Ja es jums parādītu viņu abu fotogrāfijas, jūs leiktu — nekas sevišķs. Viņai patumši mati, drusku iesprogoti. Ovāla seja, kurā fotogrāfs izretušējis tumšākās ēnas. Nopietnas acis, kas jūsos lūkojas pat drusku nokaunējušās, laikam par to, ka jāskatās tieši fotokameras acī. Viņš — mazliet gaišākiem, droši vien pelēkiem, gludiem matiem, rievas no deguna uz lūpu kaktiņiem fotogrāfs nav iedrošinājies izdzēst, acis drošas, es teiktu, jūs pat centīsieties ilgi tajās neskatīties, jo jums liksies, ka tās par jums vīpsnā. Arī vārdus viņi nav mantojuši nekādus sevišķus. Viņa saucas Austra, viņš — Eduards, īsāk — Edis. Uzvārds viņiem jau pusgadu kopīgs, arī neuzkrītošs — Priedītis. Nodarbošanās bija katram sava. Austra — audēja, Edis — galdnieks.

Ahā, jūs teiksiet, tas būs stāsts par diviem stahanoviešiem, kas tik vien domā un runā kā viens par savu ēveli, otrs par savām stellēm. Neuzminējāt. Ēveli un stelles viņi nepieminēja jau paris nedēļu pēc tam, kad bija sastrīdējušies. Notika tas tā: Austra stāstīja, ka viņas austuvē kāda jauna audēja jau izpildījusi četru gadu normu. Edis nevērīgi pavīpsnāja — viņam tāds nelādzīgs paradums — un noteica:

— Nu, kas tur liels. Saveļjeva drīz būs noaudusi astoņu gadu normu.

Austra iekaisa. Lai nu ko, bet dzirdēt noniecinām savu austuvi — to viņa nevarēja paciest.

— Un tava dišlereja? — viņa atdarināja vīra toni.

— Neesmu lasījusi, ne no tevis dzirdējusi, ka jums tur būtu kāds stahanoviešu inkubators.

— Inkubators? — Edis uztrūkās kājās. — Kas par inkubatoru? Stahanovieši izaug paši no sevis…

— Kā sēnes pēc lietus, — it kā vīra teikumu nobeigdama, mierīgi piebilda Austra.

— Nemaz neņirgājies, — Edis rāmi, bet stingri pamācīja. — Gan jau lasīsi avīzē arī par mums.

Tāda saruna norisinājās laikam ziemas vidū. Pēc tam viņi vairs par saviem darbiem nerunāja. Runāja par kinofilmām, ko bija noskatījušies, par teātra izrādēm, par jaunākajām grāmatām. Bet tad, apmēram februāra beigās, Austra pieķēra Edi, ka tas viņā neklausās. Tas ir, klausās, bet nedzird, ko viņa stāsta. Iegrimis sevī, kaut ko domā, no acīm redzams, ka neatrodas istabā, bet diezin kur. Edis nemanīja pat to, ka viņa apklusa, mēģinādama uztvert tālup vērsto vīra skatienu.

— Tev kādas nepatikšanas darbā? — Austra līdzjūtīgi iejautājās.

— Kas? — Edis satrūkās. Austra atkārtoja.

— Nē, nē! Nekas! — vīrs steidzīgi noliedza. Austra turpināja stāstīt, bet pēc brīža redzēja, ka tikpat labi viņa varētu runāt ar galdu, pie kura sēdēja, ar gumijkoku pie loga vai savu lietussargu. Edis paņēma papīra loksni un zīmuli un izgāja otrā istabā. — Tā. Tad tik tālu nu mēs esam. Mums sāk rasties noslēpumi… — Austra iekoda lūpā. Un tikko viņa bija gribējusi Edim pastāstīt kaut ko par sevi, par savu darbu, apspriesties ar viņu, prasīt padomu.

— Bet, ja jau tā, tad tā, — Austra saknieba lūpas, it kā apņemdamās ilgai klusēšanai.

Un tā arī Austrai radās savs noslēpums. Sākumā Edis to nepamanīja. Viņam pat bija patīkami, ka Austra vakaros aiziet uz «sapulci fabrikā», tā viņa īsi paskaidroja aiziedama.

Tikai pēc laba laika Edis attapās, ka «sapulces fabrikā» notiek pārāk bieži. Un attapās ne pats, bet viņa māte, kas, ar vērīgu aci sekodama vedeklas gaitām, beidzot nevarēja nociesties, neatvērusi dēlam acis.

— Saki — kur tā Austra tā sākusi pa vakariem špacierēt? — viņa noprasīja, ar pūlēm norijusi vārdu «vazāties».

— Uz sapulci aizgāja, — Edis atbildēja.

— To nu var stāstīt kaķiem, ne man, — māte kļuva pikta. — Sapulces?! Pie jauniem kungiem sapulcējas. Tur tās sapulces.

— Par Austru tā nedrīkst runāt, — Edis noskaitās un iegāja savā istabā. Nosēdās pie rasējamā dēļa un vilka svītras. Pirmās iznāca taisnas, bet tad roka iedrebējās un līnijas kļuva krecellgas. Nez kāpēc acis liecās uz pulksteņa pusi. Ir gan jocīgi cilvēki, izdomājuši sapulces vai katru vakaru. Un vēl tik vēlās stundās. Cik neuzmanīgs viņš bijis, nepaiedams Austrai pretim. Labs ir, pārsteigs viņu šovakar. Ar savu rasējumu noņemdamies, viņš tiešām kā mucā iekritis. Tik sen viņi nav bijuši teātrī. Pat ne kārtīgi parunājušies. Nu tam drīz beigas. Rit viņš aizies pie galvenā inženiera un iesniegs savu projektu. Visam vajag saskanēt. Tikai zīmējumā viņš neprot parādīt visas dimensijas.

Tukšajās ielās viņa soļi atbalsojās noteiktā ritmā. Viens, divi. Viens, divi. Atpakaļ viņi nāks divatā. Pastāstīt Austrai jau šovakar? Nē, nē, labāk izturēt līdz galam. Lai izlasa avīzē, tad sauks vēl viņa galdniecību par «dišlereju». Galdnieki arī puiši uz goda.

Pamirdzēja Austras fabrikas ugunis. Vai tiešām sapulce vēl nav beigusies? Pajautās sargam, kura būdiņas logā kā vilka acs spīdēja uguns.

Sargs paskatījās viņā izbrīnījies, pēc tam kļuva bargs.

— Ejiet vien, jaunais cilvēk, tālāk. Domā noķert uz mušpapīra. Pazīstam mēs tādus sapulces gājējus. Meklē sapulci citur.

— Tātad šovakar sapulce beigusies? — Edis vēlreiz pārjautāja.

— Kā tad var beigties, ja nav sākusies! Cilvēki strādā, bet šis meklē sapulces! — sargs vēl vairāk noskaitās.

«Austra mānās!» no sarga atbildes Edis saprata tikai to vienu. Un soļiem pazuda noteiktais ritms.

Mājas numurs trīsdesmit pieci. Te dzīvo Valdis Liezers, zīmētājs pie galvenā inženiera. Viņš noteikti palīdzētu. Tik pārāk vēls nav, lai nedrīkstētu uzkāpt pie laba paziņas un darba biedra.

Austra pārnāca pusdivpadsmitos. Viņu ielaida sapīkusi vīramāte.

— Kur Edis? — vakariņu teju ieliedama, apjautajas Austra.

— Vai tad jaunie tagad saka vecajiem, kur iet? — māte atjautāja. — Varbūt citu noskatījis… — gribēdama iedzelt vedeklai, māte pukšķināja.

— Edis nu gan nav tāds! — Austra strauji protestēja. Bet tēja palika neizdzerta. Apgūlusies viņa sāka lasīt, tomēr pēc pāris lappusēm attapās, ka nekā no izlasītā nav iegaumējusi. Pulkstenis nosita divpadsmit un tikšķināja laiku tālāk. Vienos tas atkal pieteica stundu maiņu, un tad jau skrapstēja durvju atslēga. Nolicis priekšnamā mēteli, Edis ienāca istabā tik laimīgi pietvīcis, ka Austra noņēmās: «Nē, kāpēc man jāslēpjas un jāmānās. Pateikšu tūlīt — un viss.» Un arī viņa novērsdamās laimīgi pasmaidīja.

Bet, ieraudzījis Austras smaidu, Edis atcerējās savu gājienu uz fabriku, vecā sarga zobošanos par vēliem sapulču meklētājiem un piepeši sajuta mutē tādu sājumu, ka saviebās.

— Tev laikam sapulce ieilga? — viņš, kā sarunai vielu tvarstīdams, vienaldzīgi iejautājās.

— Jā… Kamēr visu izspriež, — nevērīgi atbildēja Austra, nevarēdama aizmirst, cik laimīgs ienāca Edis, bet cik apjucis un īgns izskatās tagad.

— Jā. Es arī drusku pastaigājos. Jauka nakts. — Un Edis nožāvājās.

«Ak tā. Jauka nakts. Bet mājā aiz garlaicības jāžāvājas,» saīgdama pukojās Austra, bet skaļi neparasti svešā un laipnā balsī noteica: — Ar labu nakti!

Rītā viņi tikko nebija aizgulējušies un izskrēja pa durvīm ar pēdējo brokastu kumosu mutē. Tikai pret fabrikas vārtiem Austra atcerējās, ka šodien taču Edim dzimšanas diena. Divdesmit pieci gadi. Un viņa pat neapsveica! Vienkārši aizmirsa.

Neaizmirsa to māte. Viņa sagaidīja bērnus ar pašas ceptu rausi. Protams, arī Austrai tagad bija ir puķīte, ir grāmata, ko dāvināt Edim, un būtu varējušas notikt gluži idiliskas ģimenes pusdienas, ja tās neizjauktu pats ceturtdaļsimtgadnieks. Viņš sāka zagšus skatīties pulkstenī jau tad, kad māte svinīgi nesa rausi no virtuves, bet gluži atklāti pētīja minūtes, kad rausis bija nokļuvis uz šķīvjiem.

Bez ceturkšņa astoņos Edis piecēlās no galda.

— Man drusku jāiziet… Tā norunāts… — viņš neveikli taisnojās.

— Tad tik nu kā savā dzimšanas dienā nevarēji palikt mājā? — māte pārmeta.

— Es biju aizmirsis. Bet norunāsim tā, ka svinēšanu turpināsim rītvakar. Varbūt… — Edis aprāvās, redzēdams, ka Austra par tādu izredzi nepriecājas.

Austra palika divatā ar vīramāti, un klusēdamas viņas novāca galdu. Ja Austras seja prata palikt mierīga, tad mātes acis nepārprotami runāja vienu: «Meit, meit, tu esi paspēlējusi…»

Nākošajā vakarā nekāds svinību turpinājums neiznāca. Austra neteica, ka jāiet uz sapulci, — laikam jau pašai tas sāka likties neticami, bet jāiet viņai bija, un kaut ko ne visai ticamu viņa izgudroja. Un atkal mātes galvas nogrozīšana Edim lika saprast, ka noslēpumainie sievas ceļi var to aizvest no viņa pavisam prom.

Tāpēc viņš ļoti satrūkās, kad otrā rītā Austra, pa logu ārā skatīdamās, jautāja:

— Edi, kā tu domā, vai padomju cilvēkam drīkst būt tādas jūtas kā greizsirdība?

— Viņa ir manījusi! — Edim sārtums iesitās sejā. Un, kārtodams plauktā grāmatas, viņš kā no grāmatas nolasīja:

— Greizsirdība ir privātipašnieciskas uztveres atliekas cilvēka apziņā. Raksturīgas mietpilsoņiem, kas baidās būt patiesi pat pret tuvāko draugu. — Tā viņš pateica, lai Austra zina, ka viņš cīnās ar sevi un nosoda.

«Tātad viņam nav palicis paslēpts mans nemiers,» Austra samulsa un vēl vairāk pieplaka logam, dzesēdama karsto pieri pie vēsās rūts. — Nosauca par mietpilsoni. Un pelnīti nosauca.

Avīzes viņi lasīja pusdienas pārtraukumā. Pirmajā lappusē Austra ieraudzīja pazīstamu seju — strādnieku puisi pie ēvelsola, puisi pelēkiem, gludiem matiem, drošām acīm, kas raudzījās viņā mazliet vīpsnājoši. Zem klišejas paraksts: «Jaunais stahanovietis Eduards Priedītis, kas piekonstruējis savam ēvelsolam… ierīces… (nesaprotamos vārdus viņa izlaida). Darba galda papildinājums dod laika ietaupījumu par 300%. Biedrs Priedītis jau pirmajā dienā veica trīs cilvēku darbu…»

«Tad lūk, kur noslēpumu uzminējums! Un es kā zoss noticēju mātei…» Austra nokaunējās un pati nevarētu pateikt, kādas jūtas sviež augstāku vilni — prieks par Eda panākumiem vai kauns par savu neattapību. Bet viņa arī nepaspēja tikt ar sevi skaidrībā, kad ap viņu sabruka jaunas meičas un, avīzes vicinādamas, sauca:

— Tu lasīji, Austra? Tu atradi? Ir jau iekšā!

— Kā viņas zina, kam jābūt iekšā, ja pat es nezināju? — Austra brīnījās.

— Paskaties, palasi! — viņai pretim stiepās vairākas rokas ar avīzēm. Kāds raksts jau bija apvilkts ar sarkanu zīmuli.

««Sarkanās ausmas» audējas stājušās stahanoviešu sardzē par godu 1. Maijam,» lasīja Austra. «Jaunās audējas Austra Priedīte, Zina Prohorova… pārgājušas uz 15 steļļu apkalpošanu. Pirms uzņēmās atbildību par 15 mašīnām, čaklās audējas centīgi mācījās pie republikas slavenās stahanovietes… pētīja tās darba pieredzi…» utt.

Mājā Austra sagaidīja Edi ar avīzi rokā.

— Lūk, kā neizdevās noslēpt! — viņa gavilēja. — Bet tad taisa tādu seju, it kā tiešām…

— Kas tiešām ?

— Nezin kur būtu jāiet…

— Tāpat kā daži teicās pa sapulcēm staigājam, — Edis zobgalīgi izvilka no katabas savu avīzi.

— Es tikai gribēju tevi pārsteigt, — Austra taisnojās.

— Un es laikam ne? — Edis piepūta vaigus. — Bez tam es nevarēju aizmirst to «dišlereju» un «inkubatoru ».

— Edi! — Austra aizlika plaukstu viņa mutei. — Bet zini, es tomēr neticēju mātei…

— Es arī ne! — Edis aizgriezās.

— Tātad…

— Viss kārtībā.

Nu, lūk, jūs atkal teiksiet — nekas sevišķs. Es to pateicu tūlīt pašā sākumā. Edis un Austra nav nekas sevišķs, jo tādu cilvēku ir tūkstošiem. Un kā jūs domājat — viņi izdarīs kaut ko sevišķu? Noteikti. Viņi veiks piecgadi četros gados.

Viņš bija laipns un pieklājīgs pret visiem — kā pret skolas direktoru, tā arī pret apkalpotāju un kurinātāju. Tik tiešām, ja jums būtu gadījies ar viņu satikties, jūs teiktu: «Lūk, priekšzīme, kādam vajag būt padomju iestādes darbiniekam!»

Protams, īsu brīdi satiekoties, jūs nevarētu novērot, ka N. skolas darbvedis Alfrēds Kazbuks sasveicinādamies savu galvu noliec uz zemi tieši proporcionāli apsveicināmās personas dienesta un svarīguma pakāpei. No rīta, direktoram ienākot, viņš pieceļas un ļoti lēni, katrā kustībā ielikdams jūsmīgu cieņu, palokās tam līdz krūtīm. Tikpat zemu locīdamies, viņš sveicina direktora sieVu un apstājies gaida, lai tā pirmā sniedz roku. Pasniegto roku viņš pāris sekundu — ne pārāk ilgi, ne pārāk strupi — patur saujā un tad, it kā citādi nevarētu, noliecas un viegli, tikko manāmi ar lūpām pieskaras viņas pirkstiem. Atliecies viņš paraugās direktora sievai acīs ar drusku vainīgu smaidu, sak, dariet ko gribat, nosodiet mani, bet es nu reiz esmu tā audzināts.

Skolotājus Kazbuks sveicina ar ne gluži tik zemu locīšanos. Pie tam viņš ļoti ievēro, kurš skolotājs pedagoģiskās padomes sedē paslavēts, kurš kritizēts. Paslavēto fizikas skolotāju viņš otrā rītā sagaida ar visai sejai pār lijušu smaidu un uzsitienu uz pleca: — Pelnīti, pelnīti, draugs! Redzi, kā pie padomju varas prot novērtēt labu darba darītāju. Tagad, brālīt, darbs ir goda un slavas lieta.

Ar asi nokritizēto vēstures skolotāju sasveicinoties, Kazbuks rada līdzjūtīgu, pat satriektu seju, bet nesaka tai neviena vārda, kamēr citi ir klāt. Toties vienatnē sastopot, viņš nosodoši groza galvu un runā it kā pie sevis: — Tas nu tomēr… Lai nu kā, bet tas jau… Var jau katrs kļūdīties, tie paši lielie tiesātāji, vai tiem negadās kļūmes? Bet pret kolēģiem — tad kā ar āmuru pret pieri. Es atzīstu kritiku, un kritika ir mūsu dzīves sastāvdaļa, bet tā jau vairs nebija kritika, tā jau vienkārši cilvēka noēšana.

Un, ļāvis kādu brītiņu savu vārdu balzamam iedarboties uz kritikas sistajām brūcēm, Kazbuks slepus paskatās visapkārt un čukst nelaimīgajai pie auss: — Es jums kā draugam… bet, protams, pilnīgi diskrēti… iet tādas runas, ka jums kāds rokoties apakšā. Es nesaukšu vārdā, tāpēc ka nevaru par to galvot, bet tādas runas iet. Kādam radiniekam vajadzīga vietiņa galvaspilsētā.

Skolotāja ieiet stundā samulsusi un izklaidīga, bet Kazbuks steidzas pastāstīt skolotājam Kalnam, kurš tajā brīdī nāk augšā pa kāpnēm un redzējis abus sarunājamies:

— Traka lieta, kā vēl neprot mūsu ļaudis kritiku cienīt. Kā vēl apvainojas, ka necieš neviena asāka vārdiņa.

Un Kazbuks nogroza galvu un aiziet, atstādams Kalnu pārliecībā, ka vēstures skolotāja ir tā, kas apvainojusies par kritiku.

Kazbuks allaž pirmais atsaucas dažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Kad direktors darbinieku sapulcēs pastāsta par skolotāju iesaistīšanos lektoru grupā, Kazbuks jau teikuma vidū sāk sajūsmināts locīt galvu, it kā direktors izteiktu skaļi viņa senlololas ilgas.

— Padomājiet, kādu svētīgu darbu ierosinājis biedrs direktors, — viņš steidzas pirmais ņemt vārdu. — Kultūru masām! Cik skaisti biedra direktora ierosinājums sasauca ar apgaismotāju laikmetu! — Kazbuks jūsmo. Viņš domā, ka direktors novērš seju aiz pieklājīgas kautrības, un nepamana stāvo rieviņu, kas uz brīdi ievelkas ta pierē.

Skola uzņēmusies tādu kā šefību pār tuvējo invalīdu namu. Skolotāji nolasa vecīšiem dažus referātus, pionieri aiziet ar deklamācijām, dejām, ludziņu izrādēm.

Reiz direktors pus pa jokam, pus nopietni iesakās, ka vajadzējis arī skolotājiem pašiem, varbūt pieaicinot talkā ģimenes locekļus, sagatavot kādu viencēlienu un nospēlēt invalīdiem. Kazbuks pielec kājās un sāk aplaudēt.

— Nu tas nu vienreiz ir ko vērts! Es sen par to domāju, bet neiedrošinājos izteikt, sak, te jau visi tik ļoti aizņemti, tik ļoti nodarbināti. Bet, kad biedrs direktors ierosina, es domāju, ka tad nu gan mēs laiku atradīsim. Kaut vai pastiepsim dienu garāku, ha-ha-ha!

Kazbuks pats piesolās par režisoru. Jaunībā viņš, lūk, izmēģinājies aktiera mākslā, bet toreiz bijuši citi laiki. Toreiz talantiem nav pašķirts ceļš tā kā tagad. Ak, ko tur runāt tik rūgtas lietas! Viens no mūsu labākajiem režisoriem vēl nupat teicis: «Kaut tu, Kazbuk, varējis dzīvi sākt no jauna, kāds spožs aktieris tad uznāktu uz skatuves!»

Kazbuks pats sameklēja ludziņu, pats dalīja lomas. Viņš izlūdzās direktoram atļauju apmeklēt viņa sievu, lai personīgi visa kolektīva vārdā aicinātu viņu neatteikties piedalīties svētīgajā pasākumā.

— Ja mēs būtu mainītās lomās, es, protams, būtu greizsirdīgs, ja jūs grasītos iet pie manas tikpat jaunās un skaistās sievas, ha-ha-ha! — Kazbuks vaibstīdamies smējās un noplātīja rokas, ar to likdams saprast, ka viņš nu gan direktoram nav sāncensis. Bet direktors atkal novērsās.

Ar direktora sievu Birutu Kazbukam notika šāda saruna.

Kazbuks: Cienītā direktora dzīves biedre, visa kolektīva vārdā lūdzos — glābiet mūs! Glābiet, glābiet, citādi mums jāatsakās no šīs skaistās ludziņas.

Biruta: Kas jums tik briesmīgs, vai kādai vecenes lomai trūkst tēlotājas?

Kazbuks: Vecenes! Ak, ja būtu kaul vai piecas veceņu lomas… (sekoja tik nozīmīgs žests, kas pilnīgi izteica, ka arī piecām veceņu lomām skolotāju pietiktu). Bet mums nav, kas tēlo komjaunieti Ausmu. Biruta: Jūs esat nokavējies. Jums vajadzēja man šo lomu piedāvāt pirms gadiem…

Kazbuks (pārtrauc): Nerunājiet, nerunājiet, man ausis jātur ciet. Nedzeniet mani izmisumā. Biruta: Jums taču skolā ir Ausma, kuru nevajadzēs ne grimēt, ne pārģērbt, — pionieru vadītāja Rita. Kazbuks (abām rokām atvēcinādamies): Ah, tad jau iesakiet, lai es griežos pie ēģiptiešu mūmijas. Es Ritu jau sen esmu vērojis un brīnījies, ka var cilvēks tā mūžīgi spēlēt tikai sevi. Nē, nē, tur cits nekas neiznāks kā tikai nepatikšanas. Loma nepadosies, būs jāatņem, tad atkal apvainošanās. Eb! — Kazbuks atmeta ar roku.

— Bet skolotāja Kriķe? Jauna un izteiksmīga, — ieteica Biruta.

— Kriķei mazs bērns mājā, tai jau tikai «aijā — žūžii», — Kazbuks nicīgi pašūpoja rokas, it kā uz tām gulētu bērns. — Nē, te nav ko minēt un meklēt. Es esmu, naktis negulēdams, izsvēris visas iespējamibas un atgriezies pie kandidatūras, kas man ienāca prātā jau pašā sākumā. Šī loma rakstīta tā, it kā autors būtu jūs pazinis. Es nezinu iemeslus, kāpēc jūs atsakāties, varbūt vīrs jums neatļauj (Starp citu, es viņa vietā darītu tāpat), bet, ja jūs atsakāties, tad es nesu to lugu atpakaļ un saku direktoram: «Laidiet mani vaļā, es nevaru bez aktieriem to uzvest, tāpat kā ģenerālis nevar karot bez kareivjiem.»

Kazbuks tik traģiski nometa ludziņu uz grīdas, ka Birutai turpmākā liegšanās sāka likties kā koķetēšana. Viņa piekrita.

Tajā pašā dienā, saticis pionieru vadītāju Ritu, Kazbuks viņu apturēja, saņēma aiz elkoņa un skumīgi kratīja galvu.

— Ai, ai, ai, — viņš sāpīgi noklakšķināja ar mēli, — te, lūk, staigā īstā Ausma, ne pielikt, ne atņemt, bet ko tu darīsi. Vienai otrai padzīvojušai sievai mājā garlaicīgi, gribas uz skatuves izklaidēties. Ko tad es, viens mazāks, varu. Liek saprast, ka tā vajag… Bet tas lai paliek starp mums. Pateiksiet kādam, tāpat neviens neticēs, sacīs, ka jūs aiz skaudības…

Un Rita aizgāja, nosmīnēdama par pusmūža sievas aušīgo iedomu spēlēt jaunu meiteni. Un cik prātīgi Kazbuks pamācīja — neteikt nevienam. Protams, viņa neies pļāpāt un intrigas dzīt.

Tāpat klusēt apņēmās arī skolotāja Kriķe, kuru Kazbuks sastapa citā gaiteņa galā, un tikpat sērīgi apraudāja neiespēju redzēt tieši viņu tēlojam komjaunieti Ausmu.

Mēģinājumi noritēja bez starpgadījumiem, invalīdi noskatījās izrādi klusi, bez aplausu vētrām.

— Jūs redzējāt — viņi bija mēmi aiz sajūsmas! — priekškaram aizslīdot, Kazbuks teica Birutai un ar lūpām pieskārās viņas pirkstiem. — Un jūs vēl negribējāt man klausīt, jūs šķelme!

Ar to šis mazais starpgadījums būtu izbeidzies, ja netikusi izsludināta republikāniskā mākslinieciskās pašdarbības skate. Kazbuks bija pieteicis skolas darbinieku dramatisko kolektīvu un saņēma oficiālu paziņojumu, ka sagatavoto viencēlienu novērtēs skates komisija.

Šoreiz izrādi noskatījās arī direktors. Sievai parādoties uz skatuves, viņš vispirms nemierīgi sagrozījās krēslā, pēc tam sāka plakt arvien mazāks un šaurāks un vēl ilgi nevarēja izkustēties, kad priekškars jau bija aizvēries.

Un tomēr šoreiz direktors bija pirmais, kas apspriedē sāka runāt: — Man te nav daudz ko teikt. Režisors ir pārcenties, dodams manai sievai lomu, kuras tēlošanai mūsu kolektīvā ir piemērotākas dalībnieces.

Skates komisija viņam piekrita. Kazbuks visu laiku purināja galvu, līdz beigās dabūja vārdu:

— Mūsu jaunais kolektīvs te saņem bargu kritiku. Tā sakot, pirmās uguns kristības. Tas viss jau būtu labi, ja te nebūtu iejauktas dažas intrigas, kas laikam būs arī drusku ietekmējušas komisijas spriedumu.

— Izsakies skaidrāk! — direktors raidīja starpsaucienu.

— Lieta tāda, ka es vēl tagad palieku pie sava — lomu sadalījums ir pareizs. Es domāju, ka biedrene Biruta Dzelve Ausmas lomā ir ļoti laba. Bel tā jau bija — tiklīdz es sadalīju lomas, tā dažas aizvainotas primadonnas — es nesaukšu viņas vārdā — sāka čukstēt, ka biedrene Biruta Uzelve esot par vecu, galvenais, par vecu! Ja šīs aizvainotās būtu izteikušās atklāti, es viņām atgādinātu — arī jūs reiz būsiet vecas. Bet skatuves māksla nav dzīve, te viss jāsaprot simboliski, un biedrene Biruta Dzelve varēja būt mūžīgās jaunības simbols…

— Beidz nu murgot, — direktors nepacietīgi viņu pārtrauca.

Biruta, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies runātājos, palūdza vārdu un iesāka:

— Ja nu runājam par simboliem, tad jūs, Kazbuk, pats esat īsts simbols.

Viņa uz brīdi apstājās un redzēja, ka režisors laimīgi smaida, laikam gaidīdams pretkomplimentu.

— Jūs, Kazbuk, esat intrigantu simbols, — Biruta mierīgi nobeidza.

Kamēr Vitolds Saldmīlis nebija iepazinies ar Intu Kaķīti, viņam likās, ka paša sieva ir tā skaistākā, sava māja visomulīgākā un savs dēls Andrejiņš visgudrākais tāda vecuma puika. Jā, kamēr nebija… Bet, tāpat kā nevar novērst spēju vēja brāzmu, kas pēkšņi tev uz ielas norauj cepuri un izvārta dubļos, tā Saldmīlis nevarēja novērst iepazīšanos ar Intu Kaķīti, kas viņa sirdi… nē, nē, nevis izvārtīja dubļos, bet piepildīja ar satraucošām, smeldzošām un tomēr par medu saldākām jūtām.

Un, dīvaini, šīs jūtas vispirms izdarīja lielas pārvērtības ar Vitolda acīm: ja Intas zeltlāsmainā galviņa kādreiz bija izspūrusi, Vitoldam tas izskatījās ļoti mīļi — tūlīt redzams, ka meitēns nav no tām, kas skraida pa frizētavām un kosmētiskiem kabinetiem, ka meitēns ir nopietns, strādīgs, taupīgs. Vārdu sakot, apbalvots ar visām tām īpašībām, kas sievietes skaistumu izgrezno kā gleznu zelta rāmis. Ja turpretim viņa paša sievai, no šķūnīša ar malkas klēpi nākot, vējš bija izbužinājis kastaņbrūno matu viļņus, Vitoldam bija jānovēršas, lai nepaspruktu pārmetumi par «nevīžību», «sevis noturēšanu elementārākā kārtībā» vai tamlīdzīgi. Pilnīgi negaidīti Vitolda acīm atklājās arī sievas bezgaumība apģērba izvēlē: cik skaista izskatījās Intas platā gaišzilā faidešina kleitiņa ar dzelteniem gundegu ziediņiem, tik neglīta šķita sievas tumšbrūnā, vienkrāsainā kostīmkleita. Un kā viņš agrāk nebija pamanījis, cik nobālējušas viņu dzīvoklī tapetes, kā palodzei atlobījusies eļļas krāsa. Intas dzīvoklī droši vien… jā, bet pagaidīm Inta izvairījās viņu ielaist savā dzīvoklī. Pat adresi neteica. Pārvērtības notika arī ar Vitolda ožas, garšas un dzirdes orgāniem: brīnišķīgi pavasarīgi smaržoja Intas lietotie «Baltie ceriņi», bet neciešami oda odekolons «Rīga», ko sieva mēdza uzliet uz pārdurta pirksta. Tāpat ēdiens, ko gatavoja sieva, šķita tā kā bez sāls, tā kā bez garšvielām, ar vārdu sakot, — bez dvēseles. Bet cik garšīga bija Inlas vienkāršā siermaizīte, ar kuru tā viņu reiz pacienāja, kad viņš to bija pārsteidzis parkā uz sola brokastojam.

Vakaros, darbu beidzot, Vitoldam Saldmīlim zeme dega zem kājām. Tiklīdz pulkstenis nosita seši, viņš kā bulta izlidoja pa darba istabas durvīm, zibenīgi kājas mētādams, notirinājās pa kāpnēm un, gājējiem veikli aplocīdamies, nokļuva uz tās ielas, kur atradās Intas darba vieta, cerībā «nejauši» ieraudzīt viņu, kad tā kopīgajā darbinieku straumē izplūdis pa iestādes durvīm.

Pēc tam viņam ilgi negribējās iet mājās. Aizkodis kafejnīcā mazas vakariņas, viņš noskatījās jaunāko filmu, kādu stundu paklaiņoja svaigā gaisā. Protams, vakarā bija jānoklausās sievas nožēlas, ka viņam «tā ieilgusi arodbiedrības sapulce» vai arī ka viņš «tik ilgi noņēmies ar pašdarbību», vai «ilgi nosēdējis pie saslimuša darba biedra».

— Garlaicīgi mums mājā bez tevis, — ar savām brūnajām, uzticīgajām acīm skumji vērdamās Vitoldam sejā, sieva žēli novilka.

— Jā, papiņ, mums bez tevis ir garlaicīgi! — kā zvirbulēns palēkdamies, piebalsoja Andrejiņš.

— Nu ko, būs jānopērk jums televizors, — Vitolds mēģināja jokot un tūlīt pats uzķērās uz šīs tiešām lieliskas idejas. Nē, viņš nebūt nedomāja «izpirkties» ar dārgu dāvanu, fui, nē, bet Mildiņa un Andrejiņš — šie tiešām jaukie cilvēciņi taču ir pelnījuši mazu uzmanību…

Tā Saldmīļu dzīvoklī ieradās televizors. Kā jau tādos gadījumos parasts, viens otrs radinieks biežāk atnāca pasvētīt krēslas stundu, noskatoties pa televizoru filmu, koncertu vai teātra izrādi. Nē, tagad Milda ar Andrejiņu vairs nevarēja žēloties par garlaicību.

Beidzot arī Vitoldam laime pavēra vārtus uz Intas sirdi — vismaz dāvāja izdevību likt tuvāk šiem sirds vārtiņiem. Notika tas tā. Vitolds panāca Intu pie teātru un koncertu biļešu kases. Viņa bēdīgi, kā savām acīm neticēdama, vēl un vēlreiz pārlasīja virs kases lodziņa piesprausto paziņojumu: «Uz angļu dziedoņu koncertu biļetes izpārdotas».

Vitolds izlikās, it kā arī viņš būtu nācis tieši pēc koncerta biļetēm, un, it kā nepatīkami pārsteigts, iesaucās Intai pie auss:

— Ko, tiešām visas izpārdotas?

Inta atskatījās un skumji palocīja galvu.

Šajā mirklī Vitolds saprata, cik lielas iespējas nodod viņa rīcībā lakoniskais uzraksts: «Biļetes izpārdotas». Viņam taču bija «blats» — pazīšanās biļešu izplatītāju aprindās.

— Ja man laimētos kaut kur izķert pāris biļešu, vai drīkstēšu jums aiznest vienu? — Vitolds pazemīgi piedāvāja.

— O, es būtu jums neizsakāmi pateicīga! — Inta iesaucās ar cerību un neticības pieskaņu balsī.

Biļetes viņš, protams, dabūja, gan šoreiz no spekulantiem par trīsreiz dārgāku cenu. Toties vielas bija labas parterā, trešā rindā.

Ak sengaidītais vakars, kad liekas — šis koncerts sarīkots tikai tāpēc, lai Vitolds varētu sēdēt līdzās Intai un neredzēt it nekā no tā, kas notiek apkārt, nedzirdēt ne dziedātājus, ne muziķu, bet tikai just, ka blakus ir viņa — Inta, ar elkoni viegli pieskarties viņas rokai un gaidīt starpbrīdi, lai redzētu tikai Intu, lai dzirdētu tikai viņas balsi.

Starpbrīdī viņi palika savās vietās, jo «kāda nozīme mīcīties pa ļaužu drūzmu šaurajā gaitenī». Vitolds vispirms iztaujāja Intu par iespaidiem no dziedātājām un pilnīgi piekrita, ka pirmās dziesmas izskanējušas akadēmiski vēsi, bet nākošajās jau izpaudusies spēcīga emocionalitāte, piekrita arī tam, ka soprānam balss tembrs dramatiskāks, bet mecosoprānam ieskanas zināms lirisms. Ja Inta teiktu, ka pirmā dziedone nav soprāns, bet bass, Vitolds būtu piekritis arī tādam apgalvojumam, jo viņš taču nebija dzirdējis, ne k ā, ne k o tā dzied.

Kad bija pārrunāti pirmie iespaidi, Vitolds attapās, ka nākdams ieskrējis saldumu veikalā un citu neko nav varējis ātrumā izvēlēties kā trifeļu kārbiņu.

— Bet tās taču visgardākās konfektes! — Inta apbrīnā nogrozīja galvu.

— Jums garšo? Lūdzu, esiet tik laipna. Es maz ko saprotu tādās lietās,— Vitolds piedāvāja.

Šajā mirklī pret viņiem pagriezās kāds aparāts, bet viņi, protams, to nemanīja.

Saldmīļu dzīvoklī tovakar bija sanākuši visi tuvumā dzīvojošie vīra un sievas radi: Vitolda māte, saukta omīte, Mildas brālēns Roberts ar sievu Irmu un dēlēnu Gunāru. Klusā bijībā viņi klausījās un skatījās koncertu, un jūsmīgā Irma pat aplaudēja līdz ar operas apmeklētājiem, kurus, starpbrīdim sākoties, parādīja televizora ekrāns.

— Papucis! Re, kur papucis! — skaļi iesaucās Andrejiņš, lepns par to, ka pirmais ieraudzījis savu tēvu.

— Kuš, kuš, tu būsi pārskatījies! — viņu norāja omīte, baidīdamās, ka to neizdzird Milda, kas kopā ar Irmu patlaban iegāja virtuvē uzlikt tēju. Arī Roberts, par laimi, atradās priekšnamā — viņam jau tas smēķēšanas niķis.

Šajā brīdī Vitolds atvēra konfekšu kārbu un piedāvāja Intai.

— Johaidī! Sitās dārgās konfektes! Man viņš nes tikai stiklenes! — Andrejiņš apvainots iespiedzās.

— Andrejiņ, ko tu klaigā? Vai tā uzvedas viesu klātbūtnē? — Milda no virtuves apsauca zēnu.

— Jā, ko tad viņš… — Andrejiņš iesāka, bet omītes bargais skatiens viņu apklusināja. Mildai ienākot, televizors jau rādīja diktoru, kas lasīja ziņas.

Kad pārraide bija beigusies un viesi aizgājuši, Milda noguldīja Andrejiņu, bet zēns spītīgi atteicās aizmigt, pirms nav pārnācis tēvs.

Tikko Vitolds bija ienācis istabā, Andrejiņš kā atspere izlēca no gultas, iesaukdamies:

— Papu, atdod man to tukšo kastīti!

— Kādu kastīti? — Vitolds nesaprata.

— Nu to kastīti, kas tev bija televizorā. Konfektes tā svešā tante būs izēdusi, bet kastīti atdod man! — Andrejiņš skaidroja un lūdzās.

Vitolds vienu mirkli zaudēja valodu. Tātad televizors viņu nodevis. Tātad arī Milda visu…

— Ak, tīrais negals ar to televizoru! — Milda iesaucās. — Saskatās vakaros un tad visu nakti murgo. Būs vai jāsamaitā, lai reiz ir miers.

— Laikam nav redzējusi! — Vitolds atviegloti ievilka elpu un strauji metās uzbrukumā televizoram:

— Tiešām, bērnam zūd starpība starp televizorā redzēto un sapņiem, — viņš paceltā balsi nobēra, bet, manīdams, ka Andrejiņš tūlīt sāks raudāt un apzvērēt, ka redzējis tēvu un konfekšu kastīti, un svešu tanti, kas tās konfektes ēdusi, pasteidzās nomierināt mazo:

— Ej tagad gulēt, manu puisīt, bet rīt es tev atnesīšu tādu kastīti, pilnu ar konfektēm.

Viņš savu vārdu turēja. Televizors arī samaitājās pats no sevis. Kad atkal atnāca ciemā omīte un uzsāka ar mazdēlu sarunas par dieva būšanām, Andrejiņš viņai izskaidroja neizprotamo brīnumu, kā «dieviņš visu redz», arī to, kur pats nav klāt:

— Brīnums? Kas tur par brīnumu! Dieviņonkulim ir televizors!

Zvanīja telefons. Elvīra jau paspēra dažus soļus uz galda pusi, bet tad kaut ko iedomājās un pasauca savu meitu:

— Ausmiņ, pieej pie telefona. Ja prasa mani, saki, ka neesmu mājā. Tur jau atkal tā Maciņu Lilija gribēs papļāpāties. Droši vien Maciņš pats atkal ar bada pātagu pa tiem ezeriem…

Ausma nocēla klausuli un atsaucās.

— Nē, tētis nav mājā, — viņa droši paziņoja, jo tēvs tiešām nebija mājā. — Māmuļa? — Ausma pārprasīja un jautājoši pavērās mātē. Elvīra noraidoši pakratīja galvu.

— Māmu… arī nav mā…, — vārdu galotnes apraudama, meitene nobēra un nosarka. — Kur viņi ir? — Ausma atkal lūdzoši paskatījās uz māti.

— Saki, ka aizgājām uz kino, — māte čukstoši pamācīja.

— Viņi aizgāja uz kino, — Ausma atkārtoja.

— Ko? Ko jūs atnesīsiest? Nezvēru? Kādu nezvēru? Hallo! Hallo! —viņa kratīja klausuli, bet no tās skanēja tikai signāls, ka saruna beigusies.

— Kas tur zvanīja? Ko viņi nesīšot? Kādu nezvēru? — māte uztraukta iztaujāja.

— Zvanīja Mačiņonkulis. Sacīja, ka tūlīt atnesīšot mums vienu nezvēru, — Ausma atstāstīja.

— Kas tas par nezvēru? Vai tikai nebūs suns? — Elvīra uztraucās. — Kas cits tas varētu būt? Viendien Lilija pirka trīs kilo teļa kaulu. Teica, ka jāsāk dot kucēniem grauzt. Citādi nebūs, ka nesīs vienu sunīti mums. Kur šie izdalīs piecus kucēnus un vēl tagad rudenī.

Elvīru pārņēma arvien lielākas dusmas pret Liliju.

— Es nesaprotu, ko viņa var noņemties ar tiem suņiem? Tad viņi jābaro, tad jāmazgā, tad… — viņa nevarēja ātrumā izgudrot, kas vēl jādara.

— Bet Mačiņtantei taču ir tikai viena pati Dzena. Un Dzena ir ļoti jauks suns, — Ausma aizstāvēja.

— Jauks vai nejauks, suns paliek suns, — Elvīra noņurdēja.

— Un Dzena ir ļoti labs mājas sargs, — Ausma turpināja aizstāvēt Dzenu. — Kamēr Mačiņiem nebija suņa, zagļi viņiem reiz dārzā noplūca visas puķes un vienreiz aiznesa ābolus.

— Kaut vai tā. Bet lai viņi nebāžas citiem virsū ar saviem kucēniem! Man suņi nepatīk, un es neesmu lūgusi, lai viņi man dod kādu Dzenas bērnu. Ja es gribētu suni, es nopirktu, kādu gribu. Zvēru dārzā var dabūt īstus sugas suņus pēc izvēles. Kāpēc man jāņem pretim visādi kvekši, Elvīra juta, ka dusmās sāk aizžņaugties elpa. Viņa uzpilināja baldriānus uz cukurgraudiņa un pasūkāja to, lai nomierinātos.

Ausma jau sen bija vēlējusies tādu gudru suni kā Dzena, bet nedrīkstēja izteikt savu vēlēšanos skaļi. Cik jauki, ka tagad tā piepildīsies! Gan jau māte samierināsies. Tādu mazu dzīvnieciņu nemaz nevar neiemīlēt.

— Zini ko! — Elvīra pēkšņi iesaucās. — Nelaidīsim viņus iekšā. Lai viņi izzvanās, cik tik, mēs izliksimies, ka nedzirdam. Lai nes savu kucēnu atpakaļ.

Viņa iebīdīja Ausmu virtuvē, bet pati paslēpās aiz loga aizkara. No turienes varēja labi pārredzēt dārza celiņu, pa kuru vajadzēja nākt Mačiņu pārim.

Kā tad! Tur jau viņi nāca ar paprāvu, nosegtu grozu, ko stiepa abi, katrs pie sava gala. Redzams, laulātie labā omā, jo kaut ko jautri runāja un smējās.

«Kad būs jāstiepj atpakaļ, tad vis vairs nesmiesieties,» Elvīra ar ļaunu prieku nodomāja.

Pagāja brītiņš, kamēr nācēji uzkāpa otrajā stāvā, un tad noskanēja zvans. Vienreiz. Otrreiz. Trešo reizi.

Elvīra viegli ieslīdēja gaitenī, lai noklausītos, ko šie runās, netikdami iekšā.

— Kur tas skuķis palicis, ka never durvis? — viņa dzirdēja Mačiņu sakām.

— Piezvani vēlreiz, — tā Lilija.

Skaudri nopļerkstēja zvans. It kā tūkstoš adatas sadurstīja Elvīras ausis un visu ķermeni. Ausma pabāza galvu no virtuves, bet, mātes niknā skatiena sabiedēta, parāvās atpakaļ.

— Nenāk. Varbūt aizskrējusi uz veikalu pēc maizes? — Lilija minēja.

— Hm. Zini ko? Noliksim savu dāvanu zemē pie durvīm. Kas šo svešs ņems? — ieteica Maciņš.

Tā! Nekur no tās nelaimes neizsprukt! Dāvanu atnesuši, kā tad! Tādus tikai aiztriekt ar netīru koku! — Elvīrai likās, ka sirds pārplīsīs aiz dusmām.

Soļi noklaudzēja uz leju. Elvīra pagaidīja brītiņu, iesteidzās istabā un pa logu pablenza uz dārzu. Sarāvās, kad Mačiņu pāris pie vārtiņiem vēl pagrieza galvas uz logu pusi.

Ausma pavēra durvis un čukstus vaicāja:

— Vai viņi to sunīti aiznesa atpakaļ?

Sunīti, sunīti, tev tikai to suniti, — Elvīra izmēdīja ineilu. — Es šovakar pat pa tumsu to sunīti aiznesīšu atpakaļ un pār sētu iesviedīšu viņiem dārzā.

— Māmiņ, es gribu tikai paskatīties, kāds viņš ir! Un drusku paglaudīt! — Ausma lūdzas un jau vēra durvis uz kāpnēm.

— Bet… bet, māmiņ, te nemaz nav sunīša, — meitene vīlusies paziņoja. — Te ir kaut kas…

— Kā — nav? Tad būs noļāpojis zemē, — Elvīra iesaucās un gāja lūkoties.

Aiz durvīm uz paklāja gulēja garš, avīzēs ietīts vīstoklis. Uzmanīgi, vel arvien neticēdama, ka tajā nav ietīts suns, Elvīra to uzcēla, ienesa virtuvē un gribēja uzlikt uz plīts malas, bet valgais papīrs saplīsa, un no tā izvēlās milzīga, zaļsvītraina līdaka.

Juris un Ēriks bija draugi kopš bērnu dienām. Viņu tēvu mājas atradās viena no otras tikai sauciena attālumā — tur jau pat negribot jāsadraudzējas diviem viena vecuma puikām. Sākumā kopīga rušināšanās pa smiltiņām, tad putnu ligzdiņu meklēšana bērzu birztalā, skolas gaitas septiņi gadi no vietas — vai tad brīnums, ka arī turpmāk abi draugi negribēja šķirties, un, tā kā Juris katrā ziņā gribēja tālāk mācīties lauksaimniecības tehnikumā, tad arī Ērikam likās, ka viņš neko citu nevēlas.

Tā viņi kā nešķirami draugi bija aizvadījuši savas gaitas līdz priekšpēdējam kursam un cerēja, ka viņiem kā labākajiem audzēkņiem nākamās darba vietas ierādīs tā, lai varētu arī turpmāk atrasties pēc iespējas tuvāk, nu tā, lai vismaz pa svētdienām varētu viens pie otra aizbraukt ar velosipēdu vai motociklu. Pat skolotāji dažreiz Juri un Ēriku, labsirdīgi jokodamies, uzrunāja par dvīņu brāļiem, un abi puiši par to nebūt nekaunējās.

Lai gan daži apgalvo, ka cilvēka dzīvē gadījumam neesot nekādas lomas, visu nosakot raksturi, griba, pienākumā apziņa un citas labas (vai arī sliktas) īpašības, tomēr Jura un Ērika dzīvē gadījās kaut kas tāds, ko viņi ilgu laiku nevarēja novērst ne ar gribas spēku, ne pienākuma apziņu, ne ar savām stiprajām draudzības jūtām. Varbūt to nevar nosaukt par gadījumu, bet sagadīšanos, ka viņiem abiem sāka patikt kursa biedrene Lauma, gudra, sprigana meitene. Un tac! bez iepriekšēja nolūka sākās notikumi, kas uz laiku iedragāja abu puišu draudzību.

Reiz biškopības stundā Jurim vajadzēja stāstīt par bišu ienaidu iekiem.

— Bites lielākais ienaidnieks ir…

— Biškopis, — Ēriks pie sevis noteica.

— … biškopis, — Juris mehāniski atkārtoja.

Visa klase sāka smieties. Sevišķi skaļi iesmējās Lauma, nebūt nedomādama Juri izsmiet, bet gluži vienkārši izmantodama tiesību stundas vidū drusku izklaidēties, jo pat skolotājs bija pasmaidījis par Jura jocīgo pārteikšanos. Un, ja skolotājs smaidīja, tad taču audzēkņiem nepārmetīs tādu mazu smiekliņu.

Citreiz Juris pats būtu pavīpsnājis par sīko starpgadījumu un pārtraukumā labsirdīgi iedunkojis Ēriku. Bet, kā jau zināms, iemīlējušies jaunekļi kļūst ļoti jūtīgi un visu, kas viņu personu kaut kā pazemina iemīļotās acīs, uztver pārspīlēti, pat slimīgi. Diemžēl Juris nebija izņēmums. Viņš nosarka, spītīgi pagrieza muguru uz Ērika pusi un ledaini aukstā balsī pateica klasei:

— Kad būsiet pietiekoši uzjautrinājušies, tad varbūt atļausiet man turpināt?

Skolotājs pamāja klasei ar roku, un acumirklī visi apklusa. Juris turpināja stāstījumu. Bija skaidrs, ka vielu viņš zināja labi, un skolotājs viņu pat uzslavēja.

Zvanam atskanot, neviens vairs neatcerējās «bišu ienaidnieku», tikai Juris pats izgāja no klases sadrūmis un starpbrīdi pavadīja laboratorijā.

Citreiz Ēriks būtu uzmeklējis Juri, uzsitis tam uz pleca un, vārdus gari vilkdams, pateicis:

«Ej nu. vecais puika, ko tu lauzies kā jaunkundze!»

Tagad viņš, gan saprazdams, ka draugs aizvainojies, nemēģināja konfliktu izlīdzināt, bet sevī taisnojās:

«Es taču viņam neteicu priekšā. Vai es vainīgs, ka viņš atkārto, ko citi saka?»

Juris, sirds dziļumos tam neticēdams, turpretim centās sev iestāstīt, ka Ēriks tīšām pateicis priekšā nelaimīgo «biškopi», lai padarītu viņu smieklīgu Laumas acīs.

Vēsums draugu starpā ieilga, jo arvien gadījās tā, ka Lauma te palūdza Juri iemācīt viņai zirgu jūgt, te atkal griezās pie Ērika, lai tas viņu ņem pārī pie ābeļu stādīšanas. Viņa bija draudzīga ar visiem zēniem un meitenēm, un, ja kāds teiktu, ka «dvīņu brāļi» sapūtusies viņas dēļ, Lauma būtu smējusies līdz asarām. Bet neviens to neteica, jo nezināja, pat nenojauta, ka draugu strīdus ābols skraida apkārt pelēkos bruncīšos, baltus zobus zibinādams, skandina jautrus smieklus, skolas sarīkojumos dejo «Litenieti» un» «Gatves deju» un ir labākā riteņbraucēja rajonā.

Un tad atkal vajadzēja notikt kādam starpgadījumam, kas izlīgšanu attālināja uz ilgu laiku. Vismaz Juris to uzskatīja par gadījumu, Ēriks turpretim bija pārliecināts, ka tā ir ļaunprātība. Bet stāstīsim labāk, ka tas notika.

Skolā tika rikoti pavasara svētki. Pēc mākslinieciskās pašdarbības sākās dejas. Lauma sēdēja netālu no Jura un vēdinājās ar mutautiņu, jo tik jauka un jautra meitene taču nedabūja izlaist nevienu deju. Muziķi alkal uzsāka lēnu valsi. Jurim ļoti gribējās uzlūgt Laumu, bet trūka drosmes. Likās, ja dejos ar Laumu, visiem kļūs skaidrs, ka viņš tajā iemīlējies, un tad sāks birt piezīmes katrreiz, cik redzēs viņus kopā. Viņš cīnījās pret savu vēlēšanos, jo baidījās no zobgalībām, kas viņa tīrās jūtas aptraipītu kā… jā, te viņš nepaguva izdomāt pat salīdzinājumu, kad ieraudzīja pieceļamies Ēriku un nākam uz Laumas pusi. Tātad Ēriks dejos ar Laumu, viņa tam smaidīs un jautri pļāpās, mazliet atliekusi galvu atpakaļ, lai ieskatītos Ērikam acīs.

Viņš vēl varēja pasteigties un pirmais uzlūgt Laumu, bet apmulsums viņu turēja savos valgos, un dažas sekundes izšķīra visu. Ēriks jau atradās pie Jura krēsla stūra un būtu paspraucies garām, ja šajā mirklī Jurim nebūtu vajadzējis pastiept kāju. Ak, un Ēriks bija tāds lempis, ka klupa pāri kaut kam, laikam taču Jura kājai, un nostiepās visā garuma uz grīdas.

Nevar teikt, ka citi to būtu uzskatījuši par svarīgu notikumu. Varbūt kāds arī iesmējās, tas ļoti var būt, bet iespējams, ka Lauma šo kritienu pat neredzēja, jo tajā brīdī viņu kāds trešais bija uzlūdzis dejot. Ēriks piecēlās tik ātri, ka neviens nepaguva viņam palīdzēt. Muziķi spēlēja, pārīši šūpojās valsī, un Ēriks būtu varējis mierīgi palikt zālē līdz beigām, priecāties, dejot, pajokot ar draugiem par to, kā izmērījis grīdu. Bet Ērikam likās, ka šovakar visi par to vien runās, kā viņš gāzies, un neviena ineiča pagodināta nejutīsies, kad tāds «sprīžu metējs» to uzlūgs dejot. Ar vārdu sakot, Ēriks pazuda no sarīkojuma telpas un visu nakti nostaigāja pa mežu, reizēm ar sarūgtinājumu iedomādamies Juri.

— Kad jau, tad jau, — gaismai austot, viņš skarbi noteica un devās mājup. Nez vai viņš pats arī zināja, ko īsti šāda atziņa izsaka un kā tā izpaudīsies viņa un Jura turpmākajās attiecībās, bet laba un pareiza tā nebija.

To pierādīja kāds vēlāks notikums rudens pusē. Audzēkņi strādāja miežu laukā aiz nelielas upītes, pār kuru nebija tilta, bet tikai pārmests apaļš baļķēns bez margām. Jauniešiem tāda pāreja sagādāja lielu jautrību: puiši izrādīja savu žonglēšanas mākslu, meitenes tēloja bailes un spiedza. Protams, ne jau visas. Tām, kas klusu gāja pari, neviens vērību nepievērsa, bet «bailīgajām» katrs steidzās palīgā vai nu glābt, vai arī grasījās grūst upē, ko, protams, tomēr nedarīja.

Todien Juris tika aizkavēts skolā uz dažām stundām pie ābolu šķirošanas, bet bija norunāts, ka viņš atnesīs biedriem launagu.

Launagu gaidīdami, pļāvēji sanāca pie laipas. Zēni sāka bradāt pa upi, daži mazgāja rokas, bet Ēriks apsēdās uz vidu laipas un ar kājām kulstīja ūdeni. Viņš laikam arī mazgāja rokas un seju, laikam pat ar ziepēm, bet tas taču nav svarīgi. Katrs kulturāls cilvēks pirms ēšanas nomazgā rokas.

Ieraudzījuši Juri nākam ar maizes somu rokās, jaunieši nostājās pie upes garā rindā un skandēja:

Juris izplēta rokas un sāka žonglēt uz baļķa.

— Turi somu, lai neiekrīt upē!

— Tu neatdod mūsu launagu zivīm!

— Varbūt viņš to jau apsolījis kādai nārai!

Jautru saucienu sagaidīts, Juris jau sasniedza laipas vidu, kad pēkšņi kāja sajuta zem sevis kaut ko glumu, slīdēja un… Juris, pāris reižu pagrābstījies gaisā, it kā mēģinādams pie tā pieturēties, iezvēlās ūdenī.

— Kungs, palīdzi, es grimstu! — noskanēja kāda spēcīga balss, un tai sekoja zemos un augstos toņos ieturētu smieklu šalts.

Juris ātri izķepurojās no ūdens un izbrida malā ar visu somu. Dažam atradās lieki svārki, dažam sausas peldbiksītes. Juris pārģērbās un sāka kopā ar biedriem ēst launagu. Tā bija jautrākā maltīte visā tehnikuma pastāvē

šanas laikā. Juri zoboja, attēloja viņa kustības un sejas izteiksmi kritiena brīdī, un tas bija tik jocīgi, ka Lauma aiz smiekliem pat paēst nedabūja.

Sāda uzmanība Jurim tomēr neglaimoja. Viņš piecēlās un gāja aplūkot laipu, lai atrastu kļūmīgo vietu, kur kāja pēkšņi bija sākusi slīdēt.

— Klausieties, kas tas par āpsi noziepējis laipu? — viņš iesaucās, uzgājis laipas vidū nenožuvušas ziepju putas.

Tagad arī citi pienāca apskatīt nelaimīgo vietu.

— Brālīši, te mēs visi vakarā būtu sagāzušies upē! — kāds iesvilpās.

— Tur pirmīt Ēriks berzās! — meitenes atcerējās.

Juris tālāk neklausījās. Tātad Ēriks. Njā. Nūjā. Labi.

To mēs vēl redzēsim.

Tehnikuma audzēkņi bija nodibinājuši arī savu mednieku pulciņu, kurā kaislīgākais mednieks bija Ēriks. Mednieki uzņēmās skolas augļu dārza aizsardzību pret zaķiem, pēc kārtas rītos dežurēdami dārza rīku noliktavā, no kuras varēja labi pārredzēt jauno ābeļdārzu, ko zaķi cienīja vairāk nekā veco.

Ērika dežūra iekrita tumšā kailsala naktī. Viņš piecēlās pirms ausmas, aizgāja uz savu posteni un sāka gaidīt. Laikam bija iesnaudies, vai citādi tik pēkšņi būtu iestājusies rīta krēsla. Ātrumā pārlaidis skatienu dārzam, viņš viss saspringa mednieka kaismē: pavisam tuvu pie kādas ābelītes bija pieslējies prāvs garausis. Ēriks ātri piesvieda bisi pie vaiga, notēmēja un izšāva. Zaķis apvēlās.

Ēriks nesteidzās to uzcelt. Viņš nebija maldījies. It kā tikai šāvienu gaidījuši, no kopmītes puses joza pārējie mednieki. Tagad Ēriks paņēma aiz ausīm savu upuri.

— Trakoti smags! — viņš lepni noteica.

— Parādi, parādi, iedod, — arī citi gribēja pasvārstīt rokā medījumu, ko Ēriks neliedza.

— Kur tik atri jau sastindzis? — viens nobrīnījās.

— Ko nu muldi, kā šis var būt sastindzis! — Ēriks atcirta.

— Nē, goda vārds, pilnīgi sastindzis! — otrs apliecināja.

Ēriks bija smagi piemuļķots — zaķis izrādījās ar lupatām un granti piebāzta zaķa āda ar sažuvušu galvu. Par šādu nerrošanos bija sašutuši visi mednieku pulciņa biedri. Šoreiz Ēriks neslēpa savas aizdomas, un tā laikam arī Lauma bija uzzinājusi par kādreizējo draugu sacensību vienam otra izsmiešanā.

Šis tomēr bija pēdējais tāda veida lādiņš, ar kādiem draugi gandrīz pusgadu apšaudījās. Tagad Juris ar Ēriku atkal ir draugi un apņēmušies tādi palikt, cik vien ilgi iespējams, pat līdz mūža galam.

Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā notika izlīgums.

Tādas izlīgšanas ar asarām acīs un čukstiem — «Draugs! Mīļo Erik!», «Juri, piedod man, ja vari!» — nemaz nebija.

Talkā nāca gadījums. (Atkal gadījums — jūs nicīgi raucat pieres.) Juris uzcēla koridorā mazu zīmīli un, gribēdams pārliecināties, vai kāds nav pazaudējis kaut ko derīgu, atlocīja to un sāka lasīt:

Jurim visa seja sāka degt, kā ar paegļiem sapērta. Viņš gribēja zīmīti saplēst, bet ātri pārlika, uzmeklēja Ēriku un parādīja arī tam. Tā sākās izlīgums.

Ah, beidzot Ingrīda piekrita iesvētīties! Druviņu ģimenei tā bija īsta prieka diena, jo ilgu laiku jaunākā meita bija pretojusies sekot vecajām labajām ģimenes tradīcijām. Kā tēvam, tā mātei, krusttēviem un krustmātēm, kas pēc kārtas devās pret Ingrīdu psihiskajā uzbrukumā, viņa bija atbildējusi, ka negrib kļūt smieklīga sabiedrības acīs.

— Kādas sabiedrības? — vaicāja radi. — Vai mēs neesam tava sabiedrība? Vai ar mums tev nav jārēķinās?

Un tomēr šie pierādījumi nez vai būtu Ingrīdu pārliecinājuši, ja māte neizdomātu taustāmāku līdzekli. Viņa aizrakstīja savam brālim, tā sauktajam Fričonkulim, uz Ameriku žēlabainu vēstuli, kurā sūdzējās par to, ka «tagad tie jaunie laiki sagroza galvu dažam labam jaunietim. Mūsu Ingrīdiņa jau gan iesvētītos, bet nevaram tikt pie baltas kleitas. Gribētos tādai reizei kaut ko labāku, tādu, kā tikai pie Jums var dabūt. Tu jau Ingrīdiņai tā kā krusttēvs, to viņa vienmēr piemin, tad nu es lūgšu Tevi, esi tik labs un atsūti savai krustmeitai iesvētības rotu. Viņai derīgs 48. numurs. Paskaties tādu, ar ko var iet pie altāra, pieliec arī šleijeri, jo laikam jau vairs ilgi nebūs jāgaida tā diena, kad viens jauns dakteris man atņems Tavu krustmeitiņu.»

Pēc pāris mēnešiem pienāca gaidītais sūtījums: kupla balta neilona vakarkleita ar pilnīgi kailiem pleciem un atsevišķu bieza zīda jaciņu, sudrabotas kurpes uz zīmuļa resnuma papēdīšiem, cimdi un somiņa, maiga veļa un atlasa apakšsvārki. Protams, arī plīvurs nebija aizmirsts. Piedevām vēl pielikta kārbiņa kafijas un kilograms cukura, tā sakot, viesību galdam gardumi, kādus Rīgā varot sameklēt tikai pie kontrabandistiem.

Kad Ingrīda pārnāca no skolas ar gatavības apliecību un atmiņai pasniegto Jaunsudrabiņa «Aiju» skaistā iesējumā, mājā viņu gaidīja necerēts un pat sapņos neiedomājams pārsteigums — uz dīvāna izklāta balta neilona kleita ar visiem piederumiem. Bez šaubām, daudzas meitenes būtu iesaukušās: «Ai, nu kur es iešu ar tik pārspīlētu kleitu! Labāk būtu pirkuši tādu, ko var valkāt!» Ingrīda turpretim iesaucās: — Tā taču ir pasaka, ne kleita! Brīnišķīgi!

Mātei to tikai vajadzēja dzirdēt. Tālāko gājienu viņa jau bija izdomājusi un, izlikdamās noskumusi, teica:

— Jā, tāda kleita Latvijā ir vienīgā. Bet laikam jau tā kritīs Ausmai, ne tev.

Ausma, tā bija Ingrīdas māsīca, bet viņas viena otru nez kāpēc nemīlēja. Tāpēc Ingrīda asi iejautājās:

— Kāpēc Ausmai?

— Nu redzi, — māte pateica jau iepriekš sagatavoto atbildi, — to kleitu sūta Fričonkulis no Amerikas vai nu tev, vai Ausmai. Kura nu pirmā iesvētīsieties.

— Ak tā, — Ingrīda vīlusies novilka.

Kleita viņai ļoti patika, bet iesvētīties… Viņai pašai īstenībā būtu vienalga. Nu, kas tur sevišķs — svinīgā ceremonijā nosoļot līdz altārim un saņemt svēto vakarēdienu. Tāpēc jau nav jākļūst ne ticīgam, ne arī turpmāk jāstaigā uz baznīcu. Cik daudzi tagadējie komunisti jaunībā nav iesvētīti.

Bet… Un šis «bet» bija diezgan nepārvarams, jo tas bija Egons, medicīnas students, vismīļākais cilvēks pasaulē. Nē, Egonam viņa neuzdrīkstētos pat ieminēties par iesvētīšanos. Lai tad kaut vai Ausma paņem visas skaistās lietiņas, ko Fričonkulis atsūtījis no Amerikas.

— Lai jau ņem Ausma, — Ingrīda īgni noteica un iz gāja no istabas.

Nākošajā dienā Ingrīdu apciemoja precēta māsa Liana. Pēc viņas apbrīnas izsaucieniem varētu domāt, ka lielāka notikuma dzīvē nav un nebūs kā šīs skaistās vienreizējās kurpītes, somiņa, cimdi, veļa un pati kleita — nu vienkārši burvīgi, neredzēti, nu taisni ārprāts!

— Uzvelc, Ingucīt, man ļoti gribas redzēt, kā tu izskatītos šajā baltajā mākonītī, — Liana lūdzās.

Kāpēc gan Ingrīda lai neuzmēģinātu kleitu, kaut arī to paņems Ausma.

Apbrīnas izsaucieni pabira ar jaunu spraigumu:

— Tu taču izskaties pēc madonnas! Kaut kas nepasakāms!

Ingrīda arī pati redzēja, ka baltā rota viņai ļoti ļoti piestāv. Tik žēl kļuva atdot to Ausmai. Jūtu uzplūdā viņa atklāja māsai savu noslēpumu — par Egonu, par viņa nepatiku pret visām dieva būšanām.

— Nu, zini, māšel, — precētā māsa gudri iesāka, — es tev teikšu vienu: ja tu jau sākumā visur padosies vīrietim, tad vēlāk viņš tevi dancinās kā pēc stabules. Vīrieti vajag jau laikus mācīt, kamēr viņš vēl ir akls kā kucēns. Kā es savu Robertu — pašā sākumā saņēmu stingri, un tagad viņš man danco. Ministrs dažreiz iet kājām, bet, ja man kur vajag, tad manējais ar zimu ir klāt kā nagla.

Lianas vīrs strādāja par šoferi uz kāda ministra personālās mašīnas, un Liana šoreiz nelieli jās: tā tiešām bija, kā viņa stāstīja.

— Paklausies, Inguc. — viņa turpināja. — Es tev teikšu nopietni. Tu iepriekš savam Egonam neko nesaki. Uz baznīcu neaicini, bet ielūdz uz mazām mājas viesībām. Un es tev saku, kad viņš ieraudzīs tevi tādu. kā tu šeit stāvi, — nu, tad viņš nav vīrietis, ja neizkusīs kā svece. Tu redzēsi, ka visi viņa principi — tir-lir-lī, — Liana notirināja roku gaisā, parādīdama, kādā virzienā tie izkūpēs.

Ingrīda izšķīrās.

Druviņu mātei nu sākās rosīgas dienas. Gan vienatnē, gan ar vīru un vecāko meitu katru dienu tika pārspriests, kurus radus un draugus aicināt, kurus ne, ko celt galdā, ko pašiem dāvāt Ingrīdai un ko varētu gaidīt no viesiem.

— Rijuši viņi prātīgi, tad Kārļonkulis samestos kopā ar Jāņonkuli un uzdāvinātu Ingrīdiņai televizoru, — māte izteica savu vēlēšanos un aplinkus laida tiem ziņu. No Anntantes viņa gaidīja vilnas segu vai vācu galdautu par 800 rubļiem — tādi pašlaik bija veikalos. Māsīca Vilma droši vien dāvinās latvisku rokas somiņu, Ausma varētu noaust dīvāna vai dienas segu, jo abas māsas bija beigušas daiļamatniecības skolu.

Toties viesus gaidīja smalkas pusdienas un vakariņas.

Durviņkundze, kā Ingrīdas māli pa vecam sauca viņas paziņas, bija grūti pārspējama cepšanas un vārīšanas mākslā.

Viss likās norīkots un sakārtots tik labi un veikli, ka nekādi traucējumi nevarētu gadīties. No rīta atbrauks Lianas Roberts ar ministrijas zimu un aizvedīs Ingrīdu un vecākus uz baznīcu, kaut kur šķērsieliņā pagaidīs ceremonijas beigas un atkal atraus mājā. Pēc tam aizbrauks pakaļ Jāņonkulim, kas dzīvo Pārdaugavā, pa ceļam paķers Kārļonkuli (Druviņkundze — nu sauksim arī mēs viņu tā — cerēja, ka vajadzēs vest arī televizoru), un tad zimu varēs iebraukt tepat mājas sētā, lai uz rīta pusi izvadātu viesus pa mājām.

Bel ne velti saka — cilvēks domā, dievs dara. Rīts sākās ar tādu nervozēšanu, ka baldriāna pilieni pudelē saruka līdz dibenam. Norunātajā laikā Roberts neatbrauca. Pēc pusstundas aizkususi un uztraukta atskrēja Liana ar ziņu, ka tieši pirms brokastīm ministrs atsūtījis Robertam zīmīti, lai tūlīt braucot pie viņa. Vietnieks komandējumā saslimis, jābrauc tam pakaļ uz Daugavpili.

Kamēr nu tēvs izskrēja uz ielas, izgaidījās un noķēra taksi, visas trīs sievietes mājā nervozēja un pilināja baldriānus uz cukurgraudiem.

Ak, un šie lempji Jāņonkulis ar Kārļonkuli! Neko viņi nebija sapratuši, neko sarunājušies: viens atnesa elektrisko gludekli — tad nu gan dāvana iesvētību dienā, otrs māla krūzi ar sešām krūzītēm. Vilma kā skopule pasniedza sudraba saktiņu, bet Ausma nevarējusi vairāk atļauties kā drēbi dīvānspilvenam. Nebijis laika pat sašūt un piebāzt. Tie cili arī kā tādi nabagi — dažs šallīti, dažs vāzīti, bet Anntante kā lielu dārgumu iespieda Ingridai rokās dziesmu grāmatu.

Ingrīda velti izgaidījās savu dancināmo vīrieti. Egons neieradās.

Svētku viesi galviļnieces vilšanos un sadrūmumu nemaz neievēroja. Glāzes pildījās un tukšojas.Tosti, kas sākumā cildināja jauno draudzes locekli, vēlāk saruka līdz visizplatītākajam «nu tad». Ap diviem naktī Jāņonkulis, atkorķēdams pašdarinātā dzērveņu dzēriena pudeli, lielāko liesu tās satura uzšļāca uz Ingrīdas pasakainās kleitas. Māte slepeni lauzīja rokas un lādēja neveiklo vīrabrāli, bet Ingrīdai kleita jau bija kļuvusi vienaldzīga. Egons neatnāca. Neatnāca.

Kad Kārļonkulis, rīta pusē gluži mīksts būdams, uzgāzās dāvanu galdam un nogrūda zemē paša dāvāto māla krūzi, viesi mēģināja iestāstīt, ka «tas uz laimi».

Arī Ingrīda vēl cerēja uz laimi, kamēr dienā saņēma vēstuli.

Egons rakstīja bez uzrunas.

Ingrīda pacēla no vēstules asaru pilnās acis, un viņas skatiens atdūrās pret sarkano dzērveņu sulas traipu uz gultas kājgalim pārmestās baltās kleitas.

Lūciņiem bija daudz labu un sirsnīgu draugu. Tie atnāca pie viņiem vakaros patērzēt, paspēlēt domino vai lotto, paklausīties muziķu pa radio vai pašu izpildījumā, jo Lūciņš spēlēja vijoli, Priedēm arvien bija «līdzi paņēmusies» klarnete, Bušam savs akordeons bieži vien «aizmirsās» turpat pie Lūciņiem (mājā stāvēja otrs, vecais), bet Vasku Adīna prata skaisti nodziedāt visas Zilinska un Ozoliņa dziesmas. Kopīgi viņi dzēra tēju, un nebūt nenotika tā, ka Lūciņi atvērtu viesiem ne tikai savas mājiņas durvis, bet arī naudas maku. Draugi saprata, ka viesmīlīgā mājastēva alga nav lielāka kā kuram katram no viņiem, tāpēc nākdami paķēra līdzi dažs desas gabalu, dažs baltmaizes kukulīti, tomātus vai siļķīti, bet Adīna arvien atnesa biskvītu tfltiņu. To visu Lūciņu Zenta salika galdā, un varēja sākties vienkāršas, bet omulīgas vakariņas. Trauku mazgāšanā draugu sievas Zentai nemaz neļāva piedalīties, teikdamas:

— Tev jau tā paliek smagākais darbs — grīdu mazgāšana, ko mēs esam sadangojuši.

Zenta gan apzvērēja, ka viņa tik un tā katru rītu grīdas uzslaukot ar slapju lupatu, jo tik vien jau tā darba esot kā mājas solis.

Jauka ir tāda pusmūža cilvēku draudzība, ko tur vairāk var teikt.

Vasarā mazo sabiedrību saviļņoja lielāks notikums — Lūciņu pāris svinēja sudrabkāzas. Divdesmit pieci gadi apritējuši laulībā bez jūga, bez asām vārdu maiņām, bez neuzticības, aizdomām un pārmetumiem. Kā lai neatzīmē ar mazām viesībām šādu diezgan retu parādību? Tāda taču bijusi sensena tradīcija, un tagad avīzes mudināt mudina celt godā labākās tradīcijas. Lai nu Lūciņi paši kā, bet viņu draugi ilgi un pacietīgi apspriedās, kā no savas puses šo dienu padarīt svinīgāku un neaizmirstamāku. Priede gatavoja atbilstošu uzrunu, Bušs apsolīja to noslēgt ar paša komponētu maršu «Kaut matos sudrabs, sirdīs rozes zied», bet Adīna uzņēmās atklāt vakariņas ar asprātīgu tostu.

Tiktāl nu bija vienojušies. Grūtākais bija izdomāt, kādas dāvanas pasniegt sudrabkāzniekiem, lai tās būtu ir noderīgas, ir glabātu šīs dienas piemiņu. Pēc senām tradīcijām vajadzētu dāvināt sudraba lietas, bet ko varēja atrast veikalos tādu. kā Lūciņiem jau nebija: sudraba tējkarotes viņiem sadāvātas jau kāzu dienā, dzērienu kausiņus draugi bija pasnieguši Lūciņām katrā dzimšanas dienā, cukurtrauciņu Lflciņiete saņēma meitas kāzu dienā no znota. Kaut kādus sudraba nieciņus sadāvināt nebūtu ne praktiski, ne arī ar tiem varētu iepriecināt gaviļniekus. Beidzot Adīna, apskriedama veikalus, bija ieraudzījusi kaut ko tādu, kā Lūciņiem trūka un kas bija tik vērtīgs, ka to nebūtu kauns dāvināt pat ministram vai tautas rakstniekam: lielu paklāju. Tas gan maksāja ap trīs tūkstoši, bet, ja šo summu sadala uz viesu galviņām, tad. tas pats vien iznāk, kā pērkot katram atsevišķu dāvanu.

Tā Lūciņu mājās ieradās skaists, biezs Ķīnas paklājs ar ieaustiem teiksmainiem pūķiem, fantastiskiem ziediem un sarežģītiem ornamentiem.

Zenta bija patiesi aizkustināta par draugu uzmanību. Tiešām, tādu dāvanu sagādāt varēja tikai sirsnīgi cilvēki, kas dāvanās iegulda ne tikai naudu, bet arī daļiņu no savas sirds.

Jaukā noskaņa neizdzisa līdz ar svētku vakaru, tā atkārtojās katru rītu. uzskatot brīnišķīgo paklāju un sperot uz tā kailo kāju, kas iegrima kā mīkstā sūnā.

Ja kāda liela patīk, tad gribas to uzturēt tīru un spodru, jo citādi tā vairs negrezno māju, bet padara to smieklīgu. Tā arī Zentai — lai kā taupīja paklāju, tomēr tajā sakrājās putekļi. Sestdien, kad vīram agrāk beidzās darbs, Zenta pasauca viņu palīgā iznest smago paklāju sētā un izdauzīt. Bet te nu atklājās, ka sētā nav tādas ierīces, kur uzkārt tepiķi, lai to apstrādātu ar dauzekli.

— Klausies, Jūlij, jaunnedēļ pat tu sameklē stabus un šķērskoku. Citādi mums nekas neiznāk, — Zenta norīkoja viru.

— Gan jau, — tas atrūca.

— Ko tas nozīmē — gan jau, — Zenta uztraucās. — Pats redzi, ka tagad jāklāj uz mēslu kastes vāka.

— Gan jau sameklēšu, —Lūciņš pārlaboja savu atbildi.

Vakarā pie Lūciņiem sanāca parastā kompānija. Zenta tūlīt ievēroja, ka Bušs nav uzvilcis galošas. Un ar tādām uz ielas sabradātām kurpēm viņš kāps uz tepiķa!

Protams, Bušam pat prātā neienāca, ka varētu izlaipoties gar paklāja malām un turēties tajā istabas galā, ko negreznoja šis dārgais mākslas darbs. Kā apburts viņš mīcījās pa paklāju, nenojauzdams, ka bradā pa mājasmātes nerviem.

— Tāds kā tāds lācis, — Zenta pukojās un tik tikko valdījās, neaizrādījusi viesim būt uzmanīgākam.

Toties, kad draugi bija aizgājuši, visus sakrājušos pārmetumus dabūja noklausīties Lūciņš. Lai vīrs saprastu, kādu noziegumu izdarījis viņa draugs (Zenta vairs neteica «mūsu», bet «tavs» draugs), viņa neatlika paklāja tīrīšanu uz ritu, bet, ce|os nometusies, sāka to tūlīt apstrādāt ar drēbju suku. Lai redz, cik viņai grūti, varbūt tad nekautrēsies «savam» draugam aizrādīt, ka pieklājīgā mājā nevar nākt bez galošām.

Nogrēkojās arī citi draugi. Reiz Adīna uzlēja kafiju tieši uz paklājā ieaustā pūķa galvas, bet Priedes naivais paradums — spēlējot sist takti ar kāju uz grīdas, par ko agrāk pārējie viņu labsirdīgi zoboja, tagad Zentai kļuva tik nepanesams, ka, tikai zobus sakožot, pār lūpām neizspruka ass vārds.

— Tā jau pēc gada tepiķis būs caurs! — tiklīdz aiz viesiem durvis bija aizvērušās, Zenta, vīram muguru uzgriezusi, izteica savu sašutumu.

— Nu ko tu, Zenta, tik daudz ar to tepiķi noņemies, — Lūciņš īgni atrūca.

— Es brīnos, kur cilvēkiem tik maz smalkjūtības, — Zentai lauzās ārā sakrājies rūgtums. — To viņi nemaz nedomā, ka otram stundām ilgi jānoņemas, kamēr iztīra, ko viņi te sanesuši no ielas.

— Nu kas tur liels — izstiepsim rīt ārā un izdauzīsim, — Lūciņš centās nomierināt sievu.

Nelaimīgi sagadījās, ka nākošajā dienā Lūciņš pārradās slipri vēlu: bija jāpaliek uz neparedzētu sapulci. Pirmo reizi divdesmit piecu gadu kopdzīves laikā Zenta nenāca uz virtuvi padot vīram ēst un iztaujāt, kā gājis darbā, kas runāts sapulcē. Pat labvakaru neatņēmusi, viņa ielīda atpakaļ gultā un pagriezās uz sienas pusi.

— Kas tev, Zentiņ, tu slima esi? — Lūciņš norūpējies apjautājās.

Atbildes nebija.

— Tev slikti? Vai neaicināt ārstu?

Klusums.

— Es aizskriešu pie Petroviem, viņiem ir telefons. Izsaukšu ātro palīdzību.

Tikai tad, kad Lūciņš jau vēra durvis, lai steigtos pie Petroviem, Zenta atguva balsi.

— Nekur nav jāskrien, — viņa skarbi uzsauca vīram un, kad tas atgriezās, īgni izgrūda:

— Kad tev, cilvēkam, vienam jācilā tik smags tepiķis, vai tad brīnums, ka vakarā visi kauli sāp.

Lūciņš apsēdās uz gultas malas un, galvu rokā atspiedis, ilgi klusēja.

— Zentiņ, — viņš beidzot sāka runāt, — vai tu esi padomājusi, cik laimīga bija mūsu dzīve bez tā tepiķa? Varbūt atdosim to meitai, ko?

— Ak tā, atdosim? Tātad man nedrīkst būt nekas labāks? Treimaņiem ir televizors, Salaiņiem ir «Moskvičs», tikai man nedrīkst būt pat tepiķis!

— Treimaņi abi strādā. Salaiņi arī. Tā viņi iekrāj.

— Nūjā, es tikai slaistos bez darba! Es tikai nekā nedaru! — Lūciņu Zenta pacēla balsi. — Ja es ielu svešiem vārīt putru un mazgāt istabas, tad es arī būtu iekrājusi vismaz tik daudz, lai var putekļu sūcēju nopirkt.

— Zentiņ, nu tas taču būtu viens derīgs mašīns! — Lūciņš priecīgi iesaucās, gan vairāk domādams par sevi, — nebūs vairs smagais paklājs jānēsā lejā un augšā pa kāpnēm.

Laulātie norunāja tā, ka svešiem putru vārīt un grīdas mazgāt Zenta neies, bet putekļu sūcēju pirks no ietaupītās saimniecības naudas.

Jau otrā dienā Zenta uzteica piena nesējai un skrēja uz tirgu meklēt lēto kolhozu pienu. Pusdienās Lūciņš turpmāk ēda tikai kartupeļus ar sālītām brētliņām vai sautētus makaronus ar margarīnu, bet baltmaizi dabūja vienīgi svētdienas rītos. Tomēr ļaunums sākās tikai tad, kad tiešām nepieciešamais putekļu sūcējs jau bija pārnests mājā. Zentai likās, ka pie spodrā paklāja nepiestāv vecmodīgās mēbeles, un taupīšana turpinājās — vispirms priekš jauna dīvāna, tad apaļa galda, bufetes, kurai vairs nepiestāvēja vecie trauki, uz plauktiem vajadzēja jaunas vāzes, bet Zentai pašai kļuva nepieciešama rītakleita no Ķīnas zīda.

