ANNA SAKSE

LAIMES KALĒJS

DEBESU zilgmes valdniekam Vējam bija četri dēli — Zie­melis, Austrums, Rietenis un Dienvids. Tēvs sūtīja dēlus pēc kārtas plašajās debesu pļavās ganīt mākoņu aitas, apsolīdams lielo pusi valsts tam, kas vislabāk noganīs nerātno ganāmpulku.

Pirmais ganu dienai posās Ziemelis. Viņš apvilka baltu leduslāča kažoku, apāva siltus briežādas zābakus, galvā uzlika sermuliņu cepuri, bet pie jostas piekāra mirdzošu zobenu. Skaists izskatījās staltais Ziemelis: melniem matiem, sārtiem vaigiem un zaļām acīm, kas mirkšķinoties uzšķīla zilzaļas zvaigznītes. īsts karaļdēls, tēva lepnums!

— Lai tev labi sokas, mans vismīļais dēls! — pavadīdams Ziemeli, novēlēja Vējš.

Izlaidis aitas no debesu aploka, Ziemelis tvēra zobenu un, vicinādams to uz visām pusēm, trieca tās uz ganībām. Tiklīdz kāds jēriņš atdalījās no bara, Ziemelis metās uz to, aurodams briesmīgi bargā balsī. Viņš kapāja tos ar zobenu, un baltā vilna krita uz zemi kā mīkstas sniega pārslas. Viņš neļāva aitām izklīst gar visām debesu pama­lēm, bet gribēja tās turēt ciešā pulkā, un tā viņa skarbie kliedzieni un zobena švīksti visu dienu biedēja ganāmpulku.

Neēdušas un nedzērušas Ziemelis vakarā pārdzina tēva aitas un salaida aplokā.

—    Slikti esi ganījis aitas, mans dēls, — smagi nopūtās Vējš.

—    Tie jau ir sātani, ne aitas, — Ziemelis nikni atkliedza.

Otrā dienā gana gaitas uzņēma aušīgais Austrums. Viņš

uzvilka platu mēteli, ap kaklu apsēja sarkanu lakatu, bet cepuri — ak, cepuri viņš atkal bija pazaudējis un arī šoreiz neatrada. Pārāk gari un izspūruši bija viņa rudie mati, lai uz tiem turētos cepure.

Jau pirms saullēkta viņš izdzina aitas no aploka. Garu pātagu šmiukstinādams, viņš trieca tās uz rietumu pusi. Sarkanais lakats plandījās gaisos un atspīdēja pie debesīm kā sārta rīta blāzma.

Aizdzinis aitas līdz pusrietumiem, Austrums pēkšņi pār- lēma labāk dzīt tās uz dienvidiem. Atkal viņš savicināja savu pātagu, aizskrēja aitām priekšā un pagrieza uz dien-

vidu pusi. Šis nepastāvīgais auša — viņš nekad neko neiz­darīja līdz galam un arī todien notrenkāja aitas uz visām debesu pusēm, bet līdz ganībām tā ir neaizlaida. Norietēja saule, un Austrums atjēdzās, ka laiks dzīt mājup. Atkal viņš steidzās, šmīkstināja pātagu, un viņa sarkanais lakats plandījās gaisos kā sārta vakarblāzma.

—    Slikti esi ganījis, dēls, — saņemdams nogurušās aitas, nopūtās Vējš.

—    Ej tu tādas vējagrābsles nogani, — Austrums iesmējās.

Trešajā dienā ganāmpulku vajadzēja pārņemt Rietenim. Gauss un tūļīgs pēc dabas, viņš ilgi nevarēja izdomāt, ko vilkt mugurā, ko aut kājās, ko likt galvā. Kamēr viņš sameklēja veco, pelēko tēva mēteli, kamēr izmērcēja sakal­tušās pastalas, kamēr nosēja galvu ar skrandainu aukles lakatu — skaties vien, saule jau lielā gabalā. Izlaidis aitas, viņš nezināja, uz kurām ganībām dzīt, un ļāva tām iet, kur pašām iegribas. Nejuzdamas stingru gana roku, aitas izklīda uz visām pusēm. Rietenis apjuka un noskuma, jo te nebija neviena, kas pateiktu, ko nu darīt. Viņš apsēdās debesu čokurā un sāka raudāt. Viņš raudāja, raudāja un raudāja, un asaras kā lietus lāses krita uz leju, izmērcēja ganības un aitu kažociņus. Piesmirkušas un smagas vakarā aitas atvilkās mājā bez gana. Rietenis vēl sēdēja debesu čokurā un raudāja, kamēr tēvs atnāca viņu meklēt un aizveda mājā.

—    Slikti, slikti, dēls, — Vējš bēdīgi nogrozīja galvu, un Rietenis atkal iešņukstējās.

Tā pienāca Dienvida kārta ganīt mākoņu aitas. Viņš izgāja kreklos, kailām kājām, šis maigais zēns ar linu baltiem matiem un neaizmirstuļu acīm, un neņēma līdzi neko citu kā savu kārkla stabuli.

Kad Dienvids pielika pie lūpām stabuli, visu plašo āri pāršalca līksma melodija. Priecīgi lēkādamas, aitas steidzās uz ganībām. Kad tās bija labi paēdušas, Dienvids paņēma uz pleciem lietus mākoni un nesa aitām, lai tās padzertos un atkal varētu mieloties jaunās ganībās.

Vakarā Vējš sagaidīja mājā savu smaidīgo stabulnieku un brangi izganītu aitu baru.

—    Labi esi ganījis, mans dēls, nav vārdam vietas, — tēvs uzslavēja Dienvidu. — Būs jādod tev lielā puse debesu pļavu un aitu.

Tā arī notika.

Dienvids arī turpmāk pats ganīja savu ganāmpulku un nezināja, ka viņa trīs brāļi aiz skaudības griež zobus, vij pātagas vai naktīs raud.

Un tāpēc dažreiz, kad maigais Dienvids nes aitām mākonī ūdeni, pēkšņi melnā zirgā atauļo Ziemelis, ar ugunīgu zobenu pārcērt mākoni, un ūdens izlīst zemē kā strauja lietus gāze. Dārdoši aurodams, viņš atkal aizdrāžas, lai slepenībā uzkrātu jaunas dusmas.

Bet dažreiz, pilnīgi negaidot, pirms saules lēkta debesu

malā parādās sārta rīta blāzma, un drīz vien, pātagu švīkstinādams, debesīs plosās aušīgais Austrums. Skaļi smiedamies, viņš trenkā Dienvida aitas te uz vienu, te otru pusi, līdz vakarā pazūd aiz apvārkšņa, pie kura vēl ilgi kā sārta vakarblāzma deg atgaisma no viņa sarkanā lakata. Tomēr visnepatīkamākā Dienvidam ir Rieteņa skaudība. Kad Rietenim no bēdām sirds kļūst pārāk smaga, viņš uzkāpj debesu čokurā un raud un raud, un raud, un asaras kā lietus krīt uz leju un izmērcē debesu ganības un aitu kažociņus. Arī Dienvidam tad kļūst skumji un pār viņa vaigiem norit divas siltas asaras. Bet viņš ātri at­topas, tver savu stabuli un, klau, visu plašo āri pāršalc līk­sma melodija.

i

PASAKA

KĀDAM vecītim dārzā bija četras ābeles. Kad tās pirmo­reiz uzziedēja sārtbaltiem ziediem, priecājās vecā vīra sirds, ka rudenī katra zariņa galā šūposies sarkans ābo- lītis.

Bet nebija vēl ābeles pusziedā, kad vienā naktī tai pašai košākajai kāds ļaundaris bija nomaitājis visus ziedus.

Apraudājās vecītis un teica savam pirmajam dēlam:

— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, apjozies ar zobenu un ej sargāt dārzu.

Vakarā vecākais dēls apjozās ar zobenu un paslēpās ābeļu dārzā. Visu nakti viņš staigāja gar sētu, bet neviens ļaundaris dārzam netuvojās. Kad aiz egļu galiem pavizēja rītausmas zaļganais loks, dēls nolēma, ka ir jau pietiekami gaišs, lai svešais postītājs vairs dārzā nenāktu. Viņš gāja mājās, nolikās uz silta mūrīša un aizmiga saldā miegā.

Bet rītā … ak vai! Atkal viena ābele stāvēja brūna, it kā ugunī apsvilušiem ziediem.

Apraudājās vecītis un teica savam otrajam dēlam:

—   Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, ej sargā dārzu un esi modrāks par savu brāli.

Vakarā vidējais dēls izgāja sargāt dārzu. Visu nakti nemanīja neviena tuvojamies, un, kad aiz egļu galotnēm pavizēja rītausmas zaļganais loks, arī viņš gribēja iet mājā un likties uz mūrīša gulēt. Bet nebija vēl ticis līdz vārtiņiem, kad izdzirda zirga pakavu klaboņu.

—      Dipadadap! Klipklabaklap! — klaboņa skanēja arvien tuvāk, līdz viņš ieraudzīja pa gatvi auļojam baltu kumeļu, kuram mugurā sēdēja skaista jaunava. Viņa piejāja pie vārtiņiem un nolēca no kumeļa tik strauji, ka nošķinda ledus tilkām līdzīgās krelles, kas vairākām kārtām apvija viņas kaklu. Skaistules seja bija balta kā pirmais sniegs, un viņas gaišos matus rotāja sarmas kristālu vainadziņš.

—     Labrīt, manu jauko zēn! — viņa sveicināja dārza sargātāju, un viņš apmulsis atvēra vārtiņus un ielaida agro viešņu dārzā. Viņa sniedza tam roku, aukstu kā ledus gabaliņu.

—    Tu esi nosalusi, cēlā jaunava! — vidējais dēls līdz­jūtīgi iesaucās. — Ienāc mūsu mājā un sasildies, — viņš laipni aicināja.

—    Vispirms parādi man savu brīnišķo dārzu, — lūdza meitene, un vidējais dēls to veda gar ziedos uzplaukušo

ābeli. Skaistule apstājās pie tās, uzpūta ziediem savu elpu, un tie sastinga, it kā būtu no ledus.

—   Kāda tev auksta elpa! — puisis brīnījās. — Ļauj man tevi sasildīt, — viņš žēlodams pastiepa pret viņu rokas. Bet skaistule arī viņam uzpūta savu auksto elpu, un tālāk viņš vairs nejuta itin neko, kamēr tēvs to atrada zem ābeles, kuras ziedi bija sačokurojušies un nobrūnējuši kā pēc ugunsgrēka.

