Filips Pulmans

Ziemeļblāzma

Lira un viņas dēmons zagās caur krēslaino zāli, cenšo­ties turēties malā, lai nebūtu saskatāmi no virtuves puses. Visā zāles garumā jau bija uzklāti trīs lielie galdi, galda piederumu stikls un sudrabs atspoguļoja telpas vāro gaismu, un garie soli bija atvilkti viesu sēdināšanai. Tumsā pie sienas karājās bijušo koledžas direktoru por­treti. Lira jau bija sasniegusi paaugstinājumu zāles galā un bažīgi palūkojās atpakaļ uz atvērtajām virtuves dur­vīm, bet, redzot, ka tur neviena nav, uzkāpa uz podesta blakus augstajam galdam. Šajā galda galā piederumi bija nevis no sudraba, bet gan no zelta, un četrpadsmit sēdvietas bija nevis ozolkoka soli, bet mahagonija krēsli ar samta spilveniem.

Lira nostājās blakus direktora krēslam un viegli uz­sita ar knipi vislielākajai glāzei. Džinkstoņa atbalsojās cauri visai zālei.

Tu neizturies nopietni, nočukstēja dēmons. Uz­vedies, kā nākas.

Meitenes dēmona vārds bija Panteleimons, un pašreiz viņš bija pieņēmis kodes izskatu — tumšbrūnā krāsa līdzēja būt nemanāmam krēslainajā zālē.

-   Viņi tur virtuvē ir pārāk trokšņaini, lai varētu mūs izdzirdēt, Lira atčukstēja. Un virssulainis šeit ne­nāks ātrāk kā pēc pirmā zvana. Beidz uztraukties.

Tomēr viņa ar delnu apslāpēja kristāla glāzes džinkstoņu, kamēr Panteleimons aizplanēja dziļāk telpā un pa puspievērtajām durvīm ielidoja atpūtas istabā, kas atradās zāles paaugstinājuma otrā galā. Pēc brīža viņš bija atpakaļ.

-    Tur neviena nav, dēmons čukstēja. Bet mums jāpasteidzas.

Saliekusies aiz augstā galda, Lira metās uz priekšu un ieslīdēja atpūtas istabā. Tur viņa apstājās un palū­kojās apkārt. Vienīgais apgaismojums šeit bija atblāzma no kamīna, kur, viņai uzmetot skatienu, pagales spoži ieliesmojās un dzirksteļu spiets uzšāvās skurstenī. Lielāko savas dzīves daļu viņa bija mitusi šeit, koledžā, bet nekad agrāk nebija bijusi šajā atpūtas telpā, jo tikai mācībspēkiem un viņu viesiem bija tiesības te ienākt, turklāt vienīgi vīriešiem. Pat apkopējas šeit nedrīkstēja tīrīt to darīja sulainis.

Panteleimons nolaidās meitenei uz pleca.

—Nu, esi apmierināta? Varam doties prom? viņš čukstēja.

—    Nerunā muļķības! Es gribu visu aplūkot tuvāk!

Tā bija plaša telpa ar pulēta rožkoka galdu vidū, uz

tā stāvēja vairākas karafes un glāzes, kā arī sudraba tabakas smalcinātājs un statīvs ar pīpēm. Blakus uz bufetes bija neliels sildāmtrauks un groziņš ar magoņu galviņām.

-    Viņi nu gan ir iekārtojušies, vai ne, Pan? — elpu aizturējusi, meitene izdvesa.

Viņa iesēdās vienā no zaļajiem ādas atzveltnes krēs­liem. Meitene iegrima tik zemu, ka gandrīz vai gulēja tajā. Tad viņa izslējās, sakrustoja kājas zem sevis un sāka aplūkot portretus pie sienām. Tie visi droši vien bija bijušie koledžas mācībspēki tērpušies mantijās, bārdaini un drūmi vīri svinīgā nopietnībā raudzījās no saviem rāmjiem.

-   Kā tu domā: par ko viņi šeit runā? Lira iesāka, bet tūlīt aprāvās, jo pēkšņi aiz durvīm izdzirdēja balsis.

-   Ātri, slēpies aiz krēsla! nočukstēja Panteleimons, un Lira acumirklī pielēca kājās un notupās aiz tā. Šī nebija labākā vieta, kur paslēpties, meitene bija izvē­lējusies tieši to krēslu, kas atradās pašā istabas vidū. Ja vien tagad viņa sacels kaut vismazāko troksnīti…

Atvērās durvis, un istabā ieplūda gaisma kāds no ienācējiem nesa lampu, to viņš uzlika uz bufetes. Lira varēja saskatīt nācēja kājas tumšzaļās biksēs un spoži nospodrinātās melnās kurpēs. Tas bija sulainis.

Tad atskanēja zema balss:

-   Vai lords Ezriels jau ieradies?

Tā bija direktora balss. Aizturējusi elpu, Lira ieraudzīja sulaiņa dēmonu (kā jau gandrīz visiem sulaiņiem, tas bija suns), kas piesteidzās un klusi nosēdās savam saimnie­kam pie kājām. Tad kļuva redzamas arī direktora kājas novalkātās melnās kurpēs, kuras viņš vienmēr nēsāja.

-    Nē, kungs, atbildēja sulainis. Arī no Ērodoka nav nekādu ziņu.

-    Viņš droši vien būs izsalcis, kad ieradīsies. Ved viņu taisnā ceļā uz zāli, saprati?

-   Labi, kungs.

-   Vai tu viņam ielēji karafe mūsu īpašo tokajieti?

-   Jā, kungs. 1898. gada ražas, kā jūs pavēlējāt. Kā atceros, Viņa Gaišība to ļoti iecienījis.

-   Labi. Tagad, lūdzu, ej.

-   Vai jums būs vajadzīga lampa, kungs?

-   Jā, atstāj to. Vakariņu laikā tu to uzmanīsi, labi?

Sulainis viegli palocījās un pagriezās, lai ietu, un viņa

dēmons tam paklausīgi sekoja. No savas neveiksmīgi izvēlētās paslēptuves Lira vēroja, kā direktors pieiet pie liela ozolkoka skapja istabas stūrī, noņem no pakaramā talāru un lēnām to uzvelk. Direktors reiz bijis stiprs vīrs, bet nu jau viņam bija krietni pāri septiņdesmit un kustības kļuvušas stīvas un lēnīgas. Direktora dēmons bija pieņēmis kraukļa izskatu, un, līdzko talārs bija uzvilkts, tas nolēca no skapja un iekārtojās savā paras­tajā vietā uz saimnieka labā pleca.

Lira juta, ka Panteleimons ir sabozies nepacietībā, lai gan neizdvesa ne skaņas. Pati viņa juta priecīgu sa­traukumu. Direktora pieminētais lords Ezriels bija Liras tēvocis, cilvēks, kuru viņa apbrīnoja un no kura ļoti baidījās. Par tēvoci runāja, ka viņš esot iejaukts lielajā politikā, slepenos pētījumos un attālā karadar­bībā, un meitene nekad nezināja, kurā brīdī viņš var uzrasties. Tēvocis bija stingrs; ja viņš Liru pieķertu šeit slēpjamies, meiteni gaidītu bargs sods, bet viņa taču varēja izbeigt šo slapstīšanos.

Tomēr tas, ko Lira nākamajā brīdī ieraudzīja, pil­nībā mainīja situāciju.

Direktors izņēma no kabatas salocītu papīra gaba­liņu un nolika to uz galda. No karafes, kurā bija ieliets smalks, zeltains vīns, viņš izvilka aizbāzni, atlocīja papīru un iebēra karafe balta pulverīša šķipsnu, sa­ņurcīja papīru un iemeta to ugunī. Tad viņš izņēma no kabatas zīmuli un ar to maisīja vīnu, līdz pulverītis bija izšķīdis, visbeidzot atkal aizbāza karafi.

Viņa dēmons īsi noelsās. Direktors tam klusi atbil­dēja, tad pārlaida blēdīgu, aizmiglotu skatienu telpai un izgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ienācis.

Lira nočukstēja:

—    Nu, redzēji, Pan?

—    Protams! Tagad steidzies prom, pirms virssulainis ir ieradies!

Bet tajā pašā brīdī zāles tālākajā galā vienreiz iešķindējās zvans.

-    Tas ir zvans virssulainim! Lira teica. Es biju cerējusi, ka mums ir vairāk laika.

Panteleimons klusi aizplivinājās līdz zāles durvīm un tūlīt pat bija atpakaļ.

-   Virssulainis jau ir tur, viņš ziņoja. Un pa otrām durvīm nav iespējams izkļūt laukā…

Otras durvis, pa kurām bija ienācis un izgājis direk­tors, veda uz gaiteni, kas savienoja bibliotēku ar zināt­nieku koptelpu. Gaitenī vienmēr bija daudz cilvēku. Šajā dienas stundā tie tur noteikti drūzmējās, ģērb­joties vakariņām, kā arī steidzoties nolikt dokumentus vai portfeļus koptelpā pirms došanās uz zāli. Lira bija domājusi aiziet no šejienes pa to pašu ceļu, pa kuru bija ienākusi, pāris minūtes pirms virssulaiņa zvana.

Ja meitene nebūtu redzējusi, ka,direktors ieber vīnā pulverīti, viņa, iespējams, būtu riskējusi izsaukt virssu­laiņa dusmas vai cerējusi izvairīties no tām, nemanīta izslīdot trokšņainajā gaitenī. Bet tagad Lira apjuka un sāka šaubīties.

Tad viņa izdzirdēja smagus soļus uz paaugstināju­ma. Virssulainis nāca pārbaudīt, vai atpūtas telpa ir sagatavota mācībspēku vakara pīpei un vīna glāzei pēc maltītes. Lira piesteidzās pie ozolkoka skapja, atvēra to un paslēpās iekšpusē, aizverot durvis pēdējā brīdī pirms virssulaiņa ienākšanas. Par Panteleimonu viņa nebaidījās, telpā bija pustumsa, turklāt dēmons vien­mēr varēja palīst zem krēsla.

Meitene dzirdēja virssulaiņa smago sēkšanu un caur pilnībā neaizvērto skapja durvju spraugu redzēja, ka viņš statīvā pie tabakas smalcinātāja sakārto pīpes un pārlaiž skatu karafēm un glāzēm. Tad viņš ar abām rokām saglauda matus virs ausīm un pateica kaut ko savam dēmonam. Sulainis bija kalpotājs, tāpēc viņa dēmons bija suns, bet, tā kā viņš bija nevis parasts kalpotājs, bet virssulainis, arī suns bija īpašs. Tas bija īru seters. Dēmons izskatījās aizdomu pārņemts, viņš skraidīja apkārt, it kā nojauzdams, ka te vēl kāds ir, bet, Lirai par lielu atvieglojumu, pie skapja nepienāca. Lira baidījās no virssulaiņa, kurš pāris reižu bija viņu iekaustījis.

Meitene izdzirdēja klusus čukstus; acīmredzot Pan­teleimons bija iespiedies viņai aiz muguras.

Nu mums te būs jāpaliek. Kāpēc tu mani neklau­sīji?

Viņa neatbildēja, kamēr virssulainis vēl bija šeit. Viņa pienākums bija apkalpot pie galda, kas novietots uz paaugstinājuma. Meitene dzirdēja, ka telpā sāk pul­cēties skolotāji, skanēja balsu murdoņa un soļu švīksti.

-   Tas ir labi, ka es nepaspēju aiziet, viņa atčukstēja. Tad mēs nebūtu redzējuši, ka direktors pieber indi vīnam. Pan, tas bija tas īpašais tokajietis, ko viņš lūdza sulainim pasniegt! Viņi taisās nogalināt lordu Ezrielu!

-   Tu jau nezini, vai tā ir inde.

-   Protams, ir! Vai tad tu neatceries viņš lika sulai­nim atstāt telpu, pirms iebēra pulverīti. Ja tas būtu bijis kaut kas cits, direktors nebaidītos, ka sulainis noskatās viņa rīcībā. Es zinu te kaut kas notiek, kaut kas, saistīts ar politiku. Kalpotāji par to runā jau vai­rākas dienas. Pan, mēs varam novērst slepkavību!

-    Nekad neesmu dzirdējis lielākas muļķības, dē­mons īsi atbildēja. Interesanti, kā tu domā nosēdēt mierā četras stundas šai smacīgajā skapī? Ļauj, es aiz­lidošu un palūkošos gaitenī. Es tev došu ziņu, kad tur neviena nebūs.

Panteleimons nolaidās no meitenes pleca, un viņa manīja tā sīko ēnu pavīdam gaismas spraugā.

-     Nē, nē, Pan, es palikšu, viņa teica. Te ir vēl viens talārs vai kaut kas tamlīdzīgs. Es paklāšu to zem sevis un iekārtošos ērtāk. Man pavisam noteikti jāredz, kas te notiks.

Lira bija notupusies, bet tagad lēnām un uzmanīgi piecēlās, lai, aizskarot pakaramos, nesaceltu lieku trok­sni, un secināja, ka skapis ir plašāks, nekā viņa bija domājusi. Tajā atradās vairāki akadēmiskie talāri un galvassegas, dažas apšūtas ar kažokādām, bet vai­rums ar zīda oderi.

-   Interesanti, vai tas viss pieder direktoram? viņa čukstēja. Varbūt pēc goda nosaukuma piešķiršanas citur viņam pasniedz arī šos greznos tērpus, un viņš tos glabā šeit, lai valkātu… Pan, vai tu tiešām domā, ka viņš vīnā neiebēra indi?

-    Nē, dēmons atteica. Tāpat kā tu, es domāju, ka tā bija inde. Un vēl es domāju, ka tā nav mūsu darī­šana. Man šķiet, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko tu jebkad būsi darījusi. Mums ar to nav nekāda sakara.

-   Neesi taču dumjš, Lira teica. Es nevaru sēdēt šeit un noskatīties, kā šie viņu noindē!

-   Tad ejam prom.

-   Tu esi gļēvulis, Pan.

-    Protams, esmu. Vai drīkstu jautāt, ko tu esi nodo­mājusi darīt? Vai tu grasies izlēkt no skapja un izraut glāzi no viņa drebošajām rokām? Kas tev ir padomā?

-    Tu labi zini, ka man nekas nebija padomā, — viņa klusi atcirta. Bet tagad, kad esmu redzējusi, ko direk­tors izdarīja, man vairs nav citas izvēles. Tev taču ir zināms tāds jēdziens kā sirdsapziņa, vai ne? Kā gan es varētu mierīgi iet un kaut kur bibliotēkā nosist laiku, labi zinot, kas var notikt? To nu gan es negrasos darīt, vari man ticēt.

-   To jau tu visu laiku esi vēlējusies, Panteleimons teica pēc brīža. Tu gribēji te noslēpties un visu no­klausīties. Kā es to agrāk neaptvēru?

-   Nu labi, tev taisnība, viņa piekrita. Visi zina, ka šeit notiek kaut kas slepens. Viņi izpilda kaut kādu rituālu vai ko tamlīdzīgu. Un es tikai gribēju zināt, kas tas ir.

-   Tā nav tava darīšana! Ja viņi vēlas izbaudīt savus mazos noslēpumus, tad stāvi tam pāri, lai jau dara, ko grib. Slēpšanās un izspiegošana ir dumju bērnu rotaļa.

-    Es jau domāju, ka tu tā teiksi. Labi, beidz šķen­dēties.

Abi kādu brīdi sēdēja klusu. Lira neērtā pozā uz cietās skapja grīdas, bet Panteleimons paštaisni kni­binot savus pašreizējā veidola taustekļus uz kāda no talāriem. Lirai pa galvu jaucās visādas domas, un viņa vairāk par visu vēlējās tās apspriest ar savu dēmonu, bet lepnums to neļāva. Varbūt viņa pati tiks ar tām galā bez šā palīdzības.

Visvairāk Lira juta raizes un bažas. Ne jau par sevi, jo līdzīgā ķezā viņa ir bijusi ne vienu reizi vien. Šoreiz Lira raizējās par lordu Ezrielu un to, ko tas viss nozīmē. Koledžā viņš bija rets viesis, un tas, ka pašlaik bija ļoti saspringta politiskā situācija, nozīmēja, ka viņš nav nācis vienkārši ieturēt vakariņas un izsmēķēt pīpi kopā ar dažiem veciem draugiem. Meitene zināja, ka gan lords Ezriels, gan direktors bija premjerministra īpašo uzdevumu kabineta padomes locekļi, tātad viss varēja būt saistīts ar to, bet kabineta padomes sēdes taču tika noturētas pilī, nejau Džordanas koledžas atpūtas telpā.

Un tad vēl tās baumas, par kurām koledžas kalpotāji sačukstējās visas šīs dienas. Tika runāts, ka tatāri iekaro­juši Maskavu un virzās tālāk uz Sanktpēterburgu, no kurienes tiem būs iespēja ieņemt visu Baltijas jūras re­ģionu un varbūt pat visu Eiropas rietumdaļu. Lords Ez­riels bija ceļojis uz Tālajiem Ziemeļiem. Kad Lira tēvoci redzēja pēdējoreiz, viņš gatavojās ekspedīcijai uz Lapzemi.

-   Pan, meitene čukstēja.

-Nu?

-   Vai tu arī domā, ka būs karš?

-   Tik drīz ne. Lords Ezriels nenāktu šurp uz vakari­ņām, ja pastāvētu iespēja, ka karš sāksies jau apmē­ram pēc nedēļas.

-   Es arī tā domāju. Bet vēlāk?

-   Cšš! Kāds nāk.

Viņa pacēlās un piespieda aci durvju spraugai. Tas bija sulainis, kas nāca sakārtot lampu, kā direktors viņam bija licis. Zinātnieku koptelpā un bibliotēkā bija mūsdienīgāks apgaismojums, bet atpūtas telpā profe­sori deva priekšroku vecajām petrolejas lampām. Tās nebija mainītas, kopš vien direktors te dzīvoja.

Sulainis apgrieza dakti, tad iemeta krāsnī vēl vienu pagali un, uzmanīgi ieklausījies, vai zālē kāda nav, izņēma sauju tabakas lapu no tabakas smalcinātāja.

Tikko viņš bija uzlicis atpakaļ vāku, kāds nospieda durvju rokturi, un sulainis nervozi salēcās. Lira ap­spieda smieklus. Sulainis steidzīgi iebāza tabaku ka­batā un pagriezās pret ienācēju.

-   Lord Ezriel! viņš teica, un Lirai pār muguru pār­skrēja aukstas tirpas. Viņa no savas vietas neredzēja lordu, tāpēc cīnījās ar vēlēšanos pabāzt galvu un palū­koties.

-    Labvakar, Ren, teica lords Ezriels. Lira, kā vien­mēr, šajā griezīgajā balsī ieklausījās ar divējādām iz­jūtām prieku un bažām. Esmu ieradies pārāk vēlu, lai ieturētu vakariņas. Es pagaidīšu šeit.

Sulainis izskatījās samulsis. Viesus atpūtas telpā parasti aicināja vienīgi direktors, un lords Ezriels to zi­nāja, bet sulainis pamanīja arī to, ka lords Ezriels vērīgi skatās uz viņa izspiedušos kabatu, tāpēc izlēma neiebilst.

-   Vai man pateikt direktoram, ka jūs esat ieradies, kungs?

-   Nē, nepūlieties. Varat atnest man kafiju.

-   Labi, kungs.

Sulainis palocījās un aizsteidzās, viņa dēmons pade­vīgi aizcilpoja tam pakaļ. Liras tēvocis piegāja pie ka­mīna un izstaipījās, nožāvādamies līdzīgi lauvam. Viņam mugurā bija ceļojumu tērps. No jauna ieraugot tēvoci, Lira pārliecinājās, cik ļoti viņai bail no tā. Ne­varēja būt ne runas par aizlavīšanos nepamanītai, viņai atlika vien sēdēt klusu un cerēt.

Lorda Ezriela dēmons sniega leoparda veidolā stāvēja aiz viņa.

-   Vai tu šeit grasies demonstrēt tos diapozitīvus? dēmons klusi jautāja.

-     Jā. Tas būs vienkāršāk nekā doties uz lekciju telpām. Viņi vēlēsies apskatīt arī paraugus tūlīt aiz­sūtīšu šveicaru pēc tiem. Nav īstais laiks, Stelmarija.

-   Tev jāatpūšas.

Lords Ezriels atlaidās vienā no atzveltnes krēsliem, un Lira vairs nevarēja saskatīt viņa seju.

-   Jā, jā. Man arī jāpārģērbjas. Citādi kaut kādu vec­modīgu tradīciju dēļ viņi par sodu piespiedīs mani uz­saukt kādu duci pudeļu, ja būšu šeit ieradies nepiedie­nīgā izskatā. Es nu gan gribētu gulēt kādas trīs dienas pēc kārtas, bet fakts ir tāds, ka…

Atskanēja klauvējiens, un ienāca sulainis, uz sud­raba paplātes nesdams kafijas kannu un tasīti.

-   Paldies, Ren, teica lords Ezriels. Vai tas tur uz galda ir tokajietis?

-   Direktors lika šo karafi piepildīt īpaši jums, mans kungs, sulainis teica. No 1898. gada ražas mums palikuši vairs tikai kādi trīs duči.

-   Viss labais reiz beidzas. Atstājiet paplāti šeit, pie manis. Ak jā, un palūdziet, lai šveicars uznes tāš divas

somas, ko es atstāju lejā, labi? Uz šejieni, mans kungs?

-   Jā, uz šejieni. Un man vajadzēs ari ekrānu un pro­jekcijas aparātu, ari šeit un tūlīt.

Sulainis tik tikko noturējās, no pārsteiguma nepavēris muti, bet saņēmās un apspieda savu ziņkārību vai iebildumus.

-   Ren, dariet, kas jums jādara, — teica lords Ezriels. Neiztaujājiet mani un izpildiet to, ko jums liku.

-    Labi, kungs, atbildēja sulainis. Ja drīkstu bilst, varbūt es varētu paziņot misteram Kosonam par jūsu plāniem, mans kungs, citādi viņš būs ļoti pārsteigts, ja jūs saprotat, ko es domāju.

-   Jā. Labi, tad pasakiet viņam.

Misters Kosons bija virssulainis. Starp viņu un su­laini pastāvēja sena un iesakņojusies sāncensība. Virs­sulainis bija augstākas pakāpes kalpotājs, bet sulainim bija lielākas iespējas kontaktēties ar profesoriem, un viņš to pilnībā izmantoja. Sulaini iepriecināja fakts, ka, izmantojot gadījumu, viņš varēs parādīt virssulainim, ka zina vairāk par atpūtas telpā notiekošo.

Sulainis paklanījās un izgāja. Lira raudzījās, kā tē­vocis ielej sev kafiju, ar vienu rāvienu iztukšo tasīti un tad ielej vēl otru, ko malkoja lēnītēm. Viņa dega nepa­cietībā: somas ar paraugiem? Projekcijas aparāts? Kas gan varēja būt tik svarīgs, ka viņam to vajadzēja tik steidzami parādīt mācībspēkiem?

Tad lords Ezriels piecēlās un atgāja nost no kamīna. Tagad meitene viņu redzēja pilnībā, pārsteigta, cik ļoti tēvoča izskats atšķīrās no izplūdušā sulaiņa un salī­kušo un gurdeno profesoru stāviem. Lords Ezriels bija gara auguma, platiem pleciem, bargu, tumsnēju seju, bet viņa acīs, šķiet, zibēja negantu smieklu dzirksteles. Tā bija tāda cilvēka seja, kurš radis valdīt vai cīnīties, tajā nekad neatspoguļojās līdzjūtība vai žēlums. Viņa žesti bija plaši un ļoti līdzsvaroti, tie atgādināja savvaļas dzīvnieka kustības. Kad lords Ezriels ienāca istabā, likās, ka meža zvērs ir iesprostots krātiņā, kas tam daudz par mazu.

Pašlaik viņa sejas izteiksme bija noslēgta un sevī iegrimusi. Lorda Ezriela dēmons pienāca tam klāt un pieglauda galvu pie viņa vidukļa. Tēvocis uzmeta dē­monam neizdibināmu skatienu, tad aizgriezās un pie­gāja pie galda. Pēkšņi Lirai vēderā viss sagriezās, jo lords Ezriels bija izvilcis karafes aizbāzni un pielēja glāzi ar tokajieti. -Nē!

Viņai neviļus izlauzās šis klusais kliedziens, bet lords Ezriels to izdzirdēja un acumirklī pagriezās.

-   Kas tur ir?

Lira nespēja sev neko padarīt. Viņa izvēlās no skapja, pieklupa tēvocim klāt un izrāva glāzi no viņa rokām. Vīns izlija, apslakot galda malu un paklāju, bet glāze nokrita zemē un saplīsa. Lords Ezriels sagrāba meiteni aiz rokas un cieši to saspieda.

-   Lira! Ko, pie velna, tu te dari?

-   Laidiet mani vaļā, tad es jums izstāstīšu!

-   Vispirms es izlauzīšu tev roku. Kā tu uzdrošinies šeit ienākt?

-   Es tikko izglābu jums dzīvību!

Mirkli valdīja klusums. Meitene locījās sāpēs, bet vaibstīdamās centās noturēties, lai nesāktu kliegt. Vī­rietis noliecās pār viņu, nikns kā pērkona negaiss.

-   Ko tu teici? viņš jau mierigāk pārjautāja.

-   Šis vīns ir saindēts, Lira izspieda caur sakostiem zobiem. Es redzēju, ka direktors tajā iebēra kaut kādu pulveri.

Lords Ezriels palaida meiteni vaļā. Lira noslīga uz grīdas, un Panteleimons uztraukts nolaidās uz viņas pleca. Tēvocis nolūkojās uz Liru, valdīdams dusmas, un meitenei nebija drosmes paskatīties viņam acīs.

-   Es tikai biju atnākusi paraudzīties, kā te izskatās, viņa teica. Es zinu, ka man nevajadzēja to darīt. Bet es jau gribēju doties prom, pirms kāds ienāk, kad izdzirdēju, ka tuvojas direktors, un man nebija, kur sprukt. Man atlika vienīgi paslēpties skapī. Un tad es redzēju, ka viņš ieber pulveri vīna karafe. Ja es nebūtu…

Pie durvīm klauvēja.

-   Tas būs šveicars, teica lords Ezriels. Aši atpakaļ skapī! Ja es izdzirdēšu kaut mazāko troksnīti, zini tu vēlēsies, kaut labāk būtu mirusi.

Viņa nekavējoties ielēca atpakaļ skapī, un, tikko bija aizvērtas tā durvis, lords Ezriels iesaucās:

-   Iekšā!

Kā jau viņš bija paredzējis, tas bija šveicars.

-   Vai šeit, mans kungs?

Lira redzēja veco vīru šaubāmies stāvam uz sliek­šņa, bet viņam aiz muguras lielas koka kastes stūri.

-   Tieši tā, Šater, lords Ezriels noteica. Nesiet tās abas iekšā un nolieciet zemē te, pie galda.

Lira mazliet atslāba, juzdama sāpes plecā un locī­tavā. Citas meitenes būtu sākušas raudāt, bet viņa ne­bija no tādām. Lira tikai sakoda zobus un viegli kusti­nāja roku, līdz sāpes pamazām pārgāja.

Pēkšņi atskanēja stikla šķindoņa un izlieta šķidru­ma guldzoņa.

-    Pie velna, Šater, tu vecais nelga! Skaties, ko tu izdarīji!

Lira redzēja, ko. Tēvocis bija pamanījies nogrūst karafi ar tokajieti zemē tā, it kā to būtu izdarījis šveicars. Vecais vīrs uzmanīgi nolika kasti zemē un sāka atvainoties.

-    Man tiešām ļoti žēl, kungs, laikam neuzmanīgi uzgrūdos galdam un…

-   Atnes kaut ko, ar ko satīrīt šo nekārtibu. Kusties, pirms šķidrums nav iesūcies paklājā!

Šveicars un viņa jaunais palīgs izsteidzās ārā. Lords Ezriels pienāca pie skapja un klusā balsī teica:

-    Ja nu tu reiz esi šeit, tad vari izdarīt kaut ko noderīgu. Uzmanīgi pavēro direktoru, kad viņš ienāks. Ja tu man varēsi pavēstīt kaut ko interesantu par viņu, es tev aiztaupīšu tālākas nepatikšanas. Saprati?

-   Jā, tēvoc.

-    Ja būs kaut mazākais troksnītis, vaino pati sevi. Viss ir tavās rokās.

Viņš attālinājās un atkal nostājās ar muguru pret uguni, tad atgriezās šveicars ar slotiņu un liekšķeri stiklu uzslaucīšanai, trauku un lupatu.

-   Es vēlreiz ļoti atvainojos, mans kungs! Es nesapro­tu, kā tas…

-   Labi, labi, satīri nu.

Kamēr šveicars no paklāja uzslaucīja vīna paliekas, pieklauvēja un ienāca sulainis kopā ar lorda Ezriela kalpotāju, vārdā Torolds. Viņi nesa smagu, pulētu koka kasti ar misiņa rokturiem. Ieraudzījuši, ko dara šveicars, kalpotāji sastinga.

-    Jā, tas bija tokajietis, teica lords Ezriels. Žēl. Vai tas ir projekcijas aparāts? Uzstādiet, lūdzu, to pie skapja, Torold. Ekrāns būs pie pretējās sienas.

Lira saprata, ka caur skapja durvju spraugu viņa varēs redzēt visu, kas tiks rādits uz ekrāna, un apsvēra, vai tēvocis to bija noorganizējis ar nodomu. Izmantojot troksni, ar kādu kalpotājs izritināja cietā linaudekla rulli un iestiprināja to rāmī, viņa pačukstēja:

-   Nu, redzi? Bija vērts nākt, vai ne?

-   Varbūt ar', Panteleimons vienkārši noteica savā smalkajā kodes balstiņā. — Bet varbūt arī ne.

Lords Ezriels stāvēja pie kamīna un beidza dzert savu kafiju, ar satumsušu skatienu vērodams, kā Torolds atver projekcijas aparāta futrāli, noņem vāciņus lēcām un pārbauda eļļas tvertni.

-    Eļļas vēl ir pietiekami, kungs, viņš teica. Vai man atsūtīt tehniķi?

-   Nē, es pats ar to darbošos. Paldies, Torold. Vai va­kariņas jau paēstas, Ren?

-   Tikpat kā, man liekas, kungs, atbildēja sulainis. Ja es pareizi sapratu mistera Kosona teikto, direk­tors un viņa viesi nekavēsies, zinot, ka jūs esat šeit. Vai es drīkstu aiznest kafijas paplāti?

-   Ņemiet un ejiet.

-   Labi, mans kungs.

Viegli palocījies, sulainis paņēma paplāti un aizgāja, Torolds viņam sekoja. Līdzko durvis aizvērās, lords Ezriels uzmeta asu skatienu skapim. Lira gandrīz fi­ziski sajuta šī skatiena spēku it kā tas būtu izšauta bulta vai šķēps. Tad viņš novērsās un sāka sačukstē­ties ar savu dēmonu.

Dēmons klusi sēdēja viņam pie sāna, modrs, ele­gants un bīstams. Viņa zaļās acis, tāpat kā tēvoča mel­nās, slīdēja pār telpu, līdz apstājās pie zāles durvīm brīdī, kad durvju rokturis pagriezās. Lira nevarēja sa­skatīt durvis, tikai izdzirdēja, ka pirmais vīrs ienākot aizturēja elpu.

-   Direktor, ierunājās lords Ezriels. Jā, es esmu atgriezies. Aiciniet iekšā savus viesus man ir kaut kas ļoti interesants, ko jums parādīt.

Lord Ezriel, direktors smagi noteica un panāca pretī sasveicināties. Lira no savas paslēptuves vēroja direktora acu skatienu, un tiešām īsu mirkli tas nozibēja galda virzienā, kur bija stāvējusi tokajieša karafe.

-   Direktor, lords Ezriels sacīja. Es atnācu pārāk vēlu, lai traucētu jūs pie vakariņu galda, tāpēc apme­tas šeit. Sveicināti, rektora vietnieka kungs! Priecājos jūs redzēt, jūs labi izskatāties. Es atvainojos par nepie­mēroto apģērbu, bet esmu taisnā ceļā no lidaparāta. Jā, direktor, tokajieša vairs nav. Manuprāt, jūs pašlaik stāvat uz tā. Šveicars to nogāza no galda, bet tā bija mana vaina. Sveicināts, Čaplin! Ar lielu interesi izla­sīju jūsu pēdējo rakstu…

Tēvocis kopā ar Čaplinu pagāja malā, un Lirai pil­nībā atklājās direktora seja. Tās izteiksme bija nesa­tricināma, bet dēmons uz viņa pleca raustīja savas spalvas un nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru. Lords Ezriels jau bija pārņēmis vadību telpā, un, lai gan viņš centās but laipns un uzmanīgs pret direktoru viņa mājās, bija skaidrs, kam te ir teikšana.

Mācībspēki sasveicinājās ar atnācēju un pulcējās telpā. Cits apsēdās pie galda, cits atpūtas krēslā, un drīz vien istabu piepildīja sarunu troksnis. Lira varēja redzēt, ka viņus bija ieintriģējusi koka lāde, uzstādītais ekrāns un projekcijas aparāts. Meitene labi pazina skolmeistarus te bija gan bibliotekārs, gan rektora vietnieks, inspektors un citi. Šie cilvēki bijuši viņai apkārt visu mūžu, viņi bija mācījuši viņu, rājuši, mierinājuši, dāvinājuši mazas dā­vaniņas, dzinuši ārā no augļu dārza. Viņi bija kā ģimene. Šos cilvēkus pat varētu uztvert kā ģimenes locekļus, ja vien viņa zinātu, kas tā ģimene tāda ir. Ja Lira to zinātu, tad visdrīzāk ģimeniskums viņai saistītos ar koledžas kalpotājiem. Zinātniekiem bija kas svarīgāks darāms ne­kā mēģināt izpelnīties kādas pusmežonīgas puscivilizētas meitenes simpātijas, ko liktenis nolicis viņiem līdzās.

Direktors aizdedzināja spirta lampiņu zem nelielā sildāmtrauka un izkausēja mazliet sviesta, tad iemeta tajā pusduci sagrieztu magoņgalviņu. Pēc maltītes vien­mēr pasniedza magones tās apskaidroja prātu, raisīja mēli un veicināja sarunas. Pēc tradīcijas direktors pats tās sagatavoja.

Izmantojot sviesta čurkstoņu un balsu murdoņu, Lira sagrozījās, mēģinot iekārtoties ērtāk. Ar lielām pūlēm viņai izdevās noraut no pakaramā kādu apmetni garu zvērādas mēteli un paklāt to uz skapja grīdas.

Tev vajadzēja ņemt to veco, saplīsušo, čukstēja Panteleimons. Ja iekārtosies pārāk ērti, aizmigsi.

-   Ja es aizmigšu, tavs pienākums būs mani uzmodi­nāt, Lira atbildēja.

Meitene apsēdās un ieklausījās sarunās. Tās bija diezgan garlaicīgas, gandrīz vienīgi par politiku un Londonas lomu tajā, nekādu satraucošu ziņu par tatā­riem. Grauzdēto magoņu un tabakas patīkamā smarža caur durvju spraugu ieplūda skapī, un Liras galva jau pāris reizes noslīga lejup. Visbeidzot viņa izdzirdēja, ka kāds uzsit pa galdu. Balsis apklusa, un direktors uzrunāja klātesošos.

-    Kungi, viņš teica. Domāju, ka nekļūdīšos, mūsu visu vārdā sveikdams lordu Ezrielu ar ierašanos. Viņa vizītes ir retas, bet ļoti nozīmīgas, un, kā noprotu, šo­vakar viņam ir kas īpašs, ko mums parādīt. Kā mēs visi zinām, šis politiski ir ļoti saspringts laiks. Rīt agri no rīta lordu Ezrielu gaida Lielbritānijas valdībā, tūlīt pēc mūsu sarunas vilciens viņu vedīs uz Londonu, tāpēc izmantosim laiku lietderīgi. Kad viņš būs beidzis runāt, jums droši vien būs kādi jautājumi. Lūdzu, formulējiet tos īsi un konkrēti. Lord Ezriel, vai jūs varētu sākt?

-    Paldies, direktor, lords Ezriels atbildēja. Vis­pirms es jums gribētu parādīt dažus diapozitīvus. Rek­tora vietniek, man šķiet, ka jūs no šejienes redzēsiet labāk. Varbūt jūs, direktor, pavirzītos tuvāk skapim?

Vecais rektora vietnieks bija gandrīz akls, tāpēc uzai­cinājums apsēsties gandrīz pie paša ekrāna izskanēja pieklājīgi, un viņa pārvirzīšanās uz priekšējo rindu nozīmēja, ka direktors sēdēs blakus bibliotekāram tikai kādu nepilnu metru no vietas, kur Lira bija ^saritinā­jusies skapī. Direktoram iekārtojoties atzveltnes krēslā, Lira dzirdēja viņu murminām:

—    Pie velna! Viņš zināja par to vīnu, esmu pārliecināts.

Bibliotekārs atņurdēja: Viņš prasīs finansējumu. Ja viņš uzspiedīs balsošanu…

—    Ja viņš to darīs, mums visiem spēkiem tas jāap­strīd.

Projekcijas lampa sāka šņākt, jo lords Ezriels to cī­tīgi uzlādēja. Lira nedaudz pavirzījās, lai redzētu ek­rānu, kur jau mirgoja spoži baltais aplis. Lords Ezriels uzsauca:

-   Vai kāds varētu nodzēst gaismu?

Viens no zinātniekiem piecēlās un to izdarīja, telpa iegrima tumsā.

Lords Ezriels sāka:

-   Kā jau daži nojums zina, pirms divpadsmit mēne­šiem es biju diplomātiskā misijā ziemeļos pie Lapzemes karaļa. Nu, tā vismaz tas tika noformēts. Patie­sībā mans īstais mērķis bija doties vēl tālāk uz zie­meļiem, tieši uz ledājiem, lai mēģinātu noskaidrot, kas noticis ar Grummana ekspedīciju. Vienā no pēdējiem ziņojumiem, kas tika nosūtīti uz Berlīnes Akadēmiju, Grummans minējis kaut kādu dabas parādību, kas no­vērojama tikai ziemeļu zemēs. Mans nodoms bija izpē­tīt šo parādību, kā arī uzzināt visu iespējamo par Grummana pazušanu. Bet pirmais attēls, ko es jums rādīšu, nav gluži saistīts ar iepriekšminēto.

Tad viņš iestiprināja pirmo diapozitīvu rāmīti un ieslidināja lēcas priekšā. Uz ekrāna parādījās kon­trastains melnbalts aplis. Attēls bija uzņemts pilnmē­ness naktī, un tajā bija redzama attāla koka būdiņa. Būdiņas tumšais siluets izcēlās uz baltā sniega fona, kas iekļāva to un biezā kārtā gulēja uz jumta. Blakus namiņam bija izmētātas daudzas un dažādas lietas, kas Lirai atgādināja kaut ko līdzīgu izklaides parkam uz Jarntonas ceļa: antenas, vadi, porcelāna izolatori viss mirdzēja mēness gaismas apspīdētajā, biezajā sarmā. Priekšplānā stāvēja kāds zvērādās tērpies vīrs, kura seju tik tikko bija iespējams saskatīt, ar it kā sveicinot paceltu roku. Viņam blakus bija kāds mazāks stāvs. Visu spilgti izgaismoja blāvie mēness stari.

— Šis attēls ir attīstīts standarta sudraba nitrāta emulsijā, teica lords Ezriels. Gribu jums parādīt vēl vienu, kas uzņemts tajā pašā vietā tikai minūti vēlāk, bet attīstīts ar jaunu, īpaši sagatavotu emulsiju.

Viņš izņēma pirmo diapozitīvu un ielika nākamo. Tas bija daudz tumšāks, it kā mēness gaisma būtu iz­zudusi. Horizonts ar tumšo būdas siluetu un tās balti apsnigušo jumtu joprojām bija redzams, bet savādo priekšmetu kaudzi slēpa tumsa. Cilvēks gan izskatījās pavisam citāds gaismas apstarots. Šķita, ka no viņa paceltās rokas plūst mirdzoši gaismas staru kūļi.

-    Tā gaisma, ievaicājās Caplins, vai tā nāk no apakšas vai augšas?

—    No augšas, lords Ezriels atbildēja, bet tā nav gaisma. Tie ir Putekļi.

Tas, kā viņš to pateica, Lirai lika iedomāties vārdu Putekļi ar lielo burtu, it kā tie nebūtu parasti putekļi. Skolmeistaru reakcija apstiprināja viņas nojautu, jo pēc lorda Ezriela vārdiem iestājās pēkšņs ķlusums, kam sekoja noliedzoši izsaucieni.

-   Bet kā…

-   Nu, protams…

-   Tas nevar būt…

-   Kungi! — atskanēja Čaplina balss. Ļausim lordam Ezrielam paskaidrot.

-    Tie ir Putekļi, lords Ezriels atkārtoja. Uz foto­plates tie parādās kā gaisma, jo Putekļu daļiņu reak­cija uz šo emulsiju ir tāda pati kā fotonu reakcija uz sudraba nitrāta emulsiju. To pārbaudīt bija mans gal­venais ziemeļu ekspedīcijas mērķis. Kā jūs redzat, cil­vēka figūra ir pilnībā saskatāma. Tagad vēlos pievērst jūsu uzmanību otram siluetam no viņa pa kreisi.

Lords Ezriels norādīja uz neskaidro, mazāko figūru.

-   Es domāju, ka tas ir šī cilvēka dēmons, — teica in­spektors.

-   Nē. Dēmons bija saritinājies ap viņa kaklu čūskas veidolā. Šis vāji saskatāmais stāvs ir bērns.

-    Ievainots bērns? kāds jautāja, un no tā, ka viņš aprāvās, varēja noprast, ka to labāk nevajadzēja jautāt.

Iestājās saspringts klusums.

Tad lords Ezriels vēsi noteica: Bērns ir vesels. Tas, ņemot vērā Putekļu dabu, tiešām ir interesanti, vai ne?

Pāris sekundes valdīja pilnīgs klusums. Tad atska­nēja Čaplina balss.

-    Ā, viņš noteica kā cilvēks, kas, iedzēris pārāk lielu malku, noliek glāzi un atvelk dzeršanas laikā aiz­turēto elpu. Un šie Putekļu kūļi…

-    Nāk no debesīm un apņem viņu tādā kā gaismas lokā. Jūs varat apskatīt šo attēlu, cik tuvu vien vēlaties, es to atstāšu šeit. Es jums to rādu, lai demonstrētu, ko spēj šī jaunā emulsija. Tagad gribu jums parādīt vēl vienu attēlu.

Viņš ielika jaunu diapozitīvu. Nākamais attēls ari bija uzņemts tumsā, bet šoreiz mēness gaismas nebija. Priekšplānā varēja saskatīt nelielu telšu grupu, kas vāji izcēlās uz zemā horizonta, un tai blakus — kaudzē samestas koka kastes un ragavas. Bet visinteresan­tākais attēlā bija debesis. Gaismas straumes un plīvuri krita kā priekškars, vijoties un izlokoties uz neredza­miem āķiem simtiem jūdžu augstumā, it kā savāda vēja nesti.

-   Kas tas ir? atskanēja rektora vietnieka balss.

-   Tā ir Auroras fotogrāfija.

-   Ļoti skaista, teica teoloģijas profesors. Labākā, kādu esmu redzējis.

-    Atvainojiet manu nezināšanu, drebelīgā balsī ierunājās vecais kordiriģents, bet, ja es ari kādreiz esmu zinājis, kas tā Aurora ir, tad esmu to aizmirsis. Vai tā viņi sauc ziemeļblāzmu?

-    Jā. Šai parādībai ir vairāki nosaukumi. To veido uzlādētu daļiņu plūsmas un neparastas intensitātes un stipruma saules stari, kas paši ir neredzami, bet mij­iedarbībā ar atmosfēru rada šo luminiscējošo staroju­mu. Ja man būtu bijis vairāk laika, es būtu šo diapozi­tīvu ietonējis, lai jūs redzētu dabiskās krāsas galve­nokārt blāvi zaļu un rozā, ar tumšsārtu pavedienu šīs priekškaram līdzīgās parādības apakšmalā. Šis attēls ir attīstīts ar parasto emulsiju. Tagad parādīšu jums īpašās emulsijas foto.

Viņš izņēma diapozitīvu. Lira izdzirdēja direktoru klusi sakām: t

-    Ja viņš uzspiež balsošanu, mēs varētu mēģināt piemērot punktu par rezidentūru. Viņš nav koledžas rezidents jau trīsdesmit nedēļas pēdējo piecdesmit divu nedēļu laikā.

-    Viņš jau ir dabūjis Caplinu savā pusē… par at­bildi nomurmināja bibliotekārs.

Lords Ezriels ielika jaunu diapozitīvu projektora rāmī. Tajā bija tā pati aina. Tāpat kā dažos iepriekšējos attēlos, arī šajā daudzi parastajā gaismā redzamie objekti bija daudz neskaidrāki, arī staru "priekškars" debesīs.

Bet rīta blāzmas vidū augstu pāri drūmajai ainavai Lira varēja saskatīt kaut ko masīvu. Meitene piespieda aci tuvāk spraugai un redzēja, ka ari mācībspēki pielie­kušies tuvāk ekrānam. Tā lūkojoties, viņas izbrīns pieau­ga, jo debesīs nekļūdīgi varēja saskatīt pilsētas aprises torņus, kupolus, mūrus… ēkas un ielas izvietotas gaisā! Lirai gandrīz paspruka pārsteiguma sauciens.

Zinātnieks no Kesingtonas teica:

-   Tas taču izskatās pēc… pilsētas.

-   Tieši tā, atteica lords Ezriels.

-    Citas pasaules pilsētas, bez šaubām, dekāns ar nicinājumu minēja.

Lords Ezriels viņu ignorēja. Daži mācībspēki bija jūtami saviļņoti, it kā viņi būtu uzrakstījuši zinātnisku traktātu par tāda vienradža eksistenci, kuru nekad ne­bija redzējuši, un nu pēkšņi viņiem parādītu tikko no­ķertu dzīvu šīs sugas eksemplāru.

-   Vai tas ir Bernarda-Stouksa lauciņš? vaicāja teo­loģijas profesors. Tā taču ir, vai ne?

-   Tieši to es gribu noskaidrot, — atteica lords Ezriels.

Viņš stāvēja apgaismotā ekrāna vienā malā. Lira re­dzēja viņa tumšo acu skatienu klīstam no viena mācīb­spēka pie nākamā viņu skatieni urbās rīta blāzmas attēlā -, kā arī tēvoča dēmona acu zaļo spīdumu. Visas cienījamās galvas, acenes zibinot, bija noliekušās uz priekšu. Vienīgi direktors un bibliotekārs, galvas kopā saspieduši, bija atslīguši krēslos.

Čaplins sacīja:

-   Jūs teicāt, ka meklējāt kādas ziņas par Grummana ekspedīciju, lord Ezriel. Vai doktors Grummans arī pētīja šo parādību?

-   Domāju, ka jā, un domāju, ka viņam bija pietieka­mi daudz informācijas par to. Bet viņš vairs nevarēs mums to pastāstīt, jo ir miris.

-Ak nē! iesaucās Čaplins.

-    Baidos, ka tā ir taisnība, un šeit man ir pierā­dījums.

Atpūtas telpu pāršalca uztraukuma vilnis, kad pēc lorda Ezriela pavēles pāris jaunāko skolotāju nolika koka kasti istabas priekšā. Lords Ezriels izņēma pē­dējo diapozitīvu, bet projektoru neizslēdza un teatrālā gaismas apļa vidū noliecās pie kastes slēdža, lai to atvērtu. Lira dzirdēja tēvoča pirkstus noskrapstam, kad viņš pieskārās mitrajam kokam. Direktors pie­cēlās, lai labāk varētu saredzēt, tā aizsedzot Lirai skatu. Viņas tēvocis atkal ierunājās:

-    Ja jūs atceraties, Grummana ekspedīcija pazuda pirms astoņpadsmit mēnešiem. Vācijas Akadēmija viņu sūtīja uz ziemeļiem sasniegt magnētisko polu un veikt dažādus debess ķermeņu pētījumus. Grummana ceļojuma mērķos ietilpa arī šīs dīvainās parādības, ko mēs jau redzējām, izpēte. Drīz pēc tam viņš «pazuda. Tika uzskatīts, ka Grummans cietis nelaimes gadījumā un viņa ķermenis guļ kādā dziļā šļūdoņa plaisā. Pa­tiesībā nekāda nelaimes gadījuma nav bijis.

-    Kas jums tur ir? jautāja dekāns. Vai tas ir vakuuma konteiners?

Lords Ezriels uzreiz neatbildēja. Lira dzirdēja metāla viru klakšķi un šņākoņu, ar kādu gaiss ieplūst traukā, tad iestājās klusums. Bet tas neturpinājās ilgi. Pēc īsa brīža Lira izdzirdēja satrauktu balsu čalas šausmu kliedzie­nus, skaļu protestu, dusmās un bailēs paceltas balsis.

-   Bet kas…

-   Nemaz pēc cilvēka…

-   Kas tad tam ir noticis?

Direktora balss pārkliedza viņus visus:

-   Lord Ezriel, Dieva dēļ, kas jums tur ir?

-    Tā ir Staņislava Grummana galva, atskanēja lorda Ezriela balss.

Cauri balsu troksnim Lira dzirdēja, ka kāds aizklunkuro līdz durvīm un iziet ārā, nesakarīgi šausminoties. Meitene vēlējās, kaut varētu redzēt to, ko redzēja viņi.

Lords Ezriels teica:

-   Es to atradu iesalušu Svalbāras salu ledājos. Galvu nocirtuši viņa slepkavas. Jūs atpazīsiet raksturīgo skalpa noņemšanas veidu. Domāju, ka jums tas varētu būt pazīstams, rektora vietnieka kungs.

Vecā vīra balss skanēja cieti, kad viņš teica:

-    Esmu redzējis, ka to dara tatāri. Šī ir Sibīrijas un Tunguskas aborigēnu skalpēšanas tehnika. No tu­rienes to, protams, pārņēmušas skrēlingu zemes, lai gan, cik saprotu, Jaunajā Dānijā tagad tas ir aizliegts. Vai es varu apskatīt to tuvāk, lord Ezriel?

Pēc īsa klusuma brīža viņš atkal ierunājās.

-    Manas acis vairs nav tik skaidras, un ledus ir netīrs, bet man liekas, ka galvaskausa augšdaļā ir cau­rums. Vai man ir taisnība?

-   Jā, tā ir.

-   Trepanācija?

-   Tieši tā.

Sekoja uztraukta murdoņa. Direktors pagāja malā, un Lira atkal varēja visu redzēt. Vecais rektora viet­nieks projektora gaismas lokā tuvu pie acīm turēja smagu ledus gabalu, un Lira varēja saskatīt to, kas bija ledū: asiņains kunkulis, kurā tik tikko varēja atpazīt cilvēka galvu. Panteleimons lidinājās ap Liru, un mei­tenei pielipa viņa uztraukums.

-   Klusu, — viņa čukstēja. Klausies.

-    Doktors Grummans kādreiz bija mūsu koledžas mācībspēks, saviļņots noteica dekāns.

-   Iekrist tatāru nagos…

-   Tik tālu ziemeļos?

-   Viņi ir aizklīduši daudz tālāk, nekā kāds to spēja iedomāties!

-    Vai es pareizi dzirdēju jūs teicāt, ka atradāt to pie Svalbāras? dekāns jautāja.

-   Tieši tā.

-   Vai tas mums jāsaprot tā, ka tam ir kāds sakars ar panserbjorniem?

Lirai šis vārds bija svešs, bet bija skaidrs, ka mācīb­spēkiem tas ir zināms.

-    Izslēgts, — zinātnieks no Kesingtonas stingri no­teica. Viņi nekad tā nerīkotos.

-    Tad jūs nepazīstat Jofuru Raknisonu, iebilda Palmeras profesors, kurš pats bija veicis vairākas ekspedīcijas uz Arktikas reģionu. Mani nemaz ne­pārsteigtu fakts, ja viņš būtu skalpējis cilvēkus pēc tatāru paņēmiena.

Lira vēlreiz uzmeta skatienu tēvocim, kurš vēroja zinātniekus ar sardonisku jautrību un neteica ne vārda.

-   Kas ir Jofurs Raknisons? kāds pajautāja.

-    Svalbāras valdnieks, atbildēja Palmeras profe­sors. Jā, viens no panserbjorniem. Viņš ir no tā sauca­majiem uzurpatoriem. Ar viltu ieguvis troni, vai man vismaz tā liekas. Varena figūra nekādā ziņā nav muļ­ķis, par spīti dīvainajām ārišķībām uzbūvēt pili no ievesta marmora -, atvēris, kā pats to dēvē, univer­sitāti…

-   Kam tad? Lāčiem? kāds vaicāja, un visi iesmējās.

Bet Palmeras profesors turpināja: Visbeidzot es

jums teikšu, ka Jofurs Raknisons būtu gan spējīgs kaut ko tādu izdarīt ar Grummanu. Tajā pašā laikā viņš ar prieku darītu pavisam ko citu, ja rastos tāda vajadzība.

-   Un jūs arī zināt, ko, vai ne, Trelonij? pavīpsnāja dekāns.

-    Protams. Vai jūs zināt, ko viņš vēlas vairāk par visu? Vairāk pat par apbalvojumu? Viņš vēlas dēmonu! Sagādājiet viņam dēmonu, un viņš jums izdarīs visu.

Zinātnieki no sirds nosmējās.

Lira apjukusi klausījās. Tam, ko teica Palmeras pro­fesors, nebija nekādas jēgas. Turklāt viņai gribējās dzirdēt kaut ko vairāk par skalpēšanu, ziemeļblāzmu un tiem maģiskajiem putekļiem. Bet meitene bija vīlu­sies, jo lords Ezriels beidza demonstrēt relikvijas un attēlus, un sarunas drīz vien risinājās ap strīdīgo jautājumu, vai viņam piešķirt vai nepiešķirt līdzekļus jaunai ekspedīcijai. Tika minēti argumenti gan par, gan pret, un Lira juta, ka lēnītēm iemieg. Drīz vien viņa jau gulēja ar Panteleimonu sermuliņa veidolā ap kaklu tas bija dēmona mīļākais gulēšanas veids.

Lira uztrūkās no miega, kad kāds viņu raustīja aiz pleca.

-   Klusu, tēvocis teica. Skapja durvis bija atvērtas, un viņš stāvēja, saliecies pret gaismu. Visi ir prom, bet daži kalpotāji vēl staigā apkārt. Tagad dodies uz savu guļamistabu un parūpējies, lai neviens neko ne­uzzinātu.

-   Vai viņi nobalsoja par to, lai dotu jums naudu? meitene samiegojusies jautāja.

-Jā.

-    Kas tie par Putekļiem? viņa vaicāja, pēc ilgas piespiedu tupēšanas cenzdamās uzrausties stāvus.

-   Nav tava darīšana.

-    Ir gan, viņa atbildēja. Ja jūs gribējāt, lai es te skapī spiegoju, tad jums ir jāpasaka, kas īsti man bija jāizspiego. Vai es varu apskatīt tā vīra galvu?

Panteleimona baltā sermuliņa spalva iemirdzējās, — Lira juta, ka tā kņudina kaklu. Lords Ezriels īsi iesmējās.

-   Nekrīti man uz nerviem, viņš teica un sāka krā­mēt diapozitīvus un paraugus kastēs. Vai tu pavēroji direktoru?

-   Jā, viņš uzreiz lūkojās pēc vīna, kad ienāca.

-    Labi. Pagaidām esmu viņu neitralizējis. Dari, kā teicu, un ej gulēt.

-    Bet kur jūs dosieties?

-   Atpakaļ uz ziemeļiem. Dodos ceļā pēc desmit mi­nūtēm.

-   Vai es ari varu braukt?

Lords Ezriels pārtrauca kārtoties un paskatījās uz viņu tā, it kā redzētu pirmoreiz. Arī viņa dēmons mei­tenei pievērsa savas lielās, zaļās leoparda acis, un Lira, nespēdama izturēt abu ciešos skatienus, nosarka. To­mēr acis nenolaida.

-   Tava vieta ir šeit, tēvocis stingri noteica.

-   Bet kāpēc? Kāpēc mana vieta ir šeit? Kāpēc es ne­varu doties uz ziemeļiem kopā ar jums? Es vēlos redzēt ziemeļblāzmu, lāčus, aisbergus un visu citu. Es gribu atklāt Putekļu noslēpumu. Un to pilsētu gaisā. Vai tā ir cita pasaule?

-   Bērns, tu nekur nebrauksi. Paturi to savā prātiņā. Šobrīd ir pārāk bīstami. Dari, kā tev saka, un liecies gultā. Ja tu būsi laba meitene, es tev atvedīšu valzirga ilkni ar dažiem eskimosu gravējumiem uz tā. Ne­strīdies vairāk, vai arī es palikšu dusmīgs.

Tēvoča dēmons brīdinoši ierūcās dziļā, mežonīgā balsī, liekot Lirai pēkšņi apjaust, kā tas būs, kad viņa zobi iecirtīsies viņas kaklā.

Lira saknieba lūpas un sarauktu pieri palūkojās uz tēvoci. Lords Ezriels sūknēja gaisu no vakuuma kon­teinera un nelikās par viņu ne zinis, it kā jau būtu meiteni aizmirsis. Bez neviena vārda, bet sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm Lira un viņas dēmons gāja prom un devās pie miera.

Direktors un bibliotekārs bija seni draugi un cīņu biedri, un viņiem bija izveidojies paradums pēc grūtas dienas iedzert pa glāzei brandavīna un izbaudīt vienam otra klātbūtni. Redzot, ka lords Ezriels ir prom, draugi devās uz direktora kabinetu un tur iekārtojās aizvilka aizkarus un kamīnā piemeta malku. Viņu dēmoni at­radās tur, kur parasti, — vienam uz ceļa, otram — uz pleca. Vīri pārdomāja tikko kā notikušo.

-   Vai tu patiešām domā, ka viņš zināja par vīnu? bibliotekārs jautāja.

-   Protams, zināja. Man nav ne jausmas, kā, bet viņš to zināja un pats apgāza karafi. Protams, tā bija.

-   Piedošanu, direktor, bet es tiešām jūtos atvieglots. Man nekad tā doma nebija patikusi…

-   Viņu noindēt?

-   Jā. Nobeigt.

-    Reti kuram tā būtu patikusi, Čārlz. Jautājums vai nedarīt to būtu bijis labāk nekā izdarīt. Nu, likte­nis iejaucās, un tas nenotika. Man vienīgi žēl, ka ap­grūtināju tevi ar šo ziņu.

-   Nē, nekas, bibliotekārs protestēja. Bet es gribē­tu zināt kaut ko vairāk.

Direktors kādu brīdi klusēja, pirms teica: Jā, laikam gan man tas būtu jāpasaka. Aletiometrs brīdina par šausmīgām sekām, ja lords Ezriels turpinās savus pētījumus. Turklāt vēl šeit tiks iejaukts bērns, bet es meiteni gribu pasargāt pēc iespējas ilgāk.

-    Vai tam, ko dara lords Ezriels, ir kāda saistība ar jaunizveidoto Konsistorija Disciplināro tiesu? To, ko viņi sauc par Ziedojumu padomi?

-    Lords Ezriels nē, nē. Tieši otrādi. Lai gan Ziedo­jumu padome nav pilnībā pakļauta Konsistorija tiesai. Tā ir tāda pusprivāta iniciatīva, ko uzsākusi persona, kurai nepatīk lords Ezriels. Starp šiem abiem es trīcu un drebu, Cārlz.

Tagad klusēja bibliotekārs. Kopš pāvests Džons Kalvins bija pārcēlis pāvesta sēdekli uz Ženēvu un izvei­dojis Konsistorija Disciplināro tiesu, Baznīcas vara visās dzīves jomās kļuva absolūta. Pēc Kalvina nāves pāvesta vara tika atcelta un tās vietā izveidojās dažādu institūciju, kā tiesas, kolēģijas un valdes kopa, pazīs­tama ar nosaukumu Maģistērijs. Šīs institūcijas ne vienmēr bija savstarpēji saistītas, dažreiz starp tām pat izcēlās nikni strīdi. Pagājušajā gadsimtā ilgu laiku visvarenākā bija bijusi Bīskapijas kolēģija, bet pēdējos gados tās vietu ieņēma Konsistorija Disciplinārā tiesa kā visaktīvākā un nežēlīgākā no visiem Baznīcas izpildorgāniem.

Tomēr vienmēr bija iespēja izveidot neatkarīgas in­stitūcijas citas Maģistērija daļas paspārnē, un Ziedo­jumu padome, kuru pieminēja bibliotekārs, bija viena no tādām. Bibliotekārs neko daudz nezināja par to, bet tas, ko vīrs bija dzirdējis, viņam nepatika un šķita biedējošs, tāpēc viņš pilnībā izprata direktora bažas.

Palmeras profesors minēja kādu personu, viņš pēc brīža ierunājās. Bernards-Stoukss? Ko dara šis Bernards-Stoukss?

-Ak, viņš nav no mūsu sfēras, Čārlz. Cik es saprotu, Svētā Baznīca māca, ka eksistē divas pasaules: tā, ko mēs redzam, dzirdam un varam sataustīt, un otra, ga­rīgā pasaule, kurā ir debesis un elle. Bernards un Stoukss bija divi kā lai to pasaka renegātteologi, kas sludināja vairāku citu paralēlu pasauļu esamību, lī­dzīgu otrajai, tikai nevis ar debesīm un elli, bet ma­teriālistisku un grēcīgu. Šīs pasaules atrodas tepat, blakus, bet ir neredzamas un netveramas. Svētā Baz­nīca, protams, noraidīja šo šausmīgo ķecerību un viņus apklusināja.

Tomēr diemžēl liekas, ka Maģistērijam ir kaut kādi pamatoti matemātiski argumenti šai teorijai par citu pasauļu eksistenci. Es pats nekad neesmu par to in­teresējies, bet zinātnieks no Kesingtonas man teica, ka pamats tam ir.

-    Un nu lords Ezriels ir nofotografējis vienu no šīm paralēlajām pasaulēm, bibliotekārs teica. Un mēs esam finansējuši viņa tālākos atklājumus. Skaidrs.

-    Tieši tā. Tagad Ziedojumu padome un tās varenie aizstāvji uzskatīs, ka Džordanas koledža ir ķecerības atbalsta perēklis. Un man, Čārlz, jāatrod līdzsvars starp Konsistorija tiesu un Ziedojumu padomi, bet pa to laiku bērns pamazām aug. Viņi nav to aizmirsuši. Agrāk vai vēlāk meitene būtu tikusi iejaukta, un tas notiks tagad, vai es vēlos viņu pasargāt vai ne.

-   Bet kā tu to zini, Dieva dēļ? Atkal aletiometrs?

-    Jā. Lirai ir loma šai visā, un tā ir nozīmīga. Tra­kākais ir tas, ka meitenei viss jāpaveic, to neapzinoties. Tomēr viņai ir iespējams palīdzēt, un, ja mans plāns ar tokajieti būtu izdevies, Lira būtu bijusi drošībā mazliet ilgāku laiku. Es labprāt būtu viņai aiztaupījis šo brau­cienu uz ziemeļiem. Par visu vairāk es vēlētos, kaut varētu viņai to paskaidrot…

-    Lira neklausītos, bibliotekārs teica. Es pārāk labi šo meiteni pazīstu. Pamēģini viņai stāstīt kaut ko nopietnu, un viņa labi ja piecas minūtes būs spējīga tevi uzklausīt, tad kļūs nemierīga. Un, ja tu pēc kāda laika atgriezīsies pie sevis teiktā, tu redzēsi, ka viņa to vispār ir aizmirsusi.

-    Un ja nu es ar Liru parunātu par Putekļiem? Tu domā, ka arī to viņa negribētu dzirdēt?

Bibliotekārs izdvesa noliedzošu skaņu, kas liecināja, cik, pēc viņa domām, tas ir mazticami.

-   Kāpēc, pie velna, lai viņa to darītu? viņš vaicāja.

-    Kāpēc lai kaut kāda sveša teoloģiska problēma inte­resētu veselīgu, bezrūpīgu bērnu?

-   Tāpēc, ka Lira tajā būs iesaistīta. Daļa no tā visa ir smaga nodevība…

-   Kas tad viņu taisās nodot?

-   Nē, nē, tas jau ir tas skumjākais: nodevējs būs vina, un notiekošais būs liela traģēdija. Lira, protams, to ne­drīkst zināt, bet nav iemesla no viņas slēpt ar Putekļiem saistīto problēmu. Tu, Čārlz, vari arī kļūdīties tas viņu var ieinteresēt, ja viņai visu izskaidros vienkāršiem vārdiem. Vēlāk tas varētu būt noderīgi. Katrā gadījumā tad es mazāk uztrauktos par Liru.

-    Tāds jau ir veču liktenis, bibliotekārs atteica,

-   uztraukties jauno vietā. Un jauno daļa ir nicināt veču uztraukumus.

Draugi vēl kādu brītiņu pasēdēja, tad šķīrās, jo bija vēls un abi jutās veci un noraizējušies.

Džordanas koledža bija vispazīstamākā un bagātākā no visām Oksfordas koledžām. Iespējams, ka tā bija arī vislielākā, lai gan neviens to īsti nezināja. Koledžas ēkas, kas bija izkārtotas ap neregulāras for­mas pagalmiem, bija celtas dažādos laika posmos no viduslaikiem līdz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Celtnēm nekad nav bijis īpašs plānojums tās tika būvētas pa daļām, kur pagātne mijās ar tagadni ik stūrī, bet kopējais efekts bija haotiskums un nolaists majestātiskums. Vienmēr kaut kur kaut kas grasījās sabrukt, un jau piecu paaudžu garumā viena un tā pati ģimene Pārslovi strādāja koledžā, uzturot un re­montējot ēkas. Pēdējais misters Pārslovs pašlaik ap­mācīja savu dēlu arodā. Viņi kopā ar trim strādniekiem kā čaklas skudriņas rosījās pa sastatnēm, ko bija uzslējuši stūrī virs bibliotēkas telpas, kā arī virs kapelas jumta, un vilka augšā jaunas, spožas akmens plāksnes, mirdzoša skārda loksnes vai koka sijas.

Koledžai piederēja fermas un muižas visā britu zemē. Bija tāds teiciens, ka, ejot no Oksfordas uz Bristoli vienā virzienā un uz Londonu otrā, visu laiku iznāk šķērsot Džordanas koledžai piederošo zemi. Pa visu karalisti bija izkliedētas krāsotavas, ķieģeļcepļi, mežu īpašumi un dažādas sīkas darbnīcas, kas koledžai mak­sāja nomu. Gada ceturkšņa pirmajā dienā galvenais kasieris kopā ar saviem ierēdņiem visu sarēķināja un paziņoja kopējo summu konsilijam, un tad bija dziru

laiks. Daļa naudas tika ieguldīta investīcijās konsilijs tikko bija apstiprinājis biroja ēku kvartāla iegādi Man­čestrā. Pārējie līdzekļi tika izmaksāti skolotāju pieticī­gajās stipendijās un kalpotāju algās (kā arī Pārsloviem un pārējām apmēram divpadsmit dažāda aroda ģime­nēm, kas kalpoja koledžā), izlietoti vīna pagraba krāju­mu atjaunošanā, grāmatu iegādē milzīgajai bibliotēkai, kas aizpildīja vienu Melrouzas kvadrātveidīgā pagalma stūri un pletās vairākus stāvus zem zemes kā alas, un, visbeidzot, filozofijas studijām paredzētās vismodernā­kās aparatūras iegādei kapelas aprīkojumam.

Kapelu vajadzēja uzturēt augstā līmenī, jo Džorda­nas koledžai kā eksperimentālās teoloģijas centram nebija līdzinieka ne Eiropā, ne Jaunajā Francijā. Vis­maz tik daudz Lira zināja. Meitene lepojās ar savas koledžas augsto statusu, un viņai patika lielīties ar to visādiem zeņķiem un klaidoņiem, ar kuriem kopā viņa spēlējās kanāla malā vai pie māla raktuvēm. Ar nožēlu un nicinājumu Lira uzlūkoja tos mācībspēkus un ievē­rojamos profesorus, kas ieradās no citurienes, jo viņi taču nebija no Džordanas koledžas, tāpēc nabadziņi no­teikti nebija gudri ne tik, cik visneievērojamākais Džor­danas koledžas jaunākais zinātnieks.

Kas attiecas uz eksperimentālo teoloģiju, Lirai par to nebija lielāka saprašana kā viņas klaidoņiem drau­giem. Meitenei bija izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas maģisks, saistīts ar zvaigžņu un planētu kus­tību, ar sīkām matērijas daļiņām, bet tie bija tikai mi­nējumi. Varbūt zvaigznēm, tāpat kā cilvēkiem, bija savi dēmoni un eksperimentālā teoloģija meklēja saikni ar tiem. Lira iztēlojās, ka Čaplins augstā stilā sarunājas ar zvaigžņu dēmoniem, uzklausīdams to piezīmes, tad saprotoši pamāj vai līdzjūtīgi nogroza galvu. Bet, par ko īsti viņi varētu sarunāties, to mei­tene nespēja iedomāties.

Tas viņu arī īpaši neinteresēja. Daudzējādā ziņā Lira bija mežonīga būtne. Vislabāk viņai patika kāpelēt pa koledžas jumtiem kopā ar Rodžeru, virtuves zēnu, kas bija viņas labākais draugs, un spļaut plūmju kauliņus lejā esošajiem zinātniekiem uz galvas vai arī ūjināt kā pūcei aiz mācību telpas loga, kad tur notika nodarbības, vai arī skraidīt pa šaurajām ieliņām, zagt ābolus tirgū un spēlēt kariņu. Gluži tāpat viņai nebija ne jausmas par slēptajām politiskajām strāvām, kas neredzamas virmoja, neskarot koledžas redzamo dzīvi. Bet mācībspēki savukārt nezināja neko par satraucošo, naida, draudzības un negāciju pilno, slepeni mutu­ļojošo Liras dzīvi Oksfordā. Bērni spēlējas cik jauki! Kas gan var būt vēl nevainīgāk un apburošāk?

Patiesībā, protams, Lira un viņas kompanjoni atra­dās nesamierināmā kara stāvoklī. Vispirms jau bērni (jaunākie kalpotāji, kalpotāju atvases un Lira) no vie­nas koledžas naidojās ar citas koledžas bērniem. Bet šie strīdi tika aizmirsti, ja kāds no pilsētas bērniem iedomājās aiztikt koledžas iemītnieku, tad visas kole­džas apvienojās un devās kopīgā cīņā pret pilsētnie­kiem. Šī cīņa bija simtiem gadu veca, pamatīgi iesak­ņojusies un sniedza gandarījumu.

Bet pat šis naids tika aizmirsts, ja draudēja citi ienaidnieki. Viens no tādiem bija mūžīgs un nesamieri­nāms ķieģeļu dedzinātāja bērni, kuri dzīvoja pie māla atradnēm un kurus necieta ne koledžas iemītnieki, ne pilsētnieki. Pagājušajā gadā Lira un daži bērni no pil­sētas bija pārtraukuši pagaidu pamieru un iebrukuši māla atradnēs, ķieģeļu dedzinātāja bērnus apmētājot ar sakaltuša māla gabaliem un izārdot viņu no samitrinātiem māliem celto pili, pēc tam iegāžot tos lipīgajā masā un kārtīgi izvārtot tajā, līdz gan uzva­rētāji, gan iekarotie atgādināja ķērcošu stulbeņu baru.

Laiku pa laikam uzpeldēja vēl viens mūžīgais ienaidnieks. Tās bija ģiptiešu [1] ģimenes, kas dzīvoja ka­nāla laivās un nāca un gāja reizē ar pavasara un ru­dens gadatirgiem, ar tām vienmēr varēja pacīnīties. Bija kāda īpaša ģiptiešu ģimene, kas vienmēr atgriezās vienā pietauvošanās vietā tai pilsētas daļā, kas bija zināma kā Džeriko. Šie ģiptieši bija Liras ienaidnieki jau kopš tiem laikiem, kad meitene tikko bija iemācījusies sviest ar akmeni. Kad viņi pēdējoreiz iera­dās Oksfordā, Lira kopā ar Rodžeru un dažiem citiem virtuves zēniem no Džordanas un Sv. Mihaela kole­džām bija noslēpusies un viņu koši krāsoto mazo lai­viņu apmētājusi ar dubļiem, līdz visa ģimene iznāca ārā dzīt viņus prom. Tad otra Liras banda iebruka laivā un aizdzina to no krasta, traucējot citu transporta līdzekļu kustību kanālā, kamēr viņas komanda izrak­ņāja laivu no viena gala līdz otram, meklējot aizbāzni. Lira ļoti cerēja, ka tāds aizbāznis ir. Viņa iegalvoja saviem biedriem, ka tad, ja tapu izrautu, laiva acumirklī nogrimtu, bet viņi to neatrada un bija spiesti pamest kuģi, lai ģiptieši tos nedabūtu rokā. Tad, piloši un ar triumfa saucieniem uz lūpām, viņi glābās šaura­jās Džeriko šķērsieliņās.

Tāda bija Liras pasaule un prieki. Meitene pamatos bija rupjš un savtīgs mežonēns, bet viņu nekad neat­stāja vāra nojauta, ka tā nav visa viņas pasaule, ka otra daļa pieder Džordanas koledžas majestātiskumam un rituāliem, ka kaut kā viņa ir saistīta ar lielās poli­tikas pasauli, kurā darbojas lords Ezriels. Bet viņa to izmantoja, vienīgi lieloties un izrādot pārākumu pār citiem bērniem. Lirai nekad nebija ienācis prātā no­skaidrot kaut ko vairāk.

Tā bija pagājusi viņas bērnība kā savvaļas kaķim. Vienīgās pārmaiņas meitenes dzīvē bija neregulārās lorda Ezriela vizītes koledžā. Bija jau jauki lielīties ar bagāto un vareno tēvoci, bet šīs lielības cena bija tikt visveiklākā zinātnieka saķertai un nodotai saimnieces rokās; tā viņu nomazgāja un saģērba tīrās drānās, lai pēc tam aizvestu (nemitīgi draudot) uz vecāko mācīb­spēku telpu, kur kopā ar lordu Ezrielu tika dzerta tēja. Tika ielūgti arī vecākie mācībspēki. Tur Lira dumpīgi ieslīga dziļajā atzveltnes krēslā, līdz direktors viņai stingri aizrādīja nosēsties kārtīgi. Tad meitene lūrēja uz visiem ar tik niknu skatienu, ka pat Čaplinam bija jāsmejas.

Šīs neveiklās, formālās vizītes vienmēr noritēja pēc viena un tā paša scenārija. Kad tēja bija padzerta, direktors un daži pārējie ielūgtie skolotāji aizgāja, atstādami Liru un viņas tēvoci vienus. Lords Ezriels aicināja Liru nostāties viņam pretī un izvaicāja, ko meitene labu iemācījusies kopš viņa iepriekšējās vizītes. Viņa sāka bērt, ko vien varēja atcerēties no ģeometrijas, arābu valodas, vēstures vai antaroloģijas, bet tēvocis sēdēja, atlaidies un sakrustojis kājas, un vēroja viņu ar neizdibināmu skatienu, līdz meitenei vairs nebija, ko teikt.

Pagājušajā gadā pirms savas ekspedīcijas uz zie­meļiem viņš bija pajautājis:

-   Un ko tu dari savā brīvajā laikā pēc mācībām?

Lira bija nobubinājusi: Es vienkārši spēlējos. Nu

tā, tepat, koledžā. Tikai spēlējos, patiesi.

Uz to lords Ezriels atbildēja: Parādi man savas rokas, bērns.

Meitene bija izstiepusi savas rokas, un viņš tās pa­ņēma un apgrieza plaukstas uz augšu, lai apskatītu nagus. Blakus tēvocim uz paklāja gulēja viņa dēmons sfinksas veidolā, laiku pa laikam nošvīkstinot ar asti, un, acis nemirkšķinot, lūkojās uz Liru.

-   Tās ir netīras, lords Ezriels teica, atgrūzdams Li­ras rokas. Vai viņi tev šeit neliek mazgāties?

-    Liek, meitene atbildēja. Bet Čaplina nagi arī vienmēr ir netīri. Tie ir vēl netīrāki nekā mani.

-   Viņš ir mācīts vīrs. Bet kāds ir tavs attaisnojums?

-   Droši vien būšu tos sasmērējusi jau pēc mazgāšanās.

-   Kur tad tu spēlējies, ka kļūsti tik netīra?

Meitene uzmeta viņam aizdomīgu skatienu. Lirai

bija tāda nojauta, ka atrasties uz jumta ir aizliegts, lai gan neviens to tā tieši viņai nebija teicis.

-   Nu, tajās vecajās istabās, viņa beidzot izgrūda.

-   Un kur vēl?

-   Dažreiz māla raktuvēs. -Vēl?

-   Džeriko vai Portmedovā.

-   Vairak nekur? -Nē.

-   Tu esi mele. Es tevi vakar redzēju uz jumta.

Lira iekoda lūpā un neteica ne vārda. Lords Ezriels

iznīcinoši skatījās uz meiteni.

-   Tātad tu spēlējies arī uz jumta, tēvocis turpināja. Vai tu kādreiz ej uz bibliotēku?

-     Nē. Tomēr esmu atradusi krauķi uz bibliotēkas jumta, — viņa piebilda.

-   Ak tā? Vai tu viņu noķēri?

-   Putnam bija savainota kāja. Es to gribēju nobeigt un izcept, bet Rodžers teica, ka mums jāpalīdz viņam atlabt. Tad mēs krauķim iedevām pārtikas atliekas un nedaudz vīna, viņam kļuva labāk, un viņš aizlidoja.

-    Kas ir Rodžers?

-   Mans draugs. Virtuves zēns.

-   Skaidrs. Tātad tu esi izstaigājusi visus jumtus…

-   Ne jau visus. Uz Šeldona ēkas jumta nevar tikt, jo tad jālec no Svētceļnieka torņa pāri spraugai. Vēl tur var iekļūt pa jumta logu, bet es esmu par īsu, lai to aizsniegtu.

-   Tātad tu esi bijusi uz visiem jumtiem, izņemot Šel­dona ēku. Un kā ar pagrabiem?

-   Pagrabiem?

-    Pazemē ir vairāk koledžas telpu nekā virszemē. Esmu izbrīnīts, ka tu to nezini. Nu, man tūlīt jāiet. Tu izskaties pietiekami veselīga. Ņem.

Lors Ezriels parakņājās kabatā un izvilka pilnu sauju ar monētām, no kurām atlasīja piecus zelta dolārus.

-    Vai viņi nav tev iemācījuši pateikt paldies? viņš jautāja.

-   Paldies, meitene nomurminaja.

-   Vai tu klausi direktoru? -Ojā.

-   Un cieni zinātniekus? -Jā.

Lorda Ezriela dēmons viegli iesmējās. Tā bija pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, un Lira iespurdzās.

-   Tad ej un spēlējies, lords Ezriels teica.

Lira pagriezās un atvieglota metās prom uz durvīm, tad kaut ko atcerējās, pagriezās un izdvesa:

-   Uz redzēšanos.

Tāda bija bijusi Liras dzīve pirms tās dienas, kad viņa bija nolēmusi paslēpties atpūtas istabā un pirmo­reiz uzzinājusi par Putekļiem.

Un bibliotekāram, protams, nebija taisnība, kad viņš direktoram teica, ka meiteni tas neinteresēšot. Lira alka uzklausīt katru, kas kaut ko varētu pastāstīt par Putekļiem. Turpmāko mēnešu laikā viņa uzzinās daudz vairāk par to visu, droši vien vairāk nekā jeb­kurš cits visā pasaulē, bet pagaidām viņa turpināja izbaudīt raibo Džordanas koledžas dzīvi.

Jebkurā gadījumā viņai bija vēl par ko padomāt. Pil­sētā jau vairākas nedēļas klīda baumas runas, kas dažus smīdināja, bet citiem lika apklust, jo daži ļaudis ņirgājās par spokiem, bet citi baidījās no tiem. Nevie­nam neizprotamu iemeslu dēļ sāka pazust bērni.

Tas notika tā.

Uz austrumiem gar plašo Aisas upes ceļu, pa kuru lēni slīdēja milzums ar ķieģeļiem, asfaltu vai graudiem piekrautu baržu, uz leju garām Henlejai un Meidenhedai uz Tedingtonu, kur iestiepjas Vācijas okeāna straumes, un tālāk vēl uz leju; uz Mortleiku, garām lielā burvja Dr. Di majai; garām Folksholai, kur plešas skaisti puķu dārziņi ar mirgojošām strūklakām un karodziņiem dienā un ugunskuriem naktī; garām Vaitholas pilij, kur karalis ik nedēļas sasauc Valsts padomi; garām skatu tornim, tā mirgojošā skārda zib­šņiem pārvēršoties drūmā mākonī; vēl tālāk līdz vietai, kur upe, jau plata un duļķaina, met lielu loku uz dien­vidiem.

Tās ir kaļķu atradnes, kur dzīvo kāds bērns, kas drīz nozudīs.

Viņu sauc Tonijs Makarioss. Zēna māte domā, ka viņam ir deviņi gadi, bet alkoholisma dēļ sievietes at­miņa ir traumēta; tikpat labi bērnam varētu būt astoņi vai desmit gadi. Viņa uzvārds ir grieķisks, bet to, tāpat kā viņa vecumu, māte lēš tikai aptuveni, jo puika vai­rāk izskatās pēc ķinieša nekā grieķa, turklāt no mātes puses viņā rit arī īru, skrēlingu un austrumindiešu asi­nis. Tonijs nav pārāk gudrs, bet viņā ir kaut kāds raupjš maigums, kas dažreiz liek brutāli apskaut māti un uzspiest tai lipīgu buču uz vaiga. Nabaga sieviete parasti ir pārāk piedzērusies, lai pati tā rīkotos, tomēr viņa reaģē pietiekami sirsnīgi, ja vien aptver, kas vis­pār notiek.

Patlaban Tonijs klaiņo pa tirgu Paistrītā. Viņš ir izsalcis. Ir agrs vakars, un mājās nav nekā ēdama. Zēna kabatā ir šiliņš, ko kāds zaldāts iedevis par ziņas nodošanu mīļotajai meitenei, bet Tonijs nedomā to tērēt pārtikai, ja tāpat par velti var daudz ko dabūt.

Un tā viņš klīst pa tirgu starp vecu drēbju būdām, zīlnieču stendiem, augļu un zivju pārdevējiem ar savu dēmonu zvirbuļa veidolā uz pleca, kas groza galvu uz visām pusēm. Brīdī, kad pārdevēja un viņa dēmona ska­tieni vērsti uz citu pusi, mundram čiepstienam atska­not, pastiepjas Tonija roka un ātri paslēpj zem platā krekla ābolu vai pāris riekstu, vai karstu pīrādziņu.

Pārdevējs to pamana un sāk kliegt, viņa dēmons-kaķis uzmet kūkumu, bet Tonija zvirbulis jau ir pacēlies gaisā un Tonijs pats diedz prom pa ielu. Zēnam seko lamas un lāsti, bet tie viņu nesasniedz. Tonijs apstājas pie Sv. Kat­rīnas kapelas kāpnēm, tur apsēžas un izņem savu kūpošo, saspaidīto guvumu, atstājot uz krekla pildījuma pēdas.

Bet viņu novēro. Kapelas durvīs kādus sešus pakā­pienus virs zēna stāv kāda dāma garā sarkandzeltenas lapsas kažokā, skaista, jauna sieviete, kuras tumšie mati mirdzēdami krīt pār lapsādas kapuci. Iespējams, ka tikko ir beidzies dievkalpojums, jo aiz viņas pa dur­vju spraugu krīt gaisma un iekšā dzird spēlējam ērģe­les. Rokās sieviete tur ar dārgakmeņiem rotātu lūg­šanu grāmatu.

Tonijam par to nav ne jausmas. Zēns apmierināti pievērsies vienīgi pīrādziņam kāju pirksti ir saliekti uz iekšu, basās pēdas saspiestas kopā, un viņš sēž un gremo, rij kumosu pēc kumosa, bet viņa dēmons kļūst par peli un spicē ūsas.

Jaunās dāmas dēmons izlien no lapsādas kažoka apakšas. Viņam ir pērtiķa veidols, bet ne parasta pēr­tiķa tā spalva ir gara un zīdaina, no visbiezākā un mirdzošākā zelta. Locīdamies tas maz pamazām norāpo lejā pie zēna un apsēžas vienu pakāpienu virs tā.

Tad pele kaut ko sajūt un atkal kļūst par zvirbuli, kas, pagriezis galvu mazliet sāņus, uzlec pāris pakā­pienu augstāk.

Pērtiķis vēro zvirbuli. Zvirbulis vēro pērtiķi.

Pērtiķis lēnām izslienas. Viņa mazā ķepa ir melna, tās nadziņi jauki izslieti, un kustības maigas un aicinošas. Zvirbulis nespēj tām pretoties. Putnelis lec aizvien tuvāk un tuvāk un tad ar vieglu spurkšķi ielec pērtiķa ķetnā.

Pērtiķis to paceļ, cieši nopēta, tad pieceļas un kopā ar dēmonu-zvirbuli dodas pie savas īpašnieces. Dāma noliec savu smaržu viļņa ieskauto galvu un kaut ko nočukst.

Tonijs pagriežas. Viņš nespēj tam pretoties.

-   Žurkķērāj! viņš uztraucies sauc ar pilnu muti.

Zvirbulis iečiepstas. Tātad ar viņu viss kārtībā. To­nijs norij kumosu un skatās.

-   Labdien, skaistā dāma saka. Kā tevi sauc?

-   Tonijs.

-   Kur tu dzīvo, Tonij?

-   Klerisas ielā.

-Ar ko bija pildīts tavs pīrādziņš?

-   Ar gaļu.

-   Vai tev garšo šokolāde? -Jā!

-    Tā nu ir sanācis, ka man ir tik daudz šokolādes dzēriena, ka es viena netieku galā. Vai tu nevēlies nākt man līdzi un palīdzēt to izdzert?

Tonijs ir pagalam. Viņš bija pagalam jau tajā brīdī, kad viņa neattapīgais dēmons ielēca pērtiķim rokās. Zēns seko skaistajai, jaunajai dāmai un viņas zeltspalvainajam pērtiķim lejup pa Denmerkas ielu, garām

Hangman's Wharf, lejup pa Karaļa Džordža kāpnēm lidz mazām, zaļām durtiņām, kas ved lielā noliktavā. Dāma pieklauvē, un durvis atveras. Viņi ieiet iekšā, durvis aizveras. Tonijs no šejienes nekad vairs neiznāks, vismaz pa šīm durvīm ne, un viņš nekad vairs neredzēs savu māti. Viņa, nabaga nelaimīgā dzērājsieva, nodomās, ka dēls ir aizmucis. Kad viņa to atcerēsies, nospriedīs, ka tā bija pašas vaina, un asaras plosīs viņas sirdi.

Mazais Tonijs Makarioss nebija vienīgais bērns, ko paņēma dāma ar zeltspalvaino pērtiķi. Noliktavas pa­grabā viņš sastapa vēl duci citu, gan zēnus, gan mei­tenes. Neviens nebija vecāks par kādiem divpadsmit gadiem, un, tā kā visiem bija līdzīgi dzīvesstāsti, ne­viens īsti nezināja savu vecumu. Tonijs, protams, neap­tvēra to, kas viņiem visiem bija kopīgs. Neviens no bēr­niem, kas atradās šajā siltajā un mitrajā pagrabā, vēl nebija sasniedzis pusaudža gadus.

Laipnā dāma nosēdināja viņu uz sola pie sienas un pasauca klusējošu kalponi, kas atnesa karstas šoko­lādes krūzi no katliņa uz dzelzs plīts. Tonijs apēda savu pārpalikušo pīrādziņu un dzēra karsto, saldo šķidru­mu, nepievērsdams daudz uzmanības apkārtnei. Arī pārējie nelikās par viņu ne zinis viņš bija pārāk sīks, lai būtu bīstams, un pārāk flegmātisks, lai būtu intere­sants upuris.

Kāds cits zēns uzdeva šo dabisko jautājumu:

Hei, kundzīt! Kāpēc jūs mūs visus esat te atvedusi?

Tas bija huligāniska izskata palaidnis ar šokolādes paliekām uz augšlūpas, un viņa dēmons bija izdēdējusi melna žurka. Dāma stāvēja pie durvīm un sarunājās ar staltu viru, kas izskatījās pēc kuģa kapteiņa. Kad sie­viete pagriezās, lai atbildētu, šņācošās petrolejas gais­mā viņa izskatījās tik eņģeliska, ka visi bērni apklusa.

Mums ir vajadzīga jūsu palīdzība, viņa teica. Jums taču nekas nebūs pretī mums palīdzēt?

Neviens nespēja izdvest ne vārda. Visi blenza uz sie­vieti, pēkšņi sakautrējušies. Nekad agrāk viņi nebija redzējuši tādu dāmu viņa bija tik gracioza un mīļa, un laipna, ka bērni nespēja noticēt savai laimei. Lai ko arī viņa lūgtu, tie pakalpotu ar prieku, lai tikai varētu baudīt dāmas klātbūtni vēl mazliet ilgāk.

Sieviete paziņoja, ka viņi dosies ceļojumā. Bērni da­būs siltu apģērbu un kārtīgu ēdienu. Tie, kuri vēlēsies, varēs nodot ziņu savām ģimenēm, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Kapteinis Magnusons drīz vien viņus ņems uz sava kuģa klāja, reizē ar paisumu viņi izbrauks jūrā un dosies uz ziemeļiem.

Tad tie daži, kuri vēlējās nosūtīt ziņu uz tām mājām, kas nu viņiem bija, sasēdās ap skaisto kundzi, un viņa pierakstīja bērnu diktēto. Beigās sieviete ļāva tiem uzvilkt neveiklu X lapas apakšā, salocīja aprakstīto papīru un ielika smaržīgā aploksnē, uz kuras uzrakstīja nodiktēto adresi. Tonijs arī būtu gribējis aizsūtīt kādu ziņu, bet viņam bija pamatotas aizdomas, ka māte neprot lasīt. Zēns paraustīja dāmu aiz lapsādas kažoka piedurknes un pačukstēja, ka viņš tikai vēloties mātei paziņot, kurp dodas, un viss. Kundze pielieca tuvāk savu graciozo galviņu nelabi smakojošajam puišelim un uzklausīja viņu, tad pamāja un apsolīja ziņu nodot.

Un tad bērni sanāca kopā, lai atvadītos. Zeltspalvainais dēmons noglāstīja visus viņu dēmonus, un tie savukārt pieskārās lapsādai vai nu laimīgam ceļam, vai lai šādi smeltos spēku, cerību un veiksmi no skaistās kundzes. Viņa novēlēja bērniem laimīgu ceļu un nodeva tālāk plikpaurainā kapteiņa gādībā; tas viņus uzveda uz mola, pie kā bija pietauvots tvaikonis. Debesis bija satumsušas, upē šūpojās gaismas klājiens. Dāma stāvēja uz mola un māja, līdz izzuda viņu skatieniem.

Bērni no graustu rajoniem bija viegli aizvilināmi, tomēr ļaudis beidzot to sāka pamanīt, un policija uz­sāka aktīvu pretdarbību. Kādu laiku šādus aizvilināšanas gadījumus nemanīja. Tomēr baumas bija paklī­dušas un mazpamazām auga un izplatījās. Kad pēc kāda laika pāris bērnu pazuda gan Norvičā, gan Šefīldā, gan Mančestrā, turienes ļaudis, kad bija dzir­dējuši par pazušanas gadījumiem citviet, pievienoja aizvien jaunu informāciju, un šī lieta vērsās plašumā.

Tā radās nostāsti par mistisku noziedznieku grupu, kas aizvilina bērnus. Daži stāstīja, ka šo grupu vada skaista lēdija, citi —, ka slaids vīrietis ar sarkanām acīm, bet trešie minēja kādu jaunieti, kurš stāstījis jo­kus un dziedājis saviem upuriem, un tie sekojuši viņam kā paklausīgu aitu bars.

Viedokļi dalījās par to, uz kurieni bērni tiek vesti. Daži teica, ka uz elli, uz pazemi, uz brīnumzemi. Citi -, ka bērnus tur fermā un baro, lai pēc tam apēstu. Stās­tīja arī, ka bērnus savāc un pārdod bagātajiem tatā­riem… Runāja visādi…

Bet jautājumā par šo neredzamo nolaupītāju vārdu valdīja vienprātība. Viņus vai nu sauca tajā, vai nepie­minēja nemaz, un runāt par nolaupītājiem it sevišķi, ja atradās mājās, drošībā, vai Džordanas koledžā, bija brīnišķīgi. Vārds, kas visiem likās ļoti piemērots, kaut gan neviens nezināja, kāpēc, bija Gobleri.

-   Nepaliec ilgi ārā, vai arī Gobleri tevi noķers!

-    Mana māsīca no Northemptonas pazīst kādu sie­vieti, kuras mazo puisēnu paņēma Gobleri…

-   Gobleri bijuši Stretfordā. Runā, ka viņi dodoties uz dienvidiem!

Un neizbēgami:

-   Spēlēsim bērnos un Gobleros!

Tā Lira teica Rodžeram, Džordanas koledžas vir­tuves zēnam. Viņš būtu ar mieru sekot viņai uz pa­saules malu.

-   Kā to spēlē?

-    Tu paslēpsies, bet es tevi atradīšu un aizmānīšu prom tieši tā, kā to dara Gobleri.

-    Tu jau nezini, ko viņi dara. Viņi varbūt vispār tā nemaz nedara.

-   Tu no viņiem baidies, meitene teica. Es redzu.

-   Nebaidos vis. Katrā gadījumā, es viņiem neticu.

-    Es gan ticu, Lira noteikti apgalvoja. Bet arī es no viņiem nebaidos. Es vienkārši daru to pašu, ko mans tēvocis, kad pēdējoreiz bija atbraucis uz Džordanu. Es viņu satiku. Tēvocis bija atpūtas telpā, un tur bija ari kāds viesis, kurš slikti uzvedās. Mans tēvocis tikai nikni uz viņu paskatījās, un šis cilvēks nokrita zemē beigts uz vietas, ar putām uz lūpām.

-   Nu nē, Rodžers šaubījās. — Virtuvē neviens par to neko neteica. Turklāt tev nav atļauts ieiet atpūtas telpā.

— Protams. Kaut ko tādu jau nu viņi kalpiem ne­stāstīs. Bet es esmu bijusi atpūtas telpā jā. Neapšau­bāmi mans tēvocis vienmēr tā rīkojas. Tā viņš izdarīja ar tiem tatāriem, kas reiz viņu notvēra. Tatāri sasēja viņu un taisījās uzšķērst, bet, kad ar nazi pienāca pir­mais vīrs, mans tēvocis tikai paskatījās uz viņu, un šis nokrita beigts. Tad nāca otrs, un ar to notika tas pats; tā beigu beigās bija palicis tikai viens. Mans tēvocis teica, ka atstās viņu dzīvu, ja viņš to atsietu. Tatārs tā arī izdarija, bet mans tēvocis vienalga viņu nogalināja lai pārmācītu.

Rodžers šim stāstam ticēja vēl mazāk nekā Gobleriem, bet tas bija pietiekami labs spēlei, tāpēc viņi pārmaiņus bija gan lords Ezriels, gan nonāvējamie tatāri un par putām izmantoja saldējuma piciņas.

Tomēr tas nebija tas. Lira joprojām vēlējās spēlēt Gobleros, tāpēc viņa aizvilināja Rodžeru lejā uz vīna pagrabiem; tur viņi iekļuva ar sulaiņa rezerves atslēgu palīdzību. Viņi ložņāja zem lielajām velvēm, kur zem gadsimtu veciem zirnekļu tīkliem gulēja koledžas sla­venā tokajieša, kenerija, burgundieša un brandavīna pudeles. Virs viņiem pacēlās senas akmens arkas, ko balstīja tik resnas kolonnas kā desmit koki kopā. Zem kājām gulēja neregulāras formas akmens plāksnes, un pie visām sienām bija iekārtoti plaukti, cits virs cita, aizpildīti ar pudelēm un mucām. Redzamais bija apbrī­nas vērts. Atkal aizmirsuši par Gobleriem, abi bērni uz pirkstgaliem zagās no viena gala līdz otram, ar sveci trīcošajās rokās ielūkojoties katrā tumšajā stūrī, un Lirai aizvien vairāk uzmācās doma: interesanti, kā garšo vīns?

To bija pavisam viegli uzzināt. Lira, par spīti Rodžera dedzīgajam protestam, izvēlējās visvecāko, savītāko, zaļāko pudeli, kādu vien varēja atrast, un, tā kā pie rokas nebija nekā, ar ko izvilkt korķi, nosita pudeles kakliņu. Ieritinājušies vistālākajā kaktā, viņi malkoja skurbinošo, tumšsarkano dzērienu, apsvērdami, kad tas varētu iedarboties un ko viņi teiks par to, kur bijuši. Lirai diez ko nepatika vīna garša, tomēr viņa nevarēja noliegt, ka tā ir lieliska un ļoti bagātīga. Visinte­resantākais bija vērot viņu abu dēmonus likās, ka tie pamazām apstulbst — krīt gar zemi, ķiķinās bez iemesla, maina veidolus, kļūstot par visfantastiskākajām būt­nēm, un katrs cenšas būt šausmīgāks par otru.

Beidzot arī bērni gandrīz vienlaicīgi atklāja, ko no­zīmē būt piedzērušam.

-   Vai tiešām viņiem tas patiki elsa Rodžers, kārtīgi izvēmies.

-   Jā, — teica Lira, būdama tādā pašā dūšā. Un man arī patīk, viņa spītīgi noteica.

Lira no notikušā neko nemācījās, izņemot to, ka spēlēšana Gobleros ved uz dažādām interesantām vie­tām. Meitene atcerējās: tēvocis viņu pēdējā tikšanās reizē bija teicis, ka virszemē atrodas tikai neliela kole­džas daļa, un sāka pētīt pagrabu. Kā milzīga sēne, ku­ras sakņu sistēma zarojas hektāriem tālu, Džordanas koledža (virszemē iespiesta starp Sv. Mihaela koledžu no vienas un Gabriela koledžu no otras puses un Uni­versitātes bibliotēku aizmugurē) kaut kad viduslaikos bija sākusi plesties zem zemes. Tuneļi, šahtas, velves, pagrabi un kāpnes bija tā izdobuši zemi zem Džordanas koledžas un vairākiem simtiem jardu ap to, ka pazemē bija gandrīz vairāk gaisa nekā virszemē, Džordanas koledža stāvēja uz tādām kā akmens putām.

Un nu, kad Lirai bija uznākusi vēlme to izpētīt, mei­tene pameta savu iemīļoto uzturēšanās vietu, savus koledžas jumtu "Alpus", un kopā ar Rodžeru ienira šajā pazemes pasaulē. Spēlēšana Gobleros bija pārvērtusies par Gobleru medībām, jo kas gan varēja būt ticamāk par to, ka nolaupītāji droši vien glūnēja uz viņiem no savas zemzemes paslēptuves?

Un tā kādu dienu Lira un Rodžers iekļuva kapenēs zem kapelas. Šeit paaudžu paaudzēs tika apbedīti ko­ledžas zinātnieki, visi apkaltos ozolkoka zārkos ak­mens sienu nišās. Pie katras piemiņas vietas bija ak­mens plāksne ar vārdu uz tās.

SAIMONS LEKLERKS, direktors 1756-1789 Cerebaton Dusi mierā

-   Ko tas nozīmē? Rodžers jautāja.

-    Kreisajā pusē ir viņa vārds, bet labajā kaut kas romiešu valodā. Pa vidu gadu skaitļi, kas norāda, kurā laika posmā viņš bijis direktors. Tas otrs vārds droši vien ir viņa dēmona vārds.

Viņi gāja tālāk zem klusajām velvēm, mēģinot izlasīt citus uzrakstus:

FRANCIS LUISS, direktors 1748-1765 Zohariel

Dusi mierā

IGNACIJS KOLS, direktors 1745-1748 Musca Dusi mierā

Lirai šķita interesanti, ka uz katra zārka bija misiņa plāksnīte ar dažādu būtņu attēliem: tur bija gan ķir­zaka, gan skaista sieviete, gan čūska, gan pērtiķis. Meitene aptvēra, ka tie ir mirušo cilvēku dēmoni. Kad cilvēki kļūst pieauguši, viņu dēmoni vairs nevar mainīt izskatu un pieņem vienu konkrētu veidolu.

-   Tajos zārkos noteikti ir skeleti! nočukstēja Rodžers.

-    Sairuši miesa, čukstēja Lira. Un visādi tārpi ložņā viņu acu caurumos.

-   Tur apakšā noteikti ir spoki, Rodžers viegli nosku­rinājās.

Pirmo kapeņu priekšā viņi atklāja gaiteni, kuram gar sienām bija akmens plaukti. Ik plaukts bija sa­dalīts kvadrātveida nodalījumos, kuros katrā atradās galvaskauss.

Rodžera dēmons bija cieši iespiedis asti kājstarpē un drebēdams kļāvās zēnam klāt, klusi iekaucoties.

-   Kuš! zēns to apsauca.

Lira neredzēja Panteleimonu, bet zināja, ka dēmons kodes veidolā atrodas viņai uz pleca un, iespējams, arī drebinās.

Meitene pastiepa roku un uzmanīgi izņēma tuvāko galvaskausu no tā atdusas vietas.

-   Ko tu dari? Rodžers iesaucās. Tu nedrīksti tos aizskart.

Lira viņā neklausījās un grozīja galvaskausu uz visām pusēm. Pēkšņi kaut kas izkrita no cauruma tā pamatnē, izslīdēja viņai caur pirkstiem, aizripoja pa zemi, un viņa gandrīz vai izmeta galvaskausu no rokām.

-   Tā ir monēta! iesaucās Rodžers, paceldams priekš­metu. Varbūt dārglieta!

Zēns pacēla to sveces gaismā, un abi lielām acīm pētīja. Tā nebija monēta, bet neliels, apaļš bronzas ga­baliņš, uz kura bija dziļi iegravēts kaķa attēls.

-   Tāds pats kā uz zārkiem, Lira teica. Tas ir dē­mons. Noteikti.

-   Labāk liec to atpakaļ, Rodžers satraukti noteica. Lira apgrieza galvaskausu otrādi, iemeta bronzas ga­baliņu atpakaļ tur, kur tas bija stāvējis, un atlika atpa­kaļ uz plaukta. Arī abos pārējos galvaskausos bērni atrada to īpašnieku dēmonu simbolus, kas liecināja, ka viņi bija kopā ar saviem saimniekiem arī pēc nāves.

-    Kā tu domā: kas šie bija savas dzīves laikā? Lira jautāja. — Droši vien zinātnieki, man šķiet. Zārkā gulda vienīgi direktorus. Droši vien, gadsimtiem ejot, vairs nebija vietas, kur zinātniekus apbedīt, tāpēc viņiem tikai nogrieza galvas un novietoja šeit. Bet tā jau arī ir pati svarīgākā ķermeņa daļa.

Goblerus Lira un Rodžers neatrada, bet katakombās zem kapelas viņi pavadīja visu dienu. Tad Lirai ienāca prātā izstrādāt joku, samainot dēmonu simbolus mirušo galvaskausos. Panteleimons tādēļ tā saniknojās, ka pār­vērtās par sikspārni un lidinājās augšup un lejup, nejauki brēkdams un vēcinādams spārnus viņai sejā, bet meitene neņēma dēmonu vērā tas bija pārāk labs joks, lai atstā­tu to nedarītu. Tomēr vēlāk viņa par to dabūja samaksāt. Naktī, guļot savā mazajā istabiņā divpadsmitās ieejas galā, meitene redzēja murgus un kliegdama pamodās, skatot trīs baltos paltrakos satinušās būtnes, kas stāvēja pie viņas gultas un ar saviem kaulainajiem pirkstiem rādīja uz viņu, tad novilka kapuces un demonstrēja asiņo­jošus stumbeņus vietās, kur vajadzēja būt galvām. Vienīgi tad, kad Panteleimons kļuva par lauvu un viņiem uzrūca, rēgi atkāpās cauri sienai. Redzamas palika tikai viņu rokas, tad raupjās plaukstas, tad pirksti, kas locījās, līdz viss izzuda pavisam. Pirmais, ko Lira nākamajā rītā izdarīja, viņa metās uz katakombām, atlika atpakaļ dēmonu simbolus īstajos galvaskausos un tad nočukstēja: Piedodiet! Piedodiet!

Katakombas bija daudz lielākas nekā vīna pagrabi, bet arī tās nebija bezgalīgas. Kad Lira un Rodžers tur bija izložņājuši visus kaktus un pārliecinājušies, ka Gobleru katakombās nav, viņi pievērsās kam citam. Pirms tam gan bērnus noķēra sludinātājs, kad viņi lavījās ārā no kapenēm, un iesauca atpakaļ kapelā.

Sludinātājs bija korpulents, pavecs vīrs, pazīstams kā tēvs Heists. Viņš kapelā vadīja dievkalpojumus, slu­dināja un uzklausīja grēksūdzes. Kad Lira bija mazā­ka, mācītājs bija norūpējies par viņas garīgo labklā­jību, bet vīru satrieca meitenes ļaunprātīgā vienal­dzība un nepatiesās grēksūdzes. Viņš bija nospriedis, ka garīgajai dzīvei viņa ir bezcerīga.

Izdzirdējuši tēva Heista saucienu, Lira un Rodžers negribīgi pagriezās un, kājas pa zemi vilkdami, devās atpakaļ plašajā, krēslainajā kapelā, kur oda pēc pelēju­ma. Svētbilžu priekšā liesmoja svecītes; no attālajām ērģelēm varēja dzirdēt klusu klaboņu, laikam tur kaut ko remontēja; baznīcas kalpotājs spodrināja misiņa tāfeli. Tēvs Heists māja caur sakristejas durvīm.

Kur jūs bijāt? — viņš jautāja. Es jau vairākas rei­zes esmu redzējis jūs te ienākam. Ko jūs šeit darāt?

Viņa balsī nebija nosodījuma. Likās, ka vīrs ir patiesi ieinteresēts. Viņa dēmons no saviem augstumiem uz saimnieka pleca šaudīja ķirzakas mēlīti viņu virzienā.

Lira atteica: Mēs gribējām lejā apskatīt kapenes.

-   Kādēļ?

-   Nu… tie zārki. Mēs gribējām redzēt visus zārkus, viņa atbildēja.

-   Bet kāpēc?

Meitene paraustīja plecus. Tā Lira darīja vienmēr, kad kāds no viņas neatlaidās.