Kādu laiku draugi vēl mēģināja turpināt pierastos mūzikas vakarus, bet, kad Priede Zentas aizrādījumu nesist ar kāju takti uz paklāja pēc piecām minūtēm bija aizmirsis, mājasmātei uznāca histērija. Kā zināms, tādos gadījumos pasprūk arī kāds asāks vārds, bet šolaiku cilvēki ir tik juteklīgi, tik iedomīgi…

Gluži kā sarunājušies, draugi pie Lūciņiem vairs nenāca.

Nez kāpēc Lūciņš pats stipri pārvērtās — kļuva tāds kā nervozs, sāka smādēt ēdienu, šad tad iegriezās bufetēs. Māja esot kļuvusi sveša un auksta. Nedrīkstot ne uz dīvāna apsēsties, pa istabu jālavierējot kā kaķim, lai neuzspertu paklājam. Kur viņš metās pa vakariem — pie draugiem vai restorānos, kas to lai izpētī. Tikai arvien biežāk Zenta, uzvilkusi Ķīnas zīda mājas kleitu, vakaros viena pati sēdēja omulīgajā dzīvoklītī, tamborēja sedziņas un galda drānas un gudroja, kur tās vēl varētu uzklāt.

Man bija labs draugs — Jānis Doniņš viņu sauca. Jūs taču atceraties Jāni, Doniņu Jāni, Janku. Nu, tas pats, kas visās viesībās bija sabiedrības dvēsele — skaļākais dziedātājs un veiklākais dejotājs, jautrākais anekdotu stāstītājs un asprātīgākais tostu saucējs. Tādu jūs pazināt Doniņu Jāni. Ret es pazinu viņu arī citādu — nopietnu spriedēju par politiskiem jautājumiem, kaislīgu teātra mākslas pielūdzēju, negausīgu grāmatu lasītāju un bibliofilu, kas prata sadabūt īpašumā visas latviešu padomju rakstnieku grāmatas, pat tas, ko lasītāji izķer dažās stundās. Mēs satikāmies katru vakaru — vai nu kopā sēdējām teātri un pēc tam pie kafijas tases pārspriedām lugu un aktieru spēli, vai arī klaiņojām pa dārziem un runājām par Ojāra Vācieša dzeju, Priedes dramaturģiju un jaunākajām «bumbām» literatūras kritikā. Vasaras atpūtu mēs parasti pavadījām pie kāda ezera. Peldējāmies un sauļojāmies, ķērām zivis un vēžus un paši vārījām, stāstīdami viens otram dažādus patiesus un izdomātus makšķernieku stāstus. Mitinājāmies teltī un priecājāmies, ka neesam sevi piesaistījuši kādai vienai vietai, vārdu sakot, neesam vasarnīcu nomnieki, jo tā mums iespējams katru vasaru pabūt arvien jaunās, skaistās vietās.

Nupat tikai aptvēru, ka visu laiku par Janku, par Doniņu Jāni runāju pagātnē. Jūs varbūt jau sākat uztraukties, vai tiešām Janka, Jānis Doniņš būtu… Nebīstieties, Janka ir dzīvs un vesels. Viņš tikai… ceļ māju.

Sākās ar to, ka mēs kādā dienā savā gumijas laivā braukājām pa Juglas ezeru spiningodami. Laiva bija mazliet izlaidusi gaisu, un mēs piebraucām viņā krastā, lai to piepumpētu. Kur gadījies, kur ne, nāk uz ezeru — mūsu paziņa Sukurs ar pasmagu skalu grozu rokā. Tā un tā: — Sveiki, kur tu te gadījies? — Sveiki, sveiki, un kur tad jūs? — Mēs piebraucām uzņemt degvielu. — Es atkal šeit iedzimtais. Novācu pirmo ražu. Sie kartupellši paša audzēti. Laipni lugtu nogaršot. — Ho, tad norunāsim tā — tavi kartupeļi, mūsu pavalgs! — Janka atsaucās un izcēla no laivas mūsu nozveju — trīs paprāvas līdakas.

Uznesām laivu augšā. Kamēr sukurēni mizoja kartupeļus un Sukuriene tīrīja un cepa zivis, Sukurs mums izrādīja savu saimniecību. Vispirms pašu piecistabu māju. celtu pēc igauņu projekta, no ārpuses apšūtu ar sarkanā granīta šķembām, lieliem logiem un skārda jumtu.

— Cinkotā, — Sukurs, vienu aci piemiedzis, klusi, bet lepni pavēstīja. — Tikai nokrāsoja. Deficīta prece, saproti… Iemainīju no skārdniekiem, — viņš nobeidza pusčukstus.

Izstaigājām glītās, saulainās istabas, pēc tam saimnieks mūs veda uz siltumnīcu. Patlaban tajā gan nekā ievērojama nebija, raža jau sen novākta. Ievērojamākais bija stāsts par siltumnīcu, kas pirmajā gadā pēc uzcelšanas sevi atmaksājusi, bet turpmākajos gados — nu, es tev saku. no algas neesmu mājas būvē ielicis ne kapeikas, to man siltumnīca uzcēla — tā Sukurs nobeidza šo stāstu.

Dārzs, nu dārzs bija vienkārši lielisks. Katra zemes pēda lietderīgi izmantota. Starp plūmītēm un ābelītēm zemeņu grēdas, burkāni, gurķi un tomāti, uz komposta kaudzēm milzīgi ķirbji, bet gar sētu kā īsts dzīvžogs vijās turku pupiņas.

— Lieliski! Vienkārši lieliski, — Janka jūsmoja. — īsts japāņu dārziņš!

— Patīk? — Sukurs vēlīgi nosmaidīja.

— Paradīze! — Janka izdvesa.

— Un, galvenais, tāda paradīze, no kuras tevi pats velns nevar izdzīt! — Sukurs vēl pastiprināja.

— Bet zini, tu taču arī varētu sev uzcelt tādu mājeli. — viņš pēkšņi ierunājās. — Tepat blakus ir viens apbūves laukums. To gan kāro viens opernieks, bet es labāk gribētu sev līdzās tādu klusāku kaimiņu. Zini, kā tie dziedoņi, kad laiž vaļā rīkles, tad logi dreb.

— Kur nu es, — Janka žēli novilka.

Visu pievakari, kamēr braukājam pa ezeru, Janka citu neko nerunāja kā tikai par Sukura māju un dārzu. Vakarā, kad sēdējām autobusā, viņš bija gandrīz jau izšķīries par savas mājeles celšanu, bet atvadoties jau noteikti paziņoja:

— Es celšu.

Otrā dienā pusdienas pārtraukumā gribēju ar Janku, kā parasts, pasēdēt zem liepas un norunāt, uz kādu filmu aiziet vakarā, bet Jankam nebija vaļas.

— Es aizskriešu uz telefona būdu piezvanīt Sukuram, — viņš aizelsies paziņoja.

Viss turpmākais noritēja reibinoši atri. Ar Sukura palīdzību gruntsgabalu dabūja nevis opernieks, bet Janka.

Turpmāk mūsu sarunas risinājās apmēram tā: es pastāstīju Jankam, ka svētdien atklāj jauno mākslinieku gleznu izstādi, viņš atbildēja, ka ļoti žēl, gribētos redzēt, bet nebūšot laika — pa svētdienu jāizrok mājai pamati. Kad es teicu, ka grāmatu veikalā parādījies Mirdzas Ķempes «Mīlestības» otrs izdevums (pirmo pat Jankam nebija laimējies dabūt!), viņš nosūrstījās, ka nu kādu laiķu vairs nevarēšot nevienu grāmatu pirkt, jo tā māja...

Vai jūs agrak butu varējuši iedomāties Ligitas dzimšanas dienu bez Jankas? Bet, kad es ieminējos, ka parīt trešais septembris, Janka samulsa un sāka taisnoties:

— Zini, es šoreiz nevarēšu aiziet pie Ligitas.

— Kāpēc? — es brīnījos.

— Saproti pats — tukšām rokām nepieklājas. Vīna pudele, torte, puķes, — viņš skaitīja, pieliekdams pirkstus, — un savi piecdesmit rublīši izkūst.

Es biju pārāk pārsteigts, lai atbildētu, — Janka un skaita rubļus!

Ligitai es kaut ko sameloju, lai attaisnotu Jankas neierašanos. Bet viesības pagāja diezgan garlaicīgi — trūka dvēseles.

Ja jūs kāds gribat celt māju, tad prasiet padomu man. Es tagad sīki jo sīki zinu, kur dabūt mājas projektu, kā sarunāt celtniekus, kur meklēt materiālus. To visu esmu uzzinājis no Doniņu Jāņa, jo pa tiem īsajiem brīžiem, kurus esam bijuši kopā, viņš vairs cita nekā nav runājis kā tikai par savu māju. Šie brīži pēdējā laikā tiešām ir īsi, jo ne uz teātri, ne kino mēs vairs kopā neejam — Janka taupa rubļus, bet, kad es nopērku biļeti arī viņam, tomēr nenāk — neesot laika, kaut kas jāpadarot pie mājas vai jāaizskrienot kaut kur sarunāt kādu meistaru. Jankam domāto biļeti es piedāvāju Ligitai, un turpmāk mēs iesim arī uz teātri kopā.

Jūs varbūt neticēsiet, ja pastāstīšu par pēdējo tikšanos ar Janku. Nupat, divpadsmitajā septembri, nejauši satikāmies tramvajā.

— Nu, tu dzirdēji? — es iesaucos.

— Ko tad? — viņš brīnījās.

— Mūsējie palaiduši raķeti uz Mēnesi!

— Ak tā, — viņš vienaldzīgi novilka un pēkšņi sasprindzis sāka skatīties ārā pa logu.

— Tu redzēji? — viņš sajūsmīgi iesaucās.

— Ko tad? Raķeti? — es uztraucos.

— Tad ne jau raķeti, — Janka nepacietīgi atmeta ar roku. — Tur stāvēja mašīna ar lieliskiem trīscollu dēļiem un jumta sijām. Sveiks, es lēkšu āra un paprasīšu, kur tādus var dabūt.

Tagad jūs saprotat, kāpēc es par Doniņu Jāni runāju pagātnē.

Kolhoza pastniece ienāca kantori. Rēķinvede Ausma pacēla acis no pārskata, ko patlaban gatavoja, un, viegli pasmaidīdama, jautāja:

— Nu, ko labu atnesi, Dzeguzīt?

— Ko nu kuram, citam labu, citam varbūt sliktu, — pastniece zīmīgi uzsvēra vārdus «labu» un «sliktu».

— Tā, kuram tad sliktu? — Ausma neticīgi noprasīja.

— Es jau nu nezinu, kas tur iekša, bet ārpusē bija uzspiesti visādi štempeļi un numuri. Valdības vēstule, — Dzeguze noslēpumaini pavēstīja.

— Kam tad tā vēstule ir? Priekšsēdētājam? — Ausma sāka šķirot atnesto pastu.

— Tad nē jau. Lapiņu Paulim. Es iedevu priekšsēdētājam. Teicu, ka izskatās kā izsaukums uz tiesu. Bet šis vaļā neplēsa, sacīja — gan jau vēlāk — un iebāza kabatā, — Dzeguze gluži vai apvainojusies nobēra.

— Par ko gan Lapiņu Pauli sauktu pie tiesas? Mūsu labākais traktorists. Vienīgi v.arbūt kā liecinieku? — Ausma neticīgi papurināja galvu.

Kantorī ienāca dārzniecības strādniece Irma, un pastniece arī tai izstāstīja par aizdomīgo vēstuli.

— Jā, cilvēkam jau iekšā ielīst nevar, — Irma dziļdomīgi iesāka. — Re, Jāņu naktī aizdegās teļu kūts tur, Brikšņu mājās, bet dedzinātājs tā i nav noķerts.

— Nu, vai zināt, Lapiņu Paulis taču to nededzināja, — Ausma kā izbijusies iesaucās.

— Es jau neko, es to nesaku, es tikai saku, ka neviens nevar zināt, kāds velns kuram sirdī dzīvo. Sevišķi tie klusie, tādi kā Paulis, es tiem nekad neticu, — Irma sparīgi atmeta ar roku.

Pavērās durvis, un galvu pabāza zirgkopis Stopiņš.

— Nāc, nāc iekšā un paklausies, kādi brīnumi mūsu kolhozā, — Irma uzsauca, it kā baidīdamās, ka Stopiņš var aiziet, neienācis iekšā.

— Kādi tad brīnumi? Vai tev. kāds gurķis izaudzis ķirbja lielumā? — Stopiņš iesmējās.

— Ko nu par gurķiem runāt. Bet kūts dedzinātājs rokā gan. Sēdēs kā zepers! — Irma gandarīti uzsita plaukstu uz galda.

— Fī-ī-ī! — Stopiņš iesvilpās. — Man jau sen bija aizdomas. bet ko tad es drīkstu runāt.

— Jā, Lapiņu Paulim tā pirmrindnieka slava nu ir kaput! Bilde arī no goda dēļa nost! — Irma neslēptā priekā paziņoja.

— Lapiņu Paulis? — Stopiņš apmulsis ieplēta acis. — Nū, tas nu gan nevar…

— Par ko tad viņu pie tiesas sauc? — Irma meta pretim pierādījumu.

— Pie tiesas? — Stopiņš pārjautāja un samulsa vēl vairāk. — Es gan uz vienu citu domāju… Jā. Mjā. Bet ja nu pie tiesas?…

— Kā jums nav kauna tā aprunāt cilvēku! — Ausma sašutusi apsauca lielo viszinātāju.

— Lai jau kaunas, kam vairāk jākaunas, — Irma nozīmīgi uzsvēra, ar to likdama Ausmai saprast, ka bērns neprecētai meitai nav nekāds gods.

Zvanīja telefons, un Ausma aizskrēja meklēt agronomu. Pa to laiku Irma paspēja diezgan skaļi pačukstēt Dzeguzei, ka diez diez vai Ausmai tas puika neesot no Lapiņu Paula.

— Bet viņa taču atnāca uz kolhozu ar visu puiku, — sarunā iejaucās Stopiņš.

— Atskrēja šim pakaļ, kā citādi, — Irmai nekad netrūka pretpierādījumu.

Kad ienāca brigadieris Leja, Stopiņš pavilka to sāņus sapīpēt un, ierāvis dažus dūmus, aplinkus iesāka:

— Klausies, kā tur bija ar to kūts degšanu? Saka, dedzinātājs esot zināms un būšot tiesa?

— Puisis pats atzinās, — brigadieris atbildēja. — Bet vai nu tur taisni ar tiesu…

— Bet kāpēc tad pavēste atsūtīta? — Stopiņš kaut kā nesaprata.

— Neesmu dzirdējis. Mēs ar priekšsēdētāju runājām, ka tur ko tiesā dot nav. Nostrostēsim puisi tapat, lai nemētājas ar cigaretēm. Viņš, nabags, pats nelaimīgs…

Sarunu partrauca agronoms, kas ienaca ar skaļu labrītu visiem un pacēla telefona klausuli.

— Kas zvana? Priekšsēdētājs? Ko atsaukt uz kantori? Ak Pauli Lapiņu! Viņš pašlaik remontē kukurūzas kombainu. Ko pateikt? Ak tā, ka lieta steidzama. Labi.

— Diez kas priekšsēdētājam aizdedzies, ka steidzīgi ievajadzējies Lapiņu Paulis? — agronoms nopukojās un palūdza Stopiņu aiziet uz mašīnu šķūni pasaukt traktoristu.

— Aizdedzies bija Jāņos, tagad būs tā liela dzēšana, — Irma atkal tika pie vārda.

— Daiļā dārzniec, es puķu valodu nesaprotu, — agronoms ātri nobēra un iesaka sarunu ar brigadieri.

Ko jūs gaidāt, kāpēc neejat darbā? — pēkšņi attapies, viņš noprasīja Irmai.

— Sacīt, es arī esmu saimnieks kolhozā, — Irma lepni saknieba lūpas. — Mana daļa tāpat bija kūtī iebūvēta. Un, ja vajadzēs, es savu vārdu pateikšu tiesā.

— Klausieties, vai jūs neesat dabūjusi saules dūrienu? — agronoms sāka uztraukties.

Norūca mašīna, apstajās, un kantorī ienāca priekšsēdētājs.

— Tas ir labi, ka cilvēki sanākuši, — viņš priecājās. — Būs Lapiņu Paulim svinīgāks brītiņš.

— Tad nu sakuriniet gan viņam tādu pirti, lai ģībst, — Irma mēģināja kūdīt priekšsēdētāju.

— Puisim būs liels pārdzīvojums. Viņš tāds lēns un…

— Lēna cūka dziļu sakni rok! — Irma neļāva priekšsēdētājam teikumu nobeigt.

Vērās durvis, un tajās parādījās vispirms Stopiņš, apjucis un acis nodūris, laikam apzinādamies, ka izpaudis Paulim to, ko nedrīkstēja. Bet viņš taču bija gribējis tikai labu — lai cilvēks sagatavojas, lai nesatrūkstas kā no pērkona spēriena skaidrā dienā.

Aiz Stopiņa slieksnim pāri kapa traktorists Lapiņš noķepētā virsvalkā, melnām rokām, pārsteigumā ieplestām acīm uz visiem pavērdamies.

Aiz Pau|a kantorī ieslīdēja Ausma. Labi, ka uz viņu neviens neskatījās, tad būtu sievām ko runāt par viņas saraudātām acīm, kaut gan pagalmā vējš bija iepīitis aci smilšu graudiņu, un viņa ilgi noņēmās, kamēr dabūja to ārā.

— Tā. Tagad nostājies te, mums visiem priekšā. Te tev vēstule. Bet, ja tu man uztici to nolasīt, tad dod atpakaļ. — priekšsēdētājs pabīdīja Pauli pie galda, izņēma tam vēstuli no rokas, atplēsa un sāka lasīt:

— «Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, Latvijas PSR Ministru Padome sirsnīgi apsveic Jūs gaišajos, priecīgajos svētkos — 20. gadadienā kopš padomju varas at jaunošanās Latvijā…

… Vēlam Jums neizsīkstošu radošu enerģiju, jaunas sekmes darbā, labu veselību un laimi personīgajā dzīvē.»

— Bet kā tad tā? — klusumā griezīgi ieskanējās Irmas jautājums. — Ja jau tā, tad tur vairāk nav ko runāt, — skaļi aizcirzdama durvis, Irma pazuda no kantora.

Agronoms paskatījās uz Ausmu un pielika pirkstu pie deniņiem.

— Ļauj man arī paspiest tavu sastrādāto roku, tu, mūsu kolhoza lepnums, — priekšsēdētājs sirsnīgi kratīja traktorista roku un aizsteidzās.

Liekas, tikai tagad Paulis sāka aptvert vēstules jēgu. Viņš turēja to rokā un lasīja adresi, it kā pārbaudīdams, vai tikai nav noticis kāds pārpratums.

— Bet kāpēc tu, Stopiņ, mani tā mānīji? Teici, ka tiesas pavēste pienākusi par kūts dedzināšanu? — viņš pārmetoši pavaicāja zirgkopim.

— Edz, brigadieris sacīja, ka tu esot atzinies, — Stopiņš taisnojās.

— Es? — Leja neizpratnē pastiepās uz pirkstgaliem. — Es taču runāju par slaucējas Kandeles puiku, kas bija ielīdis kūtī pīpēt mācīties!

— Bet kas tad īsti sarunāja tādas neglītas lietas par mūsu Pauli? — agronoms nez kāpēc griezās pie Ausmas.

— Kas cits kā Irma, — no kakta atsaucās pastniece Dzeguze un, paķērusi savu somu, izlavījās ārā.

— Es tiešām brīnījos, ko tu esi Irmai nodarījis, ka viņa par vari gribēja no tevis iztaisīt dedzinātāju! — Ausma paraustīja plecus.

— Pavisam nieku, — Paulis iesmējās. — Es tikai uzaru un apsēju ar kukurūzu to pushektāriņu, ko Irma bija iecerējusi pievienot savam piemājas gabalam, lai apstādītu ar agrajiem kartupeļiem. Izčibēja šis te, — viņš pacēla roku un paberzēja īkšķi pret vidējo pirkstu.

Pulksten deviņos no lita ministrijas grāmatvedībā bija ieradušies visi darbinieki, izņemot rēķinvedi Irēnu Līdaku.

Pagāja piecas minūtes, desmit, piecpadsmit, bet Irēna nerādījās.

— Būs vai saslimusi? — galda biedrene Mikla Rubene bažīgi ieteicās. — Irēna taču nekad nenokavējas.

— Varbūt apsaldējusies? Vakar viņa taisījās pēc darba aizbraukt uz jūru nopeldēties, — zināja uzskaitvede Ligita Kande.

Kad pusē vienpadsmitos Irēna vēl nebija ieradusies, darbinieki nolēma, ka vietējās komitejas pārstāvim Kļāvām jāaiziet uz Līdakas dzīvokli un jāpārbauda, kas un kā, varbūt viņai mājās nav neviena, ko aizsūtīt pēc ārsta un zālēm.

Iezvanījās telefons. Galvenais grāmatvedis nocēla klausuli.

— Hallo! Ko? Irēnu Līdaku? Nē, viņa nav darbā ieradusies. Kas prasa? Ak no mājām? Tātad mājās viņas nav? Ko? Arī nakti nebija mājas? Nē, mēs neviens nekā nezinām.

Visi saspringti gaidīja sarunas beigas. Grāmatvedis vilcinājās nolikt klausuli, bet tad pēkšņi nometa to uz aparāta tik strauji, it kā būtu apdedzinājis roku. Darbiniekiem viņš varēja paziņot tikai to, ko viņi jau bija sapratuši no dzirdētās sarunas.

— Varbūt nelaimes gadījums? Jāzvana uz miliciju, — kāds ieteicās.

— Uz slimnīcām…

— Uz morgu…

Sākās zvanīšanās.

Līdz divpadsmitiem bija apzvanītas visas iestādes, kurām varētu būt kādas ziņas par pazudušiem cilvēkiem. Atbilde visur viena: tāda pilsone nav ievietota nevienā slimnīcā, bet morgā nav nogādāts neviens līķis.

— Irēnīte būs noslīkusi, — šausmās ieplestām acīm nočukstēja Ligita.

Milda Rubene skaļi iešņukstējās: — Cik briesmīgi, ka tieši tiem jaukākajiem cilvēkiem uzglūn liktenis. Es ne varu iedomāties, kā mēs varēsim te strādāt bez mūsu saulainās Irēnītes!

— Tiešām pareizs apzīmējums, — kāds piekrita. — Viņa vienmēr bija tik laipna, tik smaidīga, pret visiem korekta.

— Un izpalīdzīga. Nekad viņa neteica — tas nav mans darbs, lai dara cits…

— Mūsu deju pulciņam tas ir neaizpildāms robs, — sūkstījās Irēnas partneris dejas mākslā.

Viņa vienmēr pamanīja, ja man kādreiz aptrūka naudas un es negribēju iet pusdienot, — atcerējās Ligita. — Un kā viņa mācēja tik smalkjūtīgi ielūgt pie sevis pusdienās. Atnāc, viņa saka, — mana tante būs priecīga, ka vēl kāds pratīs novērtēt viņas kulinārijas mākslu.

— Un atcerieties, Irēna vienmēr bija pirmā, kas atsaucās, kad vajadzēja samest naudu kāzu dāvanai vai bēru vainagam. — arī grāmatvedim sāka raisīties atmiņas.

— Tagad nu mums būs jāmet viņai kapu vainagam, — Milda atkal iešņukstējās.

Ligita iedomājās, ka patlaban viņai, kā parasti, aptrūcis naudas. Vajadzēs aizņemties, jo šādā gadījumā nevar kaut kā nevērīgi pamest desmit divdesmit kapeiku un pateikt — «vairak man nav».

Vietējās komitejas loceklis Kļava izgāja kāpnēs smēķēt. Šovakar draugam dzimšanas diena, bet viņš neies. Pirmkārt — būtu netaktiski līksmoties, kad tavs darba biedrs tikko aizmidzis nāves miegā. Otrkārt — jāgatavo kapa runa. No šī pienākuma viņš vaļā netiks, jo pēc vecā pensionāra Kociņa bērēm, kur viņš bija teicis atvadu runu, visi to slavēja un atzina, ka viņam jākļūst par jauno tradīciju ieviesēju. Runa tad runa, bet neviens nezināja, cik daudz laika un enerģijas bija ielikts tās pamatā. Arī tagad — jāsameklē Irēnas autobiogrāfijā, jāizprasa vēl darba biedriem par viņas labajām īpašībām, jāpalasa tautas dziesmas un mūsdienu dzejnieku grāmatas. Pašā nobeigumā, mezdams tris. saujas smilšu, viņš teiks: «Ardievu, mūsu saule! Tu norietēji pārāk agri, bet tevis izstarotais siltums mūs sildīs visu mūžu.»

Kāds straujiem soļiem nāca augšā pa kāpnēm. Kļava ātri nometa papirosu atkritumu traukā un steidzās uz durvīm, bet viņu apstādināja skaļš uzsauciens:

— Labdien!

Kļava pagriezās un ka apdullis, acis blisinādams, vērās labdienas devējā.

— Kāpēc tik dusmīgi, Klāviņ? Šoreiz es tiešām pret savu gribu iekļuvu šausmīgi muļķīgā situācijā. Bet nu man jāsteidzas atvainoties priekšniekam, — Irēna apmulsusi nobēra un ātri iespurdza istabā. Kļava viņai tikpat ātri sekoja.

Ja Irēna būtu ienākusi istabā bāla. tinusies līķautā, viņas darba biedrus tas nebūtu pārsteidzis tik ļoti ka patlaban dzīvā, sārtā, vainīgi smaidošā Irēna.

— Kā? Tu? — Rubene noprasīja, un viņas balsī izskanēja vilšanās.

— Irēna? — kāds neticīgi iesaucās.

— Tas nu tomēr par traku! — norūca Kļava.

Irēnai pretim vērās dusmīgas sejas, pat draudzeņu acis mirgoja ledains aukstums. Viņa, protams, nezināja, ka šīs pašas draudzenes tikko bija par viņu raudājušas, ka darba biedri tikko bija viņai veltījuši siltus, cildinošus vārdus. Viņa apzinājās tikai savu vainu — darba kavējumu un kolēģu vēso izturēšanos uzņēma kā pelnītu pārmetumu. Tāpēc viņa steidzās pie galvenā grāmatveža, lai ātrāk sāktu atvainošanos.

— Tā, tā, kas tad īsti jūs turēja gūstā visu nakti un vēl pusi dienas? — grāmatvedis tēvišķīgi noprasīja.

Vienkārši nejēdzība, neparedzēts gadījums, — Irēna iesāka.

— Laikam interesanta iepazīšanās pludmalē! — Ligita ironiski iesaucās.

Irēna pagriezās pret viņu izbrīnījusies.

— Nē, es nemaz jūrmalā nebiju. Satiku savas skolas biedrenes brāli no laukiem. Viņš bija iebraucis ar «Moskviču», lai aizvestu mani pie māsas. Viņai vakar palika divdesmit gadu.

Tātad uz ballīti! — iesaucās Milda Rubene.

— Nekāda balle nebija. Jubilāre jau pieci gadi guļ uz gultas ar kaulu tuberkulozi. Gribējās viņu drusku iepriecināt. Grāmatas aizvedu, skaņu plates, — Irēna skaidroja.

— Un, nevienu nebrīdinot, nodzīvojāt līdz rītam un tikai tad attapāties, ka jūs kaut kur skaitāties arī darbā, — griezīgi ironizēja Kļava.

— Ai nē! — iesaucās Irēna. — Mēs izbraucām jau desmitos vakarā. Bet, kā nokļuvām lielajā mežā, tur, aiz Ķeguma, tā mašīna apstājās. Izrādījās, ka pārlūzusi galvas blīve. Es jau nezinu, bet šoferi saka, tā esot liela nelaime, paši uz vietas to nevarot salabot.

— Un tad jūs likāties mašīnā uz auss un aizgulējāties? — kāds mēģināja risināt stāstu tālāk.

— Nē, nē, — Irēna pamāja ar roku. — Es paliku mašīnā, bet draudzenes brālis gāja uz šoseju mēģināt apturēt kādu smago mašīnu, kas izvilktu «Moskviču» no meža. Viņš atgriezās tikai ap pieciem rītā pārsalis un noskaities. Neviens šoferis nebijis ar mieru braukt viņam līdzi mežā. Izrādās, baidījušies no ievilināšanas. Norunājām, ka es iešu uz šoseju un mēģināšu ar kādu mašīnu aizkļūt uz Rīgu un piezvanīt uz viņa darba vietu, lai glābj. Un vai jūs varat iedomāties, cik muļķīgi iznāca? Es taču apmaldījos! Ja jūs kādreiz esat bijuši tajā mežā sēņot, tad zināsiet, kā ceļi tur krustojas un mezglojas, tā ka pat dienā grūti noturēties uz pareizā. Ret rīta krēslā un vēl negulējuši…

— Cik aizkustinoši! Piesitās vadātājs… — kāds nopūtās.

— Gandrīz kā vadātājs, — nepamanījusi izsmieklu, Irēna piekrita. — Un tā es izkūlos no meža tikai ap deviņiem, tālu no galvenā ceļa, pie Tomes zivju audzētavas. Labi. ka direktors bija tik laipns un iesēdināja mašīnā, kas nāca uz Rīgu.

— Ret piezvanīt, piezvanīt no Tomes uz darba vietu — to jūs uzskatījāt par pārāk mazsvarīgu? — Kļava dzēlīgi iejautājās.

— Varbūt jūs neticēsiet, bet telefonu vakar bija saspēris zibens, — Irēna nelaimīgi nočukstēja.

— Jā, tad jums tiešām bijusi grūta nakts, — galvenais grāmatvedis līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Un gulējusi neesat nemaz? Vai tad jel maz varēsiet strādāt?

— Es strādāšu. Jūs tikai piedodiet man šo kavējumu. Tas tiešām nav aiz nolaidības, — Irēna lūdzās, un viņas skropstās pavīdēja valgums.

— Nu, ko, visādi var gadīties, — grāmatvedis noteica un jautājoši pavērās darba biedros.

Darbinieki saskatījās. Dažs labvēlīgi pasmaidīja, bet tie, kas pirms dažām stundām bija Irēnu apraudājuši un cildinājuši, tagad stāvēja sabozušies, it kā Irēna būtu viņus personīgi apvainojusi.

— Es domāju, ka tik vienkārši uz tādu smagu disciplīnas pārkāpumu skatīties tomēr nevar, — nervozi kārtodams papīrus, ierunājās Kļava.

— Es arī domāju, ka jāsasauc darbinieku kopsapulce un stingri… — Milda Rubene gribēja teikt savu vārdu, bet viņu pārtrauca galvenais grāmatvedis.

— Pagaidiet mazliet, mazdrusciņ. Nu, bet ko mēs teiktu, ja Irēna tiešām būtu noslīkusi?

Iestājās klusums. Likās, visi kaut ko pārdomāja, kaut ko atcerējās.

— Tad mēs… tad mēs… — Milda Rubene vairākkārt iesāka, bet nespēja izteikt.

— Pilnīgi pareizi, — galvenais grāmatvedis piekrītoši palocīja galvu. — Tad mēs par viņu runātu tikai labu.

Redakcijā atzina, ka pēdējais raksts jeb feļetons Ainai Maciņai tiešām izdevies. Vispār viņa bija ļoti izveicīga žurnāliste. Uzrakstīt iznīcinošu feļetonu par kādu kolhoza priekšsēdētāju viņai neprasīja pat tik daudz pūļu kā aizbraukt līdz aprakstāmajam kolhozam un parunāt ar cilvēkiem. Pielika aizkļūt līdz rajona centram, iegriezties izpildu komitejā un uzmest acis pārskatam par sējas vai ražas novākšanas darbiem. Tā kā katrā rajonā ir kolhozi, kuros uz pārskata dienu iesēts vai novākts ražas vairāk nekā pārējos, un ir arī tādi, kuros uz to dienu bijis mazāk padarīts, tad Maciņai turpat uz vietas dzima raksta ideja. Atlika aiziet pāri ielai līdz vietējā laikraksta redakcijai un iztaujāt kādu līdzstrādnieku, vai tas gadījuma nav redzējis kolhoza priekšsēdētāju piedzērušos. Ja līdzstrādnieks apliecināja, ka reiz jūnija otrajā pusē tiešām redzējis attiecīgo priekšsēdētāju jautrā prātā, tad drīz vien republikāniskajā avīzē parādījās raksts: «Kad priekšsēdētājs arvien lillā…»

Pēc tāda raksta rajona vadībai cits nekas neatlika kā panākt grēcīgā priekšsēdētāja izbalsošanu un paziņot avīzes redakcijai, ka kritika atzīta par pareizu un vainīgais sodīts.

Vienreiz gan Maciņa mazliet kļūdījās. Gatavodama rakstu par zvejnieku kolhoziem, viņa uz Kurzemi pat neaizbrauca, bet veikli pārstrādāja aprakstu, kas pirms dažiem mēnešiem bija iespiests kādā Maskavas laikrakstā. Un te nu viņa bez galotnes rakstīto zvejnieku arteļa priekšsēdētājas uzvārdu «Brālēn» uzrakstīja ar galotni «s» — Brālēns, jo viņai nebija no mazāko šaubu, ka zvejas vīrus varētu komandēt tikai Brālēns un nevis Brālēna. Un tomēr… Pēc Maciņas raksta parādīšanās zvejnieki sūtīja redaktoram gan nopietnas, gan izsmējīgas vēstules par viszinīgo Maciņu, kas nav iegriezies viņu kolhozā pat ne tik daudz, lai apskatītu, vai viņu priekšsēdētājs staigā biksēs vai brunčos.

Pēdējais feļetons, par kuru redaktors ļoti sajūsminājās, nebija vis par kolhoza priekšsēdētāju, bet par kādu jauno speciālisti — agronomi Vellu Akmentiņu, ar kuru atšķirībā no citām reizēm Maciņa bija runājusi personīgi. Jaunās agronomes pārkāpums bija ļoti smags. Pēc akadēmijas beigšanas aizbraukusi uz jauno darba vietu, Akmentiņa tur bija izturējusi tikai gadu un dažus vasaras mēnešus, bet, kārtējiem rudens lietiem uznākot, iesniegusi valdei atlūgumos, aizbraukusi pie mātes uz rajona pilsētu un sākusi strādāt komunālajā saimniecībā par dārznieci.

Maciņas feļetons sākās idejiski augstā līmenī, atgādinot, kādus līdzekļus netaupa valsts, skolodama jaunos speciālistus, kādu bagātu ceļa maizi tie paņem līdzi uz jauno darba vietu, bet diemžēl vēl sastopami tādi jaunieši, kas neprot to novērtēt, un pirmajās grūtību ugunskristībās atklājas, ka tie nerūdās kā tērauds, bet nosvilst kā sausi zari. «Atlūzuši zari» — tāds arī bija feļetona virsraksts.

Pēc pamācošā ievada sekoja vielas izklāsts, kas bija radies no sarunas ar pašu Veltu Akmentiņu. Jaunā agronome, lūk, paskaidrojusi, ka kolhozā viņai ierādīta tāda istabiņa, kur lietus laikā bijis ar gultu kā ar laivu jābraukā meklēt sausāku saliņu, ka reizēm griestu apmetums kritis uz galvas, ka drēbes sākušas pelēt no mitruma.

Šajā brīdī Maciņai dzima ideja jaunam rakstam: par nevērīgiem kolhozu priekšsēdētājiem, kas nerūpējas par jaunajiem speciālistiem un, likdami tiem dzīvot necilvēcīgos apstākļos, zaudē kolhozu kadrus. Bet šoreiz rakstam bija cits uzdevums, un viņa turpināja:

«Kad es jaunajai agronomei jautāju, vai viņa ir lasījusi, kādos apstākļos komjaunieši cēla Komsomoļsku. kā dzīvo teltīs neskarto zemju apguvēji, viņa pat nenosarka, bet sāka taisnoties, ka viņai, lūk, esot veca māte un tā slimojot ar reimatismu un sirdi, vajadzīgs kopējs, bet uz kolhozu māli nevarot vest, tur esot par mitru. Neko teikt, laba meita savai miesīgajai mātei, bet tajā pašā laikā pret otru māli, kas viņai deva augstāko izglītību, pret valsti, Velta izturas kā pret pamāti.»

Sekoja vel pārmetumi un kauninājumi, uu raksts beidzās ar prasību, lai rajona komunālās saimniecības vadība Veltu Akmentiņu no darba padzen.

Dažas dienas pēc raksta parādīšanās avīzē redaktors iesauca Ainu Maciņu savā kabinetā un apsveica ar paaugstinājumu darbā. Aina pietvīka aiz prieka: tātad par nodaļas vadītāju!

— Apsveicu un sēroju, — redaktors turpināja. — Zel šķirties no laba līdzstrādnieka.

— Kā?… Šķirties?… Kas? — Aina nesaprata.

— Tā iznāk. Nupat man zvanīja un pateica, ka nolemts jūs sūtīt par rajona avīzes redaktori. Tātad būsim kolēģi, — redaktors spieda Ainai roku.

— Ko? Kāpēc? — nākošā redaktore nošļupstēja.

— Labu darba darītāju partija saredz un cienī, — redaktors tēvišķīgi uzsita kolēģei uz pleca.

Drusku grīļodamās, Aina izgāja no kabineta, savā istabā sataustīja mēteli un, uzmetusi to už rokas, gausi vilkās pa garo gaiteni uz ārdurvīm.

— Aina, velc mēteli mugurā, laukā līst, — viņai uzsauca darba biedrene Laura.

— Līst? Kā tu teici — laukos līst? — Maciņa neizpratnē pārjautāja.

— Bet. Aina, kas tev ir? Tu biji pie redaktora uz «kāliju»? — Laura līdzjūtīgi satvēra Ainu aiz rokas. — Par ko?

Es arī nezinu, par ko mani padzen no Rīgas, — Aina nenoturēja asaras.

— Tevi? Padzen? Aina, ko tu runā? — Laura izbijusies apskāva draudzenes plecus.

— Paprasi redaktoram! — Aina iekliedzās un, izrāvusies no Lauras skavām, izskrēja pa durvīm, aizcirzdama tās ar lielu troksni.

Līņāja smalks lietiņš, bet Aina sākumā to neievēroja. Tikai nogājusi labu gabalu, viņa juta pleciem pieskārāmies mitru vēsumu un pamanīja pretimnācēju pētošos skatienus. Tiešām, varēja likties dīvaini, ka lietus laikā cilvēks nes mēteli uz rokas, un Aina uzvilka to mugurā.

«Tātad uz Latgali,» viņa sāka apcerēt nupat no redaktora uzzināto jauno vēsti. «It kā paaugstina darbā. Ha-ha! Paaugstina…» Pirmkārt, kā rajona avīzes redaktore viņa nekad nenopelnīs to, ko nopelnīja šeit ar rakstiem. Otrkārt, — «šo «otrkārt» sanāk tik daudz, ka tie sāk griezties pa galvu un galva gHežas tiem līdzi.

Tikko viņa ar ģimeni bija pārgājusi jaunā trīsistabu dzīvoklī. Nopirka modernas mēbeles. Laumiņa iet mūzikas skolā. Ģirts pionieru pili apmeklē šaha pulciņu. Un virs ir invalīdu nama direktors. Vai viņam tur tādu vietu iedos? Tagad māte nāk katru dienu gatavot pusdienas, piekopj istabas. Viņa taču uz Latgali līdzi nebrauks, jo tēvs slimo ar nierēm un išiasu, tam vajadzīga kopšana. Visa dzīve sajūk. Un par ko? Par to, ka viņa strādā labāk nekā citi žurnālisti? Ka viņas rakstiem nekad nav trūcis asuma un principialitātes? Labs paaugstinājums — kaut kādā kaktā rediģēt provinces reportieru vienmuļīgos penterējumus. Atstāt vai nu ģimeni, vai dzīvokli Rīgā… nē, te ir tikai viena atbilde — nē. Vienalga, lai notiek kas notikdams, no Rīgas viņa projām nebrauks.

Vakarā, kad pārnāca vīrs, viņi kopīgi izstrādāja plānu, kā bez nepatīkama skandāla izvairīties no redaktores goda provincē. Ainai steidzīgi būs jābrauc uz Ķemeriem ārstēt kādu sieviešu kaiti, pēc tam viņa vēl būs tik vārga, ka palūgs bezalgas atvaļinājumu. Nu, un pa to laiku jau sameklēs citu redaktoru, jo avīze bez vadības tik ilgi nevarēs iztikt.

Viņi dzīvoja Pārdaugavā, paši savās mājās: Ludvigs Pusķieģelis ielas labajā, bet Rūdolfs Putraspods kreisajā pusē. Tas nekas, ka abiem kādreizējie varas vīri bija iedevuši neparastus uzvārdus. Savstarpējās attiecībās viņi tos nekad nelietoja, saucās vienkārši par Ludi un Rūdi, kā jau ilggadīgi kaimiņi un labi draugi. Ja kaimiņu attiecības visbiežāk sabojā nevienāds materiālais stāvoklis, pareizāk sakot, — skaudība no mazturīgākā un nicīgums no turīgākā puses, tad šoreiz laimīgi bija sagadījies, ka abiem bija vienāda lieluma zemes gabali, abiem vienstāva mājeles un abi saņēma vienādas pensijas. Un, tā kā starp viņu mājiņām atradās iela, tad arī viena vistas nevarēja ielīst otra dārzā un izkašāt burkānus vai kāpostus un tā sabojāt kaimiņu draudzību.

Kā Pusķieģelis, tā Putraspods… nē, runāsim labāk par Ludi un Rūdi. Kā Ludis, tā Rūdis bija kaislīgi dārzkopji. Viņu dārziņos auga gan retu šķirņu ābeles, tādas kā Dzeltenais Rihards un Ničnera zemeņābele. gan sviesta bumbieres un olu plūmes, gan dažādu šķirņu avenes un zemenes, nemaz nerunājot par Muromas gurķiem, tomātiem Majaks, agrajiem kāpostiem Zelta hektārs un tādiem niekiem kā dilles, selerijas un pētersīļi. Tā kā savus ražojumus uz tirgu viņi nenesa, tad nebija arī pamata jel kādai konkurencei vai ražošanas noslēpumiem. Viņi kopīgi abonēja žurnālu «Dārzs un Drava» un pārrunāja šķirņu un mēslošanas jautājumus. Ja Rūdis veikalā uzgāja jaunās Siguldā ražotās pilnmēslojuma tabletes, viņš atnesa tās arī Ludim, bet Ludis savukārt no kāda brauciena uz Kalsnavu pārveda arī Rūdim aronijas jeb melnā pīlādža krūmiņus.

Kamēr pilsētas nomalēs vēl drīkstēja turēt govis, abi dārzkopji ņēma mēslus no vienas kūts un maksāja par tiem vienādu cenu. Katrs dārzkopis saprot, kāda nozīme ir kūtsmēsliem jeb, kā tagad saka, organiskajam mēslojumam, sevišķi tādā smilšainā zemē kā Rīgā. Tāpēc lēmumu par govju turēšanas aizliegumu pilsētā kā Rūdis, tā Ludis uzņēma ar skaļu sašutumu, kaut arī ne vienam, ne otram no mājlopiem nebija vairāk par piecām vistām.

Šis jautājums jo sāpīgāks kļuva, kad abi draugi sadomāja ierīkot savos dārziņos nelielas lecektis agro dēstu audzēšanai, lai tie nebūtu jāpērk tirgū. Te, protams, vislabāk būtu noderējuši zirgu mēsli, bet kur tos ņemt, ja paši zirgi jau sen izsvītroti no privātīpašuma sarakstiem?

Kādu rītu, kad Rūdis patlaban slaucīja ietvi gar sava gruntsgabala malu, bet Ludis stāvēja aiz savas sētas un stāstīja draugam, ka nupat vēršoties vaļā roze, kas saucas «Frau Kari Družki», ielas galā noskanēja pakavu klaboņa. Un tur jau parādījās viņš pats, lielais vezumnieks, kas vilka ar pudeļu kastēm piekrautus gumijriteņu ratus. Tieši pret Luda mājas vārtiņiem, kā šoferi saka, savā labajā pusē. zirgs pacēla asti un izbirdināja uz ielas zirgābolus. Abi draugi partrauca sarunas un noraudzījās atstātajā netīrībā kā sen neredzētā brīnumā.

«Vai tu re,» iedomājās Ludis, «tieši kā manai lecektij!»

Viņš aizgāja pēc slotas un liekšķeres, bet Rūdis, kam slota bija rokā un liekšķere pa tvērienam, vienā mirklī bija pāri ielai, nākošajā mirklī uzgrāba atstāto mantu uz liekšķeres un tikpat veikli nozuda sava dārza dziļumā.

Iznācis uz ielas, Ludis aiz pārsteiguma vai sastinga. Brīnums gan, nupat bija un vairs nav! Viņš jau gribēja uzsaukt Rūdim, vai tas nav redzējis, kurš te būtu ielau zies viņa teritorijā, bet arī Rūdis bija pazudis. Un tad Ludim kā pa galvu iesita atzinums, ka Rūdis — draugs Rūdis ir bijis tas, kas viņu aplaupījis.

«Nu, puisi, tā tev tā lieta neies cauri!» viņš izlēma un, šķērsojis ielu, atvēra Rūda vārtiņus. Kā tad, tur jau tas līkājās pie savas jaunās lecekts, laikam mēģinādams noslēpt laupījumu ar zemes kārtu.

— Klausies, draugs, — Ludis, dusmas apvaldījis, iesāka. — Es gan neesmu tevi lūdzis slaucīt manu ielas daļu.

Rūdis lā kā samulsa, bet tad, sapratis, ka liegties nebūtu nozīmes, pārlaida sejai platu smaidu un mēģināja izlīdzēties ar joku:

— Tu taču zini, draugs, — kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.

— Te nav runa par pirmo vai pēdējo, — uz smaidu neatbildēdams, teica Ludis. — Es savu ielas daļu varu slaucīt kaut vai vakarā, tur nevienam nav ko maisīties. Tā ka tu man tos s… atdod ar labu.

— Ej sūdzi tiesā! — Rūdis atcirta.

— Un sūdzēšu arī! — Ludis errīgi norūca.

— Bet kur tev būs liecinieki? — Rūdis ņirdza.

Ludis atkal apjuka, tik negaidīts nāca drauga jautājums.

— Klausies, kaimiņ, runāsim kā vīri, — attapies viņš mierīgi uzsāka. — Atdod vismaz pusi, otru pusi vari paturēt.

— Nākošreiz ņem visus, — Rūdis strupi noteica un noliecās pie gurķu dobes, pie tam pagriezdams pret Ludi sava ķermeņa resnāko daļu.

— Ak tu man esi šitāds brālis! — Pusķieģelis sašutis iesSucās. — Nu tad aizrijies ar tiem bumbuļiem, tu s… pods tāds! — viņš pielika Rūda uzvārda beigu daļai priekšā to vārdu, kas apzīmēja viņam nolaupīto mantu.

— Lasies, puss… , no manas mājas, — strauji atliecies taisns, atkliedza Putraspods (Luda uzvārdu viņš nobeidza ar to pašu vārdu, ar kuru Ludis bija iesācis viņa uzvārdu).

Kopš tās dienas viņi vairs nesveicinās. Ar dārzkopību nodarboties viņiem vairs nav vaļas, jo tie katru dienu raksta viens par otru sūdzības.

Tāpat kā daudziem cilvēkiem, arī man dzīvē gadījās nepatikšanas. Un, lai kā es centos sevi pārliecināt, ka bēdas ar laiku izgaist tāpat kā prieks, man bija grūti gaidīt, kamēr tas notiks, es cietu, nevarēju naktīs gulēt, atzīstos — reizēm pat raudāju. Draugi nāca pie manis kā savā laikā pie I jaba — ak, šie labie draugi, tie visos laikos ir vienādi — viņi nāca mani mierināt. Dažs teica, lai uzspļaujot visam un ejot caur dzīvi dziedādama. Bet tas, kas mani nomāca, bija pārāk liels, lai tam uzspļautu, un dziesmas man aizspriedās kaklā un nosmaka. Dažs mācīja, lai es pazemīgi nesot savu krustu, jo kas gan esot viens cilvēks pret visumu — tikai puteklītis, niecīgs knislitis. Tātad arī viena cilvēka bēdas esot tikai sīkums pret tām lielajām katastrofām, kādas reizēm uzbrūkot visai cilvēcei vai atsevišķām tautām, piemēram, karš, epidēmijas un līdzīgas nelaimes.

Es atzinu, ka draugu pamācības ir ļoti gudras, bet no tām man vieglāk nekļuva. Tad mans paziņa B. jokodamies ieteica ļauties kādai kaislībai — vai nu makšķerēt, vai audzēt kaktusus, varbūt nodoties azarta spēlei. Bet, tā kā šādām spēlēm ir nepieciešami partneri un nevar taču laimīgus cilvēkus saindēt ar tām zālēm, kas va jadzīgas nelaimīgajiem, tad B. ieteica man tādu spēli, ko var spēlēt viens pats, proti — pasjansu.

Viņš man parādīja vispirms vienkāršāko, tā saukto Stjuartes pasjansu, ko šī nelaimīgā karaliene likusi cietumā, kur to ieslodzījusi cietsirdīgā Elizabete. Seši gadi no vietas Marija Stjuarte diendienā likusi šo pasjansu, zīlēdama savu nākotni, ar tādu norunu: ja pasjanss iznāks, viņai jāmirst, ja neiznāks — tad viņa no Elizabetes žēlastības vēl varēs dzīvot. Seši gadi pasjanss neesot iznācis, bet septītajā, kad visas kārtis sakritušas savā vietā, viņai tajā pašā dienā pasludināts nāves spriedums un naktī nocirsta galva. Par šī nostāsta vēsturisko patiesību es neuzņemos atbildību, atkārtoju tā, kā to dzirdēju no sava paziņas. Varbūt viņš pats arī tam neticēja, bet tikai gribēja mani ieinteresēt un padarīt nozīmīgāku tādu niekošanos ar kārtīm. Ka zīlēšanās ir tikai blēņas, pierādījās manā pirmajā patstāvīgajā pasjansa partijā. Pretēji Marijai es uzstādīju kārtīm citādus noteikumus: ja sakritīs, tad manām nepatikšanām jāizgaist un dzīvei atkal jākļūst laimīgai, kāda tā bijusi ilgus gadus. Pasjanss iznāca, bet mani sagaidīja jauns sitiens, sāpīgāks par visiem līdzšinējiem. Kad es to pastāstīju savam paziņam, viņš pasmējās un teica, ka ne jau tas svarīgi, vai zīlēšanās piepildās vai ne, bet, kā jau pats nosaukums liecinot, šāda kāršu izlikšana vingrinot cilvēka pacietību, jo «pasjanss» nozīmē — pacietība. Viņš iemācīja man izlikt lielo pasjansu jeb visu pasjansu tēvu.

Es nopirku divas kāršu kavas, un ar to sākās daudzas manas turpmākās nelaimes. Ja sākumā pasjansu uzskatīju tikai par laika kavēkli atpūtas brīžos, tad drīz vien tas mani sagrāba kā nepārvarama kaislība. Augām dienām es cita nekā nedarīju kā maisīju kārtis un izliku noteiktās rindās, lai sakārtotu citu uz citas pēc visiem pasjansa likumiem. Dienas stundu man nepielika šai aizrautīgajai nodarbībai, es atteicos no nakts atpūtas un liku un liku pasjansu līdz diviem, līdz trijiem, pat četriem un pieciem no rīta. Man vairs nebija laika nomazgāt seju un kārtīgi saģērbties, saveltiem matiem es sēdēju uz dīvāna un maisīju kārtis. Avīzes un vēstules es nelasītas sametu pagaldē, nevienu grāmatu neatšķīru, bet rakstīšanu pilnīgi aizmirsu. Draugu viesošanās mani garlaikoja, es labāk redzēju tos ejam nekā nākam. Laikam viņi arī to manīja un pārstāja mani apmeklēt. Mana istaba aizauga ar zirnekļu tīkliem, putekļi klājās uz plauktiem un palodzēm, bet manas citkārt jaukās un mīlētās istabas puķes nokalta neaplietas. Suņi mani uzlūkoja bēdīgām acīm, bet man nebija laika tiem kārtīgi padot ēst — bija jāliek pasjanss. Kā veca ragana — noskrandusi un pinkaina es sēdēju nekurinātā istabā un iekārē degošām acīm darbojos ar kārtīm. Gaišākos brīžos, kas gan bija ļoti reti, es mēģināju savu kaislību attaisnot ar to, ka citiem piemīt vēl sliktākas indeves, piemēram, dzeršanas trakums, mīlas dēkas, naudas kāre. Es pat atsaucos uz pazīstamo Anatola Fransa izteicienu, ka cilvēki, kam nav nekādas vainas, ir briesmīgi. Redziet, cik zemu var nolaisties cilvēks, — lai sevi attaisnotu, tas savazā pat ievērojamu cilvēku domu graudus.

Sabiedrība pilnīgi pelnīti sāka mani nicināt un pelt, jo bija taču pagājuši gadi, kopš iznāca mana pēdējā grāmata. Lasītāji, kas kādreiz ar nepacietību bija gaidījuši manu darbu parādīšanos, jau sāka aizmirst manu vārdu. Bet man tas bija vienalga, jo nekas — ne darbs, ne slava nevarēja atsvērt to saldo aizmiršanos, ko sniedza pasjanss un tikai pati pieskaršanās kārtīm.

Nezinu, kā tas gadījās, bet reiz ap pusnakti es paskatījos spogulī un ieraudzīju tajā svešu seju, trulu un izburbušu, kāda varētu būt hroniskam dzērājam. No deguna uz lūpu kaktiņiem stiepās dziļas rievas, noļekušie vaigi bija bāli pelēki, lūpas zilganas, pār krunkaino pieri nokārās nekārtīgas sirmu matu šķipsnas. Bet visbriesmīgākās bija acis — tik neizteiksmīgi tukšas un vienaldzīgas, it kā tās visu mūžu būtu piederējušas kādam idiotam.

«Acis ir dvēseles spogulis» — es atcerējos seno teicienu un nobijos. «Ja tādas ir tavas acis, kur tad ir tava dvēsele? Ta ir tuksnesis, izdedzis kaislības liesmās, un nekad vairs tajā neuzplauks dzīvība, jo nekas vairs nespēj tevi ne aizkustināt, ne iejūsmināt. Tu esi vraks, bojā gājējs, un tavai turpmākajai dzīvei vairs nav nekādas vērtības. Saņem pēdējos spēkus un dari to, kas tev jādara.»

Tā es sev teicu un, izņēmusi no atvilktnes revolveri, ielaidu lodi stobrā. Bet, pirms to pagriezu pret sirdi, es nolēmu nelaimi nesējas kārtis iesviest ugunī. Sadabūju malku, iekurināju krāsni un, kad tā dega pilnās liesmās, paņēmu abas kāršu kavas un jau atvēzēju roku, kad pēkšņi izdzirdu dobju balsi, kas teica:

— Pagaidiet. Nesteidzieties. Uz balli morgā var nokļūt katrā laikā.

Izbīli man kārtis izkrita no rokas. Nekārtīgās čupiņās tas gulēja krāsns priekšā uz grīdas, un es nesapratu, vai šī balss tiešām runājusi vai man sākušās dzirdes halucinācijas.

Bet tad no karšu čupiņas paslējas galva. īsti karaliska — ar sirmu pilnbārdu, gariem matiem, ko rotāja zeltīts valdnieka kronis. Augsta piere, taisns deguns un melnas uzacis — ši seja tiešām bulu skaista, ja tikai acis nezibsnijušas tik augstprātīgā ironija. Galva kāpa arvien augstak, parādījās pleci baltā sermuliņā, jā, un drīz vien manā priekša stāvēja īsts karalis sarkana mantijā ar sermuliņā rotājumu, gaišzila vamzi ar melnu pīķa zīmi zeltīta vapenī uz krūtīm.

Kreisajā roka viņš turēja valdnieka zizli, labajā zilu varas globu ar krusteniski apjoztu zelta stīpu. Atzīstos, ja man bijuši astoņpadsmit gadi, es acumirklī būtu viņā iemīlējusies, bet, lā ka esmu pāri piecdesmitiem, tad man patīk svaigāki zēni, tādi kā jaunais komēdiju rakstnieks, kuru visas sievietes saukā par kinkiņu.

— Apsēdieties, cienījamā, — teica burvīgais kungs, galanti palocīdamies un ar roku norādīdams uz manu iemīļoto šūpuļkrēslu. — Pretēja gadījumā arī man jāstāv kājās, jo sēdēt, kamēr sieviete stāv, neatļauj mans aristokrātā goda prāts.

Es apsēdos, un tūlīt arī kungs omulīgi atlaidas ērtajā klubkrēslā.

— Atļausiet uzsmēķēt, cienījamā? — viņš apjautājās un, kad es piekrītoši pamāju, izvilka briljantiem rotātu etviju. Atvāzis viņš pastiepa to uz manu pusi.

— Varbūt drīkst piedāvāt?

Savu mūžu nebiju smēķējusi, bet tagad, elegantās uzmanības aizkustināta, paņēmu papirosu. Viesis sameklēja sērkociņu un, uzrāvis to uz savu melno bikšu ceļgala, pasniedza man uguni. Sērkociņa liesmas gaismā es redzēju. ka viņa acis ironiski nozibsnīja. Laikam par to, ka es tik viegli padevos kārdinājumam uzsmēķēt. Viņš nezināja, ka es, nabadzīte, sava neglītuma dēļ jau kopš jaunības nebiju vīriešu uzmanības lutināta. Agrāk es to izskaidroju citādi — nevis ar savu neglītumu, bet gan ar gudrību, kuru iedomājos sev piemītam. «Vīriešiem nepatīk gudras sievietes,» es atkārtoju savām draudzenēm, nesaprazdama, ka gudra sieviete ir tā, kas prot izlikties par muļķi, ja mīļotajam vīrietim tāda labāk patiktu.

— Tātad jūs, cienījamā, gatavojāties patvarīgi šķirties no šīs pasaules? — ievilcis pāris dūmu, mans viesis iesāka. — Ai, ai, ai, cik vieglprātīga jūs esat, cienījamā rakstniece! Jūs nemaz nerēķināties ar sabiedrību, ar saviem kolēģiem.

— Es ceru, ka viņi sevišķi pēc manis neskumtu, — es vienaldzīgi atbildēju.

— Ticiet man, nu it nemaz. Bel jūs viņiem radītu lielas grūtības nekrologa sastādīšanā. Saprotiet, — ar ko lai viņi izskaidro jūsu ārkārtējā soļa cēloņus? Ja jums būtu gadījies kādreiz mūžā iekampt lieku glāzīti, varētu jūs pasludināt par alkoholisma upuri. Bel, tā kā jūs nedzerat, tad pats velns nezinās padoma, ko iečukstēt ausī jūsu piemiņas godinātājiem. Redziet, cik tālu jūs esat nogājusi, atraudamās no saviem amata brāļiem. — Svešais paskatījās mani tik pārmetoši, ka es tiešām nokaunējos un devu sev solījumu — nekad nešauties, ne arī mirt citādā nedabiskā nāvē.

— Atļaujiet jautāt, kas esat jūs, cēlais kungs, kuram man jāpateicas par izglābšanos no kauna pilnās nāves? — pēkšņā pateicības jūtu uzplūdā es iedrošinājos jautāt.

— Khe, khe, — kungs izklepoja pārāk dziļi ievilktos dūmus un skatījās pēc pelnu trauka, bet, tā kā manā istabā tāda nebija, viņš iesvieda izsmēķēto papirosu krāsnī un, strauji piecēlies, palocījās pret mani, tikko dzirdami sasizdams papēžus:

— Piedodiet manu aizmāršību, — viņš ātri nobēra. — Esmu Pīķa kungs, kāršu kavas valdnieks.

Laikam izlasījis manās acīs izbrīnu, viņš paskaidroja:

— Jā, visas pārējās kārtis ir padotas man. Es norīkoju. kā tām kārtoties pie maisīšanas un dalīšanas.

Sastingusi es raudzījos uz Pīķa kunga kājām, jo. papirosa galu aizmetot, sarkanā mantija bija pašķīrusies un atklājusi vienu āža un otru zirga kāju. Kurš gan mēs no pasakām nezinām, ka tādas kājas ir tikai vienam vienīgam neradījumam pašam velnam!

— Pardon, — aptvēris manu izbīli. Pīķa kungs iesaucās un ātri sakārtoja mantiju. — Esmu bijis drusku neuzmanīgs. Kaut gan pret jums man nevajadzētu maskēties. Vēl viens mirklis, un mēs būtu sastapušies nevis jūsu istabā, bet manā pieņemšanas zālē, jo kopš izseniem laikiem mums ar Balto kungu noslēgts tads līgums, ka visas tās dvēseles, ko cilvēki paši izrauj no savām miesām, nonāk pie manis.

— Bet kāpēc jūs staigājat Pīķa kunga izskatā? — atguvusi drosmi, es jautāju.

— Izskati man ir dažādi, — viņš iesmējās. — Dzērājiem es rādos pudeles izskatā un smaržoju pēc spirtīgajiem, meitu medniekiem grozos pa priekšu kā valšķīga sieviete. Sektantiem es iestāstu, ka mani sūtījis pats debesu tēvs iekasēt no viņiem desmito daļu algas. Jāsaka, šādu muļķīšu pasaulē vēl diezgan daudz, tā ka varu dzīvot plaši. Pirms otrā pasaules kara Bīgā vien man piederēja divpadsmit īres nami, bet kur tad citās valstīs. Dzīvīte!

— Bet sakiet, — es viņu pārtraucu, — kāds labums jums no kāršu spēlētājiem?

— Kāds labums? — viņš pārjautāja. — No tiem es vervēju sev pavalstniekus. Jā, jā. Vecos labos laikos cilvēki kāršjļ parādus uzskatīja par goda parādiem un, ja nespēja samaksāt, šķīrās no dzīves. Tagad gan reti kāds to dara. Vispār tagadējie spēlētāji ir tīrie gauneri salīdzinājumā ar vecajiem muižniekiem. Ko tikai šie pēdējie nelika bankā — sugas zirgus, dzimtcilvēkus, sievas un veselas muižas. Ko tad tagad… Pat ģimenes mājiņu baidās nospēlēt. Vienīgi valsts naudu dažs notriec un nonāk cietumā. Pasēž dažus gadus līdz amnestijai un dzīvo tālāk. Mana lielākā uzvara bija kara ministrs kādā valstī. He, hc, tas virs nospēlējās tiktāl, ka sāka spiegot citas valsts labā, lai liktu pie naudas kāršu parādu samaksai.

Bet tad taču jūs vairs neko neiegūstat, — es ieteicos.

— Tā gluži nav, cienījamā, — Pīķa kungs noraidoši pacēla roku ar gariem suņa nagiem. — Kaut kas man tomēr atlec. Atcerieties sava brālēna sievu, kas pakārās?

— Tas nolika aiz greizsirdības, — es iebildu.

— Aiz pilnīgi nepamatotas greizsirdības, — Pīķa kungs savilka seju ņirdzīgā smīnā. — Viņa domāja, ka virs savas naktis un algu notriec ar sievietēm, bet viņš tikai spēlēja kārtis, to pašu izplatīto zolīti, neko vairāk. Nu, un jūs atceraties veco Sīmani, ko Antons nosita ar mietu, tāpēc ka tas kāršu spēlē blēdījās? Sīmanis tagad ir pie mums, jo izlaida garu bez grēksūdzes un svētā vakarēdiena, bet pēc katoļu ticības tādus debesīs neielaiž. Tā šis tas pamazām salasās.

— Bet pasjansisti? Kāds labums jums no tiem? Nospēlēlies tie nevar, sakauties arī ne… — es mēģināju Pīķa kungu samulsināt, bet viņš mani pārtrauca:

— Cienījamā, vai jums tik īsa atmiņa? — viņš iesaucās un ar nagu pieskārās revolverim.

Es nosarku.

Bez tam man ļoti patīk papriecāties, vērojot, kā pie kārtīm atklājas cilvēku raksturi. Atcerieties tikai, kā pat visnevainīgākajā laimes spēlē rodas skaudība pret tiem, kam veicas. Bet ko es jums stāstu, jūs pati esat apskaudusi te vienu, te otru, kuram makā sabirst tie paši niecīgākie kapeiku gabali. Ir tādi naivi pasjansa licēji, kas zīlē un tiešām godīgi samaina, saliek un noņem kārtis. Bet ir arī tādi kā jūs, mana kundzene, kas jau maisot pasviež dūzi virspusē, cerot, ka tas iespaidos iznākumu. Un vai jūs, cienījamā, esat pamanījusi sevī tādu īpašību, ka cilvēku priekšā jums gribas izlikties labākai, nekā jūs esat?

— Mans kungs, ko jūs iedro…

— He, He, jums nepatīk atklātība, — Pīķa kungs ņirdza. — Bet kā citādi lai izskaidro jūsu parašu — pacelt kārti un palūrēt, kas zem tās? Turpretim jūs nekad to nedarāt, ja kāds ir klāt, kad jūs liekat pasjansu.

«Vēl tikai trūkst, lai sāktu velna priekšā taisnoties,» es nodomāju un virzīju sarunu uz citu.

— Ja nu jūs esat tik vaļsirdīgs, tad pasakiet — vai profesionālie zīlnieki arī skaitās jūsu štatos?

— O nē, — Pīķa kungs papurināja galvu. — Tic par savu patronu izraudzījušies manu lielāko ienaidnieku no debesu valstības. Ja jūs kādreiz esat bijusi pie zīlnieces, tad atcerēsieties, ka uz galda tai katrā ziņā stāv bībele un aizdegta svece, bet es no tādām lietām turos tālāk.

— Ja man atļauts jautāt, tad pasakiet — vai mans paziņa B., kas man iemācīja pasjansu, varbūt ir jūsu dienestā?

— Diemžēl… tfu, tfu, tfu! — Pīķa kungs Irīs reizes nospļāvās pār plecu un pārmeta lietuvēna krustu. — Es gribēju teikt — velnam žēl, šo kungu man neizdodas pabāzt zem vāka. Viņa sieva ir īstais eņģelis — kaut viņu drīzāk Pēteris parautu! Paskaidrošu, ka velnu valodā eņģelis nozīmē to pašu. ko jūs saucat par raganu. Viņa tur savu vīru stingrāk nekā kaķis peli. Mājās viņš nedrīkst kārtis pat pieminēt. Vienīgi uz sanatoriju braucot, viņš nopērk divas kavas, tur pēc sirds patikas liek pasjansu pēc pasjansa, bet, projām braucot, atdāvina citiem. Esmu izmēģinājies aizskart viņa vīrietisko pašapziņu, — sak, kā tu, tāds ievērojams darbinieks, dzīvo zem sievas tupeles? Bet viņš neko, tikai pasmejas: «Manai sievai ļoti mīkstas tupelītes.»

Vairāk jautājumu man nebija, un es sāku domāt, kā nelūgto viesi izvadīt no savas mājas.

— Laikam jau tuvojas rīts, — es teicu un it kā slepeni nožāvājos.

— Nevar būt, — Pīķa kungs nevērīgi atteica. — Bet kā būtu ar vienu pasjansīti? — viņš pamirkšķināja ar kreiso aci. — Varbūt iemācīt tev kādu jaunu?

Mani šausmīgi apvainoja patvaļīgā pāreja no «jūs» uz «tu».

— Sātan, atkāpies! — es iekliedzos, bet Piķa kungs ir nepakustējās. Viņš pat atļāvās omulīgi pasmaidīt!

Šajā mirklī iedziedājās kaimiņu mājas gailis (kopš tā rīta es viņam kairu dienu pār sētu pasviežu kaut ko garšīgu). Kā čūskas sadzelts, Pīķa kungs pietrūkās no krēsla un skrēja uz pavērtajām balkona durvīm. Uz pakāpieniem tam kājas sapinās mantijā. Karaliskais velns paklupa. Es paķēru revolveri un, pieskrējusi tam klāt, izšāvu. Nosmirdēja sērs, un manā acu priekšā uz kāpnītēm gulēja lodes caururbta kārts — pīķa kungs.

Ja kāds sacīs, ka es šo stāstu esmu izdomājusi, lai atnāk uz manām mājām, un es tam parādīšu lodes izurbto caurumu kāpnēs.

Kad Lāsberģu muižas moderei Madaļai piedzima dēls Jānis, viņa nedrīkstēja nevienam pat pačukstēt, kas ir bērna tēvs, jo tad barons būtu viņu no muižas padzinis. Tāpēc viņa visiem stāstīja, ka bērns esot ieņemts no svētā gara, tāpat kā sava laikā jumpravai Marijai. Vai viņai kāds ticēja vai neticēja, to tagad vairs nevar noskaidrot, bet mazo Jānīti ļaudis iesauca par dievabērnu, un šo iesauku viņš saglabāja līdz mūža galam.

Jānītis savu labo māti ļoti mīlēja un ticēja katram viņas vārdam. Un viņa arī to nekad nebija mānījusi kā tikai to vienu reizi, kad viņš, jau paaudzies puika būdams, jautāja, kur esot viņa tēvs.

— Debesīs, — māte īsi atteica.

Varbūt viņa arī šoreiz nemeloja, jo tolaik barons jau bija miris, un, tā kā bagātos grēciniekus Pēteris par labu dzeramnaudu paslepen ielaižot paradīzē, bet baronam zārkā bija ielikts piecdesmit mārciņu smags zelta zobens, ko vēlāk, uzlaužot kapliču, neviens tomēr neatrada, tad ļoti iespējams, ka Madaļa tiešām nemeloja.

Puika jau bija mācījies bībelstāstus un zināja, kaut arī neizprata lielo brīnumu par Jēzus piedzimšanu. Bet, ja pats mācītājs apgalvoja, ka tāds brīnums jau reizi zemes virsū noticis, tad noticis tas bija un neviens lai neiestāsta, ka tas nevarētu atkārtoties.

Tāpēc, bērnu pārklausīšanā aizvests, Jānītis uz mācītāja jautājumu, vai viņam esot arī kāds brālis, skaņi un ticīgi atbildēja:

— Jā, ir.

— Un kā tad viņu sauc? — mācītājs uzprasīja.

— Jēzus, — zilās acis uz augšu pacēlis, Jānītis izdvesa.

Aušīgākie puikas iespurdzās un steigšus aizgrūda roku mutei priekša, jo mācītāja klātbūtne smieties nebija pieklājīgi.

Bet mācītājs noglaudīja Jānīša linu baltos matus un uzslavēja viņu par saprātīgo atbildi.

— Jēzus ikvienam ir brālis, — viņš paskaidroja bērniem un sajūsmā uzdāvināja Janītim biezu grāmatu, ko vēl nevienam bērnam nebija dāvinājis, — visu Jauno derību jeb pusbībeli.

Tā nu kļuva par Jāņa vienīgo grāmatu, ko viņš glabāja visu mūžu un ik vaļas brīdi pārlasīja.

Jānis stingri apņēmās vienmēr un allaž visu darīt pēc sava vecākā brāļa mācības. Pirmo reizi tas viņam izdevās desmit gadu vecumā, kad muižkunga dēlēns, nez par ko noskaities vai vienkārši savu pārākumu izrādīdams, iecirta Jānim pamatīgu pļauku. Jānim jau pacēlās roka, lai cirstu kundzēnam pretim, bet tad viņš atcerējās Jēzus vārdus: «Bet, kas tevi sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.» Un tā kā muižkundzēns bija sitis tieši pa labo vaigu, tad Jānis tam pagrieza arī kreiso un teica, lai sitot arī pa to, un, protams, saņēma otru, ne mazāk sāpīgu pļauku.

Vakara viņš sirsnīgi lūdza dievu par kauslīgo puiku, jo Jēzus taču bija teicis: «Lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.» Vēlāk viņš tikpat sirsnīgi aizlūdza par saimnieku, kas viņu netaisnīgi nopēra, uzveldams vainu par krējumpodiņa iztukšošanu, kaut gan krējumu bija izēdis saimnieka dēls. Viņš aizlūdza arī par vainīgo, kurš stāvēja klāt pie Jāņa pēršanas un vēl ņirgājās.

Nedomāsim, ka nelabais nebūtu mēģinājis arī Jāni kārdināt, tāpat kā savā laikā viņa vecāko brāli. Vienreiz nelabais parādījās ganu Līželes izskatā un Jāņu naktī, kad visi dejoja ap ugunskuru un lēca tam pāri, satvēra Jāni aiz rokas un uzsauca:

— Lēksim mēs arī!

Un Jānis jau paspēra dažus soļus, jo muziķa celtin cēla kājas uz augšu. Bet tad viņš it kā izdzirda brīdinājumu nenodoties pasaulīgiem priekiem, jo tie nākot no velna. Jānis izrāva roku no Līželes nagiem tieši pēdējā mirklī, pie paša ugunskura. Līželc pārlēca tam pāri, bet Jānis lēni vilkās uz savu guļasvietu kūtsaugšā, lai pateiktos brālim, ka tas viņu laikā brīdinājis.

Citreiz nelabais uzmācās kaimiņzēna izskatā un gribēja Jāni ievilināt zekseru spēlē. Jūs domājat, tas viņam izdevās? Tad jūs nepazīstat Jāni.

Tikai vienreiz gan nešķistais gandrīz, gandrīz ierāva viņu kārdināšanā. Tad Jānis jau bija pieaudzis jauneklis un kalpoja par puisi tam pašam saimniekam, pie kura bija gājis ganos. Varbūt man nevajadzēja jums to stāstīt, lai jūs nesāktu par Jāni diez ko domāt. Bet šis gadījums ir ļoti pamācošs, jo atklāj, kādus viltīgus paņēmienus izgudro sātans, lai samaitātu tikumīgus jaunekļus.

Todien Jānis ar to pašu māju kalponi Zeli strādāja Mežloku pļavā. Kamēr siens žuva, viņi ielīda līdz pusei piepildītajā šķūnīti pagulēt dienvidu. Nogulās katrs savā šķūņa malā, Jānis noskaitīja tēvareizi un sāka krākt, kā jau cilvēks, kam tīra sirdsapziņa un kam nav nekādu ļaunu domu.

Viņu uzmodināja skaļš Zetes spiedziens:

— Vī-ī!

— Kas tur ir? — no miega uztrūcies, jautāja Jānis.

— Vai tu nedzirdēji? Pērkons!

Un, apstiprinādams Zetes vārdus, aiz vaļējām durvīm nošķīda balts zibens un nogranda tāds spēriens, ka šķūnītis salīgojās. Tūlīt arī sāka gāzt lietus, tā ka par siena glabšanu vairs nebija ko domāt.

— Jāni, man bail! — Zete ievaidējās.

— Lūdz dievu! — Jānis pamācīja.

Zete sāka skaitīt tēvareizi, bet necik tālu netika, jo drausmīgs spēriens nojauca vārdus.

— Jāni, es iešu tev tuvāk, — viņa lūdzošā balsi paziņoja.

Jānis neteica neko, un Zete, pārrāpojusi pār siena pantu, ievēlās tādā kā bedrītē mazu gabaliņu no Jāņa. Pēc nākošā grāviena viņa jau atradās Jānim cieši blakus. Tad viņa kaklu apskāva siltas, spēcīgas rokas, seju apklāja matu ērkulis, un viņa krūtīm piespiedās divi mīksti kamoli. Un notika kaut kas nesaprotams: no Zetes rokām, no matiem un sevišķi no tiem kamoliem uz Jāni sāka plūst tāds medains saldums, ka viņš nespēja tam pretoties, un tūlīt, tūlīt būtu notikusi nelabojama nelaime, ja viņa vecākais brālis tur augšā nebulu stāvējis par Jāni nomodā. Tieši pēdējā mirkli debesu valdnieks paguva savu zibeni iestūrēt augstajā bērzā šķūnīša sānos. Ar lielu brakšķi bērzs lūza un uzgāzās šķūnīša jumtam. Zete iespiedzās un palaida rokas vaļīgāk. Tajā brīdī pār Jāni nāca apskaidrība. Viņš atgrūda Zeti un, izskrējis no šķūnīša un nometies ceļos pie sašķeltā berza, skaitīja grēku nožēlas pantiņus.

Nakti viņš saplūca nātres, ielīda krūmos un, noģērbies pliks, pērās ar tām, sevišķi netaupīdams tās miesas daļas, kas bija izrādījušās visvājākās pret kārdinājumu.

Pēc šī pērkona negaisa Zete ar Jāni vairs nerunāja, tikai, vienatnē sastopot, sirdīgi nošņāca: — Ņuņņa!

Kaut gan Jānis kā vasaru, tā ziemu strādāja vaiga sviedros, viņam nepiederēja vairāk nekas kā tikai vieni salāpīti svārki un pusnātnas bikses. Visu nopelnīto algu viņš aizdeva savam saimniekam un neprasīja, pat neņēma atpakaļ, jo svētajā lūgšanā bija teikts: «Un piedodi mums mūsu parādus, tāpat kā mēs piedodam saviem parādniekiem.»

Jāņa māte, jau labi gados būdama un vairs tikai ar vērpienu maizi pelnīdama, nevarēja noskatīties, kā dēls staigā kā pēdējais ubags. Kapeiku pie kapeikas likdama, viņa bija sakrājusi tik daudz, ka varēja no saimniekiem nopirkt astoņas olektis vilnas drēbes. No tās Korneta muižas skroderis Jānim sašuva krumpainos svārkus, kādi tolaik bija modē. Lai jaunie nesaburzītos, Jānis, no skrodera uz mājām iedams, uzvilka tos mugurā, bet vecos iesēja lakatiņā un nesa padusē.

Uz Pliskavas šosejas pretim nāca čigānu jauneklis vienos kreklos un bez cepures.

Kā jau čigāns, tas pa gabalu sveicināja Jāni un uzsāka sarunu:

— Kur tad nu jaunskungs iedams? Zinu jau, zinu, pie savas sirdspuķītes, vai tad citādi būtu saposies kā tāds barona dēls, — tā čigāns.

Jānis tumši piesarka aiz kauna, ka viņu var turēt tik neglītās aizdomās, — viņš lai ietu pie sievietes!

— Un kas tev tajā lakatiņā? Laikam pēperkokas savai zeltenitei? — čigāns ķircināja Jāni.

— Nē, nē, tur mani vecie svārki, — Jānis vientiesīgi taisnojās.

— Zvēri, ka nemelo, — čigāns nemitējās.

— Zvērēt ir grēks. Mans brālis Jēzus teicis, ka drīkstot sacīt tikai jā, jā un nē, nē, — Jānis sāka skaidrot.

Čigāns iesvilpās:

— Ehē! Tad tu esi tas dievabērns! Klausies, izdari vienu labu darbu, atdod man savus vecos svārkus. Ka neuznāk lietus un nesamirkst mana āda. Noies melnums, un kur es tāds iešu — čigānietes nemīlēs.

Šajā brīdī Jānis saprata, ka situsi viņa lielā pārbaudījuma stunda. Neviens cits ka Jēzus sūtījis viņam ceļa šo čigānu bez svārkiem, lai pārliecinātos, kā Jānis pilda brāļa norādījumu divu svārku īpašniekiem: «Un, kam ir divi svārki, tas lai dod vienus tam, kam nav nevienu.» Vai tas nav brīnums, ka tieši šodien, kad viņš pirmo reizi mūžā ticis pie otriem svārkiem, nāk pretim tāds cilvēks, kam nav nevienu?

Un, tā kā Jānis jau sen bija alcis gadījuma, lai savam debessbrālim parādītu pilnīgu paklausību, viņš bez stomīšanās pasniedza čigānam sainīti ar vecajiem svārkiem. Puisis pateicās, novēlēdams Jānim lielu piekrišanu pie meitām, un tā viņi atkal gāja katrs uz savu pusi.

Piepeši Jānis iedomājās, ka savu tuvāko vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet kā tad nu viņš bija izdarījis — čigānam atdevis vecos svārkus un sev paturējis jaunos! Tā vēl Jēzus iedomāsies, ka Jānis sevi mīl vairāk nekā savu tuvāku.

«Vai, vai, kādu kaunu es padarīju savam mīļajam brālītim!» Jānis izmisumā plēsa matus.

Bet, pag, to taču vēl var labot! Vēl čigāns bija tepat ceļa līkumā.

Jānis metās skriet viņam pakaļ un sauca, lai pagaidot. Bet puisis laikam domāja, ka Jānim kļuvis veco svārku žēl un viņš grib tos atņemt. Tas deva kājām ziņu, un Jānis jau nu nebūtu veiklo zēnu noķēris, ja pretim nebraucis uradņiks. Redzēdams čigānu ar sainīti un vīru, kas kliegdams dzenas bēglim pakaļ, viņš nešaubījās, ka bēdzējs ir zaglis, bet ķērājs — apzagtais. Izlēcis no ratiem, viņš uzkliedza čigānam: — Stoj! Ģeržī! Ja kustēsies, šaušu! — sagrāba to aiz spranda un pieturēja, kamēr atsteidzās Jānis.

Aizelsies un uztraukumā stostīdamies, Jānis mēģināja tiem abiem iestāstīt, ka viņš nemaz negrib svārkus atņemt, tas ir, viņš grib gan vecos svārkus atpakaj, bet dos jaunos vietā.

