Acumirkļi

ACUMIRKĻI

Anna Sakse

PROZAIĶES DZEJISKIE BRĪŽI

Anna Sakse rakstnieces slavu ieguva un nostiprināja ar prozas darbiem, it īpaši ar romānu «Pret kalnu» un «Pasakām par ziediem». Par romāniem saņemtā atzinība aizēnojusi kādu citu viņas radošās dvēseles stūrīti, to, kurā laiku pa laikam, ar ilgiem pārtraukumiem uzziedējuši lirikas ziedi.

No 1925. līdz 1946. gadam periodikā publicēti septiņdesmit divi Annas Sakses dzejoļi. Apmēram trīs dzejoļi gadā (visvairāk 1929. gadā — piecpadsmit), turklāt daudzās un dažādās avīzēs un žurnālos, arī nelegālajā komjaunatnes izdevumā «Jaunais Komunārs» (dzejolis «Cietumnieka bērna šūpļa dziesma»). Un daudzi nevarēja zināt, ka A. Sakse publicējas ar iniciāļiem «A. S.» («Dieva sapnis», «Svešajam»), ar šifru «Dz.» («Cietumnieka bērna šūpļa dziesma»), pseidonīmiem «Zane Mežadūja» («Klaidoņa dziesma», «Nojauta», «*** Reiz cilvēks kāds..») un «Smīns» («Ziņģe par sliņķi Miņķi», «Nabaga Blaumanis jeb Notikums Blaumaņa ielā»).

Priekšstats par Annu Saksi kā dzejnieci izveidojās tikai 1964. un 1965. gadā, kad Kopotu rakstu sestā sējuma pirmajā grāmatā bija apvienoti septiņdesmit divi dzejoļi hronoloģiskā secībā un otrajā grāmatā — seši humoristiski un satīriski dzejoļi, V. Meļņa monogrāfijā «Anna Sakse dzīves un daiļrades ceļos» (sestā sējuma otrā grāmata) pilnībā nocitēts vēl 1921. gada dzejolis «Mana valstība» (no rokraksta). Pēc 1946. gada Anna Sakse dzejā izteikusies izretis, tikai tad, kad bijis kāds ļoti spilgts šķautņains pārdzīvojums. Reizēm ierosu devušas kāda dzejnieka ekstravagantas rindas, un tad tapušas parodijas.

Rakstniecei dzejošana, it īpaši jaunībā, bijusi sirdsbalss izpausme. Ikdienas sīko norišu drūzmā viņa uztver acumirkļus un izsaka savu emocionālo attieksmi pret tiem. Darba jauniete grib veidoties par harmonisku, bagātu un jaunradošu personību, bet apstākļi nav tam radīti. Viņas sapņi atsitas pret loga rūtīm kā ieslodzīta putna spārni. Sāp. Kur izeja? Atnāk mīlestība, bet no vientulības lirisko varoni tā pilnīgi neizrauj. Izeja rodama sociālās iekārtas pārveidošanā, tāpēc ar sajūsmu Anna Sakse raksta par 1940. gada jūnija notikumiem. Lielā Tēvijas kara gados un it īpaši pēckara laikā izvēršas Annas Sakses publicistes un prozaiķes darbība, ar ko viņa iemanto sirsnīgu tautas mīlestību. Rakstniece saņem visaugstāko atzinību — PSRS Valsts prēmiju par romānu «Pret kalnu» (1949) un Latvijas PSR Tautas rakstnieces goda nosaukumu (1965).

«Acumirkļi» ir divkārtēja Annas Sakses atceres grāmata — paiet astoņdesmit gadi kopš viņas dzimšanas un sešdesmit gadi kopš pirmā dzejoļa publicēšanas. Šeit pirmo reizi iespiesti dzejoļi «Strādāt!», «Dvēseles tumsā», «Brīnums» (no Annas Sakses dzīves un daiļrades pētnieces Ingrīdas Kiršentāles arhīva) un rakstnieces draudzenei Olgai Ozoliņai veltītā «Vēstule Ozītei» (no A. Sakses mājas arhīva). Grāmatā pirmo reizi ievietots arī dzejolis «Svešajam», kas divas reizes publicēts žurnālā «Sievietes Pasaule» — 1938. un 1940. gadā. Dzejoļi kārtoti četros ciklos, katra cikla ietvaros aptuveni hronoloģiski, lai varētu sekot rakstnieces pārdzīvojumiem laika ritējumā. Divas nodaļas veidotas no priekšpadomju, divas — no padomju laika dzejas. Vispirms ir jaunības mīlas lirika, otrajā ciklā spēcīgi skan dzejnieces dvēseles nemiers, kas pāraug nemierā ar sociālo dzīvi; trešā cikla galvenā tēma — padomju patriotisms, padomju sievietes izjūtas smagajos kara gados, prieks par dzīves atjaunotni; šeit ievietoti arī veltījumu dzejoļi. Ceturtajā ciklā apkopoti satīriskie dzejoļi.

Dzejniece Anna Sakse nāk pie mums. Paiesim viņai pretī.

ILGONIS BĒRSONS

ACUMIRKĻI

Vien acumirkļi nemelo. Pat stundas aizmirst beigās to, Ko sākumā ir solījušas. Un gadi? — Gadiem netici, Jau daudzus gadi vīluši, Daudz liesmas gados izdzisušas. Bet mūžība? — Ak, mūžība, Tā pastāv maiņā mūžīgā.

* * *

Vakars spēlēt sāk uz mēnesstīgām. Klusu manas lūpas tavu vārdu sauc.

MINIATŪRAS

* * *

Var visi iet, ja paliec tu pie manis, Man tukšāks nekļūs plašais zemes klajš. Bet, ja tu aiziesi, to gan, to gan sirds manīs Un drūmā oktobrī man pārvērtīsies maijs.

* * *

Es savu sirdi ilgi, ilgi rāju — Kāpēc tā vienu mīl, kad pasaule tik plaša, — Bet nu tai piedodu, jo agrāk nezināju — Tu manai sirdij dzīvība un dvaša.

BŪTU

Bij reiz smaga, drūma diena. Biju vientuļa un viena. Tava laipna skata alku, Viena laba vārda salku. Būtu tu jel, garām ejot, Kaut pa jokam, mīļi smejot Mani klusi sveicinājis, Kaut ar galvu viegli mājis — Kalnos, aizās, pūķu alās, Tuksnešos un jūras salās Es tev sekojusi būtu. Es kā tava ēna kļūtu. Bet tu gāji saltā spītā. Un nu sirds tik izmocītā, Lai ir vakars, nakts vai diena, Izmisumā klusē viena.

* * *

Gadi aiziet un zūd. Gadi vairs atpakaļ nenāk, Vari raudāt vai smiet, vai rūgtā izmisā kliegt. Draugs, kad tu mīlēsi mani, kā mīlēji senāk? Draugs, kā gan vari savu mīlu tik ilgi man liegt! Tevi meklēju visur, starp cilvēkiem svešiem un daudziem, Skrienu bez elpas, kad pazib kur līdzīgs tev tēls. Vakaros aizmiegot lūdzos — jel žēlo mani un saudzi, Parādies sapnī, kāds biji reiz, mīlošs un cēls. Gadi aiziet un zūd. Gadi vairs atpakaļ nenāk, Vari lādēt vai lūgt, vai rūgtā izmisā kliegt. Draugs, tevi mīlu un mīlēšu vienmēr kā senāk, Kaut arī mūžam gribēsi mīlu man liegt.

TAVĀ LOKĀ

Ak, kā es maldījos, kad domāju — tas dzijis, Ts aizmirsts, noklusēts un beidzis sāpēt, Klāj vienaldzība visu, kas vien bijis, Un laiks spēj uguni un vētru slāpēt. Kad tevi redzu — pēkšņi dvēsle mana Deg gaišā mīlā, liesmo uguns šaltīs. Sirds reizē smej un raud, un kliedz, un zvana, Un ievainota sabrūk asins paltīs. Nu zinu es, ka velti aizmirst vēlos, Ka velti mēģinu tikt prom no tava loka. Sirds izmisusi tic — reiz tomēr žēlos Un glāstus maigākos sniegs nežēlīgā roka.

VIENTULĪBA

Ir tādi vakari, kad vientulība asa Ar skaudriem pirkstiem vāro sirdi skar. Tā smeldz un sāp, pēc pestīšanas prasa; Aiz mokām zobus kost, kliegt, skaļi raudāt var. Ja tādā vakarā pie tevis cilvēks nāktu — Kā glābējs izredzēts tas tevim izliktos, Tu viņu svētītu, pat priekā skūpstīt sāktu, Līdz dvēseles dziļumiem tu viņam atklātos. Bet, rīts kad nāk, ir salauzts šaurais būris, Tu esi pateicīgs, ka biji aizmirsts viens: Tev neskarts dvēselē ir palicis kāds stūris, Kur nav vēl iespiedies nekad neviens.

ATZIŅA

Draugs, es redzu — mīlas vārdus tu vēl gaidi klusi. Vai tik ātri piedzīvoto sirds ir aizmirsusi? — Lūpas, kas it padevīgi šodien tvīkstot glaimo, Rītā rupji, nekautrīgi tevi peļ un zaimo. Rokas, kas kā neprātīgas šodien tevi glāsta, Rītā citu tver un zvērot asins dziesmu stāsta. Kas tev šodien gaišu laimi, šķīstu mīlu sola, Rītā ņirdz par visu svēto, velk uz moku sola. Lepnums lai tavs vairogs būtu, smējējus kas gaina, Jo, kad indīgs šķēps ir ķēris, grūti dzīst tā vaina. Aizsvied kausu, ko tev pasniedz aptraipīta roka, Lišķiem sejā spļauj, kas ceļus daudzu priekšā loka. Nebaidies, ka vientulībā jāiet savi ceļi, Ja vēl baigās naktīs traucē seno dziesmu veļi: Saule, zvaigznes kļūs tev draugi, nemākslotā daba Savā klēpī uzņems tevi svētoša un laba.

NESEGTS ČEKS

Tai baigā vakarā, kad neatnāci tu, Kaut tevi sirsnīgi un ilgi gaidīju — Ik mirkli steidzos, skatījos pa logu — Līdz sapratu — tu mīļāk ej uz krogu. Es raudāt nespēju, ne skaļi vaimanāt, Ne tukšām ilūzijām sevi mierināt. Es vilku gaismā senās vēstules — Par vekseļiem tās saucām tu un es. Tu biji atzinies, ka parādā man esi, Kaut tagad droši vien šos vārdus apstrīdēsi; Un tumsā ņirdza kāds — kad reiz tu sapratīsi: Tik muļķi zeltu šķiež, kad vekseļiem pērk visi. Tai vakarā tik vienu zināju: Uz mīlas drupām sārtu uzkuršu Un smiešos ārprātā, kad liesmās vaidot degs Pret visu dzīvi izdots nesegts čeks.

VAKARS

Vai jūti tu, kā es pēc tevis skumstu, Pēc tevis, labais draugs? Kad vakars nāk, es dienai līdzi tumstu Kā nopļauts rudens lauks. Kad tevis nav, Šķiet diena smaga laivā Un airēt liekas grūt'. Vai sirds man atkal bērnišķa un naiva Grib, tevi mīlot, kļūt? Es nezinu. Man gribas mirkļus svētīt, Kad kopā es un tu, Un tavā sejā, tavās acīs pētīt — Vai mani mīli tu?

