Diāna Gabaldone

Svešzemniece

Veltu savas mātes Žaklīnas Saiksas Gabaldones piemiņai, jo viņa iemācīja man lasīt

Cilvēki pazūd nepārtraukti. Pajautājiet jebkuram poli­cistam. Taču vēl labāk jautājiet žurnālistam. Cilvēku pazu­šana ir žurnālista dienišķā maize.

No mājām aizbēg jaunas meitenes. Mazi bērni noklīst no vecākiem, un viņus neviens nekad vairs neatrod. Māj­saimnieču pacietība izsīkst, viņas paņem saimniecības naudu, iesēžas taksometrā un dodas uz staciju. Starptau­tiska mēroga baņķieri maina vārdu un izgaist svešzemju cigāru dūmu miglā.

Daudzus no pazudušajiem tomēr atrod, dzīvus vai mirušus. Galu galā cilvēka pazušanai ir izskaidrojums.

Parasti.

*

Nešķita, ka šajā vietā kāds varētu pazust, vismaz ne no pirmā acu uzmetiena. Bērda kundzes pansija līdzinājās tūkstošiem citu Hailendas viesu māju, kur 1945. gadā varēja dabūt gultu un brokastis; tīra un klusa, ar izbalējušām ziedu rakstu tapetēm, spodrām grīdām, tualetē atradās karstā ūdens aparāts, kas darbojās, ja tajā iemeta monētu. Pati Bērda kundze bija ducīga un runātīga, viņai nebija iebildumu, ka Frenks dzīvojamā istabā tapetes ar sīko rozīšu rakstu aizsedza, nokraujot pie sienas desmitiem ķīpu ar grāmatām un dokumentiem, kurus viņš visur vadāja līdzi.

Ejot ārā, priekšnamā satiku Bērda kundzi. Viņa mani apturēja, satverot ar tuklo roku aiz elkoņa, tad noglauda man matus.

-    Mīļo stundiņ, Rendela kundze, jūs tak nevarat iet uz ielas šitādā paskatā! Ļaujiet man te drusku piekārtot. Tā! Nu jau ir labāk. Ziniet, māsīca man stāstīja par tiem jaunajiem ilgviļņiem, viņa esot izmēģinā­jusi, izskatās smuki un turas stingri, vienkārši sapnis; varbūt nākam­reiz jums vajadzētu tos pamēģināt.

Man pietrūka dūšas pateikt, ka manu gaišbrūno, sprogaino matu izlaidība bija tikai un vienīgi dabas kļūda, nevis ilgviļņu ruļļu ražo­tāju neprasme. Viņas pašas cieši "iecepinātās" lokās šāda nepiedienība nebija skārusi.

-   Jā, tā arī turpmāk darīšu, Bērda kundze, es meloju. Bet es eju tikai lejā uz ciemu, mēs ar Frenku sarunājām tur satikties. Uz tēju būsim atpakaļ. Izspruku pa durvīm un steidzos projām pa taku, iekams saimniece bija paguvusi pamanīt vēl kādas nepilnības manā nekārtīgajā ārienē. Pēc četriem gadiem, ko nodienēju Lielbritānijas Bru­ņotajos spēkos kā medmāsa, priecājoties, ka pienācis gals formas tērpu un kartīšu laikiem, es aizrāvos ar koši rakstainām, plānām kokvilnas kleitiņām, kas bija pilnīgi nepiemērotas brišanai pa viršu laukiem.

Es gan nebiju plānojusi tik daudz laika veltīt staigāšanai; manas domas vairāk rosījās ap rītiem, kad varēšu ilgāk pagulēt, un garām, dīkām pēcpusdienām, kuras pavadīšu gultā ar Frenku, protams, ne jau miegā. Taču izrādījās, ka nav viegli saglabāt atbilstošu, romantiski tvīksmīgu noskaņu, kad aiz durvīm čakli darbojas Bērda kundze ar putekļsūcēju.

"Tas noteikti ir visnetīrākais paklājs visā Skotijas kalnienē," Frenks bija ieminējies no rīta, kad mēs gulējām gultā un klausījāmies, kā gai­tenī nikni rūc putekļsūcējs.

"Gandrīz tikpat netīrs kā mūsu saimnieces iztēle," es biju vienis­prātis ar vīru. "Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Braitonu." Brīvdienas, pirms Frenks sāks vēstures pasniedzēja darbu Oksfordā, bijām izvēlē­jušies pavadīt Hailendā tāpēc, ka karš Skotijā, kā mums šķita, nebija atstājis gluži tik daudz postījumu kā citās Lielbritānijas daļās, un tāpēc, ka te varētu būt mazāk jūtamas pēckara neprātīgās jautrības izpaus­mes, kas bija saindējušas gandrīz visas iecienītākās atpūtas vietas.

Tāpat ari mēs, kaut nebijām to apsprieduši, jutām, ka te būs sim­boliska vieta, kur atjaunot mūsu laulību; pirms septiņiem gadiem mēs Hailendā apprecējāmies un pavadījām divu dienu medusmēnesi, bet drīz pēc tam sākās karš. Mierīgs patvērums, mēs spriedām, kur no jauna iepazīt vienam otru, neaptverot, ka Skotijas populārākie sporta veidi brīvā dabā ir golfs un makšķerēšana, bet zem jumta tenkošana. Un, ja līst tik bieži kā Skotijā, tad cilvēki ļoti daudz laika pavada zem jumta.

"Kur tu iesi?" es jautāju, kad Frenks piecēlās sēdus.

"Ļoti negribētos sagādāt vecajai dāmai vilšanos," viņš atbildēja. Sēdēdams uz mūžvecās gultas malas, viņš viegli pašūpojās augšā lejā, un atsperes atsaucās ar ritmisku čīkstēšanu. Putekļsūcēja rūkoņa gai­tenī spēji apklusa. Vēl pāris reižu pašūpojies, Frenks izdvesa skaļu, teatrālu vaidu un atmuguriski ievēlās gultā, atsperēm protestā notrinkšķot. Es, nespēdama valdīt smieklus, ķiķināju spilvenā, lai neiztraucētu aiz durvīm valdošo absolūto klusumu.

Frenks savilka uz augšu uzacis.

"Tev tagad vajadzētu ekstāzē elsot, nevis ķiķināt," viņš mani čuk­stus norāja. "Viņa vēl nodomās, ka esmu slikts mīlētājs."

"Ja gribi sagaidīt, lai es ekstāzē elsoju, tad tev tas jādara ilgāk," es aizrādīju. "Divas minūtes neko vairāk par ķiķināšanu nav pelnījušas."

"Ak tu neiejūtīgā skuķe. Neaizmirsti, ka es te braucu atpūsties."

"Sliņķis tāds. Ja nekļūsi drusciņ čaklāks, tev nemūžam neizdosies izaudzēt jaunu zaru savam dzimtas kokam."

Frenka kaislīgā aizraušanās ar ģenealoģiju bija vēl viens iemesls, kāpēc brīvdienām bijām izvēlējušies Hailendu. Nosmulēta papīra skranda, kuru mans vīrs visur staipīja līdzi, vēstīja, ka kādam no viņa apnicīgajiem senčiem 18. gadsimtā vai varbūt 17. gadsimta vidū bijis šāds vai tāds sakars ar šo apgabalu.

"Ja es savā dzimtas kokā palikšu kā bezbērnu stumbenis, tad tā pil­nīgi noteikti būs mūsu nenogurdināmi čaklās namamātes vaina. Galu galā mēs esam precējušies gandrīz astoņus gadus. Frenks juniors būtu pilnīgi likumīgs bērns, pat ja tiktu ieņemts bez aculiecinieku klātbūtnes."

"Ja viņš vispār tiks ieņemts," es pesimistiski novilku. Nedēļu pirms došanās uz patvērumu Hailendā mēs kārtējo reizi bijām piedzīvojuši vilšanos.

"Kad mums ir tik daudz spirdzinoša svaiga gaisa un veselīga ēdiena, mēs nemaz nevaram izvairīties no ieņemšanas!" Vakariņās bija pasniegta siļķe, cepta. Pusdienās bija siļķe, marinēta. Un sīvais aro­māts, kas cēlās augšup gaitenī, gandrīz nepārprotami vēstīja, ka arī brokastīs būs siļķe, kūpināta.

"Ja vien tu neesi iecerējis atkārtot savu izrādi Bērda kundzes izglī­tošanai," es ieminējos, "tev būtu laiks sākt ģērbties. Vai tad desmi­tos neesi sarunājis tikties ar to cienīgtēvu?" Vietējās draudzes vikārs Dr. Redžinalds Veikfīlds bija apsolījis ļaut Frenkam izpētīt bezgala sais­tošus kristību reģistrus, un kur vēl spožās izredzes, ka mācītājs būs izracis kādas apsvilušas armijas depešas vai kaut ko tamlīdzīgu, kur būtu minēts bēdīgi slavenais sencis.

"Pasaki vēlreiz, kā sauca to tavu vecvecvecvecvectēvu?" es jautāju. "To, kurš te klīda vienas sacelšanās laikā? Nevaru atcerēties, kā viņu dēvēja par Villiju vai Valteru."

"Patiesību sakot, viņš bija Džonatans." Manu pilnīgo vienaldzību pret dzimtas vēsturi Frenks uztvēra mierīgi, taču viņš vienmēr bija modrs, gatavs izmantot manu vismazāko ziņkārības izpausmi, uzska­tot to par iemeslu, lai izklāstītu visus līdz šim zināmos faktus par pir­majiem Rendeliem un viņu atzariem. Pogājot kreklu, vira acis iespīdējās fanātiska lektora entuziasmā.

"Džonatans Vulvertons Rendels Vulvertons nāk no viņa mātes tēvoča, nenozīmīga Saseksas bruņinieka. Taču vairāk viņu pazina pēc uzkrītošās iesaukas "Melnais Džeks", to viņš ieguva armijā, visticamāk, šeit." Es nometos gultā uz vēdera un izlikos, ka krācu. Nelikdamies ne zinis par manām izdarībām, Frenks turpināja savu zinātnisko ekseģēzi.

"Savu dienesta pakāpi viņš nopirka trīsdesmito gadu vidū tas ir, 18. gadsimta 30. gados un kļuva par dragūnu kapteini. Spriežot pēc vecajām vēstulēm, ko man atsūtīja māsīca Meja, armijā viņš guvis panākumus. Otrajam dēlam tā ir laba izvēle; jaunākais brālis, arī ievē­rojot tradīciju, kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis. Zini, Sendringemas hercogs ļoti slavējis Džeku Rendelu par viņa darbību pirms 1745. gada otrās jakobītu sacelša­nās laikā." Tas bija paskaidrojums muļķiem, tas ir, man. "Tu taču zini, "skaistais princis" Čārlijs un visa tā būšana."

"Diez skoti ir pamanījuši, ka zaudējuši troni," es neļāvu Frenkam pabeigt, piecēlos sēdus un mēģināju savaldīt matus. "Es skaidri dzir­dēju, kā krodzinieks vakar mūs nosauca par Armaliešiem."

"Nu kāpēc gan lai viņš tā nedarītu?" Frenku tas nesatrauca. "Galu galā tas nozīmē tikai "angļi" vai, ļaunākajā gadījumā, "svešzem­nieki", un mēs esam gan vieni, gan otri."

"Es zinu, ko tas nozīmē. Man bija iebildumi vienīgi pret viņa balss toni."

Frenks kumodes atvilktnē meklēja siksnu.

"Viņš bija dusmīgs, jo es teicu, ka alus ir švaks. Teicu: lai iegūtu īstu kalniešu brūvējumu, mucā jāiemet vecs zābaks un šķidrums pēc tam jāizfiltrē caur labi pavalkātām apakšbiksēm."

"Tad tāpēc rēķins bija tik liels!"

"Nu, es izteicos mazliet izmeklētākā formā, bet tikai tādēļ, ka gēlu valodā nav vārda, kas apzīmētu apakšbikses."

Es ieintriģēta pastiepu roku pēc savējām.

"Kāpēc nav? Vai tad senie gēli veļu nevalkāja?"

Frenks uzmeta man divdomigu skatienu.

"Vai tu neesi dzirdējusi veco dziesmu par to, ko skoti velk zem kiltiem?"

"Acīmredzot ne jau garās apakšbikses," es sausi noteicu. "Varbūt man, kamēr tu nosit laiku ar vikāriem, iet pameklēt kādu vietējo veci kiltos un pajautāt?"

"Tikai uzmanies, lai tevi nearestē, Klēra! Svētā Džailza koledžas dekānam tas gaužām nepatiktu."

Sagadījās tā, ka neviens kiltos ģērbies vecis neslaistījās pa pilsētas skvēru, nedz ari ko meklēja veikalos ap to. Taču tur bija vairāki citi cil­vēki, tādas pašas mājsaimnieces kā Bērda kundze, kuras bija sanākušas iepirkts. Šīs pļāpīgās, tenku kārās un konservatīvi apdrukātā kokvilnā ģērbušās sievas pildīja veikalus ar omulīgu sirsnību; viņas veidoja tādu kā buferi pret auksto rīta dūmaku, kas valdīja uz ielas.

Tā kā man pašai savu māju, ko uzturēt kārtībā, vēl nebija, tad mani pirkumi bija nenozīmīgi, bet es labprāt aplūkoju no jauna piepildītos plauktus, un prieku man sagādāja jau tas vien, ka atkal pārdošanai bija izlikts tik daudz mantu. Ilgi bija valdījis taupības režīms, kad nācās iztikt bez pavisam ikdienišķām lietām, piemēram, ziepēm vai olām, un vēl ilgāks laiks pagājis, kad vajadzēja samierināties, ka trūkst sīku luksuspreču, tādu kā smaržas L'Heure Bleu.

Kavējos pie skatloga ar saimniecības piederumiem izšūtiem trauku dvieļiem, tējkannu sildītājiem, krūkām un glāzēm, kaudzi visai neizskatīgām pīrāgu veidnēm un trīs vāžu komplektu.

Man nekad mūžā nebija piederējusi vāze. Kara laikā es, protams, biju dzīvojusi medmāsu kopmītnēs, vispirms Pembrukas hospitālī, vēlāk lauka hospitālī Francijā. Bet vēl pirms tam mēs nekur nebijām nodzīvojuši pietiekami ilgi, lai attaisnotos tāda priekšmeta iegāde. Ja man būtu piederējusi vāze, es iedomājos, tēvocis Lems to būtu piebēris ar antīku podu lauskām, iekams es paspētu tur ielikt margrietiņu pušķi.

Kventins Lemberts Bīčems. Arheoloģijas studentiem un draugiem viņš bija vienkārši "K". Savukārt "Doktors Bīčems" zinātnieku aprindās.

kurās viņš grozījās, lasīja lekcijas un dzīvoja. Bet man tikai un vienīgi tēvocis Lems.

Mana tēva vienīgais brālis un tolaik mans vienīgais dzīvais radi­nieks. Viņš palika ar mani, piecgadīgu meitēnu, "uz rokām", kad vecāki gāja bojā autoavārijā. Tā kā viņš tobrīd gatavojās doties uz Tuvajiem Austrumiem, tad ieturēja tik garu pauzi, lai sarīkotu bēres, atbrīvotos no manu vecāku atstātā nekustamā īpašuma un piereģistrētu mani kār­tīgā meiteņu internātskolā. Taču es kategoriski atteicos to apmeklēt.

Saskāries ar nepieciešamību atlauzt manus tuklos pirkstiņus no mašīnas durvju roktura un ar varu uzstiept pa skolas kāpnēm, tēvocis Lems, kurš ciest nevarēja jebkādus personiskus konfliktus, bija bezpa­līdzīgi nopūties, tad pēdīgi paraustījis plecus un izmetis pa logu savu prātīgo lēmumu kopā ar manu nesen pirkto salmenīcu.

