Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties
KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1958
KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
Kāds jūrnieks man pastāstīja šādu pasaku.
Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brā|a uzarto kalnu tālumā, neskatīdamies, kur kājas iet, straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā.
Pār mani aizplūda zilā debesu jūra. Aiz manis palika viņas tumši zaļais egļu krasts. Viena pēc otras no krasta atdalījās gaišas mākoņu laiviņas zelta šķiesnām rakstītām zēģelēm un, rīta vējā šūpodamās, peldēja pār manu galvu tālumā.
Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem.
Saules meitas dziedāja ilgas; milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bij kā no miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā.
Pār mani peldēja liela laiva, ugunīgām svītrām gar malām. Viņā stāvēja augsts milzis pelēkā mētelī, tumšu matu vainagu ap galvu. Viņa acis kā divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem.
Man bija jauna sirds, gluzi jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze, kuras glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta … Kur piesit, tur skan.
Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.Kā pavasara straumes aizrauj sev līdz krastmalas kokus un atstāj viņus tur, kur noplok, tā manas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.
Zilu gabaliņu milzim pa priekšu brauca viena saules meita. Viņš piebrauca tai klāt Viņas mazā laiviņa kā balts ūdensrozēs zieds pielipa
pie milža lielās laivas sāniem, un es dzirdēju, ka milzis stāstīja viņai par Ziemeļmeitu, kura dzīvojot aiz jūras, dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūkoties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas.
Laivas peldēja un nozuda tāles miglā.
Klupdams pa arumiem, es steidzos viņām pakaļ.
No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna.
Atstādams tēva māju, pats nezināju, kur eju. Tagad zināju, ka eju uz jūru un braukšu Ziemeļmeitas lūkoties.
Pa brūniem arumiem, pa pļavām, pa purviem, pār grāvjiem, pa ežām starp zaļiem tīrumiem es gāju arvienu uz priekšu.
Aiz kokiem starodama nogrima saule. Visās malās plūda krēsla kā klusi tumšpelēki ūdeņi.
Ļaudis pameta savus darba rīkus un bailīgi pazuda kokos paslēptās būdiņās. Durvis aizvērdamās nočīkstēja, logos ieplīvoja baltas uguntiņas.
Ceļinieki nogriezās no baltā lielceļa pa tumšām vītolu un kļavu gatvēm, klaudzināja pie aizkrampētām durvīm un, galvas nodūruši, gaidīja, kad ielaidīs.
Es neklaudzināju ne pie vienām durvīm. Man nebij bail no tumsas. No manas sirds kā no avota tālu pa priekšu plūda sārta gaismas upe …
Gāju dienas, gāju naktis. Kādā rītā uzkāpu retām priedēm apaugušā krastā un nevarēju ieraudzīt aiz viņa nekā cita kā debesis.
Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās: tur jūra tālumā saplūda kopā ar debesīm … Un pie krasta stāvēja laiviņa, un netālu no krasta kuģis ar baltu zēģeli kā milzīgu paceltu spārnu.
Gavilēdams es devos lejā, metos laiviņā un biju uz kuģa. Un, ko es nostājos pie stūres, pār mani pārlaidās kā vēsa. pelēka ēna. aiz muguras izdzirdu kā platu spārnu švīkoņu, zēģele piepūtās, un kuģis devās taisni uz ziemeļiem.
Braucu dienas, braucu naktis. Jo tālāk tiku jOrā, jo augstāk viļņi šūpojās, jo trakāk auļoja mans kuģis.
Jūra palika arvienu vientuļāka. Reti pašāvās kuģim garām bars kaivu, aso spārnu galiem gar burām nošņācot, reti baltā zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā.
Tad arī tas viss nozuda, un manā priekšā izplētās plaša, mūžīga vientulība… •
p mani kauca viļņi kā izsalkuši vilki, un mans kuģis nežēlīgi dauzīja viņu platās, balti saboztās muguras. Dažs dusmās saslējās, brēkdams atplēta putojošu rīkli, gribēdams manu kuģi noturēt un saberzt savos žokļos, bet mans «Jaunais Spēks» ar vienu sitienu pāršķēla viņa zaļos žokļus un lepni pārlaidās pār viņa saļimušo muguru…
Tad pamalē parādījās balti, savādi kustoši mākoņi, bet tie nebija mākoņi, tie bija ledus kalni.
Tur sākās Ziemeļmeitas valsts. Tie bija viņas baltie milži, kas še, klajumā iznākuši, spēkojās. Es redzēju, kā tie draudoši brāzās viens otram virsū, griezdami viens otram pretim simtiem mirdzošu ledus šķēpu, kā viņi brākšķēdami saslējās milzīgā blāķī un ar briesmīgu troksni sabruka un izšķīda pa jūru gabalgabalos. Un man garām sāka iet plati ledus gabali, savas zaļās pavēderes gar kuģa sienām berzēdami.
Es atrados Ziemeļzemes vārtos. Gar abām pusēm, šķēpus draudoši izslējuši, stāvēja ledus milži, pa vidu līkumu līkumiem aizstiepās plata sprauga, pa kuru dauzījās augsti viļņi sašķīdušu ledus smadzeņu.
Un šķērsu pār šo spraugu gulēja Jūras Milzenis, iestiepies kā tumša sala. Viņa platās purslas bija ūdenī, viņa uzpampušās acis caur snaudā pievērtiem vākiem spīdēja kā cepļa atspīdums caur durvju šķirbu, un viņa nāsis šņāca gaisā dūmos ietītus dzirksteļu virpuļus.
Caur peldošiem ledus gabaliem brāzdamies, mans kuģis gāja nezvēram pretim.
Viens no baltajiem milžiem sagrozījās un nesteigdamies iznāca man pretim. Kuģis, droši izslējis savas ozola krūtis, devās viņam virsū un iecirta savu aso pieri viņa sānos. Acumirklis… un milzis sāka grīļoties: briesmīgi brīkšķēdami, viņa kauli sabruka, bet viņa smagā galva nokrita uz kuģa un sašķīda gabalgabalos, notašķīdama visu kuģi ar baltu smadzeņu putru.
Kuģis iekunkstējās, nosvērās uz vieniem sāniem un sāka slīdēt atpakaļ.
Tuvojās nakts, nāca tumsa, bet pie debesīm mirdzēja zvaigznes.
Kuģis lēni peldēja sāņš, un es domāju: «Kādēļ man braukt taisni gar nezvēra žaunām? Var jau braukt ar līkumu, var jau nobraukt pilī no otras puses …»
Un, skatīdamies trakojošā viļņu laukā, es pagriezu kuģi taisni uz to pusi, uz kuru viņš peldēja … ,
Jūra pamazām norima. Kuģis šūpojās palēzniem, mierīgiem viļņiem.
