Atēnu vēstnesis

fb2

Anne Zurudi

Atēnu vēstnesis

Vai senie grieķu dievi ir pavisam pametuši savas zemes? Varbūt viņi turpina spēlēties ar cilvēkiem sev vien zināmā veidā?

Mīlestība, nodeviba, noziegums… Skaistā Grieķija vilina ar savu noslēpumu, pagātni un kaislībām.

No angļu valodas tulkojusi Dagnija Dreika

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Anne Zurudi (1959) ir dzimusi Anglijas ziemeļos. Pēc krievu literatūras studijām uzsāka karjeru tobrīd jaunajā IT nozarē un vairākus gadus nostrādāja ASV. Pēc tam strādājusi arī par vecāko ceļojumu aģentu Anglijā, līdz pameta savu ienesīgo darbu par labu vienkāršākai dzīvei Grieķijas salās. Šī valsts ari kļuva par iedvesmas avotu diviem romāniem.

Romāns "Atēnu vēstnesis" 2008. gadā ir nominēts Lielbritānijas jaunajai Desmona Eliota balvai.

Andra Zirnīša vāka mākslinieciskais noformējums

Atbildīgā redaktore Anna Pavlovska Literārā redaktore Dace Kraule Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Elga Egle Maketētāja Iveta Brīvere

© Apgāds "Jumava", izdevums latviešu valodā © Dagnija Dreika, tulkojums latviešu valodā © Andris Zirnītis, mākslinieciskais noformējums

Izdevējs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīgā, LV-1011

Iespiests SIA "Valmieras tipogrāfija Lapa", A. Upīša ielā 7, Valmierā, LV-4201

Džimam, kura ticība vienmēr palika nelokāma

Anne Zurudi

Atēnu vēstnesis

"Teica tā viņš, un klausīja tūdaļ tam vēstnesis Hermejs. Ātri pie dievišķām kājām viņš piesēja sandales krāšņas, Brīnišķas, zelta, kas aiznesa viņu kā pūtiena elpa Visur — gan pāri pār zemi jo plašo, gan pāri pār jūru.

… viņš metās no gaisa uz jūru, Steidzīgi aizlaidās projām pa viļņiem kā lokanā kaija, Ķerdama barībai zivis, kas skraida pa bangainiem līčiem, Bieži vien ūdenī sāļā sev slapinot spēcīgos spārnus — Līdzīgi viņai šeit aizlaidās Hermejs pār plašajām bangām."

Homērs "Odiseja"

.

PROLOGS

Tas bija pavasarī, gaiss likās tīrs un spirgts, kalnu augi vienos zie­dos. Tā bija pārāk skaista diena, lai dzīvotos pa māju.

Viņa bija laukā jau divas dienas.

Beidzot šie ļautiņi bija viņu atraduši, taču tie neizturējās ar cieņu — tā, kā pienāktos. Kā lai viņi to varētu? Zem helikoptera, kas cēlās augšup, viņa šūpojās starp kareivja kājām aizsargkrāsas biksēs, iepletusi rokas, gluži kā aicinot; ari viņas kājas bija plati pavērtas visu skatieniem. Apdullinošā rotoru dūkoņa, atbalsodamās aizas sienās, pieņēmās spēkā, nomākdama balsu skaņas; viri no meklētāju pulciņa jau bija pieklusuši — tagad tie cēla viņu augšā. Cilvēki gaidīja ceļa malā, kur nebija žoga, — mazās, tumšās grupiņās: kareivji, policisti, civilisti, vērdamies pāri nogruvuma vietai, lejup uz sauso, klinšaino upes gultni, kur viņa tika atrasta.

Tuvodamies netīrajam ceļam, helikopters sacēla gaisā gružus, pu­tekļus, akmeņus, ar saknēm izrautus augus. Caur vecas, melnas toijotas vējstiklu varēja redzēt šoferi, kas bija aplicis roku ap pleciem vīram ar sarkani saraudātiem plakstiem — tas saviebies novērsa seju.

Sargājot acis, armijas virsnieks izkliedza rīkojumus jaunu kāj­nieku grupai: — Līdzināties, četrus soļus sānis, ierindā! — Taču viņa vārdus noslāpēja rotējošās lāpstiņas, un tie nebija saklausāmi. Pie­skrējis klāt, gluži neprātīgs aiz nepacietības, viņš saķēra vienu puisi aiz rokas un iebīdīja vietā, stumdīdams pārējos, lai tie nostātos divās rindās, kā viņš bija ieplānojis.

— Uzķeriet viņu, kad nolaidīsies! — virsnieks sauca. — Un ne­blenziet uz augšu!

Kareivji viņu nedzirdēja. Virsniekam aiz muguras tie vaikstljās un rādīja nepieklājīgus žestus. Jaunie Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji ar pelēcīgiem, nesen apcirptiem matiem un vēl nenobrie­dušiem muskuļiem bija izkārtojušies divās ļodzīgās rindās — pār­liecināti par sevi, ar strauji pukstošām sirdīm, pastiepuši rokas, lai viņu satvertu.

Ar cieņu — viņiem bija piekodināts. Godbijīgi, kā pienākas.

Citi vīri gan vērās augšup.

Viņa sāka nolaisties. Platā auduma cilpa zem viņas padusēm tu­rēja viņu tādā leņķī, ka pirmās nāca lejā ieplestās kājas. Puiciskie kareivīši mulsa — kā palūkoties turp un saķert viņu, neskatoties zem svārkiem? Ar pienācīgo cieņu, kā tad. Kad viņa tuvojās, savirpināto putekļu vētra kļuva vēl niknāka, vēl neciešamāka. Izšķaudīdami gru­žus no nāsīm, spļaudami smiltis uz ceļa, jaunie vīrieši nepamanīja brīdi, kad viņas kājas bija rokas stiepiena attālumā. No augšas vinčas vīrs sauca: — Ķeriet viņu, jūs, nejēgas! — Puiši viņu nedzirdēja. Tad viņas kājas jau bija turpat pie kareivju sejām, atrisinot radušos sarež­ģījumu, kā neblenzt sievietei zem svārkiem, bet radot jaunu, kā turp­māk domāt par dāmu kājām, neredzot acu priekšā šīs — ar cauri ādai izlīdušajiem satraikšķītajiem kauliem, saliektajiem lieliem, ziliem un dzelteniem plankumiem klātu ādu, tumšu purpura toni aizmugurē uz gurniem un augšstilbiem — tur, kur bija uzkrājušās asinis…

Piespiezdami savas rokas pieskarties mirušās miesai, viņi uz­tvēra šo svaru. Sievietes kailās rokas bija aukstas, un tikai. Gatavo­damies noņemt cilpu, puiši saņēmās — viņi bija nolēmuši, ka ļau­nākais jau pāri. Tad divi pirmie apjēdza savu kļūdu: viņas acis nebija vis ciet, kā domāts, bet to vienkārši nebija — izēstas. Puiši iekliegda­mies atrāva rokas. Sievietes galva atslīga atpakaļ. Virsnieks, kas bija novietojies drošā atstatumā, atvēra muti, viņš gribēja nolamāties, taču neviens neko nedzirdēja. Vīrs metās uz priekšu, trenkādams puišus, kuri rīstījās, un stumdams tos atpakaļ vietās, ieplādams vi­ņas galvu tiem plaukstās, kamēr pārējie pūlējās atbrīvot sievieti no cilpas.

Tas tika izdarīts. Virsnieks pamāja helikoptera komandai, kas uz­vilka augšā savējo un pagrieza lidaparātu uz dienvidiem, uz atklātās jūras pusi.

Pēc helikoptera aizlidošanas iestājās pilnīgs klusums. Nesagata­voti tik piepešam bezvārdu brīdim, viri sāka klepot, meklēt cigaretes un lūkoties apkārt. Viņi visi gaidīja kādu rīcību. Atrastā bija te — un ko tagad? Zēniskie kareivlši turēja viņu aiz vidukļa novērsušies un viebdamies.

Piegājis pie armijas virsnieka, policijas priekšnieks notrauca pu­tekļus no svārku piedurknēm un pieglauda matus. Patlaban gaiss kļuva tīrāks, un no viņas apkārt sāka izplatīties nelāga smaka. Nez no kurienes uzradās mušas un sēdās viņai uz sejas.

—   Kas viņu novedīs lejā? — virsnieks noprasīja. Viņš pārzināja vietējos ticējumus, aizspriedumus un liegumus.

—   Apjautāšos, ko par to teiks Lakis.

Lakis bija krētietis, citurienietis. Tas par naudu darīs visu ko.

Policijas priekšnieks pamāja gara auguma cilvēkam ar pliku pa­kausi, kurš plātījās pie baltas mašīnas, un norādīja uz līķi un uz auto ar rokas kustību, ko pavadīja ar klusu jautājumu grieķu valodā. Lakis piekrītoši palocīja galvu.

Virsnieks deva zīmi puiciskajiem kareivīšiem. Piesteberējuši pie auto aizmugures, viņi ieslidināja nelaiķi ar seju augšup mašīnā uz netīrās grīdas.

Policijas priekšnieks pasauca melnā tērpušos garīdznieku — jaunu, bārdainu cilvēku, kas sēdēja uz klints, smēķēdams tievu, pa­virši satītu cigareti. Svētais tēvs piecēlās, purinādams pelnus no garā amattērpa. Viņš tuvojās mašīnai, apskatīja sievieti un pieliecās, lai sakrustotu viņas rokas uz krūtīm. Pacēlis roku, viņš pēc pareizticīgo paraduma lēnām trīsreiz pārkrustīja līķi. Visi vīrieši pielieca galvu un arī pārmeta krustu.

Lakis iekārtojās pie stūres. Paraudams augšup garo ģērbu, mācī­tājs ieņēma vietu viņam līdzās, abiem sekoja ari policijas priekšnieks. Viņi lēnām brauca projām, lejup pa kalna nogāzi, un tad cits aiz cita sarindojās pārējie auto, ripodami nopakaļ, — armijas smagās mašīnas un meklētāju džipi.

Nebija īstais laiks jokiem, bet, ieslēdzis ātrumu, Lakis nesavaldī­jās un izteica nežēlīgu piezīmi par smaku, kas nāca no mirušās. Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļa līkumam, kad krētietis, garīdznieks un poli­cists jau smējās pilnā kaklā.

PIRMĀ NODAĻA

Agrs rīts un tumšas debesis. Jūra, sūrā vēja dzīta, iepletusies smilšu sērē, iekrāsojusies tumšā tonī. Lēni braucošās atkritumu savāk­šanas mašīnas riepas platām šaltīm šļāca ūdeni no vakardienas lietus atstātajām peļķēm. Tas strūkloja lejup ari pa sarūsējušo jumta noteku uz Nacionālās bankas kāpnēm un uz tukšā zivju tirgus galdiņiem. Te­rasē pie kafejnīcas kumpa sieva slaucīja mitrās lapas, kas bija sabiru­šas no platānas, vientulīgs baznīcas zvans aicināja uz dievkalpojumu. Mazās laiviņas piestātnē līgojās un zvāļojās, raustīdamās pie tauvām. Aiz zemesraga tuvodamies taurēja prāmis, neredzams aiz viļņu un lietus šļākām.

Uz augšklāja, pārliecies pār margām kuģa pakaļgalā, stāvēja sve­šinieks — apaļīgs vīrs. Viņš tur atradās kopš pašas rītausmas, kad nespodrā gaisma ļāva saskatīt tumšo jūru tālu lejā, un, cerot saskatīt ceļamērķi, noraudzījās, kā putās sakultais ūdens cēlās un krita. Šad tad viņš izvilka no plandošā lietusmēteļa kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja vienu, taču tā skarbajā vējā ātri izdega. Ieraudzījis kādu kuģi, viņš draudzīgi pacēla roku, it kā sveicinot.

Kad prāmis piestāja, viņš nepievienojās mazajam, nepacietīgajam ļaužu pulciņam, kas lejā gaidīja, kad tiks nolaists traps, bet kavējās un vēroja, kā pasažieri plūst ārā krastmalā.

Kāds jūrnieks no komandas, ar skrūvgriezi rokā tuvodamies enkura vinčai, viņam uzsauca:

— Brauciens ir galā, draugs!

Ducīgais virs pasmaidīja.

— Tad jau… vēlu jums labu dienu! — viņš sacīja. Un, pacēlis ceļasomu, kas atradās viņam pie kājām, devās uz metāla kāpnēm, ku­ras veda lejup.

Vīrs stāvēja atstatu, paglābies no lietus zem miesnieka tirgotavas nojumes. Oda pēc asinīm un hlora. Pūlis kļuva retāks, cilvēki klai­gāja, sasveicinādamies un atvadīdamies, stiepdami pārsietus saiņus, pārtikas preču somas, niķīgus bērnus un augļu kastes. Tad burzma apsīka, un vīrs palika viens.

Viņš iznāca no patvēruma, atrazdamies tieši lietū.

Viņš sākumā ne visai saprata, kur ko meklēt, taču viss noskaid­rojās pats no sevis. Ostas galā, augstā dambja aizvēnī bija savietoju­šās kādas divpadsmit mašīnas, starp tām, itin kā paslēpušās, bija arī dažas ar atšķirības zīmēm. Kad viņš pienāca tuvāk, uzraksts auto priekšgalā bija skaidri saskatāms: ASTINOMIA. Policija.

Ēkas sienu kreisajā pusē atdzīvināja ziedoši vīteņi ar blāvi rožai­nām ziedu taurītēm, un turpat, stīgu aptīņāta, zaļumu aizēnota, bija arī plāksne, kas vēstīja: POLICIJA. Un bultiņa, kas norādīja augšup, — turp veda stāvas akmens kāpnes.

Druknais vīrs gluži viegliem soļiem uzskrēja pa tām un ieraudzīja smagas durvis bez uzraksta. Viņš pavilka tās un iegāja.

Telpas bija diezgan plašas, taču pieticīgi iekārtotas. Augstajiem griestiem bija ģipša rotājumi, bet nelakotā grīda — kaila, ar naglām, kas saliektas, uzsitot ar āmuru, it kā no tās būtu norauts segums, pa­klājs vai linolejs, kas pēcāk nav uzlikts atpakaļ. Šī iestāde varēja būt te ievākusies tikai vakar vai gatavojās pārcelties rīt, vai varbūt atradās te jau gadiem, neliekoties zinis par to, ka šaurajiem, garajiem logiem nav aizvirtņu, kas nosegtu iesprāgušās rūtis. Pa tām varēja redzēt jūru. Lampai nebija abažūra — caurvējā šūpojās tikai spuldze garā vadā. Te nemanīja ne plauktus ar aktu vākiem, ne rokasgrāmatas, ne plakātus un zīmītes pie baltajām sienām, ne arī apmeklētājiem domātus krēslus.

Viņš nostājās istabas vidū un saudzīgi nolika somu sev pie kājām, it kā tajā atrastos kaut kas plīstošs. Trīs policisti viņu vēroja — klusi un nedraudzīgi, gluži kā cilvēku, kas ielauzies pie viņiem kādas svarīgas sarunas izšķirošajā brīdī. Sīks vīrelis sēdēja pie durvīm — pie parasta galda ar alvas virsmu, viņa uniforma, pārāk liela niecīgajam stāvam, it kā samazināja viņu vēl vairāk. Viņš bungoja pa alvu ar strupu, ap­grauztu zīmuli, izsitot lēnu ritmu ilgstošajā klusumā. Viņa skatiens klīda no rešņa līdz durvīm, it kā viņš grasītos iziet, tikko radīsies izde­vība. Viss, kas atradās uz galda — skavotājs, zīmoga spilventiņš, pats zīmogs — un vairāk nekas, — liecināja, ka viņu tur nekas nesaista. Tieši viņam pretī, elkoņus atbalstījis pret tikpat tukšu galdu, kluknēja drukns zellis ar tādu kā vērša galvu un masīvu zodu, bieziem un bal­tiem matiem. Viņa tumšās uzacis izskatījās gandrīz vai jocīgi. Šim vī­ram priekšā atradās trīs lodīšu pildspalvas, visas ar kārtīgi uzliktiem uzgaļiem, divas atplēstas vēstules aploksnēs, vecs bakelīta telefona aparāts, kura raibais vads aizstiepās lejup starp viņa kājām un tālāk nozuda sienā izurbtā caurumā aiz sēdētāja muguras. Viņa mitrās, sār­tās lūpas bija ļenganas, tās vedināja domāt par buļļa lēnīgumu un ne­atlaidīgo dabu. Kad svešais ienāca, policists sakustējās, un uz formas jakas piedurknes paspīdēja sudrabainas seržanta uzšuves. Tā bija apzi­nāta rīcība — lai resnais virs noteikti pamanītu viņa dienesta pakāpi.

Un telpas galā — tik tālu no loga, ka viss grima ēnā, — čurnēja trešais. Tas bija izstiepis savas garās, tievās kājas, sakrustojis tās pie po­tītēm un izbāzis pa caurumu ietilpīgā, senatnīgā rakstāmgalda vidū starp divām rindām mazu atvilktnīšu ar misiņa rokturlšiem un slēdzenltēm. Pa labi un pa kreisi no viņa slējās papīru grēdas — aktu vāki no kartona, veidlapas, aizpildīti un parakstīti formulāri vairākos eksemplāros, iesniegumi braukšanas tiesību un dažādu licenču sa­ņemšanai, protokoli par satiksmes pārkāpumiem, piezīmes no prati­nāšanām, iztiesājamo lietu saraksti, pavadzīmes, vēstules, vizītkartes, datorizdrukas. Uz grīdas pie viņa kājām kaudzēs bija sakrauti vēl citi dokumenti un dosjē ar datumiem, numuriem vai vārdiem uz vāku muguriņām. Galda vidū uz nodilušās, zeltaini inkrustētās ādas virs­mas gulēja viens no tiem — aizsaitēts, ar uzrakstu, kas uzvilkts bie­ziem, melniem verzāliem burtiem: ASIMAKOPOULOS. No šā papīru blāķu ielenkuma, blenzdams kā žurka no alas, viņš nopētīja resno vīru. Ēnā policista seja izskatījās ērmīgi bāla, šaurās acis gluži melnas, apgrieztās ūsas spurojās, it kā būtu uzzīmētas ar tinti uz balta papīra.

Tumšie redzokļi aplūkoja svešinieku no galvas līdz kājām — ap­brīnodami lielo augumu, uzvalku — īpaši tā piegriezumu, kas darīja apaļumus ne tik uzkrītošus, un audumu — smalku, pelēku vilnu. Tā kvalitāte bija tik augsta, ka tajās reizēs, kad resnis sakustējās, tas spīdēja ar zaļganu — tādu kā lavandas vizmu. Viņa acis novērtēja arī sporta kreklu zem druknā vīra žaketes — tas bija tumšā purpurkrāsā, ar mazu, zaļu krokodilu kreisajā pusē uz krūtīm. Viņš redzēja arī bikšu jostu, kuru saturēja itāliešu siksna — no īstas ādas, ar sprā­dzi. Taču ienācēja sirmās matu cirtas, viņaprāt, bija pārāk garas, bet smalkie briļļu rāmji — izgājuši no modes. Un apavi — tie bija satrie­coši. Tas gan ir ekscentriķis, ja staigā tik lieliski pašūtā uzvalkā un… tenisčībās! Senilās balta audekla kedās!

Ducīgais vīrs paraudzījās apkārt uz viņiem visiem — un pasmai­dīja. Seržants izslējās taisni savā krēslā un pakratīja jakas piedurkni, lai svītras uz tās iezīmētos vēl skaidrāk.

—   Kā varu jums palīdzēt, kungs? — viņš noprasīja.

—   Esmu te ieradies, lai satiktu policijas priekšnieku. — Resnā vīra izruna bija skaidra, tā liecināja par labu audzināšanu. Viņš pa­reizi izrunāja katru vārdu, gluži kā grieķu diktors, kas lasa ziņas. Pēc precīzās valodas policisti noprata — ienācējs nav no šīm salām, pat no tuvākās apkārtnes divsimt jūdžu robežās ne.

—   Policijas priekšnieks esmu es! — Vīrs, kas sēdēja ēnā, runāja klusi, tomēr gana pašapzinīgi. Viņš pavilka garās kājas zem krēsla un arī apsēdās taisni.

Resnais vīrs pārkāpa pāri savai ceļasomai, šķērsoja telpu un nostājās pie pārkrautā galda. Un pastiepa roku. Koptie nagi bija apvīlēti stūraini, ar gaišām maliņām, nopulēti gandrīz necaurre­dzami.

—   Mani sauc Hermejs Diaktors, — viņš sacīja. — Mani norīkoja pie jums no Atēnām — lai nāku talkā Irīni Asimakopulas nāves gadī­juma izmeklēšanā.

Pie durvīm sēdošajam konsteblam nokrita zemē zīmulis. Tas gra­bēdams ripoja projām pa grīdas dēļiem uz durvju pusi, it kā gribētu aizbēgt.

Policijas priekšnieks, paliecies uz priekšu, lai saņemtu resnā vira roku, saminstinājās. Mazākais policists uzlēca kājās, gribēdams pa­celt savu zīmuli, un šefs viņu pikti uzlūkoja. Tad beidzot viņš saņēma ienācēja roku, cieši saspieda un pakratīja, savilcis lūpas, it kā vēlētos kaut ko sacīt. Tomēr neko nepiebilda.

Resnais virs turpināja: — Jūs droši vien pārsteidza mans vārds un uzvārds: Hermejs Ziņnesis. Mans tēvs bija joku cienītājs. Kā jau klasikas pasniedzējs.

Policijas priekšnieks vēl aizvien neko neteica. Viņam nebija ne jausmas, par ko svešinieks runā. Konstebls, atgriezies savā krēslā, klauvēja ar zīmuli pa galdu.

—   Šīs te es saucu par savām spārnotajām sandalēm. — Atbrau­kušais vīrs norādīja uz teniskurpēm, starojoši pasmaidīdams par šo asprātību. Telpā valdīja klusums.

—   Atvainojiet, — viņš sacīja policijas šefam, — es nedzirdēju jūsu vārdu.

—   Panajotis Zafiridis, — priekšnieks attrauca. Un norādīja uz vērsim līdzīgo seržantu: — Tas ir Haris Hadarakis. — Pēc tam uz mazo konsteblu: — Bet tas — Dmitris Ksantoss.

—   Man ir patiess prieks! — resnis sacīja.

Policijas šefs noliecās uz priekšu pāri galdam. — Kāpēc metro­poles policiju interesē Asimakopulas kundzes bojāeja? — viņš nopra­sīja. — Tur nekādā ziņā nav nekā aizdomīga. Baidos, ka jūs velti būsiet braucis tik garu ceļu. Ja jūs vispirms būtu piezvanījis, es jums šo ko­mandējumu aiztaupītu.

Viņš ar nožēlas izteiksmi sejā paraustīja plecus. — Jūsu lielākās nepatikšanas ir tās, ka tagad līdz piektdienai prāmja nebūs. — Šefs saminstinājās, it kā kaut ko prātodams, tad norādīja uz telefona apa­rātu, kas atradās uz seržanta galda. — Varbūt mums izdosies pierunāt krasta sardzi, lai tā ar savu kuteri jūs šovakar aizrauj līdz Kosai. Viens no viņiem man ir pateicību parādā. No turienes varēsiet aizlidot uz Atēnām bez grūtībām. Hari, sazvani man Ostas policiju.

Seržanta roka jau atradās uz klausules, bet atēnietis pagriezās, lai viņu apturētu.

—   Vienu mirklīti, lūdzu! — viņš ierunājās. Un atkal pievērsās priekšniekam. — Kur ir līķis? — viņš klusā balsi noprasīja.

Klauvējošais zīmulis tagad sita takti ātrāk.

Šefs sapīcis, pieri raukdams, pasniedzās pēc bloknota un plast­masas lodīšspalvas.

—   Kurš paziņoja metropoles policijai par šo nāves gadījumu? — viņš noprasīja, švlkādams ar rakstāmo, līdz pasta sāka ķēpāt papīru. Jautājums skanēja satraukti. — Šķiet, mums vajadzētu tur kaut ko da­rīt. Veltīga izmeklētāju laika tērēšana ir nosodāma parādība.

Resnais virs spēra soli uz priekšu un, atspiedis visu desmit pirk­stu galus pret policijas šefa galdu, pieliecās tam tuvāk.

—   Mēs runājām par līķi, — vīrietis atgādināja. — Es gribētu to apskatīt, cik drīz vien iespējams. Tad būs skaidrs, kā turpināt izmek­lēšanu.

Zīmuļa klauvējieni apklusa. Priekšnieks mirkli svārstījās, tad no­plātīja rokas.

—   Tā sieviete vakar tika apglabāta, — viņš pavēstīja. — Nebija iemesla kavēties. Kā jau teicu, šī nāve nebija aizdomīga.

—  Nav svarīgi. — Atēnietis negribēja strīdēties. — Iztikšu ar sek­cijas atskaiti.

Abi — seržants un konstebls — reizē atvēra savu galdu atvilk­tnes, sagrābstīja kaut kādus papīrus un sāka lasīt.

—   Vai drīkstu apsēsties? — tuklais virs pieklājīgi palūdza.

Policijas priekšnieks nopūzdamies piecēlās un izvilka no tumšā

kakta pītu klūgu krēslu, kas stāvēja viņam aiz muguras.

—   Paldies, — noteica resnis, novietodams krēslu slīpi pretī gal­dam un iekārtodamies tajā. — Es lūkoju, vai jums te nav kāds pelnu trauks, ko es varētu lietot?

Atvēris vienu no atvilktnēm, kurām bija misiņa rokturi, policijas priekšnieks izvilka smagu slīpēta stikla trauku, kas jau bija līdz pusei ar pelēkiem pelniem un brūni nokūpējušiem smēķu galiem.

Vīrs pagrābstljās pa kabatu un izņēma cigarešu kārbu, kas ne­kādi nesaderējās ar divdesmitā gadsimta beigām, — veclaicīgu kasti, uz kuras vāciņa bija redzama četrdesmito gadu aktrisītes galviņa un kailie pleci, viņas viegli cirtotie platīna mati apņēma kautru smaidu. Zem ražotāja vārda ("Tas noteikti," domāja policijas šefs, "jau sen ir mitējies darboties šajā jomā.") bija lasāms antīkiem burtiem iespiests sauklis: "Cigarete vīram, kurš pazīst īstu dūmu." Sameklējis sērko­ciņu kārbiņu un pakratījis to, resnais cilvēks sadrūma, nedzirdot tajā atbildes graboņu. Viņš nolika kārbiņu uz galda un vēlreiz pameklēja žaketes kabatā. Parādījās garenas zelta šķiltavas. Vīrs piesita pie galda ar cigaretes galu, aizdedza to un noslēpa šķiltavas.

—  Ja runājam par to autopsijas atskaiti, — viņš turpināja, izpūtis dūmus, — man gribētos dabūt vienu eksemplāru izpētīšanai.

Policijas priekšnieks pasmaidīja un atgāzās ērtāk krēslā.

—   Vai zināt, — viņš teica, — mēs te dzīvojam salās un šo to darām citādi, nekā pieņemts lielpilsētā. Mums patīk personiskāka pieeja. Mēs esam daudz tuvāk tiem, kurus sargājam.

—  Un tieši no kurienes jūs esat, šef?

—   No Patmosas, — vīrs atbildēja. — Esmu no Patmosas.

—  Cik ilgi jūs jau te strādājat?

—  Jau vairāk nekā gadu.

—  Tātad jums šķiet, ka esat labi iepazinis šejienes cilvēkus tik īsā brītiņā?

Policists izlikās jautājumu nedzirdējis. Viņš turpināja:

—   Šādos gadījumos mūsu pienākums prasa paglābt ģimeni no skandāla. Šiem ļaudīm viņu godīgais vārds ir ļoti svarīgs.

—   Kur ir tas sekcijas akts, šef? — Izklausījās, ka atbraucējs sāk kļūt nepacietīgs.

—  Labi, — sacīja priekšnieks, — atzīstos — es nolēmu, ka tas nav nepieciešams. Nekādas pēcnāves sekcijas nebija.

Resnā vīra sejas izteiksme mainījās — tā vairs nelikās laipna, bet drīzāk kļuva draudīga.

—   Kā tas var būt? — viņš noprasīja. — Asimakopulas kundze taču bija jauna, vesela sieviete, vai ne?

Policijas priekšnieks piekrītoši pamāja.

—  Jūsu uzdevums bija nosūtīt līķi uz ekspertīzi. Jūs lieliski zināt, ka tā ir. Paskaidrojiet man, kāpēc sekcija netika izdarīta.

Šefs jutās drošs, ka visi dūži ir viņam rokā, un uzvaroši pasmai­dīja.

—   Tāpēc, — viņš gandrīz izsmejoši norūca, — ka nāves cēlonis bija skaidrs. Kaut gan ne gluži tas, kas rakstīts miršanas apliecībā. Bija jāizturas smalkjūtīgi.

—   Un kas tad ir lasāms miršanas apliecībā?

—  Nāve iestājusies nelaimes gadījuma dēļ.

—   Un kāds, jūsuprāt, bija īstais iemesls?

—   Pašnāvība.

—  Suicīds?

—  Viņa nolēca no klints. — Priekšnieks paraustīja plecus. — Par to nav nekādu šaubu. Skaidrs kā diena.

—   Pat ja tā būtu noticis, — aizrādīja resnis, ar degošās cigaretes galu rušinādamies pa pelniem, — kas var būt skaidrs, ja šādā mazā, slēgtā sīkpilsētas sabiedrībā sieviete atņem sev dzīvību? Kādēļ lai viņa tā rīkotos?

—  Tā bija atdarināšanas tieksme. Viņa aizguva šo ideju no past­nieka.

—  Kāda pastnieka?

—   No večuka, kurš arī izdarīja pašnāvību.

—   Un kāds bija motīvs?

—   Kas to lai zina? Neuzticīga sieva, naudas grūtības…

—   Tātad Asimakopulas kundzes vīram bija cita? Varbūt viņai trūka naudas?

Priekšnieks atkal izslējās krēslā.

—  Asimakopulas kundze pati bija neuzticīga sieva! — viņš pazi­ņoja.

—   Patiesi? Ar ko tad viņa šo krāpa?

—   Droši vien man nevajadzētu par to runāt.

Resnis viņu uzmanīgi nopētīja. — Vai visas sievas, kuras varbūt krāpj vīrus, te lec lejā no klintīm?

Policijas priekšnieks iesmējās.

—  Ja tā notiktu, te būtu palikuši tikai mēs, vīrieši.

Treknulis nepasmaidīja. — Tad kāpēc to izdarīja šī?

—  Viņa bija apprecējusi vietējo. Te dzīvo viņas radi, tie ari abus iepazīstināja. Tomēr viņa pati nav no šejienes, viņa nāca no cietzemes.

—  Vai jums šķiet, ka tas ir pietiekams iemesls, lai darītu sev galu?

—  Iespējams. Varbūt viņa ilgojās pēc mājām. Un tāpēc jutās gluži slima.

—   Cik ilgi viņa te dzīvoja?

—   Nav ne jausmas. Gadu vai desmit, kāda atšķirība? Hari!

Smagnējais seržants, kurš uzkliedziena brīdi centās iestiprināt

krekla krūšu kabatiņā vienu no savām lētajām lodīšpildspalvām, pār­trauca šo nodarbi un saviebās.

—  Es nešaubos, ka tu vari mums to pavēstīt, — policijas priekš­nieks sacīja seržantam. — Cik ilgi Asimakopulas kundze te dzīvoja?

Seržants uzlūkoja vispirms šefu, tad resni, pastiepis apakšlūpu, it kā aplēšot.

—   Divus gadus, — viņš beidzot sacīja. — Es nedomāju, ka vai­rāk.

—  Nē, vismaz trīs! — ierunājās augumā sīkais konstebls. — Ma­nas sievasmātes brālis mitinājās tajā mājā pirms tam, kad to noīrēja Asimakopuli, un viņš jau pasen ir miris. Gadus trīs, varbūt pat čet­rus.

Seržants pavēra ļenganās, mitrās lūpas, lai iebilstu, bet priekš­nieks pacēla roku, apklusinot viņu, un atkal pievērsās atbraucējam.

—  Tātad atbilde uz jūsu jautājumu ir tāda, ka viņa te nedzīvoja sen, — šefs sacīja.

—  Tomēr pietiekami ilgi, lai iekārtotos un nodibinātu ģimeni — resnis secināja. — Vai viņai bija bērni?

—   Neliekas vis. — Viņš pavērās uz seržantu, kurš lēni pašūpoja galvu.

—    Šajā pasaules daļā tā ir diezgan neparasta parādība — vai jums tā nešķiet — jaunai dāmai, kas nesen apprecējusies, nav atvašu? ]a viņa bija neauglīga, tas varētu būt svarīgs cēlonis depresijai. Bet jūs taču apspriedāties ar nelaiķes ārstu par viņas garīgo stāvokli? Ja viņai bija psihiski sarežģījumi, esmu drošs, ka mediķis jums to pateiktu, — vai tad ne?

Seržants atkal pievērsa uzmanību savām pildspalvām, bet konstebls noliecās zem galda, lai sasietu kurpju saites.

—  Mūsu doktors ir ļoti aizņemts cilvēks, jūs taču to sapratīsiet, — izvairīgi nobēra šefs. — Bet Asimakopula kungs bija vecāks par sievu. Daži teiktu — viņam palaimējās dabūt jaunāku sievu, lai tā viņu naktīs sildītu. Bet… kas zina… Varbūt viņam trūka… potences… kāda mēdz būt žiperlgākam brašulim. Tāds vīrs būtu ticis galā, kur šis ne­tika, — ja būtu gadījies īstais…

Priekšnieka sejas izteiksme atplauka, iegrimstot tik baudkārās do­mās, bet, kad resnis sarauca pieri, viņš novērsās un pakasīja aiz auss, it kā tur niezētu.

—   Cik veca bija Asimakopulas kundze? — resnais virs nopra­sīja.

—   Viņai bija divdesmit pieci vai divdesmit seši gadi, — šefs pa­smaidīdams noteica. — Precīzi nezinu. Manuprāt, miroņus nevar pie­spiest atbildēt uz jautājumiem tikai tāpēc, lai aizpildītu kādu anketu.

—   Vai ģimeni jūs neiztaujājāt?

—   Nē.

—   Un ko jūs vispār prasījāt tuviniekiem?

—  Man likās, ka būs labāk, ja ļaušu tiem mierīgi dzīvot tālāk.

—   Jūsu domas dara jums godu, šef, taču tās nenorāda, ka esat labs policists. Varbūt jūs pastāstītu mums — esiet tik laipns, — resnis pagriezās un pamāja abiem pārējiem, kuri šķietami bija iegrimuši pa­pīros, — cik saņēmāt par tādu iejūtību? Itin kā mēs to nezinātu…

Sārtums ieplūda policijas priekšnieka vaigos, bet resnais vīrs nepārprotami negaidīja atbildi, viņš piecēlās un nospieda izsmēķi traukā.

—   Ja esat cienīgs nēsāt žetonu, varbūt jums vajadzētu uzdot sev jautājumu, par kuru jūs droši vien aizmirsāt, šef. Pavaicāt sev, kā tur īsti bija — viņa nokrita vai tika pagrūsta?

Priekšnieks izspieda nicīgu smiekliņu. — Kāda traģēdija, Diaktora kungs! Slepkavība un uzpirkšana! Un tas viss miegainajās grieķu salās! Manuprāt, jūs pārāk ilgi esat staigājis pa nelādzlbu pilnajām Atēnu ielām.

Resnis pacēla savu ceļasomu un pievērsās mazajam konsteblam. -

—  Es prātoju, — viņš teica, — vai jūs varētu man ieteikt viesnīcu, kurā ir pieņemamas istabas?

Taču policijas priekšnieks viņu pārtrauca.

—  Es jau jums teicu, ka ostas sardzes kuteris…

Resnis piegāja pie konstebla un uzlika roku uz viņa pleca.

—  Nāciet man līdzi! — viņš izrīkoja. — Un parādiet ceļu.

Kad durvis aiz atbraucēja un konstebla aizkrita, šefs pievilka pelnu trauku sev tuvāk un, izņēmis no saburzītas paciņas cigareti, centās to iztaisnot. Viņš paņēma sērkociņu kārbiņu, ko atēnietis bija atstājis uz viņa galda, un atvēra to.

Milzīgs prusaks ar gariem taustekļiem naski izlēca no tās un trakā ātrumā pāri policista delnai traucās uz aktu vākiem, kas gulēja viņam klēpī.

—  Jēzus Kristus!

Vīrietis šausmās nogrūda pretekli uz grīdas, kur tas metās meklēt patvērumu starp datorizdrukām koši svītrotajos iesaiņoju­mos.

Kamēr seržants izbrīnā noskatījās, satracinātais šefs lēkādams vajāja kukaini, mīdams ar kāju tur, tur un atkal tur, līdz beidzot mūdzis izmuka pilnīgi un galīgi, nozūdot starp dokumentu vāciņu grēdām.

Mazais konstebls aizveda resno vīru uz viesnīcu "Kaija" — tā bija atvērta visu gadu un piederēja policista otrās pakāpes brālēnam. Abi kopā cieši plecu pie pleca apstaigāja ostu. Konsteblam gribējās uzdot bezgala daudzus jautājumus, tomēr viņš neuzdrīkstējās. Viņa acis ba­žīgi pētīja durvju ailas, balkonus, alejas un velves, lai redzētu, kas gājējus novēro. Resnis soļoja pašpārliecināti, metot līkumu tikai ap lietus ūdens pilnajām notekām, un laipni sveicinādams katru satikto cilvēku.

Pie ieejas viesnīcā resnais vīrs pateicās konsteblam un sacīja, ka viņš varot iet, bet pēc tam nolūkojās, kā uniformā tērptais policists

lēnām devās atpakaļ uz iecirkni, šur tur apstādamies, lai aprunātos: pie tirgotāja, kas pārdeva augļus un saknes, elektrotehnikas veikaliņa īpašnieka, kafejnīcu terasēs pie saimniekiem. Tērzēdams viņš norā­dīja uz viesnīcu, un galvas pagriezās uz resnā vīra pusi. Tas noprata, ka izvēlējies īsto pavadoni, — šis konstebls būs lielisks palīgs, visā ap­kaimē izplatīdams ziņas par izmeklētāja atbraukšanu.

Viesnīcas vestibilā bija tumšs, tur nebija kurināts, un sieviete aiz letes bija iepogājusies vairākās biezās ar rokām adītās vilnas ja­kās. Leti klāja sadzeltējusi avīze, uz kuras stāvēja četri drukni sveču gali un aizkorķēta tintes blašķe. Sieviete nopētīja viesi ar bargu ska­tienu cauri pusmēnešbrillēm un, atiezusies kā vilcene, uzsmaidīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apmierinājumā berzētu rokas. Viņas augšžoklī nebija priekšzobu, tikai ilkņi, un runājot mute nelāgi dvakoja.

—    Labdien, kungs, sveicināti! — saimniece sacīja, nolikdama slaukāmo lupatu. — Vai jūs meklējat istabu? Man ir brīva viena jauka, otrajā stāvā, ļoti tīra, ar skaistu skatu pa logu. Visā Grieķijā nav burvīgāka!

Viņa pacēla avīzes malu un izvilka ādas vākos iesietu reģistra grāmatu. Ar tinti notrieptie pirksti šķīra lappuses — nedēļu pēc ne­dēļas — no janvāra līdz šīsdienas datumam. Visas bija tukšas.

—   Vai jūs paliksiet ilgi?

Resnis paraudzījās apkārt — uz nelietoto glāžu rindām mazā bāra plauktos, uz noputējušu mākslīgu puķu vāzēm uz palodzēm un nomocītā Kristus attēlu — svētbildi virs ieejas tualetē.

—  Varbūt dažas dienas, — viņš atbildēja. — Noteikti ne ilgāk par nedēļu!

—   Ja pavadīsiet te vairāk par divām naktīm, varu dot jums at­laidi. īsajās viesošanās reizēs veļas mazgāšana iznāk dārgāk. — Sie­viete nosauca cenu. Tā bija ļoti augsta. — Esmu pārliecināta — tā ir daudz mazāka nekā Atēnās!

—   Nav ne jausmas, — viņš attrauca. — Atēnās es neapmetos viesnīcā. Maksāšu jums pusi no šīs cenas, ja pasniegsiet arī brokastis un katru dienu mainīsiet veļu.

Viņš gaidīja tielēšanos, taču tā nesekoja. Sieviete uzsmaidīja res­najam vīram, un viņš noprata, ka tiek aptīrīts.

— Iešu pasaukt vīru, — saimniece sacīja, — viņš jūs aizvedīs uz jūsu istabu.

Tā bija auksta un bez ērtībām. Grīda bija kaila, klāta flīzēm, bez paklāja, kas sildītu kājas, mazajā vannasistabā pilēja krāni, porcelāns bija plankumains, gulta likās cieta un šaura, vienīgais spilvens zem stērķelētā apvalka — zaudējis krāsu no daudzu galvu izdalītajiem sviedriem un citiem šķidrumiem. Durvis, kas veda uz balkonu, bija nosēdušās, ziemas lietos sabriedušas — vajadzēja pamatīgi iespert, lai tās atvērtos. Izgājis ārā, pārliecies pār sarūsējušajām kaltas dzelzs mar­gām, viņš aizdedza cigareti un ļāva skatienam brīvi klaidot no ostas līdz atklātai jūrai un tālāk — turp, kur slējās Turcijas sniegotās kalnu galotnes. Taču skaisto skatu bojāja saules trūkums un zemu slīdošie, pelēkie mākonīši, kas atgādināja zirnekļa tīmekļus un noklāja visas debesis līdz pašam apvārsnim. Viņš noskurinājās un, atgriezies istabā, nodzēsa smēķi pelnu traukā, kas atradās uz naktsgaldiņa. Tad, pacēlis savu ceļasomu, devās ārā no viesnīcas un gāja pa ostmalu uz priekšu.

Tūrisma centru mitekļu slēģi bija ciet, neslaucītās šķērsieliņas — piekaisītas vēja sanestiem gružiem. Lieldienu līksmības vēl bija pārāk tālu, vietumis sienu nolupušais balsinājums plēksnēm bira no māju sienām kā blaugznas, atklājot akmeņu un ķieģeļu klājumu.

Vīrs nonāca pie kafejnīcas, kur mazais policists bija runājies ar īpašnieku. Nelielā kafenion bija iekārtota sengrieķu stilā, uz izkārtnes virs durvīm bija rakstīts saimnieka vārds: Jakos Kipriotis. Koka gal­diņus gan ārā, gan iekštelpās sedza svītraini vaskadrānas galdauti. Lai vējš neaiznestu projām, tie bija piesieti ar elastīgo saiti, savelkot mezglus apakšpusē. Starp stiklotām ledusskapju vitrīnām, kurās go­zējās ievests alus, minerālūdens un fanta, pār izlietni bija nolīcis vīrs, kas agrāk neapšaubāmi bijis gana izskatīgs. Viņa mati bija saziesti ar breolīnu, bet sejas apakšdaļu rotāja Erola Flinna cienīgas ūsas. Viņš blenza ārā pa pavērtajām durvīm — pāri jūrai, it kā viņa sirds un domas būtu kaut kur tālu projām.

Viens no trijiem terases galdiņiem bija aizņemts — pie tā sēdēja tris večuki. Starp viņiem atradās puslitra pudele ar lētu vīnu, gandrīz jau iztukšota, un katram pretī stāvēja glāze ar dzeltenu šķidrumu. Res­nis atvilka krēslu no blakus galdiņa un apsēdās, taču vecie viri tūlīt apklusa. Vīrs pavērās atpakaļ — uz īpašnieka pusi.

Tad viens no trijotnes pagriezās.

—  Priecājos ar jums iepazīties! — viņš ar platu vientieša smaidu sacīja, jautri vicinādams pacelto roku. Resnis pieklājīgi palocījās un atkal ielūkojās kafejnīcā, kur kavējās saimnieks.

Večuks piecēlās un, pastiepis roku, grīļīgā gaitā tuvojās apalītim. Abi pārējie, palikuši pie galdiņa, šaubīgi grozīja galvu.

—  Sēdi, senilais muļķi! — viens no viņiem sacīja. — Liec to cil­vēku mierā!

Taču runīgais zellis smīnēdams jau sniedza roku.

—  Tas ir liels prieks — ar jums tikties! — vientiesis paziņoja.

Druknais saņēma viņa roku un pakratīja to.

—   Es arī priecājos, — viņš atbildēja. Naivulis starodams kluburoja atpakaļ uz savu vietu. Resnais virs pavērās pār plecu uz īpašnieku, kas stāvēja nekustīgi.

Večuks, kurš vēl nebija runājis, ar drebošu roku pacēla glāzi un iemalkoja vīnu. Viņš pieliecās tuvāk resnim.

—    Jums vajadzētu uzsaukt, — viņš nošļupstēja. — Citādi šis visu dienu tur stāvēs un izliksies, ka nav jūs pamanījis. Jakos! Tev ir klients!

Saimnieks negribīgi atrāva skatienu no apvāršņa un pienāca pie durvīm. Viņš nīgri nopētīja resni un jautājoši uzrāva uzacis.

—  Grieķu kafiju, lūdzu, bez cukura, — sacīja viesis. — Un pudeli vīna šiem kungiem. — Viņš norādīja uz večukiem. Saimnieks pauda nepatiku pat no mugurpuses — kad pagriezās, lai ietu iekšā. Vientie­sis uzlēca kājās, ķerdamies īpašniekam piedurknē.

—   Jakos, man prieks jūs satikt! Man patiešām prieks! — Vien­tiesis sniedza roku, bet saimnieks nelikās par to zinis — izrāvies no večuka tvēriena, viņš ar sarauktu pieri devās pie plīts.

Runīgais večuks nomākts apsēdās.

Trešais vīrs atkal iedzēra no glāzes un šķielēdams uzlūkoja pie­nācēju. Viņa acis grima dziļās ādas krokās, it kā viņš būtu radis tās samiegt vai ciestu no tuvredzības. Varbūt vainīgi bija dūmi, jo nule aizdegts smēķis gruzdēja tabakas notraipītajos pirkstos, kamēr aizmir­stais nodegulis vēl kūpēja pelnu traukā, vai arī viņš centās uztvert res­nuļa būtību, nošķirot to no divām vai trijām aprisēm, kas vairākkāršojās viņa redzeslaukā. Vīra tievais stāvs atgādināja maiksti un liecināja par ilgstošu ēdiena trūkumu, viņa pirksti, kas turēja cigareti, trīsēja.

—   Tagad, kad jūs paspiedāt viņa roku, esat ieguvis draugu uz mūžu! — viņš norūca, uzsitot ar plaukstu vientiesim pa muguru. — Bet jums būs pamatīgi jānopūlas, lai no viņa kaut ko izdabūtu, — ja nu vienīgi "Man prieks jūs satikt!" Viņš ir vecs muļķis. Es to saku kā cilvēks, kas pazinis viņu gan zēna gados, gan kā pieaugušo. Jau­nībā viņš bija dumjš puisis. Un nu ir padzīvojis plānprātiņš, kas krīt uz nerviem. Vēl arvien. Mēs esam tādi, kādus Dievs mūs radījis.

—  Tā ir, — piekrita resnis.

—   Jūs esat no Atēnām! — vecais uzvaras priekā pavēstīja, it kā būtu gatavojies pārsteigt resno apmeklētāju ar savu gaišredzību. Un tas arī savilka izbrīnītu seju, liekot večukam pasmaidīt. — Es vienreiz biju aizbraucis uz Atēnām! — viņš piebilda.

Taču trešais vīrs tūlīt sāka strīdēties pretī.

—   Tu nekad neesi tur bijis, melīgā niecība! Tu neesi bijis tālāk par Svētā Vasiļa klosteri! — Tas atradās piecu jūdžu attālumā, salas tālākajā galā. Šim cilvēkam piemita pārsteidzošs fizisks trūkums — viņš bija kuprītis. Nespēdams runājot pagriezt galvu, viņš valbīja acis, kamēr ķermeņa augšdaļa palika nekustīga, sastingusi uz vietas. Šī īpatnība vērta viņu gan jocīgu, gan ērmīgu, kaut arī kādreiz tas droši vien bijis izskatīgs zellis.

—  Es varēju gan pabūt Atēnās! — smēķētājs iebilda. Bet, nevēlē­damies turpināt sarunu par šo tēmu, viņš nolēma, ka pienācis īstais laiks iepazīties.

—    Mans vārds ir Tāsis, — vīrs sacīja resnim. — Četrpirkstu Tāsis. — Viņš pastiepa kreiso roku uz priekšu, parādot stumbeni vietā, kur bijis rādītājpirksts.

—   Un šis ir mans draugs Adonids. — Resnā vira acis zobgalīgi iepletās, dzirdot kuprīša vārdu. [1] — Adonīds Izšķērdētājs — tā viņu godā. Noslēgts kā mūķenes klēpis Lielajā piektdienā. Un tas tur, — viņš norādīja uz vientiesi, — ir Stavross. Kuram prieks tikties…

Stavross starodams pielēca kājās.

—  Man prieks ar jums iepazīties, — viņš izdvesa, un resnis pa­kratīja viņa roku.

Saimnieks viesim pretī uz galda nolika ūdens glāzi un mazu, baltu porcelāna tasīti. Tumšā kafija bija kā darva un saldi smaržoja pēc piesviluša cukura. Viņš norāva korķi no aprasojušās vīna pudeles un novietoja to starp večukiem, tad atspiedās ar plecu pret durvju stenderi un vērās tālumā — jūrā.

Četrpirkstu Tāsis paķēra pudeli un pacēla to, uzlūkodams resni.

—   Paldies jums, kungs! — Tāsis sacīja. — Vēlu jums labu vese­lību! — Viņš salēja vīnu glāzēs, visi tās pacēla un iedzēra.

Resnis malkoja kafiju.

—   Cik noprotu, jums te jāveic kāds uzdevums, — ieminējās Adonīds, paskatījies uz viņa pusi.

Atbraucējs noliecās pie savas somas, atvilka rāvējslēdzēju un sāka rakņāties tajā. Viņš izvilka pudelīti ar tenisčlbu balinātāju. Gluži kā dejotājs pastiepa kreiso kāju, pēc tam labo, nopētīdams sporta kurpes. Noskrūvējis plastmasas korķi, viņš rūpīgi samitrināja sūkli un apstrā­dāja ar to nošmulēto kedas purngalu un mazu dubļu traipiņu uz otras. Saliecis kājas, viņš pārbaudīja, vai nav redzami vēl kādi netīrumi. Neko neatradis, viņš ielika flakonu somas kabatiņā un aizvilka slēdzēju.

Vecie vīri aizrautīgi blenza viņā, skatienu neatraudami. Viņi jau bija aizmirsuši Adonlda jautājumu, kad duclgais svešinieks apsēdās un atbildēja.

—   Esmu te, lai izmeklētu Irlni Asimakopulas nāvi.

Kafejnīcas īpašnieks mitējās pētīt tālo apvārsni.

—   Kas tad tur vēl būtu noskaidrojams? — viņš apvaicājās. — Tā dāma taču nokrita no klints — vai tad ne? Tā var gadīties ar katru.

Tāsis iespurdzās un izsprauslāja pa gaisu savu dzērienu, taču res­nais vīrs neko neteica.

Un saimnieks nenocietās. — Ko tad jūs domājat? — viņš nopra­sīja.

Adonīds, būdams apķērīgs vīrs, pasmaidīja.

—   Mūsu viesis gudro, ka šo kāds pagrūdis, — viņš novilka.

—   Un kurš tas varētu būt? — kafejnīcas īpašnieks izaicinoši apjautājās. Un Tāsis, neraugoties uz nepārprotamo dzērumu, tūlīt

atsaucās:

—  Teo Hacistratim ir sieva, kas mīļuprāt to izdarītu! — viņš pa­ziņoja. Un atkal iesmējās.

Taču šīm irgām neviens nepiebalsoja. Pagrūdis pļāpu ar elkoni, Adonīds pievērsa skatienu sakņu pārdevējas galdiņam, pie kura kāda sieviete pukojās par tārpainiem ziedkāpostiem.

—  Ko lai tur piebilst? — Tāsis apvaicājās.

Saimnieks klusām nozuda palīgtelpās.

—  Kāpēc lai Teo sieva mestu Asimakopulas kundzi lejā no klints, Tasi? — ducīgais vīrs noprasīja.

—   Un kā jums liekas? — Tāsis atsaucās. Viņš pēkšņi kļuva rau­dulīgs un nokāra galvu. — Sievišķi… Visi ir vienādi… Es drīzāk būtu gatavs bāzt roku maisā ar čūskām nekā uzticēties šīm…

—   Vai jūs gribat sacīt, ka Asimakopulas kundzei bija sakars ar Teo Hacistrati? — resnais pajautāja Adonīdam.

—  Es jau visu pateicu, — Adonīds attrauca. Viņš iztukšoja glāzi un nolika to uz galda ar skaļu blīkšķi.

Kādu mirkli valdīja klusums. Tāsis sāka dungot kādu meldiņu — bēdīgu dziesmu par neuzticīgu meiteni. Viņa dūkšana kļuva aizvien skaļāka, līdz pārvērtās aurošanā — viņš izkliedza vārdus pilnā kaklā — visā vecīgās, aizsmakušās balss spēkā.

Resnis iegāja kafejnīcā un samaksāja īpašniekam. Kad viņš atva­dīdamies novēlēja večukiem jauku dienu, atbildes nebija.

OTRĀ NODAĻA

No jūras Timinas sala atgādināja tieši to, kas tā patiesībā bija, — klinti, milzīgu viengabala akmeni, kuru bija sagrauzis Dienvidegejas jūras sālsūdens, tāpēc likās, ka tā, straumes dzīta, brīvi peld viļņos, te celdamās, te iegrimdama dziļāk. Lielākoties tās kraujie krasti bija pavisam stāvi; tur, kur nogāzes bija slīpākas, tās sedza atlūzu un putekļu kārta. Nekā daudz vairāk tur nebija, tikai dažas melnas priedes sakņojās nokalnē, sliedamās neticamos leņķos, un starp bluķiem kuploja dzeloņaini, nokareni krūmi. Un tomēr šur tur atradās pa kādam krāsainam pārsteigumam — mazai, baltai kapelai tukšā krastā, kur starp mūžzaļiem, svaigiem dārzu augiem ziedēja fuksijas.

Tā bija sala, kurai trūka pašai sava skaistuma, bet visapkārt līčos jūra laistījās visu zilo toņu gammā — tirkīzu un lazurītu, safīru, ultra­marīna un kobalta nokrāsās —, un ūdens un saules starojums daudz ko mainīja. Pelēkās krasta klintis sudrabaini mirdzēja, bet tumšajās nogāžu kraujās uzmirdzēja dzeltenas dzīslas. Māņu zelts. Gaismas rotaļas.

Bija tikai viens veids, kā uz turieni nokļūt un tikt projām, — pa jūru. Piecu jūdžu attālumā no jebkura navigācijas ceļa un no šīs sa­las līčiem pat lielākie tankkuģi, kas devās uz naftas pilnajām arābu zemēm, izskatījās kā sīciņi silueti. Naktīs to tālīnās ugunis atgādināja dimantu virtenes, kas lēnām slīd projām uz pasaules malu.

Gadu pirms tam, kad resnis ieradās Timinā, Andreass Asimakopuls posās iziet jūrā.

—   Noteikti, — viņš klāstīja, raisīdams vaļā eļļaino tauvu, kas turēja laivu pie piestātnes, — būšu atpakaļ pie tevis trešdien.

Irīni saķēra vīra roku, viņš ar sausām lūpām pieskārās sievas vai­gam. Apkārt jau vēdīja zivju smārds, lai gan viņš vēl tikai gatavojās izbraukt.

—   Esi uzmanīgs! — viņa sacīja. — Sekmīgu zveju!

Viņa noraudzījās pakaļ laivai, līdz tā nozuda skatienam, apliek­dama loku ap zemesragu; tajā mirklī, kad vīrs pagaisa, viņa vēlreiz pamāja, vēlot veiksmi. Allaž, kad viņš brauca projām, sieva prātoja, cik labi būtu, ja viņš varētu palikt, jo vīra prombūtne bēra sāli vientu­lības cirstajās rētās.

Tad otrdienas naktī uznāca vētra. Sieviete gulēja gultā, klausīda­mās vēja gaudās, tam traucoties caur eikaliptu koku audzēm ceļmalās, un lietus bungošanā, kad lāses sitās pret rūtīm. Viņa nesatraucās par vīra drošību, jo Andreass pats prata par to pienācīgi parūpēties. Varbūt tikai bažījās, ka māja varētu zaudēt dažus jumta dakstiņus, bet nebūs, kas tos atliktu atpakaļ vietā. Un vēl — ka koks var uzkrist mājai, un tad viņa nomirs viena pati. Pusnaktī viņa uzsildīja pienu un ielēja to glāzē, saldinādama ar medu; ierīkojusies spilvenos — savējos un vīra —, viņa malkoja dzērienu un snauduļoja.

Kad nakts bija pārlaista, sieviete devās pastaigā — pa tukšo ceļu līdz jūrai. Vējš joprojām pūta nešpetni, tas bija jūtams, kad viņa gāja garām eikaliptiem, kur bālie stumbri un lokanie zari vaidēja kā cietējas dvēseles.

Šis sauspūtis bija salts. Tas vilka cauri sievietes jakai un pārējām vi­ņas drēbju kārtām. Tas knaibīja viņas pirkstus, sadzina asinis sejā un de­gungalā, atstājot vaigus nožuvušus un nobālušus. Kad sieviete nonāca ūdensmalā, pat pusmēness formā izliektajā līča krastā sakultās bangas bija putu sarmojuma klātas. Labajā pusē, kur akmeņainais liedags bija šaurāks un ceļa segums zemāks, ik septītais vilnis, balts un gluds kā krējums, plūda tam pāri līdz baznīcas sienai, kas bija kļuvusi par drošu valni, lai tos apturētu. Pie baznīcas krājās izskaloti koka gabali, plastmasas priekšmeti, gliemežvāki, ūdenszāļu virtenes, pudeles un rūsējošas kārbas. Tur, kur būtu jāpietur autobusam, bija izveidojusies dziļa lāma, pie tās, savārtīts smiltīs, gulēja samudžināts dzeltens zvejas tīkls, un tajā bija ieķērušies balti astoņkāja skeleta kauli. Sieviete ar zā­baka purngalu pagrieza sapiņķējušos masu, atbrīvojot mazu, zaļganu krabi, kurš nobijās no gaismas un naski kājoja prom uz ūdens pusi.

Torņa pulkstenis nozvanīja devīto stundu. Virs galvas biezēja tūce — tuvojās lietus.

Viņa zināja, ka vīrs vēl nav atgriezies. Piestātnē nebija laivu. Aiz krasta sēkļiem rēgojās tikai vientulīgas jahtas masts, un pāri klājam, labajam bortam un lūkai kā metronoma svārsts vēzējās satītās buras stūris.

Sieviete devās uz priekšu apkārt Svētā Savas līcim, vērodama ze­mesraga galu, — vai viņš tomēr nebrauc, jo tā varētu notikt, un tad viņa šonakt nebūtu viena. Te bija dažas balti krāsotas mājas, to slēģi cieši aizdarīti, durvis vērstas uz jūras pusi, tauvas garuma attālumā no steķiem — un aizslēgtas. Uz mazas viesnīciņas terases saimniece nesteidzīgi slaucīja mitrās lapas, kas bija sabirušas no mandeļkoka, kurš pārkāries pāri sētai. Patvērumā — pussagruvušajā sprostā — gailis klaigāja uz drebošām vistām.

Laivu novietne bija pilna, tās rindojās sausumā — no jūras izvilk­tas vecavas, gatavas te pārlaist ziemu. Te, kur laivas vairs nebija savā elementā, to sānu izliekumi šķita plakani, plūdenās aprises — stin­gas; krāsojumu bija saēdusi sāls, tas lupa nost, lobīdamies kā sausa, tulznaina āda. Oļi starp laivu korpusiem bija notraipīti ar izlaistītu eļļu un dīzeļdegvielu.

Pagājušajās Lieldienās viņi te ķildojās. Un iemesli strīdam bija tie paši, kas allaž, — pirms precībām dotie solījumi, kurus viņš tagad labprātāk aizmirsa. Vīrs bija zvērējis, ka viņi dosies prom no šejienes un apskatīs pasauli, taču tagad ikreiz, kad sieva pieminēja šos plānus, vīrs tikai smējās. Tieši šī zvaigāšana viņu sadusmoja.

Ārā pie darbnīcas viņa noglaudīja sarkani krāsotās pusgatavās laivas ribas. Iekšā strādāja vīri, paglābušies no aukstuma, — tur dimdēja skaļi veseru un āmuru sitieni, vaidēja ripzāģis, šķēlēdams dēļus.

Viņi darbojās, tātad tur ir uguns. Jā gan, telpas dziļumā bija pa­vards ar nodeguļiem, uz kuriem sakrauti svaigi nokapāti priežu zari, un saldeni smaržojošie sveķu dūmi no skursteņa zilganām gristīm aizlocījās vējā. Iegājusi viņa pastiepa plaukstas tuvāk liesmām un aiz­vēra acis, lai tajās nekostu sūrme, ostīdama karstās darvas tvaikus no melnā, piesvēpušā spaiņa pie varkaļa kājām.

Ripzāģa vaimanas pieklusa, nograbēja darbnīcas durvju aizšau­jamais.

Viņai negribējās runāties ar vīriem. Tie zināja, ka Andreass ir projām. Vecākajam — tam, kuram izpuvuši zobi, ir pārlieku īpatnēja humora izjūta, bet tas, kuram trūkst dažu pirkstu, piedāvās viņai sevi.

"Es un tu," viņš murminās. "Neviens nenojautīs, es neesmu tāds, kas pļāpā. Mēs labi pavadīsim laiku. Tikai pasaki, kad atnākt."

Sieviete atrāva rokas no pavarda siltuma un izgāja laukā.

Māja ceļa galā bija liela, kādreiz tā noteikti bijusi arī grezna. Tās plašā terase stiepās līdz pašai jūrai un bija mūrēta no jūras oļiem. Pie pārsedzes bija piestiprināta izkārtne "Nika kafejnīca". Terases galā — iespējami tālāk no ūdens — stāvēja vientulīgs galdiņš un četri krēsli. Pie tā, silti saģērbies, seju apslēpis zem aitādas cepures, sēdēja padzīvojis vīrietis.

Viņa uzmanīgi tuvojās — varbūt vecais kungs ir aizmidzis? No­vietojusies līdzās, sieviete noraudzījās, kā elpojot lēni cilājas viņa krūtis. Bridi pagaidījusi, viņa uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņš pabīdīja cepuri augstāk — tas izskatījās it kā viņš lēnām pa­vērtu vienu aci.

—  Tēvoci Niko! — viņa ierunājās. — Kali mēra!*

Večuks nošķaudījās un noslaucīja iesnaino degunu.

—  Man likās, ka tu guli, — viņa turpināja. — Ja vēlies pasnaust, es iešu projām.

—  Nekļūsti smieklīga! — vecais norūca. — Tikai neprātis varētu aizmigt te ārā, šajā aukstumā! Nolādētais vējš! Tas ņem cauri līdz kaulam! Sēdies, Irīnaki! Es tevi vēroju — tur ārā uz ceļa.

—   Ko tu izdarīji ar visiem pārējiem galdiņiem?

—  Es tos sakrāvu aiz mājas, aizvējā. Drīz nesīšu šurp. — Vīrs uz­lika plaukstas uz krēsla paroceņiem, it kā grasītos celties augšā. Viņa sejā savilkās kāds muskulis, tā saviebās. Viņa pirksti atslāba. — Pa­mazītēm, — viņš turpināja, — jo vēl arvien pūš. Esmu par vecu, lai zvejotu mēbeles ārā no viļņiem.

—   Es meklēju Andreasu. Viņš nav pārnācis.

Večuks pavērās pāri plašajam ūdens klaidam kā vētrās rūdīts jū­ras vilks, kas piesūcies ar sāli līdz kaulam, ilgu laiku pavadīdams uz kuģiem. Nekā tamlīdzīga nebija, bet viņam patika spēlēt šādu lomu.

—  Nē, — viņš novilka. — Šodien viņa nebūs. Laiks nomierinās. Droši vien līdz sestdienai viņš nepārradīsies.

—  Nelaimīgā kārtā, — sieviete nopūtās.

—   Visu ziemu jūra tur mūs gūstā, — vecais sacīja. — Ne iekšā, ne ārā.

Viņš papliķēja sievietes celi. — Apsēdies uz mirklīti. Es uzvārīšu mums abiem kafiju. Un pieliešu tai kaut ko, lai mums kļūtu siltāk.

—  Man ne, — viņa atvēcinājās. — Andreasam nepatīk, ka es dzeru.

—    Labi, labi, — večuks pasmaidīdams atbildēja, — kurš gan viņam to stāstīs? Kad runcis ir projām, mana dārgā, pele dara, kā tai tīk.

Večuks piecēlās no krēsla un smagi, piesardzīgi kā jau slims, pa­dzīvojis cilvēks iekluburoja ar flīzēm izliktajā virtuvē.

Tā nebija vēlme nopelnīt, bet pakavēt laiku. Šis vīrs dēvēja savu māju par kafejnīcu, izlika tās terasē krēslus un galdiņus, pasniegdams dzērienus ikvienam, kurš tur apsēdās, bet tajās dienās, kad viņam negribējās ne tenkot, ne vārīt kafiju vai arī viņš domāja, ka veiksies kalmāru zveja, šī ieskrietuve bija ciet.

Aizvien biežāk tajās reizēs, kad apmeklētāji atrada virtuves dur­vis aizslēgtas un māju tukšu un klusu, vecais vīrs vainoja calamari. Taču klusībā viņš apzinājās, ka viņam atvēlētais laiks sarūk. Naktīs viņa miegu pārlieku bieži traucēja sāpes kuņģi, bet pēc tam pa dienu bija grūti darboties. Tad viņš "devās makšķerēt" — ieslēdzās guļam­istabā mājas otrā pusē, aizvilka aizkarus, ienesa tur dzeramā ūdens krūzi un naktspodu un snauduļoja, sapņoja, gremdējās atmiņās. Daž­kārt viņam šķita, ka nekad vairs neizdosies piecelties. Citreiz viņš strēba kādu kaļķainu, skābi neitralizējošu līdzekli tieši no pudeles un pateicās Dievam par nelielo atvieglojumu. Taču viņa izkārnījumos bija asinis, bet ēstgribas vairs nebija vispār. Tas bija nobiedēts cilvēks, kuram bail iet pie ārsta un kurš bīstas naktī nomirt viens pats, bet ku­ram vēl vairāk negribas izrādīt vājumu un alkas pēc sabiedrības.

Vecais ar karotīti iestrēba kafiju no tases un izcēla no plaukta brendija pudeli. Taču tas nebija viņa netikums, jo viņš ik pa brītiņam atskrūvēja zilo zāļu blašķi ar magnēziju un, pagriezis terasei muguru, dzēra kā žūpa.

Sieviete saņēma tasi rokās, lai tās sasildītu, bet šķidrums, kuru bija atvēsinājis piens un brendijs, vairs nebija karsts. Vecais bija pie­vienojis pārmēru daudz alkohola, tas lika viņas vaigiem karsti pie­tvīkt kā ugunī, dedzinādams iekšas. Un drīz vien tas iedarbojās gluži maģiski. Aizplīvurotais skats vairs nelikās nekas svarīgs.

Večuks izvilka no kārbiņas cigareti un uzšķīla liesmiņu, izņēmis no kastītes sērkociņu, sargādams to no vēja. Viņa rokas trīcēja, pie­pampušās locītavas padarīja kustības neveiklas, taču šajā mākā viņš bija vingrinājies daudzus gadus. Vecais ievilka dūmu.

—   Tā, — viņš ieminējās, ar pirkstu berzēdams degunu. — Vai runāji ar savu māti?

—  Telefons joprojām nestrādā. Biju aizgājusi uz biroju to pateikt. Jau divreiz. Viņi apsolīja, ka atnākšot. Taču nav rādījušies.

—  Tie nu gan ir dienaszagļi. — Večuks nokratīja pelnus uz mit­rās akmens grīdas. — Piestaigā vēl! Kļūsti apnicīga!

—   Droši vien nekādas starpības nebūs. Manis dēļ viņi nenāks. Viņi nevēlas strādāt svešiniekiem. Uz turieni varētu doties Andreass, kad atgriezīsies. — Sieviete paskatījās uz cietzemes pusi, kuru slēpa lietus mākoņi. — Ja būtu skaidrs laiks, mēs no šejienes varētu redzēt mūsu ciemu. Reizēm esmu to ieraudzījusi.

Večuks nometa cigaretes galu peļķē pie kājām un nolūkojās, kā zīdpapīrs, uzsūkdams ūdeni, pārvēršas no balta pelēkā. Sievietes acis bija mitras. Viņš nolēma, ka vainīgs ir vējš, kas abus stindzina.

—  Tu maldījies, — vecais aizrādīja. — Mūsu ciems atrodas piec­padsmit jūdzes tālāk pa krastu. — Viņš samina cigaretes galu ar kāju. — Tev vajadzētu sazvanīt māti. Viņa raizēsies, ja to neizdarīsi. Iz­manto automātu. Ja kāds no tiem darbojas.

—   Tagad, kad viņai vairs nav par mani jārūpējas, viņa vairs tā nesatraucas.

—   Viņai tevis pietrūkst. Tāpat kā tev — Andreasa.

—   Kad viņš ir projām, man nav nekā ko iesākt.

—   Viena otra būtne, — večuks novilka, — priecātos, ka vīrs ir gabalā, un izmantotu brīvību. Nav jānoņemas ar ēdiena gatavošanu. Nav jāmazgā krekli. Pietiek laika pastaigām un sarunām ar mani.

—   Kad tu ieradies te, tēvoc, kāpēc paliki?

—           Tas ir vienkārši: iemīlēju tavu krustmāmiņu. Un šo vietu. Paskaties uz to… — Viņš norādīja ar roku uz līci. — Visu šo skais­tumu. Un paklausies! — Pret dambi sitās plīstošas bangas, līci plīvoja atrisusi jahtas bura. — Klusums! Nekādu satiksmes trokšņu! Nedz pūļu! Miers un klusums. Laimīgas dzīves noslēpums. Ko vēl varētu gribēt?

—   Rosību, — sieviete attrauca. — Asas izjūtas.

—   Tās ir pieejamas visur, pat par daudz, — večuks nomurmi­nāja. — Paņem tās no manis.

—  Un vēl dekorāciju maiņu. Atēnas, Austrāliju…

Vecais atmeta ar roku, it kā aizmēzdams abas.

—  Aizmirsti to visu, — viņš teica. — Izmet no prāta! Tas cilvēks ir apprecējis citu. Tu esi te un tagad. Andreass nav nekāds ceļotājs.

—   Man viņš stāstīja, ka ar prieku to darītu. Ka aizvedīšot mani jebkur, kur vien vēlēšos.

—   Kad vīrieši ir iemīlējušies, viņi apsola visu ko. Tagad tev jā­dzīvo te.

—  Tev ir viegli tā runāt. Tu esi izbraukājies visur. Apskatījis pa­sauli.

— Dauzījos apkārt darba dēļ. Uz Venecuēlu, Kostariku, Brazīliju. Man bija grūti būt projām.

Un sievietes — visas tās skaistās, vēlīgās sievietes. Bija sarežģīti tikt atpakaļ.

Viņš izķeksēja no kārbiņas nākamo cigareti. Sieviete piecēlās un ienesa kafijas tasītes mājā, kamēr vecais gremdējās atmiņās. Naktīs viņš bija spēlējis pokeru piesmēķētos, apskretušos bāros, kur varēja dabūt lētu rumu, un staigules, kurām bija sarkani krāsotas lūpas, klausījās salsu, darbinot mūzikas kastes. Vai kārtis nāca vai nenāca, veicās vai ne, viņš vienmēr turēja kabatās gana daudz naudaszīmju, lai pietiktu, ja sagribētos aizvest uz savu istabu kādu meiteni. Šīs la­tiņu skuķes bija gatavas darboties visu nakti, laizīt, sūkt un jāt, līdz lēca saule un viņam vairs gribējās tikai gulēt. Tās netēloja kaislību kā grieķu palaistuves, kuras ielaidās tikai peļņas dēļ. Grieķu meičas bija pārāk apvaldītas, pārlieku ticīgas. Bet latīņu draiskulēm gluži vien­kārši patika drāzties. Kāda, vārdā Flora, ar kuru viņš īsu laiciņu tikās, būtne ar tievu vidukli un platiem gurniem, lūgtin lūdzās, lai viņš to dara. Un pēdējā nakti pirms šķiršanās viņa atveda ari savu māsu, lai padarītu šo izklaidi neaizmirstamu. Tik tiešām, tā arī bija! Abas pie­sēja viņu pie gultas un lika skatīties, kā pašas kaitējas, atpogādamas viena otrai blūzes, skūpstīdamas cičus un spēlēdamās ar vāverltēm — māsas, lai Dievs piedod! — līdz viņš sāka lūgties, lai ņem šo talkā. Un skuķes atstāja viņu piesietu, pēc kārtas jādīdamas visu nakti, ne­steidzīgi gūdamas, ko vēlējās, līdz viņa miesa kļuva jēla un bija jālūdz rimties. Nākamajā dienā šī ķermeņdaļa bija tā piepampusi, ka viņš tik tikko jaudāja paiet un vajadzēja braukt uz staciju ar taksometru. Šoferis pazina meitenes, par kurām viņš ieminējās, — tas ieblieza vi­ņam pa muguru, uzjautrinādamies par šīm neērtībām, un piebilda — tas esot prātīgi, ka viņš braucot projām, jo divas naktis pēc kārtas ar šim abām neviens vīrišķis nepārlaistu dzīvs.

Vecais sajuta patīkamu kņudoņu biksēs — ja nebūtu viešņas, viņš varētu likties gultā, parotaļāties — un varbūt kaut kas sanāktu. Taču viņa bija te — atkal apsēdās līdzās. Atmiņas jāatliek uz to laiku, kad apmeklētāja būs projām.

—   Bija grūti tur, tālumā, — vecais sacīja. — Vīriem jāupurējas, lai uzturētu savu ģimeni.

—   Varbūt laulība nav piemērota katram, — sieviete aizrādīja. — Ne jau katrs ir gatavs palikt vienā vietā. Es zinu, kas jums prātā, tēvoc. Tu domā, ka es nevaru aizmirst Tomasu. Arī māte ir pārlie­cināta, ka tā ir. Taču tas nav tiesa. Es nebiju viņā iemīlējusies. Viņš pārāk ilgi bija projām. Bet tās kartītes — ar dažādām pilsētām, plud­malēm un uzrakstiem… viņš bija to visu redzējis, daudz ko darījis… Es arī būtu gribējusi tur pabūt. Varbūt neklīst apkārt vienmēr, tomēr paskatīties savām acīm. Tev liekas — nevajag lolot tādus sapņus? Andreass ir tāds pats. Reizēm es apceru, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu apprecējusi Andreasu.

—   Kāda jēga tagad par to gudrot? — vecais apjautājās. — Tev nevajadzētu nodoties tādām domām. Mēs ejam to ceļu, uz kura esam nostājušies. To izvēlējušies, cenšamies, cik vien varam. Nav jēgas lau­zīt galvu, kur būtu novedusi tā taka, pa kuru neejam. Šā vai tā visas sievietes apprecas. Kad nāks pasaulē pirmais bērns, tu sapratīsi, ka man ir taisnība. Ikkatras sievietes prieks ir viņas ģimene.

—   Mazie piesaista māti pie mājām uz visiem laikiem, — viņa atteica.

—  Tu būsi pārsteigta, — vecais iebilda, — atklājusi, ka tev negri­bas būt nekur citur.

Sieviete kodīja nagu. Nebija nekā, ko sacīt. Tēmas par apelsīnu cenām, premjerministra mīļāko, pastnieka piepešo nāvi bija izsmel­tas jau pirms vairākām dienām. Bet viņai nebija citas vietas, kurp iet, tāpēc viņa neposās projām, un vecajam nebija citas sabiedrības, tādēļ viņš gribēja, lai Irīni paliktu.

Un viņa ierunājās: — Vai lai pastāstu tev, ko es pagājušajā naktī sapņoju? Tu varētu pateikt, ko tas nozīmē.

