. Stūresvirs iesaucās, un matrozis no ^ augšas pasvieda virvi, bet otrs steidzās lejā pa kāpnēm, lai to nostiprinātu.

Serafina Pekkala, aizlaidusies lidz kuģa margām, at­kāpās glābšanas laivu ēnā. Nevienu citu raganu tuvumā nemānijā, bet varbūt tās pārlūko debesu jumu; Kaisa zinās, ko darit.

Kāds pasažieris, lejā atstājis motorlaivu, kāpa augšā pa kāpnēm. Ietīstījies kažokā ar kapuci, nepazīstams, taču, līdzko atbraucējs bija uz klāja, uz margām naski uzlēca zeltains dēmons-pērtiķis un melnām, ļaunumu izstarojošām acīm sāka blenzt visapkārt. Serafina aiz­turēja elpu tā bija Koulteres kundze.

Vīrietis tumšās drānās izsteidzās uz klāja viņu svei­cināt, pamezdams skatienu visapkārt, it kā gaidot vēl kādu.

-    Lords Borīls… viņš iesāka.

Taču Koulteres kundze vīrieti pārtrauca: Viņam jābūt citviet. Vai spīdzināšana jau uzsākta?

-   Jā, Koulteres kundze, skanēja atbilde, tomēr…

-    Es taču liku uzgaidīt, sieviete atcirta. Viņi sado­mājuši mani neklausīt? Šķiet, uz šī kuģa prasīt prasās pēc stingrākas kārtības.

Kundze nolaida kapuci. Serafina Pekkala dzeltenajā gaismā skaidri saskatīja viņas seju: lepnu, karstasinīgu, raganas acīm tik jaunu.

-   Kur tad pārējās raganas? Koulteres kundze nopra­sīja.

Kuģa vīrs atbildēja: Visas projām, kundze. Aizlidoja uz dzimto zemi.

-   Bet kuģi taču vadīja ragana, sieviete iebilda. Kur viņa palika?

Serafina ierāvās ēnā, acīmredzot kutera stūresvīram jaunākās vēstis gājušas secen. Garīdznieks pameta ska­tienu visapkārt, bet Koulteres kundzei pietrūka pacie­tības pārlaidusi paviršu skatienu klājam, viņa papuri­nāja galvu un kopā ar dēmonu, kas gaisā meta dzeltenu nimbu, iesteidzās atvērtajās durvīs. Vīrietis viņai sekoja.

Serafina Pekkala, izvērtēdama savu stāvokli, aplaida skatienu visapkārt. Viņa bija paslepusies aiz ventilatora šaurā klāja posmā starp margām un kuģa galveno kor­pusu; no šejienes, pametot skatienu lejā zem tilta un dū­meņa, varēja labi redzēt salonu, kam logi (nevis ilumina­tori) izgāja uz trim pusēm. Tieši tur viņi nupat iegāja. No logiem uz miglā aprasojušajām margam krita duļķaina gaisma, neskaidri atklādama f'okmastu un ar brezentu pārklāto lūku. Viss, izmircis līdz pēdējam, tagad salā sāka stingt. Serafina nemanīja nevienu dzīvu dvēseli, taču, lai redzētu ko vairāk, bija jāpamet slēptuve.

Drūmas izredzes. Uz priedes zara Serafina mierīgi aizlaistos, ar nazi un loku varētu cīnīties. Bet nu, paslē­pusi zaru aiz ventilatora, viņa slīdēja pāri klājam līdz pir­majam logam. Tas miglā bija aprasojis un necaur­redzams, arī balsis nedzirdēja. Ragana atkāpas atpakaļ ēnā.

Atlika viens, bet ai, kā negribējās to darīt! Pārgalvīgs risks, kas izsūc tevi līdz pēdējam, taču citas izejas, šķiet, nebija. Tā bija sava veida buršana Serafina spēja kļūt neredzama. īstu neredzamību, protams, panākt nevarēja tā bija psihiska burvestība, neganti sasprindzināta pieti­cība, kas izpildītāju neredzamu nevērsa, bet neuzkrītošu gan. Uzturot pienācīgu spriedzes pakāpi, Serafina prata iziet cauri pārpildītai telpai vai aizslīdēt garām vientuļam ceļotājam, pati palikdama nemanīta.

Patlaban viņa, pilnība koncentrēdamās, centās sakopot visas prāta spējas pārtapšanai bija jānorit tā, lai raganas uzvedība nepievērstu ne mazāko uzmanību. Pagāja vairā­kas minūtes, iekams Serafina jutās pārliecināta. Viņa no­lēma pamēģināt, iznākdama lauka no slēptuvēs un nostā­damās tieši ceļā jūrniekam, kas ar darbarīku kasti šķērsoja klaju. Jūrnieks izvairīgi pakāpās malā, Serafmu pat ne­uzlūkojis.

Viss kārtībā! Piegājusi pie spoži apgaismotā salona dur­vīm un tās atvērusi, Serafina atklāja, ka telpa ir tukša. Atstājusi ārdurvis plaši vaļā vajadzības gadījumā pa tām varēs aizbēgt -, Serafina salona tālākajā stūrī ieraudzīja citas durvis, kas veda uz kāpnēm, bet tās savukārt tālāk kuģa iekštelpās. Nokāpusi leja, Serafina nokļuva šaurā gaitenī. Sienas bija klātas ar baltu cauruļvadu tiklu; telpu apgaismoja liels daudzums gāzes lampu. Gaitenis stiepās visā kuģa garumā, abpus ta sienām rindojas durvis.

Serafina ausīdamās klusītēm gāja tālāk, līdz sadzir­dēja balsis. Izklausījas, ka tur norit kaut kas līdzīgs pa­domes apspriedei.

Serafina atvēra durvis un iegāja telpā.

Ap lielu galdu bija sasēdies kāds ducis cilvēku. Viens otrs uz mirkli pacēla skatienu, izklaidīgi uzlūkoja raganu un turpat arī aizmirsa. Serafina, klusītēm stāvēdama pie durvīm, vēroja. Sapulci vadīja vecāks kungs kardināla tērpā, pārejie izskatījās pēc šādiem tādiem garīdznie­kiem, izņemot Koulteres kundzi; viņa bija vienīga klāt­esoša sieviete. Kažoku Koulteres kundze bija nometusi uz krēsla atzveltnes, viņas vaigi kvēloja: kuģa iekštelpās bija karsts.

Vērīgi palūkojusies visapkart, Serafina Pekkala ievē­roja, ka istabā ir vēl kāds vīrietis ar kalsnu seju un demonu-vardi sev līdzās. Viņš sēdēja pie galda, kas bija stāvgrūdām nokrauts ar grāmatām ādas iesējumā un pa­virši izmētātām sadzeltējuša papīra kaudzēm. Sākumā ragana nosprieda, ka tas būs kāds ierēdnis vai sekretārs, bet tad viņa ieraudzīja, ko vīrietis dara acis neatrau­dams, viņš lūkojās milzīgam pulkstenim vai kompasam līdzīgā zelta ierīcē, vai ik minūti novērsdamies un piezī­mēdams novērojumus. Pa brīdim atvēris vienu no grāmatam, viņš lietišķi pētīja rādītāju, ielūkojās vērēs un tikai tad, visu pierakstījis, atkal pievērsās ierīcei.

Serafina, saklausījusi vārdu ragana, atkal pievērsās diskusiju galdam.

-    Raganai kaut kas ir zināms par bērnu, ierunājās viens no garīdzniekiem. Viņa atzinās. Par bērnu esot dzirdējušas visas raganas.

-   Interesanti, kas par viņu zināms Koulteres kundzei, teica kardināls. Gribētos zināt, vai ir kas tāds, par ko viņai jau iepriekš vajadzēja mums pavēstīt?

-    Jums nāksies izteikties saprotamāk, ledainā balsī attrauca Koulteres kundze. Eminence, jūs aizmirstat, ka esmu sieviete, nevis izsmalcināts Baznīcas aristokrāts. Kāda patiesība gan man par šo bērnu būtu jāzina?

Kardināla seja runāja savu valodu, taču teikt viņš neko neteica. Iestājās klusuma bridis, un tad cits garīdznieks, gandrīz kā atvainodamies, teica: Jādomā, ka ir kāds pareģojums. Tas attiecas uz bērnu, jūs saprotat, Koulteres kundze. Par to liecina itin viss. Kaut vai apstākļi, kādos viņa piedzima. Arīdzan ģiptiešiem [2] kaut kas zināms runājot par meiteni, viņi lieto tādus izteicienus kā raga­nas eļļa un purva uguns, pati saprotat baisi -, ar to izskaidrojami viņas panākumi, vadot ģiptiešu vīrus uz Bolvangaru. Kur tad vēl pārsteidzošais varoņdarbs, gāžot no troņa lāču karali Jofuru Raknisonu lai nu kas, bet vienkāršs bērns viņa nav. Varbūt fra [3] Pāvils varēs pa­vēstīt mums ko vairāk…

Garīdznieks vērsās pie vīra ar kalsno seju, kas nodar­bojās ar aletiometra lasījumiem; samirkšķinājis acis, vīrietis tās saberzēja un uzlūkoja Koulteres kundzi.

-   Varbūt jums zināms, ka šis ir pēdējais aletiometrs, kas mums atlicis, neskaitot to, kas vēl atrodas bērna rokās, viņš teica. Visi pārējie ar tiesas lēmumu konfiscēti un iznīcināti. Ierīce man nupat paziņoja, ka meitene instru­mentu ieguvusi no Džordanas koledžas direktora un nolasīt to iemācījusies pati, turklāt viņa prot to izmantot bez skaidrojošajām grāmatām. Ja pastāvētu iespeja aletiometram neticēt, es tā darītu, nekādi netieku gudrs, kā ierīci var izmantot bez grāmatām. Lai gūtu jelkādu sapratni, vispirms desmitiem gadu vaiga sviedros jāstudē. Bet mei­tene sāka to nolasīt jau pēc pāris nedēļām un sasniegusi teju vai nevainojamu meistarību. Nevaru iedomāties, kurš mirstīgais zinātnieks spētu ar viņu sacensties.

-   Kur meitene ir šobrīd, fra Pāvil? vaicāja kardināls.

-   Citā pasaulē, sacīja fra Pāvils. Nokavējām!

-   Ragana zinās! ierunājās vīrs, kura dēmons-bizamžurka vienā laidā grauza zīmuli. Pēdējais laiks izdabūt no viņas liecību! Spīdzināšana jāturpina, kad es jums saku!

-   Kas tas par pareģojumu? uzstāja Koulteres kundze, aizvien vairāk iekaisdama. Kā jūs uzdrīkstaties kaut ko tādu no manis slēpt?

Sievietes vara pār klātesošajiem vīriem bija acīm­redzama. Zeltainais pērtiķis meta niknus skatienus pāri galdam, un neviens nespēja ieskatīties tam acīs.

Nevairījās tikai kardināls. Viņa dēmons, ara [4] , pacēla kāju un paieskāja sev galvu.

-     Raganas izteikumi norāda uz kaut ko ārkārtēju, — turpināja kardināls. Neuzdrošinos pat domāt, ko tas, manuprāt, varētu nozīmēt. Ja ta izrādīsies patiesība, uz mums gulsies visdrausmīgākā atbildība, kāda jelkad vīrie­tim vai sievietei bijusi. Lai nu kā, es atkārtoju jautajumu, Koulteres kundze, kas par bērnu un tā tēvu zināms jums?

Sievietes seja no dusmām bija krīta bālumā.

-     Ka jūs vispār uzdrošināties man jautāt? viņa iz­spēra. Kā uzdrīkstaties neatklāt to, ko uzzinājāt no raganas? Un visbeidzot kā uzdrošināties uzskatīt, ka es no jums kaut ko slēpju? Vai tiešām uzskatāt, ka esmu bērna pusē? Varbūt spriežat, ka esmu viņas tēva pusē? Varbūt jums šķiet, ka esmu pakļaujama spīdzināšanai kā ragana? Mēs visi, Jūsu Eminence, kā nekā esam pakļauti jums. Pietiek jums uzsist knipi, un mani saplosīs gabalos. Tomēr, meklēdami atbildi, iztaustīdami katru miesas šķiedru, jūs manī neko neatrastu man par pareģojumu nav zināms itin nekas. Un tagad es pieprasu atklāt, kas zināms jums. Mans bērns, mans vienīgais lolojums, grē­cīgi ieņemtais un kaunā dzemdētais, lai nu kā, tomēr pašas bērns, un jūs slēpsiet no manis to, ko neapstrī­dami esmu tiesīga zināt?

-     Dieva dēļ, nervozi ierunājās viens no garīdznie­kiem, Dieva dēļ, Koulteres kundze, ragana taču neko nepateica mums no viņas jāuzzina kas vairāk. Pats kar­dināls Staroks teic, ka viņa esot devusi mājienu.

-    Bet ja nu ragana neko jums neatklās? Koulteres kundze jautaja. Ko tad? Nodarbosimies ar minēšanu? Trīcēsim, bailēs drebēsim un minēsim?

Fra Pāvils viņai atbildēja: Nē, jo tieši to patlaban grasos vaicāt aletiometram. Atbildi iegūsim šā vai tā no raganas vai ari no skaidrojošajam grāmatam.

-   Un cik ilgs laiks tam būs nepieciešams?

Garlaikoti pacēlis uzacis, virs atbildēja: Vērā ņe­mams laiks. Tas ir bezgalsarežģits jautājums.

-    Bet ragana varētu mums pateikt uzreiz, Koulteres kundze nelikās mierā.

To pateikusi, viņa piecēlās. Un it kā godbijībā pret Koulteres kundzi uzreiz piecēlās vairums vīru. Sēžam pa­lika tikai kardināls un fra Pāvils. Serafina Pekkala atkā­pās, saspringti paturēdama sevi neredzamu. Zeltainais pērtiķis grieza zobus, viss viņa mirdzošais apspalvojums bija saslējies stāvus.

Koulteres kundze uzrāva pērtiķi sev uz pleca.

-   Tad iesim un viņai pajautāsim, viņa sacīja.

Pagriezusies sieviete ašiem soļiem izgāja gaitenī. Vīri

steidzās sekot, grūstīdamies un stumdīdamies garām Serafinai Pekkalai, kas, visai satraukta, tik tikko paguva atlēkt malā. Pēdējais gāja kardināls.

Vairākas sekundes Serafina Pekkala bija spiesta koncen­trēties satraukuma dēļ viņa jau sāka kļūt redzama. Tad ragana sekoja garīdzniekiem gaitenī un tālāk uz mazāku telpu, kas bija tukša, baltām sienām un piekarsusi. Istabas vidū, sastājušies ciešā lokā, visi kā viens vēroja šaušalīgu ainu pie tērauda krēsla stingri bija piesieta ragana, tās seja raustījās agonijā, kājas bija sakropļotas un salauztas.

Koulteres kundzes acis ieurbās nelaimīgajā. Serafina nostājas pie durvīm, zinadama, ka ilgi palikt neredzama nespēs tas bija neizsakami grūti.

-   Pastasti mums par bērnu, ragana, Koulteres kun­dze iesāka.

-Nē!

-   Tev nāksies ciest!

-    Esmu jau pietiekami cietusi.

-   Ai, būs jācieš vēl! Mūsu Baznīcai šai ziņā ir tūkstoš­gadīga pieredze. Tavas ciešanas varam pagarināt līdz bezgalībai. Pastāsti mums par bērnu! Koulteres kundze pavēlēja un pastiepās, lai salauztu raganai pirkstu. Tas viegli noknakšķēja.

Spīgana iekliedzās, un Serafina uz veselu sekundi kļuva redzama visu acīm. Viens otrs garīdznieks samulsis un sabijies viņā noskatījās, taču pēc brīža Serafina atguva pil­nīgu paškontroli un visi atkal pievērsās spīdzināšanai.

Koulteres kundze brīdināja: Ja neatbildēsi, salauzīšu vēl vienu pirkstu un pēc tam nākamo! Kas tev zināms par bērnu? Runā!

-    Labi! Lūgtin lūdzu, vairāk gan ne!

-   Tad atbildi!

Atskanēja kārtējais šķebinošais knakšķis, un šoreiz raganai izlauzās elsojoši šņuksti. Serafina Pekkala tik tikko spēja valdīties. Tad tika kliegšus izkliegti vārdi: -Nē, nevajag! Es jums pateikšu! Lūdzu, ludzu, vairāk ne! Gaidītajam bērnam… Raganas jau pirms jums zināja, kas ir šī meitene… Mums tapa zināms viņas vārds…

-     Mēs zinām, kā meiteni sauc. Par kādu vārdu tu runā?

-   Viņas īstais vārds! Meitenes likteņa vārds!

-    Nosauc to! Pasaki man! Koulteres kundze neat­laidās.

-   Nē… nē…

-   Un kādā veidā? Kā jūs to atklājāt?

-     Veicām testu. Proti, meitenei bija jāizvēlas viens ziedošs mākoņpriedes zars daudzu citu zaru vidū, un tādā gadījumā k]ūtu skaidrs, ka viņa neapšaubāmi ir gai­dītais bērns. Tieši tā arī notika viss norisinājās mūsu konsulātā Trollezundē, kad bērns ieradās kopā ar ģiptiešu vīriem… Bērns ar lāci…

Raganas balss aizlūza.

Koulteres kundze strupi, nepacietīgi izsaucās, un at­skanēja vēl viens spalgs knakšķis un vaids.

-   Bet kāds bija jūsu pareģojums par šo bērnu? turpi­nāja Koulteres kundze, un viņas balss pārvērtās tēraudā ar kaisles pieskaņu. Un kas tas par vārdu, kas noteic meitenes likteni?

Serafina Pekkala piegāja tuvāk, nelikdamās ne zinis par vīriem, kas ciešā lokā drūzmējās ap raganu, bet ne­viens nejuta Serafinas klātbūtni. Jāizbeidz raganas cie­šanas, un nekavējoties, taču sasprindzinājums, uzturot sevi neredzamu, bija tiešām milzīgs. Izņemdama no aizjostes nazi, Serafina trīcēja pie visām miesām.

Ragana šņukstēja: Reiz jau viņa ieradās, un kopš tā laika jūs viņu ienīdāt un jutāt bailes! Nu meitene ir at­nākusi atkal, bet jūs nespejat viņu atrast… Viņa bija Svalbārā kopā ar lordu Ezrielu, bet jūs viņu pazaudējāt. Meitene izbēga, un viņa kļūs…

Bet, pirms ragana pabeidza sakāmo, viņa tika pār­traukta.

Pa atvērtajām durvīm ielidoja šausmu pārņemts zīriņš un, svaidīgi plīkšķinādams spārnus, triecās pret grīdu, pēc tam atkal izmisīgi cēlās augšā, rāvās pie spīdzinātās raganas krūtīm, čiepstēdams un brēkdams kļāvās viņai klāt, un ragana sāpēs iekliedzās: Jambe-Aka! Nāc pie manis, nāc pie manis!

Neviens, izņemot Serafinu Pekkalu, netika gudrs, kas te notiek. Jambe-Aka ir dieviete, kas pie raganas ierodas nāves stundā.

Serafina bija gatava. Viņa acumirklī kļuva redzama un, laimīgi smaidīdama, panāca uz priekšu Jambe-Aka taču ir līksma, bezrūpīga, viņas apciemojums dāvā prieku. Spī­dzinātā ragana, ieraugot viņu, pagrieza pretī asarām sla­cīto vaigu. Serafina pieliecās to noskūpstīt un maigi iesli­dināja nazi raganai sirdī. Demons-zīriņš aizmiglotām acīm paskatījās uz viņu un izgaisa.

Bet Serafinai Pekkalai bija jāņem kājas pār pleciem.

Visi klātesošie, neticēdami savām acīm, vēl atradās šoka stāvoklī. Koulteres kundze bija vienīgā, kas attapās jau nakamajā sekundē.

-    Ķeriet! Nelaidiet projām! viņa sauca, taču Serafina jau bija pie durvīm ar nospriegotā loka ievietotu bultu. Pacēlusi savu ieroci, viņa zibenīgi atlaida loka stiegru, un kardināls rīstīdamies, raustīdamies nogāzās zemē.

Gaitenī uz kāpnēm Serafina pagriezās, notēmēja un izšāva nogāzās vēl viens vīrs, un kuģi piepildīja griezīga trauksmes zvana svirpstoņa.

Serafina metās augšā pa kāpnēm un tad uz klāja. Divi jūrnieki viņai aizšķērsoja ceļu, bet spīgana iesaucās: Lejā! Gūstekne tikusi brīvībā! Skrieniet palīgā!

Ar to pietika, lai jūrnieki apjuktu un neizlēmīgi sa­stingtu, tikmēr Serafina ieguva laiku, kurā varēja aizlo­cīties tiem garam un paķert no slēptuvēs aiz ventilatora aizbāzto mākoņpriedi.

-    Šaujiet taču! skanēja Koulteres kundzes balss kaut kur lejā, un trīs šautenes acumirklī raidīja zalves. Lodes ietriecās metālā vai aizdžinkstēja miglā, tikmēr Serafina jau bija uzlēkusi zarā un trenca to tāpat kā savas bultas.

Pēc dažiem mirkļiem ragana jau bija pacēlusies gaisā, biezajā miglā, drošībā, un vēl pēc brīža viņai pie sāna no miglas spokainajiem vāliem iznira milzīgas zoss siluets.

-   Kurp? zoss jautāja.

-    Projām, Kaisa, projām! Serafina sauca. Lai de­guns nejūt šo ļautiņu smirdoņu!

Serafina īsti nezināja, kurp skriet, ko pasakt. Lai nu kā, par vienu viņa nešaubījās viena bulta savu mērķi atradīs Koulteres kundzes rīklē.

Ragana un zoss pagriezās uz dienvidiem tālāk no sa­traucošās svešās pasaules mirdzuma miglā, un lidojot Serafinas prātā arvien skaidrāk formējās jautājums: ko dara lords Ezriels?

Jo visi notikumi, kas pasauli sagrieza ar kājām gaisā, sakņojās viņa noslēpumainajās darbībās.

Vienīgā nelaime bija tā, ka Serafinas zināšanu avoti parasti saistījās ar dabu. Viņa spēja izsekot jebkuru dzīv­nieku, notvert katru zivi, uziet retāk sastopamās ogas; spēja arīdzan lasīt zīmes zebiekstes iekšās, atšifrēt gud­rības asara zvīņās, izskaidrot krokusa putekšņu raidītos brīdinājuma signālus bet tie visi bija dabas bērni, kas stāstīja viņai dabas patiesības.

Ziņas par lordu Ezrielu bija jāmeklē citur. Trollezundes ostā raganu konsula doktors Lanseliuss uzturēja sa­karus ar vīriešu un sieviešu pasauli, un Serafina Pekkala patlaban traucās cauri miglai pie Lanseliusa, lai uzzi­nātu, kas šajā jautājumā sakāms viņam. Pirms piezemē­ties konsula mājas pagalma, Serafina apmeta dažus lo­kus ap ostu, kur dūmakas kušķi un taustekļi dreifēja tik­pat spocīgi kā virs ledainā ūdens, un vēroja, kā locis ieved milzīgu kuģi ar Āfrikā reģistrētu numuru. Ārpus ostas uz enkura stāvēja vēl vairāki kuģi. Tik daudz kuģu vienā vieta Serafina redzēja pirmoreiz.

īsā diena jau gāja uz rietu, kad ragana piezemējās dārzā aiz konsula mājas. Viņa pieklaudzināja pie loga, un doktors Lanseliuss pats atvēra durvis, pielicis pirkstu pie lūpām.

-    Sveika, Serafina Pekkala! — viņš sacīja. Nāc žigli iekšā, laipni lūdzu! Tomēr ilgi palikt tev šeit nebutu vēlams.

Gar loga aizkaru palūkojies uz ielu, viņš piedāvāja Serafinai apsēsties līdzās kaminam, tad teica: Vai nevēlies vīnu?

Sūkdama zeltainu tokajieti, ragana izstāstīja to, ko bija redzējusi un dzirdējusi uz kuģa.

-    Ka tev šķiet, vai viņi saprata, ko ragana teica par bērnu? doktors jautāja.

-    Manuprāt, līdz galam ne. Tomēr viņi zina, ka mei­tene ir svarīga persona. Un, ja runājām par to sievieti, doktor Lanselius, man no viņas patiešām ir bail. Manu­prāt, es viņu nogalināšu, tomēr vienalga baidos.

-   Jā, konsuls teica, es arī.

Serafina noklausījās konsula stāstu par tenkām, kas apsēdušas pilsētu. Baumu miglā sāka skaidri izcelties vairāki fakti.

-    Runā, ka Maģistērijs pulcinot nedzirdēti plašu kara­spēku, turklāt uzbrucējvienības. Un vēl klīst nepatīkamas baumas par dažiem kareivjiem, Serafina Pekkala. Esmu dzirdējis par to, kas notika Bolvangara bērniem tika at­šķelti dēmoni neģēlīgākais nodarījums, negantākā ļaun­darība, par kādu jelkad esmu dzirdējis. Tagad, jādomā, izvei­dots īpaši apmācītu kareivju pulks. Vai tev pazīstams vārds zombijs? Tie jau nebaidās no paša velna viņiem nav prāta. Šobrīd pilsētā daži tādi kareivji uzturas. Valdība viņus slēpj, taču runas iet riņķī, modinādamas pilsētniekos šausmas.

-   Un kā ar citiem raganu klaniem? jautāja Serafina Pekkala. Kas dzirdams par tiem?

-   Vairums spīganu atgriezušās dzimtajās vietās. Visas raganas, Serafina Pekkala, nākotnē raugās ar bailēm.

-   Un kas dzirdams par Baznīcu?

-   Tā ir pilnīgā neizpratnē. Vai zini, viņiem nav ne jaus­mas par lorda Ezriela nākamo gājienu.

-   Man arī ne, atzinās Serafina. Nevaru pat iedomā­ties, kas tas varētu būt. Doktor Lanseliuss, ko, jūsuprāt, viņš nodomājis?

Doktors ar īkšķi maigi paberzēja sava demona-čuskas galvu.

-   Lords Ezriels ir zinātnieks, pēc brīža sekoja padom­nieka atbilde, tomēr ne jau zinātne ir viņa galvenā kaislī­ba. Nedz ari māksla vadīt valsti. Mums reiz gadījās tikties, un, manuprāt, raksturs viņam ir dedzīgs un stingrs, bet despotisks gan ne. Šaubos gan, vai lordam Ezrielam gribas valdīt… Nezinu, Serafina Pekkala. Jādomā, viņa kalps tev varētu pastāstīt vairāk. Tam vīram vārdā Torolds, viņi abi ar lordu Ezrielu kādā Svalbāras mājā savulaik tika turēti ieslodzījumā. Varbūt vērts viņu apciemot, palūkot, ko šis tev var pastāstīt, lai gan viņš, protams, varbūt ir aizceļojis kopā ar saimnieku uz citu pasauli.

-   Paldies! Vērtīga doma… Tā arī būs jādara. Tūdaļ pat došos ceļā.

Atvadījusies no konsula, Serafina pacēlās gaisā caur

biezējošo tumsu, lai piebiedrotos Kaišam mākoņos.

* * *

Serafinas ceļojumu uz ziemeļiem apgrūtināja juceklis apkārtējā pasaulē. Visas ziemeļu tautas bija kritušas panikā, tāpat ari dzīvnieki ne tikai miglas un magnētisko svārstību, bet arīdzan gadalaikam neraksturīgās ledus plaisāšanas un augsnes nemienguma dēļ. Likās, ka mūžīgā sasaluma esošā zeme lēnām mostas no ilga miega.

Visā šai kņadā, kur baismi spoži šķēpi negaidot dūrās lejā cauri miglas vālu plaisam un tikpat spēji arī pazuda, kur muskusvēršu ganāmpulkus sagrāba trakums auļot uz dienvidiem un pec tam nekavējoties griezties atpakaļ uz rietumiem vai ziemeļiem, kur cieši sakļāvies zosu kāsis izjuka brēcoša juceklī, kad, lidojot gar magnētisko lauku, tas sazvārojies nokrakšķēja te vienā vietā, te otrā, Serafina Pekkala, pielāgojusi savu mākoņpriedi, lidoja uz ziemeļiem, uz namu, kas stāvēja uz cietzemes Svalbāras plašumos.

Tur viņa atrada lorda Ezriela kalpu Toroldu atsitam klinšu rēgu varzas uzbrukumu.

Kustība bija nomanāma jau pa gabalu, pirms Serafina piekļuva tik tuvu, lai redzetu notiekošo. Uzbrūkošs sīk­stu spārnu viesulis, ļauni ķērkstošie jok-jok-jok, kas at­balsojās sniegotajā klajumā, un vientuļš stāvs kažok­ādās, kas blieza no šautenes juceklī. Viņam līdzās bija kaulains demons-suns, kas ņurdēdams kampa, kad vien derdzīgais radījums bija nolaidies pa ķērienam.

Serafina šo cilvēku nepazina, taču klinšu rēgi bija mūžseni raganu ienaidnieki. Lidinādamās virs kautiņa vietas, viņa tagad raidīja bultu pēc bultas. Brēkdams un buldurēdams bars pārāk vāji organizēts, lai tiktu dē­vēts par pulku, metās riņķot un, ieraugot jauno pre­tinieku, apjukumā bēga. Minūti vēlāk debesis bija tīras, dzirdēja vien izbiedētus jok-jok-jok atbalsojamies tālu kalnos, kas pamazām noklusa.

Serafina nolaidās pagalmā, piezemēdamās nomīdītā, asinīm notašķītā sniegā. Vīrs nolaida kapuci, joprojām piesardzigi turēdams šauteni ragana taču dažu labu reizi ir ienaidniece un nu Serafina ieraudzīja sirmu, vecāku vīru ar iegarenu žokli un skarbām acīm.

-   Esmu Liras draudzene, Serafina paziņoja. Ceru, ka varam parunāties. Skatieties es nolieku savu loku.

-   Kur bērns pašlaik atrodas? viņš jautāja.

-   Citā pasaulē. Mani māc raizes par viņas drošību. Un vēl man jāzina, ko dara lords Ezriels.

Nolaidis šauteni, vīrs atbildēja: Nāciet jel iekšā. Skatieties es nolieku savu šauteni.

Apmainījušies formalitātēm, abi iegāja istabā. Kaisa, saglabādams modrību, lidinājās debesīs. Tikmēr Torolds uzvārīja kafiju un Serafina pavēstīja par sarežģījumiem ar Liru.

-    Viņa allaž bija ietiepīgs bērns, kad abi bija apsē­dušies pie petrolejas lampas apgaismota ozolkoka galda, Torolds teica. Satiku meiteni vai ik gadu, kad Viņa Augstība lords apmeklēja savu koledžu. Meitene man patika, saku, ka ir, tur nu es biju bezspecigs. Taču par viņas lomu plašāka mēroga stratēģijā tiešām nezināju.

-    Ko tieši lords Ezriels iecerējis uzsākt?

-    Serafina Pekkala, vai tiešām jūs domājat, ka viņš man to teica? Esmu tikai un vienīgi viņa kalps. Tīru kungam apģērbu, gatavoju maltītes, uzturu kārtībā māju. Gadu gaitā, būdams viņam līdzās, šo to jau varēju uzzināt, tomēr tikai nejauši uzķerot. Man viņš neuzti­cējās vairāk ka savam bārdas skūšanas traukam.

-    Tad pastāstiet man šo un to, ko nejauši esat uzzi­nājis, Serafina nelikās mierā.

Torolds bija vecāks vīrs, tomēr veselīgs un sparīgs, un jaunās raganas uzmanība un daiļums viņam glaimoja kā jebkuram vīrietim. Jasaka gan, ka, būdams apveltīts arī­dzan ar asu prātu, Torolds saprata, ka par uzmanību jāpateicas nevis viņa personai, bet tam, ko viņš zina. Torolds bija ari godīgs, tāpēc stāstījumu neizstiepa ga­rāku, nekā tas bija nepieciešams.

-    Tieši nepateikšu, ko viņš patlaban dara, Torolds sacīja, — visas filozofiskās detaļas stāv ārpus mana re­dzesloka. Tomēr varu jums pateikt, kas kungu urda, lai gan viņam nav ne jausmas, ka es zinu. Esmu to novērojis simtiem sīkumos. Labojiet mani, ja kļūdos, bet raganu ciltij ir citi dievi, vai tad ne?

-   Jā, tas tiesa.

-   Bet jūs taču zināt par mūsu Dievu? Baznīcas Dievu, kuru devē par Visvareno?

-   Jā, zinu.

-     Nu, lords Ezriels savu mūžu nav izrādījis sajūsmu par Baznīcas doktrīnām, tā to varētu teikt. Esmu manī­jis, ka, dzirdot runas par sakramentiem, vainas izpirk­šanu, atpestīšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem, viņa sejā uzliesmo nepatika. Mest izaicinājumu Baznīcai, Se­rafina Pekkala, mūsu ļaudīm ir tas pats, kas nāve, tomēr lords Ezriels visu manas kalpības laiku savā sirdī loloja pretestību, to nu es zinu droši.

-    Pret Baznīcu?

-    Zināmā mērā, jā. Bija laiks, kad viņš grasījās pār­vērst to spēkā, tomēr vēlāk no šīs ieceres atteicās.

-    Kāpēc? Vai Baznīcas nesatricināmās varenības dēļ?

-    Nē, — atbildēja sirmais kalps, tas manu kungu neapstādinātu. Varbūt tas jums šķiet dīvaini, Serafina Pek­kala, bet es šo vīru pazīstu labāk par jebkuru laulāto draudzeni, labāk par māti. Viņš ir mans saimnieks un studiju objekts teju četrus gadu desmitus. Nespēju pacel­ties lorda Ezriela domas augstumos tāpat kā nevaru lidot, tomēr varu redzēt, kurp viņš virzās, arī tad, ja nevaru sekot. Nē, esmu pārliecināts, ka no domas par pretošanos Baznīcai viņš atteicās nejau tās varenības dēļ, bet tāpēc, ka Baznīca ir par vāju, lai būtu vērts ar to cīnīties.

-   Tātad… ko viņš īsti dara?

-    Manuprāt, lords Ezriels ir atvēzējies daudz vērienī­gākam karam. Šķiet, iecerējis dumpi pret visaugstāko spēku. Un grasās sameklēt paša Visvarenā mītnes vietu un viņu iznīcināt. Tā, lūk, es domāju. Runājot par to balsī, kundze, man nodreb sirds. Tik tikko uzdrošinos par to domāt. Tomēr ticamāku stāstu, kas piešķirtu jēgu viņa darbībai, sacerēt nevaru.

Serafina dažus mirkļus klusu sēdēja, uzsūkdama sevī Torolda sacīto.

Pirms viņa spēja parunāt, Torolds turpināja: Sapro­tams, ikviens, kam padomā tik grandiozs pasākums, izpelnītos Baznīcas dusmas. Par to varam nešaubīties. To nodēvētu par zaimošanas kalngaliem. Lordu Ezrielu aizvestu uz Baznīcas tiesu, kur nekavējoties pasludinātu nāves spriedumu. Runāju par to pirmo un arīdzan pēdējo reizi. Ja jūs nebūtu ragana un neatrastos ārpus Baznīcas varas, man būtu bail to izrunāt. Lai nu kā, tas izskaidro­jams vienīgi tā, citādi ne. Viņš grasās sameklēt Visvareno un to nogalināt.

-   Vai tas maz iespējams? jautāja Serafina.

-     Lorda Ezriela dzīve mudž no šķietami neiespēja­miem notikumiem. Šaubos, vai ir kas tāds, ko viņš ne­spēj. Ņemot to visu vērā, Serafina Pekkala, viņš no tiesas ir traks. Eņģeļi nespēja, bet cilvēks uzdrīkstas?

-    Eņģeļi? Kas tie tādi?

-    Baznīca teic: tīri garīgas būtnes. Baznīca māca, ka daži eņģeļi vēl pirms pasaules radīšanas sadumpojušies un tāpēc tikuši nosviesti no debesīm ellē. Netika galā, tur tas suns aprakts. Nespēja veikt. Un viņiem taču piemita eņģeļu spēks. Lords Ezriels ir tikai un vienīgi cilvēks ar cilvēka spējām. Taču viņa godkārei nav robežu. Viņš uz­drīkstas to, par ko vīrieši un sievietes baidās pat domāt. Paklausieties tik, ko viņš jau ir izdarījis: pārplēsis debes­jumu, atvēris ceļu uz citu pasauli. Kurš vēl ir ko tādu pastrādajis? Kam vēl kaut kas tāds ienāktu prātā? Tālab puse no manis, Serafina Pekkala, teiks, ka viņš ir traks, samaitats, jucis. Savukārt otra puse domā, ka lords Ezriels nelīdzinās citiem cilvēkiem. Varbūt… Ja tas vis­pār jelkad būs iespējams, to izdarīs viņš un neviens cits.

-   Un ko darīsiet jūs pats, Torold?

-    Palikšu šeit un gaidīšu. Sargāšu māju, līdz viņš at­griezīsies un liks man darīt ko citu vai arī līdz nomiršu. Un tagad es gribētu dzirdēt par jūsu uzdevumu, kundze.

-    Man jārūpējas par bērna drošību, atbildēja Sera­fina. Iespējams, ka reiz atkal šķērsošu šo vietu, Torold. Būšu laimīga, zinādama, ka jūs vēl šeit esat.

-   Nekustēšu ne soli, viņš apsolīja.

Atteikusies no Torolda piedāvātās maltītes, Serafina atvadījās.

Minūti vēlāk ragana pievienojās dēmonam-zosij; pa­cēlušās gaisā un mezdamas loku pār miglā ieskautajiem kalniem, abas klusēja. Serafina bija ļoti satraukta, viss bija skaidrs bez vārdiem: ik sūnas dzinums un ar ledu pārvilkusies peļķe, ik ods dzimtajā zemē, trīsēdams Se­rafinas nervu galos, sauca viņu atpakaļ. Serafina baidījās par tiem, bet bijās arī par sevi, jo grasījās mainīties, tās :aču bija cilvēku darīšanas, par kurām viņa interesējas, cilvēku lieta, lorda Ezriela Dievs taču nav viņas dievs, ^ai Serafina pārvēršas cilvēkā? Vai zaudē savu raganību?

Ja tas tiešām jādara, tad ne jau vienatnē!

-    Bet nu gan aidā mājās! Serafina norīkoja. Jāapspriežas ar māsām, Kaisa. Mūsu spēkiem tāds pasākums ir par grutu.

Ragana un viņas dēmons nu steidza cauri duļķaina­jiem miglas vāliem uz Enara ezera pusi un mājam.

Apmežotajās alās ezera krastā Serafina ar Kaisu at­rada pārējās klana biedres, tāpat ari Lī Skorsbiju. Gaisa kuģotājs pēc Svalbāras katastrofas bija izmisīgi pūlējies noturēt balonu gaisā, un raganas viņu aizvadīja līdz sa­vai dzimtajai pusei. Tur Lī bija sācis novērst grozam un gāzes balonam radītos bojājumus.

-    Kundze, ļoti priecājos jūs redzēt, viņš sacīja. Vai ir vēstis par meitenīti?

-    Nekādu, Skorsbija kungs. Vai jūs nevarētu piedalī­ties mūsu šīvakara padomes sēde, lai palīdzētu apspriest darbības plānus?

Teksasietis pārsteigumā noblisināja acis kur gan dzirdēts, ka mirstīgais būtu piedalījies raganu padomē?

-   Jūtos visai pagodināts, viņš sacīja. Iespējams, no manas puses izskanēs viens otrs priekšlikums.

Tad nu augu dienu raganas laidās šurp ka vētras nes­tas melnas sniegpārslas, pildīdamas debesis ar ašu zīda švīkstoņu, vējam svelpjot caur mākoņpriežu zaru sku­jām. Mednieki pievilgušajos mežos un zvejnieki peldoša, kūstoša ledus vidū dzirdēja caur miglu no debesjuma nā­kam čaukstoņu: ja debesis noskaidrotos, pacēluši acis, vīri ieraudzītu lidojošas raganas kā slepenā paisumā dreifējošas tumsas strēles.

Vakarā ezerkrasta priedes gaismoja simtiem ugunsku­ru un pats milzīgākais sārts tika iekurts asamblejas alas priekšā. Tur uzreiz pēc maltītes pulcējās raganas. Centrā sēdēja Serafina Pekkala ar gaišajos matos ievītiem uguns­sarkaniem ziediņiem. Serafinai pie kreisās rokas sēdēja Lī Skorsbijs, pie labās viešņa, latviešu raganu karaliene, vārdā Ruta Skādi.

Ruta bija ieradusies tikai pirms stundas, par lielu pārsteigumu Serafinai. Serafinas uzskatam par Koulteres kundzes nepārspējamo daiļumu bija lemts īss mūžs Ruta Skādi bija tikpat pievilcīga kā Koulteres kundze, bet viņai piemita arīdzan noslēpumainības un baisuma aura. Latviešu raganu karaliene bija sadarbojusies ar gariem, un tas bija jūtams. Ruta šķita vitāla un karstasinīga, mil­zīgām, melnām acīm; baumoja, ka pats lords Ezriels esot bijis viņas mīļākais. Ausīs spīganai karājās smagi zelta auskari, melnajos, viļņotajos matos mirdzēja ar sniega tīģeru ilkņiem gredzenots kronis. Serafinas dēmons Kaisa no Rutas Skādi dēmona bija uzzinājis, ka latviete tīģerus nogalinājusi pati, sodīdama tatāru cilti, kas šos dzīvniekus pielūdza, jo tatāri, viesodamies viņas teritorijā, nebija izrādījuši Rutai pienācīgu godu. Zaudējusi dievus-tīģerus, cilts bija ieslīgusi bailēs un melanholijā un lūgusi Rutai Skādi atļauju pielūgt sevi, pretī saņemot vien nicinošu noraidījumu — karaliene bija jautājusi: kāds labums no tādas pielūgsmes? Tīģeriem tas taču laimi nenesa. Tada, lūk, bija Ruta Skādi daiļa, lepna un nežēlīga.

Serafina netika gudra, kāpēc Ruta ieradusies, tomēr laipni viešņu sveicināja; atbilstoši etiķetei Rutai bija jā­sēstas pa labi no Serafinas. Tiklīdz visas raganas bija sanākušas, Serafina sāka runu.

Māsas! Jūs zināt, kāpēc esam te pulcējušās, mums iāizlemj, kas darāms saistībā ar pēdējo dienu notiku­miem. Visums kļuvis plašs, lords Ezriels atvēris ceļu no šīs pasaules uz citām. Vai mums par to jāuztraucas vai ari jādzīvo tāpat kā līdz šīm, nodarbojoties tikai ar savām lietām? Vēl dienas kārtībā mums ir jautājums par bērnu, Liru Belakvu, kuru karalis Joreks Bērnisons patlaban sauc par Liru Sudrabmēli. Meitene izvēlējās īsto ziedošo mākoņpriedes zaru pie doktora Lanseliusa mājas — Lira ir bērns, ko jau sen gaidījām, un nu viņa ir pazudusi.

Mūs ir pagodinājuši divi viesi, tie izteiks mums savas domas. Pirmā runās karaliene Ruta Skādi.

Ruta Skādi piecēlās. Baltās plaukstas mirdzēja uguns­kura gaismā, acis zaigoja tik spoži, ka pat vistālāk sēdo­šās raganas redzēja viņas dzīvo seju, kas pastāvīgi mai­nīja izteiksmi.

Māsas, Ruta iesāka, ļaujiet man pateikt, kas no­tiek un pret ko mums jaciņās. Patlaban mēs stāvam uz kara sliekšņa. Nezinu, kas nostāsies mūsu pusē, taču zinu, pret ko mums jācīnās. Tas ir Maģistērijs, Svētais krēsls. Tā pastāvēšanas vēsturē kas salīdzinājumā ar mūsu mūžu nav diezin cik gara tomēr daudzu mirstīgo dzīvju garu­mā ir bijis ne viens vien mēģinājums apspiest un kon­trolēt jelkādus dabiskus impulsus. Nespēdami pārraudzīt, viņi tos iznīdē. Dažas no jums redzēja, kas notika Bolvangarā. Drausmīgi, bet ne jau tikai tur un ne ari vienīgi šadi tiek piekopta tamlīdzīga prakse. Māsas, jums pazīsta­mi tikai ziemeļi savukārt es esmu apceļojusi dienvidu zemes. Ticiet man tur ir tādas reliģijas, kuru pārstāvji graiza bērnus tāpat kā Bolvangaras ļaudis ne gluži tā, taču ne mazāk briesmīgi izgriež viņiem dzimumorgānus, jā, gan meitenes, gan zēnus sagraiza ar nažiem, lai viņi kļūst nejūtīgi. Lūk, kā rīkojas Baznīca, un visas reliģijas ir vienādas kontrolē, nīdē, izdzēš jebkuru labsajūtu. Tāpēc, izceļoties karam, mums jānostājas pret Baznīcu, jāsaistās ar jebkuriem sabiedrotajiem, lai cik dīvaini tie butu.

Ierosinu apvienot mūsu klanus un tad doties uz zieme­ļiem pētit jauno pasauli, palūkot, ko varam tur atklāt. Ja meitene nav atrodama mūsu pasaulē, tad viņa, neapšau­bāmi, devusies pa lorda Ezriela pēdām. Un lords Ezriels, ticiet man, šajos notikumos ir galvenais. Viņš reiz bija mans mīļākais, un es labprāt apvienotu spēkus ar lordu Ezrielu viņš ienīst Baznīcu un visu, ko tā dara.

To, lūk, es gribēju sacīt.

Ruta Skādi runāja ar degsmi, un Serafina apbrīnoja latviešu raganu karalienes spēku un daiļumu. Tiklīdz viņa apsēdās, Serafina vērsās pie Lī Skorsbija.

-   Skorsbija kungs ir meitenītes draugs un līdz ar to ari mūsējais, viņa sacīja. — Vai jūs neatklātu mums savas domas, ser?

Teksasietis piecelās kājās liess kā pātagas aukla un pieklājīgs. Viņš, kā šķita, neapjauta pasākuma ārkārtējo raksturu, lai gan īstenībā apzinajas gan. Lī dēmons-zaķenīte Hestere sēdēja viņam līdzās, saravusies čokurā, ausis plakaniski pār muguru nolaidusi, zeltainas acis pa pusei aizvērusi.

-   Kundze, Lī iesāka, vispirms man jums jāpateicas par izrādīto laipnību un palīdzību, ko sniedzāt vēja šaus­tītam, no citas pasaules atbraukušam gaisa kuģotājam. Es jūsu pacietību ļaunpratigi neizmantošu, runu garumā nestiepšu.

Kad es kopā ar ģiptiešiem ceļoju uz ziemeļiem, uz Bolvangaru, bērns Lira man izstāstīja par notikumu koledžā, kur viņa uzturējās, dzīvodama Oksforda. Lords Ezriels zinātniekiem esot rādījis no ķermeņa atdalītu galvu, kas piederējusi vīram, vārdā Staņislavs Grummans, līdz ar to rosinot piešķirt sev zināmu naudas summu, lai varētu doties uz ziemeļiem un rast tam visam izskaidrojumu.

Jāsaka, ka meitene tik pārliecinoši runāja par redzēto, ka negribejās viņu sīkāk izprašņāt. Lai nu kā, stāsts mo­dināja manī atmiņas, vienīgi nespēju atcerēties, kadas īsti. Es par šo doktoru Grummanu bija dzirdējis jau agrak. Un tikai lidojuma laikā no šejienes uz Svalbāru atcerējos visu līdz galam. To man bija stāstījis vecs Tunguskas med­nieks. Ja nemaldos, Grummanam bijušas ziņas par priekšmetu, kas aizsargā tā īpašnieku, lai kādās rokās ari nonāktu. Nebūt neveļos noniecināt jūsu pārzinātās bur­vestības, raganas, tomēr šis priekšmets, lai kas tas arī butu, pārspēj visu citu, par ko man nācies dzirdēt.

Tad nospriedu, ka varētu atlikt savu atvaļināšanos uz Teksasu, kā nekā biju norūpējies par šo meitenīti un man gribējās ari sameklēt doktoru Grummanu. Vai zināt manuprāt, viņš nemaz nav miris. Manuprāt, lords Ezriels zinātniekus apveda ap stūri.

Tad nu došos uz Novaja Zemļu, kur, kā dzirdēju, Grummans pēdējo reizi redzēts dzīvs, braukšu viņu meklēt. Nākotni paredzēt nevaru, taču tagadni redzu pietiekami skaidri. Šajā karā es nostāšos jūsu pusē, cik nu manas lodes būs vērtīgas. Lūk, es uzņemos šo uzdevumu, Li pabeidza, atkal vērsdamies pie Serafinas Pekkalas, došos meklēt Sta­ņislavu Grummanu, centīšos atklāt, kas viņam zināms, un, ja atradīšu to priekšmetu, par ko viņš zina, atvedīšu to Lirai.

Serafina noprasīja: Vai jūs, Skorsbija kungs, esat precējies? Vai jums ir bērni?

-    Nē, kundze, bērnu man nav, lai gan es labprāt būtu tēvs. Tomēr saprotu, kāpēc tā jautājat, un jums ir tais­nība meitenītei nav paveicies ar vecākiem, un es varē­tu lietas labā ko darīt. Kādam jāuzņemas gādāt par viņu, un es to labprāt darīšu.

-   Paldies, Skorsbija kungs, Serafina teica.

Noņēmusi sev no galvas vainagu, ragana izrāva no tā vienu koši sarkanu ziediņu, kas viņas matos bija saglabajies svaigs, kā tikko plūkts.

-    Paņemiet to sev līdzi, Serafina sacīja, un, kad vien jums ievajagas manu palīdzību, paņemiet ziediņu rokā un pasauciet mani. Es dzirdēšu, lai kur jūs būtu.

-Ak, paldies, kundze, Lī samulsis pateicās. Paņēmis puķīti, viņš to uzmanīgi iebāza krūšu kabatā.

-    Savukārt mēs izsauksim vēju, kas palīdzēs jums aiz­kļūt līdz Novaja Zemļai, Serafina Pekkala gaisa kuģotā­jam apsolīja. Bet nu, māsas, kura vēlētos runāt?

Tikai tagad sākās īstā apspriede. Raganas būtībā bija demokrātes ik spīgana, pat visjaunaka, drīkstēja izteik­ties, taču vienīgi karaliene bija tiesīga lemt. Sarunas ilga cauru nakti, ne viena vien dedzīga balss uzstāja, ka neka­vējoties uzsakams atklāts karš; citas iestājās par pie­sardzību, vēl citas visgudrākās ierosināja doties mi­sijā pie pārējiem raganu klaniem, mudinot vienreiz par visiem laikiem apvienoties.

Ruta Skādi šo priekšlikumu atbalstīja, un Serafina uz­reiz nozīmēja vēstneses. Neatliekamām vajadzībām atla­sījusi divdesmit labākās cīnītājas, Serafina pavēlēja tām sākt gatavoties lidojumam kopā ar viņu uz ziemeļiem uz jauno, lorda Ezriela atklāto pasauli, lai sameklētu Liru.

-     Bet kā ar jums, karalien Ruta Skādi? Serafina beigās jautāja. — Kādas ir jūsu ieceres?

-    Es došos meklēt lordu Ezrielu, lai dzirdētu no pirm­avota, ko viņš dara. Manuprāt, arīdzan lords būs devies uz ziemeļiem. Vai drīkstu ceļojuma pirmo daļu veikt kopā ar jums, māsa?

-    Drīkstat un tiekat laipni aicināta, Serafina atbil­dēja, priecīga par tādu sabiedroto.

Tas tad nu bija norunāts.

Tūlīt pēc sanāksmes beigām vecāka ragana, pienākusi pie Serafinas Pekkalas, teica: Jums, karalien, derētu ieklausīties Jutas Kamainenas vārdos. Viņa ir stūrgal­vīga, tomēr tas varētu izrādīties svarīgi.

Zaļoksnā ragana Juta Kamainena jauna raganu iz­pratnē, proti, mazdrusciņ pāri simtam bija ietiepīga un ar smagu raksturu. Viņas dēmons-sarkankrūtītis izskatī­jās uzbudināts lidinājās no spīganas pleca uz plaukstu un atpakaļ un, pirms brīsniņu pasēdēt viņai uz pleca, izmeta loku augstu gaisā. Jutas Kamainenas vaigi bija apaļīgi un sārti, viņa bija dzīvīga un kaislīga. Serafinai šī ragana bija tāda pasvešāka.

-    Karalien, jaunā spīgana iesāka, nespēdama klusuciešot izturēt Serafinas skatienu, es pazīstu to vīrieti, Staņislavu Grummanu. Kādreiz viņu mīlēju. Bet tagad ienīstu ar miesu un dvēseli un, ja satikšu, uz vietas nogalēšu. Es būtu klusējusi, taču māsa piespieda jums to pateikt.

Runātāja pameta naidpilnu skatienu uz vecāko ra­ganu, kas lūkojās pretī ar līdzjūtību, mīla tai nebija sveša.

-   Nu, teica Serafina, ja Grummans vēl ir dzīvs, tad lai tā ari paliek, kamēr Skorsbija kungs viņu sameklēs. Būs labāk, ja tu dosies kopā ar mums jaunajā pasaulē, tādējādi izvairīsimies no briesmām, ka tu viņu varētu nogalēt. Izmet šo vīru no galvas, Juta Kamainena! Mīla nes mums ciešanas. Taču gaidāmais uzdevums stāv augstāk par atriebi. To gan atceries!

-   Jā, karalien, pazemīgi atbildēja jaunā ragana.

Tā nu Serafina Pekkala ar divdesmit biedrenēm un Rutu Skādi no Latvijas gatavojās lidojumam uz jauno pasauli, kur neviena ragana vēl nebija bijusi.

Lira pamodās agri. Meitenei rādījās šaušalīgs sapnis: viņai bija iedots hermētiski noslēgtais trauks, ko tēvs lords Ezriels bija demonstrējis Džordanas koledžas direktoram un zinātnie­kiem.

Toreiz, kad viss notika pa istam, Lira bija paslēpusies drēbju skapī un vēroja, ka lords Ezriels atver trauku, lai parādītu zinātniekiem pazudušā pētnieka Staņislava Grummana no ķermeņa atdalīto galvu, bet sapnī meitenei tas bija jaatver pašai un viņa to nevēlējās darīt. Atklāti sakot, Lira bija pārbijusies. Taču trauks bija jaatver gribi vai negribi -, un Lira juta, ka, paceļot vaku, rokas pamirst šausmās, un dzirdēja, kā sala nodalījuma ieplūst gaiss. Vai smakdama šausmās, Lira vāku beidzot nocēla, jo zināja, ka tas jādara par katru cenu. Bet trauks izrādījās tukšs. Galva bija pazudusi. Nebija vairs, no kā baidīties.

Tomēr Lira mazaja, tveicīgajā guļamistabā ostas puse pamodās vienās asarās un sviedros. Logā lija mēness gaisma, meitene gulēja svešā gultā, sagrābusi svešu spil­venu, un sermuliņš Panteleimons, izdvesdams mierino­šas skaņas, bikstīja saimnieci ar purnu. Ak kungs, kā viņa bija izbijusies! Jocīgi gan īstajā dzīvē Lira, vēlē­damās redzēt Staņislava Grummana galvu, dedzīgi lūdza lordu Ezrielu vēlreiz atvērt trauku un ļaut paskatīties, savukārt sapnī viss rādījās tik baismi!

No rīta Lira pavaicāja aletiometram, ko sapnis nozīmē, taču instruments atbildēja tikai un vienīgi: Tas bija sap­nis par galvu.

Lirai gribējās pamodinat svešo zēnu, taču viņš gulēja tik saldi, ka meitene pārdomaja. Tad jau labāk nokāpt uz virtuvi un mēģināt uzcept omleti; ta nu divdesmit minūtes vēlāk Lira sēdēja pie āra galdiņa, visai lepni ēzdama samelnējušu, graudainu masu, bet zvirbulis Panteleimons uzknabāja čaumalu gabaliņus.

Aiz muguras atskanēja troksnītis tur nāca Vils miega pilnām acim.

-    Es maku pagatavot omleti, meitene dižojās, ja vēlies, uzcepšu tev arī.

Ieskatījies Liras šķīvī, Vils atbildēja: Nē. Labak jau pārslas. Ledusskapī vēl ir piens, tam nav ne vainas. Izska­tās, ka šīs mājas iemītnieki šeit bijuši vēl pavisam nesen.

Lira vēroja, kā Vils ber bļoda graudu pārslas un pielej tām pienu, tas viņai bija kas jauns.

Iznesis bļodu ārā, zēns jautāja: Ja tu neesi no šīs pasaules, kur tad ir tavējā? Kā tu šeit nokļuvi?

-    Pāri tiltam. Tēvs būvēja tiltu, un… es pārgāju tam pāri kopā ar viņu. Bet tēvs kaut kur aizgāja. Nezinu, kur. Tas nav svarīgi. Kamēr tiku pāri, uzkrita bieza migla, un es, jādomā, nomaldijos. Vairākas dienas klīdu pa miglu, ēdu ogas un visu, kas gadījās pa rokai. Viendien migla izklīda un mēs aiztikām līdz, rau, tai klintij…

To sacīdama, meitene pameta ar galvu atpakaļ. Vils pārlaida skatienu krastam, garām bākai, un redzēja, ka jūras malā tālā dūmakā paceļas un gaist klinšu virkne.

-    Redzējām šeit pilsētu, atnācām, taču nevienu nesa­tikām. Kaut tik labuma, ka atradās ēdamais un gulta. Nezinājām, ko darīt tālāk.

-    Bet vai nevarētu būt tā, ka tu vienkārši nonāci citā savas pasaules daļā?

-    Par to nu gan es nešaubos. ŠI nav mana pasaule, to es zinu pavisam droši.

Vils atcerējās savu nesatricināmo pārliecību, ka aiz gaisā izcirstā loga redzamais zāles laukumiņš pieder citai pasaulei, un pamāja ar galvu.

-   Tātad cita citai līdzās pastāv vismaz trīs pasaules, zēns secināja.

-    Miljonu miljoniem, atbildēja Lira. Man to izstās­tīja kāds dēmons. Raganas dēmons. Pasauļu ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Tās visas atrodas vienā un tai pašā telpā, un neviens nespēja tikt no citas citā, kamēr mans tēvs neuzcēla tiltu.

-   Un kā ar to logu, ko es atradu?

-   To nu gan es nezinu. Varbūt pasaules sākušas iespies­ties cita citā.

-    Bet kāpēc tu meklē putekļus?

Meitene uzmeta Vilam vēsu skatienu. Varbūt reiz pastāstīšu, viņa teica.

-   Norunāts. Kā tu domā tos meklēt?

-    Gribu atrast zinātnieku, kas zina par Putekļiem.

-    Kā, vai jebkuru zinātnieku?

-   Nē. Eksperimentejošu teologu, Lira atbildēja. Manas pasaules Oksfordā viens otrs par Putekļiem zināja. Būtu loģiski, ja tāpat būtu ari tavā Oksfordā. Vispirms došos uz Džordanas koledžu, Džordanas zinātnieki ir vislabākie.

-   Man par eksperimentālo teoloģiju pirmā dzirdēšana, Vils atzinās.

-    Viņiem zināms itin viss par elementārdaļiņām un fundamentālajiem spēkiem, Lira skaidroja. Un dzimtermagnētismu un tādām lietām. Atomenerģiju.

-    Kādu magnētismu?

-     Dzimtermagnētismu. No vārda dzimters. Rau, tās gaismas, Lira, pamādama uz dekoratīvo laternu, teica, tās ir dzimterspuldzes.

-    Mēs tās saucam par elektriskajām spuldzēm.

-   Elektriskās… Tas ir kas līdzīgs elektrumam. Akmens paveids, dārglieta, ko izgatavo no koka sveķiem. Dažkārt tajos ir kukaiņi.

-   Tu runā par dzintaru, Vils attapās, un viņi abi vien­balsīgi pateica: — Dzimters…

Un ieraudzīja viens otrā paši savu sejas izteiksmi. Vilam šis mirklis iespiedās atmiņā uz ilgu laiku.

-     Nu, elektromagnētisms, Vils novērsās un turpi­nāja. -Jūsu eksperimentālā teoloģija izklausās pēc mūsu fizikas. Tu jau gribi sameklēt zinātniekus, nevis teologus.

-   Ak, Lira piesardzīgi teica, — gan jau atradīšu.

Tā nu viņi abi sēdēja dzidra rīta plaukumā, saulei rotaļīgi mirdzot ostas ūdeņos. Kuru katru brīdi viens vai otrs varēja ierunāties, jo abiem mēles galā dega jautā­jums. Te pēkšņi ostas apkaimē, no kazino dārza puses, atskanēja balsis.

Abi pārsteigti turp paskatījās. Izklausījās pēc bērna, taču nevienu tuvumā nemanīja.

Vils klusā balsī jautāja Lirai: Cik ilgi, tu teici, šeit atrodies?

-    Trīs četras dienas, īsti nepateikšu. Nesastapu ne­vienu dzīvu būtni. Izlūkoju malu maliņas.

Lai nu kā, bet kāds te tomēr bija. Ielā, kas veda uz ostu, parādījās divi bērni: meitene Liras vecumā un ma­zāks zēns. Abi nesa rokās grozus, abi bija rudmataini. Ap­mēram simt metru attālumā bērni pamanīja pie kafejnī­cas galda sēžam Viļu un Liru.

Panteleimons, no dadzīša pārvērties pelē, uzdieba pa Liras roku un pazuda meitenes blūzes kabatā. Pantelei­mons bija pamanījis, ka bērni ir tādi paši kā Vils bez redzama dēmona.

Atnākuši viņi apsēdās pie blakusgaldiņa.

-   Vai jūs no Čigaces? meitene jautāja.

Vils noliedzoši purināja galvu.

-   No Santeljas?

-   Nē, atbildēja Lira, mēs esam no citurienes.

Meitene pamāja. Atbilde viņu, šķiet, apmierināja.

-    Kas noticis? jautāja Vils. Kur palikuši visi pie­augušie?

Meitene piemiedza acis. Vai tad jūsu pilsētā Rēgi nav rādījušies? viņa painteresējās.

-   Nē, atbildēja Vils. Mēs šeit esam pavisam neilgi. Par Rēgiem neko nezinām. Kā sauc šo pilsētu?

-   Cigace, meitenes balsī ieskanējās aizdomas. Pilns nosaukums Čitagace.

-   Čitagace, — atkārtoja Lira. Čigace. Kāpēc pieaugu­šajiem bija jādodas projām?

-    Rēgu dēļ, meitene nogurušā, nīgrā balsī attrauca. Kā tevi sauc?

-    Lira. Bet viņš ir Vils. Un kā sauc jūs?

-   Andželika. Manu brāli sauc Paolo.

-   No kurienes jūs ieradāties?

-     No kalniem. Uzkrita bieza migla, pēc tam sākās vētra, mēs visi pārbijāmies un aizbēgām kalnos. Kad migla izklīda, pieaugušie ar teleskopu ieraudzīja, ka pil­sētā mudž Rēgi, un nevarēja atgriezties. Bet mēs, bērni, gan no Rēgiem nebaidāmies. Drīz būs klāt arī pārējie. Vēlāk, mēs esam pirmie.

-   Mēs un Tulio, — mazais Paolo lepni piebilda.

-   Kas tas par Tulio?

Andželika saskaitās — Paolo bija palaidis mēli, bet ko tur vairs noslēpums bija atklāts.

-   Mūsu lielais brālis, meitene atbildēja. Viņš turas atsevišķi. Slēpjas, līdz varēs… Viņš slēpjas, un viss.

-    Viņš grib dabūt… Paolo iesāka, taču Andželika brālim pamatīgi iebelza, un puišelis uzreiz aizvēra muti, sakniebdams trīcošās lūpas.

-   Ko jūs teicāt par pilsētu? jautāja Vils. Tajā mudž Rēgi?

-   Jā, Cigacē, Santeljā, visās pilsētās Rēgi parādās it visur, kur mīt cilvēki. No kurienes jūs paši?

-   No Vinčestras, atbildēja Vils.

-   Pirmā dzirdēšana. Vai tur Rēgu nav?

-   Nav. Bet arī šeit es tos neredzu.

-   Un neredzēsi ari! iebrēcās Andželika. Tu jau neesi pieaudzis! Kad izaugsim, Rēgi kļūs redzami.

-     Es no Rēgiem nebaidos, ar mani viss kārtībā, puišelis teica, izsliedams nosmērēto zodu. Nāvi tādiem ķēmiem!

-    Vai tad pieaugušie nedomā atgriezties? painteresē­jās Lira.

-    Pēc dažām dienām, jā, atbildēja Andželika. Tik­līdz Rēgi dosies uz citurieni. Mums gan Regu ierašanās ir pa prātam, varam bizot pa pilsētu, darīties pēc sirds patikas, pa pirmo.

-    Bet ko, pēc pieaugušo domām, Rēgi viņiem var no­darīt? jautāja Vils.

-   Tiklīdz pieaugušais nokļūst Rēga rokās, diez kas nav. Šis izsūc viņam dzīvību, un dziesmiņa nodziedāta. Es ne­parko negribu būt pieaugusi. Sākumā, uzzinājuši, kas sagaidāms, pieaugušie nobīstas, raud vienā raudāšanā, novēršas, izlikdamies, ka nekas jau nenotiek, bet notiek gan. Un tad jau ir par vēlu. Neviens tad neiet viņiem tuvumā, šie paliek vieni. Pēc tam pieaugušie izbāl, pār­stāj kustēties. It kā vēl dzīvi, bet izēsti no iekšpuses. Ska­ties tādam acīs un redzi pakausi. Nekā tur vairs nav.

Meitene pievērsās brālim un noslaucīja zēna degunu ar viņa krekla piedurkni.

-    Mēs ar Paolo ejam lūkot saldējumu, viņa sacīja.

-   Varbūt gribat pievienoties?

-   Nē, atbildēja Vils, mums padomā kas cits.

-    Tad uz redzi, meitene teica, bet Paolo iesaucās:

-    Nāvi Rēgiem!

-   Uz redzēšanos, atsveicinājās Lira.

Tiklīdz Andželika ar puišeli aizgāja, no Liras kabatas iznira Panteleimons ar satrauktu peles ģīmīti, spožām ačelēm un vērsās pie Vila: Viņi par to logu, ko tu atklāji, nemaz nezina.

Vils dēmona balsi vēl nebija dzirdējis un tas laikam bija lielākais pārsteigums pēdējo dienu laikā. Lira, redzot zēnu tā brīnāmies, iesmējās.

-   Viņš bet viņš taču runāja vai visi dēmoni runā? Vils jautāja.

-   Protams, visi! atbildēja Lira. Un tu domāji, ka tas tikai tāds mlļdzlvnieks?

Vils pārbrauca sev ar roku pār matiem, samirkšķināja acis un nogrozīja galvu.

-      Laikam jau ne, viņš sacīja, vērsdamies pie Panteleimona. Tev, šķiet, taisnība. Tiešām nezina.

-    Tāpēc, ceļojot no vienas pasaules citā, jābūt piesar­dzīgākiem, — Panteleimons ieteica.

Sarunāties ar peli pirmajā mirklī šķita dīvaini. Taču ne dīvaināk kā runāt pa tālruni, jo īstenībā jau viņš sarunājās ar Liru. Lai nu kā, pele bija pati par sevi kaut kas no Liras tās purniņā pavīdēja, taču ne tas vien. Bija grūti to aptvert, jo ērmoti notikumi sekoja cits citam. Vils centās sakopot domas.

-    Vispirms jāsameklē tev cits apģērbs, viņš Lirai teica, tikai tad varēsi doties uz manu Oksfordu.

-   Kāpēc? Lira ietiepās.

-     Tāpēc, ka manā pasaulē tādā izskatā ierasties un runāt ar cilvēkiem nevar, visi turēsies no tevis pa gabalu. Tev jāizskatās tā, it kā tu tur iederies. Jāmaskējas. Sa­proti jel, es to zinu. Es tā uzvedos gadiem. Klausi mani, ja ne, iekritīsi, un viņi uzzinās, no kurienes esi ieradu­sies, par logu, par visu… Šajā pasaulē gan, kā rādās, noslēpties nav grūti. Vai zini, es… Man no dažiem cil­vēkiem jāizvairās. Šī pasaule ir nevainojama slēptuvē, tāda man pat sapņos nerādījās, un es nevēlos to atklāt. Tāpēc negribu, arī lai tava āriene nodotu, ka esi no citu­rienes, ka neiederies. Man Oksfordā kārtojamas savas darīšanas, un, ja tu mani iegāzīsi, es tevi nositīšu.

Lira norija siekalas. Aletiometrs nekad nemelo zēns tiešām ir slepkava un, ja reizi jau ir nogalinājis, nobeigs ari viņu. Meitene, to labi apzinādamās, nopietni pamāja.

-   Norunāts, viņa teica.

Panteleimons, pārvērties lemurā, cieši lūkojās Viļā platām, mulsinošām acīm. Vils skatījās pretī, un dēmons, atkal kļuvis par peli, ierausās Lirai kabatā.

-     Labi, zēns sacīja. Kamēr vēl esam šeit, bērnu priekšā izliksimies, ka esam no citas vietas viņu pasaulē. Labi, ka tuvumā negrozās pieaugušie. Varam nemanāmi nākt un iet. Taču manā pasaulē tev jādara tā, kā teikšu es. Un vispirms tev nenāktu par ļaunu nomazgāties. Tev jāizskatās tīrai, citādi dursies citiem acīs. Mums jāmaskējas, lai kur mēs ietu. Cilvēkos jāizskatās pēc savējiem, lai neizceļamies. Tāpēc sakumam ej un izmazgā matus. Vannas istabā ir šampūns. Pēc tam dosimies mek­lēt tev citu apģērbu.

-    Es nezinu, kā to dara, — Lira teica, — savu mužu ne­esmu mazgājusi matus. Džordanā to darīja saimniecības vadītāja, bet vēlāk man tas nebija vajadzīgs.

-   Nu, tas tev jāizdomā pašai, Vils atbildēja. Nomaz­gājies no galvas līdz kājām. Manā pasaulē cilvēki staigā tīri!

-    Hm, Lira novilka un devās augšā pa kāpnēm. Mei­tenei pār plecu nikni glūnēja žurkas ģīmis, bet Vils vēsi lūkojās tam pretī.

Viena daļiņa Vila kāroja saulaini liegajā rītā doties pa­staigā, iepazīt pilsētu; cita noraizējusies trīcēja par māti, vēl cita joprojām stinga šokā par nāvi, kam viņš bija par iemeslu. To visu pārklāja priekšā stāvošais uzdevums. Labi, ka vismaz ir, ar ko nodarboties. Tad nu, gaidot Liru, Vils virtuvē notīrīja visas darba virsmas, uzmazgāja grīdu un iznesa atkritumus uz tvertni alejas galā.

Pēc tam, izcēlis no somas zaļo mapi, zēns uzmeta tai ilgpilnu skatienu. Japarāda Lirai, kā caur logu iekļūt Oksfordā, un uzreiz jāatgriežas izpētīt mapes saturu. Vils pabāza to zem gultas matrača, uz kā bija gulējis. Šajā pasaulē mape būs drošībā.

Kad Lira nonāca lejā tīra un mikla -, abi devās mek­lēt meitenei apģērbu. Viņi uzgāja universālveikalu no­plukušu — kā jau visur. Tērpu modeļi Vila acij gan šķita mazliet vecmodīgi, tomēr rūtaini svārki un blūze bez pie­durknēm, ar kabatu Panteleimonam atradās. Lira attei­cās ģērbt džinsus viņa pat neticēja Vilam, ka vairums meiteņu tos valkā.

-   Tās ir vīriešu bikses, viņa teica, es esmu meitene. Nedzen velnu!

Vils paraustīja plecus; rūtainie svārki neizskatījās uz­krītoši, un tas bija galvenais. Pirms aiziešanas Vils iemeta kases aparātā līdzās letei dažas monētas.

-    Ko tu tur dari? Lira brīnījās.

-   Maksāju. Par preci jāmaksā. Vai tava pasaulē tās iz­sniedz par brīvu?

-    Šajā pasaulē noteikti ne! Varu derēt, ka citi bērni ne par ko nemaksā.

-   Viņi varbūt ne, bet es maksāju.

-   Ja sāksi uzvesties kā pieaugušais, nokļūsi Rēgu na­gos, Lira brīdināja, īsti nezinādama, vai drīkst Viļu ķir­cināt vai arī no viņa jābaidās.

Dienas gaismā Vils ievēroja, cik vecas ēkas rēgojas pil­sētas sirdī un cik tuvu sagrūšanai dažas no tām ir. Bedres uz ielām nebija aizlāpītas, logi bija izdauzīti, apmetums nolobījies. Un tomēr šeit savulaik bijis skaisti un krāšņi aiz izliektajām arkam vīdēja plaši, apzaļumoti pagalmi, lieli nami, kas, par spīti saplaisājušiem pakāpieniem, līdzi­nājās pilīm. Radās iespaids, ka Čigaces pilsoņiem netīk jaukt nost vecu ēku, lai tās vietā celtu jaunu, viņiem labāk patika to bezgalīgi pielāpīt.

Tad Vils ar Liru nonāca nelielā skvērā, pie savrup stā­voša torņa. Tā bija senākā celtne, kādu viņi redzējuši, vienkāršs, laikazoba sagrauzts tornis trīsstāvu mājas aug­stumā. Torņa nesatricināmais miers spožaja saules gaismā šķita intriģējošs gan Vils, gan Lira juta aicinājumu ieiet pa pavērtajām durvīm plato kāpņu galā, taču, nebilduši ne vārda, abi it kā negribīgi pagāja tām garām.

Sasniedzot plašo bulvāri ar palmām, Vils pieteica Lirai lūkoties pēc vasaras kafejnīciņas uz ielas stūra ar ielas malā izliktiem zaļi krāsotiem metāla galdiņiem. Meitene to atrada minūtes laikā. Dienas gaismā kafejnīca izska­tījās vēl mazāka un necilāka, taču tā, neapšaubāmi, bija tā pati vieta niķelētā lete, kafijas aparāts, pusizēstais risoto šķīvis, kas tveicē jau bija sācis smakot.

-   Vai logs ir šeit iekšā? — Lira jautāja.

-    Nē. Tas ir ceļa vidū. Pārliecinies, vai tuvumā nav bērnu…

Nevienas dzīvas dvēseles. Aizvedis Liru līdz lauku­mam zem palmām, Vils apmeta skatienu visriņķī, lai orientētos.

-   Manuprāt, tam jābūt kaut kur šeit, viņš teica. Kad izgāju cauri, redzēju tikai lielo kalnu aiz, rau, tās ēkas, bet, skatoties no šejienes, tur bija kafejnīca un…

-   Kāds tas logs izskatījās? Es neko neredzu.

-   Garām nepaiesi. Neko tādu agrāk nebūsi redzējusi.

Vils paskatījās uz vienu pusi, uz otru. Vai tiešām logs

izgaisis? Aizvērts? Atvērums bija pazudis.

Un tad Vils to pamanīja. Zēns pagāja uz priekšu, tad pakāpās atpakaļ, neizlaizdams no acīm leņķi. Gluži kā iepriekšējā naktī Oksfordas pusē atklājās, ka to var redzēt tikai no vienas puses mazākā novirzīšanās, un logs pazūd. Saules apmirdzētā zāle viņā pusē likās tieši tāda pati ka šeit, tomēr neizskaidrojami citāda.

-   Redz, kur tas ir! pārliecinājies Vils teica.

-Ā! Ieraudzīju gan!

Lira dega nepacietībā un izskatījās ne mazāk pārsteig­ta kā Vils, kad viņš izdzirdēja Panteleimonu runājam. Liras dēmons, nespēdams ilgāk nosēdēt kabatā, izlidoja ārā jau kā lapsene un vairākas reizes aizdūca līdz gaisa caurumam un atpakaļ, tikmēr Lira bružāja vēl neizžuvušos matu galus.

-    Turies malā! Vils pamācīja. Ja nostāsies tieši pretī, cilvēki uzreiz pamanīs kāju pāri, un tas viņos modi­nās ziņkāri. Negribu, lai kāds mūs ievēro.

-   Kas tas par troksni?

-   Satiksme. Oksfordas loka ceļam tas nav nekas jauns. Ceļam jābūt noslogotam. Pieliecies un palūkojies uz to no malas! Jā, patlaban nav īstais bridis turp doties cilvēku ka biezs. Tomēr, atnākot uz šejieni nakts melnumā, neva­rētu īsti saprast, kurp iet. Vismaz tik labuma, ka, tikuši cauri, varam viegli iejukt drūzmā. Tu iesi pirmā. Ātri me­ties cauri un pēc tam paej nost no loga!

Lirai kopš kafejnīcas atstāšanas plecos bija zila mugursomiņa. Meitene to nocēla no pleciem un paņēma rokās, lai pirms rāpšanās caurskatītu.

-Ak vai, viņa nopūtās, tātad tava pasaule ir šāda? It nemaz neizskatās pēc man pazīstamās Oksfordas. Vai esi pārliecināts, ka esi no Oksfordas?

-   Bez šaubām! Tiklīdz izkļūsi cauri, priekšā ieraudzīsi ceļu. Ej pa kreisi, pēc gabaliņa nogriezies uz ceļa pa labi, kas ved lejup. Tas aiziet uz pilsētas centru. Centies stin­gri iegaumēt, kur tieši atrodas logs, un neaizmirsti, labi? Tas ir vienīgais ceļš, pa kuru iespējams atgriezties.

-   Labi, meitene teica, neaizmirsīšu.

Satvērusi mugursomu rokās, viņa ienira gaisa logā un pazuda. Vils pieplaka zemei, lai redzētu, kur Lira aiziet.

Nu jau Lira ar visu Panu joprojām lapsenes veidolā uz pleca stāvēja zālienā Oksfordas pusē, un neizskatījās, ka šo ierašanos kāds butu pamanījis. Mašīnas un kravas automobiļi traucās garām pāris pēdu atstatu, taču rosī­gajā ceļu krustojumā nevienam šoferim nebūtu laika ska­tīties sāņus uz dīvainu gaisa veidojumu pat tad, ja tas būtu redzams, turklāt satiksme aizsedza gaisa logu ikvienam, kas pa gabalu varētu pamest skatienu no ceļa pretējās puses.

Te pēkšņi iekaucās bremzes, atskanēja kliedziens un būkšķis. Vils aši metās pie zemes, lai paskatītos, kas noticis.

Zālienā gulēja Lira. Mašīna apstājās tik spēji, ka saņē­ma triecienu no aizmugurē braucošā furgona, kas to pa­grūda uz priekšu. Turpat bez jebkādām dzīvības pazī­mēm gulēja Lira…

Vils steidzās pie meitenes. Neviens nebija pamanījis viņa ierašanos visu acis bija pievērstas mašīnai, salocītajam buferim, furgona vadītājam, kas kāpa lauka, un meitenītei.

-    Man nebija, kur sprukt, viņa izskrēja priekšā, taisnojās mašīnas vadītāja, pusmūža sieviete. -Jūs brau­cāt pārlieku tuvu, pagriezusies pret furgona šoferi, viņa teica.

-   Tas viss ir sīkums, viņš sacīja. Kas ir ar bērnu? furgona vadītājs uzrunāja Viļu, kas sakņupis tupēja līdzās Lirai. Vils pacēla skatienu, palūkojās visapkārt, bet, kur tu liksies, atbildība jāuzņemas. Lira, gulēdama zālē, pakustināja galvu un aši samirkšķināja acis. Vils pamanīja lapseni Panteleimonu, kas apstulbis rāpās augšā pa zāles stiebru līdzās Lirai.

-   Vai ar tevi viss labi? Vils prasīja. Pakustini rokas un kājas.

-    Stulbums! iesaucās mašīnas vadītāja. Izskrien taisni priekšā. Pat nepaskatījusies. Kas man tagad būtu jādara?

-   Vai atguvies, mīļumiņ? apjautājās furgona šoferis.

-   Jā, Lira atmurmināja.

-   Rokas, kājas darbojas?

-    Pakustini pēdas un plaukstas, Vils uzstāja.

Lira paklausīja. Nekas nebija lauzts.

-    Meitenei nekas nekaiš, sacīja Vils, es par viņu parūpēšos. Viss ir kārtībā.

-   Vai tu viņu pazīsti? jautāja furgona vadītājs.

-   Viņa ir mana māsa, Vils atbildēja. Viss kārtībā. Mēs dzīvojam tepat aiz stūra. Vedīšu tagad mājās.

Lira jau sēdēja, un, tā kā viņa acīmredzami nebija smagi savainota, sieviete atkal pievērsās mašīnai. Pārējie satik­smes dalībnieki apbrauca stāvošos transportlīdzekļus, garāmbraucošie šoferi ziņkārīgi nolūkojās ainiņā, kā jau tas ļaudīm pieņemts. Vils palīdzēja Lirai piecelties: jo ātrāk no šejienes prom, jo labāk. Sieviete un furgona vadītājs bija nonākuši pie secinājuma, ka strīds jāizskata apdrošinašanas kompānijām, un patlaban apmainījās adresēm, te pēk­šņi dama ievēroja, ka Vils palīdz Lirai steberēt projām.

-   Uzgaidiet! viņa iesaucās. Jums būs jāliecina! Man jāpieraksta jūsu vārds un adrese.

-   Es esmu Marks Ransoms, pagriezies atpakaļ, sacīja Vils, bet manu māsu sauc Lisa. Mēs dzīvojam Robežlaukumā 26.

-    Kāds ir jūsu pasta indekss?

-    Nekad nevaru atcerēties, Vils teica. Paklausie­ties, es gribu vest viņu mājās.

-    Leciet vāģī, piedāvāja furgona šoferis, es jūs aiz­vedīšu!

-   Nē, neuztraucieties, kājām būs ātrāk, tik tiešām.

Lira pārāk manāmi nekliboja. Līdzās Vilam viņa tagad

devās prom gar zālienu zem skābaržiem, un pēc brīža abi pazuda aiz pirmā stūra, kas gadījās ceļā.