Redzēdams, ka ar vārdiem neko neieskaidros, Jānis norāva jaunos svārkus un uzvilka tos čigānam, atraisīja lakatiņu un uzģērba vecos sev mugurā.

Uradņiks noņurdēja, ka tādu čudaku vēl neesot redzējis. bet Jānis soļoja uz mājām, laimes pārņemts un dziedādams slavas un pateicības dziesmas.

Visu mūžu Jānis katru svētdienu gāja uz Alūksnes baznīcu. Vai tas bija pavasaris vai vasara, rudens vai ziema, vai spīdēja saule, vai lija lietus un sniegs debesi ar zemi grieza kopā, Jānis mēroja ceļu ap lielo Alūksnes ezeru, lai nokļūtu baznīcā, kas bija izsludināta par svētu, jo tieši pēc aizlūgšanas tajā izveseļojies krievu ķeizars, pēc tam kad aizlūgumi nevienā citā baznīcā nebija līdzējuši.

Jaunības un vīra gados nosoļot tādu gabalu puisieša cilvēkam un vēl pastalās nav nekāda varonība. Bet tagad,%ad Jānim bija apritējis sešdesmitais gads un kājas mocīja reimatisms, viņš daudzreiz ar ilgām raudzījās pāri ezeram uz Alūksnes pusi un domāja, cik labi būtu, ja viņš, tāpat kā Jēzus, varētu staigāt pa ūdens virsu. Cik viegli tad būtu nokļūt baznīcā, izdziedāties dieva dziesmas un reizi pa reizltei iebaudīt svēto vakarēdienu.

Kādā miglainā naktī, nākdams no zirgu pārsiešanas, Jānis apstājās ezera malā. Te pēkšņi viņš izdzirda, ka pa ezeru kāds staigā: šļop-šļop, šļop-šļop.

Vai tikai… Vai tikai tas nav viņš, brālis? Rrālis Jēzus, kas līdz šim vienīgais staigājis pa ūdens virsu sausām kājām! Gan apustulis Pēteris arī bija mēģinājis to darīt, bet drīz vien pārbijies un kliedzis: «Kungs, palīdzi, es grimstu!»

Jēzus nāca arvien tuvāk, kaut gan biezajā miglā nekas nebija saskatāms, varbūt tikai tāds kā drusku tumšāks stabiņš vidēja cilvēka augumā.

— Jēzu. vai tas esi tu? — trīcošu balsi Jānis uzrunāja neredzamo.

— Jā, mans brāli, tas esmu es, — skanēja atbilde..

— Lai svētītas tavas acis, kas mani saskatīja nakti un milgā. Par to cs tās darīšu gaišas, un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas. Un par to, ka tu man tici bez pirksta pieduršanas, es tev došu, ko vien tu vēlēsies. Tu vari ņemt šo pašu Lāsberģa muižu, tu vari prasīt tās mājas, kurās visu mūžu kalpo, — visu, visu tu vari dabūt.

— Brāli Jēzu. es nekāroju nekādas pasaulīgas mantas, — Jānis atbildēja. — Bet ja tu varētu izpildīt manu lūgumu…

— Lūdzies, un tev taps dots, — Jēzus apsolīja.

— Ja tu vari, tad liec, lai es sausām kājām tieku pāri ezeram uz baznīcu, — Jānis lūdzās.

— Tā kā tu esi pieticīgs ar mazumu, tad es tavu lūgumu uzklausīšu. Tu varēsi staigāt pār ezeru, bet tikai uz baznīcu un atpakaļ. Ja gribi iet uz tirgu vai ja saimnieks tevi sūta pēc tabakas, tad ej apkārt — dieva dāvana nav jājauc kopā ar pasaulīgām lietām, — Jēzus apsolīja un nobrīdināja, un viņa soļi — šļop-šļop, šļop-šļop — sāka attālināties.

Jānis nepacietīgi gaidīja svētdienu, kad pirmo reizi varēs iet pāri ezeram. Un, kad tā pienāca, viņš savas jaunās pastalas uzāva jau mājās, ne tā kā citreiz, kad, no rasas sargādams, nesa tās padusē līdz pašai Alūksnei. Tik stipra bija viņa ticība, ka viņš nevienu mirkli nešaubījās par Jēzus solījuma īstenību.

Kas tas bija par skatu, kad saulainā rītā Jānis soļoja pāri ezeram! Makšķernieki aizmirsa uzraudzīt savus pludiņus un todien neizvilka nevienu zivi, jo bija tā pārsteigti, ka skrēja uz mājām pastāstīt sievām to lielo brīnumu. Sievas gan viņiem neticēja un meklēja, vai šiem kabatās vai zebeniekos neesot tukšas šņabja pudeles.

Bet Jānis pa to laiku jau sēdēja baznīcā pazemīgi pašā pēdējā solā, kaut gan ļaudis vēl nebija sanākuši un viņš būtu varējis apsēsties pavisam tuvu pie altāra.

Te uzreiz Jānis izdzirda dīvainus soļus — stuk-stuk, — it kā uz koka kājām kāds staigātu. Tā kā baznīcā nedrīkst skatīties apkārt, Jānis sēdēja kā sastindzis un ar vienu aci šķielēja uz celiņu vidū starp vīriešu un sieviešu soliem.

Ak. cik labi, ka Jānim tika atņemta balss tajā brīdi, kad viņš ieraudzīja savādo nācēju! Citādi viņš būtu iekliedzies, jo tas… tas… tas bija pats velns! Tievām āža kājām, gariem, līkiem ragiem, spalvains un neglīts. Padusē viņš bija iežmiedzis izžāvētu, neģērētu teļādu, rokā turēja melnu kraukļa spalvu. Aizsoļojis līdz altārim, velns apsēdās uz augstās grīdas, izklāja sev līdzās teļādu un it kā garlaikodamies ar kraukļa spalvu bakstīja zobus.

Pēkšņi velna acis iegailējās uz sieviešu sola pusi. Ari Jānis pablenza uz turieni un redzēja, ka Zete sačukstas ar jaunā barona istabeni. Velns tūlīt kaut ko pierakstīja uz teļādas. Pa visu dievkalpojuma laiku viņš pierakstīja desmit cilvēkus: vēl divas meičas par sarunāšanos, divus puišus, kas lūrēja uz skaisto Anlīzi, veco muižas kučieri par slepenu nospļaušanos uz grīdas, divus saimniekus, kuri sprediķa laikā bija iesnaudusies un mēreni krāca, un viena dēlu, kurš, tēvu modinādams, iegrūda tam dunku sānos.

Kad sāka izzvanīt no baznīcas, velns iespieda teļādu padusē un, veikli starp baznīcēniem izlocīdamies, atstāja baznīcu. Bet — tu brīnums — neviens pats nemanīja sātanu, kaut gan tas pie durvīm kļuva pat tik nekaunīgs, ka izlīda pa kājstarpu pērminderim, kurš tur stāvēja ar upura bļodu izstieptā rokā. Tad, lūk, ko nozīmēja brāļa Jēzus vārdi, ko viņš Jānim teica no ezera: «… un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas.»

Vēsts par Jāņa brīnišķīgo ceļojumu pāri ezeram jau bija izplatījusies pa visu Alūksni. Milzīgs ļaužu bars stāvēja ezera malā un ar apbrīnu un skaudību noskatījās, kā viņš soļoja pa ūdens virsu, it kā zem viņa kājām būtu noblietēts visgludākais lielceļš.

No mutes mutē iedama, Jāņa slava aplidoja tālus novadus. No Beļavas, no Lejasciema, pat no Piebalgas pie Alūksnes Jāņa sāka braukt pusmūža un vecākas sievietes ar dažādām kaitēm, lai viņš tās dziedinot. Gan Jānis kratījās nost, ka viņam tāds spēks no brāļa neesot dots, bet sievas nerima — lai vismaz roku pieliekot sāpīgajai vietai. Vismaz lai aci uzmetot vai kanniņā ielejot ūdeni, kurā pats muti mazgājis. Un vai nu Jānis tur bija ko darījis, vai ne, bet visām sieviņām kā ar roku tika atņemtas tādas slimības, ko dakteri gadiem ilgi pūlējušies un nespējuši izārstēt. Lai kaut cik saglābtu savu godu, mācītie dakteri gan taisnojās, ka viņi šīs slimnieces nevarējuši izārstēt tāpēc, ka tām nekas nekaitējis.

Žēl, ka Jāņa slavas laiks bija tik īss un tieši vecumdienās, pēc tik bezgrēcīgi nodzīvota mūža, nešķīstajam izdevās Jāņa vardu ierakstīt grēku rullī.

Notika tas vēlā rudenī, ap labības kuļamo laiku. Smags vējš vēla pār ezeru lielus viļņus, sakuldams ūdeni baltās putās, bet Jānim jau tāpēc nebija jāpaliek mājās. Viegli kā gaigaliņa viņš pārtecēja ezeru un iegāja baznīcā tūlīt aiz nešķīstā.

Nez kas tosvētdien bija cilvēkiem noticis — vai nu pa rijām un piedarbiem ar kulšanu izmuldējušies, vai pa cūku bērēm pārēdušies, bet velns rāvās kā liels rakstnieks, knapi spēdams pierakstīt snaudējus, krācējus un citu nepieklājīgu trokšņu taisītājus. Ap sprediķa vidu velns bija teļādu pierakstījis līdz pašai apakšai, bet cilvēki nerimās baznīcā grēkot. Vienu brītiņu tā kā apjucis, velns tomēr ātri attapās. Viņš piecēlās, paņēma vienu ādas galu zobos, uz otru uzlika kāju un, resno vēderu izgāzis, stiepa ādu garāku. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Jānis nenoturējās un iesmējās. Acīgais velns — kaut viņu govs nospertu — to pamanīja un pierakstīja.

Laikam viņš, no baznīcas izgājis, tūlīt visu grēcinieku vārdus bija paziņojis debesu kungiem, tie ātrumā noturējuši sēdi un izsprieduši sodus. Vismaz Jānis savu sodu izcieta, tūlīt uz mājām iedams, — ap ezera vidu viņam sāka mirkt kājas un pret otru krastu jau bija līdz potītēm jābrien pa ūdeni.

Tas bija Jāņa pēdējais gājiens uz baznīcu. Brizdams pa ledaino ūdeni, viņš bija tā sasaldējies, ka vakarā iegula ar karstumiem un devītajā dienā nomira, nesaņēmis pat svēto vakarēdienu, jo, mācītāju vedot, zirgs bija tā satrūcies no āža brēciena krūmos, ka sācis trakot un pārlauzis ilksi. Kamēr nu ieradies mācītājs ar dievmaizīti un vīnu, Jānis savu dvēseli jau bija nodevis augstā soģa rīcībā.

Tāds ir stāsts par Alūksnes Jāni, un tāds Jānis dzīvojis tikai alūksniešos. Ja jūs lasāt pasakās, ka arī citos novados bijis tads cilvēks bez grēkiem, staigājis pāri ūdeņiem un baznīcā redzējis pašu nelabo, tad neticiet — nudien, tās ir tikai pasakas.

Veltīju rakstniecei Ijai Melderei

Nemaz nemēģiniet liegties, it kā jums nepatiktu dzejnieka Sienāža brīnišķīgā dzeja! Tik un tā neviens jums neticēs. Labāk atzīsimies godīgi, ka diez vai mēs paši būtu pamanījuši saulaino vasaras novakaru glāstošo jaukumu, ja Sienāzis to neslavinātu savos izjustajos, meistarīgi sacerētajos dzejoļos. Vai mēs zinātu, kādai jābūt īstai, lielai mīlestībai, ja to mums nebūtu atklājis dzejnieks Sienāzis? Ja Sienāža dzejoļi būtu iznākuši krājumos, tie neietilptu pat divdesmit sējumos, tik daudz viņam to bija.

Bet Sienāzis nerūpējās par savas slavas iemūžināšanu. Viņš tikai sacerēja dzejoļus un pats skandēja, pakāpies pļavmalas alkšņa zarā. Ne jau bez nolūka viņš tos skandēja. Ak, bet jūs taču nezināt, ka Sienāzis bija kaisli iemīlējies Zaļajā Vardē, kas dzīvoja tuvajā linu mārkā. Nu, nu, nesāciet smieties: iemīlēties var ne tikai vardē, bet arī ēzelī un pat čūskā, jo mīlestība var visu — tā var nesaredzēt ēzeļa garās ausis un piedzejot čūskai balerīnas grāciju un dūjas maigumu.

Un tā Sienāzis iemīlējās Zaļajā Vardē. Neteiksim, ka no pirmā acu uzmetiena. Kā jau dažkārt mēdz būt, tas sākās ar ķircināšanos. Kad Sienāzis noskandēja pirmo sacerētā jaunā dze joļa rindu:

— Vai ir vēl kāds, kas dzejot māk tā? — un apklusa, lai izdomātu atskaņu nākošajai, Zaļā Varde pabāza galvu no aļģēm aizaugušā mārka un nokvakšķināja:

— Daudz skaistāk skan man kua-kvāk-kvā!

Sienāzis, protams, nevarēja palikt parādā un dziedāja tālāk:

— Kad mana dziesma skanēt sāk tā…

Bet Zaļajai Vardei jau bija gatava atbildes rinda:

— Tai jāapklust, kad atskan kua-kvāk-kvā!

Un tā viņi ķircinājās vienu dienu, otru, līdz Sienāzis juta, ka ir iemīlējies — bezgalīgi, neatvairāmi, mūžīgi.

— Cik viņa asprātīga! — Sienāzis jūsmoja. — Un cik skaista! Un kā viņa pratusi man pieskaņoties — mans zaļais kamzolis un viņas zaļā kleita. Es esmu iemīlējies, es mīlu viņu, es viņu mīlēšu mūžīgi.

Un Sienāzis sāka sacerēt poēmu par mīlestību. Viņš cēlās agri no rīta, izberzēja no acīm miegu un prātoja un gudroja, kā skaistāk izteikt savas vienreizējās jūtas, nu tādas jūtas, kādas vēl neviens visā pasaidē nav izjutis.

Līdz dienvidum viņš jau bija izkalis vairākas rindas un, palūkojies, vai saule noslaucījusi rasu no lapām, iznāca uz savas mājas balkona un sāka skandēt:

— Vai ir vēl kāds, kas mīlēt māk tā?

Bel Zaļā Varde laikam šo brīdi jau bija gaidījusi. Viņa sēdēja uz lēpju lapas un savā skaļajā balsī, kas Sienāzim likās ļoti muzikāla, iekvakšķējās:

— Vai tu ko teici? Kua-kvāk-kvā!

— Tu mazā šķelme! — Sienāzis padraudēja Vardei ar garo radziņu un turpināja:

— Man krūtīs sirds kad pukstēt sāk tā…

— Tad zeme norīb! Kua-kvāk-kvā! — skaļi iesmiedamās, Varde ar slaidu lēcienu ienira ūdenī.

Sienāzis nopūtās un gaidīja atkal parādāmies savu mīļo, lai skandētu tālāk poēmu par mīlestību:

— Tad vesels orķestris skan…

— Kua-kvāk-kvā! — reizē iekurcās visas linu mārka iemītnieces — Zaļās Vardes māsas un māsīcas, kurām viņa jau bija pačukstējusi Sienāža noslēpumu.

Var jau ķircināties, var. Sākumā katrs iemīlējies, pat dzejnieks, par to tikai jūsmos, jo mīļotās jaukie jociņi viņam liksies pārāki pat par Bernarda Sova asprātībām.

Bet arī mīļotajai meičai vajadzētu zināt to robežu, kuru pārkāpjot mīlētāja sirdī pie saldo jūtu vīna sāk iepilēt pa rūgtai vērmeļu lāsei.

Ai, ai, ai, kā šo robežu nezināja Zaļā Varde! Varbūt viņa bija pārāk pašpārliecināta par savu daiļumu, varbūt salepojās ar savu asprātību, kas sākumā tā patika Sienāzim, bet varbūt arī nebija tik gudra, lai saprastu, ka nevar vienus un tos pašus jociņus atkārtot katru dienu.

Un tā reiz Sienāzis, uoskandējis visjūsmīgāko vietu poēmā:

— Nav visā pasaulē, kas mīlēt māk tā… — atkal tika pārtraukts ar Zaļās Vardes «kua-kvāk-kvā».

Bet šoreiz viņš nepadraudēja tai ar radziņu, nesauca to par šķelmi, viņš pat neuzsmaidīja savai mīļotajai, nē! Pavisam pikti viņš pārlēca uz citas lapas un visu dienu saīdzis klusēja.

Nu taču Zaļajai Vardei vajadzēja saprast, ka Sienāža pacietība var izsīkt, vajadzēja rimties viņu ķircināt. Varbūt dzīves pieredze viņu izmācīs un citreiz viņa būs gudrāka un neizdarīs vairs tādu kļūdu kā otrā dienā pēc šīs mēmās ķildas, kad Sienāzis, pa nakti nomierinājies un visu piedevis, uzsauca sirsnīgu labrītu un noskandēja poēmas jauno rindu:

— Vai ir vēl kāds, kas piedot māk tā?

Un vai jūs varat iedomāties, ko šī vieglprāte izdarīja? Viņa izgrūda atbildi:

— Nav otra tāda muļķa, kua-kvāk-kvā!

Dārgais lasītāj, ko tu darītu, ja iecerētā tevi nosauktu par muļķi? Ja tev būtu kaut cik pašcieņas, tu apcirstos uz papēža un neatvadījies ātrā gaitā aizietu. Ja šāda saruna būtu notikusi istabā, tu varbūt pat ar lielu troksni aizsistu durvis.

Nu, lūk, Sienāzim, kurš apzinājās savu dzejnieka talantu un vietu pasaules literatūrā, izšķirošajā brīdī pietika spēka apspiest maigās, bet stiprās jūtas un aizlēkt no linu mārka apkaimes. Viņš lēca un lēca, līdz tālāk vairs nebija kur lēkt, jo priekšā atradās plata upe. Tā kā arī te auga alkšņi, viņš nolēma apmesties to zaros un uzsāki jaunu dzīvi.

Sienāzis apņēmās nekad vairs nepaļaut savu sirdi tādām jūtām kā mīlestība. Viņš pat dzirdēt negribēja par mīlestību.

Bet, kā par spīti, viņam bija gadījies apmesties Lakstīgalas mītnes tuvumā. Un, kad pienāca vakars, Lakstīgala sāka dziedāt. Par ko? Par mīlestību!

Viņa dziedāja, ka mīlot upi, kas nerimdamās plūst uz jūru, mīlot ievu, kura pavasaros kaisa upē baltas ziedlapiņas, mīlot mēnesnīcu, kura katru nakti uzceļ tillu pār upi un katru ritu to nojauc.

— Viņai ir ļoti laba balss. — Sienāzim sāka patiki Lakstīgalas dziedāšana.

— Jā, tas ir pavisam kas cits nekā Zaļās Vardes kurkstēšana, — pēc brītiņa viņš salīdzināja.

— Viņa ir lieliska! Kāda izsmalcinātība, kāda nianšu bagātība! Un cik neuzkrītoši viņa prot ģērbties! Viscaur pelēkā — jā, tāda gaumes izjula liecina par iedzimtu dižciltību. Nu, bez šaubām, viņa taču nav kaut kāda linu mārka babuļniece…

Ar šādu domu Sienāzis aizmiga, bet rītā pamodies juta, ka ir iemīlējies. Iemīlējies neglābjami, neatvairāmi, mūžīgi.

Protams, to vajadzēja darīt zināmu Lakstīgalai un ne jau kaut kā pateikt, bet tā, kā visi dzejnieki mēdz pavēstīt savas mīlas jūtas līgavām — liriskā veltījumā.

Un Sienāzis sacerēja jaunu poēmu par mīlestību:

«Kas ir vēl daiļāks pasaulē par tevi?

Uz tevi raugoties, es redzu sevi.»

Tā kā Sienāzis bija neprātīgi iemīlējies, viņš nespēja vairāk sacerēt un visu dienu sisināja šīs divas rindiņas.

Bet, kad pienāca vakars, Lakstīgala atkal dziedāja par upi, par ievu, par mēnesnīcu.

«Varbūt es mīlu bezcerīgi?» Sienāzis bažījās, bet tūdaļ nolēma neizmist, jo viņš taču ir dzejnieks un zina, ka visas sirdis ir kā cietokšņi — tās nav neieņemamas. Ko neizdodas ieņemt ar sturmēšanu, tām jākrīt ar aplenkšanu. Un viņš diendienā sisināja savu poēmu, ko bija papildinājis ar divām jaunām rindām:

«Es esmu greizsirdīgs uz upi, mēnesi un ievu,

Es dzejot pārstāšu, ja nekļūsi tu man par sievu!»

Sienāzis tiešām izrādījās īsts zintnieks sarežģītajos dvēseles dzīves jautājumos: pēc nedēļas Lakstīgala piekrita laulībām, un Dzenis iekala viņu vārdus visstaltākās egles mizā.

Ak, cik saskanīgi viņi būtu nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, nosvinējuši kapara, sudraba un, dies dotu, pat zelta kāzas, ja ne cilvēku ļaunās mēles, kas jau izjaukušas ne vienu vien laimīgu laulību pat saviem tuviniekiem.

Vajadzēja tad arī sākt vazāties uz upmalu diviem —

Viņam un Viņai. Vajadzēja nākt katru dienu un sēdēt pie upes līdz pusnaktij.

Nē, sākumā Sienāzis viņus nebūt nelādēja. Viņu pat pārsteidza šo divu milzīgās literārās zināšanas. Jo Viņa, ieklausījusies Sienāža sisināšanā, vaicāja:

— Tu dzirdi?

Bet Viņš atbildēja:

— O. tas jau lielais dzejnieks Sienāzis!

Viņa ielika galvu Viņam klēpī un, ilgi klusējusi, teica:

— Man liekas, tas dzied par mīlestību…

— Jā, par mīlestību… par mīlestību gan, — Viņš apstiprināja un ar lūpām aizspieda Viņai muti, tā ka tālāka Sienāža dzejas iztirzāšana kļuva neiespējama.

Viņš un Viņa bija arī mūzikas cienītāji, jo vakarā, kad sāka dziedāt Lakstīgala, viņi klausījās tās dziesmu tādā aizgrābtībā, ka uz dažām minūtēm pat aizmirsa skūpstīties.

Un tomēr Sienāzim bija jāpiedzīvo smaga vilšanās. Viņi taču neprata cienīt dzeju, jo pēc dažām dienām Viņa teica:

— Man sāk apnikt tā Sienāža sisināšana.

— Man vispār dzeja ātri apnīk, — Viņš atbildēja.

— Toties Lakstīgalas dziesma man sāk patikt arvien vairāk, — Viņa slavēja.

— Jā, tam vajag būt galīgam stulbenim, kam apnīk Lakstīgalas dziesma. — Viņš pastiprināja Viņas domu.

Cilvēki, cilvēki, vai jūs paši arī zināt, kādu skaudības indi iešļācāt Sienāža sirdī? Šķiet, ka pat Lakstīgala to nenojauta, jo pēc šīs noklausītās sarunas par stundu agrāk uzsāka koncertu un tad nu locīja mēli vai deviņos līkumos, un tikai trillināja un hahināja tādas koloratūras. par kurām pat vispārākā pasaules koloratūrdziedone būtu viņu apskaudusi.

Sienāzis pieveica zemiskās jūtas un apņēmās otrā dienā pārsteigt viņus ar jaunu tematiku un svaigām atskaņām. Bet viņi laikam bija kļuvuši kurli un atguva dzirdi tikai vakarā, lai klausītos Lakstīgalas dziesmu un slavinātu to ar īstu galma kritiķu paņēmieniem.

— Tu, siev, dzirdi! Nedziedi viņiem! — dusmās tūkdams. Sienāzis uzsauca Lakstīgalai.

Bet Lakstīgala pat neatbildēja, jo pašlaik viņai bija jāuzņem augstais «do» un jāatkārto vismaz sešas reizes.

— Lieliski! — iesaucās Viņa.

— Gribas vai aplaudēt! — Viņš piebalsoja.

— Siev, es tev saku, nedziedi tiem nejēgām! — Sienāzis kļuva nepacietīgs.

Ak Lakstīgala, kāpēc tu ncapklusi un nepadomāji, vai nepastāvīgās slavas dēļ ir vērts likt uz spēles ģimenes laimi un riskēt ar tādu zaudējumu kā dzejnieka Sienāža mīla? Vai tu to nenožēlosi, kamēr vien dzīvosi? Attopies, attopies, neprātīgā, jo kritiķi, kas tev patlaban glaimo, rīt var tevi nopaļāt vai, kas vēl ļaunāk, pilnīgi noklusēt. Bet es jau redzu ka mani brīdinājumi ir veltīgi, neba tu pirmā, kas neprot īstā brīdi noiet no skatuves.

Jā, Lakstīgala neapklusa, un Sienāzis pirmo reizi izrīkojās kā īsts vīrietis. Viņš lamāja sievu visneglītākiem vārdiem, par kuriem katra sieviete apvainojas, kaut arī dažreiz tie būtu patiesi. Varbūt arī Lakstīgala būtu apvainojusies, bet viņa taču tos nedzirdēja, jo bija tā aizrāvusies, ka visādā ziņā gribēja augsto «do» izhahināt divpadsmit reizes parasto sešu vietā.

— Eh, ko tas Sienāzis tur murkšķ pa vidu! Viņš traucē Lakstīgalas koncertu, — Viņa īgni iekliedzās.

— Mīļā, ja tas tevi traucē, es uzrāpšos kokā un to noķeršu, — Viņš apņēmīgi noteica un pietrūkās augšā. — Tas Sienāzis man rīt noderēs uz makšķeres āķa. Tagad sapali tos kāri ņem, — Viņš vēl piebilda.

— Tā! Tad tik zemu jau noslīdējusi kultūra, ka dzejnieku Viņš grib apmainīt pret sapalu. Un tādiem mana sieva dzied! Tagad es redzu, ka viņa nekad nav mani mīlējusi. Viņu pievilcis tikai mans dzejnieka vārds, mana slava. Tad sveika, dziedi laimīga! — Sienāzis uzsauca un, nolēcis no alkšņa zara, veikli metās uz meža pusi.

Mežmalā gan smaržoja pēc vaivariņiem, bet Sienāzis šoreiz par to nebēdāja. Varbūt tā būs pat labāk — vaivariņu tvanā viņš apdulls un nejutīs skaudrās sāpes par savu apsmieto mīlu.

Rītā viņš pamodās vēlu. Smeldza galva, bet sirdssāpes bija rimušās. Tā kā vajadzētu atkal sākt dzejot, bet par ko lai dzejo mīlestības dziesminieks, ja nav ko mīlēt?

«Varbūt ķerties pie kopoto rakstu sastādīšanas?» viņš prātoja. «Bet nē, es taču vēl neesmu ne tik vecs, ne arī tik iespaidīgs sabiedrībā, lai man izdotu kopotos rakstus. Es vēl drīkstu cerēt tikai uz izlasi.»

Un Sienāzis sāka skandēt savus labākos dzejoļus, ko ievietot izlasē. Viņš skandēja un skandēja, līdz izdzirda tādu kā nopūtu, bet vēl pēc brītiņa tādu kā čukstu:

— Ak, cik skaisti.,.

Cik daudz apbrīnas un dievināšanas izskanēja vārgajā čukstā! Kam piederēja šī maigā, medaini saldā balstiņa?

Ahā, tur jau Sienāzis ieraudzīja to — mazu, brūnganu Ķirzaciņu, kas gulēja uz celma un lūkojās viņā pielūgsmē mirdzošām acīm.

— Vai tu tā esi, kam patīk mana dzeja? — Sienāzis viņai uzsmaidīja.

— Ak, cik skaisti… — Ķirzaciņa nočukstēja.

— Varbūt man vēl kaut ko nolasīt? — viņš jautāja.

— Lasi. Lūdzu, lūdzu!

Un Sienāzis lasīja Ķirzaciņai savus dzejoļus. Vienu dienu, otru dienu, jau diez kuro dienu, bet viņa nekad to nepārtrauca, varbūt tikai tik daudz, ka reizēm izdvesa:

— Ak, cik skaisti!

Un vēl Sienāzis redzēja, ka dažreiz viņa ar mazo ķepiņu izberzēja acis.

Nu sakiet — vai var neiemīlēties tik maiga, tik aizkustinoši jūtīgā radījumā? Nevar, — jūs teiksiet un būsiet jau uzminējuši, ka Sienāzis iemīlējās Ķirzaciņā, šoreiz tā galīgi, neatvairāmi, mūžīgi. Tā ir laimīgākā laulība, kādu es zinu rakstnieku aprindās. Sienāzis gan neko jaunu vairs nav uzrakstījis, bet tas jau nav svarīgi. Viņam ir tik daudz dzejoļu, ka viņš tos lasa un lasa priekšā savai Ķirzaciņai, bet viņa tikai nopūšas un izdveš:

— Ak, cik skaisti…

Un jūtīgākajās vielās ar mazo ķepiņu izberzē acis.

— Bet Sienāzis? — jūs jautāsiet.

Sienāzis vēl arvien ir laimīgs.

Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad Ķeguma dambis aizsprostos ceļu Daugavas ūdeņiem, lai to vareno spēku pārvērstu gaismā un siltumā. Ja dažiem likās, ka tovasar krastmalas vītolos vēji šalc skaļāk nekā citos gados, tad viņi nezināja, ka vējiem bija pievienojušās veco tēvu nopūtas. Un, ja daži brīnījās, kāpēc Daugavā ūdens kļuvis tāds kā sāļš, tad tāpēc, ka viņi nezināja, cik gauži raudāja vecās māmuļas, uz nūjiņas atspiezdamās, aizvilkušās līdz Daugavai.

Kāpēc gan nopūtās vecie tēvi, kāpēc raudāja sirmās māmuļas? Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad viņifiin jāatstāj vecās mājas, jāpamet ceriņu iežogotais pagalms, apsūnojušās ābeles un daudzu paaudžu iemītās taciņas, pa kurām turpmāk rāpos slinkie, Osainie sami un dejos jautrās, zaļzeltainās līdakas, jo vecās mājas, ceriņi un ābeles drīz nogrims lielajā Ķeguma ezerā, tiklīdz aizvērsies dambja slūžas.

Bet neviens arī nezināja, kāpēc tovasar tik līksmi kā vēl nekad dziedāja melnacainā Austra, kāpēc viņa tik bieži skrēja uz Daugavu un, roku virs acīm pārlikusi, skatījās un nevarēja vien noskatīties, kā ceļas varenais dambis, kā sasaucas jaunie, spēcīgie puiši, veldami akmeņus un sasaistīdami tos ar betona javu. Bet starp simtiem jaunekļu viņa redzēja to vienu — rudmataino Jēkabu, un tas nekas, ja viņš kustējās lēnāk par citiem, ja biežāk nekā citi piesēdās uzsmēķēt vai, rokas plātīdams, stāstīja jokus un pats skaļi smējās. Toties sestdienu vakaros, kad jaunieši sagāja lielajā šķūnī padejot, Jēkabs — vai tiešām tas bija Jēkabs, kas dejodams locījās kā zutis, kas nevienu mirkli nepiesēdās uz dēļu sola? Kamēr citi atpūtās, tērzēja ar meičām vai izgāja ārā uzsmēķēt, Jēkabs grozījās ap muzikantiem un, dabūjis no tiem ragu, izpūta tādus plarkšķus, ka meičas spiegdamas bāza pirkstus ausīs. Bija jau, bija arī tādas, kas pūcīgi savilka degunu un raustīja plecus par Jēkaba aušošanos, bet Austrai šie joki neapnika, kaut arī viņš tos atkārtoja vienā vakarā vairākas reizes. Vai tad kāds brīnums, ka Jēkabam. tā sabiedrību uzjautrinot, neatlika vaļas iziet ārā uzsmēķēt? Bet nevar taču prasīt, lai Jēkabs visu vakaru neuzvilktu nevienu dūmu. Un Austra nekad neņēma ļaunā, ka viņš iesprauda papirosu mutē, aizdedzināja to un tad nāca lūgt viņu uz deju. Vai tad Jēkabam kaut ko varēja ņemt ļaunā?

Ak vasara, vasara, kā tu vari mulsināt jaunu meiču sirdis! Vai tas ir labi, ka lakstīgalas līdz rītausmai dzied par mīlestību, par mīlestību vien? Vai tas ir labi, ka pļavās uzplaukst sierenīšu ziedi tikai ar nepārainām ziedlapiņām, tā ka zīlējot — mīlē, nemīlē — pēdējā lapiņa izraujas ar gavilējošo vārdiņu — mīlē!

«Mīlē! Mīlē! Mīlē!» ap Austras novīto vainadziņu zumēja bites.

«Mīlē! Mīlē!» čaloja Daugavas viļņi, kad Austra tajos skaloja Jēkaba kreklus. Visskaistāk, protams, šis vārdiņš būtu skanējis no Jēkaba lūpām, bet nez kāpēc viņš kavējās to izrunāt. Nē, par mīlestību viņš nekad nerunāja, bet ko gan citu, ja ne mīlestību nozīmēja tas, ka viņš savus kreklus nesa mazgāt Austrai, nevis citai meičai?

Un Austra cerēja, ka tad, kad Ķeguma dambis būs uzcelts, visi strādnieki aizbrauks, bet Jēkabs paliks, un viņi kopā dzīvos jaunajā mājā, ko cēla Austras tēvs.

Bet Jēkabs pazuda pirmais, pat neatvadījies no Austras, pat nepateicies par kreklu mazgāšanu, par vienu otru mīļu brīdi, ko zināja tikai viņi vieni paši un lakstīgalas.

Kāpēc gan Austrai pasaule pēkšņi bija kļuvusi tukša un drūma, kāpēc ievas likās nokaltušas, putni apklusuši, Daugavas ūdeņi sastinguši? Kāpēc pļavās vairs auga sierenītes tikai ar pārainām ziedlapiņām, kas zīlējot atkārtoja: nemīlē… nemīlē…

«Dzīve bez Jēkaba ir baigāka par nāvi,» — tā domāja Austra un, ar skatienu atvadījusies no mežiem un pļavām, no zilajām debesim un baltajiem mākoņiem, paslēpās pamesto māju pagrabā, lai uz mūžiem paliktu Daugavas dzelmē.

Viņa sēdēja pagraba smiltīs un apraudāja savu izpostīto dzīvi, bet ūdeņi vēlās un vēlās pāri viņas galvai, līdz agrākās Daugavas lejas vietā izauga liels un plats ezers — Ķeguma ezers.

Ja Austra būtu aizgājusi dzīvot uz jaunajām mājām, varbūt laiks dziedētu viņas sāpošo sirdi. Paietu gads. un no bēdām paliktu tikai skumjas, paietu divi gadi, un Austra ieklausītos, ka ezera krastā saaugušajos ievu ceros atkal dzied lakstīgalas. Varbūt viņa pat noplūktu sierenīti un, raujot ziedlapiņas, pie pēdējās teiktu: «Mīlē!»

Bet te, ezera dzelmē, laiks bija apstājies, nebija ne dienu, ne nakšu, ne mēnešu, ne gadu. Un Austras sirds nerimās sāpēt, acis neapstājās raudāt. Viņa pat nemanīja, ka mazā līdaciņa., kas pirmā viņu apsveica ūdens valstībā, jau bija izaugusi par smuidru, spēcīgu līdaku, bet apaļīgais samu puika — par resnvēderi tēvoci. Ezera iemītnieki mīlēja Austru — savu vāravu un izpušķoja viņas mītni ar zaļām ūdenszālēm un mirdzošiem gliemežvākiem, bet matos viņai sakāra gaisa burbuļus, kas laistījās kā pērles.

— Skaista ir mūsu vārava, — priecājās zaļsvītrotais asaris, — bet kāpēc viņa raud?

— Jā, kāpēc viņa raud? — žēli atkārtoja sarkanacainā rauda.

— Es brīnos, kā viņai nav apnicis pinkšķēt? Būtu labāk pagulējusi, — laizdamies miegā, sams noņurdēja caur degunu.

Līdzcietīgā raudiņa aizpeldēja līdz krastam un pajautāja lakstīgalai, vai viņa nezinot, kāpēc vārava raud.

— Viņa raud? Cik jauki! Cik jauki! Tir-lir-lir-lī! — lakstīgala iegavilējās.

— Tāda kā negudra! — raudiņa pukodamās ar asti paplunčināja ūdeni. — Priecājas par vāravas bēdām.

— Kā lai es nepriecājos, kā lai nedziedu, — nevaldāmā līksmē pogoja lakstīgala. — Mēs, lakstīgalas, esam mīlestības dziesminieces. Mums ir tikai divas dziesmas — viena par laimīgu, otra par nelaimīgu mīlestību. Kādreiz mēs bijām lielā cieņā pie visas pasaules mīlētājiem. Viņi nāca pie mums divatā, un tad mēs viņiem dziedājām par laimīgu mīlestību. Otrā gadā viņi vai nu nenāca, tātad bija apprecējušies, vai atnāca tikai viens no viņiem — tas, kuru otrs bija atstājis, un mēs dziedājām viņam vai viņai savu otro dziesmu. Bet tagad jaunie iemīlējušies pārīši tikpat kā nenāk uz mūsu koncertiem. Viņi atbrauc te, Daugavas krastos, ar tarkšķošām mašīnām un atved līdzi trokšņu taisāmās kastes. Kad tām paceļ vākus, tad liekas, ka reizē bauro vēršu bars, blēj aitu pulks un pieci suņi rej un gaudo. Dažas mūsu labākās dziedones no šiem trokšņiem jau zaudējušas muzikālo dzirdi, — lakstīgala sašutusi pārtrauca stāstu.

— Es tev jautāju par vāravu, bet tu man stāsti par vēršu baurošanu, — raudiņa apvainojās un gribēja peldēt projām.

Pagaidi, mēs parunāsim arī par vāravu, — lakstīgala viņu atturēja. — Tātad laimīgos mīlētājus savos koncertos mums vairs neizdodas pulcināt. Bet arī nelaimīgie mīlētāji vairs pilnmēness naktīs nenāk Daugavas krastos klausīties mūsu dziesmas par nelaimīgu mīlestību. Dzejnieki raksta, ka tagad tāds līgavas pamests puisis vakarā sēžoties uz traktora un pa nakti aparot desmit hektārus atmatas, bet līgavaiņa pamesta meiča piesakoties par slaucēju. Nu tu saproti, kāpēc es priecājos par tavu ziņu. Tātad ir vēl pasaulē tāda mīlestība, par kādu mēs dziedam savās dziesmās! Nebeidzama, skaista, nelaimīga mīlestība! Tirlirlirlī!

Raudiņa tā arī būtu aizpeldējusi bez padoma, ja šajā brīdī no savas alas galvu neizbāztu kurmis.

— Piedodiet, ka es noklausījos jūsu sarunu, — viņš iemurkšķējās. — Bet tā bija pārāk valdzinoša, lai nenoklausītos. Manuprāt, jūsu vārava pārstātu raudāt, ja jūs aizvestu pie viņas to tēvaini, kura dēļ viņa toreiz slīcinājās. Viņš te katru svētdienu brauc zivis durt un laiviņā vizinās pa ezeru.

Kad raudiņa izstāstīja citām zivīm kurmja padomu, tās ilgi gudroja un sprieda, kā apgāzt Jēkaba laivu. Sams nu būtu bijis tas spēcīgākais, bet vai tad to pārēdušos resnīti varēs iejūsmināt tik poētiskam pasākumam? Varbūt viņām tiešām nebūtu izdevies sagūstīt Jēkabu, ja laivā nesēdētu arī jauna meiča, kas pie katra laivas pasvēriena spiedza:

— Ui! Jēcīt, man bail!

Bet Jēkabam laikam patika šie meičas spiedzieni, jo viņš tikai smējās un reizēm pats pašūpoja laivu. Tieši tādā mirklī no ūdens izlēca jautrā salate un apšļakstīja meičas krūtis ar ūdeni. Meiča iekliedzās: — Jēkab, glāb! — uzlēca kājās un atkrita uz laivas malas. Un tad nu Jēkabs vairs nevarēja izglābt ne sevi, ne viņu. Laiva apgāzās, un Jēkabs nogāja dibenā kā akmens, pie pašām pagraba durvīm. Meiča trīs reizes uznira virs ūdens, un otrā dienā viņu atrada izmestu ezera krastā.

Ieraugot Jēkabu, Austras acis ieslarojās tādā laimē, ka pagrabs kļuva gaišs. Viņa piecēlās un, saukdama: «Jēkab, mīļais Jēkab, tu tomēr neesi mani aizmirsis!» — metās tam ap kaklu.

Jēkabs blisināja acis, nekādi nevarēdams atcerēties skaistules vārdu.

— A, Zentiņ. tā esi tu? — viņš minstījās.

— Es neesmu Zenta! — Austra vīlusies atlaida rokas vaļīgāk.

— Ak jā, es pārskatījos. Tu taču esi Vilma, — Jēkabs, steidzās izlabot kļūdu.

— Es neesmu Vilma! — Austra atkāpās soli, bet viņas rokas palika uz puiša pleciem.

— Nu redz, kā man acis vairs nerāda, — Jēkabs taisnojās. — Nu kā tad, tu taču esi Valija.

— Es esmu Austra! Tava Austra! Vai tiešām tu mani vairs nepazīsti? — Austra iesaucās un, iespiedusies kaktā, skaļi iešņukstējās.

— Austriņa! Patiesi Austriņa! — Jēkabs iesita sev pa pieri. — Atceries, kā mēs pie Ventas…

— Tas nebija pie Ventas, tas bija tepat pie Daugavas, kad vēl nebija šī Ķeguma ezera. Mēs klausījāmies lakstīgalas dziesmu par mīlestību…

— Ak tu esi tā Ķeguma Austra? Tā, kas vislabāk prata man kreklus izmazgāt? Es viņām visām vēlāk teicu: «Tā kā Austra jūs neviena neprotat mazgāt,» — Jēkabs slavēja.

— Un tikai to tu atceries par mani? — Austra pārmeta.

— Bet tas taču ir tas labākais, ko var teikt par kārtīgu sievieti. Citādi jūs visas esat vienādas. Hi-hi-hi un ha-ha-ha, bučiņa — un viss. Ja nepagūsti laikā pazust, tad ir valgs ap kaklu… — Jēkabs nosūrojās un atmeta ar roku.

Austra lūkojās viņā ieplestām acīm, bet no tām vairs nestaroja laime un mīlestība.

— Tad tāds tu esi, Jēkab, — vjņa ierunājās bez agrākā maiguma balsī. — Un tāda dēļ es pametu skaisto zemes dzīvi, ziedošās ievas un zilās debesis, dzegužu saucienus un lakstīgalas dziesmas! Zeme, mana māmuļa, saule, mana māsa, mēnestiņ, mans brāli, es eju atpakaļ pie jums! Dzirdiet, es eju!

Sarkana saule jau grima aiz tumšiem siliem, kad no Ķeguma ezera izpeldēja melnacaina pusmūža sieviete un apsēdās krastā zem vītola. Kad no pamales mākoou gultas piecēlās nomiegojies mēness, ievu cerā sāka dziedāt lakstīgala. Viņa bija iemācījusies jaunu dziesmu — par to, cik skaista ir zeme un cik brīnišķīga ir dzīve.

Kad lakstīgala uz mirkli apklusa, no savas alas izbāza galvu kurmis un noteica:

— Nu, vai mans padoms nebija pareizs?

Gan nebūdams izsalcis, Tīģeris tikai aiz paraduma saplosīja Stirnas bērniņu. Stirnai bija ļoti žēl sava mazulīša. Viņa staigāja pa mežu, un no viņas melnajām acīm bira lielas, dzidras asaras. Pat Lapsai, kas gadījās ceļā, kļuva Stirnas žēl.

— Kāpēc tu raudi, dārgā Stirniņ? — tā apjautājās.

— Kā lai es, Lapsiņ, neraudu, kad Tīģeris saplosījis manu bērniņu, — asaras slaucīdama, atbildēja Stirna.

— Ko tu saki? Ai-ai-ai! — Lapsa līdzjūtīgi pagrozīja galvu. — Tāds nelietis tas mūsu Tīģeris! Bet tik briesmīgu noziegumu taču nevar atstāt nesodītu. Mums jāsanāk visiem kopā un bargi jārunā par Tīģera ļaundarību.

Nolemts, darīts. Sanāca visi meža iemītnieki uz apspriedi. Dienas kārtībā bija viens vienīgs jautājums:

Tīģera lieta.

Pēc sapulces atklāšanas un amatpersonu ievēlēšanas Lapsa kā sapulces vadītāja vārdu deva Vilkam.

— Pēdējā laikā mūsu sadzīvē novērojamas dažas neveselīgas parādības, — paskatījies papīriņā, Vilks iesāka. — Es, piemēram, redzēju, ka Krauklis noķēra un apēda peli, kaut gan viņš bija pieēdies līdz kaklam auna gaļas. kas man palika pāri.

Jājautā, kas viņu spieda vēl dzīties pēc peles, ja viņš jau bija uzlaidies kokā un snauda, tikai vienu aci atstājis pusviru. Uz visstingrāko nosodu šādu Kraukļa rijību un prasu, lai viņš izbeidz tādu negausību, kas galu galā var kaitēt viija paša veselībai.

— Un ko saka Seska kungs? — jautāja Lapsa.

— Manuprāt, vajadzētu noteikt normas, cik katrs dzīvnieks dienā drīkst noēst. Man gadījās būt par aculiecinieku tik neglītam skatam, ka nepatīkami to pat atstāstīt pieklājīgā sabiedrībā. Un proti, mušu visu cienītais Stārķa kungs pļavā tikmēr rija vardes, kamēr pēdējai kājas karājās ārā no Stārķa kunga knābja. Un jūs domājat, viņam ar to pietika? Ļoti maldāties! Ieraudzījis čūsku, viņš kaut kā iedabūja vardi dziļāk un, sagrābis ar knābja galu čūsku, nesa to pa gaisu uz savu perēkli. Es nesaku, ka Stārķa kungam bulu jāatsakās no čūskām, tās viņam ir gardums, bet vajag taču saprast, ka, lik neuzmanīgi nesol, čūska varēja nokrist kādam no mums uz galvas. Vienkārši baigi. Lūk, par to Stārķa kungs nemaz nav padomājis un par lo pelna visasāko nosodījumu.

— Varbūt Vārnas kundze izteiktos? — Lapsa pēc saraksta izsauca.

— Ir pēdējais laiks apspriest Dzeņa kunga nepiedienīgo uzvešanos. Augu dienu viņš klabinās ap sausiem kokiem, tā ka viss mežs rīb. Kad mēs, vārnas, sanākam uz kora mēģinājumiem, mūsu diriģents gluži bez nerviem paliek, tik ļoti viņu traucē Dzeņa kunga trokšņošana. Vajadzētu piespiest viņu ievērot kārtību.

Āpsis apsūdzēja Lakstīgalu:

— Man šķiet, ka Lakstīgalas kundzei noreibuši galva no komplimentiem, ko tai nepārtraukti izsaka dzejnieki, un viņa nemaz vairs nesaprot, ka ar savām koloratūrām traucē citiem miegu. Es, piemēram, pēc pusnakts pārnāku no medībām un gribētu kādu stundiņu nosnausties, bet man tas nav iespējams. Lakstīgala tikai «trlī, tirli» un «čop-čop-čop». Ja viņa bez dziedāšanas nevar iztikt, lai iet uz operu un dzied Traviatu.

— Un Cīrulis! Cīrulis arī pārāk agri ceļas!

— Strazdiem vajag aizliegt svilpot!

— Dzeguze jāpadzen!

Tā sapulces dalībnieki sauca visi reizē, un Lapsai tikai ar pūlēm izdevās tos nomierināt.

— Kungi un kundzes! — ar asti piesizdama pie celma, uz kura sēdēja, viņa sauca. — Ir ienācis priekšlikums dzīvnieku nepiedienīgās uzvešanās apspriešanu izbeigt! Atļaujiet man nolasīt lēmumu!

Visi apklusa un uzmanīgi klausījās, ko lasīja Lapsa:

— Plaši un vispusīgi apsprieduši dažādas nebūšanas mūsu savstarpējās attiecībās, mēs nolemjam:

1. Krauklim un Stārķim piedraudēt.

2.  Dzeni un Lakstīgalu apsaukt.

Ar to mūsu šīsdienas sapulce beigusies. Sveiki, kungi un kundzes, man jāsteidzas vistu medībās.

— Bet kā ar Tīģeri, kas saplosīja manu bērniņu? Kāpēc jūs Tīģeri nenosodāt? — galīgi apmulsusi, iesaucās Stirna.

— Stirnas kundze, — Lapsa vēsi uzrunāja nelaimīgo, — jūs taču dzirdējāt, cik bargi mēs nosodījām pat vissīkākās nebūšanas. Jūsu jautājums mūs pat apvaino, it kā mēs nebūtu pietiekoši principiāli. Kungi, kungi, pagaidiet! — viņa uzsauca dzīvniekiem, kas jau sāka izklīst. — Es ierosinu mūsu lēmumu papildināt ar trešo punktu:

3.  Stirnai izteikt nicināšanu.

Tā kā visiem bija jāsteidzas, neviens pret šo papildinājumu neiebilda.

Vakarā, kad bija nodzēsta gaisma, lietas, kas atradās manā istabā, laikam domāja, ka esmu aizmigusi, un sāka sarunāties.

— Es jums teikšu kaut ko, — lapas švirkstinādama, gausi iesāka uz galda atstātā Grāmata.

— Nu, nu, nu, nu, ko tu teiksi? — viņu steidzināja uz palodzes podā augošais Amarillis.

— Es teikšu jums to, ka cilvēki pret mani izturas nepareizi. Es esmu tik skaista, kad mani atnes no veikala. Bet tad viņi sāk mani šķirstīt lapu pa lapai, izlauza no vākiem un pat aizdod citiem. Saprotiet — aizdod! Bet kā rīkojas šie aizņēmēji? Tie mērcē pirkstus mutē un, pāršķirdami lapas, notraipa tām stūrus, liec mūs apkārt, ar vārdu sakot, apietas ļoti nevīžīgi. Un beigās vēl aizmirst atdot mūsu īstajam saimniekam. Es neesmu dzirdējusi, ka šādi aizņēmēji prasītu otram kreklu vai palagu, bet grāmatas, jā, grāmatas…

Es ieklausījos, kā lielā sašutumā aizcirtās Grāmatas vāks.

— Tu, Grāmata, laikam domā, ka tikai pret tevi viņi izturas tik nevērīgi, — Amarillis ierunājās aiz satraukuma drebošā balsī. — Cikreiz viņi neaizmirst mani apliet. Taisni ģībonis nāk virsū, kad pēdējā mitruma lāse no zemes izsūkta.

— Ting… — Pulkstenis sāka sist, bet apklusa un tikai pēc laba laiciņa izspieda: — Tang!

— Jūs redzat, — no diviem sitieniem nogurušais Pulkstenis vārgi izdvesa. — Atkal viņi aizmirsuši mani uzvilkt. Kārtīgi uzvilkt mani aizmirst, bet, kad es kādu nakti apstājos un viņi no rīta nezina laiku un baidās

nokavēt darbu, tad lama mani par vecu kraķi un solās sviest lūžņos. Vai tas nav netaisni?

— Cilvēki ir ļoti nepateicīgi, — ierunājās pie sienas pakārtā Glezna. — Man līdzās vairākus gadus karājās Akvarelis. Protams, to nebija zīmējis tik slavens mākslinieks kā mani, bet tas nebija slikts akvarelis, nē, nē, to neteica arī cilvēki, kad noņēma no sienas un atdāvināja citiem. Vai jūs varat saprast — viņiem nepatīkot mākslinieks, kas šo Akvareli zīmējis! Iedomājieties — Akvarelis vainīgs, ka viņiem nepatīk mākslinieks! Bet mākslinieks taču nekarājās pie sienas, karājās Akvarelis.

— Ui! Kas tur papīrkurvī čaukstinās? — notrūcies iesaucās Amarillis. — Vai tur nav peles? Es baidos, ka tās varētu apgrauzt manu sīpolu.

Ari es ieklausījos, ka papīrkurvī kāds trinas starp maniem aizmestajiem rokrakstiem.

— Ko jūs tur sūdzaties, tas nav itin nekas, — es izdzirdu pavisam skābu Citrona balsi. — Bet pret mani vēl neviens cilvēks nav izturējies citādi kā vienkārši nežēlīgi. Padomājiet, kā ir, kad tevi spiež, spiež, kamēr izspiež pēdējo sulu. Un, kad mēs esam izspiesti sausi, mūs aizmet. Aizmet mēslu spainī vai, labākajā gadījumā, papīrkurvī, kā izdarīja mana saimniece un tikai tāpēc, ka viņa ir ļoti slinka un nevīžo aiznest mani uz virtuvi. Ne ar vienu citu cilvēku tā nerīkojas. Tā viņi izturas tikai pret citroniem.

Es sāku skaļi smieties, un visas lietas pēkšņi apklusa. Tikai pulkstenis gausi nosita:

— Ting…

Izteikt «tang» viņam aptrūka spēka. Pulkstenis apstajās.

Viņš pats vēl bija pavisam mazs, kad visi viņu sāka saukt par lielu — par lielu skauģi. Tagad viņa īstais vārds jau sen aizmirsis, toties slavena kļuvusi viņa palama — Lielskauģis.

Jau bērns būdams, Lielskauģis nevarēja paciest, ka jel kas drīkstētu būt par viņu lielāks. Lai izskatītos par citiem garāks, viņš mīlēja staigāt uz koka kājām. Ganos iedams, viņš mērījās pie jaunaudzes kociņiem un visiem, kas bija par viņu garāki, nocirta galotnes.

Sunim, kas uzticīgi palīdzēja ganu gaitās, Lielskauģis nenoslieca pat maizes garozu. Vēl vairāk — pusdienās un vakaros viņš izgāza putru, ko māte ielēja suņa ķipītī. Ja kaķene atnesa kaķēniem peles, Lielskauģis tās atņēma un iesvieda akā.

Viņš bija skaudīgs pat uz savu ēnu, kas vakaros izstiepās par viņu desmitkārt garāka. Viņš mēģināja to samīdīt kājām, bet ēna prata tik veikli paskriet uz priekšu, ka Lielskauģis raudāja aiz dusmām, kamēr izgudroja citu atriebības veidu — viņš kapāja to ar rīksti.

Bet, tāpat kā ēna uz vakaru kļūst garāka, tā, Lielskauģim pieaugot, auga viņa skaudība. Viņš nevarēja paciest, ka citam kaut kas varētu būt labāks nekā viņam. Ja kaimiņos kādam sazēla kupla kviešu druva, tad Lielskauģis to nobradāja. Ja ļaudis uzslavēja kādas meitas rožu dārzu, tad Lielskauģis tās izrāva ar saknēm. Nedod dies kādam ar tīrām drēbēm parādīties Lielskauģa mājas tuvumā — tādam lika uzgāzta samazgu šalts no spaiņa, ko Lielskauģis vienmēr glabāja pa rokai.

Reiz kāds ieteicās, ka Lielskauģa tēvs gan bijis goda vīrs, bet nez kur viņam tāds dēls gadījies. Tiklīdz

Lielskauģis to izdzirda, viņš steidzās uz kapsētu un apgānīja tēva kapu.

Lai izvairītos no Lielskauģa postījumiem, cilvēki sāka viņam glaimot un lišķēt. Tie sauca viņu par lielkungu, klanījās viņa priekšā, apgalvodami, ka jūtoties laimīgi, ja dižais Lielskauģis tos pagodinot ar kādu šļakatu no sava neizsmeļamā samazgu spaiņa. Lielskauģis krekstēja aiz labpatikas un iecēla šos lišķus par saviem kvekšķiem, ko uzrīdīja tiem, kas nesauca viņu par lielkungu.

Liels bija tikai posts, ko nodarīja Lielskauģis. Tāpēc atvieglojuma nopūta pārvēlās pār visu pagastu, kad no mutes mutē gāja vēsts:

— Lielskauģis miris!

Kad zārks bija nolaists kapā un pirmās smilšu saujas nolidojušas tam pakaļ, zārka vāks pēkšņi atsprāga vaļā, un, nikni uz bēriniekiem bļaudams, Lielskauģis izlēca no kapa.

Par ko viņš tā noskaitās, ka pat kapā tam nebija miera? Ai, nelaimīgie cilvēki, kas darināja viņam zārku! Tie nezināja, ka līdzās Lielskauģa kapa bedrei kāds mironis guļ greznākā zārkā. Vai tad Lielskauģis, pat miris būdams, varēja paciest, ka citam labāks zārks nekā viņam?

Ja jūs redzat, ka apkārtnē kāds nobradā visus ziedus, ja pēkšņi saņemat samazgu šalti aiz apkakles, tad zināt — tas ir viņš, Lielskauģis.

Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir ļoti cienījuši taisnīgus tiesnešus. Lai tikai atceramies, cik gadu simteņus, pat tūkstošus mēs nepagurstam daudzināt taisno soģi Zālamanu, kas būtu ar zobenu pārcirtis uz pusēm nevainīgu bērniņu, ja viena no ķildīgajām sievām neizdomājusi viltību — neatteikusies no bērna par labu otrai — vēl ķildīgākai. Tomēr arī bez Zālamana ir bijuši taisnīgi tiesneši, un par vienu tādu es pastāstīšu šajā pasakā. Nu tad klausieties.

Reiz dzīvoja tik taisnīgs Tiesnesis, ka viņu slavēja ne tikai tie, ko viņš attaisnoja, bet arī tie, kam viņš piesprieda visbargāko sodu. Protams, ne jau uz nāvi notiesātie, jo tos pakāra tik ātri, ka viņi nepaguva pat testamentu uzrakstīt un atvadīties no piederīgajiem, ne nu vēl slavināt Tiesnesi. Tomēr ļoti ticams, ka viņi to darīja tajā pasaulē, kur pēc nāves nonāca viņu melnās dvēseles. Un, tā kā ir pamats domāt, ka tās nokļuva nevis debesīs, bet ellē, tad droši vien kā velnam, tā raganai un mazajiem velnēniem ir piežūžinātas pilnas ausis par labo un gudro Tiesnesi, un tie gaidīt gaida, kad varēs iepazīties ar viņu personīgi un pakurt visvelnišķīgāko uguni zem kapara katla, kuru tie taupa tieši šim goda vīram.

Daži gan domā, ka Tiesnesim neesot bijis visai grūti izšķirt, kam taisnība, kam ne, jo zemes iedzīvotāji, zinādami, ka ūdens taukiem virsū netiek, stingri ievērojuši nerakstīto likumu: neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā. Ret neklausīsimies, ko ļaudis runā, lai arī mēdz teikt, ka nav dūmu bez uguns. Pēdējā laikā tomēr ir redzēts milzīgi daudz dūmu mutuļu, bet, kad tie izklīst, nekādas uguns pazīmes nav atrodamas.

Un tā Tiesnesis būtu bez lielas galvas lauzīšanas taisnīgi izšķīris visus strīdus, ja neiznākuši darīšana ar kādu kašķīgu Vīreli.

Gadījās šim Vīrelim iet garām lielā (tas ir — bagātā) Augstmaņa pilij. Augstmanis patlaban stāvēja pie atvērta loga un, ieraudzījis Vīreli, uzspļāva tam uz galvas.

Bijis Vīreļa vietā kāds cits, tas noslaucītos, paklanītos Augstmanim un pazemīgi paglaimotu:

— Tas nu gan bija īsli karalisks spļāviens!

Bet, ka jau teicu, šis Vīrelis bija ļoti kašķīgs un tāpēc uzsāka ar Augstmani strīdu.

— Tev nav tiesības spļaut man uz galvas, — viņš teica. — Esnni godīga darba strādnieks un pārtieku no tā, ko pats ar savām rokām nopelnu.

Augstmanis aizcirta logu, pat neatbildējis Vīrelim.

Vīrelis tomēr nerimās. Viņš iesūdzēja Augstmani tiesā.

Pusgadu Tiesnesis domāja, kā taisnīgi izlemt šo strīdīgo lietu. Beidzot pienāca tiesas diena.

Tiesnesis bija izaicinājis par lieciniekiem visu Augstmaņa galmu.

Pirmo nopratināja galma Filozofu.

— Ak augstais Tiesnesi, — viņš iesāka. — Ja Vīrelis prastu filozofēt, viņš priecātos, ka Augstmanis viņam tikai uzspļāva. Daudz sliktāk būtu bijis, ja viņš uzgāztu tam uz galvas naktspodu. Un vēl sliktāk, ja viņš būtu uzsviedis uz nabaga Vīreļa galvas smagu svaru bumbu vai ķieģeli. Uztverot dzīvi filozofiski, allaž jāpriecājas, ka ar mums nav noticis kaut kas tik ļauns, ka nekas ļaunāks vairs nevar būt. Tāpēc Vīrelim vajag justies ļoti ļoti laimīgam.

Pēc Filozofa runāja galma Dzejnieks.

— Man kā dzejniekam piemīt neierobežota iztēles spēja. Es varu iedomāties, kā Augstmanis pie atvērta loga jūsmo par dabas skaistumu: ievas, ceriņi, kastaņas, liepas, rozes pilnos ziedos; zilajās debesīs kā balti jēriņi lido pelēku mākoņu grēdas; kalnu ieplakās virmo mūžam zaļā jūra, bet lejā pils piekājē plešas sniegpulkstenīšu, magoņu, pureņu, flokšu un rudens astru paklājs. Un pēkšņi šajā debešķīgajā krāšņumā parādās Vīreļa salīkušais stāvs skrandainā apģērbā, izspūrušiem matiem…

— Es neesmu ne salīcis, ne noskrandis, ne izspūris! — iesaucās Vīrelis.

— Nepārtraukt liecinieku! — Tiesnesis viņu apsauca.

— Jā, Augstmanis ierauga Vīreļa pretīgo, pinkaino galvu un ārkārtīgā, dēmoniskā sašutumā par to, ka šajā skaistajā, bagātajā pasaulē drīkst būt nabadzība un pretīgums, spļauj uz Vīreli, kas viņu traucē baudīt… — Dzejnieks apklusa, jo viņa iztēles spēja bija izsīkusi.

Galma Mācītājs skarbiem vārdiem nosodīja Vīreļa augstprātību.

— Saki — kas tu esi dieva priekšā, ka drīksti dusmoties uz savu tuvāku? Vai pestītājs nav teicis, ka svētīgi tie garā nabagie, bet kā ir ar Vīreli? Viņa gara nabadzībai vajadzēja izpausties dziļā pazemībā pret Augstmani, bet viņš iet ar to tiesā!

Galma Nerrs runāja pavisam īsi:

— Tas ir labākais joks, kas Augstmanim tiešām izdevies. Pat es nespētu izdomāt kaut ko jocīgāku.

Galma Bļodaslaiža liecināja, ka Augstmaņa spļāviens esot liels pagodinājums, ar kuru tas apveltot tikai tos, kas kaut kā izpelnījušies viņa ievērību.

— Nu, Vīreli, tu dzirdēji, ko saka liecinieki? — Tiesnesis uzrunāja sūdzētāju. — Un, tā kā tu to lietu neņem ne filozofiski, ne dzejiski, tā kā tu neesi pazemīgs un nejūties pagodināts, tad tapsi sodīts ar pērienu.

Bet Vīrelis nerimās arī pēc pēriena. Tagad viņš žēlojās visiem, ko satika, ne tikai par Augstmani, bet arī par Tiesnesi. Kad tas nāca ausīs Augstmanim, viņš sūtīja savu Kara Kalpu piekaut kašķīgo Vīreli.

Spēcīgais Augstmaņa Kara Kalps tā apstrādāja nabaga Vīreli, ka likās, nu tas vairs nekad nesūdzēsies. Bet viņš nepazina Vīreļa neciešamo raksturu. Sadziedējis vātis, viņš iesūdzēja Augstmaņa Kalpu tiesā, uzdodams par liecinieku kādu Klaidoni, kas nejauši bija noskatījies kautiņā.

Veselu gadu Tiesnesis domāja, kā taisnīgi izlemt šo sarežģīto lietu. Domāja, domāja un — izdomāja.

Tiesas dienā atkal bija saaicināti daudzi liecinieki, visi sabiedrībā cienījamas personas.

Kad Tiesnesis tiem pēc kārtas jautāja, vai tie ir redzējuši, ka Augstmaņa Kara Kalps sit Vīreli, pie bībeles zvērēdami, tie apliecināja, ka neko tādu nav redzējuši, jo nav bijuši pat tuvumā.

— Nu, redzi, Vlrel, — Tiesnesis pasludināja spriedumu, — tikai viens pats cilvēks, nožēlojams Klaidonis, ir redzējis, ka Augstmaņa Kalps tevi sit, bet trīsdesmit trīs cienījami cilvēki zvērēdami apliecina, ka nav to redzējuši. Vai lai es ticu tam vienam, bet neticu trīsdesmit trim? Tātad tu esi apmelojis Augstmani un viņa Kalpu, un es tevi sodu ar piesiešanu pie kauna staba.

Redziet, cik taisnīgs bija Tiesnesis un kā izgāja Vīrelim, tāpēc ka tas negribēja ievērot nerakstīto likumu.

Muhamedžana dārgākā manta bija skaists, paša audzēts ēzelis. Tas tikai bija ēzelis — garām ausim, izturīgu muguru, stingriem nagiem, kas neaplūza, pat kāpelējot pa visasākajām akmeņu šķembām nokaisītām pakalnēm. Ja viņam trūka dažu ēzeļiem piemītošu īpašību, tad tās bija stulbums un ietiepība: Muhamedžana ēzelis bija gudrs kā zirgs un paklausīgs kā suns.

— Ko mēs iesāktu, ja mums nebūtu tāda ēzeļa? — Muhamedžans bieži teica savai sievai. — Kā es aizdabūtu uz pilsētu mūsu vīna maisus, un kā es atgādātu no turienes sāli un miltus?

— Jā, tas tev nebūtu vis viegli, — sieva piekrita.

— Labs ēzelis, skaists ēzelis. Tāda ēzeļa nav nevienam manam radam, nevienam kaimiņam, nevienam paziņam. Tāda ēzeļa nav visā mūsu hana valstībā. Tāda ēzeļa nav pašam hanam.

Ar apslēptu prieku Muhamedžans klausījās Abasa stāstu, kā Abdurahmana ēzelis saniķojies kalnu pārejas viskraujākajā vietā un nolingojis bezdibenī divas muciņas visdārgākā vīna. Ne mazāku prieku viņam sagādāja Abdurahmana stāsts par Abasa ēzeli, kurš saniķojies uz laipām pār šauru, bet dziļu upīti un iespēris sāls maisu un miltu maisu ūdenī.

— Oi boi, kas tie viņiem par ēzeļiem! — viņš liekulīgā nožēlā purināja galvu un klusībā slavēja allahu, kas viņu apbalvojis ar vislabāko ēzeli pasaulē.

Reiz Muhamedžans noklausījās kaimiņu sarunu:

— Rūtu man tāds ēzelis kā Muhamedžanam, es drīz vien kļūtu stāvus bagāts, — teica Abdurahmans.

— Mūsu laikos brīnumi vairs nenoliek. Tagad tu nevari pateikt: «Ēzelīt, stiepies!» — un paklāt tam palagu zem astes, kur birdināt zelta gabalus, — atbildēja Abass.

— Taisni tā es teiktu — «ēzelīt, stiepies!» — un nauda man birtu tieši makā, — apgalvoja Abdurahmans.

— Ja tev zināmi tādi burvju vārdi, tu varētu tos pateikt Muhamedžanam. Varbūt viņš tev vēlāk par tiem šo to atmestu, — ieteica Abass.

— Varbūt jā un varbūt ne, — Abdurahmans neticīgi iesmējās. — Tāda bagātnieka es vēl neesmu redzējis, kas atcerētos draugus un radus, no kuriem saņēmis palīdzību tad, kad vēl bi jis nabags.

Muhamedžans dzirdēja šo sarunu, un nu viņam vairs nekur nebija miera.

— Ezelīt, stiepies! Ezelīl, stiepies! — viņš murmināja rītos un vakaros, izvezdams ēzeli no būdas un ielaizdams pārnakšņot.

Bet reiz ēzelis it kā pats pateica savam saimniekam burvju vārdu, kas drīz vien to padarīja par bagātāko vīru tālā apkaimē.

Tā bija karsta un sausa vasara. Upes izžuva un vilkās pa gultnes dibenu kā slinkas glodenes. Avoti pārstāja burbuļot, un retie ūdens pilieni, ko tie jaudāja izspiest, nokaitušajās smiltīs izkusa ātrāk nekā asaras uz jaunas un skaistas atraitnes vaiga.

Muhamedžans atgriezās no pilsētas, kur bija pārdevis pēdējo vīnu. Šoreiz viņš neveda mājās miltu maisus, bet pats sēdēja uz ēzeļa muguras, jo saules svelme viņu bija nogurdinājusi līdz nespēkam.

Kā tas gadījās, kā ne, vai nu Muhamedžans bija aizsnaudies, vai pārāk paļāvies uz ēzeli, bet šoreiz viņa gudrais un paklausīgais lopiņš savu saimnieku bija aiznesis augšup kalnos. Kad Muhamedžans attapās, viņš gribēja ēzeli pagriezt atpakaļ, bet tas palika atspēries stāvam, izstiepa galvu pret vēju un raidīja gaisos tādu ilgu pilnu zviedzienu, it kā tepat pavisam tuvu atrastos visu ēzeļu paradīze un viņš nobeigsies, ja saimnieks neļaus kaut ar vienu aci uz to palūkoties.

— Nu, ej, ej, manu ēzelīt, parādi, kas tevi tā aicina turp, — Muhamedžans piekāpās.

Ēzelis iegriezās dzelkšņainiem krūmiem apaugušā nogāzē un, lielā steigā spraukdamies tiem cauri, nonāca pie stāvas klints.

— Ak svētais allah! — iesaucās Muhamedžans. — Ūdens!

No klints spraugas gāzās dzidra ūdens straume, kas klints pakājē pazuda akmeņos, laikam ieplūzdama kādā pazemes upē.

Muhamedžans nokāpa no ēzeļa muguras, un tad viņi abi — saimnieks un viņa ēzelis dzēra, dzēra, dzēra. Pēc tam cilvēks mazgāja seju vēsajā straumē un, novilcis svītraino halātu, atveldzēja sasvīdušo miesu, kas sen nebija jutusi ūdens šļakatu glāstus. Atspirdzinājies pats, Muhamedžans aplaistīja arī ēzeli, piepildīja tukšos vīna maisus ar ūdeni un devās mājup.

Viņš smējās un dziedāja aiz prieka, iedomādamies, cik pateicīga būs sieva par diviem maisiem tīra avota ūdens. Viņš atcerējās saules svelmē un putekļos izmocītās sievietes, kas pilsētā stāvēja garās rindās pie ūdens pārdevēju divričiem un maisiem, lai par dārgu naudu nopirktu krūzi netīra, sasiluša ūdens.

— Ūdens! Ūdens! — Muhamedžans pēkšņi iesita ar plaukstu sev pa pieri. — Ūdens ir tas burvju vārds, ko zina Abdurahmans!

Un Muhamedžans, nokļuvis krustcelēs, nepagriezās vis uz māju pusi, bet devās atpakaļ uz pilsētu. Viņš nonāca tur pusdienas laikā, kad ūdens cenas bija pakāpušās tikpat augstu kā saule debesu jumolā.

Tagad Muhamedžans zināja, kā ūdens straumi, kas virda no klints un ieplūda pazemes upē, pārvērst naudas straumē un iepludināt savā makā. Viņš lika ēzelim trīs reizes dienā mērot trīs stundas garo ceļu uz pilsētu, un ēzelis pacietīgi stiepa ūdens maisus turp, bet atpakaļ Muhamedžanu no rīta, viņa vecāko dēlu pusdienas laikā, bet jaunāko dēlu vakarā.

Ik rītus un vakarus Muhamedžans lūdza allahu, lai tas nesūta lietu iztvīkušajiem laukiem un izžuvušajām upēm, un allahs uzklausīja viņa lūgšanas, bet neuzklausīja pārgurušā ēzeļa nopūtas.

Tas arī vairs nebija staltais un spēcīgais ēzelis, kas tagad gausi vilkās pa smilšaino ceļu uz pilsētu un atpakaļ. Viņa mugura bija ieliekusies, apluzušie nagi asiņoja, ausis nokārās uz leju. Par ēzeļa nopelnīto naudu Muhamedžans nopirka ādas pletni, un tā arvien biežāk šmīkstēja pa ēzeļa gurniem.

Un tā pienāca rīts, kad ēzelis vairs nespēja piecelties. Nelīdzēja ne kārdināšana ar maizes gabalu, ne pletnes cirtieni, ne Muhamedžana un viņa dēlu kājas spērieni. Lūdzošām acīm ēzelis raudzījās savā saimniekā un žēli īdēja.

Muhamedžanu pārņēma nevaldāmas dusmas.

— Šī ēzeļa dēļ man vēl būs jāzaudē visas dienas peļņa! Un varbūt arī rīt un parīt viņš gribēs gulēt un mani aplaupīt? Un vispār — vai tik bagātam vīram kā man pieklājas jāt uz tāda plukatas, kam ieliekusies mugura un noļckušas ausis? Tas ir izsmiekls, nevis ēzelis. Es taču šī pēdīgā draņķa vietā varu nopirkt trīs kamieļus, un tad mēs, trīs vīrieši, varēsim visi trīsreiz dienā vest mucām ūdeni uz pilsētu.

Un, paņēmis smagu mietu, Muhamedžans iegāza ar to ēzelim pa pieri.

Jauns un skaists bija princis Haijams, kad viņu kronēja par valdnieku. Tajā dienā viņš rīkoja plašas dzīres, un, kad viņš nosēdās uz troņa, vezīri un galminieki soļoja viņam garām un vēlēja laimes.

— Ak skaistais valdniek, — roku pie sirds piespiedis, teica galma dzejnieks, — es novēlu tev tik karstu mīlestību ar daiļāko sievieti pasaulē, lai nevienu nakti pat segas nevajadzētu.

— Ak cēlais valdniek, — galvu noliekdams, ierunājās galma filozofs, — es tev novēlu tādu gudrību, ko neviens cits nebūtu spējīgs saprast.

— Ak augstais valdniek, — teica lielvezīrs, palocīdamies tik zemu, cik atļāva ar zelta jostu apspīlētais, resnais vēders, — es novēlu tev tādu bagātību, lai skauģi nevienu nakti nevarētu mierīgi gulēt.

Un tā viņi visi, vezīri un galminieki, sacentās glaimīgu novēlējumu izgudrošanā.

Vispēdējais pie Haijama troņa apstājās galma nerrs.

— Nesenais princi, pašreizējais valdniek, nākošais mironi, — savu cepurīti trīs reizes ap galvu gaisā pavicinājis, viņš iesāka, — mani priekšteči — vezīri un galminieki — tev novēlēja tādu laimi, kas tikai jaunībā sagādā apmierinājumu un baudu. Es tev novēlēšu kaut ko tādu. kas noderēs vecumdienās, jo jaunība aizskrien žigli kā bezdeliga, bet vecums velkas gausi kā gliemezis. Es tev novēlu to labāko, ko liktenis var piešķirt cilvēkam, — ātru un vieglu nāvi.

— Viņš vēl valdniekam nāvi!

— Vai! Vai! Nelaimīgais! Kā nu tu glābsies? — cits caur citu sauca apjukušie galminieki.

Un valdnieka Haijama pirmā pavēle bija: nocirst nerram galvu.

Nerrs iesmējās:

— Daudzi karaļi un augstmaņi ir visu mūžu nodzīvojuši bez galvas un tomēr pratuši nabagam novilkt pēdējo kreklu un iedzīvoties mantā un varā. Bet, tā kā es savu maizīti pelnīju ar galvu, tad bez tās, protams, nevarēšu iztikt. Tikai piemini vienu — tu mirdams nevarēsi nomirt, iekams nebūsi atnācis pie manas kapa vietas un trīsreiz paklanījies.

Valdnieka miesassargi aizveda nerru un nodeva bendem. Pēc tam šo lāga vīru neviens vairs nav redzējis.

Dzīres turpinājās, un dzīve ritēja uz priekšu arī bez nerra. Bel kas gan ir valdnieku dzīve, ja ne vienas vienīgas dzīres? Tā arī tagad — tikko Haijama kronēšanas svētkos bija izdzerti pēdējie kausi vīna un pa logiem tautai izsviesti apkrimsti kauli, kad pa zemi atkal sāka sirot nodokļu vācēji: Haijams bija ieraudzījis skaistāko sievieti pasaulē un tik karsti iemīlējies, ka steigšus rīkoja kāzas.

Haijama mīlas laime ilga piecus gadus. Pa šo laiku viņa harēms bija pieaudzis līdz trīssimt sievām, bet mīļākā par visām bija un palika daiļā Helara, un viņas dāvātais dēls Hasans tika pasludināts par troņa mantinieku. Bet mīlestība nu reiz ir tāds putns, ko nevar noturēt pat harēma sprostā, un tā valdnieks Haijams kādā naktī pārsteidza Helaru jaunā pāža apskāvienos. Un Haijams no valdnieka pārvērtās par parastu vīrieti, kas nespēj saprast, kā viņa sieva drīkst iemīlēt citu. Viņš pavēlēja tiem abiem — Helarai un pāžam — nocirst galvu.

Viņi aizgāja, rokās sadevušies, ticēdami, ka vismaz pēc nāves varēs būt kopā un mūžīgi mīlēt viens otru. Tikai pie durvīm Helara atskatījās un lūdza:

— Vai es drīkstu izteikt savu pēdējo vēlēšanos?

Haijams to augstsirdīgi atļāva.

— Es vēlētos, kaut tu mani atcerētos savā pēdējā stundā.

Pēc Helaras nāves Haijams kļuva drūms kā akmens sfinksa. Un, kaut arī viņa harēms papildinājās ar divsimt jaunām sievām, nevienu no tām iemīlēt viņš nespēja.

Vīlies mīlestībā, Haijams sāka nodoties zinātnei. Viņš radīja jaunu filozofisku mācību un nosauca to par haijamismu. Austrumu gudrie, kuriem viņš lasīja priekšā savu rokrakstu, vienā balsī apliecināja, ka tādus gudrības dziļumus vēl neviens visā pasaulē neesot aizsniedzis. Tie sarakstīja biezus sējumus ar haijanlisma izskaidrojumu, bet, kad Haijams tos izlasīja, viņš pats vairs no savas mācības nesaprata ne burta. Viņa dvēselē kā lipīgas dēles iezīdās šaubas, un, lai tās nokratītu, viņš izdomāja viltību — ar pieņemtu vārdu nosūtīja savas mācības apcerējumu kādas tālas valsts zinātnes templim. Kad pienāca atbilde, Hai jams izlasīja nežēlīgo patiesību, kas nekad nebūtu nākusi gaismā, ja atbildes devēji būtu zinājuši, ka filozofisko apcerējumu rakstījis bagātas valsts valdnieks. Vēstulē bija pateikts, ka tādus murgojumus varot uzrakstīt tikai plānprātiņš vai ārprātīgais.

Vīlies filozofijā un cilvēka prāla spējās, Haijams nāca pie atziņas, ka tikai bagātiba padara valdnieku pārāku par citiem. Viņš kļuva skops pret saviem vezīriem un galminiekiem, spieda savas piecsimt sievas aust tepiķus no agra rīta līdz vēlai naktij, bet pavalstniekiem novilka pēdējo kreklu. Zelts un dārgakmeņi vairs neietilpa pils pagraba velvēs, bija jārok arvien jaunas un jaunas alas, kur glabāt saraustos dārgumus. Un Hai jama slava izplatījās pa visu pasauli. Dzejnieki par viņu sacerēja suminošas odas, bet valdnieki zemu jo zemu locīja viņa priekšā galvas, kaut arī naktīs nevarēja gulēt aiz skaudības par Haijama bagātību. Un kā viņi priecājās un smējās, kad kādā naktī Haijama lielvezīrs bija iztukšojis sava valdnieka pagrabus un alas, ielādējis zeltu un dārgakmeņus visātrākajos kuģos un aizlaidies pāri jūrai.

Un dīvaini, ka līdz ar bagātību Haijams zaudēja arī galminieku cieņu, pavalstnieku bailes un sava mīļotā dēla godbijību. Hasans gāza tēvu no troņa un pasludināja sevi par valdnieku. Ieslodzīts viskrēslainākajā pils kambarī, ilaijams neredzēja, kā vezīri un galminieki novēlēja jaunajam valdniekam laimi mīlestībā, gudribu un bagātību.

Nabags un nicināts Haijams tagad kvernēja savā cietumā. Neviens rīts tam neatnesa prieku par jaunu dienu, neviens vakars nesolīja atspirdzinošu atpūtu. Kā arvien, nesaukts un negaidīts pie viņa ieradās nelūgtais viesis — vecums un tam līdzi visi neskaitāmie radi — sāpes un slimības. Tie lauzīja viņa rokas un kājas, salieca augumu, piekala pie gultas. Tie izdzēsa viņa acu gaismu, nolaupīja dzirdi un mēli padarīja stīvu. Tie rūca pa viņa galvu kā vilciņi un knaibīja miesu kā nokaitētām knaiblēm. Miegs aizlaidās no viņa kā nenotverams tauriņš, un tā Haijama dzīve kļuva neciešams jūgs. Neviena no viņa daudzajām sievām neienāca slimnieka islaba, lai uzpurinātu spilvenus vai pasniegtu ūdens malku.

Gausi vilkās dienas, bet vēl gausāk gadi.

— Nāve, ak nāve, esi jel tu žēlīga un atbrīvo mani no mokām! — tā Haijams lūdzas visgrūtākajos brīžos. Bet kaulainā sieva nebija valdniekam padota un, izkapti švīkstinādama, pagāja garām.