Večuks ieinteresēti noliecās krēslā uz priekšu un salika kopā pirk­stu galus. Viņš bija sev izgudrojis sapņu tulka spējas, skaidrodams re­dzētā jēgu un izsacīdams brīdinājumus. Vecais apgalvoja, ka šo māku apguvis ceļojumos. Taču viņa talants nebija vis gaišredzības jomā, bet gan pārliecināšanā, ka viņam tā piemīt. Šim vīram nebija īpašu zinā­šanu — ja nu vienīgi no populāriem psiholoģijas žurnāliem un vecu sievu pļāpām ņemtās: zivs vēsti nelaimi, krabis — grūtības aplidoša­nas centienos, ķirzaka — ienaidnieka dūci mugurā. Ar pašslavināšanos viņš panāca, ka varēja apmierināt savu lūriķa cienīgo ziņkāri un aizraušanos ar tenkām, tādējādi allaž gūstot bagātīgu baumu ražu par visām salas nebūšanām. Bet ar laiku vecā vīra paradums uzklausīt sirds kratītājus, modrā ievērība, ko viņš piešķīra naksnīgiem piedzī­vojumiem kaimiņos, ilgajā dzīvē uzkrātā pieredze un izpratne par to, kas no kā var iznākt, ja sapņotāji bija uzticējušies, nesa augļus. Divreiz viņš bija uztvēris, ka tie paredzējuši paši savu nāvi. Bet bija cietis klusu. Un laiks pierādīja, ka viņam taisnība. Vecais zināja node­vības un neuzticības simbolus, atmaskoja skūpstus un zādzības, pa­mešanas briesmas un nojausmas. Viņa novērojumi bija ļoti trāpīgi. Ne jau katrs gribēja dzirdēt patiesību. Tomēr reizumis kādā sarunā ve­cais ielēja darvas karoti medus mucā, pasniedzot šo sajaukumu kopā ar vīna glāzi, vai pačukstēja kādu aizplīvurotu mājienu, novākdams pelnu trauku. Gudrajam ar vienu vārdu bija gana. Tas, kurš tīši izlie­kas akls, labprāt izvēlas tāds palikt.

—  Es sapņoju, — sieviete iesāka, — ka sēžu brīnišķīgi ērtā krēslā. Tas bija patīkamākais, kādā jebkad gadījies ieslīgt. Tas bija itin kā radīts tieši man — es tajā jutos tik laimīga! — Sieviete sakustējās uz cietā klūgu sēdekļa. — Vai zini, tēvoc, šie te gan nav nekādi mīlīgie. Pārāk cieti, lai uz tiem ilgi kluknētu. Tev vajadzētu nopirkt dažus jaunus.

—   Rau, tur, — viņš iesaucās, uzvaroši norādot ar pirkstu uz de­besim — ir mans meistardarbs! Gadiem esmu par to domājis, pat ļoti daudz. — Vecais iezvēla ar dūri pa lietus samērcēto galdu. — Saproti! Iejūties, mana dārgā, to cilvēku ādā, kuri apmeklē manis iekārtoto ka­fejnīcu! Tie lielākoties ir slinkākie ļautiņi pasaulē. Tie nav tādi kā pā­rējie, pat ne tādi kā citi grieķi, un atšķirīgāku tautību pārstāvji — vā­cieši vai japāņi — ne tik. Te viņi sēž stundām pie vienas kafijas tasītes un stāsta, cik smagi esot strādājuši un cik noguruši jūtoties. Kad līst, viņi neko nedara, un pat bērni neiet uz skolu. Uzdevumu, ko vācie­tis paveiktu desmit minūtēs, jebkurš no šiem pildītu pusotru dienu.

Un tagad es gribu, lai tu iztēlojies, kas notiktu, ja tas krēsls, uz kura tu sēdi, būtu ērts. Tev šodien nav nekādu pienākumu. Tu iekārtotos tā pamatīgāk — un nemūžam neietu projām! Es visu dienu nestu tev kafiju! Un vēlāk tu palūgtu man segas un spilvenu un gulētu turpat! Kad autobusa šoferis Džordžs ierastos iedzert aliņu, viņš te apmestos, ierīkotos ērti — un nolemtu šodien vairs nekur nebraukt! Protams, santehniķis Atīmijs darītu to pašu! Uz šīs salas vairs nebūtu nekāda transporta, aizsērējušie ūdensvadi tādi paliktu allaž! Un es kādā ap­skaidrības brīdī attapos! Sameklēju un atvedu neērtākos krēslus, kā­dus vien spēju atrast. Tas nebija grūti — mēs, grieķi, esam ļoti ražīgi cietu mēbeļu ražotāji. Tu neatradīsi nevienu no šiem sēžamajiem, kura visas četras kājas būtu vienāda garuma. Tie neļauj noturēties līdzsvarā, tāpēc cilvēks nespēj pilnīgi atslābināties. Pusstundas laikā mugura notirpst. Jāpieceļas, lai to atpūtinātu. Un, ja reiz šī persona ir piecēlusies, kāpēc lai tā nedotos paveikt savu darbiņu. Tā ir rūpīgi ap­domāta rīcība, kas vēl nekad nav sagādājusi vilšanos. Lieliski der, lai dabūtu projām gan apnicīgus nūģus, gan žūpas. Tik iedarbīga stratē­ģija, tāpēc es aizrakstīju valdības vīriem, ka nevajadzētu ne atļaut, ne pārdot nekādus ērtus zviļņus. Vai vari apjēgt, kādas pārmaiņas darba ražīgumā tad iestātos? Grieķu rūpniecība būtu pirmā pasaulē! Taču jābūt godīgam — šamējie vēl nav atbildējuši. Varbūt kāds godkārīgs politiķis nozadzis manu ideju un nodrošina sev karjeru, iztirgojot to par savējo. — Iestājās īss klusuma brīdis.

Sieviete uzsmaidīja viņam. — Un kurš varētu viņu vainot?

Vecais pasmīnēja un aizdedza nākamo cigareti.

—    Un tātad, — viņa turpināja, — es sēdēju savā ērtajā krēslā kādā pazīstamā vietā, iespējams, mūsu virtuvē. Taču nekādu citu mē­beļu tur nebija. Tad es pavēros augšup un ieraudzīju sievieti, kas atra­dās man pretī. Viņa bija iekārtojusies uz koka ķebļa — viena no tiem, kam nekad nav bijušas vienāda garuma kājas. Un tas bija neērts.

—  Tieši tāpat kā šitie, — vecais iestarpināja.

—  Tā gan. Un tā bija visskaistākā būtne, kādu vien var iedomāties. Viņa nebija jauna, kaut gan viņas sejā neredzēja krunkas, — arī tad, kad viņa smaidīja. Viņas āda bija gluda kā porcelāns un veselīga — tā laistījās, to bija skāris tikko jaušams zeltains iedegums, it kā viņu būtu noskūpstījusi saule. Sievietes mati bija tik gaiši kā Skandināvijas iedzīvotājām, tajos bija jauki ievītas puķes. Un viņas seja… lūpas bija pilnīgas kā meitenei, bet acis — stindzinošas, hipnotizējošas… Tik burvīga, valdzinoša seja… Uz viņas rokas dilba bija izlocīta sprādze — sudraba čūska ar dārgakmeņu acīm, tas viss izskatījās tik jauki, ka es blenzu un blenzu uz viņu. Es gribēju tādus matus un aproci, es vēlē­jos būt tāda kā viņa. Nē, neko vairāk. Tikai alku būt viņa.

Taču es zināju, ka viņa apsēdusies uz nepareizā krēsla. Viņa ne­runāja ar mani, bet es apzinājos, ka mums būtu jāmainās vietām. Es to darīt nekāroju — nebūt ne. Labprātāk paliktu savā ērtajā vietā, lai gan sapratu, ka tā jāatdod viņai. Un tā es izrausos no sava mīkstā zviļņa, un viņa atnāca un ierīkojās tajā, bet es — uz cietā ķebļa. Tad viņa man uzsmaidīja un norādīja uz manām kājām. Pie tām atradās kāds sainītis, kuru es nebiju pamanījusi. Tāda kā dāvana kārbiņā, grezni ietīta celofānā un apsieta ar lentēm, un es apjēdzu, ka tā ir man.

Viņa apklusa, pūlēdamās atcerēties.

—  Vai tu to attaisīji? — Niks noprasīja.

—  Nē.

Vecais paliecās uz priekšu, lai teiktais izklausītos zīmīgāk. — Ņem vērā veca vīra padomu, Irīnaki. Nedari to.

Abi kādu brīdi klusēja. Kļuva vēsāks.

—  Afrodīte sapņos allaž ir bīstama, — večuks piebilda. — It īpaši precētām.

—  Afrodīte?

—   Kas gan vēl tā varētu būt? Paklausi mani, Irīni! Es runāju pil­nīgi nopietni. Tev par katru cenu jāatkratās no mīlestības veltes, ko viņa tev atnesīs. Tā salauzīs tavu sirdi. Pieķeries savam vīram. Viņš ir labs cilvēks.

—   Jā, ir jau gan, — viņa piekrita. Bet — mīlestība?

Viņa lūkojās večukam garām, prātodama, vai šīs jūtas varētu būt vērtīgas vai tikai bālas dziļāko — īsto aizstājējas.

—   Laikam, — viņa turpināja, — vecums tevi dara aizdomīgu. Dievu nemaz nav.

—   Kāpēc tu tik pārliecināti to saki? Paklau… — Viņš norādīja uz kalnu nogāzēm un uz atklāto jūru. — Tur ir viņu valstība. Viņi nebūt nav tik tālu. Daži apgalvo, ka kopš tiem laikiem, kad ļaudis pārstāja tiem ticēt, to vairs neesot. Taču tāds uzskats bija jau tad, kad Jāsons uzbūvēja kuģi "Argo" un Minotaurs labirintā ēda jauna­vas. Aizritējuši divi tūkstoši gadu, bet nekas nav mainījies. Nedomā, ka viņi ir projām! Pareizticība ir tikai ārpuse, apšuvums. Paveries apkārt — tā vērīgāk paveries! — Vecais norādīja uz savas pieres vidu. — Liec lietā to aci, tad redzēsi! Viņi ir te. Un noskatās. Un iejaucas norisēs.

Vecā vīra kuņģi iedūrās sāpe — it kā nīgrs pirksts būtu to uztaus­tījis un bakstītu tieši slimo vietu.

—■ Dievi joprojām rotaļājas ar mums, — viņš turpināja. — Un nespēlē godīgi. Kristietība prasa kārtīgu uzvedību un sola taisnīgu norēķinu beigās. Tāpēc bija tik viegli pārliecināt cilvēkus, lai tie at­sakās no Zeva un viņa samaitātās ģimenes par labu izraēlim. Senie dievi bija savtīgi un atriebīgi. Ar retiem izņēmumiem. Dažkārt, kad nodarīts liels posts, vecais Zevs to izlabo. Šad tad viņš rīkojas pareizi. Tas vienmēr bijis viņam raksturīgi.

—  Tev nevajadzētu tā runāt, — sieviete attrauca. — Māte domās, ka tu vedini mani uz pagānismu. Mēs tagad esam kristieši.

—   Jā, bet kāpēc? — viņš uzstāja. — Kāpēc mēs mainījām pie­derību? Es tev pateikšu. Paļāvības dēļ. Ielaižoties ar Kristu, viss ir skaidrs. Vadi godīgu, tīru dzīvi un būsi nopircis caurlaidi uz paradīzi. Ar agrākajiem dieviem bija tā, ka tikumība darīja viņus greizsirdīgus. Un ar laimi bija vēl sliktāk. Tiem nepatīk redzēt mirstīgo priekus. Ja kāds ir pārāk veiksmīgs, tie izvaro viņa sievu, nogalina lopus vai no­gremdē kuģus. Nav brīnums, ka viņi tika izstumti. Tikai viņi nekur tālu nav aizgājuši.

—  Bet, ja viņi ir tepat, — sieviete sacīja, — kāpēc tad mēs viņus neredzam? Senatnē ļaudis nemitīgi ar tiem saskārās. Nekad neesmu satikusi nevienu, kurš būtu sastapis kādu dievu.

—   Varbūt ar tevi pašu tā ir noticis, — vecais iebilda. — Pagāju­šajā naktī, sapnī. Ja tev kāds pagadītos uz ielas, es pieņemu, ka viņš iz­skatītos pavisam parasts. Bez spožām gaismām, nimbiem un eņģeļu pūļiem — vai ne? To visu viņi atstājuši sāncensim. Viņi ir pieticīgāki un pieejamāki. Smalkjūtīgāki. Viltīgāki.

Baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Sieviete aizvēra acis un, ielocīdama sala sastindzinātās pirkstu locītavas, pagrieza seju pret debesīm, it kā blāvā saule varētu to sasildīt. Pie kroga divi vīri tērzēja ar tā saimnieci. Un, kamēr tie valodoja, viņa turpināja slaucīt, viņas rokas vēzēja slotu turp un atpakaļ, kā bija paradušas. Kad garākais atmeta galvu, vējš atnesa viņa smieklus līdz galdiņam, un likās, ka tie nekādi nav saistīti ar šo cilvēku. Un, tā kā sieviete joprojām prātoja par tēvoča dīvaino aizstāvības runu, apspriežot sen atmirušās dievī­bas, Irīni likās, ka aiz viņas krēsla nostājies un smejas kāds cits, nevis tas vīrs, kuru viņa varēja redzēt.

Viņa nodrebinājās. Abi svešinieki jau bija uz celiņa, tie tuvojās.

—   Mums būs sabiedrība, — večuks teica, samiedzis plakstiņus, lai skaidrāk saskatītu. — Mūsu cienījamā priekšniecība, kurai paga­lam nepatīk strādāt.

—   Man jāiet, — viņa pieceldamās paziņoja.

—   Irīni. — Viņš satvēra sievietes roku un paturēja to savās. Vecā vīra āda bija bāla, pārvilkta pār kauliem, un vēnas izspiedušās. — Es lūdzu kādu pretimnākšanu, mana dārgā. Aizej manā vietā uz kapsētu un aiznes savai krustmāmiņai dažus ziedus. Es pats nevaru. Manas vecās kājas tik tālu gājienu neizturēs. — Vecais palaida vaļā viņas plaukstu un pagrābājās bikšu kabatā.

—   Dzeltenas. Tā bija viņas mīļākā krāsa.

—   Pagājušajā reizē tu teici, ka sārtas.

—  Vai tiešām? Labi. Kā mēdz sacīt, mums visiem patīk pārmai­ņas. — Niks pasniedza viņai sīku naudaszīmi.

—  Kaut kad tev vajadzētu aiziet arī pašam, — sieviete atbildēja. Un nopētīja mazvērtīgo banknoti. Māte bija stāstījusi, ka vecais esot paslēpis veselu bagātību skurstenī. — Tu varētu izsaukt takso­metru.

—   Tfū! — Vecais ar pirkstiem paknibināja mēli, it kā noņem­dams no tās mutē iekļuvušu matu, tad pagriezās krēslā un nospļāvās. — Tā ir grūti pelnītas naudas izniekošana. Pastaiga tev nāks par labu. Un piezvani mātei. Neaizmirsti! Pasveicini viņu no manis.

—  Kāpēc tu pats viņai nepiegriez? — Viņa piestūma savu krēslu pie galda. — Mātei noteikti patiktu patriekties ari ar tevi.

—  Es to izdarītu, ja varētu, — vecais sacīja. — Tu taču zini, ka tā ir, bet es jau mēnesi gaidu, kad šie atnāks un salabos to telefonu.

Panajotis Zafiridis — pašreizējais policijas priekšnieks — ticēja pirmā iespaida nozīmīgumam. Viņam patika ietekmēt dāmas, dižo­joties jaunā ādas jakā, ar asi iegludinātām bikšu vīlēm, īsi apgrieztiem un gludiem matiem — tā visi apgalvoja. Konstebls Stellioss Lizardis ticēja izrādīšanās varai. Viņš savilka jostu augstu jo augstu, lai dzimum­orgāni izteiksmīgi izspiestos. Kad abi viri uz ceļa gāja garām Irlni, viņi goddevīgi pasveicināja, bet, kad bija paspēruši dažus soļus tālāk, poli­cijas priekšnieks apstājās un pagriezās, lai sievieti pamatīgāk nopētītu.

Ķemme, kas saturēja viņas matus, bija izslīdējusi, un spoži melns vilnis koķeti slēpa vienu tumšo aci. Vīrietis novērtēja viņas plato gurnu līganos apaļumus un pārvilka mēli pār plānajām lūpām.

—   Palūk vien, — viņš ieteicās, — vai nevarētu…

Lizardis saķēra viņa roku.

—  Šeit tā nerunā! Tā ir večuka māsasmeita. — Viņš pielieca galvu, norādot uz Nika mājas pusi, kur saimnieks varēja sadzirdēt viņu vār­dus, ja tos turp pāri ūdenim aiznestu vējš.

Viņi bija sasnieguši laivu novietni. Darbnīcā valdīja klusums.

—  Viņš būtu varējis mūs iepazīstināt, — policijas priekšnieks sacīja.

—  Viņa ir precējusies.

—  Man patīk tieši tādas. Tas prasa mazāk laika.

Lizardis bija godkārīgs. Un, lai atstātu iespaidu, gatavs iztapīgi iepazīstināt jauno šefu ar savām zināšanām par vietējiem.

—   Es jums varu pastāstīt par viņu, — konstebls sacīja. — Kad šī dāmiņa vēl dzīvoja kontinentā, mana brāļa drauga brālis viņu labi pazina. Tāpat kā visu ģimeni.

Policijas priekšnieks satvēra Lizardi aiz rokas un parāva, ievelkot aiz kādas krastā izvilktas laivas sāna.

—  Te neviens nedzirdēs, — viņš nomurmināja. — Cik tuvu tas zellis šai bija ticis?

Lizardis paraustīja plecus.

—   Viņš dienēja bruņotajos spēkos netālu no tā ciema. Un, tā kā viņam bija kaut kāds sakars ar to ģimeni, viņš šad tad ieradās viesos. Reiz esot mēģinājis lakstoties. Taču necik tālu neesot ticis.

—  Tātad šis nepārzināja smalkumus. — Tādai sievietei vajadzīga rūpīga pieeja.

Lizardis papurināja galvu.

—    Vaina bija citur. Viņa jau bija ar kādu saderināta. Vismaz likusi noprast, ka tā. Vai šie jau bija apmainījušies gredzeniem vai ne, to es nezinu. Bet tuvinieki tādēļ neesot jutušies laimīgi — līga­vainis no mātes puses mantojis čigānu asinis. Viņš devies uz Aus­trāliju, lai tur kļūtu bagāts. Dzirdēju, ka viņas ģimene samaksājusi par biļeti, lai dabūtu šo nost no ceļa. Šis bijis projām ilgi — gadiem, meiča sēdējusi mājās un gaidījusi, kad viņš sauks, lai brauc un pie­vienojas līgavainim. Taču piezvanījusi līgavaiņa māsa, lai pateiktu, ka brālis precoties ar citu. Radi, protams, neesot viņai to teikuši, tomēr priecājušies, visu šo laiku gribējuši viņu izdot pie kāda piemē­rotāka, uz kuru viņa nemaz nav skatījusies. Un, tikko padzirdējuši, ka čigāns ir gabalā, aizlaiduši ziņu tam otram. Bijuši gatavi tūlīt iet pie priestera un izziņot saderināšanos. Lai jaunais pāris dzīvotu ilgi un laimīgi.

—   Pie tā otra? Vai tu runā par to pašu zelli, ar kuru viņa tagad ir precējusies?

Lizardis papurināja galvu.

—   Nē, bija radušies sarežģījumi. Vai nu tā ir patiesība, vai ne, klīda baumas, ka viņa ar to čigānu pirms aizceļošanas bijusi vairāk nekā draudzīga.

—   Vai tu gribi sacīt, ka šiem bija sakars?

—   Tā ļaudis melsa. Un ģimenes ieceres izjuka. Bojāta manta. Meita bija gara un tieva, arī jaunāka nekļuva. Esot notikusi liela radu sanākšana, un šie nolēmuši izdot viņu pie Asimakopula. Viņš tobrīd meklējis sievu. Vecais Niks viņu iepazīstinājis ar šo ģimeni.

—  Tad jau šīs laulības nav vis slēgtas debesīs, vai ne? — Policijas priekšnieka balss skanēja cerīgi.

—  Tas ir kārtīgs cilvēks.

—  Bet viņa taču bija draiskojusies apkārt, vai ne? Un, ja šai dāmiņai patīk čigāni, tad viņai var būt karstas asinis, kuras tikai gaida īsto, kaislīgo vīru…

Lizardis izskatījās šaubīgs.

—   Tas nebija tīrasiņu čigāns, — viņš sacīja. — Sajaukšanās bija notikusi pirms vairākām paaudzēm. Un mana brāļa drauga brālis neko nedabūja, ja nu vienīgi pļauku sejā.

—   Pat ja tā, — policijas priekšnieks norūca un uzsita Lizardim pa muguru. — Mums ar kaut ko jāsāk, vai ne?

Abi šķērsoja krastmalu un tuvojās kafejnīcai, kur pie galdiņa no­gaidoši sēdēja Niks.

—   Policijas priekšnieks! — Niks ierunājās. — Labrīt! Un kā iet tev, Stellios?

Niks plati smaidīja. Tādi viesi kafejnīcā vienmēr bija gaidīti. Šefs Niku interesēja, turklāt viņš bija pamanījis, ka Zafiridis ir tik saspringts un modrs, kāds parasti darbā nemēdza būt, tāpēc šāds uzbudinājums nebija viegli izskaidrojams. "Priekšnieks," Niks prātoja, "nav gluži tāds, kā liekas. Tas ir vīrs, kuram ir kas slēpjams, — viņš kaut ko negrib atklāt." Tas bija kāds izaicinājums, kuru varētu pieņemt, ja spēlētu uz­manīgi, — ja rūpīgi piestrādātu, šefs droši vien sevi atmaskotu. Dubultvīrs — tāds, kas melo, — allaž ir viegli ievainojams un pieļauj kļūdas. Ja tāds ieņem nopietnu amatu, tas ir cālis, kas prasās būt noplūcams.

Niks piedāvāja tiem labākos no saviem apšaubāmajiem krēsliem. Zafiridis, atvirzījis savējo no galda, pārlika vienu kāju pār otru. Virs īsās smilškrāsas zeķes liels bija balts, tikko jaušami klāts maziem, mel­niem matiņiem; starp tiem līkumoja mezglaina vēna, piepampusi un iekaisusi.

Vējš norausa pelnu plēnes no Nika cigaretes. Tās nosēdās Zafiridim uz ceļiem kā blaugznu birums.

—   Kas bija tā skaistā, jaunā dāma, kurai mēs pagājām garām, nākdami šurp, Niko? — pajautāja policijas priekšnieks, aizslaucīdams prom pelnus.

Pavadonis zem galda piegrūda viņa kājai savējo.

—  Jūs laikam domājat manu māsasmeitu Irīni, — Niks bezrūpīgi attrauca. — Viņa ir jauka — vai ne? Un precējusies ar manu draugu — zvejnieku Andreasu Asimakopulu. Viņi dzīvo tur tālāk — pa ceļu uz priekšu. — Viņš ar īkšķi norādīja virzienu. — Un kā iet jūsu ģimenei, šef? Pēdējā reizē, kad tikāmies, jūs teicāt, ka jūsu sieva drīz atbrauk­šot. Vai viņa joprojām nav ieradusies?

Vecais nopētīja šefa labo roku un pārliecinājās, ka Zafiridis uz trešā pirksta tiešām nenēsā zelta riņķi.

—   Sievai nepatīk doties šurp tik nelāgā laikā, — Zafiridis atbil­dēja.

—  Jums noteikti viņas pietrūkst, — Niks aizrādīja. — Sakiet, vai esat jau nomēģinājis kādu no mūsu vietējiem našķiem?

Viņa balss skanēja blēdīgi. Policists salti pavērās.

—   Jums katrā ziņā ies pie sirds mūsu austeres, — Niks turpi­nāja. — Pateikšu Andreasam, lai jums tās aiznes, kad viņš atgrie­zīsies.

—   Viņam tāds darbs, ka viņš vēl labu brīdi būs projām, tas jūsu draugs, — Zafiridis novilka. — Jūsu radiniece droši vien jūtas ļoti vientuļa.

—  Viņai esmu es. Mēs viens otru izklaidējam.

—   Piedod, Nik, bet tēvocis nav tas pats, kas vīrs.

—    Jūsu rūpes par manas māsasmeitas sadzīvi ir aizkustinošas, šef. Vai jums ir bail, ka viņai mājupceļā kāds varētu piesieties? Vai arī jūsu interese ir… personiskāka?

Lizardis skaļi noklepojās. Priekšnieka plānā mute izliecās — gluži kā makšķere, — un šajā smaidā nebija siltuma.

—  Es tikai daru savu darbu, Niko, — viņš noteica. — Tas ir mans pienākums — aizsargāt cilvēkus.

—   Labi, labi, — atcirta Niks, savukārt atsegdams zobus saltā smaidā, — neplānojiet piedāvāt savu aizsardzību manai māsasmeitai.

Jo tā jūs apvainotu mani. Katrā ziņā ņemiet vērā, ka viņa ir kārtīga meitene un nav paredzēta jums samaitāšanai.

Policijas priekšnieks iesmējās. — Cik sliktās domās jūs esat par mani, Niko! Un cik augstās par sievietēm! Jūs un es — mēs abi zinām, ka šite, — viņš ar pirkstu piesita tur, kur vajadzēja atrasties viņa sirdij, — visas ir padauzas! Un pieejamas īstajam piedāvājumam! Kā būtu, ja jūs pagatavotu mums kafiju?

* * *

Mājās Irīni bija viena pati. Diena, pamazām sadildama, lēni dzisa. Cīrulis, kuru Andreass turēja skaisto dziesmu dēļ, likās sanīcis savā mazajā bambusa būrītī. Irīni piepildīja ar sēklām putna ēdamtrauku un iebāza pirkstus starp stienīšiem, lai pabužinātu spārnaini, rosinot to ēst, bet tas pagrieza galviņu projām un palika nekustīgi sēžam uz laktas.

Sieviete apsēdās pie loga un noraudzījās, kā zirneklis zem palo­dzes auž tīklu, bet pēc tam — kā cīnās tajā iemaldījies taurenītis. Viņa notrauca sūnu no nojumes jumta un aizslaucīja no sētas kāpnēm no­birušās ģerāniju lapas. Tad noplūca un sasēja salviju pušķi un no da­žām lapiņām uzvārīja karstu tēju, taču slapjās lapas līda mutē, tāpēc viņa tās izzvejoja un aizmeta. Viņa domāja par Andreasu — vai vīra drānas ir sausas, un par Niku — vai tēvocim ir silti.

Kad pienāca vakars, vairs bija dzirdamas tikai mājas soļa radītās skaņas — krūzītes un apakštasītes tinkšķi, kad viņa tās noņēma no galda, aplausi — rādīja televīzijas spēli — ūdens tecēšana izlietnē, un tad aizvien vairāk sabiezēja klusums. Tas ar katru dienu kļuva spal­gāks, un bija gandrīz klāt laiks, kad sieviete apjēgs: tā patiesībā ir aiz­vien pieaugošā tukšuma kaukoņa.

TREŠĀ NODAĻA

Ikreiz, kad sieva iziet no mājas, viņa man uzsauc: "Es eju, Teo!", it kā es gribētu to zināt. Viņa nesteidzas, bet tik un tā aizmirst no­pirkt man cigaretes vai ko citu, tāpēc vēlāk viņai jāiet atkal un viņa pukojas — pieprasa, lai vedu ar mašīnu. Bet es atbildu, ka pastaigas nāk par labu veselībai, un tad viņa vēlētos sacīt: "Lieliski, tad ej tu!", taču neuzdrīkstas. Vn es vēroju sievu pa logu, kamēr viņa kāpj lejup pa taciņu, un tad viņa liekulīgi savelk bēdīgu seju, lai parādītu, cik gauži cieš.

Sieva stāsta — viņai esot grūti te dzīvot. Es attraucu, ka tas nevie­nam nav viegli.

"Taču tu to nesaskati."

Gluži kā atmiņa, sārti ietonēta un bīstama, kad iztēle izkropļo pa­tiesību, lai tu, ceļotāj, uzburtu to, ko gribētu redzēt. Tas ir tavs ciems — nobalsinātu nameļu puduris, pie visiem sakuplojušas krāšņas, žilbino­šas ģerānijas — stalta kalna pakājē, ar skatu lejup uz zilo, mirdzīgo jūru.

Nē. Dzīvo te un mācies. Tāda patiesība un tādas sekas. Tas ir mans ciems — augstu paugurā, atklāts visiem vējiem, lai ko tie nestu. Šī vieta bija nevainojami izvēlēta, lai gadu simteņiem uzmanītu marodieru tu­vošanos, taču laiks ritējis uz priekšu, un kraujais ceļš, joprojām tikpat grūti veicams, padara katru gājienu un nācienu par pārbaudījumu. Jauko, bruģēto ieliņu mežģi aizrauj un skubina pētīt — kurp ved šī taka? Un šī aleja — uz kurieni tā aizvijas? Uz šo pusi vai to? Tādas pa­staigas nogurdina vecas kājas un sievas, kuras nes smagas iepirkumu somas. Un dīvainās, cieši kopā sabūvētās mājiņas, kur kaimiņi mīt tik tuvu, ka labāk turēt savu degunu tīru, veco sienu spraugās un plaisās slēpj visu veidu kaitēkļus. Naktī mēs iemiegam, vaboļu skraidelēšanas un žurku grabināšanās ieaijāti.

Todoris Hacistratis — Teo — bija dzimis uz šīs salas, un šķita, ka viņš tepat arī nomirs. Viņa tēvs un tēvatēvs, tāpat tēvatēva tēvs — visi lauksaimnieki — bija nākuši pasaulē tepat, apveltīti ar mazpilsētnieku garu — apprecējuši vietējās meitenes un saglabājuši asins tīrību, nejauk­damies ar svešiem. Un sagūluši visi pēc kārtas tajā pašā kapsētā, kurā pa­liks grieķu pareizticīgajiem noteikto laiku — septiņus vai desmit gadus, un tad viņu kauli, to radījumu apkrimsti, kuri nokopj mūsu trūdus, tiks izrakti un izvietoti kambarī, kur jau atradās priekšteču tibia un fibula — no tēviem un mātēm, māsām un sievām, tikpat tuvi nāvē kā dzīvē.

Jau kopš agras bērnības zināt savu nākamo kapavietu — tāda apjausma spēcīgi ietekmē cilvēku. Likt puķes vietā, kur kādudien at­dusēsies arī viņš pats, — šāda rīcība dvēselei liek ticēt nenovēršama­jam un dzīvi iekrāso tumšās krāsās. Godkāre un dzīvesprieks atvirzās malā. Jo kāda tam visam jēga? Uz šīs salas — te, augšā kalnā, — allaž bijusi skaidri saskatāma mūža beigu daļa. Atraujoties no smagajiem darbiem vai rotaļām, acis allaž ievēroja stāvās, baltās kapsētas žoga sienas, aiz kurām ikkatra līķi gaidīja ģimenes kaps. Visi zināja, kurp tieši esība viņus ved. Ēšana, dzeršana, miesaskāre, rūpes un raizes, darbs un alkas kaut ko mainīt, kāre pēc kaut kā vairāk ir tikai soļi uz šā šaurā ceļa. Jo visi kopā devās uz nekropoles vārtu pusi.

Kopš vecvectēva izrakšanas bija aizritējuši daži gadi. Šajā dienā vectēvam vajadzēja ieņemt atbrīvotu vietu. Viņš auksts un stīvs gulēja priežkoka zārkā lielajā istabā uz galda. Parasta izmēra šķirsts viņam bija par garu. Tas sniedzās pāri galda galiem, sērotāji nāca un gāja, dur­vīm reizumis atduroties pret zārka malu. Krēsli no visas mājas bija sanesti šajā telpā — tie stāvēja pie sienām zem zeltītajām svētbildēm; sievietes sēdēja turpat, kur bija kluknējušas visu nakti, sarkani sarau­dātām acīm, kas iekaisušas arī no miega trūkuma. Dedzinot garas, brūnas sveces un ostot nodeguļus, šīs sievas sargāja vectēva dvēseli, lai to nenozog nelabais.

Redzot viņu tā guļam, Teo smeldza sirds.

Viņš pieliecās, lai noskūpstītu vecā vira pieri. Āda, kurai pieskārās viņa lūpas, bija sausa un sadzeltējusi kā cālim, kas barots ar kukurū­zas graudiem. Krunkas vectēva sejā bija izlīdzinājušās, visas grum­biņas — dzīves laikā tik dziļas, ka spētu noturēt sērkociņu, — pazu­dušas. Seja bija kļuvusi jauna. Sievietes viņu bija padarījušas cienīgu daudz lielākā mērā, nekā viņš pats centās būt mūža pēdējos gados: noskuvušas, nomazgājušas, apgriezušas viņam nagus, uzģērbušas uz­valku — kāzu drānas (citu nebija, un vecums bija samazinājis viņa apmērus; piedurknes sedza viņa artrīta sakropļotās rokas gandrīz vai līdz pirkstgaliem). Viņam mugurā bija balts krekls, no rīta nopirkts tieši šai vajadzībai; sievietes bija izgludinājušas tam katru krociņu, un saldā stērķeles smarža jaucās ar sveču dūmiem. Cieši aizpogātā apkaklīte vaļīgi atkārās no kakla.

Ap viņa nāsīm ložņāja trekna muša.

Sievietes — viņa māte un krustmāmiņa Marija, Annas tante un nabaga radiniece Sofija — vāķēja viņu klusēdamas. Elplda — Teo sieva — žāvājās. Viņš būtu palūdzis, lai nevelk šos svārkus, jo tie ne­nosedza viņas ceļus. Teo paspraucās viņai garām — turp, kur sānu rindā sēdēja vecāmāte. Viņš saspieda večiņas rokas, viegli pieskardamies tās vaigam ar savējo — labajā un kreisajā pusē; uz mazdēla vai­giem palika viņas asaru vēsais miklums.

—  Teo, — viņa nočukstēja. — Teo mou, agapi mou.* Viņam nebija skaidrs, kuru vecāmāte domājusi, — viņu vai vecotēvu. Jo mazdēls bija kristīts vectēva vārdā, un tagad kļuvis par pieminekli priekšteča laikam uz šīs zemes.

—  Lai viņam mūžīga piemiņa! — Teo sacīja. — Nu viņš jau ir pie svētajiem, vecomāt.

No ielas varēja saklausīt balsis. Krustmāmiņa pacēla aizkaru — tas bija roku darbs, tamborēts — un pār plecu pavērās ārā.

—  Garīdznieks ir klāt, — viņa noteica.

Sievietes sāka vaimanāt.

Virtuvē tēvs Filips sagatavoja savus amatrlkus. Tas bija garš, sali­cis virs ar kalsnu seju un blāvām acīm dziļos, ēnainos dobumos. Bēr­niem bija no viņa bail. Ja tēvs Filips tos pieķēra nedarbos, viņš knieba tiem ar saviem kaulainajiem pirkstiem. Viņš nekad neapprecējās, jo esot vilies mīlestībā. Vecojot šī vilšanās bija tēvu Filipu aptīklojusi kā efeja.

—   Jūtu līdzi, Teo, — mācītājs sacīja. Viņa balss skanēja lēni un slimīgi. — Jūsu vectēvs bija labs cilvēks.

Viņš nolika grezno kvēpekli uz krāsns, tam līdzās sērkociņus, og­les stienīti un šķirstiņu ar vīraku. Teo atskrūvēja skotu viskija pudeles korķi un pasniedza blašķi garīdzniekam.

—  Vai jūs dzersiet, tēvs?

—   Tikai mazu glāzīti, Teo. Man netik alkohols, kad pildu savu pienākumu.

Uz nelielas paplātltes, kas bija pārsegta ar izšūtu audumu, sievie­tes bija salikušas rindas ar stikla glāzītēm, kuras nešķita pārāk līdzī­gas, — sanestas no citām mājām, aizlienētas no kaimiņiem. Teo ielēja abiem pa pirksta tiesai. Tēvs Filips uzšķīla sērkociņu un pielika to pie ogles — turēja, līdz pašķīda spožas dzirkstis, pēc tam ielika stienīti kvēpekli. Izmeklēja kārbiņā blāvu vīraka gabaliņu ziloņkaula krāsā, piesardzīgi novietoja uz karstās ogles un aizvēra vāciņu. Smagie, pēc rozēm dvakojošie dūmi vilnījot plūda cauri sīkajiem filigrāna cauru­miņiem.

Tēvs Filips norija viskija malku un, saņēmis aiz ķēdītēm, iesvār­stīja kvēpekli. Viņš uz mirkli aizmiedza acis, čukstēdams izmēģinot dažus vārdus:

—   Augstais Dievs, Svētais Gars, Mūžīgais Kungs, esi mums žē­līgs… — Tad, atvēris istabas durvis, uzsāka sēru dziedājumu no mi­rušo izvadīšanas dievkalpojuma.

Vīri bija sapulcējušies ārpusē. Viņi smēķēja, sūca viskiju un nezi­nāja, ko teikt. Teo tēvs — Mihaēlis kopā ar tēvoci Jani bija atspiedu­šies pret mājas sienu, apķēruši viens otram plecus, uz abu vaigiem jau parādījās sēru laika bārdas rugāji. Tēvocis Jānis raudāja, tēva acis bija .īsinīm pieplūdušas. Teo brālis Takis stāvēja līdzās brālēnam Lūkam. Tas godbijības dēļ bija nomazgājis rokas, taču uz delmiem joprojām bija kvēpi, tie veidoja tādas kā aproces. Takis bija atglaudis matus .itpakaļ un izskatījās kā savedējs. Viņš svārstīja rokā vācu alus kārbu un pamirkšķināja Teo. "Ak, visdvēseļu un visu mirstīgo Dievs, kas pievīli nāvi un satrieci nelabo, dodot dzīvību pasaulei, ak, Kungs, dod atdusu sava kalpa Teodora garam, kas iemidzis gaismas un zaļo ganību vietā, kas ir tik svaiga un kur nevajag maizes, rūpju un no­pūtu."

Vējš pūta no ziemeļiem, tas bija spīvs, debesis lietus pierietēju­šus; viņpus aizvērtā loga ar aizvilktajiem aizkariem garīdznieka balss vēl aizvien dziedoši dūca.

Uz plastmasas krēsla zem ozola viens pats sēdēja vectēva tuvā­kais draugs Nikolass. Viņš turēja rokā dārzā saplūktu puķu pušķīti — baltas margrietiņas, savvaļas orhidejas, dzeltenās magones — to kāti bija ievīstīti saburnītā papīra maisiņā. Magones jau bija zaudējušas spirgtumu un apvītušas. Teo devās paspiest Nikolasam roku, bet ve­cais vīrs, iegrimis domās par zaudējumu, nelikās viņu pazīstam.

No sliekšņa māja krustmāmiņa Sofija, bāla savās melnajās at­raitnes drānās, kas bija izbalējušas no daudzajām mazgāšanas rei­zēm. Gar pašas šūto svārku augšmalu spraucās ārā viņas bālzaļo neilona bikšu mežģīnes, koši izceldamās pret audumu, kas reiz bijis melns. Viņai rokā bija paplāte, uz kuras novietot degvīna glāzes, kas tiks savāktas no viesiem. Kad Teo tuvojās tantei, tā saķēra viņa elkoni.

—   Teo, — viņa steigšus ierunājās, — viss jau gandrīz galā. Tik­pat kā.

Kamēr viņa to teica, iekšā jau skanēja beigu vārdi: "Mūžīgā pie­miņā, dārgais brāli." Tiem pievienojās vesels kāsētāju koris, kad sie­vietes, kas pazemīgi bija lūgušas Dievu noliektu galvu, izklepoja no rīkles sveču dūmus un vīraku.

—  Tad savāciet glāzītes labi ātri, krustmāmiņ, — Teo sacīja. Viņš pagrieza tai muguru un, līkumodams starp vīriem, uzsita ar roku uz pleca tiem četriem, kuriem jānāk palīgā nest zārku.

—   Ir laiks, — viņš nomurmināja, — ir laiks.

Smaidīdama, allaž smaidīdama, krustmāmiņa Sofija kustējās starp kungiem, pastiepjot pretī alvas paplāti, līdz tā bija pilna ar glāzī­tēm un smaga. Tad vecīgo, tievo roku šļauganie muskuļi sāka smelgt, un viņa, bīdamās nomest kaut ko zemē un sadauzīt, nolika to uz krēsla, uz kura neviens nesēdēja.

Sievietes izgāja uz ielas. Marijas tantes skatiens apstājās pie krustmāmiņas Sofijas — tās vaigi bija piesārtuši, un roku viņa bija piespie­dusi pie sirds. Tantes trekni ļumīgie žokļi noplandīja — viņa metās turp, kur stāvēja Sofija, un paķēra paplāti. Viena glāze nokrita. Kad tā sašķīda, visi sērotāji pagriezās un uzlūkoja Mariju, bet pēc tam lauskas uz bruģa.

Krustmāmiņas Marijas seja pietvīka.

—  Es baidījos, ka tā notiks, — bikli izdvesa Sofija. — Tā paplāte ir ļoti smaga — vai ne, Marij?

—   Paveries, ko tu izdarīji! — Marija nošņāca. — Pavei, kāda cūcība! Ej un atnes slotu — te ir jāsatīra!

Marija nolika paplāti atpakaļ uz krēsla. Nesēji nodzēsa cigaretes un iegāja mājā.

Zārcinieks sekoja viņiem, nesot āmuru un šķīstošās kafijas kār­biņu, kurā grabēja naglas.

Tēvocis Jānis norausa no vaigiem asaras. Mihaēlis bija piesārtis no viskija un kodīgā vēja dzēlieniem. Viņa acis zaudēja redzes asumu, raugoties uz Teo, vīriem un sievām durvju priekšā.

—  Vai viss jau ir gatavs? — tēvocis Jānis noprasīja.

—   Jā, krusttēv. Ir laiks.

Radinieks uzsita Teo pa muguru.

—   Tu esi lāga zellis, Teo, — viņš novilka. — Vectēva mīļākais mazdēls.

—   Viņš visiem radiem pieaudzis pie sirds, — Takis attrauca. Pie dārza sētas biezi un augsti kuploja dzelkšņaini dadži, viņš iemeta ta­jos tukšo pudeli, un tā klusi iekrita šajos sukšņos un brukšņos, palik­dama tur nesaplīsusi un apslēpta.

—   Mūsu pašu svētais Todoris!

Mihaēlis pagriezās, lai viņu iedunkātu, bet izdzertais alkohols bija padarījis viņa kustības lēnākas, un Takis paguva izlocīties.

—   Ko tu atļaujies? — kad Mihaēlis runāja, teikumi skanēja ne­skaidri, galotnes tika norītas, skaņas saplūda ar nākamajām, un tā neko nevarēja skaidri saklausīt. — Kā tu uzdrošinies šādā dienā velti valkāt šo vārdu?

—  Liec viņu mierā, Miki, — tēvocis Jānis norūca. — Viņš tā gluži nedomāja. — Brālēnam Lūkam bija tāda slava, ka viņš allaž runājot patiesību.

—  Viņš pateica tieši to, ko gribēja, — tas sacīja. — Viņš ir greiz­sirdīgs.

—   Greizsirdīgs? — Takis nošņāca. — Kādēļ gan lai es tāds būtu?

Vīri neatbildēja. Galvu noliekuši, visi kopā devās iekšā mājā.

Lielajā istabā zārka vākā tika iedzīta pirmā nagla — to pienācās

izdarīt mājās.

Svētā Tanasija baznīca laistījās vienās sveču ugunis, to liesmas izvilka no neapgaismotajiem kaktiem garas ēnas, pārvēršot izgrebtās sen mirušo taisnprātīgo sejas galvaskausos. Nesēji nolika zārku uz īpaša paaugstinājuma, kas bija apklāts ar drānu. Kancelē tēvs Filips atšķīra teļādā iesietās grāmatas vajadzīgo lappusi.

"Mēs taču raugāmies nevis uz redzamo, bet gan uz neredzamo, jo redzamais pāriet, bet neredzamais ir mūžīgs. Mēs zinām: ja mūsu laicīgās dzīves miteklis sabrūk, tad no Dieva mums debesis ir mūžī­gas mājas, kas nav ar rokām celtas. Tādēļ mēs tagad nopūšamies, ilgo­damies būt ietērpti savā mājokli, kas ir no debesim. Kungs, uzklausi mūsu lūgšanu, lai tie, kuru miesas šeit vai citur atdusas, atrod mūžīgo mieru."

Pirms sešiem gadiem Teo bija salaulājies šajā baznīcā. Viņš atce­rējās savu kāzu dienu, it kā tas viss būtu noticis ar kādu citu, ar tādu personu, kuru viņš reiz labi pazinis, bet ar kuru zaudējis saistību un tagad spēj iztēloties diezgan neskaidri. Teo varēja aplūkot tās nori­ses, it kā atkārtoti skatītos filmu, apturot kadrus. Tāda lieliska diena, vislabākā, brīnišķi silta, pašā vasaras sākumā. Viņš atcerējās, kā brālis iekluburoja abu kopīgajā guļamistabā, kurā līdz precībām bija mitis arī viņš. Takis oda pēc cigaretēm un alus, viņš neskopojās pamācī­bām, kā apieties ar jauno sievu kāzu naktī, bet pēc tam aizmiga neiz­ģērbies. Viņš pārcilāja atmiņā, kā agri no rīta kopā ar māti bija sēdējis pie virtuves galda, vērodams saullēktu. Māte bija pagatavojusi tieši tādu kafiju, kāda dēlam patika, — ne pārāk saldu, un nolika viņam pretī cigaretes, šķiltavas un tīru pelnu trauku. Viņam prātā palikusi gāzes šņākoņa — tā bija mazā plītiņa, ko māte lietoja tikai kafijas vā­rīšanai, — un burbulēšana traukā, kad kafija uzvirda. Teo iedomājās tās izjūtas, kuras pat nespēja nosaukt vārdā, — varbūt tā bija nožēla. Viņš bija turējis mātes roku un pateicies viņai, un tad māte bija aprau­dājusies. Teo gara acīm redzēja ēdienu — jūras ežus, ko tēvocis Jānis bija atnesis, lai viņa locekļi iegūtu izturību, — un radus, kas pulcējās apkārt un nolūkojās, kā viņš tos notiesā, nodrošinot vīrišķo spēku, lai neapkaunotu savu ģimeni. Atmiņā bija palikušas skaļās buzuku skaņas mazajā namiņā, kad visi uzrāva iecienītās dziesmas — večuku izvēlētās — un kā tie bija vilkuši līdzi. Tās bija neķītri miesaskāras, skumjas — par nelaimīgu mīlestību, romantiskas — par jūrniekiem, ko ciešas saites velk atpakaļ uz mājām, ilgojoties pēc mātes smaida. Viņš atcerējās pirmo mirkli, kad bija ieraudzījis Elpīdu kāzu tērpā. Viņa bija īsta princese… tik skaista, tik brīnišķa baltajā kleitā, kautri smaidīdama tēvam pie rokas. Tajā pašā brīdī viņu bija pārņēmusi mī­lestība — vismaz uz šo dienu —, un, kad pienāca laiks apmainīties zvērestiem, viņš spēja noticēt pats saviem vārdiem. Teo atminējās, ka pēc ceremonijas, kad viņš un Elpīda jau divas minūtes bija precēju­šies, uz visiem laikiem sasieti kopā ar zīda lentēm no pomerančziedu kroņiem, kamēr klātesošie bārstīja pār abiem cukurotas mandeles, kāds rieksts trāpīja viņam tieši acī. Tik sāpīgi, ka gribējās raudāt, taču viņš zināja, ka asaras liet nav ļauts: tās kāzu dienā piesaistīs tikai ļaunu likteni. Viņš atvedināja prātā dejošanu ar līgavu — sakarsis no lētās metaksas un sarkanvīna, viņš bija izmeties vienā kreklā, bet draugi, satupuši lokā visapkārt, sita plaukstas. Teo bija dejojis gan ar sev pielaulāto, gan visām citām sievietēm. Viņš iztēlojās cienasta šķīvjus — mīksti izsutinātu astoņkāji, jēra cepeti, cāļus, garšzālēs ma­rinētas olīvas, sālītas zivis, kabačus ķiploku mērcē, biezo baklažānu sautējumu, sīkās gliemenes vāciņos — un arī to, ka pats neko nebija ēdis, jo juta, ka beidzot sāk dzīvot, un viņam negribējās tērēt laiku mielasta baudīšanai.

Un atcerējās, kā bija kails, divatā ar Elpīdu. Elpīda gribēja izpa­tikt jaunajam vīram, taču viņai nebija nekādas sajēgas par to, kas no sievas tiek gaidīts. Ieraudzījusi locekļa apmērus, viņa pārbijās, ievadī­šana bija grūta, viņai tā sagādāja lielas sāpes. Viņa raudāja — pārdzī­voja, ka nav attaisnojusi vīra cerības un tas varētu sūtīt viņu atpakaļ uz vecāku mājām. Satraukušies un nelaimīgi abi aizmiga — divi sve­šinieki, kas atstāti kopā, lai dara, ko vēlas.

Sieva stāvēja tepat blakus — viņam līdzās. Kad Teo pavērās turp, Elpīda tikko jaušami pasmaidīja. Bet viņa seja neatplauka. Viņš bija redzējis, kā brālis baznīcā pasmīkņā uz viņas pusi un kā Elpīda mulsi nolaiž plakstus un savelk lūpas, it kā atbildot, ar tik siltu izteiksmi, kādu viņam nebija veltījusi nekad.

Kad dievkalpojums bija galā, vectēvs aiznests uz kapsētu un no­laists bedrē, vīrieši atstāja sievietes pie tās. Viņas drūzmējās un rau­dāja, sarūpēdamas eļļu kvēpekļos, izkārtodamas puķes tā, lai tās būtu labāk apskatāmas. Vecāmāte histērijā gūlās dubļos un zvērēja nemū­žam neiet prom no kapsētas.

Kaimiņi izklīda pa mājām. Teo gāja lēnām — viņš kopā ar tēvu un tēvoci Jani devās uz ciema kafenion, vecais Nikolass un vēl daži sekoja viņiem. Taču Takis ne. Viņu neviens nebija manījis, kopš visi iznāca no baznīcas. Vīri gandrīz neko neteica, viņi jutās noskumuši. Mihaēlis pasūtīja viskiju. Viesmīlis atnesa pudeli.

Viņi kādu brīdi dzēra klusēdami, bet, kad alkohols jau bija aiz­miglojis bēdu robežas, sāka stāstīt dažādus notikumus par vectēvu — par to, kāds viņš bijis un ko darījis.

— Vecais vientiesis un viņa zobi, — novaidējās tēvocis Jānis. — To dienu es nekad neaizmirsīšu! Kad ar tiem zobiem kļuva tik ļauni, ka tie gluži vienkārši sāka birt ārā, šis ļāva tam negantniekam 'lasim sevi pierunāt, jo šamējais apgalvoja, ka zinot, kā tos nostipri­nāt. Un devās uz liedagu, sakūra uguni no izskalotās malkas un sa­vāca visus gliemežus, ko varēja atrast. Sakarsēja vākus liesmās, līdz tie nokaita, — un sāka grauzt ar sapuvušajiem zobiem, lai izdedzinātu trunējumu!

Vīri korī iesmējās.

—  Tas vecais muļķis!

—   Kā tad! Viņa mute bija pagalam! Čulgās un sāpīga uz dau­dzām dienām! Bet šis bija par lepnu vai arī pārāk nobijies, lai dotos uz Kosu pie zobārsta, un viss palika, kā bijis. Zobi viņam smeldza vien­mēr — tā taču bija? Šis pēdējos gadus pavadīja, ēdot mērcētu maizi un putriņas. Reizumis pievienoja kādu nieku no zivs. Kā viņš mēdza sacīt, Miki? "Tikai kāds nieks krustnagliņu eļļas — un būs līdzēts!" Vecais nesapraša!

Iestājās klusums. Virs bāra iedziedājās būrī ieslodzītais kanārij­putniņš. Mihaēlis paņēma pudeli un ielēja visiem glāzēs viskiju.

—   Iedzersim par viņu! Par veco dumiķi, lai kur šis atrastos!

Un tā viņi dzēra visu vakaru, līdz atkal jutās priecīgi un omulīgi. Teo sāka sāpēt galva, un viņš vēlējās doties projām, taču uz mājām iet negribējās, un viņš palika. Pa atvērtajām durvīm viņš redzēja kādu sievieti, kas gāja pa ielu. Viņai bija gari un kupli mati, un viņš no­lūkojās tai nopakaļ, līdz tā pagriezās ap stūri un nozuda skatienam. Vīri sēdēja un kūkoja, biedrodamies un dalīdamies atmiņās, līdz no­dārdēja pērkons un uznāca lietus.

Joprojām lija, it kā no augšas kāds čurātu. Mēs sēdējām mājās. Tā turpinājās jau trīs dienas.

Nekas nemainās. Kā gadi sākas, tāpat arī beidzas. Un šī ziema bija tāda pati kā iepriekšējā. Un nākamā nebūs citāda. Šīs vecās mūra mājas ir saltas kā nāve. Aukstums iesūcas tevī — zem ādas un kaulos, līdz tie smeldz. Mēs ietinamies mēteļos, tērpjamies tajos katru dienu, iedami iekšā un ārā. Mēs nevaram nomainīt drānas, ir pārāk drēgns, lai izģērbtos, pat mūsu tīrās drēbes ir valgas, tās ož pēc pelējuma. Ne­kur nav tik sauss, lai tās izvēdinātu. Tur, kur guļamistabas sienai piekļaujas ūdens tvertne, to klāj pelēki, slapji plankumi. Mēs visi kle­pojam — plaušas necieš mitrumu. Lietus nemitējas — it kā būtu pārņē­mis pilsētu savā varā. Ūdens tek iekšā pa durvju apakšu, spiežas garām logu rāmjiem. Paklāji sarullēti un salikti istabas vidū. Visur pievilguši dvieļi, kas uztver tērcītes un vēl pastiprina drēgnumu. Ik pēc stundas Elpīda iet pēc spaiņa un izgriež lupatas. Viņas rokas ir sarkanas no šīs darbošanās, asas un sasprēgājušas, starp pirkstiem ir plaisas. Grīdsegu nav, tāpēc vējš velk pa spraugām starp dēļiem, grabinot glāzes trauku skapī.

No rīta mēs pieradināmies pie aukstuma, es guļu uz dīvāna, man virsū sakrautas segas. Skatos televizoru, smēķēju. Elpīda gatavo krāju­mus ziemai. Vāra ziedkāpostus. Lēcas. Zirņus. Cep olas. Sautē kāpos­tus. Mizo apelsīnus. Es sapņoju par gaļu, biezu vēršgaļas sautējumu, varbūt ceptu jēru. Taču tad, kad līst, mēs nestrādājam. Un, ja to neda­rām, mums nav naudas tādiem gardumiem. Kad Elpīda nenoņemas ar ēdienu, viņa saimnieko savā nodabā — tīra visu, ko vien iespējams iedomāties, — lampas, krēslu kājas. Ikreiz, kad starp diviem gāzieniem ārā pierimst lietus, viņa skrien pie maiznieka. Un es — pēc kā varētu aiztraukties es?

Pēcpusdienā, kad Panajica pārrodas no skolas, mēs ejam pie Elpīdas mātes. Televizors tur vienmēr ir ieslēgts, bet to nekad neviens neskatās, jo kāds allaž tērgā par neko — kā kaimiņiene laiž bērnus laukā smīlātājā, kā nekad nenotīra ietvi mājas priekšā, kā sievietes rīt dosies uz Svētās Katerīnas svētkiem, vai prāmis atvedīs svaigus augļus. Es daudz smēķēju un lielos daudzumos dzeru salvijas tēju. Dažkārt Elpīda ieslēdz elektrisko sildītāju (tikai vienu no diviem radiatoriem), mēs visi pievelkam tam klāt krēslus — es, Elpīda, sievasmāte un tēvs, Panajica un Elpīdas vecāmāte — nožēlojama, prātu izdzīvojusi veča. Sievasmāte no elektrības neko nejēdz, ja nu vienīgi to, ka tā ir dārga. Viņa naktīs atslēdz ledusskapi no strāvas, lai taupītu naudu. Kad lietus mitējas, tēvs iziet sētā, nokurina kādu stumbru, līdz paliek tikai nodeguļi, ienes iekšā karstos pelnus, un drīz vien dūmu ir tik daudz, ka mēs nevaram saskatīt cits citu. Ja mēs pacietīgi gaidām, vakars pienāk diez­gan ātri. Mēs atgriežamies mājās, Elpīda un Panajica liekas gultā — lai būtu siltāk, abas kopā. Es zvilnu uz dīvāna zem segām, saldams tumsā, smēķēdams un gaidīdams.

Ja es dotos ārā — kurp gan lai es ietu? Garlaicība ir nāvējoša, tā mani sagrauž no iekšas — nav nekā, ko darīt — nekā, ko iesākt — it nekā.

Vakar iegriezās mans draugs Druknais Džordžs, mēs kādu brītiņu pakulstījām mēles. Viņš kopā ar Garo Džordžu braukšot uz Kosu, lai pavadītu tur dažas dienas — tāpat pārmaiņas pēc. Kad nebiju precē­jies, es devos viņiem līdzi. Mēs lieliski nositām laiku — naktsklubā, dzerot bāros, braukājot pa salu ar motocikliem. Gājām uz kino, uz veikaliem, lai nopirktu jaunas drēbes. Reizumis atradām pa kādai meitenei.

Tagad esmu pielaulāts vīrs — nopietns cilvēks, man ir ģimene. Tā dzīve man vairs nav pieejama. Ko es tur varu mainīt?

Es tikai novēlēju viņam laimīgu ceļu.

CETURTĀ NODAĻA

Tāpēc, ka māju nebija ne šur, ne tur — pat klusajā ostas apkaimē ne, kur mazākās laivas slīdēja šurpu turpu, ne arī pašā ciema sirdī, kur ielās čumēja un mudžēja sievišķi un kašķīgi bērni, — šo dēvēja par pusceļnamu. Pa šo ielu tikai retumis kāds gāja: dažs vecs vīrs tripšināja uz ielejas dārziem, kas jau bija aplaistīti — mitri no nakts lietus, citkārt aizbrauca kāds auto, smagā kravas mašīna, taksometrs vai furgons. Darbdienās ap pulksten vienpadsmitiem parādījās pastnieks ar mo­pēdu. Un reizi stundā nodzīts, grabošs autobuss ar divpadsmit vietām.

Vasarā, kad valdīja neizturams karstums un no kalniem nepūta dzīvinošais vējiņš, līdz pašām vakarstundām, kad beidzās siesta, šī māja bija labu labā — to apēnoja lielais eikalipts, pārkāries tai pāri no ceļa malas. Sētas pusē māju aizsargāja olīvkoku birzs un sparīgi vīnstīgu vijumi, kuri nemēdza briedēt ogas. Bet ziemā te dzīvot bija gatavais pārbaudījums. Brāzmas trieca lietus ūdeni iekšā pa neaizdrīvētajām durvju un logu rāmju spraugām, tas plūda pa marmora grīdu un flīzēm. Viņa aizbāza šķirbas ar dvieļiem, kurus pēc tam vajadzēja izgriezt un kaut kā izžāvēt, un vairākkārt mazgāja arī grīdu, susinā­dama to ar sausām lupatām. Taču mitrums, ja reiz ticis iekšā, iesū­cās dziļi sienās, kur tam nevarēja piekļūt un nosusināt ar dvieļiem, — to ievilka sevī apmetums un ģipsis, un tur tas palika, ik pa laikam parādīdamies melna, smirdīga pelējuma veidā. Šie traipi rāpās aug­šup pa sienām, izplatījās pa griestiem, to sporas kā lipīga sērga pieķē­rās drēbēm, izmazgātajai veļai, grīdsegām un paklājiem, ko viņa bija darinājusi ar rokām. Mitruma dēļ mājā allaž bija auksti un drēgni, saulainā laikā viņi parasti sēdēja ārā, jo tur bija siltāk. Tā droši vien jutās bezpajumtnieki. Bet īpašnieks dzīvoja Atēnās un nekad šeit nerādījās. Un — kas vēl svarīgāk — īres maksa bija ļoti zema. Pagai­dām — viņš bija teicis — ar to pietiks. Un, protams, ja abi dzīvošot taupīgi, tad varēšot uzcelt paši savu sapņu māju.

Izkāpis uz sauszemes, Andreass nosmēla loma "krējumu" — pa­matīgu kuprlasi, divus palielus ēdamos bruņurupučus, jaunu parasto lasi, slaiku un sudrabainu plaudi un neizskatīgos Džona Dorija krab­jus — vietējās pasugas, bez spīlēm — tie bija ielīduši viņa murdā. Vēl jūras ežus un austeres, ko viņam bija izdevies savākt. Daļu peļņas vajadzēs izdot par visnepieciešamāko — jaunu ledus krājumu, svaigi ceptas maizes klaipiem. Viņš saveda kārtībā tīklus un pārējo aprīko­jumu un uzvilka buru, lai dotos uz māju pusi.

Okeānā viņš jutās tikpat labi kā zivis. Vienā mierā vadīja laivu, kad tā šūpojās viļņos stiprāka pūtiena laikā, un tikpat nosvērti sagai­dīja bangas, ko sacēla garām braucošie kuģi un prāmji. Visur, kur vien atradās zeme — saliņas, pussalas —, Andreass to pazina sīki un smalki — mēdza tai pietuvoties, lai izmantotu aizvēju. Tur, kur tās nebija, viņš stūrēja taisni uz priekšu, kompasā neskatīdamies, it kā viļņos redzētu ceļu. Kad bija jāpietauvojas, viņš atcerējās nostūrus, kur klints varēja noturēt laivas enkuru, un arī tos, kur tas vilkās pa smiltīm, ļaujot laivai slīdēt uz priekšu. Viņam bija palikušas prātā vietas, kur veicies zvejā, — mazi līcīši un attekas, kur zvejoti lielāki lomi — un tieši tur viņš centās izmest tīklus.

Andreass prata savu darbu. Viņš bija izpētījis zivju paradumus, ko un kad tās ēd, kāds laiks tām patīk, kādā dziļumā tās radušas pel­dēt. Viņš bija iegaumējis, kāda ēsma tām īpaši iet pie sirds, — cukuro­tas gliemja drumslas, spīdīgs pievilinātājs astoņkāja apveidā, maizes drupačas vai šķiņķa atliekas. Viņam šīs viltības šķita kā sacensības, kurās uzvar gudrākais. Kad zivis noknibināja ēsmu un aizpeldēja sveikas un veselas, viņš lādējās. Bet diezgan bieži tās kļuva par svaru, kas vilka lejup tīklu, tas drebēja un raustījās, tā bija zīme, ka uzvarē­tājs varētu būt viņš, ja vien rīkosies gana ātri, ieraudams neganti lēkā­jošās un lakstījošās zivis laivā, iekams tās paguvušas atbrīvoties.

Viņš ievilka tās iekšā un turēja, slidenās, elpojošās radības, vilk­dams āķus ārā no to kaulainajām lūpām. Viņa tulznainās rokas kļuva glumas no taukiem; ja kāda lielāka zivs asiņoja, tā caur atplēstajām žaunām nošķieda zvejnieku ar savu dzīvības sulu. Dalīšanās tajā — uzskatīja Andreass — bija svarīga viņa amata sastāvdaļa. Un visu zve­jas laiku viņš tās ēda — jēlus jūras ežus no čaulām, uz liesmas apcep­tas sardīnes, makreļu konservus no kārbas… un viņa kuņģa skābe sagremoja gan asakas, gan ādu. Tādējādi, viņš sacīja, notiekot savie­nošanās ar ūdens būtnēm, to noslēpumi pārejot viņā.

Andreasa dzīve bija šeit — pie jūras radībām. Saplūstot ar to garu un spējām klusēt. Kādā citā dzīvē viņš mīļuprāt būtu kļuvis par vāravu ķēniņu.

Sestdienā agri no rīta, kamēr sieva vēl gulēja siltajā migā, Andre­ass pārradās mājās. Durvīs nograbēja atslēga, tās atvērās un bez trok­šņa aizkrita. Viņa izkāpa no gultas; istaba bija auksta, tāpēc sieviete tūlīt uzvilka īsās zeķes un kurpes. Uz virtuves grīdas noskrapstēja krēsla kājas, nosprakstēja šķiltavas, vīrs ieklepojās. Sieva sameklēja kleitu, pagrozījās pie spoguļa un pieglauda naktī izspūrušos matus. Kad vīra cigaretes dūmi jau bija sasnieguši griestus, viņa atradās tam blakus — turēja viņa roku un atbildēja uz viņa smaidu.

Vīrs viegli noskūpstīja sievu ar sāls izkaltētām lūpām. Garās, sen neapcirptās ūsas skrāpēja viņas vaigu. Vīrs izskatījās mežonīgs, vēju ārdēts, saules aprauts, netīrs. Viņa acis, no bezmiega pietūkušas un maisiņu apņemtas, atgādināja spraugas — tās bija sasarkušas un sūr­stošas. Viss — vīra ķermenis, elpa, drēbes — smirdēja pēc sviedriem, eļļas, sīpoliem, mīzaliem. Un zivīm.

—   Labdien, siev, — viņš sacīja, joprojām smaidīdams.

—   Sveiks mājās. — Viņa pasmaidīja pretī. — Es priecājos, ka tu esi te.

Sieva pagatavoja viņam tēju un uzcepa olas. Kamēr vīrs ēda, viņš īsumā pastāstīja par braucienu — kur kuģojis, ko sazvejojis, ko nav noķēris… un šajā laikā smārds cēlās no viņa augšup kā ga­raiņi.

Kad vīrs bija paēdis, viņš izvilka no vīnājiem koka ķerru. Abi kopā viņi klusēdami un draudzīgi soļoja uz jūru, iedami garām sievas izlik­tajiem podiem ar mēļām vijolītēm un baltajām margrietiņām. Taču viņš nelikās zinis par puķēm. Šodien ne.

Piestātnē Andreass pievilka laivu tuvāk krastam un piekrāva ķerru. Plastmasas kastēs skalojās duļķains, zvīņains ūdens, tajās bija pārējais loms: snitkas, liesas sardīnes, zilganie nēģi — gari un tievi kā caurules, un pelēkās makreles (tās būs jāpārdod lēti, jo cilvēkiem ne­patīk) — visas šīs radības ar nespodrām acīm gulēja uz ledus šķem­bām, zaudējušas spīdumu un tvirtumu, tuvu iznīcībai.

No mazās kajītes, kur zvejnieks gulēja, sieva izvilka no matrača plastikāta pārvalka segas un spilvenu, izklādama tos uz motora koka pārsega, lai izžāvētu. Laiva tikko manāmi šūpojās līdz ar jūras svār­stībām; tās tilpnē skalojās netīrs ūdens kā vīna mieles kausā ar visu buķeti: degvielas atliekām un zivju iekšām. Sieva paņēma kuģotāja vienīgo šķīvi — uz tā malas vēl bija redzams melns īkšķa nospiedums, viņa glāzi un tasi, nazi, dakšiņu un karoti, tukšās ūdens pudeles un alus bundžas, konservu kārbas ar liellopu gaļu, kuras viņš nebija iz­ēdis, saziedējušās maizes atliekas, ābola mizas.

Sieva reizēm bija lūgusi, lai Andreass ņem viņu līdzi, jo viņa sa­skatīja šo dzīvi romantiskā gaismā — gluži kā kādu pētniecības darbu.

Bet vīrs, kurš zināja patiesību, atteicās.

—   Tas ir vīriešu amats, — viņš attrauca. — Tev tur būs pārāk maz ērtību. (Un sievietes jūrā nes nelaimi. Tās pārāk daudz tērgā un ir jutīgas pret aukstumu. Tās satraucas, kad jūra sāk viļņoties, un tām uzbrūk jūras slimība.)

Tagad viņa jau saprata, cik šis darbs ir netīrs, — viņa visu sakopa un vairs nekad neprasījās līdzi. Vīra dzīve tur, projām no viņas, bija cīņa par izdzīvošanu.

—   Es būšu mājās uz pusdienām, — viņš sacīja un stūma ķerru projām gar krastmalu. Un, tā iedams, uzsauca saimniecēm: — Zivis! Svaigas zivis!

Irīni nolūkojās, kā viņš aiziet. Namamātes parādījās durvīs ar makiem rokās, flirtējot ar viņu, lai dabūtu labāku preci vai svaru ar uzviju. Viņa redzēja, kā virs smaida, — kautri un priecīgi. Viņš no­rāva savu vilnas cepuri un pārvilka roku pār pliko pakausi, bet, kad viena sieviete smiedamās pastiepa roku un pieskārās gludajai galvai, greizsirdība, ko viņa reizēm juta, bija kaut kur pazudusi.

Otrpus līcim kafejnīcas terasē pie Nika galdiņa joprojām stāvēja četri tukši krēsli.

Irlni devās mājup viena pati.

Viņa bija gandarīta, ka ir ar ko nodarboties. Viņa pagatavoja vīram pasticcio — treknus, dobus makaronus ar biezu gaļas mērci un sieru. Viņš stūma ēdienu mutē, it kā būtu cietis badu, tiesādams no klaipa nogrieztas maizes rikas un izslaucīdams ar maizi tīru šķīvi. Zem galda atradās viena no vira dāvanām viņai — astoņkājis, kam vajadzēja tikt satraikšķītam ziepēm līdzīgā masā. Otrā velte kā leopards plankumains zutis — gulēja uz paplātes ledusskapī, stin­gri notīts, tam augšlūpā joprojām rēgojās āķis ar koši zilu neilona auklu.

—  Biju spiests pārgriezt auklu, — viņš teica, — negribēju, lai tas no­kostu man pirkstu. — Andreasam bija bail no šim čūskveida zivīm — pirms gada, kad viens tāds bija iekodies viņam rokā, to neizdevās dabūt nost, līdz viņš sašķaidīja zutim galvu ar uzgriežņu atslēgu. Sāpīgais ievainojums iekaisa, tas neļāva Andreasam strādāt desmit dienas. Delnā bija palikusi rēta — mazu zobu pēdas žokļa apveidā — izliektā lokā.

Šīs dāvanas bija pasniegtas, lai sievu iepriecinātu, un viņa centās būt priecīga, taču priekšā bija ķidāšana, dīrāšana, izdauzīšana, galvas atdalīšana, vārīšana un cepšana, tikai pēc tam varēs tās nobaudīt. Viņa būtu noskūpstījusi vīru, ja saņemtu naudu jaunām kurpēm.

Andreass atstūma tukšo šķīvi un izvilka no kabatas naudaszīmju rullīti. Un pārskaitīja tās turpat uz galda. Gluži laba peļņa.

—   Padod man kārbu, siev! — viņš sacīja.

Viņa noņēma no plaukta biskvītu bundžu. Vīrs pasniedza viņai desmittūkstoš drahmu un iebāza rullīti pie pārējiem jau pilnajā krā­tuvē.

—  Vai tu neesi ņēmusi nevienu, kamēr biju projām? — viņš no­prasīja.

—  Nē, — viņa meloja.

—  Āreče, — vīrs turpināja, — mēs jau drīz varēsim nopirkt zemi. Un tad jau būsim pusceļā.

Sievai viņš nebija iedevis pietiekami. Tā notika vienmēr. Viņš nezināja, cik maksā gaļa, piens un apelsīni. Tādiem sīkumiem nebija nozīmes. Ja kaut ko vajadzēja, kārba allaž bija tur.

Andreass nolupināja garozu no maizes gabaliņa un, nokabinājis putna būrīti no āķa, iznesa to ārā. Viņš pakāra to pie vīnstīgām, kur saule bija vissiltākā. Un, saņēmis drusciņu starp īkšķi un rādītāj­pirkstu, cauri restītēm piedāvāja to klusējošajam cīrulim.

—  Āre, Milo! — viņš labinājās. — Tev cienasts, bet man — dzies­miņa!

Putns piesardzīgi pavērās viņā, tad tuvojās, lēkādams pa laktu, un paknibināja maizi no saimnieka rokas.

—   Lāga zellis, — vīrietis sacīja. — Tas atkal ir mans puisītis.

Cīrulis ieknābāja vēl, pēc tam vēl mazliet. Kad Andreass iegāja

atpakaļ mājā, putns pacēla galvu un sāka dziedāt.

Tas nebija ne prieks, ne pretīgums, drīzāk nevēlēšanās. Viņa juta nepatiku, izģērbjoties šajā diennakts laikā; tā bija nelādzība — kailai likties mitrajos, saltajos guļamistabas palagos. Taču tāds bija viņas pienākums — tāpat kā ēdiena gatavošana un drēbju gludināšana. Tā bija diezgan parasta vienošanās — sievietes padevība pret vīra naudu.

Viņš darīja, ko varēja, — centās būt vilinošs, šķietami nevērīgi at­laidies gultā ar smieklīgi uzslietu locekli zem viduklim aptītā dvieļa. Vannas istabā viņš bija savedis sevi kārtībā — nodzinis bārdu, iztīrījis nagus, viņa izmazgātie mati gludi pieglaudās galvai, visapkārt vēdīja salda ziepju un odekolona smarža.

Viņa uzplāja sev uz sejas smaidu — tas palika tur tik ilgi, kamēr turpinājās izģērbšanās. Vīrs izpleta rokas, sieva piebiedrojās viņam — piekļāvās pie lipīgās ādas. Viņš uzvilka abiem virsū segas un uzspieda savu muti viņējai, iespiezdams mēli starp sievas zobiem.

—  Siev… — viņš izdvesa, palaizdams savu otro pusi vaļā, pateicīgi un laipnīgi. Vīra smaids bija tāds pats kā pirms stundas, kad laulātā draudzene pasniedza viņam makaronus. Nometis dvieli, pagrābājās pats ap sevi un iestūmās viņā. Irīni saviebās. Vīrietis sagrāba viņas krūtis, rokas bija aukstas… un sāka stumdīties. Kamēr šī norise vēl bija lēna, sieviete vērās sienā; kad tā kļuva ātrāka, viņa pievienojās ar gurnu kustībām, to pasteidzinot. Vīrs izbaudīja šo brīdi, bet Irīni izlēmīgi kāpināja tempu, un, vēl nepaguvis attapties, viņš jau bija saverkšķījis seju ķēmīgā vieplī — viss bija galā.

Kad viņš atvēra acis, sieva smaidīja — siltāk nekā pirmīt. Viņš aplika roku sievai ap pleciem un pievilka sev klāt.

—  Siev, — viņš novilka, — manu sieviņ… — Un pārvilka plauk­stu — tā bija raupja kā haizivs āda — pār viņas kailo vēderu. — Es šodien jūtos tik laimīgs… It kā šī būtu mūsu abu lielā diena. Šajā braucienā uzgāju austeru perētavu — kādu pusduci jaunuļu — un paturēju tās sev. Tās vīrietim nāk par labu — nav nekā cita tik spēci­noša. Un nodomāju…

Viņa vārdus pārmāca žāvas.

—   Tev jāpaguļ, — Irīni atteica. Un mierinoši noglaudīja vīram galvu.

—  Es spēju gulēt tikai tad, kad esmu kopā ar tevi, — viņš sacīja. Pagāja minūte — un viņš jau bija projām — iegrimis miegā, klusi krākdams.

Kādu mirkli viņa turēja vīru, piespiedusi sev klāt; mīlējoties gulta bija sasilusi, viņai tajā likās patīkami. Pleca iedobē ādu klāja sviedri, viņa roka bija atmesta atpakaļ — tā dusēja uz spilvena, bet no paduses, gluži kā vilks no meža — zagšus, par spīti ziepēm un odeko­lonam, lavījās ārā viņa īstā smarža — vīrišķīga, ar muskusa piedevu. Tā sievu pievilka, viņa to ostīja kā suns. Taču bez tās bija vēl kāds allaž klātesošs smārds, ko nevarēja sajaukt ne ar vienu citu, — zivju smaka.

Irīni izkāpa no gultas un aiznesa savas drēbes uz vannasistabu. Tur viņa nomazgāja no sevis lipīgās sulas un apģērbās. Klusītēm no­cēla no plaukta virs televizora sudrabaino Svētās Elizabetes attēlu — tajā Elizabete bija padzīvojusi un grūta. Ieklausīdamās Andreasa krākšanā, viņa atlocīja klipšus, kas turēja kopā ģīmetni un rāmīti, un izņēma starp tiem aiz kartona paslēpto tablešu iepakojumu. Tas bija pustukšs. Mazās, baltās pilulas folijas padziļinājumos nodevīgi gra­bēja. Viņa izspieda no iedobes vienu.

Irīni domāja par Andreasu, kurš viens pats zvejoja tur ārā, klin­šainajā līcī, rīdams austeres, lai stiprinātu savu dzimumspēju, un no­sprieda, ka šie gliemji tomēr nespēj mēroties spēkā ar to, kas piemīt sīkajai tabletītei viņas rokā. Viņa šaubījās, tāpat kā katru dienu, ap­svērdama tēvoča vārdus, un apšaubīja večuka apgalvojumu, ka bērns esot dvēseles miera atslēga.