-   Un tu, viņš turpināja, pievērsdamies Rodžeram. Rodžera dēmons pielabinādamies nervozi pavicināja savu terjera asti. Kā tevi sauc?

-   Rodžers, tēvs.

-   Ja tu esi kalpotājs, kur tu strādā?

-   Virtuvē, tēvs.

-   Vai tev tagad nav jābūt tur?

-   Ir, tēvs.

-   Nu tad žigli.

Rodžers pagriezās un aizskrēja. Lira lēnām mīņājās no vienas kājas uz otru.

-   Kas attiecas uz tevi, Lira, tēvs Heists teica, es priecājos, ka tevi interesē, kas atrodas kapelā. Tu esi laimīgs bērns, jo vari izbaudīt visu šo vēsturisko vidi, kas ir tev apkārt.

-   Mm, Lira atteica.

-    Bet es brīnos par tavu draugu izvēli. Vai tu jūties vientuļa?

-   Nē, viņa teica.

-   Vai tu… Vai tu ilgojies pēc citu bērnu sabiedrības? -Nē.

-    Ar to es nedomāju virtuves zēnu Rodžeru. Es domāju tādus bērnus kā tevi. Augstdzimušus bērnus. Vai tu vēlētos ar tādiem satikties?

-Nē.

-   Bet varbūt ar citam meitenem… -Nē.

-   Redzi, mēs negribam tev atņemt parastos bērnības priekus un nodarbošanās. Man dažreiz liekas, ka tev droši vien jājūtas vientuļai šeit vecu zinātnieku vidū, Lira. Vai tā ir?

-Nē.

Sludinātājs, savijis pirkstus, bungāja vienu īkšķi pret otru, nevarēdams izdomāt, ko vēl lai stūrgalvīga­jam bērnam pajautā.

-   Ja tevi kas nomāc, viņš visbeidzot teica, — tu zini, ka vari nākt pie manis un izrunāties. Es ceru, tu zini, ka vienmēr drīksti to darīt.

-   Jā, Lira teica.

-   Vai tu lūgšanas skaiti? -Jā.

-   Laba meitene. Labi, skrien nu.

Ar vāji slēptu atvieglojumu Lira pagriezās un aizgāja.

Neatradusi Goblerus pazemē, Lira atkal atgriezās ielās. Tur meitene jutās kā mājās.

Visbeidzot, kad viņa jau bija zaudējusi interesi par Gobleriem, tie ieradās Oksfordā.

Pirmoreiz Lira par viņiem izdzirdēja tad, kad pazīs­tamai ģiptiešu ģimenei pazuda bērns.

Tas notika ap zirgu tirgus laiku, kad kanālā drūz­mējās šauras laiviņas, kurās bija gan strādnieki, gan tirgoņi, gan ceļotāji. Kuģu piestātnēs ostas rajonā Džeriko mirdzēja spoži iemaukti, skanēja pakavu dipoņa un kaulēšanās troksnis. Lirai vienmēr bija paticis zirgu tirgus, tāpat ari iespēja slepus pajādelēt ar kādu pavirši pieskatītu kumeļu, te bija neierobežotas iespējas visādiem piedzīvojumiem.

Šogad Lirai bija lieli plāni. Spārnota par pagājušā gada veiksmīgo laivas sagrābšanu, šoreiz meitene bija nolēmusi kārtīgi pavizināties, pirms tiks izmesta laukā. Ja viņa kopā ar saviem labākajiem draugiem no koledžas virtuvēm varētu aizkļūt līdz Ebingdonai, tad nu gan izceltos jukas!

Bet šogad nekādas cīņas nesanāca. Kad viņi rīta saulē kopā ar pāris zeņķiem pastaigājās gar Portmedovas laivu piestātni, viens otram padodami nozagtu cigareti un lielīgi pūzdami dūmus, pēkšņi atskanēja raudas. Meitene pazina šo balsi.

-   Nu, ko tu esi viņam izdarījis, tu, stulbais kretīn?

Tā bija varena sievietes balss, tādas sievietes, kurai

plaušas no dzelzs taisītas. Lira tūlīt pat viņu pazina tā bija Ma Kosta, kas Lirai kādas pāris reizes bija pa­matīgi iebelzusi, toties kādas trīs reizes pacienājusi ar karstu ingveralu. Ma Kostas ģimene bija ievērojama ar savu krāšņo un grandiozo laivu. Viņa bija ģiptiešu ka­raliene, un Lira ļoti apbrīnoja Ma Kostu, tomēr kopš kāda laika meitene piesargājās no viņas, jo tieši Ma Kostas laivu viņa bija nolaupījusi.

Viens no Liras biedriem, izdzirdējis kņadu, automā­tiski paķēra akmeni, bet Lira teica: Met to zemē. Viņa ir satrakojusies. Viņa var pārlauzt tavu mugurkaulu kā kociņu.

Patiesībā Ma Kosta drīzāk izskatījās uztraukusies nekā dusmīga. Vīrs, uz kuru viņa kliedza, zirgu tir­gotājs, raustīja plecus un plātīja rokas.

-   Nu, es nezin'… — viņš teica. — Viņš tikko te bija un izbija. Es neredzēju, kur viņš palika.

-   Viņš taču tev palīdzēja! Viņš turēja tavus nolādē­tos zirgus!

-   Nu, viņam taču bija jābūt savā vietā, ko? Aizmukt pašā darba vidū…

Tirgotājs aprāvās, jo Ma Kosta pēkšņi viņam pa­matīgi iebelza pa galvu. Tam sekoja tādi lāstu plūdi un pļaukas, ka viņš sāka kliegt un metās bēgt. Citi zirgu tirgoņi blakus sāka ņirgāties, un kāds tramīgs kumeļš izbijies sacēlās pakaļkājās.

-   Kas tur notiek? — Lira vaicāja kādam ģiptiešu zē­nam, kurš blenza ar pavērtu muti. Par ko viņa tā niknojas?

-   Par savu bērnu, — zēns atteica. Par Billiju. Viņa laikam domā, ka to pievākuši Gobleri. Tas tiešām ir iespējams. Es pats viņu neesmu redzējis kopš…

-   Gobleri? Vai tad viņi ir Oksfordā?

Ģiptiešu zēns pagriezās un pasauca draugus, tie visi vēroja Ma Kostu.

-   Viņa nezina, kas ir noticis! Viņa nezina, ka Gobleri ir šeit!

Kādi seši švaļi nicinoši pagriezās pret Liru, un mei­tene nometa cigareti zemē kā mājienu, ka ir gatava cīņai.

Visi dēmoni uzreiz kareivīgi saslējās katru bērnu aizstāvēja ilkņi, nagi vai uzbozta spalva, bet Pantelei­mons, nicinoši novērtēdams šo ģiptiešu dēmonu ierobe­žoto fantāziju, izslējās kā pūķis medību suņa lielumā.

Pirms visi iesaistījās cīņā, vidū iejaucās Ma Kosta, noslaucīdama no ceļa divus ģiptiešu zēnus un nostā­damās Liras priekšā kā cīņu sporta dalībniece.

-    Tu esi viņu redzējusi? ģiptiete Lirai noprasīja. Tu esi redzējusi Billiju?

—    Nē, Lira atteica. Mēs tikko atnācām. Billiju ne­esmu redzējusi jau mēnešiem.

Ma Kostas dēmons riņķoja spirgtajā gaisā virs viņas galvas. Tas bija vanags, kura dzeltenās acis nemirk­šķinot šaudījās uz visām pusēm. Lira bija nobijusies. Neviens nekad neuztraucās, ja bērns pazuda uz pāris stundām, katrā ziņā ne jau ģiptieši. Noslēgtajā ģip­tiešu laivu pasaulītē visi bērni vecākiem bija dārgi un ļoti mīlēti, un māte zināja: ja bērns kaut kur bija nozudis no viņas acīm, tad tepat jau mazo uzmanīs kāda cita mamma tas bija pats par sevi saprotams.

Bet te nu stāvēja ģiptiešu karaliene Ma Kosta šaus­mās par pazudušu bērnu. Kas šeit īsti notiek?

Ma Kosta bērniem pārlaida neko neredzošu ska­tienu, pagriezās un cauri pūlim steberēja uz piestātni, saukdama savu dēlu. Bērni pagriezās cits pret citu, naids viņu sejās bija zudis, redzot mātes sirds ciešanas.

-   Kas tie Gobleri tādi ir? jautāja Saimons Pārslovs, viens no Liras biedriem.

Kāds ģiptiešu zēns atbildēja: Tu taču zini. Tie, kas zog bērnus pa visu valsti. Viņi ir pirāti…

-    Viņi nav pirāti, izlaboja kāds cits. Viņi ir ka­nibāli. Tāpēc jau viņus sauc par Gobleriem.

—Viņi ēd bērnus? jautāja viens no Liras uztica­mākajiem draugiem Hjū Lovets, virtuves zēns no Sv. Mihaela koledžas.

—To neviens nezina, — teica pirmais ģiptiešu zēns. Gobleri savāc bērnus, un pēc tam neviens vairs viņus nav redzējis.

-   Mēs visi to zinām, Lira teica. Mēs spēlējam bēr­nos un Gobleros jau mēnešiem ilgi varu derēt -, vēl pirms jūs to sākāt. Bet varu derēt, ka neviens nav viņus redzējis.

-   Viņi ir, iebilda kāds zēns.

-    Kuri tad? Lira neatlaidās. Vai jūs esat viņus redzējuši? Kā jūs zināt, ka tas nav tikai viens cilvēks?

-    Čārlijs redzēja viņus Benberijā, teica kāda ģip­tiešu meitenīte. Viņi atnāca un sarunājās ar vienu kundzi, kamēr kāds cits vīrietis dārzā savāca viņas dēlu.

-   Jā, novilka Čārlijs, ģiptiešu puika. Es redzēju, kā viņi to izdarīja!

-   Kādi šie izskatījās? Lira jautāja.

-    Nu… Es jau viņus tā kārtīgi nemaz neredzēju, Čārlijs teica. Es tikai redzēju viņu mašīnu, zēns piebilda. Viņi atbrauca baltā kravas auto, ielika mazo puiku mašīnā un ātri aizbrauca.

-   Bet kāpēc viņus sauc par Gobleriem [2] ? Lira jautāja.

-    Tāpēc, ka viņi ēd bērnus, atbildēja pirmais ģip­tiešu zēns. To mums kāds pateica Northemptonā. Viņi arī tur ir bijuši. Tā meitene no Northernptonas, kurai paņēma brāli, stāstīja, ka vīrs, kurš to izdarīja, bija teicis, ka viņš puiku apēdīs. Visi to zina. Gobleri viņu aprīs.

Blakus stāvošā ģiptiešu meitenīte skaļi ieraudājās.

-   Tā ir Billija māsīca, Čārlijs teica.

Lira jautāja: Kurš pēdējais redzēja Billiju?

-    Es, atsaucās kāds pusducis balsu. Es redzēju, ka viņš tur Džonija Fiorelli veco zirgu es viņu redzēju pie saldumu pārdevēja es redzēju, ka viņš šūpojas uz celtņa…

Izvērtējot visu teikto, Lira aprēķināja, ka pēdējoreiz Billijs redzēts ne vēlāk kā pirms divām stundām.

-    Tātad, meitene teica, kādubrīd pēdējo divu stundu laikā šeit ir bijuši Gobleri…

Visi paskatījās apkārt, un, par spīti siltajai saulei, pārpildītajai piestātnei, pazīstamajām darvas, zirgu un tabakas smaržām, viņus pārņēma drebulis. Trakākais bija tas, ka, tā kā neviens nezināja, kā Gobleri izska­tās, tas varēja būt jebkurš. Tā Lira to paskaidroja pār­biedētajiem bērniem, kas nu visi gan meitenes biedri, gan ģiptiešu bērni bija viņas varā.

-    Gobleri ir spiesti izskatīties kā parasti cilvēki, ci­tādi viņus uzreiz atpazītu, meitene paskaidroja. Ja viņi nāktu tikai naktī, tad varētu izskatīties vienalga kā. Bet, tā kā viņi ierodas dienā, tiem jāizskatās tāpat kā visiem. Tāpēc ikviens no šiem ļaudīm var būt Goblers…

-   Šie nav viņi, kāda ģiptiete nepārliecinoši novilka.

-   Es te visus pazīstu.

-     Labi, šie ne, bet jebkurš cits gan, Lira teica.

-   Ejam viņus meklēt! Gobleriem ir balta kravas mašīna!

Tas strauji papildināja pūli. Drīz vien viņiem pie­biedrojās citi meklētāji, un jau pēc brīža trīsdesmit vai vairāk ģiptiešu bērnu skraidīja no viena piestātnes gala uz otru, ielūkojās staļļos, rāpelēja pa ostas celt­ņiem un torņiem, lēca pār žogu plašajā pļavā. Kādi piecpadsmit vienlaicīgi šūpojās uz vecā trošu tiltiņa virs zaļajiem ūdeņiem, kā arī pilnā sparā drāzās pa šaurajām Džeriko ieliņām, starp mazajām ķieģeļu mā­jiņām ar terasēm un pat ieskrēja lielajā Sv. Barnabas Ķīmiķa kapelā ar kvadrātveida torni. Puse no viņiem nezināja, kas tiek meklēts, un, lai gan tas bija tikai joks, tie bērni, kas bija tuvāki Lirai, izjuta patiesas bailes un bažas ik reizi, kad ieraudzīja kādu vientuļu stāvu alejā vai kapelas krēslā, vai tas nebija Goblers?

Protams, tie nebija viņi. Visbeidzot, negūstot panā­kumus un Billija reālās pazušanas šausmu ēnai slīgstot pār visiem, bērnu entuziasms noplaka. Kad Lira un viņas koledžas draugi, vakariņu laikam tuvojoties, atstāja Džeriko, viņi ieraudzīja ģip tiešus pulcējamies piestātnē bla­kus vietai, kur bija noenkurojusies Kostas laiva. Dažas sievietes skaļi raudāja, un vīrieši bija sapulcējušies naidī­gos bariņos. Viņu dēmoni bija saniknoti, tie nervozi lidi­nājās apkārt vai uzrūca cilvēku mestajām ēnām.

-    Varu derēt, ka Gobleri neuzdrošinātos uz šejieni nākt, Lira teica Saimonam Pārslovam, kad viņi pār­kāpa Džordanas koledžas lielā vestibila slieksni.

-   Nē, — zēns nepārliecinoši noteica. — Bet es zinu, ka tirgū ir pazudis bērns.

-   Kurš tad? Lira prasīja. Meitene pazina lielāko daļu tirgus rajona bērnu, bet nebija neko par to dzirdējusi.

-   Džesija Reinoldsa, tā no seglinieka ģimenes. Vakar uz slēgšanas laiku viņas tur nebija, kaut gan meitene bija aizgājusi vienīgi pakaļ kādai zivij tēvam vakari­ņās. Džesija tā arī neatgriezās, un neviens viņu vairs nav redzējis. Viņi pārmeklēja visu tirgu un meklēja arī visur citur.

-    Es par to neko nezinu! — Lira sašutusi iesaucās. Meitene nevarēja ciest, ja viņas "pavalstnieki" kaut ko nepavēstīja uzreiz pēc notikušā.

-    Nu, bet tas bija tikai vakar. Varbūt viņa ir jau at­radusies.

-   Iešu pajautāšu, Lira teica un izgāja ārā.

Bet meitene vēl nepaspēja iziet pa vārtiņiem, kad durvju sargs viņu apturēja.

-   Ei, Lira! Tu šovakar nekur vairs nedrīksti iet. Di­rektora pavēle.

-   Kāpēc ne?

-   Es jau teicu, ka tāda ir direktora pavēle. Viņš pie­kodināja: kad tu būsi atpakaļ, lai tevi vairs nekur nelaiž.

-   Nu tad noķer mani! Lira attrauca un izšāvās ārā, pirms vēl vecais vīrs iespēja viņai sekot.

Viņa skrēja pa šauro ieliņu lejup pa aleju, kur furgo­nos tika iekrautas preces no iekšējā tirdziņa. Tas bija slēgšanas laiks, bija palikuši vairs tikai daži furgoni, bet pie centrālajiem vārtiem pretī Sv. Mihaela koledžas augstajai akmens sienai stāvēja jauniešu bariņš. Viņi smēķēja un sarunājās. Vienu no tiem Lira pazina un apbrīnoja, jo šis sešpadsmitgadnieks varēja aizspļaut tālāk par visiem. Tāpēc meitene piegāja klāt un paze­mīgi gaidīja, kad puisis viņu pamanīs.

-   Nu? Ko tu gribi? viņš visbeidzot jautāja.

-   Vai Džesija Reinoldsa ir pazudusi?

-   Jā. Kāpēc tu jautā?

-   Tāpēc, ka ģiptiešu puika arī šodien pazuda, tā, lūk.

-   Tie ģiptieši jau vienmēr pazūd. Pēc katra zirgu tir­gus viņi pazūd.

-   Tāpat kā zirgi, piebilda kāds viņa draugs.

-    Šoreiz ir citādi, Lira teica. Pazudis bērns. Mēs viņu meklējām visu pēcpusdienu, un pārējie bērni runā, ka puiku paņēmuši Gobleri.

-Kas?

-   Gobleri, meitene atbildēja. Vai tad jūs neko ne­esat dzirdējuši par Gobleriem?

Tas bija jaunums arī pārējiem zēniem, un viņi, iz­mēzdami pa kādam lamuvārdam, uzmanīgi klausījās Liras stāstītajā.

-   Gobleri, teica Liras paziņa, kura vārds bija Diks. Tas ir stulbi. Tie ģiptieši vienmēr tic visādām muļ­ķībām.

-   Viņi stāstīja, ka pirms pāris nedēļām Gobleri bijuši Benberijā, Lira neatlaidās, un paņēmuši piecus bēr­nus. Iespējams, ka tagad viņi ieradušies Oksfordā pēc mūsējiem. Džesiju būs sagrābuši Gobleri.

-Arī Kouleja ielā bija pazudis bērns, teica viens no zēniem. Tagad es to atceros. Vakar bija atnākusi mana tante viņa tirgo zivis un ceptus kartupeļus no furgona, un viņa bija par to dzirdējusi… Kāds mazs zēns, jā, jā… Es gan neko nezinu par Gobleriem. Tā ir fantāzija, tie Gobleri. Pasaciņa.

-    Nē, īstenība! Lira teica. Ģiptieši ir viņus re­dzējuši. Viņi uzskata, ka Gobleri apēd notvertos bērnus un…

Meitene aprāvās teikuma vidū, jo kaut kas pēkšņi bija iešāvies viņai prātā. Tajā savādajā vakarā, kad Lira paslēpusies sēdēja atpūtas telpā, lords Ezriels de­monstrēja diapozitīvu, kurā kāds vīrs turēja rokā nūju. To bija apstarojis plašs gaismas kūlis, un aiz vīrieša bija stāvējis kāds sīks, mazāk apgaismots stāvs pēc tēvoča vārdiem, bērns. Tad kāds pajautāja, vai tas ir ievainots bērns, bet viņas tēvocis atbildēja noliedzoši, — lūk, kas. Lira aptvēra, ka ievainots nozīmēja nodurts…

Un tad viņai pēkšņi pamira sirds: kur bija Rodžers?

Viņa nebija redzējusi zēnu kopš paša rīta…

Pēkšņi Lirai kļuva baisi. Panteleimons mazas lauviņas veidolā ielēca meitenei rokās un iegaudojās. Viņa atvadījās no jauniešiem un steidzās atpakaļ uz Tērlas ielu, tad pilnos auļos skrēja uz Džordanas koledžu, kur caur durvīm ievēlās sekundi pirms dēmona, kurš nu bija pieņēmis geparda veidolu.

Durvju sargam bija svētsvinīga sejas izteiksme.

-   Biju spiests piezvanīt direktoram un visu izstāstīt, viņš teica. Viņš nemaz nebija priecīgs. Es ne par kādu naudu negribētu būt tavā vietā.

-   Kur ir Rodžers? viņa uzstājīgi jautāja.

-   Es viņu neesmu redzējis. Rodžers arī dabūs. Ak vai, kad misters Kostons viņu noķers…

Lira metās uz virtuvi un nokļuva karstā, trokšņainā, tvaiku pilnā kņadā.

-   Kur ir Rodžers? viņa kliedza.

-   Ej nost, Lira! Mums nav laika!

-   Bet kur viņš ir? Vai viņš ir te rādījies?

Neviens nelikās ne zinis.

-   Nu kur viņš ir? Jums vajag zināt! Lira kliedza uz šefpavāru, kurš aizbāza ausis un viņas trakošanai ne­pievērsa nekādu vērību.

Konditors Bērnijs mēģināja meiteni nomierināt, bet tas nebija iespējams.

-    Viņi ir to paņēmuši! Tie nolādētie Gobleri, viņus vajadzētu noķert un nogalināt! Es ienīstu viņus! Jums Rodžers nemaz nerūp…

-   Lira, mums visiem rūp Rodžers…

-    Nerūp vis, citādi jūs būtu pārtraukuši darbu un būtu devušies viņu meklēt! Es jūs ienīstu!

Var būt simtiem iemeslu, kāpēc Rodžera šeit nav. Nu padomā loģiski. Mums ir palikusi mazāk nekā stun­da, lai pagatavotu un pasniegtu vakariņas. Direktoram ir atbraukuši viesi, viņi ēdīs tur, tas nozīmē, ka šef­pavāram vakariņas būs jānogādā nekavējoties, citādi tās atdzisīs. Un, ja nu gadījumā kas, Lira, dzīve tur­pinās. Esmu pārliecināts, ka Rodžers atradīsies…

Lira pagriezās un izskrēja no virtuves, apgāžot sud­raba trauku vāku kaudzi un ignorējot tam sekojošos dusmīgos kliedzienus. Meitene noskrēja lejā pa kāp­nēm, aizjoza pāri pagalmam, kas atradās starp kapelu un Palmera torni, un ieskrēja Džekslijas kvadrātveida pagalmā, kur atradās vecākās koledžas ēkas.

Panteleimons drāzās viņai pa priekšu kā mazs gepardiņš, lidodams augšā pa kāpnēm līdz augšstāvam, kur atradās Liras guļamistaba.

Lira atgrūda durvis, piegrūda ļodzīgo krēslu pie loga, atgrūda vērtni un izrāpās ārā. Tieši pēdu zem loga atradās skārda notekcaurule. Uzkāpusi uz tās, meitene pagriezās un uzlīda pajumta kārniņiem līdz korei. Tad viņa atvēra muti un iekliedzās. Panteleimons, kurš uz jumta vienmēr pieņēma putna veidolu, lidinājās ap Liru, krauķa balsī ķērkdams līdzi meitenei.

Vakara debesis izskatījās kā persiku un aprikožu krēms: maigi, nelieli mākoņi kā saldējuma pikas peldēja neaptveramajā oranžajā plašumā. Ap tiem slējās Oksfordas torņi un smailes, tieši mākoņu līmenī, ne augstāk. Uz austrumiem un rietumiem abās pusēs pletās zaļie Šatovertas un Vaithemas meži. Kaut kur ķērca krauķi, skanēja zvanu skaņas, un vienmērīgie tvaika mašīnas klaudzieni no Okspenas liecināja, ka pašlaik paceļas Karaliskais Pasta cepelīns, kas dodas uz Londonu. Lira vēroja, kā lidaparāts ceļas pār Sv. Mihaela kapelas smaili, sākumā tik liels kā meitenes mazā pirk­stiņa gals, kad viņa izstiepa to pret debesim, tad aizvien mazāks, līdz kļuva par mazu punktiņu dūmakainajās debesīs.

Lira pagriezās un palūkojās lejup uz ēnaino četrstūri, kur melni tērptās skolmeistaru figūras jau virzījās uz ēdnīcu. Viņu dēmoni cienīgi soļoja vai lidinājās tiem bla­kus vai mierīgi sēdēja uz pleca. Zālē joprojām dega gais­ma. Meitene varēja saskatīt, ka pamazām iemirdzas vitrāžas, kad kalpotājs sastūma galdus un aizdedzināja petrolejas lampas. Atskanēja virssulaiņa zvans, kas vēs­tīja, ka līdz vakariņām palikusi pusstunda.

Tā bija Liras pasaule. Viņa vēlējās, kaut tā paliktu vienmēr, bet visapkārt risinājās pārmaiņas, jo kāds tur ārā zaga bērnus. Meitene sēdēja uz jumta kores, zodu iespiedusi plaukstās.

-   Mums viņš jāatbrīvo, Panteleimon, Lira teica.

Dēmons atbildēja krauķa balsī, tupot uz skursteņa.

-   Tas ir bīstami, viņš sacīja.

-   Protams! Es to zinu.

-   Atceries, ko viņi teica atpūtas telpā.

-Ko?

-    Kaut ko par to bērnu Arktikā. To, kurš nepatika Putekļiem.

-   Viņi teica, ka bērns esot vesels… Kas ir ar viņu?

-     Iespējams, ka viņi to grib izdarīt ar Rodžeru, ģiptiešiem un pārējiem bērniem.

-Ko?

-   Nu, ko nozīmē vesels?

-    Nezinu. Iespējams, ka viņi griež tos uz pusēm. Iespējams, viņus padara par vergiem. Tā bērni vairāk noderētu. Iespējams, ka viņiem tur ir raktuves. Urāna raktuves atomkuģiem. Varu derēt, ka tas ir tā. Ja viņi tur lejā, uz raktuvēm, sūtītu pieaugušos, tie nomirtu, tāpēc šie izmanto bērnus, jo tas maksā lētāk. Lūk, ko viņi izdarījuši ar viņu.

-   Es domāju…

Bet tas, ko Panteleimons domāja, palika vēlākam laikam, jo no apakšas atskanēja saucieni:

-   Lira! Lir! Nāc tūlīt šurp!

Kāds bungoja pa loga rāmi. Lira pazina šo balsi un tās īpašnieces temperamentu tā bija saimniece, Lonsdeilas kundze. No viņas nekur nevarēja noslēpties.

Sakniebusi lūpas, Lira noslidinājās pa jumtu lejup, līdz notekcaurulei, un tad ielīda atpakaļ pa logu. Lonsdeilas kundze tecināja ūdeni nelielā saplaisājušā van­nā, tvaika caurulēm dūcot un pukšķinot.

-   Cik reižu tev nav teikts, lai tu tur nelien… Nu, paskat tik! Paskaties tikai uz saviem svārkiem tie ir dubļaini! Tūlīt velc tos nost un nomazgājies, kamēr es sameklēšu kādas pieklājīgas drēbes, kas nav saplēstas. Nu kāpēc tu nevari uzvesties kā tīrīga un kārtīga meitene…

Lira bija pārāk saērcināta, lai vēl jautātu, kāpēc viņai jāmazgājas un jāģērbjas, pieaugušie jau nekad paši neko nepaskaidroja. Meitene novilka kleitu un nometa to uz šaurās gultas, tad sāka šā tā mazgāties, kamēr Panteleimons, tagad kanārijputniņa veidolā, lēca aizvien tuvāk un tuvāk Lonsdeilas kundzes dēmo­nam, flegmātiskām retriveram, velti cenšoties to sa­kaitināt.

-    Kāds izskatās tavs skapis! Tu taču nedēļām neko neesi kārusi uz pakaramā! Paskat, kā drēbes ir sabur­zījušās!

Paskat to un paskat šito… Lira nemaz nedomāja ska­tīties. Viņa aizvēra acis un berzēja seju plānajā dvielī.

-   Nu jāvelk būs tāds, kāds ir. Nav laika gludināt. Ak Kungs, meitēn, kādi ir tavi celi, paskat, kādi tie iz­skatās…

-   Neko negribu redzēt, Lira murmināja.

Lonsdeilas kundze paplīkšķināja pa viņas kāju.

Nomazgā, viņa dzelžainā tonī pavēlēja. Mazgā visus netīrumus nost!

-    Kāpēc? Lira beidzot atteica. Es nekad nemaz­gāju ceļus. Neviens neskatīsies uz maniem ceļiem. Kā­pēc man tas viss jādara? Tev arī nav nekādas daļas gar Rodžeru, tāpat kā šefpavāram. Vienīgi man tas rūp.

Vēl viens plīkšķis pa otru kāju.

-   Nerunā tādas muļķības! Es esmu Pārslova, tāpat kā Rodžera tēvs. Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns. Varu saderēt, ka tu to nezināji, jo es var' derēt, ka tu to nekad neesi prasījusi, Liras jaunkundz. Es var' derēt, ka tev tas nekad nav nācis prātā. Nepārmet man, ka es neintere­sējos par to puiku. Dievs zina, ka es raizējos pat par tevi, kaut gan tam ir ļoti maz iemeslu un nekādas pateicības.

Sieviete paķēra lupatu un sāka berzt Liras ceļus tik stipri, ka āda kļuva koši sarkana un sāpēja, bet bija tīra.

-    Iemesls šim visam ir tāds, ka tev jāietur vakariņas kopā ar direktoru un viņa viesiem. Es, no Dieva puses, ceru, ka tu mācēsi uzvesties. Runā tad, kad tev kaut ko prasa, esi klusa un pieklājīga, jauki smaidi un neiedro­šinies teikt es nezin', ja kāds tev uzdod jautājumu.

Viņa uzstīvēja Liras kaulainajam augumiņam vis­labāko kleitu, noraustīja to taisni, no kaudzes skapī izvilka sarkanu lenti un saķemmēja meitenes matus ar asu ķemmi.

-   Ja viņi būtu man agrāk pateikuši, es būtu kārtīgi izmazgājusi tev matus. Tas gan ir slikti. Nu, bet ja šie tevi pārāk cieši nepētīs… Tā. Tagad nostājies taisni. Kur ir tavas labās ādas kurpes?

Pēc piecām minūtēm Lira klauvēja pie direktora apartamentu durvīm. Tā bija liela, mazliet drūma māja, kas atradās pretī Džekslija kvadrātveida pagal­mam, bet no otras puses pretī bibliotēkas dārzam. Panteleimons, pieklājības pēc kļuvis par sermuliņu, berzējās viņai gar kājām. Durvis atvēra direktora kal­potājs Kazins, sens Liras ienaidnieks, bet viņi abi zi­nāja, ka pašlaik jāietur neitrāla pozīcija.

—    Lonsdeilas kundze lika man nākt šurp, Lira sacīja.

—    Jā, — atteica Kazins, atkāpjoties sāņus. — Direktors ir viesistabā.

Viņš ieveda meiteni lielā istabā ar skatu uz biblio­tēkas dārzu. Rietošās saules stari iespraucās telpā caur spraugu, kas atradās starp bibliotēku un Palmera torni, apmirdzēdami masīvās gleznas un drūmās sudrablietas no direktora kolekcijas. Saule apspīdēja arī ciemiņus, un Lira saprata, kāpēc vakariņas nenotiek zālē, trīs no viesiem bija sievietes.

-   Ā, Lira, — direktors teica. Es tā priecājos, ka tu varēji atnākt! Kazin, vai tu neatnestu kādu limonādi? Hannas kundze, jūs laikam neesat pazīstama ar Liru… Tā ir lorda Ezriela brāļameita, vai zināt.

Hanna Relfas kundze bija kādas sieviešu koledžas vadītāja, pavecāka sirma dāma, un viņas dēmons bija mērkaķītis. Lira sarokojās ar viņu, cik pieklājīgi vien spēja. Tad meiteni iepazīstināja ar pārējiem viesiem, kas, tāpat kā Hannas kundze, bija skolotājas no citām koledžām un ļoti garlaicīgas, un nu direktors viņu pie­veda pie pēdējās viešņas.

-  Koulteres kundze, viņš uzrunāja sievieti, — tā ir mūsu Lira. Lira, nāc, sasveicinies ar Koulteres kundzi.

-   Sveika, Lira, viņa teica.

Dāma bija jauna un skaista. Viņas gludie, spīdīgie mati iekļāva seju, un viņas dēmons bija zeltspalvains pērtiķis.

Es ceru, ka vakariņu laikā tu sēdēsi man blakus, mJ Koulteres kundze teica, pavirzīdamās tālāk, lai Lira varētu apsēsties uz dīvāna.

-   Es neesmu radusi pie tādas greznības kā šeit, di­rektora apartamentos. Tav vajadzēs man parādīt, kurš nazis un dakšiņa katrreiz jāņem.

-   Vai jūs esat skolotāja? Lira jautāja. Uz sieviešu dzimuma mācībspēkiem viņa raudzījās ar īstu Džor­danas koledžas nicinājunu: nu, bija tādas, bet, naba­dzītes, nebija ņemamas nopietnāk kā dzīvnieciņi, kas, saģērbti drēbītēs, uzstājās cirkā. Taču Koulteres kun­dze neizskatījās pēc tām skolotājām, ko Lira bija redzē­jusi, un galīgi ne pēc tām abām nopietnajām, vecajām kundzēm, kas bija šīvakara viesu skaitā. Patiesībā

Lira bija uzdevusi šo jautājumu cerībā sagaidīt atbildi "nē", jo Koulteres kundze izskatījās tik žilbinoša, ka meitene bija pilnīgi apstulbusi. Lira tik tikko spēja novērst acis no tās.

-  Ne gluži, Koulteres kundze teica. Es esmu Hannas Dāmu koledžas locekle, bet savu darba pienākumu dēļ lielākoties uzturos ārpus Oksfordas… Pastāsti man par sevi, Lira. Vai tu vienmēr esi dzīvojusi Džordanas koledžā?

Piecās minūtēs Lira bija izstāstījusi visu par savu pusmežonīgo dzīvi iemīļotajiem maršrutiem pa jum­tiem, kaujām pie mālu bedrēm, par to, kā viņi ar Ro­džeru bija noķēruši un izcepuši kovārni, par mēģināju­mu sagrābt ģiptiešu šauro laiviņu un aizbraukt ar to uz Ebingdonu un visu ko citu. Lira pat (skatoties ap­kārt un pieklusinot balsi) izstāstīja, kā viņi abi ar Rodžeru kapenēs bija samainījuši galvaskausu dē­monu simbolus.

-   Un tad ieradās rēgi, jā, jā, viņi atnāca uz manu gu­ļamistabu, bez galvām! Viņi nevarēja neko pateikt, tikai dvesa kaut kādas grudzinošas skaņas, bet es tā­pat sapratu, ko šie grib. Tāpēc es nākamajā dienā no­kāpu lejā un atliku tās monētas atpakaļ vietā. Citādi viņi varbūt būtu mani nogalinājuši.

-    Tu taču nebaidies no briesmām, vai ne? Koul­teres kundze ar apbrīnu jautāja. Bija pienācis laiks va­kariņām, un, kā Koulteres kundze bija cerējusi, viņas abas sēdēja blakus. Lira pilnīgi ignorēja otrā pusē sēdošo bibliotekāru un visu vakaru sarunājās tikai ar Koulteres kundzi.

Kad dāmas pulcējās uz kafiju, Hannas kundze vaicāja:

-   Saki man, Lira, vai viņi nedomā tevi laist skolā?

Lira nobālēja. — Es nezin', tas ir, es nezinu, viņa teica. Droši vien ne, viņa drošības pēc piebilda. Es negribētu viņiem sagādāt raizes, meitene bijīgi tur­pināja. Vai izdevumus. Varbūt ir labāk, ka palieku tepat, Džordanas koledžā, un mani savā brīvajā laikā māca šejienes zinātnieki. Tā kā viņi jau ir šeit, tad var atrast tam laiku.

-    Un vai tavam tēvocim lordam Ezrielam ir kādi plāni attiecībā uz tevi? jautāja otra kundze, kas strā­dāja par skolotāju citā sieviešu koledžā.

-   Jā, Lira atbildēja. Domāju, ka jā. Lai gan nejau attiecībā uz skolu. Viņš mani nākamreiz ņems līdzi uz ziemeļiem, kad atgriezīsies.

-   Atceros, ka viņš man to teica, Koulteres kundze piebilda.

Lira samirkšķināja acis. Abas vecās skolotājas ne­daudz salēcās, lai gan viņu dēmoni, vai nu labas audzi­nāšanas, vai kūtruma dēļ, tikai nozibināja acis viens uz otru.

-    Es viņu satiku Karaliskajā Arktikas institūtā, Koulteres kundze turpināja. Patiesību sakot, daļēji tieši šīs sapulces dēļ esmu šodien šeit.

-   Vai jūs arī esat pētniece? — Lira jautāja.

-    Zināmā mērā jā. Ziemeļos esmu bijusi vairākas reizes. Pagājušajā gadā es Grenlandē pavadīju trīs mē­nešus, veicu rīta blāzmas novērojumus.

Nu tā, neviens un nekas cits vairs Lirai neeksistēja. Viņa bijīgi lūkojās uz Koulteres kundzi un klusēdama aizgrābti klausījās sievietes stāstos par kupolveida telšu celšanu, par roņu medībām un saskarsmi ar Lapzemes raganām. Abām pārējām skolmeistarienēm nebija nekā aizraujoša, ko teikt, un viņas sēdēja klusēdamas, līdz ienāca vīrieši.

Vēlāk, kad viesi jau gatavojās aiziet, direktors teica: Lira, paliec. Es vēlos ar tevi mazliet aprunāties. Nāc, bērns, uz manu kabinetu, apsēdies tur un gaidi mani.

Apmulsusi, nogurusi, bet iepriecināta, Lira darīja, kā viņai teica. Kalpotājs Kazins ieveda meiteni iekšā un tīši atstāja durvis vaļā, lai no zāles, kur viņš palī­dzēja viesiem uzvilkt mēteļus, varētu redzēt, ko viņa tur dara. Lira vēroja Koulteres kundzi, bet viņa mei­teni neredzēja, tad ienāca direktors un aizvēra durvis.

Viņš smagi apsēdās atzveltnes krēslā pie kamīna. Direktora dēmons uzlidoja uz atzveltnes un iekārtojās pie viņa galvas, ar vecišķajām acīm urbjoties Lirā. Lampa klusu šņāca, un tad direktors ierunājās:

-   Tātad, Lira. Tu sarunājies ar Koulteres kundzi. Vai tev patika tas, ko viņa stāstīja?

-Jā!

-   Viņa ir vienreizēja sieviete.

-   Viņa ir brīnišķīga. Viņa ir visbrīnišķīgākais cilvēks, ko es jebkad esmu sastapusi.

Direktors nopūtās. Melnajā uzvalkā un melnajā kaklasaitē viņš tik ļoti līdzinājās savam dēmonam kā neviens cits. Lira pēkšņi iztēlojās, ka kādu dienu, diez­gan drīz, direktoru apglabās kapenēs zem kapelas un ka kāds mākslinieks iegravēs viņa dēmona attēlu mi­siņa plāksnē uz zārka, un tur būs arī to abu vārdi.

-    Man jau agrāk vajadzēja ar tevi aprunāties, Lira, — viņš teica pēc brītiņa. Es jau tāpat to grasījos darīt, bet liekas, ka laiks ir paskrējis ātrāk, nekā es domāju. Šeit, Džordanā, tu biji drošībā, manu dārgumiņ. Man šķiet, ka tu biji laimīga. Tev nenācās viegli mūs klausīt, bet mēs tev esam ļoti pieķērušies un nekad neesam uzskatījuši tevi par sliktu meiteni. Tavā raksturā ir daudz laba un jauka, arī mērķtiecība. Tas viss tev noderēs. Lielajā pasaulē notiek lietas, no kurām es gribētu tevi pasargāt, paturot šeit, Džordanā, bet tas ilgāk nav iespējams.

Lira nespēja novērst skatienu. Kur tad viņi grasās viņu sūtīt?

-   Tu jau zināji, ka kaut kad tev būs jāiet skolā, di­rektors turpināja. Šo to mēs tev jau esam šeit iemā­cījuši, bet ne visai labi un sistemātiski. Mūsu zinības ir citādas. Tev jāapgūst daudz kas tāds, ko veci vīri nav spējīgi iemācīt, īpaši tavā tagadējā vecumā. Tev tas jā­saprot. Turklāt tu neesi kalpu bērns mēs nevaram atdot tevi audzināšanā kādai ģimenei pilsētā. Viņi katrā ziņā par tevi rūpētos, bet tev ir vajadzīgs pavi­sam kas cits. Lira, es gribu pateikt, ka tavai dzīvei Džordanas koledžā ir pienācis gals.

-   Nē, meitene iebilda, nē, es negribu atstāt Džordanu! Man šeit patīk. Es gribu te palikt vienmēr.

-   Kad cilvēks ir jauns, viņam šķiet, ka tā būs vienmēr. Bet diemžēl tā nav. Lira, tas nebūs ilgi lielākais, pāris gadu, un tu kļūsi par jaunu sievieti, tu vairs nebūsi bērns. Jauna dāma. Un tici man, Džordanas koledža ne tuvu nebūs tā vieta, kur tevi gaidītu viegla dzīve.

-   Bet te ir manas mājas!

-    Tās bija tavas mājas. Bet nu tev vajadzīgs kas vairāk.

-   Tikai ne skola! Es neiešu uz skolu.

-   Tev ir nepieciešama sievietes sabiedrība. Sievietes uzraudzība.

Vārds sieviete Lirai atgādināja vienīgi sievietes skolotājas, un viņa neapzināti saviebās. But izsūtītai no Džordanas koledžas varenības, atrautai no tās spoža­jiem un slavenajiem mācībspēkiem un ievietotai nokvē­pušā ķieģeļu internātskolā Oksfordas ziemeļu nomalē kopā ar noplukušām učenēm, kas oda pēc kāpostiem un naftalīna kā tās divas, kas bija šeit vakariņās!

Direktors pamanīja Liras sejas izteiksmi, kā arī sar­kanas liesmiņas Panteleimona seska acīs.

Viņš jautāja: Bet ja tā būtu Koulteres kundze?

Panteleimona spalva acumirkli mainījās no koši brūnas uz pūkaini baltu. Lirai iepletās acis.

-   Vai patiesi?

-   Viņa, starp citu, ir pazīstama ar lordu Ezrielu. Tavs tēvocis, protams, ir ļoti noraizējies par tavu labklājību, un, kad Koulteres kundze uzzināja par tevi, viņa tūlīt pat piedāvāja savu palīdzību. Starp citu, šai dāmai nav vīra viņa ir atraitne. Koulteres kundzes vīrs pirms pāris gadiem gāja bojā autokatastrofa, to tu vari ņemt vērā, pirms viņai jautā.

Lira strauji pamāja un teica: Un viņa patiešām… pieņems mani?

-   Vai tu to vēlētos? -Jā!

Meitene tik tikko spēja mierīgi nosēdēt. Direktors smaidīja. Viņš smaidīja tik reti, ka bija aizmirsis, kā to dara, un jebkurš cilvēks no malas (Lira to nemanīja) būtu teicis, ka tā ir skumju grimase.

-     Labi, tad aicināsim Koulteres kundzi iekšā un aprunāsimies, viņš teica.

Direktors izgāja no istabas, un, kad pēc brīža viņš atgriezās kopā ar Koulteres kundzi, Lira pielēca kājās viņa bija pārāk uztraukusies, lai varētu nosēdēt. Koulteres kundze smaidīja, un viņas dēmons draiskā līksmē atieza baltos zobus smīnā. Ceļā uz atzveltnes krēslu ejot garām Lirai, viņa viegli noglāstīja meitenes matus. Lira sajuta siltas strāvas plūsmu un nosarka.

Kad direktors Koulteres kundzei bija ielējis brandavīnu, viņa teica: Tātad, Lira, nu man būs palīgs, vai ne?

-   Jā, meitene vienkārši atteica. Viņa būtu piekri­tusi jebkam.

-   Darba ir daudz, tāpēc man arī ir vajadzīga palīdzīga roka.

-   Es varu strādāt!

-   Un mēs varētu ceļot.

-   Labprāt. Es došos vienalga kur.

-   Bet tas varētu būt bīstami. Mums varbūt būs jādo­das uz ziemeļiem.

Lira palika bez valodas. Tad viņa izdzirdēja pati sevi vaicājam: Drīz?

Koulteres kundze iesmējās, tad teica: Iespējams. Bet zini, tev būs ļoti smagi jāstrādā. Tev būs jāmācās matemātika, navigācija un astronomija.

-   Vai jūs mani mācīsiet?

-    Jā. Tev būs jāpalīdz man rakstīt piezīmes un kār­tot papīrus, veikt dažādus vienkāršus aprēķinus un tamlīdzīgi. Un, tā kā mēs tiksimies ar dažiem ievēro­jamiem cilvēkiem, mums būs tev jānopērk labas drē­bes. Tev būs daudz jāmācās, Lira.

-   Tas nekas. Es gribu to visu zināt.

-    Es ticu, ka tev izdosies. Kad atgriezīsies Džorda­nas koledžā, tu būsi kļuvusi par ievērojamu ceļotāju.

Rīt pašā agrumā mēs dosimies ceļā ar rītausmas cepelinu, tāpēc labāk skrien nu un liecies gultā. Tiksimies brokastīs. Arlabunakti!

-   Arlabunakti, Lira atbildēja, tad, atcerējusies šo to no labām manierēm, pie durvīm pagriezās un sacīja: Arlabunakti, direktor.

Viņš pamāja un teica: Izgulies labi.

-   Un paldies, Lira piebilda Koulteres kundzei.

Visbeidzot Lira saldi iemiga, lai gan Panteleimons visu laiku dīdījās, līdz meitene viņu iebukņīja, un dē­mons aizvainojumā kļuva par ezi. Bija vēl tumšs, kad kāds viņu modināja.

-   Lira kuš! nebaidies celies, bērns!

Tā bija Lonsdeilas kundze. Viņa turēja rokā sveci un, pārliekusies pār gultu, klusi runāja, ar brīvo roku viegli pieskardamās Lirai.

-   Klausies. Direktors grib tevi redzēt, pirms tu kopā ar Koulteres kundzi ieturi brokastis. Ātri celies augšā un steidzies uz viņa apartamentiem. Ej caur dārzu un terasi uz viņa kabinetu. Saprati?

Pilnībā atmodusies un degot nepacietībā, Lira pa­māja un ieslidināja basās kājas kurpēs, ko Lonsdeilas kundze viņai bija nolikusi.

-   Lai paliek mazgāšanās, to tu izdarīsi vēlāk. Ej tieši pa šo ceļu un pa to nāc arī atpakaļ. Es sākšu kravāt tavas mantas un sameklēšu ko mugurā velkamu. Pa­steidzies!

Tumšajā pagalmā joprojām vēsmoja dzestrais nakts gaiss. Virs galvas varēja redzēt pēdējās zvaigznes, bet no austrumiem gaisma pamazām jau pārņēma debesis.

Lira ieskrēja bibliotēkas dārzā un brītiņu pastāvēja milzīgā krūmā, lūkojoties augšup uz kapelas akmens tornīšiem, Šeldona ēkas pērļu pelēkajiem kupoliem un balti krāsoto bibliotēkas lukturi. Nu viņa vairs nekad tos neredzēs. Interesanti, vai viņa skums pēc tiem?

Kabineta logā kaut kas sakustējās un uz brīdi iede­gās gaisma. Lira atcerējās, kas viņai jādara, un pie­klauvēja pie loga rūts. Logs gandrīz tūlīt pat atvērās.

-   Laba meitene! Ātri ieradies. Mums nav daudz laika, — teica direktors un, tiklīdz viņa bija ienākusi, tūlīt atkal aizvilka aizkaru. Viņš kā parasti bija tērpies melnā.

-   Es taču dodos projām, vai ne? Lira jautāja.

-   Jā, un es to nevaru novērst, direktors teica, bet Lira uzreiz neaptvēra, cik dīvaini tas skan. Lira, es gribu tev kaut ko iedot, bet tev jāapsola, ka tu nevie­nam neteiksi. Vai vari to apzvērēt?

-   Jā, meitene atbildēja.

Viņš šķērsoja istabu un izņēma no atvilktnes nelielu, melnā samtā ievīstītu sainīti. Kad direktors attina audumu vaļā, Lira ieraudzīja kaut ko līdzīgu nelielam pulkstenim. Tam bija pabieza misiņa un kristāla cipar­nīca. Ierīce varēja būt kompass vai kas tamlīdzīgs.

-   Kas tas ir? meitene jautāja.

-   Aletiometrs. Uz pasaules to ir tikai seši, un šis ir viens no tiem. Lira, es tev vēlreiz atgādinu: nevienam par to nesaki. Būs labāk, ja arī Koulteres kundze par to nezinās. Tavs tēvocis…

-   Bet kam tas ir domāts?

-Aletiometrs tev pasaka patiesību. Kā to nolasīt, tas nu tev pašai jāiemācās. Tagad ej jau kļūst gaišāks -, steidzies atpakaļ uz savu istabu, pirms kāds tevi ierauga.

Direktors instrumentu atkal ietina samta audumā un iespieda Lirai rokās. Tas bija pārsteidzoši smags. Tad viņš saņēma meitenes galvu un uz brīdi maigi piekļāva sev klāt.

Lira mēģināja palūkoties uz augšu un jautāja: — Ko jūs gribējāt teikt par tēvoci Ezrielu?

-    Tavs tēvocis pirms dažiem gadiem to uzdāvināja Džordanas koledžai. Viņam varbūt…

Pirms direktors paspēja pabeigt sacīto, pie durvīm atskanēja kluss, steidzīgs klauvējiens. Meitene juta, ka viņa rokas negribot nodreb.

-   Steidzies nu, bērns, viņš klusi teica. Šīs pasau­les varenie ir ļoti spēcīgi. Vīrieši un sievietes šai strau­mē ir ierauti daudz dziļāk, nekā tu vari iedomāties, un viņi rauj mūs visus sev līdzi. Laimīgi, Lira. Lai Dievs tevi svētī, bērns, lai Dievs svētī! Klausi savai iekšējai balsij.

-   Paldies, direktor, Lira paklausīgi teica.

Piespiedusi sainīti pie krūtīm, viņa no kabineta iz­gāja dārzā un, pametusi īsu skatienu atpakaļ, redzēja, ka direktora dēmons no palodzes viņu vēro. Debess jau bija gaišāka; gaisā virmoja kaut kādas netveramas, svaigas strāvas.

-    Kas tev tur ir? jautāja Lonsdeilas kundze, ar troksni aizspiezdama apbružāto ceļasomu.

-    To man iedeva direktors. Vai to nevar ielikt ceļa­somā?

-    Par vēlu. Es to vairs nevēršu vaļā. To var iebāzt mēteļa kabatā, lai kas tas arī būtu. Steidzies nu lejā uz ēdnīcu; neliec viņiem gaidīt…

Tikai tad, kad Lira bija atvadījusies no dažiem kal­potājiem, kas bija uzcēlušies, un no Lonsdeilas kun­dzes, viņa atcerējās Rodžeru. Nu meitene jutās vainīga, ka nav domājusi par savu draugu, kopš satika Koul­teres kundzi. Cik ātri viss bija noticis!

Un tagad Lira bija ceļā uz Londonu sēdēja cepelīnā pie loga, tik tiešām, un Panteleimona mazās sermuliņa ķepas mīcījās pa viņas klēpi, kamēr ar priekšķepām dēmons bija atspiedies pret logu un lūkojās ārā. Lirai blakus sēdēja Koulteres kundze un kārtoja kaut kādus papīrus, bet drīz vien nolika tos un ierunājās. Viņa tik interesanti stāstīja! Lira bija apmāta; šoreiz ne ar ziemeļiem, bet ar Londonu, tās restorāniem un balles zālēm, saviesīgajiem vakariem vēstniecībās vai minis­trijās, intrigām starp Vaitholu un Vestminsteru. Dzir­dētais Liru saistīja gandrīz vēl vairāk nekā ainavas, kas mainījās aiz gaisakuģa loga. Likās, ka visu Koul­teres kundzes stāstīto apņem pieaugušo dzīves smarža, kaut kas satraucošs un tajā pašā laikā kārdinošs, tas bija burvīga valdzinājuma aromāts.

Nolaišanās Folksšolgārdenā, brauciens ar laivu pār platās upes brūnajiem ūdeņiem, milzīgs savrupmāju kvartāls krastmalā, kur korpulents šveicars (no tiem, kam ir atzinības raksti) salutēja Koulteres kundzei, bet Lirai piemiedza ar aci. Meitene gan izlikās, ka viņu ne­redz…

Un tad dzīvoklis…

Lira spēja vienīgi noelsties.

Savā īsajā mūžiņā viņa bija redzējusi daudz skaistu­ma, bet tā bija Džordanas koledžas greznība, Oksfor­das greznība varena, pamatīga, vīrišķīga. Džordanas koledžā bija daudz krāšņuma, bet tur nebija nekā jauka. Koulteres kundzes dzīvoklī viss bija jauks. Tas bija gaismas pilns, jo plašie logi izgāja uz dienvidiem un sienas bija klātas ar gaumīgām, balti zeltstrīpotām tapetēm. Pievilcīgas gleznas zelta rāmjos, antīks spo­gulis, īpatnēji sienas svečturi ar gāzes spuldzītēm, kas meta krokainas ēnas; cakaini spilveni, puķaini lambrekeni pār aizkaru stangām un maigs, zaļš tepiķis ar lapu rakstu uz grīdas. Liras nevainīgajam skatam likās, ka pilnīgi uz visām virsmām atrodas mazas, jau­kas porcelāna kārbiņas, ganu un klauniņu figūriņas.

Koulteres kundze smaidīja par viņas jūsmu.

Jā, Lira, — viņa teica, šeit tev ir tik daudz, ko redzēt! Novelc mēteli, un es tevi aizvedīšu uz vannas istabu. Tu varēsi nomazgāties, tad paēdīsim pusdienas un iesim iepirkties.

Vannas istaba bija vēl viens brīnums. Lira bija radusi mazgāties ar asajām, dzeltenajām ziepēm iesprēgājušā vannā, kur no krāna gāzās labākajā gadī­jumā silts ūdens, kas bieži bija rūsains. Bet šeit ūdens bija karsts, ziepes maigi rozā un smaržīgas, dvieļi biezi un mīksti kā mākoņi. Ap tonētā spoguļa malu mirdzēja mazas, rožainas gaismiņas, tā ka Lirai, tajā ieskatoties, pretī vērās maigi izgaismots tēls, kas nemaz nelīdzinājās tai Lirai, ko viņa pazina.

Panteleimons, kas imitēja Koulteres kundzes dē­mona formu, bija saritinājies uz vannas malas un šķo­bījās uz viņu. Lira iegrūda to ziepjainajā ūdenī un pēk­šņi atcerējās aletiometru mēteļa kabatā. Mēteli viņa bija atstājusi uz krēsla otrā istabā. Viņa taču bija solī­jusi direktoram, ka noslēps to no Koulteres kundzes.

Ak, tas nu gan bija savādi. Koulteres kundze taču bija tik laipna un gudra, kamēr direktoru Lira bija redzējusi mēģinām noindēt tēvoci Ezrielu. Kuru no viņiem meitene cienīja vairāk?

Lira steidzīgi noberzās dvielī un steidzās atpakaļ uz viesistabu, kur atradās viņas mētelis. Neviens to, pro­tams, nebija aizticis.

-   Gatava? Koulteres kundze jautāja. Domāju, ka mēs dosimies uz Karalisko Arktikas institūtu pus­dienās. Esmu viena no nedaudzajām sieviešu kārtas lo­ceklēm, tāpēc arī man ir tiesības izmantot visas pie­šķirtās priekšrocības.

Pēc divdesmit minūšu gājiena viņas nonāca pie lie­las ēkas ar akmens fasādi. Tur apsēdās plašā ēdam­istabā ar balti klātiem galdiem un mirdzošiem sudraba galda piederumiem, ēda teļa aknas un bekonu.

-   Teļa aknas ir labas, Koulteres kundze viņai teica, arī roņa aknas, bet, ja runājam par ēšanu Arktikā, nedrīkst ēst lāča aknas. Tajās ir tāds indes daudzums, ka paris minušu laika tu būsi pagalam.

Ēdot Koulteres kundze norādīja uz dažiem ēdējiem pie citiem galdiņiem.

-   Vai tu redzi to veco kungu ar sarkano kaklasaiti? Tas ir pulkvedis Kārbons. Viņš veica pirmo lidojumu ar gaisa balonu pāri Ziemeļpolam. Un tas garais vīrs pie loga, kas tikko piecēlās, ir doktors Lauztā Bulta.

-   Vai viņš ir skrēlings?

-    Jā. Viņš bija tas, kurš sastādīja Lielā Ziemeļu Ledus okeāna straumju kartes.

Lira lūkojās uz visiem šiem diženajiem vīriem ar ziņkāri un apbrīnu. Viņi bija mācīti vīri, par to nebija šaubu, bet viņi bija arī pētnieki. Doktors Lauztā Bulta zinātu par indīgajām lāča aknām; diez vai Džordanas koledžas bibliotekārs to zināja.

Pēc pusdienām Koulteres kundze parādīja Lirai da­žas no vērtīgākajām Arktikas relikvijām, kas glabājās institūta bibliotēkā, harpūnu, ar kuru tika nogalināts lielais valis Grimsdūrs; akmeni ar iegravētu uzrakstu nesaprotamā valodā, kas bija pētnieka lorda Rukha rokā, kad viņu atrada vienu, nosalušu savā teltī; šķil­tavas, ko lietojis kapteinis Hadsons savā slavenajā ceļojumā uz Van Tīrena zemi. Par katru relikviju dā­mai bija atsevišķs stāsts, un Liras sirds vai salēcās cieņā pret šiem lielajiem, drosmīgajiem, senajiem va­roņiem.

Pēc tam viņas devās iepirkties. Viss šajā neparastajā dienā Lirai bija kaut kas jauns, bet iepirkšanās bija vissatriecošākā. Ieiet plašajā ēkā, kurā atradās milzums skaistu drēbju, kur personāls atļāva tās uzlaikot, kur varēja lūkoties uz sevi spogulī… Un drēbes bija tik skaistas… Lirai drēbes parasti iedeva Lonsdeilas kundze, un liela daļa no tām bija valkātas un lāpītas. Reti kad viņa tika pie jaunām drānām, un, ja tika, tad tās bija domātas ērtai valkāšanai, nevis lai labi izskatītos. Nekad neko Lira nebija izvēlējusies pati. Bet tagad uzklausīt, kā Koulteres kundze iesaka to, slavē šo un maksā par visu, un vēl un vēl…

Kad viņas beidzot izgāja no veikala, Lira bija piesārtusi, un meitenes acis nogurumā spīdēja. Koulteres kundze lielāko uzlaikoto drēbju daļu bija likusi iesaiņot un nogādāt mājās, sev līdzi viņas paņēma vien pāris lietu. Tad viņas devās atpakaļ uz dzīvokli.

Nu sekoja vanna ar smaržīgām putām. Koulteres kundze ienāca vannas istabā, lai izmazgātu Lirai ma­tus, un viņa jau nu neplēsa un neberza kā Lonsdeilas kundze. Viņa bija maiga. Panteleimons ar majestā­tisku ziņkāri vēroja notiekošo, līdz Koulteres kundze palūkojās uz viņu. Dēmons saprata, ko viņa domā, un pazemīgi novērsās no šīs sievišķās burvības, kā to da­rīja zeltainais pērtiķis. Nekad agrāk Panteleimonam nebija jānovērš skatiens no Liras.

Pēc vannas tika pasniegts silts dzēriens no piena un zāļu tējām, tad jauns flaneļa naktskrekls ar puķainu rakstu un robotu apakšmalu, aitādas čības maigi zilā krāsā, un uz gultu!

Ak, cik šī gulta bija mīksta! No naktslampiņas plūda tik maiga gaisma! Un guļamistaba bija iekārtota tik mājīgi, ar nelieliem skapīšiem un mazu galdiņu, kura atvilktnēs tiks saliktas viņas jaunās drēbes, un paklājs no vienas sienas līdz otrai, un jauki aizkari ar zvaig­znītēm, mēnestiņiem un planētām! Lira gulēja kā sa­stingusi, pārāk nogurusi, lai spētu aizmigt, pārāk pār­ņemta, lai kaut ko jautātu.

Kad Koulteres kundze bija klusi novēlējusi viņai labu nakti un aizgājusi, Panteleimons paraustīja meiteni aiz matiem. Lira gaiņāja dēmonu prom, bet tas čukstēja:

Kur ir tā lieta?

Meitene uzreiz saprata, ko viņš domā. Viņas vecais, noplukušais mētelis karājās skapī. Jau pēc dažām se­kundēm Lira bija atpakaļ gultā un, kājas sakrustojusi, sēdēja lampas gaismā, bet Panteleimons cieši vēroja, kā viņa attin melno samta drēbi un aplūko priekšmetu, ko bija iedevis direktors.

-   Kā viņš to nosauca? meitene čukstēja.

-   Aletiometrs.

Nebija jēgas vaicāt, ko tas nozīmē. Aletiometrs smagi gulēja viņas plaukstās, kristāla virsma spīdēja, misiņa mehānisms smalki pulsēja. Šis priekšmets ļoti atgādināja pulksteni vai kompasu, jo tam bija uz ciparnīcu vērsti rādītāji, bet stundu vai debespušu vietā bija dažādi mazi zīmējumi, katrs no tiem izstrā­dāts ar ārkārtēju precizitāti, kā ar vissmalkāko un tie­vāko sabuļa akotu apgleznots ziloņkauls. Viņa grozīja ciparnīcu, lai aplūkotu zīmējumus tuvāk. Tur bija enkurs, smilšu pulkstenis, virs kura atradās galvas­kauss, vērša figūra, bišu strops… Pavisam kopā trīs­desmit seši zīmējumi, un viņai nebija ne jausmas, ko tie varētu nozīmēt.

-    Re, kur skrūvīte, teica Panteleimons. Pamē­ģini, vai to nevar uzgriezt.

Tur tiešām bija trīs mazas skrūvītes, un katra bija savienota ar vienu no trim īsākajiem rādītājiem, kas virzījās pa ciparnīcu, klusi, vienmērīgi tikšķot. Rādī­tājus varēja noregulēt pret jebkuru no zīmējumiem, un, kad tie bija uzstādīti tieši pret zīmējuma centru, tie nekustējās.

Ceturtais rādītājs bija garāks un tievāks, un šķita, ka tas ir izgatavots no cietāka materiāla nekā pārējie. Tā darbību Lira nespēja kontrolēt rādītājs kustējās haotiski kā kompasa adata, tikai tas neapstājās.

-   Izskaņa "-metrs" nozīmē, ka tas mērī, teica Pante­leimons. — Tāpat kā termometrs. To mums teica Čaplins.

-   Jā, bet tas jau nav tas svarīgākais, meitene at­čukstēja. Kā tu domā: ko tas mērī?

To nu neviens no viņiem nespēja iedomāties. Lira krietnu laiciņu nopūlējās, grozot rādītājus no viena simbola uz nākamo (eņģelis, bruņucepure, delfīns, glo­buss, lauta, kompass, svece, zibens, zirgs), un vēroja, kā garākais no tiem šaudās sev vien zināmā virzienā. Lai gan meitene neko nesaprata, viņu ieintriģēja un pārsteidza mehānisma komplicētība un detaļas. Pan­teleimons pārvērtās par pelīti, lai piekļūtu tuvāk priekšmetam, un uzlika mazās ķepiņas uz tā malas. Podziņām līdzīgās melnās acis ziņkāri spīdēja, kad viņš vēroja rādītājus kustamies.

-    Kā tu domā: ko direktors gribēja teikt par tēvoci Ezrielu? viņa jautāja.

-     Varbūt mums aletiometrs jāpaslēpj un jāatdod viņam.

-     Bet direktors taču pats gribēja viņu noindēt! Varbūt tieši otrādi. Varbūt viņš gribēja, lai mēs to viņam nedodam.

-   Nē, Panteleimons atbildēja, direktors teica, lai mēs to slēpjam no viņas…

Pie durvīm viegli pieklauvēja.

Koulteres kundze sacīja: Lira, tavā vietā es izslēg­tu gaismu. Tu esi nogurusi, bet rīt mūs gaida daudz darīšanu.

Lira ātri pabāza aletiometru zem segas.

-   Labi, Koulteres kundze, viņa noteica.

-   Nu tad arlabunakti!

-   Arlabunakti!

Lira atslīga gultā un nodzēsa gaismu. Bet, pirms iemigt, meitene katram gadījumam pabāza ale­tiometru zem spilvena.

Nākamajās dienās Lira visur gāja kopā ar Koulteres kundzi, it kā sieviete būtu viņas dēmons. Koulteres kundze pazina ļoti daudz cilvēku, ko satika visdažā­dākajās vietās. Rīta pusē bija paredzēta ģeogrāfu sanāk­sme Karaliskajā Arktikas institūtā, kur Lira sēdētu klāt un klausītos. Tad Koulteres kundzei būtu kas pārrunā­jams ar kādu politiķi vai ierēdni, ar kuru kopā tiktu ēstas pusdienas smalkā restorānā, kur Lirai pievērstu sevišķu uzmanību un pasūtītu ēdienus īpaši viņai. Meitene iemācītos, piemēram, ēst sparģeļus vai uzzinātu, kā garšo smalkmaizītes. Tad pēcpusdienā viņas varētu iet iepirk­ties, jo Koulteres kundzei jāgatavojas ekspedīcijai, un bija taču jāiepērk zvērādas, impregnēti audumi un ūdensiz­turīgi apavi, kā arī guļammaisi, naži un rasēšanas piederumi, kas priecēja Liras sirdi. Pēc tam viņas varētu doties padzert tēju un tikties ar dažām dāmām, kas ir tik­pat labi ģērbušās kā Koulteres kundze, ja arī ne tik skaistas vai koptas kā viņa. Tās bija dāmas, kas tik ļoti atšķīrās no sieviešu kārtas skolmeistarēm, ģiptietēm un koledžas kalpotājām, kuras šķita esam bezdzimuma būt­nes bez tādām izcilām īpašībām kā elegance, šarms un grācija. Lira tiktu skaisti saģērbta šiem notikumiem, un dāmas viņu lutinātu un iesaistītu savās elegantajās, smalkajās sarunās, kuru vienīgais temats bija citi cilvēki: tāds un tāds mākslinieks, politiķis vai kāds mīlas pāris.

Un, kad pienāktu vakars, Koulteres kundze Liru varētu aizvest uz teātri. Arī tur būtu daudz smalku cilvēku, ar

kuriem tērzēt un kurus apbrīnot, jo izskatījās, ka Koul­teres kundze pazina visus ietekmīgos Londonas ļaudis.

Starplaikos starp visiem šiem pasākumiem Koul­teres kundze mācītu viņai ģeogrāfijas un matemātikas pamatus. Lirai šajās zinībās bija lieli robi to varētu salīdzināt ar peles iegrauztu pasaules karti, jo Džordanas koledžā viņa tika skolota epizodiski un bez jebkādas sistēmas. Kāds no jaunākajiem zinātniekiem tika norīkots sadabūt viņu rokā un apmācīt tādās un tādās zinībās. Stundas notika aptuveni kādu sasprin­gtu nedēļu, līdz meitene, skolotājam par atvieglojumu, "aizmirsa" uz tām ierasties. Vai arī skolotājs aizmirsa, kas viņam īsti jāmāca, un ilgstoši "borēja" meitenei sava zinātniskā darba tēmu, kāda nu tai mirklī bija. Nebija nekāds brīnums, ka Liras zināšanas bija frag­mentāras. Viņa daudz zināja par atomiem un elemen­tārdaļiņām, magnētiskiem lādiņiem, četru veidu pamatmijiedarbibām un citiem eksperimentālās teoloģi­jas jautājumiem, bet pilnīgi neko par Saules sistēmu. Taisnību sakot, kad Koulteres kundze to noprata un iz­skaidroja, kā Zeme un pārējās piecas planētas griežas ap Sauli, Lira par to smējās kā par joku.

Taču viņa arī nodemonstrēja, ka kaut ko tomēr zina. Kad Koulteres kundze stāstīja par elektroniem, Lira zinoši noteica: Jā, tās ir negatīvi lādētas daļiņas. Kaut kas līdzīgs Putekļiem, tikai Putekļi nav lādēti.

Tiklīdz Lira to pateica, Koulteres kundzes dēmons nosnaikstīja kaklu, lai palūkotos uz meiteni, un zeltai­nais mazā ķermenīša apmatojums spīdot saslējās gaisā, it kā pērtiķis pats būtu uzlādēts. Koulteres kun­dze uzlika roku viņam uz muguras.

-   Putekļi? sieviete jautāja.

-   Jā. Tie kosmosa Putekļi, vai zināt.

-   Ko tu zini par Putekļiem, Lira?

-   Nu, to, ka tie nāk no kosmosa un izgaismo cilvē­kus, ja tos aplūko caur īpašu fotoierīci. Tikai bērnus ne. Bērnus tie neietekmē.

-   Kur tu to uzzināji?

Nu Lira aptvēra, ka istabā iestājies saspringts klu­sums, jo Panteleimons viņas klēpī bija saritinājies kā sermuliņš un briesmīgi trīcēja.

-   To es dzirdēju Džordanas koledžā, — Lira izvairīgi atteica. Aizmirsu, kurš to teica. Laikam kāds no zi­nātniekiem.

-   Vai tu to dzirdēji kādā mācību stundā?

-   Jā, tā varētu būt. Vai arī garāmejot kādā sarunā. Jā. Laikam tā tas bija. Tas zinātnieks laikam bija no Jaunās Dānijas, viņi ar Čaplinu runāja par Putekļiem, un es vienkārši gāju garām. Man tas šķita interesanti, un es ieklausījos. Jā, tā tas bija.

-   Skaidrs, noteica Koulteres kundze.

-   Vai tā ir taisnība, ko viņš teica? Vai es to nepareizi sapratu?

-   Nu, es nezinu. Tu zini daudz vairāk nekā es. Labi, atgriezīsimies pie elektroniem…

Vēlāk Panteleimons teica: Atceries, kad viņas dēmonam visa spalva sacēlās gaisā? Es biju aiz viņa un redzēju, ka saimniece sagrāba šo aiz kažoka tik stipri, ka pirkstu kauliņi palika balti. Tu to nevarēji redzēt. Tikai pēc ilga laika spalva atkal nolaidās. Man šķita, ka viņš tev klups virsū.

Bez šaubām, tas bija dīvaini, bet neviens no viņiem nesaprata, ko tas varētu nozīmēt.

Visbeidzot, vēl bija cita veida mācībstundas, kas tika pasniegtas tik smalki un maigi, ka tās nemaz nelikās kā mācības. Kā izmazgāt matus, kā noteikt, kādas krāsas kuram piestāv, kā pateikt "nē" tik valdzinoši, lai otrs neapvainotos, kā uzklāt lūpu krāsu, pūderi, kā iesmar­žoties. Patiesību sakot, Koulteres kundze šīs gudrības Lirai nemācīja tieši, bet zināja, ka Lira vēro viņu sapošamies. Tāpēc sieviete gādāja, lai meitene redzētu, kur glabājas viņas kosmētika, un ļāva šad tad to lietot un izmēģināt.

Laiks gāja, un rudeni pamazām nomainīja ziema. Lira šad tad iedomājās par Džordanas koledžu, bet tā likās tik maza un klusa salīdzinājumā ar aktīvo dzīvi, kāda viņai bija pašlaik. Tikpat bieži meitene iedomājās arī par Rodžeru, bet tad bija jāiet uz operu vai jāuz­laiko jaunā kleita, vai jāapmeklē Karaliskais Arktikas institūts, un viņa atkal par zēnu aizmirsa.

Kad Lira šeit bija nodzīvojusi kādas sešas nedēļas, Koulteres kundze nolēma sarīkot kokteiļu vakaru. Lira domāja, ka Koulteres kundzei ir kāds iemesls svinībām, lai gan viņa neko tādu nebija minējusi. Sieviete pasūtīja puķes, kopā ar saimniecības vadītāju izvēlējās kanapē maizītes un dzērienus un ziedoja veselu vakaru, lai kopā ar Liru sastādītu ielūdzamo viesu sarakstu.

Mums jāielūdz arhibīskaps. Es nevaru viņu neai­cināt, lai gan viņš ir vecs, nejauks snobs. Lords Borīls pašlaik ir pilsētā, viņš gādās par jautrību. Tad princese Postņikova. Kā tev liekas, vai mums nevajadzētu uzai­cināt Ēriku Andersonu? Man šķiet, ka būtu tā kā laiks viņu iesaistīt…

Ēriks Andersons bija moderno deju speciālists. Lirai nebija ne jausmas, ko nozīmē "iesaistīt", bet viņai pa­tika, ka arī viņas viedoklis tiek ņemts vērā. Meitene cī­tīgi pierakstīja visus Koulteres kundzes nosauktos vār­dus, cīnīdamās ar pareizrakstību, un tad atkal svītroja arā, kad dāma tomēr izlēma kādu neielūgt.

Kad Lira devās pie miera, Panteleimons no spilvena čukstēja:

-   Viņa nemaz nedomā braukt uz ziemeļiem! Viņa te kvernēs visu laiku! Kad mēs bēgsim prom?

-   Domā gan, Lira atčukstēja. Tev Koulteres kun­dze vienkārši nepatīk. Žēl gan. Man viņa patīk. Un kā­pēc gan lai viņa mums mācītu navigāciju un visu pā­rējo, ja nedomātu vest mūs uz ziemeļiem?

-   Lai iemidzinātu tavu pacietību, tas arī viss. Tev ne­maz nepatīk piedalīties kokteiļu vakarā kā rātnai un jaukai meitenei. Viņa vienkārši tevi grib padarīt par paklausīgu rotaļlietiņu.

Lira pagrieza muguru un aizvēra acis. Bet Panteleimonam bija taisnība. Meiteni nomāca šī pieklājīgā izturēšanās, un viņa nejutās brīvi, lai cik grezna dzīve šī bija. Lira atdotu visu, lai varētu pavadīt dienu kopā ar saviem draugiem Oksfordas dauzoņām, kaujoties māla bedrēs un skraidot gar kanālu. Tas, kas spieda viņu būt pieklājīgai un uzmanīgai pret Koulteres kundzi, bija mokošā cerība nokļūt ziemeļos. Varbūt viņi satiks lordu Ezrielu. Varbūt viņš un Koulteres kundze iemīlēsies, apprecēsies un adoptēs Liru, tad kopā varētu doties atbrīvot Rodžeru no Gobleriem.

Pēcpusdienā, kad bija paredzēts kokteiļu vakars, Koulteres kundze aizveda Liru pie moderna friziera, un viņš sakopa un ieveidoja viņas nepaklausīgos, tumši blondos matus, apgrieza un nopulēja nagus un pat ne­daudz uzkrāsoja acis un lūpas, lai parādītu, kā tas jā­dara. Tad viņas devās pakaļ jaunajai kleitai, ko Koul­teres kundze bija meitenei pasūtījusi, kā arī nopirkt īstas ādas kurpes, un tad jau bija laiks doties atpakaļ uz dzīvokli, sakārtot ziedus vāzēs un pārģērbties.

-    Ne jau plecu somu, dārgā, teica Koulteres kun­dze, kad Lira iznāca no savas istabas, starodama pie­vilcībā.

Lira bija paņēmusi mazo, balto plecu somu, ko viņa mēdza nēsāt līdzi visur, lai aletiometrs vienmēr būtu pie rokas. Koulteres kundze, kārtojot rožu pušķi vāzē, pama­nīja, ka meitene nekustas un cieši lūkojas uz durvīm.

-     Nu, lūdzu, Koulteres kundze, man tā patīk šī soma!

-    Ne jau telpās, Lira. Tas taču ir smieklīgi nēsāt plecu somu pašas mājās. Liec to tūlīt nost un nāc man palīgā uzlikt glāzes…

Ne tik daudz viņas īgnais tonis, kā frāze "pašas mājās" izsauca stūrgalvīgu Liras pretestību. Pantelei­mons aizlidoja līdz durvīm un vienā mirklī pārvērtās par sesku, uzmestu kūkumu glauzdamies gar meitenes baltajām zeķītēm. Tā iedrošināta, Lira teica:

-    Bet soma nevienam netraucēs. Un tā ir gandrīz vienīgā lieta, ko man patīk nēsāt. Pēc manām domām, tā tiešām der…

Viņa nepabeidza teikumu, jo Koulteres kundzes dē­mons, uzbozis savu zeltaino spalvu ērkuli, pielēca no dīvāna un nogrūda Panteleimonu uz paklāja, pirms viņš paguva sakustēties. Lira iekliedzās šausmās, pēc tam vēlreiz bailēs un sāpēs, jo Panteleimons locījās uz priekšu un atpakaļ, spiegdams un ņurdēdams, ne­spēdams atbrīvoties no zeltainā pērtiķa tvēriena. Tikai dažas sekundes, un mērkaķis bija viņu pieveicis: ar savu spēcīgo, melno ķetnu sagrābis Liras dēmonu aiz rīkles un ar pakaļkājām aptvēris seska apakšējos lo­cekļus, viņš satvēra Panteleimona ausi otrā ķetnā un rāva to tā, it kā vēlētos noplēst. Tomēr nejau nikni, bet ar tādu aukstu, dīvainu spēku, ka bija šaušalīgi skatī­ties un vēl briesmīgāk to sajust.

Lira šausmās ieelsojās.

-   Nevajag! Lūdzu! Beidziet mūs mocīt!

Koulteres kundze pacēla skatienu no ziedu vāzes.

-   Tad dari, kā es tev teicu, Koulteres kundze sacīja.

-   Es klausīšu!

Zeltainais pērtiķis atkāpās no Panteleimona, it kā pēkšņi būtu zaudējis interesi. Panteleimons tūlīt pat pielidoja pie Liras, un viņa piekļāva to klāt, lai noskūp­stītu un samīļotu.

-   Un tūlīt, Lira, — teica Koulteres kundze.

Lira strauji apgriezās un iemetās savā istabā, bet, tikko kā viņa bija aiz sevis aizcirtusi durvis, tās atkal atvērās. Tur, tikai kādus pāris soļus no viņas, stāvēja Koulteres kundze.

-   Lira, ja tu turpināsi tik rupji un prasti uzvesties, mēs sastrīdēsimies, un es šai strīdā gūšu virsroku. Tūlīt liec nost to somu. Un beidz tik neglīti raukt pieri. Lai es vairs nekad nedzirdētu, ka tu tā cērt durvis. Pēc pāris mi­nūtēm ieradīsies viesi, un tev viņi jāsagaida pieklājīgi, jābūt mīļai, laipnai, jaukai, uzmanīgai un visādi atsaucī­gai. To es jo īpaši no tevis gaidu. Vai tu saprati, Lira?

-   Jā, Koulteres kundze.

-   Tad noskūpsti mani.

Sieviete mazliet noliecās un pagrieza vaigu. Lirai bija jāpastiepjas uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu to. Meitene sajuta tā maigumu, kā arī mulsinošo Koul­teres kundzes smaržu — it kā jauku, bet tomēr metā­liski vēsu. Meitene novērsās un nolika plecu somu uz galdiņa, tad sekoja sievietei pakaļ uz viesistabu.

-    Kā tev patīk šie ziedi, dārgā? Koulteres kundze jautāja tik maigi, it kā nekāda starpgadījuma nebūtu bijis. Izvēloties rozes, protams, nevar kļūdīties, bet laba daudz nevajag. Vai izpalīgi ir atnesuši pietiekami daudz ledus? Esi tik mīļa un aizej pajautā. Nevaru ciest sasilušus dzērienus…

Lira atklāja, ka nav nemaz tik grūti izlikties viegl­prātīgai un valdzinošai, lai gan nevienu mirkli viņa ne­spēja nesajust Panteleimona riebumu un naidu pret zeltspalvaino pērtiķi. Visbeidzot iezvanījās durvju zvans, un drīz vien telpa pildījās ar moderni ģērbtām dāmām un izskatīgiem vai cienījamiem kungiem. Lira slīdēja gar viesiem, piedāvādama kanapē maizītes vai dāvādama jaukus smaidus, un pieklājīgi atbildēja uz viņu jautājumiem. Meitene jutās kā visu mīļots mājdzīvnieciņš, un brīdī, kad viņai ienāca prātā šī doma, Panteleimons izplēta savus zeltainos žubītes veidola spārnus un skaļi iečiepstējās.

Viņa prieka izpausmē sajutusi apstiprinājumu sa­vām domām, meitene nedaudz nomierinājās.

-    Un kurā skolā tu mācies, dārgā? jautāja kāda vecāka dāma, nopētot Liru caur lorneti.

-   Es neeju skolā, Lira viņai atbildēja.

-   Vai patiesi? Es domāju, ka tava māte tevi sūta tajā skolā, kur viņa pati mācījās. Ļoti laba skola…

Lira apjuka, līdz saprata, ko vecā kundze ir domājusi.

-Ak! Koulteres kundze nav mana māte! Es tikai šeit viņai palīdzu. Esmu viņas personīgā asistente, mei­tene svarīgi noteica.

-   Skaidrs. Un kādu ļaužu tu esi?

Pirms atbildēt, Lira atkal nesaprata, ko no viņas grib dzirdēt.

-   Viņi bija grāfs un grāfiene, meitene atteica. Abi gāja bojā gaisa katastrofā ziemeļos.

-   Kurā grāfistē?

-   Belakvas. Viņš bija lorda Ezriela brālis.

Vecās dāmas dēmons, spilgti sarkans makao papa­gailis, kā dusmodamies mīņājās no vienas kājas uz otru. Kundze izbrīnījusies sarauca pieri, bet Lira viņai jauki uzsmaidīja un devās prom.

Viņa patlaban gāja gar kādu vīriešu bariņu pie lielā dīvāna, kura vidū bija arī jauna sieviete, kad izdzirdē­ja vārdu Putekli. Nu jau viņa publiku bija iepazinusi pietiekami labi, lai saprastu, kad vīrieši un sievietes flirtē. Meitene vēroja šo procesu ar interesi, lai gan viņas uzmanību vairāk piesaistīja dzirdētais vārds Pu­tekli, tāpēc viņa ieklausījās. Likās, ka vīrieši ir mācīb­spēki, un no tā, kā jaunā sieviete viņus iztaujāja, Lira nosprieda, ka tā laikam ir studente.

-    Tās atklāja kāds maskavietis apklusiniet mani, ja jūs to jau zināt, teica kāds pusmūža vīrs sievietei, kas ar cieņu viņā lūkojās, — vārdā Rusakovs, un tāpēc tās sauc par Rusakova daļiņām. Šīm elementārdaļi­ņām nav nekādas mijiedarbības ar kādām citām, tās ir ļoti grūti konstatēt, bet visdīvainākais — tās, liekas, pievelk cilvēki.

-   Vai patiesi? jaunā sieviete iepleta acis.

-    Un, kas ir vēl dīvaināk, viņš turpināja, daži ļaudis spēcīgāk nekā citi. Pieaugušie pievelk, bērni ne. Vismaz līdz pusaudžu vecumam vāji. Būtībā šā iemesla dēļ, viņš pieklusināja balsi un pievirzījās tuvāk jau­najai sievietei, noslēpumaini uzliekot roku viņai uz pleca, tieši šī iemesla dēļ tika nodibināta Ziedojumu padome. Par to mūsu viesmīlīgā namamāte gan varētu mums ko pastāstīt.

-   Tiešām? Vai viņa ir saistīta ar Ziedojumu padomi?

-   Mana dārgā, viņa pati ir Ziedojumu padome. Tas pilnībā ir viņas projekts.

Vīrietis grasījās turpināt, tad pēkšņi sastapās ar Liras skatienu. Lira lūkojās viņam pretī, acu nemirkšķinā­dama, un viņš, vai nu tāpēc, ka bija iedzēris par daudz, vai vēlēdamies atstāt iespaidu uz jauno sievieti, teica:

-   Šī jaunkundze par to zina visu, varu derēt. Tev no Ziedojumu padomes nav jābaidās, vai ne, mana dārgā?

-    Nē, atbildēja Lira. Man šeit nekas nedraud. Oksfordā, kur es agrāk dzīvoju, gan bija daudz visādu briesmu. Tur bija ģiptieši viņi zaga bērnus un pārdeva tos turkiem verdzībā. Un Portmedovā pilnmēness nak­tīs no vecā mūķeņu klostera Godstovā nāca vilkatis. Es reiz dzirdēju viņu gaudojam. Un tad vēl ir Gobleri…

-   Tos jau es arī domāju, vīrs teica. Tā viņi sauc Ziedojumu padomi, vai ne?

Lira juta, ka Panteleimons pēkšņi sāk trīcēt, bet turpināja uzvesties pieklājīgi. Pieaugušo dēmoni kaķis un taurenis nelikās neko manām.

-  Gobleri? teica jaunā sieviete. Kāds dīvains vārds! Kāpēc viņus sauc par Gobleriem?

Lira jau grasījās stāstīt kādu no saviem asinis stin­dzinošajiem stāstiem, ar kuriem viņa mēdza biedēt Oksfordas bērnus, bet vīrietis ierunājās pirmais.

-   Tas ir saīsinājums, pirmie burti no šīs organizācijas nosaukuma [3] . Patiesībā ideja nav jauna. Viduslaikos vecāki mēdza nodot savus bērnus klosterī, lai tie kļūtu par mūkiem vai mūķenēm. Mazos nabadziņus sauca par oblātām, tas nozīmē ziedojums, pienesums vai kaut kas tamlīdzīgs. Un, kad sākās tā Putekļu lieta, par šo sistēmu atcerējās… Mūsu mazā draudzene to droši vien zina. Vai tev nevajadzētu aprunāties ar lordu Borīlu? viņš pievērsās tieši Lirai. Lords Borīls no­teikti vēlēsies iepazīties ar Koulteres kundzes protežē… Lūk, kur viņš, tas sirmais kungs ar dēmonu-čūsku.

Vīrs gribēja tikt vaļā no Liras, lai varētu pabūt divatā ar jauno lēdiju, to Lira uzreiz saprata. Bet likās, ka jauno dāmu joprojām interesē Lira, un viņa novērsās no vīrieša, lai aprunātos ar meiteni.

-   Pagaidi brītiņu… Kā tevi sauc?

-    Lira.

-   Es esmu Adele Starminstere. Žurnāliste. Vai varam aprunāties divatā?

Lira jau bija pieradusi, ka cilvēki vēlas ar viņu ap­runāties, tāpēc vienkārši noteica: Jā.

Sievietes dēmons-taurenis uzlidoja gaisā, pašāvās pa kreisi, tad pa labi, nospurdza lejā pie Adeles Starminsteres auss un kaut ko tajā iečukstēja. Viņa sacīja: Ejam uz dīvānu pie loga.

Tā bija Liras mīļākā vietiņa; no turienes pavērās skats uz upi, bet naktī lielā paisuma laikā kreisā krasta ugunis spoži atspoguļojās melnajos ūdeņos. Pa straumi vilcējs vilka pārīti baržu. Adele Starminstere apsēdās un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu Lirai vietu.

-   Vai profesors Dokers neteica, ka tev esot kāda sais­tība ar Koulteres kundzi?

-Jā.

-   Vai tā ir? Tu taču neesi viņas meita, vai ne? Man šķiet, tad es zinātu…

-    Nē, Lira atteica. Protams, ne. Es esmu viņas personīgā asistente.

-   Personīgā asistente? Tu tā kā būtu par jaunu, ne? Es domāju, ka tu esi viņas radiniece vai kas tamlīdzīgs. Kāda tev viņa liekas?

-   Koulteres kundze ir ļoti gudra, Lira sacīja. Pirms šī vakara viņa būtu teikusi daudz vairāk, bet tagad šis tas bija mainījies.

-    Nūjā, bet kā cilvēks? Adele Starminstere neat­laidās. — Es domāju vai viņa ir draudzīga, kaprīza vai kāda? Vai tu dzīvo šeit pie viņas? Kāda viņa ir privātās attiecībās?

-   Ļoti jauka, Lira teica bez entuziasma.

-   Un ko tieši tu dari? Kā tu viņai palīdzi?

-   Veicu aprēķinus un tā. Piemēram, navigācijai.

-   Aha, skaidrs… Un no kurienes tu esi? Kāds bija tavs vārds?

-   Lira. Es esmu no Oksfordas.

-   Vai Koulteres kundze tevi pieņēma, lai…

Pēkšņi viņa aprāvās, jo pienāca pati aprunātā Koul­teres kundze. No tā, kā Adele Starminstere palūkojās uz viņu un cik uztraukti žurnālistes dēmons riņķoja tai ap galvu, Lira saprata, ka jaunajai sievietei šeit vispār nebija jābūt.

—Es nezinu, kā jūs sauc, — ļoti klusi noteica Koul­teres kundze, bet piecu minūšu laikā to uzzināšu, un jūs nekad vairs žurnālistikā nestrādāsiet. Tagad, lūdzu, bez trokšņa piecelieties un ejiet prom. Vēl man jāpiebilst, ka cilvēks, kurš jūs atveda šurp, arī saņems savu tiesu.

Likās, ka no Koulteres kundzes plūst kāds magnē­tisks spēks. Viņa pat smaržoja citādi tas bija nokaitē­tas dzelzs smārds, kas nāca no viņas ķermeņa. Lira kaut ko tādu jau bija jutusi agrāk, bet tagad meitene redzēja, ka tas tiek vērsts pret kādu citu. Nabaga Adele Starminstere nebija spējīga pretoties. Viņas dēmons pāris reizes savicināja varenos spārnus un bezspēkā sabruka uz sievietes pleca, bet viņa, likās, pat nespēja atliekties taisni. Sakumpusi Adele Starminstere neveikli spraucās cauri skaļi čalojošo viesu pūlim un izgāja pa viesistabas durvīm. Ar vienu roku viņa pie­turēja paģībušo dēmonu, lai tas nenokrīt no pleca.

—    Nu? Koulteres kundze taujāja Lirai.

—    Es viņai neko svarīgu nepateicu, Lira paskaidroja.

—    Ko viņa tev jautāja?

—    Tikai, ko es šeit daru un kas tāda esmu, nu tā, vis­pārīgi…

To pateikusi, Lira pamanīja, ka Koulteres kundze ir viena pati, bez dēmona. Kā tas bija iespējams? Bet pēc brīža zeltainais pērtiķis jau bija viņai blakus. Koulteres kundze noliecās, paņēma viņu aiz ķepas un ar vieglu kustību uzrāva sev uz pleca. Tūlīt pat viņa nomierinājās.

-   Ja tu pamani vēl kādu, kas acīmredzami šeit nav ielūgts, dārgā, sameklē mani, labi?

Karstā metāliskā dvaka bija izzudusi. Varbūt Lirai tikai tā bija izlicies. Viņa atkal saoda Koulteres kun­dzes smaržas, rožu aromātu, cigāru dūmus un citu sie­viešu parfīmus. Koulteres kundze uzsmaidīja Lirai, it kā teikdama: "Mēs taču abas visu saprotam, vai ne?" un devās sasveicināties ar pārējiem viesiem.

Panteleimons iečukstēja Lirai ausī:

-   Kamēr viņa bija šeit, viņas dēmons iznāca no mūsu guļamistabas. Viņš ir bijis mūs izspiegot. Viņš zina par aletiometru!

Lira juta, ka Panteleimonam, iespējams, ir taisnība, bet viņa neko nespēja padarīt. Ko tas profesors bija teicis par Gobleriem? Meitene palūkojās apkārt, bet tai pašā mirklī, kad viņu ieraudzīja, pie vīrieša pienāca šveicars (saģērbies kalpotāja formā, piemērotā šim va­karam) kopā ar kādu kungu, saņēma profesoru aiz pleca un klusi viņam kaut ko pateica. Profesors nobā­lēja un sekoja viņiem uz izeju. Notikušais neaizņēma vairāk par pāris sekundēm un viss tika veikts tik ko­rekti, ka neviens neko nepamanīja. Bet Liru pārņēma uztraukums un bažas.

Viņa klīda pa abām lielajām istabām, kur notika vie­sības, ar pusausi ieklausīdamās sarunās un bez īpašas intereses nogaršodama viņai aizliegtos kokteiļus. Viņas bažas pieauga. Meitene pat nenojauta, ka tiek novērota, līdz pie viņas pienāca šveicars un pieliecies teica:

-    Liras jaunkundz, džentlmenis pie kamīna vēlas ar jums runāt. Tas ir lords Borīls, ja nezināt.

Lira palūkojās pāri istabai. Uz viņu skatījās ražena auguma sirms kungs, un, kad viņu skatieni sastapās, vīrietis palocījās un pamāja meitenei.

Negribīgi, bet nedaudz ieinteresēta Lira piegāja pie viņa.

-    Labvakar, bērns, lords Borīls teica. Viņa balss bija mierīga un valdonīga. Lorda dēmona-čūskas zvī­ņām klātā galva un smaragdzaļās acis spīdēja kristāla sienas lampas gaismā.

-   Labvakar, Lira atņēma.

-    Kā klājas manam vecajam draugam Džordanas koledžas direktoram?

-   Paldies, ļoti labi.

-   Viņiem visiem droši vien bija žēl no tevis šķirties.

-   Jā, bija gan.

-   Nu, vai Koulteres kundze tev dod daudz darba? Ko viņa tev māca?

Lira jutās neērti, tāpēc viņā pamodās pretestība, un uz lorda tēvišķīgajiem jautājumiem meitene sniedza melīgas atbildes bez saviem parastajiem, jautri dīvai­najiem izlēcieniem. Viņa atbildēja: Es mācos par Rusakova daļiņām un Ziedojumu padomi.

Lorda Borila skatiens acumirklī fokusējās uz mei­teni, līdzīgi rokas baterijas gaismas kūlim. Viņš it kā ar acīm urbās tai cauri.

-    Vai tu nepastāstītu kaut ko vairāk? lords pa­lūdza.

-   Viņi veic eksperimentus ziemeļos, Lira teica. Mei­tene atmeta visu piesardzību. — Tā, kā to darīja doktors Grummans.

-   Turpini.

-   Viņiem ir speciālas fotogrammas, kurās var saskatīt Putekļus, un tajās ir redzams, ka pieaugušie pievelk gaismu, bet bērni ne. Katrā gadījumā krietni mazāk.

-   Vai Koulteres kundze tev rādīja kādu šādu bildi?

Lira sastomījās, jo tie vairs nebija meli, bet kaut kas

cits, kur viņa vēl nebija ievingrinājusies.

-    Nē, meitene pēc brīža atteica. To es redzēju Džordanas koledžā.

-   Kas tev to rādīja?

-   To rādija ne gluži man, Lira piebilda. Es vien­kārši gāju garām un redzēju. Un tad manu draugu Rodžeru nolaupīja šī Ziedojumu padome. Bet…

-   Kas tev rādīja to bildi?

-   Mans tēvocis Ezriels.

-Kad?

-   Kad viņš pēdējo reizi bija Džordanas koledžā.

-   Skaidrs. Un ko vēl tu zini? Vai es nepārklausījos tu pieminēji Ziedojumu padomi?

-   Jā. Bet par to es neuzzināju no viņa, par to es dzir­dēju šeit.

Tas nu ir tīrā patiesība, viņa nodomāja.

Lords Borīls vērīgi noraudzījās meitenē. Lira lūkojās viņā ar visnevainīgāko skatienu. Beigās viņš pamāja ar galvu.

-   Tātad Koulteres kundze būs nolēmusi, ka tu esi ga­tava viņai palīdzēt šajā darbā. Interesanti. Vai esi jau piedalījusies?

-    Nē, Lira atbildēja. Ko viņš ar to domāja? Pante­leimons tālredzīgi bija pieņēmis savu visneitrālāko vei­dolu kodes formu, tāpēc nevarēja izpaust Liras izjūtas, un meitene bija droša, ka viņas sejā nekas nav lasāms.

-   Vai viņa tev ir stāstījusi, kas notiek ar bērniem?

-   Nē, to viņa man nav teikusi. Es tikai zinu, ka tas ir saistīts ar Putekļiem un bērni ir it kā ziedojums.

Un šie atkal nebija īsti meli, meitene nodomāja; viņa taču neizpauda, ka to viņai teikusi pati Koulteres kundze.

-   Ziedojums tas būtu pārāk skaļi teikts. Tas, kas tiek darīts, ir gan pašu bērnu, gan mūsu labā. Un viņi, protams, taču brīvprātīgi nāk pie Koulteres kundzes. Tāpēc viņas loma ir tik svarīga. Bērniem pašiem jāgrib piedalīties, un kurš no tiem gan spēj pretoties Koulteres kundzei? Ja viņa domā piesaistīt bērnus ar tavu palīdzību, vēl jo labāk. Esmu ļoti iepriecināts.

Lords Borīls veltīja meitenei tādu pašu smaidu kā Koulteres kundze it kā viņi abi būtu kāda noslēpuma līdzdalībnieki. Meitene pieklājīgi atsmaidīja un aiz­griezās, lai uzsāktu sarunu ar kādu citu.

Viņi ar Panteleimonu sajuta viens otra bailes. Lira vēlējās doties prom un aprunāties ar dēmonu divatā. Viņa vēlējās iet prom no šejienes. Viņa gribēja doties atpakaļ uz Džordanas koledžu un savu noplukušo istabu divpadsmitajās durvīs. Viņa gribēja satikt lordu Ezrielu.

Un kā atbildi uz šo viņas pēdējo vēlēšanos meitene izdzirdēja pieminam tēvoča vārdu. Tāpēc Lira piegāja tuvāk čalojošajam bariņam it kā ar nolūku paņemt kanapē maizīti no šķīvja uz galda. Vīrs purpursarkanā bīskapa tērpā sacīja:

-   Nē, nedomāju gan, ka lords Ezriels tuvākajā laikā mūs apgrūtinās.

-   Un kur, jūs teicāt, viņu tur?

-    Man stāstīja, ka Svalbāras cietoksnī. Viņu apsargā panserbjorni, ziniet, bruņoti lāči. Šausmīgi radījumi!

Viņš nekad nespēs izbēgt, pat ja dzīvotu tūkstoš gadu. Vispār es domāju, ka gaiss ir tīrs, gandrīz pilnīgi tīrs…

-    Pēdējie eksperimenti ir apstiprinājuši to, ko es vienmēr esmu teicis, ka Putekļi ir tumšās sākotnes emanācija, un…

-   Vai tik tā nav zoroastriešu ķecerība?

-   Tā kādreiz tika uzskatīta par ķecerību…

-   Un ja mēs varētu apiet tumšo sākotni…

-   Jūs teicāt Svalbārā?

-   Bruņoti lāči…

-   Ziedojumu padome…

-   Bērni necieš, esmu par to pārliecināts…

-   Lords Ezriels apcietināts…

Lirai pietika. Viņa pagriezās un tikpat klusi kā kode Panteleimons virzījās uz savu istabu, un iegājusi aiz­vēra durvis. Viesību troksni šeit nedzirdēja.

-    Nu? Lira čukstēja. Dēmons pārvērtās par zeltžubīti viņai uz pleca.

-   Vai mēs muksim? viņš atčukstēja.

-   Protams. Kamēr vēl šeit ir tik daudz cilvēku, viņa uzreiz nepamanīs.

-   Viņš pamanīs.

Panteleimons domāja Koulteres kundzes dēmonu. Vien iedomājoties lokano, zeltaino zvēriņu, meitene bailēs nodrebēja.

-   Šoreiz es ar viņu cīnīšos, Panteleimons apņēmīgi noteica. Es varu mainīt veidolu, bet viņš ne. Es tik ātri izmainīšos, ka viņš mani nenoķers. Šoreiz es uzva­rēšu, tu redzēsi!

Lira izklaidīgi pamāja. Ko lai viņa velk mugurā? Kā lai nemanot tiek no šejienes projām?

-   Tev jāiet izlūkos, meitene čukstēja. Līdzko gaiss ir tīrs, mums jābēg. Kļūsti par kodi, viņa piebilda. -Atceries, tiklīdz neviens neskatās…

Meitene pavēra durvīs spraugu, un Panteleimons, līdzīgi tumšai ēnai, izlidoja rožainajā koridora gaismā.

Pa to laiku Lira steidzīgi sabāza siltākos apģērba ga­balus vienā no melnajām zīda auduma somām, ko viņas šodien bija nopirkušas modes preču veikalā. Koulteres kundze naudas gabalus viņai deva kā konfektes, un, lai gan meitene tos bija izšķērdīgi tērējusi, daži sovrini vēl bija palikuši. Viņa tos iebāza melnā vilkādas kažoka kabatās.

Visbeidzot Lira ietina aletiometru melnā samta drēbē. Vai tiešām šis nejaukais pērtiķis būtu to atradis? Droši vien. Un izstāstījis Koulteres kundzei. Ak, kaut viņa to būtu labāk paslēpusi!

Lira uz pirkstgaliem piezagās durvīm. Par laimi, viņas istaba bija tajā gaiteņa galā, kas bija vistuvāk priekšnamam, un lielākā daļa viesu bija sapulcējušies divās tālākajās istabās. No turienes skanēja balsu murdoņa, smiekli, ūdens šalkas vannas istabā un glāžu šķindoņa. Te klusa kodes balstiņa nosīca viņai pie auss:

-   Tagad! Ātri!

Lira izslīdēja pa durvīm koridorā, no turienes priekš­namā, un nepagāja ne trīs sekundes, kad dzīvokļa ārdurvis jau bija vaļā. Vēl mirklis, un durvis bija klusi aizvērtas, un meitene kopā ar Panteleimonu, kurš atkal bija zeltžubītes veidolā, noskrēja pa kāpnēm uz ielas.

Viņa steidzīgi attālinājās no upes, jo krastmala bija plaša un labi apgaismota. No krastmalas līdz Ka­raliskajam Arktikas institūtam, kas bija vienīgā vieta, kuru Lira droši zināja, pletās vesels šauru ieliņu tīkls. Šajā tumšajā labirintā meitene metās iekšā.

Ja viņa pazītu Londonu tikpat labi kā Oksfordu! Tad viņa zinātu, no kurām ielām jāizvairās vai kur var no­čiept ko ēdamu, vai, vislabākais, pie kurām durvīm var klauvēt un lūgt pajumti. Šajā aukstajā naktī tumšajās ieliņās risinājās viņai pavisam nezināma dzīve.

Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un šķēla apkārtnes tumsu ar savu caururbjošo acu skatu. Laiku pa laikam dēmons sastinga un viņa spalva sacēlās, tad Lira saprata, ka šajā virzienā labāk neiet. Nakts bija pilna dažādu trokšņu: attāli piedzērušo smiekli, pāris aizsmakušu balsu uzsāka dziesmu, kaut kur pa­grabstāvā klabēja un svilpa kāds neieeļļots mehā­nisms. Lira uzmanīgi gāja tam cauri, viņas maņas sa­asinājās un uztvēra Panteleimona izjūtas; meitene turējās ēnā un nomaļākajās ieliņās.

Laiku pa laikam viņai bija jāšķērso kāda platāka, labi apgaismota iela, kur zumēja tramvaju vagoni un to vadi šķieda dzirksteles.

Londonā bija savi ielu šķērsošanas likumi, bet meitene tos neievēroja un, ja kāds viņai ko uzsauca, metās bēgt.

Bija tik labi atkal justies brīvai. Viņa zināja, ka arī Panteleimons, pēdodams viņai blakus savā mīkstajā

meža kaķa solī, priecājas atkal baudīt āra gaisu, lai arī tas bija smagais, dūmakainais, sodrēju pilnais trok­šņainās Londonas gaiss. Drīz būs jāpārdomā Koulteres kundzes dzīvoklī dzirdētais, bet ne tagad. Galu galā viņiem taču bija jāatrod vietiņa, kur pārlaist nakti.

Kādā krustojumā pie liela universālveikala, kura logu gaisma spoži spīdēja pāri mitrajam asfaltam, bija kafijas tirgotava neliels kiosks uz riteņiem, ar leti zem koka nojumītes, kas šūpojās kā uz kuģa klāja. Iekšā dega dzeltena gaisma un varēja saost kafijas smaržu. Baltādains pārdevējs bija pārliecies pār leti un tērgāja ar pāris pircējiem.

Tas bija vilinoši. Lira bija gājusi jau kādu stundu, un bija tik auksts un mitrs. Ar Panteleimonu zvirbuļa vei­dolā uz pleca meitene devās pie letes un pastiepās, lai piesaistītu pārdevēja uzmanību.

-   Tasi kafijas un sviestmaizi ar šķiņķi, lūdzu, viņa teica.

-   Tu gan vēlu atrodies ārā, maziņā, teica kāds kungs cilindrā un baltā zīda šallē.

-    Jā, viņa atteica un pagriezās, lai aplūkotu trok­šņaino krustojumu. Netālu esošajā teātrī bija beigusies izrāde, un ļaužu pūļi pulcējās izgaismotajā vestibilā, saucot kebus un uzmetot virsdrēbes uz pleciem. Otrā pusē bija dzelzceļa stacija, kur vēl vairāk ļaužu plūda augšup un lejup pa kāpnēm.

-    Nu te būs, mīļā, teica kafijas pārdevējs. Divi šiliņi.

-   Ļaujiet man samaksāt, teica kungs cilindrā.

Lira nodomāja: kāpēc gan ne? Es skrienu ātrāk nekā

viņš, un man šo naudu vēlāk vajadzēs. Kungs cilindrā nometa monētu uz letes un uzsmaidīja viņai. Viņa dēmons bija lemurs. Pieķēries pie saimnieka mēteļa at­lokiem, tas apaļām acīm lūkojās Lirā.

Viņa iekodās sviestmaizē un turpināja vērot ļaužu pilno ielu. Meitenei nebija ne jausmas, kur viņa atro­das, jo viņa nekad nebija redzējusi Londonas karti. Lira pat nezināja, cik liela šī pilsēta ir un cik tālu jāiet, lai izkļūtu no tās.

-   Kā tevi sauc? vīrietis jautāja.

-Alise.

-   Jauks vārds. Ļauj, es iepilināšu kādu pilīti šī tavā kafijā… tas tevi sasildīs…

Viņš atskrūvēja sudrabotu blašķīti.

-   Negribu, Lira atteica. Gribu tikai kafiju.

-   Varu derēt, ka tu nekad agrāk neesi baudījusi tādu brendiju kā šis.

-    Esmu. Reiz biju pamatīgi saaukstējusies. Izdzēru veselu pudeli, gandrīz pilnu.

-   Nu, kā vēlies, — vīrietis noteica, ielejot no blašķītes savā tasē. Kur tad tu tā dodies viena pati?

-   Pie sava tēva.

-   Un kas viņš ir?

-   Slepkava.

-   Kas, kas?

-    Es taču teicu, ka slepkava! Profesionāls slepkava. Viņam katru nakti jāstrādā. Nesu viņam tīras drēbes, jo parasti pēc darba viņš viss ir notašķīts ar asinīm.

-   Ā! Tu joko.

-   Nemaz ar ne.

Lemurs izdvesa pīkstienu un lēnām aizlīda aiz sava saimnieka galvas, lai pablenztu uz meiteni. Lira mie­rīgi izdzēra savu kafiju un beidza ēst sviestmaizi.

-   Arlabunakti, viņa teica. Redzu, ka mans tēvs nāk. Viņš izskatās mazliet dusmīgs.

