Pasaku „Kurbads” 1889. gadā uzrakstījis A. Lerhs-Puškaitis, izmantojot viņam zināmās tautas pasakas. Radījis episku lielapjoma stāstu par senlatvju stiprinieku Kurbadu, kas piedzimis par ķēvi noburtai sievietei, bet ar pašas Laimas svētību kļuvis tik stiprs, gudrs un izpalīdzīgs, ka atbūris savus vecākus, izpalīdzējis daudziem citiem Raganas noburtajiem un uzvarējis neskaitāmus nelabos.
Pasaku izstādē izmantoti divu latviešu mākslinieku - Daiņa Rožkalna un Pāvila Šenhofa - ilustrācijas. Grafiķis Dainis Rožkalns (1928) ilustrācijas pasakai „Kurbads” radīja jau 1960. gadā, bet tolaik valdošajā gaisotnē tās nepublicēja. Dažus gadus vēlāk tieši šīs ilustrācijas kalpoja par iedvesmas avotu rakstniecei Annai Saksei, lai sacerētu citu oriģinālpasaku - “Kalējdēls Kaspars” (1964). Kurbads pārtapa par Kasparu un grāmata ieguva vairākas godalgas Vissavienības mēroga konkursos un arī lasītāju mīlestību.
KALĒJDĒLS KASPARS
Tas bija vecos sensenos laikos, kad pasaulē vēl dzīvoja sumpurņi, velni un deviņgalvaini pūķi, bet raganas — nu, tās mētājās gar visiem kūtspakšķiem. Tajos laikos raganas noslauca govis un ar ļaunām acīm noskauda bērnus, lai tie nīkuļotu, pūķi kāvās ar spēkavīriem, bet velniem piederēja pilis, kur tie izkalpinaja skaistākās meičas un krietnākos puišus.
Tajos laikos kalēja Jurģa kalvē piedzima puika. Puika ka puika, bet vecāki nelaimīgi, jo nav, kas dēlam vārdu dod, pie tādiem nabaga ļaudīm neviens bērnam kūmās nenāk.
— Iešu uz mežu, aicināšu Lāci un Kraukli, ja jau sābri mūsu kalvei garām vien iet, — noteica Jurģis un, reiz viņš kaut ko teica, tad tā arī izdarīja.
Atnāca Lācis ar medus cibiņu, atnāca Krauklis ar siera riciņu un abi vienā mutē iesaucās:
— Kas par brašu puisi!
— Lai tad arī būtu Kaspars, ja kūmas tādu vārdu iesaka, — kalējs nopriecājās un sadzēra kausu bērza sulu ar abiem kūmām.
— Bet kādu velti mēs savam Kasparam dosim, ja mums visa manta mugurā un visa maize vēderā? — bēdīgi raudzīdamies izdzisušajā ēzē, Jurģis jautāja sievai.
— Dod viņam līdzi savu roku spēku, — atteica sieva, tīstīdama lupatās ņipro, apaļo zēnu.
— Bet tu — savu labo sirdi, — nomutēdams Kasparmāti, iesmējās kalējs.
Un tā nu mazais Kaspars sāka augt liels. Nebija vēl apritējis gads — jau staigāja uz divām kājām, nebija vēl apritējuši divi — jau meta kūleņus uz cietā klona, bet, līdzko pagāja pilni trīs, tā Kaspars jau mātes vietā vilka plēšu bomi.
— Redzi, ko dara rupjā maizīte un sāls! — kalējs lielījās, jo bieži vien viņiem vairāk nekā par melno maizi un sāls nuciņu nebija ko ēst.
— Mēdz teikt, ka pasaulē nākdams, katrs bērniņš nesot sev līdzi maizes gabaliņu, bet mūsējam es nevaru vien piecept tik daudz, lai būtu paēdis, — kalējiene nopūtās.
Bet kur tu tādam piecepsi, kas vienā rāvienā noēd veselu kukuli un prasa vēl.
Ātri piepildījās mātos novēlējums. Pieci gadi vecs Kaspars jau cilāja lielo āmuru, bet mazos tam vairs nedrīkstēja ne rokā dot — kā liek pa laktu, tā kāts vien paliek saujā.
— Tev tikai jāiet ar lāčiem lauzties, citādi nezināsi, kur savu spēku likt, — tēvs brīžiem rājās, kad puika dīdijās, lai dodot darbu.
— Nē, dēls, nekad neej ar stiprāku lauzties, — pamācīja māte.
Bet vai gan Kasparam iestāstīsi, ka par viņu kāds būtu stiprāks. Viņš tūlīt uz mežu projām un meklē rokā kūmu Lāci un mazos lācēnus. Lauzās, lauzās ar mazajiem, bet tie nav nekādi pretinieki, kuru ņem, to noliek uz pleciem. Nu viņš lielīgi saka vecajam Lācim, lai nākot ar šo lauzties.
— Labi, lai notiek, — atsaka Lācis. — Bet ko mēs tā par tukšu lauzīsimies. Norunāsim tā: ja es tevi nolauzīšu, tev būs jākāpj kokā pie bitēm un jānones man lejā medus kāre. Ja tu nolauzīsi mani, tad kāpšu es un nonesīšu medu tev.
Sāk abi lauzties, bet kur nu puikam pievārēt lielo Lāci. Tas, kā sagrāba Kasparu savās platajās ķetnās, tā nolika uz pleciem.
Neko darīt, noruna paliek noruna, jākāpj vien puikam kokā. Uzkāpt jau uzkāpa, bet bites vis medu ar labu neatdod. Tā sadzeldināja svešas mantas kārotāju, ka tam pat medū mērcētos pirkstus negribējās nolaizīt.
Iet Kaspars sūkstīdamies uz mājām, bet satiek ceļa otru kūmu — melno Kraukli.
— Ei, dēls, kur tu tāds uztūcis? — tā Krauklis pazobo puiku. — Laikam būsi medu iekārojies, pie bitēm līdis?
Tā un tā, puika izstāsta Krauklim visu, kā bijis, neies jau kūmam melot.
— Nu, tad ir gan mans draugs Lācis liels jokdaris. Atradis, ar ko derības slēgt, kad pašam slinkums pie bitēm uzkāpt, — Krauklis nosodoši pagrozīja galvu.
— Tas man par sodu, ka neklausīju mātei. Viņa jau labi pamācīja, lai neejot ar stiprāku lauzties, — puika atzinās.
— Es tev teikšu, ka vājāku nolauzt nav nekāds gods. Bet, ko nevar ar spēku, to vajag varēt ar gudrību, un Krauklis pačukstēja kaut ko Kasparam pie auss.