Tikai pret vakaru atdzīvojās pārsalušais zēns, bet tā arī nevarēja pateikt, vai skaisto jaunavu redzējis īstenībā vai sapņos, gulēdams zem ābeles.

Vakarā jaunākais dēls pats pieteicās nosargāt pēdējo ziedošo ābeli. Par vidējā brāļa stāstu viņš tikai pasmējās — gan puisis būs nak^ī nolicies uz aukstas zemes un pār­salis, bet skaistā jaunava — nu, kam gan tā sapņos nerādās!

Laiku īsinādams, jaunākais dēls iekūra ugunskuru un skatījās, kā dūmu zirgi auļoja uz debesīm, kā dzirksteļu spieti uzlidoja nakts tumsumā un kā liesmu mēles kāri laizīja valgo gaisu.

Jau zaļgana rīta blāzma iezaigojās aiz egļu galotnēm, kad jaunākais dēls izdzirda gatves galā pakavu dipoņu:

—    Dipadadap! Klipklabaklap!

Skaista jaunava baltā kumeļā pieauļoja pie dārza vār­tiņiem, krellēm kā ledus tilkām skanot, nolēca zemē un uzsauca dārza sargam:

—    Labrīt, manu jauko zēn!

—            Labrīt, labrīt, daiļava! — jaunākais brālis atņēma sveicienu, bet vārtiņus vaļā vērt nesteidzās.

—            Es tevi meklēju jau ceturto nakti, — baltā jaunava čukstēja un, pati atvērusi vārtiņus, iegāja dārzā.

—            Tātad tu nomaitāji mana tēva ābeles? — jaunais puisis paskarbi noprasīja.

—              Kā lai es citādi būtu varējusi tevi sastapt? Es drīkstu iziet no savas ledus pils tikai vēsās naktīs, bet tad tu guli uz silta mūrīša un mana kumeļa pakavu dipoņa nespēj tevi uzmodināt. Es nomaitāju tava tēva ābeli, cerēdama, ka viņš tevi sūtīs sargāt atlikušās. Bet tu nāci tikai trešajā naktī, kad zied vairs tikai viena ābele.

—    Kāpēc tu meklēji mani? — vaicāja puisis.

—             Es gribu, lai tu nāc man līdzi uz manu ledus pili. Es esmu princese Salna, un tu būsi ķēniņš un dalīsies ar mani valstībā.

—    Bet vai tu mīli mani? — jaunākais dēls šaubījās.

—             Es mīlu tevi tik ledaini auksti, ka no mana skūpsta tu pārvērtīsies īstā ledus karalī, — teica princese Salna un izstiepa pret puisi savas vēsās rokas.

—             Ne, ne, pagaidi, es vēl gribu pārbaudīt tavu mīles­tību! — jaunākais dēls atgaiņājās. — Ja tā būs stiprāka par ūdeni un uguni, nu, tad es iešu tev līdzi uz ledus pili.

To teikdams, viņš pārlēca pār strautiņu, kas tecēja cauri dārzam, un iesaucās:

—     Brien pāri, ja mani mīli!

Princese Salna noliecās pie strauta, uzpūta tam elpu, un acumirklī ūdens sasala ledū. Viegli un cēli viņa pārgāja pār ledus tiltu un pastiepa savas rokas pret jaunāko dēlu.

—    Ne, ne, pagaidi! — tas atgaiņājās. — Tev vēl jāiztur ugunspārbaude.

Viņš nostājās aiz sava ugunskura un aicināja:

—     Nāc pāri, daiļava, ja mani mīli!

Un princese Salna kā neprātīga metās ugunī. Jau puisim likās, ka tā pieskaras viņam vēsām lūpām, kad pēkšņi tā izgaisa. Tikai ugunskurs nočūkstēja, it kā tajā kāds būtu ielējis ūdeni. Pēc sauleslēkta tēvs izgāja dārzā un priekā iekliedzās. Krāšņa, sārtbaltos ziedos līkstoša, stāvēja jaunākā dēla nosargātā ābele.

ANSIS bija labs dēls savai mātei. Nekad viņš neļāva tai nest smagos ūdens nēšus no akas vai celt mugurā zāļu nastas. Viņš pats apdarīja visus grūtākos darbus un palī­dzēja ari vieglākajos. Viņu mājiņa allaž bija tīra un ap­kopta, žogi ar kāršu rozēm apaudzēti, bet dārziņā visu vasaru ziedēja puķes.

Kaimiņos dzīvoja Anša saderētā līgava Ieva, krietna, strādīga meiča, un tas bija jau stingri norunāts, ka rudenī Ansis viņu ievedīs savā mājā kā mīļu sievu un saticīgu vedeklu.

Bet vajadzēja, lūk, notikt neparedzētai nelaimei, kas sajauca šo triju cilvēku dzīvi kā duļķainu ūdeni. Kādā jaukā vasaras dienā, kad Ansis bija iebraucis ezerā un pārliecās pār laivas malu, lai saplūktu ūdensrozes savai līgavai Ievai, pēkšņi ūdenī iekrita viņa sirds. Nu sirds, nu tiešām Anša krietnā un skaidrā sirds!

Vai tad varēja atstāt ezerā sirdi — un vēl tādu jaunu un labu sirdi? Nē, Ansis zināja, ka bez tās viņa turpmā­kajā dzīvē nebūs laimes, tāpēc sameklēja makšķeri, pie­sēja tai sudraba āķi un mēģināja izzvejot savu sirdi no ezera dzelmes.

Pienāca vakars. Pirmo reizi Anša māte pati vilka no akas ūdeni un nesa smagos nēšus, pirmo reizi cēla plecos zāļu nastu. Pirmo reizi Ansis nepārnāca mājā, bet pār­gulēja turpat ezera krastā, lai rītā ar mazu gaismiņu sēstos laivā un brauktu meklēt savu sirdi.

Diena pēc dienas aizritēja Ansim uz ezera, mātei — smagā darbā, bet Ievai — sirdsēstos un asarās. Ansis, mā­tes labais dēls, vairs ne pirksta nepiedūra mājai un vasaras darbiem. Labība noklāpēja uz lauka nepļauta, zirdziņš no­liesēja nebarots, ziemai netika sagādāta ne pagale malkas. Velti Ieva staigāja gar ezera malu un sauca Ansi mest mieru nepārtrauktajai makšķerēšanai. Ansis, viņas mīļais Ansis, bija kļuvis kurls pret līgavas izmisīgajām lūg­šanām.

Skarba un draudīga tuvojās ziema. Izputēja Anša un Ievas kāzas, nepiepildījās mātes klusā cerība, ka, aukstu­mam iestājoties, dēls atmetīs māžošanos ar makšķeri un turēsies pie mājas. Jā, tiesa, naktīs viņš pārgulēja savā gultā, bet, gaismiņai austot, uzkrāva mugurā darba rīkus

un brida pa dziļo sniegu uz ezeru, cirta ledū caurumus un nopūlējās līdz dziļai krēslai, lai atrastu savu sirdi.

Tā gāja gadi un atkal gadi. Tie sadrupināja Anša mā­jiņas jumtu, un ūdens gāzās uz grīdas un guļu vietās. Pavards sagruva, un dūmi ēda māmuļai acis, kas jau tā sūrstēja no asarām.

—    Ansim nav sirds! — viņa nopūtās, sastingušiem pirk­stiem lāpīdama dēla noplīsušos cimdus.

—    Ansim nav sirds! — dusmās izsaucās Ieva un pie­ņēma cita puiša bildinājumu.

—    Ansim nav sirds! — nogrozīja galvu kaimiņi, iedami garām pussagruvušajai mājelei ar sakritušo žogu un ne­zāļu pārņemtajām norām.

Ilgi vārga un nīkuļoja Anša māte, dēla nekopta, kamēr nāve par viņu apžēlojās un pasauca sev līdzi. Nevienu puķīti neuzdēstīja dēls uz viņas kapa kopiņas. Tikai tre­šajā vasarā uz tās uzdīga dadža sēkliņa, ko putniņš bija atnesis no Anša mājas pagalma.

Gadi, gadi, kur viņi paliek, tie, kas aizgājuši? Laikam sagulst uz cilvēku pleciem, jo kas gan cits saliektu za- ļokšņo jaunekļu augumus? Kas gan cits padarītu stīvas viņu vingrās kājas, kas trīcinātu viņu citkārt spēcīgās ro­kas? Kurš būtu varējis pateikt, ka aizsteigušies jau desmit un vēl divdesmit gadu, ja pēkšņi neieraudzītu, ka uz ezera laivā nesēž vairs kādreiz brašais, jaunības pārpilnais An­sis, bet sirms, salīcis večuks? Un tā skaistā jaunava, kas vakaros pie ezera mazgā kājas, tā taču nav kādreiz jaukā Ieva, bet viņas meita Magone. Ieva, vai! — Ieva ir tā īgnā, rūcīgā veča, kas katru dienu šķendējas par dulnajiem makšķerniekiem, šiem diedelniekiem, kas tik vien zina kā sēdēt uz ezera, kamēr kārtīgi cilvēki strādā godīgu darbu.

Jā, jā, tie ir gadi, kas pārvērtuši ir Ansi, ir Ievu tā, ka mums grūti viņus pat pazīt.

Bet reiz, tas bija pavasarī, Ansis izvilka uz makšķeres zelta zivtiņu. Un gluži kā pasakā zivtiņa sāka runāt.

—     Mīļo Ansi, atlaid mani, — tā lūdzās. — Atlaid mani, un es izpildīšu tavu sirsnīgāko vēlēšanos.

—    Vai tu vari atnest manu sirdi? — cerībās iededzies, jautāja Ansis.

—    Jā, varu, — atbildēja zivtiņa. — Tavu sirdi paņēma mūsu ezera nāriņa. Viņa to lieto par spilvenu,

—    Tad atnes manu sirdi, un es nekad vairs neķeršu nevienu zivi! — apsolīja Ansis un palaida zelta zivtiņu.

—     Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa aizpeldēja un ienira dzelmē.

—    Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa iznira no dzelmes un piepeldēja pie laivas, turēdama mutē Anša sirdi.