Cilindrotais vīrietis pagrieza galvu sāņus, un Lira iejuka teātra apmeklētāju pūlī. Lai kā viņai gribējās aplūkot Htonikas dzelzceļa staciju (Koulteres kundze bija teikusi, ka tā neesot piemērota viņu aprindu cil­vēkiem), tomēr drošāk bija nelīst pazemē, bet gan pa­likt ārpusē, kur viņa varētu aizbēgt, ja rastos vajadzība.

Tā viņa gāja un gāja, ielas kļuva aizvien tumšākas un tukšākas. Smidzināja, bet, pat ja nebūtu bijis mā­koņu, vakarblāzma debesīs vienalga traucētu saskatīt zvaigznes. Panteleimons domāja, ka viņa dodas uz zie­meļiem, bet kurš to skaidri varēja pateikt?

Bezgalīgas ieliņas ar vienādām ķieģeļu mājiņām un mazdārziņiem, kuros varēja novietot tik vien kā atkri­tumu tvertni; lielas, drūmas fabriku ēkas aiz drāšu žogiem, ar vienu vienīgu blāvi degošu lampu pie sienas un naktssargu, kurš snauda savā būdā; šur tur kāda skumīga kapela, kas no noliktavas atšķīrās vienīgi ar krustu ārpusē. Lira pamēģināja atvērt kādas durvis, un tūlīt pat no sola līdzās tumsā atskanēja vaids. Mei­tene saprata, ka priekštelpa ir pilna ar gulošiem augu­miem, un aizmuka.

-    Kur lai mēs guļam, Pan? viņa jautāja, velkoties pa kādu ieliņu, kurā rindojās veikali ar noslēgtām dur­vīm un logiem.

-   Kaut kur aizdurvē.

-   Tomēr tur mūs var pamanīt. Tā ir ļoti redzama vieta.

-   Tur lejā ir kanāls…

Panteleimons lūkojās uz kādu sānieliņu pa kreisi. Patiesi, tās galā tumši vīdēja kāda ūdenskrātuve, un, kad viņi piesardzīgi devās to apskatīt, skatam atklājās mazs līcītis ar kādu duci baržu, kas bija piesietas krastā. Dažas peldēja uz ūdens, citas bija smagi iegri­mušas, un pār tām vīdēja ceļamkrāni, kas atgādināja karātavas. No kādas koka būdeles spīdēja vāra gais­miņa, un virs metāla skursteņa pacēlās dūmu strūk­liņa. Citādi vienīgais apgaismojums bija gāzes lampa augstu pie noliktavas sienas vai ostas krāna mastā; zemi gan gāzes lampas apgaismojums atstāja tumsā. Piestātne bija pielādēta ar kokogļu spirta mucām, lielu, apaļu baļķu kaudzēm un kaučuka kabeļu ruļļiem.

Lira uz pirkstgaliem piezagās pie būdiņas un ielūrēja pa logu. Kāds vecs vīrs nopietnu seju lasīja komiksu un smēķēja pīpi. Viņa dēmons-spaniels bija saritinājies aizmidzis uz galda. Viņai tā lūkojoties, sirmgalvis pie­cēlās, noņēma nomelnējušu tējkannu no dzelzs pavarda un ielēja karstu ūdeni saplaisājušā krūzē, tad apsēdās un turpināja lasīt.

Vai palūgt viņam, lai mūs ielaiž, Pan? — meitene čukstēja, bet dēmons pašlaik ņurcījās: te viņš bija sik­spārnis, te pūce, te atkal meža kaķis. Meitene, iespaido­joties no tā uztraukuma, palūkojās apkārt, un viņi abi reizē ieraudzīja, kas noticis, šurp skrēja divi vīrieši, katrs no savas puses, un tuvākajam rokās bija tīkls.

Panteleimons izdvesa spalgu kliedzienu un kā leo­pards metās virsū tuvākā vīrieša dēmonam mežonīga izskata lapsai, apgāžot to uz muguras tā, ka rudaste pakrita zem saimnieka kājām. Vīrs nolamājās un paklupa sāņus, bet Lira pašāvās viņam garām uz kla­jumu piestātnē. Pats galvenais bija netikt iespiestai stūrī.

Panteleimons, tagad pārvērties par ērgli, lidinājās virs viņas un kliedza: Pa kreisi! Pa kreisi!

Lira strauji pagriezās pa kreisi, un ieraudzījusi spraugu starp kokogļu spirta mucām un gofrēta tē­rauda plākšņu šķūņa stūri, šāvās uz turieni kā lode.

Bet, ak vai, ķeramie tīkli!

Lira izdzirdēja klusu svilpienu. Kaut kas sāpīgi un asi skāra viņas vaigu, pretīgas, eļļainas virves sa­žņaudza seju, plaukstas un rokas, turēja viņu ciet. Meitene pakrita, spiegdama un bezpalīdzīgi cenzda­mās atbrīvoties no tām.

Pan! Pan!

Bet dēmons-lapsa bija ieķēries kaķa-Panteleimona kažokā, un Lira sajuta sāpes pati savā miesā, tāpēc iekliedzās, kad viņš pakrita. Viens no vīriem ātri ap­tina viņai apkārt virvi, apvīdams to ap kaklu, ķermeni, galvu, valstīdams meiteni no viena sāna uz otru mik­lajā zemē. Viņa bija bezspēcīga kā muša, ko zirneklis notvēris savos slazdos. Nabaga Panteleimons rāpoja pie viņas ar dēmonu-lapsu uz muguras, tā ka viņam pat nebija spēka mainīt veidolu, bet otrs vīrs gulēja peļķē, un viņa kaklu bija caururbusi bulta…

Visa pasaule it kā pamira, kad to ieraudzīja arī vīrs, kurš bija sasējis meiteni.

Panteleimons paslējās sēdus un blisināja acis, tad atskanēja kluss troksnis, un vīrs ar tīklu rīstīdamies un gārgdams uzkrita Lirai tieši virsū. Meitene šaus­mās iekliedzās no viņa tecēja asinis!

Atskanēja skrejošu soļu troksnis, un kāds novilka vīrieti nost no meitenes un noliecās pie tās. Tad kādas citas rokas pacēla Liru, nošņakstēja nazis, un viena pēc otras tikla šķiedras plīsa. Meitene spļaudīdamās to sarāva un metās apkampt Panteleimonu.

Tupot uz ceļiem, viņa pagriezās, lai saskatītu glā­bējus. Tie bija trīs melnīgsnēji vīri, viens bruņojies ar loku, pārējie ar nažiem. Kad meitene pagriezās, šāvē­jam aizrāvās elpa.

-   Lira, tu?

Pazīstama balss, bet, kam tā piederēja, meitene nespēja atcerēties, līdz vaicātājs panācās uz priekšu un tuvējā gaismā varēja saskatīt viņa seju un dēmonuvanagu uz pleca. Tad viņa to atpazina. Ģiptietis! īsts ģiptietis no Oksfordas!

-   Tonijs Kosta, viņš teica. Atceries? Tu vienmēr spēlējies ar manu mazo brāļuku Billiju pie laivām Džeriko, pirms viņu bija nolaupījuši Gobleri.

-  Ak Dievs, Pan, mēs esam glābti! Lira noelsās, bet tad viņai iešāvās prātā doma: tieši Kostas laivu viņi bija toreiz nolaupījuši. Un ja nu viņš to atceras?

-    Labāk nāc mums līdzi, Tonijs teica. — Vai tu esi viena?

-   Jā. Es aizbēgu…

-   Labi, tagad nerunā. Paliec klusu. Džekser, aizvelc tos līķus ēnā. Kerim, pārlūko apkārtni.

Lira ar grūtībām piecēlās, piespiedusi savu meža kaķi-Panteleimonu pie krūtīm. Viņš pagriezās, lai kaut ko aplūkotu, un meitene sekoja viņa skatienam sapro­toši un ziņkārīgi: kas notiek ar mirušu cilvēku dēmo­niem? Viņi izgaisa tāda bija atbilde; izgaisa un aizli­doja kā dūmu daļiņas, cenšoties sekot saviem saimnie­kiem. Panteleimons aizmiedza acis, un Lira pa galvu pa kaklu metās pakaļ Tonijam Kostam.

-   Ko tu te dari? viņa jautāja.

-   Klusu, meitēn. Jau tā mums klapatu diezgan. Pa­runāsim, kad būsim laivā.

Viņš veda viņu pāri koka tiltiņam uz pašu līcīša cen­tru. Abi pārējie vīrieši klusi sekoja viņiem. Tonijs no­griezās uz koka muliņu un no tā nolēca uz šauras lai­vas klāja, atgrūzdams kajītes durvis.

-   Kāp iekšā, — viņš teica. Ātri.

Lira paklausīja, uzsizdama pa somu (to viņa nebija izlaidusi no rokām pat zem tīkla), lai pārliecinātos, ka aletiometrs joprojām ir vietā. Šaurajā, garenajā kajītē laternas gaismā, kas karājās uz āķa, meitene ierau­dzīja diženu, resnu, sirmu sievieti, kas sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Lira atpazina Billija māti.

-   Kas tā tāda? sieviete jautāja. Tā taču nav Lira?

-   Tieši tā. Mammu, mums jākustas prom no šejienes. Mēs tur piestātnē divus novācām. Mums likās, ka tie ir Gobleri, bet, šķiet, tie bija turku tirgotāji. Viņi bija sagūs­tījuši Liru. Tagad nepļāpāsim to varam izdarīt pa ceļam.

-   Nāc šurp, bērns, teica Ma Kosta.

Lira paklausīja, pa pusei laimīga, pa pusei piesardzī­ga, jo Ma Kostai rokas bija kā vāles, un tagad meitene bija pilnīgi pārliecināta: tieši viņas laivu Lira kopā ar Rodžeru un pārējiem puišeļiem bija toreiz nolaupījusi. Bet laivas īpašniece saņēma Liras seju savās rokās, un viņas dēmons liels, pelēks vilku suns noliecās, lai maigi nolaizītu Panteleimona meža kaķa galvu. Tad Ma Kosta apkampa Liru un cieši piespieda sev pie krūtīm.

-   Es nezin', ko t' šeit dari, bet tu izskaties pārguruši. Tūlīt tev ieliešu kaut ko siltu dzeramu, un tad tu vari likties Billija gultā. Apsēdies, bērniņ.

Izskatījās, ka laivas zagšana bija piedota vai vismaz aizmirsta. Lira apsēdās uz polsterētā ķebļa aiz tīri no­tīrītā priedes koka galda, un tai brīdī dobjš dzinēja troksnis sašūpoja laivu.

-   Kurp mēs dodamies? Lira jautāja.

Ma Kosta uzlika piena kastroli uz dzelzs plītiņas un sabakstīja restes, lai uzkurtu liesmu.

-   Prom no šejienes. Tagad nerunāsim. Aprunāsimies no rīta.

Vairāk viņa neko neteica, tikai pasniedza Lirai krūzi ar pienu, kad tas bija uzsilis. Ma Kosta šūpojās līdz ar laivu, kas bija sākusi kustēties, šad tad sačukstoties ar vīriešiem. Lira malkoja pienu un, pacēlusi aizkaru ma­liņu, vēroja, kā viņi attālinās no piestātnes. Jau pēc pā­ris minūtēm meitene bija cieši iemigusi.

Lira atmodās šaurā gultā, un zem viņas joprojām dūca mierinošā dzinēja dunoņa. Meitene piecēlās, at­sita galvu pret kaut ko, nolamājās un tad, taustīdamās apkārt, cēlās augšā jau uzmanīgāk. Blāvi pelēcīgajā gaismā viņa spodrajā kabīnē ieraudzīja trīs kojas, visas tukšas un kārtīgi saklātas. Viena atradās zem viņas, bet abas pārējās pretī. Meitene pagriezās uz sāniem un pamanīja, ka guļ apakšveļā, viņas kleita un vilkā­das kažociņš bija salocīti un nolikti kājgalī blakus so­mai. Aletiometrs joprojām bija tur.

Lira ātri apģērbās un izgāja pa durvīm kabīnes galā, nokļūstot citā telpā ar plīti, kas bija vēl silta. Tur ne­viena nebija. Aiz logiem abās pusēs meitene ieraudzīja miglas vālus, caur kuriem šad un tad pavīdēja tumšas aprises tās droši vien bija ēkas vai koki.

Pirms Lira paspēja iznākt uz klāja, atvērās ārdurvis un ienāca Ma Kosta, ietinusies vecā tvīda mētelī, uz kura kā pērlīšu tūkstoši mirdzēja sīkas rasas lāsītes.

-   Vai labi gulēji? viņa jautāja, pastiepjot roku pēc pannas. Tagad apsēdies malā un es tev pagatavošu brokastis. Nestāvi ceļā, te maz vietas.

-   Kur mēs esam? Lira jautāja.

-   Lielajā kanālu krustojumā. Tu nerādies ārā, bērns. Es negribu, ka tu ej augšā. Mums ir nepatikšanas.

Viņa uzmeta uz pannas divas šķiņķa šķēlītes un tām virsū uzsita olu.

-   Kādas nepatikšanas?

-    Nekas sevišķs, kaut kā jau galā tiksim, ja tu tu­rēsies pa gabalu.

Vairāk viņa neko neteica, kamēr Lira bija paēdusi. Vienubrīd laiva samazināja ātrumu un kaut kas at­sitās pret bortu. Lira izdzirdēja dusmīgas vīriešu bal­sis, bet tad kāda izmestais joks sasmīdināja pārējos, balsis noklusa un laiva turpināja ceļu.

Beidzot kajītē ienāca Tonijs Kosta. Viņam, tāpat kā mātei, uz drēbēm mirdzēja mitruma pilītes, un, kad viņš virs plīts nopurināja savu vilnas cepuri, ūdens lāsītes nobira un izčūkstēja.

-   Ko mēs viņai teiksim, Ma?

-   Vispirms jautāsim, tad atbildēsim.

Tonijs ielēja sev kafiju mazā tasītē un apsēdās. Viņš bija ražena auguma vīrs tumšu ādas krāsu, un nu dienas gaismā Lira ievēroja, cik viņam skumīga un drūma seja.

-    Pareizi, viņš noteica. Tagad pastāsti mums, Lira, ko tu darīji Londonā. Mēs jau domājām, ka tevi nogrābuši Gobleri.

-   Es dzīvoju pie tās dāmas…

Lira stomīdamās izklāstīja notikušo, atsaucot at­miņā visu pēc kārtas, it ka saliekot kārtis pareizajā se­cībā. Meitene izstāstīja visu, izņemot par aletiometru.

-   Un tad vakar tajā kokteiļu vakarā es uzzināju, ar ko viņi patiesībā nodarbojas. Koulteres kundze pati ir viena no Gobleriem, viņa grasījās izmantot mani, lai es palīdzētu gūstīt citus bērnus. Un tas, ko viņi ar tiem dara…

Ma Kosta izgāja no kajītes un devās uz kubriku. To­nijs nogaidīja, līdz durvis aiz viņas aizveras, un turpi­nāja Liras iesākto:

-   Mēs zinām, ko viņi dara. Vismaz daļēji. Mēs zinām, ka bērni neatgriežas atpakaļ. Viņus aizved uz ziemeļiem, tālu prom no visiem, un veic ar tiem eksperimentus. Sākumā mēs domājām, ka uz viņiem izmēģina visādas slimības un medikamentus, bet tad sapratām kāda jēga bija ne no šā, ne no tā to visu uzsākt tieši pirms diviem trim gadiem? Tad mēs iedomājāmies par tatāriem var­būt viņi tur Sibīrijā ir noslēguši kaut kādu slepenu vienošanos. Jo tatāri uz ziemeļiem brauc to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ visi citi, pēc kokogļu spirta un uz ogļu šahtām, bet par karu baumoja jau sen pirms Gobleru parādīšanās. Un mēs nospriedām, ka Gobleri uzpērk tatāru vadoņus, piegādājot tiem bērnus, jo tatāri taču ēd bērnus, vai ne? Viņi bērnus cep un ēd.

-   Nevar būt! — Lira iesaucās.

-   Tā ir. Te vēl daudz stāstāmā. Vai tu jelkad esi kaut ko dzirdējusi par Nalkaineniem?

Lira atteica: Nē. Pat ne no Koulteres kundzes. Kas tie tādi ir?

-    Tie ir tādi kā spoki, kas mīt turienes mežos. Bērnu augumā un bezgalvaini. Viņi naktīs taustās apkārt un, ja tu kaut kur mežā guli, saķer tevi un nekad vairs nelaiž vaļā. Nalkaineni tas ir ziemeļvalstu valodu vārds. Un arī Gara izsūcēji ir bīstami. Viņi lidinās pa gaisu. Gara izsūcējus dažreiz var sastapt baros, kad tie salidojuši kopā vai iestrēguši kazenājā. Tiklīdz viņi tev pieskaras, tev izzūd viss spēks. Viņi ir neredzami, var manīt tik vien kā mirgošanu gaisā. Un tad vēl Bezelpji…

-   Kas tie tādi?

-    Tie ir līdz galam nenogalinātie karavīri. Būt dzī­vam ir viena lieta, mirušam otra, bet būt pusdzīvam, pusmirušam tas ir visbriesmīgākais. Bezelpji vien­kārši nespēj nomirt un nespēj arī dzīvot. Viņi mūžīgi klīst apkārt. Par Bezelpjiem viņus sauc tāpēc, ka tiem kaut kas ir nodarīts.

-   Kas tad? — Lira iepleta acis.

-    Ziemeļu tatāri pārgriež viņiem ribas un izņem plau­šas. To vajag mācēt. Viņi to izdara nenogalinot, bet plaušas pašas vairs nav spējīgas funkcionēt, tāpēc viņu dēmoni tās pumpē ar roku. Rezultātā viņi it kā elpo, it kā ne, viņi ir it kā dzīvi, it kā miruši, saproti? Un dēmoniem viņu plaušas jāpumpē dienu un nakti, citādi tie ies bojā kopā ar savu saimnieku. Esmu dzirdējis, ka mežā dažreiz var uzskriet virsū veselam vadam Bezelpju. Un tad vēl ir panserbjorni vai esi dzirdējusi? Tas nozīmē bruņoti lāči. Tie ir kaut kas līdzīgs polārlāčiem, tikai…

-    Jā! Es esmu par viņiem dzirdējusi! Vakar vakarā viens no vīriešiem teica, ka mans tēvocis lords Ezriels ir ieslodzīts cietoksnī, ko apsargā bruņoti lāči.

-   Ak tā? Un ko viņš tur dara?

-    Veic pētījumus. Bet pēc tā, kā šis vīrs runāja, iznāk, ka mans tēvocis nav Gobleru pusē. Domāju šie ir priecīgi, ka viņš ir ieslodzīts.

-    Nu, ja tavu tēvoci apsargā bruņotie lāči, viņš no turienes ārā netiks. Tie ir kaut kas līdzīgs algotņiem, tu saproti, ko es ar to domāju? Viņi kalpo visiem, kas vien maksā. Rokas tiem ir kā cilvēkiem, turklāt viņi jau sen ir apguvuši dzelzs apstrādi, galvenokārt meteorītu dzelzs, no tās viņi izgatavo lielas plāksnes un vairogus savām bruņām. Jau gadsimtiem ilgi viņi vajā skrēlingus. Viņi ir cietsirdīgi slepkavas, žēlumu nepazīst, bet vārdu tur. Ja tu esi slēdzis darījumu ar panserbjorniem, tad vari uz tiem paļauties.

Lira nopietni pārdomāja visas dzirdētās šausmas.

-   Ma Kostai nepatīk klausīties visus šos stāstus par ziemeļiem, pēc brīža noteica Tonijs, — jo tas viss var notikt arī ar Billiju. Saproti, mēs zinām, ka viņš ir aizvests uz ziemeļiem.

-   Kā jūs to zināt?

-    Mēs noķērām vienu Gobleru un piespiedām viņu runāt. No tā arī mēs šo to zinām par viņu gaitām. Vakar tie divi nebija Gobleri viņi bija pārāk neveikli. Ja tie būtu bijuši Gobleri, mēs viņus saņemtu dzīvus. Redzi, mēs, ģiptieši, esam visvairāk cietuši no šīs bandas, tāpēc esam sanākuši kopā, lai izlemtu, ko iesākt. Tāpēc mēs vakar bijām līcītī. Ievācām rezerves, jo dosimies uz lielo sapulci Purvos mēs to saucam par sanāksmi. Domāju, mēs sūtīsim glābšanas brigādi pēc tam, kad būsim salikuši kopā visu, kas zināms pārējiem ģiptiešiem. Vismaz es Džona Fā vietā tā darītu.

-   Kas ir Džons Fā?

-   Ģiptiešu barons.

-     Un jūs tiešām taisāties glābt bērnus? Un kā ar Rodžeru?

-    Kas ir Rodžers?

-     Virtuves zēns no Džordanas koledžas. Viņu no­laupīja tajā pašā dienā, kad Billiju, dienu, pirms es pārvācos dzīvot pie Koulteres kundzes. Ja es būtu nolaupīta, Rodžers noteikti dotos mani glābt. Ja jūs dosieties atbrīvot Billiju, es braukšu jums līdzi glābt Rodžeru.

"Un tēvoci Ezrielu arī," meitene nodomāja, bet skaļi to nepateica.

Tagad, kad Lira bija apzinājusies mērķi, viņa jutās daudz labāk. Koulteres kundzes asistente tas bija izklausījies jauki, bet taisnība vien bija Panteleimonam: īstenībā jau nekādu darbu viņa tur nedarīja, bija tikai tāds mīlīgs māj dzīvnieciņš. Toties ģiptiešu laivā bija daudz praktisku darbu, ko veikt, un Ma Kosta rūpējās, lai tie arī tiktu padarīti. Meitene tīrīja un slaucīja, mizoja kartupeļus un vārīja tēju, ieeļļoja airēšanas mehānisma gultņus, attīrīja dzenskrūves aizsargrestīti no ūdensaugiem, mazgāja traukus, at­vēra slūžu vārtus, pietauvoja laivu enkurvietās un pēc pāris dienām jau tā bija apradusi ar savu jauno dzīvi, it kā būtu dzimusi ģiptiete.

Tomēr Lira nemanīja, ka Kostas ģimene visu laiku novēro, vai tik kāds no krasta ļaudīm nevelta meitenei pārāk lielu uzmanību. Viņa neaptvēra, ka ir ļoti svarīga persona, ka Koulteres kundze un Ziedojumu padome pieliks visus spēkus, lai viņu atrastu. Un patiesi Tonijs alus bāros bija dzirdējis runas, ka policija bez jebkādiem paskaidrojumiem apseko mājas un fermas, būvlaukumus un fabrikas, klīda baumas, ka meklē pa­zudušu meiteni. Un tas jau pats par sevi šķita dīvaini, ņemot vērā to, cik daudz bērnu bija pazuduši un netika meklēti. Gan ģiptiešiem, gan krasta ļaudīm tas viss jau bija līdz kaklam.

Kostas ģimenes interesei par Liru bija vēl viens iemesls, bet to viņa uzzināja tikai pēc dažām dienām.

Taču pagaidām ģiptieši paslēpa meiteni zem klāja ik reizi, kad laiva brauca garām slūžu uzrauga postenim, piestātnei vai citām vietām, kur pulcējās dīkdieņi. Reiz viņi peldēja caur pilsētu, kur policija pārmeklēja visas uz ūdensceļiem esošās laivas un tā stipri aizkavēja sa­tiksmi abos virzienos. Tomēr Kostas arī šeit neapjuka. Aiz Ma Kostas kojas bija slepens nodalījums, kur Lira, čokurā savilkusies, nogulēja divas stundas, kamēr poli­cija no augšas līdz apakšai nesekmīgi pārmeklēja laivu.

Kāpēc policistu dēmoni mani tomēr neatrada? meitene vēlāk vaicāja, un Ma parādīja viņai slēptuves apšuvuma materālu tas bija no plāniem ciedrkoka dēļiem, kas uz dēmoniem atstāj iemidzinošu efektu. Patiesi Panteleimons visu šo laiku bija mierīgi gulē­jis, piekļāvies Lirai pie galvas.

Palēnām, ar vairākiem kavēkļiem un pa apkārt­ceļiem, Kostu laiva tuvojās Purviem šim plašajam un nekad pilnībā uz kartes neattēlotajam, mežonīgajam Austrumanglijas nostūrim ar plašām debesīm un bez­galīgiem purvājiem. Purvu vistālākā robeža nemanāmi saplūda ar strautiņiem un plūdmaiņu ietekām seklajā jūrā, bet jūras otra mala ar Holandi. Daļu no Purviem holandieši bija nosusinājuši un atdalījuši ar dambjiem, un daži tur bija ari apmetušies, tāpēc Purvos pārsvarā skanēja holandiešu valoda. Bet daļa platības nekad nebija tikusi nosusināta vai apstādīta, tur neviens nedzīvoja. Vismežonīgākajos centrālajos apgabalos peldēja zuši un pulcējās ūdensputni, spīgu­ļoja purva maldugunis, vilinādamas bezrūpīgus ceļi­niekus savos muklājos. Ģiptiešu tauta savām sanāk­smēm bija atradusi drošu vietu.

Un nu pa tūkstošiem līkločainu kanālu un strautiņu ģiptiešu laivas virzījās uz Baienplacu, vienīgo daudz­maz stabilo zemes pleķīti simtiem jūdžu plašajā Purva teritorijā. Tur atradās kāds sens koka saiešanu nams, kuru iekļāva vietējo iedzīvotāju namiņu puduris, kā arī piestātnes, moli un zivju tirgus. Klīda runas, ka tad, kad ģiptieši sapulcējas Baienplacā uz saietu vai tiesas procesu, ūdensceļos ir tik daudz laivu, ka, pārvieto­joties pa tām, jebkurā virzienā var noiet veselu jūdzi. Purvos noteicēji bija ģiptieši. Neviens svešinieks ne­iedrošinājās tur spert kāju, un, kamēr ģiptieši dzīvoja mierīgi un tirgojās godīgi, sauszemes iedzīvotāji pie­vēra acis uz nebeidzamo kontrabandu un retajiem kau­tiņiem. Ja kāda ģiptieša līķis arī kādreiz uzpeldēja vai sapinās tīklos, nu tas taču bija tikai ģiptietis!

Lira aizrautīgi klausījās stāstus par Purva iemītnie­kiem, par Purva spoku lielo suni vārdā Melnais

Šarlatāns, par purva maldugunīm, kas rodas no ra­ganu eļļas burbuļiem, un sāka sevi sajust kā ģiptieti, vēl pirms viņi bija sasnieguši pašu Purvu. Sākumā meitene bija runājusi savā Oksfordas dialektā, bet nu jau pārgāja uz ģiptiešu mēli, kurā jaucās purviešu — holandiešu vārdi. Ma Kosta bija spiesta viņai šo to atgādināt.

-   Tu neesi ģiptiete, Lira. Ar laiku tu vari sev likties kā ģiptiete, bet bez valodas jau ir ari vēl kas cits. Mūsos ir atvari un spēcīgas straumes. Mēs viscaur esam ūdens stihija, bet tu ne, tu esi uguns. Tev vislabāk pa­tīk purva maldugunis, tā ir tava vieta ģiptiešu pasaulē. Tev dvēselē deg raganu eļļa. Tu esi mānīga, bērns.

Lira apvainojās.

-     Es nekad nevienu neesmu piekrāpusi! Pajau­tājiet…

Protams, nebija jau neviena, kam pajautāt. Ma Kosta iesmējās, bet smiekli nebija ļauni.

-    Vai tad tu nesaproti, ka to es domāju kā kompli­mentu, dumiķīt? viņa teica. Lira nomierinājās, lai gan tā arī neko nesaprata.

Kad viņi sasniedza Baienplacu, bija jau vakars, saule gāja uz rietu asinssarkanajās debesīs.

Uz debesu fona izcēlās salas zemiene un mājiņu pu­duru ieskautās Zālas varenība. Dūmu gredzeni pacēlās mierīgajā atmosfērā, un no saspiestajām laivu rindām visapkārt nāca ceptu zivju, tabakas lapu un kadiķogu spirta smārds.

Viņi pietauvojās piestātnē tuvu pašam Zālas centram, ko, pēc Tonija vārdiem, ģimene bija izmantojusi paaudžu paaudzēs. Drīz vien jau Ma Kostai uz pannas čurkstēja un locījās pāris treknu zušu, bet blakus karsējās ūdens sausās kartupeļu biezputras atjaukšanai. Tonijs un Kerims ieeļļoja matus, uzvilka savas labākās ādas jakas, uzsēja zili punktotos kakla lakatiņus, uz pirkstiem uz­vilka sudraba gredzenus un devās apsveicināties ar da­žiem seniem draugiem no blakus laivām un iedzert kādu glāzi tuvējā bārā. Viņi atgriezās ar svarīgām ziņām.

Ieradāmies tieši laikā. Sapulce ir jau šovakar. Un pilsētā runā kā jums tas patīk? runā, ka pazudušais bērns atrodas ģiptiešu laivā un šovakar ieradīšoties uz sapulci!

Viņš skaļi iesmējās un sabužināja Lirai matus. Kopš viņi bija ieradušies Purvos, Tonijs aizvien vairāk atmaiga, it kā drūmā sejas izteiksme būtu bijusi vienīgi maska. Lirai krūtīs brieda satraukums. Viņa ātri paēda un nomazgāja traukus, tad saķemmēja matus un, iebāzusi aletiometru vilkādas kažociņa kabatā, kopā ar citiem nolēca krastā un devās augšup pa nogāzi uz Zāļu.

Lira bija domājusi, ka Tonijs joko. Drīz vien meitene saprata, ka tā nav, vai arī viņa nebija tik līdzīga ģiptietei, kā pašai likās, jo daudzi cilvēki uz viņu nolūkojās, bet bērni rādīja ar pirkstiem. Kad viņi jau bija sasnie­guši Zālas galvenās durvis, pūlis pašķīrās un noska­tījās viņiem pakaļ.

Un nu Lira patiešām sāka nervozēt. Viņa turējās blakus Ma Kostai, bet Panteleimons kļuva tik liels, cik vien spēja, meitenes iedrošināšanai pieņemdams pan­teras veidolu. Ma Kosta kāpa augšā pa kāpnēm, it kā nekas uz pasaules nespētu apturēt viņu vai likt pastei­dzināt gaitu. Tonijs un Kerims kā prinči cēli gāja bla­kus mātei.

Priekštelpā dega petrolejas lampas, kuru spožums pietiekami apgaismoja klātesošo sejas un augumus, bet augstās jumta spāres palika ēnā. Cilvēku pūlis spiedās iekšā, lai atrastu kādu brīvu laukumiņu, jo vi­sas sēdvietas bija aizņemtas. Ģimenes saspiedās cie­šāk, bērni aizņēma klēpjus, un dēmoni saritinājās zem kājām vai pieplaka raupjajām koka sienām.

Zāles priekšā bija paaugstinājums, uz kura stāvēja astoņi ar kokgrebumiem rotāti krēsli. Brīdi, kad Lira un Kostas iekārtojās, atraduši vietu zāles malā (stā­vus, jo, kur sēdēt, nebija), no paaugstinājuma dziļuma tumsas iznāca astoņi vīrieši un nostājās krēslu priekšā. Publiku pāršalca satraukums un kušināšana, daži centās iespiesties tuvējos krēslos. Visbeidzot iestā­jās klusums un septiņi vīrieši apsēdās.

Tam, kurš palika stāvot, bija gadu septiņdesmit, viņš bija gara auguma, platiem pleciem un varena izskata. Vīrietim mugurā bija vienkārša audekla žakete un rūtains krekls kā vairumam ģiptiešu; viņš izcēlās vienīgi ar to, ka izstaroja spēku un varu. Lirai tas nebija nekas svešs — šāds personības spēks piemita viņas tēvocim Ezrielam un arī Džordanas koledžas direktoram. Šī vīra dēmons bija vārna, ļoti līdzīgs direktora krauklim.

-   Tas ir Džons Fā, rietumu ģiptiešu barons, Tonijs nočukstēja.

Džons Fā sāka runāt klusā, zemā balsī.

—    Ģiptieši! Apsveicu jūs ar ierašanos uz sapulci. Mēs esam šeit sanākuši, lai klausītos un lemtu. Jūs visi zi­nāt, kāpēc. Daudzās ģimenēs ir pazuduši bērni. Dažās pat divi. Kāds tos nolaupa. Tiesa, arī zemkopjiem pazūd bērni. Šajā jautājumā mēs esam nelaimes biedri.

Klīst runas par kādu bērnu un atlīdzību par viņa uzrādīšanu. Lai izbeigtu šīs tenkas, lūk, jums patiesība. Bērna vārds ir Lira Belakva, un viņu meklē sauszemes policija. Ir izsludināta tūkstoš sovrinu atlīdzība par meitenes nodošanu policijā. Viņa ir sauszemes iedzī­votāja, bet mēs par viņu rūpējamies un rūpēsimies. Ja kādu vilina šie tūkstoš sovrini, viņš nepaglābsies ne uz zemes, ne ūdenī. Mēs meiteni neatdosim.

Lira juta karstumu noejam pār ķermeni no matu saknītēm līdz pēdām; Panteleimons kļuva par brūnu kodi, lai noslēptos. Visu acis pagriezās pret viņiem, un meitene skatījās uz Ma Kostu, lai sajustu atbalstu.

Bet Džons Fā turpināja:

Runāt var daudz, bet kāds no tā labums? Ja vē­lamies kaut ko darīt lietas labā, mums jārīkojas. Lūk, vēl viens fakts: Gobleri šie bērnu nolaupītāji savus gūstekņus aizved uz pilsētu dziļos ziemeļos, tumsas valstībā. Es nezinu, ko viņi tur ar viņiem dara. Daži runā, ka nogalina, daži vēl kaut ko citu. Mēs nezinām.

Bet mēs zinām, ka tur ir iesaistīta sauszemes polici­ja un Baznīca. Viņiem palīdz katra sauszemes varas struktūra. Atcerieties to. Viņi zina, kas notiek, un pa­līdz, cik ir to spēkos.

Tāpēc tas, ko es ierosinu, nav viegli izdarāms. Un man ir vajadzīga jūsu piekrišana. Es ierosinu uz ziemeļiem nosūtīt cīnītāju grupu, lai atbrīvotu bērnus un pārvestu viņus mājās dzīvus. Es ierosinu ieguldīt šajā pasākumā mūsu zeltu, likt lietā visu prasmi un drosmi, uz kādu vien mēs esam spējīgi. Vai jā, Reimond van Gerit?

Publikā kāds vīrietis bija pacēlis roku, un Džons Fā apsēdās, ļaudams viņam runāt.

-   Atvainojiet, lord Fā. Ir nolaupīti ne tikai ģiptiešu, bet arī sauszemes iedzīvotāju bērni. Jūs domājat, ka arī viņi mums jāatbrīvo?

Džons Fā piecēlās, lai atbildētu.

-   Reimond, pēc jūsu domām, mums vajadzētu pārva­rēt visu veidu briesmas mazas saujiņas pārbiedētu bērnu dēļ un tad dažiem no viņiem pateikt, ka tie var doties mājās, bet pārējiem jāpaliek? Nē, jūs taču tā nedomājat. Nu ko, draugi, vai jūs piekrītat manam plānam?

Jautājums bija ģiptiešus pārsteidzis, jo uz mirkli iestājās klusums, bet tad zālē atskanēja draudzīgs pie­krītošu balsu koris, aplausi, tika vicinātas dūres un izkliegti sajūsmas saucieni. Zāles griesti drebēja, un no to šķērskokiem, bailēs spārnus vēcinādami, pacēlās pamodušies snaudošie putni, un uz galvām lejā sāka birt putekļi.

Džons Fā kādu bridi nepārtrauca troksni, tad pacēla roku, un atkal iestājās klusums.

-     Lai to visu noorganizētu, ir vajadzīgs laiks. Es vēlos, lai ģimeņu galvas noteiktu nodokli un sasauktu ļaudis. Mēs satiksimies šeit pat pēc trim dienām. Bet pagaidām es gribu aprunāties ar to meiteni, par kuru stāstīju, un ar Ferderu Koremu. Vēlos arī uzmest plānu, ko jums parādīt, kad atkal sanāksim kopā. Arla­bunakti visiem!

Džona Fā vienkāršā, pārliecinošā izturēšanās nomierināja ģiptiešus.

Kad publika sāka izklīst pa lielajām durvīm dzes­trajā āra gaisā, lai dotos uz laivām vai miesta pārpildī­tajiem bāriem, Lira uzrunāja Ma Kostu:

-   Kas bija pārējie cilvēki uz paaugstinājuma?

-   Seši bija ģimeņu galvas, bet viens Ferders Korems.

Bija skaidrs, kuru viņa bija domājusi, jo šis virs šeit

bija visvecākais. Viņš gāja ar spieķi un visu laiku, sēdē­dams blakus Džonam Fā, bija trīcējis kā drudzī.

-   Nāc nu, teica Tonijs. Es tevi aizvedīšu sasveici­nāties ar Džonu Fā. Sauc viņu par lordu Fā. Nezinu, ko viņš tev jautās, bet ņem vērā nemelo.

Panteleimons bija kļuvis par zvirbuli un ieintriģēts sēdēja Lirai uz pleca, ar nagiem cieši ieķēries vilkādas kažokā. Meitene cauri pūlim sekoja Tonijam uz paaug­stinājumu.

Viņš uzcēla Liru augšā. Apzinoties, ka visi, kas vēl bija zālē, skatījās uz viņu, un to, ka par viņu ir izsludināti tie tūkstoš sovrini tik vērtīga viņa pēkšņi bija kļuvusi! -, Lira nosarka un sasvārstijās. Panteleimons metās viņai pie krūtīm un kļuva par meža kaķi, ieritinājās meitenes rokās un, apkārt lūkodamies, klusu šņāca.

Lira juta, ka viņu pastumj uz priekšu, un piegāja pie Džona Fā. Viņš izskatījās masīvs, bargs un bez jebkā­das izteiksmes sejā, drīzāk akmens stabs, nevis cilvēks, tomēr noliecās pie viņas un pasniedza roku. Meitenes rociņa noslīka viņa lielajā plaukstā.

-   Esi sveicināta, Lira, — Džons Fā teica.

Tuvumā viņa balss dārdēja kā zemestrīce. Lira būtu nobijusies, ja nebūtu Panteleimona un ja akmenscietā izteiksme Džona Fā sejā pēkšņi nebūtu mazliet atmaigusi. Viņš pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi.

-   Sveiks, lord Fā, viņa atbildēja.

-    Iesim tagad uz sapulču telpu un aprunāsimies, — teica Džons Fā. Vai Kostas tevi kārtīgi baro?

-   Ak jā. Vakariņās mēs ēdām ceptu zuti.

• — Labu vietējo zuti, es ceru?

Sapulču telpa bija mājīga vietiņa ar lielu kamīnu. Bufetes mirgoja sudrabā un porcelānā, tur bija arī gadu nopulēts tumšs, smagnējs galds, pie kura bija piebīdīti divpadsmit krēsli.

Otrs vīrietis, kurš kopā ar viņiem sēdēja uz paaug­stinājuma, bija aizgājis, bet trīcošais večuks joprojām bija tepat. Džons Fā palīdzēja viņam apsēsties pie galda.

-    Tagad sēdies man labajā pusē, Džons Fā teica Lirai, pats ieņemdams vietu galda galā. Lira sēdēja pretī Ferderam Koremam. Meiteni nedaudz biedēja sirmā vīra miroņgalvai līdzīgā seja un nepārtrauktā trīcēšana. Viņa dēmons bija liels, skaists, ruds kaķis, kurš pēdoja pa galdu ar paceltu asti un vēlīgi aplūkoja Panteleimonu, tad piebāza savu purniņu Ferdera Korema degunam un iesēdās viņam klēpī, pa pusei aizvēris acis un maigi murrādams.

Kāda sieviete, ko Lira nebija pamanījusi, iznāca no krēslas ar glāžu paplāti, nolika to blakus Džonam Fā, paklanījās un aizgāja. Džons Fā no māla krūzes sev un Ferderam Koremam mazās glāzītēs ielēja kadiķu degvīnu, bet Lirai vīnu.

-   Tātad, Džons Fā teica. Tu, Lira, aizbēgi.

-   Jā.

-   Un kas tā bija par dāmu, no kuras tu aizbēgi?

-    Viņu sauc Koulteres kundze. Man likās, ka viņa ir jauka, bet izrādījās, ka viņa ir viena no Gobleriem. Es no kāda dzirdēju, kas tie Gobleri tādi ir, — tā dēvē Galveno Ziedojumu padomi. Koulteres kundze ir tās vadītāja, šī padome bija viņas ideja. Gobleriem ir kaut kads plāns, tikai es nezin', kāds. Viņi gribēja, lai es palīdzu šiem sadabūt bērnus, tikai viņi nemūžam ne­varēja zināt, ka…

-   Ko viņi nevarēja zināt?

-    Nu, vispirms jau viņi nevarēja zināt, ka es pazīstu dažus no pazudušajiem bērniem. Savu draugu Rodžeru virtuves zēnu no Džordanas koledžas, Billiju Kostu un to meiteni no Oksfordas tirgus paviljona. Un vēl… Mans tēvocis, lords Ezriels. Es dzirdēju viņu sarunas par tēvoča ceļojumiem uz ziemeļiem un nedomāju, ka viņam ir kāds sakars ar Gobleriem. Jo es noklausījos, ko runā Džordanas koledžas direktors un skolotāji, jā, es paslē­pos atpūtas telpā, kur neviens, izņemot viņus, nedrīkst ienākt. Tur es dzirdēju, kā tēvocis viņiem stāsta par savu ceļojumu uz ziemeļiem un par Putekļiem, ko viņš redzējis. Tēvocis Ezriels atveda Staņislava Grummana galvaskausu, kurā tatāri bija uztaisījuši caurumu. Un nu Gobleri viņu kaut kur ieslēguši. Viņu apsargā bruņoti lāči. Un es vēlos viņu atbrīvot.

Lielajā krēslā ar kokgrebumiem rotāto atzveltni Lira izskatījās maziņa, turklāt nikna un stūrgalvīga. Abi vecie kungi nespēja apvaldīt smaidu. Ferders Korems smaidīja noslēpumaini un domīgi un viņa smaids bija kā saules stars, kas vējainā marta dienā izgaiņā ēnas, turpretī Džons Fā smaidīja mierīgi, silti, atklāti un laipni.

-   Labāk pastāsti mums, ko tu dzirdēji no sava tēvoča tovakar, teica Džons Fā. — Neizlaid neko. Izstāsti mums visu.

Tā arī Lira darīja, šoreiz būdama atklātāka un godī­gāka nekā toreiz pret Kostu ģimeni. Meitene baidījās no

Džona Fā, un visvairāk viņu biedēja viņa laipniba. Kad Lira bija beigusi, beidzot ierunājās arī Ferders Korems. Viņš runāja dziļā, skanīgā krūšu balsī, kas bija tik bagā­ta intonācijām kā viņa dēmona spalva — krāsu toņiem.

-   Putekļi, viņš noteica. Vai viņi tos nesauca arī kā citādi?

-    Nē. Vienkārši Putekļi. Koulteres kundze man iz­skaidroja, ka tās ir elementārdaļiņas, bet nekā citādi viņa tās nesauca.

-    Un viņi domā, ka, veicot eksperimentus ar bēr­niem, par Putekļiem iespējams uzzināt kaut ko vairāk?

-   Jā. Bet es nezinu, ko. Tiesa, mans tēvocis… Es kaut ko aizmirsu pateikt. Kad viņš rādīja tos diapozitīvus, tur bija viens tāds, kurā bija Aura…

-   Kas? jautāja Džons Fā.

-   Aurora, teica Ferders Korems. Vai ne, Lira?

-   Jā, pareizi. Un Auroras blāzmā varēja saskatīt tā­du kā pilsētu. Ar torņiem, baznīcām, kupoliem un visu citu. Nedaudz līdzīga Oksfordai, tā man šķita. Man liekas, ka tēvoci Ezrielu vairāk interesēja tas, bet direktoru un pārējos skolotājus, tāpat arī Koulteres kundzi, lordu Bonlu un citus vairāk saistīja Putekļi.

-   Skaidrs, Ferders Korems teica. Tas ir ļoti inte­resanti.

-   Un tagad, Lira, teica Džons Fā, klausies, ko es tev teikšu. Ferders Korems ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš ir redzīgais. Viņš ir sekojis visiem šiem notikumiem ar Putekļiem, Gobleriem, lordu Ezrielu un visu pārējo, un viņš ir sekojis līdzi arī tev. Ikreiz, kad Kostas brauca uz Oksfordu, viņi pārveda kādas ziņas. Arī par tevi, bērns. Vai tu to zināji?

Lira pakratīja galvu. Viņai kļuva baisi. Pantelei­mons dziļi krūtīs ierūcās, nevienam nedzirdami, vie­nīgi Liras pirkstgali caur dēmona spalvu to sajuta.

-   Jā, jā, teica Džons Fā, ziņas par visām tavām gaitām nonāca šeit, pie Ferdera Korema.

Lira nenocietās:

-   Mēs jau to neizpostījām. Goda vārds! Tikai mazlie­tiņ nosmērējām ar dubļiem! Un mēs nemaz tik tālu ne­tikām…

-   Par ko tu runā, mans bērns? jautāja Džons Fā.

Ferders Korems iesmējās. Acumirklī viņš pārstāja

smieties, un viņa seja kļuva jautra un jauna.

Bet Lirai smiekli nenāca. Drebošām lūpām meitene teica: Un, pat ja mēs būtu to tapu atraduši, mēs ne­kad to nerautu ārā! Mēs tikai pajokojām. Mēs nekad laivu nebūtu nogremdējuši, nekad!

Tad arī Džons Fā iesmējās. Viņš tik spēcīgi trieca savu plato plaukstu pret galdu, ka glāzes iedžinkstējās un vīrieša platie pleci nodrebēja, tad viņš notrauca no acīm smieklu asaras. Lira nekad neko tamlīdzīgu ne­bija redzējusi, nebija dzirdējusi tik apdullinošus smiek­lus likās, ka tur dreb kalns.

-Ak jā, viņš ierunājās, tiklīdz spēja parunāt, mēs zinām arī par to, meitēn! Domāju, ka Kostām tas vien­mēr tiek atgādināts, kur vien tie pietauvojas. Ļaudis smejas: "Tu, Tonij, labāk atstāj sargu uz klāja. Te apkārt skraida mazas draiskules!" Jā, par šo atgadīju­mu runāja arī šeit, Purvos. Bet mēs tevi par to negra­sāmies sodīt. Nē, nē! Nomierinies.

Džons Fā palūkojās uz Ferderu Koremu, un abi sir­mie vīri iesmējās vēlreiz, šoreiz — mierīgāk. Lira jutās atvieglota un droša.

Visbeidzot Džons Fā nošūpoja galvu un atkal kļuva nopietns.

-   Redzi, Lira, gribu teikt, ka mēs par tevi zinām jau no tavas agras bērnības. Kopš zīdaiņa vecuma. Un arī tev jāzina tas, ko zinām mēs. Nevaru iedomāties, ko Džordanas koledžā tev stāstīja par tavu izcelsmi, bet viņi nezina visu patiesību. Vai viņi tev ir teikuši, kas bija tavi vecāki?

Lira bija pārsteigta.

-   Jā, meitene teica. Viņi teica, ka es, ka viņi… ka lords Ezriels mani tur ievietoja tāpēc, ka mana māte un tēvs gāja bojā gaisa katastrofa. Tā viņi man teica.

-   Ak tā viņi tev teica? Bet tagad, bērns, es tev iz­stāstīšu patiesību. Es zinu, ka tā ir taisnība, jo to man izpauda kāda ģiptiete, bet ģiptieši nemelo Džonam Fā un Ferderam Koremam. Nu tad klausies patiesību par sevi, Lira. Tavs tēvs nekad nav gājis bojā gaisa katas­trofa, jo tavs tēvs ir lords Ezriels.

Lira sastinga.

-    Redzi, bija tā, Džons Fā turpināja. Jaunībā lords Ezriels devās ekspedīcijā uz ziemeļiem un at­griezās ļoti bagāts. Viņš bija ļoti karstasinīgas dabas, aizrautīgs un viegli aizsvilās dusmās.

Arī tava māte bija ļoti temperamentīga. Viņa nebija augstdzimusi kā tavs tēvs, bet gudra sieviete, pat sko­lota, un tie, kas viņu redzējuši, stāsta, ka skaista. Viņi viens otrā iemīlējās jau pirmajā tikšanās reizē.

Problēma bija tā, ka tava māte jau bija precējusies. Viņas vīrs bija kāds politiķis, Karaļa partijas biedrs, viens no viņa tuvākajiem padomniekiem. Viņu gaidīja spoža karjera.

Kad tava māte gaidīja tevi, viņai bija bail atzīties vīram, ka tas nav viņa bērns. Un, kad bērns piedzima tātad tu, meitiņ, bija skaidrs, ka tas nemaz nav līdzīgs viņas vīram, bet gan savam īstajam tēvam. Tāpēc tava māte nolēma noslēpt tevi kaut kur labi tālu un paziņot, ka bērns ir miris.

Tāpēc tevi aizveda uz Oksfordšīru, kur tavam tēvam bija īpašumi, un par aukli pieņēma kādu ģiptieti. Bet kāds tavas mātes vīram bija izstāstījis par notikušo, un viņš kā vējš aizdrāzās uz ģiptietes būdu, lai to pārmek­lētu. Ģiptiete paspēja aizmukt uz lielo māju, bet vīrs dzinās viņai pakaļ zvēriskā niknumā.

Tavs tēvs tobrīd bija medībās, bet viņam paziņoja par notikušo un viņš paspēja atsteigties pēdējā brīdī, kad tavas mātes vīrs jau bija pie lielajām kāpnēm. Vēl mirk­lis, un viņš būtu uzlauzis sienas skapja durvis, kurā ģiptiete ar tevi slēpās, bet lords Ezriels metās viņam virsū. Notika cīņa, un lords Ezriels viņu nogalināja.

Ģiptiete to visu redzēja un dzirdēja, Lira, un tā arī mēs to zinām.

Tam sekoja garš tiesas process. Tavs tēvs nav no tiem, kas slēps patiesību, tāpēc tiesnešiem bija grūti. Jā, viņš bija nogalinājis, bija izlietas asinis, bet viņš bija aizstāvējis savu māju un savu bērnu pret iebru­cēju. Tomēr likumdošana pieļauj, ka vīram ir atļauts atriebt nodarīto sievai, un mirušā advokāti uzstāja, ka iemesls bijis tieši šāds.

Tiesas process ilga nedēļām, abu pušu pierādījumi tika apkopoti jau vairākos sējumos. Procesa gala iznā­kumā tiesa piesprieda lordam Ezrielam par sodu kon­fiscēt visus viņa īpašumus un zemi, un viņš kļuva na­bags, bet bija bijis bagāts kā karalis.

Kas attiecas uz tavu māti, viņa neko par to negribēja dzirdēt, arī par tevi ne. Viņa pavisam novērsās no tevis. Aukle ģiptiete stāstīja, ka bieži baiļojusies, vai māte tev kaut ko nenodarīs, jo viņa bija lepna un augstprātīga sieviete. Labi, pietiek par viņu.

Tālāk par tevi. Ja viss būtu risinājies citādi, tu, Lira, tiktu uzaudzināta kā ģiptiete, jo aukle lūdza tiesu at­stāt tevi viņai. Bet mums, ģiptiešiem, tiesā maza teik­šana. Viņi nolēma tevi ievietot klosterī, un tas arī tika izdarīts tu nonāci pie Votlingtonas Paklausīgajām māsām. To tu neatceries.

Bet lords Ezriels ar to nesamierinājās. Viņš nevarē­ja ciest visas šīs priores, mūkus un mūķenes un, bū­dams brīvdomātājs, kādu dienu vienkārši ieradās un paņēma tevi. Pats viņš tevi neaudzināja, arī ģiptiešiem neatdeva, bet aizveda tevi uz Džordanas koledžu, un likums viņam neko nespēja padarīt.

Likums samierinājās arī ar to, lords Ezriels atkal devās savās ekspedīcijās, bet tu dzīvojies pa Džordanas koledžu. Vienīgais noteikums, ko tavs tēvs uzstādīja, bija tava māte nedrīkst tevi satikt. Ja viņa to kādreiz mēģinās, to nedrīkst pieļaut, un ir jāziņo viņam, jo viss lorda Ezriela naids tagad vērsās pret tavu māti. Kole­džas direktors to cieši apsolīja izpildīt. Laiks gāja.

Tad sākās visi tie uztraukumi ar Putekļiem. Visā valstī, visā pasaulē gudrus vīrus un sievas pārņēma šī interese. Mūs, ģiptiešus, tas neskāra, līdz sāka zust mūsu bērni. Tad arī mēs ieinteresējāmies. Bet mums sakari ir visur tu pat iedomāties nevari -, arī Džor­danas koledžā. Tev par to nebija ne jausmas, bet tevi tur novēroja un jau no sākta gala visu laiku ziņoja mums. Jo tu mums biji svarīga, un tā ģiptiete, kas tevi maziņu auklēja, nepārstāja raizēties par tevi.

-   Kas tad mani novēroja? Lira jautāja. Meitene ju­tās īpaša, un bija savādi, ka interese par viņu sniedzās tik tālu.

-   Virtuves kalpotājs. Tāds Bērnijs Johansens, kondi­tors. Viņš ir pa pusei ģiptietis, tev par to, protams, nebija ne jausmas.

Bērnijs bija laipns cilvēks, bez ģimenes, viens no tiem retajiem, kura dēmonam bija tāds pats dzimums kā saimniekam. Tieši uz Bērniju Lira bija kliegusi izmisu­mā, kad Rodžers pazuda. Un Bērnijs visu bija izstāstījis ģiptiešiem! Viņa nespēja atgūties no pārsteiguma.

-    Vārdu sakot, Džons Fā turpināja, mēs uzzinā­jām, ka tevi ved prom no Džordanas koledžas, un tas notiek laikā, kad lords Ezriels ir apcietināts un nevar to novērst. Mēs ņēmām vērā, ka lords Ezriels bija pie­teicis koledžas direktoram, lai to nekad nedara, un atcerējāmies, ka vīrieti, ko tava māte bija apprecējusi un lords Ezriels nogalinājis, sauca Edvards Koulters.

-   Koulteres kundze? Lira apdullusi vaicāja. Vina taču nav mana māte?

-     Ir. Ja tavs tēvs būtu brīvībā, viņa nekad nebūtu uzdrošinājusies nostāties pret viņa gribu un tu jopro­jām dzīvotu Džordanā, neko nezinot par to visu. Bet, kāpēc direktors ļāva tevi aizvest, — tā ir mīkla, ko es nevaru izskaidrot. Viņam taču uzticēja rūpēties par tevi. Vienīgais, ko es pieļauju, ka viņai ir kāda vara pār viņu.

Pēkšņi Lira saprata direktora dīvaino uzvedību viņas aizbraukšanas rītā.

-    Bet direktors to negribēja… meitene teica, mē­ģinot precīzi atcerēties. Viņš… Man toreiz no rīta vispirms bija jāiet pie viņa, un to nedrīkstēja teikt Koulteres kundzei… It kā viņš vēlētos mani pasargāt no Koulteres kundzes…

Lira apklusa un uzmanīgi vēroja abus vīrus, tad no­lēma izstāstīt visu patiesību par to, kas toreiz notika atpūtas telpā.

-   Ziniet, ir vēl kaut kas. Tovakar, kad biju noslēpusies atpūtas istabā, es redzēju, ka direktors mēģināja noindēt lordu Ezrielu. Es redzēju, ka viņš ieber viņa vīna karafe kaut kādu pulveri, un to pateicu tēvocim; viņš apgāza karafi, un viss izlija. Tā es izglābu viņam dzīvību. Es nevarēju saprast, kāpēc direktors gribēja lordu Ezrielu nogalināt, jo viņš pret tēvoci vienmēr bija tik laipns. Torīt, kad man bija jābrauc prom, viņš ļoti agri aizsauca mani pie sevis kabinetā, tas bija jādara klusiņām, lai neviens nemanītu…

Lira sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos, ko tieši direktors tai brīdī viņai bija teicis, bet nespēja. Viņa papurināja galvu.

-   Es sapratu vienīgi to, ka viņš man iedeva kaut kādu priekšmetu un lika labi noslēpt to no Koulteres kundzes. Laikam jau man jums tas jāizstāsta…

Meitene iebāza roku vilkādas kažociņa kabatā un iz­ņēma samta audumā ievīstīto sainīti. Viņa nolika to uz galda un manīja, ka Džona Fā sirsnīgi vienkāršais, ziņ­kārīgais un Ferdera Korema asais, caururbjošais skatiens vienlaicīgi pievēršas priekšmetam kā prožektoru kūlis.

Kad viņa iztina aletiometru, pirmais ierunājās Fer­ders Korems.

-  Nekad nedomāju, ka jebkad vēl ieraudzīšu kādu no tiem. Tā ir simbolu lasīšanas ierīce. Vai tev par to neviens nav stāstījis?

-   Nē. Tikai to, ka man pašai jāapgūst tā darbošanās mehānisms. Viņš to dēvēja par aletiometru.

-   Ko tas nozīmē? jautāja Džons Fā, pagriezies pret kolēģi.

-    Aletiometrs ir grieķu vārds. Domāju, cēlies no vārda aletheia, kas nozīmē patiesība. Tas ir melu de­tektors. Un vai tu izpētīji, kā tas darbojas? viņš jau­tāja meitenei.

-    Nē. Trīs īsos rādītājus es varu nostādīt pret da­žādām bildītēm, bet nezinu, kas jādara ar garo. Tas visu laiku griežas riņķī. Dažreiz gan, kad sakoncen­trējos, varu piespiest lielo rādītāju griezties noteiktā virzienā, vienkārši domājot par to.

-    Ko tas rāda, Ferder Korēm? jautāja Džons Fā. Un kā to var nolasīt?

-    Visas šīs bildītes malā, teica Ferders Korems, uz­manīgi pagriezis aletiometru tieši pret Džonu Fā, kas cieši lūkojās tajā ar atklātu skatienu, ir simboli, un katrs no tiem apzīmē veselu rindu jēdzienu. Ņemsim, piemēram, enkuru. Pirmā nozīme tam ir cerība, jo cerība tevi uztur, neļauj padoties. Otrā nozīme izturība. Trešā nozīme ir bremzes vai atturēšanās. Ceturtā nozīme ir jūra. Un tā tālāk, līdz pat desmit un divpadsmit nozī­mēm, varbūt pat līdz bezgalīgi daudzām nozīmēm.

-   Un jūs tās visas zināt?

-    Dažas zinu, bet, lai tās izprastu pilnībā, ir vaja­dzīga grāmata. Esmu redzējis šo grāmatu un zinu, kur tā ir, bet man tās nav.

-    Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, teica Džons Fā. Stāstiet tālāk, kā šī ierīce darbojas.

-    Te ir trīs vadāmi rādītāji, skaidroja Ferders Ko­rems, ar kuru palīdzību var uzdot jautājumu. No­stādot tos pret trim simboliem, jūs varat uzdot jebkuru jautājumu, jo katram simbolam ir daudz līmeņu. Kad jautājums ir noformulēts, brīvais rādītājs griežas riņķī un rāda uz vairākiem simboliem, kas arī ir atbilde.

-    Bet kā tas var zināt, kādā līmenī ir tavas domas jautājuma uzdošanas brīdī? vaicāja Džons Fā.

-    Nu, pats jau tas nezina. Tas darbojas tikai tad, ja vaicātājs patur šos līmeņus prātā. Pirmkārt, ir jāzina visas šīs nozīmes, bet to var būt tūkstošiem un vairāk. Tad tās jāpatur prātā, nesatraucoties un nespiežot dot kādu konkrētu atbildi, vienkārši jāvēro, kā rādītājs griežas. Kad tas beigs griezties, tu būsi saņēmis atbildi. Es zinu, kā tas darbojas, jo reiz redzēju kādu gudro no Upsalas to darām. Tā ir vienīgā reize, kad agrāk to esmu redzējis. Vai tu zini, ka tā ir ļoti reta ierīce?

-   Direktors teica, ka tādi ir tikai seši, Lira teica.

-   Lai cik arī to būtu, skaitlis ir ļoti mazs.

-   Tu taču turēji to noslēpumā no Koulteres kundzes, kā direktors lika? Džons Fā jautāja.

-    Jā. Tiesa, viņas dēmons bija ielīdis manā istabā. Un esmu pārliecināta, ka viņš to atrada.

-    Skaidrs. Tad nu tā, Lira, nezinu, vai mēs jebkad uzzināsim visu patiesību, es varu tikai izteikt minē­jumus. Lords Ezriels bija uzdevis direktoram uzņem­ties atbildību par tevi un nelaist tavu māti tev tuvumā. Un to viņš arī darīja kādus desmit gadus vai ilgāk. Tad Koulteres kundzes draugi no Baznīcas palīdzēja viņai nodibināt šo Ziedojumu padomi. Kādiem mērķiem, — nav zināms, bet katrā gadījumā viņa ir tikpat ietek­mīga persona kā lords Ezriels. Abi tavi vecāki ir no šīs pasaules varenajiem, abi godkārīgi, un Džordanas ko­ledžas direktoram jābalansē starp viņiem abiem.

Bet direktoram ir ļoti daudz pienākumu. Viņam pir­mām kārtām jāatbild par koledžu un tās mācību darbu. Ja viņš jūt, ka tas ir apdraudēts, viņam jāveic attiecīgi pasākumi. Bet Baznīcai pēdējā laikā, Lira, ir aizvien lielāka ietekme. Tai ir gan tāda padome, gan šāda padome, klīst baumas par Inkvizīcijas tiesas atjauno­šanu nedod Dievs! Un direktors ir spiests lavierēt starp visiem šiem spēkiem. Džordanas koledžai jāno­stājas Baznīcas pusē, citādi tā neizdzīvos.

Otra direktora rūpe esi tu, mans bērns. Bērnijs Johansens to vienmēr ir zinājis. Džordanas koledžas di­rektors un pārējie mācībspēki tevi mīlēja kā savu bērnu. Viņi darītu visu, lai tu būtu drošībā, un ne tikai tāpēc, ka bija to apsolījuši lordam Ezrielam, bet pēc pašu vēlēšanās. Tāpēc, ja direktors tevi atdeva Koul­teres kundzei, kaut gan bija solījis lordam Ezrielam to nedarīt, viņš, spriežot pēc visa, būs nolēmis, ka tur tev būs drošāk nekā koledžā. Lordu Ezrielu viņš droši vien mēģināja noindēt tāpēc, ka domāja: tas, ko dara lords Ezriels, rada briesmas viņiem visiem un varbūt arī mums, varbūt pat visai pasaulei. Man liekas, ka direk­toram bija jāizdara izvēle starp šausmīgiem lēmu­miem. Lai ko viņš arī izlemtu, ļaunums ir neizbēgams, bet, ja izvēle būs pareiza, tas būs mazāks nekā nepa­reiza lēmuma pieņemšanas gadījumā. Lai Dievs mani pasargā no tādas izvēles!

Un, kad direktoram nācās tevi sūtīt prom, viņš iede­va tev simbolu nolasīšanas ierīci un piekodināja to rū­pīgi slēpt. Nevaru saprast, kāpēc viņš tev to deva, jo tu taču nemāki ar to rīkoties. Man nav ne jausmas, kas viņam bija prātā.

-    Direktors teica, ka tēvocis Ezriels sen atpakaļ uz­dāvinājis šo aletiometru Džordanas koledžai, teica Lira, mēģinādama atcerēties ko vairāk. Viņš gribēja teikt vēl kaut ko, bet tad pie durvīm klauvēja, un viņš pārtrauca savu sakāmo. Varbūt direktors gribēja teikt, lai es slēpju aletiometru ari no lorda Ezriela.

-   Vai tieši otrādi, Džons Fā piezīmēja.

-   Ko jūs gribat teikt, Džon? Ferders Korems jautāja.

-    Varbūt direktors gribēja, lai Lira nodod to lordam Ezrielam kā kompensāciju par to, ka viņš mēģinājis viņu noindēt. Varbūt direktors bija sapratis, ka ne jau lords Ezriels ir bīstams. Vai ari domāja, ka lords Ez­riels spēs nolasīt šīs ierīces gudrības un atteiksies no sava mērķa. Ja lords Ezriels tiek turēts ieslodzījumā, iespējams, aletiometrs palīdzēs viņu atbrīvot. Tu, Lira, labāk ņem to pie sevis un labi noslēp. Ja jau līdz šim tev neviens aletiometru nav atņēmis, tad man nebūs jābaidās par to ari turpmāk. Bet var pienākt laiks, kad mums šī ierīce būs vajadzīga, un domāju, ka tad mēs viņu tev palūgsim.

Ferders Korems ietina to samta audumā un pastū­ma meitenei pāri galdam. Lirai bija daudz uzdodamu jautājumu, bet meitene pēkšņi sakautrējās no šī va­renā vīra ar mazajām ačtelēm, kas no krunkainās sejas lūkojās tik stingri un laipni.

Tomēr kaut ko viņai noteikti vajadzēja pajautāt.

-   Kas bija tā ģiptiete, kas mani auklēja?

-   Tā, protams, bija Billija Kostas māte. Viņa tev to nav teikusi, jo es neļāvu, bet viņa zina, par ko mēs šeit runājam, tāpēc tagad tas vairs nav noslēpums.

Tagad ej pie viņas. Tev ir daudz vielas pārdomām, mans bērns. Pēc trim dienām atkal būs sanāksme, un mēs visu apspriedīsim. Uzvedies labi. Arlabunakti, Lira!

-Arlabunakti, lord Fā. Arlabunakti, Ferder Korēm, meitene pieklājīgi novēlēja un, piespiedusi aletiometru pie krūtīm, otrā rokā nesa Panteleimonu.

Lirai nācās pierast pie jaunumiem par savu dzīvi, un tas nevarēja notikt vienā dienā. Uzzināt, ka lords Ez­riels ir viņas tēvs, bija kas viens, bet samierināties ar to, ka Koulteres kundze ir viņas māte, nebija nemaz tik viegli. Pirms kādiem diviem mēnešiem meitene par to, protams, būtu priecājusies, bet tagad šis fakts viņu mulsināja.

Bet, kā jau tas Lirai bija raksturīgi, ilgi lauzīt galvu par kaut ko viņa nebija spējīga, jo vajadzēja taču izpētīt Purvu apkārtni un iepazīties ar daudzajiem ģiptiešu bērniem. Nepagāja ne trīs dienas, kad meitene jau meistarīgi (kā pašai šķita) prata vadīt laivu, un ap Liru pulcējās bērnu bari, klausīdamies stāstos par viņas ievērojamo tēvu, ko tik netaisnīgi ieslodzījuši cietoksnī.

-    Tātad reiz kādu vakaru uz vakariņām Džordanas koledžā bija ielūgts Turcijas vēstnieks. Viņam bija paša sultāna pavēle nogalināt manu tēvu, vai ne, un pirkstā gredzens ar izdobtu akmeni, kurā bija inde. Kad apkārt padeva vīnu, viņš it kā pastiepa roku virs mana tēva glāzes un iepilināja tajā indi. Tas tika nodarīts tik veikli, ka neviens to neredzēja, bet…

-   Kas tā bija par indi? uzstājīgi prasīja kāda bāla meitene.

-   īpašas, indīgas Turcijas čūskas inde, Lira fanta­zēja, ko viņi pievilina, spēlēdami stabuli, un tad pa­met tai sūkli, kas piesūcināts ar medu. Čūska tajā iekožas un nevar vairs izraut zobus, tie noķer rāpuli un izsūc tam indi. Vārdu sakot, mans tētis ieraudzīja, ko turks dara, un teica: "Kungi, es ierosinu iedzert par draudzību starp Džordanas koledžu un Izmiras ko­ledžu," tā sauca to koledžu, no kurienes nāca turku vēstnieks. "Un, lai apliecinātu mūsu draudzību," viņš teica, "apmainīsimies ar kausiem."

Nu vēstnieks bija sprukās, jo viņš nevarēja atteik­ties dzert bez kaut kāda absolūti pārliecinoša iemesla, bet viņš ari nevarēja dzert saindēto vīnu. Vīrs kļuva bāls un paģība turpat pie galda. Bet, kad viņš atžirga, visi turpat vēl sēdēja, gaidīja un lūkojās uz viņu. Nu viņam vajadzēja vai nu iedzert indi, vai atzīties.

-   Un ko viņš darīja?

-    Viņš to iedzēra. Tad piecas minūtes mocījās, līdz nomira.

-   Vai tu to pati redzēji?

-     Nē, jo meitenēm nav atļauts uzturēties Lielajā zālē. Bet es redzēju, kā no turienes iznes viņa līķi. Vēstnieka āda bija savītusi kā vecs ābols un acis iz­valbījušās. Viņiem tās vajadzēja iespiest atpakaļ…

Un tādā garā.

Pa to laiku visās Purvu valstības malās policija klau­vēja pie durvīm, pārmeklēja bēniņus un saimniecības mājas, pārbaudīja dokumentus un izprašņāja visus, kas vien būtu varējuši redzēt mazu, gaišmatainu mei­teni. Oksfordā meklēšana noritēja vēl cītīgāk. Džor­danas koledžu "izķemmēja" no visputekļainākās nolik­tavas līdz pat vistumšākajam pagrabam, tāpat arī Gabriela un Sv. Mihaela koledžas, līdz visu koledžu vadītāji izteica vienotu protestu, aizstāvot savas senās tiesības. Lira par savu meklēšanu varēja nojaust vie­nīgi pēc nepārtrauktās gaisakuģu dzinēju dūkoņas debesīs, kur kursēja dirižabļi. Tā kā bija mākoņains, tos nevarēja saskatīt, turklāt pēc noteikumiem diri­žabļiem bija atļauts uzturēties tikai noteiktā attālumā virs apdzīvotām vietām Purvos, bet ej nu sazini, cik tajos bija spiegu? Labāk bija paslēpties, kad izdzirdēja dūkoņu, vai arī pabāzt uzkrītoši gaišos matus zem gu­mijas kapuces.

Viņa sīki iztaujāja Ma Kostu par savu bērnību. Mei­tene savija stāstījuma detaļas domu gobelēnos, vēl ko­šākos un daudzkrāsainākos nekā pašas izdomātie, vēl un vēlreiz izdzīvojot bēgšanu no ģiptietes būdas, slēp­šanos sienas skapī, uzklausot strīdnieku niknās balsis, zobenu šķindu…

Zobeni? Ak Dievs, meitēn, vai tu sapņo? — Ma Kosta iesaucās. Koultera kungam bija ierocis, un lords Ezriels izsita to viņam no rokas un notrieca vīru zemē ar vienu sitienu. Tad atskanēja divi šāvieni. Kā tad tu to neatminies, tev vajadzētu atcerēties, lai ar' maziņa biji. Pirmais ieroci paķēra un uguni atklāja Edvards

Koulters. Pēc mirkļa izšāva lords Ezriels viņš otrreiz izrāva Koulteram ieroci no rokām un pavērsa pret viņu pašu. Šāviens trāpīja tieši starp acīm un izšķaidīja smadzenes. Tad mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, lords Ezriels pasauca: "Nāciet ārā, Kostas kundze, un nesiet bērnu šurp," jo tu sacēli tādu brēku, tu un tas tavs dēmons, jūs abi. Tad viņš paņēma tevi, paucināja, uzsēdināja sev uz pleciem un mierīgs un jautrs, kaut mironis tam bija pie kājām, staigāja turpu šurpu, pieprasīja atnest vīnu un lika man satīrīt grīdu.

Ceturto reizi uzklausot šo stāstu, Lira pārliecinājās, ka ir to iegaumējusi, pat papildinājusi dzirdēto ar da­žādiem sīkumiem, sākot no Koultera kunga mēteļa krāsas un beidzot ar tiem lietusmēteļiem un kažokiem, kas bija karājušies skapī. Ma Kosta smējās.

Kad Lira palika viena, viņa izņēma aletiometru un noliecās pār to kā mīlnieks pār savas iemīļotās fotogrā­fiju. Tātad katram simbolam bija vairākas nozīmes, ko? Vai tiešām viņa nespētu izpētīt, kā tas darbojas? Vai tad viņa nebija lorda Ezriela meita?

Atcerējusies, ko Ferders Korems bija teicis, Lira cen­tās sakoncentrēt uzmanību uz trim dažādiem simbo­liem, izvēlētiem izlases kārtībā, un nostādīja visus trīs rādītājus pret tiem. Meitene atklāja, ka, ja aletiometru tāpat vien tur plaukstās un īpaši lēni to vēro, turklāt domājot par to, garais rādītājs sāk griezties noteiktāk. Tas nevis haotiski mētājās pa apli, bet mērķtiecīgi pārvietojās no viena simbola pie nākamā. Brīžiem tas apstājās pie trim, brīžiem pie diviem, dažreiz pie­ciem un vairāk simboliem, un, lai gan Lira no tā visa neko nesaprata, pats process viņai sagādāja nekad agrāk neizjustu dziļu apmierinājumu. Panteleimons bija noliecies pār apaļo ciparnīcu, brīžiem kā kaķis, brīžiem kā pele, grozot galvu līdzi rādītājiem. Vienu vai divas reizes viņus abus skāra kas līdzīgs atklāsmei, it kā saules stars būtu izlauzies caur mākoņiem un ap­spīdējis lielos, majestātiskos kalnus, kas pavisam ne­gaidīti parādījušies tālumā. Ikreiz, dzirdot pieminam ziemeļus, Lira sajuta tādas pašas trīsas.

Tā pagāja šīs trīs dienas nemitīgā skraidīšanā no laivām uz Zālas salu. Pienāca otrās sanāksmes vakars. Zāle bija vēl pārpildītāka nekā iepriekšējo reizi, ja vien tas vispār bija iespējams. Lira un Kostas ieradās laikā, lai varētu ieņemt vietas pašā priekšā. Kad dziestošais apgaismojums liecināja, ka zāle ir pilna, uz paaugsti­nājuma iznāca Džons Fā un Ferders Korems un apsē­dās pie galda. Džonam Fā nemaz nevajadzēja dot zīmi, lai iestātos klusums, viņš tikai uzlika savas lielās rokas uz galda un palūkojās lejup uz cilvēkiem, kad zāle jau pamira.

-    Nu, viņš teica, nu jūs esat izpildījuši visu, ko es lūdzu. Un pat vairāk, nekā es cerēju. Tagad es aicinu sešu ģimeņu galvas šeit augšā, lai atdotu savākto zeltu un pierādītu savus solījumus. Nikolas Roukbij, tu pirmais.

Masīva auguma melnbārdains vīrs uzkāpa uz pa­augstinājuma un nolika uz galda smagu ādas somu.

-    Tas ir mūsu zelts, viņš teica. Un mēs varam piedāvāt trīsdesmit astoņu vīru palīdzību.

-   Paldies, Nikolas, Džons Fā teica. Ferders Korems pierakstīja. Vīrietis nostājās paaugstinājuma aiz­mugurē, un Džons Fā izsauca nākamo, pēc tam atkal nākamo. Katrs pienāca, nolika somu uz galda un nosauca sadabūto viru skaitu. Kostas bija Stefansku ģimenes vidū, un Tonijs, pats par sevi saprotams, bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem. Lira pamanīja, ka viņa dēmons-vanags mīņājās no vienas kājas uz otru un izplēta spārnus, kad Stefanski lika uz galda naudu un solīja divdesmit triju vīru palīdzību.

Kad visu sešu ģimeņu galvas bija uznākuši, Ferders Korems iedeva sarakstu Džonam Fā, kurš piecēlās, lai uzrunātu klātesošos.

-    Draugi, mēs esam savākuši simt septiņdesmit kau­jinieku. Esmu lepns un pateicīgs jums. Kas attiecas uz zeltu, spriežot pēc tā svara, jūs esat pamatīgi patukšojuši savas lādes, un arī par to mans sirsnīgs paldies.

Nākamais solis būs šāds. Mēs paņemsim kuģi, brauk­sim uz ziemeļiem, sameklēsim un atbrīvosim bērnus. Ņemot vērā visu zināmo, iespējams, būs jāpacīnās. Tā nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, bet mums nekad nav bijusi darīšana ar bērnu nolaupītājiem, tāpēc būs jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet mājās bez bērniem mēs neatgriezīsimies. Jā, Dērk Vrais?

Piecēlās kāds vīrs un vaicāja: Lord Fā, vai jūs zi­nāt, kāpēc viņi nolaupīja bērnus?

-   Mēs dzirdējām, ka tas ir saistīts ar teoloģiju. Viņi veic kaut kādus eksperimentus, bet, tieši kādus, mēs nezinām. Taisnību sakot, mēs pat nezinām, vai bēr­niem tiek nodarīts kāds kaitējums. Bet, tā vai citādi, neatkarīgi no tā, vai nolaupītājiem ir ļauni vai labi no­domi, viņiem nav nekādu tiesību naktīs slepeni izraut bērnus no ģimenes klēpja. Vai jā, Reimond van Gerit? ,

Vīrs, kurš bija runājis arī pirmajā sapulcē, piecēlās un teica:

-    Lord Fā, tas bērns, par kuru jūs teicāt, ka viņu meklē, tagad sēž šeit pirmajā rindā. Es dzirdēju, ka pārmeklē Purva apkārtnē dzīvojošo mājas, šīs meite­nes dēļ visu apgriežot ar kājām gaisā. Vēl man ziņoja, ka viņas dēļ tieši šodien parlamentā ir izteikts priekš­likums atcelt mūsu senās privilēģijas. Jā, draugi, viņš sacīja, atbildot uz uztrauktā pūļa murdoņu, viņi grasās pieņemt likumu, kas atceļ mūsu privilēģijas brīvi pārvietoties Purvos. Tāpēc, lord Fā, mēs vēlamies zināt, lūk, ko: kas tas ir par bērnu, kura dēļ mums draud tādas nepatikšanas? Meitene nav ģiptiešu bērns, cik es zinu. Kāpēc sauszemnieku bērna dēļ mēs esam pakļauti tādām briesmām?

Lira palūkojās uz raženo Džona Fā stāvu. Meitenes sirds sitās tik strauji, ka viņa tik tikko saprata ģitpiešu barona atbildi.

-   Nu, saki visu līdz galam, Reimond, nekautrējies, Džons Fā teica. — Tu gribi, lai mēs izdodam bērnu tiem, no kā viņa aizbēga, vai ne?

-    Nu, varbūt tu gribi, lai viņu izdod, bet varbūt arī ne, Džons Fā turpināja. Bet, ja kādam no jums ir vajadzīgi iemesli, lai paveiktu labu darbu, ņemiet vērā, lūk, ko. Šī meitene nav neviena cita kā lorda Ezriela meita. Ja kāds to ir aizmirsis, es atgādināšu, ka tieši lords Ezriels aizstāvēja ģiptiešus pret turkiem un izglāba dzīvību Semam Brekmenam. Tas bija lords Ezriels, kas ģiptiešiem piešķīra tiesības brīvi pārvie­toties pa kanāliem caur viņa īpašumiem. Tas bija lords Ezriels, kas, mums par lielu ieguvumu, parlamentā anulēja ūdensceļu rēķinu. Tas bija lords Ezriels, kas piecdesmit trešajā gadā nakti un dienu cīnījās ar plūdiem un divreiz lēca ūdenī, lai izglābtu pusaudžus Rūdi un Nelliju Kupmenus. Vai jau esat to aizmirsuši? Kauns, kauns, kauns!

Un tagad tas pats lords Ezriels tiek turēts ieslodzīts vistālākajā, aukstākajā, tumšākajā no mežonīgajiem nostūriem — Svalbāras cietoksnī. Vai man jums vēl jā­stāsta, kas par radījumiem viņu apsargā? Bet mūsu ziņā ir viņa mazā meitiņa, un Reimonds van Gerits grib atdot viņu varas iestādēm, lai uz brīdi gūtu mieru un klusumu. Vai tā ir, Reimond? Piecelies un atbildi!

Bet Reimonds van Gerits jau bija iegrimis krēslā nekas uz pasaules nespētu viņu piecelt. Zāli pāršalca protestējoši čuksti, un Lira sajuta, kāds kauns pašlaik vīrieti droši vien pārņēmis, bet meiteni pašu pildīja lepnums par savu drosmīgo tēvu.

Džons Fā novērsās un pagriezās pret kādu citu vīru uz paaugstinājuma.

Nikolas Roukbij, es tev uzdodu nofraktēt kuģi un uzņemties tā vadību, kad būsim devušies ceļā. Ādam Stefanski, es vēlos, lai tu uzņemtos atbildību par iero­čiem, munīciju un kaujas darbību. Rodžer van Popei, tu būsi atbildīgs par visu pārējo, sākot no pārtikas krāju­miem un beidzot ar ziemeļu klimatam piemērotu ap­ģērbu. Saimon Hartman, tu būsi materiālo vērtību uz­glabātājs un atbildīgs par mūsu zelta krājumu gudru izlietošanu. Bendžamin de Raiter, tu vadīsi izlūkošanu. Mums jānoskaidro kaut kas nozīmīgs, un es tevi ieceļu par galveno šai jomā. Ziņojumus nodosi Ferderam Ko­remam. Maikl Kancona, tavs pienākums būs koordinēt mūsu četru līderu darbību. Tu ziņosi man un gadījumā, ja es miršu, stāsies manā vietā un pārņemsi vadību.

Tātad esmu sadalījis pienākumus, kā to paredz mūsu tradīcijas. Ja kāds nav ar to apmierināts, ir tiesīgs brīvi izteikties.

Pēc brīža piecēlās kāda sieviete.

-    Lord Fā, vai jūs šai ekspedīcijā ņemsiet līdzi arī sievietes, kas varētu rūpēties par bērniem, kad tie būs atrasti?

-    Nē, Nela. Mums jau tā būs maz vietas. Un bēr­niem, ko mēs atbrīvosim, pie mums vienalga būs labāk nekā tur, kur viņi ir patlaban.

-    Bet ja atklājas, pieņemsim, ka bērnus nav iespē­jams atbrīvot bez sieviešu palīdzības, kas pārģērbušās par sardzēm, auklēm un tamlīdzīgi?

-    Jā, par to gan es neesmu padomājis, piebilda Džons Fā. To mēs rūpīgāk izrunāsim apspriežu telpā, es tev apsolu.

Viņa apsēdās, bet piecēlās kāds vīrs.

Lord Fā, es dzirdēju jus teicāt, ka lords Ezriels ir saņemts ciet. Vai jūsu plānos ietilpst viņa atbrīvo­šana? Ja tas tā ir un viņš ir to lāču varā, kā, man šķiet, jūs teicāt, būs vajadzīgs vairāk nekā simts septiņdes­mit vīru. Un, neraugoties uz visu, ko lords Ezriels ir darījis mūsu labā, es tomēr neesmu pārliecināts, vai mums vajadzētu nest tādu upuri.

-    Adrian Braks, tev taisnība. Es biju domājis, ka mums vienkārši jātur acis un ausis vaļā un rūpīgi jā­vāc informācija, kad būsim ziemeļos. Varbūt mēs varē­sim kaut ko darīt viņa labā, bet varbūt arī ne, taču vari man ticēt man uzticētie ļaudis un zelts jebkurā ga­dījumā netiks izmantoti citiem mērķiem, kā vienīgi bērnu meklēšanai un pārvešanai mājās.

Piecēlās vēl kāda sieviete.

-    Lord Fā, mēs nezinām, ko tie Gobleri dara ar mūsu bērniem. Mēs visi esam dzirdējuši šausminošas baumas un nostāstus. Esam dzirdējuši, ka bērniem nav galvu, ka viņi ir pārgriezti uz pusēm un pēc tam sašūti, un kaut ko pārāk šausmīgu, lai to šeit pieminētu. Man patiesi žēl kādu apbēdināt, bet mēs visi esam dzirdējuši šos stāstus, un es vēlos to nest atklātībā. Tāpēc, lord Fā, ja jūs sastapsieties ar kaut ko tik briesmīgu, es ceru, ka tas tiks atriebts bez žēlastības. Es ceru, ka žēlsirdīgas domas un mīksta sirds neatturēs jūsu roku no cirtiena, spēcīga cirtiena, kas satrieks pīšļos šo necilvēcīgo ļau­numu. Esmu pārliecināta, ka tā domā arī visas pārējās mātes, kam Gobleri atņēmuši viņu lolojumus.

Kad sieviete apsēdās, atskanēja skaļa, atzinīga mur­doņa. Visā zālē tika piekrītoši māts ar galvu.

Džons Fā nogaidīja, līdz iestājas klusums, un teica:

-   Ar manu roku, Margaret, runās taisnīgums. Ja arī es pievaldīšu to ziemeļos, tad tikai tāpēc, lai dienvidos paceltu ar lielāku spēku. Dot triecienu pirms laika ir tikpat slikti kā nošaut garām. Tiesa, tevis teiktajā ir pozitīva aizrautība. Bet, ja pakļausieties jūtām, draugi, jūs izdarīsiet to, no kā es jūs visu laiku cenšos pasar­gāt: savas jūtas jūs paceļat augstāk par pienākumu, kas mums jāizpilda. Mūsu pirmais darbs ir vispirms izglābt bērnus, tad sodīt vainīgos. Nedrīkst ļauties zemiskām vēlmēm. Mūsu jūtas taču nav galvenais. Ja izglābsim bērnus, bet nespēsim sodīt Goblerus, mēs būsim sasnieguši galveno mērķi. Bet, ja nospraudīsim mērķi sodīt Goblerus un tāpēc nespēsim izglābt bēr­nus, mēs būsim zaudētāji.

Tici man, Margaret, kad pienāks laiks atriebībai, mēs dosim tādu triecienu, ka viņu sirdis bailēs pamirs. Mēs atstāsim viņus bez spēka. Viņi būs iznīcināti un satriekti, likvidēti un noslaucīti no zemes virsas, sa­šķaidīti tūkstoš gabalos un izkaisīti visos četros vējos. Arī mans cirvis alkst asiņu, draugi. Tas nav tās redzē­jis, kopš es piebeidzu kādu tatāru varoni Kazahijas stepēs. Cirvis karājas uz manas laivas klāja un gaida, bet jau saož vējus, kas nāk no ziemeļiem. Tas mani uz­runāja pagājušo nakti, paziņodams, ka ir kaujas gata­vībā, bet es atbildēju drīz, draugs, jau drīz. Margaret, tev ir pamats uztraukties par daudz ko, bet par to, ka Džona Fā sirds būs gana cieta, lai īstajā brīdī dotu iz­šķirošo triecienu, vari nešaubīties. Un šo brīdi noteiks taisnīgums. Ne kaislības.

Vai ir vēl kāds, kas grib vārdu? Lūdzu, runājiet.

Neviens negribēja izteikties, un visbeidzot Džons Fā nozvanīja par zīmi tam, ka sēde beigusies. Zvans bija augstu pacelts, tas skanēja spēcīgi un skaļi, un tā mē­les triecās pret zvana sienām, līdz pat griestiem piepil­dīdamas telpu ar spēcīgu atbalsi.

Džons Fā un pārējie vīri nokāpa no paaugstinājuma, lai dotos uz apspriežu istabu. Lira jutās nedaudz vīlu­sies. Vai tad viņu šoreiz nesauks līdzi? Tonijs iesmējās.

-   Viņiem jāizstrādā plāns, viņš teica. Tu savu darbu esi padarījusi. Tagad rīkosies Džons Fā un padome.

-    Bet es vēl neko neesmu paveikusi! Lira protes­tēja, negribīgi sekojot no zāles izejošajiem pa bruģēto ceļu uz piestātni. Vienīgais, ko es esmu izdarījusi, es aizbēgu no Koulteres kundzes! Bet tas ir tikai sā­kums. Es vēlos doties uz ziemeļiem!

-    Paklausies, Tonijs teica, es tev atvedīšu roņa ilkni, tici man.

Lira bija apvainojusies. Savukārt Panteleimons kā pērtiķis vaibstljās uz Tonija dēmonu, bet tas riebumā aizvēra dzeltenbrūnās acis. Lira aizdzina laivu līdz mo­lam un kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem mel­najos ūdeņos karināja aukliņās iesietas laterniņas, lai piesaistītu lielacainās zivteles, kas lēni peldēja visap­kārt, un pēc tam caurdurtu tās ar nosmailinātām nū­jām, bet ne reizi netrāpīja.

Domās meitene bija apspriežu telpā kopā ar Džonu Fā, tāpēc drīz vien pameta pārējos un pa bruģēto ceļu devās atpakaļ uz zāli. Apspriežu istabā spīdēja gaisma. Logs atradās pārāk augstu, lai tajā ielūkotos, toties varēja sadzirdēt klusu balsu murdoņu iekšpusē.

Tā nu viņa piegāja pie durvīm un piecreiz stingri pie­klauvēja. Balsis apklusa, švīkstot tika atbīdīts krēsls, atvērās durvis, un mitros pakāpienus apgaismoja gāzes lampas mājīgā gaisma.

-   Jā? jautāja cilvēks, kas bija atvēris durvis.

Aiz viņa muguras Lira varēja redzēt pārējos vīrus, kas sēdēja pie galda, kaudzē kārtīgi sakrautas somas ar zeltu, dokumentus, pildspalvas, glāzes un karafi ar kadiķu degvīnu.

-    Es vēlos doties uz ziemeļiem, Lira teica tik skaļi, lai dzirdētu arī pārējie. — Es vēlos doties turp un palīdzēt atbrīvot bērnus. Tāpēc jau es arī aizbēgu no Koulteres kundzes. Un vēl pirms tam es gribēju izglābt savu drau­gu virtuves zēnu Rodžeru no Džordanas koledžas, ko arī nolaupīja. Es gribu doties turp un palīdzēt. Es pārzinu jūrniecības lietas un varētu veikt Auroras magnētiskos mērījumus, es zinu arī, kuras lāča ķermeņa daļas drīkst ēst, kuras ne, kā ari daudz citu derīgu lietu. Jūs nožē­losiet, ja dosieties ceļā un tad sapratīsiet, ka es jums varēju noderēt, bet būsiet mani te atstājuši. Un, kā tā sieviete pirmīt teica, var gadīties, ka jums vajadzēs sieviešu palīdzību, bet tāpat jums var noderēt ari bērns. Jūs taču to nezināt. Tāpēc jums, lord Fā, jāņem mani sev līdzi, piedodiet, ka iztraucēju jūsu sarunu.

Nu jau Lira bija istabā un visi vīrieši un to dēmoni vēroja viņu, daži uzjautrinādamies, daži naidīgi, bet mei­tenes acis bija pievērstas vienīgi Džonam Fā. Pantelei­mons bija viņas rokās, tā zaļās meža kaķa acis spīdēja.

Džons Fā teica: Nevar būt ne runas, ka mēs tevi pakļausim tādām briesmām, tāpēc nejauc sev galvu, bērns. Paliec šeit, palīdzi Ma Kostai un labi paslēpies. Tas šobrīd ir tavs uzdevums.

-    Bet es jau mācos nolasīt arī aletiometru. Man ar katru dienu tas kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks! Tas jums noderēs, noteikti noderēs!

Džons Fā pakratīja galvu.

-   Nē, viņš teica. Es zinu, ka tava sirsniņa tiecas uz ziemeļiem, bet domāju, ka pat Koulteres kundze tevi negrasījās turp vest. Ja gribi nokļūt ziemeļos, tev nāk­sies pagaidīt, līdz viss šis tracis beidzas. Tagad gan ej.

Panteleimons klusi nošņācās, bet Džona Fā dēmons pacēlās no krēsla atzveltnes un pielidoja klāt, vēzēdams savus melnos spārnus ne draudīgi, bet it kā atgādinot, kā jāuzvedas. Lira apgriezās, vārnai pārslī­dot pār galvu, tad vēlreiz uzmeta skatu Džonam Fā.

Durvis aiz viņas aizcirtās ar noteiktu klikšķi.

-     Mēs brauksim turp, meitene teica Panteleimonam. Lai tik viņi pamēģina mūs apturēt. Mēs brauksim!

Turpmākajās dienās Lira izstrādāja desmitiem dažādu plānu un visus nepacietīgi atmeta, jo tajos visos bija paredzēts noslēpties, bet kur tu nolīdīsi šaurā laivā? Protams, īstais ceļojums bus ar īstu kuģi, un Lira bija dzirdējusi pietiekami daudz stāstu, tāpēc zināja, ka uz lielā kuģa var paslēpties daudz kur: glābšanas lai­viņās, kravas telpā un dažādās tilpnēs. Tikai līdz šim kuģim vispirms bija jānokļūst, un no Purviem tikt ārā varēja, vienīgi ceļojot pa ģiptiešu modei.

Un, pat ja viņa kaut kādā veidā krastā nokļūtu pati, viņa varētu uzkāpt uz nepareizā kuģa. Tas tik būtu joks noslēpties glābšanas laivā un pamosties kaut kur ceļā uz Augšbrazīliju!

Pa to laiku, it kā tīši viņu kaitinot, visapkārt dienu un nakti notika drudžaina gatavošanās ekspedīcijai. Lira neatkāpās no Ādama Stefanska, vērojot, kā viņš izvēlas brīvprātīgos kaujas vienībai. Viņa vajāja Ro­džeru van Popelu ar ieteikumiem par to, kas būtu jā­ņem līdzi: "Vai neaizmirsāt sniega brilles? Vai zināt, kur var dabūt vislabākās Arktikas kartes?"

Visvairāk meitenei gribējās palīdzēt Bendžaminam de Raiteram, izlūkošanas vadītājam. Bet viņš pēc otrās sanāksmes bija nozudis jau pirmajās rīta stundās, un neviens nevarēja pateikt, uz kurieni viņš devies un kad atgriezīsies. Tā kā Bendžamina de Raitera nebija, Lira pielipa Ferderam Koremam.

Man šķiet, ka labāk būtu, ja es jums palīdzētu, Ferder Korēm, meitene teica, jo, iespējams, es par, (lobleriem zinu vairāk nekā jebkurš cits, turklāt pati gandrīz jau kļuvu par vienu no tiem. Varbūt būšu jums vajadzīga, lai palīdzētu izprast mistera Raitera pie­nestās ziņas.

Vecais vīrs pažēloja neatlaidīgo, izmisušo meiteni un nedzina viņu prom. Viņš runājās ar viņu, klausījās meitenes atmiņās par Oksfordu un Koulteres kundzi un skatījās, kā viņa nolasa aletiometru.

-   Kur atrodas tā grāmata ar visiem tiem simboliem? kādu dienu Lira vaicāja.

-   Heidelbergā, viņš atbildēja.

-   Un vai tāda ir tikai viena?

-   Varbūt ir vēl arī citas, bet es esmu redzējis vienu vienīgu.

-   Varu derēt, ka vēl viena ir Bodlija bibliotēkā Oks­fordā, viņa teica.

Lira nespēja novērst acu no Ferdera Korema dē­mona, kurš bija visskaistākais dēmons, kādu viņa jeb­kad bija redzējusi. Panteleimons kaķa veidolā bija plāns, pinkains un niknu skatienu, bet Sofonakss tāds bija viņa vārds bija ar dzeltenas krāsas acīm, bezgala elegants, divreiz lielāks, nekā kaķi parasti mēdz būt, un ar biezu spalvu. Kad viņu skāra saule, tā kažoks iemir­dzējās tik daudz krāsu bēšās, brūnās, zaļās, riekstu brūnās, kukurūzas dzeltenās, zeltainās, rudenīgi sār­tās, mahagoni nokrāsās, ka visas Lira nemaz nosaukt nevarēja. Viņai gribējās pieskarties šim kažokam, pa­berzēt vaigu gar to, bet to, protams, meitene nedarīja, jo aizskart cita cilvēka dēmonu skaitījās vissmagākais etiķetes pārkāpums. Dēmoni, protams, varēja cits citam pieskarties vai cīnīties cits ar citu, bet aizliegums aizskart svešu dēmonu bija iesakņojies tik dziļi, ka pat kaujoties neviens neuzdrošinājās to darīt. Tas bija aiz­liegts. Lira neatcerējās, ka kāds viņai būtu mācījis, viņa vienkārši to zināja, tikpat instinktīvi kā to, ka nelaba dūša ir kaut kas slikts, bet labsajūta labs. Tāpēc, lai kā viņa apbrīnoja Sofonaksa spalvu un pat mēģināja iztēloties, kādas sajūtas sniegtu tās aptaustīšana, mei­tene pat nemēģināja pastiept roku uz kaķa pusi un zi­nāja, ka nekad to nedarīs.

Cik Ferders Korems bija krunkains un nespēcīgs, tik Sofonakss veselīgs un skaists. Iespējams, ka sirm­galvim bija kāda slimība vai arī viņš ticis sakropļots, bet viņš nespēja paiet bez diviem spieķiem, turklāt visu laiku trīcēja kā apses lapa. Tomēr prāts Ferderam Kore­mam bija ass un skaidrs, un drīz vien Lira iemīlēja večuku tā gudrības un stingrās izturēšanās pret viņu dēļ.

—    Ko nozīmē šis smilšu pulkstenis, Ferder Korēm? viņa jautāja, noliekusies pār aletiometru, kad kādā saulainā rītā abi sēdēja laivā. Rādītājs visu laiku at­griežas pie šī simbola.

—    Ja vien ielūkojies ciešāk, bieži var rast atbildi. Kas ir tas mazais nieciņš šī te augšdaļā?

Viņa pieliecās tuvāk un pētīja.

-   Tas ir galvaskauss!

-   Kā tev šķiet, ko tas varētu nozīmēt?

-   Nāvi… Vai tā ir nāve?

—    Pareizi. Tātad viena no smilšu pulksteņa nozīmēm ir nāve. Faktiski pirmā nozīme ir laiks, bet otrā nāve.

—    Vai zini, ko es pamanīju, Ferder Korēm? Bultiņa apstājās pie tā savā otrajā aplī! Pirmajā aplī tā it kā notrīc, bet otrajā apstājas. Vai tas varētu nozīmēt, ka īstā ir otrā nozīme?

-   Iespējams. Kāpēc tu tā jautā, Lira?

-   Es domāju… — meitene aprāvās, apjautuši, ka ne­manot pati bija uzdevusi jautājumu. Es vienkārši izvēlējos trīs attēlus tāpēc, ka… Es domāju par Raitera kungu, vai zināt… Un es izvēlējos čūsku, tīģeli un bišu stropu, lai pajautātu, kā viņam veicas ar izlūkošanu…

-   Kāpēc tieši šos simbolus?

-   Tāpēc, ka es domāju čūska ir viltīga, kādam jābūt arī spiegam; tīģelis varētu būt zināšanas, nu, tās it kā tiek kaldinātas, bet bišu strops nozīmē čaklu darbu, jo bites smagi strādā. Tātad no smaga darba un viltības nāk zināšanas, vai ne, un tāds jau arī ir izlūka darbs. Tātad es nostādīju rādītājus uz šiem simboliem un domās uz­devu jautājumu, un tad adata apstājās pret nāvi… Kā jūs domājat, vai tas tā varētu būt, Ferder Korēm?

-   Aletiometrs darbojas pareizi, Lira. Mēs vienīgi ne­zinām, vai to nolasām pareizi. Tā ir liela māksla. Nezinu, vai…

Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, pie durvīm at­skanēja steidzīgs klauvējiens, un ienāca jauns ģiptietis.

-   Atvainojiet, Ferder Korēm, tikko atgriezies Džeikobs Huismans, un viņš ir stipri ievainots.

-   Viņš bija kopā ar Bendžaminu de Raiteru, Fer­ders Korems teica. — Kas noticis?

-   Viņš nesaka, teica jaunais vīrietis. Labāk nā­ciet šurp, Ferder Korēm, jo Džeikobs ilgi nedzīvos, viņam ir iekšēja asiņošana.

Ferders Korems un Lira uzmeta viens otram sa­trauktus un izbrīnītus skatienus, bet tikai uz mirkli, tad sirmgalvis uz abiem saviem spieķiem aizkliboja, cik ātri vien spēdams, viņa dēmons klusiņām pēdoja viņam pa priekšu. Arī Lira sekoja vīriešiem, degdama nepacietībā.

Jaunais ģiptietis aizveda viņus uz laivu, kas bija pie­sieta cukurbiešu piestātnē, tur sieviete sarkanā flaneļa priekšautā atvēra tiem durvis. Redzot viņas izbrīnīto, Lirai pievērsto skatienu, Ferders Korems teica: Šai meitenei noteikti jādzird, ko Džeikobs teiks, kundze.

Tad sieviete ieveda viņus iekšā, viņas dēmons-vāvere klusi nolaidās uz koka pulksteņa. Uz kušetes zem izšū­tas segas gulēja kāds vīrs, kura bālā seja bija sviedriem klāta un acis žulgainas.

-    Es aizsūtīju pēc ārsta, Ferder Korēm, sieviete teica drebošā balsī. Lūdzu, neuztrauciet viņu. Viņš mo­kās sāpēs. Burtiski pirms pāris minūtēm viņu atveda ar Pītera Hokera laivu.

-   Kur ir Pīters?

-   Viņš piesien laivu. Pīters lika jūs pasaukt.

-   Ļoti labi. Džeikob, vai tu dzirdi mani?

Džeikoba acis pievērsās Ferderam Koremam, kurš

kādu gabaliņu tālāk bija apsēdies viņam pretī uz ku­šetes.

-   Sveiks, Ferder Korēm, — viņš nomurmināja.

Lira palūkojās uz viņa dēmonu. Tas bija sesks baltā krāsā, kas saritinājies klusiņām gulēja saimniekam pie galvas, bet aizmidzis nebija, jo acis tam bija vaļā un tikpat žulgas kā saimniekam.

-   Kas notika? Ferders Korems jautāja.

-    Bendžamins ir miris, — skanēja atbilde. Viņš ir miris, bet Džerards saņemts gūstā.

Vājinieka balss bija aizsmakusi un elpa ātra. Kad Džeikobs sāka runāt, viņa dēmons, cīnīdamies ar sā­pēm, atliecās un nolaizīja saimnieka vaigu. Tas deva viņam spēku turpināt:

-    Mēs ielauzāmies Teoloģijas ministrijā, jo no kāda Goblera, ko mēs bijām sagūstījuši, Bendžamins bija uzzinājis, ka tur esot viņu štābs un no turienes tiek dotas visas pavēles…

Viņš atkal apklusa.

-   Jūs sagūstījāt Goblerus? Ferders Korems vaicāja.

Džeikobs pamāja un pašķielēja uz savu dēmonu.

Parasti dēmoni nesarunājās ar citiem cilvēkiem, tikai ar savu saimnieku, bet paretam tā gadījās, un nu viņa dēmons ierunājās:

-     Mēs Klārkenvelā noķērām trīs Goblerus un pie­spiedām viņus izstāstīt, kā labā šie strādā, kas tiem dod norādījumus un tā tālāk. Gobleri nezināja, uz kurieni bērni ir aizvesti, teica tikai, ka uz ziemeļiem, uz Lapzemi…

Dēmons apklusa, lai ievilktu elpu, viņa mazās krūtis cilājās, tad tas turpināja.

-    Un tā nu Gobleri mums pastāstīja par Teoloģijas ministriju un lordu Borīlu. Bendžamins teica, ka viņš un Džerards Huks mēģinās iekļūt ministrijā, bet Frenss Broukmens un Toms Mendhems lai iet un uzzi­na kaut ko par lordu Borīlu.

-   Vai viņiem tas izdevās?

-     Mēs nezinām. Viņi neatgriezās. Ferder Korēm, šķita, ka viņi jau iepriekš zināja, ko mēs grasāmies darīt, bet Frenss un Toms devās meklēt lordu Borīlu un pazuda kā akā.

-   Atgriezīsimies pie Bendžamina, Ferders Korems teica, manīdams, ka Džeikoba elpa kļūst ātrāka un viņš no sāpēm aizver acis.

Džeikoba dēmons nepacietīgi un žēlpilni ieņaudējās. Sieviete pienāca tuvāk, ar rokām aizspiedusi muti, bet viņa klusēja, un dēmons vārgā balsī turpināja:

Es, Bendžamins un Džerards devāmies uz minis­triju Vaitholā un atklājām kādas sānu durvis, kas ne­tiek pārāk rūpīgi apsargātas, un ārpusē gaidījām, līdz viņi atslēdz durvis un ieiet iekšā. Pēc maza brīža mēs izdzirdējām šausmu kliedzienu un Bendžamina dē­mons izlidoja ārā, lūgdams mūsu palīdzību, tad atkal ielidoja iekšā. Mēs izvilkām nažus un metāmies viņam pakaļ, bet iekšā bija tumšs, rēgojās visādas mežonīgas ēnas un skanēja kaut kādi nesaprotami trokšņi. Mēs mētājāmies šurpu turpu, tad augšā izdzirdējām cīņas troksni un pārbīļa kliedzienus, un Bendžamins kopā ar savu dēmonu nokrita no augstajām kāpnēm virs mums. Mans dēmons plivināja spārnus un centās viņu uzcelt, bet nespēja, tie abi sabruka uz akmens grīdas un bija pagalam.

Džerardu mēs tā arī neieraudzījām, vien dzirdējām, ka augšā notiek kautiņš un atskan viņa balss, un bijām no visa šī negaidītā tā pārbiedēti, ka nespējām pakus­tēties. Tad no augšas tika raidīta bulta, kas dziļi ieur­bās mums plecā līdz pat…

Dēmona balss kļuva aizvien vārgāka, un no ievai­notā vīra lūpām izlauzās vaids. Ferders Korems nolie­cās un uzmanīgi pacēla pārklāju: plecu bija caurdūrusi bulta, kuras asais gals atradās asiņu receklī. Bulta bija tik dziļi ieurbusies nabaga cietēja krūtīs, ka ārpusē bija palikuši labi ja kādi piecpadsmit centimetri. Lirai kļuva slikti.

Ārā no piestātnes atskanēja soļu un balsu troksnis.

Ferders Korems piecēlās un teica: — Tas ir ārsts, Džeikob. Mēs nu tagad ejam. Kad tev būs kļuvis labāk, mums būs garāka saruna.

Viņš līdzjūtīgi paspieda sievietei plecu un devās ārā. Piestātnē Lira turējās sirmgalvja tuvumā, jo bija jau sapulcējies ļaužu pūlis, kas sačukstējās un rādija cits citam ar pirkstiem uz laivu. Ferders Korems pavēlēja Pīteram Hokeram tūlīt pat doties pie Džona Fā un tad teica:

-    Lira, tiklidz mēs uzzināsim, vai Džeikobs dzivos vai mirs, mums būs vēlreiz jāaprunājas ar aletiometru. Bet pašlaik ej savās gaitās, bērns, mēs tevi pasauksim.

Lira klīda savā nodabā, tad apsēdās niedrājā un sāka mest ūdenī dubļu pikas. Meitene zināja tikai vienu: tas, ka viņa bija iemācījusies nolasīt aletiometru, viņu nevis sajūsmināja vai darīja lepnu, bet gan biedēja. Lai arī kas tas bija par spēku, kas lika griezties rādītājiem, tas uzvedās kā saprātīga būtne.