Viņai nepatika mānīt Andreasu. Tāda rīcība bija neglīta, tā pa­darīja viņu par krāpnieci, un viņa negribēja tāda būt. Pie visa vainīga bija viņas sirds, likdama tā darīt un cieši tverdamās pie sapņiem par iespējām, kas nekad nekļūs par dzīves īstenību, ja viņa zaudēs brī­vību.

Irīni norija tableti un zagšus nolika vietā svētbildi kopā ar tās noslēpumiem. Ēnas istabā kustējās šurpu turpu — saulei pāri slīdēja mākoņi, un Svētās Elizabetes seja bija mainījusies, taču, vai attēls smaidīja vai bēdājās, Irīni nevarēja pasacīt.

Ap pulksten četriem saule jau laidās rietā, aizvilkdama prom gaismu no ielejas un no istabas. Sieviete kādu brīdi sēdēja pakrēslī, cenzdamās atgainīt uzmācīgu nemieru, — viņai uzmācās vēlme kaut ko pasākt, taču pulksteņa rādītāji bija itin kā apstājušies uz vietas, un viņai nenāca prātā nekāds laika kavēklis, ar ko noņemties līdz gulēt­iešanai. Viņa uzvārīja vēl tēju, paņēma tasi un kūkoja pie loga, vērda­mās ārā, kur vilkās projām pēcpusdiena, kļūdama par pievakari, un nespēja izdomāt neko, lai pasteidzinātu tās beigas un šī nīkšana reiz būtu galā.

Andreass palika mājās aptuveni nedēļu. Loms bija labs, visas zi­vis bija pārdotas. Viņam kabatā bija nauda. Un nekādas vajadzības doties jūrā. Divas dienas viņš gulēja, atstādams gultu tikai tad, kad bija jāsēžas pie galda un jāpaēd, līdz sārtums izzuda no viņa acīm, bet miega trūkuma izraisītais apdullums no galvas.

Tad viņi katru rītu apmeklēja vīramātes māju, kur tērzēja par laika apstākļiem, zivju cenām un pārtikas krājumiem. Abi uzvilka sporta kurpes un kāpa klinšainajā kalnā, kur mita Profitis Iliass, lai sagādātu apelsīnus marmelādei. Viņi iegriezās pie ostas sīkpreču tir­gotāja, iedzēra kafiju kafenion, kur veči trina mēles. Aizgāja līdz Nika mājai un pasēdēja kopā ar viņu stundiņu vai divas, kamēr viņš izstās­tīja visas tenkas, ko bija saklausījies.

Bet pēc septiņām dienām Andreasu jau grauza tā pati garlaicība un nemiers, kas viņa prombūtnē urdīja Irīni. Viņam bija laiks doties jūrā.

Vīrs sāka gatavošanās darbus. Viņš aizsūtīja Irīni nopirkt gaļas un zivju konservus, augļus un kafiju, bet pats iekārtojās piestātnē, šū­dams ciet caurumus, ko tīklos bija izrāvušas klinšu radzes.

Taču viņš nepaspēja izbraukt — sākās nelāga laiks.

Tās bija ziemas pēdējās dienas; mandeļkoki jau briedēja sārtus pumpurus. Viesuļvētra bija negaidīti spēcīga. Jūras ūdeņi izsprāga pāri ostas sienām, pārplūdināja veikalus un namus ar netīru sālsūdeni. Gaudojošie vēji nogāza elektrolīniju stabus un sapostīja vadus, bet strādnieki atteicās tos labot. Strāva pienāca ar pārtraukumiem, beigās tās nebija gandrīz nemaz. Telefoni nedarbojās, un neviens no meista­riem negāja ārā no mājām tos pārbaudīt. Visiem kuģiem bija aizliegts atstāt ostu, laivām tāpat, tās nekustējās ne iekšā, ne ārā, un likās, ka drīz vairs nebūs nekādu svaigu ēdmaņu. Tirgotavās sievietes izvāca no jau tāpat patukšajiem plauktiem iebiezināto pienu un makaronus, pēcāk vārīja tos uz gāzes plīts un cēla galdā ar margarīnu un sacietē­juša siera sakašņiem. Vējš purināja ēkas, putekļi nosēdās uz visām virsmām, bira pārtikā, kas tika gatavota vai stāvēja uz galda, un pēcāk čirkstēja zobos. Gulēt bija grūti — vecie nami čīkstēja un vaidēja, to durvis un logi virinoties rībēja un dārdēja, cilvēki gulēja nomodā un klausījās, kā krita un plīsa dakstiņi un krakstēdami lūza koki.

Andreass kārtīgi novietoja laivu krastā un pārnesa mājās senatnī­gos eļļas gaismekļus no kajītes. Lai būtu siltāk, viņš savāca nodeguļus no laivu mājas un pielika tiem pēdējās ogles. Tad viņš likās gultā. Zvilnēja ar visām drēbēm, novilcis tikai zābakus, ietinies segās kā kūniņa, snauda un krāca netīkamajā istabā.

Viņš tā atpūtās un atpūtās. Ceļmalā eikaliptu koki pārcieta vēju krakšķēdami un brakšķēdami, noplēstā miza lobījās nost baltām plēksnēm kā saules apdedzināta āda. Irīni sēdēja pie loga, reizumis ieklausīdamās Svētā Tanasija baznīcas zvanos, kas skaitīja dienišķās stundas, kamēr niknais vējš sēca un elsa, un gaidīdama, līdz vētra pāries.

PIEKTĀ NODAĻA

Resnais vīrs devās projām no kafenion viesnīcas "Kaija" virzienā.

Vēlais rīta cēliens pamazām pārtapa tādā kā ziemas siestas laikā, augļu un sakņu tirgotājs aizvēra nepārdoto preču kastes, kraudams apelsīnu un vēl nepiesārtušo tomātu iepakojumus noliktavā ar ak­mens grīdu, kur jau karājās tīkliņi ar apspurušiem sīpoliem un stā­vēja stīvi papīra maisi ar kartupeļiem. Zili krāsotie sīkpreču veikala slēģi bija ciet, aptiekas durvis, jau tāpat pamatīgi nostiprinātas, rotāja vēl arī sarūsējusi priekškaramā atslēga.

Vīrs pagāja garām savai viesnīcai un, apmetis loku pa ostmalas ceļu, nonāca bruģētā laukumiņā, kuru no trim pusēm norobežoja augstas, šauras celtnes. To durvis bija paredzētas ķerrām un vago­netēm, šīs ēkas agrāk bija izmantotas par noliktavām, to sūtība bija skaidra, taču tagad jumtu sijas trunēja vietās, kur trūka dakstiņu, bet spraugas sienās rēgojās tik platas, ka tajās varēja iebāzt vīrieša roku. Pie netīrā loga, ko gandrīz pavisam bija aizauduši ciet smagi zirnekļa tīkli, rēgojās izkārtne ar uzrakstu "Pārdod" — tā bija nobrukusi un nosvērusies, zaudējusi krāsu un gadu gaitā pārklājusies mitruma plankumiem.

Laukuma stūrī atradās kiosks — maza būdiņa, aplīmēta ar ko­šiem cigarešu un atspirdzinošu dzērienu reklāmas sludinājumiem, tās durvis bija nokarinātas ar plastmasas šķiltavu iepakojumiem, tū­ristu kartēm, bet plauktos pie sienām bija šokolādes tāfelītes, filmi­ņas, košļājamā gumija, un smalkjūtīgi novietoti aiz tilla aizkariņa, arī itāliešu kondomi. Priekšpusē bija ierīkots koplietošanas tele­fons, un aiz šaurās letes uz augsta ķeblīša sēdēja pusauga meitene — skaista, bet izlēmīgi nesmaidlga, iespiedusi klausuli starp plecu un ausi.

Kad tuklais virs pienāca klāt, viņa izteica klausulē tikai vienu vārdu:

—   Pagaidi!

Resnis uzsmaidīja pārdevējai un palūdza savu iecienīto cigarešu paciņu.

Meitene kādu bridi vērās viņā, it kā apsvērtu, vai neatteikt. Tad nopūtās, nolika telefona klausuli uz letes, tad atkal pacēla un ierunāja tajā:

—  Vienu mirklīti!

—  Tās markas mums nav, — meitene sacīja.

—   Jūs būtu pārsteigta, — virs attrauca, — ja zinātu, cik daudzi tabakas tirgotāji tā saka! Un tomēr atrod kādu kārbiņu, ja kārtlgāk apskatās. Tāpēc es būtu jums pateicīgs, mīļā jaunā dāma, ja jūs būtu tik laipna un pameklētu.

Viņa atkal nopūtās un, pagriezusi muguru, sāka rakņāties ciga­rešu grēdās. Augstākā plaukta galā, paslēptas aiz vairāk pirktajām, bija arī šis — ar nepierasto nosaukumu, varakrāsas iepakojumā, zem izbalējuša ietinamā papīra. Meitene nopūta putekļus un atplēsa to, pēc tam nomezdama uz letes paciņu, uz kuras nepiespiesti, tomēr bikli rādīja zobus platlnblonda daiļava.

—   Un divas sērkociņu kastītes! — iespaidīgais klients smaidī­dams piebilda.

Meitene uzlika tās uz cigaretēm.

—  Šķiet, man vajadzētu arī vienu karti. Ja jūs būtu tik laipna.

Viņa pasniedzās un izņēma no skatloga vienu no tām. Nolikusi

to līdzās cigaretēm un sērkociņiem, skuķe uzlūkoja vīru, acis samiegusi.

Iebāzis roku žaketes iekškabatā, resnis izvilka mīkstas teļādas maku un izvēlējās vērtīgu naudaszīmi. Viņš pasniedza to pārdevējai.

—   Es ļoti atvainojos, — viņš sacīja, — bet mazākas man nav.

Meitene nospieda četras pogas un, kad atvilktne atlēca vaļā, pa­cēla monētu kastīti un paslēpa banknoti zem tās. Atlaidusi atsperi, viņa atbrīvoja kaudzīti ar tūkstoš drahmu zīmēm un noskaitīja vai­rākas, pēc tam pagrabināja monētas un uzbēra uz papīrnaudas sīku bronzas kaudzīti.

Viņa paņēma klausuli.

—  Es prātoju, — resnis smaidīdams ierunājās, — vai jums būtu šokolāde ar mandelēm? Labāk ar veselām, nevis sakapātām.

Meitene šķībi paskatījās un nolika klausuli. Viņa uzmeklēja plāksnīti sārtā iesaiņojumā, ko rotāja mandeles zieds, un nolika to uz letes. Vīrs sniedza viņai atpakaļ vienu no izdotajām banknotēm.

—   Vai jūs, lūdzu, to izmainītu? — viņš pajautāja. — Man vaja­dzēs lielu lērumu sīcenes. Dzeramnaudām.

Meitene nospieda divas pogas, un atvilktne pavērās. Viņa ielika naudaszīmi pie pārējām, atkal sākdama šķindināt bronzu, lai sarū­pētu lielāku kaudzīti.

Resnulis sagrāba to un iešķūrēja sev kabatā.

—   Liels paldies, — viņš sacīja.

Meitene pacēla klausuli.

—  Te es esmu, — viņa iesaucās. — Kalē? Vai tu tur esi?

Bija skaidrs, ka viņa dzird tikai vienmuļus pīkstienus. Ducīgais vīrs smaidīdams novēlēja viņai jauku dienu.

Pie kioska atradās atkritumu urna. Resnis atvēra vispirms vienu sērkociņu kastīti, pēc tam otru un izpurināja to saturu. Pēc tam viņš iebāza tukšās kārbiņas žaketes kabatā.

Atvēris karti, viņš atklāja, ka būtu varējis pataupīt naudu. Tā bija tik vienkāršota kā pirātu norāde par apraktu mantu — zeme ūdens ielokā un viens pats ceļš, kas vijās augšup no ostas, — uz tā viņš pat­laban stāvēja, pagriezies pret kalna nogāzi, kuras galā bija ciems. Šajā vietā iela sadalījās — pirmais atzars veda lejup uz Svētā Savas miestu, nākamais — uz Svētā Vasiļa klosteri salas tālākajā galā. Aiz šiem māju puduriem bija augstāki kalni un lauzītām līnijām iezīmētas dubļainas takas — tikai pa tām varēja piekļūt mazajiem zemes gabaliņiem un attālākām kapelām. Kartes apakšmalā bija dažas rindiņas — izziņai. Par salas izmēriem, tās augstāko virsotni. Un saraksts — visas baznī­cas, katedrāles un klosteri, kas atradās šajā apkaimē. Simt trīsdesmit divi, resnis norūca, un gandrīz vai katrs piemineklis veltīts kādam moceklim vai svētajam. Un zem lūgšanu vietām pa rindkopai vai tei­cienam — ar norādi "turp var tikt pa to ceļu".

"No galvenās ostas uz mazo Svētā Savas piestātni ir regulāra auto­busu satiksme," viņš lasīja.

Un tur, resnais vīrs nolēma, sākt varētu tikpat labi kā jebkur citur.

Autobuss jau gaidīja pieturā — tas bija mazs, skārds virs riteņiem rūsas saēsts, bet riepas nodilušas. Šoferis — virs ar sāpīgi saviebtu, izdilušu seju — bija izliecies pa vaļējo logu. Neskūtos vaigus klāja priekšlaikus nosirmojuši bārdas rugāji. Viņš vēroja svešinieka tuvo­šanos, taču asinīm pieplūdušajās acīs, zem kurām rēgojās sašļukuši maisiņi, nemanīja nekādu interesi.

Aizmugures sēdekļos divas sievietes sazvērnieciski sačukstējās, apķērušas somas ar siltiem maizes klaipiem un spiezdamas tās pie krūtīm.

Vīrs nostājās pie šofera loga. Tā elpā joprojām bija stingri jūtams vakar iebaudītā viskija smārds…

—   Labdien, draugs, — resnis sacīja. — Vai šis autobuss iet uz Svētā Savas piestātni?

Braucējs palocīja galvu. Tā gan.

—  Cikos dosimies ceļā?

—  No ostas ik apaļā stundā, tikko sitīs pulkstenis. No Svētā Savas miesta tāpat, kad zvana pusstundu. No diviem līdz četriem autobusu nav. — Šo sarakstu vīrs noskaitīja kā nodziedādams.

Resnis iekāpa un ar pūlēm iespiedās sēdeklī aiz šofera. Viņš gluži viegli aizpildīja divas trešdaļas sola, kas bija paredzēts diviem cilvē­kiem. Atlikušajā trešdaļā viņš novietoja savu ceļasomu.

Un uzsita šoferim uz pleca.

—  Cik maksā biļete līdz galapunktam?

—   Simt drahmu.

Resnis izvilka monētu no sīknaudas saujas, kas bija viņam ka­batā, un pasniedza to šoferim.

Kāds večuks ar avīzē ietītu mazu zivteļu saini elsodams ierausās sēdeklī ejas otrā pusē — tieši pretī resnim. Paciņu viņš turēja klēpī, un šķidrums ar zvīņām, spurām, iekšām un asakām jau sūcās cauri papīram, atstājot uz viņa biksēm tumšus traipus.

—    Labdien, labdien visiem! — viņš uzsauca, pagriezdamies un aplūkodams pārējos braucējus, kas atradās autobusā. — Āreče, Džordž, — viņš uzrunāja šoferi, — es gandrīz nositos, skriedams pa­kaļ, lai tevi noķertu, bet mēs te vienā mierā stāvam, it kā laika būtu gana. Iedarbini motoru, puis, un aiziet!

—   Man pēc pulksteņa vēl atlikušas divas minūtes, — attrauca Džordžs, un gan viņš, gan abas sievietes, gan svešais visi reizē pa­grieza galvu pret baznīcas torni ostas viņā galā.

—   Viņam ir taisnība, Vasili, — piebilda viena kundzīte. — Vēl pāris minūšu.

—   Āreče, sasodīts, — vecais nomurmināja, — tad man nebija vajadzības skriet pa galvu, pa kaklu.

—  Tā te iet, — šoferis naidīgi nomurmināja, neatraudams ska­tienu no pulksteņa. — Tie, kuri ir laikā, mēdz pieprasīt, lai atstāju pā­rējos. Tie, kas nepagūst laikā, grib mani piedabūt, lai pagaidu! Visiem pa prātam nekad neizdarīsi.

Resnis pasmaidīja — pieklājīgi un līdzjūtīgi, tomēr, neticis skaid­rībā, vai šofera runa domāta viņam, neko neatbildēja. Un tā trīs viri kādu mirkli sēdēja klusēdami, bet aiz viņiem sievietes sačukstējās par noslēpumiem, kurus drīz zinās visi.

Pāri ūdenim atlidoja vientulīga, dobja skaņa — zvans vēstīja pirmo pēcpusdienas stundu.

Autobusa vadītājs iedarbināja motoru, un mašīna sāka lēni ripot gar kuģu stacijas priekšpusi un tālāk pa kraujo, līkumaino ceļu cauri visai salai uz Svētā Savas līci.

Kad braucamais atradās augstu virs ostas, resnis pa logu aplū­koja lietaini duļķainos, zilos ūdeņus. Otrpus ceļam klinšainās grēdas virsotnē slējās cilindrisku vējdzirnava rinda, gluži kā sekstes robo­jums uz ķirzakas galvas, bet vēju ārdētās sienas kā hameleoni bija piemērojušās grubuļainajām kalnu nogāzēm. Taču, gadu desmitiem nelietotas, dzirnas drupa kopā, spārnu režģi jau sen bija zaudējuši audeklus, reiz konusveida jumti atvērti vērās debesīs.

Aiz dzirnavām ceļš pavērsās lejup. Šoferis lielā ātrumā veica pa­griezienu. Resnis aizmiedza plakstus, izjūtot stāvās kraujas līkumus tā, it kā viņa kuņģis ik pa brīdim paceltos uz augšu. Tad līmenis izlī­dzinājās, šoferis nobremzēja un apstādināja autobusu.

Resnais vīrs atvēra acis.

Autobuss apstājās akmeņiem bruģētā skvērā, nami rindojās vis­apkārt. Tur bija neliels veikaliņš un maza viesnīca, kuras pagalmiņā bija sakritušas lapas. Tirgotavas īpašnieka sieva, kura tajā brīdī pie veikala pārlūkoja kasti ar baklažāniem, pārtrauca darboties un vērās, kā pasažieri izkāpj, — it kā gaidītu kādu.

Apķērušas savus maizes klaipus, sievietes samaksāja šoferim ar sīkām monētām un izrāpās ārā.

—   Vai šī jau ir Svētā Savas piestātne? — resnis pajautāja šofe­rim.

—  Nē, nē, vēl ne! — iejaucās vecais vīrs, grābādamies pa kabatu. — Šis ir miests. Palieciet, kur esat, kungs, nekustiet no turienes! Līdz galapunktam vēl kādu brītiņu jābrauc.

—   Ei, — šoferis uzrunāja večuku, — tu turpināsi ceļu vai kāpsi

ārā?

—  Es tikai meklēju naudu, — vecais atteica. Viņš ieskatījās saujā, nopētīdams to, ko bija izvilcis, un izvēlējās trīs divdesmit drahmu monētas. Pasniedzis tās šoferim, viņš piecēlās un pasita padusē mitro saini. Viņa bikšu priekša bija tumša no zivjūdens.

—   Atlikumu paturiet! — viņš uzsauca, kad autobuss jau ripoja projām.

—  Vecais muļķis! — šoferis nomurmināja.

Viņi līkumoja pa šaurajām ieliņām starp mājām, kas atradās tik tuvu, ka garāmbraucot varētu tām pieskarties ar pastieptu roku, traukdamies tālāk uz seklo ieleju, līdz iela atkal kļuva par lauku ceļu. Kamēr autobuss grabēja, zvāļodamies lejā no kalna, izmeklētājs vē­rās ārā, pētīdams to, kas bija palicis no lauksaimniecības: aitu ganī­bas, sudrabotos olīvu kokus un to ražu, kas vēl nebija novākta, kviešu sējumus terasēs, kur spīdēja nenopļautas zāles stiebri un gušņas; robežkrāvumi bija nobrukuši, mazajos vlnadārzos vairs neredzēja vīnogulājus. Viņi pabrauca garām vējā drebošu eikaliptu rindai un pusceļmājai, drīz atkal nonākdami pie jūras, kur šoferis pagriezās pa labi un apstājās. Viņš izslēdza motoru un gurdi izliecās pa logu, it kā pasažiera tur nemaz nebūtu. Mašīna atdziestot krakšķēja un brak­šķēja. Krastmalā pret asajiem, pelēkajiem zvirgzdiem pašā ceļa malā plakšķēja sīki vilnīši.

—   Paldies, draugs! — sacīja pasažieris, izrāpies no autobusa un aizcirtis durvis.

Taču šoferis neatbildēja.

Vīrs devās uz priekšu pa līkumoto taku gar jūras malu. Piestātnē starp otrādi apsviestajām laivām un krāsu bundžām kašņājās cāļi. Kūpošajā ugunskura vietā vēl kvēloja nodeguļi. Vīrs apstājās, lai ap­lūkotu salabotās airu laivas ribas un, pieri raukdams, pabakstīja puspabeigtu lāpījumu divvietīgas motorlaivas korpusā. Virs galvas riņ­ķoja balta kaija. Noņēmis no kreisās kurpes zoles sausu aļģu grīsti, viņš devās tālāk, līdz nonāca pie lielās mājas pašā novietnes galā. Uz durvju pārsedzes bija kāds gleznojums ar izbalējušu uzrakstu, no kura nobirusi sasprēgājusī krāsa, — tas vairs nebija izlasāms. Terase bija izveidota no jūras oļiem, tās otrā pusē stāvēja vientulīgs galdiņš un četri krēsli, tur sēdēja virs, ietinies siltā, smagā mētelī, seju paslē­pis smailā aitādas cepurē.

—    Labdien! — resnis pieklājīgi sacīja. — Es prātoju, vai esmu īstajā vietā, lai iedzertu tasi kafijas?

Niks pastūma mici nost no sejas un uzlūkoja pienācēju.

—    Svešinieks paradīzē, — viņš novilka. — Šis nav apmeklētāju gadalaiks. Bet kafiju varam sarūpēt ziemā vai vasarā. Kādu jūs vē­laties?

—   Grieķu, bez cukura, — ducīgais vīrs atbildēja. — Pateicos!

Niks izrausās no krēsla un iekliboja virtuvē. Zem krēsla, kuru

viņš bija atbrīvojis, rūsgans kaķis ar asarojošām, iekaisušām acīm laizīja plāni apspalvotu sānu. Laivu piestātnes galā autobuss pagrie­zās ap stūri un nozuda uz ostas ceļa. Vējš saņirbināja lietus peļķes bedrītēs starp terases akmeņiem, radot tajās apļus. Izmeklētājs nodrebinājās.

Niks atnesa kafiju, ūdeni un tīru pelnu trauku, ko nolika uz gal­diņa, bet pats apsēdās blakus resnim. Un pastiepa roku.

—   Niks Velianidis.

—   Hermejs Diaktors. Tāpēc šīs spārnotās sandales. — Viņš no­rādīja uz savām teniskurpēm. Niks pasmaidīja, it kā būtu sapratis šo joku.

Resnis norādīja uz līci un kalniem, kuru virsotnes slēpās zemu peldošajās tūcēs.

—  Te ir visnotaļ skaisti, — viņš sacīja. — Mierīgi. Man ļoti pa­tiktu šāda vietiņa.

—  Vai ne? — Niks apjautājās. — Mjā… Es jums kaut ko pateikšu. Ja katrs no tiem, kuri tā sacījuši, būtu man iedevis tūkstoš drahmas, es tagad būtu bagāts virs. Jūs taču zināt, kā cilvēki runā. Citur zāle allaž zaļāka.

—   Reizēm tā ir taisnība, — resnis aizrādīja.

—  Te ierodas daudzi ārzemnieki, — Niks turpināja, — kuri domā, ka viņiem patiktu šāda dzīve. Tik dīka. Un ilgas pēc ērtībām ātri vien aizvilina viņus atpakaļ uz mājām.

—  Te noteikti ir ļoti kluss.

—  Vienmēr tā nav bijis. Reiz šī sala bija liels rūpniecības centrs.

—   Tiešām? — Resnis pārprasīja, lupinādams nost celofānu no jaunās cigarešu paciņas un piedāvādams vienu Nikam, kurš to pa­ņēma. Niks pacēla zelta šķiltaviņas, kas iedegās ar mazu, līdzenu lies­miņu, un ducīgais vīrs noliecās uz viņa pusi, lai aizkvēlinātu smēķi. — Taču man jāatzīstas, ka tajā laikā, kad šeit vēl notika ražošana, es te pavadīju tikai īsu brītiņu.

—   Sūkļi, — Niks turpināja. — Tie bija starptautiski darījumi. Mēs tos zvejojām, tīrījām, saiņojām un kuģos sūtījām projām. Te no tiem pārtika tūkstošiem cilvēku, un tie visi labi nopelnīja. Mēs bijām tirgotāji un diži eksportētāji. — Resnis iedomājās pamestās nolikta­vas, ko bija redzējis piestātnē. — Tagad mēs tikai importējam. No Vā­cijas, Anglijas un Holandes. Vedam iekšā saldējumu, aukstu alu un sauļošanās piederumus. Attiecīgajā sezonā noder. Pēc sešiem smaga darba mēnešiem mēs tikpat ilgi pakaļu nepieceļam, gaidot uzplūstam nākamo vilni. — Viņš ievilka dūmu. — Bet jūs, — viņš turpināja, — ja drīkstu tā izteikties — neesat no tipiskajiem mūsu klientiem. No Atēnām pie mums reti kāds brauc.

—  Jaunas ziņas izplatās ātri.

—  Klausieties, — Niks sacīja, — jūs nevarat te visur bāzt degunu tā, lai visi par to nezinātu. Un es noprotu, ka policijas priekšniekam snuķis ievērts durvīs, ja jau jūs esat šeit.

Resnītis iemalkoja kafiju un rūpīgi nolika krūzīti atpakaļ uz ta­sītes.

—  Nav mana darīšana, kādā stāvoklī ir Zafirida smeceris, — viņš novilka.

—   Nedomāju vis, — noteica Niks. — Tas ir viens interesants

vīrs.

Vecais sakrustoja rokas uz vēdera un nogaidīja, vai svešinieks būs uztvēris mājienu. Ducīgais vīrs pasmaidīja un iekodās izliktajā ēsmā.

—   Kādā veidā? Man likās, ka viņam trūkst gan iznesības, gan saprāta.

—   Protams, nekā tāda viņam nav, viņš ir stulbs, — Niks apstipri­nāja, aizgainīdams sarunu biedra apsvērumus kopā ar viņa cigaretes dūmiem. — Bet šim vīram ir noslēpumi.

—  Jā, — resnis neizteiksmīgi piekrita. — Ir jau gan.

Niks pavērās viņā.

—  Tātad jums tas ir zināms?

—  Jā, ir gan. Tāpat kā jums… Vai tad jūs negribējāt man par tiem pastāstīt?

Niks nodzēsa cigareti.

—   Man jānorij savs lepnums, — viņš atbildēja, — un jāatzīstas, ka nezinu vis. Tāpēc, ja jums viss ir skaidrs, lūdzu, apmieriniet manas ziņkārības alkas. Policijas priekšnieks ir mīkla, kuru esmu centies uz­minēt jau sen… Nešaubos, ka viņš nav tāds, kāds liekas. Bet cilvēks ir kā vēzis vientuļnieks — jo vairāk cenšaties izķeksēt šo ārā, jo dziļāk

šis ierokas. Tas ir virs, kuram ir ko slēpt. Nelaimīgā kārtā viņš prot meistarīgi izlikties. Ja jūs saprotat, kas tas slēpjamais būtu, tad ieprie­ciniet mani — ziņkārīgu vecu vīru.

Kādu mirkli resnais virs slēpa muti aiz paceltas plaukstas un aplūkoja Niku — vērtējoši un domīgi. 'j

—  Es prātoju, — viņš beidzot sacīja, — vai jūs esat tāds vīrs, kuram var uzticēt cita cilvēka noslēpumus?

—   Es nekad neesmu pievīlis neviena uzticēšanos. — Niks pie­liecās un noglaudīja kaķi zem sava krēsla, tā piesegdams vieglu pietvīkumu, kas pārskrēja sejas ādai. Runcis paostīja večuka roku, tad piecēlās un aizslāja uz virtuves durvju pusi.

Bet resnis, šķiet, bija ņēmis viņa vārdus par pilnu.

—  Tā sauktais Zafiridis, — viņš sacīja, nepiespiesti atliecies at­pakaļ, — glabā neparastu noslēpumu pat tad, ja runa ir par mūsu nāciju, kurai melošana ir dzīvesveids. Viņš nemaz nav Zafiridis no Patmosas, kā apgalvo, bet gan Ksantoss no Sifnosas.

Niks svētlaimīgi pasmaidīja.

—   Krāpnieks!

—    Tā gan. Viņš un īstais Zafiridis satikās uz prāmja pie Pirejas. ļ Ksantoss devās uz mājām pie sievas, kuru nevarēja ciest. Turklāt vi-1 ņam bija nepatikšanas ar nodokļu inspektoriem. Zafiridis devās uz šejieni, lai stātos savā jaunajā policijas priekšnieka postenī, bet arī viņam bija visādas rūpes — it īpaši par kādu meiteni, kas nebija viņa cienīga, taču zellis to atklāja tikai tad, kad bija iztērējis pēdējo drahmu. Abi sāka runāties, tad arī dzert, īpaši Zafiridis, tas ir, īstais Zafiridis. Un pilnīgi pietempās. Viņi muldēja par Zafirida nozīmēi jumu, un šis vairākkārt paziņoja, ka policijas priekšnieks varot būt ari dresēts mērkaķis. Iespējams, viņam ir taisnība — to var redzēt, pa­skatoties uz jūsējo. Tad piedzērušais, taču izmisušais Zafiridis izteica vēlmi mirt. Bez mīļotās, šis atzinies, viņa dzīvei vairs neesot vērtības, ; Un mūsu viltnieks turējis šo pie vārda — kad līdz Halkidiki atlicis , aptuveni divpadsmit jūdžu, viņš piepalīdzējis tam pārkrist pār bortu. Taču vispirms viņš pievācis nelaimīgā dokumentus. Un pēc tam pie­teicies šeit par policijas šefu, palikdams līdz pat šai dienai.

Resnais vīrs izdzēra savu kafijas tasi. Nika acis uzbudinājumā spīdēja.

—   Kā viņš to dabūja gatavu? — viņš noprasīja. — Un kas no­tiktu, ja te ierastos kāds, kas pazīst īsto Zafiridi?

Resnais vīrs nolaizīja pirksta galu un parīvēja ar to traipiņu uz

savas labās kājas kurpes.

—   Viltus Zafiridis nav gudrs, toties ir blēdīgs. Un veikli iemanī­jies nozust, kad draud briesmas. Taču viņa dzīve te nebija nekāda crtā. Lielākoties bija jāuzmanās un jāskatās pār plecu. Liktenis un veiksme vienmēr ir tuvumā, gatavi pasniegt roku, bet ar veiksmi ne­viens nekad nevar droši rēķināties un iekrāt to priekšdienām. Beigās paša grēki viņu atradīs. Viņa laiks pienāks. Agrāk vai vēlāk.

Niks sarauca pieri.

—  Kā jūs to visu zināt? Resnais vīrs pasmaidīja.

—  Tas ir pavisam vienkārši. Es lasu viņa domas. Niks pasmīkņāja pretī.

—  Tas ir gauži labs pastāsts. Lielisks, patiešām. Jūs varētu sapel­nīt pusdienas kādam mēnesim, klājot to vaļā, šaubu nav. Bet vai tas

ir patiess?

Vīrs paraustīja plecus.

—  Var būt. Un var ari nebūt. Izvēlieties jūs. Vai tam vispār ir kāda

nozīme, kā jums šķiet?

īsu mirkli valdīja klusums, un Nikam bija nepatīkama sajūta — it kā viņš būtu norāts. Taču ziņkārība neatstājās.

—   Bet, ja tas nav Zafiridis, kura dēļ jūs braucāt šurp, kas tad jūs atveda šurp? — viņš apvaicājās. — Ja vien man ļauts jautāt.

Treknulis lūkojās pāri jūrai. Pie attālā apvāršņa lēni kustējās ku­ģis kā sīks siluets — un paslīdēja garām.

—  Esmu šeit, — viņš atteica, — lai aizstāvētu kādas jaunas sievie­tes — Irīni Asimakopulas intereses.

—   Ak tā. — Viss možums pazuda no Nika sejas. Tajā parādījās bēdu vaibsts, un viņš centās notraukt asaras — tāpat kā nogurumu.

—  Jūs viņu pazināt.

—  Irinaki mou, — Niks nopūtās. Viņš trīsreiz pārmeta krustu un uzlika roku uz sirds. — Jā, es viņu pazinu. Tā mīļā meitene bija mana māsasmeita.

—  Man ļoti žēl.

—  Vai drīkstu jums piedāvāt kādu graķīti? — Niks pēkšņi iemi­nējās. — Metaksu, vīnu? Viskiju?

—  Mazu glāzīti viskija.

Niks aizkliboja uz māju, un resnis dažas minūtes palika viens. Kad Niks atkal parādījās, viņš nesa divas glāzītes un pudeli Johny Walker Red — tajā vēl bija trīs ceturtdaļas satura. Vecais nolika glāzes uz galda, noskrūvēja korķīti un ielēja divus dāsnus mēriņus.

Viņš apsēdās un pacēla savējo pret resnīti.

—   Pieminēsim Irīni, lai Dievs mielo viņas dvēseli! — viņš sa­cīja.

—  Par Irīni, — būdīgais pievienojās. Abi saskandināja glāzes un iedzēra.

—  Pastāstiet man par viņu! — klusi palūdza resnis. — Es gribētu uzzināt, kā viņa nomira.

Niks viņu nemierīgi uzlūkoja.

—   Par to es neesmu ticis nekādā skaidrībā, — viņš atbildēja.

—   Bet ko jūs domājat? Ko čukst jūsu iekšējā balss?

—  Visu ko — bet tas nav nekas labs. Tā saka… visdrīzāk tas nav nekāds nelaimes gadījums. Jo kāpēc gan es ne reizi mūžā, visos tajos gados, ko esmu te pavadījis, neesmu redzējis nevienu nokrītam no kalna? Vismaz nejauši ne. Un ne tajā vietā. Tas stulbais Stefanoss no ostas vīnu veikala nokrita no tā savā auto, bet viņš tajā reizē bija pie­sūcies kā lūsis. Un pat šis tika cauri sveikā. Viņam nebija ne skrambiņas…

Dūcīgais vīrs iedzēra vēl vienu malku viskija un pagaidīja, līdz siltums izstaroja krūškurvī.

—   Zafiridis man sacīja, ka tā bijusi pašnāvība, — vecais turpi­nāja. — Vai jūs zināt, ka viņi visi tā apgalvo?

Niks lēnām pamāja.

—  Varbūt viņiem ir taisnība?

—  Jūs taču esat detektīvs.

—  Bet jūs viņu pazināt.

—   Es domāju, ka jā. Kā mazu meitenīti. Es daudzus gadus strā­dāju ārzemēs. Kad atgriezos, viņa jau bija pieaugusi. Mēs neesam šejienieši, jūs droši vien esat par to dzirdējis. Mēs ieradāmies no kon­tinenta. Tas nav ļoti tālu — un tomēr ir pārāk tālu…

—   Kā tā?

—  Šiem īsajiem prātiņiem. Ar to pietiek, lai šie mūs uzskatītu par svešiniekiem. Jebkura vieta šiem ir ārzemes.

—   Vai tam ir kāda nozīme, ja jūs neiederaties? Vai viņa neiekļā­vās sabiedrībā?

Niks saminstinājās.

—   Ļaujiet man pastāstīt, ko es domāju par dzīvi. Katram gribas būt laimīgam. Mūžīgi un galīgi. Taču tā nenotiek. Mēs visi to zinām. Tomēr daži samierinās vieglāk nekā citi. Gandarījums ir kaut kas tāds, ko var izbaudīt pa drusciņai, ne jau visu laiku. Jūs esat laimīgs, kad jums piedzimst bērns. Esat sajūsmā. Bet pēc divām dienām, kad neesat izgulējies, jo šis bļauj bez mitas, sievai birst asaras, bet jūs jū­taties nožēlojami. Gaužām nelāgi, beigās jūs būtu gatavi mest to sīko pret sienu, iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties. Taču ir par vēlu. Jūs nevarat pagriezt laiku atpakaļ un nolikt visu, kā bijis. Un jūs ejat uz priekšu. Gana droši var apgalvot, ka pēcnācējs sagādās jums laimīgus brīžus. Pirmoreiz, kad dēls nosauca mani par tēti, es apraudājos — slaucīju asaras. Taču gadās — šie mūs apvemj… Mēs pamazām pierodam un vairs nevaram bez viņiem iztikt, taču mums jānes upuri. Reizēm tie ir… nozīmīgi. Vai saprotat, ko es gribu teikt? Ka cilvēki meklē… es to saukšu par "apmierinājumu". To zinot, varam izsvērt zaudējumus un ieguvumus, un var gadīties, ka viss ir labi, kā ir. Nav jēgas bez rimas glūnēt pār žogu, lai redzētu, vai citiem zeļļiem ir kas tāds, kā jums nav. Jo tā var sablenzt vienīgi sirdssāpes. Atliek samierināties ar to, kas jums ir.

—   Tas ir tikai jūsu uzskats, draugs, — iebilda resnais vīrs. — Bet kas notiks, ja ikviens samierināsies ar esošo? Kā tad ar cilvēces lielajiem atklājumiem — medicīnā, literatūrā, mākslā? Bez tiem, kuri atsakās palikt pie tā, kas ir, mēs vēl šobaltdien domātu, ka šī zeme ir plakana, bet jūras pilnas pūķiem. Mēs joprojām gaidām kādu, kas no jauna izgudros riteni.

Niks pasmaidīja.

—   Trāpīts! — viņš noteica. — Āreče, Irīni visu darīja greizi — apprecējās, tad nolēma, ka viņa nav gatava šādai dzīvei. Viņa iedo­mājās, ka varēs pārliecināt Andreasu, ka naudu, ko viņš krājis gadiem, būtu vislabāk iztērēt, lai apskatītu pasauli. Viņam gan tā nelikās. Vīrs ilgojās pēc mierīgas omulības, savas mājas, dažiem bērneļiem, pus­dienām galdā. Bet tā meitene bija spītīga. Ja viņa kaut ko vēlējās, tad neatmeta šo ideju. Un, ja viņa kaut ko negribēja, tad to nedarīja. Ne­gāja baznīcā — teica, ka tā viņu garlaikojot. Bet tā taču jūtas visi — vai tad ne? Arī mani tā garlaiko līdz nāvei. Neviens neiet tur tāpēc, ka viņam patiktu. Bet šeit sievietes to apmeklē — tā tas ir. Tā ir viņu izklaide — iespēja iziet no mājas. Tas ir viņu klubs. Taču Irīni tur ne­rādījās.

—  Tātad viņa nebija laimīga?

—   Sākumā bija. Andreass bija laba partija daudzējādā ziņā. Es nepieļautu, ka Irīni saistās ar zelli, kurš nebūtu viņai piemērots. Viņš ir vienkāršs, lādzīgs cilvēks. Irīni vīrs nopelnīja gana daudz, lai sa­gādātu sievai ērtības. Viņam nav parādu, viņš rēķinus maksā laikā. Tāpēc, kad māsa meklēja meitai līgavaini, es aizrunāju par viņu. Mēs ar māsu abi izkārtojām šīs laulības.

—   Un Irīni bija mierā ar jūsu izvēli?

—  Viņa ieradās baznīcā. Manuprāt, šī rīcība norāda, ka Irīni taču bija laimīga.

—   Mūsu draugs Zafiridis, izmeklēdams Irīni nāvi, šķiet, nav at­klājis neko derīgu, bet es no viņa dzirdēju, ka jūsu māsasmeita appre­cējusies pavēlu, šeit domā, ka gandrīz jau aizsēdējusies vecavās. Vai šādām runām bija pamats?

Niks saminstinājās.

—   Bija arī kāds cits, — viņš beidzot sacīja. — Kāds, kuru viņa gaidīja. Izšķiežot tā zeļļa dēļ daudz laika.

—  Tad jau viņai bija lauzta sirds.

—  Drīzāk — lauzti solījumi. Pirms dažiem gadiem tas tips patie­šām Irlni daudz nozīmēja. Taču tad, kad šis atstāja viņu, es teiktu — Irlni viņš vairs neaizrāva. Gluži tāpat kā viņa aizbraucēju.

—  Tātad vai ir iespējams, ka… atvainojiet, ka Andreass viņai bija pēdējā iespēja atrast miera ostu?

Niks pētīja savu roku: pie pirkstu kauliņiem bija tumšs, ovāls zi­lums, kura izcelsmi viņš vairs neatcerējās. Vecais ar īkšķi to paber­zēja.

—   Jūs nepazināt Irlni, — viņš sacīja, — tāpēc ir saprotams, ka jūs tā domājat. Bet Irīni ticēja, ka palikt vecmeitās… un mēs abi apjē­dzam, kādu zīmogu sievietei uzspiež šī loma, — ir labāk nekā dzīvot ar kuru katru. Manai māsai bija prātā cits precinieks — no kārtīgas ģimenes, pārtikušas un labi ieredzētas, bet Irlni nepiekrita pat paska­tīties uz viņu. Un atraidīja šo priekšlikumu. Māsa bija nobēdājusies. Šis notikums māti ļoti sarūgtināja un radīja starp viņu un meitu tādu plaisu, ko viņām tā arī neizdevās pārvarēt. — Viņš aprāvās un ielūkojās resnim sejā. — Tās ir privātas darīšanas, — viņš teica. — Es jums to stāstu tāpēc, ka uzticos — jūs darāt, ko varat manas Irīni dēļ.

—  Esmu gatavs jums dot goda vārdu, ka tā ir, — resnais vīrs ap­liecināja.

—   Un jūs droši varat rēķināties ar manu smalkjūtību.

Niks iedzēra malku no savas glāzes.

—   Viss sarežģījās, — viņš sacīja. — Lai saglābtu pašlepnumu, atstumtā vīrieša ģimene izplatīja baumas, ka tā noniecinājusi Irīni, nevis otrādi. Un cilvēki ticēja, ka tā arī bijis. Mana māsa vainoja Irīni, ka viņa pazudinājusi savas dzimtas labo slavu. Un, kad sākās tenkas, jāpiebilst, ka vairāk viņas rokas tīkotāju nebija.

—  Tikai Andreass?

Niks palocīja galvu.

—   Tā gan. Viņš ņēma par pilnu manis teikto, ka Irīni pagātnē nav nekā tāda, kā dēļ viņu nevarētu ņemt par sievu. Abi sastapās un iepatikās viens otram. Zinu, ka mājās viņai bija grūti, taču nē — An­dreass nebija pēdējais glābiņš. Viņi sapratās. Tas cilvēks ir vienkāršs un ļoti prasmīgs savā darbā, viņai tāda izveicība gāja pie sirds. Tie abi varēja dzīvot laimīgi līdz mūža galam.

—  Ja viņa sākumā jutās apmierināta, kas tad vēlāk mainījās?

—  Par to gan es neko nezinu teikt, — Niks gurdi atbildēja. — Var­būt nekas. Ir taču gadījumi, kad vainojama garlaicība, — vai tad ne?

—    Vai viņu varēja mākt tik liela apnicība, lai iešautos prātā darīt sev galu? — ducīgais vīrs noprasīja.

Niks padomāja.

—   Nē, nešķiet vis. Bet… ko gan es zinu? Ko otrs var saprast par kāda garastāvokli, ja šis, piemēram, to slēpj? Tomēr tādu nolūku būtu grūti paturēt pie sevis. It īpaši šeit.

—  Vai ir tiesa, ka viņai bija romāns?

Niks iesmējās. — Tā, tā, — vecais novilka. — Jūs jau esat šo to uzgājis — taciņa iemīta, zem jūsu kājām zāle nav augusi.

Viņš paņēma viskija pudeli un ielēja abās glāzēs pa mēriņam.

—  Tātad tā ir patiesība, Nik? — resnis neatlaidās.

—   Ir tikai divi cilvēki, kas varētu izsmeļoši atbildēt uz šo jautā­jumu. Viens no tiem ir miris. Labāk būs vaicāt otram. Uz veselību.

Atēnietis pacēla savu glāzi un pievienojās tostam.

—  Lai notiek. Bet vai viņš man sacīs patiesību?

—   Es viņa vietā to nedarītu.

Resnais vīrs pasmaidīja un iemalkoja viskiju.

—   Kāds viņš ir — tas Teo Hacistratis?

—  Tātad jūs izdibinājāt vārdu? -Jā.

—   Labi paveikts darbs. Tas ir kluss zellis. Nav nekāds brunču mednieks. Bet… ko mātes parasti piekodina savām meitām? Lai ne­kad neuzticas miera mikām.

—  Kā jums šķiet — vai starp viņiem kaut kas bija?

—   Iespējams. Viņa garlaikojās, un velns atrod, ko ielikt bezdar­bīgās rokās. Un citās ķermeņa daļās. Bet, ja Irīni ar šo ielaidās, tad darīja aplam. Viņa apprecēja Andreasu, kurš viņai ticēja, un solījās būt uzticīga. Un te tev nu bija —ierauga kādu, kas iepatīkas, un prom ir, padarot vīru par muļķi. Sliktākais, ko sieva var izdarīt, — pārvērst lauleni par ragnesi. Ja mana sieva ko tādu nostrādātu, es viņu no­sistu.

Resnis sarauca uzacis.

—  Tā gan ir tikai tāda runāšana, — Niks izlaboja.

—  Kā ar mīļāko? Vai viņš ir precējies?

—  Jā, viņam ir kārtīga sieva. Un meitiņa. Bet cilvēkiem viss ap­nīk — vai ne? Viņu mēs nevaram vainot. Ar vīriešiem tas ir citādi.

—  Vai jūs esat precējies, Nik?

—  Atraitnis.

—  Vai jūs bijāt uzticīgs savai sievai?

Niks iesmējās. — Es? Nemūžam! Protams, tagad būtu vieglāk. Ar prātu gan gribētu padraiskoties, bet vecumā vīrieša miesa prātam nepakļaujas. Jūs droši vien gribat sacīt, ka esmu divkosis. Esmu jau ari. Liekulība ir cilvēka dabā. Klausieties manos vārdos, neskatieties uz maniem vārdiem.

—  Varbūt viņa un Hacistratis iemīlēja viens otru?

—  Phē!

—  Jūs neesat sentimentāls — vai ne, Nik?

—  Tā ir muļķiem raksturīga īpašība.

Abi kādu mirkli klusēja. Resnais vīrs ielūkojās pulksteni. No di­viem līdz četriem autobusa nebūs. Un viņam vēl garš gājiens priekšā.

—   Kur es varētu atrast viņas vīru? — resnis noprasīja. — Un to mīlnieku?

Niks visos sīkumos pastāstīja, kā atrast abus vīrus.

Viņa viesis izdzēra atlikušo viskiju, tad noliecās uz priekšu, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.

—   Kā viņa aizgāja bojā, Nik? — viņš sacīja.

—  Es viņu mīlēju, — večuks nomurmināja. — Irīni man bija kā meita. Man viņas pietrūkst. Iedzeriet vēl kaut ko.

—   Paldies, nē, man jau jābūt ceļā. Bet mēs vēl parunāsimies. — Viņš piecēlās un piestūma savu krēslu pie galda. Izņēmis no žaketes kabatas naudu, viņš nolika to blakus tukšajai glāzei.

—   Vēlu jums jauku dienu, Nik, — viesis noteica, pagriezās un devās projām.

Taču vecais vīrs sagrāba viņa žaketes piedurkni un parāva to. — Es jums kaut ko pastāstīšu, — viņš klusi sacīja, — taču jūs neesat to dzirdējis no manis.

—  Jūs varat pilnīgi paļauties uz mani, — resnis apsolīja.

Niks viņu šaubīgi uzlūkoja, bet vīrs nosvērti raudzījās viņam

sejā.

—   Uzticieties man, — resnis sacīja. — Jums tas jādara — Irīni

dēļ.

Niks pagrieza galvu pa kreisi un pa labi, pārlūkoja jūras malu, vai kaut kur nepamanīs nevēlamus klausītājus. Neviena nebija.

Viņš pamāja savam sarunu biedram, lai tas pieliecas tuvāk, un iečukstēja tam ausī:

—  Aizejiet uz to namu, kur mīt Profitis Iliass. Tas vīrs, kas dzīvo augšā kalnā. Viņu dēvē par Trako Lūkasu, jums viņš liksies tāds jo­cīgs. Bet viņš zina ko tādu, kas jūs interesēs. Viņš kaut ko ir redzējis. Tas ir — kādu. Ejiet un pajautājiet, kuru, — tur, uz grēdas, tieši tajā vietā, kur tika atrasts Irīni līķis.

SESTĀ NODAĻA

Joprojām pūta negants vējš, kaut gan debesis bija dzidri zilas. Ceļa malā eikalipti čīkstēja un stenēja, pie loga Irlni cauri vēja gaudām sa­klausīja šķindu — Svētā Tanasija baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Guļamistabā Andreass vēl snauduļoja. Un tad atskanēja skaļš brīkšķis, pēkšņa sausu lapu šalkoņa un tādi kā čuksti, kas iedvesa bailes; tad sekoja dobjš būkšķis, kad nolūzušais stumbrs atsitās pret betonu, jo vēt­ras aizrautais koks kā aizšķērsis bija pārkritis pāri ceļam. Šaurās lapiņas satraikšķltajos zaros plivinājās vējā kā izbalējuši, sadriskāti vimpelīši.

Viņa traucās uz guļamistabu. Andreass zvilnēja uz muguras, viņa mute bija vaļā, elpa dziļa un lēna. Vira neskūto seju klāja krunciņas, miegā viņš izskatījās viegli ievainojams kā bērns vai večuks. Likās ne­lāgi viņu modināt, tāpēc Irlni atgriezās virtuvē, uzvilka savu siltāko jaku un viena pati izgāja vētrā.

Kodīgais vējš iecirtās viņai acīs, piebērdams tās ar putekļiem, kas grauza un berza, līdz sāka tecēt asaras, bet mati pārklāja seju kā plī­vurs. Sieviete stāvēja, brāzmu pletnēta, un drebinājās starp nolauzta­jiem zariem, rausdama šķipsnas nost no vaigiem. Viņai bija skaidrs, ka saviem spēkiem dabūt koku nost no ceļa nav cerību. Un, nolēmusi tomēr celt augšā Andreasu, Irlni pagriezās uz mājas pusi. Taču gau­dojošajā vējā viņa izdzirdēja skaņu, kas lika apstāties; tā un briesmas tuvojās. Klusā mašīnas rūkoņa pieņēmās spēkā.

Ceļš līkumoja neprātīgi, taču braucēji tādi nebija.

Teo Hacistratis meklēja zāģētavu — pagājušajā reizē viņam bija atsūtījuši nepareiza garuma baļķus — tie visi bija par īsu. Viņš vēlējās parunāt ar Malvili un pārbaudīt, vai pasūtījums nodots pareizi. Un grasījās apspriesties ar Buskoti no noliktavas, lai piekodinātu pārlie­cināties, ka tad, kad vētra būs galā un izbrauks pirmā laiva, viss va­jadzīgais būs sarūpēts. Numurs bija uzskrāpēts ar zīmuli uz papīra salvetes, kas atradās žaketes kabatā, — tā gulēja uz pasažieru sēdekļa. Viņš apgrieza žaketi, lai varētu iebāzt roku un to izvilkt. Kad viņš at­kal pievērsās ceļam, tas bija aizšķērsots.

Bremzes vajadzēja uzmanīt — viņš bija domājis par to nedēļām, bet bija par maz laika, lai dauzītos apkārt pa darbnīcām, medījot Stavrosu, kas guļ uz muguras zem šīs vai tās mašīnas, zaudējot skrūv­griežus un padarot visu vēl sarežģītāku, nekā jau bijis.

Teo spieda bremzi, mina uz tās — līdz grīdai. Mašīna slīdēja, pašķīda grants, nokaucās riepas. Viņš aizvēra acis un satvēra stūri, gatavodamies triecienam, bet juta tikai vieglu, rotaļīgu atsitienu, priekšgalam ar kaut ko saskaroties.

Viņš atvēra plakstus. Auto bija atdūries pret zaļganpelēkām lapām klātiem eikalipta zariem. Aiz tiem stāvēja sieviete, izbīli acis iepletusi, aizšāvusi roku priekšā mutei, kas atgādināja burtu "o".

Teo izslēdza motoru. Kad viņš izkāpa no mašīnas, šī būtne sa­vāca kopā savus brīnumskaistos matus — tādus, kuros var paslēpt seju — un, nepacietīgi savīkstījusi tos uz viena pleca, tur arī atstāja. Vējš pūta no mugurpuses, tas itin kā grūda viņu uz priekšu un pie­spieda paspert soli viņai pretī.

Teo pazina šo sievieti un atcerējās, kas viņa ir, lai gan bija pie­mirsis viņas vārdu. Saprata, ka tā ir Andreasa Zivinieka sieva. Tā, ko viņš sev bija atvedis no cietzemes. Tagad viņš redzēja, ka šī būtne bija atvešanas vērta. Vīrietis varēja to pielūgt. Izgaršot. Apmīļot.

Vējš atkal ietriecās viņam mugurā, dzīdams uz priekšu. Pēc nā­kamā soļa viņš juta, ka nespēj pretoties.

Es visā vainoju vēju — tas nolauza zaru un nometa pāri ceļam kā slazdu. Es viņu nepazinu, nekad agrāk nebiju ievērojusi šo seju, un tomēr — kad mēs stāvējām viens otram pretī, starp mums kaut kas notika — pārlēca kāda dzirksts: atzīšana, izpratne, sīks jūtu lādiņš, kas mūs pārvērta tādos kā sazvērniekos. Taču šī atskārsme vienā mir­klī pagaisa, un es paliku stāvam un lūkojamies uz šo vīru, kas man bija svešs. Viņš bija gara auguma un jaunāks par Andreasu. Viņam bija pilnbārda, neapcirpta kā sērotājam, melnās uzacis likās smag­nējas, it kā šim cilvēkam būtu eksotiski senči. Arābu asinis no pal­mām apaugušām oāzēm un smaržīgiem musulmaņu harēmiem. Virs deguna bija divas dziļas rievas, kas lika domāt, ka šis cilvēks pārāk bieži rauc pieri, un tad šīs asi iegrebtās līnijas piepeši pagaisa un parā­dījās maigākas — no pārmērīgas smaidīšanas — tumšo, skaisto acu kaktiņos.

Un tad es attapos, ka blenžu uz viņu, tāpēc vēros lejup, taču jutu, ka svešais joprojām uz mani skatās. Šis vīrs šķita drošāks, nekā viņam vajadzētu būt, — tāpat kā laivu būvētāji, taču pret Teo nekautrību vi­ņai nez kāpēc nebija iebildumu.

"Sveiki!" viņš iesaucās. Bija jākliedz, lai šādā vējā kaut ko varētu dzirdēt.

"Mums te ir nepatikšanas!" viņš turpināja kliegt, pamatīgi iesper­dams pa zaru, — laikam cerībā, ka tas sāks ripot un atbrīvos ceļu. Taču zars bija liels, smags, nekustīgs, un vīra seja saverkšķījās sāpēs — viņš nolamāja sevi un savu muļķību. Tad viņš uzsmaidīja man, un es nesavaldījos — iesmējos.

Viņš man skaļi teica vēl kaut ko, bet vējš aizrāva viņa vārdus pro­jām, un es neko nesapratu, lai gan raudzījos uz viņa lūpām. Viņš pa­šķīra lapas un spēra soli cauri sīkajiem zariņiem, nostādamies tik tuvu man, ka es varēju saost koksnes smaržu, kas no viņa vēdīja, — svaigus priežu sveķus un cigarešu dūmus. Viņa pirkstā es ieraudzīju laulības gredzenu — ciešu, smagu baltā zelta riņķi.

Es sacīju viņam, ka redzēju, kā zars krita, — es skatījos pa logu.

Vīrs apvaicājās, kur ir Andreass, un es attraucu, ka guļ. Viņš norūca, ka Andreass esot slinks dienaszaglis un būtu jāizceļ no gul­tas.

Viņš devās projām. Viņa gurni bija slaiki, gaita līgana, plūstoša. Es nolūkojos, kā viņš aiziet. Kā atver manas mājas durvis, ieiet tajā, it kā tā piederētu viņam, un es negrasījos iebilst pret šo ielaušanos.

Viņa viena pati stāvēja uz ceļa un gaidīja, līdz viri iznāca ārā kopā. Andreass savilka jakas jostu un smējās. Svešinieks parāva durvis, un tās aiz abiem aizvērās.

Vienmēr tas pats — tagad viņi te bija divatā, un sievieti vairs ne­redzēja neviens no abiem. Tie viņu neuzrunāja, bet stāvēja gabaliņu tālāk, plātījās rokām, sprieda — vējš atnesa līdz viņas ausim teikumu driskas.

—  Ja mēs varētu aizņemties celtni…

—   …piesiet to pie jūsu mašīnas…

—   …darbnīcā… desmit minūtēs…

Bija auksti, brāzmas gluži mokošas. Irlni devās iekšā, lai vērotu abus no drošā patvēruma virtuvē, taču līdz tam brīdim, kad viņa sasniedza savu krēslu pie loga, vīri vairs nebija redzami — tie bija aizstaigājuši pa ceļu uz līča pusi.

Kad abi atgriezās, viņa jauca mīklu citronu kūkai, kuldama mar­garīnu ar cukuru blāvā krēmveida masā. Kāds motors gaudoja vēl ne­gantāk par vēju — pie mājās bija piebraucis banāndzeltens, sarūsējis auto. Kravas kastē, noslēpušies aiz kabīnes, Andreass un svešinieks, aukstumā piesārtuši, ar izspūrušiem matiem, kas bija saslējušies gaisā, izskatījās smieklīgi. Mašīnā sēdēja divi laivu būvētāji no Svētā Savas miesta. Mazākais — tas, kuram trūka pirkstu, lūrēja logā, pie kura stāvēja viņa, un, sievieti ieraudzījis, pacēla roku draudzīgā sveicienā, it kā nekad nebūtu murminājis viņai pie auss bezkaunībās, kad An­dreass bija projām.

Andreass līkājās uz ceļa. No auto svešinieks izcēla motorzāģi — garu un smagu, ar robotu asmeni — un pasniedza Andreasam, pēc tam nolēca zemē.

Četri vīri sanāca kopā, galvu pieliekuši pret vēju, un runājās. Irīni noskatījās, kā Andreass plātās, rādot garo, balto plīsumu stumbrā, kur daļa tā bija nošķēlusies kopā ar nokritušo zaru. Viņi bakstīja zaru ar kurpju purngaliem, ar plaukstām norādīdami, kur to vajadzētu sašķēlēt. Pašapzinīgi sakrustojuši rokas, viņi apsprieda dažādas iespē­jas. Viņi spļāva zemē un pārtrauca cits citu. Piezoboja laivu meistaru,

! kuram trūka pirkstu, saukdami viņu par malaka[2], līdz beidzot šķita vienojušies par kādu plānu.

Andreass pacēla zāģi un aplūkoja to, bet viens no laivu būvētā­jiem — tas, kuram bija bojāti zobi, — kļuva nepacietīgs un atņēma to. Turēdams zāģi patālāk no sevis, ar draudīgo asmeni pret pulciņa vidu, viņš pilnā sparā parāva startera auklu. Nekas nenotika. Viņš pavilka atkal. Ne nieka. Vīrs nolaida ierīci, un tad svešinieks norādīja uz mazu, melnu motoru. Meistars nospieda pogu, turēdams zāģi pa­celtu pārējo vīru sejas līmenī, un jau trešoreiz parāva virvi.

Andreass, svešinieks un laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu, atlēca atpakaļ, lai nebūtu sasniedzami, un Irīni dzirdēja motorzāģa kaucienu. Meistars tuvināja asmeni zaram, pašķīda skaidu strūkla ar atlūzām — un pirmais koka gabals nokrita.

Viņi smiedamies sanāca virtuvē, pievilka krēslus pie galda un apsēdās. Ārā — tur, kur bija ziedējušas sārtās Alpu vijolītes, tagad slējās malkas grēda. Uz ceļa vējš virpināja mīkstu zāģskaidu vērpetes prom no izveidotajām kaudzītēm, nesot tās pa gaisu kā smalku pul­veri.

Andreass nolika uz galda pelnu trauku un pār plecu uzrunāja Irīni.

— Uzvāri mums kafiju, siev! — viņš sacīja.

Viņi atgāzās krēslos, kājas izpletuši, grābādamies žaketēs pēc ci­garetēm un šķiltavām. Andreass, kurš pirmais atrada savējās, sniedza apkārt Assos paciņu ar sarkanām un zilām svītrām — lētu grieķu ražo­jumu, kurā slikta vietējā tabaka bija tik nelāgi apstrādāta, ka dažkārt filtri nokrita, palikdami smēķētāja mutē. Irīni lūkojās, kā Andreass norauj vaļīgo, balto galu cigaretei, kuru gatavojās aizkvēlināt. Ja viņi būtu divatā, vīrs nelauztu to nost, jo sieva bārtos. Smēķi bez filtra pa­darīja viņa klepu vēl asāku, un Irīni viņu strostētu par ikrīta ierasto kraukāšanos un spļaudīšanos, pēc kuras tualetes izlietnē palika gļo­tainas krēpas.

Gaisā biezēja pelēku dūmu mākuļi. Viņa aizdedza gāzi, ar ka­rotīti iemērīja smaržīgu kafiju un mitru cukuru ar ūdeni pielietajā traukā un uzlika to vārīties. No viesistabas kumodes Irīni izņēma četras puķēm apgleznotas pasteļkrāsas porcelāna krūzītes (tās bija kāzu dāvana no māsas) un noslaucīja.

Vīri tērzēdami kļuva skaļāki, mazais piedzīvojums bija tos uzbu­dinājis, turklāt viņi satraucās par vētras postījumiem.

—   Petross bija atnācis pie mums pēc brezenta, viņa jaunuzceltajai vannasistabai esot norauts jumts! — ieteicās laivu būvētājs ar izpu­vušajiem zobiem. — Es šim iedevu, bet arī to aizpūta. Viņš nebija to kārtīgi piesējis. Es taču piekodināju netaupīt virves…

—   Un kā ar veco Panteli — Tomātvīru? — Andreass noprasīja. — Tā vētra šo nogāza no kātiem! Lauztas trīs ribas! Un rokas locī­tava! Taču nav laivas, lai aizvestu viņu uz cietzemi pie daktera…

—   Stavross Sīktirgonis pagājušajā gadā nopirka jaunu laivu, bet tā norauta no enkura, — paziņoja laivu būvētājs, kuram trūka pirk­stu. — Un uzmesta uz klintīm. Skāde patiešām pamatīga. Tiešām — pamatīgai Tā viņam būs laba mācība, vairs neizvairīsies no maksāša­nas par stāvvietu, vecais sīkstulis! Šis rudenī sacīja — mēs prasot pā­rāk daudz! Es atbildēju, ka neplēšu deviņas ādas, bet tagad naudiņa tik un tā iekritīs manā makā…

Irīni vēroja vijīgos tvaiku mākulīšus, kas kūpēja no kafijas virs­mas, gaidīdama mirkli, kad tā uzvārīsies un uzburbuļos, paceldamās līdz trauka malām. Pāri telpai Teo raudzījās viņā — kautri vai blēdīgi, nokarenās uzacis slēpa viņa acis. Kafija sāka kūsāt, un viņa nocēla trauku no liesmas, rūpīgi saliedama šķidrumu smalkajās krūzītēs. Kad Irīni, izpilinājusi pēdējo lāsīti, palūkojās uz to pusi, viņa nez kā­pēc nejutās pārsteigta, sastapusi šā vīrieša skatienu.

Andreass atstūma krēslu no galda un piecēlās.

—  Iedzersim! — viņš iesaucās. — Manuprāt, mēs esam pelnījuši kādu mēriņu, puiši!

Irīni nolika vīriem priekšā kafiju. Neviens viņai nepateicās. An­dreass pakampa no plaukta pudeli labas metaksas un četras glāzes, nolika vienu katram pretī un ielēja.

—  Yammas\ Esiet sveiki! — viņš apsēzdamies noteica, pacēlis sa­vējo. — Uz veselību!

Taču, kad viņi pacēla brendiju pie lūpām, pie durvīm pieklau­vēja.

Andreass iztukšoja pusi glāzes.

—  Atver, siev! — viņš izrīkoja.

Irlni paklausīja, atspiezdama pret durvīm kāju, lai vējš tās neiz­rautu no eņģēm, — attaisīja dažu collu platumā, bet vīrs, kas stāvēja ārā, bija nepacietīgs.

—  Laidiet mani iekšā, Dieva dēļ! — viņš uzkliedza, ar roku atspie­žot durvis plaši vaļā. Pa tām brāzma ienesa sausu lapu un zāģskaidu virpuli. Irīni aizvēra durvis. Viri pie galda nolaida glāzes un klusē­dami pievērsās ienācējam. Tas bija drukns un plikpaurains, tikai virs garenajām ausīm sprogojās sirmi mati. Viņam mugurā bija jauna cil­vēka apģērbs: smalka itāliešu ādas jaka, lina krekls ar vaļēju apkakli. Labās rokas mazā pirkstiņa nags bija garš, stūraini apvīlēts. Tā bija zīme, ka šis cilvēks nav melnstrādnieks.

Viesis uzsmaidīja visiem, parādīdams dažus ar zelta kroņiem ap­vilktus zobus.

—  Āreče, — ienācējs sacīja. — Cik jauka sapulce! Jums te ir viesī­bas, kungi? Irlni, dārgā, — kā jums iet?

Sasveicinoties viņš ļengani saņēma sievietes pirkstgalus savējos un piespieda mīkstu, gludi skūtu vaigu pie viņas vaiga. Vīrieša āda saldi smaržoja pēc vijolītēm un Nivea losjona.

—   Krisaksa kungs, — viņa sacīja. — Vai drīkstu jums piedāvāt kafiju?

—  Nē, nē, mana dārgā, paldies. — Viņš pēc kārtas noskatīja vīrus pie galda. Neviens joprojām neteica ne vārda. — Es meklēju, — viņš sacīja, — to muļķi, kurš ar savu mašīnu ir aizsprostojis ceļu. Un šķiet, ka tas pakaļa ir tepat, — vai tā, krustdēl?

Teo piesarcis piecēlās no krēsla.

—   Piedod, tēvoci Lūis, — viņš attrauca, iedams krusttēvam ga­rām, — es aizrāvos. — Vecākais virs sažņaudza viņa plecu, itin kā izrādot pieķeršanos. Vai pārmetot.

—    Yassas! — uzsauca Teo, ātri izspraukdamies pa durvīm, un prom bija.

—   Āreče, — turpināja Lūiss Krisakss. — Mēs nevaram zaudēt dienu dzerot. Dažiem no mums ir ari jāstrādā. Nepiesūcieties pavisam, kungi. — Viņš parāva augšup žaketes piedurkni, lai parādītu zelta pulksteni uz locītavas. — Dievs žēlīgais, vai tiešām jau ir tik vēls? Atvaino, ka es tevi iztraucēju, Irīni, kādreiz atnāc un iedzer kafiju ar Annu. Viņai patiks ar tevi patērgāt.

Viņi blenza, līdz durvis aiz šā vira aizvērās.

—   Vecais pediķis! — norūca laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu.

—   Izdibenos visu, kas kustas! Šim norunāta tikšanās ar jaunka­reivja pakaļu, esmu gatavs derēt uz naudu, ka tā!

—   Man gan drīzāk šķiet, ka ar savu paša labo roku, — iebilda laivu būvētājs ar izpuvušajiem zobiem. Visi iesmējās, tikai Irīni ne. Viņa paņēma no galda svešinieka krūzīti un glāzi, lai nestu uz izlietni izmazgāt.

Laivu būvētāji iztukšoja savējās.

—   Ejam atpakaļ strādāt! — sacīja vīrs ar bojātajiem zobiem.

Kad viesi gāja projām, laivu meistars, kuram trūka pirkstu, uz­sauca: "Uz redzēšanos!", taču durvis aizvēra Andreass, un sieviete neatbildēja.

No dūmvada kamīnā iekrita sodrēju un ķieģeļu putekļu lēve­nis.

—   Nevaru ciest tādus tipus kā šis Krisakss! — ierunājās Andre­ass, izņemdams no paciņas cigareti. Viņš pacēla to pie mutes un aiz­dedzināja. — Kopš ticis pie naudas, šis jūtas par mums visiem galvas tiesu pārāks.

—  Tava māte apgalvo, ka viņam esot ķēriens darījumu lietās, — Irīni aizrādīja.

—   Nevis darījumos, bet gan zagšanā un krāpšanā. Tas vecais homiķis apstrādās ikvienu, līdz aizdabūs tur, kur nodomājis. Viņam ir sliktas asinis, šai ģimenei skapjos ir vairāk skeletu nekā visiem pārē­jiem salas iedzīvotājiem kopā. Tici man, kādu dienu tie visi izrāpsies ārā, lai viņu apglabātu. Un es labprāt šiem aizdotu lāpstu, lai tas tiktu pienācīgi paveikts. — Viņš ievilka dūmu no cigaretes un notrauca plē­nes pelnu traukā. — Šim būtu vajadzīgas tās pašas zāles, kas izārstēja viņa tēvu. Vecā svētīgā mācība — tā ļoti noderētu.

Irīni ielēja izlietnē ūdeni.

—   Kas notika ar viņa tēvu? — sieviete pajautāja.

—  Tas gan bija samaitāts cauruncauri, — Andreass atteica. — Viņa vārds bija Tasoss. Ar novirzēm. Citādas beigas nemaz nebija iespē­jamas.

Irīni atkāpās no izlietnes un piebiedrojās vīram pie galda.

—  Pastāsti! — viņa lūdza.

Vīrs ielēja sev vēl metaksu un pasniedza otru glāzi sievai. Irīni iebaudīja malku maigā, brūnā šķidruma, Andreass iztukšoja pusi no atlikušā.

—  Tas draudziņš Lūiss gluži vienkārši ir pederasts, — viņš turpi­nāja. — Un pat vairs nemēģina to slēpt. Bet tēva novirzes bija daudz smagākas, taču ģimene glabāja šo noslēpumu. Daži ļautiņi apgalvo, ka visus savus trikus šis vispirms izmēģinājis ar Lūisu un viņa māsu. Laiku pa laikam paklīda runas, kaimiņi bija šo to dzirdējuši. Dēls un meita auga, taču vecajam patika vienīgi mazi bērni. Šis sāka knakstīties ap krustmeitas meitiņu, kas bija tikai sešus gadus veca. Iemānīja pie sevis ar solījumiem un šokolādi. Kad radiniece ienāca, šim bikses bija nolaistas līdz ceļiem un pusizģērbtais bērns raudāja.

—  Mans Dievs! — Irīni izdvesa. — Vai viņa izsauca policiju?

—    Policiju? — Vīrs nokratīja pelnus no cigaretes gala. — Ko gan tā līdzētu? Vecajam Tasim bija nauda, viņš samaksātu advokā­tam, lai tas melo viņa uzdevumā, un tiktu brīvībā. Nē, pēc likumkalpiem nebija vajadzības. Ieradās mazās tēvs kopā ar vectēvu un izvilka netīro suni no viņa slēptuves, kas bija ierīkota pagrabā. Šie piesēja izvirtuli parkā pie koka un atstāja, kamēr apkārt salasījās pūlis; pa to laiku viņi sadabūja lielu, sačākstējušu gaili — īsto put­niņu, lai nelietis dabūtu pasvīst, un viņa acu priekšā pārgrieza tam rīkli. Un, kad šis sāka drebēt un lūgties, bērna tēvam bija tas gods notriept šim galvu ar darvu, un tad viņi noplūca gaili un izbēra spal­vas Tasim uz galvas.

Pēcāk šie uzsēdināja viņu uz mūļa un izvadāja pa visu pilsētu, arī garām paša mājai, lai sieva redzētu. Viņa pa logu spļāva šim virsū un aizveda bērnus — mūsu draugu Lūisu ar māsu — uz mājām pie savas mātes. Protams, viņa no neķītreļa šķīrās. Ģimene neizturētu tādu kaunu.

—  Un kas tad beigās ar viņu notika?

—  Jā, tas ir jautājums! — Andreass izdzēra pēdējo metaksas lāsi. — Kad veco palaiduši vaļā, šis aizsteberējis projām un nekad vairs nav redzēts. Daži stāsta, ka viņš joprojām ir tepat, paslēpts kādā tā­lākā radinieku mājas istabā, pārāk nokaunējies, lai rādītu savu ģīmi ārā. Bet es domāju, ka viņš sen ir aizbraucis — jau pirms gadiem, kaut kur labi tālu, un tur, kā visi trimdā izraidītie grieķi, ilgojas atgriezties mājās. Bet viņš nekad nepārnāks. Nemūžam neuzdrīkstēsies.

Iestājās klusums, viņš ievilka un atkal izpūta cigaretes dūmu.

—  Klau, tu no viņa uzmanies! — vīrs piekodināja. — Viņš ir me­tis aci uz tevi.

Viņa iesmējās.

—   Ko tas vecais āzis varētu gribēt no manis? — sieviete nopra­sīja. — Es neesmu viņa gaumē.

Taču, kad Andreass pakāra jaku atpakaļ uz vadža un devās ieslēgt televizoru, Irīni likās, ka vīrs domājis kādu citu, nevis Lūisu Krisaksu.

SEPTĪTĀ NODAĻA

Tīrā pirmdiena — Lielā gavēņa sākums — bargas atturēšanās laiks, kad jāiztīra kuņģis un jāsagatavo ķermenis badināšanai. Debesis nebija mākoņu, Irlni bija gaidījusi, ka saule dos kādu nieku siltuma, taču pat aizvējā — nokalnē pie kapelas sienas — nebija glābiņa no mit­rajām, saltajām brāzmām. Starp klintīm pinkainas avis krimta jaunos zāļu dzinumus un dzietus, apaļīgie jēri raustīja zldekļus. Kraujas pa­kājē, kur stiepās izsusējusī upes gultne, bērni šāva mērķī — uz ra­dzēm, plaisām, saplēstu siksniņkurpi, valrieksta zariem, cenzdamies notriekt pēdējos palikušos riekstus (tie bija augstu un nemūžam ne­būtu sasniedzami).

Andreasa māte — Angeliki — bija notīrījusi līdzenu smilšainās zemes klajumiņu, sametot lielākos akmeņus plaši kuplojošajos mār­silu krūmos, kas pletās pāri izlocītiem raudeņu kātiem un ar savām smaržīgajām lapiņām nosedza aitu mēslus. Patlaban viņa bija izklājusi lupatsegu un meklēja mārsilos smagākus oļus, ar kuriem piespiest tās stūrus. Stratija — Irlni svaine — uz mirkli bija atmetusi dusmu vaib­stu, ko mēdza rādīt saviem bērniem; locīdamās mašīnas aizmugurē, viņa cēla ārā atspirdzinājumus, kas paredzēti viesībām. Zem svārku malas varēja redzēt viņas bālos un šļauganos lielus, uz kājām rēgojās resni vēnu mezgli.

Irīni izvietoja uz segas plastmasas traukus un glāzes un izlika ga­vēņa ēdienus: bez eļļas, bez taukiem, bez gaļas vai zivīm. Viņi bija atne­suši olīvas — resnas, skābas, gaļīgas, sačokurojušās, ari melnās, kas bija maigākas, tur bija arī burkāni, ziedkāposti, sālītie asie pipari, mazas bietītes burkās, etiķī marinēti gurķīši, zivju ikri tūbiņās. Arī Andreasa noķertais astoņkājis un melnsvītrotas, ūsainas garneles. Tur bija dār­zeņi un salāti, ko Angeliki norāvusi dārzā, saldie pipari, sārtie redīsi un bāli violetie rāceņi. Irīni bija izvārījusi kartupeļus, uzkaisījusi tiem sāli un apslacījusi ar citrona sulu; Stratija — izsautējusi svaigas glieme­nes ar lauru lapām un sīpoliem. Bija arī lipīgas, saldas vaniļas halvas gabali ar kakao, plakani un nelīdzeni gavēņa maizes klaipi, kā arī, ietī­tas aukstā ūdenī samērcētos dvieļos, pudeles ar vēsu vīnu un limonādi.

Taču Angeliki sirdījās.

—   Te nepietiks ēdamā. Mums vajadzēja paņemt vairāk maizes. Stratija, es aizmirsu sāli.

—   Re, kur tā ir, māt!

—  Tavam tēvam negaršos tie gliemji, kas sautēti ar lauru lapām. Viņš tās nevar ciest.

—   Lai ēd kaut ko citu.