"Pretīga," viņš nopurpināja, atpakaļskata spoguli noraugoties, kā salmenīca jautri aizripo, auto strauji uzņemot ātrumu. "Man vienmēr riebušās sieviešu cepures." Tad tēvocis palūkojās lejup uz mani un ar savu nikno skatienu gluži vai piekala mani pie sēdekļa.

"Vienu ņem vērā," viņš teica draudīgā tonī. "Tu nedrīksti spēlēties ar manām persiešu kapu figūriņām. Jebko, tikai ne to. Saprati?"

Apmierināta pamāju ar galvu. Un devos viņam līdzi uz Tuvajiem Austrumiem, Dienvidameriku un vairākiem desmitiem citu pētniecī­bas vietu visā pasaulē. Mācījos lasīt un rakstīt no žurnāliem gatavotu publikāciju melnrakstiem, rakt atejas bedres, vārīt ūdeni un vēl vairā­kas citas lietas, kas jaunai, augstdzimušai dāmai nebūtu jāprot, līdz iepazinos ar glīto, tumšmataino vēsturnieku, kurš nāca konsultēties pie tēvoča Lema jautājumos par franču filozofijas saistību ar ēģiptiešu reli­ģisko praksi.

Pat pēc kāzām mēs ar Frenku piekopām nomadisku fakultātes asis­tenta dzīvesveidu, ceļojot starp konferencēm kontinentā un pagaidu dzīvokļiem, līdz kara sākumā Frenku aizsūtīja uz Virsnieku treniņno­metni un Izlūkošanas vienību M16, bet mani uz medmāsu kursiem. Kaut arī bijām precēts pāris gandrīz astoņus gadus, jaunais nams Oksfordā būs mūsu pirmā īstā mājvieta.

Cieši iespiedusi padusē rokassomiņu, es iesoļoju veikalā un nopirku vāzes.

Frenku es satiku Lielās ielas un Džerisaidas ceļa krustojumā, un tālāk mēs gājām kopā. Ieraudzījis manu pirkumu, viņš sarauca uzacis.

-    Vāzes? Viņš pasmaidīja. Brīnišķīgi. Varbūt tagad tu beigsi likt puķes manās grāmatās.

-     Es nelieku puķes, bet paraugus. Un tieši tu ieteici man pievērsties botānikai. Lai man būtu nodarbošanās, jo vairs nav jāstrādā par med­māsu, es atgādināju.

-     Tiesa. Frenks vēlīgi pamāja ar galvu. Bet es nezināju, ka ikreiz, kad atvēršu kādu uzziņu grāmatu, man klēpī birs lapas. Kā sauca to briesmīgi trauslo brūno plēksnīti, ko tu biji ielikusi Taskemā un Benksā?

-     Gārša. Labi der pret hemoroīdiem.

-    Jau gatavojies manam nenovēršamajam vecumam? Cik tu esi apdomīga, Klēra.

Mēs smiedamies iegājām pa vārtiņiem, un Frenks palaida mani pa priekšu, ļaujot pirmajai uzkāpt pa šaurajām kāpnītēm.

Pēkšņi viņš satvēra manu roku.

-     Skaties! Neiekāp!

Es uzmanīgi cēlu kāju pāri brūngani sarkanam traipam uz augšējā pakāpiena.

-    Cik savādi, es teicu. Bērda kundze katru rītu noberž kāpnītes; redzēju pati savām acīm. Kā tu domā, kas tas ir?

Frenks pieliecās pie pakāpiena un viegli paošņāja.

-     Pēc pirmā skata liekas, ka tās ir asinis.

-     Asinis! Es atlēcu soli atpakaļ. Kā asinis tās ir? Nervozi palū­kojos uz māju. Tu domā, ka Bērda kundzei gadījusies kāda nelaime? Nespēju iedomāties, ka mūsu pedantiskā saimniece atstātu asins trai­pus žūstam uz sliekšņa, ja vien nav gadījusies kāda nopietna liksta, tāpēc man iešāvās prātā, ka dzīvojamā istabā šobrīd ieperinājies traks slepkava ar cirvi rokā un tagad gatavojas mesties mums virsū ar klie­dzienu, no kura šermuļi skrien pār kauliem.

Frenks papurināja galvu. Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, lai pāri dzīvžogam ieskatītos kaimiņu dārzā.

-     Diezin vai. Tāds pats traips redzams ari uz Kolinsu kāpnēm.

-     Patiešām? Piegāju tuvāk Frenkam, jo gribēju gan palūkoties pāri dzīvžogam, gan ari gūt morālu atbalstu. Nez vai Hailenda būtu tā vieta, kur varētu notikt masu slepkavības, taču šaubos, vai tādi ļau­dis, izvēloties vietu saviem briesmu darbiem, balstījās uz loģiskiem apsvērumiem. Tas ir visai… nepatīkami, es izteicu savu vērtējumu. Blakusmājā nebija manāmas dzīvības pazīmes. Kā tu domā, kas no­ticis?

Frenks, pieri saraucis, brīdi prātoja, tad, kā pēkšņas iedvesmas pār­ņemts, uzplāja ar plaukstu pa bikšu staru.

-    Man šķiet, es zinu! Pagaidi mani te. Atstājis mani stāvam pie sliekšņa, viņš izšāvās pa vārtiņiem un rikšiem vien metās projām pa ceļu.

Pēc īsa brīža viņš atgriezās, laimīgs, ka viņa pieņēmums bija apstip­rinājies.

-    Jā, tā ir, tā jābūt. Tādi ir visām mājām šajā ielā.

-    Kas tad? Visās ielauzies maniaks? Es runāju diezgan skarbi, jo aizvien vēl jutos satraukta, ka tiku tā pēkšņi pamesta viena pie liela asins traipa.

Frenks sāka smieties.

-    Nē, tas ir upurēšanas rituāls. Kolosāli! Viņš jau bija nometies četrrāpus zālē un ar interesi pētīja traipu.

Šāds izskaidrojums man nelikās neko daudz labāks par maniaku. Notupos vīram blakus un no smakas saraucu degunu. Mušām vēl bija par agru, bet pāris lielo, gauso Hailendas odu gan riņķoja ap asins lāmu.

-     "Upurēšanas rituāls", ko tu ar to gribi teikt? es gribēju zināt. Bērda kundze kārtīgi apmeklē baznīcu, un visi kaimiņi tāpat. Zini, te nav nekāda druīdu kalna vai kaut kā tamlīdzīga.

Frenks piecēlās kājās un purināja no biksēm zāles stiebrus.

-    Tik to vien tu zini, meitēn, viņš sacīja. Pasaulē nav otras tādas vietas, kur senas māņticīgas izdarības un burvestības būtu tā ievijušās ikdienas dzīvē kā Skotijas Hailendā. Baznīcā vai ārpus tās Bērda kundze ievēro vecās paražas un viņas kaimiņi tāpat. Ar mirdzoši nospodrinātās kurpes purngalu viņš pabakstīja asins traipu. Melna gaiļa asinis. Viņa sejā atspoguļojās apmierinājums. Redzi, mājas ir jaunas. No moduļiem.

Uzmetu vīram saltu skatienu.

-    Ja tu iedomājies, ka tas visu izskaidro, tad tu maldies. Kāda nozīme tam, cik veca ir māja? Un kur, pie joda, visi palikuši?

-     Krodziņā. Aiziesim paskatīties? Saņēmis aiz rokas, Frenks izvilka mani pa vārtiņiem, un mēs sākām iet pa Džerisaidas ceļu.

-     Vecos laikos, viņš stāstīja, un arī vēl ne tik sen bija parasts, ceļot māju, nokaut kādu dzīvnieku un ielikt pamatos, lai pielabinātos vietējiem zemes gariem. Tu taču zini: "Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!" Tas paradums ir vecs kā pasaule.

Šie vārdi uzdzina man šermuļus.

-     Tad jau laikam viņi rīkojas kā ļoti mūsdienīgi un izglītoti cilvēki, ja tagad kauj tikai vistas. Tu gribi teikt, ka mājas ir salīdzinoši jaunas, tāpēc zem tām nekas nav apglabāts, un iedzīvotāji tagad cenšas šo trūkumu novērst?

-    Jā, tieši tā. Frenks, likās, priecājās, ka esmu tik apķērīga, un paplikšķināja man pa muguru. Ja var ticēt vikāram, daudzi vietējie uzskata, ka karš daļēji sākās tāpēc, ka ļaudis novērsušies no savām sak­nēm un vairs nesper pareizos piesardzības soļus, piemēram, neapglabā māju pamatos upuri vai nededzina uz plīts asakas protams, ne jau mencu, viņš piebilda, aizrāvies ar stāstījumu. Mencu asakas nekad nededzina vai tu to zināji? citādi šo zivi nemūžam vairs neredzēsi. Tāpēc mencu asakas vienmēr ierok zemē.

-    Paturēšu to prātā, es teicu. Pasaki, kas jādara, lai nekad vairs neredzētu siļķi, un es to tūlīt izdarīšu.

Frenks papurināja galvu, iegrimis vienā no atmiņu uzplūdiem. Tie bija īsi zinātniskās sajūsmas periodi, kad viņš zaudēja saikni ar apkār­tējo pasauli, sevi pilnībā veltīdams tam, lai no visiem iespējamiem avo­tiem smeltos zināšanas.

-     Par siļķēm neko nezinu, viņš joprojām kavējās savās domās. Taču pret pelēm jāizkarina buntītes ar trīsulenēm. "Pakar trīsuli pie sienas, mājās peles nav nevienas," tu jau zini. No šīs paražas līķi māju pamatos cēlušies daudzi vietējie spoki. Zini Mauntdžeraldu, to milzīgo māju Lielās ielas galā? Tur mīt spoks, celtnieks, ko nogalināja, lai kā upuri iemūrētu pamatos. Kaut kad 18. gadsimtā. Nav nemaz tik sen, viņš domīgi piebilda. Stāsta, ka mājas īpašnieks pavēlējis uzcelt vispirms vienu sienu un no tās tika nomests akmens bluķis kādam no celtniekiem uz galvas droši vien par upuri izraudzījās nepatīkamu cilvēku; nelaiķi apbedīja pagrabā un virsū uzcēla māju. Viņš spokojas vietā, kur ticis nogalināts, izņemot savā nāves gadadienā un četrās Tra­dīciju dienās.

-    Tradīciju dienās?

-    Tās ir senas svinamās dienas, Frenks paskaidroja, joprojām ka­vēdamies savos iztēles pierakstos. Hogmonejs ir Jaunais gads, Vasa­ras saulgrieži, Maija diena un Visu svēto diena. Druīdi, auklas keramikas kultūras cilvēki, pirmie pikti cik mums zināms, viņi visi svinēja saules un uguns svētkus. Lai nu kā, svētajās dienās spoki tiek atbrīvoti un viņi var klejot, kur vien vēlas, var darīt labu vai ļaunu, kā iepatīkas. Frenks gausi paberzēja zodu. Tuvojas Maija diena tas ir ap pavasara saul­griežiem. Labāk esi vērīga, kad nākamajā reizē iesi garām kapiem. Viņa acis iedzirkstījās, un es sapratu, ka viņš ir iznācis no transa.

Es sāku smieties.

-    Tad te ir vairāki vietējie rēgi?

Frenks paraustīja plecus.

-     Es nezinu. Nākamreiz pajautāsim vikāram, labi?

Vikāru mēs satikām pavisam drīz. Viņš kopā ar citiem ciema iedzī­votājiem sēdēja krodziņā un dzēra alu, svinot māju iesvētīšanu.

Viņš jutās neērti, ka pieķerts, izrādot iecietību pagānisma izpaus­mēm, bet veikli atrunājās, nosaucot to par vietējo ieražu ar vēsturisku kolorītu, tāpat kā āboliņa valkāšana pie cepures.

-    Vai zināt, tas ir aizraujoši! viņš mums pačukstēja, un es, pie sevis nopūtusies, atpazinu zinātnieka dziesmu, kas bija tikpat node­vīga kā strazda svilpošana. Atsaucoties radniecīgas dvēseles aicināju­mam, Frenks uzreiz metās akadēmiskā riesta dejā, un drīz vien viņi bija līdz kaklam iegrimuši seno māņticīgo ticējumu un mūsdienu reli­ģiju arhetipos un paralēlēs. Es paraustīju plecus, cauri pūlim izlauzos līdz bāram un atkal atpakaļ, katrā rokā nesot pa lielai glāzei atšķaidīta brendija.

No pieredzes zinādama, cik grūti novērst Frenka uzmanību no šādām sarunām, es vienkārši satvēru viņa roku, apliecu pirkstus ap glāzes kājiņu un atstāju viņu savā vaļā.

Bērda kundzi es atradu sēžam uz plata sola netālu no loga un drau­dzīgi tukšojam alus kausu kopā ar pavecāku vīru, kuru viņa man stā­dīja priekšā kā Kruķa tēvu.

-     Par šo kungu es jau jums stāstīju, Rendela kundze, sieviete sacīja, acīm spoži mirdzot no alkohola un sabiedrības. Viņš pazīst visādīgus augus.

-    Rendela kundze ļoti interesējas par puķītēm, viņa pastāstīja savam sarunu biedram, kurš pielieca galvu žestā, kas liecināja gan par pieklājību, gan kurlumu. Nospiež tās starp grāmatu lapām vai kā citādi.

-    Tiešām? Kruķa tēvs pārjautāja, ieinteresēts savilcis vienu spu­raino, balto uzaci. Man ir preses pie tam riktīgās augiem un tam­līdzīgi. Dabūju no brāļadēla, kad viņš bija atbraucis universitātes brīv­dienās. Atveda priekš manis, bet man nebija dūšas pateikt, ka nekad tādus verķus nelietoju. Zālītēm pats labākais ir karāties buntītēs, sapro­ties, vai atkal, ja izžāvē uz rāmja, tad saber marles kulītēs vai burkās, bet, kamdēļ zālītes jāspiež plakanas, man nav skaidrs.

-     Nu varbūtās, lai paskatītos, Bērda kundze laipni piebilda. Ren­dela kundze uztaisīja jaukus paraudziņus no malvu un vijolīšu ziediem tāpatam kā tu, tad var salikt rāmī un pakārt pie sienas.

-     Mmmphmm. Šķita, ka Kruķa tēva krunkainā seja pauž šī iztei­kuma apšaubāmo iespējamību. Nu, ja jums tās preses ģeldētu, kundzīt, varat dabūt, laipni lūgtu. Projām mest negribas, bet jāsaka, ka man nav, kur viņas likt.

Apgalvoju Kruķa tēvam, ka ar lielāko prieku izmantotu preses un vēl vairāk priecātos, ja viņš man parādītu, kur šajā apkaimē atrodami kādi retāki augi. Vecais vīrs, galvu piešķiebis kā piekūns, mirkli mani cieši nopētīja, bet laikam jau pēdīgi nosprieda, ka mana interese ir patiesa, un mēs sarunājām satikties no rīta, lai dotos ekspedīcijā uz tuvējo krūmāju. Es zināju, ka Frenks bija nodomājis visu dienu Invernesā pētīt kaut kādus reģistrus pilsētas mērijā, tāpēc nopriecājos, ka man būs iemesls neiet viņam līdzi. Manās acīs visi reģistri bija vienādi.

Drīz pēc tam Frenks atbrīvojās no vikāra sabiedrības un mēs trijatā ar Bērda kundzi devāmies mājup. Man negribējās pieminēt ar gaiļa asi­nīm apslacīto slieksni, bet Frenks no tādas atturības necieta un dedzīgi iztaujāja mūsu saimnieci par šo paražu.

-    Laikam jau tā ir ļoti sena tradīcija? viņš minēja, ar nūju vilk­dams pa ceļmalas zāli. Balandas un retējs jau ziedēja, es redzēju, ka arī slotzara pumpuri drīz sprāgs vaļā; vēl nedēļa, un šīs puķes būs pilnos ziedos.