-   Tas noteikti ir kāds gars, Lira noteica, un uz brīdi viņai uzmācās kārdinājums iemest šo mazo lietiņu purva vidū.

-   Ja tur iekšā būtu gars, es to redzētu, Pantelei­mons teica. Kā toreiz to veco spoku Godstovā. Es to redzēju, bet tu ne.

-    Gari ir visādi, Lira pārmetoši noteica. Visus taču tu neredzi. Piemēram, tos mirušos zinātniekus toreiz, nu tos, bez galvām? Es viņus redzēju, ja atceries.

-   Tie bija tikai nakts murgi.

-    Nē. Tie bija visīstākie gari, un tu to zini. Bet, lai kāds arī gars grozītu to sasodīto rādītāju, tas nav šāda veida gars.

-   Tas vispār varbūt nemaz nav gars, Panteleimons stūrgalvīgi noteica.

-   Kas tad tas var būt?

-   Tas varētu būt… Tās varētu būt elementārdaļiņas.

Meitene izsmejoši novaikstijās.

-   Varētu gan! viņš neatkāpās. Atceries tās fotodzirnaviņas Gabriela koledžā? Nu, lūk.

Gabriela koledžā bija kāds svēts priekšmets, kas zem melna samta auduma glabājās kapelā uz altāra (Lira tagad to iedomājās), tāpat kā aletiometrs.

Viņa to bija redzējusi, kad kopā ar Džordanas kole­džas bibliotekāru gāja tur uz dievkalpojumu. Lūgšanas laikā mācītājs pacēla audumu, un krēslā varēja sa­skatīt stikla kupolu, zem kura bija kaut kas tik niecīgs, ka to nevarēja ieraudzīt; tad viņš pavilka aukliņu, kas saturēja aizkaru augšdaļu, un kupolu izgaismoja saul­staru kūlis. Tagad nieciņu varēja skaidri saskatīt: tas bija kaut kas līdzīgs mazam vējrādim ar četrām lāpsti­ņām, kas vienā pusē bija melnas, otrā baltas; gaismai uzspīdot, tās sāka griezties. Kā paskaidroja mācītājs, tas ilustrē mācību par tikumību, jo melnā tumsonība bēg no gaismas, bet baltā gudrība tiecas tai pretī. Lira ticēja viņam vārds vārdā, un, lai kāda arī būtu šīs lietiņas nozīme, bija jauki to vērot. Kā mājupceļā pa­skaidroja bibliotekārs, tas viss notika fotonu iedarbī­bas dēļ.

Varbūt Panteleimonam bija taisnība. Ja jau elemen­tārdaļiņas varēja iegriezt fotodzirnaviņas, nebija šaubu, ka tās var pagriezt arī rādītāju, bet tas meiteni joprojām uztrauca.

-   Lira! Lira!

Tas bija Tonijs Kosta, kas māja viņai no piestātnes.

-   Nāc šurp! viņš sauca. Tev jādodas pie Džona Fā uz Zāļu. Steidzies, meitēn, tas ir svarīgi.

Tur bija sapulcējušies Džons Fā, Ferders Korems un citi vadoņi, un visi bija uztraukti.

Džons Fā teica:

Lira, bērns, Ferders Korems man izstāstīja, ka tu proti nolasīt to ierīci. Un diemžēl man jāsaka, ka na­baga Džeikobs ir miris. Domāju, par spīti visai manai negribēšanai, mums būs jāņem tevi līdzi. Pats es to nemaz nevēlos, bet liekas, ka mums nav izvēles. Līdzko Džeikobs būs apbedīts pēc visām tradīcijām, mēs dosi­mies ceļā. Saproti mani, Lira, tu dosies mums līdzi, bet nav nekāda iemesla par to priecāties vai uzskatīt to par svētkiem. Mums visiem draud nepatikšanas un briesmas.

Par tevi rūpēsies Ferders Korems. Neliec viņam vil­ties un neizaicini briesmas, citādi dabūsi just manas dusmas. Tagad skrien un izstāsti visu Ma Kostai, un esi gatava doties ceļā.

Nākamajās divās nedēļās Lirai bija tik daudz da­rīšanu kā nekad agrāk. Darāmā gan bija daudz, bet laiks vilkās lēni, jo nemitīgi bija kaut kas jāgaida vai jā­slēpjas pretīgos, mitros skapjos, jāvēro drūmā, lietainā rudens ainava aiz loga, tad atkal jāslēpjas, jāguļ izplūdgāžu tvaikos. No rīta bija jāmokās ar galvassāpēm un, kas pats sliktākais, nedrīkstēja iziet ārā, svaigā gaisā, paskraidīt pa krastmalu vai pakāpaļāt pa buru mastiem, attaisīt slūžu vārtus vai saķert tauvu, kas piebraucot tiek pasviesta no krasta.

Jo viņai, protams, visu laiku bija jāslēpjas. Tonijs Kosta izstāstīja, par ko runā krastmalas krogos: pa visu karaļvalsti tiekot meklēta maza, gaišmataina meitene, par kuras nodošanu ir izsludināta liela atlīdzība, un to, kas viņu slēpj, gaida bargs sods. Klīda arī dīvainas tenkas: ļaudis runāja, ka šī meitene ir vienīgais bērns, kas izglābies no Gobleriem, un ka viņas rīcībā ir šaus­mīgi noslēpumi. Citur runāja, ka meitene nemaz neesot cilvēku bērns, bet gan divu garu pāris bērna un dēmona izskatā, ko ļaunie spēki atsūtījuši uz Zemi, lai sagrautu to. Vēl runāja, ka meitene nemaz nav bērns, bet gan maģiskā veidā samazināts pieaugušais un ka viņa kal­pojot tatāriem, kas to atsūtījuši izspiegot labos angļus un sagatavot ceļu tatāru invāzijai.

Sākumā Liru šie stāsti uzjautrināja, bet vēlāk viņai kļuva skumji. Visi šie ļaudis neieredzēja viņu un bai­dījās no tās! Meitene ilgojās ātrāk izkļūt no šīs šaurās kajītes kastes. Viņa vēlējās, kaut jau butu ziemeļos, baltajos sniegos zem mirdzošās Auroras. Dažreiz viņai sagribējās būt atpakaļ Džordanas koledžā, klaiņot kopā ar Rodžeru pa jumtiem, sadzirdēt sulaiņa zvanu, kas vēsta, ka līdz vakariņām palikusi pusstunda, klau­sīties, kā virtuvē grab trauki un sakliedzas pavāri… Tādos brīžos meitene karsti vēlējās, kaut viss būtu kā agrāk, kaut viņa joprojām būtu Lira no Džordanas koledžas uz mūžu mūžiem.

Vienīgi aletiometrs viņu izrāva no garlaicības un sapīkuma. Viņa pētīja to katru dienu, dažreiz kopā ar Ferderu Koremu, dažreiz viena pati, un atklāja, ka aizvien vairāk un vairāk spēj iegremdēties tajā miera stāvokli, kurā simbolu nozīmes atklājas pašas no sevis, kā saules gaismā skatam paveras lielu kalnu grēdas.

Lira centās izskaidrot Ferderam Koremam, ko tajā brīdī jūt.

-   Tu it kā sarunājies ar kādu, bet slikti viņu dzirdi; turklāt tu jūties it kā muļķīgi, jo viņš ir gudrāks par tevi, tikai nesacenšas, vai kā tamlīdzigi… Un viņi tik daudz zina, Ferder Korēm! It kā zinātu pilnigi visu, gandrīz visu! Koulteres kundze bija gudra, tik daudz ko zināja, bet tās bija pavisam citas zināšanas… Ši ir tāda kā izpratne, man šķiet…

Viņš uzdeva specifiskus jautājumus, un meitene centās atbildēt.

-    Ko Koulteres kundze dara pašlaik? viņš uzdeva jautājumu, un meitenes rokas tūlīt sāka kustēties. Vecais vīrs jautāja: Ko tu pašlaik dari?

-    Nu, Madonna ir Koulteres kundze, un, kad es pa­griežu rādītāju pret viņu, es domāju mana māte; skudra nozīmē darīt tas ir viegli, tā ir pirmā nozīme; smilšu pulkstenis nozīmē laiku, zem šīs nozīmes ir nozīme pašlaik, un es koncentrējos uz to.

-   Un kā tu zini, kur ir šīs nozīmes?

-    Es tās it kā redzu. Vai drīzāk sajūtu, — kā naktī, kāpjot lejā pa trepēm, tu stiep kāju un zini, ka tur būs pakāpiens. Tāpat es domās kāpju zemāk, un tur ir vēl viena nozīme, un es it kā jūtu, kas tā ir par nozīmi. Tad es tās visas salieku kopā. Tas ir tāpat kā spēt fokusēt acu skatienu.

-   Tad dari tā, un redzēs, ko tas pateiks.

Lira tā arī darīja. Garākā bultiņa tūlīt sāka svārstī­ties, tad apstājās, tad atkal sakustējās un apstājās precīzi vienādos laika intervālos. Šajā ainā bija tāda grācija un vara, ka Lira, juzdamās tai piederīga, sev šķita kā mazs putniņš, kurš mācās lidot. Ferders Korems sēdēja pretī pie galda un vēroja, piefiksēdams, kurās vietās bultiņa apstājas; skatījās, kā mazā mei­tene atgrūž matus no sejas un iekož apakšlūpā, vispirms ar acīm sekojot bultiņai, bet, kad tā apstājas, vēršot skatienu uz citām ciparnīcas vietām. Bet nejau, kur pagadās. Ferders Korems bija šaha spēlētājs un zināja, kā šahisti spēlējot raugās uz notiekošo. Šķiet, ka meistarīgs spēlētājs seko spēcīgākajām vietām spēlē, uzlūko svarīgākās līnijas, ignorēdams nenozīmī­gās. Liras acu skatiens virzījās tāpat, vadīdamies pēc kā līdzīga magnētiskam laukam, ko viņa redzēja, bet sirmgalvis ne.

Bultiņa apstājās iepretim zibenim, mazulim, čūskai, zilonim un kādam radījumam, ko Lira nemācēja no­saukt vārdā: it kā lielacaina ķirzaka, kas ar asti apvi­jusies zaram, uz kura stāv.

-    Ko nozīmē šī ķirzaka? jautāja Ferders Korems, pārtraucot viņas koncentrēšanos.

-    Nevaru atrast nozīmi… Es redzu, ko tā vēstī, bet laikam pareizi nesaprotu. Pēc manām domām, zibens ir dusmas, bet bērns… Domāju, ka tā esmu es… Man gandrīz jau bija rokā ķirzakas simbola nozīme, bet jūs ierunājāties, Ferder Korēm, un es to pazaudēju. Re­dzat, rādītājs atkal kļūst haotisks.

-   Jā, redzu. Piedod, Lira. Vai neesi nogurusi? Varbūt beigsim?

-   Nē, neesmu, meitene teica, bet viņas vaigi dega un acis mirdzēja. Viss liecināja par to, ka viņa ir visaugstākaja pakāpē satraukta un saspringta un to vēl ļaunāku vērta ilgā piespiedu uzturēšanās smacīgajā kajītē.

Ferders Korems palūkojās ārā pa logu. Bija jau gan­drīz tumšs, un viņi peldēja pa plašu iekšzemes šaurumu, tuvodamies krastam. Plaša, gluda brūna ūdens strēle zem drūmām debesim, tālumā kokogļu spirta noliktava, ko ietvēra sarūsējušu cauruļu zirnekļtikls, spirta pār­strādes rūpnīca, no kuras biezi dumu vāli negribīgi cēlās mākoņos.

-   Kur mēs esam? Lira jautāja. Vai varu mazliet iziet ārā, Ferder Korēm?

-    Tie ir Kolbijas ūdeņi, viņš atbildēja. Kolbijas upes grīva. Kad nonāksim pilsētā, mēs pietauvosimies pie Dūmu tirdziņa un kājām dosimies uz doku. Tur būsim pēc kādas stundas vai divām…

Bet kļuva jau tumšs, un plašajā, vientulīgajā ūdens klajumā vienīgā kustība bija tikai viņu laivas slīdē­šana, kā arī attālās ogļu baržas tuvošanās spirta rūp­nīcai; Lira izskatījās tik nogurusi un uztraukta, viņa bija sēdējusi iekšā tik ilgi, ka Ferders Korems teica:

-    Nu, man liekas, ka nekas nenotiks, ja tu uz dažām minūtēm iziesi ārā paelpot gaisu. Par svaigu gan to nevar saukt; svaigs tas ir tikai tad, kad vējš pūš no jūras, bet tu vari pasēdēt augšā uz klāja un palūkoties apkārt, kamēr mēs vēl neesam pārāk tuvu.

Lira pielēca kājās, un Panteleimons tūliņ pārvērtās par kaiju, gatavs izplest spārnus brīvē. Ārā bija vēsi, un, lai gan Lira bija kārtīgi satuntulējusies, viņa dre­bēja no aukstuma. Turpretī Panteleimons ar skaļu prieka saucienu uzlidoja gaisā un riņķoja ap laivu, te paceldamies, te atkal strauji mezdamies lejup. Lira līk­smoja kopā ar viņu, izbaudīdama visu to pašu, un do­mās centās savu dēmonu provocēt, lai tas izsauc uz sa­censībām stūrmaņa dēmonu vecu kraukli. Bet putns ignorēja viņu, slinki sēdēdams uz stūresrata blakus savam saimniekam. Brūnajā ūdens klaidā nebija dzīvības, vienīgi ritmiskais dzinēja troksnis un klusas ūdens čalas zem laivas priekšgala pārtrauca klusumu. Mākoņi bija zemu, taču lietu nesolīja; gaiss zem tiem bija dūmu pievildzis. Vienīgi Panteleimona žilbinošais lidojums ienesa dzīvību un prieku.

Kad viņš atkal pacēlās gaisā no zemā kritiena, izplē­tis baltos spārnus uz pelēkā fona, viņā ietriecās kaut kas melns. Panteleimons krita uz sāniem, satriekts no pēkšņajām sāpēm, un arī Lira iekliedzās, asi tās sajuz­dama. Pirmajam mazajam melnumam sekoja vēl viens; tie kustējās ne kā putni, bet kā lidojošas vaboles, smagi un noteiktā virzienā, turklāt vēl dūkdami.

Panteleimons krita, cenzdamies aizgriezties un no­kļūt laivā pie izmisušās Liras, bet melnie punkti turpi­nāja triekties viņā rūkdami, dūkdami un nikni.

Lira gandrīz vai juka prātā Panteleimona un savu baiļu dēļ, bet tad kaut kas pazibēja viņai garām un uzlidoja gaisā.

Tas bija stūrmaņa dēmons; lai cik neveikls un smag­nējs tas izskatījās, kraukļa lidojums bija varens un ātrs. Galva Lirai grozījās uz visām pusēm — melnie spārni noplivinājās, baltie nodrebēja un mazais, mel­nais radījums nokrita uz darvotā kajītes jumta mei­tenei pie kājām, bet Panteleimons nolaidās uz viņas izstieptās rokas.

Pirms Lira sāka to žēlot, Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un metās virsū radījumam, nogrūzdams to no jumta malas, kur tas bija uzrāpies paglābties. Panteleimons turēja to cieši savos nagos un palūkojās tumšajās debesīs, kur, melnos spārnus vēzēdams, krauklis meta lokus augstāk un augstāk, dzīdamies pakaļ otram radījumam.

Tad putns veikli laidās atpakaļ un kaut ko noķērca stūrmanim, kurš atteica: Tas ir prom. Nu tik nepa­laid to otro… Še… Viņš izkratīja alus paliekas no skārda krūzes, no kuras bija dzēris, un pameta to Lirai.

Meitene tūlīt pat to uzlika virsū savādajai būtnei, kas tur iekšā dūca un mētājās kā maza mašīnīte.

-   Turi to un nelaid vaļā, teica Ferders Korems viņai aiz muguras, tad noslīga uz ceļiem un pabāza zem krūzes kartona gabalu.

-   Kas tas ir, Ferder Korēm? Lira trīcēdama jautāja.

-   Iesim iekšā un apskatīsimies. Ņem uzmanīgi, Lira. Turi stingri.

Garāmejot meitene palūkojās uz stūrmaņa dēmonu, vēlēdamās tam pateikties, bet putna vecās acis bija aizvērtas. Tā vietā viņa pateica paldies stūrmanim.

-   Tev vajadzēja palikt iekšā, viņš tikai noteica.

Lira ienesa krūzi kajītē, kur Ferders Korems bija

sameklējis alus glāzi. Viņš palika to zem krūzes, tad apgrieza uz augšu, izvilka kartonu, kas bija starpā, un radījums iekrita glāzē. Vīrs pacēla glāzi, lai labāk va­rētu saskatīt mazo, nikno būtni.

Tas bija apmēram Liras īkšķa lielumā un tumši zaļš, nevis melns. Virsējie spārni tam bija sacelti kā bizbizmārītei, kad tā uzsāk lidojumu, bet apakšējie sitās tik spēcīgi, ka bija saskatāms viens vienīgs virpulis. Sešas spīļainās kājiņas skrāpējās gar stikla gludo virsmu.

-   Kas tas ir? meitene prasīja.

Panteleimons, joprojām meža kaķa veidolā, bija pieplacis galdam netālu no glāzes, un viņa zaļās acis cieši sekoja radījumam.

-    Ja tu to pāršķeltu, teica Ferders Korems, — tur iekšā nekā dzīva nebūtu. Katrā gadījumā nekā no dzīvnieka vai kukaiņa. Esmu jau agrāk redzējis vienu šādu eksemplāru, bet nebiju cerējis to sastapt šeit, ziemeļos. Tas ir no Āfrikas. Tam iekšā ir uzvelkamais mehānisms, kam pie atsperes piestiprināts ļaunais gars ar skabargu sirdī.

-   Bet kas to varēja atsūtīt?

-   Tev nemaz nevajag lasīt simbolos, Lira; tu vari to uzminēt tikpat viegli kā es.

-   Koulteres kundze?

-    Protams. Viņa ir apceļojusi ne tikai ziemeļus; ari mežonīgajos dienvidos ir daudz dīvainu lietu. Pēdējo­reiz es šādu mantiņu redzēju Marokā. Nāvīgi bīstama; kamēr tajā ir ļaunais gars, tā neapstāsies, bet, ja šo garu atbrīvo, tas ir tik mežonīgi ļauns, ka nogalina pirmo ceļā sastapto.

-   Bet ko tas šeit darīja?

-   Izspiegoja. Esmu nolādēts muļķis, ka ļāvu tev kāpt augšā. Un man vajadzēja ļaut tev iedziļināties šajos trīs simbolos un nepārtraukt tevi.

-   Tagad man ir skaidrs! Lira pēkšņi uztraukti iesau­cās. Ķirzakas nozīme ir gaiss\ Es to redzēju, bet ne­zināju, ko tas nozīmē. Es centos saprast un pazaudēju pavedienu.

-    Ā, Ferders Korems noteica, tagad ari es sa­protu. Tā nebija ķirzaka, lūk, kā, — tas bija hameleons. Hameleons simbolizē gaisu, jo tas ne ēd, ne dzer; tie pārtiek no gaisa.

-   Bet zilonis…

-   Āfrika, viņš teica, — aha!

Viņi saskatījās. Jo vairāk atklājās aletiometra spēks, jo baisāk viņiem kļuva.

-   Tas visu laiku mums vēstījis par šīm lietām, Lira teica. Mums tikai vajadzēja klausīties. Bet ko lai mēs darām ar šo, Ferder Korēm? Vai mēs drīkstam viņu nobeigt, vai kā?

-   Es nezinu, ko mēs varam darīt. Vienkārši turēsim viņu ieslēgtu kastē un nekad nelaidīsim ārā. Mani vai­rāk uztrauc tas otrs, kurš aizbēga. Tagad viņš lido atpakaļ pie Koulteres kundzes, lai pastāstītu, ka ir redzējis tevi. Nolādēts, Lira, es esmu muļķis.

Ferders Korems parakņājās bufetē un izvilka skārda tabakas bundžu apmēram plaukstas lielumā. Tajā gla­bājās skrūves. Viņš tās izbēra un izslaucīja bundžu ar lupatu, tad ielika tai iekšā glāzi, kuru joprojām sedza kartons.

Pēc nelielas ķezas, kad radījuma viena kāja izlīda ārā un ar pārsteidzošu spēku nogrūda skārda bundžu, viņiem izdevās to iebāzt atpakaļ un cieši uzlikt vāku.

-   Tikko būsim uz kuģa, es drošības pēc to aizlodēšu, Ferders Korems teica.

-   Bet vai tad uzvilktais mehānisms nevar apstāties?

-   Parastais pulksteņa mehānisms var. Bet, kā jau es teicu, šim atsperi uzvelk ļaunais gars, kas uztupināts tās galā. Jo niknāk tas cīnās, jo stingrāk uzvelk at­speri, un spēks ir lielāks. Liekam nu šo draņķi nost…

Viņš ietina bundžu flaneļa drānā, lai apslāpētu ne­pārtraukto zuzoņu un dūkoņu, un pabāza to zem savas kojas.

Nu jau bija pavisam tumšs. Lira lūkojās pa logu un vēroja, kā pamazām tuvojas Kolbijas ugunis. Smagajā gaisā virmoja bieza migla, un, kad viņi pietauvojās pie Dūmu tirdziņa, visa apkārtne šķita acij izplūdusi. Tumsa pērļu pelēkiem un sudrabainiem vāliem klāja noliktavu ēkas un ceļamkrānus, koka kioskus un ak­mens mājas ar daudzajiem skursteņiem, no kuriem bija cēlies tirdziņa nosaukums un kuros dienu un nakti smaržīgos ozola malkas dūmos žāvējās zivis. Skur­steņu dūmi vēl sabiezināja mitro gaisu, un likās, ka katrs bruģis izstaro patīkamo kūpinātu siļķu, makreļu un mencu aromātu.

Lira, ietinusies ūdensnecaurlaidīga auduma mētelī, kura lielā kapuce noslēpa viņas gaišos matus, soļoja blakus Ferderam Koremam un stūrmanim.

Visi trīs dēmoni bija sardzē tie šaudījās ap stūriem, atskatījās un ieklausījās vismazākajā soļu troksnītī.

Bet cita neviena neredzēja. Kolbijas iedzīvotāji bija savās mājās, droši vien malkoja kadiķogu degvīnu pie liesmojošiem pavardiem. Līdz pat dokam trijotne nesastapa nevienu dzīvu būtni pirmais cilvēks, ko viņi ieraudzīja, bija Tonijs Kosta. Viņš sargāja vārtus.

— Paldies Dievam, ka esat šeit, Tonijs klusu teica, ielaizdams viņus iekšā. Mēs tikko uzzinājām, ka Džeks Verhovens ir nošauts un viņa laiva nogrimusi, un neviens nezināja, kur jūs esat. Džons Fā jau ir uz kuģa un nevar vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā.

Lirai kuģis likās milzīgs: tur bija stūres māja un pamatīgs dūmenis pašā vidū, milziga degvielas tvertne un liels kravas celtnis virs lūkas, kas bija klāta ar buru audumu; no iluminatoriem un tiltiņa spīdēja dzeltenas gaismas, bet mastā — baltas; uz klāja kādi trīs četri viri kaut ko rosīgi darīja, tikai viņa nevarēja saredzēt, ko.

Lira apsteidza Ferderu Koremu un uzskrēja pa koka tiltiņu, ar sajūsmu lūkodamās apkārt. Panteleimons kļuva par pērtiķi un tūlīt pat rāpās augšā pa kravas strēli, bet meitene nosauca to atpakaļ; Ferders Korems aicināja vi­ņus iekšā vai, kā pieņemts teikt uz lieliem kuģiem, lejā.

Nokāpuši lejā pa kāpnēm vai, kā uz kuģa saka, pa trapu, viņi nonāca nelielā salonā, kur Džons Fā klusi sarunājās ar Nikolasu Roukbiju, ģiptieti, kurš bija atbildīgs par kuģi. Džons Fā neko nedarīja steigā. Lira gaidīja, ka viņš sasveicināsies ar viņu, bet vīrietis vis­pirms pabeidza sarunu par plūdmaiņām un kuģa vadību un tikai tad pagriezās pret ienācējiem.

-    Labvakar, draugi, viņš teica. Nabaga Džeks Verhovens ir miris, varbūt jau esat dzirdējuši. Un viņa vīri ir saņemti ciet.

-   Arī mums ir sliktas ziņas, — teica Ferders Korems un izstāstīja par saķeršanos ar lidojošajiem gariem.

Džons Fā nogrozīja savu lielo galvu, bet neko nepār­meta.

-   Kur tagad ir šis radījums? viņš vaicāja.

Ferders Korems izņēma tabakas bundžu un nolika

to uz galda.

No bundžas skanēja tik spēcīga zuzēšana, ka tā lē­nām kustējās pa galdu.

-     Biju dzirdējis par šiem uzvelkamajiem velniem, bet nekad nebiju tos redzējis, Džons Fā teica. Viņš nav pakļaujams un arī apturams ne, cik man zināms. Nedrīkst arī tam piekārt svinu un nolaist jūras dzelmē, jo kādu dienu bundža būs sarūsējusi, dēmons izlīdīs ārā un atradīs meiteni, lai kur tā arī būtu. Nē, turēsim to šeit un būsim modri.

Tā kā Lira uz klāja bija vienīgā sieviešu dzimuma pārstāve (jo Džons Fā pēc ilgām pārdomām bija no­lēmis sievietes līdz neņemt), viņai bija pašai sava kajīte. Tiesa gan, nekāda lielā; patiesībā mazliet lielā­ka par skapi tajā bija koja un lodziņš jeb, pareizāk sakot, iluminators. Meitene ielika savas nedaudzās personīgās mantas skapītī aiz kojas un satraukti uz­skrēja uz klāja, lai pār kuģa margām vērotu, kā Anglija izzūd skatienam, bet tās krasti jau bija gandrīz ne­redzami aiz miglas vāliem.

Tomēr pietiekami iespaidīgs bija gan plūstošais ūdens lejā, gan gaisa straumes, tumsā spīdošās kuģu ugunis, dzinēja dunoņa, sāls, zivju un kokogļu spirta smārds. Drīz vien šīm sajūtām pievienojās jaunas, kad kuģis iepeldēja Vācijas okeāna ūdeņos. Kad Liru pasauca vakariņās, meitene saprata, ka nemaz nav izsalkusi; galu galā viņa nolēma atgulties, kaut vai Panteleimona dēļ, jo nabaga radījums nejutās labi.

Tā sākās viņas ceļojums uz ziemeļiem.

Džons Fā un pārējie līderi bija nolēmuši doties uz X-/Trollezundi, Lapzemes galveno ostu. Tur, pilsētā, raganām bija konsulāts, un Džons Fā zināja, ka bez viņu palīdzības vai vismaz draudzīgi neitrālām attie­cībām bērnus atgūt bus neiespējami.

Dienu pēc tam, kad Lira bija nedaudz atguvusies no jūras slimības, viņš izstāstīja šo plānu meitenei un Ferderam Koremam. Saule spoži spīdēja, un zaļie viļņi jautri sitās pret kuģa priekšgalu, atpakaļ atgriezdamies kā baltas putu straumes. Uz klāja, kur pūta vējiņš un jūra dzirkstīja gaismās un kustībā, viņai gandrīz nemaz nebija slikta dūša. Un, kad Panteleimons atklāja, cik jauki ir būt te par kaiju, te vētrasputnu un šūpoties viļņu galotnēs, Lirai pielipa viņa prieks un nenāca ne prātā gremdēties sauszemes žurkas skumjās.

Džons Fā, Ferders Korems un pārējie trīs vīri sē­dēja saulītē kuģa pakaļgalā un apspriedās, ko darīt tālāk.

-    Tātad Ferders Korems pazīst šīs Lapzemes raga­nas, Džons Fā teica. Un, ja es nekļūdos, viņas ir viņa parādnieces.

-   Tev taisnība, Džon, teica Ferders Korems. Tas gan bija pirms četrdesmit gadiem, bet raganām tas nav nekas. Dažas no viņām dzīvo daudz reižu ilgāk.

-    Kāpēc viņas ir tavas parādnieces, Ferder Korēm? jautāja Ādams Stefanskis, vīrs, kurš atbildēja par kau­jas vienību.

-    Es reiz izglābu kādai raganai dzīvību, Ferders Korems paskaidroja. Viņa nokrita no debesīm, tai pakaļ dzinās liels, sarkans putns, kādu es nekad agrāk nebiju redzējis. Ragana ievainota iekrita purvā, un es devos viņu meklēt. Nabadzīte jau bija sākusi slīkt, kad es iecēlu viņu laivā un nošāvu to putnu. Diemžēl tas iekrita akacī — putns bija dumpja lielumā un ugunssar­kans.

-    Oho, — noteica kāds vīrs, Ferdera Korema stāsta aizrauts.

-    Kad biju iecēlis šo jauno sievieti laivā, viņš tur­pināja, — piedzīvoju lielāko šoku savā mūžā, jo izrādī­jās, ka viņai nav dēmona.

Tas skanēja tā, it kā viņš būtu teicis: "Viņai nebija galvas." Vien pati doma jau uzdzina pretīgumu. Vīrieši noskurinājās, viņu dēmoni — kā nu kurais cits nopuri­nājās, cits nodrebinājās vai spalgi ieķērcās, un saim­nieki mierināja tos. Panteleimons ieķērās Lirai krūtīs, un abiem sirdis sita vienā ritmā.

-   Vismaz tā izskatījās, Ferders Korems teica. — Tā kā viņa nokrita no debesīm, es nospriedu, ka tā ir ra­gana. Viņa izskatījās kā jauna sieviete, slaidāka par citām un ļoti skaista, bet, tā kā es neredzēju viņas dē­monu, tad klusībā šausminājos.

-   Varbūt raganām nemaz nav dēmonu? ievaicājās kāds vīrs, Maikls Kancona.

-   Man liekas, ka viņu dēmoni ir neredzami, sacīja Ādams Stefanskis. Viņš jau turpat bija, tikai Ferders Korems viņu neredzēja.

-    Nē, tu kļūdies, Ādam, Ferders Korems atbildēja. Dēmona tur nebija. Redzi, raganas spēj nošķirt sevi no saviem dēmoniem daudz tālākā distancē nekā mēs, cil­vēki. Ja ir tāda vajadzība, viņas var aizsūtīt savus dē­monus tālu prom ar vēju vai mākoņiem vai dziļi okeānā. Bet šī ragana, ko es atradu, nogulēja vairāk nekā stun­du, līdz ieradās viņas dēmons, jo, protams, bija sajutis savas saimnieces bailes un sāpes. Un, kā man liekas, lai gan viņa to neapstiprināja, lielais, sarkanais putns, kas viņu vajāja, būs bijis kādas citas raganas dēmons. Ak Kungs! Vēl tagad drebu, kad par to padomāju. Man ne­kad nebūtu cēlusies roka, būtu visādi centies izvairīties gan uz jūras, gan uz sauszemes, bet tā nu tas notika. Katrā gadījumā šaubu nebija, ka es izglābu viņai dzī­vību, par to viņa man iedeva talismanu un teica, ka varot saukt palīgā, ja kādreiz rodas vajadzība. Un reiz jau viņa sūtīja palīdzību, kad skrēlingi man iešāva ar saindētu bultu. Arī vēlāk esam tikušies… Tagad neesmu viņu redzējis gadiem ilgi, bet gan jau viņa atcerēsies.

-   Vai šī ragana dzīvo Trollezundē?

-   Nē, nē. Viņas dzīvo mežos vai tundrā, nejau ostās starp vīriešiem un sievietēm. Raganu pasaule ir mežo­nīgā daba. Bet pilsētā viņām ir konsuls, caur kuru es nosūtīšu viņai ziņu, tas nu ir nešaubīgi.

Lira labprāt būtu vēl paklausījusies kaut ko par raganām, bet vīrieši uzsāka sarunas par kurināmo un krājumiem, līdz visbeidzot meitenei apnika klausīties un viņa devās apskatīt kuģi. Lira aizklīda uz kuģa priekšgalu un drīz vien iepazinās ar kādu zemāka ranga jūrnieku, vispirms apmētādama viņu ar sēkli­ņām, ko bija pietaupījusi no brokastīs ēstā ābola. Tas bija dūšīgs mierīga rakstura virs, un pēc abpusēju lamu tirādes abi kļuva labi draugi. Jūrnieku sauca Džerijs. Viņš pamācīja, ka tad, ja ar kaut ko nodarbojas, jūras slimību tā nejūt un ka pat tādi darbi kā kuģa klāja mazgāšana var sagādāt gandarījumu, ja to veic tā, kā jūrniekam pieklājas. Lirai šī doma ļoti iepatikās, un vēlāk viņa savas segas uz kojas salocīja tā, kā to dara jūrnieki, ari lietas skapī salika pa jūrnieku modei un sacīja nevis "saklāt gultu", bet "nokraut koju".

Kad uz jūras bija aizvadītas divas dienas, Lira nolē­ma, ka viņai der šāda dzīve. Meitene bija apskraidījusi visu kuģi no motorlaivas līdz tiltiņam un drīz vien visu komandu jau sauca vārdos. Kapteinis Roukbijs atļāva Lirai dot signālu holandiešu fregatei, pavelkot tvaika svilpes rokturi, un pavārs pacieta viņas palī­dzību plūmju pudiņa gatavošanā. Vienīgi Džona Fā stingrais vārds atturēja viņu no uzkāpšanas fokmastā, lai vērotu horizontu no "vārnas ligzdas".

Viņi ieturēja kursu uz ziemeļiem, un ar katru dienu kļuva aizvien aukstāks. Kuģa noliktavā sameklēja vas­kadrānas lietusmēteli, ko Liras augumam vajadzēja nedaudz saīsināt. Džerijs iemācīja viņai šūt, un to mei­tene ar prieku arī mācījās, lai gan Džordanas koledžā šāda veida nodarbības bija nicinājusi un izvairījusies no Lonsdeilas kundzes pamācībām. Abi kopā uzšuva aletiometram somiņu no ūdensizturīga materiāla, to Lira varēja nēsāt ap vidu.

-    Katram gadījumam, ja iekritīšu jūrā, meitene noteica. Stingri piestiprinājusi to pie jostas, Lira lietus­mētelī stāvēja pie reliņiem kuģa priekšgalā un vēroja, kā ledainās jūras šaltis apskalo klāju. Paretam viņai uzmācās jūras slimība, it sevišķi, ja sacēlās vējš un kuģis smagi ienira pelēkzaļo viļņu krēpēs. Tad Pante­leimona pienākums bija novērst viņas uzmanību, vētrasputna veidolā traucoties virs viļņiem, jūtot viņa neviltoto prieku skrējienā caur vēju un ūdeni, meitene aizmirsa par savu slikto dūšu. Dažreiz dēmons pat kļuva par zivi un reiz pievienojās delfīnu baram tiem par prieku un pārsteigumu. Pārsalusi Lira stāvēja kuģa priekšgalā un smējās no prieka, kad viņas mīļo­tais Panteleimons, gludens un spēcīgs, iznira no ūdens kopā ar pusduci citu kustīgu, pelēcīgu radījumu. Tas bija jauki, bet arī sāpīgi un sagādāja bažas. Ja nu viņš mīlēja būt par delfīnu vairāk nekā mīlēja viņu?

Liras draugs jaunākais matrozis ari bija turpat. Viņš apstājās, lai sakārtotu brezentu virs priekšējās lūkas, tad ieraudzīja, kā mazās meitenes dēmons spēlējas ar delfīniem. Matroža paša dēmons kaija sēdēja uz kabestāna, galvu paslēpis zem spārna. Viņš saprata, kā meitene jūtas.

—    Es atceros, kad pirmoreiz devos jūrā, mana Belizārija vēl nebija pieņēmusi pastāvīgu veidolu. Es biju tik jauns, un viņai patika būt par delfīnu. Es jau bai­dījos, ka Belizārija paturēs šo veidolu pavisam. Uz mana pirmā kuģa bija kāds vecs jūrnieks, kurš vispār nevarēja doties krastā, jo viņa dēmons bija pieņēmis delfīna veidolu, tāpēc viņš nekad netika prom no ūde­ņiem. Viņš bija brīnišķīgs jūrnieks, pārzināja navigāci­ju labāk par visiem, ko esmu pazinis; viņš varētu kļūt bagāts, darbojoties jūrniecībā, bet viņš nebija laimīgs. Vīrs tā ari neatrada savu laimi līdz pat mūža galam, un viņu apbedīja jūras dzelmē.

-   Kāpēc dēmoniem jāpieņem kāds pastāvīgs veidols? Lira jautāja. Es vēlos, lai Panteleimons vienmēr būtu spējīgs mainīties. Ari viņš to grib.

-   Ak, tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Tā ir daļa no pieauguša cilvēka dzīves. Pienāks laiks, kad tev ap­niks sava dēmona pārvērtības un tu vēlēsies, lai viņš būtu tikai kaut kas viens.

-   Es nekad to nevēlēšos!

-   Un kā vēl. Tu taču gribēsi kļūt pieaugusi tāpat kā visas meitenes. Katrā gadījumā vienam pastāvīgam veidolam ir savas priekšrocības.

-   Kādas tad?

-   Uzzināsi, kas tu esi par cilvēku. Piemēram, Belizārija. Viņa ir kaija, un tas nozīmē, ka es esmu savā ziņā kaija. Es neesmu ne varens, ne spožs, ne skaists, bet esmu spēcīgs vīrs, es izdzīvošu jebkuros apstākļos, vien­mēr būšu paēdis un atradīšu sev draugus. To ir vērts zināt, tiešām vērts. Un, kad tavs dēmons pieņems vienu konkrētu veidolu, tu uzzināsi, kas tu esi par cilvēku.

-    Bet ja nu dēmons pieņem tādu veidolu, kāds tev nepatīk?

-    Nu, tad tu jutīsies neapmierināta, vai ne? Ir pa­pilnam ļaužu, kas vēlētos, lai viņu dēmoni būtu lauvas, bet tie ir vien pūdeļi. Un, kamēr nesamierināsies ar to, kas ir, būs neapmierināti. Veltīgi pārdzīvojumi, tici man.

Bet Lirai likās, ka viņa nekad nekļūs pieaugusi.

Kādu rītu gaisā novirmoja tāda savāda smarža, un kuģa gaita kļuva dīvaina, tas šūpojās no viena sāna uz otru, nevis iegrima un pacēlās kā parasti. Tikko pamo­dusies, Lira uzskrēja uz klāja un kāri palūkojās uz krasta pusi bija tik savādi to atkal ieraudzīt pēc visa šī bez­galīgā ūdens plašuma. Lai gan viņi bija braukuši tikai dažas dienas, Lirai likās, ka okeānā pagājuši jau mēneši. Tieši kuģim pretī pavērās kalni ar zaļām nogāzēm un sniegotām virsotnēm, kā arī maza pilsētiņa ar ostu lejā: koka mājiņas ar stāviem jumtiem, baznīcas tornis, ce­ļamkrānu strēles ostā un kliedzošu kaiju bari. Oda pēc zivīm, bet bija arī vēl citas sauszemes smaržas: priežu sveķu, zemes, kāds dzīvnieku un muskusa smārds un vēl kaut kas auksts, vienmērīgs un mežonīgs: tā varētu būt sniega smarža. Tā smaržoja ziemeļi.

Ap kuģi pulcējās roņi, pabāžot savus klaunu pur­niņus ārā no ūdens, lai pēc tam atkal ar troksni ienir­tu. Mežonīgi auksts vējš rāva šļakatas no baltajām viļņu cepurītēm un pūta cauri Liras vilkādas kažo­ciņam, meitenei drīz vien sāka sāpēt rokas no aukstu­ma un seja kļuva stīva. Panteleimons sermuļa veidolā sildīja Lirai kaklu, bet bija pārāk auksts, lai tāpat vien stāvētu ārā vai pat lai vērotu roņus, tāpēc meitene devās lejā ēst brokastu biezputru un lūkoties ārā pa iluminatora lodziņu.

Ostas ūdeņi bija mierīgi, un, šķērsojot masīvu vilni, Lirai likās jocīgi nesajust šūpošanos. Kopā ar

Panteleimonu meitene vēroja, kā kuģis smagnēji mazpamazām tuvojas piestātnei. Pēc stundas motora trok­snis pieklusa, pāriedams klusā rūkoņā, skanēja da­žādas komandas, balsis no krasta, tika mestas tauvas, nolaists traps, atvērtas lūkas.

-   Ejam, Lira, Ferders Korems teica. Vai tu savāci mantas?

Lira bija sapakojusi savu iedzīvi, cik nu tās vispār bija, jau tūlīt, kad piecēlās un ieraudzīja zemi. Meite­nei tikai vajadzēja aizskriet uz kajīti, paķert somu, un viņa bija gatava gājēja.

Krastā vispirms viņai kopā ar Ferderu Koremu bija jādodas uz Raganu konsulātu. To nebija grūti atrast; visa mazā pilsētiņa koncentrējās ap ostu, un vienīgās lielākās ēkas bija baznīca un gubernatora māja. Ra­ganu konsultāts bija iekārtots zaļi krāsotā koka ēkā ar skatu uz jūru, un, kad viņi piezvanīja, zvana skaņas skaļi atbalsojās klusajā ieliņā.

Kalpotājs ieveda viņus nelielā viesistabā un pasnie­dza kafiju. Visbeidzot sasveicināties ieradās pats kon­suls. Tas bija resns vīrs ar sarkanu seju un cienīgā melnā uzvalkā, viņu sauca Martins Lanseliuss. Vīrieša dēmons bija maza čūskiņa tādā pašā koši briljantzaļā krāsā kā viņa acis, kas arī bija vienīgais raganiskumu apliecinošais atribūts, lai gan Lira nebija pārliecināta, kādām būtu jāizskatās raganām.

-   Kā varu palīdzēt, Ferder Korēm? viņš jautāja.

-   Man būtu divi lūgumi. Pirmkārt, man ļoti vajadzē­tu satikt to raganas kundzi, ko pirms kāda laika satiku Austrumanglijas Purvos. Viņu sauc Serafīna Pekkala.

Dr. Lanseliuss atzīmēja viņas vārdu ar sudraba zīmuli.

-    Cik sen tas bija, kad jūs tikāties? — viņš jautāja.

-    Pirms kādiem četrdesmit gadiem. Bet es domāju, ka viņa atcerēsies.

-   Un kāds būtu otrs jūsu lūgums?

-    Es pārstāvu ģiptiešu ģimenes, kam ir nolaupīti bērni. Mums ir iemesls domāt, ka pastāv kāda organi­zācija, kas zog bērnus, gan mūsu, gan citus, lai mums nezināmu iemeslu dēļ vestu tos uz ziemeļiem. Es vēlē­tos zināt, vai jūs un jūsu ļaudis esat kaut ko dzirdējuši par šiem notikumiem.

Dr. Lanseliuss cītīgi malkoja kafiju.

-   Nav izslēgts, ka ziņas par šādu rīcību varētu nonākt arī līdz mums, viņš teica. Saprotiet, attiecības starp maniem ļaudīm un ziemeļniekiem ir ļoti sirsnīgas. Man būtu grūti apgrūtināt viņus ar tādu informāciju.

Ferders Korems pamāja ar tādu sejas izteiksmi, it kā saprastu, ko konsuls grib teikt.

-    Protams, viņš turpināja, man nemaz nav jums jājautā, kur vēl es varētu iegūt šādu informāciju. Tāpēc es vispirms pajautāju par šo raganas kundzi.

Tagad Dr. Lanseliuss pamāja, it kā viņš saprastu. Lira vēroja šo spēli ar izbrīnu un cieņu. Aiz viņu vār­diem daudz kas slēpās, tomēr viņa saprata, ka raganu konsuls grasās pieņemt kādu lēmumu.

-    Labi, viņš teica. Protams, tas ir tiesa, un jūs taču saprotat, ka jūsu vārds mums nav svešs, Ferder Korēm. Serafina Pekkala ir Enara ezera raganu klana karaliene. Kas attiecas uz otru jūsu jautājumu, ir pats par sevi saprotams, ka šo informāciju jūs nevarat iegūt no manis.

-   Tieši tā.

-    Luk, šajā pilsētā ir kādas organizācijas, sauktas Ziemeļu Progresa izpētes uzņēmums, filiāle, kas it kā nodarbojas ar izrakteņu meklēšanu, bet patiesībā ir pakļauta Galvenajai Ziedojumu padomei Londonā. Šī organizācija, cik es jaušu, ieved bērnus. Pilsētā par to gandrīz nekas nav zināms; Norvēģijas valdībai oficiālu ziņu par to nav. Bērni šeit ilgi neuzkavējas. Viņus ieved kaut kur dziļāk iekšzemē.

-   Vai jūs zināt, tieši uz kurieni, Dr. Lanselius?

-   Nē. Ja zinātu, tad pateiktu.

-   Un vai jūs zināt, kas ar bērniem tur notiek?

Pirmoreiz sarunas laikā Dr. Lanseliuss palūkojās uz

Liru. Meitene raidīja pretī neko neizsakošu skatienu. Mazais, zaļais konsula dēmons-čūskiņa pacēla galvu no viņa apkakles un, mēlīti šaudot, kaut ko iečukstēja saimniekam ausī.

Konsuls teica: Sakarā ar šo esmu dzirdējis frāzi Meištates process. Man liekas, ka viņi lieto šo frāzi, lai apzīmētu to, ko patiesībā dara. Esmu dzirdējis arī vārdu separācija, bet, uz ko tas attiecas, nevaru pateikt.

-    Un vai pilsētā pašlaik ir kādi bērni? Ferders Korems jautāja.

Viņš glāstīja savu dēmonu, tas klusi sēdēja viņam klēpī. Lira pamanīja, ka dēmons vairs nemurrā.

-   Nē, domāju, ka ne, Dr. Lanseliuss teica. Pēdējā grupa, apmēram divpadsmit bērnu, šeit ieradās pirms nedēļas un aizvakar aizbrauca.

-Ā! Tik nesen? Tas dod mums nelielas cerības. Ar ko viņi aizbrauca, Dr. Lanselius?

-   Ar kamanām.

-   Un jums nav ne jausmas, kurp viņi devās?

-   Tikpat kā ne. Mēs par to neinteresējamies.

-   Nu protams. Tagad jūs ļoti godīgi esat atbildējis uz visiem maniem jautājumiem, bet ir vēl viens. Ja jūs būtu manā vietā, ko jūs pavaicātu raganu konsulam?

Pirmoreiz sarunas laikā Dr. Lanseliuss iesmējās.

-    Es pajautātu, kur var dabūt bruņotu lāci, viņš teica.

Lira krēslā atliecās un sajuta Panteleimona sirdi si­tamies rokās.

-    Es tā sapratu, ka bruņotie lāči kalpo Ziedojumu padomei, Ferders Korems pārsteigts teica. Tas ir, Ziemeļu Progresa izpētes uzņēmumam vai kā viņi paši to dēvē.

-    Ir vismaz viens, kurš tai nekalpo. Jūs viņu atra­dīsiet kamanu depo Langlokūras ielas galā. Pašlaik šis cilvēks piestrādā tur, bet viņam ir tāds raksturs un suņi no viņa tā baidās, ka ilgi šis tur nestrādās, es domāju.

-   Tātad viņš ir atkritējs?

-   Tā izskatās. Viņu sauc Joreks Bērnisons. Jūs man vaicājāt, ko es pajautātu, un es jums atbildēju. Bet tagad es rīkotos, lūk, tā: es izmantotu izdevību noalgot bruņotu lāci, pat ja gadījums nebūtu tik izdevīgs kā šis.

Lira tik tikko valdījās. Tomēr Ferders Korems zinā­ja, kā jāuzvedas šādās tikšanās reizēs, un paņēma vēl vienu medusrausi no šķīvja. Kamēr viņš ēda, Dr. Lan­seliuss pagriezās pret Liru.

-   Kā es noprotu, tev pieder aletiometrs, — viņš teica meitenei par lielu izbrīnu. Kā gan viņš to varēja zināt?

-    Jā, viņa atbildēja un, saņēmusi Panteleimona dunku, piebilda: Vai vēlaties to apskatīt?

-   Labprāt.

Lira neveikli parakņājās ūdensnecaurlaidīgajā so­miņā un pasniedza viņam samta sainīti. Konsuls atlo­cīja audumu un, uzmanīgi turēdams, lūkojās uz cipar­nīcu kā zinātnieks uz retu manuskriptu.

-    Cik smalks! viņš teica. Esmu redzējis citu ek­semplāru, bet tas nebija tik izcils kā šis. Un vai tev ir arī skaidrojošās grāmatas?

-    Nē, Lira uzsāka, bet, pirms viņa paspēja turpi­nāt, ierunājās Ferders Korems.

-    Nē, diemžēl Lirai ir tikai pats aletiometrs un nav nekādu iespēju to nolasīt, viņš teica. Tas ir tieši tik­pat mistiski, kāja indieši lasītu nākotni inku dīķos. Un tuvākā šāda grāmata, cik es zinu, atrodas Svētā Johana abatijā Heidelbergā.

Lira saprata, kāpēc vīrs tā teica, viņš negribēja, ka Dr. Lanseliuss uzzinātu par viņas spējām. Bet meitene redzēja arī to, ko nemanīja Ferders Korems, Dr. Lanseliusa dēmona dusmas, un viņa tūlīt saprata, ka neva­jag izlikties.

Tāpēc viņa ierunājās: Vispār jau es varu to nolasīt, sakot to daļēji it kā Dr. Lanseliusam, daļēji Ferderam Koremam. Atsaucās konsuls.

-   Tu gan esi gudra! Kur tu to dabūji?

-    Oksfordas Džordanas koledžas direktors man to iedeva, Lira atbildēja. Dr. Lanselius, vai jūs zināt, kurš tos izgatavo?

-   Stāsta, ka tie nāk no Prāgas, — konsuls teica. Zi­nātnieks, kas izgudroja pirmo aletiometru, acīmredzot ir gribējis izmērīt planētu iedarbību atbilstoši astro­loģijas idejām. Viņš ir vēlējies radīt tādu ierīci, kas atsaucas Marsa vai Veneras impulsiem tāpat, kā kom­pass reaģē uz Ziemeļiem. Tas viņam nav izdevies, bet skaidri redzams, ka izgudrotais mehānisms atsaucas uz kaut ko, pat ja neviens īsti nezina, uz ko.

-   Un kā radušies šie simboli?

-    Ā, nu tas bija septiņpadsmitajā gadsimtā. Toreiz simboli un emblēmas bija ļoti izplatītas. Ēkas un glez­nas veidoja tā, ka tās varēja lasīt kā grāmatas. Tas, ko redzēja, vienmēr nozīmēja kaut ko citu; ja tik bija īstā vārdnīca, varēja izlasīt pat pašu Dabu. Tāpēc nav ne­kāds brīnums, ka toreiz filozofi sava laika simbolus iz­mantoja, lai izskaidrotu zināšanas, kas nāk no noslē­pumainiem avotiem. Bet, zini, apmēram kādus divus gadsimtus ar to neviens nav nopietni nodarbojies.

Viņš atdeva instrumentu atpakaļ Lirai un piebilda:

-    Vai drīkstu tev ko pajautāt? Kā tu vari to nolasīt bez skaidrojošās simbolu grāmatas?

-   Es vienkārši pilnībā attīru smadzenes no visa liekā un lūkojos tajā tā, it kā skatītos ūdenī. Jāļauj acīm atrast pareizo skata līmeni, jo tas ir vienīgais ceļš, kā to saprast. Nu kaut kā tā, meitene teica.

-    Vai es varētu palūkoties, kā tu to dari? konsuls jautāja.

Lira palūkojās uz Ferderu Koremu, vēlēdamās teikt "jā", bet gaidīdama viņa apstiprinājumu. Vecais vīrs pamāja.

-   Ko lai jautā? Lira prasīja.

-   Kādi ir tatāru nodomi Kamčatkā?

Tas nebija grūti. Lira pagrieza vienu rādītāju pret kamieli, tas nozīmēja Āziju, bet tā savukārt tatārus; otru pret pārpilnības ragu, tas nozīmēja Kamčatku ar tās zelta raktuvēm, bet trešo pret skudru, tas apzīmē darbību, kā ari nodomus un mērķus. Tad viņa klusu sēdēja, paturē­dama prātā trīs nozīmju līmeņus, un mierīgi gaidīja atbil­di, kas gandrīz tūlīt pat atnāca. Garais rādītājs notrīsēja pret delfīnu, bruņucepuri, bērnu un enkuru, apstādamies pie tīģeļa un mētādamies starp tiem tik sarežģītā gaitā, ko abi vīrieši nesaprata, bet Liras acis vēroja bez izbrīna.

Kad šīs kustības atkārtojās vairākkārt, Lira pacēla skatienu. Viņa pāris reizes samirkšķināja acis, it kā iz­nākdama no transa.

-    Tatāri izliekas, ka uzbruks Kamčatkai, bet patie­sībā nemaz negrasās to darīt, jo tas ir pārāk tālu un tad viņiem ļoti jāsaspringst, meitene stāstīja.

-   Vai vari pastāstīt, kā tu to uzzināji?

-    Viena no delfīna apakšnozīmēm ir spēle, izlikša­nās, Lira skaidroja. Es zinu, ka tā ir tieši šī nozīme, jo rādītājs tur apstājās vairākas reizes, bet skaidrs tas kļuva tikai pie šī līmeņa un ne citur. Bruņucepure no­zīmē karu, bet abi kopā nozīmē izlikties, ka karos, bet patiesībā nekaros vis. Bērns nozīmē grūtības viņiem būtu pārāk grūti tur iebrukt, un enkurs paskaidro, kāpēc, tāpēc, ka tad viņiem būtu jāsasprindzinās kā nostieptai enkura tauvai. Lūk, tā es to saprotu.

Dr. Lanseliuss pamāja.

-   Vareni, — viņš teica. Esmu tev ļoti pateicīgs. Es to neaizmirsīšu.

Konsuls veltīja savādu skatienu Ferderam Kore­mam, tad atkal palūkojās uz Liru.

-    Vai varu palūgt tev nodemonstrēt vēl kādu atmi­nējumu? viņš jautāja. Pagalmā aiz šīs mājas karājas dažas slotas. Vienu no tām izmanto Serafina Pekkala. Vai tu vari pateikt, kuru?

-    Jā, — Lira atteica, vienmēr gatava palepoties ar savu prasmi, paņēma aletiometru un aizsteidzās. Mei­tenei ļoti gribējās ieraudzīt šo slotu, jo raganas parasti lido uz slotām, un to viņa nekad nebija redzējusi.

Kamēr meitene bija prom, konsuls jautāja: Vai jūs zināt, kas ir šis bērns?

-    Viņa ir lorda Ezriela meita, Ferders Korems at­bildēja. Un viņas māte ir Koulteres kundze no Ziedo­jumu padomes.

-   Un ko vēl jūs par viņu zināt?

Vecais ģiptietis tikai nošūpoja galvu. Vairāk neko. Bet šī meitene ir īpatnēja, nevainīga būtne, un es ļoti uztraucos par viņu. Kā viņa spēj nolasīt šo instru­mentu, man nav ne jausmas, bet es viņai ticu, kad viņa to dara. Kāpēc jūs tā jautājat, Dr. Lanselius? Ko jūs par viņu zināt?

-   Raganas jau gadsimtiem ilgi runā par šo bērnu, konsuls teica. Jo viņas dzīvo tuvu vietai, kur plīvurs, kas šķir pasaules, ir ļoti plāns. Laiku pa laikam ra­ganas sadzird nemirstīgus čukstus no būtnēm, kas klejo starp pasaulēm. Un tās ir runājušas par bērnu ar varenu likteni, kas nevar tikt īstenots šeit, bet gan viņ­pus šīs pasaules. Bez šī bērna mēs visi iesim bojā. Tā teica raganas. Bet savs liktenis viņai jāpiepilda, vienī­gi pašai par to visu neko nezinot, tikai caur šo neziņu mēs varam tikt glābti. Vai jūs saprotat, Ferder Korēm?

-    Nē, Ferders Korems atbildēja, es melotu, ja teiktu jā.

-    Tas nozīmē, ka viņai jāļauj kļūdīties. Mēs varam cerēt, ka kļūdu nebūs, bet mēs nedrīkstam viņu izrīkot. Priecājos, ka pirms savas nāves vēl satiku šo bērnu.

-    Bet kā jūs zināt, ka tieši šis ir tas īpašais bērns? Un ko jūs domājāt ar tām būtnēm, kas klejo starp pasaulēm? Es nekādi to nespēju saprast, Dr. Lanselius, jo es jūs cienu kā godīgu cilvēku…

Bet, pirms konsuls paspēja atbildēt, atvērās durvis un Lira triumfāli ienāca ar slotu rokās.

-    Šī ir īstā! viņa teica. — Es tās visas pārbaudīju, un šī ir īstā, esmu par to pārliecināta.

Konsuls uzmanīgi palūkojās, tad pamāja ar galvu.

-   Pareizi, viņš teica. Nu, Lira, tas ir vareni. Tev laimējies, ka tev ir tāda ierīce, un lai tev veicas ar to. Uz atvadām es gribu tev kaut ko iedot…

Konsuls paņēma slotu, nolauza mazu zariņu un pa­sniedza meitenei.

-   Vai viņa ar šo lidoja? Lirai aizrāvās elpa.

-    Jā. Visu slotu es tev nevaru atdot, jo tā man ir va­jadzīga, lai kontaktētos ar raganu, bet ar šo mazumiņu pietiks. Glabā to.

-   Jā, noteikti, viņa atbildēja. Paldies.

Un meitene iestūķēja to somiņā blakus aletiometram. Ferders Korems pieskārās zariņam, it kā laimi vēlēdams, un viņa sejā bija izteiksme, ko Lira agrāk nebija redzējusi, kaut kas līdzīgs ilgām. Konsuls pa­vadīja viņus līdz durvīm un paspieda roku Ferderam Koremam, bet pēc tam Lirai.

-    Es ceru, ka jums veiksies, Dr. Lanseliuss teica un, uz sliekšņa stāvēdams, stindzinošajā aukstumā vē­roja, kā viņi aiziet pa mazo ieliņu.

-   Viņš jau pirms manis zināja atbildi par tatāriem, — Lira pateica Ferderam Koremam. Man to pavēstīja aletiometrs, bet es skaļi neizpaudu. Tur bija tīģelis.

Domāju, ka viņš tevi pārbaudīja, bērniņ. Bet labi gan, ka tu uzvedies pieklājīgi, jo mēs taču nevaram būt droši, kas viņam pašam īsti ir zināms. Un tas viņa padoms par lāci bija ļoti noderīgs. Nezinu, kā mēs ci­tādi to būtu dabūjuši zināt.

Viņi atrada ceļu uz kamanu depo, kas bija pāris no­liktavas pamestā, nezālēm aizaugušā vietā starp pelēku akmeņu kaudzēm un dubļu peļķēm. Drūms vīrs kantorī pavēstīja, ka lāci viņi var satikt pēc darba laika ap sešiem, tikai jāpasteidzas, jo parasti viņš tūlīt pēc tam dodas uz Einarsona bāra pagalmu, kur viņu dzirda.

Pēc tam Ferders Korems aizveda Liru uz labāko drēbju veikalu un nopirka viņai ziemas apģērbu. Viņi iegādājās siltu vējjaku no ziemeļbrieža ādas, jo tā akots ir rets un labi aiztur siltumu, bet kapucei bija āmrijas odere, kas novērš lāsteku veidošanos no cilvēka elpas. Viņi nopirka apakšveļu, ziemeļbrieža ādas apavus un zīda cimdus, kas pavelkami zem pamatīgiem ādas dūraiņiem. Zābaki un dūraiņi bija no ziemeļbrieža priekškāju ādas, jo tā ir ļoti cieta, bet zābaku zoles no bārdainā roņa ādas, kas ir tikpat cieta kā valzirgam, tikai plānāka. Visbeidzot viņi nopirka ūdensnecaur­laidīgu mēteli, kas bija šūts no roņa gandrīz caurspīdī­go zarnu ādas un apkļāva Liru pilnībā.

Ar to visu mugurā, tad vēl ar zīda šalli ap kaklu, vil­nas cepuri uz ausīm un pāri galvai pārvilktu kapuci Lirai bija pārāk silti, bet viņi jau vēl brauks uz daudz aukstākiem apgabaliem.

Džons Fā komandēja kuģa izlādēšanu un ar lielu interesi noklausījās, ko bija teicis konsuls, bet vēl vai­rāk viņu ieinteresēja doma par lāci.

-    Mēs šovakar pat aiziesim pie lāča, viņš teica. Vai jūs kādreiz esat runājis ar šādu radījumu, Ferder Korēm?

-    Jā, esmu, un arī cīnīties ar tādu nācies, paldies Dievam, nejau vienrocīgi. Mums jāatrod kopīga valoda ar viņu, Džon. Nešaubos, ka cena būs augsta, lācis ir drūms tips, un viegli ar viņu nebūs, bet mums viņš ir vajadzīgs.

-   Jā, tas gan. Un kā ar to tavu raganu?

-   Nu, Serafina jau sen ir prom, un tagad viņa ir klana karaliene, Ferders Korems teica. Es ceru, ka viņai varēs aizsūtīt ziņu, bet atbildi gaidīt būs pārāk ilgi.

-    Nu labi. Bet tagad atļaujiet man pastāstīt, ko es uzzināju, veco zēn.

Varēja redzēt, ka Džons Fā deg nepacietībā viņiem kaut ko pavēstīt. Izrādās, piestātnē viņš bija iepazinies ar kādu zelta meklētāju no Teksasas, Jaunās Dānijas pilsoni, vārdā Li Skorsbijs, kam pieder gaisa balons. Ekspedīciju, kurai viņš bija cerējis pievienoties, likvi­dēja naudas trūkuma dēļ jau pirms izbraukšanas no Amsterdamas, un viņš bija uz sēkļa.

-    Iedomājieties vien, ko visu mēs varētu paveikt, ja mums būtu gaisa balons, Ferder Korēm! Džons Fā teica, berzēdams savas lielās plaukstas. Es viņam piedāvāju saistīties ar mums. Domāju, ka mums šeit ir veicies.

-   Mums veiktos vēl vairāk, ja mēs skaidri zinātu, uz kurieni jādodas, teica Ferders Korems, bet nekas nespēja sabojāt Džona Fā prieku par jauno pavērsienu.

Kad iestājās tumsa un visi krājumi un rezerves no kuģa bija veiksmīgi izkrauti piestātnē, Ferders Korems un Lira gar ūdens malu devās meklēt Einarsona bāru.

Viņi to ātri atrada bārs izrādījās primitīvs betona šķūnis ar mirgojošām sarkanām lampiņām virs dur­vīm un skaļām balsīm iekšpusē, ko varēja dzirdēt pat caur siltinātajiem logiem.

Pa bedrainu celiņu viņi nonāca līdz metāla vārtiem, kas veda iekšpagalmā. Tur virs sasalušu dubļu grīdas bija uzsliets šķūnis ar vienslīpes jumtu. Bāra pustumsā caur sētas logu varēja redzēt milzīgu, gaišu radījumu, kas sēdēja un grauza gaļas gabalu, ko turēja abās rokās. Lira saskatīja asinīm notraipītu purnu, ļaunas, melnas ačteles un netīra, saķepuša, dzeltenīga kažoka blāķi. Rīšanu pavadīja pretīga ņurdēšana, kraukšķēšana un sūkāšana.

Ferders Korems apstājās pie vārtiem un uzsauca:

-   Jorek Bērnison!

Lācis pārtrauca ēšanu. Viņiem likās, ka lācis skatās tieši uz viņiem, bet bija grūti pateikt, ar kādu sejas iz­teiksmi.

-    Jorek Bērnison! Ferders Korems sauca vēlreiz. Vai varu ar jums aprunāties?

Liras sirds stipri dauzījās, jo lāča klātbūtnē meitene sajuta aukstumu, briesmas, brutālu spēku, ko turklāt kontrolēja saprāts un nejau cilvēka saprāts; te nebija nekā cilvēciska, jo lāčiem, protams, nebija dēmonu. Neko līdzīgu šim savādajam lempim, kas grauza gaļu, Lira nespēja iedomāties, un meitene juta apbrīnu un žēlumu reizē pret šo nabaga vientuļo radījumu.

Viņš nometa ziemeļbrieža stilbu dubļos un uz visām četrām čāpoja uz vārtiem. Tad smagnēji piecēlās, it kā lai pierādītu savu varenību lācis bija apmēram trīs metrus garš un liktu saprast, ka vārti viņam nav ne­kāds šķērslis, un ierunājās no saviem augstumiem.

-   Nu? Kas jūs esat?

Lāča balss bija tik dobja, ka likās zeme notrīc. No viņa nāca pretīga, neciešama smaka.

-     Es esmu Ferders Korems no Austrumanglijas ģiptiešiem. Un tā mazā meitene ir Lira Belakva.

-   Ko jums vajag?

-   Mēs gribam piedāvāt tev darbu.

-   Es jau esmu nodarbināts.

Lācis atkal nometās uz visām četrām. Bija grūti no­teikt, vai viņš to teica ar ironiju vai ar dusmām, jo dzīv­nieka balss plūdums bija tik dobjš un vienmērīgs.

-     Ko tad tu dari kamanu depo? Ferders Korems jautāja.

-    Laboju bojātos mehānismus un dzelzslietas. Ceļu smagus priekšmetus.

-   Vai tad šis darbs ir piemērots panserbjornam?

-   Man par to maksā.

Aiz lāča atvērās durvis, un kāds vīrs nolika zemē milzīgu māla krūzi, tad palūkojās uz viņiem.

-   Kas tie tādi?

-   Svešinieki, lācis atbildēja.

Izskatījās, ka bāra darbinieks gribēja vēl ko jautāt, bet lācis pēkšņi metās uz viņa pusi, un vīrs strauji aiz­vēra durvis. Lācis izāķēja ķepu caur krūzes rokturi un pacēla trauku pie mutes. Lira saoda nedestilēta spirta smaku.

Norijis pāris malkus, dzīvnieks nolika krūzi atpakaļ zemē un pievērsās savam ziemeļbrieža stilbam, nepie­vēršot nekādu uzmanību ne Ferderam Koremam, ne Lirai. Tomēr pēc brīža viņš atkal ierunājās.

-   Un kas man būtu jādara?

-    Visticamāk, jācīnās, Ferders Korems atbildēja. Mēs dodamies uz ziemeļiem, līdz atradīsim, kur tiek turēti mums nolaupītie bērni. Kad mēs viņus atradī­sim, mums būs jācīnās, lai tos atbrīvotu. Tad mēs vedī­sim bērnus mājās.

-   Un cik jūs man maksāsiet?

-    Es nezinu, ko jums piedāvāt, Jorek Bērnison. Ja jums der zelts, tad mums tas ir. Un kā viņi maksājums šeit, kamanu depo?

-   Man dod gaļu un spirtu.

Lācis apklusa, tad nosvieda apgrauzto kaulu un atkal pacēla krūzi pie mutes, dzerdams stipro spirtu kā ūdeni.

-    Piedodiet, ka jums tā jautāju, Jorek Bērnison, Ferders Korems teica, — bet jūs taču varētu dzīvot brīvu un lepnu dzīvi ledājos, medīt roņus un valzirgus vai doties karā un iegūt trofejas. Kas jūs šeit, Trollezundē un Einarsona bārā, tur?

Lirai pārskrēja šermuļi pār kauliem. Viņai likās, ka šāds jautājums ir tikpat kā apvainojums un milzīgais radījums tūlīt sāks trakot, tāpēc meitene nobrīnījās par Ferdera Korema drosmi. Joreks Bērnisons nolika krūzi un pienāca tuvāk pie vārtiem, lai cieši ieskatītos vecajam vīram sejā. Ferders Korems pat nenotrīcēja.

-    Es zinu tos ļaudis, kurus jūs meklējat, bērnu uz­šķērdējus, lācis teica. — Aizvakar viņi atkal pameta pil­sētu, lai ar jauniem bērniem dotos uz ziemeļiem. Ne­viens jums par viņiem neko neteiks, visi izliekas, ka neko nezina, jo bērnu uzšķērdēji dod darbu un naudu. Bet, tā kā man viņi nepatīk, es jums atbildēšu. Es paliku šeit un dzeru spirtu tāpēc, ka šejienes ļaudis nozaga manas bruņas. Bez tām es varu medīt roņus, bet nevaru doties karā. Es esmu bruņu lācis karš ir mana jūra, kurā es peldu, un gaiss, ko elpoju. Šis pilsētas ļaudis mani piedzirdīja un, kad es iemigu, pievāca manu bru­ņojumu. Ja es zinātu, kur tas ir, es apgrieztu otrādi visu pilsētu, lai to atdabūtu. Ja jūs vēlaties manus pakalpo­jumus, to cena ir šāda: dabūjiet atpakaļ manas bruņas. Izdariet to, un es piedalīšos jūsu operācijā — vai nu līdz uzvarai, vai nāvei. Cena ir mans bruņojums. Es gribu to atpakaļ, un tad man vairs nekad nevajadzēs spirtu.

Tfad viņi atgriezās uz kuģa, Ferders Korems un Džons JlA. Fā, kā arī pārējie vadoņi ilgi apspriedās salonā, bet Lira devās uz savu kajīti, lai konsultētos ar aletiometru. Pēc piecām minūtēm meitene skaidri zināja, kur tieši glabājas lāča bruņas un kāpēc būs grūti tās atdabūt.

Viņa domāja, vai doties uz salonu un pastāstīt to Džonam Fā un pārējiem, bet tad nolēma, ka vadoņi viņu pasauks, ja gribēs to uzzināt. Varbūt viņi jau to zināja.

Meitene atlaidās uz kojas un domāja par milzīgo, mežonīgo lāci, par to, cik mierīgi viņš dzēra ugunīgo spirtu un cik vientuļš jutās netīrajā šķūnī. Kā viņš atšķīrās no cilvēkiem, kam taču vienmēr līdzās bija dēmons, ar ko parunāties! Tā kā uz kuģa bija ļoti klusu, jo trūka koka un metāla krakšķu, dzinēja rūkoņas un skrejošu ūdeņu čalas, Lira mazpamazām iemiga, arī Panteleimons gulēja viņai blakus uz spilvena.

Sapnī meitene redzēja savu izcilo tēvu, kas bija ieslodzīts cietumā, un pēkšņi ne no šā, ne no tā pamo­dās. Viņai nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Kajītē iespīdēja vāja gaisma. Meitene nodomāja, ka tie ir mē­ness stari, kas apmirdz stūrī nomestās jauniegādātās ziemas drēbes. Tikko Lira drānas ieraudzīja, viņai tūlīt sagribējās atkal tās uzvilkt.

Kad tās bija mugurā, viņai savajadzējās uziet uz klāja, un jau pēc mirkļa meitene atvēra durvis uz trapu un izgāja ārā.

Tūlīt viņa pamanīja, ka debesīs notiek kaut kas dī­vains. Lira nodomāja, ka tie ir kaut kā savādi izklie­dējušies mākoņi, bet Panteleimons nočukstēja:

Aurora!

Meitenes izbrīns bija tik liels, ka viņai vajadzēja pie­turēties pie margām, lai nenokristu.

Visu ziemeļu apvārsni klāja neiedomājama lieluma blāzma. Likās, ka no pašām debesīm nokarājas milzīgi maigas gaismas aizkari, kas trīsuļo. Bāli zaļi un ro­žaini, caurspīdīgi kā vissmalkākais audums, ar milzum platu košsarkanu, kā no pašiem elles ugunskuriem kvēlojošu apakšmalu, tie šūpojās un plīvoja graciozāk par vismeistarīgāko balerīnu. Lirai likās, ka viņa tos pat dzird: neaptveramu, tālu šalkoņu. Šajā netverama­jā smalkumā meitene izjuta kaut ko tik dziļu, ko bija jutusi lāča klātbūtnē. Liru aizkustināja šis skaistums aina bija tik brīnišķīga, ka šķita gandrīz svēta. Mei­tene juta, ka asaras aizmiglo viņai acis, bet tās vēl vairāk atspulgoja burvīgo gaismu, nu jau varavīksnes krāsās. Nemaz ne tik sen viņa bija atklājusi, ka līdzīgā transā nonāk, izvaicājot aletiometru. Varbūt, Lira ar skaidru galvu nodomāja, spēks, kas liek griezties aletiometra adatai, liek mirdzēt Aurorai. Tie pat varētu but Putekļi. Viņa tā nodomāja, domu nepiefiksējot, un drīz vien to aizmirsa un atcerējās tikai daudz vēlāk.

Meitenei tā lūkojoties, aiz caurspīdīgā gaismas plī­vura un straumēm izveidojās pilsētas tēls: tur bija torņi un skursteņi, medus krāsas tempļi un kolonādes, plaši bulvāri un saules apmirdzēts parks. Lirai no šī skata sāka reibt galva, it kā viņa lūkotos nevis augšup, bet lejup, kādā nepārvaramā bezdibenī. Tas bija vesels universs, bet ne šajā pasaulē.

Tomēr bija kaut kāda kustiba virs tā, un, mēģinot fokusēt skatienu uz to, viņai apreiba galva un sametās tumšs gar acīm, jo šis mazais, kustīgais nieciņš nebija Auroras vai tālāk esošā universa daļa. Tas kustējās tepat, debesīs virs pilsētas jumtiem. Kad Lira spēja to skaidri saskatīt, viņa bija jau pilnībā atjēgusies un de­besu pilsēta bija izgaisusi.

Lidojošais priekšmets tuvojās un izplestiem spār­niem riņķoja ap kuģi. Tad planēja lejup, spēcīgi vēzēdams savus varenos spārnus, un visbeidzot nolaidās uz koka klāja netālu no Liras.

Auroras gaismā viņa ieraudzīja lielu putnu, skaistu, pelēku zosi ar koši baltu plankumu uz galvas. Un to­mēr tas nebija putns tas bija dēmons, lai gan tu­vumā nemanīja neviena cilvēka. Meitenei kļuva baisi.

Putns vaicāja:

Kur ir Ferders Korems?

Pēkšņi Lira aptvēra, kas tas ir. Tas bija klanu kara­lienes, Ferdera Korema paziņas raganas Serafinas Pekkalas dēmons.

Viņa stostīdamās atbildēja:

-   Es — viņš es viņu pasaukšu…

Lira pagriezās un pa trapu noskrēja uz Ferdera Korema kajīti, atvēra durvis un uzsauca tumsā:

-    Ferder Korēm! Raganas dēmons ir ieradies! Viņš gaida uz klāja! Viņš pats te ieradās es redzēju, kā viņš nolaižas no debesīm…

Vecais vīrs noteica: Palūdz, lai viņš pagaida mani uz klāja, meitiņ…

Zoss cēli pastaigājās pa kuģa pakaļgalu, lūkodamās apkārt, un darīja to tik eleganti un reizē mežonīgi, ka iedvesa Lirai bailes. Meitenei šķita, ka viņa skatās uz spoku.

Tad uz klāja uznāca Ferders Korems, saģērbies sil­tajās ziemas drēbēs, un tūlīt aiz viņa Džons Fā. Abi vecie viri godbijīgi paklanījās, un arī viņu dēmoni izrā­dīja cieņu viesim.

-    Sveicināts, — teica Ferders Korems. Esmu prie­cīgs un lepns tevi atkal redzēt, Kaisa. Vai nāksi iekšā vai runāsim tepat ārā?

-    Es labāk paliktu šeit, paldies, Ferder Korēm. Vai jūs esat pietiekami silti saģērbušies, lai kādu brītiņu aprunātos?

Raganas un viņu dēmoni nejuta aukstumu, bet zi­nāja, ka cilvēki to jūt.

Ferders Korems apstiprināja, ka viņi ir pietiekami silti saģērbušies, un jautāja: Kā klājas Serafinai Pekkalai?

-   Viņa sūta jums sveicienus, Ferder Korēm, Serafi­nai klājas labi. Kas ir šie cilvēki?

Ferders Korems viņu iepazīstināja ar Liru un Džonu Fā. Dēmons-zoss cieši palūkojās Lirā.

-   Esmu dzirdējis par šo bērnu, tas teica. Raganas par viņu runā. Tātad esat atbraukuši cīnīties?

-   Ne jau cīnīties, Kaisa. Mēs gribam atbrīvot mums nolaupītos bērnus. Un es ceru, ka raganas mums palī­dzēs.

-   Nejau visas. Daži klani sadarbojas ar Putekļu med­niekiem.

-   Ak tā jūs saucat Ziedojumu padomi?

-    Es nezinu, kas tā padome tāda ir. Tie ir Putekļu mednieki. Pirms desmit gadiem viņi ieradās pie mums ar pētniecības instrumentiem. Šie cilvēki mums mak­sāja par atļauju ierīkot savas pētniecības stacijas uz mūsu zemes un izturējās pieklājīgi.

-   Kas tie Putekļi ir?

-   Tie nāk no debesīm. Daži saka, ka Putekļi vienmēr tur ir bijuši, citi -, ka tagad krīt. Bet skaidri zināms ir viens: kad cilvēki par tiem izdzird, viņus pārņem lielas bailes un nekas nespēj viņus apturēt, lai uzzinātu, kas Putekļi ir. Bet raganas tie neinteresē.

-   Un kur tagad ir šie Putekļu meklētāji?

-    Četru dienu gājienā no šejienes uz ziemeļaustru­miem, vietā, ko sauc par Bolvangaru. Mūsu klanam nav noslēgta vienošanās ar viņiem, un, pildot senu mūsu pienākumu pret jums, Ferder Korēm, esmu ieradies, lai parādītu jums ceļu pie šiem Putekļu medniekiem.

Ferders Korems pasmaidīja, un Džons Fā sajūsmā sasita rokas.

-   Liels paldies jums, kungs, viņš teica zosij. Bet sakiet man tā: vai jūs zināt kaut ko vairāk par šiem Putekļu medniekiem? Ko viņi tur tajā Bolvangarā dara?

-    Viņi tur ir sabūvējuši metāla un betona ēkas, kā ari dažas apakšzemes kameras. Viņi dedzina kokogļu spirtu, kura ievešana tiem izmaksā dārgi. Mēs nezi­nām, ar ko viņi nodarbojas, bet gaisā ap tiem vairāku kilometru rādiusā virmo naids un bailes. Raganas jūt to, ko cilvēki nevar sajust. Ari dzīvnieki vairās no šīs vietas. Tur nelido putni, ir izzuduši lemingi un lapsas. Tāpēc arī tāds nosaukums: Bolvangara, ļaunuma lauki. Viņi paši to dēvē citādi, par Staciju. Bet visiem citiem tā ir Bolvangara.

-   Un kā viņiem ir ar apsardzi?

-    Viņus apsargā ar šautenēm bruņots ziemeļtatāru vads. Zaldāti ir labi, tikai bez prakses, jo, kopš no­metne ir uzcelta, neviens tai nav uzbrucis. Turklāt ap­metni apjož drāšu žogs, kam ir magnētisks spēks. Var­būt ir vēl ari citi aizsardzības līdzekļi, par kuriem mēs nezinām, jo, kā jau es teicu, mūs tas neinteresē.

Lirai ļoti gribējās uzdot kādu jautājumu, un dēmonszoss to zināja, tāpēc palūkojās uz viņu, it kā dodams atļauju.

-   Kāpēc raganas runā par mani? meitene jautāja.

-   Tas ir saistīts ar tavu tēvu, ar to, ko viņš zina par citām pasaulēm, dēmons atbildēja.

Teiktais pārsteidza visus trīs. Lira palūkojās uz Ferderu Koremu, kas atbildēja ar mazliet apmulsušu skatienu, tad uz Džonu Fā, kura sejā varēja manīt bažas.

-   Citām pasaulēm? viņš teica. Atvainojiet, kungs, bet kas tās varētu būt par citām pasaulēm? Vai jūs domājat zvaigznes?

-   Tiešām ne.

-   Vai garu pasauli? jautāja Ferders Korems.

-   Arī to ne.

-   Tā ir tā pilsēta Aurorā? — Lira prasīja. Tā ir, vai ne?

Zoss svarīgi pagrieza galvu uz viņas pusi. Tai bija

melnas acis, ap tām tievi loki debeszilā krāsā, un ska­tiens bija ciešs.

-   Jā, viņa atbildēja. Raganas par citām pasaulēm ir zinājušas jau tūkstošiem gadu. Dažreiz tās var redzēt arī ziemeļblāzmā. Viņas nepavisam nepieder šim Visumam; pat vistālākās zvaigznes ir no šī izpla­tījuma, bet blāzma parāda pavisam citu Visumu. Ne pārāk tālu no mums, bet saplūdušu ar šo. Šeit, uz šī klāja, ir miljoniem citu pasauļu, kas cita par citu neko nenojauš…

Zoss plaši izplēta spārnus, tad atkal tos sakļāva.

-   Lūk, dēmons teica, es tikko saskāros ar desmi­tiem miljonu citu pasauļu, bet tās par to neko nenojauta. Šīs pasaules ir tik tuvu kā mūsu sirdspuksti, bet mēs tās nevaram sataustīt vai sadzirdēt citādi kā vien ziemeļ­blāzmā.

-   Un kāpēc tā? Ferders Korems jautāja.

-Auroras uzlādētajām daļiņām piemīt spēja padarīt

šīs pasaules matēriju caurspīdīgu, tāpēc mēs īsu brīdi varam redzēt tai cauri. Raganas to vienmēr ir zinā­jušas, tikai mēs reti runājam par to.

-   Mans tēvs tam tic, Lira teica. Es zinu, jo dzir­dēju viņu to sakām un redzēju, ka viņš rāda Auroras fotogrāfijas.

-    Vai tam ir kāds sakars ar Putekļiem? jautāja Džons Fā.

-    Kas to lai zina? dēmons-zoss teica. Es varu pateikt vienīgi to, ka Putekļu mednieki baidās no tiem kā no visnāvīgākās indes. Tāpēc jau viņi ieslodzīja lordu Ezrielu.

-   Bet kāpēc? Lira vaicāja.

-   Viņi domā, ka viņš kaut kā grib izmantot Putekļus, lai izveidotu tiltu starp šo pasauli un to, kas ir aiz Auroras.

Lirai noreiba galva. Tad viņa izdzirdēja, ka Ferders Korems vaicā: Un vai tā ir?

-    Jā, atbildēja dēmons-zoss. Putekļu mednieki netic, ka viņš to var, jo pirmām kārtām šie domā, ka viņš ir traks, ticēdams kaut kādām citām pasaulēm. Bet tā ir taisnība: tieši tāds ir lorda Ezriela nodoms. Viņš ir ļoti ietekmīga persona, tāpēc viņi baidījās, ka lords Ezriels var izjaukt pašu plānus; tad nu šie noslēdza vienošanos ar bruņotajiem lāčiem, lai tie sagrābj un iesloga viņu Svalbāras cietoksni, nost no ceļa. Klīst runas, ka Pu­tekļu mednieki palīdzējuši jaunajam lāču karalim ieņemt troni tā esot bijusi daļa no vienošanās.

Lira jautāja: Vai raganas ir ar mieru, ka viņš veido šādu tiltu? Vai viņas ir mana tēva pusē vai pret viņu?

-   Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Pirmkārt jau, ra­ganas nav vienotas. Mūsu vidu valda viedokļu atšķi­rība. Otrkārt, lorda Ezriela tilts atstās iespaidu uz karu, kas pašlaik notiek starp dažām raganām un daudziem citiem spēkiem, daži no kuriem nāk no garu pasaules. Īpašumtiesības uz šo tiltu, ja tāds vispār būs, dāvās lielu varu. Treškārt, Serafinas Pekkalas klans mans klans vēl nav nevienā aliansē, kaut arī uz mums tiek izdarīts liels spiediens, lai mēs nostātos vienā vai otrā pusē. Saproti, šie ir lielās politikas jautājumi, tāpēc uz tiem nav tik vienkārši atbildēt.

-   Un kā ar lāčiem? — Lira jautāja. Kurā pusē ir viņi?

-    Viņi kalpo visiem, kas vien maksā. Lāčiem nav nekādas intereses par šiem jautājumiem; viņiem nav dēmonu, viņus neinteresē cilvēku problēmas. Vismaz līdz šim tā bija, bet esam dzirdējuši, ka viņu jaunais karalis gatavojas mainīt līdzšinējo kārtību… Katrā gadījumā, Putekļu mednieki ir samaksājuši lāčiem, lai tie iesloga lordu Ezrielu, un tie viņu turēs cietoksni līdz pēdējai asins lāsītei pēdējā dzīvā lāča ķermenī.

-    Bet ne jau visi lāči! Lira protestēja. Ir viens lācis, kurš nemaz nav Svalbārā. Viņš ir izstumtais, un viņš grib doties mums līdzi.

Zoss vēlreiz raidīja caururbjošu skatienu Liras vir­zienā. Šoreiz meitene juta dēmona atturīgo interesi.

Ferders Korems neveikli pamīņājās, tad teica: Redzi, bērns, domāju, ka diezin vai lācis nāks. Mēs jau dzir­dējām, ka viņš tur atrodas piespiedu darbos, viņš nav brīvs, kā mēs domājām, viņš izcieš sodu. Kamēr lāci ne­atbrīvos, viņš nevar nākt mums līdzi, ar bruņām vai bez, un arī tās viņš nekad nedabūs atpakaļ.

-    Bet lācis teica, ka viņu piemānīja! Piedzirdīja un nozaga ieročus!

-    Mēs dzirdējām citādu stāstu, teica Džons Fā. Mums teica, ka viņš ir bīstams nelietis.

-    Ja… Lirai aizrāvās elpa, viņa no uztraukuma tikko spēja parunāt, ja reiz aletiometrs kaut ko rāda, tad es zinu, ka tā ir taisnība. Es uzdevumu jautājumu un saņēmu atbildi: jā, lācis teica taisnību, viņi to pie­mānīja, un melo viņi, nevis lācis. Es ticu viņam, lord Fā! Ferder Korēm, jūs ari lāci redzējāt, un jūs taču viņam ticat, vai ne?

-   Man liekas, ka jā, bērns. Es gan neesmu tik pār­liecināts kā tu.

-   Bet no kā gan viņi baidās? Vai viņi domā, ka, tikko lācis būs apbruņots, viņš staigās apkārt, slepkavodams cilvēkus? Viņš jau tagad varētu nogalināt dučiem!

-   Viņš jau to ir darījis, Džons Fā atbildēja. Nu, ja ne dučus, tad dažus gan. Kad lācim pirmoreiz atņēma ieročus, viņš satrakojās un devās tos meklēt. Viņš ielau­zās policijas iecirknī, bankā un nez kur vēl, un vismaz divi cilvēki tika nogalināti. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi lāci nenošāva, ir dzīvnieka izcilā prasme darboties ar dzelžiem; viņi gribēja viņu izmantot kā strādnieku.

-   Par vergu! Lira aizsvilās. Viņiem nav tādu tiesību!

-    Lai kā arī tur būtu, viņi varēja to nošaut par cil­vēku slepkavībām, bet tas netika izdarīts. Un viņi pielika lāci pie darba pilsētas labā, līdz tas būs izpircis savu vainu un samaksājis sāpju naudu.

-   Džon, Ferders Korems teica, es nezinu, kā tev šķiet, bet esmu pārliecināts, ka viņi nekad neatdos lācim viņa bruņas. Jo ilgāk šie viņu tur turēs, jo dus­mīgāks viņš būs, bruņas atgūstot.

-   Bet, ja mēs atdabūsim lāča ieročus, viņš nāks mums līdzi un nekad vairs viņus neapgrūtinās, Lira teica. Es apsolu, lord Fā.

-   Un kā gan mēs to varam izdarīt?

-   Es zinu, kur tie ir!

Iestājās klusums, un visi trīs pamanīja, ka raganas dēmons skatās uz Liru. Visi pagriezās pret zosi, arī visi viņu dēmoni, kas līdz šim bija ievērojuši vislielāko pieklājību un pazemīgi novērsuši savas acis no šī izcilā radījuma, kas bija ieradies šeit bez sava saimnieka.

-    Tu nebūsi pārsteigta, Lira, zoss ierunājās, ja teikšu, ka aletiometrs ir otrs iemesls, kāpēc raganas par tevi interesējas. Mūsu konsuls mūs informēja par jūsu šīrīta vizīti. Droši vien arī Dr. Lanseliuss jums pastāstīja par lāci.

-   Jā, tā bija, teica Džons Fā. Lira kopā ar Ferderu Koremu šodien bija pie viņa aprunāties. Es uz­drošinos teikt, ka Lirai ir taisnība, tomēr, pārkāpjot šo ļaužu likumus, mēs nonāksim naidā ar tiem, bet mūsu mērķis ir nokļūt tai Bolvangarā, ar lāci vai bez viņa.

-   Ak, bet tu neesi viņu redzējis, Džon, Ferders Ko­rems teica. Un es ticu tev, Lira. Varbūt mēs varam par lāci parūpēties. No viņa daudz kas var būt atkarīgs.

-   Kā jums šķiet, kungs? Džons Fā jautāja raganas dēmonam.

-   Mums ar lāčiem bijusi maza darīšana. Viņu vēlmes mums ir kaut kas tikpat svešs kā viņiem mūsējās. Ja šis lācis ir izstumtais, uz viņu varbūt var mazāk paļauties, nekā liekas. Jums pašiem jāizlemj.

-   Mēs to arī darīsim, cieši noteica Džons Fā. Bet tagad, kungs, vai varat mums izstāstīt, kā no šejienes nokļūt Bolvangarā?

Dēmons-zoss sāka skaidrot. Viņš aprakstīja ielejas un kalnus, koku alejas, tundru, skaidroja, kā noteikt ceļu pēc zvaigznēm. Lira kādu brīdi klausījās, tad atslī­ga krēslā uz klāja, un Panteleimons apvijās viņai ap kaklu. Meitene domāja par diženo vīziju, ko bija atne­sis dēmons-zoss. Tilts starp divām pasaulēm… Tas bija tik spīdoši, ka pārspēja visas Liras cerības! Tikai viņas lieliskais tētis varēja izdomāt kaut ko tādu! Tiklīdz bērni būs izglābti, viņi dosies uz Svalbāru kopā ar lāci un aletiometru un ar ta palīdzību izglābs lordu Ezrielu. Pēc tam viņi kopā varēs celt tiltu un pirmie pāries pār to…

Laikam kādubrīd naktī Džons Fā būs aiznesis Liru uz viņas koju, jo tieši tur viņa pamodās. Nespodrā saule bija zenītā, tikai plaukstas tiesu virs horizonta, tātad ir tuvu pusdienas laikam, Lira nodomāja. Drīz vien, kad viņi būs dziļāk ziemeļos, saules nebūs vispār.

Meitene ātri apģērbās un uzskrēja uz klāja, bet nekas īpašs tur nenotika. Visas mantas bija izkrautas, bija noīrētas kamanas un suņu pajūgi, un tie jau gai­dīja; viss bija braukšanas gatavībā, bet vēl nekustējās. Lielākā daļa ģiptiešu sēdēja piepīpētajā kafejnīcā ar skatu uz jūru, ēda sāļos cepumus un dzēra stipru, saldu kafiju pie gariem koka galdiem; virs viņiem sīca un drebēja senlaicīgas lampas.

-     Kur ir lords Fā? viņa vaicāja, apsēžoties pie Tonija Kostas un viņa draugiem. Un Ferders Ko­rems? Vai viņi meklē lāča bruņas?

-   Viņi runā ar Siselmanu. Tā sauc pilsētas guberna­toru. Tu tātad redzēji lāci, Lira?

-    Jā! viņa teica un izstāstīja visu. Kamēr Lira runāja, kāds atgrūda krēslu un pievienojās viņiem pie galda.

-   Tātad tu esi runājusi ar veco Joreku? viņš jautāja.

Meitene pārsteigta palūkojās uz jaunpienācēju. Tas

bija garš, tievs vīrs ar plānu melnu ūsu svītriņu, šau­rām, zilām acīm un nemainīgu augstprātības un iz­smiekla grimasi sejā. Viņš uzreiz atstāja lielu iespaidu uz meiteni, bet Lira nevarēja pateikt, vai vīrietis tai patik vai ne. Svešinieka dēmons bija noplucis zaķis, kas likās tikpat vājš un nepakļāvīgs kā viņa saimnieks.

Vīrs izstiepa roku, un meitene ne bez piesardzības paspieda to.

-   Li Skorsbijs, viņš teica.

-   Aeronauts! viņa iesaucās. Kur ir jūsu balons? Vai varu tajā iekāpt?

-   Pagaidām salocīts, jaunkundz. Tu laikam būsi sla­venā Lira? Kā jums gāja ar Joreku Bērnisonu?

-   Jūs viņu pazīstat?

-   Mēs plecu pie pleca cīnījāmies Tunguskas kampa­ņas laikā. Velns, es pazīstu Joreku jau sen. Ar lāčiem vispār grūti kopā cīnīties, lai kā arī būtu, bet šis nu ir tāds tips, kādu maz. Džentlmeņi, vai kāds no jums negrib uzspēlēt azartspēles?

Viņa rokās nez no kurienes pēkšņi uzradās kārtis. Vīrietis noplakšķināja kavu.

-    Esmu dzirdējis, ka jūs esat īsta kāršu spēlmaņu tauta, Lī Skorsbijs teica, ar vienu roku pārceldams un pārceldams kārtis, bet ar otru izņemdams cigāru no krūšu kabatas, un iedomājos, ka varbūt jūs dotu iespēju vienkāršam Teksasas ceļiniekam pamēroties kāršu spēles prasmē un meistarībā ar jums. Ko teiksiet, džentlmeņi?

Ģiptieši lepojās ar savu kāršu spēles prasmi, un daži vīrieši izrādīja interesi un atbīdīja krēslus. Kamēr viņi ar Lī Skorsbiju vienojās, ko spēlēs un uz kādām likmēm, vīrieša dēmons ar ausīm deva zīmi Panteleimonam, kurš to saprata un, kļuvis par vāveri, pietecēja viņam klāt.

Viņš runāja tā, lai arī Lira, protams, varētu dzirdēt, un meitene saklausīja klusi teikto: Ejiet tūlīt pat pie lāča un runājiet skaidru valodu. Tikko viņi uzzinās, kas notiek, ieročus paslēps citā vietā.

Lira piecēlās un paņēma gabaliņu pikantā pīrāga; neviens neko nebija manījis. Lī Skorsbijs jau dalīja kārtis, un visu uzmanība bija pievērsta viņam.

Bezgalgarās pēcpusdienas dūmakainajā gaismā mei­tene atrada ceļu uz kamanu depo. Lira zināja, ka viņai tas jādara, tomēr jutās ne savā ādā viņai bija bail.

Varenais lācis strādāja pie paša lielākā betona šķūņa, un Lira stāvēja pie atvērtajiem vārtiem un to vēroja. Joreks Bērnisons izjauca salauztu traktoru: motora pār­segs bija salocīts un iebuktēts, bet viens ritenis sagriezts uz augšu. Lācis norāva metāla pārsegu kā kartona gabalu, pasvārstīja savās lielajās ķetnās, it kā novērtējot tā kvalitāti, tad, ar pakaļkāju pieturēdams aiz viena stūra, iztaisnoja to ar tādu spēku, ka visas iedobes izlī­dzinājās un metāla detaļa ieņēma savu agrāko formu. Atbalstījis to pret sienu, viņš ar vienu ķepu pacēla smago traktoru un apgāza uz sāniem, lai apskatītu bo­jāto riteni.

Tajā brīdī viņš pamanīja Liru. Meitenei šermuļi pār­skrēja pār kauliem, jo lācis bija tik milzīgs un svešāds. Lira skatījās uz viņu caur drāšu žogu kādu četrdesmit metru attālumā, un viņai ienāca prātā, ka lācis pāris lēcienos var šo attālumu pārvarēt un pārraut žogu kā kādu zirnekļa tiklu. Meitene gandrīz jau pagriezās, lai mestos bēgt, bet Panteleimons teica: Pagaidi! Es iešu un ar viņu parunāšu.

Acumirklī, pirms viņa spēja to atturēt, dēmons jau bija pāri žogam un pa apledojušo ceļu tuvojās lācim. Blakus bija atvērti vārtiņi, un Lira būtu varējusi viņam sekot, bet bailes neļāva. Panteleimons palūkojās uz viņu un pārvērtās par āpsi.

Meitene saprata, kāpēc viņš tā izdarīja. Dēmoni ne­var attālināties no saimniekiem vairāk par dažiem metriem, un tāpēc, ja viņa paliktu stāvam pie žoga, bet Panteleimons būtu putna veidolā, viņš līdz lācim ne­tiktu; tātad viņš vilka Liru sev līdzi.

Meitene kļuva dusmīga un nelaimīga. Panteleimona āpša nagi dūrās zemē, un viņš tik gāja uz priekšu. Tā ir dīvaina un mokoša sajūta, kad dēmons velk cilvēku: pa daļai fiziskas sāpes krūtīs, pa daļai dziļas skumjas un mīlestība. Lira zināja, ka dēmons jūt to pašu. To augšanas procesā ir izmēģinājuši visi pamēģinājuši, cik tālu ir iespējams attālināties, un tad ar lielu atvieg­lojumu atgriezušies atpakaļ.

Viņš pavilka viņu vēl stingrāk.

-   Nevajag, Pan!

Bet dēmons neapstājās. Lācis klusēdams skatījās. Sāpes krūtīs Lirai kļuva aizvien neciešamākas, un pār lūpām izlauzās vaids.

-   Pan!

Nu jau meitene bija cauri vārtiem un pa apledojušo ceļu steidzās pie viņa. Dēmons pārvērtās par meža kaķi un ielēca viņai rokās, tad abi cieši piekļāvās viens otram.

-   Es domāju, ka tu tiešām…

-   Nē…

-   Es pat nespēju iedomāties, cik tas var būt sāpīgi…

Tad Lira nikni izberzēja acis un nošņaucās. Dēmons

iekārtojās viņai rokās, un meitene zināja, ka viņa drī­zāk ies bojā nekā vēlreiz pieļaus šķiršanos un tādas skumjas tad jau no bēdām un šausmās varētu sajukt prātā. Ja viņa nomirtu, arī tad viņas dēmons būtu kopā ar viņu kā tiem mācībspēkiem toreiz Džordanas kole­džas kapenēs.

Nu meitene un viņas dēmons palūkojās uz vientuļo lāci. Tam nebija dēmona. Viņš bija viens, vienmēr viens. Lira sajuta tādu žēlumu un maigumu pret lāci, ka gan­drīz izstiepa roku, lai noglāstītu viņa saķepušo kažoku, tikai auksto, mežonīgo acu skatiens viņu atturēja.

-   Jorek Bērnison, Lira ierunājās. -Jā?

-   Lords Fā un Ferders Korems mēģina nokārtot, lai tu atdabūtu savus ieročus.

Lācis palika nekustīgs un neteica ne vārda. Bija skaidrs, ka viņš izvērtē savas iespējas.

-   Es zinu, kur tie ir, meitene teica, — un, ja es tev to pateiktu, tu varbūt pats varētu bruņojumu atdabūt, es nezinu.

-    Kā tu zini, kur tas ir?

-    Man ir simbolu rādītājs. Man šķiet, ka tas man tev jāpasaka, Jorek Bērnison, ja reiz šie tevi tā apmānījuši. Man tas liekas nepareizi. Viņiem tā nevajadzēja rīkoties. Lords Fā mēģinās pierunāt Siselmanu, bet diez vai viņam izdosies. Un, ja es tev to pateikšu, vai tu nāksi mums līdzi uz Bolvangaru un palīdzēsi izglābt bērnus?

-Jā.

-    Es… — Lira negribēja bāzt degunu citu darīšanās, bet ziņkārība tomēr uzvarēja. Meitene pajautāja: Kā­pēc tu vienkārši neizgatavo jaunas bruņas, Jorek Bēr­nison? Te taču ir tik daudz metāla.

-    No tiem nav nekādas jēgas. Skaties, lācis teica un ar vienu ķetnu pacēla traktora motora pārsegu, izstiepa otru un pāršķēla metālu kā ar konservu at­taisāmo nazi. Manas bruņas ir izgatavotas no debesu dzelzs, tieši man. Lācim bruņas ir tas pats, kas cilvēkam dēmons, kā dvēsele. Tu tikpat labi varētu ņemt, lācis norādīja uz Panteleimonu, un aizvietot viņu ar kaut kādu lelli, kas piebāzta zāģu skaidām. Tāda ir atšķirība. Tātad kur ir manas bruņas?

-   Paklau, bet tu tikai apsoli, ka neatriebsies. Viņi ir rīkojušies nepareizi, bet tev ar to jāsamierinās.

-    Labi. Neatriebšos. Bet arī neļaušu sevi apcelt. Ja viņi man uzbruks, tie mirs.

-     Bruņas ir paslēptas mācītāja mājas pagrabā, Lira pastāstīja. Viņš domā, ka tajās iemitinājies ļau­nais gars un cenšas to izdzīt. Tātad tās ir tur.

Lācis saslējās pakaļkājās un palūkojās uz rietu­miem, un rietošās saules stari apmirdzēja viņa dzeltenkrēmīgo purnu tā, ka tas laistījās krēslā. Lira sa­juta, ka šī varenā radījuma spēks nāk no viņa līdzīgi tveices mutuļiem.

-    Man jāstrādā līdz saulrietam, viņš teica. Es šorīt tā apsolīju saimniekam. Man vēl ir palikušas kā­das pāris minūtes darba.

-    Šeit, kur es stāvu, saule jau ir norietējusi, — mei­tene norādīja, jo no viņas skatpunkta saule jau bija nozudusi aiz klinšainā zemesraga dienvidrietumos.

Viņš nometās uz visām četrām.

-   Tiesa, lācis teica, un arī viņš tagad bija ēnā. Kā tevi sauc, bērns?

-    Lira Belakvā.

-    Es esmu tavs parādnieks, Lira Belakvā, lācis teica.

Tad viņš pagriezās un lumpačoja prom pa sasalušo zemi tādā ātrumā, ka Lira pat skriešus netika viņam līdzi. Tomēr meitene centās, bet Panteleimons pārvēr­tās par kaiju, lai redzētu, kur lācis paliek, un ziņotu meitenei, uz kuru pusi jāiet.

Joreks Bērnisons izgāja ārā no depo šaurajā ieliņā, pēc tam iegriezās pilsētas galvenajā ielā, nogāja gar Siselmana rezidences pagalmu, kur klusi plivinājās karogs un izslējies sargs maršēja šurpu turpu, tad devās tālāk pa nogāzi uz leju līdz ielas galam, kur dzīvoja raganu konsuls. Sargs jau bija viņus pamanījis, bet, pirms viņš spēja atjēg­ties, Joreks Bērnisons jau bija aiz stūra un tuvojās ostai.

Ļaudis apstājās un skatījās vai arī bēga kur nu kurais. Sargs divreiz izšāva gaisā un metās lejup no pa­kalna lācim pakaļ, viņa cienību gan nedaudz iedragāja paslīdēšana uz slidenās nogāzes, un līdzsvaru vīrs atgu­va, vienīgi pieķeroties pie tuvējām margām. Ari Lira jau tuvojās. Skrienot garām Siselmana mājai, viņa redzēja, ka vairāki cilvēki iznāk pagalmā palūkoties, kas notiek. Starp tiem meitene pamanīja Ferderu Koremu, bet jau pēc brīža viņi palika aiz muguras, un Lira tuvojās ielas stūrim, kur sargs nogriezās pakaļ lācim.

Mācītāja nams bija vecāks nekā pārējās iedzīvotāju mājas un celts no dārgiem ķieģeļiem. Trīs pakāpieni veda uz galvenajām durvīm, kas tagad bija izlauztas un karājās vienā eņģē, no iekštelpām atskanēja klie­dzieni un koka mēbeļu krakšķi un brakšķi. Sargs ar ieroci kaujas gatavībā ārpusē vilcinājās, bet, tā kā pie mājas sāka pulcēties un pa logiem iekšā skatīties ļau­dis, viņš pieņēma lēmumu rīkoties, pirms skriešanas iekšā izšaudams gaisā.

Pēc brīža likās, ka visa māja sadreb. Trīs logiem izbi­ra stikli, no jumta atdalījās dakstiņš, un ārā izmetās pārbijusies kalpone, bet aiz viņas, klukstēdams un spārnus vēcinādams, tās dēmons-vista.

No mājas iekšpuses atskanēja vēl viens šāviens, pēc tā drausmīgs rēciens, kas lika kalponei iekliegties. Pa durvīm, kā lielgabala šauts, izlidoja pats mācītājs un viņa dēmons-pelikāns, kas mežonīgi kūla spārnus un izskatījās aizvainots. Lira izdzirdēja izkliegtas pavēles, pagriezās un ieraudzīja, ka ap stūri šurp skrien vesela policistu rota, daži bruņoti ar pistolēm, daži ar šaute­nēm; lēnītēm tuvojās arī Džons Fā un tuklais, nervo­zais Siselmans.

Brīkšķi un dārdi lika visiem atskatīties uz māju. Stikla šķindoņa un koka brīkšķi liecināja, ka ielas lī­menī ir izsists logs acīmredzot tas bija pagraba logs. Sargs, kas bija sekojis Jorekam Bērnisonam, izskrēja no mājas un, nostājies ar seju pret logu, notēmēja šau­teni; tūlīt pat logs izgāzās pilnībā un pa to izrāpās Joreks Bērnisons, pilnībā bruņojies lācis.

Bez ieročiem viņš bija bīstams, bet bruņots iedvesa šausmas. Bruņas bija klātas ar sarkanu rūsu un rupji sakniedētas: milzīgas, buktētas bezkrāsaina metāla plāksnes un loksnes skrāpējās un šķindēja, beržoties cita gar citu. Bruņucepure bija smaila kā lāča purns, ar acu caurumiem, tās apakšdaļa bija atvērta, lai lācis varētu kost un plēst.

Sargs vairākas reizes izšāva, arī policisti notēmēja savus šaujamos, bet Joreks Bērnisons lodes atsita tik vienkārši kā lietus pilienus un, bruņām skrabot un gra­bot, metās virsū sargam, tā ka virs nepaguva aizbēgt, un notrieca viņu zemē. Sarga dēmons, labi barots suns, metās lācim pie rīkles, bet Joreks Bērnisons pievērsa tam ne lielāku uzmanību kā mušai un, ar vienu ķepu pievilkdams sargu tuvāk, iebāza viņa galvu sev rīklē. Lira dzīvi iztēlojās turpmākos notikumus — kā lācis nokodīs vīra galvu kā ogu, tam sekos asiņainas cīņas, ies bojā cilvēki un viss aizkavēsies, tad viņi nekad netiks no šejienes prom, ne ar lāci, ne bez tā.