—  Un šie salāti ir pagalam sacaurumoti. Gliemežus nav iespējams dabūt no tiem projām, turklāt vēl tik mitrā laikā! Es tos nomazgāju, un pamatīgi! Bet es neticu, ka tavs tēvs tos ēdīs ar visiem caurumiem. — Stratijas sejā atgriezās nīgrā izteiksme.

—  Ak, Dieva dēļ, māt! — viņa izdvesa.

Līkādamās pār kritušu zaru kaudzi, viņas savāca žagarus ieku­ram, bet vīrieši — Andreass, viņa tēvs Vasilis, Stratijas vīrs Sokratis — sakrāva sārtu no sausajiem kokiem un kūlas. Andreass aizdedza ci­gareti un pielika šķiltavas ugunskuram. Dūmi viļņoja apkārt, aizse­dzot viņus, tad tie pagaisa, un viņi kļuva saskatāmi — kā ēnas, izklīstot mākoņiem, — te iezīmēdamies, te nozuzdami. Sokratis pacēla dzelo­ņainu kaperkrūma sakni un iemeta to liesmās, no tās gaisā uzsprikstīja vesela šalts krakstošu dzirksteļu. Kāda dzirkstele kvēlodama uzkrita Vasilim uz rokas, un viņš lādēdamies to notrauca, nolaizīdams ādu apdegušajā vietā. Andreass un Sokratis iesmējās.

Tuvodamies sievietēm, Andreass joprojām smaidīja. Uzlicis ro­kas Irīni uz pleciem, vīrs noskūpstīja viņas deguna galiņu. Ja nebūtu dūmu, kas jau bija paguvuši iesūkties matos, viņš smaržotu iedroši­noši un mierinoši. Irīni apskāva vīra vidukli (tas gadu gaitā jau bija sācis mazliet piebriest), it kā gatavotos dejot.

Cauri apģērba audumam viņa viegli ieknieba mīkstajā spilven­tiņā.

—  Kas tas? — Irlni, zobgalīgi smaidīdama, noprasīja.

—   Manas sievas gatavotie ēdieni, — viņš sacīja. Un skāra viņas lūpas ar savējām.

—  Pienācis laiks iedzert. Stratija, sameklē glāzes! Iebaudīsim vīnu!

—   Es negribu! — Angeliki paziņoja. — Man no tā sākas galvas­sāpes.

—   Kamēr mēs te visu piebeigsim, tev tās būs klāt tik un tā, šaubu nav! — Andreass atbildēja. Viņš piemiedza sievai ar aci, āda acs kak­tiņā sakrunkojās.

—   Labāk iedzer glāzi vīna — tas tev patiks.

Stratija sniedza apkārt papes kausiņus.

—  Lai notiek, bet tikai mazliet! — Angeliki piekrita.

Kad no ugunskura bija atlikuši vienīgi sarkani nokvēluši nodeguļi, Sokratis izpleta astoņkāji uz restītēm un novietoja virs oglēm. Zem valriekstkoka bērni ar zāles stiebriem bakstīja skudru pūzni. No kapelas, pie kuras barojās kazas, skanēja dobja zvanu duna. Astoņkāja miesa lēnām mainīja krāsu, no nespodri sārtas kļūdama tumši sarkana, no tās sula šņākdama pilēja uz malkas.

Sokratis dzēra no sava kausiņa, ar īkšķi notraukdams no degun­gala kādu rāpojošu kukaini. Viņam bija īsts boksera deguns — greizs un bezveidīgs. Tas piestāvēja viņa slavai — šo cilvēku visi uzskatīja par bargu viru. Pirms laulībām viņš Stratijas dēļ bija piekāvis sāncensi ar dzelzs stieni — tas tagad kliboja un slikti redzēja ar vienu aci. Taču laika gaitā Sokratis un piekautais zellis bija sākuši spiest viens otram roku un nereti ari kopā iedzert. Sokratis nebija virs, kas ilgi nēsātu sevī aizvainojumu. Un ne jau nu tad, kad viņš bija ņēmis virsroku.

Otrpus ielejai pie apvāršņa uz pamestas olīvkoku birzs žoga fona parādījās kāds stāvs. Tas kā Bībeles pravietis bija atspiedies uz garas nūjas un, nostājies kā sargkareivis, raudzījās lejup uz viņiem. Sokra­tis, piesedzis acis ar plaukstu, palūkojās turp, lai tiktu skaidrībā, kas ir šis vērotājs. Viņš kaut ko norūca un klusēdams pabakstīja ogles ar zaru. Andreasa redze vairs nebija tik laba kā agrāk, un šādā attālumā viņš nespēja pazīt šo cilvēku.

—  Kas tas tāds? — viņš apjautājās.

Vasilis uzmanīgāk paskatījās turp un nospļāvās zemē.

—  Lūkass, — viņš attrauca. — Ejam ēst! Kad viņš tiks līdz šejie­nei, tur nekas vairs nebūs atlicis.

Vērotājs pacēla roku un pamāja, viņš kaut ko uzsauca, taču vārdi nebija saklausāmi.

—   Kur tava smalkā audzināšana, tēvs? — Stratija apvaicājās. — Aicini viņu šurp!

—   Kā tev šķiet, ja viņš atnāks, vai pietiks cienasta? — Angeliki šaubīgi noprasīja.

—   Dieva dēļ, māt! — Stratija izdvesa. — Andreas, sauc viņu, lai

nāk!

Atspiežoties pret nūju, stāvs sāka rāpties lejā no kalna. Viņa gaita bija nevienmērīga — ne gluži kropla, bet klibojoša gan.

—  Nav vajadzības, — Vasilis novilka. — Viņš jau ir gandrīz klāt.

* * *

Stratija pasniedza Lūkasam vīna kausiņu, un viņš, lūkodamies turp, kur Sokratis kruķēja uguni, pateicās. Viņš novietoja papes glāzi starp saviem biezzoļu zābakiem — tie bija melni, apskrambāti un pu­tekļaini, lēti pirkti no demobilizēta Nacionālās armijas kareivja. Un, pacēlis salveti, kas pārklāja dzērienu, ar netīro pirkstu paberzēja krei­sās acs plakstiņu. Arī zenītnieku formas jaku un haki krāsas bikses viņš bija iegādājies tā paša darījuma reizē, taču šīs ūzas slikti piegu­lēja, tās saturēja ādas siksna, kas bija savilkta tieši ap krūškurvi, bet bikšu ķīlis atradās pārāk augstu. Tāpēc, ka tas bija tik neatbilstošā vietā, zem staru galiem virs zābaku saitēm palika tukšums, kur uz apakšstilbu ādas rēgojās bāli sārtas rētas. Vientuļnieka dzīves laikā viņš par sevi nerūpējās un bija izdilis pārāk tievs. Ja kāds piedāvāja cienastu, viņš ēda, bet vakaros mēdza pavadīt pārāk daudz laika dzē­rāju sabiedrībā. Viņš nelāgi oda — pēc nemazgātas miesas un savām kazām. Tomēr viņam netrūka pašapziņas, viņš lepojās ar saviem ma­tiem, kas mezglainām, saules izbalinātām pitnēm nokarājās pār ple­ciem. Un plātījās, ka atpinot tos tikai vienreiz gadā. Šim vīram bija krustmāte, kura viņu mīlēja, un katrās Lieldienās viņai bija ļauts matus izmazgāt un apgriezt uz pusi īsākus.

Viņš noliecās paņemt vīnu un dzēra, lejup vērdamies.

—  Vai paēdisiet kopā ar mums? — Stratija pajautāja.

Taču Lūkass atteicās.

—  Man jau jāiet, — viņš atteica. — Jāpadzirdina divdesmit kazu tur augšā, Agijas Annas miestā.

Vasilis nolauza kraukšķīgo maizes klaipa galu un, neko neteicis, iekodās tajā.

—   Kazas vēl kādu brītiņu gaidīs, — sacīja Stratija. Un piedāvāja viņam kausiņu ar olīvām kopā ar maizes riku no kukuļa, no kura tēvs bija nolauzis galu. — Ēdiet! — viņa skubināja.

Lūkass noknieba nieciņu mīkstuma un paņēma sauju olīvu. Sokratis ar knaiblēm nocēla cepto astoņkāji un uzmeta uz šķīvja. Viņš pasniedza šķīvi Angeliki, kura to nolika cienastu vidū.

Sokratis pasmīnēdams papliķēja Lūkasam pa muguru. Lūkass saviebās.

—  Kā tev iet, brālēn? — Sokratis apjautājās. — Vai vēl neesi pre­cējies?

Angeliki nogrieza astoņkāja taustekļus un sašķēlēja ķermeni; gaļa bija spoži balta pret sarkano un melni apgruzdušo ādu. Uzspiedusi citrona sulu, Angeliki uzbēra tam izkaltušās raudenes lapas, raujot tās turpat no krūma.

—  Ēdiet! — viņa izrīkoja. — Ieturieties visi! Stratija, pasauc bērnus!

—   Lai paliek! — Sokratis attrauca. — Tie var iekost vēlāk.

Dažas minūtes viņi ēda klusēdami.

Irīni nolūkojās, kā Lūkass plucina maizi un mērcē to astoņkāja mērcē, kas bija sajaukusies ar citrona sulu, pēc tam apziež nākamo riku ar mencas ikriem.

—   Tātad, — sacīja Vasilis, — līdz jūsu matu cirpšanai ir palicis četrdesmit dienu, Lūkas.

Lūkasam mute bija pilna ar pussakošļātu maizi.

—  Šajā gadā es varu par to neraizēties, — viņš atteica. Un, pacēlis roku pie galvas, aptaustīja netīro pini.

—  Ja tā izaugs daudz garāka, tev draud briesmas tajā sapīties un nokrist! — Andreass iestarpināja.

—   Āreče, Lūkas, — ieminējās Stratija, — apspriedīsim jaunās ziņas! Par ko viņi tērgā tur, pilsētā?

Kamēr viņa runāja, Lūkasa sejā iezagās tikko jaušams sārtums. Viņš sniedzās pēc vīna pudeles un piepildīja savu glāzi.

—  Es neko daudz nezinu, — viņš sacīja.

—  Kā tad, kā tad, — Andreass novilka. — Uz priekšu! Klāj vaļā!

Sokratis piecēlās.

—  Es uzlikšu uz restēm garneles, — viņš pavēstīja. — Klausoties viņa pātarošanā, var nomirt badā. — Un viņš devās uz ugunskura pusi.

—  Raugiet, — Lūkass norūca. Viņš uzdūra uz dakšiņas astoņkāja taustekļa galu un iekodās tajā. — Protams, jūs visi zināt, ka Manolis Mandrakis iekūlies ķezā ar savu sievu?

—   Kurš Manolis Mandrakis? — Stratija apvaicājās. — Vai jūs domājat māju krāsotāju?

—  Jā, — Lūkass apstiprināja. — Tas jaunākais.

Irīni šo cilvēku pazina. Un tāpat viņa sievu — garu, tievu, nīgru meiču, kura izpelnījusies vispārēju nosodījumu, valkādama garās bikses.

Viņa gaidīja. Lūkass iztina lipīgo halvu, nošķēla gabalu un iebāza mutē.

—  Un tātad? — Andreass skubināja.

—  Un tā, — Lūkass izdvesa, — Mandrakis pieķēris savu sievu ar policijas priekšnieku!

Angeliki strauji ievilka elpu.

—  Nevar būt! — viņa nomurmināja.

—  Tā ir taisnība, — Lūkass apstiprināja. — Šis abus atradis pus­kailus viņas tēva veikala palīgtelpās. Vecajam miesniekam ir tirgotava blakus ledus fabrikai.

Angeliki trīsreiz ātri pārkrustījās.

—  Mandrakis neuzdrīkstējās ne pirksta pielikt tam policijas draņ­ķim, tas ir saprotams, — Lūkass turpināja. — Tikai teica, lai viņš iet ārā un aiztaisa durvis. Tad viņš ieslēdzās tur kopā ar sievu un piekāva lauleni zili melnu.

Iestājās klusums.

—  Šaubu nav, ka vīrs no viņas šķirsies. Sievas ģimenei tas ir bries­mīgs kauns. Mātei bija sirdslēkme, un vajadzēja izsaukt ārstu.

—  Mans Dievs! — Andreass novaidējās.

—   Tam policijas nelietim būtu kārtīgi jāsadod, — Vasilis no­burkšķēja.

—  Kāpēc Mandrakis neuzrīda šim savus brāļus? Viņam to ir gana daudz.

—  Viens brālis ir bāra īpašnieks, — Lūkass paziņoja. — Tam ne­pieciešama licence dzērienu tirgošanai. Tas nelādzis var panākt, ka viņa krogs tiek slēgts.

Kad pēcpusdiena bija galā, vīna pudeles izrādījās iztukšotas. Vīri dzēra pēdējās paliekas un pļāpāja, Lūkass gulēja uz muguras ēnā pie kapelas sienas — viņš bija aizmidzis. No skābā ēdiena, olīvām un gurķiem, citrona sulas un sausā vīna Irīni juta asas sāpes kuņģī. Viņa izstiepās, izbaudot saules pieskārienus savām kājām un rokām, un aizvēra acis. Irīni iztēlojās Mandraki un viņa nīgro sievu piekautu un asiņainu, prātodama, vai sieviete kliedza un raudāja vai klusēdama pakļāvās sodam, jo zināja, ka neviens viņai nepalīdzēs.

ASTOTĀ NODAĻA

Irīni, kura zināja savus pienākumus, apciemoja vīramāti. Viņa to darīja negribīgi, taču Andreass atkal bija projām, un viņai uzmā­cās ilgas pēc sabiedrības. Starp abām sievietēm valdīja tāda kā neērtī­bas izjūta (tas pats vecais stāsts — nekad neviena viņam nebūs gana laba), un Irīni domāja, ka viņu, kā vienmēr, uzņems vēsi. Taču viņa nebija veiksmīgi izvēlējusies laiku. Viņas vīramāte uzņēma vedeklu glaimīgi.

—  Nāc iekšā, Irīni! — skubināja Angeliki. — Pasteidzies! Tavam vīratēvam ir vajadzīga palīdzība.

Māte bija sīka auguma būtne ar smalkiem kauliem un trauslu prātu. Ārsts jau gadiem ilgi parakstīja viņai valiumu. Zāles pada­rīja viņu izklaidīgu un aizmāršīgu, tāpēc mājā allaž bija puspaveikti darbi — līdz galam nenospodrināti katli un neizgludināta veļa, pusnotīrīti kartupeļi, reizumis viņa no rīta divreiz devās uz veikalu pēc maizes, ko bija jau nopirkusi. Tajā dienā telpās oda pēc sviluma — uz plīts šņāca un burbuļoja aizmirsts kastrolis. Pagalmā izmisīgi blēja kaza.

Angeliki pasniedza Irīni salocītu katūna priekšautu un plastma­sas spaini.

—    Apsien šito galdautu, — viņa izrīkoja. — Tu taču negribēsi notraipīt drēbes. Ja cilvēks neuzmanās, tad neganti nosušķējas. Viņš jau būs gatavs sākt. Cik noprotu, viņš laikam gaida mani. — Angeliki uzlika mazo rociņu Irīni uz muguras un stūma uz sētas durvju pusi. Pieskāriens bija maigs, bet uzstājīgs — it kā viņu bīdītu peles ķepa. Irīni kustējās naski — lai no tās atbrīvotos.

Citronkoka zaros karājās kaza, piesieta ar virvi, kas bija apmesta pakaļkājām. Pareizāk sakot, vecs āzis, kas oda pēc muskusa un mī­zaliem, ko tas bailēs bija izšļācis, iztukšodams pūsli. Izstiepto kāju nagi vēzējās vairāku collu attālumā no zemes, ko kustonis nevarēja sasniegt. Tas lēnām griezās virves galā, veicot pilnu apli pulksteņrā­dītāja virzienā, pēc tam pretējā, blenzdams lejup caur dīvaino, dzel­teno acu melnajiem šķēlumiem. Tā brēcieni skanēja ar noteiktiem starplaikiem, ritmiski kā pulss. Iespējams, dzīvnieks jau kādu brītiņu tā karājās.

Vīratēvs līkājās turpat, asinādams mednieka nazi ar āķveida smaili uz plakanas galodas, kas bija samitrināta ar siekalām. Lai gan saule nebija spēcīga, viņa seja bija sarkana, retiem matiem klātā galva un plikā piere — mitra, no viņa krekla apakšas (tā audumu izspīlēja apaļīgi izliektais vēders) Irīni saoda āža smakai tik līdzīgu muskusa smārdu, tikai maigāku, saldenāku, tomēr pamatā tādu pašu. Viņš pa­glūnēja uz nācēju, it kā nepriecātos vedeklu redzēt, taču Irīni zināja, ka viņam vienalga, kas palīdz, — viņa vai Angeliki. Šim cilvēkam visas sievietes likās vienādi nevērtīgas.

—   Atnāci talkā? — vīratēvs noprasīja. — Tad atnes spaini un paturi to!

Viņš pārvilka asmeni pār īkšķa spilventiņu, kur tas atstāja sar­kanu asins svītru. Stāvot viņš izlieca muguru, pukodamies par sā­pošajām nierēm. Un atzinās, ka šorīt esot bijis grūti nolaist ūdeni. Būtu jāiet pie ārsta. Aiz viņa blēja āzis, un brēcieni izklausījās kā izsmiekls.

Irīni gribējās nomierināt lopiņu, paglāstīt tam galvu. Bet kāda jēga? Viņa pastiepa Vasilim spaini.

—  Areče, aiziet! — vīratēvs izrīkoja. — Vai esam sagatavojušies? Atkāpies!

Viņš pazina dažu labu vīru, kas šādā mirklī, spēlējot Dievu, pa­cēlis nazi, kamēr dvēsele atstāja miesu, svētīja lopiņu, vēlēdams tam Visaugstā labvēlību. "Visi plānā prātā," viņš domāja, "Pediņi. Šis te ir kustonis, tas arī viss." Viņam šī dzīvība nenozīmēja neko vairāk par apelsīnu, kurā viņš iekodies.

Āzis, kurš juta, ka viņa laiks ir klāt, bailēs skaļi kliedza. Irīni lūkojās uz citronkoka zariem, pievērsusies spīdošajiem augļiem, la­pām un zariem. Sekoja klusa, švirkstam līdzīga skaņa un šķidruma plakšķis putekļos. Blējieni vairs atskanēja tikai šad un tad, un tos pār­trauca izmisīgi gārdzieni, kad āzis centās ievilkt gaisu, vairs nespē­dams paelpot. Drīz vairs nebija dzirdams nekas.

Vasilis pukodamies pastiepās augšup un rūkņādams pārgrieza cieši nostiepto virvi. Lops nokrita, siltas asinis apšļāca Irīni apakšstilbus un kurpes.

—  Atnes tur to galdautu, Irīni! Aši! — vīratēvs sacīja, norādīdams uz zili rūtainu plastikāta gabalu pie sētas durvīm. Viņa to izpleta tur, kur asinis bija lijušas visbagātīgāk. Vasilis saķēra dzīvnieku aiz priekškājām un nometa uz plastmasas plēves.

Vīratēvs sodīdamies notupās blakus liemenim. Ar naža galu viņš iešņāpa pirmos griezienus kāju iekšpusē — vieglus šķēlienus, lai šķirtu ādu no miesas. Rūpīgi izdarīja seklu iegriezumu vēderā. Tad, viegli paraudams, sāka plēst nost virskārtu — lietpratīgi, kā pieredzē­jis dīrātājs, lobīdams nost spalvaino kārtu, atklājot krēmkrāsas tauku slāni ar gaisa burbuļiem, kas krakstēja kā elektrības spraksti.

Viņš pasniedza silto ādu Irīni.

—  Pakar to tur, uz auklas! — Viņš norādīja ar roku uz veļas virvi, pie kuras, plivinādamies vējā, karājās divi balti segas pārklāji. Tur ne­bija vietas, un Irīni rokas bija asiņainas, tāpēc viņa nevarēja salocīt palagus un pakāra ādu citronkoka zemākajos zaros.

—   Spaini!

Viņa notupās. Vīratēvs pagrieza kustoņa liemeni uz muguras.

—  Saņem kājas, — viņš pavēlēja, — un turi cieši!

Taču ķermenis bija smags, tauki viņas plaukstās slīdēja. Āža sa­vādās acis joprojām spīdēja, tās bija izvelbtas un asi iezīmējās kailajā galvaskausā ar krampjaini sakostiem zobiem, kas atņirdzās kā smīnā.

Vasilis izdarīja dziļu iegriezumu no krūškurvja līdz pat šekumam, izgāžot smirdīgās iekšas. Irīni palaida vaļā kustoņa kājas, lai iedabūtu iekšas spainī, taču ar vienu roku to nebija iespējams izdarīt. Tās gāzās kā ūdens, slīdot pāri malai gluži kā dzīvas būtnes.

Vasilis nolamājās un nolamāja ari āzi. Viņa krekls padusēs bija mitrs, zem piedurknēm pletās sviedru pusmēneši, un muskusa smaka bija īpaši spēcīga. Viņš iecēla izšļukušās zarnas spainī, tad iebāza rokas ķermeņa dobumā, taustīdamies tur ar nazi, lai ar šņāpienu tās atbrīvotu un izvilktu atlikušās — pelēkas kā tauvas, pilnas ar mēsliem, izņemtu sūklim līdzīgās plaušas un dzīvnieka apklusušo sirdi.

—   Viss ir galā, — viņš noteica. — Es tagad aiziešu pēc zāģa.

Pagalma vidū bija aka; metāla kanna, ar kuru mēdza vilkt ārā ūdeni, tukša stāvēja uz groda. Turēdama rokā zilo neilona virvi, viņa nometa smeļamtrauku lejā, kur tas neredzams tumsā atsitās pret ūdens virsmu un piepildīdamies smagi grima dziļumā. Irīni izvilka kannu un uzlēja tās salto saturu savām lipīgajām rokām.

Angeliki atnesa tējas tasi un mazgāšanas līdzekli. Ar atlikušo ūdeni viņa noskaloja ziepes no Irīni rokām, kamēr jaunā sieviete tās berzēja. Aiz viņas nagiem bija asinis, tumšas kā netīrumi, un, lai gan viņa trina un skaloja pirkstus, tās tur palika.

—  Vai saņēmāt kādu ziņu no mātes? — Angeliki pajautāja. — Mēs ar viņu kādu laiku neesam tikušies.

Viņa sniedza Irīni dvieli. Tā raksts bija izbalējis, audums kļuvis gandrīz ass no biežās mazgāšanas.

Irīni noslaucīja rokas.

—  Es ar viņu runāju pirms divām dienām, — Irīni atteica. — Viņa braukšot uz Atēnām tikties ar manu māsu. Mātei patīk pavadīt laiku kopā ar mazbērniem.

—   Bērni ir liela svētība, — Angeliki novilka. — Manuprāt, viņai atradīsies vairāk laika apciemojumiem, kad jums abiem piedzims sa­vējie.

—  Pirms precībām es mēdzu braukt viņai līdzi. Arī man gribētos apraudzīt bērnus. Un man patīk pilsēta. Māsa reizēm ņēma mani līdzi uz dejām. Vienvakar tik daudz dejoju, ka man kājas sāka asi­ņot…

Angeliki nicīgi nošņācās.

—   Pilsēta ir netīra! — viņa nomurmināja. — Visi tie pūļi un mašīnas… Un es nezinu, kas tas ir par vīrieti, ar kuru precējusies tava māsa. Kurš laulātais būs ar mieru, ka viņa sieva kopā ar neprecēto māsu dosies dejot? Kas tad jūs turp pavadīja?

—  Viņš pats, — Irlni attrauca. — Manam svainim patīk dejas.

Paņēmusi no Irīni dvieli, Angeliki to salocīja, precīzi pielikdama

stūri pie stūra.

—  Andreass nekad nav bijis nekāds aizrautīgais dejotājs, — viņa noteica.

—   Un es neesmu augstās domās par precētām sievām, kuras skraida pa deju vakariem. Es nebūtu pārsteigta, ja atklātos, ka tur cēlušās visas tās tavas apakšgala vainas. Brīnos, ka tavai māsai vispār pieticis laika tikt pie bērniem, ja viņa katru vakaru dejo.

—  Tik bieži gan ne, — Irīni iebilda. — Šad un tad.

—   Un pat ja tā. Šeit nav daudz tādu sieviešu, kas būtu ar mieru riskēt ar savu labo slavu, lai pa vakariem pamētātu kājas, piesitot pa­pēžus.

—   Man šķiet, ka tas nav nekāds kauns, — Irīni novilka. — Kāds deju vakars ik pa laikam mums visiem nāktu par svētību. Dzīve ne­būtu tik vienmuļīga.

—  Nesaprotu, ko tu ar to domā, — Angeliki ērclgi norūca. — Mēs jūtamies laimīgi arī tā, kā ir.

Ejot pa taku uz mājām, viņa stiepa savu nokautā dzīvnieka daļu, turēdama to izstieptā rokā. Cauri plastikāta maisiņam bija izdūries nevīžīgi pārzāģēts ribas gals, pa caurumu pilēja asinis, iezīmējot ceļu lejā no kalna, lai būtu skaidrs, kā viņa gājusi, — kur pagriezusies pa kreisi, bet kur nogriezušies malā, lai varētu pabraukt garām motocik­lists.

Kad Irīni jau iztālēm redzēja mājas, viņa izdzirdēja mašīnas mo­tora rūkoņu. Viņai garām paripoja sarkans kravas auto, tā vadītājs signalizēja un pamāja. Irīni šo cilvēku nepazina. Kad viņa bija atce­rējusies Teo un pagriezās, lai pavicinātu ar roku, tas jau bija nozudis aiz līkuma.

Pēc dažām dienām Irlni nāca mājās no Svētā Savas piestātnes. Viņa bieži devās turp, kamēr Andreass bija projām: viņai bija izvei­dojies tāds paradums — aizstaigāt turp, lai pavērtos, vai laiva nav atgriezusies ostā, ari tad, ja zināja, ka tā vēl nevar būt klāt, jo virs ir projām tikai neilgu laiku. Un tā viņa lēni, dīki soļoja, aplūkodama augus ceļa malās, reizumis noplūkdama dažas skābeņu vai nātru la­pas salātiem, kā ari pa lauku ziediņam vāzei uz galda. Krastmalas galā Irlni dažas minūtes pasēdēja uz kāda stabiņa, vērdamās apvār­snī, kaut gan zināja, ka laivu nesaskatīs. To neredzēdama, viņa klīda pa šauro liedagu, slinki meklēdama gliemežvākus asajās smiltīs un astoņkājus seklumā. Nereti viņa ieradās ciemos pie Nika, bet citkārt devās uz otru pusi — kalnup. Kad pulkstenis nozvanīja divpadsmit, viņa sāka iet atpakaļ pa ceļu, gribēdama pusdienu laikā būt mājās, kā bija ieradusi.

Šajā reizē, kad tuvojās sarkanais auto, Irlni pagriezās tam pretī. Viņa ieraudzīja vīrieša tumšo seju, kas smaidīja aiz vējstikla, un svei­cienā pacelto roku.

Viņa pamāja pretī. Un, kad mašīna nozuda likumā, attapās, ka arī smaida.

Tā tas sākās — nevainīgi. Es dažreiz manīju viņu uz ceļa — staigā­jam. Viņa nelikās vientuļa, tas nav īstais vārds. Drīzāk — noslēgusies sevī. Viņa izskatījās tā, it kā domās būtu kaut kur tālu projām. Viņa allaž gāja viena, it kā klīstu apkārt pašas klīšanas dēļ — bez mērķa. īsi­not laiku. Es viņai pamāju. Un pasmaidīju. Es neko sliktu nedomāju, taču sirds dziļumos nojautu, ka tas viss ir kaut kas slēpjams. Ja man līdzi mašīnā būtu vēl kāds, es izliktos, ka viņu neredzu. Es sākumā biju piesardzīgs, droši vien mazliet apjucis šajā vietā, kur vīrieši un sie­vietes nedrīkst būt draugi. Kad viņa pirmoreiz pasmaidīja, kāda daļa no manis likās atdzīvojusies, es jutos tik laimīgs kā nekad agrāk. Jūs, protams, teiksiet — man būtu vajadzējis saskatīt briesmas. Taču, kad tumsā iedegas svece, kuram gan gribas to nopūst? Un kāds ļaunums no tādas liesmas varētu rasties? Tas taču nav pārāk daudz prasīts — reizi mūžā ieraudzīt tādu gaismiņu?

Es tikai spēlējos, es valdīju pār sevi.

Taču tā svecīte uzliesmoja, un kaut kas aizdegās. Kurš būtu varējis uzminēt, ka tāda maza uguntiņa tumsā varētu kādudien uzšvirkstēt un iznīcināt visas manas dzīves audumu?

Kas īsti mani vilka pie viņas — nav zināms. Es nekad to neizpratu, bet gandrīz vai kopš tā brīža, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, vairāk par visu pasaulē man gribējās saņemt viņas roku.

Sākumā viņš tikai šad un tad ielauzās jaunās sievietes domās. Kad kāds no strādniekiem sauca otru, kurš nebija redzams, un skaņa atbalsojās visā ielejā, viņa prātoja: "Vai tas esi tu?"

Bet tad sākās pārmaiņas. Sekoja nevajadzīgas iziešanas no mājas, lai pirktu preces, kas viņai nebija nepieciešamas, jo kaut kur varēja ieraudzīt viņu. Irlni rūpīgi ģērbās, krāsoja lūpas. Pamazām un nema­not, neatlaidīgi viņš kļuva par galveno dienas notikumu. Viņš bija pārņēmis savā varā sievietes domas daudz lielākā mērā, nekā pienāk­tos. Un šajos redzējumos aizvien vairāk pieauga tāda kā saldkaisles pieskaņa. Irlni gribēja zināt, kā viņš izskatās bez drēbēm. Gadījās, kad spīdēja karsta saule, viņš bija uzrotījis piedurknes un no mašīnas loga braucot izkarināja cieti muskuļotu, kailu roku. Viņa vēlējās pa­sniegties un tai pieskarties.

Tā viss turpinājās — līdz šim. Un kopš tās liktenīgās vētras abi nebija pārmijuši ne vārda.

Redzēju viņu karnevālā. Devos turp kopā ar Elpīdu un Panajicu. Panajica bija pārģērbusies par turku princesi — viscaur šifonā, ar zel­tītu bizi. Un viņa bija tur. Biju pamanījis arī viņas veco — viņš ostmalā pārdeva zivis — darīja, ko varēja, pirms cilvēki gavēņa laikā pārstā­juši ēst zivis. Starp ļaudīm, kas bija uzcirtušies labākajās svētdienas drānās, viņš izskatījās pēc putnu biedēkļa: drēbes bija netīras, un vīrs nebija skuvies vairākas dienas. Taču viņš dosies mājās pie šīs sievietes.

Es cerēju, ka viņa tur būs. Turēju aiz rokas Panajicu — baidījos šajā pūlī pazaudēt meitu. Viņa činkstēja — mazajai bija auksti, bet viņa nebija ar mieru uzvilkt mēteli, ko Elpīda bija atnesusi līdzi, jo tad nevarētu redzēt viņas kostīmu. Es nopirku kanēļa pīrādziņus, lai viņa stāvētu klusu. Meitenīte tos ēda, pilinādama medu un birdinādama kanēli it visur. Elpīda bija aizskrējusi meklēt māti, viņa noteikti dus­mosies uz mani, ka esmu ļāvis Panajicai tā noķēpāties.

Tad pēkšņi es pūlī ieraudzīju viņu. Viņa nāca uz manu pusi, lūko­damās man sejā. Un piepeši atradās man līdzās, it kā iedama garām, un pavērās manī ar tādu jauku smaidu, sak, "priecājos jūs redzēt". Nosauca manu vārdu un pateica kādu sveicienu, arī es pasmīnēju un atbildēju. Pēc tam viņa labu brīdi skatījās man acīs — atceros, ka nodo­māju — cik skaistas ir viņējās. Tajā mirklī es sapratu, ka manās jūtās pret šo sievieti un arī viņas interesē par mani nekas vairs nav nevainīgi. Es saspringu. Kad viņa devās projām, es degu vienās ugunīs.

DEVITA NODAĻA

Tajā rītā — pēc dienas, kad resnis pirmoreiz sastapa Niku, viņš

jutās tā, it kā atrastos zem ūdens. Slimība, kas viņu mocīja, bija pašiedvesta. Kad satumsa vakars, viņš bija devies staigāt pa neapgais­motajām, šaurajām ieliņām un alejām, kas veda uz galveno ostu, un atradis vienu atvērtu tavernu. Viņš bija ieturējies vīriešu sabiedrībā — tur bija divi padzīvojuši vecpuiši, atraitnis un precēts vīrs, kas mājās garlaikojās. Un divi sabozušies jaunuļi, kuriem nebija, kurp iet. Viņi sēdēja pie ļodzīgiem galdiņiem starp saasnojušu kartupeļu maisiem, papīra salvešu kārbām, mājas vīna un minerālūdens kastēm, tērgādami un vērdamies tumsā — tukšajā pagalmā, kur vasarā viesi mē­dza vēlu aizsēdēties pie grieķu salātiem un atspirdzinājumiem. Tagad gar kaudzēs sakrauto krēslu kājām no izstīdzējušajām vīnstīgām vērpās sausas, mirušas, vēja dzītas lapas.

Resnais vīrs bija izsalcis, bet pavāram vairs negribējās neko ga­tavot.

—   Tagad taču nav sezona! — viņš gremzās. Tas bija izģindis, nopietns vīrelis, kuram, kā resnis nolēma, būtu kārtīgi jāpaēd. Gan fiziskā, gan garīgā stāvokļa uzlabošanas nolūkā. — Ir cūkas karbo­nāde! Un nekā cita! Ja gribat — ņemiet, ja ne, tad ne! — Pavārs ar garo nagu urķējās degunā.

—  Lai būtu! — sacīja duclgais vīrs. — Ja vien tas suķis ir svaigs. Un dzeramo — labi daudz ūdens, esiet tik laipns! — Viņš apsēdās stūri pie durvīm ar uzrakstu WC. No to spraugas vilka caurvējš, kas saldēja potītes un līdz pat viņa galdiņam atnesa tikko jaušamu, sīvu urīna smārdu.

Pavārs negribīgi uzmeta karbonādi uz kūpošā ogļu grila restītēm un, uzgriezis liesmu zem pannas ar jau ne reizi vien lietotu eļļu, no­mizoja pārīti sliktas kvalitātes kartupeļu, ar naža galu ķeksēdams ārā "melnās acis" un nematodes izurbinātos caurumus.

Resnis malkoja dzērienu no savas glāzes un ēda gaļu. To noko­pis, viņš kādu brīdi čurnēja un klausījās, kā saimnieks ķircinājās ar apmeklētājiem. Žesti vai arī alkohols iedarbojās gluži maģiski. Un uz rešņa galdiņa parādījās nelieli trauciņi ar delikatesēm: olīveļļā sautēti jūras eži ar citronu, savvaļas zaļo augu salāti, grauzdētas maizītes ar ķiploku mērci, gabals cepta, sālīta zuša. Apalītis sēdēja, knibinādams cienastu, klausīdamies un malkodams dzērienu, līdz vakars pama­zām bija pārvērties par nakti. Viņš samaksāja rēķinu un atstāja līdzās šķīvim bagātīgu dzeramnaudu, bet pēc tam, slādams bīstami tuvu dziļajam, melnajam ūdenim gar ostmalu, atgriezās viesnīcā — savas istabas nemīlīgajā saltumā.

Un tā šajā rītā viņš pamodās ar sāpošu galvu un nelabumu kuņģī, turpinādams snauduļot vēl pēc tam, kad torņa pulkstenis nozvanīja sesto stundu. No dušas krāna nāca tikai remdens ūdens, tomēr resnis ļāva tam tecēt uz galvas, līdz smeldzoņa mitējās; viņš drebinādamies noslaucījās ar vienīgo dvieli, kas numurā bija atrodams.

Viņš ģērbās rūpīgi — izņēma no somas koši zilu kreklu, ietēr­pās uzvalkā, kura neatkārtojamais, gludeni pelēcīgais spīdums vairs nešķita zaļgans, bet gluži piemērots kreklam. Atvēris mazu dozīti, viņš iegrūda tajā pirkstgalu, izķeksēja kādu nieku pomādes, kas oda pēc rozēm un apelsīnu ziediem, un ietriepa to savās mitrajās cirtās. Iztīrījis panadzes ar vīlītes galu, viņš noberza nagus ar ziemišķādu. Uz zobu sukas vīrs uzbēra pulveri, kas bija atsvaidzināts ar krust­nagliņām un salvijām. Teniskurpes viņš apstrādāja ar balinātāju; ka­mēr tās apžuva, viņš zeķēs stāvēja uz savas istabas balkona un vēroja ainavu.

Rīts bija skaists, bet vēss. Resnītis devās uz kafenion pie Jakosa, kur atrada sev vietu starp strādniekiem, kuri pirms dienas darba iestiprinājās ar spēcīgu kafiju un cigaretēm. Viņš izdzēra vienu tasi, pēc tam pasūtīja nākamo. Aizsmēķēja, taču paģiras izpaudās sliktas dūšas uzplūdā. Resnis noprata, ka nav jēgas turpināt, un nodzēsa ci­gareti.

Strādnieki pa vienam, pa diviem izklīda — aizsoļoja uz būvlau­kumu un liellaivu pusi, lai līdzinātu ceļus un krāsotu mājas. Kad pēdējais izgāja no kafejnīcas, Jakoss ienesa iekšā viņa tukšo krūzi un smēķu galiem pilno pelnu trauku. Resnis dzirdēja, kā izlietnē klinkstēja porcelāna tases. Tad Jakoss atkal parādījās durvīs un, atspiedies pret stenderi, vērās uz jūru, it kā viņa sirds un domas būtu tālu projām.

—  Cik esmu jums parādā? — ducīgais vīrs apjautājās.

Jakoss uzlūkoja viņu un izslēja zodu.

—  Trīs simtus, — viņš norūca. — Dodiet simtniekus.

Resnais vīrs nolika līdzās savam šķīvītim piecsimt drahmu zīmi.

—   Varbūt jūs varēsiet man palīdzēt? — viņš ierunājās. — Man būtu kāds jāatrod.

—   Un kurš tas ir?

—   Kāds Todoris Hacistratis. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kas viņš ir.

—     Es pazīstu Teo, — Jakoss apstiprināja. Viņa skatiens no jauna aizklīda pie tālīnā apvāršņa, kur sārtās debesis saplūda kopā ar ūdeni. — Taču viņš nepriecāsies, jūs redzot. Viņam pieder galdniekdarbnīca — pretī sīkpreču tirgotavai. Tas ir tuvu tam krodzi­ņam, kur jūs vakar ieturējāties. — Apalītis saprata mājienu: dzērāji pļāpājuši. — Šajā laikā jūs viņu tur atradīsiet! Tikai nesakiet viņam, ka es jums pateicu, kur viņu meklēt!

—   Es nekad neatklāju savus ziņu avotus, — resnis attrauca. Un, novēlējis kafejnīcas saimniekam veiksmīgu dienu, devās projām — medīt savu upuri.

Galdniecību viņš uzgāja bez pūlēm. Tā bija apskretušas ēkas apakšstāvā. Darbnīcas logi no netīrumiem bija necaurredzami, un baļķu kaudzes — daži bija gaiši, nesen aptēsti, citi — pelēcīgi, lietu un vēju aprauti — bija atslietas pret sienām. Durvis rotāja mākslinie­ciski grebumi, taču tās gadiem ilgi nebija krāsotas, un kokā kā melni plankumi rēgojās ķirmju grauzumi. Virs milzīgā, dekoratīvā atslēgas cauruma karājās senatnīgs klauvēklis lauvas galvas veidolā.

Duclgais virs pagrūda durvis un atklāja, ka tās ir ciet. Viņš tu­vojās loga rūtij, ar pirksta galu izberza mazu, tīru laukumiņu un piespieda pie tā aci.

—   Kā es varu jums palīdzēt?

Resnis ātri atkāpās no loga un apsviedās, pievērsdamies vīram, kas stāvēja viņam aiz muguras. Tas bija tumšmatis ar biezām, nokare­nām uzacīm, kas vedināja uz domām par arābu asinīm. Viņu varētu saukt par skaistu, taču šajā sejā mūžīgā Igņošanās bija atstājusi dziļas rievas, un tās bojāja izskatu. Ari tagad viņš rauca pieri.

Resnais virs viņam laipni uzsmaidīja un pastiepa roku.

—  Kā noprotu, jūs esat Teo Hacistratis? — viņš pajautāja.

Jaunais vīrietis sniegto plaukstu nesaņēma. Viņš turēja vecu, ļoti

garu atslēgu, kuras augšgala gredzens kalpoja par riņķi kādam ducim citu. Teo iebāza to greznajā caurumā un pagrieza.

—   Kādas darīšanas jūs atvedušas pie manis? — viņš apvaicājās.

Vīrs nolaida pacelto roku.

—  Mani sauc Diaktors — Hermejs Diaktors. Es gribētu ar jums parunāt, ja būtu iespējams.

—  Par ko? — Teo atstūma vaļā darbnīcas durvis. Iekšā resnis sa­oda zāģu skaidu, lakas un tikko jaušamu mitra pelējuma smaku.

—  Esmu atsūtīts no Atēnām, — viņš turpināja, — izmeklēt Irīni Asimakopulas nāvi.

Teo kādu mirkli stāvēja, pagriezis atēnietim muguru, un aplūkoja darbnīcu. Kad viņš pagriezās, viņa seju rotāja noslēpumains smaids.

—   Un kāpēc tādā gadījumā jūs vēlaties pratināt mani? — vīrs noprasīja.

Resnis nejutās labi, tāpēc diplomātija viņam nebija prātā. Viņš negrasljās ļauties nekādai apvārdošanai un tūlīt ķērās vērsim pie ra­giem.

—  Tāpēc, ka šī sieviete ir mirusi, bet jums bija sakars ar viņu.

No Teo sejas nozuda smaids.

—   Sasodīts, tie ir meli! — viņš auksti atcirta.

Resnis spēra soli uz Teo pusi. — Kas tieši ir meli? — viņš pār­prasīja. — Irīni taču ir mirusi, vai tad ne? Un nenoliedzami trūd tur, kapsētā. Vai tad tā nav?

Teo novērsās un aizvilka darbnīcas durvis ciet.

—   Es teiktu, ka viņu ar jums saistīja mīlestība, — resnais vīrs neatlaidās. — Varbūt pat liela. Domāju, ka arī jūs bijāt aizrāvies. Iespē­jams, esat joprojām. Kā tad ir, Teo?

Teo pagrieza senatnīgo atslēgu un izvilka to no cauruma.

—   Es pat nepazinu to sievieti! — viņš attrauca. — Tāpēc iesaku jums turpināt savu izmeklēšanu citur un netraucēt tādus godīgus pil­soņus kā mani.

Un, ieslidinājis atslēgu žaketes kabatā, viņš slāja projām.

Hermeja Diaktora dzīves pieredze bija tāda, ka nekas nenomierina sakaitinātu un niķīgu kuņģi svētīgāk par gludu, saldu un maigu olu krēmu.

Konditorejā viņš nolūkoja gluži nevainojamu našķi, pamatīgi no­bārstītu ar pūdercukuru un kanēli. Viņš ēda ar baudu, birdinādams baltos putekļus uz žaketes atlokiem un krekla. Resnais vīrs kārtīgi pārlocīja uz pusēm papīra maisiņu, kurā bija atradies nopirktais kā­rums, un iebāza to somas nodalījumā vēlākai lietošanai, pēc tam iz­vilka no augškabatas zili raibu zīda mutautiņu un norausa cukuru no apģērba, paņēma savu nesamo un samiedza plakstus, it kā saspringti censtos kaut ko atsaukt atmiņā. Tad, atvēris acis, viņš mērķtiecīgi de­vās uz to pusi, kur atradās Jakosa kafejnīca.

Teo bija tur, viens pats pie divvietīga galdiņa. Resnis apsēdās pie viņa. Teo blenza viņam garām, bērnišķīgi izlikdamies, ka ienācējs ir neredzams.

Apalītis noliecās uz priekšu un klusi ierunājās.

—  Man nav daļas, Teo, — viņš sacīja, — vai jūs skatāties uz mani vai ne, kad es ar jums tērzēju, ja vien klausāties. Man ir jāstrādā. Un mans darbs ir — atklāt, kurš nogalinājis Irīni Asimakopulu. Varbūt viņa izdarījusi pašnāvību. Varbūt viņu esat noslepkavojis jūs. Vai arī kāds cits. Es to noskaidrošu. Taču ar to vēl viss nebeigsies, jo es ne­gribu izdibināt tikai to. Es vēlos atklāt, kurš ir atbildīgs par viņas nāvi. Tas var nebūt viens un tas pats cilvēks. Un šeit ieganstam var būt izšķi­rošā nozīme, Teo. Un tā — es grasos jūs uz kādu brīdi atstāt, lai varat dziļi un pamatīgi apdomāt savu lomu šajos notikumos. Jo es zinu, ka jums šajā traģēdijā ir vadošie nopelni, mans draugs, un nākamreiz, kad mēs redzēsimies, izrunāsimies no sirds!

Resnis piecēlās.

— Došu jums padomu, — viņš piebilda. — Nemēģiniet no ma­nis atkratīties! Jo tādā gadījumā es kļūstu uzstājīgs.

Un ducīgais vīrs svilpodams devās projām uz autobusa pieturas pusi.

DESMITĀ NODAĻA

Viņa sevi nodeva neskaitāmos veidos. Tajā laikā sāka ieveidot matus un krāsoties, ko agrāk darīja reti, tērēja naudu par sejas un ķermeņa losjoniem. Un apdilušās drēbes aizmeta projām, pirkdama to vietā jaunas, kas viņai labāk piestāvēja. Visi saimniecības darbi tika pamesti novārtā, viņai bija vienalga, kāds ēdiens ir galdā, viņa nepavadīja laiku kopā ar vīru un bija projām, kad laiva ienāca ostā. Sieva ātri likās gultā, lai tad, kad vīrs piebiedrosies, varētu tē­lot, ka ir aizmigusi dziļā miegā, un tai vairs nepatika, ja dienā viņu aizskāra, apskāva un skūpstīja. Taču visskaidrāk tas bija redzams acīs, to izteiksmē — tā rādīja, ka mīlestība pret vīru ir zudusi, bet radušās jūtas, kas veltītas jaunai kaislībai, kādam citam — kaut kur. Vīram tas bija sāpīgākais un cietsirdīgākais sitiens — redzēt, kā sie­vas pieķeršanās gaist un tās vietā stājas auksta vienaldzība un nici­nājums.

Kad Mīlestība parādīja savu neglīto sejas pusi, Irīni to nepazina un ielaida iekšā. Savā klusajā dzīvē, kur dzirksts, ko bija pametis pa­rasta, ieinteresēta, nesmalkjūtīga vīrieša smaids, pieauga līdz nepiere­dzētiem apmēriem, un tad Mīlestība, sajutusi iespēju, veikli kā žurka iespruka pa atvērto durvju šķirbu.

Bija grūti noteikt, tieši kur un kad pārmaiņa notika. Tomēr kaut kādā veidā šis cilvēks bija aizņēmis visas viņas domas: pirmo, kad Irīni pamodās, un pēdējo, kad grima miegā. Lēni un pamazām viņa zaudēja savu sirdi un jebkādu brīvību — gan prāta, gan rīcības. Irīni vairs nespēja sevi apvaldīt.

Neņēmusi vērā vecā Nika gudro padomu, viņa bija izsaiņojusi skaisto, spožo dāvanu, ko viņas sapnī bija atnesusi svešiniece. Ērtais klubkrēsls — viņas laulība — bija jāpamet. Klusās, garlaicīgās un mierīgās dienas, kad viņa pastaigājās, šuva, cepa un žēlojās, ka nav ko darīt, bija kļuvušas par atmiņām. Viņa bija īsinājusi laiku, sēžot pie loga un gaidot, kad tas cilvēks ies garām, bīdamās nokavēt šo mirkli.

Gluži kā Pandora viņa bija pavērusi Mīlestības prieku lādi un atklājusi, ka tiem ir daudzas un dažādas garšas. Tas vīrietis skatījās viņai acis un smaidīja, bet viņa grima Ekstāzē un Eiforijā. Cik saldas tās bija! Abas izbaudījusi, Irīni atdzīvojās. Viņas gaita kļuva viegla, rīti likās burvīgi. Kad tas vīrietis uz ielas novērsās, izlikdamies viņu nepazīstam, Irīni izjuta rūgtu Izmisumu un Nomāktību, nokāpdama tumsā. Dzīve vairs nelikās neko vērta, ja tas vīrs viņu nemīl.

Viņa izmēģināja gan Cerību, gan Maldus — spīdīgākos niekus no vientiešu zeltlietu šķirsta. Kādu dienu viņi būs kopā, Irīni nešau­bījās, ka tā notiks. Abu mīlestība ilgs mūžīgi, protams, tā būs. Viņi dzīvos laimīgi, aizies un sāks visu no jauna. Skaidrs, ka tā.

Viņa lietoja Sapni — šīs spēcīgās miegazāles. Tās aizvedināja Irīni līdz krēslam pie loga un atstāja tur, raugoties ārā, sargājot un gaidot — stundu pēc stundas. Sapņošana šķirstiņā atradās blakus Ap­mātībai un Apsēstībai. Kopā šī trijotne veidoja liktenīgu sajaukumu un darīja viņu pakļāvīgu. Abas pēdējās nedeva viņai mieru un neļāva atslābināties, savažojot un liekot turpināt uzsākto ceļu tālāk pa šim sliedēm, līdz Cerība vēlu naktī viņu pameta, atlaižot pie gultas stā­vošo apsardzi.

Taču ne jau miega varā. Jo dziļākajā, tumšākajā šķirsta stūrī bija apslēpta visasākā Bauda, kas dega kā kvēlojošas ogles. Un to nevarēja apdzēst ar ūdeni. Tai vajadzēja izplēnēt pašai — Laiks un Pieradums bija vienīgie līdzekļi pret to.

Tā bija Kaislība — bīstama un nīdējama, nelūgta un noziedzīga. Tā ieperinājās tieši viņas klēpi un mājoja tur, liesmodama kā uzkarsis akmens, kas prasa pēc veldzējoša vēsa ledus pieskāriena, ko varēja sniegt tikai viens cilvēks. ŠI uguns spiedās ārā no ķermeņa cauri ādai, līdz viņa tvīka vēlmē un alkās pēc pieskāriena, lūpām, rokām. Pēc viņa, tikai viņa — un šis ilgas bija tik negantas, ka izplatījās kā vīruss, kā nezāle nekoptā dārzā, līdz Irlni vairs bija vien nokaitusi, baudkāra miesa, kas prasīja apmierinājumu. Naktis viņa dega.

Andreass, nebūdams gluži dumjš, saoda puvumu, kas bija iepe­rinājies viņu mājās. Viņš zināja, ka nav vainojams šajās pārmaiņās, kas piemeklējušas sievu. Un pats nebija pārvērties. Viņa gan. Mīles­tība, izspēlēdama savus netīros trikus, viņa acis padarīja sievu vēl pievilcīgāku. Irīni tik skaisti ģērbās, smaržojās, viņas redzokļos bija uzradusies tāda gaisma, kuras agrāk tur nebija. Bet, kad viņš gribēja apskaut sievu, tā neatpleta rokas, lai apņemtu viru, bet ļāvās kā ostas staigule — vienaldzīgi, aci nepamirkšķinādama, pacieta šo norisi un pēc tam atstāja viņu gultā vienu pašu un pazemotu.

Virs nojauta, kurš ir atbildīgs par notikušo, un izteica apsūdzī­bas, taču Irīni smiedamās visu noliedza. Viņam nebija pierādījumu. Šis stāvoklis viņu darīja vai traku. Kad vīrs sāka kliegt, Irīni nicīgi uzmeta lūpu un novērsās.

—   Uz kurieni tu dosies? — Andreasa klusā balss atskanēja no tumšās istabas durvju ailas. Viņa bija domājusi, ka vīrs guļ.

—  Laukā!

—  Un kālab?

—  Mājās nav piena.

Viņš lēnām pamāja, vērodams sievu caur zemu nolaistiem plak­stiem. Andreass pacēla plaukstu pie mutes un noklepojās, viņa roka drebēja — virs bija iedzēris pārāk daudz viskija un par maz laika vel­tījis miegam. Viņš bija izspūris un nekopts. Andreasa sejas ādā bija palicis sārts iespiedums no segas, ko viņš bija palicis pagalvī spilvena vietā. Viņa krekls bija saburzīts un notraipīts, bikšu priekša vaļā.

Viņš tuvojās sievai. Viņa jau gandrīz bija uzvilkusi mēteli — to­brīd bāza kreiso roku piedurknē.

—   Vienu mirklīti, kundzīt! — Tāds sarkasms bija kas jauns — uzsvērts un tracinošs. — Nāc šurp! — Viņš māja — pārspīlēti, ar rādītājpirkstu. Andreasa acis bija piesarkušas no žūpošanas un ne­gulēšanas. — Nāc, siev\

Irlni jutās neērti un nekustējās no vietas.

—   Es drīz atgriezīšos! — viņa attrauca. Te bija vajadzīgs nepie­spiests tonis, un viņa pateica savu sakāmo gluži nesaspringti.

—  Šurp! — viņš uzbļāva.

Irlni nesaprata, kas viru tā sadusmojis, un tieši tāpat nesaprata, kā varētu viņu nomierināt. Pēdējā laikā bieži notika trači — te pret zemi saplīsa šķīvis, te dūre triecās galdā — tie bija mazi niknuma izvirdumi. Tas vīrietī milža klusi, bet nerimtīgi. Sieva tādos brīžos baidījās no vīra, taču nicinājums darīja viņu stūrgalvīgu, viņa uzve­dās izaicinoši, uz priekšu, iesit man, ja jau to tu vēlies, nevis centās piedāvāt Andreasam kādu atvieglojumu.

Taču tagad kaut kas bija citādi, jo vīrs likās savādāks nekā parasti.

Nu viņa mēģināja vīru nomierināt, sākdama vilkt nost mēteli. — Ja tu negribi, lai es eju, — viņa paziņoja, tēlodama pilnīgu vienal­dzību un nevainību, — es neiešu.

—   Es teicu — nāc šurp!

Andreass tvēra pēc viņas, sagrābjot matus pie pašām saknēm, pavisam klāt pie galvas ādas, un vilka seju tuvāk savējai. Viņš stiepa šņukstošo sievu cauri virtuvei uz pieliekamo kambari un atrāva tā durvis.

—  Vai apskatīsimies, ko? — Viņa savaldība bija mākslota, ar tādu kā neprāta pieskaņu. — Pavērsimies kopā, vai mums te ir piens.

Sievas seja bija izvaikstīta, jo galvas āda sāpēja, un gara acīm viņa jau redzēja, kas notiks nākamajās minūtēs. Daļa viņas būtnes čuk­stēja: "Necīnies ar viru, nepretojies, tad nebūs tik slikti!" Taču matu saknes smeldza splvi, pat ļoti, un grābiens bija tik spēcīgs, ka kļuva skaidrs — Andreass ar viņu var izdarīt visu, ko vēlas. Vīra ziņā ir, vai viņai būs dzīvot vai mirt, un no Andreasa plūda tāds vardarbības sta­rojums, it kā būtu gaidāms sprādziens.

Irlni zināja, ko viņš atradīs plauktā. Tāpēc, ka apmātība un va­jadzība atrast viņu, redzēt viņu darīja sievieti neapdomīgu, bet par bezrūpību pienācās maksāt. Tomēr šis brīdis tuvojās lēni — tas vilkās minūtes, varbūt stundas — vīrs pārmeklēja pieliekamo, un tad viņš atrada to, kas tur bija, — protams, viņš nešaubījās, ka tas tur būs.

Viņš paķēra piena kārbu — no tām, kurās bija pie kafijas leja­mais piens, un svieda pāri istabai. Tā triecās pret sienu, pat izsitot apmetumā robu, un nokrita uz grīdas.

— "Nav piena!" — virs bērnišķīgi mēdījās, atdarinot viņas balsi, nevainīgo toni, nepatieso apgalvojumu. — ŠI teiks, ka te neesot tā saso­dītā piena! Še! — Pagrābis no plaukta vēl vienu kārbu, viņš ari to meta pret sienu. — Tu melīgā kuce, tev ir suņu laiks! Pilns plaukts ar to nolā­dēto draņķi, bet šī muld, ka neesot! — Viņš atkal pagrābājās kambarī. Irīni šausmās sāka klusi raudāt par savu muļķīgo mānīšanos, jo viņš atrada kartona iepakojumu — veselu litru — ar košu, sarkani baltu govi. Vīrs turēja to viņai pie sejas; tad pēkšņi, negaidot blieza ar to sievai pa galvu. Irīni iekliedzās. Viņš sita atkal — pa muguru, tad nometa pienu, jo bija nolēmis labāk likt lietā dūri. Nostādījis Irīni seju tieši sev pretī, viņš belza. Sieviete manīja, ka lūpa pāršķeļas, mēle izgaršo siltās asinis. Viņa bija gaidījusi, ka tur, kur ķers sitiens, sāpēs. Taču seja bija sastingusi un nejūtīga. Andreass krāva vēlreiz, trāpīdams pa galvu, un viņai sāka asiņot auss. Irīni nokrita uz ceļiem, pēc tam četrrāpus, mēģinādama rāpties. Kādu mirkli virs rāva viņu atpakaļ aiz matiem, līdz kumšķis palika viņam rokā, un tad Irīni izspruka. An­dreass pacēla plaukstu, lai apskatītos, cik šķipsnu izrāvis. Redzēdama iespēju izmukt, viņa centās ieslīdēt pagaldē, taču vīrs viņai spēcīgi iespēra pa mugurgalu starp mīkstumiem. Irīni iekliedzās atkal vai ari turpināja, iespējams, viņa bija bļāvusi visu laiku, kas likās pilnīgi ticami. Andreass pieliecās, lai satvertu sievas kāju, nogāza viņu uz vē­dera visā garumā un rāva atpakaļ — līdz telpas vidum, kur varēja tikt viņai klāt. Vīrs spēra viņai pa ribām, un labajā pusē kaut kas asi iesā­pējās. Viņa savilkās kamolā, cik mazā vien spēja, apsegusi ar rokām asiņojošo galvu, bet vīrs turpināja spārdīt, piepūlē elsodams. Viņai sāka zust samaņa, un kāda nezināma balss galvā skandēja: "Drīz viss būs cauri, drīz viss būs galā!" Tad spērieni pierima.

Viņa palika, kur bijusi, — cieši savilkusies, ar plaukstām apkļāvusi galvu. Viņa gaidīja — nekustēdamās, cenzdamās apjaust, kur vīrs atrodas, ko viņš dara un ko domā. Minūtes aizritēja klusumā… Bailes no jauna uzbrukuma pamazām atkāpās.

Irīni nolaida rokas un atvēra acis. Viņa varēja redzēt vīra kājas, tas joprojām stāvēja turpat — viņai pretī. Irīni skatiens slīdēja tālāk. Vīra galva bija noliekta uz krūtīm, dūres sažņaugtas. Andreass rau­dāja.

Nelikdama skaidrībā, kā kustēties, lai sāpes būtu mazākas, viņa vispirms paslējās uz ceļiem, pēc tam aptupās uz papēžiem. Apdullusi un nespēcīga viņa ilgāku laiku nekustīgi kluknēja. Andreass gribēja tuvoties, bet viņa brīdinoši pacēla roku, un vīrs apstājās. Saviebusies, saķērusi ribas vietā, kur sāpēja visnegantāk, Irīni satvēra galda stūri un uzslējās stāvus. Viņa iekliboja guļamistabā un izstiepās gultā.

Tad nokrakstēja grīdas dēļi, un vīrs parādījās uz sliekšņa. Viņa pagrieza galvu uz to pusi. Adreasa acis bija pietūkušas, viņš jutās atmaidzis un vainīgs.

—   Irīni, — viņš nomurmināja, — Irīnaki… Kā tu jūties? — Viņa novērsās. Vīrs smagi apsēdās uz gultas malas un mēģināja saņemt viņas roku. Viņa to atrāva.

—  Vai tev ko atnest?

—   Tikai atstāj mani vienu, — viņa atbildēja. Irīni balss skanēja dīvaini, tā neizklausījās tāda kā agrāk.

—   Irīni… — Viņa acis atkal pildījās asarām. — Irīni, es vairs to nespēju izturēt! Es nevaru paciest domu par tevi un viņu!

—   Liec mani mierā! — viņa uzkliedza.

Vīrs piecēlās, vēl kādu mirkli pakavējās durvīs, bīdamies ko sa­cīt, jo negribēja sievu zaudēt. Viņa dzirdēja, kā Andreass šļūkā pro­jām — kā večuks — uz lielo istabu, tur nokrakstēja dīvāns, viņam apguļoties.

Irīni domāja, ka sāpju un satraukuma dēļ nespēs gulēt, taču miegs tomēr uznāca, jo no tā viņu pamodināja vīrs. Tur augšā uz jumta, kur vasaras naktīs abi bija sēdējuši kopā, rokās sadevušies. Viņš bija tur ārā, viens pats aukstumā, un dziedāja. Vārdi nebija saprotami, varbūt tādu nemaz nebija, taču balss skaņas bija tīras un bezcerības piegarša vēl skaidrāka. Skanējumā bija visa viņa dvēsele un salauztā sirds, zaudējums, bēdas un posts, jebkas. Arī bez teksta dzejiskums bija nepārprotams: vīrs viņu mīlēja, viņa bija tam vajadzīga, šis cil­vēks nespēja atteikties no savas sievas, bet Irīni viņu vairs negribēja. Viņš saprata, ka izredzētā aiziet, un izdziedāja savas sāpes kalniem.

Viņa slaucīja asaras. Vīra mokas izraisīja atbalsi — negaidīti spalgu sāpi, kas draudēja izspiest no sirds paštaisnās dusmas, ko viņa juta pēc pārciestās vardarbības, — tās bija vienīgais līdzeklis, lai at­vairītu kaunu un vainas apziņu. Vīrs neizturami cieta, un tas notika viņas dēļ. Sieva viņu mānīja, izpostīdama kluso pieķeršanos un mie­rīgo dzīvīti, ko abi bija baudījuši. Viņa bija atļāvusies iemīlēt citu. Andreass to juta, un, lai uz vīru nekristu negods, viņai jārīkojas un jāaiziet. Tagad viņa vairs nevar palikt.

Viņa kādu laiku gulēdama apraudāja sevi, Andreasu, šo viņu lau­lības bēdīgo traģēdiju, līdz iedomājās, ka jāiet pie viņa un jāmēģina izrunāties. Taču tūlīt pat iejaucās Mīlestība, iedvešot citu ideju — at­gādinot, ka jebkāda pieļāvīga rīcība pret Andreasu būs samierināša­nās ar nenovēršamajām sekām.

Irīni nevar un nedrīkst viņu pamest. Izeja, Mīlestība čukstēja, meklējama divkosībā. Andreasu viņa var žēlot no sirds un izmantot šo atmaigumu, lai padarītu kopdzīvi izturamu un mīlētāji varētu sle­pus tikties.

Andreasa serenāde turpinājās. Izdzēris pēdējo pirksta platuma tiesu, kas vēl bija atlikusi viskija pudelē, viņš to aizmeta tumsā. Tā sašķīda kaut kur pret klinti, un viņš sāka izmisīgi šņukstēt.

Irīni sacīja sev, ka viņu rauj uz pusēm vecā un jaunā mīlestība, taču necēlās no gultas, lai vīru nomierinātu. Irīni teica sev, ka viss notiek uz labu. Taču viņas sirds negribēja pievilties un neļāva grem­dēties ilūzijās — patiesības gaisma spīdēja gana spoži, parādot viņai sevi tādu, kāda viņa īstenībā bija, — nežēlīgu, savtīgu būtni, par kādu viņu pārvērtusi Mīlestība.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Resnais vīrs samaksāja autobusa šoferim Džordžam par braucienu

un palūdza izsēdināt viņu tur, kur ceļš sāks vīties lejup, — tūlīt pēc vējdzirnavām. Kad mašīna līkločiem rāpās augšup kalnā, viņš lūkojās uz gandrīz pilnīgi tukšo ostu. Apkārt zemesragam pa ko­baltzilajiem ūdeņiem uz piestātnes pusi lēnām slīdēja liels trīsklāju prāmis.

Aiz vējdzirnavām Džordžs nogrieza malā un piestāja pieturā. Resnis izķepurojās no sēdekļa un, pateicies šoferim, izkāpa no auto­busa, kas aiztraucās lejup uz ciema centra pusi.

Līdz pašam ceļam pletās zālaina pļava, kuru šķina trīs slaucamas kazas, katra bija piesieta aiz priekškājas. Pļavai pāri veda dubļaina, izmīņāta taka, apbārstīta ragaiņu mēsliem.

Resnis iedomājās par savām svaigi izbalinātajām kurpēm un saminstinājās. Tajā mirklī redzeslokā aiz dzirnavām parādījās mašīna, kas ripoja uz ciemu, — tai uz sāniem balti burti veidoja uzrakstu: ASTINOMIA.

Viņš gaidīja, kad auto iegriezās līkumā. Kad braucējs pamanīja resno vīru, viņš pagausināja mašīnas gaitu un apstādināja to.

Policijas priekšnieks nolaida loga stiklu un pazibināja smaidu, taču viņa acis nesmaidīja.

—   Labrīt, — viņš novilka. — Esmu pārsteigts, redzot jūs vēl še­pat. Domāju, ka jau kāpjat uz tā prāmja, kurš nupat piestāja.

—   Šef, jūs mani novērtējat pārāk zemu, — treknulis norūca. — Es taču nebrauktu projām, neziņojis jums par saviem atradu­miem.

—  Tātad jūs joprojām sparīgi izmeklējat? — Policijas priekšnieks turpināja smaidīt. — Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs tādu esat atklājis?

—   Patiesībā maz ko, — resnis atteica. — Taču šīs ir tikai pirmās dienas, pats sākums. Pasakiet, kura ir Asimakopula māja?

Policijas priekšnieks izslēja zodu un iesmējās.

—   Ak tad tāpēc jūs esat te augšā, — viņš teica. — Uz karstām pēdām. Cik noprotu, virs ir aizdomās turamais numur viens. Nepū­lieties. Viņš to nav pastrādājis.

—   Bet kāpēc jūs esat par to tik pārliecināts? — resnis noprasīja. — Vai tāpēc, ka viņš jums tā teica?

—   Es jums saku, netērējiet laiku. Viņš nav tas tips.

—  Katrs var būt tas tips, ja ir spiests, — resnais vīrs sacīja. — Pa­stāv tā sauktais kaislības noziegums. Nesavaldības reizē. Goda glābša­nai. Kā šķiet, jums šajā jomā varētu būt zināma pieredze.

Policijas priekšnieks labu brītiņu pētīja nekauņu, tad paraustīja plecus.

—   Izrunājieties ar viņu, ja vēlaties, — šefs novilka. — Taču viņš to neizdarīja. Tur neviens nav vainojams. Tā bija pašnāvība.

—   Kura tad ir tā māja?

—   To no šejienes nevar redzēt. Pavaicājiet kaimiņiem! — Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja motoru.

—  Ak jā, — resnis uzsauca. — Jūs esot no Patmosas?

Policijas priekšnieks sarauca pieri un notrauca no bikšu staras

puteklīti.

—   Jā, mana ģimene ir no Patmosas, — viņš nelabprāt piekrita.

—   Tur man ir labi draugi, — resnis ieminējās. — Varbūt jūs viņus pazīstat?

—  Tā ir liela sala, — šefs nobēra. — Nav iespējams atcerēties vi­sus. Vēlu jums veiksmīgas medības, detektīv. Mani gaida darīšanas.

Viņš atlaida sajūgu un brauca projām. Resnais vīrs devās pāri pļavai, rūpīgi laipodams dubļos starp kazu mēsliem.

Taka aizveda līdz oļiem bruģētai gatvei ar pakāpieniem — divi veda augšup, tad trīs — lejup, sekojot kalna stāvumam. Mājas ik pa gabaliņam bija iebūvētas klints padziļinājumos — laukumiņos ar te­rašu dārziem un skatu uz ieleju un kalnu grēdu pāri iepretim. Tur atradās ari balto mūru apjoztā kapsēta. Virs māla kārniņu jumtiem brēkādamas šaudījās bezdelīgas. Resnim, kūkumu uzmetis, tuvojās bezsugas suns. Galvu nodūris, luncinādamies tas apostīja viņa kur­pes. Plānais apmatojums vietumis bija nokasīts, un tur, kur blusas bija uzbrukušas īpaši nikni, rēgojās kailas vietas. Zem acs bija notecē­juši krēmveida izdalījumi. Resnis pieliecās, lai paglaudītu suni, taču tas aizmuka, nozūdot aiz apskretuša nameļa, pie kura durvīm, poga­ļas nokāruši, kuploja augsti dadži. Viņš uzsvilpa krancim un pasauca to atpakaļ, taču no tukšās mājas atbildēja vienīgi klusums.

Viņš devās tālāk pa ielu. Uz trim pakāpieniem spēlējās mazs bērns, ripinādams pa tiem dzeltenu rotaļu pašizgāzēju, kuram bija pagatavojis garāžu no plakaniem akmeņiem, saliekot tos citu uz cita. Mašīnas asis bija sarūsējušas, jo tā droši vien bija stāvējusi ārā lietū. Zēna seja bija netīra — sarkanos putekļos, kas nāca no kalniem, vi­ņam tecēja deguns un puņķi stiepās līdz pat augšlūpai. Kad resnis tuvojās, puika uz viņu neuzticīgi paskatījās, ar svītera piedurkni no­slaucīdams degunu.

Ducīgais virs plati pasmaidīja un pietupās, lai abu acis atrastos vienā līmenī. Zēnam tās bija spožas un koši zilas, bet seja — svinīgi nopietna.

—  Sveiks, dēliņ, — resnis sacīja. — Cik tev te ir jauka mašīniņa! Kad es biju mazs, tādu nebija.

Zēns klusēdams viņu uzlūkoja.

—   Vai drīkstu to apskatīt?

Pēkšņi mazais paslēpa mašīnu aiz muguras, naidīgi saviebis lūpas.

—  Tu esi gudrs puika! — vīrs uzslavēja. — Nekad neuztici sveši­niekam savu vērtīgāko īpašumu. Vai tev garšo šokolāde?

Zēns neatbildēja. Resnais vīrs atsprādzēja savu ceļasomu un iz­vilka no tās piena šokolādes tāfelīti, kas bija iesaiņota sudraba folijā un ietinamā papīrā ar krāsainiem, ākstīgiem klauniem.

Puišelis pavērās viņam acīs.

—  Tā ir tev! — resnis paziņoja. — Bet vispirms pajautā mātei, vai tu drīksti to ņemt.

Zēns samirkšķināja acis.

—   Uz priekšu! — vīrietis sacīja. — Ej un paprasi viņai. Esmu drošs, ka viņa atļaus.

Zēns nometa mašīniņu, kas nožļerkstēja uz oļiem, un ieskrēja pa atvērtajām durvīm tuvākajā mājā. Resnis pacēla mazo auto un do­mīgi pagrozīja plastmasas ritenīšus — vispirms priekšējos, tad aiz­mugures.

—   Kā varu jums palīdzēt? — Tā bija jauna meitene, kurai ne­varēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Viņa stāvēja durvīs, tu­rēdama dēlu rokās. Viņa bija uzlocījusi piedurknes līdz elkoņiem, piesarkušās plaukstas pilēja. Tumši mēļā laka uz viņas nagiem bija nolupusi un nolobījusies, nagi apkošļāti līdz ādai.

Vīrs nolika mašīniņu uz kāpnēm pie garāžas un parādīja šoko­lādi.

—  Es piedāvāju šo jūsu dēlam, — viņš teica, — taču piekodināju vispirms palūgt atļauju jums.

Zēns rādīja uz tāfelīti un spirinājās, gribēdams tikt zemē.'Jaunā sieviete šaubījās un stingri spieda viņu savās skavās.

—  Es meklēju Asimakopula namu, — resnis sacīja. — Varbūt jūs varētu man parādīt īsto virzienu?

Meiča palaida vaļā bērnu, un tas, tikko māte bija viņu noslidinā­jusi zemē, metās pie rešņa ar pastieptu roku. Vīrs iedeva viņam sudrabpapīrā ietīto kārumu, un puika apsēdās uz pakāpiena, plosīdams foliju.

—   Saki paldies, Petro, — meiča atgādināja, taču bērns neatsau­cās. Tas bija nolauzis gabalu šokolādes un gremoja, atkal slaucīdams degunu ar nošmurgāto piedurkni.

—  Tā ir trīs mājas tālāk, — meitene attrauca. — Durvis ir zaļas.

—  Ļoti pateicos, — resnais vīrs novilka, sperot soli viņas norādī­tajā virzienā. Bet meiča negāja vis atpakaļ saimniekot — viņa sakrus­toja rokas un nostājās pavērot, kā puika tiesā šokolādi.

Resnis vilcinājās.

—  Es prātoju, — viņš noteica, — vai šajā laikā atradīšu to ģimeni

mājās?

—  Ak jā, viņi būs gan tur, — meiča atteica. — Angeliki parasti ir tur, ja vien nav devusies iepirkties.

—   Man vajadzīgs Andreass Asimakopuls, — ducīgais vīrs pa­skaidroja. — Man stāstīja, ka es viņu atradīšu te.

—   Tā, — meiča novilka. — Viņu… — Un, atlaidusi uz krūtīm sakrustotās rokas, uzsauca puikam: — Petro, nenoķēpājies ar to šo­kolādi!

—  Droši vien Asimakopula kungs ir satriekts par sievas nāvi, — resnis turpināja. — Vai tad ne?

Meiča piešķieba galvu, ļaudama noprast, kāda koķete viņa bijusi, kamēr vēl nebija nomocījusies ar saimniecības darbiem.

—   Viņš visādi izrāda, ka tā ir, — viņa sacīja. — Kā ir patiesībā, kas to lai zina.

—  Tātad viņš nemīlēja savu sievu, vai ne? Es gan dzirdēju, ka tā bijis.

—   Kurš jums lika tā domāt?

—  Cilvēki, — resnis nenoteikti norūca. — Vietējie.

—  Andreass viņu sita, — meiča ieminējās. — Par daudz iedzēra un tad iekaustīja. Vai jūs esat no apdrošināšanas?

—   No kurienes? — vīrietis pārvaicāja.

—   Manuprāt, tieši tā tas notika… — meiča novilka. — Viņš ap­drošināja sievas dzīvību un pēc tam nometa viņu no kraujas, lai dabūtu naudu. — Meiča paņēma slotu, kas bija atslieta pret ārsienu, un sāka slaucīt bruģi pie durvīm.

—   Nemaksājiet viņam. Es jūsu vietā to nedarītu. Viņš nav pelnī­jis nevienu drahmu.

—  Es ņemšu jūsu vārdus vērā, — resnis sacīja. Un, piemiedzis ar aci zēnam, kas bija notriepies ar šokolādi, viņš turpināja ceļu.

No rubīnsarkanajām ģerānijām terakotas podos būtu jāno­griež nokaltušie ziediņi, neviens nebija arī centies aizslaucīt sausās, nodzeltējušās lapas, ko tās bija nobirdinājušas. Apalītis pieklauvēja — jau otrreiz šodien — un izdzirdēja Asimakopulu mājas iekšpusē sie­vietes soļus — vieglus, bet lēnus.

Angeliki pavēra durvis tikai mazliet, viņas seja palika ēnā. Sie­vietes mutes kaktiņā spīdēja siekalu pilieniņi.

—  Asimakopulas kundze?

-Jā.

—  Mani sauc Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām.

—   Es negribu neko pirkt, — viņa paziņoja. Sievietes balss bija nesteidzīga, neskaidra. — Es nekad nepērku to, ko nes klāt.

—  Es negrasos neko pārdot, — resnītis paskaidroja. — Ja būtu iespējams, es vēlētos parunāt ar jūsu dēlu Andreasu.

—  Nedomāju vis, ka viņš patlaban ilgojas kādu redzēt, — Ange­liki nedroši nomurmināja. — Man ļoti žēl, bet…

—   Man vajadzētu ar jūsu dēlu parunāt par viņa sievu. Par Irīni.

—  Tie likumkalpi taču teica, ka vairāk jautājumu neesot. Zafirida kungs mums apgalvoja…

—  Es nestrādāju kopā ar Zafirida kungu! — resnais vīrs pavēs­tīja.

—   Manuprāt, Andreass vairs negribēs runāt ne ar kādiem po­licistiem. Mans vīrs teica, ka nevienam no mums nav ko tiem stās­tīt.

Viņai aiz muguras atskanēja vīrieša balss — pārāk klusa, lai tuklenis varētu sadzirdēt atsevišķus vārdus.