-     Nu kā tad! Bērda kundze itin raiti tika uz priekšu savā gā­zelīgajā gaitā, neprasīdama žēlastību mūsu jaunajām kājām. Ne­viens nezina, cik sena, Rendela kungs. Tā sākusies jau pirms milžu laikiem.

-     Milžu laikiem? es ieprasījos.

-    Kā tad. Nu, Fins ar saviem karavīriem.

-     Gēlu tautas pasakas. Frenka balss liecināja par interesi. Tā sa­kot, varoņi. Droši vien saknes meklējamas Skandināvijā. Šajā apkārtnē jūtama stipra ziemeļnieku ietekme, līdz pašai rietumu piekrastei. Zini, daži vietu nosaukumi ir skandināviskas izcelsmes, nevis gēlu.

Es izbolīju acis, juzdama, ka sekos vēl viens vēstures faktu izvir­dums, bet Bērda kundze mīlīgi pasmaidīja un iedrošināja Frenku, sacī­dama, ka tas esot tiesa, ka viņa bijusi ziemeļos un redzējusi Divu brāļu akmeni, un tas taču nāk no vikingu laikiem, vai ne?

-     Laikā starp mūsu ēras 50. un 1300. gadu ziemeļnieki izkāpa šajā krastā simtiem reižu, Frenks sacīja, sapņaini lūkodamies uz apvārsni, vēja nestajā mākonī saskatot kuģi, kura priekšgals izgrebts kā pūķis. Vikingi. Un viņi atveda sev līdzi daudzus mītus. Šī zeme ir piemērota mītiem. Šķiet, tiem patīk šeit iesakņoties.

Tam es ticēju. Sāka krēslot, un tuvojās negaiss. Spokainajā gaismā zem mākoņiem pat gluži mūsdienīgās mājas ceļa malā izskatījās tikpat senas un biedējošas kā daudz pieredzējušais piktu akmens simts pēdu tālāk; tas stāvēja, sargādams krustceles, un bija tur stāvējis jau tūksto­šiem gadu. Likās, ka šādā naktī labāk sēdēt mājā aiz cieši aizdarītiem slēģiem.

Taču Frenks labāk vēlējās doties uz norunāto satikšanos ar Beinbridža kungu, juristu, kurš interesējās par vietējās vēstures dokumentiem, nekā sēdēt mājīgajā Bērda kundzes viesistabā un skatīties Pērtas ostas diapozitīvus. Atceroties savu iepriekšējo tikšanos ar Beinbridžu, es izvēlējos palikt pansijā kopā ar Pērtas ostu.

-     Mēģini tikt mājās, pirms sākas negaiss, es pieteicu, uz atvadām noskūpstīdama viru. Un pasveicini no manis Beinbridža kungu.

-     Mmm, jā. Jā, protams. Tīšuprāt vairoties no mana skatiena, Frenks uzvilka mēteli, paņēma no statīva lietussargu un izgāja.

Es aizvēru durvis, bet neaizslēdzu, lai viņš var tikt iekšā. Nestei­dzīgi atgriezos viesistabā, prātodama: Frenks noteikti izliksies, ka viņam sievas nav, un šim teātrim pievienosies arī Beinbridža kungs. Un tur nu es neko nevarēju pārmest.

Sākumā mūsu viesošanās Beinbridža kunga mājā vakar pēcpus­dienā ritēja gludi. Es biju kautrīga, pieklājīga, inteliģenta, bet neuz­krītoša, kopta un atturīgi ģērbusies tieši tāda, kādai vajadzēja būt ideālai pasniedzēja sievai. Līdz brīdim, kad tika padota tēja.

Pavērsu uz augšu labās rokas plaukstu un skumīgi pētīju milzīgu tulznu, kas aptvēra visu četru pirkstu pamatni. Galu galā nebija mana vaina, ka atraitnis Beinbridža kungs iztika ar lētu skārda tējkannu, ne­vis izmantoja kārtīgu fajansa kannu. Es nebiju vainīga ari pie tā, ka vecais jurists, vēlēdamies būt galants, lūdza man saliet tēju. Un arī pie tā, ka polsterētajam turētājam bija radies caurums un tādējādi sarkani nokaitētais kannas rokturis nonāca tiešā kontaktā ar manu roku.

Nē, es nolēmu. Tas, ka es nometu tējkannu, bija pilnīgi normāla reakcija. Tas, ka iemetu kannu namatēvam klēpī, bija tikai apstākļu sagadīšanās; kaut kur taču man vajadzēja to nomest. Bet mans izsau­ciens "pretīgā sūda kanna!", turklāt skaļāk par Beinbridža kunga sirdi plosošo kliedzienu, lika Frenkam pāri kūciņām raidīt uz mani niknu skatienu.

Atguvies no šoka, Beinbridža kungs izrādīja zināmu augstsirdību, raizējoties par manu roku un ignorējot Frenka mēģinājumus atvaino­ties par maniem izteicieniem, aizbildinoties ar faktu, ka es gandrīz divus gadus dienēju lauka hospitālī. "Baidos, ka mana sieva no jeņķiem piesavinājusies dažus… ē… kolorītus izteicienus," Frenks, nervozi smai­dīdams, taisnojās.

"Tiesa," es izspiedu caur sakostiem zobiem, tinot ap roku ūdeni samērcētu salveti. "Vīrieši, kuriem lasa no brūcēm šrapneļa šķembas, kļūst ļoti "kolorīti"."

Beinbridža kungs taktiski mēģināja novirzīt sarunu uz neitrālu vēs­turisku tematu, apgalvojot, ka viņu vienmēr interesējušas valodas, kas cauri gadsimtiem uzskatītas par necenzētu runu, variācijas, piemēram, viņš minēja "dies'pas'", kas ne pārāk sen izveidojies no frāzes "Dievs, pasargā!".

"Jā, protams," Frenks pateicīgi pieņēma piedāvāto izeju no neveiklās situācijas. "Cukuru nevajag, paldies, Klēra. Un kā tad ar "velna mil­tiem"? Pirmā daļa, protams, ir skaidra, bet "milti"…"

"Ziniet," iejaucās jurists, "man ienāca prātā, ka tas varētu būt kāds pārveidots sens vārds. Tam būtu kaut kāda jēga, vai ne?"

Frenks pamāja ar galvu, ļaujot šķipsnai nokrist pār pieri, zinātnie­kam tas gan nepiestāvēja. Viņš automātiski to atstūma. "Interesanti, kā lamāšanās evolucionē."

"Jā, un evolūcija vēl nav beigusies," es iesaistījos sarunā, uzmanīgi ar knaiblitēm paņemot cukura graudiņu.

"Ak tā?" Beinbridža kungs pieklājīgi atsaucās. "Vai saskārāties ar kādām interesantām variācijām savas… ē… kara pieredzes laikā?"

"0 jā," es sacīju. "Iecienītāko izteicienu es aizguvu no kāda jeņķa. Viņu sauca Viljamsons, šķiet, viņš bija no Ņujorkas. Viņš šo izteicienu lietoja ikreiz, kad mainīju viņam pārsēju."

"Un kāds tas bija?"

"Jēzus H. Rūzvelts Kristus," es atbildēju un akurāti iemetu cukura graudiņu Frenka kafijas tasē.

Pēc mierīgas un diezgan tīkamas pasēdēšanas ar Bērda kundzi es devos augšā uz savu istabu, lai sakārtotos pirms Frenka pārnākšanas. Es zināju, ka šeriju viņš nedzers vairāk par divām glāzēm, tāpēc pare­dzēju, ka drīz viņš būs mājās.

Cēlās vējš, un šķita, ka gaiss istabā ir elektrizēts. Vilku suku cauri matiem, tie sprakšķēja, metās mezglos un briesmīgi sapinkājās. Šovakar nesanāks simts reizes ķemmēt matus, es nodomāju. Šādos laikapstākļos apmierināšos ar zobu tlrišanu. Matu šķipsnas lipa pie vaigiem un spītīgi turējās pretī, kad mēģināju tās atglaust.

Krūze bija tukša. Frenks visu ūdeni bija izlietojis, pošoties uz tik­šanos ar Beinbridžu, un es nebiju piepildījusi krūzi no tualetes krāna. Paņēmu flakonu un dāsni ielēju sev plaukstā franču smaržūdeni. Aši saberzēju rokas, lai aromāts neizgaist, un izbraucu tās cauri matiem. Vēl kādu drusku uzpilināju uz ķemmes un atsukāju matus aiz ausīm.

Jā. Tā ir labāk, es nospriedu, grozīdama galvu, lai plankumainajā spogulī nopētītu rezultātu. Mitrums bija izkliedējis no matiem elek­trību, un tie tagad smagos, spožos viļņos apņēma manu seju. Iztvaiko­jušais alkohols bija atstājis gaisā ļoti patīkamu aromātu. Frenkam patiks, es nodomāju. Šis ir viņa iecienītākais parfīms.

Pēkšņi pavisam tuvu noplaiksnīja zibens, tam tūdaļ sekoja pērkona dārds, un mājā nodzisa gaisma. Klusi lādēdamās, es sāku čamdīties pa atvilktnēm.

Biju redzējusi kaut kur sveces un sērkociņus; Hailendā elektrības traucējumi gadījās tik bieži, ka sveces bija pirmās nepieciešamības prece visās pansiju un viesnīcu istabās. Biju tās redzējusi pat smalkā­kajos hoteļos, tur sveces smaržoja pēc sausseržiem un bija ievietotas matēta stikla svečturos ar vizuļojošiem piekariņiem.

Bērda kundzes piedāvātie gaismekļi bija nesalīdzināmi praktiskāki vienkāršas baltas sveces -, toties to bija daudz, un turpat atradās arī trīs aploksnītes ar sērkociņiem. Šādos apstākļos es nebiju sevišķi izvēlīga.

Nākamā zibens uzliesmojuma laikā es vienu sveci iestiprināju zilā keramikas svečturī uz tualetes galdiņa, tad apstaigāju istabu, iededzot pārējās, un drīz visu telpu pildīja maiga, lāktījoša gaisma. Ļoti roman­tiski, es nopriecājos un apdomīgi nospiedu lampas slēdzi, lai kādā nepiemērotā brīdī mūs nepārsteigtu pēkšņi uzradusies elektrība.

Sveces nebija nodegušas pat puscollu, kad atsprāga durvis un istabā iebrāzās Frenks. Vārda tiešā nozīmē, jo vēja brāzma, kas sekoja viņam augšā pa kāpnēm, nodzēsa trīs sveces.

Ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis, nodzēšot vēl divas sveces, un viņš, iegrūdis pirkstus izjukušajos matos, centās kaut ko saskatīt strauji sabiezējušajā puskrēslā. Es piecēlos un atkal aizdedzināju sveces, rāmā balsī izteikdama saudzīgas piezīmes par veidu, kā viņš iebrāzās istabā. Tikai tad, kad pagriezos pajautāt, vai Frenks nevēlas kaut ko iedzert, pamanīju, ka viņš izskatās bāls un satraukts.

-     Kas noticis? Redzēji spoku?

-    Zini, viņš vilcinoties atbildēja, nevaru apgalvot, ka neredzēju. Izklaidīgi viņš paņēma manu suku un pacēla uz augšu, gribēdams sa­ķemmēt matus. Bet tad nāsīs iesitās smaržūdens aromāts, viņš sarauca degunu, nolika suku un izvēlējās izmantot savu kabatas ķemmīti.

Pametu skatienu ārā pa logu, kur gobas locījās kā kārklu vicas. Mājas otrā pusē blīkšķēja nenostiprināts slēģis, un man ienāca prātā, varbūt mums vajadzētu aizvērt savējos, lai ari bija visai satraucoši vērot dabas plosīšanos aiz loga.

-     Manuprāt, spokiem laiks ir pārāk vējains, es ieminējos. Vai tad viņiem nepatīk klusi, miglaini vakari kapsētās?

Frenks nedaudz sakaunējies iesmējās.

-     Nu, laikam jau vainīgi Beinbridža stāsti un šerijs, ko iedzēru maz­liet par daudz. Droši vien viss ir kārtībā.

Mani pamodās ziņkāre.

-     Ko tad tu tādu redzēji? es jautāju, apsēžoties uz soliņa pie spoguļgaldiņa. Mazliet saraukusi uzacis, es norādīju uz viskija pudeli, un Frenks bez kavēšanās sameklēja divas glāzes.

-    Nu, atklāti sakot, tikai kādu vīrieti, Frenks sāka stāstīt, ielejot sev vienu mēriņu, man divus. Viņš stāvēja ārā uz ceļa.

-     Ko, pie mājas? Es smējos. Tad jau noteikti būs spoks. Nespēju iedomāties, kurš cilvēks šādā laikā gribētu stāvēt ārā zem klajas debess.

Frenks pacēla virs glāzes krūzi, bet, kad ūdens nelija, veltīja man pārmetošu skatienu.

-     Neskaties uz mani, es aizstāvējos. Tu izlēji visu ūdeni. Man, piemēram, nav iebildumu dzert neatšķaidītu. Un es iedzēru malku, lai pierādītu, ka tā patiesi domāju.

Izskatījās, ka Frenks juta kārdinājumu noskriet uz tualeti pēc ūdens, bet tad atmeta šo domu un turpināja stāstu, palaikam piesar­dzīgi iedzerdams malciņu, it kā glāzē būtu vitriols, nevis labākais Glenfiddich iesala viskijs.

-    Jā, viņš stāvēja dārza malā, šaipus žogam. Man likās… Frenks saminstinājās, vērdamies savā glāzē, man likās, ka viņš lūkojas augšup uz tavu logu.

-     Manu logu? Ārprāts! Nespēju nomākt drebuļus un devos aiz­vērt slēģus, lai ari šķita, ka nu jau vairs nav vērts. Frenks, joprojām runādams, sekoja man.

-    Jā, es no lejas tevi redzēju. Tu ķemmēji matus un purpināji, jo tie slējās stāvus gaisā.

-    Tādā gadījumā tas lūrētājs pamatīgi izsmējās, es dzēlīgi izmetu. Frenks papurināja galvu, taču pasmaidīja un pārlaida ar roku man pār matiem.

-     Nē, viņš nesmējās. Patiesību sakot, viņš šķita par kaut ko bries­mīgi nobēdājies. Seju es nevarēju īsti saskatīt, bet tā likās pēc stājas. Es piegāju no aizmugures un, kad viņš nekustējās, pieklājīgi pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Sākumā vīrietis izturējās tā, it kā nebūtu dzirdē­jis, un es nodomāju, ka varbūt arī nav dzirdējis vēja dēļ, tāpēc jautāju vēlreiz, gribēju uzsist viņam uz pleca, nu, lai pievērstu sev uzmanību, un pastiepu roku. Bet nepaguvu pieskarties, kad viņš pēkšņi apcirtās, pabrāzās man garām un aizsoļoja pa ceļu.

-    Izklausās mazliet nepieklājīgi, bet ne īsti spocīgi, es izteicu savas domas un iztukšoju glāzi. Kā viņš izskatījās?

-     Liela auguma, Frenks, pieri saraucis, pūlējās atcerēties. Skots, visā Hailendas godībā, netrūka ne sporana, ne ārkārtīgi skaistas pie­spraudes skrejoša brieža izskatā. Gribēju pajautāt, kur viņš tādu ņēmis, bet nepaguvu.

Frenks piegāja pie rakstāmgalda un ielēja sev vēl vienu glāzi viskija.

-    Nu, šajā apkārtnē tāds apģērbs nav nekas neparasts, vai ne? Es tādus cilvēkus esmu šad tad redzējusi ciemā.