Maza migliņa kūpēja pa viņiem, un, viņā tīdamies, peldēja kuģim pa priekšu balti, mierīgi putni, omulīgi gurkstēdami, te parādīdami savas platās muguras, te pazuzdami miglas šķiedrās, it kā līstu kur siltumā gulēt…
Jo tālāk es braucu, jo migla biezēja un kāpa arvien augstāk. Viņa glaudās man ap rokām, krūtīm, vaigiem, silta un caurspīdīga kā apsvīdis stikls. Vēja aprautie, sūrstošie vaigi, sasprēgājušās, asiņainās rokas patīkami juta viņas pieglaušanos. Viņa apņēma manus locekļus kā silta vanna: manas stingri savilktās spēka saites izmīkša un izstiepās viņas valgumā, locekļi pieplūda kā ar svinu, galvā juka domas … Es atspiedos uz stūres un pusmiegā, pusnomodā redzēju, kā miglā nogrima zilganā tāle… pār manu galvu izauga kā balti plūdi un, slinki šūpodamies, aizklāja debesis. Viņos noslīka visas zvaigznes… rīti un vakari saplūda kopā vienā masā. Es vairs nezināju, vai mans kuģis peld uz ziemeļiem vai uz dienvidiem, vai viņš peld vai stāv uz vietas. Viss ciets un tverams it kā izgaisa zem manām kūjām, es pazaudēju apziņu, ka esmu uz kuģa… man tikai likās, ka es grimstu, grimstu kā siltā pienā …
Nezinu, cik ilgi tā biju braucis, kad atjēdzos. Vai bija diena, vai bija vakars vai rīts — nezinu: pasaules vaigu aizplīvuroja tā pati gaišā migla. Debesu skaistās acis bija cieši aiztītas.
Un kā caur aizsvīdušu logu es ieraudzīju tālumā uz jūras kā tumšu līdumu, pār kuru bija izmētāti saslaistījušies koka gabali. Aizkusis vējiņš nespēcīgi dvesa nošļukušās burās. Kuģis smagi vilkās pa tikko kustošo jūras virsu. Jo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam, jo baigāk
V
man palika ap sirdi: aina sāka noskaidroties un izskatījās kā peldoša kapsēta, pār kuru salasījušies salūzuši krusti, starp kuriem varēja manīt kā pelēkas skrandas — vai no vainagu lentām vai…
Tuvāk braucot, melnās kopas auga arvien lielākas, un es redzēju, ka tie bija beigti kuģi. Daži bija jau pilnīgi izjukuši, uz dažiem vēl turējās aizlūzuši masti, smagi nosvērušies uz vienu pusi. Pie viena otra veselāka masta vēl karājās satrūdējušas zēģeles kā pelni pie izgruzdošas ogles.
Cik tālu acis sniedza — visa jūra bij pilna kuģu trūdošiem līķiem. Tāda sēkle!…
Vējš mirdams tikko elpoja, kuģis pamazām stājās. Es redzēju, ka nevarēšu vairs apbraukt šai kapsētai apkārt…
Kuģis krakšķēdams uzguļas uz akmeņiem. Plats viļņu gredzens aizšūpo jās sīkākiem vien, sīkākiem vien gredzentiņiem … tad izstiepās un noklusa kā mirējs pēc beidzamā elpas vilciena.
Izmisis raudzījos caur salauzto mastu mežu un pamanīju tālumā pelēku zemes strīpu. Kuģis bija beigts, bet es vēl varēju glābties. Drebošām rokām raisīju vaļā laivu un bīdīju pār kuģa malu jūrā. Laiva nogāzās, apšķiezdama mani ar siltu, pūstošu ūdeni, un palika šūpojoties stāvam. Sēju riepu pie malas un laidos lejā… Laidos lejā, un man bija skumjas un kauns, it kā kāds, mierīgi smiedamies, būtu saturējis man rokas un iespļāvis vaigā.
Iekāpu laivā un bīdījos uz priekšu, airējos un neskatījos atpakaļ, jo uz kuģa izlaidies kāds gulēja un smējās, — tas pats, kas bija saturējis man rokas un iespļāvis vaigā, uz kuģa izlaidies smējās…
Aiz miglas gulošā zemes strīpa izauga arvien biezāka un sāka arvien vairāk noskaidroties. Un es ieraudzīju uz viņas rindā saliktus namiņus, tik vienādus kā tirgotāja pagalmā sakrautas tabakas kastes: visi viņi bija vienādā augstumā, vienādā lielumā. Katram bija durvis taisni pašā vidū un sarkans skurstenītis uz jumta taisni pašā vidū.
No tālienes skatoties, nemaz nevarēja domāt, ka tās ir mājas: nelielas spraugas saplūda kopā, un izlikās, it kā uz lēzena krasta gulētu tumši pelēka siena. Neviens tornītis, neviens augstāks, savādāks mājas čukurs nepacēlās pār šo vienmulīgo valni…
Krastam tuvojoties, es manīju kaut ko savādu… Pirmajā brīdī pats nezināju, kas šis savādais ir, to sapratu tikai tad, kad netālu no krasta mana laiva uzgūlās uz smiltīm un es, atstājis viņu, bridu basām kājām pa seklo, sasilušo plančku, ar kuru še beidzās varenā jūra: līdz šim debess mala bij palikusi no manis vienmēr vienādā attālumā. Cik strauji ar nebiju centies viņu sasniegt, — tā mūžam palika tāla, un tas bija viņas skaistums. Tagad es nomanīju, ka ar katru soli tieku viņai tuvāk, un, uz smilts izgājis, redzēju, ka tā nolaidās aiz mājām zemē kā pelēki balta siena un skursteņi bija iekvēpinājuši viņā melnas strāvas…
Man bij sveši kārtīgie, četrkantainie namiņi, svešas zemās, nokvēpušās debesis… kājas liedzās mani tālāk nest, un es pakritu uz pelēka akmeņa smiltīs.
Sēdēju un domāju — pats nezinu, ko… Spalgs kvicciens, pilns & nāves šausmu un izmisuma, iegriezās manā nomocītā, samulsušā sirdī. Un tuvākās mājas priekšā es ieraudzīju galdu. Uz tā galda gulēja kāds
dzīvnieks izstieptām kājām. Viens bij pārmeties šķērsu pāri un, galvu pacēlis, klausījās viņa kliegšanā. Uztraukumā viņam bija nokritušas tupeles, bet viņš tā, likās, pavisam nemanīja: tik, galvu pacēlis, klausījās cūku kviekšanā. Otrs, baltā skotelē, atlocītām rokām, turēja kaut ko kustoņa kaklā. Pie viņa kājām saliecies, mazs puisēns krekliņā turēja bļodu, un melns asiņu loks lija bļodā.
Kviekšana dila vien, dila vien tievāka kā urgstoša lāsteku urdziņa, un viņā atskanēja nespēcīgas asaras. Kaujamais brītiņu gulēja pilnīgi mierā, tik viņa kliedziens dila tievāks vien, tievāks, un no kakla uz bļodas bij melns asiņu loks…
Tad kaujamā kājas sarāvās un izstiepās atkal uz galda: asiņu loks izjuka, un tumša šalts nokrita uz puisēna rociņas. Spiedziens stiepās arvienu sīkāks un drebēdams izdzisa.