Angeliki pavērās pār plecu — atpakaļ mājā.

—  Tas ir tikai tirdzniecības aģents! — viņa atsaucās.

Bet resnis viņai garām uzsauca: — Andreas Asimakopul, vai tas esat jūs? Esmu šeit, lai jums palīdzētu! Atbraucu izmeklēt jūsu sievas nāvi!

Neviens nerunāja, tad atskanēja skrapstoņa — no galda tika at­bīdīts krēsls. Liela, melniem matiņiem apaugusi roka atrāva Angeliki smalko plaukstu no durvju stenderes, un viņas sejas vietā parādījās vīrieša seja. Uz tās bija sadīguši sirmi bārdas rugāji, kas varēja būt auguši jau dienas piecas. Viņa acis bija apsarkušas, ļenganā āda zem tām skumji sakrunkojusies.

—  Es vairs neatbildēšu ne uz kādiem jautājumiem, — viņš uz­sauca, raudamies atpakaļ aiz slēgtajām durvīm.

—   Pagaidiet! — virs uzkliedza. — Esmu ieradies no Atēnām, lai jūs atbalstītu! Un lai noskaidrotu, kurš nogalināja jūsu sievu!

Durvis atkal atvērās, un Andreass nostājās svešiniekam pretī. Viņš rūgti pasmaidīja.

—   Jūs gribat zināt, kurš vainojams manas sievas nāvē? Lieliski, tad nāciet iekšā, es jums to pateikšu!

Visu logu slēģi bija ciet, gaisma krēslaina, istaba — vēsa, it kā te jau ilgi būtu valdījušas skumjas. Uz galda bija viskija pudele, trīs ceturtdaļas tās satura jau iztukšotas, glāzē mazliet ieliets. Andreass resnim norādīja uz krēslu.

—  Vai iedzersim? — viņš piedāvāja. — Es nule iemetu kraukšķlti — prāta skaidrībai. Šodien tas man bija pirmais.

—   Vienu mirklīti, Andreas! Lūdzu! — ienācējs sacīja.

Angeliki stāvēja aiz viņa krēsla, satraukti lauzot rokas. Resnais

vīrs pagriezās pret viņu. Namamāte bija nepareizi aizpogājusi blūzes pogas, pie kakla viena izrādījās lieka, tāpat pogcaurums zem jostas.

—  Lūdzu, kundze, — sacīja resnis, — vai jūs būtu ar mieru uzvā­rīt mums kafiju? Es dzeru bez cukura. Kādu iecienījis jūsu dēls, jums droši vien būs zināms.

Viņa klusi izgāja, atstājot abus divatā. Andreass pasniedzās pēc glāzēm, bet viņa viesis pārklāja tās ar plaukstu.

—   Pag! — viņš brīdināja. — Pirms jūs iedzerat, mums jāapru­nājas.

Andreass pārvilka mēli pār lūpām.

—  Tad sakiet ātri, kas jums uz sirds, — viņš attrauca, — jo man slāpst.

—  Es gribu, lai jūs man izstāstāt, kas notika ar Irīni. Visu, ko va­rat pateikt par viņas nāvi.

Andreass atmeta galvu un tik smagi ievilka elpu, it kā visu mūžu nestu pasaules ciešanas. — Es jau visu esmu izstāstījis Zafiridim, — viņš atbildēja.

—  Zafiridis nav runājis ar mani. Mēs nestrādājam kopā.

Andreass pasmaidīja.

—  Nestāstiet nu pasakas, — viņš atcirta. — Policija ir policija, lai no kurienes būtu.

—  Es neesmu policists, Andreas.

Andreass izslējās taisnāk krēslā un sašutis uzlūkoja resni.

—  Ja jūs neesat no policijas, kāda jums daļa par manu sievu?

—  Es darbojos citā sistēmā, — svešais paskaidroja. — Augstākā. Varat saukt mani par privātdetektīvu, ja vēlaties.

—   Tātad jūs sūtījusi viņas ģimene. Jūs rīkojaties tās uzdevumā.

—  Es noteikti aizstāvu ģimenes intereses.

—  Viņi domā, ka esmu tur vainojams, — vai tad tā nav?

—  Nav svarīgi, kādi ir viņu uzskati, — jūs redzēsiet, ka esmu pil­nīgi objektīvs. Esmu nolēmis atklāt, kas īstenībā noticis.

Andreass atspieda elkoņus pret galdu un uzlika galvu uz rokām, slēpjot seju no resnā vīra. Viņam ap kaklu bija zeltīta ķēde ar spožu krucifiksu, kas pa pusei bija nozudis sirmojošajās spalviņās.

—  Tur nav ko izmeklēt, — Andreass gurdi novilka. — Viņa no­mira… Un viss. Tā ir tikai mana darīšana, neviena cita. Lieciet mani mierā, lai varu netraucēts sērot. Un, Dieva dēļ, ļaujiet man iedzert.

Taču resnis atbīdīja glāzes tālāk.

—   Zafirida kungs man apgalvoja, ka jūsu sieva izdarījusi pašnā­vību, — viņš turpināja. — Bet es nedomāju vis, ka viņa būtu nogali­nājusi sevi. Manuprāt, kāds viņai palīdzēja. — Resnais vīrs aprāvās. — Daži patiesi jūtas pārliecināti, ka šis kāds bijāt jūs.

Andreass izslēja galvu un asarainām acīm uzlūkoja savu viesi.

—   Āreče, — viņš norūca, — lai viņi visi iet dirst. Es ļoti mīlēju savu sievu. Man nebija iemesla…

Viņš aprāvās.

—   Jūs te stāstāt, — vīrs iebilda, — ka jums nebija iemesla viņu noslepkavot. Nebija motīva. Bet man šķiet, ka bija gan, Andreas. Tur­klāt — nopietnākais, kāds vien vīram var būt. Greizsirdība.

Andreass klusi, rejoši iesmējās.

—   Jūs esat ieradies, lai mani šantažētu, — viņš iesaucās, — bet velti zaudējat laiku! Es jau samaksāju Zafiridim, un gana daudz! Viņš apsolīja gādāt, lai mūsu vārds paliek tīrs. Un teica, ka vairāk nekādu jautājumu nebūs. Tagad jūs esat te, un liekas, ka nauda izmesta vējā — vai jūs nepiekrītat? Labi, es jums pastāstīšu to pašu, ko teicu viņam. Es sievu nenogalināju. Viņa nolēca no klints tāpēc, ka tas nelietis viņu izmantoja un aizmeta projām. Es zinu, kurš tas bija, un gan pienāks arī viņa laiks, ticiet man. Viņš tikpat droši varēja pielikt ieroča stobru pie Irīni galvas un nospiest gaili. Viņš ir vainīgais! Ja jūs meklējat slepkavu, tad šis ir īstais vīrs! Ejiet un runājiet par manas sievas nāvi ar viņu!

—  Varat būt drošs, — resnis apstiprināja, — ka viņš atrodas mana saraksta augšgalā. Kur jūs bijāt, kad mira jūsu sieva?

—   Es nebiju kopā ar viņu, — Andreass sacīja. Un lēnām papu­rināja galvu. — Tas ir viss, ko es zinu. Es nebiju pie viņas, lai gan vajadzēja būt…

—  Vai jūs bijāt klāt, kad… Irīni atrada?

Andreass saviebās, to atcerēdamies. Troksnis, putekļi. Trūdi.

—   Jā, — viņš nomurmināja. — Tāda ir maksa par maniem grē­kiem, es tur biju. Kad pārrados no Plati, es paziņoju par viņas pazu­šanu. Jo viņas nebija. Nodomāju, ka viņa no manis aizgājusi. Sākumā nospriedu, ka sieva ir gabalā kopā ar to tipu.

—   Kā jūs noskaidrojāt, ka tā nav?

—   Tāpēc, ka viņš trāpījās man ceļā. Kamēr es skraidīju apkārt, kā muļķis meklēdams savu sievu, šis vienā mierā staigāja savās darī­šanās, it kā nekas nebūtu bijis. Un es tā nopriecājos, šo redzēdams, jo tas nozīmēja, ka abi nav kopā. Iedomājos, ka viņa devusies pie mātes, un piezvanīju, es biju pārliecināts, ka viņa atradīsies, bet nekā. Un vi­ņas māte paziņoja policijai.

—   Kāpēc jūs pats to nedarījāt?

—  Tāpēc, ka man bija nojauta, — ir taču intuīcija, vai tad ne? Es neticēju, ka tā ir policijas darīšana. Zināju, kādas ir mūsu attiecības. Un sapratu, ka tikai brīnumainā kārtā tas nebija noticis jau agrāk.

—  Vai jūs sitāt savu sievu, Andreas?

Iešķindējās porcelāns — Angeliki no virtuves ienesa paplāti. Viņa nolika to uz galda, piepūlē izbāzusi mēles galu pār lūpām, gluži kā mazs bērns, kas cenšas iespējami labāk paveikt uzdoto. Viņa nolika resnim pretī kafiju un ūdeni, Andreasam — tikai kafiju.

—   Viņš to nedzers, — māte sacīja. — Šajās dienās viņam padod vai nu viskiju, vai neko. Viņš tā nodzersies, ka pāragri nonāks kapā.

Andreass nolaida galvu uz rokām, bet Angeliki nelikās traucēties, viņa turpināja.

—  Nogaršojiet ūdeni, kungs, — viņa piedāvāja ciemiņam. — Tas ir no mūsu pašu akas. Garšīgāka nav nekur.

Resnis paklausīgi iedzēra malciņu no glāzes. Šķidrums bija auksts un garšoja pēc akmens.

—  Tas ir lielisks! — pieklājīgi atzina ciemiņš. — īsts dievu atspir­dzinājums.

Namamāte viņus atstāja, apmierināti smaidīdama. No kafijas cēlās vijīgas tvaika strūkliņas. Resnis to uzmanīgi nogaršoja. Tā bija salda.

Andreasa skatiens kavējās pie viskija pudeles.

—  Vai jūs sitāt viņu, Andreas? — resnis klusi pārvaicāja.

—  Ak jā, visi jums to stāstīs, — Andreass rūgti novilka. — Tādu viņi mani tagad redz. Kausli, kas, tā saka māte, novedis sievu pāragri kapā. Kā jums šķiet — vai man bija vajadzība viņu tur nogādāt?

—   Nē, tā vis neliekas, — treknulis sacīja. — Kāpēc lai jūs man nepastāstītu, kā bija patiesībā?

—   Es mīlēju savu sievu, lūk, tā tas bija. Mēs bijām laimīgi. Es tā jutos. Manuprāt, viņa ari. Āreče, bet no malas izskatās… — Viņš nošņaukājās un ar cieto, sastrādāto roku paberzēja degunu. Resnis do­māja par mazo puiku, kas uz ielas spēlējās ar savu mašīniņu. — Taču viss mainījās. Ne jau vienā naktī, tomēr diezgan ātri. Kādu dienu vi­ņai vairs negribējās mani aprūpēt, bet nākamajā, kad ienācu istabā, viņa gāja no tās ārā. Parādījās jaunas drēbes un smiņķi, viņas nekad nebija mājās. Vienmēr laukā, projām, vienmēr kaut kur šaudījās… Kad viņa neklīda apkārt, tad dirnēja pie loga, gaidot šo. Klausieties, es esmu dzimis un audzis salinieks, tomēr neesmu muļķis. Apjēdzu, ka ir cits vīrietis, pat varēju viņu saost. Sajūta bija tāda, it kā viņš nemitīgi atrastos mājā kopā ar mums. Es nespēju to izturēt — viņas izturēšanos un nicību pret mani. Viņa nevēlējās, lai es būtu tuvumā. Es tiešām viņu iekaustīju. Tikai vienreiz.

—   Arī tā bija lieka, mans draugs, — treknulis stingri noteica.

—   Starp vīrieti un sievieti nevajadzētu būt nekādai vardarbībai. Sitot viņai, jūs zaimojāt to mīlestību, kuru, kā pats apgalvojat, pret viņu jūtat.

—   Kā jūs varat domāt, ka es to nenožēloju? Āreče, ļaujiet man aizrādīt — es to nožēloju vairāk nekā jebko citu, ko esmu pastrādājis. Neviens nekad nav par kaut ko bēdājies vairāk. Mani nokaitināja me­lošana un doma, ka sieva dodas uz tikšanos ar viņu, — tā mani pada­rīja vai traku! Es vairs to neatkārtoju. Pēc tam es atstāju viņu vienu. Devos projām, pavadīju laiku jūrā, šad tad pārrados un pārbaudīju — ak vai, kāds vientiesis biju, jo cerēju, ka iestāsies kādas pārmaiņas. Ti­cēju, ka viņa varētu tikt tam pāri. Ka reiz pārbraukšu — un tas posts būs galā. Lūdzu Dievu, lai tā notiek. Un biju tik dumjš, ka pieņēmu: viņš būs manā pusē. — Vīrs atkal iesmējās — tie bija skumji smiekli.

—   Kungs un tētīt! Kāds zaļknābis un neglābjams ragnesis es biju! Es nospriedu, ka labāk būs, ja kādu brīdi likšu abus mierā. Atkāpšos no ceļa. Man būtu vajadzējis paņemt tēva bisi un nobliezt šo kā suni. Tieši sirdī.

—   Un kāpēc jūs to neizdarījāt? — resnais vīrs noprasīja. Andreass blenza uz viskija glāzi, kas atradās pārāk tālu, lai to

varētu sasniegt ar roku, — tuvumā bija tikai kafijas tase. Viņš paķēra to un iedzēra.

—  Mana māte gatavo nelāgu kafiju, — viņš nopūtās. — Tā vien­mēr ir pārāk salda. Irīni vārīja garšīgāku. Āreče. — Viņš atmeta galvu un vērās griestos, no kuriem nokarājās zirnekļu tīkli.

—   Un tā — kāpēc jūs viņu nenošāvāt? — vīrs vaicāja vēlreiz.

—  Nedomājiet, ka man negribējās, — Andreass sacīja. — Es prā­toju par to dienu un nakti. Šķiet, ja būtu pieķēris abus kopā, es būtu nožmiedzis abus. Kamēr zvejoju, par to vien gudroju — kā nogalināt viņu. Nav nekādu cēlu motīvu, kuru dēļ es tomēr to nepaveicu. Tā bija gļēvulība un vēlme saglabāt pašlepnumu. Ja es būtu viņu nošāvis, tad ikvienam būtu skaidrs, ka šis tips drātējis manu sievu.

Iestājās klusums. Andreass nolieca galvu un sāka berzēt acis ar delnām.

—  Es jums neticu, — resnais vīrs klusi sacīja.

—  Tā? — Andreass smaidot attrauca. — Tā, draugs, ir jūsu izvēle.

—   Es neticu, — atkārtoja resnis, — ka jums nebija nekādu cēlu motīvu, nemeklējot izskaidrošanos ar viņu. Man nešķiet, ka jūs esat gļēvulis, Andreas. Es neticu, ka jūs būtu spējis viņu nošaut. Bet, ja jūs viņu kārtīgi iemizotu, jūs neviens nenosodītu. Es domāju, ka vaina ir citur. — Andreass atkal iedzēra no tases, bet neko neatbildēja. — Esmu pārliecināts — jūs neaizskārāt to zelli tāpēc, ka zinājāt: tādējādi paze­mosiet savu sievu. Jums tad būtu no viņas jāšķiras, vai ne? Ar visām somām jāsūta viņa atpakaļ pie mātes.

Andreass iesmējās.

—  Jūs mani atmaskojat, — viņš teica. Viņa acīs mirdzēja asaras. — Saucat pie kārtības. Esmu vainīgs. Žēlojiet mani! Vīrietis, kas nav tāds vārda pilnā nozīmē — bez pautiem, jo mīlējis savu sievu tik ļoti, ka paturējis otra atstātās atliekas. Tāds es esmu. Nabaga muļķis. Es ticēju, ka tad, ja pietiekami ilgi nogaidīšu, mēs abi varēsim salasīt sa­vas salauztās dzīves lauskas. Taču tādu nebija… nav — vai ne? Tagad padodiet šurp to glāzi, draugs.

—  Vēl vienu mirklīti, — ducīgais vīrs iebilda.

Viņš pieliecās, atvēra savu ceļasomu un izņēma no tās mazu zāļu maisiņu — tajā bija sausas puķu pogaļas, sēklas, mazi zariņi un lapi­ņas, un to visu viņš izlika pretī Andreasam.

—  Es teicu, ka gribu jums palīdzēt, Andreas, — vīrs sacīja. — Un es to darīšu. Es ticu — neraugoties uz jūsu uzbrukumu sievai, jums ir laba un uzticīga sirds. — Bēdu nomocītais Andreass nopūtās. — Es saprotu, ka jūsu sirds ir salauzta. Mīlestība pret jums bijusi cietsir­dīga — gandrīz vai neticami nežēlīga. Reizēm liktenim nav attaisno­juma, tas nav pelnījis piedošanu. Jūsu sāpes ir neizturamas, un jūs meklējat glābiņu glāzītē. Tas ir dabiski. Bet dzeršana jūs nobeigs. Man ir kaut kas labāks. Šie te, — viņš ar roku papliķēja mazo maisiņu, — ir augi, ko jūs vēl nepazīstat. Ceļodams esmu tos savācis. Tie jums palī­dzēs aizmigt un nomierinās prātu. Pielieciet tos pie tējas un iedzeriet mazliet — tikai nedaudz, kad nepieciešams, kad jums visvairāk sāp sirds. Un, tikko būs izdevība, atkal brauciet jūrā. Dariet savu darbu un gaidiet, lai paiet laiks. Jūs atradīsiet jaunu mīlestību, dodu jums vārdu. Kādu dienu jūs pietauvosiet laivu ostā netālu no šejienes, un viņa būs tur. Ne jau Irini — neviens no mums nevar dabūt viņu at­pakaļ. Bet viņa gribētu, lai jūs atkal esat laimīgs un mīlēts. Un tā būs, Andreas. Vēlāk tā notiks.

Andreass pievērsās resnim, kurš aplika roku viņam ap pleciem un uz mirkli pievilka sev tuvāk.

— Drosmi, puis! — viņš sacīja. — Saņemiet dūšu!

Virs piecēlās. Viņš klusi izgāja no mājas. Uz ielas vējš kļuva ar­vien vēsāks, aiz kalniem milža augstas lietus mākoņu grēdas. Ne no mazā zēna, ne viņa mātes nebija ne ziņas, ne miņas. Kad resnis aiz­vēra durvis, iedziedājās gailēns, un tad šī skaņa noslāpa; varēja sa­klausīt, kā Andreass istabā raud.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Teo! Teo! — Vīrietis mitējās ar pirkstu vilkt līdzi virtuves galdadrānas rakstiem. Tur bija zili trīsstūri.

—  Vai tev ir? — Elpida nepacietīgi stāvēja pie krāsns, sievas iz­skats liecināja par sliktu omu, un šo činkstēšanu viņš nevarēja ciest. Pannā kaut kas klusi čurkstēja, kārdinoši smaržoja pēc karstā eļļā ceptiem sīpoliem. No katliņa, kurā maigi burbulēja virums, cēlās ga­raiņi. Tur, kur vēl nupat viņš bija zīmējis klucīšus, jau rāpoja trekna muša.

—   Kas gan?

—   Kaut cik naudas?

—   Kādam nolūkam?

—   Vai tad tu neklausījies, Teo?

Teo neko nebija dzirdējis. Viņa domas bija citur. Viņš kaut ko prātoja, plānoja, aplēsa. Par kaut ko lauzīja galvu. Sapņoja par to sie­vieti, kuru iekāroja. Neganti un uzbudināti. Un nevēlējās, lai Elpida to ievēro.

—   Kam tev vajadzīga tā nauda? — Teo noprasīja.

—   Kurpēm.

—  Tev to ir pārāk daudz.

—   Dieva dēļ, Teo! Ne jau man! Panajicai!

Viņam negribējās ķildoties. Teo izslējās, iebāza roku džinsu ka­batā un izvilka visu, kas tur atradās — divas tūkstoš drahmu zīmes un dažas monētas — un nolika uz galda.

—  Vai ar to pietiek? — Viņš kļuva nepacietīgs. Šajās dienās tādi sīkumi viņam likās kā gatavās mocības.

— Nē. — Sieva šķita apmulsusi un norūpējusies. Virs taču noteikti zināja, cik maksā kurpes. Viņa piedāvātās summas pietiktu apmēram ceturtajai daļai to cenas.

Teo negribēja būt viņas tuvumā, mājā viņš kļuva nemierīgs. Vī­ram likās, ka viņam izdodas to noslēpt, bet tie bija maldi. Viņam ne­gribējās skatīties uz sievu, jo tā itin kā bija mainījusies, zaudējot visas vērtīgās īpašības, ko Teo jebkad bija viņā cienījis. Un šo virtuvi, kurā Teo bija juties tik omulīgi visas savas precēta cilvēka dzīves laikā, viņš tagad aplūkoja nīgrām acīm — garu telpu, kurai bija zemi griesti un visādas citas vainas. Priežkoka grīda bija gaužām slīpa, un Teo pirms vairākiem gadiem — tajās dienās, kad abi laulātie vēl bija laimīgi, pa­cēla plīts tālāko galu, iedzenot koka ķīļus, lai katliņi, kad sieva gatavoja ēdienu, nestāvētu slīpi. Viss bija tīrs un tika berzts katru dienu, tādi bija viņas pienākumi — kaktos, kur saule nekad neiespīdēja, nebija zirnekļu, putekļi nekrājās arī dēļu spraugās. Viņi te allaž dzīvoja ar nepadzenamām saimniekošanas smaržām nāsis — veļas ziepju, balinātāja, stērķeles, amonjaka… un ar kaitinošo bezgaumību acu priekšā — to sievai bija ieaudzinājusi māte — ar uzkrītošiem rotāju­miem, apkrančotām svētbildītēm un apaļām tamborētām sedziņām it visur. Virs pavarda karājās lieli, nokūpējuši vara katli un pannas, kas reiz piederēja sievas vecaimātei, — liecības par ģimenes saišu ne­pārtrauktību un viņas aicinājumu. Teo tas viss likās neglīti. Viņam atausa atmiņā ainas, kad Elpīda spodrināja šos traukus, notriepusies melna, lepna, smaidoša. Tagad viņš nicināja sievu par šo plātību, un viņa sirds sažņaudzās vainas apziņā.

Viņam šķita, ka istabas ož pēc nabadzības un sīkstulības, pēc trūcības. Plānie aizkari turējās pie makšķerauklas, kas bija nostiepta starp divām apdrupušā ģipša apmetumā iesistām naglām. Galda virsu veidoja no vecām durvīm izzāģēti dēļi, un zem zilrūtotās drā­nas iezīmējās eņģu apveidi. Niedru krēslu pītie sēdekļi bija izdiluši, caurumus nosedza Elpīdas pagatavotie spilveni. Viņa bija izgriezusi pārvalkus no vecām drēbēm un piebāzusi tos ar saplīsušu segu at­liekām.

Teo skatījās uz šo iedzīvi tādām acīm kā svešinieks.

—   Vai tas ir viss, kas mums ir? — viņš domāja. — Vai tik vien esmu spējis sagādāt?

—   Ja gribi ieturēties, ķeries klāt, — sieva sacīja.

Bet viņam bija nospļauties par ēdienu.

—  Es uzkodīšu vēlāk, — viņš meloja. Teo piecēlās un paņēma no vadža žaketi. — Es iziešu.

—   Kāpēc tu dodies ārā tagad, kad pusdienas tūlīt būs galdā?

Viņš nezināja, ko atbildēt, jo viņam nebija ne jausmas. Tāpēc Teo

teica:

—  Iešu uz banku.

—  To pirms stundas slēdza, — viņa aizrādīja.

Atbildi viņa nesagaidīja. Vīrs jau bija projām.

Sieva apmaisīja zirņus, kas vārījās, ar karoti izvilka vienu, iebāza mutē un pārkoda. Tas bija mīksts. Viņa aizgrieza gāzes degli. Ārā uz ielas varēja dzirdēt Panajicas spiedzienus — meitiņa tur spēlējās kopā ar citiem bērniem.

Sieviete atvēra durvis un uzsauca: — Panajica! Laiks ēst!

Taču viņas kliedzienu neviens nesaklausīja — bērni bļaustījās, dziedāja un brēkāja, kā jau allaž pēcpusdienas rotaļās.

Ārā zem loga riepas krakstināja nesakārtotā ceļa oļus un granti. Mašīna palēnināja gaitu un apstājās. Tā vēl rūca, taču šo troksni pār­māca magnetofona skaņas — tā bija lente ar tautisko mūziku — lēnu un žēlu.

Elpīda piegāja pie loga. Teo pagalmā stāvēja sudrabains merse­dess. Savā laikā tas bijis satriecošs: ar mīkstu tapsējumu — sarkanas ādas sēdekļiem, valriekstkoka un pulēta hroma apdari. Tagad tas bija retums: filmās, ko rādīja pēc pusnakts, tādos braukāja melnbalti tērpu­šies miljardieri. Elpīda atcerējās šo auto un braucēju. Tas bija Mikaelis Kipreoss, viņu pazina katrs.

Kipreoss izslēdza motoru. Mūzika apklusa. Pie atpakaļskata spo­gulīša karājās talismani — ar tirkīziem izrotāts krucifikss: maza, la­kota svētbildīte ar sārtvaidzi dievmāti un sauso smaržu maisiņš. Tie mitējās šūpoties.

Elpīda izslēdza gludekli, nometa čības un uzvilka kurpes. Pie vienas zoles bija pielipis salmiņš kopā ar žūstošu vistu mēslu pikuci.

Kipreoss stāvēja uz ceļa, rokas sānos iespiedis, un vērās logā. Tas bija liela auguma, neizskatīgs vīrs. "Ģīmis kā astoņkāja apakšpuse!" ļaudis sacīja. Protams, acīs viņam neviens neko tādu neteica. Kip­reoss bija naudīgs un ietekmīgs cilvēks. Citiem viņš nepatika, taču nauda bija pārāka par cieņu.

Kipreoss sāka kliegt uz loga pusi:

—  Galdniek! Galdniek! Sasodīts, vai tu tur esi?

Elpīda izvilka pirkstus caur taisnajiem matiem un izgāja sētā. Kad Kipreoss devās sievietei pretī, viņa plaši atvēra durvis.

Kipreoss bija tāds vīrs, kurš nekad nebija apmierināts. Viņš vien­mēr gribēja ko vairāk. Viņš bija sapelnījis naudu kaut kur Āfrikā, bet pēc tam pacēlis enkuru un nozudis — tad, kad iedzimtie grasīju­šies gūt gandarījumu. Āfrikā, viņš stāstīja, tam piederējusi lielveikalu ķēde, bet ļaudis mēļoja par ieroču tirdzniecību un nelikumīgām dar­bībām dimantu raktuvēs. Āfrikā, viņš apgalvoja, viņa mājā bijuši kal­potāji. Te viņam bija villa ar zelta krāniem vannasistabā. Visi melsa, ka viņš kopā ar jauno, skaisto sievu guļot ūdensgultā, kurā varētu satilpt četri. Sievai, ļaudis bija izdibinājuši, esot romāns ar prāmja kapteini, bet nevienam nebija drosmes pavēstīt par to vīram.

Kipreoss bija ieguldījis līdzekļus, iepirkdams zemi gar piekrasti. Viņš grasījās atvērt tūrisma firmu un sākt īres namu būvi vācu akciju sabiedrībai, ar kuru viņam jau bijusi darīšana. Teo bija runājis ar viņu un pārliecinājis uzticēt viņam galdnieka pienākumus: durvis, logus, slēģus. Tas bija vērtīgs līgums — Teo cerēja uz lielu guvumu. Taču Kipreosam bija savi uzskati, cik un par ko viņam jāmaksā.

—  Klau, — viņš teica Teo, kad abi apsprieda noteikumus, — no­runāsim par darījumu. Ja pabeigsi marta vidū, došu tev par piecdes­mit procentiem vairāk, nekā vienojāmies sākumā. Ja viss būs gatavs pēc pirmā aprīļa, maksāšu tikai pusi. Ja strādāsi ātri, būsi laimējis.

Abi paspieda viens otram roku. Kipreoss uzsita Teo pa muguru un devās projām smiedamies, jo jutās pārliecināts, ka viņa nauda ir drošībā. Jo kurš gan bija redzējis, ka šie amatnieki kaut ko izdarītu laikā? Bet Teo bija apmierināts un smaidīja.

—   Esmu nolēmis visu pabeigt pirms nolīgtā laika, — vīrs sacīja Elpīdai.

—  Es gribētu zināt, kāda izskatīsies Kipreosa seja, kad viņam būs jāizsniedz nauda.

Šad tad Kipreoss apvaicājās, kā veicas.

—  Es strādāju katru dienu, kamēr vien ir gaišs, — Teo atbildēja. — Es raujos kā traks, lai ātrāk tiktu galā.

—   Kur ir Hacistratis? — Kipreoss allaž taurēja skaļi, bet šodien viņš bļāva. Viņa piesarkušajā sejā kvēloja niknums un samiegtajās, nežēlīgajās acīs tāpat.

—   Kur tas slinkais kucesdēls palicis?

Viņš stāvēja sievietei pārāk tuvu — oda pēc sviedriem, siltas ādas un anīsu degvīna. Viņa krekls bija atpogāts pārāk tālu tik vecam res­nim, gandrīz vai līdz treknajam vēderam, un smagā zelta ķēdē karā­jās liels zelta medaljons ar Maķedonijas zvaigzni. Kipreoss muldēja, ka tas esot piederējis Aleksandram Lielajam, un daži vientieši viņam ticēja. Patiesībā to šim vīram bija izgatavojis zeltkalis, kura brālis vi­ņam bija parādā naudu.

—   Viņa te nav, — Elpīda attrauca. — Viņš izgāja pirms kādas stundas.

—  Tā? Un kur tad tas vazaņķis devās? — Kipreoss kliedza. — Laiks ir nauda!

—  Es nezinu, — Elpīda novilka. — Man nav ne jausmas. Ja gribat ienākt un pagaidīt…

—  Man nav laika sēdēt un kavēties, ja galdnieki nenāk! — Kip­reoss auroja. — Vari viņam pateikt — ja darbs rīt nebūs galā, es atradīšu citu, kurš to paveiks. Stiklinieks nevar sākt savējo, jo puse logu rāmju joprojām mētājas tepat pie sienas! Viņš jau četras dienas nav bijis tiem ne tuvumā! Solīja visu pabeigt jau pirms trim nedē­ļām. Vari pavēstīt: ja rīt viss nebūs gatavs, viņš no manis nedabūs ne graša!

Viņa atstāja kurpes ārā pie virtuves durvīm, vienās zeķēs aizlaipoja līdz lielās istabas dīvānam un atlaidās uz tā. Deniņos klauvēja — viņa jau juta galvassāpes. Kipreosa bļāvieni skanēja apkārt, uzdodot jautājumus, uz kuriem nebija atbilžu. Teo nebija, viņš nestrādāja. Un, kad teica, ka būs un darīs, nebija vis.

Kur gan viņš atradās?

Un nauda — viņš ir to zaudējis. Un lietas, ko par to varētu no­pirkt. Tik daudzas rūpes tā aizgainītu! Bet tagad tās nebūs. Nebūs nekā.

Pulss deniņos kļuva spēcīgāks, un sāpes sākās zem labās acs. Ja Elpīda zinātu, kur vīrs šobrīd ir, tad… nogalinātu viņu. Taču tā nebija smalkā balstiņa, kas čukstēja par iespēju, ka viņa ir piekrāpta, un uz ko viņa paļāvās, — labāk bija nelikties par to zinis. Vīrs jau bija zau­dējis ziemas izpeļņu, un sieva par to niknojās tik ļoti, ka uzliesmoja gruzdošā dumpības ogle, kas jau sen kvēloja viņas sirdī.

Eleni atrada viņu tur, joprojām zvilnot uz dīvāna un spiežot pirkstus pie deniņiem.

—  Vai esi slima? — viņa noprasīja. Pārliekusies pāri meitai, viņa uzlika roku tai uz pieres, jo vēl aizvien Elpīda bija viņas mazā meite­nīte. Mātes plauksta bija vēsa, Elpīda saoda viņas elpā etiķi.

—  Tu neizskaties necik spirgta, — Eleni sacīja. — Pagatavošu tev

tēju.

—  Kāpēc tu nopirki šo stērķeli? — Eleni pacēlusi turēja koši dzel­teno baloniņu un aplūkoja mazo, balto uzlīmi uz cenas zīmes. Lasīt sīkus burtiņus kļuva ar katru dienu grūtāk — arī samiedzot acis, ci­pari tik un tā palika izplūduši. — Es taču teicu, lai tu to neņem! Prasi "Evriku", kā mācīju. Tā ir daudz labāka. Šī te aizķepē baloniņu. Un noteikti arī maksā dārgāk. Kāpēc maksāt vairāk, ja var to nedarīt?

—   Man patīk šīs smarža.

Elpīda iemalkoja zaļgano, smaržojošo salviju tēju. Tā garšoja rūgti, jo māte bija noturējusi uzlējumu uz lapām pārāk ilgi. Sāpes bija pārvietojušās uz virsdeguni, un viņa savilka uzacis, pūlēdamās atbrī­vot saspringušos pieres muskuļus, kuru dēļ viņa izskatījās tik nīgra.

Eleni uzrotīja piedurknes līdz elkoņiem. Elplda noskatījās, kā māte noliecas pār pīto veļas kurvi no plastikāta sloksnēm un izceļ vienu no saburzītajiem Teo krekliem, izklāj uz gludināmā dēļa un uz­šļāc aerosola strūklu. Eleni pacēla gludekli. Viņas rokas cīpslas savil­kās un zilganās vēnas pietūka, āda bija nevis ziedu, bet ziemasbalta. Elpīdai ienāca prātā, ka mātes fiziskais spēks nepiestāvētu smalkai dāmai, arī viņas vasarraibumi un tauki ne (māte, par spīti ārstu no­rādījumiem, turpināja pieņemties svarā). Elpīda pavērās lejup uz savām rokām. Tās bija sarkanas un sasprēgājušas, pirkstu galos un plaukstu mīkstajā daļā āda bija sausa un cieta, izbalējusi un vietām apbrūnējusi no kapātu sīpolu sulas.

Viņa ieklausījās klusumā, gludekļa dzelzs slīdēja pa kokvilnu, aerosols šņāca: "Pšš! Pšš!" un tvaiki tāpat. Vējā izžuvusi veļa vēl izteiksmīgāk oda pēc svaiguma, uzvēdīja skumjas, atmiņas par pēc­pusdienām, kad viņa sēdēja un pildīja ienīstos mājasdarbus: Eleni gludināja, un viņa paslepus vēroja māti.

—   Kipreoss pirms brītiņa bija te, — Elpīda ierunājās.

—  Tā? — Māte salocīja kreklu, rūpīgi sakārtodama piedurknes. Un nolika apģērba gabalu uz dīvāna gala. To varētu ievietot celofāna iesaiņojumā un pārdot kā jaunu.

—   Viņš meklēja Teo.

—  Vai tad Teo nav būvlaukumā?

Elpīda neatbildēja.

—  Elpīda?

—  Viņš tur nav bijis vairākas dienas.

Eleni nolika gludekli uz paliktņa un izņēma no kurvja mazu, sārtu T krekliņu.

—   Un kur tad viņš bija? — māte apvaicājās.

—   Es nezinu, māt. — Elpīda paknaibīja virsdeguni, taču sāpes nepārgāja.

—  Kipreoss teica — ja rīt viss nebūšot pabeigts, viņš vispār neko nemaksāšot.

Eleni izgludināja T krekla piedurknes — vispirms labo, tad kreiso.

—   Man likās — tas darbs ir vērts miljonu, — viņa sacīja.

—  Tā ari ir. Ko lai es tagad daru, māmiņ? Ja es atļaušos Teo kaut ko aizrādīt, viņš uz mani kliegs.

Eleni noklāja salocīto T kreklu līdzās katūna kreklam un izcēla sarkansvītrotas apakšbikses.

—  Atstāj viņu manā ziņā, — māte attrauca.

—  Māt, — Elpīda turpināja, — kāpēc sievietēm ir jāprecas?

Viņa nule bija jautājusi sev, vai šis vīrietis viņai jebkad būtu pa­ticis un vai viņa būtu patikusi tam. Elpīda skaidri redzēja, kādu šis cilvēks viņu saskata: padevīgu, viegli lokāmu — tādu būtni, par kādu pats to padarījis. Viņa paņēmieni bija diezgan vienkārši, bet kā ar Elpīdu? Vai viņa bija iemīlējusies… vai nobijusies? Ikreiz, kad Elpīda neprata vīram izdabāt, uzminēt viņa vēlmes un untumus, viņš izņēma no aizskapes ceļasomu un ielika to gultā. Vēstījums bija skaidrs: ja nespēj man izpatikt, dodies atpakaļ pie mātes. Elpīda nevarēja pie­ļaut, ka viņas ģimenes labais vārds tiktu aptraipīts. Un mācījās darīt visu, kas tika no viņas prasīts.

Vīrs bija nelietis, bet ne no pirmās abu laulības dienas — no as­totās. Bija pagājusi nedēļa kopš viņu kāzām, agrs rīts. Uz galda bija cigaretes un pelnu trauks. Kafija uz plītiņas. Tāda, kādu mēdza gata­vot māte — kā viņa mācīja. Economia. "Tikai puskaroti vienai tasei, Elpīda!" viņa piekodināja. "Tad paciņa tukšosies divreiz lēnāk." Viņš visu nedēļu katru dienu bija lūdzis uzvārīt stiprāku dziru. Bet viņa pretojās, jo māte bija likusi citādi. Arī torīt viņa pasniedza tādu pašu kā parasti. Vīrs nogaršoja kafiju un nolika krūzīti atpakaļ uz apakšta­ses. Tad, lēni piecēlies, viņš uzvilka žaketi, mierīgi aizdedza cigareti, iebāza paciņu kabatā un ar delnu noslaucīja no galda uz grīdas pil­nīgi visu, arī jauno, kāzu dienā dāvanā saņemto porcelānu. Elpīda vēl tagad atcerējās plīstošo trauku troksni, zemē līstošo kafiju, dur­vju blīkšķi, kad viņš tās aizcirta. Viņa izbijās, ka vīrs nekad vairs ne­atgriezīsies. Tīrīdama un vākdama suķes, viņa raudāja un turpināja šņukstēt visu rītu — līdz brīdim, kad Eleni viņu atrada.

Kad Elpīda pastāstīja Eleni par notikušo, māte sāka smieties.

—  Manu meitiņ, — viņa izdvesa, — visi vīrieši ir tādi. Tavs pie­nākums ir darīt visu, kā viņš grib. Uzmanies, citādi viņš ēdienreizēs sāks skriet pie savas mātes — iedomājies, kāds kauns tad būs mūsu ģimenei!

Maltītes, ko Elpīda bija vīram sarūpējusi pusdienām un vaka­riņām, sasala taukos un tika izmestas cāļiem, iekams viņš paguva pārnākt. Un pārradies viņš ar sievu nerunāja, jo nebija nekā, ko ēst. Viņa izcepa omleti — vīrs sēdēja pie galda un vēroja, kā tā top. Kad sieva nolika šķīvi viņam pretī uz galda, viņš piecēlās un smaidīdams izmeta tā saturu atkritumos.

Tagad pārestības apziņa mokoši grauza. Elpīda jutās piekrāpta un nodota, jo viņa bija pildījusi savus pienākumus, nesaņemot neko. Šī vienošanās nebija izdevusies. Vīrs bija auksts, tam nebija intereses par viņu, nevērīgs. Nemīlošs.

Eleni izvilka no kurvja Teo bikses.

—  Tik un tā sievietes precas, — māte sacīja. — Viņas tā darījušas vienmēr.

—  Bet kāpēc gan? — Elpīda pavaicāja. — Vīrieši mūs nemīl. Viņi vispār daudz par mums nedomā.

Vīrs viņu nemīlēja. Izrunādama šos vārdus, viņa nešaubījās, ka tā ir patiesība.

Māte iesmējās.

—  Protams, dārgā, — viņa apstiprināja, — šie mūs nemīl. Laulī­bai nav sakara ne ar kaislību, ne romantiku. Tā dod drošības un ģime­nes sajūtu, iztikšanu. Lielākoties tā vajadzīga, lai radītu bērnus. Tāpēc sievietes precas. Jo tā ir vērtīgākā dāvana, ko mūsu vīri var mums pasniegt, manu meit. Viņi dod mums pēcnācējus. Tajos mēs rodam mīlestību, dārgumiņ, un saņemam cieņu no tiem. Nekam citam nav nozīmes. Savu atvašu dēļ sievietes samierinās ar visu.

TRISPADSMITA NODAĻA

Andreass bija aizgājis, neko neteikdams par atgriešanos. Nebija nedz atvadu skūpsta, nedz mājienu no krastmalas, tikai klusi aizvērās durvis un ārā uz ceļa nodipēja soļi, nokļūstot tālumā. Uz sievas spilvena viņš bija atstājis zīmiti. "Dodu Tev laiku padomāt," tur bija rakstīts. "Es mīlu Tevi. Tavs vīrs Andreass." It kā sieva vairs neatcerētos, kas viņš ir.

Aizritēja divpadsmit dienas. Sākumā Andreasa prombūtne Irīni iepriecināja. Tā viņai ļāva brīvi nodoties apsēstībai un uzmācīgajām tieksmēm. Taču dienas bija garas un vientulīgas, nakts trokšņi — ķir­mju skribināšanās, veco baļķu nopūtas, zāles un lapu čauksti un čaboņa — biedēja kā nekad agrāk.

Tad sāka līt. Gāza nemitīgi un aumaļām, līdz pašam rītam. Kad tas uzausa, lietus turpinājās, neatlaidīgi šļācot no smagajiem māko­ņiem, kas peldēja tik zemu, ka skāra kalnu galotnes. Diena bija skumja, apnicīga un salta, Irīni nekur negāja un ne ar vienu nerunāja. Vakars pienāca agri, un lija joprojām. Irīni izvārīja zupu un, zvejo­dama tievos makaronus no trauka, domāja par Andreasu un prātoja, kur viņš varētu būt.

Istaba bija tumša, to apgaismoja tikai drebelīgās ēnas no televi­zora. Spēles vadītājs māksloti izteica līdzjūtību zaudētājam, atskanēja mūzika, parādījās titri. Lietus plakšķēja uz jumta dakstiņiem, ūdens čurkstēja notekā, un klusi atvērās ārdurvis. Pārraides dalībnieki jo­projām aplaudēja, un brīdī, kad tās zvaigzne smaidot māja ardievas un novēlēja Irīni labunakti, kāds stāvs nedzirdami šķērsoja virtuvi un uz mirkli sastinga, vērodams viņu. Tālāk, diktors paziņoja, sekošot ziņas un laika prognoze lauksaimniekiem.

—  Irini…

Viņa balss bija skaļa, aizsmakusi un zema, bet sieviete to pazina un tomēr jutās tik nepatīkami pārsteigta, ka viņas sirds sāka vētraini sisties. Irīni pagriezās pret viņu. Virs izskatījās spocīgi. Viņa drēbes, izmirkušas lietū, lipa pie locekļiem kā dēles, seja bija mirdzoši bāla, zilganā gaisma no ekrāna izgaismoja tikai galvaskausa kaulus, un acu dobumi palika melni.

—  Andreas!

Tā bija dīvaina pusgaisma, un piepešais izbrīns radīja ilūziju — vienu mirkli Irini likās, ka viņa redz spoku.

"Viņš būs noslīcis," sieviete domāja. "Un tagad ieradies ņemt mani sev līdzi."

Taču smārds, ko šis rēgainais Andreass bija atnesis līdzi, likās pazīstams. Oda pēc zivīm un sastāvējušas tabakas. Un skāņiem, ko­dīgiem vēmekļiem.

—  Vai tas esi tu, Andreas? — viņa noprasīja.

Stāvs pastiepa roku un nospieda slēdzi. Labākā apgaismojumā vīra seja šķita pelēka. Lai sasildītos, viņš bija apķēris savu ķermeni, bet tik un tā drebinājās un tikko jaušami zvāļojās, it kā joprojām būtu laivā un jūrā. Pagājis sievai garām, Andreass grīļīgi ieslīdēja istabā un iekrita gultā, ar rokām saķēris vēderu. Viņa vaigos dega sarkani dru­dža plankumi. Acis aizvēris, viņš paknaibīja virsdeguni, atvairīdams galvassāpes.

Andreass pastiepa plaukstu pretī sievai, un viņa to saņēma. Vīra delna bija ledus auksta, to izraiboja purpursārti plankumi.

—   Irīni, — viņš ierunājās, — man vajag sasildīties. Man visas iekšas stingst no aukstuma.

Irīni saspieda vīra roku, atsprādzēja viņam zābakus un norāva tos no kājām.

—  Velc nost tās slapjās drānas. — Viņa izņēma no skapja tīru veļu. Vannasistabā viņa atrada tikai aspirīna pudelīti. Irini uzvārīja kumelīšu tēju un aiznesa to vīram uz paplātes kopā ar ūdeni un vienu tableti.

Viņa sakārtoja spilvenus vīram aiz muguras un palīdzēja viņam piecelties sēdus, iedzert zāles un iemalkot tēju.

—   Man bija jātiek mājās, — Andreass nomurmināja. — Jutos pārāk slims, lai vēl paliktu projām. — Viņa saklausīja šo vārdu jēgu — taisnošanos — un manīja skaudru pašpārmetumu dzeloņa dūrienu.

—  Cik ilgi tev jau ir tik slikti? — viņa pavaicāja.

—   Pirms divām dienām es kaut ko ieēdu…

Viņš atdeva sievai tasi un metās ārā no gultas. Tverdamies pie sienas pēc atbalsta, aizsedzis muti ar roku, viņš ietenterēja tualetē un tur ieslēdzās.

Kad Andreass atgriezās gultā, viņa seja bija mitra no sviedriem. Viņš atslīga spilvenos, ātri un sekli elpodams. Kad sieva piedāvāja tēju, viņš papurināja galvu. Un aizvēra acis.

—   Labāk atved māti, — viņš sacīja. — Tā zinās, ko darīt.

Sieva noliecās pār Andreasu un piespieda lūpas pie karstās pieres.

—   Es tūlīt būšu atpakaļ! — viņa sacīja.

Lietus bija mitējies, taču ūdens joprojām pilēja no eikaliptu za­riem un tērcītes bija iegrauzušas jaunas gultnes akmenscietajos ceļ­malas dubļos. Lukturīša gaismā klājuma virsma spoži vizmoja. Nakts bija vēsa, koku zaļās lapas un zāle svaigi smaržoja, dārzos uz dzīrēm izrāpoja gliemeži. Ciemā valdīja klusums, skanēja tikai tālas suņa re­jas, un daudzās mājās logi jau bija tumši.

Taču vīramātes namā vēl dega gaisma. Pie galda sēdēja četri vīri, blenzdami kārtīs, ko turēja rokā. Galda vidū gulēja naudas kaudzīte — banknotes un monētas, un pelnu trauks bija apdzēstu izsmēķu pilns. Vasilim pie elkoņa stāvēja metaksas glāze, pudele pie viņa kājām bija gandrīz tukša. Arī citiem vīriem priekšā bija dzērieni, uz galdauta iz­vietotās pērleņvāku pusītēs — sabērti apgrauzdēti riekstiņi. Sēdošie blenza ienācējā, taču neko neteica. Vasilis bija tumši piesarcis, viņa augšlūpu klāja sviedru pērlītes. Viņš ar plīkšķi nometa kārti uz galda — kreiča desmitnieku. Viens no viņa pretiniekiem, blēdīgi smaidīdams, pievienoja naudaszīmju kaudzei vēl vienu.

Angeliki klusēdama sēdēja kaktā. Rožainā jaka, ko viņa bija ap­metuši ap pleciem, izskatījās nošķiesta ar eļļu, sievietes rokas kustē­jās — viņa darināja mežģīnes.

Namamāte piecēlās, lai apsveicinātos ar Irīni.

—  Lūdzu, lūdzu! — Angeliki sacīja. — Nāc, sēdies. — Viņa ba­žīgi pavērās apkārt, meklēdama krēslu vedeklai. Visus sēžamos bija aizņēmuši vīri.

—   Iekārtojies tepat! — viņa turpināja. — Manā krēslā. Es varu pastāvēt. Visu dienu esmu sēdējusi.

—  Andreass saslimis, — Irīni paziņoja. — Viņš vaicāja pēc jums. Atnācu jums pakaļ.

—   Lai Dievs žēlīgs! — Angeliki iesaucās. Un pārmeta krustu. — Protams, es tūlīt nāku! Vasili, vai tu dzirdēji? Andreass sasirdzis! Viņš mani saucot! Iešu apskatīties, kas tur darāms.

Vasilis izveicīgi sakļāva savu kāršu vēdekli un piespieda to sev pie krūtīm.

—   Kas tad viņam lēcies? — tēvs noprasīja.

—  Ak vai! — Angeliki izdvesa. — Es nezinu!

—   Kā tev šķiet — varbūt labāk apjautāties, par ko ir runa, un tikai tad skriet turp? Irīni, kas ar viņu noticis?

—    Nav ne jausmas, — Irīni atzinās. — Viņu moka briesmī­gas galvassāpes. Un ir slikti ar kuņģi. Domāju, ka viņš ko nelāgu ieēdis.

—  Tātad viņš ir saindējies! Ak, augstais Dievs debesīs! Vai saauk­stējies, noķēris vēdergripu. Tā var gadīties. Vai viņš staigāja apkārt šajā lietū?

—   Velc mugurā mēteli, sieva! — Vasilis izrīkoja. — Un ej, nevis stāvi te, klabinot muti. Tu mūždien par daudz runā! Sotiri, tavs gā­jiens! — Viņš atkal izveidoja no kārtīm vēdekli.

Angeliki bija satraukusies, viņu uzbudināja šī retā iespēja — būt kādam vajadzīgai. Mērķtiecība piešķīra sievietes sejai mirdzumu. Uz ielas tikusi, viņa traucās uz priekšu, aši cilādama kājas.

—  Vai jums mājās ir citroni? — viņa noprasīja. — Un kas stip­rāks? Mums vajadzēs abus. Ja nav, tad skrien un nopērc. Labi daudz citronu — to sula šādā reizē ģeldēs! Es steigšos turp un pasēdēšu pie nabadziņa. Un, Irīni, nekavējies — pa ceļam nepļāpā ne ar vienu!

Irīni ātri soļoja pa tumšajām ielām. Alejās atbalsojās ļaunu vēs­toši neredzamu kaķu brēcieni, netālu no būvlaukuma aizspruka gluda, spīdīga žurka, meklēdama patvērumu. Sīkpreču veikala dur­vis bija vaļā, dzeltena gaisma apspīdēja celiņu ar lietus peļķēm, kas satecējušas bruģa padziļinājumos. Aukstuma vitrīnā nekā daudz nebija (apkaltuši žāvētu desu gali, vēl nesagriezts cietā siera ritulis, papīrā ietīts fetas siera gabals). Panajotis sēdēja uz augstā ķebļa. Tas bija nožēlojama izskata vīrelis: salts kā auksta gaļa. Viņš noteikti ne­lutinās pircējus ar svaigu preci, kamēr šī nebūs pārdota. Tirgotavas tālākajās telpās (tur viņš turēja tīrīšanas līdzekļus un saimniecības preces — veļas pulveri, balinātāju un papīra salvetes) bija tumšs. Ja Irīni dotos turp, viņš pieceltos un iedegtu gaismu, ko nodzēstu, tikko ienācēja būtu kaut ko izvēlējusies. Viņš uzlūkoja Irīni un, pa­sveicinājis klienti, pāršķīra lappusi, viņš lasīja lētu grāmatiņu mīkstā iesējumā. Uz vāka bija attēlots jauneklis ar kovboja cepuri galvā — no viņa krita melna ēna, iezīmēdamās pret saules rietu, un autoru sauca par Zeinu Greju. Starp konservētu burkānu un zirnīšu kār­bām sprakstēja mazs tranzistoru radioaparāts — komentētājs stās­tīja par futbola spēli.

Irīni izraudzījās sešus citronus no kastes, kas stāvēja pie durvīm, un uzlika tos uz svariem; aiz iepakojumiem ar mājas apstākļos lieto­jamu matu krāsu viņa atrada pudeli medicīniskā spirta un aspirīna tabletes.

Panajotis ielika starp grāmatas lapām košļājamās gumijas papī­riņu, lai vēlāk atrastu vietu, kur beidzis lasīt. Nošļūcis no ķebļa, vei­kalnieks paņēma zīmuli, kas bija aizbāzts aiz auss. Tā bija pieaugusi ar matu kušķiem. Viņš uzrakstīja kopējo summu uz papīra maisiņa. Irīni nebija līdzi naudas. Tirgotājs nopūtās, izņēma kādu sarakstu, kas bija paslēpts zem letes, šķirstīja to, līdz starp skribelējumiem at­rada viņas vārdu. Sieviete noskatījās, kā viņš rūpīgi pieraksta datumu un summu, ko viņa tagad būs parādā. Bija jāseko visam, jo šis virs mēdza nadzīgi pievienot šādas tādas cenas par precēm, ko neviens ne acis nebija redzējis.

Irini novēlēja viņam labunakti. Panajotis paņēma savu vesternu mīkstajos vākos un atkal sāka lasīt.

Ceļš bija tukšs, nakts klusumu traucēja tikai ūdens burzgulēšana ielu renstelēs un notekās un vēl viņas soļi. Ciems palika aiz mugu­ras. Cēlās vējš, tas paretināja mākoņus, un uz bridi ieleju apgaismoja spožs pilnmēness, dzeloņkrūmi un kaktusi meta dīvainas, zaglīgas ēnas.

Viņa jau bija gandrīz mājās — aiz līkuma tās varētu saskatīt, bet tajā brīdī aizmugurē atskanēja motora rūkoņa. Viņa nepalūkojās atpa­kaļ, bet nogriezās dubļainā ceļa malā un gaidīja, lai mašīna pabrauc garām. No auto lukturiem plūda zaļgani gaismas staru kūļi, atgainī­dami tumsu.

Taču tas netraucās vis garām, bet palēnināja gaitu un pieripoja pie gājējas. Šoferis izliecās ārā un atvēra durvis pasažiera pusē.

Tas bija viņš.

Irīni vērās šajā cilvēkā, kura seja pa pusei slēpās ēnā un šķita ļoti skaista. Viņa juta, ka vīrieša acis viņu pētī. Viņai drebēja rokas, sirds pukstēja pārāk ātri. Beidzot dievi parādīja labvēlību, un (ilgi, ak vai, cik ilgi!) kārotais mirklis bija klāt, taču tagad — izšķirošajā bridi — viņa svārstījās. Irīni raudzījās uz ceļu un baiļojās, ka viņu kāds pamanīs, kaut gan tur neviena nebija. Tas laiks bija klāt un šķita tik kārdinošs, salds un neatvairāms. Cik apkaunojoši, netikumīgi un nodevīgi!

Viņai rokā bija maisiņš ar citroniem — vienīgais enkurs, kas tu­rēja pie dzīves īstenības.

Irīni ielika to mašīnā — tur, kur jāatrodas pasažiera kājām, un iekāpa.

Parāvusi durvis, viņa tās aizcirta. Beidzot abi bija divatā.

Vīrietis pieliecās un maigi saspieda viņas roku, likās, ka viņš prot lasīt domas. Irīni jutās tā, it kā viņai pieskartos dievība, un ap­lūkoja savu delnu, šķietami pārsteigta, ka tā nekādi nav mainījusies.

Neviens no abiem neko neteica — pēc tik ilgas gaidīšanas vārdi tikai apgānītu šo mirkli.

Kad viņš sievieti noskūpstīja, viņa apjauta — sapņi kļūst par īste­nību. Irīni tik daudzkārt bija pārņēmis karstums, iztēlojoties šo skūp­stu, un tagad vīrieša lūpas piespiedās viņējām, un mēle jau bija viņas mutē. "Esmu mirusi," viņa domāja, "un te ir debesis!" Irīni gribējās uzsūkt viņu, uzņemt sevī, skart ikkatru viņa ķermeņa vietiņu. Sieviete glāstīja viņa matus un raustīja tos, vilka plaukstas pār muskuļoto mu­guru un pleciem. Pacēla vīrieša kreklu un glaudīja gludo ādu. Abi elpoja dziļi un ātri, knibināja, laizīja, zīda kailās miesas katru vietiņu, ko varēja atrast. Viņš koda tai kaklā, Irīni pacēla roku pie viņa sejas un sūkāja pirkstus. Teo plaukstas uzgūla viņas gurniem, tad ieslīdēja starp tiem, pavēra tos, un viņa ar prieku ļāvās. Vīrietis norāva drēbes no viņas krūtīm un uzspieda muti te vienam, te otram cietajam ga­lam, pēc tam atkal lūpām — koda tajās un skūpstīja tā, it kā no tām nekad negribētu šķirties. Dievi ir tik laipni, šo cilvēku mutēm vairs nebūs jāatraujas, jo abi pazudīs šajā svētlaimē!

Cik daudz laika aizritēja? Sekundes vai minūtes? Neviens no abiem to nebūtu varējis pateikt, viņi grima nemaņā. Viņiem šķita, ka pasaule deg, pārvēršot visu, kas apkārt, baltkvēlē; viņu mīlestība pati no sevis liesmoja spožās ugunīs, lai abi labāk redzētu un iepazītu viens otru.

Nē! Mirdzums, kas pārplūdināja kabīni, nāca no mašīnas luktu­riem — tā bija parādījusies aizmugurē. Un šoferis uztaurēja.

—  Mēsli! — vīrietis norūca. Sieviete sakārtoja drēbes un saglauda matus, Teo ieslēdza ātrumu un uzbrauca uz ceļa. Auto paripoja ga­rām, tā sarkanās signālugunis nozuda tālumā kā pūķa acis.

—   Es nu labāk iešu, — viņa sacīja. Teo nopūtās.

Kad Irīni atvēra auto durvis, vīrietis ieminējās: — Mēs kaut ko izdomāsim. — Viņš saķēra Irīni plaukstu un piespieda to pie sava karstā, cietā locekļa.

Viņa ar to pašu roku paķēra maisiņu ar citroniem. Kad Teo aiztraucās viņai garām pa ceļu, Irīni skūpstīja gaisu, kuram cauri viņš aizslīdēja.

Andreass bija ieslēdzies tualetē, Angeliki stāvēja pie izlietnes, skalodama to ar mazgāšanas līdzekli. Mājā skāņi oda pēc vēmekļiem un zālēm, pēc Andreasa slimības.

Bet nekam vairs nebija nozīmes. Viņš to mīlēja! Viņš to gribēja! Viņš kvēloja alkās pēc tās! Un trīsas, svētlaime, atmiņas par viņa pie­skārienu pavadīs Irīni, lai ko viņa darītu, — pat kopjot nabaga Andreasu.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Autobuss pamatīgi kavējās, un gaidīšana krastmalā bija ilga. īsais soliņš zem koka nojumes pieturā jau bija aizņemts — uz tā sē­dēja apcerīga jauna meitene un šūpoja pie krūtīm piespiestu aizmi­gušu bērnu. Viņai blakus bija iekārtojies sadrūmis puisis, kuram viena roka bija apsaitēta un pakārta kaklā, viņa seja likās saraudāta.

Resnais vīrs apmetās uz akmens kāpieniem, kas veda lejup līdz ūdenim, un vērās, kā viņam pie kājām spēlējās zivis. Bariņš sīku, spožu mazuļu ņudzinājās kā viendabīga masa — virpuļojoša bumba, līdzīga šūnai, kas redzama mikroskopā. Šie jaunuļi kustējās ātri un visi reizē; tie slīdēja šurpu turpu, neviens cīnītājs nekur nelauzās, ne­jauca kārtību, nemaisījās starpā, visi peldēja kopā, jo no šīs uzvedības bija atkarīga viņu izdzīvošana. "Tas ir zīmīgi," prātoja vīrietis, "tā rī­kojas pārāk daudzi cilvēki — meklē glābiņu, piemērojoties apkārtnei, allaž skrienot līdzi pūlim. Viņš domāja par Niku — par večuka sludi­nātajiem uzskatiem, ka ikkatram dzīvē jāsamierinās ar to, kas viņam dots; tad pēkšņi viņam uzmācās bažas par šo vīru, un resnis sāka raizēties, vai ar Niku viss ir kārtībā. Viņš bija solījis pirms aizbrauk­šanas to apmeklēt vēlreiz — varētu tur iegriezties jau šodien, ja pēc šodienas galveno uzdevumu veikšanas pietiks laika.

Kad pienāca autobuss, mazais pasažieru pulciņš bija papildinā­jies. Tie pirmo iestūma apcerīgi noskaņoto meiteni, lai viņa izvēlas sev sēdekli. Kamēr viņa kāpa iekšā, guļošais puisēns miegā kustināja lūpas, itin kā sūcot krūti vai veltījot skūpstus savai gādīgajai mātei.

Sieviete, kas turēja rokā aptiekas maisiņu ar zālēm, tērzēja ar šoferi.

—   Tu esi novēlojies, Džordž, — viņa sacīja. Sieviete tāpēc ne­satraucās (viņai nekur neesot jāsteidzas). Un uzrunātais neminēja kavēšanās iemeslu, tikai klusēdams paņēma pasniegto sīknaudu.

Resnis iespllējās savā iemīļotajā sēdekli šoferim aiz muguras. Bē­dīgais jauneklis ierāpās salonā pēdējais un iedeva Džordžam naudas­zīmi, lai samaksātu par braucienu.

Džordžs pavērās puisim sejā un netīksmi pasmaidīja.

—   Tā, tā, tā, — viņš norūca, — skat, kur tu esi — atpakaļ pie mums pēc pamatīga laika. Kur tad tavs mopēds, Sosti?

Zellis pietvīka no kakla līdz matu saknēm.

Šoferis iebāza naudaszīmi kabatā un sāka skaitīt monētas.

—   Zini, — viņš turpināja, joprojām smīnēdams, — es vakar re­dzēju vienu tieši tādu parkšķi, kāds bija tavējais. Bet tas nevarēja būt tavs. Jo tas gulēja grāvī.

Jaunieša žoklis saspringa. Viņš pastiepa roku pēc naudas atli­kuma, bet šoferis to turēja, cieši sažņaudzis saujā.

—   Bet kur tad tagad ir tavs spurkšķis, Sosti? Veikalā? Varbūt degviela beigusies, ko? Še! — Viņš ļāva monētām iebirt puiša saujā.

—   Lai šī tev būtu mācība.

Jaunietis virzījās tālāk uz tukša sēdekļa pusi.

—   Nav jēgas šitiem kaut ko sacīt, — autobusa vadītājs noburk­šķēja. Viņš atlaida rokas bremzi, un mašīna izkustējās no vietas.

—   Šie viemēr ir pārliecināti par savu taisnību.

Bērns pie mātes krūts glāsmaini nopūtās.

* * *

Autobuss ieripoja ciema skvērā. Sīktirgotāja sieva pie mazā vei­kaliņa kārtoja pasteļtoņos nokrāsotus slotaskātus, viņa pārtrauca savu nodarbi un lūkojās, kā pasažieri izkāpj, it kā gaidītu kādu paziņu. Viesnīcas pagalmā sabirušās lapas bija aizslaucītas projām, pie ārsie­nas pieslietas alumīnija kāpnes vietā, kur uz bālzilā apmetuma žuva svaiga krāsa. Laukumiņā uz notraipīta sola atpūtās vientuļš vecs vīrs ar zilu jūrnieka cepuri galvā, viņam rokās bija baltu margrietiņu pušķis, kura vidū slējās dārza roze — sārta un smaržīga. Kad pasažieri iz­kāpa, vecītis kliboja cauri skvēram uz autobusa pusi.

Resnis pieskārās šofera plecam.

—   Es domāju, Džordž, — viņš sacīja, — vai jūs varētu dot man padomu. Es meklēju kazu ganu, kura vārds ir Lūkass. Man šķiet, jums vajadzētu viņu pazīt.

Džordžs nošņācās, it kā aizpūstu no nāss tur ielīdušu kukaini, un paberzēja piesarkušo acu plakstiņus ar saliektu pirkstu.

—  Ak jā, — viņš atbildēja. — Es zinu, kurš tas ir. Dieva dēļ — kas jums no viņa vajadzīgs?

—  Gribu viņu sameklēt, — resnis attrauca.

—   Tas tips ir ķerts! — Džordžs piesita sev pie deniņiem. — Vai jums neviens to nepateica?

—  Nē, — vīrs novilka. — Neko tādu neesmu dzirdējis.

Pēdējie pasažieri jau bija projām. Palicis tikai resnais vīrs.

Vecais vīrs uzlika roku uz durvīm, vienu kāju — uz kāpnēm un

aizelsies gaidīja, kad šoferis lūgs viņu iekšā.

Džordžs uzspieda ar kāju uz akseleratora, iedarbinot motoru, un strostēja večuku.

—    Rāpies augšā, Nikolas, lai Dievs tev palīdz! — viņš burk­šķēja. — Mēs jau tāpat esam nokavējušies, kā lai vēl minstināmies tevis dēļ?

Resnis izlocījās no sava sēdekļa un saķēra vecā vīra elkoni, lai uzvilktu viņu augšā. Zem plānā žaketes auduma bija sataustāmi tikai kauli un ļengana āda.

—  Atļaujiet, kungs. — Apalītis viņam uzsmaidīja. Vīra iekritušie vaigi vēl vairāk iegrima tukšajās smaganās kopā ar muti. Matu at­liekas atgādināja vēja raustītus zirnekļu tīmekļus. Resnis palīdzēja večukam nokļūt sēdeklī salona otrā pusē — pretī viņējam.

—    Tu brauc uz kapiem — vai ne, Nikolas? — šoferis apjautā­jās.

—    Jā, — vecais apstiprināja. — Uz kapsētu, lūdzami. — Un, gaidot neilgo ceļojumu, pasmīkņāja gluži kā bērns, kuram apsolīts cienasts.

Džordžs iegrieza autobusu šaurajā alejā skvēra tālākajā galā. Viņš pacēla balsi, gandrīz vai iekliegdamies, lai pārspētu nodzītā motora troksni, jo viņam bija jārunā, sēžot ar muguru pret pasažieriem.

—   Nesaprotu, kāpēc tu neapmeties tur augšā? — viņš auroja. — Tad mums nevajadzētu tevi stiept, kad pienāks laiks! — No ve­čuka sejas nozuda smaids, un šoferis iesmējās.

Resnis uzlika roku uz vecā vīra pleca un pieliecās tuvāk, sākot čukstēt viņam pie auss.

—  Neklausieties viņā, draugs! — viņš sacīja. — Es redzu, ka jums vēl priekšā daži labi gadiņi. — Piespiezdams pirkstu pie lūpām, sazvēr­nieciski skarot degunu, druknais vīrs piemiedza aci. — Puķu pušķis ir ļoti skaists, — viņš jau skaļāk piebilda. — Jūsu sievai ir laimējies.

Bet večuks papurināja galvu.

—  Es nekad neesmu bijis precējies, kungs, — viņš attrauca. — Tāda svētība man nav tikusi dāvāta. Ziedus es nesu, lai godinātu labu draugu, kas nesen aizgāja.

—  Tas nebija vis tik nesen, — Džordžs izaicinoši aizrādīja. — Vis­maz pirms gada.

—   Laiks aizrit, — resnis sacīja. — Jo vecāks kļūstu, jo ātrāk tas skrien. Pastāstiet man, braucēj, kā atrast to Lūkasu.

—    Es ceru, ka jums kājās ir staigāšanai piemēroti apavi! — Džordžs uzsauca.

—   Ir — manas uzticamās spārnotās sandales, — ducīgais vīrs atteica, pastiepdams labo kāju. Teniskurpes bija svaigi izbalinātas, saites — pilnīgi jaunas, bez kādas vainas. Večuks pavērās uz šo čību un pasmaidīja. — Un tā — ja jūs paskaidrotu, kur viņu atrast, es būtu pateicīgs.

—   Viņam ir namelis — īsta būdele, pavisam mazītiņa. Nezinu, kā jūs to nosauktu — tur, kur atrodas klosteris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass, — Džordžs valodoja. — Tik tālu es jūs nevaru vest. Tur nav kārtīga ceļa, ar šādu vecu auto tur nemaz nevar izbraukt. Aizvizināšu jūs līdz Svētās Annas pieturai. No turienes būs apmēram pusstundas gājiens. Varbūt pat mazāk. Taču šajā stundā viņa nebūs mājās. Viņam jābūt ārā — ar ganāmpulku.

—  Pusdienās viņš noteikti atnāk, — resnis novilka. — Kad es tur nokļūšu, vairs nebūs ilgi jāgaida.

Tur, kur ceļš veda lejup uz Svētā Savas līci, Džordžs sazarojumā pagriezās uz kalnu pusi, līkumojot starp granātkoku rindām un ne­pabeigtajām celtnēm uz ciema robežas.

Pie kapsētas vārtiem apalītis saņēma večuka roku un palīdzēja tam izkāpt. Vecais cieši sažņaudza viņa plaukstu savējās.

—   Lai Dievs jūs svētī, kungs, — viņš nomurmināja. — Lai pa­dara jūs par svēto!

Resnis atvēcinājās.

—   Tas nebija itin nekas, — viņš attrauca. — Katrs taču gribētu jums palīdzēt!

Džordžs uzspieda kāju uz akseleratora un iedarbināja motoru.

Kad autobuss lēnām rāpās augšā kalnā, skatienam atkal atklājās kapsēta. Resnais vīrs noraudzījās, kā tālu lejā Nikolass virzījās uz priekšu starp marmora plāksnēm, līdz atrada draugu, noņēma ce­puri un, ceļos nometies, klanīja galvu, nolicis vīstošo pušķi uz aukstā, baltā akmens.

* * *

Kādas pusjūdzes attālumā no ciema lejup uz jūru vērās sena ka­pela. Tās jumts bija apaļš, māla dakstiņu kupols zaļš no ķērpjiem, virs zemajām durvīm karājās zvans, tā aukla bija saritināta un uzmesta uz sienā iedzīta gaļas kāša.

—  Tā ir Svētās Annas baznīca, — šoferis paskaidroja. — Ejiet pa šo ceļu, līdz nonāksiet pie mūļu takas — tā ir pa labi. Tur ir tas kloste­ris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass. Pēc tam būs tā jūsu gana māja — pati pirmā. Tā ir vienīgā, kas tur atrodas! Tai ir grūti paiet garām — pat svešinieks uzskries virsū.

—   Liels paldies, Džordž, — resnis sacīja. — Cik esmu jums pa­rādā?

Šoferis apsvēra.

—  Ar trim simtiem pietiktu, — viņš noburkšķēja. — Jā, dodiet trīs.

Virs nolika uz vadības paneļa tūkstoš drahmu zīmi.

— Atlikumu varat paturēt, — viņš paziņoja.

Kad motora rūkoņa noklusa tālumā, resnltis ieklausījās mūžam rosīgo kalnu skaņās. Vējš šūpoja priedes, čabinādams skujas, sīlis brēkādams pacēlās spārnos, un to plīkšķi atbalsojās nošļauptajā klin­tainē, kas sniedzās līdz pašam okeānam.

Viņš ātri sasniedza mūļu taku, iedams gariem, naskiem soļiem, apbrīnojami veikli tik liela auguma vīram. Te pietika vietas ar nas­tām apkrautam ēzelītim, celiņš bija līdzens, precīzi izlikts ar aptēs­tiem četrstūrainiem akmeņiem. Šis bruģējums bija gan amatnieka, gan mākslinieka darbs — pacietības atstāts mantojums no laika, kas pavadīts citā ērā, kura šoviet likās nule aizgrimusi aiz apvāršņa. Šeit slēpās daļa Grieķijas sirds — tās, kura bija nemainīga, gadsimtu ne­ietekmēta, — ar kalnu smailēm pret skaidrām debesim, mirdzošu sa­fīra jūru, zaļo augu smaržu, ko uzvēdīja vējš. Un klusumu — ja nu vienīgi švīkstēja vēsmiņas šķirstītā zāle — sastingums bija pilnīgs, un tomēr resnis saklausīja skaņu, kas atgādināja gaistošu mūziku, it kā šeit vēl nupat būtu spēlēta Pāna flauta.

Mūļu taka veda pāri pauguriem — uz klosteri, kura aizbildnis esot Profitis Iliass, — šīs baltās sienas gadiem slēpušas sevī mūku ko­pienas. Ducīgais vīrs — viņš bija ziņkārīgs! — pagrūda kaltus dzelzs vārtus, kas veda uz kapelas iekšpagalmu. Rozmarīna krūmā drūzmē­jās bites, ložņādamas pa zilganajiem ziediņiem. Pie garās ēdamzāles akā bija iekārts virvē piesiets kauss, un resnais vīrs, nocēlis vāku, uzvilka to augšā un iemalkoja vēso, tīro ūdeni. Viņš paklaiņoja pa krēslaino, auksto kapelu, kur nopietnais Profitis Iliass blenza lejup no apsvēpušās sienas. Gaiss bija pilns sastāvējuša vīraka, kā jau pa­reizticīgās baznīcas dievnamā, virs galvas karājās svečturi un grezni misiņa kvēpināmie trauki.

Resnis nišā uzmeklēja sveci, taču neiemeta ziedojumu kastītē monētu. Viņš aizdedza sveci ar savām šķiltavām un pacēla gaismeklīti pret sienu — tur, kur atradās izliektā durvju arka. Visu mūri aiz­pildīja viduslaiku freska, kuras spilgtās krāsas joprojām bija kā tikko klātas. Tā attēloja nolādētos ellē; pašā augšā sēdēja Kristus, kuru bija ielenkuši svētie. Neviens nesmaidīja, neiejaucās nekādās norisēs, visi blenza lejup uz mirstīgajiem (tie bija kaili, to pašu veco grēku iezī­mēti — baudkāres, alkatības, lepnības, skopuma pārņemti) — tos sa­īdzis eņģelis raidīja atvērtā, biedējošā, zivij līdzīga briesmoņa mutē. Šis monstrs peldēja sarkanas un dzeltenas uguns ezerā, purpursārti velni bija bruņojušies ar dakšām un moku rīkiem (to lietojumu neva­rēja iedomāties), tie zobgalīgi ķiķināja un bakstīja pūli, kas devās uz elli. Pāri visam slējās Kristus, gluži kā karaliska persona, kas saodusi nelabu smaku, taču izliekas neko nemanām.

Resnis nolaida sveci zemāk, lai aplūkotu grīdu — melnu un baltu oļu mozaīku, kas attēloja dziļumu radības, — lielu, biezlūpainu ūdensspļāvēju vali, astoņkāji un lēkājošu delfīnu. Vīrs pasmaidīja. Grieķi, kuri būvēja šo baznīcu, bija tikai pa pusei pievērsušies kristietībai un nebijās no elles uguns — būdami gana gudri, viņi piesedza savus agrākos uzskatus. Un šī grīda iemiesoja viņu mierinājumu senajiem dieviem — okeāna būtnes nozīmēja veltījumu Poseidonam.

Netālu no kapelas, kuras gādnieks bija Profitis Iliass, viņš atrada mazu mūra mājeli, tajā bija iekārtojies Lūkass. Vieta bija vientulīga, no loga skats pavērās uz tukšajiem kalniem un plašajām, bezgalīga­jām debesīm. Jauns kazlēns — skaists dzīvnieciņš savā mīkstajā bērnī­bas kažociņā — bija ievietots sētiņā, tādā kā putnu būrī no stieplēm. Kāja tam bija apsaitēta — viņš to nelika pie zemes un ieblējās, kad atnācējs pakasīja pinkaino galviņu.

Uz jūras pusi lēnus lokus grieza vientulīgs ērglis. Pie aizvērtajām durvīm stāvēja zili krāsots koka sols, ko rotāja uzgleznoti smalki zie­diņi un sīkie kolibri. Resnis apsēdās pie puķītēm un gaidot aplūkoja ainavu.

No lejas atskanēja spalgs svilpiens un sauciens. Resnais vīrs bija aizsnaudies, un pa šo laiku viņa pulksteņa rādītāji bija pavirzījušies pusstundu uz priekšu. Garkājains suns spriņģoja starp nogāzes krū­miem, ar rudo kažoku ķerdamies aiz dzeloņkrūmiem. Tam sekoja vīrietis. Viņa gaita bija ļodzīga, tā vedināja uz domām… ne gluži par kroplumu, bet par klibumu. Ieraudzījis svešinieku, suns apstājās un, paostījis gaisu, sāka riet. Nācējs atspiedās ar nūju pret zemi un pavē­rās uz rešņa pusi. Tas pacēla roku sveicienam, taču gans neatbildēja, tikai apklusināja kranci un virzījās augšup pa nokalni. Viņa mati ne­tīrās cirtās krita uz pleciem, armijas apģērbs bija izdilis un novalkāts, kareivja zābaki — noputējuši gluži balti. Vīrietis nostājās līdzās res­nim — gans nelāgi oda pēc kazu muskusa un skāņiem sviedriem, to­mēr šajā smakā varēja uztvert ari pļavas siena un svaiga piena maigās smaržas. Ganam uz vienas acs bija melns pārsējs, bet otra spīdēja spoži zila un skaidra. Ar to viņš pētīja savu ciemiņu.