Lai aizmirstu sāpes, Haijams atkal un atkal sauca atmiņā savas dzīves jaukākos brīžus. Kā spoguli viņš redzēja sevi jaunu un staltu, apbrīnotu un visvarenu. Svinīga bija tā stunda, kad viņš pirmo reizi nosēdās uz troņa un veziri un galminieki viņam vēlēja laimes — mīlestību, gudrību un bagātību. Un tikai vecais nerrs viņam novēlēja ātru un v ieglu nāvi.

— Ak vecais nerr, tu gudrākais no gudrajiem, tikai tagad es saprotu, cik dziļa patiesība slēpās tavos vārdos, kad tu teici, ka labākais, ko liktenis var piešķirt cilvēkam, ir ātra un viegla nāve… — nopūtās Haijams.

Un sāpes uz bridi atkāpās no viņa gultas. Acis atkal kļuva redzīgas, ausis atguva dzirdi un mēle valodu. Haijams lika atsaukt veco bendi un lūdza to aizvest viņu pie nerra kapa vietas.

Tāls bija ceļš uz nabagu kapiem. Haijamam nogura kājas, un, kad viņš vairs nevarēja paiet, bende sameklēja lūžņos izmestu ķerru un stūma savu bijušo maizestēvu pa smilšainajām ielām. Aiz kapu vaļņa auga viens vienīgs ērkšķu krūms, un pie tā bende apstājās un izcēla Haijamu no ķerras.

— Te guļ tavs vecais nerrs, kuram pēc tavas pavēles es nocirtu galvu, — sviedrus slaucīdams, teica bende. — Pirms nāves soda viņš lūdza iestādīt uz sava kapa šo ērkšķu krūmu, lai tu zinātu atrast viņa dusas vietu.

Trīs reizes noliecis galvu, Haijams saļima līdzās nerra kapam un gulēja, stīvām acīm raudzīdamies debesu zilumā. Kā tālu atblāzmu, kā dziestošu mēness staru viņš atcerējās savu jaunību. Līdzīgi žiglai bezdelīgai tā bija aizsteigusies, aiznesdama uz saviem spārniem prieku, veselību, spēku un laimi.

— Laime? Pasaulē ir tik maz laimes, ka mums vajadzētu būt pateicīgiem par katru mirkli, kad gribējies uzsaukt laikam: «Apstājies, neskrien tik ātri!» Šādus mirkļus man dāvāja vienīgi Helara, gaišā, brīnišķīgā Helara. Un kā es viņai atmaksāju par saņemto laimi? Vai es jel reizi iedomājos, cik bieži viņai savas jaunās dienas un naktis bija jādala ar vientulību, kamēr es dzīroju ar draugiem un apskāvu citas sievas? Helara! Helara labā un mī]otā, es zinu, ka velti ir tagad lūgties tavu piedošanu, jo vienīgi nāve var izdzēst manu grēku pret tevi…

Platos spārnus smagi vēcinādama, pār nabagu kapiem nolaidās tumsa. Tā aizklāja debesu zilumu, tālo atmiņu blāzmu un gaišo Helaras tēlu.

Haijams vairs nejuta, ka bende viņam aizspieda acis.

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jautāja:

— Kāpēc tu raudi?

— Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā, — es atbildēju.

— Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es slienos atkal uz augšu un turpinu augt, — teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.

Garās kalnu grēdas visaugstākajā kalnā, kura galotne iesniedzās mākoņos, dzīvoja varenais visu milžu milzis Agarvagars. Arī visos citos — mazākajos kalnos dzīvoja milži, bet tie bija augumā un spēkā daudz sīkāki par lielo un vareno Agarvagaru. Nu un pakalnu iemītnieki — tos vairs nevarēja saukt par milžiem: salīdzinot ar Agarvagaru, tie izskatījās kā punduri.

Trīs reizes dienā — rītā, pusdienā un vakarā Agarvagars uzkāpa sava augstā kalna galotnē un, uz austrumiem un rietumiem pagriezdamies, dārdošā pērkona balsi izkliedza:

— Es esmu liels un varens milzis!

Un visi mazākie milži un punduri izlīda no saviem kalniem un pakalniem un atkārtoja:

— … liels un varens milzis!

Šis sauciens kā atbalss vēlās līdz kalnu grēdas visattālākajiem nostūriem un apliecināja Agarvagaram, ka viņš tiešām ir vislielākais un visvarenākais milzis.

Bet tad Agarvagaram sāka likties, ka viņa sauciens izplatītos daudz tālāk un plašāk, ja ap viņa lielo kalnu plestos nepārskatāms klajums. Tad viņa sauciens aizskanētu pāri visai pasaulei un tā uzzinātu, cik liels un varens milzis ir Agarvagars.

— Lai notiek! — viņš teica un, ievilcis elpu, ar vienu pūtienu pacēla gaisā kalnus un pakalnus un iepūta tos jūrā. Nu viņa kalns slējās pret debesīm augsts un vientuļš, un, uzkāpis tā galotnē, Agarvagars gribēja pārsteigt visu pasauli ar vēsti par savu lielumu.

— Es esmu liels un varens milzis! — viņš sauca dimdošā balsi un gaidī ja, kā pasaule viņu cildinās.

Visapkārt valdīja klusums, un Agarvagaram tas šķita kā izsmiekls. Viņš kliedza vēlreiz, vēl un vēl, Iidz viņa paša balss, apskrējusi apkārt zemei, atgriezās viņa ausi kā čuksts:

— … liels un varens…

Agarvagars laimīgi pasmaidīja:

— Lūk, tomēr pasaule atzina manu lielumu un varenību

Pirmajā atkusni ods izlīda no sienas šķirbas un, lidinādamies pa silto istabu, sāka smalkā balstiņā sīkt:

— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks posties uz tīrumu!

Uznāca jauns sals. Ods ielīda atpakaļ šķirbā, bet zemnieks sēdās uz traktora un izveda uz lauka mēslus.

Pavasarī, tikko sniegs bija nokusis, ods atkal lidinājās un sīca:

— Ko tu, zemniek, snaud, ko tu snaud? Laiks uzsākt sēju!

Zemnieks pagaidīja, kamēr apžūst pavasara ūdeņi un iesilst zeme, tad izgāja tīrumā un apsējās.

Nebija zāle vēl lāgā uzdīgusi, kad ods atkal mudināja zemnieku:

— Ko tu snaud, ko snaud? Sāc taču pļaut sienu!

Zemnieks pagaidīja, kamēr zāle saauga, tad izgāja pļavā un, kā ik gadus radis, nopļāva sienu, izžāvēja un saveda šķūnī.

Nebija rudzi un kvieši vēl lāgā noziedējuši, kad ods sāka sīkt zemniekam pie auss:

— Ko tu snaud? Ko tu gaidi? Laiks labību pļaut un kult!

Zemnieks pagaidīja, kamēr labība nobrieda, tad nopļāva to, nokūla, izvētīja graudus un sabēra apcirkņos.

Rudenī ods lielījās:

— Vai jūs domājat, ka zemnieks būtu sējis un pļāvis, ja es nebūtu viņu laikus mudinājis?

.

Saulaines draudzes mācītājs Salmings bija pavisam saīdzis. Viņš meklēja kādu, uz ko izgāzt dusmas, bet nevarēja nevienu atrast. Kučieris bija aizvedis viņa māli pie māsas paciemoties, visi saimes ļaudis atradās uz lauka, bet ar ķēkšu nevarēja dabūt izrāties, jo virtuvē sēdēja arī cienīgmāte. Un tā nekad neatļāva viņam teikt pēdējo vārdu. Tiklīdz viņš iesāka izlādēt savas emocijas, Lullija kā pliķi iecirta sejā: — Ja tu tik labi prastu sprediķot baznīcā, tad saulainieši jau sen būtu raudādami nožēlojuši grēkus.

Ak kungs! Salmings nevarēja saprast, kāpēc sieva un tās dižciltīgie radi pārmet, il kā arī viņš būtu vainojams negantajā zemnieku un salašņu dumpī. Pārāk maz esot tos biedējis ar elles šausmām, kur tiem jānokļūstot par pretošanos kungiem un ķeizaram.

It kā viņš nebūtu biedējis! Kādreiz pašam mati slējās stāvus no iztēlotā elles liesmu karstuma. Bet vai tad viņš vainīgs, ka baznīcā nāca tikai nabagmājas vecenītes un jauni zeņķi. Vecenītes gan lūdzās, ceļos nometušās, bet jaunie puiši tikai ņirgājās, zodus saujā ieslēpuši. Tie visi nākamie dumpinieki. Pirmos tos vajadzēja pērt ar pātagām un stādīt pie sienas, lai katru desmito nošauj. Kad tie būs dumpinieku rindās, tad, diemžēl, jau būs par vēlu.

Labāk taču neļaut ļaunajam sagrābt laupījumu nekā pēc tam censties to izraut viņam no rīkles.

Nejēdzīga ir šī latviešu tauta. Tas nepatīkamākais, ka arī viņš pats cēlies no zemās latviešu kārtas. Cik tad ilgi, — vēl viņa tēvs saucās Salmiņš un tāds arī palika visu mūžu. Dēlu skolodams, tas bija pārstrādājies un viņa pirmo sprediķi noklausījās, Ābrama klēpī sēdēdams.

Galu galā ar sievu arī iznāca ne tā, kā toreiz domāja, kad pieņēma viņas audžutēva bildinājumu.

Lullija bija vecā barona fon Zauera audžumeita. Varbūt tāpēc, ka šī bija viņa pirmais bērns, barons bija pēc apprecēšanās pieņēmis to par spēļu biedreni savai likumīgajai meitai. Lullija tomēr pārāk stipri atsitusies mātē ķēkšā, un muižnieciskā audzināšana nespēja pārveidot zemnieciskās asinis.

Līdz savam trīsdesmit pirmajam mūža gadam Lullija bija velti izgaidījusies vācu romānos iztēloto aristokrātisko varoni, kas apprecēdams viņu likumīgi ievestu pienācīgā sabiedrībā. Princis kavējās, tāpēc gādīgais audžutēvs mēģināja Lulliju izprecināt savas lopu muižiņas rentniekam. Bet tas pasacīja paldies un aizgāja uz mazāku vietiņu kaimiņu novadā.

Tad Saulaines draudzē atnāca jaunais Salmings nokalpot kandidāta gadus. Vecais mācītājs jau taisījās uz debess mājām, tāpēc bija paredzams, ka saulainiešiem drīz būs jāizvēlē viņam vietnieks.

Draudze jauno kandidātu sevišķi necienīja. Bunāja, ka viņš pārāk pūšot kungu stabulē. Bet viņš taču zināja, ka mācītāja vēlēšanās noteicošais vārds pieder baronam fon Zaueram, jo draudzes varenie brauca turp, kurp stūrēja kungs.

Tāpēc Salmings savu pirmo sprediķi sāka ar vārdiem: «Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas pieder dievam.»

Pēc sprediķa fon Zauers ielūdza Salmingu pusdienās un lika saprast, ka, tādā garā turpinot sprediķošanu, ievēlēšana viņam nodrošināta.

Tanī pašā reizē Salmingu iepazīstināja ar Lulliju. Pret drukno barona audžumeitu viņš sajuta cienību un pat neizskaidrojamas bailes. Varbūt viņš neskaidri nojauta savu nākotni.

Baronam ienāca prātā, ka, piesaistot Salmingu ciešāk kungu mājai, tas dedzīgāk kalpotu saviem labdariem. Par šādu saiti lieliski noderētu Lullija. Mācītāja cienīgmātes stāvoklis bija pietiekoši cienījams, jo ar mācītājiem, kaut arī tie cēlušies no zemnieku kārtas, muižnieki mēdza satikties.

Drīz barona ģimene viesojās pie vecā mācītāja. Lullija izturējās pret kandidātu gandrīz kā saderināta līgava, jo barons tai bija izstāstījis savus nodomus par viņas nākotni.

Salmings aizvēra acis un pārdomāja. Noraidīt Lulliju nozīmēja atsacīties no mācītāja vietas Saulainē. Precēt Lulliju — tā būtu atteikšanās no personīgās brīvības. Viņš nolēma nesteigties un rūgto biķeri izdzert tikai tad, ja tas tiešām nevarētu iet garām.

Šo rūgto biķeri viņam pasniedza pats barons fon Zauers. Viņš atbrauca un skaidri un gaiši pateica savus nodomus, priecādamies redzēt savu znotu kā pilntiesīgu mācītāju uz Saulaines draudzes kanceles. Tas bija nepārprotams mācītāja vietas apsolījums. Salmings pārdomāja un aizliedza sevi, atbildēdams baronam: «Mana sirds jau sen tiecās pēc Lullijas, bet es neiedrošinājos viņai tuvoties, turēdams to augstāku par sevi.»

Baronam patika tāda pazemība, un viņš apsolīja pats sarīkot kāzas un gādāt, lai Salmings tiktu ievēlēts par Saulaines draudzes ganu.

Tā arī notika. Vecais mācītājs aizgāja pensijā, Salmingu ievēlēja viņa vietā, bet Lullija kļuva mācītāja cienīgmāte.

Citādi jau būtu bijis labi, viņa bija čakla un rūpīga namamāte, lieliski prata ņemt pretim zemnieču audzētos cāļus un tā pateikties par tiem, ka zemnieces nevarēja nākošajā rudenī atkal nenest. Tikai maiguma Lullijai trūka pret savu vīru un bijāšanas pret savu laulāto galvu.

Savu pienākumu draudzes priekšā — katru svētdienu atnākt uz baznīcu un dievkalpojuma laiku nosēdēt pirmajā solā — viņa izpildīja priekšzīmīgi, kaut arī nekad, mājās pārnākot, nezināja, par ko īsti sprediķī bijusi runa.

Salmings tomēr cerēja savu mūžu ar laulāto draudzeni nodzīvot vismaz lielā ārējā saskaņā. Bet tad nāca nolādētais Piektais gads, kad zemnieki sacēlās pret kungiem. Barona Zauera pils un rijas nodega kā salmu kaudzes. Viņš pats tikko paguva aizbēgt uz Vāciju.

Pret mācītāja melnajiem svārkiem tautai vēl bija tik daudz bijāšanas, ka tieši to valkātājus neaizskāra, bet pliķus viņš saņēma citādi — no atbalsīm tukšajā baznīcā.

Baronu ģimene rakstīja Lullijai vēstules, vai tad viņas vīrs, mācītājs, tiešām esot tik stulbs, ka nevarot kaut kādi iespaidot un vadīt trako ļaužu baru. Un Lullija nu sāka iespaidot savu vīru. Gan viņš lai mēģināja ieskaidrot, ka viens cilvēks taču nevar atturēt lavīnu, bet Lullijas smadzenes laikam nebija piemērotas loģiskai domāšanai. Dienu no dienas viņa urbās apkārt, ka tas esot līdzvainīgs pie viņas radu mantas izpostīšanas, un atklāti savu nicināšanu viņa mācītāja spējām izrādīja ar to, ka vairs katru svētdienu negāja baznīcā.

Ak dievs, cik pasaule gan nepateicīga! Tie paši zemnieki — cik dažs labs neskaitījās vēl tagad parādā kungam, cik daudzi nebija dabūjuši darbu barona brūzī, kūtīs, visā muižā? Ko tie būtu iesākuši, ja tāda barona un viņa muižas nebūtu?

Domājot par nepateicību, Salmingam ienāca prātā mācītāja muižas sāpju bērns, viņa bijušā kučiera Akmenāja dēls Jānis. Trīs apvalkātus uzvalkus mācītājs bija atdevis, ko puikam pārtaisīt skolas biksēs, jo cik tad nu tā kučiera alga liela, lai kaut cik paēstu un apseglu kailumu paši un prāvais bērnu pulciņš. Bet tik spītīgu puiku viņš vēl nebija redzējis. Iesvētīšanas mācībā viņš uzstādīja tik ķecerīgus jautājumus, ka visi, pat lēnprātīgākie puiši, nevarēja valdīt smieklus. Un pašā iesvētīšanas dienā viņš ieradās savās darba drēbēs, miltiem apputējis, — viņš strādāja dzirnavās par zelli.

Mācītājs ņēmās viņu aprāt, ka tādās dtebēs taču nevar pirmo reizi nākt tā kunga priekšā, bet spītīgais puika atteica, lai tādā gadījumā tas kungs dodot viņam jaunus svārkus, viņam pavisam tikai vieni vien esot, un tie paši bijuši šorīt mugurā pie malšanas. Mācītāju pārņēma svētas dusmas: «Tas kungs jau tā ir par tevi vairāk rūpējies nekā par citiem. Jebšu tu neesi no viņa caur mani jau saņēmis trīs svārkus? Ja tu savu algu nebūtu izšķiedis par nelietīgām grāmatām, tu tagad būtu ne tikai uzģērbies jaunos svārkos, bet arī atdevis man los, ko esi saņēmis!»

Salmingam sāka ausis svilt, atceroties tālāko. Jānis tūlīt aizsteidzās uz kučiera mājiņu un atgriezās ar drēbju saini. Turpat, visu iesvētāmo priekšā, viņš to atraisīja un pasniedza viņam, mācītājam, trīs noskrandušas drēbju kārtas, teikdams: «Mācītāja kungs, liecinieku klātbūtnē es jums atdodu trīs savus apvalkātus svārkus, atdodiet tos tam kungam. Man tie vairs nav vajadzīgi, tāpat kā viņam lie, kurus viņš man caur jums iedeva.»

Mācītājs tikko nepakrita no sašutuma. Viņš sāka kliegt, padzina Jāni no iesvētīšanas, bet viņa tēvu no kučiera vietas.

Gadu vēlāk sākās revolūcija, un arī Jānis, kā jau tas bija sagaidāms, iestājās dumpinieku rindās. Jaunuma dēļ nekādi atbildīgi posteņi tam nelika piešķirti, viņš bija literatūras izdalītājs un ziņu pārnēsātājs.

Kad beidzot ieradās soda ekspedīcija, arī Jānis dabūja divdesmit piecus sitienus un divus gadus cietuma. Nu laikam jau būs no cietuma laukā. Dievs, esi tu nabaga grēciniekam žēlīgs!

Nokratījis nepatīkamās atmiņas, mācītājs Salmings izgāja dārzā pastaigāties. Lapenē viņš apsēdās un. rokas salicis, skatījās cauri sētai uz lielceļu, kas aizlocījās pāri kalnam.

No kalna pašlaik nāca lejā kāds cilvēks. Gluži tāds kā redzēts. Droši vien pašu draudzes loceklis. Varbūt nāk uz mācītāja muižu kādās darīšanās, varbūt ies tālāk uz miestu iepirkties.

Nācējs iegriezās mācītāja muižā. Salmings gan to redzēja, bet pretim negāja. Lai pagaida. Nevar taču viņš kā bodnieks vai krodzinieks skriet pretim un smaidīdams jautāt: «Ko vēlas, ko vēlas?» Bez tam nācējs viņam likās ļoti nepatīkams. Nezin kāpēc juta pret to apslēptu īgnumu. Nāk te visādi, vienam sieva slima, otram šādas tādas bēdas, visiem jādzied baznīcā panti no dziesmu grāmatas. Salmings ļoti necieta tādu dziedāšanu, bet nekā nevarēja darīt, vecais mācītājs bija draudzi par daudz izlutinājis. Lai ātrāk tiktu pusdienās, Salmings sāka ievest tādu kārtību, ka visiem viena veida cietējiem nodziedāja vienu dziesmu, citiem atkal kopīgu.

Ķēkša nāca uz lapeni un gluži uztraukta stāstīja, ka ar mācītāju gribot runāt Akmenāju Jānis, tas pats, kas divus gadus nosēdējis cietumā. Diez, diez ko tas varot pie mācītāja kunga meklēt?

Salmings sapika vēl vairāk, kaut gan iekšķīgi arī it kā priecājās, jo nu taču būs viens, uz kā izgāzt savu īgnumu.

Cienīgiem soļiem viņš tuvojās savam miteklim. Priekšiņā sēdēja Akmenāju Jānis, no jaunekļa pārvērties vīrā, kaut gan acīs vēl zibsnīja šķelmīgas dzirkstis.

— Mācītāja cienīgtēv, — Jānis cēlās no sēdekļa,— sniedziet roku nabaga grēciniekam, kas divus gadus cita nekā nav darījis kā nožēlojis savu nelietīgo dzīvi. Mācītāja kungs, kā lai es jums pateicos par visu, ko jūs esat manā labā darījis? Sakiet man, — kā lai pateicos kungiem un valdīšanai, kas mani ieslodzīja cietumā? Nelietis no manis iznāktu, ja es nebūtu nokļuvis tādā bargā skolā!

Mācītājs šaubīgi uzlūkoja Jāni, bet tas viņu uzskatīja tik lūdzoši, ka Salmings drīz vien sniedza savu roku skūpstam. Jānis to satvēra, bet neskūpstīja, tikai cieši, gandrīz sāpīgi saspieda. Laikam neiedrošinājās sava bijušā labdara rokai pieskarties ar tām pašām lūpām, ar kurām bija to kādreiz nonicinājis.

Mācītājs kļuva drusku laipnāks un ieveda Jāni savā pieņemamā istabā. Tā, tā, nu ko tad viņš īsti gribot.

— Mācītāja kungs, es gribētu, lai jūs kopīgi ar draudzi nodziedātu man vienam pašam vienu pantiņu par pateicību, ka esmu dzīvs no cietuma ticis ārā.

Salmings sāka braucīt pakakli. Tas nebūtu slikts ķēriens. Tikai tad arī sprediķis būs jāpārkārto, par pazudušo dēlu jārunā. Šī diena jāpārvērš par kristīgās draudzes svētku dienu. Arī barons jāuzaicina uz latviešu dievvārdiem, lai klausās viņa uzvarā. Tad viņš būs pilnīgi reabilitējies savu dižciltīgo radu un sievas priekšā.

Mācītājs tā bija sajūsmināts, ka tūlīt lika Jāni virtuvē krietni pacienāt. Pēc tam iesauca savā istabā un noprasīja, vai tam jau esot kāda dziesma padomā, vai viņiem tā vēl kopīgi jāizvēloties.

— Jā, man ir gan viena, kuru es katru dienu dzie dāju cietumā. Jānis uzdeva dziesmas numuru un pantu.

— Labi, labi, tad dziedāsim to pašu visa draudze kopīgi, — laipni nosolījās mācītājs.

Jānis aizgāja apmierināts, bet mācītājs palika vēl vairāk apmierināts. Tā tikai būs svētdiena! Viņš jau iztē lojās draudzes sajūsmu, kolēģu atzinību. Varbūt to paziņos prāvestam, varbūt tas nonāks ausīs pašam bīskapam. Tā līkai būs atmaksa par ilgo gadu pūliņiem!

Visa piektdienas pēcpusdiena pagāja kā drudzī. Viņš sūtīja kučieri uz muižu pie Zauera ar vēstuli par gaidāmo svētdienas notikumu, arī draudzē bija jāizlaiž ziņa. lai tā sanāktu kuplā skaitā.

Sestdiena pagāja, sprediķi pārstrādājot un iemācoties. Vajadzēja izlasīt arī Jāņa uzdoto dziesmu, lai varbūt iepītu to sprediķī, bet patiesi neiznāca laika. Nekas, lā varbūt atstās lielāku iespaidu, ja iepriekš nedaudzinās. Numurs bija 394. Ap to vietu vajadzēja būt slavas un pateicības dziesmām.

Pienāca svētdienas rīts. Ļaudis bariem plūda uz baznīcu. Vienai daļai ziņu bija padevis pats mācītājs, citiem tā bija sūtīta no muižas, bet dažiem bija kaut ko pačukstējis pats Akmenāju Jānis.

Pirms sprediķa piebrauca arī barona Zauera kariete. Viņš pats vispirms iegāja pie mācītāja un spieda tam roku, novēlēdams dievpalīgu sprediķošanā.

Kad barons bija apsēdies pirmajā solā, mācītājs kāpa kancelē. No viņa sejas jau varēja redzēt, ka būs kaut kas sevišķs, tā laistī jās priekā un uzvarā.

Sprediķis sākās ar pateicību, ka Saulaines draudze sagaidījusi viena sava pazudušā dēla atgriešanos. Salmings sen nebija tik sirsnīgi runājis. Daudzi pat apraudājās.

Pēc sprediķa sākās aizlūgšanas. Salmings brītiņu klusēja, tad svinīgi iesāka:

— Mīļā draudze, un nu iedomāsimies nabaga cietumnieku, kas gan ieslodzīts savas vainas dēļ, kā viņš tur, atrauts no savējiem, sēž savā istabiņā un dienu no dienas dzied tam kungam slavu. Dzied vienu un to pašu dziesmu bez apnikuma, gaidīdams uz tās piepildīšanos. Nodziedāsim šo dziesmu visi kopīgi, jo, kur daudzi kopā lūdz, to tas kungs uzklausa. Dziedāsim 394. dziesmas otro pantiņu.

Mācītājs un draudze uzšķīra dziesmu grāmatas, ērģel nieks sāka spēlēt melodiju.

Fon Zauers skatījās Salminga prieka apspīdētajā sejā, redzēja, ka tā pēkšņi nobāla, ka mācītājs sāka grīļoties. Vai viņš nepanesa pārāk lielo sajūsmu? Tad barons ieskatījās, ka pērminderis māja ērģelniekam, lai mitējas spēlēt. bet tas neredzēja, un draudze nodziedāja visu dziesmu:

Neļaujieties uz tādiem, Kas lieli saucami, Uz lieliem kungiem kādiem, Tie tāpat cilvēki, Lai spēks un gods tiem ticis, Tak viņu spēšanai Dievs mēru ir nolicis, Gals bus tai kundzībai.

Studente Zenta Rijupe posās uz krustmātes dzimšanas dienas viesībām. īstenībā nekāda pošanās nevarēja iznākt — viena pati vilnas kleita, tā pati augstskolā, darbā, teātros, viesībās. Vienīgi no mazgāja seju un rokas un saglauda matus. Pulkstenis rādīja četri, tātad jāsteidzas, lai palīdzētu krustmātei uzklāt galdu. Vēl jāieiet puķu veikalā un jāizmeklējas pāris ziedu. Sasodīts, kā izrauj no maciņa latus tādas iešanas!

Zentu saņēma viņai no iepriekšējiem gadiem tik labi pazīstamais viešņu pulciņš. Zenta studēja jau trešo gadu un ar šiem pašiem viesiem sastapās jau sesto vai septīto reizi — krustmātes, krusttēva un mazā Gunāra dzimšanas dienās. Radus krustmāte nemēdza aicināt, izņemot Zentu, ar kuru kā studenti lepojās paziņu priekšā. Zenta pārāk labi saprata savu izrādāmās stāvokli un arvien jutās neērti. Bet cienījamās kundzes to izskaidroja ar sievišķīgu kautrību. Būdamas vārdos stingras modernisma apkarotājas un virtuves gaisa piesātinātas līdz beidzamai drēbju vīlītei, krustmātes draudzenes Zentu viņas bikluma dēļ uzskatīja par sava dzīves veida un uzskatu turpinātāju.

Radniecisko pienākumu dēļ Zentai arvien bija jāiero das pirms viesību oficiālā sākuma — vakariņām. Ap pulksten puspieciem viņa atrada priekšā jau četras kundzes ar bērniem. Viņām bija paraža ierasties laikāk, ļaut bērniem paspēlēties ar krustmātes Gunāru, pret vakaru aizvest bērnus mājā, pārģērbties un uz vakariņām ieras ties kopā ar vīriem. Bezbērnu pāri un neprecētās dāmas un kungi ieradās tikai vakarā.

Zenta palīdzēja krustmātei uzlikt galdā kafijas tasītes un cepumus, un viešņas ar bērniem sēdās pie galda. Ma zajiem bija izvārīts kakao. Sākās jau daudzreiz dzirdētās sarunas. — Astrida, vai lā jātur tasīte, — pamācīja savu meitiņu Alkšņa kundze. — Ak dievs, kā gan skolā bērnus izlaiž, — viņa nopūtās, sevišķi uzsvērdama vārdu «skolā», jo ļoti lepojās, ka viņas Astrida ar sešiem gadiem jau iekļuvusi pamatskolas sagatavošanas klasē.

— Es brīnos, Alkšņa kundze, kā jūs savu meitiņu tik jaunu laižat skolā. Viņa vel var pārpūlēties, sāks nīkuļot, — iebilda kapteiņa Saujas ķundze, kuras deviņus gadus vecais puika bija palicis otru gadu pirmajā klasē. — Es gan savam Ilmāram neļauju pārpūlēties. Mācībām laika diezgan. Labāk lai norūda ķermeni, paskrienas ar bumbu.

— Viņa jau man tāda apdāvināta, — Alkšņa kundze ar maigu lepnumu noglaudīja Astridai galvu. — Ziemas svētkos pie eglītes visdrošāk nodeklamēja savu dziesmiņu. Latviešu valodas skolotāja saka, ka no viņas noteikti iz nākšot liela aktrise.

— Mana Irēna atkal noteikti būs baletdejotāja, — viņu pārtrauca tirgotāja Stīpnieka kundze. — Viņa jau, tikko sāka staigāt, uz pirkstu galiem vien iet.

— No Gunāra laikam iznāks inženieris, — nenocietās arī krustmāte. — Viņam tikai mašīnas un mašīnas…

— Ilmār, kas tu būsi, kad izaugsi liels? — par zināmo atbildi jau priekšlaikus smaidīdama, krustmātei neļāva nobeigt teikumu Saujas kundze.

— Sportists, — acīm redzot, ne pirmo reizi uz jautājumu atbildēja Ilmārs, noskatīdams un paņemdams garšīgu cepuma gabalu.

— Viņš jau man uz sportu. Visus rekordus zina no galvas. Kad pārnes avīzi, tūlīt ķer sporta nodaļu.

— Jā, tagad gan tie bērni daudz attīstītāki nekā ag rāk, — cienīgi beigās piesprauda finansu ministrijas vidēja ierēdņa Oliņa kundze. — Kā mana Mirdza — spēlē klavieres kā īsta māksliniece. Es tādā vecumā nebiju klavieres vēl nemaz redzējusi. Mirdziņ, vai tu paēdi? Nu, nekas, paēdīsi vēlāk, tagad nospēlē tantēm priekšā valsi «Pie zilās Donavas».

Meitene žigli piecēlās un nosēdās pie klavierēm. Piesita pāris akordu, il kā izmēģinādama instrumenta labskanīgumu, tad steidzīgi, nevienādā ritmā sāka populāro valsi. Oliņa kundze atgāzās krēslā un sapņaini pievēra acis. Aiz cienības pret ierēdņa kundzi arī citas viešņas pārtrauca kafijas dzeršanu un lietpratīgi vērtējošām sejām klausījās bērnišķīgi nemākulīgajā spēlē.

— Ah! Brīnišķīgi! — glaimīgi iesaucās Stīpnieka kundze, kad Mirdza ar sevišķu uzsvaru piesita pēdējos akordus.

Oliņa kundzes acīs pamirdzēja asaras. — Ak, kā viņa mani aizgrābj ar savu spēli, — viņa nevarīgi pasmaidīja. — Es noteikti sūtīšu viņu konservatorijā. Paldies dievam, mūsu apstākļi to atļauj, — Oliņa kundze cienīgi palieca galvu uz leju, tā ka sevišķi izspiedās biezais dubultzods.

Bērni pabeidza ēšanu un sabruka otrā istabā spēlēties. Kundzes pārcilāja jaunības atmiņas, atcerējās klāt neesošos vīrus UN pastāstīja viena otrai to īpatnības.

— Nez vai šodien mans Bucis arī piezvanīs uz māju pirms iznākšanas no darba. Vēl nekad viņš to nav aizmirsis, — smaidīja Oliņa kundze, — un vēl nekad viņš nav novēlojis pusdienu.

— Cik brīnišķīgi, ka cilvēks var būt tik akurāts, — nopūtās Stīpnieka kundze. — Kad mans vīrs aiziet darīšanās, es nekad nevaru zināt, kurā krogā tas ēdīs pusdienas un kad pārnāks mājās.

— Ah, kas nu jums, tepat pa pilsētu vien vīrs šeftējas, — iebilda apdrošināšanas biedrības aģenta Alkšņa kundze. — Cik reižu es nemaz nezinu, kur mans vīrs aizkomandēts. Tikai pienāk kartīte — šodien esmu tur un tur, rīt jau būšu tur un tur. Visdrausmīgāk, kad viņu sūta uz Latgali. Tad naktīs man sirds tā dreb, ka gulēt nevaru. Vai nav lasīts, kādi zvērīgi cilvēki tie latgalieši. Un mans vīrs vienmēr mīl tik eleganti ģērbties. Man tik bail, ka viņu tur nenosit, — Alkšņa kundze nodrebinājās.

— Jā, kas nu mums, novirzīja sarunu uz citu pusi Oliņa kundze, lai nu mūsu vīri kur būdami, mēs vismaz zinām, ka tie mums uzticīgi. Bet ko lai saka nabaga Lapiņa kundze? Viņas vīram alkal jauna mīļākā!

— Atkal jauna? — dāmas sasila rokas.

— Jā, ja, jūs neesat dzirdējušas? — Oliņa kundze iejutās stāstījumā. Mirdziņ, ej pie citiem bērniem, viņa pamāja savai meitenei, kas bija ienākusi un uzmanīgi klausījās. — Es nekad savai meitai neatļauju klau sities tādas lietas. Jā, zināt, Lapiņa kundze pati man stāstīja. Es ceru, dāmas, ka šī lieta paliks starp mums?

— Protams! Bez šaubām! — sauca dāmas.

— Jā, redzat, tā žurnālista dzīve jau ir tāda dēkaina Un tā Lapiņa kundze atkal uzķērusi, ka viņas vīram ir kāda noslēpumaina sarakstīšanās. Reiz tiešām vestes kabatā uzgājusi kādas dāmas vēstuli. Svešā stāstījusi, ka esot sajūsmināta par Lapiņa rakstiem avīzē. Tie viņu apmirdzot kā rudens saule sarkstošu kļavu. Visādi iz jūsmojusies un uzaicinājusi kādreiz iepriecināt viņas slieksni, sperot soli viņas mājā jūrmalā. Rudens vakari un jūras krākšana viņai vairs nelikšoties tik baigi, ja istabas sienas izelpošot atmiņas par to, kas tik ļoti pratis aizviļņot viņas sirdi.

— Cik dzejiski! — sajūsminājās Alkšņa kundze.

— Jā. Un klāt bijis vārds un adrese. Lapiņa kundze to pierakstījusi un gaidījusi, kas notiks. Vīram prasīt nedrīkst, tas iespītēsies un klusēs. Tuvojusies Lapiņu pārim desmit gadu laulības jubileja. Vīrs apsolījis kun dzei uzdāvināt laulības gredzenu, ko tā pazaudējusi peldoties, nopircis šo to saimniecībā nepieciešamu, — nu taisni prieks, cik labs un gādīgs kļuvis. Vakarā sanāk viesi, bet Lapiņš nerādās. Kundze zvana uz redakciju, tur atbild, ka nav redzēts. Zvana uz parasto krogu — jā. esot. Viņa tāda enerģiska, atvainojas viesu priekšā uz mirkli, paņem auto un brauc vīram pakaļ. Tas pašlaik krogā uzlaiko kādai bārdāmai sievas laulājamo gredzenu. Lapiņa kundze arī temperamentīga dāma, daudz nejautā, bet acumirklī noslauka no galda visus traukus un pudeles. Lapiņš aukstasinīgi pasaucis viesmīli, nokārtojis maksājumu, arī par traukiem, piecēlies un, pirms kundze pa guvusi ko iebilst, nozudis. Kundze skrien pakaļ, bet auto jau gabalā. Iztaujājusi šoferus, vai nav dzirdējuši, kur vēlēts braukt. Viens pastāstījis, ka uz jūrmalu. Kundzei nav tik daudz naudas, lai ņemtu auto, viņa prom uz staciju un vēl laimīgi noķērusi vilcienu. Aizbrauc tur, iet uz zināmo adresi, viss tumšs un kluss. «Vai jau ielīduši migā?» tai tīri nelabi palicis. Situsi pie slēģiem. klauvējusi pie dur vīni, līdz beidzot atšļūkuši lēni soļi. Durvis atvērusi veca, resna daina. Tikmēr runājušas abas, kamēr sākušas bučoties. Kļaviņa kundze — tā saukusies svešā dāma — apgalvojusi, ka viņa nebūt neesot domājusi Lapiņu kaut kādi kārdināt, viņa esot ļoti vientuļa un kavējot laiku, lasīdama grāmatas un avīzes. Viņai iepatikušies Lapiņa raksli, un tāpēc saņēmusi dūšu aizrakstījusi viņam. Necik ilgi — UN vārtu priekšā nodūcis auto. Abas dāmas saķērušās izgājušas pretī. Gaišajā mēnesnīcā no auto izkāpis Lapiņš, kā toreadors ar plato mēteli uz viena pleca. «Atļauj, Lapiņa kungs, iepazīstināt tevi ar Kļaviņa kundzi,» sieva saukusi saldā balsī. Izdzirdis sievas balsi un pametis acis uz Kļaviņa kundzes korpulento stāvu, Lapiņš ielēcis atpakaļ taksometrā un nozudis kā skrejošais holandietis.

— Ha, ha, ha. To jūs lieliski pateicāt — ka skrejošais holandietis! — dāmas sāka smieties tik skaļi, ka bērni saskrēja istabā un izbrīnījušies uzlūkoja savas mātes.

— Jā, Lapiņa kundze tikai rītā nokļuvusi mājās, un viesi visu nakti izmielojušies vieni paši, — nobeidza Oliņa kundze. — Bet, kundzes, vai nebūtu laiks aizvest bērnus mājās? Mēs knapi paspēsim pārģērbties.

— Jā. Tik interesanti aizsteidzās laiks, jūsos klausoties. Jūs protat stāstīt, kā romānu.

Kundzes ar bērniem aizgāja. Zentai sākās grūtākais posms — galda klāšana. Viņai likās, ka valsts eksāmeni augstskolā būs tīrais nieks pret krustmātes galda klāšanas gudrību. Zenta nevarēja un nevarēja ielāgot, kurā pusē šķīvim jāliek vīna glāze dāmām, kurā kungiem, jo nevarēja izprast, kāpēc tāda starpība. Bet bez loģiska iz skaidrojuma viņai grūti nācās iegaumēt krustmātes gudrības.

Ap septiņiem saka rasties jauni viesi. Kungi gratulēja gavilnieci, kundzēm bija līdzi arī vīstokļi, kurus nācās saņemt un atraisīt Zentai. Pa lielākajai daļai tur bija kliņ ģeri un tortes, pašu cienājamo viešņu cepināti. Dāmas slavēja viena otras cepumus un atvainoja savu trūkumus. Trīs korporeļi, stīvi un cienīgi locīdamies, skūpstīja krustmātei roku un pasniedza puķu pušķus.

Pēc vakariņām uz galda palika vīni, degvīns un uz kožamie. Viesi tērzēja, korporeļi stāstīja anekdotes, dziedāja. Zenta nevarēja saprast, kā var gadu no gada runāt vienas un tās pašas runas, dziedāt vienas un tās pašas dziesmas, smieties par tik daudz reižu dzirdētām anekdotēm. Viņai kļuva smacīgi omulīgajā telpā. Skumji un garlaicīgi — un bija žēl veltīgi izšķiestā laika. Apslāpēts riebums un nepatika modās pret šiem ļaudīm, kuriem garīgā dzīve bija nonākusi nāves punktā, un te nu viņi malās uz vienas vietas, paši to nemanīdami un būdami apmierināti. Nospļauties un aiziet. Drusku žēl tikai krustmātes, kā viņa varēs izskaidroties viesu priekšā. Nē, labāk iedzers kādu glāzi vīna, lai apmiglojas acu caurgriezīgais skats. Zenta dzēra, bet ar katru izdzerto glāzi auga dusmas pret taukaini omulīgo sabiedrību, auga arī dusmas pret sevi, ka nav tik daudz drosmes kā aiziet vai, vēl la bāk, nekad nenākt uz šādām svinībām. It kā iedzelt gribējās pašpieticīgajām dāmām un arī sakompromitēt sevi, lai krustmāte viņu vairs nekad neaicina. Un Zenta apņēmās izjaukt idillisko mājību. Viņa apsēdās kungu pulkā un koķetējot drīz pievilka visu uzmanību. Pazīstot Sau jas kundzes vājību — greizsirdību, viņa visskaļāk amizējās ar tās vīru — virsnieku. Zenta gan redzēja, ka krust māte tai raidīja vairākus rājošus skatus, bet kā atbildi viņa izaicinoši aizkūpināja virsnieka piedāvāto papirosu. Vakara dalībnieces nebūtu tā sašutušas, redzot dienas laikā staigājam pa ielu kailus cilvēkus, kā ožot dūmus, kas nāca no Zentas papirosa. Bet sabiedriskais takts neļāva sašutumam izplūst vārdos. Viņas tikai savilka lupu kaktiņus un saskatījās.

Krustmātes viesībās parasti nekad netika dejots, bet šo reiz Zenta satracināja kungus uz dejošanu, apsolot katram trīs riņķus ap galdu. Kungi lūdza Saujas kundzi spēlēt. Viņa gan sāka atrunāties, bet vīrs nepārprotami paskatījās tai acīs, viņa padevās un sāka spēlēt valsi. Zenta nebija mierā, kamēr netika sameklētas fokstrota notis. Pārējās dāmas no dejas atteicās. Kad deja beidzās. Saujas kundze uzsāka spēlēt kādu maigu Sūberta dziesmu, kas Zentu bija sajūsminājusi kādā koncertā. Bet klausīties to no iedresētiem, nevis mākslinieciskiem pirkstiem, nē, tas Zentai likās mākslas zaimošana. Viņa droši piegāja pie klavierēm UN uzsita ar dūri uz zemo skaņu kauliņiem. No skarbā piesitiena dāmas pietrūkās kājās. Visas jautājoši un izaicinoši paskatījās uz krustmāti, it kā noprasot: viņa vai mēs? Krustmāte saprata. Viņa pasauca Zentu un paklusu pavēlēja atstāt viesu pulku. Zenta atviegloti pasmaidīja, novēlēja viesiem labuvakaru un gāja koridorā uzvilkt mēteli. Virsnieks Sauja paspēra soli. gribēdams steigties pakalpot dāmai, bet apjuka no sievas niknajiem skatiem un palika uz vietas.

Kad Benita Liepa beidza spēlēt un piecēlās no klavierēm, iestājās pēkšņs klusums. Likās, visi bija ierauti skaņu viesulī, aiznesti citādā pasaulē un uzreiz nevarēja atmosties šīs zemes atmosfērā.

Pirmā, kā jau pienākas, attapās mājasmāte. Viņa tuvojās Liepai un pateicās, sirsnīgi spiezdama tās roku. Pēc tam sakustējās arī citi un atskanēja saucieni: «Tas bija lieliski!», «Brīnišķīgi!», «Tā jau ir īsta māksliniece!».

Tikai viens viesis — agronoms Verners Valters nekustīgi palika savā vietā, iespiedis seju rokās.

— Mīļā Benita, jūs taču esat pilnīgi apbūrusi Valtera kungu! — iesmējās mājasmāte, attāla Benitas radiniece.

Valters dzirdēja pieminam savu vārdu, pacēla galvu un nesaprotošu skatu, it kā nepazīdams, uzlūkoja apkārtējos. Tad pārvilka ar plaukstu pār seju. pasmaidīja un atvainodamies teica:

— Tur, Rēzeknē, tik reti dabū dzirdēt labu muziķu, tā pēc arī es pilnīgi aizmirsos.

Benita nosarka par šo netiešo uzslavu. Kaut gan pret komplimentiem viņa nebija jūtīga, bet šoreiz viņai bija tik labi, ka tās spēle patikusi agronomam ar nopietno seju un naivajām acīm.

Izdevīgā mirklī Valters iesāka sarunu ar Benitu:

— Es nevaru pateikties par jūsu spēli.

— Vai tad es to prasu? — atbildēja Benita.

— Nē. Bet jums taču jājautā, — kāpēc? Tāpēc, ka jūs nospēlējāt mums priekšā savu dvēseli. Citi varbūt to nesaprata, bet man šķita, ka tie vētrainie akordi bija jūsu protests pret dzīves nepilnību, ilgu sauciens pēc lielākas skaidrības.

— Es bēgšu no jums, jo jūs esat gaišreģis.

— Jūs maldāties, es neesmu gaišreģis, bet, ņemot salīdzinājumu no mūzikas, ar jūsu dvēseli vienādi noskaņota stiga. Jūs skanējāt pirmā, es sāku skanēt līdzi un sapratu, kādas jūtas varēja radīt tādas vibrācijas.

Benitu lūdza spēlēt kādu deju. Jaunais agronoms nedejoja, bet uzmanīgi klausījās katrā piesitienā.

Benita paskatījās pulkstenī un pēkšņi pārtrauca spēli, kaut gan visi vēl labprāt būtu dejojuši. Pulkstenis bija septiņi. Pusdeviņos viņai bija jātiek bārā spēlēt. Līdz tam laikam vēl jāpārģērbjas.

— Kā, jūs jau projām? — brīnījās mājasmāte, nezi nādama aiziešanas iemeslu. Vispār Benita it kā kaunējās no savas darba vietas un pēc iespējas to noklusēja.

— Jā… — viņa apmulsa, nevarēdama uzreiz izgudrot ticamu un neapstrīdamu aiziešanas iemeslu. — Es apsolījos mātei, ka būšu mājā septiņos. Viņa izgāja bez atslēgas, — Benita paskaidroja un sarka, jo melot nācās grūti.

Valters piesolījās pavadīt. Pie vārtiem viņš lūdza Benitas adresi un atļauju viņai rakstīt, jo viņam tanī pašā vakarā bija jāaizbrauc uz Rēzekni.

Sākās vēstuļu apmaiņa, un pēc dažiem mēnešiem Valters ieradās mazajā dzīvoklītī, kur Benita mitinājās kopā ar savu māti. Kamēr māte gatavoja pusdienu, Benita no sēdās pie pianīno. Kad viņa beidza, Vernera acis mirdzēja kā aprīļa debess. Kā klusu draudzīgas mīlas un laimes solījumu viņš bija saklausījis kautrajos akordos. Arī Benitas acīs bija saulains mulsums.

Benitu jau no viņu iepazīšanās dienas mocīja jautājums — kā Valters skatās uz viņas darba vietu? Par laimi gadījums nāca palīgā. Pastaigājoties viņi sastapa Benitas kolēģi bārā, kura pasmaidīja, sveicinot darba biedreni.

Valters bija pamanījis šo smaidu un jautāja, kas lā bijusi par dāmu. Dabūjis zināt, ka tā kāda spēlētāja no bāra, viņš gandrīz apstājās un iesaucās:

— Un jūs pazīstaties ar tādām?

Benitai iedzēla vārds «tāda». Viņa juta, ka tagad jā atzīstas, ka arī viņa pieder pie meitenēm, kuras viņš apzīmē kā «tādas». Bet pēkšņi viņu pārņēma bailes, ka patiesības skarbums varētu iedragāt viņu jauno, trauslo mīlu. Viņa skatīja naivo uzticību Vernera acis un nevarēja izteikt neko citu kā attiecība uz savu biedreni:

— Bet viņa ir godīga meitene.

— Godīga? — iesmējās Verners. — Cik jūs vēl nepiedzīvojusi! Godīgai meitenei gan nav ne jausmas, kā iz skatās bārā. Jūs nezināt, ka bāra gaiss ir inde, kas ieēdas garā un miesā un morāliski nokauj cilvēku. Es vēl tagad nevaru sev piedot, ka pēc augstskolas beigšanas ļāvos no biedriem pierunāties un pāris nakšu pazaudēju cilvēka seju.

Bet tu taču man to piedosi? — pēc brītiņa viņš griezās pie Benitas ar smaidu, kurā staroja nepārprotama draudzība un vēl siltākas jūtas, kas attaisnoja pēkšņo pāreju uz «tu».

Ko bija teikt Benitai? Godīgā pašapziņa protestēja, ka jaunā laime tiek dibināta uz neizteiktiem meliem, bet bailes to pazaudēt slēdza viņas muti.

Viņu mīla bija kautrīgi atturīga, bet viņiem abiem likās, ka tāda tā ir daudz skaistāka.

Reizēm tomēr Benitu grauza mīļotā cilvēka vienaldzība par viņas ikdienas dzīvi. Kādreiz Valters bija izteicies, ka ikdiena un materiālie sīkumi varot izpostīt mīlas po ēziju. Tāpēc Benita centās, lai kāds nieks — nodriskātas kurpes vai apdilis apģērbs neatgādinātu viņam šos sīkumus. Katrreiz, kad Valters iebrauca Rīgā, Benitai bija kaut kas jauns — kurpes, lakatiņš vai cits kaut kas. Viņš priecājās par viņas labo gaumi, bet nekad nejautāja, kur viņa ņem līdzekļus. Viņam pat neienāca prātā tads jautājums.

Bet, tā rūpējoties par savu apģērbu, Benitai no algas pāri nekas nepalika. Gan bārā viņa gāja ļoti vienkārši ģērbusies, un laikam tāpēc kādā dienā saņēma ar eks presi atsūtītu zelta rokas pulksteni un vēstulīti:

Benita uztraucās. Kas varēja viņai sūtīt tadas lietas? Varbūt tomēr Verners? Rokraksts nebija Vernera. Varbūt incognito? Nē, viņš pats bija kādreiz leicis, ka tikmēr, kamēr viņa nebūšot tā sieva, tas viņai neko nedāvināšot, lai viņu mīla būtu neatkarīga un neiespaidota.

Ekspreši arvien biežāk sāka piezvanīt pie Liepu dzīvokļa durvīm. Benita drīz ievēroja, ka dāvinātājs labi pārzina viņas tualetes trūkumus un atsūta arvien to, kas viņai ļoti nepieciešams. Tātad sūtītājam vajadzēja būt kādam pastāvīgam bāra apmeklētājam. Lepnums viņai neatļāva pieņemt dāvanas no sveša sūtītāja. Arvien viņa gribēja aizsūtīt visu atpakaļ, bet ekspreši laikam bija brīdināti un nozuda, ne vārda neteikdami. Valkāt viņa no dāvinātajām lietām neko nevalkāja.

Beidzot viņai modās arī pirmās aizdomas. Viņa ievēroja, ka kāds bāra apmeklētājs tai neatlaidīgi seko acīm.

Svešais mēģināja Benitai tuvoties. Kādā rītā tas lūdza atļauju pavadīt viņu mājup. Benita noraidīja, un tas godbijīgi atkāpās. Viņš neņēma ļaunā arī lālakos noraidījumus, bet cītīgi sūtīja Benitai puķes ar savas padevības apliecinājumiem.

Un tad kādā dienā bāra vadītājs paziņoja Liepai un viņas kolēģei, ka pēc divām nedēļām bārā ievedis džesa muziķu un tāpēc viņām jāmeklē nodarbošanās citur vai jāpaliek bārā par bārdāmām.

Sākumā Benita par aiziešanu nenoskuma. Vēl viņai bija divas nedēļas laika, un pa to laiku kaut kur darbu atradīs. Bet garastāvoklis sadrūma, kad pēc nedēļas jauns darbs nebija atrasts un avansa veidā izņemtā alga bija sarukusi līdz dažiem latiem.

Ja viņas līgavainim nebutu bijis aizspriedumu pret ma teriālu lietu sajaukšanu ar mīlas poēziju, viņa vienkārši izstāstītu tam savas bēdas. Bet tagad to neatļāva viņas lepnums un arī bailes, vai Vernera mīla izturēs pārbaudījumu, kad tas piepeši dabūs zināt, ka viņa visu laiku to il kā krāpusi, nestāstīdama par nodarbošanos bārā.

Mazs rūgtums viņā modās pret līgavaini. Kāzas viņš bija noteicis pēc gada, kad būšot iekrājis naudu mēbelēm. Bet kā lai viņa izcīnās šo gadu — bez noteikta darba, bez ietaupījuma?

Svētdienā atbrauca Verners un acis vien ieplēta, ieraugot līgavas iekritušās acis un sagurušo seju.

— Tu laikam par daudz vingrinies pie klavierēm, maz izej laukā! — viņš maigi bārās.

Benitai gribējās smieties: «Drīz jau vairs nebūs kla vieru!» — bet viņa savaldījās.

Verners vedināja iziet pastaigāties. Benita labprāt tam piekrita, jo cerēja tādējādi novilcināt pusdienas laiku. Taupības dēļ viņas pašas ar māti jau pāris dienu pārtika no maizes un kafijas.

Ejot gar konditorejām un kafejnīcām, pirmo reizi viņu pazīšanās laikā Benitai ienāca prātā, kaut līgavainis uzaicinātu viņu uz tasi kafijas un pāris kūkām. Bet tad viņa pati sevi aprāja par tik sīkumainām domām.

Šādas sīkumainas domas kļuva arvien uzmācīgākas, jo vairāk tāpēc, ka Benita sāka līgavaini salīdzināt ar svešo pielūdzēju. Arī trūkums kļuva jūtamāks. Viņa gribēja pelnīties ar klavieru stundām, bet tādu muzikālu bezdarbnieku bija pārāk daudz. Nācās pārdot pianīno.

Kad Verners atbraucis jautāja, kur palicis viņas mūzikas instruments, Benita nespēja pateikt, ka trūkuma dēļ tas pārdots. Viņa paskaidroja, ka izīrējusi to kādai savai radiniecei.

— Kā tu varēji izīrēt savu dvēseli? — viņš īgni pārmeta.

Benitā pamodās rūgta spītība. «Vienalga, ja viņš ir tik akls un nevar saprast, ka vairāk par materiāliem sīkumiem mīlas poēziju nonāvē bads, tad lai nevaino mani, ja piepeši kā pret sienu atduras vaigu vaigā ar dzīves īstenību.»

No stacijas nākot, kur viņa bija pavadījusi savu līgavaini. Benita, kā parasti, sastapa savu svešo pielūdzēju. kas visur prata viņu atrast. Pirmo reizi uz tā sveicienu viņa pasmaidīja. Tas deva svešajam drosmi, un nākošajā mirklī viņi bija pazīstami. Augusts Kazimirs lūdza Liepas jaunkundzi ieiet kopā ar viņu kafejnīcā. Benita vēroja, ka te, tāpat kā bārā, kur viņa kādreiz spēlēja, svešais bija pastāvīgs viesis. Bet viņai bija vienalga, lai tas būtu beidzamais kroga brālis, patlaban viņai likās, ka tas tomēr labāk ir sapratis un varēs saprast, cik ļoti trūkums var izmocīt cilvēku. Benita smējās iz misušus smieklus un bija jautra līdz pārgalvībai. No kafejnīcas viņi pārgāja uz bāru, Benita dzēra un, kā jau nepieradusi, ātri reiba. Viņai gribējās noreibt, lai nedzirdētu žultainos smieklus dvēseles dziļumos: «Tagad es dzeru bēres savai mīlestībai!»

Benita nezināja, cik ilgi viņi bija dzēruši. Viņa pamo dās tikai otrā dienā blakus svešajam Kazimiram. Pēkšņa riebumā viņa atcerējās iepriekšējo nakti. Kauns, dusmas, žēlums savijās mocošā jūtu režģī. Viņa vēlreiz paskatījās uz svešo vīrieti, kas gulēja mierīgi aizmidzis. Naida uz liesmojumā viņa pietrūkās un, cik vien bija spēka, iecirta tam sejā pliķi. Kazimirs pamodās un, sāpes savaldījis, zobgalīgi paskatījās Benitā.

— Kāpēc mans vakarējais mīlīgais kaķītis sāk skrā pēties?

— Jūs, suns, es prasu gandarījumu!

— Lūdzu, — neuztraukdamies atbildēja vīrietis, — kļūstiet mana sieva.

Benitu vēl vairāk sakaitināja mierīgais tonis un pārliecība, ka tas tiešām tā būs. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa iekliedzās:

— Lūk, mana atbilde! — un iespļāva svešajam Kazimiram sejā.

Tas mierīgi noslaucījās un, cieši skatīdamies dusmu pārņemtajā Benitā, teica:

— Mīļais bērns, nevajag piespļaut bļodu, no kuras pēc pašai būs jāēd.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka jūs tomēr būsiet mana sieva. Un jūs pati atnāksiet un teiksiet, ka esat ar mieru. Es redzu, jūs domājat, ka ir vēl cita izeja — pašnāvība. Bet jums nevajag aizmirst savu veco māti, kurai tādā gadījumā paliks tikai ubaga tarba.

Benita viņam vairs neatbildēja. Mēteli un cepuri uz rāvusi, viņa aizcirta durvis.

*

Pirmajās dienas Benita nemaz nedrīkstēja domāt par riebīgās nakts notikumiem. Bet rūpes par nākotni spieda atgriezties pie tiem. Arī mīla uz Verneru nebija mirusi, tikai savā rūgtajā apmulsumā viņa bija šo dārgo orhi deju kā kāpostu lapu pasviedusi cūkām.

Benitai nebija nevienas draudzenes, kurai varētu izstāstīt par notikušo un prasīt padomu. Tāpēc kādā galīgā izmisuma brīdī viņa aizrakstīja Verneram Valteram un apsūdzēja sevi bargāk, nekā to būtu darījis nelokāms soģis.

Pēc dažu dienu sasprindzinātas gaidīšanas viņa lasīja nežēlīgu atbildi:

«Ja ir kāds neģēlīgāks noziegums par slepkavību, tad tas ir Jūsējais. Var cilvēks zaudēt mantu, var noslepkavot visus viņa tuviniekus, var pašu padarīt par kropli, viņš tomēr vēl var dzīvot un ticēt dzīvei. Bet, ja mīlēts cilvēks ir otram izpostījis ticību mīlas un dzīves svētu mam, jā, kas tad atliek vairāk par pārliecību, ka pasaule ir netīrumu purvs un cilvēki riebīgi rāpuļi, kas ar baudu vāļājas šai purvā…»

Kad Benila izlasīja sarūgtinājumā rakstītās rindas, viņa pati sev likās netīrāka un riebīgāka par katru rāpuli. Uztraukumā viņa gribēja skriet un nāvē izbeigt vi sasivmokas. Bet, satverot durvju rokturi, ta iedomājās savu veco māti un ienīstā cilvēka vārdus par ubaga tarbu. Nespēkā viņa atkrita krēslā un raudāja.

Dienas gāja dzēlīgas un ļaunas, kā inkvizīcijas moku kambaros. Pēc dažām nedēļām Benila juta, ka atrodas mātes stāvoklī. No klavieru naudas varēja dzīvot dažus mēnešus, bet ko lai iesāk pēc tam, ievērojot viņas stāvokli.

Benita bija pagurusi, cīnoties ar sevi pašu un trūkumu. Visas jūtas likās mirušas. Un aukstais saprāts teica — vai nav vienalga, ka kurais sagādā sev eksistenci. Es pārlikšu pati un apgādāšu savu māti, kļūdama neģēļa Ka zimira sieva.

Viņa saģērbās, atsvaidzināja seju ar pūderi un devās uz Kazimira dzīvokli. Durvis atvēra viņš pats.

Pēdējo reizi Benitas lepnums saslējās, kad Kazimirs bez apsveicinājuma uzvaroši teica:

— Es zināju, ka jiis nāksiet.

Viņa vēsi un mierīgi atbildēja:

— Esmu ar mieru kļūt jūsu sieva.

Pēc apprecēšanās Kazimirs sirsnīgi nolūdzās Benitu, ka tik rupjā veida ieguvis viņu par savu sievu.

— Man tomēr nebija cita ceļa, — viņš atzinās. — Es zināju, ka tu mani nekad nemīlēsi, un tomēr visu laiku, kamēr tu spēlēji bārā, mani mocīja gandrīz slimīga mānijā iegūt tevi. Tā pastiprinājās, kad tu tik lepni noraidīji manu mīlestību, kā nu es pratu to parādīt.

Likās, ka Kazimira mīla tiešām bijusi tikai manija. Pusgadu pēc apprecēšanās tas turpināja savas kroga gaitas, un Benita viņu diezgan reti pirms pusnakts sagaidīja mājā. Bet, tā kā viņas un mātes eksistencei viņš deva pietiekoši daudz līdzekļu, tai nebija nekādu iebildumu pret šādu vīra dzīvi. Klusībā Benita sev atzinās, ka viņai pat patīkami, ja vīrs tikai pret rītu pārnāk mājā. pieceļas, kad viņa izgājusi pastaigāties, un tūlīt pēc pusdienas aiziet darbā.

Stipri cieta Benitas māte. Viņa nezināja, kāpēc meita izšķīrusies ar Verneru Valteru, bet redzēja, ka viņa nav laimīga un drīzāk nicina un ienīst nekā mīl savu vīru.

Bezgala cieta arī Benita pati. Rūgts lepnums un spītība cīnījās ar nežēlīgi samīto mīlu. Un, jo tālāki kļuva bijušie notikumi, jo lielāka viņai likās pašas vaina. Kāpēc viņa bija paļāvusies gļēvajam kaunam par savu nabadzību? Vai toreiz, noklausoties Vernera paļās par viņas kolēģi no bāra, īsti lepna sieviete nebūtu saslējusies: «Tad zini, Verner Valter, arī es esmu nabaga meitene, tāda pati kā lā. kas mani sveicināja. Es spēlēju barā, tāpat kā viņa. jo mums abām jāgādā par savām vecajām mātēm, un viņa ir tikpat godīga kā es.» Pārdomājot šādus vārdus un izprotot to patiesību, tas nevarētu aiziet no viņas. Bet, ja aizietu, vai tas nenozīmētu, ka viņi dzīvo divās pārāk dažādās pasaulēs un nekad nevarēs sadzīvot vienā?

Kad Benitai piedzima dēls, viņa kļuva vienaldzīga ka pret vīru, tā pret Verneru Valteru. Par pirmo viņa varēja domāt bez naida, par olro bez sāpīgas spīts un nožēlošanas. Visas viņas jūtas un domas tinās un vijās ap mazo šūpulī gulētāju.

Benita zināja, ka, tiklīdz tas bus paaudzies, viņa atgūs brīvību, sameklēs darbu un audzinās savu dēlu, lai to neietekmētu viņa tēva katru dienu mājās līdzņemtā kroga elpa.

*

Tā pagāja pāris gadu. Kādā nakti Kazimirs pārnāca mājā atkal piedzēries. Parasti viņš tādās reizēs tikai ņurdēja un, kur krita, tur arī nakti pārgulēja. Šoreiz viņš lamājās tik skaļi, ka pamodās bērns un sāka raudat. Benita paņēma to klēpi mierināt un lūdza vīru izturēties klusāk.

— Jā, es lai ciešu klusu, bet krogā dzērāji var skaļi tavu godu skalot no glāzes glāzē! — kliedza Kazimirs.

Benitai kļuva karsti. Viņa nojauta, ka te ir kaut kāda sakarība ar Verneru Valteru.

— Runā, stāsti, — viņa teica, savaldīdama uztraukumu. Kazimirs stāstīja, ka pēc darba vakarā aizgājis uz bāru, kur agrāk spēlēja Benila. Pie blakus galdiņa dzēruši daži iebraucēji, starp kuriem skaļākais bijis agronoms Valters. Kad bijis stipri pilnā, tas pacēlis glāzi un uzsaucis: «Draugi, tagad dzersim bēres manai jaunībai un mīlestībai, kuru tik nežēlīgi sabradāja netīrākās, melīgākās kājas pasaulē — manas bijušās līgavas kājas!» Pēc tam viņš, griezīgi smiedamies, stāstījis draugiem, cik karsti un šķīsti mīlējis Benitu Liepu, cik tīra un patiesa tā viņam likusies un kādas riebīgas īstenības priekšā viņa to nostādījusi.

«Un tagad, tagad, draugi,» beigās uzsaucis Valters, «es ar prieku slīgstu dziļāk un dziļāk šinī kroga peklē, pret kuru agrāk izjutu šausmīgu riebumu. Tagad es ņirgājos par savu naivumu, jo zinu. ka dzīve ir netīra cūka, bet mīla — spļaujamais trauks!»

Benita sakoda zobus. Tie bija netaisni vārdi. Viņa gan jutās vainīga pie Valtera sapostītās dzīves, bet tā nebija gribēta krāpšana. Viņš pats bija spiedis viņu iet šo ceļu. jau iepriekš nosodīdams viņas eksistences iegūšanas veidu. Un tad uznāca tas nespēka brīdis, kad gribējās kādam izkliegt savu nabadzību, saceļoties pret Valtera aklo atrautību no dzīves. Veikli un neatlaidīgi Kazimirs bija vilcis ap viņu savus tiklus, līdz uzvarējis.

Pēkšņas dusmas modās viņai pret šo riebīgo zirnekli, pie kura kā pie akmens bija sasitušās divas trauslas dzīves. Patlaban Benita nebija spējīga saprast, ka ne akmens vainīgs, ja stāv tur, kur zaudē līdzsvaru divi zemes pievilkšanas spēkam padoti ķermeņi. Visus šos gadus viņas dvēselē bija krājies savaldīts rūgtums, kuru tā centās gainīt un slāpēt. Tagad tas izlauzās uz āru kā tanī pirmajā krišanas naktī.

— Tu, suns, — viņa atkliedza vīram, — un tu vēl vari runāt par manu godu vai negodu. Cik vispār manā dzīvē bijis negoda — un par tādu es saucu šos gadus, kopš esmu tava sieva, — tam par iemeslu esi bijis tu!

Kazimira seja sāpīgi sarāvās. Pirmo reizi viņš nometa vienaldzīgo un valdonīgo masku.

— Piedod, Benila, bet arī tu esi netaisna. Kādreiz es domāju, ka tu būsi mana glābēja. Tik gaiša un nosvērta tu man likies kā neviena sieviete, bet es pats biju pagrimis cilvēks. Kad es ne ar dāvanām, ne ziediem nespēju saistīt tavu uzmanību, sapratu, ka tu mīli citu. Kad redzēju tevi kopā ar to agronomu, manī sacēlās pret viņu neklusināms naids. Zināju, ka lavu mīlu neiegūšu, bet man gribējās viņam iedzelt. Un, kad tu, atgriezdamās no viņa pavadīšanas, rūgtas spītības pilna ienāci man līdzi kafejnīcā un vēlāk bārā, es piedzirdīju tevi līdz nesamaņai un saistīju pie sevis ar bērnu. Drusku cerēju, ka tu iemīlēsi mani kā sava bērna tēvu. Benita, es atzīstu, esmu neģēlis, bet arī tu neesi nekā darījusi, lai padarītu mani par cilvēku, — Kazimirs raudādams sabruka uz dīvāna.

Tanī naktī Benita vairs neaizmiga. Viņa domāja, ka abi šie cilvēki — mīlētais Verners un ienīstais Kazimirs — vainoja viņu savās klizmās. Kā bērni viņi gribēja priecāties par brīnišķīgu puķi, nejautādami, kur puķe lai smeļ spēkus acis priecinošo ziedu dzīšanai. Verners Valters jutās satriekts un piekrāpts, atklādams, ka puķes saknes sniedzas netīrā zemē. Augusts Kazimirs rupju roku bija norāvis trauslo ziedu un dusmojās, ka viņa pirkstos tas saburzīts vairs nesmaržoja…

Otrā dienā Benita sāka meklēt darbu. Pēc mēneša viņai izdevās to atrast kādā kažokādu veikalā. Alga nebija liela, bet, taupīgi dzīvojot, varēja iztikt. Viņa iesniedza šķiršanās prasību.

Kad visas formalitātes bija nokārtotas, Benitas dienas ritēja vienmuļas un klusas, bet taisni miers bija tas, ko viņa visvairāk alka.

*

Tā bija aizritējuši divi gadi. Kādā dienā Benita redzēja gar veikala logu aizejam Valteru.

«Gribētos zināt, vai viņš vēl arvien mani ienīst tikpat stipri?» domāja Benita. Viņai pašai sen bija zudis rūgtums pret abiem vīriešiem, kas bija ielauzušies viņas dzīvē. Darbu pabeigusi, Benita iegriezās kādā veikalā nopirkt dēlam augļus. Pie kases stāvot, viņa juta, ka tās sejā ieurbjas ciešs acu skats. Pagriezusies viņa ieraudzīja Verneru Valteru. Tas godbijīgi sveicināja.

Benita palocīja galvu un gribēja iet.

— Kāpēc jūs nesniedzat man roku, kundze?

— Tāpēc, ka nezinu, vai jūs to saņemsiet, — mierīgi atbildēja Benita.

Valters nosarka. — Atļaujiet jūs pavadīt, — viņš lūdza un piemetināja: — Ceru, ka jūsu vīrs nebūs greizsirdīgs.

— Šķirti vīri laikam greizsirdību nepazīst, — neveikli atbildēja Benita.

— Jūs šķirta? — gandrīz priecīgi pārjautāja Valters.

— Jau divi gadi.

— Benita — un man tu to neteici? — Valters pārgāja uz sirsnīgu toni.

— Kāda gan tam būtu bijusi nozīme?

— Nozīme? Un kāda vēl. Bet aiziesim kaut kur, apsēdīsimies, es nevaru runāt, kad man jācenšas pārkliegt ielas troksni.

Viņi iegāja Viesturdārzā un apsēdās uz kāda vientuļa sola.

— Benita, es runāšu bez kādiem ievadiem, — iesāka Valters. — Vai mēs nevarētu aizmirst visus tos notikumus, kamēr bijām šķirti, un atsāki dzīvi no tā laika, kad tu mani pēdējo reizi pavadīji uz staciju?

Benita tūlīt neatbildēja. Valters bailīgi centās izlasīt atbildi viņas acīs.

— Nē, Verner. Es tev neko vairs nepieminu ar ļaunu, bet viss pārdzīvotais savas pēdas tomēr ir atstājis. Bez tam man ir dēls, un tu varētu būt greizsirdīgs, ka es viņu mīlētu vairāk par tevi.

— Nē, Benita. Tu laikam domā, ka es vēl arvien esmu tikpat naivs kā toreiz. Ak, es daudz esmu mācījies, kopš atbrīvojos no sava iedomātā ideālisma čaulas. Cik bērnišķi es toreiz iedomājos mīlu, it kā mēs nebūtu dzīvi cilvēki, bet no vecām oleografijām izgrieztas figūras. Un, kad tādas figūras izrādījās nestabilas, es raudāju kā bērns un lādējos. Bet saki, — kāpēc tu man toreiz nestāstīji visu patiesību pašā sākumā?

— Tu tik un tā nebūtu to sapratis. Atceries savu sašutumu par manu pazīšanos ar spēlētāju no bāra? Un arī vēlāk — vai tu tiki kādreiz jautājis vai vismaz iedomājies, kur es varētu ņemt līdzekļus sev un vecajai mātei? Savā pārspīlētā ideālismā tu nebiji spējīgs saprast, ka cilvēks nedzīvo no mīlestības un mūzikas. Arī tev pašam labāk patika redzēt mani glīti ģērbušos un jautru, bet izsalkums un skrandas prātu nedara priecīgu. Līdzīgs tavam naivumam bija mans muļķīgais nabagu lepnums, kas mani spieda tēlot pārticību. Tagad es redzu, ka tas nav īstais lepnums, bet nu, diemžēl, ir par vēlu.

— Nekas nav par vēlu, — iesaucās Valters. — Kad nu mēs galu galā esam nākuši pie noskaidrojuma, ka mans naivums un tavs nevajadzīgais lepnums ir mūs izšķīruši, vai tagad, dzīves izmācīti, mēs nevarētu atkal iet kopā?

Benita klusēja. Dīvaini, Valtera priekšlikums viņai nesagādāja prieku. Viss — mīla, sāpes, rūgtums, apvainojumi likās tik sen pārdzīvoti un kā akmeņi nogrimuši dzelmē. Uzcelt tos viņai vairs nebija spēka.

— Nē, Verner, — viņa purināja galvu. — Tomēr ne. Es nespēju aizmirst lielo pazemojumu — savu pirmo laulību, kurā vainoju tevi tikpat kā sevi pašu. Un, ja nespēju aizmirst, tas nozīmē, ka nespēju piedot. Šķirsimies bez rūgtuma un naida un mēģināsim nesastapties.

Viņa cieši saspieda Valtera roku. Viņš nokāra galvu un padodamies klusēja.

Kad viņš atkal pacēla galvu, Benila bija nozudusi aiz ceļa līkuma.

Skolotāja Līvija Paegle posās uz operu. Pēdējais vakars Rīgā, drīz beidzas Ziemas svētku brīvlaiks, un rīt jāsāk tālais brauciens atpakaļ uz Latgali. Rūs diezgan skriets un gūls. Pa reizei katrā teātrī un šovakar uz operu. Bet tad arī bija visa nauda cauri. Līvija vēl pārskaitīja atlikumu: ceļa nauda, autobuss līdz operai trīsdesmit santīmu. Stipri tālu, kā visi mazpelnītāji, dzīvoja Līvijas draudzene Rita, pie kuras tā bija apmetusies. Biļete izrādei. Hm, ļoti dārgas biļetes, tik tikko iznāk pēdējai sēdvietai. Uz māju jānāk kājām. Līvija tomēr bija priecīga. Jau sen viņa bija gribējusi redzēt «Aīdu», kuras pa radio dzirdētie motīvi likās tik melodiski, bet nekad nebija gadījies iebraukt, kad uzveda šo operu.

— Sastrēbšos kultūru, tad atkal varēšu gavēt līdz nākošajiem svētkiem, — Līvija smējās, likdama somiņā biļetes un autobusa naudu. Pārējo — ceļa naudu nolika čemodānā.

— Vai tev bail no laupītājiem, ka neņem visu līdzi? — zobojās Rita.

— Ko var zināt, — atsmēja Līvija. — Te nav tā kā Latgalē. Visvairāk gan man bail, ka pati sevi neaplaupu. Piemēram, naktī man piepeši var negribēties nākt kājām mājā. Un Līvija ņemsies un iestāstīs man, ka kurpes spiež un nevar paiet, ka trīsdesmit santīmu nav tāda nauda, kuras dēļ būtu vērts uzņemties garo un katrā ziņā ārkārtīgi riskanto ceļa gabalu, piepeši atcerēsies visādus avīzē lasītus baigus notikumus par Rīgu naktī un tā piespiedīs mani sēsties autobusā un izraus no maka kā zobu no mutes trīsdesmit santīmu, liekot spekulēt, ka rīt tos varēšu aizņemties no Ritas. Uz neatdošanu, protams, jo kas gan pēc gada atcerēsies tādus sīkumus.

— Tu varbūt jau tagad spekulē, lai es tev izmaksāju atpakaļceļu, — jokojās Rita. — Bet to tu nesagaidīsi. Stāv rakstīts, ka savu tuvāku vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet nekur nav teikts, ka tas būtu jāmīl vairāk par sevi. Un tāpēc, ja Rita var divreiz dienā cilpot kājām ceļa gabalu no Krusta baznīcas līdz pilsētai, kāpēc lai es domāju, ka Līvijai tas par grūtu?

— Tu vari droši tā filozofēt, jo šodien tavi darbi var saskanēt ar taviem vārdiem. Es zinu, ka tev to trīsdesmit santīmu nav, jo, ja tev tie būtu, tu nenociestos man tos nepiedāvājusi. Rīt tu tā vairs nevarētu runāt, jo tad tev izmaksās algu.

Līvija vēl pameta skatu spogulī un gāja. Uz ielas likusi, ieraudzīja autobusu nākam un skrienot noķēra to pieturas vietā. Pēc Līvijas vēl piesteidzās paveca sieviņa un, autobusā ieraususies, nosēdās tai līdzās.

— Saņemiet biļetes! — pasniedzās kasieres roka.

Līvija ielika tajā trīsdesmit sanlīmu un dabūja biļeti.

— Saņemiet biļetes! — roka pasniedzās pret vecenīti.

— Tūlīt, meitiņ, tūlīt, — vecenīte taustījās pa kabatu. — Nu, tu brīnums, dēls iedeva, mutautiņā iesēju, kur tad viņš varēja palikt?

Kasiere aizgāja iekasēt naudu no priekšējiem.

Vecīte piecēlās kājās, izmeklēja visas kabatas, paskatījās zemē — mutautiņa nebija.

Atgriezās kasiere un pastiepa roku: — Saņemiet biļetes!

— Nav, meitiņ. Dēls iedeva, mutautiņā iesēju, laikam nākot izkritis.

— Tad jums būs jākāpj laukā un jāiet vēlreiz paprasīt dēlam, — auksti noteica kasiere.

— Vai, meitiņ, kā nu otrreiz lai prasa, nav jau viņam arī diez kāda tā iztikšana. Es labāk paiešu kājām. — Vecenīte piecēlās.

Līvija redzēja, ka visi autobusā sēdētāji pēkšņi kļuvuši akli un kurli. Ļaudis, kas labprāt izpleš acis un ausis. lai apskatītu savus līdzbraucējus un noklausītu viņu sarunas, piepeši ar īsli dabaszinātnisku interesi sāka pētīt gatves malā augošās vecās, kailās liepas. Kāds pārītis, kas atgriezās no slēpošanas, sākumā bija gurdi klusējis, tagad uzsāka ļoti aizrautīgu sarunu. Labi ģērbies jauneklis cītīgi iegrima avīzes sporta nodaļā.

Kasieres roka sniedzās paraut signāla zvanu.

— Pagaidiet! — iesaucās Līvija. — Es samaksāšu.

— Lūdzu, — roka noplēsa biļeti.

— Paldies, paldies, meitiņ, — vecenīte piegriezās Līvijai. — Ak tu mana vecā galviņa, kā es tā varēju pazaudēt! Dēls iedeva, mutautiņā iesēju un tak pa ceļam esu izrāvusi no kabatas.

Pārējiem braucējiem apnika kailās liepas, tie atgriezās no logiem un brīvi raudzījās viens otrā. Slēpotāju pārītis gurdi atspiedās pret atzveltni. Jauneklis salocīja avīzi.

Līvija valdīja jūtu vilni, kas kāpa sejā. Silts prieks, pat lepnums, ironija griezās pa asinīm, un viņai bija krietni jāpiespiežas, lai maskētu acu spožuma nodevību.

Vecenīte vēlreiz atkārtoja paldiesus.

— Labi gan man šoreiz iznāca, — viņa priecājās. — Būs jau tāpat gabaliņš, ko iet. Es, redz, dzīvoju pie meitas Pāudaugavā, bet dēls dzīvo te, aiz Krusta baznīcas. Sagribējās vienreiz atbraukt apskatīt, sevišķi tos mazos gribās redzēt, tos bērnus. Iedeva meita ceļa naudu i turp, i atpakaļ, bet kā nu es gluži tukšā braukšu, bērni taču vienmēr gaida ciema kukuli, nopirku kliņģerus. Šodien dēls prasa, vai ceļa nauda esot. I negribēju sacīt, domāju, gan jau aizkleģerēšu kājām, kad tā laikāk iznāku. Bet, pagāns, no acīm nolasīja. Iedeva, gribēja dot vēl otram autobusam uz Pārdaugavu, es neņēmu, sak, kas tur ko neaiziet. Nav jau viņam arī nekāda tā iztikšana. Dažu dienu pelna, dažu ne, trīs bērniem vajag grauzt. Sieva rudenī nogulēja slimnīcā. Labi bija, ka nepaņēmu vairāk, tāpat viss būtu pagalam. Ak tu mana vecā galviņa, — nopūtās vecīte.

Paspīdēja operas baltās kolonas. Līvija izkāpa.

Operas priekšnams bija pilns ļaužu. Sameklējusi rindas galu, Līvija saka gaidīt savu kārtu pie kases.

Sīkiem solīšiem rinda virzījās pret apgaismoto lodziņu.

— Lūdzu, vienu trešā balkona pēdējās rindās, — Līvija izņēma no maciņa visu naudu un iebēra kases izdobtajā atvilktnē. Kasiere pārskaitīja.

— Par maz. Vēl trīsdesmit santīmu.

Karsts izbaiļu vilnis iesitās Līvijai sirdī, iedomājoties autobusā vecenītei nopirkto biļeti. Kājas kļuva aukstas un ceļos saļodzījās.

— Man… man vairāk nav… — viņa stostījās. — Dodiet man lētāku biļeti. Dodiet galerijā.

— Galerija izpārdota, — kasiere vienaldzīgi noteica un atbīdīja atvilktni ar naudu atpakaļ.

Līvija nevarēja uzreiz aptvert, kā tas ir, ka viņa netiek uz izrādi. Visu laiku tā bija sapņots un domāts par «Aīdu», viņai nebija ne mazāko šaubu, ka šovakar sēdēs operā un klausīsies brīnišķīgās melodijas, un nu viņai atstumj naudu atpakaļ. Viņa vēl negāja nost no kases, kaut gan aiz muguras stāvētāji izrādīja nepacietību.

— Jaunkundz, man bija izrādei nauda, — Līvija iesāka un juta, ka kļūst muļķīga, bet nevarēja piespiest sevi aiziet. — Es samaksāju autobusu nabadzīgai sieviņai, un tāpēc man tagad pietrūkst. — Līvija piesarka, jo apzinājās, ka kļūst smieklīga. — Varbūt…

— Jaunkundz, vai jūs neatliktu savu piedzīvojumu stāstīšanu uz citu reizi? — ironiski pārcirta Līvijas teikumu aiz viņas stāvošais kungs kažokā ar bebrādas apkakli. — Mēs arī vēl šovakar gribam dabūt biļetes.

— Ludzu, nākošais, — kasiere pamāja bebrādas apkaklei. ar acīm Līviju pastumdama malā.