Tiklīdz bišu dzēlieni vairs nesāpēja, Kaspars atkal dodas uz mežu pie lāčiem. Lai tikai nu nākot lauzties visi pēc kārtas. Mazos nolika uz pleciem kā niekus, bet kā nu būs ar lielo?
Nostājās lielais Lācis, ieplēta kājas, izstiepa ķetnas un tūlīt grābs ciet Kasparu, bet puika — švikt — pa kājstarpu cauri Lācim aiz muguras, sagrābj šo aiz padusēm un norauj zemē kā pelu maisu. Lācis, ko Lācis — nemaz neņem ļaunā, bet smejas kā kutināts.
— Tas tikai bija varens joks — knēvelis nolauza visvarenāko lāci, ho-ho-ho! — viņš rēca aiz smiekliem un tirināja pekas. — Neko darīt, jārāpjas man kokā pēc medus.
— Nē, tēvoc, medus man negribas, bet tev jānāk man palīgā uzvelt plecos kādu malkas stumbru. Mātei jāšauj maize krāsnī, bet tēvam nav laika uz mežu iet, — Kaspars lūdzās Lāci.
Labi, Lācis ar mieru arī tā. Pieveda Kasparu vēja izgāztu koku lauznai, lai nu izvēloties, kuru ņemšot. Kaspars parāda tādu sīkāku priedīti, bet Lācis, puiku izjokot gribēdams, uzkrauj tam plecos paprāvu baļķēnu. Domāja, apvelsies spēka vīrs un būs atkal garda izsmiešanās, bet nekā. Puika gan saliecās, notusnīja, un raugi aiziet ar visu baļķēnu pāri tiltiņam, ka mati vien plīvo pa gaisu.
Tā ar kalēja āmuriem darbodamies, ar lāčiem lauzdamies, melnu maizi ēzdams, Kaspars izauga par īstu spēka vīru. Bet sirds? Sirds viņam laba, kā jau tēvs mazam novēlējis. Māti pažēlot, grūtos darbus tai no rokam izraut — par to pat runa nevarēja būt. Zaķus un irbes atbrīvot no cilpām, ko tiem bija izlikuši ļauni puikas, — tas Kasparam nebija jāmāca.
Kaut kur dziļi mežā dzīvoja rūķīši, un kādā vasarā tie sāka nākt laukmalā zemenes lasīt. Puikas sapulcējās baros un klaigādami svieda uz rūķīšiem kukuržņus. Gadījās to paredzēt Kasparam! Kā vēja nests, viņš bija klāt un iztrenkāja nerātņus, bet pārbijušos rūķīšus sabāza kabatās un aiznesa uz viņu mītni mežā.
Rūķīši dzīvoja alā, ko bija izrakuši zem pakalna. Kad Kaspars izvilka no kabatas pirmo rūķīti un nolika zemē, tas pieklauvēja pie durvīm trīs reizes, tad vēl trīs reizes un vēlreiz trīs. Kamēr gausi atvērās durvis, Kaspars jau bija paguvis izņemt no kabatām visus rūķīšus. Tie pateicās viņam par labo sirdi, par lielo palīdzību un lūdza, lai ienākot pie viņiem pavakarēt. Viņi tam parādīšot savu lielo noslēpumu, ko vēl nevienam neesot rādījuši.
Kaspars, protams, neatteicās, jo viņam likās, šie mīlīgie vecīši saks raudāt, ja viņš noraidīs to viesmīlību.
Tā viņš iekļuva alā, kas bija izklāta ar pērnajām kļavu lapām. Rūķīši pakāra pie griestiem savus zilos, zaļos un sarkanos lukturīšus, iededza tajos uguni, un nu ala izskatījās pēc pasaku pils. Sienas iezaigojās ka varavīksnes, griesti spulgoja ka spoguļi, bet lapām noklātā grīda pārvērtās par mīkstu paklāju.
Tagad tas rūķītis, kas bija palicis mājās, jo bija visvecākais, laipni aicināja dārgo viesi vakariņās. Atvērās durvis uz blakus istabu, un tajā bija klāts galdiņš ar garšīgiem ēdieniem un dzērieniem. Uz galda atradās septiņi mazi šķīvīši un viens lielāks šķīvis, septiņas mazas krūzītes un viena lielāka krūze, pie galda stāvēja septiņi mazi krēsliņi un viens lielāks krēsls.
Kaspars dzirdēja rūķīšus sačukstamies:
— Vai viņa jau guļ?
— Viņa jau guļ.
— Tad lūgsim, lai viesis sēd viņas krēslā.
Kasparu apsēdināja lielajā krēslā un nu ņēmās cienāt ar sēnēm, ar ogām, ar liepu medū mērcētiem mežābolīšiem, dzirdīja ar bērza sulām un saldu miestiņu.
Kad bija diezgan mielojušies un izdzēruši dažus kausus miestiņa, rūķīši kļuva ļoti runīgi un pastāstīja Kasparam. ka dzīvojot viņi šeit no mūžseniem laikiem, rokot dzelzi un kaļot zobenu varonim, kas reiz uzņemšoties cīņu ar sumpurņiem, ar deviņgalvaino pūķi un pašu Nelabo un viņa veceni. Agrāk viņi nekad cilvēku tuvumā neesot rādījušies, bet šodien gribējuši salasīt zemenes savai…— te visi pielika pirkstu pie lūpām, lai neizteiktu viņas vārdu. Šo vārdu nedrīkstot izrunāt, jo to varot noklausīties kāda ragana un uzzināt, ka pie viņiem paslēpusies… — un atkal visi pielika pirkstu pie lūpām. Ļaunā pamāte, kas pati ir ragana, aizdzinusi viņu uz mežu, bet nepaguvusi padot ziņu sumpurņiem, lai meiteni nogrābj un atdod Nelabajam par kalponi, un tā rūķīši noslēpuši viņu savā alā. Bet tagad nu, naktij tuvojoties, raganas sēdot visos skursteņu galos un gaidot, vai kāds nesauks viņu vārdā.
— Tā kā tu biji pret mums tik labs, mēs parādīsim tev mūsu…— un viņi pielika pirkstu pie lupām.
— Tikai tu nenosauc viņas vārdu, — visvecākais rūķītis piekodināja.
— Bet, tēvocīt, kā gan es varētu nosaukt viņas vārdu, ja nezinu, kā viņu sauc? — Kaspars nomierināja vecīti.
Rūķīši izveda Kasparu cauri vairākām istabiņām un piecēla sarkana aizkara stūri.