Viņš paņēma sirdi un ielika atpakaļ krūtīs. Ak, pasaulīt, kur tu tik skaista! Lūk, ievu krūms ezera malā — pa kuru laiku tas uzplaucis balts un smaržīgs? Un kur tas cīrulis radies, kas plivinās debesu zilgmē un vītero tik līksmi, ka gribas dziedāt tam līdzi? Paga, paga, bet vai tad nav laiks arājam stāties uz vagas? Ai, ai, un kāda izskatās tā māja ezera krastā — vai tiešām tādā graustā mitinājies viņš, Ansis, kas agrāk nevarēja paciest ne mazāko nekārtību savā mājā! Pie darba, pie darba, Ansi! Visam vajag izska­tīties atkal tā kā tavos jaunības gados, kad tu te dzīvoji ar savu māti.

—      Māte! Kā es varēju nodarīt viņai tā pāri! — sirdsap­ziņas mocīts, Ansis pēkšņi iešņukstējās un steidzās uz kap­sētu, lai vismaz sakoptu viņas kapu un kaut jel tā parādītu mīlestību, kuras tai aptrūka, kopš Ansim pazuda sirds.

Centīgi jo centīgi Ansis tagad darbojās ap savu mājiņu, līdz saveda to agrākajā kārtībā. Palūdzis kaimiņiem zirgu, viņš uzara aizlaisto lauku, aizņēmās sēklu un apsējās.

—     Nez, kāda bite vecajam Ansim iekodusi, ka nu pa­visam atmetis makšķerēšanu? — spriedelēja kaimiņi.

—    Dažam jau prātiņš tā pavēlāk aizmetas, — citi no­smējās.

Bet sirds, tā pati sirds, ko Ansis tik cītīgi bija meklējis desmit un vēl divdesmit gadus, tā kļuva par viņa postu tagad, kad plecus bija saliecis laika smagums. Viņam taču vajadzēja pasēdēt uz mūrīša tādos vakaros, kad jaunieši pulcējas upes līcī uz dejām, vai arī ar citiem večiem gudri paspriedelēt par rītdienas laiku, par ražas izredzēm, par kariem — vai tie būs vai nebūs. Vajadzēja kopā ar ve­čiem Jāņu vakarā izdzert dažus kausus alus, izsmēķēt kādu pīpi pašaudzētas tabakas. Bet šī sirds — nu taisni kā tāda auša — tā velk mūsu Ansi tikai uz to pusi, kur jaunas meičas, saspiedušās pulciņā, gaida jaunekļus tās uz deju uzlūdzam.

Un Ansis uzlūdza meičas vienu pēc otras uz valsi, uz polku, viņš dejoja līdzi sudmaliņas un mēģināja izlēkt pat jauno laiku dejas, kādu viņa jaunībā vēl nebija.

Sākumā meičām patika jautrais večuks. Vienu deju ar tādu izdejot, protams, bija patīkami. Bet visas citas taču katrai gribas dejot ar to vienu, ar savējo, un tāpēc viņas drīz vien sāka bēgt no «uzbāzīgā krepeļa», «nāves parād­nieka», «līkanša», «vecā ķēma» un vēl citādām apsaukām izsmietā Anša.

Eh, lai viņas ņirgtu, šīs jaukās aušas un vējagrābsles, ja tikai tā viena, tā jaukākā, visdaiļākā un tīkamākā — smuidrā Magone vienmēr tik nicīgi nenovērstu savu sārto vaigu un zilās, spulgās actiņas, kad Ansis tai tuvojās, lai lūgtu uz deju.

Nabaga Ansis, sirmgalvis ar jauno sirdi, viņš nesaprata, ka Magone varējusi būt viņa meita, ja viņš toreiz nebūtu tik cietsirdīgi pametis Ievu. Viņš nesaprata, ka Magone redz tikai viņa sirmos matus, saliekto augumu, nedrošās kājas, bet neredz viņa sirdi, kas ezera dzelmē saglabāju­sies jauna un mīlas alkstoša. Nabaga Ansis, viņš nesa­prata, ka viņa gados būtu pieticis ar acīm noglāstīt Mago­nes sārtos vaigus, no tālienes apjūsmot smuidro augumu, sapņos noskūpstīt maigās lūpas. Nē, viņš to nesaprata un izdarīja savu vislielāko kļūdu — viņš bildināja daiļo Magoni.

Nu, smej ieties, smej ieties visi par Ansi, tāpat kā smējās Magone, aizgūtnēm caur smiekliem izspiezdama noraidī­jumu:

— Man liekas, tēvocīt, ka tu priekš manis esi par vecu!

Smejieties, smejieties, tāpat kā smējās Magones drau­dzenes, kuras jau pēc pusstundas uzzināja visjocīgāko notikumu Magones mūžā. Jums jau viegli smieties, jo tāda nelaime kā Ansim nevienam no jums nav gadījusies.

Magones smiekli kā āmurīši sitās pret Anša grumbaino pieri. Viņš paberzēja to un, neskaidras nojautas vilkts, devās uz ezeru, iesēdās laivā un īrās uz to stūri, kur auga ūdensrozes. Pārliecies pār laivas malu, viņš aplūkoja savu attēlu ūdenī.

— Ķēms! Vecais ķēms — un tu iedrošinājies bildināt

jauko Magoni? — viņš jautāja sev un redzēja no ūdens pretī ņirdzam bezzobainu muti. — Ko tu izdarīji, ko tu man izdarīji, neprātīgā sirds! — iesau­cās Ansis un, izrāvis sirdi no krūtīm, iesvieda to ezerā. Rītā ezermalieši redzēja, ka laivā sakumpis sēž. vecais Ansis un makšķerē.

DĀRZA malā aiz žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pie­tvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

—     Cil-lī! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.

—    Cir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.

—    čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, iebur- bulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

—    Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.

Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpolēs.

—     Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejau­tājās.

—     Viņa ir skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, — Lakstīgala aizrautīgi apdziedāja Mežarozi.

—   Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? — Rītavējš turpināja taujāt.

—     Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, — Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, ko vakar bija paijājis un skūpstījis, un zvērējis tai mūžīgu uzticību.

Viņš apsēja zaļu kaklautu, kas ļoti piestāvēja viņa mel­nīgsnējai sejai, nopurināja no garajiem svārkiem bērzu bārbaliņas un, pasviedis Lakstīgalai gaisa skūpstu, aizstei­dzās uz dārzu, kura malā aiz žoga bija uzziedējusi Meža­roze.

—      O daiļākā no daiļām, esi sveicinātai — zemu noliek­damies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rītavējš uzru­nāja Mežarozi.

Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:

—     Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur — dārzā un bauda dārz­nieka cieņu un mīlestību.

—     Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pa­zemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, — jūsmoja Rīta­vējš.

Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielūkojās Rītavēja zeltainajās acīs.

—   Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.

—    Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mī­lu, — apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.

Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vār­dam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pazaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vār­dam — mīla. Kā tad Mežaroze lai būtu atvairījusi bur­vību, ko dvesa Rītavēja lūpas, mīlu, kas dzirkstīja viņa acīs un kā dzīvinoša straume plūda no viņa pirkstiem, kad tie glaudīja Mežarozes stāvu.

Un Rītavējš skūpstīja Mežarozi un paijāja visu dienu, tā­pat kā vakar upmalā bija skūpstījis un paijājis balti uzzie­dējušo Ievu, ko viņš vairs neatcerējās.

Kad pienāca vakars, Rītavējš gurdi aizvēra acis.

—      Ar labu nakti, mana mīļā, — viņš čukstēja. — Paliec sveika līdz rītam. Gaidi mani! — un, gaisa skūpstus sūtī­dams, viņš aizskrēja dusēt līgano bērzu zaru šūpotnēs.

Arī Mežaroze aizmiga laimīgā snaudā un sapņoja par savu maigo mīļāko — skaistuli Rītavēju. Rītausmā pamo­dusies, viņa sāka to gaidīt, bet iestājās rāma un tveicīga bezvēja diena.

—      Viņš dus, mans mīļais zēns. Viņš ir noguris no mī­las, -— Mežaroze sev teica un atvēra ziedu pēc zieda, lai izskatītos krāšņāka, kad atnāks viņš — Rītavējš.

Dārza stūrī Zīlīte klusi sarunājās ar Krūmuķauķi:

—      Neteiksim Mežarozei, ka Rītavējš jau pirms ausmas aizskrēja uz pļavu pie zilās Neaizmirstulītes.

—   Neteiksim gan.

Bet Mežaroze gaidīja savu Rītavēju ar katru dienu kais­līgāk. Ziedi tā ir raisījās vaļā veseliem ķekariem, un cil­vēki, kam gadījās iet gar dārza malu, apstājās un iesau­cās:

—     Nē, cik skaista var būt arī tāda mežaroze!

Pienāca vasara, bet Rītavējš vēl nebija atgriezies.

—        Zini, to mūsu māšeli aiz žoga vajadzētu appreci­nāt, — dārza iekšpusē Tējasroze teica Ofēlijai.

—   Vajadzētu gan, — tā atbildēja. — Es aizsūtīšu pie

viņas balto Taureni. Manuprāt, tas viņai būtu piemērots.

«

Bet, kad Taurenis ieradās pie Mežarozes ar bildināju­mu, tā sašutusi viņu noraidīja:

—   Ko jūs iedrošināties, mans kungs! — Es jūs nemīlu un nekad nemīlēšu.

—    Bet es varētu jūs mīlēt, — Taurenis prātīgi paskaid­roja. — Un, man domāt, es esmu diezgan glīts no vaiga, lai varētu jums ar laiku iepatikt, — viņš vēl piebilda.

—     Ne mūžam, — Mežaroze iesaucās. — Un, ja nu jūs te sākat lielīties ar savu glītumu, tad es gan laikam nezi­nāšu, kāds jūs izskatījāties, kad kā zaļš tārps ložņājāt pa kāpostgalvām un izgrauzāt tās gluži robainas. Fui! — un Mežaroze iecirta viņam pliķi.

Atraidītais precinieks aizlidoja streipuļodams.