SOLVEIGAS DZIESMA

Nu tukša mūsu būda. Ir daudzreiz skumji man, Kaut tavi senie vārdi no katra kakta skan. Jau gājuši ir gadi un varbūt daudzi ies, Bet mīla neprātīga pie tevis mani sies. Tu nozudi kā ērglis, kas tvīkdams kalnup trauc, Un nejuti — bez vārdiem es lūdzos: «Līdzi sauc!» Ak, tas nekas, ja tumsā kāds raudot palika, Ja kāds pa nakti maldās un ceļa nezina: Šo kluso gaidītāju gan prieks reiz atalgos, Jo ticu — tavu pieri reiz slava vaiņagos. Bet, ja vēl kādreiz tevi uz mājām mīla sauks, — Viens būs, kas allaž gaidīs un priecīgs pretim trauks. Tik, redzot galvu sirmo, draugs, nesaki neko — Nav viegli aizmirst mīlu — vispirmo — pēdējo.

SPOGULIS AR SKUMJĀM ACĪM

Cik skumjas acis šovakar ir spogulim uz galda. Un kāpēc vāzē jasmīniem nav smarža brīnumsalda? Vēl šorīt es tos saplūcu un tvīku kvēlās gaidās, Bet tagad, nākot vakaram, sirds tumsu nīst un baidās. Man grūti ir sev atzīties, un tāpēc velti minu, Ko dienā jautu neskaidri, to tagad laikam zinu: Tev aizmirsies — ai, kāpēc gan, to sakot, sāpes jūtu — Mans vēlējums, lai, mīļais, tu mans viesis šodien būtu.

SPLĪNS

Kad trula pusnakts vērās logā, Mūs skumjas mocīja un splīns. Mēs gājām izklaidēties krogā, Jo bēdas ienīst džezs un vīns. Bet ciešāk apskāva mūs sāpes, Kad pretim sitās trokšņains tvans. Un šķita — kapā ved šīs kāpes, Bet mūzika ir bēru zvans. Drūms nemiers dzina tālāk doties. Splīns visur pavadīja mūs. Kā tālu sapni atceroties, Jūs mani skūpstījāt, es jūs. Bet skūpsti nesniedza mums laimi, Mūs māca vientuļš izmisums. Šī nakts mums izlikās kā zaimi Par to, kas svēts bij man un jums. Un, kad viens otram kļuvām lieki Kā nereibinošs vīna trauks, Mēs šķīrāmies kā svešinieki, Kas nesaka: «Uz redzi, draugs.»

KAD JUMS NEBIJA LAIKA

Es saulainus vārdus sev sakrāju lūpās, Ko vasarā šalca dienvidvējš liegs, Un acīs es nesu vēl zvaigžņainas šūpas, — Tos atdot jums bija mans pēdējais prieks. Pie pirmajiem vārdiem jūs pārtraucāt mani Un samulstot teicāt: «Ak, piedodiet, draugs, Man laika nav ... jāiet...» Kā drūmākie zvani Nakts mūžībā izgaisa spārnojums jauks. Tai vakarā ilgi es maldījos ielās, Ik laterna smēja — tu izdzīts un lieks. Es nezinu, cik manas sāpes bij lielas, Bet šķita, bij satumsis pēdējais prieks.

SVEŠAJAM

Vai kādreiz būsiet manim draugs, Vai tikai tie būs maldi? Mēs iziesim, kur smaržo lauks Un saule smej tik saldi? Tik pazīstama liekas balss Un soļu gaita liega. Man aizmirstas, ka sirdī sals, Kad trūks man Jūsu prieka... Tik viegli, viegli runas līst, Sirds nemanot līst pāri... Un vēji dziedot apkārt klīst Uz sauli, debess āri. Un viss tik gaišs un labs man šķiet, Jūs nākat ritmā blaku. Nu soļojam, līdz saule riet, Pa asfaltētu taku.

VIENA DIENA

Saule uzpeld dzidri zilos gaisos. Ziemeļos vēl bāli vēlais mēness riet. Dienai šai kā svētceļnieks es taisos — Tevi sagaidīt, tev tālu pretim iet. Ceļi aizvijas un izzūd zaļā laukā. Takas mezglojas. Pa kuru nāksi tu? Skaļa dzilna kokā manu vārdu saukā. Sauc jel tu, es ceļa tālāk nezinu. Žirgti vēji skrien no rītu puses, Saceļ putekļus un rotaļīgi smej. Kam lai prasu? Vējiem? — Vēji klusēs, Vēji nesacīs, pa kuru ceļu ej. Garas ēnas sapņodamas lokās. Melni egļu krusti saulei priekšā stāj. Un es izstiepju pret kalnu savas rokas. Gaidu. Neredzu, kur tu man pretī māj. Nozied diena. Aizskrien bezdelīgas. Gurdas mākoņlaivas rieta ostā brauc. Vakars spēlēt sāk uz mēnesstīgām. Klusu manas lūpas tavu vārdu sauc. Uzplaukst nakts zaļvioletā krāsā. Dzilna apklust. Vēji nostāj skriet. Zemei piekļaujos kā uzticīgai māsai: «Pieņem mani šonakt — man vairs nav kur iet.»

NOSPIESTĪBA

Jasmīni tveicīgi smaržo. Brīnišķa uzplaukst roze. Bet manu labāko draugu — Ēd tuberkuloze. Vālodze dzied un klaigā. Trauc vēji un sačukstas slepus. Es klausos, kā manu draugu Nomoca klepus. Pļāvēji sasaucas pļavās. Skan ganu gavilēs meži. Ārsts paraksta manam draugam: Gultas režīms. Ārsts saka: jums kalni un saule Spēs dzīvību atdot kā burvji. — Mums vakaros istabu apņem Auksts drēgnums no purva. Un daudzreiz šķiet, ka tikai tāpēc Sien zeme sev skaistuma jostu, Lai nospiestie izjustu asāk Savas bēdas un postu.

Bet klusa tukšuma sirds samulsusi taujā — Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?

STRĀDĀT!

Tur, kur gaudo vētras, Tur, kur auro vējš, — Turp, tik turp es ietu! Turp lai ved mans ceļš! Lai uz mana ceļa Saule neatspīd, Lai ar tūkstoš reizes Ceļā kāja slīd, Tomēr mūžam augšup Tieksies tik mans gars, Līdz ar katru soli Krūtīs augs jauns spars. Dzīvot! Dzīvot! Strādāt! Laimi ne lūgt, bet ņemt! Strādāt! Strādājot pašam Arī likteni lemt.

DVĒSELE TUMSĀ

Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās un kaitinoši skaļi smej? Nē, tā jau dvēsele ir tumsā, kas neprātīgos smieklos asras lej. Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika, kas īstenību sedz, Un tagad tā tik zaimus un melus, viltu visur redz. Nevienam nebūs redzēt, kas dvēslē dziļi kvēl, Un tāpēc neprātīgi tā tumsā smiesies vēl.

BRĪNUMS

Es gaidu, gaidu . . . Nezinu, ko gaidu. Kad saule rītā lec, es sevī klusi smaidu Un ticu — brīnumu šī jaunā diena nes. Nāk vakars. Blāzma izdzisdama sārti kvēlo. Sirds gaida vēl... Sirds kaut ko klusi žēlo, Bet tikai sāpju skaņas plūst no tālienes. Kad visas ugunis būs izdzisušas Un visas klusās dziesmas apklusušas — Es zinu, naktij citāds brīnums līdzi nāks. Kā briesmīgs lāsts tas nāks. Bet nāks!

VĒSTULE OZĪTEI

OLGAI OZOLIŅAI

Kad manā dārzā baltas ievas zied, Man gribas tālumā pie Tevis ciemā iet Un just vēl reizi seno dienu miņu Kā zeltā zaigojošu pasaciņu. --------------------------------------- Reiz mana māja auksta bij un klusa Un baigi vilkās bezgalīgā nakts, No manis vairījās pat miers un dusa, Man dzīves prieks un gaišums bija zagts. Man likās: piekrāpj draudzība un melo mīla, Un cilvēkmīlestība ir tik sapnis velts. Daudz dzīve solīja, bet beigās vīla, Un trūdi riebīgi bij tur, kur šķita zelts. -------------------------------------------- Aiz durvīm bailīgs klauviens atskanēja — «Vai drīkst?» — un ienāk pelēks meitenīts. Es brīnos, nesaprotu, vai tā feja Vai pēkšņi naktī ausis rožains rīts? Bet manā istabā nu gaisa visi ķēmi — Tos izkliedējis spožo acu skats, Ar mīļo roku, ko Tu sniedzi mēmi, Bij drausmais dvēsles negaiss klusināts. Kad tagad atkal naktīs melni spoki Man dvēsli mulsina un prātu lenc — No senām minām aužas varavīksnes loki Un murgus atgaiņā un projām trenc.

PRINCESE UN ZAĶU GANS

Aiz deviņiem kalniem un jūrām, Kur tiekas ar debesīm sils, Kā kuģis paceltām burām Stāv varena karaļa pils. Mīl karalis princesi Elgu, Savu meitiņu vienīgo. Vai tādēļ lai saucam to nelgu, Ja nespēj viņš liegt tai neko? Tai paklausa, ko viņa vēlē, Dziļpadevīgs verdzeņu pulks, Un jaukākās meldijas spēlē Sirms dziesminieks — dvēseļu tulks. Bet apnīk drīz princesei dziesmas. Ik reizes, kad diena sāk tumst, Tā noskatās saulrieta liesmās Un paslepen raud un skumst. Reiz princese nokļūst aiz mūra, Kad gaisos trīs ziedoņa tvans. Un dzird tā — aiz birztalas stūra Pūš stabuli zaķu gans. Līst dziesma tam brīva un skaļa, Kā cīrulis vītero, smej. Un princese mauriņā zaļā Nu gavilē, lēkā un dej. Tā priecīgi steidzas uz māju Un saka: «Klau, stabule skan. Sauc, karal, šurp spēlētāju, Lai stabulē viņš tikai man!» Tā nokļuva zaķu gans pilī Un spēlē tik princesei. Bet sauc viņu atpakaļ sili, Tas svešs ir šai pasaulei. Grib tikt viņš, kur citi gani Var bezbēdā klaiņāt un skriet. Viņš lūdzas: «Laid brīvībā mani, Te šaurums man elpu rauj ciet!» Gan princese Elga to lūdzas, Gan kārais ar pērienu draud — Par apniku zaķu gans sūdzas, Un viņa stabule raud. Tad saskaitās princese Elga — Kā zaķu gans neklausīt drīkst! Tā uzkliedza: «Muļķis un nelga! Pēc nelaimes savas viņš tvīkst! Liec, karal, lai nocērt tam galvu, Viņš princesei klausījis nav!» Par dziesmām tam solīja balvu, Bet bendes priekšā gans stāv. Gan karalis taisnību ciena, Tak notika princeses prāts. Bet tā bija drūma diena, Viss nosirmoja viņš pats. Šķiet, princesi Elgu nu sauca No šīs dienas stabules balss. Tā trūkās no miega un trauca Aiz pils mūra, birzei kur gals. Tur redz viņa irstošu tēlu, Kas salauztu stabuli tur Un dziesmiņu spēlē jo žēlu. Nav princesei miera nekur. Visjautrākā rotaļā dejot, Tā pēkšņi dzird — stabule skan! Un, ziedošās pļavās ejot, Pat bites kā stabules san. Reiz, sekojot stabulētājam, Caur silu princese skrien. Nakts melna. Zūd taka uz mājām, Bet tālāk sauc balss to arvien. No rīta bij pilī viss klusi, Ne smējās, ne runāja kāds: Bij princese pazudusi, Bet karalim satumsis prāts.