Līvija atkāpās, bet vēl nespēja aiziet. Vēl paspēra soli uz kases pusi. Bet kažoks jau virzījās viņai taisni virsū, un nākošais rindinieks nostājās pie kases. Līvija saņēma sevi stingri. «Aita, ko tu vēl te gaidi!» viņa domās izlamāja sevi un steidzās ārā.

Līvija dzestrajā naktī soļoja mājup. Vēsais gaiss un tālais, vienmuļais gājiens pamazām izkliedēja satraukumu. Arī izrādes zaudēšana vairs nelikās tik sāpīga. Nu, kas tad — vienreiz netikt uz operas izrādi, ta taču nav nekāda traģēdija. Taisni smieklīgi ļauties tādai apmātībai, it kā pasaule ietu bojā.

Mājā Līvija pārgāja, jau pilnīgi atguvusi sevi.

Rita ieplēta acis. — Kas tev, nedabūji vairs biļeti?

— Nedabūju. Pietrūka trīsdesmit santīmu.

Kā tā?

Līvija izstāstīja notikumu autobusā.

— Jā, — domīgi noteica Rita, — tā ir bijis un būs arvien, ka tev allaž pietrūks dažu santīmu.

— Kāpēc allaž? — brīnījās Līvija.

— Tāpēc, ka tu savu algu samaini un izdali sīknaudā.

— ?

— Jā, tā tas ir, Līvij. Ja vecenītei aptrūkst ceļa naudas. tu samaksā. Tas ir labi darīts. Ja tavā skolā kādam bērnam trūkst burtnīcu vai zābaku, tu nopērc. Tas arī ir labi darīts. Un arvien atrodas kāds, kam tu vari palīdzēt, un las dara prieku devējam un ņēmējam. Tā tu izdali savu algu, un redzi, kad pašai gribas aiziet uz operu, — aptrūkst trīsdesmit santīmu.

— Bet, Rita, — iebilda Līvija, — es tomēr nevarētu mierīgi aplūkot liepu ceļmalā, kamēr vecenīti izsēdina no autobusa. Un es nespētu sekot izrādei, man būtu jādomā par māmiņu, kas ziemas naktī kājām tipina no Krusta baznīcas uz Pārdaugavu.

— Pareizi, tā tas būtu. Tāpat tu nevari mierīgi apēst savu pusdienu, zinādama, ka dažam bērnam nav ne kripatas maizes. Tu nevari atļauties nopirkt sev lieku pāri glītu kurpju, neatcerēdamās, ka daži bērni vēlā rudenī nāk,,skolfi bez apaviem. Un tā tu savu naudu izdali. Atceries, tu kādreiz gribēji arī studēt, bet tev neiznāca. Vai tu vēl atceries, kāpēc?

— Atceros gan. Tēvam vajadzēja jauna zirga un pļaujmašīnas, bet nebija naudas.

— Un mīļā meitiņa Līvija tad pameta mazāk atalgotu vietu Rīgā ar izredzēm studēt, pārgāja uz Latgali un sapelnīja tēvam zirgu un pļaujmašīnu, nomaksāja visus mājas parādus.

— Vai tas bija slikti darīts?

— Ļoti labi. Un, kad nomira tēvs, Līvija atteicās no mantojuma daļas par labu karsti mīlētam un lutinātam jaunākajam brālim un vairākus gadus pusi algas vēl piemaksāja klāt.

— Toties tagad brālis ir labi ierīkojies un man vairs nav bēdas, ka viņš varētu izputēt.

— Tad tev būtu laiks sākt studēt. Brālis taču būs piesolījies tev palīdzēt?

— Nē. Viņam laikam vēl neiznāk.

— Un tici, neiznāks nekad. Kad viņš bija ticis tik tālu, ka varēja saimniekot bez bažām un materiāliem spaidiem, tad viņam vajadzēja telefona, pēc tam nepieciešams kļuva radio, tad nekādi vairs nevarēja iztikt bez elektrības, bet, pirms vilka elektrību, vajadzēja uzcelt jaunu māju. Un, kad bija jauna māja un elektrība, tad vajadzēja visu mašīnu un rīku, ko var dzīt ar elektrību. Bet, kad vienam saimniekam ir jauna, priekšzīmīga māja ar visām labierīcībām, tad arī viņš pats vairs nevar iet šā tā ģērbies, vajag katrai sezonai sava uzvalka.

— Jā, man arī reizēm liekas, ka brālis pārāk lielu vērību veltī apģērbam. Es eju vienkāršāk.

— Tev taču neatliek. Un vai tu nestāstīji, ka tavs brālis, kopš var izalgot puišus, kļuvis kaislīgs zvejnieks, iegādājies pat motorlaivu, lai varētu pa ezeru izvizināt smalkos ciemiņus, kuru tagad viņa mājā neesot trūkums? Tici man — un, ja netici, tad protokolēsim manus vārdus, — drīz tev brīvdienās būs jāmeklē tūristu mītne, kur apmesties, sevišķi vēl, ja tavs brālis apprecēs attiecīgi smalku sievu.

— Bita, tu runā rūgtus vārdus.

— Mani piedzīvojumi ir bijuši vēl rūgtāki. Tu zinir es savā laika izskoloju savu māsu, jo vecākiem nebija naudas. Tagad viņai ir labi situēts vīrs, greznas mēbeles, vasaras jūrmalā, ziemā teātri, kafejnīcas, bet man — sešdesmit latu mēnesī. Un reizēm māsas kundze mani pagodina, uzaicinot kafejnīcā uz pāris kūkām, tikai nekad pie Svarca, kur viņa iet parasti ar savām smalkajām draudzenēm, jo mans mētelis ir pārāk nodilis. Pagājušajā vasarā viņa piedāvāja man piemešanos savā vasarnīcā jūrmalā, labi zinādama, ka es no savas algas nevaru braukāt. Bet, piedāvāt man mēneša karti, — tas viņai ar gudru ziņu neienāca prātā, jo tad es tiešām varētu vēl aizbraukt.

— Vai tad viņa negrib, ka tu brauc?

— Protams, ne. Tāpat kā tavam brālim nebūtu ne mazākās vēlēšanās tevi redzēt, ja tev gadītos saslimt, zaudēt darbu vai citādi nonākt nabadzībā. Vispār labi situētiem cilvēkiem nepatīk atcerēties tos laikus, kad grūti gājis un kāds viņus pabīdījis uz augšu. Tavam brālim, droši, patīk uzslavas, ka viņš tēva nīkulīgo saimniecību nostādījis priekšzīmīgi. Tas ceļ viņa pašapziņu. Bet tu ar savu aizbraukšanu šo pašapziņu ievaino, jo netieši atgādini, ka pie māju uzcelšanas arī tu esi pielikusi roku un īstenībā esi tur ieguldījusi ne tikai sev zaudēto naudu, bet arī neiegūto izglītību.

Līvija klusēja. Auksti pārliekot, Ritai bija taisnība.

— Es daudz esmu domājusi par šīm lietām, — nerimās Rita. — Kādreiz mani ļoti kaitināja māsas nevērība pret manu nabadzību. Nabadzībā citu cilvēku nelietības arvien vairāk sarūgtina nekā normālos apstākļos. Bet pēdīgi man bija jāatzīst, ka tādi cilvēki kā es un sevišķi tu esam savus tuviniekus padarījušas par šādiem patmīļiem.

— Tātad mums jāatbild ne tikai par savu paputējušo dzīvi, bet arī par savu mazāko brāļu un māsu samaitāšanu, — mēģināja jokot Līvija. — Tad tiešām cils nekas neatliek kā piesiet akmeņus pie kakla un noslīcināt mūs jūrā visdziļākajā vietā.

— Nemaz nesmejies, tā tas ir. Saki atklāti, — vai tev nav pašai prieks, ja vari kādam palīdzēt, uzdāvināt, padarīt viņa vietā?

— Kad labi padomā, ir gan.

Nu, lūk. Tas ir devēja prieks. Liktos cēlākais no priekiem. Bet tie, kuriem tu palīdzi, dāvini, pakalpo, arī sajūt prieku. Tas ir ņēmēja prieks. Tas vairs nav tik cēls prieks. Un, ja nu mēs kādam arvien dodam, dāvinām, pakalpojam, tas beidzot pierod pie ņēmēja prieka, uzskata ņemšanu un citu pakalpojumus par savu dabisku tiesību un kļūst egoists. Dažs savā egoismā nonāk pat tik tālu. ka sāk tevi ienīst, ja vairs nevari dot un dot, nemaz nerunājot par atpakaļprasīšanu.

— Bet vai arī mēs nebūsim egoisti, ja citiem neko nedosim, nevienam nepakalposim?

— Es nesaku, ka nevajag dot un kalpot. Bet es arī nedomāju, kā māca daži ireāli sapņotāji, ka vajag tikai dot un atsacīties. Ja mēs atzīstam, ka devēja prieks ir augstāks par ņēmēja prieku, tad taču mums vajadzētu arī citiem novēlēt šo augstākās pakāpes prieku. Bet mēs ar savu mūžīgo došanu piespiežam viņus sēdēt ņēmēja pozā, kamēr viņi tajā ieraduši un domā, ka tu tāpēc vien esi pasaulē nācis, lai viņam dotu, dāvinātu, kalpotu.

— Kad tā auksti un loģiski padomā, — domīgi runāja

Līvija, — tavā runā ir deviņdesmit deviņi procenti patiesības un viens procents sarūgtinājuma. īstenībā mans brālis būtu ticis arī pats uz augšu, tikai, protams, daudz lēnāk, un man būtu augstskolas izglītība un interesantāks un labāk atalgots darbs. Un viņam nevajadzētu no manis vairīties, jo viņa pašapziņai tad tiešām būtu ciešs pamats. Tāpat, ja tu būtu ļāvusi savai māsai izbaudīt kaut pusi no tā dzīves sūruma, ko tu izjuti, skolā iedama un reizē strādādama, varbūt no viņas butu iznācis vērtīgāks cilvēks.

— Droši, liet paskaties, nupat iestājas jauna diena. Glābsim, kas glābjams no šīs nakts miega.

Rītā Līvija sakravāja nelielo čemodānu un salika naudu somiņā.

— Nez ko lai iesāku ar savu operas naudu? Uz Latgali atpakaļ vest būtu par grēku. Būs tīri vai jāklausa tavām vakardienas pamācībām un jānogulda krājkasē nebaltām dienām, — Līvija ķircināja Ritu.

— Labāk nopērc sev kādu grāmatu. Būs kompensācija «Aīdas» vietā, un nebūs ceļā jāgarlaikojas, — ieteica Rita.

— Lielisks padoms! — Līvija sasita plaukstas.

Pilsētā tikušas, draudzenes atvadījās. Rita steidzās darbā.

— Varbūt es aizskriešu uz staciju, ja tanī laikā būs jāiet ar vēstulēm uz pastu, — viņa vēl uzsauca Līvijai.

Līvija gāja meklēt grāmatu veikalu. Laika bija daudz, lēnā gaitā viņa soļoja pa ietvi un apstājās pie viena otra skatloga. Lūk, izstādītas rotaļlietas. Bērni sastājušies staipīja kaklus un iekāroja vienu otru lietiņu, pildāmies virsū mātēm un auklēm: — Nopērc man to!

Līvija uzskatīja skaistu lelli. «Kaut Maņai tāda būtu, kā viņa priecātos!» viņa iedomājās. Bet Maņai bija tikai no lupatām, pašas tītas, bezveidīgas lelles, viņa cilāja tās un tīņāja cauru dienu, jo citu neko nevarēja darīt. Nelaimīga meitene, pavisam maza zaudējusi māti un tēvu — dzērāju. Nepietika ar to, ka māte sava vīra dzeršanas dēļ pakārās, tikai dažus mēnešus paauklējusi mazo Maņu. Nepietika ar to, ka tēvs dzērumā iebrauca upē un noslīka. Kā mantojums no dzērāja tēva Maņai palika kroplums — četru gadu vecumā viņa vēl nevarēja staigāt. Viņa dzīvoja pie savas mātesmātes smacīgā istabelē un dienu no dienas viena pati, jo vecmāmiņa gāja darbā pie saimniekiem. Līvija reiz apmeklēja mazo meiteni, un pēc tam bija jāiet vēl un vēl. Maņa likās pavisam nereāla būtne. Viņa dzīvoja savā bērna izdomu pasaulē, jo ar īsto pasauli lai maz nācās saskarties. Tikai dažās svētdienās vecmāmiņa iznesa viņu laukā un nosēdināja uz lupatām zem ievas. Izbrīna pilnām acīm viņa vēroja kokus, kas vējā kustējās, mākoņus, kas steidzās nezin kur. — Tāds nīkulltis ir tā mūsu Maņa, — reiz, Līviju pa durvīm izvadot, teica vecmāmiņa. — Ko es neesmu izlūgusies, bet nepieņem dieviņš.

— Bet vecomāt! — izbailēs iesaucās Līvija. — Kā nu var tā gribēt!

— Ek, jaunkundzīt, tev nav acu priekš mūsu dzīves. Cik ilgi man vairs likts kustēt. Paliks Maņa viena pasaulē, vai būs kāds, kas roku pieliks? Dzīvu viņu kukaiņi apēdīs. Grūta mūsu dzīve jau veseliem, slimos i dievs nepažēlo.

Daudzas reizes Līvija bija apmeklējusi Maņu, bet smaidot viņu vēl nebija redzējusi. Tik aizkustinoši nopietns bija kroplais bērns, ka Līvijai dažreiz gribējās atdot pusi no dzīves, lai iemācītu Maņu smaidīt.

«Bet, ja Maņai uzdāvinātu tik skaistu lelli, varbūt viņa pasmaidītu,» iešāvās prātā Līvijai.

Maņas smaidu iztēlodama, viņa nospieda veikala durvju rokturi. Skaisto lelli iesaiņoja, viņa samaksāja un ielika sainīti portfelī.

Nākošajā ielā Līvija nogāja gar grāmatu veikalu. Logs bija grāmatu pilns, un viņa noskatījās uz tām kā izsalcis suns uz kaulu zem stikla.

Stacijā pirms vilciena atiešanas iedrāzās Rita un iespieda Līvijai rokā sainīti: — Se tev ceļa maize. Man izmaksāja algu no paša rīta, un tad es iedomājos, ka tev ceļā nebūs ne kripatas, ko grauzt.

— Sīknauda, Rīta, sīknauda! — Līvija smējās, norādīdama uz sainīti.

— Ak nu, nieki, — Rita atvairījās. — Tev garš ceļš priekšā. Tagad tu varēsi vilcienā grauzt sausiņus un lasīt grāmatu.

— Saki labāk — spēlēties ar lelli.

— Lelli? — Rita nesaprata.

— Jā, es nopirku lelli Maņai. Atceries, reiz stāstīju par kroplo meitenīti netālu no manas skolas.

— Te nu bija. Es vakar esmu savas pērles cūkām bērusi priekšā! — sirsnīgi smējās Rita.

— Cūkām gan — tev un man, — Līvija norādīja Ritai uz viņas atnesto sainīti. — Ko lai dara, Rita, no savas ādas neviens nevar izlēkt. Galu galā pasaulē ir tik maz prieka, un gribas, lai tā būtu vairāk. Man būtu prieks par grāmatu, bet Maņai par lelli tas būs daudz lielāks.

Nevaru skaidri vairs atcerēties, cik toreiz man varēja būt gadu. Domāju, ne mazāk par pieci un ne vairāk par septiņi, jo pieci gadi veca iemācījos lasīt, ar astoto gadu sāku iet skolā, bet toreiz man lielāko prieku sagādāja pasaku grāmatas.

Mūsu māja ar nelielo tīrumu platību atradās meža vidū, vairāk nekā kilometru no barona Tranzēes muižas. Meži bija mana bērnības pasaide, kas visu manu dzīvi noslēdza no ārienes. Tāpēc augu ļoti vientuļi, bez draugiem un rotaļu biedriem. Muižā gan bija daudz bērnu, bet no tiem mani atturēja prāvais attālums un arī māte, kas muižas bērnus necieta viņu izlaidīgās uzvešanās dēļ.

Muižā dzīvoja arī kāda manas mātes māsīca, kas mežsarga mājas vienā galā bija iekārtojusi nelielu veikalu. Pie šīs krustmātes es viesojos ļoti labprāt un arī viņu gaidīju ciemā, jo viņas veikala plauktos stāvēja apaļas konfekšu kārbas, no kurām tā arī man iebēra brūnās tūtītēs.

Krustmāte bija vecāka par manu māti, bet bērnu viņai nebija. Tāpēc kādā rudens svētdienā biju ļoti pārsteigta, kad ieraudzīju pa meža taku nākam krustmāti ar mazu puisīti pie rokas.

— Labdien, Anniņ! — viņa smaidīdama uzsauca. — Es atvedu tev parādīt tavu brālēnu. Dod rociņu, Jānīt, šī meitiņa tagad tev ir rada.

Šāds jauns radinieks man bija pavisam neizprotams. Biju lasījusi par apburtiem ezīšiem, kas vēlāk pārvērtušies prinčos, bet mazais Jānītis bija puika kā jau puika, princis tas nevarēja būt, jo prinčiem bildēs bija mirdzošs kronis galvā un zobens pie sāniem.

Nē, nē. Bet, kur krustmāte bija uzreiz tik lielu dēlu ņēmusi, tas man vēl ilgu laiku bija neizprotams. Viņa gan manai mātei stāstīja, kā tikusi pie Jānīša, — esot to adoptējusi. Ko nozīmēja — adoptējusi, nevarēju izdomāt, bet mātei jautāt neiedrošinājos. Ej nu sazini, ko tāds vārds nozīmē, var vēl piedzīvot lielu kaunu par tādu jautājumu.

Paslepus apskatīju savu jauno rada gabalu. Jānītis bija glīts zēns brūniem matiem, tumšām acīm, zilos svārciņos ar perlamutra pogām. Baltās pogas man ļoti patika, un es vēlāk izlūdzos mātei, lai arī manai jaunajai kleitai piešuj tādas pašas.

Ilgi tomēr nedabūju Jānīti aplūkot, jo arī viņš pavērsa uz mani savas tumšās acis. Es nosarku un aizvilkos aiz mātes krēsla.

— Anniņ, ej nu parādi Jānītim savas spēlītes un grāmatas, — mamma mani pastūma.

Es vēlreiz nosarku, tomēr satvēru Jānīti pie rokas un vedu uz otru istabu, kur skalu grozā bija sakrauts viss mans toreizējais pūrs.

Jānītim ļoti patika kāda lelle — Olīvija dzelteniem matiem un zilām acīm, kuras, lelli noguldot, aizvērās. Viņš paņēma to rokās vārīgi, kā trauslu bērnu, un labu laiku guldināja to gultiņā un cēla augšā.

Izspēlējušies ar rotaļlietām, sākām apskatīt grāmatas. Jānītis neprata lasīt, tāpēc lasīju viņam priekšā pasaku par trim tēva dēliem.

Šinī brīdī ienāca pie mums māte ar krustmāti.

— Skat, skat, kādi draugi! — iesaucās krustmāte. — Nu jau Jānītim būs jānāk pie Anniņas grāmatā mācīties. — Es atkal nosarku, bet jutos lepna par savām zināšanām.

— Jā, et glibu mātītiet glāmatu, — Jānītis vēl nevarēja izrunāt «r» un «s», kaut gan viņam jau bija pieci gadi.

Visu vēlo rudens laiku Jānīti nesatiku. Ceļi dubļaini, arī laika nebija ne manai mātei, ne krustmātei bērnus pavadīt, bet vienus laist baidījās suņu dēļ.

Toties, tiklīdz uzsniga pirmais sniegs, tēvs iejūdza kamanās mūsu veco zirgu un mēs ar māti aizbraucām viesoties muižā.

Jānītim acis mirdzēja priekā, kad krustmāte no mūsu pasniegtā kukuļa auta iztina ābeci ar sarkanu gaili uz vāka.

— Dēliņ, pateicies Anniņai un palūdz, lai viņa pamāca, kā ar tādu grāmatu rīkoties, — krustmāte pastūma Jānīti uz manu pusi.

Jānītis droši pienāca klāt, satvēra manu roku un noliecās.

Ak kungs, kāds kauns! Man grib bučot roku! Sarkana kā brūklene es izrāvos un paslēpu acis mātes priekšautā.

Krustmāte smējās: — Redzi nu, Jānīt, kā tu meiteni sasarcināji. Tā jau tikai tantēm pateicas, jaunkundzēm tāpat pasaka paldies.

Jaunkundze! Man atkal par jaunu bija jāslēpj acis. Man vienmēr bija kauns, ja kāds mani nosauca par jaunkundzi. Es to uzskatīju par lielu izzobojumu.

Sarunas ar Jānīti atsākām tikai pēc pusdienas. Puikam gribējās tūlīt iemācīties lasīt. Līdz «J» viņš burtus ātri iemācījās no galvas, bet tālāk tā lieta tik ātri negāja. Norunājām, ka jāmācās pamazām un, kad mans tēvs vedīs no meža uz muižu malku, vienā dienā Jānis brauks uz mūsu māju, bet otrā — es pie viņa.

Tā sākās mūsu kopīgās gaitas. Jānis bija čakls un vērīgs skolnieks, un pēc Jaungada ābece viņam kļuva par vieglu. Nu arī tik bieži vairs netikāmies. Tikai svētdienās mūs veda viesos vienu pie otra. Tad gājām vizināties no kalniņa.

Jānītis arvien bija ļoti rūpīgs. Viņš nosēdināja mani uz ragaviņu priekšgala, tad skriedams stūma tās, bet, kad tika kalniņa nogāzē, tad uzmetās arī pats un mēs nobraucām lejā, ka sniegs vien nokūpēja. Kalna vidū Jānītis arvien apjautājās: — Vai tev nav bail? — vai arī: — Vai tev nav salti?

Bet kur tad nu būs bailes vai salti, kad tāds bruņinieks pavada!

Kalnup ragaviņas vilka Jānītis. Es gan gribēju vilkt savu reizi, bet viņš nekad man neļāva.

Pienāca pavasaris.

Pūpolu svētdienā es gribēju Jānīti nopērt ar pūpolu slotiņu, bet viņš iebēga otrā istabā. Visu svētdienu mums neveicās ne rotaļas, ne pasaku stāstīšana. Jānītis stostījās un šļupstēja vairāk nekā citās reizēs un pats no tā kaunējās. Varēja redzēt, ka viņš visiem spēkiem cenšas izsacīt skaidri, bet, jo vairāk viņš tā centās, jo mīkstāks «r vietā padevās «I». Man reizēm tā ka smiekli sanāca. Pat krustmāte pamanīja savādo runāšanu un norāja Jānīti, ko viņš ākstoties. Tad puika sadrūma un kļuva nerunīgs.

Lieldienās mums sabrauca viesi. Vairākas kaimiņienes un viņu bērni atnāca ar karašām un raibām sīpolu mizās krāsotām olām

No paša rīta man atļāva uzvilkt jauno, sarkano kleitu, kurai māte bija piešuvusi veselu rindu perlamutra podziņu.

Pēc pusdienas atnāca arī muižas krustmāte un Jānītis. Jānītis bija ļoti nopietns un apmulsis. Tūlīt lika krustmātei izņemt no mēteļa kabatas sarkanu, lakotu olu un pasniedza man. Ola likās ļoti skaista, ne tāda kā parastās sīpolu mizas un rudzu zālēs krāsotās.

— Saki nu viens! — māte iesaucās. — Taisni vienā krāsā ar tavu kleitu. Par tādu olu gan tu Jānītim varēji mutes dot.

Kā nu mamma varēja tik dumji runāt! Puikam mutes dot! Es izlikos, ka neesmu šo piezīmi nemaz dzirdējusi, un, acis nodūrusi, spēlējos ar olu.

Jānītis kļuva nemierīgs. Paskatījās vienu otru reizi uz krustmāti, tad uz mani, tad uz mammu, pačāpstināja lūpas, bet neko neteica.

Krustmāte smaidīja: Jānītim šodien esot kaut kas svarīgs runājams, un pie tam viņa, nozīmīgi pavērusies manī, sāka mammai klusu kaut ko stāstīt.

Manīju, ka runā par mani, tāpēc man kļuva neomulīgi. Acis no olas nenovērsdama, spiedos arvien dziļāk kaktā starp krāsni un mūrīti.

Jānītis paris reižu uz mani žēli paskatījās.

Kad krustmāte bija beigusi, māte sataisīja jocīgi nopietnu seju un teica:

— Nūja, man jau nekas nav pretim, lai Jānītis pats parunā ar Anniņu.

Visas viešņas un bērni mitējās čalot. Gandrīz baznīcas klusums, tikai smīnīgs, iestājās istabā.

Jānītis nolieca galvu un nāca uz manu pusi. Es virzījos dziļāk kaktā, kaut gan vairs nebija kur atkāpties.

Jānītis pienāca, saņēma mani aiz baltās podziņas pie kakla un, acis neskatīdamies, jautāja:

— Anniņ, vai tu pieieti mani?

Istaba līdz griestiem piešalca smiekliem.

Es nosarku vienā krāsā ar savu kleitu.

Nākošajā mirkli es brāžos uz durvīm, nogrūzdama Jānīti zemē. Viņam līdzās nokrita dāvātā ola un sašķīda. Izskrēju ārā un, neko nedomādama, ārkārtīga kauna pārņemta, paslēpos kūti — aizgaldā pie aitas.

Tā izjuka Jānīša precību gājiens.

Tagad man jau pāri mūža pirmajam gadu simta ceturksnim, esmu mīlējusi dažus Jāņus, un daži sakās mani mīlējuši, bet tik nopietnu priekšlikumu neesmu ne no viena dzirdējusi, kaut gan droši vien tagad es vairs nebēgtu pie aitas.

Augusts Kaķītis noplēsa divus pārus pazoļu, kamēr sameklēja inteliģenta bezdarbnieka vietu statistiskajā pārvaldē. Viņš bija rūpīgs un smalks grāmatvedis, bet tā nu šajos bezdarba gados bija izgadījies, ka viņa zināšanas un darbs visur kļuvis lieks. Labi vēl, ka bija tādas bezdarbnieku nokalpināšanas iestādes, kur citādi lai spruktu. Astoņdesmit latu mēnesī tomēr bija vairāk nekā nekas, un, ja ņem vērā, ka sieva prot taupīgi saimniekot un bērnu viņiem vēl nav, tad izlikt var. Kur tad valsts arī lai ņem, ko visus pabarot, nav viegli, pavisam nav, kad saskaita tos bezdarbnieku tūkstošus, kas šogad reģistrēti. Viņš taču to lietu zina vislabāk, jo kārto tieši bezdarba statistiku.

Aiz pateicības, ka valsts devusi darbu, Augusts strādāja divu cilvēku vietā. Ko nevarēja veikt parastajā laikā, to viņš pabeidza ārpus darba stundām.

— Par virsstundām maksāt mēs nedrīkstam, — paziņoja nodaļas priekšnieks, reiz vēlu pēc darba beigām atrazdams Kaķīti skaitļos ierakušos.

— Es, priekšnieka kungs, to arī neprasu, — Kaķītis, godbijīgi piecēlies un pazemīgi smaidīdams, atbildēja. — Es to tāpat, darba labā.

Nu, nu, strādājiet, strādājiet, — priekšnieks uzsita grāmatvedim uz pleca.

— Altruists! — aiz muguras ņirgājās darba biedri, bet Kaķītim acīs teica:

— Ko tad jūs ar tādu strādāšanu panākat? Noņemat vienam cilvēkam maizi. Ja jūs nedarītu divu darbu, priekšnieks būtu spiests pieņemt jums palīgu.

Kaķītis sarka un taisnojās pret citiem un sevi, bet atmest virsstundu strādāšanu nespēja. Varbūt, ja būtu pazinis kādu, kas izmisis meklē darbu, viņš rīkotos citādi, bet tagad viņa acu priekšā bezdarbnieki bija dažādās ailēs un rubrikās ierakstīti cipari, kam pretim stāvēja citi skaitļi — tie, ko valsts izdod bezdarbnieku nodarbināšanai pie ielu bruģēšanas, viršu plūkšanas, vecīšiem un bērniem par zupu, dzīvokļu pabalstiem un apavu lāpīšanai. Sie skaitļi viņa acis bija daudz konkrētāki par pirmajiem, jo, tos rakstīdams, viņš dzīvi iztēlojās un domās aprēķināja, ko par tiem varētu uzcelt vai iegādāt. Piemēram, sen jau runāja un sprieda, ka vajadzētu jauna tilta pār Daugavu, bet neiznāca un neiznāca līdzekļu. Un Kaķītis, uz brīdi pārtraucis tiešo darbu, skaitīja un rēķināja, cik valsts atlicinātu gadā, ja nebūtu jārūpējas par piecdesmit tūkstošiem bezdarbnieku un jāizdod vairāki desmiti tūkstoši latu viņu nodarbināšanai.

Kad uz jaunu gadu izdalīja gratifikācijas it kā labākajiem darbiniekiem, Kaķītis tādu nedabūja. To saņēma Lerhes jaunkundze, Iekšrīgas dzelzs tirgotāja meita, kurat tēvs, žēlodamies par grūtiem laikiem, bija samazinajis kabatas naudu, to saņēma Kveldes kundze, Iekšlietu ministrijas atbildīga ierēdņa sieva, kas strādāja, lai aizdzītu bezbērnu mājas garlaicību, saņēma vēl kāds un kāda, kas darba stundas bija pavadījuši, stāstot anekdotes un nakts piedzīvojumus bāros vai arī lakotos nadziņus vīlējot un modes pārrunājot.

Bet Augusts Kaķītis nebūt nejutās, ka viņam būtu nodarīta pārestība.

Kad kolēģi viņu pazoboja, ka par centību nekā nav saņēmis, Augusts izbrīnījies atbildēja:

— Tie cilvēki, kas saņēma gratifikāciju, būtu varējuši bez šā darba arī iztikt. Ja viņi tomēr strādā, tad ar savu darbu nāk valstij palīgā. Man darbs ir nepieciešams, un es esmu pateicīgs, ka saņemu to pašu algu.

— Jums loģikas aparāts ierīkots savādāk nekā citiem, — dzēlīgi piezīmēja kāda darba biedrene.

— Mans loģikas aparāts pilnīgi saskan, lūk, ar šiem neapstrīdamajiem skaitļiem, — Kaķītis parādīja loksni ar virsrakstu «Bezdarbs Latvijā».

— Tur vajadzēja likt virsrakstu «Latvijas kauns», atcirta spitigā kolēģe un iziedama aizsita durvis.

Kādā dienā Kaķītis saņēma zīmīti no namsaimnieka Gaiļa, kas viņu līidza atnākt uz pārrunām par kādu svarīgu lietu. Izrādījās, ka Gailis sadomājis izdot žurnālu, — piemērotu tautas vidējām aprindām, — kā pats izteicās. Viņam vajadzētu viena uzticama cilvēka, grāmatveža vai darbveža, — nosaukums galu galā neesot svarīgs. Viņš ļoti lūdzot Kaķīti pārnākt pie viņa. Algu maksāšot to pašu — nē, viņš nemaz nedomājot, ka Kaķīša kungam kaut kā jāupurējas viņa labā, kaut gan iesākums žurnāla izdošanai būšot grūts, ļoti grūts, kur tagad tāda konkurence. Bet tā nu viņš reiz esot sadomājis. Viņš pats esot liels grāmatu cienītājs un tāpēc saprotot, ka jādod tautai piemērota lasāmviela, tāpat jāatbalstot viens otrs jaunais talants, kam grūti izlauzties cauri aizspriedumu un konkurences mūriem. Gailis runāja ilgi un skaisti, uzsvērdams, cik ļoti noderīgs viņam šajā pašaizliedzīgajā pasākumā būtu tāds uzticams un sapratīgs cilvēks kā Kaķīša kungs. Bez viņa žurnāls gandrīz nevarētu ieraudzīt dienas gaismu.

Kaķītim kļuva žēl namsaimnieka Gaiļa. Virs, kas sasniedzis stabilu turību, varētu dzīvot klusu, mierīgu dzīvi, bet, lūk, viņš domā arī par citiem, par taulu, par rakstniecības uzplaukumu. Neērti atteikties, liegt palīdzību tādam ideālam cilvēkam. Bet kā lai aiziet no statistiskās pārvaldes, vai priekšnieks nebūs dusmīgs? Viņš solījās aprunāties vecaja darba vietā un, ja tur nebūšot iebildumu, lad varēšot pārnākt pie Gaiļa.

Priekšniekam nebija ne mazāko iebildumu. Viņš pat nevarēja apslēpt savu prieku, teikdams, ka žēl esot laist prom tādu čaklu darbinieku, bet tā nu reiz esot, ka zivs meklējot, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk. Bez šaubām, Kaķītim viņš pieklājības pēc neminēja, ka tikko bija zvanījis Finansu ministrijas galvenais grāmatvedis un lūdzis, vai nevarētu dot vietu viņa sievai, kurai nervu ārsti iesakot sabiedrību kā vienīgo līdzekli pret melanholiju. Priekšnieks bija pat tik laipns, ka atlaida Kaķīti bez divu nedēļu iepriekšēja uzteikuma.

Tā Kaķītis pārgāja strādāt Gaiļa jaundibināmā žurnāla grāmatvedībā, ekspedīcijā un pat redakcijā. Viņi bija tikai divi darbinieki, ja neskaita pašu izdevēju, kas neko nestrādāja, tikai grozījās pa patukšajām telpām un skaidroja. kurp jāiet pēc atļaujas, kad jāatver tekošs rēķins bankā un pasta, pie kādiem autoriem jāgriežas pēc rakstiem. Redaktors bija jaunais, neatzītais dzejnieks Bangpūtis Ezervilnis, vīrs vidējos gados, gari noaudzētiem, pelēkiem matiem. Tie bija pieradināti, cilvēkiem ienākot. nokrist uz acīm, lai dzejnieks ar enerģisku galvas vēcienu varētu tos pasviest atpakaļ pāri pakausim, kas bija atbrīvojies no matu audzelības un spīdināja balto ādu.

Tā kā pirmajā laikā grāmatvedības ierakstu nebija daudz, Kaķītis vairāk tikai cilpoja apkārt ar Ezerviļņa vēstulēm rakstniekiem un rakstītājiem. Pie daudziem viņš nostaigāja četras un piecas reizes, bet nedabūja ne rindiņas. Dažs aizbildinājās ar nevaļu, dažs teicās apskatīties, kāds būšot jaunā žurnāla virziens, dažs atklāti pazobojās par redaktoru, kurš taču viens pats varot piepildīt visas loksnes.

Tā arī notika, ka Ezervilnim vajadzēja gandrīz vienam pašam piepildīt žurnāla slejas. Viņam palīgā nāca Gaiļa kundze, kas jaunības gados bija rakstījusi aizkustinošus mīlestības dzejoļus un pat stāstus par nepiepildītu mīlestību ar traģiskām beigām. Lai izskatītos, ka līdzstrādnieku saraksts ir plašs, viņi katram darbiņam lika citādu parakstu, un pirmā numura lasītāji tajā atrada Barigpūša Ezerviļņa, Ingunas, Kurbada Sārtoņa, Dzirkstītos Irisas, Lolitas Brīnumpuķes un Tālivalža Ineša vārdus. Pirmo numuru izpirka gandrīz bez atlikuma, lā ka pēdējos pāris simtus Gailis neļāva nest uz kiosku, jo tiem pēc kāda laika būšot milzīga retu grāmatu vērtība.

Ielīksmots par lielajiem panākumiem, redaktors pirmo algas un honorāru izmaksu bija nodzēris vienā naktī. Nākošajā dienā viņš kaulēja no Gaiļa avansu paģiru lāpīšanai, bet tas aizbildinājās, ka naudu ieguldījis papīrā tālākajiem numuriem, un nedeva. Kaķītis gan pabrīnījās, ka izdevējs rēķinus kārtot nav sūtījis viņu, un gaidīja tos iegrāmatošanai, bet Gailis vilcinājās iesniegt.

Tad Ezervilnis lūdza kolēģi Kaķīti aizdot līdz nākošajai izmaksai tikai desmit latiņu. Dzejnieks un redaktors izskatījās tik nelaimīgs un slims, garie mati nemaz vairs negribēja segt puskailo pakausi un nekārtīgās šķipsnās nokarājās uz acīm, ka Kaķītim sirds pielija ar maigu žēlumu un viņš atdarīja savu maku un izvilka desmit latu. Sievai bija apsolītas jaunas kurpes, bet viņa jau varēs pagaidīt tās pāris nedēļas.. Kad vecajām salabo nodilušos papēžus, vēl kādu laiciņu var nostaigāt.

Ar otro numuru vairs tik labi neveicās. Cik reižu Kaķītis apstaigāja kioskus, lūkodams iekasēt naudu, bet kiosknieki tikai pamāja uz lielajām žurnāla kaudzēm: — Redziet. tur viņi stāv. Nepērk. — Izdevējs algu tomēr izmaksāja. No rīcības kapitāla, — viņš gan piebilda.

Ezervilnis šajā reizē nevarēja Kaķītim aizņemtos desmit latus atdot. Lieta tā. ka viņš bija pasūtījis jaunu uzvalku — pēc mēra, jo pats izdevējs teicis, ka no redaktora ārienes ļaudis spriedīšot par žurnāla solīdumu. Kaķītis apskatīja Ezerviļņa diendienā nodzīto un krogos nolaistīto Marijas ielas fasona uzvalku, un tiešām — tas nebija tāds, kādu valkātu labi nostādīta žurnāla galvenais redaktors. Tāds varēja gan izskatīties no nabagu mājas paņemts atbildīgais redaktors, kādi bija daudziem laikrakstiem un pelnījās ar cietumā sēdēšanu par redakcijas grēkiem. Skaidrs, ka žurnāla gods prasa, lai Ezervilnim Initu kārtīgs uzvalks, tāpēc Kaķītis neko neiebilda, kad nevarēja aizdevumu saņemt atpakaļ. Taisni otrādi — viņš aizdeva Bangpūtim vēl desmit latu, lai tas varētu iegādāties arī atbilstošu virskreklu un kaklasaiti. Sieva nu gan drusku savilks pieri, kad viņš atkal nepārnesīs mājās visu algu. bet viņai taču jāsaprot, ka firmas gods un va jadzības jāuzskata augstākas par personīgām. — Ja Gailim būs vairāk naudas, tad arī mums klāsies labāk, — viņš nobeidza savus paskaidrojumus sievai.

Pie nākošās algas izmaksas, kas notika ar mazu nokavēšanos. Ezervilnim vajadzēja kopā ar draugiem iesvētīt jauno uzvalku. To nedrīkstēja izdarīt kaut kādā ostas krodziņā. bet tikai «Alhambrā». Tā bija noteicis izdevējs, kas arī pats piedalījās mazajās vakariņās un beigās izsauca pat šampanieša pudeli. Otrā dienā kā redaktors, tā izdevējs sūrsti jās par paģirām. Ezervilnis sēdēja nabadzības aizvainota mūzas dēla pozā, bet Gailis no paša rīta lika Kaķītim apskriet visus Rīgas kioskus un vismaz pāris latu sagrabināt. Kaķītis izvandīja Anniņmuižu, aizbrauca uz

Smerli, bet visi kiosknieki bija kā norunājuši vienu un to l>ašu atbildi: — Jūsu žurnālu tik maz pērk, ka labāk laidieties dibenā un nesaldējiet rokas.

Kaķītim bija tik nepatīkami atgriezties tukšām rokām, tik žēl skatīties divās nelaimīgās sejās, ka viņš, redakcijas durvis verot, izdomāja mazu viltību, kā izlīdzēt maizes devējam un darba biedram: viņš sataisīja priecīgu seju un paziņoja, ka desmit latu izdevies sagūstīt, bet īstenībā izņēma no kabatas savas algas atlikumu.

— Augustiņ! — iesaucās Ezervilnis un, apkritis Kaķītim ap kaklu, piegrūda viņa vaigam siekalām notecējušas lupas. — Tu esi mans labākais draugs. Pēc nāves es tevi Parnasā iecelšu par savu dzēriena devēju. — Gailis savu atzinību izteica apvaldītāk — ar laipnu smaidu un uzsitienu uz pleca. — Es jau paredzēju, ka bez jums tas žurnāls neies, — viņš vēl piebilda, un abi paģirainie pazuda aiz durvīm, atstādami Kaķīti aiz sajūsmas valgām acīm. Ir taču tik patīkami darīt citiem prieku, ja par to saņem atzinību.

Žurnālam gāja grūti. Ezerviļņa un Gaiļa kundzes stāsti un dzejas, lai arī parakstīti ar dažādiem vārdiem, tāpat viena otra diletanta ražojumi lasītājus nespēja iekustināt uz žurnāla pirkšanu. Ezervilnis izgudroja jaunu paņēmienu — viltot rakstnieku vārdus, samainot tikai vienu burtu vai pieliekot citu vārdu priekšā. Pircējus tas nedabūja iekārdināt, jo. nākamajā numurā tādi viltojumi bija jāpārtrauc, — redaktors krogā saņēma atklātu pļauku no kāda jauna, pašlaik atzīt sākta dzejnieka, kam konkurences žurnāls bija solījies pārtraukt drukāšanu, ja tas, kaut arī ar sagrozītu vārdu, došot savus dzejoļus Gaiļa izdev umam. Tad Gaiļa kundze nāca ar citu padomu: viņa došot katram numuram rakstu ar nosaukumu «Kas jāzina jaunlaulātajiem?». Tādi raksti sevišķi valdzinot pusaudžus. Un tie varot kļūt par galvenajiem žurnāla noņēmējiem. Lai ieinteresētu jaunos lasītājus, Kaķītim vajadzēja pirmo Gaiļa kundzes atsvaidzināto numuru uz ielas piedāvāt vidusskolniekiem, kad tie patlaban plūst no skolas uz māju. Kad jau kāds būs nopircis un izlasījis, gan pačukstēs citiem. Tādas lietas ātri apskrien Rīgu.

Tas bija grūtākais pārbaudījums Kaķīša darba gailās. Laikam no uztraukuma rokas svīda, bet grāmatvedim., kas pirmo reizi pildīja kolportiera pienākumu, žurnāla burtnīcas likās netīri lipīgas un bija pretīgi tādas pasniegt jaunajiem lasītājiem. Bet, iedomājoties, cik grūti klājas izdevējam, cik bieži tas grābsta ar pirkstiem tukšās kases sīknaudas nodalījumā un neko neatrod, Kaķītis norija nepatīkamo sajūtu. Norija, nevis izspļāva.

Kādu laiku žurnālam tiešām gāja labāk, bet Ingunas pamācībām reiz bija jāizsīkst. Nepalīdzēja arī tulkotie džungļu un dēku romāni, jo vairākas izdevniecības tādus laida klajā veselām sērijām. Naudas nepietika pat papīram, iespiešanai un ekspedēšanai. Kase mūžīgi stāvēja tukša, un, kad Gailis, atnākdams kantorī, velti pa to grābstījās. Kaķītim likās, ka tas grābstās pa viņa sirdi. Viņam bija pat tāda neskaidra vainas apziņa, it kā izdevējam būtu tiesība tieši viņam pārmest žurnāla neveiksmes. Kārtējas algas izmaksas sen vairs nenotika, redaktors un grāmatvedis saņēma katru dienu pa latam, pa diviem, un tos pašus pavadīja izdevēja nopūta. Tādos apstākļos Ezervilnim nebija ko domāt par parāda nolīdzināšanu Kaķītim, pēdējais to pārāk labi saprata, lai atgādinātu.

Vienreiz veselu nedēļu kasē neienāca ne santīma. Ezervilnis sēdēja drūms kā lietus pielijuši sila priede, un pat viņa mati aizmirsa nokrist pāri pierei, kad gadījās iemaldīties kādam apmeklētājam. Gailis bija kļuvis nerunīgs, tikai reizēm izgrūda pa vārdam, ka nebijis vērts pērles mest cūkām priekšā. Ar visu šo šļuru nu esot nogājis tik tālu, ka rīt nebūšot naudas pusdienām. Šī piezīme tik dziļi sasāpināja Kaķīša sirdi, ka viņš, mājās pārgājis, izkaulēja sievai piecus latus no bērna pūriņa naudas, ko tie bija sākuši krāt. kad uzzināja, ka viņu priekiem un bēdām gaidāms turpinātājs jeb, kā mēdz sacīt, mantinieks. Visu ceļu uz māju viņš bija domājis, cik vajadzētu Gailim pusdienām. Viņi ar sievu iztika ar vienu latu dienā, vairāk neiznāca, un galu galā vai nu tik svarīgi, ko cilvēks ēd iekšā. Bet Gaiļu ģimene droši vien nebija pieradusi ēst trīsreiz nedēļā kartupeli, siļķi un etiķi. Mazāk par pieci lati nez vai viņu pusdienas maksā, ja pierēķina konjaciņu, ko Gailis mīlēja iedzert ar aukstajiem uzkožamiem pirms cepeša.

Vislabākajā garastāvoklī, aizmirsis sievas asarainos pārmetumus par nedzimušā bērna aplaupīšanu, Kaķītis otrā rītā, īsi pirms principāla ierašanās, iemeta kasē pieclatu gabalu. Viņa upuri bagātīgi atalgoja izdevēja prieks, kad tā pirksti satvēra apaļo ripuļi un, pasvieduši gaisā, novietoja vestes kabatā. Ezervilnis žēli noskatījās pakaļ pieclatniekam, kad las kopā ar savu jauno īpašnieku izslīdēja pa durvīm. Tuvojoties pusdienas laikam, Bangpūtis izmeklēja visas sava uzvalka kabatas, bet, neko vērtīgu tajās neatradis, trīsreiz nopūtās, vairākas reizes pārstaigāja kantori no vienas sienas līdz otrai un griezās pie Kaķīša, vai tas gadījumā nebūtu bagāts ar piecdesmit santīmiem. Vismaz alus desu ar kāpostiem varētu kādā ēdienu veikalā pasūtīt. Kaķītis nespēja atteikt, jo piecdesmit santīmi viņam kabatā bija kopā ar ārsta recepti, ko sieva bija iedevusi zāļu izņemšanai. Un tā puslats pārceļoja pie Ezerviļņa, bet recepte palika pie Kaķīša. Redaktors aizgāja paēst desiņas ar skābiem kāpostiem, bet grāmatvedis, viens palicis, iztina no papīra sausas maizes gabaliņu. Pavalga vietā pusdienas papildināja līksma sajūta, ka šodien viņš varējis izpalīdzēt diviem cilvēkiem.

Kādā dienā Kaķīti uz ielas sastapa vecs paziņa, lielākas firmas darbvedis. Tas nopriecājās par negaidīto sastapšanos un piedāvāja pārnākt pie viņiem par grāmatvedi, jo nupat vakar savu veco grāmatvedi aizvadījuši uz mūža mājām. Alga būšot simt latu mēnesī, pie gadī juma, ja preces labi apgrozījušās, principāls nežēlojot uz svētkiem dažus desmit latus gratifikācijai. Vārdu sakot, šajos laikos kaut ko labāku sagaidīt būtu tikpat kā aklai vistai uzknābt graudu. Kaķītis kļuva domīgs un solījās todien pat aprunāties ar Gaili, vai nevar viņu laist uz jauno vietu. Bet, tuvojoties kantorim, viņš kļuva domīgs. Vai neizskatīsies tā, ka žurkas bēg no grimstoša kuģa? Gailis to uztvertu ka neuzticību viņa labi domātajam pasākumam, un lāga vīru tas ļoti sāpinātu. Drošības pēc viņš sievai par jauno darba piedāvājumu neko nestāstīja, bet, tajā dienā Gaili nesastapis, apņēmās aprunāties ar to rīt.

No aprunāšanās tomēr nekas neiznāca. Gailim bija smagas paģiras, un, velti izgrābstījies pa tukšo kasi, tas aizgāja īgns, kaut ko nesaprotamu norūkdams par darbiniekiem, kas visu tikai gaida no izdevēja, bet paši neko nespēj izdomāt. Runāt par aiziešanu Kaķītim pietrūka drosmes, un, kad draugs piezvanīja, viņš atteica, ka šoreiz laikam nekas neiznākšot. — Žēl, žēl, — tas novilka, — gribēju tevi reiz dabūt uz kājām, bet ja nu tu esi tāds altruists… — Viņš gan domāja: —… muļķis.

Kādu laiku žurnāls cīnījās ar nabadzību, bet tad laikam bija sācis iet labāk. Kase un grāmatas gan to nerādīja, bet izdevēja seja bija noskaidrojusies. Viņš mīklaini izteicās, ka gaidāmas pārmaiņas uz labo pusi, reizēm uzsita saviem darbiniekiem uz pleca, lai nu vēl saraujot, drīz jau varēšot vieglāk atvilkt elpu.

Pārmaiņas noskaidrojās pēc dažiem mēnešiem. Gailis nodeva žurnālu kādai sieviešu apvienībai, palikdams pats par izdevniecības direktoru, bet Ezervilnis ar Ingunu par redaktoriem. Vienīgi Kaķītim pašlaik pietrūkstot darba jaunajā izdevniecībā, jo arī pārējie pajinieki gribot no savas puses dažas algotu darbinieku vietas. — Starp citu, mūsu starpā runājot, — Gailis pačukstēja Kaķītim, tā sieviešu vadone jūsu vietu rezervējusi savam māsasdēlam. Laikam domā mani kontrolēt. Nodzēries gnīda — tāds mani kontrolēšot, viņš nospļāvās un sniedza Kaķītim roku uz atvadīšanos. — Ak tā, jums laikam tur vēl kaut kas pienākas no algas? Pienāciet tā apmēram pēc mēneša, kad būs pārņemti visi aktīvi un pasīvi.

Kā pēkšņu spērienu dabūjis pa galvu, Kaķītis izgāja uz ielas. Deniņus dauzīja doma, ka kabatā nav ne santīma, bet šodien jāved sieva ar mazo dēlu mājā no slimnīcas.

«Tad tādi viņi… tad tādi…» smadzenēs plaiksnījās rūgtums, un pirmo reizi viņam pamodās žēlums pret sevi.

Divu ielu krustojumā kantoristi Annu Priedi pēkšņi kāds saķēra aiz rokas. Nepaspēja viņa I ne attapties, ne apskatīties, kad kā piķa lietus pār viņu nolija pārmetumi:

— Redz, kāda tu esi! Es saucu, saucu, bet būtu jele atskatījusies! Es jau arī tad gribēju iet savu ceļu. Kad vairs pat veci draugi nepazīst, kad pašas māte nolād, jāsaka, nav vērts tad pasaulē dzīvot. — Traģisko monologu noslēdza asaras.

— Pagaidi, pasaki vispirms labdien! — Anna pārtrauca runātāju, kurā pazina savu klases biedreni pagastskolā. Idu Puķīti. Īstenībā drauga titulu Ida viņai bija piešķīrusi patvarīgi, jo, lai gan visas trīs ziemas pagastskolā abas meitas bija nosēdējušas uz viena sola un telpu trūkuma dēļ dažu ziemu pat gulējušas vienā gultā, Annā pret Idu arvien bija mājojušas apslēptas nepatikas jūtas. Kaut kas varmācīgs bija Idas raksturā jau tolaik. Arvien viņa uzspieda citām meitenēm savus ieskatus, domas un jēdzienus. Ja brīvajās stundās meitenes strādāja rokdarbus, Ida arvien nopēla citu paraugus un slavēja savus. Bieži tās izjauca jau pusgatavus darbus, tik ļoti neglīti tie bija Idas acīs. Neviena, arī Anna, nebija aizstāvējusies pret Idas uzkundzību. Tādēļ vēl tagad Anna izjuta neapzinīgu īgnumu. Bet, nevarēdama uz reizi aptvert tā cēloņus, viņa iegrūda to kā niknu suni savas dvēseles pagrabos un smaidīdama jokoja:

Skaties, saimniekmeita Ida iebraukusi Rīgā! Droši vien kleitas un rotas sapirkties? Varbūt līgavas plīvurs gādājams?

— Ak Anna, ka tu vari tā izsmiet nelaimīgu cilvēku? —

Ida pārmetoši iesaucās. — Izdzīta es esmu no mājas, mātos nolādēta, tagad skraidu, darbu meklēdama.

— Izklausās ļoti traģiski. Pastāsti tuvāk, tā es neko nesaprotu.

— Ak, tas ir garš sāpju stāsts. Ja tu būtu rakstniece, tad gan es tev izstāstītu visu savu dzīvi. Nevienam cilvēkam laimes māte nav spriedusi tik skopu tiesu kā man. Bet es tevi ilgāk nekavēšu. Tu biji tik lepna un nemaz negribēji mani satikt. Ko nu es, nelaimes putns, maisīšosjums, laimīgajiem, pa kājām. Savu adresi man tomēr pasaki. Ja laimēsies Rīgā dabūt darbu, varbūt kādreiz aiziešu. Ja nedabūšu vietu, gan tad lasīsi avīzē, ka mans līķis izskalots no Daugavas dzelmes.

Ko tu niekojies ar tādām nāves runām! — apsauca Anna. — Kādu darbu tu īsti meklē?

— Kādu es varu meklēt? Kāda man izglītība, tāds darbs. Kalpones vietu meklēju.

— Nesen dzirdēju, ka ārste Kļaviņa meklējot kalponi. Aizej apjautājies. Vari atsaukties uz mani, esam drusku pazīstamas. Viņas adresi vari dabūt katrā aptiekā vai tālruņu sarakstā.

Ida pierakstīja Annas adresi un aizsteidzās.

*

Pēc pāris mēnešiem, no darba pārnākot, Annu Priedi sagaidīja ne visai priecīgs pārsteigums — viņas istabā it omulīgi sēdēja Ida Puķīte. Annu ieraugot, Idas seja it kā ieņēma pozu, kā zirnekļa tikls tai pārvilkās skumju izteiksme.

— Mīļā Anna, tu esi pēdējā osta, kur es kā dragāts kuģis piestāju atelsties, — Ida izteiksmīgi nodeklamēja.

— Tev vajadzēja kļūt aktrisei vai dzejniecei, ne kalponei, — Anna centās ar jautrību noslaucīt skumju zirnekļa tiklus no Idas sejas.

— Tev arī liekas? Tagad, kur esmu izstrādājusies vairākās vietās, arī man jāatzīst, ka kalpones darbs man pār rupju.

— Kā — vairākās vietās? Vai tu pie Kļaviņas nesalīgi?

— Salīgu. Bet, jāsaka, pie inteliģentiem daudz grūtāk kalpot nekā pie prastiem ļaudīm.

— Es nu nezinu. Kļaviņai iepriekšējā kalpone nodzīvojusi piecus gadus un gājusi projām tikai tāpēc, ka apprecējusies.

— Nevar teikt, ārste pali bija zelta cilvēks, tāpat arī kungs. Tikai viņas māte — nu, īsta ragana, ka jau es rakstīju.

— Kam tu tā rakstīji? — jautāja Anna.

Savā dienasgrāmatā. Zini, es rakstu dienasgrāmatu. Ja es mirstu, vismaz tad pasaule uzzinās, kā cilvēki mani vajājuši, līdz iedzinuši nāvē.

Annai likās, ka Idas fantāzija kā vista uzlidojusi pārāk augstā laktā, un viņa notrauca to zeme ar jautājumu:

— Cik ilgi tad tu pie Kļaviņas nodzīvoji?

— Divas nedēļas. Bet tad sarāvos ar veco. Es gribu reiz izmazgāt savu vatēto segu — kā no mājas netīru paķēru. te, Rīgā, negribas ar tādu segties. Uzlieku uz gāzes plīts ūdens katlu, bet vecene saka — nevarot tik izšķērdīgi rīkoties. Vakarā būšot vanna, lai izmazgājot tur.

Es teicu, vai jūs, ārstes māte būdama, tik daudz nejēdzat,«ka tādā ūdenī, kur cilvēks mazgājies, nevar segu mazgāt. Vecā skrien sūdzēt meitai, ka es esot rupja.

— Un tevi atlaida?

— Gluži neatlaida. Es aizgāju pati. Domāju, vai pasaulē tik vien vietas. Bet Rīgā vairs nedabūju darbu. Visur prasa ieteikšanas. Salīgu uz laukiem Babītes pagastā. Suņa dzīve tur bija. Divas nedēļas nodzīvoju, tad braucu uz Rīgu. Iebraucamajā vietā salīgu uz Vangažiem. Tur gan bija labāk, visi lauki izgrāvoti, lopiem seklā kūts.

— Kāpēc tu nepaliki tur ilgāk?

— Man bija bailes, ka saimnieks neiemīlas manī. Vienmēr saka sievai — ko nu tu nāksi uz lauka, gan jau Idas jaunkundze man palīdzēs vezumu sataisīt. Es domāju, tikmēr jaunkundžos, kamēr sāks vēl rokas palaist. Bet es esmu apņēmusies tīra un šķīsta nomirt, kaut arī man dzīvē ietu tik slikti, ka vai Daugavā jālec.

— Tu vēl neesi pastāstījusi, kāpēc aizgāji no mājām. Vai jums tagad tik grūti sācis iet?

— Es nevarēju paciest to netaisnību, ko vecāki man darīja. — Idas acīs paspīdēja asaras. — Neviens mani nesaprata. Brālis nicināja kā vien mācēdams. Kad prasu tēvam, kas man tiks par lielo strādāšanu, vai nebūs tā, ka es izstrādāšos sava brāļa jaunkunga labā, tēvs tikai smejas — šis jau līdzi neko neņemšot, gan izdalīšot mantu pēc viņa nāves. Es pastāvēju, lai raksta testamentu. Ja ne, es par velti vairs nestrādāšu nevienu dienu.

Vai nu gluži par velti esi strādājusi! Skatos, tev tik labas drēbes mugurā. Varbūt esi arī pūru ietaisījusi?

Drēbes, drēbes! — Ida mēdījās. — Kas no tām skrandām ir, ja redzi, ka otrs paņems visu mantu. Pat ceļa naudu tēvs nedeva. Labi, ka biju pati iekrājusi, rudeņos pārdodama savas aitas.

— Varbūt viņš negribēja, ka tu aizklīsti pasaulē, kad mājā darba un maizes pietiek? — ieminējās Anna.

— Ak Dievs, tiem būtu manis žēl! Māte vēl, prom braucot, mani nolādēja, tāpēc arī tagad klīstu ka ubadze.

— Nolādēja? — nodrebēja Anna.

— Jā, taisni nolādēja. Kad sasēju savas mantiņas un atvadījos, māte teica: «Un tad piemini mūs un mūsu māju, kad tev pasaulē nebūs savu galvu kur likt!» Es vienmēr atceros šos vārdus, kad man visur izput vietas.

— Varbūt tu viņu pārprati. Droši vien viņa domāja, lai tu nāc mājā, ja tev slikti klājas.

Nekad! Dzīvu viņi mani vairs neredzēs. Ja tu atļausi pie tevis palikt, es vēl kādu laiciņu meklēšu darbu.

Tā nu ir. apjuka Anna. — Istabiņa maza. Pa vakariem man jāmācās angļu valoda. Kādu laiciņu varētu. Bet gan jau tu drīz atradīsi darbu, — viņa mierināja vairāk sevi nekā Idu.

— Paldies tev, mana bērnības draudzene! — Ida spieda Annai roku. — Tiklīdz es manīšu, ka esmu tev par apgrūtinājumu, meklēšu sev mājvietu upes dzelmē.— Svinīgo apņemšanos apzīmogoja asaras.

Annai kļuva Idas žēl. Atkal viņa sarāja īgnuma suņus, kas jau smilkstēja zemapziņas pagrabā. Varbūt tiešām Idas sirds ir tik smalka un jūtīga, ka tai sāp katrs rupjāks ikdienas pieskāriens. Vai mazums bija lasīts grāmatās par lieliem sapņotājiem, kurus līdzcilvēki iedzen nāvē?

Tā Ida Puķīte palika pie Annas Priedes.

— Tu redzēsi, es tevi nemaz neapgrūtināšu. Tu nemaz nemanīsi, ka es te esmu. Un es iztikšu ar taviem palieciņiem, sentimentālā pazemībā apliecināja Ida.

Tomēr jau pirmajā naktī Anna manīja, ka Ida ir te. Viņas mēbelētajā istabiņā bija tikai viena gulta, un tajā viņai nācās dalīties ar Idu. Ida aizmiga cieta laucinieces miegā, bet Anna nevarēja par aizmigšanu ne domāt. Neērti noliktā roka sāka tirpt, tad sāpēt, bet viņa neiedrošinājās pagriezties uz otriem sāniem, lai neuzmodinātu viešņu, lvad beidzot notirpušā roka kļuva nejūtīga, Anna kaut kā pavēlās uz muguras. Pēc brītiņa tāds stāvoklis likās vēl neērtāks par iepriekšējo. Spilvens lieca kaklu kāsī. Kādu stundu viņa cieta, bet tad kakla dzīslas aizsāpējās kā grieztas. Uzmanīgi viņa pagriezās uz otriem sāniem. Likās, nu beidzot aizmigs. Bet, kad laidās snaudā, Ida strauji pagriezās uz Annas pusi un uzlika pāri savu roku. Anna satrūkās kā no sitiena. Miegs bija aizbiedēts uz vairākām stundām.

Rītā Anna piecēlās daudz vairāk nogurusi, nekā vakarā gulēt ejot. Darbā bija jātiek pulksten astoņos. Parasti mājā viņa brokastis neēda. Šorīt turpretī papriekš bija jāaiziet uz veikalu, jāpārnes maize, piens, sviests.

Afona salika visu uz galda un gribēja skriet projām, jo pulkstenis jau rādīja pusastoņi.

— Kā tu man kā suņam pasvied priekšā, — protestēja Ida. — Ēd taču pati arī reizē ar mani.

— Mīļā Ida, nav laika.

— Vajadzēja agrāk celties.

Pusdienas laikā radās jauna problēma. Savā mēbelētajā istabā virtuves lietošanas tiesības Annai nebija. Iztika kā kuro reizi. Dažreiz iestrēba ēdienu veikalā zupu, biežāk iekoda maizi un tā aizskrēja uz angļu valodas stundām. Kā rīkoties tagad? Visideālāk būtu aiziet kopā ar Idu uz ēdienu veikalu. Anna iegriezās kādās durvis un pārskaitīja naudu. Septiņi lati — un nedēļa līdz pirmajam. Vienai pieliktu bagātīgi, bet divām? «Ko, Idai taču pašai būs nauda, vismaz sakumā!» nopriecājās Anna, it kā atbrīvodamās no avansa draudiem.

Mājā Anna sastapa Idu mīkstajā krēslā atlaidušos, romānu klēpī.

— Es visu rītu domāju, kas tev gan vainas. Kad darbs beidzies, sēdi mīkstā krēslā un palasi vai pasapņo. Kad es salīdzinu savu dzīvi ar lavu, man rodas naids pret saviem vecākiem. Vai nevarēja mani arī paskolot? Tad vis es tagad nemētātos citiem par kāju pameslu.

— Cik atceros, tu pati negribēji tālāk iet skolā. Gribēji mācīties rokdarbus un citas praktiskas lietas.

— Ko nu tāds bērns jēdz. Ja vecāki mani būtu mīlējuši, būtu kaut vai kājas sasējuši un aizveduši skolā.

— Ļoti varmācīga māte. Bet, klausies, kā būs ar pusdienām? Iztiksim ar sausu vai iesim uz ēdienu veikalu?

— Derētu reiz apskatīties. Es vēl nekad neesmu bijusi Rīgas ēdienu namos.

Anna izvēlējās zirņu zupu.

— Zirņu zupu esmu uz laukiem diezgan izstrēbusies, — nicīgi novilka Ida. — Gribu nogaršot pilsētnieciskākus ēdienus. Piemēram, Vīnes šniceli ar kāpostiem. Vai, un kādi te brīnišķīgi saldie ēdieni! Es katrā ziņā gribu zināt, kāds ir ananasu krēms ar mērci.

Pieklājības pēc arī Anna izvēlējās saldo ēdienu.

Pabeigusi ananasu krēma garšošanu, Ida paleicās par pusdienām. Bet nu viņai jāsteidzoties pēc avīzes un jāmeklējot darbs. Gluži iztrūcinājusies, Anna samaksāja rēķinu. Skaidrs, ka līdz pirmajam bez avansa neiztiks.

«E, nevajag priekšlaikus zūdīties,» mierinājās Anna. «Varbūt šodien pat Ida atradīs darbu, un tad tev būs pašai no sevis kauns par tik sīkmanīgām domām.»

Vakarā Ida pārnāca sadugusi. Nekā neveicies. Aizskrējusi vienā vietā, jau meitas sēd rindā uz kāpnēm. Negaidījusi, steigusies uz citu adresi. Tur uzprasītas rekomendācijas. Trešajā vietā nevarējusi salīgt ar algu. Vienā mājā cilvēki likušies tīri lādzīgi, bet tur bijuši vairāki mazi bērni.

— Daugavā vien man savs mūžs būs jānobeidz, — kā apnikušu refrēnu nogauda Ida.

— Kāpēc tik drūmi iztēlot visu. Nedabūji darbu šodien, dabūsi rīt, — mierināja Anna.

— Būtu man rekomendācijas, tad pavisam cita lieta, — skuma Ida.

— žēl, ka nepadzīvoji ilgāk pie Kļaviņas. Dabūtu no viņas ieteikumu, un tas būtu ļoti iespaidīgs.

— Mīļā Anna, mūsu bērnības draudzības vārdā es gribētu tev ko lūgt. Bet tu iepriekš apsoli, ka izpildīsi. Vai jā?

— Apsolu, ja tas būs manos spēkos.

— Tas ir tavos spēkos. Tātad tu esi apsolījusi.

— Nu, ko tu zvērini, saki laukā, — Anna kļuva nepacietīga.

— Mīļā Anna, izraksti man Kļaviņas vārdā apliecību. Tu apsolīji, tev tas jādara, — tiepās Ida, redzēdama apjukumu Annas sejā.

— Nē, to gan es neesmu apsolījusi un arī nedarīšu. Paraksta viltošana ir krimināla liela. Vai tu nezini? Vienkāršāk būs, ja es aiziešu pie Kļaviņas un palūgšu viņu pašu izrakstīt apliecību.

— Veltīgi, viņa nerakstīs! — iesaucās Ida. — Es viendien tev neizstāstīju gluži pareizi. Mani tomēr atlaida. Es biju aizmirsusi virtuvē uz galda savu dienasgrāmatu, un vecene izlasījusi.

— Ak par to raganu?

— Jā, par to raganu… — apjuka Ida. — Mīļā Anna, nu izraksti man to apliecību! Kas tādu parakstu pētīs?

— Darbu meklējot, tu vari uzdurties Kļaviņas radiem vai draugiem, kas parakstu pazīst. Un tad tevi saņems ar visu apliecību ciet un policija noskaidros, ka parakstu uz «rekomendācijas viltojusi Anna Priede.

— Nu tad, mīļā Anna, piemini, ka tev reiz bija bēr nības draudzene Ida. Un, ja lasīsi, ka no Daugavas izskalots nezināmas sievietes līķis, tad zini, ka tā esmu es. Svešu cilvēku, radu un draugu upuris…

— Apmierinies, Ida. Tu vēl neesi bezizejā.

— Es esmu bezizejā. Tu mani dzen uz Daugavu! — Ida pietrūkās un gribēja drāzties pa durvīm laukā. Anna aizstājās ceļā.

— Pagaidi. Tik uztrauktu es tevi ārā nelaidīšu.

— Tad tu man rakstīsi to apliecību? — Ida mitējās raudāt.

— Nē… tādu apliecību es nevaru rakstīt. Bet pacieties, gan atradīsi darbu arī bez apliecībām.

Beidzot Ida apmierinājās, un vakars pagāja tīri omulīgi. Tikai naklī Annu atkal mocīja bezmiegs. Saimnieces istabā pulkstenis nosita divi, pustrīs. «Tā taču nevar, divas naktis bez miega. Es nevarēšu strādāt,» viņa mēģināja sevi pierunāt aizmigt. Bet, jo vairāk domāja par miegu, jo tālāk tas bēga. «Ja pamēģinātu mīkstajā krēslā?» Anna klusi izslīdēja no gultas, ietinas kādā segā un ieritinājās krēslā. Likās labi un ērti. Nākamos pulksteņa sitienus viņa vairs nedzirdēja.

— Anna, kur tu paliki?

Anna pietrūkās kā no elektriskā sitiena. Nesaprata, kur atrodas, kas noticis, kāpēc viņu modina, kad miegs bija tik salds.

— Kāpēc tu neguli gultā? — prašņāja Ida.

— Nezinu. Laikam vieta nebija kārtīgi sataisīta. Man drusku spieda, — Anna negribēja atzīties.

— Kā te var spiest? Un tev jau visa gulta vaļā, es guļu tikai mazā maliņā, Ida pavirzījās sienmalē.

Pulkstenis nosita pieci. Ida bija izgulējusies.

— Parunāsimies klusu. Nu jau rīts, nav vērts vairs gulēt. — viņa pievilkās pavisam klāt Annai.

Darbā Anna staigāja, kā sitienu pierē dabūjusi. Galva smaga, acis grauza neizgulētais miegs, domās urbās viens vienīgs jautājums kā palīdzēt Idai drīzāk atrasl darbu?

Viņa zvanīja ārstei Kļaviņai, vai tiešām nevarētu dabūt apliecību.

— Lieciet mani mierā ar savu Puķīti, — atsaucās Kļaviņa. Tanīs divās nedēļās viņa mums visu māju gribēja apgriezt otrādi. Pēc viņas prāta slimnieku pieņemšanu man vajadzējis ierīkot guļamistabā, bet pieņemamā telpā ierīkot viņai kabinetu, kur rakstīt dienasgrāmatu.

Anna klusēja.

— Jūs domājat, es pārspīlēju? — turpināja Kļaviņa.

— Tas viss atrodams viņas dienasgrāmatā. Es nemēdzu rakāties pa savu kalpoņu lietām, bet, ja grāmatu atstāj atvērtu uz galda, tad, jādomā, ar nolūku, lai mēs to izlasītu un zinātu, cik netīrīgi un kašķīgi esam, kā neprotam nevienu lietu nolikt savā vietā.

Nomocījusi darba stundas, Anna vilka mugurā mēteli un priecājās: «Nu gan izgulēšos, kamēr Ida meklēs darbu.»

Bet Ida negāja darbu meklēt. Nebija piedāvājumu. Vajadzēja atkal iet uz ēdienu veikalu, un visu vakarpusi Ida mocīja Annu ar runām par pašnāvību. Likās, ka tāda runāšana viņai sagādā baudu.

— īstenībā slīcināties man nepatiktu, — prātoja Ida.

— Tad līķis kļūst neglīts, zils, piepūsts. Varbūt pat zivis un vēži jau apskrubinājuši, kamēr atrod. Vislabāk es nošautos. Tad mironis guļ zārkā kā dzīvs un tāda visiem vairāk žēl.

— Bet vai tev mirušai nebūtu vienalga, ko citi domā un jūt?

— Tad man nemaz nav vērts šauties. Es gribu, lai tie, kas dzīvē mani nežēloja, vismaz pēc manas nāves noraudātu.

Sestdienas avīzē bija daudz darba piedāvājumu. Ida staigāja visu vakarpusi, un Anna dabūja izgulēties. Labi, ka dabūja aizmigt, jo vakarā Ida pārnāca daudz satrauktāka nekā iepriekšējās dienās. Izdarījusi lielu muļķību — sabojājusi savu pasi. Izskrējusi vairākas vietas un neko lādzīgu neatradusi, ieskatījusi sludinājumu, kur pie lielāka bērna meklēta jauna meitene. Daudz nedomādama, ieskrējusi rakstāmlietu veikalā, nopirkusi tinti un pārtaisījusi pasē dzimšanas gadu. Un tomēr to vietu nevarējusi pieņemt, jo solīta maza alga un nebijis atsevišķas meitas istabas.

— Varbūt pagaidām varētu pieņemt kādu mazāku vietu. Ar laiku atrastu labāku, — ieteicās Anna.

Tā! Pa kuru laiku tad lai meklē labāku, kad jāstrādā sliktākā? — noskaitās Ida. — Es jau saprotu, tu mani uzskati par apgrūtinājumu. Tev žēl tās maizes drusciņas, ko es noēdu. Pacieties vēl kādu dieniņu, ja tad nekas negadīsies, tad jau reiz visi tiksiet no manis vaļā, — Ida izplūda skaļās raudās.

— Lūdzu, neraudi, — mierināja Anna. — Tu mani pilnīgi pārprati. Ne tāpēc es tev ieteicu pieņemt mazāku vietu, lai tiktu no tevis vaļā, bet lai tu tiklu vaļā no mūžīgajām pašnāvības domām.

— Es tomēr izdarīšu pašnāvību. Paskriešu zem tramvaja.

— Tas nemaz nesaskan ar tavu pēcnāvēs vēlēšanos but skaistai. Kāda tad tu izskatītos, asinīm nošķīduši, sakropļota?

Tādā nāves atmosfērā pagāja vēl divas nedēļas. Annai darba vietā skaitījās 30 latu avanss un šefa piezīme par izklaidību. Dzīvokļa saimniece interesējās, cik ilgi viešņa vēl te uzturēsies. Istaba par to cenu domāta vienai, ja gribot dzīvot divas, lai maksājot vairāk un pierakstot pasi.

— Kas jums īsti kait? — jautāja darba biedri. — Nelaimīgi iemīlējusies, vai?

Anna izstāstīja savu negalu ar draudzeni.

— Ziniet, es jums pastāstīšu labu recepti, kā viņa drīz atradīs darbu, — piesolījās grāmatvedis Krūms.

— Vai tādās lietās ir receptes? — šaubījās Anna.

— Ir. Izmēģiniet. Kad jūsu Puķīte atkal grib skriet uz Daugavu vai zem tramvaja, ļaujiet viņai iet.

— Bet ja nu tiešām nonāvējas? Tas kritīs uz manu sirdsapziņu, — baidījās Anna.

— Nenonāvēsies. Esmu gatavs savu galvu likt ķīlā, ka nenonāvēsies.

Kad vakarā Ida atkal uzsāka runu par slīcināšanos, Anna paskatījās viņai stingri acīs un teica:

— Kāpēc tu runā to, ko nemaz nedomā darīt?

— Ak tu netici man? Tu domā, ka es te jokus dzenu ar savu dzīvību? Nu jā, neviens man netic. Tu, mana pēdējā draudzene, arī netici… — Idai atkal paspruka raudas.

— Es tikai domāju, ja cilvēks kaut ko tādu grib darīt, tad viņš tik daudz par to nerunā.

— Tu mani ar dzīšanu dzen nāvē, — Ida iekliedzās un izskrēja no istabas. Pirmajā mirklī Anna gribēja dzīties viņai pakaļ, bet tad iedomājās grāmatveža Krūma galvu, ko tas bija ieķīlājis. Viņa dzirdēja, ka priekšnamā Ida uzvilka mēteli un galošas pavisam lēni un prātīgi, it kā lai dotu Annai laiku apdomāties un saukt viņu atpakaļ. Tad noklaudzēja āra durvis, gausi soļi nozuda kāpnēs. Klusums. Anna gaidīja, vai soļi nenāks atpakaļ. Nenāca.

«Un ja nu tiešām es būšu viņu iedzinusi nāvē?» auksta tirpoņa no sirds izplūda pa visām dzīslām. Anna bez asarām raustījās smagās raudās.

Pagāja divas stundas. Tad kāpnēs atkal atskanēja soļi. Noskanēja āra durvju zvans. Vienā lēcienā Anna bija no istabas laukā un atrāva durvis. Aiz tām stāvēja Ida ar lielu čemodānu.

— Zini, Anna, — lietišķi iesāka Ida, — es negribēju savas mantiņas atstāt radiem, pie kuriem tās bija nolik tas. Tad tās atkal paņems mani vecāki. Es atstāšu tās tev par to, ka devi man pajumti. Iedod man vienu latu ormanim, tas lejā gaida. Otrs čemodāns vēl palika ratos.

— Bet es nemaz negribu tavas mantas. Ved labāk atpakaļ.

— Kā tā — atpakaļ? Es taču nevaru tā ākstīties! Pateicu radiem, ka dabūju labu vietu, un nu vedīšu atpakaļ! Iedod drīzāk to latu. Par to jau tev paliks viss, kas man pieder.

Anna izņēma no maciņa pēdējo latu. Ida nosteidzās lejā un uznesa otru — vēl smagāku čemodānu.

— Varēji gan nākt palīgā. Tā jau tagad tava manta, ne mana, — bārās Ida. Aizkususi viņa atsēdās mīkstajā krēslā. — Un nu šķirsimies bez naida. Tik viegli man būs iegulties viļņu gultā, zinot, ka nevienam, it nevienam, ne pašas mātei, ne tuvākajai draudzenei nav manis žēl, — Ida izplūda pašnožēlošanas asarās.

Anna brīnījās, ka Idas asaras vairs neatmiekšķēja viņas sirdi.

Ida piecēlās, svinīgi sniedza Annai roku un noskūpstīja uz pieres.

— Dzīvo sveika un esi laimīgāka, nekā bija tava draudzene Ida.

Priekšnamā Ida vēl pamīņājās. Tad atkal noklaudzēja āra durvis. Anna vairs tā neuztraucās. Paskatījās pulkstenī, tad paņēma grāmatu un iegrima lasīšanā.

Pagāja stunda. Divas. Trīs.

— Vai tiešām viņa nenāks atpakaļ? — mazs uztraukums iezagās Annas sirdī.

četras stundas.

Vai Krūma recepte būtu Idu nogalinājusi?

Piecas stundas.

Kāpnēs atskanēja soļi. Nošķinda durvju zvans. Anna piecēlās, vienaldzīgu seju atvēra durvis, iegāja atpakaļ istaba.

— Nē, tur nekas neiznāk, — noģērbusies Ida ienāca istabā. — Viss krasts pilns cilvēku, kur es tur lai slīcinos? Un ūdens tik netīrs, gluži brūns.

Un piecas stundas tu stāvēji Daugavas malā un gaidīji, kamēr ūdens nostāsies? — zobojās Anna.

— Nē, es aizgāju uz kino. — Bet tad Ida iedomājās, ka Anna varētu sākt jautāt, kur viņa ņēmusi naudu, jo

vēl todien prasīja latu ormanim, un steidzās pati paskaidrot:

— Vakar, vietu meklējot, es vienai kundzei uzkopu istabu, par to man iedeva piecdesmit santīmu.

Anna bija nerunīga. Viņa domāja, ka Krūma recepte tomēr nebūs gluži pilnīga: Ida gan nenāvējās, bet arī darbu nemeklēja.

Ida it kā noprata Annas domas un sāka tās atspēkot:

— Jāsaka, ar dzīvi rēķinus es esmu noslēgusi. Nāvei esmu nolemta. Anna, kaut tu zinātu, cik grūti ir ielēkt aukstā, netīrā Daugavas ūdeni. Vai tu nevarētu pagādāt man nāves zāles?

— Var būt, ka varētu arī. Man pazīstams kāds aptiekāra palīgs, — meloja Anna, paļaudamās uz grāmatvedi Krūmu.

Ida kļuva māksloti jautra un sentimentāla. Izcilāja savus čemodānus. — Pēdējo reizi, — viņa piebilda, glaudīdama smalku linu palagu. — Cik te nav manas rociņas pūlējušās, nu drīz dabūs atpūsties.

Visu nakti Ida nopūtās un grozījās. Rītā tā nosēdās pie galda un paņēma papīru. Rakstīšot mātei atvadīšanās vēstuli. — To tu aizsūti, kad es jau būšu zārkā.

Anna izstāstīja vakardienas notikumus Krūmam.

— Nu labi, pagādāsim viņai indi, — sprieda Krūms.

— Bet kur lai ņem tādu, kāda viņai vajadzīga? — šaubījās Anna.

— Dodiet viņai skaidru ūdeni vai zilskābi, rezultāti būs vienādi, — smējās Krūms. — Jūs domājat, viņa dzers, ja ticēs, ka tai tiešām iedota inde? Neparko nedzers.

Ziniet, — viņš pēc brītiņa turpināja, — lai lieta liktos bīstamāka, tā jāpadara noslēpumaina. Atnāciet pēc darba man līdzi, es jums iedošu vienu kaļķa ampulu.

Anna pārnesa ampulu mājā un pasniedza Idai, kas noraudājusies vēl mocījās pie savas vēstules.

— Tikai nedzer, kamēr es esmu mājā. Citādi man iznāks nepatikšanas ar policiju. Teicu aptiekāram, ka man jānonāvē mīļš suns. Tā esot šausmīga inde, acumirklī suns beigts. Te ir vīlīte, ar to drusku apvīlē ampulas kakliņu, pēc tam to nolauz un šķidrumu izdzer.

Nakti atkal Anna nedabūja gulēt. Ida raudāja gan miegā, gan nomodā. Bezmiegs Annu nomocīja tik tālu, ka viņa būtu ar mieru iedot Idai īstu indi, lai tikai reiz atbrīvotos no patmīlīgās mocītājas.

Rītā Ida atkal gribēja rīkot svinīgu atvadīšanos, bet Anna skriešus izskrēja pa durvīm.

— Nu, vai Puķīte izdzēra nāves zāles? — apjautājās Krūms.

— Palika dzerot, — atsmēja Anna. — Vai zināt, jūs mani padarīsiet par slepkavu. Es šonakt vēlējos, kaut tanī ampulā tiešām bijusi zilskābe.

— Pagaidiet, pagaidiet, drīz viņa atradīs darbu.

— Kā lai es gaidu, ja makā nav ne santīma? Un kā viņa atradīs darbu, ja nemeklē?

Darba biedri sameta Annai aizdevumu.

Annu ieraudzījusi, Ida centās taisīt bēdīgu seju.