Ko gan Kaspars tur ieraudzīja? Zeltītā gultiņā, ar zaļu sagšu apsegusies, gulēja skaista jaunava melniem matiem, pati balta kā pienā mazgāta, vaigi sārti kā rožaini ābolīši, lūpas sarkanas kā zemeņu ogas.
— Ak manu saulīt! — Kaspars klusu iesaucās. — Vai tas sapnis vai pasaka? Viņa taču ir tik skaista kā Sniegbaltīte!
— Vai! Vai!
— Vai! Vai! — rūķīši sāka vaimanāt. — Tu nosauci viņas vārdu! Kas tikai nu būs?
Tūlīt skurstenī kaut kas iegaudojās, kaut kas iesprakšķējās, un atskanēja tādi neganti smiekli, ka viss pakalns nodrebēja.
Raudami Kasparu sev līdzi, rūķīši izskrēja laukā un tiešām — ragana bija noklausījusies Kaspara izteikto Sniegbaltītes vārdu. Tagad viņa aizjāja uz slotaskāta pāri egļu galotnēm un vēl no tālienes bija dzirdami viņas ļaunie smiekli.
Un nevajadzēja nemaz ilgi gaidīt, kad riedami, kaukdami, baigi gaudodami, rūķīšu namam tuvojās sumpurņu bari. Rūķīši sabēga alā, bet Kaspars nenobijās un palika pie durvīm par sargu.
«Kūms Krauklis teica, ko nevarot ar spēku, to vajagot varēt ar gudrību,» Kaspars atcerējās. «Spēks man gan būtu, bet viņu ir simti, es viens. Lai tad nu iet ar gudrību!»
Viņš piegrābj pilnas saujas smilšu un, tikko sumpurņi ir klāt, sviež tiem acīs. Kaukdami tie atlec nost, bet Kaspars atkal pagrābj smiltis un tikai sviež, grābj un sviež. Cits cita neredzēdami, sumpurņi kā auni sagrūžas ar galvām kopā, dažam aplūst radziņi, tas metas vainīgajam kost, un nu sākas tāda riešanās, tāda plūkšanās, ka drīz vien viss bars smilkstēdams, rētas laizīdams, aizvelkas meža biezoknī.
Rūķīši, pajutuši, ka gaiss ir tīrs, bailīgi pavēra durvis un ieaicināja Kasparu iekšā.
— Beidzot mēs esam sagaidījuši varoni, kam nodot savu gadsimtos kalto zobenu! — rūķīšu vecākais aizkustināts uzrunāja puisi. — Ne mazums tev vēl būs jācīnās, kamēr atbrīvosi zemi no pūķiem un paša Nelabā, bet tu to izdarīsi.
Un tur jau mazie kalējiņi nesa savu darinājumu — spožu tērauda zobenu ar sudraba rokturi. Kaspars to saņēma īsti laikā, jo atkal skurstenī sāka gaudot vējš, tas iebrāzās rūķīšu istabā un savirpuļoja gaisā sausās kļavu lapas. Lukturīšu maigā gaisma nodzisa, melna tumsa mijās ar asiņaini sarkanu blāzmojumu.
— Nāk! Pūķis nāk!
— Pats lielais pūķis!
— Deviņgalvainais! — rūķīši sauca cits par citu. Arī Kasparam pie sirds iekutējās, — diez, diez, kā nu tiks galā?
Bet, iedomājoties, ka pūķis varētu nolaupīt daiļo Sniegbaltīti un aiznest velna kalpībā, viņš pārvarēja bailes un satvēra zobenu.
— Turiet par mani īkšķus! — viņš uzsauca rūķīšiem un izgāja laukā sagaidīt deviņgalvaino briesmoni.
Ugunis un dūmus caur nāsīm šķiezdams, laukumiņā pie pakalna nolaidās pūķis. Kājas kā piestas, rumpis ka kubuls, rokas kā ķeburaini celmi — tāds viņš nostājās Kaspara priekšā.
Nebija laika ne apdomāties, nebija kam padomu prasīt. Kaspars atvēzējās, un kā cirta, tā viena galva dārdēdama aizripoja. Atvēzējās otrreiz — aizripoja otra galva. Bet, jo mazāk galvu pūķim palika, jo niknāk tas spļāva uguni un jo karstāk kļuva Kasparam. Būtu novilcis svārkus, bet cīņā dārgs katrs acumirklis.
Sešas galvas jau bija aizdārdējušas pakalnē, kad Kasparam likas, ka nupat ar sviedru straumēm aizplūst pēdējie spēki. Briesmīgi ir cīnīties vienam, nedzirdēt ne uzmundrinājuma, ne laba vārda, nezināt neviena drauga tuvumā. Bet tad viņš iedomājās, ka septiņi rūķīši tur īkšķus par viņa uzvaru un skaita galvas, kas dārdēdamas aizveļas piekalnē, un juta pieplūstam rokas ar jauniem spēkiem. Vel viena un vēl viena, bet pēdējo pūķis laikam gribēja saglabāt un metās bēgt. Kasparam likās, it kā viņam kājas būtu zemē ieaugušas, rokas kā pamirušas. Varbūt ļaut pūķim aiziet, pamest cīņas lauku? Bet līdz galam neizcīnīta kauja ir tikpat kā pazaudēta, un, ja pūķis paliks dzīvs, viņam galvas ataugs, un raugi — nākamnakt viņš būs atkal klāt pēc Sniegbaltītes. Nē, Sniegbaltīti viņš nedabūs, lai tad vai kas, lai tad kaut pašam gals. Un, iedomai uzskatot daiļo jaunavu, Kaspars atkal atguva spēkus, dzinās pūķim pakaļ un nocirta devīto galvu.
Te jau ap viņu saskrēja rūķīši, un viņam vajadzēja tiem palīdzēt attaisīt dūrītes: viņi bija tik cieši turējuši īkšķus, ka rokas notirpušas:
Rūķīši ieveda Kasparu istabā un gribēja sīki jo sīki uzzināt, kāds izskatījies pūķis, cik liels bijis, cik resns, vai visas galvas tam vienādas, vai tas spļāvis zilu vai sarkanu uguni, bet Kaspars, kā pārspēra slieksni, tā atkrita sausajās lapās un aizmiga.