IR PAVASARS

— Vai drīzi būs pavasars? — Vaicāju vēju. — Būs klāt tas jau rītu. — Es neticēju. — Vai tālu vēl pavasars? — Vaicāju vēju. — Aiz birztalas stūra. — Es neticēju. — Ir klātu jau pavasars! — Žužina vēji. — Jau upes lauž ledu! — Es neticēju. Bet birzī, kur pērnējās Lapas vēl čaukst, Es skatos un brīnos — Zils vizbulis plaukst. Un sabar viņš mani: — Tu šaubu gars, Vai tici nu reizi — Ir pavasars!

NEMIERA VARĀ

Var ilgi sevī noslēgties un klusēt, Un vientulībā skumju laimi rast. Var ilgi aizmirsties un mierā dusēt, Un skaļo dienu troksni neizprast. Bet tad kā viesulis grābj nemiers tevi Un balsis neprātīgas skaļi sauc Kā jūrā bangotā tu dzīvē iesvied sevi Un nezināmai ostai pretī trauc Kad atmosties — jau garām vētra straujā. Tev dvēsle tukša šķiet kā izdzerts trauks. Bet klusā tukšumā sirds samulsusi taujā — Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?

KRĒSLAS BRĪDĪ

Šaubu smeldzi dvēsle jūt, Tukšums bezgalīgs un sāpes... Gribas tālāk, augstāk kļūt — Tur, kur aizved zvaigžņu kāpes. Tikai maskas garām iet, Īstas sejas it nevienas. Karnevālā trakot, smiet — Prasa naktis, prasa dienas. Bet, kad nogurums jau liedz Dzīvot tālāk dzīvi skaļu, — Šausmīgs ārprāts posta, kliedz, Sirds sāk prasīt savu daļu. Sirds grib mīlā degt un ciest, Gaismā plaukt, ko lielums staro. Sirds grib visu projām sviest, Saules smaids ko neapgaro.

LEPNI VĀJAIS CILVĒKS

Kā vajāts meža zvērs no visiem tagad bēgu. Ne māju man, ne tuvas draugu sirds. Ik naktis gainu vientulības rēgu, Kas, ļauni smiedamies, kā vampīrs ņirdz. Dun dvēselē man dziesmas apslāpētas Un gausi rūsē neizpaustais prieks; Kam dziedāt tās, ja nav nevienam svētas? Ja visi baudas alkst, ja visiem gars ir lieks? — Man sveša ir šī kairo baudu alka, Caur dzīvi staigāju kā bijīgs svētceļnieks Un slāpstot gaidu viena veldzes malka — Ko tīras rokas tīrā traukā sniegs. Ir brīži, pārredzams kad kļūst man mūža gājums Un redzu likteni, kas mani gaida sērs, — Kad dzīvi sagrauzis būs lepnais spēka vājums, Es bojā aiziešu kā aizšauts meža zvērs.

UBAGS AR KARAĻKRONI

Viņš ubags bij, bet nesa karaļkroni, Viņš ļaudīm rādījās vien greznā purpurā. Un daudzi domāja: ap viņa augsto troni Mirdz mūžam saule siltā spožumā. Bet, mājās pārgājis, viņš tērpās ubagdrānās Un pelnos nosēdās kā cietējs izmisis. Tam auksti bija savās skrandās plānās, Bet pavards sen bij mēms un izdzisis. Kaut viņa rokas ļaudīm zeltu sēja, Tam pašam nebij garozas, ko grauzt. Viņš putnus apskauda, kas druskas lasīt spēja, Kas nezina, kā lepnums savs var šaust. Reiz lūdzās viņš un tvīkstot stiepa rokas, Bet viņa zaimoja un sejā spļāva tam. Vai nojauš kāds, cik dzēlīgas ir mokas Būt reizē karalim un mīlas ubagam? Tā aizgāja, kā cīrul's gavilējot, Bet karal's aizmirsa, ka dzīvē vēl ir prieks. Nu klejo viņš starp ļaudīm, skaļi smejot, No visiem apskausts ubags — valdinieks.

NEZIŅA

Dun dobji soļi akmeņainās kāpēs. Kurp ved šis ceļš? — Es nezinu, kur eju. Vai atkal ļimšu vientulības sāpēs, Vai liesmains prieks reiz apstaros man seju? Draud, drūmi dārdot, dzīve neparastā, Ķērc balsis riebīgas šai nerru karnevālā, Bet tālā svētumā mirdz zeme neatrastā, Un tukšs stāv templis vientulīgā salā. Vai es lai palieku un līdzi griežos dejā? Un dzeru līdz no saduļķotām akām? Vai klusi aizeju ar apskaidrību sejā Kā vientuļš tuksnesī pa stāvām kalnu takām?

SKUMĪGS VAKARS

Kāds gan šis vakars savāds, gurdens un skumīgs Apses drebēja gatvē, zvaigznes no debesīm lija. Nebija žēli man zvaigžņu, ne arī birstošo lapu; Mierīgi varēju domāt par dzīvi vai izraktu kapu. Norima nemiers un sāpes, kas izdzina mani laukā, - Vakaram nākot, tā mitas lietus un brāzmaina auka. Bezgala vientuļas skumjas kā smaga magoņu elpa Uzgūlās dvēselei. Rudens vējoja telpā.

IKDIENA

Šī trulā ikdiena ar vienmuļīgiem niekiem, Kā palsu kožu bars tā dzīvo garu grauž, No sāpēm sarga to un dziļiem priekiem, Tā domas nonāvē un ilgām spārnus lauž. Ja cieta klints tā būtu, gars to saskaldītu, Bez elpas cīnoties, sev spēkus audzētu Un domu lolotu — jau šodien — rītu Es gaišu ieraudzīšu lielo brīvību. Bet tā kā smilts birst kurpēs, ceļu ejot, Un gaitu gausu padara, un apnikumu vieš. Ne steigties gribas kur, ne apstāties un dejot, Ne priecīgs vari būt, ne gars šai lāstā cieš. Un tad šī nīkšana jau kļūst par paradumu, Jau gribas mājokli sev mīksti ierīkot, Par dzīves bezveidu gars nejūt izmisumu. Ir lāsts visbriesmīgāks — šo lāstu iemīļot.

ĒZELIS UN VIŅA DRAUGS

Reiz ēzelim kādam tā saimnieks bij draugs — O, kaut mēs kāds kalpot tā prastu; Tas gaidīja zviegdams, kad jūgu tam mauks Un uzsies uz muguras nastu. Vissmagākais krāvums tam nelikās smags, Viņš stiepa to drauga labā Un domā ja iedams, kaut stāvs bija taks: Draugs mani vēl taupa un glabāl Bet bij arī prieki šim ēzeļam — Reizreizēm par darbību čaklu Draugs maizes doniņu pasniedza tam, Bet kundze tam glaudīja kaklu. Reiz ēzelis smagāki pārstiepies bij, Viņš teica: «Draugs, atpūsties gribu!» Tad kliegt sāka kundze: «Viņš veltīgi rij!» — Bet saimnieks tam zvēla ar stibu. Un ēzelis, juzdams, ka jābeidzas būs, Vēl sludina mācību šādu: «No draugiem, o, ēzeļi, sargieties jūs, Tie dzīviem jums noplēsīs ādu!»

NOJAUTA

Sirds tukša kļuvusi, kā visu atdevusi, Kā tālu gājusi, tā sabrūk sevī gurda. Ne vairs pēc gaismas sauc, ne slīd uz tumsas pusi, Ne vēlas laukā kļūt no ikdienības murda. Nekas nav citiem dots. Viss iztvaikojis svelmē, Viss sevī sagruzdis un vējos izplēnējis. Nu vētras netrako vairs sāpju dzelmē Un risis pavediens, kas reiz pie zvaigznēm sējis. Vai tas jau nāves sastingums un jausma? — Nē, tas ir klusums, negaisu kas vēsta. Nāks reizē prieks kā skaļa laimes pausma, Un reizē sirds kā skorpijiem tiks plēsta. Tad palsā nāves līnija būs lauzta, Tad strāvos ūdeņi un skalos smilti sīko. Vai sirds tiks glaudīta vai asiņaini šausta — Tā tagad neprasa, tik degt un liesmot tīko!

* * *

Reiz cilvēks kāds izmisis lūdzās. «Dod! Dod vienu malku, Es bezgala ilgi slāpu un salku, Bet tu nes tik pilnu krūzi. Vienu lāsīti tikai, un būšu es ieguvis dzīves lielāko dūzi! Tev pretim es atdošu savu dzīvi.» Es novēršos lepni un spīvi. Tad satiku cilvēku kādu. Vienaldzīgi — kā akmeni, putnu vai koku — Tas mani uzskatīja. Es sniedzu tam, kas man bija. Viņš novērsās, it kā redzēdams spoku, Un teica: «Paldies, es nejūtu slāpes.» Bet pēkšņi manī tā iedzēla sāpes, Kā zaudējis es būtu savas dzīves lielāko dūzi. Un es nosviedu tam pie kājām savu pilno krūzi.

RUDENS

Bērzi zeltainas asaras raud: Ziedonis solīja laimi... Gaidītās laimes vietā nu Jāklausās rudeņa zaimi. Norauj mums zeltaino apsegu — Pēdējo saulītes velti. Purvos un staignos dumbrājos Izkaisa dārgo zeltu.

AGRI NO RĪTA

Agri no rīta izej rasainā pļavā, Noskūpsti ziedus, kas smaržas kūpina telpā, — Bērnišķa laime ar sauli tad sālīs dvēselē tavā, Spārnus jutīsi augam, viegla jo viegla kļūs elpa. Liksies, ka sanošas bites uz zilganām debesīm aiznes. Bet, kas tevi satiks, tas sacīs — tev šorīt acīs ir zvaigznes!

JAUTĀJUMS ZIEMEĻNIEKAM

Ziemeļniek — Vai savu mīlu un sāpes tu aizejot paņēmi līdz? Lidojot bezgala telpā, vai liekas, Ka zvaigznes arvien vēl dzidri un staraini stīdz? Vai varbūt tukšums vēl lielāks Debesu zilgmē, kas cēla un ilgota bij? Varbūt ap dvēseli sapņaini slimo un kluso Lielākas slāpes pēc skaidrotas mīlas slij? Skumji būt vienam? — Vientuļš tu biji dzīvē, Sirds tava dega, un līdz viņai sadegi pats. Var būt, ka tagad tu smaidi par bijušām sāpēm un sapņiem, Tagad, kad zeme ir tāla un asrās nav aizmiglots skats.

DIEVNAMĀ

Es atkal dievnamā kā tālās bērna dienās. Skan tā kā senāk dzidri melodiskais zvans. Tie paši uzraksti un svētbilde pie sienas, Un plašā telpā virmo sveču dūmu tvans. Tās pašas ērģeles dūc svinīgi un cēli, Teic dievu mācītājs un stieptā balsī dzied, Bet draudze dziesmu velk tik gaudīgi un žēli, Ka pašam sātanam caur kauliem trīsas iet. Tāpat vēl vecītes krīt ceļos stīvi, gausi, Un it kā grēku nožēlā tās nopūšas un elš, Bet slepus iečukstēt steidz kaimiņienēm ausī Tās tenkas jaunākās, ko viņu mājā melš. Ir draudze, mācītājs — viss, viss tāpat kā senāk, Tie paši sprediķi un ticība, un dievs. Pār mani vien vairs jūsmu viļņi nenāk, Par svēto liekulību gribas — pasmieties.