— Tu redzi, kā man izgāja. Strādāju ar vīlīti, bet roka tā drebēja, ka ampula izkrita no rokām un saplīsa. — Uz grīdas tiešām bija redzamas izkristalizējušās kaļķa paliekas.

Alīna iesmējās. — Es jau domāju, ka tā būs!

— Kāpēc tu tā domāji? — apvainojās Ida. — Ak tev žēl to garoziņu, ko es te apēdu? Vai tie mani pūra palagi nav neko vērti, kas tev paliks?

Annai nāca smiekli. — Kā tad es pie viņiem likšu, ja Daugavā ūdens netīrs, bet inde izlija? Ida, beidzamo reizi es tev lūgšu, met visas tās iedomātās muļķības pie malas un sāc strādāt vai nu te, vai brauc mājās.

— Nemūžam! — Ida jutās atkal Annu uzvarējusi. — Es gribu mirt! — Bet arī Anna negribēja padoties.

— Nu labi, tad es rīt atnesīšu tev revolveri.

— Kā klājas jūs draudzenei, vai nav smagi saindējusies? — nākamajā rītā visi kolēģi sauca Annai pretim.

— No bailēm zāles izlijušās. Bet nu gādājiet man revolveri, tikai nepielādētu, citādi man bail, ka es pati nenošauju savu labāko draudzeni, — smējās Anna.

Bija sestdiena, un Anna laikāk pārnāca mājā. Ida bija izgājusi. Pārnāca vakarā starojošu seju.

— Zini, es dabūju darbu. Diezgan laba vieta, kādā pansijā Brīvības ielā. Varot stāties darbā jau rīt, bet es izkaulēju brīvību līdz pirmdienai. Rīt vēl aiziešu uz teātri vai kino.

— Tad es velti sameklēju revolveri, — nopūtās Anna.

— Jā, šodien es noņēmos beidzamo reizi izmēģināt laimi. Sak, ja atradīšu darbu, tad liktenis ir nolēmis, ka man jādzīvo, ja neatradīšu, tad tiešām lodi pierē. Tās citas reizes es tikai tā izrunājos, — atzinās Ida.

Pirmdienas rītā Anna redzēja, ka Idai vēl kas sevišķs uz sirds. Tā cilāja kādu vīstokli, lika čemodānā un ņēma atkal laukā. Beidzot saņēmās un griezās pie Annas:

— Zini, man butu vēl viens lūgums. Redzi, mājā dzīvojot, es biju iekrājusi drusku naudas, tikai simt latu, tos es cieši glabāju kā zārka naudu. Jaunajā vietā mēs būsim divas kalpones, un, kamēr es ar viņu iepazīšos un noskatīšos, vai nepalaiž nagus, vai tu nevarētu paglabāt manu naudiņu un vienu čemodānu?

— Paldies, Ida, par uzticību. Bet, tā kā man pēdējā laikā iekrājies gandrīz tikpat parādu kā tev naudas, es baidos, ka parādu deldēšanā nepalaižu nagus pie tavas zārka naudas. Ņem vien līdzi savu mantu un nedomā, ka katrs strādnieka cilvēks ir zaglis. — Ilgi ieslodzītais īgnums bija izlauzies gaismā.

Ne vārda neteikusi, Ida iegrūda naudu čemodānā.

— Vai šoreiz ormaņa nauda tev būs? — ironiski apjautājās Anna.

— Tā nu ir kā ir. Negribētos papīra naudu samainīt, tad drīz iztērējas. Ja nu tev ir, iedod latiņu.

Pēc dažiem gadiem Anna Priede atvaļinājumu pavadīja savā pusē laukos. Pastaigādamās pa ceļiem un takām, viņa bija aizklīdusi attālākā pagasta novadā. Kādā tīrumā ara puisis, acīm redzot, polis, jo zirgiem uzsauca nesaprotamā valodā. Zirgi likās jauni un strauji, vagas neiznāca gluži taisnas. Polis saraustīja grožus, zirgi iezviedzās un metās skriet, raudami līdzi arklu ar visu arāju. No mājas izskrēja sieviete un sāka puisi lamāt latviski, krieviski un vēl kādā — varbūt pašas izdomātā lamu valodā.

«Gluži tāda kā Idas balss,» nodomāja Anna.

Arī niknā sieviete pielika rokas pie acīm un vēroja ceļagājēju. Tad pēkšņi aprāvās un steigšus nozuda pagalma, nepabeigusi puiša lamāšanu.

Vakarā Anna painteresējās, kas tās par mājām un saimnieci varētu būt.

— Tie būs Sīļi. Tur tagad saimnieko Puķīšu Ida, sprieda mājinieki.

— Skat, tomēr izlīguši ar tēvu, — nopriecājās Anna.

— Tā nu bija. Jau sen gāja tēvam virsū, lai noraksta šai māju. Kad ne, aizskrēja pasaulē, bija prom kādu gadu, tad atkal spruka mājā. Gadījās pa to laiku jaunajam Puķīšam apprecēt sievu ne pa prātam večiem. Nevar teikt, ka slikts cilvēks būtu, bet šī pati Ida vien sakūdīja. Tā i aizgāja puika ar visu sievu. Pa to laiku Ida tik vecajam virsū, lai noraksta šai māju. Ja ne, cilpu sev kaklā.

— Un vecais noticēja? — pārtauca Anna.

— Kā neticēs, kad aukla jau ap kaklu. Tikai meklē naglu, kur piesiet. Nu — norakstīja māju. Bet nu bija Idai cita dziesma. Necik ilgi netvērās vecie, aizgāja pie tā ]Vaša nonicinātā dēla un vedeklas, nomira drīz aiz sirdēstiem. Tagad arī Idai neviens puisis, ne meita nemetas, ar poļiem vēl kaut kā iztiek, tie nesaprot latvisku lamāšanos.

«Žēl, ka vecajam Puķīšam nebija Krūma receptes,» nodomāja Anna.

Beidzis lauksaimniecības skolu, Vitolds Auziņš priecīgs atgriezās tēva mājās Vāveros. Rokas karsa darba tīksmē, un «lomas dega pārveidošanas gribā. Velns lai parauj, viņš parādīs, kā var uzkopt arī nelielus, neauglīgus laukus, kā iekārtot darbus, lai trīs cilvēki varētu ne tikai ērti tikt ar visu galā, bet vēl atlicināt laiku arī atpūtai, grāmatām, radio klausīšanai, izrīkojumiem.

Bet jau pirmajā nedēļā Vitolda straujie prieka kumeļi dabūja izjust laužņu skarbumu. Un šos laužņus stingri un neatvairāmi katru rītu, katru dienu un vakaru lika nepiemirst Vitolda tēvs, Vāveru saimnieks Andrejs Auziņš. Sešdesmit gadu vecumā viņš vēl nesa sevī tādus spēka krājumus, ka bieži, zirgu atpūtinādams, pats veica zirga darbus. Malku viņš sanesa no meža uz muguras, akmeņus no tīrumiem salasīja kurvjos un ar kāšiem nonesa malā. Kad Vitolds atgādināja, ka ērtāk būtu novest akmeņus ar zirgu, tēvs atrūca, ka, zirgu ciet un nost jūdzot, vairāk laika paiešot. No saviem senčiem tas bija mantojis uzskatu, ka strādāt nozīmē darbu lauzt. Sviedri ir zemei labākie mēsli, — viņš mēdza atkārtot, kad redzēja kādu sviedrus slaukot. Sos uzskatus viņš bija uzspiedis arī sievai un meitai Mildai, kura centīgi palīdzēja celmus lauzt vīram — jaunsaimniekam.

Vitoldam nepatika šāda ziedošanās zemei. Viņam likās, ka cilvēkam jābūt ne zemes vergam, bet pavēlniekam. Ja senatnes cilvēks zemi uzplēsa ar neveikliem kapļiem, tad zemes ražību neapšaubāmi varēja celt vienīgi pieliktais cilvēka spēks. Bet tagad — mašīnas un prāts taču varēja veikt to. ko agrāk rokas un spēks.

Skolotāji Vitoldam bija ieteikuši vidusskolu, bet tēvs pateica: — Man vajag zemes arāja, ne baltroča. — Tad skolotāji vairākas reizes apmeklēja Vāveru mājas un beidzot piedabūja veco Auziņu sūtīt Vitoldu divgadīgā lauksaimniecības skolā.

Un nu Vitolds atkal stāvēja dzimto Vāveru istabā. Stāvēja un skatījās, un nevarēja izprast, vai tā te izskatījās arī pirms diviem gadiem, vai tikai tagad viņa acis rāda visu tik pelēku un nokūpējušu. Skolā viņš bija pieradis pie baltām sienām, te neapmestās baļķu sienas bija izdrupušas un zirnekļu tīklu pieaustas. Vecie skapji, kas lielo istabu dalīja divās daļās, ķirmju izgrauzti un apakšas malās piena, grīdas mazgājamā ūdens pilieniem un citādiem netīrumiem apķepējuši. Griesti, vecais sienas pulkstenis un logu rāmji bieziem mušu traipījumiem apkaltuši. Māte ar priekšauta stūri norausa no galda pusdienas, varbūt pat brokastu drupačas un uzlika Vitoldam launagu apdauzītā māla bļodiņā.

— Ēd nu, dēliņ, man nav vaļas pat parunāties, jālaiž govis ganos, tā jau ilgi šodien kūtī nostāvējušās, — noteica māte un izsteidzās.

Drīz gar logu dimdinādamas aizskrēja Vāveru govis un aitu pulciņš.

«Cik dīvaini,» domāja Vitolds, «agrāk nebiju ievērojis, ka mūsu kūts tik tuvu pie istabas un lopi staigā taisni gar logu.»

Zirgu nojūdzis, ienāca tēvs.

— Nu, jaunais lauksaimniek, vai nebūsi aizmirsis zirgu sajūgt un arklu turēt? — viņš uzsāka sarunu.

— Taisni to visu laiku tur mācījos, — tāpat atbildēja Vitolds.

— Nu, tur jau vairāk no grāmatām. Mēs aram no galvas.

Vitolda galvā domas lēkāja kā putni no zara uz zaru. Gribējās visu uzreiz aptvert un apsvērt. Māte aizgāja ganos. Tātad gana nebija. Bet māte veica arī visus mājas darbus un vēl palīdzēja lauku darbos un siena pļavā. Smagi.

— Es tā skatos, ka mums vajadzētu lopiem aplokus. Mātei grūti tik daudz vietās izskraidīt, — skaļi turpināja sovu domu Vitolds.

Tēvs iekrekšķejas, jo viņam nekad nepatika vārds «vajag».

— Vajag, vajag… daudz kā vajag.

Vitolda domu putns pārlēca uz cita zara. Istabas divi lodziņi caur salāpītām rūtīm ielaida saules starus tik taupīgi kā skopuļa rokas naudu ziedojuma traukos. Vitolds iedomājās lauksaimniecības skolas lopu kūts lielos logus un vasarās izbalsinātās sienas un griestus. Pašam nemanot, viņš iesmējās.

— Ko tu smejies kā Zāra? — tēvs mēģināja jokot, bet viņa balsi bija dzēlīgums.

— Es atcerējos skolas kūti. Tur bija logi kā jums te baznīcai. Un griestus un sienas mēs balsinājām trīsreiz vasarā.

— Nu jā. Tādai skolai naudas netrūkst. Puikas strādā par velti un vēl maksā klāt. Būtu tu šitos gadus dzīvojis mājā, mēs arī būtu par tavu skolas naudu nopirkuši kaļķus un tu varējis balsināt kūti vai katru dienu, — vecais Auziņš sāka skaisties.

Vitolds jau bija beidzis domās skatīt mājas un saimniecības trūkumus un tāpat domās sāka tos labot.

— Vēl šoruden pat mums vajadzētu izmest un izbalsināt istabu. Logiem būtu jāieliek vismaz stipras rūtis, — viņš atkal sāka skaļi.

Bet nu vecajam Auziņam pietika. Kaut kas viņā saslējās. Varbūt tas bija saimnieka lepnums, kas sava nama un darba kritizēšanu uzskata par sevis paša apvainošanu. Bet varbūt tas bija nabagu izmisums, kas necieš, ka viņa skrandas sauc par skrandām, ja reiz viņš pie tām pieradis kā karalis pie zīda un purpura.

— Piecdesmit gadu šī māja te stāvējusi un bijusi laba tavam tēvatēvam un tēvam. Bet nu bērni kļuvuši lielkungi, nez kādos ērberģos grib dzīvot. Zemnieka danču zāles ir viņa lauki un pļavas, tur tev gaismas diezgan. Nakti pārgulēt istabā nekādas greznības nevajag.

Tēvs izdauzīja pīpi pret mūrīša stūri, izšņaucās uz grīdas, noslaucīja degunu saujā un izgāja.

Vitolds palika viens. Gribēja turpināt ēšanu, bet uzskatīja uz grīdas atstāto traipu un pabīdīja aizplīsušo māla bļodiņu uz galda vidu.

Tā. Tēvs noskaitās. «Vai tiešām es pateicu ko apvainojošu?» brīnījās sevi Vitolds. «Nē. Lopu aploks taču būtu ļoti noderīgs. Un istabas izmešana nemaz tik dārgi neiznāktu, ja to darām paši.»

Viņš sāka meklēt darba drēbes, lai apskatītu laukus un kaut ko palīdzētu tēvam. Neatradis skapī, Vitolds sāka skatīties gar sienām un atrada. Bieza putekļu kārta klāja svārku apkakli un plecus. Tāpat apputējušas un netīras bija citas — tēva un mātes drēbes, čupu čupām sakārtas uz naglām, kas bija sasistas visapkārt istabai.

Savādi, kam viņiem tik daudz darba drēbju un vēl vasaras laikā? Pat kažociņi un villaines karājas istabā. Tiem gan nesaltu arī klētī.

Vitolds pielasīja pilnu klēpi drēbju gabalu un aiznesa uz klēti. Pēc tam iesita naglas skapju mugurpusēs un sakāra tur atlikušās, diendienā nepieciešamās drānas.

Nu vēl apkārt vienu baltu palagu, un tad tā skrandu izstāde būs likvidēta. Viņš sāka rakāties veļas skapī. Dzeltenpelēki veļas gabali gulēja satīti nevienādos vīstokļos. Nekā piemērota Vitolds nevarēja atrast. Rupjie pakulu palagi bija aizplīsuši, daži šauri, daži īsi, citiem viena pusē ieausts kāds gabaliņš zilas vai sarkanas dzijas. Brīnums, agrāk māte auda garu garos smalkus au deklus, vai tie varēja būt jau novalkāti? Bet nē, tur jau tie bija, vienu plauktu zemāk, apaļi satīti un ar vāli nokulti, visi nešūti.

«Jā, kad gan māte lai šuj,» saprata Vitolds un, izvēlē jies vienu no rupjajiem palagiem, apklāja ar to aizskapī drēbes.

Pagalmā kašājās vistas un rakņājās cūkas.

«Laikam taču arī agrāk viņas te rakņājās. Vajadzētu aplociņa,» domāja Vitolds.

Viņš apskatīja ēkas. Tuvu kopā salīdušas, tās veidoja noslēgtu loku. «Vecvecais vilku atgaiņāšanas līdzeklis,» pavīpsnāja Vitolds. Visnožēlojamākā izskatījās dzīvojamā māja. Plata un zema, ar mazajām logu actiņām tā raudzījās tieši uz soļus divdesmit attālajām kūts durvīm un netīro laidaru, it kā tās vienīgais uzdevums būtu dienām un naktīm būt nomodā par zemnieka lielāko dār gumu, viņa lopu. — Par tuvu, par tuvu, — norūca Vi tolds.

Netālu no mājas vecā āboliņa laukā māte ganīja lopus. Vitolds nogāja pie viņas un apsēdās blakus.

— Te derētu ierīkot aploku, — viņš iesāka lietišķi. — Varētu pieņemt klāt tos krūmus un pļaviņu. Tev butu daudz vieglāk — iedzen tikai aplokā un pastrādā mājas darbus bez bēdas. Kārlis mēs varētu cirst savā mežā, eglājs ir pārāk biezs.

— Ak dēls, nav jau laika bijis taisīt. Nav jau arī ap lokā tā, kā pats kad izgana. Tad es palaižu pa ežmalītēm. reizēm pa mežu. Aploku nokrimtīs un tad skraidīs pa tukšu.

— Ežmalīles izganīt tu varēsi pa vaļīgākām dienām. Bet padomā, cik labi būs ravējama vai labības pļaujamā laikā. Šoziem pal es sacirtīšu kārtiņas un pavasarī iztaisīšu vienu aploku. Pēc gada vēl otru, un tad tu būsi pavisam brīva.

— Tēvs neļaus savā mežā cirst kārtiņas. Viņš taupa katru kociņu.

— Neļaus? Bet tos džungļus laiks paretināt. Tik un tā viena daļa kociņu izkaltis.

— Vai tu nezini, ja tēvs kaut ko ieņēmis galvā, tad to viņam ar veseri neizdzīsi. Labāk dari visu tā, kā viņš liek, lai mājā būtu miers un satikšana. Es labāk pasperu desmit lieku soļu nekā strīdos pretim, un tā mūsu mājā nemiera vēl nav bijis.

Vitolds iedomājās tēva dusmas istabā un aizmirsa ap loku. Tēvs necieta, ja viņa saimniecībā atzina kaut ko labojamu. Vai tiešām nesaprata, ka te daudz kas jālabo un viegli labojams? Vai viņš bija kā zemē iegrimis ak mens, apsūnojis un neiekustināms? Vitolds iedomājās neapkopto istabu un traipu uz grīdas.

— Nu labi. Par aploku mēs tomēr padomāsim un paprātosim. Ja ne citādi, es ziemā iešu peļņā un nopirkšu dzeloņstieples. Bet tagad es paganīšu govis, ej tu izmazgā istabu, pirmīt skatījos, ka grīda pavisam netīra.

— Vai tu domā, ka es neizmazgātu istabu biežāk ar visu nevaļu? Bet tēvs sirdās — ko tur veltīgi pūdējot grīdu. Pietiekot, ja svētku sestdienās izberžot.

— Atkal — tēvs neļauj. — Vitolds saīga un svilpodams aizgāja apskatīt laukus.

Sausais rudens nospieda labību gatavu gandrīz visu reizē. Vāveros pļaujmašīnu nebija, labību pļāva ar vienroču izkaptīm. Dienā sapļauto vakarā tēvs un dēls uz kokiem nesa vienkopus un krāva žuburos. Katru kopiņu tēvs uzņēma rūpīgi kā mazu bērnu, katru nocirstu vārpu uzlasīja. Vitoldam likās, ka vārpu lasīšana ir pārāk neražīgs darbs, sīkums, kas aizkavē lielumu.

— Tēt, vai mēs to vārpu lasīšanu nevarētu atstāt vārnām? Tu redzi, kvieši gaida, auzas gaida. Var uznākt arī lietus.

— Mācies cienīt dieva dāvanu. Ja kādreiz pienāks bads, tad gan atcerēsies tās vārpas, ko tagad vārnām atvēli.

Viņi pļāva, pļāva, tomēr saule briedināja laukus ātrāk, nekā divi vīri spēja tos novākt.

— Tēvs, mēs taču varētu palūgt kaimiņam pļaujmašīnu un liktu cauri dažās dienas.

— Mašīnas, mašīnas! Jums visu tikai mašīnas! Badā nomirsiet ar savām mašīnām! Vai mašīna noņems labību tik zemu kā es ar izkapti? Trešā daļa salmu būs mazāk. Un kur tie graudi un vārpas, ko mašīna izbārsta? Mašīnas der tikai tādiem vārnu barotājiem kā tu. Un es lai tikai turu maku vaļā. Domā, kaimiņš par velti tev dos mašīnu? — tēvs runāja gluži noskaities.

— Es varētu iet atstrādāt pie viņa lauku nokopšanas.

— Ak tu domā, kaimiņa lauki sviedrus neprasa?

Vitolds apklusa. Loģiski sarunāties ar tēvu nebija iespējams.

Klusēšana ieilga. Vitolds darīja, kā tēvs lika, bieži vien pretēji tam, kā bija mācījies skolā un kā pats atzina labāk darāmu. Šādas attiecības viņu sāpināja, bet viņš vēl bija pārāk jauns, lai zinātu atrast aplinku ceļus, kā iekļūt skarbuma un tiepības nocietinātajos tēva sirds kambaros. Viņš zināja tikai vienu ceļu — uzbrukumu, bet, kad tas neizdevās, cietināja savu sirdi tādiem pašiem akmeņiem kā tēvs.

Dažreiz Vitoldu pārņēma bezcerība un bailes par sevi. Tikai nesen, pirms sešiem gadiem, Vitolda tēvatēvs bija Vāveru saimniecības grožus atdevis dēla rokās, pats apmierinādamies ar septiņām pēdām zemes. Visu laiku tēvs bija strādājis pēc vectēva nolikuma un, kļuvis pats saimnieks, vairs nespēja un negribēja meklēt jaunus ceļus darbu atvieglošanā vai zemes un mājas uzlabošanā.

«Paies divdesmit vai trīsdesmit gadu, kad varēšu sākt strādāt tā, kā man skolā mācīja. Tad man būs jau piecdesmit gadu, es būšu pieradis darīt rokām to, ko citur veic mašīnas. Es bušu pieradis pie netīras istabas, nospļaušos uz grīdas un savai sievai atļaušu to izmazgāt tikai augstos svētkos.»

Atkal viņš atgriezās pie neciešamās istabas. Tēva un mātes skrandainās darba drēbes diendienā no jauna saradās istabā un sakāpa uz sienās sasistām naglām, bēdīgi dekorēdamas šķirbainās baļķu sienas. Tēvs pat dusmojās, ja Vitolds tās vismaz svētdienās paslēpa zem palaga aiz skapja.

— Kāds darbs, tāda drēbe, — viņš noteica, uzsviezdams sabrislos kājautus uz krāsns augšas un uzkārdams salāpītās pastalas uz naglas pie durvīm. — Zemnieku neviens nevērtēs pēc tā, cik skaistos kambaros tas dzīvo, bet kāda tam labība tīrumā un kādi lopi laidarā.

Tā kā istaba atradās tieši pretī kūts durvīm, vasarā mušas dzinās iekšā pa durvīm un logiem. Ēdot tās līda gandrīz vai mutē, uz ēdiena sakrita pirmās. Tēvs atzina tikai vienu mušu iznīcināšanas līdzekli — apsišanu. Mušu sišanu izdarīja trejādi. Ar sitamo galdiņu, kas sastāvēja no diviem vienā pusē ar ādu savienotiem dēlīšiem. Dēlīšus novietoja uz galda kā stāvus uzslietu grāmatu, iekšpusi apsmērēja ar biezpienu un cukuru, un, kad mušas salīda to laizīt, dēlīšus veikli sasita kopā, sašķaidot mušas biezputrā. Otrs paņēmiens bija kociņa galā piestiprināta ādas pletne, ar kuru sita mušas pie griestiem un sienām, turklāt sašķaidītas tās palika pielipušas savā nāves vietā. Visriebīgākais Vitoldam likās trešais paņēmiens — sišana ar plaukstu. Visbiežāk tēvs tā sita mušas, pie galda ēdot, kad nevarēja atvairīties no nepatīkamo kukaiņu uzmācības. Cik reižu Vitolds aizgāja no galda puspaēdis un neēdis, kad tēvs zvēla sastrādāto delnu pret galvu, pēc tanī nobraucīja roku biksēs un paņēma maizes kukuli, lai atgrieztu riecienu sev un citiem.

No caurajiem griestiem bieži bira smiltis un dažādi gruži. Reizēm piebira pat ēdiens. Ja Vitolds savilka seju, tēvs nosmēla putrā sabirušās smiltis un noteica:

— Ēd vien, neviebies! Zeme nav nekāds netīrums. Tā putra arī no zemes izaugusi.

*

Pienāca ziema. Ja vasarā zemnieks savā mājā iegriežas tikai kā steidzīgs garāmgājējs, lai paēstu, pārģērbtos, pārgulētu kādu nakti, — naktsmītni laipni sola arī ratnīcas augša vai siena šķūnītis, — tad ziemā gribas, lai istaba sagaida savus ārā nosalušos iemītniekus kā māte tālumā aizklīdušus bērnus. Gribas siltu mūrīti, gaišus logus, uz palodzēm puķes, kas sludina pavasari.

Vāveru istaba katru ienācēju saņēma ar nepatīkamu, piesmakušu gaisa vilni. Mazajiem logiem nebija pat atveramas rūtiņas, bet, durvis no virtuves paverot, istabā ieplūda cūkām sautējamo kartupeļu tvaiki. Lai nebūtu jākurina plīts, pusdienās kartupeļus un gaļu cepa istabas krāsni. Bieži vien arī kāpostu podi vārījās turpat. Istaba pieplūda līdz griestiem ar ziliem sadegušu tauku dūmiem. Siltumu taupīdams, tēvs aizšāva krāsns aizbīdni arvien par agru, kad oglēs vēl lēkāja zilas uguntiņas.

Māte katru ritu staigāja ar slapju lakatu ap galvu un ziliem lokiem zem acīm. Nevarot izprast, kas ziemā galvai notiekot, sāpot katru ritu. Arī Vitoldam bieži sāpēja galva, deniņos dauzījās smagi veseri. Bieži vien pusi no nakts viņš pavadīja, pa lauku staigājot.

Naktīs nevarēja glābties no kukaiņiem. Izpuvušās grīdas smiltīs arī ziemā perinājās blusas, līda drēbēs un nelāvā gulēt. Vēl briesmīgākas bija blaktis. Kādā naktī Vitolds. sajuzdams dūrienus visās ķermeņa malās, uzdedza uguni un pārsteidza uz sava palaga lielāku vairumu asinskārīgo blakšu. To nakti viņš gulēt vairs nevarēja. Gribēja lasīt, bet tēvs sāka rūkt, ka tā pa nakti pusstopu petrolejas izdedzināšot. Vitolds nodzēsa uguni un apģērbies nosēdēja uz krēsla līdz rītam. Ierēs ap krāsni čaukstinājās prusaki, kāds circenis skriedams sapinās Vitolda matos.

— Eh, nosvilināt to šķirstu ar visiem kukaiņiem! — pussnaudā pukojās Vitolds.

Dienā tēvs istabā sēja izkulstītos linus saiņos. Istaba piešķīda putekļiem un plaukiem. Vēlāk gaiss kļuva tik biezs, ka, pa durvīm ienākot, nevarēja saredzēt pat tēva seju istabas vidū.

Todien pusdienas ēda mūžam aukstajā virtuvē uz plīts malas. — Zini, — tēvā neskatīdamies, bet stingri un noteikti ierunājās Vitolds, —mums jāceļ jauna dzīvojamā māja. Ilgāk tā nevaram dzīvot. Tas vairs nav cilvēcīgi.

— Ak tā. — Tēvs atspieda dakšiņu ar iesprausto gaļu pret plīts malu. — Ak tad tie ir lopi bijuši, kas visu laiku te dzīvojuši?

— Es nesaku, ka lopi. Kad šo māju cēla, tos laikos tā, salīdzinot ar dzīvi rijā, bija pat ļoti ērta un patīkama. Bet visam savs laiks. Un šīs mājas mūžs ir nodzīvots.

— Šīs mājas mūžs būs tikpat ilgs kā mans mūžs, — ietiepās tēvs.

— Vismaz trīs istabas mums vajadzīgas. Viena jums, viena man un viena darba istaba. Tur varētu siet linus, vīt, ēvelēt, tur stāvētu darba drēbes. Un krietni tālāk no kūts celsim jauno māju, lai vasarā mušas nelien iekšā,— Vitolds runāja, nelikdamies tēva vārdus dzirdējis.

— Cel, cel. Ar ko tad tu celsi to māju? — nervozi iesmējās tēvs.

— Mēs varētu dabūt aizņēmumu. Vāveriem nekādu parādu nav…

— Un tu gribētu, lai katrā ziņā tādi būtu? — iekrita teikumā tēvs. — Nekā, jaunskungs, tev vēl krietni jāpagaida. kamēr tiksi pie parādu taisīšanas uz Vāveru mājām. Andrejam Auziņam parādu nav bijis un nebūs! — Un kā apliecinājumu tēvs nosvieda dakšiņu uz plīts malas un iegāja istabā.

Māte šūpoja rokās sāpošo galvu un izbijusies raudzīja mierināt Vitoldu:

— Pieradīsi, dēls, arī pie vecās mājas. Pie visa var pierast.

— Jā, pieradīšu. Tāpat kā tu pie savām galvas sāpēm. — Vitolds izgāja laukā.

Pierast? Taisni tas likās visbriesmīgākais — pierast pie netīrām sienām un grīdām, blusām, prusakiem, blaktīm. Vitolds nodrebinājās, iedomādamies nakti, kad nosēdēja pussnaudā uz krēsla.

«Nosvilināt to graustu ar visiem kukaiņiem!» smadzenēs atkārtojās tās nakts pussnauda doma. Vitolds sarāvās. Nodedzināt? Pašam? Nē. Jā! Dega taču tik daudz māju. Kāpēc gan Vāveri nevarētu degt? Vai viņš vairākas reizes nebija brīdinājis tēvu nelikt malku tik tuvu ugunij plīts priekšā? Tēvs smējās — deg tikai tur, kur dārgi apdrošināts. Vāveri nav apdrošināti. Nē, tomēr vietējā apdrošināšanas sabiedrībā. Ja kādam nodeg, citi saved materiālus. Ja Vāveri nodegtu?

Šī doma savādi satrauca Vitoldu. Rīkle kļuva sausa, ar rokām viņš it kā gainījās no uguns spoka. Viņš dzina to prom, bet tas atgriezās atkal un atkal.

Vitolds sāka iet meža darbos. Strādājot domas bija mierīgas. Likās neprātīgi — pašam nodedzināt tēva māju. Varbūt mēģināt salabot — izmest sienas, ielikt jaunus griestus un grīdu, lielākus logus. Bet, vakaros mājā nogājušām, likās briesmīgi nodzīvot visu laiku vienā istabā, kas piekārta skrandām, kaņepājiem, sīpolu virknēm. Gultu un skapju šķirbas tāpat pilnas blakšu, tās notraipīs izmestās sienas. Un, kad prusaki sāka čaukstināties sīpolu mizās un blusas tekāja gar muguru, Vitolds, zobus sakodis, zvērēja: — Nosvilināšu! Visus kukaiņus, visas skrandas sadedzināšu!

*

Pēc garās ziemas nāca straujš pavasaris. Zeme uzvilka zaļus svārkus, pļavas pušķojās dzeltenām pureņu krellēm. Koki sacentās lapošanā un ziedēšanā. Cīruļi dziedāja slavu saulei un dzīvībai. Sādā līksmības stundā Vitolds gandrīz būtu vecajai mājai piedevis visas ziemā izciestās mocības, ja tēvs pats nebūtu netieši atgādinājis daudzo nomoda nakšu domas.

Plīti kurējās uguns. Māte bija uzdevusi tēvam pieskatīt uguni un pati aizgājusi uz pļavu saplūkt govīm purenes. Tēvs ienesa virtuvē lielu klēpi sausu, smalku egļu zaru. Vienu sauju iebāza krāsniņā, pārējo nosvieda plīts priekšā zemē.

Nezin kāpēc tēvs atcerējās kopš ziemas ne reizi nekustināto sarunu par jaunas mājas celšanu. Varbūt to atgādināja virtuve un plīts, uz kuras malas ēdot, ziemā notika saruna. Auziņš bija labā omā un gribēja jokot, bet viņa joki, kā arvien, iznāca aizvainojoši:

— Nu, kad tad celsi sev jauno ērberģi?

Vitolds paskatījās uz sauso zaru klēpi un mierīgi atbildēja:

— Tad, kad tu veco būsi nosvilinājis.

— Tad man nekā. Tad es tavā jaunā mājā netikšu dzīvojis, — tēvs nosmējās un aizgāja uz mežu pēc jauniem zariem.

«Tagad vai nekad!» nozibsnīja Vitolda galvā. Viņš izskrēja laukā un apskatījās, no kuras puses pūš vējš. «Kūtij virsū nenesīs…» Sirds Iricēja kā aizšauts zaķis.

— Mierā! — viņš uzkliedza pats sev. — Kad saks svilt, galvai jābūt aukstai.

Noteiktiem soļiem viņš iegāja virtuvē, izrāva no plīts degošu pagali un iesvieda to krāsniņas priekšā nomesto zaru kaudzē. Tad izgāja pagalmā, paņēma lāpstu un sāka aprakāt kādu ābelīti.

Pie pirmajiem lāpstās dūrieniem Vitoldam uz pieres izsprāga mitruma lāses. Auksti sviedri spiedās no visa ķermeņa. Ar vienu aci viņš šķielēja uz mājas pusi. Nekā. «Ja nedegs, otrreiz nemēģināšu,» Vitolds apņēmās un ar visu spēku dūra lāpstu zemē.

Kādu laiku viņš nemaz necēla galvu uz augšu. Bet tad nevarēja vairs savaldīties, paskatījās un iekliedzās: Deg! Deg!

Viņš skrēja uz māju. Biezi dūmu mutuļi pildīja virtuvi un vēlās ārā pa durvīm. Uguns rūkdama laizīja izžuvušās sienas. Instinktīvi Vitolds gribēja ķert ūdens spaini, bet aptvēra, ka te vairs nav dzēšams. Viņš sāka skaļi saukt tēvu. Bet tad iešāvās prātā, ka no istabas varētu vēl kaut ko izglābt. Viņš atrāva logu, ielēca istabā, kas arī jau bija pilna dūmu. ķēra no skapjiem jaunās drēbes un svieda ārā pa logu. Uguns rūkoņa viņam sagādāja savādu, ekstātisku prieku. — Ēd, ēd, ugunspūķi, to šausmīgo mocītāju ar visiem kukaiņiem, ar visām skrandām, zirnekļiem un putekļiem! — Vitolds gavilēja, sviezdams ārā vadmalas baķi.

Atskrēja tēvs, pēc laiciņa māte, saradās kaimiņi. Sāka kliegt Vitoldam, lai glābjas. Uguns jau ejot jumtā. Vitolds vēl pārlaida skatienu istabai: centrifūga, tā derīga manta. Ar pārcilvēcīgu spēku viņš satvēra lo ar visu galdiņu un izmeta pa logu. Brakšķēdams gāzās kāds griestu dēlis. Vitolds izlēca ārā gluži noreibis. Kaimiņš bija zvanījis ugunsdzēsējiem, bet vecā māja tos vairs nesagaidīja. Piecdesmit gadu kaltušie, ķirmju izēstie baļķi dega kā sērkociņi. Kaimiņi tikai noplātīja rokas, nopriecājās, ka vējš, par laimi, nebijis no otras puses, un palīdzēja izglābtās drēbes sanest klētiņā.

Pēcpusdienā ieradās policists. Izjautāja tēvu, māti, Vitoldu. Tēvs atzinās, ka ienesis virtuvē sausus zarus. — Kādu dieniņu jums nāksies nosēdēt arestā par neuzmanīgu apiešanos ar uguni, — noteica policists un aizbrauca.

Vecais Auziņš bija satriekts. Parādi un cietums — no tiem viņš visu mūžu visvairāk bija baidījies, un nu, vecumdienās, tie uzbruka abi reizē. Viņš bija tā samulsis, ka nespēja piedalīties jaunās mājas projektēšanā, atstādams visu Vitolda zināšanā. Vitolds savukārt bija ļoti rosīgs un darbīgs. Vasaras vidū Vāveros sāka strādāt namdari. Cēla četru istabu māju ar iespēju izbūvēt otro stāvu.

Rudens pusē Andrejs Auziņš saņēma pavēsti ierasties tiesā. Viņš nobāla un sāka drebēt.

— Cietumnieks… Visi rādīs ar pirkstiem…— viņš runāja pie sevis rītos un vakaros.

— Ko tu baidies? Arests taču nav nekādi spaidu darbi, — mēģināja iestāstīt Vitolds.

— Cietums paliek cietums. Kur tas kauns — vecais Auziņš cietumnieks…

Vitoldam kļuva baigi. Tēvs mocījās bailēs un kaunā. Jo tuvāk nāca tiesas diena, jo satrauktāks viņš kļuva. Vitolds dažreiz ēdienu laikā novēroja, ka tēvs ar vienu roku dedzīgi strebj putru, ar otru nervozi burza maizi sīkās druskās. Dažreiz tas strēbšanu turpināja no tukša šķīvja, nemanīdams, ka karotē nekas neķeras. Vakaros tēvs ilgi čaukstināja salmus ratnīcas augšā, kur Auziņi gulēja pēc mājas nodegšanas. Ausa rīta blāzma, Vitolds pa miegam dzirdēja, ka māte čukstus bārās:

— Ko tu trinies visu nakti? Tūlīt būs rīts, jāiet darbā, bet viņš vēl beržas un pūš.

Nākošajā naktī negulēja arī Vitolds. Bailes sāka viņu tirdīt. «Ja tēvs zaudētu prātu?» pēkšņa doma iedūrās smadzenēs. «Kā tad tu nodzīvosi savā jaunajā mājā? Vai katrā kaktā tev nerēgosies tēva ārprātīgā seja? Un ja tēvs pakaras pie jaunās mājas sijas?»

Bez miega nomocījies visu nakti, Vitolds no rīta sarīkoja velosipēdu un brauca uz atlalo pilsētiņu pie tiesneša. Uz ēdienu plaukta ratnīcā māte atrada zīmīti:

«Lai tēvs ir mierīgs. Māju nodedzināju es. Aizbraucu pie tiesneša atzīties. Vitolds.»

Vitoldam nācās atbildēt par ļaunprātīgu dedzināšanu. Tiesas dienā tēvs saģērbās, sajūdza zirgu un pateica mātei:

— Braukšu uz pagasta māju. Norakstīšu māju Mildas dēlam.

Mildas dēlam? — māte skatījās viņā nesaprazdama. — Kā tad tā? Vāveri taču paliks Vitoldam.

— Tam muļķim es Vāverus neatstāšu.

— Muļķim? — ievaidējās māte.

— Skaidrs muļķis un vairāk it nekas. Ja nu arī nodedzināja to veco Noasa šķirstu, tad cietis vismaz klusu, negājis izbļaut savu negodu pasaulē. Es nosēdētu vienu dienu, bet viņš sēdēs gadu. — Tēvam bija atkritis cietuma drauds, un līdz ar lo viņš bija zaudējis arī bailes no tā.

— Nepārsteidzies, tēvs, pārdomā vēl, — lūdzās māte. — Nez vai puika jel maz vainīgs, varbūt, tikai tevi glābt gribēdams, skrēja atzīties.

— Lai nu vai kā, muļķis paliek muļķis, un tādu arī katorga neizmācīs, — norūca tēvs un iekāpa ratos.

Kristīna bija mīļš, jūtīgs bērns. Mātei viņa pieķērās tik sirsnīgi, ka atteicās pat no rotaļām ar citiem bērniem, ja mātei tas nepatika. Dore Jēriņa tik ļoti bija pārliecināta par pasaules ļauno prātu, ka visiem spēkiem cenlās savu meitu sargal no satiksmes ar ārieni. Muižā un pie mācītājiem kalpojot, viņā bija iebriedis uzskats, ka zemnieki, starp kuriem viņai nācās dzīvot pēc apprecēšanās, ir zemāki. netīrāki par viņas agrākajiem maizes devējiem. Savu vīru viņa bieži mocīja ar pārmetumiem, ka tas viņai nesagādājot labāku dzīvi. Kāpēc viņš nevarot atmest savu krāsotāja amatu un pāriet par kučieri muižā vai pie mācītāja. Bet Jēriņš bija tik zemnieciski neiekustināms, ka nespēja mūža vidū uzsākt ko citu. Savā darbā viņš jutās neatkarīgāks, vērtīgāks, nekā varētu būt, lielkunga untumainos zirgus vadot.

Nepiepildītās ilgas pēc smalkākas dzīves Dore centās iemiesot Kristīnā. Meitu viņa ģērba kā lielkungi savus bērnus, tā ka mazā, rišās un mežģinēs ietītā meitenīte zemnieciskajā apkārtnē izskatījās smieklīga. Kurpes bērnam viņa pirka tik piemērotas kājai, ka pēc īsa laika mazā žēlojās, ka tās spiežot.

— Lai spiež, bērniņ, pacieties, tad augs mazāka kājiņa, — māte mierināja.

Muižā Dore bija noskatījusies, ka baroni savām meitām nedod pietiekoši ēst. lai tās augtu slaidas un inteliģenti bālas. Šādu lietu dabūja izbaudīt arī Kristīnā, un pusaudža gados tā bija izstīdzējusi, ziliem riņķiem ap acīm, mazliet līkām kājām. Bet mātei sava meita likās īsts dižciltīgas jaunavas paraugs. Lielmāte kādreiz bija uzdāvinājusi Dorei apnēsātu saulessargu, un tam nu vajadzēja sargāt Kristīņu no nekaunīgajiem saules stariem gājienos uz baznīcu vai veikalu.

Iedegums? Fui, tas piestāvēja tikai zemniekiem un čigāniem.

Dorei laimējās Kristīnu ierīkot mācītājā mājā, kur 1ā trīs ziemas skolojās kopā ar mācītāja meitām pie guvernantes. Tad mācītāja kundze ieteica Kristīnai kļūt par šuvēju, ko toreiz uzskatīja par smalku amatu. Trīs gadus Kristīna mācījās Rīgā pie kādas vācietes, un, dzimtenē pārnākot, viņa tiešām bija labākā šuvēja tālā apkārtnē.

Mātei nu vienīgās rūpes bija meitu piemēroti apprecināt. Bet te vairs nebija viņas spēkos apzināti vadīt meitas likteni. Ka mīlestība ir ne tikai akla, bet galīgi stulba, to vissāpīgākā veida dabūja izbaudīt Dore Jēriņa.

Jēriņu ģimene dzīvoja mazā mājiņā, kas bija celta uz Dores brāļa zemes. Mājiņa piederēja divām ģimenēm. Dorei un viņas māsai Līzei. Līze bija mirusi, liet viņas meita Emma aizgājusi par mājskolotāju uz Krieviju, savu istabiņu ar virtuvi izīrēdama kādam kurpniekam, vecpuisim Liepām. Liepu, lēnu, slimīgu vīru, aizdusas klepus bija izžāvējis kaulainu un dzīslainu. Nekā pievilcīga viņa ārienē nebija. Viss viņa sarautie pleci, krunkotā seja, nedrošās kājas modināja dziļu līdzjutību. Ar nepilniem četrdesmit gadiem viņš atgādināja sabrukušu sirmgalvi.

Arī Dore bieži iežēlojās par vientuļo kurpnieku un katru dienu iesūtīja viņam krūzi siltas kafijas vai bļodiņu zupas, pielāpīja viņa noplīsušās drēbes, reizēm izmazgāja un uzposa ādām piemētāto istabiņu. Liepa savukārt izlaboja Jēriņu apavus un, kad tēvs nebija mājā, saskaldīja sievietēm plītij malku. Tā viņi dzīvoja laba saticībā un būtu nodzīvojuši kopā ilgi, ja kurpnieks nebulu pārvērtējis savu personu. Liepām Kristīnas laipnā un piemīlīgā seja sāka likties kā dzīves saule, kurā tik labi būtu atspirgt un sildīties visu mūžu. Un, kad Kristīna viņam, kā parasts, katru dienu ienesa ēdienu vai salāpītu apģērba gabalu, viņš arvien atrada, par ko pamīlaties un aizkavēt to savā istabā. Butu Krislīna bijusi par sevi tikpat augstās domās kā viņas māte, tā pašā sākumā smalkjūtīgi noraidītu Liepas tuvošanās mēģināju mus, un tā netiktu izpostīta četru cilvēku skaistā draudzība. Bet Kristīnā bija tik pazemīga un līdzcietīga, ka nespēja darīt sāpes vārgajam vientulim, kad viņš kādā dienā kautrīgi jautāja:

— Sakiet, jaunkundz, — vai es varētu būt jums kādreiz draugs?

— Bet jūs taču esat mums visiem draugs, — Kristīnā samulsusi vientiesīgi atbildēja.

— Ja… Bet vai es varbūt varētu būt jums vairāk nekā draugs?

Kristīnā samulsa vēl vairāk. Viņa nezināja, kas ir mīlestība. Pat grāmatās viņa nebija par to lasījusi. Kristīnas lasāmviela bija reliģiskas grāmatas un bībele, tāpēc viņai likās, ka mīlestības augstākais veids ir līdzjūtība un uzupurēšanās. Tik nevarīgs, nokaunējies un sabijies izskatījās Liepa, ka asaras saskrēja Kristīnai acīs un viņa izdvesa:

— Es nezinu… Laikam varētu gan…

Liepas sabrukušais stāvs un acis atdzīvojās.

— Kristīnas jaunkundz, pārdomājiet labi. Nekādus šīszemes labumus es jums nevaru solīt. Vecs arī es esmu… jūsu gadiem vecs. Tā ir pārdrošība no manas puses celt savas acis tik augstu, uz jums, tik brīnišķīgu jaunavu.— Un viņam pašam kļuva kauns par sevi.

Ir viegli atvairīt cilvēku, ja tas pašapzinīgi, patmīlīgi tīko uzbrukt mūsu jūtām. Bet kā lai cēla, līdzjūtīga, deviņpadsmitgadīga dvēsele noraida sirsnīgu, pazemīgu mīlestību, kā lai atņem sauli visu mūžu ēnā dzīvojušam cilvēkam?

Kristīnā kļuva izklaidīga. Viņas domas kā baltas kaijas arvien atgriezās un atpūtās pie Liepas — vientuļa vraka mierīgā jūrā. Visi viņas apsvērumi par un pret laulību ar viņu beidzās ar jautājumu: kāpēc es nevarētu viņu precēt? Mēs visi pazīstam viņu jau ilgi, viņš ir labs un godīgs cilvēks. Vecāks par mani? Vēl jo labāk, viņš pratīs manu jaunību sargāt no maldīšanās un grēka.

Nākošajā dienā, kad Kristīnā iegāja Liepas istabā, pašai nemanot, viņa bija uzkavējusies tur veselu stundu. Varbūt tikpat ātri butu aizsteigusies otra stunda, ja māte nepacietīgi neklauvētu pie sienas. Bija atnākusi kāda pasūtītāja.

Arvien ilgāki kļuva Kristlnas apciemojumi kurpnieka istabā. Arvien ilgāk kurpnieks uzkavējās Jēriņu istabā. Dorei tie sāka gandrīz apnikt, jo kavēja darbus. Viņa vairs nesūtīja pie Liepas Kristīņu ar kaiijas trauku, bet ienesa pati. Kādreiz, klusu ienākusi virtuvē, viņa dzirdēja, ka istabā Kristīna ar kādu sarunājas. Brīnums, pa kurām durvīm butu viesis ienācis, viņa taču visu laiku grozījās pa pagalmu. Arī kurpnieks nesen iegāja savā pusē. Apsējusi tīru priekšautu, viņa gāja apsveikt viesi. Savādi. Kristīna istabā sēdēja viena pati.

— Ko tu te tik skaļi viena pati runā? —brīnījās māte.

— Es runājos ar Liepu.

— Tā? Kas tad jums tik steidzīgi arvien runājams?

— Ak māmiņ, mums daudz kas runājams, — sarkdama atzinās Kristīna.

— Agrāk tu tāda runātāja nemaz nebiji.

— Māmiņ, — Kristīna nometās mātes priekšā ceļos un ieglauda galvu viņas klēpī. — Māmiņ, varbūt nav pareizi, ka taisni es tev to saku. Bet tu vienmēr vēlējies pirms miršanas mani nodot kāda godīga vīra rokās. Māmiņ, tev laikam nav ne jausmas, ka šis vīrs dzīvo tepat mums blakus.

Ja Dore Jēriņa pēkšņi uzzinātu, ka Liepa, kas dzivo tepat aiz sienas, ir zaglis un slepkava, viņa nebūtu tā pārsteigta kā no šīs sava bērna atzīšanās. Kā zibens ķerta viņa uztrūkās un atgrūda Kristīņu.

— Ko? Liepa? Tas vecais, izkaltušais kurpnieks lai būtu tavs vīrs!

Savus godkārīgos sapņus viņa redzēja saplokam kā lietus izmērcētus tauriņus. Tik daudzreiz viņa bija skatījusi Kristīņu kā cienījamu mācītāja vai muižkunga sievu smalku dāmu sabiedrībā, pārāku par visām. Savu mūža galu viņa bija iedomājusies pavadīt vaļīgā bezdarbībā. Nomoda sapņos bija sēdējusi baznīcā pirmajā solā blakus prāvestienei un dakterienei. Bet nu nāca tāds izžuvis kurpnieķelis un spieda viņu un Kristīņu atpakaļ pēdējā rindā, kur sēdēja babuļnieku vecītes un vājinieces. Un visur viņai ies līdzi riebīgā ādu smaka.

— Nē un nē, nemūžam tas nenotiks! — viņa kliedza. — Tas plikadīda lai paņem manu meitu?!

— Bet, māmiņ, — iebilda Kristīna, — kā tu vari tā saukt mūsu draugu! Viņš ir tāpat amatnieks kā es. Un dieva priekšā visi cilvēki vienādi.

Dieva pieminēšana mati mazliet nomierināja. Viņa saka runāt lēnākā balsi:

— Padomā pati, viņš ir lik vecs, ka varētu būt tavs tēvs.

Apprecas cilvēki ar vēl lielāku gadu starpību. Mēdz taču teikt, ka labāk zem veca vira bārdas nekā zem jauna pātagas.

— Viņš ir slimīgs. Drīz vien tev būs jākļusl par maizes pelnītāju un žēlsirdīgo māsu.

— Ja cilvēku mīl, var arī uzupurēties. Pats pestītājs māca, ka vajag sevi upurēt vājāko labā.

— Nezaimo dievu! Pestītājs liek bērniem būt paklausīgiem saviem vecākiem. Ja tu neizmetīsi šīs precības domas no galvas, mātes lāsti tevi pavadīs visu mūžu.

Kristīnai tika izsisti no rokām visi ieroči. Viņa padevīgi nolieca galvu un klusēja.

Māte iesteidzās kurpnieka istabā un turpināja uzbrukumu Liepām.

Turpmāk viņa uzmanīja, lai Kristīnā nesastaptu Liepu vienatnē, un parūpējās, lai māsasmeita no Jurģiem viņam uzteiktu dzīvokli.

Ja Kristīnas un Liepas sirdis butu sagrābušas jaunības mīlestības nevaldāmās brāzmas, tie cīnītos par savas mīlas tiesībām. Bet, tā ka viņi izstīdzējušu ēnas puķi bija noturējuši par brīnišķīgo, vienreizējo papardes ziedu, šīs puķes samīdīšana tiem uzšalca tikai vieglas skumjas.

Kad Liepas kurpnieka piederumi un apdilusi gulta bija iekrauti pagalmā vezumā, atvadīties iznāca arī Jēriņiete un Kristīnā. Roku sniedzot, Kristīnai acis iemirdzējās asaras.

— Dzīvojiet sveika, Kristīnas jaunkundz! Jūs tiešām pelnāt labāku likteni. Jūs atceroties, es vienmēr domāšu, ka esmu tikai sapņojis.

Mācītājs bija kļuvis vecs. Grūti viņam nācās apkalpot plašo draudzi, tāpēc pieņēma palīgmācītāju Kristapu Griezi. Vairāk par izglītību vecāki Kristapam nebija varējuši dot, tāpēc jaunajā vietā viņš atnāca galīgi tukšs.

Pēc pirmās algas saņemšanas viņš gribēja sagādāt veļu un citu nepieciešamo. Kā labu šuvēju vecā mācītāja kundze viņam ieteica Kristīņu.

Kad Grieze ieradās Jēriņu nabadzīgajā, glītajā istabiņā, Kristīnas māte it kā atdzīvojās. Nebija Kristīna paspējusi uzņemt vajadzīgos mērus, kad galdā jau kupeja kafija un smaržīgas pankūkas. Tā notika, ka jaunais mācītājs šo sirsnīgo sieviešu mājā nociemojās pāris stundu.

Arī turpmāk Griezem arvien atradās kāds papildināms vai labojams apģērba gabals, un viņš atkal iegriezās Jēriņu mājā. Kaimiņienes pārsteigtas sačukstējās, Jeriņiete jau redzēja savas ilgas piepildāmies un gāja baznīcā augsti paceltu galvu.

Kristīņu jaunā mācītāja viesošanās pacēla ekstāzes augstumos. Viņi nerunāja par mīlestību. Nē, it nekad viņi par to nerunāja. Viņi runāja par dievu, par Jēzu Kristu. Grieze izskaidroja Kristīnai bībeles sarežģītākās vietas. Gaiši un redzīgi viņa uztvēra katru mācītāja vārdu un staigāja apskaidrota reliģijas un, ko viņa pati vēl neapjauta. savas lielās, vienīgās mīlestības gaismā. Grieze vēroja Kristīnas skaidro prātu, viņas bērnišķīgo sirsnību un uzticību, un it kā balss no augšienes viņam teica:

«Lūk, īsta sieva mācītājam, ists kristīgs cilvēks.»

Bet par mīlestību viņi nerunāja nekad.

Reiz vecais mācītājs sarunā Griezem ļoti delikāti izstāstīja savus nākotnes plānus. Viņš esot jau vecs. Vajadzētu vēlēt jaunu pilntiesīgu mācītāju. Viņš runāja arī par savas jaunākās meitas Margrietas likteni, par savu pēdējo vēlēšanos nodzīvot tās paspārnē vecumdienas.

Grieze bija nabags. Dabūt labu mācītāja vietu nebija tik viegli. Bet šeit pavērās drošas nākotnes izredzes — liela draudze, cienījams stāvoklis, skaista sieva ar pilnīgu iedzīvi.

Visu nakti viņš salīdzināja vecā mācītāja plašo, ērto dzīvokli ar nabadzīgo Kristīnas istabiņu un otrā dienā izlūdzās saviem patroniem viņu meitas Margrietas roku.

Nākošajā svētdienā vecais mācītājs pasludināja draudzei lielu prieka vēsti — uzsauca savu meitu ar palīgmācilāju Griezi. ŠI ziņa sajūsmināja visu draudzi, izņemot vienu draudzes locekli — Dori Jēriņu. Viņai piepeši sāka spiest jaunās kurpes tik stipri, ka neatvairāmi mācās virsū ģībonis. Zobus sakodusi, viņa noturējās samaņas stāvokli un pa sānu durvīm izspraucās lauka. Kristīnā nemanīja mātes nozušanu. Kā suģestēta viņa skatījās augstajā velvējumā virs altāra, kur lokveidīgais uzraksts aicināja: «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.» No sastinguma viņa pamodās tikai tad, kad no kanceles atskanēja Griezes balss. Viņš runāja par laulību: — īstās laulības ir tās, ko mēs noslēdzam dieva priekšā savās sirdīs, — nobeidza jaunais mācītājs. — Viss cits ir tikai māņi, miesas un mantas kārība. Nedzenieties pēc mantas, ko kodes un rūsa maitā, esiet lēnprātīgi un pazemīgi, staigājiet dieva ceļus, kalpojiet viens otram, jo, kalpodami cilvēkiem, jūs kalposiet tam kungam. — Nekad jaunais mācītājs nebija runājis tik sirsnīgi un aizrautīgi.

Kristīnā izgāja no baznīcas apskaidrota. Viņa zināja tagad savu ceļu. Tas bija dieva ceļš, pa kuru viņa staigās. Viņa bija noslēgusi laulību savā sirdī, un to zināja tikai pati un dievs.

Daudzi cilvēki dvēseles sāpju brīžos bēg no ļaudīm vientulībā, gremdējas savu sāpju melnajos ūdeņos, kļūst īgni un atbaidoši. Kristīnai jaunais mācītājs daudzajās sarunās un sprediķī bija norādījis citu dievkalpošanas ceļu — kalpot cilvēkiem, tāpēc viņa kā gaiša būtne uzmeklēja cietējus un centās iepriecināt noskumušos. Visgrūtāk viņai bija tikt galā ar savu māti, kuru grauza neapmierinātības ķirmji. Vecā sieviete caurām dienām gaudās par savu likteni, nepamatoti uzbruka vīram un meitai, pārmezdama, ka tie dzenot viņu postā. Pārcilvēcīgā pacietībā Kristīnā panesa mātes gaudošanu.

Gluži histēriska kļuva Jēriņu Dore, kad Kristīnā no raidīja vairākus turīgus preciniekus.

— Es jau redzu, — viņa rūca katru vakaru, — nabagu mājā man būs savs mūžs jānobeidz.

Un katru vakaru Kristīnā neapnikdama zvērēja:

— Māmiņ, kamēr vien es spēšu kustināt rokas, tev netrūks ne maizes, ne pajumtes.

Pasaules kara laikā nomira vecais Jēriņš. Daudz pūļu Kristīna pielika, lai tēvu godam apbedītu. Viņa pat aizņēmās naudu, ko nopirkt ozola zārku un krustu, lai māte nevaidētu, ka tēvs aprakts kā pēdējais ubags.

Pēc tēva nāves maizes pelnīšanas darbs Kristīnai uzgūlās divkāršā smagumā. Divkārt smagi uzgūlās arī mātes gaušanās un neapmierinātība. Dore nebija vēl tik veca un vārga, par kādu sāka izlikties. Likās, ka viņai bija sevišķs prieks mocīt Kristīņu ar dažādām iedomātām kaitēm. Ja viņai kaut kur iesāpējās, viņa bija pārliecināta, ka piemeties kāds ļauns audzējs, un meitai vajadzēja gādāt zirgu un vest māti pie ārsta. Smagas darba dienas vakarā Kristīna nevarēja mierīgi atlaisties gultā, viņai vajadzēja izvārīt vakariņas, sagatavot paparžu vai skuju vannu un mātei pēc izsutināšanās ierīvēt vienu vai otru vietu, kur nu kuro reizi tā dienā bija sajutusi sāpes. Rītos agri Kristīna apkopa māju, padeva mātei brokastis un steidzās pie saimniekiem lauku darbos, jo kara laikos šūšanas darbi bija apsīkuši.

— Jūsu mātei vajadzētu strādāt vieglākus lauku darbus, — reiz ieteica ārsts, kad Kristīna tam žēlojās par mātes galvas sāpēm un bezmiegu. Arī Kristīna domāja, ka māte varētu ravēt, palasīt sēnes vai ogas, lai, svaigā gaisā izkustoties, uzlabotu miegu un ēstgribu. Ret. kad viņa ieminējās par to mātei, tā sāka raudāt un kliegt:

— Es jau teicu, ka man kā ubadzei savs mūžs būs jānobeidz. Dievs mani soda, ka tevi tik smalki audzināju. Būtu tevi mazu ganos sūtījusi, tad tu vis nenoraidītu saimnieku dēlus.

Kopš šīs nervu lēkmes māte vēl mazāk izgāja laukā. Atzveltnes krēslā atgāzusies, viņa dziedāja baznīcas dziesmas vai šķirstīja vecus vācu žurnālus, kas tai bija paglabājušies no jaunības laikiem.

Kristīnas augumu lauza smagie lauku darbi. Brālēns, kam tagad piederēja Jēriņu būda, atradās frontē. Kāddreiz viņš atrakstīja Kristīnai sirsnīgu vēstuli, lai palīdz cik varēdama viņa sievai ar mazajiem bērniem un nespēcīgajiem vecākiem.

Kristīna palīdzēja pāri saviem spēkiem. Viņa pilnīgi izpildīja radiem kalpones vietu, ar to starpību, ka par darbu nesaņēma norunātu algu, bet samierinājās ar to, cik kuro reizi iedeva. Bet brālēna sieva iedeva arvien tikai tik daudz, cik Kristīnas māte spēja apēst. Naudu mātes ārstēšanai viņa piepelnīja ar šūšanu brīvajās svētdienās un naktīs.

Briesmīgā asinssērga uzsāka cilvēku pļauju. Katru dienu pa lielceļu uz kapiem aizveda dažus zārkus. Bija mājas, no kurām vienā nedēļā nāve izrāva vairākus tuviniekus, atstādama tukšumu un asaras.

Vasarā ar asinssērgu saslima Dore Jēriņa. Kristīnā kopa māti cik labi vien varēdama, bet Dore nebija apmierināta.

— Ja tu aiz savas muļķīgās spītības nebūtu palikusi plika veca meita, es tagad varētu ārstēties slimnīcā, — viņa gaudās.

Kristīnā dabūja zirgu un aizveda māti uz slimnīcu. Nākošajā dienā viņa gāja to apraudzīt, bet slimnieku telpās viņu neielaida. Vēl divas dienas tā mēroja ceļu uz pilsētiņu, lai apjautātos par mātes veselības stāvokli un nodotu savus sveicienus, bet tad, atpakaļ nākot, jutās ļoti vāja. Mājā pārnākusi, viņa zināja, ka ir saslimusi arī pati.

Divas dienas viņa nogulēja viena savā gultiņā. Skapītī bija tikai daži sakaltušas maizes gabaliņi, bet viņa nespēja un neiedrošinājās iet pie radiem palīdzību meklēt. Kristīņu dedzināja neziņa par māti. Kopš tēva nāves viņai bija rūpējusi tikai mātes labklājība, un tās noslēgums viņai likās kārtīga apglabāšana blakus tēvam un dzeltens ozola krusts. Ja māte tagad mirst, kā viņa, slima un bez līdzekļiem būdama, lai to godam apbedī ?

— Mīļais, žēlīgais dievs, — viņa gandrīz bez mitēšanās lūdzās, — neliec manai mātei pēdējo ceļu staigāt bez aizlūgšanas, bez pavadīšanas. Neliec viņai gulēt kapā, kuram neviena mīļa roka neuzliek ziedus.

Dažreiz Kristīnā iedomājās, cik augstprātīgi izturējusies māte, cik netaisna bijusi, gauzdamās par ubadzes likteni, kur īstenībā trūkumu nekad tai nenācās ciest. Kristīnā drebēja bailēs, ka dievs atriebs mātes augstprātību. Viņa sāka pat kaulēties ar dievu: — Mīļais, visspēcīgais dievs, tu zini, es nekad neesmu kurnējusi par grūtumiem, ko tu man uzliki. Es biju pazemīga, es atsacījos no pasaulīgās laimes, no mīlestības, no mantas. Visu, visu tu man atņēmi, un es tomēr tevi lūdzu un slavēju katru dienu. Tāpēc, ja tu arī būtu nodomājis manu māti sodīt, nedari to vismaz manis dēļ. Kāda nozīme sodīt mirušu cilvēku, bet man sāpēs visu mūžu nezināšana, kur māte aprakta… — Tā Kristīna murgos strīdējās ar dievu, bet pilnas apziņas stāvoklī izjuta smagas bailes.

— Kas es esmu, ka drīkstu dievu mācīt? Pīšļos tev vajadzēja mani satriekt par tādu necienību! Dievs, dari ar mani ko darīdams, es visu saņemšu pazemībā, tikai nesodi manu māli.

Pēc tādas sirsnīgas lūgšanas Kristīnai kļuva vieglāk. Viņa ticēja, ka dievs viņu tomēr būs uzklausījis.

Trešajā dienā atnāca brālēna sieva un dusmīgi atvēra istabiņas durvis.

— Kas tad nu tev par svētkiem, ka guli dienas laikā,— viņa sāka bērt pārmetumus, nemaz neievērodama Kristīnas vārgo seju. — Solījies nākt mēslu talkā, bet tā i nevarējām sagaidīt.

— Mīļā māsīc, — Kristīna kā atvainodamās mēģināja smaidīt, — es esmu slima.

— Slima? Vai tad nebūs tā pati sērga? — radiniece virzījās uz durvju pusi.

— Tā pati gan.

— Vai. ko tad nu iesāksi? Kas tevi kops? — gaudās radiniece. — Vakarā neaizkrampē logu, es sūtīšu ganu meitu, lai ieliek pa logu kruziti piena.

Pirms Kristīna paspēja vēl ko jautāt vai lugt, radiniece bija izmelusies pa durvīm.

Vakarā Kristīna palūdza ganu meitu aiziet otras dienas pusdienā uz pilsētiņu un apjautāties slimnīcā, kā mātei klājas.

Visu nakti viņa lūdza dievu gan klusībā, gan skaļi. Rītā viņa bija nomierinājusies. — Dievs taču ir tik labs. Viņš nemaz negribēs nodarīt man tādas sāpes.

Vakarpusē atgriezās ganu meita.

— Nu, kā klājas māmiņai? — jautāja Kristīna.

— Labi, — samulsusi atbildēja meitene.

— Viņa kļūs vesela? — prieks ieskanējās Kristīnas balsī.

— Viņa jau ir vesela.

— Vesela? Tad jāpalūdz, lai māsīca aizbrauc viņai pakaļ.

— Nē… — stostījās meitene. — Viņa jau ir aizvesta… mūža mājās.

Kristīnā saplaka. Tumsas virpulis sagrāba viņu un griezdams ierāva melnā dzelmē.

Izveseļojusies Kristīnā devās uz slimnīcu un mēģināja noskaidrot mātes miršanas un apbedīšanas apstākļus. Neviens neko neatcerējās. Darbā pārmocītās māsas vienaldzīgi paraustīja plecus:

— Te katru dienu mirst desmitiem cilvēku un atkal ieved jaunus. Mēs nepaspējam pat uzrakstīt slimības zīmes, kad dažs labs jau ir miris. Kur mēs lai visus atceramies?

Kristīnā brauca pie apriņķa priekšnieka, lai atļautu atrakt kapus un uzmeklēt māti.

— Pilnīgi izslēgts, — strupi noraidīja ierēdnis, — tādā sērgu laikā nevar rakt augšā miroņus. Izcelsies vēl arī mēris.

Kristīnai bija jāsamierinās, ka viņas māte gulēja nezināma kapa vietā. Slimnīcā mirušos, kam neieradās piederīgie, salika vienkāršās dēļu kastēs un apraka rindā tā sauktajā nabagu nodalījumā, tur, kur apraka pagasta nespējniekus.

Pēc mātes nāves Kristīnā kļuva vēl pazemīgāka un lēnprātīgāka. Ar pilnīgu atsacīšanos viņa it kā gribēja izpirkt mātes un savus grēkus.

— Es kurnēju pret tevi, visspēcīgais, visžēlīgais dievs. — Vakaros, ceļos nometusies, viņa dauzīja galvu pret grīdu. — Šaut mani, necienīgo, ak kungs, lai es kā tārps lienu tavā priekšā. Tārps un puteklis es esmu pret tevi un iedrošinājos domāties būt nopelnījusi ievērību tavās acīs.

Ne tikai lūgšanās, arī darbos Kristīnā centās izpirkt savu iedomāto grēku. Ja kaimiņos kāds saslima, viņa neaicināta ieradās slimnieku mierināt, par saviem pēdējiem grašiem aiznesdama kādu gardumu vai citu iepriecinājumu. Ja kur vajadzēja darba roku, Kristīnā stājās darbā, neprasīdama algu, gāja no rīta līdz vakaram. Ar pateicību viņa saņēma cietu maizes doniņu vai suliņu krūzi kā atlīdzību. Grūti bija pierunāt viņu pat to pieņemt.

Kas labprāt nes, tam labprāt daudz uzkrauj. Apkārtējie un radi pierada, ka viņa kalpo bez atlīdzības, un daudzreiz to vairs pat nepiesolīja.

— Kur tad nu viņa arī liks to mantu, — sprieda viens otrs. — Bērnu nav, tāpat pasaulei viss paliks.

Pie Kristīnas sāka braukt radi arī no lielāka tāluma. Aizveda pie sevis uz divām trim nedēļām, kamēr apšuva un aplāpīja visu ģimeni, tad atkal atdeva kādam citam radam. Viņai pašai nepiederēja vairs ne sprīdis savas dzīves, bet viņa pati to nemanīja. Bija jābrīnās, kur viņai radās spēks izturēt tik pārcilvēcīgu darbu. Laikam taču tikai fanātiskā pārliecībā, ka, kalpojot cilvēkiem, kalpo dievam. Savam bargajam dievam, kas no viņas prasīja tikai upurus un atsacīšanos.

Tomēr varenāki par ticību izrādījās dabas spēki. Uz sešdesmit gadu robežām Kristīna sagura. Bez pastāvīgām galvas sāpēm viņu sāka durstīt sāpes mugurkaulā. Zobus sakodusi, viņa tomēr nemeta darbam mieru un arī nevarēja to darīt, jo tad būtu jāmet miers arī ēšanai.

Kaimiņos bija kāzas. Kā parasti, Kristīna palīdzēja virtuvē. Vairākas reizes sakarsusi viņa skrēja no virtuves uz pagrabu pēc ēdieniem. Ass un drēgns rudens vējš cauri plānajam ģērbam noglauda sasvīdušo miesu. Otrā dienā pret pusdienu dūrieni mugurkaulā kļuva neciešami. Kad laba daļa viesu bija aizbraukuši. Kristīna aizvilkās uz savu būdiņu. Gribējās nomazgāties, bet nebija spēka aiziet uz aku pēc ūdens.

«Atpūtīšos drusku, tad uzsildīšu ūdeni,» viņa nodomāja un gribēja likties gultā. Noņēma balto dienas segu, sakārtoja spilvenus un sāka vilkt nost kurpes. Piepešs sāpju grūdiens notrieca viņu zemē. Ausīs sāka dunēt tāli zvani. Viņa grima kaut kur tumšā dziļumā. Rokas meklēja balstu, bet tikai nodauzījās gar skapja stūri.

Kristīna pamodās tumsā. Aukstums drebināja locekļus, nemitīgas sāpes durstīja muguru. Viņa gribēja uzcelties, bet nevarēja. Kājas bija paralizētas. Uz rokām un vēdera viņa aizrāpoja līdz gultai, novilka segu un, kaut kā ievīstijusies, palika uz grīdas.

— Kungs, kungs, es pateicos, ka tu sauc pie sevis mani, necienīgo. Sūti man nāvi kā mīļu māsu, un es miršu, tevi slavēdama.

Bet tā vēl nebija nāve.

Saule spoži piestaroja istabu un noglauda slimības satriekto ķermeni uz grīdas. Pie aizslēgtām durvīm kāds klauvēja. Instinktīvi Kristīnā gribēja steigties atvērt, bet nelika nost no grīdas. Gribēja saukt, bet balss apslāpa istabiņā. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa pavilkās istabas vidū, vairāk pret logu.

Klauvētājs atgāja no durvīm. Pēc brīža soļi dimdēja uz loga pusi, un kāda ēna aizsedza saides spīdumu uz grīdas.

— Kristīnā, Kristīni — sauca radiniece aiz loga un, rokas pie acīm pielikusi, ieskatījās istabā.

Vaidēdama Kristīnā atsaucās un pacēla roku.

Sanāca kaimiņi, uzlauza logu, noguldīja Kristīņu gultā.

— Ak tu mīļais pestītājs, vēl man nav lemts tevi skatīt debess gaismā, — viņa iestenējās un ļāvās cilvēku gādībai.

Slimnīcā Kristīnā nogulēja četrus mēnešus. Mierā guļot, skaudrās sāpes to vairs nemocīja. Bet staigāt viņa nevarēja. Pagasta valde atteicās ilgāk maksāt slimnīcu. Gulēt varot arī nespējnieku patversmē, un tas pagastam iznākot lētāk.

Un tā Kristīnā nonāca tur, no kā visvairāk bija baidījusies viņas māte, — nabagu mājā. Nevienam radam, ne kaimiņam viņas vairs nevajadzēja. Kristīnā bija kalpojusi daudziem, viņai nekalpoja neviens. Reti kāds aizgāja viņu apmeklēt. Viņa neko nevienam neprasīja, neko negaidīja, tikai kad kāds pie viņas atnāca, klusas laimes pārņemta, slaucīja asaras. Agrākie draugi, kaimiņi un radi gan apjautājās viens otram, vai kāds zina, kā klajas Kristīnai, bet aiziet viņai pašai pavaicāt izvairījās. Gandrīz katram Kristīnā bija nesamaksāta parādzīme, kuru patīkamāk noglabāt dziļi atvilktnē, ne turēt pastāvīgi acu priekšā uz galda.

Vientuļās dienās un bezmiega naktis Kristīnai nebija cita ko darīt kā apcerēt savu dzīvi. Dienu no dienas un nakti no nakts viņa atsauca atmiņā bērnību bez smiekliem un rotaļām, jaunību bez mīlestības, pusmūža gadu darbu bez algas.

Kādā naktī viņa gulēja vaļējām acīm. Mugura bija notirpuši, bet viņa nespēja pagriezties uz sāniem. Acis aizverot, likās, ka no tumsas veļas lieli, smagi mākoņi, gulstas virsu un spiež.Viņa grimst, grimst, līdz kļūst nelabi, un atkal atver acis. Savādi, tā, kas guļ gultā, vairs nav Kristīna. Kristīna ir maza meitenīte Kikija. Ir vasara, Kikija izskrien laukā, paceļ bālās rociņas pret sauli un smejas. Tik silta un mīlīga ir saule. Meitene noaun kurpes, zeķes un pastiepj kājas saulei noglāstīt. Kājām patīk saule un brīvība, kurpju cietumā tās saspiestas šauras, pirksti noliekti uz leju. Meitene atpogā kleitiņu, ar mokām izmaucas no tās, nosviež kreklu un iegulstas zālē. Neviena gulta nav likusies tik mīksta kā zaļā zāle, neviena sega tik silta un glāstoša ka vasaras saule. — Kikij, ko tu dari? — bargs mātes sauciens pietrauc meiteni kājās. — Iedegsi kā čigāniete! — Māmiņ, man patīk saulīte, — Kikija lūdzas. — Bet dieviņam nepatīk iedegusi cilvēki, — atspēko māte. — Redzi, kā čigānus viņš nemīl, tiem jāklīst apkārt bez savas mājas un jādiedelē maize. — Māte saģērbj meiteni, nosēdina zem ābeles un atnes savu izbalējušo saulessargu. Kikija ar ilgām noskatās saules apspīdētajā pļavā, viņai gribētos iet pieplūkt pilnu sauju sarkanu sveķeņu un zilu neaizmirstuļu, bet nevar, vienā rokā jātur saulessargs, kā lai saplūc puķes. Iet bez saulessarga? Māte jau neredzēs, pašlaik guļ diendusu. Bet dieviņš redzēs, dieviņš visu redz un dzird, viņš tagad jau zina, ka Kikija bijusi slikta meitene, gribējusi slepeni neklausīt mātei. Daudz bargāks par žagaru ir dieviņš. No žagara viegli izbēgt, ja māte neredz blēņu darbus, bet kā lai izbēg no dieviņa visredzības?

Svētdienas rīts. Māte izvārījusi smaržīgu kafiju un izcepusi pankūkas brūniem vaigiem. Kikijai priekšā viņas mazā krūzīte, uz šķīvja uzliktas divas pankūkas. Viņa jauc kafiju, cukurs jau izkusis, bet, kad nogaršo, dzēriens vēl rūgts. — Māmiņ, vēl vienu graudiņu cukura, — lūdzas bērns. — Pietiek, pietiek, bērniem nevajag daudz cukura, — nosaka māte. Kikija kož garšīgās pankūkas, apēd vienu, otru. Nu tikai īsti izjūt ēstgribu un taisās ņemt no bļodas vēl. — Kikij, tev pietiek, — nosaka māte. — Bet man gribas, — žēlīgām acīm meitene skatās uz dzeltenbrūnajām kārdinātājām. — Kāda tu izskatīsies, ja ēdīsi kā mužiks, — baras māte, — izaugsi zema, resna kā piesta. — Māmiņ, tikai vienu. — Asaras paspīd Kikijas acīs. — Bīsties dieviņa un klausi māmiņu, tad būsi labs bērns. — Kikija izvelkas laukā kā nopērts šunelis. Viņa ir tā ietramdīta ar dieviņu, ka nedrīkst paskraidīt kā citi bērni, nedrīkst kūleņus mest un skaļi smieties. Vienmēr viņai ienāk prātā — vai tikai dieviņam tas nav nepatīkami? Vienmēr un visur dieviņa griba sakrīt ar mātes gribu.

Slimniece aizver acis, un atkal smagi svina viļņi veļas un draud nospiest. Ar varu viņa atrauj acu vākus vaļā.

Kikija ir jau uzaugusi liela. Lēnīgais Liepa runā ar viņu. — Vai jūs varētu būt man vairāk nekā draugs? — Silts aizkustinājums dreb viņa balsī. Un Kristīnai ir žēl šā nevarīgā cilvēka. Bet mātei un dieviņam nepatīk, ka Kristīnā savu dzīvi piesaista vecīgā Liepas dzīvei, un viņa nepretojas tik varenai gribai, lai gan sirds smeldz, ne par sevi, bet Liepu, kura mūžā — viņa zina — vairs neienāks mīlestības gaišums.

Jaunais mācītājs Grieze kāpj pār Kristīnas istabiņas slieksni. Baznīcā viņa ir redzējusi to vairākas reizes, bet nu tas ka cilvēks ir nokāpis no garīgiem augstumiem. Viņš ir tik cilvēcīgs un reizē šķiet tik dievišķīgs, ka Kristīnai gribas kā Marijai nosēsties pie viņa kājām. Arī mācītājam patīk skaidrā, reliģiozā jaunava, viņš atgriežas nabadzīgajā būdā un paņem viņas sirdi. Iet laiks, un vecais mācītājs uzsauc Griezi ar savu meitu Margrietu. Bet kāpēc Grieze neatdod Kristīnas sirdi, jā, viņš patur to sev, no kanceles apliecinādams, ka ir noslēdzis ar viņu laulību dieva priekšā.

Kristīnai brauc precinieki. Turīgi saimnieki tīko vest viņu savās sētās. Viņa noraida visus — tādas laulības būtu tikai miesas un mantas kārība. Viņas laulība ir noslēgta savas sirds un dieva priekšā. Pirmo reizi viņa neklausa mātei un dieviņam.

Kristīnā kalpo cilvēkiem, neprasīdama samaksu. Viņas mācītājs bija sūtījis to kalpot cilvēkiem, lai tādējādi kalpotu dievam. Kristīnā strādā smagos sviedros, viņai it ka patīk sevi nogurdināt līdz nāvei, viņa ir laimīga, ka cilvēki tai nesamaksā par darbu — jo lielāka tad izlīs dieva žēlastība pār viņu.

Pusdzīvā masa gultā sakustējās. — Dieva žēlastība? — vārga balss iekunkstējās. — Kur ir žēlastība, kur ir atmaksa? — Sāpju saēsta miesa, vientulībā iztvīkusi dvēsele!

Bet tā nav Kristīna, kas guļ gultā un nevar pakustēt, īstā Kristīna pienāk pie gultas un sāk slimo mierināt, kā agrāk mierinājusi daudzus: — Izturi, izturi, māsa, debesu laime būs atmaksa.

Muļķe! — kliedz svešais ķermenis. — Vai mazā Kikija drīkstēs debesīs lēkāt, vai dabūs lur savu pankūku un cukura graudiņu? Vai debesīs mācītāju Griezi šķirs no Margrietas un atdos Kristīnai? Vai vecā Kristīna tur varēs apmainīt tos paldiesus un novēlējumus — «Gan dieviņš tev atmaksās!» — ko šeit saņēma algas vietā?

Skaudri smiekli naktī pāršķēla nespējnieku patversmes klusumu. Kristīnas istabā saskrēja vecenes un veči kreklos un apakšbiksēs. Izdēdējuši, izkropļoti locekļi trīcēja nakts vēsumā, darba saliektās muguras velti centās izliekties taisnas, lai pāri priekšējo galvām saskatītu ārprātīgo smējēju.

Lūk, lūk. dieviņam patīk tavas reimatisma sarautās rokas, tavs kupris, tavas skrandas. Tevi debesis iecels par erceņģeli. viņa piepeši rādīja uz vecīti, kas bija atdevis māju radiem par mūža maizi, bet kāda juridiska āķa dēļ vecumdienās to pazaudējis. — Tu sēdēsi blakus jumpravai Marijai, — Kristīna smējās pret kādu vecenīti, kuras ārlaulības dēls bija miris no kara iegūtas kaites.

— Traka! Ārprātīga! — sāka kliegt izbiedēto nespējnieku pūlis, un pēc mirkļa Kristīna atkal bija savā istabā viena. Viņai uznāca jauna triekas lēkme. Pilnas apziņas stāvoklī tā vairs neatgriezās. Kādā rītā viņu atrada mirušu. sažņaugtām dūrēm un spītīgi atvērtām acīm.

Sirmais, cienīgais, mācītājs Kristaps Grieze ierakstīja baznīcas grāmatās mirušās Kristīnas Jēriņš vārdu. Uzrakstījis «Kristīna», viņš mirkli apstājās. Atcerējās tīru, vienkāršu istabiņu, meiteni skaidrām un.ticīgām acīm. «Ej nu zini, kā būtu bijis labāk,» viņš saka domāt. «Nu, bet Margrieta arī nav bijusi slikta sieva. Dievs labi dar1 ko darīdams.» Un skaidriem, noteiktiem burtiem viņš ierakstīja grāmatā «Jēriņš».

Un, savu runu beigdams, es vēlreiz uzsveru, ka mūsu jubilārs ir viens no tiem retajiem vīriem, kas tiešām tikai saviem spēkiem ticis uz augšu. No cūkgana par direktoru, no bezpajumtnieka par muižnieku — tas skan amerikāniski, bet, cienītās dāmas un kungi, ja mums būtu daudz šādu ozolu, kas cauri irdenai smiltij savas saknes laiž trūdainā zemē un kupli pleš zarus pret debesīm, spītēdami smiltainei, kur pat priedes nīkuļo, — tad mūsu dārgā tēvija būtu viens vienīgs ozolu mežs! — sparīgi nobeidza runātājs.