No rīta, paverot acis, Kaspars ieraudzīja ap sevi sasēdušos visus rūķīšus, kas bija gaidījuši viņu atmostamies. Tad nu viņam vajadzēja izstāstīt, kas un kā bijis, un jautājumi bira cits pēc cita, jo rūķīši ir ļoti ziņkārīgi. Var jau būt, ka Kaspars savā stāstā kaut ko pielika, kaut ko notēloja briesmīgāk, bet dažreiz jau varonim pārvarētās briesmas liekas par maz briesmīgas.
Pa to laiku arī Sniegbaltīte bija piecēlusies un nāca novēlēt rūķīšiem labu rītu. Bet, ieraugot rūķīšu vidū staltu, skaistu puisi, labsrīts palika pusvārdā. Par vakarnakts briesmām Sniegbaltīte vēl nekā nezināja, jo bija gulējusi saldā miegā. Tagad nu rūķīši, cits citu pārtraukdami, ņēmās viņai atstāstīt Kaspara varoņdarbus. Varbūt arī viņi kaut ko pielika no sevis, kaut ko notēloja vēl briesmīgāk, bet ko tur lai saka — viņi paši bija tik maziņi un tik daudz cietuši no pūķiem, raganām, velniem un bezkaunīgiem puikām, ka uzskatīja Kasparu par vislielāko varoni pasaulē.
Bet Sniegbaltīte, klausīdamās rūķīšu stāstījumu, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, un, kad stāsts bija galā, jau kvēloja karstās liesmās. Un, cik dīvaini, arī Kaspars, raugoties Sniegbaltītē, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, līdz kvēloja karstās liesmās, un, kad Sniegbaltīte sniedza viņam roku, viņš, to saņemdams, jautāja:
— Vai uz visu mūžu?
— Uz visu mūžu, — atbildēja Sniegbaltīte.
Rūķīši, to dzirdēdami, sāka sist plaukstas, dejoja, svieda cepures gaisā un sauca:
— Nu būs kāzas! Nu būs kāzas! Nu dabūsim vīnu dzert!
Nabaga rūķīši! Viņiem nebija ne jausmas, ka līdz kāzu dzīrēm vēl būs jāizstaigā gari un līkumoti ceļi, jānolaižas pazemē un jāliek pāri jūrām. Bet tagad tika norunāts tā, ka Kaspars dosies mājup saģērbties svētku drēbēs un nāks ar kūmu Lāci un kūmu Kraukli precībās. Rūķīši izgāja viņu gabaliņu pavadīt un nevarēja vien nobrīnīties, kas pa nakti savēlis piekalnē deviņus lielus, apaļus akmeņus.
Nelaimīgi ir tie vīri, kas apprec raganas. Un taisni nesaprotami, kā tas var notikt. Kā viņas pirms kāzām māk būt tik skaistas, tik mīlīgas un valodīgas, ka prot dudināt maigā kakla balsī, ķiķinaties un čubināties, bet kā viņas pārvēršas pēc kāzām? Tad ne vīrs ir labs, ne mantas diezgan, bet pašas kļūst tik slinkas un nevīžīgas, ka ne muti vairs mazgā, ne matus sukā, un strādāt tās ne ar rīksti nav piedabūjamas.
Tāda nelaime bija gadījusies arī Sniegbaltītes tēvam. Pēc sievas nāves nez no kurienes bija atklīdusi skaistulīte, kas viņu lenca un apvārdoja, kamēr viņam likās, ka bez Rumbulas — tā viņu sauca — dzīve vairs nav dzīve. Sākumā lai nu pašam kā, bet Sniegbaltītei tūlīt sākās grūtas dienas. Viņai bija jāapdara visi mājas darbi, bet vakaros jāvērpj, jāada tēvam cimdi, jāplucina spalvas. Un lai nemēģina tēvs ar kādu vārdiņu aizstāvēt meitu, tad pār viņa galvu nobira vārdi kā krusas graudi. Ko viņš gan domājot, te kādu princesi audzināt, laikam cerot ķēniņdēlam izprecināt? Viņa savā mājā necietīšot sliņķus un slaistus — tā Rumbula plātījās, bet, tiklīdz vīrs aizgāja uz mežu darbos, tā pati ziemā likās uz krāsns, bet vasarā gulšņāja kūts sānos. Naktīs, jā, naktīs… Ap pusnakti — tad viņa gan kļuva rosīga, iedeva vīram un pameitai nodzerties zāļūdentiņu, no kura tie aizmiga dziļā miegā, bet pati pa skursteni ārā, uzsēstas uz slotas kāta un aizjāj uz velnu pili, kur dejo ar velnu jaunkungiem turpat līdz pirmajiem gaiļiem.
Kad Sniegbaltīte bija izaugusi par daiļu jaunavu, bet Rumbula nodzīvojusies par riebīgu veceni, velns apsolīja viņai jaunības un skaistuma zāles, ja atdošot šim Sniegbaltīti par kalponi. Rumbula gatava devēja, kaut vai tūlīt, lai tikai atgūtu skaistumu. Laiks meklēt citu vīru citā pusē, jo te jau sen par viņu klīda nelabas valodas, un visas sievas sargāja bērnus no viņas ļaunajām acīm, bet kurš durvis nosprauda ar pīlādžu zariem un savilka ar lietuvēna krustiem, lai viņa netiktu iekšā govis noslaukt.
Viss jau bija ar velnu norunāts, Rumbula aizsūtīja Sniegbaltīti uz Sumpurņu silu ogās, bet tie vientiesīši sumpurņi tieši todien aizskrējuši zaķu medībās, un pa lo laiku Sniegbaltīte bija tā noslēpusies, ka velnam vajadzēja visas apkārtnes raganas norīkot pa naktīm sēdēt skursteņu galos, lai uzzinātu, kur palikusi Sniegbaltīte. Tad vajadzēja tajā naktī pie rūķīšiem ieklīst spēka vīram Kasparam (ak, kāpēc viņa nebija to mazu noskaudusi!), lai notiktu šī ķibele ar sumpurņiem un vēl lielāka nelaime ar deviņgalvaino pūķi. Velns trakoja kā negudrs un sūkstījās, ka pazaudējis savu labāko pūķi. Tagad nu Rumbulai bija jāizgudro kāda viltība, lai izmānītu Sniegbaltīti no rūķīšu mājas ārā un nodotu velna kalpībā.
Rīta agrumā viņa notēloja vīram, cik ļoti uztraukusies esot par Sniegbaltītes pazušanu. Gan viņa liegusi meitenei iet dziļi mežā, bet vai tad tā vējagrābsle viņu klausot? Ieklīdusi tik dziļi mežā, ka aizmaldījusies, un ko viņa neesot noskrējusies meklēdama un saukdama, līdz nupat no kaimiņienēm uzzinājusi, ka Sniegbaltīte atpūšoties rūķīšu mājā. Varbūt meitiņa nezinot ceļu atpakaļ, tāpēc lai ejot viņš turp un vedot mājās.