-     Nēēē… Frenka balsī jautās šaubas. Nē, ne jau apģērbs likās ērmots. Kad viņš spraucās man garām, varu zvērēt, ka viņš bija pietie­kami tuvu, lai es sajustu pieskārienu piedurknei; bet es neko nejutu. Un biju gana ieinteresēts, lai pagrieztos un noskatītos, kā viņš aiziet. Viņš gāja pa Džerisaidas ceļu, bet pagriezienā tas vīrs… izgaisa. Tad gan man pārskrēja šermuļi.

-    Varbūt uz sekundi kaut kas novērsa tavu uzmanību un skots iegāja ēnā, es minēju. Pie tā pagrieziena aug daudz koku.

-    Varu zvērēt, ka ne uz mirkli nenovērsu skatienu, Frenks murmi­nāja. Tad pēkšņi pacēla galvu. Es zinu! Atceros, kāpēc man viņš likās tik savāds, lai arī tad to neapzinājos.

-    Kāpēc? Man tas spoks pamazām jau sāka apnikt, un es vēlējos pievērsties saistošākām tēmām, piemēram, gultai.

-    Vējš purināja kokus, bet viņa apģērbs kilti un pleds vispār neplandījās, sakustējās tikai tad, kad viņš gāja.

Mēs blenzām viens otrā.

-     Nu… es beidzot pārtraucu klusumu, tas gan ir mazliet rēgaini.

Frenks paraustīja plecus un negaidīti pasmaidīja, liekot saprast, ka tēma izsmelta.

-    Vismaz būs, ko nākamajā reizē pastāstīt vikāram. Varbūt tas ir vietējais spoks un mācītājs man atklās viņa asiņaino dzīvesstāstu. Frenks paskatījās pulkstenī. Es teiktu, ka būtu laiks likties gultā.

-     Ir gan, es nomurmināju.

Vēroju spogulī, kā Frenks novelk kreklu un pastiepj roku pēc paka­ramā. Pēkšņi viņš pārtrauca ģērbšanos.

-    Klēra, vai tu esi aprūpējusi daudzus skotus? viņš strupi nopra­sīja. Lauka hospitālī vai Pembrukā?

-     Protams, mazliet apmulsusi atbildēju. Amjēnas hospitālī bija Sīforti un Kameroni, un tad mazliet vēlāk pēc Kānas mums bija daudz Gordonu. Vairums patīkami puiši. Vispār viņi dzīvi uztver stoiskā mierā, bet drausmīgi baidās no špricēm. Es pasmaidīju, jo atcerējos vienu īpašu gadījumu.

-     Mums bija viens… patiesībā pavecs, iesīkstējis karavīrs no 3. Sīfortu brigādes kas necieta durstīšanu, īpaši dibenā. Stundām ilgi viņš jutās briesmīgi neērti, ka pielaidis sev klāt kādu ar adatu, un mēģināja mūs pierunāt, lai duram rokā, kaut arī injicēt vajadzēja muskulī. Atcerē­jusies kaprāli Čizemu, es iesmējos. Viņš man sacīja: "Ja man jāguļ ar ģīmi uz leju un pliku pakaļu, tad es gribu, lai meiča ir zem manis, nevis stāv man aiz muguras ar cepures adatu rokā!"

Frenks pasmaidīja, taču izskatījās mazliet sakaunējies, kā bieži gadījās, klausoties manos parupjajos stāstos par karu.

-    Neraizējies, redzot šo skatienu, es viņu mierināju, pasnie­dzēju istabā pie tējas es to nestāstīšu.

Smaids kļuva gaišāks, un Frenks nostājās man aiz muguras pie spo­guļa, kur es sēdēju. Viņš noskūpstīja mani uz pakauša.

-     Neraizējies, viņš mani mazliet paķircināja. Pasniedzēju istabā tevi mīlēs neatkarīgi no tā, ko tu stāstīsi. Mmmmm. Cik jauki smaržo tavi mati.

-    Tad tev tomēr patīk? Par atbildi viņa rokas noslīdēja no maniem pleciem un saņēma plānajā naktskreklā tērptās krūtis. Spogulī redzēju viņa seju virs savējās, viņš bija atspiedis zodu man uz galvas.

-     Man pie tevis patīk itin viss, Frenks piesmakušā balsī sacīja. Zini, sveču gaismā tu izskaties burvīga. Tavas acis ir kā kristālā iesal­dēti ķirši, bet āda vizmo kā ziloņkauls. Tu esi īsta sveču ragana. Varbūt man vispār vajadzētu atvienot lampas no elektrības.

-     Būs grūti gultā lasīt, es iebildu, sirdij strauji sitoties.

-     Es zinu labākas lietas, ko gultā var darīt, viņš nomurmināja.

-    Ak tā? es teicu, piecēlos un apskāvu viņa kaklu. Un kas tās būtu?

Vēlāk, kad mēs gulējām, kopā saklāvušies, droši aiz aizvērtiem slēģiem, es atrāvu galvu no Frenka pleca un ierunājos:

-    Kāpēc tu man pirmīt to jautāji? Nu, vai man ir bijusi kāda darī­šana ar skotiem tu taču noteikti zini, ka hospitāļos ievietoja visdažā­dāko tautību karavīrus.

Viņš sakustējās un maigi noglāstīja manu muguru.

-     Mmm. Ak, patiesībā nekas. Vienkārši, ieraugot to zelli pie mājas, man iešāvās prātā, ka viņš varētu būt… Frenks sastomījās, apskāviens kļuva mazliet ciešāks, …ē… zini, ka tu varbūt esi viņu kopusi, varbūt… iespējams, viņš padzirdējis, ka tu esi te, un ieradies apraudzīt… vai tamlīdzīgi.

-    Tādā gadījumā, es lietišķi sacīju, kāpēc viņš nenāca iekšā un nemeklēja mani?

-     Nu, Frenka balss skanēja nevērīgi, varbūt viņš nevēlējās satikt mani.

Es paslējos uz elkoņa un raudzījos vīrā. Vienu sveci bijām atstā­juši degam, un es redzēju gana labi. Viņš bija pagriezis galvu un "tik nevērīgi" raudzījās uz "skaistā prinča" Čārlija hromolitogrāfiju, ar kuru Bērda kundze bija nolēmusi izrotāt mūsu istabas sienu.

Es satvēru viņu aiz zoda un pagriezu ar seju pret sevi. Tēlotā izbrīnā viņš iepleta acis.

-    Vai tu gribi teikt, es uzstājīgi noprasīju, ka man ar to vīrieti, kas stāvēja pie mājas, bijusi tāda, tāda kā… es sastomījos, meklēdama īsto vārdu.

-    Dēka? Frenks izpalīdzīgi piedāvāja.

-     Romantiska interese? es pabeidzu teikumu.

-     Nē, nē, nekādā gadījumā, viņš nepārliecinoši taisnojās. Atbrī­vojis seju no tvēriena, Frenks gribēja mani noskūpstīt, bet nu bija pie­nākusi mana kārta griezt prom galvu. Viņš ar varu noguldīja mani sev blakus.

-    Tikai… viņš iesāka. Nu, zini. Klēra, pagājuši seši gadi. Mēs tikāmies tikai trīs reizes un pēdējā reizē tikai vienu dienu. Nebūtu nekāds brīnums, ja… saproti, visi zina, ka ārsti un medmāsiņas ārkārtas situācijās piedzīvo milzīgu sasprindzinājumu un… nu, es… tikai… nu, zini, es saprastu, ja kaut kas… ē… spontāns…

Es šo murmulēšanu pārtraucu, izraujoties brīvībā un strauji izlecot no gultas.

-    Vai tu gribi teikt, ka esmu bijusi tev neuzticīga? es noprasīju skaidri un gaiši. Vai tā tu domā? Ja tā, tad vari tūlīt vākties ārā no šīs istabas. No šīs mājas! Kā tu uzdrīksties iedomāties kaut ko tādu? Es vārījos dusmās, un Frenks, piecēlies sēdus, pastiepa rokas pēc manis, lai mēģinātu nomierināt.

-    Nepieskaries man! es noskaldīju. Pasaki: vai, balstoties uz faktu, ka svešs vīrietis nejauši paskatījies manā logā, tu domā, ka man ar kādu no slimniekiem ir bijusi svelmaina mīlas dēka?

Frenks izkāpa no gultas un apskāva mani. Paliku sastingusi kā Lata sieva, bet viņš nelikās mierā, glāstīja man matus un berzēja plecus, jo zināja, ka man tas patīk.

-    Nē, neko tādu es nedomāju, viņš apgalvoja. Tad piekļāva mani ciešāk, un es mazliet atslābu, bet ne tik daudz, lai apskautu viņu.

Pēc krietna brīža Frenks murmināja manos matos:

-     Nē, es zinu, ka tu neko tādu nedarītu. Es tikai gribēju teikt, ka, pat ja darītu… Klēra, tam nebūtu nozīmes. Es tevi tik ļoti mīlu. Tu neva­rētu izdarīt neko tādu, lai es pārtrauktu tevi mīlēt. Viņš saņēma rokās manu seju būdams tikai četras collas garāks par mani, Frenks viegli varēja ieskatīties man acīs un maigi sacīja: Piedosi? Viņa elpa, kurā tik tikko varēja jaust viskija sīvumu, skāra manu seju, un viņa lūpas, pilnīgas un aicinošas, atradās satraucoši tuvu.

Kārtējais uzliesmojums ārpusē vēstīja negaisa sākumu, un lietus gāzmas skaļi rībināja jumta plāksnes.

Lēni apskāvu vīra vidukli.

-     "Nav žēlastībai jābūt piespiestai", es nocitēju. "Kā lietus maigs un divkārt svētīgs/Pār zemi nolīst tā…"

Frenks sāka smieties un palūkojās uz augšu; traipi uz griestiem, kas pārklāja cits citu, vēstīja, ka diez vai visu nakti varēsim nogulēt sausā gultā.

-    Ja tāda ir tava žēlsirdība, viņš teica, negribētos redzēt tavu atriebību. Kā atbildot viņa vārdiem, pērkons nodārdināja kā mīnme­tēju zalve, un mēs abi, atguvuši labo noskaņu, sākām smieties.

Tikai vēlāk, klausoties, kā man blakus gultā vienmērīgi un dziļi elpo Frenks, es atkal sāku domāt. Kā jau biju teikusi, pat nepieļāvu domu par neuzticību no manas puses. Manas. Bet seši gadi, kā Frenks izteicās, bija ilgs laiks.

Nākamajā rītā tieši septiņos, kā bija runāts, pēc manis ieradās Kruķa tēvs.

Kamēr purenēm vēl nav nogājusi rasa, zeltenīt, viņš sacīja, vecmodīgā manierīgumā piemiedzot aci. Vecais virs bija atbraucis ar motociklu apmēram savos gados, un tam vajadzēja mūs nogādāt pļa­vās. Milzīgā braucamrīka abās pusēs kā velkoņa buferi turējās akurāti piestiprinātas augu preses. Ekskursija izvērtās nesteidzīgā pastaigā pa klusām pļavām, kas vēl jo klusākas likās, kad spēji apklusa Kruķa tēva braucamā pērkonīgā dārdoņa. Es atklāju, ka večuka zināšanas par vie­tējiem augiem ir patiešām izcilas. Viņš zināja ne tikai vietas, kur tos mek­lēt, bet ari to ārstnieciskās īpašības un pagatavošanas receptes. Nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi piezīmju grāmatiņu, kur pierakstīt, bet, liekot paraugus smagajās augu presēs, es ļoti uzmanīgi klausījos, ko stāstīja čērkstošā, vecišķā balss, un visiem spēkiem centos paturēt to atmiņā.

Pie pakalna ar savādi plakanu virsotni apmetāmies ieturēt līdzpa­ņemto launagu. Kalns, tāpat kā tā kaimiņi, bija zaļi noaudzis, ar tādiem pašiem klinšu ragiem un laukakmeņiem, tam tomēr bija ari viena atšķi­rība: labi iemīta taka pa nogāzi veda augšup un nozuda aiz granīta atseguma.

-     Kas ir tur augšā? es jautāju, norādot ar roku, kurā turēju šķiņķa sviestmaizi. Tur gan laikam būtu grūti sarīkot pikniku.

-     Ak, tur. Kruķa tēvs pameta skatienu uz kalnu. Tas ir Kreignedans, zeltenīt. Gribēju tev to parādīt pēc launaga.

-    Tiešām? Vai tas ir īpašs?

-    0 jā, mans pavadonis atbildēja, bet nevēlējās neko paskaidrot tuvāk, tikai noteica, ka gan jau pati redzēšot.

Mazliet bažījos, vai večuks spēs uzkāpt pa tik stāvu taku, bet manas bažas pagaisa, kad elsdama un pūzdama rausos kalnā viņam aiz mugu­ras. Beidzot Kruķa tēvs pastiepa mezglaino plaukstu un uzrāva mani pašā virsotnē.

-    Te nu tas ir. Viņš pamāja ar roku tā, it kā kalns piederētu viņam.

-    Bet tas taču kromlehs [1] ! es iesaucos sajūsmā. Miniatūrs kromlehs!

Kara dēļ bija pagājuši jau vairāki gadi, kopš pēdējo reizi biju apmek­lējusi Solsberi līdzenumu, bet abi ar Frenku Stounhendžu apskatījām drīz pēc kāzām. Tāpat kā citi ekskursanti, kas mēmi no sajūsmas klīda starp milzīgajiem, stāvošajiem akmeņiem, mēs pavērtām mutēm apbrī­nojām Altāri ("kur senie druīdu priesteri izpildīja briesmīgo "cileku upurēšanas" rituālu," kā skanīgi koknejiešu izloksnē nodeklamēja gids, vadādams veselu autobusu itāļu tūristu, kas visi paklausīgi fotografēja parastu akmens bluķi).

Tā pati tieksme uz precizitāti, kas urdīja Frenku nolīdzināt kaklasai­tes uz pakaramā tā, lai visas sniegtos vienā garumā, lika mums veikt nogurdinošu ceļu pa apļa līniju, soli pa solim nostaigājot attālumu no Z bedrītēm līdz Y bedrītēm, saskaitīt pārsedzes Sarsēnu aplī ārējā monstrozo akmens stabu riņķī.

Pēc trim stundām mēs zinājām, cik ir Y un cik Z bedrīšu (piecdesmit deviņas, ja jūs tas interesē; mani neinteresēja), bet nebijām kļuvuši ne par mata tiesu gudrāki par šīs būves nolūku, gluži tāpat kā tie desmiti arheologu gan amatieri, gan profesionāļi kas pēdējo piecsimt gadu laikā bija izrāpojuši šo vietu krustu šķērsu.

Hipotēžu netrūka. Kopdzīve ar akadēmiska darba darītājiem bija man iemācījusi, ka prasmīgi noformulēta hipotēze parasti ir labāka par slikti noformulētu faktu, vismaz attiecībā uz profesionālo progresu.

Templis. Apbedījuma vieta. Astronomijas observatorija. Vieta, kur izpilda nāvessodu (no tā arī neatbilstoši nosauktais "upurakmens", kas atrodas vienā malā, daļēji iegrimis zem sava svara). Tirgus laukums.

Pēdējais pieņēmums man patika, es iztēlojos megalitu laikmeta saim­nieces, kas, paņēmušas uz rokas grozu, lēni staigā starp stabiem, rūpīgi izpēta jaunākā pieveduma māla krūku glazūru un skeptiski klausās, kā savu preci slavina akmens laikmeta maiznieki un tirgotāji, kuri pārdod no brieža kaula grebtas lāpstiņas un dzintara krelles.

Vienīgais, kas, manuprāt, runāja pretī šai hipotēzei, bija fakts, ka zem Altāra bija atrasti līķi un Z bedrītēs cilvēku pelni. Ja vien tās nebija nožēlojamas mirstīgās atliekas no tirgotājiem, kas sodīti par pircēju ap­krāpšanu, likās diezgan nehigiēniski apbedīt cilvēkus tirgus laukumā.