—   Kā varu jums līdzēt? — viņš noprasīja.

Resnais virs sniedza viņam roku.

—  Esmu Hermejs Diaktors no Atēnām, — viņš sacīja.

—  Es sapratu, kas jūs esat — tagad, kad redzu jūs tuvumā, — vīrs attrauca, izvairīdamies no rešņa pastieptās rokas, un uzsvilpa sunim. Tas pienāca un elsodams apsēdās pie viņa kājām.

Duclgais ciemiņš nolaida plaukstu.

—  Mazā ciemā valodas izplatās ātri, — viņš teica. — Jūs jau mani pazīstat, tāpat kā es jūs, Lūkas.

Lūkass neatbildēja. Viņš uzlika roku sunim uz galvas un pakasīja tam aiz auss.

—   Vai drīkstu jūs apgrūtināt, palūdzot glāzi ūdens, — apjau­tājās resnis, aicinot uz viesmīlību. Atteikt šādos gadījumos nebija pieņemts.

Lūkass izvilka no kabatas smagu atslēgu, pagrieza to un atvēra koka durvis. Viņš iegāja iekšā un aizcirta tās aiz sevis, bet pēc mirkļa atkal parādījās, nesot prasīto, ko pasniedza resnim. Kad viņš bija to izdzēris, Lūkass paķēra tukšo glāzi.

—  Tagad ejiet! — viņš pavēlēja.

Resnais vīrs sakrustoja rokas uz krūtīm.

—   Bet pirms tam, — viņš paziņoja, — mums jāaprunājas. Par Irīni Asimakopulu.

—   Man nav laika pļāpāt, — Lūkass norūca. — Ir ļoti daudz da­rāmā. Jābaro kustoņi. — Viņš pavērās uz putnu sprosta pusi, kurā bēdīgi blēja kazlēns.

—   Es negrasos jūs velli kavēt, — resnis sacīja. — Gribu uzdot tikai dažus jautājumus.

Lūkass nolaida roku un pakasīja vēdera lejasdaļu. Suns apvēlās uz sāna, pacēla vienu pakaļkāju un arī paskrāpēja turpat.

—   Atvainojiet, ka esmu tik atklāts, — Lūkass turpināja. — Taču visi zina, ka es tā daru. Es nerunāju ar policistiem. Nekad. Es viņiem neuzticos. — Gans uzsauca kazlēnam, kura blējieni kļuva aizvien sē­rīgāki un izmisīgāki. — Es jau nāku, mīlulīt! — viņš teica. Un likās, ka lopiņš sapratis, jo bļaustīšanās mitējās. Viņš pagriezās atpakaļ un novilka: — Neapvainojieties!

—   Nav īsti par ko, — resnis jautri attrauca. — Mums abiem ir daudz kopīga. Arī es nepaļaujos uz policistiem. Tieši tāpēc esmu te.

—   Tur, lejā, saka — jūs esot no augstākajiem ierēdņiem. Kam prātā pārtrumpot Zafiridi.

—   To varētu, ja man rastos iespēja, — resnis piekrita. — Bet es esmu izmeklētājs, nevis policists. Esmu šeit, lai noskaidrotu, kā Irīni nomira. Jūs droši vien zināt, ka policija lietu slēgusi. — Viņš ar plaukstu uzsita sev pa gurnu. — Gandrīz aizmirsu! Es jums kaut ko atnesu! — Resnais vīrs pasniedzās pēc somas un, atsprādzējis to, iz­vilka kraukšķīgu svaigi ceptas maizes klaipu, un iedeva to Lūkasam. — Gadījumam, ja jūs šodien nebūtu paguvis aiziet līdz veikalam.

Lūkass klusēdams uzlūkoja resni. Viņš paņēma dāvanu un iegāja mājā. Nākdams atpakaļ, viņš nesa rokā bērnu pudelīti ar pienu un iespieda to apalītim rokā.

—   Ja jūs pabarotu Andželīnu, es paskatītos, ko ar to maizi kopā varētu iekost, — viņš sacīja. Resnis pasmaidīja.

Kopā ar maizes rikām viņi iebaudīja fetas sieru un olīvas. Ducīgais vīrs izturējās pacietīgi un košļāja klusēdams. Kad puse kukuļa bija nokopta, Lūkass izspļāva olīvas kauliņu un noprasīja:

—   Un kāda jums daļa par Irīni?

—  Es gribu zināt, kā viņa aizgāja bojā, — resnis paskaidroja. — Un arī to, kāpēc tā notika.

Lūkass paraustīja plecus, it kā par to viss būtu skaidrs.

—   Daži apgalvo, ka tas bijis nelaimes gadījums, citi — ka pašnā­vība.

—  Vai jūs tam ticat, Lūkas? Vai jūs domājat, ka viņa pati sev pie­lika rokas?

Lūkass neatbildēja.

Resnis pētīja vientulīgo ainavu.

—   Dzīvojot te augšā, — viņš ieminējās, — varu derēt — cilvēks pierod pamanīt ik sīkumu. To, ko pārējie neredz.

—   Man ir asas acis, — gans palielījās. — Nekad nav bijušas va­jadzīgas brilles. Kā manai krustmātei. Viņai ir vāja redze. Un būtu nepieciešama operācija, bet viņa neļauj to taisīt. — Vīrs nogrieza vēl vienu maizes riku un gabalu siera.

—  Vai jūs šad tad redzējāt Irīni?

Lūkass iekodās maizē.

—   Pēdējā laikā reizēm ieraudzīju, — viņš atzinās. — Viņa bija sev iekopusi dārziņu te augšā, virs ciema. Es gāju tur garām, kad de­vos pie krustmāmiņas. Ja Irīni bija tur, piestājos parunāties. Devu dažus padomus, kā audzēt dārzeņus. Kazu mēsli, es teicu, der tomā­tiem. Bet saknes viņu īpaši neinteresēja. Viņa vēlējās audzēt puķes. Es gan neredzu jēgu to darīt. Tās taču nevar ēst — vai ne?

—   Es saskatu loģiku jūsu viedokli, — viņa ciemiņš piebalsoja, — tur taču nav nekādas vientiesības. Kāpēc ciematnieki jūs dēvē par traku?

—   Tas ir saprotami. — Suns mierīgi gulēja pie Lūkasa kājām. Saimnieks pieliecās un maigi paglaudīja tam galvu. — Tāpēc, ka esmu atšķirīgs. Viņi neapjēdz, ka cilvēks var būt citāds, tāpēc muld, ka es esot jucis. Pareizāk būtu teikt "savādnieks Lūkass". Tomēr tas droši vien nozīmētu to pašu — vai ne? Tikai norādītu uz viņu aizspriedu­miem — tā taču ir? Un ļautiņiem nepatīk apcerēt savu aprobežotību. Viņi netiek skaidrībā, kāpēc es dzīvoju šeit, tālu no viņiem. Taču iemesls ir pavisam vienkāršs — viņu radītais troksnis, ķildas, sasodī­tie baznīcu zvani. Tie dara mani traku. Te augšā cilvēks var domāt. Es biedrojos ar dzīvniekiem. Tie lielākoties ir patīkamāki.

—   Daudzi atrod sev sabiedrību apprecoties, — resnis teica.

—   Tā ir otra mana dīvainība, viņuprāt, protams. Es nekad ne­esmu bijis precējies.

Duclgais vīrs notrauca no krūtežas maizes drupačas.

—   Un kāpēc jūs neprecaties? — viņš noprasīja.

—  Vai jums ir sieva? — Lūkass pajautāja. -Nē.

—   Kāpēc tad vaicājat? Man šķiet, ka jūs zināt cēloni, kādēļ ne­vajag precēties. Un es jums pateikšu savējo. Vīrieši un sievietes nesa­protas. Viņi nedomā vienādi un nevēlas vienu un to pašu. Sievietes grib mājas un bērnus. Vīrieši — ēdienu un seksu. Te visi laulājas, lai varētu mīlēties. Cik ilgi tas turpinās? Sešus mēnešus? Gadu? Kad sie­viete ir stāvokli, vīrietis tai vairs nav nepieciešams. Tā tas ir. Tad viss ir cauri. Taču viņi ir saistīti visus nākamos piecdesmit gadus. Viņiem būtu jādzīvo atsevišķi. Un jāsatiekas nedēļas nogalē, lai nokārtotu to lietu ar pārgulēšanu.

—   Un kā ar mīlestību, Lūkas? — viņa viesis klusi apjautājās. — Jūsu ideālajā pasaulē tās nav daudz.

—   Vai zināt, ko es domāju? — Lūkass sacīja, atlaidies krēslā un pacēlis rokas aiz galvas. — Mīlestība ir lielākais cilvēces posts. Dzī­ves smagākais lāsts. Es reiz biju iemīlējies. — Viņš mirkli klusēja, novērsis seju no ciemiņa. — Tagad viņa ir precējusies — ar kādu citu.

—   Man žēl.

Lūkass atkal pagriezās pret resno vīru un pasmīkņāja, taču kazu gana sejas muskuļi bija savilkušies un šķietamais smaids nesaderējās ar skumjām, kas aizplīvuroja viņa acis.

—  Nav ko nožēlot, draugs, — viņš nomurmināja. — Atzīstos, ka man sekmīgi izdevās izbēgt. Dzīve ir vienkārša. Es ņemu to, ko varu dabūt. Tūrisma sezonas laikā izklaižu pietiek visiem. Ja man liktos, ka atkal grasos iemīlēties, es kāptu nākamajā kuģī un dotos projām no šejienes.

—   Esmu vienisprātis ar jums, Lūkas, — tāda rīcība tiešām būtu sakarīga, — resnis apstiprināja. — Bet citi nav tik piesardzīgi. Es apmeklēju jūsu brālēnu Andreasu. Irīni zaudējums viņam atņēmis gandrīz visu dzīvotgribu. Viņš to pārcieš smagi. — Vīrs pašūpoja galvu. — Pat ļoti.

—   Es biju izvadīšanā, — Lūkass sacīja. — Un viņu redzēju.

—  Irīni ir mirusi — nabaga meitene, un jūsu brālēns ir satriekts, — resnis noteica. — Vai jums nešķiet, ka vainīgais būtu jāatrod un jā­soda?

—   Protams, — Lūkass sparīgi apliecināja. — To nevēlētos tikai stulbenis.

—  Tad jums man jāpalīdz.

Lūkasa rokas nošļuka uz ceļiem.

—   Sasodīts, es jums neko nevaru stāstīt, — viņš atbildēja. — Ja kaut ko teikšu, mana dzīvība vairs nebūs ne nieka vērta.

—  Bet jūs kaut ko redzējāt.

Lūkass saminstinājās. — Kaut ko manīju gan.

—   Un kas tas bija?

Viņa krekla piedurknes aprocei vietā, kur audums izdilis, bija atiris kokvilnas diegs. Gans bija to saņēmis starp īkšķi un rādītājpirk­stu, viļādams bumbiņu šurpu turpu.

—  Tajā brīdī tas neko nenozīmēja, — Lūkass novilka. — Es nezi­nāju, ka viņa ir mirusi.

Resnais vīrs uzlika roku uz Lūkasa pleca un to viegli saspieda.

Gans ielūkojās resnim tieši sejā.

—   Ja es jums uzticēšos, — viņš teica, — jums būs jāzvēr nemū­žam neatkārtot to, ko jums teikšu. Un nekādā ziņā nedrīkstēsiet pie­minēt manu vārdu. Ja tā nedarīsiet, būs, kas parūpēsies, lai manis vairs te nebūtu un es otrreiz nevarētu savu liecību atkārtot.

—  Dodu jums vārdu. Tagad pastāstiet. Ko jūs redzējāt?

—   Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa pazuda, es ievēroju polici­jas mašīnu — suzuki.

—  Vai tā meklēja Irīni?

—   Tā varētu domāt. Taču tas bija pašā agrumā, gaismai svīstot. Es biju netālu. Biju tur piesējis dažas kazas, devos tās izslaukt un pa­dzirdīt. Ieraudzīju arī kādu, kurš iekāpa tajā mašīnā. Tas nebija tērpies uniformā, bet es viņu tik un tā pazinu. Tas bija Haris Hadarakis.

—   Ak tā. — Resnais virs atsauca atmiņā šo cilvēku — tas bija vērsim līdzīgais seržants pie dežuranta galda. — Un ko tad šis Hadarakis darīja?

—  Neko. Tikai ierausās iekšā, apgrieza auto un brauca projām. Es viņu aplūkoju tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs. Mašīna bija piestūrēta pie tās klints galotnes, no kuras viņa esot nokritusi. Taču tas notika divas dienas pirms tam, kad viņa tika atrasta. Kad apjēdzu, kur šie viņu uzgāja, es pārbijos. Policijai būtu viņa jāmeklē, bet man šķita — šie visu laiku zināja, kur viņa ir. Tāpēc es turēju muti ciet. Pateicu tikai Nikam. Viņš ieteica aizmirst visu, ko noskatījos. Un, ja jūs to at­klāsiet, es būšu pagalam. Bet es saprotu sava nabaga brālēna mokas, ja tie nelieši…

—   Lūkas, — resnis viņu pārtrauca, — paklausieties. Es izmanto­šu to, ko jūs man pateicāt, taču neviens nekad neuzzinās, kur esmu dabūjis šo informāciju. To es apsolu. — Viņš pavērās pulkstenī. — Man jādodas ceļā. Atpakaļ līdz ciemam ir labs gabals, ko soļot. Bet es jums kaut ko atstāšu. Nelielu pateicību par saņemto palīdzību. — Resnis izvilka no žaketes iekškabatas pintes tilpuma pudeli ar zeltainu šķid­rumu. Tai nebija etiķetes. Viņš pasniedza to Lūkasam. — Jums ir laba sirds, draugs, — apalltis sacīja, — jūs to novērtēsiet. Tas ir mazpazīs­tams našķis no ziemeļiem.

Paņēmis pudeli, Lūkass atskrūvēja vāciņu un paostīja tās saturu.

—  Tas ož, — viņš noteica, — pēc silta medus.

Gans jau gribēja celt to pie lūpām, taču resnis apturēja viņu, pirkstu kratīdams.

—   Tas nav ikdienas lietošanai, — viņš teica. — Jums jāizturas pret šo dzērienu ar cieņu. Tur, no kurienes es nāku, to lieto kā pret­indi mīlestībai. Ja jums ceļā gadīsies sieviete, kura mīdīs jūsu sirdi kājām, tad ieņemiet malciņu — un jūsu sirds paliks tur, kur tā piede­rīga, — pie jums!

Abi pasmējās, un Lūkass uzsita ciemiņam uz pleca. Tad resnis paņēma savu somu un pieliecās, lai pakasītu krancim pazodi.

Ceļa līkumā viņš atskatījās un būtu pamājis uz atvadām, taču vientulīgajā kalna nogāzē vairs nebija ne vīra, ne suņa.

Hermejs Diaktors sparīgi aizsoļoja līdz ceļam un devās uz ciema pusi. Tuvodamies Svētā Savas līcim, viņš ieskatījās apzeltītajā ro­kas pulkstenī un nosprieda, ka ir pietiekami gaišs, lai apmeklētu vēl kādu.

Jūras krastā pūta auksts vējš. Nika terase bija tukša, bet virtuves durvis palikušas pavērtas, no turienes skanēja mūzika — radio rai­dīja salinieku tautas meldiņus — spalgi čīgāja vijoles, kāda sieviete dziedāja balsī ar deguna pieskaņu. Resnis piegāja un pieklaudzināja. Radio tūlīt apklusa.

—  Niko!

Viņš dzirdēja stikla tinkšķi — pudele tika nolikta atpakaļ starp pārējām. Tad bija dzirdama tāda kā klusa atraugāšanās un lamas.

Ducīgais vīrs pieklauvēja atkal.

—  Nik! Tas esmu es, Diaktors! Vai jūs tur esat?

—  Esmu te! — Niks nostājās uz sliekšņa. Viņa smaids bija nepār­liecinošs, ādas krokas zem acīm liecināja par bezmiegu.

Resnis sarauca uzacis.

—   Piedodiet manu nesmalkjūtību, — viņš sacīja, — bet jūs iz­skatāties nelāgi, mans draugs.

Niks pārvilka roku pār vēderu.

—   Mani reizēm moka sāpes, — viņš atzinās. — Tās uznāk un pāriet, bet pēdējā laikā negrib rimties. — Viņš nobālēja un saviebās.

Resnais vīrs saņēma večuka elkoni un veda viņu uz terasi — pie krēsliem.

—  Sēdieties, — viņš sacīja. — Atpūtieties. Ja atļausiet, es uzvārīšu jums tēju.

Niks pakratīja galvu.

—   Nevajag, — viņš nomurmināja. — Es neko negribu. Bet iele­jiet sev kaut ko no bāriņa — viskiju, metaksu, ko vēlaties. Pēc tam nāciet un iekārtojieties pie manis. Jūs novērsīsiet manas domas no tā, kas darās manās iekšās. Jums būs interesanti dzirdēt dažas jaunas ziņas, ko esmu saņēmis no jūsu uzticamā kolēģa Zafirida.

Niks aizvēra acis un gaidīja, kamēr sāpes mitēsies. Resnis nolika ceļasomu un pagriezās tā, lai večuks to neredzētu; atsprādzējis vienu no kabatiņām, viņš izvilka zilu stikla mēģeni, kas bija aizbāzta ar kor­ķīti, un paslēpa to saujā. Nekārtīgajā virtuvē viņš ielēja sev nelielu mēriņu viskija, tad no lēni tekošā krāna piepildīja otru glāzi ar ūdeni. Attaisījis mēģeni, viņš ļāva trim pilieniem ieritēt tajā — šķidrums iz­platījās kā dūmi, atstājot viegli iesārtu nokrāsu.

—   Es atnesu jums ūdeni, — apalltis sacīja, apsēzdamies pie gal­diņa, — jo man nepatīk dzert vienam. Yammas\ — Viņš pacēla savu glāzi un — par spīti paradumam — pieskandināja tai savējo. Resnis nogaršoja viskiju, Niks ievilka pamatīgu malku šķidruma, un viesis pasmaidīja.

—   Biju ciemos pie Lūkasa, — viņš paziņoja. — Mums bija ļoti aizraujoša saruna. Patiesībā — visnotaļ noderīga.

—   Man prieks to dzirdēt, — Niks nomurmināja. Bālums sāka gaist no vecā vīra sejas, vaigos parādījās sārtums, it kā tajos beidzot būtu ieplūdis ilgi nemanīts siltums.

—   Jūs teicāt, jums esot jaunas ziņas no Zafirida, — resnais vīrs atgādināja.

Sāpes Nika kuņģi bija rimušās. Viņš atslīga atpakaļ krēslā, iz­stiepa kājas uz priekšu un sakrustoja rokas uz vēdera.

—   Tiešām gan, — viņš apstiprināja. — Ja varam ticēt autobusa šoferim Džordžam, tad mūsu cienījamajam policijas priekšniekam bijušas kādas nepatikšanas ar mašīnu.

Resnis sarauca pieri, atcerēdamies pelēko auto, kas bija pilnīgā kārtībā.

—   Vai kaut kas ar motoru?

—   istenībā, — Niks turpināja, — viņa mašīnai kāds noņēmis visus riteņus.

Ducīgais virs iesmējās un atkal pacēla glāzi.

—  Uz zaglēna veselību! — viņš noteica. Un iedzēra viskiju, vēro­dams Niku, kurš arī iebaudīja savu dzērienu. — Varbūt mēs zinām viņa vārdu vai nojaušam nozieguma motīvu?

—  Patiesībā mums ir nojausma par abiem. Un mēs saprotam arī, kāds sods varētu viņu gaidīt. Baidos, ka tur nekā smieklīga nebūtu. Esot bijis kāds strīds par naudu. Kā rādās, Zafiridis, kas ir gana nadzīgs nodevu un kukuļu ievācējs, nepavisam nesteidzas maksāt pats savus parādus.

—  Tas ir nepiedodami, — resnis iestarpināja, — ja ņemam vērā, cik nasks viņš ir uz summām, kuras viņam nemaz nepienākas. Infor­mācija par šo cilvēku ir tāda, ka viņš, ja ņemam vērā amatu, ir kļuvis neparasti turīgs.

—  Tas nav nekas pārsteidzošs, — Niks sacīja. — Policisti tak ar to ir slaveni. Bet dīvaini ir tas, ka viņš par šo gadu tikpat kā nav maksājis Iri. Viņa mājas īpašnieks ir Džordžs Psaross — visi zina, ka tam vīram ir grūti ar līdzekļiem. Šis bija lauksaimnieks — tāds sīkzemnieks, bet nesen meta šo nodarbi pie malas. Viņš zaudēja kāju diabēta dēļ. Un māja, ko Zafiridis īrē, ir viņa vienīgais ienākumu avots. Ģimene jau palīdzējusi večukam, kā vien jaudājusi. Un vakarvakarā abi viņa dēli pēc iedzeršanas devušies atprasīt parādu — savā vīzē. Nospēruši policijas auto riteņus un atstājuši zīmīti ar summu, kas jāsamaksā, lai tos atgūtu. Tā, kuru Zafiridis ir parādā viņu tēvam par īri.

—   No visas sirds atbalstu, — resnis atbildēja. — Plāns ir asprā­tīgs. Bet jautrība uz Zafirida rēķina ir bīstama būšana — šis nav tas vīrs, kurš ļaus par sevi smieties. — Viņš izvilka no kabatas smēķus un šķiltavas, aizkūpināja cigareti un ievilka dūmu. — Un kas tur iz­nāca?

—    Jannis — jaunākais dēls — ir arestēts. Šie viņu ieslodzījuši iecirkņa aresta telpās. Vecākajam — Petram — Zafiridis piekodinā­jis nolikt riteņus atpakaļ un aizsūtījis šo projām. Petrs to arī izda­rījis — nolēmis, ka pietiekami nokauninājis Zafiridi, lai tas atdotu parādus. Taču tagad policijas priekšnieks draud sūtīt Janni uz konti­nentu, apsūdzot viņu zādzībā, paturot arestā un tā tālāk. Taisās ielikt puisi cietumā. Un īri joprojām nav samaksājis.

—   Kā rādās, — sacīja resnis, — šis zellis, kas valkā uniformu, ir veiklāks zaglis nekā viņa gūsteknis. Un kāda jēga bija iespundēt vienu brāli, nevis otru? Vai Jannais nodarījis ko vairāk par Petru?

Niks papurināja galvu.

—  Tam nav sakara ar vainas pakāpi. Nelaime tā, ka Zafiridim ir… nosliece. Nabaga Jannis ir smagi kļūdījies, nonākot viņa varā, — ieskrējis tieši ķetnās. Kamēr Jannis būs gabalā, droši iespundēts ķurķī uz cietzemes, — Zafiridis izmantos iespēju, šaubu nav. Cik zinu, viņš jau ir mēģinājis.

—   Kādā veidā gan?

—   Jaunajam Jannim ir gaužām pievilcīga sieva. Es domāju, ka Zafiridis ar prieku iesēdinās vīru, lai tuvotos kundzei, solīdams tai likt lietā savu ietekmi, lai izpestītu laulāto no tā cietuma.

Rešņa sejas izteiksme bija tapusi domīga. Viņš atkal ievilka dūmu.

—   Kā rādās, mūsu policijas priekšniekam patīk citu sievas, — Niks norūca.

—   Nelaimīgā kārtā aizliegtais auglis šķiet salds, bet cilvēkam ar šādu amatu uzmākties neaizsargātām sievietēm ir nepiedodami. Vai mūsu draugam izveidojies tāds paradums?

Niks padomāja.

—  Vismaz vēl viens gadījums bija, — viņš sacīja. — To vīru, kura sievu viņš bija ieskatījis, sauc Manolis Mandrakis. Tas ir krāsotājs — ar lēnu apjēgšanu, bet labs strādnieks. Viņš pieķēra sievu kopā ar šo tipu viņas tēva veikala telpās. Drīz pēc tam bija šķiršanās. Tajā laikā neviens nesaprata, kāpēc viņa ielaidusies ar Zafiridi, un šī lieta pa­lika noslēpumā tīta. Manuprāt, viņa pievilcība lielākoties ir paša iztē­les auglis. Taču jau vairākas nedēļas klīst baumas, ka viņa tikusi pie­spiesta, jo tēva darījumi likti uz spēles. Varbūt tās palaidusi ģimene, lai atjaunotu meitas godu. Vai ari tā bijusi patiesība.

Rešņa cigarete bija nogruzdējusi gandrīz līdz filtram. Viņš ievilka vēl vienu dūmu un negribīgi to nodzēsa.

—   Es vairākkārt sacīju Zafiridim, — Niks turpināja, — ka viņš pievērš pārāk daudz uzmanības manai Irīni. Es teicu, ka tas ir nepie­dienīgi, bet viņu neietekmēja kaut kādi veca vīra brīdinājumi. — Viņš nopūtās. — Tagad tam vairs nav nozīmes. Irīni ļaunums vairs nesa­sniegs.

—  Jā, tā ir, — ducīgais vīrs piekrita, — un mēs jau esam par soli tuvāk tam, kurš viņu tur nogādāja. Es pierunāju Lūkasu patērzēt ar mani, apsolot klusēt par to, kur ieguvu ziņas. Viņš baidījās, ka viņam kāds varētu atriebties par palīdzēšanu.

Niks sakoda zobus un izstiepa vienas rokas pirkstus, ielocīdams aukstuma sastindzinātās locītavas.

—  Jūs sakāt — viņš bija noderīgs, — vecais virs ieminējās. — Un es prātoju, vai neesmu noklusējis kaut ko tādu, kas varētu jums no­derēt.

—  Tad pasakiet to tagad.

—  Man likās — tam nav sakara ar Irlni. Cīrulis tomēr piederēja Andreasam.

—   Kas?

—    Andreasam bija cīrulis, kuram viņš bija ļoti pieķēries. Viņš sauca putnu par Milo. Pats bija to noķēris, notriepdams zaru ar līmi. Irlni allaž teica, ka Milo dziedot tikai Andreasam, nevis viņai. Kad Milo nomira, man likās — kāds to nogalinājis, lai sariebtu Andre­asam. Kāds par kaut ko apvainojies un tik zemiski atspēlējies. Jo še­jienieši tādi ir — sīkākais nieks var tikt uzpūsts līdz milzīgiem apmē­riem. Taču pēdējā laikā man uzmācās doma… šajās dienās bija gana daudz iespēju paprātot… vai cilvēks, kurš nebija tuvu pazīstams ar abiem, varētu zināt, ka putns piederēja Andreasam, nevis viņa sievai?

—  Kas liek jums domāt, ka to kāds pastrādājis tīšām? Būros ieslo­dzīti putni iet bojā katru dienu.

—  Ne šādā kārtā. Tam bija apgriezts kakls. Un tas bija izdarīts ar cilvēka roku, atstājot būri vaļā. Toreiz tāda rīcība šķita riebīga… un maziska, es teiktu. Bet patlaban, kad uz to visu atskatos, tā liekas… ļaunu vēstoša.

Vakarīgā gaisma jau dzisa. Ārā pie kafejnīcas viens vienīgs ielas lukturis meta uz ceļa bālas ēnas. Pirmoreiz pēc daudzām dienām sā­pes Nika kuņģī bija rimušās, viņš jutās miegains — varētu pat aiz­migt, ja atgultos. Viņš nožāvājās.

Resnis piecēlās.

—   Es darīšu, ko varēšu, lai Jannis tiktu cauri sveikā, — viņš sa­cīja. — Un arī viņa sieva. Bet jums jāatpūšas. Dažas stundas miega atjaunos jūsu spēkus.

Ducīgais vīrs pastiepa roku, Niks to saņēma. Rešņa tvēriens bija ciešs, viņa roka silta — par spīti vēsumam.

—   Es vēl te ielūkošos, un drīz vien, — viņš apsolīja.

—  Nešaubieties, ka jūs mani te atradīsiet, — Niks sacīja. — Ne­kur tālu es neeju. Un priecāšos jūs redzēt, mans draugs. Šķiet, jūsu sabiedrība man jūtami nāk par labu.

Tajā nakti — pirmoreiz pēc vairākām nedēļām — Niks mierīgi nogulēja daudzas stundas.

Viesnīcā "Kaija" viesa gulta bija cieta un auksta, viņš dzirdēja, kā pulkstenis nozvana vienpadsmit reižu, pēc tam divpadsmit, un tikai tad aizmiga.

Harula Psarosa bija nomodā, jo miegs viņai nenāca. Pusvienos jaunā sieviete saklausīja pie mājas apstājamies mašīnu. Tā rūca, līdz Harula izkāpa no gultas, uzvilka rītakleitu, piegāja pie loga un pavē­rās ārā. Kad viņa palūkojās laukā, policijas auto lukturi apdzisa un motors tika izslēgts.

Viņa priecīgi metās sagaidīt Janni. Taču, kad Harula atslēdza mājas durvis, mašīnas durvis atvērās tikai vienā pusē un pa vārtiem ienāca tumšs stāvs.

—   Psarosa kundze…

Policijas priekšnieks noņēma cepuri un pasita to padusē. Viņa saeļļotie mati spīdēja dzeltenīgajā lampas gaismā, no viņa nāca spē­cīga citrusu pēcskūšanās losjona smarža, it kā tas būtu nule lietots. Nopētīdams sievieti, viņš smaidīja.

Viņa ciešāk ietīstījās rītatērpā un savilka augstāk tā apkakli. ŠI būtne neatbildēja uz viņa smaidu.

—   Kur ir Jannis? — viņa noprasīja.

—  Vai drīkstu ienākt? — Viņš spēra soli uz namamātes pusi, un tā, sajūtot viņu pārāk tuvu, atkāpās. — Baidos, ka Jannis joprojām ir aresta telpās. Vēl kārtojami visādi dokumenti. Formalitātes. Es do­māju, ka jūs saprotat.

—   Kad viņš būs mājās?

Vīrieša smaids kļuva platāks.

—  Tagad tas, — viņš sacīja, — ir atkarīgs tikai nojums. Pēc likuma ir tā, ka rīt man viņš jānodod cietzemes policijas spēkiem. Tur viņam tiks uzrādīta apsūdzība. Bet es domāju… Esmu pretimnākošs cilvēks, pat ļoti. Ar jūsu gādību no visām šīm nepatikšanām varētu izvairīties. Un tā — vai drīkstu ienākt?

Viņai gribējās iespļaut šim cilvēkam sejā un aizcirst durvis, taču Jannis sēdēja aukstajā kamerā, bet prāmis uz kontinentu dosies ceļa rīt no rīta.

Ja tas Janni aizvedīs, kurš varēs teikt, ka zina, kad viņš atgrie­zīsies.

—  Es kopā ar jums braukšu uz iecirkni, — Harula sacīja, — tikai dodiet man minūti laika, lai varu apģērbties.

—  Tas nebūs nepieciešams, — viņš teica.

Viņš spēra vēl vienu soli uz sievietes pusi un jau bija iekšā pa dur­vīm. Un ar spoži notīrītā zābaka purngalu tās aizcirta. Viņa pirksti glāstīja roku, kas turēja ciet kleitu, un virzījās tālāk — pie garajiem, izlaistajiem matiem.

Pieskāriens sievieti sadusmoja.

—  Skaisti, — viņš nopūtās. — Pat ļoti. Apsēdīsimies un iekārto­simies ērtāk. Mums abiem ir daudz ko apspriest, lai Jannis rīt būtu mājās pie jums.

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Kad mans brālis Takis ieradās man pakaļ, es biju izgājis pagalmā.

Atmiņas par to dienu nekad nezudīs man no atmiņas. Es biju sasniedzis robežu. Ik brīdi gaidīju nepatikšanas, jo sirds dziļumos zi­nāju, ka tikt cauri sveikā nebūs iespējams un drīz vien pār manu galvu brāzīsies vētra.

Es veltīju daudz laika pārdomām, cenzdamies izprast, kas ar mani notiek, un paskatīties uz to no malas. Beidzot sapratu, par ko tiek dzie­dāts visu veidu mīlestības dziesmās, — tagad man bija skaidrs, kāpēc to vārdi vēstī par degšanu un liesmām. Jo es kvēloju. Man nemitīgi smeldza kājstarpe, diņķis visu laiku bija ciets, es miegā slapinājos. Un atvieglojuma nebija. To varēja sniegt tikai viena persona — Irīni. Es vadīju dienas, cīnīdamies ar vēlmi doties pie šīs sievietes, uzmeklēt viņu, lai darītu to, kas šādā gadījumā pienākas.

Taču mums nebija, kurp iet, man nebija, uz kurieni viņu vest. Visu redzošas acis vērās no ikviena kakta. Es būtu varējis doties uz viņas māju, kamēr vecais ir projām, un iekāpt pa guļamistabas logu, taču man bija bail. Un es negribēju, lai viss notiek tā. Man prātā bija romantika, sagrozītais priekšstats par godu — ka šāda aizraušanās ne­drīkst būt netīra, lēta, ar vienu aci veroties pulkstenī, ar otru — uz durvīm. Es sapņoju par ilgu, nebeidzamu mīlestību ērtā vidē. Vēlējos platu, mīkstu gultu ar baltiem palagiem. Un nesteigties. Dievs zina, es būtu gaidījis — un ilgi, bet gribēju to izgaršot. Kā smalku vīnu, lielis­kas pusdienas — atslābināties, izbaudīt un izjust viņu, un pēcāk aiz­migt, turot šo sievieti skavās.

Likās, ka atbildes nav, nav arī kāda risinājuma, kas nebūtu bīs­tams. Un es nebiju pārliecināts — vismaz droši — par to, kam vaja­dzētu notikt tālāk. Es ilgojos pēc paša labākā. Lai varētu paturēt savu sievu un bērnu, brīvi tiekot pie savas mīļākās. Taču es nebiju tik dumjš, lai noticētu, ka tā arī notiks. Zinu gana daudz nelādzību, kas notiku­šas ar laulības pārkāpējiem, kad viņu lakstošanās nākusi klajā, tāpēc sapratu, ka iekārotais nebija sasniedzamības attālumā. Man vajadzēja pieņemt lēmumu. Un izdarīt izvēli.

Tā bija robežlīnija. Nelaime tā, ka manas šaubas, neizlēmība, bai­les no pieķeršanas, nespēja rīkoties un pārējās sasodītās nelādzības, kad vajadzēja būt gudrākam, nekā biju, mani atmaskoja, vēl pirms pa­guvu sagrēkot. Es, nabaga muļķis, nekad pilnībā neizgaršoju aizliegto augli visā tā saldumā. Nekad netiku viņu ieguvis. īstenībā nebiju vai­nojams nekur, ja nu vienīgi nopietnu nolūku lološanā.

Es domāju par krustmāmiņu Sofiju. Iepriekšējā naktī pirms tā va­kara, kad brālis atnāca man pakaļ, es sapņoju par viņu. Redzēju ar žogu apjoztu pļavu. Bija pavasaris, brīnišķa diena, zāle pļavā — zaļa un svaiga. Varēju to saost — pat sapnī. Krustmāmiņa Sofija plūca sav­vaļas puķes, viņai rokā bija pušķis — ziedi purpursārtos, zilos un rozīgos toņos, smaržīgi un pasakaini. Viņa izskatījās laimīga, ne gluži tāda kā dzīvē, jo parasti viņa tāda neliekas. Viņa kaut ko dziedāja sev, un es gribēju pievienoties, arī pats noraut dažas puķes tajā spirgtajā, vilinošajā pļavā. Taču siena ap šo pļavu — akmens mūris — bija manu plecu augstumā, tāpēc es meklēju vārtus. Sāku iet apkārt un lūkoties, kā ieiet iekšā. Es visu laiku saucu Sofijas tanti: "Krustmāmiņ, krustmāmiņ, parādiet man vārtus!" Taču viņa mani nedzirdēja vai arī nepie­vērsa uzmanību un turpināja plūkt ziedus. Klīdu apkārt vēl un vēl, bet ieeju neatradu.

Nevaru pateikt, kāpēc, bet jutos kā murgā. Tas padarīja mani nervozu. Sofijas tante bija man prātā, kad es izmetu druskas mūsu kārnajiem cāļiem.

Krustmāmiņa Sofija agri kļuva atraitne. Neatceros, kāds bija tē­vocis Stamatis — viņš nomira labu laiku pirms manas piedzimšanas.

Stāsts bija tāds, ka viņš esot pazudis Biskajas līča ūdeņos. Tas nekad netika apšaubīts — pietika pieminēt šos platuma grādus un piere­dzējušu jūrnieku acīs parādījās baiļu atblāzma — viņi paši bija tur kuģojuši.

Tad — kādā vasaras naktī pirms vairākiem gadiem — mans tēvs sēdēja un dzēra kopā ar veco krusttēvu Džordžu. Un, glāzes tukšo­dami, viņi runājās. Tad es padzirdēju kaut ko tādu, kas lika domāt, ka mūsu ģimenes vēstījums par nabaga noslīkušo tēvocīti Stamati ir tikai mīts.

Krusttēvs Džordžs nebija nekāds īpašais dzērājs. Viņš apgalvoja, ka žūpošana tam radot galvassāpes. Taču Lieldienās viņš bija pavei­cis kādu darbu Svētā Vasiļa baznīcas īpašumos, un viens no garīdznie­kiem tam iedeva dažas pudeles viņu izturētā vīna. Tēvocis Džordžs bija nolēmis, ka šajā vakarā varētu tās iztukšot, un tēvs, kuram bija parādīts tas gods, ielūdzot talkā, mīļuprāt pievienojās. Tur brūvē lie­lisku vīnu — maigu un izsmalcinātu, darot tikai mucu vai divas gadā. Tēvs un krusttēvs Džordžs to pienācīgi novērtēja, sēdēdami kopā vai­rākas stundas, malkojot un runājoties.

Es sēdēju pagalmā un ēdu tumšās vīģes, ko tēvocis Džordžs bija pa­ņēmis līdzi. Abi jau bija tikuši līdz otrās pudeles pusei, un tad krusttētiņš Džordžs izmeta jociņu par tanti Sofiju. Tā esot atraitne-jaunava — tieši tādiem vārdiem viņš izteicās. Iespējams, viņš sacīja, vajadzētu pa­nākt, lai Stavross — tas vientiesis, kuram, tā visi vīri apgalvojot — esot diņķis kā ērzelim, apstrādā Sofiju. Varbūt, viņš prātoja, Stavross tikšot galā tur, kur tēvocis Stamatis atkāpies. Kurš gan neņemtu kājas pār pleciem, viņš vaicāja, bēgot no tādas J'rigidas vecas raganas? Tad no virtuves izsteidzās māte un lika vecajam muļķim aizvērt muti, taču es jau biju dzirdējis pietiekami, lai visu saprastu.

Gadiem ilgi nebiju pamanījis, ka krustmāmiņa Sofija ir mūsu ģi­menes kraupainā avs. Man likās, ka tā ir skumja būtne, kura nāca šurp katru dienu un sēdēja mūsu mājā, neko neteikdama. Viņa bija mātes māsa, bet svešinieks būtu viņu noturējis par vecmāmiņu. Man viņa at­gādināja vecu, sirmūsainu suni, kurš labi kalpojis. Lai gan tagad iznāk dārgi to uzturēt, tomēr nevienam nepietiek dūšas suni aizvest uz kādu kaktu un nošaut, lai atbrīvotu no nīkuļošanas. Šī sieviete izskatījās ta, it kā viņai tieši tas būtu nepieciešams, atsvabināšana no ciešanām, taču manas mātes pienākums bija parūpēties par viņu. Tā es domāju. Ļau tini muldēja, ka viņa esot mazliet ķerta. Dažkārt viņai uznāca "niķi" — tad viņa dienām ilgi tikai klusi raudāja. Mēs iemācījāmies nelikties zi nis, dzīvot un gaidīt, kad viņa dosies mājās. Tikai vienreiz bija runa par Lerosas patversmi. Māte atvēcinājās no šīs domas. Viņa negribēja tādu kauna traipu kā garīgu kaiti ģimenē.

Bet tad vajadzēja slēpt nelaimi, kas bija piemeklējusi Sofiju. Viņu bija pametis vīrs. Viņa nebija spējusi vīru noturēt. Tas devās projām, atstādams sievu viņas liktenim.

Un tā mana ģimene uzvilka tantei mugurā godājamas atraitnes tērpu, lai gan viņa bija pašā plaukumā. Vecākai sievai dzīves nogalē atturīgā dzīve nekādas mokas nesagādā. Jaunai meitenei bez bērniem, kāda bija Sofija, tā šķita cietsirdīga. Allaž ģērbties melnā, neiet sabied­rībā, lielākoties pavadīt laiku vienai vecajā mājā augšpus ciema un to visu paciest aiz cienības pret vīru, kas nav to pelnījis, turklāt — viņa to zināja tikpat labi kā pārējā ģimene — nemaz nav miris. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa spēlēja savu lomu ar apziņu, ka vīrs kādu dienu varētu atgriezties salā un pakļaut viņu izsmieklam un kaunam. Radi lika viņai glabāt dzimtas godu, kaut gan būtu varējuši prasīt atpakaļ pūru un pasludināt laulību par nenotikušu. Būdama jaunava, Sofija būtu varējusi atrast citu precinieku, laist pasaulē bērnus, viņai pie­dzimtu meita, kas par viņu rūpētos, un rastos mazbērni vecumdienu priekam — kristībām un kāzām… To visu tuvinieki viņai liedza.

Laikam tas bija sestais prāts, kas man lika domāt par Sofijas tanti, jo tajā rītā brālis atnesa jauno ziņu par skandālu un manu apkauno­jumu.

Viņš kādu brīdi mani vēroja ar to pārākuma pilno, nekautrīgo ska­tienu, kas vienmēr viņa acīs man uzdzina vēlmi viņam iekraut. Brā­lis uzskata sevi par augstāku, it kā stāvētu pāri tādiem pazemojošiem mājas darbiem kā cāļu barošana. Brīvais gars, vecais Ašaisvaris. Gan jau pienāks arī viņa laiks, un es jau padzirdēju, ka māte metusi aci uz kādu, ko viņam nolūkojusi, un šis to pat nenojauš. Viņš aizdedza cigareti, bet es atceros, ka man gan nepiedāvāja. Es ar viņu nerunāju, jo cerēju, ka viņš dosies projām.

Viņš izsmēķēja to un nometa galu putekļos, piemīdāms ar kāju.

—   Un kas tev bija prātā? — viņš noprasīja. Brāļa ģīmis izskatījās aplam blēdīgs, taču tāds tas bija bieži.

Es sākumā nesapratu teiktā nozīmi. Nodomāju, ka viņš vaicā tā­pat vien, tāpēc tikai attraucu: — Nekas daudz!

—   Tu drāzi zivju Andreasa sievu, neko daudz neprātojot?

Šis jautājums nāca kā blieziens tieši pa muti. Viņa cietsirdība mani nepārsteidza, taču sadusmoja gan. Viņš ir tāds vīrietis, taču necieņa pret Irīni bija stindzinoša. Brālis ar šo teikumu pazemoja viņu līdz āt­ras nojāšanās līmenim, kamēr man viņa bija… viss.

Taču bija kaut kas vēl ļaunāks. Ļautiņi bija saistījuši mūsu vār­dus, un tagad tuvojās vētra. Man vajadzēja uzzināt, kādi pierādījumi tiem pret mani bija, taču neesmu tik dumjš, lai par to jautātu. Man bija jāizdibina, kurš runā. Es gribēju noskaidrot, kurš kaut ko nojautis vai domā, ka tā. Nebūtu nekādas jēgas iebilst, ka es neesmu ar viņu gulējis. Jutos vainīgs, jo biju nopietni ieskatījies svešā sievietē. Vēlējos saprast, cik dziļi mēslos esmu. Vai viņas vīrs kaut ko apjēdzis un nāks ar mani izrēķināties?

Zināju, ka mana seja droši vien runā skaidru valodu. Jutu, ka asinis atplūst man no vaigiem — gluži kā ūdens, kas iztek no spaiņa. Centos saņemties, turēdams galvu noliektu, it kā meklētu olas smirdīgajā vistu pērklī.

Kamēr tā vēros lejup, es nolēmu, ka mana atbilde būs — nekāda.

—   Tā ir, vai ne? — viņš noprasīja.

—   Kas ir? — Es pagriezos un ielūkojos viņam tieši acīs.

—   Ar tevi un zivju Andreasa sievu?

Es iesmējos.

—   Kur tu rāvi šo cūcību? — es apvaicājos. — Lasies lapās, kamēr Elpīda nav izdzirdējusi!

—   Tēvs tevi gaida, lai aprunātos! — Viņš pasmīnēja, priecādamies par atnestajām sliktajām ziņām. Iespējams viņš meloja, tāpēc es neli­kos dzirdam.

—   Mājās, — viņš sacīja. — Tūlīt!

Es pastūmu viņu malā ar plecu, iedams garām, un šķietami bezrū­pīgi devos iekšā. Pateicu Elpīdai, ka man ir kārtojamas kādas darīša­nas, tāpēc īsu brītiņu būšu projām. Protams, viņa gribēja zināt, kādas, bet es izlikos jautājumu nemanām. Takis sekoja man līdz mašīnai un ierausās pasažieru sēdeklī. Es aizdedzu cigareti pirms iekāpšanas, jo negribēju, lai viņš redz, kā man dreb rokas.

Braucot uz mātes māju, mēs nesarunājāmies. Brālis nekādu pa­domu nedeva, un viņš būtu pēdējais cilvēks, kuram es tādu lūgtu.

Radi mani jau gaidīja. Tēvs, protams, bija klāt, tāpat krusttētiņš Jannis un tēvs Filips — garīdznieks. Man par brīnumu — arī tēvocis Lūiss. Viņi visi sēdēja pie galda, izskatījās nopietni un smēķēja. Tiem pretī stāvēja tukšas kafijas tasītes. Tēvam Filipam tā vēl bija pilna, bet tai līdzās — iesākta glāze ar viskiju, ko lēja no pudeles viņiem pa vidu. Kad mēs ar Taki ienācām, viņš iesūca pamatīgu malku. Sofijas tante sēdēja savā parastajā vietā — kaktā pie durvīm. Māte bija vir­tuvē, es nevarēju viņu redzēt, taču neērtības sajūtas pilnajā klusumā varēju dzirdēt trauku un katliņu šķindu. Cik vien spēju atcerēties, šī bija pirmā reize, kad viņa neiznāca apsveicināties ar mani un nesauca manu vārdu. Tas vēl vairāk lika iesmelgties manai sirdij. Es sacīju sev, ka tagad būs slikti.

Mans tēvs blenza galdā un bilda: — Nāc iekšā, dēls. Nāc un ap­sēdies. — Viņš negribēja lūkoties manī, bet tēvocis Jannis gan — tas paraustīja plecus, itin kā teiktu: "Labāk dari, kā viņš liek, taču tam visam nav nekāda sakara ar mani." Viņš ielēja vēl viskiju garīdznieka glāzē, tad pacēla pudeli un piedāvāja arī man. Es papurināju galvu un ierīkojos līdzās tēvam. Takis apsēdās pie loga, vīpsnādams un gaidī­dams, kā turpināsies šī sanākšana. Tēvs ieklepojās un norausa pelnus no cigaretes gala. Viņš droši vien saspringti domāja, ar ko sākt. Māte mitējās grabināt šķīvjus. Virtuvē valdīja klusums.

—    Kas notiek, dēls? — tēvs vaicāja. — Mēs dzirdējām, ka tu esot gulējis ar kādu sievieti. — Vārdu izvēle bija pieklājīga, gluži nerak­sturīga viņam — cik nopratu, aiz cieņas pret tēvu Filipu un dāmām. Ja mēs būtu divatā, viņš noteikti runātu rupjāk.

—   Kurš to apgalvo? — es nošņācos. Tā bija dumja un bērnišķīga attieksme, taču viņi izturējās pret mani kā pret puiku. Un glūnēja uz mani. Jutu, ka mana seja piesarkusi, daļēji aizvainojuma un sa­šutuma dēļ — kā viņi drīkst tā izturēties? Taču lielākoties vainīgs bija mulsums. Iztirzāt manus iespējamos dzimumsakarus ģimenes (it īpaši mātes) un ciema priestera klātbūtnē — tas bija par daudz! Gluži kā murgs, kad cilvēks sapnī skraida apkārt kails, bet pārējie ir apģēr­bušies.

Mans sapīkums vērsās pret šo vīriešu liekulību, ja nu vienīgi izņe­mot tēvu Filipu (iespējams, nevis nešaubīgi). Viņiem visiem bija mīļā­kās. Manam tēvam, cik zinu, bija divas, tēvocim Jannim vairāk, nekā es spēju saskaitīt. Un tēvocis Lūiss noteikti atceras, ka esmu dzirdējis par viņa seksuālajiem piedzīvojumiem — armijas nometnē tie nebija noslēpjami. Vai viņš domā, ka esmu aizmirsis to reizi, kad pieķēru viņu ar vaļējām biksēm beķerejas palīgtelpā, no kuras iznāca jaunulis, skai­tīdams naudiņu?

Bet kā es varēju viņus izaicināt, atgādinot pašu neķītrības? Mana māte virtuvē ausījās. Un tomēr — biju saīdzis. Tie visi atminējās, ka ir vainojami daudzos tādos pārkāpumos, par kuriem tiku apsūdzēts es. Kas tad manā gadījumā bija tik īpašs?

—    Tēvocis Lūiss esot redzējis, ka tu viņu skūpsti! — tēvs turpi­nāja.

Ak tā. Mašīna aiz mums uz ceļa. Es nikni pablenzu uz tēvoci Lūisu. Viņš grābstījās gar kajijas tases rokturi. Nebija jēgas liegties tālāk.

—   Un tad? — es noprasīju. — Ja arī tā bija, kāpēc tu neturēji savu lielo muti ciet? Kas tev lika te muldēt? Kāds, pie velna, tam sakars ar tevi?

Viņš šķita sāpināts un aizbildnieciski noskaņots.

—   Tas bija mans pienākums, — viņš nomurmināja. — Šīs ģime­nes gods ir likts uz spēles.

Tik tiešām — tas nu bija par traku!

—    Šīs ģimenes gods? — Es pavēros apkārt ap galdu, nopētīdams katru pēc kārtas. — Kādā veidā jūs, tikumīgie kundziņi, esat to glabā­juši, drāzdamies apkārt uz visām pusēm?

Tēvs mani auksti uzlūkoja. Takis pie loga rejoši iesmējās. Tēvs krēslā apsviedās.

—   Ej tu! — viņš iebļāvās. — Ārā! Laukā no šīs mājas, līdz teikšu, ka drīksti nākt atpakaļ!

Takis izlocījās no sava krēsla, vienaldzīgi smaidīdams, un slāja uz durvju pusi. Tēvs bija izrīkojies nesaprātīgi. Tagad brālis dosies pie sa­viem draugiem, lai pastāstītu tiem šīs jaunās ziņas.

Tēvocis Lūiss vēl nebija beidzis savu sakāmo.

—   Kad es redzēju tevi kopā ar to sievieti, — viņš noburkšķēja, — es nebiju viens. Anna bija kopā ar mani.

Vairāk nebija ko piebilst. Anna — viņa sieva. Manējās māsīca.

Pēkšņi es jutos drīzāk nobijies nekā sašutis vai sadusmots — man bija bail no tā, kas būs, kad runas par notikušo sasniegs Elpīdas ausis. Mani šausmināja asaras un scēnas garajās nomoda naktīs, kad sieva šņukstēs man līdzās. Un sievastēva ķildīgums — tāpat kā sievasmātes drūmā klusēšana. Un sačukstēšanās, kad iešu ļautiņiem garām pa ielu. Un stājas zaudēšana, apkaunojums, kad nav, kur bēgt.

—   Vai viņa kaut ko teica? — es noprasīju.

—   Vēl ne, — tēvs atbildēja.

Es nesvārstījos.

—   Ko jūs gribat, lai es daru? — apjautājos.

Tēvs bija to visu ieplānojis, viņa vārdi skanēja tik cēli kā draņķīgā lugā, kad viņš sāka savu vēstījumu.

—  Zvēri, — viņš paziņoja, — pie savas meitas dzīvības un Kristus asi­nīm, ka nekad vairs netuvosies tai sievietei, un tad mēs tevi aizsargāsim!

Un es apzvērēju. Tas bija viegli izdarāms, tīrās gļēvulības dēļ. Tēvs Filips atrāvās no viskija glāzes un pastiepa roku, — es noskūpstīju viņa gredzenu, lai apzīmogotu vienošanos. Viņi bija mani pieķēruši un iespie­duši stūrī trijās minūtēs.

Tajās pirmajās atmaskošanas stundās manas jūtas pret Irīni gluži vienkārši pagaisa. Es jutos pateicīgs, ticis no tām vaļā — un arī no tās drausmīgās miesaskāres. Bailes ir lieliska pretinde alkām pēc baudas. Es ticēju, ka viegli viņu aizmirsīšu un viņa mani tāpat. Mēs taču bijām tikai nevainīgi rotaļājušies. Tajā brīdī es vēlējos, kaut nekad nebūtu viņa vairs jāredz.

Taču, kad izgāju no mātes mājas un mīkstām kājām devos pie mašīnas, kāds mani pasauca. Tā bija krustmāmiņa Sofija.

—   Teol Teo, pagaidi! — viņa kliedza. Man nebija pacietības ņem­ties ar viņu. Es negribēju ne ar vienu runāt. Cerēju, ka zeme atvērsies un viņu aprīs.

—   Kas ir, krustmāmiņ? — es vaicāju. Viņa pieķērās man pie rokas un ielūkojās sejā.

—   Teo, paklausies, — viņa sacīja. — Es tev ko teikšu. Padomā par to, ko esi izdarījis un uz ko viņi tevi spiež.

Lepnums lika man saslieties.

—   Tas nebija nekas tāds, ko es nebūtu gribējis, — atbildēju.

—    Teo, paskaties uz mani! — viņa turpināja. — Es jau visu esmu nokavējusi. Bet tu vari mācīties no manām kļūdām. Par šo to ir vērts pacīnīties, dēls. Ja tu mīli to sievieti, neļauj viņiem sevi atrunāt. Aiz­stāvies! Aizved viņu prom no šejienes! Tikai uz priekšu, Teo! Ej ringā, puis, un kaujies par viņu!

Es pavēros krustmāmiņā. Kā rādās, dzirdēju tikai viņas vārdus, nevis to, ko viņa teica. Un tad attraucu ko briesmīgu. Tobrīd sākās nopietna melošana. Es papliķēju viņas plecu un nomurmināju: — Ne­raizējies, tante! Tā sieviete man neko nenozīmē.

Tad es pēkšņi iedomājos, ka viņa sāks raudāt. Tāpēc es laipni pa­griezu viņu apkārt un palūdzu: — Ej atpakaļ iekšā, tante, kamēr neesi saaukstējusies un nomirusi.

Beigās gan nebija svarīgi, ko mēs nolēmām un ko biju apsolījis, ka­mēr tā sēdējām pie apaļā galda. Runas jau klīda apkārt. Pārāk daudzi bija uzzinājuši. Takis, protams, izpļāpājās, taču kopumā tā nebija tikai viņa vaina. Ikkatrs no viņiem — tēvs, tēvoči, garīdznieks — varēja kā­dam parādīt šo dārgakmeni, ko nēsāt klusējot šķita par grūtu, — no tā­das nastas gribējās ātrāk atbrīvoties, uzticoties paziņām un piekodinot nestāstīt tālāk. Un Anna — Lūisa sieva — laikam jau paguvusi izplatīt baumas savā ģimenē, tāpat aiz pārprastas pienākuma izjūtas.

Sekas es manīju jau nākamajā dienā. Vīri, kurus es tik tikko pa­zinu, vēlēja labu rītu, nāca klāt uz ielas un kā sazvērnieki saņēma manu elkoni un čukstēja:

— Vai tas ir tiesa, draugs, ka tu esi bijis kopā ar zivju Andreasa sievu? Kāda viņa ir?

Es stūmu šos prom un smējos. Teicu visiem vienu un to pašu: lai gan man būtu tāda vēlēšanās, tā tomēr nav taisnība. Ja viņi noticēja (daži, iespējams, bija gatavi), tad izskatījās vīlušies un devās projām. Ja ne, — miedza aci un pliķēja man muguru, saukādami par vaislas runci. Viņu acīs es biju pievienojies īsto zeļļu — apkārtstaiguļu rin­dām, piebiedrodamies tiem, kas izmantoja sievietes tam, kam tās do­mātas, — brunču medniekiem, kas uzdrošinājās tādi būt, nepiesātinā­miem laulības pārkāpējiem ar pārāk lielu sēklas krājumu, lai atstātu to vienai partnerei.

Mana dzīve likās nožēlojama. Gribējās no tās aizbēgt, taču nebija, kurp iet. Ikreiz, kad man bija jāieiet paša mājās vai sievasmātes namā, jutos slims no bailēm, ka jaunās ziņas jau iekļuvušas šajā citadelē un tad sāksies īstais posts un šausmas. Es nespēju uzvesties nepiespiesti, jo nejaudāju atcerēties, kāda ir nepiespiesta, bezrūpīga izturēšanās, kad nenomāc vainas izjūta. Ja Elpīda man neuzsmaidīja, kad ienācu, es urķējos un urdījos, lai noskaidrotu, kāpēc, kaitinot un sadusmojot viņu. Sieva kļuva aizdomīga. Un aizrādīja, ka man vēl nesen bija gluži vienalga, vai viņa smaida vai ne. Es diezgan nesmalkjūtīgi centos attu­rēt viņu no iziešanas, radu apciemošanas, pat baznīcas apmeklēšanas. Tieši katedrāles bija visbīstamākās vietas. Visas tās kulstīgās mēles, sa­vākušās kopā vienā vietā. Taču sieva devās projām pret manu gribu, un es soļoju šurpu turpu pa māju, līdz viņa atgriezās, un vaicāju pats sev, kāda iemesla dēļ visas tās asredzīgās, viltīgās būtnes atteiktos no tāda prieka — pastāstīt Elpīdai, ko dzirdējušas. Katra varētu viņai to pačukstēt — viena vai otra aiz pārprastām draudzības jūtām, pā­rējās — par spīti.

Es neieslēdzu televizoru — tas būtu pārkliedzis ielas trokšņus, bal­sis un soļus, ja kāds tuvotos mājai. Gribēju pārtvert ik apmeklētāju, izvadīt slikto ziņu piegādātājus, nošaut vēstnešus. Apmetos virtuvē, stādamies sardzē pie galda. Novedu Elpīdu līdz baltkvēlei. Kad viņa mēģināja kaut ko darīt, es maisījos pa kājām. Taču tā bija vienīgā iespēja mazliet atpūsties, kad varēju turēt notiekošo savās rokās. Es redzēju viņu un durvis arī.

Nedēļām ilgi nebiju kārtīgi izgulējies, bet agrāk man lika pa­likt nomodā kāre pēc Irīni miesas un tīkamas iztēles rotaļas par sek­suālām attiecībām, turpretī tagad man uzmācās murgainas fantāzi­jas par traci un lamāšanos. Tomēr, kad aizmigu, bieži redzēju sapņos Irīni, taču tie man vairs nesagādāja prieku. Es vienmēr džinos viņai pakaļ, jo zināju, kur viņa ir, un biju ceļā pie viņas, taču allaž pamodos, viņu neatradis, turklāt pilnīgi iztukšots. Strādāju, bet nespēju sakopot domas, pieļāvu daudzas muļķīgas kļūdas, līdz tēvs uzsauca, lai es sa­ņemos un dodos mājās. Es negribēju turp iet, vismaz darba laikā ne. Braucu augšā kalnos un slēpos tur, kaut gan sapratu, ka ikviens, kas mani tur ievēros, nolems — esmu norunājis tikšanos, un tad viss būs vēl ļaunāk. Reiz iegriezos pat Svētā Leftera baznīcā, iededzu sveces un no visas sirds lūdzos, lai man būtu ļauts izkļūt no šīs nejēdzības. Vai es guvu šo iespēju?

Es ēdu maz, pārāk daudz smēķēju, mans garastāvoklis svārstījās no pārspīlēti lieliskas omas līdz nelāgai un skumjai.

Elpīda ātri izdarīja vienīgo loģisko secinājumu. Kādudien viņa, asaras liedama, paziņoja mātei, ka es esot atradis citu sievieti.

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Šķiet, Teo izturēšanās pret mani pārvērtās vienā dienā. Visiem ci­tiem tā likās tāda pati kā pārējās dienās, bet man iezīmējās pirmās ilgu un rūgtu beigu stundas. Viņš pagāja man garām pa ielu bez svei­ciena un smaida, pat neatskatīdamies. Viņš novērsa seju — pagriezās projām! Un aizsoļoja, it kā nebūtu mani pazinis, it kā es būtu sveši­niece. Un es jutos mazliet grīļīga — no bailēm, man acīs riesās asaras, es niknojos uz viņu un tomēr piedevu — drīz vien, jo atradu aizbildi­nājumus rupjajai attieksmei. Teicu sev, ka viņam jāuzmanās, jo spiegu acis un ausis ir visur.

Un tad kādā rītā es gaidīju pastā — stāvēju rindā, un ienāca arī viņš. Man nevajadzēja pat pavērties uz to pusi — pazinu viņa balsi, kad viņš kaut ko uzsauca darbiniekam pie lodziņa. Es to uztvēru — tā lika maniem vaigiem tumši pietvīkt un pirkstiem drebēt.

Rinda bija gara, jaunā meitene, kas strādāja nesen, vilka laiku, pļāpādama ar katru klientu pat tad, ja tas pirka tikai vienu vienīgu marku. Teo kļuva nepacietīgs, viņš no rindas beigām uzkliedza priekš­niekam. Es atcerējos šo balsi un vārdus — kopš tā brīža nebiju no viņa mutes neko vairāk dzirdējusi.

— Stellios, — viņš bļāva, — atdod man aploksni, ko šorīt atnesa mana sieva. Viņa aizmirsa ielikt tajā čeku!

Pastmeistars atrāvās no saiņu svēršanas, paķēra kaudzīti ar apzīmogotām vēstulēm un šķirstīja to, līdz atrada Teo sievas sūtī­jumu.

Viņš sniedza to Teo.

Un Teo, stumdamies tuvāk letei, uzkāpa man uz kājas.

Likās, ka viņš nav pamanījis ne mani, ne sāpes, ko man nodarījis. Nepateica "Atvainojiet" vai "Man ļoti žēl", kā rīkotos labi audzināts cil­vēks pat tad, ja es būtu svešiniece.

Un es sāku saprast, ka viņš vēlas, lai mēs nebūtu pazīstami.

Ārā viņu gaidīja draugi. Viņam rokā joprojām bija aploksne, viņš klausījās šo zeļļu jociņos, un, kad bija jāsmejas, dzirdēju viņu zviedzam skaļāk par pārējiem.

Nebūtu tik bēdīgi, ja viņš tikai nesveicinātu, un arī tad, ja neskatī­tos uz manu pusi. Bet tas, ko viņš izdarīja, bija daudz sliktāk: šis vīrs redzēja mani, taču pagrieza man muguru.

Dienas aizritēja, bet viņš joprojām bija atturīgs. Sieviete sākumā tiecās pēc saskarsmes, pēc kādas tikko jaušamas zīmes, ka viņa jo­projām tiek mīlēta. Laikam ejot, viņa būtu pateicīga pat par to, ja viņš ļautu noprast, ka zina, — viņa vēl pastāv. Jo likās, ka šim cilvēkam viņa kļuvusi neredzama un sveša. Viņš to pameta bez neviena paskaidro­juma vārda, bez draudzīga smaida un vienkāršām atvadām.

Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai šim vīram kaut kas tāds tik lēti iz­dotos. Sieviete meklēja viņu it visur — tajās vietās, kur droši cerēja atrast, taču viņa nebija. Stundām ilgi gaidīja un vērās logā, bet šis cilvēks nekad negāja garām. Izmisumā viņa kļuva bezrūpīga — gāja garām tā mājai, novilka ar roku pār mašīnas sānu, pat blenza iekšā pa logu, lai atkal redzētu burvīgo abu saskares vietu. Taču tā nebija nekāda īpašā — parasts furgoniņš. Pie priekšējā spoguļa karājās zils stikla amulets pret ļaunu aci, uz grīdas gulēja tukša aveņu piena kārba. No tā vīrieša, par kuru viņa bija domājusi, ka tas viņu mīl, ne­bija nekādu pēdu.

Kad sieviete soļoja uz māju pusi, viņai aiz muguras nobremzēja auto. Irīni sirds salēcās — jausmā, ka tas ir viņš, taču šī mašīna bija pelēka, un pie stūres sēdēja Zafiridis. Cerīgi noskaņots, jo bija dzirdējis tenkas par viņas netikumību. Ja viņa padevusies vienam, noteikti būs gatava pakalpot ari viņam.

— Kāpiet iekšā! — viņš sacīja. — Es jūs aizvedīšu! Braukšu ga­rām jūsu mājai.

Viņa elpa bija cukuraini salda no piparmētru konfektēm, bet pie smaganām zobstarpas klāja biezs aplikums.

—   Es mīļuprāt pastaigājos, — sieviete attrauca. — Paldies.

—  Tas nav nekāds apgrūtinājums. Kāpiet iekšā!

Vīrieša acu skatiens slīdēja pār viņas augumu, kājām — un ap­stājās pie krūtīm.

—   Nē, — viņa atkārtoja, — es labāk iešu kājām.

Zafiridis ar patiku nolūkojās, kā viņa ejot kustina gurnus, tad apgrieza auto un aiztraucās tajā pašā virzienā, no kura bija ieradies. Sievietes atteikums viņam bija saprotams — ar zaudētu reputāciju tā nevarēja nekur rādīties kopā ar kādu vīrišķi. Taču pēc Irīni sejas viņš nosprieda, ka tā viņu vēlas, tikai šis nav īstais laiks. Šī būtne ilgojās pēc mīlestības romāna un laipnības, tādām nodarbēm piemērotāka ir nakts — viņš varētu ierasties un nozust, un neviens pat nenojaustu, ka abi bijuši kopā.

Tas bija grūtākais, ko jebkad esmu darījis. Sākumā man likās, ka tas būs viegli, jo es baidījos no atmaskošanas un nicinājuma. Raudzī­jos pēc izejas no labirinta, pūlēdamies noticēt, ka šī maldīšanās bijusi tikai spēle un es tikšu ārā sveikā. "Kaut tikai viņa nesaceltu troksni!"es domāju. "Kaut tikai nepadarītu visu vēl smagāku!"

Viņa to nedarīja. Biju atņēmis šai sievietei kaut ko, pats to negri­bēdams. Ikreiz, kad satiku viņu uz ielas, es manīju, ka viņa iekšēji sa­raujas, lai gan pūlējās savaldīties, izslējās un izlikās, ka neliekas zinis, jo domāja, ka man ir vienalga. Un sākumā tā arī bija. Nolēmu, ka viņa tiks tam pāri. Tā jābūt. Bet es redzēju, ka tā nenotiek, un sirds dziļu­mos ar mani bija tāpat. Mēs abi bijām ievainoti pārāk dziļi.

Es izlikos viņu neredzam, un bez apstiprinošiem pierādījumiem tenkas pamazām aprima. Taču atgadījās kaut kas negaidīts: kad ma­nas bailes no atklātības mitējās, man sāka viņas trūkt — vairāk, nekā es spēju izstāstīt. Manai dzīvei bija atņemts viss, kas tai nebija dots agrāk, — nepalika nekā, ko gaidīt, — tikai nebeidzama vienādu dienu virtene, trulās ikdienas darīšanas. Tajās nebija nekāda gaišuma, ne­viena prieka mirkļa ne sirdij, ne dvēselei, ieraugot viņas smaidu. Tā kā biju redzējis, kā tas pagaist, pats vairs nespēju smaidīt. Dažkārt, kad gāju viņai garām, seju novērsis, man šķita, ka jūtu viņas pārmetošo skatienu. Sapratu — ja pavēršos turp, tad ieraudzīšu acīs jautājumu. "Kāpēc?" Kā nopērts suns viņa satrūkās, mani pamanot, bet, roku uz krūtīm liekot, varu apliecināt — nekad neesmu izturējies pret savu kranci tā kā pret viņu.

Es, protams, gribēju to viņai paskaidrot. Vēlējos kaut kur pasēdēt kopā ar viņu un pastāstīt, kādēļ tā vajag.

Bet man bija bail runāt ar Irīni, un es tā arī nesaņēmos. Mēs neti­kām pārmijuši nevienu vārdu.

Ko jūs tagad domājat? Vaicājat sev, kāpēc es negāju pie viņas, lai mēs būtu kopā, bet paliku pie sievas, kuru nemīlēju? Vai jums šķiet, ka es vēl būtu to varējis un viss būtu beidzies labi? Vai liekas, ka ilgākā laikposmā tā būtu labāk mums visiem? Vai jūs sakāt — Teo, neesi muļķis, neļauj viņai aizslīdēt projām, skrien pie viņas — mīlestība spēj visu?

Ne šajā reizē, mans draugs. Šajā gadījumā tur nekas nebūtu iznācis.

Es atceros savus pienākumus pret sievu un bērnu, pret savu ģi­meni. Kurš gan parūpētos par Elpīdu un Panajicu, apgādātu viņas? Vai būtu taisnīgi uzkraut atbildību par abām sievastēvam — uzlikt šādu nastu vecam vīram viņa mūža galā? Ko gan Elpīda nodarījusi, lai atmaksa būtu tāds negods un pamešana? Viņa vienmēr godprātīgi veikusi visu, ko uzņēmusies, savā veidā mīlēdama mani.

Un kurp lai mēs ar Irīni dotos? Palikt te būtu neiespējami, uz ielas ļautiņi spļautu viņai virsū un vairītos no viņas. Varbūt mēs būtu va­rējuši braukt uz Kosu vai Atēnām? Vai uz ārzemēm — uz Austrāliju vai Ameriku. Bet es esmu šejienietis, šī ir mana dzimtā vieta. Kā lai uz visiem laikiem pagriežu muguru tai, saviem draugiem un radiem? Zinu — šī sala nekad nelaistu mani vaļā, tā vienmēr mani vajātu un sauktu atpakaļ.

Un vai mēs ar Irīni turpinātu mīlēt viens otru arī pēc tam, kad kaut kur tālu būtu iekārtojuši kopīgu māju? Varbūt mēs nonāktu līdz naidam? Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes. ]o man bija bail mē­ģināt.

Es devu priekšroku ierastajam, nevis mīlestībai.

Vai es to nožēloju?

Kā jums šķiet?

Kādā rītā, kad viņa tā paagrāk iegāja slkpreču veikaliņā, viņš viens pats sēdēja kafejnīcas pusē pie galdiņa. Aizmirsusies viņa blenza uz vī­rieti ar kārām acīm. Viņš pagriezās uz letes pusi un uzsauca, lai atne­sot rēķinu. Drebēdama, nobažījusies viņa devās tālāk. Apkalpošana bija lēna, taču, kad Irlni nāca atpakaļ, viņš jau bija projām. Bet tase, no kuras viņš bija dzēris, vēl atradās turpat, un stikla pelnu traukā tai blakus bija viņa smēķētais cigaretes gals.

Vai uzdrošināties… un apsēsties viņa vietā? Noilgojusies, izmisīgi alkdama pēc sabiedrības, viņa vēlējās svētlaimīgi pieskarties priekš­metam, kuram nule bija piedūries viņš. Pieķerties krūzītei, pacelt to pie savām lūpām, izdibināt no tās kaut ko par viņu… Un sieviete zag­šus ieskatījās tajā, cerēdama pēc biezumiem noskaidrot, kādu kafiju viņš dzēris, — ar pienu vai bez? Ar cukuru vai bez? Šie viņa ikdienas dzīves sīkumi Irlni nebija zināmi. Kafejnīcas īpašnieks par viņu zi­nāja vairāk, jo bija pieņēmis pasūtījumu.

Un cigaretes gals — viņa lūpas bija to skārušas desmitiem reižu… Irlni tas būtu vērtīgs ieguvums — kāds nieks no viņa, ko paglabāt. Viņa iekāroja šo bezvērtīgo, smirdošo atkritumu kā sava svētā relik­viju — tā ticīgais alktu iegūt Kristus krusta šķēpeli. Bet kā lai to pa­ņem? Viņai aiz muguras vecie vīri jau bija uzsākuši triktraka spēli, tie noteikti pamanīs visu, ko viņa darīs.

Kafejnīcas īpašnieks pienāca pie galdiņa bez smaida, apvaicājās par pasūtījumu, paņēma Teo tasi un aizvāca pelnu trauku kopā ar relikviju. Večuki grabināja kauliņus — sakratīja un meta uz dēļa, ka­mēr aiz letes saimnieks izlietnē mazgāja netīros porcelāna traukus un iesvieda izsmēķi atkritumos.

Viņa gaidīja savu kafiju ar asarām acis — šīs lāses nedrīkstēja noritēt. Kad dzēriens tika atnests, tas bija auksts un rūgts. Irlni to iemalkoja skata pēc un viena pati devās mājup pa ceļu, pa kuru allaž mēdza braukt viņš.

Andreasam tas bija mokoši — noskatīties uz sievu, kas jutās ne­laimīga, viņam atlika tikai minēt tāda noskaņojuma iemeslu. Mājās Irlni atgādināja parādību — raudulīgu un ne no šīs pasaules. Vīrs neko nejautāja — nebija vajadzības, jo sirds dziļumos viņš zināja. Un baidījās dzirdēt atbildi, kas izskanētu, ja viņš vaicātu. Tāpēc Andreass to nemēģināja un necentās ari sievu mierināt. Viņš turējās iztālēm, lūkodams netrāpīties viņai ceļā.

Tad kādā rītā, iedams uz ostu, viņš pagāja garām mājai, kuras durvis bija atvērtas. Ieskatījies pa tām, viņš jutās pārsteigts. Pagalmā podos ziedēja vesels Ēdenes dārzs. Tumši sarkanas, rožainas un baltas ģerānijas, sikrozītes un slaikas lilijas auga starp plakaniem un adatainiem kaktusiem, gari grīšļi kuploja kopā ar leknām papardēm. Nelielā citronkokā karājās mazs, dzeltens auglītis, gardēnijas ar krēmkrāsas ziedlapām sadzīvoja ar smaržīgu jasmīnu, bet virs galvas bija no­stiepts režģis ar zaļumu vijumiem, kas lepojās ar brīnišķām pupurkrāsas ziedu taurēm. Andreass satriekts stāvēja un apbrīnoja šo māk­slas darbu — mazo, skaisto dārzu. Tas bija rūpigs mīlestības veikums.

Ostas florista veikalā viņš nopirka sēklas, trūdzemi un māla podus.

—    Manai sievai vajadzīga nodarbošanās, — viņš sacīja pārde­vējai. — Kaut kas, lai viņa negarlaikotos. Kamēr esmu projām, viņai ir tik vientulīgi.

Veikalniece uzlūkoja viņu ar zinošu skatienu. Viņš izsauca tak­sometru, lai pārvestu mājās dārzam domātos piederumus, un atstāja tos zem stīdzējošajiem mežvlniem — gan tie Irlni uzrunās paši, ja vien viņa būs gatava ieklausīties.

Andreass devās jūrā, viņš bija projām daudzas dienas, līdz kādā vakarā, kad bezdelīgas šaudījās pa ūdens virsu un sasaucās virs iele­jas, sieva izdzirdēja viņa soļus sev aiz muguras. Zaļie asni no sēklām jau bija sākuši dīgt, viņa laistīja saulespuķes podos. Viņš pacēla vienu no tiem un maigi ar pirkstgalu pataustīja augu.

—   Tie attīstās lieliski, — viņš sacīja.

Sieva pagriezās.

—   Varbūt tev ir dotības. Zaļie pirkstiņi.

—   Nedomāju vis.

Vīrs tajās dienās reti viņai pieskārās, taču šajā reizē viņš uzlika roku sievai uz pleca, un viņa Jāva tai tur palikt.

—    Es priecājos, ka tu esi atradusi nodarbi, Irīni, — vīrs teica. — Gribu, lai tu atkal būtu laimīga. Un lai mēs abi tādi kļūtu.

Viņa pavērās lejup uz savām rokām un uz asniem, kas spraucās trauciņos, izdzenot lapu asmeņus, un apsvēra savus vārdus. "Laime," viņa domāja, "ir paredzēta citiem cilvēkiem."

Sieva ieskatījās viņam sejā, un, kad no Irīni acīm sāka birt asaras, vīrs viņu apskāva un pievilka sev klāt.

—  Es joprojām gribu tevi, Irīni. — Viņas raudas pieņēmās spēkā, un Andreass jutās gandarīts, ka pārvērties par to plecu, uz kura viņai izraudāties.