Nu viņi piesēda uz zemas dārza sienas.

-   Vai sāp? Vils apvaicājās.

-     Ieblieza, kā nākas, pa kāju. Un krītot sakratīju galvu, Lira atbildēja.

Likās, ka meiteni vairāk uztrauc mugursoma. Iebāzusi tajā roku un visu iztaustījusi, Lira izvilka smagu, melnā samtā ievīstītu priekšmetu un attina to. Vila acis, ieraugot aletiometru, iepletās sīki, skalai visriņķi uzkrāsoti sim­boli, zelta rādītāji, meklēšanas adata, smagais, greznais futrālis redzot to visu, Vils gandrīz vai zaudēja valodu.

-   Kas tas tāds? viņš beigu beigās pajautāja.

-   Mans aletiometrs. Patiesības rādītājs. Simbolu hres­tomātija. Cerams, ka nebūs salūzis…

Lai nu kā, aletiometrs nebija cietis. Pat meitenes dre­bošajās rokās garā adata šūpojās vienmērīgi. Nolikusi ierīci, Lira teica: Savu mūžu neesmu redzējusi tik daudz ratu, un vispār… Nekad nebūtu domājusi, ka tie skrien tik aši.

-   Vai tavā Oksfordā mašīnu un kravas auto nav?

-    Tik daudz ne. Citādas. Man tas bija kas neparasts. Bet nu jau viss kārtībā.

-    Turpmāk esi piesardzīgāka! Ja paskriesi zem auto­busa vai pazudīsi, vai notiks vēl kaut kas, cilvēki atklās, ka neesi no šīs pasaules, un sāks meklēt ceļu…

Vila dusmām nebija robežu. Lai nu kā, beidzot zēns teica: Nu, bet tagad klausies. Izliekoties par manu māsu, tu palīdzēsi man slēpties, jo puikam, ko meklē poli­cija, māsas nav. Savukārt es, būdams līdzās, varēšu tev parādīt, kā šķērsot ceļu bez nāves briesmām.

-   Norunāts, Lira padevīgi piekrita.

-   Un kā ar naudu? Varu derēt, ka tev tās nav, bet lai nu paliek, kur gan lai tu to ņemtu? Kā tu domā pārvie­toties un ēst, un vispār iztikt?

-   Nauda man ir, — meitene teica, izkratīdama no maka vairākas zelta monētas.

Vils neticēja savām acīm.

-   Vai tās ir zelta? Ir taču, vai ne? Cilvēki, kā likts, sāks izprašņāt. Un ar tavu drošību būs cauri. Iedošu tev naudu.

Nobāz savas monētas un nevienam nerādi. Ielāgo tu esi mana māsa, tevi sauc Lisa Ransoma!

-    Lizija. Šad tad es uzdodos par Liziju. Būs vieglāk atcerēties.

-    Labi, lai paliek Lizija. Bet es būšu Marks. Neaiz­mirsti!

-   Norunāts, Lira miermīlīgi atbildēja.

Kāja Lirai noteikti sagādās sāpes trieciena vietā miesa bija sarkana un pietūkuši un jau sāka veidoties milzīgs, tumšs zilums. Tas un vēl švīka uz vaiga Vila iepriekšējās nakts sitiena pēdas, kāds varētu nospriest, ka Lirai nodarīts pāri. Ari tas Viļu uztrauca ja nu kādam policistam rodas aizdomas?

Zēns centās tādas domas atvairīt, un viņi devās ceļā, šķērsojot brauktuvi pie luksofora gaismas, tikai vienreiz atskatīdamies uz logu zem skābaržiem. Bērni to tur vairs nemanīja. Atvērums bija pazudis, un satiksme atkal plūda līdzīgi upes straumei.

Sammertaunā, desmit minūšu gājienā no Benberijas ceļa, Vils apstājās pie bankas.

-    Ko tu domā darīt? brīnījās Lira.

-   Izņemšu naudu. Iespējams, ka vajadzētu no tā attu­rēties, tomēr, jādomā, pirms darbdienas beigām mani nepiereģistrēs.

Ielicis mātes bankas karti bankomāta spraugā, zēns uzsita PIN kodu. Viss gāja kā pa notīm; Vils izņēma simt mārciņas automāts tās izdeva bez aizķeršanās. Lira vēroja atplestu muti. Vils sniedza meitenei divdesmit mārciņu banknoti.

-    Vēlāk varēsi izmantot, viņš sacīja. Nopērc kaut ko, un saņemsi atlikumu. Bet tagad skatīsimies pēc pil­sētas autobusa.

Lira atļāva Vilam nokārtot formalitātes autobusā un sēdēja pavisam rāmi, vērodama pilsētas namus un dār­zus viss likās it kā pazīstams, it kā ne. Kā sapnī. Viņi izkāpa pilsētas centrā, blakus senai akmens baznīcai, kas Lirai bija pazīstama, un iepretī milzu lielveikalam tas gan meitenei bija svešs.

-   Viss te ir mainījies, viņa teica. Izskatās… Vai tas nav Graudu tirgus? Bet tā, lūk, ir Broda. Un tur Beiliolas koledža. Bet tur lejā Bodlija bibliotēka. Bet kur gan pazudusi Džordana?

Liru kratīja nejauks drebulis. Varbūt tā bija novēlo­jusies reakcija pēc negadījuma, bet varbūt spējš satri­cinājums, vietā, kur Liras pilsētā pēc viņas pārliecības atradās Džordanas koledža, ieraugot pavisam citu ēku.

-    Viss ir citāds, Lira teica. Viņa runāja klusu Vils taču bija aizrādījis, lai tik skaļi nereaģē uz to, kas viņai šķiet aplams. Tā ir cita Oksforda.

-    Mēs taču to zinājām, zēns atbildēja.

Vils nebija gaidījis ieraudzīt bezpalīdzību Liras plaši ieplestajās acīs. Viņš taču nevarēja zināt, cik daudz stun­du bērnībā meitene pavadījusi, skraidīdama gandrīz vai pa tādām pašām ielām kā šīs, cik ļoti viņa lepojās ar piederību pie Džordanas koledžas, kur zinātnieki ir vis­gudrākie, griestu ornamenti viskrāšņākie un skaistums visbrīnišķīgākais; te pēkšņi tā visa vairs nav un viņa pati vairs nav Džordanas Lira, bet maza, svešā pasaulē iemaldijusies meitenīte bez jebkādām saknēm.

-    Jā, Lira drebošā balsī sacīja, ja jau te nav pat tās…

Tik ātri, kā viņa bija domājusi, šeit neiejusties tas nu bija skaidrs.

Tiklīdz Lira aizgāja savu ceļu, Vils sameklēja telefona būdiņu un, skatī­damies līdzpaņemtajā vēstulē, uzgrieza advokātu biroja tālruņa numuru.

-          Hallo? Es gribētu runāt ar Perkinsa kungu.

-   Kas, lūdzu, zvana?

-   Saistībā ar Džonu Perija kungu. Esmu viņa dēls.

-   Lūdzu, mirkli uzgaidiet…

Aizritēja minūte, un tad vīrieša balss teica: Hallo! Te Alans Perkinss. Ar ko es runāju?

-         Mani sauc Viljams Perijs. Atvainojiet par traucējumu! Zvanu jums sakarā ar savu tēvu Džonu Periju. Reizi trijos mēnešos jūs tēva vārdā pārskaitāt naudu uz mātes kontu.

-Jā…

-         Tad nu es, lūdzu, gribētu zināt, kur mans tēvs patla­ban atrodas. Viņš ir dzīvs vai miris?

-   Cik jums gadu, Viljam?

-   Divpadsmit. Es gribu par viņu zināt!

-         Jā… Vai tava māte… vai viņa… vai viņai zināms, ka tu man zvani?

Vils piesardzīgi apdomājās.

-          Nē, zēns atbildēja. Taču mātei nav pārāk labi ar veselību. Viņa man necik daudz nevar pastāstīt, bet es vēlos zināt.

-    Skaidrs. Kur tu tagad esi? Vai mājās?

-    Nē. Esmu… Esmu Oksfordā.

-    Uz savu roku? -Jā.

-   Tava māte, tu saki, jūtas nevesela?

-   Tā ir.

-   Vai viņa ir slimnīcā vai kur citur?

-   Kur citur. Paklausieties, jūs varat man atbildēt vai ne?

-    Nu, kaut ko jau varu, taču ne pārāk izsmeļoši un ne tagad, un pa tālruni man to negribētos stāstīt. Pēc pie­cām minūtēm pie manis ieradīsies klients… Vai tu neva­rētu pats atnākt uz manu biroju, teiksim, pustrijos?

-    Nē, Vils atbildēja. Tas būtu pārlieku riskanti līdz tam laikam advokāts var uzzināt, ka Viļu meklē policija. Aši padomājis, zēns turpināja: Man jāpaspēj uz Notingemas autobusu, negribas nokavēt. Bet to, ko vēlos zināt, jūs taču man varētu pateikt pa telefonu, vai ne? Gribu tikai zināt, vai mans tēvs ir dzīvs un, ja ir, kur varu viņu meklēt. To taču jūs man varat pateikt?

-    Tas nav tik vienkārši. Es tiešām nedrīkstu sniegt personīga rakstura ziņas par klientu, iekams neesmu pārliecinājies, vai viņš to vēlas. Un man galu galā vajag ari tavas identitātes apstiprinājumu.

-   Jā, es saprotu, bet vai jūs nevarētu kaut vai pateikt, vai viņš ir dzīvs vai miris?

-   Nu… Nē, tas nebūtu konfidenciāli. Diemžēl es tomēr nevaru tev pateikt es to nemaz nezinu.

-Ko?

-     Nauda nāk no ģimenes fonda. Man norādīts veikt pārskaitījumus, līdz klients lūgs to pārtraukt. Kopš tā laika neesmu ar viņu runājis. Vai man būtu jāsaprot, ka tavs tēvs… Nu, jādomā, viņš ir pazudis. Tāpēc uz tavu jautājumu atbildēt nevaru.

-    Pazudis? Tiešām… pazudis?

-    Patiesībā tas ir arhīva jautājums… Paklausies, kā­pēc tev neatnākt uz biroju un…

-    Es nevaru. Man jabrauc uz Notingemu.

-    Labi, tad uzraksti man, vai arī lai tava māte uzrak­sta, un es došu ziņu, ko varu lietas labā darīt. Taču tev jāsaprot, ka pa telefonu neko daudz pastāstīt nevar.

-    Jā, droši vien. Bez šaubām. Bet vai jūs nepateiktu man, kur tieši viņš pazuda?

-     Es jau teicu, ka tas ir arhīva jautājums. Tolaik vairākos laikrakstos parādījās publikācijas. Vai zini, ka viņš bija pētnieks?

-   Māte man šo to stāstīja, jā…

-    Nu, viņš vadīja ekspedīciju, tā pazuda, un tas arī viss. Pirms kādiem desmit gadiem.

-    Kur tieši?

-    Tālajos ziemeļos. Manuprāt, Aļaskā. Vari pameklēt publiskajā bibliotēkā. Kāpēc gan tev…

Tieši tobrīd bija jāpiemet monētas, un vairāk sīknau­das Vilam nebija. Klausulē ņurrāja telefona signāls. To nolicis, zēns palūkojās visapkart.

Vairāk par visu kārojās parunāt ar māti. Lai kā gri­bējās, Kūperes kundzes tālruņa numuru griezt nedrīk­stēja, jo, dzirdot mātes balsi, būs pārāk grūti neatgriezties pie viņas, bet tas abus pakļautu briesmām. Taču viņai varēja aizsūtīt pastkarti.

Izvēlējies atklātni ar pilsētas skatu, zēns uzrakstīja: Mīla mamma, esmu drošībā un vesels, drīz tiksimies. Ceru, ka Tev viss labi. Es Tevi mīlu. Vils. Pēc tam viņš uz­rakstīja adresi, nopirka pastmarku un pirms iemešanas pastkastītē atklātni labu bridi paturēja, cieši piespiestu pie krūtīm.

Bija vēla rīta stunda. Vils atradās uz galvenās tirdz­niecības ielas, kur autobusi ar grūtībām līkumoja gājēju drūzmas vidū. Zēns apķērās, cik neaizsargāts viņš ir, bija darbdiena, kad Vila vecuma bērniem jābūt skolā. Kur tagad lai iet?

Lai paslēptos, Vilam daudz laika nevajadzēja. Tas ne­nācās grūti uz to zēnam bija nags, un ar šo prasmi viņš pat lepojās. Vila metode līdzinājās Serafinas Pekkalas paņēmienam, kad viņa uz kuģa darīja sevi neredzamu, Vils kļuva neuzkrītošs. Kļuva par ainavas sastāvdaļu.

Labi pazīdams savu pasauli, zēns iegaja kancelejas preču veikalā, kur nopirka lodīšu pildspalvu, rakstāmpa­pīra bloku un paliktni. Skolās bieži bērnu grupas sūtīja veikt pētījumus par iepirkšanos vai kaut ko tamlīdzīgu, un, radot iespaidu par iesaistīšanos šādā projektā, Vils neizskatītos pēc bastotāja.

Zēns nesteigdamies izmeta loku, tēlodams, ka izdara piezīmes, bet vienlaikus vērīgi pētīdams, vai tuvumā ne­mana publisko bibliotēku.

Tikmēr Lira meklēja klusu vietiņu, kur apspriesties ar aletiometru. Viņas Oksfordā atrastos dučiem stūrīšu piecu minūšu gājiena attālumā, bet šī Oksforda bija tik mulsi­noši atšķirīga līdz asarām tuva un zināma, bet arī kliedzoši dīvaina. Kāpēc ceļam uzkrāsotas dzeltenas svīt­ras? Kas tie par baltiem punktiem vai uz katras ietves? (Liras pasaulē košļājamā gumija nebija pazīstama.) Ko nozīmē sarkanās un zaļās gaismas ielu krustpunktos? Tas viss šķita daudz grūtāk izprotams nekā aletiometrs.

Patlaban Lira stāvēja pie Sv. Džona koledžas vārtiem, pār kuriem viņa kopā ar Rodžeru tumsa savulaik pārrausās, lai puķu dobes iestādītu petardes; un, rau, kur zīmīgi apdilušais akmens Ketstrītas galā redz, kur ini­ciāļi SP, tos bija ieskrapejis Saimons Pārslovs, tie paši! Lira savām acīm redzēja, kā viņš to izdarīja! Kāds ar tādiem pašiem iniciāļiem šai pasaulē droši vien dīki bija stāvējis, darīdams to pašu.

Pilnīgi iespejams, ka šajā pasaulē ir kāds Saimons Pārslovs.

Varbūt ir arī kāda Lira.

Pār muguru parskrēja šermuļi, un peļveidīgais Pante­leimons meitenes kabatā notrīsēja. Ari Lira nodrebinājās noslēpumu bija tik daudz, ka jebkura iedoma tiem līdzās nobālēja.

Šī Oksforda no Liras Oksfordas atšķīrās vēl ar kaut ko: visās ielās spietoja cilvēku drūzma, vai ik ēkā kāds gāja iekšā vai ārā, visdažādākie cilvēki sievietes vīriešu drē­bēs, nēģeri, pat tatāru bariņš, kas rāmi sekoja savam vadītājam, visi, kārtīgi ģērbušies, dīki soļoja ar melnām somiņām rokās. Pirmajā acumirkli Lira viņos noskatījās nikni, izbiedēti viņiem nebija dēmonu. Liras pasaulē tadi radījumi tiktu uzskatīti par rēgiem vai vēl ko ļaunāku.

Taču (un tas bija pats dīvainākais) visi izskatījās pavi­sam dzīvi. Šīs būtnes kustējās pietiekami mundri, kā jau cilvēki, un Lirai bija japieļauj iespēja, ka viņi tiešām ir cilvēki un dēmoni mīt tajos iekšā tāpat kā Viļā.

Nostaigājusi apmēram stundu un izvērtēdama, viņas­prāt, parodēto Oksfordu, Lira sajuta izsalkumu un par savu divdesmit mārciņu banknoti nopirka šokolādes tāfeli. Veikalnieks meitenē savādi noskatījās, taču viņš bija indie­tis un varbūt nesaprata Liras izrunu, lai gan jautāt mei­tene jautāja ļoti skaidri. Par naudas atlikumu Lira tirgus paviljonā nopirka ābolu tas krietni vairāk atgādināja īsto Oksfordu un pastaigadamās devās uz parku. Tur viņa nonāca līdz iespaidīgai ēkai, kas nudien izskatījās pēc īsta Oksfordas nama, lai gan Liras pasaulē tāda nemaz nebija. Lai nu kā, bet nams Liras Oksfordā visnotaļ iederētos. Apsedusies zālē paēst, meitene atzinīgi aplūkoja ēku.

Izrādījās, ka namā izvietots muzejs. Durvis bija vaļā, un telpās Lira uzgāja dzīvnieku izbāzņus, fosilijas un minerālu vitrīnas, mats matā kā Karaliskajā ģeoloģijas muzejā, ko viņa ar Koulteres kundzi bija apmeklējusi Londonā. Mil­zīgās, no tērauda un stikla būvētās zāles galā vīdēja ieeja citā muzeja nodaļā, un, tā kā šī telpa izskatījās patukša, Lira tur iegāja un pameta skatienu visapkārt. Lai gan ale­tiometrs meitenes domās joprojām bija pirmajā vietā, šajā telpā uzmanību piesaistīja labi pazīstami priekšmeti — vit­rīnās izkārtots ziemeļnieku apģērbs, kažoks tieši tads, kāds bija Lirai; tāpat kamanas un valzirgu kaulu grebumi, un harpūnas roņu medībām; desmitiem juku jukām sa­sviestu trofeju, relikvijas un maģijas priekšmeti; darbarīki un ieroči. Lira redzeja, ka šīs lietas nebija no ziemeļiem vien, bet no visam šīs pasaules maļam.

Nu gan joki! Ziemeļbriežu ādas tieši tādas kā Lirai, bet kamanu siksnas piestiprinātas galīgi aplam. Turpat fotogravīra ar samojedu medniekiem īsti dvīņubrāļi tiem, kas Liru sagūstīja un pārdeva Bolvangarā, skat! Tie paši! Pat virve apdriskāta un sasieta mezglā tieši ta un ne citādi, to Lira zināja pavisam noteikti, jo sasieta kamanās bija aizvadījusi vairākas izmisīgi mokošas stundas… Kas tās par mistērijām? Galu galā varbūt pasaule tiešām ir viena, bet ļaudis tikai sapņo par citām pasaulēm?

Un tad Lirai paveicās ieraudzīt ko tadu, kas atkal lika domāt par aletiometru. Vecā stikla vitrīnā ar melni krā­sotu rāmi bija novietoti vairāki cilvēka galvaskausi; daži bija izcaurumoti priekšpusē, citi sānos, vēl citi — augš­puse. Viena galvaskausa, kas staveja paša centrā, rēgojas divi caurumi. Šo procesu, ka zirnekļa tīmeklim līdzīga rokrakstā vēstīja kartīte, sauc par trepanāciju. Turpat bija paskaidrojums, ka caurumi raditi galvaskausu īpaš­nieku dzīves laikā, jo kauls sadzijis un malās nogludinājies. Par vienu galvaskausu gan to nevarētu teikt caurumu bija izlauzis bronzas bultas uzgalis, turpat arī palikdams, lūzuma malas bija asas un robainas, un ar to galvaskauss manāmi atšķīrās no pārējiem.

Tieši tā rīkojās ziemeļu tatāri. Arīdzan Staņislavs Grummans, ja var ticēt Džordanas zinātniekiem, kas Grummanu pazina. Lira pameta ašu skatienu visapkārt un, ta kā tuvumā nevienu nemanīja, izņēma aletiometru.

Visu uzmanību vēršot uz galvaskausu centrā, Lira ierī­cei pajautāja: Kas tas par cilvēku, kam galvaskauss piede­rēja, un kāpēc tajā izveidoti šie caurumi?

Stāvēdama un koncentrēdamās dūmakainajā gaismā, kas lauzās iekšā caur stikla jumtu, slīpi krītot gar augšē­jām galerijām, Lira nepamanīja, ka tiek novērota.

Stāvēdams galerijā, lejup pār metāla margām nolūkojās spēcīgi noaudzis vīrietis ap sešdesmit, ģērbies eleganti piegrieztā audekla uzvalkā, ar panamas cepuri rokās.

Vīrieša sirmie mati bija glīti atsukāti no gludās, iedegušās, viegli grumbotās pieres. Acis lielas, tumšas, garām skropstām un dedzīgas; asais, smailais mēles gals, vai ik minūti izšaudamies no lūpu kaktiņa, mitrinot ātri pārslī­dēja lūpām. Sniegbaltais mutautiņš krūšu kabatā smaržoja pēc stipra odekolona, radot asociāciju ar siltumnīcas au­giem, kam saknes pūstot visai dāsni izdala smārdu.

Vīrietis vēroja Liru vairākas minūtes. Viņš bija pārvie­tojies augšā pa galeriju līdztekus Liras kustībām lejā. Tobrīd, kad meitene apstājās pie vitrīnas ar galvaskausiem, vīrietis viņu cieši vēroja, apskatīdams no galvas līdz kājām nevīžīgi sajauktos matus, švīku uz vaiga, jauno apģērbu, atsegto, pār aletiometru noliekto kaklu, kailās kājas.

Izvilcis no krūšu kabatas nēzdogu, viņš paberzēja pieri un tad devās uz kāpnēm.

Lira bija iegrimusi nepazīstamu lietu apgūšanā. Gal­vaskausi bija neiedomājami seni; uzraksti uz vitrīnas vienkārši vēstīja: Bronzas laikmets, savukārt aletiometrs, kas nekad nemeloja, ziņoja, ka vīrietis, kam piederējis gal­vaskauss, skaitot no šodienas, dzīvojis pirms trīsdesmit trim tūkstošiem divi simti piecdesmit četriem gadiem un bijis burvis, bet caurums izlauzts, lai ielaistu galvā die­vus. Un tad aletiometrs pavisam nejauši kā tas dažkārt mēdza atbildēt uz jautājumu, ko Lira nebija uzdevusi, piebilda, ka ap trepanētajiem galvaskausiem Putekļu ir krietni vairāk nekā ap to ar bronzas bultas uzgali.

Ko gan tas, augstā debess, varētu nozīmēt? Lira iz­kļuva no spriegā miera stāvokļa, kas bija vajadzīgs, lai apspriestos ar aletiometru, un pamanīja, ka vairs nav viena. Blakusvitrmu vērīgi pētīja vecāks, saldi smaržo­jošs vīrietis gaišā uzvalkā. Viņš Lirai kaut ko atgādināja, taču meitene nevarēja atcerēties, ko īsti.

Vīrietis, sajuzdams sev pievērsto skatienu, smaidī­dams pacēla acis.

-   Jūs apskatāt trepanētos galvaskausus? viņš ieru­nājās. Ko tik tie cilvēki sev nenodara.

-   Mm, Lira neizteiksmīgi attrauca.

-   Vai zināt, ka cilvēki turpina to piekopt?

-   Jā, viņa atbildēja.

-   Hipiji, vai zināt, un viņiem līdzīgie. Vispār jau jūs ssat par jaunu, lai atcerētos hipijus. Stāsta, ka trepanā­cija iedarbojoties labāk par narkotikām.

Lira bija ielikusi aletiometru mugursomā un tagad pra| toja, kā tikt projām, galveno jautājumu viņa aletiometram vēl nebija uzdevusi, un nu večuks uzsācis sarunu. Izskatās gan pietiekami jauks un smaržot, neapšaubāmi, smaržo patīkami. Nu jau pienācis tuvāk. Noliecoties pār vitrīnu, vīrieša roka pieskārās Liras rokai.

-   Jums brīnums, vai ne? Nekādas anestēzijas, nekādās dezinfekcijas, iespejams, veikts ar akmens rīkiem. Tie no­teikti bija izturīgi, vai ne? Manuprāt, neesmu jūs agrāk redzējis. Nāku šurp visai bieži. Kā jūs sauc?

-   Lizija, Lira mierīgā balsī atbildēja.

-    Lizija. Sveika, Lizij! Es esmu Čārlzs. Vai mācāties kādā skolā Oksfordā?

Lira nezināja, ko īsti atbildēt.

-   Nē, viņa teica.

-   Ak tad ciemojaties? Nu, labu vietu esat izvēlējusies apskatīt. Kas jūs īpaši interesē?

Liru jau sen neviens nebija tā mulsinājis kā šis vīrietis. No vienas puses, laipns un draudzīgs, ļoti tīrīgs un smalki ģērbies, no otras -, Panteleimons Liras kabatā raustījas, pievērsdams sev uzmanību un lūgdams piesargāties, arīdzan viņam kaut kas bija kā atausis atmiņa. Nu Lira sajuta nezin no kurienes nākam smārdu ne smārdu, bet nojausmu par to -, tā bija mēslu un trūdēšanas smaka. Ienaca prātā Jofura Raknisona pils, kur gaiss bija iesmaržināts, bet grīdu klāja bieza netīrumu karta.

-    Kas mani interesē? Lira teica. Ak, pilnīgi viss. Par šiem galvaskausiem man radās interese, līdzko tos ieraudzīju. Maz ticams, ka jelkādam gribas, lai viņam kaut ko tādu nodara. Drausmīgi!

-   Jā, man pašam arī nepatiktu, taču, varat man ticēt, tā notiek. Es varētu jūs iepazīstināt ar kādu, kas to ir

darījis, vīrietis teica, izskatīdamies tik draudzīgs un izpalīdzīgs, ka daudz netrūka, lai Lira kārdinājumam padotos. Taču, pamanījusi smailo, tumšo mēles galu, kas aši kā čūskai mitri aplaizīja lupas, Lira papurināja galvu.

-   Man laiks iet, viņa teica. Paldies par piedāvājumu, bet labāk jau ne. Un vispār man jāiet uz satikšanos. Ar draugiem, viņa piebilda. Pie kuriem esmu apmetusies.

-    Jā, protams, vīrietis laipni atbildēja. Bija tiešām jauki ar jums parunāties. Uz redzēšanos, Lizij!

-   Sveiki, atņēma Lira.

-    Ak visādam gadījumam te būs mans vārds un adrese, vīrs sacīja, pasniegdams Lirai šauru papīra kartītes strēmeli, ja nu tev gribētos uzzināt ko vairāk par tamlīdzīgām lietām.

-   Paldies, Lira mīlīgi pateicās un, ielikusi kartīti mu­gursomas aizmugures kabatiņā, devās prom. Lira juta, ka vīrieša skatiens pavada viņu līdz pašām durvīm.

Tikusi beidzot no muzeja laukā, Lira iegāja parkā, kas viņai bija zināms kā kriketa un citu sporta veidu vieta, un, sameklējusi klusu stūrīti koku paēnā, atkal ķērās pie aletiometra.

Šoreiz Lira pajautāja, kur meklējams zinātnieks, kas var pastāstīt par Putekļiem. Atbilde bija vienkārša ale­tiometrs norādīja uz noteiktu telpu garajā taisnstūrveida Ēškā Lirai aiz muguras. Īstenībā atbilde bija tik tieša un nāca tik negaidīti, ka Lira nešaubījās aletiometram sakāms kas vairāk. Meitene sāka apjaust, ka ierīcei, tāpat kā cilvēkam, var būt dažādi dvēseles stāvokļi, un ziņa jau prata noteikt, kad tas vēlas atklāt ko vairāk.

Šobrīd tieši tā ari bija. Aletiometrs vēstīja, lūk, ko: Tev 'ādomā par zēnu! Tavs uzdevums ir palīdzēt viņam atrast ■ēvu. Ielāgo to!

Lira samirkšķināja acis. Nu gan zili brīnumi! Vils uzradās nezin no kurienes, lai palīdzētu viņai tas taču bija skaidrāks par skaidru. Iedomājoties, ka viņa visas grūtības pārvarējusi tikai tāpēc, lai palīdzētu viņam, Lirai aizrāvās elpa.

Bet aletiometrs vēl nebija beidzis. Adata jau atkal no­raustījās, un meitene izlasīja: Nemelo zinātniekam!

Ietīstījusi aletiometru samtā, Lira iemeta to mugur­somā prom no acīm. Pēc tam piecēlusies pameta ska­tienu uz ēku, kurā jāmeklē zinātnieks, un devās taisni uz turieni, juzdamās gan neveikli, gan izaicinoši.

Bibliotēku Vils visā visumā atrada viegli. Uzziņu noda­ļas bibliotekārs uz līdzenas vietas noticēja, ka Vils kaut ko pēta ģeogrāfijas projektam, un palīdzēja sameklēt iesietos Vila dzimšanas gada Times eksemplārus tieši togad zēna tēvs bija pazudis. Vils apsēdies sāka vērīgi šķirstīt laikrakstus. Nebija ne mazāko šaubu, ka saistībā ar arheoloģisko ekspedīciju atradīsies ne viena vien at­sauce uz Džonu Periju.

Izrādījās, ka ik mēnesis izvietots atsevišķā mikrofīlmas rullī. Ielicis projekcijas aparātā vienu rulli, pēc tam nā­kamo, zēns tos ritināja uz priekšu, meklēdams rakstus un ar kvēlu interesi lasīdams. Pirmais raksts vēstīja par ekspedīcijas izbraukšanu uz Aļaskas ziemeļiem. Pasāku­mu finansēja Oksfordas Universitātes Arheoloģijas insti­tūts, un ekspedīcijai bija paredzēts aptvert zināmu teri­toriju, kur pētnieki cerēja atrast liecības par pirmatnējo cilvēku apmetnem. Ekspedīciju pavadīja Džons Perijs, ne­senais Karaliskās flotes virsnieks, profesionāls pētnieks.

Nākamais raksts bija datēts sešas nedēļas vēlāk. Tas bija īss ziņojums par to, ka ekspedīcija sasniegusi Ziemeļ­amerikas polārpētnieku staciju Noatakā Aļaskā.

Trešais raksts bija parādījies pēc divu mēnešu klu­suma. Varēja noprast, ka polārpētniecibas stacijas signāli palikuši bez atbildes un Džons Perijs un viņa līdzbiedri tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem.

Pēc tam sekoja īsas rakstu sērijas par grupām, kas ne­sekmīgi devušās meklēt pazudušo ekspedīciju, par izluklidojumiem virs Bēringa juras, Arheoloģijas institūta no­stāju, intervijas ar radiniekiem…

Vila sirds sažņaudzās lūk, fotoattēls ar viņa māti. Rokās viņa turēja mazuli. Viļu.

Reportieris bija sacerējis sirdi plosošu standartrakstu par vēsti gaidošu cietēju sievu, taču rakstā, pēc Vila do­mām, bija bezcerīgi maz patiesu faktu. īsa rindkopa vēs­tīja par Džona Perija sekmīgo karjeru Karaliskajā flotē un tās atstāšanu ar mērķi specializēties ģeogrāfijas un arheoloģijas ekspedīciju organizēšanā, un tas arī viss.

Citu atsauču rādītāja nebija, un Vils no mikrofilmu projektora piecēlās ar vilšanās izjūtu. Kaut kur taču no­teikti ir vairāk informācijas, bet kur lai tagad iet? Un, ja meklējumi ieilgst, viņam var tikt uz pēdām…

Nododot mikrofilmu ruļļus, Vils pajautāja bibliotekā­ram: Vai jums, lūdzu, ir zināma Arheoloģijas institūta adrese?

-    Es to varētu sameklēt… No kuras skolas jūs esat?

-   Sv. Pītera, atbildēja Vils.

-   Tā nav Oksfordā, vai ne?

-   Nē, Hempšīrā. Mūsu klase vāc ziņas par apdzīvotām vietām. Tāda kā vides aizsardzības pētniecības studiju prasmju apgūšana…

-   Skaidrs. Kas tieši jūs interesē? Arheoloģija… Lūdzu.

Vils norakstīja adresi un tālruņa numuru un, tā kā

tagad atzīties Oksfordas nepazīšanā vairs nebija bīstami,

pajautaja, ka institutu atrast. Talu tas nebija. Pateicies bibliotekāram, zēns devās ceļā.

Iegājusi ēkā, Lira kāpņu pakajē ieraudzija platu galdu, aiz kura sēdēja durvju sargs.

-    Kurp jūs ejat? viņš jautāja.

Nu jau tikpat kā mājās! Lira juta, ka Pans kabatā līksmo.

-   Man jānodod vēsts trešajā stāvā, meitene atbildēja.

-Kam?

-    Doktoram Listeram, Lira paskaidroja.

-    Doktors Listers ir ceturtajā stāvā. Ja jums kaut kas viņam nododams, varat atstat šeit, es paziņošu.

-Jā, bet viņam tas vajadzīgs nekavējoties. Pasūtījums. Īstenībā tā nemaz nav lieta man tikai kaut kas viņam jāpasaka.

Sargs uzmanīgi Liru nopētīja, taču, nespēdams preto­ties Liras mīlīgajai, bezsaturīgajai pakļāvībai, ko viņa pie labas gribēšanas prata iemiesot, pamājis beidzot atkal iegrima avīzes lasīšanā.

Personvārdus aletiometrs Lirai, protams, nenosauca. Doktora Listera uzvārdu meitene izlasīja uz mazas atvilktnītes durvju sargam aiz muguras radot iespaidu, ka tev iestādē ir paziņas, pastāv lielāka iespēja tur iekļūt. Viena otrā ziņā Lira Vila pasauli pazina labāk neka viņš pats.

Pa visu trešo stāvu stiepās garš gaitenis, no kura vie­nas atvērtas durvis veda tukšā lekciju auditorijā, citas mazāka telpā, kur divi zinātnieki, stāvēdami pie tāfeles, kaut ko apsprieda. Telpas, gaiteņa sienas viss likās plie­kans un noplucis un, pēc Liras domām, liecināja par na­badzību un nepiestāvēja zinātnes pasaulei un Oksfordas krāšņumam. Lai nu kā, bet ķieģeļu sienas bija glīti no­krāsotas, durvis no smaga koka, margas gluds tē­rauds. Kārtējā šīs pasaules dīvainība!

Lira bez grūtībām atrada durvis, kuras aletiometrs viņai bija norādījis. Durvīm piestiprinātā plāksne ziņoja: Tumšās matērijas pētniecības nodala, apakšā kāds bija uzkricelējis R. I. R Cita roka ar zīmuli bija pierakstījusi klāt Direktors: Lazaruss.

Lira uzrakstiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņa tikai pieklauvēja, un sievietes balss aicināja: Ienāciet!

Telpa bija maza, pārblīvēta ar grīļīgām papīru un grā­matu grēdām, baltās tāfeles pie sienām bija norakstītas ar skaitļiem un vienādojumiem. Durvju iekšpusē bija pie­sprausts ornaments, kas šķita ķīniešu izcelsmes. Pa atvērtām durvīm Lira varēja ielūkoties citā telpā, kur dīki stāvēja kaut kāda sarežģīta dzimtera iekārta.

Liru personīgi nedaudz pārsteidza atklājums, ka zināt­nieks, ko viņa meklēja, izrādījās sieviete, bet aletiometrs jau nebija teicis, ka tas būs vīrietis, un šī kā nekā bija dīvaina pasaule. Sieviete sēdēja pie ierīces, kas uz neliela stikla ekrana rādija figūras un aprises, bet ekrāna priekšā uz maziem, netīriem kvadrātiņiem ziloņkaula paplātē bija sakārtoti visi alfabēta burti. Zinātniece vie­nam uzsita, un ekrāns izbālēja.

-   Kas jūs esat? sieviete jautāja.

Lira pievēra aiz sevis durvis. Paturēdama prātā aletiometra teikto, meitene par varītēm centās nedarīt to, ko parasti darīja, proti, teica patiesību.

-    Lira Sudrabmēle, viņa atbildēja. Kā sauc jūs?

Sieviete piemiedza acis. Viņai bija ap četrdesmit, tā

Lirai likās, varbūt mazliet vecāka par Koulteres kundzi, īsiem, melniem matiem un sārtiem vaigiem. Zem baltā virsvalka vidēja pelēka blūze un tās zilās audekla bikses, ko šajā pasaulē nēsā tik daudz cilvēku.

Dzirdot Liras jautājumu, sieviete pārlaida roku pār ma­tiem un tad atbildēja: Jā, jūs šodien esat otrais negaidītais notikums. Esmu doktore Mērija Malone. Ko jūs vēlaties?

-    Gribu, lai jūs man izstāstāt par Putekļiem, pār­liecinājusies, ka tuvumā neviena cita nav, Lira atzinās. Man zināms, ka jūs to zināt. Varu to pierādīt. Jums man tas jāizstasta.

-   Putekļi? Par ko tu runā?

-    Varbūt jūs lietojat citu nosaukumu. Elementārdaļi­ņas. Manā pasaulē tās sauc par Rusakova daļiņām, bet parasti par Putekļiem. Tie ir grūti saskatāmi, nāk no Vi­suma un pielīp cilvēkiem. Bērniem, jāsaka, ne tik bieži. Galvenokārt pieaugušajiem. Un vēl kaut kas to es at­klāju tikai šodien biju muzejā viņpus ceļam, un tur stāv izlikti daži seni galvaskausi ar caurumiem galvā, kādus izsit tatāri, un ap tiem Putekļu bija krietni vairāk nekā ap vienu citu, kurā šādu caurumu nebija. Kad bija bron­zas laikmets?

Sieviete, iepletusi acis, skatījās Lirā.

-   Bronzas laikmets? Augstā debess, nezinu; pirms kā­diem pieciem gadu tūkstošiem, viņa sacīja.

-   Nu labi, gan jau, rakstīdami uz etiķetes, viņi būs kļū­dījušies. Galvaskauss ar diviem caurumiem ir trīsdesmit trīs tūkstošus gadu vecs.

Lira pieklusa izskatījās, ka doktore Malone ir tuvu ģībonim. Sārtums no vaigiem bija pazudis bez pēdām, vienu roku sieviete turēja piespiestu krūtīm, ar otru bija ieķērusies krēsla atzveltnē, bet žoklis viņai bija atkaries.

Lira stavēja spītīga un samulsusi, gaidīdama, kad sie­viete atgūsies.

-   Kas tu esi? zinātniece beigu beigās jautāja.

-   Lira Sudrab…

-    Nē, no kurienes tu nāc? Kas tu esi? No kurienes tev zināms par tādām lietam?

Lira izdvesa nogurušu nopūtu ak, viņai bija piemir­sies, cik liekvārdigi spēj būt zinātnieki. Tādiem patiesību iestāstīt grūti, meli viņiem saprotamāki.

-    Esmu no citas pasaules, Lira iesāka. Manā pa­saulē, tāpat kā šeit, arī ir Oksforda, tikai citāda, un es nāku no turienes. Un…

-   Pagaidi, pagaidi… No kurienes tu nāc?

-    No citurienes, jau piesardzīgāk teica Lira. Ne no šejienes.

-    A, no citurienes, — sieviete novilka. Saprotu. Vis­maz man tā liekas.

-   Man ir jāizzina patiesība par Putekļiem, Lira skaid­roja. Baznīcas cilvēkus mana pasaulē, teikšu, kā ir, Putekļi biedē, viņi tos uzskata par iedzimto grēku. Tāpēc iau tam visam piešķirts tāds svars. Un mans tēvs… Nē! Lira kvēli izsaucās, pat piesizdama kāju. Ne jau to es gribēju teikt. Esmu visu saputrojusi.

Doktore Malone lūkojās uz Liras izmisušo seju, sažņaugtajam dūrēm, nobrāzto vaigu un zilumu uz kājas _in tad teica: Apžēliņ, bērns, nomierinies…

Sagumusi zinātniece paberzēja acis, kas bija sarkanas 10 noguruma.

-   Kāpēc es to visu klausos? — viņa turpināja. Laikam au esmu traka. Lieta tāda, ka šī ir vienīgā vieta pasaulē, <ur tu varētu saņemt kāroto atbildi, bet mūs grasās ilēgt… Tavs stāsts par jusu pasaules Putekļiem izklau>as radniecīgs mūsu pētījumam, ko kadu laiciņu veicam, in tas, ko teici par galvaskausiem muzejā, vedina domāt, ka… Ai nē, tas nudien ir par traku. Esmu līdz nāvei nogu­rusi. Gribu tevi uzklausīt, tici man, bet ne tagad, lūdzu. Vai teicu, ka mus grasās slēgt? Man atvēlējuši nedēļu, lai uzrakstu priekšlikumu finanšu komitejai, taču mums nespīd pat ne mazakais cerību stariņš…

Zinātniece izteiksmīgi nožāvājās.

-    Bet kas jums bija šodienas pirmais negaidītais no­tikums? Lira neizturēja.

-Akjā. Cilvēks, uz ko paļāvos, kas solīja aizlikt vārdu par mūsu pieteikumu, atsauca savu atbalstu. Tomēr, manuprāt, tas nemaz nebija tik negaidīti.

Zinātniece atkal nožāvājās.

-    Uzvārīšu kafiju, viņa teica, ja ne, aizmigšu. Vai tu nevēlies?

Sieviete ielēja elektriskajā kanna ūdeni, un, kamēr viņa ar karoti bēra šķīstošo kafiju divās krūzēs, Lira pē­tīja ķīniešu rakstus durvju iekšpusē.

-    Kas tie tādi? meitene jautāja.

-    Ķīna. I Ching simboli. Vai tev tie ir pazīstami? Vai jūsu pasaulē tādi ir?

Lira piemiedza acis: ja nu zinātniece velk viņu uz zoba? Un tad atbildēja: Šis tas liekas redzēts, bet ko nu es tur daudz varu teikt. Par savu pasauli es jau visu nezinu. Var jau but, ka tie Ching elementi sastopami arī pie mums.

-Atvaino, teica doktore Malone. Var būt, ka tiešām.

-    Ko nozīmē tumšā matērija? Lira neiztureja nepavaicājusi. Tā pati, kas minēta uz plāksnītes?

Doktore Malone atkal atsēdās un, aizāķējusi aiz potī­tes, izvilka krēslu Lirai.

Viņa atbildēja: Tumšā matērija ir mūsu vienības iz­pētes objekts. Neviens gan īsti nezina, kas tā ir. Izplatī­jumā sastopams ne tas vien, ko derētu apskatīt, tur tas suns aprakts. Redzam zvaigznes, galaktikas un spīdošas parādības, taču, lai viss turētos kopā un nesašķīstu gaba­los, jābūt kam vairāk saproti, jādarbojas gravitātei. Taču neviens nespēj to atklāt. Tad nu tika izstrādāts ve­sels lērums pētniecības projektu ar mērķi visas šīs lietas celt gaismā, un mūsējais ir viens no tiem.

Lira bija pati uzmanība. Beidzot zinātniece sākusi runāt nopietni.

-   Un kā jums šķiet, kas tas varētu būt?

-    Nu, mēs domājam, ka… viņa iesāka, taču ūdens kannā uzmeta mutuli, un zinātniece piecēlās, lai saga­tavotu kafiju. Pēc brīža viņa turpināja: Mūsuprāt, tās ir specifiskas elementārdaļiņas. Kaut kas pavisam atšķi­rīgs no tā, kas bijis zināms līdz šim. Taču atklāt tās ir ne­iedomājami grūti… Kurā skola tu mācies? Vai jums ir fizikas stundas?

Lira juta Panteleimona kniebienu plaukstā brīdi­nājumu, lai nemānās. Nav jau slikti, ja aletiometrs ieteic neblēdīties, taču Lira labi zināja, kas notiks, ja pateiks visu patiesību. Ik vārds rūpīgi jāizsver un, galvenais, jā­izvairās no klajiem meliem.

-   Jā, viņa atbildēja, šo to zinu. Taču ne par tumšo matēriju.

-    Nu, mēs grasāmies atklāt šo teju netveramo parā­dību citu krakšķošu daļiņu trokšņu vidu. Parasti detek­torus uzstāda simtiem metru dziļā pazemē, savukārt mēs ap detektoru ierīkojām elektromagnētisko lauku, kas iz­slēdz nevēlamus faktorus un neaizkavē mums vēlamos. Pēc tam, signālu pastiprinājuši, laižam to caur datoru.

Sieviete sniedza Lirai kafijas krūzi. Piena nebija, cu­kura arī ne, taču atvilktnē atradās pāris piparkūku, un vienu Lira kāri paķēra.

-    Mēs atklājām daļiņu, kas atbilst, — doktore Malone turpināja. Mums vismaz tā šķiet. Taču tas ir tik dīvai­ni… Kāpēc gan es tev visu to klāstu? Nevajadzētu tā darīt. Nekas vēl nav publicēts, nav nolasīts referāts, ne­kas nav pat pierakstīts. Šodien tik tiešām esmu ķerta.

-   Labi, viņa turpināja, nožāvādamās tik gari, ka Lirai šķita žāvas ilgs mūžīgi, mūsu atrastās daļiņas ir īsti velnēni un nav nekāds parpratums. Mēs tās iedēvējām par ēnu daļiņām, par Ēnām. Vai zini, kurā brīdī es gandrīz vai novēlos no krēsla? Kad tu pieminēji muzeja gal­vaskausus. Viens no mūsu darba grupas, vai zini, taču ir tāds kā arheologs amatieris. Viendien viņš atklāja kaut ko, mūsuprāt, pilnīgi neiespējamu. Lai nu kā, ignorēt to nevarējām, jo atklājums iederas trakākajā Ēnu shēmā. Vai zini? Daļiņām piemīt apziņa. Tik tiešām. Ēnas ir apzi­ņas daļiņas. Vai esi dzirdējusi kaut ko vēl stulbāku? Nav brīnums, ka nespējam panākt stipendijas atjaunošanu.

Sieviete sūca kafiju. Lira dzerdama tvēra ik vārdu kā izslāpis zieds.

-    Jā, doktore Malone turpināja, daļiņām zināms, ka mēs te esam, un viņas atsaucas. Bet tagad sekos pats trakākais: ja tu tās negaidi, tad arī neredzi. Iekams ne­nostādi prātu noteikta stāvoklī. Tev jājūtas pārliecinātam un vienlaikus atslābinātam. Jābūt spējīgam kur gan palika tas citāts…

Parakņājusies papīru juceklī uz rakstāmgalda, sieviete atrada ar zaļu tinti aprakstītu papīra strēmeli un sāka lasīt: "… spēja atrasties nenoteiktības, noslēpumainības, šaubu stāvoklī bez uzbudināmās tieksmes pēc faktiem un saprāta…" Jāieslīgst īpašā prāta stāvoklī. Tas, starp citu, ņemts no Kitsa dzejas. Viendien atradu. Tātad nostādi sevi īstajā prāta stāvoklī un pec tam iemet skatienu Alā…

-Alā? pārjautāja Lira.

-Ak, atvaino. Datorā. Mes to iedēvējām par Alu. Ēnas uz alas sienām, vai saproti, kā Platonam. Tur jau atkal vainojams mūsu arheologs. Caur un caur intelektuālis. Patlaban aizbraucis uz Ženēvu, uz darba interviju, un šobrīd man šķiet, ka uz viņa atgriešanos nav ko cerēt… Kur es paliku? Ak jā, pie Alas, vai ne? Tiklīdz tu iesaisties ķēdē, kolīdz sāc domāt, Ēnas atsaucas. Neapstrīdami. Ēnas spurdz tavās domās kā putni…

-    Bet kā ar galvaskausiem?

-    Es jau grasījos teikt. Olivers Peins, tas mans kolēģis, vienudien blēņodamies Alā šo to pārbaudīja. Tas bija tik ērmoti! Nekādas jēgas, ja ņem no fiziķu redzes viedokļa. Sadabūja ziloņkaula gabalu, vienkāršu atgriezumu, un Ēnu tajā nebija. Nekādās reakcijas. Savukārt ziloņkaula šaha figūra reaģēja. Pamatīga koka dēļa skaida bija mēma, bet koka lineāls atsaucās. Turklāt koka statuja vēl jo vairāk… Es te runāju par elementārdaļiņām, Dieva dēļ! Sīki, nenozīmīgi gabaliņi, tikpat kā nekas. Tās zināja, kas ir šie priekšmeti. Ēnas ielenca jelko, kas saistījās ar cil­vēka roku meistarību un domu…

Pēc tam Olivers, doktors Peins, no sava drauga mu­zeja darbinieka dabūja fosilus galvaskausus un tos testē­ja, lai redzētu, cik tālu laikā sniedzas šī iedarbība. Ņē­mām laika posmu no apmēram trīsdesmit četrdesmit tūk­stoš gadu senas pagātnes. Pirms tam nekādu Ēnu. Vēlāk tās mudžēt mudžēja. Un tas viss ap laiku, kad, domājams, parādījās mūslaiku cilvēks. Es domāju tos mūsu tālos senčus, cilvēkus, kas īstenībā no mums nemaz tik ļoti neatšķiras…

-   Tie ir Putekļi, Lira nešaubīdamās teica. Luk, kas.

-    Bet, saproti, neko tādu priekšlikumā finanšu komite­jai jau rakstīt nevar, ja vēlies, lai tevi ņem nopietni. Tas izklausās bezjēdzīgi. Kaut kas tāds nevar eksistēt! Tas nav iespējams, bet, ja tomēr ir, tad nav būtisks, un, ja nav ne vienādi, ne otrādi, tas ir mulsinoši.

-    Es gribu apskatīt Alu, Lira pieceldamās teica.

Doktore Malone izlaida pirkstus caur matiem un vienā

laidā mirkšķinajas, cenzdamās sasprindzināt nogurušās acis.

-    Labi, kāpēc ne, viņa sacīja. Rīt mums Alas var vairs nebūt. Nāc!

Zinātniece ieveda Liru blakustelpā. Tā bija plašāka un pilna ar elektroniskām iekārtām.

-    Te nu tā ir. Tur, doktore Malone sacija, pamādama uz ekrānu, kas blāvoja pelēki tukšs, — tur, aiz visa tā vadu mudžekļa, stāv detektors. Lai redzētu Ēnas, tev jāpievieno vairāki elektrodi. Līdzīgi, kā mērot smadzeņu viļņus.

-   Gribu pamēģināt, teica Lira.

-   Tu neko neredzēsi. Turklāt es jūtos nogurusi. Tas ir pārāk sarežģīti.

-    Lūdzu! Es zinu, ko daru!

-   Vai tiešām? Ai, kaut es zinātu! Nē, pasarg' Dievs! Tas ir dārgs, sarežģīts zinātnisks eksperiments. Tu nevari tā vienkārši te nākt un to uzlādēt kā pinbola automātu… Un no kurienes tu tomēr esi? Vai tev nav jābūt skolā? Kā tu vispār atradi ceļu uz šejieni?

Sieviete jau atkal berzēja acis, it kā tikai tagad pamozdamās.

Lira drebēja. Saki patiesību, pavīdēja doma. Es at­radu ceļu ar šo, meitene atzinās un izņēma aletiometru.

-   Apžēliņ, kas tad tas? Kompass?

Lira ļāva zinātniecei aletiometru paņemt. Jūtot instru­menta svaru, doktores Malones acis iepletās.

-Augstā debess, zelts! Kur gan, Dieva dēļ…

-    Man šķiet, tas darbojas tāpat kā jūsu Ala. Tieši par to es gribu pārliecināties. Ja spēšu precīzi atbildēt uz jautājumu, Lira izmisīgi lūdza, uz kuru jūs atbildi zināt, bet es ne, vai tad laidīsiet mani pie Alas?

-   Ar ko mēs te nodarbojamies ar zīlēšanu, vai? Kas ta par ierīci?

-    Lūdzu! Uzdodiet man jautājumu, neko vairāk!

Doktore Malone paraustīja plecus. Nu labi, viņa pa­devās. Pasaki man: kas es biju, pirms pievērsos zinātnei?

Aši paķērusi aletiometru no sievietes rokām, Lira to sagrozīja. Meitenei vēl pirms rādījuma prātā atausa skaidri tēli, viņa juta garākās adatas raustīšanos, atbildi meklējot. Kad adata sāka kustēties pa skalu, Liras acis tai sekoja, vērojot, rēķinot, garo atbilžu ķēdēs meklējot posmu, no kā izlobīt patiesību.

Tad meitene samirkšķināja acis, nopūtās un iznāca no pagaidu transa.

-    Jūs bijāt mūķene, Lira atbildēja. Kas to būtu domājis. Mūķenēm lemts palikt klosterī uz visiem laikiem. Taču jūs zaudējāt ticību Baznīcai, un viņi jums šķēršļus ceļā nelika. Manā pasaulē gan tā nenotiek, ne uz to pusi.

Doktore Malone iesēdās vienīgajā krēslā un stingi lūkojās uz viņu.

Lira jautāja: Tā ir patiesība, vai ne?

-   Jā. Un tu to uzzināji ar to…

-    Ar aletiometru. Manuprāt, tas darbojas ar Putekļu palīdzību. Mēroju visu garo ceļu, lai uzzinātu ko vairāk par Putekļiem, un aletiometrs man ieteica doties pie jums. Tāpēc uzskatu, ka jūsu tumšā matērija noteikti būs tie paši Putekļi. Vai tagad drīkstu izmēģināt jūsu Alu?

Doktore Malone purināja galvu, tomēr nevis nolie­dzoši, bet bezpalīdzīgi. Viņa noplātīja rokas.

-   Neticami, zinātniece teica, vai tik es nesapņoju? i Nejūties traucēta.

Pagriezusies krēslā, viņa nospieda vairākus slēdžus, un gaiss elektriski iedūcās atskanēja datora dzesētājsistēmas troksnis. To dzirdot, Lirai izlauzās apslāpēta nopūta. Tieši tādu skaņu viņa bija dzirdējusi baismi mirdzošajā Bolvangaras kambarī, kad sudraba giljotīna gandrīz vai bija šķīrusi viņu no Panteleimona. Meitene kabatā juta dēmonu trīsam un mierinādama viņu viegli paspieda.

Doktore Malone to pat neievēroja viņa bija pārāk iegrimusi slēdžu regulēšanā un burtu klikšķināšanā uz vienas no ziloņkaula paplātēm. Viņai rīkojoties, ekrāns mainīja krāsu, uz tā parādījās burtiņi un cipari.

-    Tagad sēdies tu, doktore Malone sacīja, atdodama Lirai krēslu. Atskrūvējusi nelielu krūku, viņa turpināja: Man jāieziež tava āda ar želeju elektriskā kontakta veicināšanai. Ta viegli nomazgājas. Tagad nekusties!

Paņēmusi sešus vadus katram galā bija pa plakanam spilventiņam zinātniece tos piestiprināja dažādās vie­tās pie Liras galvas. Meitene sēdēja apņēmīgi rāma, bet elpot gan elpoja ātri, un viņas sirds dauzījās jo skaļi.

-   Viss kārtībā, savienošanās notikusi, paziņoja dok­tore Malone. Istaba pilna ar Ēnām. Visums pilns ar Ēnām, tiktāl viss kārtībā. Tomēr ieraudzīt tās varam, vien iztukšojot prātu un blenžot ekrānā. Aiziet!

Lira skatījās. Stikls bija tumšs ne vismazāko dzī­vības pazīmju. Meitene neskaidri manīja savu attēlu, un tas bija viss. Eksperimentu Lira iztēlojās kā aletiometra nolasīšanu, un mēles galā jau kņudēja jautājumi: Ko ši sieviete zina par Putekļiem? Kādus jautājumus uzdod viņa?

Domās meitene lika aletiometra rādītājiem virzīties pa skalu, un, viņai tā smadzeņojot, ekrāns iezibsnījās. Pār­steigumā Lira zaudēja uzmanību, un mirgošana apdzisa. Viņa pat nemanīja pārsteigumā vilni, kas lika doktorei Malonei saslieties; saraukusi pieri, meitene saliecās uz priekšu un atkal centās koncentrēties.

Šoreiz atbilde nāca zibenīgi. Ekrāna uzvirpuļoja mir­dzoša straume, kā zaigojošs rīta blāzmas aizkars tur no­laidās visa pasaule. Raksti, mirkli parādījušies, sašķīda un atkal radās no jauna dažādos salikumos un atšķi­rīgās krāsās, cilpas mezdami un līgodamies, pēc tam iz­klīstot, sasprāgstot mirdzošās šaltis, kas negaidot metās uz vienu pusi, tad otru kā putnu kāsis, kas debesīs maina lidojuma virzienu. Visu to vērojot, Liru pārņēma tā pati sajūta, ko viņa iepazina, kad sāka darboties ar aletio­metru: trīsas uz sapratnes un neziņas robežas.

Nu meitene uzdeva citu jautājumu: Vai jās esat Pu­tekļi? Vai rakstus veido un aletiometra adatu virza viens un tas pats spēks?

Atbilde atkal nāca gaismas cilpu un virpuļu veidā. Lira nojauta, ka tas jāsaprot kā jā. Tad meitenei ienāca prātā vēl kaut kas, viņa pagriezās pret doktori Maloni un ierau­dzīja zinātnieci ar vaļēju muti un galvai piespiestu roku.

-   Kas noticis? Lira jautāja.

Ekrāns izbalēja. Doktore Malone samirkšķināja acis.

-    Kas noticis? Lira atkārtoja.

-Ak tas bija labākais skats, ko jebkad biju redzējusi, lūk, kas, atbildēja doktore Malone. Ko tu tur darīji? Par ko domāji?

-    Manuprāt, jūs pati tiktu galā daudz labak, Lira sacīja.

-   Labāk? Labāk savu mūžu nav bijis!

-   Bet ko tas viss nozīmē? Vai varat kaut ko ari nolasīt?

-    Vispār jau, iesāka doktore Malone, to, protams, nelasa kā vēsti, tādā veidā jau Ēnas nedarbojas. Viņas atsaucas uz uzmanību, ko tu tam veltī, — lūk, ka. Pietie­kami revolucionāri, jo atbildi saņem mūsu apziņa.

-   Nē, Lira skaidroja, es domāju par visām tām kra­sam un formām. Ēnas jau varētu darīt arī daudz ko citu. Veidot jebkuras formas, kadas tik ienāk prātā. Vajadzības gadījumā tās varētu veidot attēlus. Skatieties!

Aizgriezusies Lira koncentrēja prātu, šoreiz iztēlodamās, ka ekrāns ir aletiometrs ar visiem trīsdesmit sešiem uz ska­las izkārtotajiem simboliem. Lira tos zināja no galvas, pirk­sti klēpī kustējās automātiski, kad viņa domas pārvietoja rokas, lai norādītu uz sveci (izpratnei), alfu un omegu (valo­dai) un skudru (centībai). Pēc tam meitene noformulēja jautājumu: Kas cilvēkiem jādara, lai saprastu Ēnu valodu ?

Ekrāns atsaucās aši ka pati doma, un, rau, no līniju un zibšņu mudžekļa nevainojami skaidri izcēlās attēlu virk­nes kompasi, kārtējā alfa un omega, zibens, eņģelis. Dažs attēls uzzibsnīja biežāk, cits retāk, un tad parādījās trīs pavisam jauni kamielis, dārzs un mēness.

Lirai attēlu nozīme bija saprotama, un viņa atgriezās īstenībā, lai tos izskaidrotu. Šoreiz pagriezusies meitene ieraudzīja, ka doktore Malone sēž, krēslā atgāzusies, balu seju, ar rokām ieķērusies galda malā.

-    Ēnas runā, Lira skaidroja, — manā valoda saka ta: zīmju mēlē. Tāpat kā aletiometrs. Ēnas, lūk, saka, ka tās var runāt ari parastā valodā, vārdos, ja jūs tā ieprogrammētu. Jūs varētu izdarīt tā, ka ekrānā rindojas vārdi. Bet tad jums būtu daudz un precīzi jārīkojas ar cipariem — to nozīmēja kompass, bet zibens dzimtēm, es gribēju teikt elektrisko spēku, pat ko vairāk. Un eņģelis ir saistāms ar vēstījumiem.

Ēnas grib kaut ko paziņot. Taču pēc tam, otraja piegājiena… Tika dots mājiens uz Āziju, gandrīz vai Tālajiem Austru­miem, bet ne gluži. Nezinu, kura valsts tā varētu būt iespējams, Ķīna… Šajā valstī esot atklājuši, kā sazinaties ar Putekļiem, proti, ar Ēnām tāpat kā jums šeit un man ar… es darbojos ar attēliem, bet viņi tikai ar kociņiem. Manu­prāt, tika dots mājiens uz attēlu aizdurvē, tomēr tā pa īstam nesapratu. Jau ieraugot to, nodomāju, ka šajā attēlā slēpjas kaut kas nozīmīgs, tikai nezināju, kas īsti. Tātad, neap­šaubāmi, pastāv iespēja sazināties ar Ēnām dažādos veidos.

Doktore Malone ar grūtībām centās atgūt elpu.

-   I Ching simboli, — viņa sacīja, jā, tie nāk no Ķīnas. Zīlēšanas paveids pareģošana, tiešām… un, jā, viņi lieto kociņus. Šeit attēls ir tikai rotājumam, zinātniece sacīja, kā pārliecinādama Liru, ka pati īsti tam netic. Tu gribi teikt, ka cilvēki, vēršoties pie I Ching sistēmas, nonāk saskarē ar daļiņām Ēnām? Ar tumšo matēriju?

-   Jā, atbildēja Lira. Pastāv dažādi saziņas veidi, es jau teicu. Agrāk es to neaptvēru. Uzskatīju, ka ir tikai viens.

-Attēli ekrānā… doktore Malone iesāka.

Sajuzdama domas zibsni prāta kaktiņā, Lira atkal pie­vērsās ekrānam. Viņa tik tikko sāka formulēt jautājumu, kad uzzibsnīja vēl daži attēli, nomainīdamies tik strauji, ka doktore Malone teju, teju spēja tiem izsekot. Lira saprata, ko tie grib vēstīt, un atkal pievērsās doktorei Malonei.

-    Tur teikts, ka arī jums ir liela loma, — Lira zināt­niecei teica. Jums esot veicams svarīgs uzdevums. Ne­zinu, kāds, bet, ja tā nebūtu, Ēnas mums to nevēstītu. Varbūt tiešām būtu lietderīgi sākt izmantot vārdu me­todi, lai saprastu, ko Ēnas jums ziņo.

Doktore Malone klusēja. Tomēr pēc brīža piebilda: Labi, no kurienes tu esi?

Lira novaikstījās. Meitene saprata, ka doktore Malone, i kas līdz šim bija darbojusies, spēku izsīkuma un izmisuma dzīta, parastos apstākļos ne par ko neizrādītu savu darbu nepazīstamam bērnam, kas uzpeldējis nezin no kurienes, un ka sāk jau to nožēlot. Lirai bija jārunā patiesība.

-    Es nāku no citas pasaules, meitene iesāka. Tā ir patiesība. Pārceļoju no vienas pasaules citā. Es biju… Man bija jābēg, manā pasaulē mani vajāja, gribēja nogalināt. Arī aletiometrs… ir no turienes. Man to iedeva Džordanas koledžas direktors. Manā Oksfordā atrodas Džordanas koledža, šeit gan tās nav. Es meklēju. Un tad atklāju, kā nolasīt aletiometru pašas spēkiem. Iemācījos iztukšot savu prātu, lai acumirkli aptvertu vēstījumu. Līdzīgi kā jūs teicāt par… šaubam un noslēpumainību, un tamlīdzīgi. Skatoties Alā, es rīkojos tāpat, un viss darbojas mats matā tāpat, līdz ar to mani Putekli un jūsu Ēnas ari ir viens un tas pats. Tad jau…

Doktore Malone beidzot bija pilnīgi pamodusies. Lira paņēma aletiometru un ievīstīja to samta audumā kā māte, kas aizsargā savu bērnu, un ielika mugursomā.

-   Lai nu kā, meitene teica, ekrānu iespējams iestatīt tā, lai tas, ja vēlaties, izsakās vārdiski. Tad jūs varētu sarunāties ar Ēnām tāpat kā es ar aletiometru. Es gribu zināt, lūk, ko: kāpēc manas pasaules cilvēki tos ienīst? Putekļus, proti, Ēnas. Tumšo matēriju. Grib Putekļus iznīcināt. Domā, ka tie ir ļauni. Bet, manuprāt, vini pasi rīkojas ļauni. Esmu to redzējusi. Kādas tad Ēnas galu galā ir? Labas vai ļaunas, vai kādas?

Doktore Malone berzēja seju, zinātnieces vaigi kvēloja vel sārtāk nekā pirmīt.

-   Tas ir tik mulsinosi, viņa sacīja. Vai zini, cik mulsi­noši ir pieminēt labu un ļaunu zinātnieku laboratorijā? Vai

vari to iedomāties? Viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par zinātnieci, bija tas, lai nav jādomā par tādām lietam.

-    Par to ir jādomā, Lira skarbi sacīja. — Nevar pētīt Ēnas, Putekļus, vienalga ko, neuzdodot šādus jautāju­mus par labo un ļauno un tā tālāk. Vai atceraties — Ēnas teica, ka mums tas jādara. Jūs nedrīkstat atteik­ties. Kad viņi grasās šo laboratoriju slēgt?

-     Finansējuma padome pieņems lēmumu nedēļas beigās… Kāpēc tu jautā?

-   Tad jau jums vēl viss vakars priekšā, teica Lira. Jūs varētu iestatīt iekārtu, lai ekrānā parādās vārdi, nevis attēli, ka manā gadījumā. Līdz ar to viss vienkāršosies. Tad jūs varētu padomei sniegt pierādījumus un viņi jums piešķirtu naudu, lai varat turpināt. Un jūs varētu izzināt visu par Putekļiem jeb Ēnām un pastāstīt man. Vai sapro­tat, meitene turpināja mazliet augstprātīgi, kā grāfiene, raksturodama istabmeitu, kas to neapmierina, aletio­metrs jau nenorādīs, kas tieši man jāzina. Bet jūs varētu to atklāt un pateikt arī man. Vai arī es varētu likt lietā I Ching kociņu metodi. Bet ar attēliem jau vieglāk. Tā man visumā šķiet. Ņemšu tagad to visu nost, Lira piemetināja, novilkdama no galvas elektrodus.

Doktore Malone sniedza Lirai salveti, ar ko noslaucīt želeju, un sakārtoja vadus.

-    Tad tu aizej? viņa jautaja. Jā, tu man sniedzi neparastu dzīves stundu, neapšaubāmi.

-    Vai jūs nostādīsiet ierīci uz vārdiem? Lira, ņem­dama mugursomu, jautāja.

-     Tas butu tikpat lietderīgi kā pabeigt pieteikumu finansējumam, tā es uzdrīkstos teikt, atbildēja doktore Malone. Bet paklau. Es gribu, lai tu atnāc arī rit. Vai varēsi? Ap šo pašu laiku? Gribu paradīt tev vēl kaut ko.

Lira piemiedza acis. Vai tas butu slazds?

-    Labi, norunāts. Tomēr neaizmirstiet ir lietas, kas man jāzina.

-   Jā. Protams. Vai būsi?

-    Jā, atbildēja Lira. Ko saku, to daru. Gribas do­māt, ka spēšu būt jums noderīga.

Lira devās prom. Sargs pie galda, uzmetis meitenei īsu mirkli, atkal iegrima laikrakstā.

-    Nuniatakas izrakumu vieta, sacīja arheologs, pa­griezdamies krēslā, jūs esat otrais cilvēks meneša laikā, kas man to jautā.

-    Kas bija tas otrais? saausījies jautāja Vils.

-   Manuprāt, žurnālists, bet neesmu pārliecināts.

-   Kāpēc viņš vēlējās zināt par to?

-   Saistībā ar vienu no ceļojuma laika pazudušajiem cil­vēkiem. Ekspedīcija pazuda, kad aukstais karš sita aug­stu vilni. Zvaigžņu kari. Laikam esi par jaunu, lai to at­cerētos. Amerikāņi un krievi krustām šķērsam pāri visai Arktikai būvēja milzīgas radaru iekārtas… Jā, bet ko varu tavā labā darīt?

-    Nu, teica Vils, cenzdamies saglabāt mieru, es tikai vēlējos uzzināt par ekspedīciju, tik tiešām. Skolas projektam par aizvēsturiskiem cilvēkiem. Izlasīju par ekspedīcijas pazušanu, un mani sagrāba ziņkāre.

-    īsta sviestmaize žurnālistiem. Tā bija priekšdarbu, plānošanas ekspedīcija, īstus izrakumus jau neveica. Izrakumus neuzsāk, iekams nezina, vai vērts zaudēt laiku, tad nu vienība devās uz vairākām vietām un snie­dza ziņojumu. Kopumā pusducis puišu. Dažkārt šādu ekspedīciju speķi tiek papildināti ar citas nozares speciā­listiem, vai zini, ģeologiem un tamlīdzīgi, lai mazinātu izmaksas. Viens pēti savu lauciņu, cits atkal citu. Šajā reizē vienībā bija iekļauts fiziķis. Cik atceros, viņš pētīja augsta atmosfēras līmeņa daļiņas. Auroru, vai zini, blāzmu. Viņiem acīmredzot bija baloni ar radioraidī­tājiem.

Vienība bija vēl kāds vīrs. Bijušais jūrnieks, tāds kā profesionāls pētnieks. Ekspedīcija devās uz visnotaļ mežonīgu apvidu, un leduslāči polārajos apgabalos vien­mēr ir bīstami. Šo to arheologi jau māk, tomēr neesam nekādi snaiperi, un cilvēks, kurš kaut ko tādu pieprot, turklāt var arī kuģot, uzcelt nometni un vienmēr un visur izdzīvot, ir visai noderīgs.

Bet pēkšņi visi pazuda bez pēdām. Iepriekš viņi uzturēja sakarus ar vietējo pētniecības staciju, bet kādu­dien signāls vairs nepienāca, nedz arī kāda cita vēsts. Sacēlās sniegavētra, bet tur tas nav nekas neparasts. Meklēšanas ekspedīcija atrada gandrīz vai neskartu pēdējo apmetnes vietu, lāči gan bija notiesājuši pārtikas krājumus, bet no cilvēkiem ne vēsts.

Baidos, ka vairāk pateikt nevarēšu.

-   Jā, teica Vils. Paldies. Un… tas žurnālists, ap­stādamies pie durvīm, zēns jautāja, jus teicāt, viņu interesējis viens cilvēks. Kurš tieši?

-   No pētniekiem. Vīrs, vārdā Perijs.

-    Kā viņš izskatījās? Es domāju žurnālists.

-    Kāpēc tev tas jāzina?

-     Tāpēc, ka… nekas ticams Vilam prātā nenāca. Nevajadzēja vaicāt. Tāpat vien. Vienkārši gribas zināt.

-   Ja atmiņa mani neviļ, stalts gaišmatis. Gandrīz vai baltiem matiem.

-    Sirsnīgs paldies, Vils pateicās un pagriezās, lai ietu.

Arheologs skatījās viņam nopakaļ, neteikdams ne vārda, vien mazliet saraukdams pieri. Vils redzēja, ka

viņš izstiepj roku pēc tālruņa, un steigšus atstāja ēku.

* * *

Viļu kratīja drebuļi. Tā sauktais žurnālists bija viens no vīriem, kas nāca pie Vila uz mājām, stalta auguma vīrs ar tik gaišiem matiem, ka šķita viņam vispār nav uzacu un skropstu. Šo vīru zēns pa kāpnēm nenogrūda viņš parādījās dzīvojamās istabas durvīs, kad Vils, no­skrējis leja, pārlēca pār nedzīvo ķermeni.

Lai nu kas, bet žurnālists viņš nebija.

Tuvumā bija liels muzejs. Vils tur iegāja ar zīmēšanas bloku rokās, it kā ko pierakstīdams, un apsēdās gleznu galerijā. Zēnu purinaja pamatīgs drudzis, mocīja slikta dūša apziņa, ka viņš bija nogalinājis cilvēku un uzska­tāms par slepkavu, spieda vai pie zemes. Līdz šim Vils šai domai izmisīgi pretojās, bet nu vairs atkauties nespēja. Viņš bija atņēmis cilvēkam dzīvību.

Pusstundu Vils sēdēja rāmi, un tā bija viena no nelāgā­kajām pusstundām zēna dzīvē. Cilvēki nāca un gāja, ap­lūkoja gleznas, klusā balsī sarunājās un viņu neievēroja; galerijas uzraugs, aizlicis rokas aiz muguras, pastāvēja pāris minūšu un tad lēnām virzījās projām. Vils, nekus­tinādams ne muskuli, cīnījās ar šausmu sajūtu — ko gan viņš izdarījis!

Un tad zēns pamazām nomierinājās. Viņš taču aiz­stāvēja māti. Vīri māti biedēja, nelika mierā, vajāja. Vai tad Vilam nav tiesību aizstāvēt savas mājas? Tēvs būtu gribējis, lai viņš tā rīkojas. Vils to darīja krietnu mērķu vārdā. Gribēdams novērst zaļās mapes nozagšanu. Lai sameklētu tēvu. Vai tad viņam nebija tiesību uz šādu rīcību? Prātā atausa visas bērnišķīgās spēles, kad viņi ar tēvu viens otru glāba no lavīnas vai cīnījās pret pirātiem. Bet šobrīd viss norisinājās pa īstam. "Es tevi atradīšu," Vils domās sacīja, "tikai mazdrusciņ piepalīdzi man, un es tevi atradīšu, mēs rūpēsimies par mammu, un viss nostāsies savās vietās…"

Lai nu kā, Vilam bija jāslēpjas, jātiek drošībā, lai ne­viens viņu neatrod. Un papīri no mapes (kurus Vils laika trūkuma dēļ līdz pat šim brīdim nebija izlasījis) arī atra­dās drošībā, zem matrača Čitagaces pilsētā.

Beigās Vils ievēroja, ka cilvēki sāk rosīties mērķtie­cīgāk, iedami vienā virzienā. Viņi devās projām uzraugs bija paziņojis, ka pēc desmit minūtēm muzeju slēgs. Vils saņēmās un devās uz izeju. Aizkļuvis līdz Haistntai, kur atradas advokāta birojs, zēns domāja, vai iet iekšā, lai ko ari advokāts pirms dažām stundām bija teicis. Iz­klausījās diezgan draudzīgi noskaņots…

Taču brīdī, kad Vils beidzot nolēma šķērsot ielu un ieiet birojā, kaut kas viņu apstādināja.

No mašīnas kāpa laukā garais vīrs ar gaišajām uzacīm.

Vils it ka nejauši pagriezās un ielūkojās juvelierveikala skatlogā sev līdzās. Atspulgā zēns manīja, ka vīrs pamet skatienu visapkārt, sakārto kaklasaites mezglu un ieiet advokata birojā. Tiklīdz vīrs bija tur iegājis, Vils laidās projām, un viņa sirds atkal dunēja. Drošs nevareja justies nekur. Iejucis ļaužu straumē, Vils virzījās uz universitātes bibliotēku, kur sāka gaidīt Liru.

Vil, ierunājās Lira. Klusā balsī, taču Vils tāpat satrūkas. Meitene bija apsēdusies līdzās uz sola, un viņš to pat nemanīja. No kurienes nākdama? -Atradu zinātnieci! Viņu sauc doktore Malone. Šai zinātniecei ir ierīce, ar kuras palīdzību var redzēt Putekļus, un viņa grasās likt tiem runāt…

-    Pat neredzēju, kā pienāci.

-           Tu jau nemaz neskatījies, Lira teica. Gan jau domās klīdi citviet. Labi, ka tevi atradu. Klausies, cil­vēkus apmuļķot ir tik viegli. Rau…

Viņu virzienā pastaigādamies nāca divi policisti vīrietis un sieviete apgaitā izmetušies baltos vasaras krekliņos, ar rācijām un stekiem, aizdomu pilnām acīm. Viņi vēl nebija pienākuši pie soliņa, kad Lira, pielēkusi kājās, tos uzrunāja.

-           Vai jūs, lūdzu, nepateiktu, kur atrodas muzejs? viņa iesāka. Mums ar brāli tur jātiekas ar vecākiem, bet mēs apmaldījāmies.

Policists uzmeta skatienu Vilam, un zēns, apvaldījis dusmas, paraustīja plecus, it kā sacīdams: viņa runā pa­tiesību, esam apmaldījušies, vai nav stulbi?

Vīrietis pasmaidīja. Sieviete noprasīja: Kurā muzejā? Ashmolean?

-          Jā, tas pats vien būs, Lira atbildēja, izlikdamās, ka grasās uzcitigi ieklausīties sievietes sniegtajās instrukcijās.

Vils piecēlies pateicās, un viņi abi ar Liru devās prom. Bērni neatskatījās, taču policisti par viņiem jau bija zaudējuši interesi.

-    Vai saproti? meitene teica. Ja policisti gadījumā mekleja tevi, es viņus atšuvu. Neba šie meklē tādu, kam līdzās māsa. Turpmāk palikšu kopā ar tevi, tā būs labāk.

-    Tiklīdz abi nogriezās gar stūri, meitene bārdamās tur­pināja: Vienatnē tu neesi drošībā.

Vils klusēja. Aiz dusmām viņam iekšā viss vārījās. Pat­laban abi gāja garām apaļai celtnei ar milzīgu, svina pelēku kupolu, kas skvērā bija iemūžināta vienotā ansam­bli ar koledžas ēkām, baznīcu un kokiem, kam vainagi pacēlās virs augstajām dārza sienām. Pēcpusdienas saule ainai piešķīra siltākus toņus, gaiss likās piesātināts, pie­ņemdams smagi zeltaina vīna nokrāsu. Nekustējās ne lapiņa, un skvēriņā pat satiksmes trokšņi bija klusināti.

Apjautuši Vila noskaņojumu, Lira beidzot jautāja: Kas noticis?

-   Uzrunādama cilvēkus, tu tikai pievērs sev uzmanību, Vils drebošā balsī atbildēja. Tev jāizturas klusi un mierīgi, tad paliksi neievērota. Es tā uzvedos visu dzīvi. Zinu, kā tas darāms. Bet tu, tu tikai — tu sevi padari redzamu. Tā nevajadzētu. Ar tādām lietām nejoko. Tu neesi nopietna.

-    Tev tā liekas? dusmās piesarkdama, Lira atcirta.

-    Tev šķiet, man nav sajēgas par melošanu un tamlīdzī­gi? Ja gribi zināt, melošanā esmu nepārspējama. Bet tev es nemeloju un nekad to nedarīšu, zvēru. Tu esi briesmās, un, ja es nebūtu rīkojusies tieši tā, tu būtu iekritis. Vai tad neredzēji, ka viņi skatās uz tevi? Skatījās taču. Tu ne­esi pietiekami piesardzīgs. Ja gribi dzirdēt manas domas, nenopietns esi tu!

Ja jau es neesmu nopietna, ko tad es te daru, tevi gai­dīdama, es taču mierīgi varētu aizceļot aiz trejdeviņiem kalniem! Tad es laižos prom no svešam acīm, meklējot drošibu taja otrajā pilsētā? Man ir savas darīšanas, taču, palikdama šeit, varu tev palīdzēt. Nesaki man, ka esmu nenopietna.

Tev bija jādodas uz citu pasauli, Lira nikni pabeidza. Tā ar viņu runāt nedrīkstēja viņa taču ir aristokrāte! Viņa ir Lira! — Tev tas bija jadara, vai ari tu savu mūžu neko neuzzinātu par tēvu. Tu darbojies savā labā, nevis manā.

Abi dedzīgi strīdējās apslāpētās balsīs, jo skvērs bija kluss, tāpat arī garāmejošie cilvēki. Lirai pieminot tēvu, Vils apstājās. Viņam bija jāatbalstās pret koledžas sienu. Zēna seja bija zaudējusi pēdējo asins pilienu.

-    Ko gan tu zini par manu tēvu? viņš pavisam klusi jautāja.

Lira tikpat klusi atbildēja: Nezinu itin neko. Vienīgi to, ka tu viņu meklē. Neko vairāk es arī neprasīju.

-    Neprasīji kam?

-   Aletiometram, protams.

Vilam vajadzēja brīdi, lai viņš aptvertu Liras teikto. Turklāt viņš izskatījās tik dusmīgs un aizdomīgs, ka mei­tene, izņēmusi aletiometru no mugursomas, sacīja: Labs ir, tagad skaties!

Nosēdusies skvēra vidū uz viena no akmeņiem, kas rindojās ap zālienu, Lira nolieca galvu pār zelta ierīci un sāka pārvietot rādītājus. Viņas pirksti kustējās tik aši, ka acij ne izsekot, tad dažas sekundes palika mierā, bet slaidā adata tikmēr šaudījās apkārt skalai, viegli noraus­tīdamās un apstādamās vispirms vienā vietā, pēc tam citā, nākamajā mirklī tikpat aši pagriezdama rādītājus jaunā pozīcijā. Vils pameta piesardzīgu skatienu visap­kārt, taču tuvumā nevienu nemanīja turistu grupa ap­lūkoja ēku ar kupolu, saldējuma pārdevējs ielas malā stūma ratiņus ar saldējumu uzmanības centrā Lira ar Viļu nebija.

Lira samirkšķinaja acis, kā mozdamās no miega, un tad nopūtās.

-   Tava māte ir slima, meitene klusā balsī sacīja. Bet drošībā. Kāda kundze viņu pieskata. Bet tu, paķēris vairākas vēstules, aizlaidies lapās. Vēl tur bija virs, ma­nuprāt, zaglis, un tu viņu nogalinaji. Tu meklē savu tēvu un…

-   Labi, apklusti, Vils neizturēja. Pietiek! Kādas tev tiesības tā ielūkoties manā dzīvē? Nekad vairs tā nedari! Tā taču ir tīrā spiegošana.

-    Es zinu, kad jāpieliek punkts, Lira atbildēja. Re­dzi aletiometrs ir gandrīz kā cilvēks. Es, ja tā varētu teikt, zinu, kurā brīdī pārkāpju robežu un kad aletio­metrs nevēlas man kaut ko atklāt. Es to it kā jūtu. Taču vakar, kad tu uzradies nezin no kurienes, man bija jāpa­jautā, kas tu tāds esi, jo citādi es nejustos droši. Man bija jāzina. Un aletiometrs pavēstīja… Lira turpināja vēl klusāk, pavēstīja, ka tu esi slepkava, un es nodomāju: labi, viss kārtībā, viņš ir no tiem, kam var uzticēties. Bet vairāk gan neko tam nejautāju līdz pat šim brīdim un, ja nevēlies, apsolu vairs arī nejautāt. Aletiometrs jau nav personīgais kinetoskops. Ja es to vien darītu kā izspie­gotu cilvēkus, tas pārstātu darboties. Aletiometru es pazīstu tikpat labi kā savu Oksfordu.