Miniatūrajā kromlehā kalna virsotnē nekas neliecināja, ka te būtu apbedījums. Ar vārdu "miniatūrs" es domāju tikai to, ka stāvakmeņu aplis bija mazāks par Stounhendžu katrs akmens bija divreiz aug­stāks par mani un ļoti masīvs.

No kāda cita Stounhendžas tūristu gida biju dzirdējusi, ka šādi akmeņu loki atrodami visā Lielbritānijā un Eiropā vieni saglabājušies labāk, citi sliktāk, daži mazliet atšķiras izvietojumā pret debespusēm vai formā, bet to nolūks un izcelsme nav zināma.

Kruķa tēvs stāvēja un labsirdīgi smaidīja, kamēr es ložņāju starp akmeņiem, šad tad apstādamās, lai kādam milzenim viegli piedurtu plaukstu, it kā mans pieskāriens varētu atstāt monumentālajos bluķos nospiedumu.

Daži no augstajiem akmeņiem bija svītraini, ar gaišākas krāsas švīkām. Citus izraibināja vizlas plēksnītes, kas, uztvērušas rīta saules starus, priecīgi vizuļoja. Visi tie ievērojami atšķīrās no vietējiem lauk­akmeņu kūkumiem, kurus varēja redzēt krūmos ap kromlehu. Lai kas un kāda iemesla dēļ būtu izveidojis akmens apļus, viņš bija uzskatī­jis, ka ir pietiekami svarīgi šos īpašos akmens stabus izlauzt raktuvēs, piešķirt tiem formu un atgādāt šurp, lai uzstādītu par godu savai pie­miņai. Piešķirta forma kā? Atgādāti kā? Un no kādiem neiedomāja­miem tālumiem?

Mans vīrs būtu sajūsmā, es sacīju Kruķa tēvam, pienākusi, lai pateiktos, ka viņš man parādījis šo vietu un augus. Es vēlāk viņu atve­dīšu šurp. Salīkušais večuks taciņas augšgalā galanti piedāvāja man elkoni. Un es to pieņēmu, jo, pametusi skatienu lejup uz kraujo nogāzi, nolēmu, ka, par spīti vecumam, viņš uz kājām turas labāk par mani.

Tajā pēcpusdienā es raitā solī devos uz ciemu, jo bijām sarunājuši ar Frenku satikties vikāra mājā un kopā atgriezties pansijā. Es priecīga vilku plaušās reibinošo Hailendas gaisu ar viršu, salvijas un slotzaru aromātu maisījumu, kuram šad tad, kad gāju garām reti izkaisītajām mājām, pikantāku niansi piešķīra no skursteņiem kāpjošo dūmu un ceptu siļķu sīvums. Ciems gulēja ieritinājies nelielā ielejā pie viena no stāvajiem klintājiem, kas izraibināja Hailendas tīreļus. Tās mājas, kas rindojās ceļa malā, izskatījās glītas. Pēc kara uzplaukusi labklājība bija tikusi tik tālu, ka cilvēki varēja atļauties svaigu krāsas kārtu savam miteklim, un pat vismaz simts gadu vecās mācītāja mājas šķībie logu rāmji izcēlās ar koši dzeltenām apmalēm.

Durvis atvēra vikāra saimniecības vadītāja, gara auguma, stiegraina sieviete ar trim mākslīgo pērļu virtenēm ap kaklu. Izdzirdējusi, kas es esmu, viņa aicināja mani iekšā un veda pa garu, šauru, tumšu gaiteni. Tā sienas klāja sēpijas gravīras, kurās redzamie cilvēki, iespējams, savā laikā bijuši ievērojamas personas vai pašreizējā vikāra mīļotie tuvi­nieki, bet tikpat labi tie varēja būt arī karaliskās ģimenes locekļi, cik es pustumsā spēju saskatīt viņu sejas.

Turpretī vikāra kabinetā apžilba acis, jo gaisma plūda pa milzī­giem logiem, kas aizņēma vienu sienu gandrīz no grīdas līdz griestiem. Netālu no kamīna stāvēja molberts ar nepabeigtu eļļas gleznu melnas klintis uz vakara debesu fona un vēstīja, kādēļ te, noteikti ilgi pēc mājas uzcelšanas, ierīkoti tik lieli logi.

Frenks un maza auguma drukns vīriņš ar garīdznieka balto apkak­līti saskanīgi pētīja apdriskātu papīru, kas kaudzē gulēja uz rakstām­galda pie tālākās sienas. Mans vīrs tik tikko pacēla galvu, lai sasveici­nātos, bet vikārs pieklājīgi pārtrauca savus skaidrojumus, steidzās man pretī, sniedza roku, un viņa apaļā seja staroja draudzīgā sajūsmā.

-    Rendela kundze! Namatēva rokasspiediens bija sirsnīgs. Kā es priecājos jūs atkal redzēt. Turklāt esat ieradusies tieši laikā, lai uzklau­sītu jaunas ziņas!

-    jaunas ziņas? Uzmetusi skatienu papīriem, pēc to nolietojuma un burtu tipa, es šīs jaunās ziņas datēju aptuveni ar 1750. gadu. Tātad ne gluži tādas, kuras avīzes labprāt publicētu kā sensāciju.

-    Jā gan! Ar attiecīgā perioda armijas depešu palīdzību mēs esam sadzinuši pēdas jūsu vīra sencim Džekam Rendelam. Vikārs pieliecās man pavisam tuvu klāt un turpmāko pateica ar vienu mutes kaktiņu kā gangsteris amerikāņu filmās. Es… ē… "aizņēmos" depešu oriģinālus no Vēstures biedrības arhīva. Jūs taču nevienam to neteiksiet?

Uzjautrināta es piekritu neatklāt viņa nāvīgo noslēpumu un ar ska­tienu meklēju kādu krēslu, kurā ērti iekārtoties, lai uzklausītu pēdējos atklājumus no 18. gadsimta. Atzveltnes krēsls netālu no loga likās šim nolūkam piemērots, bet, kad es gribēju to pagriezt pret rakstāmgaldu, ieraudzīju, ka tas jau ir aizņemts. Krēsla dziļumā saritinājies saldi gulēja mazs zēns ar spožu, melnu matu ērkuli.

-    Rodžer! Vikārs, kurš gribēja man palīdzēt, bija tikpat izbrīnīts. No miega iztraucētais zēns, plati iepletis sūnu krāsas acis, uzšāvās sēdus.

-    Ko tu te dari, rakari? vikārs mīļi rājās. Ak, atkal aizmigi, lasot savus komiksus? Mācītājs savāca koši krāsainās lapas un sniedza zēnam. Skrien nu, Rodžer, man ir darīšanas ar Rendeliem. Ak, pagaidi, aizmirsu jūs iepazīstināt! Rendela kundze, šis ir mans dēls Rodžers.

Jutos nedaudz izbrīnīta. Ja vispār kādreiz biju redzējusi pārliecinātu vecpuisi, tad tas bija reverends Veikfīlds. Tomēr es saņēmu pieklājīgi pastiepto ķepu, sirsnīgi to paspiedu un nomācu vēlēšanos noslaucīt plaukstu pie svārkiem, jo tā kļuva lipīga.

Reverends Veikfīlds ar mīlestību noskatījās pakaļ zēnam, kas attāli­nājās virtuves virzienā.

-     Patiesībā viņš ir manas māsasmeitas dēls, mācītājs atzinās. Tēvu nošāva pie Lamanša, bet māte gāja bojā bombardēšanas laikā, tāpēc es viņu paņēmu pie sevis.

-    Jūs gan esat labs, es nomurmināju, domādama par tēvoci Lemu. Arī viņš gāja bojā bombardēšanā, bumba iekrita Britu muzeja audito­rijā, kurā viņš lasīja lekciju. Pazīstot tēvoci, es domāju, ka vienīgais, ko viņš juta, bija apmierinājums, ka blakusspārns, kur glabājas Persijas senlietas, palika neskarts.

-    Ko jūs, ko jūs! Vikārs apjukumā atgaiņājās. Ir patīkami, ja mājās apgrozās kāds gados jaunāks cilvēks. Un tagad, lūdzu, sēdieties.

Frenks sāka runāt, nepagaidījis pat tik daudz, kamēr es nolieku somu.

-    Neiedomājama veiksme, Klēra, viņš kūsāja sajūsmā, šķirstī­dams kaudzīti nobružātu lapu. Vikārs uzgājis veselu lērumu militāru depešu, kurās minēts Džonatans Rendels.

-    Nu, izskatās, ka labu tiesu no varoņdarbiem veicis pats kapteinis Rendels, vikārs piezīmēja, paņemdams no Frenka dažus dokumen­tus. Aptuveni četrus gadus viņš bija Fortviljamas garnizona koman­dieris, bet, šķiet, krietnu daļu sava laika viņš vadījis, Kroņa vārdā tira­nizējot skotu lauku iedzīvotājus aiz Bordersas. Šajā kaudzītē, viņš ar redzamu nepatiku nodalīja dažus papīrus un nolika uz galda, ir sūdzības, kuras par kapteini iesniegušas dažādas ģimenes un zemju īpašnieki, vainodami viņu visādos pārkāpumos, sākot ar to, ka garni­zona karavīri uzmākušies kalponēm, un beidzot ar tiešu apsūdzību zirgu zagšanā, nemaz nerunājot par "apvainojumiem", kas nav konkre­tizēti.

Man nāca smiekli.

-    Tātad tavā dzimtas kokā ir leģendārais zirgu zaglis? es uzru­nāju Frenku.

Viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.

-    Kāds nu viņš bija, tāds bija, es tur neko nevaru darīt. Es tikai gribu zināt. Tolaik šādas sūdzības nebija nekas neparasts; Hailendā angļus vispār un armiju jo īpaši diez ko nemīlēja. Nē, dīvaini ir kas cits sūdzības nekad netika izskatītas, pat nopietnās ne.

Vikārs, kas nespēja ilgāku laiku palikt mierā, iejaucās:

-     Pareizi. Nav jau gan tā, ka karavīriem tolaik vajadzēja uzvesties atbilstoši mūsdienu likumdošanai; nenozīmīgos jautājumos viņiem bija diezgan brīvas rokas. Bet tas ir savādi. Ne tas, ka sūdzības būtu izska­tītas un noraidītas; tās nav vairs pat pieminētas. Rendel, jūs jau zināt, kādas ir manas domas? Jūsu sencim bijis aizbildnis. Kāds, kurš spēja pasargāt viņu no priekšnieku aizrādījumiem.

Frenks, galvu kasīdams, pūlējās salasīt depešas.

-    Jums varētu būt taisnība. Taču tad tam vajadzēja būt ļoti ietekmī­gam cilvēkam. Varbūt augstu stāvoša persona militārajās aprindās vai ari kāds aristokrāts.

-    Jā, vai arī… Vikāra teoriju izklāstu pārtrauca saimniecības vadī­tājas Greiema kundzes ierašanās.

-    Atnesu jums ko nebūt uzēst, kungi, viņa paziņoja, nolikdama rakstāmgalda vidū paplāti ar tēju; vikāram pēdējā brīdi izdevās paglābt dārgās depešas. Greiema kundze noskatīja mani ar vērīgu aci, novēr­tējot nemierīgās roku un kāju kustības un viegli aizmigloto skatienu.

-    Es atnesu divas tasītes, jo iedomājos, ka Rendela kundze varbūt labāk vēlētos tēju iedzert virtuvē kopā ar mani. Man ir mazliet… Es negaidīju, kad viņa pabeigs savu uzaicinājumu, un dedzīgi pielēcu kājās. Ejot uz muižas virtuvi, dzirdēju, ka man aiz muguras atsākas teoretizēšana.

Tēja bija zaļa, karsta un aromātiska, un tajā, lēni griežoties, peldēja sīkas lapiņas.

-     Mmm, es izdvesu, noliekot tasīti. Sen nebiju baudījusi Oolong.

Greiema kundze pamāja ar galvu, starodama, ka tik augstu novēr­tēju viņas piedāvājumu. Skaidri bija redzams, ka saimniecības vadītāja pūlējusies, klājot galdu ar tamborētu mežģīņu salvetēm, plānām kā olas čaumala tasītēm un sagādājot pie maizītēm biezu krējumu.

-    Kā ta'! Ziniet, kara laikā tā nebija dabūjama. Zīlēšanai tā ir vis­labākā. Ar Earl Grey man gāja briesmīgi. Lapiņas tik ātri izšķīda, ka es neko nepaguvu pateikt.

-     0, jūs zīlējat tējas biezumos?! mazliet uzjautrināta apvaicājos. Kurš vēl mazāk varēja līdzināties čigānu zīlniecei kā Greiema kundze ar īsajiem, tēraudpelēkajiem ilgviļņiem un trīskāršo pērļu rotu ap kaklu? Varēja redzēt, kā tējas malks noslīd pa garo, stiegraino kaklu un nozūd zem spožajām pērlēm.

-     Nu, protams, sirsniņ. To man iemācīja vecāmāte un viņai viņas vecāmāte. Izdzeriet savu tasi, un es paskatīšos, kas jums tur ir.

Viņa ilgu laiku klusēja, pa brīdim pagāžot krūzīti pret gaismu un lēnām grozot kalsnajās plaukstās, lai paskatītos no cita skatleņķa.

Greiema kundze nolika tasīti uzmanīgi, it kā baidītos, ka tā var uzsprāgt un lauskas ielidos viņai sejā. Rievas abās mutes pusēs bija kļuvušas dziļākas, un uzacis savilkušās kā neizpratnē.

-    Nu, viņa beidzot ierunājās. Tik savādu veidojumu reti gadās redzēt.

-    Ak tā? Joprojām jutos uzjautrināta, tomēr manī pamodās ari ziņkāre. Es satikšu gara auguma tumšmati vai varbūt došos pāri jūrai?

-    Tā varētu būt. Greiema kundze bija uztvērusi manā balsī ska­nošo ironiju. Un varētu ari nebūt. Tieši tāpēc jūsu tasīte, mana dārgā, šķiet tik savāda. Vienas vienīgas pretrunas. Te ir izliekta lapiņa, kas nozīmē ceļojumu, bet to šķērso salauzta lapiņa, kas nozīmē, ka nekur nebrauksiet. Un ari svešinieku pilnīgi noteikti netrūkst, ir pat vairāki. Viens no tiem ir jūsu vīrs, ja lasu pareizi.

Man smiekli vairs tik ļoti nenāca. Pēc sešiem šķiršanās gadiem un sešiem kopā pavadītiem mēnešiem man vīrs vēl bija pasvešs. Kaut ari nespēju saprast, kā to var zināt tējas lapiņa.

Greiema kundzes piere joprojām palika saraukta.

-     Parādiet savu roku, bērns! viņa sacīja.

Plauksta, kas saņēma manu delnu, bija kaulaina, bet pārsteidzoši silta. Vecā dāma nolieca pār manu roku galvu ar sirmajiem, gludi saķemmētajiem matiem, no kuriem plūda viegls lavandas ūdens aro­māts. Viņa diezgan ilgi lūkojās manā delnā, šad tad ar pirkstu vilkdama pa kādu no līnijām kā uz kartes, kurā visi ceļi izbeidzas smilšainās pludmalēs un tuksnešainos klajumos.

-    Nu, kas tad tur ir? es jautāju, pūloties saglabāt balsī bezrūpīgu noskaņu. Vai arī mans liktenis ir pārāk briesmīgs, lai to atklātu?

Greiema kundze pacēla pētošu skatienu un domīgi lūkojās man sejā, bet roku neatlaida. Sakniebusi lūpas, viņa papurināja galvu.