Iestājās tveicīgas vasaras dienas. Zeme izžuva un sa­cietēja. Dārza puķes katru dienu saņēma valgmi no lej­kannas, ar ko dārznieks tās dzirdīja rītos un vakaros, Bet viņam neienāca prātā jel reizi padzirdīt arī Mežarozi, kas auga aiz sētas. Glābdama savu ziedu krāšņumu, Mežaroze tos atvēra tikai vakaros, lai tie uzsūktu valgumu, ko iz­elpo nakts. Dienās viņa ziedus un lapas turēja sakļautus un dusēja, sapņodama par skaistuli Rītavēju, kas viņu mīlēja un tāpēc reiz atgriezīsies, un paijās, un skūpstīs…

Baiga brāzma iztraucēja Mežarozi no jaukā sapņa. Gatvē bērzi piekļāva sev zarus un izbailēs stenēja. Viņi laikam bija ieraudzījuši kaut ko briesmīgu, ko Mežaroze, mazāka būdama, vēl nevarēja saskatīt.

Ak, labāk viņa nebūtu atvērusi acis! Tas taču bija viņš, Rītavējš, kas nāca pāri koku galotnēm, lauzdams zarus un plēsdams lapas. Bet kāds viņš izskatījās — izspūris, bārdas rugājiem noaudzis, asām rievām ap kādreiz maigo muti. Zaļais kaklauts saplīsis skrandās, tas tagad plandījās viņam aiz pakauša. Viņš nolaidās zemē, gatves malā pie­grāba pilnas saujas smilšu un svieda dārzā uz puķēm, kliegdams:

—    Ek jūs, nepastāvīgās prieka meitas! Es jūs nicinu.

Rītavējš jau bija pavisam tuvu Mežarozei. Viņa uzsmai­dīja tam un gribēja jokojoties paraustīt aiz matu sprogas, bet acīs iebira daži smilšu graudiņi. Kamēr viņa tās iz­slaucīja, Rītavējš jau bija tālu projām.

—    Kas tad tam noticis? Ko viņš trako? — attapusies no izbīļa, Zīlīte vaicāja Zvirbulim.

—   He-he! Hi-hi! — Zvirbulis paņirdza. — Mans lauka brālis bija noklausījies, ko Kaijas runājušas. Rītavējš iemīlējies ezera Odenslilijā, bet tā lakstojas ar Dienvid­vēju un šo noraidījusi. Hi-hi!

—    Tu nestāsti to Mežarozei, — līdzjūtīgā Zīlīte nozvē­rināja Zvirbuli.

—     Mans nabaga zēns, viņš laikam apmaldījies, mani meklēdams, un smagi pārdzīvo mūsu šķiršanos, — Me­žaroze nopūtās un sakārtoja savus ziedu ķekarus. — Eet

viņš nāks, es to droši zinu, jo mīlestība ir mūžīga — tā viņš teica.

—     Kā tev liekas, vai nebūtu pēdējais laiks apprecināt mūsu māšeli aiz žoga? — Tējasroze atkal griezās pie Ofē- lijas.

—    Jā, pēdējais laiks ir klāt, — tā piekrita. — Gaisā jau dvesmo rudens. Nu viņa droši vien vairs nebūs tik lepna un pieņems arī prastāku precinieku. Es sūtīšu pie viņas Nlēslu Bambuli.

Mēslu Bambulis pierāpoja pie Mežarozes un, uz pakaļ­kājām paslējies, ar radziņiem māja tai familiāru svei­cienu:

—  Vesela, ciema meit! Runāsim īsi un aši. Es tevi ņemšu par sievu.

Bet Mežaroze izstiepa viņam pretim savu visasāko ērkšķi.

—     Mēslu Bambuļa kungs, jūsu prastībai nav robežu! — viņa, dusmās smakdama, iesaucās. — Es esmu Rīta- vēja saderēta līgava, bet jūs iedrošināties man tuvo­ties!

—    Es zinu, ka tev bija romāniņš ar to vējagrābsli, bet es to laižu pār galvu. Lai tie zvirbuļi čivina, cik tīk.

—   Un es arī zinu, ka jūs cita neprotat kā rakties pa mēsliem. Dvēseles cēluma jums trūkst.

—    Pareizi, pa mēsliem es rokos gan, — Bambulis prie­cīgs atsaucās. — Es varētu arī tavām saknītēm piegādāt kādu vezmelīti. Cik ilgi tev tie cēlie ziedi turēsies bez mēsliem! Nu, kas ir, sit saujā!

Bet Mežaroze iedūra ar ērkšķi Bambuļa izstieptajā priekškājā. Murminādams tikai viņam pašam un citām vabulēm saprotamus lamu vārdus, zaļgani spīdīgais Mēslu Bambulis lēnām aizčāpoja pāri ceļam.

Rudens, rudens. Abi Ķauķi un Lakstīgala jau sen aizlai­dušies uz siltām zemēm. Zīlītes un Zvirbuļi bieži apsprie­žas, kā labāk pārlaist ziemu. Tējasrozēm un Ofēli- jām dārznieks uzslien dēļu jumtiņus un gatavo lapu pār­klāju.

— Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, — kādā rītā no­pūtās Mežaroze. — Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez zie­diem, jo viņš taču bija pirmais un vienīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, — cik skaisti viņš to pateica.

Zeme sasala, bet debess skopojās un nenoklāja to ar sniega segu kā citos gados. Mežaroze ilgāk nespēja cī­nīties pret salu. Savus spēkus viņa bija izšķiedusi visu vasaru un pat rudenī, raisīdama ziedu pēc zieda un tvīk­dama ilgās pēc Rītavēja glāstiem. Liela vienaldzība pār­ņēma viņu no saknēm līdz pēdējam zara galiņam. Nekā viņai nebija vairs žēl, ne mīlestības, ne skaistuma, ne savas dvēseles cēluma, tāpēc viņa pat neievaidējās, kad Nāve pienāca pie viņas ar savu izkapti.

Ak nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelē­kās smilgas — vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rītavējš. Vecs un sirms viņš izskatās — jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī? — Maigā Mežaroze, — viņš gārdz, — tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man pie­dot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kā­jām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.

Bet Mežaroze vairs ne­varēja Rīta vējam piedot.

JĀŅU NAKTS PASAKA

JĀŅU vakarā līgotāji pulcējās baros, jo, liekot daudzas balsis kopā, atbalsis atsaucas no lielākiem tālumiem.

Tikai pats Jānis, kā katru gadu savas goda dienas priekšvakarā, nebija labā omā un diezgan agri likās gulēt. Bet, kā katru Jāņu nakti, viņu traucēja skaļie līgotāji:

Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, Tas ne velnam nederēja, līgo!

— Tikpat tie diedelnieki neliks miera gulēt, — norūca Jānis un cēlās augšā.

Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jaut­rajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.

Tas bija dziļš, tumšs sils. Slaidas egles šalca skumjas dziesmas mūžībai, brūnas priedes kā pīlāri balstīja dabas svētnīcas zaļo jumtu.

Jānis nevarēja izprast, kas viņu tik neatvairāmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klīda par sila burvībām. Gan ļaudis kaunējās no savām bailēm un par tām neru-

nāja, bet naktīs tikai lieli drosminieki staigāja pa taisno ceļu cauri Melnajam silam.

Arī Jānis kādreiz bija baidījies no tumsas un izdau­dzinātās sila burvības, bet, kopš bija pazudusi viņa līgava Zane, kājas pret paša gribu bieži ieveda silā.

Sevišķi ap Jāņiem viņam nebija miera. Jānis nesaprata, kas tas bija — meža šalkas, putnu dziesmas vai brīnišķīgā ziedu smarža, kas viņu vilināja meža dziļumos. Laikam gan pēdējā, jo trīsdesmit gadus jau viņš neprātīgi mīlēja meža puķes.

Ap Jāņiem, kad ziedēja smaržīgās naktsvijoles, viņu pārņēma dīvains nemiers. Katru nakti viņš, bezmiega mo­cīts, klīda pa mežu, un, atradis naktsvijoles, apgūlās viņu tuvumā, ļaudamies to mulsinošajam skurbumam.

Tikai plūkt viņš nevienu naktsvijoli nekad nebija no­plūcis. Tik maigi, trausli likās to caurspīdīgie kātiņi, tik glezni baltie ziedi un tik salda smarža, ka Jānim likās ap­grēcība ar savām sastrādātajām rokām pieskarties šim dabas brīnumam.

Jānis mīlēja puķes ar dievinošu mīlu, laikam tāpēc, ka tās bija mīlējusi viņa Zane. Ikvienu ziedu viņš labprāt noglāstīja, jo ikviens atgādināja tos laikus, kad Zane rī­tos un vakaros sanesa viņa istabu pilnu smaržīgiem un krāšņiem ziediem.

Arī šonakt Jānis gāja tur, kur zināja augam naktsvijo­les. Tas bija tālu sila vidū.

Viņš atrada laukumiņu, no vietas apaugušu nakts­vijolēm, kas kā sveces kvēpināja uz debesīm smaržu vīraku.

Jānis apgūlās ziedu pudura malā un atkal domāja par savu Zani. Trīs gadu desmiti pagājuši, kopš viņa tam pa­zuda, bet vēl arvien viņš to nebija aizmirsis ne sapņos, ne nomodā.

— Zane, Zane, kā man visa dzīve skanēja, kad tu vēl man biji, — čukstēja Jānis, ar lūpām pieskardamies nakts­vijolei.

Un atkal Jānis atcerējās tos laikus, — viņam bija tikai divdesmit četri gadi, kad viņu mājās atnāca dzīvot Vaid- upes māte ar savu meitu Zani. Zane sākumā bija bikla un tramīga, tikai retu reizi viņš dabūja manīt tās brūnos matus vējā aizplīvojot. Vaidupes māte prata vārīt zāles dažādām kaitēm, bet, tā kā viņa pati jau bija diezgan ve­ca, ziedus lasīja Zane. Viņa arvien izgāja pirms saules lēkta, lai ap brokasta laiku atgrieztos, rasā nobridusies, pilnu klēpi smaržīgu zāļu un ziedu. Dažreiz viņa gāja arī pusdienas laikā, bet dažreiz pat naktī — kā nu kura zāle bija plūcama.

Kad Jānis bija ar Zani drusku sadraudzējies, viņš sāka to pavadīt gājienos pēc zālēm.

Neaizmirstami kļuva šie gājieni divatā. Zanei bija tik daudz ko stāstīt par augu un putnu noslēpumiem. Tā prata visas putnu dziesmas un, kad viņi bija paguruši runāt, viņa svilpoja kā vālodze vai dziedāja kā purva strazds. Zane zināja, kādus sapņus naktīs uzbur katras puķes smarža. Vakaros viņa sanesa Jāņa istabā kādas puķes un no rītiem kaitināja viņu, stāstīdama sapņus, ko Jānis naktī redzējis.