Nedomājot meitene metās uz priekšu un uzlika roku vienīgajai neaizsargātajai vietai lāča bruņojumā atve­rei starp bruņucepuri un lielo plecu bruņu plāksni, kur viņa starp aprūsējušā metāla malām pamanīja vīdam balti dzeltenīgu spalvu kušķīti. Lira tur iebāza pirkstus, bet Panteleimons acumirkli nolaidās turpat, kļuva par meža kaķi un saritinājās, lai aizstāvētu meiteni. Joreks Bērnisons stāvēja mierā, tāpēc strēlnieki nešāva.

— Jorek! viņa nikni čukstēja. Klausies! Tu man esi parādā, vai ne? Tagad tu vari man to atlīdzināt. Dari tā, kā es teikšu. Necīnies ar ļaudīm. Griezies ap­kārt, un ejam prom. Tu mums esi vajadzīgs, tu nevari te palikt. Nāc mums līdzi uz ostu un neskaties atpakaļ. Lai Ferders Korems un lords Fā paliek, viņi visu nokārtos. Ļauj šim cilvēkam iet un nāc kopā ar mani…

Lācis lēnām atpleta žokļus. Sargs, asiņojošu un pelnu pelēku seju, noslīga zemē bez samaņas. Viņa dēmons metās to atdzīvināt, bet lācis sekoja Lirai.

Neviens nekustējās. Visi lūkojās, kā lācis novēršas no sava upura, jo tā vēlējās mazā meitene ar dēmonumeža kaķi. Tad ļaudis pakāpās sāņus, dodot ceļu Jore­kam Bērnisonam, kurš, smagi lāčodams tiem pa vidu, kopā ar Liru devās uz ostu.

Viņa domāja tikai par lāci, tāpēc nemanīja, ka, viņiem aizejot, aiz muguras paliek pārbijies un sadusmots pūlis. Meitene gāja lācim blakus, bet Panteleimons devās vi­ņiem pa priekšu, it kā sagatavodams ceļu.

Kad viņi sasniedza ostu, Joreks Bērnisons pielieca galvu un ar ķepu norāva bruņucepuri, ļaujot tai nokrist uz sasalušās zemes. No bāra iznāca ģiptieši, juzdami, ka šeit kaut kas notiek, un kuģa klāja apgaismojumā vēroja, kā Joreks Bērnisons nomet pārējo bruņojumu kaudzē pie piestātnes. Ne vārda neteicis, lācis piegāja pie ūdens, bez vismazākā trokšņa iemetās tajā un aiz­peldēja.

-   Kas notika? Tonijs Kosta jautāja, ieklausīdamies uztrauktajās iedzīvotāju un policistu balsīs, kuri no augšieliņām tuvojās ostai.

Lira viņam izstāstīja, cik sīki vien prazdama.

-    Bet kur viņš palika? Tonijs jautāja. Viņš taču tā neatstās savas bruņas te, zemē? Viņš atkal tās pie­vāks, tikko būs klāt!

Arī Lira par to baidījās, jo aiz stūra jau parādījās viens policists, pēc tam vēl viens un vēl, tad Siselmans, mācītājs un divdesmit vai trīsdesmit ziņkārīgo, Džons Fā un Ferders Korems, kurš centās neatpalikt.

Bet, lūkojoties uz drūzmu piestātnē, nācēji apstājās, jo ieraudzīja vēl vienu personu. Uz lāča bruņu kaudzes sēdēja Lī Skorsbijs, pārmetis vienu kāju pār otru, un rokā viņam bija visgarākais šaujamais, kādu Lira jeb­kad agrāk bija redzējusi. Tas it kā nejauši bija notē­mēts tieši uz Siselmana resno vēderu.

-    Izskatās, ka jūs ne pārāk labi esat rūpējies par mana drauga bruņām, viņš uzsāka sarunu. — Tās taču ir norūsējušas! Un es nebrīnītos, ja bruņās būtu ieme­tušās kodes! Palieciet, kur esat, stāviet klusu un ne­kustieties, līdz lācis atgriezīsies ar smēri. Vai arī ejiet mājās lasīt avīzi. Kā vien vēlaties.

-    Tur jau viņš nāk! Tonijs teica, norādīdams uz krasta tālāko malu, kur no ūdens izlīda lācis, sev līdzi vilkdams kādu tumšu priekšmetu. Izkāpis krastā, dzīvnieks nopurinājās, ūdenim šķīstot uz visām pu­sēm, līdz viņa kažoks atkal biezi izslējās. Tad lācis no­liecās, saņēma zobos tumšo priekšmetu un vilka to līdz savu bruņu kaudzei. Tas bija beigts ronis.

-   Jorek, aeronauts teica, lēni pieceldamies un tē­mēdams ieroci uz Siselmanu. Vareni!

Lācis pacēla galvu un īsi ierūcās, tad ar vienu ķetnu pārplēsa roni. Lira pārsteigta vēroja, kā viņš norauj ādu un izplēš taukus, tad ar tiem iesmērē bruņas, se­višķu uzmanību pievērsdams vietām, kur bruņu plāk­snes berzējas cita gar citu.

-    Vai tu esi ar šiem ļaudīm? lācis, turpinādams darbošanos, vaicāja Lī Skorsbijam.

-   Protams. Mēs laikam abi esam salīgti ļaudis, Jorek.

-   Kur ir tavs gaisa balons? Lira jautāja teksasietim.

-   Sakrāmēts divās kamanās, viņš atbildēja. Re, kur nāk mūsu saimnieks.

Pa piestātni šurp nāca Džons Fā un Ferders Korems kopā ar Siselmanu, ar viņiem bija četri bruņoti poli­cisti.

-    Lāci! Siselmans teica spalgā, niknā balsī. Pa­gaidām tev ir atļauts aizbraukt kopā ar šiem ļaudīm. Bet ņem vērā ja tu vēlreiz parādīsies pilsētas robežās, tiksi nežēlīgi sodīts.

Joreks Bērnisons nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa vārdiem, bet turpināja ieziest savas bruņas. Gādība un uzmanība, ko dzīvnieks veltīja šim uzdevumam, Lirai atgādināja pašas rūpes par Panteleimonu. Tā jau lācis ari bija teicis bruņas bija viņa dvēsele. Siselmans un policisti devās prom, un drīz vien izklīda ari pilsētiņas iedzīvotāji, tomēr daži ziņkārīgie vēl palika.

Džons Fā pielika plaukstas pie lūpām un uzsauca: Ģiptieši!

Visi jau bija gatavi doties ceļā. Jau kopš ierašanās ostā viņi bija ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Kama­nas bija piekrautas, suņu pajūgi iejūgti.

Džons Fā teica: Laiks doties ceļā, draugi. Nu mēs esam visi, un ceļš ir brīvs. Mister Skorsbij, vai jūs esat gatavs?

-   Gatavs ceļam, lord Fā.

-   Un jūs, Jorek Bērnison?

-   Tūlīt saģērbšos, — lācis atbildēja.

Viņš bija beidzis ieziest bruņas. Negribēdams mest prom pārpalikušos taukus, lācis saņēma kautķermeni zo­bos un iesvieda to Lī Skorsbija lielajās kamanās, tad sāka tērpties bruņās. Bija pārsteidzoši nolūkoties, cik viegli viņš tika ar tām galā: metāla plāksnes dažviet bija pat divu pirkstu platumā, bet viņš tās mētāja ar tādu vieglu­mu, it kā bruņas būtu zīda tīkls. Nepagāja ne minūte, un viņš bija gatavs, bet šoreiz nedzirdēja aso skrāpēšanos.

Un tā pusstundas laikā ekspedīcija bija ceļā uz zie­meļiem. Zem miljonzvaigžņotām debesīm un mirdzoša mēness kamanas lēca un klabēja pāri grambām un oļiem, līdz uzbrauca uz sniegota ceļa ārpus pilsētas. Tagad skaņas izlīdzinājās klusi gurkstēja sniegs un krakšķēja koks. Suņi pielika soli, un kamanas slīdēja vienmērīgi un gludi.

Lira sēdēja Ferdera Korema kamanu aizmugurē, sa­tinusies tik cieši, ka bija redzamas tikai viņas acis. Meitene čukstot vaicāja Panteleimonam:

-   Vai tu redzi Joreku?

-   Viņš čāpo blakus Lī Skorsbija kamanām, dēmons atskatījies atbildēja. Viņš bija pieņēmis sermuliņa vei­dolu un saritinājies meitenes vilkādas kažociņa kapucē.

Viņiem priekšā, ziemeļos pāri kalniem iezaigojās un vibrēja ziemeļblāzmas bālās arkas un cilpas. Lira tās redzēja caur puspavērtām acīm, un meiteni pārņēma īstas laimes klusās trīsas viņa devās uz ziemeļiem Auroras gaismā! Panteleimons cīnījās ar viņas snaudulību, bet miegs izrādījās stiprāks; viņš kā pele sariti­nājās meitenes kapucē. Kad Lira pamodīsies, viņš meitenei to pateiks: vai nu tā bija cauna, vai sapnis, vai kāds miermīlīgs vietējais gariņš, bet kaut kas sekoja šai kamanu virknei, viegli lecot no zara uz zaru cieši saaugušajās priedēs, un šis kaut kas viņam nepatīka­mi atgādināja pērtiķi.

Viņi brauca vairākas stundas un tad apstājās, lai pa­ēstu. Kamēr vīrieši aizkūra ugunskuru un kausēja sniegu ūdenim, bet Joreks Bērnisons vēroja, kā Li Skors­bijs cep uz iesma roņa gaļu, Džons Fā uzrunāja Liru.

-   Lira, vai tu varētu paņemt aletiometru un kaut ko nolasīt? viņš palūdza.

Mēness jau sen bija uzlēcis. Auroras starojums bija spožāks par mēnessgaismu, bet tas nebija vienmērīgs. Tomēr Lirai bija laba redze, viņa parakņājās kažok­ādās un izvilka melno samta sainīti.

-   Jā, es labi redzu, — meitene atbildēja. — Kaut gan es jau tāpat atceros, kur atrodas vairums simbolu. Ko man pavaicāt, lord Fā?

-    Es vēlētos sīkāk uzzināt, kā viņi apsargā to Bolvangaru, viņš atbildēja.

Meitenei pat nemaz neapdomājoties, pirksti sāka rī­koties ap bruņucepures, grifa un tīģeļa simboliem, do­mas pašas stājās uz īstajām nozīmēm, it kā risinot sarežģītu trīsdimensiju diagrammu. Pēkšņi rādītājs sāka griezties te uz priekšu, te atpakaļ, tad uz riņķi un uz priekšu kā bite, nesot vēsti uz stropu. Lira to vēroja mierīgi, nedomājot, bet zinot, ka risinājums nāk, un te jau tas bija. Meitene ļāva tam visam vēlreiz atkār­toties, līdz bija pilnīgi pārliecināta.

-   Tieši tā, kā raganas dēmons teica, lord Fā. Tatāru rota apsargā staciju, tai visapkārt ir drāšu žogs. Simbolu rādītājs saka, ka viņi negaida uzbrukumu. Bet, lord Fā…

-    Ko, bērns?

-    Tas vēsta kaut ko citu. Blakus ielejā pie ezera ir ciemats, kur ļaudis vajā kāds spoks.

Džons Fā nepacietīgi papurināja galvu, teikdams: — Tam pašlaik nav nozimes. Tajos mežos mīt visdažā­dākie spoki. Pastāsti vēl kaut ko par tatāriem. Pie­mēram, cik viņu ir? Kāds ir viņu bruņojums?

Lira paklausīgi uzdeva jautājumu un izklāstīja atbildi.

-    Ir trīsdesmit vīri ar šautenēm, turklāt vēl ir divi lielāki šaujamie, lielgabali, vai. Viņiem ir arī ugunsmetēji. Un viņu visu dēmoni ir… vilki, to tas vēstī.

Tas izraisīja satraukumu vecākajos ģiptiešos, kas jau agrāk bija piedalījušies šādās kaujās.

-   Arī sibīriešu kaujas vienībās dēmoni bija vilki, viens no tiem noteica.

Džons Fā piebilda: Neesmu sastapus niknākus. Mums būs jācīnās kā tīģeriem. Un pakonsultējieties ar lāci, viņš ir pieredzējis karavīrs.

Lira nepacietīgi turpināja: Bet, lord Fā, šis spoks man liekas, ka tas ir kāda bērna gars!

-   Un, pat ja tas tā būtu, Lira, es nezinu, ko kāds tur varētu darīt. Trīsdesmit bruņotu karavīru, ugunsmetēji… Mister Skorsbij, lūdzu, panāciet šurp uz mirklīti.

Kamēr gaisa kuģotājs nāca uz kamanām, Lira no­gāja malā un uzrunāja lāci.

-   Jorek, vai tu agrāk esi devies pa šo ceļu?

-   Vienu reizi, viņš atbildēja dziļā krūšu balsī.

-   Vai šeit tuvumā nav ciemats?

-    Tur, aiz kalnu grēdas, lācis teica, lūkodamies caur reto koku puduri.

-   Tālu?

-   Tev vai man?

-   Man, Lira atbildēja.

-   Pārāk tālu. Man gan tas nav nekāds attālums.

-   Cik ilgā laikā tu tur varētu nokļūt?

-   Līdz nākamajam mēness lēktam es varētu trīsreiz būt turp un atpakaļ.

-    Tad klausies, Jorek: šis simbolu rādītājs saka, ka man tajā ciematiņā jāpaveic viens svarīgs darbiņš, bet lords Fā mani uz turieni nelaidīs. Viņš grib ātrāk doties uz priekšu, un es zinu, ka arī tas ir svarīgi. Bet, ja es turp neaiziešu un neuzzināšu, kas tur notiek, mēs varbūt nekad neuzzināsim, ko tie Gobleri īstenībā dara.

Lācis neatbildēja. Viņš sēdēja cilvēka pozā, salicis lielās ķetnas klēpī, un viņa tumšās acis cieši raudzījās meitenē. Lācis saprata, ka Lira kaut ko vēlas.

Ierunājās Panteleimons: Vai tu varētu mūs turp aiznest un pēc tam nogādāt atpakaļ uz kamanām?

-   Varētu. Bet esmu devis vārdu, ka paklausīšu vie­nīgi lordam Fā un nevienam citam.

-   Bet ja es dabutu atļauju no viņa? Lira jautāja.

-   Tad jā.

Meitene pagriezās un aizskrēja pa sniegu.

-    Lord Fā! Ja Joreks Bērnisons mani aiznestu pāri kalnu grēdai uz to ciematu, mēs varētu noskaidrot, kas tur notiek, un pēc tam panāktu jūs ar kamanām. Lācis ceļu zina, viņa lūdzās. Es jums nelūgtu, ja nebūtu tā kā toreiz ar to hameleonu, atcerieties, Ferder Ko­rēm? Toreiz es to nesapratu, bet tā bija taisnība, vēlāk mēs to atklājām. Tagad man ir tāda pati sajūta. Es īsti neizprotu, ko aletiometrs grib teikt, bet zinu, ka tas ir svarīgi. Un Joreks Bērnisons zina ceļu, viņš saka, ka līdz nākamajam mēness lēktam viņš varētu būt turp un atpakaļ pat trīs reizes, un nekur es nebūtu tādā drošībā kā kopā ar viņu, vai ne? Bet viņš neies bez lorda Fā atļaujas.

Iestājās klusums. Ferders Korems nopūtās. Džons Fā sarauca pieri, viņa lūpas bija cieši sakniebtas.

Bet, pirms viņš ko teica, ierunājās aeronauts.

-   Lord Fā, ja Joreks Bērnisons būs kopā ar meiteni, viņa būs tādā pašā drošībā kā kopā ar mums. Visi lāči ir godprātīgi, bet Joreku es pazīstu jau sen, un nekas uz šīs pasaules nepiespiedīs viņu lauzt doto vārdu. Uzdodiet viņam rūpēties par meiteni, un viņš darīs visu, ticiet man. Un, kas attiecas uz ātrumu, viņš spēj skriet stundām bez atpūtas.

-    Bet varbūt sūtīt uz turieni cilvēkus? Džons Fā šaubījās.

-   Viņiem būtu jāiet ar kājām, Lira iebilda, jo ar kamanām nevar tikt pāri šai kalnu grēdai. Joreks Bērnisons pārvietojas ātrāk nekā jebkurš cits šai zemē, un es esmu pietiekami viegla, tāpēc viņš manu svaru pārāk nejutīs. Un es apsolu, lord Fā, apsolu, ka nepa­likšu ilgāk, kā vajadzīgs, nevienam nestāstīšu par mums un neizaicināšu briesmas.

-   Vai tu esi pārliecināta, ka tev tas jādara? Vai tas simbolu rādītājs tevi nemuļķo?

-   Aletiometrs nekad to nedara, lord Fā, un nezinu, vai tas vispār to spēj.

Džons Fā paberzēja zodu.

-    Nu, ja viss izdotos, mēs uzzinātu ko vairāk, nekā zinām pašlaik. Jorek Bērnison, viņš pasauca lāci, vai tu gribi darīt to, ko vēlas šī meitene?

-    Es klausu jūsu pavēlēm, lord Fā. Ja liksiet man bērnu vest, es vedīšu.

-   Labi. Tev Lira jānogādā tur, kur viņa liek, un jādara tas, ko viņa teiks. Lira, tagad tu uzklausi mani, saprati?

-   Jā, lord Fā.

-    Dodies uz turieni, noskaidro, kas vajadzīgs, un, tikko tas būs zināms, tūlīt pat atgriezies. Jorek

Bērnison, mēs tad jau būsim ceļā, tev vajadzēs mūs panākt.

Lācis pamāja ar savu lielo galvu.

-   Vai ciematā ir karavīri? viņš jautāja Lirai. Vai man jāņem līdzi bruņas? Ātrāk būtu bez tām.

-    Nē, meitene atbildēja. Par to es esmu pārlie­cināta, Jorek. Paldies, lord Fā, un es apsolu, ka rīkošos tā, kā jūs teicāt.

Tonijs Kosta iedeva viņai līdzi kaltētu roņa gaļas ga­balu, un ar Panteleimonu kā pelīti kapucē Lira uzrāpās lielajam lācim skaustā, ieķērās ar cimdotajām rokām viņa kažokā un ar ceļiem pieplaka muskuļotajai mugu­rai. Lāča kažoka spalva bija ārkārtīgi bieza, un meitene sajuta neparasta spēka plūsmu. It kā nemaz nejuzdams meitenes svaru, lācis pagriezās, raiti aizlēkšoja uz klinšu grēdas pusi un nozuda zemo kociņu pudurī.

Tikai pēc kāda laika meitene pierada pie jaunā stā­vokļa, bet tad viņu pārņēma sajūsma. Viņa jāja uz lāča! Un virs viņiem šūpojās Auroras zeltītās arkas un cil­pas, apkārtni pildīja aukstais Arktikas gaiss un bez­galīgais ziemeļu klusums.

Joreka Bērnisona ķepas gandrīz nedzirdami čāpoja uz priekšu pa sniegu. Koki šeit bija tievi un zemi, jo tuvojās tundra, šur tur pa ceļam pavīdēja kazenāji un asi krūmiņi. Lācis pārvarēja tos kā zirnekļa tīklu.

Viņi jau bija uzrāpušies ne visai augstā klintī, ko klāja kaili, melni oļi, un drīz vien arī tie izzuda ska­tienam. Lirai gribējās parunāties ar lāci. Ja viņš būtu cilvēks, meitene jau sen būtu ar viņu sadraudzējusies. Bet šis radījums bija tik svešāds un mežonīgs, ka viņa gandrīz vai pirmo reizi mūžā kautrējās uzsākt sarunu.

Tāpēc Lira vienkārši klusējot pakļāvās lāča ķermeņa kustībām. Varbūt viņam tā bija ērtāk, meitene nodo­māja; bruņota lāča acīs viņa droši vien ir maza, pļāpīga sīkaļa, kas tikko izkūņojusies no autiņiem.

Lira reti bija aizdomājusies par sevi tas gan bija interesanti, bet neērti, būtībā tāpat kā jāt ar lāci. Joreks Bērnisons skrēja ātrā solī, pārmaiņus likdams priekšā te labās, te kreisās puses kājas un šūpodamies no vienas puses uz otru noteiktā, spēcīgā ritmā. Viņa atskārta, ka tā nebija vienkārši sēdēšana jāšana pra­sīja piepūli.

Viņi bija ceļā jau kādu stundu vai vairāk, un Lirai jau bija stīvas un noberztas kājas, tāpēc meitene jutās patiesi laimīga, kad Joreks Bērnisons samazināja tempu un apstājās.

-   Paskaties uz augšu, viņš teica.

Lira pacēla acis, un viņai bija tās jāizberzē ar plauk­stu, jo meitene bija tā pārsalusi, ka asaras aizmigloja skatu. Kad Lira atguva redzi, viņai no ainas debesīs aizrāvās elpa. Aurora bija pabalējusi, palicis tikai drebelīgs atspīdums, toties zvaigznes spīdēja tik spoži kā dimanti un pār plašo, tumšo, dārgakmeņiem pie­bārstīto velvi no austrumiem un dienvidiem ziemeļu virzienā lidoja simtiem un simtiem mazu, melnu figūriņu.

-   Vai tie ir putni? viņa jautāja.

-   Tās ir raganas, lācis atbildēja.

-   Raganas! Ko tās tur dara?

-     Varbūt lido uz karu. Es nekad agrāk neesmu redzējis tik daudz raganu vienuviet.

-   Vai tu pazīsti kādu raganu, Jorek?

-    Dažām esmu kalpojis. Un ar dažām ari cīnījies. Šis skats gan nobiedētu lordu Fā. Ja viņas dodas palīgā jūsu ienaidniekiem, jums visiem būtu jābaidās.

-   Lords Fā nebaidīsies. Tu taču arī nebaidies, vai ne?

-   Vēl ne. Ja es nobīstos, es spēju bailes pārvarēt. Bet mums labāk vajadzētu brīdināt lordu Fā par raganām, jo ir iespējams, ka vīri tās nav pamanījuši.

Lācis ceļu turpināja lēnāk, bet meitene vēroja debe­sis, līdz atkal acīs pieplūda aukstuma asaras, un viņa neredzēja gala lidojošo raganu rindai, kas devās uz zie­meļiem.

Visbeidzot Joreks Bērnisons apstājās un teica: Nu jau redzams ciemats.

Zem viņiem bija nelīdzena ieleja ar nelielu māju puduri, kam līdzās pletās plaša sniega strēle, ko Lira noturēja par aizsalušu ezeru. Koka piestātne liecināja, ka viņa nekļūdās. Viņi atradās ne vairāk kā piecu mi­nūšu gājiena attālumā no ciematiņa.

-   Ko tu domā darīt? lācis jautāja.

Lira noslīdēja no viņa muguras un juta, ka ir grūti nostāvēt. Seja viņai bija stīva no aukstuma un kājas trīcēja, bet meitene piespieda seju kažokam un pamīņājās, līdz jutās labāk.

-   Tajā ciematā ir kāds bērns vai viņa spoks, teica Lira, vai kaut kas tamlīdzīgs, es īsti nezinu. Gribu iet un viņu atrast, un, ja iespējams, aizvest atpakaļ pie lorda Fā un pārējiem. Vismaz es domāju, ka tas ir spoks, bet iespējams, ka simbolu rādītājs man saka kaut ko tādu, ko es nesaprotu.

-    Ja bērns tur ir, — lācis teica, — tad jau noteikti iekšā, telpās.

-    Domāju, ka viņš nav miris, meitene sacīja, bet ļoti nepārliecinoši. Aletiometrs bija rādījis kaut ko ļoti savādu, nedabisku, nepatīkamu, bet nedrīkst aizmirst, kas viņa ir! Lorda Ezriela meita. Un kas bija viņas rīcībā? Varens lācis. Kāpēc gan lai viņa izrādītu bailes?

-   Iesim un palūkosimies, Lira noteica.

Meitene atkal uzrāpās lāča mugurā, un tas devās lejup pa nelīdzeno nogāzi, smagi kāpjot, ne vairs rikšo­jot. Ciematā suņi vai nu saoda, vai sajuta viņu atnāk­šanu, tāpēc sākās mežonīga riešana; ziemeļbrieži pajū­gos kļuva nervozi, viņu ragi sitās kopā kā sausi zari. Klusumā visas skaņas bija tālu dzirdamas.

Kad viņi pietuvojās pirmajām ciemata mājām, Lira paskatījās pa labi un pa kreisi, cenzdamās tumsā kaut ko ieraudzīt, jo Aurora bālēja, bet mēness vēl nebija uzlēcis. Šur un tur zem biezas sniega segas klātiem jum­tiem mirdzēja uguntiņas, un Lirai likās, ka aiz logiem vīd bālas sejas, meitene iedomājās, kāds pārsteigums ir ieraudzīt mazu meiteni jājam uz liela, balta lāča.

Mazā ciematiņa centrā pie piestātnes bija brīvs lau­kums, kur zem biezas sniega segas atradās krastā iz­vilktās laivas. Suņi rēja kā traki, un, tiklīdz Lira no­domāja, ka tie ir sacēluši kājās visu ciematu, tūlīt pat atvērās durvis un iznāca kāds vīrs ar šauteni rokās. Viņa dēmons-āmrija uzlēca uz malkas grēdas pie dur­vīm, izšķaidīdams sniegu.

Lira tūlīt pat noslīdēja no lāča muguras un aizstājās Jorekam Bērnisonam priekšā, atcerēdamās, ka pati bija atrunājusi lāci ņemt līdzi ieročus.

Vīrs runāja viņai nesaprotamā valodā. Joreks Bērni­sons viņam atbildēja, un svešinieks klusi ievaidējās no bailēm.

-   Viņš domā, ka mēs esam velni, — Joreks paskaid­roja Lirai. — Ko lai es saku?

-    Saki, ka mēs paši neesam velni, bet mūsu draugi gan ir. Un ka mēs meklējam… Vienkārši kādu bērnu, īpašu bērnu. Pasaki viņam to.

Tiklīdz lācis to bija pateicis, virs ar roku norādīja uz labo pusi tālumā un sāka kaut ko ātri stāstīt.

Joreks Bērnisons teica: Viņš prasa, vai mēs esam ieradušies, lai vestu šo bērnu sev līdzi. Viņi baidās no šī bērna. Viņi ir mēģinājuši tikt no tā vaļā, bet šis atkal un atkal atgriežas.

-   Pasaki viņam, ka mēs vedīsim bērnu sev līdzi un ka viņi ir ļoti slikti darījuši, tā rīkodamies. Kur bērns ir?

Vīrietis, nemitīgi žestikulēdams, skaidroja. Lira bai­dījās, ka tik viņš nejauši neizšauj no sava ieroča, bet, pabeidzis sakāmo, vīrs iegāja iekšā un aizvēra durvis. Lira redzēja aiz visiem logiem vīdam sejas.

-   Kur ir tas bērns? viņa jautāja.

-   Zivju šķūnī, lācis atbildēja un pagriezās, lai čāpo­tu lejā uz piestātni.

Lira viņam sekoja. Meitene ļoti uztraucās. Lācis tuvojās mazam koka šķūnītim un, galvu pacēlis, ošņāja gaisu, tad pie durvīm apstājās un teica: Viņš ir tur.

Lirai tik stipri sitās sirds, ka viņa tik tikko spēja pa­elpot. Meitene pacēla roku klauvējienam, bet tad, sa­prazdama, ka tas ir smieklīgi, ievilka dziļi elpu saucie­nam, tomēr aptvēra, ka taču nezina, ko saukt. Ak, bija tik tumšs! Viņai vajadzēja paņemt līdzi bateriju.

Bet baterijas nebija un viņai arī negribējās izrādīt lācim savas bailes. Viņš bija stāstījis, ka prot bailes pār­varēt, un arī Lirai tas jādara. Meitene pacēla ziemeļ­brieža ādas sloksnīti, kas saturēja aizšaujamo, un no visa spēka pavilka iesalušās durvis. Tās ar krakšķi atvērās. Lirai vajadzēja ar kāju atgrūst sniega vālu no durvīm, lai pavērtu tās plašāk. Panteleimons šeit neko nevarēja palīdzēt, viņš sermuliņa veidolā skraidīja iekšā un ārā, balta ēna pa baltu zemi, izbiedēti kunkstēdams.

-   Pan, Dieva dēļ! Lira teica. Kļūsti par sikspārni. Ej un paskaties manā vietā…

Bet viņš to nedarīja un ari neko nerunāja. Meitene nekad nebija savu dēmonu tādu redzējusi, izņemot to vienu reizi, kad viņa un Rodžers Džordanas koledžas kapenēs bija samainījuši galvaskausu monētas ar dē­moniem. Tagad Panteleimons bija vēl vairāk nobijies nekā Lira. Kas attiecas uz Joreku Bērnisonu, lācis gu­lēja netālu sniegā un klusējot noskatījās.

-    Nāc ārā, — Lira sauca tik skaļi, cik vien uzdroši­nājās. Nāc ārā!

Par atbildi ne skaņas. Meitene pavēra durvis nedaudz plašāk, un Panteleimons ielēca viņai rokās un bakstīja viņu ar savām kaķa ķepiņām, lūgdams: Ej prom! Nepaliec šeit! Ak, Lira, tūlīt ej prom! Griezies atpakaļ!

Cenšoties viņu novaldīt, meitene redzēja, ka Joreks Bērnisons uzslienas kājās, un tad pamanīja, ka no ciemata augšup steidzas kāds stāvs ar bateriju rokās. Kad cilvēks pienāca tik tuvu, ka varēja uzsākt sarunu, viņš pacēla bateriju un apgaismoja savu seju: tas bija vecs vīrs platu, krunkainu seju, starp grumbām izcēlās vienigi acis. Viņa dēmons bija polārlapsa.

Vīrs kaut ko teica, un Joreks Bērnisons pārtulkoja:

-   Viņš saka, ka tas nav vienīgais šāds bērns. Mežā viņš ir redzējis arī vēl citus. Dažreiz bērni nomirst ātri, dažreiz vispār nenomirst. Vīram liekas, ka šis ir spēcīgs. Bet labāk būtu, ja viņš nomirtu.

Pajautā, vai viņš var man aizdot bateriju, Lira palūdza.

Lācis pavaicāja, un virs, enerģiski mādams ar galvu, tūlīt pastiepa meitenei gaismekli. Viņa saprata, ka vīrs tieši tāpēc ir nācis, un pateicās tam. Večuks vēlreiz pa­māja un atkāpās sāņus, tālāk no viņas, lāča un šķūņa.

Pēkšņi Lirai ienāca prātā: un ja nu šis bērns ir Ro­džers? Viņa no visas sirds lūdza Dievu, lai tas tā nebūtu. Panteleimons atkal sermuliņa veidolā — cieši ieķērās ar saviem mazajiem nadziņiem dziļi Liras biezajā jakā.

Meitene augstu pacēla bateriju un spēra soli šķūni. Tad viņa ieraudzīja, ar ko īsti nodarbojas Ziedojumu padome un kāds upuris ir jānes bērniem.

Sarāvies čokurā, mazs zēns bija atspiedies pret koka režģi, no kura rindu pēc rindas karājās izķidātas zivis, cietas kā dēlis. Viņš ar abām rokām bija sev piespiedis gabalu zivs tā, kā Lira mēdza sev piekļaut Pantelei­monu, cieši pie sirds. Un tas ari bija viss gabaliņš žāvētas zivs, jo zēnam nebija dēmona. Gobleri bija to at­šķēluši. Tā bija separācija, un šis bija ievainots bērns.

Pirmā doma bija pagriezties un bēgt vai arī paģībt.

Cilvēks bez dēmona bija kā rēgs bez sejas vai ar atsegtām ribām, vai izrautu sirdi kaut kas nedabisks un šausmīgs, kas piederēja tumsai, nevis cilvēka sa­jūtu pasaulei.

Lira sev piekļāva Panteleimonu, meitenei reiba galva un kaklā sakāpa kamols. Lai cik salta bija nakts, visu viņas ķermeni klāja lipīgi sviedri, kas gan bija vēl auk­stāki.

-    Žurku ķērājs, puisēns teica, tu atnesi manu Žurku ķērāju?

Lira saprata, par ko viņš runā.

-   Nē, viņa atbildēja vārgā, izbiedētā balsi. Tad jau­tāja: Kā tevi sauc?

-   Tonijs Makarioss, zēns atbildēja. Kur ir Žurku ķērājs?

-   Es nezinu, Lira iesāka, tad vairākas reizes norija siekalas, lai novērstu nelabumu. Gobleri… Bet viņa nespēja pabeigt teikumu. Meitene izgāja no šķūņa un atsēdās viena pati sniegā; kaut gan, protams, viņa nekad nebija viena, jo vienmēr līdzās bija Pantelei­mons. Ak, ja viņa būtu atdalīta no Pana kā šis mazais zēns no sava Žurku ķērāja! Tas būtu visbriesmīgākais, kas pasaulē var notikt! Lira juta, ka sāk šņukstēt, un arī Panteleimons no žēluma pret mazo, nelaimīgo zēnu iečinkstējās abi juta viņam līdzi.

Tad meitene atkal piecēlās.

-   Nāc šurp, viņa sauca drebošā balsī. Tonij, nāc ārā. Mēs tevi aizvedīsim uz kādu drošu vietiņu.

Šķūnī varēja dzirdēt troksni, un zēns parādījās durvīs, joprojām rokās auklēdams zivs gabalu. Viņš bija pie­tiekami silti saģērbts, tam mugurā bija gan silts, oderēts kombinezons, gan zvērādas zābaki, bet izskatījās, ka viss ir lietots un ir viņam par lielu. Izkliedētajos, gandrīz izbalojušajos Auroras staros un uz baltā sniega fona zēns izskatījās vēl vairāk pamests un žēlojams nekā pirms tam, baterijas gaismā, kad saritinājies tupēja šķūnī pie zivju žāvētavas.

Večuks, kurš bija atnesis bateriju, atkāpās vēl pāris soļu un viņiem kaut ko uzsauca.

Joreks Bērnisons pārtulkoja: Viņš saka, ka jums jāsamaksā par to zivi.

Lai gan Lirai gribējās likt lācim viņu nogalināt, to­mēr meitene teica: Mēs no viņiem aizvedam šo bērnu. Par to viņi var atļauties ziedot vienu zivi.

Lācis to arī pateica. Vīrs kaut ko noņurdēja, bet ne­strīdējās pretī. Lira nolika viņa bateriju zemē un saņē­ma nabaga zēnu aiz rokas, lai vestu pie lāča. Puisēns bezpalīdzīgi sekoja viņai. Lielais, baltais lācis, kas ta­gad bija tik tuvu, neradīja viņā ne pārsteigumu, ne bai­les, un, kad Lira palīdzēja viņam apsēsties uz Joreka muguras, vienīgais, ko zēns sacīja, bija:

-   Es nezinu, kur ir mans Žurku ķērājs.

-  Mēs ari to nezinām, Tonij, meitene atteica. — Bet mēs uzzināsim… Mēs atriebsimies Gobleriem. Mēs to izdarī­sim, es apsolu. Jorek, vai tas nekas, ka mēs abi te sēdēsim?

-    Manas bruņas sver daudz vairāk nekā bērni, viņš atbildēja.

Tad viņa uzrausās uz lāča Tonijam aizmugurē un lika zēnam stingri pieķerties tā cietajai spalvai; Pan­teleimons iekārtojās viņas kapucē, silts, tuvs un pilns žēluma. Lira zināja, ka Panteleimonam gribas pielīst pie mazā bārenīša un pažēlot to, nolaizīt un samīlēt viņu, sasildīt, kā to būtu darījis viņa paša dēmons, bet lielais tabu, protams, to neatļāva.

Viņi devās cauri ciematam uz kalnu grēdu. Ciema iedzīvotāju sejās bija šausmu grimase un kaut kas lī­dzīgs bailēm un atvieglojumam, redzot, ka pretīgi sa­kropļoto bērnu aizved maza meitene un liels, balts lācis.

Liras sirdī žēlums mijās ar riebumu, līdzjūtība uz­varēja. Meitene aplika rokas mazajam, kaulainajam ķermenītim, lai viņš justos drošībā. Atpakaļceļā bija aukstāks un tumšāks, pats ceļojums bija grūtāks, bet likās, ka, neraugoties uz to, tas paiet ātrāk. Joreks Bērnisons bija nenogurdināms, un Lira sāka pierast pie šūpošanās un vairs nebaidījās nokrist. Nosalušais ķermenītis viņas rokās bija gandrīz bez svara un no­turēt to nenāktos grūti, ja vien viņš nebūtu tik ļengans. Puisēns stīvi sēdēja un necentās pielāgoties lāča kus­tībām, tāpēc Lirai tomēr nācās krietni nopūlēties, lai noturētu līdzsvaru.

Laiku pa laikam nelaimīgais zēns ierunājās.

-   Ko tu teici? Lira pārjautāja.

-   Es prasīju: vai viņš zina, kur es esmu?

-   Jā, viņš zina, viņš tevi atradīs, un mēs atradīsim viņu. Tagad turies cieši, Tonij. Vairs nav tālu…

Lācis tik čāpoja tālāk. Lira nemaz neapjauta, cik nogurusi ir, līdz beidzot viņi panāca ģiptiešus. Ka­manas bija apstādinātas, lai suņi varētu atpūsties, un tur jau viņi visi bija: Ferders Korems, lords Fā, Lī Skorsbijs, visi skrēja pretī, lai palīdzētu, bet, ierau­dzījuši, ko Lira atvedusi, pamira. Lira bija tik stīva, ka nespēja atraisīt rokas no sēdošā zēna, tāpēc Džons Fā viņai piepalīdzēja un nocēla meiteni zemē.

-  Augstais Dievs, kas tas tāds? viņš jautāja. Lira, bērns, ko tu esi atvedusi?

-   Viņu sauc Tonijs, meitene izmocīja caur pārsalušajām lūpām, viņi ir atdalījuši viņa dēmonu. Lūk, ko Gobleri dara.

Vīri šausmās atsprāga, bet lācis, nogurušajai Lirai par brīnumu, viņus kaunināja.

-    Kauns! Padomājiet, ko šis bērns ir izcietis! Varbūt jums arī nav drosmes, bet vismaz kaunieties izrādīt savu mazdūšību.

-  Tev taisnība, Jorek Bērnison, Džons Fā teica un pa­griezās, lai dotu pavēles. Piemetiet ugunskurā malku un uzsildiet šim bērnam zupu. Abiem bērniem. Ferder Korēm, vai tava nojume ir salikta?

-    Jā, Džon. Lai tik lien zem tās, un mēs meiteni sasildīsim.

-   Un mazais zēns, kāds teica, var ēst un sildīties, lai gan…

Lira gribēja izstāstīt Džonam Fā par raganām, bet visi bija tik aizņemti un meitene tik nogurusi. Pēc īsa brītiņa jau zibēja bateriju gaismas, dega ugunskurs, cilvēki šaudījās šurpu turpu, un viņa iemiga. Sajutusi ausī Panteleimona-sermuliņa mazos zobiņus, Lira pa­modās un sev pavisam tuvu ieraudzīja lāča purnu.

-   Raganas, Panteleimons pačukstēja. Es pasaucu Joreku.

-Ak jā, viņa nomurmināja. Jorek, paldies par to, ka mani atvedi un aizvedi. Es varu aizmirst pateikt lordam Fā par raganām, tāpēc labāk pasaki tu manā vietā.

Meitene dzirdēja, ka lācis piekrīt, un tūlīt pat cieši iemiga.

Kad viņa pamodās, bija jau gandrīz diena, pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs dienai. Debesis dienvidaustru­mos bija bālas, bet gaisā plivinājās pelēka migla, caur kuru ģiptieši kustējās kā lieli spoki, kraujot kamanas un jūdzot suņus pajūgos.

To visu Lira vēroja no nojumes Ferdera Korema kama­nās, kur viņa gulēja zem zvērādu kaudzes. Panteleimons piecēlās pirms Liras un izmēģināja polārlapsas veidolu, lai pēc tam pieņemtu savu parasto sermuliņa izskatu.

Joreks Bērnisons bija iemidzis turpat blakus sniegā, uzlicis galvu uz lielajām ķepām, bet Ferders Korems bija nomodā un rosījās. Tikko vīrietis pamanīja Pante­leimonu izlienam no migas, viņš pabāza galvu, lai mo­dinātu Liru.

Meitene redzēja, ka viņš nāk, un piecēlās, lai ap­runātos.

-    Ferder Korēm, es tagad zinu to, ko toreiz nesa­pratu. Aletiometrs visu laiku teica putns un nē, un tam nebija nekādas jēgas, bet tas nozīmēja nav dēmona to es nespēju saprast… Kas noticis?

-   Lira, man skumji tev to pavēstīt pēc tā, ko tu paveici, bet mazais puisēns pirms stundas nomira. Viņš nevarēja nomierināties, nespēja nosēdēt uz vietas, visu laiku prašņāja par savu dēmonu kur tas ir, vai drīz nāks un tik cieši turēja savu zivs gabalu, it kā tas… Ak, man grūti par to runāt, bērniņ. Beigās viņš aizvēra acis un nomieri­nājās, pirmo reizi viņš izskatījās mierīgs, kļuva tāds pats kā visi mirušie, kam dēmoni saplūst ar dabu. Mēģināja izrakt viņam kapu, bet zeme ir tik cieta kā dzelzs. Tāpēc Džons Fā lika sakurt ugunskuru, un zēnu kremēs, lai viņa ķermenim neuzkluptu maitasputni.

Tu, bērns, paveici lielu un labu darbu, es lepojos ar tevi. Tagad mēs zinām, uz kādām nelietībām šie šaus­mīgie cilvēki ir spējīgi, tagad mēs esam vēl vairāk pārlie­cināti par savu mērķi nekā jebkad. Tev jāatpūšas, jā­paēd, jo vakar bezspēkā aizmigi un vēl neesi atguvusies, tev šinī aukstuma ir daudz jāēd, lai nenovājētu…

Viņš rosījās, kārtoja zvērādas, pievilka kravas auk­las, atpiņķēja sasējušos mezglus.

Ferder Korēm, kur tagad ir tas mazais zēns? Vai viņš jau ir sadedzināts? Es gribu viņu vēl redzēt.

Ferders Korems nespēja meitenei atteikt, jo Lira taču bija redzējusi kaut ko vēl briesmīgāku par mironi, un varbūt tas viņu nomierinās. Kopā ar Panteleimonu, kas kā balts zaķis cilpoja viņai blakus, meitene gar kamanu rindu aizbrida līdz vietai, kur vīri kurināja ugunskuru.

Zēna ķermenis bija nolikts uz rūtainas segas pie celiņa. Viņa noliecās un ar savu cimdoto roku pacēla segu. Kāds vīrs gribēja viņu atturēt, bet pārējie pamāja ar galvām.

Panteleimons pielīda tuvāk, un viņi abi ar Liru ieska­tījās nabadziņa bālajā sejā. Meitene novilka cimdu un uzlika savu roku uz zēna acīm. Tās bija ledusaukstas. Ferderam Koremam bija taisnība — nabaga mazais Tonijs Makarioss neatšķīrās no citiem mirušiem cil­vēkiem, kuru dēmons bija atdalījies pēc nāves. Ak, ja viņi būtu tai atņēmuši Panteleimonu! Lira piecēla ķer­meni un apkampa to, kā gribēdama piekļaut cieši pie sirds. Bet Tonijam bija tikai nožēlojamais zivs gabals…

Kur tas bija?

Viņa pavilka segu uz leju. Zivs nebija.

Lira acumirklī uzlēca kājās, un viņas acis uzliesmoja niknumā pret apkārt stāvošajiem vīriem.

-   Kur ir zivs?

Visi apmulsuši klusēja, īsti neapjēgdami, ko viņa prasa, tomēr daži dēmoni saprata un saskatījās. Kāds no vīriem nedroši iesmējās.

-Neuzdrošinieties smieties! Es jums iekšas izraušu, ja jūs par viņu smiesieties! Zēnam nebija nekā cita, ko mīlēt un žēlot, kā vien vecs, sakaltis zivs gabals dē­mona vietā! Kurš viņam to atņēma? Kur tas ir?

Panteleimons ierūcās, viņš bija kļuvis par sniega leo­pardu, gluži kā lorda Ezriela dēmons, bet meitene to nepamanīja patlaban viņa redzēja tikai ļauno un labo.

-   Nomierinies, Lira, — kāds vīrs teica, nomierinies, bērniņ.

-    Kurš to paņēma? — viņa atkal iekliedzās, un kāds ģiptietis atkāpās no saniknotās meitenes.

-    Es nezināju, kāds cits vīrs taisnojās. Es do­māju, ka tas ir tikai viņa ēdamais. Es to izņēmu viņam no rokām, jo domāju, ka tā pienākas. Tas ir viss, Lira.

-   Tad kur tas ir?

Vīrs samulsis atzinās: Es domāju, ka viņam zivi vairs nevajadzēs, un atdevu to saviem suņiem. Piedod.

-   Nejau man tev jālūdz piedošana, bet viņam, mei­tene noteica, atkal noslīga uz ceļiem un ar roku noglās­tīja mirušā puisēna vaigu.

Tad Lirai ienāca prātā kāda doma, un meitene sāka grābstīties ap savām drēbēm. Kad viņa atsprādzēja kombinezonu, aukstums izskrēja caur ķermeni, bet jau pēc brīža viņa bija atradusi meklēto somiņu, izņēma no tās zelta monētu un somiņu atkal ietina zvērādās.

-   Iedod, lūdzu, savu nazi, — Lira palūdza vīram, kurš bija paņēmis zivi, un, dabūjusi prasīto, jautāja Panteleimonam: Kā viņu sauca?

Protams, Panteleimons saprata un atbildēja: Žurku ķērājs.

Viņa ar kreiso roku cieši turēja monētu un, rīkojoties ar nazi kā ar zīmuli, dziļi ieskrāpēja pazudušā dēmona vārdu dārgmetālā.

-    Ceru, ka tevis labā esmu darījusi to pašu, kas da­rīts Džordanas koledžā apbedīto labā, Lira pačukstē­ja mirušajam un atlauza viņa žokli, lai ieliktu monētu mutē. Tas nebija viegli, bet viņai izdevās, pēc tam meitene atkal aizspieda zēna žokli ciet.

Tad viņa atdeva nazi vīram atpakaļ un rīta dūmakā devās pie Ferdera Korema.

Viņš iedeva Lirai verdošas zupas krūzīti tieši no ugunskura, un viņa kāri to malkoja.

-    Ferder Korēm, kā būs ar tām raganām? meitene jautāja. Interesanti, vai arī jūsu ragana tur bija?

-    Mana ragana? Es gan tā neteiktu, Lira. Viņas va­rēja doties jebkur. Raganu dzīvē ir daudz kā tāda, ko mums nesaprast, lietas, kas mums ir nesaskatāmas; noslēpumainas slimības, kas viņas apdraud, bet mūs ne; kari tādu iemeslu dēļ, kas mums neko nenozīmē; prieki un bēdas, kas saistīti ar tundras sīko augu zie­dēšanu… Bet es būtu gan gribējis redzēt viņas lido­jumā, Lira. To skatu gan. Nu, izdzer tagad savu zupu. Vai gribi vēl? Drīz būs gatavi ari plācenīši. Paēd kār­tīgi, bērns, jo drīz mums jādodas ceļā. ,

Ēdiens ienesa dzīvību Liras ķermenī un pamazām atkausēja ari sirdi. Kopā ar citiem viņa devās uz na­baga zēna pēdējo atvadu vietu, nolieca galvu, aizvēra acis un klausījās Džona Fā lūgšanās; tad vīrieši aplēja līķi ar spirtu un aizdedzināja tas aizdegās momentā.

Kad viņi bija pārliecinājušies, ka ķermenis ir pilnībā sadedzis, tie atkal devās ceļā. Tas bija spokains ceļo­jums. Drīz vien sāka snigt, un visa pasaule pārvērtās par vienām vienīgām ēnām: suņu ēnas pajūgu priekšā, kamanu vijīgās un slīdošās ēnas, tad vēl plosošais auk­stums un lielu sniegpārslu virpulis, tikai nedaudz tum­šāks par debesīm un mazliet gaišāks par zemi.

Suņi, astes pacēluši, bez apstājas skrēja visam cauri, viņu elpa bija redzama kā garaiņi. Tālāk un tālāk uz ziemeļiem vijās viņu ceļš, atnāca un aizgāja bālā pus­diena, līdz pasauli atkal pildīja krēsla. Ceļinieki ap­stājās kalnu ielejā, lai paēstu, padzertos un atpūstos, kā arī lai noteiktu savu atrašanās vietu. Kamēr Džons Fā ar Lī Skorsbiju apspriedās, kā vislabāk izmantot gaisa balonu, Lira atcerējās par vaboli spiegu. Viņa pajautāja Ferderam Koremam, kur palika tabakas bundžiņa ar ieslodzīto upuri.

Esmu to noslēpis drošā vietā, viņš teica. Tā ir mantu maisa pašā apakšā, tur nav ko skatīties; es bundžu aizlodēju jau uz kuģa, kā teicu. Taisnību sakot, es pat nezinu, ko lai mēs ar to darām; varbūt iemest kādā ugunsšahtā, un būs miers uz visiem laikiem. Bet tu neuztraucies, Lira. Kamēr tā ir pie manis, tu esi drošībā.

Pie pirmās izdevības meitene iebāza roku sasalušajā brezenta auduma maisā un izvilka mazo kārbiņu. Viņa izdzirdēja rūkoņu, jau pirms bija tai pieskārusies.

Kamēr Ferders Korems sarunājās ar citiem vado­ņiem, Lira aiznesa kārbiņu Jorekam Bērnisonam un izklāstīja savu ideju. Šī doma viņai bija ienākusi prātā brīdī, kad viņa skatījās, ar kādu vieglumu lācis bija saliecis smago traktora dzelzs motora pārsegu.

Noklausījies, ko Lira saka, lācis paņēma cepumu kārbas vāciņu un vienā mirklī salocīja to mazā, pla­kanā cilindrā. Viņa apbrīnoja tā prasmi atšķirībā no citiem lāčiem Jorekam un viņa sugas brāļiem īkšķi bija novietoti pretī citiem pirkstiem, tāpēc varēja saturēt priekšmetus, ar kuriem tie darbojās. Turklāt viņam bija iedzimta spēja izjust metāla stiprumu un lokanību, tas nozīmēja, ka lācim vajag tikai paņemt metāla ga­balu nagos, pagrozīt šā un tā, salocīt, pārvilkt ar ķepu pāri, un metāls jau bija izlocīts pēc vajadzības. To viņš ari darīja atlocīja malas, lai izveidotu sānus, tad iz­gatavoja tam piemērotu vāciņu. Pēc Liras lūguma Joreks pagatavoja divas šādas kārbiņas: vienu tabakas kārbas lielumā, bet otru tik lielu, lai tajā ietilptu iepriekšējā un lai to vēl varētu piebāzt ar vilnas kuš­ķiem, sūnu un ķērpi, tos cieši sablīvējot skaņas slāpē­šanai. Kad bundža bija aiztaisīta, tā bija tādas pašas formas un tikpat liela kā aletiometrs.

Kad tas bija izdarīts, meitene apsēdās blakus Jore­kam Bērnisonam, kurš grauza ziemeļbrieža kāju, sa­salušu cietu kā koks.

-   Jorek, viņa jautāja, vai ir grūti, ja nav dēmona? Vai tu nejūties vientuļš?

-   Vientuļš? lācis atvaicāja. Nezinu. Viņi saka, ka ir auksts. Es nezinu, kā ir tad, kad ir auksts, jo man nesalst. Tāpat es nezinu, ko nozīmē būt vientuļam. Lāči ir dzimuši vientuļi.

-   Un kā ar Svalbāras lāčiem? meitene jautāja. Tur taču to ir tūkstošiem, vai ne? Tā vismaz es dzirdēju.

Viņš neatbildēja, ziemeļbrieža ciskas locītava pār­lūza viņa ķepās ar lūstoša koka troksni.

-    Piedod, Jorek, Lira teica. Es ceru, ka neesmu tevi aizvainojusi. Man vienkārši gribas zināt. Redzi, mani tas ārkārtīgi interesē, jo Svalbārā ir mans tēvs.

-   Kas ir tavs tēvs?

-    Lords Ezriels. Redzi, viņi tur viņu Svalbāras cie­toksnī. Es domāju, ka Gobleri manu tēvu nodeva un uzpirka lāčus, lai tie turētu viņu cietumā.

-   Es nezinu. Es neesmu Svalbāras lācis.

-   Es domāju, ka tu esi…

-   Nē. Es biju Svalbāras lācis, bet nu vairs neesmu. Mani par sodu izsūtīja, jo es nogalināju citu lāci. Tāpēc man atņēma dienesta pakāpi, bagātību un ieročus un mani izsūtīja dzīvot cilvēku pasaulē un cīnīties, ja kāds man par to maksā, vai arī darīt vienkāršus darbus un atmiņu slīcināt spirtā.

-   Kāpēc tu nogalināji to lāci?

-   Dusmās. Mēs, lāči, protam noslāpēt savas dusmas citam pret citu, bet es izgāju no rāmjiem. Tāpēc es viņu nogalināju un par to tiku sodīts.

-     Un tu taču biji bagāts un ar augstu dienesta pakāpi, Lira teica ar apbrīnu. Tieši tāpat kā mans tēvs, Jorek! Tāpat bija ar viņu, kad es piedzimu. Lords Ezriels arī kādu nogalināja, un viņam par to atņēma visu bagātību. Tomēr tas bija krietni sen, pirms viņu ieslodzīja Svalbāras cietoksnī. Es neko nezinu par Svalbāru, izņemot to, ka tā atrodas vistālākajos zie­meļos… Vai tur visu klāj ledus? Vai var tikt pāri aizsa­lušajai jūrai?

-   No krasta puses ne. Dienvidu pusē jūra šur tur ir aizsalusi, šur tur nav. Jums vajadzēs laivu.

-   Vai varbūt gaisa balonu.

-Jā, der arī balons, tikai tad vajadzīgs pareizais vējš.

Lācis turpināja grauzt ziemeļbrieža cisku, un Liras prātā patvaļīgi ienāca kāds priekšstats — viņa atcerējās raganu baru naksnīgajās debesīs, bet skaļi to nepiemi­nēja. Tā vietā viņa turpināja izprašņāt Joreku Bērnisonu par Svalbāru un ar lielu interesi klausījās lāča stāstus par lēni slīdošajiem šļūdoņiem, klintīm un pel­došajiem ledus gabaliem, uz kuriem gulšņā simti un vairāk kotiku, vai jūrā ņudzošajiem roņu bariem un valzirgiem, kas ledainā ūdenī klabina savus garos, bal­tos ilkņus; par plašo, drūmo, dzelžaino krastu, puskilo­metru augstām un vēl augstākām klintīm, kur ligzdas vija un pa gaisu drāzās šmucīgie klinšu grifi; par ogļraktuvēm un ugunsšahtām, kur kalējlāči izkala biezas tērauda loksnes un gatavoja no tām bruņas…

-   Ja viņi tev atņēma bruņas, Jorek, kur tad tu ņēmi šīs?

-    Es pats tās izgatavoju Novaja Zemļā no debesu metāla. Līdz tam es jutos nepilnīgs.

-   Tātad lāči var paši sev izgatavot dvēseles… meitena noteica. Pasaulē nu gan bija daudz, ko uzzināt. Kas ir Svalbāras karalis? viņa turpināja. Vai lāčiem ir karaļi?

-   Viņu sauc Jofurs Raknisons.

Šis vārds Lirai izklausījās pazīstams. Viņa bija to agrāk dzirdējusi, bet kur? No lāča ne un arī ne no ģip­tiešiem. Jā, šo vārdu bija pieminējuši mācībspēki, kāds no pedantiskajiem, slinki augstprātīgajiem, kāds no Džordanas koledžas. Meitene vēlreiz sasprindzināja atmiņu. Jā, nu viņa atcerējās!

Tas bija tur atpūtas telpā. Mācībspēki klausījās lordā Ezrielā. Tas bija Palmeras profesors, kas bija pieminējis Jofuru Raknisonu. Viņš bija lietojis vārdu panserbjorns, Lira tādu nezināja, un viņa nezināja ari, ka Jofurs Raknisons ir lācis; bet ko viņš toreiz teica? Ka Svalbāras karalis ir iedomīgs un viņam iespējams pieglaimoties. Tur tika vēl kaut kas teikts ja vien viņa spētu atcerēties -, bet pa šo laiku tik daudz kas bija noticis…

-    Ja tavs tēvs ir ieslodzīts Svalbāras cietoksnī, Joreks Bērnisons teica, viņš no turienes neizglābsies. Koku, lai izgatavotu laivu, tur nav. Tomēr, ja lords Ezriels ir augstdzimušais, pret viņu izturēsies labi. Viņam iedos māju, kur dzīvot, kalpotāju, ēdienu un kurināmo.

-   Vai lāčus nevar uzpirkt? -Nē.

-   Tad varbūt apmānīt?

Viņš beidza grauzt un uzmeta meitenei ciešu ska­tienu. Tad teica: Tu nekad nepiemānīsi bruņotu lāci. Tu redzēji manas bruņas; tagad aplūko manus ieročus.

Joreks nometa gaļu un izstiepa savas ķetnas, pa­griezdams ķepas uz augšu, lai viņa varētu tās apskatīt. To āda bija klāta ar biezu ragvielas slāni, un katrs nags bija vismaz tik garš kā Liras roka un tik ass kā nazis. Viņš ļāva pārsteigtajai Lirai tiem pārbraukt ar roku.

-  Ar vienu sitienu roņa galvaskauss būs pušu, lācis teica. Vai arī cilvēka mugura, vai būs norauts locek­lis. Un es varu arī kost. Ja tu mani toreiz Trollezundē nebūtu apturējusi, es būtu nokodis tam vīram galvu kā ogu. Labi, pietiks par spēku. Tagad par apmānīšanu. Tu nevari apmānīt lāci. Gribi pierādījumus? Paņem koku un papaukosimies.

Dedzīgi vēlēdamās pamēģināt, meitene nolauza apsnigušam krūmam zaru, noplēsa visus sānu zariņus un pavicināja to kā rapieri. Joreks Bērnisons apsēdās kā cilvēks un, uzlicis priekšējās ķepas uz ceļiem, gai­dīja. Meitene nostājās viņa priekšā, bet viņai negri­bējās lāci bakstīt, tik miermīlīgs viņš izskatījās. Tāpēc Lira vienkārši pavicināja stibu gaisā, veica izklupienus pa labi un pa kreisi, uz viņu vispār nemērķēdama. Lācis nekustējās. Meitene atkārtoja šīs kustības vairā­kas reizes, bet lācis neizkustējās ne par collu.

Visbeidzot Lira nolēma veikt dūrienu, ne stipru, bet tikai pieskarties ar vicu viņa vēderam. Viņš momentā izstiepa ķepu un atsita nuju.

Pārsteigta viņa mēģināja vēlreiz, bet rezultāts bija tāds pats. Lāča reakcija bija daudz ātrāka. Tad meitene mēģināja durt viņam no visa spēka, veicot paukošanas izklupienus, bet nevienu reizi nespēja skart tā ķer­meni. Likās, ka lācis paredz viņas kustības, un, kad meitene mērķēja uz dzīvnieka galvu, lielā ķepa veikli atvairija sitienu, bet, kad viņa veica māņu izklupienu, viņš vispār nepakustējās.

Lira iegāja azartā un metās niknā uzbrukumā, grūda, dūra, vicināja stibu, bet lāča ķepas ikreiz to at­vairīja. Tās bija visur, vienmēr paspēdamas laikā atvai­rīt sitienu vai nobloķēt izklupienu.

Visbeidzot Lirai kļuva baisi un viņa apstājās. Biezajā kažokā meitene bija sasvidusi, bez elpas, bez spēka, bet lācis joprojām mierīgi sēdēja. Ja ari viņai būtu bijis īsts rapieris ar asu galu, viņam nebūtu ne skrambiņas.

Varu derēt, ka tu spēj noķert lodes, viņa teica un aizmeta stibu. Kā tu tā vari?

-   Es neesmu cilvēks, Joreks atbildēja. Tāpēc jau lāci nekad nevar apmānīt. Mēs jūtam viltību un krāp­šanu tāpat kā savas rokas vai kājas. Mēs visu sajūtam tā, kā cilvēki vairs nespēj. Bet tu jau to zini tu proti lasīt simbolus.

-   Bet tas ir pavisam kas cits, vai ne? Lira jautāja. Tagad lācis viņu uztrauca vairāk nekā tad, kad bija dusmīgs.

-    Tas ir tas pats, viņš atbildēja. Pieaugušie to neprot nolasīt, cik zinu. Kāds esmu pret cilvēku kārtas cīnītājiem, tāda tu ar savu simbolu rādītāju pret pieaugušajiem.

-   Jā, laikam gan, viņa teica šaubīdamās un svār­stīdamās. Vai tas nozīmē, ka tad, kad būšu pieaugusi, es vairs to nevarēšu?

-   Kas to lai zina? Es nekad neesmu redzējis simbolu rādītāju, nedz arī kādu, kas prastu to lasīt. Varbūt tu esi citāda nekā pārējie.

Viņš atkal nometās uz visām četrām un devās ēst savu gaļas gabalu. Lira bija atpogājusi kažoku, bet tagad aukstais vējš vilka cauri, un bija vien tas atkal jātaisa ciet. Vispār jau šī epizode viņai lika daudz ko pārdomāt. Meitenei ļoti gribējās tūlīt pat pakon­sultēties ar aletiometru, bet bija pārāk auksts, turklāt viņu jau sauca, jo bija laiks doties tālāk. Lira paņēma skārda kārbas, ko Joreks Bērnisons bija izgatavojis, tukšo ielika atpakaļ Ferdera Korema mantu maisā, bet īsto bundžu ar žūžojošo spiegu kopā ar aletiometru iebāza savā jostas somiņā. Viņa bija priecīga, ka var atkal doties tālāk.

Grupas līderi bija vienojušies ar Lī Skorsbiju, ka nākamajā apstāšanās vietā viņš piepūtīs savu balonu un veiks novērošanu no gaisa. Lira, bez šaubām, gri­bēja pacelties kopā ar viņu, un, bez šaubām, tas netika atļauts; bet meitene brauca Lī Skorsbija pajūgā un "bombardēja" viņu ar jautājumiem.

-   Mister Skorsbij, kā jūs lidotu uz Svalbāru?

-   Nu, ir vajadzīgs dirižablis ar gāzes dzinēju, kaut kas līdzīgs cepelīnam, vai arī labs dienvidu vējš. Tikai kāda velna pēc? Vai tu jebkad esi šo vietu redzējusi? Tas ir vis­drūmākais, tuksnesīgākais, neviesmīlīgākais Dieva aiz­mirstais nostūris pašā pasaules malā.

-   Es vienkārši domāju, varbūt Joreks Bērnisons gri­bēs doties atpakaļ…

-    Tad viņu nogalinās. Joreks ir izsūtīts. Tikko viņš atgriezīsies atpakaļ, viņi saplosīs to gabalos.

-   Kā jūs varat piepūst savu balonu, mister Skorsbij?

-    Divējādi. Ūdeņradi es iegūstu, uzlejot sērskābi uz dzelzs skaidām. Rodas gāze, ar ko balons pamazām pildās. Otra iespēja ir pieslēgties ugunsšahtas gāzes vadam. Šeit zem zemes ir lielas gāzes un arī naftas krātuves. Es varu iegūt gāzi no naftas, ja vajadzīgs, kā arī no akmeņoglēm; gāzi iegūt nav grūti. Bet visātrā­kais tās iegūšanas veids ir izmantot apakšzemes krā­jumus. No laba urbuma balonu var uzpildīt stundas laikā.

-   Cik cilvēku var pacelt jūsu balonā?

-    Sešus, ja vajadzīgs.

-    Vai jūs varētu pacelt Joreku Bērnisonu visā bruņo­jumā?

-   Esmu jau to darījis. Reiz es viņu glābu no tatāriem, kad tie bija viņu aplenkuši un grasījās jau saņemt ciet, tas bija Tunguskas kampaņas laikā; es pielidoju un uzņē­mu viņu balonā. Izklausās jau vienkārši, bet, velns pa­rāvis, man vajadzēja uzminēt lāča svaru pēc skata vien. Un tad vēl paļauties, ka tajā ledus caurumā, ko viņš izurbtu, būs apakšzemes gāzes krātuve. Bet es no gaisa biju saskatījis, kāda tur ir zeme, tāpēc domāju, ka varēs rakt. Jo, redzi, lai tiktu lejā, man bija jāizlaiž gāze no balona, bet atpakaļ gaisā bez gāzes es netiktu. Tomēr mums tas izdevās, ar bruņām un vispār.

-    Mister Skorsbij, vai jūs zināt, ka tatāri cilvēku galvās urbj caurumus?

-   Jā, protams. Viņi to dara jau tūkstošiem gadu. Reiz Tunguskas kampaņas laikā mēs noķērām piecus dzīvus tatārus, un trim no tiem galvā bija caurumi. Vienam pat divi.

-   Viņi to dara cits citam?

-   Tieši tā. Papriekš viņi iegriež ādu riņķī ap galvu, lai paceltu to uz augšu un atklātu galvaskausu. Tad ļoti uzmanīgi, lai neskartu smadzenes, izgriež gabalu kaula un atkal sašuj ādu.

-    Es domāju, ka viņi to dara tikai saviem ienaid­niekiem!

-   Pie velna, nē. Tā ir liela privilēģija. To dara tāpēc, lai dievi varētu ar viņiem sarunāties.

-    Vai jūs esat kādreiz dzirdējis par tādu pētnieku Staņislavu Grummanu?

-   Grummanu? Protams. Es satiku vienu viru no viņa grupas, kad pirms diviem gadiem lidoju pāri Jeņisejas upei. Viņš domāja padzīvot pie šī apgabala tatāru cil­tīm. Starp citu, man šķiet, ka arī viņam bija caurums galvaskausā. Tas piederas pie iniciācijas, bet šis virs diez ko daudz par to nezināja.

-    Tātad… Ja viņš tur tika iecelts par, nu, goda ta­tāru, tad jau viņi nebūtu viņu nogalinājuši?

-   Nogalinājuši? Vai tad Grummans ir miris?

-   Jā. Es redzēju viņa galvu, Lira lepni teica. Mans tēvs to bija atradis. Es galvu redzēju, kad viņš to rādīja Džordanas koledžas zinātniekiem Oksfordā. Viņam bija noņemts skalps, lūk, tā.

-   Kas tad bija viņu noskalpējis?

-   Nu, tatāri, vismaz zinātnieki tā domāja… Bet var­būt nē.

-   Tā varēja arī nebūt Grummana galva, Lī Skors­bijs teica. Tavs tēvs varbūt maldināja zinātniekus.

-    Varētu būt arī tā, Lira domīgi teica. — Viņš no tiem prasīja naudu.

-    Un, kad zinātnieki ieraudzīja to galvu, viņi iedeva viņam naudu?

-Jā.

-   Labi nospēlēts triks. Ļaudis ir šokā, ieraugot kaut ko tādu; viņi negrib to apskatīt tuvāk.

-   īpaši jau nu mācībspēki, Lira teica.

-    Nu, tu jau to zināsi labāk. Bet, ja arī tā bija Grum­mana galva, varu derēt, ka tie nebija tatāri, kas viņu noskalpējuši. Tatāri skalpē ienaidniekus, nevis savē­jos, un Grummans tika uzņemts par savējo.

Braucot Lira pārdomāja visu dzirdēto. Ap viņu bija noti­cis tik daudz kas nozīmīgs: Gobleri un viņu briesmu darbi, to bailes no Putekļiem, pilsēta Aurorā, viņas tēvs Svalbārā, viņas māte… Un viņa pati? Aletiometrs, raganu lido­jums uz ziemeļiem. Un mazais nabaga Tonijs Makarioss, tad vēl spiegs kukainis ar pulksteņmehānismu. Joreka Bērnisona pārpasaulīgā paukošanās prasme…

Lira iemiga. Un ar katru stundu viņi bija tuvāk Bolvangarai.

TTTerderu Koremu un Džonu Fā uztrauca tas, ka  ģiptiešiem pēdējā laikā nebija nekādas informāci­jas par Koulteres kundzi, tikai Lirai viņi to neteica. Tomēr ģiptieši nezināja, ka arī Lira par to uztraucas. Koulteres kundze meitenei bija iedvesusi bailes, un viņa bieži domāja par to. Lordu Ezrielu Lira domās dēvēja par "tēvu", bet Koulteres kundzi nekad par "māti". Tam par iemeslu bija sievietes dēmons-zeltainais pērtiķis, kas Panteleimonā izraisīja nepārvara­mu riebumu un, kā Lira juta, bija okšķerējies viņas noslēpumos, kā toreiz ar aletiometru.

Viņi noteikti sekoja; būtu muļķīgi domāt citādi. Spiegojošais kukainis jau vien par to liecināja.

Bet trieciens nāca no pavisam citas puses, ne no Koulteres kundzes. Ģiptieši grasījās apstāties un atpū­tināt suņus, salabot dažas kamanas un sagatavot iero­čus cīņai Bolvangarā. Džons Fā cerēja, ka Lī Skorsbijs atradīs kādu gāzes krātuvi, lai uzpildītu mazāko ba­lonu (viņam bija divi) un izlūkotu apkārtni. Tomēr aeronauts, kas laika apstākļus pētīja tikpat cītīgi kā jūrnieki, teica, ka būs migla; un patiesi, līdzko viņi apstājās, sabiezēja migla. Lī Skorsbijs zināja, ka viņš no gaisa neko nevarēs saredzēt, tāpēc bija jāsamierinās ar kārtējo sava aprīkojuma pārbaudi, lai gan tas jau tāpat bija nevainojamā kārtībā.

Tad pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, no tumsas uz viņiem sāka lidot bultu mežs.

Ģiptieši acumirklī krita pie zemes un pamira tā, ka netika izdvesta ne skaņa. Vienīgi tad, kad vīri sāka neveikli gāzties pār suņu pajūgu siksnām vai pēkšņi gulties, tuvākesošie pamanīja, kas notiek, bet tad jau bija par vēlu, jo viņu virzienā lidoja vēl vairāk bultu. Daži vīri palūkojās augšup, izbrīnīti par savādajiem pakšķiem visapkārt, bultām ietriecoties kokā vai sa­salušajā brezentā.

Pirmais attapās Džons Fā, kurš izkliedza pavēles no pajūgu rindas centra. Nosalušās rokas un stīvie locekļi mēģināja paklausīt, bet no debesīm aizvien vairāk bultu krita pār viņiem kā nāvējošs lietus.

Lira stāvēja zem klajas debess, un pār viņas galvu lidoja bultas. Pirmais tās sadzirdēja Panteleimons un kļuva par leopardu, lai nogrūstu meiteni zemē un pa­sargātu no uzbrukuma. Berzējot no acīm sniegu, Lira pavēlās tālāk, lai mēģinātu saskatīt, kas notiek, jo pus­tumsa bija jucekļa un trokšņu pārpilna. Tad meitene izdzirdēja varenu rēcienu un Joreka Bērnisona bruņu klaboņu un graboņu, kad lācis pārlēca pajūgu rindai un nozuda miglā. To pavadīja kliedzieni, rūcieni, krakšķi, plēšanas un spēcīgu sitienu trokšņi, šausmu spiedzieni un satrakota lāča, kas cīnījās ar ienaidnieku, rēcieni.

Bet kas tie bija? Lira vēl nevienu ienaidnieka stāvu nebija redzējusi. Ģiptieši metās aizsargāt savas ka­manas, bet tā kļuva par vieglāku mērķi (tas pat Lirai bija skaidrs). Nebija viegli ari ar cimdiem rokās šaut — viņa bija sadzirdējusi tikai četrus piecus šāvienus pret bezgaligo bultu lietu. Un ik bridi aizvien vairāk viru krita.

"Ak, Džon Fā!" viņa mocījās pārmetumos. "Jūs to neparedzējāt, un es jums nepalīdzēju!"

Bet vairs nebija laika domāt ne sekundi, jo Pantelei­mons skaļi ierūcās un kāds tas bija cits dēmons uz­lēca viņam virsū un notrieca to zemē Lirai pašai aiz­cirtās elpa. Tad kādas rokas meiteni satvēra, pacēla, aizspieda muti ar smirdīgiem cimdiem un iemeta citās rokās. Viņu atkal nogrūda sniegā meitene bija bez elpas, viņai reiba galva un viss sāpēja. Tad Liras rokas tika atlauztas aiz muguras tā, ka kauli nobrakšķēja, kāds sasēja viņas locītavas un ap muti apsēja lakatu, lai slāpētu kliedzienus, bet meitene kliedza, turklāt skaļi:

-   Jorek! Jorek Bērnison! Palīgā!

Bet vai lācis viņu dzirdēja? Meitene to nezināja. Viņu mētāja šurp un turp, tad uzsvieda uz kādas cietas virs­mas, kas tūlīt pat sāka kustēties un grabēt kā ka­manas. Līdz viņas ausīm nonāca mežonīgas, neskaidras skaņas. Varbūt tas bija Joreka Bērnisona rēciens, bet ļoti tālu, un tad jau vienīgais, ko viņa sajuta, bija tri­cināšanās pa cietu zemi, sažņaugtās rokas, aizspiestā mute un pašas dusmu un baiļu elsas. Tad meitene izdzirdēja svešas balsis.

-   Pan! viņa izdvesa.

-   Esmu šeit, kuš, palīdzēšu tev ievilkt elpu. Esi mie­rīga…

Peles ķepiņas parāva kapuci nost, tas mazliet atbrī­voja muti, un meitene varēja ievilkt malku aukstā gaisa.

—    Kas tie tādi ir? Lira čukstus vaicāja.

—    Izskatās pēc tatāriem. Man liekas, ka viņi piekāva Džonu Fā.

-Ak nē…

—    Es redzēju, kā viņš nokrit. Bet viņam vajadzēja rē­ķināties ar šādu uzbrukumu. Tas taču ir saprotams.

—    Bet mums vajadzēja viņam palīdzēt! Mums vaja­dzēja pavērot aletiometru!

—    Kuš! Izliecies, ka esi zaudējusi samaņu.

Atskanēja pātagas plīkšķi un suņu rejas. No tā, kā

ragavas kratījās un mētājās, Lira varēja spriest, cik ātri viņi brauc, un, lai kā viņa mēģināja saklausīt cīņas trok­sni, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija reti, vāji šāvieni, ko slāpēja attālums un kamanu un suņu soļu trokšņi.

—    Viņi ved mūs pie Gobleriem, Lira čukstēja.

Prātā ienāca vārds ievainotie. Meiteni pārņēma šaus­mīgas bailes, un Panteleimons viņai cieši piekļāvās klāt.

—    Es cinīšos, — viņš teica.

—    Es ari. Es viņus nogalināšu.

—    Tāpat rīkosies arī Joreks, kad uzzinās. Viņš tos sa­trieks pīšļos.

—    Cik tālu mēs esam no Bolvangaras?

Dēmons nezināja teikt, bet abiem likās, ka vēl kādu dienu būtu jābrauc. Viņi brauca tik ilgi, ka Liras ķer­meni jau sāka mocīt krampji, beidzot ātrums samazi­nājās un kāda roka rupji norāva viņai kapuci.

Mirgojošas lampas gaismā pār viņu lūkojās plata aziāta seja zem vilkādas kažoka kapuces. Viņa melnās ačteles zibēja apmierinājumā, it sevišķi, kad Pantelei­mons izslīdēja no Liras kombinezona, atieza savus ser­muliņa zobeļus un iešņācās. Vīrieša dēmons liels, resns āmrija par atbildi ierūcās, bet Panteleimons nenotrīcēja.

Cilvēki piecēla Liru un atbalstīja pret ragavu malu. Meitene atkal slīdēja lejup, jo rokas viņai joprojām bija aiz muguras sasietas, tad nu vīrs sasēja viņas kājas, bet rokas atraisīja.

Cauri biezajai miglai un krītošajam sniegam Lira ieraudzīja, cik varens ir šis vīrs, tāpat arī otrs, kurš vadīja kamanas, cik labi viņi turējās kamanās un at­šķirībā no ģiptiešiem jutās šeit kā mājās.

Vīrs ierunājās, bet Lira, protams, ne vārda nesaprata. Viņš mēģināja runāt citā valodā, bet atkal bez rezul­tātiem. Tad viņš ierunājās angliski.

-   Kā tev vārdā?

Panteleimons uzmeta viņai brīdinošu skatienu, un Lira uzreiz saprata. Tātad šie vīri nemaz nezināja, kas viņa ir! Viņi nebija viņu nolaupījuši pēc Koulteres kundzes pavēles, tāpēc ir iespējams, ka viņus nemaz nav sūtījuši Gobleri.

-   Lizija Bruksa, Lira atbildēja.

-    Lizija Bruksa, viņš atkārtoja. Mēs tevi vedam uz jauku vietu. Labi cilvēki.

-   Kas jūs esat?

-   Samojedi. Mednieki.

-   Kurp jūs mani vedat?

-   Uz jauku vietu. Labi cilvēki. Vai pie tevis ir panserbjorns?

-   Viņš ir mans sargs.

-    Slikti sargā! Ha, ha, lācis slikts sargs! Mēs tevi dabūjām!

Viņš skaļi iesmējās. Lira savaldījās un neko neteica.

-   Kas ir šie ļaudis? virs prasīja atkal, norādot atpa­kaļ virzienā, no kura viņi bija nākuši.

-   Tirgotāji.

-   Tirgotāji… Ar ko viņi tirgojas?

-   Ar zvērādām, spirtu, viņa atteica. Tabaku.

-   Viņi pārdod tabaku, bet pērk zvērādas? -Jā.

Viņš kaut ko pateica savam pāriniekam, tas īsi atbil­dēja. Kamanas bez apstājas traucās uz priekšu. Lira iekārtojās ērtāk un mēģināja saskatīt ceļu, bet sniga biezs sniegs un debesis bija satumsušas. Pēkšņi mei­tenei kļuva tik auksti, ka viņa vairs nespēja skatīties un atlaidās. Lira un Panteleimons abi sajuta viens otra domas un centās saglabāt mieru, bet, jau iedomājoties vien par Džona Fā nāvi… Un kas bija noticis ar Ferderu Koremu? Un vai Jorekam izdosies uzveikt pārējos samojedus? Un vai viņi vispār spēs viņu atrast?

Pirmoreiz Lirai sametās sevis žēl.

Pēc ilga laika sprīža vīrs sapurināja meiteni aiz pleca un iedeva ieēst žāvētas ziemeļbrieža gaļas strēmeli. Gaļa bija cieta un nelabi oda, bet viņa bija izsalkusi un tas tomēr bija ēdiens. Pakošļājusi to, viņa jutās labāk. Lira lēni ieslidināja roku kažokā, lai pārbaudītu, vai aletiometrs vēl ir vietā, tad uzmanīgi izņēma bundžu ar kukaini spiegu un ieslidināja to zvērādas zābakā. Panteleimons kļuva par pelīti, ielīda apavā un iespieda to iekšā, cik dziļi vien spēja, pašā ziemeļbrieža ādas zābaka purngalā.

Kad tas bija padarīts, meitene aizvēra acis. Bailes bija atņēmušas viņai spēku, un drīz vien jau viņa iegri­ma nemierīgā miegā.

Lira pamodās no tā, ka kamanu kustība bija mai­nījusies. Tagad tās brauca vienmērīgāk, un, kad viņa atvēra acis, pāri galvai lidinājās žilbinošas ugunis, tik spožas, ka meitenei bija jāuzvelk kapuce pār acīm, tikai tad viņa spēja vēlreiz palūkoties ārā. Lira bija pamatīgi nosalusi un stīva, bet meitenei izdevās pieslieties sēdus un saskatīt, ka kamanas ātri slīd garām augstu stabu rindai un pie katra no tiem karājas žilbinoši dzimtera [4] gaismekļi. Lira aptvēra, ka viņi iebrauc pa atvērtiem metāla vārtiem gaismekļu alejas galā un šķērso lielu, tukšu klajumu, kas atgādināja tirgus vai sporta lauku­mu. Tas bija pilnīgi līdzens, gluds un balts, apmēram simt metru plats. To apjoza augsts metāla žogs.

Laukuma galā kamanas apstājās. Viņi atradās pie zemas celtnes vai celtņu rindas, kas bija apsnigušas ar biezu sniega kārtu. Bija grūti pateikt, bet Lirai šķita, ka ēkas ir savā starpā savienotas ar tuneļiem, kas slēp­jas zem sniega. Vienā malā slējās stabils metāla masts, kas likās kaut kur redzēts, lai gan viņa nevarēja atce­rēties, kur.

Pirms meitene spēja vēl ko saskatīt, vīrs, kas sēdēja kamanās, pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas viņas rokas, un rupji izrāva viņu no ragavām, bet vadītājs uzkliedza suņiem, lai tie stāv mierīgi. Pāris jardu tālāk atvērās durvis, uzspīdēja gaismas stars un meklējoši pievērsās viņiem kā prožektors.

Liras sagūstītājs grūda viņu uz priekšu kā upuri un kaut ko pateica. Cilvēks biezajā kombinezonā viņam atbildēja tai pašā valodā, un Lira varēja viņu saskatīt: tas nebija ne samojeds, ne tatārs. Tas tikpat labi varētu būt kāds Džordanas koledžas zinātnieks. Viņš skatījās uz meiteni, bet īpašu uzmanību pievērsa Panteleimonam.

Samojeds atkal ierunājās, un vīrietis no Bolvangaras jautāja Lirai: Vai tu runā angliski?

-   Jā, meitene atbildēja.

-   Vai tavs dēmons vienmēr ir šādā veidolā?

Tas nu gan bija negaidīts jautājums! Lira spēja vien blenzt. Bet Panteleimons atbildēja pa savai modei, pārvērsdamies par piekūnu, tad nolaidās no meitenes pleca un metās virsū svešā vīra dēmonam lielam murkšķim, bet tas ar ātru kustību atgrūda Panteleimonu un uz­spļāva viņam, kad tas lidoja garām, spārnus vēcinādams.

-    Skaidrs, apmierināti noteica virs, kad Pantelei­mons bija atgriezies uz Liras pleca.

Samojedi kaut ko gaidīja, tad Bolvangaras vīrs pa­māja un novilka cimdu, lai iebāztu roku kabatā. Viņš izņēma maku un noskaitīja duci smagu monētu med­niekam plaukstā.

Abi vīri pārskaitīja naudu, sadalīja to uz pusēm un rūpīgi noslēpa. Neatskatoties viņi iekāpa kamanās, braucējs noplīkšķināja pātagu un uzkliedza suņiem. Samojedi aiztraucās pār plašo, balto laukumu uz ap­gaismoto aleju, uzņemot ātrumu, līdz nozuda tumsā.

Vīrietis atkal atvēra durvis.

-    Nāc ātri iekšā, viņš teica. Te ir silti un ērti. Nestāvi ārā aukstumā. Kā tevi sauc?

Viņš bija anglis, runāja bez akcenta. Tā runāja Koulteres kundzes viesi, ko Lira bija sastapusi viņas namā: smalki, izglītoti, svarīgi.

-   Lizija Bruksa, — viņa teica.

-   Nāc iekšā, Lizij. Mēs par tevi parūpēsimies, nerai­zējies.

Vīrietis bija vairāk nosalis nekā viņa, lai gan ārā bija pabijis neilgu laiciņu; varēja redzēt, ka viņš grib ātrāk nokļūt telpās. Meitene nolēma tēlot spītīgu muļķīti un lēnām vilka kājas pāri augstajam slieksnim.

Mājai bija dubultdurvis ar lielu spraugu starp tām, tā, lai siltais gaiss pārāk neaizplūstu. Izgājusi pa tām, meitene sajuta neciešamu karstumu, tāpēc atrāva virs­drēbes un noņēma kapuci.

Viņi atradās nelielā telpā, no kuras uz abām pusēm gāja koridori, bet priekšā bija kaut kas līdzīgs slim­nīcas administratora letei. Visur spīdēja un laistījās spodri baltas virsmas un nerūsējošais tērauds. Gaisā virmoja ēdiena smaržas: pazīstama ēdiena — šķiņķa un kafijas, bet bija jūtams vēl kāds smārds neuzbāzīga, bet konstanta slimnīcas zāļu smaka. No sienām visap­kārt nāca klusa zuzoņa, gandrīz nedzirdams troksnis, pie kura jāpierod, lai nesajuktu prātā.

Panteleimons, nu jau ciglīša veidolā, čukstēja viņai ausī: — Izliecies par muļķīti un nevārīti. Tēlo neaptēstu stulbeni.

Pieaugušie noliecās pār meiteni: vīrs, kas viņu ieveda iekšā, tad vēl kāds baltā halātā un sieviete medmāsas tērpā.

-   Angļi, pirmais teica. Acimredzot tirgoņi.

-   Kā vienmēr mednieki? Kā parasti?

-    Tā pati cilts, kā man šķita. Māsa Klāra, vai jūs neparūpētos ē-ē… par maziņo?

-    Protams, doktor. Nāc man līdzi, bērns, māsa teica, un Lira paklausīgi sekoja.

Viņas devās pa īsu gaitenīti, kam labajā pusē bija durvis, bet kreisajā ēdnīca, no kuras nāca nažu un dakšiņu šķinda, balsis un dažādas virtuves smaržas. Medmāsa bija apmēram Koulteres kundzes vecumā, Lira aplēsa, enerģiska, apķērīga, lietišķa; viņa varētu aizšūt brūci vai nomainīt pārsējus, bet tikai ne stāstīt stāstus. Medmāsas dēmons (to ieraugot, Liru pirmajā acumirklī apņēma vēsums) bija mazs, balts, veikls šu­nelis (pēc brīža viņa vairs nesaprata, no kurienes šis dzestrums).

-   Kā tevi sauc, dārgumiņ? māsa jautāja, verot vaļā smagās durvis.

-   Lizija.

-   Vienkārši Lizija?

-   Lizija Bruksa.

-   Un cik tev ir gadu?

-   Vienpadsmit.

Lirai bija teikts, ka viņa izskatās par mazu savam vecumam, lai ko tas arī nozīmētu. Tas nekad nebija ma­zinājis viņas pašapziņu, bet tagad meitene aptvēra, ka šo apstākli vajadzētu izmantot, tēlojot, ka Lizija ir kautrīga, pazemīga un uztraukusies, tāpēc, ieejot telpā, meitene sarāvās maza mazītiņa.

Lira gaidīja jautājumus par to, no kurienes viņa ir un kā nonākusi šeit, tāpēc jau laicīgi izdomāja atbildes, tomēr māsai trūka ne vien iztēles, bet viņa pat nebija ziņkārīga. It kā Bolvangara būtu kāda no Londonas ārpilsētām un bērni šeit ierastos ik dienas aptuveni tādu interesi māsa Klāra izrādīja. Mazais, nekaunīgais medmāsas dēmons, tikpat lietišķs un vienaldzīgs kā viņa īpašniece, trinās viņai gar ceļiem.

Istabā, kurā viņas iegāja, bija dīvāns, galdiņš, divi krēsli un dokumentu skapis, tad vēl stikla plaukts ar zālēm un pārsējiem, kā ari ūdens bļoda. Tiklīdz viņas bija ienākušas, medmāsa paņēma Liras virsdrēbes un nometa tās uz spožās grīdas.

-    Ģērb visu pārējo nost, mīļā, viņa teica. Ātri ap­skatīsim tevi, cik jauka un vesela tu esi, vai nav ap­saldējumu un iesniņu, un tad uzvilksim jaukas, tīras drēbītes. Ieliksim tevi arī dušā, viņa piebilda, jo Lira jau dienām nebija izģērbusies un mazgājusies, un pieaugošajā karstumā tas kļuva aizvien vairāk jūtams.

Panteleimons protestējot plivināja spārnus, bet Lira apslāpēja viņu ar niknu skatienu. Dēmons iekārtojās uz dīvāna, kamēr meitene pakāpeniski atbrīvojās no visiem apģērba gabaliem, negribīgi un kaunēdamās, bet viņai pietika spēka apspiest savas izjūtas un izlik­ties stulbai un paklausīgai.

-   Arī naudas jostu, Lizij, teica māsa un stipriem pirkstiem to atraisīja. Viņa jau gribēja to iemest Liras pārējo drēbju kaudzē, bet apstājās, sataustījusi ale­tiometru.

-   Kas tas tāds? viņa vaicāja un atpogāja ūdensne­caurlaidīgā auduma somiņu.

-   Tā ir tāda rotaļlieta, Lira teica. Tā ir mana.

-    Nu, mēs jau tev to neņemsim nost, mīļā, māsa Klāra dudināja, atlocīdama melnā samta paciņu. Tas nu gan ir smuks, vai ne, atgādina kompasu. Un tagad — dušā, viņa turpināja, nolikdama aletiometru, un at­vilka dušas aizkaru stūrī.

Lira negribīgi palīda zem siltā ūdens un ieziepējās, kamēr Panteleimons sēdēja uz aizkaru stangas. Viņi abi saprata, ka viņam jāuzvedas muļķīgi, jo stulbu cil­vēku dēmoni ari ir stulbi. Kad meitene bija nomazgā­jusies un noslaucījusies, māsa viņai izmērīja tempera­tūru, pārbaudīja acis, ausis un kaklu, tad izmērīja garumu un lika uzkāpt uz svariem, un visu pierakstīja lielā kladē. Tad viņa iedeva Lirai pidžamu un nakts­kreklu. Drēbes bija tīras un no laba auduma, bet jau lietotas, tāpat kā Tonija Makariosa jaka. Lirai kļuva ļoti neomulīgi.

-   Tās nav manas drēbes, viņa teica.

-   Nē, mīļā. Tavas drēbes kārtīgi jāizmazgā.

-   Vai es dabušu savējās atpakaļ?

-   Domāju, ka jā. Protams.

-   Kas šī ir par vietu?

-   To sauc par eksperimentālo staciju.

Tā nebija nekāda atbilde, bet, ja Lira neatkāptos un turpinātu izprašņāt, diez vai arī Lizija Bruksa rīkotos tāpat, tāpēc meitene vienkārši turpināja ģērbties un vairs neko neteica.

-    Es gribu savu rotaļlietu atpakaļ, apģērbusies viņa spītīgi atkārtoja.

-   Ņem, bērns, māsa teica. Vai tu labāk negribētu skaistu, mīkstu lācīti? Vai jauku lelli?

Viņa atvēra skapi, kurā nedzīvi gulēja dažas mīkstās mantiņas. Lira piespieda sevi brītiņu pastāvēt un izlik­ties, ka svārstās, tad izvēlējās lupatu lelli ar lielām, tukšām acīm. Viņai nekad nebija bijusi lelle, bet mei­tene zināja, ko ar tām dara, un izklaidīgi piespieda rotaļlietu sev pie krūtīm.

-   Kā ar manu jostas somiņu? viņa jautāja. — Es tur gribētu glabāt savu lelli.

-   Tad ņem, mīļā, māsa Klāra noteica, aizpildīdama kādu dokumentu uz rozā krāsas lapas.

Lira pacēla svešo pidžamu uz augšu un aplika ap vidu somiņu.

-   Kā ar manām drēbēm un zābakiem? viņa jautāja.

—          Un maniem cimdiem un citām mantām?

-   Mēs tās iztīrīsim, māsa automātiski noteica.

Tad iezvanījās telefons, un, kamēr māsa runāja, Lira

ātri noliecās, lai izņemtu otru bundžu, to ar dūcošo kukaini, un ielika somiņā blakus aletiometram.

-    Nāc šurp, Lizij, — sieviete teica, nolikusi klausuli.

-   Sameklēsim tev kaut ko ēdamu. Domāju, ka tu esi iz­salkusi.

Viņa sekoja māsai Klārai uz ēdamistabu, kur bija kāds ducis balti klātu galdu, visi noķēzīti ar drupačām un lipīgiem dzērienu riņķiem vietās, kur bija stāvē­jušas glāzes. Netīrie trauki un galda piederumi bija sakrauti metāla ratiņos. Telpā nebija logu, tāpēc, lai to padarītu gaišāku un plašāku, vienu sienu klāja fototapete, uz kuras bija redzama tropiskā pludmale ar zilu debesi, baltām smiltīm un kokospalmām.

Vīrs, kas bija Liru šeit ievedis, paņēma paplāti no virtuves lodziņa.

-   Ēd, — viņš teica.

Nebija nekādas vajadzības pretoties, tāpēc Lira ar prieku notiesāja sautējumu un kartupeļu biezputru. Tad vēl tur bija bļoda ar konservētiem persikiem un saldējumu. Kamēr viņa ēda, vīrietis un medmāsa pie cita galdiņa klusi sarunājās, un, kad Lira bija beigusi, medmāsa atnesa viņai glāzi silta piena un aiznesa paplāti.

Vīrietis atnāca un nosēdās meitenei pretī. Viņa dēmons-murkšķis nebija tik lietišķs un vienaldzīgs kā medmāsas suns, bet pieklājīgi sēdēja saimniekam uz pleca, skatoties un klausoties.

-   Nu, Lizij, vīrietis ierunājās. Vai kārtīgi paēdi?

-   Jā, paldies.

-    Es gribu, lai tu man izstāsti, no kurienes esi. Vai vari?

-   No Londonas, meitene atbildēja.

-   Un ko tu dari šeit, tik tālu ziemeļos?

-   Esmu kopā ar tēti, Lira nomurmināja. Acis nodū­rusi, viņa slēpa skatienu no murkšķa un tēloja, ka tūlīt sāks raudāt.

-   Ar savu tēvu? Skaidrs. Un ko viņš dara šai pasau­les nostūrī?

-   Tirgojas. Mēs atbraucām ar Jaunās Dānijas taba­kas lapu kravu un iepirkām zvērādas.

-   Un vai tavs tēvs bija viens pats?

-   Nē. Tur vēl bija mani tēvoči un vēl citi vīri, — meitene taustījās, nezinot, ko samojedu mednieks bija viņam iz­stāstījis.

-   Kāpēc viņš ņēma tevi līdzi tādā ceļojumā, Lizij?

-   Tāpēc, ka pirms diviem gadiem tētis bija paņēmis līdzi manu brāli un solīja, ka nākamreiz ņems mani, bet solījumu nepildīja. Tad es lūdzos un lūdzos, līdz viņš mani paņēma.

-   Un cik tev gadu?

-   Vienpadsmit.

-     Skaisti, skaisti. Nu, Lizij, tev ir paveicies. Tie mednieki, kas tevi atrada, ir atveduši tevi uz vislabāko vietu, kāda vien var būt.

-   Viņi jau mani neatrada, meitene šaubījās. Tur notika cīņa. Viņu bija tik daudz, un lidoja bultas…

-   Nu, diezin vai. Man liekas, tu biji noklīdusi no sava tēva grupas un apmaldījusies. Šie mednieki tevi atrada un atveda šurp. Tā tas notika, Lizij.

-   Es redzēju cīņu, Lira neatlaidās. Tur šāva bul­tas un… Es gribu pie tēta, meitene iesaucās un juta, ka sāk raudāt.

-   Nu, šeit tu būsi drošībā, kamēr viņš atnāks, — ārsts teica.

-   Bet es redzēju, ka viņi šāva bultas!

-    Tev tikai izlikās. Lielā aukstumā tā bieži gadās, Lizij. Cilvēks iemieg, murgo un nevar saprast, kas bija sapnis, kas īstenība. Neuztraucies, nekādas cīņas ne­bija. Tavs tēvs ir dzīvs un vesels, šobrīd meklē tevi un drīz vien būs te, jo šī ir vienīgā apdzīvotā vieta simtiem jūdžu apkaimē, un, ak, cik viņš būs priecīgs, kad atra­dīs tevi sveiku un veselu! Tagad māsa Klāra tevi aiz­vedīs uz palātu, kur tu iepazīsies ar citām meitenēm un zēniem, kas tāpat kā tu bija apmaldījušies. Ej nu. No rīta vēl aprunāsimies.

Lira piecēlās, piespiedusi lelli pie krūtīm, bet Pante­leimons uzlēca viņai uz pleca; medmāsa atvēra durvis un izveda meiteni ārā.

Atkal gaiteņi, un beidzot Lira bija nogurusi. Nāca miegs, žāvas mācās virsū, un meitene tik tikko spēja cilāt kājas vilnas čībās, ko viņai bija iedevuši. Pante­leimons klanīja galvu, tāpēc kļuva par pelīti un iekār­tojās viņas pidžamas kabatā. Lirai gar acīm nozibēja gultu rindas, bērnu sejas, spilvens, un visbeidzot viņa bija iemigusi.

Kāds viņu purināja. Lira vispirms pataustīja, vai jostas somiņa ar abām kārbām ir vietā, jā, bija gan; tad viņa mēģināja atvērt acis, bet ak vai! Grūti tas nācās; viņa nekad vēl nebija jutusies tik miegaina.

-   Mosties! Mosties!

Čukstēja ne tikai viena balss vien. Ar lielām pūlēm, it kā veļot akmeni pret kalnu, Lira piespieda sevi pamosties.

Blāvā lampiņas gaismā, kas dega virs durvīm, viņa ieraudzīja, ka pie gultas stāv trīs meitenes. Bija grūti ko skaidrāk saskatīt, jo acis vēl nebija pieradušas, bet likās, ka tās ir apmēram viņas vecumā. Meitenes ru­nāja angliski.

-   Viņa ir pamodusies.

-   Šie iedevuši viņai miega zāles. Droši vien…

-   Kā tevi sauc?

-   Lizija, Lira nomurmināja.

-   Vai šurp ved vēl kādu bērnu grupu? prasīja viena no meitenēm.

-   Nezinu. Es esmu viena pati.

-   Kā tad viņi tevi dabūja?

Lira cīnījās ar sevi, lai pieceltos sēdus. Viņa neat­cerējās, ka būtu dzērusi miega zāles, bet tās varēja ari būt dzērienā, ko viņai iedeva. Galva likās kā piebāzta ar vati, bet acīs sāpīgi spieda.

-   Kas šī ir par vietu?

-   Neviens nezina. Mums nesaka.

-   Parasti viņi atved vairākus bērnus…

-   Ko viņi dara? Lira izmocīja, cenzdamās atjēgties no miglas galvā, un juta, ka arī Panteleimons sāk mosties.

-    Mēs nezinām, teica meitene, kas uzturēja sa­runu. Viņa bija gara auguma, rudiem matiem, nervo­zām kustībām un izteiktu Londonas akcentu. Viņi mūs mēra, kaut ko tur pārbauda…

-    Viņi mēra Putekļus, teica otra meitene, drau­dzīga izskata apaļīga tumšmate.

-   Tu to nezini, pirmā meitene iebilda.

-    Mēra gan, teica trešā meitene, kas izskatījās nomākta un auklēja savu dēmonu-trusīti. Es dzirdēju viņus tā runājam.

-   Tad viņi mūs pa vienam aizved, un vairāk neko mēs nezinām. Neviens neatgriežas, teica rudmatainā.

-    Te ir viens puisēns, piebilda apaļīgā meitene,

-   viņš domā, ka…

-   Nesaki viņai! teica rudmatainā. Vēl ne.

-   Vai tad te ir arī zēni? Lira jautāja.

-   Jā. Mūsu te ir daudz. Kādi trīsdesmit, man liekas.

-   Vairāk, iebilda apaļīgā. Vairāk nekā četrdesmit.

-   Tikai mūs visu laiku ved prom, teica rudmatainā.

-   Sākumā atved veselu baru un mūsu ir daudz, bet tad pa vienam ved projām.

-    Tie ir Gobleri, teica apaļīgā. Tu zini, kas ir Gobleri. Mēs visi no viņiem baidījāmies, līdz tie mūs notvēra…

Lira mazpamazām sāka atjēgties. Meiteņu dēmoni, izņemot trusīti, stāvēja pie durvīm un klausījās. Viņas visas runāja čukstus. Lira pajautāja viņu vārdus. Rudmataino sauca Annija, apaļīgo tumšmati Bella, bet kārno Marta. Zēnu vārdus viņas nezināja, jo puikas lielāko tiesu turēja atsevišķā telpā. Pret viņiem iztu­rējās labi.

-   Te jau nav slikti, — Bella teica, — nav nekā daudz, ko darit, vienīgi liek mums pildīt dažādus testus, tad vingrinājumus, tad mēra mūs, mēra temperatūru un tā. Tas nu ir garlaicīgi.

-    Izņemot reizes, kad ierodas Koulteres kundze, Annija piebilda.

Lira apspieda kliedzienu, bet Panteleimons tik spēji savicināja spārnus, ka meitenes to pamanīja.

-   Viņš ir nervozs, Lira nomierināja meitenes. Viņi droši vien iedevuši mums miega zāles, kā tu jau teici, tāpēc mēs esam tādi apdulluši. Kas ir Koulteres kundze?

-   Tieši viņa mūs šeit ari iemānīja, katrā ziņā, lielāko daļu no mums, Marta teica. Par Koulteres kundzi runā visi bērni. Ja viņa ierodas, ir skaidrs, ka bērni atkal pazudīs.

-    Viņai patīk vērot, kā mūs aizved, patīk skatīties, ko ar mums dara. Tas puisēns, nu Saimons, domā, ka viņi bērnus nogalina un Koulteres kundze skatās.

-   Gobleri nogalina bērnus? Lira nodrebēja.

-   Droši vien. Jo atpakaļ neviens nav atgriezies.

-   Viņi arī visu laiku darbojas ar dēmoniem, Bella teica. Sver viņus, mēra un tā…

-   Viņi aiztiek jūsu dēmonus?

-   Nē! Ko tu! Viņi šeit uzstāda svarus, un dēmonam uz tiem jāuzkāpj, tad viņi izdara ierakstus un foto­grafē. Pēc tam aizved bērnus uz kabinetu un mēra Putekļus, viņi visu laiku mēra Putekļus.

-   Kādus putekļus? Lira prasīja.

-    Mēs nezinām, Annija teica. — Kaut kādus kos­mosa putekļus. Ne jau parastos. Ja tevī nav Putekļu, tad ir labi. Bet beigās visiem parādās Putekļi.

-    Zināt, ko Saimons teica? Bella jautāja. Viņš teica, ka tatāri urbjot galvās caurumus, lai Putekļi nāktu iekšā.

-    Jā, viņš jau nu zina, — Annija nicinoši noteica. Man liekas, ka es pajautāšu Koulteres kundzei, kad viņa atnāks.

-   Tu neuzdrošināsies! Marta ar apbrīnu noteica.

-   Gan redzēsi.

-   Kad viņa ieradīsies? Lira jautāja.

-   Parīt, Annija atbildēja.

Lirai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi, un Pan­teleimons viņai cieši pieglaudās klāt. Lirai bija tikai viena diena laika, lai atrastu Rodžeru, uzzinātu par šo vietu tik daudz, cik vien iespējams, un vai nu bēgtu prom, vai arī paļautos, ka viņu izpestīs. Bet, ja visi ģip­tieši ir nogalināti, kurš gan izglābs bērnus šajā ledai­najā tuksnesī?

Meitenes turpināja pļāpāt, bet Lira un Panteleimons iekārtojās gultā un centās sasildīties, apzinoties, ka sim­tiem kilometru rādiusā nav nekā cita, kā vien bailes.

Īgi prātot nebija Liras dabā; viņa bija kustīgs un praktiskas dabas bērns, turklāt meitenei nepiemita pārāk plaša iztēle. Kāds, kurš daudz ko iztēlojas, ne­būtu nopietni apsvēris iespēju braukt šurp un glābt savu draugu Rodžeru, vai, ja arī būtu, šim bērnam uzreiz prātā ienāktu simtiem iemeslu, kāpēc tas nav iespējams. Ja tu esi rūdīts melis, tas vēl nenozīmē, ka tev ir bagāta fantāzija. Daudziem kārtīgiem meļiem vis­pār tās nav, tas arī viņu melus padara īpaši ticamus.

Un tagad, būdama Ziedojumu padomes nagos, Lira daudz neprātoja par to, kas varētu būt noticis ar ģiptie­šiem. Viņi visi bija labi cīnītāji, un, pat ja Panteleimons teicās redzējis, ka Džonam Fā trāpīts, viņš varēja arī kļūdīties. Ja viņš arī nav kļūdījies, varbūt ievainojums nemaz nav nopietns. Protams, Lirai nepaveicās, ka viņa krita samojedu nagos, bet gan jau ģiptieši viņu drīz vien atbrīvos, bet, ja viņiem tas neizdosies, nekas neatturēs Joreku Bērnisonu viņu izpestīt. Tad viņi Lī Skorsbija balonā lidos uz Svalbāru un izglābs lordu Ezrielu.

Viņasprāt, tas bija viegli izdarāms.

Un tā nākamajā rītā, kad viņa palātā pamodās, mei­tene bija ziņkāres pilna un gatava visam, ko šī diena nesīs.

Lira ļoti gribēja redzēt Rodžeru un galvenais redzēt viņu, pirms viņš ierauga Liru.

Ilgi nebija jāgaida. Bērni cēlās pusastoņos, kad māsas, kuras viņus pieskatīja, nāca palātās tos modināt. Tad bērni mazgājās, ģērbās un visi devās uz ēdnīcu brokastīs.

Tur bija arī Rodžers.

Viņš kopā ar pieciem citiem zēniem sēdēja pie galda blakus durvīm. Rinda uz virtuves lodziņu gāja tieši gar viņu galdu, tāpēc Lirai izdevās nomest kabatas laka­tiņu un pacelt to, zemu noliecoties blakus zēna krēs­lam, un tā Panteleimonam radās iespēja aprunāties ar Rodžera dēmonu Salsīliju.

Salsllija bija žubīte, un viņa tik mežonīgi saplivināja spārnus, ka Panteleimons bija spiests kļūt par kaķi, uz­klupt viņai un nospiest zemē, lai varētu sačukstēties. Par laimi, tādas sīkas saķeršanās bērnu dēmonu starpā nebi­ja nekas sevišķs, tāpēc neviens nepievērsa tam uzmanību, tikai Rodžers acumirklī nobālēja. Lira vēl nekad nebija redzējusi nevienu tā nobālam. Rodžers uztvēra Liras vēso, auksto skatienu, ko meitene viņam raidīja, un zēna sejā atgriezās sārtums, kurā jaucās cerības, saviļņojums un prieks. Tikai Panteleimons, spēcīgi sapurinot Salsīliju, spēja atturēt Rodžeru no iekliegšanās un mešanās savas koledžas draudzenes apkampienos.

Lira novērsa skatienu, tēlodama dziļu nicinājumu, un bolīja acis uz citiem jaunajiem paziņām, ļaujot Pantelei­monam visu paskaidrot. Visas četras meitenes paņēma savas paplātes ar kukurūzas pārslām un grauzdiņiem un apsēdās pie viena galda, izveidodamas atsevišķu kom­pāniju, tā izslēdzot pārējos, kurus tūlīt pat aprunāja.