-    Ak nē, sirsniņ. Ne jau liktenis ir jūsu rokā. Tikai tā aizmetnis. Galva pārdomās bija piešķiebta gluži kā putnam. Ziniet, jūsu rokas līnijas mainās. Kādā dzīves posmā tās varēja būt mazliet citādas, nekā ir tagad.

-    To es nezināju. Biju domājusi, ka līnijas iedzimst un paliek uz mūžu. Apspiedu vēlēšanos izraut roku. Kāda jēga tad zīlēt pēc plaukstas? Negribēju būt nepieklājīga, bet šī pētīšana darīja mani mazliet nemierīgu, īpaši uzreiz pēc zīlēšanas tējas biezumos. Greiema kundze negaidot pasmaidīja un saspieda manus pirkstus.

-    Mīļā, rokas līnijas rāda, kas jūs esat. Tāpēc jau tās mainās parei­zāk būtu teikt, tām ir jāmainās. Dažiem cilvēkiem tā nenotiek; tie ir nelaimīgi, ka nekas viņos nemainās, bet tādu ir maz. Viņa manu dūrē savilkto plaukstu saspieda un noglāstīja. Šaubos, vai tas attiecas uz jums. Jūsu roka jau tagad rāda daudz izmaiņu tik jaunam cilvēkam. Pie tā, protams, vainojams karš, viņa noteica it kā pie sevis.

Mani atkal bija atmodināta ziņkāre, un es labprātīgi pavēru delnu.

-     Kas tad es, pēc plaukstas spriežot, esmu?

Greiema kundze savilka pieri, bet manu plaukstu vairs nesatvēra.

-    Nevaru pateikt. Savādi, bet gandrīz visas rokas ir līdzīgas. Ņemiet vērā, es nesaku, ka visas ir pēc vienas "šnites", bet tā ir bieži ziniet, noteikti raksti. Viņa negaidīti pasmaidīja savādi pievilcīgu smaidu, atklājot ļoti baltus un nepārprotami mākslīgus zobus.

-    Tieši tā strādā zīlnieki. Es to daru katru gadu baznīcas svētkos, pareizāk sakot darīju, pirms kara. Bet droši vien darīšu atkal. Teltī ienāk meitene un tur sēžu es, sapucējusies, galvā turbāns ar pāva spalvu, ko esmu aizņēmusies no Donaldsona kunga, "austrumnieciski krāšņās drānās" tie ir vikāra rītasvārki, saules dzelteni un viscaur vienos pāvos. Kamēr izliekos pētām klientes roku, es viņu noskatu un redzu, ka blūzes izgriezums līdz nabai, smaržas lētas, auskari nokāru­šies līdz pleciem. Man nav vajadzīga kristāla lode, lai pateiktu, ka līdz nākamā gada svētkiem viņai būs bērns. Greiema kundze apklusa, bet pelēkās acis draiskulīgi mirdzēja. Taču, ja rokā, ko pētāt, nav gredzena, tad pieklājība prasa, lai vispirms pareģojat, ka viņa drīz apprecēsies.

Es sāku smieties, un vecā dāma man pievienojās.

-    Tātad jūs vispār neskatāties rokā? es jautāju. Tikai pārbaudāt, vai pirkstā ir gredzens?

Greiema kundze izskatījās izbrīnīta.

-     Nē, protams, skatos. Vienkārši jau iepriekš zināms, ko tur ierau­dzīšu. Parasti. Viņa pamāja ar galvu uz manu atvērto plaukstu. Bet šādas līnijas es nekad vēl neesmu redzējusi. Prāvs īkšķis, viņa mazliet paliecās uz priekšu un viegli tam pieskārās, tas daudz neko nemainī­sies. Tas nozīmē, ka jums ir sava galva uz pleciem un griba, kuru nav tik viegli salauzt. Viņa piemiedza man ar aci. Droši vien vīrs jums jau to ir teicis. Un tāpat par šo. Zīlētāja norādīja uz uzkalniņu īkšķa pamatnē.

-     Kas tas ir?

-    To sauc par Veneras pauguru. Vikāra saimniecības vadītāja kautrīgi saknieba plānās lūpas, taču mutes kaktiņi nebija novaldāmi un savilkās uz augšu. Vīrietim varētu teikt, ka viņam patīk meitenes. Sie­vieti tas raksturo citādi. Lai paskaidrotu pieklājīgi, es atļaušos pareģot, ka vīrs diez vai vēlēsies apmainīt jūsu gultu pret citu. Viņa iesmējās pārsteidzoši zemu un tik baudkāri, ka es viegli pietvīku.

Pavecā sieviete atkal pētīja manu delnu, šur tur iedurot spiču rādī­tājpirkstu, lai paskaidrotu savus vārdus.

-    Tātad šeit ir izteikta dzīves līnija: jums ir laba veselība un droši vien tāda ari saglabāsies. Dzīves līnija ir pārtraukta, un tas nozīmē, ka būs lielas pārmaiņas nu, to jau var teikt par mums visiem, vai ne? Bet jūsējā ir tāda kā saraustīta, tādas reti var redzēt vienos mazos gabaliņos. Un sirds līnija, viņa atkal nogrozīja galvu, tā ir sadalīta; tas nav nekas neparasts; nozīmē divas laulības…

Es reaģēju tik tikko jūtami un uzreiz savaldījos, bet viņa sajuta noraustīšanos un pacēla skatienu. Nodomāju, ka viņa droši vien turklāt ir gudra zīlniece. Sirmā galva mierinoši klanījās.

-    Nē, nē, sirsniņ. Tas nenozīmē, ka ar jūsu cienīto atgadīsies kas slikts. Tas nozīmē tikai to, "ja" tā gadītos, viņa, viegli saspiežot manu roku, uzsvēra "ja", jūs nevaimanāsiet un visu atlikušo mūžu nepava­dīsiet sērās. Tas nozīmē, ka esat sieviete, kas spēj iemīlēt no jauna, ja pirmā mīlestība ir zudusi.

Greiema kundze, tuvredzīgi samiegusi acis, ar īsi apgrieztu, rievotu nagu vilka pa dziļo sirds līniju.

-     Dalītās līnijas parasti ir pārtrauktas, bet jūsējā sazarojas kā dakša. Sieviete pacēla galvu, un lūpās viņai bija iegūlis blēdīgs smaids. Vai jūs gadījumā neesat slepena bigāmijas piekritēja?

Es smejoties papurināju galvu.

-    Nē. Kur es tam ņemtu laiku? Tad es pagriezu roku, parādīdama ārējo malu.

-    Esmu dzirdējusi, ka mazas rieviņas plaukstas malā parāda bērnu skaitu. Es cerēju, ka ir izdevies piešķirt balsij nevērīgu toni. Manas delnas mala bija nomācoši gluda.

Greiema kundze par šādu iedomu nicīgi novēcināja roku.

-     Phe! Kad bērniņi piedzimuši, tad tur var parādīties kāda rieviņa. Vēl ticamāk, ka tās parādīsies jums sejā. Pirms tam tur nekā nav.

-     Ak tā? Muļķīgi, bet sajutu atvieglojumu. Jau grasījos jautāt, vai dziļās rievas pie plaukstu locītavām kaut ko nozīmē (iespējama pašnā­vība?), bet mūs pārtrauca, jo virtuvē ar tukšajām tējas tasēm ienāca vikārs. Viņš nolika tās uz trauku žāvētāja un sāka skaļi un neveikli krā­mēties pa skapīti, acīmredzot cerot, ka kāds nāks palīgā.

Greiema kundze pielēca kājās, metoties sargāt savas virtuves svē­tumu, un, veikli pagrūdusi mācītāju malā, sāka kārtot tējas traukus uz paplātes, lai varētu nest uz kabinetu. Veikfīlds, lai nemaisītos pa kājām, pakāpās malā.

-    Vai nenāksiet man līdzi uz kabinetu, Rendela kundze, izdzert vēl vienu tasi kopā ar mani un savu vīru? Mēs esam izdarījuši patiešām nozīmīgu atklājumu.

Redzēju, ka, par spīti ārējai savaldībai, viņš vai plīsa no prieka par to, ko atklājuši, gluži kā mazs zēns, kas kabatā noslēpis krupi. Skaidrs, ka man vajadzēs lasīt kapteiņa Džonatana Rendela veļas mazgāšanas rēķinu, kvīti par zābaku labošanu vai kādu citu tikpat aizraujošu dokumentu.

Kad es iegāju kabinetā, Frenks bija tā iegrimis nobružāto doku­mentu pētīšanā, ka tikai mazliet pacēla galvu. Viņš negribīgi nodeva papīrus vikāra tuklajās rokās un, nostājies Veikfīldam aiz muguras, ska­tījās viņam pār plecu, it kā nespētu izturēt, ka kaut uz brīdi jāizlaiž dokumenti no rokām.

-    Jā? es pieklājīgi painteresējos, aptaustīdama netīrās papīra lapas. Mmm, jā, ļoti interesanti. Patiesībā taustekļiem līdzīgais rok­raksts bija tik izdzisis un sarežģīts, ka likās: nav vērts to nemaz atšifrēt. Vienai lappusei, kas bija saglabājusies labāk, augšējā malā bija tāds kā ornaments.

-     Hercogs… Sendringems, vai tiešām? es iesaucos, pētīdama pa­bālējušo ornamentu gulošo leopardu un uzrakstu apakšā, kas bija labāk salasāms nekā rokraksts.

-    Jā, patiešām, vikārs, vēl vairāk starodams, apstiprināja. Jūs jau zināt, ka šāds tituls vairs neeksistē.

To es nezināju, tomēr gudri palocīju galvu, jo man nebija sveši vēs­turnieki, kuri nokļuvuši atklāšanas mānijas tvērienos. Reti kad vaja­dzēja darīt ko vairāk kā tikai laiku pa laikam pamāt ar galvu un atbil­stošās vietās teikt: "Tiešām?" vai arī: "Cik neiedomājami aizraujoši!"

Pēc zināmas pieklājīgas minstināšanās starp Frenku un vikāru, pēdējais ieguva godpilno iespēju pastāstīt man par atklājumu. Acīm­redzot šī apdriskāto papīru kaudze vedināja domāt, ka Frenka sencis, slavenais nelietis Melnais Džeks Rendels, bijis ne tikai drosmīgs Kroņa kareivis, bet arī uzticams un slepens Sendringemas hercoga aģents.

-    Gandrīz provokators, vai jūs tā neteiktu, Rendel? Vikārs augst­sirdīgi pameta bumbu atkal Frenkam, kurš to dedzīgi satvēra.

-    Jā gan. Teksti, protams, ir ļoti piesardzīgi… Viņš maigi ar tīri nomazgātu rādītājpirkstu šķīra lappuses.

-    Tiešām? es iestarpināju.

-     Bet tas, ko varam lasīt šeit, liek domāt, ka Džonatanam Rendelam bijis uzticēts uzdevums modināt jakobītu patriotiskās jūtas, ja tādas vispār eksistēja, šī apgabala ievērojamākajās skotu ģimenēs. Ar nolūku izkvēpināt no alām jebkādus baronetus vai klanu vadoņus, kas varētu lolot slepenu līdzjūtību tajā virzienā. Bet tas ir savādi. Vai tad Sendringemu pašu neturēja aizdomās par simpatizēšanu jakobītiem? Frenks, savilcis seju jautājošā grimasē, vērsās pie vikāra. Mācītāja gludais, kai­lais pauris sakrunkojās, paužot tādu pašu neizpratni.

-    Nūjā, domāju, ka jums ir taisnība. Bet, pag, pārbaudīsim Kameronu… viņš metās pie grāmatplaukta, kas bija cieši piebāzts ar sēju­miem teļādas vākos, …viņš noteikti minēs Sendringemu.

-     Cik neiedomājami aizraujoši, es nomurmināju, ļaujot uzma­nībai aizklīst līdz milzīgajam korķa panelim, kas sedza visu kabineta sienu no grīdas līdz pat griestiem.

Tur piestiprināto lietu daudzveidība mani izbrīnīja; vairākums bija dažādi papīri gāzes rēķini, vēstules, zīmītes no diacēzes padomes, romānu lapas, piezīmes paša vikāra rokrakstā -, bet bija ari ar sprau­dītēm un aukliņām piestiprināti sīki priekšmeti, piemēram, atslēgas, pudeļu korķi un, šķiet, sīkas automašīnu detaļas.

Dīki pētīju šo mistrojumu, ar pusausi klausīdamās diskusijā, kas risinājās man aiz muguras. (Sendringemas hercogs, visticamāk, bijis jakobīts, abi vīri nosprieda.) Manu uzmanību piesaistīja ģenealoģiskā tabula, kas bija piesprausta sāņus no pārējiem priekšmetiem, bet īpaši rūpīgi, ar četrām spraudītēm, pa vienai katrā stūri. Tur bija kāds vārds, pašā apakšā: Rodžers V. (Makenzijs) Veikfīlds.

-    Atvainojiet, es ieminējos, pārtraucot diskusijas pēdējo spurtu par to, vai leopards hercoga ģerbonī ķepā tur liliju vai ari tas varētu būt krokuss. Vai tas ir jūsu dēla dzimtas koks?

-     Ē? 0, nūjā, jā. Iztraucētais mācītājs steidzās pie manis, atkal starodams pa visu seju. Viņš ļoti saudzīgi noņēma no sienas shēmu un izklāja man priekšā uz galda.

-     Redziet, es negribēju, ka viņš aizmirst savu ģimeni, Veikfīlds skaidroja. Radniecības līnija aizstiepjas diezgan tālu, līdz tūkstoš seš­simtajam gadam. Strupais rādītājpirksts gandrīz bijīgi vilka pa līnijām.

-     Devu zēnam savu vārdu, tā likās vispareizāk, jo viņš dzīvo šeit, bet es nevēlos, lai Rodžers aizmirstu, no kurienes ir cēlies. Viņš kā atvainodamies saviebās. Diemžēl es ar savu ģimeni vēsturiskā aspektā nevaru lepoties. Vikāri un palīgmācītāji, dažādībai piemests pa kādam bukinistam, un izsekot bija iespējams tikai apmēram līdz 1762. gadam. Nu, visai trūcīgi reģistri. Veikfīlds ar nožēlu papurināja galvu par savu senču kūtrumu.

Bija jau diezgan vēls, kad mēs beidzot devāmies mājās, un vikārs mūs pavadīja ar solījumiem, ka rīt no paša rīta ies uz pilsētu uztaisīt vēstulēm kopijas. Gandrīz visu ceļu līdz Bērda kundzes pansijai Frenks priecīgi pļāpāja par spiegiem un jakobītiem. Taču pēdīgi viņš pamanīja manu klusēšanu.

-     Kas noticis, mīļā? viņš jautāja, gādīgi satvēris manu roku. Nejūties labi? Jautājums izskanēja balsī, kurā jaucās rūpes un ce­rības.

-    Nē, man nekas nekaiš. Es tikai domāju… Brīdi svārstījos, jo bijām šo tēmu apsprieduši jau agrāk. Es domāju par Rodžeru.

-     Par Rodžeru?

Nepacietīgi nopūtos.

-    Nu, Frenk! Kā tu vari būt tik… neuzmanīgs! Rodžers, Veikfīlda dēls.

-    Ak tā. Jā, protams, viņš izklaidīgi sacīja. Burvīgs puika. Kas ir ar viņu?

-     Nu… tikai tas, ka tādu bērnu ir daudz. Nu, bāreņu.

Frenks uzmeta man asu skatienu un papurināja galvu.

-    Nē, Klēra. Patiešām, es labprāt, bet esmu tev jau teicis, ko domāju par adopciju. Tas ir… Es nevaru just patiesas jūtas pret bērnu, kas nav…

nu, nav manu asiņu. Tas, bez šaubām, ir muļķīgi un savtīgi, bet tā ir. Varbūt ar laiku es domāšu citādi, bet tagad… Mēs paspērām dažus soļus naidīgā klusumā. Pēkšņi Frenks apstājās, pagriezās pret mani un satvēra manas rokas.