Irīni atrada vietu dārzam virs ciema, pie Svētā Fanurisa kapelas, kur platās terases ar labības lauku pēdām vēl iezīmēja kalna aprises. Andreass atnesa viņai darbarīkus un devās līdzi uzrakt cieto zemi, izcirst sakuplojušos vīģu zarus, izraut dzeloņkrūmus un pamatīgi iesakņojušās nezāles.

Viņa katru dienu gāja svētceļojumā, nesot ar spaini ūdeni no kape­las akas. Kad augi saņēmās, Irīni tos izstādīja ārā un ravēja tik ilgi, līdz atlika tikai šad tad pakaplēt starp rindām un gaidīt, kad dārzs uzziedēs.

Viņas darbošanās uzurdīja baumas, jo Irīni taču bija kritusi sieviete un viņas nolūki bija apšaubāmi.

—   Tā nav viņas zeme! — burkšķēja sievas sīkpreču tirgotāja vei­kaliņā.

—   Viņa to piesavinājusies. Uzcirtis apkārt žogu un sēdēs tur kā savā īpašumā. Pēc desmit gadiem tas tiešām piederēs viņai. Jūs redzēsiet!

Saimnieks, grābdams no maisa baltos rīsus un svērdams tos, no­prasīja:

—   Bet kuram tad tas gabals pieder?

To neviena nezināja. Zeme sen bija neapstrādāta, pamesta kara laikā, un vairs nebija tādu cilvēku, kas atcerētos, kurš tur strādājis, kad tajā vietā vēl auga kvieši.

Jaunie vīrieši bāros apgalvoja, ka tas esot dūmu aizsegs.

—   Viņa tur ar kādu satiekas! — tie mēļoja. — Šis viņu drāž ka­pelā!

Taču tur nekad netika redzēts auto, tāpēc mīlnieku nevarēja no­saukt vārdā. (Ja viņai bijis viens, tad tagad ņems pretī jebkuru.) Bet viņiem bija gadījies ieraudzīt šo sievieti tikai kopā ar vīru.

Neatrodot līdzvainīgo, tie sāka apšaubīt Irīni garīgo veselību.

—   Šī ir ķerta! — viņi spriedelēja. — Kurš gan, būdams pie pilna prāta, katru dienu kātotu tādu ceļa gabalu tikai tādēļ, lai izaudzētu dažus tomātus?

Bet večuki Irīni aizstāvēja.

—   Jūs visi esat gļēvi un izlutuši, — viņi purpināja. — Ar saviem motocikliem, lielveikaliem un televīziju. Mūsu dienās mēs tāpat gā­jām jūdzēm tālu, lai nopļautu labību. Rāvāmies, līdz rokas sāka asi­ņot, — visos gadalaikos, jebkuros apstākļos, ja vajadzēja vākt ražu. Bija jāsoļo un jādara — vai arī nebija, ko ēst. Šī sieviete neslinko, kā jūs to darāt, lieciet viņu mierā.

Gani, kas nāca no kalniem, iegriezās pie viņas, lai aplūkotu dārzu. Kafejnīcās tie stāstīja, ko redzējuši. Irīni bija smagi strādājusi, viņai bija labi veicies — apmeklētāji teica, ka esot sajūsmā.

Teo padzirdēja, ka viņa mīlniece kļuvusi par dārzkopi. Nebija jā­uzdod jautājumi, atlika tikai klausīties, un ātri vien bija skaidrs, kur zemesgabals atrodas. Viņš brauca turp, lai apskatītos. Teo baidījās no visuredzošajām acīm, tāpēc neapstājās uz ceļa, tikai pie terasēm pagausināja mašīnas gaitu. Viņš redzēja cieto augsni, kas bija labi ap­strādāta, augi iestādīti taisnās rindās uzbērtā zemē, stūros daži jau ziedēja bālziliem čemiem, kurus no tālienes nebija iespējams pazīt.

Bet no pašas dārznieces nebija ne miņas.

* * *

Laika prognoze nākamajai nedēļai bija laba, vējš beidzot sāka zaudēt ziemas spīvumu, gaiss kļuva svaigs un mīlīgs, uzplauka Alpu vijolītes.

Andreass bija piekrāvis laivu ar omāru slazdiem, viņš viegli no­skūpstīja sievu uz vaiga un devās jūrā, pirms saule paguva izlauzties gar apvāršņa malu.

—   Droši gaidi mani atpakaļ piektdien, — virs sacīja, atsiedams eļļaino virvi, kas laivu turēja pie steķiem.

Irīni saķēra vīra roku un piespieda sausās lūpas pie viņa vaiga; ap Andreasu jau vēdīja zivju smārds, kaut gan viņš vēl nebija selgā.

—   Esi piesardzīgs! — sieviete noteica. — Lai tev veicas zvejā!

Pēcāk, kad saule bija kļuvusi siltāka, Irīni paņēma jauno, sarkano

lejkannu, ko vīrs bija viņai nopircis, un lēnām devās garajā ceļā uz savu dārzu.

Kāds bija tur ieradies agrāk.

Visi vārie tomātu stādi bija aplauzti, baklažāni un saulespuķes — ar saknēm gaisā. To vīstošās lapas jau bija zaudējušas spožumu, ko­šais zaļums pārvērties mirstošu augu pelēkumā. Vīnsarkanie salāti bija samīdīti, un vijīgie zirnīši, kas tik labi padevās, satraikšķīti un izmētāti pār dobēm, kuras Irīni bija iezīmējusi ar akmeņiem. Pipar­mētru pods smirdēja pēc žūstošiem mīzaliem.

Viņa apsēdās uz plakanās klints, kur pēdējā laikā bija pavadījusi daudzas stundas, un aplūkoja savu izpostīto dārzu. Sieviete lūkojās tālu pāri terasēm, tur kā smaili torņi slējās kalni. Aiz kapelas blēja aizmirsta kaza, piesieta pie mietiņa un cerēdama tikt brīvībā. Tālu lejā spilgti zilā jūra likās mierīga. Tur kaut kur zvejoja Andreass — viens pats, bet viņa bija te, kur visapkārt netrūka cilvēku, tomēr vēl vientuļāka nekā vīrs.

Virs galvas peldēja mākonītis un meta vēsu ēnu, aizklādams sauli. Tālāk pa ceļu, bet ne pārāk lielā atstatumā gāja divas melnās drānās tērpušās sievietes un runājās, vērdamās lejup.

Irīni nopūtās, apbrīnodama šīs vietas skaistumu — tur, viņpus līcim, uz cietzemes būtu tik daudz iespēju. Tur varētu pieņemami dzī­vot kopā ar Andreasu… viņa centās izstumt no prāta to otro vīrieti, kurš likās nozīmīgāks. Tabletes, kuras tika rūpīgi slēptas aiz Svētās Elizabetes attēla, viņa bija aizmetuši projām, tagad tā būs laimes spēle. Varbūt Nikam ir taisnība, un tad, kad Irīni kļūs māte, viņa atgūs dvēseles mieru.

Viņa šķērsoja izārdīto dārzu, meklēdama kaut ko, kas palicis ne­sabojāts, lai to izglābtu. Sākumā šķita, ka nekā nav. Taču, kārtīgi ieskatījusies, pamanīja saknes, kas zemē nebija skartas, un stiebrus, kas vēl slējās stāvus, un bāli zilas neaizmirstulītes kādā stūrī — postī­tāju neievērotas, tās joprojām ziedēja.

Irīni salasīja salauztos zirņu stublājus.

Melnā tērptās sievietes, kas nāca pa ceļu, jau bija tuvu.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Ducīgais vīrs atrada Teo tur, kur viņa informētājs bija norādījis.

Kādu brītiņu resnis no otras pagalma puses lūkojās, kā viņš strādā. Celtnieki savu darbu jau bija beiguši, bet atstājuši gružus — žūstošu smilšu kaudzi ar pēdu nospiedumiem, salauztu ķieģeļu drum­slām, putekļiem, tukšām cigarešu paciņām, mitru izsmēķu čupām. Teo bija izņēmis izpuvušo rāmi ar izsisto rūti; jaunais — no priežkoka (to viņš bija izgatavojis), atsliets stāvēja turpat pie svaigi apmes­tās, gludās, bet vēl mitrās sienas. Viņš turēja rokā kaltu un āmuru, ņemdamies ap raupjajiem akmeņiem, kas ietvēra tukšo logailu. Tinkšķi, metālam atsitoties pret tiem, skanēja gluži mierinoši. Tad Teo mitējās darboties, viņa plaukstas noslīga gar sāniem. Piespiedis pieri pie vēsā mūra, viņš aizvēra acis, it kā būtu pārāk noguris, lai turpinātu.

Resnais vīrs spēra soli uz priekšu, un zem viņa pēdas salūza stikla lauska, Teo pārsteigts salēcās. Viņš pagriezās. Ieraugot atnācēju, viņa pleci saspringa. Ne vārda neteicis, viņš pielika pie sienas kaltu un blieza pa to ar āmuru.

—  Un tā mēs atkal tiekamies. — Resnis runāja lāga vīra tonī, lai ļautu noprast, ka agrākās pārestības laiks aizmirst. — Atnācu ap­skatīties, vai esat gatavs ar mani patērzēt, Teo.

Teo neatbildēja un turpināja skaldīt akmeni.

—   Vai jūs strādājat viens?

Saule meta Teo sejā tumšu ēnu.

—  Kā jūs izdibinājāt, kur mani var atrast? — viņš noprasīja. Jo­projām stāvot ar muguru pret resni, viņš it kā vaicāja tukšajai mājai,

kur vārdi dobji atbalsojās telpā starp nekrāsotiem griestiem un kaila­jām dēļu grīdām.

—   Jūsu brālis man pateica, — resnais virs paskaidroja. — Esmu viņam ļoti pateicīgs par palīdzību.

Teo divreiz nikni uzblieza ar āmuru pa kaltu.

—   Es jūs brīdinu, — viņš gluži mierīgi sacīja. — Turieties tālāk no manas ģimenes! Jums nav tiesību nākt šurp un mani traucēt! Lai kādu darīšanu dēļ jūs esat te palicis, tās nav saistītas ar mani. Esmu laimīgi precējies.

Resnis uzrāva vienu uzaci, nicinoši pavīpsnādams.

Pagalma stūri auga olīvkoks, tā blāvi lapotie zari meta ēnu tur, kur reiz bijusi aka. Vecais koka stumbrs bija iemūrēts sienā — kaktā, kuru veidoja divas mūra plaknes. Gadu gaitā mezglainais, lēni augo­šais stumbrs apņēma akmeni, ar kuru saskārās, nosegdams tā aso leņķi.

Ducīgais vīrs stāvēja zem olīvas un vilka ar pirkstu pa līkumota­jām gropēm koka mizā. Starp lapām vidēja daži cieti, zaļi augļi. Apalītis vienu norāva un, pacēlis to pie acīm, grozīja un pētīja tā aprises un formu.

—   Tāds vecs, jauks koks, vai ne? — viņš apvaicājās, taču Teo neat­bildēja. — Kaut gan es vienmēr esmu uzskatījis, ka šis ir visdumjākais augu valsts pārstāvis.

Teo uz mirkli mitējās dauzīt, un resnis juta, ka viņam gribas at­cirst un aizstāvēt apvainoto koku. Tomēr Teo klusēja un atkal iezvēla pa kaltu.

—   Padomājiet par apelsīnkoku, — druknais virs turpināja. — Tas saprot, cik svarīgi ir būt skaistam un apburošam. Tā ziedu smarža ir kā maiguma metafora. Un auglis ir tik pavedinošs, tas vilina un liek pastiept roku augšup, lai to satvertu. "Lūdzu, apēd mani!" tas saka. Un kāpēc? Tāpēc, ka zina — tā vajag, lai izplatītos tā sēklas. — Viņš piedūra pirkstu pie deniņiem. — Tāpēc, ka tā ir prātīgi. Tas saprot, ka palīdzīga roka reizēm ir noderīga. Jebkurā gadījumā apelsīns nokritis zemē, tas ir skaidrs. Bet vecais, gudrais koks vēlas, lai tā sēklas aizceļo tālu, un prot to panākt. Tas pūlas, lai auglis tiktu norauts, bet sēklas aiznestas projām. Tas ir izstrādājis savu taktiku lidz pilnībai. Dod un ņem. Jūs taču apjēdzat, par ko es runāju, Teo?

Teo pacēla kaltu sev virs galvas un zvēla pa to. Sitiens nobirdi­nāja veselu strūklu javas putekļu, kas nosniga uz palodzes un viņa rokām.

—    Jums derētu pasargāt acis, kad strādājat, — resnis aizrādīja. — Un, lūk, šis te, — viņš papliķēja olīvkoka stumbru, — tas ir spītīgs vecs muļķis. Nav nekā nepievilcīgāka par augļiem tā zarā. — Viņš pacēla norauto. — Šis ir tik sūrs, ka to pat kaza neaiztiks. Iekodiet tajā, un jūsu mēle sačervelēsies kā rozīne. — Druknais vīrs pārsvieda olīvu pār sētu. — Un tomēr šim nūģim ir tie paši dzīves mērķi, kas apelsīnkokam. Tas grib izplatīt savas sēklas. Un mēs vēlamies tā aug­ļus. Varētu domāt — ja tie ir tik nebaudāmi, koks padarīs tos mīkstā­kus, lai tie kļūtu iekārojami. Bet nekā. Tie ir neganti cieti. Kā lai mēs tos dabūjam? Mēs sitam šo nabaga večuku ar nūjām! Apsveriet pats — tāds godājams sirmgalvis un nikna kaustīšana ik ražas laikā. Vai šim nemaz nav smadzeņu? Tas ir mums vajadzīgs, un mēs — tam. Kāpēc tik cieši turēties pie savām sēklām? Kāpēc laipni neatdot veikumu, kā to dara apelsīnkoks? Vai zināt ko, Teo? Manuprāt, jūs esat kā viens no šīs dzīves olīvkokiem. Jūs nav viegli applucināt. Vai man vajadzēs jūs sist, lai dabūtu, ko gribu?

Teo nolika darbarīkus uz palodzes.

—   Pastāstiet man par sevi un par Irīni.

Teo pagriezās pret resno vīru un, lēni savācis siekalas vaigu iekš­pusē, nospļāvās zemē.

—   Es jau jums teicu, — viņš attrauca, — un neesmu gatavs bezga­līgi atkārtot. Es nepazinu to sievieti. Ņemiet par labu, grieziet apkārt savu trekno sievišķa pakaļu un vācieties projām!

Vīrs norāva olīvkoka lapu un ļāva tai nokrist zemē.

—    Lai būtu, kā jūs vēlaties, Teo, — viņš novilka. — Pagaidām. Mēs vēl tiksimies. Un, kad tas notiks… — izgājis cauri pagalmam un nonācis uz ielas, kur lietus ūdens peļķē gulēja nomestā olīva, viņš pa­beidza: — Varbūt es beidzot sapratīšu, ko viņa jūsos bija saskatījusi.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Bija dienvidus un ostas biroji slēgti — sākusies siesta. Pie pulk­steņa torņa jauns puisis bija iemetis eļļainajā ūdenī makšķeri. Mazas, mirdzošas zivteles mirkli ņudzinājās, knibinot ēsmu, pēc tam nozuda ēnā starp pietauvotajām laivām. Policijas auto neatradās tur, kur tas parasti mēdza stāvēt, — tikai sauss, četrstūrains laukumiņš veidoja gaišāku saliņu uz lietus samitrinātā krastmalas bruģa.

Hermejs Diaktors nopriecājās, ieraudzīdams meklēto vīru iecirknī vienu. Seržants sēdēja pie sava pustukšā galda, viņa formas jaka bija cieši aizpogāta, iespīlējot tajā plato krūškurvi. Trīs sudrabotās uzšuves uz piedurknes bija redzamas jau no durvīm. Pāri lodīšspalvām, ku­ras — itin visas — nosedza vāciņi, bija izplāta avīze Ta Nea, atvērta sporta lappusē. Hadarakis lasīja, tumšās uzacis saraucis, vilkdams ar resno rādītājpirkstu pa rindiņām, un mitrās, sarkanās lūpas murmi­nāja līdzi.

Kad resnais vīrs ienāca, seržants atrāvās no raksta. Ieraugot ienā­cēju, viņa sejā parādījās blēdīga gandarījuma izteiksme.

—    Šefs jūs meklēja, — viņš sacīja. Aizvēris avīzi, seržants to pārlocīja uz pusēm un pārvilka roku pār liekuma vietu.

—    Cita starpā, — resnis aizrādīja, — arī es lūkojos pēc kāda cilvēka. Un šķiet, ka esmu atradis, pirms jūsu priekšnieks paguvis pārtvert mani, jo tas esat jūs, seržant Hadaraki.

Tomēr Hadarakis neizrādīja ziņkāri par darīšanām, kas drukno vīru atvedušas pie viņa.

—   Šefs zvanīja Metam uz Atēnām, — viņš paziņoja, — un vai­cāja, kāpēc jūs interesējaties par Asimakopulas lietu. Gribēja izdibināt, kāpēc esat atsūtīts šurp. Taču Atēnās neviens par jums neesot neko dzirdējis! Tāpēc šefs medī jūs, mans draugs. — Viņš atzvēlās krēslā, sakrustodams rokas uz resnā vēdera.

—   Kādas muļķības! — vīrs attrauca. — Protams, Atēnās ir ļaudis, kas mani pazīst. Tikai tie nav saistīti ar metropoles policiju. Ja jums nav nekas pretī, es apsēdīšos.

Apsvērdams ienācēja vārdus, seržants neizpratnē savilka tumšās uzacis.

Vīrs nolika ceļasomu uz grīdas, paņēma krēslu, kas stāvēja aiz milzīgā, tukšā galda, novietoja to pretī seržantam un apsēdās.

Viņš pasmaidīja.

—   Un kāpēc gan, — viņš turpināja, — šejienes policijas priekš­niekam būtu mani jāmedī tādēļ, ka es nestrādāju galvaspilsētas pār­valdē? Tūkstošiem ierēdņu darbojas nevis tur, bet citās iestādēs. Lielākā daļa iedzīvotāju, patiesību sakot. Vai viņš vajā ari tos?

—   Jūs gan tēlojāt policijas virsnieku! — seržants iesaucās, pār­traukdams viņu un pieceldamies no galda. Viņš noņēma vāciņu vienai savai pildspalvai un atvēra atvilktni, kurā atradās veidlapas. — Tas ir likumpārkāpums.

—   Atļaušos ar visu cieņu aizrādīt, ka es nevienu netēloju, — res­nais virs atteica. — Vai jūs gribat sacīt, ka priekšnieks noturēja mani par policijas virsnieku? Brīnos, kāpēc gan? Nē, Hari, ceru, ka jums nav nekas pretī, ja godāšu jūs vārdā? Jūsu šefa pieņēmums, ka esmu viņa kolēģis, ir maldīgs. Kad redzēsiet viņu, lūdzu pasakiet, ka es strā­dāju citas instances uzdevumā. Un, cita starpā, kur tad viņš ir? Vai šopēcpusdien atgriezīsies iecirknī? Man ar viņu būtu šis tas pārrunā­jams. Lai gan īstenībā tas skar jūs.

—   Mani? — Seržants bija kļuvis tramīgs.

—    Es domāju, mans pilsoņa pienākums ir aizrādīt, ka jūs esat braucis ar policijas auto savās darīšanās.

—   Kā tā?

—   Un — kas ir vēl interesantāk — esat redzēts uz klints tajā vietā, kur tika atrasta Irīni Asimakopula.

Seržanta skatiens lēnām pievērsās vīra sejai, viņš piespieda zodu pie krūtīm. Viņa žokļi sažņaudzās turpat virs cieši aizpogātās formas svārku apkaklītes.

—    Protams, es tur biju, — viņš piesardzīgi paziņoja. — Es pie­biedrojos meklētājiem. — Skaidrs, ka es tur atrados.

—   Man ir tāda informācija, — resnis atbildēja, — ka jūs apstei­dzāt pārējos par veselām divām dienām.

Seržants saspringti pasmaidīja, sakniebis lūpas, un no viņa mutes kaktiņa līdz zodam notecēja tieva siekalu strūkliņa. Viņš aizslaucīja slapjumu ar rokas delmu.

—   Es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — viņš izdvesa.

—   Jūs bijāt tur augšā — policijas auto, ģērbies civildrēbēs. Viens. Vismaz man šķiet, ka bijāt bez pārinieka.

—   Varat domāt, ko vien gribat.

—   Ir liecinieks, kas jūs tur redzējis.

Seržants Hadarakis ieķiķinājās un tēlotā izmisumā noplātīja rokas. — Kāpēc lai es tur būtu?

—   Raugiet, tas, — druknais vīrs iestarpināja, — tiešām ir būtisks jautājums.

Viņa kreisā kurpe bija nošķiesta — izskatījās kā zaļš zāles traips vai nospiedums no kazas vai aitas spirām. Resnais vīrs izvilka no so­mas balinātāju un, noliecies zem galda, notīrīja apķērnāto vietu. No galdapakšas viņa balss skanēja neskaidri, bet seržants klausījās tik uzmanīgi, ka tvēra katru vārdu.

—   Kārtīga meklēšana ar armijas un helikopteru piedalīšanos ir dārgs pasākums, — no apakšas turpināja resnis. — Jo tādu lidaparātu piesaistīšana rada lielu caurumu tādā budžetā, kāds ir jums. Naudas trūkst, esmu par to pārliecināts. — Viņš uzpūta balinātāju arī uz otras kurpes. — Tāpēc es prātoju, ko gan policijas priekšnieks teiks, kad no­skaidrosies, ka helikopters nemaz nebija vajadzīgs? Ka visu naudu, kas šim nolūkam iztērēta, bija iespējams ietaupīt? Esmu drošs, ka šī nauda būtu noderējusi kaut kam citam. Varbūt pāris jauniem galdiem? Vai motociklam ar ziliem lukturiem, kas dāmām liktos varen iespaidīgs?

Ducīgais virs uzskrūvēja balinātāja flakonam vāciņu un iemeta to atpakaļ somā. Seržants vairs nesmaidīja.

—   Es gribēju apjautāties, Hari, — resnis ieminējās, pagrābādamies kabatā un izvilkdams cigaretes un šķiltavas. — Vai jūs neiebildlsiet, ja uzsmēķēšu?

Seržants pakratīja galvu, vērodams resno vīru, kurš aizdedza smēķi un ar manāmu patiku ievilka dūmu.

Vīrs izņēma to no mutes un pacēla pie acīm.

—   Šis un tas šajā dzīvē ir ļoti jauks, — viņš sacīja, — un tomēr nāk mums par sliktu. Es tādām nodarbēm esmu pārāk vecs, tās daž­kārt kavē darāmo. Vai tad tā nav? Tēvs allaž man saka, lai atmetu. Šķiet, tā tiešām būtu jārīkojas. Kādu dienu. Bet ne tagad.

Viņš pacēla cigareti pie lūpām un atkal ievilka dūmu.

—    Ko es teicu? — viņš atsāka. — Ak jā! Es gudroju, cik droši jūs jūtaties savā darbā, Hari. Zinu, ka šī ir laba vieta. Cilvēks, kas pie tā­das ticis, bauda lielu cieņu. Ir gana… godājams. Ir iespēja pamatīgi nopelnīt. Pa mazai dāvaniņai šur un tur — kaut kas uz Jaungadu, kaut kas — uz Lieldienām. Lieliska pensija, ko gaidīt. Šī uniforma vien ir ko vērta! Baidos, ka to zaudēt būtu sāpīgi. Bet kas notiks, ja policijas priekšnieks uzzinās, ka esat ņēmis auto savām vajadzībām, Hari? Var­būt viņam ir draugi, kas to vien gaida, lai iesēstos jūsu krēslā? Brālēni un sievasbrāļi Patmosā, kas cer uz tādu ērtu, patīkamu vietiņu kā šī? Pietiktu ar vienu vārdu par jūsu pārkāpumu, kas nonāktu viņa ausī, un — finita la tnusical Jūs kristu nežēlastībā, Hari. Un dzīve tad vairs neliktos tik salda, vai ne tā?

Resnais vīrs atkal ievilka dūmu no cigaretes un izpūta kodīgu mākoni uz seržanta pusi. Tas divreiz lēnām samirkšķināja plakstus, lai pasargātu acis.

Resnis viņam uzsmaidīja.

—   Tā ir, Hari. — Labu laiciņu viņš neko vairāk neteica. Seržants bažīgi sniedzās pēc pildspalvas.

—   Runājiet ar mani, Hari! — vīrs uzstāja. — Vai arī es padarīšu jūsu dzīvi neciešamu.

—   Man nav nekas jums sakāms, — seržants drūmi norūca.

—   Pastāstiet, ko jūs zināt!

Seržants nolika rakstāmo atpakaļ vietā.

—   Nevaru, — viņš novilka.

—   Kāpēc ne? Vai tad jūs nogalinājāt to sievieti?

Seržants gurdi papurināja galvu.

—   Es to neizdarīju.

—   Bet jums ir skaidrs, kurš tas bija, vai tad ne?

Seržants ar raižpilnu skatienu pavērās uz durvju pusi. Resnis no­liecās uz priekšu un tuvināja savu seju viņējai.

—   Pasakiet man, Hari! — viņš sacīja. — Mani piekodinājumi nekad nepaliek bez sekām.

Seržants ielūkojās resnajam vīram acīs, pēc tam — ārā pa logu uz jūru un pelēkajām debesīm. Viņa sejas izteiksme bija skumja un nožēlu pilna. Resnis nodzēsa cigaretes galu un gaidīja, ko seržants teiks.

—   Es viņu nenogalināju, — viņš beidzot atbildēja. — Es aizvedu līķi. Tas arī viss!

—   No kurienes — kurp?

—   No turienes, kur tas bija, uz turieni, kur tas tika atrasts.

Druknis nokāra galvu, berzēdams deguna starpsienu, līdz kņu-

doņa pārgāja.

—    Vai jūs atzīstat, — viņš noprasīja, — ka nomētāt Irīni no klints?

Seržants pārvilka roku pār seju, tad, pievēris plakstus, pakasīja pieri.

—   Kāda tam nozīme? — viņš apvaicājās. — Viņa jau bija mirusi.

—   Vai jums ir meita, Hari?

—   Divas.

—   Domāju, ka viņas ir skaistas jaunavas. Bet ja nu kāda no vi­ņām negaidot nomirtu…

—   Dievs žēlīgais! — seržants iesaucās. — Lai Dievs nedod!

—   Bet ja nu tomēr kāda no viņām aizietu bojā? Ja ar kādu notiktu tāds negadījums, par kādu mēs šeit runājam? Kā, jūsuprāt, vajadzētu rīkoties ar jūsu meitu? Manuprāt, jūs gribētu, lai viņa būtu mājās pie jums, kur jūs ar sievu varētu par viņu parūpēties. Jūsu sieva, šķiet, vēlētos viņu saģērbt labākajās drānās un uzaicināt ģimenes locekļus uz vāķēšanu, pasaukt priesteri, kas lūgtu par viņu. Vai tad tā nebūtu?

Seržants klusēja.

—   Tātad, ja tā būtu jūsu meita — es prasu, lai jūs būtu pret mani pilnīgi godīgs — vai būtu svarīgi, ja kāds… piemēram, policijas virs­nieks, nomestu viņas mirstīgās atliekas no klints? Vai tad būtu no­zīme faktam, ka viņa jau ir pagalam?

Seržants nodrebinājās, it kā atkal būtu sajutis Irīni atdzisušās miesas aukstumu.

—   Vai jūs esat tik ciets vīrs, Hari, tik bezsirdīgs? Vai arī jums trūkst spējas iedziļināties un iztēles? Kā jūs varat man sacīt, ka tam nav nozīmes?

—   Viņa bija mirusi! Tas nebija būtiski… Ne tik svarīgi tad, ja…

Viņš aprāvās. Un, sapratis, ka pateicis pārāk daudz, saķēra galvu

rokās.

—   Tad, ja… kas, Hari? — resnis neatlaidās. — Ja ir jāpasargā kāds, kas ir vainīgs? Tagad pastāstiet man, kāpēc jums, likuma kalpam, būtu jāpiesedz kāds, kas pastrādājis slepkavību?

Seržants atkal neko nesacīja.

—   Labi, ļaujiet man pašam atbildēt uz savu jautājumu. Par naudu jūs to nedaritu. Cilvēka nogalināšana ir pārāk nopietns noziegums. Kas tad atliek? —Viņš pielieca vienu pirkstu, pēc tam otru un trešo, skaitot: — Var būt runa par mīlestību, par ģimeni. Vai abām.

Seržants joprojām nerunāja.

—   Sakiet, kurš ir tas, ko jūs cenšaties pasargāt, Hari? — resnais vīrs uzstāja. — Vai arī es par šo noziegumu apsūdzēšu jūs!

Seržants izslēja galvu, viņa acīs mirdzēja asaras.

—   Jūs nevarat tā rīkoties! — viņš izdvesa.

—    Protams, varu, — resnis smīnēdams sacīja. — Man ir lieci­nieks, kas jūs redzējis tajā vietā. Tāds, kuram nepatīk policisti. Un viņš būs gatavs zvērēt, ka redzējis jūs metam lejā nabaga Irīni līķi! Avīzēm tā būs aizraujoša ziņa, Hari, visā valstī! Es pats esmu spējīgs sacerēt virsrakstus — POLICISTS NOGALINA JAUNU SIEVU. Jūsu seja būs apskatāma katra mūsu zemes izdevuma pirmajā lappusē. Tas neliks jūsu meitām ar jums lepoties, vai ne? Labāk pasakiet man.

Seržanta šaubas ilga tikai īsu bridi.

—   Tas bija negadījums, — viņš sacīja. — Esmu par to pārliecināts.

Resnais virs nopūtās.

—   Izstāstiet man visu, — viņš skubināja.

Kad resnis gāja ārā, viņš uz policijas ēkas kāpnēm satika priekš­nieku, kas nāca iekšā.

—   Labdien, šef! — viņš pieklājīgi sveicināja. — Man prieks jūs satikt.

Priekšnieks uzlūkoja viņu ar spītīgu skatienu.

—    Tad nāciet atpakaļ, — viņš attrauca. Viņa elpā bija jūtama brendija smaka. — Cik noprotu, mums vēl ir šis tas apspriežams.

—   Jums taisnība, — resnais virs atteica. — Bet es neredzu iemeslu, kāpēc mēs to nevarētu pārrunāt tepat. Tas ir pavisam vienkārši. Es gribu, lai jūs atdodat naudu, ko paņēmāt no Andreasa Asimakopula par viņa sievas miršanas apliecības viltošanu. Prasīt to bija ne tikai amorāli, bet ari nelikumīgi, pats zināt. Un nevajadzīgi. Kā jau teicu tūlīt pēc tam, kad atbraucu, tā nebija pašnāvība. Tāpat es vēlos, lai jūs izlaižat ārā Janni Psarosu, ja vēl neesat to izdarījis, un samaksājat parādu viņa tēvam.

Policijas priekšnieks neizdibināmi smīkņāja.

—   Laimīgā kārtā, — viņš atteica, — man radās iespēja Janni šorīt atbrīvot. Es viņu atsvabināju no visām apsūdzībām, par ko viņš man bija īpaši pateicīgs. Taču jums nav tiesību dot man rīkojumus — jūs droši vien to saprotat? Manuprāt, jums būtu jāzina, ka es ievācu ziņas par jūsu amatu, un noskaidroju, ka jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Tā ir blēdība, un es personiski parūpēšos, lai jums par to būtu jāat­bild.

Ducīgais virs iesmējās.

—   Seržants Hadarakis man pastāstīja, ka jūs esat maldījies, sprie­žot par manu identitāti, — viņš sacīja. — Nespēju noticēt, ka jūs mani noturējāt par policistu! Vai tad es pēc tāda izskatos? Ja jums licies, ka es rīkojos kā jūsu kolēģis, man būtu kauns. Es netiku neko apgalvojis par to, kas esmu. Varat izvēlēties man profesiju. Varbūt es esmu filan­trops. Vai bagātnieks, kam patīk jaukties citu dzīvē, palīdzot tiem, kam nav tik ļoti veicies. Vai arī valdība izmanto manus pakalpoju­mus, lai apkarotu korupciju nomaļos policijas posteņos. Iespējams, ka esmu tā visa apvienojums. Vai nekas tamlīdzīgs. Jo mani tomēr sūtīja šurp augstākā pavēlniecība. Vislielākāl Nav tik viegli apjēgt, poli­cijas šef? Var gadīties… — vīrs piemiedza vienu aci, — ka esmu te, lai izmeklētu jūsu lietu.

Smīniņš jau sen bija nozudis no policijas priekšnieka sejas. Tas saņēma kreiso dūri labajā un saspieda tā, ka nokrakstēja kauli.

—   Man liekas, jums jau pirms laba laika vajadzēja aizbraukt no šīs salas, — viņš nomurmināja. Un klusi piebilda: — Draugs!

—   Ja jūs mēģināt norādīt, ka man būtu no šejienes jāpazūd, — ducīgais vīrs sacīja, uzacis raukdams, — tad esat uz slidenas taciņas. Šī, vai zināt, ir brīva zeme.

—   Tikai tik ilgi, kamēr es ļauju.

—  Jums ir pārspīlēti uzskati par savām pilnvarām, policijas priekš­niek. Atdodiet kukuli. Lai man jums nebūtu par to jāatgādina.

Resnis spēra kāju uz priekšu — uz zemāko pakāpienu, taču šefs atspieda plaukstu pret sienu, aizšķērsodams ceļu lejup.

—   Uzmanieties ejot! — viņš nošņāca. — Te mēdz notikt nelai­mes gadījumi.

—   Patiesi, — resnis piekrita, — taču ne ar mani. Laimīgā kārtā es stingri stāvu uz kājām.

—   Man vajadzēja jūs iespundēt tuptūzī. Par jaukšanos policijas darīšanās.

—   Taču te tas bija nepieciešams, vai tad ne tā? — druknais vīrs saprātīgi aizrādīja. — Ja policija pati netiek ar tām galā. Un tagad at­vainojiet mani, policijas priekšniek.

Viņš nogaidoši uzlūkoja Zafiridi, un tas negribīgi atkāpās, bet resnis domīgi pielika pirkstu pie lūpām.

—   Ir tikai viens jautājums, ko es jums vēl gribētu uzdot, — viņš sacīja. — Vai jums patīk putni?

—   Putni?

—   Putniņi būros — dziedātāji. Kanāriņi. Cīrulīši. Policijas priekšnieks viņu aizdomīgi nopētīja.

—   Īstenībā, — šefs norūca, — es tos nevaru ciest. Man ir alerģija pret spalvām. Kāpēc jūs par to vaicājat?

Apalītis pasmaidīja.

—   Tikai ziņkāres pēc, — viņš attrauca, veikli noskriedams pa kāpnēm.

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Kad austrumpusē debess sāka blāvot, balts gailēns izstiepa kaklu un ieķērcās. Piešķiebis galvu, tas samirkšķināja acis un it kā ieklausījās — drīz kaut kur no atstatuma atsaucās cita gailēna atbildes dziesma, pēc tam otrā un trešā.

Resnā vīra istabas logs bija vaļā, pa to iekšā plūda nakts un jūras kā no aizkapa nākošais saltums. Treknulis drebinādamies ģērbās, cik aši vien jaudāja, vilkdams mugurā drēbes, kuras bija piesūkušās ar neredzamu mitrumu. Viņš iemeta kabatā tukšo sērkociņu kastīti un vieglā solī steidzās lejā pa kāpnēm — uz tukšās ostmalas pusi. Klu­sumā viļņi burbulēja un šļakstinājās gar piestātni, bet tālāk selgā mir­guļoja zaļas un sarkanas gaismas — to ritmā līgojās kāda zvejas laiva.

Resnis devās uz cietzemes pusi, kur kailā klintaine atklāpās, do­dot vietu līdzenākiem klajumiem. Tur laiksprīdī, kamēr aukstasiņu radījumi vēl gulēja, viņš meklēja zem akmeņiem, līdz atrada vaja­dzīgo. Tad ar vislielāko rūpību izvilka laupījumu no tumšā midzeņa un ieslodzīja to sērkociņu kastītē.

Sāka skanēt zvani, aicinot uz agro rīta dievkalpojumu. Tie ieskandēja svētdienu visā salā, un dimdēja gan lielākie, kuru mēles raustīja virves, gan sīciņie, automātiski darbināmie.

Savas kafenion durvīs kādreiz visnotaļ izskatīgais Jakoss pie­glauda ar breolīnu saziestos matus un vērās jūrā, it kā gan viņa sirds, gan domas kavētos tālu projām.

Resnis apsēdās pie galda un, piesedzis šķiltavas ar delnu, lai vēja brāzma neapdzēstu liesmu, aizdedza cigareti. Jakoss klusēdams ienāca un nostājās viņam līdzās. Tagad viņa sveicienā nemanīja ne smaidu, ne jautrību, un Jakoss neatbildēja, tikai klusēdams gaidīja, ko viesis pasūtīs.

—   Kafiju! — resnais vīrs sacīja. — Un omleti, ja ir olas. Ar sieru un šķiņķi, bet bez tomātiem.

—   Olas ir, — Jakoss nīgri novilka, — bet maize nav svaiga. Šodien ir svētdiena.

—   Tad uzgrauzdējiet to. Un neaizmirstiet — nekādu tomātu!

Omlete likās laba, tā lieliski smaržoja un bija koši dzeltena, no pa­šu saimniecības vistu olām. Resnis aizdedzināja vēl vienu cigareti un palūdza Jakosam otru kafijas tasi. Jakoss, nolicis to uz galda, apsēdās viņam blakus un atkal vērās uz jūru.

Apalītis iemalkoja rūgto dzērienu.

—   Es šorīt domāju par makšķerēšanas vietām, — viņš turpināja.

—   Ja vien kāds varētu pateikt priekšā, kur būtu vērts to darīt.

Jakoss atrāva skatienu no selgas un uzlūkoja brokastotāju.

—   Jūs šorīt esat nācis par vēlu, lai zvejotu, kaptein, — viņš no­rūca. — Zivis paēda brokastis jau pirms vairākām stundām.

—   Tās, par kurām es domāju, svētdienās brokastis neēd, — res­nis sacīja.

—    Vismaz līdz brīdim, kad pārnāks no dievkalpojuma. Vienas vārds varētu būt Elēni Tsavaris.

Jakoss pakasīja aiz auss, tad ar pirkstu nogludināja ūsu līniju.

—    Tas ir liels loms, draugs, — viņš noteica. — Jums būs vaja­dzīga pamatīga aukla, lai to izvilktu.

—   Tā man ir, — resnais vīrs novilka. — Bet vēl paliek jautājums

—   kur noķert šo zivi?

—   Ja es būtu jūsu vietā, — Jakoss nomurmināja, — es pamēģi­nātu baznīcā. Ja man būtu jāuzmin, kurā, es meklētu laimi pie Svētā Leftera.

Viesis izvilka maku un atstāja blakus pelnu traukam dāsnu summu.

—   Liels paldies! — viņš piebilda.

—   Joprojām dzenat pēdas? — Jakoss ziņkāri noprasīja. — Jums šķiet, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?

—    Nav gan, un kā vēl! — resnais vīrs noteica. Viņš piecēlās, uzlika labo roku uz sirds, bet kreiso pastiepa, nostādamies klasiskā aktiera pozā.

—   Palūkojiet, — viņš skaitīja, — mirstīgie vaino dievus, jo stāsta, ka ļaunums nākot no mums, bet patiesībā tiem savu paša vainu ir gana, tās rodas viņu muļķības dēļ. Apmēram tā sacījis Homērs. Viņš labi pazina cilvēku dabu.

Jakoss neizpratnē blenza uz viņu, un resnis, kurš apjēdza, ka vīrs neko nav sapratis, atvadījās no viņa.

Bet Jakoss saķēra viņa roku.

—    Kurš tad to izdarīja? — viņš vaicāja. — Vai jūs noskaidrojāt vainīgo?

—    Jā, sev par gandarījumu, — resnais vīrs apstiprināja. — Tā

gan.

—   Un kurš tas ir?

—   Es nešaubos, ka jūs zināt, Jakos, — resnis attrauca, — es ne­drīkstu jums atklāt šādu informāciju. Taču varat būt drošs: drīz viss būs skaidrs — tiem, kuriem tā jāsaņem.

Daudzo sveču gaismā draudzes sievas neslēpti garlaikojās. Kan­celē stāvēja vīrs ar biezstiklu brillēm uz acīm un dziedāja senus tek­stus no ādā iesieta, ar roku rakstīta sējuma. Priesteris amattērpā pie­balsoja katram Kyrie eleison un žvadzināja kūpošā kvēpināmā trauka ķēdi. Gaiss bija biezs no vīraka un kūstoša vaska dūmiem, no sienām vērās zeltītie Svētā Leftera attēli — katrā no tiem viņa sejas izteiksme bija drūma, it kā viņš justos izmisis par patiesas dievbijības trūkumu. Bērni spēlējās ar sveču galiem, skraidīdami šurpu turpu pa ejām, bet sievietes trinās, sačukstējās un pēla kleitas, kas bija mugurā kaimi­ņienēm.

Telpas galā stāvēja smilšu kaste ar smiltīm un tievām svecītēm, kas drupa un bruka savā karstumā. Ziedojumu trauks bija pilns ar monētām un banknotēm, turpat blakus — skārda kārbas ar sveču saišķiem. Kāda izspūrusi veča bez vajadzības aptekāja smilšu kasti, ostīdama daktis, reizumis uzspļāva uz pirkstiem un apdzēsa kādu sveci, ērtāk izkārtodama atlikušos nodeguļus — garākos vidū, zemā­kos — priekšpusē.

Kādu mirkli resnais vīrs velvē klausījās liturģijas murdoņā, tad aprūpētāja, kas uzmanīja daktis, kasīdama no pirkstiem parafīna šļa­katas, pacēla sauju ar slaidām, baltām svecēm un pamāja viņam.

Dievkalpojums ducināja tālāk, pieminot visus, kas izturējušies netaisni pret saviem kaimiņiem, darījuši gauži bāreņiem, izlējuši nevainīgo asinis, atmaksājuši par naidu ar to pašu, un solot Dieva atmaksu, jo to prāti un sirdis tikšot apgaismoti, apskaidrojot dvē­seles ar mīlestību pat pret ienaidniekiem, lai lūdzamies… Resnais vīrs šķērsoja sarkanbalti rūtoto grīdu, pavicinot roku, lai atraidītu vecās sievietes piedāvātās sveces. Viņš nenolika naudu uz ziedo­jumu šķīvja, neskūpstīja svētbildes un trīsreiz nepārkrustījās. Viņš laipni saņēma veču aiz kaulainā dilba, pievilka sev klāt un iečuk­stēja ausī:

—   Pasauciet man Elēni Tsavaris! Pasakiet viņai, ka es gaidu pa­galmā.

Ārā debesis bija apmākušās, taču pēc krēslainajām iekštelpām tās likās gluži gaišas. Pie purpura ziedos plaukstošas bugenvilejas bija akmens sols, no kura resnis notrauca nobirušās lapiņas un apsēdās, lai pagaidītu. Drīz vien no baznīcas iznāca sieviete — pusmūža, maza auguma un aptaukojusies. Viņai mugurā bija sūnzaļš vilnas kostīms, kājās melnas kurpes, padusē iežņaugtu viņa nesa vecmodīgu somiņu. Mati bija ļoti īsi apgriezti, mitri, ar slapjas ķemmes pēdām, viņas āda šķita bāli pelēka, it kā saules stari to nekad nebūtu skāruši.

Resnais vīrs piecēlās un pastiepa viņai pretī roku. Sieviete šķēr­soja pagalmu un pienāca klāt, taču plaukstu nesaņēma.

—   Vai jūs esat Elēni Tsavaris? — vīrietis apjautājās.

—    Jūs atrāvāt mani no pienākumu pildīšanas — es lūdzu To Kungu, — viņa skarbi sacīja. — Sakiet, kas jums no manis vajadzīgs, lai šī būšana ātrāk būtu galā. Citādi ļaudis sāks melst.

Apalītis ar roku norādīja uz solu, lūdzot viņu apsēsties, taču pie­nācēja izlikās šo kustību neredzējusi. Lepni zodu izslējusi, lūpas sa­kniebusi, turēdama somu augumam priekšā kā aizšķērsi. Un resnais vīrs pieklājīgi pamāja ar galvu, likdams noprast, ka ievēros viņas vēlmi palikt stāvus.

—   Mans vārds, — viņš paziņoja, — ir Hermejs Diaktors. Es gribu parunāt ar jums par Irini Asimakopulas nāvi.

Sieviete samirkšķināja acis un pārvilka mēles galiņu pār virslūpu, kur auga daži vīrišķīgi tumši matiņi.

—   Kāpēc jūs mani iztaujājat tagad? — viņa noprasīja.

Tomēr sieviete apsēdās uz sola un nolika somu sev blakus. Kad viņa cieši saņēma vienas rokas plaukstu ar otru, resnais vīrs pama­nīja, ka viņas pirksti dreb.

Svešais atradās viņai tieši līdzās, noliecies uz priekšu un apķēris ceļgalus, bet sieviete, uzsvērdama savu atturību, salikusi savējos cieši kopā — un potītes tāpat. Viņas kājas virs šaurajām kurpēm bija piesārtušas, apavu purngali un papēži, ilgajā valkāšanas laikā nobružā­jušies, blāvi spīdēja cauri biezajai ziedes kārtai, kas slēpa apdilumu. Uz viņas žaketes atloka spīdēja maza piespraude ar mākslīgām pēr­lēm.

—   Vai jūs pazināt Irīni? — viņš pajautāja.

—   Nē. Es viņu nepazinu.

—   Tomēr bijāt par viņu dzirdējusi, vai ne? Un zināt, ka viņa ir mirusi?

Sieviete paraustīja plecus.

—   Protams. Šis ir neliels ciems. Par to ir stāstīts visiem.

—   Kā viņa aizgāja bojā?

—   Kāpēc jūs to prasāt man?

—   Ko jūs par to teiksiet?

—   Daži apgalvo, ka tas bijis negadījums. Citi — ka pašnāvība.

—   Vai jums bija nācis ausīs, ka jūsu meitas vīram esot sakars ar Irīni?

—  Tas, — sieviete nikni attrauca, — ir apvainojums manai meitai un visas mūsu ģimenes godam! Jums nav tiesību man sacīt kaut ko tādu!

Elēni sakustējās, lai pieceltos, taču resnais vīrs pieskārās viņas elkonim.

—   Vienu mirklīti, Elēni! — viņš teica. — Vai arī es izvilkšu Elpīdu no baznīcas. Cik noprotu, viņa bija tur kopā ar jums? Un pavēstīšu vi­ņai visu, ko izdibināju, kopš ierados.

Elēni nošņaukājās un izrāva roku. Tagad abas viņas plaukstas atradās klēpī. Pirksta kauliņš virs laulības gredzena bija iekaisis un pietūcis, varbūt no artrīta, tāpēc šaurais zelta riņķis dziļi iegrauzās miesā.

—   Pastāstiet man par Irīni Asimakopulu.

—    Es jums nevaru neko par viņu pateikt. Netieku gudra, kāpēc jums šķiet, ka es to spētu.

—    Varbūt tāpēc, ka es vakar pavadīju labu brīdi, tērzēdams ar jūsu brāli, ar Hari.

—   Mans brālis neko nesajēdz un ir dumjš. Netērējiet laiku, klau­soties viņa muldēšanā.

—   Būdams likumkalps, viņš sevi ir smagi kompromitējis, — ducīgais vīrs aizrādīja, — taču nav tik liels muļķis, kā jums liekas. Viņš ir gudrs diezgan, lai apjēgtu, ka no šā nodarījuma nav kur paslēpties. Un ar jums ir tāpat.

—   Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

—    Laikam man nevajadzēja runāt ar jums, bet ar jūsu meitu. Varbūt jūsu brālis, kā jūs sakāt, neko nezina. Jo Elpīda ir tā, kurai bija motīvs. Vai Elpīda ir vainīgā, Elēni?

—   Elpīdas nemaz tur nebija!

—   Kur, Elēni? — resnis neatlaidās. — Kur viņas nebija?

Sieviete neatbildēja. Viņa norāva bugenvilejas lapu un nometa

zemē.

—    Ļaujiet man jūs mazliet nomierināt, — apalītis teica. — Es neesmu no policijas.

—   Tad jums nav tiesību uzdot man jautājumus. Jums nav piln­varu. Un tādā gadījumā…

—    Ļaujiet man pabeigt, — resnis viņu pārtrauca. — Esmu pri­vātdetektīvs. Lai ko jūs man sacītu, par to jums nebūs jāiet cietumā. To varu apliecināt. Taču es noskaidrošu patiesību. Ja jūs pati man pastāstīsiet — brīvprātīgi —, jo labāk jums.

—   Bet jums nav pilnvaru.

-Šis zemes likumdošanā tās nav ierakstītas, jā gan. Taču, kad likums vairs nenodrošina taisnīgumu, jo virsroku ņem korupcija, muļķība, birokrātija vai bailes, lai kādi būtu iemesli, mans pienākums ir raudzīties, lai tas tiktu iedibināts.

—   Vainīgo sodīšana ir Mūsu Kunga Jēzus Kristus ziņā, — Elēni atbildēja. Viņa pārmeta krustu, tad pavērās augšup, it kā atbalstu meklējot. — Un tagad, ja atļausiet, es atgriezīšos pie savām lūgša­nām.

—   Vēl ne, Elēni, — ducīgais virs atteica. — Ja jūs ar mani neru­nāsiet, es sekošu jums baznīcā un pavēstīšu visai draudzei, kas, pēc mana slēdziena, ir noticis ar Irīni Asimakopulu. Paziņošu savas do­mas par to, kā un kāpēc viņa nomira un kurš tur vainojams.

Viņas smaids likās nepatīkams.

—   Jums nav nekādu pierādījumu, kas mūs saistītu ar šīs sievietes nāvi, — viņa atcirta.

—   Gluži otrādi. Ir jūsu brāļa liecība. Un nemēģiniet novelt visu uz viņu, Elēni. Viņš iekūlies pamatīgās sprukās. Un nevēlas atbildēt par noziegumu, kuru nav pastrādājis. Manuprāt, es zinu, kā viss notika. Es stāstīšu, bet, ja kļūdīšos, jūs izlabosiet, jo man vajadzīga pareiza aina. Un paturiet vērā — ja melosiet, būs ļaunāk jums: ja mēģināsiet, es tūlīt to pamanīšu.

Elēni neko neteica, tikai spēlējās ar viltoto pērļu piespraudi, tais­nodama un atāķēdama to. Aiz baznīcas sētas klaigāja bērni, nodipēja soļi un izgaisa tālumā.

—   Ar jūsu meitas laulību nav labi, vai ne? — resnais vīrs nopra­sīja. — Elpīda nedara Teo laimīgu — tā taču ir? Varbūt viņam ar sievu vien nepietiek. Kā jums liekas?

Apalītim šķita, ka viņa neatbildēs, taču Elēni pagriezās un sacīja: — Teo ir sapņotājs. Dažiem vienmēr šķiet, ka citur zāle ir zaļāka.

Viņš gaidīja turpinājumu, taču sieviete apklusa.

—   Viņš rīkojās tāpat kā daudzi citi vīri — vai ne tā? — resnais virs ieminējās. — Aizgāja pa kreisi. Parasts gadījums, nekā nepieredzēta. Iespējams, jūsu vīrs ir darījis tāpat. — Viņas uzacis saraucās, bet sejas izteiksme liecināja par gurdu piekrišanu. — Taču beigās viņi visi pār­rodas mājās pie pavarda.

—   Visi vīrieši ir vienādi, — viņa novilka. — Tā allaž bijis un ari būs. Un atradīsies tādas padauzas. — Patiesībā viņa lietoja vēl stip­rāku vārdu — "maukas", kā mēdz runāt kazarmās un bāros. — Ja atļausiet, es jums pastāstīšu par savu lauleni. Savu vīru. Es ar to sa­mierinājos gadiem — ar viņa skraidīšanu pakaļ katrai ielenei, kas no­met brunčus, tikko kāds piemiedz ar aci vai pasmaida. Vecais nebija izvēlīgs. Devās līdzi katrai, kas vien ņēma pretī. Vilktos arī tagad, ja tikai kāda būtu ar mieru. Dažkārt šis tika pieķerts. Dabūja kāvienu no kādas uzdzīvotājas vīra, pārradās vienās asinis un zilumos, pēc tam nedēļu nejaudāja pasteberēt — kule bija uzpampusi, jo pa to ticis sperts. Un es? — Viņa nolieca galvu pār piespraudi, atkal sašķieba to, pēc tam atlieca atpakaļ. — Bet kauns bija man! Nosodījums pienācās sievai! "Elēni neprot savu veco noturēt mājās!" Zinu, kas tika gvelzts man aiz muguras. Taču es biju stipra. Rādīju šiem, ka man vienalga, — viņa noknikšķināja pirkstus, — lai ko šie melstu. Cīnījāmies tālāk, un es izturēju. Mums bija bērni. Un es zināju, ka vīrs vienmēr atgriezī­sies. Tāpēc es biju neuzvarama. Bet Elpīda… Ar viņu ir citādi. Un Teo ir atšķirīgs. Es izvēlējos viņu savai meitai, jo viņš nelikās tāds kā visi. Viņš bija tāds kluss puisis. Nekad nebija vazājies apkārt — nešķita brunču mednieks. Negribēju, lai Elpīdai būtu jāpieredz tas, ko biju piedzīvojusi pati. Es nespētu paciest, ja viņa tiktu tik ļoti sāpināta. Es vēlējos viņu pasargāt. Taču man neizdevās. Kad uzzināju, kas notiek, tā mauka jau bija dabūjusi Teo savos nagos.

Sieviete pasniedzās, norāva purpursārtu ziedkopu un nolika to uz plaukstas — guļot tur, atdalīta no zara, tā vairs nešķita tik skaista, pēc mirkļa burvīgais veidojums jau bija sašļucis.

—   Ja runājam par Teo… — Viņa pašūpoja galvu un sakostiem zobiem nopūtās.

—   Tātad Teo tomēr nebija citāds.

—   Nē, bija gan. Kā izrādījās. Teo neklīda apkārt tāpat vien, lai nodrāztos. Teo bija vajadzīga mīlestība. Viss vai nekas. Es vienā reizē ierados, kad viņš raudāja, sabrucis uz virtuves galda. Šņukstēja kā meitene. Es sapratu, ka briest nepatikšanas. Tā kuce jau bija pārņē­musi viņa miesu un dvēseli. Vīrieši nemēdz kaukt par neko. Kad re­dzēju viņu tā elsojam, es apjautu, ka viņš Elpīdu pametīs.

Elēni virpināja nolauzto ķekaru, turot kātu starp īkšķi un rādītāj­pirkstu.

—   Es nespētu izturēt, ja ar manu meitu tā notiktu. To kaunu. Viņa ir laba meitene, jauka. Un nav to pelnījusi. Bet es nezināju, ko iesākt. Tikai sapratu, ka ir kaut kas jādara. Tad paklīda baumas. Džordžs ka­fejnīcās padzirdēja runas, ka Teo redzēts kopā ar šo sievieti. Un tad es attapos. Sapratu, kur ir ienaidnieks. Arī Elpīda manīja, ka vairs nav lāgā. Viņa tikai netika skaidrībā, kas īsti notiek. Viņa mīl Teo jo­projām. Bet viņš nemīl sievu. Nedomāju, ka jebkad ir mīlējis. Bet tas nebija svarīgi — tā gluži vienkārši bija. Es viņai to teicu. Tomēr tas kļuva būtiski vēlāk, kad viņš ieskatījās citā. Kurš lai turpmāk gādā par manu Elpīdu, par mūsu mazo Panajicu, ja Teo viņas pamestu? Ja es nomiršu, kas par viņām rūpēsies? Bērni ir pirmajā vietā. Paša pēcnā­cēji. Un, kad es izdibināju, kas šī ir, mēs devāmies brīdināt, lai turas tālāk. Gājām šo meklēt. Un aprunāties.

—   Mēs?

—   Es. Un mana otrā meita — Jorgija. Un mana māte. Tā ir veča ar krampi. Izskatās tik trausla kā kanārijputniņš, taču āriene viļ. Mans tēvs bija tāds pats apkārtstaigulis kā Džordžs, mūždien bāza diņķi tur, kur tam nevajadzēja būt. Bet māte bija stipra, viņa tika ar šo galā. Bija vērts.

Elēni nometa ziedu, savītušās un spīdumu zaudējušās lapiņas noplaka uz aukstajiem akmeņiem.

—   Mēs zinājām, kur to sievišķi atrast. Viņai bija tāds dārziņš, tur augšā, virs ciema.

—   Es to redzēju, — resnis apstiprināja.

—   Visi melsa, ka viņa tur tiekoties ar Teo. Mēs cerējām abus pie­ķert kopā. Taču pirmajā reizē, kad uzkāpām, viņas tur nebija. Mēs gaidījām, bet viņa nenāca. Tad mēs norāvām dažas puķes, salauzām tomātu stādus, izvilkām šādas tādas saknes. Devāmies uz māju — mums bija ar viņu jānoskaidro attiecības, taču arī tur neviena nebija.

—   Vai mājā jūs neiegājāt?

Elēni samirkšķināja acis.

—   Nē.

—   Vai esat pārliecināta?

—    Mēs iegriezāmies pagalmā. Saucām viņu, bet neviens neat­bildēja.

—   Un ko jūs darījāt, kad noskaidrojāt, ka saimnieku nav?

—   Mēs gājām projām.

—    Vai pirms aiziešanas neko vairāk neuzsākāt? Piemēram, vai pamanījāt putnu būrītī?

Elēni novērsās.

—    Man nepatīk skatīties uz ieslodzītiem dziedonīšiem, — viņa attrauca.

—   Tātad jūs palaidāt nabaga gūstekni vaļā, vai ne?

Elēni lēni un rūgti pasmaidīja.

—   Savā ziņā tā bija — jā gan. Es tam atdevu brīvību. Par vakariņu barības devu tas vairs nedziedāja, vai ne? Tas bija brīdinājums Irīni, nekas vairāk. Varbūt mēs būtu aprobežojušās ar to. Taču māte teica, ka mums jāiet atpakaļ uz dārzu un jāiedzen tai maukai šausmas. īsti nezinu, ko viņa ar to domāja, varbūt arī pati nenojauta. Un tā mēs abas nākamajā dienā devāmies turp vēlreiz. Un šī bija tur.

Augstākajos zaros cipreses galotnē ūboja dūja. Elēni pavērās turp, kur tā tupēja, tad pavērās lejup uz savām rokām un, izpletuši pirk­stus, aplūkoja tos, it kā redzētu pirmoreiz.

—   Izstāstiet visu, Elēni! — resnais vīrs skubināja.

—    Mēs gājām turp pa ceļu. Irīni vāca nost zirņus, kurus mēs iepriekšējā dienā bijām nolauzušas. Viņa raudzījās, kā mēs tuvoja­mies pa taciņu. Irīni mūs nepazina, droši vien prātoja, kas mēs tādas esam. Viņa šķita gluži parasta, nepavisam ne tik skaista kā mana Elpīda. Dažkārt jābrīnās — kas vīriešiem uznāk?

Elēni uzdeva šo jautājumu tā, it kā resnais vīrs zinātu uz to atbildi, bet, kad viņš neko neteica, turpināja:

—   Irīni sākumā izturējās pieklājīgi. Sacīja man "labdien". Bet tad iejaucās māte. Brīdināja, lai Irīni turas tālāk no Teo, ka viņš nav pāris tai, bet mūsu Elpkiai, nosauca šo par mauku un kuci, un vēl visādos vārdos. Tad Irīni sāka kaut ko saprast. Vaicāja, kas mēs esam, rokas sā­nos iespiedusi un degunu gaisā saslējusi. Prasīja, kāds, pie velna, tam visam sakars ar mums, un es atbildēju, ka esam ģimenes locekles. Ka mūsu dzimta necietīs mājas pavarda izpostīšanu. Viņa attrauca, ka neesot neko tādu izdarījusi. Sacīja, ka Teo ar viņu nemaz nerunājot un neliekoties redzam, ja kādā brīdī satiekot. Viss esot galā, pavisam. Bet es atcirtu, ka viņa ir mele un palaistuve.

—   Man gan šķiet, ka viņa, visticamāk, teica patiesību, — resnis iestarpināja. — Vismaz viņai tā likās.

—   Bet kā to var zināt? Kas jums liek tā domāt? Tādas vazaņķes kā viņa ir gatavas zvērēt pat pie savu bērnu dzīvības, ka melns ir balts. Taisnība tām neko nenozīmē. Vienīgi meli. — Elēni seja bija piesar­kusi, sarūgtinājums to darīja neglītu. Runājot siekalas šķīda apkārt un krita uz vīrieša drēbēm. — Mēs viņai par to aizrādījām. Māte uz­kliedza, ka šī esot melīga suņmātīte. Un sāka mīdīt dārzu. Un tad tā mauka sāka b|aut: "Prom no šejienes, vācieties!" Un sagrāba māti aiz rokas. Jā, māte ir kalsna, viņas kauli trausli. Viņa varēja kaut ko salauzt. Tāpēc es uzsaucu: "Neuzdrošinieties aiztikt manu māti!" Un iesitu pļauku pa seju. Ne jau stipri, bet viņai nebija patīkami. Irīni sāka iet — devās projām. Māte bija saniknota par viņai parādīto ne­cieņu. Viņa pacēla zemes kamu. — Parādīsim šai, kā bija parasts agrā­kajos laikos, — lai redz, kā klājās tādām kucēm kā viņa!" Un svieda to smilšu murskuli. Metiens bija pamatīgs, trāpīja pa muguru, un tad tā mauka pa īstam apskaitās. Viņa nāca atpakaļ, saukdama: "Kura tā bija? Kura to meta?" Tad māte paķēra akmeni, ieaurojās: "Es!" un laida ar to viņai — tas ķēra roku. Viņa izskatījās satriekta, un es do­māju: "Lai zina, ka mēs runājam nopietni!" Tad es ari aizlingoju ak­meni. Tādu nelielu. Bet mātei jau bija plaukstā lielāks, un viņa svieda ar to šai pa pieri. Viņa sagrīļojās un ķēra pie galvas, tā bija pušu, te­cēja asinis. Irīni uzlūkoja mūs un izdvesa: "Pie velna, ko jūs darāt?" Un tad māte meta nākamo. Un es arī. Ne jau ar spēku, bet akmeņi viņu ievainoja, un es par to priecājos. Mēs tos ķērām pa diviem un pa trim un metām. Viņa kliedza: "Palīgā, palīgā!" Bet tur augšā ne­bija neviena, kas varētu dzirdēt. Viņa sāka spiegt un mēģināja bēgt. Bet nevarēja ātri paskriet — mēs bijām trāpījušas pa ceļgaliem, viņa kliboja. Un es viņu apsteidzu. Neļāvu aizbēgt. Tad viņa sāka lūgties. "Dieva dēļ, gana!" Bet māte uzbļāva: "Nepiesauc Visaugsto — tādām kā tev Dieva nav!"

Sieviete aprāvās. Cipreses galotni sašūpoja vējš, un dūja, pacē­lusies spārnos, aizlaidās uz jūras pusi.

—   Elēni?

—   Irini saritinājās kamoliņā. Gulēja, saķērusi galvu rokās. Viņa šņukstēja — redzēju, kā raustās viņas ķermenis. Un murmināja: "Lū­dzu, beidziet, nevajag!" vēl un vēl. Irini bija netīra, viņas drēbes bija asinīs. Iespēru viņai ar kāju, un viņa iesmilkstējās kā suns. Tad es teicu: "Diezgan, viņa jau ir dabūjusi mācību!" Bet māte nespēja apstāties. Viņa bija saniknota, satrakojusies. Mauka bija zemē, un māte pacēla klints bluķi. Kad tas jau bija virs paklīdenes galvas, es iekliedzos: "Nē!" Un atņēmu to viņai — izrāvu. Domāju: "Tas viņai ir par smagu, viņa to nosviedīs!" Tas bija manās rokās, es atceros tā svaru. Grasījos to nolikt, nolaist zemē kaut kur sānis, taču tad man iešāvās prātā, ka laikam esam darījušas par maz. Dažas rētas derētu par paliekošu atmiņu — tās katru dienu atgādinātu, ka jāturas tālāk no mums. Irīni seja bija pavērsta augšup, pret mani, un es prātoju, kur — pa vaigu vai zodu… Viņa saprata, ko es gudroju, un iesaucās: "Nē!" Tajā mirklī es nometu to klints gabalu. — Elēni izaicinoši uzlū­koja resni. — Kā es varēju zināt, kādu postu tas nodarīs? Mēs gribē­jām tikai viņu pabaidīt, tas viss.

—    Jūs nomētājāt Irīni ar akmeņiem. — Resnā vira balss bija neskanīga. — Līdz nāvei.

Elēni neatbildēja. Virs piecēlās un, pagriezis sievietei muguru, aizdedza cigareti. Viņš kādu mirkli klusēja.

—    Un tā jūs atrisinājāt savus sarežģījumus, — viņš beidzot sa­cīja.

—   Tikai… bija līķis.

—   Mēs nosedzām viņu ar augiem, ko bijām izrāvušas, un es de­vos uzmeklēt Hari. Es zināju, ka viņš palīdzēs. Brālis noteikti nevēlas traci. Un darīs visu, lai no tā izvairītos. Un nākamajā dienā pirms ausmas mēs ar viņu atnācām divatā. Par viņas pazušanu vēl nebija ziņots. Jo virs bija projām. — Resnis domāja par nabaga Andreasu, kura vienīgā sabiedrība laivā bija viskija pudele. — Mēs iesēdinājām Irlni policijas mašīnā, priekšā — un Haris uzveda viņu kalnā. Teicu — ja viņa nokritīs, tad mūsu uzdauzītie zilumi nebūs pamanāmi.

Ducīgais vīrs dziļi ievilka cigaretes dūmus un pagriezās pret sievieti.

—   Elēni, — viņš sacīja. — Paskatieties uz mani. Jūs izdarījāt ciet­sirdīgu slepkavību.

—    Nē, — viņa vēsi atteica. — Mēs negribējām viņu nogalināt. Tas bija nelaimes gadījums.

—   Nekā nebija, — vīrs attrauca. — Tā vis nav. Jūs ar māti domā­jāt, ka jūsu nelaimīgā dzīve dod jums tiesības sodīt citus. Tomēr jūs pati nule apgalvojāt, ka šādas tiesības ir tikai Dievam. Bet jūs atriebā­ties par savām ciešanām.

—   Es darīju tikai to, kas bija vajadzīgs, lai aizstāvētu savu bērnu. Un tāpat rīkotos atkal. Es neko nenožēloju.

—   Jūs par šo noziegumu būtu jātiesā.

—   Bet jums nav pierādījumu. Un nav likumīgu pilnvaru. — Pie­cēlusies no sola, viņa nogludināja svārkus.

Resnais vīrs skumīgi pašūpoja galvu.

—   Nē. Pierādījumu nav. Ir tikai sirdsapziņa. Bet, ja jums tiešām tās trūkst un jūs neko sev nepārmetat, ko lai es jums saku? Lūdzu. Ejiet.

Vīrietis sniedza viņai somiņu, taču tik neveikli, ka nospieda slē­dzi, somiņa atvērās, un viss saturs izbira uz pagalma akmeņiem. Viņš ātri pieliecās un salasīja šis mantas — mutautu, pūdernlcu, dažas mo­nētas, mazu ercenģeļa Miķeļa svētbildīti, — un ielika to visu atpakaļ, pēc tam aizspiežot somu.

—   Ejiet vien.

Vīrs noskatījās, kā viņa nesteidzīgi devās projām, nozūdot atvēr­tajās baznīcas durvīs un iepeldot tumsā kā zivs, kas no sauszemes at­griežas ierastajos ūdeņos. Kad viņa iegāja, resnis paņēma savu nešļavu un sekoja sievietei baznīcas priekštelpā, kur apstājās un nolūkojās, kā turpinās snaudulīgā liturģija.

"Kungs, pieņem šo trīskārt svētīgo himnu no mūsu, grēcinieku, lūpām un nāc pie mums savā žēlsirdībā!"

Veča, kas aprūpēja daktis, paņēma ziedojumu šķīvi un sniedza sveču saišķi jaunai meitenei sārtā kleitā. Abas kopā apstaigāja draudzi.

"Piedod mūsu tīšos un nevilšos pārkāpumus, svēti mūsu dvēseli un miesu, ļauj mums kalpot un Tevi pielūgt Tavā svētumā visas mūsu dzīves dienas…"

Sievietes atvēra savas svētdienas somiņas un grābājās tajās, mek­lējot monētas, lai samaksātu par svecītēm.

Resnis gaidīja.

Atskanēja kliedziens, pēc tam vaids un murmināšana, kas bei­dzās ar skaļiem izsaucieniem. Dūkoņa mitējās, sākās uztrauktu sie­viešu balsu sacelta kņada. Veča spiedza, bet meiča, kas bija nesusi sveces, paskrēja resnajam vīram garām.

Resnis ieslīdēja baznīcā un devās uz priekšu pa eju — turp, kur draudzes locekles pulcējās ap vaimanātāju, kas bija saķērusi roku.

Pāri klātesošo galvām viņš tai uzsauca: — Vai esat ievainota, Elēni?

Sievietes atbildēja, un viņu mirdzošās acis liecināja, ka šis dra­matiskais notikums ieviesis kādu dažādību šajā vienveidībā.

—   Skorpions! — viņas nobēra. — Tas bija šai dāmai somiņā! Kad viņa taustījās pēc sīknaudas, tas viņai iekoda!

—    Gluži neticami! — resnis nomurmināja. — Vai jums sāp, Elēni?

Taču Elēni nelikās ne viņu dzirdam, ne pazīstam, tāpēc vīrietis uzrunāja tuvāko veču.

—   Cik noprotu, tad skorpiona dzēlums sagādā negantas mokas, — viņš teica.

Tā ar gandarījumu piekrita.

—   Mana tēva brālēns tā nomira, — viņa turpināja. — Viņa roka uzpampa kā balons, sākās asinssaindēšanās. Ārsts ieradās par vēlu — viņu vairs nevarēja glābt.

—   Vienam tas nav nekas, tikai tāds adatas dūriens, — sacīja res­nis, — otram tas var kļūt liktenīgi. Nekad nevar zināt. Taču šajā dzīvē neko nevar uzskatīt par drošu, vai ne?

Viņš ielūkojās pulkstenī.

—   Man vairs nav daudz laika! — resnais vīrs noteica. — Es jūs atstāšu. Nododiet Elēni kundzei manus labākos vēlējumus.

Ārā starp mākoņiem bija parādījusies saule. Aiz baznīcas mūra vēsmiņa vēdīja agri uzziedējuša jasmīna smaržu. Vīrs izvilka no so­mas mandeļu šokolādes tāfelīti un, nogaršodams pirmo kvadrātiņu, devās projām.

DIVDESMITĀ NODAĻA

Teo Hacistrata mājā resnis nevienu neatrada, tāpēc uzrakstīja zīmīti, rūpīgi izvēlēdamies vārdus:

"Esiet tik laipns un atnāciet uz tikšanos ar mani Svētā Savas piestātnē rīt pulksten 10. Mums daudz kas apspriežams, un mans uzturēšanās laiks šeit ir ierobežots."

Un apakšā grezniem burtiem uzvilka — "Hermejs Diaktors — izmeklētājs", pēc tam iemeta lapiņu vēstuļkastē, kur tā noteikti tiks pamanīta.

Kuģniecības logā izliktais saraksts liecināja, ka šovakar jābūt prāmim. No telefona automāta pie pasta resnis piezvanīja uz policijas iecirkni. Atbildēja mazais konstebls. Fonā spēlēja radio.

—  Labrīt! — ducīgais vīrs sacīja. — Vai es, lūdzu, varētu parunāt ar šefu Zafiridi?

—  Viņa nav! — vīrelis norūca. — Mēģiniet piezvanīt rīt.

—   Varbūt jūs nodosiet viņam ziņu, — resnis turpināja, — no Hermeja Diaktora, atēnieša. Jūs droši vien mani atceraties.

Sekoja īss klusumbrīdis. Radio turpināja spēlēt — sieviete dzie­dāja par mīlestību.

—   Es to izdarīšu, — konstebls sacīja. — Ja tas ir steidzīgi.

—   Vai jūs, lūdzu, pateiksiet viņam, ka es ceru uz tikšanos prāmju pieturā, sagaidot senu viņa draugu no Patmosas, man ar viņu ir kārto­jamas darīšanas. Es pieminēju Zafirida vārdu, un šis paziņa ļoti vēlas viņu redzēt. Pavaicājiet Zafirida kungam, vai viņš būtu ar mieru ietu­rēt vakariņas kopā ar mums pēc tam, kad kuģis pienāks?

—   Es viņam pateikšu, — konstebls apsolīja.

Resnais virs kājām devās uz attālo kalnaini. Apkārt valdīja klu­sums, kuru pārtrauca tikai skaņas no saimniecības, kas atradās aiz mūriem, jo mājas logi bija vaļā, sētā kāds dauzīja paklāju, uz izstiep­tas auklas žuva sega, šļakstēja no spaiņa liets ūdens, klaudzēja kapā­jamais nazis uz koka dēlīša, uz bruģa akmeņiem švīkstēja zaru slota. Gar stāvajām, oļainajām takām kuploja nezāles, un tām pāri liecās mandeļkoki, granāti un mespili.

Apalītis pagāja garām kioskam, kuru sieviete bija atvērusi diez­gan negribīgi un tagad sēdēja, lobīdama garas, zaļas pākstis. Pelēcīgās, nierveida pupas krita bļodā. Veikalniece gan norādīja virzienu, taču izteicās visnotaļ sarežģīti, un, ātri aizmirsis viņas stāstīto, resnais vīrs lūdza kādam jaunulim, lai parāda ceļu. Puisis veda viņu uz priekšu pa brikšņiem, līdz abi nonāca pie kaltiem dzelzs vārtiņiem mūrī.

— Šeit, — pusaudzis sacīja, — viņa dzīvo te.

Vīrs iedeva viņam dzeramnaudu un noraudzījās, kā puika no­zūd, — aizelsies aiztraucas pa takām, skrejošajiem soļiem nokļūstot tālumā. Atvilcis bultu, resnis pagrūda sarūsējušās restes un ieslīdēja dārzā, kas bija pilns ziedošiem dadžiem un vējauzām, starp kurām sārtojās savvaļas magones. Cietā taka veda uz pussabrukušu māju — no jumta čukura līdz durvju aplodai stiepās dziļa plaisa, un aiz izļodzītajiem augšstāva logu slēģiem spraucās efejstīgas.

Durvis daudzus gadus nebija krāsotas, un pārpalikusī krāsa bija nolobījusies asām plēksnēm, starp rāmi un sienu zirnekļa tīklā šūpo­jās izžuvis mušas līķis, bet āmuriņš bija tikko jaušami nosūbējis — tas attēloja mazu, elegantu, cimdā tērptu cilvēka dūri, un to klāja ne­spodri, zaļgani nosēdumi. Resnais vīrs pacēla klauvēkli un ļāva tam krist, bet pēc tam trīsreiz pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem.

Likās, ka šī būtne lēni veic it visu — šļūkājot ar čībās tērptajām kājām, lai atvērtu, atvelkot ieķīlējušās bultas un meklējot atslēgu. Ka­mēr sieviete grābājās pēc tās, viņa uzsauca, ka nākot, un sāka kaut ko murmināt, klusiem soļiem mīņādamās aiz durvīm. Viņa pavēstīja, ka atradusi vajadzīgo, taču runāja pati ar sevi, nevis ar nācēju, un resnis dzirdēja metāla šķindu, kad viņa nometa atslēgu uz flīžu grīdas, bet pēc tam sūkstījās par pašas neveiklību, liekdamās to pacelt.

Nograbēja slēdzene, un viņa ielaida viesi. Viņa mazliet šķielēja un mirkšķināja acis kā nakts radījums, ko izbiedējusi dienas gaisma. Sievietes sirmie mati pakausi bija pieplacināti, it kā viņa būtu gulē­jusi. Zem mājās šūto svārku nelīdzenās malas rēgojās spoži balta mežģlņotu bikšu maliņa, asi iezīmēdamās uz melnā, izbalējušā sarža auduma fona. -Jā?

—   Sofija? — ienācējs noprasīja. — Vai Sofija Bakasa?

Viņa pētīja viesi, seju grumbās savilkusi.

—   Vai es jūs pazīstu? — Šo jautājumu viņa uzdeva sev pašai, ne­vis ienācējam; uzacis savilkusi, sieviete nesteidzīgi rakņājās atmiņā.