Nevar noturēt lielu bērnu grupu vienā vietā ilgu laiku, tos pamatīgi nenodarbinot, un savā ziņā Bolvan­garā bija līdzīga kārtība kā skolā, ar sporta un mākslas nodarbību grafiku. Zēni un meitenes tika turēti atse­višķi, izņemot starpbrīžus un ēdienreizes, tāpēc nā­kamā iespēja parunāties ar Rodžeru varēja rasties tikai pusdienas laikā pēc pusotras stundas ilgas šū­šanas nodarbības, ko meitenēm vadīja kāda medmāsa. Bet tam bija jāizskatās dabiski, un tas nu bija sa­režģīti. Visi bērni šeit bija apmēram viena vecuma, kurā zēni parasti sarunājas ar zēniem, bet meitenes — ar meitenēm, tā uzsverot, ka viņiem neinteresē pretē­jais dzimums.

Izdevība radās atkal turpat ēdnīcā, kur bērni ienāca padzerties un apēst kādu cepumu. Lira aizsūtīja Pante­leimonu mušas veidolā parunāt ar Salsīliju pie pretējās sienas, kamēr paši ar Rodžeru turējās klusu pie atse­višķiem galdiem. Ir grūti sarunāties, ja dēmonu uzma­nība ir vērsta kaut kur citur, tāpēc Lira, malkojot pienu kopā ar meitenēm, izlikās drūma un dusmīga. Viņas domas bija pie dēmonu klusinātās sarunas, tāpēc Lira neieklausījās meiteņu čalā, tomēr kāds vārds, ko piemi­nēja gaišmate, lika viņai satrūkties.

Tas bija Tonija Makariosa vārds. Tā kā Liras uz­manība koncentrējās uz to, Panteleimonam vajadzēja novērsties no sačukstēšanās ar Rodžera dēmonu, un tie abi klausījās, ko meitene saka.

-   Nē, es zinu, kāpēc viņu paņēma, meitene teica pā­rējiem, kas, galvas saspieduši kopā, klausījās. Tāpēc, ka viņa dēmons nepārvērtās. Viņi nodomāja, ka viņš ir vecāks nekā izskatās vai kaut kā tamlīdzīgi, ka viņš nav mazs bērns. Bet patiesībā tas dēmons reti mainījās tāpēc, ka Tonijs nekad ne par ko daudz nedomāja. Es biju redzējusi, ka viņš mainās. Viņu sauca Žurku ķērājs…

-    Kāpēc Gobleri tā interesējas par dēmoniem? Lira jautāja.

-   To neviens nezina, gaišmate atbildēja.

-   Es zinu, teica kāds zēns, kurš ari bija klausījies. Lūk, ko viņi dara: viņi nogalina tavu dēmonu un skatās, vai tu pats arī mirsi vai ne.

-    Bet kāpēc tad viņi visu laiku to atkārto ar dažā­diem bērniem? kāds jautāja. Būtu pamēģinājuši ar vienu, un viss skaidrs.

-   Es zinu, ko viņi dara, atkal ierunājās pirmā meitene.

Tagad visu uzmanība bija pievērsta viņai. Bet, lai

apkalpojošajam personālam nerastos aizdomas, par ko viņi runā, bērni klausījās ar nevērīgu, vienaldzīgu se­jas izteiksmi, lai gan visi vai mira no ziņkārības.

-   Kā tu to zini? kāds jautāja.

-   Tāpēc, ka es biju kopā ar Toniju, kad viņam atnāca pakaļ. Mēs bijām veļas noliktavā, — viņa teica.

Meitene koši piesarka. Ja viņa gaidīja, ka par viņu smiesies vai ķircināsies, tas nenotika. Bērni sēdēja klusu, neviens pat nepasmaidīja.

Meitene turpināja: Mēs sēdējām klusu, tad ienāca medmāsa, tā, kurai tā maigā balss. Viņa teica: "Nāc šurp, Tonij, es zinu, ka tu tur esi, mēs tev neko ne­darīsim…" Tad viņš jautāja: "Ko ar mani darīs?" Viņa atbildēja: "Mēs tikai tevi iemidzināsim un veiksim nelielu operāciju, pēc tam tu piecelsies un atkal būsi vesels." Bet Tonijs viņai nenoticēja. Viņš teica…

-    Caurumi! kāds iesaucās. — Viņi taisa caurumus galvā tāpat kā tatāri! Varu derēti

-   Apklusti! Ko vēl medmāsa teica? kāds viņu ap­sauca un pajautāja. Pa to laiku vēl kāds ducis vai vai­rāk bērnu bija sapulcējušies ap viņu galdu, un viņu dē­moni tāpat dega nepacietībā uzzināt, kas sekos, visi ieplestām acīm un saspringti.

Gaišmatainā meitene turpināja: Tonijs gribēja arī zināt, kas notiks ar Žurku ķērāju. Māsa atbildēja: "Nu, arī viņu iemidzinās — tāpat kā tevi." Tad Tonijs prasīja: "Jūs viņu nogalināsiet, vai ne? Es zinu, ka tā būs. Mēs visi zinām, ka tā būs." Māsa viņam atteica: "Nē, pro­tams, nē. Tā būs tikai neliela operācija. Tikai tāds mazs grieziens. Tev pat nesāpēs, bet drošības pēc mēs tevi vienalga iemidzināsim."

Telpā bija iestājies klusums.

Māsa, kura visu uzraudzīja, bija uz brīdi izgājusi, un virtuves lūciņa bija ciet, tāpēc neviens no turienes ne­varēja neko sadzirdēt.

-    Kādu griezienu? vaicāja kāds zēns klusā, izbie­dētā balsī. Vai viņa teica, kur griezīs?

-    Viņa tikai noteica: "Šis grieziens tevi padarīs ve­cāku." Teica, ka tā darot ar visiem, tāpēc arī pieaugušo dēmoni nemainās kā bērnu dēmoni. Tādēļ ir jāveic grieziens, pēc kura dēmons paliek tikai vienā veidolā, un tā bērns kļūst par pieaugušo.

-   Bet…

-   Vai tas nozīmē, ka…

-   Ka visiem pieaugušajiem bijis izdarīts tāds grieziens?

-   Un kā ar…

Pēkšņi bērni apklusa kā nolēmēti un visu acis pie­vērsās durvīm. Tur stāvēja māsa Klāra, mierīga, pie­klājīga, lietišķa, un viņai blakus kāds vīrietis baltā halātā, ko Lira nekad agrāk nebija redzējusi.

-   Bridžeta Makgina, viņš teica.

Gaišmatainā meitene trīcēdama piecēlās. Viņas dē-

mons-vāvere piespiedās meitenei pie krūtīm.

-   Jā, ser? — viņa tik tikko dzirdami atsaucās.

-   Izdzer savu dzērienu un nāc līdzi māsai Klārai, viņš teica. Pārējie steidzieties nu uz savām nodarbībām.

Bērni paklausīgi nolika krūzītes uz metāla ratiņiem un klusējot izklīda. Neviens pat nepaskatījās uz Bridžetu Makginu, vienīgi Lira, un viņa redzēja, ka gaiš­matainās meitenes seju plosa bailes.

Atlikušā rīta daļa pagāja nodarbībās. Stacijā bija iekār­tota neliela sporta zāle, jo garās polārās nakts laikā bija grūti vingrot ārā, tāpēc bērnu grupas pārmaiņus spēlējās zālē aukles uzraudzībā. Viņi sadalījās komandās un spē­lēja bumbu, un sākumā Lira, kas nekad agrāk nebija neko tādu spēlējusi, nesaprata, kas jādara. Bet, tā kā meitene bija sportiska, ātra un dzimusi līdere, drīz vien viņai tas iepatikās. Bērnu saucieni, dēmonu spiedzieni un rūcieni piepildīja mazo sporta zālīti un drīz vien aizgaiņāja drū­mās domas tas, protams, ari bija šo nodarbību nolūks.

Pusdienu laikā, kad bērni atkal stāvēja rindā ēdnīcā, Lira juta, ka Panteleimons nočivina kādam sveicienu. Pagriezusies meitene ieraudzīja, ka tieši aiz viņas stāv Billijs Kosta.

-   Rodžers man teica, ka tu esi šeit, viņš nočukstēja.

-   Šurp brauc tavs brālis, Džons Fā un vesels ģiptiešu bars, — viņa teica. Viņi brauc mums pakaļ.

Zēns gandrīz vai iekliedzās priekā, bet sajūsmas saucienu noslāpēja klepū.

-   Un tev mani jāsauc par Liziju, Lira teica, nekad par Liru. Un tev man viss jāizstāsta, viss, ko zini, labi?

Viņi apsēdās kopā, arī Rodžers. Vieglāk tas bija izda­rāms pusdienu laikā, kad bērni vairāk staigāja starp galdiņiem un virtuves lodziņu un ēdnīca bija cilvēku pilna. Galda piederumiem un šķīvjiem šķindot, Billijs un Rodžers izstāstīja viņai visu, ko zināja. Billijs bija dzirdējis no kādas medmāsas, ka pēc operācijas bērnus aizved uz novietnēm tālāk uz dienvidiem, tāpēc arī Tonijs Makarioss bija klaiņojis pa attālo ciematu. Bet Rodžeram bija vēl interesantākas ziņas.

-   Esmu atradis paslēptuvi, viņš teica.

-   Ko? Kur?

-    Redzi to bildi… Viņš domāja fototapeti ar tro­pisko pludmali. Paskaties uz augšējo labo stūri, vai redzi tur griestu paneli?

Griesti bija veidoti no lieliem taisnstūrveida pane­ļiem, ko atdalīja metāla joslas, un stūrī panelis virs tapetes bija nedaudz pacēlies.

-    Es to ievēroju, Rodžers teica, un iedomājos, ka varbūt arī pārējie ir tādi paši, pacēlu tos, un jā visi paneļi kustas. Tos var pacelt. Mēs ar vienu zēnu to pār­baudījām naktī mūsu guļamistabā, pirms viņu aizveda prom. Tur augšā ir tukšums, pa kuru var līst uz priekšu…

-   Cik tālu griestos var aizlīst?

-    Es nezinu. Mēs tikai mazliet palīdām. Mēs nodo­mājām, ka vajadzības gadījumā tur varētu paslēpties, bet droši vien mūs atrastu.

Lira to neuztvēra kā paslēptuvi, bet kā ceļu. Tā bija vislabākā ziņa, ko viņa bija dzirdējusi kopš ierašanās šeit. Bet, pirms viņi varēja turpināt sarunu, ārsts uzsita pa galdu ar karoti un ierunājās.

-   Bērni, paklausieties, viņš teica. Klausieties uz­manīgi. Laiku pa laikam mums jānovada ugunsdro­šības apmācība. Ir ļoti svarīgi, lai mēs visi, kā nākas, saģērbtos un dotos ārā bez panikas. Tātad šopēcpusdien būs ugunsdrošības trauksme treniņa nolūkos. Tiklīdz atskanēs zvans, jums tūlīt pat viss jāpārtrauc un jāklausās, ko tuvāk esošais pieaugušais jums teiks. Atcerieties vietu, uz kurieni jūs aizvedīs. Turp jums būs jādodas, ja izcelsies īsts ugunsgrēks.

O, tā ir ideja, Lira nodomāja.

Pēc pusdienām Liru un pārējās četras meitenes pār­baudīja uz Putekļiem. Ārsti gan neteica, ka viņi dara tieši to, bet bija viegli uzminēt. Viņas pa vienai veda uz laboratoriju, un tas, protams, meitenes ļoti biedēja; cik tas būtu nežēlīgi, Lira nodomāja, ja būtu jāmirst bez jebkādas iespējas pretoties! Bet likās, ka vēl viņi ne­grasās veikt to operāciju.

-    Mēs izdarīsim dažus mērījumus, ārsts paskaidro­ja. Personāla darbiniekus bija grūti atšķirt visi vī­rieši izskatījās vienādi savos baltajos halātos un ar bloknotiem un zīmuļiem, un arī sievietes šķita līdzīgas cita citai, gan vienādo formas tērpu, gan savādās vēsās un mierīgās izturēšanās dēļ.

-   Mani jau vakar nomērīja, Lira teica.

-Ak, šodien tie būs cita veida mērījumi. Nostājies uz tās metāla plāksnes vai, papriekš novelc kurpes. Ja gribi, dēmons var palikt. Skaties uz priekšu, tā, labi, skaties tieši uz mazo, zaļo lampiņu. Laba meitene…

Kaut kas nozibēja. Ārsts lika viņai pagriezt galvu pa labi, pa kreisi, un ikreiz kaut kas noklikšķēja un nozibēja.

-   Jauki. Tagad nāc šurp pie šī aparāta un ieliec roku šajā caurulē. Nekas nesāpēs, tici man. Izstiep pirkstus. Lūk, tā.

-   Ko tieši jūs mērāt? viņa jautāja. Putekļus?

-   Kas tev teica par Putekļiem?

-    Kāda no meitenēm, es nezinu, kā viņu sauc. Viņa teica, ka uz mums visiem esot Putekļi. Es neesmu putekļaina, vismaz domāju, ka ne. Es vakar biju dušā.

-Ak, tie ir pavisam citādi putekļi. Ar parastu aci tos nemaz nevar saskatīt. Tie ir īpaši putekļi. Tagad savelc pirkstus dūrē. Labi. Ja tagad tu tur pameklēsi, atradīsi tādu kā mazu nūjiņu, vai atradi? Paņem to, re, cik laba meitene. Vai tagad varēsi uzlikt otru roku uz šīs vara lodes? Labi. Jauki. Tagad tu jutīsi sīkus dūrieniņus, nebaidies, tas būs tikai neliels strāvas pieslēgums…

Panteleimons savā vismodrākajā meža kaķa — vei­dolā ar aizdomu pilnām uguntiņām acīs ložņāja ap aparātu, visu laiku trīdamies gar Liru.

Meitene, tagad būdama pārliecināta, ka šoreiz vēl viņu neoperēs un labi iejutusies Lizijas Bruksas lomā, riskēja uzdot jautājumu.

-   Kāpēc jūs ļaudīm atšķeļat dēmonus?

-   Ko? Kas tev kaut ko tādu teica?

-    Tā pati meitene, nezinu viņas vārdu. Viņa teica, ka jūs griežot ļaudīm nost dēmonus.

-   Muļķības…

Tomēr ārsts bija satraukts. Lira turpināja:

-   Jo jūs vedat prom bērnus citu pēc cita un neviens neatgriežas atpakaļ. Daži domā, ka jūs viņus nogalināt, citi vēl kaut ko, bet tā meitene teica, ka jūs griežot…

-    Tā nepavisam nav taisnība. Mēs vedam bērnus prom no šejienes tāpēc, ka viņiem pienācis laiks pārcel­ties uz citu vietu. Viņi taču pieaug. Baidos, ka tava draudzene velti uztraucas. Nekā tamlīdzīga! Nedomā tādas muļķības. Kas ir tava draudzene?

-   Es tikai vakar šeit ierados un vēl nevienam nezinu vārdu.

-   Kāda viņa izskatās?

-Aizmirsu. Man liekas, viņai bija brūni mati… gaiši brūni… varbūt… nezinu.

Ārsts klusi aprunājās ar medmāsu. Sarunas laikā Lira vēroja viņu dēmonus. Medmāsas dēmons bija skaists putniņš, tikpat kārtīgs un vienaldzīgs kā māsas Klāras suns, bet ārsta dēmons bija liels, pamatīgs tau­renis. Neviens no tiem nekustējās. Aizmiguši viņi ne­bija, jo putna acis spīdēja, bet taurenis lēnām kustinā­ja ūsiņas, tomēr abi bija ļoti apātiski. Acīmredzot viņus nekas neinteresēja un nesatrauca.

Beidzot ārsts atgriezās un turpināja apskati, atse­višķi nosvēra Liru un Panteleimonu, aplūkoja meiteni caur īpašu ekrānu, izklausīja sirdspukstus, tad pavietoja zem kāda maza aparāta, kurš šņāca un izpūta gaisu, kas šķita svaigs.

Kādas pārbaudes laikā skaļi iezvanījās un nepār­stāja skanēt zvans.

-   Tas ir ugunsdzēsības trauksmes signāls, doktors nopūzdamies teica. Labi, Lizij, dodies līdzi māsai Betijai.

-     Bet visas virsdrēbes ir lejā guļamtelpu korpusā, doktor. Tāda viņa nevar iet ārā. Vai mums vispirms būs jāiegriežas tur, kā jums šķiet?

Ārsts bija nikns par to, ka viņa eksperimenti ir pār­traukti, tāpēc dusmīgi uzsita knipi.

-   Laikam jau šī mācību trauksme tam arī ir domāta, viņš teica. Cik stulbi.

-    Kad es vakar atbraucu, Lira izpalīdzīgi noteica, māsa Klāra ielika manas virsdrēbes tajā telpā, kur mani pirmoreiz apskatīja. Tā ir tepat blakus. Es varētu tās uzvilkt.

-   Laba doma! māsa noteica. Tad ejam ātri.

Iekšēji priecādamās, Lira steidzās māsai pakaļ, pa­ņēma savas zvērādas virsdrēbes, bikses un zābakus un ātri saģērbās, kamēr māsa vilka mugurā kombinezonu.

Tad viņas steidzās ārā. Plašajā laukumā ēku pudura priekšā pulcējās kāds simts cilvēku, gan pieaugušie, gan bērni: daži satraukušies, citi dusmīgi, citi vien­kārši apmulsuši.

-   Vai saprotat? kāds pieaugušais teica. Ir vērtīgi redzēt, kas notiek, lai zinātu, kāds haoss būs īsta uguns­grēka laikā.

Kāds svilpa ar svilpi un vicināja rokas, bet neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Lira ieraudzīja Rodžeru un deva zēnam mājienu. Rodžers pavilka aiz rokas Billiju Kostu, un drīz vien visi trīs bija kopā trakojošo bērnu pūlī.

-   Neviens nepamanīs, ja mēs izlūkosim apkārtni, — Lira teica. Viņiem būs vajadzīgs pamatīgs laiks, lai visus pārskaitītu, un mēs jau varam pateikt, ka vien­kārši sekojām kādam un apmaldījāmies.

Viņi nogaidīja, līdz neviens pieaugušais neskatās šurp, tad Lira noliecās, savēla nelielu sniega piku un iemeta bērnu barā. Drīz vien tā darīja visi un pa gaisu lidinājās piku mākonis. Bērnu spiedzieni pilnībā noslā­pēja pieaugušo mēģinājumus ieviest kārtību, un trīs mazie bēgļi jau bija ap stūri un izzuda skatienam.

Sniegs bija dziļš, un caur to nevarēja ātri paiet, bet tam nebija nozīmes, jo neviens jau nesekoja. Lira un viņas draugi pārmetās pāri kāda tuneļa apaļajam jumtam un nonāca īpatnējā vietā, kur bija regulāri izvietoti pauguri un ieplakas, kas balti spīdēja zem melnajām debesīm, no laukuma nākošās gaismas atspīdumu apstaroti.

-   Ko mēs meklējam? Billijs jautāja.

-    Nezinu. Vienkārši apskatīsimies, Lira teica un devās attālāk stāvošas zemas kvadrātveida ēkas virzienā, tās stūri apgaismoja dzimtera lampas blāvā gaisma. Troksnis aiz viņiem joprojām bija dzirdams, bet vājāk. Acīmredzot bērni izbaudīja atrašanos brīvībā, un Lira cerēja, ka tas turpināsies pēc iespējas ilgāk. Meklējot logu, viņa apgāja apkārt mājai. Jumts no zemes bija labi ja kādu divu metru augstumā, un atšķirībā no citām ēkām to ar pārējām stacijas celtnēm nesavienoja apjumts tunelis.

Logu nebija, bet durvis gan bija. Uz tām vidēja uz­raksts ar sarkaniem burtiem "IEEJA STINGRI AIZ­LIEGTA".

Lira uzlika roku uz durvju roktura, bet, pirms paspēja to pagriezt, Rodžers noteica:

-   Skaties! Putns! Vai arī…

Viņa vai ari pauda šaubas, jo radījums, kas traucās lejā no tumšajām debesīm, nemaz nebija putns tas bija kaut kas Lirai pazīstams.

-   Raganas dēmons!

Zoss vēzēja savus lielos spārnus un nolaizdamās sa­cēla veselu sniega mākoni.

-    Sveika, Lira, putns teica. Es sekoju tev uz še­jieni, lai gan tu mani neredzēji. Es gaidīju, kad tu iz­nāksi ārā. Kas šeit notiek?

Meitene ātri visu izstāstīja.

-   Kur ir ģiptieši? Lira jautāja. Vai ar Džonu Fā viss kārtībā? Vai viņi atkāvās no samojediem?

-   Lielākā daļa ir sveiki un veseli. Džons Fā ir ievainots, bet ievainojums ir viegls. Tevi sagūstīja mednieki laupītāji, kas uz savu roku bieži uzbrūk ceļiniekiem, mazās grupās viņi var pārvietoties ātrāk nekā lielās. Ģiptieši ir vēl vienas dienas gājiena attālumā no šejienes.

Abi zēni ar šausmām skatījās uz dēmonu-zosi un brīnījās, cik draudzīgi Lira sarunājas ar to, jo viņi, pro­tams, nekad nebija redzējuši dēmonus vienus bez saim­nieka un maz ko bija dzirdējuši par raganām.

Lira pagriezās pret viņiem. Paklau, jūs labāk ejiet un uzmaniet mūs, labi? Billij, dodies turp, bet tu, Rodžer, uzmani ceļu, pa kuru mēs tikko atnācām. Mēs ilgi nerunāsim.

Zēni paklausīgi aizskrēja, un Lira pagriezās pret durvīm.

-   Kāpēc tu gribi tur iekļūt? jautāja dēmons-zoss.

-    Gribu zināt, ko viņi te dara. Viņi griežot… mei­tene pieklusināja balsi, viņi atšķeļot cilvēkiem dēmonus. Bērniem. Un es domāju, ka varbūt viņi to dara šeit. Katrā ziņā, te kaut kas ir, un es gribēju ap­skatīties. Bet durvis ir ciet…

-   Es varu tās atvērt, zoss teica un trieca pāris rei­žu ar spārniem, saceldama sniega vērpetes. Lira dzir­dēja, ka slēdzenē kaut kas pagriežas.

-   Uzmanīgi ej iekšā, dēmons teica.

Lira atvilka aizsnigušās durvis un ieslīdēja ēkā. Dē­mons-zoss nāca viņai līdzi. Panteleimons bija nikns un nobijies, bet negribēja, ka raganas dēmons sajustu viņa bailes, tāpēc piespiedās Lirai pie krūtīm un paslēpās zvērādās.

Tiklīdz Liras acis aprada ar tumsu, viņa saprata, kāpēc Panteleimons tā darīja.

Gar sienām uz plauktiem stāvēja stikla būri ar cie­tušo bērnu dēmoniem: spokainas kaķu, putnu, žurku un citu radījumu figūras, apmulsušas, nobijušās un blāvas kā dūmi.

Raganas dēmons iekliedzās dusmās, un Lira piekļāva Panteleimonu sev klāt, teikdama: Ne­skaties! Neskaties!

-    Kur ir šo dēmonu bērni? dēmons-zoss jautāja, dusmās drebēdams.

Lira izstāstīja par šausmīgo tikšanos ar mazo Toniju Makariosu un pār plecu lūkojās uz nabaga ieslodzīta­jiem dēmoniem, kas bija piespieduši bālos purniņus stiklam. Viņa dzirdēja to klusos sāpju un bēdu sau­cienus. Blāvajā āra lampas gaismā pie katra būra mei­tene varēja izlasīt īpašnieka vārdu un — jā, bija arī tukšs būrītis ar uzrakstu Tonijs Makarioss. Tur bija vēl kādi četri pieci būrīši ar vārdu uzrakstiem.

-    Es gribu atbrīvot šos nabaga radījumus! Lira nikni teica. Sasitīšu stiklu un izlaidīšu viņus ārā…

Meitene lūkojas apkārt, meklēdama kādu sitamo, bet nekā tāda nemanīja. Tad dēmons-zoss teica: Pagaidi.

Tas taču bija raganas dēmons un daudz vecāks par Liru, un arī spēcīgāks. Lirai nācās paklausīt.

-   Mums jārada iespaids, ka kāds ir aizmirsis aizvērt durvis un būrus, zoss skaidroja. Ja viņi redzēs sa­sisto stiklu un pēdas sniegā, kā tu domā, cik ilgi viņi tev ticēs? Bet tev jānoturas līdz ģiptiešu atnākšanai. Tāpēc dari, ko saku: paņem saujā sniegu un, kad es tev teikšu, met pret katru būri pa druskai.

Meitene izskrēja ārā. Rodžers un Billijs joprojām stāvēja sardzē, bet no laukuma vēl varēja saklausīt kliedzienus un smieklus, jo bija pagājušas tikai kādas pāris minūtes.

Lira pagrāba pilnas saujas ar mīksto, lipīgo sniegu un atgriezās, lai darītu, kā dēmons-zoss bija licis. Kad viņa uzmeta mazliet sniega uz katra būra, zoss iegāginājās un būra durvju slēdzene atsprāga vaļā.

Kad tās visas bija vaļā, meitene atvēro pirmo būri, un ārā izlidoja vārgs zvirbulēns, bet, nespēdams pali­dot, nokrita zemē. Zoss nolieca galvu un ar knābi viņu uzmanīgi pacēla. Zvirbulēns kļuva par peli un sāka nedroši steberēt. Panteleimons noliecās, lai paglaudītu viņu.

Lira darbojās ātri, un pēc dažām minūtēm visi dēmoni bija atbrīvoti. Daži mēģināja runāt un drūz­mējās ap Liras kājām, un pat mēģināja paraustīt mei­teni aiz biksēm, lai gan tabu to aizliedza. Meitene viņus saprata dēmoniem, nabadziņiem, bija trūcis mierinošā cilvēka ķermeņa maiguma; tāpat būtu da­rījis arī Panteleimons viņiem gribējās piekļauties tur, kur sitas cilvēka sirds.

-   Tagad ātri, — zoss teica. — Lira, tev jādodas atpakaļ un jāiejūk pārējo vidū. Esi drosmīga, bērns. Ģiptieši steigsies, cik ātri vien varēs. Man jāpalīdz šiem nabaga dēmoniem atrast viņu saimniekus… — Tad putns pie­nāca tuvāk un klusu noteica: Bet viņi nekad vairs nebūs viens vesels. Viņi ir šķirti uz mūžu. Tas ir vis­briesmīgākais, ko man nācies redzēt. Lai paliek tie pēdu nospiedumi, es tos aizlīdzināšu. Tagad steidzies…

-    Lūdzu, uzgaidi! Pirms tu aizej… Raganas… Viņas taču lido, vai ne? Tonakt tas taču nebija sapnis, kad es redzēju viņas lidojam?

-   Jā, lido. Kāpēc tu jautā?

-   Vai raganas varētu pavilkt gaisa balonu?

-   Protams, varētu, bet…

-   Vai Serafina Pekkala arī būs?

-    Pašlaik nav īstais brīdis tev skaidrot raganu nāciju politiku. Šeit ir iesaistīti vareni spēki, un Serafinai Pekkalai jāaizstāv sava klana intereses. Šeit notieko­šais, iespējams, ir saistīts ar visu pārējo. Lira, tev tur jāatgriežas. Steidzies, skrien!

Meitene skrēja, un Rodžers, kurš platām acīm ska­tījās, kā caurspīdīgie dēmoni lien ārā no ēkas, lumpačoja pa biezo sniegu pie viņas.

-   Viņi tie ir tādi kā koledžas kapenēs tie ir dēmoni!

-    Jā, kuš! Tomēr nestāsti Billijam. Nestāsti nevie­nam. Ejam atpakaļ.

Aiz viņiem zoss spēcīgi sita spārnus, aizklādama bērnu pēdas ar sniegu, bet turpat blakus pamestie dē­moni lidinājās vai klīda prom, izdvešot vārgus, izmi­sušus saucienus. Aizlidzinājusi pēdas, zoss sāka pulcēt caurspīdīgos dēmonus kopā. Viņa kaut ko pateica, un dēmoni cits pēc cita lielās mokās pārvērtās par put­niem. Kā tikko izšķīlušies putnēni viņi sekoja raganas dēmonam, plivinādamies, krizdami un tekalēdami pa dziļo sniegu, līdz beidzot ar lielām grūtībām pacēlās spārnos. Sastājušies nelīdzenā rindā, caurspīdīgie un bālie rēgi uz tumšā debesu fona pamazām uzņēma augstumu. Daži bija ļoti vārgi un nestabili, citiem pietrūka gribasspēka, un tie krita atpakaļ lejā, tad lielā zoss atgriezās un atkal tos pacēla augšup, maigi iestūma barā, un drīz vien visi pazuda tumsā.

Rodžers paraustīja Liru aiz rokas.

-   Ātri, zēns teica, — viņi ir jau gandrīz sapulcēju­šies.

Bērni klupšus steidzās pie Billija, kurš deva viņiem zīmes, stāvēdams pie centrālās ēkas stūra. Visi bērni bija noguruši vai arī pieaugušajiem bija izdevies ieviest kārtību, jo nebija vairs drūzmēšanās un grūstīšanās, bet galvenās ieejas priekšā veidojās nelīdzena rinda. Lira un abi zēni apslīdēja ap stūri un iejuka viņu barā, bet pirms tam Lira teica:

-   Padodiet tālāk visiem bērniem ziņu lai viņi gata­vojas uz izglābšanu. Viņiem jāzina, kur stāv viņu virs­drēbes, un jābūt gatavībā tās uzvilkt, tikko būs dots signāls. Un tas jātur nāvīgā slepenībā, skaidrs?

Billijs pamāja, un Rodžers ievaicājās: — Kāds būs šis signāls?

-   Ugunsdzēsības trauksme, Lira atbildēja. Kad pienāks laiks, es to nokārtošu.

Bērni gaidīja, lai tiktu saskaitīti. Ja kādam no Zie­dojumu padomes būtu bijusi darīšana ar skolām, viņi būtu tikuši galā ar šādu uzdevumu daudz veiksmīgāk. Tā kā bērni nebija sadalīti stingri noteiktās grupās, katrs no tiem bija jāatrod kopējā sarakstā, un vārdi, protams, nebija sarakstīti alfabētiskā secībā; turklāt nevienam no šiem pieaugušajiem nebija pieredzes, kā tikt galā ar tādu bērnu baru. Tāpēc, lai gan neviens vairs riņķī neskraidīja, juceklis bija pamatīgs.

Lira to vēroja un lika aiz auss. No viņiem nebija lielas jēgas. Šie ļaudis bija neuzņēmīgi un neorganizēti: viņi kurnēja pret izmēģinājuma ugunsdzēsības trauks­mi, nezināja, kur stāv virsdrēbes, un nespēja nostādīt bērnus kārtīgā rindā viņu neizdarība varēja kļūt par atbrīvotāju priekšrocību.

Beidzot viss gandrīz jau bija beidzies, kad atgadījās vēl kaut kas pēc Liras domām, visļaunākais, kas vien varēja notikt.

Viņa, tāpat kā visi pārējie, izdzirdēja skaņu. Galvas pagriezās un raudzījās tumšajās debesīs uz cepelīnu, kura motora troksnis skaidri atbalsojās klusajā naktī.

Vienīgais labums, ka šis troksnis nenāca no tās puses, kurp bija aizlidojusi pelēkā zoss. Bet tas arī bija vienīgais mierinājums. Drīz vien jau cepelīns bija skaidri saska­tāms, un pūli pāršalca uztraukums. Apaļīgais, spīdīgais, sudrabotais objekts pārlidoja pār apgaismoto aleju, un tā priekšgala un kabīnes lukturi apspīdēja zemi.

Pilots samazināja ātrumu un sāka komplicēto nolai­šanās procedūru. Lira saprata, kāpēc te stāv masīvais masts protams, tas taču bija nolaišanās masts! Kamēr pieaugušie veda bērnus iekšā, bet tie skatījās atpakaļ un norādīja cits citam uz notiekošo, zemes brigādes vīri kāpa pa kāpnēm mastā un gatavojās tam piestiprināt gaisakuģa troses. Dzinēji rūca, sniegs virs zemes vir­puļoja, un pa logu varēja saskatīt kuģa pasažierus.

Lira paskatījās, un viņa nebija kļūdījusies. Pante­leimons piekļāvās viņai klāt, kļuva par meža kaķi un naidā iešņācās, jo pa logu ar interesi lejup lūkojās skaistā, gaišmatainā Koulteres kundze, bet viņai klēpī sēdēja zeltspalvainais dēmons.

Lira tūlīt pat pabāza galvu zem zvērādas kapuces un kopā ar pārējiem bērniem caur dubultdurvīm iegāja telpās. Ko teikt Koulteres kundzei, kad viņas satiksies aci pret aci, to vēl bija laiks apdomāt. Tagad galvenā problēma bija izdomāt, kur nolikt virsdrēbes, lai pēc tam tās varētu paņemt bez atļaujas prasīšanas.

Bet, par laimi, iekšā valdīja liels haoss, jo pieaugušie centās pēc iespējas ātrāk izdzenāt bērnus, lai atbrīvotu ceļu dirižabļa pasažieriem, tāpēc neviens Liru īpaši nenovēroja. Meitene izslīdēja no kombinezona, biksēm un zābakiem, satina visu pēc iespējas mazākā sainī un zagās pa bērnu pārpildīto koridoru uz savu palātu.

Viņa ātri ievilka drēbju skapīti stūrī, uzkāpa uz tā un pagrūda griestu paneli. Panelis pacēlās tieši tā, kā Rodžers bija teicis, un brīvajā telpā meitene iestūķēja zābakus un apģērbu. Tad, pēkšņas domas pārņemta, viņa izņēma no somiņas aletiometru, iebāza to kombine­zona visdziļākajā kabatā un arī to aizbāza aiz paneļa.

Tad Lira nolēca lejā, iestūma skapi vietā un pačuk­stēja Panteleimonam: Tēlosim muļķus, iekams Koul­teres kundze mūs nav pamanījusi, bet tad teiksim, ka esam nolaupīti. Neko nestāstīsim par ģiptiešiem un ne­kādā gadījumā — par Joreku Bērnisonu.

Tikai tagad Lira saprata, ka vislielākais viņas baiļu cēlonis ir Koulteres kundze, tāpat kā vislielākais ilgu objekts Ziemeļpols. Ar visu, kas līdz šim bija noticis, Lira kaut kā spēja samierināties, pat ar nežēlīgo separācijas aktu, jo viņa bija stipra meitene, bet pati doma vien par skaisto seju un laipno balsi un rotaļīgā, zeltspalvainā pērtiķa tēls izraisīja viņā nelabumu un ab­solūtas šausmas.

Tomēr ģiptieši tuvojas. Domā par to. Domā par Joreku Bērnisonu. Un nenodod sevi viņa teica, tuvoda­mās ēdnīcai, no kurienes nāca pamatīgs troksnis.

Bērni stāvēja rindā pēc karstajiem dzērieniem, daži vēl nebija noģērbuši siltos kombinezonus. Visi runāja tikai par dirižabli un tā pasažieriem.

-   Tā bija vina ar savu dēmonu-pērtiķi…

-   Vai ari tevi viņa savāca?

-   Viņa apsolīja, ka aizrakstīs manai mammai un tē­tim, varu derēt, ka viņa neko…

-   Viņa neko mums neteica par to, ka bērnus nogalina. Viņa to pat nepieminēja.

-   Tas pērtiķis tas ir visļaunākais viņš noķēra manu Karozu un gandrīz nogalināja es jutu pilnīgu bezspēku…

Visi bija tikpat nobijušies kā Lira. Viņa atrada Anniju un pārējās meitenes un apsēdās pie viņām.

-    Paklau, Lira ierunājās, vai jūs protat glabāt noslēpumus?

-Jā!

Viņai bija pievērsti trīs nepacietībā degoši skatieni.

-   Ir bēgšanas plāns, meitene klusu pavēstīja. Zi­nāt, mums pakaļ brauc glābēji, pēc dienas viņi būs klāt. Varbūt pat agrāk. Kas attiecas uz mums tiklīdz atskanēs signāls, ir jābūt gataviem bēgt, jāuzģērbj siltās drēbes un jāskrien prom. Nekādas gaidīšanas. Tūliņ jāskrien. Bet, ja nedabūsiet savas siltās drēbes un zābakus, jūs ārā nosalsiet.

-   Kas tas būs par signālu? Annija jautāja.

-    Ugunsdzēsības trauksme, tāds pats signāls kā šo­dien. Viss tiek organizēts. Tas jāzina visiem bērniem, bet nevienam pieaugušajam par to nedrīkst būt ne jausmas, it sevišķi jau nu viņai ne.

Bērnu acīs iemirdzējās cerība un satraukums. Pa visu ēdnīcu tika padota apkārt jaunā ziņa. Lira manīja, ka atmosfēra zālē izmainās. Ārā bērni bija atguvuši enerģiju un dauzījušies; ieraugot Koulteres kundzi, viņi ar pūlēm slēpa histēriskās bailes, bet tagad bērnu runigumu atraisīja mērķtiecība un atgūta pašapziņa. Lira triumfēja par cerības spēku.

Meitene vēroja atvērtās durvis, bet piesardzīgi, gata­va jebkurā bridī pagriezt galvu sānis, jo pieaugušo bal­sis tuvojās, un tad jau parādījās pati Koulteres kundze, raudzīdamās apkārt un uzsmaidīdama priecīgajiem bēr­niem, kas sēdēja pie savām dzērienu krūzītēm un plāce­ņiem siltumā un paēduši. Ēdnīcu acumirklī pāršalca trauksme, un visi bērni sastinga, lūkodamies uz viņu.

Koulteres kundze smaidīja un klusēdama pagāja garām. Mazpamazām sarunas atkal atsākās.

Lira jautāja: Kur viņi apspriedīsies?

— Droši vien konferenču telpā, Annija atbildēja. Ari mūs uz turieni vienreiz aizveda, viņa piebilda, ar vārdu "mēs" domādama sevi un savu dēmonu. Tur bija sapulcējušies kādi divdesmit pieaugušie un viens lasīja lekciju, bet man tur bija jāstāv un jādara tas, ko viņš lika, piemēram, jāpārbauda, cik tālu mans Kirilions no manis var aiziet, tad hipnotizēja mani un da­rīja vēl visādas lietas… Tā ir liela telpa ar daudziem krēsliem, galdiem un nelielu skatuvi. Tā atrodas aiz vestibila. Ha, tur noteikti ziņos, ka ugunsdzēsības trauksme noritējusi labi. Varu derēt, ka arī viņi baidās no Koulteres kundzes tāpat kā mēs…

Visu nākamo dienu Lira turējās kopā ar citām mei­tenēm, visu vēroja, maz runāja, centās nelēkt acīs. Bija vingrošanas nodarbība, tad šūšana, tad vakariņas, tad spēles atpūtas istabā — tā bija liela, drūma telpa ar galda spēlēm, pāris apdriskātām grāmatām un tenisa galdu. Kādā brīdī Lira un arī pārējie bērni pamanīja, ka notiek kaut kas ārkārtējs, jo daži pieaugušie skrai­dīja šurpu turpu, bet citi bariņos uztraukti apspriedās. Lira nojauta, ka viņi atklājuši dēmonu pazušanu.

Bet Koulteres kundzi, paldies Dievam, neredzēja. Kad bija laiks iet gulēt, Lira saprata, ka bus vien jāuz­ticas jaunajām draudzenēm.

-   Paklau, viņa vaicāja, vai šie vakaros nak pār­baudīt, vai mēs esam aizmiguši?

-  Viņi tikai vienreiz paskatās, Bella atbildēja. Tikai paspīdina ar bateriju, tā īsti neko nepēta.

-    Tas labi. Jo es gribu iziet un palūkoties apkārt. Caur griestiem ved ceļš, ko man parādīja viens puika…

Viņa visu izskaidroja un vēl nebija beigusi, kad An­nija ieteicās: Es tev iešu līdzi!

-    Nē, labāk ne, jo vienkāršāk būs, ja pazudīs viens bērns. Jūs visas varēsiet pateikt, ka aizmigāt un ne­redzējāt, kur es paliku.

-   Bet ja es ietu kopā ar tevi…

-   Tad būs vieglāk mūs noķert, Lira atteica.

Divi dēmoni meža kaķis Panteleimons un Annijas lapsa Kirilions skatījās viens uz otru. Abi trīcēja. Panteleimons izdvesa savu klusāko šņācienu un pa­rādīja zobus, bet Kirilions novērsās un it kā vienaldzīgi sāka sevi apmazgāt.

-   Nu labi, Annija piekāpās.

Šāda bērnu strīdu atrisināšana ar dēmonu starp­niecību bija pierasta lieta viens vai otrs ņēma virs­roku. Viņu saimnieki, kā likums, piekrita strīda iznā­kumam bez jebkāda protesta, tāpēc Lira zināja, ka Annija darīs tā, kā viņa teiks.

Meitenes zem Liras segas no apģērba gabaliem izvei­doja kaut ko līdzīgu lellei, lai liktos, ka viņa tur guļ, un nozvērējās nevienam neko neteikt. Tad Lira paklau­sījās pie durvīm, vai kāds nenāk, uzlēca uz skapja, at­grūda paneli un ielīda griestu tukšajā telpā.

-   Tikai neko nesakiet, viņa pačukstēja lejā trim vē­rojošajām meitenēm.

Tad meitene uzmanīgi atbīdīja paneli atpakaļ vietā un palūkojās apkārt.

Viņa četrrāpus tupēja šaurā metāla caurulē, ko bal­stīja kopņu un statņu režģi. Caur griestu paneļiem va­rēja nedaudz redzēt cauri, jo no apakšas nāca gaisma, un tās blāvajā spožumā meitene saskatīja, ka šī šaurā telpa, tikai kādu pusmetru augsta, plešas visos virzienos viņai apkārt. Tur bija pilns ar dažādām me­tāla caurulēm un kanāliem, kuros varētu viegli apmal­dīties, bet, ja turētos pie metāla caurules, nekāptu uz paneļiem un netrokšņotu, varētu aiziet no viena staci­jas gala līdz otram.

-    Tāpat kā toreiz koledžā, Pan, viņa pačukstēja, kad mēs izlūkojām atpūtas telpu.

-   Ja toreiz tu nebūtu tur līduši, nekas no šī visa ne­būtu noticis, viņš atčukstēja.

-   Tātad man par to visu ir jāatbild, vai ne?

Lira palūkojās apkārt, apsvērdama, kurā virzienā varētu būt konferenču zāle, un devās ceļā. Tas nebūt nebija viegli. Viņa varēja tikai rāpot, jo bija pārāk maz vietas, lai varētu saliekties un iet, turklāt bieži nācās līst zem lielajām četrstūrveida ventilācijas kārbām vai rāpties pāri siltumcaurulēm. Metāla kanālvadi, pa kuriem viņa rāpoja, droši vien atradās aiz iekšējām sienām, un tajos viņa jutās stabili, bet tie bija ļoti šauri un ar asām malām tik asām, ka viņa uz tām nobrāza pirkstu kauliņus un ceļgalus, līdz visbeidzot bija vis­caur saskrāpēta, netīra un krampjos sarautiem mus­kuļiem.

Tomēr Lira apmēram zināja, kur atrodas, un visu laiku acu priekšā viņai bija virsdrēbju sainis virs ēdnī­cas kā orientieris, kur jāatgriežas. Viegli bija noteikt, kurā telpā neviena nav, jo paneļi bija tumši. Šur tur lejā bija dzirdamas balsis, kurās viņa ieklausījās, bet tie bija tikai pavāri virtuvē vai medmāsas kabinetā, kas, kā Lira no savas Oksfordas pieredzes zināja, bija viņu kopējā telpa. Sarunās nebija nekā interesanta, tāpēc meitene rāpās tālāk.

Visbeidzot Lira nonāca vietā, kur, pēc viņas aprēķi­niem, vajadzētu būt konferenču zālei, un patiesi te nebija ventilācijas un siltumcauruļu, un visi paneļi virs plašās četrstūrveida telpas bija vienmērīgi apgaismoti. Lira pie­spieda ausi pie paneļa un, saklausījusi vienmuļo pieau­gušo balsu murdoņu, saprata, ka atradusi īsto vietu.

Viņa uzmanīgi klausījās, tad iekārtojās tā, lai būtu pēc iespējas tuvāk runātāju balsīm. Meitene metāla kanālvadā izstiepās visā garumā un nogūlās uz sā­niem, lai pēc iespējas labāk varētu sadzirdēt teikto.

Bija dzirdami pierastie galda piederumu trokšņi un glāžu šķinda, tika lieti dzērieni, tātad sarunas notika pie vakariņu galda. Lira izšķīra četru runātāju balsis, to skaitā Koulteres kundzes. Pārējie trīs bija vīrieši. Šķita, ka viņi runā par izbēgušajiem dēmoniem.

Bet kurš ir atbildīgs par to sektoru? Koulteres kundze jautāja savā dziedošajā intonācijā.

-   Stažieris Makkejs, — teica kāds vīrietis.

-    Bet šādos gadījumos taču ieslēdzas automātiskā signalizācija…

-   Tā nenostrādāja, viņa atbildēja.

-   Uzdrošinos iebilst, Koulteres kundze. Makkejs ap­galvo, ka pirms iziešanas no ēkas tieši vienpadsmitos vakarā viņš ir aizslēdzis visus būrus. Ārējās durvis, protams, nevarēja būt atvērtas nekādā gadījumā, jo viņš ienāca un izgāja pa iekšdurvīm, kā parasti. Slē­dzeņu mehānismā jāievada kods, un atmiņa uzrāda, vai tas ir bijis ievadīts. Ja kodu neievada, ieslēdzas sig­nalizācija.

-   Bet signalizācija neieslēdzās, viņa teica.

-   Ieslēdzās. Diemžēl tā atskanēja laikā, kad visi bija ārā ugunsdzēsības trauksmes mācībās.

-   Bet kad jūs iegājāt atpakaļ telpās…

-   Diemžēl abi trauksmes zvani ir saslēgti vienā ķēdē tā ir shēmas kļūda, kas jāizlabo. Tas nozīmē to: ja uguns­grēka trauksmes zvans tiek atslēgts, atslēdzas arī labo­ratorijas signalizācija. Bet pat tad to varētu pamanīt, jo parasti pēc katra normālā režīma traucējuma tiek veik­tas pārbaudes. Tomēr tieši tobrid negaidīti ieradāties jūs, Koulteres kundze, un, ja atceraties, tūlīt pat vēlējāties tikties ar laboratorijas darbiniekiem. Tāpēc viņi labora­torijā neatgriezās uzreiz.

-   Skaidrs, — Koulteres kundze vēsi noteica. — Tādā ga­dījumā dēmoni ir tikuši izlaisti tieši ugunsgrēka trauk­smes laikā. Šis fakts liecina, ka aizdomās turamo pieau­gušo loks stacijā paplašinās. Vai esat to ņēmuši vērā?

-     Vai esat apsvērusi domu, ka to varēja izdarīt bērns? kāds pajautāja.

Viņa klusēja, un vīrietis tūlīt turpināja:

-    Katram pieaugušajam bija kāds uzdevums, kam bija pilnībā jānododas, un tie visi tika izpildīti. Nav pieļaujama doma, ka kāds pieaugušais būtu atvēris durvis. Tādas iespē­jas nav. Tātad šeit šādā nolūkā ieradies kāds no ārpuses vai ari kāds no bērniem ir atradis ceļu uz laboratoriju, atvēris durvis un būrus un atgriezies atpakaļ galvenajā ēkā.

-     Un kā jūs domājat to noskaidrot? Koulteres kundze jautāja. Nē, pagaidiet, nesakiet neko. Lūdzu, saprotiet, doktor Kūper, ne jau aiz ļauna prāta es jūs kritizēju. Mums jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Tā bija neiedomājama paviršība saslēgt abus trauksmes zvanus vienā ķēdē. Tas tūlīt pat jāizlabo. Varbūt jūsu izmeklēšanā iesaistīt tatāru apsardzes komandieri? Es gan neuzstāju. Starp citu, kur ugunsgrēka trauksmes bridi bija tatāri? Vai par to jus esat padomājuši?

-    Jā, esam, nogurušā balsi atbildēja kāds vīrs. — Sardze bija savos posteņos, ik vīrs. Viņiem ir precīzas atskaites.

-    Esmu pārliecināta, ka jūs perfekti pildāt savus pienākumus, — Koulteres kundze teica. Nu ko lai saka. Ļoti žēl. Bet pagaidam par to pietiks. Pastāstiet par jauno separatoru.

Lirai pārskrēja šausmu drebuļi. Tas varēja nozīmēt tikai vienu.

-   Ak, ārsts atviegloti nopūtās, jo saruna pievērsās kam citam, ir panākts ievērojams progress. Ar pirmo modeli nebija izslēgta iespēja, ka pacients var nomirt no šoka, bet tagad ir sperts ievērojams solis uz priekšu.

-   Skrēlingi to darīja ar rokām un labāk par mums, teica kāds vīrs, kas vēl līdz šim nebija runājis.

-   Prakse gadsimtu garumā, otrs iebilda.

-    Bet sākumā vispār vienīgais separācijas veids bija atraušana, — teica galvenais runātājs, lai cik nomā­coši tas bija pieaugušajiem operatoriem. Ja jūs atce­raties, mēs bijām spiesti atlaist diezgan daudzus viņu nervu stāvokļa dēļ. Bet pirmais lielais sasniegums bija Meištates magnētiskā skalpeļa pielietojums ar anes­tēziju. Mēs varējām samazināt operatīvā šoka letalitāti līdz pieciem procentiem un pat mazāk.

-   Un jaunais instruments? Koulteres kundze jautāja.

Lira sāka trīcēt. Asinis viņai saskrēja galvā, un Pan­teleimons spieda savu sermuliņa ķermenīti pie viņas sāniem un čukstēja: Kuš, Lira, viņi to nedarīs mēs viņiem neļausim…

-   Jā, interesanti, ka uz jaunās metodes ceļa mūs uz­vedināja paša lorda Ezriela atklājums. Viņš atklāja, ka mangāna un titāna sakausējumam piemīt spēja izolēt ķermeni no dēmona. Starp citu, kas ir ar lordu Ezrielu?

-     Jūs varbūt neesat dzirdējis, Koulteres kundze teica. — Lordam Ezrielam draud nāvessods. Viņu ievie­toja Svalbārā ar nosacījumu, ka viņš pilnībā atteiksies no saviem filozofiskajiem pētījumiem. Diemžēl lords Ezriels pamanījās sadabūt grāmatas un materiālus un savus ķecerīgos pētījumus ir attīstījis līdz tādam līmenim, ka vienkārši ir bīstami viņu atstāt dzīvu. Lai nu kā, Konsistorija Disciplinārā tiesa ir izvirzījusi jautājumu par nāvessodu, un, spriežot pēc visa, tas tiks izpildīts. Tātad, doktor, jūsu jaunais instruments kā tas darbojas?

-    Ak tā nāvessods, jūs sakāt? Augstais Dievs… Man žēl. Jaunais instruments. Mēs pētām, kas notiek ar pacientu separācijas laikā, kad viņš ir pie samaņas, un tur, protams, nevar iztikt bez Meištates procedūras. Tāpēc mēs esam izgatavojuši sava veida giljotīnu, var sacīt. Tās asmens ir izgatavots no mangāna un titāna sakausējuma. Bērns tiek ievietots boksā nelielā ka­bīnē no tāda paša materiāla sakausējuma -, bet dē­mons līdzīgā boksā, kas savienots ar to. Kamēr viņi ir blakus, saikne, protams, paliek. Tad tiek nolaists as­mens, kas momentāni pārgriež saikni. Un tad viņi kļūst par divām atsevišķām vienībām.

-    Man tas jāredz, Koulteres kundze teica. Drīz, es ceru. Bet tagad es esmu nogurusi. Laikam jādodas pie miera. Rīt es vēlos apskatīt visus bērnus. Gan jau noskaidrosim, kas tur bija ar tām durvīm.

Atskanēja krēslu grūdieni, pieklājības frāzes, un durvis aizvērās. Tad Lira izdzirdēja, ka palikušie atkal apsēžas un turpina sarunu, tikai klusāk.

-   Ar ko nodarbojas lords Ezriels?

-    Man liekas, ka viņam ir pavisam citi uzskati par Putekļiem. Tur tā lieta. Saprotiet, tā ir tīrā ķecerība, un Konsistorija Disciplinārā tiesa nevar pieļaut citu interpretāciju, kā vien apstiprināto variantu. Turklāt viņš grib eksperimentēt…

-   Eksperimentēt? Ar Putekļiem?

-   Kuš! Ne tik skaļi…

-   Kā jūs domājat: vai viņa par mums iesniegs nelab­vēlīgu ziņojumu?

-    Nē, nē. Man šķiet, ka jūs ar viņu ļoti labi tikāt galā.

-   Mani uztrauc viņas attieksme…

-   Jūs domājat: ne jau filozofiskā?

-   Tieši tā. Personiskā interese. Man nepatīk lietot šo vārdu, bet tas ir kaut kāds vamplrisms.

-   Mazliet par skaļu teikts.

-   Bet atcerieties pirmos eksperimentus, kad viņa tā gribēja redzēt, kā tos atdala…

Lira nespēja noturēties viņai izlauzās kluss klie­dziens, meitene sarāvās un nodrebēja, un viņas kāja atsitās pret stabu.

-   Kas tur bija?

-   Griestos…

-Ātri!

Atskanēja krēslu bīdīšanas, skrejošu soļu un galda grūšanas trokšņi. Lira mēģināja rāpties prom, bet tur bija ļoti šaurs, un meitene nepaguva parāpties ne pāris metru, kad tieši blakus pēkšņi pacēlās panelis un viņā lūkojās pārsteigta virieša seja. Tā bija tik tuvu, ka varēja izskaitīt visus viņa ūsu matiņus. Vīrietis bija tikpat nobijies kā viņa, tomēr spēja brīvi kustēties un, iebāzis roku caurumā, saķēra meiteni aiz rokas.

-   Bērns!

-   Nelaidiet viņu vaļā!

Lira ielaida zobus viņa lielajā, vasaras raibumiem klātajā rokā. Vīrietis iekliedzās, bet neatlaida meiteni, lai gan viņa roka bija sakosta līdz asinīm. Pantelei­mons rūca un spļaudījās, bet tas neko nedeva vīrietis bija daudz spēcīgāks par Liru, viņš viņu rāva, līdz Liras otra roka, kas bija turējusies pie stieņa, atlaidās, un meitene gandrīz krišus iekrita caurumā.

Lira joprojām neizdvesa ne skaņas. Ar kājām aizāķējusies aiz metāla stieņa asās malas, viņa centās uz­vilkt sevi augšā, skrāpējās, koda, spārdījās un spļāva mežonīgā niknumā. Virs elsa un ņurdēja no sāpēm un sasprindzinājuma, tomēr turpināja vilkt meiteni ārā.

Un pēkšņi viņai zuda spēki.

It kā sveša roka būtu ielīdusi tur, pašā sirdī, kur nevienai rokai nebija tiesību atrasties, un izrāvusi pašu dziļāko un vērtīgāko.

Lira atslāba, viņai reiba galva un kļuva slikti.

Viens no vīriešiem bija saķēris Panteleimonu.

Viņš bija paņēmis Liras dēmonu savās cilvēka rokās, un nabaga Pans trīcēja, gandrīz vai prātā jukdams šausmās un riebumā. Viņš bija meža kaķis, un viņa kažoks kļuva te blāvs no nespēka, te šķila trauksmai­nas dzirkstis… Viņš liecās pie savas Liras, bet meitene stiepa viņam pretī rokas…

Abi pamira. Viņi bija notverti.

Viņa sajuta šīs svešās rokas… Tas nebija atļauts… Nedrīkst aiztikt… Nepareizi…

-   Vai viņa tur bija viena pati?

Vīrietis ielūkojās bēniņu telpā.

-   Izskatās, ka viena.

-   Tā ir jaunatnācēja.

-   Tā, ko atveda samojedu mednieki… -Jā.

-   Jūs taču nedomājat, ka viņa… dēmonus…

-   Pilnīgi var būt… Bet ne jau viena pati?

-   Vai mums teikt…

-   Bet tad viss nāks gaismā, vai ne?

-   Jā. Labāk, lai viņa neko nezina.

-   Bet ko mums darīt?

-   Viņa nevar doties atpakaļ pie citiem bērniem.

-   Neiespējami!

-   Man liekas, ka mes varam darīt tikai vienu.

-   Tūlīt?

-    Noteikti. To nevar atlikt līdz rītam. Viņa grib no­vērot.

-   Mēs paši to varam. Mums nevienu nevajag iesaistīt.

Vīrs, kurš šeit likās galvenais viņš neturēja ne Liru,

ne Panteleimonu -, pabakstīja ar īkšķi zobus. Viņa acis visu laiku šaudījās apkārt, zibēja uz visām pusēm. Bei­gās viņš pamāja ar galvu.

-   Tūlīt. Darām to tūlīt, viņš teica. Citādi meitene izstāstīs. Katrā gadījumā šoks viņu no tā atturēs. Viņa neatcerēsies, kas viņa ir, ko redzējusi un dzirdējusi… Ejam.

Lira nespēja parunāt. Viņa tik tikko elpoja. Viņu nesa cauri visai stacijai pa tukšajiem koridoriem, ga­rām telpām, kur dimdēja kaut kādi vareni mehānismi, garām guļamistabām, kur dusēja bērni ar saviem dē­moniem blakus uz spilvena, kopā sapņodami. Lira ne uz brīdi nenolaida acu no Panteleimona, viņš tiecās pēc meitenes, un viņu skatieni krustojās.

Tad ar liela rata palīdzību tika atvērtas kādas durvis; iešņācās gaiss, un viņi bija spilgti apgaismotā telpā ar žilbinoši baltām flīzēm un spožu nerūsējošo tēraudu. Bailes jau bija kļuvušas gandrīz par fiziskām sāpēm; tās bija fiziskas sāpes, kad viņu un Panteleimonu ievilka lielā, sudraboti režģotā būri, virs kura karājās liels, blāvi sud­rabots asmens, kas uz mūžiem viņus šķirs vienu no otra.

Beidzot meitene atguva balsi un sāka kliegt. Klie­dziens skaļi atbalsojās spožajās sienās, bet smagās durvis slāpēja skaņu viņa varēja kliegt līdz bezgalī­bai, bet neviens ārā nedzirdēja ne skaņas.

Taču Panteleimons reaģēja uz šo kliedzienu, izraudamies no nīstā tvēriena un pārvērzdamies par lauvu, par ērgli. Viņš plēsa gūstītājus ar asajiem nagiem, sita ar varenajiem spārniem, tad kļuva par vilku, par lāci, par sesku metās viņiem virsū, rūca, izlaida nagus, brīnumainā ātrumā mainīja veidolus un visu laiku lē­kāja, lidoja, svaidījās no vienas vietas uz citu, bet vī­rieši neveikli mēģināja viņu satvert.

Bet arī viņiem, protams, bija dēmoni. Šī cīņa nebija divi pret trīs, bet gan divi pret seši. Āpsis, pūce un pa­viāns visi cītīgi vajāja Panteleimonu, un Lira viņiem sauca: Kāpēc? Kāpēc jūs tā darāt? Palīdziet mums! Jums nav jāpalīdz viņiem!

Viņa spārdījās un koda tik mežonīgi kā vēl nekad, līdz vīrs, kurš Liru turēja, aizelsās un uz brīdi palaida meiteni vaļā viņa bija brīva. Panteleimons zibensātri pielēca viņai klāt, un meitene piekļāva to sev cieši pie krūtīm. Dēmons ieķērās ar saviem meža kaķa nagiem Liras miesā, bet šīs sāpes bija saldas.

Nekad! Nekad! Nekad! viņa kliedza un atkāpās pie sienas, gatava cīnīties par savu dēmonu līdz nāvei.

Bet gūstītāji atkal metās meitenei virsū — trīs spē­cīgi, rupji vīrieši, bet viņa bija tikai šokēts un pārbie­dēts bērns. Viņi izrāva Panteleimonu Lirai no rokām un iegrūda meiteni vienā režģotā būra pusē, bet dē­monu varmācīgi iemeta otrā. Starp viņiem bija režģis, tomēr viņi joprojām bija viens vesels, viņi bija vienoti. Vēl tikai kādas pāris sekundes Panteleimons būs Liras dvēsele.

Caur vīriešu elsām, viņas pašas šņukstiem un dēmona mežonīgajām gaudām Lira izdzirdēja pēkšņu dūkoņu un ieraudzīja, ka virs, kam asiņoja deguns, sāk rīkoties ap slēdžiem. Abi pārējie skatījās gaisā, un meitene sekoja viņu skatieniem. Lielais, blāvi sudra­botais asmens, atstarodams spožu gaismu, lēnām lai­dās lejup. Pēdējais viņas apzinātās dzīves mirklis būs visšausmīgākais.

-   Kas te notiek?

Skaidrā, melodiskā balss viņas balss. Viss apstājās.

-   Ko jūs šeit darāt? Un kas tas ir par bērnu…

Viņa nepateica vārdu bērns līdz galam, jo tai pašā

mirklī atpazina Liru. Caur asaru pilnajām acīm mei­tene redzēja, ka sieviete līgodamās pieiet pie krēsla un atspiežas pret to; viņas skaistajā un vienmēr savaldī­gajā sejā pēkšņi parādījās nogurums un šausmas.

-   Lira… viņa nočukstēja.

Zeltspalvainais pērtiķis acumirkli metās režģotajā būrī un izrāva Panteleimonu ārā, bet pati Lira izkrita no tā. Panteleimons atraisījās no glābēja ķetnām un metās Lirai klēpī.

-    Nekad, nekad, viņa elsa dēmona kažokā, pie­spiedusi viņu pie savas strauji pukstošās sirds.

Drebēdami viņi piekļāvās viens otram kā no grim­stoša kuģa izglābušies pasažieri, kas nokļūst neap­dzīvotā salā. Kā pa miglu meitene dzirdēja, ka Koulte­res kundze runā ar vīriešiem, bet neuztvēra pat balss toni. Tad viņi devās prom no briesmīgās telpas. Koul­teres kundze pa pusei nesa, pa pusei balstīja Liru, ejot pa gaiteni, tad tur bija durvis, guļamistaba, sieviešu smaržu aromāts gaisā, maigs apgaismojums.

Koulteres kundze gādīgi noguldīja meiteni. Lira tik stipri spieda Panteleimonu pie sevis, ka roka drebēja no sasprindzinājuma. Maiga roka glāstīja meitenes galvu.

-    Mans dārgais, dārgais bērns, maiga balss teica. Kā gan tu šeit nokļuvi?

Lira vaidēja un drebēja, it kā tikko būtu izvilkta no tik auksta ūdens, ka viņas sirds būtu gandrīz vai sasalusi. Panteleimons dusēja viņai zem apģērba, pie­spiedies pie meitenes ķermeņa, atgriezdams to dzīvē ar savu mīlestību, bet visu laiku uzmanīdams Koulteres kundzi, kas rosījās, gatavodama kādu dzērienu vai ko citu. Visciešāk Panteleimons vēroja zeltspalvaino pēr­tiķi, kura mazie, cietie nadziņi bija tik nemanāmi pār­skrējuši Liras augumam, ka tikai viņš viens pats to bija manījis, un kurš bija sataustījis meitenes jostas somiņu un tās saturu.

-   Piecelies, dārgumiņ, un izdzer šo, Koulteres kun­dze teica, aplika savu maigo roku meitenei ap pleciem un piecēla viņu.

Lira saspringa, bet atlaidās, kad Panteleimons viņai nosūtīja domu: mēs esam drošībā tikai tik ilgi, kamēr izliksimies. Meitene atvēra acis un secināja, ka tās ir asaru pil­nas, un, sev par pārsteigumu un kaunu, sāka smagi elsot.

Koulteres kundze ielika krūzi ar dzērienu pērtiķim rokās un, līdzjūtīgi mierinādama, izslaucīja Liras acis ar smaržīgu kabatlakatiņu.

-   Izraudies, dārgumiņ, izraudies, maigā balss teica, bet Lira centās apspiest šņukstus. Viņa cīnījās ar asa­rām, koda lūpās un mēģināja apturēt elsas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.

Panteleimons turpināja to pašu spēli: apmuļķo viņus, apmuļķo! Viņš kļuva par pelīti, norāpoja pa Liras roku un uzmanīgi apošņāja dzērienu, ko turēja pērtiķis. Tas bija nekaitīgs tikai kumelīšu tēja, nekas cits. Viņš uzrāpoja atpakaļ Lirai uz pleca un nočukstēja: Dzer.

Meitene piecēlās sēdus un saņēma karsto krūzi abās rokās, pārmaiņus malkodama un dzesēdama dzērienu ar savu elpu. Viņa bija novērsusi skatienu. Izlikšanās prasīja vairāk spēka nekā jebkad.

-   Lira, dārgumiņ, Koulteres kundze bubināja, glās­tīdama viņas roku. Es jau domāju, ka tu mums esi zu­dusi uz visiem laikiem! Kas notika? Vai tu apmaldījies? Vai kāds tevi aizveda no dzīvokļa?

-   Jā, Lira nočukstēja.

-   Kurš tas bija, dārgā?

-   Vīrietis un sieviete.

-   Vai no tāvakara viesiem?

-    Man tā liekas. Viņi teica, ka jūs esot likusi man kaut ko atnest no lejas, un es turp gāju, bet viņi mani sagrāba un kaut kur veda ar mašīnu. Bet, kad mašīna apstājās, es izrāvos un aizmuku, un šie mani nenoķēra. Bet es nesapratu, kur esmu…

Koulteres kundzi no jauna sagrāba elsas, bet nu jau vājākas, un meitene varētu apgalvot, ka tās izraisījis viņas stāstītais.

-    Es klīdu visriņķī un meklēju ceļu atpakaļ, un tad tie Gobleri mani noķēra… Viņi mani iestūma furgonā kopā ar citiem bērniem un kaut kur aizveda, uz tādu lielu māju, es nezinu, kur tas bija.

Ar katru sekundi, ar katru teikumu meitene juta, ka viņā atgriežas dzīvība. Tagad, kad Lira bija uzsākusi šo grūto, pazīstamo un iepriekš neparedzamo darbību melošanu, viņā atkal atgriezās pašpārliecinātība, tā pati sarežģītības un varas izjūta, kādu piešķīra aletiometra nolasīšana. Viņai bija jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko pilnīgu aplamu, šis tas bija jānoklusē un šis tas jāizdomā, īsi sakot, bija vajadzīga meistarība.

-   Cik ilgi viņi tevi turēja tai mājā? Koulteres kun­dze jautāja.

Liras ceļojums pa kanāliem un ar ģiptiešiem kopā pavadītais laiks bija prasījis nedēļas par to bija jāat­skaitās. Viņa izdomāja braucienu kopā ar Gobleriem uz Trollezundi, tad stāstu par bēgšanu, ko bagātīgi papil­dināja pilsētas apraksts, kalpones darbu Einarsona bārā, darbu fermeru ģimenē iekšzemē, tad notikumu ar samojediem, kas viņu noķēruši un atveduši uz Bolvangaru.

-   Un viņi gribēja… gribēja… atšķelt…

-    Kuš, kuš, bērniņ. Es noskaidrošu, kas tur notiek.

-    Bet kāpēc viņi gribēja tā rīkoties? Es neko sliktu neesmu darījusi! Visi bērni ir sabijušies par šeit notie­košo, un neviens neko nezina. Bet tas ir šausmīgi. Tas ir briesmīgāk par visu… Kāpēc viņi tā dara, Koulteres kundze? Kāpēc viņi ir tik nežēlīgi?

-     Nu pietiek, pietiek… Tev vairs nekas nedraud, dārgā. Tev viņi nekad neko tādu nenodarīs. Tagad es zinu, ka tu esi šeit, un tu esi drošībā, tev vairs nedraud nekādas briesmas. Neviens tev nedarīs pāri, Lira, mīļā, neviens neko ļaunu tev nedarīs…

-   Bet viņi daris pāri citiem bērniem! Kāpēc?

-   Ak, mīļumiņ…

-   Putekļu dēļ, ja?

-   Vai viņi tev to teica? Vai ārsti tā teica?

-   Visi bērni par to runā, bet neviens neko nezina! Un viņi man gandrīz to nodarīja jums man tas jāizstāsta! Jums nav tiesību no manis to slēpt, vairs ne!

-    Lira… Lira, Lira. Dārgā, tie ir nozīmīgi, sarežģīti jautājumi Putekļi un viss pārējais. Bērniem par to nav jāuztraucas. Bet ārsti to dara pašu bērnu labā, mīļā. Putekļi ir kaut kas slikts, ļauns, bīstams. Pie­augušie un viņu dēmoni ar Putekļiem jau ir tā saindēti, ka viņiem vairs nevar palīdzēt… Par vēlu… Bet neliela operācija bērnus aizsargās no tiem. Putekļi nekad vairs viņiem nepielips. Viņi būs aizsargāti un laimīgi un…

Lira atcerējās mazo Toniju Makariosu. Meitene pēk­šņi saliecās, un viņai apskrējās dūša. Koulteres kundze palaida viņu vaļā un soli atkāpās.

-   Tev slikti, dārgumiņ? Ej uz vannasistabu…

Lira norija baiļu kamolu un izberzēja acis.

-    Kāpēc jums tas mums jānodara? viņa vaicāja. At­stājiet mūs, kādi esam. Varu derēt, ka lords Ezriels neko tādu nebūtu pieļāvis, ja viņš zinātu, kas te notiek. Ja jau viņā ir Putekļi, jūsos ir Putekļi, Džordanas koledžas direktorā ir Putekļi, visos pieaugušajos ir Putekļi, tad jau tā tam ir jābūt. Kad tikšu ārā no šejienes, es izstāstīšu visiem pasaules bērniem par šito. Turklāt, ja tas ir tik labi, kāpēc jūs neļāvāt to izdarīt ar mani? Ja tas ir labi, jums vajadzēja viņiem to.ļaut. Jums vajadzēja priecāties.

Koulteres kundze šūpoja galvu un smaidīja skumju, zinošu smaidu.

-   Dārgumiņ, viņa teica, tam, kas ir labs, dažreiz nākas mūs sāpināt, un, protams, ja tevi tas sarūgtina, tad citus tāpat… Bet tas jau nenozīmē, ka tev tiek atņemts tavs dēmons. Viņš taču paliek turpat pie tevis. Ak Dievs, tik daudziem pieaugušajiem ir veikta šī operācija. Medmāsas taču izskatās laimīgas, vai ne?

Lira samirkšķināja acis. Pēkšņi meitene saprata, kā­pēc šīm sievietēm ir mierīga, vienaldzīga sejas izteiksme un viņu dēmoni skraida apkārt kā pusaizmiguši.

Stāvi klusu, viņa sev teica, un nesaki ne vārda.

—Dārgumiņ, nekad neviens neoperētu bērnu, ja šī operācija iepriekš nebūtu pārbaudīta. Un neviens uz pasaules neatņemtu bērnam dēmonu pavisam! Tiek veikts tikai neliels grieziens, un viss atkal ir kārtībā. Uz visiem laikiem! Redzi, dēmons ir brīnišķīgs draugs un sabiedrotais, kamēr bērni ir mazi, bet vecumā, ko mēs saucam par pubertāti un kas arī tev drīz pienāks, dēmoni atnes visādas mokošas domas un sajūtas, kas ļauj ienākt Putekļiem. Ja pirms tam izdara mazu, ātru operāciju, nekas vairs nevar draudēt. Un dēmons pa­liek kopā ar tevi, tikai… jūs vairs neesat vienoti. Viņš ir kā… nu, kā mīļš mājdzīvnieks, teiksim tā. Vislabā­kais mājdzīvnieks pasaulē! Vai tu tā negribētu?

Kādi nelietīgi, nekaunīgi meli! Un, pat ja Lira nezi­nātu, ka tie ir meli (nabaga Tonijs Makarioss un ieslo­dzītie dēmoni), jau šī doma vien viņu satracinātu līdz ārprātam. Viņas dārgo dvēseli, viņas sirdsdraugu at­šķelt un padarīt par mazu, nervozu mājdzīvnieku? Liru dedzināja naids, un Panteleimons viņas rokās pārvērtās par caunu savu visļaunāko un negantāko veidolu un atņirdza zobus.

Bet teikt viņi neteica neko. Lira cieši turēja Pan­teleimonu un ļāva Koulteres kundzei glāstīt sev matus.

-    Izdzer nu savu tējiņu, — sieviete maigi teica. Es viņiem likšu uzklāt tev gultu šeit. Tev nebūs jāiet atpa­kaļ uz palātu pie citām meitenēm, kad nu mana mazā asistente ir atgriezusies. Mana dārgā! Vislabākā asis­tente pasaulē. Vai tu zini, ka mēs visu Londonu apgrie­zām ar kājām gaisā, lai atrastu tevi, dārgā? Visā zemē tevi meklēja policija. Ak, kā es ilgojos pēc tevis! Nevaru izteikt, cik esmu laimīga, ka tevi atkal atradu…

Visu šo laiku zeltspalvainais pērtiķis nemierīgi šau­dījās pa istabu, te apsēdās uz galda, asti vēcinādams, te piespiedās Koulteres kundzei un kaut ko maigi čuk­stēja viņai ausī, te atkal, asti pacēlis, staigāja pa grīdu. Šāda rīcība, protams, Koulteres kundzi darīja nervozu, līdz visbeidzot viņa vairs nevarēja to izturēt.

-   Lira, dārgā, — viņa teica, man liekas, ka koledžas direktors pirms tavas aizbraukšanas tev kaut ko iede­va, vai ne? Viņš tev iedeva aletiometru. Lieta tāda, ka viņam nebija tiesību tev to atdot. Aletiometrs bija uz­ticēts viņam. Tā ir pārāk vērtīga lieta, lai ar to staigā­tu apkārt, vai tev ir zināms, ka šo instrumentu pa­saulē ir tikai kādi divi vai trīs? Man šķiet, ka direktors tev viņu deva tāpēc, lai tas nenonāktu lorda Ezriela ro­kās. Viņš teica, lai tu man to nesaki, vai ne?

Lira savieba lūpas.

-   Saprotu. Nepārdzīvo, dārgumiņ, tu taču arī man to nepateici, vai ne? Tāpēc solījumu tu neesi lauzusi. Bet klausies, mīļā, aletiometrs patiešām rūpīgi jāglabā. Es baidos, ka tas ir tāds retums un vērtība, ka ilgāk mēs vairs nevaram tā riskēt.

-     Kādēļ lords Ezriels nedrīkst to paturēt? Lira jautāja nepakustoties.

-    Tā dēļ, ko viņš dara. Tu zini, ka viņš ir ieslodzīts cietumā, jo grasās darīt kaut ko bīstamu un ļaunu. Aletiometrs viņam vajadzīgs plānu īstenošanai, bet tici man, dārgā, tas nekādā gadījumā nedrīkst nonākt lorda Ezriela rokās. Koledžas direktors ir smagi kļū­dījies. Bet tagad, kad tu visu zini, labāk būs, ja atdosi to man, vai ne? Tad tev nebūs jāuztraucas par ale­tiometru un tā glabāšanu. Tam tiešām jābūt īstam gal­vas mežģim domājot, kam īsti tas vecais, stulbais krāms vajadzīgs…

Lira nevarēja vien nobrīnīties, kā viņai šī sieviete varēja šķist tik pievilcīga un gudra.

-   Tāpēc, ja aletiometrs šobrīd ir te, pie tevis, tu tie­šām varētu man to uzticēt. Instruments ir tavā jostas somiņā, vai ne? Jā, tā bija gudra doma noslēpt to tur…

Koulteres kundzes rokas bija uz Liras svārkiem un jau raisīja vaļā stīvā auduma saites. Lira saspringa. Zeltspalvainais pērtiķis apsēdās gultas galā, nepacie­tībā drebēdams, piespiedis savas melnās ķetnas mutei. Koulteres kundze noņēma Lirai jostu un atpogāja so­miņu. Viņa strauji elpoja. Sieviete izņēma sainīti un at­locīja melno samta audumu, atklājās metāla bundža, Joreka Bērnisona roku darbs.

Panteleimons atkal bija kļuvis par kaķi, gatavu lē­cienam. Lira atrāva savas kājas no Koulteres kundzes un nolaida tās uz grīdas, gatava bēgt, tiklīdz tas būs vajadzīgs.

-   Kas tas tāds? Koulteres kundze iepriecināta jau­tāja. Kāda smieklīga, veca bundža! Vai tu to ieliki šeit, lai drošāk? Un tās sūnas… Tu gan esi uzmaniga, vai ne? Iekšā vēl viena bundža! Un aizlodēta! Kas to izdarīja, dārgumiņ?

Sieviete bija pārāk aizņemta ar atvēršanu, lai uz­klausītu atbildi. Viņa izņēma no savas rokassomiņas nazi, kam bija daudzi papildu instrumenti, atvāza ži­leti un palika to zem vāciņa.

Acumirklī istabu piepildīja nikna dūkoņa.

Lira un Panteleimons nekustējās. Koulteres kundze izbrīnījusies un pārsteigta centās attaisīt vāciņu, bet zeltspalvainais pērtiķis noliecās tuvāk, lai labāk redzētu.

Apdullinošā ātrumā melnais, mušveidīgais radījums izsprāga no bundžas un ietriecās pērtiķim sejā.

Viņš iekliedzās un atsprāga atpakaļ; arī Koulteres kundze, protams, bija savainota, viņa kliedza sāpēs un bailēs tikpat skaļi kā pērtiķis. Mazais, ar pulksteņa mehānismu aprīkotais velnēns līda augšup pa viņas ķermeni pāri krūtīm, kaklam un tuvojās sejai.

Lira vairs negaidīja ne mirkli. Panteleimons pielēca pie durvīm, un viņa tūlīt tam pakaļ. Meitene atrāva durvis un skrēja tik ātri, kā nekad agrāk mūžā nebija skrējusi.

Ugunsgrēka trauksme! Panteleimons kliedza un lidoja viņai pa priekšu.

Lira pagriezienā ieraudzīja signalizācijas pogu un ar dūri izsita stiklu. Skrēja tālāk gar palātām, izsita vēl vienu stiklu, un vēl. Gaitenī sāka parādīties cilvēki, skatīdamies, kur deg.

Lira nonāca pie virtuves, un Panteleimons domās pasvieda viņai kādu ideju, tāpēc meitene metās tur iekšā. Pēc brīža viņa jau bija atgriezusi vaļā visus gāzes degļus un piešķīlusi sērkociņu vienam no tiem. Tad Lira no plaukta paķēra miltu paku un pret galda stūri to pārplēsa, saceļot gaisā baltus putekļus; viņa bija dzirdējusi, ka ari miltu putekļi viegli uzliesmo.

Tad meitene izskrēja ārā un steidzās, cik vien ātri spēdama, uz savu guļamistabu. Nu jau gaiteņos drūz­mējās cilvēki: bērni uztraukušies skraidīja šurpu turpu, jo visus bija pāršalkusi ziņa: "Bēgšana!" Vecākie bērni metās uz garderobēm, kur atradās viņu virsdrēbes, un stūma arī mazākos uz turieni. Pieaugušie centās pro­cesu kontrolēt, bet neviens nezināja, kas īsti notiek. Visur bija kliegšana, grūstīšanās, drūzmēšanās.

Lira un Panteleimons kā zivis locījās cauri visam šim haosam uz guļamistabas pusi, un brīdī, kad bija to sasnieguši, viņiem aiz muguras atskanēja dobjš sprā­dziens, kas satricināja visu ēku.

Pārējo meiteņu nebija istaba bija tukša. Lira iegrūda skapīti stūri, uzlēca uz tā, no pažobeles izvilka savas virs­drēbes un pataustīja, vai aletiometrs ir vietā. Tas jopro­jām tur bija. Viņa ātri saģērbās, pārvilka kapuci pāri gal­vai, un Panteleimons, pārvērties par zvirbuli, jau pie durvīm sauca:

Tagad ātri!

Meitene izskrēja ārā. Par laimi, pa gaiteni uz izeju skrēja bērnu bariņš, kas jau bija paspējuši uzģērbt ziemas drēbes, un viņa tiem pievienojās, nosvīdusi, sirdij dau­zoties, apzinoties, ka tagad vai nu izglābsies, vai mirs.

Ceļš bija nobloķēts. Uguns no virtuves bija strauji izplatījusies, un, vai nu vainīgi bija miltu putekļi, vai gāze, bet daļa jumta bija sagāzusies. Cilvēki kāpa pāri baļķu un statņu gabaliem, lai izlauztos aukstajā gaisā.

Bija jūtama spēcīga gāzes smaka. Pēkšņi atskanēja vēl viens sprādziens, skaļāks un tuvāks par iepriekšējo. Tas vairākus cilvēkus notrieca zemē, atskanēja sāpju un baiļu saucieni.

Lira ar pūlēm piecēlās un, citu dēmonu klaigu un kņadas apņemta, klausīdama Panteleimona saucie­niem: "Šeit! Šeit!" pārvēlās pāri šķēršļiem. Nu jau meitene ieelpoja auksto gaisu un cerēja, ka bērni būs paspējuši paņemt virsdrēbes, jo nebija nekādas jēgas bēgt no stacijas, lai nosaltu ziemas salā.

Nu jau liesmas trakoja pa īstam. Atkāpusies no mā­jas, meitene naksnīgajās debesīs redzēja, ka liesmu mēles izēd lielu caurumu ēkā. Pie izejas drūzmējās pieaugušie un bērni, taču šoreiz pieaugušie bija daudz satrauktāki, bet bērni izbiedēti, pat pārbijušies.

-    Rodžer! Rodžer! Lira sauca, un Panteleimons, kļuvis par acīgu pūci, ziņoja, ka redz zēnu.

Pēc brīža viņi jau bija atraduši viens otru.

-   Sauc visus šurp pie manis! Lira iekliedza viņam ausī.

-   Viņi nenāks, viņi ir panikā…

-     Pasaki viņiem, ko dara ar bērniem, kuri pazūd! Viņi ar lielu asmeni atšķeļ viņu dēmonus! Izstāsti viņiem, ko tu redzēji vakar pēcpusdienā, par izlaista­jiem dēmoniem! Saki, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nemuks prom!

Rodžers šausmās lūkojās meitenē, tad sakoncentrēja savu gribasspēku un aizskrēja pie tuvākā apmulsušo bērnu bariņa. Arī Lira skrēja pie bērniem, un, kad ļaunā vēsts izplatījās, daži sāka raudāt un bailēs spieda savus dēmonus klāt.

Nāciet man līdzi! — Lira sauca. Pēc mums nāk glābēji! Mums jātiek prom no šīs teritorijas! Bēgam!

Bērni to dzirdēja un sekoja viņai apgaismotās alejas virzienā, nomīdītajā sniegā plakšķēja bēgošie soļi.

Aiz viņiem skanēja pieaugušo saucieni, tad bija liels brīkšķis un dārdoņa bija iegāzusies vēl viena ēkas daļa. Dzirkstis uzlidoja gaisā, un ar troksni, kas atgādināja plīs­tošu audumu, izlauzās liesma, bet to pārspēja kāda cita skaņa, bīstami tuva un draudīga. Lira nekad agrāk to nebija dzirdējusi, bet ar pirmo reizi saprata: tā gaudoja tatāru sargu dēmoni-vilki. Viņas ķermeni sagrāba vājums, bērni šausmās pagriezās un apstājās, jo lēnām, bet neat­laidīgi, ar paceltu šauteni viņiem tuvojās pirmais tatāru sargs, un līdzās tam skrēja viņa lielais, pelēkais dēmons.

Tad nāca vēl viens un vēl. Visi bija tērpti oderētos bruņutērpos, un viņiem nebija acu vismaz tās neva­rēja redzēt aiz aizsnigušajām bruņucepuru spraugām. Vienīgās acis, kas bērnos nolūkojās, bija šauteņu lielie, melnie stobru caurumi un slienājošos dēmonu-vilku dzeltenie, liesmojošie redzokļi.

Lira sastinga. Viņai pat sapņos nebija rādījies, cik bries­mīgi šie vilki būs. Un tagad, kad meitene bija pieredzējusi, ar kādu ierastu vieglumu Bolvangaras ļaudis pārkāpa tabu, viņu paralizēja doma par šiem klabošajiem zobiem…

Tatāri sastājās vienā rindā, aizšķērsojot ceļu uz ap­gaismoto aleju, un viņu dēmoni nostājās aiz saviem saimniekiem, tikpat dresēti un disciplinēti. Pēc mi­nūtes izveidojās arī otra rinda, un sargi nāca vēl un vēl. Lira izmisusi nodomāja: bērni nespēs cīnīties ar ka­reivjiem. Šī nebija cīņa Oksfordas māla bedrēs, kur ar dubļiem apmētāt ķieģeļu dedzinātāju bērnus.

Bet varbūt bija! Lira atcerējās, kā bija iemetusi māla piku ķieģeļu dedzinātāja dēla platajā sejā, kurš viņai uzbruka. Puika bija apstajies, lai izslaucītu acis, un pil­sētas bērni metās viņam virsū.

Viņa bija stāvējusi dubļos. Tagad viņa stāvēja sniegā.

Tāpat kā toreiz, tikai tagad zvēriskā niknumā, meitene paķēra sniega piku un trieca tuvākajam kareivim sejā.

-  Tēmējiet viņiem acīs! Lira spiedza un meta nākamo.

Bērni viņai pievienojās. Kāds dēmons iedomājās

pievienoties pašai sniega pikai un ietriecās tieši mērķi šaurajās acu spraugās. Nu jau ari pārējie dēmoni darīja tāpat, un pēc īsa brītiņa tatāri mīcījās sniegā, spļaudīda­mies, lamādamies un cenzdamies izberzēt sniegu no šaurās spraugas acu priekšā.

-   Skrienam! Lira sauca un metās uz apgaismotās alejas vārtiem.

Bērni sekoja viņai, visi kā viens, vairīdamies no vilku žokļu kampieniem un skriedami, cik ātri vien var, lejup pa aleju uz vilinošo, bezgalīgo tumsu priekšā.

Aizmugurē aizsmakusi komandiera balss izkliedza pavēli, vienlaicīgi tika uzvilkti gaiļi, tad atkal pavēle un saspringts klusums, kurā varēja dzirdēt tikai bē­gošu bērnu kāju dipoņu un elsas.

Uz viņiem mērķēja. Viņiem trāpīs.

Bet, pirms tatāri paguva izšaut, kāds no tiem šokā noelsās un cits pārsteigumā iekliedzās.

Lira apstājās un pagriezusies ieraudzīja, ka kareivis guļ sniegā ar pelēku spalvu bultu mugurā. Viņš locījās, raustījās un klepoja asinis, bet pārējie lūkojās apkārt pa labi un pa kreisi, cenšoties saskatīt šāvēju, bet to nekur nemanīja.

Tad kada bulta lidoja tieši no debesīm un trāpīja kā­dam kareivim pakausī. Tas nokrita uz vietas. Koman­dieris kaut ko nokliedzās, un visi palūkojās augšup, tumšajās debesīs.

-   Raganas! iesaucās Panteleimons.

Un tur jau viņas bija: priežu zaru slotām švīkstot, šurp lidoja skrandainas, elegantas, melnas būtnes. Lirai vērojot, viena pašāvās zemāk un raidīja bultu krita vēl viens kareivis.

Tad visi tatāri pacēla ieročus gaisā un blieza tumsā, mērķējot uz neko, uz ēnām, mākoņiem, bet arvien vai­rāk un vairāk bultu lija pār viņiem.

Tatāru komandieris, redzot, ka gandrīz visi bērni ir aizbēguši, deva pavēli skriet tiem pakaļ. Daži bērni sāka kliegt. Tad atskanēja vēl skaļāki brēcieni, un bērni vairs neskrēja uz priekšu, bet samulsuši griezās atpakaļ tos bija pārbiedējis kāds milzīgs briesmonis, kas no tumsas steidzās viņiem pretī alejas gaismā.

—    Jorek Bērnison! Lira iesaucās un gandrīz pamira no prieka.

Bruņotais lācis drāzās tā, it kā nejustu savu svaru, it kā viņu nestu uz priekšu paša masa. Kā miglains plankums viņš aizšāvās garām meitenei un ietriecās tatāru barā, uz visām pusēm izsvaidīdams kareivjus, dēmonus un ieročus. Tad lācis apstājās un pagriezās, ar diviem pamatīgiem, mērķtiecīgiem sitieniem notriek­dams pie zemes divus tuvāk stāvošos kareivjus.

Viņam metās virsū kāds dēmons-vilks. Lācis gaisā to sašķaidīja, no dēmona izšāvās spoža liesma, tas pakrita sniegā un šņākdams un gaudodams pamazām izzuda. Viņa cilvēks uz vietas nomira.

Tatāru komandieris, piedzīvojis divkāršu uzbrukumu, nesamulsa. Atskanēja vairākas pavēles, un karaspēks sadalījās divās daļās: viena uzmanīja raganas, bet lielākā cīnījās ar lāci. Tatāru kaujinieki bija neparasti drosmīgi. Grupās pa četri tie nometās uz ceļgala un šāva kā mili­tārajās apmācībās, neatkāpjoties ne soli, kad Joreka vare­nais stāvs tiem tuvojās. Pēc brīža viņi visi jau bija miruši.

Joreks atkal devās uzbrukumā, rēkdams un šķaidī­dams pa labi un pa kreisi, kamēr lodes kā lapsenes triecās viņā, nenodarīdamas ļaunu. Lira mudināja bēr­nus skriet uz priekšu tumšajā bezgalībā aiz apgaismo­juma. Bija jātiek prom, jo, lai cik bīstami būtu tatāri, daudz bīstamāki bija Bolvangaras pieaugušie.

Tāpēc viņa sauca, mudināja un stūma bērnus uz priekšu. Kad viņu ēnas sniegā kļuva garākas, Lira juta, kā viņas sirds raujas polārās nakts dziļajā tumsā un tīrajā aukstumā, bet Panteleimons priecīgi lēkāja kā zaķītis, izbaudīdams savas kustības.

-   Kurp mēs dodamies? — kāds jautāja.

-   Tur jau tālāk nekā nav, tikai sniegs!

-   Mums pretī nāk glābēji, Lira paskaidroja. Tur ir kādi piecdesmit ģiptieši vai vairāk. Tur noteikti ir arī kādi jūsu radinieki. Visas ģiptiešu ģimenes, kam no­laupīti bērni, sūtīja savu pārstāvi.

-   Es neesmu ģiptietis, kāds bērns teica.

-   Tas nekas. Viņi arī tevi aizvedīs.

-   Uz kurieni? — kāds kašķīgi prasīja.

-   Uz mājām, Lira atbildēja. — Tāpēc jau es šeit iera­dos, lai atbrīvotu jūs, un atvedu ģiptiešus, lai tie jūs savukārt aizvestu mājās. Mums vēl mazliet jāpaiet uz priekšu, un mēs viņus atradīsim. Lācis bija kopā ar ģiptiešiem, tātad viņi nevar būt tālu.

-    Vai redzējāt to lāci! kāds puika jūsmoja. Kā viņš notrieca to dēmonu viņa saimnieks nokrita tā, it kā kāds šim būtu izrāvis sirdi!

-   Es nemaz nezināju, ka dēmonus ir iespējams noga­lināt, kāds cits teica.

Nu jau runāja visi; satraukumi un briesmas nu bija garām, un mēles atraisījās. Lai jau runā, ka tik ietu uz priekšu.

-   Vai tas ir tiesa, kāda meitene prasīja, par to, ko viņi tur stacijā dara?

-    Jā, — Lira teica. — Nekad nebiju domājusi, ka re­dzēšu kādu cilvēku bez dēmona. Bet ceļā uz šejieni mēs atradām kādu zēnu, kurš bija viens pats, bez dēmona. Viņš visu laiku to meklēja, jautāja, kur tas ir un vai kādreiz atnāks. Viņu sauca Tonijs Makarioss.

-   Es viņu pazīstu! kāds ieteicās, un pārējie pievie­nojās: — Jā, viņu aizveda pirms nedēļas…

-    Nu, viņi atšķēla viņam dēmonu, — Lira pavēstīja, apzinoties, kādu iespaidu tas atstās uz bērniem. Un neilgi pēc tam, kad mēs viņu atradām, zēns nomira. Visus atšķeltos dēmonus viņi turēja būros tai kantai­najā ēkā aiz galvenās mājas.

-   Tā ir taisnība, Rodžers teica. Lira viņus izlaida ārā ugunsgrēka trauksmes laikā.

-   Jā, es viņus redzēju! iesaucās Billijs Kosta. Sā­kumā es nesapratu, kas tie tādi ir, bet redzēju, kā tie aizlido kopā ar to zosi.

-    Bet kāpēc viņi tā dara? neatlaidās kāds zēns. Kāpēc viņi atšķeļ cilvēkiem dēmonus? Tā taču ir var­darbība! Kāpēc viņi to dara?

-   Putekļi, kāds nepārliecinoši noteica.

Bet puišelis nicinoši iesmējās. Putekļi! viņš teica. Tādu nemaz nav! Viņi to ir izdomājuši! Es tam neticu.

-   Ei! kāds iesaucās. Skatieties, kas notiek ar diri­žabli!

Bērni atskatījās. Aiz spožajām gaismām, kur jopro­jām vēl notika cīņas, garenais dirižabļa korpuss vairs brīvi nelidinājās pie nolaišanās masta; tā brīvais gals nolaidās zemāk, un virs tā pacēlās balons…

-   Tas ir Lī Skorsbija gaisa balons! iekliedzās Lira un priekā sasita cimdotās plaukstas.

Bērni bija pārsteigti. Lira dzina viņus uz priekšu, brīnīdamās, kā aeronauts ar savu balonu ticis tik tālu. Bija skaidrs, ko viņš ir darījis, kas par lielisku ideju uzpildīt balonu, izlaižot gāzi no dirižabļa un tā atņemot iespēju dzīties tam pakaļ!

-    Ejam, ejam, citādi jūs nosalsiet, meitene mudi­nāja, jo daži bērni trīcēja un stenēja no aukstuma, bet viņu dēmoni činkstēja spalgās balstiņās.

Panteleimonu tas tracināja, un, pieņēmis āmrijas vei­dolu, viņš iepliķēja kādas meitenes dēmonu-vāveri, kas, žēli smilkstēdama, gulēja savai saimniecei uz pleca.

-     Lien iekšā viņas mētelī! Uzboz spalvu un sildi viņu! Panteleimons šņāca, un meitenes dēmons pār­bijies tūlīt pat saritinājās viņas kombinezonā.

Vaina bija tā, ka impregnētais audums tā nesildīja kā īstās zvērādas, lai cik bieza siltumizturīgā mate­riāla odere tam būtu. Daži bērni izskatījās pēc apaļām bumbiņām tik pufīgas bija viņu virsdrēbes, bet to modeļi bija izstrādāti un ražoti laboratorijās un fabri­kās tālu no ziemeļiem, tāpēc nebija īsti piemēroti šiem laikapstākļiem. Liras zvērādas izskatījās skrandainas un smakoja, bet tās aizturēja siltumu.

-    Ja mēs drīz nesatiksim ģiptiešus, bērni ilgi neiz­turēs, viņa pačukstēja Panteleimonam.

-    Liec viņiem kustēties, dēmons atčukstēja. Ja viņi apsēdīsies, tad ir cauri. Atceries, ko Ferders Ko­rems teica…

Ferders Korems bija daudz stāstījis par saviem ceļo­jumiem uz ziemeļiem, tāpat arī Koulteres kundze ja vien viņa teica patiesību. Bet vienu bija uzsvēruši abi nedrīkst pārtraukt kustēties.

-   Cik tālu vēl mums jāiet? jautāja kāds mazs pui­šelis.

-    Viņa liek mums iet, lai mūs nogalinātu, kāda meitene čīkstēja.

-   Labāk būt šeit ārā nekā tur iekšā, cits teica.

-   Es tālāk neiešu! Stacijā bija silti. Tur bija ēdiens, dzēriens un viss pārējais.

-   Bet tur taču viss deg!

-   Ko mēs šeit darīsim? Mēs nomirsim badā…

Lirai pa galvu jaucās dažādas drūmas domas, kas griezās riņķī kā raganas, ātras un netveramas, bet kaut kur dziļi, kur doma neiesniedzās, slēpās kāds neizprotams prieks un reizē satraukums.

Tas deva spēku. Viņa izvilka kādu meiteni no kupe­nas, pastūma kādu atpalikušu puišeli un visiem uz­sauca: Ejiet, ejiet! Ejiet pa lāča pēdām! Viņš nāca kopā ar ģiptiešiem, tāpēc viņa pēdas mūs aizvedīs pie viņiem! Turpiniet tikai iet!

Sāka krist sniegs lielām pārslām. Drīz vien tas aiz­klās Joreka Bērnisona pēdas. Tā kā Bolvangaras ugu­nis bija palikušas aiz muguras un no ugunsgrēka nāca tikai vāra atblāzma, vienīgā gaisma bija baltā sniega blāvais atspīdums. Biezie mākoņi aizklāja debesis, ne­bija ne mēness, ne ziemeļblāzmas, bet, skatoties uzma­nīgi, sniegā bija saskatāmas Joreka Bērnisona dziļās pēdas. Lira iedrošināja, uzmundrināja, bukņīja, pa pu­sei nesa, lamājās, vilka un piecēla pakritušos bērnus, darīja visu nepieciešamo, bet Panteleimons (sekodams bērnu dēmonu stāvoklim) teica, ko katrreiz darīt.

— Es viņus nogādāšu līdz galam, meitene sev teica. — Esmu ieradusies pēc viņiem un, pie velna, dabūšu tos mājās.

Rodžers sekoja viņas piemēram, bet Billijs Kosta kā visvērīgākais gāja pa priekšu. Drīz vien sniegs bija tik biezs, ka viņiem bija jāturas cieši kopā, lai neapmaldītos. Lirai ienāca prātā: ja nu viņi tā cieši piespiestos cits pie cita… Izraktu sniegā alas…

Meitenei likās, ka viņa kaut ko dzird. Kaut kur rūca motors. Tā nebija dobjā dirižabļa motora skaņa, bet kāda smalkāka, it kā sirseņa dūkšana. Troksnis te tuvojās, te pazuda.

Un tad gaudošana… Suņi? Tas būtu suņu pajūgs? Šī skaņa bija pārāk tāla, un to slāpēja krītoši sniegpārsliņu miljoni un aizejošās vēja brāzmas. Tie varēja būt ģiptiešu pajūgu suņi, bet tikpat labi arī tundras mežo­nīgie gari vai pat atbrīvoto dēmonu balsis, kas raudāja pēc saviem zaudētajiem bērniem.

Viņai rādījās… Tur aiz sniega plīvura taču nevarēja spīdēt gaisma, vai ne? Tātad arī tur ir spoki… Vai arī viņi paši apmetuši līkumu un atgriezušies Bolvangarā.

Bet tie bija sīki, dzelteni bateriju staru kūļi, nevis baltā stacijas gaismu atblāzma. Tie tuvojās, tāpat arī suņu rejas, un, pirms meitene bija nospriedusi, ka tas nav sapnis, viņu ielenca pazīstami stāvi — zvērādās tērpti vīri pacēla viņu virs zemes: Džona Fā spēcīgās rokas uzrāva viņu gaisā, un Ferders Korems priekā smējās. Cik vien tālu caur puteni Lira spēja saskatīt, ģiptieši cēla bērnus ragavās, pārklādami ar zvērādām un dodami žāvētas roņa gaļas gabalus. Tur bija arī Tonijs Kosta, kurš apkampa Billiju, tad maigi iedunkāja, lai atkal piekļautu klāt un prieka pēc sapurinātu. Un Rodžers…

-   Rodžers nāks pie mums, meitene teica Ferderam Koremam. Tieši pēc viņa es šeit ierados. Mēs dosimies atpakaļ uz Džordanas koledžu. Kas tas par troksni…

Tā atkal bija tā pati motora rūkoņa, it kā dūktu aptracis kukainis spiegs, desmittūkstoš reižu lielāks par parasto mehānismu.

Negaidīts trieciens nogāza Liru sniegā, un Pantelei­mons nespēja viņu aizsargāt, jo zeltainais pērtiķis…

Koulteres kundze…

Zeltainais pērtiķis cīnījās, koda, skrāpēja Panteleimonam, kurš mainīja veidolus tādā ātrumā, ka tam nebija iespējams izsekot, un deva pretī dzēla, kāvās, plēsa. Koulteres kundze zvērādās un saspringtu, ledusaukstu sejas izteiksmi vilka Liru uz motorkamanām, un meitene, tāpat kā viņas dēmons, cīnījās, cik spēka. Sniga tik biezs sniegs, ka likās viņi ir izolēti no pārē­jās pasaules puteņa mākoni, bet kamanu prožektori iz­gaismoja vienīgi sniegpārslu virpuli labi ja kādus pāris centimetrus priekšā.

-    Palīgā! Lira sauca ģiptiešiem, kas taču bija tepat aiz necaurredzamās sniega segas, bet neko nemanīja. — Palīgā! Ferder Korēm! Lord Fā! Ak Dievs, palīgā!

Koulteres kundze griezīgā balsi izkliedza komandas ziemeļtatāru valodā. No sniega virpuļa iznira vesela kareivju vienība ar ieročiem un rūcošiem dēmoniemvilkiem. Vadonis, ieraudzījis, ka Koulteres kundze cī­nās ar Liru, ar vienu roku saņēma meiteni kā lelli un iegrūda kamanās, kur viņa apdullusi palika klusu.

Atskanēja šāviens, tad vēl viens, jo ģiptieši bija pa­manījuši, kas notiek. Bet ir bīstami šaut, kad neredzi savējos. Tatāri, sapulcējušies ap ragavām ciešā aplī, varēja droši šaut putenī, bet ģiptieši neuzdrošinājās raidīt atbildes šāvienus, lai neievainotu Liru.

Kā viņa pārdzīvoja! Un cik nogurusi jutās…

Galva dūca, domas nestrādāja, bet meitene piespieda sevi piecelties un meklēt Panteleimonu, kurš joprojām tajā pašā veidolā cīnījās ar pērtiķi, viņa āmrijas žokļi bija cieši iecirtušies zeltainajā ķepā. Bet kas bija tas?

Taču ne Rodžers?

Jā, Rodžers viņš sita Koulteres kundzei ar dūrēm un spēra ar kājām, blieza savu galvu pret viņējo, līdz visbeidzot kāds tatārs notrieca viņu zemē kā mušu. Tas viss likās kā murgs: balts, melns, kaut kas zaļš plivi­nājās viņas acu priekšā, skrandainas ēnas, skrejošas gaismas…

Pēkšņi sniega aizkars pavērās un, metāla plāksnēm čīkstot un šķindot, parādījās Joreks Bērnisons. Jau pēc brīža varenie žokļi koda pa labi un pa kreisi, ķetnas plēsa bruņas uz krūtīm, zibēja balti zobi, melna dzelzs, sarkana, slapja spalva…

Un tad kāds ar milzu spēku cēla Liru augšup. Viņa paķēra sev līdz ari Rodžeru, izraudama zēnu no Koul­teres kundzes rokām un cieši piespiezdamās tam.

Bērnu dēmoni, kas abi bija putnu veidolā, pārsteigumā ķērca un vēzēja spārnus, jo ap viņiem kāds plivinājās vēl spēcīgāk. Tad Lira gaisā sev blakus ieraudzīja raganu vienu no tām graciozajām, skrandainajām ēnām augstu gaisā, ko bija redzējusi toreiz, bet nu spīgana bija tik tuvu, ka to varēja aptaustīt. Raganas kailajās rokās (šai ledaini aukstajā gaisā!) bija loks, kuru viņa ar savām bālajām plaukstām atvilka un ar kuru izšāva bultu tieši vistuvāk esošā tatāra bruņucepures acu spraugā.

Bulta ietriecās acī, un puse no tās iznāca ārā pa­kausī. Vīrieša dēmons-vilks pazuda gaisā, pirms vēl saimnieks bija nokritis uz zemes.

Augšup! Liru un Rodžeru kāds paķēra un nesa augšup izrādījās, ka viņu nespēkā gurstošie pirksti turas pie priedeskoka slotas, uz kuras graciozi sēdēja jauna ragana. Viņa nogriezās pa kreisi un lejup, bet no turienes viņiem pretī tiecās kaut kas liels.

Lidotāji iekrita sniegā tieši blakus Lī Skorsbija gaisa balona grozam.

-   Rāpies iekšā, teksasietis sauca, un ievelc taču arī savu draugu. Vai lāci redzējāt?

Lira redzēja, ka trīs raganas tur ap lielu akmeni ap­sietu virvi, akmens līdzīgi enkuram neļāva kustīga­jam balonam atrauties no zemes.

-   Kāp iekšā! Lira uzsauca Rodžeram, pārvēlās pāri ar ādu apsistajai groza malai un ievēlās sniega kupenā tā iekšpusē. Pēc brīža Rodžers uzkrita meitenei virsū, un vēl pēc brīža zemi satricināja varens rēciens.

-     Šurp, Jorek! Kāp iekšā, veco zēn! kliedza Lī Skorsbijs, un pītais grozs iekrakšķējās un saliecās, kad pāri tā malai pārvēlās lācis.

Te vēja brāzma uz bridi izkliedēja miglu un sniegu, un Lira pēkšņi varēja skaidri saskatīt visu, kas notiek apkārt. Viņa redzēja, ka ģiptiešu cīnītāji Džona Fā va­dībā vajā tatāru arjergardu, dzenot to liesmojošo Bol­vangaras drupu virzienā; redzēja, ka citi ģiptieši palīdz bērniem sakāpt ragavās un ievīsta viņus siltās zvēr­ādās; redzēja, ka Ferders Korems saspringti vēro kau­jas lauku, atspiedies uz nūjas, un viņa rudais dēmons lēkā pa sniegu un ari vērīgi skatās apkārt.

-   Ferder Korēm! Lira sauca. Mēs esam šeit!

Sirmgalvis sadzirdēja viņu, pagriezās un pārsteigts

nolūkojās, kā raganas tur nospriegoto balona virvi un Lira enerģiski māj viņam ar roku.

-    Lira! — viņš iekliedzās. Vai ar tevi viss kārtībā, meitēn? Tev nekas nekait?

-   Labāk nevar būt! viņa atkliedza. Paliec sveiks, Ferder Korēm! Uz redzēšanos! Aizvediet visus bērnus mājās!

-    Noteikti aizvedīsim, zvēru pie dzīvības! Laimīgu ceļu, mans bērns, laimīgu ceļu… laimīgi, dārgā…

Tai pašā brīdī aeronauts pamāja ar roku, dodot zīmi, un raganas atlaida vaļā virvi.

Tūlīt pat balons pacēlās un neticamā ātrumā traucās augšup blīvajā sniegā. Pēc brīža zeme jau bija izzudusi miglā, un prom viņi bija, aizvien ātrāk un ātrāk Lirai likās, ka neviena raķete nespētu tik ātri uzlidot. Mei­tene turējās pie Rodžera, un straujā pacelšanās gaisā spieda viņus pie groza grīdas.