Tad cilvēks nolaidās no cūkas un meklēja ar kājām tupeļu; puisēns devās istabā, priecīgi skatīdamies paceltā rociņā. Vīri ielika pīpes zobos un sāka barokli šķērst. Un viņu tuklajos vaibstos spīdēja silts dzīvnieku prieks.
Netālu no viņiem pāris suņu, mierīgi nogūlušies, grauza kaulus, un vārna uz mēslu kaudzes kaut ko staipīja.
Es aizvēru acis …
Tad izdzirdu ap sevi balsis, un, galvu pacēlis, redzēju, ka ap mani lasās sārti, nobarojušies cilvēki mīkstos mētelīšos. Viņi sāka mani līdzcietīgi izjautāt, un es kā pa sapņiem tiem atstāstīju savus piedzīvojumus, pats gandrīz nezinādams, ko runāju. Tie klausījās manā stāstā, it kā tas viss viņiem jau būtu zināms, it kā viņi noklausītos to tikai tādēļ, ka tas apstiprināja viņu domas, it kā viss tas citādi nemaz nevarētu būt, un priecājās par mana ceļojuma gala iznākumu. Viņi manā nelaimē meklēja attaisnojuma savai dzīvei, atrada to un priecājās… Viņi esot izbraukuši tāpat un nonākuši tāpat šai Miera un Pieticības Malā, kur valdot pilnīga laime un miers. «Jaunības ideālisms!… karstas asinis… Neprātīgi sapņi!…» viņi viens caur otru runāja, un es noskumis sēdēju uz akmeņa.
«Labsirdīgais, Labsirdīgais!» aiz manis sačukstējās, kāds man sāka labvēlīgi plikšķināt uz pleca, un es ieraudzīju pavecu, apaļu sejiņu, apaļu vēderiņu un apaļu, mīkstu rociņu uz sava pleca.
«Nebēdā neko!» apaļais vīriņš runāja. «Dzīve te būs laba. Skaties, kādi te visi apvēlušies (viņš jautri pamirkšķināja ar acīm un parādīja uz apkārtstāvošiem). Es viņiem visiem esmu palīdzējis. Es mīlu jaunus cilvēkus, man patīk, ka viņi tiek uz priekšu. Nebēdā neko! Ja tev trūkst ko iesākt dzīvot, es došu šķiņķi gaļas, un kāpostu ņem no mana kubula, cik gribi. Mana meita Vabulītc tev izvārīs…
Tu esi atnācis taisni mūsu goda dienā: šodien mums lielās cūku bēres. Nāc līdz un esi mūsu viesis!»
Viņi pacēla mani no akmeņa un bīdīja sev pa priekšu uz māju pusi…
Istabu priekšā bij izlikti gari galdi. Pa atvērtām durvīm vēlās garai- ņas. No ķēķa pagalmā, no pagalma ķēķī staigāja sārtas meitas briestošām krūtīm un lika uz galda starp dažādām bļodiņām un vācelēm kūpošas kāpostu bļodas.
«Mielasts ir gatavs,» Labsirdīgais, rokas omulīgi berzēdams, teica. «Sēdīsimies pie galda!»
Visi apsēdās. Es ar nosēdos.
Cik zemas, cik zemas bij viņu debesis! Lūk, tur pie viņām bija žāvēšanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdēju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bez- mens…
Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas.
Bet Labsirdīgais to bija pamanījis. «Aha,» viņš teica. «Tu neesi pieradis pie mūsu iemīļotā ēdiena! Vabulīt, pasniedz ciemiņam medu!»
No galda piecēlās apaļa skuķe melnām acīm, melniem matiem un nolika man priekšā prāvu medus podu un lielu, baltu krūzi ar pienu.
«Uzdzeries pienu, tad var vairāk ieēst,» viņa mani mīlīgi pamācīja, un viņas lūpu kaktiņos bij maizes drusciņas, un medus pilīte spīdēja viņas zoda bedrītē. «Es vienmēr uzdzeros, tad pakrūti nespiež,» viņa nobeidza, ar roku mīksti gar pakrūti novilkdama…
Kad ēdāju virkšķināšana un šņa- kāšana sāka apklust un viens otrs jau pacēla galvu no savas bļodas, atstiepās krēslā un, noskatīdamies treknajos gaļas gabalos, pārdomāja, vai vēl ēst vai ne, — viņā galda galā piecēlās kāds vīrs un uzlika vēderu uz galda.
Tad tas izslēja bārdu un piesita ar apgrauztu cūkas kauliņu pie savas bļodas. Visi kļuva uzmanīgi.
Labsirdīgais pieliecās man pie auss un bijīgi čukstēja: «Pravietis Ruņģis!…»
«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja, «Miera un Pieticības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vaigiem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpateicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama, vai karote noliekama, — izstiep tikai roku. Kad kaut kas
vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piceelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās …» »
Visi piecēlās un dziedāja:
«Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju …»
Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pārspēt patriotisku jūtu izrādīšanā …
Bet es stāvēju un skatījos pie mājām augošos kokos. Tic visi bija bez galotnēm; zari izplētās gareniski kā polipu rokas, mīksti un eļļaini, kā dadžu kāti platām, villotām lapām, un viņu mizā kustējās balta miļļa.
«Kādēļ jūsu koki tik īsi, kādēļ viņiem nav galotņu?» man paspruka.
«Kur t' šiem jāstiepjas,» kāds vienaldzīgi atņurdēja.
Jā, te jau nebija saules…
Neviena putniņa spārnu nedzirdēja aiz lapām šmīkstam. Vējš šai pamalē ilgi nebija redzēts (pat visvecākie cilvēki nevarēja viņa atminēties), un lapas stāvēja, slinki nokārušās kā nolutušas ausis …
Ļaudis piecēlās no galdiem, izklīda un izlaidās uz mauriņā paklātām segām istabu priekšā.
Divi sarunājās.
Viens teica: «Cik jauki šodien mūsu pravietis runāja! Uz mata tāpat kā pērn un aizpērn,»
«Jā, un cik saprotami!» otrs atteica. «Es pazīstu katru vārdu viņa runā.»
«Kāds miers!» pirmais žāvājās. «Acis pašas veras cieti.»
«Jā,» otrs, laikam jau iesnaudies, pa miegam atbildēja.
(Tik īsas palaikam bij viņu sarunas: viens kaut ko teica, citi piekrita, beigās visi iesnaudās.)
Gar visu garo pamali nedzirdēja neviena putniņa dziedam.
Visi putni grozījās starp galdiem, uzlasīdami nobirušās druskas. Viņi bija aptūkuši un, kā likās, pavisam aizmirsuši lidot. Neredzēju neviena spārnus cilājam. Daži gulēja, zem spārniem galvas pabāzuši.
Te jau nebija saules …
Labsirdīgam uzlēca uz ceļiem liels, brangs putns un sāka lasīt druskas no viņa klēpja.
«Lakstīgala,» viņš teica, man ar acīm pamirkšķinādams. «Palūko, kas par spalviņu! Karaliene!» viņš slavēja, putna mierīgo muguru glaudīdams.