Tuvojās Jāņu diena. Zane kļuva savādi domīga un bieži naktīs viena pati klīda pa Melno silu.

Kad Jānis jautāja, kas viņai noticis, tā nezināja pateikt.

Reizēm tikai Zane teica: «Kad es pusnakts vai pusdienas laikā eju zāles plūkt, mani kāds sauc meža dziļumā. Un tad man ir baigi un reizē līksmi, jo es nezinu, kas mani sauc.»

Pienāca Jāņu nakts. Jānis un Zane sakūra meža malā ugunis un smiedamies apmētāja viens otru ziediem.

Piepeši Zane piecēlās un teica: — Jāni, es jūtu, ka dziļāk mežā ir uzplaukusi savāda puķe. Kad vējš atnes tās smar­žu, es reibstu vairāk nekā no taviem skūpstiem. Es gribu šonakt tev atnest šo puķi. Gaidi mani, kamēr es pārnākšu.

—    Es gaidīšu tevi, kamēr tu pārnāksi, — atbildēja Jānis un palika sargāt ugunskuru.

Viņš gaidīja, ilgi gaidīja, bet nevarēja sagaidīt Zani pār­nākam un gāja to meklēt. Viņš sauca Zanes vārdu, bet, kad aizgāja turp, no kurienes, kā likās, tā atsaucās, mežs bija kluss un Zanes smiekli atskanēja pavisam citā pusē.

—     Zane, ko tu mani moci! — sauca Jānis, bet Zane ne­devās redzama.

Rītā Jānis pārnāca pavisam noguris un arī mazliet sa-

dusmojies. Var jau jokoties, bet kāpēc tā ķircināties visu nakti — un vēl Jāņu nakti, kas ir tikai viena gadā.

Bet Zane nepārnāca arī dienā un nākošā naktī. Jānis kopā ar citiem mājiniekiem izgāja viņu meklēt, bet veltīgi pārmeklēja visu Melno silu. Visi atgriezās mājā, tikai Jānis palika mežā.

Meklējot un saucot viņš bija nonācis pašā sila vidū. Te viņš ieraudzīja savādu, nekad neredzētu puķi, kas izpla­tīja skurbinošu smaržu.

—   Tā laikam ir tā pati, kuras smarža Zani reibināja vai­rāk nekā mani skūpsti un kas Zani ievīla biezoknī! — iesaucās Jānis un dusmās gribēja to noraut. Bet piepeši viņa kāja aizķērās aiz sakārņa, un viņš nokrita zemē, sa­durdams rokas un kājas līdz asinīm.

Jānis steidzās mežā uzmeklēt strautu, lai izmazgātu vai­nas, un pārdomāja, ka būtu taču muļķīgi dusmoties uz ziedu tāpēc, ka tas smaržo.

Pagāja viens gads, otrs, pagāja gadu desmiti, bet Zane neatgriezās. Jānis domāja par viņu kā par mīļu mirušo, bet atsākt izpostīto dzīvi no jauna vairs nespēja. Bija brīži, kad Jānim uzmācās nāves ilgas, bet viņš tās atvairīja.

—    Dzīve bez Zanes ir rūgtāka par nāvi, — viņš domāja. — Bet kā lai es atņemu sev dzīvību, kas nepieder man vienam? Un, dzīvs būdams, es vismaz sapņos vēl varu Zani redzēt, bet aiz nāves robežām pat šo sapņu man vairs nebūs. .

Brīnišķīgi smaržoja naktsvijoles. Jānim sāka likties, ka smarža kļūst miglaina un no vieglās miglas veidojas kāds tēls. Arvien jaušamāks, arvien noteiktāks, līdz viņš pazina savu līgavu Zani. Zane nāca tuvāk, nometās ceļos un uz­spieda viņa acīm vieglu, vēsu skūpstu.

—     Zane, mana Zane! — laimē gavilēja Jānis. — Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojuši, un es pats sev liekos vecāks par dievu,

•— Draugs, mans uzticīgais draugs, — dvesa smaržaina elpa, — kāpēc tu toreiz, mani meklēdams, nenoplūci to naktsvijoli, pēc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebūtu nosirmojuši veltās ilgās pēc manis un man nebūtu uz mūžiem jāpaliek te kā puķei,

Jānis nesaprata, ko nozīmē dīvainie vārdi.

Zane stāstīja tālāk.

—    Toreiz tanī tālajā Jāņu naktī mani aizvīla Mežagars. Jau agrāk viņš mani sauca un vilināja, bet man bija bail sekot šai balsij, un es nezināju, kas mani sauc. Tad viņš bija izdomājis viltību — uzplaucējis puķi, kuras smarža ir reibinošāka par taviem skūpstiem, jo viņš zināja, ka es mīlu puķes gandrīz tikpat stipri kā tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Jāņu dienas, es domāju, kā lai pārsteidzu tevi ar kādiem neredzētiem ziediem. Tad Mežagars bija sūtījis šo reibinošo smaržu, un es aizskrēju meklēt noslēpumaino puķi.

Meža vidū, šinī pašā vietā, viņš mani satvēra un teica, ka jau sen esot man uzglūnējis. Viņš gribot, lai es kļūstot viņa sieva un paliekot uz visu mūžu mežā. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava līgava un mīlēšu tikai tevi. Visu nakti viņš man lūdzās, bet es pretojos, jo zināju, ka tu nāksi mani meklēt un tad viņa burvība izgaisīs.

Kad tu otrā naktī viens pats mani meklēji un biji jau tuvumā, Mežagars pārvērta mani naktsvijolē, lai paglābtu no tavām acīm. Tev vajadzēja toreiz puķi noplūkt, tad es atkal būtu pārvērtusies Zanē. Mežagars redzēja, ka tu gra- sies to noplūkt, pārvērtās pats par sakārni un saķēra tevi aiz kājas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgāji pie strauta tās mazgāt. Trīsreiz deviņus gadus es gaidīju, ka tu no­plūksi naktsvijoli, bet tev bija žēl trauslās puķes un glezno ziedu. Un trīsreiz deviņus gadus es liedzos kļūt Mežagara sieva. Viņš lūdzās un dusmojās, bet es gaidīju tikai tevi un smaržojot tvīku pēc taviem skūpstiem. Pēc trīsreiz de­viņiem gadiem cilvēks vairs neko nevar padarīt Mežagara burvībai, un tā man jāpaliek te uz mūžiem starp savām likteņa biedrēm — arī aizviltām līgavām. Tu redzi, cik viņu te daudz, un visas tās paliek uzticīgas saviem bijuša­jiem draugiem, jo Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis. Mans draugs, mans uzticīgais draugs, kāpēc tu neno­plūci mani pēc tās Jāņu nakts! — izdvesa smar- žainā elpa, un miglainais tēls sāka irt. — Zane, neaizej no manis! — iesaucās Jānis un tvēra savu apburto līgavu. Bet viņš satvēra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvēpināja smar­žas pār viņa seju.

IZMĀCĪJIES amatu, jaunais kalējs atvēra savu smēdi un sāka gaidīt pasūtītājus. Bet, tā kā viņš vēl bija jauns un neviens viņa darba prasmi nepazina, tad visi gāja viņa smēdei garām.

Kalējs tomēr nezaudēja cerību, jo savu amatu viņš tie­šām prata.

— Mēdz teikt, ka ikviens esot savas laimes kalējs, — viņš prātoja. — Kāpēc gan es nevarētu izkalt sev laimi? Vajag tikai prast.

Viņam iešāvās prātā jautra doma, un viņš to tūlīt iz­pildīja — uzlika uz smēdes durvīm uzrakstu:

LAIMES KALĒJS

Un tiešām — zemnieks, no rīta garām iedams, apstājās, izlasīja, pamīņājās, pabraucīja bārdu un lēni vēra vaļā smēdes durvis.

—    Tātad tu varot izkalt laimi? — viņš neticīgi jautāja kalējam.

—    Protams, ka varu, — kalējs pārliecināti atbildēja. — Tu tikai pasaki, kādu laimi gribi, un — klip-klap — līdz pavasarim tā būs gatava.

—    Es gribētu tādu arklu, kam nav jāstaigā līdzi. Jūdz tikai zirgu priekšā un — aiziet! — zemnieks iztēloja, kādu viņš iedomājas savu laimi. Tas bija slinks zemnieks un mīļāk gulēja uz krāsns nekā rosījās pa lauku.

—     Labi, norunāts, — kalējs apsolīja un, uzpūtis ēzē ogles, ielika tajā dzelzs gabalu. Kad dzelzs bija nokaitusi sarkana, viņš cēla to uz laktas un locīja, un kala, dungo­dams dziesmiņu:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Pavasarī arkls bija gatavs. Kalējs uzvēla to sev plecos un aiznesa zemniekam. Tas iejūdza arklā zirgu, un — aidā — arkls pats bez arāja rieza velēnu un dzina taisnu vagu.

Kalēja slava žigli apskrēja novadu. Nebija viņš paguvis ne atpūtināt rokas, kad pie smēdes durvīm klauvēja otrs pasūtītājs.

—    Ar ko varu pakalpot? — kalējs laipni apvaicājās.

—    Izkal man klēts durvju atslēgu, — acis nodūris, no­burkšķēja bagātākais novada saimnieks.

—    Kādu tu gribi — ar trim zobiem, ar četriem? — ka­lējs jautāja.

—    Izkal man tādu atslēgu, ko tikai es varu atslēgt, bet kas neklausa ne manam tēvam, ne mātei, ne sievai, ne bērniem.

—    Līdz rudenim būs gatava, — kalējs apsolīja un ķērās pie darba. Viņš kala un mērīja, kala un vīlēja un kaldams dziedāja:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Rudenī atslēga bija gatava, un kalējs to aiznesa saim­niekam. Tas aizslēdza klēts durvis un sūtīja tēvu pēc auzām zirgiem. Tēvs izpūlējās ap jauno atslēgu, bet ne­varēja to pagriezt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Saimnieks sūtīja māti pēc miltiem karašām, bet māte ar savām sli­majām rokām ne domāt nevarēja atgriezt jauno atslēgu. Tad saimnieks sūtīja sievu pēc gaļas kāpostiem, bet sieva atgriezās raudādama, ka visus nagus atlauzusi, tikai klēti gan vaļā nedabūjusi,

—    Nu, mīļie bērniņi, ejiet jūs, izmēģiniet savu laimi, — saimnieks viltīgi uzrunāja bērnus. — Jums vienmēr gar­šojuši pelēkie zirnīši. Ja atslēgsiet klēti, varat grābt pilnas kabatas ar aizpērnajiem zirņiem.