Nopriecājās vecītis, ka meita sveika, vesela, saāvās kājas un iet arī. Iet, iet, bet te viņam uznāk tādas slāpes, ka vairs ne soli uz priekšu tikt. Par laimi ceļmalā gadās mājiņa un pašlaik pie akas smalks kungs smeļ ūdeni. Palūgs tam malciņu veldzes. Jā, nodzerties varot dabūt, bet tad lai atdodot viņam to, kas šim pirmais nākšot pretim. Kas tur liels, apsolīs arī, gan jau kāds putns vai zaķis ceļā gadīsies. Padzērās ceļinieks, pateicās, un nu iet abi ar kungu uz priekšu. Bet mežs kā izmiris, pat dunduri nedūc. Jau ierauga viņi rūķīšu mājiņu, un rau — tie iznākuši pagalmā ar slotām un grābeklīšiem, lai sapostos precinieku gaidībām. Tēvs domā, ka nu kāds rūķītis panāksies pretim, un lai tad smalkais kungs arī ņem to, vai mazums viņu te mežā dzīvo. Bet tajā brīdī pagalmā iznāk Sniegbaltīte, ierauga tēvu un, iesaukdamās «tētiņ!», izskrien pa vārtiem pretim. Un kas nu notika! Smalkais kungs pārvērtās par ragainu velnu, sagrāba Sniegbaltīti un aizjoņoja kā zirgs. Melni dūmi vien nogriezās, un gaisā pasmirda piķis un sērs.
Tuvojoties rūķīšu mājai, Kaspars ar Lāci un Kraukli nevarēja vien nobrīnīties, kur mežā radies dzidrs strautiņš, kas, maigi čalodams, izlocījās starp kokiem un uzkalniņiem. Bet, kad viņi nogāja līdz mājiņai, tad atrada rūķīšus gauži raudam, un raudiens negribēja un negribēja rimties, un asaras bira un bira bedrītē un aizplūda tālāk kā līkloču strautiņš. Arī Kasparam, uzzinot, ka Sniegbaltīti aiznesis Nelabais, uznāca raudiens. Viņš apsēdās uz apaļā akmens un slaucīja asaras svārku stūri.
Nez cik asaru viņš būtu izraudājis, ja kūms Krauklis viņu neparaustītu aiz jostas gala.
— Beidz gausties, puisi, — viņš teica. — No tavas raudāšanas Sniegbaltītei vieglāk nekļūs.
— Kā lai es neraudu, ja mana laime pagalam, — Kaspars bēdīgi atbildēja.
— Par savu laimi jācīnās. Celies un jozies, sasauc rūķīšus, un apspriedīsim, kā atbrīvot Sniegbaltīti. Lai cik ir stiprs, viens pats tu ar velniem galā netiksi.
Saskrēja rūķīši, sasēdās ap Kasparu un kūmām un, galvas locīdami, piekrita, ka visi ies meklēt velnu pili un atņems Nelabajam Sniegbaltīti. Kaspars sabāza kabatās rūķīšus ar visām viņu lāpstiņām, un tā viņi uzsāka savas gaitas.
Gāja, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, līdz trešajā ierauga tādu kā suņu būdu, bet nav suņu būda, skatās, tai tāds kā skurstenis jumtā, un no skursteņa kūp dūmi. Iet tuvāk, redz pie skursteņa darāmies melnu, kārnu ragaini. Ko nu bēdāt, nu tikai prasīs ceļu uz velnu pili pie paša Nelabā.
Velns atgāza galvu, novērtēja spēka vīra augumu un sacīs tā:
— Par velti neviens nekā nedod. Nokalpo man vienu gadu par puisi, tad pateikšu.
«Ko darīt, līgt vai nelīgt?» Kaspars parāto un skatās, ka Krauklis pamirkšķina ar vienu aci, sak, lai tikai līgstot vien.
Tā nu Kaspars ar asinīm no kreisās rokas mazā pirkstiņa parakstīja līgumu ar velnēnu un prasa, kas tad šim būšot jādara.
Vajadzēšot sāli malt, tā velns atbild un ieved visus trīs dziļā pagrabā, kas piekrauts ar sāls maisiem. Katru dienu šim jāsamaļ trīspadsmit maisu, citādi no pagraba neizkļūšot.
Kaspars nu stājas pie lielā dzirnakmeņa un tikai griež, un griež, bet Lācis ceļ maisus un tikai ber iekšā. Kad Kasparam piekūst rokas, Lācis stājas viņa vietā, un tā viņi maļ un maļ, līdz vakarā visi trīspadsmit maisi tukši. Velns paņem malumu, bet rītā pagrabs atkal pilns ar sāls maisiem. Lai nesajuktu dienām skaits, Krauklis katru vakaru iecērt durvju stenderē robiņu. Rūķīši visu laiku sēdēja kaktiņā un pukstēja, kāpēc viņi esot tik maziņi un nevarot nekā palīdzēt.
Pēdīgi, kad gads iet uz beigām, Kaspars sāk prātot, ko gan velns darot ar tādiem sāls kalniem. Norunā tā, ka Krauklis ies noskatīties, kur velns liek viņu malumu.
Rītā Krauklis atnes tādu ziņu, ka ne Kasparam, ne Lācim rokas vairs necēlās darbu darīt. Vakarā velns aiznesot samalto sāli uz riju un velna sieva ragana melnā podā vārot sālījumu, bet pusnakti salejot lielā toverī un ar visu aizejot pa gaisu nolaistīt laukus un mežus, lai labība iznīktu un koki nokalstu.
Domā, domā, ko nu darīt, beidzot izdomā arī. Samals pēdējo sāli smalku jo smalku, lai stiprāks sālījums.
Vakarā, kad nolīgtais laiks galā, velns pieņem darbu un pasaka, šis gan nemaz lāgā nezinot, kur Nelabā pils atrodoties, bet lai ejot vien taisni, tad lai pagriežoties pa labi un atkal ejot taisni, kamēr jāpagriežas pa kreisi, un tur būšot viena cita velna māja, lai tad tam paprasot ceļu tālāk.
Atvadījās Kaspars no nekrietnā velna, bet projām vēl neaizgāja. Noslēpās aiz liela vītola un, kad pusnaktī skaudīgā velna sieva ragana iznesa no rijas toveri, tā Kaspars sagrāba to aiz osas un donām un iešāva visu sālījumu pašai atplestajā rīklē. Šī vēl izlocīja savu čūskas asti deviņos līkumos, tad kļuva slābana un turpat nosprāga, bet tajā vietā uz mūžīgiem laikiem palika sāls ezers.