—   Nē, — resnais vīrs sacīja. — Jūs nevarat mani atcerēties. Mans vārds ir Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām. Gribu ar jums parunāt, ja drīkstu.

—    Labi, nav svarīgi, nāciet iekšā, — sieviete noteica. — Nāciet vien.

Atnācējs sekoja viņai virtuvē, kur nepārprotami oda pēc peļu midzeņiem. Šis smārds kopā ar pelējuma sporām no tumšā plan­kuma griestos kutināja rīkli. Viņš ieklepojās un pacēla roku pie pa­krūtes.

—   Atvainojiet! — resnis ieminējās. — Es dažu pēdējo dienu laikā ciešu no saaukstēšanās.

—   Varbūt jūs vēlaties tēju? — saimniece nedroši pajautāja. — Salviju uzlējums tādās reizēs vienmēr labi der.

Viņš pasmaidīja.

—   Paldies. Jūs esat ļoti laipna.

Viņa no piloša krāna piepildīja mazu katliņu un uzlika ūdeni vārīties, pēc tam lēnām devās pie bufetes, kur bija izvietota lēta por­celāna servīze. Aiz atvērtajām durtiņām atklājās nolaistiba: starp tasī­tēm bija izkaisīti melni peļu spiru graudiņi. Sieviete pagatavoja tēju, neteikdama ne vārda, it kā tērzēšanas māka viņai būtu aizmirsusies un ik nenozīmīgais darbiņš — karotītes noskalošana, galda noslaucī­šana — iegūtu pārliecīgu svarīgumu, jo tika veikts pamazām, neļau­jot sevi traucēt, — laika tai netrūka.

Viņa pasniedza dzērienu un piedāvāja ari vienkāršus biskvī­tus no atplēsta celofāna iepakojuma. Vīrietis smaidīdams paņēma vienu un iekodās tajā — tas bija mīksts, mitrs, ar pelējuma pie­garšu.

Sofija sēdēja viesim pretī un noraudzījās, kā viņš malko tēju.

—   Jūs droši vien brīnāties, kāpēc esmu šeit, — resnais virs ieru­nājās, lai gan bija skaidrs, ka nekāda ziņkāre namamāti nemoka.

—   Vai tēja ir gana salda? — viņa pajautāja. — Varu pielikt vēl cukuru, ja gribat.

—   Nē, nē, — viņš atteicās. — Sofija, man jums nododamas jau­nas ziņas. Par jūsu vīru. Stamati.

Nepiespiestā izturēšanās piepeši pagaisa, viņa sadrūma un pēk­šņi izskatījās noraizējusies. Viņas apakšlūpa satraukumā drebēja, it kā asaru plūdi nebūtu tālu. Lai slēptu savu noskaņojumu, sieviete pa­cēla roku pie zoda.

—   Jaunas, — viņa nomurmināja. — Ziņas. — Un plauksta no lūpām pārceļoja pie krūtīm — itin kā sargājot, un viņa noprasīja: — Kādas gan?

—   Labas vai sliktas, to es nezinu, — resnis turpināja. — Stamatis ir miris.

Sofija šaubīgi pajautāja: — Vai esat par to pārliecināts? Vai jūs nekļūdāties — tas tiešām ir viņš?

Resnulis izvilka no kabatas apbružātu tumšzilu kārbiņu, uz ku­ras ar zeltainiem, vītiem burtiem bija iespiests zeltkaļa vārds, un pastūma to pāri galdam uz sievietes pusi. Viņa uzmanīgi pacēla vā­ciņu un izņēma no baltā atlasa pamatnes riņķi, piešķiebdama to, lai izlasītu gravējumu uz iekšējās virsmas: "Stamatis — Sofija 1966". Sieviete izpleta labās rokas pirkstus un nolika uz galda laulības gre­dzenu, ko bija valkājusi zeltnesī. Tas bija šaurāks, taču noteikti tāds pats.

Viņa aizvēra plakstus un ļāva sejai atplaukt smaidā.

—   Paldies Dievam! — Sofija izdvesa. — Beidzot! Tencinu Radī­tāju!

—   Jūs esat brīva, Sofija.

Viņa aizsedza acis ar rokām un sāka raudāt.

Resnais virs notupās pie krēsla un, lai cik netaktiski likās šādā brīdī sievietei pieskarties, apķēra ar roku viņas sagumušos plecus. Ka­mēr Sofija raudāja, apalītis turēja viņu, cieši piespiedis sev klāt, līdz juta, ka ļaunākais ir garām, un pēc tam iespieda viņai saujā savu zīda mutautu.

Kad namamāte sāka slaucīt degunu un slapjās acis, viesis atgrie­zās savā vietā.

—   Lai Dievs jūs svētī, kungs! — viņa iesaucās. — Par to, ka atne­sāt tādas labas ziņas! — Viņas vaigi bija satraukumā pietvīkuši. — Ak vai, ko es saku! — viņa nočukstēja. — Ko gan jūs par mani domāsiet? Nabaga Stamatis. Nelaimīgais, nelaimīgais Stamatis!

Bet vīrietis papurināja galvu.

—    Nav vajadzības izlikties, Sofija. Varu tikai minēt, cik nožēlo­jama bijusi jūsu ģimenes dzīve un kā jūs esat cietusi.

—    Divdesmit astoņus gadus, — viņa nopūtās, — tik ilgu laiku bija jāgaida, lai tas notiktu. Ar viru, kurš neatgriezās.

—   Jā, Sofij, tā ir.

Viņa saņēma mutautu aiz stūriem un sāka to locīt mazākos četrstūrlšos.

—   Nepagāja ne diena, kad es neraizējos, ka viņš varētu pārrasties. Tad es nonāktu vēl lielākā postā nekā tad, kad viņš nozuda, — kaunā un muļķes lomā. Mēs pavadījām kopā tikai nedēļu. Un par to es samaksāju ar visu savu dzīvi! Nav bērnu, nav mazbērnu, nav naudas. Nekad nav bijis pieklājīgu drēbju, nekādu deju vakaros. Atraitnes — vecas sievas mūžs. Man bija septiņpadsmit. Lai Dievs man piedod, bet es ienīdu to viru! Tomēr es sargāju viņa godu. Ne­vaicājiet, kāpēc, — es jums nevarēšu atbildēt. Vainīgais bija viņš, ne es. Viņš nebija radīts sievietei, viņam tās nepatika, tāpēc es viņu atgrūdu. Cilvēki melsa, ka es neesot gana skaista, ka nebūšot vīram izdabājusi. Tā viņi teica, līdz es pati sāku tam ticēt, jo biju tikai lauku meitene, kas no tā visa neko daudz nesapratu. Es biju nevai­nīga. Bet tagad mēs zinām vairāk, vai ne? Pa televizoru rāda jebko. Vienvakar pie Marijas redzēju pārraidi par kādu skandālu ap vienu politiķi un viņa drauģeļiem. Mans svainis par viņu teica: poustis. Es prasīju: "Kas tas tāds?" Un viņš smiedamies atbildēja: "Pederasts," un, kad es netiku gudra arī par to, paskaidroja: "Tas ir vīrietis, ku­ram nepatīk sievietes, — tāds var kaut ko pasākt tikai ar citiem pui­šiem." Tas tik bija atklājums — gatavā apgaismība! Un es sacīju: "Tad, lūk, kas bija Stamatis!" Viņi visi pavērās manī. Tādām acīm, it kā būtu izbrīnījušies un sašutuši. Es turpināju: "Māte mani appre­cināja ar poustirastul" Visi iebļāvās: "Sofija! Kuš! Ja tava vīra ģimene padzirdēs, ka tu tā runā, mūs iesūdzēs tiesā!" Un Marija noskaldīja: "Nenovel savas nemākulības sekas uz citiem!"

Iestājās klusums. Kabatlakatiņš bija satūcīts pavisam mazā četrstūrītī. Viņa nolika to galda vidū.

—   Man jums nododams vēl kaut kas, — tuklītis ieminējās.

No krūšu kabatiņas viņš izvilka vizītkarti.

Sofija ieskatījās tajā. Tur bija vārds, uzvārds un adrese. Atēnās.

—   Jūs esat jurists?

—   Nē, ne jau es, — resnais vīrs atvēcinājās, — esmu tikai ziņne­sis. Stamatim bija notārs — tā ir viņa kartīte. Tā kā jūs joprojām esat viņa likumīgā sieva, tad būsiet arī mantiniece. Jums pienākas viss vīra īpašums.

—   Viņa manta? Vai tad tās ir daudz?

—   Nezinu teikt, Sofij. Varbūt nav nekā.

—   Nē. Es arī domāju, ka nebūs.

—   Bet tikpat labi var būt vesela bagātība. Zināt, Sofij, jūsu dzīve vēl nav galā.

—   Jūs kļūdāties, — sieviete attrauca. — Tā bija galā tajā pašā dienā, kad viņš aizgāja no mājām. Tā bija vecas nīkuļošana — un esmu par tādu kļuvusi.

Apalītis pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu uz viņas rokas.

—    Uzklausiet mani, Sofij. Jūs esat zaudējusi daudzus gadus, es jums piekrītu, taču vēl būs izdevības. Būs iespējas. Šī dzīve ir likteņa pagriezienu un pārsteigumu pilna. Jums nav jāliekas gultā un jāmirst nost. Ņemiet kartīti un piezvaniet pa šo numuru. Izdibiniet, kas jums pienākas. Tāds ir mans padoms. Man ir sajūta, ka jūsu ceļa pagrie­ziens jau ir klāt. Un iegaumējiet — šī nav vienīgā vieta pasaulē. Jūsu kājas nav pieķēdētas pie šīs salas — un klints. Ir citas pilsētas, salas un valstis, ja esat drosmīga…

—   Bet es neesmu, — viņa bēdīgi novilka. — Nekad neesmu bijusi nekur projām no šejienes. Un man nav neviena, ar ko kopā varētu kaut kur braukt.

—   Klausieties, — resnais vīrs iebilda, — jūs maldāties. Nevajag steigties, un atradīsiet ceļabiedru. Tikai mazliet pagaidiet, tas arī viss. — Viņš piecēlās un sniedza Sofijai roku. Kad sieviete nedroši pasniedza pirkstgalus, viņš pacēla tos pie lūpām un noskūpstīja.

—    Paldies jums par pūlēm, ka uzņēmāties mani uzmeklēt, — Sofija sacīja. — Un neaizmirstiet savu mutautu.

—   Lūdzu, paturiet to, — viņš attrauca. — Jūs atrast nebija nekas sarežģīts, drīzāk gan — patiess prieks.

Abi kopā viņi šķērsoja pagalmu. Pie vārtiem resnais vīrs pagrie­zās pret Sofiju.

—   Raugieties nākotnē, Sofij, — viņš skubināja. — Tā var būt gaiša, ja jūs gribēsiet to tādu padarīt.

No nezāļu jūkļa viņš izķeksēja sarkanu magoni un pasniedza to sievietei.

—   Es centīšos, cik vien varēšu, — viņa pasmaidīja. — Varat man ticēt.

Kad pienāca vakars, dienas siltums pagaisa. Hermejs Diaktors ieradās ostmalas krodziņā ļoti agri — galdiņi vēl nebija uzklāti, pagā­jušajā naktī izmestie atkritumi smirdīgos maisos stāvēja blakus vīna un ūdens traukiem.

Viesmīlis pārstāja lasīt avīzi. Atnācējs palūdza galdiņu terasē trim cilvēkiem.

—   Šādā laikā? — apkalpotājs brīnījās. — Droši vien labāk būtu iekšā. Mēs varētu iekurt uguni kamīnā.

Taču resnais vīrs uzstāja.

—   Un uzklājiet tur, no kurienes var redzēt prāmju piestātni. Es gaidu kādu paziņu un negribu palaist viņu garām.

Viesmīlis izvilka galdu terasē un izpurināja galdautu vējā. Viņš uzlika trīs galda piederumu komplektus un atnesa krēslus. Resnis iz­vēlējās to, kurā sēžot varēja pārlūkot apkārtni, izņēma no ceļasomas romānu un atvēra to uz labu laimi. Tumšajos ostas ūdeņos ņirbinājās sīki vilnīši, kuros atspīdēja lukturu ugunis; viesmīlis iededza sarkanu stikla lampu, tās rubīnkrāsas staru kūlis lika ap vīru dejot velnišķī­gām ēnām. Pagaldē ap viņa kājām berzējās apskretis melns kaķis un ņaudēja pēc barības. Vējš pieņēmās spēkā, tas šķirstīja grāmatas lapas kā neprātīgs lasītājs.

Krastmalā pulcējās prāmja pasažieri. Taurēdama piebrauca smagā mašīna ar tukšām redeļu kastēm, pāri terasei vēlās kodīgi izpūtēja dūmi, parādījās taksometrs ar trim amattērpos ģērbtiem mācītājiem, tas signalizēja, biedējot klejojošu suni. Apalītis uzmanīja katru, kas ieradās, — cilvēki iznāca no ēnas, iedami viņam garām, un piebied­rojās tiem, kuri jau vēroja tumšo apvārsni, kur jūra sastapās ar nak­snīgajām debesīm. Taču tur vēl neko nevarēja saskatīt. Vecmāmiņa ganīja niķīgu mazuli. Trīs jauniesauktie ar skūtu galvu smiedamies izrāpās no armijas džipa un pliķēja pa muguru šoferim, kurš posās projām.

Pretī lampas apgaismotajam galdiņam apstājās divi vīri — viens drukns, otrs pavecāks un aizelsies.

—   Piestāj uz mirkli! — sacīja večuks. — Tu ej pārāk ātri, es ne­tieku tev līdzi.

—   Es aizvedīšu tevi mājās, — jaunākais attrauca. — Un braukšu rīt.

Vecais turēja roku uz dēla pleca.

—   Tas viss ir uz labu, Manoli, — viņš atbildēja. — Tu kādu laiku būsi projām, un tev būs jauna iespēja.

Druknais purināja galvu un vērās lejup uz savām kājām.

—   Nemūžam nebiju domājis, ka viņa ir no tādām sievietēm, — vīrs norūca, — darīju visu, lai viņa būtu laimīga. Viņa man bija laba sieva… līdz uzradās tas tips. Bet kā viņa varēja šim atteikt? — Viņa roka bija sažņaugusies dūrē, seja kļuva barga un nikna. — Man vaja­dzēja nosist to nelādzi, kad bija izdevība.

—   Ja tu būtu šim kaut vai pirkstu pielicis, tad tagad jau sēdētu cie­tumā! — viņa tēvs aizrādīja. — Dari, kā es tev saku, dēls, — uz brītiņu attālinies, lai putekļi nosēžas. Nepagūsi ne attapties, kad viss jau būs aizmirsies un tu atkal būsi atpakaļ mājās pie mātes un manis.

—   Man jūsu pietrūks.

Vecais vīrs saķēra viņu aiz elkoņa un rāva uz priekšu.

—   Jūrā ir daudz zivju, — viņš sacīja, kad abi devās tālāk. — Strādā cītīgi un nopelni naudiņu. Tu drīz atgriezīsies.

Resnis noraudzījās, kā viņi aiziet, — dēls gāja negribīgi, it kā do­tos pretī nevēlamam liktenim. Zem krēsla ieņaudējās melnais kaķis, un tad no tumsas iznāca kāds vientuļš stāvs. Spiezdamies pie sienām, vairīdamies no ielas lukturu blāvās gaismas, tas klusām lavījās apkārt ostai uz dokiem.

Resnis turēja pirkstus starp grāmatas lappusēm un bija nodūris galvu, itin kā būtu iegrimis lasīšanā. Vīrietis ēnā viņu pamanīja un saminstinājās, tad novērsa seju un spēra soli sarkanās lampas gaismas kūlī. Neuzkrītoši, vērdamies lejup, apalītis lūkojās, kā viņš paiet vēl mazliet tālāk; kad gājējs jau bija gandrīz garām un gatavojās nozust pūlī, resnis viņu pasauca.

—   Policijas priekšniek! Šef Zafiridi!

Tas apstājās un pēc mirkļa pagriezās pret resno vīru.

Apalītis turpināja:

—   Labvakar, policijas priekšniek! Uz vienu vārdu! Aprunāsimies, lūdzu!

Šefs nāca atpakaļ un iegāja rubīnsārtajā gaismā, ar kādu lampa apspīdēja galdiņu. Viņa mati bija gludi saķemmēti un sazieķēti, sejā plats smaids, kas atsedza zobus, taču viņa acis liecināja par gluži citu noskaņojumu.

—    Dižais detektīvs! — Zafiridis sarkastiski nošņāca. — Jūs gan agri vakariņojat!

—  Nē, vēl ne, — resnais vīrs jautri attrauca. — Cik noprotu, jūs sa­ņēmāt manu ziņu. Šeit viena vieta sagatavota jums. Sēdieties, lūdzu.

—   Man nodeva jūsu ielūgumu. Tikai šķiet, ka šovakar būšu aiz­ņemts. Citreiz.

—   Nāciet, nāciet! — apalītis aicināja. — Draugam ļoti gribas jūs satikt. Viņš teica, ka ilgi neesot par jums neko dzirdējis. Patiesībā kopš tām dienām, kad stājāties šajā amatā.

Tālumā atskanēja prāmja sirēna. Policijas priekšnieks vērās ap­vārsnī.

—    Man nudien bija daudz darba, — viņš norūca. — Un tāpēc sabiedriskā dzīve mēdz ciest, jūs noteikti to zināt. Taču sena drauga dēļ…

—  Tad sēdieties! — resnais vīrs atkārtoja, pavilkdams krēslu nost no galda. — Kad prāmis pietauvosies, iesim kopā viņu sagaidīt.

—   Es jums pievienošos pēc brītiņa, — šefs nobēra. — Tiklīdz va­rēšu. Man vēl šis tas kārtojams iecirknī.

Resnis pastiepa roku.

—   Tad atstājiet savu somu. Es par to parūpēšos, kamēr būsiet projām.

Policijas priekšnieks palūkojās uz to, it kā būtu pārsteigts, pats savu nesamo ieraudzīdams.

—   Uniforma, — viņš sacīja. — Tīri krekli, tie būtu jāiekar skapī. Drīz tiksimies.

Viņš spēra soli uz doku pusi.

—   Policijas priekšniek, — resnis uzsauca. — Jūs aizmirsāt pavai­cāt sava drauga vārdu!

Taču šefs traucās uz priekšu, it kā nebūtu neko dzirdējis, — iejuka pūlī un nozuda skatienam.

Līcī jau spīdēja trīsklāju prāmja ugunis — tas tuvojās. Sirēna at­kal iemāvās — dobji un sēri.

Ducīgais vīrs aizvēra grāmatu un pabāza savu somu dziļāk zem krēsla. Viņš pamāja viesmīlim, ka atgriezīsies, un sekoja policijas priekšniekam.

Kad lielais, baltais kuģis ienāca piestātnē, pūlis devās uz ūdens malu. Skanēja uzkliedzieni un saucieni, jūrnieki no apakšklāja iz­meta tauvas, vinča dārdināja lejup enkurķēdi.

Resnis izslīdēja no drūzmas un devās augšup pa kāpnēm uz iecirkni. Pusceļā viņš apstājās un atspieda muguru pret sienu. Palik­dams ēnā, viņš no turienes lūkojās, kā tiek nolaists traps un pasažieri kāpj ārā. Un pētīja tos, kuri devās augšup uz klāju: plātlgos jaunos kareivjus, kas pirmīt bija pagājuši garām, trīs svinīgos priesterus, vec­māmiņu ar nogurušo bērnu, drukno jauno vīrieti, kas gāja negribīgi un mulsi. Viņš noskatījās, kā tika izkrauta un ielādēta krava, izbrauca mašīnas un to vietu ieņēma citas. Vērās, līdz prāmis bija gatavs aiz­braukšanai.

Iespiedzās svilpe, uz klāja nošķindēja zvans.

Tad no pulksteņa torņa steigšus atdalījās kāds stāvs un traucās uz kuģa pusi — tas bija vīrietis, kurš nesa sporta somu, viņa saziestie mati laistījās uguņu atspldumos. Kad prāmis sāka slīdēt projām no krasta, šis cilvēks uzlēca uz klāja un ieslīdēja tumsā.

Resnais vīrs noraudzījās, kā viņš nozūd, un pasmaidīja.

Krodziņā abi — gan viesmīlis, gan pavārs — bija iegājuši iekštel­pās, kur sildīja muguras pie uguns.

— Izrādās, ka es vakariņošu viens, — apalītis paziņoja. — Mani biedri nevarēs pievienoties. Un es redzu, ka par tiem laikapstākjiem jums ir taisnība. Zināt, es labāk tomēr ēdīšu te iekšā, nevis ārā auk­stumā.

Policijas priekšnieks stāvēja pie augšklāja margām un vērās uz os­tas ugunīm, kas attālinājās, kļūdamas par spīdošiem punktiem. Nakts uz jūras bija kodīgi auksta. Reliņi bija slapji no šļakatām, grīda — slidena no putām. Virs galvas aizvien pieaugošajā vējā plandījās apskretis valsts karogs, kuģis cēlās un grima, krakstēja un vaidēja.

Šefs ieslīdēja šaurā ejā tuvu pie priekšgala, tur viņš varēja kavēties vienatnē un izvairīties no ļaudīm, kas varētu viņu pazīt. Apakšklāja televīzijas salonā blarkšķēja mūzika, vīriešu balsis strīdējās par po­kera partiju, bet šoviet bija tikai negantas brāzmas, sprikstis un vēja šņākas, un spokaini krakšķi, kuģim slidot pāri bangām.

Uz dzelzs kāpnēm nodipēja lēni un smagi soļi. Policijas priekš­nieks palūkojās uz to pusi, no kuras parādījās vīrietis — drukns, neliela auguma. Tas turējās pie glumajām margām, lai saglabātu līdz­svaru, jo kuģis zvāļojās uz nebēdu. Laukumiņā nācējs saminstinājās.

Viņam nepatika dzeļošais vējš un saltums, tāpēc viņš griezās atpakaļ, lai ietu uz kopējo telpu, taču tajā bridi klājs sasvērās uz vienu pusi. Depīgais virs sagrīļojās, it kā būtu saņēmis grūdienu mugurā, — viņš nedroši paspēra dažus soļus gar reliņiem un apstājās netālu no turie­nes, kur atradās šefs.

Tas novērsa seju, lai netiktu pamanīts, — viņš lūkojās uz zvaig­znājiem, kuru nosaukumus bija apguvis bērnībā: Orions, Lielais Lācis, Plejādes — tā dēvētais Sietiņš.

Turpat blakus uz klāja druknais cilvēks izvilka no kabatas plakanu pintes tilpuma pudeli un iedzēra pamatīgu malku. Cieši pieķēries slapjajām margām, viņš nopūtās un ari pievērsās zvaigznēm.

Pie policijas šefa kājām bija virvju kāpnes. Kāds jūrnieks laikam bija aizmirsis tās nokabināt. Notrieptas ar krāsu, tās šūpojās virs tumšā, viļņojošā ūdens, dobji un neritmiski grabinādamas koka spraišļus pret bortu. Priekšnieks raudzījās pēc kādām cietzemes pazī­mēm — mirkšķinošām gaismām, maigiem atspīdumiem virs kādas pilsētas vai ciemata, taču nekā tāda nebija.

Šefs nodrebinājās un, rokas saņēmis, uzpūta tām, lai sasildītu, tad iebāza tās dziļi žaketes kabatās. Roka sataustīja atslēgas — viņš tās izvilka, lai pārliktu krūšu kabatā, jo tai varēja aizvilkt rāvējslēdzēju.

Viņam sala pirksti, tie bija sarkani un stīvi. Saišķis izslīdēja no tiem un nošķindēja uz grīdas.

Druknais virs pagriezās.

—   Labvakar! — viņš sacīja.

Policijas šefs neatbildēja, bet pieliecās, lai paceltu atslēgas. Viņš dzirdēja tuvojamies soļus; kad priekšnieks pavērās augšup, otrs jau bija viņam līdzās.

Depīgais laikam meklēja sabiedrību, — viņš smaidīdams sniedza atskrūvēto blašķi.

—   Dzersi? — viņš noprasīja.

Uzrunātais viņu nopētīja. Vīram bija šļaugans vēderiņš un atslā­buši žokļi. Viņš varēja lepoties ar plakanu boksera degunu, kura gals slējās augšup kā āķis, viņa acis bija piesarkušas no paģirām, plaksti pietūkuši un sakrunkojušies.

Policijas šefs viņu tūlīt pazina, jo labi atcerējās šo cilvēku. Mandrakis, Manolis Mandrakis. Miesnieka veikalā ar viņu bija sanākušas nelielas nepatikšanas — viņa sieva raudāja aiz saldētavas durvīm, kamēr viņas veļa nodevīgi mētājās uz grīdas. Šefs pats bija bezpa­līdzīgs, muļķīgā stāvoklī ar nolaistām biksēm līdz ceļiem. Turpat blakus bija kapājamie naži un dūči, tikai uniforma un amats viņu paglāba, citādi Mandrakis droši vien viņu sacirstu gabalos. Bet pie­krāptā vīra dusmas bija viņu nobiedējušas — viņš saprata, ka tik tikko izsprucis sveikā. Sieviete nebija skaista, tomēr patīkama — un darīja visu, ko viņš lika. Un tieši šajā mirklī šefam paspruka pār lū­pām viņas vārds.

Mandrakis uzlūkoja policijas šefu, smaids nozuda no viņa sejas, un smagie plaksti pacēlās, atklājot acis, kas pēkšņi bija kļuvušas mo­žas un vērīgas.

—   Tu? — vīrs noprasīja. Viņš paskatījās apkārt. Gan sev aiz mu­guras, gan aiz policijas priekšnieka. Redzēdams, ka viņi ir vieni, vīrs atkal plati pasmaidīja.

—  Sasodīts, lai esmu nolādēts! — viņš norūca. — Tas tik ir celiņš — uz elli un atpakaļ!

—   Kā jums iet, Manoli? — šefs klusi apjautājās.

—   Kā man iet, ko? — Manolis neticīgi pārprasīja. Viņš spēra soli uz Zafirida pusi un norādīja ar pirkstu uz priekšnieka krūtīm, tomēr nepieskardamies tām.

—   Es tev pateikšu, kā man klājas, pakaļplēsi! Mana dzīve ir izpos­tīta, dižais diņķi, lūk, tā tas ir! Es pametu mājas tāpēc, ka vairs nevaru izturēt apkārtējo ķiķināšanu un nekautrīgos jociņus. Mājas! Patiesībā man vairs tādu nav, kopš nav sievas! Un mēs abi zinām, kāpēc nav, vai ne? — Viņš atkal iebakstīja šefam vēderā, un šajā reizē iedūra pa­visam dziļi. Zafiridis vairīdamies atkāpās.

—   Esmu zaudējis savu otro pusi, — šķendējās Mandrakis, — jo kaut kāds blieķis iedomājās, ka viņa šim derētu, lai noblieķētos! Viens diņķis, kas nolēma, ka jāgrābj, ko var dabūt. Un tas blieķis nosprieda, ka viņam tas numurs ies cauri tāpēc, ka šis ir tādā amatā. Un vēl valkā uniformu!

Viņš pieliecās tuvāk Zafiridim un parāva to aiz žaketes atloka, at­klājot parasta krekla pogas, smalku zelta ķēdīti un mazu krucifiksu. Viņa smaids pārvērtās smīnā.

—   Un kur tad šovakar ir tavas uzšuves, virsniek?

Vīrs iesūca pamatīgu šļuku no pudeles un ielūkojās policijas priekšniekam acīs.

—   Es ceru, ka tas viss bija pūļu vērts, mēsliniek! — vīrs nošņāca. — Tu, blieķējošais diņķa gabals!

Mandrakis apmeta pudeli otrādi, un zeltaini brūnais dzēriens izlija uz klāja, apšļākdams viņa kurpes un pildīdams gaisu ar siltu, svaigu un spēcīgu smaržu. Viņš saķēra blašķi aiz šaurā kakliņa, trieca pret margām un satraikšķīja. Tā saplīsa, bet puse palika vīram rokā — asi robaina un īsti laba, lai liktu to lietā.

Zafiridis pacēla rokas.

—   Beidziet, Manoli! — viņš iesaucās. — Mēs varam par to paru­nāties.

Mandrakis ieņēma cīkstoņa stāju, turēdams nošķelto pudeli priekšā savai sejai. No viņa deguna tecēja gļotas. Satracinātais vīrs tās noslaucīja ar delnu.

—   Aiziet, kārtībnieki — viņš ierēcās. — Paskaidro!

—   Nav tā, kā jums liekas! — Zafiridis iesāka. — Viņa…

Mandrakis metās uz priekšu un iezvēla šefam pa seju. Sāpes

šķita apdullinošas, un apjukumā Zafiridis iedomājās, ka trāpīts tikai ar dūri, taču viņa acs bija kļuvusi akla. Pa seju strūkloja karsts, lipīgs šķidrums. Viņš viegli pieskārās savainotajām acīm, un sajūta likās gluži dzeļoša. Nolaidis roku, viņš saskatīja kaut ko tumšu plūstam pār pirkstu galiem. Siltas, glumas asinis pludoja pa viņa kaklu un lija krekla iekšpusē un uz krūtīm. No viņa zoda tās lēni pilēja uz klāja.

—   Kā tad ir — vai viņa bija tā vērta, policist? — Mandrakis klie­dza. — Un dabūsi vēl! Še tev!

Sekoja nākamais izklupiens, Zafiridis saņēma bliezienu pa plecu un sagrīļojās. Galvu noliecis, viņš aizsedza to ar rokām, lai pasar­gātu.

Mandrakis iesmējās.

— Ei tu, mīkstvēdera blieķi! — viņš iebļāvās. — Cīnies! Aiziet — sit pretī! — Viņš mērķēja pa žokli, izaicinot pretinieku. — Kur vien vēlies! Savācies, nelieti — uzvari mani!

Pie policijas šefa kājām šurpu turpu šūpojās ar krāsu notraipītās virvju kāpnes, ar dobju skaņu pletnēdamas kuģa korpusu. Līdz apakšklājam — salona bāram, palīdzībai un drošībai veda tikai kāds ducis pakāpienu, ne vairāk.

Priekšnieks notupās pie reliņiem un, cieši turēdamies pie tiem, rāpās lejā. Taču viņa labās kurpes pazole uz slidenā, sāļā ūdens iz­mērcētā koka paslīdēja uz slapjās virves pusi. Ar kreisās purngalu viņš lūkoja pēc nākamā, bet kustējās pārāk ātri, lai ašāk tiktu pro­jām, — izmisīgi ķerdamies pie spraišļiem, viņš laidās lejā.

Kāpnes bija nedrošas, tās savijās, viņa svara nostieptas. Tajā brīdī uzšļāca liels vilnis, nošķiežot viņu ar sīkām, ledainām sprikstīm. Mandrakis no augšas vērās uz viņu, turpinādams izkliegt draudus, apakšā salonā spoži dega gaisma, jūra viļņojās, mašīntelpa nerimtīgi dārdēja, tur smējās vīri. Pie labā borta karājās laiva.

Kāpnes šūpojās kā pulksteņa svārsts, smagums tās iekustināja vēl vairāk — Zafiridis lidoja divu rokas stiepienu attālumā no kuģa korpusa.

Laiva zvāļojās, tai atsitoties pret kāpnēm, koka spraišļi triecās pret metālu, sadragājot Zafirida pirkstu locītavas. Viņš ieaurojās sāpēs, redzēdams, kā viņa rokas atlaižas no pakāpiena.

Kādu mirkli Zafiridis lidoja gaisā. Ūdens, kad viņš iekrita tajā, bija stindzinoši salts. Kad policijas šefs grima dziļumā, viņam ausīs skanēja šalkas, taču, iznirstot atpakaļ virspusē, tās aizstāja duna, jo viņam griezdamās tuvojās dzenskrūves lāpstiņas.

Mandrakis noskatījās, kā viņš nokrīt. Turpat līdzās pie metāla kāpnēm auklās karājās glābšanas veste. Viņš pavērās lejup uz viļņiem, kaut ko apsvērdams. Prāmis kustējās ātri, un policijas priekšnieks jau bija tālu aizmugurē.

Mandrakis nocēla vesti no āķa un kādu mirkli turēja rokās. Nakts bija tumša, atstatums starp kuģi un cilvēku aiz borta nemitīgi palielinājās.

Mandrakis pakāra vesti atpakaļ vietā un devās lejā uz salonu.

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

Pirmdienas rītā resnais virs ar pirmo autobusu devās uz Svētā Sa­vas piestātni. Vējš, kas pūta nakti, bija rimies, bet jūra joprojām viļņojās un putoja, izšļākdamās liedagā.

Viņš pa taciņu devās uz Nika māju un iedams lūkojās zvirgzdainajās smiltis, meklēdams gliemežvāciņus. Terase bija tukša. Krēsli bija salocīti un saslieti pie sienas, pie aizvērtajām durvīm ņaudēja tievs, rūsgans kaķis, kas gribēja tikt iekšā.

Vīrs pieklaudzināja un gaidīja. Dzīvnieks tīņājās ap viņa kājām un murrādams trinās ap apakšstilbiem. Viņš pieklauvēja vēl un, pārliecinājies, ka atbildes nebūs, nospieda rokturi un pētoši atvēra durvis.

—   Nik!

Balss skaņa dobji nodunēja, atgriezdamās pie viņa no tukšajām istabām, bet, kad iestājās klusums, viņš tālākajā telpā saklausīja ča­bošu, zaglīgu kustību.

Un iegāja tajā.

—   Nik! Tas esmu es, Diaktors!

Kaķis paskrēja viņam garām un metās pie šķīvīša ar sakaltušām gaļas driskām un tukša trauciņa ar saskābuša piena nosēdumiem. Resnis paostīja gaisu. Varēja samanīt smaku — kā no tualetes.

—   Nik!

—   Esmu te!

Resnais vīrs pagrūda guļamistabas durvis. Tur zvilnēja Niks, atšļucis spilvenos bez pārvalkiem, savilcis sev virsū raupjas segas. Viņam mugurā bija siltā jaka, galvā aitādas cepure, bet viņš tik un tā bija apķēris plecus, lai savaldītu sauso lūpu trīsas. Pie guļvietas stāvēja spainis, gandrīz līdz augšai pilns ar tumšu urīnu. Ūdens ka­rafe uz naktsgaldiņa bija tukša. Vīrs uzmanīgi apsēdās uz gultas maliņas.

—   Kā jums iet, draugs? — viņš apvaicājās.

Niks piespiesti pasmaidīja, taču tikai mirkli. Pēc tam viņa seja saverkšķījās grimasē.

—   Nav labi, — viņš attrauca, — pats redzat. Jūs mani pārsteidzāt neērtā stāvoklī.

—   Gluži otrādi, — apalītis noteica. — Man ir kauns par sevi. Va­jadzēja atnākt agrāk. Es zināju, ka vajadzētu, bet neierados gana ātri. Vai jums sāp?

—    Nelāgi, — vecais atbildēja, mēģinādams pasmieties. — Taču viss pārējais ir vēl sliktāk.

Resnis kādu brītiņu klusēja.

—    Kā šķiet, vai jums vajadzētu ārstu? — viņš noprasīja. — Es atvedīšu, ja vēlaties.

Niks nolieca galvu un paslēpa acis zem smailās cepures.

—    Patlaban no viņa nebūtu nekādas jēgas, — večuks novilka.

—   Es čurāju asinis, un uzpampums pieaug ar katru dienu. Gribu tikai siltumu, vienīgi to.

—   Tad jums ir jādodas man līdzi, — resnais vīrs sacīja.

—   Kurp lai mēs dotos? — Niks apjautājās. — Zvejot? Tiešām — derētu izvilkt vēl kādu zivi, iekams…

—  Nē, makšķerēt ne, — resnis noteica. — Aizvedīšu jūs pie māsas. Jums būtu jāpārceļas uz turieni.

—   Viņa mani negribēs, — Niks spīvi iebilda. — Kurš gan vēlētos pieņemt cilvēku šādā stāvoklī? Viņa to nedarīs.

Apalītis caur segām papliķēja večukam kājas.

—    Paļaujieties uz mani! — viņš apgalvoja. — Viņa jūs pieņems atplestām rokām. Tur būs tīri palagi, silta māja un kaut kas pret sāpēm.

—    Un kā jūs grasāties mani turp aizgādāt? — vecais apvaicājās.

—   Ja es nevaru pat aiziet līdz labierīcībām, lai pačurātu?

—   Mēs bez pūlēm dabūsim kādu mašīnu, — resnis novilka. — Jūs brauksiet kopā ar mani, ar ērtībām. Iedodiet man savas māsas tele­fona numuru, es piezvanīšu viņai, lai mūs sagaida.

Niks nopūtās un atlaidās spilvenos.

—   Viņa mani neņems, — večuks tiepās. — Esmu pārāk smaga nasta. Atnāciet rit un pasūtiet šķirstu, lai mani iznestu!

—    Nik, — resnis laipni ierunājās. — Uzklausiet mani. Jums nav nekādas vajadzības pārciest to visu vienatnē. Lai cik dažādi jūs esat, māsa jūs mīl. Viņa ir zaudējusi Irlni. Nepieļaujiet, lai viņa apglabā arī jūs, nenokārtojot attiecības.

Vecais vīrs pavilka cepuri augstāk, atsedzot acis.

—   No tāda iznākuma vienmēr esmu baidījies visvairāk, — Niks atzinās. — Ka nomiršu viens. Un tagad tas mirklis ir klāt. Es saprotu, ka ne jau pamestība, bet miršana ir grūti pārciešama. Es bez mitas domāju — vēl kādu zivi, vēl dzēriena glāzi… Mazu nieku no visa, tā būtu vesela dzīve!

—   Vēl pietiks laika, — viesis sacīja. — Daudz kam. Gan mēriņam, gan lomiem. Un mīlošas būtnes rūpēm. Jums atliek izraudzīties — aiziet vientulībā, guļot paša mīzalos, vai nākt man līdzi.

—   Tātad jūs mūs pametat, — Niks novilka.

—   Man ir jauns norīkojums, drīz jāsāk strādāt, — resnais vīrs nobeidza.

—    Pēc pāris stundām te viss tiks iztīrīts. Tikai mazliet pacietie­ties — neilgi, un es atsūtīšu puišus, lai sagatavo jūs ceļam.

Piestātnē pietauvojās stalts okeāna kreiseris. Balto, slaiko sānu rotāja šauras zeltītas un jūraszilas joslas, bet priekšgalā zelta bur­tiem bija uzkrāsots uzraksts "Afrodīte". Divi matroži baltās uni­formās nostiprināja virves priekšgalā un pakaļgalā. Abi darbojās reizē — kā labi sagatavota komanda. Viens bija neliela auguma, tumšmatains, ar baudkāru muti un satīra uzacīm, tas deva pavēles otram — iznesīgam, zilacainam jaunietim, kurš izskatījās gluži ne­samaitāts.

—   Enriko, Ilias, kali mera sas! — Resnais virs draudzīgi papliķēja jūrnieku muguras. — Bet jūs esat nokavējušies. Es jau nodomāju, ka esat nomaldījušies.

Druknais, tumsnējais Enriko vilka virvi, cieši saņēmis to, un piesēja.

—   Mums šorīt neklājās viegli, — viņš attrauca. — Lielākoties ku­ģojām pret vēju. Ilias, uzvāri kafiju, dēliņ.

Tālāk baznīcas tornī pulkstenis nošķindināja desmit reižu. Kamēr skanēja pirmais zvana sitiens, resnis aizrādīja:

—   Vēl nav pienācis kafijas dzeršanas laiks. Tam vīram tūlīt jābūt

klāt.

Viņi turpināja gaidīt, vēl kādu brīdi kavēdamies turpat. Resnis aizsoļoja līdz piestātnes galam un, lūkodamies dziļajā, skaidrajā ūdenī, pētīja sīkās zivteles, kas šaudījās, meklējot ēdmaņu.

Baznīcas pulksteņa rādītāji virzījās uz priekšu, taču apkārt viss bija klusu un mierīgi. Resnais vīrs aizdedza cigareti un sarauca uz­acis. Iliass izvilka īsu metāla vīlīti un izkašņāja no bālganās naga ap­males kādu nieku tur aizķērušās mašīneļļas.

Līkumā parādījās auto — sarkans kravas furgons. Tas ātri tu­vojās krastmalai un piepeši apstājās, riteņiem slīdot pa smiltīm un granti.

Teo izlēca ārā un aizcirta durvis. Viņa seja bija niknumā saspringta.

—   Ei, jūs! — viņš uzbļāva, norādīdams uz izmeklētāju.

—  Jūs esat novēlojies, Teo, — resnais vīrs mierīgi atbildēja. — Man nepatīk gaidīt. Šie zēni jums to apliecinās.

—   Ejiet ellē! — Teo uzsauca. — Esmu te tikai tāpēc, lai jums pa­teiktu — vācieties projām!

Viņš nostājās pretī ducīgajam vīram, bakstīdams ar pirkstu tam krūtīs. Resnis atkāpās un ar neslēptu netīksmi pārlaida roku pār savu kreklu, it kā notīrīdams no tā spļāvienu.

Taču Teo tuvojās atkal.

—   Es taču jums jau teicu — turieties tālāk no manas ģimenes! Ko jūs iedomājaties, atstājot manā mājā kaut kādas zīmītes? Kā lai es to visu izskaidroju savai sievai? Pazūdiet no manas dzīves un vairs nerādieties tajā!

Teo kādu mirkli palika stāvam, smagi elpodams, it kā viņu būtu pārsteidzis paša dusmu izvirdums.

—   Nāciet man līdzi, Teo! — resnais virs sacīja.

Viņš iesmējās. — Iet kaut kur kopā ar jums? Ejiet ellē!

Teo pagriezās pret savu auto. Enriko bija nevērīgi atspiedies pret durvīm. Iliass, rokas sakrustojis, bija atbalstījis dibenu pret spārnu.

Teo devās atpakaļ.

—   Ko tas nozīmē — vai tā ir banda? Mafija? Ko? Sauc projām savus suņus, bos! Lai tie pazūd man no ceļa!

—   Teo, iesim. — Resnā vīra balsī bija parādījusies kāda pieskaņa — tā kā saīgums, kā nepacietība. — Jūs varat izrunāties ar mani tagad, vai ari es došos patērzēt ar jūsu sievu. Izvēle ir jūsu ziņā.

Teo šaubījās tikai īsu brīdi.

—   Labi, bos. Es jūs pavadīšu. Bet neko nestāstīšu.

—   Gļēvulis līdz pēdējam, — apalītis sacīja. — Tikko draud ma­zākā attiecību skaidrošana mājās, lielais un varenais brašulis saplok. Nāciet. Es zinu tādu vietu, kur mūs neviens nevarēs iztraucēt, nedz arī noklausīties.

Resnis saķēra Teo elkoni un virzīja viņu uz liedaga pusi, bet Teo atgrūda viņa roku.

—   Neaiztieciet mani! — viņš nošņāca.

—   Kā vēlaties.

Tuklītis rādīja ceļu, iedams uz priekšu pa taciņu, kas veda uz jūru, — līdz laivu stāvvietai. Teo vilkās lēni, atstatums starp viņu un resno vīru aizvien pieauga, taču abi jūrnieki sekoja cieši aiz muguras. Jo vairāk viņš atpalika no rešņa, jo tuvāk tie pienāca.

Teo uzsauca:

—   Ko mafijai no manis vajag?

—   Šie zēni ir mani palīgi — gadījumam, ja mums būtu grūti sa­prasties. Kaut gan nešķiet vis, ka tā būs.

Pagājuši garām otrādi apvērstajām laivām, kas ziemošanai bija izvilktas krastā, viņi sasniedza darbnīcas. Durvis bija ciet, ēkas likās pamestas. Pagalmā kašņājās seši kaulaini cāļi, meklēdami druskas. Pie ieejas dega sārts, kurā gruzdēja priežkoka atlūzas, — liesmas bija noplakušas zemu.

Resnais virs atvilka bultu un atvēra durvis.

—   Ejam iekšā, — viņš skubināja.

—   Kālab? — Teo noprasīja.

—   Te mūs neviens netraucēs. Jūs taču gribējāt, lai tā būtu, vai ne, Teo?

Telpā bija tumšs, gaisma spīdēja iekšā tikai pa lodziņu, kuru aiz­sedza maisa audums, un spēcīgi oda pēc svaigi zāģēta koka un darvas.

—   Es jums piedāvāju apsēsties, — resnis teica. — Būs ērtāk.

Tur atradās tikai viens krēsls — veclaicīgs, ar griezumiem, tā ādas

tapsējums bija sasprēgājis un ieplīsis.

—   Un tagad, — vīrs turpināja, — klājiet vaļā visu par sevi un par Irīni.

Teo piecēlās.

—   Es jau jums atkārtoju vienu un to pašu līdz nelabumam, un nav jēgas to sacīt vēl — es to sievieti nepazinu.

Uz jumta iedziedājās gailēns. Resnā vīra uzacis pacēlās, izveido­jot gluži vai Mefistofeļa cienīgus lokus, viņš pasmaidīja.

—   Vai jums nešķiet, ka tas līdzinās bibliskam mērogam, Teo? — viņš noprasīja. — Gailis dzied, kad jūs noliedzat Irīni trešo reizi.

Jūrnieki ienāca, aizvēra durvis un no iekšpuses aizšāva bultas. Enriko nolika uz skrūvsola vētras lukturi. Tā vārais, dzeltenīgais spī­dums meta ēnas resnā vīra sejā, padziļinot rievas tajā. Iliass turēja rokā avīzes lapā ietītu sainīti un neilona virvi ar cilpu.

—   Sēdiet, Teo! — vīrs sacīja. Teo vilcinājās. Enriko tuvojās vi­ņam.

—   Lūdzu, sēdiet, cienītais, — Enriko aizrādīja. — Vai arī es būšu spiests jums palīdzēt.

Teo nospļāvās zāģskaidās un atkal ieņēma iepriekšējo vietu.

—   Piesieniet viņu! — resnis izrīkoja.

Enriko no aizmugures piesaistīja Teo pie krēsla, bet Iliass cieši pietina viņa delmus pie paroceņiem.

—    Jūs, nelieši! — Teo neganti auroja. — Ko jūs, pretekļi, da­rāt? Atsaitējiet mani, pretīgie jākļi, vai ari es zvanīšu sasodītajai po­licijai!

Viņš spēra, taču abi zeļļi nebija sasniedzami.

—    Teo, Teo! — mierinoši iesmējās resnais vīrs. Viņš uzlika plaukstu uz Teo galvas un lēni noglaudīja matus. — Kuš, Teo, kuš! Nav nekādas vajadzības saukt policiju. Patlaban kārtībnieks esmu es.

Teo neprātīgi purināja galvu, pūlēdamies atbrīvoties no šā glāsta, bet resnais vīrs glaudīja un glaudīja, līdz Teo mitējās raustīties. Un tad virs izvilka no kabatas sarkanu zīda lakatu un iebāza to viņam mutē.

Resnis un jūrnieki klusēdami stāvēja un vēroja Teo.

Teo bija kļuvis pavisam kluss.

—   Sarkanā, Teo, — vīrs beidzot sacīja, — ir kaislības krāsa. Tā piedien sirdīm, kas strauji sitas! Asiņu krāsa.

Uz sola Iliass sāka iztīt savu avīžpapīra paciņu.

—    Mums abiem ir ko apspriest, draugs. Jo tu nerunā patiesību, vai ne? — Teo grabināja krēsla kājas, cenzdamies tikt augšā, taču Enriko piegāja klāt un turēja viņa plecus, lai nebūtu iespējams izslieties.

—   Zināt, — resnais vīrs turpināja, — ja jūs būtu teicis: "Es mīlēju Irīni, bos, ar visu savu sirdi un dvēseli! Viņa bija mans prieks, mana pasaule un dzīve!" — ja jūs būtu to pasacījis, tad tagad te neatrastos. Bet jūs neatzināties, vai ne? Jūs apgalvojāt, ka viņu nepazīstat. Un es prātoju, kā gan justos nabaga Irīni, to dzirdot?

Teo cauri lakatam mēģināja kaut ko kliegt, taču vīkšķis apslāpēja viņa vārdus.

—   Kā jums liekas, Teo, kā viņa nomira? Vai man jums to pastās­tīt? Jums šķita, ka jūs to zināt. Jūs domājāt, ka viņa padarīja sev galu, vai ne? Nospriedāt, ka Irīni nogalinājās tāpēc, ka mīlēja jūs.

Teo neganti purināja galvu, viņa acis iepletās.

—    Es vēl neesmu ticis ar jums galā, vai ne, Teo? — Resnis iz­vilka cigareti un pārliecās pār solu, lai piesmēķētu. Dūmus izpūtis, viņš novilka: — Man nav nekādas intereses par jūsu nožēlojamajām pūlēm saglabāt savu status quo. Ir pienācis laiks noskaidrot patiesību. Īstenību, Teo. Šis jēdziens gan nav no tiem, kam jūsu pasaulē bijusi liela nozīme. Līdz šim. Ļaujiet man pavēstīt, kā viss notika. Es zinu, ka viņa jums rādās miegā. Es redzu jūsu sapņus. Zinu — jūs turat viņu skavās un pamodies raudat, kad atklājat — tā nebija realitāte. Nešaubos — jūs ieraugāt viņu aiz katra ielas stūra, kur viņa nozūd skatienam. Saprotu — jūs veraties sejā ik sievietei, meklējot viņu, — šo muti, šīs acis. Viņas smaidu, Teo. To, ko jūs aizmetāt projām. Ma­nuprāt, jūs būtu ar mieru atdot labo roku par vienu stundu kopā ar viņu, vai ne? Ja es spētu viņu jums parādīt, atdzīvināt, ko jūs man dotu? Kāda būtu atbilstošā cena? Viens pirksts? Vai tomēr roka?

Resnis kutinoši pārvilka pirkstgalus pār Teo nosaitēto delmu. Sarkanais lakats apslāpēja izkliegtos iebildumus, vīrietis saspringa, raustīdams virves, un miesā starp izspīlētajiem kauliem iezīmējās zil­ganas vēnas.

Hermejs Diaktors iesmējās un papliķēja Teo delmu.

—   Nē, nē. Jūs mani pārprotat. Nekas tik vardarbīgs nenotiks. Vismaz ne gluži tik mokošs.

Resnais vīrs pieliecās tuvāk pie Teo auss, un viņa sejā parādījās dusmu izteiksme.

—   Tāpēc, ka ir par vēlu, vai ne? — viņš nošņāca. — Kas izdarīts, izdarīts. Es nevaru viņu uzcelt, tāpat kā jūs — dabūt atpakaļ. Bet ne­kādas nožēlas nav, ko? Nav — tā taču ir, Teo?

Teo blenza lejup uz saviem ceļgaliem, lai noslēptu asaras acīs, bet resnis pabāza dūri viņam zem zoda un rupji pagrūda to augšup.

—   Asaras, Teo? Kungs Dievs! Par ko tad tās rit, dēls, — par viņu vai tevi?

Resnais vīrs palaida viņa zodu vaļā un pamāja palīgiem.

—   Noskujiet viņu!

Iliass attina papīru un izņēma sainīša saturu. Šķēres. Un putas. Un asu bārdas nazi.

—   Es saprotu jūsu grūtības, — resnis turpināja. — Jums ir diža mīlētāja sirds, bet gļēvuļa dvēsele. Un tie abi kopā rada nepatikšanas. Jūs esat Romeo, kas slēpjas skapī, Teo, tāds mīlētājs, kuram trūkst drosmes jebko pasākt. Tāpēc esmu gatavs jūs pažēlot — uztveriet to tā. Es jūsu vietā atrisināšu sarežģījumus. Izvilkšu jūs no skapja. Un tagad sēdiet pavisam mierīgi.

Iliass paņēma šķēres un nogrieza Teo matus. Pavisam tuvu ādai, metot mīkstās, melnās cirtas zāģskaidās un koka atgriezumos. Mati tagad atgādināja rugājus — tie bija nelīdzeni un kušķaini.

Uz Teo ceļgala nokrita asara. Resnis nodzēsa izsmēķi un samina to zem teniskurpes zoles.

—   Man ir divkārt kauns pārjums, — viņš sacīja, atspiedies pret ēvelsolu.

—   Jūs raudat par saviem matiem, bet kur bija jūsu asaras par Irīni?

Iliass atskrūvēja tūbiņu ar putām un, iespiedis saujā baltās, čaga­nās pītes, sāka ieziest ar tām Teo galvu.

—   Ja jūs kaut vienu pašu mirkli būtu bijis godīgs, — apalītis tur­pināja, — devies pie Irīni un pateicis, ka viņu mīlat, bet esat pārāk gļēvs, lai stātos pretī ciema ļaužu nosodījumam un paliktu kopā ar viņu, tad… jūsu tagad te nebūtu.

Iliass atvāza bārdas nazi un pārvilka asmeni pār pirksta galu. Pa­rādījās šaura, sārta asins švīka. Un viņš noskuva pirmo gludo joslu Teo galvvidū.

—    Vai arī — ja jūs būtu aizgājis pie Irīni vīra un teicis, ka mīlat viņa sievu un gribat vest viņu projām, bet pēc tam saņēmis kāvienu, jo viņš droši vien jums sadotu, jūs šeit neatrastos.

Iliass pret darbgalda stūri norausa putas un stublājus no naža asmens. Tur, kur tas bija gājis pāri, rēgojās Teo pelēcīgā āda. Iliass turpināja savu nodarbi.

—    Ja jūs būtu sacēlies pret tēva iejaukšanos un paziņojis, ka vē­laties būt kopā ar sievieti, kuru mīlat, jūs nenonāktu šeit. Ja jūs būtu slepeni aizbēdzis kopā ar viņu, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur. Ja jūs būtu iestājies par Irīni un atspēkojis runas, kad jūsu draugi viņu saukāja par palaistuvi… Ja būtu riskējis ar visu un devies viņu samī­ļot — kaut vienu pašu reizīti… Ja atzītos sievai visā un tad mēģinājis stiprināt savu laulību. Ja būtu izdarījis jebko no tā visa — vismaz kādā sīkumā izturējies kā vīrietis — neatkarīgs, nevis tāds, kurš raizējas par sevi — un tikai, — jūs nebūtu te nokļuvis!

Jūs iegalvojāt sev, ka esat godavīrs, steigšus pamezdams mīļoto, nepasakot ne vārda. Jo jums ir sieva un bērns. Taču jūsu "cienījamā" rīcība bija tikai gļēvulība. Jūsu vienīgā rūpe bija, lai pašam nesanāk nepatikšanas un tracis mājās. Tā nav kārtīga cilvēka uzvedība. Un vistīrākā savtība. Atzīstiet to, Teo.

Teo aizvēra acis un lēni pamāja.

—   Labi.

Skūšana bija pabeigta. Resnais vīrs uzmanīgi izvilka no Teo mutes lakatu. Sarkanais zīds bija kļuvis purpursārts — to bija nokrāsojušas asaras un siekalas.

—   Jūs nenovērtējāt kaislības spēku, vai ne? Tā ir vērtīga dāvana, kas netiek pasniegta kuram katram. Jums tā bija par smagu. Jūs nebi­jāt tik vīrišķīgs, lai to saņemtu. Tagad ir pienācis atmaksas laiks — jā­parāda stāja un jāatbild. To lomu, ko jūs izvēlējāties, esat notēlojis ļoti labi. Taču ne jau spēle bija vajadzīga. Tā ir glābiņš tiem, kas vēlas piemānīt ne tikai citus, bet arī sevi. It īpaši sevi. Bet nojums, Teo, tika prasīts godīgums. Un varbūt kāds nieks laipnības.

Teo klusēja. Tad viņš ierunājās:

—   Varbūt, ja es beigās būtu pret Irīni izturējies laipnāk, viņa ne­atņemtu sev dzīvību. Tā bija mana vaina. Es viņu nogalināju.

—   Nē, Teo, es teiktu, ka jūs sev glaimojat. Irīni neizdarīja pašnā­vību. Ne jūsu, ne kāda cita iemesla dēļ.

—   Tātad tas bija nelaimes gadījums?

Resnais vīrs mirkli apsvēra.

—   Varētu uzskatīt arī tā. Pieņemsim.

—   Tad jau tā nebija mana vaina?

—   Uzmanieties! Jūs nevarat atkratīties no atbildības tikai tāpēc, ka viņa neņēma galu pēc savas pašas izvēles. Ja jūsu nebūtu, viņa pa­liktu dzīva.

Apalītis pamāja palīgiem, kas atvilka durvju bultas un izgāja.

—   Šis ir atzīšanās brīdis. Tas laiks, kad varēja slēpties, tēlot un melot, ir garām. Es gribu, lai jūs saņemat sodu kā godavīrs — tāds, par kādu pats sevi uzlūkojāt — vismaz ieskaidrojāt sev, ka tāds esat. Irlni jūsu dēļ zaudēja savu labo slavu un vārdu un to pacieta. Šodien sākas jauns posms jūsu mūžā. Iespējams, jums tiks atņemts viss, ko jūs tā baidījāties aptraipīt, tas, kas jums likās visdārgākais, — repu­tācija, dzimtas nevainojamais vārds, varbūt pat ģimene. Tāpēc, ka jūs šīs būšanas vērtējāt pārāk augstu, es jums tās atņemšu. Dzīvē viss ir pārejošs. Un ir jācenšas atšķirt svarīgāko. Ir briljanti, kas nav sa­maksājami, un ir spīguļi, kas nemaksā neko. Abi spīd un dzirksteļo. Pagātnē jūs esat pievīlies. Var gadīties, ka jums vairs nebūs citas iz­devības. Bet, ja nākotnē kāda būs, izvēlieties gudrāk. Un turpmāk turieties drosmīgi!

Enriko bija uzvilcis ādas cimdus, viņš iestiepa alumīnija spaini, kas līdz pusei bija pilns ar karstu, melnu darvu. No tās cēlās svaigu, visu dezinficējošu dūmu grīstes. Iliass ienesa saru suku un kādu sai­nīti, ko slēpa aiz muguras.

Abi nostājās aiz Teo krēsla un sāka triept viņa kailo galvu ar darvu. Tā apdedzināja ādu, kur vien pieskārās, — gan pakausi, gan kaklu, kur tecēja lejup cietējošie strautiņi; dūmi koda acīs. Sajūta bija tāda, it kā asiņotu arī tās.

Viņi zieķēja, līdz galva bija spoži melna. Tad Iliass pasniedza resna­jam vīram savu sainīti, un tas, augstu pacēlis maisiņu, izbēra pāri Teo

vistu spalvas — sarkanbrūnas un baltas, tik mīkstas kā sniega pārslas.

* * *

Piestātnē resnis iedeva Enriko Teo mašīnas atslēgas.

— Iesēdiniet viņu aizmugurē, kur visi ļaudis var ieraudzīt, un ve­diet mājās pa garāko ceļu, kādu varat atrast. Taču nekavējieties ilgāk par stundu. Mums vēl jāaprūpē Niks Velianidis, un viņa laiks ir ļoti dārgs — tā atlicis maz. Tad varēsim doties ceļā. Šķiet, te mana palī­dzība vairs nevienam nav nepieciešama. Vismaz šobrīd ne.

Džordžs nepacietīgi traucās izplatīt tālāk jaunās ziņas — autobusa šoferis, ienācis kafenion pie Jakosa, aši pievilka krēslu pie galdiņa.

Iekarsušais Lūkass sagatavojās klausīties kopā ar pārējiem — Četrpirkstu Tasi, Stavrosu Priecājos-jūs-redzēt, kaulaino Adonīdu, kas bija tā iegrozījies, lai varētu dzirdēt ik sīkāko nieku. Tikai Jakoss neiz­rādīja nekādu interesi, viņš nolika Džordža pasūtīto ēdienu starp puspielietajām vīna glāzēm un tukšajiem kausiem, bet pēc tam iegāja atpakaļ virtuvē un ieslēdza skaļu mūziku — dziļu skumju pilnus duetus.

Džordžs nogaršoja kafiju un paņēma nazi, lai sagrieztu lipīgo pīrāgu.

—    Protams, sieva viņu pametīs, — šoferis novilka. — Kad šie brauca garām, viņa nāca ārā no maiznīcas, bet no vīra pilēja piķis, un šim uz galvas bija izbērts spilvens ar spalvām. Sieva pameta iepirku­mus turpat, kur stāvēja, — viņai uznāca histērija. Vajadzēja meklēt ārstu, lai tas iedotu viņai nervu zāles.

—   Bet kas tad to izdarīja? — Lūkass apvaicājās. — Un kāpēc?

Kādu mirkli valdīja klusums.

—   Varbūt to visu sarīkojis Krisaksoss, — Tāsis ieminējās, aizseg­dams muti, lai apslēptu atraugas. — Vai paša ģimene. Sliktas asinis.

—    Kāds kauns, — Adonīds norūca. — Cik neķītri! Pretīgi. Ne­viens vīrietis nedrīkstētu savai ģimenei sagādāt tādu negodu.

Viņi visi piekrītoši klanīja galvu, tikai ne Lūkass, kurš domīgi blenza uz savas kurpes nobrāzto purngalu.

—   Un pie Svētā Savas līča vairs nevarēs iedzert kafiju, — Džordžs sūkstījās, — Niks ir projām un atpakaļ nesteigsies — veselība neļau­jot. Tie tipi šo uznesa uz atēnieša — tā treknā zeļļa — jahtas. Es jums teikšu… — Viņš iebāza mutē vēl vienu medus rauša gabalu, un mīk­stajā riekstu masā vārdi izplūda. — Šamējam te bija vesels kuģis — ne­izsakāms skaistums! Viņam naudas netrūkst, ja var tādu atļauties. Un kur šis ņēmis tādus līdzekļus?

—   Es jums pateikšu, ko domāju, — sacīja Tāsis. Viņš zinoši uzlū­koja biedrus ar nogurušām un piesarkušām acīm. — Šis ir no dižas dzimtas. Vai saprotat, ko es domāju?

Viņš uzsita ar pirktgalu pa deguna sānu un piemiedza Stavrosam ar aci.

—   Kādas tad?

—   Viņam nav nekāda priekšstata, no kādas ģimenes tas resnais ir, — Adonlds iestarpināja. — Neklausieties viņā!

—   Un uz kurieni tad šis aizkuģo? — Lūkass noprasīja.

—   Es viņam neprasīju, un šis man neteica, — Džordžs attrauca. — Te kafija nebija tik laba kā pie Nika. — Ostas pusē torņa pulkstenis nošķindināja stundu.

—   Jēzus Kristus, vai tiešām ir tik vēls? Mani pakārs, ja es par minūti nokavēšos.

Lūkass iztukšoja savu kafijas tasīti līdz pēdējām biezajām nogul­snēm.

—    Es braukšu kopā ar jums, — viņš paziņoja. — Ja Niks atstāj Timinosu, es gribu no viņa atvadīties, iekams viņš devies projām.

Autobusā bija tikai daži pasažieri. Lūkass ieņēma vietu, kuru bija iecienījis resnais vīrs, — Džordžam aiz muguras. Mašīna lēnām virzī­jās uz priekšu pa gatvi, kas veda uz piestātni, rāpās augšup kalnā un atkal ripoja lejā uz ciemu. Kad viņi sasniedza māju pusceļā, Lūkass trīskārt pārkrustījās.

Bet krastmala, kad viņi tur nonāca, bija tukša. Nika namiņa slēģi ciet, un dzelzs aizšķērši priekšā. Šoferis bezrūpīgi piestūrēja autobusu pie pieturas, izvilka no sēdekļa apakšas avīzi un atzvila sēdeklī, lai to lasītu.

Lūkass izkāpa no mašīnas un paspēra dažus soļus uz pludmales pusi. Jūra bija tumša, ūdens necaurspīdīgs — tajā atspoguļojās sma­gie mākoņi, un seklumā viļņos svaidījās pietauvotās zvejas laivas.

No šīs vietas bija redzama iespaidīgā jahta "Afrodīte", kas peldēja projām no Svētā Savas līča, ātri attālinādamās atklātas jūras virzienā. Tās augstā masta galā plivinājās zili baltais Grieķijas karogs un vēl kāds — zilganzeltains, ko Lūkass nepazina. Uz klāja, no attāluma iz­skatīdamies pavisam mazs, stāvēja resnais vīrs.

Lūkass aizskrēja līdz piestātnes galam un māja ar rokām, vērda­mies turp.

—    Yassou, mans draugs! — viņš sauca. — Yassou, Nik! Laimīgu ceļu!

Kādu mirkli viņam likās, ka vēlējums nav sadzirdēts, bet tad resnis pacēla plaukstu pie pieres, itin kā salutējot, un pavicināja to ardievojoties.

Pietuvojusies cietzemei līča galā, jahta veica pagriezienu pa labi. Spirgtais vējš bija pašķīris mākoņus, un to plaisās parādījās daži nī­kulīgi saules stari, apgaismodami "Afrodītes" klāju. Resnis tuvojās priekšgalam un nostājās tur, kājas iepletis, rokas sānos iespiedis, gluži kā flotes komandieris, kas pētoši vēro jūru.

Kamēr Lūkass raudzījās turp, tūces atkal savilkās, spožums ap­dzisa. "Afrodīte" aizslīdēja aiz zemesraga un kopā ar resno vīru nozuda skatienam.

EPILOGS

Es atceros to dienu. Kurš gan jebkad spētu to aizmirst — tādu kaunu? Taču patiesībā es jutu dīvainu atvieglojumu. Skanot irgām un smiekliem, spiedzieniem un klaigām, es jutos brīvs. Apjēdzu, ka vairs nav jāslēpjas. Maskēšanās ir galā.

Elpīda, protams, mani padzina. Vai man bija grūti aiziet? Bija žēl sevis un arī viņas tā briesmīgā pārdzīvojuma dēļ, kas, kā mēs abi domājām, viņai nekad nebūs jāpieredz. Kad māte mani aplūkoja, viņa sāka raudāt, bet tēvs tā saniknojās, ka metās man virsū un kliedza, ka nemūžam nelaidīšot iekšā mājā. Taču māte iestājās pret viņu kā vēl nekad. Un panāca, ka tēvs man atļāva palikt. Jo viņa mani mīl.

Māte piezvanīja ārstam un pajautāja, ko darīt, pēc tam nomaz­gāja man galvu ar eļļu un apsaitēja. Viņa katru dienu mani aprūpēja, apkopa, pārsēja. Pamazām spalvas atlaidās, un pēc nedēļas vai divām lielākā daļa darvas nonāca nost. Mati sāka augt. Es izskatījos tāpat kā agrāk.

Taču es vairs nebiju tas pats.

Zvejoju un domāju. Pavadīju daudzas jo daudzas dienas tur ārā, uz ūdens, ļaujot jūrai sevi mierināt. Bieži vien agros rītos, kad uzšķīlās pirmie saules stari, tie nevis aizslīdēja pa ūdens līmeni, bet caursita to kā slaikas bultas, nolaižoties dzīlē un atstājot baltas svēdras. Reizēm jutu kārdinājumu sekot un ienirt skaistajā zilgmē. Šī doma mani nebie­dēja. Tā drīzāk solīja glāsmainu miegu, nevis mokošu nāvi. Tas bija piedāvājums, un es nolēmu, ka varētu to kādu dienu pieņemt.

Laiks aizritēja, un māte gribēja, lai es satiekos ar Elpīdu. Viņa vēlējās, lai mēs izrunājamies, — kā pati atzinās, viņa sirds dziļumos ilgojās, lai viss atkal būtu, kā bija agrāk. Bet es biju pārāk mainījies, lai iederētos šajā nepiepildītajā laulībā. Ko gan es sacītu Elpīdai, ja nemelotu? Tāpēc es atteicos iet. Un vēl — tur ir Elēni. Tā sākusi lūgties baznīcās — nakti un dienu, gavējot un neguļot, uz ceļiem, līdz tie ap­kaltuši asinīm, bet viņa pati nelāgi ož nemazgāšanās dēļ. Visu gavēni viņa tā zemojusies, ar savu dievbijību izraisot apbrīnu. Tomēr viņa ne­mitējās arī Lieldienās, un tad piederīgie ieslēdza viņu mājā un izsauca ārstu. Tas diagnosticēja vecuma plānprātību un smadzeņu asiņošanu, turpretī tēvs Filips apgalvoja, ka tas esot viņas patiesais aicinājums un Visvarenā žēlastība. Arī pēc vairākiem mēnešiem nekādu pārmaiņu nebija. Cilvēki stāsta — namā esot tāda sajūta kā katedrālē — tas ir pilns ar vīraku un svecēm, visas sienas apkarinātas svētbildēm. īsta dievbijības demence, lai kā uz to raudzītos. Mana sievasmāte pati sevi padarījusi par cietumnieci, dzīdamās pēc svētās oreola. Ja runājam par Elpīdu, viņa ir gluži laimīga — tāda nasta kā jukušās mātes kopšana tai nodrošina mocekles slavu.

Un es palieku viens.

Jūs droši vien zināt — mūsu valoda ir pilna ar maziem, viediem teicieniem, kas lieti der zāļu vietā, izmisušo un sāpināto mierināšanai, kā arī parastiem bēduļiem neveiksminiekiem — tādiem kā es. Pēc simt gadiem tas viss būs aizmirsts — mēdz sacīt vecie ļaudis. Tomēr tā nav, uz šīs salas ne — tā nekādā ziņā nav.

Patiesība ir tāda: mēs, kas esam bijuši necienīgi, turpinām tādi būt — tā ir lemts, jo šādi jaunumi ir mūžīgi zemē, kur nenotiek nekas ievērības vērts.

* * *

Uz kādas salas, netālu no mājām, Andreass bija labi pārdevis savu nelielo lomu. Viņš sēdēja pilsētas skvēra kafejnīcā pie gal­diņa, ko apēnoja platānas zari, un, izvilcis no kabatas naudu — da­žas banknotes un lielāku daudzumu sudrabainu monētu, ņēmās to skaitīt.

— Jūs drīz būsiet bagāts vīrs!

Viņa stāvēja Andreasam preti, turēdama padusē paplāti. Sievietes īsi apgrieztie mati bija sākuši sirmot. Kad viņa pasmaidīja, grumbas sejā kļuva dziļākas.

Vīrietis pavērās augšup uz viņu un savukārt pasmīkņāja.

—   Es nekad tāds nekļūšu, — viņš atbildēja. — Un, ja ari kļūtu, tad tāpēc nebūšu laimīgāks.

—   Tātad jūs esat nelaimīgs? — viņa apvaicājās. Šis jautājums nelikās virspusējs, it kā šai būtnei nebūtu vienalga.

—  Es pagājušajā gadā zaudēju sievu, — viņš sacīja. — Vientulībā dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija.

—  Jums viņas trūks vēl kādu laiku, es zinu, — sieviete paziņoja. — Man vajadzēja četrus gadus, lai attaptos, un es vēl tagad gaidu, kad mans vīrs ienāks pa durvīm. Ko lai jums atnesu?

"Šīs acis," viņš nodomāja, "ir tādas pašas kā Irini."

—   Kafiju, — Andreass noteica. — Un, ja vien neesmu pārlieku steidzīgs, vai drīkstu izmaksāt jums kādu dzērienu? Nedomājiet, jums nav jāsēž ar mani kopā, ja jums bail, ka ļautiņi sāks runāt.

Viņas smaids kļuva platāks.

—  Mēs taču neesam bērni, — sieviete attrauca. — Nedz es kāda sarkstoša jaunava.

Abi draudzīgi pasēdēja. Tērzēšana vedās viegli un nepiespiesti, līdz Andreasam bija laiks atraisīt laivu un doties projām.

—  Es nākamajā nedēļā piebraukšu atkal, — viņš sacīja. — Ja tikai pūtiens būs labs.

—   Jūs vienmēr mani šeit atradīsiet, — viņa apsolīja. — Prasiet pēc Zoē.

Iedams uz priekšu pa krastmalu, Andreass pacēla roku un pa­māja ardievas.

Bet, kafejnīcas durvīs stāvēdams, viņam pakaļ noraudzījās viesu apkalpotājas tēvs.

—   Vai tu tici liktenim? — viņa noprasīja, novākdama galdiņu.

—  Tu būtu sasodīti dumja, ja to nedarītu, — tēvs atbildēja. — Lai ko šī dzīve tev piedāvā, manu meitenlt, reizēm dievi mēdz būt laipnīgi.

Stāvēdams pie kaltajiem dzelzs vārtiņiem, Teo aplūkoja dārzu, kuru viņš atcerējās gluži citādu — pilnu ar nezālēm, kas stiepās līdz krūtīm, un dzeloņainiem dadžiem. Tagad šie augi bija nopļauti un trunēja pie sienas. Starp to asajiem, sakaltušajiem, apcirstajiem stub­lājiem spraucās jaunās zāles dīgsti. Taciņa, kas veda uz māju, bija no­slaucīta, un to rotāja podi ar ziedošām Alpu vijolītēm.

Teo pa atvērtajām durvīm iegāja saules spoži piegaismotajā vir­tuvē, kur smaržoja grieztie ziedi un koks, kas bija spodrināts ar bišu vasku.

—   Krustmāmiņ Sofij!

Viņa atsaucās tūlīt, pienāca noskūpstīt Teo uz pieres zem īsiņo matu līnijas. Likās, ka viņa atmetusi melno atraitnes kleitu — tērpu­sies zaļganos un dzeltenos toņos, viņas degunu klāja pūderis, bet no vaigiem viņa noberza krāšļus.

—   Kā tev iet, Teo? — viņa apvaicājās. Un norādīja viesim uz krēslu un iekārtojās viņam līdzās. Sniegdamās pie Teo sejas, lai to ap­taustītu, tante ierunājās: — Man šķiet, ka tu neizskaties īpaši spirgts, mīļumiņ. Es pagatavošu tēju.

—  Es nemaz to negribu. — Uz viņa delma nosēdās muša, un kādu mirkli viņš ļāva tai tur palikt. — Es prātoju, ka varētu doties projām. Kaut vai uz laiku. Lai mainītu dekorācijas.

—   Lieliska doma, — krustmāmiņa atteica. — Kāpēc gan ne? Ta­vas kājas nav pieķēdētas pie šīs salas un šīs klints. Ir citas pilsētas un salas. Un pat valstis, ja tev būtu drosme…

—  Tad būtu vajadzīga nauda, — Teo atbildēja. Viņš aizdzina mušu no piedurknes. — Un tās man nav.

Uz kumodes gulēja izmazgāts un izgludināts zīda lakatiņš, bet uz tā — kartīte ar notāra adresi Atēnās.

—  Patiesībā, — krustmāmiņa sacīja, — es esmu saņēmusi nelielu mantojumu un pati prātoju par kādu ceļojumu. Ja tu domā, ka tev derētu sabiedrība… Pasaulē reizumis liekas aplam vientulīgi… Varbūt mēs varētu braukt kopā. Kaut kur labi tālu, Teo. Varam izvēlēties jeb­kuru virzienu.

Sofija apskāva Teo plecus un pievilka viņu sev klāt — gluži tāpat, kā bija darījusi, apkopdama viņa brūces — ievainojumus, zilumus, sasitumus —, kad viņš vēl bija zēns.

Teo Jāva galvai noslīgt uz viņas pleca.

—    Tu vari par mani smieties, — viņš ieminējās, — bet man ir bail. Šī ir vienīgā vieta, ko es pazīstu. Tā mani padarījusi tādu, kāds esmu, un tagad, kā stāsta, šeit man vairs neesot, ko darīt. Man būtu jādodas projām, taču tā būtu trimda, un es apzinos, ka ikkatru dienu, ko pavadīšu kaut kur citur, tā sauks mani atpakaļ mājās.

Sofija noskūpstīja viņa galvvidu.

—   Tad mēs abi ilgosimies pēc tās kopā, — viņa atteica. — Un tad, kad tiešām kļūsim nostalģiski, piezvanīsim tavai mātei — viņa mums pastāstīs par visām baumām un tračiem. Un kādu dienu, kad būs aizritējis laiks, mēs atgriezīsimies šeit un atkal sauksim šo salu par savu dzimteni. Bet tagad… tev taisnība — mums ir laiks aizceļot. Mēs taču esam viens otram, Teo. Vēl vairāk — mums būs arī kāda nākotne.

Ostā vienu pašu reizi stiepti un sēri notaurēja jūrā izejošais prā­mis.

—   Ej un saiņo mantas, — Sofija turpināja. — Un atvadies no tiem, kuriem jāpasaka ardievas. Mēs abi aizbrauksim ar nākamo kuģi, kas no šejienes aties. Paļaujies uz mani, mīļais — agapi mou. Gan atra­dīsim, kur esam vajadzīgi, pat būdami svešinieki… tur, kur neviens nenojautīs, kāda bijusi mūsu dzīve.

[1] adonīds — grieķu mitoloģijā dabas dievs, kurš tika uzskatīts par ļoti skaistu jaunekli (tulk. piez.).

[1] Sveiki — grieķu vai. tulk. piez.).

[1] Teo mans, mans mīļais (grieķu vai).

[2] grieķu lamuvārds (tulk. piez.).