NEMIERS

Tālos silos cirstie telefona stabi, Cik gan dažāda jums dziesma skan! Dažreiz jūs kā bērni smejoši un labi, Citreiz jūsu drūmo auru bail top man. Galvu piespiežu pie sausā koka stumbra, Liekas, iekšā lido saldu bišu spiets, Dažreiz balsis virmo kā no purva dumbra, Dažreiz izliekas, tur dzīrots tiek un smiets. Bet visbiežāk nemiers brāzmo jūsu dziesmā, Drausmas balsis ņemas skaļi svilpt un spiegt. Tā tik kaukt var zvērs, ko dzīvu izcep liesmā, Tā tik slepkavām var sirdsapziņa kliegt. Galvu piespiežu pie sausā koka staba, Tīksmi man šai skarbā vēju dziesmā skurbt. Domāju, cik tā vēl mierīga un laba Pret to nemieru, kas mani nebeidz urbt. Nemiers, nemiers, kā tas graužas sirdī, Kā tas spīdzina un draud kā dzīvam kaps! Dienām, naktīm nemiers mani kremt un tirdī, Līdz sev liekos dūcošs telefona stabs.

KOREKTORS

DRUKAS KĻŪDU VELNIŅŠ

Viltīgs, sprigans, mazs un melns Lēkā drukas kļūdu velns. Te viņš burtus ārā rauj, Te tos čupu čupās krauj. Kur ir vē, viņš ieliek pē, Kas tur iznāk — mī un žē! Sitam vīram — uzspļaut tikai Endzelīna gramatikai! Neatzīst tas punktus, komā, Un, ja gadās labā omā, Tad viņš goda vīru šķīstu Pataisa par zagli īstu. Korektors ar asu spalvu Cenšas velnam nocirst galvu. Bet šis mazais ir liels rakars, Tam ar veco velnu sakars: Tiklīdz galvu uzdur mietā, Tūdaļ divas uzaug vietā. Korektori, darbarūķi, Cīnās kā ar niknu pūķi. Tomēr, kad tā jāatzīstas, Mēs šo blēdi neienīstam. Sakot paldies drukas velnam, Mēs sev tikai maizi pelnām. Ja ar velniem netiks karots, Izzudīs tad mūsu arods. Kaut tikai tie redaktieri Nesavilktu dusmās pieri, Kad kāds velniņš, veikls kā kurts, Paliek kādreiz nenodurts. Traucot, svīstot, šķiežot spēkus, Izlabojot velna grēkus, Nostrādājies tā kā mors, Beigās vainīgs — korektors!

PŪPOLI

Šodien man pūpoli glāzē uz loga, Pūpoli balti un mīksti kā vilna. Kāpēc gan asaras acīs man zogas? Pielīst sirds tīkamu atmiņu pilna. Liekas, es bērns vēl un mājā, kā senāk, Pamostos pūpolu svētdienas rītā. Brīnos, ka māte vēl modināt nenāk, Perot ar pūpoliem: «Apaļš kā pīte!» Cikreiz es bērnībā pūpolus zilgos Ganīju jautri uz galda kā jērus, Dzinu tos laukos un pļavās ar smilgu, Cikreiz no pūpoliem krelles sev vēru! Šķietas, kas mūžā vien būt var man labāks, Vairs tikai atmiņās pamirdzēs sēri. Pēkšņi sev liekos tik atstumts un nabags: Ne man vairs kreļļu, ne zilganu jēru.

NAUDA

Ak, Kā es ienīstu Naudu — Čaukstošo, skanošo, Papīra, sudraba, vara. Bet Vēl vairāk par naudu Nīstu es Iedzimto tieksmi: naudu, naudu, naudu! Zvaigznes mirdz spožāk Kā lati un santīmi jauni, Bet Kāpēc vakaros, Pārnesot mājā no darba Miesu Tik smagu kā svinu, Prieka nav, Uzskatot zvaigznes? Prieka nav tāda Kā tad, Kad mēnesis galā Un par manu darbu, Par nerviem, Par daļu no dzīves Samaksā — Naudu? Kādreiz es mīlēju zvaigznes Un mani sapņi Kā gaisīgi taureņu bari Pārskrēja zemes un jūras. Tad, Kad vakaros Acis redz miljardus zvaigžņu, Domas kā skopuļa rokas Tver Vieglajās kabatās naudu Un skaita: Vai latu ir tik daudz, Kā pielikt pazoles jaunas, Samaksāt īri uz priekšu Par bēniņu istabu mitro, Vai paliks vēl santīmu 10, Ko nopirkt mārciņu maizes? Un tāpēc, Ka rēķins — Par pazolēm, Īri, Par mārciņu maizes — Atņem man sapņus un prieku, Nīstu es Naudu — Čaukstošo, skanošo, Papīra, sudraba, vara.

BEZDARBNIEKI AR LĀPSTĀM

No 20 000 100 Šodien dabūjis darbu! 100, Paņēmis lāpstas pār pleciem, Dodas uz Vērmaņa dārzu, Lai novāktu sniegu No rožu un jasmīnu gatvēm. 100 20 grādu salā, Pūšot elpu Skrandainos cimdos, Cilā Ledainās lāpstas, Lai pilsoņu dāmām Un vatē ietītiem bērniem Līdz ceļiem botētās kājas Neslīgtu irdenā sniegā. Lai labi barotiem suņiem, Ko izved staigāt ķēkša vai madāma pati, Vieglāks ieskrējiens būtu. 100 Šodien paņēma lāpstas Un 20 grādu salā Devās uz Vērmaņa dārzu. Bet Varbūt rīt 20 000 Pārliks lāpstas pār pleciem, Uz kurām būs rakstīts Sarkaniem burtiem: «Darbu un maizi!» 20 000 Izies ielās Un izkliegs Skaļi un brīvi: «Darbu un maizi!»

BĒRNAM

Bērns, tevī raugoties, man sirdī iedzeļ sāpes: Kādēļ, kādēļ tev devu dzīvību? Nav augšup vedušas vēl mani dzīves kāpes, Vai nabadzības postu uzvarēsi tu? Tu laimīgs izskaties, tu miegā klusi smaidi Un nezināmam priekam rokas pretim sniedz. Varbūt tu sapņos atlidojam gaidi Tās rotaļlietas, ko tev dzīve liedz. Audz vien, mans bērns, un mācies izprast dzīvi. Man biedris būsi posta nedienā, Man biedris būsi cīniņā par brīvi, Un, ja man jākrīt būs, — tev nāks reiz uzvara.

CIETUMNIEKA BĒRNA ŠŪPĻA DZIESMA

Klusi, bērns, ne šodien, rītu Tētis nepārnāks, Tā kā nenāk vairs, ko aizved Auto melns kā zārks. Sešus gadus dziļos mūros Tētis slodzīts tiks. Tam ap rokām un ap kājām Smagas važas liks. Ne par važām, ne par gadiem Viņš par tevi skums, Jo viņš zin, ka rīt vai parīt Maizes nebūs mums. Klusi, bērns, tev nebūs raudāt Nedrīkstam mēs gaust. Būsi palīgs, kad reiz iesim Cietummūrus lauzt.

VIENTUĻĀ TESTAMENTS

Draugi, mīlēju es kādreiz jūs pārlieku, Arī tad, kad skarbi, lepni bijāt jūs. Nu, kad gurdo galvu zemei klēpī lieku, Pēdējs vēlējums man rakstīts jums te būs: Nenesiet uz kapiem ziedus, zaļas lapas — Trūdiem zeme pati zāles sagšu sedz. Mīļus vārdus, runas nesakiet pie kapa — Mirušie jau dzīvos vairs ne dzird, ne redz. Dzīvē daudzreiz es pēc krāšņiem ziediem alku, Tomēr tukšs un drūms arvienu bij mans galds. Jūsu mīļo vārdu garu mūžu salku, Viss, ko no jums guvu, — spīts un lepnums salts. Tāpēc tagad, draugi, atmetuši naidu, Dzīviem nesiet ziedus, kas bij lemti man. Mīlu dzīviem dodiet, kas tās salkst un gaida, — Vēlu mīlēt ir, kad smilts pret zārku skan.

PRIEKS

Ir skumja vienmuļa. Tai tikai viena krāsa: Palss miglas mākonis aiz pelēcīgas sienas. Prieks kvēl kā dārgakmens. Prieks tūkstoš krāsās lāso, Kā milzu kalns tas aug un varens augšup slienas. Ar sārtu asnu prieks ik pavasari raisās, No bērzu zaļuma tas bezbēdīgi smejas, Ar baltu mākoni prieks uzpeld zilos gaisos, Ap spožu zibeni tas rāda savu seju. Prieks tūkstoškrāsainais, kā gan tu izdzist vari? — Griež asnu izkapts drīz. Bāl zaļums bezbēdīgais. Tik viens stāv nemainīgs, lai ziema, pavasaris: Palss miglas mākonis aiz sienas pelēcīgas.

* * *

Jūs, vējiem līdzi skrējēji, arvien pie pilna galda sēdat, Ar trūkumu ne šodiena, ne laiki tālāki jūs nevar baidīt. Neviens jūs nedomās no siltām vietām projām raidīt, Kaut slepeni jūs savus maizestēvus nicināt un mēdāt. Jūs «tauta» mīl, jums zemes varenie sniedz dārgas balvas. Vai! tiem, kas vējiem līdzi negrib locīt galvas, Kas lepni dvēselēs un nelokāmi garā. Tos «tauta» nicina, bads, aukstums viņu tiesa, Kā ērglis Prometeju viņus plosa katra vara, Un sodus bargākos spriež katra tiesa.

VĒL VASARA

Vēl smaršās elpo mežs un ars, Bet dābollauks jau kails un bars. Un tālu laukā izkapts skan, Jā, izkapts skan, Un klusi raudāt gribas man: Nāks rudens smagā briedumā, Dzīs vasaru prom mūžībā, Un atpakaļ vairs nenāks tā, Jā, nenāks tā, Kā atsaukt nevaram nekā. Gan vasaras vēl nāks un ies Un saules skūpstos šūposies, Bet katra nāvei tuvāk trauc, Jā, tuvāk trauc, Līdz pienāk tā, kas projām sauc.

SARUNA AR PUTNU

Mazo putniņ ievu cerā, cik tu līksmi dziedāt vari! Vai tev prieks par paša dziesmu vai par siltu pavasari? Vai tev prieks, ka mīļā saule tavus spārnus liegi glāsta, Taviem bērniem dūnu ligzdā vējš par tālām zemēm stāsta? Ziemu, salu aizvadījis, tu nu trallini un dziedi, Nemanīdams, ka tev apkārt gatavojas jauni biedi: Paklau, kā zem ievu cera odze šņāc un galvu cilā, Alkdams tavu dzīvībiņu, plēsīgs vanags glūn no sila. Paskat, kā uz ligzdas malas mazie čiepst un ēsmu prasa, — Steidzies, tev līdz vakariņām piecas guznas jāpielasa. Nu tu viens, kopš meža pūce kāva tavu dziesmu draugu, Vienam jābēdā un jāzin, uzaudzēt kā acuraugus. Tev, tāpat kā man, ik diena pilna rūpju, pilna briesmu. Vai varbūt tu, briesmas jauzdams, sirdi mierini ar dziesmu? Gudrību šo visulielo nemācīja skolas solā, Vecumdienās man pie tevis, maza putna, jāiet skolā.