-     Klēra, viņš piesmacis sacīja, es gribu mūsu bērnu. Tu man visā pasaulē esi vissvarīgākā. Visvairāk es vēlos, lai tu būtu laimīga, bet es gribu… nu, es gribu paturēt tevi sev. Baidos, ka bērns no ārpuses, kuram nav īstas radniecības ar mums, liksies kā ienācējs un man viņš nepatiks. Bet, ja es spētu dot tev bērnu, skatīties, kā tas aug tevī, kā piedzimst… tad man liktos, ka tas ir vairāk nekā… varbūt tavs turpinā­jums. Un mans. īsta ģimenes sastāvdaļa. Frenka plati ieplestajās acīs bija redzams lūgums.

-    Jā, labi. Es saprotu. Gribēju beigt šo tēmu pagaidām. Es pagriezos, lai ietu uz priekšu, bet Frenks mani aizturēja un ap­skāva.

-    Klēra. Es tevi mīlu. Maigums viņa balsī bija neatvairāms, un es piespiedu pieri pie viņa žaketes, izjūtot roku, kuru apskāvienā atrados, siltumu un spēku.

-    Es ari tevi mīlu. Brīdi mēs stāvējām sakļāvušies, viegli šūpo­damies vējā, kas pūta uz ielas. Pēkšņi Frenks atkāpās un smaidīdams raudzījās manī no augšas.

-    Turklāt, viņš klusi ierunājās, atglauzdams man matus no pie­res, ko vējš bija izpurinājis, mēs taču vēl neesam padevušies, vai ne?

Arī es pasmaidīju.

-     Nē.

Viņš saņēma manu roku, cieši piespieda ar elkoni pie sāniem, un mēs pagriezāmies uz māju pusi.

-     Vai tev ir noskaņojums pamēģināt vēlreiz?

-    Jā. Kāpēc ne? Rokās sadevušies, mēs soļojām uz Džerisaidas ceļu. Ieraudzīju Bāregmoru, piktu akmeni, kas stāvēja krustcelēs. Tas man atgādināja par senatni.

-     Gandrīz aizmirsu! skali iesaucos. Es gribu parādīt tev kaut ko interesantu. Frenks palūkojās manī no augšas un pievilka sev klāt. Viņš saspieda manu roku.

-     Es arī. Viņš smaidīja. Tu man varēsi parādīt rit.

Taču, kad pienāca rītdiena, mums bija darāmas citas lietas. Bijū piemirsusi, ka grasījāmies doties vienas dienas ekskursijā uz Lohnesas Greitglenu.

Tā kā ielejas apskatei vajadzēja daudz laika, ceļā mēs devāmies agri, saule vēl nebija uzlēkusi. Ritausmā valdīja liels aukstums, un, kad tiku mašīnā, kas jau gaidīja, mani pārņēma milzīga labsajūta, ka varu atlaisties zem segas un sajust, kā rokās un kājās atgriežas sil­tums. Reizē ar to atnāca salds snaudiens, tāpēc es, atbalstījusi galvu Frenkam uz pleca, svētlaimīgi laidos miegā, un pēdējais, ko uztvēra mana apziņa, bija vadītāja galvas sarkanais siluets uz austošās saules iekrāsotajām debesīm.

Bija jau pāri deviņiem, kad sasniedzām galamērķi, un gids, ar kuru Frenks bija vienojies pa telefonu, gaidīja mūs ezera malā mazā laiviņā.

-    Ja jums nav iebildumu, kungs, palaidīsim kādu gabaliņu gar krastu līdz Ērkatas pilij. Pēcāk tur kaut ko uzkodīsim un tad dosimies tālāk. Gids, maza auguma vīrs apvalkātā katūna kreklā un velveta biksēs, ar skābu seju, rūpīgi novietoja zem sola piknika grozu, tad snie­dza man tulznainu roku, lai palīdzētu iekāpt laivā.

Diena bija skaista, ūdens rievotajā virsmā neskaidri atspīdēja stāvie krasti ar plaukstošo lapu zaļumu. Mūsu pavadonis, kaut arī izskatījās īgns, bija zinošs un runīgs, viņš stāstīja par salām, cietokšņiem un dru­pām garā, šaurā ezera krastos.

-    Tur priekšā ir Ērkatas pils. Viņš norādīja uz gludu akmens sienu, ko caur kokiem varēja saskatīt tikai ar grūtībām. Pareizāk būtu teikt, tas, kas no pils atlicis. Pār to gūlās ielejas raganu lāsts, un tur notika nelaime pēc nelaimes.

Viņš mums pastāstīja par Mēriju Grāntu, Ērkatas pilskunga meitu, un viņas iemīļoto, dzejnieku Bohutinas Makdonalda dēlu Donaldu Donnu. Jauniešiem bija liegts satikties, jo tēvam bija iebildumi pret Donna iedabu "spert" lopus (vecs un godājams Hailendas amats, gids mums mēģināja iegalvot), tomēr viņi pārkāpa aizliegumu. Tēvs to padzirdē­jis, un Donalds saņēmis uzaicinājumu uz viltus tikšanos, kuras laikā viņu saņēma ciet. Būdams uz nāvi notiesāts, Donns lūdzies, lai viņam nocērt galvu kā džentlmenim, nevis pakar kā noziedznieku. Lūgums ticis apmierināts, un, kamēr viņu veduši pie bendes bluķa, nelaimīgais nemitējies atkārtot: "Velns paraus Grānta kungu, un Donaldu Donnu nepakārs." Tā ari notika, leģenda vēsta, ka, nocirstajai galvai noripojot no bluķa, tā runājusi: "Mērij, pacel manu galvu!"

Es nodrebinājos, un Frenks apskāva manus plecus.

-    Viens no dzejoļiem saglabājies līdz mūsu dienām, viņš klusi ieminējās. Donalda Donna dzejolis. Tas skan šādi:

Rīt es būšu kalnā bez galvas,

Vai nav jums žēl manas skumstošās meitenes,

Manas Mērijas, gaišajiem matiem, maigajām acīm?

Saņēmu un viegli saspiedu vīra roku.

Cits citam sekoja neskaitāmi stāsti par nodevībām, slepkavībām un vardarbību, un man sāka likties, ka ezers savu slikto slavu ir pel­nījis.

-    Un kā tad ar briesmoni? es jautāju, pāri laivas malai lūkodamās duļķainajās dzīlēs. Likās, ka nezvērs šādā vidē pilnībā iederētos.

Mūsu gids paraustīja plecus un nospļāvās ūdenī.

-    Nu, ezers ir ērmots, nav vārdam vietas. Protama lieta, ka ļaudis melš par vecu un ļaunu radījumu, kas mitis tā dzīlēs. Tam tika pie­nesti upuri kāda gotele un savureiz pat bērniņš kārklu grozā ielaists dzelmē. Viņš vēlreiz nospļāvās. Daži gvelž, ka ezeram neesot dibena tikai caurums pašā vidū, dziļākas vietas Skotijā neesot. Tomēr… krun­kas ap gida acīm kļuva dziļākas, …pirms dažiem gadiem kāda ģimene no Lankašīras iebrāzās policijas iecirknī Invermoristonā, bļaudami un brēkdami, ka redzējuši briesmoni iznākam no ūdens un paslēpjamies brikšņos. Esot bijis baismīgs radījums, sarkanām spalvām apaudzis un briesmīgiem ragiem, kaut ko gremojis, asinis esot pilējušas no mutes. Gids pacēla roku, apklusinot manus šausmu izsaucienus.

-    Konstebls, ko aizsūtīja šiem līdzi, atgriezies sacīja, ja nebūtu pilo­šās asinis, apraksts būtu mats matā, mūsu pavadonis apklusa, lai atstātu lielāku iespaidu, kā vienai jaukai Hailendas govij, kas brikšņos gremo zāli!

Mēs nobraucām apmēram pusi ezera garuma, tad izkāpām krastā ieturēt pavēlākas pusdienas. Tur iesēdāmies savā mašīnā un braucām atpakaļ cauri ielejai, neredzot neko ļaunāku par sarkanu lapsu uz ceļa, kas iztraucēta pacēla galvu, kad iznirām no līkuma; mutē tai karājās kāds šļaugans dzīvnieciņš. Lapsa metās uz ceļa malu un žigli kā ēna uzskrēja stāvajā nogāzē.

Bija jau patiešām vēls, kad, viegli streipuļodami, gājām pa taku uz Bērda kundzes pansiju. Balstoties viens pie otra, mēs bijām nonākuši pie sliekšņa un, kamēr Frenks meklēja atslēgu, joprojām smējāmies par dienā piedzīvoto.

Tikai tad, kad bijām jau izģērbušies, lai liktos gulēt, es atcerējos ieminēties Frenkam par nelielo kromlehu Kreignedanu. Viņa nogurums pagaisa kā nebijis.

-     Tiešām? Un tu zini, kur tas atrodas? Cik brīnišķīgi, Klēra! Frenks starodams sāka grabināties pa savu čemodānu.

-    Ko tu meklē?

-    Modinātājpulksteni, viņš atbildēja, beidzot atradis meklēto.

-    Kāpēc? es izbrīnīta jautāju.

-    Gribu piecelties laikā, lai viņas redzētu.

-    Ko tad?

-    Raganas.

-    Raganas? Kas tev teica, ka tur ir raganas?

-     Vikārs, Frenks atbildēja, acīmredzot priecādamies par joku. Viena no tām ir viņa saimniecības vadītāja.

Es iedomājos par cienīgo Greiema kundzi un nicinoši nosprauslojos.

-    Nerunā muļķības!

-     Ne nu gluži raganas. Simtiem gadu visā Skotijā ir čumējis un mu­džējis no raganām tās tika dedzinātas pat vēl 18. gadsimtā -, bet šīs kundzītes it kā esot druīdi vai kaut kas līdzīgs. Nedomāju, ka tā būtu īsta raganu nakts tas ir, ne gluži velna pielūgšana. Bet vikārs stāstīja, ka daļa vietējo joprojām ievērojot vecos saulgriežu rituālus. Zini, sava amata dēļ viņš nevar izrādīt lielu interesi par šādiem notikumiem, bet viņš ir pārāk zinātkārs, lai vispār tiem nepievērstu uzmanību. Viņš nezina, kur šīs ceremonijas notiek, bet, ja te tuvumā atrodas akmens loks, tad tas noteikti ir tur. Frenks nepacietībā saberzēja rokas. Kāda veiksme!

Vienu reizi celties no gultas vēl tumsā, lai dotos meklēt piedzīvoju­mus, ir aizraujoši. Divreiz divās dienās jau ož pēc mazohisma.

Turklāt šoreiz nebija ne siltas segas mašīnā, ne termosa. Samie­gojusies Frenkam aiz muguras klumzāju augšup kalnā, kājas ķērās aiz koku saknēm, un purngali sāpīgi atsitās pret akmeņiem. Bija auksts un miglains, tāpēc sabāzu rokas dziļāk adītās jakas kabatās.

Vēl pēdējā piepūle, un iznācām kalna galā; mums tieši pretī tik tikko nojaušams pirmsausmas nespodrajā puskrēslā vērās milzu akmeņu loks. Frenks stāvēja kā sasalis, apbrīnodams akmens stabus, tikmēr es, smagi elsdama, atslīgu uz sēdēšanai piemērota klintsbluķa.

-    Skaisti, viņš izdvesa. Frenks klusiņām lavījās uz loka ārmalu, un viņa ēna tūdaļ saplūda ar lielākajām akmeņu ēnām. Patiesi šie mil­zeņi bija skaisti un arī sasodīti pārdabiski. Mani sapurināja drebuļi un ne tikai aukstuma dēļ. Ja tie, kas akmeņus te izkārtoja, bija vēlējušies atstāt iespaidu, tad viņi zināja, ko dara.

Pēc mirkļa Frenks bija atpakaļ.

-    Neviena vēl nav, es satrūkos, kad viņš negaidīti man aiz muguras nočukstēja. Nāc, es atradu vietiņu, no kuras varēsim visu noskatīties.

Austrumu pusē jau sāka svīst gaisma, tikai par mata tiesu gaišāks pelēkums pamalē, bet ar to pietika, lai es vairs nekluptu, kad Frenks mani ieveda pa spraugu alkšņu krūmā netālu no vietas, kur beidzās taka. Koku pudurī bija pavisam mazs laukumiņš, tur tik tikko pietika vietas mums abiem, ja stāvējām, cieši saspiedušies. Taču taka bija skaidri pārredzama un tāpat arī akmens loka iekšpuse, kas atradās ne vairāk kā divdesmit pēdu no mums. Ne jau pirmo reizi man radās jau­tājums: kādi īsti bijuši Frenka pienākumi kara laikā? Izskatījās, ka viņš ļoti labi zina, kā tumsā pārvietoties bez trokšņa.

Kaudamās ar miegu, es nevēlējos itin neko citu kā vien saritināties zem piemērota krūma un gulēt. Taču te nepietika vietas, tāpēc es tur­pināju stāvēt, cieši skatoties uz stāvo taku, lai nepalaistu garām tuvo­jošos druīdus. Man mugurā iemetās krika un kājas sāka sāpēt, bet ilgi, šķiet, nebija vairs jāgaida; gaišā josla austrumos bija iekrāsojusies blāvi sārta, un es lēsu, ka līdz saullēktam atlikusi ne vairāk kā pusstunda.

Pirmā nācēja kustējās gandrīz tikpat klusi kā Frenks pirmīt. Atska­nēja tikko dzirdams krakšķis, kad viņas kāja izkustināja kādu oli netālu no kalna virsotnes, un tad pilnīgā klusumā mūsu redzeslokā parādījās sirmā galva ar kārtīgo frizūru. Greiema kundze. Tātad tā bija taisnība. Vikāra saimniecības vadītāja bija saprātīgi ģērbusies tvīda svārkos un vilnas jakā, padusē viņa nesa baltu saini. Klusi kā rēgs viņa aizslīdēja aiz viena no stāvajiem akmeņiem.

Pēc tam viņas nāca ik pa brītiņam, pa vienai, divām vai trijām, uz takas skanēja slāpēti smiekli un čuksti, kas, viņām iznākot akmens lokā, uzreiz noklusa.

Dažas es pazinu. Pasta priekšniece Bjūkenena kundze, kuras gaišie mati nesen bija ieveidoti ilgviļņos un spēcīgi izplatīja "Vakars Parīzē" aromātu. Es apspiedu smieklus. Lūk, kā izskatās mūsdienu druīdi!

Kopā sanāca piecpadsmit cilvēku, visas sievietes, un vecuma ziņā no Greiema kundzes, kurai bija mazliet pāri par sešdesmit, līdz jaunai māmiņai ap gadiem divdesmit, kuru pirms divām dienām biju redzē­jusi pie veikala stumjam bērnu ratiņus. Viņas visas bija ģērbušās, it kā grasītos doties tālā ceļā, un visas bija padusē pasitušas baltu saini. Gandrīz nesakot ne vārda, sievietes pazuda aiz akmeņiem vai krūmiem un iznira tukšām rokām, kas bija kailas līdz pleciem, ģērbušās viscaur baltā. Kad viena no sievietēm gāja garām mūsu paslēptuvei krūmos, man degunā iesitās veļas ziepju smārds, un es redzēju, ka viņas tērps ir uz pleca sasiets palags.

Sievietes sastājās rindā ārpus akmens loka, no vecākās līdz jaunā­kajai, un klusēdamas gaidīja. Austrumu pamale kļuva gaišāka.