«Un gaļiņa!» Labsirdīgais paplakšķinā ja ar mēli un novilka ar roku gar lūpām. «Uz Mārtiņiem kausim, tad redzēsi, kas būs par kāpostiem!»
«Vai neviens putns jums te nedzied?» es jautāju.
«Nē, tur mums jāsaka paldies dievam! No tā mums ir miers. Tā kā neviens gan ne… Ko nu no dziedāšanas, lai dievs nedod! Reiz viens, nez no kurienes iemaldījies, te sāka dziedāt tā, ka ne gulēt nevarēja dabūt. Nokārām gan. Tāds draņķis jau tev izposta pašu gardāko pēcpusdienas miegu. No tā laika ar neviens vairs i neiepīkstas — guli kaut kurā vietā…»
Es sāku dzīvot «Miera un Pieticības Malā» jeb «Trekno Cūku zemē», kā viņu ar citu vārdu sauca.
Man bij mīksts mētelītis kā visiem, silta gultiņa, balta istabiņa kā visiem.
Mīlīgā Vabulīte man vārīja mīlīgus kāpostus, un Labsirdīgais labsirdīgi plikšķināja uz pleca.
Viss man bija tāpat kā visiem. Ļaudis tikai brīnījās, — par ko es nebarojoties?
Labsirdīgais runāja: «Par ko tu esi tik vājš? Pa Šo laiku tev vajadzēja jau krietni taukos iedzīvoties. Visi Še ātri noapaļojas, tikai tu paliec tāds pats stūrains un neaptēsts. Skaties, kā citi apvēlušies!…»
Bet es paliku tāds pats stūrains un neaptēsts.
Ikkatrs sev taisīja mazu laimīti kā cisas kaktā, dusēja un barojās; bet mani žņaudza nepanesamas skumjas. Kamēr saule un zvaigznes bij noslīkušas, man negribējās ne dzīvot, ne mirt.
Trīs reizes dienā es izgāju ārā, paņēmu no debesīm savu karoti un kausu, ēdu, dzēru un noliku atkal pie debesīm. Pie debesīm!… Tad es nolīdu savā istabiņā un gulēju. Man negribējās neko redzēt, neko dzirdēt. Mana dvēsele bēga no šās dzīves, viņa apsedzās ar acu plakstiņiem un kunkstēja kā ievainota, bet tik klusi, ka neviens to nedzirdēja. Mani turēja par mierīgu un laimīgu cilvēku, jo neviens nezināja, kādēļ es dzīvoju aizvērtām acīm …
Aiz miglas bij palikuši tie rīti, kad aiz mana loga stāvēja rīta zvaigzne un viņai garām skrēja sārti mākoņi. Kā tad gribējās celties un dzīvot! Tagad man rītos negribējās atvērt acu: es zināju, ka aiz loga stāv bālā miglas siena, kuru viņi te sauca par dienu.
Pret vakaru siena palika pelēka, un tā bija nakts. Aiz miglas bija patikusi tā karaliskā zeme, kura pa nakti ietinās zvaigžņotā samtā …
Dažreiz man uznāca ārprātīgas domas: «Tā nemaz nav migla, tas ir zirnekļa tīkls. Es skaidri redzu kustošus pavedienus — visu šo malu ir ietinis briesmīgs zirneklis. Viņš izzīž visiem asinis un atstāj tikai taukus. Kas ilgāk dzīvo viņa tīklā, tas paliek par bezjūtīgu tauku piku. Un tas nav miers, ko viņi slavē, tie ir ģiftīgi tvaiki, ar kuriem zirneklis tos apreibina, lai varētu izzīst viņu smadzenes …
Viņš ir saistījis mani šai istabā, viņš ir piediedzis mani pie šā mētelīša, viņš pievelkas pie manis, kad es aizmiegu, un lok manas asinis. Naktīs man reizēm pa miegam izliekas, ka ūdens pil kaut kur otrā istabā: tās manas asinis krīt zirnekļa rīklē. Kā es sakustos un gribu pamosties, zirneklis aizbēg un paslēpjas savos tīklos …»
Es gulēju nespēcīgs un saistīts, un man pašam no sevis kauns. Man gribējās sevi aizmirst, es skatījos no sevis prom un redzēju uzartu pakalni. Saule gāja pār kalnu, un jauns puika bez cepures, basām kājām kūleņoja viņai līdz pa kukuržņiem un velēnām, pats nezinādams, kur kājas liek. Spēcīga zemes smarža nāca man atmiņā: zemē ir dzīvība un spēks …
Un izmisis es runāju tumsā, pats nezinādams, uz kā: «Aprociet mani zemē un uzsējiet zāli virsū! Es gribu atdzimt zem viņas velēnām …»
Pie manis nāca Vabuiīte. Ienākusi tā katrreiz nolika uz mana galda medus podiņu un piena krūzi.
«Celies nu! Es tev atnesu medu … pienu ar. Uzdzēri es, tad var vairāk ieēst,» viņa teica, un viss viņas vientiesīgais vaidziņš spīdēja no labsirdības un sirsnības, un medus piiīte spīdēja viņas zoda bedrītē.
Skatījos viņā, un man bija viņas žēl.
Viņa bija tik laba un mī]a un tomēr tik tālu no manis, no visa, ko nesu savās krūtīs.
«Kādēļ viņi tevi sauc par Vabulīti?» es noskumis un noskaities jautāju. «Tu tak esi c i l v ē k s. Kā cilvēku var saukt par Vabulīti!»
«Vai tev mans vārds nepatīk?» viņa brīnīdamās ieplēta acis. «Manam papiņam viņš ļoti patīk. Viņš saka, ka es esot tāda gluda, apaļa, kā vabu- līte (te viņa apgriezās uz papēža riņķī). Reiz visa zeme būšot līdzena un cilvēki velšotics pa zemes virsu kā bumbiņas. Tevi jau viņš vienmēr bar un saka, ka no tevis nekas neiznākšot, ja tu nelabošoties… i hi, hi!… tu jau esot kantēts, kā dēlis… Un, kad es saimniecībā rīkojos — man traki patīk saimniecībā rīkoties, — tad viņš saka: es lodājot kā vabulīte. Un tā viņi iesaukuši mani par Vabulīti.»
Tad viņa lēnāk teica: «Visi gan saka, ka tikai apaļi cilvēki esot skaisti un ka tad nākšot tādi laiki, kur varēšot gulēdams iet: nebūšot ne jāceļas, ne soļi jāsper — aizvel šoties vien, kur gribēšot… bet man gan tu patīci par visiem labāk… Kā man stāv šis lakats?» viņa spēji pār
rāva runu un izstājās istabas vidū, melnos matus no pieres atglaudīdama un baltā zīdaiņa stūrus zem zodiņa pa vilkdama.
«Nekas.»
«Nāc, iesim dancot!» viņa stiepa man pretim savas rokas un, manis nenogaidīdama, sāka jau griezties. «Lailā, lallā, rallallā.»