DZĒRVE

Tas bija septembrī, kad, pametušas tundras, Uz tālo Āfriku skrien dzērvju rindas mundras, Un, augstās debesīs sev pētīdamas gaitu, Tās tālēs aizlokās ar sasaukšanos raitu. Es dzērvi vēroju, kas, sprostā ieslodzīta, Tik lepni stāvēja kā sastingusi spītā. Vien klusa skaudība tai acīs iemirdzēja, Ar skatu sekojot, kur gaisos vanags skrēja. Te pēkšņi dzērve tā kā neprātā bez mitas Ar spārnu vēzieniem pret šauro sprostu sitas. Un sirdi plosošas un satraucoši baigas Pret zilo debesi kāpj viņas žēlās klaigas. Ko viņa domāja, ko atmiņa sev sauca? Vai vējš, no jūrām nākdams, viņai prātus jauca? Nē — dienas klusumā kā iesaukšanās spēja No tāles dzērvju kliedziens skaļi atskanēja. Un, līdzi lauzdamās tiem putniem, kuri brīvi, Lād dzērve ieslodzītā savu moku dzīvi. Kad dziesma dzimtenīgā tālē izdzisusi, Ar spārniem saplosītiem viņa saplok klusi. Ai, dzērve vientuļā, es tevi saprast varu: Nekas nav briesmīgāk kā spārniem saistīt sparu. Kas dzimis brīvībai, tam grūti paciest sprostu, Līdz stundai pēdējai tas izkliedz savu postu.

GREDZENS

No pirmdienas līdz sestdienai Es dienas aizritinu. Ko dos un nesīs svētdiena? — Es zīlēju un minu. Ir skarbas manas darbdienas, Nav mirkļa, ko saukt savu. Kā draudošs kalns tās saslienas, Es velku tās kā kravu. Bet svētdiena gaišmirdzošā Ar brīvību un vaļu — Ir pērle tēraudgredzenā Ar lāsmojumu zaļu. Es mestu prom šo gredzenu, Kas gadiem žņaudz man pirkstu, Bet žēl man aizmest svētdienu, Kā dārgakmens kas dzirkstī.

MŪŽS

Stundas aizrit, dienas lido, joņo mēneši un gadi. Tu kā neprātīgs skrien līdzi, steidzīgs savu laiku vadi. Ātrāk! Straujāk! Tavas dienas piešķirtas ar skopu skaitu, Un tu apmulsis un satraukts neziņā svied savu gaitu. Diena vidū, mūžs jau pusē, darbs kā klintis apkārt slienas. Dzīve! Dzīve! Kur tu paliec? — Vaļas stundas vairs nevienas. Liekas, sirpi trinot, nāve katru brīdi min uz pēdām, Un tu skrien, vairs nepaļaudams savu sirdi priekam, bēdām. Satumst vakars. Tu jau mūžu vairs ne gadiem — dienām mēro, Savu trauksmē triekto dzīvi kā no augsta kalna vēro. Brīnies, taujā — kāpēc allaž, it kā nāvi bēgdams, skrējis? Tagad atvadies no dzīves — dzīvi aptvert nepaspējis.

GUDRĀ ZĪLE

Melo, zīle, melo, zīle, — Kas tik agri arklu vīlē? Stingums tūkst vēl zemes dzīlē, Tu jau pavasari zīlē! Ilgs bij sals ar tukšu vēju. Es vairs ticēt neiespēju Vasarai ar jaunu sēju. Es nekam vairs neticēju. Aizmirsies bij senais likums — Mūžīgs maiņas neapnikums: Bargs ja bijis ziemai tikums, Seko palu neapsikums. Un, kā visos pavasaros, Sniegi saplok saules staros, Gāju putni pārnāk baros, Dziesmas virmo zaru zaros. Nu es saku: gudrā zīle, Ka jau laikus arklu vīlē. Stingums lūst jau zemes dzīlē, Asni jauni dzīvi zīlē.

Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām — Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.

BRĪVĪBA

Brīvība, vārds tavs kā saulaina liesma Dedzis ir apspiesto cilvēku sirdīs. Daudzināts vārdos un skandināts dziesmās, Slepenās ilgās un cerībās virdis. Mocītas verdzībā gadsimtus garus, Valdnieku — varmāku patvaļai ļautas, Vārgušas trūkumā, plosītas karos — Brīvības vārdā reiz saceļas tautas. Brīvība, pieminam varoņus tavus, Lepni kas pieņēma mocību šausmas, Vērsa pret lodēm dzīvību savu, Jaušot kā vīziju nākotnes ausmu. Brīvības sapni no cilvēces alkām Neiespēj izdzēst nāve un mokas. Brīvības svētums nekad nebeigs šalkot Asinīs mirkušo karogu krokās.

ŠAI LAIKĀ

Šai laikā lielajā lai visas sīkās vainas Un zemo patmīlu, kas labprāt sirdīs zeļ, Kā vergu atliekas no sevis projām gainām, Jo jaunā pasaule mums kopā jāuzceļ. Mēs rūpju smagumā par agru novecojām Un smieties aizmirsām, tik drūms bij kādreiz laiks. Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām — Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs. Vēl gadus atgūsim, kas mums reiz rupji zagti: Darbs vedīs gaišās prieka augstienēs, Kur celsim karogu, ko slepus audām naktī. Šis laiks ir liels — lai lieli esam mēs.

PADOMJU MEITENES VĒSTULE

IEVAINOTAJAM DRAUGAM

Mans mīļais ievainots un aizvests ļoti tāli, Tā stāsta vēstule, ko pastnieks atnesa. Es lasu zīmogā, kas stūrī iespiests bāli, Ka tas aiz Urāliem, varbūt pat Altajā. Viņš rokā ievainots, un vaigā dziļa rētā. Un kādas bažas viņa vārdos skan: Tas jautā man, vai tādu mīlēt spētu? — Ak, draugs, tā nerunā, tu sāpes dari man. Varbūt es vainīga, ka vārdos skopa biju, Par mīlu kautrējos es vēstulēs tev paust. Tev tagad pateikšu, ko agrāk nesacīju, Ko pārāk neskaidri starp rindām liku jaust: Kad cīņās gāji tu, kad kāvies asins miglā, Man vienmēr gribējās, lai sirds tev jūt, Kā katru minūti, ik acumirkli žiglu Sirds mana aizskrēja ar tevi kopā būt. Un savā rūpnīcā, kur strādāju diendienā, Es, elpu aizturot, tik vienu domāju: Skrej ātrāk, atspole, rauj straujāk pavedienu, Aud tiem, kas frontē, siltu apģērbu. Ja guļot zemnīcā vai tālā pārgājienā Tu jūti siltumu pat sniega kupenā — Tā mana mīla bij, kas katrā pavedienā Ir tavā tērpā cieši ieausta. Mans draugs, jel nešaubies, vai tevi mīlēt spēšu Ar rētu vaigā, roku satriektu. Tev teikšu vienkārši, es vārdus nemeklēšu — Man tagad daudzkārt mīļāks būsi tu. Tu mūsu dzimtenei Šo roku upurēji, Tu savu dzīvību tai biji gatavs dot. Nu teic, vai tādu nemīlēt lai spēju es, Padomjmeitene, kas nīst un mīlēt prot? Un tavā vaigā dziļi cirsto rētu Arvien es skatīšu ar maigu lepnumu. Tu viņu nēsāsi kā goda zīmi svētu, Ko guvis, cīnoties par brīves tēviju. Tā. Beidzot vēstuli, man gribas, lai tu justu, Kā manas domas tai pa priekšu skrien, Lai šaubu ēna tavā pierē zustu. Es tevi mīlēšu arvien, arvien.

GVARDU BĒRNU SOLĪJUMS

Aiz ziliem mežiem saule rietot zaigo, Pār tāliem klajumiem vējš skriedams smagi elš. Uz Latviju, uz saules zemi maigo Mums visiem kopā jāizlauž ir ceļš. Tur mūsu tēvi nāves lokā baismā Iet sīvās cīņās — uzvarēt vai krist. Bet mūsu dienas aizrit spožā gaismā, Kā spējam, palīdzam mēs ienaidnieku sist. Ikkatra vaga, kuru laukā aram, Kļūst mūsu ienaidniekam mūža kaps. Ikkatris darbs, ko čaklām rokām darām, Par niknu atriebi šim zvēram taps. Mans tēvs, mans brāli asins laukā baigā, Kas stāvi nomodā par tautu brīvību: Lai droši skatīties es drīkstētu tev vaigā, Es solos darbā izaugt — tāds kā tu.

* * *

Pār tavu galvu trakos ložu auka, Ar baigu niknumu ap tevi mīnas kauks, — Tu neskarts iznāksi no sīvo kauju lauka, Jo mana ticība tev līdzi iet, mans draugs.

BĒRNU PAVASARA DZIESMIŅA

Sarkanā Armija atnesa dzīvi, Bērnības rotaļas atdeva mums. Skaļi un līksmi mēs dziedam par brīvi, — Mūsu šī zeme un debesu jums! Saulīte pārnāca dzimtajā pusē, Priecīgā gaišumā rotā viss ārs. Cīruļi trallina. Šautenes klusē. Ziedos un lapotnē saplaukst ik dārzs. Droši mums prāti un strādīgas rokas, Sirdis par Latviju mīļumā trīc. Raiti mums darbi un mācības sokas, — Skaista būs diena, jo skaists ir šis rīts.

MEITENES ATVADĪŠANĀS

Es biju pavasars un cīrulis, un dziesma, Es dzīvē šūpojos kā vējā ziedošs zarš, Bij manas domas kvēlākas par liesmu, Mans prieks bij zvīļš kā pirmais saules stars. Šai laikā līksmajā es aizeju no dzīves, Bet jūs, kas paliekat, jums tālāk jānokļūst. Jums tālāk jāsargā ir Dzimtene un brīve, Par šķēpu jākļūst jums, kas neliecas, ne lūst. Kļūs dzīve skaistāka ik dienu, gads no gada, Būs rudens zeltaināks, būs siltāks pavasars, Un naida nebūs vairs, būs tauta tautai rada, Prieks zemi apspīdēs kā smaids, kā saules stars. Par mani neraudiet. Ar maigo vakarvēju Man kādreiz sveicienu no tāles atsūtiet Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju. Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.

DZIMTENE LATVIJA

Kur zemi lai krāšņāku rastu, Kam skaistākas dziesmas lai dzied, Kā zemi pie dzintara krasta, Kā zemi, kur ābeles zied. Tā zeme ir dzimtene mana, Te izaugt un dzīvot man ļauts. Ik puķe tās vārdu man zvana, Šo zemi par Latviju sauc. Gadsimteņus mocīta, rāta, Līdz kļuvusi padomju valsts, Nu Latvija visiem ir māte Un laimes un brīvības balsts. Ja vairākas dzīves man būtu — Par Latviju atdotu tās. Lai dzimtene laimīga kļūtu, Ikviens par to nomodā stās.