Bet kur nu bērni atslēgs tēva laimes atslēgu, ja to ne­varēja ne tēvs, ne māte, ne paša jaunā un spēcīgā sieva.

Tā zirgi palika bez auzām, saime bez karašām, kāposti bez aizdara, bērni bez zirņiem. Bet saimnieks priecājās, ka nu reiz viņa manta ir aiz drošas atslēgas, jo viņš bija skops saimnieks un pat savam vēderam nenoslieca gar­dāka kumosa.

Kalējs nedabūja ne rokas atpūtināt, kad smēdē iera­dās jauns, bramanīgs puisis melnā mētelī, ar sarkani izrakstītu jostu nosēj ies, caunu cepuri uz vienas auss no­šķiebis.

—    Klausies, kalēj, — pat labdienu nepadevis, puisis uzsāka valodu, — izkal man laimes gredzenus.

—    Tātad tu taisies precēties? Un tev vajag divu gre­dzenu — viena tev pašam un otra tavai līgavai? — kalējs noprasīja.

—    Gluži neuzminēji vis, — puisis šķelmīgi iesmējās. — Es gribu tādus gredzenus, lai katra meita, kam to uz­maucu pirkstā, mīlē tikai mani.

—    Bet apžēlojies, tad taču tev pietiktu viena gre­dzena! — kalējs iesaucās.

—    Nē, izkal man veselu duci. Man ir tik plaša sirds, ka tajā pietiek mīlestības visa ciema skaistulēm, — puisis palielījās.

—  Izkalt es varu, bet diezin vai tu būsi laimīgs, — ka­lējs nogrozīja galvu un apsolīja puisim uz pavasari div­padsmit gredzenus.

Un atkal viņš uzpūta ēzē ogles, karsēja sudraba stie­nīšus un kala gredzenus, dziedādams:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

mtim'

'e i

m

Pavasarī bramanīgais puisis pats bija klat pēc gre­dzeniem.

Gāja gadi. Kalēja smēdē nenorima vesera dunoņa, ne­apklusa dziesma, ēzē neizdzisa uguns. Siimums jau dzirk­stīja kalēja melnajos matos, rokas bija kļuvušas raupjas un stiegrainas.

Reiz kalēja sieva, vīru žēlodama, ieteicās:

—            Klau, vīrs, kā tas nākas, ka citiem tu esi izkalis laimi, bet sev ne?

—             Vai tu esi mani kādreiz redzējusi nelaimīgu? — ka­lējs izbrīnījies jautāja.

—              To es neesmu manījusi. Bet kāpēc tev tā jānomokās smagā darbā? Tu taču varēji sev izkalt tādu laimes veseri, kas pats kaļ.

—             Labs padoms esot vērtīgāks par zeltu. Bet, tāpat kā zelts jāpārbauda, vai ir īsts, tā es pārbaudīšu tavu pa­domu, vai tas ir labs, — teica kalējs un gāja apraudzīt, kā dzīvo zemnieks, kuram viņš bija izkalis arklu, kas pats ar.

Pussagruvušās mājas pagalmā viņš sastapa dziļi nosku­mušo zemnieka sievu.

—             Kā nu iet, kā klājas? Vai laimes arkls vēl nav sa­lūzis? — kalējs apvaicājās.

—             Saki labāk — nelaimes arkls, — sieva sašutumā iesaucās. — Kamēr manam vīram vairs nav jāstaigā ar­klam pakaļ, nu tikai dzīvo pa krogu un, kad pārnāk mājās, guļ uz krāsns. Māju un zemi postā aizlaida, manu mūžu sagrauza tas nelaimes arkls, — tā sieva nobeidza savas žēlabas.

Kalējs manījās ātrāk projām no šīs bēdu mājas. Viņš gāja pie saimnieka, kuram bija izkalis laimes atslēgu.

Klusums valdīja kādreiz turīgajā sētā. Neskanēja ne bērnu klaigas, ne zirgu zviedzieni, ne suņu rejas. Izģin- dusi sieva sēdēja uz sliekšņa un graizīja katliņā balandu lapas.

—     Laba diena, saiminiec! Kā sviežas, kā griežas? — kalējs uzrunāja sievieti.

—     Kopš tu manam vīram izkali to nelaimes atslēgu, posts un bēdas ir mūsu mājas valdnieki, — saimniece iesaucās.

—   Kā, vai tad klēts apcirkņi nav pilni, vai… — kalē js iesāka, bet saimnieces izmisušais skatiens viņam neļāva pabeigt.

—     Apcirkņi ir pilni ar peļu apgrauztiem graudiem, bet tēvs un māte nomira badā, bērni aizgāja pie svešiem kal­pot, zirgi un lopi nobeidzās. Pat suns neizturēja un aiz­bēga mežā, — saimniece pārstāstīja visas nelaimes.

—    Un kur tad pats saimnieks? — kalējs iejautājās.

—     Saimnieks sajuka prātā un dienām un naktīm cita nekā nedara kā pārskaita savu naudu, — pavēstīja bēdu sagrauztā sieva.

Kalējs steidzīgi atvadījās un devās pie bramanīgā puiša, kuram bija izkalis divpadsmit gredzenus.

Vai tiešām šis noskrandušais, nolēkšķējušais nevīža bija tas pats kādreiz švītīgais puisis ar melno mēteli un caunu cepuri?

—     Hei, brāl, vai tad visas tavas divpadsmit līgavas ezerā salēkušas, vai, ka neviena tevi neapkopj? — kalējs pazoboja veco zēnu.

—      Ek, brāl, vai tu nezini, kāda ir sieviešu daba? — puisis nicīgi atmeta ar roku, — Visas divpadsmit mani mīlēja, mīlēja, bet tad apprecējās ar citiem. Tagad katrai savs vīrs, savs pavards, savi bērni. Man vien nekā, kā no­kaltis koks es te nīkstu, — puisis uzsāka garu bēdu

stāstu, bet kalējs viņā neklausījās. Viņš aizgāja mājās un teica sievai: — Tavs padoms nebija zelta vērts. Tagad es zinu, ka mana laime ir mans darbs. Un, nokaitējis ēzē dzelzs gabalu, viņš uzlika to uz laktas un kala, dungodams savu veco dziesmiņu: Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

REIZ kādas vecu lietu tirgotavas logā es ieraudzīju vecmo­dīgu pulksteni. Viņa ciparnīca bija tā nodilusi un apskram- bāta, ka atgādināja grumbainu, vējos appūstu seju. Stundu rādītājam bija nolauzts gals. Nespodrais misiņa pendelis kustējās neparasti centīgi, un man likās, it kā es pat caur skatloga biezo stiklu dzirdētu pulksteni skaitām:

—    Tik-tak, tik-tak, tik-tak.

—  Kas gan pirks tādu vecu kraķi un turēs savā istabā? — es nodomāju un gribēju iet, kad pēkšņi man likās, it kā pulkstenis pamirkšķinātu ar vienu aci.

—     Kādas blēņas! — es nomurmināju un jau pagriezos, lai ietu, kad pulkstenis savilka seju lūdzošā smaidā.

—    Hm. Tiešām dīvains pulkstenis, — es pie sevis iesau­cos, un man iegribējās to nopirkt. Galu galā, tas taču bija pavisam lēts pulkstenis, un, ja nu ari izrādīsies nederīgs, tad var to izsviest lūžņos.

Es pārnesu veco pulksteni mājās, uzkāru to krāsns tuvumā uz naglas, un tā viņš sāka priecīgi tikšķināt:

—    Tik-tak, tik-tak, tik-tak.

Bet, kad pienāca brīdis sist stundas, tad no pulksteņa nāca tāda šņākoņa un čerkstoņa kā no veca vīra krūtīm, kad tas taisās klepot. Jā, sišana šim lāga zēnam vairs nepa­devās, laikam viņa āmuriņš un laktiņa bija galīgi izrūsē­juši. Būs jāaizvāc šis vecais krāms, kamēr draugi un pazi­ņas nav sākuši mani izsmiet.

Es iekurināju krāsni un omulīgi ieritinājos lielajā, mīk­stajā krēslā, lai palasītu grāmatu. Bija izlasītas dažas lap­puses, kad atkal sākās sēkšana un krekšķināšana.

—    Ak dies, kas to varēs izturēt! — es nopūtos.

—    E-e-e-ehh. . . e-e-e-ehh.. , khe-khe-khe… Nu nedus­mo uz mani, pacieties!

Izbailēs es uzlēcu no krēsla un ar acīm meklēju runātāju»

—      Tas esmu es, tavs vecais pulkstenis, — vecīga balss no augšas man pavēstīja.

—     Ak tas esi tu? — es priecīgi iesaucos un neizrādīju izbrīnu par to, ka pulkstenis var runāt.

—     Jā, tas esmu es. Khe-khe! Lai tev laba veselība, ka izkurināji krāsni. Es tajā skatlogā biju galīgi nosalis.

—     Vai tu ilgu laiku pavadīji tur, skatlogā? — es pieklā­jības pēc apjautājos.

—    Kopš rudens. Vasarā tur stāvēja labākas lietas. Bet, kad iestājās lietains laiks, pārdevēji tās ienesa telpās un logā ielika mani, cauru prīmusu un kapara katlu. Tas bija taisni lieliski, ka tu mani nopirki.

—   Atvainošanu, bet kā tas notika, ka tavs iepriekšējais saimnieks šķīrās no tik jauka pulksteņa? — es nekaunējos izsmiet cienījamo veci.

—   O, tas viņam nebija nemaz viegli, — manu ironiju nesaklausījis, pulkstenis palielījās. — Es biju vienīgā pie­klājīgā mēbele jaunā pāra istabā.

—    Tad nu gan! Viņi laikam tevi saņēma kā dāvanu kāzās? — es turpināju viņu ķircināt.

—     Nē, kāzu dāvanu viņiem nemaz nebija. Tas puisis mani jau pirms kāzām atrada bēniņos, notīrīja zir­nekļu tīklus, kas bija saausti ap manu pendeli un āmuriņu, un ienesa savā istabā, — pulkstenis vientiesīgi stāstīja.