-    Tev labāk vajadzēja pajautāt man, nevis tai lietai. Vai ierīce nepateica par manu tēvu dzīvs viņš vai ne?

-    Nē, bet es jau to nemaz neprasīju.

Patlaban viņi abi sēdēja. Vils aiz noguruma saņēma | galvu rokās.

-   Labi, viņš beigās sacīja, laikam jau mums jauzticas viens otram.

-   Tā ir. Es tev uzticos.

Vils drūmi pamāja. Viņš jutās bezgala noguris, bet šai pasaulē jau nav ne mazākās iespējas pagulēt. Lira pa­rasti nemaz tik apķērīga nebija, taču šoreiz Vila izturē­šanās vedinaja domāt, ka viņš baidās, taču prot bailes iegrožot līdzīgi, kā to mācīja Joreks Bērnisons, līdzīgi, kā rīkojās viņa pati zvejnieku būdiņā pie aizsalušā ezera.

-    Un vēl, Vil, Lira piebilda, es nevienam neizpļāpāšos, to es tev apsolu.

-   Labi.

-   Vienreiz man tā gadījās. Es nodevu kādu. Tas ir vis­sliktākais, ko es jebkad esmu izdarījusi. Ievedu cilvēku pa taisno briesmās. Gribēju sevi par savu stulbumu vai no­sist. Tāpēc tagad centīšos no visa spēka un nebūšu vairs tik bezrūpīga un aizmāršīga, darīšu visu, lai tevi nenodotu.

Vils neteica ne vārda. Viņš berzēja acis, bieži tās mirk­šķinādams un par varītēm cenzdamies neaizmigt.

-   Doties atpakaļ pie loga varēsim tikai pēc laba brīža, viņš sacīja. Mums vispār nevajadzētu ceļot dienas gais­mā. Nedrīkstam riskēt, kāds taču var ieraudzīt. Bet tagad stundām ilgi jāblandās riņķī…

-    Man gribas ēst, ierunājās Lira.

Vilam kaut kas ienāca prātā: Izdomāju! Mēs varam aiziet uz kino!

-   Uz kurieni?

-    Redzēsi! Tur var arī šo to iekost.

Kinoteātris atradās netālu, desmit minūšu gājienā no pilsētas centra. Vils nopirka divas ieejas biļetes un maizītes ar karstu cīsiņu, popkornu un kokakolu; ēdamo viņi paņēma līdzi un apsēdās līdz ar filmas sākumu.

Lira bija stāvā sajūsmā. Viņa gan bija skatījusies dia­pozitīvus, bet nekā līdzīga kinofilmai meitenes pasaulē tomēr nebija. Ar rīšanu aprijusi maizīti un popkornu, malkodama kokakolu, Lira, līksmi elsodama, smējās līdz ar ekrāna varoņiem. Par laimi, kinozālē valdīja troksnis, skatītāju vidū bija daudz bērnu, un Liras sajūsma citu vidū pārāk neizcēlās. Savukārt Vils, uzreiz aizvēris acis, aizmiga.

Zēnu pamodināja promejošo skatītāju sēdekļu klaboņa, nu viņš gaismā mirkšķināja acis. Rokas pulkstenis rādīja ceturksni pāri astoņiem. Lirai negribējās iet projām.

-    Neko labāku savā dzīvē neesmu redzējusi, viņa teica. Nesaprotu, kāpēc kaut kas tāds nav izgudrots manā pasaulē. Šis tas pie mums ir labāks nekā pie jums, taču kino pārspēj jebko, kas mums ir.

Vils pat neatcerējās filmas nosaukumu. Laukā vēl aiz­vien bija gaišs, ielās valdīja rosība.

-   Vai gribi noskatīties vēl vienu? -Jā!

Tā nu viņi devās uz nākamo kinoteātri, dažus simtus metru tālāk, aiz pirmā pagrieziena, un skatījās vēl vienu filmu. Lira iekārtojās uz sēdekļa, sacēla augšā kājas, pie­vilka ceļgalus, bet Vils atslēdzas. Kad viņi iznāca laukā, bija gandrīz jau vienpadsmit tas jau bija krietni labak.

Lirai atkal sagribējās ēst, tāpēc viņi ielas tirgotavā no­pirka hamburgerus un notiesāja tos iedami, un arī tas Lirai bija kas jauns.

-   Ēdot mēs vienmēr apsēžamies. Pirmo reizi redzu, ka cil­vēki iedami mierīgi ēd, meitene skaidroja. Tik daudz kas šeit ir citādi. Kaut vai satiksme. Tā man nepatīk. Bet kino gan, tāpat ari hamburgeri. Tie gan ir labi. Un zinātniece, doktore Malone viņa liks tai iekārtai lietot vārdus zinu, ka viņa tā darīs. Rīt atkal došos paskatīties, kā sokas darbi. Varu derēt, ka spēšu viņai palīdzēt. Varbūt es pat varētu panākt, ka zinātniekiem piešķir naudu, ko viņa vēlas. Vai zini, kā to darīja mans tēvs? Lords Ezriels? Viņš nostrādāja triku…

Ejot pa Benberijas ceļu, Lira izstāstīja, kā reiz naktī, paslēpusies drēbju skapī, viņa vēroja, kā lords Ezriels Džor­danas zinātniekiem izrāda hermētiski noslēgtā traukā ievietoto Staņislava Grummana nocirsto galvu. Un, tā kā Vils bija varen labs klausītājs, Lira tik stāstīja tālāk, atkladama visu pārējo, sākot ar bēgšanu no Koulteres kundzes mitekļa un beidzot ar drausmīgo mirkli, kad aptvēra, ka ievedusi Rodžeru nāvē Svalbāras apledojušajās klintīs. Vils klausījās, paturēdams domas pie sevis, taču vērīgi, ar līdz­jūtību. Liras stāstijums par ceļojumu gaisa balonā, bruņo­tajiem lāčiem un raganām, par atriebīgo Baznīcas roku tas viss it kā sasaucās ar Vila burvīgo sapni par skaistu pil­sētu piejūras, bez drūzmas, klusu un drošu; tas viss bija tik vienkārši un tai pašā laikā neticami.

Bet nu jau viņi sasniedza loka ceļu un skābaržus. Satiksme patlaban nebija nekāda dižā mašīna minūtē, ne vairāk. Un tur bija logs. Vils juta, ka sāk smaidīt. Viss nokārtosies.

Pagaidi, līdz nav nevienas mašīnas, viņš pabrīdināja Liru. Es jau laižos.

Mirkli vēlāk zēns jau atradās zālē zem palmām, un pēc sekundes, divām viņam sekoja Lira.

Abi jutās kā mājās atgriežoties. Atvērtā, siltā nakts, puķu un jūras aromāts un klusums apņēma viņus kā remdējošs ūdens.

Lira izstaipījusies nožāvājās, bet Vils juta no pleciem noveļamies milzu smagumu. Zēns bija nesis to visu dienu, nemanīdams, ka tiek liekts teju pie zemes, un nu beidzot jutās viegli, brīvi un mierīgi.

Te pēkšņi Lira satvēra viņu aiz rokas. Vils acumirklī saprata, kāpēc.

Kaut kur ieliņā viņpus kafejnīcas skanēja kliedzieni.

Vils uzreiz devās trokšņu virzienā. Lira zēnam sekoja, un viņi ienira šaurā, mēnesnīcas skopi izgaismotā alejā. Pēc vairākiem līkumiem un pagriezieniem Vils un Lira iznāca skvērā akmens torņa priekšā te viņi bija jau šorīt.

Torņa pakājē pārdesmit bērnu, sastājušies puslokā, uz kaut ko skatījas. Dažiem rokās redzēja nūjas, citi raidīja akmeņus kādam, ko bija ietrenkuši strupceļā pie sienas. Sākumā Lira nosprieda, ka nelaimīgais būs kāds no bēr­niem, taču no pusloka nāca drausmi skaļa brēkšana, kurā nebija itin nekā cilvēciska. Arī bērni kliedza gan aiz bailēm, gan naida.

Vils, pieskrējis klāt, parāva vienu bērnu malā. Tas bija zēns apmēram viņa gados, svītrainā T kreklā. Zēnam pagriežoties, Lira ieraudzīja viņa acis mežonīgi pār­grieztas, baltas, tikmēr pārējie apķērušies pierima, lai paskatītos, kas notiek. Tur bija arī Andželika ar mazo brāli, viņiem rokās bija akmeņi; mēnesnīcā visiem bēr­niem nikni spīdēja acis.

Iestājās klusums. Nerimās tikai skaļās vaimanas, un tad Vils ar Liru ieraudzīja upuri tas bija torņa sienai pieplacis svītrains kaķis ar aizplēstu ausi un sagumzītu asti. Tas pats kaķis, ko Vils redzēja Sanderlendas avē­nijā, līdzīgs Moksijai tas, kurš atveda Viļu līdz logam.

Ieraudzījis kaķi, Vils satverto zēnu atgrūda sāņus. Tas nokrita zemē, taču jau nākamajā mirklī atkal bija kājās saniknots, bet pārējie viņu atturēja. Vils jau bija notupies zemē līdzās kaķim.

Pēc mirkļa dzīvnieks jau bija Vila rokās. Kaķis pie­kļāvās zēnam, un viņš, cieši piespiedis to pie krūtīm, pagriezās ar seju pret bērniem. Lirai uz mirkli iešāvās prātā traka doma, proti, Vila dēmons beidzot kļuvis redzams.

-    Kāpēc jūs spīdzināt to kaķi? Vils uzstājīgi jautāja, bet neatradās neviens, kas gribētu atbildēt.

Redzot Vila dusmas, bērni stavēja drebēdami, smagi elsdami, sažņauguši nūjas un akmeņus, nespēdami pa­runāt.

Bet tad skaidri atskanēja Andželikas balss: Tu neesi šejienietis! Tu neesi no Čigaces! Tu nezināji par Regiem un nezini arī par kaķiem. Tu neesi tāds kā mēs!

Zēns svītrainajā T kreklā, ko Vils pirmīt bija notriecis zemē, drebēdams vīstīja dūres ja ne kaķis Vila rokās, viņš ar dūrēm, zobiem un kājām būtu meties pretiniekam virsu. Arī Vilam niezēja nagi — starp abiem zēniem strāvoja elektrisks naids, un neitralizēt to spēja tikai var­darbība. Taču puika T krekla baidījās no kaķa.

-   No kurienes jūs esat? viņš nievājoši noprasīja.

-   Nav svarīgi, no kurienes. Ja tev bail no kaķa, aizve­dīšu viņu projām. Ja kaķis tev vēstī nelaimi, mums nesīs veiksmi. Bet tagad vācies prom!

Mirkli Vilam likās, ka naids ņems pārsvaru pār bai­lēm, un viņš jau grasījās nolikt kaķi zemē un izplūkties, bet gluži negaidot bērniem aiz muguras atskanēja klusa, pērkonam līdzīga rūkoņa pagriezušies visi ieraudzīja Liru, kas stāvēja, apskāvusi plankumainu leopardu, kurš, baltus zobus mirdzinot, ruca. Pat Vils, lai arī pazina Panteleimonu, pirmajā brīdī nobijās. Skats uz berniem iedarbojas graujoši nedomādami viņi metās bēgt. Pēc dažām sekundēm skvērs bija tīrs kā izslaucīts. Tomēr, pirms doties prom, Lira pameta skatienu augšup uz torni. Panteleimons ar rūcienu viņu brīdināja, un vienu īsu mirkli pašā torņa galā meitene ieraudzīja seju, kas gar izroboto mūra malu lūkojās lejup. Tas nebija bērns,

bet jauns vīrietis sprogainiem matiem.

^ ^

Pusstundu vēlāk Vils ar Liru jau bija dzīvoklī virs kafej­nīcas. Vils sameklēja kārbu kondensēta piena, kaķis badīgi sāka lakt, bet pēc tam metās laizīt sev brūces. Panteleimons, ziņkāres dzīts, pieņēma kaķa veidolu, un sākumā īstais kaķis aizdomās uzboza spalvu, taču, pēc mirkļa atklājis, ka Panteleimons, lai nu kas, bet kaķis nebija un arī drauds ne, neveltīja dēmonam ne mazāko uzmanību.

Lira kā apburta vēroja, kā Vils apmīļo kaķi. Vienīgie dzīvnieki, ar kuriem meitene savā pasaulē bija saskā­rusies (ja neskaita bruņotos lāčus), bija darba lopi kaķus Džordanas koledžā turēja praktiskam nolūkam peļu ķeršanai, nevis mīļošanai.

-    Vai tik viņam nav salauzta aste, Vils ieminējās. Nezinu, ko tur varētu darīt. Varbūt sadzīs pati no sevis. Ausij pielikšu medu. Kaut kur lasīju, ka tas esot antisep­tisks.

Tas bija ķēpīgs pasākums, tomēr kaķis medu censtos nolaizīt, un brūce tā vai citādi tiks iztīrīta.

-    Vai esi pārliecināts, ka tas ir tas pats kaķis? Lira jautāja.

-   O, jā. Ja jau te tik ļoti baidās no kaķiem, šaubos, vai vēl kāds šai pasaulē atradīsies. Šis varbūt pats nespēja atrast atpakaļceļu.

-   Galīgi nojūgušies, Lira teica. Daudz netrūka, lai kaķis būtu pagalam. Savu mužu neesmu redzējusi tādus bērnus.

-   Es gan, Vils iebilda.

Zēns noslēdzās sevī viņš nevēlējās par to runāt, un Lira saprata, ka labāk nejautāt. Un neapspriesties arī ar aletiometru.

Lira jutās tik nogurusi, ka uzreiz devās uz gultu un acumirklī aizmiga.

* * *

Mazliet vēlāk, tiklīdz kaķis saritinājās kamola uz gulē­šanu, Vils, paņēmis kafijas tasi un zaJo ādas mapi, izgāja pasēdēt uz balkona. Pa logu nāca pietiekami daudz gais­mas, lasīšanai pietika, un gribējās beidzot uzmest acis papīriem.

To bija vesels lērums. Kā jau Vils domāja, vēstules bija rakstītas ar melnu tinti uz gaisa pasta papīra. Lūk, tieši šīs zīmes vilkusi cilvēka, ko viņš tik dedzīgi vēlas atrast, roka. Vils vēlreiz un vēlreiz parlaida pār rokrakstu plauk­stu, piespieda vēstuli sejai, mēģinādams tuvoties tēva būtībai. Un tad viņš sāka lasīt.

Fērbanksa, Aļaska Trešdien, 1985. gada 19. jūnijā

Mana mīļotā, te valda ierastais lietpratības un haosa sajaukums visi krājumi uz vietas, vienīgi fiziķis, ģeniāls stulbenis, vārdā Nelsons, nav parūpējies par nolāpīto ba­lonu atgādāšanu kalnos nekas cits neatliek kā nosist laiku, kamēr viņš grabinās apkārt, meklēdams trans­portu. Bet tas nozīmē, ka man bija izdevība parunāties ar vecu zēnu, proti, nesen tikos ar zelta racēju, vārdā Dzeiks

Petersens izsekoju vinu līdz pat paputējušam bāram, kur, skanot beisbola spēles reportāžai televīzijā, pajautāju viņam par anomāliju. Tur viņš nevēlējās runāt aizveda mani pie sevis uz dzīvokli, kur, "Jack Daniels" pudelei piepalīdzot, runāja gari un plaši savām acīm to redzējis gan neesot, taču pazīstams eskimoss gan redzējis. Puisis apgalvojis, ka tās esot durvis uz garu pasauli, par kurām vina ļaudīm zināms jau gadsimtiem pa daļai pa teicoties medicīnas darboņu iniciatīvai, kuri vēlējusies iekļūt citā pasaulē un pārnest sava veida trofeju. Daži gan neesot atgriezusies, tomēr vecajam Džeikam atradās apkaimes karte tajā viņš bija atzīmējis, kur, pēc vina biedra vārdiem, tas atrodas. (Visādam gadījumam: 69°02'11"Z, 157° 12' 11"R, uz Sargposteņa grēdas radzes, jūdzi vai divas uz ziemeļiem no Kolvilas upes.) Un tad mēs nonā­cām pie citām Arktikas leģendām par norvēģu kuģi, kas bez apkcdpes dreifējot sešdesmit gadus, un tā tālāk. Arheologi ir cienījama komanda, vini ir kā sadeguši uz darbu un apvalda nepacietību, kuras cēlonis ir Nelsons un vina baloni. Pilnīgi neviens nav dzirdējis par anomāli­ju, un, tici man, es to tā arī atstāšu. Mana vismaigākā mīlestība jums abiem. Džonijs

Umiata, Aļaska Sestdien, 1985. gada 22. jūnijā Mana mīļotā, lai gan nokristīju vinu par ģeniālu stul­beni fiziķis Nelsons nemaz tāds nav un, ja nealojos, tiešām meklē anomāliju. Aizkavēšanās Fērbanksā esot vina paša roku darbs vai vari iedomāties? Zinādams, ka pārējie vienības dalībnieki uz gaidīšanu nebūs pierunāja­mi, ja iegansts būs mazsvarīgāks par neapstrīdamo vaja­dzību pēc transporta, viņš personīgi pasteidzās nosūtīt vēsti, atsaukdams jau pasūtīto transportu. Atklāju to pavisam nejauši un grasījos viņam jautāt, ko tas, velns parāvis, nozīmē, bet tad dzirdēju, ka viņš pa rāciju ar kādu runā, raksturodams anomāliju, neko vairāk. Vie­nīgā nelaime, ka viņš nepazīst apkaimi. Vēlāk izpirku viņam dzērienu, tēlodams drūmu kareivi, vecu polārdarboni, vērsdams runas uz zemes un debesu lietām izlik­damies, ka ķircinu vinu par zinātnes ierobežotību sak, varu derēt, ka nespēsi izskaidrot sniega cilvēka pēdas utt., modri vinu vēroju. Pēc tam it kā starp citu izmetu par anomāliju eskimosu leģendu par durvīm uz garu pa­sauli neredzamām kaut kur pie Sargposteņa grēdas, vai vari iedomāties tieši tur, kur patlaban virzāmies. Un, zini, viņš noraustījies sastinga. Zinaja, par ko es ru­nāju. Izlikos, ka neko nemanu, turpināju tik tālāk par burvestībām, pastāstīju par Zairas leopardu tad nu, ce­rams, šis noturēja mani par māņticīgu militāru āmurgalvu. Taču man taisnība, Elēn, arīdzan viņš to meklē. Nevaru izšķirties teikt viņam vai ne. Jānoskaidro, kas šim padomā. Maigākā mīlestība jums abiem Dzonijs.

Kolvilas bārs, Aļaska

1985. gada 24. jūnijā Mīļotā, kādu laiciņu nebūs iespējas nosūtīt vēstuli šī ir pēdējā pilsēta pirms došanās kalnos uz Bruksas grēdu arheologi kā sadeguši vēlas tur nokļūt. Viens zellis ir svētā pārliecībā, ka atradīs liecības par daudz senākām apmet­nēm, nekā vispār varam iedomāties. Pajautāju, cik senākām un kā viņš var būt tik pārliecināts. Viņš pastās­tīja par dažiem iepriekšējos izrakumos atrastiem jūras vienradžu kaula grebumiem oglekļa metode 14, datējums attiecas uz neiedomājamu laikmetu, kas neiekļaujas agrāk pieņemtajā klasifikācijas posmā faktiski tā ir anomālija. Būtu jocīgi, ja vinu anomāli ja krustotos ar manējo, kas nāk no citas pasaules, starp citu, fiziķis Nelsons tagad ir mans sirdsdraugs nes mani cauri, dod mājienus, likdams just, ka viņš zina, ka man zināms tas, ka vins zina, utt., savukārt es tēloju skarbo majoru Periju, izturīgu zelli krīzes situāci­jā, tomēr neaptēstu, un zinu, ka vins to meklē. Viens man ir skaidrs: lai gan vins ir bona fide [6] akadēmikis, finan­sējumu īstenībā saņem no Aizsardzības ministrijas man pazīstami vinu lietotie kodi. Un vēl vina tā sauktie meteo­roloģiskie baloni nemaz tādi nav aplūkoju taru radiāci­jas apvalks, pietika uzmest vienam aci. Mīklaina lieta, mana mīļotā. Turēšos pie sava darbības plāna aizvedīšu arheologus, kur vajag, bet pats uz pāris dienām dosos brīvsolī pameklēt anomāliju gadījumā, ja uzskriesu virsū Nelsonam, kas pastaigāsies pa Sargposteņa grēdu, impro­vizēšu uz vietas.

Vēlāk cūkas laime. Satiku Džeika Petersena draugu eskimosu Mcittu Kigaliku. Dzeiks pateica, kur vinu varu sastapt, bet es neuzdrīkstējos cerēt, ka viņš tur būs. Eski­moss pastāstīja, ka par anomāliju interesējoties arī padomisti pirms dažiem mēnešiem viņš augstu kalnos nejauši ieraudzījis vīru, ko nemanīts vērojis vairākas dienas. Ra­dušās aizdomas par vīra darbību, un izrādījies, ka eski­mosam taisnība atklājās, ka tas ir krievu spiegs; neko vairāk eskimoss man neteica. Man radās nojausma, ka viņš krievu novācis. Taču galveno gan šis vīrs man pa­teica. Tā esot tāda kā sprauga gaisā, tāds kā logs. Ielūko­joties tajā, redzi citu pasauli. Lai nu kā, atrast to nav viegli, jo viņpus logam pasaule izskatās mats matā tāda pati klintis, sūna un tā tālāk. Logs atrodas neliela līča ziemeļu daļā, aptuveni piecdesmit solus uz rietumiem, kur paceļas klints stāvoša lāča veidolā, un Dzeika sniegtās koordinātas nav gluži precīzas drīzāk 12"Z, nevis 11.

Novēli man labu veiksmi, mīļotā. Atvedīšu Tev trofeju iz garu pasaules mīlēšu Tevi vienmēr noskūpsti zēnu no manis Dzonijs.

Vilam burtiski kūpēja galva.

Tēvs aprakstīja to, ko Vils bija atradis zem skābaržiem. Ari tēvs bija uzgājis logu turklāt nosauca to tieši kā Vils! Tātad viņš, neapšaubāmi, atrodas uz pareizā ceļa. Gan jau arī svešie meklē to pašu… Briesmas uzglūn arīdzan no viņu puses.

Vēstules rakstīšanas brīdi Vilam bija gadiņš. Sešus gadus vēlāk kādu rītu lielveikalā zēns saprata, ka mātei draud nopietnas briesmas un viņam tā jāaizstāv. Pēc tam lēnām, ritot nākamajiem mēnešiem, Viļā nobrieda pār­liecība, ka briesmas slēpjas mātes galvā un viņa jāaiz­sargā vēl vairāk.

Un tad nāca satriecošais atklājums, ka galu galā bries­mas mīt ne tikai mātes galva vien. Māti tiešām vajāja. Šo vēstuļu, šīs informācijas dēļ.

Vils netika īsti gudrs, ko tas viss nozīmē. Tomēr bija septītajās debesis par to, ka viņiem ar tēvu ir kopīga tik nozīmīga lieta Džons Perijs un dels, katrs par sevi, at­klājuši neparastu parādību. Tiekoties abi varētu to pār­runāt, un tēvs būtu lepns, ka Vils sekojis viņa pēdās.

Nakts bija klusa, jūra rāma. Salocījis un nolicis vēs­tules, Vils aizmiga.

Grummans? pārjautāja melnbārdainais kažokādu tirgotājs. No Berlīnes Akadēmijas? Pārgalvīgs. Satiku viņu pirms pieciem gadiem Urālu ziemeļu apgabalos. Domāju, ka viņš jau miris. Sems Kansino, sens Li Skorsbija draugs, tāpat kā viņš teksasietis, sēdēja petrolejas piesmirdinātā, piesmēķētā Samirskas viesnīcas krogā un meta iekšā pa glāzītei zaigojoša, kodīgi auksta šņabja. Sems pastūma šķīvi ar sālītu zivi un rupjmaizi uz Lī pusi, kas, paņēmis mutē kumosu, pamāja, lai stāsta tālāk.

-    Grummans iekrita tā idiota Jakovļeva izliktajā slaz­dā, kažokādu tirgotājs turpināja, pāršķēla kāju līdz kaulam. Tā vietā, lai izmantotu normālas zāles, viņš pieprasīja lāču dziedēkli asinssūnu ķērpju paveidu, kas nemaz nav īsta sūna; lai nu kā, bet viņš gulēja raga­vās, pārmīšus aurodams sāpēs un izkliegdams norādīju­mus saviem vīriem tie pētīja zvaigžņu stāvokli. Mērī­jumi bija jāveic precīzi, vai arī Grummans viņus nopērtu ar mēli, un mēle tam puisim bija kā dzeloņdrāts. Kalsns vīrs, nepakļāvīgs, spēcīgs, visnotaļ zinātkārs. Vai zini, ka viņš pievienojās tatāriem?

-   Ej nu ej, neticīgi novilka Lī Skorsbijs, ieliedams Semam glāzītē šņabi. Lī dēmons Hestere bija pieplakusi viņa elkonim uz letes, kā allaž, puspievērtām acīm, mu­gurai plakaniski piespiestam ausīm.

Lī, raganu sacelta viesuļa nests, bija ieradies pirms dažām stundām šajā pecpusdienā un, nolicis aprīkojumu, acumirklī metās uz Samirskas viesnīcu zivju konservē­šanas uzņēmuma tuvumā. Tur piestāja ne viens vien polārceļotājs — apmainīties jaunumiem vai darba mek­lējumos, tāpat arī lai atstātu viens otram ziņu. Lī Skorsbijs savulaik šeit bija aizvadījis vairākas dienas, gaidī­dams līguma noslēgšanu vai pasažieri, vai labu ceļavēju, tāpēc šeit jutās kā zivs ūdenī.

Bija jaušams, ka pasaulei tuvojas lielas pārvērtības, tāpēc cilvēki, dabiski, pulcējās kopā un tērzēja. Jo diena, jo vairāk jaunumu: Jeņisejas upē izgājis ledus turklāt šajā gadalaika; okeana ūdeņi vietvietām izžuvuši, atklā­dami dibenā dīvainus regulāras formas akmens veidoju­mus; simt pēdu garš kalmārs, no laivas pagrābis trīs zvej­niekus, saplosījis tos gabalos…

Turklāt no ziemeļiem nemitīgi veļās migla bieza un auksta, dažkārt dīvainu, neiedomājamu gaismu piesāti­nāta, kurā neskaidri varēja manīt milzu apveidus un dzirdēt noslēpumainas balsis.

Visā visumā tādā laikā darbi neiet no rokas, tāpēc Sa­mirskas viesnīcas bars bija stāvgrūdām pilns.

-   Tu pieminēji Grummanu? ierunājās līdzās pie letes sēdošais vīrs, vecāks vīrietis roņu mednieka drēbēs, kam no kabatas cēli raudzījās viņa dēmons-lemings. Viņš bija tatārs, tas nav izrunāts. Pats biju klāt, kad viņš pievienojās ciltij. Redzēju, kā viņam urba galvaskausu. Grummanam bija vēl viens vārds, tatāru, pagaidiet, tūlīt atcerēšos.

-   Domāju, ka neiebildīsi, ierunājās Lī Skorsbijs, ja izpirkšu tev dzērienu, draudziņ? Es vācu ziņas par šo vīru. Kurai ciltij viņš pievienojās?

-     Jeņisejas pahtariem. Semjonovas kalnu grēdas pakājē. Netālu no Jeņisejas pietekas aizmirsu, kā to isti sauc, no kalniem krītoša upe. Pie pontonsteķiem pace­ļas klints mājas lielumā.

-    Kā tad, teica Lī. Nu jau atcerējos. Esmu pār to lidojis. Jūs teicāt, ka Grummanam urba galvaskausu? Kāpēc gan?

-    Viņš bija šamanis, paskaidroja vecais roņu med­nieks. Man liekas, cilts atzina viņu par samani jau pirms pieņemšanas savā saimē. Tas ir pienākums, tā urb­šana. Process ilgst divas naktis un dienu. Viņi izmanto loka urbi, līdzīgi kā šķiļot dzirksteli.

-   Ā, tad jau skaidrs, kāpēc Grummana vienība bija tik paklausīga, sacīja Sems Kansino. Rupjākais blēžu bars, kādus jelkad gadijies redzēt, taču viņa pavēles pildīja, tekalēdami kā pārbiedēti bērni. Domāju tāpēc, ka viņš lamājās. Ja jau viņi uzskatīja to par šamani, viss top vēl skaidrāks. Bet, ziniet, Grummana zinātkāre bija spēcīga kā vilka žokļi, viņš neatlaidās. Piespieda aprakstīt katru man zināmo apkaimes zemes stūrīti, āmriju un lapsu pa­radumus. Turklāt vēl tā nolādētā Jakovļeva slazda radītās sāpes kaja rēgojās vaļēja brūce, bet viņš tikmēr aprak­stīja asinssūnas dziedināšanas rezultātus, mērīja sev tem­peratūru, vēroja rētas formu, pierakstīja katru nolādēto sīkumu… Dīvainis. Viena ragana noskatīja viņu sev par mīļāko, bet viņš to atraidīja.

-     Vai tiešām? pārjautāja Lī, iedomādamies daiļo Serafinu Pekkalu.

-Viņam nevajadzēja ta darīt, turpināja roņu mednieks. Ja ragana piedāvā mīlu, tev tā jāpieņem. Ja ne, vaino pats sevi, ja notiek kas ļauns. Tas ir tikpat kā izvēlēties vai nu svētību, vai lāstu. Vienīgi tu pats nevari izvēlēties.

-   Varbūt viņam bija savi iemesli, teica Lī.

-   Ja bija, tad pamatoti.

-   Viņš bija stūrgalvīgs, piebilda Sems Kansino.

-    Varbūt uzticīgs citai sievietei, — Lī minēja. Man viņa sakarā ausīs nāca vēl kaut kas: reiz dzirdēju runas, ka Grummans aptuveni zinot, kur atrodas kāds burvju priekšmets. Nezinu, kas īsti, taču ar to varot aizsargāt ikvienu, kura rokās tas nonāk. Vai esat kaut ko tādu dzirdējis?

-   Esmu gan, atsaucās roņu mednieks. Pašam Grummanam šī priekšmeta nebija, tomēr viņš zināja, kur to meklēt. Viens gan gribēja izvilkt noslēpumu ar varu, bet Grummans viņu nogalināja.

-   Nu, bet viņa dēmons, teica Sems Kansino, tas gan bija kā nevienam. Ērglis, melns ērglis ar baltu galvu un krūtīm, tada suga savu mūžu nav redzēta, es pat nezinu tās nosaukumu.

-    Zivju ērglis, bārmenis ieklausījies atsaucās. Jūs runājat par Staņislavu Grummanu? Viņa dēmons bija zivju ērglis. Zivju mednieks.

-   Kas ar Grummanu beigās notika? jautāja Lī Skorsbijs.

-Ak vai, viņu ievilka skrēlingu karos līdz pat Bēringa zemei. Pēdējais, ko par Grummanu dzirdēju: viņš esot nošauts, teica roņu mednieks, nogalināts uz vietas.

-   Dzirdēju, ka Grummanam nocirsta galva, piebilda Lī.

-   Nē, jūs abi alojaties, iejaucās bārmenis, es to zinu pavisam droši, jo runāju ar inuitu, kas bija kopa ar Grummanu. Viņi bija apmetušies, šķiet, Sahalīnā, un tur gadījās nogruvums. Grummanu apraka simt tonnu smags klintsbluķis. Inuīts savām acīm redzējis, kā tas notika.

-    Vienu es nesaprotu, teica Li Skorsbijs, piedāvā­dams līdzbiedriem pudeli, ar ko tas virs īsti nodarbojās? Izlūkoja naftas atradnes? Varbūt bija militārists? Vai arī ņēmās ar filozofiju? Tu, Sem, kaut ko minēji par mērīju­miem. Kas tie varētu but par mērījumiem?

-     Viņi mērīja zvaigžņu gaismu. Un rīta blāzmu. Grummanam piemita vājība uz rīta blāzmu. Tomēr vairāk par visu viņu saistīja drupas. Senas lietas.

-    Zinu, kas jums varētu pastāstīt vairāk, ierunājās roņu mednieks. Kalnā ir observatorija, kas pieder Im­periālās Maskovijas akadēmijai. Viņi mācēs teikt ko vairāk. Zinu, ka viņš tur piekāpa ne vienu reizi vien.

-    Kāda nolūkā tu par to visu interesejies? jautāja Sems Kansino.

-    Grummans palika man parādā zināmu summu, — paskaidroja Lī Skorsbijs.

Iegansts bija tik loģisks, ka acumirklī apslāpēja jebku­ru ziņkāri. Sarunas virzījās uz tematu, kas dega uz lu­pām visiem, pēdējie notikumi, mīklainās, katastrofālās pārmaiņas.

-   Zvejnieki baumo, ierunājās roņu mednieks, ka jūs varot ielidot pa taisno tajā jaunajā pasaulē.

-    Kas tā par jauno pasauli? brīnījās Lī.

-    Tiklīdz nokritis nolādētā migla, tā atklāsies musu acu priekšā, roņu mednieks zināja teikt. Pirmajā reizē es savā kajakā tīrās nejaušības dēļ biju pagriezis uz ziemeļiem. Līdz kapa malai neaizmirsīšu to skatiņu! Ap­vāršņa līnija pagaisa, zeme turpinājās bezgalīgi. Ciktāl sniedza skats, redzēju zemi vien, krasta līniju, kalnus, ostas, zaļojošus kokus un druvas, līdz pat debesīm. Saku jums, draugi, kā ir bija vērts piecdesmit gadus vergot, lai kaut ko tādu ieraudzītu. Mierīgi varēja smaiļot rāmajā

jūrā līdz pat debesu zilgmei pat neatskatoties, bet tad | uzkrita migla…

-    Tāda migla savu mūžu nav redzēta, noburkšķēja Sems Kansino. Jādomā, neizklīdīs vēl mēnesi vai pat ilgāk. Bet tev, Lī, ja vēlies no Staņislava Grummana atda­būt naudu, nav paveicies viņš ir miris.

-Ai! Atminējos viņa tatāru vārdu! iesaucās roņu med­nieks. Tikko atcerējos, kā viņu dēvēja urbšanas laikā. Izklausījās pēc Džopari.

-    Džopari? Tāds vārds gan nav dzirdēts, atziņas Lī. Jādomā, ka japāņu. Nu, ja gribēšu atgūt naudu, varbūt sākšu vajāt Grummana mantiniekus un pēctečus. Iespē­jams, ka parādu var nolīdzināt Berlīnes Akadēmija. Jaaiziet pajautāt observatorijā, jāpalūko, vai viņiem nav adrese, kur es varu vērsties.

Observatorija atradās tālāk uz ziemeļiem, tāpēc Lī Skorsbijs nolīga ragavas ar suņiem un braucēju. Nebija viegli sameklēt cilvēku, kas ar prieku uzņemtos risku doties miglā, taču Lī prata pārliecināt bet varbūt tā bija viņa nauda -, pēc ilgstošas kaulēšanās pie dzerama glā­zes vecs tatārs no Obas apgabala bija ar mieru gaisa ku­ģotāju turp aizvest.

Lī pavadonis nepaļāvās uz kompasu, varbūt domāja, ka tam nav jēgas. Tatārs vadījās pēc citām zīmēm, un viena no tām bija viņa dēmons-polārlapsa, kas tupēja ra­gavu priekšgalā, modri ošņādama ceļu. Lī, kas nekad nešķīrās no kompasa, jau bija aptvēris, ka zemes magnē­tiskais lauks, tāpat kā viss šeit, ir nepastāvīgs.

Tiklīdz viņi piestāja uzvārīt kafiju, vecais braucējs ieru­nājās: -Agrāk ari tā gadijas, visa tā padarīšana.

-    Kas, vai debesu pavēršanās? Vai tā jau ir bijis?

-   Pirms tūkstoš paaudzēm. Mani ļaudis atceras. Pavi­sam sen, pirms tūkstoš paaudzēm.

-    Ko viņi par to saka?

-    Debesis atsprāgst vaļā, un gari pārvietojas starp šo pasauli un viņējo. Visa zeme sakustas. Ledi kūst, vēlāk atkal sasalst. Pēc kāda laika gari spraugu aizver ciet. Aiz­zīmogo. Bet raganas zina teikt, ka te, šaipus ziemeļblāz­mai, debesis esot plānas.

-    Kas tagad būs, Umak?

-    Tas pats, kas toreiz. Mats matā. Bet tikai pēc lielām jukām, liela kara. Garu kara.

Vairāk braucējs neko neteica, un pēc mirkļa viņi turpi­nāja ceļu, gausi taustīdamies pār grambām un bedrēm, gar dūmakā tītiem klinšu siluetiem, kas bālajā miglā iz­skatījās tumšas, līdz vecais vīrs ierunājās atkal: Obser­vatorija ir tur augšā. Tālāk ej kājām. Ragavām ceļš pār­lieku līkumains. Gribēsi nākt atpakaļ, gaidīšu.

-    Tiklīdz būšu beidzis, Umak, gribēšu gan. Sakur sev uguni, mans draugs, pasēdi, atvelc mazliet elpu. Būšu tur stundas trīs, varbūt četras.

Piespiedis sev zem mēteļa pie krūtīm Hesteri, Lī Skors­bijs kāpa kalnā un pēc pusstundas kokaina gājiena negai­dot ieraudzīja parādāmies ēku puduri likās, ka tās tur nolikusi milža roka. Šāds iespaids radās, jo migla aši pacē­lās augšup; pēc minūtes migla atkal sablīvējās. Acu priekša parādījās milzīgais galvenās observatorijas kupols, gaba­liņu tālāk vēl viens mazāks, bet vidū administrācijas ēkas un dzīvojamais masīvs. Nemanīja ne mazāko gais­miņu, logi bija pienācīgi aptumšoti, lai nemazinātos dar­bam ar teleskopu nepieciešamā tumsa.

Dažas minūtes pēc ierašanās Lī jau tērzēja ar astrono­mu grupu, kas alkatīgi tvēra ik jaunumu, ko viņš tiem varēja pavēstīt; reti kuru citu dabaszinātņu nozares spe­ciālistu migla sarūgtina vairāk nekā astronomu. Lī pa­stāstīja par visu redzēto un, kad temats bija pilnībā iz­smelts, apvaicājās par Staņislavu Grummanu. Jau nedē­ļām pie astronomiem neviens nebija nācis, un viņi labprāt iesaistījās sarunā.

-    Grummans? Jā, šo to jau es jums varu pastāstīt, iesāka direktors. Viņš bija anglis, lai gan vārds īsti an­gliski neskan. Atceros…

-   Diez vai tā būs, iebilda direktora vietnieks. Grum­mans bija imperiālās Vācijas akadēmijas loceklis. Tikos ar viņu Berlīnē. Manī nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir vācietis.

-   Es gan nešaubos, ka viņš bija anglis. Katrā gadījumā angļu valodu pārvaldīja nevainojami, turpināja direk­tors. Bet to, ka viņš bija Berlīnes Akadēmijas loceklis, neapstrīdu. Ģeologs…

-    Nē, nē, jūs kļūdāties, ierunājās vēl kāds. Viņš pētīja zemi, bet nejau kā ģeologs. Mums ar viņu vienreiz sanāca gara saruna. Viņa joma, manuprāt, bija paleoarheoloģija.

Lī sarunu biedri, piecu cilvēku sabiedrība, sēdēja pie galda telpā, ko izmantoja ikdienā, taču tā bija arī dzīvo­jamā istaba un ēdamzāle, bārs, atpūtas stūrītis un gan jau ne tas vien. Divi no astronomiem bija maskovieši, vēl bija polis, jorubietis un skrēlings. Li Skorsbiju pārņēma sajūta, ka cilvēku pulciņš par ciemiņu priecājas kaut vai tāpēc, ka viņš dažādo sarunu tematiku. Pēdējais bija runājis polis, bet patlaban sarunā iesaistījās jorubietis: Kā to lai saprot: paleoarheoloģija? Arheoloģija taču pētī senatni, kāpēc tai priekšā vēl papildus jāliek vārds ar nozīmi sens?

-   Grummana pētījumu lauks iesniedzās daudz senākā pagātnē, nekā tev šķiet, lūk, kāpēc. Viņš meklēja civi­lizācijas atliekas divdesmit trīsdesmit tūkstoš gadu tālā senatnē, skaidroja polis.

-   Muļķības! iejaucās direktors. Pilnīgi aplam! Grum­mans tevi iznesa cauri. Trīsdesmit tūkstoš gadu veca civi­lizācija? Jāsmejas! Kur ir pierādījumi?

-   Zem ledus, teica polis. Tur jau tā lieta! Pēc Grum­mana, pagātnē Zemes magnētiskais lauks vairākkārt piedzīvojis dramatiskas izmaiņas, patiesībā arī Zemes ass pārvietojusies, tāpēc mērenās joslas tika iekaltas ledū.

-    Bet ka viņš to zināja?

-     Nu, Grummans bija izstrādājis sarežģītu teoriju. Viņš to pamatoja ar domu, ka ikviena iespējamā liecība par aizvēsturiskām civilizācijām sen apbedīta zem ledus kārtas. Grummans apgalvoja, ka viņa rīcībā esot vairā­kas fotogrammas, kurās redzami neparasti klinšu veido­jumi…

-   Jāsmejas! Un tas būtu viss? — neiztureja direktors.

-    Es tikai sniedzu ziņas. Es viņu neaizstāvu, polis atbildēja.

-    Cik ilgu laiku jūs, kungi, bijāt ar Grummanu pazīs­tami? Lī Skorsbijs painteresējas.

-   Nu, jāparēķina, atbildēja direktors. Pirmoreiz ar viņu tikāmies pirms septiņiem gadiem.

-   Grummana vārds kļuva pazīstams gadu, divus agrāk, pēc publikācijas par magnētiskā pola variācijām, pie­bilda jorubietis. Taču neviens nezina, no kurienes viņš ieradās. Gribu teikt, ka nav tāda cilvēka, kas pazītu Grummanu no studiju gadiem vai butu redzējis viņa agrā­kos pētījumus…

Saruna kadu bridi vēl turpinājās. Viņi ziedoja laiku atmiņām un izvirzīja hipotēzes par Grummana likteni, lai gan vairums klātesošo sliecās domāt, ka viņš jau ir miris. Kamēr polis aizgāja uzvārīt kafiju, Li dēmonszaķene Hestere pačukstēja:

Lī, pievērs uzmanību skrēlingam!

Skrēlings tikpat kā nerunāja. Lī nosprieda, ka viņš gluži vienkārši nav no runīgajiem, taču, Hesteres sku­bināts, nakamās sarunas pauzes laikā neuzkrītoši uzmeta skatienu skrēlinga dēmonam sniegbaltai pūcei, kas ur­bās gaisa kuģotājā spožām, oranžam acīm. Nu, pūcēm jau tāds skatiens raksturīgs, tā viņas paradušas lūkoties, tomēr Hesterei izrādījās taisnība dēmona acīs dega naids un aizdomas, ko skrēlinga seja nebūt nepauda.

Un tad Li ievēroja vēl kaut ko: skrēlingam pirksta vī­dēja gredzens ar iegravētu Baznīcas simbolu. Lī pēkšņi kļuva skaidrs, kāpēc vīrs klusē. Ikvienā zinātniskā iestā­dē, kā Lī bija dzirdējis, darbinieku vidū bija jāiekļauj Maģisterija pārstāvis, kas darbojās cenzora loma, noblo­ķēdams jebkādas ziņas par ķecerīgiem atklājumiem.

Ņemdams vēra šo apstakli un atcerēdamies šo to no Liras stāstītā, Lī tagad jautāja: Sakiet man, kungi, vai Grummans jelkad pievērsās Putekļu jautājumam?

Smacīgajā istabā uzreiz iestājās klusums, un visu uz­manība pievērsās skrēlingam, lai gan tieši viņu neviens neuzlūkoja. Li zināja, ka Hestere paliks neizdibināma, pa pusei aizvērusi acis un pieglaudusi ausis mugurai, bet viņš pats, skatīdamies no sejas sejā, pieņēma aušīgu ne­vainības izteiksmi.

Beidzot Lī skatiens apstājās pie skrēlinga, un viņš tam pavaicāja: Atvainojiet vai jautādams esmu pieskāries aizliegtai tēmai?

Skrēlings uz to atvaicāja: Skorsbija kungs, kur jūs par tiem dzirdējāt?

-    Pirms laiciņa, lidojot pāri jūrai, dzirdēju pasažieru sarunu, Li nepiespiesti atbildēja. Vārdā viņi tos ne­sauca, taču, spriežot pēc apraksta, nopratu, ka doktoru Grummanu šādi jautājumi varētu interesēt. Toreiz no­domāju, ka tā ir debesu parādība kā, teiksim, rītablāzma. Taču biju neizpratnē, jo, būdams gaisa kuģotājs, debesis pārzinu pietiekami labi un neko tamlīdzīgu redzējis ne­esmu. Kas gan tas varētu būt?

-   Jūs jau pats tikko pateicāt debesu parādība, skrē­lings atbildēja. Bez kādas būtiskas nozīmes.

Lī apķērās, ka laiks doties projām neko vairāk te neuz­zināt, un negribējās likt Umakam gaidīt. Atstājis astro­nomus miglas tītajā observatorijā, Lī laidās lejup pa taciņu, sekodams savam dēmonam, kam acis bija tuvāk zemei.

Viņi bija gājuši pa taku tikai desmit minūtes, kad miglā kaut kas nošvīkstēja pār Li galvu un metās virsū Hesterei. Skrēlinga dēmons-pūce.

Taču Hestere, paredzēdama pūces uzbrukumu, laikus pieplaka zemei, un pūces ķetnas gāja viņai secen. Hes­tere bija laba cīnītāja — izveicīgām ķepām, arīdzan izturī­bas un drosmes viņai netrūka. Zinādams, ka skrēlingam jābūt tuvumā, Lī ķēra pēc revolvera sev pie jostas.

-   Tev aiz muguras, Lī, Hestere brīdināja, un Lī, bul­tai aizšvīkstot pār plecu, pieliekdamies aši no tās izvai­rījās.

Lī nekavēdamies raidīja šāvienu. Skrēlings ņurdēdams nogāzās lode bija ietriekusies viņam kājā. Mirkli vēlāk demons-pūce, mēmi plivinādamās un zaudēdama sa­maņu, neveikli nokrita līdzās skrēlingam un nu pusguļus izmisīgi centās sakļaut spārnus.

Lī, pacēlis revolveri, piespieda to vīrieša galvai.

-   Klausies, tu, aptaurētais nejēga, viņš teica. Kāpēc tev tā bija jārīkojas? Vai tiešam nesaproti, ka pēc tā, kas noticis debesīs, mēs visi esam vienā laivā?

-    Par vēlu, atbildēja skrēlings.

-   Par vēlu kam?

-   Par vēlu, lai to visu apturētu. Maģistērijs uzzinās par tavu ziņkārību un nopriecāsies par Grummanu…

-    Kāpēc gan?

-   Uzzinot, ka citi viņu meklē. Mūsu aizdomas apstipri­nāsies. Proti citi zina par Putekļiem. Tu esi Baznīcas ienaidnieks, Li Skorsbij. Pēc viņu augļiem tie taps zināmi. Pēc viņu jautājumiem tu redzēsi, ka čūska kož tiem sirdi…

Pūce klusi brēca, drudžaini paceldama un nolaizdama spārnus. Spožās, oranžās acis klāja sāpju migla. Sniegā ap skrēlingu klājās sārtas asinis pat biezajā miglas dūmakā Li redzēja, ka vīrs mirst.

-   Jādomā, ka lode trāpījusi artērijā, viņš teica. Zie­došu piedurkni, uzlikšu žņaugu.

-   Nē! skrēlings skarbi iesaucās. Nāve man sagādā prieku! Iegūšu mocekļa palmas zaru. To nu tu man at­ņemt nevari!

-   Mirsti ar, ja vēlies. Tikai pasaki man…

Taču jautājumam nebija lemts izskanēt baisi notrī­cējusi, dēmons-pūce pazuda. Skrēlinga dvēsele bija aizce­ļojusi. Lī savulaik bija redzējis gleznu ar svētā attēlu, kam uzbrūk slepkavas. Kamēr tie ar nūjām dauzīja mirstošo ķermeni, ķerubi, uznesuši augšā svētā dēmonu, piedāvāja tam ziedošu palmas zaru mocekļa zīmi. Skrēlinga sejā patlaban vīdēja tā pati izteiksme, kas gleznā svētajam, ekstāzē saspringusi tiekšanās pretī aizmirstībai. Lī at­stāja skrēlingu ar nepatiku.

Hestere noklakšķinaja mēli.

-    Jānodrošina, lai šis nenosūta vēsti, Lī dēmons teica. Novelc viņam gredzenu!

-   Kāda velna pēc? Mēs kādi zagļi, vai?

-   Nē, mēs esam renegāti, Hestere atbildēja. Nejau pēc brīvas gribas viņa ļaunprātības deļ. Tiklīdz Baznīca to uzzinās, ar mums tūliņ būs cauri. Šobrīd savā labā jā­izmanto katrs apstāklis. Negaidi, novelc to gredzenu, kaut kur noglabā, kazi, varēsim likt to lietā.

Sapratis, ka dēmonā vērts ieklausīties, Lī noņēma mirušajam no pirksta gredzenu. Cieši ieskatījies tumsā, viņš pamanīja takas malā krītam stāvu, klinšainu nogāzi un nogrūda skrēlinga ķermeni lejā. Tikai pēc laba brīža, tam atsitoties pret šķērsli, atskanēja būkšķis. Lī savu mužu nebija jūsmojis par vardarbību, viņam riebās no­galināt, lai gan pagātnē to bija nācies darīt trīs reizes.

-    Nelauzi galvu, — teica Hestere. Viņš mūs iedzina strupceļā, un šāvām, ne jau gribēdami nogalēt. Sasodīts, viņš taču vēlējās mirt! Klausies, Lī, tie ļaudis ir nojūgušies.

-    Laikam jau tev taisnība, gaisa kuģotājs piekrita, nolikdams pistoli vietā.

Takas galā viņi ieraudzīja braucēju ar suņu pajūgu, gatavu ceļam.

-     Saki man, Umak, Lī atpakaļceļā uz zivju kon­servēšanas uzņēmumu teica, vai esi kādreiz dzirdējis par vīru, vārdā Grummans?

-    Bet protams, skanēja atbilde. Kurš tad nepazīst doktoru Grummanu?

-   Vai zini, ka viņam bija tatāru vārds?

-    Ne jau tatāru. Tu domā Džopari? Tas nav tatāru vārds.

-   Kas ar Grummanu notika? Vai viņš ir miris?

-   Ja tu tā jautā, man jāteic, ka nezinu. No manis tev patiesību neizdibināt.

-   Skaidrs. Bet kam tad es varētu jautāt?

-    Labāk pavaicā viņa ciltij. Labak dodies uz Jeņiseju, pajautā tiem.

-   Viņa ciltij… Tu domā ļaudis, kas viņu pieņema? Tos, kas urba viņam galvaskausu?

-     Jā. Labāk pajautā tiem. Varbūt viņš nemaz nav miris, bet varbūt ir. Varbūt nedz miris, nedz dzīvs.

-   Kā var būt nedz miris, nedz dzīvs?

-    Garu pasaulē. Varbūt viņš mīt garu pasaulē. Jau tā esmu par daudz izrunājies. Vairs neteikšu ne vārda.

Un neteica arī.

Tiklīdz viņi atgriezās, Lī nekavedamies devās uz dokiem lūkot kuģi, kas varētu viņu nogādāt līdz Jeņisejas grīvai.

Tikmēr arī raganas bija pievērsušās meklejumiem. Latviešu spīganu karaliene Ruta Skādi kopā ar Serafinu Pekkalu un viņas kolēģēm daudzas dienas un naktis lidoja cauri miglai un viesuļiem, pari plūdu un zemes nogruvu­mu izpostītiem apgabaliem. Tā raganām, neapšaubāmi, bija pilnīgi nepazīstama pasaule ar dīvainiem vejiem, svešām smaržām gaisā, milzīgiem, neredzētiem putniem, kas, viņas ieraugot, metās uzbrukumā un bija jāatvaira ar bultu zalvi. Kad raganas beidzot ieraudzīja zemi, kur va­rēja atpūsties, pat augi tām šķita dīvaini.

Lai nu kā, viens no augiem izrādījās ēdams; turpat raganas nomedīja arī nelielus, trušiem līdzīgus radīju­mus no tiem sanāca garda maltīte, un arī ūdens bija atliku likām. Šai pasaulē varētu dzīvot zili zaļi, ja ne rēgainie veidoli, kas līdzīgi miglai klajas pār pļavām un pulcējās upju un citu salīdzinoši seklu udeņu tuvumā. No citas puses tie nebūtu pat saskatāmi, varēja vien jaust, ka gaismā kaut kas peld, ritmiski gaistot kā caurspīdīgs plīvurs, grozoties spoguļa priekšā. Neko tādu raganas agrāk nebija redzējušas un uzreiz sajuta neuzticību.

-   Kā tev šķiet, Serafina Pekkala, vai tās ir dzīvas būt­nes? jautāja Ruta Skādi, viņām riņķojot augstu virs parādību bara, kas stingi turējās meža joslas malā.

— Dzīvas tās vai mirušas, bet izstaro ļaunprātību, atbildēja Serafina. Varu to just no šejienes. Un, iekams nezinu, kads ierocis spēj tās ievainot, man negribētos tām tuvoties.

Raganām par laimi, izskatījās, ka Rēgi piesaistīti ze­mei un palidot nevar. Dažas stundas vēlāk viņas redzēja, ko tie spēj.

Tas notika, šķērsojot upi vietā, kur putekļains ceļš lī­dzās koku audzei veda pāri zemam akmens tiltam. Vēlīnā pēcpusdienas saule lēja slīpus staru kūļus pār pļavu, izvi­linādama no zemes koši spilgtu zaļumu un bārstīdama gaisā putekļainu zeltu, un šajā dāsnumā raganas re­dzēja, ka tiltam tuvojas ceļinieku pulciņš: daži gāja kājām, citi brauca zirgu vilktos divričos, divi jāja zirgos. Ceļinieki neredzēja raganas, jo lūkoties augšup nebija vajadzības, toties raganām viņi bija pirmie šai pasaulē ieraudzītie cilvēki, un Serafina jau grasījās laisties lejā parunaties, kad gaisu pāršķēla trauksmes sauciens.

Brīdinājumu raidīja cilvēks zirgā, kas jāja priekšgalā. Viņš rādīja uz kokiem, un raganas, pametušas skatienu lejup, redzēja, ka rēgaino veidolu straume klājas pāri pļa­vai, bez redzamas piepūles lidojot uz cilvēkiem savu laupījumu.

Cilvēki metās kur kurais. Serafina neticēja savām acīm, redzot, ka vadošais jātnieks, daudz nedomādams, uzgriež muguru un auļo projām, pamezdams likteņa biedrus briesmās, un otrais jātnieks rīkojas tāpat, mez­damies uz citu pusi.

Nolaidīsimies zemāk, māsas, paskatīsimies, Serafina kolēģēm teica. Tomēr, pirms neteikšu, neko neuzsāciet!

Raganas redzēja cilvēku vidū arī bērnus: daži sēdēja divričos, citi soļoja tiem blakus. Bija skaidri noprotams, ka bērni Rēgus neredz, turklāt Rēgi pret tiem bija vien­aldzīgi viņi metās virsū pieaugušajiem. Kādos divričos sēdēja večiņa ar diviem mazuļiem klēpī, un Ruta Skādi vārījās dusmās par večiņas nodevīgo rīcību sieviņa lūkoja aiz bērniem slēpties, grūzdama tos pretī Regiem, kas viņai tuvojās; izskatījās, ka, piedāvādama uzbrucē­jiem bērnus, večiņa cenšas glābt savu dzīvību.

Abi mazuļi, izrāvušies no vecenītes rokām, izlēca no divričiem un tagad, tāpat kā pārējie bērni visapkārt, iz­biedēti skraidelēja turp un atpakaļ vai arī, cieši sa­spiedušies kopā, stāvēja un raudāja, bet Rēgi tikmēr uzbruka pieaugušajiem. Divričos sēdošo večiņu drīz vien apņēma caurspīdīga mirgoņa, kas drudžaini kustējās. Rēgi kaut kādā neizprotamā veidā darbojās un barojās, tā ka Rutai Skādi, jau skatoties vien, sametās šķērmi. Tāds pats liktenis piemeklēja citus pieaugušos, izņemot tos divus, kuri aizauļoja zirgos.

Gluži kā apburta, šausmās trīcēdama, Serafina no­laidās vēl zemāk. Tur bija tēvs ar bērnu, kas lūkoja tikt projām, pārbrienot braslu, taču Rēgs abus panāca. Tēvs ar bērnu uz muguras, kas raudādams kļāvās viņam klāt, palēnināja gaitu un nu sastindzis un bezpalīdzīgs stāvēja līdz vidum ūdenī.

Kas ar viņu notika? Serafina planēja virs ūdens pāris pēdu atstatu un, šausmu pārņemta, noskatījās. Savā pasaulē ragana no ceļotājiem bija dzirdējusi leģendu par vampīriem, un patlaban viņu stāstītais atausa atmiņā. Serafina vēroja, kā Rēgs lietišķi rij kaut ko cilvēkam piemītošu dvēseli, varbūt dēmonu; šajā pasaulē dēmoni acīmredzot bija cilvēkam iekšā, nevis ārpusē. Tēva rokas nošļuka gar sāniem, un bērns no viņa muguras nogāzās ūdenī, veltīgi tvarstīdams pēc tēva rokas, elsodams un rau­dādams, taču vīrietis, tikai gausi pagriezis galvu, pavisam vienaldzīgi noskatījās, kā dēlēns turpat līdzās slīkst.

Serafina nespēja ilgāk izturēt. Aši nolaidusies zemāk, viņa izcēla bērnu no ūdens. Ruta Skādi iekliedzās: Uz­manies, mās! Tev aiz muguras…

Serafina, vienlaikus sirds kaktiņā juzdama derdzīgu trulumu, sniedzās pēc Rutas Skādi rokas, kas izrāva kolēģi no nāves briesmām. Abas spīganas cēlās augstāk. Bērns, krampjainiem pirkstiem pieķēries Serafinai pie vidukļa, brēca, un pagriezusies ragana aiz muguras ieraudzīja Regu virs ūdens riņķojošu miglas virpuli, kas izmisīgi meklēja nu jau zaudēto laupījumu. Ruta Skādi raidīja bultu tieši Rēga sirdī, taču bez panakumiem.

Serafina nolika bērnu zemē upes krasta, parūpēdamās, lai to neapdraudētu Rēgi, un abas raganas veiksmīgi atkapās gaisā. Ceļotāju bariņš bija apstājies; zirgi plūca zāli vai, at­vairīdami mušas, purināja galvu; bērni brēca vai, cits citam pieķērušies, iztālēm vēroja notiekošo, bet pieaugušie visi kā viens bija sastinguši. Daži stāvēja vaļējām acīm, lai gan vairums sēdēja, bet pāri visam klājās baiss klusums. Kad pēdējais Rēgs piesatinājies aizlaidās projām, Serafina uzreiz metās lejā un piezemējās blakus zālē sēdošai spēcīgai, veselī­gai sievietei ar sārtiem vaigiem un spoži gaišiem matiem.

Sieviete! Serafina viņu uzrunāja. Nekādas atbildes. Vai tu mani dzirdi? Vai redzi mani?

Serafina paraustīja viņu aiz pleca. Pielikdama milzu pūles, sēdošā pacēla skatienu. Likās, ka viņa tikpat kā neredz. Acis blāvoja tukšums, un, kad Serafina ieknieba sievietei apakšdelma ādā, viņa, gausi nolaidusi skatienu, tikai novērsās.

Pārējās raganas aplūkoja izmētātos ratus, ar šaus­mām noskatoties upuros. Tikmēr bērni pulcējās uz tuvējā paugura, vērodami raganas un tramīgi sačukstēdamies.

-   Vīrs zirgā skatās uz mums, ierunājās viena no raganam. To sacīdama, viņa pamāja uz ceļu, kas ievijās kalnos. Aizbēgušais jātnieks, pievilcis pavadu, griezās atpakaļ un, pielicis roku acīm, patlaban skatījās, kas notiek.

-    Mēs ar viņu parunāsim, teica Serafina un pacēlās gaisā.

Lai kāda bija vīra rīcība, sastopoties ar Rēgiem, tomēr gļēvulis viņš nebija. Ieraudzījis tuvojamies raganas, viņš noņēma no pleca šauteni un skubināja zirgu projām uz pļavu, kur varēja pagriezties, šaut un sastapt raganas klajā laukā; tikmēr Serafina, lēnām nolaidusi loku, patu­rēja to priekša un tad nolika zemē sev pie kājām.

Ej nu sazini, vai tāds paradums šajā pasaulē bija pazīstams, bet pārprast to gan nevarēja. Vīrs, noņēmis šauteni no pleca, gaidīja, noskatīdamies uz Serafīnu un citām raganām, tāpat arī uz dēmoniem, kas riņķoja gaisā virs tām. Jaunas un niknas sievietes, tērpušās melna zīda sterbelēs, kas uz priežu zariem jaj debesīs, nekas tamlīdzīgs šai pasaulē vēl nebija pieredzēts, tomēr vīrs raudzījās viņām pretī ar rāmu piesardzību. Serafina, tuvojoties jātniekam, vīrieša sejā ieraudzīja gan skumjas, gan spēku. Tas likās savādi, atceroties, kā viņš uzgrieza muguru un laidas lapās, atstadams līdzcilvēkus iznīcībai.

-   Kas jūs tādas? — vīrs jautāja.

-    Mani sauc Serafina Pekkala. Esmu Enara ezera ra­ganu karaliene un nāku no citas pasaules. Kā sauc tevi?

-   Joahims Lorencs. Jūs sakāt, raganas? Ja tā, vai tad saejaties ar nelabo?

-   Un, ja tā ari būtu, vai tamdēļ mēs esam jusu ienaidnieces?

Dažus mirkļus padomājis, vīrs uzlika šauteni šķērsām pār augšstilbiem. Savulaik tas tā būtu, viņš sacīja, taču tagad ir citi laiki. Kālab esat ieradušās šai pasaulē?

-    Tālab, ka laiki citi. Kas tie par radījumiem, kas uz­bruka jūsu ļaudīm?

-   Nu, Rēgi… vīrs nodrebinādamies mazliet pārsteigts atbildēja. Vai tad neesat redzējušas Rēgus?

-    Mūsu pasaulē nav manīti. Redzot tevi bēgam, nezi­nājām, ko domāt. Tagad man viss skaidrs.

-    No viņiem nekur nav glābiņa, skaidroja Joahims Lo­rencs. Neskarti paliek vienīgi bērni. Katrā ceļinieku pulkā jāiek]auj vīrietis un sieviete zirgā, tā nosaka likums; jāt­nieku uzdevums ir tas, ko redzējāt darām mūs, citādi nebūs, kas pieskata bērnus. Laiks patlaban nelāgs, pilsētas mudž no Regiem, bet savulaik nebija vairāk par duci katrā vietā.

Ruta Skādi aplaida skatienu visapkārt un ieraudzīja, ka otrais jātnieks atgriezies pie ratiem tā tiešām bija sieviete. Bērni skrēja viņai pretī.

-    Tagad pasakiet, kas jums te meklejams, Joahims Lorencs turpināja. Pirmīt jūs man neatbildējāt. Tāpat vien jūs šurp nebūtu lidojušas. Atbildiet man!

-   Meklējam bērnu, teica Serafina, meiteni no mūsu pasaules. Viņu sauc Lira Belakva, dēvēta par Liru Sudrabmēli. Mums nav ne jausmas, kur tieši šajā pasaulē viņa varētu būt. Vai neesat manījuši svešu bērnu, kas staigā savā vaļā?

-    Nē. Toties viennakt redzējām eņģeļus ceļā uz Zie­meļpolu.

-   Eņģeļus?

-    Veselu pulku eņģeļu apbruņotus un mirdzošus. Pēdējā laikā eņģeļus tik bieži vairs neredz, bet mana vec­tēva laikos gan tie pasauli šķērsojuši itin bieži, tā viņš mēdza stāstīt.

Pielicis acīm roku, vīrs nolūkojās uz ratiem, uz aizka­vētajiem ceļiniekiem. Sieviete, nokāpusi no zirga, tagad mierināja dažus bērnus.

Serafina sekoja vīra skatienam un jautāja: Ja šonakt apmetīsimies līdzās jums un sargāsim jūs no Rēgiem, vai pa­stāstīsiet ko vairāk par šo pasauli un eņģeļiem, ko redzējāt?

-   Protams, pastāstīšu. Nāciet man līdzi!

Raganas palīdzēja vilkt ratus tālāk pa ceļu, pāri til­tam, tālāk no koku pudura, no kurienes iznira Rēgi. Sa­triektajiem pieaugušajiem nācās palikt uz vietas, lai gan sāpīgi bija noskatīties, kā mazuļi piekļaujas mātei, kas vairs neatsaucas, vai rausta aiz piedurknes tēvu, kas klu­sēdams neko neredzošām acīm veras tukšumā. Mazākie bērneļi nespēja saprast, kāpēc jāpamet vecāki. Lielākie, no kuriem daži jau bija bāreņi un to visu jau bija pieredzejuši, izskatījās drūmi un klusēdami stāvēja. Serafina paņēma uz rokām puisēnu, kas bija iekritis upe un patla­ban apraudāja tēti, par Serafinas plecu stiepdamies pre­tim mēmajam ķermenim, kas joprojām vienaldzīgs stā­vēja ūdenī. Serafina juta zēna asaras krītam sev uz ādas.

Sieviete zirgā, kas bija ģērbusies raupjas audekla bik­sēs līdz ceļiem un jāja kā vīrietis, raganām neveltīja ne vārda. Seja viņai bija drūma. Bērnus sieviete mudināja ar skarbu vārdu, nelikdamās ne zinis par asarām. Vakara saule pāri pasaulei dāsni lēja zeltainu gaismu, skaidri izceldama ik sīkumu un nemaz nežilbinādama, un arī­dzan bērnu, vīrieša un sievietes sejas izskatījās nemirstī­gas, spēcīgas un daiļas.

Vēlāk, ugunskura oglēm gailot pelnpelēku klinšu un augstu kalnu ielokā, kas nesatricināmi slējās pretim mēnesim, Joahims Lorencs Serafinai un Rutai Skādi stāstīja savas pasaules vēsturi.

Kādreiz pasaule bija laimīga, viņš teica. Pilsētas plašas un elegantas, lauki rūpīgi kopti un auglīgi. Tirdzniecības kuģi rindām vien turp un atpakaļ šķēla zilos okeānu ūdeņus, zvejnieki laivās vilka tiklus, pilnus ar mencām un tunčiem, asariem un kefalēm; mežos skraidīja medījami dzīvnieki, neviens bērns nepazina izsalkumu. Lielpilsētu laukumos un skvēros Brazīlijas un Beninas, Īrijas un Korejas vēstnieki iejuka pūlī līdz ar tabakas pārdevējiem, kumēdiņu rādītājiem no Bergāmas un aizņēmuma obligāciju tirgoņiem. Naktīs mīlē­tāji maskās tikās zem rozēm apvītam kolonādēm vai lat­ernu gaismas pielietos dārzos un gaisā virmot virmoja jasmīnu smarža un trīsēja no mandaronas stīgām izvili­nātās melodijas.

Raganas ieplestām acīm klausījās stāstā par pasauli, kas bija tik līdzīga viņējai un tomēr tik atšķirīga.

Taču vēlāk viss sagaja grīstē, Lorencs turpināja. Pirms trim gadsimtiem viss sagāja grīstē. Daži uzskata, ka pie visa vainojama Torre degli Angeli filozofu ģilde, Eņģeļu tornis pilsētā, ko nule atstājām. Citi teic, ka tas mums esot sods par lieliem grēkiem, lai gan nav gadījies dzirdēt stingru uzskatu, kas tas varētu būt par grēku. Lai nu kā, nezin no kurienes saradās Rēgi, un kopš tā laika viņi mūs vajā. Pašas redzējāt, ko Rēgi dara. Padomājiet, kas tā par dzīvi pasaulē, kurā ir Rēgi? Ka gan var zelt, ja nevar paļauties ne uz ko pastāvīgu, kā bija iepriekš? Kuru katru brīdi var tikt nolaupīts tēvs vai māte, un ģimene izput, tirgotājs un uzņēmums panīkst, visi ierēdņi un darbinieki zaudē darbu, un kā lai mīlnieki tic zvērestiem? Visa uzticēšanās un visi tikumi, uzrodoties Rēgiem, sašķobījās.

-    Kas tie par filozofiem? jautāja Serafina. Un kur atrodas jūsu pieminētais tornis?

-    Pilsētā, ko atstājām, Čitagacē. Žagatu pilsētā. Vai zināt, kāpēc pilsētai tāds nosaukums? Žagatas zog, un arī mēs neko citu vairs nemākam. Neko jaunu neradām, simtiem gadu neko neesam cēluši, spējam vien apzagt citas pasaules. O, jā, citas pasaules mēs pazīstam! Torre degli Angeli filozofi atklāja visu, kas mums šim nolūkam nepieciešams. Viņiem zināmi burvju vārdi, kurus izrunā­jot tu izej pa durvīm, kuru nav, un ierodies citā pasaulē. Daži teic, tie nemaz neesot vārdi, bet atslēga, ar kuru var atdarīt pat tad, ja nav sledzenes. Ej nu sazini! Lai nu kā, bet Rēgi tika ielaisti. Un visi filozofi, ciktāl saprotu, turpina piekopt vecās mākslas. Viņi iekļūst citās pasau­lēs un tur atrasto un salaupīto pārnes mājās. Protams, zeltu un dārglietas, bet daudz ko citu arīdzan kaut vai idejas, miltu maisus un zīmuļus. Viņi ir mūsu bagātības avots, Joahims rūgti piebilda, visa šī zagļu ģilde.

-    Kāpēc Rēgi nedara pāri bērniem? brīnījās Ruta Skādi.

-   Tā ir mistēriju mistērija. Bērnu nevainībā jābūt īpa­šam spēkam, kas Rēgus atvaira un sēj viņos vienaldzību. Taču ir vēl kaut kas. Bērni Rēgus gluži vienkārši neredz, lai gan nav saprotams, kāpēc. Nekādi nespējam to iz­skaidrot. Lai nu kā, Rēgi bērnus bieži padara par bāreņiem, kā varat iedomāties, bērnus, kuru vecāki tiek paņemti. Vēlāk tie, sapulcējušies baros, klīst pa valsti, dažkārt pieaugušie nolīgst viņus pārtikas un citu labumu meklējumiem Rēgu apsēstajos apgabalos, citreiz bāreņi vienkārši ļaujas pašplūsmai un rakņājas atkritumos.

Tāda, lūk, ir mūsu pasaule. Ak vai, kā esam iemanī­jušies sadzīvot ar šo lāstu. Viņi ir gatavie parazīti upuri gan nenogalina, tomēr izsūc no tā visu dzīvību. Vēl nesen, pirms lielās vētras, viss bija puslīdz ciešami. Ai, kas par vētru tā bija likās, pasaule brakšķ un krakšķ un tūlīt izjuks, neatceros, ka agrāk butu piedzīvojis tādu vētru.

Pēc tam uzkrita migla un neatkāpas četras dienas no vietas, pārklādama visas man zināmās pasaules daļas, neviens nevarēja ceļot. Kad migla izklīda, lielpilsētas jau mudžēja no Rēgiem, to tur bija simtiem un tūkstošiem. Mēs tad aizbēgām kalnos un jūrā, taču šoreiz, ej kurp iedams, glābiņa nebija nekur. Jus jau pašas redzējāt.

Tagad jūsu kārta. Izstāstiet man par savu pasauli, kā­pēc to atstājāt un kādēļ ieradāties šeit.

Serafina godprātīgi izstāstīja visu, ko zināja. Joahims bija krietns vīrs, un slēpt no viņa neko nenācās. Viņš vē­rīgi klausījās, izbrīnā purinādams galvu, un, kad ragana beidza, sacīja:

-   Pastāstīju jums par spēku, kas, kā runā, piemīt mūsu filozofiem, par ceļa uz citām pasaulēm atvēršanu. Nu, viens otrs uzskata, ka laiku pa laikam filozofi tīrās iz­klaidības dēļ durvis atstāj atvērtas; nebūtu brīnums, ja ceļotāji no citām pasaulēm ik pa brīdim šo ceļu uzietu. Kurš tad nezina, ka eņģeļi ceļo no pasaules uz pasauli.

-   Eņģeļi? pārjautāja Serafina. Jūs jau viņus pirmīt pieminējāt. Mums par eņģeļiem nekas nav zināms. Kas tie tādi?

Vēlaties dzirdēt par eņģeļiem? pārprasīja Joahims ■ Lorencs. — Lai notiek! Viņi paši sevi sauc, ka stāsta, par bene elim. Dažs labs viņus dēvē arī par Sargiem. Tādas miesas kā mums eņģeļiem nav, viņi ir garīgas būtnes; iespējams, ka fiziskās uzbūves ziņā smalkāki par mums, vieglāki un tīrāki nezinu teikt. Lai nu kā, mēs esam atšķirīgi. Eņģeļi nes vēstis no debesim tāds, lūk, ir viņu aicinājums. Dažkārt redzam tos debesīs ceļā no šīs pa­saules uz citu, mirdzošu spīdvaboļu ceļu ceļu, kas vijas augšup. Klusā naktī dzirdama pat spārnu švīkstoņa. Viņu rūpes atšķiras no mūsējām, lai gan senos laikos eņ­ģeļi laidās lejā, slēdza darījumus ar vīriešiem un sievie­tēm, un, viens otrs teic, sakrustojās ar cilvēkiem.

Reiz pēc niknas vētras uzkrita migla, un es ceļā uz mājām Santeljas pilsētas tuvumā netiku laukā no kal­niem. Atradu patvērumu ganu būdiņā līdzās strautam un koku audzei un cauru nakti miglā virs galvas dzirdēju bal­sis, trauksmes un niknuma pilnus saucienus, arīdzan spārnu plīkšķus tuvāk, nekā jelkad bija gadījies dzirdēt. Pret rītausmu atskanēja bruņotas sadursmes trokšņi bultu švīksti un zobenu šķinda. Neuzdrošinājos iet laukā skatīties, tomēr mani dedzināja ziņkāre, ari bailes. Biju pārbijies kā diegs, ja vēlaties zināt. Kad debesis noskaid­rojās, cik jau nu tādā miglā iespējams, riskēju palūkoties laukā un ieraudzīju, ka pie strauta guļ milzīgs, ievainots augums. Pārņēma sajūta, ka redzu to, ko man redzēt ne­klājas, svētumu. Man bija jānovēršas, un, kad atkal pa­skatījos, neviena tur vairs nebija.

Toreiz atrados eņģelim tuvāk nekā jelkad. Taču, kā jau pirmīt teicu, viennakt redzējām viņus augstā lidojumā zvaigžņu vidū, ceļā uz Ziemeļpolu, tikpat kā varenu buru kuģu floti… Kaut kas notiek, un mums te, lejā, par to nav ne jausmas. Varbūt tas ir kara sākums. Kādreiz jau debesis karš esot bijis, nu, pirms tūkstošiem gadu, neiedomājami senā pagātnē, tikai nezinu, kā tas beidzās. Iespējams, ka patlaban atkal sācies karš. Tādā gadījumā postījumi būs vērienīgi, bet sekas, kas mūs piemeklēs… Nevaru ne iedo­māties.

Tomēr, Joahims turpināja, pieliekdamies, lai pabik­stītu ugunskuru, — varbūt beigās viss nebūs tik drūmi, kā man liekas. Var jau gadīties, ka debesu karš no šīs pasaules visus Rēgus aizslaucīs atpakaļ bedrē, no kurie­nes tie nākuši. Ai, kas par svētlaimi tā būtu! Varētu dzī­vot ar pilnu krūti, laimīgi un brīvi no baisas miltrasas!

Lai nu kā, bet Joahima Lorenča skatienā, lūkojoties liesmās, cerību nemanīja. Sejā plaiksnīja gaismas ņir­boņa, taču stingro vaibstu izteiksme palika nemainīga viņš izskatījās drūms un noskumis.

Ierunājās Ruta Skādi: Par Ziemeļpolu, ser. Jūs tei­cāt, ka eņģeļi lidoja uz Ziemeļpolu. Vai zināt, kāpēc viņi turp devās? Vai tieši tur atrodamas debesis?

-    Nezinu gan. Neesmu mācīts vīrs, tas jums skaidrs bez teikšanas. Taču mūsu pasaulē ziemeļi, ja tic ļaužu valodām, ir garu mājoklis. Ja eņģeļi pulcētos vienkop, tad dotos tieši turp, un, ja viņi nodomājuši izdarīt triecienu debesīm, tad uzdrošinos apgalvot, ka tieši ziemeļos viņi būvētu cietoksni, no kurienes uzbrukt.

Joahims pacēla skatienu, un raganas sekoja viņa acīm. Zvaigznes šeit bija tādas pašas ka raganu pasaulē Piena Ceļš spoži mirdzēja debesu jumā, neskaitāmas zvaigznes un zvaigznītes mirdzēdamas līdzinājās putekļiem tumsā, spožumā tikpat kā neatpalikdamas no mēness…

-    Ser, ierunājās Serafina, vai jums nav gadījies dzirdēt par Putekļiem?

-    Putekļiem? Noprotu, ka jūs nedomājat lielceļu pu­tekļus. Nē, nav gadījies. Rau patlaban tur slīd eņģeļu pulks…

Joahims pamaja uz Cuskas zvaigznāju. Un tiešām, kaut kas tur virzījās, smalks mirdzošu butņu spiets. Vien­mērīgā, mērķtiecīga lidojuma kā zosis vai gulbji.

Ruta Skādi piecēlās.

-    Māsa, viņa uzrunāja Serafinu, pienācis laiks no jums šķirties. Gribu ar eņģeļiem parunāt, lai kādi viņi būtu. Ja eņģeļi ir ceļā pie lorda Ezriela, es viņiem pievie­nošos. Ja ne, meklēšu ceļu saviem spēkiem. Paldies par sabiedrību, un lai jums labi klājas!

Abas apmainījās skūpstiem, un Ruta Skādi, paņēmusi mākoņpriedes zaru, uzšāvās debesīs. Raganas dēmons Serdži, zilkrūtītis, izsteidzās laukā no tumsas līdz ar viņu.

-   Vai lidosim augstu? dēmons-putns jautāja.

-    Tik augstu kā mirdzošie lidotāji Čūskas zvaigznājā. Tie, Serdži, lido aši. Ķersim viņus rokā!

Ruta Skādi ar visu dēmonu traucās augšup, laižoties ātrāk par ugunskura dzirkstelēm gaiss caur mākoņ­priedes zariņiem švīkstēja vien, raganas melno matu vil­nis plīvoja viņai aiz muguras. Uz nelielo ugunskuru bez­galīgajā tumsā, guļošajiem bērniem un kolēģēm raganām Ruta Skādi pat neatskatījās. Šis ceļa posms bija garām, un ari zaigojošās būtnes priekšā nekļuva lielākās; arī­dzan skatienu novērst nedrīkstēja, jo milzīgajos zvaigžņu plašumos eņģeļus varēja viegli pazaudēt.

Tad nu Ruta, nenovērsdama skatienu no eņģeļiem, lidoja un maz pamazitēm tuvojās būtnēm, kas raganas acis ieguva aizvien skaidrāku veidolu.

Eņģeļu mirdzums nebija liesmains, bet līdzīgs saules spīdumam, lai kur tie būtu un lai cik melna tumstu nakts. Eņģeļi atgādināja cilvēkus, vienīgi bija spārnoti un daudz slaidāki, un, tā kā tie bija kaili, ragana varēja izšķirt trīs vīriešus un divas sievietes. Spārni aizsākās pie lāpstiņām, bet mugura un krūtis bija spēcīgi musku­ļotas. Ruta Skādi brīdi turējās eņģeļiem aiz muguras, vērodama tos un lēsdama viņu spēku: ja nu nonāk līdz cīniņam? Apbruņoti eņģeļi nebija, tomēr bez piepūles lidoja saviem speķiem: ja nonāktu līdz vajāšanai, Rutai, iespējams, klātos plāni.

Visādam gadījumam uzvilkusi loka stiegru, spīgana iz­rāvās uz priekšu un nu, lidodama plecu pie pleca ar mir­dzošajām būtnēm, uzsauca:

Eņģeļi! Piestājiet jel, uzklausiet mani! Es esmu ra­gana Ruta Skādi un vēlos ar jums parunāt!

Būtnes pagriezās. Milzīgie spārni, palēninot gaitu, sakļāvās, bet ķermeņi slīga zemāk, līdz eņģeļi stāvēja gaisā vertikāli un, spārnus plivinādami, noturēja līdzsvaru. Rutu aplenca pieci milzīgi, nakts tumsā neredzamas saules apblāzmoti silueti.

Ragana, lepna un bezbailīga, sēdēdama mākoņpriedes zarā, spītējot sirdij, kas neparastajā situācijā skrēja kā negudra, pameta skatienu visapkārt, bet viņas dēmons lidinājās turpat blakus, vēlēdamies but raganas ķermeņa siltumā.