«Lailā… Nu, par ko tu nenāc!» viņa apstādamās sapīkusi iesaucās.
«Es nemāku.»
«Nemāki! Kas tur nu ko mācēt. Es iemācīšu. Tas tak ļoti viegli; redzi, šitā: lallā, rallā, rallallā…» viņa sāka atkal griezties. «Kas tur nu ko nemācēt?»
«Nu tad rotaļāsimies! Ķer mani!» Un viņa nostājās uz bēgšanu un skatījās pār plecu uz mani, gatava skriet, plosīties, smieties.
«Es esmu aizmirsis rotaļāties un smieties, mani moka nepanesamas skumjas. Kad tu zinātu…» es gribēju viņai stāstīt; bet skumjas un izmisums bij viņai tik svešas, ka tā nevarēja tam ticēt un mani pārtrauca: «Skumjas, kas šim nu par skumjām! Tu tik esi iedomīgs un lepns. Šis jau cilvēks — man nesmuks vārds. Kā nu dancos ar tādu, kam tik nesmuks vārds?»
Viņa sapūtās, paņēma traukus un aizgāja…
Reiz viņa ienāca pie manis sarkanā zīda blūzē. Krūtis tai bij dziļi izgrieztas un lēzenajā dobultiņā starp viņām glaudās ugunīga roze, glaudās, kā ar vienu actiņu kārdinoši skatīdamās manī, it kā teiktu: «Cik man te labi, kas tev to dos!»
Arī Vabulītes pietvīkušajā vaigā bij kaut kas slepens, kārdinošs, kā salds noslēpums, kuru tā man gribēja atklāt.
Viņa saņēma man aiz rokas un kaisli dvesa: «Nāc, es tev kaut ko parādīšu!»
Mani vilināja viņas liesmojošais skaistums, es atstāju savu roku viņas karstajā rokā un gāju viņai līdz.
Viņa ieveda mani kādā namā, izveda caur divām trim glīti ierīkotām istabām un apstājās pie kādām durvīm.
Te viņa palaida manu roku, klausījās un, elpu ievilkusi, klusi atvēra durvis.
«Paradize!» viņa čukstēja un rādīja ar galvu atvērtajā istabā.
Bet es skatījos un neka nesapratu.
Neliela istaba, kuras vienīgais logs bija aizklāts, gulēja sārtā krēslā. Istabas vidū pacēlās divas ērtas riekstu koka gultas, augstiem, zimzotiem kājgaļiem. Viņās apkampušies gulēja vīrietis un sieviete, ietinusies baltās zīda špicēs, — divas viena otrai pieglaustas galvas: viena liela, tumša, otra balta un sārta kā ābeles zieds. Pie griestiem šūpojās sarkana nakts lampiņa, un sārti gaismas vilnīši ložņāja pa špicēm kā biezs, sārts līmis…
«Tā jau ir guļamistaba!» es teicu.
«Guļamistaba?…» viņa atkārtoja, brīnīdamās par viņas svētnīcai doto nosaukumu. «Nu, paradizē jau guļ!…»
«Vai nav skaista, ko? Bet mans papiņš var ierīkot man vēl skaistāku,» tā nočukstēja un notvīkuši nolaida acis, un viņas krūtis drebēja kā divas dūjiņas, kad vanags garām laižas, un roze, starp viņām glauzdamās, drebēja un smējās…
Viņas notvīkušajā vaigā bija atzīšanās un jautājums, bet es nogriezos, it kā nesaprastu ne viena, ne otra.
Mans izmisums auga kā lietuvēns un smacēja mani vai nost. Es ienīdu pats sevi, situ pats sevi un kādā dienā, zobus griezdams, apliku sev manšetes, uzvilku mētelīti un, izgājis ārā, raudādams vārtījos dub|os…
Tur velētājas nolika vālītes pie debesīm. Tās sasita rokas un kliedza: «Skatieties, skatieties, kā tas trako! Skatieties, kā viņš no- vārtījis savu mētelīti! Un kādas manšetes! Ak tu nešķīsts, ak nešķīsts. Vai die', vai die'!»
Ap velētājām salasījās ļaudis. Tie lamāja un lādēja mani, un, uz māju ejot, man Šņāca pakaļ akmeņu krusa. Bet es gāju nesteigdamies, un akmeņi man krita priekšā un sānos, atsitās man mugurā, plecos un kājās, un katrs sitiens padarīja mani nespēcīgāku un mazināja manas sāpes. Lietuvēns bij man apķēries tik cieši, ka tikai ar akmeņiem viņu varēja aizdzīt, un ar prieku es gāju zem viņiem kā rudenī zem vētras purinātām ābelēm.
Noguris un atsvabināts es pārnācu mājā un gandrīz bez samaņas pakritu savā gultā.
Pēc brīža pie manis ienāca Labsirdīgais. Viņa plānās uzacis bij sarautas. Viņa labsirdīgā lūpa bij nokārusies un drebēja.
«Vai tāda ir tava pateicība, jaunais cilvēk? Vai ar tādu godu tu man atmaksā par visu, ko es tev laba darīju? Vai tādēļ es tev izgādāju vietu mūsu malā, lai tu manu līdzpilsoņu acīs mani kompromitētu? … Ja ar tev bija vienaldzīgs mans gods, tad būtu tak apdomājis par sevi! Kas ar tevi notiks, kad tu šitā uzvedīsies? Vai mūsu godīgie pilsoņi tevi te cietīs?
Tevi padzīs no vietas, izdzīs pavisam no zemes, un tu noslīksi jūrā! Katrs pilsonis tura svētu sava mēteļa godu, bet tu viņu vārti pa dubļiem. Kāds nu izskatās tas glītais un godīgais mētelītis? Kur nu vairs varēsi ar tādu rādīties…» un viņš teica garu garu sprediķi, mēteļa dubļainos stūrus raustīdams, un neredzēja manu asaru starp dubļiem. Viņš runāja, kamēr tam mute izkalta un žokļi sāka sāpēt, tad aizgāja. Un uz viņa vientiesīgā vaiga spīdēja tā patīkamā apziņa, ka viņš izpildījis savu cilvēka pienākumu.
Bet es apgūlos un aizmigu nomocīts un netīrs.
Un Laimei tika manis žēl, un viņa sūtīja man sapni. Es nevaru atstāstīt viņa tik skaisti, kā redzēju.
Es stāvēju uz ledus. Bija tā kā agrs pavasaris. Gaisā bij kaut kas maigs un šķīsts, it kā silts lietiņš patlaban būtu nolijis, uz ledus bij ūdens. Pār debesīm stiepās sārti zeltainas mākoņu strāvas, un malā gulēja rožaini mākoņu kalni. Zelts bija nolijis no debesīm un gulēja uz ūdens. Es smēlu viņu ar sauju un skatījos viņā, un asaras kāpa man acīs. Es jutu, ka man tuvojas kaut kas liels un svēts… Pacēlu galvu: viņa bija jau klāt, v Ziemeļmeita!…
Es viņu tūliņ pazinu: viņas acīs dega spožums, ar kuru varēja debesis aizdedzināt. No viņas skata mākoņkalni bija sarkani un ūdens vizēja kā zelts.