Gāja trīs draugi taisni uz priekšu, gāja vienu dienu, gāja otru, kamēr viens ceļš nogriezās pa labi. Iet pa to vienu dienu, iet otru dienu, kamēr otrs ceļš nogriežas pa kreisi. Nu un tur pēc trešās dienas gājuma ierauga atkal vienu velna māju. Sēd pagalmā resns, ragains velns un ar lielu pavārnīcu jauc toverī mīklu.
Tā un tā, šie prasa velnam ceļu uz paša Nelabā pili. Velns atbild, ka par velti ceļu nerādīšot, lai nākot šim kalpot. Nekas liels jau nebūšot jādara, tikai jāvāra ķiļķeni, katru dienu tik, cik viņš varot apēst, un, ja reiz būšot izvārīts tik daudz, ka šis nespēšot pievārēt, tad dienests galā un alga rokā.
Domā Kaspars, cik tur nu darba kā sajaukt mīklu un iemest katlā, un līgst arī.
Lācis nesa no meža malku, rūķīši kurināja uguni, bet Kaspars iejauca mīklu un nu vāra lielo katlu pilnu ar ķiļķeniem. Atnāk velns brokastīs, kā grābj ar lielo pavarnīcu vienu reizi, otru reizi, ka grābj trešo reizi, tā katls tukšs.
— Maz. Maz esi izvārījis, — velns sūkstās. — Labs jau bija, bet vēders pustukšs.
Kaspars tūlīt jauc otru toveri mīklas un liek augšā lielo katlu, bet negausīgajam velnam arvien par maz. Lai vārot uzreiz divus katlus, viņam viena nepietiekot. Tikai tagad Kaspars redz, cik grūtu darbu uzņēmies — augu dienu stāvēt pie verdoša katla, pašam ne paēst nav laika, un ko tad te ēdīs, kad uz ķiļķeniem riebj pat paskatīties.
Vārīja, vārīja uzreiz divus katlus, te velns saka, šim divu nepietiekot, lai liekot uz uguns vēl trešo. Nu gan vairs nebija gaisa, ja tik traki negausīgs saimnieks. Tā jau nodzīs kā vecu zirgu, un kur tad ņems spēku cīnīties ar pašu Nelabo?
Apspriedās Kaspars ar Kraukli, bet tam arvien labs padoms pie rokas. Ņems un piebaros velnu ar akmeņiem, redzēs, vai tad vēl prasīs ķiļķenus.
Sanesa Krauklis akmeņus, Kaspars iemīcīja tos mīklā un nu baro velnu, un vēl mudina, lai tikai ēdot, ja vajadzēšot, uzlikšot vēl ceturto katlu uz uguns. Velns izrij vienu katlu un jau kļūst gausāks, izrij otru katlu un saķer vēderu. Kaspars noprasa, vai vairāk nevarot. Ja nevarot, tad dienests galā un lai maksājot ciet. Velns negrib atlaist tādu čaklu vārītāju un saka — ēdīšot vēl. Izēst izēda trešo katlu, bet tad kliedza, ka nu esot diezgan, lai dodot ūdeni, šis slāpstot nost. Kaspars saka, dzirdināšana neesot pielīgta. Nu velns vēl tik daudz dabūja pateikt, lai izejot pa vārtiem, tur sākšoties divi ceļi — viens šaurs, otrs plats. Lai ejot pa plato, tad nonākšot pie jūras un ieraudzīšot divus lielus putnus. Ja tiem apsolīšot atdabūt acis, ko Nelabais nozadzis, tad viņi pārnesīšot pāri jūrai.
Tikko paguvis to pateikt, velns skrēja uz upi nodzerties. Bet, kā gribēja noliekties pie ūdens, tā pārsprāga pušu un palika tur uz mūžīgiem laikiem kā ragains klints bluķis.
Pa ceļam Kaspars nocirta prāvāku pīlādzi un izdrāza milnu. Un tā nu viņi atkal gāja un gāja, kamēr ieraudzīja jūru.
Jūras malā uz akmens gulēja divi lieli, melni putni bez acīm. Sadzirduši nācēju soļus, tie nemierīgi pagrozīja galvas un teica:
— Ja tu esi laba radība, tad palīdzi mums atdabūt acis, ko Nelabais nozaga.
— Mīļie putniņi, — Kaspars atbildēja, — es tieši Nelabo meklēju. Viņš nozaga Sniegbaltīti, kas man dārgāka par acu gaismu. Aiznesiet mani un kūmu Lāci līdz Nelabā pilij, un tad mēs tam atprasīsim arī jūsu acis.
— Mēs jūs aiznestu mīļu prātu, bet neredzam ceļu pār jūru, — putni bēdīgi nokāra galvas.
— Kūms Krauklis skries pa priekšu un kramšķinās, — Kaspars apsolīja. Putni savicināja spārnus, priecīgi iekliedzās un aicināja, lai sēstoties viņiem mugurā.
Tas tikai bija lidojums! Pār galvu plosījās vējš, un Kasparam vajadzēja ar rokām pieturēt cepuri, lai to neaiznestu pa gaisu. Apakšā viļņoja un krāca jūra, it kā tajā peldētos visas pasaules velni un raganas. Rūķīši, kaut gan bija ļoti pārbijušies, reizēm tomēr pabāza galvas no Kaspara kabatām, jo viņi taču bija ļoti ziņkārīgi un pirmo reizi redzēja jūru. Krauklis laidās pa priekšu, un aklie putni sekoja viņa kramšķieniem.
Bija jau dziļa krēsla, kad Kaspars ieraudzīja augsta kalna galā ugunīs mirgojošu pili. Viņi nolaidās kalna piekājē, bet, ko iesākt tālāk, tur vajadzēja palauzīt galvu: viss pilskalns bija apsalis ar slidenu ledu, tā ka ne uzkāpt, ne uzrāpties. Bet te visattapīgākie izrādījās mazie rūķīši. Viņiem taču esot līdzi savas lāpstiņas, un, dzelzi meklēdami, viņi ne tādus kalnus vien esot norakuši. Ja pilī netiekot iekšā no augšienes, viņi izrakšot alu no apakšas.