Katra būtne-eņģelis pati par sevi bija spilgts indivīds, un tomēr tās bija līdzīgākas cita citai nekā jebkuram cil­vēkam, ko Rutai bija gadījies sastapt. Tās vienoja mirdzums izteiksmīga inteliģences un jūtu saspēle, kas šķita pāršalcam visas būtnes vienlaikus. Eņģeļi bija kaili, taču viņu skatiena priekšā Ruta pati jutās kaila tik caururbjošs un pētījošs tas bija.

Tomēr Ruta par sevi nekaunējās un eņģeļu skatienam atbildēja ar lepni paceltu galvu.

-    Jūs tātad esat eņģeļi, viņa teica, jeb Sargi vai bene elim. Kurp lidodami?

-    Mēs sekojam aicinājumam, eņģelis atbildēja.

Ruta īsti nesaprata, kurš tieši. Viens vai otrs, bet var­būt visi runāja reizē.

-   Kas jūs aicina? ragana jautaja.

-    Cilvēks.

-    Lords Ezriels?

-    Iespējams.

-    Kāpēc jūs šim aicinājumam sekojat?

-   Tāpēc, ka to vēlamies, skanēja atbilde.

-   Tad jau, lai kur viņš arī būtu, jūs varat mani aizvest pie viņa, Ruta izrīkoja.

Rutai Skādi bija četrsimt sešpadsmit gadu un viss no­briedušas raganu karalienes lepnums un viedums. Viņa bija ievērojami gudrāka par jebkuru mirstīgo, tomēr pat nenojauta, cik bērnišķīga izskatās blakus arhaiskajām būtnēm. Ruta Skādi nezināja arī to, cik ļoti eņģeļu prāts pārsniedz viņas spējas lidzīgi šķiedrainiem taustekļiem tas sniedzās līdz pasaules telpas tālākajam nostūrim, kas raganai nebija rādījies ne sapnī, tāpat spīgana nezināja, ka eņģeļus viņa redz cilvēku veidolā tikai tāpēc, ka pašas acis to gaida. Ja Ruta uztvertu eņģeļu patieso veidolu, viņa saprastu, ka tie drīzāk ir arhitektūra, no saprāta un jūtām veidotas milzu struktūras.

Bet eņģeļi jau neko citu arī negaidīja Ruta Skādi taču bija tik jauna.

Acumirklī noplīkšķinājuši spārnus, eņģeļi saviļņojās uz priekšu, un Ruta steidzās tiem pakaļ, ciezdama eņģeļu spārngalu radīto aso gaisa plūsmu, izbaudīdama ātrumu un spēku, kas tika piešķirts arī viņas lidojumam.

Viņi lidoja visu nakti. Zvaigznes visapkārt mirdzēja, bālēja un, kolīdz austrumos iesvīda ausma, pazuda. Pēc saullēkta pasaule pielija ar spozmi, patlaban viņi laidās cauri zilgām debesim ar dzidru gaisu svaigu, smaržīgu un mitru.

Dienas gaisma eņģeļi nebija tik labi saredzami, tomēr jebkurai acij viņi liktos neparasti. Blāzma, ko Ruta Skādi manīja ap būtnēm, tomēr nebija šobrīd debesīs kāpjošās saules gaisma tās avots bija cits.

Eņģeļi nepagurdami lidoja un lidoja, un Ruta Skādi moži turējās līdzi. Raganu pārņēma mežonīgs prieks, ka var tā izrīkot nemirstīgo armādu. Viņa baudīja dzīvi ar miesu un dvēseli, ar raupjo priedes zaru, ko juta pieskā­rāmies adai, ar sirds pukstieniem un visām maņām, ar nule mostošos izsalkumu; caur dēmonu-zilkrūtīti ar daiļ­skanīgo balsi, ar zemi tur lejā un ikviena radījuma, gan auga, gan dzīvnieka, dzīvi. Sajūsmināta Ruta Skādi apz­inājās, ka sastāv no tās pašas vielas, no kā viņi, ka viņas mirusī miesa baros citas dzīvas būtnes, tāpat kā tās ta­gad baro viņu. Un vēl Ruta Skādi līksmoja par gaidāmo atkaltikšanos ar lordu Ezrielu.

Pienāca nakts, bet eņģeļi vēl lidoja. Vienubrīd gaisa kvalitāte mainījās nedz pasliktinoties, nedz uzlabo­joties, tomēr atšķirība bija jūtama -, Ruta Skādi saprata, ka viņi no vienas pasaules iekļuvuši citā. Viņa gan netika gudra, kā tas īsti bija noticis.

-   Eņģeļi! juzdama pārmaiņu, Ruta Skādi sauca. Kā mēs atstājām pasauli, kurā es jūs atradu? Kur bija pa­sauļu robeža?

-   Gaisā ir neredzamas vietas, skanēja atbilde, vārti uz citām pasaulēm. Mēs tās varam redzet, bet tu ne.

Ruta Skādi neredzamos vārtus nespēja saskatīt, taču viņai to nemaz nevajadzēja raganu navigācijas spējas ir labākas nekā putniem. Runādamas ar eņģeli, Ruta Skādi pievērsa uzmanību trim izrobotām virsotnēm leja, precīzi iegaumēdama ainavas siluetu. Vajadzības gadījumā viņa tās atradīs, lai eņģeļi domā ko domādami.

Viņi lidoja tālāk, un Ruta Skādi dzirdēja eņģeļa balsi: Lords Ezriels atrodas šajā pasaulē, un tur ir cietoksnis, ko viņš būvē…

Palēninājuši gaitu, viņi patlaban riņķoja vidēji augstu, kā ērgļi. Ruta Skādi pameta skatienu turp, kur bija pamājis eņģelis. Austrumos pamali jau sāka iekrā­sot agrīns, liegs gaismas mirdzums, lai gan dāsni sam­tainajā augsto debesu melnumā kā allaž joprojām spoži zaigoja zvaigznes. Tālajā debesu stūrītī, kur gaisma auga ar katru mirkli, slējās milzīgas kalnu grēdas vir­sotnes robotas, melnas klinšu smailes, varenas, nelī­dzenas terases, kur zāģa zobiem līdzīgās kores blīvējās juku jukām kā visaptverošas postažas drupas. Taču aug­stākajā punktā, kur, spoži izgaismojot siluetu, kalniem pieskārās pirmie rīta saules stari, Rutas Skādi acīm at­klājās iespaidīga ēka milzu cietoksnis, kura nelīdzenās malas veidoja atsevišķas bazalta terases, augstas kā puse no kalna; celtnes plašumus lidojuma laikā varēja pienācīgi novērtēt.

Vērienīgā cietokšņa pakājē dega ugunis, agrajā rīta stundā dūmoja krāsnis; jūdzēm tālu Ruta Skādi dzirdēja klaudzinām āmurus un dūcam milzīgas dzirnavas. No visām pusēm debesīs redzēja laižamies arīdzan citus eņ­ģeļus, kas lidoja šurpu, un ne jau eņģeļus vien, bet arī mašīnas lidaparātus ar tērauda sāniem un stikla kajī­tēm zem spārēm līdzīgajiem mirdzošajiem spārniem, kas slīdēja kā albatrosi, un kā milzu kamenes ducošus cepelīnus visi bija ceļa uz cietoksni, ko lords Ezriels būvēja kalnos pasaules malā.

-   Bet vai lords Ezriels tur ir? Ruta Skādi jautāja.

-   Jā, eņģeļi atbildēja.

-   Tad laižamies lejā pie viņa! Un jums jābūt man par godasardzi.

Eņģeļi, paklausīgi izpletuši spārnus, ar dedzīgu ra­ganu priekšgalā laidās lejā uz zeltā ierāmēto cietoksni.

Lira pamodās agri, lai atklātu, ka rits ir kluss un silts; likās, ka pilsētā nav citu laika apstākļu kā tikai rēna vasara. Izslīdējusi no gultas, meitene nokāpa lejā un, uz ūdeņiem izdzirdējusi bērnu  balsis, gāja skatīties, ko viņi tur dara.

Trīs zēni un divas meitenes, šļakatām šķīstot, saules pielietajā ostā vizinājās ar ūdens velosipēdiem, traukda­mies kāpņu virzienā. Ieraudzījuši Liru, bērni palēnināja gaitu, bet tad viņus atkal pārņēma sacīkšu gars. Uzva­rētāji ietriecās kāpnēs tik sparīgi, ka viens ievēlās ūdenī un, mēģinādams pārkāpt braucamajā sev līdzās, apgāza ari to, un tad visi kopā plunčājās, pilnīgi aizmirsuši pie­dzīvoto šausmu nakti. Vairums bērnu bija mazāki par tiem pie torņa, Lira nodomāja, arī ieslīdēdama ūdeni kopā ar Panteleimonu, kas kā sudraba zivtiņa patlaban zibēja meitenei līdzās. Lirai nesagādāja grūtības uzsākt sarunu ar citiem bērniem, un drīz vien tie jau pulcējās ap viņu, sasēduši ūdens lāmās uz sasilušā akmens, krekliem ātri žūstot saulē. Nabaga Panteleimonam vardes veidolā nācās rausties atpakaļ Liras kabatā vēsajā, mitrajā katūnā.

-    Ko jūs darīsiet ar to kaķi?

-   Vai tiešām jūs spējat novērst nelaimi?

-   Tas tavs draugs, vai viņš no Rēgiem nebaidās?

-     Vils nebaidās ne no viena, atbildēja Lira. Es ar' ne. Kapec jūs baidāties no kaķiem?

-    Tu nezini par kaķiem? lielākais zēns neticīgi jau­tāja. Kaķim iekšā nelabais, nudien. Kad vien ieraugi kaķi, sit viņu nost! Viņi kož un pielaiž tev nelabo. Bet ko tu darīji ar to milzu leopardu?

Sapratusi, ka zēns domā Panteleimonu leoparda vei­dolā, Lira nevainīgi papurināja galvu.

-   Gan jau tev rādījās, — viņa teica. Mēnesnīcā viss iz­skatās citādi. Bet pie mums ar Viļu tur, no kurienes mēs nākam, Rēgu nav, tāpēc neko daudz par viņiem arī nezinām.

-    Ja Rēgus neredzi, tu esi drošībā, zēns skaidroja.

-   Ja redzi, tad zini, ka esi viņu rokās. Tā teica mans pa­pus, un pēc tam Regi viņu notvēra. Toreiz tētis no viņiem nepaglābās.

-   Vai tagad viņi šeit ir visapkārt mums?

-    Jā, atbildēja meitene. Pastiepusi roku, viņa pa­grāba gaisā un ieķērcās: Tikko viens trāpījās!

-   Viņi nevar neko tev nodarīt, viens no zēniem teica,

-   un mēs šiem arī ne, janudien.

-   Vai Rēgi jūsu pasaulē bijuši no laika gala? jautaja Lira.

-   Jā, atbildēja viens no zēniem, bet otrs piebilda: Nē, viņi ieradās senos laikos. Simtiem gadu atpakaļ.

-   Viņi uzradās Ģildes dēļ, piemetināja trešais.

-   Kā, kā? Lira nesaprata.

-    Pupu mizas! ierunājas meitene. Mana vecmā­miņa teica, ka viņi uzradas tamdēļ, ka cilvēki uzvedās slikti, un Dievs tos atsūtīja, lai mūs sodītu.

-    Tava vecmāmiņa neko nezina! teica zēns. Viņai aug bārda, tai tavai vecmāmiņai. īsta kaza, nudien.

-   Kas tā par ģildi? Lira nelikās mierā.

-    Torre degli Angeli taču zini? prasīja zēns. Nu, akmens tornis pieder Ģildei, un tajā ir slepena vietiņa.

Ģilde tie ir vīri, kas pārzina visvisādas lietas. Filozofiju, alķīmiju un ne to vien. Un tieši viņi ielaida pie mums Rēgus.

-   Nav tiesa, iebilda cits zēns. Rēgi ieradas no zvaig­znēm.

-    Ir gan! Viss notika, lūk, tā: Ģildes vīrs pirms vairā­kiem gadsimtiem graizīja metālu. Svinu. Grasījās pār­vērst to zeltā. Grieza un grieza arvien mazāku, līdz ga­bals saruka tik niecīgs, ka sīkāk vairs nevarēja sagriezt. Par to nav nekā mazāka. Tik sīks, ka neredz. Taču viņš sagrieza ari to, un paša niecīgāka gabaliņa vidū bija ieslodzīti visi Regi saliekti un salocīti tik cieši, ka vis­pār neaizņēma vietu. Bet, tiklīdz viņš iegrieza bam! -, šamie izšāvās lauka, un kopš tā laika viņi te ir. Tā, lūk, stāstīja mans paps.

-   Vai arī tagad tornī ir kāds Ģildes vīrs? jautāja Lira.

-   Nav! Aizbēga projām kā visi pārējie, teica meitene.

-   Torni nav neviena. Tur spokojas, piebilda zēns. Tā­pēc jau kaķis no turienes iznāca. Mēs tur iekšā neiesim, ne par kadu naudu. No sīkajiem tur neviens nav bijis. Tur ir baisi.

-   Ģildes vīri iet iekšā bez bailēm, ierunājās kāds cits.

-    Viņiem ir burvju vārdi vai kaut kas tāds. Viņi ir alkatīgi, dzīvo uz nabago ļaužu rēķina, stastija meitene.

-   Visus darbus padara nabagie, bet Ģildes viri dzīvo dīkā.

-    Bet tagad tornī taču neviena nav? pārprasīja Lira.

-   Neviena pieaugušā?

-   Visā pilsētā nav, ne tikai tornī!

-   Viņi jau neuzdrošinās, tā gan.

Bet Lira taču bija redzējusi torni jaunekli! Viņa par to nešaubījās. Un arī bērni runāja ka rūdīti meļi Lira, pati būdama mele, uzreiz saprata bērni mānījās.

Te pēkšņi meitenei ienāca prātā mazais Paolo viņš taču izrunājās, ka viņiem ar Andželiku ir vecākais brālis Tulio, kas arī uzturas pilsētā, bet Andželika puisēnu ap­klusināja… Vai jauneklis torni būtu viņu brālis?

Atstājusi bērnus lai velk savus braucamos drošā vietā un minas atpakaļ krastā -, Lira iegāja uzvārīt ka­fiju un paskatīties, vai Vils nav pamodies, taču zēns vēl gulēja ar kamolā savilkušos kaķi kājgalī. Lira dega nepa­cietībā vēlreiz satikt zinātnieci, tāpēc, uzrakstījusi zīmīti, viņa nolika to uz grīdas blakus Vila gultai un, paņēmusi mugursomu, devās meklēt logu.

Lira izvēlējās ceļu cauri nelielam skvēram, kurā viņi bija aizvadītajā vakarā. Patlaban tas bija tukšs, saules gaisma lāsmoja uz senā torņa, atkladama neskaidrus grebumus uz sienas līdzās durvīm cilvēkiem līdzīgas būtnes ar sakļautiem spārniem, kuru sejas izteiksmi gad­simtiem bija drumstalojuši laika apstākļi, taču kaut kas šajos klusējošajos stāvos pauda varenību, līdzjūtību un garīgu spēku.

-    Eņģeļi, ierunājās Panteleimons-sienāzis viņai uz pleca.

-   Vai tik nebūs Rēgi, teica Lira.

-    Nē! Viņi runāja par kaut kādiem angeli, dēmons uzstāja, varu derēt, ka tie ir eņģeļi.

-   Vai ieiesim?

Viņi pacēla skatienu uz milzīgajām ozolkoka durvīm ar melnām, greznām eņģēm. Pusducis pakāpienu, kas veda uz tām, bija pamatīgi nostaigāti, un durvis stāvēja viegli pavēr­tas. Nekas nekavēja Liru tur ieiet, vienīgi pašas bailes.

Uztipinājusi augšā pa kāpnēm, Lira ielūkojās atvērto durvju spraugā. Viss, ko viņa tumsā varēja saskatīt, bija akmens plāksnēm izklāta zāle, un arī no tās viņa neredzēja pārāk daudz, tikmēr Panteleimons nobažījies plivinājās Lirai uz pleca tieši kā Džordanas koledžas kapenēs, kad viņa dzina jokus ar galvaskausiem, vienīgi šoreiz Lira bija mazliet gudrāka. Šeit kaut kas nebija lāgā. Noskrējusi lejā pa kāpnēm, viņa metās laukā no skvēra projām uz saules pielieto palmu bulvāri. Pārlie­cinājusies, ka neviens neredz, Lira nekavēdamas iekapa pa logu tieši Vila Oksfordā.

Jau pēc četrdesmit minūtēm Lira, izstrīdējusies ar durvju sargu, atkal iegāja fizikas nodaļā un šoreiz viņai rokā bija trumpis.

-    Jums tikai jāpajautā doktorei Malonei, Lira saldā balstiņā čiepstēja. Vairāk nekas nav vajadzīgs, pajau­tājiet viņai. Viņa jums pateiks.

Sargs pievērsās tālrunim, un Lira līdzjūtīgi noskatījās, kā viņš spiež taustiņus un runā klausulē. Viņam nebija pat kārtīgas būdiņas, kur sēdēt, kā pieklātos īstā Oksfor­das koledžā, tikai milzīga koka lete tikpat kā veikalā.

-    Labi, pagriezies teica sargs. Viņa saka, lai kāp augšā. Pielūko, citur nekur neej!

-   Neiešu, nē! Lira liekuļotā kautrībā atbildēja -, kriet­na meitenīte, kas dara, ko viņai liek.

Kāpņu galā Liru tomēr gaidīja pārsteigums kad viņa gāja gar durvīm ar sievietes simbolu, tās pavērās, un doktore Malone klusēdama ar rokas mājienu aicināja viņu iekšā.

Lira samulsusi iegāja. Tā nebija laboratorija, bet tua­lete, turklāt doktore Malone izskatījās satraukta.

Zinātniece ierunājās: Lira, laboratorijā ir svešinieki policisti vai kas tamlīdzīgs -, viņi zina, ka tu vakar biji pie manis. Nevaru iedomāties, kas šiem vajadzīgs, bet man tas nepatīk. Kas īsti notiek?

-   No kurienes viņiem zināms, ka biju pie jums?

-     Nav ne jausmas! Tavu vārdu viņi neminēja, taču zinu, kuru ar to domāja…

-   Nekas. Varu taču samelot. Tik vien tā darba.

-    Bet kas notiek?

Ārpusē gaiteni atskanēja sievietes balss: Doktore Malone? Vai bērnu satikāt?

-    Jā, doktore Malone atsaucās. Es tikai parādīju, kur ir tualete…

Kas tur ko uztraukties Lira nodomāja, bet varbūt viņa nebija radusi pie briesmām.

Sieviete gaitenī bija jauna un visai smalki ģērbusies un, kad Lira iznāca laukā, centās smaidīt, tomēr viņas acis palika skarbas un aizdomu pilnas.

-    Sveika! sieviete teica. Tu esi Lira, vai ne?

-   Ja. Bet kā sauc jūs?

-    Es esmu seržante Kliforde. Nāc man līdzi!

Lira nodomāja: "Tai nu gan ir aknas izrīkojas kā per­sonīgajā laboratorijā," tomēr lēnprātīgi pamāja. Vienu­brīd negaidot uzplaiksnīja nožēla. Lira labi zināja, ka nevajadzēja šurp nākt, zināja, ko no viņas gaida aletio­metrs ne jau to, ko viņa dara tagad. Šaubīdamās Lira apstājas durvīs.

Istabā jau bija spēcīgs gara auguma vīrietis ar baltām uzacīm. Lira zināja, kā izskatās zinātnieki, un no atnā­cējiem zinātnieks nebija ne viens, ne otrs.

-   Ienāc, atkārtoja seržante Kliforde. Nebaidies! Tas ir inspektors Valterss.

-    Sveika, Lira! teica vīrietis. Uzzināju par tevi no doktores Malones. Gribu ar tevi iepazīties, uzdot dažus jautājumus, ja tev nav iebildumu.

-   Kas tie par jautājumiem? prasīja Lira.

-    Nekas sarežģīts, vīrietis smaidot teica. Nāc, ap­sēdies, Lira!

Viņš pastūma krēslu uz meitenes pusi. Lira piesardzīgi apsēdās, dzirdēdama, ka durvis aizveras. Doktore Ma­lone tepat vien bija. Panteleimons circeņa veidolā Liras kabatā uztraucās meitene juta viņu sev pie krūtīm, cerēdama, ka trīsas no ārpuses nav redzamas. Domās viņa centās dēmonu mierināt.

-     Lira, no kurienes tu ieradies? inspektors Valterss jautāja.

Ja teiks, ka no Oksfordas, to var viegli pārbaudīt. Teikt, ka no citas pasaules, arī nevar uzreiz gribēs zināt vai­rāk. Prātā ienāca vienīgais vietas nosaukums, ko vēl viņa šajā pasaulē zināja vieta, no kurienes nāca Vils.

-   No Vinčestras, Lira atbildēja.

-    Lira, vai tu piedzīvoji kauju? jautāja inspektors. No kurienes šie nobrāzumi? Viena švīka uz vaiga, otra uz kājas vai kāds tevi iekaustīja?

-   Nē, atbildēja Lira.

-   Vai skolā tu ej, Lira?

-   Jā. Reizēm, meitene atbildēja.

-   Vai šodien skolā nav jābūt?

Lira neatbildēja. Metās aizvien neomuligāk. Meitene pameta skatienu uz doktori Maloni zinātnieces seja bija saspringta un nelaimīga.

-    Es tikai atnācu satikties ar doktori Maloni, Lira teica.

-    Lira, tu esi apmetusies Oksfordā? Kur tieši?

-   Pie dažiem cilvēkiem, meitene atbildēja, nu, drau­giem.

-    Kāda ir viņu adrese?

-    īsti nezinu, kā to vietu sauc. Atrast varu viegli, bet ielas nosaukumu gan neatceros.

-   Kas tie par cilvēkiem?

-    Mana tēva draugi, Lira teica.

-    Labi, skaidrs. Kā tu uzzināji par doktori Maloni?

-   Mans tēvs ir fiziķis un viņu pazīst.

Nu jau daudz vieglāk, meitene nodomāja. Viņa jau sāka iejusties, meli plūda vieglāk.

-   Un viņa tev rādīja, tieši pie kā strādā, vai ne?

-   Jā. Iekārtu ar ekrānu… Jā, to visu.

-    Tevi tādas lietas interesē, vai ne? Zinātne un tam­līdzīgi?

-   Jā. īpaši fizika.

-    Kad izaugsi, kļūsi fiziķe?

Šads jautājums bija pelnījis neizteiksmīgu skatienu, un tādu vīrietis arī saņēma. Tomēr viņš neapjuka. Gaišās acis uzmeta īsu mirkli jaunajai sievietei un pēc tam at­griezās pie Liras.

-   Vai tas, ko doktore Malone parādīja, tevi nepārsteidza?

-   Nu, zināmā mērā jā, taču kaut ko tādu jau es gai­dīju.

-    Pateicoties tēvam?

-   Jā. Tāpēc, ka viņš pēta tos pašus jautājumus.

-   Jā, tiešām. Vai tu pati to visu saproti?

-    Šo to.

-   Tātad tavs tēvs peta tumšo matēriju? -Jā.

-   Vai viņš ir ticis tikpat tālu kā doktore Malone?

-    Tieši tā ne. Dažās jomās viņam sokas labāk, bet iekārtas ar burtiem uz ekrāna tās gan viņam nav.

-   Vai arī Vils apmeties pie taviem draugiem?

-   Jā, viņš…

Un tad Lira apklusa. Jo saprata, ka pieļāvusi liktenīgu kļūdu.

Arī viņi apķērās un acumirklī pielēca kājās, lai Liru aizturētu, tomēr neizprotamā kārtā ceļā gadījās doktore Malone; seržante paklupa un nokrita, nosprostodama ceļu inspektoram. Lirai neko vairāk nevajadzēja — viņa izmetās laukā, aizcirzdama aiz sevis durvis, un, cik atri vien varēdama, noskrēja lejā pa kāpnēm.

Durvīs parādījās divi vīri baltos virsvalkos. Lira viņiem uzgrūdās, bet Panteleimons pēkšņi kļuva par vārnu, kas tagad ķērkdama sita spārnus. Viņš tā pārsteidza vīrus, ka tiem nācās steigšus spert soli atpakaļ. Tikmēr Lira, izrāvusies no tvēriena, noskrēja pēdējo kāpņu posmu un iemetās vestibilā brīdī, kad sargs, nolicis klausuli, slam­pāja savā aizgaldā, kliegdams: Klau! Stāvi! Tu!

Taču letes durvis atradās viņā galā, sargs nepaspēja iznākt un Liru satvert, un nu viņa jau bija pie virpuļdurvīm.

Meitenei aiz muguras atvērās lifta durvis, un pa tam izskrēja baltmatis tik ātrs, tik spēcīgs…

Bet Liras priekšā durvis neatvērās! Panteleimons uz­brēca: Mēs grūžam uz nepareizo pusi!

Izbīlī iekliegdamās, Lira metās otrajā nodalījumā, ar savu niecīgo svaru spiezdamās pret smago stiklu, gribē­dama durvis atvērt, un paspēja tās iekustināt pēdējā brīdī, tādējādi izvairīdamās no durvju sarga tvēriena, kas nu gadījās taisni ceļā baltmatim. Galu galā Lira tika cauri sveikā un aizlaidās, bet abi vajātāji sāka noskaidrot attiecības.

Lira dragāja pāri ceļam, nelikdamās ne zinis par mašī­nām, bremzēm, riepu kaukšanu, pēc tam metās spraugā starp garajām ēkām, tad atkal pāri ceļam ar mašīnām, kas traucās abos virzienos, taču viņa bija veikla un izlocījās starp velosipēdiem, bet baltmatis tikmēr neat­laidīgi mina uz papēžiem ai, cik baisi!

Dārzā iekšā — pāri žogam cauri krūmiem Pante­leimons viegli švīkstēja Lirai virs galvas, uzsaukdams, kur tieši jāiet. Lira sarāvās čokurā aiz ogļu kastes, un baltmatainā vīrieša soļi aiztraucās garām; elsot viņš neelsoja viņš bija tik ātrs, tik trenēts -, bet Pante­leimons tikai izrīkoja: Tagad atpakaļ atpakaļ uz ceļa…

Lira, pametusi slēptuvi, metās atkal pāri zālienam, arā pa dārza vārtiem, atpakaļ uz Benberijas ceļa brīvajiem laukumiem, jau atkal izlocīdamās šķērsoja to, un kārtējo reizi uz šosejas kauca riepas, bet nu jau viņa dieba augšā pa Norhemas dārziem, klusu, koku alejas ieskautu ceļu un gar Viktorijas laikmeta ēkām parka tuvumā.

Lira apstājās ievilkt elpu. Kāda dārza priekša stiepās garš dzīvžogs ar zemu mūri pakājē, meitene tagad tur notupās, cieši pieplūkdama ligustram [7] .

-    Viņa mums izpalīdzēja! ierunājās Panteleimons. Doktore Malone aizšķērsoja ceļu. Viņa ir mūsējā, nevis viņu pusē.

-Ai, Pan, Lira atsaucās, — negribētos to stāstīt Vilam man vajadzēja piesargāties…

-   Nevajadzēja iet, dēmons skarbi piebalsoja.

-   Es zinu. Arī tas…

Taču Lira nepaguva sevi sabārt, jo Panteleimons, uzspurdzis viņai uz pleca, sacīja: Piesargies, tev aiz mugu­ras… — un, acumirklī kļuvis par circeni, atkal ienira Liras kabatā.

Meitene sastinga, grasīdamās kuru katru brīdi mesties projām, bet tad ieraudzīja milzīgu, tumšzilu automa­šīnu, kas klusītēm slīdēja viņai blakus gar ietves malu.

Lirai gribējās mesties uz visam četrām debespusem, taču nolaidās mašīnas loga stikls un tajā parādījās pazīstama seja.

-   Lizij, teica muzejā satiktais vecais vīrs. Cik jauki atkal jūs sastapt! Varbūt varu jūs kaut kur aizvest?

Atvēris mašīnas durvis, vīrs pavirzījās, atbrīvodams vietu sev līdzās. Panteleimons caur plāno katunu knieba Lirai krūtīs, taču meitene, sagrabusi mugursomu, nevil­cinādamās iekāpa, un vīrs pārliecās pār viņu, lai aizvēr­tu mašīnas durvis.

-    Izskatās, ka jūs steidzaties, viņš sacīja. Kurp vēlaties braukt?

-   Uz Sammertaunu, ludzu, Lira atbildēja.

Šoferim galvā bija cepure ar nagu. Mašīnā viss likās

gluds, mīksts un izturīgs, un slēgtajā telpā vecā vīra ode­kolona smarža šķita sevišķi spēcīga. Automašīna, atrā­vusies no ielas malas, pavisam nedzirdami izkustējās no vietas.

-   Kā ar jūsu iecerēm, Lizij? vecais vīrs jautāja. Vai uzzinājāt ko jaunu par galvaskausiem?

-    Jā, Lira atbildēja, pagriezdamās un pamezdama skatienu pa sānlogu. Baltmataino vīrieti tuvumā nema­nīja. Izdevās! Nu viņš vairs Lirai klāt netiks, tagad, kad viņa sēž lepnā mašīnā, drošībā, līdzās naudasmaisam. Lira juta, ka aiz lielas sajūsmas sāk žagoties.

-     Ievācu šādas tādas ziņas, vecais vīrs turpināja. Mans draugs antropologs saka, ka viņu kolekcijā līdzās jau izstādītajiem parādījušies vēl daži eksemplāri. Daži no tiem ir sevišķi seni. Vai zināt, neandertālieši.

-   Jā, es arī par to dzirdēju, Lira teica, pat nenojauz­dama, par ko vecais virs runā.

-   Un kā klājas draudzenei?

-   Kādai draudzenei? Lira uztraucās. Vai tiešam viņa būtu izpļāpājusies arī par Viļu?

-   Pie kuras tu apmeties.

-Ak viņai. Lieliski, paldies.

-   Ar ko viņa nodarbojas? Arheoloģe?

-Ak… Viņa ir fiziķe. Pētī tumšo matēriju, vēl gluži neattapusies, izmeta Lira. Melot šai pasaulē, kā izrādās, nebija tik viegli, kā sākumā likās. Liru urdīja ne tas vien vecais vīrs šķita pazīstams kaut kādā senā, aizmirstā sakarībā, un Lira nespēja izskaitļot, tieši kādā.

-   Tumšo matēriju? viņš pārjautāja. Cik aizraujoši! Šorīt Times slejās manīju rakstu par to. Visums ir pilns ar šo noslēpumaino parādību, un neviens nezina, kas tā īsti ir. Jūsu draudzene ir tikusi tai uz pēdām, vai ne?

-   Jā. Viņai par to daudz kas zināms.

-    Bet ko jūs pati domājat darīt nākotnē, Lizij? Arī pievērsīsieties fizikai?

-   Varētu jau, atbildēja Lira, tas atkarīgs no vairā­kiem apstākļiem.

Šoferis, viegli nokāsējies, samazināja ātrumu.

-     Nu, esam jau Sammertaunā, sacīja vecais vīrs. Kur jūs vēlētos izkāpt?

-    Ak, tepat aiz veikaliem, tālāk varu aiziet kājām, teica Lira. Paldies!

-   Iegriez pa kreisi Dienvidu parādē, tad mazliet pievelc uz labo pusi. Vai spēsi, Alan? teica vecais vīrs.

-   Miera vējos, ser, šoferis atbildēja.

Minūti vēlāk mašīna klusītēm apstājās pie publiskās bibliotēkas. Vecais vīrs savā pusē turēja atvērtas durvis tā nu Lirai nācās rāpties pari viņa ceļiem, lai tiktu laukā. Vienas bija daudz, taču Liru parņēma ērmota sajūta, negribējās vīram pieskarties, lai cik jauks viņš bija.

-    Neaizmirstiet mugursomu, virs, to pasniegdams, teica.

-    Paldies! Lira pateicās.

-    Ceru, ka vēl tiksimies, Lizij, vecais vīrs atvadījās. Pasveiciniet no manis savu draudzeni!

-   Uz redzēšanos! Lira atvadījusies palika stāvam uz ietves, kamēr mašīna nogriezās gar stūri un pazuda ska­tienam, un tikai tad devās uz skābaržu pusi. Meitenei bija nelāga nojauta par baltmataino vīru, tāpēc viņa gri­bēja izjautāt aletiometru.

Vils pārlasīja tēva vēstules. Sēdēdams uz terases (tālu­mā skanēja bērnu klaigas, viņi nira ostas grīvā), zēns lasīja skaidro rokrakstu uz gaisa pasta zīdpapīra lapām, mēģinādams iztēloties vīru, kas raksta vēstuli, atkal un atkal atgriezdamies pie rindām, kur bija minēts mazulis, proti, Vils.

Kaut kur tuvumā nodipēja Liras ašie soļi. Iebāzis vēs­tules kabatā, Vils piecēlās, un tai pašā brīdi Lira bija klāt niknu skatienu, ar Panteleimonu mežonīgi ņurdoša kaķa veidolā, pārlieku apjukušu, lai slēptos. Lira, kas raudāja reti, patlaban sirdīgi šņukstēja un, krūtīm cilājoties, grieza zobus, tad metās pie Vila un kliegdama satvēra viņu aiz rokām: Nogalini viņu! Nogalini viņu! Gribu, lai viņš mirst! Ak, kaut šeit būtu Joreks ai, Vil, esmu rīkojusies aplam un gauži nožēloju…

-   Kas? Kas noticis?

-   Tas vecis ir tikai nelietīgs zaglis viņš to nozaga, Vil! Nozaga manu aletiometru! Tas smirdīgais vecis lepnajā uzvalkā un ar kalpu pie mašīnas stūres ai, šorīt esmu savārījusi tādu putru ai, es…

Lira šņukstēja tik izmisīgi, ka Vilam šķita te nu tie­šām sirdis var lūzt, un meitenes sirds patlaban arī lūza vaimanādama un drebēdama viņa nokrita zemē, bet Panteleimons līdzās kļuva par vilku un, pavisam izmisis, gaudoja.

Tālumā, ūdens otrā pusē, bērni, rokām pieseguši acis, lūkojās šurp viņi gribēja redzēt, kas notiek. Apsēdies blakus Lirai, Vils meiteni sapurināja aiz pleca.

-   Beidz! Beidz vienreiz raudāt! viņš mierināja. Sāc no sākuma! Kas par veci? Kas notika?

-    Tu būsi ļoti dusmīgs — apsolīju par tevi neizpļāpāties, apsolīju, bet tagad… Lira šņukstēja, tikmēr Pantelei­mons, kļuvis par lempīgu kucēnu ar nolaistām ausīm, luncināja asti zemodamies un likņādams; un Vilam kļuva skaidrs, ka tā izpaužas Liras kauns par savu rīcību, ka viņa nespēj izstāstīt, kas noticis, tāpēc viņš uzrunāja dēmonu.

-   Kas notika? Pasaki man, viņš lūdza.

Panteleimons atbildēja: Devāmies pie zinātnieces, un

mums priekšā bija sveši cilvēki vīrietis un sieviete. Viņi mūs apmuļķoja izprašņāja bez sava gala un tad pajau­tāja par tevi ieskrējušies mēs izpļāpājām, ka tevi pazīs­tam, un pēc tam aizbēgām…

Lira, paslēpusi seju rokās, spieda galvu pie ietves. Panteleimons zibenīgi mainījās, kļūdams par suni, putnu, kaķi, tad sniegbaltu sermuliņu.

-   Ka tas vīrs izskatījās? Vils prasīja.

-   Milzīgs, Lira apslāpētā balsī teica, spēcīgs kā reti kurš, gaišām acīm…

-   Vai viņš redzēja, ka tu atgriezies pa logu?

-   Nē, taču…

-    Labi, bet tad jau viņš nezina, ka mēs te esam.

-        Bet aletiometrs! strauji uzsliedamās sēdus, mei­tene iesaucās. Viņas sāpēs savilkta seja līdzinājās sen­grieķu teātra maskai.

-    Labi, teica Vils. Stāsti visu pēc kārtas!

Šņukstēdama un zobus klabinādama, Lira stāstīja par

notikušo: kā vecais vīrs iepriekšējā dienā novērojis viņu muzejā lietojam aletiometru, ka šodien apturējis mašīnu un viņa tāpēc varējusi aizbēgt no bālā vīra, kā mašīna piestājusi ceļa pusē, kurā, viņai izkāpjot, būtu jāraušas vīram pāri, un cik veikli viņš, pasniedzot mugursomu, jā­domā, paķēris aletiometru…

Vils redzēja, cik satriekta ir meitene, taču nesaprata, kāpēc viņai jājūtas tik vainīgai. Un tad Lira pateica: Un vēl, Vil, lūdzu, esmu rīkojusies draņķīgi. Aletiometrs taču brīdināja, lai metu mieru Putekļu meklēšanai, ka jāpalīdz tev. Jāpalīdz tev atrast tēvu. Un ar aletiometra palīdzību es to varētu, varētu tevi turp aizvest, lai kur arī viņš būtu. Bet es jau neklausījos. Darīju, kas iešāvās prātā, man nevajadzēja…

Vils bija redzējis, kā Lira darbojas ar ierīci, zināja, ka šādi var tikt pie patiesības. Viņš novērsās. Lira sagrāba zēnu aiz rokas locītavas, bet viņš izrāvās un gaja uz udensmalu. Ostā jau atkal rotaļājās bērni. Lira, pieskrējusi Vilam klāt, teica: Vil, man tik ļoti žēl…

-    Kāda jēga? Man vienalga, žēl tev vai ne. Tu to iz­darīji!

-    Bet, Vil, mums jāpalīdz, tev man un man tev, jo ne­viena cita jau mums nav!

-    Nezinu, kādā veidā.

-     Es arī nezinu, bet… Lira aprāvās pusvārdā, un viņas acīs atgriezās gaisma.

Pagriezusies viņa metās pie mugursomas, kas bija pa­mesta uz ietves, un drudžaini sāka pa to rakņāties.

-    Es zinu, kas viņš ir! Un kur dzīvo! Skaties! Lira teica, paceldama šauru papīra karti. Viņš man to iedeva muzejā. Mēs varam aiziet un dabūt aletiometru!

Vils, paņēmis karti, izlasīja:

Sers Čārlzs Letroms; CBE [8] laimfīldhausa Oldhedingtona Oksforda

-    Viņš ir sers, Vils teica. Bruņinieks. Tas nozīmē, ka cilvēki nedomājot ticēs viņam, nevis mums. Ko tu no manis īsti gribi? Lai eju uz policiju? Policija taču mani meklē! Un, ja vakar vēl ne, tad šodien noteikti. Savukārt, ja iesi tu, viņi taču tagad zina, kas tu esi, un zina, ka pazīsti mani, tāpēc arī tas neiet cauri.

-   Mēs varētu aletiometru nozagt. Aiziet uz viņa mājām un nozagt. Es zinu, kur atrodas Hedingtona, manā Oks­fordā arī ir Hedingtona. Tas nav tālu. Pa stundu varētu mierīgi aiziet.

-   Tu nu gan esi stulba!

-    Joreks Bērnisons taisnā ceļā dotos turp un norautu šim galvu. Ai, kaut nu viņš būtu šeit! Viņš gan…

Tomēr Lira pieklusa. Pietika Vilam uzmest skatienu meitenei, un viņai visa dūša saskrēja papēžos. Tieši tāpat Lira justos, ja viņai šādu skatienu veltītu bruņotais lācis, Vila acīs, lai cik jauniņš viņš bija, vīdēja kaut kas no Joreka.

-    Neko stulbāku neesmu dzirdējis, Vils teica. Tev liekas, ka mēs varam tā vienkārši aiziet pie viņa uz mājām un aletiometru nozagt? Padomā labi! Ja viņš ir bagāts virs, mājā noteikti ievilktas visneiedomājamākās pretielaušanās signalizācijas, ies vaļā zvani, īpašas slēdzenes un gaismas ar infrasarkaniem automātiskajiem slē­džiem…

-   Man tas ir kas jauns, atzinās Lira. Mūsu pasaulē nekā tamlīdzīga nav. No kurienes lai es to zinātu, Vil…

-    Labi, bet nu apdoma to ar skaidru galvu: viņam ir liela māja, kur aletiometru paslēpt, un cik ilgu laiku vajadzēs kramplauzim, lai izskatītu katru trauku skapi un atvilktni, slēptuvi katrā nama stūrī? Tie vīri, kas at­nāca uz mūsmājām, varēja rakņāties stundām, tomēr meklēto neatrada. Nešaubos, ka viņa nams ir krietni pla­šāks par manējo. Un gan jau ir arī seifs. Tātad, ja arī tur iezagsimies, necik tālu netiksim, kad jau būs klāt policija.

Lira nokāra galvu. Ko tur lai saka.

-   Kas tad mums atliek? viņa jautāja.

Vils neatbildēja. Nu, protams, mums. Tagad viņš ar Liru ir saistīts, gribi to vai negribi.

Vils aizsoļoja lidz krasta līnijai, tad atpakaļ uz terasi un atkal līdz ūdenim. Sasita plaukstas, cenzdamies rast atbildi, taču atbildes nebija, un viņš dusmīgi papurināja galvu.

-    Neatliek nekas cits… kā doties turp, Vils beigās teica. Jāiet un ar viņu jātiekas. Tavai zinātniecei lūgt palīdzību nevar, ja jau pie viņas bijusi policija. Gan jau viņa vairāk tic šiem nekā mums. Iekļuvuši mājā, vismaz apskatīsim galvenās telpas. Tas būs pirmais solis.

Nebildis vairs ne vārda, Vils iegāja istabā, kur bija gulējis, un pabāza vēstules zem spilvena. Gadījumā, ja viņus ar Liru pieķers, kaut tik labuma, ka tas nenonāks svešās rokās.

Lira gaidīja uz terases kopā ar Panteleimonu, kas sēdēja meitenei uz pleca spāres veidolā. Viņa izskatījās jau priecīgāka.

Mēs to šā vai tā dabūsim atpakaļ, Lira teica, man ir tāda nojauta.

Vils neteica neko. Viņi devās uz gaisa loga pusi.

Ejot līdz Hedingtonai kājām, aizritēja pusotra stunda. Lira rādija ceļu, vairīdamās no pilsētas centra, bet Vils, neteikdams ne vārda, modri vēroja apkārtni. Pat Arktikā, ceļā uz Bolvangaru, Lirai bija vieglāk toreiz līdzās bija ģiptieši un Joreks Bērnisons -, un tundrā, lai arī tā bija briesmu pilna, sastopot briesmas vaigā, tu tās atpazini. Šeit, pilsētā, kas it kā bija Liras pilsēta un tomēr ne, briesmas varēja šķist draudzīgas, nodevība smaidīja un saldi smaržoja; un, lai arī neviens negrasījās nedz Liru nogalināt, nedz ari šķirt no Panteleimona, viņi bija no­laupījuši viņas vienīgo gidu. Bez aletiometra Lira bija… tikai maza, pazudusi meitene…

Laimfīldhausa bija silta medus krāsā, un puse no nama fasādes bija noaugusi ar vīteņaugiem. No vienas puses māju ieskāva plašs, labi kopts dārzs ar krūmu aleju un grantsceliņu, kas aizlocījās līdz pat parādes dur­vīm. Rolsroiss stāvēja novietots divdurvju garāžas priekšā pa kreisi. Vils ievēroja, ka viss te izstaro bagatību un spēku, tadu kā neoficiāli iedibinātu pārākumu, ko daži augstākās sabiedrības angļi vēl aizvien uzskata par pašsaprotamu. Kaut kas šajā ainā lika zēnam sakost zobus, viņš pats nezināja, kas īsti, līdz pēkšņi atcerējās notikumu no agras bērnības. Māte bija viņu paņēmusi lidzi uz māju, kas kaut kādā veidā atgādinaja šo, abi bija uzģērbuši labākās dranas, Vilam bija priekšzīmīgi jā­uzvedas, un divi veci cilvēki — vīrietis un sieviete — māti saraudināja. Kad viņi abi māju atstāja, māte joprojām raudāja…

Lira pamanija, ka Vils, strauji elpodams, sažņaudz dū­res, un meitenei pietika prāta neizprašņat tas attiecās tikai uz Viļu, uz viņu ne. Vils dziļi ievilka elpu.

-    Labi, viņš sacīja, tagad laikam varētu mēģināt.

Vils devās pa piebraucamo ceļu uz priekšu, un Lira se­koja viņam cieši aiz muguras. Abi jutās pavisam neaiz­sargāti.

Pie durvīm karājās senlaicīga zvana aukla līdzīga kā Liras pasaulē. Vils nezinaja, ko ar to iesākt, kamēr Lira viņam neparādīja. Kad viņi auklu parāva, dziļi mājas iekšienē nošķindēja zvans.

Durvis atvēra tas pats kalps, kas vadīja limuzīnu, vienīgi šoreiz bez cepures. Viņš uzmeta skatienu Vilam, tad Lirai, un viņa sejai pārslīdēja tada kā ēna.

-   Mēs gribam satikt seru Čārlzu Letromu, Vils iesāka.

Zods viņam izslējās tāpat kā iepriekšēja naktī, runājot

ar bērniem, kas pie torņa mētāja akmeņus. Kalps pamāja.

-   Uzgaidiet šeit, viņš sacīja. Pateikšu seram Čārl­zam.

Durvis aizvērās. Tās bija pamatīgas ozolkoka durvis ar divām smagām slēdzenēm un bultām augšā un lejā. Vilam gan likās, ka neviens prātīgs kramplauzis ar pa­rādes durvīm nesāks. Turklāt mājas priekšā rēgojās labi saskatāms signalizācijas zvans, vēl ari milzīgi prožektori pie katra stūra. Tā ka nav ko domāt, ka varēs piekļūt aletiometram par ielaušanos jāaizmirst.

Durvīm tuvojās stingri soļi, tās atvērās, un Vils ielūko­jās tieši sejā vīram, kam bija bezgala daudz, bet gribējās vēl, kas bija nesatricināmi rāms, mierīgs un varens, ne­būt nejuzdamies vainīgs vai sakaunējies.

Juzdams, ka Lira līdzās kļūst nepacietīga un dusmīga, Vils aši nobēra: Atvainojiet, bet Lira domā, ka pirms dažam stundām, kad jūs viņu paņēmāt automašīnā, viņa tur kaut ko nejauši atstajusi.

-   Lira? Es nekādu Liru nepazīstu. Cik neparasts vārds! Es pazīstu bērnu, vārda Lizija. Un kas būtu jūs?

Domās lamādams sevi par aizmāršu, Vils teica: Es­mu viņas brālis. Marks.

-   Skaidrs. Sveicināta, Lizij jeb Lira. Lūdzu, nāciet iekšā!

Vīrs pakāpās sāņus. Ne Vils, ne Lira to īsti negaidīja, un

nu abi nedrošā gaitā iegāja namā. Vestibilā valdīja pus­krēsla, smaržoja pēc bišu vaska un puķēm. Kur vien pa­skaties, visas virsmas nopulētas un tīras, pie sienas sarkan­koka skapītī rindojās smalkas porcelānā figūriņas. Dziļāk telpā Vils manīja kalpu, kā gaidām, ka viņu pasauks.

-    Iesim uz manu kabinetu, — sers Čārlzs aicināja, at­vērdams citas durvis, kas veda laukā no vestibila.

Vecais vīrs bija pieklājīgs, pat viesmīlīgs, tomēr kaut kas viņa uzvedībā lika Vilam saglabāt modrību. Kabinets šķita plašs un ērts, te iederējās cigāri un ādas klubkrēsli, pieblīvēts grāmatplauktiem, gleznām, medību trofejām. Telpā rindojās trīs četras stikla vitrīnas ar antīkiem pēt­niecības rīkiem misiņa mikroskopiem, zaļu drānu pār­klātiem teleskopiem, sekstantiem, kompasiem; skaidrs bez vārdiem aletiometru bija iekārojis kolekcionārs.

-    Apsēdieties, sers Čārlzs aicināja, pamādams uz ādas dīvānu. Pats apsēdies krēslā aiz rakstāmgalda, vīrs turpināja: Nu? Kas jums būtu man sakāms?

-   Jūs nozagāt, Lira dedzīgi iesāka, taču Vils uzmeta meitenei izteiksmīgu skatienu, un viņa apklusa.

-    Lira domā, ka jūsu mašīnā kaut ko atstājusi, Vils jau atkal teica. Atnācām tam pakaļ.

-   Vai jūs runājat par šo priekšmetu? sers Čārlzs jau­tāja, izceldams no galda atvilktnes samta vīstokli. Lira pie­cēlās. Virs par meiteni nelikās ne zinis un attina drānu, atklādams aletiometru visā tā zelta cēlumā.

-    Jā! Lirai izlauzās, un viņa jau pastiepās, lai ale­tiometru paņemtu.

Taču virs aizvēra plaukstu. Rakstāmgalds bija plats, un Lira nevarēja līdz tai aizsniegties. Pirms meitene paspēja kaut ko uzsākt, vīrs, apsviedies riņķī, ievietoja aletiometru stikla vitrīnā un, to aizslēdzis, iebāza atslēgu vestes kabatā.

-    Bet tas jau nepieder jums, Lizij, viņš teica. Vai Lira, ja tas ir jūsu vārds.

-   Tas ir mans aletiometrs! Manējais!

Sers Čārlzs sērīgi, nopietni papurināja galvu, kā pār­mezdams Lirai un juzdams viņai līdzi, vienlaikus lik­dams manīt, ka šādi rīkojas viņas pašas laba.

-    Man ir pamats domāt, ka par to var šaubīties, ve­cais vīrs teica.

-    Bet tas taču pieder viņai! iebilda Vils. Patiešām! Viņa man to rādīja! Es zinu, ka tas ir viņas!

-   Ziniet, man liekas, ka tas jums vēl jāpierāda, sers Čārlzs turpināja. Man pašam nekas nav jāpierāda, priekšmets atrodas manā īpašumā. Pats par sevi sapro­tams, ka tas pieder man. Tāpat kā visi pārējie manas ko­lekcijas eksponāti. Lira, man jāsaka, ka jūtos pārsteigts, atklājot, ka esat tik negodīga…

-    Es neesmu negodīga! izsaucās Lira.

-Ai, esat gan! Teicāt, ka jūs sauc Lizija. Tagad uzzinu, ka jums ir cits vārds. Atklāti sakot, jums nav cerību kā­dam iestāstīt, ka tik vērtīgs priekšmets ir jūsējais. Ziniet ko? Izsauksim policiju!

Sers Čārlzs pagrieza galvu, lai pasauktu kalpu.

-    Nē, pagaidiet! pirms vecais virs paspēja bilst kaut vārdu, iesaucas Vils, bet Lira tikmēr apskrēja ap rakstām­galdu, un rokās viņai pēkšņi uzradās Panteleimons ņur­došs meža kaķis, kas, zobus atiezis, šņaca uz veco viru. Sers Čārlzs, ieraudzījis negaidīti parādījušos dēmonu, samirkšķinaja acis, taču pat nesarāvās.

-    Jūs pat nezināt, ko esat nozadzis, Lira plosījās.

-    Redzējāt, ka es to lietoju, nolēmāt pievākt un tā arī iz­darījāt. Un jūs jūs esat sliktāks par manu māti! Viņa vismaz zina, cik tas ir svarīgs, bet jūs grasāties aletio­metru vienkārši iemest kastē, lai stāv un pelē! Jums vajadzētu mirt! Ja tas būs manos spēkos, es likšu jūs nogalinat. Tādiem ka jūs dzīvē nav jēgas. Jūs esat…

Lira nespēja parunāt. Viņa spēja vienīgi iespļaut vīram tieši sejā, un to viņa arī izdarīja.

Vils rāmi sēdēja, klusēdams, vērodams, mezdams ska­tienus visapkārt, iegaumēdams, kur kas atrodas.

Sers Čarlzs nesteigdamies izvilka zīda mutautiņu un noslaucījās.

-     Vai jūs kādreiz spējat savaldīties? viņš jautāja.

-   Ejiet un apsēdieties, nejaukā sīkaļa!

Lira juta, ka viņas ķermenis trīc un no acīm izsprāgst asaras, un viņa nokrita uz dīvāna. Panteleimons, izslējis gaisā resnu kaķa asti, stāvēja meitenei klēpī, nenolaizdams kvēlojošo acu skatienu no vecā vīra.

Vils sēdēja mēms un apjucis. Sers Čarlzs taču jau sen varēja viņus triekt ratā. Kādu spēli gan viņš iecerējis?

Un tad Vils ieraudzīja kaut ko tik dīvainu, ka sākumā nosprieda: viņam rādās. No sera Čārlza audekla žaketes piedurknes gar sniegbalto krekla aproci izslīdēja sma­ragdzaļa čūskas galva. Melna mēle šaudījās turp atpakaļ, zvīņainā galva ar melnām, zelta lokos ietvertām acīm kus­tējās uz Liras pusi, tad uz Viļu un atpakaļ. Lira dusmu karstumā neko nemanīja, un ari Vils notvēra vien pāris mirkļu (čūska noslēpās vecā vīra piedurknē), tomēr zēna acis šokā iepletās.

Sers Čārlzs pārvietojās uz krēslu pie loga, nesteidzīgi tajā apsēdās un nogludināja bikšu vīles.

-     Es domāju, būs labāk, ja mazliet pievaldīsieties un ieklausīsieties manī, viņš sacīja. Jums tiešām nav citas izvēles. Ierīce ir manā īpašumā un tur ari paliks. Es to gribu. Esmu kolekcionārs. Varat spļaut, dauzīt kājas, brēkt pēc sirds patikas, taču, pirms spēsiet kādu pārliecināt, lai jūsos ieklausās, būšu savācis kaudzi dokumentu ar pie­rādījumiem, ka esmu to nopircis. Man tā ir nieka lieta. Un tad gan jums šo ierīci neredzēt kā savas ausis.

Abi bērni klusēja. Bet sers Čārlzs vēl nebija beidzis. Lielajā mulsumā Liras sirds vai stājās. Istabā valdīja nāves klusums.

-   Tomēr, vīrs turpināja, ir kaut kas, ko es vēlos vēl vairāk. Pats es to iegūt nevaru, tāpēc esmu gatavs no­slēgt ar jums darījumu. Atnesiet priekšmetu, ko kāroju, un atdošu jums kā jūs to saucāt?

-   Aletiometrs, Lira aizsmakušā balsī teica.

-    Aletiometrs. Interesanti gan. Aletheia[9], patiesība simboliski jā, skaidrs.

-    Kas tā par lietu, ko vēlaties iegūt? jautāja Vils. Un kur tā atrodas?

-    Tur, kur es nevaru nokļūt, bet jūs gan varat. Nešau­bos, ka esat atraduši kādas durvis. Pieļauju, ka ne pārāk tālu no Sammertaunas, kur šorīt izlaidu Liziju jeb Liru. Un viņpus durvīm plešas jau cita pasaule bez pieau­gušajiem. Tiktāl pareizi? Nu, redzat, vīrs, kas ierīkoja tās durvis, ir ieguvis nazi. To viņš tagad slēpj otrajā pasaulē un ir līdz nāvei pārbijies. Un viņam ir savi iemesli. Ja viņš ir tur, kur domāju, tad noteikti vecajā akmens tornī, kam visriņķi durvīm iegravēti eņģeļi. Torre degli Angeli.

Tad nu jums jādodas turp, un man viens pīpis, kā jūs tur nokļūsiet, mani interesē tikai un vienīgi nazis. Atnesiet to man, un saņemsiet pretī aletiometru. Žēl jau būs no tā šķirties, taču esmu godavīrs. Tāds, lūk, jūsu uzdevums atnest man nazi.

Vils neizturēja: Kas tas par vīru, kam nazis patlaban pieder? Sēdēdami rolsroisā, viņi brauca caur Oksfordu. Sers Čārlzs priekšējā sēdeklī, pa pusei pagriezies, savukārt aizmugurē Vils ar Liru un Panteleīmonu, kas patla­ban bija pele un centās rast mieru Liras rokās.

-   Kāds, kam uz nazi tiesību ir ne vairāk kā man uz ale­tiometru, atbildēja sers Čārlzs. Neveiksmīgas sagadī­šanās dēļ aletiometrs atrodas manā īpašumā, bet nazis viņa rokās.

-   No kurienes jūs, starp citu, zināt par citu pasauli?

-    Man zināmas daudzas lietas, par kurām jūs pat nenojaušat. Kas tur ko brīnīties? Esmu krietni vecāks un daudz labāk informēts. Abas pasaules savieno vairākas durvis; zinātāji var miera vējos ceļot turp un atpakaļ. Čitagaces pilsētā savulaik bija tā sauktā mācītu vīru ģilde, kas ar to vien nodarbojās.

-   Jūs pats neesat no šīs pasaules! Lira negaidot teica. Jūs esat no turienes, vai ne?

Atmiņā atkal kaut kas dīvaini uzplaiksnīja. Lira bija gandrīz vai pārliecināta, ka ar šo viru ir sastapusies agrāk.

-   Neesmu gan, sers Čārlzs noliedza.

Vils turpināja: Ja vēlamies no tā cilvēka iegūt nazi, mums taču par viņu jāzina kaut kas vairāk. Neba viņš mums to tik vienkārši atdos, vai ne?

-    Protams, ne. Tas taču ir vienīgais līdzeklis, ar ko iespējams atvairīt Rēgus. Viegli tas noteikti nebūs.

-   Rēgiem no naža ir bail?

-   Nāvīgi bail.

-   Kāpēc viņi uzbrūk tikai pieaugušajiem?

-   Šobrīd jums tas nav jazina. Nav svarīgi. Lira, sers Čārlzs vērsās pie meitenes, labāk pastāstiet man par savu izcilo draugu.

Sers Čārlzs domāja Panteleimonu. Dzirdot viņa teikto, Vils saprata, ka piedurknē noslēptā čūska arī ir dēmons un sers Čārlzs noteikti nāk no Liras pasaules. Par Pantelei­monu viņš jautāja, gribēdams izsist viņus no sliedēm: tātad sers Čārlzs nezina, ka Vils pamanījis viņa dēmonu.

Lira piekļāva Panteleimonu pie krūtīm, un tas kļuva par melnu žurku, kas šaustīja asti ap viņas delmu un sarkanām acīm glūnēja uz seru Čārlzu.

-   Jums viņš nemaz nav jāredz, meitene teica. Viņš ir mans dēmons. Domādami, ka šajā pasaulē dēmonu nav, jūs kļūdāties. Jūsējais ir mēslu vabole.

Sers Čārlzs nepalika atbildi parādā: Ja Ēģiptes faraonus apmierināja skarabeju [10] pārstāvniecība, tad tie­šam. Tātad jūs ieradāties no citas pasaules. Cik aizrau­joši! Vai aletiometrs ari nāk no turienes, vai arī jūs to kaut kur pa ceļam nočiepāt?

-    Man to iedeva, Lira nikni attrauca. Džordanas koledžas direktors manā Oksfordā. Tas ir likumīgi mans. Turklāt jūs, stulbais, smirdošais veci, taču nezināt, ko ar to iesākt, jums to pat simt gados neatšifrēt. Jums ale­tiometrs ir rotaļlieta. Bet man tas ir vajadzīgs, arīdzan Vilam. Gan jau mēs to atgūsim, neraizējieties.

-   Tad jau redzēsim, atcirta sers Čārlzs. Šeit es jūs iepriekšējā reizē izlaidu. Vai tagad izkāpsiet tepat?

-    Nē, atbildēja Vils, ieraudzījis tuvumā uz ceļa ap­stājušos policijas mašinu. Uz Čitagaces pilsētu jūs Rēgu dēļ tāpat nevarat iet, tāpēc vai nav vienalga, kur logs atrodas. Vediet mūs tālāk uz ceļa apli.

-    Kā vēlaties, atbildēja sers Čārlzs, un mašīna brauca tālāk. Ja vien dabūsiet nazi, piezvaniet, un Alans pēc jums atbrauks.

Neviens vairs nebilda ne vārda, līdz šoferis apstādināja mašīnu. Tiklīdz Vils ar Liru izkapa, sers Čārlzs, nolaidis loga stiklu, Vilam paziņoja: — Starp citu, ja neizdodas dabūt nazi, neapgrūtiniet sevi, nenāciet pie manis. Ja ieradīsieties tukšām rokām, izsaukšu policiju. Man jau acu priekšā stāv aina tiklīdz nosaukšu jūsu īsto vārdu, viņi zibenīgi būs klāt. Jūs taču esat Viljams Perijs, vai ne? Ja, tā jau man likās. Šīsdienas laikrakstā nodrukāts lielisks jūsu portrets.

Un tad mašīna lēnam aizbrauca. Vils zaudēja valodu.

Lira paraustīja zēnu aiz rokas. Neņem galvā, mei­tene teica. Viņš nevienam neteiks. Ja būtu gribējis, sen jau to būtu izdarījis. Gājuši!

Desmit minūtes vēlāk Vils ar Liru stāvēja mazajā skvērā Eņģeļu torņa pakājē. Vils izstāstīja Lirai par dēmonu-čūsku, un meitene klusēdama apstājās ielas vidū, jau atkal neskaidru atmiņu tirdīta. Kas bija šis vecais vīrs? Kur gan viņi agrāk bija tikušies? Diez kas nav atmiņa Liru vila.

-    Negribējās teikt, viņam dzirdot, Lira klusi teica, bet pagājušo nakti es tur augšā redzēju vīrieti. Kad bērni pie torņa ārdījās, viņš lūkojās lejup…

-    Kāds viņš izskatījās?

-   Jauns, sprogainiem matiem. Nepavisam ne vecs. Bet redzēt redzēju viņu vien īsu mirkli pašā torņa galā, virs robainās malas. Nospriedu, ka tas varētu būt… vai atceries Andželiku ar Paolo? Puisēns toreiz ierunājās, ka viņiem tepat pilsētā esot vecākais brālis, taču Andželika aprāva viņu pusvārdā, it kā viņš būtu izpļāpājis noslēpu­mu. Nu, manuprāt, tas varētu būt tas brālis. Varbūt arī viņš ir ieradies pec naža. Un, jādomā, to zina visi bērni. Vai tik viņi tieši tāpēc šeit neatgriezās?

-   Hm, Vils, pametis skatienu augšup, novilka, varbūt.

Lira atcerējās bērnu sarunas tai rītā: neviens bērns

neiešot tornī, viņi teica; tur esot baismi. Lira atcerējās neomulīgo sajūtu, kas pārņēma viņus ar Panteleimonu, pirms došanās uz pilsētu ielūkojoties pavērtajās durvīs. Varbūt tāpēc bērni gribēja, lai tur ieiet pieaugušais. Liras dēmons saules gaismā patlaban plivinājās meitenei ap galvu kā pavērta, bažīgi čukstoša mute.

-   Kuš, meitene atčukstēja, — mums nav izvēles, Pan. Paši vainīgi. Jācenšas vērst visu par labu, nekas cits jau neatliek.

Vils nogriezās gar torņa sienu pa labi. Gar stūri veda bruģēta aleja, kas nošķīra torni no blakusēkas, un Vils tagad soļoja, mezdams skatienu augšup un izvērtēdams situāciju. Lira zēnam sekoja. Apstājies zem loga trešā stāva līmenī, Vils uzrunāja Panteleimonu: Vai tu neva­rētu uzlaisties tur augšā? Un ielūkoties logā?

Panteleimons, acumirkli kļuvis par spāri, lidoja aug­šup. Viņš tik tikko spēja tur uzlidot, un Lira izdvesa ap­rautu brēcienu, kad dēmons nosēdās uz palodzes un pali­ka tur pāris sekunžu, un tad atkal laidās lejā. Nopūtusies meitene dziļi ievilka elpu kā izglābts slīkonis. Vils samul­sis sarauca pieri.

-   Smagi, Lira paskaidroja, kad tavs dēmons dodas projām, tev sāp…

-Atvaino! Vils teica un tad vērsās pie Panteleimona: Vai kaut ko redzēji?

-   Kāpnes, dēmons stāstīja, kāpnes un neapgaismo­tas telpas. Pie sienām karājas zobeni, šķēpi un vairogi tikpat ka muzejā. Un vēl es redzēju vīru. Viņš… dejoja.

-    Dejoja?

-   Kustējās turp un atpakaļ… vicinādams roku. Vai ari kā cīnoties pret neredzamu ienaidnieku… Redzēju viņu tikai caur pavērtām durvīm. Neskaidri.

-   Nez, vai šis cīkstējās ar Rēgu? Lira minēja.

Netikuši pie labāka izskaidrojuma, Vils ar Liru vir­zījās tālāk. Viņpus tornim augsta, ar sadauzītiem stik­liem noklāta mūra siena (Panteleimons vēlreiz uzlidoja augšā paskatīties) ieskāva nelielu dārzu regulāras, ap strūklaku izvietotas dobes ar ārstniecības augiem; otrā pusē vīdēja aleja, tā veda atpakaļ uz skvēru. Mazie torņa logi visapkārt bija dziļi iegrimuši kā samiegtas acis.

-    Nekas cits neatliek kā iet pa parādes durvīm, se­cināja Vils.

Uzkāpis pa kāpnēm, zēns atgrūda durvis plaši vaļā. Sma­gās eņģes nočīkstēja, un telpā ielauzās saules gaisma. Vils spēra pāris soļu iekšā un, neviena neredzēdams, gaja tālāk. Lira sekoja viņam cieši aiz muguras. Grīdu klāja gadsimtu gaitā gludi nodilušas akmens plāksnes, telpā juta vēsumu.

Pametis skatienu lejup, Vils nokāpa tiktāl, lai redzētu, ka pakāpieni ieved plašā telpā ar zemiem griestiem; vienā telpas galā vīdēja milzīgs izdzisis pavards, sienas bija melnas no sodrējiem. Neviena nemanīja, un Vils uz­kāpa atpakaļ priekštelpā, kur ieraudzīja Liru ar augšup vērstu skatienu un lupām piespiestu pirkstu.

Es viņu dzirdu, meitene čukstēja. Izklausās, ka runājas pats ar sevi.

Ari Vils saausljies dzirdēja klusu, dungojošu murmi­nāšanu, ko ik pa brīdim pārtrauca griezīgi smiekli vai aprauts, nikns kliedziens. Izklausījās pēc vājprātīgā.

Piepūtis vaigus, Vils kāpa augšā. Kāpnes bija no samelnējuša ozolkoka milzīgas un platas -, pakāpieni tik­pat apdiluši kā akmens plāksnes: pārāk pamatīgas, lai zem soļiem čīkstētu. Jo augstāk Vils kāpa, jo biezākā tumsā iekļuva vienīgais apgaismojums nāca no maza, dziļi iegrimuša loga katra kāpņu posma galā. Nākamajā stāvā Vils ar Liru piestāja, ieklausījas, tad virzījās tālāk; vīrieša balss nu bija dzirdama pamīšus ar aprautiem, rit­miskiem soļiem. Balss naca no istabas otrpus kāpņu tel­pai, kam durvis stāvēja pusviru.

Pietipinājis klāt, Vils pagrūda durvis mazliet plašāk, lai var ieskatīties telpā.

Istaba bija liela, griestus klaja lekni zirnekļu tīklu kum­šķi. Gar sienām rindojās grāmatplaukti ar slikti saglabā­tiem sējumiem apdrupušiem, sabirzušiem, mitruma defor­mētiem. Dažas grāmatas, izrautas laukā no plaukta, atvēr­tas mētājās uz grīdas vai platajiem, apputējušajiem galdiem, citas juku jukām bija sagrūstas atpakaļ plauktā.

Istabas vidū jauns vīrietis… dejoja. Panteleimons nebija melojis tā nudien izskatījās. Uzgriezis durvīm muguru, jauneklis šļūca te uz vienu pusi, te otru, nepārstādams turēt uz priekšu izstieptu labo roku, tādejādi it kā izbrīvē­dams ceļu starp neredzamiem šķēršļiem. Rokā satvertais nazis nebija nekas īpašs. Tam bija truls, apmēram astoņas collas garš asmens, un to viņš meta uz priekšu, vicināja sāņus, iztaustīja sev priekšā, grūda augšā lejā, visu to da­rīdams tukšā gaisā.

Jauneklis veica pusapgriezienu, un Vils soli atkapās. Pielicis pirkstu pie lūpām, viņš pamāja Lirai un vedinaja viņu augšup pa kāpnēm uz nākamo stāvu.

-    Ko viņš tur dara? meitene čukstēja.

Vils, cik labi vien varēdams, redzēto aprakstīja.

-   Izklausās pēc trakā, teica Lira. Vai viņš ir kalsns, ar sprogainiem matiem?

-   Jā. Rudmatis tāds pats kā Andželika. Galīgi jucis. Nezinu, bet man liekas, ka ies smagāk, neka teica sers Čārlzs. Vispirms palūkosim, kas tur augšā, un tad paru­nāsim ar viņu.

Lira neko vairāk nejautāja, tikai sekoja Vilam uz nā­kamo kāpņu laukumu un tad uz pēdējo stāvu. Te bija daudz gaišak balti krāsotu kāpņu posms veda līdz jum­tam vai drizāk līdz koka un stikla būvei, kas atgādinaja nelielu siltumnīcu. Pat kāpņu pakāje juta siltumu, ko celtne sevī uzsūca.

Kamēr viņi tā stāvēja, augšā atskanēja vaids.

Vils ar Liru salēcās. Abi bija svētā pārliecībā, ka bez viņiem tornī atrodas vēl tikai viens cilvēks. Panteleimons jutās tik pārsteigts, ka, acumirklī pārtapis no kaķa putnā, uzlaidās Lirai uz krūtīm. Tieši tobrīd Vils ar Liru apķērās, ka satvēruši viens otra roku, un tagad nesteig­damies palaida tās vaļā.

-   Jādodas palūkot, Vils čukstēja. Es iešu pirmais.

-    Tas būtu jadara man, Lira atčukstēja. Ņemot vērā, ka pie visa vainīga esmu es.

-   Tā kā tu esi vainīga, tagad klausīsi mani!

Lira gan uzmeta lūpu, tomēr palaida Viļu sev pa priekšu.

Vils izkāpa saulē. No stikla celtnes atstarojošā gaisma žilbināja. Arī sutināja kā augu mājā, un Vils nedz kārtīgi redzēja, nedz varēja paelpot. Sataustījis durvju kliņķi, zēns to pagrieza un, izstiepis roku, sargājot acis no sau­les, aši spēra soli ārā.

Nu Vils bija uz skārda jumta, ko apjoza nelīdzens mūra valnis. Stikla būve atradās centrā, un skārds vaļņa iekš­pusē slīpi liecās lejup uz tekni, kur vidēja taisnstūrveida caurumi lietusūdens novadīšanai.

Tieši saulē uz skārda jumta gulēja vecs vīrs baltiem matiem. Seja viņam bija nobrāzta un apdauzīta, viena acs aizvērta, un, pienākot tuvāk, atklājās, ka rokas vīram ir sasietas aiz muguras.

Izdzirdis soļus, vīrs novaidējās un centās pagriezties, lai aizsargātos.

-    Nebaidieties, Vils klusi teica, mēs jums neko ļaunu nedarīsim. Vai to pastrādāja cilvēks ar nazi?

-   Mm, vecais vīrs atrūca.

-   Tūdaļ dabūsim vaļā. Sasiets nevīžīgi…

Virve tiešām bija sasieta nemākulīgi, steigā, un, tik­līdz zēns apķērās, kā mezglu atraisīt, tā ātri nokrita zemē. Vils ar Liru palīdzēja vīram piecelties un aizveda vaļņa paēnā.

-   Kas jūs esat? Vils jautāja. Nedomājām, ka šeit ir divi cilvēki. Šķita, ka tikai viens.

-    Mani sauc Džakomo Paradizi, vecais vīrs caur iz­dauzītajiem zobiem murmināja. Es esmu nesējs. Un neviens cits. Jauneklis man to nozaga. Vienmēr atradīsies kāds muļķis, kas naža dēļ uzņemsies tādu risku. Lai nu kā, šitais ir galīgi traks. Grasās mani nogalināt…

-    Nu jau vairs ne, Lira teica. Kas par nesēju? Ko tas nozīmē?

-    Ģilde uzticējusi man glabāt brīnumnazi. Kur viņš patlaban ir?

-    Apakšstāvā, atbildēja Vils. Mēs pagājām viņam garām. Viņš mūs neredzēja. Vicināja nazi pa gaisu…

-    Mēģina izgriezties cauri. Neizdosies. Ja viņš…

-    Uzmanieties! Lira brīdināja.

Vils pagriezās. Viņu mazajam slēpnim no lejas tuvojās jauneklis. Pamanīti viņi vēl nebija, taču noslēpties vairs nevarēja, un neatlika nekas cits kā palikt uz vietas. Tik­mēr jauneklis, apjautis kustību, apsviedās riņķī ar seju pret viņiem.

Panteleimons, zibenīgi kļuvis par lāci, saslējās pakaļkājās. To, ka lācis jauneklim nepieskarsies, zināja tikai Lira, sve­šais, protams, samirkšķināja acis un pirmajā mirklī sa­stinga, taču Vils redzeja, ka jauneklis netic savām acīm. Tas cilvēks tiešām bija jucis. Rudie, sprogainie mati bija savē­lušies, uz zoda spīdēja siekalu lāses, acis pārgrieztas baltas.

Turklāt svešajam bija nazis, bet viņi bija kailām rokām.

Vils pieliecies iznāca laukā no slēpņa, tālāk no vecā vīra, gatavs lēkt vai cīnīties, vai arī atsprāgt sāņus.

Jauneklis metās uz priekšu, vēzēdams pret Viļu nazi pa kreisi pa labi atkal pa kreisi, nākdams arvien tu­vāk, piespiezdams Viļu atkāpties, līdz iedzina zēnu stūrī starp divām sienām.

Lira zagās uzbrucējam klāt no muguras, turēdama roka virves saišķi. Vils zibenīgi metās uz priekšu, tieši kā pret iebrucēju savās mājās un ar tādiem pašiem panāku­miem pretinieks slampāja atpakaļ un, negaidot paklu­pis pret Liru, sabruka uz skārda jumta. Viss notika tik pēkšņi, ka Vils pat nepaspēja nobīties. Tomēr paguva ieraudzīt, ka nazis, izlidojis jauneklim no rokas, dažas pēdas tālāk acumirklī ar asmeni uz leju iegrimst skārdā, sastapdams ne lielāku pretestību kā tad, ja būtu iekritis sviestā. Iegrimis līdz spalam, nazis acumirklī sastinga.

Jauneklis, aši apsviedies riņķī, sniedzās pēc tā, bet Vils uzlēca pretiniekam uz muguras un sagrāba viņu aiz ma­tiem. Kauties Vils bija iemācījies skolā tur izdevību netrūka, kad citi bērni aptvēra, ka ar Vila māti kaut kas nav kārtībā. Zēns toreiz saprata, ka skolas kautiņa mēr­ķis ir nevis iegūt punktus par skaistu izpildījumu, bet pie­spiest pretinieku padoties, proti, jānodara otram lielākas sāpes, nekā viņš nodara tev. Vils zināja arī, ka jāgrib otru sāpināt, turklāt zēns bija atklājis, ka nebūt ne visi izšķi­rošajā mirklī uz to ir spējīgi. Lai nu ka, bet viņam pašam dūšas pietika.

Tatad Vils nebija iesācējs, tomēr ar teju pieaugušu, ar nazi bruņotu vīrieti gan vēl nebija cīnījies, un tagad, vai tur lūst vai plīst, nedrīkstēja ļaut viņam pacelt nokritušo nazi.

Ieklupis jaunekļa biezajos, mitrajos matos, Vils no visa spēka rāva tos uz savu pusi. Pretinieks noņurdēja un metās sāņus, taču Vils ieķērās vēl ciešāk, un jauneklis sāpēs un dusmās ieaurojās. Viņš pielēca kājās un metās atpakaļ, iespiezdams Viļu starp sevi un valni. Tas nu gāja pāri Vila spēkiem zēns saplaka kā pārdurts balons, rokas šokā atslāba. Pretinieks izrāvās.

Nejauki sagriezies, Vils krita ar ceļiem pret notekcau­ruli, taču ilgi tur palikt nevarēja. Ar grūtībām uzslējies, zēns lūkoja piecelties, un, to darot, kāja ieslīdēja notekcaurumā. Vienu drausmīgu mirkli likās, ka zūd pamats. Pirksti izmisīgi ķērās pie siltā skārda. Taču tik traki nemaz nebija kreisā kāja gan karājās gaisā, tomēr pārē­jais ķermenis bija drošībā.

Izvilcis kāju atpakaļ šaipus valnim, Vils piecēlās. Jau­neklis jau bija aizsniedzies līdz nazim, tomēr izvilkt no skār­da to nepaguva, jo Lira, skrāpēdama, sperdama un kozdama kā kaķis, ieklupa viņam mugurā. Tomēr, lūkojot ieķerties pretiniekam matos, tvēriens nogāja greizi un jauneklis at­grūda Liru malā. Pieceļoties viņam roka bija nazis.

Lira nokrita zemē lidz ar Panteleimonu patlaban meža kaķi spalvu gaisā, atņirgtiem zobiem. Vils ieska­tījās pretiniekam tieši seja, tikai tagad viņu pa īstam uzlūkodams. Protams tas bija Andželikas brālis, turklāt no viņa strāvoja ļaunums. Patlaban pretinieks pilnībā koncentrējās uz Viļu, rokā turēdams nazi.

Taču arī Vils negaidīja kā jēriņš.

Kad Lirai no rokām izkrita virve, Vils to paķēra un ap­tina ap kreiso roku, tā aizsargādamies pret nazi. Patla­ban viņš sāniski virzījās starp jaunekli un sauli, līdz ar to likdams pretiniekam šķielēt un mirkšķināt acis. Vēl vai­rāk stikla celtne meta spožus atspulgus tieši jauneklim acīs, un vienubrīd, kā Vils manīja, pretinieks bija tikpat kā akls.

Izdarījis lēcienu pa kreisi no jaunekļa tālāk no naža ar augsti paceltu kreiso roku, Vils pamatīgi iespēra viņam pa ceļgalu. Zens rūpīgi nomērķēja, un spēriens izdevās. Jauneklis klusi ieņurdējās un, lempīgi saliecies, atmugu­riski nogāzās zemē.

Vils metās viņam virsū, sizdams ar abām rokām un sperdams, sperdams, sperdams, kur vien tika klāt, lik­dams pretiniekam atkapties aizvien talak, līdz pat stikla celtnei. Ja vien varētu viņu aizdzīt līdz kāpņu galam…

Šoreiz jaunekļa kritiens izrādījās smagaks labā roka ar visu nazi noslīga uz skārda jumta Vilam pie kājām. Vils aši un spēcīgi tai uzmina, iespiezdams jaunekļa plaukstu starp spalu un skārdu, pēc tam, apvijis virvi stingrāk sev ap roku, uzmina otrreiz. Jauneklis ievaidejies atlaida nazi. Vils zibenīgi aizspēra to projām, laimīgā kārtā ar kurpi precīzi trāpīdams spalam, un nazis griezdamies aizgāja pār skārdu un apstājas pie notekcaurules drenāžas cauruma. Virve ap roku atkal bija kļuvusi vaļīga, un gan uz skārda, gan arī Vila kurpēm nez no kurienes bija izšļācies pārsteidzoši daudz asiņu. Pretinieks centās uzslieties kājās…

-   Uzmanies! brīdināja Lira, taču Vils jau bija gatavībā.

Bridi, kad jauneklis zaudēja līdzsvaru, Vils metās tam

virsu, no visa spēka saspiezdams pretinieka krūškurvi. Jauneklis atmuguriski iegāzās stiklos, tie acumirklī sa­plīsa, un ari trauslais koka rāmis bija pagalam. Nu viņš izpleties gulēja postažas vidū, kas stiepās vai līdz kāp­nēm, un grābstījās pēc durvju kliņķa, kas ne pie kā netu­rējās un tagad palika viņam roka. Jauneklis kārtējo reizi nogāzās augšpēdus, un atkal šķindēja stikli.

Tikmēr Vils, aizskrējis līdz notekcaurulei, pacēla nazi, un cīņa bija galā. Jauneklis sagraizījies un apdauzījies uzsteberēja pa kāpnēm, ieraudzīja virs sevis stāvam Viļu ar nazi rokā un, bezspēcīgās dusmās paskatījies uz zēnu, pagriezās un laidās prom.

-   Vai manu, teica Vils piesēzdams. Vai!

Kaut kas bija sagajis grīstē, un viņš tikai tagad to ievēroja. Nometis nazi, Vils piespieda kreiso roku sev klāt. Virves mudžeklis bija piesūcies ar asinīm, un kad viņš to noņēma…

-   Tavi pirksti! Lira dvesa. Ai, Vil…

Mazais pirkstiņš un zeltnesis nokrita līdz ar virvi.

Galva reiba. Asinis spēcigi pulsēja stumbeņos, kur reiz bija bijuši pirksti, arī džinsi un kurpes bija piesūkušās asinīm. Vilam nācās atgulties un uz brīdi aizvērt acis. Sāpēt tik ļoti nesāpēja, un kaut kur prāta stūrītī viņš, truli pārsteigts, to piefiksēja tie bija drīzāk nemitīgi amura belzieni dziļi iekšā, nevis izteikti asa sāpe, kad tu sev iešņap no ārpuses.

Savu mūžu Vils nebija jutis tādu vājumu. Vienubrīd sajūta bija kā miegā. Lira ņēmās ap viņa roku. Pieslējies sēdus, lai aplūkotu postījumus, Vils juta, ka metas ne­labi. Vecais virs bija tepat tuvumā, taču Vils nevarēja redzēt, kas ar viņu ir, un nu Lira sāka ar viņu runāt.

-Ak, ja mums būtu asinssūna, meitene sūrojās, ko lieto lāči, es varētu visu vērst uz labo pusi, Vil, tiešām varētu skaties, šo virves galu aptīšu tev ap roku, lai apturētu asiņošanu, tāpēc ka ap pirkstiem tīt nevar, jo to taču nav, turi roku mierīgi…

Vils ļāva meitenei darboties tālāk un ar acīm sameklēja pirkstus. Rau, tur jau tie bija sačokurojušies uz skārda kā asiņainas jautājuma zīmes. Vils iesmējās.