Visi gaidīja jubilāra atbildes runu uz daudzajiem suminājumiem. Bet par pārsteigumu viesiem un oficiālajiem pārstāvjiem jubilārs — lielākās vilnas audumu fabrikas direktors Gustavs Līcis — gan piecēlās, sāji smaidīdams, pateicās, bet atkal apsēdās un viena rāvienā iztukšoja glāzi konjaka.

Uz mirkli iestājās neveiklības sajūta. «Vai es būtu savu runu pārsālījis?» nopratināja sevi pēdējais runātājs. «Varbūt nevajadzēja pieminēt viņa seno nabadzību? — Bet viņš taču pats arvien mēdza ar to lepoties,» viņš sevi attaisnoja un glaimīgi iesaucās: — Bravo! Bravo! Runāšana sudrabs, klusēšana zelts!

Atkal visi aplaudēja un sajutās apbrīnojami atviegloti. Mielasts varēs turpināties netraucēti, jubilāra skopais žests tika lieliski iztulkots, vakara omulība pilnīgi saglābta. Ar lielu sparu, kā tas pieklājas svarīga vīra jubilejā, visi ķērās pie galdā sakrautiem gardumiem un drīz vien bija aizmirsuši aizkustinošo jubilāra dzīves stāstu. Pēc vairākām glāzēm konjaka katrs kļuva tāds pats liela stila varonis un klāstīja savu dzīves stāstu kaimiņam pa labi un kreisi, tas savukārt skaļā balsi atcerējās gadījumus no savas dzīves, kur izpaudusies neparasta augstsirdība, varonība vai veiklība, un tā drīz viesu pulks ap galdu tiešām šalca kā ozolu mežs bišu spietošanas laikā.

Gustavs Licis šovakar nespēja apreibt. Varēja dzert konjaku vienu pašu, pārmaiņus ar rumu un alu, bet likās, ka katra glāze arvien asāk uzvanda apziņas tumsā nogūlušos daudzo gadu duļķi. Vienu viņš šovakar bija apņēmies — lai notiek vai kas, lai uzskata viņu par augstprātīgu vai slimu, viņš nedrīkst runāt. Likās, tiklīdz pavērs muti, visā mūžā krājusies duļķe izlauzīsies no krūtīm un aizskalos viņa slavas spožumu kā netīra pavasara straume balti mirdzošu sniegu. Un tomēr viņam gribējās runāt. «Kaut es varētu kā katolis izsūdzēt grēkus. Kaut es reiz uzdrīkstētos runāt!» viņš domāja, ar riebumu klausīdamies ieskurbušo viesu čalās. «Nez vai viņi slavinātu vēl mani, ja zinātu, ka vienīgi naids un nicināšana izaudzinājusi mani par to, kas esmu. Naids un nicināšana — labi mēsli trūdainei, kur ozolam laist saknes,» Līcis ironiski sevī nosmīnēja un izdzēra glāzi konjaka.

Piesteidzās Līča muižas centra saimniecības vadītājs Apse un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Jubilārs atvainojās uz acumirkli pret viesiem un izgāja. Viņa slavenajai sugas ķēvei bija piedzimis kumeļš, un saimniecības vadilajs, zinādams, cik ļoti kungs interesējas par skaisto lopu, pasteidzās izpaust gaidīto notikumu it kā dāvanu no savas puses. Līcis aizgāja līdz staļļiem, noglaudīja mazo radījumu un tā māti, uzslavēja Apsi par zirgu priekšzīmīgo apkopšanu un gāja.

«Tikai ne atpakaļ,» domāja Līcis, soļodams svaigā gaisā pa rasaino pagalmu. «Tikai mazu brītiņu atņemt elpu.» Cauri parkam viņš nonāca pie milzīgas kviešu druvas, bet aiz tās — jā, kāpēc arvien kaut kas viņu vilka uz šo pusi? — aiz druvas bija neliela nora, noaugusi veciem ceriņu krūmiem, kas ieslēdza jaunu, labi koptu ozolu. Te bija vieta, kur vecajā muižas kalvē piedzimis Gustavs Līcis. Zēna gados viņš bija redzējis šo kalvi, pussagruvušu laukakmeņu ēku. Sarkdams viņš bija no tās novērsies, reizē ar citiem zēniem nākot no skolas. «Ej. Gust, paskaties, kur tava dzimtsmuiža!» arvien kliedza viņa brālēns Fricis Dzimis, un pārējie zēni svieda Gustam sejā savus smieklus asāk par sniega pikām. Gusts sakoda zobus un iebāza rokas kabatās, lai lie neredzētu viņa sažņaugtās dūres. Savas nabadzības dēļ viņš it kā atradās mūžīgā kara stāvoklī ar apkārtnes bērniem. Vismaz viņam pašam tā likās. Bērni ir bieži nežēlīgi pret dzīvniekiem, bet vēl biežāk pret citiem bērniem. Tā arī Gustu durstīja zēnu piezīmes par viņa skrandaino apģērbu. par salāpītajām pastalām, pat par skopo maizes donu. ko viņš skolā grauza, dažreiz plānu tauku kārtu uzziedis, dažreiz vienkārši ar sāli apkaisījis.

Nabadzība Gustu padarīja nelaipnu un īgnu. Tēvs — dzērājs — nomira, kad Gusts bija pirmo vasaru noganījis kaimiņu cūkas. Pēc bērēm Gusts bieži sevi pieķēra priecājoties par tēva nāvi un pēc tam kaunināja un šausmināja sevi ar visādām elles mocībām, kas gaida tādu ļaunu bērnu. Viņš bija piedzīvojis, ka tēvs aiznesa uz krogu un nodzēra abu vecāko māsu ganu peļņu, un, kaut gan viņa cūkgana alga bija pavisam niecīga, viņš noņēmās tēvam to neatdot. Cik īstenībā Gusts bija sīks un maziņš cūkgans, savos sapņos viņš kļuva stiprs un vareni Viņš savaldīja un pazemoja tēvu — ģimenes ļauno garu un atpestīja no tā māti un māsas. Tēvs bija tas, kas nodzēra savu, mātes un māsu peļņu. Tēva dēļ viņiem bija jāklimst no mājas uz māju, jo tādu dzērāju nekur ilgāk par gadu neturēja arī par vaļinieku. Bet nu pati nāve bija aiztaupījusi Gustam iedomāto cīņu un  atbrīvojusi no neapzinīgajām šīs cīņas bailēm.

Dzīve tomēr nekļuva vieglāka arī pēc tēva nāves, bet Gusta darbīgais un iespītigais gars sāka fantazēt par jaunām cīņām un uzvarām. Nabadzība nospieda viņu, skrandas modināja riebumu, citu zēnu zobgalības kapāja kā rīkstes, bet sapņos viņš redzēja sevi kā bagātu viru no svešuma pārbraucam apskatīt dzimto pusi. Viņa tagadējie nicinātāji būs tikai niecīgi saimnieķeļi. Salāpītās, dubļiem notrieptās drēbēs tic stāvēs ceļmalā un rādīs viens otram: «Āre, tur aizbrauc Līča kungs, — vai tu atceries mazo cūku Gustu? Tagad viņš varens vīrs, muižu nopircis. Jā, kas to varēja domāt.» Daudz tādu sapņu izsapņoja Gusts, arī nākošajā vasarā cūkas ganīdams.

Līči dzīvo mazā pirtiņā, kas celta uz mātesbrāļa Dzirņa zemes. Jau sen to vairs nelieto par pirti, vienā pusē pat jumts tai iebrucis, bet nabadzīgajai Līča atraitnei ar trim bērniem nav viegli nopelnīt dzīvokli. Viņa domā, ka brālis būs brālis, salabos pirtiņai jumtu un iemūrēs krāsnij skursteni. Bet, kad Līcienes bērni salīga par ganiem citur un pati par vasaras meitu kaimiņos, brālis apskaitās uz māsu un vakaros svieda akmeņus uz pirtiņas jumta stiprākās puses, iesizdams caurumus, pa kuriem lietus tecēja uz drēbēm un salmu maisiņa. Ari viņš bija cerējis, ka no māsas būs savs labums. Ja tā dzīvotu kā vājiniece, šad tad varētu pasaukt palīgā pie steidzamākiem darbiem.

Izklīdinātie Līču bērni un māte iekārtojās tā, lai visiem reizē būtu brīvā svētdiena. Tad tie jau sestdienas naktī saradās savā pirtiņā un, lai kādās, tomēr bija mājās. Māte apmazgāja un aplāpīja bērnus, saglauda matus, un svētdienas vakarā atkal visi izklīda, stiprinājušies sirsnībā un tuvībā. Bet ilgi viņiem nebija lemti pat šie īsie prieka brīži. Kādā viņu brīvdienā mātesbrālis jau agri no rīta sita pie pirtiņas durvīm un aiztrauca saldo miegu, kas likās vēl tik kārojams pēc ilgās sarunās pavadītā sestdienas vakara. Dzimis dauzījās pie durvīm un paziņoja, ka šodien visiem pirtniekiem jāiet darbā. «Ko jūs domājat, vai jums mitekli par velti dodu? Dažs labs man te kalpotu četras nedēļas. Tev, Karlin, jāstājas pie veļas baļļas. Tikai velēt nedrīkst, berz ar bēršanu, šodien, ka svētā dienā, nedrīkst troksni taisīt.» Gustu norīkoja cūku ganos, meitenes — vienu pie lopiem, otru mājas darbos. Pats Dzirnis ar sievu un bērniem aizbrauca uz baznīcu.

Jaukās brīvdienas bija beigušās. Gusts zināja, ka tagad tās vairs negaidīs. Tieši otrādi, tās būs grūtākas un nepatīkamākas nekā visas parastās darbdienas kopā. Zobus sakodis, viņš stāvēja pie cūku bara un vienu otru reizi nepamatoti iecirta ar rīksti kādam kustonim, ar to it kā atriebdamies nīstajam krusttēvam. Šīs vasaras brīvdienas viņš izjuta kā lielāko pazemojumu sev, māsām un mātei.

Rudenī jumts vēl nebija salabots, lietus sijāja pirtiņā, un, lai viņi grozījās kā grozīdamies, nekā nevarēja atrast vietu, kur kādam ūdens netecētu virsū. Kad uznāca spēcīgākās gāzes, māte satina bērnus segās un veda uz kaimiņu mājām, kur tiem atļāva palikt virtuvē uz mūrīša.

Tur viņi nosnauduļoja nakti un rītā vilkās atpakaļ uz savu drēgno būdu. Gusts cienīja savu māti par to, ka tā nekad nepazemojās svešu priekšā. Nevienam viņa nežēlojās par savu grūto dzīvi, nemēģināja izubagot līdzjūtību.

Kad viņš, vēl mazs zēns būdams, spēlējās ar kaimiņu puikām un tos sauca pusdienās, arvien tādos brīžos gadījās atskriet kādai no Gusta māsām, kas arī viņu sauca pusdienās. Tikai vēlāk viņš saprata, cik smalkjūtīgi māte to pasargājusi no līdzcietīgas paēdināšanas, bieži vien pusdienu vietā izlauzīdama bērniem sausu maizes gabalu.

Tikai divas ziemas Gusts dabūja noiet skolā. Gadījās mācekļa vieta dzirnavās, un, tā kā viņš gribēja tikt vaļā no ganu gaitām, tad stājās darbā. Cik maz bija prieka arī mācekļa vielā, daudz mazāk nekā ganos, bet Gusts saņēmās un izturēja. Lai vai kā, te viņš tomēr kaut ko mācījās. Viņam likās, ka šeit sākas viņa bagātības sapņu iemiesošanās, kaut gan nekad viņš nebija staigājis tik noskrandis kā pirmajā mācekļa gadā, kad bez ēdiena tam cits nekas nepienācās.

Sīksti izturējis mācekļa gadus, Gusts aizgāja par zelli kādSs tālākās dzirnavās. Viņam negribējās redzēt savas puses ļaudis, negribējās justies pret tiem kalpa lomā.

Divdesmit piecu gadu vecumā Gustavs iestājās par meistaru Mārtiņa Kraujas lielajās dzirnavās un vilnas vērptuvē. Krauja pats vairs nespēja uzņēmumu pārskatīt, ļaudis žēlojās par pārāk lieliem vilnas un labības zudumiem un sāka atrauties. Jaunajam meistaram izdevās vilnas ievilcējus pievaldīt, un Krauja priecājās, ka atguvis veco uzticību un labo slavu.

Kraujam bija divas meitas, Marta un Lūcija, bālas, izstīdzējušas jaunavas, drusku vecākas par Gustu. «Mantinieces,» rūgti nodomāja jaunais meistars, redzēdams tās zem saulessargiem sēžam pie ūdenskrituma. Un piepeši viņa sirds sāka dauzīties kā lielais dzirnavu rats. «Ja man izdotos vienu no viņām apprecēt, puse dzirnavu vēlāk piederētu man.»

Si doma Gustavu spārnoja darbam. Bieži viņš gāja pie Kraujas apspriest uzlabojumus vecajās dzirnavās, aizrautīgi pārliecināja iegādāties jaunas vilnas vērpjamās mašīnas, ierīkot bīdelēšanu. Sākumā Krauja dedzīgajā jauneklī klausījās gurdi un neticīgi, bet, kad viens otrs jauninājums meistara saprātību pierādīja ar priecīgu šķindoņu īpašnieka makā, viņš sāka visai nopietni uzklausīt Gustava Līča neizsīkstošos projektus. — Būtu man tāds dēls kā tu, — reiz paspruka Kraujam, kas cieta no apziņas, ka tam nepaliek neviena viņa darba turpinātāja.

— Kraujas kungs, — runāja Gustavs, brīnīdamies par savu pārdrošību, — vai jūs gribētu mani par savu dēlu? Vai jūs neliegtu man par sievu savu Lūciju? — Sinī brīdī Gusta atmiņā uzpeldēja skrandainais zēns pie krusttēva cūkām savā brīvajā svētdiena. Dūres sažņaudzis, mazais cūkgans zvērēja atriebties saviem niecinātājiem. Atriebties tādā veidā, ka kļus bagāts un varens. Gustavam sirds sažņaudzās no bailēm, ka Krauja vai Lūcija varētu viņa bildinājumu noraidīt. Gustavs Līcis to pārciestu, acu nepamirkšķinājis, mazo, skrandaino cūku Gustu tas satriektu.

Bet Krauja laipni pagriezās pret Gustavu. — Dēls, — viņš lēni iesāka. — Kad tā atklāti runājam, es pats jau esmu domājis par šo lietu. Domāju, ka mans mūžs jau iet pret galu, bet manu meitu dzīve paliek neskaidra. Kad tu tā rāvies pa dzirnavām un ir mani pataisīji par divdesmit gadiem jaunāku, es daudzreiz iedomājos, cik labprāt redzētu jel vienu no savām meitām tik drošās rokās.

Gustavs kļuva dzirnavu līdzīpašnieks. Bet Lūcija bija slimīga un pēc diviem gadiem, dzemdējusi puisīti, nomira. Mazo Kārlīti sāka kopt Marta. Kad tas bija gadu vecs, Gustavam, Martai un Kraujam likās gluži dabiski, ka mazajam bārenītim arī turpmāk vajadzīga mīloša māte un atraitnim mierinātāja sieva, kāda vislabāk varētu būt nelaiķes māsa. Gustavs bildināja Martu it kā bērna labad. Bet tagad viņš atzinās, ka jau Lūcijas nāves dienā tam kaut kur dvēseles dziļumos bija pavīdējusi doma apprecēt Martu, lai kļūtu dzirnavu vienīgais īpašnieks. Bet viņš neļāva šai domai uzpeldēt gaismā, un arī vēlāk viņam izdevās savu bildinājumu izteikt tik cēli, ka netika aizskarta Lūcijas piemiņa. Kad arī Marta pēc dažiem gadiem nomira, nepaspējusi uzaudzināt Lūcijas dēlu, Gustavs — tagad viņš atzinās — jutās atvieglots. Visu laiku abu sievu tuvumā viņu bija mākuši smaga nevērtības un netīrības sajūta. Nabadzībā uzaugušais Gustavs izglītotās Kraujas meitas arvien bija uzskatījis par augstākām būtnēm, nekad viņš nevarēja tām tuvoties kā līdzīgs līdzīgam. Viņu gara pasaules bija svešas. Līcis baidījās sievu klātbūtnē runāt, tik neizglītots viņš jutās. Lūcija un Marta bija mācījušās augstākās meiteņu skolās, brīvajā laikā, kura tām netrūka, viņas lasīja grāmatas, bet Gustavam tādām lietām nekad nebija pieticis laika un arī tagad neiznāca.

Savāds, apgarots maigums apstaroja Lūcijas un Martas sejas. Viņu acis skatījās jautādamas un pētīdamas. Varbūt viņas nomāca tuvās nāves nojauta, un varbūt tieši tāpēc kā Lūcija, tā Marta nepretojās Gustava bildinājumam. Varbūt viņas pievilka tieši Gustava parupjais dzīvības spēks, viņas pieķērās tam kā slīcējas stingrai, kaut arī netīri gļotainai siekstai, il ka tā ilgāk spētu saturēt dzīvību dziestošajos ķermeņos. Ne Lūcija, ne Marta neprata to Gustavam pateikt, viņu maiguma apgaroto smaidu viņš nesaprata, un tā nāve viņus izšķīra kā nejauši naktī sastapušos svešiniekus, no kuriem viens savā sirdī izjūt bezgalīgu pateicību par drošuma sajūtu tumsā, otrs jūtas ka laupītājs, kas slepeni apzadzis ceļa biedru un priecājas, ka nāve aizver tā acis. pirms tas gaismā ieraudzījis otra paslēpto dunci.

Vecais Krauja vēl dažus gadus vēroja Līča enerģisko saimniekošanu, papriecājās par mazo Kārlēnu, tad sekoja meitām.

Testamentā Kraujas dzirnavas un lauku mājas bija novēlētas Kārlim Līcim. Gustavs sakoda zobus. Atkal viņš bija nobīdīts malā, nabaga cūku Gusts nebija cienīgs saukties par dzirnavu īpašnieku, bet mazais Kārlēns, nūjā, tas taču bija dzimis no smalkākām asinīm, šim pienapuikam laime iekrita mazajās saujelēs no gaisa. Bet lielais Gustavs, kas savas rokas darbā bija nobrāzis asiņainas, bija applaucējis ar tvaiku un skābēm, mēģinādams pašmācības ceļā iegūt nojēgu par dažādām tehnoloģijām un ķīmijām, — lielais Gustavs Līcis atkal būs tikai meistars sava smalkā dēla dzirnavās. Viņš nevarēja rīkoties patstāvīgi, kaut arī pēc labākās apziņas, visur viņam vajadzēja testamentā noteiktā Kārlēna otrā aizbildņa — Kraujas radinieka Priedes piekrišanas. Likās,.

ka Priedem skauda Līča augšupkāpiens, tas pretojās katram viņa projektam paplašināt vai modernizēt dzirnavu ierīci, uzlabot saimniecību. Priede pretojās visam, kas prasīja naudas ieguldīšanu. Līcis saprata viņa viltību: vecais lapsa baidījās, ka, izdarot uzlabojumus, daļa naudas kādu laiku aizies dažādiem maksājumiem un mazāka paliks viņam kā aizbildnim testamentā noteiktā summa. Bet. kad dēls kļūs pilngadīgs, ar dzirnavām viņš varēs darīt, ko gribēs, varēs pārdot, nodzīvot, neatbildot nevienam un neprasot, cik gadu, cik miesas un dvēseles asiņu tās atņēmušas viņa tēvam.

Gustavs saplaka. Laikam nekad viņš nevarēs kā bagāts, kaut tikai turīgs Līča kungs aizbraukt uz savu dzimteni, iebraukt krusttēva Friča Dzirņa pagalmā lepnā pajūgā. Nekad ļaudis dzimtenes ceļmalas nerādīs uz viņu godbijībā: «Lūk, tur brauc Grīvas dzirnavnieks Līča kungs. Vai tu atceries? Agrāk tāds skrandains puika te dauzījās, tagad viņš bagāts vīrs.» Nē, tā ļaudis nekad neteiks. Ja viņš aizbrauks uz dzimto pusi, visi sacīs — āre, viņam tagad labi. dēls mantojis dzirnavas, tēvs var vieglāk padzīvot. Diezgan grūti viņam, cilvēkam, kādreiz gāja.

Nē, tā neapsveicina uzvarētāju, lin, kamēr uz ļaužu mēlēm varētu atrasties kaut piliens līdzjūtības, Gustavs negribēja bijušajiem radiem un pazīstamiem rādīties. Par ko Kārlēnam bez iepriekšēja darba, bez cenšanās, bez pazemojumiem bagātība piedāvājās neatvairāma, bet viņa tēvam, kas jau kopš bērnības bija tās tvīcis kā līgavas, to pielūdzis līdz ienaidam, tās alcis sapņos un nomodā, atdevis tai savu bērnību, jaunību, bija gatavs upurēt vīra gadus, — viņam bagātība iespļāva sejā kā kaprīza sieviete un ņirgādamās pacēla savās skavās viņa dēlu, šo knēveli, šo… Gustavs satrūkās. Vai tiešām viņš sāks ienīst pats savu bērnu?

īgnums Gustava Līča sirdī neplaka. Tieši otrādi, tas milža arvien lielāks kā piespīlēts augonis un brīžam sāpēja tik neganti, ka Gustavs nevarēja valdīties. Viņš zināja, ka ir muļķīgi izgāzt dusmas uz mazu bērnu, kas neapzinās un nav izdarījis nekādas vainas. Bet viņš nevarēja citādi, viņam vajadzēja uzkliegt Kārlēnam par katru vismazāko nerātnību. Kad pie galda zēns stiepa roku pēc gardāka kumosa, tēvs ņirgādamies atgrūda mazo rociņu: — Ahā, kundziņš grib baltmaizīti, kundziņš grib cukuriņu. Smurguli, vispirms mācies saprast, ko nozīmē rupja maizīte. Tavos gados es pats jau pelnīju sev maizi, vai tu to vari saprast, mīkstmiesi? — Bieži norātais bērns auga bikls un neuzticīgs pret cilvēkiem. Tēva dusmas izraisīja spītu, bērnišķās pieglaušanās alkas izpaudās mīlestībā pret kustoņiem, sevišķi suņiem. Kad Gustavs manīja, ka Kārlēnam silta draudzība ar lielo vilku Neronu, viņš sāka suni dažādi spīdzināt, sita, spārdīja kājām. Kārlēns metās draugu aizstāvēt un elsodams ar mazajām dūrītēm sita tēvam. Likās, ka tēvs to vien bija gaidījis, acumirklī viņš aizmirsa suni un nopēra mazo Kārlēnu.

Trešo gadu skolā ejot, Kārlēns saslima. Drudzis kratīja sīko ķermeni, zēns žēlojās par sāpēm kaklā. Skolotājs aizsūtīja ziņu tēvam. Līcis atbrauca dēlam pakaļ, ietina villainē un veda mājā. Sīks sniedziņš sijāja un bira ragavās guļošajam zēnam acīs. Viņš gurdi pievēra tās, tikai reizēm pamirkšķinādams un glāstoši paraudzīdamies ceļmalas kokos un krūmos.

«,Viņš skatās tā, kā Lūcija skatījās dārzā pēdējās dienās pirms nāves,» iešāvās Līcim prātā. Tālāk viņš negribēja domāt, viņš skatījās, kā uz attālā ezera zvejnieki ar muciņām grieza tīklus. Viņa galva domāja par zivīm, ka derētu tās aizvest mājā pusdienā, bet kaut kur viņa dvēseles dziļumos mutuļoja melna tumsa, nezin kāpēc sirds strauji dauzījās, kāds neapzinīgs prieka vilnis pacēla viņu ka kuģi savā virsotnē. Bet viņš domāja tikai par zvejniekiem un iejautājās Kārlēnam: — Vai tu negribētu pusdienā zivis? Skaties, kur zvejnieki pašlaik velk ārā, aizbrauksim un nopirksim.

— Kā tu vēlies, — Kārlēns gurdi atbildēja.

Nu skaties — kā es vēlos! Bet tu taču pats arī vēlēsies zivtiņas. Tev taču ļoti garšo zivis, vai ne? — Nez kāpēc Gustavs tik ļoti gribēja, lai Kārlēns vēlētos pusdienās ēst zivis.

— Man vienalga.

— Ej nu, nevajag nokārt galvu. Nieka slimība. Tev taču visa dzīve vēl priekšā. Ja man kāds tavos gados būtu pasolījis ziemā pusdienām zivis — kailām kājām būtu aiz

skrējis uz ezeru. Nu, bet es jau zinu, tev taču gribas, tu tikai neatzīsties. Vai brauksim uz ezeru?

— Brauksim, — atbildēja Kārlēns, lai izpaliktu tēvam. Viņam gribējās gulēt, gulēt un elpot siltu gaisu. Aukstums dūrās kaklā kā aizluzuši stikli.

Uz ezera vajadzēja labu laiku gaidīt, kamēr izvilka visu tīklu. Tad izrādījās, ka uz ezera ir tikai strādnieki, tiem zivis jāaizved uz tuvējām mājām īpašniekam, un tikai tas nosvēra un iedeva Līcim.

Mājā Kārlēnu noguldīja mīkstā gultā. Pusmurgos viņš dzirdēja, ka saimniece piesola zivis, viņš it kā ēda, bet asaka iesprūda kaklā un nežēlīgi dūra. Viņš redzēja lielu zivi, tā plātīja žaunas un tvēra gaisu. Nē, tā nebija zivs, tas bija viņš pats, kas slāpa pēc elpas.

— Līča kungs, vajadzētu atvest ārstu. Zēns mokās un murgo, — saimniece runāja Gustavam.

— Labs ir, — atbildēja Līcis, neskatīdamies saimniecei acīs. — Bet ar jauno zirgu aizbrauca uz staciju pēc mašīnu daļām, pasakiet vecajam Strazdiņam, lai iejūdz sirmi un aizbrauc pēc ārsta.

Veco Strazdiņu ar veco sirmi? — saimniece sasita rokas. — Tad pirms pusnakts ārsta nav ko gaidīt.

— Jā, ko es tur varu darīt, — Līcis kļuva pikts. — Vai lai pats jūdzos kamanās?

Vecais Strazdiņš bija apbrīnojami gauss večuks. Kamēr viņš saģērbās, izveda no kūts sirmi, notīrīja, uzlika sakas un iejūdza, īsā ziemas diena gāja pret vakaru. No desmit kilometru tālā miesta ārstu viņš pārveda ap pusnakti.

— Liekas, jūsu dēlam ir difterijā. Palikšu pie viņa pa nakti, jo var iestāties nosmakšana. Baidos, ka būs jāizdara operācija. Neesmu šādam gadījumam sagatavots, tāpēc aizsūtiet kādu cilvēku uz miestu pēc maniem instrumentiem.

Līcis atkal norīkoja veco Strazdiņu. Tas pārjūdza zirgu, ērti iesēdās kamanās un brauca uz miestu. Salds snaudiens bija uzmācies vecajam vīram, viņš pievēris acis un drīz kamanās aizmidzis kā bērns šūpulī — tā vēlāk viņš raudādams žēlojās. Zirgs iegriezies siena ceļā, aizgājis četri kilometri tālajā pļavā un apmeties pie siena kaudzes. Vecītis pamodies tikai, gaismai austot, nosalis gluži stīvs. Mājās viņš pārradās bez instrumentiem, bet to arī vairs nevajadzēja.

Ap pulksten diviem Kārlēns sāka smakt. Ārsts kasīja pleves no rīkles gala, bet balss rīkle sapampa tik ļoti, ka slimnieks gluži zils tvarstīja gaisu. Ap četriem kļuva ļaunāk. sirds pagura, bērns slāpa nost. — Instrumentus! — kliedza ārsts. — Kur paliek tas vecis ar instrumentiem? Ja nevarēsim operēt, bērns nosmaks. — Ārsts bija uztraucies vairāk nekā slimnieka tēvs.

Pulksten sešos Kārlēns beidza mocīties. — Slepkavība! — iesaucās ārsts. — Kur palika jūsu braucējs ar instrumentiem? — Varēja redzēt, ka ārstam gribējās no sevis nokratīt atbildību. Līcis rūgti nosmīnēja par ārsta centību. Viņam taču bija glābjams Grīvas dzirnavu īpašnieks. Vai viņš būtu tā kliedzis par slepkavību, ja savā laika nāve būtu žņaugusi nabaga cūku Gustu? Jo parasti taču ir tā: ja nomirst nabags, tad pats dievs tā ir nolēmis, bet, ja nomirst bagātnieks un vēl ārsta klātbūtnē, tad skaidrs, ka visi vainos tikai ārstu.

Gustavs Līcis nu bija pilnīgi brīvs. Neviens vairs nevarēja mest sprunguļus viņa lielo nodomu mašinērijas riteņos. Līcis sāka plaši saimniekot. Vilnas apstrādāšana sīkās partijās maz atmaksājās. Līča priekšlikums zemniekiem bija nodot vilnu viņam un saņemt gatavus audumus. Ļaudis sākumā nepiekrita, katrs uzskatīja, ka tieši viņa aitām labākā un tīrākā vilna. Tad Līcis aizbrauca uz Kaukāzu, un drīz katru nedēļu viņam sāka pienākt vairāki vezumi vilnas. Ļaudis bija spiesti piekāpties.

Sākās pasaules karš. Līcis ražoja armijai, viņu nespieda ar savām asinīm aizstāvēt uzņēmumu. Nauda nāca gubām. jo, kaut gan visur vilnas cenas bija cēlušās, Līcis plašajā Krievijā zināja vietas, kur neizglītotie gani nesaprata, ka rublis vairs nav rublis, un pārdeva vilnu kā pirms kara. Vairāk reižu pārbūvējot rūpnīcas telpu, starpsienās iemūrēja slepenus kambarus. Tur 1919. gadā Līc is paslēpa vilnas krājumus, bet pats patvērās Igaunijā.

Mieram iestājoties, Līcis vilka ārā krājumus un sāka strādāt ar pilnu jaudu. Ciets un noslēgts tagad bija Gustavs Līcis. Visus prātus un dvēseli viņš ielika vienā mērķī — drīzāk kļūt bagātam. Pagaidām sev viņš neatvēlēja nekādas ērtības, strādāja daudz, ģērbās vienkārši.

oda pie strādnieku galda, lai nebūtu jāalgo atsevišķa saimniece. Pats viņš strādāja nenogurdams un to pašu prasīja arī no citiem — meistariem un strādniekiem.

Kādreiz Līcis, ieiedams austuvē, ko apkalpoja sievietes, ieraudzīja, ka vienas stelles apstādinātas, bet strādnieces pulciņā nometušās uz grīdas.

— Kas te notiek? — Līcis iekliedzās. — Vai jums par sēdēšanu maksā?

— Kungs… — stostījās vecākā strādniece. — Are, viņa noģība… jaunā mācekle Liniņu Valija.

— Tā? — Licis kļuva mīkstāks. — Aiznesiet manā istabā, — kur citur viņu lai liek?

Noguldījušas Valiju, strādnieces aizmanījās uz austuvi atpakaļ. Varēja gadīties, ka meistars atskaita no algas par kavējumu, tajā ziņā te jokus neprata.

Izstaigājis visas nodaļas, Līcis atgriezās savā istabā. Viņš ieraudzīja divas nobijušās acis raugāmies no viņa kušetes pagalvja.

— Piedodiet, kungs, — čukstēja jaunā meitene. — Es nezinu, kā esmu te nokļuvusi. Piedodiet…

— Nekas, — Licis kļuva laipnāks. — Jūs bijāt noģībusi. un audējas jūs ienesa te. Nebaidieties. Jūs laikam neesat vēl pieradusi pie šī gaisa.

— Jā, pēcpusdienās es aizvien sagurstu, — atzinās strādniece.

— Tā. Varbūt maz pusdienām paņemat līdzi? — Meitenes vājums Līci aizkustināja. Bet arī to savukārt iedrošināja cilvēcīgums kunga balsī, kas aizvien bija dzirdēta tikai barga un pavēloša, un Valija atzinās:

— Šodien man nemaz nebija pusdienu līdzi.

— Bel, bērns, kā tā var? Jūs ātri sagursiet, varat vēl saslimt, — bažījās Līcis.

— Kungs, jūs droši vien to nevarat saprast, — meitene bija atguvusi drosmi un zināmu lepnumu, — bet visām dienām mēnesī man neiznāk pusdienas.

— Nevaru saprast… — Līcis stīvi atkārtoja. — Nez vai kāds to vēl labāk sapratīs nekā es. — Jaunā meitene bija iekustinājusi Līča dvēselē sastrēgušos ledus bluķus, krākdami un šalkdami tie plūda projām, izkusdami aizturēto vārdu straumē. Savu pazemojumu pilno bērnību un jaunību viņš atklāja svešai meitenei. Bet tālāk, kad

Licis gribēja runāt par savām sievām un dēlu, ledus gabali atkal sastrēga krūtīs, un viņš izdvesa:

— Tālāk runāt man ir grūti.

— Pietiek, kungs, es redzu, ka jums ir grūti.

— Nesauc mani par kungu. Es vēlētos, kaut tu būtu man draugs, labs, mīļš draugs, kam reizēm izsūdzēt savu smagumu un uzklausīt tavu. Vai tu varētu man būt tāds draugs?

— Nezinu vēl.

— Nezini. Tas ir labi, ka tu tā saki. Paliec arvien patiesa. Un nepārdod savu dvēseli mantai, kā es to esmu darījis.

— Nu jūs neesat patiess. No jūsu stāsta es zinu, ka manta jums ir tikai līdzeklis atriebt pāridarījumus. — Meitenes acīs mirdzēja silts glāsts.

— Ak, daudzreiz pašam grūti saprast, kā tas īsti ir. Gribētos, lai cils no malas pasaka, vai mans uzņemtais ceļš ved kalnā vai purvā.

Gaišs spēks vilka Līci biežāk ieiet austuvē, kur strādāja jaunā mācekle Liniņu Valija. Viņš neapstājās pie stellēm, nerunāja ar viņu, pietika, ja pretim pavērās divas skaidras, tuvas acis.

Līcis juta, ka šo acu dzidrais skatiens viņam kļūst arvien nepieciešamāks. Svētdienās, kad austuves strādnieces nestrādāja, Līcis jutās apputējis, netīrs, un nebija tādu ūdeņu, kur varētu nomazgāties. Viņu māca neatvairāmas bailes, it kā Iris miroņi vērstu pret viņu jautājumā sastingušas acis. Darbdienās varēja no tiem nobēgt ļaudīs, darba trauksmē, peļņas aprēķinos, bet svētdienas ar vientulību un klusumu citkārt skaļajās darbnīcās likās neizturamas kā šķīstīšanas uguns svelme.

Kādā vasaras svētdienā Līcis uzvilka jauno, gaišo uzvalku. uzlika platmali un izgāja pastaigāties. Viņš uzsāka ceļu uz Liniņu mājeles pusi. Tās tuvumā nonākot, viņš izdzirda jautru kņadu un drīz ieraudzīja savas fabrikas jauniešu baru. kas bija starp kokiem uzvilkusi tiklu un spēlēja bumbu. Viņu vidū bija arī Valija. Līci ieraugot, jaunieši aprāvās, smiekli apklusa, un, kaut gan Līcis smaidīdams teica, lai spēli turpinot, viņš redzēja, ka jaunieši nejutās brīvi, kādu laiku bumba vēl lēkāja, bet bez sajūsmas, kungam, ne saviem metējiem par prieku. Jaunieši sāka skatīties pulksteņos un drīz izklīda, teikdami, ka jāiet pusdienās. Valija palika ar Līci divatā un nezināja. ko iesākt: aicināt iekšā, runāties turpat vai ļaut viņam turpināt pastaigu un pašai pazust.

Vēl nākamajā svētdienā Līcis sastapa jautro baru Valijas mājas tuvumā, tad jaunie bija izvēlējušies citu papriecāšanās vietu, un Līcis sastapa Valiju mājas priekšā vienu. Viņš aicināja to līdzi pastaigāties, viņi gāja, un tajā svētdienā Līcis meiteni bildināja.

Labu brīdi viņš Valijas sejā vēroja samulsumu un šaubas, bet tad viņa nostājās tam pretī drošā apņēmībā un teica savu piekrišanu.

Laulības pirmajos gados Līcis jutās atpestīts. Viņš darbojās ne mazāk kā agrāk, bet brīvajās stundās viņam bija tīras dvēseles tuvums, kas atgainīja neapzinīgas bailes un tumšus rēgus. Bieži viņš stāstīja sievai par savu bērnību, par saviem nākotnes sapņiem — kļūt bagātam un varenam, lai apbrīnotā pārākumā nostātos savu pāridarītāju priekšā. Bet par savām pirmajām sievām un dēlu, ipaši par tā nāvi, viņš nespēja runāt. Viņam gribējās par to runāt, likās, ja iedrošināsies piesaukt vārdā šos mocošos spokus, tie izklīdīs kā spiedīga migla saules — sievas dvēseles spodrajos staros. Likās, ka arī Valija gaidīja, lai viņš atklātos viņai pilnīgi. Kādreiz viņa pat iejautājās: — Kāpēc tu nekad nepiemini savus bijušos tuviniekus? Man liekas, tu neesi bijis laimīgs.

Bet Līcis ļoti satrūkās no šī jautājuma, smags riebums un pārmetums iecirta nagus viņa krūtīs, likās, tas uzplēsīs smirdīgo augoni un ilgos gados sakrājušās strutas izlauzīsies ārā un notraipīs visu viņu pašu, viņa mocekļa oreolu, ko tas bija apvijis ap savu galvu, un pēdējo, kas viņam bija, — sievas mīlu. Viņam likās, ka Valija šausmās aizbēgs. Un, ja viņa nebēgtu, ja viņa pieņemtu savu vīru tādu, kāds viņš bija īstenībā, viņš pats no tās novērstos, jo neticētu vairs viņas cildenajai skaidrībai. Viņa zaudētu savu atpestītājas spēku.

Bet Valija laikam daudz domāja par sava vīra dīvaino noslēgtību un reiz sirsnīgas sarunas beigās teica: — Es jūtos kā pasakā princese, kurai karalis atļāvis staigāt pa visu pili. tikai vienā kambarī tā nedrīkst ieiet. Un man, kā lai pasakas princesei, tomēr gribas atslēgt šo aizliegto istabu. Parasti tanī sēdējusi kāda jauna burve, kas princesi sastindzinājusi.

— Un kas noticis tālāk? — Līcis aizsmacis iejautajās.

— Tad nācis kāds karaļdēls un viņu atmodinājis, — Valija iesmējās.

— … un aizvedis sev līdzi, un pils palikusi klusa un drūma, — sakostiem zobiem teikumu papildināja Līcis.

— Nē! — viņš sāka kliegt. — Es tevi nelaidīšu apburtajā kambarī, un lev vajadzēs savu ziņkārību savaldīt!

— Bet, mīļais, — Valijas seja izskatījās satrūkusies,

— tu pārprati. Tā nebija ziņkārība, man tikai likās, ka tevi nospiež kāds neizteikts grūtums un es varētu to atvieglināt. Piedod, es šīm lietām vairs nepieskaršos.

Viņa tiešām vairs nekad neieminējās Līcim par noslēpumu, ko viņš nevēlējās atklāt. Bet likās, ka ļaunā burvība tomēr bija skārusi princesi. Pamazām sāka zust Valijas apgarotais maigums. Uz Līča lielo sapni viņa sāka skatīties kā uz slimīgi patmīlīgu iedomu. Viņa pat centās to pierunāt atmest kārotās atriebes domas.

— Dzīvosim taču reiz kā cilvēki, — viņa teica. — Tavu iedomu dēļ mēs aplaupām paši sevi. Vai mēs esam sev atļāVušies kādu īstu atpūtas brīdi? Pat neviena drauga mums nav.

— Tātad ar mani tev vairs nepietiek? — iecirtās Līcis.

— Ar tevi nevar prātīgi runāt, — atbildēja Valija.

— Vai nu tu esi slims, vai mantrausis.

Beidzot Līcis piedzīvoja pirmo gandarījuma dienu. No patālā dzimtenes pagasta bija atbraucis viņa mātesbrālis. Vecais vīrs bija pazemīgs, sauca krustdēlu par Gustavu un uzrunāja ar «jūs». Līcis nebija augstprātīgs, viņš lika pagatavot sevišķi labas pusdienas, izrādīja krusttēvam fabriku, zirgu staļļus, aizveda viņu uz izkopto lauku māju. Ceļā viņi satika dažus strādniekus un apkārtējos zemniekus, kas, cepures celdami, sveicināja Līci. Viņš vēlīgi atņēma sveicienus, kā jau tas pārākam pienākas. Un to visu redzēja krusttēvs, kas vasaras brīvajās svētdienās bija spiedis Gustu un viņa māti un māsas atkalpot cauro pirtiņu. Beidzot vecais stomīdamies izteica sava gara brauciena nolūku. Viņam vajadzētu naudas. Ja Gustavs nebūtu lepns. Grūti braukt mājā bez naudas. Jaunnedēļ ūtrupe. — Tas dēls Fricis man tāds bez satura, ietaisījis parādus. Vajadzēja man uzņemties, citādi būtu cietumā.

Gustavs iztēlojās, cik ļoti pazemotam vajag justies vecajam Dzirnim, lai brauktu tālo gabalu aizņemties naudu no viņa, citkārt nicinātā cūku Gusteļa. Un, cik pazemotu viņš redzēja krusttēvu, tik paaugstinātu, dižu viņam gribējās redzēt pašam sevi. Viņš neies slkstuļoties, nebūs sīkmanis, kas pirms došanas uzskaita otra grēkus. Viņš īsi noprasīja: — Cik? — piegāja pie atvilktnes un noskaitīja prasīto. Vecajam paspruka pateicības asaras. — Nē, Gust, tu gan esi cilvēks, — krusttēvs jau atļāvās tuvīnāku sirsnību. — Nu gan man būs savā pusē ko stāstīt. Tāda bagātība, un nemaz neesi lepns kļuvis.

Tovakar Līcis bija priecīgs. Viņš pļāpāja ar Valiju, nemanīdams, ka viņas pierē iegūlušas trīs stāvas rievas.

— Dzirnim tu aizsviedi naudu, kaut ne viņš, ne viņa palaidnīgais dēls to nebija pelnījuši. L5et, kad es lūdzu palīdzēt maniem vecākiem un brāļiem, tu atrunājies ar nezin kādiem nākotnes plāniem. Kad es ieteicu paaugstināt jaunajiem strādniekiem algas, lai vismaz vienreiz dienā tie varētu kārtīgi paēst, tu liki pagaidīt, — Valija cirta asi.

— Šis devums ir manu nākotnes plānu piepildīšanās sākums, — Līcis priecājās un nesaprata, ka Valija varēja domāt citādi.

— Vai tu neredzi, ka tava rīcība nav tukša salma vērta, — Valijas vaigi dega purpurā. — Mans salīkušais tēvs arvien vēl stiepj maisus sava meitasvīra dzirnavās, maniem brāļiem es nevarēju palīdzēt tikt pie izglītības. Patmīlīgi ir visi tavi mērķi, un cildenuma trūkst tavos darbos.

Līcis nespēja saprast sievas sašutuma saucienu. Četrdesmit gadu viņš bija lolojis šo smalkās atriebības domu, kā indīgu čūsku to audzējis savā sirdī, — un nu lai viņš mestu to projām, kad tai bija izauguši zobi, kas varēja kost viņa senajiem ienaidniekiem? Nē, Valija nedrīkstēja prasīt, lai viņš pusi mūža aizmestu kā nederīgu lupatu. Dresētā čūska no Līča sirds cirta savu staklaino mēli arī pret Valiju.

— Tātad tu cerēji, ka par tavu mīlestību tev tiks samaksāts? — viņš ņirgājās. — Nu, saki, — cik? Mini summu, tu redzi, es neesmu vairs skops, es dodu pat saviem ienaidniekiem, kāpēc lai nedotu tev!

— Ārprāts vai bezkaunība? — Valija kļuva vēsa un mierīga. — Tad tik tālu mēs un esam. Labi, Gustav, būs labāk, ja vairāk nerunāsim. Kalpo savai iedomai un nebrīnies, ja mūža galā tā tev būs kā dēle izsūkusi visas asinis. Ls jau nezinu, ko tu man slēpi, bet jau sen mani mocīja doma. ka savas divas sievas un dēlu tu esi tai jau upurējis. Un, lai tev nenāktos arī mani upurēt, es aizeju, šinī pašā stundā aizeju. Bet nedomā, ka es būšu starp tiem. kam tu varētu iedvest bijību ar savu bagātību. Aiziešanu es varētu nožēlot tikai tajā gadījumā, ja tu kaut kā spētu parādīt cilvēcību. Ja tu tam pašam Dzirnim butu devis naudu ne aiz atriebības, bet siltas palīdzēt gribas mudināts, es tevi attaisnotu. Bet tagad — nē, es negribu vairāk tev teikt asus vārdus. Varbūt tu tiešām esi slims?

Valija aizgāja, jo Līcis nejuta sevī spēka viņu atturēt.

Gustava Līča dzīvē sākās pēdējais posms — ārējs aug?upgājiens, iekšējs sabrukums. Savu uzņēmumu laukos viņš likvidēja, mašīnas pārdeva pilsētā nodibinātai vilnas apstrādāšanas sabiedrībai, kurā pats kļuva par galveno direktoru. Piepildījās arī sensenais bērnības sapņojums — viņš nopirka muižas centru savā dzimtenes pagastā. Ļaudis cēla cepures viņa priekšā, dažs lūdza naudu vai padomu, bet agrāk kārotā apbrīna viņu acīs Līcim tagad bija vienaldzīga. Viņš arī to vairs nemeklēja. jo, tāpat kā citi ļaudis, bija redzējis un tagad saprata, ka cilvēkiem gan bija cieņa pret naudu kā varas un vēlēšanos piepildījumu simbolu, bet tās īpašnieki — nūja. par tiem klusībā varēja nospļauties. Jo tā tas nu reiz bija, ka nauda mīlēja tikai tos, kas mīlēja un dievināja to, kas nekautrējās bāzt rokas mēslos, ja no tiem varēja izvilki naudas gabalu. — Ozols, kas cauri smiltij laidis saknes trūdainā zemē, ha, ha, ha! — Līcis sāka neprātīgi smieties.

Viss bija velti. Viņa vīzija saruka kā pārplēsts balons. Viņš bija tai ziedojis Lūciju, Martu, mazo Kārlēnu un — Valiju — savu saprotošo draugu. Un arī pats sevi. Viņš nebija atradis pareizo ceļu pārestību atdarīšanai. Vai viņš bija atriebis īstajiem vainīgajiem? Savus tuvākos cilvēkus viņš bija iedzinis nāvē un postā, neprātīgo iedomu dēļ bijis netaisns pret visiem ap sevi — sievām, bērnu, saviem strādniekiem. Un īstie vainīgie? — Tie neizjūta vainas apziņu, tie nejutās pazemoti tāpēc, ka viņš bija kāpis par tiem augstāk. Ne uz viņu, bet citu, nevainīgu cilvēku galvām viņš bija kāpis savā augšup gājienā.

«Cildenuma trūkst visos tavos darbos.» ausīs ieskanējās Valijas vārdi.

Smags riebums smacēja Līci. Viņš devās uz ezeru. Malā nogājis, novilka drēbes un ienira vēsajā ūdenī. Tālāk, arvien tālāk palika krasts. Ticis vidu, viņš apturēja kāju kustības, ar lēniem roku vēzieniem turēdamies virs ūdens.

— Un tagad tu mirsi, slepkava! — Licis ievaidējās un savaldīja roku kustības. Ķermenis pagrima zem ūdens, bet rokas instinktīvi tvēra uz augšu, un viņš iznira virs ūdens.

— Tu mirsi, slepkava! — viņš iekliedzās un atkal pazuda dzelmē. Viņš sarijās ūdeni un sprauslodams uznira virspusē.

— Ak tev negribas vis mirt, vecais suns. Bet Lūcijai un Martai gribējās mirt?

Tur es nekā nevarēju darīt, — taisnojās Līcis. — Viņas slimoja ar plaušām.

— Tā, tā. Bet saki, — vai tu darīji kaut ko, lai viņām gribētos dzīvot? Un Kārlēns? Ja tev tik piepeši nebūtu sagribējies zivju… Ja tu pats būtu braucis pēc ārsta instrumentiem, nevis sūtījis veco Strazdiņu? Zem ūdens, tu nelieti, un vēži lai grauž tavu veco miesu!

Šoreiz Līcis pagrima dziļāk nekā iepriekšējās reizēs. Bailes sagrāba sirdi, tā dauzījās, nevērodama kārtējo ritmu. Līcis ķepurojās rokām un kājām un beidzot dabūja galvu virs ūdens. Kāri tverdams gaisu un sprauslodams ūdeni no plaušām, viņš strauji airējās uz malu.

Krastā starp kokiem mirgoja un laistījās spoži apgaismoti logi. Tā taču ir viņa pils, viņa mūža sapnis. Un to kopā ar viņa pārējiem īpašumiem lai mantotu krusttēvs

Dzimis! Kā viņš nebija padomājis, ka jāuzraksta testaments. Bet kam lai viņš novēl savu bagātību?

Jautras balsis un saucieni tuvojās ezeram no parka puses. Šur tur starp krūmiem pazibēja kabatas laterniņu spožās staru šķipsnas. Tātad viesi iznākuši ārā meklēt jubilāru. Ātrāk, ātrāk jānokļūst krastā, lai pagūtu vēl apģērbties!

Līcis nokļuva malā reizē ar meklētājiem. Satraukumu nenomierinājis, viņš izlēca no ūdens un tvēra drēbes. Dāmas spalgi iespiedzās un saskrēja krūmos.

— Nu. tas nu ir oriģināli!

— Lieliski!

— Mūžīgās jaunības pārbaude!

— Bravo! Bravo!

Vīriešu izsaucieniem pievienojās aplausi.

Viesu ielenkts, Līcis soļoja atpakaļ uz savu pili. Viņš bija atkal pilnīgi mierīgs.

— Kādas muļķības gan cilvēkam var ienākt prātā dzērumā! — viņš norūca it kā taisnodamies.

Rūtai bija mātes dots gredzens, plats, masīvs, zelta, lielu, mirdzošu galvu. Pavisam nemoderns. Valkāt tādu nevarēja; skaidrs, ka jānes zeltkalim pārtaisīt. Rūta apspriedās ar istabas biedreni Melitu. Abas bija vienis prātis, ka tagad tādus nevalkā. Bet ka lai nes zeltkalim, ja nav ne mazākās jēgas par gredzena akmens vērtību? Gredzenu mātei viņas jaunības dienās dāvinājis brālis — oficieris Pēterburgā. Spriežot pēc tā, ka krusttēvs nevērtīgas lietas nemēdza dāvināt, arī šis gredzens varēja nebūt ar vienkāršu stikla galvu. Bet kā lai to izpētī? Aiznesīs zeltkalim, tas pateiks — slīpēts stikls un tādu pie pārtaisīšanas arī ieliks.

— Zini ko! — iesaucās Melita. — Visvaldim ir kāds zeltkalis labi pazīstams, gandrīz draugs, viņš varētu aiznest tam. Draugu taču kaunēsies krāpt.

— Lieliski! — nopriecājās Rūta. — Iesim meklēt tavu Visvaldi.

Visvaldis skaitījās Melitas līgavainis. Vismaz viņš pats sevi par tādu uzskatīja, kaut gan Melita vēl nebija skaidrībā, vai savu sirdi dāvāt un roku uzticēt žurnālistam Visvaldim vai juristam Indriķim. Pārdrošais, pat drusku nežēlīgais Indriķis viņai patika labāk par apnīkstoši uzticīgo Visvaldi, bet par Indriķi nevarēja gluži droši zināt, vai viņa brīžiem nopietnā, brīžiem jocīgā valoda nozīmē bildināšanas ievadījumu vai ir vienkārša ķircināšanās. Visvaldis bija gatavs ņēmējs rītā vai vakarā, naktī vai dienā. Bet taisni tāpēc, zinādama, ka kurā katrā brīdī Visvaldim var pārnest ar mazo pirkstiņu un tas būs klāt kā cīrulis pavasarī, Melita vēl kavējās teikt īso, bet svarīgo vārdu «jā». Tā kā Visvaldis atkal par visu vairāk vēlējās dzirdēt taisni šo vārdu no Melitas lūpām, viņa skrējienā pēc šī vārdiņa nolika dažādus šķēršļus. Vispirms viņa sarunā, starp citu, izteicās, ka nekad neprecēs vīru, kuram nebūs sava — vismaz divistabu dzīvokļa. Liktos, ka tā ir ārkārtīgi dabiska un pieticīga prasība normālos apstākļos, bet, tā kā Rīgā pašlaik bija sīvākie dzīvokļu krizes gadi, Visvaldis dabūja diezgan noskrieties, kamēr Pārdaugavā atrada divu istabu dzīvoklīti koka mājā bez ērtībām, un par to pašu vēl samaksāja atkāpšanās naudu.

Dzīvoklis nu bija, bet vajadzēja arī mēbeļu, jo tukšās istabās Melita tik un tā nenāks. Kā tikt pie mēbelēm, to Visvaldis ar visu žurnālista apķērību nevarēja izprātot. Uz nomaksu? Labi, bet iemaksa tomēr vajadzīga. Un visa brīvā nauda bija izgājusi, dzīvokli noīrējot. Paņemt no krājkases? — Nebūs viegli atdot. Sanāks reizē daudz maksājumu — par dzīvokli, par mēbelēm, procenti krājkasei, un dzīvot arī vajadzēs. Skopi maksāja izreklamētā rīta avīze. Visvaldis skrēja no rīta līdz nakts vidum un tad vēl ne reizi nebija ar rindiņām sadzinis vairāk par simt piecdesmit latiem mēnesī. Negodīgi pārkreditēties, kā darīja daudzi kolēģi, paņemot preces uz nomaksu un maksājot tikai caur tiesu izpildītāju un vēl biežāk pavisam ne, Visvaldis negribēja. To nepieļāva viņam no tēva — skolotāja jau bērnībā ieaudzinātie stingrie morālie balsti.

Kad Rūta ar Melitu ieradās pie Visvalža Pārdaugavas dzīvoklī, viņš bija bezgala priecīgs un arī apjucis. Melitu redzēt arvien bija prieks, bet, ka Melita redzēja viņa tukšās istabas, tas vairs nebija priecīgi.

— Tu jau te dzīvo kā Diogens mucā, — zobojās Melita.

— Jā, un vai Diogens ar savu mucu nav kļuvis nemirstīgs? — atjokoja Visvaldis.

— Interesanti, ja Diogens būtu gribējis precēties, vai viņš arī sievai liktu dzīvot mucā? — zīmīgi izmeta Melita.

— Ja būtu atradis kādu, kas viņu īsti mīl, man liekas, ta labprāt dzīvotu pie viņa arī mucā, — mērķēja pretim Visvaldis.

— Bet. tā kā viņš tādu nav atradis, tas nozīmē, ka sievietēm jau toreiz veselais prāts ir bijis stiprāks nekā vīriešiem, — nepārprotami pielika punktu Melita.

Visvaldis saprata. Un, kaut gan viņš simtreiz labāk redzētu Melitu, kas mīlā zaudējusi sajēgu par reālām lietām, viņš tomēr nespēs atteikties no viņas arī tad, ja tā nāks pie viņa, ne drusciņu nepazaudējusi no sava veselā sievietes prāta. Tātad nemēbelētā «muca» Melitu neiemānīt. Un galu galā viņai taču bija taisnība. Visvaldim pietika ar gultu, galdu un krēslu, bet neviena kārtīga namamāte ar tādu drazu nevarēs apmierināties.

Rūta izstāstīja savu klizmu ar gredzenu. Visvaldis labprāt uzņēmās aiziet pie pazīstamā zeltkaļa. Viņš bija priecīgs pakalpot Melitas draudzenei, jo tad tuvākajās dienās bus iemesls aiziet pie meitenēm ciemā.

*

Visu nakti Visvaldis smaka nost Diogena mucā, kā viņš tagad domās dēvēja savu dzīvokli. «Mēbeles! Mēbeles!» — šo vārdu viņš čukstēja tikpat kaislīgi kā «Melita». Sapņos viņš redzēja Melitu, kas bija paslēpusies aiz mēbeļu kaudzes kā aiz barikādēm, reizēm paceldama galvu un ķircinoši iesmiedamās. Pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tvēra skapjus, platas laulības gultas, ozola galdus un gribēja tos atbīdīt malā, lai tiktu pie Melitas. Bet mēbeles bija ka apburtas. Atbīdījis skapi, viņš ķērās pie gul tas. Kamēr atgrūda to, skapis jau stāvēja vecajā vietā. Izmisis viņš pamodās un noslaucīja sviedrus.

Otrā dienā, uz darbu iedams, Visvaldis iegriezās mēbeļu veikalā tikai apskatīt un cenas paprasīt. Gulta, dīvāns, skapis, galds, seši krēsli — kopā sanāca ap tūkstoš latu. Barga summa. — Ja jiis iemaksājat divi simti, pārējo mēs dodam uz gada nomaksu, un tad jums mēnesī iznāk maksāt tikai septiņdesmit latu, — līdz durvīm pavadīdams, skaidroja veikalnieks.

Visvaldis bija satriekts. Gada laikā izdot liekus tūkstoš latus — to viņš nevarēja. Bet divus gadus Melita nez vai gaidis, un pa to laiku tas krupis, tas Indriķis var Melitu bildināt, un prom viņa būs. Un viss to nolādēto, sasodīto mēbeļu dēļ! Nē, tomēr jāmēģina kaut ko izdomāt, atrast kādu blakus darbu.

Pie reizes Visvaldis iegriezās pazīstamā zeltkaļa veikalā ar Rūtas gredzenu. Zeltkalis iepleta acis:

— Klausies, — kur tu tādu ķēri? Tā taču īsta miera laika prece, vesela bagātība! Vai tu nevarētu man to pārdot? Tev kā draugam trīs simti latu bez kaulēšanās!

— īstenībā tas nav mans, bet… — Visvaldis sastomījās. Trīs simti latu — tas bija vairāk, nekā vajadzīgs mēbeļu iemaksai.

— Zēl, — novilka zeltkalis. — liet vai tu nevarētu atvest man īpašnieku, varbūt viņš pārdod. Kas viņš ir — bagāts, nabags?

— Es parunāšu ar viņu pašu un pienākšu vēlāk, Visvaldis izvairījās.

— Mēģini pierunāt. Tev par starpniecību piecdesmit latu, — zeltkalis bija iekarsis.

Visvaldis izgāja uz ielas, kā sitienu dabūjis. Trīs simti piecdesmit latu un Melita! Bet tas ir Rūtas gredzens. Pārdot — vienkārša zādzība. Pierunāt Rutu pārdot un naudu aizņemties? Nē, Rūta izstāstīs Melitai, un Melita ar savu veselo prātu vērtēs, ka pilnīgi uz parāda ņemtas mēbeles tikpat kā pašam nepieder. Bez tam grūti ticams, ka Rūta būs ar mieru gredzenu pārdot. Tādiem kantora skuķiem patīk spēlēt grāfienes. Saskatās dažādas kinodīvas un bieži vien pat katūna kleitas uzšuj ā la Greta Garbo. Un tad padomājiet — īsts briljants! Tas taču paceļ meiteņa akcijas par simt procentiem, vismaz savās un biedreņu acīs.

Visvaldis aptaustīja kabatā masīvo briljantu. Te nu bija trīs simti piecdesmit latu, un tiem pretim varēja stādīt to, ko viņš bija iedomājies par savu mūža laimi. Nepasteigsies viņš, pasteigsies Indriķis. Galu galā Rūta taču nezina sava gredzena vērtību, un tāpēc viņai nebūs nodarīta ne mazākā pārestība, ja pateiks, ka gredzenā bijis vienkāršs stikls. Smieklīgi, kāpēc viņai vajadzīgs tik dārgs gredzens? Uzzinās bandīti, un tad vientuļākā vietā lai vairs nerādās. Lai prasītu kam prasīdams, kas ir vairāk — izpostīts cilvēka mūžs, kāds bulu viņam bez Melitas, vai tukša greznošanās kāre ar īstu briljantu, kā Rūtai, nu — paldies, katrs teiks, ka laime nāk tikai vienreiz. Palaidīsi garām — otrreiz ne lūgšus neatlūgsi. Un Rūta — ko viņa būs zaudējusi? Aiznestu gredzenu pati, zeltkalis ieliktu vienkāršu stiklu, un viņa vēl piemaksātu par pārtaisīšanu.

* Zaglis un ķeceris!» Visvaldim pa deniņiem iesita ieaudzinātie godīguma principi.

Viņš iebāza roku kabtā, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis gredzenu, bet atkal izrāva to. kā karstu akmeni saķēris.

«Nē,» viņš noņēmās, iedomādamies savu tēvu — skolotāju. «Es tomēr neņemšu.» Atvieglinošs siltums apskaloja Visvalža sirdi. Ķermenis atslāba, liels prieks un miers iestājās nepatīkamā sasprindzinājuma vietā. Viņš atgriezās atpakaļ, lai aiznestu gredzenu zeltkalim un liktu to pārtaisīt pēc Rūtas prāta.

Garām ejot, viņš uzmeta acis tālruņa būdai un pēkšņā uztraukumā sastinga. Būdā stāvēja Indriķis un smaidīdams runāja klausulē. Nepārprotami — viņš saru nājās ar kādu dāmu. Visvaldim pēc lupu kustībām pat likās, ka viņš izrunā Melitas vārdu.

Visas labās apņemšanās mirklī bija aizmirstas. Kā ugunsgrēku dzēst Visvaldis aizdrāzās pie zeltkaļa.

— Zini. īpašnieks ir ar mieru briljantu pārdot. Es nupat sazvanījos. Tikai briljanta vietā jāieliek pilnīgi līdzīgs, slīpēts stikls. Gredzens tam mātes dāvināts, un tāpēc, kamēr māte dzīva, viņam neērti gredzenu pārdot.

Visvaldis saņēma trīs simti piecdesmit latu. Ar zeltkali vienojās, ka par gredzena pārtaisīšanu tas paturēs pāri palikušo zeltu. Arā nākot, Visvaldim likās, ka draugs smīnēja.

No zeltkaļa viņš devās uz mēbeļu veikalu, un tās pašas dienas vakarpusē smagais auto aizveda mēbeļu kravu uz Pārdaugavu.

Visvaldis piezvanīja Melitai: — Vai tu neatbrauktu apskatīt, kā izskatās Diogena mucā, kad tā mēbelēta?

Protams, Melita aizbrauks. Atbraukusi palīdzēja novietot mēbeles pēc savas gaumes, pārbaudīja skapja noderīgumu, novērtēja, cik personas varēs nosēdināt pie izbīdāmā galda, apsēdās jaunajā dīvānā. Kaldams dzelzi, kamēr karsta, Visvaldis nosēdās blakus un beidzot dzirdēja no veselā prāta sievietes ilgi gaidīto un dārgi maksāto «jā» vārdu. Nezin vai viņa prieks būtu mazāks, zinot, ka Melita vakar vakarā bija vaigu vaigā sastapusi uz ielas Indriķi ar citu dāmu pie rokas un šodien no darba biedrenēm noskaidrojusi, ka viņš taisoties precēt sava filistra meitu. Lai nu bija kā būdams, Visvaldis bija laimīgs, un, tā kā pasaulē laimes ir tik maz, tad taču nebija nekāds grēks samaksāt par to ar Rūtas briljantu.

Visvaldis ar Melitu salaulājās klusībā, bez kāzu mielasta un citiem liekiem izdevumiem. Melita izrādījās prātīga sieva un paturēja darbu, kamēr būs nomaksātas mēbeles un iegādāts cits nepieciešamais. Ko viņa arī mājā lai sadarītu caurām dienām viena pati? Tā jau garie vakari, kamēr Visvaldis bija darbā, likās baigi un mocoši.

— Mīļo Visvaldi, — viņa lūdzās, — es nevaru panest vientuļos vakarus. Izīrēsim pagaidām vienu istabu Rūtai.

Visvaldis atzina, ka Melitai vajadzīgs pa vakariem kāds cilvēks, bet viņam labāk butu palicis, ja tā nebijusi Rūta. Rūtu uzskatot, viņam nācās atcerēties kļūmīgo gadījumu ar gredzena briljantu. Ret viņš neiedrošinājās iebilst ne vārda pret Rutas pārnākšanu viņu dzīvoklī. Viņš pat izlikās sajūsmināts par šādu izeju.

Pirmajā laikā Visvaldis bija ļoti rūpīgs un gādīgs pret Rūtu. Ja vakargs Rūtas nebija mājā, Visvaldis bija tas, kas iedomājās uzlikt tējas traukam sildītāju. Pat pie galda viņš vispirms pakalpoja Rūtai, tad Melitai. Viņam bija mocošas bailes no Rūtas, sevišķi no viņas rokām. Kaut kādu splīnīgu iedomu dēļ viņa valkāja gredzenu ar slīpēto stiklu labās rokas pirkstā, un viņai bija Visvalža acīs nepatīkama paraža mūžīgi vērst uzmanību uz šo gredzenu. Daudzreiz sarunās, kad Rūta intensīvi centās rast ātru un veiklu atbildi, viņa raudzījās gredzenā tik cieši, it kā tajā nebūtu iemontēts vienkāršs stikls, bet teiksmains gudrības akmens. Vieglākās sarunās un teātru starpbrīžos Ruta saņēma gredzenu ar kreisās rokas pirkstiem un grozīja to uz priekšu un atpakaļ, un tad nevarēja saprast, vai viņa smaidīja par sarunu vai stiklā lūstošo gaismas staru rotaļu.

Kādu laiku Visvaldis cieta Rūtas klātbūtni ar pašmocītāja baudu un noziedznieka bailēm. Arvien viņam atkal un atkal bija jāskatās uz Rūtas gredzenoto roku, un katrreiz viņš riebumā nodrebēja. Kad Rūta nejauši piemetās viņa rokai ar auksto gredzena stiklu, viņam likās, ka

pieskāries auksts, indīgs krupis, un Visvaldis steidzās virtuvē, mazgāja un berza rokas ar ziepēm.

Ar laiku šī netīrības un riebuma sajūta kļuva gluži slimīga. Visvaldim likās, ka visur, kur pieskārusies Rūtas roka, palicis nenomazgājams netīrums. Durvju rokturus riebās ar kailu roku vērt. Ja nebija rokā cimdu, Visvaldis nospieda rokturi ar elkoni. Sāda kustība pal tik tālu pārgāja paradumā, ka viņš arī darba vietā bieži durvis atspieda ar elkoni, saceldams kolēģos smieklus.

Tā kā Rūta arvien palīdzēja Melitai mazgāt traukus, Visvaldim ēdiens sprieda kaklā, iedomājoties, ka gredzens pieskāries šķīvim. Viņš pierunāja Melitu mājā vairs pusdienas negatavot, bet pēc darba aiziet paēsi ēdienu veikalā. Lai rītos un vakaros nebūtu kafija un tēja jādzer no Rūtas slaucīta trauka, Visvaldis sasila savu parasto krūzīti un nopirka jaunu, atšķirīgu, tāpat nazi, dakšiņu un karotīti, un pēc lietošanas katrreiz nomazgāja tos pats. Kad sievietes brīnījās par šādu rīcību un rādīja apvainotas sejas, Visvaldis ņēmās gari un plaši izskaidrot, ka neesot humāni uzkraut visus mājas darbus vājākajam dzimumam, sevišķi vēl šinī gadījumā, kur visi esot vienlīdz nogurdināti maizes darbā.

Vismocošākās Visvaldim likās svētdienas, kad dienas lielāko tiesu vajadzēja palikt mājā. Melitai patika kāršu spēle, un tāpēc Visvaldim stundām ilgi bija jāiztur neizsakāmā mocība saņemt kārtis no Rūtas rokām. Kā naža asmens viņam grieza Rutas paradums piesist ar gredzenu uz galda pie izspēlētās kārts, ja tā bija izdevīgi ņemams, tā ka galds noklaudzēja. Vairākas reizes Visvaldis izskrēja virtuvē mazgāt rokas, tik lipīgi netīras tās likās. Pēc kāršu spēles Melita ar Rūtu apsēdās uz dīvāna paknibināt rokdarbus. Visvaldis slepeni sekoja Rūtas gredzenotās rokas kustībām. Kā tad! Pļāpādama viņa ļāva rokdarbam noslīdēt klēpī un, delnu uz augšu izvērsusi, ar rokas virspusi glaudīja dīvāna atzveltni. Visvaldis riebumā saīga. Nekur, nekur savā mājā vairs nebūs vietas, kur varētu droši patverties.

Nākošajās svētdienās Visvaldis bēgtin bēga no mājas. Ja Melita nenāca līdzi, viņš viens pats visu rīta pusi blandījās pa ielām, pusdienas paēda ēdienu veikalā, vakarpusēs klaiņoja no viena kino uz otru un vakarā kā nokaunējies suns līda uz māju. Ja dzīvoklis bija tumšs, viņu pārņēma atvieglojums — nebūs jāsatiekas ar Rutu.

Beidzot Visvaldis bija tik tālu nomocījies, ka pat naktis vairs nevarēja atbrīvoties no netīrības sajūtas. Ja pa miegam roka pieskārās vēsajai gultas malai vai sienai, viņam šķita, ka pieskāries aukstam knipim. Baiļu nomākts, viņš uztrūkās, sirds dauzījās, sviedri pārklāja ķermeni, rokas likās mitras un lipīgas. Viņš cēlas un gāja virtuvē tās mazgāt.

— Es laikam zaudēšu prātu! — velti iemigt cenzdamies, čukstēja Visvaldis. Nē, viņš noņēmās. Tā nedrīkst vairs ilgāk būt. Jātiek vaļā no Rūtas un nešķīstā gredzena. Visvaldis saņēma sevi kā puiku aiz auss un saraustīja.

Izvēlies, — viņš teica sev stingri, bet tik klusu, ka pat blakus guļošā Melita neko nedzirdēja: — Slimīgu nīkšanu vai drosmīgu atbrīvošanos! Katram sodam seko izpirkums, un vai man nieka gredzena deļ visu mūžu jāstaigā kandalās?

Visvaldis uzsāka atbrīvošanās gājienu. Vispirms viņš sameklēja labāk atalgotu darbu konkurences laikrakstā. Pirmojalgu saņēmis, devās uz dzīvokļu biroju un pēc mēneša. neteicis Melitai ne vārda, ar eksprešu palīdzību pārkravājās uz jaunu dzīvokli. Dīvānu, kuru Rūta bija glaudījusi ar savu gredzenoto roku, un kušeti, uz kuras tā bija gulējusi, viņš vispirms aizsūtīja pārvilkt ar jaunu drānu. Rūtas istaba novietoto galdu nodeva pārkrāsot. — Mēbeles jāpieskaņo sienām, — Visvaldis vēlāk paskaidroja vīra dīvainības pārsteigtajai Melitai.

Pēcpusdienā viņš sagaidīja Melitu tas darba vietā un aizveda uz jauno dzīvokli.

Bet kur tad Rūtas mantas? — Melita izsaucās apmulsusi.

— Palika turpat. Vecais dzīvoklis ir samaksāts līdz piecpadsmitajam, un šo divu nedēļu laikā viņa var izšķirties — paturēt dzīvokli vai meklēt istabu. Man apnikuši apakšīrnieki, tagad mēs dzīvosim paši sev.

No darba pārnākusi, Rūta atrada tukšu dzīvokli. Viņas nedaudzās mantiņas bija saliktas grāmatu plauktā un zemē. Kušete, uz kuras tā visu laiku bija gulējusi, tāpat galds un krēsls bija prom. No virtuves plaukta vientuļa un bēdīga blenza viņas krūzīte. Mēteli nenovilkusi, iz brlnā un nesaprašanā Rūta atslīga uz plīts malas.

— Kāpēc? Kāpēc? — viņa čukstēja. — Kā no spitālības bēgdami…

Sastingusi viņa ilgi raudzījās gredzena stiklā, bet viņai ne prātā neienāca, ka lielākajam apvainojumam, kādu tā piedzīvojusi savā mūžā, par iemeslu bija taisni šis gredzens.

*

Jaunajā dzīvoklī Visvaldis jutās nobēdzis no Rūtas un vajātāja gredzena. Atvaļinājumu viņš ar Melitu pavadīja laukos, kur ļaudis gredzenus nevalkāja, un tā kādu laiku viņam nekas neatgādināja Rūtu. Pēc saņemtā apvainojuma Ruta pie Melitas vairs nenāca. Likās, ka Visvaldis būs atveseļojies no netīrības mānijās un pašpārmetumiem.

Bet tad rudenī atnāca kāda Melitas paziņa un stāstīja, ka Rūta zaudējusi darbu. Mēģinot pelnīties ar mācību stundām bērniem, bet maz vien nopelnot. Esot ieķīlājusi savu gredzenu ar spožo galvu, bet maz dabūjusi arī par to, briljants nebijis īsts.

Visvaldis izskrēja no mājas. Atkal bija pieminēts Rūtas gredzens, un domas sāka džinkstēt galvā, it kā viņš būtu to pret stenderi apdauzījis. Likās, ka kāds viņu mudinātu atdot Rūtai par briljantu saņemto naudu, bet tās vairs nebija. Un, ja arī sadabūtu, Rūta ar viņu negribētu vairs pat runāt, ne vēl pieņemt naudu kā palīdzību. Tad vajadzēja atzīties kļūmīgajā kārdinājumā, bet to Visvaldis nevarēja. Tik daudz spēka viņam nebija. Kamēr nepatīkamais noslēpums piederēja viņam vienam pašam, viņš varēja iet cilvēkos paceltu galvu un nopurināt sīkos putekļus no goda svārka. Atklāšanās draudēja notašķīt viņa ārpusi nenomazgājamiem traipiem.

Visvalža skats atkal kļuva noasināts pret katru netīrību. Viņš iegādājās kabatā nēsājamu spirta pudelīti un vati un pēc katras sasveicināšanās noberza rokas ar spirtu. Tāpat ēdienu veikalos šķīvjus, nazi un dakšiņu vispirms nodezinficēja. Apkalpotājas viņš bāra par netīriem priekšautiem un galdautiem. Papirosu vairs nelika tieši mutē, bet iesprauda dzintara iemutnī, ko pirms lietošanas rūpīgi notīrīja. Uz ielas viņš ne vienreiz vien sarāja aukles, kas zemē nokritušos knupīšus noslaucīja priekšautos un tādus atdeva mazajām mutītēm.

Reiz Visvaldis gāja gar Daugavmalu. Ostas strādnieki bija sasēdušies saulē un ēda līdzpaņemtās maizes. Melnām, eļļainām rokām tie lauza rupjo, taukiem apziesto maizi un bāza mutē, no pudelēm piestrēbdami pienu. Visvaldis nenocietās un apstājies sāka strādniekiem paskaidrot tīrības nozīmi un netīrības riebīgumu.

Viens no pusdienotajiem, bārdains večuks, smīnēdams pagriezās pret Visvaldi, piemiedza vienu aci un atteica:

— Es tev, dēls, sacīšu — tīram cilvēkam viss tīrs, netīram i roze smird pēc mēsliem.

Visvaldis sarāvās, kā pļauku dabūjis. Veča vārdi viņam apžilbināja acis kā spogulī atstarota saule.

Apstulbis viņš gāja pa ielām, nevērodams virzienu un neapjauzdams, kur atrodas un kurp vēlas nokļūt. Viņš neredzēja, bet juta, ka tam apkārt ir koki un krūmi, tālāk atradās kāda celtne, kur gāja un nāca cilvēki. Visvaldis pacēla acis — katedrāle. Tā bija pareizticīgo katedrāle. Bērna dienās Visvaldis te bija bieži vests, pareizticīgie vecāki tam bija mācījuši krustu mest un nolikt svecītes pie svēto tēliem. Skolas un vēlākos gados baznīca Visvaldi vairs nepievilka, viņš bija aizmirsis, kādus brīnumus darījis katrs svētais, kādas vainas kuram jāsūdz un kādus grēkus kurais piedod. Nelādzīgu domu nomākts, viņš pagriezās pret katedrāles durvīm un gāja iekšā. Ubagotājas vecenes pasteidzās viņam atvērt durvis. Baznīcā dziedāja koris kā paslēpies eņģeļu bars, garīdznieki nāca un mainījās, dažādās balsīs skaitīdami svētus vārdus. Sievietes nesa degošas svecītes un nolika pie svēto kājām, mezdamas krustus un skaitīdamas lūgšanas. Visvaldis atjēdzās tikai tad, kad koris un garīdznieki bija apklusuši. Ārā iedams, viņš visu savu naudu sadalīja ubadzēm, katrai pa latam, pa diviem. Viņš nemanīja, ka tās sametās acīm un viņam aiz durvīm tiekot, sačukstējās:

— Grēcinieks.

— Grib atpirkties.

Visvaldis nezināja, kas, varbūt kāds svētais, viņam bija norādījis izpirkšanās ceļu. Tagad viņš bieži apmeklēja baznīcu, sadalīja savu naudu ubagiem un atgriezās mājā ar tukšu maku un atvieglinātu sirdi. Ari ielu stūros sēdošiem ubagiem viņš nepagāja ka agrāk neredzīgi garām, bet iesvieda tiem saujās kādu naudas gabalu. Ja agrāk kāds ubags bija piezvanījis pie Visvalža dzīvokļa durvīm, viņš dzina to prom, pat draudēdams ar policiju. Tagad viņš tos samulsināja ar neparasti lieliem naudas devumiem. Ubagiem laikam bija sava sazināšanās par dzīvokļiem, kur tos noraida un kur kaut ko pasniedz. Svētdienās ik stundas skanēja Visvalža dzīvokļa zvans, ubagi nāca, gan klusi klanīdamies, gan izlīdami vārdu plūdos par savu posta dzīvi. Praktiskā Melita bija kļuvusi gluži nervoza par Visvalža dīvaino pārvērtību. Viņu vīrs skubināja būt taupīgai katrā sīkumā, bet nu pats svieda naudu visiem pasaules vazaņķiem. Kad nelīdzēja prātīga aprunāšanās, jo sieva gluži labi manīja, ka, viņai dzirdot, Visvaldis gan uzkliedza ubagotājiem, bet slepus iegrūda tiem saujā jau sagatavotu naudas gabalu, Melita raudāja histēriski bez izlikšanās un piedraudēja no Visvalža aiziet — kaut vai uz ielas ubagot.

Visvaldis sarāvās. Intuitīvi viņš arvien bija jutis, ka Melita pret viņu vērstus draudus var arī izpildīt. Vai tas būtu Melitas rakstura vai mīlas trūkuma dēļ pret viņu — tik tālu Visvaldis nekad nebija centies aizdomāt.

Visvaldis baidījās iet katedrālē. Aizdurvē arvien stāvēja tās pašas vecenes, tās Visvaldi jau pazina, un neērti būtu pārtraukt dāvanu pasniegšanu.

Iedams cauri Iekšrīgai, Visvaldis uzmeta acis kādai baznīcai. Durvis bija vaļā, iekšā skanēja ērģeles. Viņš nenocietās un iegāja. Lēnā gaitā ļaudis gar baznīcas solu malām devās pie bikls krēsliem un, grēkus izsūdzējuši, atgriezās solos. Viņu sejās Visvaldis redzēja patīkamu apmierinātību un drosmi. Grēki tiem bija piedoti, nu varēja turpināties agrākā dzīve, un, kad sirdīs atkal būs sakrājušies netīrumi, viņi atnāks, parādīs tās garīdzniekam, un viņš ar pāris vārdiem nomazgās tās baltas kā zīdaiņu autiņus. Vienu mirkli arī Visvaldim gribējās pieiet pie grēku uzklausītāja un saņemt atlaidas. Bet nē, pastāstīt kādam, ka viņš, skolotāja dēls, rīkojies kā vienkāršs zaglis, — to viņš nevarēja. Viņam likās, ka ar tādu atzīšanos apgāna tēva un mātes piemiņu. Smaguma pilns viņš atstāja katoļu baznīcu un gāja tālāk.

Arī Doma baznīcas durvis bija vaļa. Luterāņu baznīcās Visvaldis reti bija iegriezies, tagad viņš gāja iekšā ar pēdējām atbrīvošanās cerībām.

— Es savus grēkus sūdzos, — skaļi dziedāja draudze, un dievgaldnieki lasījās ap altāri. Mācītājs iznāca, paņēma sudraba šķīvi ar dievmaizēm un izdalīja tās svētuma alkstošām mutēm. Tad viņš pacēla vīna biķeri un deva pēc kārtas no ta nodzerties.

«Cik riebīgi,» nodrebinājās netīrības sajūtas nomocītais Visvaldis. «Visi no viena biķera.» Lai vai kas, viņš nevarētu pielikt savas lūpas traukam, kur skārušās klāt tik daudzu mutes.

Bet tad skaļi un svētsvinīgi noskanēja mācītāja vārdi: Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā.

«Jūsu grēki jums piedoti…» — cik vienkārši tas bija. Bez iepriekšējas, skaļas izsūdzēšanas, nemaz nejautādams un nezinādams, ko katrs nodarījis, mācītājs piedeva grēkus.

Nākošajā dienā Visvaldis pierunāja Melitu kopīgi aiziet pie luterāņu mācītāja un iestāties draudzē.

— Vai nevarētu nākamajā svētdienā mūs pieņemt pie dievgalda? — pēc draudzes nodokļa samaksas nepacietīgi jautāja Visvaldis.