Nemaz nepagāja ilgs laiks, kad rūķīšu lāpstiņas atdūrās pret apaļu akmeni, kas sedza ieeju pils pagrabos. Izmēģinājās Kaspars novelt akmeni, izpūlējās, bet tas ne kustēt nekust. Pielika Lācis arī savu plecu, un tā par abiem novēla gan.
Tagad rūķīšiem vajadzēja palikt ārā pie putniem, jo kas to zina, ar kādiem mošķiem pilī būs jācīnās, un tad labāk, ja viņi, tadi maziņi, nemaisās pa kājām. Bet, lai viņi nejustos lieki, tad viņiem atkal jātur īkšķi par labu izdošanos.
Tumša un baiga bija ala, pa kuru Kaspars, Lācis un Krauklis devās iekšā pilī. Šur tur plīvoja malduguntiņas, bedrēs šņāca čūskas, plakšķēdami lēkāja krupji, pie griestiem iedobumos paslēpušies vaidēja ūpji.
Kad jau likās, ka alai nebūs gala, pēkšņi atskanēja suņa rūkšana un tumsā iekvēlojās divas sarkanas acis.
— Gāz viņam ar milnu pa sprandu! — Lācis pačukstēja Kasparam.
— Pagaidi. Mans tēvs arvien teica, ka simt draugu esot labāki par vienu ienaidnieku. Pamēģināsim vispirms ar labu.
— Pilskungs ielūdza mūs ciemos, bet laikam esam atnākuši par agru, — viņš teica elles sunim.
Protams, par agru. Vai tad jūs nezināt, ka dzīres sāksies pusnaktī, suns noņurdēja.
— Bet ko tu te dari?
— Ko daru? Sargāju kunga mantu, - suns atbildēja.
Kas tev tur ko sargāt. Tā lāde taču tukša, — Krauklis viltīgi ķircināja suni.
— Nav vis tukša. Tur glabājas acis un zobi, ko šovakar iespraudīs sejā Rumbulai, — suns palielījās.
Kaspars tūlīt noprata, ka tās ir putnu acis, un tas nu jādabū rokā, kamēr nav ieliktas Rumbulai. Bet kā piemānīt suni, lai tas nekluptu stilbos?
— Tev laikam te laba dzīve, ja tik uzticīgi sargā kunga mantu? - viņš uzsāka valodas.
— Vai! Laba dzīve, tu saki? Sliktāka dzīve nevar būt pat suņiem! — suns nopūtās.
Vai tad tu neesi suns? — Kaspars brīnījās.
— Kas es par suni! Es esmu zemes arājs Jānis, un man bija līgava Jautrīte. Tā pazuda, mani ragana Rumbula atvilināja uz pili un nobūra par suni. Piekala ķēdē un lika sargāt Nelabā mantu lādi.
— Tad jau tevi vajadzētu atbrīvot no Nelabā kalpības, — Kaspars apņēmās.
Brālīši baltie! Es jau tūlīt manīju, ka jūs neesat Nelabā draugi. Tie pirms pusnakts te nerādās. Palīdziet man atdabūt manas drēbes, lai es varu nomest šo suņa ādu, tad es atkal būšu cilvēks, — noburtais puisis lūdzās.
Kliks-klaks! Kliks-klaks! — Kaspars zvēla ar zobenu pa ķēdi, un tā sašķīda.
Kliks-klaks! Kliks-klaks! — viņš zvēla pa lādes atslēgu, un tā aizripoja.
Ko nu bēdāt! Nu tikai vēra lādi vaļā, un, rau, tur jau tumsā spīdēja četras zaļas acis. Kaspars grāba tās ciet, bet te roka sataustīja arī kaut ko mīkstu, tādu kā drēbju sainīti. Kā tad, turpat jau bija paslēptas arī puiša drēbes. Varētu tūlīt pārģērbties, bet puisis saka, viņš gribot Nelabo sagaidīt tajā pašā suņa ādā. Kā cilvēks viņš esot bijis ļoti labsirdīgs, nevarējis ne zirgam iesist ar pātagu, ne suņam iespert ar kāju. Bet tagad viņam griboties raganai un Nelabajam atriebties par ilgo gadu ciešanām. Lai tikai šo vēl pastīdot, tad redzēšot, kā šie norādījumi jukšot uz visām pusēm.
Kaspars gāja atdot putniem acis, un, tiklīdz bija tās ielicis tukšajos dobumos, putni paskatījās tālumā un iesaucās:
— Viņi jāj! Viņi jāj!
Drīz arī Kaspars ieraudzīja neparastu skatu: no visām debess pusēm uz slotas kātiem, uz piestām, uz veciem zābakiem jāja astaini velni un izspūrušas raganas.
— Gaidiet mūs un pēc kaujas aiznesiet uz mājām, — Kaspars uzsauca putniem un, skriedams garām rūķīšiem, parādīja, ka nu jātur īkšķi.
Sniegbaltīte pēc nokļūšanas velnu pilī ilgi nebija varējusi aptvert, kas ar viņu nolicis un kur viņa atrodas. Tikai tad, kad viņu uzrunāja maiga balss, viņa atvēra acis un ieraudzīja skaistu meiteni. To sauca par Jautrīti, un velns viņu bija nolaupījis jau agrāk, un jau ilgus gadus tā šeit, pazemē, vērpa dzijas, auda raganām šķidrautus, plānus kā zirnekļu tīklus, sēja slotas un vārīja ēdienu negausīgajiem velnu kungiem un raganu dāmām, kas pusnaktīs sajāja pilī un dzīroja līdz zvaigžņu rietam.
Jautrīte strādādama dziedāja skumjas dziesmas un vakaros klusu raudāja, atcerēdamās skaisto zemes dzīvi un savu mīļoto Jāni. Sniegbaltīte viņu mierināja, stāstīdama par drošsirdīgo kalējdēlu, kas izklīdinājis sumpurņus, pieveicis deviņgalvaino pūķi un satriekšot pašu Nelabo. Pagāja viens gads, bet Sniegbaltīte nebeidza ticēt, pagāja otrs gads, bet Sniegbaltīte nešaubījās. Ritēja trešais gads, bet Sniegbaltīte gaidīja.
Tad kādā pusnaktī, kad pilī velni atkal dzīroja, meitenes savā pazemē izdzirda drausmīgu troksni. Griesti līgojās, viss kalns drebēja un dārdēja, bet apakšzemes vītols locījās, kā vētras plosīts. Jautrīte izbailēs vaimanāja, ka pils sagāzīsies un apraks viņas pazemē uz mūžīgiem laikiem. Tikai Sniegbaltīte nebeidza cerēt.