-     Ei, Lira uzsauca, beidz! Tagad celies! Paradizi kungam ir zāles, ziede, nezinu, varbūt vēl kaut kas. Tev jānokāpj lejā. Andželikas brālis ir prom — redzejam, kā šis izmetas laukā pa durvīm. Nu jau būs gabalā. Tu viņu pieveici. Nāc nu, Vil, nāc taču…

Šķendēdamās un pieglaimodamās Lira virzīja Viļu uz pakāpieniem, un abi taustīdamies gāja pa saplēstajiem stikliem un koka skaidām, kamēr tika līdz mazai, vēsai telpai blakus kāpņu laukumam. Gar sienām tur rindojās plaukti ar pudelēm, krūkām, podiem, piestiņām, mieze­riem un laboratorijas svariem. Zem nenomazgāta loga vīdēja akmens izlietne, virs kuras vecais vīrs tagad trī­cošām rokām no lielākas pudeles kaut ko pārlēja mazākā.

-    Apsēdies un izdzer! viņš teica, ieliedams glāzītē tumšu šķidrumu.

Vils apsēdies paņēma glāzīti. Pirmais malks dedzināja rīkles galu kā uguns. Lira izņēma glāzīti Vilam no rokām, lai, aiz pārsteiguma aizraujoties elpai, tā nenokrīt zemē.

-   Izdzer visu! vecais vīrs uzstāja.

-   Kas tas ir?

-   Plūmju brendijs. Dzer!

Vils dzēra jau uzmanīgāk. Nu roka sāka sāpēt ne pa jokam.

-    Vai jums būs pa spēkam sadziedēt brūces? Lira izmisīgi jautāja.

-    O, jā, mūsu krājumos ir zāles pret visām slimībām! Meitēn, atvelc tagad to galda atvilktni un izņem laukā pārsēju!

Vils ieraudzīja nazi, tas stāvēja uz galda istabas vidū, taču paņemt to nepaguva, jo vecais vīrs jau kliboja atpa­kaļ ar ūdens trauku.

-   Iedzer vēl! viņš teica.

Kamēr vecais vīrs apstrādāja roku, Vils, sažņaudzis rokā glāzi, aizvēra acis. Nežēlīgi dedzināja, un tad zēns juta, ka plaukstas locītavai pieskaras raupjš dvielis un ap rētām kaut kas maigāks. Uz brīdi pirkstu stumbeņus apņēma vēsums un pec tam atkal sāpes.

-    Vērtīga ziede, vecais vīrs teica. Ļoti grūti iegūs­tama. Neaizstājama ievainojumiem.

Apputējusi, apvazāta parasta antiseptiskas ziedes tū­biņa tādu Vils savā pasaulē varēja nopirkt katrā ap­tiekā. Vecais vīrs izturējās tā, it kā ziede būtu gatavota no mirrēm [11] . Vils novērsās.

Kamēr vecais vīrs uz brūcēm lika apsēju, Lira izdzir­dēja, ka Panteleimons viņu klusi sauc; viņš aicināja pienākt pie loga un palūkoties laukā. Patlaban Liras dēmons lauku piekūna veidolā bija uzmeties uz atvērtā loga malas, un viņa acis lejā bija pamanījušas kustību.

Lira, piebiedrojusies Panteleimonam, ieraudzīja pazīsta­mu stāvu Andželika skrēja pie sava vecākā brāļa Tulio, kas, ar muguru atbalstījies pret sienu, stāvēja šaurās ieliņas pretējā pusē un vicināja rokas tā, it kā atgaiņātu no sejas sikspārņu baru. Tad Tulio pagriezies sāka ar rokām braukt pār sienas akmeņiem, katrā cieši ielūko­damies, skaitīdams tos un iztaustīdams šķautnes. Jau­nekļa pleci saguma, kā izvairīdamies no uzbrukuma, un viņš purināja galvu.

Andželika krita izmisumā, tāpat arī mazais Paolo viņai aiz muguras; abi bērni pienāca pie lielā brāļa un satvēra viņu aiz rokām, cenzdamies novērst uzmanību no tā, kas viņu satrauca.

Lira, juzdama nelabumu, saprata, kas notiek jaunek­lim uzbruka Rēgi. Andželika, lai gan neko neredzēja, pro­tams, to zināja, bet mazais Paolo raudāja un sita gaisu, cenzdamies Rēgus aizdzīt, taču veltīgi Tulio liktenis bija izlemts. Jaunekļa kustības kļuva aizvien apātiskākas, līdz beidzot viņš aprima pavisam. Andželika piekļāvās brālim, bez apstājas raustīja viņu aiz rokas, taču nekas nespēja Tulio atdzīvināt; Paolo neskaitāmas reizes uz­runāja Tulio vārda, it kā šadi varētu viņu atsaukt.

Te pēkšņi Andželika, kā sajuzdama Liras skatienu, pavērās augšup. Abu meiteņu acis īsu mirkli sastapās. Lira juta grūdienu, it kā Andželika būtu viņai iesitusi tik neganti acīs gailēja naids, un tad Paolo, pamanījis, ka Lira skatās, arī pacēla acis uz augšu un sīkā puišeļa balstiņā iebrēcās: Mēs jus nogalināsim! Jūs nodarījāt pāri Tulio! Mēs jūs šā vai tā nogalināsim!

Abi bērni pagriezušies metās prom, atstādami uzvarē­to brāli, un Lira, nobijusies un juzdamās vainīga, atgrie­zās istabā un aizvēra logu. Nedz vecais vīrs, nedz Vils neko nebija ievērojuši. Džakomo Paradizi uzsmērēja brū­cēm vēl vienu ziedes kārtiņu, bet Lira, cenzdamās nule redzēto izdzēst no prāta, pilnībā pievērsās Vilam.

-    Viņa rokai kaut kas jāapsien, Lira teica, lai ap­turētu asiņošanu. Citādi tā nerimsies.

-   Jā, es zinu, vecais virs sacīja, un viņa balsī jautās skumjas.

Kamēr viņi lika rokai apsēju, Vils novērsies malciņiem izdzēra plūmju brendiju. Patlaban viņš bija nomierinājies un visu uztvēra, kā skatīdamies no malas, lai gan roka pretīgi sāpēja.

-   Nu, teica Džakomo Paradizi, te nu būs ņem nazi tas ir tavs!

-    Es negribu, teica Vils. Negribu ar to ņemties.

-    Tev nav izvēles, atbildēja vecais vīrs. Tagad ne­sējs esi tu.

-    Ja mani neviļ atmiņa, pirms brīža dzirdēju, ka tas esatjūs!

-   Mans laiks pagājis, vīrs atbildēja. Nazis zina, kurā brīdi atstāt vienu roku un iegult citā, un man zināms, pēc kā to var pateikt. Netici? Paskaties!

Vecais vīrs izstiepa kreiso roku. Tai nebija mazā pirk­stiņa un zeltneša tāpat kā tagad Vilam.

-   Jā, vīrs teica, — arī man. Cīniņā zaudēju tos pašus pirkstus, un tā ir nesēja pazīme. Arī es to iepriekš nezināju.

Lira ieplestām acīm apsēdās. Vils ar labo roku pie­ķērās apputējušajam galdam. Viņš nekādi nespēja atrast īstos vārdus.

-    Bet es mēs šeit ieradāmies tikai tāpēc tāpēc, ka viens vīrs Liru apzaga un, sakārojis nazi, pateica: ja atnesīsim to viņam, viņš…

-    Es to vīru pazīstu. Melis, blēdis. Viņš jums neko neatdos, varat nešaubīties! Nazi viņš gan grib, taču, to ieguvis, jūs nodos, pat aci nepamirkšķinājis. Viņš nekad nebūs nesējs. Nazis likumīgi pieder tev!

Visai negribīgi Vils pievērsās ierocim. Pievilka to sev klāt. Izskatījās pēc pavisam necila dunča ar abpusgriezigu asmeni. Metāls nespodrs. Asmens aptuveni astoņas collas garš, ar mazu tā paša metāla šķērslīti pie spala. Rožkoka spals. Ieskatoties vērīgāk, Vils pamanīja, ka rožkoku caur­vij zelta stieplites, kas veido rakstu, ko varēja saskatīt, tikai apgriežot nazi otrādi tad parādījās eņģelis ar sakļau­tiem spārniem. Otrā pusē bija cits eņģelis ar paceltiem spārniem. Stieplites stingrākam tvērienam veidoja reljefu, un, nazi paceļot, Vils juta, ka tas ir viegls un parocīgs, stiprs un ērti satverams un asmens nepavisam nav truls. Visā visumā šķita, ka tieši zem metāla virsmas atšķetinās dū­makainu krāsu virpulis: dziļi tumšs purpurs, jūras zilgme, zemes brūnganums, mākoņu pelēcīgums un tumšais koku vainagu paēnas zaļums, ēnu gamma kapa galvgalī, vaka­ram nolaižoties pār tuksnesīgu kapsētu, ja vispār ēnai ir nokrāsas, tāds, lūk, bija brīnumnaža asmens.

Asmens malas gan bija dažādas. Ļoti atšķirīgas. Viena žilbinoši spožs metāls, kas it kā saplūda ar smalkajiem ēnu toņiem, tomēr bija neaprakstāmi ass tērauds. Vila acis, uzlūkojot asmeni, samiedzās tik ass tas šķita. Otra mala bija tikpat asa, taču sidrabainā krāsā, un Lira, pametusi skatienu pār Vila plecu, teica: Esmu jau redzējusi šādu krāsu! Tādā bija asmens, ar kuru gribēja izšķirt mūs ar Panu, mats matā!

Ar šo pusi, pieskardamies tēraudam ar karotes spalu, teica Džakomo Paradizi, pārgriezīsi jebkuru ma­tēriju pasaulē. Skaties!

To pateicis, vīrs piespieda sudraba karoti asmenim. Vils, turēdams nazi, juta tik tikko manāmu pretestību, un pēc mirkja karotes spals, smalki nogriezts, nokrita uz galda.

-    Otra puse, vecais vīrs turpināja, ir vēl smalkāka. Ar to var izgriezt atvērumu gaisā un izkļūt laukā no šīs pasaules. Pamēģini nu! Dari, kā saku, tu esi nesējs! Tev jāzina! Neviens tev to neiemācīs, tikai es, un mans laiks iet uz galu. Celies kājās un klausies!

Vils, atgrūdis krēslu, piecēlās un viegli saņēma rokā nazi. Viņš juta reiboni, sliktu dūšu, dumpīgumu.

-    Es negribu, zēns iesāka, taču Džakomo Paradizi purināja galvu.

-     Klusē! Gribi vai negribi tev nav izvēles! Klausies manī, laika nav daudz! Tagad turi nazi sev priekšā lūk, tā. Jāgriež ne nazim vien, bet arī tavam prātam. Tev jādomā līdzi! Tad nu rīkojies novieto prātu pašā asmens galiņā! Koncentrējies, zēn! Sakopo prātu! Nedomā par ievainojumu! Tas sadzīs. Domā par naža galiņu! Tieši tur tu patlaban esi. Tagad ar nazi iztausti gaisu maigi jo maigi. Tu meklē tik šauru spraugu, ka acij to nemūžam neieraudzīt, taču naža galiņš atradis, ja ieliksi tajā prātu. Iztausti gaisu, līdz sajūti šaurāko spraudziņu pasaulē…

Vils lūkoja tā darīt. Taču galva zumēja, kreisā roka ne­ciešami pukstēja un acu priekšā jau atkal rādījās abi uz jumta gulošie pirksti, un tad zēns atcerējās māti savu nabaga māti… Ko teiktu viņa? Kā mierinātu dēlu? Kā viņš pats jelkad spēs mierināt māti? Nolicis nazi uz galda, Vils satvēra ievainoto roku, saduga un izplūda asa­rās. Kļuva pavisam nepanesami. Elsas rāva krampjos rīkli un krūtis, asaras darīja aklu, Vilam būtu jāraud par māti, nabaga izbiedēto, nelaimīgo, dārgi mīļoto, ko viņš bija pametis, viņš taču māti pameta…

Vils jutās satriekts. Taču tad notika kaut kas negaidīts pārbraucis ar labās delnas virspusi pār acīm, zēns ierau­dzīja sev uz ceļgala Panteleimona galvu. Dēmons vilku suņa izskatā lūkojās Vila aizkustinātam, sērīgām acīm un tad, maigi nolaizījis Vila ievainoto roku, vēl un vēl, atkal nolika galvu zēnam uz ceļgala.

Vilam nebija ne jausmas par aizliegumu Liras pasaule, proti, atturēties no pieskaršanās citas personas dēmo­nam. Ja viņš nebija pieskāries Panteleimonam iepriekš, tad viņu bija atturējusi pieklājība, nevis zināšana. Lirai aizrāvās elpa. Viņas dēmons rīkojās uz savu roku un ta­gad atkāpās, uzlaizdamies meitenei uz pleca kā smalks jo smalks naktstauriņš. Vecais vīrs ieinteresēti, taču ne skeptiski vēroja. Lai nu kā, dēmonus viņš jau bija redzē­jis arī viņš bija ceļojis uz citām pasaulēm.

Panteleimona rīcība darīja savu. Norijis rūgto kamolu, Vils, izslaucījis no acīm asaras, atkal piecēlās.

-   Viss kārtībā, viņš teica. Mēģināšu vēlreiz. Sakiet man, kas jādara.

Šoreiz Vils piespieda prātu sekot Džakomo Paradizi norādījumiem sakodis zobus, viņš piepūlē drebēja un svīda. Lira dedzīgi vēlējās iejaukties, jo process meitenei šķita pazīstams. Tā rīkojās doktore Malone, arīdzan Kītss, lai kas arī viņš bija, un visi zināja, ka ar spriedzi nekas nav panākams. Tomēr Lira valdīja mēli un sita plaukstas.

-    Stāt! iesaucās vecais vīrs. Atslābinies! Negrūd! Tas ir brīnumnazis, nevis smags zobens. Tavs tvēriens ir pārlieku ciešs. Atslābini pirkstus! Ļauj prātam klejot lejā gar roku līdz plaukstas locītavai un tad līdz naža spalam, tālāk gar asmeni, nesteidzies, virzies maigi, nespied ar varu! Klīsti, vairāk neko! Pēc tam līdz pašam asmens galam, kur maliņa visasākā. Pats kļūsti par asmens galu! Patlaban dari tikai to! Dodies turp, izjūti to un atgriezies!

Vils meģinaja vēlreiz. Lira redzēja, ka saspringst zēna augums, kā kustas žoklis, un tad ieraudzīja, kā pāri vi­sam nolaižas lietpratība rāmi, atslābstoši un noskaidro­joši. Vila lietpratība vai varbūt tas bija zēna dēmons? Vilam noteikti pietrūkst dēmona! Cik vientulīgi tas ir… nav brīnums, ka viņš raudāja; un Panteleimons rīkojās pareizi, lai gan tobrīd Lirai tas likās tik dīvaini. Lira sniedzās pēc sava mīļotā dēmona, un tas sermuliņa vei­dolā mīksti iegūla meitenei klēpī.

Abi kopā viņi pamanīja, ka Vils vairs tā netrīs. Ne mazāk saspringti viņš gan koncentrējās citā veidā, un arī nazis šķita citāds. Varbūt vainīgi bija dūmakainie toņi gar asmeni, vai varbūt tā likās tāpēc, ka nazis tik dabiski iegūla Vila rokā, taču tikko manāmās asmens gala kustī­bas nu izskatījās mērķtiecīgas, nevis nejaušas. Vils mē­ģināja tā, pēc tam, pagriezis nazi, citādi, nemitīgi taustī­dams ar sidrabaino malu, un nu šķita, ka viņš beidzot gaisā ir atradis izcilnīti.

-    Kas tas ir? Vai tas? zēns aizsmakušā balsī jautāja.

-   Ja. Ar varu nespied! Tagad atgriezies, atgriezies sevī!

Lira iztēlojās, ka redz Vila dvēseli laižamies atpakaļ gar

asmens smaili plaukstā un tad augšā pa roku līdz sirdij. Vils, nodūris galvu un mirkšķinādams acis, atgriezās sevī.

-    Kaut ko tur sataustīju, — zēns vecajam vīram teica. Sākumā nazis vienkārši šķēla gaisu, bet tad es sajutu…

-   Labi. Tagad izdari to vēlreiz! Šoreiz, tiklīdz to sajūti, slidina nazi iekšā un uz priekšu. Griez! Nevilcinies! Ne­padodies pārsteigumam! Nenomet nazi!

Pirms turpināt, Vilam nācās pieliekties, divas trīs rei­zes dziļi ieelpot un pabāzt kreiso plaukstu zem labās ro­kas. Taču viņš kustējās apņēmīgi un pēc dažām sekun­dēm piecēlās, jau izstiepis nazi uz priekšu.

Šoreiz gāja vieglāk. Ar reizi uztaustījis, Vils zināja, kā meklēt tālāk, un nepagaja ne minūte, kad viņš uzgrūdās neparastam izcilnltim. Tas bija tikpat kā ar skalpeļa galu delikāti meklēt atveri starp šuvēm. Vils pieskārās, at­vilka nazi, pieskārās atkal, lai pārliecinātos, un tad, ka teica vecais vīrs, grieza ar sudraboto malu uz priekšu.

Labi gan, ka Džakomo Paradizi atgādināja, lai Vils nejūtas pārsteigts. Zēns uzmanīgi nolika nazi uz galda un tikai tad ļāvās izbrīnam. Lira, zaudējusi valodu, pielēca kājās putekļu pārpildītās istabiņas vidu bija parādījies logs tāds pats kā zem skābaržiem, sprauga gaisā, caur kuru vīdēja cita pasaule.

Tā kā viņi atradās augstu tornī, tad arī blakuspasaulē nokļuva augstu virs Oksfordas ziemeļu daļas. Īstenībā virs kapsētas, no kuras pavērās skats uz pilsētu. Mazliet tālāk rindojās skābarži, tad mājas, koki, ceļi, tālumā vī­dēja pilsētas torņi un smailes.

Ja nebūtu redzēts pirmais logs, varētu nodomāt, ka tas ir kāds optisks māns. Vienīgi parādība nebija optiska vien pa atvērumu plūda gaiss, degunā cirtās izplūdes gāzu smaka, kas Čitagaces pasaulē nebija jūtama. Pante­leimons, pārtapis bezdelīgā un sajūsmināts par plašu­miem, izlaidās pa logu un, pakampis kukaini, metās at­pakaļ uz Liras pleca.

Džakomo Paradizi vēroja notiekošo ar dīvaini sērīgu smaidu un tad teica: Tiktāl par atvēršanu. Tagad tev jāiemācās logu aizvērt.

Lira pakāpās malā, lai izbrīvētu vietu, un vecais vīrs nostājās blakus zēnam.

Tam būs vajadzīgi tavi pirksti, viņš teica. Pietiks ar vienu roku. Vispirms centies sataustīt malu, kā to darīji ar nazi. Kamēr nebūsi ielicis pirkstgalos dvēseli, neko neatradīsi! Skaries klāt ļoti delikāti, tausti un tausti, līdz atrodi malu! Un tad saknieb kopā! Tas ir viss. Mēģini!

Taču Vils trīcēja. Viņš nekādi nespēja pavērst prātu smalkajā līdzsvarā, kas, kā viņš zināja, nepieciešams, un tāpēc juta augam nemieru. Lira redzēja, kas notiek.

Piecēlusies meitene satvēra Vila labo roku un teica: Paklau, Vil, apsēdies! Pateikšu tev, kā tas darāms. Ti­kai piesēdi uz minūti — tev sāp roka, tāpēc uzmanība sašķeļas. Bet tev jākoncentrējas! Pēc mirkļa spriedze norims.

Vecais vīrs pacēla abas rokas, bet tad, mainījis domas, paraustīja plecus un atkal apsēdās.

Vils apsēdies lūkojās Lirā. Ko gan es daru aplam? viņš brīnījās.

Zēns bija notašķijies asinīm, trīcēja, acīs dega drudžains spīdums. īsts nervu kamols: zobi sakosti, kāja didās, elpa saraustīta.

-    Vainīgs tavs ievainojums, Lira skaidroja. Aplam tu nerīkojies. Viss ir, kā nākas, vienīgā nelaime roka, tā neļauj koncentrēties. īsti nezinu, kā varētu vieglāk ar to tikt galā, varbūt vienīgi nevajadzētu tā atslēgties…

-   Kā to lai saprot?

-     Nu, tavs prāts cenšas darīt divas lietas vienlaikus. Proti, neņemt vērā sāpes un aizvērt logu. Atceros, ka sa­vulaik, nolasot aletiometru, biju nobijusies. Varbūt tolaik pie aletiometra biju jau pieradusi, nezinu, tomēr aizvien jutu bailes. Mēģini tagad atslābināt prātu, saki sev: jā, man tiešām sāp, es to zinu! Necenties norobežoties!

Vils uz mirkli aizvēra acis. Elpa mazliet palēninājās.

-    Kartībā, viņš teica. Pamēģināšu, kā teici.

Šoreiz bija daudz vieglāk. Vils sataustīja atvēruma malu, sameklēja to minūtes laikā un rīkojās tā, kā Džakomo Paradizi bija piekodinājis, saknibināja malas kopā. Tas izdevās pavisam viegli. Vilam uznāca īss rāma mundruma mirklis, un tad logs jau bija pagaisis. Ceļš uz citu pasauli bija noslēgts.

Vecais vīrs pasniedza zēnam ādas maksti ar blīvu raga apdari un divām sprādzēm, kas notur nazi vietā, jo niecīgākā asmens novirzīšanās sāņus pārcirstu biezāko ādu. Ieslidinājis nazi maksti, Vils, cik nu ar neveiklo roku spēja, cieši nostiprināja sprādzes.

-   Tam vajadzētu notikt svinīgos apstākļos, Džakomo Paradizi teica. Ja mūsu rīcībā būtu dienas un nedēļas, es varētu tev izstāstīt brīnumnaža vēsturi, par Torre degli Angeli ģildi un visu skumjo mūsu samaitātās un vieglprātīgās pasaules hroniku. Rēgi šeit ir tikai un vie­nīgi mūsu pašu vainas dēļ. Viņi uzradās tāpēc, ka mani priekšteči alķīmiķi, zinību vīri, vāca ziņas par lietu dzi­ļāko dabu. Viņos modās ziņkāre par vienotajspēku, kas satur kopā vielas sīkākās daļiņas. Vai zini, ko es domāju ar vienotājspēku? To, kas saista?

Tātad šeit atradās tirdzniecības centrs. Tirgotāju un baņķieru pilsēta. Domājām, ka vērtspapīru gadījumā darbosies tas pats vienotājspēks [12] , varēsim pirkt un pār­dot, mainīt un konvertēt… tomēr kļūdījāmies. Palaizdami tos savā vaļā, ielaidām pie sevis Rēgus.

-    No kurienes nak Rēgi? Kāpēc zem tiem kokiem logs bija atstāts vaļā? Tas, caur kuru mēs ieradāmies? Vai pasaulē ir vēl kādi citi logi?

-    No kurienes ieradās Rēgi tā ir mīklu mikla. No citas pasaules, no izplatījuma tumsas — ej nu sazini. Galvenais, ka viņi šeit ir un ir mūs iznīcinājuši. Vai šai pasaulē ir vēl kadi logi? Jā, vairāki: vienu otru reizi naža nesējs var būt aizmārša, iespējams, ka viņam pietrūkst laika apstāties un logu aizvērt, kā pieklājas. Bet tas logs, caur kuru jūs ienācāt, tas zem skābaržiem… Es pats to reiz nepiedodamas muļķības mirklī atstāju vaļā. Vīrs, par kuru stāstījāt, grasījos viņu ievilināt pilsētā, kur viņš kristu par upuri Rēgiem. Tomēr, jādomā, šis cilvēks ir pārlieku slīpēts, lai uzķertos uz tāda āķa. Viņš grib nazi. Lūdzu, nekad to viņam nedodiet!

Vils ar Liru saskatījās.

-     Labi, vecais vīrs, noplātījis rokas, grasījās beigt, manos spēkos ir nodot nazi tavās rokās un parādīt, kā to lietot to jau esmu izdarījis -, un paziņot, kādi Ģildei, pirms tā saira, bija likumi. Pirmkārt: logu atvēris, neaiz­mirsti to arī aizvērt! Otrkārt: neļauj nazi izmantot nevie­nam citam! Tas pieder tev vienīgajam. Treškārt: nekad nelieto nazi zemiskiem mērķiem! Ceturtkārt: turi to no­slēpumā! Ja ir vēl kādi likumi, būšu tos piemirsis, un, ja jau esmu tos piemirsis, tad tāpēc, ka tie ir mazsvarīgi. Tev ir nazis. Tu esi tā nesējs. Nesējam vajadzētu būt pie­augušajam, taču mūsu pasaule drūp, un tava pazīme ir nepārprotama. Es pat nezinu tavu vārdu. Bet tagad gan ej! Es drīz miršu zinu, kur ir noliktas indīgas zāles. Ne­grasos sagaidīt Rēgus ja nu viņi nāk tagad, kad nazis ir projām. Ej!

-   Bet, Paradizi kungs, Lira iesāka, taču vīrs, papuri­nājis galvu, turpināja:

-    Nav laika! Jūs ieradāties ar mērķi. Varbūt jūs paši nezināt, ar kādu, bet eņģeļi, kas jūs šurp atveda, gan to zina. Ejiet! Tu esi drosmīga, un tavs draugs ir gudrs. Un jums ir nazis. Ejiet!

-    Jūs taču nedomājat noindēties? Lira noraizējusies jautāja.

-   Gājuši! teica Vils.

-    Un ko jūs domājāt ar eņģeļiem? meitene nelikās mierā.

Vils paraustīja Liru aiz rokas.

-    Gājuši! viņš atkārtoja. Laiks iet. Paldies, Para­dizi kungs!

Vils sniedza savu asinīm notraipīto labo roku, un vecais vīrs to viegli paspieda. Viņš paspieda roku arī Lirai un pamāja Panteleimonam, kas pateicīgi nolieca savu sermuliņa galvu.

Sagrābis naža adas maksti, Vils pirmais gāja lejā pa platajām, tumšajām kāpnēm un pēc tam laukā no torņa.

Saule mazajā skvērā cepināja, klusums bija apdulli­nošs. Lira piesardzīgi jo piesardzīgi pameta skatienu vis­apkārt, taču iela bija tukša. Un labāk jau Viļu neuz­traukt, stāstot, ko viņa bija redzējusi, raižu jau tā at­liku likām. Tad nu Lira veda Vīlu projām no ielas, kur bija manījusi bērnus, prom no ielas, kur mēms bija stāvē­jis uzvarētais Tulio mēms kā pati nāve.

-   Es vēlētos… kad skvērs bija teju aiz muguras, Lira ierunājās un tad apstājusies pameta skatienu atpakaļ. Tas ir tik šausmīgi, ja padomā… un visi zobi nabagam izdauzīti, gandrīz vai akls… Nu viņš ieņems indi un no­mirs, un viss, bet es vēlētos…

Lira bija tuvu asarām.

-    Kuš, mierināja Vils. Tas nebūs sāpīgi. Viņš vien­kārši aizmigs. Tas būs labāk nekā Rēgi, tā viņš pats teica.

-   Ai, ko mēs tagad darīsim, Vil? Lira jautāja. Ko gan mēs darīsim? Tu esi tik smagi ievainots, un tas nabaga ve­cītis. .. Es šo vietu neieredzu, neieredzu no visas sirds, es to nodedzinātu līdz pašiem pamatiem. Ko mēs tagad darīsim?

-    Nu, Vils atbildēja, kas tur ko domāt. Aletiometrs jāatgūst, tāpēc neatliek nekas cits kā to nozagt. Lūk, ko mēs darīsim!

Vispirms Vils ar Liru devās uz kafej­nīcu atgūties, atvilkt elpu un pār­ģērbties. Skaidrs, ka tik asiņainā izskatā Vils nekur nevarēja rādīties, un laiks, kad par preču ņemšanu no veikala viņš jutās vainīgs, bija jau garām. Tad nu Vils savāca veselu jaunu apģērbu un apavu kolekciju, un Lira, uzstājīgi palīdzēdama un modri uzmanīdama, vai tuvu­mā nav bērni, atnesa visu ieguvumu uz kafejnīcu.

Lira uzvarija ūdeni, Vils aiznesa to uz vannas istabu un, izmeties kails, nomazgājās no galvas līdz kājām. Sāpes bija trulas un nemazinājās, bet vismaz griezieni ar nazi bija izdevušies precīzi. Redzējis, ko nazis spēj, Vils saprata, ka labāki griezieni nemaz nav iespējami, tomēr pirkstu stum­beņi gan nežēlīgi asiņoja. Pametis skatienu uz sakropļoto roku, Vils sajuta nelabumu, sirds sāka auļot, tādējādi, jādomā, pastiprinot asiņošanu. Apsēdies uz vannas malas, zēns aizvēra acis un vairākas reizes dziļi ieelpoja.

Pēc mirkļa, mazliet nomierinājies, viņš sāka mazgā­ties. Darīja, ko varēja, slaucījās aizvien asiņainākajos dvieļos un pēc tam uzģērba jaunās drānas, cenzdamies ari tās nenotašķīt ar asinīm.

Tev vajadzēs nomainīt man apsēju, viņš Lirai teica. Žņaudz, cik stingri vien vari, tikai lai apstājas asiņošana.

Saplēsusi palagu, Lira tina un tina, iespejami stiprāk stīvēdama drānu uz brūcēm. Vils sakoda zobus, bet

asaras tomēr paspruka. Nebildis ne varda, viņš tās no­trausa, un arī Lira neko neteica.

Kad viņa bija beigusi, Vils teica: Paldies! Un tad turpināja: Klausies! Gribu, lai tu savā mugursomā ieliec kādu manu lietu, ej nu sazini, varbūt šurp vairs ne­varēsim atgriezties. Dažas vēstules. Ja gribi, vari tās izlasīt.

Paņēmis zaļo ādas mapi, Vils sniedza Lirai gaisa pasta papīra loksnes.

-   Es tas nelasīšu, ja vien…

-   Man nekas nav pretī. Citādi jau es nemaz nebūtu par to ierunājies.

Lira atlocīja vēstules, un Vils, atgūlies gultā, nobīdīja kaķi sāņus un aizmiga.

Tonakt, dažas stundas vēlāk, Vils ar Liru jau tupēja šķērsielā, kas vijās līdzās koku apēnotai krumu alejai sera Čārlza dārzā. Čitagaces pusē viņi atradās zālainā parkā, kas ieskava klasisku, mēnesnīcas apmirdzētu baltu villu. Ejot kājām līdz sera Čārlza namam, aizritēja krietns laiciņš viņi pārvietojās galvenokārt pa Čitagaces pilsētu, bieži apstājoties un caur griezumiem gaisā ielūkojoties Vila pasaulē un pārbaudot savu atrašanās vietu. Ticis skaidrībā, Vils gaisa logus noslēdza.

Ne gluži kopā ar Viļu un Liru, bet gabaliņu viņiem aiz muguras tecēja svītrainais kaķis. Pēc izglābšanās no bērnu mestajiem akmeņiem tas bija gulējis un nu arī nomodā nevēlējās glābējus pamest; varbūt nosprieda, ka kopā ar Viļu un Liru, lai kur viņi ietu, būs droši. Vils gan par to tik pārliecināts nebija, taču arī bez kaķa bija pie­tiekami daudz, par ko domāt, tāpēc viņš par minci nelikās ne zinis. Ar katru mirkli Vils pārzināja nazi aizvien labāk, pārvaldīja noteiktāk, taču ievainojums sāpēja negantāk kā iepriekš, bez apstājas pukstēdams, un Liras svaigi lik­tie pārsēji, Vilam pamostoties, bija piesūkušies ar asinīm.

Zēns izgrieza gaisa logu netālu no balti mirdzošās vil­las, un viņi abi ar Liru izkāpa klusā Hedingtona ielā, kal­dami plānus par iekļūšanu kabinetā, kur sers Čārlzs bija noslēpis aletiometru. Dārzu izgaismoja divi prožektori, mājas fasādes logos dega gaisma, bet kabinetā ne. Šai­pus mājas spīdēja tikai mēness, un kabineta logs melnoja tumšs.

Koku ieskautā iela veda lejā uz citu ceļu, kas neap­gaismots vijās tālu prom. Parastam kramplauzim nebūtu grūti neuzkrītoši iešmaukt krūmājā un tālāk dārzā, ja ne pamatīgais metāla žogs divreiz augstāks par Viļu, ar pīķiem galā -, kas apjoza sera Čārlza īpašumu. Lai nu kā, brīnumnazim tas nebija nekāds šķērslis.

-   Paturi šo režģi, kamēr griežu, Vils čukstēja. Kad kritīs, ķer!

Lira darīja, kā Vils teica, un zēns izgrieza četrus režģa stieņus ar reizi, lai viņi bez grūtībām var izlīst cauri žogam. Režģus Lira pa vienam lika zālē, un, kad darbs bija galā, abi ienira krūmāja.

Tiklīdz bija skaidri saskatāma nama siena ar tīteņiem aizēnoto kabineta logu, no kura pavērās skats tieši uz līdzeno ielu, Vils klusi teica:

-   Tagad izgriezīšu šeit logu uz Čigaci, atstāšu to vaļā, aiziešu Čigaces pilsētā līdz vietiņai, kur, pēc manām do­mām, jābūt kabinetam, un izgriezīšu logu tur. Paķēris no kabineta skapja aletiometru, logu aizvēršu un atgriezīšos pie šī loga. Tu paliec šeit un modri sargā! Tiklīdz dzirdēsi manu saucienu, vari kāpt caur šo logu uz Čigaci, un es to aizvēršu. Norunāts?

Jā, Lira atčukstēja, mēs ar Panu uzmanīsim.

Liras dēmons patlaban bija dzeltenbrūna pūcīte, gan­drīz vai nemanāma raibajā koku ēnā. Pūces bālās acis uztvēra katru kustību.

Vils atkapies pacēla nazi, meklēdams, iztaustīdams, pieskardamies gaisam, kustēdamies maigi jo maigi, līdz aptuveni pec minūtes atrada vietu, kur varēja griezt. Zēns rīkojās aši, un pēc mirkļa parādījās logs, kas veda mēnessgaismas pielietajā Cigaces parka teritorijā. Vils pakāpās atpakaļ, iegaumēdams virzienu un izvērtēdams, cik soļu šai pasaulē jāsper, lai tiktu kabinetā.

Tad, neteikdams ne varda, zēns iekāpa logā un pazuda.

Lira sakņupusi sēdēja turpat netālu. Panteleimons tupēja zarā viņai virs galvas, klusi grozīdamies uz visām pusēm. Lira dzirdēja sev aiz muguras Hedingtonas satiksmi un klusus soļus kāds gāja pa ceļu ielas galā, varēja saklausīt pat kukaiņu bezsvara kustības starp zariņiem un lapās meitenei pie kājām.

Pagāja viena minūte, otra. Kur Vils ir šobrīd? Sasprin­dzinājusi redzi, Lira pameta skatienu kabineta logā, taču pretī rēgojās vien tumšs, vīteņaugu ieskauts kvadrāts ar akmens starpliku. Vēl šorīt sers Čārlzs bija zvilnējis krēs­lā pie loga sakrustotām kājām, nogludinādams bikšu vīles. Uz kuru pusi no loga atrodas kabinets? Vai Vils spēs nepamanīts iekļūt mājā? Lira varēja sadzirdēt pat savus sirdspukstus.

Tad Panteleimons izdvesa klusu skaņu, un tieši tobrīd cits troksnis atskanēja mājas priekšpusē, pa kreisi no Liras. Mājas fasādi meitene nevarēja labi redzēt, taču manīja noplaiksnām kokos gaismu un dzirdēja zem rie­pām klusi gurkstam granti. Mašīnas dzinēja troksni Lira pat neievēroja.

Meitene ar acīm meklēja Panteleimonu, kas klusītēm slīdēja uz priekšu, cik nu tālu no meitenes to varēja. Pēc brīža atgriezies tumsā, dēmons nosēdās Lirai uz dūres.

Sers Čārlzs pārbraucis, viņš čukstēja. Un kads at­braucis kopā ar viņu.

Panteleimons atkal aizspurdza, un Lira viņam sekoja, ar vislielāko piesardzību uz pirkstgaliem tipinādama pa mīksto zemi, pieliekdamās zem krūmiem, beigās nomez­damās četrrāpus, lai palūkotos starp lauru koka lapām.

Rolsroiss stāvēja majas priekšā, un šoferis aizgāja mašī­nai otrā pusē atvērt pasažierim durvis. Sers Čārlzs smai­dīdams stāvēja un gaidīja, tad pasniedza roku laukā kāpjo­šajai sievietei, un, kad viņu varēja saredzēt, Lira juta sirdi triecienu, nepatīkamāko kopš bēgšanas no Bolvangaras: sera Čārlza viešņa bija Liras māte Koulteres kundze.

Vils piesardzīgi virzījās pa mēnessgaismas pielieto zāli Čitagaces pusē, skaitīdams solus, cenzdamies iespējami skaidrāk atsaukt atmiņā kabineta atrašanās vietu un mēģinādams novietot to attiecībā pret villu, kas atradās tuvumā, balta stuka [13] ēku ar kolonnām, ko ieskāva angļu dārzs ar statujām un strūklaku. Zēns arī apzinājās, cik neaizsargāts viņš ir mēnesnīcas pielietajos parka plašumos.

Nospriedis, ka atrodas īstajā vietā, Vils apstājās un, pacēlis nazi, uzmanīgi taustījās uz priekšu. Neredzamās spraudziņas varēja būt jebkur, taču ne visur, citādi jau kurš katrs naža cirtiens atvērtu logu.

Vispirms Vils izgrieza mazu atvērumu, ne platāku par plaukstu, un tajā ielūkojās. Pretī melnoja tumsa, un zēns ne­kādi netika gudrs, kur patlaban atrodas. Aizvēris caurumu, viņš mainīja griešanas leņķi par deviņdesmit grādiem un atvēra nākamo. Šoreiz acu priekšā parādījās drāna smags, zaļš samts kabineta aizkari. Bet kur īsti tie kabineta bija? Nācās aizvērt ari šo caurumu un griezt citādi, mēģināt vēl­reiz. Tikmēr laiks ritēja uz priekšu.

Trešais mēģinājums izrādījās veiksmīgāks Vils at­klāja, ka pa hallē atvērtajām durvīm nespodrajā gaismā labi pārredzams viss kabinets. Rakstāmgalds, dīvāns, skapītis! Gar misiņa teleskopu krita vārga gaismiņa. Is­tabā neviena nebija, mājā valdīja klusums. Neko labāku nevarēja vēlēties.

Uzmanīgi aplēsis attālumu un aizvēris logu, Vils spēra četrus soļus uz priekšu un atkal pacēla nazi. Ja viņš nealojas, tad šī būs īstā vieta, tagad tikai jāpastiepjas, jāiz­griež skapīša stikla caurums, jāizceļ aletiometrs un jāno­slēdz aiz sevis gaisa logs.

Vils atvēra logu vajadzīgajā augstumā. Durvju stikls skapīša priekšpusē bija tikai plaukstas platumā. Piespie­dis stiklam seju, Vils vērīgi pārlūkoja no augšas līdz apakšai vienu plauktiņu, tad otru.

Aletiometra skapītī nebija.

Sākumā Vils nosprieda, ka nebūs trāpījis īstajā skapītī. Kabinetā to bija pavisam četri Vils no rīta tos saskaitīja un iegaumēja izvietojumu. Tie bija augsti taisnstūrveida skapji no tumša koka, ar stiklotiem sāniem un priekšpusi, ar samtu izklātiem plauktiem, domāti vērtīgu porcelāna, ziloņkaula vai zelta priekšmetu izstādīšanai. Vai tiešām logs atvērts pie neīstā skapīša? Taču uz tā stāvēja masīvs instruments ar misiņa gredzeniem Vils to bija sevišķi iegaumējis. Lai nu ka, plaukta vidū, kur sers Čārlzs ale­tiometru nolika, patlaban rēgojās tukšums. Skapītis bija īstais, bet aletiometra tajā gan nebija.

Vils, uz mirkli pakāpies atpakaļ, dziļi ievilka elpu.

Būs viss kārtīgi jācaurskata, pamatīgi jāpārmeklē. Viri­not gaisa logus uz labu laimi, var paiet visa nakts. No­slēdzis logu skapīša priekšā, Vils atvēra jaunu, lai, kā nā­kas, apskatītu istabu. Kārtīgi visu pārmeklējis, zēns aizknibināja arī šo atvērumu un atvēra lielāku logu aiz dīvāna, pa kuru vajadzības gadījumā varētu aši izkļūt laukā.

Roka nežēlīgi pukstēja, apsējs ļengani nokarājās. Aptinis to, cik labi vien varēdams, un galu iebakstījis iekšā, Vils beidzot iegāja sera Čārlza namā un nu, notupies aiz dīvāna ar nazi labajā rokā, vērīgi ausījās.

Neko nemanīdams, zēns lēnītēm piecēlās un pārlaida skatienu istabai. Durvis uz vestibilu stāvēja pusviru, un bija pietiekami gaišs, lai redzētu. Skapīši, grāmatplaukti, glez­nas viss atradās turpat, kur šorīt, nekas nebija pārbīdīts.

Uzkāpis uz skaņu slāpējoša paklāja, Vils caurlūkoja visus skapīšus pēc kārtas. Aletiometra nebija nekur. Ari uz rakstāmgalda starp glītajām grāmatu grēdām un papīriem ne, nedz uz kamīna malas starp ielugumu kartēm uz kādu atklāšanu vai pieņemšanu, nedz arī uz polsterētā krēsla pie loga, nedz uz astoņsturu galda aiz durvīm.

Zēns virzījās atpakaļ uz rakstāmgaldu, grasīdamies pārbaudīt atvilktnes, lai gan jau sāka pārņemt bezcerība, un tad atskanēja klusi riepu švīksti uz grantsceļa. Tik klusi, ka zēnam sākuma gandrīz vai likās, ka rādās, tomēr viņš modri saausījās. Mašīna apstājās.

Un tad Vils dzirdēja atveramies parādes durvis.

Zibenīgi meties atpakaļ pie dīvāna, Vils tagad notupās aiz tā, līdzās logam ar skatu uz mēnesnīcas sudrabotu zāli Čitagaces pusē. Tur nokļuvis un uzreiz izdzirdējis blakuspasaulē pār zāli skrienam vieglus soļus, Vils pa­skatījās un ieraudzīja Liru, kas steidzās viņam pretī.

Zēns īsti laikā paspēja pamāt, pielikt pirkstu pie lūpām, un Lira palēnināja gaitu, saprazdama, ka par sera Čārlza atgriešanos Vils jau zina.

-     Nekā, — Vils teica pieskrējušajai Lirai. Izčibējis. Gan jau nēsā aletiometru sev līdzi. Paklausīšos, paskatī­šos, vai nenoliks atpakaļ. Paliec tepat!

-     Nē! Ir kas vēl trakāks! Lira, krizdama panikā, izmeta. Tur ir vina Koulteres kundze mana māte, nezinu, kā viņa šurp tikusi, bet, ja viņa mani ieraudzīs, tad beigas, Vil, tad ar mani ir cauri! Un tagad es beidzot atcerējos, kas viņš ir! Atcerējos, kur viņš ir redzēts! Vil, viņa vārds ir lords Borīls! Redzēju viņu Koulteres kun­dzes kokteiļu vakarā, kad bēgu projām! Un gan jau viņš visu laiku zināja, kas es tāda esmu…

-   Csst. Ja gribi trokšņot, lasies projām!

Lira, norijusi rūgtuma kamolu, savaldījās un pameta ar galvu.

-   Neņem ļaunā. Es gribu palikt kopā ar tevi, meitene čukstēja. Gribu dzirdēt, ko viņi runās.

-Apklusti vienreiz…

Vils vestibilā bija sadzirdējis balsis. Viņi ar Liru stāvēja ;ik tuvu, ka varēja viens otram pieskarties, Vils savā Dasaulē, Lira Čitagaces pusē. Ieraudzījusi Vila nošļukušo ipsēju, Lira viegli piesita viņam pie rokas, ar zīmēm rādīlama, ka sasies to. Vils pastiepa roku, lai Lira darbojas, bet )ats, notupies un piešķiebis galvu, tikmēr vērīgi klausījās.

Istabā iedegās gaisma. Vils dzirdēja, ka sers Čārlzs runā ir kalpu, atlaiž viņu, ienāk kabinetā, tad aizver durvis.

-  Vai drīkstu tev piedāvāt glāzi tokajieša? sers Čārlzs autāja.

Sieviete klusā, saldā balsi atbildēja: Cik tu laipns, Carlo! Pat neatceros, kad beidzamo reizi baudīju tokajieti.

-Apsēdies krēslā pie kamīna!

Atskanēja viegls klunkšķis sers Čārlzs ieleja vīnu, tad karafes šķindoņa pret glāzes malu, čukstus teikti pateicības vardi, bet pēc tam sers Čārlzs apsēdas uz dī­vāna, pāris soļu attālumā no Vila.

-    Uz tavu veselību, Marisa! viņš, malkodams vīnu, teica. Tagad, jādomā, tu beidzot man pateiksi, ko vēlies.

-   Vēlos uzzināt, kā tu tiki pie aletiometra.

-   Kālab gan?

-   Tas bija pie Liras, un es gribu viņu atrast.

-   Nespēju saprast, kāpēc tu to vēlies. Tik neganta sīkaļa!

-   Neaizmirsti, ka viņa ir mana meita!

-   Tad jau pavisam liela negantniece, jo acīmredzot būs apzināti pretojusies tavai valdzinošajai ietekmei. Vai tad kāds to labprātīgi darītu?

-    Kur viņa ir?

-Apsolu, ka pateikšu. Taču vispirms tev kaut kas man jāatklāj.

-   Ja vien spēšu, Koulteres kundze atbildēja jau citā­dā balsī, kas, pēc Vila domām, varēja būt brīdinājums. Sievietes balss skurbināja tā bija mierīga, jutekliska, skanīga un arī jauna. Vilam gribējās redzēt, kā viņa iz­skatās. Lira ne reizi nebija stāstījusi, kāda izskatās viņas māte, un sievietei ar tādu balsi arī sejai jābūt izcilai.

-    Ko tu gribi zināt?

-    Kas padomā Ezrielam?

Un tad iestājās klusums sieviete, šķiet, apsvēra, ko teikt. Vils, pametis skatienu atpakaļ uz Liru, mēnesnīcā ieraudzīja meitenes seju ar bailēs ieplestām acīm. Viņa koda lūpā, lai klusētu, un, tāpat kā viņš, ieklausījās.

Beigu beigās Koulteres kundze atbildēja: — Lai notiek, pateikšu arī! Lords Ezriels pulcina karaspēku ar mērķi pabeigt karu, kas iesākās debesīs pirms miljardiem gadu.

-    Viduslaiku stilā. Tomēr viņam, šķiet, ir ļoti moderni līdzekļi. Ko viņš nodarījis magnētiskajam polam?

-     Viņš atklāja metodi, kā uzspridzināt robežas, kas šķir mūsu pasauli no citām. Līdz ar to radās vērienīgi traucējumi Zemes magnētiskajā laukā, kas, neapšaubā­mi, atbalsojas arī šajā pasaulē… Bet no kurienes tev tas zināms? Karlo, manuprāt, pēdējais laiks atbildēt uz da­žiem maniem jautājumiem. Kas ir šī pasaule? Un kā tu mani šurp atgādāji?

-    Šī pasaule ir viena no miljoniem citu. Starp pasau­lēm ir pārejas, taču atrast tās nebūt nav viegli. Zinu ap­mēram duci, taču tās uz vietas nestāv, par ko, neapšau­bāmi, jāpateicas Ezriela darbībai. Izskatās, ka patlaban no šīs pasaules var nokļūt tieši mūsējā un, nav izslēgts, vēl daudzās, daudzās citās. Savulaik pastāvēja tikai viena pasaule, kas kalpoja līdzīgi krustcelēm, kur atvērās visas durvis. Tāpēc vari iedomāties, cik pārsteigts, šodien pārejot no vienas pasaules citā, jutos, satiekot tevi, un kā nopriecājos, ka varu tevi šurp atvest taisnā ceļā, izvai­roties no bīstamā ceļojuma cauri Čitagacei.

-   Čitagace? Kas tā tāda?

-     Krustceles. Pasaule, kas mani interesē, mana mīļā Marisa. Tomēr pārlieku bīstama, lai mēs turp tagad varētu doties.

-   Kāpēc bīstama?

-   Bīstama pieaugušajiem. Bērni tur var ceļot mierīgi.

-    Ko? Man par to jāuzzina sīkāk, Karlo, teica sie­viete, un Vils sievietes balsī saklausīja dedzīgu nepacie­tību. Lūk, kur atslēga atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem! Tur meklējams viss Putekļu noslēpums! Tieši tāpēc man jāatrod mans bērns. Raganām zināms viņas vārds biju jau tik tuvu, lai to uzzinātu, tik tuvu pašai raganai, taču viņa pāragri nomira. Man jāatrod bērns! Viņa man visu pateiks, man viņa noteikti jādabū rokā…

-   Nekur tava meita nepaliks! Ta ierice viņu atvedīs pie manis nebaidies! Un, tiklīdz viņa atdos man to, ko vē­los, varēsi viņu ņemt. Bet tagad, Marisa, pastāsti man par savu neparasto miesassardzi! Savu mūžu nav redzēti tādi kareivji. Kas viņi tādi ir?

-   Vīri, un viss. Taču… apšķelti. Šiem kareivjiem vairs nav dēmonu, tāpēc nav ari baiļu un iztēles, arī brīvas gri­bas nav, un viņi cīnīsies, līdz tiks sarauti gabalos.

-     Nav dēmonu… Nu, izklausās visnotaļ interesanti. Varbūt es varu piedāvāt nelielu eksperimentu, ja vien tu kādu no šiem kareivjiem man piešķirtu. Labprāt pavē­rotu, vai Rēgi par tādu izrādīs interesi. Ja ne, mēs varētu mierīgi ceļot uz Čitagaces pilsētu.

-   Rēgi? Kas tie tādi?

-     Paskaidrošu vēlāk, mana mīļā. Viņu dēļ pieauguša­jiem tā pasaule ir slēgta. Putekļi bērni Rēgi dēmoni atšķelšana. Jā, tas varētu lieliski izdoties. Ludzu, ielej vēl vīnu!

-    Es vēlos zināt vinu, sievietes balss teica, pārmācot līstošā vīna skaņu. Un es no tevis neatlaidīšos. Tagad pasaki man: ar ko tu šajā pasaulē nodarbojies? Vai šurp tu devies, kad domājām esam tevi Brazīlijā vai Indoķīnā?

-    Ceļu uz šejieni atradu pasen. Noslēpums ir tik vēr­tīgs, ka nevaru to atklāt pat tev, Marisa. Pati redzi, esmu visai omulīgi te iekārtojies. Tā kā dzimtenē esmu Valsts padomes loceklis, man nebija grūti izprast, kam šeit pieder vara.

Faktiski es kļuvu par spiegu, lai gan darba devējiem nekad neteicu visu, ko zināju. Šis pasaules drošības die­nestus gadiem nodarbinājusi Padomju Savienība mums pazīstama kā Maskovija. Un, lai arī draudi ir mazinā­jušies, joprojām šai virzienā darbojas profesionāli noklau­sīšanas punkti un ierīces un es aizvien uzturu sakarus ar spiegošanas dienesta vadību.

Turklāt nesen dzirdēju par vērienīgiem Zemes mag­nētiskā lauka traucējumiem. Drošības dienesti sacelti kājās. Visas tautas, kas nodarbojas ar fundamentālās fizikas pētījumiem mēs to dēvējam par eksperimentālo teoloģiju -, vēršas pie zinātniekiem un mudina izskaidrot notiekošo. Visi taču zina: kaut kas notiek. Turklāt pastāv aizdomas, ka notiekošais ir saistīts ar citām pasaulēm.

Šajā jomā izlūkdienesta rokās būtībā ir vairāki pavedieni. Notiek Putekļu izpēte. Ak jā, arī šeit par tiem zina. Pat šaja pilsēta ir vienība, kas ar tiem nodarbojas. Un vēl pirms desmit vai divpadsmit gadiem ziemeļos pazuda kāds vīrs. Drošības dienesti domā, ka viņa rīcībā ir ziņas, kas tiem vitāli nepieciešamas, proti, par vietu, kur atrodas starppasauļu durvis tādas, pa kurām tu šodien ienāci. Šī vīra atrastās durvis ir vienīgās, par kurām dienestiem ir zināms, vari iedomāties, ka es viņiem neatklāju, ka zinu par tām. Kad sākās juku laiki, viņi devās šo vīru meklēt.

Dabiski, ka arī man, Marisa, tas viss interesē. Dedzīgi vēlos papildināt zinašanas šajā jomā.

Vils sēdēja ka parakmeņojies, taču sirds dunēja tik smagi, ka zēnam sametās bail: ja nu pieaugušie izdzird? Sers Čārlzs taču runāja par Vila tēvu! Tad, luk, kuru un ko viņi meklē!

Tomēr zēnu nepameta pārliecība, ka istabā uzturas vēl kāds, ne tikai sarunu biedri sers Čārlzs un sieviete. Grī­dai vai arī tās daļai, ko Vils, sakņupis aiz dīvāna un lūrot gar astoņstūru galdiņa kājām, varēja saskatīt, pārslīdēja ēna. Nedz sers Čārlzs, nedz arī sieviete nekustējās. Ēna pārvietojās aši, tā ložņāja, lēca un ārkārtīgi uztrauca Viļu. Vienīgais apgaismojums istabā bija parasta lampa pie kamīna, tāpēc ēna bija skaidra un labi saskatama, taču nekur nepalika tik ilgi, lai Vils tiktu skaidrībā.

Un tad sekoja divi notikumi. Vispirms sers Čārlzs pieminēja aletiometru.

Mani, piemēram, viņš turpināja iesākto domu, šī ierīce ļoti interesē. Cerams, ka izskaidrosi man tās dar­bības principus.

Sers Čārlzs nolika aletiometru uz astoņstūru galda, dīvāna galā. Vils aletiometru skaidri redzēja, tas bija teju vai aizsniedzams.

Otrs notikums: ena pēkšņi pierima. Tās īpašnieks droši vien notupas uz Koulteres kundzes krēsla atzvel­tnes, jo uz krēslu krītošā gaisma uz sienas radīja izteiktu ēnu. Brīdi, kad radījums sastinga mierā, Vils saprata, ka tas ir sievietes dēmons ložņājošs pērtiķis, kas grozīja galvu turp un atpakaļ, kaut ko meklēdams.

Vils sev aiz muguras dzirdēja, ka arī Lira, ieraudzījusi pērtiķi, aiztur elpu. Klusītēm pagriezies, zēns čukstēja: -Atgriezies pie otra loga un iekāp pa to dārzā! Salasi oļus un iesvied kabinetā, lai abi uz brīdi novēršas, bet es tik­mēr paķeršu aletiometru. Pēc tam skrien atpakaļ pie otra loga un gaidi mani tur!

Lira pamājusi pagriezās un nedzirdami aizšāvās pari zālienam. Vils atgriezās atpakaļ.

Kabinetā skanēja sievietes balss: …Džordanas koledžas direktors ir prātu izkūkojis večuks. Nevaru saprast, kāpēc šis viņai to iedeva; lai tam visam būtu kāda jēga, vairākus gadus intensīvi jāstudē. Bet tagad, Karlo, tu man esi parādā informāciju. Kā tas pie tevis nokļuva? Un kur ir bērns?

-    Redzēju, kā viņa ar to pilsētas muzeja darbojas. Es, protams, meiteni pazinu, ne pārāk sen taču tikāmies ar viņu tavā kokteiļu vakarā, turklāt biju pārliecināts, ka viņa ir atradusi durvis. Un tad es aptvēru, ka varu mei­teni izmantot saviem mērķiem. Tad nu otrajā, nejaušajā satikšanās reizē ierīci nozagu.

-   Tu esi vaļsirdīgs.

-   Kas tur ko kautrēties, abi esam pilngadīgi!

-   Un kur viņa patlaban ir? Ko darīja, atklājusi, ka ale­tiometrs ir pazudis?

-Atnāca pie manis ciemos. Manuprāt, tādam gājienam vajag mazliet nekaunības.

-   Nekaunības viņai netrūkst. Un ko tu domā ar to ierīci uzsākt? Kādas ieceres lolo?

-   Pateicu viņai, ka dabūs ierīci atpakaļ ar vienu notei­kumu, proti, ja atgādās man kādu lietu, ko nevaru iegūt saviem spēkiem.

-   Un kas tā būtu par lietu?

-   Nezinu, vai tu…

Šajā mirklī kabineta logā ietriecās pirmais akmens.

Atskanēja pietiekami skaļa plīstoša stikla šķindoņa, un, tiklīdz sarunas biedri noelsās, pērtiķa ēna zibenīgi pa­meta krēsla atzveltni. Sekoja otrs blīkšķis, vēl viens, un Vils juta, ka, seram Čārlzam pieceļoties, sakustas dīvāns.

Pasniedzies viņš paķēra no galdiņa aletiometru, iegrūda to kabatā un metās gaisa logā. Ticis zālienā Čitagaces pusē, zēns sāka taustīt izvairīgās gaisa loga malas, lēni elpodams un cenzdamies nomierināties, tomēr ne mirkli neaizmirsdams, ka dažu pēdu attalumā viņam draud nāves briesmas.

Un tad atskanēja griezīgs brēciens nedz cilvēka, nedz dzīvnieka tik negants tas bija. Vils zināja, ka brēc pretīgais pērtiķis. Logs bija gandrīz vai aizvērts, palikusi vien šaura spraudziņa zēna krūšu līmeni un tad Vils atsprāga atpa­kaļ, jo spraugā parādījās zeltspalvota ķepiņa ar melniem nagiem un tad ģīmis tādi rādās murgos. Zelta pērtiķis atņirdza zobus, acis tam gailēja, izstarodamas tik koncentrē­tu ļaunprātību, ka Vils to izjuta gandrīz kā šķēpa cirtienu.

Vēl sekunde, un pērtiķis būtu izlīdis cauri spraugai. Tās būtu beigas visam; taču Vila rokā joprojām bija nazis, viņš to nekavēdamies pacēla un šņāpa pa labi, pa kreisi, šķērsām pāri pērtiķa ģīmim vai kur ģīmis būtu atra­dies, ja pērtiķis to laikus neatrautu. Tā Vils ieguva vaja­dzīgo mirkli, kurā satvēra atvēruma malas un nu, aizvēr­dams logu, saspieda tās kopā.

Vila pasaule izgaisa, viņš vientuļi stāvēja Čitagaces parka plašumos elsdams, pūzdams un trīcēdams, pārbi­jies kā diegs.

Bet vēl bija jāglābj Lira. Vils pieskrēja pie pirmā loga tā, ko viņš atvēra krūmājā, un ielūkojās tajā. Lauru koku un akmeņozolu tumšās lapas traucēja skatienam, taču, ieliecies otrajā pasaulē, zēns pagrūda zarus sāņus, lai mēnesnīcā labāk var redzet mājas sienu ar izdauzīto logu.

Vērodams viņš manīja pērtiķi, kas kaķa ātrumā dieba gar mājas stūri, tad seru Čārlzu un tūlīt aiz viņa sievieti. Seram Čārlzam rokā bija revolveris. Sieviete gan bija daiļa, Vils pārsteigumā sastinga mēnesnīcā viņa šķita tik pie­mīlīga: spožās, tumšās acis valdzinoši ieplestas, slaidais stāvs viegls un graciozs, taču, tiklīdz skaistule uzsita knipi, pērtiķis apstājies ielēca viņai rokās, un Vils ieraudzīja, ka sieviete ar jauko seju un ļaunais pērtiķis ir viena būtne.

Bet kur tad Lira?

Pieaugušie meta skatienus visapkārt, un tad sieviete palaida zemē pērtiķi, kas metās šaudīties šurpu turpu zālē, kā ošņādams vai meklēdams kāju nospiedumus.

Visapkārt valdīja klusums. Ja Lira jau bija tikusi līdz krūmājam, tad katra mazākā kustība sacels troksni, kas acumirklī viņu atklās.

Sers Čārlzs ar sausu klikšķi noreguleja revolverī dro­šības aizslēgu. Viņa acis pētoši vērās krūmājā, Vilam likās, ka tieši uz viņu, taču skatiens aizslīdēja garām.

Pēc tam abi pieaugušie palūkojās pa kreisi pērtiķis kaut ko bija sadzirdējis. Nu tas zibenīgi metās uz priekšu, kur vajadzēja atrasties Lirai, un daudz netrūka, lai meitene būtu notverta…

Taču, pavisam negaidot, no krūmiem zālē izlēca svīt­rains kaķis un iešņācās.

Pērtiķis, to dzirdēdams, pārsteigumā palēcās gaisā, lai gan diezin vai viņš bija vairāk pārsteigts nekā Vils. Nu tas nometās zemē četrrāpus, aci pret aci ar kaķi, savukārt kaķis izlieca muguru un, saslējis gaisā asti, nostājās tieši ceļā pērtiķim šņākdams, izaicinādams un spļaudams.

Pērtiķis, protams, lēca kaķim virsū. Kaķis saslējās pakaļkajas, šķildams nagus tikpat kā adatas pa kreisi, pa labi ātrāk, neka spēj izsekot acs, un tad jau Lira bija līdzās Vilam, izkūleņojusi cauri logam ar Pantelei­monu pie sāniem. Kaķis brēca, arīdzan pērtiķis, kad kaķis pļaukāja ar ķepām šim pa ģīmi, līdz beidzot pēr­tiķis pagriezies metās Koulteres kundzei rokās, savukārt kaķis, iešāvies atpakaļ savas pasaules krūmājā, pazuda.

Bet Vils ar Liru jau bija viņpus logam. Vils kārtējo reizi taustīja teju vai netveramās gaisa loga malas un tad nekavēdamies aši saspieda tās kopā, lai noslēgtu logu visā tā garumā; pa sarūkošo atveri vēl brīdi plūda soļu troksnis krūmājā, zari brakšķēja…

Un tad bija atlikusi spraudziņa Vila plaukstas lielumā, un arī tā tika noslēgta. Pēc tam visa pasaule ieslīga klusumā. Vils nokrita ceļos rasainajā zālē, taustīdamies pēc aletiometra.

-   Te nu būs, viņš sniedza to Lirai.

Meitene paņēma aletiometru. Trīcošām rokām Vils iebāza nazi makstī. Pēc tam, drebēdams pie visām mie­sām, zēns atgūlās zemē un aizvēra acis, juzdams, kā mē­nesnīca peldina viņu sudrabā, bet Lira delikātām, mai­gām kustībām atraisa apsēju un atkal to uztin.

-    Ak, Vil, zēns dzirdēja viņu sakām, paldies par visu, ko paveici, par visu to…

-   Kaķis, cerams, tika cauri sveikā, Vils atčukstēja. — Līdzīgs manai Moksijai. Nu jau būs mājās. Atpakaļ savā pasaulē. Nu ar viņu viss būs kārtībā.

-    Vai zini, kas man ienāca prātā? Vienubrīd noturēju kaķi par tavu dēmonu. Lai nu kā, viņš rīkojās kā krietns dēmons. Mēs izglābām viņu, viņš mūs. Celies nu, Vil, neguli zālē, tā ir mitra! Jāceļas un jāiet atgulties kārtīgā gultā, citādi saķersi iesnas. Iesim uz to lielo māju. Tur jābūt gultām, ēdienam un visam pārējam. Ejam nu, uz­likšu tev jaunu apsēju, uzvārīšu kafiju, uzcepšu omleti vai ko vien gribi, un tad liksimies gulēt… Nu, kad mums atkal ir aletiometrs, mēs esam drošībā, pats redzēsi! Tagad nedarīšu neko citu kā vien palīdzēšu tev meklēt tēvu apsolu…

Lira palīdzēja zēnam piecelties, un viņi abi lēnītēm aizsoļoja caur dārzu uz mēnesnīcas balti apmirdzēto māju.

Lī Skorsbijs pec izkāpšanas krastā Jeņi­sejas upes pietekas ostā tika ierauts drūzmā — zvejnieki te centās iztirgot trū­cīgo lomu (nezināmas izcelsmes zivis) kon­servēšanas uzņēmumiem; kuģu īpašnieki šķendējās par ostas nodokļiem, ko valdība bija paaugstinājusi, lai tiktu galā ar plūdu sekām; med­nieki un kažokādu tirgotāji klimta pa pilsētu, straujā at­kušņa un dzīvnieku nemierīgās uzvedības dēļ nespēdami darboties mežā.

Rādījās, ka tikt uz sauszemi pa ceļu būs grūti tas nu bija skaidrs -, normālos apstākļos par ceļu kalpoja vien attīrīta sasalušas zemes taka, bet patlaban kusa pat mū­žīgais sasalums, līdz ar to zemes virsma bija pārvērtusies uzblīdušu dubļu purvājā.

Nodevis gaisa balonu un aprīkojumu glabāšanā, Lī par savu rūkošo zelta krājumu iznomāja laivu ar degvielas dzinēju, nopirka vairākas tvertnes ar degvielu, šādus tā­dus krājumus un pēc tam devās ceļā pa upi, kas bija izgā­jusi no krastiem.

Virzīšanās uz priekšu gāja gausi. Ne vien straujās upes dēļ, bet arī tāpēc, ka ūdeņos mudžēja visvisādas drazas koku stumbri, brikšņi, noslīkuši dzīvnieki, vien­reiz uzpeldēja uzpūties cilvēka līķis. Laiva bija jāvada piesardzīgi un, nelielajam dzinējam smagi pukšķot, pa­mazām jāvirzās uz priekšu.

Lī bija ceļā uz Grummana cilts ciemu. Viņš vadījās tikai pēc atmiņas pirms dažiem gadiem Lī bija lidojis pār šo zemi, taču prātā viss bija skaidri saglabājies, tāpēc nebija grūti ātrās straumes vidū atrast pareizo virzienu, lai arī dažs labs krasts bija pazudis zem pienaini brūn­ganajiem palu ūdeņiem. Gaisa temperatūra bija satrau­kuši kukaiņus knišļu mākonis pasauli ietina dūmakā. Seju un rokas Lī iesmērēja ar Džimsona zāļu ziedi un nepārtraukti smēķēja kodīgus cigārus, kas atbaidīja ne­gantākos mošķus.

Kas attiecas uz Hesteri, viņa klusēdama sēdēja laivas priekšgalā, samiegusi acis un garās ausis plakaniski no­laidusi uz kaulainās muguras. Lī bija pieradis pie Hesteres klusēšanas, tāpat kā viņa pie Lī neruniguma. Abi sazinājās tikai nepieciešamības gadījumā.

Trešās dienas rītā Lī savu kuģiti no pauguru grēdas izplūstošās pietekas (pakalniem butu jādus dziļi sniegā, bet patlaban tie slējās gaisā, brūngani ielāpaini un švikaini) iestūrēja galvenajā straumē. Necik ilgi, un upi ieskāva priežu un egļu meži; nobraukuši vēl dažas jū­dzes, viņi sasniedza milzīgu, apaļu klinti mājas aug­stumā, kur Lī, piebraucis krastam, tagad novietoja laivu.

-    Te savulaik bijusi piestātne, — Lī skaidroja Hesterei. Vai atceries, ko stāstīja vecais roņu mednieks Novaja Zemļā? Tagad tā, bez šaubām, slīkst sešas pēdas zem ūdens.

-    Tad jau jācer, ka viņiem pietika prātiņa celt ciemu augstākā vietā, atbildēja Hestere, izlēkdama krastā.

Nepagāja ne pusstunda, un Lī izkārtoja aprīkojumu līdzās ciema vecākā koka mājai un pagriezās sveikt sa­pulcējušos bariņu. Gaisa kuģotājs lika lietā vispārpazīs­tamos ziemeļnieku žestus cenzdamies paust draudzību, viņš pie kājām nolika šauteni.

Vecs Sibīrijas tatārs, kam acis gandrīz vai pazuda krun­ciņās, nolika loku zemē blakus Lī šautenei. Tatāra dēmonsvilku suns nošņaukājās uz Hesteres pusi, kas par atbildi viegli sakustināja ausi, un vecakais sāka runāt.

Lī atbildēja, un viņi abi izmēģināja pusduci valodu, līdz atrada vienu, kurā sazināties.

-    Apliecinu cieņu jums un jūsu ciltij, Li turpināja.

-   Man līdzi šāda tāda pīpējamā zālīte, diez cik vērtīga jau nav, taču es justos pagodināts jums to pasniegt.

Vecākais atzinīgi pamāja, un viena viņa sieva no Lī sa­ņēma paciņu, ko viņš bija izcēlis no saiņa.

-    Es meklēju vīru, vārdā Grummans, Lī teica. Dzir­dēju, viņš esot pieņemts jūsu ciltī kā radinieks. Iespē­jams, Grummanam patlaban ir cits vārds, taču viņš ir eiropietis.

-   Jā gan, teica vecākais, mēs jūs jau gaidījām.

Pārējie ciema iedzīvotāji, kas blāvajā, kūpošajā saules

gaismā bija sapulcējušies dubļainā lauka māju vidū, teikto nesaprata, taču redzēja vadoņa prieku. Prieku un atvieglo­jumu Lī juta, ka Hestere tā domā. Vecākais vairākas reizes pamāja.

-    Mes jūs jau gaidījām, viņš atkārtoja. Jūs ieradāties, lai aizvestu doktoru Grummanu uz citu pasauli.

LI uzacis saraucās, taču viņš neteica vairāk kā tikai:

-   Tieši, kā jūs sakāt, ser. Vai viņš atrodas šeit?

-    Sekojiet man! aicināja vecākais.

Pārējie ciema iedzīvotāji godbijīgi pakāpās sāņus. Sa­prazdams Hesteres nepatiku pret nejaukajiem dubļiem, pa kuriem tagad nāksies laipot, Lī paņēma dēmonu ro­kās, bet saini uzkara sev plecā un tad sekoja vecākajam pa meža stigu uz budu desmit pamatīgu bultu šāviena attālumā no ciema, lapegļu ieskautā līdumā.

Vecākais palika ar ādu pārvilktās koka būves ārpusē. Vieta bija izrotāta ar meža kuiļu ilkņiem un aļņu un briežu ragiem, taču tās nebija medību trofejas vien: ragi bija izkārti līdzās kaltētiem ziediem un rūpīgi savītiem priežu zariem tas izskatījās pēc rituāla.

-   Jums ar viņu jārunā ar cieņu, klusi teica vecākais. Viņš ir šamanis. Turklāt ar slimu sirdi.

Pēkšņi Lī pār muguru parskrēja šermuļi un Hestere viņa rokās sastinga abi pamanīja, ka tiek cieši novēroti. No sausajiem ziediem un priežu vītnēm šurp lūkojās dzeltena acs. Tas bija dēmons. Lī vēroja, cik uzmanīgi tas savā spēcīgajā knābī saņem ziediem rotātu priedes vītni un aizvelk to pār pagalmu kā aizkaru.

Vecākais vīram uzsauca savā valodā, uzrunādams viņu vārdā, kādu bija minējis vecais roņu mednieks, proti, Džopari. Pēc mirkļa durvis atvērās.

Durvīs parādījās izdēdējis, kažokādās tērpies vīrs lies­mojošām acīm. Melnos matus caurvija sirmums, zods bija stingri izvirzīts uz priekšu, bet uz dūres tupēja glūnošs demons-zivju ērglis.

Vecakais, trīsreiz paklanījies, devās prom, atstadams Li divatā ar šamani-akadēmiķi, ko viņš bija atbraucis meklēt.

-   Doktor Grumman, Lī iesāka. Mani sauc Lī Skors­bijs. Nāku no Teksasas, pēc profesijas esmu gaisa ku­ģotājs. Ja jūs atvēlēsiet man īsu brīdi un apsēdīsieties ar mani parunāt, es jums pastāstīšu, kas mani šurp atveda. Sakiet, vai es nekļūdos? Jūs taču esat doktors Staņislavs Grummans no Berlīnes Akadēmijas?

-    Jā, apstiprināja šamanis. Un jūs, kā jau teicāt, nākat no Teksasas. Vēji aizpūtuši jūs varen tālu no dzim­tās zemes, Skorsbija kungs.

-   Jāsaka, ka pār pasauli patlaban šalc dīvaini vēji, ser.

-    Tik tiešām. Bet saulīte šķiet silta. Būdā atradīsies sols. Ja palīdzēsiet man to iznest laukā, varam pasēdēt tīkamajā gaismā un parunāt. Man ir kafija, ja jums lab­patiktu to ar mani kopā iebaudīt.

-    Jūs esat pati laipnība, ser, atbildēja Lī un iznesa laukā koka solu, tikmēr Grummans, aizgājis pie plīts, ielēja divās skarda krūzes verdošu dzērienu. Li šķita, ka vīra izrunā jaušams angļu, nevis vācu akcents. Observa­torijas direktoram, kā rādās, bijusi taisnība.

Tiklīdz visi apsēdās Hestere, samiegtām acīm un bezkaislīga, pie Lī sāna un dižais dēmons-zivju ērglis, at­klātā saulē žilbinoši spilgts -, Li uzsāka sarunu. Sākumā viņš pastastīja par tikšanos Trollezundē ar Džonu Fā, ģiptiešu lordu, arīdzan par lāča Joreka Bērnisona nolīg­šanu un ceļojumu uz Bolvangaru, Liras un pārējo bērnu izglābšanu; un tad viņš izstāstīja visu, ko bija uzzinājis gan no Liras, gan Serafinas Pekkalas, lidojot balonā uz Svalbāru.

-    Saprotiet, doktor Grumman, spriežot pēc meitenes stāstītā, man šķiet, ka lords Ezriels, šaušalīgi vicinot zinātnieku acu priekšā nocirsto, sasaldēto galvu, nobie­dēja tos tiktāl, ka viņi kārtīgi nepacēla skatienu. Tieši tāpēc man radās aizdomas, ka jūs vēl varat būt dzīvs. Un vēl, ser, jums, neapšaubāmi, ir specifiskas zināšanas. Par jums dzird runājam visā Arktikas jūras piekrastē kā jums caurumoja galvaskausu, kā jūsu pētījumu priekšmets šķietami variēja, sākot no izrakumiem okeā­na gultnē līdz pat ziemeļblāzmas novērojumiem, par jūsu pēkšņo parādīšanos pirms desmit, divpadsmit gadiem, varētu teikt, nezin no kurienes, — un tas viss ir bezgala saistoši. Taču šurp mani, doktor Grumman, atveda nevis ziņkāre, bet kaut kas cits. Mani satrauc bērna liktenis. Domāju, ka viņai ir nozimīga loma, arī raganas tā uzska­ta. Ja jums kaut kas zināms par šo meiteni vai ar viņu saistītiem notikumiem, labprāt dzirdētu to no jūsu mu­tes. Kā jau teicu, nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka jums tas pa spēkam, tieši tāpēc jau šeit esmu.

Tomēr, ja nemaldos, ser, dzirdēju ciema vecāko runā­jam, ka esmu ieradies, lai vestu jūs uz citu pasauli. Vai nu es pārpratu, vai arī viņš tiešām tā teica? Un vēl kāds jautājums jums, ser: kas tas par vārdu, kurā viņš jūs uzrunāja? Cilts vārds, burvja tituls?

Aši pasmaidījis, Grummans atbildēja: Vārds, ko viņš lietoja, ir mans īstais vārds Džons Perijs. Jā, jūs ieradāties, lai vestu mani uz citu pasauli. Un, runājot par to, kas jūs šurp atveda, domāju, jūs pats tūlīt redzēsiet.

To sacīdams, Grummans atvēra plaukstu. Samaņa delnā gulēja kaut kas tāds, ko Lī skaidri redzēja, tomēr nespēja saprast, kā tas iespējams. Redzēt viņš redzēja navahu [14] sudraba gredzenu ar tirkīzu, un to nu Lī tiešām redzēja un pazina tas bija mātes gredzens; viņš zināja, cik tas ir smags un cik gluds ir akmens, zināja, ka juve­lieris ir ielocījis metālu stūrītī, kur akmentiņš bija ieplīsis, tāpat arī to, ka stūrītis novalkāts gluds Lī pirksti pirms daudziem, daudziem gadiem zēnībā dzimtajā zint­nieku zemē taču gredzenu bija taustījuši bez sava gala.

Lī nevilšus piecēlās. Hestere bija pacēlusies pakaļkājās un, ausis sacēlusi, tricēja. Lī pat nemanīja, pa kuru laiku zivju ērglis bija nostājies starp viņu un Grummanu, kā aiz­stāvēdams savu saimnieku, bet Lī taču negrasījās uzbrukt viņš jutās pazudis, jutās atkal kā bērns, un balss nāca ar grū­tībām un trīcēja, kad viņš jautāja: Kur jūs to dabūjāt?

-    Ņemiet! teica Grummans jeb Perijs. Tas savu darbu ir paveicis. Atsauca jūs uz šejieni. Nu man to vairs nevajag.

-    Bet kā… brīnījās Lī, paņemdams mīļo lietiņu no Grummana delnas. Nesaprotu, kā jūs spējāt kā jūs to paveicāt kā dabūjāt gatavu? Gredzenu es nebiju re­dzējis četrdesmit gadus.

-   Es esmu šamanis. Man pa spēkam daudzas jums ne­izprotamas lietas. Apsēdieties, Skorsbija kungs! Nomieri­nieties! To, kas jums jāzina, es pateikšu.

Lī apsēdas ar gredzenu rokās, vēl un vēlreiz pārlaižot par to pirkstus.

-    Labi, Lī teica. Esmu saviļņots, ser. Labprāt no­klausīšos, ko jūs varētu man pavēstīt.

-     Lieliski, atbildēja Grummans. Tatad tā. Mans vārds, kā jau teicu, ir Perijs, un šai pasaulē es nepiedzimu. Lords Ezriels nepavisam nebija pirmais starppasauļu ceļotājs, lai gan pirmais tik uzskatāmi to paveica. Savā pasaulē es biju kareivis, vēlāk pētnieks. Pirms divdesmit gadiem pavadīju ekspedīciju uz vietu savā pasaulē, kas atbilst jūsu Bēringa zemei. Maniem līdzbiedriem bija citi nolūki, es tikmēr meklēju to, par ko biju dzirdējis nostās­tos, plīsumu pasaules drānā, caurumu, kas savieno mūsu Visumu ar citu izplatījumu. Nu, un tad vairāki kolēģi pazuda. Viņus meklēdams, es un vēl divi biedri izkļuvām laukā pa caurumu jeb durvīm, tās pat neredzēdami, un tādejādi atstājām savu pasauli. No sākuma neaptvērām, kas noticis. Soļojām, līdz nonācām pilsētā, un tad viss kļuva skaidrs mēs bijām pavisam citā pasaulē.

Kaut arī pielikām visus pūliņus, sākotnējās durvis neatradām. Izkļuvam pa tām sniegavētras laika: jums ka vecam Arktikas vilkam skaidrs, kā tas ir.

Tāpēc neatlika nekas cits kā palikt jaunajā pasaulē. Drīz ļ vien atklājam, cik draudpilna tā ir. Radās sajūta, ka ap mums spokojas dīvainas sugas vampīrs vai paradiba, kaut kas nāvējošs un nepielūdzams. Abi mani līdzbiedri drīz vien aizgāja mūžībā, krītot par upuri tā sauktajiem Rēgiem.

Beidzot nācu pie secinājuma, ka jaunatrastā pasaule ir pretīga vieta, un nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad to pa­metīšu. Ceļš mājup uz dzimto pasauli likās slēgts uz visiem laikiem. Taču atradu vārtus uz citiem izplatīju­miem, un neliels pētījums pavēra man ceļu uz šo pasauli.

Tā nu esmu šeit. Un šai pasaulē, Skorsbija kungs, mani sagaidīja milzu pārsteigums; izrādījās, ka pasaules ievērojami atšķiras: šeit es pirmoreiz satiku savu dē­monu. Jā, pirms ienākšanas jūsu pasaulē es to nepazinu. Ļaudis šeit nespēj iedomāties pasauli, kur dēmons ir tikai klusa prāta balstiņa. Bet jūs vai varat iztēloties manu pārsteigumu, uzzinot, ka daļa manas dvēseles ir sievišķa, putna veidolā un daiļa?

Tad nu kopā ar savu dēmonu apklejoju ziemeļu zemes un daudz iemācījos no Arktikas ļaudīm tādiem kā mani krietnie draugi tepat šai ciemā. Viņu teiktais par savu pasauli aizpildīja robus manās dzimtajā pasaulē apgūta­jās zināšanās, un es sāku rast atbildes uz daudziem šķie­tami neizskaidrojamiem jautājumiem.

Devos uz Berlīni ar Grummana vārdu. Nevienam ne­stāstīju par savu izcelsmi, turēju to noslēpumā. Iesniedzu tēzes akadēmijā un aizstāvēju tās debatēs, kā jau tur pieņemts. Biju labak informēts nekā akadēmiķi, līdz ar to bez grūtībām kļuvu par viņu organizācijas biedru.

Tad nu akreditējies varēju uzsākt darbu šajā pasaulē, kur visumā jutos apmierināts. Un tomēr kaut kā no dzimtās zemes, protams, trūkst. Vai esat precēts vīrs,

Skorsbija kungs? Nē? Nu, es biju precējies un sievu no sirds mīlēju, tāpat ari dēlu, savu vienīgo bērnu puisēnu, kam nebija ne gadiņš, kad aizklīdu projām no dzimtajām ārēm. Briesmīgi pēc viņa ilgojos. Taču meklējumos var aiziet tūkstošiem gadu, veltīgi cenšoties tikt mājup. Bijām nolēmēti uz mužu mūžiem.