—     Bet kā tu nokļuvi bēniņos? — es viņu pārtraucu.

—    Jā, tas jau ir garāks stāsts. Khe-khe, — viņš sāka krekšķēt. — Nu, klausies, nežēlo priekš veca puikas vienu karotīti eļļas, — pulkstenis lūdzās un atkal pamirkšķināja aci kā dzērājs, kas izlūdzas no sievas kočiņu.

Es sameklēju eļļu un uzpilināju to uz visiem pulksteņa zobritenīšiem.

—    Tā, tā, tā! Lai tev veselība un ilgs mūžs! — pulkstenis tencināja. — Tagad es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā man ir gājis. Mēs, veči, lūk, esam pļāpīgi, he-he-he!

—     Vai tavs stāsts būs stipri garš? — es nožāvājos.

—    Kā tu domā — vai garu dzīvi var īsi atstāstīt? Bet ar stāstiem ir tā — ja tie interesanti, tad liekas par īsiem, ja garlaicīgi, tad nevar beigas vien sagaidīt, — pulkstenis atbildēja.

—   Tātad tu esi nodzīvojis jau garu mūžu? — es pār­traucu viņa prātulas.

—     Garu gan. Ļoti garu. Es esmu no pirmajiem pulkste­ņiem tavas dzimtenes laukos. Līdz tam laikam saimnieki skaitīja gaiļa dziesmas, gani mērīja ēnas, bet apmākušās dienās visi paļāvās uz lopiņiem, jo tie vienmēr labāk par cilvēkiem zina laiku. Redz, tajos laikos mani Rīgā nopirka Kalniņu māju saimnieks Kalniņš un ar zirgu veda tālu tālu. Es sāku karāties goda istabā visredzamākajā vietā. Ak, kas es biju par slavenību tuvā un tālā apkārtnē! Svētdienās, tad mans Kalniņš ar manis izrādīšanu vien noņēmās, tik daudz radu un draugu pie viņa sabrauca, kas visi gribēja mani redzēt un dzirdēt, kā es noskaitu stundas. Toreiz es biju jauns un skaļš kā dzeguzes sauciens. Katru svēt­dienu, no baznīcas braukdami, Kalniņos iegriezās saim­nieku radi un paziņas pat no citiem pagastiem. Parunāja, parunāja gan par laiku, gan par rudziem un liniem, par sviesta un ābolu cenām, bet tad ciemiņš saka uz manu saimnieku:

—    Nu, parādi, parādi, kāds tad tev izskatās tas jaunās modes gailis!

Atzīšos, es tiešām kļuvu lielīgs kā gailis. Es tikšķēju skaļāk un ātrāk, lai drīzāk pienāktu pilna stunda un es varētu ciemiņiem nodziedāt savu dziesmu.

Mans slavas laiks bija arī mana pirmā saimnieka slavas laiks. Pēc tam, kad arī citi apkārtējie saimnieki sapirka un saveda mājās pulksteņus, mani apbrīnot vairs neviens nenāca. Es manīju, ka manam saimniekam lāgā nepatika, ka citi arī gādāja pulksteņus. Kad saimniece vai kāds no saimes ļaudīm pastāstīja, ka tur, tādās vai šādās mājās, atvests pulkstenis, saimnieks īgni norūca:

— Lai nu pērk, lai pērk, kad tikai vēlāk nav jāpārdod līdz ar visām mājām.

Saimnieks bija noteicis, ka neviens cits nedrīkst man ne pirksta piedurt kā tikai viņš. Svētdienas rītos viņš mani uzvilka un, ja es biju pa nedēļu pasteidzies uz priekšu, ap­turēja manu pendeli, kamēr sāks iezvanīt svētrītu. Nez kāpēc viņš bija iedomājies, ka ķestera vai mācītāja pulk­stenis ir pareizāks par mani.

Vēlāk, ak, vēlāk mājinieki zaudēja pret mani cieņu. Kad saimnieka Jēkabiņam negribējās pirmdienas rītos agri iet uz skolu, viņš, svetdienas vakaros guletiedams, pagrieza manu rādītāju par divām stundām atpakaļ. Vasaras rītos ganu meitēns pirms govju izdzīšanas bieži vien ar slotas kātu pagrūda manu rādītāju stundu uz priekšu, lai drīzāk pienāktu mājās dzenamais laiks. Tā es tiku iznerrots un novests tik tālu, ka vairs nerādīju pareizu laiku. Protams,

visu vainu uzvēla man, bet ko es tur varēju darīt? Pat vecais vaļinieks nekautrējās mani zākāt, apjautādamies:

—     Cik tad nu šodien tas melis rāda?

Vienīgi saimnieka acīs es nebiju zaudējis savu vērtību, un laikam tāpēc viņš mani veda atkal uz Rīgu par kāzu dāvanu savam dēlam Jēkabam, kas precējās ar tik smalku sievu, ka arī kāzu dāvanai vajadzēja būt smalkai. Bet, dēlu skolodami, vecie Kalniņi bija izdzīvojušies no mantas, ka pat ceļa nauda iznāca tikai vienam. Mātei bija jāpaliek mājās.

Nododams mani Jēkabam un viņa jaunajai sievai Amā­lijai, Kalniņš teica dažus svinīgus vārdus par ģimenes svē­tumu, — it kā es nu būšot tā dzīvā balss, kas dēlam arvien atgādināšot tēva mājas. Jēkabs nobučoja tēvam roku, un arī Amālija piegrūda savu vaigu pie vecā bārdas. Bel, kad tēvs bija izgājis otrā istabā, abi jaunie Kalningi — jā, nez kāpēc Jēkabs tagad saucās Kalnings — abi jaunie sāka kratīties jautros smieklos.

—     Ah, Jakob, kur mēs šo krāmu liksim? — izsmējusies jautāja Amālija.

—     Nekas, nekas, Amāli, — Jēkabs viņu mierināja. — Kad tēvs aizbrauks, novietosim ķēkšas istabiņā.

Tā nu es vairākus gadus karājos ķēkšas Marijas istabiņā līdzās virtuvei un kļuvu liecinieks kādas nelaimīgas dzīves sākumam un turpinājumam.

Sākās ar to, ka virtuvē reiz ienāca jauns skursteņslauķis„ melns kā šķelmīgs velns, cilindrā, ar slotiņu pie sāniem un satītu virvi uz rokas. Skaists viņš izskatījās, nevar noliegt, kaut arī nosmērējies ar sodrējiem tā, ka balti bija tikai zobi un acu āboli. Viņš ieknieba Marijai vaigā, atstādams uz tā melnu traipiņu, bet viņa nemaz nedusmojās par to, tikai smējās un pat iegrūda viņam kabatā no pusdienām pāri palikušo cepeša gabalu.

Šis skursteņslauķis sāka nākt pie mums arvien biežāk, bet nu jau nomazgājies balts. Parasti viņš nāca tādās reizēs, kad Kalningu kungi nebija mājās. Marija viņu cienāja ar gardākajiem kumosiem, kādi vien mājā bija atrodami. Cie­miņš ēda, ēda un tikai atkal piesita ar knipi pie kakla. Marija tad iesteidzās ēdamistabā un atnesa konjaka pudeli, ko Jānis — tā sauca skursteņslauķi — krekšķinādams izdzēra. Kad viņš aizgāja, Marija sasita pudeli un pēc tam smalkā balstiņā lūdza kungus viņai piedot, jo notikusi ne­laime: putekļus slaucīdama, viņa nejauši izgrūdusi pudeli no bufetes un tā saplīsusi.

Tā nu viņš nāca un gāja, kamēr arī viņiem rīkoja kāzas un Kalningu kungi savai uzticīgajai Marijai par kāzu dāvanu pasniedza mani.

Mums, pulksteņiem, jābūt vienaldzīgiem pret cilvēku priekiem un bēdām un vienādā taktī jāskaita sekundes gan laimīgiem mīlētājiem, kam stundas, pat diennaktis liekas par īsām, gan arī mirējiem, kas būtu vēlējušies apturēt laiku kaut uz dažām minūtēm, lai vēl pavadītu tās šajā jaukajā

pasaulē. Bet diendienā noskatīties tādu elli, kādā dzīvoja Jānis un Marija, nē, tas pat pulksteņa sirdij ir grūti. Nebija tāda vakara, kad Jānis būtu pārnācis nepiedzēries. Kad Marija to pārmeta, viņš lamāja viņu un sita. Kad es reiz tādā Jāņa dusmu brīdī paskatījos uz viņu pārmetoši, viņš to pamanīja un ārkārtīgi noskaitās.

— Ko tu tā blenz, vecais ķēms! Laikam tu arī sāksi man pātarus skaitīt!

Viņš novilka zābaku un zvēla man pa ciparnīcu, tā ka nolauza stundu rādītājam galu. Kopš tā laika es paliku tāds kroplis.

Viņiem bieži dzima bērni, bet prieka no tiem nebija — ņiprākie nomira jau mazi, bet tie, kas izdzīvoja, neiemācījās ne staigāt, ne runāt.

Tāda dzīve vilkās daudzus gadus, kamēr vienā vakarā Jānis vairs nepārnāca mājās pats ar savām kājām. Viņu ienesa četri melni vīri, četri skursteņslauķi, un noguldīja uz garā koka sola. Viņš bijis pārāk piedzēries, uzkāpis uz v jumta, paslīdējis un nokritis uz bruģa.

Lai nopirktu vīram zārku, Marija noņēma mani no sie­nas, noslaucīja putekļus, ietina vecā lakatā un nesa uz uteni pārdot.

Te es guvu ievērību kāda jauna cilvēka acīs. Viņš pie­nāca Marijai klāt un apjautājās, kāpēc viņa noraudā­jusies — laikam esot žēl šķirties no tāda interesanta pulk­steņa?

Marija viņam izstāstīja visu, kā bija.

—    Nopērciet gan, kungs, pulksteni, citādi es netikšu pie zārka, — viņa lūdzās. — Es lēti atdošu, par desmit la­tiem.