Uz viņas bija zaļš Iedus zids, kājās pa ledus gabaliem nobrauņātas kurpītes sudraba pakaviņiem. Viņas vingrie locekļi bija kā tērauda lieti, un tā spēra cieši uz ledus pakavotās pēdiņas. Viņas balss bij kā sprakstoša uguns pagalīte, un viņas rociņa iegūla manā rokā kā viļņos izmazgāts balts akmentiņš. Viņa silti spieda manu roku un teica: «Es zinu, cik karsti tu ilgojies pēc manis, un nācu tevi glābt.»
Viņa uzlika savu rociņu uz manas sirds, pielieca galvu, klausījās un teica: «Viņa ir gluži nomākta: migla viņu saspiedusi plakanu. Bet mana dvaša dara brīnumus: zem viņas tā atkal pacelsies.»
Un viņa sāka elpot man uz krūtīm viegli un silti. Krūtīs kaut kas kusa un kāpa uz augšu, un es jutu, ka pa vaigiem man līst asaras kā lietus.
«Izraudi no viņas visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna…»
«Tā… Saturies, tagad es došu viņai uguni!» Un viņas dvaša sāka līt uz manām krūtīm kā valga versme.
Manas krūtis brieda un cēlās, un es jutu, ka mana sirds atkal kvēlo.
«Nu tu esi atkal stiprs,» viņa teica un priecīgi paskatījās man vaigā. Un es pazudu viņas skata sārtā spožumā.
«Tagad nāc, es tev izrādīšu debesis!» viņa teica, un viņas rociņa atkal iegūla manā rokā kā vi|ņos mazgāts akmentiņš.
Viņa sāka iet, un es gāju viņai līdz kā pa zelta plūdiem.
VIņa veda mani debesīs. Mēs kāpām pa rožainiem mākoņu kalniem, šūpodamies pa mazām de- bestiņām, un viss tvīka un kvēloja no viņas skata.
Ceļā satikām Rita Zvaigzni. Viņa mūs laipni sveicināja.
«Kur tu iesi?» Ziemeļmeita tai prasīja.
«Iešu spīdēt uz tā kalna aiz lielā dūņu purva. Tur apmaldījušies divi bērni, kas debesis meklēja. Viņi noslīks rāvā, ja es viņiem neparādīšu ceļu.»
Kā balta guntiņa viņa aizgāja mums garām un spīdēdama sadila tālumā.
«Zvaigznes ir manas draudzenes,» Ziemeļmeita teica, «pa debesīm staigājot, mēs bieži satiekamies …»
Viņa gāja pa priekšu kā saule, un es peldēju viņas gaismā.
Mēs nonācām pie augsta mākoņkalna, ap kura galu šņākdamas griezās sniega pārslas kā bišu spiets ap liepu … Viss kalns drebēja no dobjas rūkoņas. Mēs kāpām augšā. Mazās sniega bites tvīka Ziemcļmeitas spožumā un sitās mums vaigā kā bāli rožainas ābeļziedu lapas. Stiprs vējš grieza viņas ap mums riņķī, it kā nu mēs būtu tas koks, kurā viņas gribēja samesties. Un es ieraudzīju aiz sniega pārslu tīkla trīs milzīgus, nosnigušus bišu tropus. Tuvāk pieejot, man sāka izlikties, ka viņi kustas. Vēl tuvāk pieejot, es redzēju, ka viņi ne tikai kustējās, bet ka viņiem bija pat resnas, cimdotas rokas, kas grieza dziļi debesīs iespraustus dzirnu kātus. Paskatījos uz augšu un redzēju, ka tropiem ir lielas galvas lāstekām piesalušām bārdām, sarkani vaigi un mazas, dzirkstošas actiņas.
«Tie ir sniega malēji,» Ziemeļmeita teica. «Paskaties lejā!…»
Es skatījos un redzēju lielu, dubļainu lauku. Vecs nabags ar netīru kuli uz muguras salīcis brida pa dubļiem un kā lūgdamies skatījās gaisā.
«Zeme ir netīra…» Ziemeļmeita klusi teica, un viņas balss pazuda dzirnavu rūkoņā.
Pārslas šķīda iz dzirnavām, sagriezās lielās mākoņnastās, izpletās pār lauku un sāka lēnām snigt. Maigi šūpodamās, viņas apklāja dubļus, apklāja nabaga skrandas un glāstīja viņa pelēkos, noraudātos vaigus kā balti pūpoli. Un neviļus es atminējos, kā māte, no baznīcas pārnākusi, pielika man pūpolzaru pie vaiga …
«Liec man ar dzirnas griezt!» es dedzīgi iesaucos, bet viņa paskatījās uz manu sīko augumu un smaidīdama teica: «Nē, priekš tevis man cits darbs. Iesim tālāk.»
Viena kalna gals sāka sarkt, un uz viņa parādījās zili, sai*kani kvēlojoši jātnieki sarkanos zirgos un aizšņāca tālumā kā ugunsgrēks. Viņu mati aizvilnīja kā liesmas, viņu zobeni zilas dzirksteles šķīla krustodamies.
«Tie ir kāvi,» Ziemeļmeita teica. «Viņi sludina karu mierīgās ielejās un modina cilvēkos lielu cīņu un uzvaru gaidas. Vai tu dzirdi?» viņa klausīdamās jautāja.
No zemes kāpa augšā asa šņākoņa. «Tur tecina zobenus. Paskaties lejā!»
Es skatījos un redzēju ciemu, pār kuru liesmodams drāzās kāvu bars. Pār tumšo mājeļu jumtiem nostiepās kā sarkans palags, melnie lodziņi kvēloja kā vienās ugunīs. Istabu priekšā stāvēja sievicši un bērni. Tie, bailīgi klaigādami, rādīja uz kāviem, un viņu vaigos bija bālas briesmas. Bet jaunekļi un vīri stāvēja ap tecielām, un tērauds dziedāja asu cīņas dziesmu. Daži vēl staigāja ap mājām, kā ieroča meklēdami. Vienas durvis atvērās, un pa viņām iznāca plecīgs vīrs, izkapti rokā. Viņš mierīgi pašķīra elkoņiem kliedzošo sieviešu un bērnu baru un nostājies raisīja izkapti no kāta… kātu atdeva kādai sievai un ar izkapti piegāja pie teciela…
Viens, pacēlis patlaban no teciela noņemtu cirvi, vilka ar pirkstu gar viņa zobiem, vilka, vai ir ass. Pa cirvi vēl noskrēja teciela ūdens un kāvu sarkanajā gaismā pilēja no spožā asmeņa kā asinis.
Jātnieki izklīda un izdzisa kā tumsā.
«Kur viņi paliek?» es prasīju.
«Tumsa viņus norij,» Ziemeļmeita atbildēja. «Bet paskaties, tur jau lasās jauns pulks,» tā rādīja uz atkal sarkstošu kalngalu.