Tikmēr darbs mani pilnīgi pārņēma savā varā. Mek­lēju jaunas zināšanu jomas: iepazinu galvaskausa kultu, kļuvu par šamani. Izdarīju pat dažu labu lietderīgu at­klājumu kaut vai atklādams metodi, kā izgatavot ziedi no asinssūnas, saglabājot tajā visas dzīvā auga vērtības.

Tagad par šo pasauli zinu diezgan daudz, Skorsbija kungs. Kaut vai par Putekļiem. Pēc jūsu sejas izteiksmes noprotu, ka šis termins jums nav svešs. Jūsu pasaules teologus tas pārbiedējis līdz nāvei, savukārt mani biedē viņi. Zinu, ar ko nodarbojas Ezriela kungs, tāpat man zināms arī, kāpēc, un tieši tālab es jūs šurp atsaucu. Vē­los viņam palīdzēt. Vai saprotat uzdevums, ko viņš uzņēmies, ir dižākais cilvēces vēsturē. Dižākais trīsdes­mit piecu tūkstošu gadu garajā cilvēces vēsturē, Skors­bija kungs.

Pats vien neko daudz paveikt nevaru. Manu sirdskaiti nespēj ārstēt neviens šīs pasaules dziednieks. Varbūt būs gana ar vienu smagāku piepūli. Tomēr man zināms šis tas, ko nezina lords Ezriels, un tas, lai dižais darbs vaina­gotos panākumiem, būtu jadara viņam zināms.

Saprotiet, mani ieintriģējusi Rēgu vajātā pasaule, kur tie barojas no cilvēku apziņas. Vēlējos izzināt, kas viņi tādi ir, kā uzradušies. Turklāt kā šamanis es spēju atklāt ar garu to, ko nevaru izzināt fiziski, ne vienu vien stundu esmu aizvadījis transa stāvoklī, pētīdams Rēgu vajāto pasauli. Atklāju, ka filozofi pirms vairākiem gadsimtiem

radījuši rīku ar mērķi paplašināt savas iespējas līdzekli, ļ ko paši nosauca par brīnumnazi. Nazim piemīt daudz spēju vairāk, neka viņi, to izgatavodami, nojauta, krietni vairāk, nekā viņiem zināms arī tagad. Lai nu kā, tieši pateicoties nazim, filozofi ielaida savā pasaulē Rēgus.

Nu man zināms par brīnumnazi un to, ko tas spēj. Zinu arī, kur nazis atrodas, tāpat arī to, kā pazīt cilvēku, kam lemts to lietot. Zinu to, kas darāms lorda Ezriela lietā. Ceru, ka naža nesējs ir piemērots savam uzdevumam. Tāpēc jau atsaucu jūs šurp, un tagad jums mani pa gaisu jāaizgādā uz ziemeļiem uz lorda Ezriela jaunatklāto pasauli, kur ceru sastapt brīnumnaža nesēju.

Neaizmirstiet, ka tā ir briesmu pilna pasaule. Rēgi ir ļaunāki par jebko, kas sastopams jūsu pasaulē vai ma­nējā. Mums jābūt uzmanīgiem un drošsirdīgiem. Es neatgriezīšos, bet jums, ja vēlaties atkal skatīt dzimto zemi, būs jāizmanto jūsu drosme, visas prasmes, visa veiksme.

Tāds, lūk, jūsu uzdevums, Skorsbija kungs. Tāpēc jūs mani sameklējāt.

Šamanis pieklusa. Seja viņam bija bāla, pārklājusies ar blāvu sviedru spīdumu.

-    Tā ir trakākā, nolāpītākā iedoma, kādu man jebkad gadījies dzirdēt, atbildēja Lī.

Satraukts viņš piecēlās, spēra pāris soļu uz vienu pusi, soli divus uz citu, tikmēr Hestere, acu nepamirkšķinā­dama, no sola vēroja. Grummana acis bija pa pusei aiz­vērtas, dēmons sēdēja šamanim uz ceļgala, piesardzīgi vērdamies Lī.

-    Vai gribat naudu? Grummans pēc brīža jautāja. Varu jums sadabūt zeltu. Tas nebūs grūti.

-   Nolādēts, ne jau pēc zelta es braucu, Lī kvēli iesau­cās. Ierados šeit… Ierados pārliecināties, ka esat dzīvs,

tā man vismaz likās. Lai nu kā, mana ziņkārība par šo jautājumu it kā būtu apmierināta.

-   Priecājos to dzirdēt.

-   Un vēl gribu ko piebilst, Lī teica un izstāstīja Grummanam par raganu konsiliju Enara ezera krastā un lēmu­mu, ko raganas zvērēja izpildīt. Vai zināt, noslēdzot stāstījumu, Lī sacīja, mazā meitene Lira… Jāatzīst, gal­venokārt viņas dēļ es devos palīga raganām. Jūs teicāt, ka atgādajāt mani šurp ar navahu gredzenu. Varbūt jā, bet varbūt ari ne. Vienu gan zinu droši: braucu šurp, domā­dams, ka palīdzu Lirai. Neesmu redzējis nevienu bērnu, kas viņai līdzinātos. Ja man pašam reiz būs meita, tad, cerams, kaut uz pusi tik stipra, drosmīga un labestīga kā Lira. Nupat uzzināju par priekšmetu, kas piešķir aizsar­dzību cilvēkam, kura rokās atrodas. No jūsu teiktā izriet, ka tas ir brīnumnazis.

Tad, lūk, maksa par jūsu nogādāšanu citā pasaulē, doktor Grumman, nebūs zelts, bet brīnumnazis, taču to es vēlos nevis sev, bet Lirai. Jums jāapzvēr, ka gādāsiet, lai šis priekšmets viņu aizsargā, un tad vedīšu jūs, kur vien gribat.

Šamanis, vērīgi noklausījies, teica: Lieliski, Skorsbij, — es zvēru! Vai ticat manam zvērestam?

-    Pie kā jūs zvērat?

-    Nosauciet, ko vēlaties.

Lī padomājis teica: Zveriet pie tā lai kas tas būtu -, kā deļ noraidījāt raganas mīlu. Uzskatu, ka tas jums ir svarīgak par visu.

Grummana acis iepletās, un viņš teica: Jūs neesat kļūdījies, Skorsbija kungs. Labprāt pie tā zvērēšu. Dodu jums savu vārdu, ka gādāšu, lai bērns Lira Belakva nonāk brmumnaža aizsardzībā. Taču gribu jūs brīdināt: naža nesējam paredzēts savs uzdevums, un pastāv iespē­jamība, ka tā iedarbība var meiteni pakļaut vēl lielākām briesmām.

Lī nesteidzīgi pamāja. Lai notiek! viņš teica. Taču, lai cik niecīga drošības garantija, es gribu, lai meitenei tā būtu.

-    Esmu jums devis godavārdu. Bet nu laiks doties uz jauno pasauli, un jums būs mani jāved.

-    Bet vējš? Diez vai esat tik slims, lai nemanītu laika apstākļus!

-   Vēju atstājiet manā ziņā!

Lī pamājis atsēdas uz sola, viņa pirksti jau atkal slī­dēja pār tirkīza gredzenu, Grummans tikmēr savāca ne­daudzās viņam vajadzīgās lietas briežādas somā, un tad abi pa meža stigu devās projām uz ciemu.

Vecākais teica atvadu runu. Ciema iedzīvotāji cits pēc cita nāca pieskarties Grummana rokai, murminādami pa kādam vārdam, pretim saņemot kaut ko līdzīgu svētībai. Lī tikmēr vēroja laika apstākļus. Dienvidu pusē debesis bija noskaidrojušās, svaigi smaržojoša vēsma ielīgoja zaros un ievirmoja priežu galotnēs. Ziemeļos virs upes vēl smagi gūla migla, tomēr pirmoreiz daudzu dienu laikā pamale skaidrojās.

Pie klints, kur savulaik bija piestātne, Lī iecēla Grum­mana saini laivā, uzpildīja mazo dzinēju, un tas uzreiz sāka pukšķināt. Laiva ar šamani atraisīta traucās lejup pa straumi, brāzās zem kokiem, iekļūstot galvenajā upē tik aši, ka Lī sametās bail par Hesteri, kas sakņupusi tupēja margapmalē; taču viņa bija rūdīta ceļotāja lai nu kam, bet Lī tas bija jāzina! Kāpēc gan viņš, pie joda, tā raustās?

Sasniedzot upju sazarojuma vietā ostu, atklājās, ka ik viesnīcu, ik mēbelētu mītni vai personīgo mājokli ieņē­muši kareivji. Turklāt ne jau šādi tādi, bet Maskovijas imperiālās gvardes pulki, visnegantāk apmācītā un visdāsnāk ekipētā armija pasaulē, kas zvērējusi atbalstīt Maģistēriju.

Lī pirms došanās ceļā bija cerējis uz nakts atpūtu likās, Grummanam tā nekaitēs, taču istabu atrast nebija iespējams.

-    Kas te notiek? Lī jautāja laivu vīram, atdodams nomāto laivu.

-    Nezinu. Vakar pilsētā viscaur tika izvietots kara­spēks, rekvizēja katru ēdiena drupatu, visus kuģus. Būtu savākuši arī šo laivu, ja jūs nebūtu to paņēmis.

-   Vai zināt, kurp viņi dodas?

-   Uz ziemeļiem, atbildēja laivu vīrs. Gan jau tur ies vaļā cīņa, lielākais karš, kāds jelkad piedzīvots.

-   Uz ziemeļiem, uz jauno pasauli?

-   Tieši tā. Bet pulkiem neredz gala šis ir tikai priekš­pulks. Pēc nedēļas nebūs ne maizes rieciena, ne spirta lāsī­tes. Paņemdams laivu, jūs izdarījāt man pakalpojumu tās cena jau divkāršojusies…

Ko tur vairs cerēt uz atpūtu, pat ja izdotos atrast kādu vietu. Galigi noraizējies par balonu, Lī ar Grummanu neka­vēdamies devās uz noliktavu, kur bija to atstājis. Šamanis turējās godam. Viņš izskatījās slims, tomēr bija sīksts.

Noliktavas pārzinis, aizņemts rezerves dzinēju daļu nodošanā sardzes seržantam, uz mirkli atrāva skatienu no mapes.

-    Balons ļoti žēl vakar rekvizēts, viņš paziņoja. Pats redzat, kas te notiek. Man nebija izvēles.

Hestere noraustīja ausis, un Lī saprata viņas mājienu.

-   Vai balons jau projām? viņš prasīja.

-   Grasās savākt šopēcpusdien.

-    Viņi to nedarīs, teica Lī, jo manā pusē ir auto­ritāte, kas ir nozīmīgāka par sardzi.

Lī parādīja noliktavas pārzinim gredzenu, ko Novaja Zemļā bija novilcis no mirušā skrēlinga pirksta. Pie letes blakus stāvošais seržants, pamanījis Baznīcas simbolu, sastinga nodarbes vidū un militāri sveicināja, tomēr, lai cik disciplinēts, nespēja noslēpt samulsumu, kas pārslī­dēja pār viņa seju.

-   Tā kā balons mums vajadzīgs nekavējoties, turpināja Lī, jūs varētu norīkot vīrus, lai to uzpilda. Es tiešām domāju nekavējoties. Tas pats attiecas arī uz ēdienu, ūdeni un balastu.

Noliktavas pārzinis palūkojas seržantā (tas tikai pa­raustīja plecus) un steidza meklēt balonu. Li ar Grum­manu devās atpakaļ uz piestātni, kur stāvēja benzīna tanki, lai uzpildītu degvielu un mierīgi parunātos.

-   No kurienes jums tas gredzens? jautāja Grummans.

-   Novilku mironim no pirksta. Gana riskanti to izman­tot, taču citu iespēju, kā atgūt balonu, neredzēju. Kā jums šķiet, vai seržantam neradās aizdomas?

-   Protams, radās. Taču viņš ir disciplinēts vīrs. Baznī­cai nejautās. Ja vispār ziņos, tad, kamēr šie sadomas, ko uzsākt, mēs jau būsim gabalā. Labi, Skorsbija kungs, apsolīju jums ceļavēju ceru, ka būs jums pa prātam.

Debesis virs galvas patlaban bija zilas, saule spīdēja spoži. Ziemeļu pamalē virs jūras līdzīgi kalnu grēdai vēl cēlās miglas vāli, taču vēsma tos atgrūda aizvien tālāk, un Lī nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pacelties gaisā.

Balonam viņpus noliktavas jumta malas briestot un au­got aizvien milzīgākam, Lī pārbaudīja grozu, ar sevišķu rūpību sastūķēdams tajā aprīkojumu, ej nu sazini, kadas grūtības tevi sagaida svešā pasaulē? Arīdzan instrumentus

Li nostiprināja visnotaļ uzmanīgi, pat kompasu, kam adata nejēdzīgi šaudījās pa skalu. Beigās Lī sakārtoja duci smilšu maisu balastam.

Balons beidzot bija uzpildīts. Brāzmu šaustīts, tas lie­cās uz ziemeļiem korpuss saspringa virvēs, kas to vēl turēja pie zemes. Lī, izdodams pēdējo zeltu, samaksāja noliktavas pārzinim un palīdzēja Grummanam iekāpt grozā. Pēc tam viņš vērsās pie vīriem ap virvēm un no­rīkoja, lai balonu laiž vaļā.

Taču vīri nepaspēja rikojumu izpildīt, jo tika aizkavēti. Alejā līdzās noliktavai nodunēja aši zābaku soļi un tika izkliegta pavēle: Stāt!

Vīri pie virvēm sastinga, daži skatījās uz aleju, citi uz Lī, un viņš skarbi uzsauca: Aiziet! Laidiet vaļā!

Divi vīri paklausīja, un balons grīļodamies cēlās augšup, bet pārējo divu uzmanību saistīja kareivji, kas aši tuvojās gar ēkas stūri. Šie divi joprojām stingri turēja virves pie tauvošanas pāļiem, un balons nejauki raustījās uz sāniem. Lī ieķērās savienotājgredzenā, arīdzan Grum­mans pielika tam roku, tāpat arī šamaņa dēmons bija cieši iecirtis gredzenā ķetnas.

Li brēca: Laidiet vaļā, nolādētie muļķi! Balons jau ceļas gaisā!

Balons sparīgi rāvās augšup, un, lai kā ari vīri vilka, noturēt to neizdevās. Viens virvi atlaida, un tā tagad pati atrāvās no pāļa, tikmēr otrs, juzdams virvi ceļamies, nevis palaida, bet instinktīvi to satvēra. Lī tadu gadījumu bija reiz redzējis un baidījās no iznākuma. Nabaga vīra dēmons, plecīgs haskijs [15] , balonam traucoties debesīs, bailēs un sāpēs gaudoja; piecas bezgala garas sekundes, un viss bija galā vīra spēki izsīka, pusdzīvs viņš krita lejā un iegāzās ūdenī.

Tikmēr kareivji jau bija pacēluši šautenes. Gar groza sāniem nosvilpa šāvienu zalve, kāda lode izšķīla dzirk­steli no savienotājgredzena, ar triecienu sastindzinādama Lī rokas, tomēr īpašus postījumus nenodarot. Skanot otrajai zalvei, balons jau bija teju neaizsniedzams un, brāzdamies pāri jūrai, traucās zilgmē. Lī juta, ka sirds ceļas līdz ar balonu. Serafinai Pekkalai Lī reiz bija teicis, ka lidošana viņam nu tā, tikai darbs, bet tā nebija tiesa. Pacelties gaisā, radot jauku vējiņu sev aiz muguras un gaidot atklājamies acu priekšā jaunu pasauli, kas gan vēl jaukāks šajā dzīvē varēja būt?

Atlaidis savienotājgredzenu, Lī pamanīja Hesteri pusaizvērtām acīm, sakņupušu savā ierastajā vietā gondolas stūrītī. Tāltālu lejā nogranda kārtējā bezjēdzīgā šāvienu zalve. Pilsēta ātri pazuda skatienam, saule lejā zeltija upes plašo līkumu.

-    Nu, doktor Grumman, Li ierunājās, nezinu, kā jūs, bet es gaisā jūtos labāk. Kāpēc gan tas nabaga vīrs neatlaida virvi? Tas ir tik sasodīti vienkārši, un, ja to neatlaid uzreiz, zūd pēdējā cerība.

-   Paldies, Skorsbija kungs, pateicās šamanis. Jums tas izdevās meistarīgi. Tagad nomierināsimies un lidosim. Es būtu pateicīgs par kažokādām, gaiss vēl ir dzestrs.

Parkā, plašajā, baltajā namā Vils slīga drudžainā miegā; zēnu vajāja sapņi, kuros jautās gan rūpes, gan saldme, tad nu viņš par varītēm centās pamosties, vienlaikus tvīkdams pagulēt. Plati atvē­ris acis, Vils bija tik samiegojies, ka ne pakustēt, līdz, beidzot uzslējies sēdus, atklāja, ka apsējs ir nošļucis un gulta tumšsarkana.

Ar mokām izrausies no gultas, Vils smagi putekļainajā saules gaismā un lielās mājas klusumā kāpa lejā uz virtuvi. Viņi ar Liru apmetās kalpu istabās zem pašiem bēniņiem: cēlās gultas ar baldahīnu apakšstāvā pārāk aicinošas neiz­skatījās, un tagad gājiens likās garš un nogurdinošs.

-   Vil, Lira, acumirklī novērsusies no plīts, rūpju pilnā balsī ierunājas un palīdzēja viņam tikt līdz krēslam.

Vilam reiba galva. Jādomā, zaudēts daudz asiņu; kas tur ko domāt, viss skaidrs. Brūces nerimstoši asiņoja.

-    Es tikko uzvārīju kafiju, Lira teica. Vai gribi to uzreiz, vai arī vispirms uzliksim jaunu apsēju? Varu gan to, gan to kā vēlies. Aukstajā skapī ir olas, bet ceptas pupiņas gan neatradās.

-    Šādā namā pupiņas nemēdz būt. Vispirms apsēju. Vai te ir karstā ūdens krāns? Gribu nomazgāties. Riebjas staigāt ar tādiem traipiem…

Lira pielaida karsto ūdeni, un Vils noģērbās līdz apakš­biksēm. Viņš bija pārlieku novājināts un apdullis, lai

kaunētos, Lira gan samulsusi izgāja laukā bez teikšanas. Nomazgājies, cik vien labi varēdams, Vils apslaucijās trauku dvielī, kas bija uzkārts uz auklas virs plīts.

Lira atgriezās ar svaigu drēbju kārtu Vilam kreklu un audekla biksēm ar jostu. Vils apģērbās, bet Lira, sadīrājusi strēmelēs jaunu trauku dvieli, uzlika viņa rokai stingru apsēju. Meitene bija gaužām norupejusies nepietiek, ka brūces nebeidza asiņot, arī citviet roka bija iekaisusi un apsārtusi. Taču Vils par to nerunāja, arīdzan Lira klusēja.

Pēc mirkļa Lira sagatavoja kafiju, apgrauzdēja sakal­tušu maizi, un abi ar ēdamo devās uz grezno telpu mājas priekšpusē, no kuras pavērās skats uz pilsētu. Paēdis un padzēris Vils jutās mazliet labāk.

-    Varbūt pavaicā aletiometram, ko darīt tālāk, Vils teica. Vai esi tam jau ko jautajusi?

-   Nē, Lira atbildēja. Turpmāk darīšu tikai to, ko tu teiksi. Grasījos pagājušajā nakti, bet tad pārdomāju. Neko neuzsākšu, iekams tu neprasīsi.

-    Nu, patlaban tā kā derētu, Vils teica. Šobrīd šī pasaule ir ne mazāk bīstama kā manēja. Kaut vai Andželikas brālis. Un ja nu…

Vils aprāvās pusvārdā, jo Lira kaut ko gribēja teikt, taču, pieklustot viņam, arī meitene apklusa. Pēc brīža saņēmusies Lira ierunājās: Vil, vakar kaut kas atga­dījās, un es tev to nepastāstīju. Vajadzēja pateikt, taču bija tik daudz citu notikumu. Atvaino…

Un tad Lira izstāstīja Vilam, ko bija redzējusi pa torņa logu, kamēr Džakomo Paradizi apstradāja Vila ievainoju­mu: kā Tulio apsēda Rēgi un Andželika ieraudzīja Liru pie loga, cik naidīga viņa izskatījās un kā Paolo draudēja.

-   Vai atceries, meitene turpināja, kā bija toreiz, kad viņa mūs uzrunāja? Mazais brālis sāka stāstīt, kas un kā.

Paolo teica: "Viņš grib dabūt…" bet māsa neļāva pa­beigt, viņu iepliķēdama, vai atceries? Varu saderēt, puika gribēja teikt, ka Tulio devies pēc naža un tāpēc viņi visi te ieradušies. Tāpēc, ka ar nazi var visu pat, nebaido­ties no Rēgiem, izaugt par pieaugušajiem.

-     Kā tas izskatījās, kad Rēgi viņam uzbruka? Vils jautāja. Liru parsteidza zēna spējā pieliekšanās uz priekšu un uzstājīgais skatiens.

-   Viņš… Lira centās atcerēties visos sīkumos, sāka skaitīt murī akmeņus… Gluži kā nojūdzies. Taču necik ilgi. Beigās, it kā zaudējis interesi, meta mieru. Un pēc tam neteica ne vārda, Lira pabeidza, taču, ieraugot Vila sejas izteiksmi, pajautāja: Kas tad nu?

-   Vai zini… man ienāca prātā, ka galu galā viņi tiešām varētu būt no manas pasaules, tie Rēgi. Šitā izturēties pret cilvēku nudien nebrīnītos, ja viņi būtu no manas pasaules. Turklāt pirmo logu Ģilde atvēra uz manu pa­sauli un Rēgi varēja pa to ienākt.

-    Bet jūsu pasaulē taču Rēgu nav! Vai tad esi kādreiz par tiem ko dzirdējis?

-   Varbūt mēs viņus nesaucam par Rēgiem. Iespējams, dēvējam citā vārdā.

Lira netika gudra, ko Vils grib teikt, taču uzplīties negribējās. Zēna vaigi bija piesarkuši, acis dega.

-   Lai nu kā, Lira novērsusies turpināja, galvenais ir tas, ka Andželika pamanīja mani pie loga. Viņa tagad zina, ka nazis ir pie mums, un izpļāpās arī citiem. Uzska­tīs, ka Rēgi viņas brālim uzbruka mūsu dēļ. Es nožēloju, Vil. Vajadzēja izstāstīt ātrāk. Taču bija tik daudz kā cita…

-   Labi, Vils teica, diez vai tas ko mainītu. Tulio spī­dzināja veco viru un, zinādams, kā nazis lietojams, pie izdevības būtu mūs nogalinājis. Mums bija jāaizstāvas.

-   Man tikai tāda nelāga nojauta, Vil. Gribu teikt, Tulio taču ir Andželikas brālis. Varu saderēt, ka mums viņu vietā arī gribētos tikt pie naža.

-    Jā, Vils piekrita, — taču atgriezties pagātnē un mai­nīt to, kas jau noticis, nav iespējams. Nazis mums bija jādabū, lai atgutu aletiometru. Ja vien varētu, mēs būtu iztikuši bez cīņas.

-   Jā, tik tiešām, Lira piekrita.

Tāpat kā Joreks Bērnisons, Vils, neapšaubāmi, bija labs cīnītājs, tāpēc Lira neiebilda, kad viņš teica, ka labāk būtu bijis iztikt bez cīņas, — meitene zināja, ka ar Vila muti runā nevis gļēvulība, bet stratēģija. Patlaban Vils izskatījās mierīgāks, vaigi atkal bija bāli. Viņš do­mīgi lūkojās tālumā.

Tad Vils teica: Tagad varbūt svarīgāk ir padomāt par seru Čārlzu un viņa turpmāko rīcību vai Koulteres kun­dzi. Ja jau viņai ir tā miesassardze, ko viņi pieminēja sarunā, veidota no kareivjiem, kam atšķelti dēmoni, varbūt tiešām seram Čārlzam taisnība: Rēgi tādiem ne­būs bīstami. Zini, ko es domāju? Manuprāt, Rēgi tiesā nost cilvēku dēmonus.

-   Bet bērniem taču arī ir dēmoni. Un bērniem Rēgi ne­uzbrūk. Tad jau atslēga meklējama citur.

-   Bet pieaugušo un bērnu dēmoni ir dažādi, Vils iebil­da. Tie taču atšķiras, vai ne? Pati teici, ka pieaugušo dēmoni savu veidolu nemaina. Tur tas suns aprakts. Ja nu šiem kareivjiem tiešām nav dēmonu, iznākums varētu būt tāds pats…

-    Jā! Lira piekrita. Nudien. Lai nu kā, vinu Rēgi nebiedētu. Mana māte nebaidās ne no paša velna. Un ir tik viltīga, Vil, tiešām, tik bezjūtīga un nežēlīga, ka spētu izrīkot Rēgus, par to nu es nešaubos. Komandētu tāpat kā cilvēkus, un viņiem nāktos paklausīt, tur nav divu domu. Lords Borīls taču ir stiprs un gudrs, bet viņa to dancina pēc savas stabules. Ai, Vil, man jau atkal metas bail, iedomājoties, ko viņa var izdarīt… Pavaicāšu aletiometram, kā teici. Lai nu kā, bet, paldies Dievam, to mēs atguvām.

Attaisījusi samta saini, Lira ar mīlestību noglāstīja smago zeltu.

-   Pajautāšu par tavu tēvu, meitene teica, un kā va­ram viņu atrast. Skaties, es noregulēju radītājus uz…

-   Nē. Sākumā apvaicājies par manu mati. Gribu zināt, vai viņai viss ir labi.

Lira pamājusi noregulēja rādītājus, ielika aletiometru klēpī un, pirms tajā ielūkoties un koncentrēties, saglauda matus aiz ausīm. Vils vēroja, kā vieglais radītājs mērķ­tiecīgi virzās pa skalu, pēc brīža noraustās un apstājas, pēc tam aši kā bezdelīga medībās šaujas uz priekšu, vien­laikus redzēdams Liras acis tik zilas un dedzīgas, un saprotošas.

Pēc brīža meitene, samirkšķinājusi acis, pacēla skatienu.

-    Pagaidām tava māte ir drošībā, Lira teica. Drau­dzene, kas viņu pieskata, joprojām izrāda labvēlību. Ne­viens nezina matēs atrašanās vietu, un draudzene nenodos.

Vils pat nezināja, ka ir tik ļoti noraizējies. Dzirdot labo vēsti, zēns atslāba, un, līdzko sasprindzinājums bija garām, par sevi skarbāk atgādināja brūces.

-   Paldies! Vils pateicās. Labi, bet tagad pajautā par tēvu…

Taču, pirms Lira paspēja ko uzsākt, ārpusē atskanēja kliedzieni.

Abi bērni uzreiz palūkojās laukā. Lejā, parkā, kur pil­sētas pirmo namu priekšā stiepās koku rinda, patlaban bija manāma rosība. Panteleimons, acumirklī kļuvis par lūsi, nikni nolaida skatienu un mīkstā solī metās uz at­vērtajām durvīm.

-   Bērni, dēmons paziņoja.

Vils ar Liru piecēlās. Koku vidū parādījās bērni cits aiz cita, kādi četrdesmit, varbūt piecdesmit. Daudziem rokās bija nūjas. Priekšgalā gāja zēns ar svītraino T kreklu, un viņam rokās bija nevis nūja, bet pistole.

-    Rau, kur Andželika, Lira norādot čukstēja.

Andželika turējās līdzās vadošajam zēnam un mudinā­dama raustīja viņu aiz rokas. Meitenei pa pēdām dieba viņas jaunākais brālis Paolo, sajūsmā spiegdams, un arī pārējie brēkdami vicināja dūres. Divi stiepa smagas šau­tenes. Tādā noskaņojumā Vils bērnus jau bija redzējis, taču ne tādu baru, un pie torņa viņi bija bez šaujamieročiem.

Bērni bļaustijas, tomēr Vils spēja izšķirt Andželikas balsi, jo viņa parkliedza visus: — Jūs nobeidzāt manu brāli, nozagāt nazi! Slepkavas tādi! Iedzināt viņu tieši Rēgiem rokās! Jūs viņu nogalinājāt, bet mēs nogalināsim jūs! Neceriet tikt projām! Aci pret aci, zobu pret zobu!

-   Vil, tu varētu izgriezt logu! Lira mudināja, satver­dama zēnu aiz veselās rokas. — Mēs tad mierīgi aizlaistos projām…

-    Jā, bet kur mēs nokļūtu? Oksfordā, pāris soļu attā­lumā no sera Čārlza mājas turklāt gaišā dienas laikā! Vai arī galvenajā ielā autobusa priekšā. Vai tad es varu ņemt un šņāpt jebkurā vietā, cerot, ka tiksim drošībā, vispirms jāapskatās, kur mēs esam, bet laika nav. Aiz šīs mājas plešas mežs, brikšņi vai kas tamlīdzīgs. Ja tiktu līdz kokiem, būtu daudzmaz drošāk.

Lira saniknota pameta skatienu logā. — Vajadzēja man viņu vakar nogalināt! viņa teica. — Nav labāka par savu brāli. Es gribētu…

-     Beidz pļāpāt, ejam! Vils meiteni pārtrauca pus­vārdā un pārliecinājās, vai nazis stingri turas pie jostas, bet Lira uzmeta plecos mazo mugursomu ar aletiometru un Vila tēva vēstulēm. Pēc tam abi, atbalsojoties soļiem, iztraucās cauri vestibilam, tad pa gaiteni un virtuvi, cauri trauku mazgātavai un tālāk bruģētajā pagalmā. Mūrī bija vārti, kas veda virtuves dārzā tur rīta saulē gozējās dārzeņu un augu dobes.

Mežmala stiepās pārsimt metru tālāk aiz nežēlīgi kla­jas, zāļainas nogāzes. Pakalnā pa kreisi, vēl pirms kok­iem, pacēlās neliela apaļas formas celtne, pēc uzbūves līdzīga templim, ar vaļēju augšstāvu, tādu kā balkonu ar skatu uz pilsētu.

-    Skrienam! teica Vils, lai gan gribējās nevis skriet, bet nogulties zālē un aizvērt acis.

Ar virs galvas lidojošu modru Panteleimonu abi bērni devās pāri klajumam. Zāle, saaugusi kušķos, sniedzās līdz potītēm, un Vils, noskrējis pāris soļu, juta tādu rei­boni, ka nācās pāriet uz lēnāku soli.

Lira pameta skatienu atpakaļ. Bērni, drūzmēdamies mājas priekšā, vēl nebija viņus pamanījuši varbūt kāds brīdis paies, kamēr viņi pārmeklēs visas istabas…

Tikmēr Panteleimons trauksmaini iečivinājās. Villas trešajā stāvā atvērtā logā stāvēja zēns un rādīja tieši uz viņiem. Kāds iekliedzās.

-    Pasteidzies taču, Vil! Lira mudināja.

Viņa paraustīja zēnu aiz veselās rokas palīdzēdama un pieturēdama. Vils centās, taču pietrūka spēka. Viņš varēja tikai iet.

-   Labi, Vils teica, līdz kokiem mums tā kā tā netikt. Pārāk tālu. Ejam uz templi! Pie aizslēgtām durvīm kazi noturēsimies tik ilgi, kamēr beidzot izgriezīšu logu…

Panteleimons metās uz priekšu, un Lira aizelsusies brēca, lai viņš palēnina gaitu. Vils teju vai redzēja saikni abu starpā dēmons rāvās uz priekšu, meitene sauca, lai tas palēnina gaitu. Vils steberēja pa biezo zāli, bet Lira skrēja pa priekšu izlūkodama un tad metās atpakaļ, lai viņam palīdzētu, pēc tam atkal uz priekšu, līdz abi sas­niedza akmens ietvi pie tempļa.

Durvis zem nelielā portika stāvēja vaļā, un abi, ieskrē­juši iekšā, nonāca tukšā apaļas formas telpā ar vairākam dieviešu statujām, kas vidēja sienu nišās visapkārt. Tel­pas vidū slējās greznas metāla vītņkapnes, pa tām varē­ja tikt augšstāvā. Atslēgas, ar ko aizslēgt durvis, nebija, un nekas cits neatlika, kā mesties augšā pa kāpnēm un tad — uz augšstāva grīdas dēļiem. Izrādījās, ka tas tiešām ir skatu laukums, kur cilvēks var uzkāpt ieelpot svaigu gaisu un palūkoties uz pilsētu; logu vai sienu nebija, tikai vaļējas arkas visapkārt tās balstīja jumtu. Katrā arkā bija palodze jostasvietas augstumā pietiekami plata, lai pret to atbalstītos, bet lejup līdz pat notekcaurulei slīpi krita kārniņu jumts.

Mokoši bija noskatīties mežā, kas stiepās viņiem aiz muguras. Zemāk vidēja villa, tālāk neiežogots parks un tad sarkanbrūnie pilsētas jumti; kreisajā pusē pacēlās tornis. Virs pelēkajiem, izrobotajiem mūriem gaisā riņķoja melnas vārnas, un Vilam, iedomājoties, kas put­nus pievelk, sametās nelabi.

Taču ainavas apjūsmošanai neatlika laika: pirmām kārtām bija jāizdomā, ko iesākt ar bērniem, kas, nikni un satraukti kliegdami, brāzās uz templi. Zēns priekšgalā, palēninājis soli, izvilka pistoli un raidīja vairākus mežonīgus šāvienus uz tempļa pusi. Pēc brīža atskanēja saucieni:

-   Zagļi!

-    Slepkavas!

-    Mēs jūs nogalināsim!

-    Pie jums ir mūsu nazis!

-   Jūs neesat šejienieši!

-   Jūs mirsiet!

Vils neko daudz neuztraucās. Zēna rokās pazibēja na­zis viņš aši izgrieza nelielu logu, lai noteiktu atrašanās vietu, un acumirklī atsprāga atpakaļ. Arī Lira ieskatījās un vīlusies atkapās. Viņi atradās gaisā, vismaz piecdes­mit pēdu augstumā virs galvenās maģistrāles ar dzīvu satiksmi.

-    Nūja, Vils sarūgtināts novilka, mēs taču kāpām augšā pa nogāzi… Tagad esam sprostā. Mums viņi jāat­vaira, nekas cits neatliek.

Pēc dažām sekundēm durvīs iebruka pirmie bērni. Kliedzieni atbalsojās templī, kāpinot drudžaino satrau­kumu, un tad nogranda neticami skaļš šāviens, tad vēl viens, un kliedzieni skanēja jau citādi; nākamajā mirklī nodrebēja kāpnes pirmie iebrucēji jau kāpa augšā.

Lira kā paralizēta pieplaka sienai, bet Vils neizlaida no rokām nazi. Uzrausies līdz atvērumam grīdā, viņš pastiepās un nogrieza augšējo pakāpienu, it kā tas būtu no papīra. Kāpnes, zaudējušas atbalsta punktu, zem bērnu svara saļodzījās un tad sagriezušās ar drausmīgu būkšķi nogāzās zemē. Brēcieni pieņēmās spēkā, arīdzan vispārējais apju­kums; atkal gāja vaļā šāviens, šoreiz, šķiet, nejauši, jo kā­dam trāpīja, un nu atskanēja sāpju kliedziens. Vils, palūko­jies lejā, ieraudzīja sāpēs savijušos ķermeņu mudžekli, pārklātu ar apmetuma gabaliem, putekļiem un asinīm.

Tie vairs nebija atsevišķi bērni, bet paisumam līdzīga masa. Viņi bangoja, aiz dusmām palēkdamies, ķerstīdami, draudēdami, spiegdami, spļaudami, taču aizsniegt Viļu nespēja.

Atskanēja kliedziens, un visu acis pievērsās durvīm. Tie, kas spēja kustēt, viļņojās uz izeju; dažs labs palika iespiests zem tērauda kāpnēm, cits apstulbis centās tikt augšā no akmeņiem piemētātās grīdas.

Vils drīz vien saprata, kāpēc bērni brāžas laukā. No jumta puses viņpus arkām jau skanēja grabināšanās; pie­skrējis pie palodzes, Vils ieraudzīja pirmās rokas, kas, ieķērušās dakstiņos, centās uzvilkt ķermeni augšā. Kāds no apakšas pastūma, un atkal parādījās galva un kārtē­jais roku pāris, zemāk stāvošajiem citi rāpās uz pleciem un mugurām, un uz jumta jau mudžēja kā skudru pūzni.

Taču pastaiga pa dakstiņiem nebija viegla pirmie drosminieki nobrāza rokas un ceļgalus, ar skatienu drudžaini zīzdamies Vila sejā. Lira stāvēja zēnam līdzās, un Panteleimons, uzlicis ķepas uz palodzes, rūca kā leo­pards, likdams pirmajiem bērniem padomat. Tomēr viņi pamazām vien virzījās uz priekšu.

Kāds sauca: Nogalināt! Nogalināt! Nogalināt! pā­rējie piebalsoja, arvien skaļāk un skaļāk; uz jumta sa­kāpušie sāka sist kājas taktī, tomēr, ieraudzījuši rūcošo leopardu, neuzdrošinājās nākt tuvāk. Te pēkšņi plīsa dakstiņš, un zēns, kas uz tā stāvēja, paslīdējis nokrita, bet viņam blakus stāvošais, salasījis sašķidušā dakstiņa drumslas, svieda ar tām Lirai.

Viņa pieliecās, un metiens trāpīja kolonnai pār Liru nobira šķēpeles. Pamanījis līdzās grīdas atvēruma malai dzelzs stieni, Vils nogrieza no ta divus gabalus zobena ga­rumā un vienu pasniedza Lirai. Viņa, cik stipri vien varē­dama, iegāza ar to tuvākajam puišelim pa galvu. Bērns uzreiz nokrita, bet necik ilgi, un nāca nākamais tā bija

Andželika rudmataina, bālu seju, neprātīgām acīm; meitene uzrāpās uz palodzes, bet Lira nikni iebelza viņai ar stieņa malu, un uzbrucēja novēlās lejā.

Vils rīkojās tapat. Nazis atradās futrālī pie jostas, un viņš sita un belza ar dzelzs stieni; daži bērni nogāzās, citi nāca vietā, kāds nemitīgi mēģināja uzrausties uz jumta.

Un tad parādījās puika svītrainajā T kreklā, taču pis­toli viņš bija pazaudējis vai ari varbūt izšāvis tukšu. Zēnu skatieni krustojās, abi zinaja, kas sekos: kautiņš, un tā būs nežēlīga kauja uz dzīvību vai nāvi.

-    Nāc nu, — Vils, iededzies uz kaušanos, teica, nāc taču, nāc…

Vēl mirklis, un abi sāktu plūkties.

Te pēkšņi atgadījās kas neparedzēts no debesīm uz zemi, spārnus izpletuši, metās zoss, bez stājas gāginādama tik skaļi, ka to sadzirdēja pat mežonīgi satracinātie bērni uz jumta, kas tagad pagriezās paskatīties.

-    Kaisa! līksmi iesaucās Lira, zoss bija Serafinas Pekkalas dēmons.

Sniega zoss jau atkal priecīgi nogāgināja, pieskandēdama vai visu debesjumu, un tad pagriezusies piezemējās pāris soļu attālumā no zēna svītrainaja T krekla. Puika, izbīlī atsprādzis atpakaļ, nošļūca lejā gar jumta malu, bet pārējie aizgūtnēm brēca, jo gaisā parādījās vēl kaut kas. Savukart Lira, manīdama debesu zilgmē iznirstam sīkas, melnas figūriņas, prieka pārņemta, līksmi iesaucās: Serafina Pekkala! Šurp! Palīgā! Templī…

Vairākas bultu zalves svilpdamas šķēla gaisu, tām zi­benīgi sekoja nākamā sērija; vel pēc mirkļa kāds ducis izšāvās tik ātri, ka tempļa jumtu visas bultas sasniedza vienlaikus, radot āmuru klaudzieniem līdzīgu dārdoņu. Bērni uz jumta, pārsteigti un apjukuši, acumirklī zaudēja agresivitāti un sajuta neprātīgas bailes: kas tās par sievie­tēm melnā apģērbā uzbrūk viņiem no gaisa? Kas tie par brīnumiem? Vai spoki? Varbūt jauns Rēgu paveids?

Šņukstēdami un raudādami bērni lēca lejā no jumta. Dažs labs neveikli nokrita un klibodams vilkās prom, cits velšus novēlās lejā pa nogāzi, cenzdamies tikt drošībā, no pūļa vairs nebija ne vēsts vien bars izbiedētu, sakaunējušos bērnu. Dažas minūtes pēc sniega zoss parādīšanās templis bija tukšs kā izslaucīts, vienīgais troksnis bija gaisa virma koku zaros, ko radīja gaisā riņķojošās raganas.

Vils izbrīnīts skatījās, pārsteigumā zaudējis valodu, Lira tikmēr, priecīgi lēkādama, sauca: Serafina Pek­kala! Kā tu mūs atradi? Paldies jums, paldies! Viņi gri­bēja mūs nogalināt! Laidieties lejā, piezemejieties…

Taču Serafina un pārējās raganas tikai papurināja galvu un riņķodamas cēlās augstāk. Dēmons-sniega zoss pagriezās uz jumta pusi un, samazinot ātrumu, sita spār­nus, un ar troksni piezemējās uz dakstiņiem zem palodzes.

-   Sveicināta, Lira! zoss teica. Serafina nevar nolaisties, arī pārējās ne. Šeit mudž no Regiem ēku ielenkuši vairāk nekā simts, un zālē virmo vēl. Vai tad jūs viņus neredzat?

-   Nē! Nevienu pašu!

-   Vienu raganu mēs jau zaudējām. Vairak riskēt neva­ram. Vai varēsiet saviem spēkiem tikt lejā no ēkas?

-   Vienīgi nolecot no jumta — tāpat kā viņi. Bet kā jūs mūs atradāt? Un kur…

-   Nedzisināsim muti. Gaidāmas jaunas nepatikšanas, turklāt lielākas par šīm. Tagad tieciet lejā, kā nu varat, un laidieties projām uz koku pusi!

Pārkāpuši pāri palodzei, Vils ar Liru sāniski virzījās pa saplīsušajiem dakstiņiem uz notekcauruli. Augstums nebija nekāds lielais, tepat lejā vīdēja zāle, aiz ēkas zema nogāze. Lira nolēca pirmā, viņai sekoja Vils, veļo­ties un lūkojot sargāt roku, kas jau atkal bija sākusi asiņot un neganti smeldza. Apsējs nošļucis vilkās zēnam līdzi pa zemi, un, kad viņš mēģināja to uzritināt atpakaļ, sniega zoss nolaidās blakus viņiem zālē.

-    Lira, kas tas par zēnu?

-   Vils. Viņš dosies kopā ar mums.

-    Kāpēc Rēgi no tevis vairās? dēmons-zoss vērsās tieši pie Vila.

Viļu nekas vairs nespēja pārsteigt, un viņš atbildēja: Nezinu. Mēs viņus neredzam. Nē, pagaidi!

Vils piecēlās viņam kaut kas bija ienācis prātā.

-    Kur viņi patlaban ir? zēns jautāja. Kur ir vistu­vākais?

-    Desmit soļu tālāk, lejā uz nogāzes, atbildēja dē­mons. Tuvāk viņi negrib nākt, tas ir skaidri redzams.

Izņēmis nazi, Vils pameta skatienu uz norādīto pusi, dzirdēdams, ka dēmons pārsteigumā nosvelpjas.

Taču nodoms palika nepiepildīts tobrīd jāšus uz zara turpat blakus Vilam piezemējās ragana. Zēnu pārsteidza lidošanas veids, taču vēl vairāk raganas satriecošā pievil­cība, neganti saltā, taču piemīlīgā skatiena dzidrums un dažviet atklātā miesa tik jauneklīga, lai gan nepavisam ne jauna.

-   Tevi sauc Vils? ragana jautāja.

-   Jā, bet…

-   Kāpēc Rēgi no tevis baidās?

-    Naža dēļ. Kur patlaban ir tuvākais Rēgs? Pasakiet man! Gribu viņu nogalināt!

Taču ragana nepaspēja atbildēt, jo pieskrēja Lira.

-    Serafina Pekkala! meitene iesaucās, apskaudama raganu un samīļodama tik cieši, ka tā, skaļi iesmējusies, noskūpstīja Liru uz pakauša. Ai, Serafina, no kurienes jūs tik pēkšņi uzradāties? Mēs bijām tie bērni tie bērni grasījās mūs nogalināt jūs taču viņus redzejāt? Mums jau likās, ka jāmirst, un tad ai, kā es priecājos, ka ieradāties! Necerēju jūs vairs sastapt!

Serafina Pekkala lūkojās Lirai pār galvu tur, mazliet tālāk, acīmredzot pulcējās Rēgi un tad uzmeta skatienu Vilam.

-   Tagad klausieties, ragana teica, tepat netālu mežiņā ir ala. Virzieties augšā pa nogāzi, pēc tam gar kalna kori nogriezieties pa kreisi. Liru mēs kādu gabaliņu varē­tu panest, bet tu gan esi par lielu tev jāiet kājām. Rēgi nesekos kamēr esam gaisā, viņi mūs neredz, bet no tevis baidās. Mēs jau būsim priekšā tas ir pusstundas gājiens.

To pateikusi, Serafina Pekkala metās atpakaļ gaisā. Vils pielika acīm roku, lai labāk redzētu viņu un pārējās skrandaini elegantās būtnes, kas, uzņēmušas augstumu, aizbrāzās pāri koku galotnēm.

-    Ai, Vil, beidzot būsim drošībā! Tagad, kad Serafina Pekkala ir šeit, viss nokārtosies! Lira teica. Necerēju vairs viņu sastapt viņa ieradas īstajā brīdī, vai ne? Mats matā kā savulaik Bolvangarā…

Laimīgi čalodama, aizmirsusi par nule pārdzīvotajām briesmām, Lira devās pāri nogāzei uz meža pusi. Vils klu­sēdams sekoja. Brūces neganti smeldza, un ar katru sā­pīgo pukstu gāja zudumā asins lāse. Roku Vils turēja pie­spiestu krūtīm, mēģinādams nelikties ne zinis par sāpēm.

Ceļā pagāja nevis pusstunda, bet bez ceturkšņa divas, jo Vilam ne vienu reizi vien nācās piestāt un atvilkt elpu. Aizgājuši līdz alai, viņi ieraudzīja ugunskuru, uz kura jau cepinājās trusis, un Serafina Pekkala apmaisīja kaut ko podiņā.

-   Parādi man brūces, tie bija pirmie vārdi, ko ragana teica Vilam, un zēns mēmi pastiepa roku.

Panteleimons kaķa veidolā ziņkārīgi vēroja, bet Vils gan aizgrieza galvu projām. Nebija nekādas patikas ska­tīties uz sakropļoto plaukstu.

Raganas klusās balsis sarunājās, un tad Serafina Pek­kala teica: Kāds ierocis šīs brūces radījis?

Vils taustījās pēc naža un klusēdams pasniedza to Serafinai. Raganas līdzgaitnieces aplūkoja to, izbrīnītas un aizdomu pilnas: asmens ar tādām šķautnēm nebija redzēts.

-Ar zālītēm vien neizārstēt. Vajadzēs burvju vārdus, teica Serafina Pekkala. Kas tur liels, sagatavosim. Kad debesīs pacelsies mēness, būsim galā. Bet tagad tev jāpaguļ.

Serafina pasniedza zēnam mazu raga krūzīti ar kūpošu zāļu tēju, kuras rūgtumu nedaudz saldināja medus. Vils tad atgūlies iekrita dziļā miegā. Ragana, apklājusi zēnu ar lapām, vērsās pie Liras, kas vēl grauza truša cepeti.

-   Bet tagad, Lira, ragana teica, pastāsti man, kas ir šis zēns un kas tev zināms par šo pasauli un nazi.

Tā nu Lira dziļi ievilka elpu un sāka stāstīt.

Pasaki man to vēlreiz, stāvēdams mazajā laboratorijā ar skatu uz parku, teica doktors Olivers Peins. Vai nu es pārklausījos, vai arī tu stāsti muļ­ķības. Bērns no citas pasaules?

Tā viņa teica. Labi, lai ir blēņas,

tomēr ieklausies, Oliver, norunāts? lūdza doktore Ma­lone. Viņa zina par mūsu Ēnām. Viņa tās sauca par viņa sauca tās par Putekļiem, taču, šķiet, ka tas ir tas pats. Mūsu daļiņas Ēnas. Paklausies tik kad viņai bija uzlikti elektrodi, kas savieno ar Alu, ekrānā parādī­jās zili zaļi brīnumi: attēli, simboli… Viņai bija ierīce, tads kā kompass no zelta, ar dažādiem simboliem visap­kārt malai. Meitene teica, ka varot to nolasīt, viņa zināja ari par prāta stāvokli, zināja par to visos sīkumos.

Rīts jau bija pusē. Liras paziņai, zinātniecei doktorei Malonei, no negulēšanas bija iekaisušas acis, un kolēģis, nule atgriezies no Ženēvas, dedzīgi vēlējās uzzināt ko vairāk vienlaikus skeptiski un bažīgi.

Pats galvenais, Oliver, meitene ar tiem sazinājās. Viņiem piemīt apziņa. Un viņi spēj atbildēt. Vai atceries savus galvaskausus? Nu, meitene man pastāstīja par da­žiem galvaskausiem Pitriversas muzejā ar kompasu viņa izzinājusi, ka tie esot daudz senāki, nekā ziņo muzejs, un tur esot bijušas Ēnas…

-    Pagaidi, pagaidi! Sakārto visu kādā nebūt sistēmā! Ko tu saki? Viņa apgalvo to, kas mums jau zināms, vai arī stāsta kaut ko nedzirdētu?

-   Gan to, gan to. Nezinu. Bet pieņemsim, ka pirms trīs­desmit, četrdesmit tūkstošiem gadu kaut kas tiešām ir noticis. Tad jau daļiņas Ēnas būs radušās vēl agrāk, tās acīmredzot parādījušās jau pirms Lielā Sprādziena, taču tolaik vēl nebija praktisku iespēju kāpināt to efektu līdz mūsu līmenim, antropajam līmenim. Līdz cilvēcisku būtņu līmenim. Un tad kaut kas notika, nevaru iedo­māties, kas, taču tas bija saistīts ar evolūciju. Līdz ar to tavi galvaskausi vai atceries? Pirms šī perioda Ēnu nav, pēc tam ka mudž. Un galvaskausi, ko tas bērns atrada muzejā un pārbaudīja ar kompasierīci. Viņa stāstīja man tieši to pašu. Gribu teikt, ka ap to laiku cilvēka smadze­nes kļuva par ideālu šī pastiprināšanas procesa izpaus­mes līdzekli. Mēs negaidot ieguvām apziņu.

Doktors Peins sasvera plastmasas krūzīti un izdzēra kafijas pārpalikumu.

-    Kāpēc gan tam bija jānotiek tieši tad? viņš jautāja. Kāpēc pēkšņi pirms trīsdesmit pieciem tūkstošiem gadu?

-    Dievs vien to zina. Mēs taču neesam paleoantropologi. Nezinu, Oliver, es tikai prātoju. Tu domā, ka tas ne­pavisam nav iespējams?

-   Un vēl tas policists. Pastāsti par viņu!

Doktore Malone paberzeja acis. Viņu sauc Valterss, — zinātniece sacīja. Teica, ka esot no īpašo uzdevumu nodaļas. Man šķiet, ta ir saistīta ar politiku vai tamlīdzīgi.

-    Terorisms, apvērsumi, izlūkošana… Tas viss. Stāsti tālāk! Ko viņam vajadzēja? Kāpēc viņš šeit ieradās?

-   Tās pašas meitenes dēļ. Sak, meklējot zēnu apmēram tādā vecumā, bet neteica, kāpēc, un zēns redzēts kopā ar to meiteni, kas pie manis atnāca. Taču viņam kaut kas bija aiz ādas, Oliver, viņš zināja par pētījumu, pat izprašņāja…

Iezvanījās tālrunis. Doktore Malone sarāvās, paraustīja plecus, un doktors Peins pacēla klausuli. īsi parunājis, viņš to atlika atpakaļ un tad teica: Mums būs apmeklētājs.

-Kas?

-    Nedzirdēts vārds. Kungs šāds vai tāds. Paklau, Mērij, ar mani nerēķinies, tas taču tev skaidrs, vai ne?

-   Viņi tev piedāvāja darbu.

-   Jā. Atteikties nevaru. Tev tas jāņem vērā.

-    Labi, tad jau visam beigas.

Bezpalīdzīgi noplātījis rokas, doktors Peins turpināja: -Atklāti sakot… Neredzu tavā stāstā nekādu jēgu. Bērns no citas pasaules un fosilas Ēnas… Izklausās par traku. Es gluži vienkārši nedrīkstu iesaistīties. Man jādomā par karjeru, Mērij.

-    Un ko teiksi par saviem galvaskausu testiem? Un Ēnām ap ziloņkaula figuriņu?

Papurinājis galvu, doktors Peins uzgrieza kolēģei mu­guru. Atbildēt viņš nepaspēja pie durvīm jau klauvēja, un doktors Peins, juzdamies gandrīz vai atvieglots, gāja tās atvērt.

Durvis stāvēja sers Čārlzs. Laba diena! Doktors Peins? Doktore Malone? Mans vārds ir Čārlzs Letroms. Cik jauki no jūsu puses, ka varat mani pieņemt bez iepriekšējas pieteikšanās.

-    Nāciet iekšā! aicināja doktore Malone, nogurusi, tomēr prātodama: vai Olivers teica sers Čārlzs? Kā varam jums pakalpot?

-   Var gadīties, ka pakalpojumu jums varu izdarīt es, atnācējs teica. Cik noprotu, jūs gaidāt atbildi savam pieteikumam uz finansējumu.

-    Kā jūs to zināt? brinījās doktors Peins.

-    Savulaik strādāju civildienestā. Ikdienā biju saistīts ar zinātnes politikas vadīšanu. Šajā jomā man joprojām daudz sakaru, un nejauši dzirdēju… Vai drīkstu apsēsties?

-    Bet protams, lūdzu, teica doktore Malone, izvilk­dama krēslu, un sers Čārlzs apsēdās tikpat kā sapulces vadītājs.

-     Pateicos! Dzirdēju no drauga — viņa vārdu labāk neminēt oficiālais nolikums par slepenību aptver vis­neiedomājamākās muļķības tas, ko dzirdēju par jums, ieintriģēja mani tiktāl, ka, jāatzīst, palūdzu parādīt man kādu nojusu darbiem. Zinu, ka man gar to nav nekādas daļas, ja nu vienīgi tas, ka es joprojām darbojos neoficiāla padomdevēja lomā, tāpēc izmantoju to kā aizbildinājumu. Un tiešam tas, ko ieraudzīju, bija fascinējoši.

-   Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, mēs varam cerēt uz veik­smi? -jautāja doktore Malone, paliekdamās uz priekšu un dedzīgi vēlēdamās noticēt viņam.

-    Diemžēl ne. Man jāsaka skarbi vārdi. Jūsu stipendi­jas atjaunošana viņu plānos nav paredzēta.

Doktores Malones pleci sašļuka. Doktors Peins vēroja veco vīru ar piesardzīgu ziņkāri.

-   Tad kāpēc jūs atnācāt? viņš jautāja.

-    Saprotiet, oficiāls lēmums vēl nav pieņemts. Neiz­skatās cerīgi, būšu pret jums atklāts šādu pētījumu finansēšana nākotnē viņiem šķiet neperspektīva. Tomēr iespējama šāda varbūtība: ja jusu lietai par labu kads izvirza argumentus, viedokli varētu grozīt.

-   Advokāts? Jūs domājat pats sevi? Nezin, vai tas ko mainīs, sasliedamās krēslā, teica doktore Malone. Cik man zināms, tur vadās pēc speciālistu atsauksmēm un tā tālāk…

-    Principā, protams, jā, piekrita sers Čārlzs, taču ( nekad nav par ļaunu zināt, kā šis komisijas darbojas. Tāpat arī, kas tieši tajās iesaistīts. Tad nu es atnācu. Mani patiesi interesē jūsu darbs, manuprāt, tas varētu izrādīties vērtīgs un, protams, būtu turpināms. Vai jūs neiebilstu, ja es jus oficiāli pārstāvētu?

Doktore Malone jutās kā slīkstošs jūrnieks, kam pa­mests glābšanas riņķis. Ak vai… Labi, jā! Apžēliņ, pro­tams! Un paldies jums… Gribu jautāt: vai tiešām, jūsu­prāt, iespējams mainīt lēmumu? Es gan nevēlos teikt, ka… Tiešām nezinu, ko teikt. Jā, protams!

-   Kas mums tagad būtu jādara? jautāja doktors Peins.

Doktore Malone pārsteigta uzlūkoja kolēģi. Vai tad

Olivers nupat neteica, ka brauks strādāt uz Ženēvu? Tomēr, rādās, viņš ar seru Čārlzu saprotas labāk nekā viņa, abu starpā jau uzplaiksnīja biedriskuma gars arī Olivers apsēdās.

-    Priecājos, ka izprotat manu nodomu, vecais vīrs turpināja. Jums pilnīga taisnība. īpašu prieku jūs man sagādātu, uzņemoties noteiktu virzienu. Un mūsu vieno­šanās gadījumā es varētu jums pat sameklēt papildu naudas līdzekļus no gluži jauniem avotiem.

-    Pagaidiet, pagaidiet, teica doktore Malone, brīs­niņu! Pētniecības virziens ir mūsu pašu ziņā. Es ļoti labprāt vēlētos apspriest rezultātus, bet ne virzienu. Jūs, zināms, saprotat…

Sers Čārlzs, pauzdams nožēlu, noplātīja rokas un pie­cēlās. Arī Olivers piecēlās, izskatīdamies norūpējies.

-    Nē, lūdzu, ser Čārlz, viņš teica, esmu pārlieci­nāts, ka doktore Malone jūs uzklausīs. Mērij, Dieva dēļ, uzklausīšana taču neko ļaunu nenodarīs. Un tā var bū­tiski mainīt visu.

-    Man šķita, tu dodies uz Ženēvu, — doktore Malone attrauca.

-   Ženēvu? sers Čārlzs pārjautāja. Brīnišķīga vieta. Iespēju tur papilnam. Arīdzan naudas. Neuzdrīkstos aizkavēt.

-   Nē, nē, tas vēl nav nokārtots, steidza atbildēt dok­tors Peins. Daudz kas vēl ir apspriešanas līmenī, nekas vēl nav īsti skaidrs. Ser Čārlz, lūdzu, apsēdieties! Vai varu jums piedāvāt kafiju?

-   Visai laipni no jūsu puses, atbildēja sers Čārlzs un apsēdās, izskatīdamies pēc pašapmierināta kaķa.

Doktore Malone tikai tagad tā pa īstam ieskatījās viesī. Viņas priekšā sēdēja vīrs ap septiņdesmit, turīgs, pašpārliecināts, skaisti ģērbies, radis pie visa labākā, ap­grozījies varas gaiteņos, čukstējis ietekmīgu personu ausīs. Oliveram taisnība viņš kaut ko vēlas. Un bez iz­dabāšanas šī cilvēka atbalstu neiegūt.

Zinātniece sakrustoja rokas uz krūtīm.

Doktors Peins sniedza vīram tasi ar kafiju, sacīdams: Diemžēl viss izklausās pārāk vienkārši…

-   Nepavisam. Vai lai turpinu runāt?

-   Lūdzu, teica doktors Peins.

-    Nu, cik noprotu, jūs esat izdarījuši ne vienu vien fascinējošu atklājumu apziņas laukā. Jā, zinu, neko vēl neesat publicējuši, tas ir garš ceļš šķietami jūsu ne pārāk reālajam pētniecības objektam. Tomēr ar vārdu daudz kas panākams. Un es esmu īpaši ieinteresēts. Man tiešām labpatiktu, ja jūs, piemēram, pētījumos koncen­trētos uz manipulāciju ar apziņu un uz hipotēzi par daudzām pasaulēm Everett vai atceraties, 1957. gads vai apmēram; ticu, ka jūsu rokās ir pavediens, kas šo teoriju manāmi pilnveidotu. Turklāt šāds pētniecības pavērsiens piesaistītu arī aizsardzības strukturu finan­sējumu, un tas, kā jūs varbūt zināt, arī šodien ir ietek­mīgs spēks, kas, dabiski, nav pakļauts šiem nogurdi­nošajiem pieteikumu procesiem.

Neceriet, ka atklāšu jums savus avotus, sers Čārlzs turpināja, ar mājienu apstādinādams doktori Maloni, kas iztaisnojās, lai runātu. — Pirms brīža minēju oficiālo nolikumu par slepenību; apnicīgs jurisdikcijas gabals, tomēr ignorēt to nevaram. Esmu pārliecināts par zināmu progresu daudzpasauļu izpētes jomā. Manuprāt, jūs esat īstie, kam tas jādara. Un vēl man ir īpašs jautājums saistībā ar kādu personu. Bērnu.

Pieklusis sers Čārlzs malkoja kafiju. Doktore Malone zaudēja valodu. Viņa bija kļuvusi bāla, pati to nejuz­dama, tomēr apzinādamās.

Zināmu apstākļu dēļ, sers Čārlzs turpināja, esmu saistīts ar izlūkdienestu. Viņi interesējas par bērnu, meiteni ar neparastu ierīci, antīku zinātnes instrumentu, bez šaubām, zagtu, un viņas rokas tam nebūt nav drošākā vieta. Ir vēl arī zēns, meitenes vienaudzis aptu­veni divpadsmit gadu vecs -, kurš tiek meklēts saistībā ar slepkavību. Var, protams, strīdēties, vai bērns tādos gados ir spējīgs nogalināt, tomēr skaidri zinu, ka viņš ir slepkava. Un ir redzēts kopā ar meiteni.

Tad, lūk, doktore Malone, varbūt jums gadījies nejauši sastapt kādu no šiem bērniem. Un varbūt jūtat pienāku­mu par to, ko zināt, pastāstīt policijai. Tomēr jūs izdarītu vēl lielāku pakalpojumu, paziņodama to personīgi man. Man pa spēkam nodrošināt, lai attiecīgās varas iestādes ar šo lietu nodarbojas profesionāli un ātri, bez trulās dzel­tenās preses iejaukšanās. Zinu, ka vakar pie jums bija inspektors Valterss, zinu arī to, ka viendien iegriezās meitene kā redzat, tukšus salmus es nekuļu. Man taps zināms, ja jūs atkal viņu satiksiet, un, ja neziņosiet par to man, kļūs zināms arī tas. Būtu tiešām prātīgi, ja jūs kārtīgi apdomātos, izvētītu atmiņu, proti, ko meitene, šeit ieradusies, teica, ko darīja. Tas ir valsts drošības jautājums. Jūs jau mani saprotat.

Labi, līdz ar to beigšu. Lūk, mana vizītkarte, lai varat ar mani sazināties. Es jūsu vietā pārāk nevilcinātos sti­pendiju piešķiršanas komisijas sēde, kā zināt, paredzēta rīt. Taču pa šo tālruņa numuru būšu sasniedzams jeb­kurā laikā.

Viņš sniedza karti Oliveram Peinam un, redzēdams, ka doktore Malone stāv ar sakrustotām rokam, vienu nolika uz sola arī viņai. Doktors Peins atvēra viesim durvis. Uzlicis galvā panamas cepuri, sers Čārlzs tai maigi pie­skārās un, abiem starojoši uzsmaidījis, devās prom.

Aizvēris durvis, doktors Peins jautaja: Mērij, vai tu esi traka? Kur tev prāts tā uzvesties!

-   Ka, lūdzu? Vai tiešām tas vecais pielīdējs tevi apstul­bojis?

-   Kurš tad tā atraida piedāvājumu! Gribi, lai projekts izdzīvo, vai negribi?

-    Tas nebija nekāds piedāvājums, doktore Malone versmaini atbildēja, bet ultimāts. Dariet, kā lieku, vai ari viss pagalam! Un, Oliver, Dieva dēļ, kur nu vēl ne visai smalkie draudi un mājieni par valsts drošību un tamlīdzīgi vai tiešām tu neapjēdz, kur tas mūs novestu?

-    Man šai lietā, kā radās, ir vairāk sapratnes. Ja tu atteiksies, šo iestādījumu jau neslēgs. Vienkārši pārņems savās rokās. Ja esam izraisījuši interesi, kā viņš teica, būs arī vēlme turpināt. Vienīgi tiks uzstādīti viņu notei­kumi.

-    Bet viņu noteikumi būtu… es paredzu, aizsardzība, ļ Dieva dēļ viņi taču grib atklāt jaunas cilvēku nogali­nāšanas metodes. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica par ap­ziņu: viņš vēlas ar to manipulēt. Es tur iekšā nejaukšos, Oliver, nemūžam!

-   Viņi to panaks šā vai tā, bet tu būsi zaudējusi darbu. Palikdama tu varētu ievirzīt visu godīgākās sliedēs. Tur­klāt pieliktu klāt savu roku! Tu darbotos tālāk!

-   Bet vai tev galu galā nav vienalga? doktore Malone brīnījās. Ja nemaldos, ar Ženēvu viss jau sarunāts?

Izbraucis ar pirkstiem cauri matiem, Olivers teica: Nu, nav vēl sarunāts. Nekas nav parakstīts. Un tagad jau būtu pavisam citi apgriezieni būtu žēl visu pamest, kad, manuprāt, saksim darboties pa īstam…

-    Ko tu tur runā?

-    Es nerunāju…

-    Izdari mājienus. Kā to lai saprot?

-    Nu… Doktors Peins izmeta loku pa laboratoriju, plātīdams rokas, raustīdams plecus un purinādams galvu. Nu, ja tu ar viņu nesadarbosies, tad to darīšu es, viņš beigās teica.

Mērija brīdi klusēja. Un tad pateica: Ak tad tā, man viss skaidrs!

-   Mērij, man jādomā par…

-   Protams, kā tad citādi!

-   Ne jau tā…

-   Nē, nē.

-   Tu nesaprati.

-    Sapratu gan! Viss ir bezgala vienkārši. Apsoli darīt, ko viņš tev liek, saņem stipendiju, es aizeju, bet tu pār­ņem visu kā direktors. Tas taču ir dabiski. Tev būs lielāks budžets. Daudz jaunas, kolosālas tehnikas. Pusducis

zinātņu doktoru tavā pakļautibā. Lieliski! Tā tu rīkosies, Oliver. Uz priekšu! Bet, kas attiecas uz mani, es nepieda­los. Smird!

-   Tu neesi…

Taču Mērijas sejas izteiksme Oliveru apklusināja. Novilkusi balto virsvalku un pakārusi to uz durvīm, dok­tore ielika somā dažas papīra lapas un neatvadījusies devās prom. Tiklīdz Mērija bija aizgājusi, Olivers, paņē­mis sera Čārlza vizītkarti, pacēla telefona klausuli.

Dažas stundas vēlāk, faktiski — īsi pirms pusnakts, doktore Malone, novietojusi automašīnu pie pētniecības institūta ēkas, devās uz sānu durvīm. Tiklīdz viņa pagrie­zās, lai kāptu augšā pa kāpnēm, no blakusgaiteņa iznira vīrietis, tā pārbiedēdams doktori, ka viņai gandrīz vai izkrita no rokām soma. Viņš bija formas tērpā.

-   Kurp jūs ejat? vīrietis prasīja.

Viņš stāvēja tieši ceļā vīrs ar masīvu miesas būvi. Viņa acis zem cepures zemās malas tikpat kā nebija redzamas.

-    Uz savu laboratoriju. Es te strādāju. Kas jūs tāds esat? mazliet dusmigi, mazliet izbiedēti zinātniece at­bildēja.

-   Drošības dienests. Vai personas apliecība jums ir?

-     Kas par drošības dienestu? Es no šīs ēkas izgāju šopēcpusdien pulksten trijos, un tad, kā parasti, dežurēja tikai viens šveicars. Apliecība man būtu jāpieprasa no jums. Kas jūs te nozīmējis? Un kāpēc?

-     Lūk, mana apliecība, teica vīrietis, parādīdams karti tik aši, ka nebija iespējams neko izlasīt. Parādiet savējo!

Doktore Malone pamanīja, ka vīrietim pie gurna ir maks ar mobilo tālruni. Bet varbūt šaujamierocis? Ak, nu gan īsta paranojas slimniece! Lai nu kā, bet vīrietis uz viņas jautājumu neatbildēja. Uzstādama viņa tikai modi­nās aizdomas, tagad galvenais taču iekļūt laboratorijā jānomierina šis kā suns, doktore nodomāja. Parakņāju­sies somā, Mērija sameklēja kabatas portfeli.

-    Vai šī derēs? viņa jautāja, uzrādīdama karti, ko parasti izmantoja barjeras iedarbināšanai autostāvvietā.

Drošībnieks uzmeta ašu skatienu.

-    Kas jums te nakts vidū darāms? viņš neatlaidās.

-     Esmu atbildīga par eksperimenta norisi. Periodiski jāpārbauda dators.

Likās, ka vīrietis meklē ieganstu, lai viņu aizturētu, bet varbūt tikai izrādīja savu varu. Beidzot pamājis, dro­šībnieks pakāpās malā. Doktore smaidīdama devās uz priekšu, bet vīrieša sejā nepakustējās ne vaibsts.

Sasniegusi laboratorijas durvis, doktore Malone vēl drebēja. Šai ēkā savu mūžu nav bijis citu drošības pasā­kumu kā tikai slēdzene pie durvīm un padzīvojis šveicars, un doktore labi zināja, kam jāpateicas par izmaiņām. Tas savukārt nozīmēja, ka viņai ir pavisam maz laika viss jānokārto tūlīt, jo, tiklīdz kāds apķersies, ko viņa dara, ceļš uz šejieni būs slēgts.

Doktore aizslēdza aiz sevis durvis un nolaida logu aiz­karus. Ieslēgusi detektoru, viņa izņēma no kabatas disketi un ielika to datorā, kas kontrolēja Alu. Nepagāja ne minūte, un doktore Malone jau sāka darboties ar cipariem ekrānā, vadīdamās daļēji pēc loģikas likumiem, daļēji uzminēdama. Pusi programmas viņa bija izstrā­dājusi mājās, šim nolūkam ziedodama visu vakaru; kom­plicētais uzdevums bija tikpat sarežģīts, kā pārvērst trīs ceturtdaļas vienā veselā.

Beigās doktore, atglaudusi no acīm matus, piestiprināja pie galvas elektrodus un tad, izvingrinājusi pirkstus, sāka klikšķināt pa taustiņiem. Viņa jutās saspringti bikla.

Sveiki. Neesmu pārliecināta, ko daru. Varbūt tas ir neprāts.

Vārdi paši kārtojās ekrāna kreisaja pusē, un tas bija pirmais pārsteigums. Doktore neizmantoja Word pro­grammu, būtība ar lielu līkumu apiedama operējošo sis­tēmu, lai kāds formāts tiktu uztiepts vārdiem, viss noti­ka bez doktores ziņas. Zinātniece juta, ka uz kakla saslienas matiņi, viņa pilnībā apzinājās ēku sev visap­kārt: gaiteņi slīga tumsā, ierīces stāvēja dīkā, dažādi eksperimenti notika automātiski, datori vadīja testus un ierakstīja rezultātus, gaisa kondicionieris pārbaudīja un pielāgoja mitrumu un temperatūru, visi kanāli un cau­ruļvadi, un kabeļi, ēkas artērijas un nervi, bija nomodā un modri… var teikt, viņiem piemita apziņa.

Doktore Malone mēģināja vēlreiz.

Mēģinu ar vārdiem darīt to pašu, ko agrāk darīju ar prāta stāvokli, taču

Doktore nepaguva pabeigt teikumu, kad kursors, aiztraucies uz ekrāna labo pusi, uzrakstīja:

Uzdod jautājumu.

Tas notika gandrīz vai acumirklī.

Doktore jutās, ka iegājusi telpā, kuras nav. Augums no galvas līdz kājām trīcēja šoka. Pagāja labs brīdis, līdz viņa nomierinājās tiktai, ka varēja atsākt. Un tad atbildes

pašas šavas pāri ekranam uz labo pusi, gandriz pirms viņa bija beigusi uzdot jautājumus.

TOC \o "1-3" \h \z Vai jūs esat Ēnas? Jā.

Tie paši Liras Putekļi? Jā.

Un vai tā ir tumšā matērija? Jā.

Vai matērijai ir apziņa? Acīmredzot.

Vai tas, ko šorīt teicu Pareizi. Bet tev vairāk

Oliveram, manas domas jājautā, par cilvēku evolūciju, vai

Doktore Malone apstājās, dziļi ieelpoja, pagrūda krēs­lu atpakaļ, atslābināja pirkstus. Likās, ka sirds tūdaļ pat izlēks no krūtīm. Nekas no tā, kas te notiek, taču nav iespējams sievietes zināšanas, prata apsvērumi, viņas zinātnieces apziņa mēmi brēca: nē, tas nav iespējams! Tā nemēdz būt! Tu sapņo! Un tomēr ekrānā mirgoja viņas jautājumi un kāda cita prāta atbildes.

Saņēmusies doktore Malone atsāka rakstīt, un atbil­des jau atkal sparīgi izlēca bez manāmas pauzes.

Prāts, kas atbild uz šiem Nē. Bet cilvēkiem esam jautājumiem, nav cilvēka prāts, pazīstami no laika gala. vai ne?

Jūs? Jūs esat vairāk nekā viens? Neskaitāmi miljardi. Bet kas jūs esat? Eņģeļi.

Mērijas Malones galvā viss griezās. Viņa bija audzi­nāta katoļu garā. Vēl vairāk kā Lira atklāja Mērija savulaik bija bijusi mūķene. No ticīguma doktorē nekas nebija atlicis, tomēr par eņģeļiem viņa zināja. Sv. Augus­tīns bija teicis: "Eņģelis ir to amats, nevis nosaukums. Ja tu meklē viņu dabas nosaukumu, tas ir gars; ja tu meklē viņu amata nosaukumu, tas ir eņģelis, pēc savas būtī­bas viņi ir gars, pēc darbības eņģeļi."

Apskurbusi, drebedama doktore Malone rakstīja tālāk:

Vai eņģeļi ir Ēnu matērijas Struktūras, būtnes? Putekļu? Kompleksifikācijas. Jā.

Vai Ēnu matērija ir tas, Pēc būtības mēs esam

ko mēs saucam par garu? gars; pēc darbības -

matērija. Matērija un gars ir viens.

Mērija Malone notrīcēja. Tie noklausījās viņas domas.

Un vai cilvēku evolūcijā Jā.

jūs iejaucaties?

Kāpēc? Atriebība.

Atriebība par ak! Dumpīgie Sameklē meiteni eņģeļi! Pēc debesu kara un zēnu!

Sātans un Ēdenes dārzs Vairāk laika nešķied!

?

bet tas taču nav tiesa? Tev jāuzņemas

Vai to jūs bet kāpēc? Čūskas loma.

Nocēlusi rokas no tastatūras, doktore saberzeja acis. Kad viņa atkal paskatījās, vārdi vēl tur bija.

Kur Aizej uz ceļu, ko sauc

par Sanderlendas avēniju, sameklē telti! Apmāni sargu un ieej! Krājumus sarūpē garam ceļojumam. Tu būsi aizsargāta. Rēgi tev nepieskarsies.

Bet es Pirms aizej,

iznicini šo iekārtu!

Nesaprotu kāpēc es? Tu tam esi gatavojusies

Un kas tas par ceļojumu? kopš savas dzīves sākuma Un Šeit tavs darbs ir beidzies.

Pēdējais, kas tev šai pasaulē jādara, jānovērš iespēja ienaidniekiem pārņemt vadību. Iznīcini iekārtu! Dari to tūlīt un nekavējoties!

Atgrūdusi krēslu, Merija Malone trīcēdama piecēlās. Piespiedusi pirkstus deniņiem, doktore atklāja, ka elek­trodi joprojām ir pievienoti ādai. Viņa tos nevērīgi noņē­ma. Varētu jau apšaubīt to, ko viņa nupat bija darījusi un kas vēl joprojām vīdēja ekrānā, tomēr apmēram pēdējās pusstundas laikā viņa bija pārdzīvojusi kaut ko visnotaļ neapšaubāmu un ticamu. Kaut kas bija noticis, un viņa tika mudināta.

Doktore izslēdza detektoru un pastiprinātāju. Pēc tam, nelikdamās ne zinis par drošības noteikumiem, formatēja datora cieto disku, izdzēsdama to tiru, pēc tam pārtrauca interfeisu starp detektoru un pastiprinātāju, kas bija ierakstīts īpaši adaptētā kartē, un tad, uzlikusi karti uz sola, sašķaidīja to ar kurpes papēdi, jo nekas cietāks pie rokas negadījās. Atvienojusi vadus no elektromagnētiskā vairoga un detektora, doktore failu skapīša atvilktnē sa­meklēja vadu shēmu un pielaida tai uguni. Ko vēl viņai vajadzētu izdarīt? Olivera Peina zināšanām par šo pro­grammu neko daudz nodarīt nevarēja, taču specifiskā da­tortehnika gan tika veiksmīgi iznīcināta.

Šādus tādus papīrus doktore pārlika no atvilktnes savā mapē, beigās noņēma plakātu ar I Ching heksagrammām un sarullējusi iebāza sev kabatā. Pēc tam no­dzēsa gaismu un devās prom.

Drošībnieks stāvēja kāpņu galā, runādams pa mobilo tālruni. Kad Mērija Malone nokāpa lejā, viņš tālruni no­lika malā un klusēdams pavadīja doktori līdz sānu ieejai, caur stikla durvīm vērodams, kā viņa aizbrauc.

Pēc pusotras stundas Mērijas mašīna iegriezās ceļā ne­tālu no Sanderlendas avēnijas. Viņai tā bija jāsameklē Oksfordas kārtējo šis pilsētas kvartāls doktorei bija svešs. Līdz šim viņa rīkojās, apspiezdama satraukumu, taču, izkāpjot no mašīnas neilgi pēc pusnakts, nakts vēsuma, klusuma un miera apskautai, zinātniecei uzmācās stiprs bažu vilnis. Un ja nu tas ir tikai sapnis? Ja nu smalki no­strādāts joks?

Nu uztraukties jau bija par vēlu. Viņa bija izšķīrusies. Izcēlusi mugursomu, kas bieži bija likta plecos ceļojumos ar teltīm Skotijā un Alpos, Mērija apsvēra, ka zina kaut tik kā izdzīvot ārpus mājām: ja notiks visļaunākais, jeb­kuru brīdi viņa spēs aizbēgt, doties kalnos…

Ērmoti.

Lai nu kā, doktore uzmeta mugursomu plecos un, at­stājusi mašīnu, iegriezās Benberijas ceļā, pa kuru noso­ļoja divsimt vai trīssimt metrus līdz vietai, kur no ceļa apļa pa kreisi nogriežas Sanderlendas avēnija. Laikam gan nekad iepriekš viņa nebija jutusies tik muļķīgi.

Tomēr, nogriezušies gar stūri un redzēdama dīvainos, it kā bērnišķīgos kokus, kurus bija redzējis arī Vils, Mērija saprata, ka vismaz kads patiesības grauds šaja pasākumā slēpjas. Zem kokiem zālē, ceļa galā uzslieta stāvēja neliela taisnstūrveida sarkanbalta neilona telts, kādas elektriķi ceļ, lai darba laikā varētu paslēpties no lietus, un līdzās teltij bija novietots balts Transit furgons bez kādas zīmes, ar tumši stiklotiem logiem.

Ko tur daudz raustīties! Mērija devās taisni uz telti. Kad viņa jau teju bija klāt, mašīnas aizmugures durvis atsprāga vaļā un pa tam izkāpa policists. Bez ķiveres viņš izskatījās pavisam vēl zēns; ielas laterna zem lapu tumšā zaļuma pilnībā apspidēja viņa seju.

-    Kundze, vai drīkstu jautāt, kurp jūs ejat? policists jautāja.

-    Uz telti.

-    Baidos, ka nevarēsiet. Esmu saņēmis rīkojumu ne­vienu nelaist tai tuvumā.

-    Labi, Mērija teica. Priecājos, ka vieta ir aizsar­gāta. Taču es nāku no Dabaszinātņu departamenta; sers Čārlzs Letroms lūdza mūs sagatavot pārskatu par priekš­darbiem un ziņot, lai pēc tam var tos pienācīgi caurlūkot. Svarīgi to veikt laikā, kad visapkārt nav drūzmas, ne­šaubos, ka saprotat, kāpēc.

-   Jā, protams, policists atbildēja, bet vai jūs varat pierādīt, kas esat?

-   Nu protams, Mērija atbildēja un nocēla no pleciem mugursomu, lai samekletu dokumentu. Starp lietam, ko viņa laboratorijā izņēma no atvilktnes, bija arī veca Olivera Peina bibliotēkas lasītāja apliecība. Piecpadsmit mi­nūšu darbs pie virtuves galda, un fotokartīte no Mērijas pases pārceļoja uz dokumentu, ko, cerams, par viltojumu neatzīs. Policists, paņēmis laminēto dokumentu, vērīgi to aplūkoja.

-     Doktore Olivera Peina, viņš lasīja. Vai jūs gadī­jumā nepazīstat Mēriju Maloni?

-    Protams! Mana kolēģe.

-   Vai zināt, kur viņa patlaban uzturas?

-   Mājās, savā gultā, ja viņai ir kaut cik saprāta. Kāpēc tā jautājat?

-    Nu, cik man zināms, Malones kundze no jūsu iestādes atbrīvota un šeit nedrīkst rādīties. Faktiski esam saņē­muši rīkojumu šāda mēģinājumā gadījumā viņu aizturēt. Ieraudzījis sievieti, es, dabiski, iedomājos, ka tā varētu būt jūs, ja saprotat, ko gribu teikt. Atvainojiet, doktore Peina!

-Ā, tagad man ir skaidrs, teica Mērija Malone.

Policists vēlreiz ieskatījās dokumentā.

-    Jā, viss, šķiet, ir kārtībā, atdodams apliecību Mē­rijai, policists teica. Satraukts un gribēdams parunāties, viņš turpināja: Vai zināt, kas tajā teltī ir?