LIELAIS MŪŽS

M. I. KAĻIŅINA PIEMIŅAI

Mūžs noslēdzies. Kāds liels un varens mūžs, Ar darbiem apaudzis kā ozols smagām zīlēm, Kas liecies nav, lai kādi vēji pūš, Ar saknēm stiegrodams no stiprām zemes dzīlēm. Mūžs noslēdzies, bet dižo darbu pulks Par savu darītāju tūkstoš balsīm runā, Kā žirgti strauti tās caur mūžiem gulgs, Tās dzirdēs nākotne, tās skanēs viņas dunā.

DZIESMA PAR DRAUGU

Plaukst pavasars, stabulē gani, Un birztalas gavilēs trīc. Sauc jūras un tālumi mani, Un draugu es aicinu līdz. Es priecīgs caur pasauli iešu, Jo līdzi man soļos mans draugs. Šalc vasara svelmainā tveicē, Briest vārpas un pļāvējus sauc. Ar dziesmu es darbdienu sveicu Un druvu, kur darba tik daudz. Ar dziesmu darbs raženāk sokas, Ja līdzās man soļo mans draugs. Raud zeltainas asaras kļava, Kad rudeņa vēji to dzeļ. Man skumji pat rudenī nava, Prieks dvēseli spārno un ceļ. Man skumji pat rudenī nava, Jo līdzās man soļo mans draugs.

ВАНА PRELŪDIJU KLAUSOTIES

Ja būtu dievs, kā es to lūgtu! «Ņem manu sirdi, kungs, un pārvērt mālu pikā, Tad mīci, veido, nospied sulu rūgto, Kur dzīves lietainēs tā izmiekšķēta tika. Liec karstās uguns ārdīs sirdi manu — Par maz tai ciešanu, par maz tai prieka bija — Un kausē, dedzini un izlej to kā zvanu, Tik dzidru, varenu kā Baha prelūdiju.» Man dieva nav, ko lūgt. Bet man ir draugu pulki, Un es jūs aicinu būt bargā soģa vietā: Līdz spīvai nežēlībai kļūstiet manu kļūdu tulki, Lai jāsarkst nebūtu man mūža saules rietā.

SENTIMENTĀLAS MINIATŪRAS

* * *

Jaunība, tu zvīļā, pureņziediem matos, Nenāksi vairs šodien, neatnāksi rīt. Piedod, jaukā, mīļā, ka man nebij laika Pat līdz vārtiem tevi pavadīt.

* * *

Ieva, kāpēc tu baltas asaras raudi, Vai tev tik grūti savu ziedu smagumu nest? Paraugies manī, kam gadu smagums liec plecus, Raudu es tagad, jo ziedēt man nav vairs lemts.

* * *

Es esmu ievainots un pamests cīņas laukā, Pie manis neatnāks ne sanitārs, ne draugs. Būs dīvains klusums te, kur brāza kauju auka, Vien manas ilgas biedriem līdzi trauks. Un tad būs miers. Pie kapa sēru mītiņš, Un dažas runas atzinību teiks. Tas būs tad viss. Īss, skumji svinīgs brītiņš, Un atkal katrs savās gaitās steigs.

ANNAI BRODELEI

Anna, tu augumā mazā, bet lielā un varenā garā, Atļauj man kratīt tev roku, kā dzimšanas dienās to dara. Un, tā kā es pati to zinu, ka gadi nav brāļi, ne radi, Es nesaukšu tavējos vārdā, tos neiešu acīs tev badīt. Lukss saka, ka gadi «ir cūkas», un to viņš nav pārspīlējis, Bet jaunību atsaukt vairs nevar, kaut būtu tu kaucis vai rējis. Āmen! es saku un beidzu šīs pārdomas filozofiskās, Kas reizēm tā paslepeni klūp galvā kā suņi ciskās. Laiks būtu uzskaitīt visus tos labākos novēlējumus, Ko parasti teic tādās reizēs un, jāatzīst, diezgan dūmus. Es sākšu ar tavējo sirdi un vēlēšu viņai pukstēt Precīzi ritumā, tā kā «Pobedas» motoram klukstēt. Galvu tev saglabāt skaidru kā jūrmalā iedegtu bāku Un to, kas tur iekšā, laist ārā, bet nevis turēt zem vāka. Ausis lai dzirdīgas tev kā radiolokācija, Lai sadzird visu, kas būs, un ne tikai to, kas bija. Acis lai Prisnics tev uztur līdz vecumam redzīgas, spodras, Draugiem kas mīlīgi smaida, pret naidniekiem dzēlīgi modras. Rokas lai reimatisms nežņaudz kā dažiem no mūsu saimes, Saņemot visu īsāk, es vēlu tev daudz daudz laimes. Darbi no tevis lai raisās kā dāliju zieds pēc zieda Un smaidīgās ģimenes vidū tev nesajust gadu bieda. Tas būtu nu viss, ko spēju es, nedzejnieks, dzejā tev vēlēt, Un, ja man orķestris būtu, es liktu tam tušu spēlēt.

Te piepeši skatos un brīnos — pie Blaumaņa akmens kājām Sēd jaunava daiļa kā nimfa un rīkojas kā pa mājam.

ZIŅĢE PAR SLIŅĶI MIŅĶI

«Es saucos Prīdis Miņķis, Man profesija — sliņķis. Jūs ielās, tirgos varat iet, Tur visur mani sastapsiet. Es vienmēr ģērbjos šiki, Lai citi iet kaut pliki, Jo nauda tik pie tādiem nāk, Kas viņu veikli pelnīt māk. Lai strādā tie, kas muļķi, Kam galvu vietā puļķi, Kas gan prot kalt un aust, un sēt, Bet neprot tirgū spekulēt. Es protu pirkt un pārdot, Un ļaudīm zobus vārdot. Man nauda pati makā lien Un tauki bikses plēš, nudien.» Bet reiz šo spekulantu Ņem ciet ar visu mantu. Nu sieva brēc un bērni raud, Par «netaisnību» čīkst un ņaud. Un visi Rīgas sliņķi Lej asaras par Miņķi. Bet godīgs strādnieks saka tā: «Viņš uts bij mūsu kažokā.»

NABAGA BLAUMANIS

JEB

NOTIKUMS BLAUMAŅA IELĀ

Laukumā pie Blaumaņa pieminekļa novietota atkritumu kaste un slota. Aprīļa beidzamajās dienās un Maija svētkos pie Blaumaņa pieminekļa sevišķās tirdzniecības nodaļa tirgojās ar konfektēm un papirosiem.

Fakti

Bija reiz latviešiem rakstnieks, Rūdolfs Blaumanis vārdā, Rakstīja stāstus un dzejas un bieži smīnēja bārdā — Piedodiet, ne jau nu bārdā, to tikai pa paražai sakām: Bārdas jau Blaumanim nebij, kā matu nav Luksam un Čakam. Pieminot Blaumaņa bārdu, tas jāsaprot simboliski, — Smēja viņš kuplajās ūsās tā sirsnīgi, blaumaniski. Smēja par kundzēm ar mopšiem un bizmaņus skaudīgi dzēla, Necieta dzērājus, plenčus un mietpilsoņus viņš pēla. Reizēm tā dzejnieka kokle skanēja liriski sēra, Bet, ja uz ko apskaities bija, to satīras pātagām pēra. Un, kaut gan tauta mēdz sacīt, ka rakstnieki nemirstīgi, Patiesi, par stipru tas sacīts un arī neriktīgi. To pierādīja jau Rūdolfs, nomirdams pāragrā nāvē Gluži tāpat kā visi, ko nešpetns dilonis žāvē. Kad miris viņš bija un aprakts, to klasiķos ierindoja Un uzcēla pieminekli, lai piemiņa neaiziet bojā. Sēd viņš uz granīta staba, pats sarāvies maziņš un pelēks, Droši tam staigāt var garām — no staba viņš zemē nelēks. Izsēdējās viņš liepās, kas pušķo kanāla malu, Pārbrauca vēlāk uz savu — uz Blaumaņa ielas galu. Ierādīta tam rūme, ko nomīta zālīte rotā, Bet blakus stāv mēslu kaste un sētnieka pamesta slota. Tomēr ne ilgi te turas tīrības jaukuma pēdas, Garām iet mollīga kundze, kam tik kā ar mopsīšiem bēdas: Māja tepat jau tuvu, tai trīsdesmit pirmais cipars, Bet, tiekot pie pieminekļa, sāk raustīties mazākais ķipars — Te viņa mīļākā vieta, kur apstāties, pacelt kāju. Un maigumā nosmaida kundze: «Vai tāpēc šo šķelmi lai rāju? Jo kas tad tas Blaumanis bija? Kaut ko kādreiz rakstījis esot? Nu, kas tur par lielu mākslu — ar spalvu pa papīru desot.» Un Blaumanis nosmīn ūsās (es otrreiz vairs neteikšu bārdā): «Tas taču mans paziņa vecais, kam toreiz Bobijs bij vārdā, Un tā jau Kluckerstrom kundze, kas dzīvoja Tērbatas ielā, Tie abi, kā mopsis, tā kundze, bij kādam stāstam man viela.» Tad uzsmaida sieviņai vecai, kas atnāk ar puķu groziem Un, pakājē radusi ēnu, sāk tirgot ar tulpēm un rozēm. No tveicīgās ziedu smaržas tam sentiments sakāpj acīs, Nāk prātā Kristīne jaukā un Edgars, un viss tas tracis. «Ak, sieviņ! Kāpēc tev ziemā nav tādu brīnišķu puķu! — Kā biedēklis tad es te sēdu starp kaudzi lausku un suķu, Līdz viduklim iemūrēts sniegā, ko samet no apkārtnes ielām, Un klausos, kā radio viļņos dzird manu personu lielām.» Bet reizi, tas bij nupat maijā, Maijā līksmajā, Pirmā, Kad dziesmās un karogu švīkstos bij ietīta Rīga sirmā, Pa Krišjāņa Barona ielu es nācu mērenos soļos Un lēnītēm cilāju kājas, lai papēži neiegrimst oļos (Šai vietā nav trotuārs labots kopš pēdējā miera laika, Un tāpēc ne viens vien te klupis, kam rokā nav pieturas daika). Te piepeši skatos un brīnos — pie Blaumaņa akmens kājām Sēd jaunava daiļa kā nimfa un rīkojas kā pa mājām: Tai līdzi krēsls un galdiņš, uz galdiņa paprāva kaste, Bet apkārt stāv pulciņš ļaužu, un tālāk aizlokās «aste». Kas gan tur var notikt, es brīnos, vai tiešām, dies sargi un sodi, Būs Blaumanis atvēris krogu vai arī baltmaizes bodi? Un rakstnieka cunftes lepnums sāk ģiptīgs vārīties manī, Kā aizdusā aizraujas elpa, skan ausīs Jērikas zvani. Un gribas man Blaumani veco aiz ūsām grābt vai aiz spranda, Lai rakstnieka oreolu tik dumi tas nesaganda. «Jel apkaunies, mirušais Rūdolf, tu blamierē rakstnieku šlaku, Tu dzīvodams biji tik lēnīgs, ko tagad palaid tik traku!» Un, milzīgās dusmās drebot, es gribu apgāzt to kasti, Ar reiširmi jaunavu aiztriekt un izklīdināt to «asti». Bet jaunava paceļ pret mani tik zibeņu pilnas acis, Ka palieku stāvam un gaidu, ko šī man tik svarīgu sacīs: «Jūs, pilsoni, netaisiet traci, jūs neesat danču zālē! — Es amata persona esmu — osobtorga filiāle!» Smīn Blaumanis filozofiski: «Ko, kolēģi, brīnumus skati? — Tie taču ir bizmaņu radi, kaut tagad tiem īsāki mati...»