«Padari mani ar par kāru!»es dedzīgi saucu. «Es ar gribu liesmot un zobenu vēcināt!»
«Nē,» viņa, manu roku silti saspiezdama, teica, «es negribu, ka tumsa tevi norij. Priekš tevis man cits darbs. Nāc, iesim tālāk!…»
Mēs gājām.
Aiz kalna locījās plata upe. Pār kalnu bij uzlicis melns, milzīgs, kumpains kalējs kā vakara mākonis — uzlicis kala kvēlošu dzelzsga- balu. Āmuram krītot, lielas, apaļas dzirksteles, kā ogles, bira ūdenī. Un kalēja notvīkušais vaigs meta sārtu atspīdumu pār upi.
«Skaties, tagad kalējs aizgriežas, un atdzisušais dzelzsgabals pazūd ēzē. Saule nogrima Daugavā. Eāpsim augšā!»
Un mēs pacēlāmies skaidrā, zilā telpā, kurā bija tik kluss kā svētnīcā. Tur auga jaunas priedītes burvīgi starojošām adatiņām. Starp viņām staigāja slaiki vīri augstām, mirdzošām pierēm. Tie lauza starojošos zarus un pina tos vainagos. Laužot un glaužot asās adatiņas, viņu smalkie pirksti pārdūrās, un iz tiem pilēja asiņu pilītes un dega kā kvēlošas dzirkstis vainaga staros.
«Tās asinis viņiem tek no sirds,» Ziemeļmeita klusi teica. «Tie vainagi ir skaistāki, kuros kvēl vairāk asins pilīšu. To vainagi ir skaistāki, kas pašaizliedzīgāk asos zarus lauž un glauž.»
Gar debess malu stiepās vija no tūkstošgadu» vītiem vainagiem kā starojošs varavīksnes loks. Katrs pievienoja viņai savu vainagu, un vija tika arvienu platāka un spožāka.
«Paskaties lejā!» Ziemeļmeita teica.
Skatījos: pa kalna muguru gāja ceļš. No vijas pa viņu plūda balta gaisma, un no tumšām ielejām kūņojās augšā nosmirkuši ļaudis un, drēbes tīrīdami no dūņām, stājās uz ceļa.
Un Ziemeļmeitas balss dimdēja caur debesīm: «Reiz Šī varavīksnes velve būs pilna gaismas, kas būs lielāka un spožāka nekā saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kāps kalnos un staigās pa baltiem ceļiem. Redzi, kā no katra vainaga tiek gaišāks un gaišāks. Ej, lauz zarus un vij vainagus!…»
Atkal man tuvojās kaut kas liels un svēts, atkal asaras sāka kāpt acīs — viņa skūpstīja mani, un es pamodos.
Viņas skūpsts pacēla mani kā uz plūdiem. Es izgāju ārā un saucu:
«Mostieties, mostieties!» kliedzu tā, ka miglas spraišļi nodrebēja un kvēpi man bira uz galvas. «Lai viss dimd un trīc: aiz miglas sienām ir debess un saule, un vēsmains rīts!…»
Nāves miegā gulošā pamale sakustējās. Suņi sāka riet, mājās atskanēja dobjas, miegainas balsis, durvis klabēja, kāds apspiestā balsī sauca pēc striķa, drukni stāvi izkūņojās no tumsas un uzkrita man no vairāk pusēm. Viņi sasēja man rokas un kājas un vilka mani caur tumsu, pa dubļiem un akmeņiem kaut kur projām. Viņi apstājās; atslēga nokauca, kādas durvis blākšķēdamas atdarījās, mani pagrūda… es kritu kaut kur pār glumiem akmeņiem… durvis aizvērās, un es pieceldamies taustījos tumsā ap mitrām sienām.
Bet vai es biju cietumā? Nē, es biju brīvs! Mana sirds atkal bija pilna ticības un spēka. Tas staroja cauri mitrajām sienām, cauri miglas velvei, neaprobežotā tālumā.
Un, pakritis uz salmiem, es raudāju kā cietumnieks, kas palaists brīvībā. Es biju palaists no cietuma, kur sienas bij bālas dienas un pelēkas naktis.
Sāku domāt, un drēgnajā tumsas atvarā mirdzēdami krita man klēpi starojošie priedīšu zari. Es sēju un glaudu viņus vainagā, un drīz viss cietums bija pilns spožu gaismas viļņu …
Nezin cik ilgi tā sēdēju. Vairs nebija ne ritu, ne nakšu. Mans cietums stāvēja pastāvīgi gaišs kā saules diena, un, starojošās adatiņas pinot un glaužot, laiks aizgāja nemanot.
Vainags bija gatavs. Gribēju drusku atpūsties un noliku viņu savā ēnā. No kaktiem uzplūda krēsla, un es iemigu…
Atslēga nokauca, un es pamodos. Durvis blākšķēdamas atdarījās, un viņās parādījās sarga strupais, sarkanais purns.
Viņš panācies iespēra man ar kāju un teica: «Celies, augstā zemes tiesa tevi sauc!»
Šis cilvēks man izlikās tik nožēlojami strups, ka es apņēmos pie viņa izmēģināt sava vainaga spēku.
Gāju viņam līdz, vainagu turēdams savā ēnā …
Kad viņš, durvis aizslēdzis, apgriezās, es uzmetu viņam vainagu galvā.
Briesmīgi pārsteigts un noskaities, tas sāka spļaudīt un gaiņāties, un vainags kā spožs saules gredzens nolaidās tam uz kājām. Satracinātais sargs mīdīja to kājām, cirta ar zobenu, bet vainags nebija ne samīdams, ne pārcērtams: mierīgi spīdēdams, viņš gulēja zālē kā spožs saules gredzens.
Nezinādams, ko darīt, sargs palika apmulsis stāvot.
Viņa acis bija izspiedušās, žokļi drebēja.
Pirmoreiz dzīvē viņam bij gadījies kaut kas, pret ko tam nebija ieroču, ko nevarēja ne nožņaugt, ne sacirst, ne samīdīt.
Netālu no cietuma, galvu rokās atspiedis, gulēja bērns baltā krekliņā un, kājiņas šūpodams, skatījās zālē.
Vainags staroja caur zāli, un viņā aizdegās miljoniem baltu uguns bumbiņu — rasas pilienu.
Bērns pietrūkās kājās un, pilītēs brīnīdamies, nonāca pie vainaga.
Izplētis actiņas, tas skatījās, skatījās — tad pielika pirkstu. Pirkstiņš sāka spīdēt kā aizdedzināta vaska svecīte. Bērns gavilēdams aizskrēja pa pagalmu un pazuda tumšā jaunekļu barā kā balts sniega kamols eglēs.
Sargs, no apmulsuma atjēdzies, lādēdamies bīdīja mani uz priekšu, bet vainags palika zālē kā spožs saules gredzens…
Mani ieveda kādā istabā, kura bij pilna kūkumainu kropļu līkām padusēm. Tuvāk ieskatoties, es redzēju, ka tie nemaz nebij kropļi: viņi bija tikai saliekušies, un katram bija kaut kas padusē, tie laikam bija tiesas ļaudis. Visi klusu gaidīja tiesas sākšanos.