Lī Skorsbijs priecājās un smējās, savā teksasieša manierē izkliegdams mežonīgus sajūsmas saucienus. Joreks Bērnisons mierīgi raisīja vaļā savas bruņas, ar nagiem veikli atāķēdams visus savienojumus, un no­ņemtās daļas salocīja un salika kaudzē. Ārpusē varēja dzirdēt, kā plakšķēdamas gaisu šķeļ priežu slotas, un skrandainas ēnas liecināja, ka raganas viņus pavada šai lidojumā.

Mazpamazām Lira atguva elpu un līdzsvaru, un sirds sāka pukstēt mierīgāk. Meitene piecēlās un palūkojās apkārt.

Grozs izrādījās daudz ietilpīgāks, nekā viņai bija licies. Gar malām bija statīvi ar aparatūru, uz grīdas zvērādu kaudzes, skābekļa baloni un daudz citu lietu, pārāk sīku, lai miglā saskatītu, kam tās domātas.

-   Vai mēs esam mākonī? — Lira jautāja.

-     Nūja. Uzmet savam draugam zvērādas, kamēr viņš vēl nav pārvērties par lāsteku. Ir auksts, bet būs vēl aukstāk.

-   Kā tu mūs atradi?

-   Raganas. Viena raganu kundze vēlas ar tevi apru­nāties. Kad tiksim ārā no mākoņa, uzņemsim virzienu un tad varēsim apsēsties un papļāpāt.

-   Jorek, Lira teica, paldies, ka atnāci.

Lācis noņurdēja un iekārtojās, lai izlaizītu asinis no brūcēm. Balons viņa pusē bija sasvēries uz viena sāna, bet tas nekas. Rodžers bailīgi šķielēja uz viņa pusi, bet lācis viņu neņēma vērā. Lira notupās uz ceļiem un, piespiedusi zodu groza malai, platām acīm lūkojās pūkainajā mākonī.

Jau pēc dažām sekundēm balons bija ārā no tā un, joprojām strauji palielinot augstumu, traucās debesīs.

Kas par skatu!

Tieši virs viņiem lielā aplī viļņojās balons. Priekšā un virs galvas Aurora liesmoja tik spoži un vareni kā nekad agrāk. Tā bija visapkārt, tik tuvu, it kā būtu daļa no Liras. Milzīgas gaismas strēles virmoja un pli­vinājās kā eņģeļa spārni; brīnumainas kvēles kaskādes traucās lejup neredzamās aizās, lai tur kārtotos ezeru virpuļos vai šūpotos debesīs kā ūdenskritums.

Lirai aizrāvās elpa no redzētā, bet, paskatoties lejā, pavērās vēl burvīgāka aina.

Cik tālu vien sniedzās skats, visos virzienos līdz pašam horizontam stiepās balti sakultu putu bezga­lība. Šur un tur pacēlās netveramas virsotnes un grima aizplīvuroti bezdibeņi, bet kopumā likās, ka nepār­trauktā straumē slīd ledāji.

Bet cauri tam pa vienai un divām, kā arī lielākās grupās tuvojās melnas ēnas graciozās, stūrainās ra­ganu figūras uz priežkoka slotām.

Viņas lidoja ātri, bez piepūles, aizvien tuvāk balo­nam metot virāžu apļus. Tad viena tā, kurai bija loks un kura bija izglābusi Liru no Koulteres kundzes, nu jau lidoja tieši blakus grozam, un meitene pirmoreiz redzēja viņu tuvumā.

Viņa bija jauna — jaunāka par Koulteres kundzi; gaišmataina, ar spožām, zaļām acīm; tāpat kā citas ra­ganas, ģērbta melni svītrotā zīda tērpā, bez zvērādām, bez cimdiem vai kapuces. Likās, ka viņa vispār nejūt aukstumu. Ap raganas pieri bija vienkāršs sarkanu puķu vainadziņš. Spīgana sēdēja uz savas priedeskoka slotas kā uz kumeļa, un šķita, ka viņa jāj tikai kādu metru no pārsteigtās Liras.

-   Lira?

-   Jā! Un jūs būtu Serafīna Pekkala?

-   Jā, es tā esmu.

Tagad Lira saprata, kāpēc Ferders Korems bija viņu iemīlējis un kāpēc šī mīlestība bija salauzusi vīra sirdi, lai gan pirms brīža meitenei nebija ne jausmas par šādām lietām. Ferders Korems kļuva vecs, viņš bija vecs, salauzts vīrs, bet viņa būs jauna vēl gadsimtiem ilgi.

-   Vai pie tevis ir simbolu rādītājs? — ragana jautāja balsī, kas saplūda ar pašas Auroras virmojošajām, dziedošajām skaņām, tāpēc Lira, klausoties šai burvībā, tik tikko aptvēra vaicātā saturu.

-   Jā. Tas ir man kabatā, drošībā.

Spēcīgu spārnu vēzienu troksnis vēstīja par vēl kādu atnācēju, un tur jau tas planēja lielais dēmons-zoss. Viņš kaut ko pateica raganai, tad palidoja sāņus, lai apmestu plašu loku apkārt balonam, kas turpināja celties augšup.

-   Ģiptieši izdemolējuši Bolvangaru, teica Serafīna Pekkala. Viņi nogalinājuši divdesmit divus apsargus, deviņus darbiniekus un nodedzinājuši pārējo ēkas daļu, kas vēl nebija sadegusi. Viņi to iznīcinās pilnībā.

-   Un kas ir ar Koulteres kundzi?

-   Nekādu ziņu.

Viņa mežonīgi iekliedzās, un pārējās raganas sapul­cējās ap to un lidoja līdzās balonam.

-   Mister Skorsbij, Serafīna Pekkala teica. Lūdzu, virvi.

-    Kundze, esmu jums ļoti pateicīgs. Mēs joprojām ceļamies augšup. Man šķiet, ka vēl kādu brīdi celsimies. Cik daudz jūsējo būs vajadzīgs, lai aizvilktu grozu uz ziemeļiem?

-   Mēs esam stipras, — ragana tikai noteica.

Lī Skorsbijs iesēja resno virvi ar ādu klātā dzelzs gredzenā, kas saturēja balona karkasu, pie kura turējās grozs. Kad virve bija kārtīgi nostiprināta, viņš izsvieda brīvo galu no groza, un tūlīt pat tam klāt metās sešas raganas, saķēra to un sāka vilkt, savas priedes­koka slotas pagriezdamas uz Polārzvaigznes pusi.

Balonam sakustoties šajā virzienā, Panteleimons put­niņa veidolā uzsēdās uz groza malas. Rodžera dēmons izlīda paskatīties, bet drīz vien ielīda atpakaļ, jo Ro­džers, tāpat kā Joreks Bērnisons, bija cieši aizmidzis. Vienīgi Lī Skorsbijs negulēja; mierīgi zlžļādams tievu cigāru, viņš vēroja aparātus.

-   Tātad, Lira, Serafīna Pekkala teica. Vai tu zini, kāpēc jūs dodaties pie lorda Ezriela?

Lira bija pārsteigta. Lai atdotu viņam aletiometru, protams! viņa atbildēja.

Meitene nekad nebija domājusi par šo jautājumu tas taču bija pats par sevi saprotams! Tad viņa atcerē­jās savu pirmo vēlēšanos, bet tas bija tik sen, ka viņa jau bija paguvusi to aizmirst.

-    Nu… Lai palīdzētu viņam izglābties. Mēs viņam palīdzēsim aizbēgt.

Tagad, kad Lira to pateica, tas likās absurds. Izglāb­ties no Svalbāras? Neiespējami!

-    Nu, katrā gadījumā mēģināt to, viņa pārlieci­nāti noteica. Kāpēc jūs tā vaicājat?

-   Man liekas, ka man tev kaut kas jādara zināms, Serafīna Pekkala sacīja.

-    Par Putekļiem?

Tas bija pirmais, ko Lira gribēja zināt.

-   Jā, arī par to. Bet tagad tu esi nogurusi un priekšā vēl tāls lidojums. Parunāsim par to, kad būsi atpū­tusies.

Lira nožāvājās. No šim garajām žāvām krakšķēja žokļi, un likās, ka tās ilgst kādu minūti, lai kā Lira cīnījās ar miegu, viņa nespēja tam pretoties. Serafīna Pekkala izstiepa roku pār groza malu, pieskārās mei­tenes acīm, un Lira noslīga uz groza grīdas. Pantelei­mons nospurdza lejā, kļuva par sermuliņu un saritinā­jās savā guļamvietā meitenei ap kaklu.

Piemērojoties groza ātrumam, ragana izlīdzināja sa­vas slotas gaitu un uzņēma kursu uz Svalbāru.

Lī Skorsbijs sakārtoja zvērādas ap Liru. Meitene sa­ritinājās tuvāk Rodžeram, un abi gulēja, bet gaisa balons tuvojās Ziemeļpolam. Aeronauts laiku pa lai­kam palūkojās aparātos, košļādams cigāru, viņš to neaizdedzināja, jo pārāk tuvu bija uzliesmojošā ūdeņ­raža gāze, un ciešāk ietinās zvērādās.

-   Šī mazā meitene, liekas, ir diezgan svarīga persona? — viņš noprasīja pēc brītiņa.

-   Svarīgāka, nekā pati to apjauš, Serafīna Pekkala atbildēja.

-   Vai tas nozīmē, ka gaidāmas kādas bruņotas akti­vitātes? Saprotiet mani, esmu praktisks cilvēks, kas pats pelna sev iztiku. Es nevaru atļauties tikt sašķai­dīts vai sašauts gabalos bez jebkādas iepriekšējas kom­pensācijas. Es nevēlos likt uz spēles šīs ekspedīcijas cēlos mērķus, ticiet man, kundze. Bet lords Fā un ģip­tieši man samaksāja tikai tik daudz, lai kompensētu manu iztērēto laiku, spēku un balona uzturēšanas iz­devumus, tas ari ir viss. Šai summā nav iekļauta ap­drošināšana pret karadarbību. Un es jums, kundze, teikšu kad mēs izsēdināsim Joreku Bērnisonu Svalbārā, to jau varēs uzskatīt par karadarbības aktu.

Viņš uzmanīgi izspļāva tabakas lapas gabalu pār bortu.

-   Tāpēc es vēlētos zināt, kas sagaidāms attiecībā uz miesas bojājumiem un sadursmēm, viņš pabeidza.

-    Iespējams, būs jācīnās, Serafina Pekkala teica. Bet jūs jau arī agrāk esat cīnījies.

-    Protams, ja man par to maksāja. Bet fakts ir tāds, ka es domāju man būs jāpilda tikai transportēšanas funkci­jas, un esmu tam atbilstoši sagatavojies. Taču tagad, pēc pirmītējā kautiņa tur lejā, es interesējos, cik tālu sniedzas mani transportēšanas pakalpojumi. Piemēram, vai esmu spiests riskēt ar savu dzīvību un īpašumu cīņās, kas no­tiek starp lāčiem. Un vai šai mazajai meitenei Svalbārā nav tikpat karstasinīgi ienaidnieki kā tie tur Bolvangarā. Es par to atgādināju tikai tāpēc, lai uzturētu sarunu.

-     Mister Skorsbij, ragana teica, es labprāt gri­bētu atbildēt uz jūsu jautājumiem. Bet vienīgais, ko es varu pateikt, ir, ka mēs visi cilvēki, raganas, lāči jau karojam savā starpā, lai gan ne visi to apzinās. Vienalga, vai jūs Svalbārā sastapsieties ar briesmām vai tiksiet prom neskarts, jūs jau esat tajā visā iesais­tīts, jūs esat zem bruņām, jūs esat karavīrs.

-    Nu, tas būtu mazliet priekšlaicīgi teikts. Pēc ma­nām domām, cilvēkam vajadzētu būt izvēlei, ķerties pie ieročiem vai ne.

-    Tur nu mums ir tikpat lielas izvēles iespējas kā piedzimt vai nepiedzimt.

-   Tomēr man labāk patīk izvēlēties, viņš teica. Es gribu izvēlēties, kādu darbu strādāt, uz kurieni doties, ko ēst un ar ko kopā sēdēt un žāvāties. Vai tad jums nekad negribas kaut ko izvēlēties?

Serafina Pekkala padomāja, tad teica: Iespējams, ka mēs vārdu izvēle saprotam dažādi, mister Skorsbij. Raganām nekas nepieder, tāpēc mūs neinteresē naudas krāšana vai peļņas gūšana, un, kas attiecas uz izvēli starp vienu lietu vai citu, ja jūs dzīvotu simtiem gadu, tad zinātu, ka ikviena izdevība atgriezīsies. Mums ir dažādas vajadzības. Jums ir jāremontē un jāuztur kār­tībā savs balons, tas prasa laiku un rūpes, es to sapro­tu, bet mums, lai varētu lidot, atliek tikai noplēst prie­des koka zaru der jebkurš, un paliek vēl daudzi. Mēs nejūtam aukstumu, tāpēc mums nevajag siltas drēbes. Mēs nevaram mainīties ne ar ko citu, kā vien ar sav­starpēju palīdzību. Ja raganai kaut ko vajag, cita ra­gana viņai to iedos. Ja ir jācīnās, mēs pieņemam lēmu­mu, neņemot vērā to, ko šis karš mums maksās. Mums nav arī goda jēdziena, kā, piemēram, lāčiem. Lāča goda aizskaršana nozīmē nāves spriedumu. Mums tas ir… neiedomājami. Kā gan var aizvainot raganu? Nu un kas par to, ja būsiet viņu aizvainojuši?

-   Nu, tur es, kundze, jums piekrītu. Runāt var daudz ko, bet runu dēļ jau neies karus celt. Tomēr, kundze, es ceru, ka jūs saprotat manu problēmu. Es esmu vien­kāršs aeronauts un savas vecumdienas gribu aizvadīt mierīgi. Mazā fermā ar pāris gotiņām, dažiem zir­giem… Nekā liela, kā saprotat. Ne jau pili ar vergiem vai zelta kalnus. Lai vakara vējš pūš pār stepi, cigāru un glāzi viskija. Bet lieta tāda, ka tas viss maksā naudu. Tāpēc es veicu lidojumus par samaksu un pēc katra reisa pārsūtu naudu uz "Wells Fargo" banku. Kad man būs pietiekami daudz skanošā, es pārdošu šo balonu un nopirkšu kuģa biļeti līdz Galvestonas ostai, un nekad vairs nepacelšos virs zemes.

-   Ir vēl kāda atšķirība starp mums, mister Skorsbij. Ragana drīzāk pārstās elpot nekā lidot. Mums lidot nozīmē būt mums pašām.

-    Es saprotu un apskaužu jūs, kundze, bet man liegti jūsu prieki. Man lidošana ir vienīgi darbs, un es esmu vienkāršs mehāniķis. Es tikpat labi varētu pieregulēt vārstus gāzmotorā vai noregulēt pievadus. Bet es esmu izvēlējies ko citu, kā jūs redzat. Tā bija mana brīva iz­vēle. Tāpēc mani nedaudz uztrauc šis iespējamais cīniņš, par kuru man nekas nav teikts.

-   Jāņem vērā ari Joreka Bērnisona strīds ar viņa ka­rali, — ragana piebilda. — Šim bērnam liktenis pie­spēlējis lomu arī tur.

-    Jūs pieminējāt likteni, Lī Skorsbijs teica, it kā tas būtu kas nenovēršams. Man šī doma liekas tikpat nepievilcīga kā ziņa par karu, kur man, pašam to ne­zinot, jāpiedalās. Kur gan manis paša griba, atļausiet jautāt? Bet izskatās, ka šim bērnam dots tik maz brī­vas gribas kā nevienam no man pazīstamajiem cil­vēkiem. Vai jūs gribat teikt, ka meitene ir kaut kāda uzvelkama lelle, kuru uzgriezīs, un viņa automātiski visu izpildīs?

-    Mēs visi esam pakļauti liktenim. Bet mums jārīko­jas tā, it kā nebūtu, ragana teica, vai arī jāmirst no izmisuma. Šim bērnam ir kuriozs pravietojums: viņas liktenis ir pielikt punktu liktenim. Bet tas meitenei jāveic, neapzinoties, ko viņa dara, it kā tā būtu dabiska notikumu gaita, nevis likteņa lēmums. Ja Lirai pateiks, kas viņai jādara, tas neizdosies; nāve aizslaucis visas pasaules; tas būs izmisuma triumfs uz mūžiem. Visumi kļūs par vienkārši savstarpēji saslēgtiem mehānis­miem, tukši un akli, bez domām, jūtām, bez dzīvības…

Abi palūkojās uz Liru, kuras aizmigušajā sejā (cik nu viņi varēja saredzēt aiz kapuces) bija ievilkusies spītīga rieva.

-     Es domāju, ka daļēji viņa to zina, — aeronauts teica. Katrā gadījumā ir gatava tam. Un kā ar mazo zēnu? Jūs zināt, ka meitene uzņēmās šo ceļu, lai izglābtu viņu no briesmām un nogādātu atpakaļ mā­jās? Viņi ir bērnības draugi, no Oksfordas vai no ku­rienes tur. Vai jūs to zināt?

-   Jā, es to zināju. Lirai līdzi ir kāda ārkārtīgi vērtīga lieta, un šķiet, ka likteņa līkloči izmanto meiteni kā vēstnesi, lai viņa to nodotu tēvam. Tāpēc viņa mēroja šo garo ceļu lai atrastu savu draugu, nezinādama, ka arī zēnu liktenis aizvedis uz ziemeļiem. Viņam sekojot, Lira nodotu šo lietu tēvam.

-   Ak tā jūs to skaidrojat?

Pirmoreiz ragana atbildēja šaubīdamās.

-    Tā liekas… Bet mēs nevaram izskaidrot to, kas miglā tīts, mister Skorsbij. Ir vairāk nekā iespējams, ka es kļūdos.

-   Un, ja drīkst vaicāt, kāpēc jūs esat tajā visā iesais­tījusies?

-    Lai ko arī viņi tur Bolvangarā darīja, mēs savās sirdīs jutām, ka tas ir kaut kas slikts. Lira ir viņu ienaidniece, tātad mēs esam viņas draugi. Tālāk par šo domu mēs negājām. Bet ir vēl ari mūsu klana draudzī­ba ar ģiptiešu tautu, kas aizsākās toreiz, kad Ferders Korems man izglāba dzīvību. Mēs to darām viņu labā. Turklāt ģiptiešus saista pienākums pret lordu Ezrielu.

-    Skaidrs. Tātad balonu uz Svalbāru jūs velkat ģip­tiešu dēļ. Bet vai šajās draudzības saitēs ietilps arī balona atvilkšana atpakaļ? Vai arī man būs jāgaida ce­ļavējš un jācer uz lāču viesmīlību gaidīšanas laikā? Es vēlreiz atkārtoju, kundze, es apjautājos tikai un vienīgi aiz draudzīgas ziņkārības.

-   Ja mēs spēsim jums palīdzēt nokļūt atpakaļ Trollezundē, mēs to darīsim. Taču mēs nezinām, kas mūs sagaida Svalbārā. Lāču karalis ir ieviesis daudz pār­maiņu, vecās paražas vairs nav cieņā, tāpēc nolaišanās var sagādāt grūtības. Un es nezinu, kā Lira atradīs savu tēvu. Tāpat es nezinu, ko Joreks Bērnisons ir no­domājis darīt, izņemot to, ka viņa liktenis ir saistīts ar meitenes likteni.

-    Es ari to nezinu, kundze. Man liekas, ka viņš pa­vada meiteni, lai aizsargātu. Viņa palīdzēja viņam at­gūt bruņas, lūk. Kas to lai zina, ko lācis jūt? Bet, ja kāds lācis reiz ir mīlējis kādu cilvēku, tad tas ir viņš, kas mīl Liru. Kas attiecas uz nolaišanos Svalbārā, tas nekad nav bijis viegli. Tomēr, ja es drīkstētu jūs lūgt mūs vilkt arī atpakaļceļā, man kļūtu vieglāk ap sirdi, un, ja es kaut kādā veidā varu jums atlīdzināt, jūs tikai dariet man zināmu. Bet, lai man viss kļūtu skaidrāks, vai jūs nevarētu pateikt, kura pusē esmu es šajā nere­dzamajā cīņā?

-   Mēs abi esam Liras pusē.

-   Nu, par to nav šaubu.

Viņi lidoja tālāk. Tā kā zem balona bija mākoņi, nevarēja noteikt, cik ātri viņi lido. Protams, parasti ba­lona ātrums bija atkarīgs no vēja virziena, tas sekoja gaisa plūsmai, bet tagad, kad lidaparātu vilka raganas, tas gāja nevis līdz ar vēju, bet neatkarīgi no tā un ar pretspēku, jo maslvajam balonam nepiemita dirižabļa līganais vieglums. Rezultātā grozs mētājās no vienas puses uz otru, šūpojoties un lēkājot vairāk nekā nor­mālā lidojumā.

Lī Skorsbiju uztrauca ne tik daudz personiskais komforts, cik aparātu drošība, tāpēc viņš pārbaudīja, vai tie ir labi piestiprināti pie karkasa. Saskaņā ar altimetru viņi atradās aptuveni trīs kilometru aug­stumā. Temperatūra bija mīnus divdesmit grādu. Bija pieredzēts ari lielāks aukstums, bet ne daudz, un viņš negribēja salt vēl vairāk. Tāpēc vīrs izritināja bre­zentu, ko izmantoja avārijas situācijās, un pārsedza pāri guļošajiem bērniem, lai pasargātu tos no vēja, tad apgūlās blakus savam vecajam draugam Jorekam Bēr­nisonam un iemiga.

Kad Lira pamodās, augstu debesis spīdēja mēness un apkārt viss no apaļīgajiem mākoņiem apakšā līdz ledus gabaliņiem un lāstekām uz balona trosēm iz­skatījās klāts ar sudraba kārtiņu.

Rodžers bija aizmidzis, tāpat arī Lī Skorsbijs un lācis. Bet līdzās grozam joprojām lidoja raganu kara­liene.

-   Cik tālu vēl līdz Svalbārai? Lira jautāja.

-    Ja ceļā negadīsies pretvējš, būsim Svalbārā pēc kādām divpadsmit stundām.

-   Kur mēs nolaidīsimies?

-     Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Centīsimies apiet klintis. Tur dzīvo būtnes, kas uzbrūk visam, kas kustas. Ja izdosies, nosēdīsimies pašā salas vidienē, tālāk no Jofura Raknisona.

-   Un kas notiks, kad es atradīšu lordu Ezrielu? Vai viņš maz gribēs atgriezties Oksfordā? Es pat nezinu, vai varu teikt, ka zinu viņš ir mans tēvs. Iespējams, lords Ezriels joprojām grib izlikties par manu tēvoci. Es viņu tikpat kā nepazīstu.

-    Viņš negribēs braukt atpakaļ uz Oksfordu, Lira. Šķiet, ka ir darbi, kas jāpaveic kādā citā pasaulē, un lords Ezriels ir vienīgais, kurš spēj pārvarēt bezdibeni starp šo un to otru pasauli. Bet viņam ir vajadzīga palī­dzība.

-   Aletiometrs! Lira teica. Džordanas koledžas di­rektors to man iedeva, un man šķita, ka viņš kaut ko gribēja teikt par lordu Ezrielu, bet viņam nebija izde­vības. Es zinu, ka viņš īstenībā negribēja viņu noindēt. Vai lords Ezriels nolasīs aletiometrā, kā būvējams tas tilts? Es noteikti varētu viņam palīdzēt. Tagad es droši vien varētu nolasīt labāk par visiem.

-   Nezinu, teica Serafīna Pekkala. — Kā viņš to iz­darīs un kāds ir viņa mērķis, mēs nezinām. Ir spēki, kas runā ar mums, bet ir vēl stiprāki spēki par tiem, un pat visaugstākajiem daudz kas nav zināms.

-   Aletiometrs man pateiks! Es to varētu nolasīt tūlīt…

Bet bija pārāk auksts, Lira pat nevarēja to noturēt

rokās. Meitene ietinās ciešāk un novilka kapuci zemāk, lai aizsargātos no asā vēja, atstājot tikai spraudziņu acīm. Tālu priekšā un mazliet zemāk sešas vai septiņas raganas uz priedeskoka slotām vilka stingri nospriego­to balona tauvu. Debesis spīdēja zvaigznes. Tās bija tik spožas, aukstas un cietas kā dimanti.

-   Kāpēc tev nav auksti, Serafīna Pekkala?

-   Mēs jūtam aukstumu, bet nebaidāmies no tā, jo tas mums nav kaitīgs. Un, ja mēs saģērbtos biezāk, mēs nesajustu kaut ko citu zvaigžņu priecīgo šķindoņu, Auroras mūziku vai vēl labāk mēnesstaru zlžaino sanoņu uz mūsu ādas. Tā dēļ ir vērts pasalt.

-   Vai es ari to varētu sajust?

-   Nē, tu nomirtu, ja novilktu savas zvērādas. Nevelc tās nost.

-   Cik ilgi raganas dzīvo, Serafīna Pekkala? Ferders Korems teica, ka simtiem gadu. Bet tu nemaz neiz­skaties veca.

-    Man ir trīssimt gadu vai vairāk. Mūsu vecākajai raganu mātei ir gandrīz tūkstoš gadu. Kādu dienu pēc viņas atnāks Jambe-Aka. Un kādu dienu viņa atnāks pēc manis. Tā ir mirušo dieviete. Viņa atnāk pie tevis smai­doša un laipna, un tu zini, ka tev ir pienācis laiks mirt.

-   Vai raganas ir arī vīrieši? Vai tikai sievietes?

-    Mūs apkalpo arī vīrieši, kā Trollezundes konsuls. Un ir vīrieši, kurus mēs izvēlamies par vīriem vai mīļākajiem. Tu esi tik jauna, Lira, pārāk jauna, lai to saprastu, bet es tev to izstāstīšu, un gan jau tu vēlāk sapratīsi: vīrieši zib gar mūsu acīm kā taureņi, nepastāvīgi radījumi. Mēs viņus mīlam, viņi ir drosmī­gi, lepni, skaisti, gudri un gandrīz vai uzreiz mirst. Vīrieši mirst tik ātri, ka mūsu sirdis pastāvīgi sāp. Mēs dzemdējam viņu bērnus, kas ir raganas, ja sieviešu dzi­muma, un cilvēki, ja vīriešu, un tu nepagūsti ne aci pamiršķināt, kad viņu vairs nav nogalināti, miruši, pazuduši. Un tas pats ar dēliem. Kad tāds puika ir mazs, šim liekas, ka viņš dzīvos mūžīgi. Zēna māte zina, ka tā nebūs. Ar katru reizi ciešanas aug augumā, līdz visbeidzot tava sirds ir salauzta. Iespējams, tieši tad arī Jambe-Aka nāk tev pakaļ. Viņa ir vecāka par tundru. Iespējams, ka viņai raganas mūžs liekas tikpat īss kā mums cilvēku.

-   Vai tu mīlēji Ferderu Koremu?

-   Jā. Vai viņš to zina?

-   Es nezinu, bet zinu, ka viņš mīl tevi.

-   Kad Ferders Korems mani izglāba, viņš bija jauns un stiprs, lepns un skaists. Es uzreiz viņu iemīlēju. Es labprāt būtu mainījusi savu dabu, es butu ziedojusi zvaigžņu šķindu un Auroras mūziku; es nekad vairs nebūtu lidojusi būtu to pārtraukusi tai pašā brīdī bez šaubīšanās, lai kļūtu par vīru klejojošam ģiptietim, vārītu viņam ēst, dalītu ar viņu gultu un audzinātu viņa bērnus. Bet tu nevari mainīt to, kas tu esi, tu vari izmainīt tikai to, ko dari. Es esmu ragana. Es biju kopā ar viņu tik ilgi, lai dzemdētu viņam bērnu…

-   Viņš nekad to nav teicis! Vai tā bija meitenīte? Ra­gana?

-    Nē. Zēns, un viņš nomira lielās epidēmijas laikā pirms četrdesmit gadiem, tā sērga tika ievazāta no aus­trumiem. Nabaga mazulītis; viņš ielidoja dzīvē un izli­doja no tās kā viendienītis. Tas manu sirdi sarāva ga­balos, kā jau vienmēr. Tas salauza Korema sirdi. Pēc tam man bija jāatgriežas pie savējiem, jo Jambe-Aka paņēma manu māti un es kļuvu par klana karalieni. Tā nu es pametu viņu, kā man nācās darīt.

-   Vai tu nekad vairs neesi satikusi Ferderu Koremu?

-    Nekad. Es zināju par viņa gaitām; kad skrēlingi viņu ievainoja ar saindētu bultu, es aizsūtīju zālītes un buramvārdus, lai veseļojas, bet tikties ar viņu nebija manos spēkos. Es dzirdēju, cik salauzts Ferders bija pēc tā visa, kā pieņēmās gudrībā, cik daudz mācījās un la­sīja, un es lepojos ar viņu un viņa labestību. Bet nejau­cos iekšā, jo manam klanam tie bija bīstami laiki, plo­sījās raganu kari, un turklāt es domāju, ka viņš mani aizmirsīs un apprecēs kādu sievieti no cilvēku cilts…

-    To viņš nekad nedarītu, Lira stūrgalvīgi noteica. Tev viņš jāapciemo. Ferders Korems joprojām mīl tevi, es zinu, ka tā ir.

-   Bet viņš kaunēsies par savu tagadējo vecumu, un es to negribu.

-    Iespējams, ka tā būs. Bet tev vismaz jādod viņam kāda ziņa. Es tā domāju.

Serafīna Pekkala ilgi klusēja. Panteleimons kļuva par putniņu un uz bridi nolaidās uz viņas slotas it kā atvainodamies.

Tad Lira vaicāja: Kāpēc cilvēkiem ir dēmoni, Sera­fīna Pekkala?

-    To visi jautā, bet neviens nezina atbildi. Cik sen pastāv cilvēce, tik sen ir ari dēmoni. Tas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem.

-    Jā! Mēs patiešām no viņiem atšķiramies… Nu, piemēram, lāči. Viņi taču ir dīvaini, vai ne? Šķiet, ka lāči ir kā cilvēki, bet te pēkšņi viņi izdara kaut ko tik savādu vai mežonīgu, ka liekas viņus nav iespējams saprast… Bet zini, ko Joreks man teica, viņš teica, ka lāčiem bruņas esot tas pats, kas cilvēkiem dēmons. Tā esot viņu dvēsele. Bet te atkal redzama atšķirība starp lāčiem un cilvēkiem, jo viņi paši šis bruņas izgatavoja. Kad Joreku pirmoreiz izsūtīja trimdā, viņam atņēma bruņas, bet viņš atrada debesu metālu un uztaisīja sev jaunas, tas ir it kā ielika sev jaunu dvēseli. Mēs sev nevaram izgatavot dēmonus. Tad tie ļaudis Trollezundē viņi piedzirdīja Joreku un nozaga viņa bruņas, bet es uzzināju, kur tās ir, un viņš tās atdabūja atpa­kaļ… Bet es brīnos, lūk, par ko kāpēc Joreks brauc ar mums uz Svalbāru? Viņi taču uzbruks viņam. Viņu taču var nogalināt… Es mīlu Joreku. Es mīlu viņu tik ļoti, ka vēlētos, kaut viņš nebūtu braucis.

-   Vai viņš tev ir teicis, kas viņš ir?

-    Tikai savu vārdu. Tas bija Trollezundes konsuls, kurš mums par viņu pastāstīja.

-    Joreks ir augstdzimušas kārtas. Viņš ir princis. Patiesībā, ja viņš nebūtu izdarījis smagu noziegumu, viņš tagad būtu lāču karalis.

-   Viņš teica, ka lāču karalis ir Jofurs Raknisons.

-   Jofurs Raknisons kļuva par karali tad, kad Joreku Bērnisonu izsūtīja trimdā. Jofurs, protams, arī ir prin­cis, citādi viņš nebūtu ticis pie varas, bet viņa gudrība ir cilvēciska viņš dibina sabiedrības un slēdz līgu­mus, nedzīvo ledus alās kā citi lāči, bet gan Īpaši viņam uzceltā pilī, vada sarunas ar cilvēku nācijām par vēst­nieku apmaiņu un attīsta ugunsšahtu būvniecību ar cilvēku inženieru darbaspēka palīdzību… Jofurs ir ļoti prasmīgs un viltīgs. Runā, ka viņš esot izprovocējis Joreku noziegumam, par kuru tas ticis izsūtīts, bet citi saka, ka, pat ja tas tā nav, viņš pats izplatot baumas, ka tā bijis, lai visi bītos no viņa mākas un viltības.

-    Ko Joreks tādu izdarīja? Viens no iemesliem, kā­pēc es mīlu Joreku, ir tāds, ka viņš, tāpat kā mans tēvs, tika sodīts par to, ko viņš izdarīja. Liekas, ka viņi labi saprastos. Joreks man teica, ka viņš ir nogalinājis kādu citu lāci, bet nav stāstījis, kā tas notika.

-     Kautiņš notika kādas lācenes dēļ. Lāču tēviņš, kuru Joreks nogalināja, neraidīja padošanās signālus stiprākajam, kā tas lāčiem ir pieņemts, kaut gan bija skaidrs, ka Joreks ir spēcīgāks. Lai cik lāči ir lepni, viņi vienmēr atzīst stiprākā pretinieka pārākumu un pado­das tam, bet kaut kāda iemesla dēļ šis lācis nepadevās. Daži stāsta, ka Jofurs Raknisons ietekmējis viņa psihi vai iebarojis tam kādas zālītes. Katrā gadījumā jaunais lācis nepadevās, un Joreks Bērnisons, nespēdams val­dīt pār sevi, nobeidza viņu. Spriedums bija skaidrs: viņam vajadzēja otru lāci ievainot, nevis nogalināt.

-    Citādi viņš tagad būtu karalis, Lira teica. Un vēl es dzirdēju, ko Palmeras profesors no Džordanas koledžas stāstīja par Jofuru Raknisonu, jo viņš bija bijis ziemeļos un saticis to. Profesors teica… Kaut es varētu atcerēties, ko viņš teica… Man šķiet, to, ka Jofurs Rak­nisons esot ieguvis troni negodīgā ceļā vai kā tamlīdzīgi. Bet zināt, Joreks man vienreiz teica, ka lāčus nav iespē­jams apvest ap stūri, un pierādīja, ka tā tas arī ir, es nevarēju viņu apmānīt. Izklausās, ka viņi abi tikuši apkrāpti, gan Joreks, gan tas otrs lācis. Varbūt vienīgi lāči var piekrāpt lāčus, bet cilvēki ne. Izņemot… Tie ļau­dis TVollezundē tie taču Joreku apmānīja, vai ne? Toreiz, kad viņu piedzirdīja un nozaga viņam bruņas?

-   Ja lāči izturas kā cilvēki, varbūt tad viņus var ap­krāpt, teica Serafīna Pekkala, bet, ja lāči uzvedas kā lāči, tad nevar vis. Neviens lācis normāli nedzertu spirtu. Joreks Bērnisons to dzēra, lai aizmirstu savu izsūtītā kaunu, un tikai tāpēc trollezundiešiem izdevās viņu apmānīt.

-Ak jā, Lira piekrītoši pamāja. Viņai patika šī ideja. Viņa apbrīnoja Joreku un bija priecīga, ka atradusi apstiprinājumu lāča cēlumam. Jūs esat ļoti gudra, meitene teica. — Ja jūs man to nebūtu pastāstījusi , es to nekad neuzzinātu. Man šķiet, ka jūs varbūt pat esat gudrāka par Koulteres kundzi.

Viņi lidoja tālāk. Lira košļāja žāvētās roņa gaļas gabaliņu, ko atrada kabatā.

-   Serafin Pekkala, viņa pēc brītiņa ierunājās, kas ir Putekļi? Man liekas, ka visu nelaimju cēlonis ir Putekļi, bet neviens man nav izskaidrojis, kas tie tādi ir.

-   Es nezinu, Serafīna Pekkala atbildēja. Raganas nekad nav interesējušās par Putekļiem. Varu pateikt vienīgi to: kur ir mācītāji, tur ir bailes no Putekļiem. Koulteres kundze, protams, nav mācītājs, bet viņa ir ietekmīga Maģistērija aģente, un tā bija viņa, kas no­dibināja Ziedojumu padomi un piespieda Baznīcu uz­turēt Bolvangaru, un tikai tādēļ, ka viņai bija interese par Putekļiem. Mums nav saprotama viņas nostāja. Bet ir daudz kā tāda, ko mēs nekad neesam sapra­tušas. Mēs zinām, ka tatāri urbj caurumus galvaskau­sos, un varam vienīgi brīnīties par šo dīvaino rīcību. Putekļi, iespējams, ir kaut kas dīvains, un mēs par tiem brīnāmies, bet mēs sevi neraujam uz pusēm, lai izpētītu tos. Lai tas paliek Baznīcai.

-    Baznīcai? Lira brīnījās. Kaut kas viņai nāca at­miņā: meitene atcerējās sarunu ar Panteleimonu

Purvos par to, kas gan tas ir par spēku, kas kustina aletiometra rādītāju. Viņi bija sprieduši par fotodzirnaviņām uz altāra Gabriela koledžā un to, ka elemen­tārdaļiņu spēks virza lāpstiņas pa apli. Mācītājs toreiz bija licis saprast, ka pastāv saikne starp elementār­daļiņām un reliģiju.

-   Tā varētu būt, meitene piekrītoši pamāja. Galu galā Baznīca daudz ko tur slepenībā. Tomēr pārsvarā tie visi ir seni noslēpumi, bet Putekļi ir kaut kas jauns, cik zinu. Varbūt lords Ezriels man to izskaidros…

Lira vēlreiz nožāvājās.

-    Es labāk atgulšos, viņa teica Serafinai Pekkalai, citādi vēl nosalšu. Uz zemes esmu piedzīvojusi auks­tumu, bet nekad tik lielu kā šeit. Man šķiet, es varētu nomirt, ja kļūs vēl aukstāks.

-   Tad apgulies un satinies zvērādās.

-   Tā arī darīšu. Ja jau kādreiz jāmirst, tad labāk šeit, augšā. Toreiz, kad viņi mūs palika zem tā asmens, man likās, ka nu ir cauri… Mums abiem tā šķita. Tas bija tik nežēlīgi! Bet tagad mēs pagulēsim. Pamodiniet mūs, kad būsim galā, Lira teica un ieritinājās zvērādu kaudzē, cieši piespiezdamās guļošajam Rodžeram; visas maliņas viņai bija stīvas un sāpēja no lielā aukstuma.

Un tā četri ceļinieki lidoja tālāk, aizmiguši ledus kris­tāliem klātā balonā, pamazām tuvodamies Svalbāras klintīm un ledājiem, ugunsšahtām un ledus fortiem.

Serafina Pekkala pasauca aeronautu, un viņš tūlīt pat pamodās. Lai gan Lī Skorsbijs no aukstuma bija kā apdullis, pēc groza kustībām viņš saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Spēcīgs vējš mežonīgi raustīja balonu, un raganas tik tikko spēja noturēt virvi. Ja viņas palaistu to vaļā, balons tūlīt pat tiktu aiznests ar ātrumu simt piecdesmit kilometru stundā, un, uzmetot skatienu kompasam, bija skaidrs, ka uz Novaja Zemļa pusi.

-   Kur mēs esam? Lira dzirdēja viņu saucam. Mei­tene bija pusaizmigusi un ar grūtībām spēja noturēt līdzsvaru, visi viņas locekļi bija stīvi no aukstuma.

Raganas atbildi viņa nesadzirdēja, bet no kapuces apakšas laternas gaismā ieraudzīja, ka Lī Skorsbijs ir ieķēries karkasā un velk virvi, kas piestiprināta pie balona. Viņš parāva to, it kā pārvarēdams kādu šķēr­sli, un, palūkojies augšup tumsā, apmeta virvi ap stip­rinājuma gredzena spaili.

-   Es izlaižu ārā mazliet gāzes, viņš uzsauca Serafīnai Pekkalai. Mēs samazināsim augstumu. Esam pārāk augstu.

Ragana kaut ko atkliedza par atbildi, bet Lira atkal to nesadzirdēja. Arī Rodžers sāka mosties; groza krakšķēšana spēja uzmodināt pat vislielāko guļavu, nemaz nerunājot par šūpošanos un iekritieniem. Rodžera dē­mons un Panteleimons saspiedās kopā kā mazi mērkaķīši, bet Lira centās gulēt mierīgi un nelēkt augšā no bailēm.

-   Viss kārtībā, Rodžers teica, izklausīdamies daudz priecigāks par Liru.

-   Drīz vien mēs būsim lejā un varēsim iekurt uguns­kuru, lai sasildītos. Man kabatā ir sērkociņi. Es tos nospēru Bolvangaras virtuvē.

Bija skaidrs, ka balons laižas lejup, jo pēc brītiņa viņus ietina biezs, stindzinošs mākonis. Tā driskas un strēles šķēla grozu, kas tūlīt pat viss pazuda miglā. Tik biezu miglu Lira nekad agrāk nebija redzējusi. Pēc īsa brītiņa atskanēja vēl viens Serafīnas Pekkalas sau­ciens un aeronauts atraisīja virvi no cilpas un palaida to vaļā. Tā izpruka viņam no rokām, un cauri groza krakšķiem un vēja gaudām Lira kaut kur augšā sa­dzirdēja dobju, spēcīgu belzienu.

Lī Skorsbijs pamanīja meitenes plaši ieplestās acis.

-   Tas ir gāzes vārsts, viņš sauca. Tas darbojas uz atsperes un tur gāzi iekšā. Kad es to atvelku, gāze izplūst, mēs zaudējam celtspēju un krītam lejā.

-   Vai mēs esam jau tuvu…

Viņa nepabeidza, jo notika kaut kas neparasts.

Pār groza malu tieši virsū Lī Skorsbijam līda kāds radījums, apmēram puscilvēka augumā, ar ādas spār­niem un saliektiem nagiem. Tam bija plakana galva, izbolītas acis un plata vardes mute, un no viņa nāca pretīga smaka. Lira nepaspēja pat iekliegties, kad Joreks Bērnisons pielēca un ar vienu ķepas vēzienu aizslaucīja to prom. Radījums izkrita no groza un klieg­dams pazuda.

-   Klinšu rēgs, Joreks īsi noteica.

Nākamajā brīdī parādījās Serafīna Pekkala un, piespiedusies groza malai, uztraukti teica:

-    Mums uzbrūk klinšu rēgi. Ir jānosēdina balons un jācīnās pretī. Viņi…

Bet Lira teiktā beigas nesadzirdēja, jo atskanēja tri­cinoša, plosoša skaņa, un viss sasvērās. Tad briesmīgs trieciens trīs cilvēkus atsvieda sāņus pret balona malu, kur atradās Joreka Bērnisona bruņas. Lācis ar savu lielo ķetnu centās noturēt viņus grozā, kas bīstami mētājās. Serafīna Pekkala bija pazudusi. Troksnis bija briesmīgs, bet visskaļākie bija klinšu garu kliedzieni, Lira redzēja viņus zibam garām un sajuta to šausmīgo smaku.

Tad bija briesmīgs rāviens, tik negaidīts, ka visi nokrita uz grīdas un grozs biedējošā ātrumā krita lejā, visu laiku virpuļodams. Bija tāda sajūta, ka viņi ir at­rauti no balona un nekontrolēti krīt lejā. Tad atkal sekoja grūdieni un triecieni un grozu sāka mētāt no vienas puses uz otru, it kā tas sistos starp divām ak­mens sienām.

Pēdējais, ko Lira redzēja: Li Skorsbijs notēmē pistoli klinšu garam tieši ģīmī un iešauj starp acīm; meitene bailēs aizvēra acis un paslēpa seju Joreka Bērnisona kažokā. Gaudošana, kliedzieni, vēja svilpošana, ievai­nota zvēra vaidiem līdzīgie groza krakšķi viss kopā radīja šausminošu troksni.

Tad bija vislielākais grūdiens, un Lira tika izmesta no groza. Meitenes rokas atlaidās, elpa aizsitās, un viņa izripoja ārā, veldamās kā kamols. Liras seja zem cieši savilktās kapuces bija aplipuši ar sausu, aukstu, kristālisku pulveri…

Tas bija sniegs; viņa bija iekritusi sniega kupenā. Meitene bija tik stipri sasitusies, ka tikko spēja domāt. Pāris sekunžu viņa gulēja nekustīgi, tad ar pūlēm sāka izspļaut sniegu no mutes un pūst, lai spētu ieelpot.

It kā nekas sevišķi nesāpēja, Lirai vienkārši trūka elpas. Uzmanīgi viņa mēģināja pakustināt rokas, kājas, pēdas un pacelt galvu.

Meitene gandrīz neko neredzēja, jo kapuce joprojām bija pilna ar sniegu. Ar pūlēm, it kā katra viņas roka svērtu tonnu, Lira nopurināja sniegu un palūkojās apkārt. Viņa ieraudzīja pelēku pasauli bālu pelēkumu, tumšu pelēkumu un melnumu, kur klīda miglas rēgi.

Vienīgie dzirdamie trokšņi bija attālie klinšu garu klie­dzieni augstu gaisā, kā arī viļņu triecieni pret klintīm.

-   Jorek! meitene sauca. Viņas balss bija klusa un dreboša, tad viņa mēģināja vēlreiz. Neviens neatbil­dēja. Rodžer! Lira sauca, bet atkal bez rezultāta.

Varētu likties, ka viņa palikusi viena uz šīs pasau­les, bet tā, protams, nebija Panteleimons pelītes vei­dolā izlīda no meitenes kombinezona, lai piebiedrotos viņai.

-    Es pārbaudīju, vai aletiometrs ir vietā, viņš teica, viss kārtībā. Nekas nav salauzts.

-   Mēs esam pazuduši, Pan! Lira iesaucās. — Vai tu redzēji tos klinšu rēgus? Un kā misters Skorsbijs uz viņiem šāva? Lai Dievs stāv mums klāt, ja tie nolai­dīsies šeit, uz zemes…

-   Varbūt labāk ejam meklēt grozu, viņš atbildēja.

-   Labāk tagad nebļaustīties, meitene atteica. Es tikko mēģināju, bet varbūt labāk to nedarīt, lai viņi nesadzirdētu. Es gribētu zināt, kur mēs esam.

-    Ja mēs to uzzināsim, tas mums var nepatikt, Panteleimons piebilda. Mēs tikpat labi varam atras­ties aizā, no kuras nevar izkļūt, un, kad migla izklīdīs, šie briesmoņi no augšas mūs ieraudzīs.

Brītiņu pagulējusi, Lira piecēlās un atklāja, ka viņi piezemējušies aizā starp divām apledojušām klintīm. Visu klāja ledaina migla; vienā pusē varēja dzirdēt viļņu šalkoņu, spriežot pēc skaņas stipruma, — kādu piecdesmit metru attālumā, bet no augšas joprojām nāca klinšu rēgu kliedzienu troksnis, lai gan šķita, ka tas it kā attālinās. Tumsā varēja saredzēt ne tālāk par diviem trim metriem, pat Panteleimona pūces acis ne­līdzēja.

Meitene ar grūtībām mēģināja iet uz priekšu, ne­mitīgi slīdēdama un klupdama uz glumajiem ak­meņiem, kāpdama augšup krastā un attālinādamās no ūdens. Viņa neredzēja neko citu kā vien klintis un sniegu — no balona vai tā pasažieriem nebija ne vēsts.

-   Viņi visi taču nevarēja pazust, meitene nočukstēja.

Panteleimons kaķa veidolā bija aizpēdojis mazliet

tālāk un uzdūrās četriem smagiem, pārplīsušiem smilšu maisiem, no kuriem smiltis bija izbirušas un jau gandrīz sasalušas.

-   Balasts, Lira teica. Viņš noteikti ir tos nometis, lai atkal paceltos augšā.

Meitene norija siekalas, lai apspiestu kamolu, kas kāpa kaklā vai spieda krūtis, laikam jau abējādi.

-   Ak Dievs, kādas šausmas, viņa teica. Cerams, ka viņiem viss ir kārtībā.

Pans ielēca meitenei rokās un, atkal kļuvis par peli, ielīda kapucē, kur viņu nevarēja ieraudzīt. Meitene izdzirdēja troksni kāds skrāpējās gar klinti, un viņa pagriezās, lai nācēju ieraudzītu.

-   Jorek!

Bet tūlīt pat Lira norija šo vārdu, jo tas nemaz nebija Joreks. Tas bija dīvains lācis spīdošās, apledojušās bru­ņās, un pie bruņucepures tam bija piesprausta spalva.

Radījums nekustīgi stāvēja kādu sešu soļu attālumā no viņas, un meitene nodomāja, ka nu gan ar viņu ir cauri.

Lācis atvēra muti un ierēcās. No klintīm atskanēja atbalss, kam kaut kur augstu gaisā pievienojās vēl briesmīgāki kliedzieni. No miglas iznāca vēl viens lācis, tad vēl viens. Lira nekustējās, viņas rokas sažņaudzās.

Ari lāči stāvēja mierā, līdz beidzot viens pajautāja: Kā tevi sauc?

-   Lira.

-   No kurienes tu nāc?

-   No debesīm.

-   Ar balonu? -Jā.

-   Nāc mums līdzi. Tu esi mūsu gūstekne. Kusties nu. Žigli.

Nogurusi un pārbijusies, meitene klupdama krizdama sekoja lāčiem pa slidenajiem akmeņiem, saspringti do­mādama, kā lai no tā izkuļas.

Lāči veda Liru pa klinšu ieplaku, kur migla bija vēl biezāka nekā krastā. Klinšu rēgu kliedzieni un viļņu šalkas pamazām noklusa, un drīz vien vienīgās dzir­damās skaņas bija bezgalīgie kaiju ķērcieni. Klusējot viņi kāpaļāja pāri akmeņiem un kupenām, un, lai cik cieši Lira lūkojās pelēkajā miglas sienā un ausījās, vai nesa­dzirdēs savu draugu balsis, meitenei likās, ka viņa ir vie­nīgais cilvēks Svalbārā un ka Joreks, iespējams, ir miris.

Lāču vadonis neteica neviena vārda, līdz viņi sa­sniedza līdzenu vietu. Tad gājēji apstājās. Izdzirdējusi viļņu čalas, Lira apjauta, ka viņi ir uzkāpuši klinšu virsotnē, tāpēc neriskēja bēgt, lai nepārveltos pāri malai.

Paskaties uz augšu, lācis teica, kad vēja pūsma pašķīra sāņus miglas priekškaru.

Lai gan dienas gaismas tikpat kā nebija, Lira pacēla skatienu un ieraudzīja, ka viņi stāv pie lielas akmens ēkas. Tā bija gandrīz tikpat augsta kā augstākais Džordanas koledžas korpuss, bet daudz masīvāka, un ēkas sienas vis­caur bija klātas ar iegravētiem kara ainu attēlojumiem. Tur bija redzams, kā lāči uzvar, bet skrēlingi tiek sakauti, bija redzami tatāri važās vergu darbos ugunsšahtās, kā arī dirižabļi lidojam no visām pasaules malām, vedam dā­vanas un nodevas lāču karalim Jofuram Raknisonam.

Vismaz tā Lirai stāstīja lāču komandieris, rādot gra­vējumus. Vajadzēja ticēt viņam uz vārda, jo visus dziļi izgrebtās fasādes izvirzījumus un dzegas bija apsēduši jūras kraukļi un plēsīgās kaijas, kas nepārtraukti ķērca un lidinājās virs galvas. Visas ēkas daļas klāja bieza, netīri balta putnu ekskrementu kārta.

Tomēr lāči, likās, vispār neievēroja šo cūcību; viņi veda meiteni caur lielu arku pāri apledojušai zemei, ko arī klāja putnu izkārnījumi. Tad nāca pagalms, stāvas trepes, vārti, un pie katra punkta bruņotos lāčus pār­baudīja un prasīja paroli. Postenī stāvošajiem bruņas bija nopulētas un mirdzēja un visiem pie bruņucepurēm bija piestiprināta spalva. Lira neviļus katru redzēto lāci salīdzināja ar Joreku Bērnisonu un ikreiz saskatīja viņa pārākumu; viņš bija varenāks, graciozāks, viņa bruņas bija īstas, rūsas krāsā, klātas ar asins plankumiem, ar kaujās gūtiem iedobumiem, ne izskaistinātas, nolakotas un dekoratīvas kā vairumam šeit visapkārt.

Ejot tālāk, kļuva siltāks un spēkā pieņēmās ari kaut kas cits. Smirdoņa Jofura pilī kļuva neizturama: sa­smakušu roņa tauku, mēslu, asiņu, visu veidu atkritu­mu smakas. Lira atgrūda kapuci, jo kļuva karsti, un pretīgumā rauca degunu. Meitene cerēja, ka lāči nesa­prot cilvēku grimases. Ik pēc dažiem soļiem metāla statīvos bija iestiprinātas tauku lampas, tomēr to blā­vajā gaismā īsti nevarēja saskatīt, kurp viņa tiek vesta.

Visbeidzot gājēji apstājās pie smagām metāla dur­vīm. Lācis sargs atvilka pamatīgu aizvirtni, lācis seržants negaidīti pagrieza galvu un pagrūda Liru; meitene klupšus krišus ietenterēja iekšā. Pirms viņa paguva piecelties, izdzirdēja, ka aiz viņas tiek aizvēr­tas durvis un aizšauta bulta.

Bija pavisam tumšs, bet Panteleimons kļuva par jāņtārpiņu un meta niecīgu gaismiņu ap viņiem. Viņi atradās šaurā kamerā ar mitrām sienām, kur vienīgā mēbele bija akmens sols. Tālākajā stūrī bija lupatu kaudze, acīmredzot gulēšanai, un tas arī bija viss.

Lira apsēdās, Panteleimons tupēja viņai uz pleca, un meitene drēbēs sataustīja aletiometru.

Tas noteikti ir pamatīgi apskādēts, Pan, viņa nočukstēja. Es ceru, ka tas joprojām darbojas.

Panteleimons nolaidās viņai uz rokas un spīdēja, kamēr Lira sakoncentrējās. No vienas puses, tas bija vareni, ka, atrodoties tādās briesmās, viņa spēja iegrimt aletiometra nolasīšanai vajadzīgajā miera stāvoklī; tomēr, no otras puses, instruments jau bija kļuvis par daļu no viņas, tāpēc vissarežģītākie jautājumi sadalījās pa vajadzīgajiem sim­boliem tikpat dabiski, kā meitenes muskuļi kustināja locekļus: viņai tikpat kā nebija par tiem jādomā.

Lira pagrieza un izdomaja jautajumu: "Kur ir Joreks?"

Atbilde nāca tūlīt: "Pēc avārijas viņu ar balonu aiz­nesa vienas dienas lidojuma attālumā no šejienes, bet viņš steidzas šurp."

"Un Rodžers?"

"Ir kopā ar Joreku."

"Ko Joreks darīs?"

"Viņš ir nodomājis ielauzties pilī un atbrīvot tevi, lai ko tas arī prasītu."

Lira nolika aletiometru, vēl satrauktāka nekā pirms tam.

-   Viņi taču viņam to neļaus, vai ne? meitene vai­cāja. Viņu ir pārāk daudz. Kaut es būtu ragana, Pan, tad tu varētu aizlidot, atrast viņu, sazināties, un tā mēs varētu izstrādāt piemērotu plānu.

Te pēkšņi viņa pārbijās līdz nāvei.

Pāris pēdu tālāk tumsā atskanēja vīrieša balss: Kas tu esi?

Lira šausmās iekliedzās un pielēca kājās. Pantelei­mons acumirklī spiegdams kļuva par sikspārni un lidi­nājās Lirai apkārt, bet meitene piespiedās pie sienas.

-   Ei? Ei? vīrs atkal teica. Kas tur ir? Runā! Runā!

-   Kļūsti atkal par jāņtārpiņu, Pan, viņa drebot teica. Bet neej pārāk tuvu.

Mirguļojošais, spožais gaismas punkts pa gaisu aizdejoja līdz runātājam un riņķoja ap tā galvu. Izrādās, tā nemaz nebija lupatu kaudze, bet gan pie sienas pie­ķēdēts vīrs ar pelēku bārdu un izspūrušiem matiem līdz pleciem, viņa acīs atspīdēja Panteleimona izsta­rotā gaisma. Vīra dēmons saguruša izskata čūska gulēja viņam klēpī, snaikstīdama mēli uz Pantelei­monu, kad tas lidinājās garām.

-   Kā tevi sauc? Lira jautāja.

-   Džotams Santelija, viņš atbildēja. Esmu Glosteras Universitātes Kosmoloģijas Goda profesors. Kas tu esi?

-   Lira Belakva. Kāpēc viņi tevi te ieslodzījuši?

—Aiz ļaunuma un skaudības… No kurienes tu esi, ko?

-   No Džordanas koledžas, viņa atbildēja.

-   Ko? No Oksfordas?

-   Jā.

-   Vai tas nelietis Trelonijs tur vēl strādā, ko?

-   Palmeras profesors? Jā, viņa atbildēja.

-    Strādā gan, ak Dievs! Ko? Viņu jau sen vajadzēja laist pensijā. Divkosīgais plaģiators. Šitais ģeķis!

Lira nomurmināja kaut ko neitrālu.

-   Vai viņš jau publicēja savu darbu par gamma staru fotoniem? profesors jautāja, pieliecies Lirai tuvāk.

Meitene atkāpās.

-   Es nezinu, viņa atbildēja, tad pēc paraduma sāka domāt. Nē, viņa turpināja. Tagad atceros. Viņš teica, ka vajag vēl pārbaudīt kādus skaitļus. Un… viņš teica, ka grasās rakstīt arī kaut ko par Putekļiem. Tas ir viss.

-     Nelietis! Zaglis! Maita! Viltnieks! vecais vīrs klaigāja un trīcēja tik stipri, ka Lira sāka baidīties, vai viņam nav lēkme. Viņa dēmons apātiski noslīdēja no profesora klēpja, kad tas sāka dauzīt sevi ar dūrēm. Viņam pa muti tecēja siekalas.

-    Jā, Lira teica. Man vienmēr likās, ka viņš ir zaglis. Un viltnieks arī.

Tas, ka viņa kamerā negaidīti bija uzradusies šī mazā, noplukuši meitenīte, kas pazina tieši to cilvēku, ar kuru viņš bija apsēsts, bija dīvaini, bet Goda profe­sors par to pat neiedomājās. Nabaga vecais vīrs bija traks, un tur nav ko brīnīties, bet no viņa varēja iegūt kādu nebūt informāciju, kas Lirai varētu noderēt.

Meitene uzmanīgi apsēdās viņam tuvāk ne tik tuvu, lai virs varētu viņai pieskarties, bet pietiekami tuvu, lai Panteleimona gaismiņā varētu viņu skaidri saskatīt.

-   Profesors Trelonijs vienmēr mēdza lielīties, Lira stāstīja, ka viņš ļoti labi pazīstot lāču karali…

-    Lielīties? Ko? Ko? Tieši tā lielīties! Viņš nav nekas cits kā āksts! Blēdis! Viņš pats neko nav atklājis! Viss ir nozagts no gudrākiem vīriem!

-    Jā, tas tiesa, — Lira sirsnīgi piekrita. Un, kad viņš pats mēģina kaut ko izgudrot, nekas nesanāk.

-   Jā! Jā! Tieši tā! Viņam nav talanta, nav izdomas, blēdis no galvas līdz kājām!

-    Nu, piemēram, Lira teica, varu derēt, ka jūs par lāčiem zināt vairāk nekā viņš.

-   Lāči, vecais vīrs noteica, ha! Es par viņiem va­rētu uzrakstīt traktātu! Tāpēc jau viņi arī aizbāza man muti.

-   Kāpēc tā?

-   Es pārāk daudz par viņiem zinu, un viņi neuzdro­šinās mani nogalināt. Viņi neuzdrošinās, lai kā arī to gribētu. Saproti, es to zinu. Man ir draugi. Jā! Ietek­mīgi draugi.

-   Jā, — Lira teica. — Un, varu derēt, jūs būtu brīniš­ķīgs skolotājs, viņa turpināja. Ar tādām zināšanām un tādu pieredzi.

Pat vīra aptumšotajā prātā vēl pazibēja saprāta druskas, un viņš uzmeta Lirai asu skatienu, it kā teik­tajā varētu būt saklausījis sarkasmu. Bet meitenei visu mūžu bija bijusi darīšana ar aizdomīgiem un savādiem zinātniekiem, tāpēc viņa lūkojās pretī ar tik atklātu apbrīnu, ka profesors nomierinājās.

-    Skolotājs, viņš teica, skolotājs… Jā, es varētu būt skolotājs. Dodiet man kārtīgus skolēnus, un es viņos aizdegšu liesmu!

-   Jūsu zināšanām nedrīkst ļaut izgaist, Lira viņu uzmundrināja, tās jānodod tālāk, lai cilvēki jūs atcerētos.

-   Jā, profesors teica un nopietni pamāja. Tu to ļoti pareizi pateici. Kā tevi sauc?

-    Lira, — viņa teica jau otrreiz. Vai jūs nevarētu man pastāstīt par lāčiem?

-   Lāčiem… viņš šaubījās.

-   Vispār jau es gribētu kaut ko uzzināt par kosmo­loģiju, Putekļiem un visu pārējo, bet man tas viss būs par grūtu. Tas jums būtu jāmāca gudriem studentiem. Bet par lāčiem gan es varētu mācīties. Par tiem jūs man noteikti varētu pastāstīt. Mēs varētu pamācīties par tiem un tad varbūt nonāktu arī līdz Putekļiem.

Profesors atkal pamāja.

-    Jā, — viņš teica, jā, domāju, ka tev ir taisnība. Mikrokosmoss un makrokosmoss ir savstarpēji saistīti! Zvaigznes ir dzīvas, bērns. Vai tu to zināji? Tur ārā viss ir dzīvs, un visam ir liela nozīme. Zini, Visumā visam ir mērķis. Nekas nenotiek tāpat vien. Tavs nolūks ir man to atgādināt. Ak Dievs, savā izmisumā biju to aizmir­sis. Labi! Teicami, mans bērns!

-   Tātad vai jūs esat redzējis karali? Jofuru Raknisonu?

-   Jā. Jā gan. Es šeit ierados pēc viņa uzaicinājuma. Viņš bija nodomājis atvērt universitāti. Viņš grasījās mani iecelt par vicekancleru. Tas tik būtu trieciens Ka­raliskajai Arktikas savienībai, ko? Un tam nelietim Trelonijam! Ha!

-   Kas notika?

-   Tās niecības mani nodeva. To skaitā, protams, Trelonijs. Zini, viņš bija šeit, Svalbārā. Stāstīja melus par manu kvalifikāciju. Apmeloja mani! Cēla neslavu! Kurš veica galīgos atklājumus, lai pierādītu BernardaStouksa hipotēzi, ko? Ko? Jā Santelija lūk, kurš. Trelonijs to nespēja paciest. Apmeloja mani, vai no ādas ārā līzdams. Jofurs Raknisons mani šeit iemeta. Bet kādu dienu es tikšu no šejienes ārā, tu redzēsi. Un kļūšu par vicekancleru, jā gan. Un lai tad Trelonijs nāk lūgties manu žēlastību! Un lai tad Karaliskās Arktikas savienības Publikāciju komiteja pamēģina noraidīt ma­nus pētījumus! Ha! Es viņus visus atmaskošu!

-   Es domāju, ka Joreks Bērnisons ticēs jums, kad at­griezīsies, Lira teica.

-   Joreks Bērnisons? Uz to nav ko cerēt. Viņš nekad neatgriezīsies.

-   Viņš jau ir ceļā uz šejieni.

-   Tad viņi to nogalinās. Redzi, viņš nav lācis. Viņš ir izstumtais. Tāpat kā es. Degradējies, saproti. Viņam nav lāču privilēģiju.

-   Bet pieņemsim, ka Joreks Bērnisons tomēr atgrie­žas, Lira teica. Pieņemsim, ka viņš izaicina Jofuru Raknisonu uz cīņu…

-    Ak, viņi to nepieļaus, profesors noteikti teica. Jofurs nekad nenolaidlsies tik tālu, lai cīnītos ar viņu. Jorekam nav tādu tiesību. Joreks tikpat labi tagad varē­tu būt ronis, valzirgs, pat ne lācis. Vai vēl sliktāk tatārs vai skrēlings. Viņi ar viņu necīnītos godīgi, kā ar lāci, viņi to nogalinātu ar ugunsmetēju, pirms viņš pa­spētu pietuvoties. Nav cerību. Žēlastības nebūs.

-    Ak, Lira noteica, un meiteni pārņēma milzīgs izmisums. Un kā ar citiem lāču gūstekņiem? Vai jūs zināt, kur viņi tos tur?

-   Citus gūstekņus?

-   Nu, piemēram… lordu Ezrielu.

Pēkšņi profesora uzvedība kardināli mainījās. Viņš satrūkās, atslīga pret sienu un brīdinoši pašūpoja galvu.

-   Ššš! Klusāk! Tevi sadzirdēs! viņš nočukstēja.

-    Kāpēc mēs nedrīkstam pieminēt lordu Ezrielu?

-    Aizliegts! Ļoti bīstami! Jofurs Raknisons nepie­ļautu, ka min viņa vārdu!

-    Kāpēc? Lira jautāja, piegājusi tuvāk un čukstē­dama, lai nesatrauktu viņu.

-     Turēt lordu Ezrielu apcietinājumā ir specuzdevums, ko Jofuram likusi darīt Ziedojumu padome, vecais vīrs atčukstēja. Koulteres kundze pati bija atbraukusi pie Jofura un apsolīja viņam lielu atlīdzību, ja tas izolēs lordu Ezrielu. Es to zinu, jo, saproti, pats reiz baudīju Jofura labvēlību. Es satiku Koulteres kundzi! Jā. Man bija gara saruna ar viņu. Šī sieviete bija Jofuru apbūrusi. Viņš visu laiku par viņu vien runāja. Koulteres kundzes dēļ būtu gatavs uz visu. Ja viņa gribētu, lai lordu Ezrielu tur simt jūdžu attālumā no šejienes, Jofurs tā ari darītu. Viņš darītu visu

Koulteres kundzes labā, pilnīgi visu. Savas valsts gal­vaspilsētu viņš grasās nosaukt viņas vārdā vai tu to zināji?

-   Tātad viņš pie lorda Ezriela nevienu nelaidis?

-    Nē! Nekad! Bet, zini, viņš arī baidās no lorda Ez­riela. Jofurs spēlē sarežģītu spēli. Bet viņš ir gudrs. Viņš ir iztapis abiem. Viņš ir izolējis lordu Ezrielu, lai izdabātu Koulteres kundzei, un lordam Ezrielam par prieku ļāvis sagādāt to aparatūru, ko viņš vēlas. Bet šī spēle divās frontēs nevar ilgi turpināties. Tas nav no­pietni. Iztapt abām pusēm. Vai ne? Drīz vien šīs situā­cijas veidotājspēki piedzīvos sabrukumu, par to es esmu pārliecināts.

-    Tiešām? Lira jautāja, bet meitenes domas bija kur citur viņa intensīvi apsvēra dzirdēto.

-   Jā. Mana dēmona mēle jūt iespējamību, vai saproti?

-   Jā. Manējā arī. Kad jums nesīs ēst?

-Ēst?

-   Viņi taču jūs te kaut kad baro, citādi jūs būtu no­miris bada nāvē. Un uz grīdas es redzu kaulus. Tie taču ir īsti kauli, vai ne?

-   Roņu… Nezinu. Varētu būt.

Lira piecēlās un atrada durvis. Roktura, protams, nebija, arī atslēgas cauruma ne, un nebija arī durvju šķirbu, pa kurām ienāktu gaisma. Viņa piespieda ausi pie durvīm, bet neko nedzirdēja. Aiz muguras vecais vīrs sarunājās ar sevi. Tad, viņam pagriežoties un apguļoties, nožvadzēja ķēdes, un drīz vien jau bija dzir­dami krācieni.

Viņa aiztaustījās atpakaļ līdz solam. Panteleimons, noguris no gaismas izstarošanas, bija kļuvis par sik­spārni, ar to viņš pats bija ļoti apmierināts. Klusi pīk­stēdams, viņš lidinājās apkārt, bet Lira sēdēja un grauza nagus.

Pēkšņi ne no šā, ne no tā Lira atcerējās, ko toreiz atpūtas telpā bija teicis Palmeras profesors. Kaut kas meiteni visu laiku bija urdījis, kopš Joreks Bērnisons pirmo reizi bija minējis Jofura vārdu, un nu viņa atminējās: profesors Trelonijs bija teicis, ka vairāk par visu pasaulē Jofurs Raknisons gribēja dēmonu.

Lira, protams, nebija sapratusi, par ko ir runa, — viņš angļu valodas vārda vietā bija lietojis vārdu panserbjorns, tāpēc viņa toreiz nezināja, ka runa ir par lāčiem, un viņai nebija ne jausmas, ka Jofurs Rak­nisons nav cilvēks. Cilvēkam taču būtu bijis dēmons, tā ka tam visam nebija jēgas.

Bet tagad viss bija skaidrs. Viss, ko Lira bija dzir­dējusi par lāču karali, noveda pie viena secinājuma: varenais Jofurs Raknisons nevēlējās neko vairāk, kā būt par cilvēku ar savu paša dēmonu.

Domās par to Lirā nobriedināja plānu, kā likt Jofuram Raknisonam darīt to, ko viņš parastā situācijā nekad nedarītu; kā panākt, lai Joreks Bērnisons atgūst savu likumīgo troni; visbeidzot, kā nokļūt vietā, kur viņi tur lordu Ezrielu, un nodot viņam aletiometru.

Tikko radusies, ideja grozījās tepat tuvumā, lidi­nājās netverami kā ziepju burbulis, un, lai tas nepārplīstu, viņa neuzdrošinājās uz to pat paskatīties. Bet Lira pazina ideju dabu, tāpēc ļāva šai lidināties un novirzīja domas uz kaut ko citu.

Viņa bija gandrīz jau iemigusi, kad noklaudzēja aiz­šaujamās bultas un atvērās durvis. Iespīdēja gaisma, un meitene pielēca kājās, bet Panteleimons žigli pa­slēpās viņas kabatā.

Tikko lācis sargs bija noliecis galvu, lai sakamptu roņa gaļas gabalu un iemestu to iekšā, viņa bija klāt un teica:

-    Aizvediet mani pie Jofura Raknisona. Jums būs nepatikšanas, ja to nedarīsiet. Tas ir ļoti steidzami.

Viņam no žokļiem izkrita gaļas gabals, un dzīvnieks paskatījās uz Liru. Nebija viegli izprast lāča grimasi, bet viņš izskatījās saniknots.

-   Runa ir par Joreku Bērnisonu, viņa ātri noteica. Es kaut ko zinu par viņu, un man tas jāpasaka ka­ralim.

-   Pasaki man to, un es ziņu nodošu, lācis atbildēja.

-    Nebūtu labi, ja kāds to uzzinātu pirms karaļa, Lira teica. Atvainojiet, negribu būt rupja, bet likums nosaka, ka karalim viss jāuzzina pirmajam.

Iespējams, ka lācim bija bremzēta domāšana. Katrā ziņā viņš paklusēja, tad iemeta gaļas gabalu kamerā un teica: Labi. Nāc man līdzi.

Viņš izlaida viņu brīvā dabā, un meitene jutās patei­cīga. Bija pacēlusies migla, un virs augstajiem pagalma mūriem mirdzēja zvaigznes. Sargs pārmija dažus vār­dus ar citu lāci, un tas pienāca pie Liras.

-   Ar Jofuru Raknisonu nevar tikties, kad vien iedo­mājas, viņš teica. Tev jāgaida, līdz viņš gribēs tevi redzēt.

-    Bet tas ir steidzami, meitene atbildēja. — Tas ir par Joreku Bērnisonu. Esmu pārliecināta, ka Viņa Ma­jestāte vēlēsies to zināt, bet vienalga es to nevaru teikt nevienam citam, vai saprotat? Tas nebūtu pieklājīgi.

Viņš būtu ļoti dusmīgs, ja uzzinātu, ka mēs esam ne­piedienīgi uzvedušies.

Likās, šis arguments pārliecina lāci vai vismaz liek viņam aizdomāties, jo tas apklusa. Lira bija pārlieci­nāta, ka pareizi sapratusi lietas būtību — Jofurs Rak­nisons ieviesa tik daudz jaunu likumu, ka neviens lācis nebija īsti pārliecināts, kā rīkoties, tāpēc viņa izman­toja šīs šaubas, lai tiktu pie Jofura.

Tad šis lācis aizgāja konsultēties ar augstākstāvošu lāci un drīz vien Liru atkal ieveda pilī, tikai šoreiz valdības apartamentos. Te nebija tīrāks, patiesībā te bija vēl smagāks gaiss nekā kamerā, jo visām dabiska­jām smakām vēl pievienojās spēcīga parfīma smarža. Viņai lika pagaidīt gaiteni, tad priekštelpā, tad pie lielām durvīm, kamēr lāči sarunājās un strīdējās savā starpā, skraidīdami šurpu turpu. Tāpēc Lirai bija laiks apskatīt nejēdzīgo telpas iekārtojumu: sienas bagātīgi klāja apzeltīti paneļi, no kuriem dažiem lobījās nost krāsa, citi no mitruma bija saplaisājuši, bet krāsainos tepiķus bija nomīdījušas lāču pēdas.

Visbeidzot milzīgās durvis no iekšpuses atvērās. Iezibējās kādu sešu lustru lampas, skatienam pavērās sarkans paklājs, un gaisā vēl spēcīgāk novirmoja par­fīms. Meitenei bija pievērsti kādu divpadsmit vai vai­rāk lāču skatieni, nevienam nebija bruņas, bet katram bija pa kādai rotaslietai: zelta ķēde ap kaklu, galvasro­ta no purpursarkanām spalvām vai plata aveņkrāsas josta. Dīvaini, ka telpa bija putnu pilna; jūras kraukļi un plēsīgās kaijas tupēja uz ģipša dzegām un laiku pa laikam metās ķert zivs gabalus, kas no ligzdām krita lustrās.

Bet pašā telpas galā uz paaugstinājuma pacēlās varens tronis. Lai būtu izturīgāks un iespaidīgāks, tas bija celts no granīta, bet, tāpat kā daudzas citas lietas Jofura pilī, to rotāja lepni zelta pārklāji un vītnes, tā­pēc iespaids bija tāds, it kā kalnu grēdas būtu izrotātas ar vizuļiem.

Uz troņa sēdēja lielākais lācis, kādu Lira līdz šim bija redzējusi. Jofurs Raknisons bija pat vēl garāks un masīvāks nekā Joreks, bet viņa seja bija daudz kustī­gāka un izteiksmīgāka, tajā varēja saskatīt cilvēciskus vaibstus, ko Lira nekad nebija manījusi Joreka sejā. Kad Jofurs paskatījās uz viņu, viņai likās, ka raugās cilvēks, kāds no tiem, ko meitene redzēja viesībās pie Koulteres kundzes, gudrs politiķis, kas radis valdīt. Lācim ap kaklu bija smaga zelta ķēde ar pārāk uzkrī­tošu dārgakmeni, bet katrs viņa ķepas nags vismaz piecpadsmit centimetru garš bija klāts ar zelta kār­tiņu. Kopumā Jofurs Raknisons atstāja ārkārtīgi val­donīgas, enerģiskas un viltīgas būtnes iespaidu; viņa varenajam augumam netraucēja bezgaumīgās rotas­lietas, tās nepadarīja viņu muļķīgu, drīzāk barbariski lielisku.

Lira nodrebēja. Viņas plāns pēkšņi šķita bezjēdzīgs.

Tomēr meitene piegāja mazliet tuvāk, jo tā vajadzē­ja, un ieraudzīja, ka Jofurs uz ceļiem kaut ko tur, kā cilvēki tur klēpī kaķi vai dēmonu.

Tā bija liela, izbāzta lelle, manekens ar tukšu, muļ­ķīgu cilvēka seju. Tā bija saģērbta pēc Koulteres kun­dzes gaumes un pat nedaudz bija viņai līdzīga. Lācis izlikās, it kā viņam būtu dēmons. Nu Lira saprata, ka var justies droša.

Meitene piegāja pie troņa un dziļi paklanījās. Pan­teleimons, kluss un mierīgs, sēdēja viņai kabatā.

-   Sveicam jūs, lielais karali, Lira klusi teica. Pa­reizāk sakot, es sveicu jūs, nevis viņš.

-   Viņš — tas ir kas? karalis jautāja, un viņa balss nebija tik zema, kā meitene bija gaidījusi, toties bagāta intonācijām. Runādams viņš ar ķepu dzenāja mušas, kas spietoja ap purnu.

-    Joreks Bērnisons, Jūsu Majestāte, viņa teica. Man jums jāsaka kas ļoti svarīgs un slepens, un man liekas, ka to vajadzētu darīt zem četrām acīm.

-   Kaut kas par Joreku Bērnisonu?

Meitene piegāja viņam pavisam klāt, uzmanīgi lai­podama pa putnu pieķēzīto grīdu, un padzenāja mušas, kas spindza viņai ap seju.

-   Kaut kas par dēmoniem, Lira teica tik klusu, ka tikai viņš viens varēja sadzirdēt.

Karaļa sejas izteiksme pārvērtās. Meitene īsti ne­saprata tās nozīmi, bet viens bija skaidrs viņš ļoti ieinteresējās. Pēkšņi Jofurs Raknisons metās uz priekšu un nost no troņa, likdams Lirai atlēkt sāņus, un kaut ko uzrēca pārējiem lāčiem. Visi palocīja galvu un devās uz durvju pusi. Viņa rēciens izbiedēja putnus, tie ķērkdami uzlidoja gaisā un, apmetuši apli virs viņu galvām, atkal sasēdās ligzdās.

Kad viņi troņa zālē bija palikuši divi vien, Jofurs Raknisons ieinteresēts vērsās pie meitenes.

-    Nu? viņš mudināja. — Stāsti, kas tu esi. Ko tu gribēji teikt par dēmoniem?

-   Es esmu dēmons, Jūsu Augstība, Lira teica.

Viņš sastinga.

-   Kā dēmons?

-   Joreka Bērnisona, skanēja atbilde.

Tas bija visbīstamākais, ko viņa jebkad bija patei­kusi. Lira labi saprata, ka tikai pārsteigums atturēja lāču karali, lai tas nenogalinātu viņu turpat uz līdze­nas vietas. Meitene tūlīt pat turpināja:

-   Lūdzu, Jūsu Majestāte, atļaujiet man visu izstās­tīt, pirms mani sodīsiet. Es riskēju doties šurp un, kā pats redzat, jums neko nevaru nodarīt. Patiesībā es gribu jums palīdzēt, tāpēc esmu šeit. Joreks Bērnisons ir pirmais lācis, kurš dabūjis dēmonu, bet viņa vietā vajadzēja būt jums. Es labāk gribētu būt jūsu dēmons, nevis viņa, tāpēc esmu šeit.

-    Kā? Jofurs Raknisons aizsmacis prasīja. Kā lācis varēja iegūt dēmonu? Un kāpēc tieši viņš? Un kā tu vari būt tik tālu no viņa?

Mušas izlidoja no viņa mutes kā sīki vārdiņi.

-   Vienkārši. Es varu būt tālu no viņa, jo esmu kas līdzīgs raganas dēmonam. Jūs taču zināt, ka tie var at­rasties simtiem jūdžu tālu no sava cilvēka? Tas ir tā­pat. Un tagad par to, kā viņš mani dabūja, tas notika Bolvangarā. Jūs esat dzirdējis par Bolvangaru, jo Koulteres kundze droši vien ir jums par to stāstījusi, bet, iespējams, viņa nav jums izpaudusi visu, kas tur notiek.

-Atšķelšana… lācis teica.

-   Jā, atšķelšana separācija, tā ir daļa no tā visa. Bet viņi tur dara vēl daudz ko citu, piemēram, izgata­vo mākslīgos dēmonus. Un izmēģina tos uz dzīvnie­kiem. Kad Joreks Bērnisons par to uzzināja, viņš pie­dāvāja sevi eksperimentam, lai uzzinātu, vai viņi var tam radīt dēmonu, un mēģinājums izdevās. Šis dēmons biju es. Mani sauc Lira. Kā cilvēku dēmoni ir dzīvnie­ki, tā lāču dēmoni ir cilvēki. Es esmu viņa dēmons. Es varu ielūkoties viņa domās, vienmēr zinu, kur viņš ir un ko dara…

-   Kur viņš ir tagad?

-   Svalbārā. Viņš jau steidzas šurp, cik vien ātri var.

-   Kāpēc? Ko viņš grib? Viņš ir traks! Mēs viņu saplē­sīsim gabalos!

-    Viņš nāk man pakaļ. Bet es negribu būt viņa dē­mons, Jofur Raknison, es gribu būt jūsējais. Jo, kad Bolvangaras ļaudis uzzināja, cik varens ir lācis ar dē­monu, viņi nolēma vairs tādus eksperimentus netaisīt. Joreks Bērnisons uz visiem laikiem paliks vienīgais lācis, kuram ir dēmons. Ar manu palīdzību viņš var sakūdīt visus lāčus pret jums. Tāpēc arī viņš nāk uz Svalbāru.

Lāču karalis ierēcās dusmās. Viņa rēciens bija tik skaļš, ka kristāla lustras iešķindējās, visi putni lielajā zālē ieķērcās un Lirai zvanīja ausīs.

Bet meitene nesamulsa.

-   Tāpēc jau es jūs visvairāk mīlu, viņa teica Jofuram Raknisonam, jo jūs esat karstasinīgs, stiprs un gudrs. Man bija viņš jāpamet un jānāk pie jums, lai to pateik­tu, jo es negribu, ka viņš valda pār lāčiem. Valdniekam jābūt jums. Un var izdarīt tā, ka mani viņam atņem un es kļūstu par jūsu dēmonu, bet jūs to nezinātu, ja es jums to nebūtu pateikusi, un izrīkotos ar viņu kā ar iz­stumto, tas ir, nevis godīgi cīnītos, bet nogalinātu viņu ar ugunsmetēju vai kā tamlīdzīgi. Ja jūs tā izdarītu, es izdzistu kā gaisma un nomirtu kopā ar viņu.

-   Bet tu kā tu…

-    Es varu kļūt par jūsu dēmonu, Lira teica, bet tikai tad, ja jūs sakaujat Joreku Bērnisonu divkaujā, aci pret aci. Tad viņa spēks ieplūdis jūsu ķermeni, bet manas domas iemiesosies jūsu galvā un mēs kļūsim viens vesels un lasīsim viens otra domas. Tad jūs varē­siet aizsūtīt mani jūdzēm tālu izlūkos vai arī turēt tepat sev blakus, kā vien jums labpatiks. Un, ja jūs vēlēsities, es palīdzēšu jums vadīt lāčus Bolvangaras ieņemšanā un piespiest tiem tur radīt dēmonus jūsu mīļākajiem lāčiem. Taču, ja jūs labāk gribēsiet palikt vienīgais lācis ar dēmonu, mēs iznīcināsim Bolvangaru pavisam. Mēs abi kopā varētu paveikt jebko, Jofur Raknison!

Visu laiku viņa ar trīcošu roku turēja Panteleimonu kabatā; dēmons uzvedās tik klusu, cik vien iespējams, un bija pieņēmis vismazāko pelītes veidolu, kāds vien tam jebkad bija bijis.

Jofurs Raknisons uzbudināts lāčoja pa zāli, un šķita, ka viņš tūlīt uzsprāgs.

-    Divkaujā? lācis jautāja. Es? Es lai cīnītos ar Joreku Bērnisonu? Pilnīgi izslēgts! Viņš ir izstumtais! Kā tas ir iespējams? Kā lai es ar viņu cīnos? Vai tā ir vienīgā iespēja?

-   Jā, vienīgā, Lira atbildēja, vēlēdamās, lai tā nebūtu, jo Jofurs Raknisons ar katru brīdi viņai likās lielāks un briesmīgāks. Lai kā meitene mīlēja Joreku un cik stipri ticēja tam, viņai likās neiespējami, ka viņš varētu uzvarēt šo lāci milzi starp milžiem. Bet tā bija viņu vienīgā ce­rība. Citādi draudēja nāve no ugunsmetējiem.

Pēkšņi Jofurs Raknisons pagriezās pret Liru.

-   Pierādi to! viņš teica. Pierādi, ka tu esi dēmons!

-   Labi, viņa teica. Tas ir viegli izdarāms. Es varu uzzināt visu, ko zināt tikai jūs un neviens cits, kaut ko, ko tikai dēmons var būt spējīgs uzzināt.

-   Tad pasaki, kuru pirmo es nogalināju.

-   Man bridi jābūt vienai pašai, lai to uzzinātu, — Lira teica. Kad es būšu jūsu dēmons, jūs varēsiet skatīties, kā es to daru, bet līdz tam tā ir personiska darīšana.

-   Blakus ir istaba. Ej tur un nāc atpakaļ, kad zināsi atbildi.

Lira atvēra durvis un atradās telpā, ko apgaismoja vienīgi lāpa; tā bija gandrīz pilnīgi tukša, ja neskaita mahagonija koka skapi, ko rotāja apsūbējuša sudraba ornamenti. Viņa izņēma aletiometru un jautāja:

"Kur tagad ir Joreks?"

"Četru stundu gājiena attālumā, un viņš steidzas arvien ātrāk."

"Kā lai es viņam paziņoju par savu plānu?"

"Tev viņam jāuzticas."

Lira ar šausmām nodomāja, cik noguris Joreks būs, kad ieradīsies. Bet tad meitenei ienāca prātā, ka viņa nedara to, ko aletiometrs bija licis darīt uzticēties Jorekam.

Tad viņa pārslēdzās citā virzienā un uzdeva Jofura Raknisona jautājumu. Kurš bija pirmais, ko viņš noga­linājis?

Atbilde bija: savu tēvu.

Lira turpināja uzdot jautājumus un uzzināja, ka Jo­furs kā jauns lācis savā pirmajā medību gājienā bija sa­stapies ar vientuļu lāci. Viņi bija strīdējušies, cīnījušies, un Jofurs bija viņu nogalinājis. Kad viņš vēlāk uzzi­nāja, ka tas ir bijis paša tēvs (jo lāčus uzaudzināja mātes un viņi tikpat kā neredzēja savus tēvus), Jofurs slēpa patiesību par izdarīto. To zināja vienīgi viņš.

Meitene nolika aletiometru un domāja, kā to viņam pateikt.

-   Paglaimo! Panteleimons pačukstēja. To jau vien viņš tik grib.

Un tā Lira atvēra durvis un redzēja, ka Jofurs Rak­nisons viņu gaida. Lāča izteiksme pauda triumfu, vil­tību, alkatību, bet arī bažas.

-Nu?

Meitene nometās viņa priekšā uz ceļiem un nolieca galvu tik zemu, ka tā skāra viņa kreiso kāju — stiprāko, jo lāči ir kreiļi.

-     Lūdzu jūsu piedošanu, Jofur Raknison! viņa teica. Es nezināju, ka jūs esat tik spēcīgs un varens!

-   Ko tas nozīmē? Atbildi uz manu jautājumu!

-   Pirmā būtne, ko jūs nogalinājāt, bija jūsu paša tēvs. Man liekas, ka jūs esat jaunais dievs, Jofur Raknison. Jūs tas noteikti esat. Vienīgi dievs būtu spējīgs kaut ko tādu paveikt.

-   Tu zini! Tu redzi!

-   Jā, jo es esmu dēmons, kā jau to teicu.

-    Pasaki man vēl kaut ko. Ko lēdija Koultere man apsolīja, kad bija šeit?

Lira atkal aizgāja uz tukšo istabu un konsultējās ar aletiometru, tad devās atpakaļ ar atbildi.

-   Viņa jums apsolīja, ka pierunās Maģistēriju Ženēvā dot atļauju jūsu kristībām, pat ja jums nav dēmona. Bet baidos, Jofur Raknison, ka viņa nav to izdarījusi, un, ja pavisam godīgi, es nedomāju, ka viņi jelkad dos tādu atļauju, ja jums nav dēmona. Domāju, ka Koulteres kundze to zināja un jums meloja. Gadījumā, ja es būtu jūsu dēmons, jūs varētu tikt kristīts, ja vien vēlētos, jo tad neviens nevarētu iebilst. Jūs to varētu pieprasīt, un viņiem nebūtu tiesību jūs noraidīt.

-   Jā… Taisnība. Tā viņa teica. Viss ir pilnīgi pareizi. Un viņa ir mani piekrāpusi? Es viņai uzticējos, bet viņa mani piekrāpa?

-   Jā, tā ir. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Piedo­diet, Jofur Raknison. Es ceru, ka nebūsiet dusmīgs, ja pateikšu jums, ka Joreks Bērnisons šobrīd ir tikai četru stundu gājiena attālumā no šejienes. Varbūt la­bāk pasakiet saviem sardzes lāčiem, lai neuzbrūk viņam, citādi tie to darīs. Ja jūs esat nodomājis cīnīties ar viņu, Joreks Bērnisons jāielaiž pilī.

-Jā…

-   Varbūt, kad viņš atnāks, man labāk būtu izlikties, ka joprojām esmu viņa dēmons, un teikt, ka apmaldījos vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš neko nezinās. Es notēlošu. Vai jūs teiksiet citiem lāčiem, ka es esmu Joreka Bērnisona dēmons un ka piederēšu jums, kad jūs viņu sakausiet?

-   Es nezinu… Kā man vajadzētu darīt?

-    Domāju, ka labāk nesakiet. Kad mēs būsim kopā, jūs un es, tad izdomāsim, kā darīt labāk. Tagad jums jāizskaidro lāčiem, kāpēc jūs cīnīsieties ar Joreku kā ar īstu lāci, nevis kā ar izstumto. Viņi to nesapratīs, tāpēc jums jāatrod ticams iemesls. Redzat, lāči jau vienalga darīs tā, kā jūs teiksiet, bet, ja viņi sapratīs iemeslu, viņi jūs vairāk cienīs.

-   Jā. Ko tad lai viņiem sakām?

-   Sakiet… lai jūsu karaliste būtu pilnīgā drošībā, jūs pats esat izsaucis Joreku Bērnisonu uz divkauju, un tas, kurš uzvarēs, valdīs pār lāčiem uz mūžīgiem laikiem. Saprotiet: ja viss tiks pasniegts tā, ka viņš atnācis šurp pēc jūsu prasības, nevis pats, tas atstās uz viņiem lielu iespaidu. Lāči padomās, ka jus varat viņu atsaukt šurp no jebkurienes. Viņi domās, ka jūs varat visu. -Jā…

Lielais lācis bija bezspēcīgs. Lira izjuta savu varu pār viņu gandrīz vai ar baudu, un, ja Panteleimons ne­būtu viņai stipri iekniebis rokā, atgādinot, kādās bries­mās viņi ir, meitene būtu zaudējusi mēra izjūtu.

Bet tad Lira atjēdzās, godbijīgi atkāpās un vēroja, kā lāči, paklausot Jofura satraukumā dotajiem norādīju­miem, gatavoja laukumu cīņai ar Joreku Bērnisonu. Tajā pašā laikā Joreks, neko par to nezinot, steidzās šurp, un meitene vēlējās, kaut varētu viņam paziņot, lai tas gatavojas uz cīņu cīņu uz dzīvību vai nāvi.

Lāču cīņas bija pierasta lieta un noritēja pēc noteikta rituāla. Tomēr tādi gadījumi, kad viens lācis nogali­na otru, bija reti. Parasti tas notika nejauši vai tad, ja tika pārprasti pretinieka dotie signāli, kā tas bija Joreka Bērnisona gadījumā. Tādi gadījumi, kad viens lācis tīši nogalina otru, kā Jofurs savu tēvu, bija tiešām reti.

Bet gadījās arī tā, kad vienīgais strīda risinājums bija cīņa uz dzīvību vai nāvi. Šādiem gadījumiem bija paredzēta īpaša ceremonija.

Tiklīdz Jofurs uzzināja, ka Joreks Bērnisons tuvojas un būs cīņa, laukums tika slaucīts un līdzināts, no ugunsšahtām ieradās ieroču speciālisti, lai pārbaudītu Jofura bruņojumu. Tika apskatīta katra kniede, katrs savienojums, plāksnes tika nospodrinātas ar vissmal­kāko smilti. Tāda pati uzmanība tika veltīta viņa na­giem. Zeltīto klājumu noņēma, un katru piecpadsmit centimetru garo nagu uzasināja līdz nāvējoša dūriena asumam. Lira to visu vēroja ar pieaugošām šausmām, jo Jorekam Bērnisonam nebūs nekā tamlīdzīga; viņš būs soļojis pa ledainu ceļu gandrīz divdesmit četras stundas bez atpūtas un ēdiena; pēdējā sadursmē viņš varbūt pat ir ievainots. Un viņam nav ne jausmas, ka meitene ir noorganizējusi šādu cīņu. Vienbrīd, kad Jofurs Raknisons pārbaudīja savu nagu asumu uz tikko nogalināta valzirga, pārplēšot tā ādu kā papīru, un sava belziena spēku uz valzirga galvaskausa, pār­šķeļot to ar diviem triecieniem kā olu, Lira bija spiesta atvainoties Jofuram un doties vientulībā, lai kārtīgi izraudātos.

Pat Panteleimons, kas vienmēr prata viņu uzjautri­nāt, šoreiz nespēja pateikt neko iepriecinošu. Vienīgais, ko meitene varēja darīt, bija konsultēties ar aletiometru: tas ziņoja, ka lācis ir stundas gājiena attālumā un Lirai viņam jāuzticas. Instruments pat it kā pārmeta (to bija grūtāk saprast), ka viņa vienu un to pašu jautājumu ir uzdevusi divas reizes.

Ap to laiku ziņa lāču vidū jau bija izplatījusies un viss cīņas laukums bija pārpildīts. Vislabākajās vietās sēdēja augstākā ranga lāči, un atsevišķā nožogojumā lācenes, ieskaitot, protams, Jofura sievas. Lirai ļoti interesēja lācenes, jo viņa par tām gandrīz neko nezi­nāja, bet tagad nebija īstais laiks uzdot jautājumus. Viņa labāk turējās Jofura Raknisona tuvumā un vēroja, kā galma lāči dižojas ar savu pārākumu pār vienkārša­jiem lāčiem, un mēģināja uzminēt dažādo dekoratīvo spalvu un atšķirības zīmju, ko lāči nēsāja, nozīmi. Daži augstākā ranga lāči, kā viņa novēroja, līdzi staipīja tādu pašu izbāzeni dēmonu kā Jofura lupatu lelle, iespējams, lai, sekojot karaļa paraugam, izpelnītos viņa labvēlību. Lira ļaunā priekā noskatījās, ka tad, kad Jofurs aizmet savu prom, pārējie ir neziņā, ko lai dara ar savējām. Arī mest prom? Vai tagad viņi ir krituši nežēlastībā? Ko lai viņi tagad dara?

Meitene sāka saprast, ka šī karaļa galmā valda šāda atmosfēra. Lāčiem nebija pārliecības par savu stāvokli. Viņi nebija kā Joreks Bērnisons droši, pār­liecināti un mierīgi —, pār viņiem valdīja šaubu un nenoteiktības gaisotne, jo tie skatījās cits uz citu un visi uz Jofuru.

Arī lāči neslēptā ziņkārībā skatījās uz Liru. Meitene pazemīgi turējās Jofura tuvumā, nerunāja ne vārda un nodūra skatienu, tiklīdz kāds lācis palūkojās uz viņu.

Pa to laiku migla bija izklīdusi, un laiks bija skaidrs. Šis īsais, gaišākais dienas posms sakrita ar laiku, kad, pēc Liras aprēķiniem, vajadzēja ierasties Jorekam. Viņa stāvēja cīņas laukuma malā uz cieti nomīdīta sniega pakalniņa un drebēdama lūkojās blāvajās debesīs, no vi­sas sirds ilgodamās tur ieraudzīt graciozos, skrandainos siluetus, kas aiznestu viņu prom; vai arī Auroras noslē­pumaino pilsētu, kur viņa saules gaismā droši varētu staigāt pa plašajiem bulvāriem; vai ieraudzīt Ma Kostas spēcīgās plaukstas, saost pazīstamo virtuves un miesas smaržu, kas viņu pavadīja…

Lira juta, ka sāk birt asaras, tūlīt pat tās pārvērtās par ledus gabaliņiem, kas, meitenei tos notraušot, ra­dīja sāpes. Lira bija nobijusies. Lāči, kas neraud, nesa­prata, kas ar Liru notiek, tā bija kaut kāda bezjē­dzīga, cilvēciska darbība. Protams, Panteleimons nespēja viņu mierināt kā parasti, lai gan viņa kabatā turēja to cieši rokā kā siltu, mazu pelīti, bet dēmons ar purniņu bikstīja meitenes pirkstus.

Lirai blakus kalēji veica pēdējos uzlabojumus Jofura Raknisona bruņām. Pats karalis bija izslējies kā liels dzelzs tornis, nospodrinātās bruņas spīdēja, plāksnes grenoja zeltīti rotājumi; viņa galvu klāja bruņucepure ar sudraboti pelēku sejsargu, kurā bija izgrieztas acu spraugas, bet ķermeni aizsargāja bruņukrekls. To visu ieraugot, Lira saprata, ka nodevusi Joreku Bērnisonu, jo viņam nekā tamlīdzīga nebija. Viņu bruņas aizsar­gāja tikai no mugurpuses un no sāniem. Meitene skatī­jās uz Jofuru Raknisonu, tik iespaidīgu un varenu, un krūtis viņai plosīja vainas apziņa un bailes.

Viņa teica: Piedodiet, Jūsu Majestāte, ja jūs atcera­ties, ko es jums pirms tam teicu…

Liras drebošā balsī teiktie vārdi vārgi izskanēja gaisā. Jofurs Raknisons iztraucēts pagrieza savu vareno galvu, jo trīs lāči viņa priekšā turēja mērķi, kur izmēģināt ne­vainojami uztritos nagus.

-   Jā? Jā?

-   Atcerieties: es teicu, ka vispirms labāk pieiešu pie Joreka Bērnisona un izlikšos…

Bet, pirms viņa pabeidza teikumu, no sargtorņa at­skanēja lāča rēciens. Visi saprata, ko tas nozīmē, un reaģēja ar triumfāliem atbildes rēcieniem. Lāči bija ieraudzījuši Joreku.

-   Lūdzu! Lira steidzināja. Es viņu apmānīšu, jūs redzēsiet.

-   Jā. Jā. Ej. Ej un uzmundrini viņu!

No dusmām un satraukuma Jofurs Raknisons tik tikko spēja parunāt.

Lira gāja pāri notīrītajam, tukšajam cīņas lauku­mam, atstādama sniegā savu mazo pēdu nospiedumus, un lāči atkāpās sāņus, lai palaistu viņu. Lielajiem stā­viem pašķiroties, atklājās drūma, krēslaina pamale. Kur bija Joreks Bērnisons? Viņa neko neredzēja tikai no augstā skatu torņa bija saskatāms tas, kas meitenes acīm vēl pagaidām bija slēpts. Viņa varēja vienīgi iet uz priekšu pa sniegu.

Joreks meiteni ieraudzīja pirmais. Atskanēja soļu dipoņa un smaga metāla šķindoņa, līdz no sniega virpuļa viņai līdzās iznira Joreks Bērnisons.

-   Ak, Jorek! Es esmu izdarījusi kaut ko šausmīgu! Dārgais, tev būs jācīnās ar Jofuru Raknisonu, bet tu tam neesi gatavs tu esi noguris un nikns, un tavs bruņojums…

-   Ko šausmīgu?

-   Es pateicu viņam, ka tu nāc šurp, jo to man rādija aletiometrs. Jofurs Raknisons izmisīgi grib līdzināties cilvēkam un vēlas dēmonu, viņš ir pilnīgi traks uz to. Tāpēc es apmānīju viņu un sastāstīju, ka esmu tavs dē­mons, vēlos pamest tevi un kļūt par viņējo, bet, lai tas varētu notikt, jums abiem jācīnās. Redzi, Jorek, dār­gais, citādi viņi neļautu tev cīnīties, bet vienkārši nogalinātu ar ugunsmetēju, kad tu tuvotos…

-   Tu apmānīji Jofuru Raknisonu?

-Jā. Es pārliecināju viņu, ka viņam nevis jānogalina tevi kā izstumto, bet gan jācīnās un uzvarētājs kļūs par lāču karali. Man tas bija jādara, jo citādi…

-   Belakvā? Nē, tu esi Lira Sudrabmēle, viņš teica. Cīnīties ar viņu tas ir viss, ko es vēlos. Ejam nu, mazo dēmon.

Viņa palūkojās uz Joreku Bērnisonu izdilušu, niknu, apdauzītās bruņās -, un meitenes sirdi pildīja lepnums.

Kopā viņi devās uz masīvo Jofura pili, kur tās piekājē gaidīja klajais cīņas laukums. Lāči drūzmējās ap kaujas lūkām, katrā logā varēja redzēt baltus purnus, masīvie stāvi ap laukumu veidoja biezu, baltu sienu, kurā izcēlās acu un degungalu melnie punkti. Divas rindās tuvāk stāvošo atkāpās, dodot ceļu Jorekam Bēr­nisonam un viņa dēmonam. Visu lāču skatieni bija pievērsti viņiem.

Joreks apstājās cīņas laukumā, neaizejot līdz Jofuram Raknisonam. Karalis nokāpa no nomīdītā sniega pakalniņa, un abi lāči nostājās aci pret aci pāris metru attālumā viens no otra.

Lira bija tik tuvu Jorekam, ka juta viņš dreb kā liela dinamomašīna, kas izstrādā milzu enerģiju. Viņa viegli pieskārās lāča kaklam pie bruņucepures un teica: Lai tev veicas cīņā, manu dārgo Jorek! Tu esi īstais karalis, nevis viņš. Viņš ir niecība.

Tad meitene atkāpās.

-   Lāči! Joreks Bērnisons ierēcās. Atbalss, atsitoties pils mūros, izbiedēja putnus no ligzdām. Viņš turpi­nāja: Šīs cīņas noteikumi ir šādi. Ja Jofurs Raknisons mani nogalina, viņš būs jūsu karalis uz mūžiem un nevienam nebūs tiesību atņemt viņam troni vai apšaubīt viņa varu. Ja es nogalināšu Jofuru Raknisonu, es būšu jūsu karalis. Mana pirmā pavēle būs nojaukt šo pili, šo sasmaržināto ķēmu un grabažu pilno māju, un izmest zeltu un marmoru jūrā. Lāču metāls ir dzelzs. Nevis zelts. Jofurs Raknisons ir pieķēzījis Svalbāru. Esmu atnācis, lai iztīrītu to. Jofur Raknison, es izaicinu tevi uz cīņu.

Tad Jofurs pielēca pāris soļu tuvāk, it kā nevarē­dams vien sagaidīt cīņas sākumu.

— Lāči! — viņš par atbildi norēcās. Joreks Bērnisons ir ieradies pēc mana lūguma. Es viņu izsaucu uz še­jieni. Šeit spēkā ir mani noteikumi, un tie ir šādi: ja es nogalināšu Joreku Bērnisonu, viņa miesa tiks saplo­sīta gabalos un aizsviesta maitu ērgļiem. Viņa galvu es pakāršu savā pilī. Atmiņas par viņu tiks dzēstas. Tas, kurš pieminēs viņa vārdu, tiks sodīts ar nāvi…

Viņš turpināja, un pēc tam katrs lācis runāja vēlreiz. Tas bija rituāls, kas neizbēgami jāpilda. Lira skatījās uz viņiem abiem, diviem tik dažādiem lāčiem: Jofurs — tik žilbinošs un varens, starojošs spēkā un veselībā, lieliski apbruņots, lepns un ar karaļa stāju; Joreks mazāks, lai gan Lira nekad nebija domājusi, ka viņš būtu mazs, nabadzīgā ietērpā, aprūsējušās, saspaidītās bruņās. Bet Joreka ierocis bija viņa dvēsele. Viņš pats bija to veidojis, un tā bija viņā. Viņi bija viens vesels. Jofurs savās bru­ņās nebija apmierināts; viņš gribēja vēl vienu dvēseli. Viņam nebija miera, bet Joreks bija pārliecināts par sevi.

Meitene manīja, ka arī pārējie lāči abus salīdzina. Bet Joreks un Jofurs bija kaut kas vairāk nekā divi lāči vien. Šeit viena otrai pretī stāvēja divas ideoloģijas, divas nākotnes, divi likteņi. Jofurs vedīs lāčus viena virzienā, bet Joreks pavisam citā, un, tiklīdz viens ceļš tiks uz­sākts, to pašu brīdi otrs būs ciet uz visiem laikiem.

Tuvojās cīņas rituāla otrā fāze, abi lāči sāka nervozi mīdīties sniegā, galvas šūpodami. Skatītāji bija sastin­guši, vienīgi viņu skatieni sekoja pretiniekiem.

Visbeidzot tie abi sastinga un klusu lūkojās viens otrā pāri cīņas laukumam.

Tad, rēkdami un sniegam uzvirpuļojot, lāči vienlai­cīgi metās viens otram virsū. Kā divi milzīgi klintsakmeņi, kas visu laiku balansējuši uz smailes un pēkšņi, zemestrīces izkustināti, brāžas lejup pa kalnu ar aiz­vien lielāku ātrumu, pārlecot aizām un savā ceļā nogā­žot kokus, līdz ietriecas viens otrā ar tādu spēku, ka abi tiek sašķiesti pulverī un lidojošās akmens šķem­bās, tā sākās lāču cīniņš. Viņu sadursmes trieciena troksnis atbalsojās klusajā gaisā un arī pils sienās. Bet lāči nesašķīda, kā būtu sašķīduši akmeņi. Abi atkrita sāņus, un pirmais piecēlās Joreks. Viņš izlocījās kā atspere un saķēra Jofuru, kura bruņas triecienā bija saplosītas un kurš tik tikko spēja pacelt galvu. Joreks tūlīt ķērās pie vājās vietas otra lāča kaklā. Viņš iegrā­bās baltajā spalvā, tad aizāķēja nagus aiz Jofura bruņucepures malas un rāva pretinieku uz priekšu.

Sajuzdams briesmas, Jofurs ierēcās un nopurinājās, kā Lira bija redzējusi Joreku purināmies ūdens malā, šķiežot ūdens lāses uz visām pusēm. Joreks, zaudējis līdzsvaru, atkrita sāņus, un Jofurs, metāla plāksnēm šķindot, piecēlās stāvus un ar muskuļu spēku iztais­noja bruņu plāksnes. Tad kā lavīna metās virsū Jorekam, kurš mēģināja piecelties.