-    Nu, no pirmavotiem ne, Mērija atbildēja. Tāpēc jau es tagad te esmu.

-    Jādomā, ka tiešām tā. Tad nu viss kārtībā, doktore Peina.

Pakāpies malā, policists ļāva doktorei atraisīt telts durvis. Mērija cerēja, ka policists nepamanīs viņas roku trīcēšanu. Piespiedusi mugursomu krūtīm, viņa iegāja teltī. Apmānīt sargu nu, tas tā kā būtu, taču, ko viņa tur atradīs par to Mērijai nebija ne jausmas. Viņa bija domājusi, ka te būs arheoloģiski izrakumi, mironis, me­teorīts, taču nedz sapņos, nedz nomodā Mērija nebija cerējusi ieraudzīt aptuveni kvadrātmetru lielu atveri gaisā, nedz pamirušu pilsētu pie jūras, kas, iekāpjot citā pasaulē, pavērās viņas acu priekšā.

kad uzlēca mēness, raganas sāka burties, lai sadziedētu Vila brūces. Viņas pamodināja zēnu un pieteica no­likt nazi zemē tā, lai uz tā krīt zvaigžņu gaisma. Lira sēdēja turpat līdzās, apmai­sīdama virs ugunskura verdošu katlu ar zālītēm, un, kamēr citas raganas, plaukšķinādamas un kājas piesizdamas, ritmiski brēca, Serafina, sakņupusi pār nazi, skaļā balsī neganti kliedza: Nazīt! Tēraudu tev izplēsa no Zemes mātes iekšām, uguni tad kūra, rūdai lika virt, lika raudāt tai, asiņot un plūst, kala to un laidināja, ledusaukstā ūdenī iemeta, ēzē iekšā cepināja,

līdz tavs asmens tapa asinssārts, apdedzis!

Pēc tam atkal ūdens tevi sāpināja,

vēl vienreiz, tad atkal,

līdz tvaiki miglā mutuļoja

un ūdens žēlastību diedelēja.

Un, kad vienu ēnu sašķēlēji

trīssimt tūkstoš mazās ēnās,

tapa skaidrs, ka esi gatavs tu,

tad par smalko tevi nosauca.

Bet, nazīt, ko gan izdariji tu?

Asins vārtus vēri, vaļā plaši laidi! Nazit, māte tevi ūjina iz pašām zemes iekšām, iz šahtam dziļākajām, alām, iz tērauddzemdes slepenas. Jel ieklausies!

Serafina atkal piesita kāju zemei, saplaukšķināja ar citām raganām, un no visu rīklēm izlauzās mežonigas gaudas, kas pāršķēla gaisu kā ķetnas. Vils, sēdēdams raganu lokā, juta, ka pār muguru skrien auksti šermuļi.

Un tad Serafina Pekkala vērsās pie paša Vila, abām rokām satverdama viņu aiz ievainotās plaukstas. Kad ragana atsāka dziesmu, Vils gandrīz vai sarāvās, tik grie­zīga šķita augstā, skaidrā balss, un Serafinas acis spoži mirdzēja bet zēns sēdēja nepakustēdamies, ļaudamies burvestībai.

-Asinis! Mani paklausiet! Pārtopiet, esiet ezers tagad, nevis upe. Svaigā gaisā tikušas, mitējieties! Receklīgu sienu būvējiet, būvējiet to stipru, asinis lai notur tā. Asinis, jūsu debess galvaskausa jums, jūsu saule acis atvērtas, jusu vējš elpa krūtīs,

asinis, jusu pasauli iesledz robeža. Tur ar palieciet! Vilam likās, ka ik auguma šūna atsaucas raganas pa­vēlei, un viņš pievienojās, mudinādams noplūstošās asi­nis ieklausīties un klausīt.

Serafina, saņēmusi Vila roku, pavērsa to pret dzelzs katliņu virs uguns. Virs katliņa mutuļoja rūgteni tvaiki, un Vila ausīs skanēja viras negantā burbuļošana. Bet Serafina turpināja dziesmu:

Ozolmiza, zirneklīša zīds, zemes sūna, sāls zāle — cieši ņemiet, grodi sieniet, stingri turiet, saslēdzieties, durvis aizbultējiet, vārtus aizdariet, asins sienu stindziniet, asins recekļpludus susiniet!

Pēc tam ragana, paņēmusi savu nazi, pāršķēla jaunu alksni visā tā garumā. Ievainotais baltums atvērts spīdē­ja mēnesnīcā. Iesmērējusi kūpošo šķīdumu šķēlumā, ragana koka puses no saknes līdz galotnei saspieda atkal kopā. Alksnis atkal bija vesels.

Vils dzirdēja, ka Lira noelšas, un pagriezies ieraudzīja citu raganu tā bija cieši satvērusi zaķi, kas locīdamies stīvējās pretī. Mežonīgi pārgriezis acis, dzīvnieks elsa un nikni spārdījās, taču raganas rokas nepazina žēluma. Vienā rokā spīgana turēja zaķa priekšķepas, otrā viņa bija sagrābusi pakaļkājas un nu stiepa satracināto dzīv­nieku taisnu, ar raustošos vēderu uz augšu.

Serafina ar nazi pārvilka garausim pār vēderu. Vilam sametās nelabi, bet Lira centās valdīt Panteleimonu, kas līdzjūtībā pats bija pārtapis zaķī un tagad, saslējies pa­kaļkājās, spurojās Lirai klēpī. īstais zaķis, acis izvalbījis, aprima, krūtis tam cilājās, iekšas spīdēja.

Tikmēr Serafina paņēma novārījumu, iepilināja to nelī­dzenajā brūcē un ar pirkstiem rētu aizvēra, nogludinā­dama pār to mitro akotu, līdz no rētas nepalika ne zīmes.

Ragana, kas turēja zaķi, atslābināja tvērienu un maigi nolika dzīvnieku zemē, kur tas sapurinājies metās laizīt sānu, tad, noraustījis ausis, sāka skrubināt zāles stiebru, juzdamies viens visā pasaulē. Te pēkšņi garausis, laikam pamanījis, ka atrodas cilvēku ielokā, kā bulta šāvās prom un, atkal juzdamies vesels, žigli aizlēca tumsā.

Lira, mierinādama Panteleimonu, palūkojās Viļā un saprata: viņš zina, ka zāles jau gatavas. Vils pastiepa roku un, kad Serafina kūpošo viru pilināja uz asiņojoša­jiem pirkstu stumbeņiem, novērsās, un vairākas reizes aprauti ieelpoja, tomēr nesarāvās.

Tiklīdz vātis bija pilnībā piesūcinātas, ragana rētām piespieda pievilgušās zālītes un cieši apsaitēja brūces ar zīda strēmeli.

Lieta bija darīta buršanās bija galā.

Pārējo nakts daļu Vils nogulēja ciešā miegā. Bija auk­sti, bet raganas sarausa zēnam virsū lapas, un Lira gulēja lidzās, cieši piespiedusies viņam pie muguras. No rīta Serafina uzlika rētai jaunu apsēju, un zēns pēc raganas sejas izteiksmes centās izdibināt, vai brūce dzīst, taču Serafinas Pekkalas seja bija rāma un bezkaislīga.

Uzreiz pēc maltītes Serafina berniem paziņoja raganu lēmumu: tā kā viņas šajā pasaulē ir ieradušās meklēt Liru un viņas sargu, tad palīdzēs Lirai veikt uzdevumu, kas Se­rafinai bija tapis zināms, proti, aizvadīt Viļu līdz tēvam.

Tad viņi devās ceļā, un tā bija lielākoties klusa iešana. Lira vispirms piesardzīgi palūdza padomu aletiometram un uzzināja, ka mērojams krietns gabals kalnu virzienā, kas pacēlās līdzās milzīgam līcim. Nevienu reizi nebijuši tik augstu virs pilsētas, ceļotāji neapzinājās, cik izlocīta var būt krasta līnija; sākumā šķita kalni slīgst lejpus apvārsnim, tomēr vēlāk, kokiem kļūstot aizvien retākiem un pienākot pie lejup krītošas nogāzes, acīm pavērās zilga jūra līdz augstajiem, zilajiem kalniem, kas bija viņu mērķis, bija bezgala tālu.

Runāt viņi tikpat kā nerunāja. Lira bija iegrimusi meža dzīves vērošanā — no dzeņiem un vāverēm līdz pat sūnu glodenītēm ar rombveida plankumiem pār muguru, savukārt Vilam visu sparu paņēma soļošana. Lira ar Panteleimonu nebeidza vien spriest par Viļu.

-     Mēs taču varējām ielūkoties aletiometrā, teica Panteleimons, kad viņi abi piestāja uz takas palūkot, cik tuvu nepamanīti var pienākt klāt jaunam briedēnam, kas grauza dzinumu atvases. Mēs nesolījām neko nedarīt. Un mēs viņam varētu uzzināt daudz ko. Mums to vaja­dzētu darīt viņa, nevis sevis labā.

-    Neesi muļķis, atsaucās Lira. Tas jādara mums, pats jau viņš to nelūgs. Tu esi vienkārši patmīlīgs un ziņkārīgs, Pan!

-    Tā ir pārmaiņa. Parasti jau tu esi tā godkārīgā un ziņkārā un man tevi jāatrunā. Kaut vai toreiz Džordanas atpūtas telpā. Man neparko negribējās iet tur iekšā.

-   Kā tev šķiet, Pan, ja mēs tur nebūtu iegājuši, tas viss nebūtu noticis?

-    Nē. Direktors lordu Ezrielu noindētu, un līdz ar to viss būtu galā.

-   Jā, droši vien… Bet kā tu domā, kas īsti ir Vila tētis? Kāpēc viņam ir tik svarīga loma?

-   Tur jau tas āķis! Mums tas nekavējoties jāizzina!

Lira kļuva domīga. Varbūt kādreiz tiešām biju sav­tīga, viņa novilka, taču, manuprāt, Pan, es mainos.

-   Nemainies gan!

-   Varbūt tu… Klau, Pan, ja es mainos, tavas pārvērtī­bas beigsies. Pie kura veidola tu domā apstāties?

-   Pie blusas, cerams.

-   Beidz, vai tad tev nav ne mazākās nojausmas, kas tu varētu būt?

-   Nē, un man tas ir vienalga!

-   Tu esi saīdzis, jo nedaru to, ko gribi tu.

Panteleimons kļuva par cuku un sāka rukšķēt, kviekt un sprauslāt, līdz Lira neizturēja un iesmejas; pēc tam, pārtapis vāverē, dēmons skrēja līdzās meitenei, lecot no zara uz zaru.

-    Ka tu domā, kas ir viņa tēvs? Panteleimons neri­mās. Vai nebūs no tiem, ko esam satikuši?

-   Iespējams. Bet viņš ir saistīts ar kaut ko tiešām nozīmī­gu, gandrīz tikpat nozīmīgu kā lords Ezriels. Neapšaubami. Lai nu kā skaidrs, ka tas, ko darām mēs, nav mazsvarīgi.

-    Ej nu sazini, Panteleimons nepiekrita. Varam tā domāt, bet zināt jau nezinām. Putekļus meklēt izšķīrā­mies vien tāpēc, ka nomira Rodžers.

-   Zinām gan, ka tas ir svarīgi! Lira kaismīgi iebilda un pat piecirta kāju. — Un ari raganas zina. Visu šo gaisa gabalu viņas mērojušas tikai tāpēc, lai sargātu mani un palīdzētu! Savukārt mums jāpalīdz Vilam atrast tēvu. Tas ir svarīgi! Pats zini, ka tā ir, citādi jau nelaizītu viņam brūces. Un vispār kāpēc tu tā darīji? Tu pat nepalūdzi man atļauju. Neticēju savām acīm, kad ierau­dzīju tevi to darām.

-    Tāpēc, ka Vilam nav dēmona, bet tobrīd tas viņam bija vajadzīgs. Un, ja tu būtu kaut uz pusi tik apķērīga, kā pati iedomājies, būtu to zinājusi!

-   Vispār jau es zināju, Lira atzinās.

Tad saruna pārtrūka viņi panāca Viļu, kas bija ap­sēdies uz akmens līdzās takai. Panteleimons, partapis mušķērājā, sāka laidelēties starp koku zariem, bet Lira jautāja: Vil, kā tu domā, ko tie bērni tagad darīs?

-    Mums jau pakaļ neskries. Pārbijušies no raganām līdz nāvei. Varbūt dosies atkal klejojumos.

-   Jā, varbūt… Tomēr nazi viņi tik ātri neaizmirsīs. Ta dēļ viņi var mums sekot.

-   Lai! Nazi viņiem tāpat nedabūt, nu vairs ne. Pats to sākumā negribēju. Taču, ja ar to var nogalināt Rēgus…

-   Andželika man jau no paša sākuma neiedvesa uzti­cību, Lira nevainīgi izmeta.

-   Tā jau bija, Vils piekrita.

-   Jā, nudien… beigās man tā pilsēta bija līdz kaklam.

-    Es, to atradis, jutos kā septītajās debesīs. Neko la­bāku nespēju iztēloties. Bet padomā tik, tur visu laiku mudžēja Rēgi, taču mēs to pat nenojautam…

-   Lai nu kas, bet bērni manu uzticību ir zaudējuši, Lira turpināja. Cik atceros, Bolvangarā tā nebija lai ko da­rīja pieaugušie, lai cik nelāgi rīkojās, bērni izturējās citādi. Tik nežēlīgi viņi nebija. Tomēr tagad mani pārņem šaubas. Tādā situācijā bērnus vēl nebiju redzējusi, kas ir, tas ir.

-    Es gan, teica Vils.

-   Kur? Savā pasaulē?

-Jā, Vils, juzdamies neveikli, atbildēja. Lira pieklususi nogaidīja, un zēns turpināja: Kad mātei uznāca melnie. Mēs ar viņu, vai zini, dzīvojām divatā, bez tēva. Viņa bieži iztēlojās to, kā īstenībā nebija, un sāka darīt kaut ko pavi­sam bezjēdzīgu protams, nejau pret mani. Dažkārt māte kā uzburta gribēja kaut ko pasākt vai sāka uztraukties, vai atkal baidījās no katra nieka, un es parasti viņai palīdzēju. Kaut vai pieskarties visam margām parkā vai saskaitīt krūmam lapas un tamlīdzīgi. Ne jau vienmēr ar māti bija tik ļauni. Lai nu kā, baidījos, ka citi var uzzināt, ka māte ir tāda; man šķita, ka tad viņu aizvedīs prom, tāpēc centos pieskatīt viņu, slēpt. Nevienam par to nebildu ne vārda.

Reiz mātei uzmācās bailes, kad manis nebija klāt un nevarēju viņai palīdzēt. Es biju skolā. Māte izgāja laukā, mugurā neko īsti neuzvilkusi, pati to nemanīdama. Un daži puikas no mūsu skolas gadījās viņai ceļā un sāka…

Vila seja dega. Viņš neapzināti sāka staigāt turp un at­pakaļ, novērsās no Liras, zēna balss iedrebējās, acis metās slapjas. Pēc briža Vils turpināja: Viņi māti spidzinaja, gandrīz tāpat kā tie bērni pie torņa kaķi… Nosprieduši, ka māte ir traka, gribēja viņai nodarīt pāri, varbūt pat nogalināt es nebrīnītos par to. Māte nebija tāda kā visi, viņi to ienīda. Lai nu kā, es māti atradu, pārvedu mājās un nākamajā dienā izplucos ar puiku, kas bija šī pasāku­ma barvedis. Izkāvāmies, salauzu viņam roku, laikam iz­dauzīju pat dažus zobus īsti neatceros. Grasījos piekaut arī pārējos. Savārīju īstas ziepes, tomēr sapratu, ka labāk apstāties ja nu viss nāktu gaismā? Es domāju skolotājus un varas iestādes viņi dotos pie mātes sūdzēties, atklā­tu, kā ar viņu ir, un pēc tam aizvestu prom. Tāpēc izlikos, ka nožēloju, skolotājiem tikai pateicu, ka vairs tā ne­darīšu. Viņi mani sodīja par kaušanos, bet es klusēju. Par spīti visam, tomēr noturēju māti drošībā. Neviens cits, izņemot tos puikas, neko nenojauta, un viņi zināja, ko da­rīšu, ja šie izpļāpāsies; zināja, ka nākamreiz viņus nositīšu, ka ar kāvienu cauri netiks. Nedaudz vēlāk mātei kļuva labak. Neviens neko neuzzināja.

Lai nu kā, pēc šī notikuma es bērniem neuzticējos, ne vairāk kā pieaugušajiem. Tie arī ir tikpat nadzīgi uz ļau­niem darbiem. Tāpēc, redzot bērnu izdarības Čigaces pil­sētā, nemaz nejutos pārsteigts.

Bet, kad ieradās raganas, gan nopriecājos.

Vils atkal apsēdās, uzgrieza Lirai muguru un, aizvien vairīdamies meiteni uzlūkot, pārlaida pār acīm plaukstu. Lira izlikās to neredzam.

Vil, viņa teica, tas, ko stāstīji par māti… Un Tulio, kad viņam piekļuva Rēgi… Un, kad tu vakar teici, ka, tavuprāt, Rēgi ieradušies no tavas pasaules…

-    Ja. Tas viss ir bezjēdzīgi. Māte jau nav traka. Puikas noturēja viņu par vājprātīgu, izsmēja, centās nodarīt sāpes, bet tā nemaz nav traka viņa nav. Mātei tikai uznāk bailes, vienīgi es nesapratu, no kā. Un mātei allaž vajadzēja darīt kaut ko ērmotu ej nu sazini, kāpēc, bet viņa jau laikam zināja. Piemēram, skaitīt lapas, un Tulio jau vakar ari skaitīja, tikai akmeņus. Varbūt tā viņi cen­tās atvairīt Rēgus uzgriežot muguru kaut kam biedē­jošam, cenšoties aizrautīgi interesēties par akmeņiem un to, kā tie sader kopā, vai lapas krūmā it kā, ja vien spētu saskatīt šīs nodarbes svarīgumu, viņi būtu drošībā. Nezinu. Šķiet, tā varētu būt. Bet bija arī kas cits, kas māti biedēja, kaut vai tie vīri, kuri nāca mūs aplaupīt; lai nu kā, kaut kas līdzīgs Rēgiem tomēr tas ir. Varbūt tiešām musu pasaulē ir Rēgi, tikai mēs tos neredzam, neesam devuši tiem vārdu, bet viņi pastāv un neliek mieru manai mātei. Tāpēc vakar, kad aletiometrs ziņoja, ka mātei nekas nekaiš, es no sirds nopriecājos.

Vils atri elpoja, ar labo roku cieši satvēris maksti naža spalu. Lira neteica neko, un arī Panteleimons klusēja.

-    Kad tu īsti uzzināji, ka tev jādodas meklēt tēvu? Lira pēc mirkļa jautāja.

-   Jau sen, Vils atbildēja. Iestāstīju sev, ka viņš at­rodas ieslodzījumā un man jāpalīdz viņam izbēgt. Es izdomāju garas rotaļas, kurās to paveicu; šis pasākums dažkārt ilga pat vairakas dienas. Vai arī viņš atradās uz vientuļas salas; tad kuģoju turp un vedu viņu mājās. Un tēvs skaidri zināja, kas darāms, jo sevišķi ar māti; viņai kļūtu labāk, tēvs rūpētos par māti un mani, man atliktu vien iet skolā un iedzīvoties draugos, un beidzot man būtu gan māte, gan tēvs. Tā es no laika gala centos sev iestāstīt: tiklīdz izaugšu, došos meklēt tēvu… Un māte allaž atkārtoja, ka saņemšu no tēva mantiju. Viņa tā mēdza teikt, gribēdama mani uzmundrināt. Es nezināju, ko tas nozīmē, tomēr izklausījās svarīgi.

-   Vai draugu tev nebija?

-    Kā man varēja būt draugi? — zēns jautāja, neviltoti pārsteigts. Draugi… Viņi taču nāk pie tevis uz mājām, pazīst tavus vecākus un… Dažu labu reizi viens otrs zēns varēja aicināt mani pie sevis uz mājām, es varēju iet vai neiet, taču nevarēju atbildēt ar to pašu. Tāpēc jau man nebija neviena drauga. Es gan gribēju… man bija kaķis, Vils turpināja. Cerams, ka viņam viss labi. Cerams, viņu kāds pieskata…

-   Kas tas par vīru, ko tu nogalināji? Lira smagi puk­stošu sirdi jautāja. Kas viņš tāds bija?

-    Nezinu. Ja reiz nogalināju, man vienalga. Viņš to bija pelnījis. Viņi ieradās divatā. Nāca bez sava gala uz mūsmājām, mocīja māti, līdz viņu atkal pārņēma bailes, trakāk nekā jebkad. Gribēja izdibināt visu par tēvu, ne­lika māti mierā. Nemaz nezinu, vai viņi bija no policijas vai vēl no kurienes. Sākumā šķita, ka tie ir kādas bandas locekļi, kas iedomājušies, ka tēvs aplaupījis banku un varbūt paslēpis mājās naudu. Bet naudu jau viņi nepra­sīja, tikai papīrus. Karoja tēva sūtītās vēstules. Vienudien abi ielauzās mūsmājās, un tad es apķēros, ka citur mātei būs drošāk. Saproti, meklēt palīdzību policijā es nevarēju, viņi aizvestu māti prom. Nezināju, ko iesākt.

Tāpēc beigās vērsos pie vecās kundzes, kas mācīja man klavierspēli. Neviens cits man prātā neienāca. Palūdzu, vai māte var palikt pie viņas, un tad māti tur aizvedu. Manuprāt, viņa par māti rūpējas, kā nākas. Tikmēr pats atgriezos mājās meklēt vēstules. Es zināju, kur māte tās nolikusi, atradu, bet viri atkal atnāca un ielauzās mūs­mājās. Tas notika naktī vai agri no rīta. Mēs ar Moksiju nobēgām kāpņu galā, Moksija ir mans kaķis. Moksija iznāca no guļamistabas; es to pat nemanīju, arī vīrs ne, un, kad es viņam iebelzu, Moksija viņu paklupināja, un vīrs nogāzās līdz kāpņu apakšai…

Bet es laidos lapās. Un tas arī viss. Nebūt negrasījos viņu nogalināt, bet, ja to izdarīju, man vienalga. Aizlai­dies ierados Oksfordā un atradu to logu. Tas notika tāpēc, ka ieraudzīju citu kaķi un apstājos to pavērot, kaķis jau logu atrada pirmais. Ja es viņu nebūtu ieraudzījis… Gluži kā mājās — ja Moksija nebūtu īstajā brīdi iznākusi no guļamistabas…

Ja, novilka Lira, tev paveicās. Bet mēs ar Panu nupat spriedām, kas notiktu tad, ja es Džordanā nebutu noslēpusies atpūtas telpas drēbju skapī un nenoskatītos, ka direktors ber vīnā indi. Tad jau ar mums itin nekas nebūtu noticis…

Vils ar Liru klusēdami sēdēja uz apsūnojuša akmens; caur veco priežu rindām saule meta slīpus starus, un viņi abi domāja, cik daudzas sīkas nejaušības un sagadīšanās atvedušas viņus uz šejieni. Katra nejaušība taču varēja aizvest pa citu ceļu. Varbūt citā pasaulē Vils Sanderlen­das avēnijā nebūtu pamanījis logu, būtu noguris, nomal­dījies un aizklīdis līdz Anglijas centrālajām grāfīstēm, līdz viņu tur notvertu. Tikmēr blakuspasaulē Pantelei­mons būtu pārliecinājis Liru atstāt atpūtas telpu un lords Ezriels tiktu noindēts, arī Rodžers paliktu dzīvs un kāpe­lētu ar Liru pa jumtiem, un rotaļātos alejās citā, mūžam nemainīgā Oksfordā.

Nu Vils jutās pietiekami spēcīgs, lai ceļu turpinātu, un viņi virzījās tālāk pa taku, dziļa meža klusuma ieskauti.

* * *

Ceļā Vils ar Liru pavadīja visu dienu, atpūzdamies, iedami tālāk un atkal atpūzdamies. Koki auga aizvien retāk, zeme rādījās klinšaināka. Lira pārbaudīja aletio­metru ierīce ieteica doties tālāk virziens bija pareizs. Pusdienlaikā ceļotāji nonāca Rēgu netraucēta ciemā; kalnos ganijas kazas, citronkoku birzs meta ēnu uz ak­meņiem klātu zemi, upē plunčājas bērni, kas, ieraudzī­juši meiteni skrandainā apģērbā un bālu zēnu mežonī­gām acīm un asinīm notašķītā krekla ar cēlu, pelēku suni pie sāna, klaigādami skrēja pie mātes.

Pieaugušie izturējās piesardzīgi, tomēr labprāt pie­krita par vienu Liras zelta ķēdīti pārdot maizi, sieru un augļus. Raganas turējās savrup Vils ar Liru gan zināja, ka briesmu gadījumā tās nekavējoties būs klāt. Kārtējā Liras tirdznieciskā darījuma laikā veca sieva pārdeva viņiem divas kazādas blašķes un smalku audekla kreklu, un Vils, ar atvieglojumu šķīries no netīrā T krekla, no­mazgājās ledaini aukstajā upē un pēc tam apgūlās saulīte apžāvēties.

Atspirguši viņi turpinaja ceļu. Zeme nu rādīja skar­bāku vaigu, ēnu nācās meklēt klinšu aizsegā, nevis zem kupliem koku vainagiem; cauri kurpju zolēm spiedās ze­mes karstums. Saule uzstājīgi spīdēja acīs. Jo augstāk kalnā, jo solis metās gausāks, un, kad, saulei skarot kalnu apmali, acu priekšā atklājās neliela ieleja, viņi nolēma tālāk neiet.

Norausušies lejā pa nogāzi, ne reizi vien teju zaudēdami pamatu zem kājām un pēc tam lauzdamies cauri bie­zoknim un pundurrododendriem, kam spīdīgo, lekno tumš­zaļo lapu un tumšsārto ziedu ķekaru vidu smagi zumēja bites, Vils ar Liru vakara mijkrēslī nonāca aizaugušā pļavā, kas robežojās ar upi. Ar rudzupuķēm, genciānām, gundegām biezi cauraugusī zāle sniedzās viņiem līdz ceļiem.

Vils kāri tvēra upes gaisu un tad apgūlās. Ilgāk no­modā palikt viņš nespēja, taču arī gulēt ne galva reiba, pāri visam klājās svešāda migla, bet roka smeldza un pukstēja.

Un pats ļaunākais brūces atsāka asiņot.

Serafina apskatīja roku, pielika ievainojumam vēl zā­lītes un savilka zīdu stingrāk nekā jelkad, taču šoreiz viņas sejā jautās rūpes. Vils negribēja neko jautāt kāda tam būtu jēga? Viņš jau tāpat saprata, ka burvju vārdi nav līdzējuši, un gan jau Serafina pati arī to zina.

Kad uzkrita tumsa, Lira apgūlās cieši līdzās Vilam un zēns izdzirdēja klusu murrāšanu. Meitenes dēmons kaķa veidolā, ķepiņas pievilcis sev klāt, gulēja pēdu, divas at­statu no Vila, un zēns nočukstēja: Panteleimon?

Dēmons atvēra acis. Lira pat nesakustējās. Pantelei­mons atčukstēja: Jā?

-   Pan, vai es miršu?

-   Raganas tev neļaus nomirt. Nedz arī Lira.

-    Bet burvestība neiedarbojās. Joprojām zaudēju asi­nis. Necik daudz vairs, ko zaudēt, nebūs atlicis. Atkal asiņo, un tas neapstāsies. Man bail…

-    Lira gan nedomā, ka tu būtu nobijies.

-   Tiešām?

-   Viņa uzskata tevi par drosmīgāko cīnītāju, kāds vien redzēts, tikpat drosmīgu kā Joreks Bērnisons.

-     Tad jau es savas bailes nedrīkstu izrādīt, Vils atbildēja. Brīdi klusējis, viņš piebilda: Manuprāt, Lira ir drosmīgāka par mani. Man šķiet, viņa ir mans visu laiku labakais draugs.

-   Viņa par tevi domā tāpat, atčukstēja dēmons.

Un tad Vils aizvēra acis.

Lira gulēja nepakustēdamās, taču acis viņai tumsā bija plati atvērtas un sirds smagi dauzijās.

Kad Vils atkal saka apzinaties notiekošo, visapkārt vēl melnoja tumsa un roka sāpēja kā vēl nekad. Uzmanīgi pieslejies sēdus, viņš ieraudzīja turpat netālu degam uguns­kuru, pie kura Lira uz zarainas nūjas centās sagrauzdēt maizi. Uz iesma cepās arī pāris putnu, un, kad Vils nosēdās blakus, līdzās viņiem piezemējās Serafina Pekkala.

-   Vil, ragana ierunājās, pirms ēd ko citu, notiesā šīs lapas!

To sacīdama, Serafina sniedza zēnam riekšavu mikstu, rūgtu lapu, kas atgādināja salvijas. Viņš klusēdams tās sakošļāja un ar grūtībām norija. Tas bija audus savelkošs līdzeklis, nu Vils jutas možāks, vairs tā nesala, un tas vien bija ko vērts.

Viņi apēda ceptos putnus, par garšvielu izmantodami citronu sulu, pēc tam viena no raganām atnesa kalna pakājes akmeņos salasītas mellenes un viņas visas sa­sēdās ap ugunskuru. Sākās klusa saruna; dažas bija lido­jušas augstu izlūkos, un viena spīgana bija pamanījusi virs jūras lidojošu balonu. Lira, to dzirdot, saausijās.

-    Skorsbija kunga balons? viņa jautāja.

-    Grozā manījām divus vīrus, taču attālums bija par lielu, lai noteiktu, kas viņi ir. Ap balonu biezēja vētras mākoņi.

Lira sasita plaukstas. Ja ieradīsies Skorsbija kungs, meitene teica, mēs, Vil, varēsim lidot! Ai, cerams, ka tas ir viņš! Mēs pat nepaguvām atvadīties, un viņš bija tik laipns… Tā gribas viņu atkal satikt, tik tiešām…

Ragana Juta Kamainena klausījās ar spulgaci dēmonu-sarkankrūtiti uz pleca nule dzirdētais Lī Skors­bija vārds atsauca viņas atmiņā meklējumus, kuros Lī bija devies. Viņa bija ragana, kura mīlēja Staņislavu Grummanu un kuru tas bija atraidījis, Serafina Pekkala bija paņēmusi Jutu Kamainenu līdzi uz šo pasauli, lai viņa savā pasaulē nenogalina Staņislavu Grummanu.

Serafina laikam bija ievērojusi vēl kaut ko, jo roka sa­stinga pusceļā, un, tāpat kā visas pārejās raganas, Sera­fina pacēla galvu. Vils ar Liru sadzirdēja vārgu jo vārgu nakts putna saucienu ziemeļu pusē. Taču tas nebija putns raganas acumirklī saprata, ka tas ir dēmons. Se­rafina Pekkala piecēlās, vērīgi lūkodamās gaisā.

Manuprāt, tā būs Ruta Skādi, viņa teica.

Neviens nerunāja, visi dziļajā klusumā ausidamies bija izstiepuši kaklu.

Un tad atskanēja vēl viens brēciens, jau tuvāk, tad trešais, un līdz ar to visas raganas, paķērušas mākoņ­priedes zarus, strauji pacēlās gaisā. Visas, izņemot divas, kas stāvēja tuvāk un, uzvilkušas lokā bultas, palika sargāt Viļu un Liru.

Kaut kur tumsa virs galvas norisinājās kauja. Jau pēc dažām sekundēm kļuva dzirdama lidojuma švīkstoņa, bultu svilpieni, ņurdēšana un sāpēs, dusmās vai pavēlot paaugstināta balss.

Un tad, nobūkšķēdams tik pēkšņi, ka nebija laika atlēkt malā, no debesīm viņiem pie kājām nokrita radī­jums dzīvnieks ar sīkstu ādu un savēlušos vilnu, ko Lira atpazina kā klinšu rēgu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Radījums krītot bija lauzis sprandu, no sāniem tam rē­gojās bulta, tomēr, vēl grīļodamies, ar plokošu ļaunprā­tību tas metās virsū Lirai. Raganas šaut nedrīkstēja, jo tā varēja trāpīt Lirai, bet Vils piesteidzās pirmais un ar nazi cirta ļaunprātim radījuma galva nokritusi apmeta pāris kūleņu. Gaiss ar burbuļojošu nopūtu atstāja klinšu rēga plaušas, un viņš nogāzās zemē beigts.

Visi pacēla skatienu. Karotāji bija nolaidušies zemāk, uguns gaismā varēja manīt ašu, kustīgu melna zīda, kailu locekļu, zaļu priežu skuju un pelēkbrūnas, kreveļainas ādas virpuli. Kā raganas spēja noturēt līdzsvaru, zibenīgi grozoties, apstājoties un tad metoties uz priekšu, to Vils nekādi nespēja aptvert.

Vēl viens klinšu rēgs, tad trešais ievēlās upē vai tuvā­kajās klintīs un miris sastinga; atlikušie vairīdamies un čerkstēdami aizlaidās tumsā, uz ziemeļiem.

Pēc dažiem mirkļiem piezemējās Serafina Pekkala kopā ar raganu pulku un daiļu, melnmatainu spīganu ne­gantām acīm, kuras vaigi dega dusmās un satraukumā.

Jaunpienācēja, ieraudzījusi bezgalvaino klinšu rēgu, nospļāvās.

No mūsu pasaules viņš nav, — daiļā ragana teica, nedz arī no šīs. Draņķa preteklis. Tādi savairojušies tūkstošiem kā mušas… Un kas būtu šī meitene? Vai mazā Lira? Un tas zēns?

Lira raganas skatienam atbildēja bezkaislīgi sirds gan iepukstējās straujāk, jo Ruta Skādi tik lieliski parvaldija sevi, ka ikvienā, kas atradās viņas tuvumā, iz­sauca atbildes trīsas.

Pēc tam ragana pievērsās Vilam, un viņš sajuta tikpat intensīvu kņudoņu, tomēr zēna sejā, tāpat kā Lirai, nepa­kustējās ne vaibsts. Rokā Vils joprojām turēja nazi, un ragana, ieraudzījusi, ko viņš ar to izdarījis, pasmaidīja. Vils iedūra nazi zemē, lai attīrītu to no nekrietnā radīju­ma asinīm, un pēc tam noskaloja upē.

Ruta Skādi ierunājās: Serafina Pekkala, esmu tik daudz uzzinājusi viss vecais mainās vai mirst, vai izplēn. Jutu izsalkumu…

Viņa ēda kā dzīvnieks, aši mezdamās uz cepto putnu atliekām un stūķēdama mutē riekšavām maizi, noskalo­dama visu leja ar lieliem malkiem upes ūdens. Kamēr Ruta Skādi ieturējās, dažas raganas, aiznesušas beigto klinšu rēgu prom, no jauna iekūra ugunskuru un pēc tam iekārtojās uz sargāšanu.

Pārējās sasēdās Rutas Skādi tuvumā klausīties, ko viņa tām pavēstīs. Ruta Skādi pastāstīja, kas notika pēc tam, kad viņa aizlidoja tikties ar eņģeļiem, un par ce­ļojumu uz lorda Ezriela cietoksni.

Māsas, tā ir lielākā pils, kādu vien var iztēloties, bazalta vaļņiem, kas slejas debesīs, baltiem lielceļiem, kuri turp satek no visām debespusēm un pa kuriem brauc šau­jampulvera, pārtikas un ieroču vezumi; kā viņš to paveicis? Manuprāt, lords Ezriels gatavojies ilgu laiku, veselu mužību. Sācis to jau pirms mūsu dzimšanas, māsas, lai gan ir krietni jaunāks par mums… Bet kā tas iespejams? Nezinu. Nespēju aptvert. Man šķiet, viņš izrīko laiku, piespiež to ritēt ašāk vai atbilstoši savai iegribai palēnina.

Uz šo cietoksni dodas visdažādākie karotāji no visas pasaules. Vīrieši un sievietes, jā arīdzan kaujas gari un apbruņoti radījumi tādus savu mužu nebiju redzējusi: ķirzakas un pērtiķi, milzu putni ar indīgām spalvām; tik sveši radījumi, ka es pat nevaru iedomāties, kā viņus sauc. Un citās pasaulēs arī ir raganas, māsas, vai jūs to zinājāt? Runāju ar raganām no pasaules, kas it kā atgā­dina mūsējo, tomēr stipri atšķiras. Šīs raganas nedzīvo ilgāk par mūsu necilo mūžu, un viņu rindās redz arī vīriešus, vīriešus-raganas, kas lido tāpat kā mēs…

Rutas Skādi vēstījums iedvesa Serafinas Pekkalas klana raganās godbijību, bailes un neticību. Bet Serafina viņai ticēja un mudināja stāstīt tālāk.

-   Ruta Skādi, bet vai lordu Ezrielu satiki? Vai spēji līdz viņam aizkļūt?

-    Spēju gan, taču tas nenācās viegli, jo lords Ezriels atrodas tik daudzu aktivitāšu centra un visas tās vada. Taču es, tapusi neredzama, iekļuvu viņa visapslēptākajā kambarī, kad viņš gatavojās naktsmieram.

Visām raganām kļuva skaidrs, kas notika tālāk, bet Vilam un Lirai gan par to nebija ne jausmas. Tā kā Rutai Skādi to sīkāk stāstīt nevajadzēja, viņa turpinaja: Kad pajautāju, kāpēc viņš pulcina visus spēkus un vai tiesa, ko dzird runājam par izaicinājuma mešanu Visvarena­jam, lords Ezriels iesmējās.

-   Vai tad par to runā arī Sibīrijā? viņš brīnījās, un es apstiprināju, ka arīdzan Svalbārā un visos ziemeļu nova­dos mūsu ziemeļos; pastāstīju viņam ari par mūsu paktu un to, ka es atstāju mūsu pasauli, lai viņu meklētu un atrastu.

Un viņš, māsas, aicināja mūs pievienoties. Pievienoties viņa karapulkam pret Visvareno. No sirds vēlējos, kaut varētu mūsu vārdā uz vietas un tūlīt zvērēt; savu klanu es iesaistītu karā ar lielāko prieku. Lords Ezriels man paskaidroja, ka dumpoties esot pareizi un taisnīgi, ja ņem vērā, ko Varas aģenti pastrādājuši Visvarenā vārdā… Un tad es iedomājos par Bolvangaras bērniem un citiem šau­šalīgajiem sakropļošanas gadījumiem mūsu pašu dienvidu zemēs. Viņš pastāstīja par daudziem ar Varas svētību pa­strādātajiem derdzīgajiem, cietsirdīgajiem pasākumiem ka dažās pasaulēs tiek sagūstītas raganas un sadedzinātas dzīvas, jā, māsas, tādas pašas raganas kā mēs…

Viņš atvēra man acis. Atklāja to, ko nekad nebiju pa­manījusi: cietsirdību un šausmas, un tas viss pastrādāts Visvarenā vārdā, tikai lai iznīcinātu dzivesprieku un patiesīgumu.

Ai, māsas, kā es vēlējos kopā ar visu klanu iesaistīties šajā pasākumā!

Taču zināju, ka vispirms jāapspriežas ar jums, un tad laidos atpakaļ uz mūsu pasauli, lai parunātu ar Ievu Kasku un Reinu Miti, un citām raganu karalienēm.

Pēc tam neuzkrītoši atstāju kambari, sameklēju mākoņpriedi un laidos prom. Necik tālu neaizlidoju, jo sa­cēlās drausmīgs vējš, kas iesvieda mani augstu kalnos, nācās meklēt patvērumu klints virsotnē. Zinādama, kas par radījumiem mitinās klintīs, atkal tapu neredzama un pēkšņi tumsā sadzirdēju balsis.

Šķiet, biju uzsteberējusi visvecākā klinšu rēga mītnes vietā. Viņš ir akls, citi pienes šim ēdamo smirdīgu maitu no zemienes. Un lūdz viņa padomu.

-   Vecotēv, viņi teica, ciktāl sniedzas tava atmiņa?

-    Daudzus mūžus tālā senatnē. Ilgi pirms cilvēces ra­šanās, viņš atbildēja klusā, aizlūzušā un vārgā balsī.

-    Vecotev, vai tiesa, ka drīzumā gaidāma visu laiku lielākā kauja?

-   Jā, bērni, vecais apstiprināja. Lielāka pat par bei­dzamo kauju. Būs līksmu līksmās dzīres mums visiem. Prieka un pārpilnības dienas ikvienam rēgam jebkurā pasaulē.

-    Un kas, vecotēv, šai kaujā uzvarēs? Vai lords Ezriels Visvareno iznīcinās?

-    Lorda Ezriela karaspēks skaitāms miljonos, vecais klinšu rēgs jaunajiem teica, viņš tos sapulcinājis no visas pasaules. Viņa karaspēks ir krietni lielāks par to, kas savulaik cīnījās pret Visvareno, un ari labāk orga­nizēts. Kas attiecas uz Visvarenā spēkiem, nu, skaitliski tas ir simtkārt spēcīgāks. Taču Visvarenais ir vairākus gadsimtus vecs, daudz vecāks pat par mani, bērni, un viņa pulki ir iebiedēti, bet tie, kas nav iebiedēti, slīgst pašapmierinātībā. Cīņa būs līdzvērtīga, taču lords Ezriels svinēs uzvaru, viņš ir dedzīgs, uzdrīkstas un tic sava mērķa taisnīgumam. Vienīgi, lūk, kas, bērni. Viņam nav Eshetra. Bez tā visi lorda Ezriela speķi lemti sakavei. Un tad, mani bērni, līksmosim ilgus gadus!

Un, košļādams smirdīgo praulu, kas viņam bija at­nests, vecais smējās, un visi pārējie līksmi piebalsoja.

Tagad varat iedomāties, cik modri klausījos, lai uzzi­nātu ko vairāk par to Eshetru, taču gaudoja vējš un es nedzirdēju neko vairāk par jaunā rēga jautājumu: "Ja lor­dam Ezrielam vajadzīgs Eshetrs, kāpēc viņš to nepasauc?"

Vecais rēgs atbildēja tā: "Lordam Ezrielam par Es­hetru zināms ne vairāk kā tev, mans bērns! Tur jau tas joks! Aiz smiekliem gar zemi jākrīt…"

Tomēr, māsas, kad vēlējos pienākt nekrietneļiem tu­vāk, lai uzzinātu ko vairāk, spēki man izsīka, nespēju vairs ilgāk noturēties neredzama. Jaunie, mani pamanī­juši, ieķērcās, un biju spiesta laisties pa neredzamajiem gaisa vārtiem uz šo pasauli. Vesela varza triecās man pakaļ, un tie, kas šeit guļ beigti, ir pēdējie no viņiem.

Māsas, viens gan ir skaidrs lordam Ezrielam mēs esam vajadzīgas. Lai kas ari būtu tas Eshetrs, lordam Ezrielam esam nepieciešamas mēs! Es labprāt tūlīt dotos pie lorda Ez­riela un teiktu neraizējies, mēs nākam, mēs ziemeļu ra­ganas, mēs palīdzēsim tev uzvarēt… Vienosimies tagad, Se­rafina Pekkala, sasauksim lielu vispārējo raganu padomi, sa­pulcēsim spīganas no itin visiem klaniem un dosimies karā!

Serafina Pekkala palūkojās Viļā, un zēnam likās, ka ragana lūdz viņam atļauju. Taču Vils neko līdzēt neva­rēja, tāpēc spīgana atkal vērsās pie Rutas Skādi.

-     Mēs nevaram, — viņa sacīja. — Mūsu šībrīža uzde­vums ir palīdzēt Lirai, savukārt viņas uzdevums ir aiz­vest Vīlu pie teva. Tev jālido atpakaļ, neko darīt, mums jāpaliek kopā ar Liru.

Ruta Skādi nepacietīgi pameta ar galvu.

-   Ko lai dara, kad ne, tad ne, viņa attrauca.

Vils atgūlās. Ievainojums sāpēja daudz negantāk kā pašā sākuma. Visa roka bija iekaisusi. Lira un Pantelei­mons atgūlas (dēmons saritinājās viņai pie kakla), un mei­tene pusaizvērtām acīm lūkojās ugunī, pusmiegā ieklau­sīdamās raganu bubināšanā.

Ruta Skādi pagājās gar upi uz augšu, un Serafina Pekkala viņai sekoja.

-Ai, Serafina Pekkala, kaut jel tu būtu redzējusi lordu Ezrielu! klusītēm sacīja latviešu raganu karaliene. Di­žākais vadonis, kāds jelkad bijis. Skaidri redz prāta ik sīkāko sava karaspēka vienību. Iedomājies šo uzdrīk­stēšanos karot pret pašu radītāju! Bet kas, tavuprāt, varētu būt Eshetrs? Kā tas iespējams, ka nekas par to nav dzirdēts? Un kā lai pamudinām viņu pievienoties lor­dam Ezrielam?

-    Varbūt tas nemaz nav viņš, māsa. Mēs taču zinām tikpat maz kā jaunais klinšu rēgs. Varbūt sirmais vectēvs par viņa nezināšanu tik pasmējās. Manuprāt, šis vārds tulkojams kā dievu iznicinātājs. Vai to tu zināji?

-   Bet tad jau šis vārds, iespējams, apzīmē mūs, Serafina Pekkala! Un, ja jau tā, tad viņa spēki, kad tiem pievie­nosimies mēs, tiešām augs! Ai, kā es vēlos, lai manas bul­tas nogalina Bolvangaras nezvērus un visas Bolvangaras jebkurā pasaulē! Māsa, kāpēc viņi tā rīkojas? Visās pa­saulēs Visvarenā darboņi savam nežēlīgajam dievam ziedo bērnus! Kāpēc? Kāpēc?

-    Viņi baidās no Putekļiem, atbildēja Serafina Pek­kala, lai gan man nav ne jausmas, kas tie tādi ir.

-   Un zēns, ko atradāt? Kas viņš ir? No kuras pasaules ieradies?

Serafina Pekkala izstāstīja Rutai Skādi par Viļu visu, ko zināja. Nav ne jausmas, kāpēc viņam tik svarīga loma, ragana beigās piebilda, taču mēs kalpojam Lirai. Turklāt, māsa, centāmies sadziedēt viņam ievai­nojumu, lai gan neveiksmīgi. Izmēģinājām burvju vār­dus, un tie nelīdzēja. Varbūt zālītes šajā pasaulē nav tik iedarbīgas ka mūsēja. Asinssūna šeit augt nevar par karstu…

-    Zēns ir neparasts, teica Ruta Skādi, tāpat kā lords Ezriels. Vai esi ieskatījusies viņam acīs?

-    Taisnību sakot, atbildēja Serafina Pekkala, ne­esmu uzdrošinājusies.

Pieklusušas abas karalienes sēdēja upes krasta. Laiks ritēja, iemirdzējās zvaigznes, uzausa vēl jaunas; no gulē­tāju puses atskanēja kluss kliedziens, bet tur vainīgs bija Liras sapnis. Te pēkšņi raganas sadzirdēja negaisa rū­koņu un ievēroja tālumā virs jūras un kalnu pakājē lokā­mies zibens šautras.

Ruta Skādi ierunājās: Meitene Lira. Kada loma pa­redzēta viņai? Vai tas ir saistīts ar zēnu? Vai tāpēc viņa ir tik svarīga, ka var aizvest zēnu pie teva? Gan jau ir vēl kaut kas, vai ne?

-    Tas ir viņas pirmais uzdevums. Kas attiecas uz nā­kotni jā, tiešām, ir vēl kaut kas. Mes, raganas, esam nospriedušas, lūk, kā: šī meitene darīs galu liktenim.

Mums zināms vārds, kas par viņu daudz pavēstītu Koul­teres kundzei, un skaidrs arī tas, ka šī sieviete to nezina. Ragana, ko viņa spīdzināja uz kuģa Svalbāras tuvumā, gandrīz vai izrunājās, taču Jambe-Aka paspēja ierasties laikus.

-   Bet man nupat ienāca prātā, ka varbūt tieši par Liru runāja tie dižie karotāji, varbūt viņa ir tas Eshetrs. Nedz raganas, nedz eņģeļveidīgas būtnes, bet guļošs bērns — izšķirošais ierocis karā pret Visvareno. Kāpēc gan Koul­teres kundzei tik ļoti rūp Liru atrast?

-    Koulteres kundze bija lorda Ezriela mīļākā, Ruta Skādi paziņoja. Protams, un Lira ir viņu bērns… Se­rafina Pekkala, ja es būtu šo bērnu dzemdējusi, kas par raganu viņa būtu! Karalieņu karaliene!

-   Csst, māsa, čukstēja Serafina. Skat… kas tā par gaismu?

Abas satrauktas stāvēja kaut kas bija paslīdējis ga­rām viņu modrībai, un pēc mirkļa raganas ieraudzīja ap­metnes vidū iemirdzamies gaismu ne tuvu līdzīgu uguns­kura blāzmai.

Raganas klusi metās atpakaļ ar lokos nostiegrotām bultām un apstājās kā zemē iemietas.

Visas spīganas aizmigušas gulēja zālē, tāpat arī Vils un Lira. Bet ap bērniem lokā bija sastājies ducis, ja ne vairāk, eņģeļu, kas tagad nolūkojās abos bērnos.

Un tad Serafinai ienāca prātā tas, kam raganām nav vārda, doma par svētceļojumu. Serafinai kļuva skaidrs, kāpēc šīs būtnes gaida tūkstošiem gadu un pārvar ne­iedomājamus attālumus, tikai lai atrastos svarīga noti­kuma vietā, un cik atšķirīgi tās jūtas laikā pēc piedzīvotā pārdzīvojuma. Tieši to šobrīd izdzīvoja šīs būtnes, daiļie izsmalcinātās gaismas svētceļnieki, kas patlaban bija sastājušies lokā ap meiteni ar netiru seju, rūtainos svārkos un miegā saviebušos zēnu ar ievainotu roku.

Lirai pie kakla kaut kas saknosijās. Panteleimons, balts sermuliņš, miegaini atvēra melnās acis un bezbai­līgi palūkojās visapkārt. Vēlāk Lira to atcerējās kā sapni. Panteleimons, šķiet, eņģeļu uzmanību uztvēra kā Lirai pienākošos tiesu un, atkal saritinājies, aizvēra acis.

Beigās viens no eņģeļiem plati izpleta spārnus. Pārē­jie, lai cik tuvu bērniem stāvēja, darīja tāpat; spārni ne­sastapa ne mazāko pretestību, slīdēdami cits citam cauri kā gaismai, līdz ap gulētājiem zālē izveidojās staru loks.

Un tad sargi cits pēc cita pacēlās gaisā, uzvirmodami debesīs kā liesmas un augdami aizvien lielāki, līdz sa­sniedza milzu apmērus; bet nu jau viņi atradās tāltalu, līdzīgi komētām virzīdamies uz ziemeļiem.

Serafina Pekkala un Ruta Skādi, uzlēkušas mākoņpriežu zaros, metās eņģeļiem pa pēdām, taču palika tālu iepakaļ.

-     Vai šīs būtnes atgādina tās, ko redzēji tu, Ruta Skādi? ievaicājās Serafina, kad abas spīganas, vidējos gaisa slāņos samazinājušas ātrumu, vēroja, kā spožās liesmas pie apvāršņa izgaist.

-    Manuprāt, šīs ir lielākas, tomēr siluets tas pats. Vai ievēroji, ka viņiem nav miesas? Viegli kā pūciņas. Viņu jūtas noteikti atšķiras no mūsējām… Serafina Pekkala, nu es jūs atstāšu, došos pulcināt mūsu ziemeļu raganas vienkop. Nākamreiz tiksimies jau kara apstākļos. Lai tev labi klājas, mana mīļā…

Abas raganas gaisā viena otru apskāva, un Ruta Skādi pagriezās un aiztrauca uz dienvidiem.

Serafina noskatījās, kā Ruta aizlaižas, tad pagriezās un ieraudzīja tālumā pazūdam pēdējo no mirdzošajiem eņģeļiem. Pret milzīgajiem sargiem viņa juta tikai un vienīgi līdzjūtību. Cik daudz gan viņi zaudē, nekad nejū­tot zem kājām zemi un vēju matos, nedz arī tirpas, ko rada zvaigžņu gaisma uz kailas ādas! Un tad Serafina, norāvusi zariņu no mākoņpriedes, uz kuras lidoja, ar alkainu baudu ieelpoja aso sveķu smaržu un pēc tam, gausi noslīdējusi zemē, piebiedrojas gulētājiem zālē.

LĪ Skorsbijs palūkojās lejup uz ramo okeānu sev pa kreisi, tad uz zaļo krastu pa labi un pielika acīm roku, cenzdamies ieraudzīt cilvēku dzīvības zī­mes. Bija pagājusi diennakts, kopš viņi atstāja Jeņiseju.

-   Vai tā ir jaunā pasaule? — viņš jautāja.

-    Jauna tiem, kas tur nav dzimuši, atbildēja Staņi­slavs Grummans. Citādā ziņā tikpat veca kā jūsējā vai manējā. Ezriels ar savu darbošanos satricinājis visu, Skorsbija kungs, satricinājis dziļāk nekā jelkad iepriekš. Durvis un logi, par ko stāstīju, patlaban atsprāgst vaļa visneiedomājamākās vietās. Kuģošana gaisā nav diez cik viegla, bet vējiņš gan jauks.

-   Jauna vai veca, bet pasaule tur lejā izskatās ērmota, piebilda Lī.

-    Jā, piekrita Staņislavs Grummans. Tā ir dīvaina pasaule, lai gan viens otrs te, neapšaubami, jutas kā mājās.

-    Izskatas tuksnesīgi, teica LI.

-     Neteiktu gan. Aiz šī zemesraga plešas pilsēta, kas reiz bija varena un bagāta. Arī tagad tur dzīvo tās dibi­nātāju, tirgotāju un muižnieku pēcteči, lai gan pēdējo trīs gadsimtu laikā pilsētu piemeklējušas nebaltas dienas…

Pēc dažām minūtēm, balonam dreifējot, Lī ieraudzīja pirmo bāku, pēc tam mola akmeņainās malas izliekumu

un tad skaistas ostas pilsētas torņus, smailes un sarkan­brūnus jumtus; greznu, leknos zaļumos iegrimušu ēku, kas varētu būt operas nams; platus bulvārus ar elegan­tām viesnīcām un šauras ieliņas, kur pār ēnainiem bal­koniem slīga ziedos saplaukuši koki.

Grummans nebija melojis cilvēki te bija. Tomēr, pieli­dojot tuvāk, Lī pārsteigts ievēroja, ka tie ir tikai bērni. Pieaugušos nekur neredzēja. Bērni rotaļājās pludmalē vai skraidīja iekšā un ārā no kafejnīcām, ēda un dzēra vai stiepa iepirkumiem piestūķētas somas no mājām un ve­ikaliem. Tur bija arī zēnu bariņš tie kāvās, un rudmataina meitene viņus skubināja; kāds puišelis mētāja akmeņus, cenzdamies tuvākajai mājai izdauzīt logus. Viss atgādināja spēļu laukumu pilsētas lielumā, kad tuvumā nav skolotāja, tā bija bērnu pasaule.

Tomēr tur bija ne tikai bērni vien. Lī pirmajā acumirk­lī nācās paberzēt acis, bet nudien tur vīdēja dūmakaini stabi vai kaut kas nedaudz smalkāks par dūmaku gaisa sabiezinājums… Lai kas tie bija, pilsētā no tiem mudžēt mudžēja viņi klīda pa bulvāriem, gāja iekšā namos, bariem pulcējās skvēros un pagalmos. Bērni stai­gāja garām, tos neievērodami.

Taču ne neievēroti. Jo tuvāk Lī balons pielidoja pilsētai, jo skaidrāk atklājās veidojumu uzvedība. Bija redzams, ka daži bērni tos interesē, vienam otram tie sekoja proti, lielākiem bērniem tiem, kas (ciktāl Lī varēja saskatīt teleskopā) bija jau uz pieaugušo sliekšņa. Lī redzēja zēnu garu, kalsnu jaunieti ar melnu matu cekulu viņu caurspīdīgās būtnes bija aplenkušas tik ciešā lokā, ka šķita zēna augums gaisā virmo. Kā mušas ap gaļas gabalu. Bet zēnam par to nebija ne jausmas, lai gan laiku pa laikam viņš paberzēja acis vai papurināja galvu, it kā cenzdamies labāk saredzēt.

-   Kas, pie joda, tie tadi?—jautāja Lī.

-   Tautā viņus sauc par Rēgiem.

-    Ko viņi tur dara?

-   Vai esat dzirdējis par vampīriem?

-   Tikai nostāstos.

-   Rēgi, tāpat kā vampīri, mielojas ar asinīm, tikai viņu barība ir uzmanība. Apzināta un saprotoša interese par pasauli. Bērnu nenobriedušais prāts viņus tā nevaldzina.

-    Tad jau viņi ir pretstats Bolvangaras nešķīsteņiem.

-   Nebūt ne. Gan Ziedojumu padomi, gan kūtros Rēgus pievelk vispārzināma patiesība par cilvēku proti, nevai­nība atšķiras no pieredzes. Ziedojumu padome jūt bailes un naidu pret Putekļiem, savukārt Rēgi no tiem gūst baudu; lai nu kā, gan vieni, gan otri ir kā apsēsti ar Pu­tekļiem.

-Viņi aplenkuši zēnu…

-    Viņš drīz bus pieaudzis. Necik ilgi, un Rēgi zēnam uzbruks tad viņa dzīve kļūs par bezcerīgu bēdu ieleju. Viņš ir nolēmēts.

-   Pie svētā Pētera! Vai nevaram viņu glābt?

-   Nē. Rēgi mūs acumirkli sagrābtu. Šeit viņi mūs aiz­sniegt nespēj; viss, ko varam darīt, ir vērojot turpināt lidojumu.

-    Bet kur tad ir pieaugušie? Jūs taču neteiksiet man, ka visa pasaule sastāv no vieniem vienīgiem bērniem?

-    Rēgi bērnus padarījuši par bāreņiem. Šajā pasaulē tādu nav mazums. Bērni klimst riņķi, iztikdami no tā, kas atrodams pēc pieaugušo aizbēgšanas. Un atrast, kā redzat, var daudz ko. Badu viņi nemirst. Šo pilsētu, ka rādās, ieņemuši neskaitāmi Rēgi, tāpēc pieaugušie pār­cēlušies uz drošāku vietu. Vai ievērojāt, cik maz laivu stāv ostā? Bērniem nekas ļauns nenotiks.

-    Ja neskaita lielākos. Kā tas nabaga zēns, ko re­dzējām…

-    Skorsbija kungs, šī pasaule tā ir iekārtota. Un, ja vēlaties darīt galu nežēlībai un netaisnībai, jums jāved mani tālāk. Man darāms savs darbs.

-    Es domāju… Lī iesāka, cenzdamies sameklet īstos vārdus, man šķiet, nežēlība jaapkaro tur, kur to redzi; palīdzība jāsniedz vietā, kur tā ir vajadzīga. Vai arī es kļūdos, Grummana kungs? Esmu tikai nezinošs gaisa kuģotājs. Esmu aptaurēts nezinītis, kas noticēja, izdzir­dot, ka šamaņiem, piemēram, piemīt spēja lidot. Kā izrā­dās, vismaz viens šamanis to nespēj.

-   Bet es taču varu!

Balons laidās zemāk, zeme cēlās pretim. Viņu priekšā uz līdzenas vietas izauga taisnstūrveida akmens Lī to laikus pat nepamanīja.

-    Man bija jālido, Grummans turpināja, es jūs iz­saucu un tagad, rau, lidoju.

Šamanis pilnībā apzinājās briesmas, kādām viņi bija pakļauti, taču atturējās gaisa kuģotajam ko aizrādīt. Lī īstajā bridi pavilka viena balasta maisa auklu. Smiltis izbira, un balons liegi pacēlās, veiksmīgi izvairījies no torņa apmēram pāris metru attālumā. Kāds ducis iztrau­cētu vārnu ķērkdamas lidoja ap balonu.

-   Jādomā, ka tiešām lidojat, piekrita Lī. Jums, dok­tor Grumman, raksturīgas dīvainas metodes. Vai tik ne­esat pavadījis laiciņu kopā ar raganām?

-   Esmu gan, Grummans atzinās. Arīdzan akadēmiķu aprindās un garu vidu. Muļķību esmu sastapis visur, taču katrā joma atradās pa gudrības graudam. Bez šaubām, gudrības visur bija vairāk, nekā es spēju atpazīt. Dzīve ir smaga, Skorsbija kungs, un tomēr mēs tai pieķeramies.

-    Un šis ceļojums, ko uzsākām? Muļķība tas vai viedums?

-    Dižākā no man zināmajām gudrībām.

-   Pasakiet man vēlreiz savu nolūku. Sameklet brinumnaža nesēju, bet pēc tam?

-    Pateikšu nesējam viņa uzdevumu.

-     Un šajā uzdevumā ietilpst Liras aizsargāšana, gaisa kuģotājs Grummanam atgadināja.

-   Aizsargāti būsim mēs visi.

Viņi turpināja lidojumu, un necik ilgi, pilsēta palika aiz muguras.

Lī pārbaudīja aparatūru. Kompass joprojām brīvi svār­stījās, altimetrs gan, ciktāl Lī varēja spriest, darbojās precizi, ziņodams, ka lidojums gar jūras krasta līniju noris aptuveni tūkstoš pēdu augstumā. Mazliet tālāk, dū­makā tīta, pacēlās augsta zaļu kalnu grēda, un Lī noprie­cājās, ka bija sarūpējis kārtīgus balasta maisus.

Tomēr, veicot kārtējo apvāršņa izlūkošanu, Lī sirds uz brīdi pamira. To juta arī Hestere, noraustīdama ausis un pagriezdama galvu tā, lai viņas zeltīti brūnganā acs lūko­jas Lī sejā. Pacēlis Hesteri, Lī iestūķēja to mēteļa krūšu kabatā un atkal pievērsās teleskopam.

Nē, viņš nebija kļūdījies. Tālu dienvidu pamalē (ja vir­ziens, no kurienes viņi lidoja, tiešām bija dienvidi) caur dūmaku lidoja vēl viens balons. Bula mirgoņā redzamība nebija diez cik laba, taču otrais balons bija lielāks un lidoja augstāk.

Arī Grummans bija to pamanījis.

-   Vai ienaidnieks, Skorsbija kungs? pielicis plaukstu acīm, šamanis vērigi ielūkojās pērļainajā gaismā.

-    Nav divu domu. Patlaban netieku gudrs, vai mest lejā balastu un, tverot ašāku vēju, celties augstāk, vai arī paliki zemu un nepievērst sev lieku uzmanību. Paldies Dievam, tas nav cepelīns tas mūs apsteigtu pāris stun­dās. Nē, Grummana kungs, pie joda, celšos augstāk būdams tajā balonā, es jau būtu mūsējo pamanījis, un, varu saderēt, redze viņiem ir asa.

Minūti vēlāk Li vairs nešaubījās, ka viņi ir pamanīti dūmaka jautās kustība augšup uzvijusies, lejā krita dūmu strēle, pēc brīža izsprāgstot signālraķetē. Mirkli kvēlojusi tumšsarkana, tā iegrima pelēku dūmu ielāpā, taču signāls bija tikpat nepārprotams kā trauksmes zvans naktī.

Vai nevarētu izsaukt spēcīgāku vēsmu, Grummana kungs? Li jautāja. Es vēlētos tikt līdz kalniem pirms nakts iestāšanās.

Patlaban ceļotāji atstaja krasta līniju; atbilstoši marš­rutam vēl bija jāšķērso trīsdesmit četrdesmit jūdžu plats līcis. Tālumā vidēja kalnu grēda, un tagad, zināmā augs­tumā, Lī redzēja, ka tie pilnībā attaisno kalnu nosau­kumu.

Li vērsās pie Grummana, bet šamanis bija iegrimis dziļā transa stāvoklī. Acis viņam bija aizvērtas, un viņš lēni līgojas turp atpakaļ; uz pieres bija izspiedušās sviedru lāsītes, un no rīkles plūda ritmiski vaidi. Arīdzan šamaņa dēmons bija ieķēries groza malā, atrazdamies tādā pašā transā.

Vai nu uzņemtā augstuma dēļ, vai arī pateicoties ša­maņa burvestībām, Lī sejai tiešām uzvēdīja gaisa vēsma. Pievērsies balona gaitas pārbaudīšanai, Lī secināja, ka tas līgojas viena divu grādu lielā leņķī un sliecas uz kalnu pusi.

Taču vēsma, kas paātrināja virzīšanos uz priekšu, paātrināja arī svešā balona lidojumu. Lī, ieskatījies tele­skopā, mirdzošaja tālumā pamanīja, ka tam seko sīkāki, tumšāki veidoli. Mērķtiecīgi grupēti, ar katru minūti tie kļuva skaidrāk saskatāmi un pamatīgaki.

-   Cepelīni, Lī teica. Jā, šeit mums nav, kur slēpties.

Lī mēģināja noteikt attālumu līdz cepelīniem un veica

līdzīgus aprēķinus arī par kalniem, kurp viņi lidoja. Ātrums tagad, neapšaubami, bija uzņemts, un tālu lejā vējiņš ņirbināja baltus viļņu galus.

Grummans sēdus atpūtās groza stūrī, viņa dēmons tik­mēr bužināja spalvas. Acis šamanim bija aizvērtas, taču Lī zināja, ka viņš ir nomodā.

-    Situācija, doktor Grumman, ir, luk, kāda, Lī ieru­nājās. Negribu, lai mani gaisā notver cepelini. Aizstā­vēties nevaram viņi mūs notrieks minūtes laikā. Arī­dzan nolaisties ūdenī nav lielas patikas nedz labprātīgi, nedz piespiedu kārtā brīdi mēs papeldētu, un tad mūs nokniebtu ar granatām, gluži kā medībās.

Tāpēc vēlos aizkļūt līdz kalniem un tur piezemēties. Nu jau redzu mežu, varam brīdi patverties kokos, varbūt pat ilgāku laiku.

Turklāt saule patlaban laižas leja. Pēc maniem aprē­ķiniem, līdz saulrietam palikušas aptuveni trīs stundas. Grūti pateikt, taču, manuprāt, nepaies ne pāris stundu, un cepelini mūs aplenks, tāpēc būtu jātiek līdz tālajam līča galam.

Jūs jau saprotat, ko saku, vai ne? Gatavojos iestūrēt kalnos un tur piezemēties, jo tikai tas ļaus izvairīties no drošas nāves. Acīmredzot šie apķērušies par saistību starp gredzenu, ko viņiem parādīju, un skrēlingu, ko nogalināju Novaja Zemļā, un vajāt viņi mūs vajā ne jau tamdēļ, lai pateiktu, ka aizmirsām uz letes kabatas portfeli.

Tad nu šonakt, doktor Grumman, mūsu lidojums beig­sies. Vai esat kādreiz piezemējies balonā?

-   Nē, atzinās šamanis. Taču uzticos jūsu prasmei.

-    Lūkošu nolaisties kalnu grēdā, cik augstu vien iespē­jams. Tas ir proporcijas jautājums jo tālāk lidojam, jo tuvāk aiz muguras viņi mums būs. Ja piezemēšos, kad mums jau mis uz papēžiem, viņi redzēs, kurp dodamies; ja nolaidīšos par ātru, tuvumā nebūs koku, kur patver­ties. Katrā gadījuma, necik ilgi, un ies vaļā šaušana.

Grummans sēdēja, no vienas rokas otrā bezkaislīgi pār­cilādams burvju aksesuārus spalvas un krelles tādā rakstā, kam, kā Lī nosprieda, piemīt mērķtiecība. Šamaņa dēmona acis ne uz mirkli nebeidza šaustīt cepelīnus.

Aizritēja stunda, tad vēl viena. Lī košļāja neaizdedzi­nātu cigāru un malkoja no skārda blašķes aukstu kafiju. Saule debesīs viņiem aiz muguras slīga lejup, un Lī ma­nīja garas vakara ēnas zogamies gar līča krastu līdz pat kalnu zemākajiem sāniem, tikmēr balons un kalnu galot­nes grima zeltā.

Viņiem aiz muguras saulrieta mirdzumā teju vai nere­dzamie sīkie cepelīnu punktiņi sāka augt aizvien milzīgā­ki un noteiktāki. Cepelīni jau bija ielenkuši svešo balonu, un tagad bija labi saskatāmi četri rindā, cits citam līdzās. Līča dziļajā klusumā ielauzās cepelīnu dzinēju troksnis kā sīka, taču noteikta, uzbāzīga odu sīkšana.

Dažu minūšu lidojuma attalumā no piekrastes kalnu pakājē Lī ieveroja aiz cepelīniem vēl kaut ko. Debesīs vei­dojās mākoņu vāls, un masīvs negaisa centrs izstaroja tūkstošiem kūļu. Kā gan viņš to nebija pamanījis? Ja tuvojas vētra, tad jo ātrāk piezemēsies, jo labāk.

Pēc brīža no padebešiem lejup slīga un gaisā aizķērās tumšzaļš lietus aizkars; izskatījās, ka vētra vajā cepe­līnus, tāpat kā tie vajā Li balonu, uz cepelīniem brāzās lietus no jūras, un, kad saule pazuda pavisam, no

mākoņiem lejup šāvās varens zibsnis; dažas sekundes . vēlāk nogranda pērkons tik skaļi, ka satricināja Lī balona audeklu un krietnu laika sprīdi atbalsojās kalnos.

Zibens strēle nozibsnīja vēlreiz šoreiz robotā šautra no padebeša centra ietriecās tieši vienā cepelinā. Degviela acumirklī uzliesmoja, zilgani tumšajos padebešos uzplau­ka spoža ugunspuķe, un cepelīns gausi slīdēja lejup, kvē­lodams kā signālraķete, šādā izskatā tas palika peldam virs ūdens.

Lī atbrīvoja aizturēto elpu. Grummans stāvēja līdzās, vienu roku uzlicis uz savienotājgredzena; šamaņa sejā vidēja dziļas pārpūles rievas.

-   Vai par vētru jāpateicas jumsi jautāja Lī.

Grummans pamāja.

Debesis patlaban lāsmoja svītrainas kā tīģeris zelta strēles mijās ar galēji tumšiem, melni brūniem ielāpiem un svītrām, un raksts mainījās ik minūti zelts aši izba­lēja melni brūnganie toņi to aprija. Jurā bangoja melnu ūdeņu un fosforescējošu putu maisījums, un beidzamās degošā cepelīna liesmas nogrimdamas ieslīga nebūtībā.

Tomēr atlikušie trīs cepelīni lidojumu turpināja gan smagi cietuši, tomēr mērķtiecīgi. Jau atkal ap lidaparā­tiem noplaiksnīja zibens, un, manot vētras tuvumu, Lī pārņēma bailes par degvielu sava balona tvertnē. Pietiktu ar vienu triecienu, un tas uzliesmojis nogāztos zemē diez vai šamanis spēj pārvaldīt vētru tik smalki, lai novērstu tādu varbutību.

-   Klausieties, doktor Grumman, Lī teica, pagaidām par cepelīniem nelikšos ne zinis, jo par varītēm jāmēģina droši piezemēties kalnos, jātiek uz zemes. Vēlos jums ko lūgt iesēdieties ciešāk un turieties, un esiet gatavs lēkt, kad teikšu. Es jūs brīdināšu, mēģināšu balonu nosēdināt iespējami mierīgi, tomēr piezemēšanās šajos apstākļos ir vairāk veiksmes nekā prasmes jautājums.

Es jums uzticos, Skorsbija kungs, šamanis atbildēja.

Grummans sēdēja groza stūrī, bet viņa dēmons tupēja uz sastiprinājuma savienotājgredzena, dziļi ielaidis na­gus ādas apšuvumā.

Vējš patlaban spēcīgi nesa viņus uz priekšu, milzīgais balons brāzmās piepūtās un viļņojās. Virves saspringti čīkstēja, bet Lī par to izturību nešaubījās. Viņš tikai nosvieda kārtējo balasta maisu, nenolaizdams skatu no altimetra. Vētras laikā, nolasot altimetru, jāpierēķina klāt gaisa spiediena kritums, un visai bieži tie ir stipri aptuveni skaitļi. Lī acis pārskrēja pār cipariem, divreiz tos pārbaudot; pēc tam viņš atbrīvojās no pēdējā balasta. Vienīgais kontroles līdzeklis patlaban bija gāzes vārsts. Augstāk pacelties nebija iespējas, varēja tikai nolaisties.

Lī modri vērās nemierīgajā gaisā, tumšajās debesīs izšķirdams milzīgu kalnu sienu. No lejas nāca rēcošs, brāzmains troksnis kā bangas plīkšķi akmeņainā krastā, bet Lī zināja, ka tur vējš plosās pa koku vai­nagiem. Ak tad jau tiktai! Viņi pārvietojās ātrāk, nekā Li bija cerējis.

Ar nosēšanos kavēties nedrīkstēja. Lī pēc dabas bija pārāk aukstasinīgs, lai niknotos uz likteni; parasti viņš, pacēlis uzacis, atturīgi sasveicinājās ar to, bet šobrīd gan nespēja valdīt izmisuma trīsas tagad, kad neatlika ne­kas cits kā vien lidot negaisam pa priekšu, gaidot, līdz tas pierimst. Lai nu kā, par vienu varēja būt drošs ar šāvie­niem viņus nenotrieks.

Paņēmis plaukstā Hesteri, Lī novietoja to drošībā sev pie krūtīm, cieši aizpogādams audekla kreklu, lai viņa tur spēj noturēties. Grummans sēdēja nosvērts un kluss;

šamaņa dēmons, vēju šaustīts, ar nagiem stingri turējās groza malā; spalvas tam vējā bija saslējušās stāvus.

-    Tūdaļ laižamies lejā, doktor Grumman, Li centās pārkliegt vēju. Jums jāpieceļas un jāsagatavojas lēcie­nam. Turieties pie savienotājgredzena un, kad saukšu, metieties laukā!

Grummans viņam paklausīja. Lī pameta skatienu lejup, uz priekšu, tad lejup, tad atkal uz priekšu, salīdzi­nādams apšaubāmo mirkļa iespaidu ar nākamo, un mirk­šķinādams izkratīja no acīm lietus lāses spēja vēja brāzma trieca tās pret lidaparātu kā riekšavu grants, un nu vēja gaudošanai un lapu plikšķiem lejā pievienojās ba­lona dārdoņa, tā ka Li gandrīz vai nesaklausīja pērkonu.

-   Klāt esam! viņš sauca. Jūs, šamaņa kungs, savā­rījāt lielisku vētru!

Pavilcis gāzes vārstuļa auklu, Lī piesēja spaili, lai vārsts neaizveras. Gāzei pa lidaparāta augšdaļu izplūstot neredzamos augstumos, balona zemākais posms saplaka, un tur, kur vēl pirms brīža bija izliekta bumba, tagad vei­dojās ieloce, pēc tam otra.

Grozs mētādamies sasvērās tik mežonīgi, ka nevarēja saprast, kur tas nosēdīsies; vēja brāzmas bija tik spējas un untumainas, ka, pašiem nezinot, viņus viegli varēja aizpūst augstu debesīs, taču pēc mirkļa, sajuzdams pēk­šņu aizķeršanos, Li jau zināja, ka žākurs ir ieķēries zarā. Kavēklis nebija ilgs, taču pierādīja, cik tuvu zemei viņi jau atrodas.

Lī iesaucās: Piecdesmit pēdas virs koku galotnēm…

Šamanis pamāja.

Kartējais šķērslis, šoreiz krietni negantāks abi vīri smagi ietriecās groza malā. Gaisa kuģotājam Lī tas nebija nekas jauns, viņš līdzsvaru atguva ātri, bet Grummanu trieciena spēks pārsteidza. Tomēr viņš savienotājgredzenu neatlaida, un Lī redzēja, ka šamanis, droši atguvis līdz­svaru, ir sagatavojies lēcienam.

Mirkli vēlāk naca briesmīgākais grūdiens no visiem žākurs uzdūrās zaram, kas nelaida to vaļā. Grozs, acu­mirklī sasvēries lejup, pēc sekundes ietriecās koku galot­nēs un tad, slapju lapu šaustīts un aiz zariem ķeroties, ar grūdienu kā šaubīdamies apstājās.

-   Vai jus tur vēl esat, Grummana kungs? Lī sauca, jo redzēt jau neko neredzēja.

-   Aizvien tepat, Skorsbija kungs.

-    Kādu minūti vajadzētu palikt mierā, lai skaidri re­dzam, kas un kā, Lī teica. Grozu neganti mētaja vējš, varēja manīt, ka viņi maziem rāvieniem nosēstas, tikai nevarēja saprast, uz kā.

Pēc mirkļa sekoja stiprs grūdiens no sāniem; balons bija teju vai tukšs un tāpēc uztvēra vēju kā bura. Lī iešā­vās prātā, ka vajadzētu no balona atbrīvoties, bet, ja tas neaizlidos, tad paliks karājoties koku galotnēs kā karogs, nododams viņu atrašanās vietu; labāk jau to ievilkt grozā.

Zibens noplaiksnīja atkal, un pēc mirkļa nogranda pēr­kons. Vētra trakoja vai virs pašas galvas. Spožs gaismas uzplaiksnījums Lī acīm atklāja ozola stumbru ar lielu, baltu rētu lauztā zara vietā, lai gan tas bija tikai aizlauzts, jo grozs iesēdās tur, kur zars vēl turējās pie stumbra.

-   Uzmetīšu virvi un nokāpšu leja, Lī sauca. Tiklīdz būsim ar kājām uz zemes, varēsim plānot tālāk.

-    Es jums sekošu, Skorsbija kungs, atsaucās Grum­mans. Mans dēmons teic, ka zeme ir četrdesmit pēdu attālumā.

Kad dēmons-ērglis atkal iekārtojās uz groza malas, Lī juta spēcīgu spārnu plivināšanu.

-    Viņš spēj lidot tik tālu? Lī pārsteigts novilka un, .j acumirklī par to aizmirsis, metās stingri nostiprināt tauvu; vispirms pie savienotājgredzena, tad pie zara, tā ka, pat ja grozs gāztos zemē, kritiens tiktu mīkstināts.

Pēc tam, novietojis Hesteri drošībā pie krūtīm, Li atlikušo tauvas galu pārmeta pāri bortam un rausās lejā, lidz sajuta zem kājām stabilu pamatu. Zari ap stumbru bija saauguši biezi tas bija pamatīgs koks, dižozols. Nomurminājis ozolam pateicības vārdus, Li paraustīja virvi par zīmi Grummanam, ka var laisties lejā.

Vai visā kņada nebija dzirdama vēl kāda skaņa? Lī modri saausījās. Jā, cepelīna dzinējs, varbūt ne viens vien, kaut kur augšā nevarēja saprast, tieši cik augstu un no kuras puses tas lido; troksnis, ildzis apmēram mi­nūti, apklusa.

Šamanis nokāpa zemē.

-   Vai dzirdējāt? jautāja Lī.

-   Jā. Manuprāt, tas devās augstāk kalnos. Apsveicu ar drošu kuģa nosēdināšanu, Skorsbija kungs!

-    Viss vēl nav galā. Pirms rītausmas balons jādabū zem pārsega citādi tas jau pa gabalu nodos mūsu atra­šanās vietu. Vai esat noskaņots uz strādāšanu, doktor Grumman?

-    Sakiet, kas jādara.

-   Lieliski! Uzrausīšos atpakaļ augšā pa virvi un nolai­dīšu jums leja dažas lietas. Viena no tām būs telts. Jūs varētu to uzsliet, es tikmēr lūkošu noslēpt balonu.

Labu laiciņu abi rāvās vaiga sviedros; bija arī kāds bīs­tams brīdis, kad zars, uz kura balstījās grozs, beigās nolūza un ar visu Lī nogāzās zemē, taču kritiens nebija ilgs balons, joprojām kārstīdamies koku galotnēs, grozu noturēja.

Patiesībā kritiens pat atviegloja Lī bēdzināšanas dar­bus, jo balona apakšdaļa bija iegrozījusies apvalkā un nu, strādājot zibens gaismā, raustot, griežot un spārdot Lī pamanījās to ievilkt zemākajos zaros, prom no svešām acīm.

Vējš turpināja locīt koku galotnes uz vienu un otru pusi, taču brīdī, kad Lī saprata, ka vairs neko nespēs darīt, negantākais lietus bija garām. Norausies lejā, Lī atklāja, ka šamanis ir ne vien uzslējis telti, bet arī uz­būris ugunskuru un patlaban vāra kafiju.

-    Vai tas ar burvestību palīdzību? izmircis līdz pēdē­jai vīlei un stīvs, jautāja Lī. Viņš lēni ietrausās teltī un paņēma Grummana sniegto krūzi.

-    Nē, par to japateicas skauta pieredzei, atbildēja Grummans. Vai jūsu pasaulē ir skauti? Vienmēr saga­tavoties! Labākais veids, kā iegūt uguni, ir sausi sērko­ciņi. Bez tiem es ceļā nelaižos. Šī nav sliktākā apmetnes vieta, Skorsbija kungs.

-   Vai dzirdējāt atkal cepelinus?

Grummana roka sastinga pusceļā. Lī ieklausījās: tik tiešām, kaut kur pukšķēja dzinējs tagad, kad lietus mazliet mitējās, skaņa izcēlās skaidrāk.

-    Viņi pārlidoja mums pāri jau divas reizes, teica Grummans. Precīzas koordinātas viņi vēl nezina, vie­nīgi to, ka kaut kur tepat mums jābūt.

Pēc minūtes apmēram tur, kur bija aizlidojis cepelīns, uzplaiksnīja blāzma. Ne tik spoža kā zibens, tomēr spilgta. Lī šo uzliesmojumu pazina.

-    Uguni labāk nodzēst, doktor Grumman, Lī teica, lai cik žēl, jāiztiek bez tās. Pārvalks rādās biezs, bet ej nu sazini. Tagad gan es likšos gulēt, vienalga, izmircis vai sauss.