Mani ieraudzīdami stāvot, viņi sačukstējās, es dzirdēju saraustītus teikumus: «Tas neprot godu dot… tiesas istabā tik neprātīgi uzvedas … nav pazemības…» Un kāds, manī paskatījies, pakratīja ar galvu un gluži stipri teica: «Tas ir beigts!»
Iznāca tiesas sulainis ar garu koku un sāka nolīdzināt noliektās muguras. Viņš gribēja arī mani noliekt, bet tas viņam neizdevās, es paliku viens pats stāvot kā līdumā. Tiesai laikam vajadzēja drīz sākties.
Tad kāds piedūrās man pie pleca. Es atskatījos: Labsirdīgais!
Neviena pārmetuma nebija viņa sejā. Viņš, varēja redzēt, man bija visu piedevis un gribēja mani glābt. Padusē tam bija «lakstīgala», kuru viņš toreiz solījās uz Mārtiņiem kaut. Tā grozīja galvu un mirkšķināja acis.
Man negribot bij jāpasmaida. «Noliecies, noliecies!» Labsirdīgais čukstēja. «Nebīsties neko (kaut gan baiļu manā sejā viņš nevarēja ieraudzīt), es lūkošu par tevi aizrunāt. Vabulīte lika tevi sveicināt, un lai tu nebīstoties… Viņai stipri tevis …»
Viņš aprāvās un saliecās: tiesa nāca. Paceltu bārdu Kuņģis nosēdās soģa krēslā un uzlika vēderu uz galda.
Labsirdīgais izspraucās cauri ļaudīm un piegāja pie tiesneša.
Lakstīgala ieķērcās, sulainis kaut ko padusē aiznesa, un pie tiesas galda klusu sarūcās divas balsis,..
Tad sauca mani priekšā.
Kuņģis paņēma kādu papīru un, viņā skatīdamies, runāja:
«Tu, jaunais cilvēk, esi apsūdzēts, ka pašā tanī divdesmitceturtā miega mēneša naktī, kad visi gulēja svētā mierā, esi pārdroši atstājis savu guļu vietu, izgājis ārā un kliedzis tā, ka vesels apgabals ir iztraucēts no miega. Troksnis ir bijis tik satricinošs, ka daudz pilsoņu vairāk naktis nav varējuši mierīgi iemigt. Tu esi pārkāpis šās zemes svētāko likumu — miegu, un tā esi izdarījis lielāko noziegumu, kuru kāds cilvēks var izdarīt, — miera traucēšanu. Apsūdzētais, ko tu uz to saki?»
«Es priecājos, ka jūsu pilsoņi ir dabūjuši reiz atvēsināt no miega nosutušos sānus.»
«Tavi vārdi ir par daudz nekaunīgi, jaunais cilvēk, lai es viņus uzskatītu nopietni: es redzu, tu esi vēl pilns zēna pārgalvības un noziegumu esi izdarījis jaunības karstumā. Vēl nav par vēlu atgriezties! Tavs augums ir tikpat labi derīgs mierīgai tauku audzēšanai kā visu citu godīgu pilsoņu. Kāds |oti cienījams pilsonis grib par tevi galvot. Apsolies visas tautas priekšā, uz ce|iem zemodamies, nožēlot savu noziegumu, naktis pavadīt godīgi un kārtīgi savā gultā, tad tev taps piedots. Citādi tu tapsi izdzīts jūrā un slīkdams noslīksi tur,» viņš svinīgi nobeidza.
«Jums vairs nav vajadzīgs mani izdzīt: esmu jau ārā no šās siltās, šaurās aizgaldiņas, kuru jūs uzcēlāt sev un savām cūkām. Es nepaliktu te, ja jūs mani sietu!»
«Apstulbotais, tu izsmej savu dzimteni,» tiesnesis brīdināja.
«Te nav mana dzimtene! Šī šaurā, aizsprostotā mala ir priekš manas mīlestības par mazu. Mana dzimtene ir visa zeme!»
«Kas mūsu svētīto malu nicina, to viņa izdzen no sevis. Rīt agri tu griezīsies atpakaļ jūrā,» tiesnesis bargi pasludināja.
«Ne atpakaļ! Es iešu uz priekšu, taisni caur jūsu debesīm.»
«Ej, ej un sadauzi galvu pie viņām,» tiesnesis mēdīja.
Liels ļaužu pulks bij iznācis noskatīties, kā es sadauzīšu galvu pie viņu debesīm. Suņi noslienāju- šām mēlēm gaidīja uz manām asinīm.
Vabulīte iznāca no savas mājas un sekoja man kā bāla ēna. Viņas pleci raustījās aiz raudām …
Es gāju garām cietumam un redzēju savu vainagu kāda jaunekļa rokā. Ap viņu pulcējās jaunekļi un bērni, un viņu sejas staroja vainaga spožumā.
«Nāciet man līdz, es jūs vedīšu ārā no šīm žņaudzošām miglas velvēm!» es saucu.
Jaunekļi pacēla vainagu gaisā un gavilēdami nāca man pakaļ. Bet viņu tēvi rāva tos aiz svārkiem atpakaļ un stājās ar kokiem un rīkstēm tiem ceļā, un mātes raudādamas skāvās viņiem ap kaklu …
Viņi palika cīnoties, bet es gāju debesīs iekšā ar tādu ticību, ka miglas siena paklausīgi izšķirās, spirgta vēsma sitās man vaigā, un spoža gaisma apžilbināja acis.
Saule! Debess! Jūra!…
Atkal viļņos šūpojās kuģis un smiltīs gaidīja laiviņa.
Es laidos no krasta lejā, it kā man spārni būtu izauguši.
Un atkal es biju uz kuģa. Vēja valganie spārni švīkstēdami cēlās un krita, viļņi šūpojās augstu. Dienu saule mazgāja mani zeltā; naktī zvaigznes rādīja man ceļu.
Es skatījos neaprobežotā tālē un domāju: «Pasaulei nav gala un debesīm nav malas. īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.»
=
K. SKALBE
KA ES BRAUCU ZIEMEĻ MEITAS LŪKOTIES
Redaktore M. Paula. Māksi, redaktors R. Jansons. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore M Ezergalle.
Nodota salikšanai 11157. g. 20. decembri. Parakstīta iespiešanai 1958. g. 3. februāri. Papīra formāts «1X92/8. 7,75 iespiedi. 7,7o uzsk. Iespiedi. 3.07 Izdevn. 1. JT 00209. Metiens 50 000 eks. Maksā 6 rb|.
Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā. Padomju bulv. 24. Pašūt. 10363-JI024.
iespiesta Izdevniecību, poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības galvenās pārvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā, Puškina Ielā 12 Pašūt. 1509.
Grāmatas teksts iespiests uz cLIgatnes» veiiī papīra.