Pili un kalnu drebināja Kaspars ar saviem draugiem. Pa šaurām kāpnītēm viņi no pagraba uzlīda augšā un kādu laiku stāvēja un noskatījās velnu un raganu dejās. Izdejojušies visi sasēdās ap katliem un pannām un tad nu rija, tad nu rija vārītas čūskas un ceptus krupjus, sautētus ežus un jēlas vardes, piestrēbdami kausētus āpšu taukus un piekozdami no kaulu miltiem ceptus plāceņus. Pieēdušies braucīja vēderus un smēla no kubula smirdīgu dziru un lēja rīklēs, skaļi norēkdamies.
— Pietiek jums dzīrot! — Kaspars iesaucās un, milnu savicinādams, metās iekšā velnu barā. Neprasīdams, kurš vairāk pelnījis, kurš mazāk, viņš belza velniem pa ragiem, slānīja pa mugurām, bet, kad iedrāzās melnais suns ar sarkanajām acīm un metās virsū Rumbulai, tad mati un skrandas vien griezās pa gaisu un raganu barā sākās tāda spiegšana un ķērkšana, ka vecais velns — pats Nelabais nevarēja to izturēt un aizbāza ausis ar spalvainajiem pirkstiem. Lācis grozījās pa vidu, sita ķetnas un sildīja melno suni:
— Ņem ciet! Cui! Patausti tur tam stilbus!
Krauklis uzmetās Nelabajam uz galvas un ar knābi kapāja kārpu uz velna deguna. Nelabais bļaudams šaudījās gan šurp, gan turp un meklēja rokā savu veceni. Tikmēr skraidīja, kamēr sagrūdās krūtīs ar Kasparu, bet tas nu viņu sagrābj aiz ragiem un noprasa, kur licis Sniegbaltīti.
— Pazemē! Pazemē! — velns bailēs izdveš un saņem pērienu ar pīlādža milnu.
Bet visbriesmīgākās izbailes pārņēma mošķus, kad pēkšņi, pavisam nelaikā, jo cik ilgi kā bija pusnakts, nez no kurienes atskanēja gaiļa dziesma. Kā viņi tad ķēra savus slotas kātus, piestas, vecos zābakus un klupdami krizdami metās ārā pa logiem, pa durvīm, pa skursteni! Tikai Nelabais ar veceni palika bez savām ekipāžām — kādi no jaunākajiem bija aizjājuši ar viņu piestām, atstādami savus slotas kātus, kas tādu svaru neturētu. Nevarēdams citur sprukt, Nelabais ar veceni laižas lejā uz pagrabu. Kaspars ar milnu pakaļ. Velnu pāris atrod rūķīšu izrakto alu un jau domā izglābušies. Bet pie izejas — ak posts — stāv melnie putni un — caks! caks! — izknābj velnam acis. Neko neredzēdams, velns kā lec, tā ielec jūrā un ierau j līdzi arī veceni.
Kaspars vēl ilgi stāvēja krastā, noskatīdamies, kā jūra vārās, sakuļ ūdeni putās un viļņi kā traki kumeļi triecas uz krasta pusi un plīst un saplok, dobji vaidēdami.
Noslaucījis sviedrus, Kaspars devās atpakaļ uz pili. Vēl taču jānokāpj pazemē un jāatbrīvo Sniegbaltīte. Alas priekšā viņu sagaidīja rūķīši, ar sakniebtām dūrītēm slaucīdami prieka asaras. Atkal viņi bija tik cieši turējuši īkšķus, ka paši nevarēja attaisīt dūres.
— Paldies jums, mazie rūķīši, par jūsu labo sirdi, — Kaspars pateicās.
Pagrabs pa to laiku bija kļuvis gaišs, un tā vidū Kaspars ieraudzīja stāvam staltu puisi un sukājam matus.
— Kur tu tāds te radies? — Kaspars brīnījās.
— Es taču esmu tas melnais suns, — puisis smaidīdams atbildēja. — Paldies tev, brāl, ka izbrīvoji mani no Nelabā kalpības.
Tagad vairs nebija grūti atrast ieeju pazemē. Kad Kaspars ar Jāni tur nokāpa, viņiem pretim steidzās divas skaistas meitenes.
— Kaspar! — sauca viena.
— Jāni! — sauca otra.
— Sniegbaltīt!
— Jautrīt! — tā atsaucās puiši.
Kad nu viņi visi iznāca saules gaismā un paskatījās uz kalna galotni, tur vairs nebija ne jausmas no velnu pils.
Melnie putni Kasparam pateicās par atgūtajām acīm un atzinās, ka viņi bijuši tie, kas nodziedājuši gaiļa dziesmu.
— Galu galā man nekāda pateicība nepienākas. Paldies jums visiem, kas man palīdzējāt. Bez jums es nebūtu atguvis savu Sniegbaltīti, — teica Kaspars.
Tagad melnajiem putniem bija vairākas reizes jālido pār jūru un atpakaļ. Vispirms viņi pārnesa Sniegbaltīti un Jautrīti, tad atlaidās pēc Lāča un Jāņa, un vispēdīgais atgriezās Kaspars ar rūķīšiem.
Visu zemi jau bija apskrējusi ziņa par velnu varas satriekšanu, un krastā pulcējās ļaužu bari, lai suminātu kalējdēlu.
Un tad tika svinētas divējas kāzas. Ak, kā tur priecājās ļaudis, kā dejoja un dziedāja! Arī rūķīši bija ielūgti un Lācis, un Krauklis, un abi melnie putni. Lācis bija ieķēris pavairāk no miestiņa krūzes un viens pats plātījās dejotājiem pa vidu. Rūķīši pēc vienas vīna glāzes kļuva neparasti jautri un lēca polku ar mazām meitenītēm. Melnajiem putniem miestiņš ātri sakāpa galvā, un tie sāka dziedāt kā gaiļi. To izdzirda mājas gailis un rāva vaļā savu dziesmu. Uztrūkās kaimiņu gaiļi un, domādami, ka aizgulējušies, steidzīgi jo steidzīgi skandēja kikerigū un kikerigā. Drīz vien dziedaja visi pagasta gaiļi. Ak, kas tās bija par kāzām!
Bet velni un raganas tajā pusē vairs nerādījās. Druvas kļuva auglīgas, jo skaudīgā ragana tās vairs nenolaistīja ar sālījumu. Govis atkal deva pienu, jo tās nenoslauca Rumbula, un nevienu puisi un nevienu meitu vairs nenozaga Nelabais. Kā gan viņš to būtu varējis izdarīt, ja pats vairs nebija starp dzīvajiem.