VELTĪJUMS MŪSDIENU MĪCĪTĒM

Kad maza vēl bij Mīcītante Un matos tai bij rozā bante, No mammas vai pat paša papa Mazs albumiņš tai dāvāts tapa. Kā tolaik visur pieņemts bija, Tie pirmie tajā ierakstīja. Tad onkuļiem un lērums tantām Bij katram jāraksta pa pantam. Ak, pamācības didaktiskās: Kā dzīves ceļu iet bez riska... Kā krūtīs nēsāt šķīstu sirdi... Pret ļauno pasaul' noslēgt dzirdi... Un, jo kāds ieraksts «gudrāks» bija, To vairāk punktu pavadīja. Kad sprogas rotā Mīces pieri, Sāk aplidot to kavalieri, Un albumam sāk aptrūkt lapu, Kur rakstīt nopūtas par kapu, Kur izteikt savas siržu ēdas Un pasaulskumjās puišu bēdas, Ja Mīce citam roku sniegšot Un viņiem savu mīlu liegšot. Šis albumiņš, kur milzums pantu, Nu Mīcei kļūst par dārgu mantu. Un, cik to laukā ņem no skapja, Tik noraudas tā gluži slapja: «Cik skaisti rakstīja šis Jānis ...» (Diemžēl tam taka veda sānis.) «Te sirdi zīmēja man Robis ...» (Bet dzīvē bij īsts suņu bobis.) Šāds aibumiņš un albumpanti — Vai priecē tie vien Mīcītanti? Vai tikai nav vēl tagad skolā Pa Mīcei, kurai albums solā, Pilns bezgaumīgu, dumju pantu, Ko glabās tā kā dārgu mantu?

NELASĪT!

Ja jūs gribat klusi un mierīgi dzīvot, Nelasiet Ojāra Vācieša dzeju. Imantu Ziedoni nelasiet. Nelasiet Imantu Auziņu. Nelasiet! Nelasiet! Ja tas būs svētdienas rītā, Jūs uzlēksiet strauji no gultas Un norausiet sievai segu. — Mīļā! Saposies ātrāk, Paķersim gabalu maizes, Un tad — aidā — mūsu motocikls Aiznesīs mūs pie skaistās un viltīgās Gaujas. Atceries, kādreiz tur ziedēja ievas Un lakstīgalas dziedāja sudraba mēlēs. Atceries, palu laiks bija, un abi Mēs braucām uz pamesta plosta. «Heisā!» es saucu. «Mēs brauksim līdz pašai jūrai.» Bet tev tas likās par maz. «Līdz pašai Atlantijai mēs brauksim!» Tu kliedzi caur vētru, un tavās acīs Zibsnīja nemiers un ilgas. Aizbrauksim, mīļā, līdz Gaujai, mums jāredz, Vai priedes ir zilas. — Dārgais, — teiks sieva, berzējot miegu no acīm, — tu aizmirsis esi — mums šodien būs viesi. Iesim uz veikalu. Dzērienu vajag un ikru. Jāsakopj māja. Un jāizmazgā tavs neilona krekls. — Jūs paliksiet. Viss būs, kā nākas. Viesi glāzītes cilās. Jūs cilāsiet līdz. Viesi sauks desmitreiz dzirdētus tostus. Jūs smaidīsiet, it kā To dzirdētu pirmoreiz. Bet pret pusnakti dzēriens jums liksies sājš, No tortes kļūs nelaba dūša. Visu nakti jums liksies, Ka dvēsele gruzd — Gruzd kā izsausis purvs, Kur iemesta dzirksts. Un jūs kliegsiet pa sapņiem: — Ai, Gauja, tu pilna ar dzīvības valgmi, Bet krūtīs man deg. Man slāpst! — Nelasiet Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa dzeju. Nelasiet Imantu Auziņu, Ja jau rīt jums kopā ar sievu sākas atvaļinājums. Nelasiet! Nelasiet! Jums gribēsies posties ceļā, Aizbraukt uz taigu, uz Altaju aizbraukt, Runāt ar ganiem, kopā ar ģeodēzistiem Jaunus ceļus, jaunas apmetnes nospraust, Kopā ar ģeologiem Zemes dziļumos urbties. Bet sieva teiks: «Mīļais, Kur lai mēs atstājam kaķi? Un palmas un kaktusi aizies bojā.» Jā, jūsu sapņu ceļam pārskries kaķis, Jūsu vilcienu apturēs palmu un kaktusu džungļi. Miers. Patīkams klusums bez steigas. Jūrmalas saule un peldes. Bet naktīs kāds kliedz. Kliedz griezīgi skaļi Kā sirdsapziņa: «Atzīsties vismaz sev, ka neesi traktors, Kas atstāj aiz sevis vagu. Adata esi un būsi, bet pateikt to arī citiem Drosmes tev nav un nebūs. Aiz tavas cienīgās fasādes Aizslēpta ķirmju sagrauzta būda, Kurā tu neved pat draugus.» Jūs aizbāžat ausis ar vati Un sākat sev taisnoties: «Un tomēr sapņi vismaz manī dzīvi. Sapņi par Gauju, Altaju, taigu.» Bet cauri vatei griež ausīs Skarbs kā vīle motocikla tarkšķis. Imants Ziedonis brauc! Jūs izsūtāt savus sapņus uz ceļa, Liekat tiem pacelt roku, Lūdzot, lai paņem tos līdzi. Bet Ziedonis nepiestāj, strauji Un nežēlīgi viņš pārbrauc tiem pāri, Jo jūsu sapņi ir nesegti čeki. Dusmās un īgnumā Jūs kliedzat telefona klausulē: — Ei, visi, visi mietpilsoņi, apvienojieties! Sasauciet sapulces, sasauciet mītiņus, Pieprasiet: Ojāru Vācieti nelasīt! Imantu Ziedoni nelasīt! Imantu Auziņu nelasīt! Nelasīt! Nelasīt! Nelasīt!

KĀ MEŽĀ SAUC, TĀ ATSKAN

Literāras parodijas

* * *

Bet naida nebija sirdī, Un dusmas jau ātri plaka — Kā lietus laikā irdnē Pazūd runča kaka.

Māris Čaklais,

krāj. «Lapas balss»

Lai veiktu dzejā eksperimentus, Var lietot arī ekskrementus. Jo re, kā atskaņa uz «plaka» It gauži noder runča kaka.

* * *

Ļaudis un mašīnas vienādi skan. Ļaudis un vitrīnas vienādi skan. Ļaudis un antenas vienādi skan. Sieviete skan. Vīrietis skan.

Monta Kroma,

žurn. «Zvaigzne»,

1969, 22. num.

Te atliek tikai papildināt, Ka arī tukša muca skan.

* * *

Ar nāsīm mani skaļi ievelk iela. Ja neesmu garda, nāsis mani izpūš pēc brītiņa... --------------------------------------------- Ja esmu garda, iela mani ievelk dziļāk. ---------------------------------------------- Katru rītu ar nāsīm mani skaļi ievelk iela, Un es esmu platē, Un iela ap mani Zadinās: vai tu Esi vieglā lillā Un balti zaļi strīpaina?...

Monta Kroma,

žurn. «Liesma»,

1970, 6. num.

Es gāju pa ielu, un iela iešņauca mani nāsīs, Bet ielai bija iesnas, un tā mani Atkal izšķaudīja. Tad iela iespēlēja mani platē Un laida vaļā: Vai tu esi lillā No balti zaļi Strīpainā piecdesmitgrādīgā? Garāmgājēji grozīja Galvas, bet Milicis uzkliedza: — Kurš te ir galīgi pillā? — Es atskatījos, bet Neviena tāda neredzēju.

MAMUTOMĀNIJA

* * *

Un zini, pēc tam es izliecos pa logu un pēkšņi jutu savās smadzenēs mamutu. ----------------------------------------------- Jo nekas jau neizzūd, jo kādreiz mans lieliskais sencis uz šo mamutu ir skatījies un ir to nogalinājis, un apēdis labāko gabalu. Un tagad ir skaidrs, šis mamuts auļo manās asinīs...

Monta Kroma,

krāj. «Lūpas. Tu. Lūpas. Es.»

Nu redzat, kas noticis ar dzejnieci, kuras lieliskais sencis bija apēdis mamuta pakaļas šķiņķi (toreiz vēl sanitārās kontroles nebija). Tāpēc, latvieši, domājot par savas tautas nākotni, neskatieties uz cūkām, nekaujiet cūkas un neēdiet cūkas gaļu, Jo, redzat, arī jūs kādreiz būsiet lieliski senči, un tad jūsu pēcteču smadzenēs un asinīs auļos... Nu kas?

* * *

Un mamutīgi spīd mamutīga saule caur aizmamutotiem logiem, un viss šis mantojums mani pašu pārvērš mamutā.

Andris Bergmanis ,

krāj. «Uzdāvini man tīru sniegu»

Ja vienam mamuts tikai galvā, Tad otrs pats jau mamuts spalvains Un raksta mamutiskas dzejas, Par kurām «laji» smīn un smejas. Kad izies mamuti no modes Un mini kleitas grauzīs kodes, Varbūt pa zaļo dzejas mauru Tad bradās milzu dinozauri?

KOMENTĀRI

Komentāros uzrādīti dzejoļu pirmpublicējumi periodikā un grāmatās.

A c u m i r k ļ i.

Pirmiespiedums žurnāla «Sievietes Pasaule», 1938, № 9. Ievietots Kopotos rakstos (1964; Sakse A. Kopoti raksti 6 sēj. R., 1962—1965).

M i n i a t ū r a s.

Sarakstītas 1924. gadā. Ar tām sākas Kopotu rakstu nodaļa «Dzejoļi».

B ū t u.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1927, 4. jūl. Šis izdevums sāk iznākt 1. martā, un aprīlī redaktors rakstnieks Pāvils Rozītis pieņem Annu Saksi darbā par tulkotāju. (Te viņa nostrādā — vēlāk par korektori — līdz 1936. gada maijam.) Dzejolis ievietots Kopotos rakstos.

* * * G a d i a i z i e t u n z ū d...

Sarakstīts 1927. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

T a v ā l o k ā.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1928, 14. janv. Ievietots Kopotos rakstos.

V i e n t u l ī b a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1928, 27. jūn. Ievietots Kopotos rakstos.

A t z i ņ a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Latvis», 1928, 14. sept. Ievietots Kopotos rakstos.

N e s e g t s č e k s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1929, 4. jūl. Ievietots Kopotos rakstos.

V a k a r s.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Vakarīgs dzejolis» žurnālā «Zaļā Vārna», 1929, № 6. A. Sakse šajā laikā ir sīkpilsoniskās mākslinieku un rakstnieku biedrības «Zaļā Vārna» locekle, 1932. gadā no tās izstājas, par ko publiski paziņo laikrakstā «Pēdējā Brīdī». Dzejolis ievietots Kopotos rakstos.

S o l v e i g a s d z i e s m a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Rīga», 1929, 13. nov. Ievietots Kopotos rakstos.

S p o g u l i s a r s k u m j ā m a c ī m.

Sarakstīts 1929. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

S p l ī n s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Latvijas Kareivis», 1930, 12. martā. Ievietots Kopotos rakstos.