Līdz rītam izžūsiet, šamanis atbildēja.

Pagrābis riekšavu mitras zemes, viņš apslāpēja liesmu, un Lī, ar grūtībām apgūlies mazajā teltī, aizvēra acis.

Lī rādījās dīvaini, neparasti sapņi. Vienubrīd viņš bija pārliecināts, ka pamodies redz šamani sēžam sakrus­totām kājām, liesmu vainagā; uguns aši aprija viņa mie­sas, atstādama tikai baltu skeletu, kas palika sēžam gai­lošu pelnu kalnā. Lī satraukts lūkojās pēc Hesteres un atrada viņu guļam; tas bija neparasti, jo, kad Li bija no­modā, arī Hestere negulēja, tāpēc, atrodot savu atturīgo dēmonu ar šerpo mēlīti tik maigu un neaizsargātu, Lī krūtīs modās neparasts aizkustinājums. Viņš neveikli atgūlās blakus Hesterei, sapnī palikdams nomodā, lai gan patiesībā bija aizmidzis un sapņoja, ka guļ vaļējām acīm ilgu laiku.

Arī nākamajā sapnī galvenais varonis bija Grummans. Li šķita, ka redz šamani purinām ar spalvām rotātu grabuli, piekodinot kādam būt paklausīgam. Lī, juzdams šķebigumu, redzēja, ka tas ir Rēgs, mats matā ka tie, kurus viņi bija redzējuši no balona. Rēgs bija garš, tik tikko saskatāms un visā Lī būtnē modināja tādu mutu­ļojošu riebumu, ka viņš šausmās teju vai pamodās. Taču Grummans radījumu vadīja bez bailēm un pats palika ne­skarts. Rēgs, viņu uzcītīgi paklausījis, pacēlās kā ziepju burbulis, pazuzdams balona apvalkā.

Vēlāk spēkus uzsūcošā nakts pieņēma citu pavērsienu; Lī pēkšņi attapās cepelīna kabīnē un vēroja pilotu. Patie­sībā viņš pats sēdēja pilota krēslā un viņi lidoja pari me­žam, nolūkodamies lejā uz koku galotnēm, kas mežonīgi locījās, mežonīgā lapu un zaru biezoknī. Pēkšņi kabinē viņiem līdzās bija Rēgs.

Sapnī juzdamies saistīts, Lī nespēja nedz pakustēties, nedz iesaukties, pilota vietā pārciezdams šausmas, kad cilvēks apzinās, kas ar viņu notiek.

Rēgs, noliecies pār pilotu, piespieda pie viņa savu pretīgo ģīmi. Dēmons-žubīte šaudīdamies un brēcot mēģināja atbrī­voties, taču pamirusi nokrita uz aparatūras paneļa. Pilots, pagriezis seju pret Lī, pastiepa roku, taču Lī nebija spēka pakustēties. Cilvēka acis bija pārgrieztas ciešanās. No viņa tika izsūkts kaut kas nozīmīgs un dzīvs; dēmons vārgi mētājās, skaļi, mežonīgi brēkdams, līdz dzīvība viņā izdzisa.

Un tad žubīte pazuda. Taču pilots vēl bija dzīvs. Viņa acis kļuva miglainas un trulas un roka pastiepusies ar neveiklu būkšķi atkrita pret droseļvārstu. Viņš bija it kā dzīvs, taču bez dzīvības vienaldzīgs pret visu.

Tikmēr Lī, bezpalīdzīgi vērodams, sēdēja, bet cepelīns lidoja tieši virsū kalnu kraujai, kas pēkšņi bija iznirusi viņiem priekšā. Pilots vēroja tuvojošos šķērsli, bet palika pilnīgi vienaldzīgs. Lī šausmas atsprāga atpakaļ sēdeklī, nekas te nebija līdzams, un grūdiena brīdī viņš ieklie­dzās: Hestere!

Un pamodās.

Lī atradās teltī, drošībā, un Hestere kņudināja viņam kaklu. Lī bija vienos sviedros. Šamanis sēdēja sakrus­totām kājām, taču Lī, redzot, ka dēmona-ergļa šamanim līdzās nav, nodrebēja. Skaidrs mežs ir nelaba vieta, kur mudžēt mudž rēgaini spoki.

Un tad līdzās šamanim Lī pamanīja gaismu, lai gan ugunskurs jau sen bija apdzēsts un mežā valdīja piķa melna tumsa. Tāla mirgoņa laizīja koku stumbrus un taustījās zem pilošajām lapām. Li acumirklī aptvēra notiekošo sapnis bija piepildījies cepelīna pilots bija ietriecies kalnā.

-    Pie joda, Lī, tu taču trīci ka apses lapa. Kas ar tevi notiek? pukojās Hestere, saraustīdama garās ausis.

-   Vai tik arī tu, Hester, nesapņo? Lī atčukstēja.

-    Lī, tu nesapņo, tev rādās. Būtu es zinājusi, butu jau sen tevi izdziedinājusi. Tagad beidz, vai dzirdi?

Lī ar īkšķi paberzēja Hesteres galvu, un viņa noraustī­ja ausis.

Bez jebkādas pārejas Lī jau lidoja līdzās šamaņa dēmonam-zivju ērglim. Cita cilvēka dēmona klātbūtne un savējā prombūtne gaisa kuģotājā viesa sirdsapziņas pār­metumus un neizprotamu prieku. Abi planēja virs kal­niem pa nemierīgajiem gaisa caurumiem, it kā arī Li būtu putns, un viņš meta skatienus visapkārt tumsā, ko patlaban izgaismoja blāvs pilnmēness, ik pa brīdim spilgti uzplaiksnot pa šauru mākoņu villaines spraugu un izlejot pār koku galotnēm sudrabu.

Dēmons-ērglis skarbi noķērcās, un no lejas viņam at­saucās tūkstošiem dažādu putnu tūkstoš mēlēs: pūces ūjināja, sīkie zvirbulīši trauksmaini čiepstēja, lakstīgalas melodiski pogoja. Un atbildēt mežā atbildēja ik putns gan tie, kas klusiem spārniem slīdēja medībās, gan tie, kas bija satupuši zaros uz gulēšanu patlaban tūkstošiem putnu cēlās augšup cauri pārpildītajai gaisa telpai.

Un Lī, īsti neapjauzdams, kurai putnu sugai pievieno­jies, dedzīgi atsaucās ērgļu karalienes rīkojumam. Lai ko cilvēcisku viņš arī pirmīt bija zaudējis, tagad gaisa kuģo­tājs juta visdīvaināko prieku aizrautīgi pakļauties vare­nākam spēkam, kam it visā bija taisnība. Lī riņķoja, izda­rīdams pagriezienus līdz ar vareno visdažādāko putnu saimi, kas visi kā viens pakļāvās ērgļa magnētiskajai gribai, un sudraboto mākoņu vālā ieraudzīja nīsto tumšo, regulāro cepelīna apveidu.

Visi zināja, kas kuram jādara, un traucās uz gaisa kuģi; ātrākie sasniedza to pirmie, lai gan ašumā neviens nepārspēja šamaņa dēmonu sīkie paceplīši un žubites, pūces nedzirdamiem spārnu vēzieniem; nepagāja ne minūte, kad gaisa kuģis bija kā nosēts ar putniem, un lidoņu nagi, meklejot atbalstu, skrāpējās uz eļļainā zīda, to caurdurdami.

No dzinēja putni vairījās. Dažus tas gan iesūca pro­pelleru spārni sašķaidīja putnus gabalos. Vairums vien­kārši tupēja uz cepelīna korpusa, un tie, kas pielidoja klāt, iespraucās starp jau sēdošajiem, līdz pilnībā tika pārklāts ne tikai viss cepelīna korpuss (tagad izlaizdams hidrogēnu pa tūkstoš sīkām nagu izcaurumotām spraudziņām), bet arī logi un kabīne, statņi un kabeļi — katru kvadrātcentimetru bija ieņēmis viens, divi, trīs vai vēl vairāk putnu.

Pilots nezināja, ko iesākt. Putnu svara dēļ gaisa kuģis slīdēja arvien zemāk, bet priekšā, iznirdama no nakts tumsas, parādījās kārtējā krauja. Cepelīna vīri mežonīgi vicināja šautenes, bliezdami uz labu laimi, un to, pro­tams, nepamanīja.

Pēdējā brīdī šamaņa dēmons iebrēcās, un putnu spārnu dārdi, tiem paceļoties gaisā un laižoties prom, apslāpēja pat dzinēju rēkoņu. Vīri kabīnē pārdzīvoja četras piecas drausmigas apziņas sekundes, pirms cepelīns vienās lies­mās nogāzās zemē.

Uguns, karstums, liesmas… Lī atkal pamodās; viņa augums bija tik sakarsis, it kā viņš būtu gulējis tuksneša saulē.

Pa telts audeklu joprojām pakšķēja no lapām krītošas lāses. Uzslējies Lī ieraudzīja sev līdzās Hesteri, kas mirk­šķināja acis, un šamani, kas, ievīstījies segā, gulēja tik cieši, ka izskatītos pēc miroņa, ja vien ārpusē uz nokri­tuša zara aizmidzis netupētu šamaņa dēmons.

Vienīgais troksnis blakus ūdens pakšķināšanai bija parastās meža putnu dziesmas. Nekādu dzinēju debesīs, nekādu ienaidnieku balsu; tad nu Lī nosprieda, ka mie­rīgi varēs iekurt ugunskuru, un, pec pamatīgām pūlēm to iededzis, uzvārīja kafiju.

-   Ko nu, Hester? Lī vaicāja.

-    Tad jau redzēs. Pavisam bija četri cepelīni, un trīs viņš iznicināja.

-   Vai savu pienākumu esam izpildījuši?

Viegli noraustījusi ausis, Hestere teica: Neatceros, ka būtu noslēgts kāds līgums.

-   Tas nav līguma jautājums. Tas ir tikuma jautājums.

-    Pirms sāc raizēties par ētiku, padomā par pēdējo ce­pelīnu! Tajā ir trīsdesmit četrdesmit vīru ar šaujamiero­čiem, un viņi visi mūs meklē. Turklāt vēl impērijas ka­reivji. Vispirms izdzīvošana, pēc tam tikums.

Hesterei, protams, bija taisnība. Dienai austot, malko­jot verdošo dzērienu un sūcot cigāru, Lī prātoja, kā rīko­tos viņš, ja būtu atbildīgs par vienu atlikušo cepelīnu. Neapšaubāmi atturētos no darbības, nogaidītu, kamēr pilnībā uzaust diena, un uzlidotu pietiekami augstu, lai pārlūkotu mežmalu plašā teritorijā un redzētu, kur Lī ar Grummanu ielauzušies meklēt patvērumu.

Dēmons-zivju ērglis pamodies izpleta milzīgos spārnus pār vietu, kur sēdēja Li. Hestere, pacēlusi acis, pagrozīja galvu uz vienu pusi, uz otru, lūkodamās varenajā dēmonā te ar vienu zeltaino aci, te ar otru, bet pēc mirkļa no telts iznāca pats šamanis.

-    Rosības pilna nakts, piezīmēja Lī.

-   Gaidāma rosīga diena. Mums, Lī Skorsbij, nekavējo­ties jāatstāj mežs. Viņi grasās to aizdedzināt.

LI kā neticēdams pameta skatienu visapkārt uz piemirkušo augu valsti. Kā?

-   Viņu rīcībā ir mehānisms, kas izsviež īpašu petrolejas un potaša maisījumu, tas, nonācis saskarsmē ar ūdeni, aizdegas. Impērijas (lote to izstrādāja karam pret Japānu. Ja mežs ir pievildzis, uguns to aptvers vēl jo ātrāk.

-   Vai jūs to varat labi iztēloties?

-   Tikpat skaidri kā šīs nakts notikumus ar cepelīniem. Iesaiņojiet, ko vēlaties ņemt līdzi, un ejam!

Lī paberzēja zodu. Viņam piederošās vērtīgākās lietas bija aridzan pārnēsājamas proti balona instrumenti. Tāpēc, izņēmis tos no groza, Li visu uzmanīgi salika plecu somā un tad pārliecinājās, vai šautene ir pielādēta un sausa. Grozu, takelāžu un balonu Lī atstāja, kur tie bija sapinušies un iemudžināti zaros. Nu Lī vairs nebija nekāds gaisa kuģotājs, ja nu vienīgi brīnumainā kārtā paliks dzīvs un sarūpēs pietiekami biezu naudas žūksni, par ko iegādāties jaunu balonu. Nu jāpārvietojas kā kukainim pa zemi.

:: * *

Vispirms degunā iecirtās dūmi, un bridi vēlāk varēja sadzirdēt liesmu švirkstoņu jūras brāzmas nesa dūmus iekšzemē. Sasniegusi koku robežu, uguns izklausījās pēc skaļas un negausīgas rēkoņas.

-     Kāpēc viņi to neuzsāka jau naktī? brīnījās Lī. Varēja sagrauzdēt mūs miegā.

-     Jādomā, šie grib notvert mūs dzīvus, atbildēja Grummans, plēsdams no zara lapas, lai to varētu izman­tot par ceļa spieķi, un tagad gaida, lai redzētu, kur tieši iziesim laukā no meža.

Un tiešām, jau pēc brīža cepelīna dūkoņa pat spiedās cauri liesmu rūkoņai un pašu smagajai elpai viņi steidzās, rāpās par saknēm un akmeņiem, nogāztiem koku stum­briem un apstājās, tikai lai ievilktu elpu. Šamaņa dēmons, kas lidoja ļoti augstu, palaikam metās lejā stāstīt, cik tālu viņi tikuši un cik tālu ir aizsniegušās liesmas; necik ilgi, un bēgļi aiz muguras virs koku galotnēm ieraudzīja dumus un pēc tam uguns skrejošo lenti.

Meža radībiņas vāveres, putni un meža kuiļi bēga līdz ar viņiem; visapkārt dzirdēja kviekšanu, kliedzienus, visdažādāko trauksmes saucienu kori. Ceļotāji lauzās uz koku robežas pusi, kas pletās ne pārāk tālu priekšā, un beidzot to arī sasniedza, karstuma viļņiem citam pēc cita veļoties pretī no rūcošajiem liesmu vaļiem, kas cēlās gaisā piecdesmit pedu augstumā. Koki liesmoja kā lāpas, dzīvī­bas sula uzvārījusies sarāva stumbrus gabalos; skujkoku sveķi uzķēra uguni kā degviela, un zariņos acumirkli tik­pat kā saplauka mežonīgas, ugunīgi oranžas puķes.

Elsdami pūzdami Li ar Grummanu lauzās augšā pa stāvo, oļaino klints nogāzi. Pusi debess bija aizēnojuši dūmi un karstuma virma, bet augstu augša peldēja druk­nais pēdējā cepelīna veidols pārlieku tālu, Lī ar cerību sirdī nodomaja, lai redzētu viņus pat ar tālskati.

Priekša iznira krauja un necaurejama kalnu zeme. Bija tikai viena izeja no slazda, kurā viņi patlaban bija iesprostoti, proti, šaura aiza, kurā starp klinšu ielokiem vijās izžuvušas upes gultne.

Lī pamāja, un Grummans teica: Tieši manas domas, Skorsbija kungs.

Šamaņa dēmons, planēdams un riņķodams virs vi­ņiem, spārnus sakļāvis, steidza cauri nemierīgajām vēja pūsmām uz stāvo, šauro aizu. Ne bridi nepiestājuši, vīri kāpa augšā, cik aši vien varēdami, un Lī teica: Atvai­nojiet, ja mans jautājums skan nekaunīgi, bet nezināju, ka, izņemot raganu dēmonus, vēl kāds dēmons ir spējīgs uz kaut ko tādu. Bet jūs jau neesat ragana. Iemācījāties, vai arī tā ir dabas dāvana?

-   Cilvēkam no dabas netiek dots itin nekas, šamanis atbildēja. Viss, ko darām, ir jāapgūst. Dēmons man saka, ka aiza vedot uz pāreju. Ja aizspēsim tur, pirms viņi mūs ieraudzīs, galu galā mēs varētu aizbēgt.

Ērglis atkal metās lejup, bet vīri kāpa tālāk. Hesterei labpatika starp klinšu radzēm sameklēt ceļu pašai; tad nu Lī gāja viņai pa pēdām, vairīdamies no oļiem un pār­varēdams lielākas radzes, cik atri vien varēdams, neat­laidīgi virzīdamies uz aizu.

Lī bija noraizejies par Grummanu ceļabiedrs izskatījās bals, sakrities un smagi elpoja. Nakts pūliņi no šamaņa bija izsūkuši daudz enerģijas. Cik tālu izdosies tikt šo domu Lī centās atvairīt, tomēr, kad viņi jau bija gandrīz sa­snieguši ieeju aizā un īstenībā atradās jau izžuvušās upes gultnes krastā, cepelīna dzinēja troksnis mainījās.

-   Viņi ir mūs pamanījuši, Lī konstatēja.

Viņa teiktais izskanēja kā nāves spriedums. Hestere paklupa pat sparīgā, nelokāmā soļotāja Hestere pa­klupa un sagrīļojās. Grummans atbalstījās uz spieķa, ko turēja rokās, un, pielicis plaukstu virs acīm, palūkojās atpakaļ. Ari Lī pagriezās paskatīties.

Cepelīns strauji laidās lejā, virzīdamies tieši uz nogāzi lejpus bēgļiem. Viss bija skaidrs vajātāji ir nodomājuši viņus sagūstīt, nevis nogalināt — šāvieni taču būtu piebeiguši abus sekundes laikā. Tikmēr pilots gaisa kuģi iespeju robežās prasmīgi iegrozīja virs augstākā nogāzes punkta un pa kabīnes durvīm izlēca vīru pulciņš zilos for­mas tērpos ar dēmoniem-vilkiem pie sāniem un sāka kāpt augšup.

Lī ar Grummanu atradās sešsimt pēdu augstāk, tur­pat pie ieejas aizā. Ja izdotos aiziet tiktāl, varētu aizturēt kareivjus, līdz viņiem beidzas munīcija; diemžēl bēgļiem pa abiem bija tikai viena šautene.

-    Viņi vajā mani, Skorsbija kungs, teica Grummans, ne jau jūs. Ja jūs atdotu šauteni man, bet pats padotos, tad paliktu dzīvs. Tie ir disciplinēti pulki. Jūs kļūtu par karagūstekni.

Izlikdamies to nedzirdējis, Lī attrauca: Ejiet pa priekšu! Es došos uz aizu un aizturēšu viņus pie ieejas, līdz otrā pusē atradīsiet ceļu. Ja jau esmu jūs aizvedis tik tālu, negrasos tagad kūkot un ļaut viņiem jūs notvert.

Vīri lejā pārvietojās žigli viņi bija trenēti un atpū­tušies. Grummans pamāja. Man pietrūka spēka no­triekt ceturto, tas bija viss, ko viņš pateica, un ātri pa­tvērās aizā.

-   Tikai, pirms aizejat, dodiet man ziņu, teica Lī. Ne­ziņā būdams, es neradīšu mieru. Pats nesaprotu, kurā pusē cīnos, un man tas ari nerūp. Bet vienu gan pasakiet: vai mana rīcība mazajai meitenei Lirai palīdzēs vai kaitēs?

-    Es grasos viņai palīdzēt, Grummans atbildēja.

-   Un vēl jūsu zvērests. Vai neaizmirsīsiet, ko man zvē­rējāt?

-   Neaizmirsīšu.

-   Doktor Grumman jeb Džon Perij, vai kādu jūs vārdu pieņemtu pasaulē, kurā domājat beigās apmesties, sapro­tiet jel! Šo bērnu es mīlu kā meitu. Savu bērnu es nemī­lētu stiprāk! Zvēresta laušanas gadījumā tas, kas būs at­licis no manis, lai vajā to, kas paliks nojums. Līdz mūža galam jūs alksiet, kaut nekad nebūtu dzīvojis. Lūk, cik svarīgs ir šis zvērests!

-   Saprotu. Esmu jums devis vārdu.

-   Tad neko vairāk nevēlos zināt. Lai jums labi klājas!

Šamanis padeva roku, un Li to papurināja. Pēc tam

Grummans pagriezās un devās uz aizu, bet Lī sāka lūkot, kur būtu ieņemamas labakās pozīcijas.

-   Milzu laukakmens neder! teica Hestere. No turie­nes nevar redzēt pa labi viņi mūs var sagūstīt. Izvēlies mazāku!

Li ausīs dunēja rēkoņa, un tai nebija nekā kopēja ar lielo meža ugunsgrēku, ne arī ar samocīto cepelīna dū­koņu tas grasījās atkal pacelties gaisā. Prātā atausa bērnība un Alamo. Ne vienu reizi vien viņš ar draugiem bija izspēlējis varonīgo Alamo kauju veca cietokšņa dru­pās, pārmaiņus iejuzdamies gan dāņu, gan franču ādā! Bērnība kā atriebdamās bija atgriezusies. Izņēmis mātes navahu gredzenu, Lī to nolika uz klints sev līdzās. Sen­dienās, spēlējot Alamo, Hestere bieži bija puma vai vilks, reizi vai divas klaburčūska, bet visbiežāk Amerikas atdarinātājputns. Tagad…

-    Beidz sapņot un nomērķē! Hestere teica. Šī nav spēle, Lī!

Vīri, kāpdami augšā pa nogāzi, vēdekļveidā izvērsās un tagad virzījās lēnāk, jo, tāpat kā Lī, ieraudzīja šķērsli. Viņi zinaja, ka jāieņem aiza, un zinaja, ka viens vīrs ar šauteni spēs noturēties pret viņiem ilgu laiku. Lī pār­steigts ieraudzīja, ka pretiniekiem aiz muguras cepelīns joprojām mokoši cenšas pacelties. Spars vai degviela gāja uz beigām lai nu kā, bet pacēlies tas vēl nebija, un Lī prātā dzima doma.

Iekārtojies drošā pozīcijā, Lī ar veco vinčesteru tēmēja, līdz paņēma uz grauda dzinēja malu līdzās iluminato­ram, un tad izšāva. Blīkšķis lika pacelt galvu kareivjiem, kas kāpa uz viņa pusi, un sekundi vēlāk dzinējs, spēji ierēcies, tikpat spēji ieķīlējas un apklusa. Cepelīns sasvērās uz vieniem sāniem. Lī dzirdēja, kā gaudo otrais dzinējs; lai nu kā gaisa kuģis tagad bija lidotnespējīgs.

Pretinieki apstājās un, kā nu spēdami, centās paslēp­ties. Patlaban tos varēja saskaitīt, un Lī to arī izdarīja kareivju bija divdesmit pieci. Lī krājumā bija trīsdesmit lodes.

Hestere uzrāpās uz kukuržņa līdzās Lī kreisajam plecam.

-    Es skatīšos turp, viņa teica.

Pieplakusi pelekajam laukakmenim, ar plakaniski nolaistām ausīm uz muguras, Hestere pati izskatījās pēc maza akmens pelēki brūngana un nemanāma izņemot acis. Hestere nebija nekāda skaistule necila un kaulaina kā jebkurš zaķis, taču acu krāsa viņai gan bija brīnumaina pelēki gaišbrūna, ar starainiem tumštumši brūniem un mežzaļiem lāsumiem. Patlaban šīs acis lūko­jās pēdējā ainava, ko jelkad skatīs, tuksnesīgā nogāzē ar rupji izmētātiem akmeņiem, tālāk degošā mežā. Ne zāles stiebriņa, ne zāles plankumiņa, kur acij pieķerties.

Hesteres ausis viegli noraustījās.

-   Viņi sarunājas, Hestere teica. Dzirdēt dzirdu, bet saprast nevaru.

-    Krievi, Lī atbildēja. Visi reizē viņi skriešus metī­sies augšup. Tas mums būs vissmagākais brīdis, bet viņi tā rīkosies.

-    Nomērķē labi! Hestere piekodināja.

-    Darīšu tā. Taču, velns ar ārā, Hester, man nepatīk atņemt dzīvību.

-   Vai nu mēs, vai viņi.

-   Nē, vēl vairāk, Lī atbildēja, vai nu viņi, vai Lira. Nesaprotu, kā, bet mēs esam ar to bērnu saistīti, un tas man sagādā prieku.

-    Pa kreisi stāv virs, uz to varētu šaut, sacīja Hes­tere. Kamēr viņa runāja, no vira šautenes atskanēja blīk­šķis un no laukakmens atšķēlās akmens šķembas tikai pēdas attalumā no vietas, kur tupēja Hestere. Lode džinkstēdama ielidoja aizā, bet Hestere pat nesarāvās.

-    Labi, tas man piedod sparu, rūpīgi notēmēdams, teica Lī.

Viņš izšāva. Bija tikai mazs, zils laukumiņš, uz kuru tēmēt, tomēr Li trāpīja. Pārsteigumā iekliedzies, virs atkrita uz muguras un izlaida garu.

Un tad sakās kauja. Minūtes laikā šāvienu blīkšķi, atsitušos ložu spindzoņa, džinkstoņa, atšķeļoties drum­stalām no klints, troksnis atbalsodamies piepildīja visu kalnu apvidu un seklo aizu līdzās. Kordīta smaka un deguma smārds, kas nāca no klints drumstalošanās trā­pījumu vietās, mijās ar meža deguma smaržu, līdz šķita, ka deg visa pasaule.

Lī laukakmens drīz vien tika saskrambāts un izcaurumots; viņš juta katras lodes triecienu. Vienubrīd Lī ma­nīja, ka Hesterei uz muguras saviļņojas spalva no pāri skrejošas lodes radītā vēja, bet viņa pat nepakustējās. Nedz arī viņš beidza šaut.

Pirmā minūte bija zvērīga. Un tad pārtraukumā, kas tai sekoja, Li atklāja, ka ir ievainots uz radzes zem vaiga bija asinis, bet labās rokas plauksta un šautenes spals bija nokrāsojušies sarkani.

Hestere apgāja riņķī apskatīties.

-   Nekas liels, viņa teica, lode ieskrambājusi galvas ādu.

-   Hester, vai kritušos saskaitīji?

-    Nē, biju pārāk aizņemta pieliekdamās. Lādē, zēn, kamēr vēl spars kaulos!

Aizripojis aiz radzes, Lī mēģināja pakustināt aizbīdni turp un atpakaļ. Tas bija sakarsis, un no galvas ādas ievainojuma notecējušās asinis bija sakaltušas un mehānismu padarīju­šas nekustīgu. Lī uzmanigi uzspļāva, un tas padevās.

Viņš aizvilkās atpakaļ vecajās pozīcijās un nebija vēl pielicis acij tēmēkli, kad saņēma lodi.

Šķita, ka kreiso plecu ir satricinājis sprādziens. Lī uz pāris mirkļiem apstulba, bet tad atžirbis manija, ka kreisā roka ir kļuvusi nejūtīga un nevarīga. Viņam jau grasījās uzbrukt neciešamas sāpes, taču tās vēl nebija sadūšojušās, un līdz ar to Lī ieguva spēku saņemties un atsākt šaušanu.

Atbalstījis ieroci uz pamirušās rokas, kas vēl pirms minūtes bija pati dzīvība, Li tēmēja visnotaļ apdomīgi: viens šāviens, divi, trīs un visi atrada savu mērķi.

-    Kā mums iet? Lī čukstēja.

-   Labs trāpījums, Hestere atčukstēja kaut kur viņam pie vaiga. Neapstājies! Tur, virs melnā akmens…

Lī palūkojās, notēmēja un izšāva. Augums nogāzās.

-   Nolādēts, tie taču ir tādi paši vīri kā es! Lī teica.

-   Vai nav vienalga? Hestere atsaucās. Tāpat jāšauj!

-   Vai tu viņam tici? Grummanam?

-    Protams. Bliez virsū, Lī!

Blīkšķis un nogāzās kārtējais vīrs; viņa dēmons ap­dzisa kā svece.

Tad sekoja garāks klusuma bridis. Parakņājies kabatā, Lī atrada vēl dažas lodes. Pielādējis šauteni, viņš sajuta kaut ko tik neparastu, ka sirds teju vai apstājās, Hestere bija piespiedusi ģīmīti viņa sejai, un tas mirka asarās.

-    Lī, tā ir mana vaina, Hestere teica.

-    Kāpēc gan?

-    Skrēlings. Es teicu tev, lai novelc gredzenu. Tikai tāpēc iekūlāmies šajā nelaimē.

-   Vai tiešām tu domā, ka es kādreiz esmu darījis to, ko tu man saki? Paņēmu to tāpēc, ka ragana…

Teikums palika nepabeigts — Li trāpīja vēl viena lode. Šoreiz tā ietriecās kreisajā kājā. Lī nepaguva ne acu pa­mirkšķināt, kad trešā iebelza pa galvu pār viņu no­laidās sarkani nokaitēts krāsns kruķis.

-   Nu jau vairs nebūs ilgi, Hester, Lī murmināja, mē­ģinādams saglabāt mieru.

-   Ragana, Lī! Tu pieminēji raganu! Vai atceries?

Nabaga Hestere! Viņa patlaban gulēja, bet nebija tik cieši

pieplakusi zemei un ne tuvu tik modra kā visu Lī pieaugušo dzīvi. Skaistās, zeltaini brūnās acis metās blāvas.

-    Vēl aizvien skaistas, Lī teica. Ai, Hester, jā, ra­gana. Viņa man iedeva…

-   Protams, iedeva. Ziedu…

-   Manā krūšu kabatā. Izņem to, Hester, es nevaru pa­kustēties!

Tas bija tik grūti izdarāms, tomēr Hesteres spēcīgie zobi izvilka sarkano ziediņu, un viņa nolika to pie Lī la­bās rokas. Ar lielām pūlēm paņēmis puķīti plaukstā, Lī sacīja: Serafina Pekkala! Palīdzi man, es lūdzu…

Roka noslīga lejā, un Lī no tās izlaida puķi viņam bija trāpīts. Kustība nomira.

Hestere kļuva aizvien slābāka.

-   Hester, neaizej pirms manis, Lī čukstēja.

-    Lī, man ir tik neizturami palikt bez tevis kaut se­kundi, viņa atčukstēja.

-   Kā tu domā, vai ragana atnāks?

-   Protams, atnāks. Vajadzēja pasaukt ātrāk.

-   Daudz kas palika neizdarīts.

-   Varbūt tā…

Kārtējais blīkšķis šoreiz lode ieurbās dziļi jo dziļi, meklēdama Lī dzīvības centru. Lī nodomāja: neatradīsi!

Mans centrs ir Hestere. Un, pamanījis nozibam lejā kaut ko zilu, Lī lūkoja pacelt pret to šautenes stobru.

-    Viens tur ir! izdvesa Hestere.

Nospiest mēlīti bija neizsakāmi grūti. Viss bija tik grūti. Nācās spiest trīs reizes, līdz beidzot izdevās. Zilajā mundierī tērptais augums nokūleņoja lejā pa nogāzi.

Atkal iestājās ilgs klusums. Tuvumā esošās sāpes pa­mazām sāka zaudēt bailes. Tās bija kā šakāļu bars, kas riņķo, ošņā, lavās klāt, un Lī zinaja, ka miera nebūs, līdz tās noēdīs viņu pa tīro.

-   Palicis viens vīrs, murmināja Hestere. Tas laižas prom, uz cepelīnu.

Lī kā pa miglu redzēja vīru impērijas sardzes kareivi, kas patlaban lasījās prom no biedru sakāves vietas.

-   Nevaru taču šaut cilvēkam mugurā! teica Li.

-    Ir kauns mirt ar vienu neizšautu lodi!

Beidzamo lodi Lī nomērķēja tieši uz cepelīnu, kas, aiz­vien rēkdams, kaut arī tikai ar vienu dzinēju, centās pa­celties. Laikam jau lode bija sakarsusi sarkana, vai ari straujais vējš uzpūta gaisa kuģim apdegušu sprunguli no meža tur lejā degviela negaidot uzliesmoja ka oranža uguns lode, un cepelīna apvalks līdz ar metāla karkasu, mazliet pacēlies uz augšu, lēnītēm, viegli, taču, degošās nāves cieši satverts, gāzās lejā.

Bet bēgli, kas lavījās atpakaļ, un vēl sešus septiņus citus — sardzes atliekas tos, kas nebija uzdrošinājušies tuvoties vīram, kurš viens aizstāvēja aizu, tagad aprija uzbrukošā uguns.

Lī acis redzēja uguns lodi, ausis apdullināja rēkoņa, tomēr viņš vēl saklausīja to, ko teica Hestere: Beidzot visi, Lī.

Lī atteica (vai nodomāja): Tiem nabaga cilvēkiem ne­vajadzēja tik talu iet, un mums ari ne.

Hestere atbildēja: Mēs viņus aizturējām. Mēs palī­dzējām Lirai.

To pateikusi, Hestere ar visu sīko, lepno un salauzto būtni piekļāvās Lī sejai, cik vien cieši varēdama, un viņi abi nomira.

Aiziet! norīkoja aletiometrs. Uz priekšu, augstāk! Un viņi kāpa. Raganas lidinājās gaisā, izlūkodamas labāko taku paugurainais apvidus drīz vien atkapās stāvāku nogāžu un klinšu terašu priekšā. Saulei paceļo­ties zenītā, ceļinieki nonāca punainā zemē, pār kuru stie­pās izžuvuši grāvji, slējās klintis un vīdēja laukakmeņiem nosētas ielejas, bet nekur nemanīja zaļu lapotni, un vienīgā skaņa bija kukaiņu sīkšana.

Ceļinieki virzījās uz priekšu, apstādamies vien iemalkot ūdeni no kazādas blašķēm un necik nerunādami. Panteleimons brīdi lidoja Lirai virs galvas, līdz paguris pār­vērtās mazā kalnu kazā ar drošu gaitu, kas, dižodamās ar ragiem, tagad lēkāja pa klintīm, bet Lira tikmēr ar mokām stampāja līdzās. Vils soļoja drūms, apžilbinošajā gaismā sasprindzinājis acis un nelikdamies ne zinis par aizvien negantākajām sāpēm rokā, līdz beidzot viņš nonāca stā­vokli, kad kustēties ir labi, bet stāvēt mierā slikti, vairāk ciešot no atpūtas nekā no nogurdinošā pārgājiena. Ta kā raganu burvestība asiņošanu apturēt nespēja, Vilam jau sāka šķist, ka arī tās uzlūko viņu ar bailēm, it kā Vils būtu iezīmēts ar lāstu, kas stiprāks par raganu spēkiem.

Ceļotāji nonāca pie neliela ezera koši zila, desmit vienpadsmit metru gara ielāpa sārto klinšu vidū. Viņi uz

bridi apstajās veldzēt slāpes, uzpildīt blašķes un pamēr­cēt sāpošās kājas ledainajā ūdenī, taču jau pēc pāris mi­nūtēm viņi turpināja ceļu, un necik ilgi, kad saule debesīs bija uzkāpusi visaugstāk un karsēja visnegantāk, Sera­fina Pekkala nolaidās lejā parunāties. Ragana bija sa­traukta.

-    Man jūs uz brīdi japamet, Serafina Pekkala teica. Mani gaida Lī Skorsbijs. Nezinu, kāpēc. Taču bez vaja­dzības viņš mani nesauktu. Ejiet vien uz priekšu, es jūs atradīšu…

-   Skorsbija kungs? nemiera pilna, noraizējusies jau­tāja Lira. Bet kur tad…

Taču Serafina jau bija gabalā, pazuzdama skatienam ašāk, neka Lira spēja pabeigt teikumu. Meitene tagad automātiski sniedzās pēc aletiometra — lai pavaicatu, kas noticis ar Lī Skorsbiju, tomēr roka nolaidās viņa taču bija solījusi nedarīt neko citu kā vien vadīt Viļu.

Lira pameta skatienu uz zēnu. Viņš sēdēja tepat lī­dzās, roku ļengani uzlicis uz ceļgala; no tās vēl aizvien sūcās asinis. Seja Vilam bija apsvilusi saulē, bet zem apdeguma bija manāms bālums.

-   Vil, meitene iesāka, — bet vai tu zini, kāpēc tev jā­atrod tēvs?

-     Zinu jau no laika gala. Māte teica, ka man no tēva jāpārņem mantija. To es allaž esmu zinājis.

-    Kā to lai saprot pārņemt no viņa mantiju? Kas tā par mantiju?

-    Manuprāt, uzdevums. Lai ko tēvs darītu, man viņa darbs jāturpina. Kāpēc gan tā nevarētu būt?

Ar labo plaukstu Vils notrausa sev ap acīm sviedrus. Neies taču atzīties, ka ilgojas pēc tēva tā, kā pazudis bērns alkst pēc mājām. Šāds salīdzinājums Vilam agrāk ne prātā neienāktu mājas taču bija vieta, kur viņš gādā­ja par mātes drošību, nevis vieta, kur citi rūpētos par viņu. Bija pagājuši pieci gadi kopš sestdienas rīta lielveikalā, kad spēle, kurā bija jāimitē paslēpes ar ienaidnieku, pārvērtās līdz izmisumam reālā, garā Vila dzīves posmā, un sirds tā alka dzirdēt: "Labs darbs, labs darbs, manu bērniņ, neviens cits visā pasaulē neizdarītu to labāk, es lepojos ar tevi. Nāc tagad un atpūties…"

Vils pēc tā ilgojās tik gauži, ka pats teju vai to neap­zinājās. Tas taču bija tik pašsaprotami. Lirai to tik vien­kārši neizskaidrot, lai gan meitene visu redzēja viņa acīs, turklāt arī sevī atklādama ko jaunu izpratni. Proti, re­dzot, ka Vils uztraucas, Lirā auga līdz šim nepazītas jūtas — Vils gluži vienkārši viņai nozīmēja vairāk nekā jebkurš cits, ko viņa līdz šim bija pazinusi. Viss, kas sais­tījās ar Viļu, Lirai bija skaidrs, tuvs un neatliekams.

Lira to būtu viņam ari pateikusi, ja tieši tobrīd zeme nenolaistos ragana.

-    Es ievēroju, ka mums seko, viņa teica, tālu aiz muguras, bet lielā ātrumā virzās uz priekšu. Vai nepielidot tuvāk un nepalūkot?

-   Dari tā! atbildēja Lira. Taču lido zemu, zagšus, lai viņi tevi nepamana!

Vils un Lira, ar mokām piecēlušies, vilkās tālāk.

-    Saluši esmu bieži, ierunājās Lira, cenzdamās no­vērst domas no sekotājiem, bet tik karsti kā patlaban nav bijis nekad. Vai tavā pasaulē mēdz būt tada sutoņa?

-    Tur, kur es dzīvoju, ne. Parasti jau ne. Taču klimats mainās. Vasaras kļuvušas karstākas nekā senāk. Runā, ka cilvēki izraisot atmosfēras traucējumus, ievadīdami tajā ķimikālijas, un laika apstākļi vairs neesot kontrolē­jami.

Jā, nudien, piekrita Lira, tik tiešām. Un mēs jau­camies tam visam pa vidu.

Vils jutās pārlieku sakarsis un izslāpis, lai sarunu turpinātu, un abi bērni, biezajā gaisā ar grūtībām elpo­dami, kāpa tālāk. Panteleimons patlaban bija sienāzis un sēdēja Lirai uz pleca pārlieku noguris, lai lēkātu vai lidotu. Laiku pa laikam raganas augstu kalnos pamanīja avotu, bet tas bija pārāk augstu, lai varētu turp uzkāpt vai uzlidot un piepildīt bērnu blašķes. Daudz netrūka, lai viņi slapēs nomirtu; šajā apkaimē ūdeni nekur nemanīja; avots, ja arī kur pavīdēja, jau pēc brīža pazuda klintīs.

Tā nu ceļinieki virzījās uz priekšu, pretī vakaram.

Raganu, kas griezās atpakaļ izlūkot, sauca Lēna Feldta. Lēna lidoja zemu, no klints uz klinti, un, kad no­rietēja saule, piesūcinādama klintis ar mežonīgi asiņainu sārtumu, viņa nonāca pie zilā ezeriņa un ieraudzīja tur kareivju vienību, kas iekārtoja nometni.

Jau pirmajā acu uzmetienā ragana uzzināja vairāk, nekā viņai gribētos, kareivjiem nebija dēmonu. No Vila pasaules viņi nenāca, nedz arī no Čitagaces, kur dēmoni mīt cilvēkos iekšā un izskatās daudzmaz dzīvi. Šie vīri nāca no raganas pasaules, un, redzot viņus bez dēmo­niem, Lēnu pārņēma nevaldāmas, šķebinošas šausmas.

No telts ezera krastā kāds iznāca, un nu raganai viss kļuva skaidrs. Lēna Feldta ieraudzīja sievieti, mirstīgo, kas haki krāsas mednieces tērpā izskatījās burvīga un tikpat dzīvespriecīga kā zelta pērtiķis, kas viņai blakus līksmi lēkāja ezera krastā.

Lēna Feldta, paslēpusies augstāk klintīs, vēroja Koul­teres kundzes sarunu ar galveno virsnieku, kura padotie slēja teltis, kūra ugunskurus un vārīja ūdeni.

Lēna Feldta bija Serafinas Pekkalas pulkā ari toreiz, kad Bolvangarā tika glābti bērni. Šobrīd viņa dedzīgi vē­lējās nekavējoties nošaut Koulteres kundzi, taču šo sie­vieti laikam sargāja liktenis, jo ragana atradās pārāk tālu, lai varētu izšaut bultu, bet, lai pienāktu tuvāk, bija jākjūst neredzamai. Tādēļ Lēna Feldta saka burties. Šim pasakumam bija nepieciešama dziļa, desmit minūšu ilga koncentrēšanās.

Beidzot juzdamas par sevi pārliecinātā, Lēna Feldta pa klinšaino nogāzi kapa lejā uz ezera pusi. Kad spigana soļoja cauri nometnei, viens vai divi kareivji tukšam acīm viņā mirkli nolūkojās, taču, nosprieduši, ka redzēto ir grūti iegaumēt, novērsās. Apstājusies pie telts, kur bija iegājusi Koulteres kundze, ragana lokā ielika bultu.

Brīdi ieklausījusies apslapētās balsīs otrpus audekla sienai, Lēna piesardzīgi virzījās uz telts durvīm, kas izgāja uz ezera pusi.

Teltī Koulteres kundze sarunājās ar vīrieti, ko Lēna Feldta redzēja pirmoreiz. Tas bija vecāks kungs, sirms, bet spēcīgs, ar dēmonu-čūsku, kas vijās viņam ap rokas locītavu. Vīrs sēdēja audekla krēslā līdzās Koulteres kundzei, un kundze, klusi runādama, bija paliekusies uz viņa pusi.

-   Protams, Karlo, viņa teica, izstāstīšu visu, ko vē­lies. Ko tu gribi zināt?

-   Kā tu pārvaldi Rēgus? vīrs jautāja. Man šķita, ka tas nav iespējams, bet tev viņi tekalē pakaļ kā suņuki… Varbūt baidās no taviem miesassargiem? Kā tas var būt?

-     Elementāri, Koulteres kundze atbildēja, viņi zina, ka, atstājot mani dzīvu, paēdis sātīgāk nekā tad, ja mani notiesās. Es taču varu aizvest līdz jebkuram upu­rim, ko tik viņu rēgainā sirds iekāro. Tiklīdz tu man viņus raksturoji, es zināju, ka spēšu tos valdit, un tā ari ir noticis. Visa pasaule dreb balo radību priekšā! Bet, Karlo, sieviete saka runāt čukstus, varu iepriecināt ari tevi, tu taču zini. Vai gribi, lai iepriecinu tevi vēl vairāk?

-    Marisa, virs murmināja, ir jau pietiekami liels prieks but tavā tuvuma…

-   Bet, Karlo, tas taču nav viss tev tas ir labi zināms. Tu taču zini, ka varu iepriecināt tevi vēl vairāk.

Kundzes dēmona melnās, raupjās roķeles glāstija demonu-čūsku. Mazpamazām ritinadamās vaļā, čūska pa vira roku sāka slīdēt uz pērtiķa pusi. Abi vīrietis un sie­viete turēja rokā pa glāzei zeltaina vīna; kundze, iemal­kojusi no savas glāzes, pieliecās mazliet tuvāk vīrietim.

-Ak, — izdvesa vecais vīrs, kad dēmons, gausi noslīdē­jis no viņa rokas, smagnēji iegūla zelta pērtiķa rokās. Pērtiķis, lēni pacēlis čūsku pie sejas, maigi paberzēja vaigu pret tās smaragdzaļo ādu. Čūskas melnā mēle šaudījās šurpu turpu, un vīrs nopūtās.

-   Karlo, saki man, kāpēc tu vajā zēnu, čukstēja Koul­teres kundze, un balss viņai bija tikpat mīksta kā pērtiķa glāsts. Kāpēc tu viņu meklē?

-    Viņam ir kaut kas tāds, ko es vēlos iegūt. Ai, Ma­risa…

-   Kas tas ir, Karlo? Kas viņam pieder?

Vīrs purināja galvu, lai gan zināja, ka pretoties būs grūti; viņa dēmons jau bija maigi apliecis pērtiķi ap krū­tīm, ar galvu bužinādams tā spožo akotu, savukārt pērti­ķis slidinaja ķepas gar čūskas vijīgo augumu.

Lēna Feldta to visu vēroja, stāvēdama neredzama di­vus soļus no vietas, kur abi sēdēja. Loks viņai bija stiegri nospriegots, bulta gatava šaušanai lai to uzvilktu un palaistu, nevajadzētu ne sekundi; Koulteres kundze nepaspētu ievilkt elpu, kad jau būtu mirusi. Taču ragana dega ziņkārē. Viņa stāvēja, klusi sastingusi, plati ieples­tām acīm.

Vērojot Koulteres kundzi, Lēna Feldta neiedomājas pa­mest skatienu atpakaļ uz zilo ezeru. Ūdenstilpes talakajā galā melnēja spokaina koku birzs, gluži kā izaugusi no zemes, trīsuļojoša birzs, kas it bieži nodrebēja it kā ap­zinātā nolūkā. Tie, protams, nebija koki, un, kamēr Lena Feldta līdz ar savu dēmonu bija pievērsusies Koulteres kundzei, viens no bālajiem veidoliem, nošķīries no bied­riem, slīdēja pāri ledainā ūdens virsmai, neradīdams ne mazāko vilnīti, līdz piestāja pie klints, kur bija nometies Lēnas Feldtas dēmons.

-    Tu mierīgi varētu man to pateikt, Karlo, murmi­nāja Koulteres kundze. Pačukstēt. Varētu notēlot, ka runā pa miegam, un kas tad tevi vainotu? Tikai pasaki, kas zēnam pieder un kāpēc tu to gribi. Es varētu to sa­dabūt… Vai nevēlies, lai to izdaru? Tikai pasaki, Karlo. Mani jau tas neinteresē. Es gribu meiteni. Kas tas ir? Tikai pasaki, un tev tas būs.

Vīrs viegli notrīsēja. Acis viņam bija aizvērtas. Un tad viņš pateica: Tas ir nazis. Čitagaces brīnumnazis. Ma­risa, vai tad tu neesi par to dzirdējusi? Daži to sauc par teleutaia makhaira, nažu nazi. Citi to sauc par Eshetru…

-    Ko ar to dara, Karlo? Kas šajā nazi tik īpašs?

-Ak… Ar šo nazi var griezt pilnīgi visu… Par to, ko ar

nazi var izdarīt, nezināja pat tā izgatavotaji… Itin nekas, it neviens materiāls, gars, eņģelis, gaiss…. nekas nespēj turēties pretī brīnumnazim. Marisa, es bez šī naža ne­varu, vai saproti?

-    Protams, Karlo. Es apsolu. Ieliešu tev glāzi…

Un, kamēr zelta pērtiķis nesteidzīgi atkal un atkal pieskārās čūskai, viegli to saspiezdams, paceldams, glās­tīdams, kamēr sers Čārlzs izdvesa tiksmīgas nopūtas, Lēna Feldta redzēja, kas notiek īstenībā: kamēr vīra acis bija aizvērtas, Koulteres kundze zagšus no mazas blašķītes iepilinaja viņa glāze dažas lāses, tikai pēc tam ielie­dama vīnu.

-    Lūdzu, mīļais, viņa čukstēja. Iedzersim viens uz otra…

Sers Čarlzs jau bija sazāļots. Paņēmis glāzi, viņš alkaini ierāva malku, tad vēl un vēl…

Un tad Koulteres kundze pavisam negaidot piecēlusies pagriezās un ieskatījās tieši Lēnai Feldtai sejā.

-   Nu, ragana, viņa teica, vai tiešām tu domā, ka ne­zinu, kādā veidā tu padari sevi neredzamu?

Lēna Feldta pārsteigumā nespēja pat pakustēt.

Raganai aiz muguras vecais vīrs cīnījās pec elpas. Krū­tis viņam cilājās, seja piesarka, bet dēmons ļengans un tuvu ģībonim atradās pērtiķa rokās. Pērtiķis nicīgi no tā tagad atkratījās.

Lēna Feldta gribēja pacelt roku, taču plecu bija ķērusi liktenīga paralīze. Viņa nekādi nespēja pakustēties. Savu mūžu nebija tā gadījies, un ragana izdvesa īsu kliedzienu.

-   Par vēlu, tā gan, teica Koulteres kundze. Paska­ties uz ezeru, ragana!

Lēna Feldta pagriezusies ieraudzīja sniegbalto dēmonustērsti, kas, spārnus plivinādama, brēca, it kā būtu iesprostota stikla kamerā, no kuras izlaists gaiss; kriz­dama klupdama sita spārnus, nespēdama pacelties, plati atvērtu knābi panikā elsdama. Putnu bija apskāvis Rēgs.

-   Nē! ragana iebrēkusies rāvās pie sava dēmona, taču viņu apturēja nelabuma lēkme. Lai nu kā, pat šķebinošajā satraukumā Lēna Feldta apjauta, ka Koulteres kundzes dvēsele ir spēcīgākā no visām, kuras ragana jelkad bi ja sa­stapusi. Lēna nebūt nejutās pārsteigta, redzot, ka Rēgs pa­kļaujas Koulteres kundzes spēkam šai varai nespeja preto­ties neviens. Sāpju satriekta, ragana pagriezās pret sievieti.

-Atlaid! Lūdzu, atlaid viņu! Lēna Feldta kliedza.

-    Tad jau redzēsim. Vai bērns ir pie jums? Meitene Lira?

-Jā!

-    Un zēns ari? Zēns ar nazi?

-   Jā lūdzu tevi…

-   Un cik raganu jus tur esat?

-    Divdesmit! Atlaid viņu, ak, atlaid!

-   Visas ir gaisā? Vai arī dažas paliek uz zemes kopā ar bērniem?

-   Lielākā daļa gaisā, trīs vai četras vienmēr uz zemes ai, kā sāp, atlaid viņu vai arī tūlīt pat nogalini mani!

-    Cik tālu viņi kalnā tikuši? Vai patlaban pārvietojas vai ari piestājuši atpūsties?

Lēna Feldta izstāstīja visu līdz pēdējam. Viņa spētu pretoties jebkurai spīdzināšanai, tikai ne tam, kas patla­ban notika ar viņas dēmonu. Koulteres kundze, uzzinā­jusi visu, ko vēlējās, kur raganas atrodas, kā viņas sargā Liru un Viļu, tagad teica: Bet tagad pasaki man, lūk, ko. Jums, raganām, zināms noslēpums par bērnu Liru. Gandrīz vai izvilku to no vienas jūsu māsas, taču viņa nomira, pirms paguvu beigt spīdzināšanu. Bet tevi neglābs neviens. Saki patiesību par manu meitu!

Lēna Feldta izdvesa: Viņa būs māte viņa būs dzī­vības māte viņa nepaklausīs viņa…

-   Saki līdz galam! Tu runā visu ko, tikai ne pašu galveno! Nosauc taču viņas vārdu! kliedza Koulteres kundze.

-    Ieva! Visu māte! Ieva, kad es saku! Māte Ieva! šņukstēdama stomījās Lēna Feldta.

-   Ak tad tā, novilka Koulteres kundze.

Viņa izdvesa smagu nopūtu, kā beidzot tikusi skaid­rībā par savas dzīves mērķi.

Ragana ka pa miglu apjauta, ko izdarījusi, tomēr, šausmu pārņemta, vēl lūkoja kliegt: Ko tu ar viņu da­rīsi? Ko tu darīsi?

-    Nu, nāksies iznīcināt, atbildēja Koulteres kundze, lai novērstu kārtējo Krišanu… Kāpēc es to neiedomājos agrāk? Biju par tuvu, lai to saskatītu…

Iepletusi acis kā bērns, Koulteres kundze bezbēdīgi sasita plaukstas. Lēna Feldta caur šņukstiem dzirdēja kundzi runājam: Protams. Lords Ezriels pieteiks karu Visvarenajam, un pēc tam… Kā gan citādi… Tieši tāpat kā toreiz. Un Lira būs Ieva. Bet šoreiz viņa nekritīs. Es par to parūpēšos. Krišanas nebūs…

Koulteres kundze kareivīgi uzsita knipi uz Rēga pusi, kas tiesāja nost raganas dēmonu. Sīkais, sniegbaltais dēmons-stērste, Rēgam virzoties uz raganas pusi, raustīda­mies gulēja uz klints; lai ko arī Lēna Feldta būtu pārdzī­vojusi pirmīt, patlaban viss dubultojās un trīskāršojās, daudzkāršojās un simtkāršojas. Dvēselē viņa juta riebu­mu, pretīgu, šķebinošu izmisumu, melanholisku apniku­mu dziju līdz nāvei. Raganas beidzamā apzinātā doma bija nepatika pret dzīvi sajūtas viņu bija krāpušas pa­sauli veidoja nevis spēks un bauda, bet neķītrība, node­vība un gurdums. Dzīvot bija pretīgi, arī nāve nebija nekas labāks, un tā bija galvenā, galīgā un vienīgā patiesība izplatījumā no vienas malas līdz otrai.

Tā nu ragana vienaldzīgi stāvēja ar loku rokā dzīvs mironis.

Līdz ar to Lēnai Feldtai nebija lemts redzēt Koulteres kundzes turpmāko rīcību vai uztraukties par to. Nelikda­mās ne zinis par sirmgalvi, kas bez samaņas bija atgāzies audekla krēslā, un viņa saritinājušos, blāvos putekļos novārtījušos dēmonu, Koulteres kundze atsauca kareivju vienības kapteini un pavēlēja visiem sagatavoties nakts pārgājienam kalnos.

Pēc tam, aizgājusi līdz ezera krastam, viņa pasauca Rēgus.

Tie rīkojumam paklausīja, kā dūmakainas kolonnas slīdot virs ūdens virsmas. Pacēlusi rokas, Koulteres kun­dze pavēlēja Rēgiem aizmirst, ka viņi ir ar zemi saistītas būtnes, un Rēgi, cits pēc cita pacēlušies gaisā, tagad viegli laidās projām kā ļaundabīgas dzelkšņu pūkas aizslīdēja naktī, un gaisa plūsma nesa tos tālāk uz Vila, Liras un raganu pusi; Lēna Feldta neko no tā visa vairs neredzēja.

Pēc tumsas iestāšanās gaisa temperatūra strauji kritās, un Vils ar Liru, notiesājuši beidzamo sakaltušo maizes riecienu, apgūlās dobumā zem klints, lūkodami sasildīties un aizmigt. Lai nu kam, bet Lirai tas izdevās nepagāja ne minūte, un meitene iekrita miegā, cieši satvērusi Pan­teleimonu, bet Vils knosījās, nekādi nevarēdams iemigt. Daļēji rokas dēļ, kas, nejauki uztūkuši, pukstēja jau līdz elkonim, daļēji cietās zemes, aukstuma un pilnīgā speķu izsīkuma dēļ, daļēji ilgodamies pēc mātes.

Protams, Vils par māti baidījās, zinadams, ka drošāk viņa justos dēla aprūpē, taču tik ļoti vēlējas, lai mate gāda arī par viņu kā tolaik, kad Vils vēl bija maziņš. Viņš vēlējās, lai māte uzliek apsēju, noliek gulēt un uzdzied, noņemdama visas rūpes, dāvādama visu to siltumu, maigumu un mātes milestibu, pēc kā Vils tik Joti ilgojās, bet tā jau nebūs nekad. Vils sirdi taču bija ari mazs pui­sēns. Nu viņš izplūda asarās, tomēr raudāt centās pavi­sam klusi, lai neuzmodinātu Liru.

Miegs nenāca ne lūgts. Vils bija pavisam nomodā. Bei­gās, izstaipījis stīvos locekļus, zēns trīsēdams klusītēm piecēlās un ar nazi pie jostas devās kalnos, cerēdams ap­slāpēt savu nemieru.

Aiz muguras palikušais dežurējošās raganas dēmonssarkankrūtītis pacēla galvu, un ragana, mirkli novērsu­sies no sardzes pienākumiem, noskatījās uz Viļu, kas kāpa klintī. Paņēmusi priedes zaru, ragana klusītēm pa­cēlās gaisā nejau izspiegot, bet gādāt par zēna drošību.

Vils to pat neievēroja. Viņš tik ļoti gribēja izkustēties no vietas un soļot, ka sāpes rokā gandrīz vai nejuta. Šķita, ka ta varētu iet visu nakti, augu dienu, mūžam, jo citādi drudzis krūtīs nerimsies. Gluži kā līdzjuzdams, sacēlās vējš. Lapu, kam kustēties, šai drausmajā vietā nebija, un vējš šaustīja zēna augumu, atpūzdams viņam no sejas matus — mežonīgi bija gan visapkārt, gan Vila sirdi.

Zēns kāpa aizvien augstāk, pat neiedomādamies, kā atradīs ceļu atpakaļ pie Liras, līdz sasniedza nelielu pla­kankalni kā šķita teju vai pasaules augstākajā punk­tā. Vismaz, pametot skatienu visriņķī, pie apvāršņa kal­nus nemanīja. Mēness žilbinošajā mirdzumā vienīgās krāsas bija vien stingi melnā un nāves baltā; apkārt slējās izrobotas radzes, viss bija tuksnesīgi kails.

Mežonīgais vējš laikam bija sadzinis debesīs mākoņus, jo mēness pēkšņi pazuda un ainava pilnībā ietinās tumsā un smagos padebešos, caur kuriem mēnesnīca vairs ne­spēja izlauzties. Nepagāja ne minūte, un Vils atradās gandrīz vai pilnīgā tumsā.

Un tad zēns pēkšņi juta, ka viņu kāds satver aiz labās rokas.

Bezgala nobijies, Vils iekliedzās un aši centās izlocī­ties, taču tvēriens bija stingrs. Zēnu pārņēma nevaldāms niknums. Šķita, ka nu ir cauri, un, ja jau beigas dzīvei, tad jācīnās, jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.

Vils locījās, spēra un atkal locījās, taču tvēriens ne mirkli neatslāba; tā kā Vils bija satverts aiz labās rokas, zēns nevarēja tikt pie naža. Vils mēģināja to izdarīt ar kreiso, taču uzbrucējs viņu nemitīgi raustīja, turklāt kreisā roka bija tik sāpīga un iekaisusi, ka nazi aizsniegt nespēja; ar kailu, ievainotu roku nācās cīnīties pret pie­augušu cilvēku.

Zēns iecirta zobus uzbrucēja apakšdelmā, bet panāca tikai to, ka vīrs viņam no mugurpuses raidīja apdullinošu belzienu pa galvu. Vils spēra bez sava gala, šad tad trāpī­dams un citreiz ne, nenoguris vilka, rāvās, locījās un grūda, taču tvēriens neatlaidās.

Kā pa miglu zēns dzirdēja savas elsas, vira ņurdus un skarbo elpu un tad gluži nejauši aizlika viņam priekšā kāju, vienlaikus mezdamies tam pret krūtīm; tad nu uz­brucējs nogāzās, bet Vils uzkrita tam virsū. Tvēriens pat tagad neatslāba; drudžaini raustīdamies uz akmeņainās zemes, Vils juta, ka sirds sažņaudzas bailēs pretinieks nemūžam neatstāsies pat ja viņu nogalinātu, līķis vien­alga Viļu nelaidīs vaļā.

Spēki jau gāja uz beigām, uznāca arī raudiens; rūgti šņukstēdams, Vils spēra un rāva, belza vīram ar galvu un kājām, zinādams, ka muskuļi ilgi vairs neklausīs. Un tad viņš manīja, ka uzbrucējs ir pierimis, lai gan tvēriens bija tikpat ciešs kā pirmīt. Vīrs gulēja zemē, ļaudams belzt sev ar ceļgaliem un galvu, taču Vils, sapratis, ka spēki galā, nokrita līdzās pretiniekam, juzdams, ka ik nerva gals džinkst, skurbst un pukst.

Ar sāpēm pieslējies, zēns vērigi ielūkojās dziļajā tumsā un pamanīja līdzās vīram uz zemes baltu plankumu, kas izrādījās milzīga putna dēmona-zivju ērgļa krūtis; putns gulēja nekustēdamies. Vils lūkoja izrauties, taču vārgā kustība izraisīja pretreakciju vīrā, kura tvēriens nebūt nebija atslābis.

Vīrs sakustējās. Ar brīvo roku viņš uzmanīgi taustīja Vila labo plaukstu. Vilam mati sacēlās stāvus.

Vīrs ierunājās: Padod man otru roku!

-   Uzmanīgi, brīdināja Vils.

Vīrs ar brīvo roku taustīja Vila kreiso roku, pirkstga­liem maigi virzoties pāri locītavai uz iekaisušo plaukstu, un, cik vien iespējams, delikāti taustījās ap Vila divu zau­dēto pirkstu stumbeņiem.

Tvēriens negaidot atslāba, un vīrs uzslējās sēdus.

-   Tu esi ieguvis nazi, viņš teica. Tu esi naža nesējs.

Balss bija skanīga, skarba, bet aizelsusies. Vils juta, ka

vīrs ir smagi cietis. Vai viņš pretinieku tumsā būtu ievai­nojis?

Vils vēl aizvien, pilnīgi izsmelts, gulēja uz akmeņiem. Zēns neredzēja neko citu kā tikai pār sevi salīkušu augu­mu uzbrucēja seja nebija saskatāma. Vīrs sāņus pēc kaut kā pasniedzās, un jau pēc dažiem mirkļiem, līdzko viņš sāka ierīvēt Vilam plaukstā ziedi, pirkstu stumbeņos ieplūda brīnišķi nomierinošs vēsums.

-   Ko jūs darāt? Vils brīnījās.

-   Dziedēju tavus ievainojumus. Neuztraucies!

-   Kas jūs tāds esat?

-   Esmu vienīgais, kam zināms naža uzdevums. Turi savu roku tā. Nekusties!

Vējš zēģelēja negantāk kā jelkad, un Vilam uz sejas noplīkšķēja lietus lāse, tad vēl viena. Zēns trīcēja pie visām miesām, tomēr ar veselo roku centās pieturēt ievainoto, kamēr vīrs iesmērēja viņa pirkstu stumbeņos ziedi un tad cieši aptina audekla strēmeli ap plaukstu.

Tiklīdz apsējs bija cieši nostiprināts, vīrs, nokritis sā­ņus, atgūlās. Vils, vēl aizvien samulsis no svētlaimīgā, vēsā stinguma plaukstā, lūkoja uzslieties sēdus un viņu apskatīt, taču bija tik tumšs, ka vai acī dur. Ar labo roku taustīdamies uz priekšu, Vils pieskārās vīra krūtīm, kur sitās viņa sirds — kā putns aiz būra restēm.

-    Tad nu, vīrs skarbi teica, mēģini sadziedēt sevi līdz galam!

-    Vai jūs esat slims?

-   Tūlīt kļūs labāk. Tev ir nazis, vai ne? -Jā.

-   Un vai zini, kā to lietot?

-    Jā, protams. Bet vai jūs esat no šīs pasaules? No kurienes jums tas zināms?

-    Klausies, ar mokām uzsliedamies sēdus, vīrs iz­dvesa. Nepārtrauc mani! Ja esi naža nesējs, tavs uzde­vums ir daudz diženāks, nekā tu vari iedomāties. Bērns… Kā gan viņi to pieļāva? Nu, tātad vajadzēja… Tuvojas karš, zēn. Lielākais no visiem kariem. Kaut kas tads jau reiz ir noticis, bet šoreiz jauzvar īstajiem… Visā cilvēces daudztūkstoš gadu ilgajā vēsturē mums nav bijis nekā cita kā vieni vienīgi meli, propaganda, nežēlība un krāp­šana. Laiks sākt visu no gala, bet šoreiz pa īstam…

Vīrs pieklusa, lai pāris reižu gārdzoši ievilktu elpu.

-    Šis nazis, — viņš pēc minūtes turpināja, vecie filo­zofi pat nenojauta, ko paši izgatavojuši. Izgudroja rīku, kas var sašķelt vissīkākās vielas daļiņas, bet pēc tam izmantoja to stikleņu zagšanai! Cilvēkiem pat prātā neienāca, ka viņi radījuši vienīgo ieroci visumu sistēmā, ar ko iespejams iznīcināt tirānu. Visvareno. Dievu. Dum­pīgie eņģeļi krita tāpēc, ka viņiem nebija nekā līdzīga šim nazim, bet tagad…

-    Es nemaz to negribēju! Un ari tagad negribu! Vils neizturēja. Ja vēlaties, varat nazi ņemt! Es to ienistu ienīstu, ko tas dara…

-    Par vēlu. Tev nav izvēles tu esi tā nesējs nazis ir izraudzījies tevi. Vēl vairāk viņiem ir zināms, ka nazis ir pie tevis, un, ja tu nevērsīsi to pret viņiem, viņi izraus nazi tev no rokam un mūžu mūžos izmantos pret mums, pārējiem.

-    Kāpēc man ar viņiem būtu jācīnās? Jau tā esmu par daudz cīnījies, nevaru taču plēsties bez sava gala, es gribu…

-   Vai esi kādā kaujā arī uzvarējis?

Vils apklusa. Tad atbildēja: Jā, domāju gan.

-   Vai par nazi cīnījies?

-   Jā, bet…

-   Tad jau tu esi kareivis. Lūk, kas tu esi! Strīdies ar ko strīdēdamies, tikai ne ar savu dabu!

Vils zināja, ka vīram ir taisnība. Taču patiesība nebija salda. Tā bija smaga un sāpīga. Likās, ka vīrs saprot, jo, pirms runāt, viņš ļāva Vilam pamāt ar galvu.

-    Ir divi vareni spēki, vīrs turpināja, un tie cīnās no laika gala. Ikviens cilvēces panākums, zināšanu strē­mele, gudrības un krietnuma grauds, kas mums patlaban pieder, ir izrauts pretiniekam no zobiem. Par katru sī­kāko progresu cilvēka brīvības jomā risinās neganta cīņa starp tiem, kas vēlas, lai mēs zinām vairāk, lai topam gudrāki un spēcīgāki, un tiem, kas grib, lai paklausām, lai esam pazemīgi un pakļāvīgi.

Šobrīd abi spēki gatavojas kaujai. Un abi tavu nazi kāro vairāk par visu. Tev, zēn, jāizvēlas! Ceļi mūs ir atve­duši šurp, mūs abus tevi ar nazi, mani lai par to pa­stāstītu.

-    Nē! Jūs maldāties! iesaucās Vils. Man ne prātā nenāca kaut ko tādu meklēt! Nepavisam ne!

-    Varbūt tu tā arī nedomāji, taču atradis esi, virs tumsā sacīja.

-    Bet kas man jādara?

Un tad Staņislavs Grummans Džopari Džons Perijs sastomījās.

Šamanis sāpīgi apzinājās gaisa kuģotājam Li Skorsbijam doto zvērestu un tagad vilcinājās to lauzt, tomēr beigās izšķīrās.

-    Tev jādodas pie lorda Ezriela, vīrs teica, jāsaka viņam, ka tevi sūta Staņislavs Grummans un ka tev ir ierocis, kas viņam ir vajadzīgs vairak par visu. Patīk tev tas, puis, vai ne, bet šis darbs jāpaveic. Visus citus uzde­vumus tagad atliec malā, lai arī cik svarīgi tie šķistu, un ķeries pie šī pienākuma! Atradīsies, kas tevi turp aizved, nakts pilna ar eņģeļiem. Ievainojums tagad sadzīs. Pa­gaidi! Pirms aizej, vēlos tevi, kā nākas, apskatīt.

Sataustījis līdzpaņemto saini, vīrs no tā kaut ko izņē­ma, atlocīja vaskadrānas kārtas un tad, uzšvirkstinājis sērkociņu, iededza skārda lukturīti. Tā gaismā, lietum plīkšķot un vējam pūšot, abi tagad nolūkojās viens otrā.

Vils ieraudzīja liesmojošas, zilas acis sakritušā sejā ar dažu dienu ataugušiem bārdas rugājiem uz spītīgā zoda, sirmus matus, sāpēs savilktu, kalsnu, salīkušu augumu, tērptu smagā, spalvām rotātā mētelī.

Šamanis ieraudzīja zēnu, kas bija vel jaunāks, nekā viņam šķita; zēna slaidais, saplēstā audekla kreklā tērp­tais augums trīcēja, sejā jautās speķu izsīkums, niknums un apdomība, tomēr tajā dega arī kaislas ziņkārības dzirksts; acis bija plati ieplestas zem taisnajām, melna­jām uzacīm, tik līdzīgas viņa mātes…

Un tad viņu abu domās kaut kas pēkšņi uzplaiksnīja.

Brīdī, kad pār Džona Perija seju luktura gaisma meta žil­binošu gaismu, no necaurredzamajām debesīm kaut kas iz­šāvās, un vīrs, nepaguvis izdvest ne vārda, nokrita miris ar bultu slimajā sirdi. Dēmons-zivju ērglis acumirklī pazuda.

Vils apstulbis palika sēžam.

Acu kaktiņā kaut kas nozibsnīja, un zēns ar labo roku aši satvēra sarkankrūtīti dēmonu ar sārtam krūtīm kas tagad izmisis raustījās.

-   Ne! Nē! iebrēcās ragana Juta Kamainena, kas, ķerdamās pie sirds, nokrita lejā tūlīt pēc putna, ar troksni neveikli nogāzdamās uz akmeņainās zemes un tagad ar grūtībām lūkodama piecelties.

Taču, pirms ragana paspēja uzslieties kājās, Vils bija klāt un piegrūda viņai pie rīkles brīnumnazi.

-   Kāpēc tu tā darīji? zēns brēca. Kādēļ viņu nogali­nāji?

-   Tāpēc, ka mīlēju viņu, bet viņš mani nicināja! Esmu ragana! Es nepiedodu!

Ka raganai Jutai Kamainenai no zēna nevajadzētu baidīties, taču Vils viņai iedvesa bailes. Zaļoksnais, ievai­notais augums izstaroja vairāk spēka un briesmu nekā jebkurš lidz šim sastaptais cilvēks, un ragana zaudēja dušu. Juta Kamainena metās atpakaļ, bet Vils viņai sekoja un, nejuzdams sāpes, tikai milzīgu un satriecošu izmisumu, ar kreiso roku sagrāba viņu aiz matiem.

-   Tu nemaz nezini, kas viņš bija, zēns sauca. Viņš bija mans tēvs!

Ragana purināja galvu, čukstēdama: Ne. Nē! Tas nevar būt! Neiespējami!

-   Tev šķiet, ka visam ir jābūt iespējamam? Visam ir jābūt patiesam! Viņš bija mans tēvs, un to nezinājām nedz viens, nedz otrs līdz mirklim, kad tu viņu nogalināji! Klausies, ragana, es gaidīju visu savu dzīvi, mēroju visu šo garo ceļu, lai tēvu beigās atrastu, bet tu ņem un viņu nogalini…

To sacīdams, Vils sapurināja raganas galvu kā lupatu un nogrūda viņu pa pusei apdullušu zemē. Raganas pār­steigums šķita gandrīz vai lielāks par bailēm, kas tomēr bija pietiekami reālas, un viņa tagad apjukusi uztrausās kājās un lūgdamas satvēra zēnu aiz krekla. Viņš spīga­nas roku atgrūda.

-   Ko gan viņš tādu bija nodarījis, ka tev vajadzēja viņu nogalināt? Vils kliedza. Pasaki man, ja vari!

Ragana nolūkojās mirušajā vīrietī, pēc tam Vila un tad skumji papurināja galvu.

-   Nē, to es tev nevaru paskaidrot, viņa teica. Tu esi par jaunu. Tev to nesaprast. Es viņu mīlēju. Un viss. Ar to pietiek!

Vils nepaspēja raganu aizkavēt uzlikusi roku uz naža spala, ko pirms mirkļa bija izrāvusi no aizjostes, viņa iegrūda to sev ribās un klusi nogāzās uz sāniem.

Vils nejuta šausmas, tikai bēdas un apjukumu.

Nesteidzīgi piecēlies, zēns pameta skatienu uz mirušo raganu, uz tās krāšņi melnajiem matiem, sārtajiem vai­giem, gludajiem, baltajiem, lietū valgajiem locekļiem, kā mīļākajai pavērtajām lūpām.

-   Nesaprotu, Vils balsī teica. Pārlieku dīvaini.

Tad viņš pievērsās mirušajam vīrietim, savam tēvam.

Kaklā sakāpa kamols, bet sūrstošās acis atvēsināja plīk­šķošais lietus. Lukturītis vēl mirgoja uzzibsnīdams, kad pa šauro spraugu vējš ik pa brīdim aplaizīja liesmu. Luk­turīša gaismā sakņupis ceļos, Vils pieskārās vīrietim, uzli­ka roku uz viņa sejas, pleciem, krūtīm, aizvēra acis, at­glauda mitros, sirmos matus no pieres, piespieda plauk­stas raupjajiem vaigiem, aizvēra tēvam muti un salika viņam rokas.

Tēvs, Vils sacīja. Tēt, tētuk… Tēvs… Nezinu, kā­pēc viņa tā rīkojās. Netieku gudrs. Bet, lai ko tu vēlējies, lai es darītu, es apsolu, zvēru, ka to arī darīšu. Es cīnīšos. Būšu kareivis, būšu! Nogādāšu nazi lordam Ezrielam, lai arī kur viņš atrastos, palīdzēšu viņam cīnīties pret ienaidnieku. Es to darīšu. Tagad atpūties! Tagad dusi!

Līdzās mirušajam cilvēkam atradās briežādas sainis ar vaskadrānu un lukturi un kaula šķirstiņš ar asinssūnas ziedi. Vils to pacēla un tad zemē, turpat līdzās tēvam ievēroja spalvam rotāto mēteli smagu, izmirkušu, taču siltu. Tēvam to vairs nevajadzēs, bet Vils aiz aukstuma trīcēja. Atsprādzējis bronzas aizdari pie mirušā vīrieša kakla, zēns pārmeta pār plecu audekla somu un pēc tam ietinās mētelī.

Nopūtis lukturi un uzmetis skatienu tēva neskaidra­jam siluetam, tad raganai un vēlreiz tēvam, Vils pa­griezās un devās pa kalnu lejā.

Aukainajā gaisā strāvoja čauksti, bet Vils vēja brāzmās dzirdēja vēl kaut ko: atbalsi, kurā saucieni jau­cās ar psalmiem, metāls šķindēja pret metālu un plīk­šķēja spārnu vēzieni, kas vienubrīd šķita esam tik tuvu, ka īstenībā varēja būt viņam galvā, bet tad atkal tik tālu kā uz citas planētas. Radze zem kājām bija slidena un irdena, kāpt lejup izrādījās krietni grūtāk nekā aug­šup, taču Vils gāja drošā gaitā.

Nogriežoties gar beidzamo nelielo ieleju līdzās vietai, kur gulēja Lira, Vils pussoli aprāvās. Viņš bija pamanījis divus stāvus tumsā izskatījās, ka viņi kaut ko gaida. Vila roka pieskārās nazim.

Viens no vīriem ierunājās.

-   Vai tu esi zēns ar nazi? viņš jautāja, un vīra balss dīvainā kārtā atgādināja spārnu plīkšķus. Lai arī kas viņš bija, bet cilvēks ne.

-   Kas jūs esat? Vils atjautāja. Cilvēki vai…

-   Cilvēki ne. Mēs esam Sargi. Bene elim. Jūsu valodā eņģeļi.

Vils klusēja. Runātājs turpināja: Citiem eņģeļiem ir citas funkcijas, citas pilnvaras. Mūsu uzdevums ir vien­kāršs: tu esi mums vajadzīgs. Sekojām šamanim soli pa solim, cerēdami, ka viņš aizvedis mūs pie tevis, un tā arī notika. Mēs atnācām, lai aizvestu tevi pie lorda Ezriela.

-   Vai bijāt kopā ar manu tēvu visu šo laiku?

-    Ik bridi.

-   Vai viņš to zināja?

-   Pat nenojauta.

-    Kāpēc tad jūs neapturējāt raganu? Kāpēc ļāvāt tēvu nogalināt?

-Agrāk būtu atturējuši. Taču tava tēva uzdevums bija galā, līdzko viņš aizveda mūs pie tevis.

Vils neko neteica. Galva džinkstēja aptvert dzirdēto nebija vieglāk ka citus nesenos notikumus.

-    Labi, zēns beigās teica. Došos jums līdzi. Bet vispirms man jāuzmodina Lira.

Eņģeļi pakāpās sāņus, izbrīvēdami Vilam ceļu, un zēns, iedams tiem tik tuvu garām, juta virmojam gaisu, taču nelikās par to ne zinis. Viņš domāja vienu: jānokāpj lejā pa nogāzi uz nelielo slēptuvi, kur guļ Lira.

Taču kaut kas lika viņam apstāties.

Mijkrēslī Vils redzēja visas raganas, kas bija sargājušas Liru, viņas visas vai nu sēdēja, vai stāvēja. Spīganas at­gādināja statujas, tomēr elpoja; tās šķita tik tikko dzīvas. Zemē bija noguldīti arī vairāki melna zīda tērpti augumi, un Vils ar šausmām uzlūkoja vienu, tad visus pārējos, iztēlodamies iespējamo notikumu gaitu: raganām gaisā bija uzbrukuši Regi un tās apātiski bija padevušās nāvei.

Bet…

Kur ir Lira? Vils skaļi iekliedzās.

Dobumā aiz klints rēgojās tukšums. Liras tur nebija.

Nišā, kur meitene bija gulējusi, kaut kas tomēr atra­dās: Liras maza audekla mugursoma. Jūtot somas sma­gumu, Vils bez ieskatīšanās tajā zināja, ka aletiometrs tur vēl ir.

Zēns purināja galvu. Nevar būt! Un tomēr tā bija Lira bija pazudusi, sagūstīta, zaudēta!

Abi bene elim tumšie stāvi nebija pat pakustējušies. Taču runāt gan viņi runāja: Tagad tev jādodas kopā ar mums. Lordam Ezrielam tu esi vajadzīgs nekavējoties. Ienaidnieka spēki aug ar katru bridi. Šamanis tev noteikti izskaidroja tavu pienākumu. Seko mums un palīdzi mums kaldināt uzvaru! Nac ar mums! Gājuši! Tūlīt pat!

Tikmēr Vils tikai lūkojās uz eņģeļiem, pēc tam uz Liras mugursomu, tad atkal uz viņiem, nedzirdēdams no teiktā ne vārda.

1.   Kaķis un skābarži………………………………………………………………………………… 5

2.   Raganu pulkā…………………………………………………………………………………….. 34

3.   Bērnu valstība……………………………………………………………………………………. 62

4.   Trepanācija………………………………………………………………………………….. 79

5.  Gaisa pasta vēstules……………………………………………………………………….. 111

6.   Blāzmotie lidotāji………………………………………………………………………… 126

7.   Rolsroiss………………………………………………………………………………………. 157

8.   Eņģeļu tornis……………………………………………………………………………………. 181

9.   Zādzība……………………………………………………………………………………………… 207

10.   Šamanis………………………………………………………………………………………….. 224

11.  Belveders………………………………………………………………………………………… 240

12.   Ekrāna valoda……………………………………………………………………………….. 255

13.   Eshetrs: dievu iznīcinātājs………………………………………………………….. 274

14.  Alamo aiza………………………………………………………………………………………. 299

15.  Asinssūna………………………………………………………………………………………… 329

Filips Pulmans BRĪNUMNAZIS

Redaktore Anda Brazauska

Apgāds Zvaigzne ABC, SLA, K. Valdemāra iela 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1592. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] risoto rīsu ēdiens. (Tulk. piez.)

[2] Ģiptieši čigānu cilts. Angļu valoda čigānu tautas nosaukums atvasi­nāts no vārda "ēģiptieši". Autors atgriezies pie varda sākotnējās saknes. (Tulk. piez.)

[3] fra brālis (itāļu vai.). (Tulk. piez.)

[4] liels papagaiļu dzimtas putns. (Tulk. piez.)

[5] trepanācija kaula dobuma, piemeram, galvaskausa atvēršana opera­tīvā ce|a. (Tulk. piez.)

[6] rona fide godīgs, īsts (lat. vai.). (Tulk. piez.)

[7] ligustrs eļļas augu dzimtas krūms vai koks ar baltiem vai dzelteniem ziediem. (Tulk. piez.)

[8] cbe commander (of the order) of the british ernpire apbalvojums, ko Lielbritānijā piešķir par ipašiem sasniegumiem. (Tulk. piez.)

[9] aletheia patiesība (grieķu vai.). (Tulk. piez.)

[10] skarabeji mēslu vaboles, kuras senajā Ēģiptē uzskatīja par svētām. Tulk. piez.)

[11] mirres dažu Āfrikas un arābijas koku aromātiskie sveķi, kurus lieto medicīnā; senatnē dažas tautas (galvenokārt ēģiptieši) tos lietoja kvēpināšanai reliģiskās ceremonijās. (Tulk. piez.)

[12] vārdu spēle. angliski bond nozīmē gan vērtspapīrs, gan vienotājspēks. Tulk. piez.)

[13] stuks apmetuma ģipsis. tulk. piez.)

[14] navahi indiāņu cilts. (tulk. piez.)

[15] haskijs eskimosu suns. (tulk. piez.)