Mācītājs sajūsminājās par dedzīgo savas draudzes jauno locekli.

Svētdien Visvaldis kopā ar citiem dievgaldniekiem nostājās pie altāra. Kad mācītājs pienāca pie viņa un pielika pie lūpām vīna biķeri, roka ar ierasto kustību tvēra kabatā pēc spirta pudelītes un vates kumšķa, lai notī rītu trauka malu. Bet Visvaldis vēl laikā attapās, ka te nevar rīkoties kā krogā, saņēmies viņš ar lūpām sagrāba biķera malu un uztraukumā pagāza to tik strauji, ka vīns uzlija uz zoda un svārku stūra. Labi, ka roka, spirta pudeli meklējot, jau bija iebāzta kabatā, ātri viņš izrāva mutautiņu un noslaucījās.

Jūsu grēki jums piedoti, staigājiet tā kunga mierā, — noskanēja mācītāja balss.

Pašapzinīgi, kā agrākos laikos, Visvaldis, uz māju ejot, paņēma Melitu pie rokas. Ubagiem ielas malās viņš uzmeta vienaldzīgu skatu. Velti Melita baidījās, ka Visvaldis raus ārā naudas maku, un viņai tā negribētos pēc dievgalda rāt vīru par izšķērdību.

Ostas strādnieki, turpat Daugavas krastā apsēdušies. ēda pusdienas. Daži bija sametušies pulciņos un, paslepus no kabatām degvīna pudeles izvilkuši, laida tās apkārt, pēc katra malka nosēkdamies un rupjmaizi paozdami un piekozdami.

Atsevišķi, kājas akmeņainajam krasta nostiprinājumam pārkāruši, sēdēja Vilis Lauciņš un Jānis Vilks. Maizi no papīra iztinuši, tie gausi koda kumosus un runājās, acis reizēm pamezdami atpakaļ uz jautrajiem darba biedriem.

— Rīt apspriede aiz Brūnsa fabrikas, — Lauciņš paklusu teica Vilkam.

— Cikos?

— Astoņos vakarā. Brauc ar velosipēdu kā dabas baudītājs. Es apmetlšu līkumu no otras puses.

— Norunāts, — Vilks pamāja ar galvu. Viņš skatījās uz Daugavas lejas galu. kur debess un ūdpņu zilgmē pavīdēja balta bura. Viņu arvien valdzināja ūdeņu smarža, kuru visīstāk varēja just upes vai ezera vidū, jo malā to pārspēja lapu un ziedu aromāts.

Paskaties, Vili, — Vilks rādīja buru tālumā. — Ļaudis pabraukājas darba dienā. Eh, ja man reiz būtu atvaļinājums un es varētu tā labi augstu Daugavā iesēsties laiviņā un nobraukt līdz jūrai! Goda vārds, es būtu ar mieru pusgadu badoties, ja tikai varētu tikt pie laiviņas. Un tad labā vējā uzvilkt buru, atgulties laivas dibenā un atlaist slābi visus muskuļus. Tas pagaidām ir mans vienīgais ideāls.

— Nu, diez cik augsts tev tas ideāls nav, — Lauciņš pavīpsnāja. — Un par ideālu saukt arī to diezgan grūti.

Jo kas las par ideālu, teiktu filozofi, kas tik viegli aizsniedzams.

— Tā jau tā lieta, ka nav aizsniedzams. Pēdējā laikā man bieži uznāk tāds nogurums, ka es nevēlos citu neko kā atpūsties. Sieva sūta pie ārsta*, bet ko tad viņš pateiks — gulēt, labi ēst. Bet tu jau zini, sievai arī būtu jābrauc uz sanatoriju, visu vasaru netiek no klepus vaļā. Eh, nav vērts runāt!

Jahta ar balto buru bija piebraukusi tuvāk. Jau varēja skaidri saskatīt iekšā sēdētājus — cienīga izskata vīru un mazu zēnu. Zēnam laikam bija apnicis vienmuļais brauciens, viņš bieži cēlās kājās un centās pāri jahtas malai ieskatīties ūdenī. Laikam tēva norāts, tas atkal atgriezās laivas vidū savā sēdeklī.

Jahta pa Daugavas vidu atpeldēja pret pusdienotajiem. Cienīgais vīrs piecēlās kājās un sāka nodarboties ar buru. Ari zēns, redzēdams, ka tēvs viņu stingri neuzmana, piecelās un, uz sēdekļa uzkāpis, pievirzījās pie malas. Vai nu kāds no jahtas braucējiem izkustināja līdzsvaru, vai vēja brāziens pagāza to uz sāniem, varbūt zēnam vienkārši sareiba galva, — rokas savīcinājis, tas iekrita ūdenī.

Cienīgais vīrs — apgabaltiesas prokurors Jēkabs Linums, plunkšķienu izdzirdis, neizpratnē paskatījās apkārt. Pirmajā mirklī viņš nevarēja pat aptvert, ka zēna laivā nav. Tikai kad virs ūdens iznira dēla slapjā galva, viņš izmisis iekliedzās:

— Palīgā!

Acumirkli Vilis Lauciņš norāva svārkus un tupeles. Vilks saķēra viņu aiz bikšu malas:

— Trakais, ko tu dari? Tu pats vari noslīkt!

Bet Lauciņš viņā neklausījās. Daugavā ielēcis, viņš spēcīgiem, gariem vēzieniem šķēla ūdeni. Izmisušais tēvs likās zaudējis sajēgu, viņš kliedza vienā kliegšanā. Mazais prata drusku peldēt, bet apjukumā īrās prom no jahtas uz malas pusi. Bija skaidrs, ka līdz malai viņa spēki to neaiznesīs. Un tiešām, papeldējis kādus divdesmit metrus, zēns pirmoreiz pagrima zem ūdens.

Prokurors aizvēra acis un juta sirdi pagurstam. Viņš nolādēja savu jaunību, ka nebija iemācījies peldēt, un nu viņa acu priekšā noslīks Alfrēds, viņa lielākais prieks, viņa dzīves saturs, pati dzīvība.

Kad viņš atkal atvēra acis, Daugavas straume šūpoja kādu tumšu galvu. No tilta puses veicīgā gaitā tai tuvojās velkonītis. Krastmala bija pilna ļaužu, tie mētājās rokām, kaut ko kliedza. Tumšajai galvai piebrauca velkonītis un izmeta glābšanas riņķi. Velkoņa malā stāvēja cilvēki, un pec brīža prokurors redzēja, ka tie izcēla no ūdens garu ķermeni. Tas nebija Alfrēds! Prokuroram atkal uznāca sirds gurdums, gribējās atlaisties laivā. Pagalam! Vienīgais dēls, dzīves gaišums un prieks. Kas viņam vairs dzīve? Vislabāk arī pašam mesties dzelmē. Acis vienaldzīgi vēlreiz pavērās uz velkoņa pusi, kas izglāba kādu citu, ne viņa dēlu. Cik dīvains izskatījās svešā, izglābtā vīrieša stāvs. Likās, tam pie pleca pieaugusi otra galva. Si galva atdalījās no viņa, jā, glābēji izņēma no viņa rokām bērnu un nolika uz klāja. Kur viņš bija ņēmis bērnu? Vai peldējis ar to kopā? Un tad kā zibens stars bezcerību tumsu prokurora galvā pāršķēla gaviles: Alfrēds, tas bija viņa Alfrēds, ko svešais peldētājs izglābis no nāves! Nogurums pārgāja, prokurors parāva buru, sagrieza stūri un slritūjā braucienā devās uz velkoni. Velkonis būkšinādams virzījās uz malas pusi un drīz piestāja krastā. Uz klāja uzlēca daži cilvēki un sāka locīt un lauzīt mazo slīcēju. Kad prokurors piebrauca, zēns jau kustināja rokas un izsprausloja ierīto ūdeni.

— Saņemiet savu mazo palaidni! — uzsauca velkoņa vadītājs.

Prokurors lūdza kādu krastā stāvētāju piezvanīt uz viņa māju un izsaukt šoferi. Auto gaidīdams, viņš uzmeta acis zēna glābējam, kas bija novilcis virsbikses un grieza nost lieko ūdeni. Silta pateicība saviļņoja jūtas. Viņš piesteidzās pie svešinieka un pārtraukdams to darbā, saķēra viņa rokas.

— Man trūkst vārdu, — prokurors stomījās. — Es nespēju jums vārdiem pateikties. Es to nepārdzīvotu… vienīgais bērns! — Asaras aizžņaudza viņa balsi.

Glābējs kautri smaidīja.

— Lai nu paliek pateicība. Tas viss notika tik ātri.

— Es gribu zināt jūsu vārdu. Visu mūžu to neaizmirsīšu. Ugunī jūsu dēļ iešu, ja tas būtu vajadzīgs. — Tad prokurors iedomājās, ka viņam pirmajam jāstādās priekšā.

— Mans vārds Linums. Prokurors Linums.

Svešais mazliet sarāvās, varbūt no vēja pūsmas, kas skarbi noglaudīja slapjo muguru. •

— Lauciņš, ostas strādnieks Lauciņš.

Prokurors izvilka bloknotu.

— Atļaujiet pierakstīt jūsu adresi, lai es varētu jūs dabūt rokā.

Lauciņš negribīgi pateica.

Piebrauca prokurora auto. Linums paņēma zēnu klēpī un iesēdināja ērtajā sēdekli. Šoferi norīkoja aizvest jahtu uz piestātni, bet pats uzņēmās auto vadīšanu.

— Atļaujiet šodien atvadīties. Bet mēs vēl tiksimies. Es jūs neaizmirsīšu. Alfred, atvadies no labā onkuļa! — Zēns sniedza kalsnu rociņu.

— Sveiks, mazais jaunekli! Citreiz esi rātnāks. Cik tur trūka, būtu arī mani parāvis zem ūdens.

Auto aizripoja. Ļaudis sāka izklīst. Lauciņš uzvilka slapjās bikses. Jāmēģina kaut kā nokļūt mājā, darbā atgriezties tāds vairs nevarēja. Puse dienas peļņas pagalam.

Prokurors Linums braukdams pamazām nomierinājās un pārdomāja notikumus, kas pirms dažām minūtēm viņu notrieca nāves izmisumā un pacēla stāvākās laimes augstienē. Lauciņš, pēc izskata vienkāršs strādnieku jauneklis, viņam atdeva atpakaļ nāves sagrābto dēlu. Linums iedomājās, cik grūti viņam nācās šo dēlu iekarot no jaunās sievas, pierunāt to laist bērnu pasaulē. Sievai patika sabiedrībā būt jautrai, apbrīnotai, un, juzdama savā klēpī pirmo jauno dzīvību, viņa plosījās kā neprātīga, jo nu esot apdraudēts viņas stāva skaistums. Lai kā pašam tas sāpēja, bet toreiz viņam nācās būt pret sievu stingram un bargam. Beidzot viņa padevās, bet ne labprātīgi. Mocekles izteiksme vēl ilgi neizdzisa no viņas sejas, kad vajadzēja mazā dēļ atteikties no kādām viesībām vai balles. Pēc sievas atsvešināšanās Linums arvien vairāk pieķērās dēlam, viņu starpā jau no pirmajām bērna dzīvības dienām nodibinājās cieša pieķērība. Un šodien viņa dēls bija otrreiz atkarots nāvei. «Mazais nabadziņš! Kāpēc tā melnā sieva taisni uz tevi metusi savas acis?» Prokurors atlaida vienu roku no stūres un izberzēja mitrās acis. Bet, lūk, gadās labi cilvēki pasaulē, kā šodien tas strādnieks — Lauciņš laikam bija viņa vārds. Cik daudz pašaizliedzības, kāda cilvēkmīlestība vajadzīga, lai sveša bērna dēļ riskētu ar savu dzīvību. Nē, to viņš neaizmirsīs, it nekad ne. Rīt pat viņš uzmeklēs Lauciņu un piedāvās tam labu vietu apgabaltiesā. Bet varbūt jauneklim nav izglītības, vai citādi viņš strādātu ostā. Prokuroram iekrita prātā jauns plāns — viņš sūtīs jaunekli skolā. Vispirms lai tas iziel dažus gadus vidusskolā, tad varēs iekārtot kādā vietiņā turpat apgabaltiesā, bet ne jau iztikas dēļ, nē, Linums atbalstīs viņu arī turpmāk, bet lai jaunais cilvēks sāk praktizēt jau laikus. Tālāk viņš sūtīs to augstskolā studēt jurisprudenci. Pa mācību laiku Lauciņš izēdīsies cauri apgabaltiesas melnajam darbam un, studijas beidzis, varēs tūdaļ kļūt par tiesnesi vai prokuroru. To Linums panāks viegli, jo tiesu palātas virsprokurora postenis viņam drošs, tiklīdz vecais Grauds aizies pensijā. Linums sirds dziļumos izjuta, ka sievai šādi plāni nepatiks, bet arī šoreiz viņš būs stingrs un nepārliecināms. Cilvēks, kas atdeva viņam dēlu, būs viņa draugs, viņa otrs dēls, lo viņš ir pelnījis ar savu krietno sirdi.

Otras dienas vakarā pa Brīvības gatvi traucās jauns velosipēdists un iegriezās pa Strazdumuižas ielu. Aiz Brūnsa papīra fabrikas meža ceļā viņš satika otru tādu pašu braucēju, un abi nolēca no riteņiem.

— Zini, Lauciņ, — no Biķernieku puses piebraukušais klusi un steidzīgi ziņoja, — viens jocīgs lips brauc uz šo pusi. Iesim ātri mežā.

Krūmos ierāvušies, viņi vēroja, ka pa ceļu uz velosipēda aizdrāzās kāds nevērīgi, bet labi ģērbies jauneklis, mezdams uz meža pusi glūnīgus skatienus.

— Šaubīgs tas izskatās, — Lauciņš norūca.

— Muļķīga lieta, — Vilks nospļāvās, — ka neiegāžamies visi.

— Līdīsim pa mežu.

Paegļu un priežu zarus vairīdami, viņi stūma pa sūnām un viršiem noaugušo smilti velosipēdus, cenzdamies neuzmīt saulē sakaltušiem zariem, kas ar savu brikšķēšanu varēja nodot slepenos gājējus.

— Velns, ja tagad iekritu, tad ir beigas, — Vilks klusu runāja, vairāk sev nekā biedram. Lauciņš neko neatbildēja. Arī viņš zināja, ka Vilks ilgāku apcietinājumu nez vai vairs izturētu. Pieci cietuma gadi bija paspējuši saār dil viņa veselību. Tuberkuloze grauza viņa plaušas lēni, bet neatlaidīgi. Labs palīgs tai bija smagais darbs ostā.

— Galu galā, — Vilks turpināja savu domu, — vai nebūtu vienalga, kur savu nāvi sagaidīt. Un tomēr, kad iedomājos drausmīgos suņu kambarus cietuma slimnīcā, naidīgās sejas visapkārt… Eh, kā šī slimība var cilvēku padarīt sentimentālu.

— Tev tomēr vajadzētu sevi pietaupīt, kamēr sagaidīsim savu laiku, — Lauciņš runāja, labi zinādams, ka biedram tas nav iespējams.

pa krūmiem līzdami, viņi izkļuva laukumiņā, kur trīs cilvēki spēlēja kārtis.

— Ahā, labi, ka jūs esat klāt. Mēs jau sākām šaubīties, vai jums būs nodota ziņa. Ņemiet rokā kārtis, mēs te esam izbraukuši zaļumos un sitam stukulku.

Kārtis rokā turēdami, viņi uzsāka apspriedi. Orgs nolasīja uz plānā zīdpapīrīša rakstītas instrukcijas. Viņš vēl nebija lāgā beidzis, kad mežā atskanēja spēcīgs svilpiens. Sargpostenis deva briesmu signālu.

Pirmajā mirklī visi sastinga. Orgs sažņaudza saujā plāno papirīti. Lauciņš pameta Vilkam ar acīm, un tie kopā metās uz meža pusi. Viņi ieskrēja taisni krūtīs policistam.

— Rokas augšā! — tas uzkliedza.

— Muti ciet! — Lauciņš deva tam belzienu pa vaigu.

— Tu lasies un pazudi! — viņš vēl uzsauca Vilkam un uzsāka īstu boksa cīņu ar policistu. Labu laiku viņi cīnījās, līdz policistam piesteidzās palīgi un Lauciņu pieveica.

Trīs vīrus iesēdināja policijas automobilī, kas gaidīja uz ceļa. Vilks un orgs bija paspējuši nozust. Lauciņam pa muti tecēja asinis. Laikam bija izsists zobs, mēle neapzinīgi taustīja tukšumu augšējā žoklī. Bet Lauciņš bija priecīgs, ka diviem biedriem izdevies izmukt, gan viņi izslapstīsies, ja ne citādi, aizbrauks uz citu pilsētu.

Ap pulksten astoņiem vakarā smilšainās Būdu ielas iedzīvotāji noskatījās, kā, putekļus un smiltis augstu uzvandīdams, viņu šaurajā ieliņā iegriezās elegants sporta auto. Brīdi pa dziļo; tekošo smilti kulies, auto apstājās. No tā izkāpa cienīga izskata kungs ar labi ģērbtu zēnu. Numurus pie zemajām mājelēm ar acīm taustīdami, tie brida pa smilšaino ielas malu uz priekšu. Beidzot tie bija ieskatījušies meklēto māju un vēra sašķiebušos vārtiņus.

Pagalmā kašājās vistas. Mājas saimnieks, acīm redzot, turēja arī govi, sētā saslietās kūtiņas durvis bija atvērtas, un pa tām plūda ārā spēcīga mēslu smaka.

«Te netiek ievērotas sanitārās prasības,» prokurors īgni nodomāja. «Būs jāziņo attiecīgai iestādei.»

No kuts iznāca veca sieviņa kailām, sabristām kājām.

Prokurors sveicināja un jautāja, kur te varot satiki Vili Lauciņu.

— Ak Lauciņu? — sieviņa izbrīnījusies pārprasīja. Tik smalks viesis šim īrniekam nekad nebija redzēts. Visā iela tāds nebija redzēts, tāpēc viņa sakaunējusies norāva netīro priekšautu, bet, ieskatījusies gaišajā ielāpā uz «tumšajiem svārkiem, sēja to atkal atpakaļ.

— Lauciņš dzīvo bēniņos, tur no dēļiem saslieta tāda kā istabiņa. Vasarā dzīvot var, taisni labi esot svaigā gaisā, viņš saka. Bet ziemā jau nevarēs palikt, — vecīte kļuva runīga.

— Kur te var pie viņa nokļul? — prokurors kļuva nepacietīgs.

— Vai, jums nu gan būs grūti uzkāpt, te tādas redeļu trepes vien ir! — sieviņa izbijās.

— Nekas, nekas, apskatīsim.

Prokurors iegāja mazā priekšnamiņā, kur griestu lūkai bija pieslietas šauras koka kāpnes.

— Vai, kungs, Lauciņš jau nemaz nav mājā! — vecīte sasita rokas. — Kā tad, kā atnāca no darba, tā ritenim mugura un aizdrāzās.

— Es gribētu apskatīt viņa istabu, — prokurors pakāpās pa šaubīgajām kāpnēm.

— Nevar, nevar, viņam vienmēr aizslēgts, kad pats prom. Saka, negribot, ka puikas rakājoties pa viņa grā mātām.

Prokurors apmierināts atgriezās. Kāpiens pa šaurajām. stāvajām trepītēm viņu drusku biedēja.

Tada gadījumā nododiet viņam sveicienus. No prokurora Linuma, — viņš cienīgi piebilda. — Viņš droši vien jums stāstīja, ka vakar izglāba manu dēlu. — Prokurors mīlīgi apņēma zēna plecus.

— Ak tā! Nē, neko vis nestāstīja, bet tāds slapjš ne laikā pārvilkās. Negrib jau, ka izprašņā, tā es arī nepra sīju, domāju — laikam paši sākuši grūstīties un tā vie nam izgājis slikti. Ak jūsu puisīti izglāba? Daugavā iekrita, vai?

— Tā jau bija. Bet pasveiciniet gan, kad pārnāk. Un sakiet, ka es atbraukšu rīt.

Tanī vakarā Lauciņš nepārnāca. Viņš vispār vairs nepārnāca. Ap vienpadsmitiem cits auto iebrauca Būdu ielā. No tā izkāpa divi vīrieši civilā un viens policists. Likuma vārdā tie uzcēla vecenīti no gultas un lika parādīt Lauciņa istabu. Atslēga bija līdzi viņiem pašiem. Samiegojusies un iztrūkusies sieviņa skatījās, ka svešie sajauca klusā īrnieka istabu, grāmatas izsvaidīja, gultas maisam atgrieza galu vaļā un salmus izgāza uz grīdas. Ilgi viņi tajos vandījās, līdz viens atrada nelielu papīra lapiņu un nolika pie mala atkrautajām grāmatām. Ne tikai istabu, visus bēniņus tie izvandīja un izkasīja no smiltīm ar aukliņu apsietu paciņu. Četras stundas nostrādājuši, svešie aizbrauca.

Otrā vakarā Linuma auto vēlreiz apstājās nomaļajā ielā. Vecenīte bija mazrunīga.

— Nav mājā, nav, — viņa atbildēja uz jautājumu.

Vai jūs viņam nepateicāt, ka es solījos atbraukt? —

prokurors jutās aizvainots par nevērību.

— Aizbrauca uz laukiem, nevarēja gaidīt, — vecīte meloja.

Arī prokuroram sakās brīvdienas. Majoros jūras saulē gozējoties, viņš centās izklaidēties, nedomāt par neseno drausmīgo pārdzīvojumu, bet kā spītējot to viņam katru dienu lika atcerēties baltās buras, kas, saulē zibsnīdamas, slīdēja jūras zilgmē. Satricinājums par šķietamo dēla zaudējumu bija pārāk stiprs, lai varētu ātri izdzist no apziņas. Buras atgādināja viņa paša braucienu jahtā, zēna slīkšanu un svešā jaunekļa uzupurēšanos. Dažreiz viņš dega nepacietībā ātrāk sākt atmaksāt morālisko parādu lieliskajam puisim. Tuvojoties skolu sākumam, viņš pat reiz aizbrauca uz Rīgu meklēt Lauciņu, lai tas varētu laikus pieteikties kādā skolā. Bet vecenīte Būdu ielā tikai papurināja galvu.

— Nav, nav mājā un tik drīz arī nebūs.

Viņš prasīja, uz kurieni Lauciņš aizbraucis, kur varētu tam aizrakstīt, bet vecīte teicās to nezinām.

Lai uzlabotu nervus, prokurors paņēma vēl mēnesi atvaļinājumu un, aizbraucis uz Kandavu, nosūtīja Lauciņam vēstuli, aicinādams to atrakstīt, tiklīdz būs atgriezies Rīgā.

Atbildes nebija.

Rudenī, pārbraucis Rīgā, prokurors Linums sparīgi ķērās pie darba. Izskatīja ienākušās lietas un sastādīja apsūdzības rakstus. Bija vairākas autokatastrofas šoferu piedzeršanās dēļ, veikalu kases izsaimniekošanas. Beidzot pašā apakšā atradās komunistu organizācijas izmeklēšanas materiālu akts.

«Nu, tur nu žēlastības nebūs.» Linums ieinteresēts pavēra aktis. Visās svarīgākās komunistu prāvās arvien apsūdzība tika nodota viņam. Viņa bargās apsūdzības runas nespēja atspēkot pat daiļrunīgākais advokāts. Pieci, seši, astoņi gadi dabūja visi kā likts.

Linums atvēra aktis un sāka lasīt. Izlasījis apsūdzēto vārdus, viņš sarāvās. Savādi, vienu no apsūdzētajiem sauca Vilis Lauciņš. Vilis Lauciņš? Tā taču sauca arī viņa labdari, viņa Alfrediņa glābēju, ko viņš savas domās dēvēja par savu otro dēlu. Sagadīšanās, protams, tikai sagadīšanās, Latvijā bija tik daudz cilvēku ar vienādiem vārdiem. Jāskatās adrese. Būdu ielā Nr… Vai tas var būt, ka arī adrese vienāda? Prokurors, nepatīkami aizskarts, sāka lasīt tālāk. Apcietināts mežā 28. maija vakarā, piekāvis policistus, mājā atrasta nelegāla un marksistiska literatūra. 28. maijs? Tā taču bija diena pēc Alfrēda izglābšanas, kad viņš aizbrauca uz Būdu ielu, bet nesastapa Lauciņu mājā. Un arī vēlāk tas palika noslēpumainajos «laukos», neatsaucās uz viņa vēstuli. Pārāk daudz pierādījumu, ka šis ir tas pats Lauciņš.

Prokuros ieinteresēts izlasīja izmeklēšanas tiesneša rakstu līdz galam. Ja, nebija ne mazāko šaubu, Lauciņš ir komunists. Rūdīts, bīstams komunists. Tādi iet, sevi nežēlodami. rok un spridzina pamatus lai ēkai, kurā savu labklājību bauda arī viņš, Linums. Linums tad arī netaupīja šos kurmjus, katru komunistu viņš pat uzskatīja par savu personīgu ienaidnieku.

Bet Lauciņš? Vai Lauciņš arī bija viņa ienaidnieks? Vai viņa Alfrēds jau negulētu kapā, zils un uzlūcis, ja Lauciņš, savu dzīvību netaupīdams, nebūtu meties ūdenī? Tātad Lauciņš bija viņa draugs. Ienaidnieks draugs?

«Prokuror, kur paliek tava loģika?» Linums izbrīnījies sev jautāja un atlika apsūdzības rakstu sastādīšanu.

Naktī Linums nevarēja aizmigt. Domas mācās virsū kā aizkaitinātas bites. «Vai tā ir sirdsapziņa, kas aizdzen miegu? Ko viņa vēlas?» Viņš bija gribējis nolīdzināt parādu svešajam jauneklim, bija gribējis tā dzīvi virzīt vienādos augstumos ar savu, bet nu iznāk, ka viņam, taisni viņam jāpazudina cilvēks, kuru tas solījās mīlēt kā savu dēlu. Atteikties no apsūdzības, atdot lietu citam? Mēģināt apsūdzību pret Lauciņu mīkstināt, panākt viņa attaisnošanu? Tas varētu iedragāt viņa paša karjeru. Linums jutās kā cilpā ieskrējis zvērs, raustījās uz visām pusēm, bet likās, ka cilpa arvien stingrāk sažņaudza ķermeni.

«Tā galu galā nevar.» — Prokurors saņēma sevi stingri rokās. «Ņemsim to lietu loģiski. Lauciņš ir mans draugs un labdaris? Ir. Vai prokurors drīkst ietekmēties no savām personīgām jūtām? Viņš nedrīkst to darīt. Tātad, ja Lauciņš ir mans draugs, es nedrīkstu mēģināt viņu glābt vai atturēties no apsūdzības. Man jāupurē savas jūtas un jāprasa pat bargāks sods nekā tad, ja es tādu Lauciņu nemaz nepazītu un viņš nebūtu manu dēlu izglābis. Un es upurēšos!» prokurors pacilāti atsvabinājās no cilpas. Viņam pat likās, ka viņa galvu apstaro pašaizliedzības oreols. Steigšus piecēlies, viņš ķērās pie apsūdzības raksta sastādīšanas, veikli un neatvairāmi savilkdams pierādījumus ap Lauciņu kā prāvas centrālo personu.

Tiesas dienā Linums teica savu spīdošāko runu. Velti Lauciņš smīnēdams skatījās prokuroram taisni acīs, šis izaicinājums viņu tikai sakaitināja. Advokāts velti tvarstīja sīkus pretargumentus. Prokurora Linuma neapšaubāmā loģika likās tiesnešus pārliecinājusi. Bargākais soda mērs nodrošināts.

— Apsūdzētais Vili Lauciņ, jīisu pēdējais vārds, — tiesnesis sausi noprasīja.

— Nost ar buržujisko šķiru tiesu! — Lauciņš sauca skaļi un nicinoši.

Linums iedegās niknumā. Tad, lūk. kāds bija šis Lauciņš. kuru viņš tikko nepieņēma par savu dēlu! Prokurors pat nodrebēja.

Pēc brīža tiesnesis nolasīja spriedumu — apsūdzētais Lauciņš sodīts ar 6 gadiem spaidu darbos.

«Cik labi gan, ka cilvēkam ir loģiska sirdsapziņa,» prokurors apmierināts nodomāja.

Neatceros vairs, cik man bija gadu, kad tēvs ar māli sāka runāt par savas mājiņas celšanu. Ilgus gadus viņi bija krājuši naudu, un arī tagad mums bieži trūka daudzu nepieciešamu lielu. Toreiz mani naudas lietas neinteresēja, un tā vēl tagad nezinu, cik viņi pelnīja, bet laikam taču lauksaimniecības skolas apkalpotāja alga nebija tāda, kur varētu ietaupīt, neatraujot sev vienu otru kumosu vai drēbes gabalu. Māte bieži mazgāja skolotajiem veļu un uzkopa direktora istabas. Šad tad viņa pārnesa kādu apvalkātu drēbes gabalu, no kura tad šuva man kleitu vai mēteli. Bērnībā man nekad netika pirktas jaunas drēbes vai kurpes, iztiku ar tām, kas skolotāju un direktoru bērniem bija kļuvušas par mazām vai nederīgām, un tad māte tas dabūja par pakalpojumiem. Tas bija smalkas drānas, par kurām citi kalpotāju bērni mani pat apskauda. Bet es nejutos tajās priecīga, jo bieži gadījās, ka skolotāju bērni, rotaļādamies par kaut ko noskaitušies, rādīja uz mani pirkstiem: «Tev pašai pat savas kleitas nav! Tā ir mana kleita! Tā ir manas mātes kleita!»

Biju nogājusi dažus gadus lauksaimniecības skolas pamatklasēs, kad dzirdēju tēvu stāstām, ka tuvējās pilsētas pamatskolas pārzinis viņu aicinot uz savu skolu par apkalpotāju. Tagad vecāki katru dienu un vēl ilgi vakaros gudroja un sprieda — iet vai neiet. Dzirdēju, ka sīki aprēķināja katru santīmu, ko jaunajā vietā varētu iegūt vairāk nekā vecajā. Pieminēja pat to, ka arī pilsētas pamatskolas pārzinim esot meita apmēram manos gados, kuras apvalkātās drēbes māte varētu dabūt par veļas mazgāšanu. Beidzot tēvs bija noskaidrojis, ka jaunajā vietā pēc daudzu gadu nokalpošanas dabūjot pensiju, turpretim lauksaimniecības skolu uzturot kāda biedrība, un tur kalpotājiem pensijas neesot paredzētas. Māte ļoti sapriecājās par pensiju, un tā mēs vasarā pārcēlāmies uz netālo provinces pilsētiņu. Man bija ļoti grūti šķirties no savas bērnības draudzenēm, mēs zvērējām mūžīgu uzticību un solījāmies bieži jo bieži apciemoties.

Pamatskola atradās netālu no stacijas pilsētas galvenajā ielā. Mums ierādīja dzīvokli vecā koka namelī pašā ielas malā. Kara laikos tur bija mitināti karaspēka zirgi, laikam tāpēc siltās dienās, no āra ienākot istabā, degunā sitās kāda savāda, nekur nejusta smaka. Bieži klīdu pa apkārtējām pļavām un mežiem, meklēju smaržīgas puķes vai lauzu bērzu meijas un nesu istabā, lai ziedu un lapu smarža pārspētu nepatīkamos izgarojumus, kas līda no grīdas šķirbām. Māte mani arvien rāja par tādu apkārtslaistīsanos un sadeva lielu kaudzi zeķu, apsolīdama laist laukā tikai tad, kad tās būšot salāpītas. Vispirms man bija jālāpa tēva rupjās zeķes, tad māte iedeva savas, un, kad biju kaut cik ievingrinājusies, dabūju vairākus pārus, kas varēja derēt manai kājai. Māte piekodināja, lai tās salāpot sevišķi glīti, tās būšot manas skolas zeķes. Droši vien šis zeķes viņa bija dabujusi no skolas pārziņa meitas Laimas.

Tēvs nopirka zemes gabaliņu pilsētas nomalē. Mājas celšanu uzdeva mātes māsasvīram, kas bija būvuzņēmējs. Nu mēs bieži pa vakariem gājām apskatīt, kā paveicies amatniekiem. Redzēju, ka lielāks par mājiņu auga manu vecāku prieks. Apstaigājām atmataino zemes gabaliņu, un, acīm mirdzot, māte skaidroja tēvam, kur jāstāda ābelītes, ķirši, kur jāierīko puķu, zemeņu un sakņu dobes.

Kādā dienā tēvs ienāca istabā drusku uztraukts. Skolas pārzinis lūdzis izpalīdzēt, aizdot uz īsu laiku dažus simtus latu. Esot gaidāma pilsētas valdes revīzija, viņam neesot vairs laika visus papīrus izskatīt un saskaņot, esot vienam otram devis avansus, un tāpēc drošības dēļ vajagot klāt liekas naudas. Māte uztraucās un mēģināja izgudrot dažādus iemeslus, lai neapvainojot tiktu vaļā no naudas došanas. Tēvs viņu mierināja un centās ieskaidrot, ka naudu nedot nav nekāda iemesla, pie Bitēna tā būšot vēl lielākā drošībā nekā pie pašiem. Un pēc pāris dienām to dabūšot atpakaļ.

— Bet ja nu neatdod? — šaubījās māte. — Ja Bilēnam gadās iztrūkums? Tu zini, ka sestdien svainis prasīs naudu un par materiāliem arī jāmaksā.

Atdos, — mierināja tēvs, — līdz sestdienai atdos. Šodien tikai pirmdiena.

Beidzot arī māte piekrita, ka nauda jādod, izņēma gultas maisā paslēpto sainīti un atskaitīja pieci simti latu. — Tad vairs paliek tikai trīs simti, un māja vēl nav zem jumta.

Neraizējies, māt, gan dievs gādās, — tāds arvien bija tēva iemīļotais teiciens brīžos, kad viņš pats nezināja cita padoma.

Otrā dienā skolā tiešām ieradās revidenti. Mātei bija jāiet Bitēna kundzei palīgā pusdienas gatavot, mani vairākas reizes sūtīja uz veikaliem pēc dažādiem gardumiem. Vakarā Bitēns ar amata vīriem aizgāja uz krogu.

Kad revīzija bija garām, Bitēns ienāca mūsu istabiņā, parunājās par šo to un, prom iedams, piebilda, lai naudu drusciņ pagaidot, atdošot, kad būšot saņēmis algu. Pēc viņa aiziešanas māte ļoti uztraucās, raudādama pārmeta vīram, ka nu pazaudēšot pēdējos grūtā krājuma grašus.

Māt, māt, kā tu runā? — lēni norāja tēvs. — Bitēns taču ir goda vīrs, tas svešus sviedrus neņems.

Sestdien māte atkal rakājās gultas maisā un īgni pukojās uz tēvu.

Pēc tam mēs retāk gājām apskatīt savu mājiņu. Izrādījās arī, ka tā iznākusi ne tik liela, kā sākumā domāts. Tēvs nevarēja saprast, kā tas varējis notikt, materiālus pircis, cik svainis prasījis, un pat vairāk, nekā bijis aprēķināts, bet viss bija mazāks — pati māja īsāka, logi šaurāki. griesti zemāki.

Tēvam tas bija nesaprotams brīnums, bet māte noteikti un skaļi iesaucās: — Zaglis! Viņš ir zaglis! Sev viņš cēla reizē māju un jau ir ar ķieģeļiem apšuvis. Kungs, pasargi, vairs saviem radiem nevar uzticēties! Kā vilki visi rauj vai aci no pieres ārā. Bitēnam atdāvināji naudu, šim le uz pirkstiem neskatījies. Nestaigāt man vairs savus sliekšņus.

No las dienas māte nekad vairs nesmējās un nesmaidīja. Es nesapratu, ka var raizēties tādu nieku dēļ un neredzēt, ka dzīvot ir skaisti arī mūsu smirdīgajā būdā, ja tikai sanesam tanī puķes vai priežu zarus. Agrāk man vienmēr gribējās būt mātes tuvumā, labi likās pie viņas arī tad, kad tā bija nopietna vai piekususi, un tās stundas, kad māte bija kur izgājusi, es arvien lamāju par vēžiem, tik gausi tās vilkās, liet nu pieķēru sevi tādās kauna pilnās jūtās, ko nekad neesmu varējusi sev piedot: es slepus ausijos, vai māte netaisās iziet, un, kad aiz viņas noklaudzēja istabas durvis, prieks lika man palēkties gaisā. Mātes sevi iegrimušo acu tuvumā es jutos tik nospiesta, ka pat elpu neievilku līdz galam. Ja kādreiz aizmirsos un iedungojos jautru dziesmiņu, māte paskatījās uz mani pārsteigta un reiz pat vaicāja: — Kā tu vari būt tik priecīga?

— Bet, māmiņ, — es iedrošinājos jautāt pretī, — kāpēc tu esi tik bēdīga?

— Ak, tu vēl esi muļķa bērns, tu nesaproti, cik daudz pasaulē netaisnības.

Es tiešām nevarēju to saprast. Cilvēki man likās labi, sevišķi tie, kas bija jautri un smaidīgi. Arī Bitēns man nelikās ļauns, es spēlējos ar viņa bērniem Oļģertu un Laimu, viņi veda mani savās skaistajās istabās, kur bija daifdz rotaļlietu. Mēs bijām labi draugi. Laimai neveicās zīmēšanā, es palīdzēju viņai un vēlāk uzzīmēju visu uzdoto arī viņas burtnīcā. Oļģertam nepatika domraksti, viņš sauca tos par meiteņu rokdarbiem, un es jutos lepna, ka varēju būt noderīga skolas pārziņa bērniem.

No tā laika, kad Bitēns no mums aizņēmās naudu, bija pagājuši daži gadi, bet viņš parādu vēl nebija atdevis. Tēvs vairākas reizes saņēmies un ierunājies, ka vajadzētu naudas, bet pārzinis izlicies nesaprotam. Vēlāk pat piedraudējis tēvu atlaist, ja tik bieži pieminēšot to sīkumu.

Novēroju, ka māte stipri izdila. Viņa arī daudz strādāja, slaucīja un izmazgāja visas klases, tīrīja ielu un vēl apkopa pārziņa dzīvokli. Sākumā labprāt gāja Bitēna sievai palīgā, cerēdama nopelnīt lieku grasi, bet, kad bija pagājis pusgads un māte apjautājusies, vai varētu dabūt kādu drusciņu par darbu, pārziņa kundze brīnījusies, kā viņa to domājot, tās taču arī esot skolas telpas, kur viņi dzīvojot. Un vai tad tie apavi un drēbes neesot neko vērti, ar kuriem mani ģērbjot? No pārsteiguma māte neko nejaudājusi atbildēt, un tā arī palicis, ka par to pašu apkalpotāja algu jāuzkopj arī pārziņa dzīvoklis. Tēvs skaldīja un nesa malku, kurināja krāsnis, man māte lika apkopt savu dzīvokli un darīt citus mājas darbus. Tikai tagad saprotu, kāpēc viņa mani tik ļoti spieda mācīties cept un vārīt, mazgāt un lāpīt veļu. Toreiz domāju, ka māte ir netaisna un mantkārīga, likdama man darīt visus mājas darbus, lai pati varētu vairāk nopelnīt. Tikai tagad saprotu, ka jau toreiz viņa bija atvadījusies no dzīves, bet vēl kavējās aiziet, negribēdama atstāt mani pilnīgi nesagatavotu. Un tad pienāca tā šausmīgā diena, kuru vienmēr esmu centusies izslēgt no savas apziņas. Vēl tagad mani moka kauns un pārmetumi par bērna patmīlību, kas dažreiz liekas vienīgā vaininiece mātes nāvē. Bija manas četrpadsmitās dzimšanas dienas rīts, māte mani noskūpstīja, piespiesti pasmaidīja un teica: — Nu tu esi liela meita, no šīs dienas es saimniekošanu nododu tavās rokās. Man gribas atpūsties. — Viņa atslēdza skapi, norādīja, kur liekama tēva veļa, kur mana. Noglaudīja savu pelēko līgavas kleitu, nocēla no plaukta groziņu ar plīvuru un sakaltušu miršu vainagu. — Kad būšu mirusi, tu saģērb mani šais drēbēs, — viņa piebilda. Bet es biju tik ļoti aizņemta ar savām domām, — manai dzimšanas dienai par godu draudzenes bija nolēmušas sarīkot sirojumu uz Meža ezeru un vizināšanos laiviņas. Es domāju tikai par to, kā mīlīgāk un pārliecinošāk palūgt mātei atļauju iet līdzi jautrajām draudzenēm. Tāpēc es ļoti satrūkos, kad māte teica:

— Šodien aiziesim uz mūsu mājiņu un iestādīsim pirmo ābelīti. Es nopirkšu to kā dāvanu tavā dzimšanas dienā, tad tu mani ilgāk pieminēsi.

— Māmiņ, — es bailīgi iesāku, — Laima aicina mani līdzi uz Meža ezeru. Citas meitenes arī ies.

— Mīlulīt, — mātes balss drusku drebēja, — paliec šodien pie manis. Šodien vien. Aiziesim uz mūsu mājiņu.

Bet man tik ļoti nepatika iet mātei līdzi. Es dusmojos, ka atkal sāksies sen dzirdētas sarunas par to. kas vēl vajadzīgs, lai māju dabūtu gatavu, cik gadu vēl jāstrādā, kamēr varēs tikt pensijā un kopt zemeņu un sakņu dobes. Atkal diena paies īgna un garlaicīga. Mani pārņēma dusmas. «Galu galā,» es domāju, «šī diena taču ir mana diena, vai man nebūs tiesības vienreiz gadā no sirds papriecāties ar citiem bērniem.» Skaistā diena rūpju nomāktās mātes sabiedrībā man likās tik rūgta, ka asaras saskrēja acīs.

Mātei sāpīgi sarāvās seja. Viņa kļuva bāla, acis ierāvās dziļi zem plakstiņiem. — Nu labi, tad iesim katra savu ceļu. — viņa klusi noteica. Ar pusaudža nežēlību es izskrēju no istabas un jautro biedreņu barā aizmirsu māti un viņas dīvaino nospiestību.

Kad krēslā pārnācu mājās, tēvs sēdēja pie galda un lasīja. Nobažījies viņš pacēla acis.

— Kur tad jūs abas šodien tā pastaigājaties?

— Kā — abas? Vai māte nav mājās? — Es sāku uztraukties.

Gājām uz mūsu māju. Visu ceļu tēvs kaut ko runāja; man likās, viņam bija bailes. Arī man kļuva baigi. Sauss vējš asiem grūdieniem purināja ceļmalas krūmus, aukstā vienaldzībā zemi apspīdēja mēness, kura smīnīgo seju reizēm pārskrēja ātri, melni mākoņi.

Ārpusē māti neredzējām. Tēvs atvēra durvis un sauca. Dīvaini skanēja viņa balss tukšajās istabās. Māte neatsaucās. Drebēdami mēs kāpām bēniņos. Un tad — to skatu es nevaru aizdzīt no savām acīm — pie sijas karājās māte. Tālākais likās kā murgs. Tēva drebošās rokas, meklējot nazi, līķa smagais kritiens uz smiltīm, policijas iztaujāšana, bēres.

Tagad sākās manas darba dienas. Rudenī gan pieņēma skolai otru apkalpotāju, bet man bija jāpalīdz tēvam, jāapkopj savs dzīvoklis, jāgatavo ēdiens, jāmazgā veļa un jāmācās. Varbūt bija labi, ka neatlika neviena brīva brīža, tā drīzāk izklīda drūmās domas par mātes nāvi. Dažreiz, kad vakarā nogurusi iekritu gultā, man pat ienāca prātā, ka māte bijusi netaisna, tā aizbēgdama no dzīves un uzkraudama maniem nenobriedušajiem pleciem apnicīgās dienas smago slogu.

Kad nākošajā pavasarī pabeidzu pamatskolu, bija jādomā, ko darīt tālāk. Man gribējās tikt ģimnāzijā, bet Bitēns ar kundzi ieteica mācīties amatu. Tēvs bija samulsis un nespēja teikt izšķirošo vārdu. Es nolēmu cīnīties un iekļuvu ģimnāzijā. Jutos laimīga, ka varu mācīties, kaut gan mani skolas gadi bija pilni nepasakāmu grūtumu. Nevarēju kā citas meitenes, mājās pārgājusi, nodoties grāmatām. Tēvs savu algu atdeva man, piekodinādams dzīvot tā, lai iznāktu visām dienām. Aprēķināju. cik drīkstu izdot pārtikai, lai atliktu kādam zeķu pārim un veļas gabalam. Priecājos; ka neaugu vairs lielākā un skolas kleita man būs derīga vēlākajos gados tikpat labi kā pirmajā. Pastāvīgu iztrūkumu manos aprēķinos radīja skolotāju vārda un dzimšanas dienas. Turīgo vecāku bērni skolā ieviesa parašu skolotājiem šādās dienās dāvināt puķes, grāmatas vai citas lietas. Un man bija kauns teikt citām meitenēm, cik grūti atlicināt katru nedēļu puslatu. Man bija kauns no savas nabadzības. Jau tā dabas zinātņu skolotājs, no kura sastādītās grāmatas mācījāmies šo priekšmetu, bieži mani zoboja par to, ka biju nopirkusi lietotu grāmatu. — Nu, cik tad nopelnīji uz veco grabažu? — viņš jautāja, ar pirkstu galiem nicīgi pagrūzdams manu grāmatu. lЈs nosarku un nespēju neko atbildēt. — Iznāca kāda brošiņa vai gredzentiņš? — viņš smīnēja. Man nebija nevienas greznuma lietas, tāpēc ar mokām valdīju sarūgtinājuma asaras par netaisno zobošanos. Citā reizē šis pats skolotājs klasē ilgi un plaši ru nāja par cilvēkiem bez daiļuma izjūtas. Dabā katrai puķītei, tauriņam, putnam un kukainītim esot vēlēšanās būt skaistam, tikai dažiem cilvēkiem esot vienalga, vai grāmata, kas tam jācilā katru dienu, esot jauna un tīra vai nezināmu roku apsmulēta un saburzīta. Tādiem cilvēkiem neesot cienības pret kultūru. Savā klasē mēs bijām trīs meitenes «bez daiļuma izjūtas». Mazā, jautrā Rita gan bija noskaidrojusi, ka skolotājs lietotas grāmatas neieredz tāpēc, ka gribot ātrāk likt pie jauna izdevuma, lai saņemtu honorāru.

Biju pabeigusi ģimnāzijā trīs klases un priecājos, ka pēc gada varēšu skolu beigt un meklēt darbu. Bet tad mums paziņoja, ka ģimnāzijas kurss pārvērsts piecgadīgā. Tas mani smagi satrieca. Jau labu laiku ar bažām biju vērojusi, ka tēvs stipri pārvēršas. Viņa sīkais augums dīvaini saliecās, it kā arvien uz muguras nestu smagu nastu. Viņš kļuva ļoti izklaidīgs. Pārzinis sūdzējās, ka vecais, kā viņš sauca tēvu, daždien vienu krāsni izkurinot divreiz, citu neiekurinot nemaz. Es drebēju, ka tikai viņu neatlaiž. Par laimi, skolas otra apkalpotāja

Marta bija mums labvēlīga, viņa uzņēmās turēt bēdu, lai tēvs padarītu savus darbus laikā un pareizi. Skolas apkalpotājiem pārmaiņus vajadzēja dežurēt līdz pusnaktij, jo klasēs pa vakariem vingrinājās koris un orķestris. Tēvu māca nesaprotama miega slimība; krēslai iestājoties, viņš sāka snauduļot un, kā likās, pat staigādams nebija pilnīgi nomodā. Reiz aizvedu viņu pie ārsta. Tas runāja par pārpūlēšanos, uztraukumiem, nepietiekošu barību. Zāles maz varot līdzēt, varbūt dzīves veida maiņa. Jautāju tēvam, vai nevajadzētu mēģināt iekārtoties citādi, varbūt atstāt man skolu un sākt pelnīt. Bet viņš nemaz nevarēja saprast, ka bulu iespējams nepalikt savā darbā. Jāatzīstas, ka man ļoti negribējās aiziet no skolas. Nomocīt vēl divus gadus, un tad jā. tad, toreiz man likās, — sāksies dzīve, īsta, skaista dzīve.

Tie tomēr bija grūti gadi. Mācībās man vajadzēja turēties starp pirmajiem, lai nezaudētu skolas naudas atlaidumu. Un tad vēl nebeidzamie mājas darbi, bažas par tēvu un dežurēšanas. Šīs vakaru dežūras pēdējā skolas gadā man izvērtās par ļoti gaidītām, jo saistījās ar manu pirmo mīlestību. Nezinu, kā tas notika, visu laiku ar pārziņā bērniem biju rotaļājusies kā ar biedriem, katru dienu ar viņiem satikos. Atceros, kādā dienā, no skolas pārnākot, dzirdēju tēvu istabā runājam. Domāju, ka atnākusi Marta vai kāds viesis, bet, kad atvēru durvis, istabā bija tikai tēvs. Jautāju, ko viņš viens pats runā.

— Kā — viens pats? — viņš brīnījās. — Vai tu neredzi, ka māte atnākusi? Viņa nāk katru dienu, un tad mēs runājamies.

Domāju, ka tēvam drudzis un viņš murgo, bet, kad pieliku roku pie viņa pieres, tā bija vēsa kā parasti. Es sastingu no bailēm, nezināju, ko darīt, kam prasīt padomu. Vienu mirkli man gribējās skriet pēc ārsta, bet tad iešāvās prātā, ka tēvu varētu ieslodzīt trako namā un viņš nekad vairs no turienes netiktu ārā. Es nevarētu pabeigt skolu un tālāk arī vairs nevarēju izdomāt. Man gribējās laiku kā slinku zirgu ar pātagu patriekt uz priekšu, lai drīzāk būtu pavasaris, eksāmeni, abitūrija, lai pārzinis nepagūtu ievērot tēva slimību un viņu atlaist.

Noguldīju tēvu gultā un sasedzu, pagatavoju pusdienu. Slimnieks atkal ieslīga parastajā snaudā. Sāku nomierināties, varbūt viņš pirmīt runāja miegā, varbūt sapņos redzēja māti. Paņēmu savas skolas grāmatas un aizgāju dežurēt. Man bija jāuzraksta domraksts. Divas stundas sēdēju un grauzu zīmuli, bet neko nevarēju izdomāt. Nebiju paradusi atkārtot skolotāju teiktos vārdus, šoreiz pat neatcerējos tos. Pulkstenis jau rādīja deviņi, bet manā burtnīcā vairāk par virsrakstu nebija uzrakstīts. Lēni atvērās durvis, un klasē ienāca Oļģerts.

— Ei, Oļa, ko tu gremzdo zīmuli? — viņš jautri uzsauca.

Izstāstīju viņam savas bēdas ar rakstu darbu.

Oho! Tik vien tās nelaimes. Šoreiz es tev varu palīdzēt. Man par šo tematu ielika piecnieku.

— Piecnieku? — es brīnījos, jo Oļģerts nekad nebija varējis uzrakstīt labu domrakstu.

— Tēvs uzrakstīja! — viņš smējās un aizskrēja, lai atnestu savu burtnīcu.

Nekad nebiju norakstījusi no citiem uzdevumus, bet šoreiz to darīju bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat nepārgrozīdama neviena teikuma. Ļāvu pat, lai Oļģerts to nodiktē. Vienmuļais darbs, pēcpusdienas uztraukumi un vēlā vakara stunda uzmāca nogurumu. Pieceļoties man noreiba galva, un es sagrīļojos.

— Kas tad nu? — bažīgi iejautājās Oļģerts, saķerdams mani abām rokām. — Tik bāla! Vai neesi slima?

Bet es jau biju attapusies un atraisījos.

Oļģerts pavadīja mani pāri pagalmam, un atvadoties mana gurdā roka brītiņu palika atpūšamies viņa spēcīgajā saujā. Gultā iekritusi, es acumirklī aizmigu cietā jaunības miegā.

Rīts nāca ar jaunu steigu, un man pat prātā neienāca mazais gadījums ar Oļģertu. Tikai latviešu valodas stundā, kad nodevām burtnīcas, atcerējos vakar vakaru. Atcerējos savu nogurumu un Oļģerta nobažījušos seju atvadīšanās brīdī, kad rokas it kā kavējās šķirties, un man likās tik labi būt vājai un just stiprāku sevi atbalstām. Siltā maigumā garā noglāstīju Oļģerta rokas.

Kādu laiku Oļģerts it kā vairījās mani satikt. Kad nākamajā dienā atkal dežurēju, katri soļi aiz durvīm vai durvju vēršanās mani satrauca. Bet, kad pulkstenis bija vienpadsmit un Oļģerts nebija ienācis, noskumusi noslēdzu klases un gāju mājā. īsais ceļš pāri pagalmam likās tik garš, es pati tik nogurusi un vientuļa.

Bet nākošajā reizē Oļģerts ienāca pie manis. Visu nakti pēc tam nevarēju aizmigt, rādama sevi par muļķīgo izturēšanos. Biju izdomājusi tik daudz, ko satiekoties varētu viņam teikt, bet nu, kad bija izdevība runāt, sarku un stostījos, slepenībā lamādama sevi par muļķi un zosi. Arī Oļģerts bija neveikls un ātri aizgāja. «Ko tad viņš citu varēja darīt, klausīties tavu stostīšanos? Šovakar viņš aizgāja un citreiz vairs nenāks,» es spīdzināju sevi, jo bargākais sods man likās nesastapt Oļģertu. Bet viņš nāca. un mēs atradām arī, par ko runāt, tā ka dažu labu reizi Oļģerts nodežurēja līdz ar mani.

Tās bija spārnotas dienas. Tās nesa mani pāri drūmajai dzīvei, padarīdamas vieglu ikdienas smagumu. Tēvs sabruka arvien vairāk, katru vakarpusi viņš runājās ar sevi, saukdams vārdā māti un savas jaunības paziņas, it kā sarunātos ar tiem. Bet jaunā mīla bija pārņēmusi visu manu būtību, bija izslēgusi no tās visu pārējo pa sauli. Kā transā manas domas virpuļoja šaurā lokā, kurā biju tikai es un Oļģerts. Pat stundās mana uzmanība bija izklaidēta, skolotāja tēls atvirzījās tālā miglā, viņa balss un stāstījums slīdēja man pāri.

Kādreiz, kad Oļģerts atkal bija pie manis un mēs smiedamies pārrunājām savus dienas notikumus, ienāca vecais Bitēns. Stingru skatienu viņš pārtrauca mūsu sarunu.

— Man liekas, Oļģert, — viņš nokrekšķinājies teica, — tu sāc aizmirst, ka desmitos tev jābūt gultā.

Pārzinis ļoti rūpējās par savu bērnu veselību un bija noteicis tiem stingru dzīves kārtību. Oļģerts samulsis aizgāja.

Kopš tā laika Bitens manos dežūras vakaros bieži apstaigāja klases. Oļģerts ieskrēja tikai uz īsiem brītiņiem un runādamies arvien klausījās, vai koridorā nestaigā tēvs.

Kādu laiku turpinājās šādas īsas sastapšanās, bet tad Oļģerts atzinās, ka tēvs viņam noliedzis ar mani tikties. Mēs norunājām apmainīties vēstulēm kādā slepenā spraugā. Ap Ziemas svētkiem skolotāju apspriedes laikā Oļģerts, domādams, ka tēvs aizņemts sēdē, ienāca pie manis. Nebijām ilgi runājušies, tāpēc smējāmies un aušojāmies ka bērni, kad aiz durvīm izdzirdam Bitēna soļus. Acumirkli Oļģerts nodzēsa gaismu un garšļaukus nokrita zemē aiz soliem. Pārzinis vēra durvis, uzdedza elektrību un, ironiski smīnēdams, jautāja:

— Ko tad jaunkundze šovakar tumsā? Un viena pati?

Biju tik apmulsusi, ka nespēju atbildēt.

Bitēns salika rokas uz muguras un sāka apstaigāt klasi. Pirmajā mirklī gribēju skriet ārā, lai neredzētu to pazemojumu, ko Oļģertam nāksies piedzīvot, kad viņu ieraudzīs tēvs. Bet manas kājas bija paralizētas kā vabolei, kuru satrauc spēja pieskaršanās, un es paliku savā vietā. Bitēns brīdi pastaigājās pa klasi, redzēja arī guļošo Oļģertu, bet, ne vārda neteicis, aizgāja.

Otrā dienā mani aicināja pie Bitēna kundzes. Vēsi un lietišķi viņa lūdza likt mierā viņas dēlu. Viņam esot nolemta augstāka karjera, kuru es varētu tikai sabojāt. Vispirms viņam jastudējot, un, kad viņš būšot augstskolu beidzis, es varot būt pārliecināta, ka viņš atradīšot sievu no citādām aprindām, nekā es cēlusies. Tāda bērnišķīga niekošanās varot tikai traucēt viņa augšupgājienu, un, ja arī es butu iemīlējusies viņas dēlā, man vajagot prast viņa dēļ atteikties.

Mūsu mīlestība bija tīra, kā tikko plaukuši ziedi, un Oļģerta mātes aprēķina pilnie vārdi man šķita kā samazgu spainis, ko uzlej šiem ziediem. Asaras valdīdama, teicu, ka esmu ar mieru atteikties no satikšanās ar Oļģertu, ja arī viņš tā vēlas.

— Viņš vēlēsies to, ko es vēlēšos, — sarunu pabeidza Bitēna kundze, sevišķi uzsvērdama vārdiņu «es».

Tā mana dzīvē atlika tikai darbs un rūpes. Tēvs bija pavisam slims. Viņš tikko jaudāja sanest malku, kurināšanu viņam vairs nevarēja uzticēt, tāpēc es cēlos rītos agri un aizkurināju krāsnis visās klasēs. Marta apņēmās tās uzmanīt. Kādreiz, no skolas pārnākot, atradu tēvu sēžam pie galda ar putras bļodiņu rokā un spoguli priekšā.

— Ēd, Pēter, nu ēd nu, ēd, — viņš smaidīdams grūda karoti spogulī, notraipīdams stiklu, galdu, savas drēbes. Tumsa bija pārņēmusi viņa prātu, viņš vairs neatšķīra sevi no attēla spogulī.

Pavasarim tuvojoties, sāku apklausīties par darba izredzēm. Manai klases biedrenei Mirdzai, bagāta tirgotāja meitai, bija apsolīta ierēdnes vieta šejienes miertiesā. Saimnieka meita Lilija pēc skolas beigšanas varēja stāties darbā apriņķa pārvaldē. Arī citām nākotne bija skaidra: dažas gaidīja darbs, citas posās uz augstskolu, konservatoriju. Augstskola man likās svētnīca, kas tādiem nabagiem kā man aizslēgta septiņiem zieģeļiem. Augstākā balva par mokās iegūto izglītību man likās darbs, tiesība strādāt un pelnīt. Aizgāju uz vienu otru iestādi pieteikties, bet visur dabūju atbildi, ka neesot nevienas brīvas vietas.

Nākotne, kas, skolu sākot, likās gaiša, cerību apspīdēta, tagad manā priekšā pavērās kā draudošs bezdibenis, un es nevarēju saskatīt nevienas laipas, kas vestu tam pāri mani un ārprātīgo tēvu.

Pienāca abitūrijas diena. Bija atbraucis valdības pārstāvis, dāvināja mums grāmatas, ar glumu patosu runāja par liekulīgo 15. maiju, kas esot vienojis tautu un sagādājis darbu katram pēc viņa spējām. Viņa vārdi man izklausījās kā rupji zaimi. Man nebija nekādu izredžu uz darbu, bija jāatstāj arī smacīgās telpas, kur lidz šim ar tēviP bijām mitinājušies, pat kalpones vietu dabūt man nebūtu iespējams, jo kas ņemtu man līdzi ārprātīgo tēvu. Iedomājos savu māti un sapratu, cik daudz drosmes vajadzīgs, lai dzīvotu. Un likās, ka arī man nav cita ceļa kā tas, ko staigājusi māte. Varbūt tie bija eksāmenu un vājā uztura pārmocītie nervi, kas tēloja šis izmisuma pilnās nākotnes ainas.

«Māmiņ,» bez vārdiem es runāju ar sevi, «es paņemšu tēvu pie rokas, un mēs iesim pie tevis.»

Bet man pēkšņi kļuva tik žēl nedzīvotās dzīves, ka spējas raudas sāka raustīt manu ķermeni. Nelīdzēja nekāda piespiešanās, kaut gan sakodu savu roku līdz asinīm, šņukstēšana kļuva skaļa, un es arī vairs necentos to apslāpēt. Man bija vienalga, ko domā biedrenes, skolotāji, augstais pārstāvis. Laikam manas raudas bija pārtraukušas viņa domu gaitu, brīdi telpā iestājās klusums, tad ru nāšana turpinājās citādā toni.

— Savādu skatu man nākas piedzīvot šinī svinīgajā dienā, — pēc neveikla pārtraukuma iesaka runātājs. — Šī taču ir mūsu lielākā prieka diena, es redzu, ka daudzas acis mirdz līdz šim padarītā un turpmāk darāmā darba priekā. Tāpēc esmu pārsteigts, ka viena no jums, kas ģimnāziju beidz ar ļoti labām sekmēm, tik izmisusi raud. Es nesaprotu, kā var kāds raudāt šinī laikā, šinī līksmības laikā, kas nācis pār mūsu tautu.

Laikam kāda meitene bija pateikusi skolotājam manas neveiksmes, darbu meklējot, tas pasniedza runātājam zīmīti. Pēdējais sarauca pieri un turpināja:

— Kā var bažīties par darbu tagad, kur par visiem rūpējas vadonis? Vai mūsu zemē vairs ir jel viens bezdarbnieks? Mīļā jaunatne, es jums teikšu, jūs dzīvojat laimīgā laikā, jo nav tāda mūsu tautas locekļa, par kuru nebūtu nomodā vadoņa acs.

Tagad paaugstinājumā kāpa pilsētas galva un svinīgi paziņoja, ka esot nolēmis dot nelaimīgajai abiturientei darbu viņam padotajā iestādē — pilsētas valdē. Valdības pārstāvis sāka aplaudēt, tam piebiedrojās skolotāji, skolnieces, vecāki. Manas raudas pārvērtās prieka asarās.

Nākošajā dienā aizgāju uz pilsētas valdi un pieteicos sekretāram. Divas stundas sēdēju koridorā, kamēr nokārtoja pieņemšanu. Beidzot mani iesauca kabinetā un paziņoja, ka varot sākt strādāt par trīsdesmit latiem mēnesī. Pirmajā mirklī ļoti samulsu, manās smadzenēs uzpeldēja mūsu saimniecības rēķini, kurus tik rūpīgi rakstīju visus ģimnāzijas gadus. Tomēr trīsdesmit latu bija vairāk nekā nekas, tāpēc piekritu visiem noteikumiem. Man ierādīja darbu, un tā sākās manas patstāvīga cilvēka gailas.

Sākumā darbs mani ļoti uztrauca. Vakarpusē piere un acis bija karstas, ausīs džinkstēja. Pusdienas laikā cili dzēra tēju un ēda sviestmaizes un kūkas, bet es neiedrošinājos vilkt ārā no somas savu sauso rupjmaizes gabaliņu, man likās, ka visi smīnēs vai līdzjūtīgi nopūtīsies. Jau tā es jutu savu pārtikušo darba biedreņu acis, taustot manu lēto apģērbu, un man tik ļoti negribējās, ka arī manai maizei pieskartos viņu nicīgie skatieni.

Arvien, kad laiks tuvojās mājās ejamai stundai, vecākās kolēģes iedeva man veselu žūksni paziņojumu, kas jāuzraksta tajā pašā dienā. Daudzreiz es nostrādāju līdz vēlam vakaram. Tikai vēlāk sapratu, ka šādi man bija jāatstrādā tas laiks, ko kolēģes nokavēja, pārrunādamas pilsētas jaunākos nolikumus un modes jautājumus.

Tēvs grima aizvien dziļākā tumsā. Gandrīz nekas nebija palicis pāri no tā, ko saucam par cilvēku. Slimnīcā viņu neuzņēma, jo viņš nevienu neapdraudot. Arī kādreiz cerēto pensiju viņš nesaņēma, jo pārāk īsu laiku esot strādājis pilsētas dienestā. Mājiņu pārņēma kāds mūsu radinieks, kuram tevs agrak to bija iznomājis ar norunu, ka rentes vietā tas pabeigs mājiņas celšanu un iekops zemi. Vēlāk radinieks uzstādīja tādu pretrēķinu par izdotām summām, ka aizbildņi ieteica slēgt ar viņu līgumu, it kā māja būtu tam pārdota un nauda saņemta. Tā aizgāja manu vecāku mūža darbs, laupījums un badošanās. Labi, ka tēvs vairs neko nesaprata.

Domas par tēvu nomāca mani arī darba laikā. Mūsu istabiņa atradās bēniņos, trešajā stāvā, un promesot mani mocīja bailes, ka tēvs varētu savā neprātā atvērt logu un nogāzties uz akmeņiem. Uz darbu ejot, man vajadzēja viņu vienu pašu ieslēgt virtuvē. Ugunsgrēka sirēnas kaucieni dūrās manā sirdī kā neasi urbji. Man likās, ka uguns pārņēmusi mūsu dzīvokli un tajā dūmos un liesmās smok mans tēvs. Nepasakāmi priecājos par savu kolēģu ziņkārību. kuras mudinātas tās katrreiz, sirēnai atskanot, steidzās piezvanīt ugunsdzēsēju centrālei un tā paglāba mani no neziņas un mocošās fantāzijas drausmīgās iztēles.

Tā pagāja vasara un nemanot bija pienācis drēgnais rudens ar tumšiem vakariem. Krēslā atnācu uz darbu un tumsā pārgāju mājā. Kādā vakarā biju nostrādājusi līdz septiņiem, jo manām kolēģēm — policijas priekšnieka kundzei Liepai, turīgākā šejienes namsaimnieka meitai Ripulei un tirgotāja Blumberga meitai todien bija pienākušās jaunākās modes lapas. Pašlaik vilku mugurā mēteli, kad ienāca pilsētas valdes nama sētnieks Briedis. Lielām acīm viņš paskatījās manī un jautāja, vai es katru dienu strādājot tik ilgas virsstundas. Sākām runāt par darbu; viņš rāja mani, ka tā paļaujoties slinko dāmu izkalpinājumiem. Lai uzstādot pilsētas valdei prasību par virsstundām. Teicu, ka to gan neiedrošinos darīt, jo baidos no atlaišanas. Briedis noslēdza durvis un pavadīja mani mājup. Laikam biju pārāk nogurusi, tāpēc maz izplatu viņa vārdus par netaisnību, ko nabaga ļaudis pacieš pārāk pazemīgi.

Otrā dienā manas kolēģes nicīgi sačukstējās, vērsdamas pret mani pētījošus skatienus. Beidzot policijas priekšnieka kundze pasauca mani koridorā un sirsnīgi brīdināja neielaisties sarunās ar sētnieku Briedi. Droši vien es nezinot. kas tas par cilvēku. No augstskolas viņš esot izsviests politikas dēļ. tad kādu laiku strādājis mūsu pilsētas valdē kā ierēdnis, bet pēc 15. maija pazemināts par sētnieku. Esot lādas aizdomas, ka Briedis pinas ar komunistiem.

— Mūsu galva ir humora cienītājs, viņam patīk palielīties. ka mums ielu slauka studējis cilvēks, — vīpsnāja Liepas kundze. Bet lai es piesargoties ar tādu cilvēku draudzēties. Ēna, kas kritusi uz viņu, kritīšot arī uz mani.

Nokaunējusies es atsāku pārtraukto darbu, bet nevarēju vairs domas pie tā piesaistīt. Komunists — mans vakarvakara sarunu biedrs bija komunists. Līdz šim es par komunistiem biju dzirdējusi visbriesmīgākās lietas. Vēstures un reliģijas skolotāji mūs šausmināja dažādiem briesmu stāstiem par Krieviju un brīdināja sargāties no šejienes komunistu tīkliem.

Vakarā, kad Briedis nāca durvis slēgt, es ātri izslīdēju pa vārtiem un skriešus devos mājup.

Pienāca Ziemas svētki. Darba vietā dedzināja eglīti. Mani norīkoja apkalpotājām palīgā pie sviestmaižu gatavošanas un iznēsāšanas, un tā es strādāju, kamēr citi dejoja un runājās. Bi ju izslāpusi pēc cilvēkiem, jo, darbā un mājā pastāvīgi aizņemta, nebiju satikusi nevienu no savām senajām draudzenēm. Man gribējās smieties kā bērnībā, aizmirst tēvu. kas mājā sēdēja tumsā un runājās ar mirušo māti. Bet es nevarēju atrast garīgo saskari ar saviem priecīgajiem kolēģiem, es nepratu atvērt vārtus uz viņu pasauli. un viņi it kā nevēlējās ienākt manā. Ja es mēģināju piedalīties sarunās, mana balss pazuda starp citām neievērota. Par maniem jokiem neviens nesmējās; likās, ka neviens tos nebūtu dzirdējis. Un piepeši man nāsīs iesitās neizvēdināmā smaka mūsu agrākajā skolas kalpotāja dzīvoklī. Nabadzības smaka, kas, likās, ies man līdzi visur, kur vien es iešu. Manas drēbes, miesa un gars šķita tās piesātināti. Es sarāvos kā ezis savās adatās un apklusu, bet arī to neviens neievēroja, tāpat kā manu runāšanu un smieklus. Man pašai likās, ka citu acīs esmu tikai gaiss, sasmacis nabadzības gaiss, kas, garām ejot, jāpacieš, kā pacieš mēslu kastes smaku sētās vai kanalizācijas atvērtņu izgarojumus ielās.

Šis atzinums man uzmāca drūmu vientulības sajūtu. Katram cilvēkam sava dzīve liekas kaut kas nozīmīgs, vienreizējs, tam negribas būt sīkam vagulītim uz ceļa, ko nejauši var samīt kāda nevērīga kāja vai ratu ritenis. Un arī man gribējās justies iekļautai sabiedrībā, nebūt tikai gaisam ar nabadzības smaku, bet es biju izstumta no savas apkārtnes un nebiju atradusi cilvēkus, starp kuriem justos līdzvērtīga.

Nostrādājusies un nomākta kādu vakaru izgāju uz ielas. Mana galva negribēja turēties uz augšu, acis bez domām vērās akmeņos, kas likās vienaldzīgi kā pali dzīve. Jautrs labvakars pārtrauca manu bezdonngo gaitu. Sveicinātājs bija Briedis. Viņš sāka soļot man līdzās un jautāja, vai es arvien vēl strādājot divus darba laikus. Saņēmu drosmi un ieskatījos viņa sejā. Stingras, bet sirsnīgas acis raudzījās manī taisni un atklāti. Vai tāds skatiens varētu būt briesmonim? Un man aizmirsās skolotāju un kolēģu brīdinājumi, es nenoraidīju Brieža piedāvājumu pavadīt mani līdz mājai. Pēc ilgiem gadiem biju sastapusi cilvēku, kas jautāja par manu dzīvi, es stāstīju un jutu, ka man kļūst vieglāk, it kā tas otrs būtu daļu mana smaguma uzvēlis saviem pleciem.

Šķiroties Briedis aicināja aiziet otrā dienā pie viņa māsas. Būšot vēl daži cilvēki, parunāšoties, padziedāšot.

Austra Briede bija atlaista skolotāja. Tagad viņa dzīvoja mazā mājelē pašā pilsētas malā un pelnījās ar valodu stundām. Viņas dzīvoklī ieejot, jutos ka pierastā, bet aizmirstā dzimtenē atgriezusies. Bija sanākuši pieci cilvēki, un, tā kā visiem nepietika krēslu, sēdējām uz gultas un tukšām preču kastēm. Mani pārsteidza šo cilvēku brīvās runas, no kurām sākumā gan neko nesapratu. Jutos pulciņa uzticības siltuma apņemta, jutu, ka te neesmu tikai gaiss, bet tāds pats cilvēks kā viņi. Sanākušie runāja par kādu grāmatu, kuru visi bija izlasījuši. Man bija kauns, ka pēc skolas beigšanas neko neesmu lasījusi. Zināju tikai to, ko skolā biju mācījusies par Poruku, Sau lieti un citiem. Austra man piesolīja savas grāmatas. Pirmajā mirklī ļoti nopriecājos, bet tad iedomājos, ka man taču nav laika lasit. Vakaros vajadzēja gatavot ēdienu un pabarot tēvu, kas pats vairs neprata paēst, vajadzēja apkopt māju, mazgāt drēbes un pusnaktī nemaņā iekrist gultā ar smagu bēdu, ka tikai rītā neaizgulētos un nenokavētu darbu. Atliku grāmatas atpakaļ plauktā un noraušu no acīm nodevīgās asaras. Briedis pastāstīja citiem par manām darba gaitām.

— Kāpēc jūs strādājat tik daudz? — rājās Austra. — Neņemiet pretim to darbu, kas jādara citiem. Mācieties sevi aizstāvēt. Ja neprotestēsiet, neviens jums neprasīs, vai spējat nest to, ko jums uzkrauj.

īsais brīdis ar cilvēkiem bija mani iedrošinājis. Kad otrā dienā kolēģes pirms promiešanas man pienesa savus nepadarītos darbus, pateicu, ka pulkstenis drīz būs pusčetri un tāpēc nepaspēšu šodien tos paveikt.

— Kā, bet tas taču jāpadara šodien! — uztraucās Liepas kundze. — Jūs esat praktikante, un jums jāmācās visi darbi.

— Esmu padarījusi visu, kas man šodien darāms.

— Tā ir nekaunība! — uztrauktā dāma nošņāca un ieskrēja pie sekretāra. Bet tas bija jau aizgājis un sūdzēšanās jāatliek uz otru dienu. Pusčetros es gāju mājā, pirmo reizi tik agri visā savā strādāšanas laikā. Mani locekļi drebēja no uztraukuma, es pati brīnījos par savu pārdrošību, šaubījos, vai esmu darījusi pareizi, vai rīt mani neatlaidīs no darba par nepaklausību.

Otrā dienā kolēģes ar mani nemaz nerunāja. Jau priekšpusdienā sekretārs ieaicināja mani savā kabinetā un paziņoja, ka par nepadošanos darba disciplīnai es skaitoties atlaista. Saņēmu atlikušo algu un, savas istabas dāmu uzvarā mirdzošo skatienu pavadīta, izgāju uz ielas.

Nezinu, vai kāds, kas pats nav piedzīvojis līdzīgu gadījumu, var iedomāties, ko nozīmē divdesmit gadu vecumā iziet uz ielas bez darba, bez vecāku vai radu atbalsta, nesot sev līdzi rūpes un atbildību par ārprātīga tēva apgādāšanu. Pirmajā mirklī bija tā, it kā ar smagu veseri būtu iesists pa galvu, neviena sakarīga doma neiekrita prātā. Māja bija auksta kā ledus pagrabs, nesaprātīgais tēvs bija atvēris logu un pats neapsedzies gultā aizmidzis. Sasedzu tēvu un sakopu virtuvi, bet tad arī mani spēki bija galā. Iekritu gultā un ļāvos izinisušai raudu lēkmei.

Bija jau krēsla, kad pie durvīm kāds klauvēja. Nekad pie mums nebija neviens nācis, tāpēc nesaprašanā atvēru durvis. Aiz tām stāvēja Austra. Viņa necentās man parādīt līdzjūtību un nožēlu, bet vispirms braši sapurināja aiz pleciem.

— Meitenīt, kas tā raud par trīsdesmit latiem? — viņa jokoja, bet man par jaunu no acīm izsprāga asaru šalts. Tie trīsdesmit lati tomēr bija man un tēvam vienīgā dzīvotiespēja. Ar tiem mēs dzīvojām pusbadā, bet nu bija paredzams bads.

Austra tomēr neskatījās tik pesimistiski. Viņi visi, ko es toreiz sastapusi, meklēšot man darbu. Bet, kamēr darbs neesot atrasts, viņi kopīgi no savām algām atlicināšot vismaz tos trīsdesmit latus, ko es īstenībā viņu vainas dēļ esot pazaudējusi. Teicu, ka man būs kauns pieņemt pabalstu, jo viņi visi ir mazpelnītāji.

— Ak tu iedomīgais, patmīlīgais meiteni — Austra paraustīja mani aiz auss. — Mēs citi neesam kaunējušies pieņemt viens no otra atbalstu bezdarba dienās, tikai tu gribi būt patstāvīga un pārāka par mums. Nu saki pati — ja līdzīgi būtu gadījies ne tev, bet kādam citam?

Man bija jāatzīst, ka neuzskatītu par pazemošanos, ja kāds cits pieņemtu no manis pabalstu.

— Nu, lūk, — Austra izņēma no manām rokām pretošanās ieročus. — Tāpēc neiedomājies, ka tu esi savādāka nekā citi. Šoreiz mēs palīdzam tev, citreiz prasīsim pali dzību no tevis.

Naktī tēvs saslima. Viņu kratīja drudzis, brīžiem viņš nosvīda gluži slapjš. Pa atvērto logu bija ienākusi nāve un tagad kratīja un purināja vārgo miesu, lai izrautu no tās vēl atlikušo dzīvību.

Trešā dienā tēvs nomira. Mani jaunie draugi parūpējās par viņa apbedīšanu. Nevaru teikt, ka būtu skumusi par tēva nāvi. Nāve man likās atpestīšana no tām tumsas mokām, kādās viņš bija dzīvojis pēdējos gados. Raudāju par viņa bēdīgo dzīvi, kas viņu tik bezpalīdzīgi bija nostādījusi pretim saviem rupjajiem spēkiem.

Kaut gan man darbu meklēja pieci cilvēki un es pati, atradām to tikai pēc mēneša. Dabūju pārdevējas vietu apavu veikalā. Tagad vakaros varēju nodoties lasīšanai un justies līdzvērtīgāka mūsu pulciņa sanāksmēs. Zināju, ka Briedis un pārējie ir komunisti, bet man vairs tāpēc nebija no viņiem bailes. Migla nokrita no manām acīm. Tādi skolotāji kā Bitēns un mūsu dabas zinātņu skolotājs bija mūs krāpuši. Kā netīri meļi viņi bija izturējušies, un mēs tiem bijām uzticējušies kā saviem ceļa rādītājiem. Blēži un liekuļi viņi bija, taukie dzīvot pratēji, kas mierīgu sirdi varēja izraut nabaga cilvēkam mūža sviedros krātos grašus no rokām, ar alkainu naudas kari ņirgāties par nabadzību.

Bija atkal vasara. Norunājam svētdien iet uz Meža ezeru, bet rīta agrumā pie manis iesteidzās Briede ar ziņu, ka brālis apcietināts. Viņa laikam redzēja, kā satumsa mana seja, un, prom ejot, cieši saspieda manu roku:

— Tev jāaug mums līdzi stiprai un neievainojamai tā viņš lika pateikt.

Gāja dienas un nedēļas. Man likās savādi, ka varu staigāt pa ielām un laukiem, kamēr cilvēks, kam tagad piederēja manas labākas domas un siltākās jūtas, bija ieslodzīts būrī kā dzīvnieks, pazemots un vārdzināts. Man bija kauns skatīties uz sauli, kuru viņam liegts redzēt. Es laikam būtu ļāvusies sentimentālai rezignācijai, ja manās ausīs allaž neskanētu Austras atnestie vārdi: «Tev jāaug stiprai un neievainojamai.»

Austra gāja uz cietumu satikties ar brāli un pārnesa mums sveicienus kā sārtus ziedus. Rudenī, kad Sarkanā Armija novietojās savās bāzēs, mūsu cerību spārni sāka plīvot kā slepus uzvilkti karogi. Bet pavasarī apcietināja arī Austru.

Beidzot pienāca diena, silta jūnija diena, kad no visam darba vietām, no šaurajiem dzīvokļiem, pagrabiem un bēniņiem saplūda ielās milzīgais darba skudru bars. Augstu nesdami ātri sagatavotus sarkanus karogus un plakātus, mēs virzījāmies uz apriņķa cietuma pusi, gaiši un spēcīgi skanēja mūsu dziesma. Kāds cilvēks no ietves malas parāva mani aiz rokas. Oļģerts! Piedzērušās acis valbīdams, viņš šļupstēja:

— Oļa, vai tu arī starp tiem salašņām?

— Nē, starp tiem salašņām esi tu! — es atsmēju un ieslēdzos savā rindā. Oļģerts paskrēja gabaliņu līdzi un, trīcošām rokām draudīgi kratīdams spieķi, kaut ko kliedza. Tāds viņš izzuda no manām acīm — kā ceļmalā palicis, nevarīgās dusmās trīcošs vecā, grimstošā laikmeta simbols. Ar savu pacelto spieķi un lamāšanos tas nespēja aizkavēt mūsu gājienu.

Šai brīdī es vairs nejutu sevi kā atsevišķu būtni, likās, mēs esam viens vienīgs važas sarāvis milzis, mums ir viena sirds, kas izstrāvo asinis pa visu milzīgo ķermeni, mums ir viena galva, kuru pārņēmusi lielā brīvības doma. Šai brīdī es aptvēru, cik niecīgs, sīkai skudrai līdzīgs ir atsevišķs cilvēks un kāds varenums ir lielajā kopumā. Man gribējās raudāt, ka mani vecāki aizgāja no dzīves, cīņu zaudējuši, viņus saberza bagāto un vareno cilvēku netaisnību un nelietību lavīna, jo viņi bija vieni. Bet es nedabūju paļauties skumjai nožēlai, jau vērās cietuma vārti, un tad — tad es ieraudzīju divas siltas, sirsnīgas acis un zināju, ka sākusies jauna dzīve.