Lirai, redzot šo briesmigo triecienu, pašai aizrāvās elpa. Zeme zem kājām nodrebēja. Kā gan Joreks to izturēs? Viņš gulēja zemē ar paceltām ķepām un centās apgriezties, bet Jofurs bija ielaidis zobus kaut kur tam pie rīkles. Pašķīda karstas asinis viena pile trāpīja Lirai, un meitene piespieda tai roku kā mīlestības ķīlu.

Te Joreka pakaļkāju nagi ieķērās Jofura bruņukreklā un norāva to. Visa priekšdaļa atdalijās, un Jofurs atlēca sāņus, lai novērtētu bojājumu, tā dodams iespēju Jore­kam piecelties.

Kādu brīdi abi lāči stāvēja atsevišķi viens no otra un atvilka elpu. Jofura kustības ierobežoja saplēstais bruņukrekls, jo tas vairs nesargāja, bet bija kļuvis par traucēkli: apakšdaļā tas joprojām turējās un kuļājās viņam starp pakaļkājām. Tomēr Jorekam bija vēl slik­tāk. Viņa brūce kaklā spēcīgi asiņoja, un viņš smagi elpoja.

Bet, pirms karalis paspēja atbrīvot sevi no šķindošo bruņu gabaliem, Joreks pielēca viņam klāt un notrieca to no kājām, cenzdamies trāpīt neaizsargātajā vietā uz kakla, kur bruņucepures mala bija atliekta. Jofurs viņu atgrūda, tad atkal abi lāči saķērās kopā, sniega lēveri lidoja uz visām pusēm, un brīžiem pat nevarēja saskatīt, kurš ņem virsroku.

Lira skatījās, elpu aizturējusi un saspiedusi dūres tik cieši, ka pirksti sāpēja. Viņai šķita, ka Jofurs pār­plēš Jorekam vēderu, bet laikam tas tikai likās, jo nā­kamajā brīdī, kad atkal sagriezās viens sniega māko­nis, abi lāči jau bija kājās un cīnījās kā bokseri — Joreks ar savām milzīgajām ķetnām sita Jofuram pa galvu, bet Jofurs atbildēja ar tikpat mežonīgiem belzieniem.

Lira nodrebēja pie katra spēcīgāka sitiena. It kā kāds milzis vēzētu āmuru, kuram galā iedzīti pieci tē­rauda pīķi…

Dzelzs triecās pret dzelzi, zobi pret zobiem, skanēja skaļas elsas, soļi dimdēja pret nomīdīto zemi. Sniegs vairākus metrus apkārt bija notašķīts ar asinīm un pārvērties par sarkanu putru.

Jofura bruņojums jau bija galīgi izārdīts plāksnes salauztas un sasprāgušas, zeltītie rotājumi norauti vai klāti asinīm, bet bruņucepures vispār vairs nebija. Jo­reka bruņas bija daudz labākā stāvoklī, neraugoties uz visiem trūkumiem, — iedauzītas, tomēr veselas, spējī­gas izturēt lāču karaļa varenos sitienus un atvirzīt sā­ņus briesmīgos piecpadsmit centimetrus garos nagus.

Bet Jofurs toties bija lielāks un stiprāks par Joreku, turklāt Joreks bija ļoti noguris un izsalcis, un zaudējis daudz asiņu. Viņš bija ievainots vēderā, ķetnās un kaklā, turpretī Jofuram asiņoja tikai apakšžoklis. Lira ļoti vēlējās palīdzēt savam draugam, bet ko gan viņa varēja izdarīt?

Nu jau Jorekam klājās pavisam plāni. Lācis kliboja; katru reizi, kad viņš atbalstījās uz savas kreisās priekšķepas, varēja redzēt, ka tā tik tikko var noturēt viņa svaru. Joreks to neizmantoja cīņā, un arī viņa labās ķepas sitieni bija kļuvuši vājāki: salīdzinājumā ar vare­najiem triecieniem, ko viņš bija raidījis tikai pirms kā­dām pāris minūtēm, šīs bija vairs tikai tādas pļaukas.

To bija pamanījis arī Jofurs. Viņš sāka kaitināt Jo­reku, apsaukādams par vienroci, bailīgu kucēnu, sape­lējušu izdzimteni, sprāgoni un citos vārdos, vienlaicīgi raidot sitienus gan uz labo, gan kreiso pusi, kur Joreks bija neaizsargāts. Joreks bija spiests atkāpties un aiz­stāvoties saliekties zem lāču karaļa sitienu jūras.

Lira bija asarās. Viņas dārgais, varonīgais, bezbailī­gais aizstāvis mirst viņas acu priekšā, bet novērst ska­tienu būtu nodevība, jo, ja lācis gadījumā palūkotos uz viņu, viņam jāredz meitenes mirdzošās acis, kurās ir mīlestība un ticība, nevis gļēvi novērsts skatiens vai bailēs aizgriezts plecs.

Un tā nu meitene skatījās, bet cauri asarām bija grūti saredzēt notiekošo, tomēr, ja arī tā nebūtu, iespē­jams, viņa nemaz nesaprastu notiekošo. Vismaz Jofurs to acīmredzami nesaprata.

Jo Joreks kāpās atpakaļ vienīgi tāpēc, lai atrastu stabilu, sausu akmens pamatu, no kura raidit sitienu, jo neizmantotā kreisā ķetna bija labi atpūtusies un spēcīga. Lāci nevar apmānīt, bet, kā Lira bija viņam skaidrojusi, Jofurs negribēja būt lācis, viņš gribēja būt cilvēks, un Joreks bija viņu apmānījis.

Visbeidzot Joreks atrada to, ko gribēja: cietu ak­meni, kas bija dziļi iegūlies sasalušajā zemē. Viņš at­spiedās uz tā, sasprindzināja kāju muskuļus un gaidī­ja izdevīgu brīdi.

Tāds pienāca, kad Jofurs ar triumfa saucienu iz­slējās pār viņu un izstiepa purnu pret Joreka it kā vājo kreiso sānu.

Un nu Joreks izdarīja savu gājienu. Kā vilnis, kas pieņemas spēkā, pārskrienot tūkstoš jūdžu okeānā un sevi neizrādot dziļos ūdeņos, bet, sasniedzot seklumu, uzšļācas augstu debesīs, tā iedvešot šausmas krasta iemītniekiem, un tad triecas pret krastu ar nepārvara­mu spēku, tā Joreks Bērnisons, atspiedies uz cietā akmens pamata, metās pretī Jofuram un trieca savu vareno kreiso dūri viņa neaizsargātajā žoklī.

Tas bija briesmīgs trieciens. Tas norāva Jofura apakš­žokli, kas aizlidoja pa gaisu, izšķaidīdams asinis vairāku metru attālumā.

Jofura sarkanā mēle karājās no vaļējās rīkles. Lāču karalis nespēja vairs ne runāt, ne kost, viņš bija bez­palīdzīgs. Jorekam vairs neko nevajadzēja. Viņš metās Jofuram klāt un iekodās ar zobiem tā rīklē, kratīdams un purinādams viņu uz visām pusēm, raudams milzīgo ķermeni augšā un atkal triekdams lejā, it kā tas būtu kāds no ūdens izvilkts ronis.

Jofurs Raknisons pēdējo reizi pacēla galvu, un tad dzīvība viņu atstāja.

Vēl bija jāizpilda pēdējais rituāls. Joreks pārplēsa mirušā karaļa krūtis un atbīdīja spalvas, atklādams balto un sarkano ribojumu, kas atgādināja apgāztu laivu. Tad viņš iebāza ķepu krūškurvī un izvilka Jo­fura sirdi, vēl sārtu un kūpošu, un apēda to Jofura pa­valstnieku acu priekšā.

Atskanēja daudzbalsīgas ovācijas, sacēlās kņada, un lāči metās apsveikt uzvarētāju.

Joreka Bērnisona balss pārskanēja klaigas:

-   Lāči! Kurš ir jūsu karalis?

Par atbildi atskanēja rēkoņa, kas līdzinājās varenas vētras troksnim okeānā:

—    Joreks Bērnisons!

Lāči zināja, kas viņiem jādara. Visas nozīmes, jostas un galvasrotas tika norautas, iemīdītas sniegā un aiz­mirstas uz mūžiem. Tagad viņi bija Joreka lāči, īsti lāči, nevis puslāči puscilvēki, kurus nomocīja to neskaidrais stāvoklis. Viņi drūzmējās pilī un sāka raut lielos marmora bluķus no visaugstākajiem torņiem, drebinot cietokšņa sienas ar savām varenajām ķetnām, līdz akmeņi izkustējās, tad no simtiem metru augstu­ma trieca tos lejā pret molu.

Joreks nelikās par viņiem ne zinis un noāķēja bru­ņas, lai apskatītu ievainojumus, bet pirms tam pie viņa pieskrēja Lira, brizdama pa ledaino, sārto sniegu un saukdama lāčiem, lai tie pārstāj demolēt pili, jo iekšā atrodas ieslodzītie. Viņi nedzirdēja, bet Joreks gan, un, kad viņš ierēcās, lāči acumirkli apstājās.

-   Vai tur ir ieslodzīti cilvēki? Joreks jautāja.

-   Jā Jofurs Raknisons ir ieslodzījis viņus pagrabā. Cietumnieki vispirms jāizved ārā un kaut kur jāno­vieto, citādi krītošie akmeņi viņus nogalinās…

Joreks deva īsas pavēles, un daži lāči aizsteidzās uz pili atbrīvot gūstekņus. Lira pagriezās pret Joreku.

-   Atļauj man tev palīdzēt es gribu pārliecināties, ka tavi ievainojumi nav bīstami, dārgo Jorek, ak, kaut varētu sadabūt pārsējus vai kaut ko tamlīdzīgu! Tev vēderā ir šausmīga brūce…

Kāds lācis atnesa un nolika Jorekam pie kājām kaut kādu sasalušu, cietu, zaļu masu.

-   Asinssūna, Joreks teica. Uzliec to uz manām brūcēm, Lira. Pabāz to zem ādas, uzliec mazliet sniega un paturi, līdz tā sasalst.

Lai kā lāči to vēlētos, viņš nevienam nebūtu ļāvis sev pieskarties. Bet Lirai bija tik veiklas rokas, turklāt viņa ļoti gribēja palīdzēt. Un tā mazā meitene noliecās pār milzīgo lāču karali, uzlika asinssūnu uz viņa ievai­nojumiem un paturēja, līdz rēta sasala. Pēc tā Liras cimdi bija piesūkušies ar Joreka asinīm, bet lāča rētas bija aizvilkušās.

Pa to laiku no pagrabiem, drebēdami, mirkšķinādami žilbstošās acis un kopā saspiedušies, laukā nāca ieslo­dzītie kāds ducis vīru. Lira nosprieda, ka nav jēgas runāt ar profesoru, jo nabaga vīrs nebija pie skaidra saprāta. Meitenei gribējās zināt, kas ir pārējie gūstekņi, bet bija darāms daudz kas cits, steidzamāks. Turklāt viņa negribēja traucēt Joreku, kurš deva aprautas pa­vēles un sūtīja lāčus šurp un turp. Lira bija norūpējusies par Rodžeru, Li Skorsbiju un raganām, viņa bija izsal­kusi un nogurusi… Meitene nolēma, ka vislabākais paš­laik būtu nolīst kaut kur maliņā.

Tāpēc viņa saritinājās kādā klusā stūritī kaujas lauka malā, pa lāču modei uzklāja sev sniega kupenu, un, Panteleimonam āmrijas veidolā viņu sildot, cieši iemiga.

Kaut kas raustīja viņu aiz kājas, un savāda lāča balss teica: — Lira Sudrabmēle, karalis vēlas tevi redzēt.

Pārsalusi zila, meitene pamodās, bet nespēja atvērt acis, jo tās bija aizsalušas. Panteleimons tās izlaizīja un izkausēja ledu no skropstām, un drīz vien Lira mē­nessgaismā ieraudzīja, ka ar viņu runā jauns lācis.

Viņa mēģināja piecelties, bet divreiz atkrita atpakaļ.

Lācis teica: Kāp man mugurā, un saliecās, bet meitene, ieķerdamās biezajā spalvā, uzrāpās uz dzīv­nieka platās muguras; tur viņa noturējās līdz pat gala­mērķim stāvai ieplakai, kur bija sapulcējušies daudz lāču.

Starp tiem bija kāds sīks stāvs, kas skrēja pie Liras, bet viņa dēmons steidzās sasveicināties ar Pantelei­monu.

-   Rodžer! meitene iesaucās.

-    Joreks Bērnisons man lika palikt sniegā, kamēr pats skrēja tevi glābt. Lira, mēs izkritām no balona! Pēc tam kad tu izkriti, mūs vēl jūdzēm tālu nesa uz priekšu, un tad misters Skorsbijs izlaida nedaudz gāzes un mēs ietriecāmies klintīs un iekritām tādā aizā, kādu tu nemūžam neesi redzējusi! Es nezinu, kur tagad ir mis­ters Skorsbijs un kur ir raganas. Tur bijām tikai mēs ar Joreku Bērnisonu. Viņš taisnā ceļā devās šurp, lai sameklētu tevi. Viņi man izstāstīja par to divkauju…

Lira palūkojās apkārt. Kāda vecāka lāča vadībā atbrīvotie ieslodzītie cēla pajumti no krastā izsviestiem kokiem un brezenta gabaliem. Izskatījās, ka viņi par darbu ir priecīgi. Viens no tiem šķīla kramu, lai aiz­dedzinātu ugunskuru.

-    Es atnesu ēdienu, teica jaunais lācis, kas bija uzmodinājis Liru.

Sniegā gulēja tikko noķerts ronis. Lācis ar nagiem pārplēsa tam vēderu un parādīja Lirai, kur ir aknas. Viņa iekodās jēlajā gaļas gabalā: tas bija silts, mīksts un neiedomājami garšīgs.

-   Uzēd arī taukus, lācis teica, izrāva gabaliņu un pasniedza viņai. Roņa tauki garšoja kā putukrējums ar riekstiem. Rodžers šaubījās, bet arī pamēģināja. Viņi alkatīgi ēda, un jau pēc brīža Lira jutās pilnībā pamo­dusies un sāka atsilt.

Muti slaucīdama, viņa lūkojās apkārt, bet Joreku nekur neredzēja.

-   Joreks Bērnisons runā ar saviem padomniekiem, jaunais lācis teica. Viņš vēlas runāt ar tevi, kad tu būsi beigusi ēst. Seko man.

Viņš veda bērnus augšup pa nogāzi uz vietu, kur lāči bija sākuši celt sienu no ledus klučiem. Joreks sēdēja vecāku lāču vidū un piecēlās, lai sasveicinātos ar meiteni.

-    Lira Sudrabmēle, viņš teica. Nāc šurp, klau­sies, ko es uzzināju.

Viņš citiem lāčiem nepaskaidroja Liras klātbūtni, vai arī tie jau zināja par viņu. Lāči atbrīvoja meitenei vietu un izturējās pret viņu ar lielu godbijību, kā pret karalieni. Lira jutās neizmērojami lepna, sēžot blakus savam draugam Jorekam Bērnisonam zem Auroras žilbinošajām gaismām polārajās debesīs, un piedalījās lāču sarunā.

Izrādījās, ka Jofurs Raknisons pār lāčiem valdījis ar kaut kādu mistisku spēku. Daži lāči to izskaidroja ar Koulteres kundzes ietekmi viņa bija apciemojusi Jo­furu pirms Joreka izsūtīšanas un vedusi tam dažādas dāvanas. Joreks par to nebija zinājis.

-   Viņa atveda Jofuram kaut kādas zāles, kāds lācis stāstīja, ko viņš slepeni iebaroja Hjalmuram Hjalmursonam, un tas sevi pilnībā aizmirsa.

Lira aptvēra, ka Hjalmurs Hjalmursons bija tas lācis, ko Joreks bija nogalinājis un par to ticis izsūtīts. Tātad arī tas bija Koulteres kundzes pirksts! Bet bija vēl kaut kas.

-    Cilvēkiem ir likumi, kas aizliedz darīt to, ko viņa bija nodomājusi, bet Svalbārā cilvēku likumi nedarbo­jas. Viņa gribēja šeit atvērt vēl vienu staciju, līdzīgu kā Bolvangarā, tikai vēl briesmīgāku, un Jofurs bija gatavs viņai to atļaut pretēji visām lāču paražām; cil­vēki bija gan šeit viesojušies, gan atradās ieslodzījumā, bet nekad te nebija dzīvojuši vai strādājuši. Mazpamazām viņa gribēja iegūt neierobežotu varu pār Jofuru Raknisonu, bet viņš savukārt pār mums, līdz mēs būtu pārvērtušies par paklausīgiem radījumiem, kas staigā viņas priekšā uz pakaļkājām, un vienīgais mūsu pie­nākums būtu apsargāt to bezjēdzību, ko viņa taisījās šeit radīt…

To teica kāds vecs lācis. Viņa vārds bija Sjorens Eisarsons, viņš bija padomnieks un bija cietis Jofura Raknisona laikā.

-   Ko viņa tagad darīs, Lira? Joreks Bērnisons jau­tāja. Kad Koulteres kundze uzzinās par Jofura nāvi, kādi būs viņas tālākie plāni?

Lira izņēma aletiometru. Bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, un Joreks deva pavēli atnest lāpu.

-    Kas notika ar misteru Skorsbiju? — Lira jautāja, kamēr viņi gaidīja lāpu. Un ar raganām?

-    Raganām uzbruka cits raganu klans. Nezinu, vai viņas bija bērnu dēmonu atšķēlēju sabiedrotās, bet liels to skaits patrulēja mūsu debesīs, un vētrā viņas uzbruka. Es neredzēju, kas notika ar Serafinu Pekkalu. Kas attiecas uz Lī Skorsbiju, pēc tam kad mēs ar zēnu izkritām, balons atkal pacēlās augšup, un viņš palika tur iekšā. Bet tavs simbolu rādītājs izskaidros, kas ar viņu ir noticis.

Kāds lācis atvilka kamanas, uz kurām atradās ogļu plītiņa, un iemeta tajā sveķainu zaru. Zars acumirklī uzliesmoja, un tā gaismā Lira pagrieza aletiometra rādītājus un pajautāja par Lī Skorsbija likteni.

Izrādījās, ka viņš joprojām atrodas gaisā un vējš viņu nes uz Novaja Zemļa pusi, ka klinšu ērgļi viņam neko nav nodarījuši un viņš ir atvairījis raganu klana uzbrukumu.

Lira to pastāstīja Jorekam, un lācis apmierināti pa­māja.

-   Ja jau Lī Skorsbijs ir gaisā, ar viņu viss būs kār­tībā, tas noteica. Un kā ar Koulteres kundzi?

Atbilde uz šo jautājumu bija sarežģītāka, rādītājs skrēja no viena simbola uz nākamo tādā secībā, ka Lira ilgu laiku lauzīja galvu. Lāči bija ieinteresēti, bet res­pektēja Joreku Bērnisonu, kurš pacietīgi gaidīja Liras atbildi. Meitene izmeta viņus no prāta un no jauna iegrima aletiometra nolasīšanas radītajā transā.

Visbeidzot simboli nostājās saprotamā skaidrojumā, bet atbilde nebija nekāda iepriecinošā.

-    Tas saka, ka viņa… Koulteres kundze zina par mūsu lidojumu uz šejieni un ir dabūjusi transporta dirižabli, kas aprīkots ar ložmetējiem, man liekas, ka tā, — un viņa pašlaik lido šurp, uz Svalbāru. Protams, viņa vēl nezina, ka Jofurs Raknisons ir sakauts, bet viņa drīz bus klāt, jo… Ak jā tāpēc, ka dažas raganas, kuras to uzzinās no klinšu ērgļiem, viņai to pastāstīs. Cik es saprotu, šeit visapkārt mums ir spiegi, Jorek. Viņa lidoja šurp… izlikdamās, ka palīdzēs Jofuram Raknisonam, bet patiesībā gatavojās atņemt tam varu ar tatāru karapūļu palīdzību. Tie dodas šurp pāri jūrai un būs klāt pēc pāris dienām.

Un, līdzko Koulteres kundze nokļūs vietā, kur ir ieslodzīts lords Ezriels, viņa liks to nogalināt. Jo… Nu man ir skaidrs! Agrāk es to nekādi nesapratu, Jorek!

Tagad es zinu, kāpēc viņa grib nogalināt lordu Ezrielu: tāpēc, ka Koulteres kundze zina, ko viņš gatavojas darīt, un viņa baidās no tā, viņa pati vēlas to paveikt un pārņemt kontroli, pirms viņš to ir izdarījis… Tā noteikti ir pilsēta debesīs, noteikti! Koulteres kundze pirmā grib tur nokļūt! Un nu tas man vēsta vēl kaut ko…

Lira noliecās pār instrumentu, cieši koncentrēdamās uz rādītāju, kas skraidīja šurpu turpu. Tas kustējās tik ātri, ka bija grūti izsekot, — Rodžers, lūkodamies viņai pār plecu, pat nesaskatīja, kur tas apstājas. Zēns re­dzēja tikai žiglu, zibošu dialogu Liras pirkstus, kas grozīja ritentiņus, un rādītāju atbildi; tas bija kaut kas tikpat nesaprotams kā Aurora.

-    Jā, visbeidzot viņa noteica, ielikdama instru­mentu klēpī, mirkšķinādama acis un nopūzdamās, pa­mazām izejot no transa stāvokļa. Jā, es sapratu, ko tas vēstī. Viņa atkal brauc man pakaļ. Viņai no manis kaut kas ir vajadzīgs, jo arī lordam Ezrielam tas ir vajadzīgs. Viņai tas ir vajadzīgs… Kaut kādam eksperi­mentam, lai kas tas arī būtu…

Te Lira apstājās un dziļi ievilka elpu. Kaut kas mei­teni uztrauca, bet viņa nevarēja pateikt, kas. Viņa bija pārliecināta, ka šis kaut kas bija pats aletiometrs, jo galu galā Koulteres kundze bija to gribējusi, un kas gan cits tas lai būtu? Un tomēr tas nebija aletiometrs, jo instruments sevi uzrādīja kaut kā citādi, ne tā kā šoreiz.

—    Man šķiet, ka tas ir aletiometrs, Lira nelaimīgi novilka. Es visu laiku tā domāju. Man tas jāatdod lor­dam Ezrielam, pirms viņa to ir dabūjusi. Ja vina to iegūs, mēs visi mirsim.

Pēc šiem vārdiem Liru pēkšņi pārņēma tāds nogu­rums, kaulos ielija tāds smagums un grūtsirdība, ka nāve šķita kā atvieglojums. Bet Joreka piemērs neļāva tam padoties. Meitene nolika aletiometru un izslējās.

-   Cik tālu viņa ir no šejienes? Joreks jautāja.

-     Mūs šķir tikai pāris stundas. Domāju, ka man jānogādā aletiometrs lordam Ezrielam pēc iespējas ātrāk.

-   Es iešu tev līdzi, teica Joreks.

Viņa neiebilda. Kamēr Joreks deva pavēles un orga­nizēja bruņotu vienību, kas viņiem piebiedrosies pē­dējā ceļojuma uz ziemeļiem posmā, Lira klusu sēdēja, koncentrēdama enerģiju. Meitene juta, ka šajā pēdējā aletiometra nolasīšanas reizē kaut kas viņu ir atstājis. Lira aizvēra acis un iemiga, līdz viņu uzmodināja, un visi devās ceļā.

Lira jāja uz jauna, spēcīga lāča, Rodžers uz cita, bet Joreks nenoguris skrēja pa priekšu. No aizmugures viņiem sekoja ar ugunsmetēju bruņota rota.

Ceļš bija garš un grūts. Svalbāras apkaime bija kal­naina, retas augstienes mijās ar dziļām aizām un stā­vām nogāzēm, turklāt valdīja neciešams aukstums. Lira atcerējās ceļu uz Bolvangara viegli slīdošās ģip­tiešu kamanās — cik tagad ātrs un ērts likās šis brau­ciens! Šeit valdīja tik dzeļošs aukstums, kāds nebija justs nekad agrāk, vai ari šim lācim nebija tik ātras kājas kā Jorekam, vai arī viņa bija līdz nāvei nogurusi. Katrā gadījumā ceļš bija nepanesami grūts.

Lira tik tikko saprata, uz kurieni viņi dodas un cik tālu tas varēja būt. Meitene zināja tikai to, ko vecākais lācis Sjorens Eisarsons bija viņai pastāstījis, kamēr tie gatavoja ugunsmetēju. Lācis bija piedalījies sarunās ar lordu Ezrielu par viņa ieslodzījuma apstākļiem un visu labi atcerējās.

Vispirms jau viņš bija teicis, ka Svalbāras lāči lordu Ezrielu uzskatīja par to pašu, par ko tos politiķus, ka­raļus vai nemiera cēlājus, kurus izsūtīja uz viņu drūmo salu. Visi ieslodzītie bija svarīgas personas, jo citādi viņi būtu vienkārši nogalināti savās pašu mājās; tur­klāt, ja kādu dienu mainītos politiskā situācija un viņi savās mājās atgrieztos pie varas, tie varētu izrādīties noderīgi, iespējams, tāpēc lāči pret viņiem izturējās saudzīgi un ar cieņu.

Tātad lorda Ezriela dzīves apstākļi Svalbārā bija ne sliktāki un ne labāki kā simtiem citu ieslodzīto. Bet dažu iemeslu dēļ cietuma uzraugi izturējās pret viņu daudz piesardzīgāk nekā pret pārējiem. Ap visu, kas saistīts ar Putekļiem, vijās noslēpumainības un garīgu briesmu gaisotne, turklāt tie, kas atveda viņu šurp, acīmredzami bija panikā, un tad vēl tās Koulteres kun­dzes privātās sarunas ar Jofuru Raknisonu.

Turklāt lāči vēl nekad nebija sastapuši tik augst­prātīgu un valdonīgu cilvēku kā lords Ezriels. Viņš izturējās pavēlnieciski pat pret Jofuru Raknisonu, ne­atlaidīgi un daiļrunīgi strīdējās tam pretī, līdz pie­spieda lāci atļaut pašam izvēlēties sev dzīvesvietu.

Pirmā viņam piešķirtā vieta izrādijās par zemu. Viņš gribēja dzīvot augšā, virs šahtu un smēžu dūmiem un izgarojumiem. Lords Ezriels iedeva lāčiem savas ēkas projektu, uzpirka viņus ar zeltu, glaimoja un draudēja Jofuram Raknisonam, un apmulsušie lāči ķērās pie darba. Drīz vien tika uzcelta māja ar skatu uz ziemeļiem plaša un stabila celtne ar īsta stikla logiem un kamīniem, kuros kvēloja no šahtām šurp atgādātās ogles. Tur nu viņš dzīvoja cietumnieks, kas uzvedās kā karalis.

Un tad lords Ezriels ķērās pie savas laboratorijas ierīkošanas.

Ar milzīgu enerģiju viņš pasūtīja grāmatas, instru­mentus, ķimikālijas, dažāda veida darbarīkus un iekārtas. Un tas viss vienādi vai otrādi tika viņam piegādāts šis tas atklāti, šo to slepus pienesa apmek­lētāji, kurus viņš pieprasīja ielaist pie sevis. Gan pa zemi, gan pa jūru un gaisu lords Ezriels sakomplektēja vajadzīgos materiālus, un sešu ieslodzījuma mēnešu laikā viss nepieciešamais bija sagādāts.

Tā nu viņš strādāja, domāja, plānoja un rēķināja, gaidīdams vienu vienīgu iztrūkstošo elementu, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu darbu, kas tik ļoti biedēja Ziedojumu padomi. Tas ar katru minūti tuvojās.

Lira pirmo reizi palūkojās uz sava tēva cietumu, kad Joreks Bērnisons apstājās kādas aizas pakājē, lai bērni varētu izkustēties un izstaipīt locekļus, jo viņi bija bīs­tami pārsaluši un stīvi.

— Paskaties uz augšu, viņš teica. Pa platu, nelī­dzenu nogāzi, ko klāja akmeņi un ledus, augšup veda gludi notīrīts ceļš, kas apstājās pie klints, kuras kon­tūras izcēlās uz debesu fona. Auroras nebija, bet spoži mirdzēja zvaigznes. Klints izskatījās melna un necila, bet tās galā bija uzcelta plaša ēka, no kuras uz visām pusēm spīdēja gaisma ne dūmojošo tauku gaismekļu šaudīgā liesma un ne arī spilgti baltā gāzes lampu gaisma: šis bija siltais, maigais petrolejas lampu sta­rojums.

Par lorda Ezriela varenību liecināja pat lielie logi, no kuriem gaisma nāca. Tiem bija dārgi stikli, šim auksta­jam klimatam pilnīgi nepiemēroti, jo slikti aizturēja aukstumu, tie vien jau vairāk liecināja par bagātību un ietekmi nekā Jofura Raknisona vulgārā pils.

Bērni pēdējoreiz uzkāpa lāču mugurās, un Joreks veda viņus augšup pa nogāzi uz grezno ēku. Tur bija ar zemu sētu apjozts pagalms, piesnidzis pilns, un, kad Joreks atgrūda vārtus, viņi dzirdēja, ka iekšā noskan zvans.

Lira nokāpa no lāča. Viņa tik tikko spēja nostāvēt. Meitene palīdzēja nokāpt arī Rodžeram, un, viens otru balstīdami, bērni klunkurēja pa dziļo sniegu uz durvīm.

Ak, tur aiz durvīm būs siltums! Un beidzot atpūta!

Lira jau pastiepa roku uz durvju zvana pusi, bet, pirms meitene paspēja to nospiest, durvis atvērās. Mazajā, vāji apgaismotajā priekštelpā, kuras vienīgais mērķis bija saglabāt siltumu, stāvēja cilvēks, ko viņa pazina, lorda Ezriela kalpotājs Torolds un viņa dēmons-pinčers Anfangs.

Lira nogurusi atmeta kapuci atpakaļ.

Kas… Torolds sāka, bet tad, ieraudzījis, kas atnā­cis, turpināja: Vai Lira? Mazā Lira? Vai es sapņoju?

Viņš atvēra iekšējās durvis.

Halle, ar oglēm apkurināts akmens kamīns; mājīga petrolejas lampu gaisma apspīdēja paklājus, ādas krēs­lus, pulētas koka mēbeles… Lira neko tādu nebija redzējusi kopš Džordanas koledžas laikiem, un viņai aizrāvās elpa.

Ierūcās lorda Ezriela dēmons-sniega leopards.

Un tur jau stāvēja Liras tēvs. Viņa valdonīgajā sejā varēja lasīt pārākuma apziņu, niknumu un ieintere­sētību, bet tad tā nobāla un tumšās acis šausmās iepletās, kad viņš pazina savu meitu.

-   Nē! Nē!

Viņš atkāpās un pieķērās kamīna malai. Lira nespēja pakustēties.

-   Ej prom! lords Ezriels kliedza. Griezies apkārt un ej prom, ej! Es tevi te neesmu saucisl

Viņa nespēja parunāt. Viņa atvēra muti divas reizes, tad trešo, līdz spēja izdvest:

-   Nē, nē, es te esmu tāpēc, ka…

Liras tēvs joprojām nespēja attapties viņš purināja galvu, svaidījās ar rokām, it kā atgaiņādamies no vi­ņas, meitene nesaprata viņa izmisumu.

Lira pagāja soli tuvāk, lai iedrošinātu viņu, un Rodžers uztraucies sekoja meitenei. Viņu dēmoni siltumā sāka at­dzīvoties, un pēc brīža lords Ezriels pārvilka ar delnu pār acīm un pamazām sāka atjēgties. Viņam raugoties uz abiem bērniem, seja pamazām atguva savu dabisko krāsu.

-   Lira, viņš teica. Vai tā ir Lira?

-   Jā, tēvoci Ezriel, meitene atbildēja, nolēmusi, ka nav īstais laiks iztirzāt radu attiecības. Es atbraucu, lai atdotu jums aletiometru, ko sūta Džordanas ko­ledžas direktors.

-   Nūjā, protams, viņš atbildēja. Kas tas tāds?

-   Tas ir Rodžers Pārslovs, viņa atbildēja. Viņš ir virtuves puika no Džordanas koledžas. Bet…

-   Kā jūs šeit nokļuvāt?

-    Es tikko gribēju teikt, ka ārā palika Joreks Bēr­nisons, viņš mūs šurp atveda. Viņš nāca kopā ar mani no pašas Trollezundes, un mēs apmānījām Jofuru…

-   Kas ir Joreks Bērnisons?

-   Bruņots lācis. Viņš mūs šurp atveda.

-   Torold, lords Ezriels uzsauca, ielaid vannā ūdeni bērniem un sagādā kaut ko ēdamu. Tad viņi būs jāliek gulēt. Bērnu drēbes ir netīras, iedod kaut ko tīru. Dari to tagad, kamēr es aprunāšos ar lāci.

Lira juta, ka viņai sāk griezties galva. Iespējams, tas bija no siltuma vai arī no atvieglojuma. Meitene vēl redzēja, ka sulainis palokās un pamet halli, bet lords Ezriels aiziet uz priekšnamu un aizver aiz sevis durvis. Tad viņa ieslīga tuvākajā krēslā.

Likās, ka tikai pēc maza brītiņa viņu uzrunā To­rolds.

-   Sekojiet man, jaunkundz, sulainis teica, un mei­tene piecēlās no krēsla un kopā ar Rodžeru devās uz silto vannas istabu, kur uz uzkarsētiem režģiem ka­rājās mīksti dvieļi un petrolejas lampas gaismā no ūdens pilnas vannas cēlās garaiņi.

-   Tu ej pirmais, Lira teica. Es gaidīšu ārpusē, tad parunāsimies.

Rodžers, viebdamies un elsdams no karstuma, iekāpa vannā un sāka mazgāties. Viņi bieži bija kopā pel­dējušies kaili, dauzoties ar citiem bērniem Aisisā vai Červelā, bet tagad bija citādi.

-    Man bail no tava tēvoča, Rodžers teica caur at­vērtajām durvīm. Tas ir, no tava tēva.

-    Labāk joprojām sauc viņu par manu tēvoci. Man arī no viņa dažbrīd bail.

-    Kad mēs tikko ienācām, viņš mani vispār nepa­manīja. Lords Ezriels redzēja tikai tevi. Ieraugot mani, viņš pārbijās, tad uzreiz nomierinājās.

-   Viņš vienkārši bija šokēts, — Lira teica. — Jebkurš tāds būtu, ieraugot kādu, ko nav gaidījis. Pēdējo reizi viņš mani bija redzējis koledžas atpūtas telpā. Tam bija jābūt šokam.

-    Nē, Rodžers teica, te ir kas vairāk. Viņš uz mani skatījās kā vilks vai kas tamlīdzīgs.

-   Tev būs izlicies.

-   Nemaz. Man no viņa vairāk bail nekā no Koulteres kundzes, patiešām.

Viņš noskalojās. Lira izņēma aletiometru.

-    Vai gribi, lai es simbolu rādītājam par to pajau­tāju? meitene vaicāja.

-   Nu, nezinu. Ir lietas, ko labāk nezināt. Man liekas, ka viss, ko esmu uzzinājis, kopš Oksfordā ieradās Gobleri, ir bijis vienīgi slikts. Nav bijis nekā laba, kas ilgtu vairāk par piecām minūtēm. Lūk, vanna tas ir labi, tur jauks dvielis karājas, pēc piecām minūtēm es tajā noslaucīšos un no­domāšu: nebūtu slikti paēst, bet neko tālāk uz priekšu. Kad būšu paēdis, domāšu, kā nokļūt ērtā gultiņā. Bet, ko tālāk, es nezinu, Lira. Mēs esam piedzīvojuši šausmu lietas, vai ne? Un rādās, ka tas nav viss. Tāpēc labāk ne­zināt, kas sagaida nākotnē. Labāk dzīvot tagadnē.

-   Jā, Lira teica nogurušā balsī. Reizēm es jūtos tāpat.

Viņa vēl brīdi paturēja aletiometru rokās, vairāk gan mierinājumam; meitene negrozīja ritentiņus un nesekoja garā rādītāja gaitai. Panteleimons klusi vēroja viņus.

Pēc tam kad abi bērni bija nomazgājušies, iekoduši maizi ar sieru un iedzēruši mazliet vīna un karsta ūdens, kalpotājs Torolds noteica: Puisēns dosies pie miera. Es viņam parādīšu, kur jāiet. Viņa labdzimtība lords aicina jūs uz bibliotēku, Liras jaunkundz.

Lira satikās ar lordu Ezrielu telpā, pa kuras logiem pavērās skats tālu lejup uz aizsalušo jūru. Plašā ka­mīnā kurējās ogles, petrolejas lampas gaisma bija sa­mazināta, tāpēc nekas netraucēja sarunām mājīgajā telpā, arī ārā pavērās mierīga, zvaigžņota panorāma. Dziļi ieslīdzis atzveltnes krēslā pie kamīna, lords Ez­riels aicināja Liru apsēsties viņam pretī.

-   Tavs draugs Joreks Bērnisons ārā atpūšas, viņš teica. — Lācis dod priekšroku aukstumam.

-    Vai viņš izstāstīja jums par divkauju ar Jofuru Raknisonu?

-   Sīkumos ne. Bet es sapratu, ka tagad viņš ir Sval­bāras karalis. Vai tā ir tiesa?

-   Protams, Joreks nekad nemelo.

-   Liekas, ka viņš ir uzņēmies pienākumu tevi apsargāt.

-     Nē. Džons Fā lika viņam mani pieskatīt, tāpēc Joreks to dara. Viņš seko Džona Fā pavēlēm.

-   Kāds Džonam Fā ar to sakars?

-    Es jums to pateikšu, ja atbildēsiet uz vienu manu jautājumu, Lira teica. Vai jūs esat mans tēvs?

-   Jā. Nu un?

-   Jums to vajadzēja man pateikt. Kaut ko tādu neva­jadzētu slēpt, jo, to uzzinot no citiem, cilvēks jūtas muļķīgi, un tas ir cietsirdīgi. Kas būtu mainījies, ja es zinātu, ka esmu jūsu meita? Jums to vajadzēja man pateikt jau sen. Jūs varējāt man to izstāstīt un piekodi­nāt, lai nevienam nesaku, un es to būtu darījusi, lai cik maza arī biju, — ja jūs man būtu to licis, es būtu pa­klausījusi. Ja jūs man to būtu licis turēt noslēpumā, es būtu bijusi tik lepna, ka neviens nebūtu varējis no manis to izvilkt. Bet jūs man to neteicāt. Citiem ļāvāt to uzzināt, bet man neteicāt.

-   Kas tev to pateica?

-   Džons Fā.

-   Vai viņš pateica arī, kas ir tava māte? -Jā.

-   Tad man vairs nav daudz sakāmā. Es nevēlos, ka mani iztaujā un man pārmet nekaunīgs bērns. Es gribu zināt, ko tu esi redzējusi un darījusi ceļā uz šejieni.

-    Es taču jums atvedu to sasodīto aletiometru, vai ne? Lira aizsvilās. Meitene nebija tālu no asarām. — Visu ceļu no pašas koledžas es to glabāju, slēpu un sargāju cauri visam, kas ar mums notika. Es iemācījos to lietot, un visu šo nolādēto laiku es to sargāju, kaut gan varēju gluži vienkārši atmest visam ar roku un būt drošībā, bet jūs man pat paldies nesakāt, pat ne ma­zākā mērā neizrādāt, ka priecājaties mani redzēt. Es nezinu, kāpēc to visu darīju. Bet es to paveicu un tur­pināju ceļu, pat Jofura Raknisona smirdīgajā pilī ar visiem tiem lāčiem riņķī es viena turpināju cīņu. Es apmānīju Jofuru Raknisonu, likdama viņam cīnīties ar Joreku, lai tiktu uz šejieni jūsu paša labā… Bet, kad jūs mani ieraudzījāt, jūs gandrīz paģībāt, it kā es būtu kāds šausmīgs rēgs, ko jūs nekad vairs negribējāt redzēt. Jūs jau neesat cilvēks, lord Ezriel. Jūs neesat mans tēvs. Mans tēvs pret mani tā neizturētos. Tēviem jāmīl savas meitas, vai ne? Jūs nemīlat mani, un es nemīlu jūs tā nu tas ir. Es mīlu Ferderu Koremu un Joreku Bērnisonu bruņotu lāci es mīlu vairāk nekā savu tēvu. Un varu derēt, ka Joreks Bērnisons mīl mani vairāk nekā jūs.

-   Tu pati man teici, ka viņš vienkārši izpilda Džona Fā pavēles. Ja tu grasies kļūt sentimentāla, es netē­rēšu laiku ar tevi.

-   Tad ņemiet savu nolādēto aletiometru, un es dodos atpakaļ ar Joreku!

-   Uz kurieni?

-   Atpakaļ uz pili. Viņš pieveiks Koulteres kundzi un Ziedojumu padomi, kad tie ieradīsies. Ja viņš zaudē, arī es miršu, man vienalga. Ja viņš uzvarēs, mēs aizsūtīsim pēc Lī Skorsbija un es aizlidošu prom viņa balonā…

-   Kas ir Lī Skorsbijs?

-   Aeronauts. Viņš atveda mūs uz šejieni, un tad noti­ka avārija. Lūdzu, te ir aletiometrs. Tas ir lietošanas kārtībā.

Lords Ezriels nepakustējās, tāpēc meitene nolika to uz kamīna misiņa dzegas.

-   Vēl man jums jāsaka, ka Koulteres kundze ir ceļā uz Svalbāru, un, tiklīdz viņa uzzinās, kas noticis ar Jofuru Raknisonu, viņa dosies šurp. Koulteres kundze lido ar dirižabli, kurā ir karavīru vienība, un viņai ir Maģistērija dota pavēle nogalināt mūs visus.

-   Viņi līdz šejienei netiks, viņš cieti noteica.

Lords bija tik mierīgs un atslābināts, ka meitene

nedaudz atmaiga.

-   To jūs nezināt, viņa nepārliecinoši iebilda.

-   Zinu gan.

-   Vai jums ir cits aletiometrs?

-    Lai to saprastu, aletiometrs nav vajadzīgs. Tagad es gribu dzirdēt par tavu ceļojumu uz šejieni, Lira. Sāc no paša sākuma. Izstāsti man visu.

Tā viņa arī darīja. Meitene sāka ar savu paslēpšanos atpūtas telpā, tad stāstīja par to, kā Gobleri nolaupīja Rodžeru, tad par laiku kopā ar Koulteres kundzi un visu pārējo, kas bija noticis.

Tas bija garš stāsts, un, kad Lira bija beigusi runāt, viņa vēl piebilda: Ir vēl kaut kas, ko es vēlos zināt, un, cik saprotu, man ir tiesības to zināt, tāpat kā to, kas es īstenībā esmu. Tā kā jūs man to nebijāt pateicis, tad vismaz tas jums man jāpasaka. Tātad: kas ir Putekļi? Un kāpēc visi no tiem baidās?

Lords Ezriels palūkojās meitenē ar tādu skatienu, it kā apsvērdams, vai viņa sapratīs, ko viņš tagad teiks. Lira nodomāja, ka līdz šim lords Ezriels viņu nav ņēmis nopietni visu laiku izturējies vienīgi kā pieaugušais, kas mīļi pārmet bērnam tā nerātnības. Bet tagad šķita, ka viņš uzskata meitene ir gatava saprast.

-    Putekļi ir tas, kas liek aletiometram darboties, viņš teica.

-Ā… Man jau tā likās! Bet kas vēl? Kā viņi par to uz­zināja?

-   Savā ziņā Baznīca to zināja jau sen. Viņi sprediķoja par Putekļiem jau gadsimtiem ilgi, tikai sauca tos citādi.

Bet pirms dažiem gadiem kāds maskavietis vārdā Boriss Mihailovičs Rusakovs atklāja jauna veida ele­mentārdaļiņas. Tu taču esi dzirdējusi par elektroniem, fotoniem, neitroniem un tamlīdzīgi? Tās sauc par ele­mentārdaļiņām, jo sīkāk tās vairs nesadalās — elemen­tārdaļiņās nekā cita nav, ir tikai viņas pašas. Lūk, tātad ari šī jaunatklātā daļiņa bija elementārdaļiņa, vienīgi to bija ļoti grūti izmērīt, jo tā nereaģēja nevienā no zināmajiem veidiem. Visgrūtāk Rusakovam bija sa­prast, kāpēc šīs elementārdaļiņas koncentrējas ap cil­vēkiem, it kā pielīp viņiem. It sevišķi pieaugušajiem. Bērniem arī, bet daudz mazāk, kamēr viņu dēmoni vēl nav pieņēmuši pastāvīgu veidolu. Pusaudži Putekļus piesaista jau daudz spēcīgāk, un tie nosēžas uz viņiem tāpat kā uz pieaugušajiem.

Par visiem šāda veida atklājumiem ziņo Ženēvas Maģistērijs, jo tam ir sakars ar Baznīcas doktrīnām. Bet Rusakova atklājums bija tik neparasts un neti­cams, ka Konsistorija Disciplinārās tiesas inspektors Rusakovu turēja aizdomās par saistību ar sātaniska­jiem spēkiem. Viņš noorganizēja nešķīsto garu izdzī­šanu no laboratorijas, nopratināja Rusakovu saskaņā ar Inkvizīcijas likumiem, bet galu galā viņiem bija jāsamierinās ar faktu, ka Rusakovs nav melojis: Putekļi tiešām eksistē.

Tālāk bija jānoskaidro, kas tie ir. Un, ņemot vērā Baz­nīcas būtību, risinājums varēja būt tikai viens. Maģistērijs pieņēma lēmumu, ka Putekļi ir iedzimtā grēka fiziskais iemiesojums. Vai tu zini, ko nozīmē iedzimtais grēks?

Lira saviebās. It kā viņa atkal būtu Džordanas koledžā, kur viņu eksaminē par pa pusei zināmu vielu. It kā jā, — meitene teica.

Nē, tu nezini. Aizej pie plaukta blakus galdam un atnes man Bībeli.

Lira paklausīja un pasniedza smago, melno grāmatu tēvam.

-   Vai tu atceries stāstu par Ādamu un Ievu?

-    Protams, viņa teica. Viņi nedrīkstēja ēst aiz­liegto augli, bet čūska Ievu kārdināja, un viņa padevās kārdinājumam.

-   Un kas notika pēc tam?

-    Nuuuu… Viņus izdzina. Dievs viņus izdzina no dārza.

-    Dievs bija aizliedzis viņiem ēst šo augli, jo citādi tie mirtu. Atceries: dārzā viņi dzīvoja kaili, viņi bija kā bērni, viņu dēmoni varēja pārvērsties par jebko, par ko vien vēlējās. Bet notika, lūk, kas.

Lors Ezriels atšķīra Pirmās Mozus grāmatas trešo nodaļu un lasīja:

-    "Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvē­riem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā'?"

Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit."

Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvēr­sies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu."

Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acim un iekārojams, ka dara gudru. Un vina ņēma no tā augļiem un ēda, un deva ari savam virām, kas bija ar vinu, un viņš ēda.

Tad vinu abu acis tapa atvērtas, un vini redzēja sa­vus patiesos dēmonus un runāja ar tiem.

Bet, kad virs un sieva iepazina savus dēmonus, vini ieraudzīja sevi lielas pārmaiņas, jo lidz šim brīdim viņiem bija licies, ka ir tādi paši radījumi kā zemes un debesu būtnes un nav starp viņiem atšķirību.

Bet tagad tie redzēja atšķirību un iepazina labo un ļauno; un iepazina kaunu; vini sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus, lai aizsegtu kailumu…"

Lords Ezriels aizvēra grāmatu.

-   Un tā pasaulē ienāca grēks, viņš teica, grēks, kauns un nāve. Tie radās bridi, kad Ādama un Ievas dēmoni ieguva veidolu.

-   Bet… Lira centās atrast pareizos vārdus. Bet tā taču nav taisnība, vai ne? Ne tāda patiesība kā ķīmija vai mehānika? Patiesībā taču tāda Ādama un Ievas ne­maz nebija, vai ne? Kensingtonas profesors man teica, ka tas esot kaut kas pasakai līdzīgs.

-     Kensingtonas stipendiju parasti piešķir brīvdo­mātājam viņa ziņā ir likt zinātniekiem apšaubīt savu ticību. Neko citu viņš nemaz nevar pateikt. Bet padomā par Ādamu un Ievu kā par iedomātu skaitli, kā kvadrāt­sakni no mīnus viens: tev nav nekādu konkrētu pierādījumu, ka šis skaitlis eksistē, bet, ja to iekļausi savos vienādojumos, tu vari veikt visdažādākos aprē­ķinus, kuri bez tā nebūtu iedomājami.

Katrā gadījumā Baznīca to ir mācījusi tūkstošiem gadu. Kad Rusakovs atklāja Putekļus, beidzot bija taustāmi pierādījumi tam, ka brīdī, kad nevainība pārvērtās pieredzē, kaut kas mainījās.

Starp citu, arī pats vārds "Putekļi" nāk no Bībeles. Sā­kumā tos dēvēja par Rusakova daļiņām, bet tad kāds bija norādījis uz interesantu pantu Pirmās Mozus grāmatas trešās nodaļas beigās, kur Dievs nolād Ādamu par to, ka tas kodis aizliegtajā auglī.

Viņš atkal atvēra Bībeli un norādīja Lirai attiecīgo Rakstu vietu. Meitene lasīja:

-   "Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties."

Lors Ezriels teica: — Baznīcas zinātniekiem šī panta skaidrošana vienmēr ir sagādājusi grūtības. Daži saka, ka jālasa nevis "pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties", bet "tu būsi pakļauts pīšļiem", vēl citi, ka viss šis pants ir viena spēle ar vārdiem "zeme" un "puteklis" un ka patiesībā tas nozīmē, ka Dievs atzīst, ka arī viņa daba daļēji ir grēcīga. Tam neviens nepiekrīt. Bet vienotības arī nevar būt, jo teksts ir pārveidots. Tomēr bija žēl neizmantot tik izdevīgu Rakstu vietu, un tā daļiņas tika nosauktas par Putekļiem.

-   Un kā ar Gobleriem? Lira jautāja.

-     Galvenā Ziedojumu padome… Tavas mātes lau­ciņš. Tas bija ļoti gudri no viņas puses izmantot gadījumu un nostiprināt sev politisku aizmuguri, bet viņa, kā jau tu droši vien pamanīji, ir gudra sieviete. Maģistērijam ir izdevīgi ļaut savairoties dažādām poli­tiskām organizācijām. Tās var sarīdīt citu pret citu. Ja kādai no tām paveicas, viņi var izlikties, ka visu laiku ir to atbalstījuši, bet, ja tā neattaisno cerības, viņi var pasludināt, ka šī organizācija ir atkritēja un nekad nav bijusi legāla.

Redzi, tava māte vienmēr ir bijusi varaskāra. Vis­pirms viņa mēģināja tikt pie varas parastā ceļā, caur laulībām, bet tas viņai neizdevās, kā jau tu droši vien zini. Tad viņa pievērsās Baznīcai. Protams, viņa ne­varēja iet to ceļu, kas bija vaļā vīriešiem, kļūt par priesteri un tā tālāk -, bija vajadzīgs kāds nestandarta gājiens. Viņai vajadzēja noorganizēt savu privāto or­deni, veidot pašai savus ietekmes kanālus un gūt varu caur tiem. Tas bija veiksmīgs gājiens specializēties Putekļu jautājumā. Visi baidījās no tiem, neviens nezi­nāja, ko iesākt. Kad tava māte pieteicās vadīt pētīju­mus, Maģistērijs, ļoti atvieglots, atbalstīja viņu ar naudu un visiem iespējamiem līdzekļiem.

-    Bet viņi atšķēla… Lira nespēja to izteikt; vārdi iesprūda viņai rīklē. Jus taču zināt, ko viņi darīja! Kā Baznīca varēja pieļaut, ka viņi dara kaut ko tādu?

-   Bija jau precedents. Kaut kas līdzīgs bija noticis jau agrāk. Vai tu zini, ko nozīmē kastrācija? Tas nozīmē, ka zēnam noņem dzimumorgānus un viņš nekad nekļūst par vīrieti. Kastrātam visu mūžu saglabājās diskanta balss, un Baznīca to atbalstīja, jo Baznīcas mūzikā tāda ļoti noder. Daži kastrāti kļuva par slaveniem dziedātājiem, brīnišķīgiem aktieriem. Bet daudzi pārvērtās par res­niem, izvirtušiem pusvīriešiem. Daži nomira no pēcoperācijas komplikācijām. Bet, kā redzi, Baznīca pieļāva ideju par nelielu operāciju. Jo bija precedents. Un tagad tā būtu daudz higiēniskāka nekā ar vecajām metodēm, kad nebija ne anestēzijas, ne sterilu pārsēju vai pienācī­gas aprūpes. Salīdzinot tas būtu pat humāni.

-   Nē! Lira nikni protestēja. Nemaz ar' ne!

-   Nē. Protams, ne. Tāpēc jau viņiem to vajadzēja da­rīt, slēpjoties tālu ziemeļos, tumsā un slepenībā. Tāpēc Baznīcai bija izdevīgi, ka visu vadīja tāds cilvēks kā tava māte. Kurš gan neuzticētos tik pievilcīgai, komunikablai, jaukai un gudrai sievietei? Bet, tā kā viss šis pasākums bija noslēpumains un nelegāls, Ma­ģistērijs jebkurā laikā varēja no viņas novērsties, ja tas būtu nepieciešams.

-   Bet kuram ienāca prātā šī ideja atšķelt?

-   Viņai. Viņa saprata, ka, iespējams, pastāv saistība starp šiem abiem procesiem, kas notiek pusaudžu ve­cumā starp dēmonu izmaiņām un to, ka sāk nosēsties Putekļi. Iespējams, ja dēmonu atdalītu no ķermeņa, mēs vairs nekad nebūtu pakļauti Putekļiem iedzim­tajam grēkam. Jautājums bija, vai ir iespējams atdalīt dēmonu no ķermeņa, nenogalinot cilvēku. Bet viņa ir daudz ceļojusi un daudz ko redzējusi. Piemēram, bijusi Āfrikā. Afrikāņiem ir paņēmiens, kā radīt vergu, ko sauc par zombiju. Tam nav savas gribas; viņš strādās dienu un nakti, nekad nebēgs prom un ne par ko ne­žēlosies. Viņš ir kā dzīvs mironis…

-   Tas ir cilvēks bez dēmona!

-    Tieši tā. Un tā viņa atklāja, ka dēmonu ir iespē­jams atdalīt.

-    Un… Tonijs Kosta man stāstīja par šausmīgajiem radījumiem, ko viņš sastapis ziemeļu mežos. Iespē­jams, tie varētu būt kaut kas līdzīgs.

-   Tieši tā. Vārdu sakot, Galvenā Ziedojumu padome tika dibināta, pamatojoties uz šo ideju, kā ari uz Baz­nīcas dogmu apsēstību ar iedzimto grēku.

Lorda Ezriela dēmons saspicēja ausis, un vīrietis uz­lika roku uz tā skaistās galvas.

-   Kad viņi atšķēla dēmonu, notika vēl kaut kas, viņš turpināja. Bet viņi to nepamanīja. Enerģētiskā saikne, kas ķermeni savieno ar tā dēmonu, ir neiedomājami spēcīga. Pēc grieziena izdarīšanas visa šī enerģija ātrāk par sekundi izkliedējas. Viņi par to neiedomājās uz­skatīja, ka tas ir šoks, niknums vai garīgā vardarbība, un pieradināja sevi to uztvert bezkaislīgi. Tāpēc ne­novērtēja, ko šī enerģija varētu panākt un kā to varētu izmantot…

Lira nespēja mierīgi nosēdēt. Viņa piecēlās un, pie­gājusi pie loga, neko neredzošām acīm lūkojās bezgalī­gajā, drūmajā tumsā. Cik viņi bija cietsirdīgi! Lai cik svarīgi bija noskaidrot patiesību par iedzimto grēku, tas, kā viņi izrīkojās ar Toniju Makariosu un pārējiem, bija pārāk nežēlīgi. To nekas nevarēja attaisnot.

-   Bet ko darījāt jūs? — meitene jautāja. Vai arī jūs griezāt?

-    Mani interesē pavisam kas cits. Es uzskatu, ka Ziedojumu padomes pētījumi nav pietiekami dziļi. Es gribu noskaidrot pašu Putekļu izcelsmi.

-   Izcelsmi? Kur tad tie rodas?

-   Citā pasaulē, ko mēs redzam caur Auroru.

Lira pagriezās pret tēvu. Viņš bija atlaidies krēslā, mierīgs un varens, viņa acis kvēloja kā dēmonam. Mei­tene viņu nemīlēja, viņa nespēja uzticēties viņam, bet cienīt cienīja, apbrīnoja šo ekstravaganto greznību, kādu tēvs bija spējis radīt ap sevi šai pamestajā no­stūrī, un viņa varenās ambīcijas.

-   Kas tad ir šī cita pasaule? meitene jautāja.

-   Viena no neskaitāmām paralēlajām pasaulēm. Ra­ganas par tām zina jau gadsimtiem ilgi, bet pirmie teologi, kas to pierādīja matemātiski, tika izslēgti no Baznīcas pirms piecdesmit vai vairāk gadiem. Un tomēr tā ir patiesība, to nav iespējams noliegt.

Bet nevienam neienāca prātā, ka ir iespējams nokļūt no vienas pasaules citā. Mēs domājām, ka tas ir pret pastāvošajiem likumiem. Nu, mēs kļūdījāmies, bet iemācījāmies saskatīt pasauli tur, augšā. Ja jau gaisma var tur nokļūt, ari mēs varam. Un mums jāiemācās to saskatīt, Lira, tieši tāpat, kā tu iemācījies nolasīt ale­tiometru.

Tā pasaule un visas citas pasaules radās varbūtības rezultātā. Piemēram, kad tu met monētu, tā var krist uz vienas puses vai otras, un mēs nezinām, uz kuras, pirms monēta nav sasniegusi zemi. Ja tā nokrīt ar labo pusi uz augšu, varbūtība, ka uz augšu varētu būt kreisā puse, atkrīt. Bet līdz tam brīdim iespējami bija abi varianti.

Bet otrā pasaulē nokrīt kreisā puse. Un, kad tas no­tiek, divas pasaules savienojas. Es izmantoju šo piemēru ar monētu, lai tev būtu skaidrāks. Būtībā šīs iespējas un to zudums elementārdaļiņu līmenī notiek tieši tādā pašā veidā: vienubrīd ir iespējami vairāki varianti, nākamajā realizējas tikai viens no tiem, bet pārējie vairs neeksistē. Pārējās pasaules realizējas kaut kur citur.

Es gribu doties uz to pasauli aiz Auroras, lords Ez­riels teica, jo domāju, ka no turienes uz šo pasauli nāk visi Putekļi. Tu redzēji tos diapozitīvus, ko es rādīju zinātniekiem koledžas atpūtas telpā. Tu redzēji, ka Putekļi uz šo pasauli nāk no Auroras. Tu pati redzēji šo pilsētu. Ja gaisma spēj šķērsot plaisu starp pasaulēm, ja Putekļi to var, ja mēs varam redzēt šo pilsētu, tad mēs varam uzcelt tiltu uz turieni un tikt tam pāri. Tam ir nepieciešama milzīga enerģija. Bet es to varu paveikt. Kaut kur tur ir radušies Putekļi, nāve, grēks, nelaimes, iznīcība. Cilvēki grib iznīcināt visu, ko tie redz, Lira. Tas ir iedzimtais grēks, un es gribu to iznīcināt. Nāvei būs beigas.

-   Tāpēc viņi jūs šeit ieslodzīja?

-   Jā. Viņi ir nobijušies. Un tam ir iemesls.

Viņš piecēlās kopā ar savu dēmonu lepnu, skaistu un plēsīgu. Lira nekustīgi sēdēja. Viņai bija bail no sava tēva, un viņa ar to bezgalīgi lepojās. Meitenei likās, ka tēvs ir traks, bet vai viņai par to spriest?

-   Ej gulēt, lords Ezriels teica. Torolds tev parādīs, kur ir tava gulta.

Viņš piecēlās, lai aizietu.

-   Jūs nepaņēmāt aletiometru, Lira teica.

-   Ak jā. Patiesībā pašlaik man to nemaz nevajag, viņš teica. Un man no tā tāpat ir maz labuma, ja nav skaidrojošo grāmatu. Zini, es domāju, ka koledžas direktors to deva tieši tev. Vai viņš tiešām teica, ka tev tas jāatdod man?

-    Nu jā! Lira atbildēja. Bet tad pārdomāja visu un aptvēra, ka patiesībā direktors nemaz nebija lūdzis to darīt viņa pati visu laiku to bija pieņēmusi kā faktu, jo kāpēc gan citādi viņš meitenei būtu to devis? Nē, — Lira teica. Es nezinu. Es domāju…

-   Nu, man tas nav vajadzīgs. Tas ir tavs, Lira.

-   Bet…

-   Arlabunakti, bērns.

Meitene bija pārāk apmulsusi, lai spētu izteikt tos daudzos, svarīgos jautājumus, kas bija viņai uz mēles, tāpēc tikai paņēma aletiometru un ietina to melnajā samta audumā. Tad apsēdās pie kamīna un lūkojās, kā tēvs aiziet.

Lira pamodās no tā, ka kāds svešinieks raustīja viņu aiz rokas, un, kad Panteleimons uzlēca kājās un iebrēcās, viņa atpazina Toroldu. Sulainis turēja petro­lejas lampu, un viņa rokas drebēja.

-   Jaunkundz, jaunkundz, celieties ātri augšā! Es ne­zinu, ko lai dara. Viņš man neatstāja nekādus norādī­jumus. Man liekas, ka viņš ir sajucis prātā.

-   Ko? Kas noticis?

-    Lords Ezriels, jaunkundz. Kad jūs aizgājāt gulēt, viņam uznāca kaut kas līdzīgs delīrijam. Es nekad viņu nebiju redzējis tādā stāvoklī. Viņš sapakoja visus savus instrumentus un baterijas kamanās, iejūdza suņus un aizbrauca. Un viņš aizveda zēnu, jaunkundz!

-   Rodžeru? Viņš aizveda Rodžeru?

-   Lords Ezriels lika man viņu pamodināt un saģērbt, un man ne prātā nenāca viņam iebilst es nekad to neesmu darījis. Zēns visu laiku taujāja par jums, jaun­kundz, bet lords Ezriels lika viņam braukt vienam. Jūs atceraties, kad jūs pirmoreiz ienācāt pa durvīm, jaun­kundz? Viņš ieraudzīja jūs un negribēja ticēt savām acīm, un lika jums iet prom.

No noguruma un bailēm Lirai galvā bija īsts jucek­lis, tāpēc viņa jautāja: Nu? Un?

-   Tas tāpēc, ka viņam vajadzēja pabeigt eksperimentu, jaunkundz! Bet, kad lordam Ezrielam kaut ko vajag, viņam tikai jāpavēl un…

Tagad Lirai galvā viss dunēja un sanēja, it kā viņa censtos apslāpēt kādu domu, kas pārvarēm lauzās smadzenēs.

Meitene izkāpa no gultas un pasniedzās pēc drēbēm, bet tad pēkšņi sabruka, un viņu sagrāba izmisīgas elsas. Lira tās centās apslāpēt, bet tas bija spēcīgāks par viņu it kā pats izmisums lauztos uz āru. Viņa atcerējās tēva vārdus: Enerģētiskā saikne, kas savieno ķermeni ar vina dēmonu, ir neticami spēcīga; un, lai uz­celtu tiltu starp divām pasaulēm, nepieciešama feno­menāla enerģija…

Meitene saprata, ko bija izdarījusi.

Viņa bija mērojusi visu šo ceļu, lai kaut ko nodotu lor­dam Ezrielam, domādama, ka zina, ko viņam vajag; bet tas nemaz nebija aletiometrs. Viņam bija vajadzīgs bērns.

Vina bija atvedusi viņam Rodžeru.

Tāpēc tēvs bija iesaucies: "Es tevi te neesmu saucis!", kad ieraudzīja meiteni. Viņš bija sūtījis pēc bērna, un liktenis bija atvedis viņa paša meitu. Vai vismaz lords Ezriels tā domāja, līdz meitene atkāpās sāņus un viņš ieraudzīja Rodžeru.

Kādas mokas! Lirai bija licies, ka viņa glābj Rodžeru, bet īstenībā viņa bija darījusi visu, lai nodotu to…

Lira drebēja un elsoja emociju uzplūdā. Tas nevarē­ja būt tiesa.

Torolds mēģināja viņu mierināt, bet viņš nesaprata šī bēdu izvirduma cēloņus, tāpēc varēja vienīgi līdzjū­tīgi glaudīt meitenes plecu.

Joreks… viņa elsoja, atgrūzdama sulaini. Kur ir Joreks Bērnisons? Lācis? Vai viņš joprojām gaida ārā?

Sirmais vīrs bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

-    Palīdziet man! viņa teica, drebēdama bailēs un pēkšņi uznākušā vājumā. Palīdziet man saģērbties. Man jāiet. Tūlīt pat! Ātri!

Sulainis nolika lampu un darīja, kā meitene teica. Dodot pavēles, viņa atgādināja savu tēvu. Meitenes seja bija mikla no asarām, bet lūpas drebēja.

Panteleimons tai laikā staigāja pa istabu, vēcinā­dams asti, un viņa kažoks gandrīz vai dzirksteļoja. Torolds pasteidzās atnest Liras stīvās, dvakojošās zvērādas un palīdzēja saģērbties. Tikko visas pogas un cilpas bija aizpogātas, meitene devās uz durvīm. Auk­stais ziemeļu gaiss sagrāba viņu pie rīkles kā ass nazis, un asaras uz vaigiem acumirklī sasala.

-   Jorek! viņa sauca. Jorek Bērnison! Nāc šurp, tu man esi vajadzīgs!

Atskanēja sniega švīkoņa, metāla žvadzoņa, un lācis bija klāt. Viņš bija mierīgi gulējis zem krītošā sniega. Luktura gaismā, ko turēja Torolds, Lira ieraudzīja gareno lāča purnu, lielās, melnās acis, mirdzošo, balto spalvu zem rūsganmelnā metāla, un viņai sagribējās lāci apkampt un piespiesties pie dzelzs bruņām un ledus gabaliņiem klātā kažoka.

-   Nu? viņš jautāja.

-    Mums jānoķer lords Ezriels. Viņš ir aizvedis Ro­džeru un grib… briesmīgi to iedomāties… ak, Jorek, es tevi lūdzu, dārgais, steidzamies!

-    Tad nāc, lācis teica, un meitene uzrāpās viņam mugurā.

Nebija vajadzības jautāt, uz kurieni doties, kamanu sliedes veda ārā no pagalma un prom pa līdzenumu, tāpēc Joreks tām sekoja. Lira jau bija tā pieradusi pie viņa kustībām, ka automātiski noturēja līdzsvaru. Lācis skrēja pa dziļo sniegu tik ātri kā nekad, un bruņu plāksnes zem meitenes šūpojās vienmērīgā ritmā.

Aiz viņiem ātrā tempā sekoja citi lāči, velkot līdzi ugunsmetēju. Ceļš bija labi saskatāms, jo augstu spī­dēja mēness. Spīdekļa gaisma pār sniegotajiem klaju­miem bija tik spoža, ka pasaule izskatījās tāda kā no gaisa balona — sudrabota un dziļi melna.

Lorda Ezriela kamanu sliedes veda tieši uz nelielas kalnu grēdas pusi to asās, savādās kontūras stiepās debesīs, tik melnās kā samta audums, kurā bija ietīts aletiometrs. No pašām kamanām nebija ne vēsts vai arī kaut kāda kustība pavīdēja pašā augstākajā virsot­nē? Lira sasprindzināja redzi un cieši lūkojās tumsā, bet Panteleimons uzlidoja tik augstu, cik spēja, un lika lietā savu vērīgo pūces skatienu.

-   Jā, viņš teica, nolaidies uz meitenes rokas, tur ir lords Ezriels, un viņš trakoti dzen suņus, bet kama­nās var redzēt sēžam bērnu…

Lira juta, ka Joreka Bērnisona gaita izmainās. Kaut kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Lācis samazināja tempu un snaikstīja galvu uz visām pusēm.

-   Kas ir? — Lira jautāja.

Viņš neatbildēja. Lācis saspringti klausījās, lai gan meitene neko nedzirdēja. Un tad viņa saklausīja no­slēpumainu, ļoti tālu šalkoņu un vibrēšanu. Nez no kurienes ziemeļu debesīs nolaidās drebošs, mirdzošs priekškars. Miljardi un triljoni uzlādētu daļiņu un, iespējams, kā viņa iedomājās, Putekļu uzbūra neie­domājamu mirdzumu atmosfēras augšējos slāņos. Šis bija visapbrīnojamākais un varenākais skats, kādu Lira jebkad bija redzējusi, it kā pati ziemeļblāzma zinātu par tuvojošos drāmu lejā un vēlētos to izgaismot ar vissatriecošākajiem līdzekļiem.

Bet neviens no lāčiem nelūkojās augšup — viņu uz­manību piesaistīja kaut kas uz zemes. Ne jau ziemeļ­blāzma bija pievērsusi Joreka uzmanību. Viņš sastinga uz vietas, un Lira nošļūca no tā muguras, zinādama, ka jādod lācim brīvu vaļu ļauties sajūtām. Kaut kas bija viņu satraucis.

Lira palūkojās apkārt, atpakaļ uz plašo klajumu, kas veda uz lorda Ezriela māju, tad uz klinšu grēdu, ko viņi tikko bija šķērsojuši, bet neko neredzēja. Ziemeļ­blāzma kļuva aizvien izteiktāka. Pirmie plīvuri ietrī­sējās un atvirzījās sāņus, virs tiem robaini aizkari at­vērās un aizvērās, to apjoms un spožums pieauga ik minūti; loki un cilpas virpuļoja no vienas horizonta malas līdz otrai, mirdzošām arkām skarot pašu zenītu. Tik skaidri kā nekad viņa varēja sadzirdēt varenu, netveramu spēku dziedošo šņākoņu un švīkstoņu.

Raganas! iesaucās lācis, un Lira priecīga un at­vieglota pagriezās.

Bet te viņu zemē notrieca smagais lāča purns, un mei­tene, pat nespēdama iekliegties, noelsās un notrīcēja, jo tur, kur viņa tikko bija stāvējusi, ieurbās bulta ar zaļu spalvu. Tā gandrīz vai līdz galam bija ietriekusies sniegā.

Nevar būt! Lira neticīgi nodomāja, bet tā bija tais­nība, jo vēl viena bulta atlēca no virs viņas esošā Jo­reka bruņām. Šīs nebija Serafīnas Pekkalas raganas, tās bija no cita klana. Raganas riņķoja virs viņiem, kāds ducis vai vairāk, nolaidās zemāk, lai izšautu, tad atkal pacēlās augšup, un Lira lamāja viņas visiem iespējamiem vārdiem.

Joreks Bērnisons deva īsas pavēles. Bija skaidrs, ka lāčiem ir pieredze šādās cīņās ar raganām, jo tie uzreiz ieņēma aizstāvības pozīciju, bet raganas gatavojās uzbrukumam. Trāpīt viņas varēja tikai no neliela augs­tuma, tāpēc, lai taupītu bultas, tās nolaidās zemāk, izšāva no viszemākā punkta un tūlīt pat pacēlās aug­šup. Kad raganas atradās zemākajā punktā un rokas tām bija aizņemtas ar bultām, viņas bija visvieglāk ievainojamas, tāpēc lāči lēca augšup un mēģināja ar ķetnām tās noraut zemē. Dažas raganas tika notriek­tas un tūlīt pat nobeigtas.

Lira paslēpās aiz akmens un vēroja šo cīņu. Daži šāvieni tika raidīti arī uz viņu, bet tie netrāpīja. Tad meitene, palūkojoties augšup uz debesīm, ieraudzīja, ka lielākā daļa bara pagriežas un lido prom.

Ja arī viņa sajuta atvieglojumu, tas nebija uz ilgu laiku. Tur, kurp raganas aizlidoja, tās sagaidīja vēl daudz citu spīganu, kas pievienojās pirmajām, un starp viņām varēja saskatīt mirgojošas uguntiņas. Un tad pāri Svalbāras sniegotajam plašumam ziemeļblāzmas gaismā Lira izdzirdēja skaņu, kas iedvesa šausmas. Tā bija dobjā gāzes dzinēja rūkoņa. Šurp steidzās diri­žablis ar Koulteres kundzi un viņas karapulku.

Joreks norūca komandu, un lāči tūlīt pat pārgrupējās. Mirgojošajā Auroras gaismā Lira vēroja, kā viņi veikli izņem no ragavām ugunsmetēju. Raganu kara­pulka priekšējā vienība to pamanīja un sāka uzbruku­mu, raidot uz viņiem bultas, bet lāči, paļaudamies uz savām bruņām, aši sagatavoja ierīci, kas sastāvēja no garas, augšup saliektas sviras, kuras galā bija kauss aptuveni metru diametrā, un lielas metāla tvertnes, ko ieskāva dūmi un tvaiks.

Viņa redzēja, ka izšāvās spoža liesma un lāči ķērās pie lietas. Divi pievilka garo ugunsmetēja sviru pie zemes, citi ar lāpstām sāka mest degošo vielu kausā un tad pēc komandas palaida to vaļā; augstu gaisā uzšā­vās degoša sēra masa.

Raganas bija nolaidušās tik zemu, ka trīs no viņām iekrita liesmās jau pēc pirmā šāviena, bet driz kļuva skaidrs, ka mērķēts tiek uz dirižabli. Pilots vai nu ne­bija laicīgi pamanījis ugunsmetēju, vai arī pārvērtējis tā iespējas, jo lidoja tieši lāčiem virsū, pat nedomā­dams nogriezties sāņus vai palielināt augstumu.

Tad kļuva skaidrs, ka arī dirižablī atrodas varens ierocis ložmetējs, kas uzstādīts uz piekaramā groza. Lira ieraudzīja, ka no lāču bruņām atlec dzirksteles un ka viņi aizsargājoties krīt pie zemes, tad izdzirdēja ložu sanoņu. Meitene iekliedzās bailēs.

Tas nekas, Joreks Bērnisons teica. Ar tik ma­zām lodēm bruņas nevar cauršaut.

Ugunsmetējs tika iedarbināts vēlreiz. Šoreiz kvēlo­jošā sēra masa tika tēmēta tieši augšup uz grozu un uz visām pusēm pašķīda liesmojošās dzirksteles. Dirižablis pagriezās uz kreiso pusi un, apmetis plašu loku, atkal tuvojās lāčiem, kas steidzīgi gatavoja ieroci uzbru­kumam. Dirižablim tuvojoties, ugunsmetēja strēle krakšķēdama noliecās; ložmetējs ierēcās un izspļāva lodes, divi lāči nokrita, bet Joreks Bērnisons klusi ierūcās. Kad gaisakuģis bija gandrīz virs lāču galvām, lācis izkliedza komandu, un pielādētā ierīce atkal izšāva.

Šoreiz degošā sēra masa trāpīja dirižabļa balonā. Stipro karkasu apkļāva ieeļļots zīds, kas saturēja ūdeņ­radi, un, lai gan tas bija pietiekami izturīgs pret nelielām skrambām, šis smagais trieciens bija pārāk spēcīgs. Zīds saplīsa stērbelēs, sērs reaģēja ar ūdeņradi, un šī savieno­juma rezultātā radusies liesma bija katastrofāla.

Zīds uzreiz kļuva caurspīdīgs; caur oranžsarkanajām un dzeltenajām liesmām kļuva redzams viss dirižabļa karkass, kas, kā likās, noturējās gaisā neparasti ilgi, tad ugunīgā masa it kā negribīgi gāzās lejā. No tās uz visām pusēm pašķīda uguns strēles un melni cilvēku silueti, kas krita sniegā. Raganas metās lejā, lai glābtu tos no liesmām. Minūtes laikā pēc dirižabļa notriekšanas no tā bija palikusi pāri tikai metāla dzelžu kaudze, dūmu vēr­petes un dažas dziestošas uguns liesmas.

Bet kuģī esošie karavīri un pārējie (lai gan Lira bija pārāk tālu, lai saskatītu Koulteres kundzi, viņa zināja, ka sieviete tur ir) nekavēja laiku. Ar raganu palīdzību viņi no degošā lidaparāta izvilka ložmetēju un uzsāka cīņu uz zemes.

Ejam, teica Joreks. Viņi noturēsies krietnu laiciņu.

Viņš ierēcās, un bariņš lāču atdalījās no pārējiem un uzbruka tatāru labajam flangam. Lira varēja sajust viņa vēlmi būt tur, starp šiem lāčiem, un viņas iekšējā balss bez apstājas sauca: "Ejam! Ejam!" Meitenes prātu pildīja ainas ar Rodžeru un lordu Ezrielu. Joreks Bērnisons to zināja un pagriezās uz kalnu pusi, atstā­dams lāčus cīnāmies ar tatāriem, tā nodrošinot sev un Lirai atkāpšanās ceļu.

Viņi turpināja iet. Lira koncentrēja skatienu tālumā, bet pat Panteleimona pūces acis nesaskatīja nekādu kustību kalna, kurp viņi devās, tuvumā. Tomēr lorda Ezriela ragavu sliedes bija skaidri redzamas, un Joreks ātri steidzās pa tām, lēkšodams caur sniegu un augstu izsvaidīdams to aiz sevis skrējienā. Lai kas ari bija noticis, tas bija jau aiz muguras. Lirai tā bija pagātne. Meitenei likās, ka viņa uz visiem laikiem pamet šo pasauli, tik saspringta un koncentrējusies viņa bija, tik augstu jau viņi bija uzkāpuši, tik savāda un baisa šķita no augšas plūstošā gaisma.

-   Jorek, viņa teica, — vai tu atradīsi Lī Skorsbiju?

-   Dzīvu vai mirušu, bet atradīšu.

-   Un ja tu satiec Serafinu Pekkalu…

-   Es viņai pateikšu to, ko tu liki.

-   Paldies, Jorek, — meitene teica.

Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Lira juta, ka ieslīgst tādā kā transā, kad nav vēl iemigusi, bet arī nomodā vairs ne, tas bija kā sapnis, kā vīzija, kurā lāči it kā nesa viņu uz zvaigžņu pilsētu.

Viņa jau gribēja to pateikt Jorekam Bērnisonam, kad lācis samazināja tempu un apstājās.

-   Sliedes iet tālāk, Joreks Bērnisons teica, bet es tur netieku.

Lira nolēca no lāča muguras un apstājās viņam bla­kus, lai palūkotos. Viņš stāvēja bezdibeņa malā. Vai tā bija plaisa ledājos vai klinšu aiza to nevarēja saprast un tam arī nebija lielas nozīmes; skaidrs bija viens tās sienas sniedzas lejup neizmērojama dziļumā.

Lorda Ezriela kamanu sliedes nonāca pie kraujas… un gāja tālāk, pāri presēta sniega tiltiņam.

Varēja redzēt, ka tiltiņš ar grūtībām izturējis lorda kamanu svaru, jo bija redzama plaisa aizas otrā pusē, bet šaipus tai sniegs bija iegrimis vismaz par ceturtdaļmetru. Tas varētu izturēt bērna svaru, bet nekādā gadījumā ne bruņota lāča.

Lorda Ezriela kamanu sliedes gāja pāri tiltiņam augšā kalnos. Ja viņa gribēja turpināt ceļu, tad tikai vienatnē.

Lira pagriezās pret Joreku Bērnisonu.

-   Man jāiet pāri, viņa teica. — Paldies tev par visu, ko esi manā labā darījis. Es nezinu, kas notiks, kad es satikšu lordu Ezrielu. Varbūt mēs visi mirsim, vai es nokļūšu līdz viņam vai ne. Bet, ja es atgriezīšos, es aiz­iešu pie tevis, lai, kā nākas, pateiktos, karali Jorek Bērnison.

Viņa uzlika roku lācim uz galvas. Dzīvnieks ļāvās un viegli pamāja.

-   Uz redzēšanos, Lira Sudrabmēle, viņš teica.

Sirdij mīlas sāpēs saraujoties, meitene pagriezās un

devās pāri tiltiņam. Sniegs krakšķēja zem Liras soļiem, un Panteleimons pacēlās gaisā un pārlaidās pāri tiltam, lai, otrpus nolaidies sniegā, uzmundrinātu viņu. Mei­tene spēra soli pēc soļa, prātodama, vai labāk būtu ātri pārskriet pāri un tad lēkt uz otru malu vai iet lēnām kā tagad un censties spert pēc iespējas vieglākus soļus. Pašā vidū sniegs atkal bīstami iekrakšķējās; tieši viņai pie kājām atdalījās sniega klucis un ievēlās bezdibeni, bet tiltiņš iegrima vēl par kādiem pāris centimetriem.

Lira pamira. Otrā pusē Panteleimons kā leopards notupās, gatavs lēcienam.

Tiltiņš izturēja. Viņa spēra vēl vienu soli, tad vēl vienu, tad juta, ka pamats zem kājām zūd, un, no visa spēka atspērusies, lēca. Meitene nostiepās uz vēdera visā garumā sniegā, bet aiz viņas tiltiņš svilpdams iegāzās bezdibenī.

Panteleimons ar nagiem bija stingri ieķēries viņas kažokā.

Pēc mirkļa meitene atvēra acis un aizrāpoja no aizas malas. Atpakaļceļa nebija. Lira piecēlās un pamāja ar roku lācim, kas stāvēja un vēroja notiekošo. Joreks Bērnisons arī piecēlās pakaļkājās, lai pamātu viņai, tad apgriezās un veiklā gaitā skrēja lejup, lai palīdzētu saviem biedriem cīnīties pret Koulteres kundzi un dirižablī atvestajiem kareivjiem.

Lira palika viena.

Kad Joreks Bērnisons bija izzudis skatienam, Lira sajuta, ka viņu pārņem liels nespēks, un meitene akli pastiepa roku pēc Panteleimona.

-Ak, Pan, dārgais, es vairs nespēju! Es esmu tik no­bijusies un pārguruši, viss šis garais ceļš, un es esmu pārbijusies līdz nāvei! Kaut manā vietā būtu kāds cits, tik tiešām!

Liras dēmons-kaķis, silts un mierinošs, paberzējās viņai gar kaklu.

Es pat nezinu, ko mums iesākt, Lira elsoja, tā visa mums ir par daudz, Pan, mēs nevaram…

Meitene akli piespiedās viņam, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, un ļāva vaļu elsām, kas atbalsojās tukšajā sniega klajumā.

-    Un, pat ja ja Koulteres kundze pirmā sasniegs Rodžeru, viņu nevarēs izglābt, jo viņa aizvedis to atpa­kaļ uz Bolvangaru vai vēl ļaunāk, un atriebjoties viņi mani nogalinās… Kāpēc viņi to nodara bērniem, Pan? Vai viņi visi tik ļoti ienīst bērnus, ka vēlas tos saplosīt gabalos? Kāpēc viņi tā dara?

Bet Panteleimons nevarēja atbildēt; viņš vienīgi spēja Liru samīļot. Mazpamazām, kad baiļu vētra palē­nām noplaka, meitene atkal atguvās. Viņa taču bija Lira, nosalusi un nobijusies, protams, bet tā pati.

-   Es vēlētos, kaut… viņa iesāka un apklusa. Ar vē­lēšanos vien nepietika. Meitene pēdējoreiz dziļi ievilka elpu un bija gatava turpināt ceļu.

Mēness jau bija uzlēcis, un debesis dienvidu pusē bija pilnīgi tumšas, lai gan zvaigžņu miljoni tajās mir­goja kā dimanti uz samta auduma. Tomēr Aurora spī­dēja tūkstoškārt spožāk. Nekad vēl Lira nebija redzē­jusi to tik žilbinošu un majestātisku; gaismām vijoties un trīsuļojot, debesīs veidojās aizvien jauni brīnumi. Un aiz šī nemitīgi mainīgā gaismas plīvura skaidri iezīmējās tā cita pasaule, saules pilsēta.

Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāk zem viņiem pletās drūmais klajums. Ziemeļu pusē bija aizsalusī jūra, šur un tur to šķērsoja ledus krāvumi, bet kopumā vienmē­rīgi balta un bezgalīga tā stiepās līdz pat pašam Ziemeļpolam un vēl tālu aiz tā. Lirai tā šķita kā neno­sakāms, nedzīvs, bezkrāsains un drūms veidojums. Austrumos un rietumos slējās kalni, to asās, robainās virsotnes līdzīgi pīķiem tiecās augšup, bet sniegotās kraujas vēju brāzmās bija kļuvušas tik asas kā zobena spals. Lira ar ilgām lūkojās uz dienvidiem, no kurienes viņa bija nākusi, vai neieraudzīs savu dārgo draugu Joreku Bērnisonu un viņa kareivjus —, bet plašajā kla­jumā nemanīja ne mazāko kustību. Meitene nevarēja saskatīt pat dirižabļa apdegušās detaļas vai asinssarkano sniegu ap nogalināto karavīru ķermeņiem.

Panteleimons pūces veidolā uzlidoja augstu gaisā un atkal nosēdās Lirai uz rokas.

-   Viņi ir tepat aiz virsotnes, viņš teica. Lords Ez­riels ir izkrāmējis visu aparatūru, bet Rodžers nespēj kustēties…

Brīdī, ka dēmons to pateica, ziemeļblāzma uzliesmoja un gaisa kā dziestoša dzimtera lampa, un izzuda pa­visam. Tomēr tumsā Lira sajuta Putekļus, it kā gaiss būtu piesātināts ar tumšiem domu aizmetņiem, pirms pati doma vēl ir dzimusi.

No visu ietverošās tumsas atskanēja bērna balss:

-   Lira! Lira!

-   Es nāku! meitene atsaucās un klunkurēja augšup, klupdama, krizdama, cīnīdamās pēdējiem spēkiem, bet piespiezdama sevi uzkāpt spokainā, baltā sniega virsotnē.

-   Lira! Lira!

-   Tūlīt būšu klāt! viņa elsa. Tūlīt, Rodžer!

Uztrauktais Panteleimons strauji mainīja veidolus:

viņš bija te lauva, te sermuliņš, te ērglis un meža kaķis, tad zaķis, salamandra, pūce, leopards dēmons pieņēma visas formas, kādas vien zināja; tas bija vei­dolu kaleidoskops šeit, Putekļos.

-   Lirai

Nu jau meitene bija galā un redzēja, kas notiek.

Kādus piecdesmit metrus tālāk zem zvaigžņotās de­bess lords Ezriels vija kopā divas virves, kas veda uz apgāztajām kamanām. Bija sakrautas baterijas, burkas un dažādi aparāti, viss jau aukstumā apsarmo­jis. Vīrietis bija ģērbies biezā kažokā, un viņa seju izgaismoja petrolejas lampas gaisma. Blakus savam saimniekam sēdēja lorda Ezriela dēmons, saritinājies kā sfinksa, viņa skaistais, plankumainais kažoks lais­tījās spēkā un aste slinki slīdēja pa sniegu.

Mutē tas turēja Rodžera dēmonu.

Mazais radījums cīnījās, locījās, sitās ar spārniem te viņš bija putns, te suns, tad atkal kaķis, žurka, tad atkal putns, visu laiku saukdams Rodžeru, kas atradās pāris metru tālāk, izmisīgi cenzdamies atbrīvoties no saitēm, kas cieši žņaudza ķermeni, un raudādams no sāpēm un aukstuma. Zēns izkliedza sava dēmona vārdu un sauca Liru. Rodžers pieskrēja pie lorda Ez­riela un raustīja viņu aiz rokas, bet tas atgrūda zēnu sāņus. Viņš mēģināja vēlreiz, raudādams un lūgda­mies, krizdams ceļos un elsodams, bet lords Ezriels, pat nepaskatījies, notrieca viņu zemē.

Viņi stāvēja uz pašas klints kraujas. Zem viņiem bija vienīgi bezgalīga tumsa. Un tur — simtiem metru zemāk atradās vien aizsalusi jūra.

Lira to visu saskatīja zvaigžņu gaismā, bet tad lords Ezriels savienoja vadus un atkal spoži iedegās Aurora. Kā žilbinoša dzirkstele, kas uzplaiksni starp divām spailēm, tikai tūkstoš kilometru augstumā un desmit tūkstoš kilometru garumā tā dega, vijās, plandīja, viļņojās varenā ūdenskritumā.

Viņš to vadīja…

Vai arī ņēma tās enerģiju, jo no varenas spoles, kas atradās ragavās, stiepās vads uz pašām debesīm. No tumsas lejup metās krauklis, un Lira zināja, ka tas ir raganas dēmons. Ragana palīdzēja lordam Ezrielam, viņa būs uznesusi vadu padebešos.

Tad atkal iedegās ziemeļblāzma.

Lords Ezriels bija gandrīz gatavs.

Viņš pagriezās pret Rodžeru un pamāja viņam. Zēns paklausīgi gāja, purinot galvu, lūdzoties, raudot, bet bezpalīdzīgi ejot aizvien tuvāk.

— Nē! Bēdz! Lira kliedza un pa nogāzi metās lejup pie viņa.

Panteleimons gāzās virsū sniega leopardam un iz­rāva Rodžera dēmonu tam no zobiem. Sniega leopards uzsāka viņa vajāšanu, Panteleimons palaida vaļā otru dēmonu, un abi jaunie kopā, pārspēdami viens otru veiklībā, cīnījās pret milzīgo, plankumaino zvēru.

Tas cirta viņiem ar asajiem nagiem, un sniega leo­parda rēcieni bija skaļāki pat par Liras kliedzieniem. Arī abi bērni cīnījās pret to pareizāk sakot, pret tumšo domu ēnām, kas neskaidri vīdēja gaisā un Pu­tekļu straumēs kļuva aizvien intensīvākas…

Bet augšā šūpojās Aurora, nemitīgi izgaismodama te ēku, te ezeru, te palmu rindu, tas viss šķita tik tuvu, it kā butu iespējams iekāpt no vienas pasaules otrā.

Lira pielēca kājās un saķēra Rodžera roku.

Meitene vilka viņu, cik stipri vien spēja, un bērniem izdevās izrauties no lorda Ezriela un roku rokā aizbēgt, bet Rodžers kliedza un raustījās, jo leopards atkal bija saķēris viņa dēmonu. Lira pazina šīs sirdi plosošās sāpes un mēģināja apstāties.

Bet viņi to nespēja.

Zem viņiem slīdēja klints.

Visa sniega pamatne neglābjami slīdēja lejup…

Bet lejā, simtiem metru zem viņiem, bija aizsalusi jūra… -LIRA!

Sirdis sita…

Rokas cieši satvērušas viena otru…

Bet augšā šis milzu brīnums.

Pēkšņi zvaigznēm piebērtās debesu velves pāršķēla itin kā šķēps.

Gaismas strūkla, tīras enerģijas strūkla kā bulta, kas izšauta no milzīga loka, traucās augšup. Daudz­krāsainās Auroras gaismas priekškars tika pārrauts; Visumu no viena gala līdz otram satricināja griezīga, plosoša, ārdoša skaņa; debesīs parādījās ceļš…

Uzspīdēja saule!

Saule apspīdēja zeltaina pērtiķa spalvu…

Sniega blāķis zem kājām vairs neslīdēja varbūt neredzama klints radze bija to aizturējusi. Lira ierau­dzīja, ka augšā, virsotnē uz nomīdītā sniega, pie leo­parda no gaisa nolec zeltains pērtiķis un abiem varena­jiem dēmoniem uzbožas spalva, piesardzīgi aplūkojot vienam otru. Pērtiķa aste bija izstiepta, bet leopards savējo majestātiski kūļāja gar sāniem. Tad pērtiķis nedroši pastiepa ķetnu, leopards graciozā atzinībā no­lieca galvu un abi pieskārās viens otram…

Lira novērsa skatienu un ieraudzīja Koulteres kundzi lorda Ezriela apskāvienos. Viņus iekļāva gais­ma kā spēcīga un dzirksteļojoša enerģija. Lira nespēja aptvert, kā tas varēja notikt, Koulteres kundze bija tikusi pāri bezdibenim un panākusi viņu…

Viņas vecāki ir kopā!

Un tik kaislīgi apskāvušies — neticami!

Meitenes acis bija plaši ieplestas. Rodžers gulēja viņai rokās kluss, mierīgs, bez dzīvības. Lira izdzirdēja vecākus runājam.

Māte teica: Viņi nekad to neatļaus…

Tēvs atvaicāja: — Neatļaus? Mums nevajag neviena atļaujas, mēs neesam bērni. Es izdarīju tā, ka pāri tikt var katrs, kurš vien vēlas.

-   Viņi aizliegs to darīt! Viņi nogriezīs ceļu un izslēgs no Baznīcas visus, kas to mēģinās!

-    Gribētāju būs pārāk daudz. Viņi tos nespēs ap­turēt. Tas nozīmēs Baznīcas galu, Marisa, Maģistērija galu, gadsimtiem ilgās tumsības galu! Palūkojies uz to gaismu tur augšā tā ir citas pasaules saule! Sajūti tās siltumu uz savas ādas!

-   Viņi ir stiprāki par visiem, Ezriel! Tu nezini…

-    Es nezinu? Neviens uz pasaules nezina labāk par mani, kāds Baznīcai ir spēks! Bet šeit tās spēki ir par vājiem. Putekļi jebkurā gadījumā visu izmainīs. Tas vairs nav apturams.

-   Vai to tu vēlējies? Nobeigt mūs visus, noslāpēt ar grēku un tumsu?

-   Es gribēju izlauzties no šejienes, Marisa! Un es to esmu izdarījis. Nu paskaties uz šīm palmām, kas šalc pludmalē! Vai tu jūti šo vēju? Vējš no citas pasaules! Sajūti to savos matos, savā sejā…

Lords Ezriels noņēma kapuci no Koulteres kundzes galvas un pagrieza to pret debesīm, ar rokām glāstī­dams sievietes matus. Lira skatījās, elpu aizturējusi un nespēdama pakustēties.

Koulteres kundze piekļāvās lordam Ezrielam pie krū­tīm kā pēkšņā reibumā un izmisusi papurināja galvu.

-   Nē… nē… viņi nāk šurp, Ezriel, — viņi zina, kur es esmu…

-   Tad nāc man līdzi, prom no šīs pasaules!

-   Es neuzdrošinos…

-    Tu? Neuzdrošinies? Tavs bērns gan nāktu. Tavs bērns uzdrošinātos visu, jo ir drosmīgāks par savu māti.

-    Tad ņem viņu sev līdzi. Viņa vairāk ir tavs nekā mans bērns, Ezriel.

-   Ne gluži. Tu viņu paņēmi; tu gribēji viņu izveidot. Toreiz tev Lira bija vajadzīga.

-   Viņa bija pārāk mežonīga, pārāk spītīga. Es pārāk vēlu… Bet kur Lira ir tagad? Es sekoju viņai pa pēdām…

-    Tu Liru joprojām gribi? Divreiz tu mēģināji viņu noturēt, un divreiz viņa no tevis aizmuka. Ja es būtu Liras vietā, es atkal bēgtu prom, drīzāk bēgtu nekā dotu tev vēl trešo iespēju.

Viņš joprojām turēja sievietes galvu savās rokās, tad pēkšņi pieplaka viņas lūpām kaislīgā skūpstā. Lirai likās, ka šis skūpsts drīzāk ir nežēlīgs nekā mīlas pilns. Meitene palūkojās uz dēmoniem un ieraudzīja savādu skatu sniega leopards sasprindzis, ar nagiem ieķēries zeltainā pērtiķa kažokā, bet tas svētlaimē bija bezspēcīgi pamiris sniegā.

Koulteres kundze asi atgrūda vīrieti un sacīja: Nē, Ezriel, — mana vieta ir šajā pasaulē, ne tajā…

-    Nāc man līdzi! viņš nepacietīgi, valdonīgi teica. Nāc man līdzi, un strādāsim kopā!

-   Mēs nevarētu strādāt kopā, tu un es.

-   Nē? Kopā mēs spētu sadalīt Visumu daļās un atkal tās savienot, Marisa! Mēs noskaidrotu Putekļu rašanās avotu un iznīcinātu to uz visiem laikiem! Un tu vēlies piedalīties šajā varenajā atklājumā, neliedzies! Tu vari man melot par visu citu, par Ziedojumu padomi, par saviem mīļākajiem jā, es zinu par Borīlu, un man vienalga -, par Baznīcu, pat par mūsu bērnu, bet ne­melo man par to, ko tu tiešām vēlies…

Viņu lūpas sakļāvās karstā skūpstā, un dēmoni uzsāka trakulīgu rotaļu sniega leopards apvēlās uz muguras, bet pērtiķis kasīja viņa kaklu; leopards lab­sajūtā dobji rūca.

-   Ja es nenākšu, tu darīsi visu, lai mani iznīcinātu, teica Koulteres kundze, atrāvusies no viņa.

-    Kāpēc lai es vēlētos tevi iznīcināt? lords Ezriels smiedamies atbildēja, un gaisma no citas pasaules ap­mirdzēja viņa galvu. Nāc man līdzi, strādāsim kopā, un tad man nebūs vienalga, vai tu esi dzīva vai mirusi. Paliec šeit, un tu man būsi vienaldzīga. Nemāni sevi es vairs ne sekundi nedomāšu par tevi. Nu, nāc man līdzi vai ari paliec un dari savas nekrietnības šajā pasaulē.

Koulteres kundze svārstījās; viņas plaksti bija ciet, viņa šūpojās, it kā zaudēdama samaņu, bet līdzsvaru saglabāja un atkal atvēra acis tajās bija neizmēroja­mas, saldas skumjas.

-   Nē, viņa teica. Nē.

Dēmoni atkal bija šķirti. Lords Ezriels noliecās un spēcīgi satvēra sniega leoparda kažoku. Tad viņš pa­griezās un, ne vārda neteicis, aizgāja. Zeltainais pēr­tiķis ielēca Koulteres kundzes rokās, klusi izdvesdams bēdīgas skaņas un tiekdamies pēc sniega leoparda, bet viņa saimnieces seju klāja asaras. Lira redzēja, kā tās mirdzēja, asaras bija īstas.

Tad viņas māte pagriezās, drebēdama klusās elsās, devās lejup pa kalnu un izzuda meitenes skatienam.

Lira vēsi noraudzījās viņai pakaļ, tad pavērsa ska­tienu augšup uz debesīm.

Tādus brīnumus viņa vēl nebija redzējusi. Tukša un klusa, it kā tikko uzcelta un gaidot savus iedzīvotājus vai arī aizmigusi un alkstot, lai to uzmodina, debesīs gulēja pilsēta. Saule no tās pasaules iespīdēja šajā, iekrāsojot Liras rokas zeltainas, kausējot ledus gabaliņus uz Rodžera kapuces, padarot zēna bālos vaigus caurspīdīgus un laistoties viņa atvērtajās, neko neredzošajās acīs.

Liru smacēja bēdas. Un arī dusmas meitene būtu varējusi savu tēvu nogalināt. Ja Lira spētu izraut sirdi no viņa krūtīm, viņa tūlīt pat tā rīkotos par to, ko tēvs bija nodarījis Rodžeram. Un viņai. Lords Ezriels bija apmānījis viņu kā viņš tā drīkstēja?

Meitene joprojām turēja Rodžeru savās rokās. Panteleimons kaut ko teica, bet Liras prāts bija tik iekarsis, ka meitene neko nedzirdēja, līdz dēmons ieķē­rās ar saviem meža kaķa nagiem viņai mugurā un piespieda atjēgties.

Lira samirkšķināja acis.

-   Ko? Kas ir?

-   Putekļi.

-   Par ko tu runā?

-   Putekļi. Lords Ezriels grib atklāt Putekļu izcelša­nās avotu un iznīcināt to, vai ne?

-   Tā viņš teica.

-    Un Ziedojumu padome, Baznīca, Bolvangara un Koulteres kundze, un pārējie viņi visi grib to iznī­cināt, vai ne?

-   Jā… Vai apturēt Putekļu iedarbību uz cilvēkiem… Kāpēc tu tā jautā?

-    Tāpēc, ka, ja vini visi domā, ka Putekļi ir slikti, tiem jābūt labiem.

Meitene klusēja. Viņai aizžņaudzās kakls.

Panteleimons turpināja:

-    Mēs esam dzirdējuši viņus visus runājam par Pu­tekļiem, un visi baidās no tiem. Vai zini, ko tas nozīmē? Mēs ticējām viņiem, lai gan redzējām, ka tas, ko viņi dara, ir nežēlīgi, ļauni un nepareizi… Arī mēs domā­jām, ka Putekļi ir slikti, jo tā teica pieaugušie un viņi taču zina, ko runā. Bet ja nu tā nav? Un ja nu…

Meitene pabeidza vienā elpas vilcienā: Jā! Un ja nu tie patiešām ir labi…

Dēmona zaļajās meža kaķa acīs Lira ieraudzīja pašas uztraukuma atspoguļojumu. Meitenei noreiba galva, it kā visa pasaule zem viņas būtu sākusi griezties.

Ja Putekļi bija laba lieta… Ja tos vajag uzmeklēt, priecāties par tiem un līksmot…

-   Mēs arī varētu tos meklēt, Pan! Lira teica.

Tieši to viņš bija vēlējies dzirdēt.

-    Mēs varētu tur ierasties pirms lorda Ezriela, dēmons turpināja, un…

Aptvēruši, cik varens ir šāds mērķis, abi apklusa. Lira palūkojās spožajās debesīs. Meitene aptvēra, cik viņi ir niecīgi — abi ar dēmonu salīdzinājumā ar Visu­ma varenību un plašumu un cik maz viņi zina par tā neaptveramajiem noslēpumiem.

-    Mēs varētu, Panteleimons mēģināju Liru pārlie­cināt. Padomā, kādu ceļu mēs jau esam paveikuši, vai ne? Un arī to mēs varētu.

—Bet mēs būsim vieni. Joreks Bērnisons nevarētu mums pievienoties un palīdzēt. Nedz arī Ferders Korems, Serafina Pekkala vai Lī Skorsbijs neviens.

—    Nu tātad mēs paši. Nav jau svarīgi. Mēs taču ne­esam vieni ne tā kā…

Lira saprata, ko Panteleimons gribēja teikt: ne tā kā Tonijs Makarioss; ne tā kā tie nabaga vientuļie dēmoni Bolvangarā; mēs joprojām esam viens vesels; mēs esam divi, bet kopā viens.

-   Un mums ir aletiometrs, meitene teica. Jā. Es saprotu, ka mums tas jādara. Mēs dosimies turp un meklēsim Putekļus, un, kad būsim tos atraduši, mēs zināsim, ko iesākt.

Rodžera ķermenis nekustīgi gulēja viņas rokās. Lira uzmanīgi nolaida to sniegā.

-   Un mēs to paveiksim, viņa teica.

Lira pagriezās. Aiz muguras palika sāpes, nāve un bailes; priekšā viņus gaidīja cerības, briesmas un neizdibināmi noslēpumi. Taču viņi nebija vieni.

Un tā Lira un viņas dēmons atstāja dzimto pasauli pacēla acis uz sauli un nozuda debesīs.

Pirmās gramatas beigas

 PIRMĀ DAĻA: Oksforda………………………………… 7

1.  Karafe ar tokajieti…………………………………………….. 7

2.  Ziemeļu ideja……………………………………………… 23

3.  Liras dzīve Džordanas koledžā……………………. 41

4. Aletiometrs……………………………………………………… 78

5.  Kokteiļu vakars………………………………………….. 95

6.  Tīklā……………………………………………………………… 114

7.  Džons Fā……………………………………………………….. 127

8.  Vilšanās…………………………………………………………. 149

9.  Spiegi……………………………………………………………. 162

OTRĀ DAĻA: Bolvangara……………………………………….. 183

10.  Konsuls un lācis…………………………………………… 183

11. Bruņojums…………………………………………………… 204

12.  Pazudušais puisēns……………………………………… 227

13.  Paukošanās………………………………………………….. 238

14.  Bolvangaras gaismas……………………………………. 257

15.  Dēmoni būros………………………………………………. 275

16.  Sudrabotā giljotīna………………………………………. 293

17. Raganas……………………………………………………….. 309

TREŠĀ DAĻA: Svalbāra……………………………………………. 336

18.  Migla un ledus……………………………………………… 336

19. Gūstā…………………………………………………………… 356

20.  Bez žēlastības………………………………………………. 377

21.  Lorda Ezriela sagaidīšana……………………………. 396

22.  Nodevība……………………………………………………… 416

23.  Ceļš uz zvaigznēm……………………………………….. 426

Drīzumā

Filipa Pulmana triloģijas

"Tumšās matērijas"

turpinājums divās grāmatās:

Vilam ir divpadsmit gadu, un viņš nesen ir nogalinājis cilvēku. Tagad zēns patstāvīgi apņēmies izzināt patiesību par tēva pazušanu.

Izkāpis pa logu, Vils nokļūst citā pasaulē, kur atrod sev sabiedroto savādu, mežonīgu meiteni vārdā Lira. Tāpat kā Vilam, Lirai ir sava misija, ko viņa cenšas izpildīt par katru cenu. Bērniem uzrodas neaizstājams palīgs lat­viešu raganu karaliene Ruta Skādi.

Taču Čitagaces pasaule ir dīvaina un satraucoša vieta. Ielās cēlā gaitā pārvietojas nāvējoši Rēgi, kas barojas ar dvēselēm, bet augstu debesīs skan tāli eņģeļu spārnu švīksti. Noslēpumainajā Torre degli angeli slēpjas Čita­gaces noslēpums priekšmets, ko vēlēdamies iegūt, ne vienas vien pasaules cilvēki gatavi nogalināt…

Vils ir naža nesējs. Tagad eņģeļu pavadībā viņam šis spēcīgais, varenais ierocis ir jānogādā lordam Ezrielam tā licis zēna mirstošais tēvs.

Bet kā lai viņš iet meklēt lordu Ezrielu, ja Lira ir prom? Viļam ir nepieciešama meitenes palīdzība. Divas milzu varas no daudzām pasaulēm gatavojas karam, un Viļam ir jāatrod Lira, lai kopā dotos neaizmirstamā ceļo­jumā, kas viņus aizvedīs pat uz Nāves zemi…

Filips Pulmans ZIEMEĻBLĀZMA

[1] Ģiptieši čigānu cilts. Angļu valodā čigānu tautas nosaukums atvasi­nāts no vārda "ēģiptieši". Autors atgriezies pie vārda sākotnējās saknes. (Tulk. piez.)

[2] gobbler (angļu vai.) rijīgs tītars. (Tulk. piez.)

[3] general oblation board gob (angļu vai.) galvenā ziedojumu padome. (Tulk. piez.)

[4] triloģijas otrajā daļā ("Brīnumnazis") paskaidrots, ka par dzimteru Liras pasaulē dēvē dzintaru, ko izmanto elektriskās strāvas iegūšanai (au­tors mainījis vārda morfoloģisko struktūru). (Red. piez.)