K a d j u m s n e b i j a l a i k a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1930, 18. martā. Ievietots Kopotos rakstos.

S v e š a j a m.

Pirmiespiedums žurnālā «Sievietes Pasaule», 1938, № 23. Paraksts: A. S.

V i e n a d i e n a.

Pirmiespiedums žurnālā «Atpūta», 1939, № 750. Dzejolis ievietots Kopotos rakstos.

N o s p i e s t ī b a.

Sarakstīts 1939. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

S t r ā d ā t!

Dzejolis parādās 1921. gadā Lejasciema reālģimnāzijas skolēnu žurnālā «Pirmie Stari», kuru rediģē Anna Sakse. Paraksts: Zeltīte. Pirmiespiedums.

D v ē s e l e t u m s ā.

Dzejolis no žurnāla «Pirmie Stari» (1923). Pirmiespiedums.

B r ī n u m s.

Dzejolis no žurnāla «Pirmie Stari» (1923). Pirmiespiedums.

V ē s t u l e O z ī t e i.

Rakstīta ap 1925. gadu, glabājas pie adresāta — rakstnieces skolas biedrenes un draudzenes, pensionētas skolotājas Olgas Ozoliņas. Pirmiespiedums.

P r i n c e s e u n z a ķ u g a n s.

Sarakstīts 1925. gadā. Pirmiespiedums ar žanra apzīmējumu «Pasaciņa» laikrakstā «Rīga», 1929, 3. nov. Ievietots Kopotos rakstos, kur 3. panta 3. rindā ieviesusies iespiedkļūda — vārda «jaukākās» vietā ir «jaunākās».

I r p a v a s a r s.

Sarakstīts 1925. gadā. Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1938, 30. martā. Ievietots «Latviešu dzejas antoloģijā» (1954). Dzejolis komponēts.

N e m i e r a v a r ā.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1927, 11. maijā. Ievietots Kopotos rakstos.

K r ē s l a s b r ī d ī.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1927, 15. jūn. Ievietots Kopotos rakstos.

L e p n i v ā j a i s c i l v ē k s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1927, 17. aug. Ievietots Kopotos rakstos.

U b a g s a r k a r a ļ k r o n i.

Pirmiespiedums laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1927, 24. okt. Ievietots Kopotos rakstos.

N e z i ņ ā.

Pirmiespiedums laikrakstā «Latvis», 1928, 10. aug. Ievietots Kopotos rakstos.

S k u m ī g s v a k a r s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Latvis», 1928, 15. dec. Ievietots Kopotos rakstos.

I k d i e n a.

Pirmiespiedums žurnālā «Zaļā Vārna», 1929, № 5. Ievietots Kopotos rakstos.

Ē z e l i s u n v i ņ a d r a u g s .

Pirmiespiedums laikrakstā «Rīga», 1929, 24. okt. Ievietots «Latviešu dzejas antoloģijā» (1954).

N o j a u t a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Rīga», 1929, 23. nov. Paraksts: Zane Mežadūja. Ievietots Kopotos rakstos.

* * * R e i z c i l v ē k s k ā d s...

Pirmiespiedums laikrakstā «Rīga», 1929, 5. dec. Paraksts: Zane Mežadūja. Ievietots Kopotos rakstos.

R u d e n s.

Sarakstīts 1929. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

A g r i n o r ī t a.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Šorīt» laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1930, 8. jūn. Ievietots Kopotos rakstos.

J a u t ā j u m s Z i e m e ļ n i e k a m.

Pirmiespiedums žurnālā «Dzīve», 1930, № 16. Veltījums 1930. gada 17. jūlijā pāragri mirušajam dzejniekam Jānim Ziemeļniekam. Ievietots Kopotos rakstos, kur ieviesusies kļūda: 4. rindai jāsākas ar vārdu «ka» (nevis ar «kā»).

D i e v n a m ā.

Sarakstīts 1930. gadā. Pirmiespiedums žurnālā «Liesma», 1958, № 3. Ievietots Kopotos rakstos.

N e m i e r s.

Sarakstīts 1930. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos, kur 1. panta 4. rindā ieviesusies kļūda: ir «man top», jābūt — «top man».

K o r e k t o r s u n d r u k a s k ļ ū d u v e l n i ņ š.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Korektors un viņa draugs — drukas kļūdu velniņš» laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1931, 10. martā. Ievietots Kopotos rakstos (nodaļā «Satīriski viencēlieni, feļetoni, replikas, humoristiski panti»).

P ū p o l i.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Pūpolu dienā» laikrakstā «Pēdējā Brīdī», 1931, 29. martā. Ievietots Kopotos rakstos.

N a u d a.

Domājams, ka dzejolis sarakstīts 30. gadu sākumā. Glabājas J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (RLMVM; inv. № 40938). Pirmiespiedums.

B e z d a r b n i e k i a r l ā p s t ā m.

Domājams, k a dzejolis sarakstīts 30. gadu sākumā. Glabājas RLMVM (inv. № 40936). Pirmiespiedums.

B ē r n a m.

Sarakstīts 1935. gadā. Pirmiespiedums «Latviešu dzejas antoloģijā» (1954).

C i e t u m n i e k a b ē r n a š ū p ļ a d z i e s m a.

Pirmiespiedums Latvijas Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālkomitejas un Rīgas komitejas nelegālajā laikrakstā «Jaunais Komunārs», 1935, 1. martā. Paraksts: Dz. Anna Sakse šai laikā darbojas Latvijas revolucionāro mākslinieku, rakstnieku un žurnālistu pagrīdes apvienībā. — Ievietots revolucionārās dzejas antoloģijā «No nakts uz rītu» (1957).

V i e n t u ļ a t e s t a m e n t s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1938, 10. martā. Ievietots Kopotos rakstos.

P r i e k s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1938, 1. jūl. Ievietots Kopotos rakstos.

* * * J ū s, v ē j i e m l ī d z i s k r ē j ē j i...

Sarakstīts 1938. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

D z ē r v e .

Sarakstīts 1939. gadā. Pirmiespiedums ar virsrakstu «Dzērve zooloģiskā dārzā» žurnālā «Darba Sieviete», 1940, № 8. Ievietots «Latviešu dzejas antoloģijā» (1954).

V ē l v a s a r a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1939, 14. aug. Ievietots Kopotos rakstos.

S a r u n a ar p u t n u.

Sarakstīts 1939. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

G r e d z e n s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1940, 7. febr. Ievietots Kopotos rakstos.

M ū ž s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1940, 5. martā. Ievietots Kopotos rakstos.

G u d r ā z ī l e.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Zīle» laikrakstā «Jaunākās Ziņas», 1940, 6. apr. Ievietots Kopotos rakstos. Dzejoli 1946. gadā komponējis Jāzeps Mediņš.

B r ī v ī b a.

Pirmiespiedums ar virsrakstu «Brīvībai» laikrakstā «Padomju Latvija», 1940, 14. aug. Ievietots Kopotos rakstos.

Š a i l a i k ā.

Pirmiespiedums laikrakstā «Padomju Latvija», 1940, 5. okt. Ievietots Kopotos rakstos.

P a d o m j u m e i t e n e s v ē s t u l e i e v a i n o t a j a m d r a u g a m.

Pirmiespiedums laikraksta «Cīņa» literatūras pielikumā, 1942, № 6. Paraksts: Austra Sēja. Ievietots «Latviešu dzejas antoloģijā» (1954).

G v a r d u b ē r n u s o l ī j u m s.

Sarakstīts 1943. gadā Kumjonos. Pirmiespiedums ar virsrakstu «Solījums» laikrakstā «Padomju Jaunatne», 1944, 28. nov. Dzejolis veltīts latviešu gvardu bērniem Kumjonos. Ievietots Kopotos rakstos.

* * * P ā r t a v u g a l v u...

Sarakstīts 1942. gadā. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

B ē r n u p a v a s a r a d z i e s m i ņ a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Padomju Jaunatne», 1945, 14. jūn. Ievietots Kopotos rakstos. Dzejoli komponējis Jānis Ozoliņš.

M e i t e n e s a t v a d ī š a n ā s.

Pirmiespiedums ar apakšvirsrakstu «Renātes piemiņai» laikrakstā «Padomju Jaunatne», 1945, 16. jun. Žerii dzejoļa ir «Padomju Jaunatnes» redakcijas literārajai līdzstrādniecei komjaunietei Renātei Ķēniņai veltīts nekrologs. Dzejolis ievietots Kopotos rakstos.

D z i m t e n e L a t v i j a.

Pirmiespiedums kopgramatā «Pašdarbības repertuārs» II/III (1945).

L i e l a i s m ū ž s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Cīņa», 1946, 4. jūn. Ievietots Kopotos rakstos. Dzejolis rakstīts sakarā ar padomju valsts un partijas darbinieka Mihaila Kaļiņina nāvi 3. jūnijā.

D z i e s m a p a r d r a u g u.

Pirmiespiedums žurnālā «Zvaigzne», 1953, № 8. Žurnāla 13. n-rā dzejolis iespiests kopā ar Arvīda Žilinska notīm. Dzejolis ievietots Kopotos rakstos.

B a h a p r e l ū d i j u k l a u s o t i e s.

Pirmiespiedums laikrakstā «Literatūra un Māksla», 1962, 15. sept. Ievietots Kopotos rakstos.

S e n t i m e n t ā l a s m i n i a t ū r a s.

Pirmās divas miniatūras sarakstītas uz 1967. gada piezīmju bloka vāka. Trešajai miniatūrai ar virsrakstu «Slimojot» datējums: 1950./51. g. Visas miniatūras vienkop pirmoreiz iespiestas žurnālā «Karogs», 1975, № 1. Ievietotas «Latviešu dzejas antoloģijas» 6. sējumā (1977).

A n n a i B r o d e l e i.

Sacerēts 1950. gadā sakarā ar rakstnieces un mūža draudzenes Annas Brodeles četrdesmit gadiem 16. septembrī. Pirmiespiedums Kopotos rakstos.

Z i ņ ģ e p a r s l i ņ ķ i M i ņ ķ i.

Pirmiespiedums ar žanra apzīmējumu «Sīkais feļetons» laikrakstā «Cīņa», 1946, 17. maijā. Paraksts: Smīns. Ievietots Kopotos rakstos.

N a b a g a B l a u m a n i s j e b N o t i k u m s B l a u m a ņ a i e l ā.

Pirmiespiedums ar žanra apzīmējumu «Sīkais feļetons» laikraksta «Literatura un Māksla», 1946, 17. maijā. Paraksts: Smīns. Dzejolis ievietots Kopotos rakstos, kur 5. dzejas rindā ieviesusies kļūda: «Pieminot Blaumaņa vārdu..» (jābūt — «Pieminot Blaumaņa bārdu ..»).

V e l t ī j u m s m ū s d i e n u M ī c ī t ē m.

Pirmiespiedums žurnālā «Zvaigzne», 1954, № 2. Ievietots Kopotos rakstos.

N e l a s ī t!

Pirmiespiedums laikrakstā «Literatūra un Māksla», 1966, 25. jūn.

K ā m e ž ā s a u c, t ā a t s k a n.

Pirmiespiedums žurnālā «Karogs», 1970, № 11.

M a m u t o m ā n i j a.

Pirmiespiedums laikrakstā «Cīņa», 1970, 27. dec.

Dzejoļus sakopojis Ilgonis Bērsons

Mākslinieks Juris Petraškevičs