Svešais iedeva Marijai piecpadsmit latus, paņēma mani padusē un nesa uz manām jaunajām mājām. Pa ceļam es domāju, ka nokļūšu kāda bagātnieka mājās, ja nu viņš tā svaidās ar naudu — maksā vairāk nekā prasa. Es neticēju savām acīm, kad mani ienesa pavisam nožēlojamā jumta istabiņā ar atplīsušām tapetēm, ar lietus izmērcētiem gries­tiem un kaut kādām kastēm un dēļiem mēbeļu vietā. Vakariņās mans jaunais īpašnieks ēda cietu rupjmaizi, piestrēbdams tēju no zaļraibas emaljētas krūzītes. Pēc va­kariņām viņš noslēdza durvis, sameklēja smalku papīru un kaut ko rakstīja uz tā. Kad es nositu trešo rīta stundu, viņš padraudēja man ar pirkstu, teikdams:

—    Tu neskrien, draugs, šonakt tik ātri!

Es viņam uzsmaidīju, bet viņš to nepamanīja, jo atkal iegrima savos papīros.

Dažreiz viņš naktīs pacēla grīdas dēli, izņēma no paslēp­tuves nelielas kastītes, darbojās ar sīkiem metala gabali­ņiem, likdams tos rindās, un, kad bija tā salicis krietnu skai­tu rindu, nozieda tās ar melnu krāsu, uzlika virsū baltu pa­pīru un pārvilka tam pāri pasmagu veltnīti. Es palūrēju un izlasīju stūrī iespiesto teicienu:

«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»

Tādus vārdus es lasīju pirmoreiz un, protams, tos nesa­pratu. Bet tie jau arī nebija man domāti.

Un tad es uz ilgu laiku paliku bez īpašnieka. Kādā naktī pie mūsu durvīm skaļi klauvēja. Mans saimnieks pie­trūkās no miega, paķēra no spilvena apakšas mazu vīstok- līti, atrāva manu aizmugures dēlīti un iegrūda manī savu vīstoklīti. To visu viņš izdarīja tik klusi un ātri, ka tad, kad klauvētāji ielauza durvis, viņš atkal gulēja savā gultā un, izlikdamies aizmidzis, krāca.

Svešie laikam bija bandīti, jo tie izrāva manu saimnieku no gultas, lika pacelt rokas un nostādīja pie krāsns, neļau­dami viņam ne kustēties, bet paši pa to laiku rakņājās pa viņa galda atvilktni, izvandīja gultu, plēsa no sienām tape­tes. Vai tiešām viņi domāja, ka šim cilvēkam būtu paslēpta nauda vai dārglietas? Es gan vislabāk zināju, ikreiz vēro­dams, kā viņš pats tā vandījās pa galda atvilktnēm, meklēdams kādu maizes garoziņu.

Manu saimnieku svešie aizveda līdzi. Vīstoklītis palika pie manis. Tu varētu paskatīties, kas tajā ir iekšā, jo tu taču nopirki mani visu. Man pašam ari gribas zināt, kas tas ir, ko viņš man uzticēja.

Es pakāpos uz krēsla, atrāvu pulkstenim mugurpuses dēlīti un izvilku mīkstu vīstoklīti. Manās rokās atritinā­jās sarkana drāna, uz kuras ar baltiem burtiem bija rak­stīts:

«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»

—     Jā, jā, tie ir viņa iemīļotie vārdi, — vecais pulkste­nis atzina.

—     Vai tu vēl kādreiz redzējies ar šo cilvēku? Un vai tu neatceries, kā viņu sauca? — es jautāju.

—     Tie nedaudzie viesi, kas pie mums nāca, viņu sauca par Zibeni. Bandīti viņu uzrunāja par Birznieku …

—     Zibens-Birznieks? Ko tu saki? Tas taču bija mans cīņu biedrs! — es iesaucos.

—    Ak tā? Tad varbūt tu mani atdosi viņam atpakaļ, jo viņš mani netika pārdevis, — pulkstenis ieminējās.

—    Mīļais, labais pulksteni, es tevi vairs nevaru atdot. Mūsu Zibens nolika savu galvu par to zemi, ko mēs sau­cam par Dzimteni.

Man likās, ka pulksteņa tikšķi uz brīdi apstājās.

—     Piedod, ka es tā… aizmirsu savu pienākumu. Laiks nedrīkst apstāties, lai kādas kuram bēdas, — pulkstenis atkal vienaldzīgi ierunājās. — Tāpēc es stāstīšu tālāk savu dzīves stāstu.

Kad svešie cilvēki bija aizveduši tavu draugu, es pa­liku viens izvandītajā istabā. Tā kā neviens mani neuz- vilka, es apstājos. Tāpēc es nezinu, cik dienas vai nedēļas bija pagājušas, kad istabiņā ienāca mājas saimnieks ar sētnieku.

—      Te jāiztaisa remonts un istaba jāizdod, — teica saim­nieks. — Birznieks esot dabūjis sešus gadus spaidu darbos. Tādi kā dulni ar to savu sarkano politiku. Uznes tos krāmus bēniņos. Kad pārnāks, atdosim. Tā es kopā ar čīkstošo dzelzs gultu un ķirmju sagrauzto galdu nokļuvu bēniņos, kur mūs apklāja bieza putekļu kārta. Es vairs necerēju no turienes izkļūt. Bet atkal uzvarēja vecā pa­tiesība, ka tikmēr, kamēr esi dzīvs, nevajag zaudēt cerību. Un tā pavasarī, kad mūsu mājai noplēsa veco jumtu, lai uzliktu jaunu, bēniņos mani ieraudzīja kāds strādnieks, jauns puisis. Viņš pacēla mani, sapurināja un pakāra pie vērbaļķa.

—     E-hē, tas taču vēl tīri labs pulkstenis! — viņš iesau­cās. — Man ļoti noderētu tāds daikts, citādi es vienmēr baidos no rītiem aizgulēties.

Viņš aiznesa mani uz savu istabu un pakāra pie sienas. Priecīgs, ka atkal ticis pie vietas un varu būt noderīgs, es tikšķēju, cik skaļi vien spēju. Bet ar sišanu man vairs neveicās.

Pie šī jaunekļa drīz atnāca jauna meitene un vairs ne­gāja projām. No viņu runām es sapratu, ka viņi ir appre­cējušies. Un tiešām, kad pie Ulda — tā sauca manu jauno saimnieku — atnāca viņa darba biedri, viņš tos iepazīsti­nāja ar Maiju, teikdams: «Mana sieva.» Viesi bija ļoti pārsteigti, ka draugs apprecējies bez kāzām.

—      Ak jūs, noslēpumainie bēguļi! — viens pārmeta. — Mēs jums būtu tādas kāzas sarīkojuši, ka trīs dienas visa Rīga skanētu.

—    Mums tāpat ir labi, -— Maija steidzās apliecināt.

—    Un Rīgā trokšņu pietiek bez mūsu kāzām, — Uldis atjokoja. — Klausieties, kā visās malās veseri klaudz!

Kad viesi aizgāja, Uldis jautāja Maijai:

—    Varbūt tu būtu gribējusi jaunu pulksteni?

—     Es gribētu, lai tava mīlestība paliktu mūžam jauna, — viņa atteica.

Uldis mēģināja Maiju nobučot, bet viņa kautri novērsās un, ar elkoni parādīdama uz manu pusi, izdvesa:

—     Bet kā tu tā… redzi, kā pulkstenis smejas.

Mēs tiešām būtu labi sadzīvojuši, bet, kā par nelaimi, blakus istabā ievācās jauni iemītnieki. Ja Uldis ar Maiju abi reizē gāja darbā un gandrīz reizē nāca mājās, tad no blakus istabas iemītniekiem darbā gāja tikai vīrs, bet sieva dzīvoja pa māju. Vai viņa kaut ko arī darīja, to es nezinu, bet caur plāno sienu es dzirdēju, ka viņa drīz vien sāka žēloties vīram, cik ļoti viņu traucējot mana aizsma­kusi čerkstoņa un riebīgie sitieni. Pēc dažām dienām viņa katrā pilnā stundā jau svieda uz grīdas grāmatas un pat traukus, kas saplīsa. Tad kādā vakarā mūsu istabā ienāca šīs sievas vīrs un neiecietīgi pieprasīja, lai reiz izbeidzot manu nejēdzīgo trokšņošanu, citādi viņš ierosi­nāšot mūs visus izlikt no dzīvokļa.

Uldis apturēja manu pendeli un ilgi sprieda ar Maiju, vai kaimiņiem ir tiesības sūdzēties par pulksteni vai ne.

Pēdīgi viņi nolēma, ka nekad nekļūs kā mietpilsoņi, kam lielākais prieks ir kaitināt dzīvokļa kaimiņus. Un tā

viņi aiznesa mani uz vecu lietu tirgotavu un pārdeva.

—    Tiešām raibs ir arī tāda pulksteņa mūžs, — es ap­brīnā nogrozīju galvu. Man vairs nemaz negribējās smī­nēt par vecā pulksteņa runātkāri.

—    Paklau, — pulkstenis atkal iesāka, bet nedabūja pabeigt, jo viņam uznāca sitamā stunda. Man bija ilgi jāgaida, kamēr viņš nosēcās, izklepojās un pēc tam lēni un uzmanīgi nosita divpadsmit.

Kad viņš bija beidzis, iestājās klusums.

—    Tu gribēji man kaut ko teikt, — es viņam atgādināju. — Jā. Es gribēju kaut ko lūgt. Nepārdod mani, lūdzu, lūdzu! Neviens jau mani ilgi necietīs — tiklīdz iepelnīs

naudu, tā nopirks jaunu pulksteni. Bet tu mani sapra­tīsi, ja arī man arvien biežāk sāks klibot ritms: abi esam veci, savu laiku cilvēkiem nokal­pojuši, Un, kad tev uzmāksies vientu­lība, tad tu sapratīsi, ka arī pulk­stenis var būt draugs. Veco pulksteni es neesmu pār­devusi.

SATURS

pasaka par Četriem vēja dēliem……………………………………. 6

skaistule salna ………………………………………………………………. 12

sirds ezerā………………………………………………………………………… 18

me2aroze un rltavējs……………………………………………………. 26

naktsvijole………………………………………………………………………. 36

laimes kalējs……………………………………………………………………. 44

vecais pulkstenis……………………………………………………………. 52

АННА САКСЕ * КУЗНЕЦ СЧАСТЬЯ * СКАЗКИ НА ЛАТЫШСКОМ ЯЗЫКЕ « ХУДОЖНИК К. ФРИДРИХСОН

95 КАР.