Kamēr saule gausi virzījās pa savu ceļu debesīs, arī sieviešu rinda sakustējās un lēnām izslīdēja starp diviem akmeņiem. Vadītāja aizveda visas uz pašu loka centru, tad vadāja uz riņķi, joprojām lēni, lēni; sie­vietes cēli kā gulbji virzījās apļa gājienā.

Pēkšņi pirmā sieviete apstājās, pacēla rokas un izgāja apļa vidū. Pagriezusi seju pret diviem vistālāk uz austrumiem stāvošiem akme­ņiem, viņa spalgi kaut ko uzsauca. Ne skaļi, bet pietiekami skaidri, lai dzirdētu visā lokā. Sastingusi migla uztvēra vārdus un meta atpa­kaļ atbalsi; likās, ka skaņas nāktu no visām pusēm, no pašiem akme­ņiem.

Nezinu, ko nozīmēja viņas kliedziens, bet dejotājas to atkārtoja. Jo viņas tagad bija kļuvušas par dejotājām. Izstiepušas rokas cita pret citu, tomēr nesaskaroties, sievietes, joprojām stāvēdamas aplī, locījās un vijās. Pēkšņi aplis sadalījās divās daļās. Septiņas dejotājas virzījās pulksteņa rādītāju kustības virzienā pa loku. Pārējās kustējās pretējā virzienā. Divi pusapļi slīdēja viens otram garām arvien ātrāk, reizēm izveidojot vienu apli, reizēm divkāršu līniju. Vadītāja, kas kā sastin­gusi atradās loka vidū, tikai atkal un atkal izkliedza sērīgo, spalgo klie­dzienu sen mirušā valodā.

Tādas izdarības noteikti izskatītos muļķīgi, un varbūt tā ari bija. Palagos satinušos sieviešu bariņš (daudzas bija apaļīgas un nebūt ne veiklas) griež deju riņķus kalna virsotnē. Bet, atskanot kliedzienam, man uz skausta saslējās matiņi.

Visas kā viena apstājās un pavērsa sejas pret austošo sauli, sievie­tes bija izveidojušas divus pusapļus, un pa vidu starp abām pusēm stie­pās skaidri redzama taka. Saulei kāpjot augstāk, plata gaismas straume plūda starp austrumpuses akmeņiem, kā ar nazi pārdalot dejotāju loku divās daļās, un skāra lielo, sašķelto akmeni kromleha pretējā pusē.

Kādu brīdi dejotājas nekustīgi stāvēja ēnās abpus gaismas kūlim. Tad Greiema kundze atkal tajā pašā savādajā valodā kaut ko pateica, bet šoreiz kā runājot. Viņa apcirtās un, stalti izslietu augumu, sudra­bainajiem matu viļņiem zaigojot saulē, gāja pa gaismas taku. Nesakot ne vārda, dejotājas viņai sekoja. Pa vienai viņas izgāja pa plaisu galve­najā akmenī un pazuda klusumā.

Mēs tupējām alkšņu pudurī, līdz sievietes, tagad gluži parasti sme­joties un tērzējot, bija atkal apģērbušās un bariņā pametušas kalnu, lai dotos uz vikāra māju dzert kafiju.

-    Apžēliņ! Es izstaipījos, cenšoties iekustināt savilkto muskuļu mezglus mugurā un kājās. Tas tik bija skats, vai ne?

-    Vienreizīgs! Frenks jūsmoja. Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu to palaist garām. Pametis mani staipāmies, viņš kā čūska izslīdēja no krūmāja un apskrēja akmens loka iekšpusi, degunu zemei piegrūdis kā medību suns.

-    Ko tu meklē? es uzsaucu. Mirkli svārstījusies, iegāju loka vidū. Diena bija pilnībā ataususi, un, kaut akmens milzeņi joprojām izskatījās iespaidīgi, krietnu tiesu no sava rītausmā izstarotā drūmā draudīguma tie jau bija zaudējuši.

-    Zimes, viņš atbildēja, nometies četrrāpus; skatiens kā piekalts ka­vējās pie īsās zāles klājiena. Kā viņas zināja, kur sākt un kur apstāties?

-     Labs jautājums. Es neko neredzu. Taču, laižot skatienu pa zemi, es kāda augsta akmens pakājē ieraudzīju interesantu augu. Purva neaiz­mirstule? Nē, droši vien ne; šai ir oranži vidiņi un tumšzilas ziedlapas. Ieinteresēta es devos pie puķītes. Frenks, kuram bija asāka dzirde, pie­lēca kājās, saķēra mani aiz rokas un izrāva no loka, mirkli pirms no otras puses ienāca viena no rita dejotājām.

Tā bija Grānta jaunkundze, mazā, apaļīgā sieviete, kurai atbilstoši tam, kā viņa izskatījās, Lielajā ielā piederēja saldumu un konditorejas veikals. Viņa tuvredzīgām acīm paskatījās apkārt, tad taustījās kabatā pēc brillēm. Uzspraudusi acenes uz deguna, viņa soļoja pa loku, līdz uzgāja pazaudēto matu sprādzi, pēc kuras bija atgriezusies. Atlikusi to atpakaļ savā vietā biezajās, spožajās lokās, Grānta jaunkundze nemaz nesteidzās atgriezties pie darba, bet apsēdās uz klintsbluķa, paļāvīgi atspieda muguru pret gigantisko akmeni un dīki aizsmēķēja cigareti.

Man blakus stāvošais Frenks izmisumā slāpēti nopūtās.

-    Nu, viņš samierinājies noteica, labāk iesim. Pēc visa sprie­žot, viņa te var nosēdēt līdz pusdienai. Un personiski es nekādas zīmes neredzēju.

-    Varbūt varam atnākt šurp vēlāk, es ieminējos, man joprojām nedeva miera zilā, stīgojošā puķīte.

-    Jā, labi. Bet skaidri varēja redzēt, ka Frenks bija zaudējis interesi par pašu akmens loku, jo nu bija iegrimis ceremonijas detaļās. Pa ceļam lejā no kalna viņš nemitējās mani iztaujāt, mudinot pēc iespējas precī­zāk atsaukt atmiņā izkliegtos vārdus un dejas figūru ilgumu.

-     Ziemeļi, viņš beidzot apmierināts noteica. Atslēgas vārdi ir senie ziemeļnieki, esmu par to gandrīz pārliecināts. Bet deja, viņš prātodams papurināja galvu. Nē, deja ir daudz senāka. Vikingiem gan ir riņķa dejas. Viņš kritiski savilka uzacis, it kā es būtu apgalvojusi pretējo. Bet tas šūpojošais raksts ar divkāršo rindu, tas ir… hmm, tas atgādina… nu, daži raksti auklu keramikas kultūras māla trauku izstādē bija gandrīz tādi paši, bet atkal… hmm…

Frenks kārtējo reizi bija iegrimis vienā no saviem zinātniskajiem transiem un laiku pa laikam pie sevis kaut ko nomurmināja. Transs izklīda tikai tad, kad viņš nejauši paklupa aiz kāda šķēršļa gandrīz pašā kalna pakājē. Sabijies viņš iekliedzās un izstiepa rokas, bet kājas saļima, un atlikušās dažas pēdas viņš noripoja, līdz apstājās zirdzeņu pudurī.

Metos pa nogāzi vīram pakaļ, bet, kad tiku lejā, viņš jau sēdēja starp drebelīgajiem kātiem.

-    Vai tu sasities? es jautāju, lai arī redzēju, ka viņam nekas nekaiš.

-     Laikam. Viņš apdullis pārlaida ar roku pierei, atglaužot tumšos matus. Aiz kā es aizķēros?

-     Aiz šitās. Pacēlu sardīņu kārbu, ko bija pametis kāds apmeklē­tājs. Aiz viena no civilizācijas ļaunumiem.

-     A. Frenks paņēma no manis konservu kārbu, ieskatījās iekšā un pārmeta pāri plecam. Žēl, ka tukša. Pēc ekskursijas stipri gribas ēst. Vai paskatīsimies, ko Bērda kundze var mums piedāvāt vēlīnās brokastīs?

-     Varētu pamēģināt, es noteicu, saglaužot viņam matus. Bet vēl mēs varētu pamēģināt agrīnas pusdienas. Mūsu skatieni satikās.

-     A, Frenks atkal novilka jau pavisam citādā tonī. Viņš lēnām pār­laida plaukstu man pa roku un gar kaklu, īkšķis viegli pakutināja manu auss ļipiņu. To mēs varam.

-    Ja vien tev pārāk stipri negribas ēst, es viņu ķircināju. Otra roka atrada ceļu man aiz muguras. Pirkstus izpletis, viņš piekļāva mani sev klāt, un delna slīdēja zemāk un zemāk. Frenka lūpas mazliet pavērās un pūta, pavisam viegli, man kleitas izgriezumā, siltā elpa kutināja man krūšu galus.

Viņš lēnām noguldīja mani zālē, likās, ka smalkie zirdzenes ziediņi peld gaisā viņam ap galvu. Viņš paliecās uz priekšu, maigi noskūpstīja mani un turpināja skūpstīt, pogu pa pogai verot vaļā kleitu, tad meta mieru, iebāza roku aiz malas un paspēlējās ar maniem piebriedušajiem krūšu galiņiem. Beidzot kleita no kakla līdz viduklim bija vaļā.

-     A, viņš vēlreiz izdvesa, atkal citā tonī. Kā balts samts. Balss bija piesmakusi, un mati atkal sakrita uz priekšu, bet viņš nepūlējās tos atbīdīt atpakaļ.

Ar vienu prasmīgu īkšķa kustību Frenks atāķēja man krūšturi un pieliecās, lai izrādītu manām krūtīm pienācīgo cieņu. Tad izslējās un, saņēmis krūtis ar abām rokām, lēnām vilka uz leju, lai plaukstas satik­tos starp abiem apaļumiem, pēc tam neapstājoties vilka atkal tās maigi uz augšu, izsekodams krūškurvja līnijai līdz mugurai. Augšup lejup, lejup un apkārt, kamēr es sāku vaidēt un pagriezos pret viņu. Mūsu lūpas sakļāvās, viņš spieda mani sev klāt, līdz mūsu gurni saskārās. Frenks pieliecās pie manis, knibinādamies ap auss ļipiņu.

Rokas, kas glāstīja manu muguru, slīdēja zemāk un zemāk, bet pēk­šņi pārsteigumā apstājās. Atkal to sajutis, Frenks pacēla galvu un smai­dot skatījās lejup uz mani.

-    Kas tas ir? viņš jautāja, tēlodams ciema policistu. Vai arī pareizāk būtu teikt: kā nav?

-    Esmu tikai sagatavojusies, šķīsti noteicu. Medmāsas ir mācī­tas būt gatavas visām nejaušībām.

-    Nudien, Klēra, viņš nomurmināja, pabāzis roku man zem svārkiem, un slidināja to augšup pa cisku līdz maigajai, neaizsargā­tajai vietiņai starp kājām, tu esi visburvīgākā praktiskā sieviete, ko pazīstu.

Tovakar, kad ar grāmatu klēpī sēdēju viesistabā atzveltnes krēslā, pienāca Frenks un nostājās man aiz muguras.

-     Ko tu dari? viņš jautāja. Rokas maigi uzgūla man uz pleciem.

-     Meklēju to puķi, es atbildēju, ielikusi pirkstu starp lapām, lai nepazaudētu vietu, kur lasīju. To, kuru redzēju akmens lokā. Paska­ties… Es atvēru grāmatu. Tā varētu būt no pulkstenītēm vai genciānām, kāpnīšu vai skarbjlapu dzimtas tomēr, visticamāk, neaizmirs­tules bet, iespējams, kāds variants no Anemone patens. Es norādīju uz krāsainu silpurenes fotogrāfiju. Nedomāju, ka tā ir kāda no genciānām; ziedlapiņas nav apaļas, bet…

-    Tu taču vēlreiz vari aiziet uz turieni un paskatīties, Frenks iemi­nējās. Kruķa tēvs tev aizdos savu veco klaberkasti, varbūt, vai… nē, man ir labāka ideja. Aizņemies no Bērda kundzes mašīnu, tā būs dro­šāk. No ceļa līdz kalnam nav tālu.

-     Un tad kādi tūkstoš jardi jārāpjas stāvā kalnā, es novaikstījos. Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? Es pagriezos pret vīru. Viesistabas lampa apņēma viņa galvu ar šauru, zeltainu līniju kā svētajam vidus­laiku gravīrā.

-    Ne jau puķe mani interesē. Bet, ja tu tāpat iesi uz turieni, tad varbūt uzmetīsi aci ārējam lokam.

-     Labi, es piekāpos. Kas man tur jāmeklē?

-     Ugunskura pēdas, Frenks sacīja. Rakstos, ko man gadījies lasīt par pavasara saulgriežiem, visos rituālos minēti ugunskuri, bet šorīt redzētās sievietes uguni nekūra. Iedomājos, varbūt viņas svētku uguns­kuru kurināja jau iepriekšējā naktī, bet šorīt atgriezās uzdejot. Lai gan vēsturiski uguni kur govju gani. Loka iekšpusē nebija nodzēsta uguns­kura, viņš piebilda. Bet mēs aizgājām, kad man vēl nebija ienācis prātā pārbaudīt loka ārpusi.

-    Labi, es atkal piekritu un nožāvājos. Divas reizes divās dienās tik agra mošanās nevarēja palikt bez sekām. Es aizvēru grāmatu un piecēlos. Ja vien man nav jākāpj ārā no gultas pirms deviņiem.

Bet bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es nonācu pie akmens loka. Smidzināja lietus, un es biju izmirkuši līdz ādai, jo nebiju iedomājusies paņemt lietusmēteli. Pavirši pārlaidu skatienu zālei loka ārpusē, bet, ja te kādreiz kurināts ugunskurs, tad kāds bija papūlējies novākt visas pēdas.

Puķi atrast bija vieglāk. Tā auga tur, kur man bija licies, visaugstākā akmens apakšā. Es nogriezu vairākus gabaliņus no stīgas un pagaidām ietinu kabatlakatā, nodomājusi salikt tos kārtīgāk, kad iekāpšu Bērda kundzes mazajā mašīnā, kurā biju atstājusi smagās augu preses.

Šajā augstajā akmenī bija plaisa, vertikāls šķēlums sadalīja masīvo bluķi divos gabalos. Savādi, tie kaut kādā veidā bija atbīdīti. Lai arī varēja redzēt, ka malas sakrita, tās šķīra divas vai trīs pēdas plata plaisa.

Kaut kur netālu skanēja dobja dūkšana. Iedomājos, ka klintsbluķa plaisā iemitinājies bišu spiets, atspiedos ar roku pret akmeni un palie­cos tuvāk.

Akmens iespiedzās.

Atsprāgu atpakaļ tik ātri, ka paklupu aiz īsa zāles kušķa un smagi nosēdos zemē. Sviedriem noplūdusi, skatījos uz akmeni.

Nekad nebiju dzirdējusi kādu dzīvu būtni radām tādu skaņu. To nav iespējams aprakstīt, var vienīgi pateikt, ka tāds kliedziens sagaidāms tikai no akmens. Tas bija baismīgs.

Arī pārējie akmeņi sāka kliegt. Skanēja kaujas troksnis, mirstošu viru un sakropļotu zirgu vaimanas.

Spēcīgi papurināju galvu, lai noskaidrotu domas, bet troksnis tur­pinājās. Uzrausos kājās un streipuļoju uz akmens loka malu. Visapkārt skanēja troksnis, no tā man sāka smelgt zobi un griezties galva. Acu priekšā viss pamazām izplūda.

Tagad es vairs nezinu, vai es devos uz plaisu galvenajā akmeni vai ari tas notika nejauši, akli klistot cauri trokšņa miglai.

Reiz nakti braucu mašīnā, sēdēju priekšējā sēdeklī; motora rūkša­nas un kustības ieaijāta, es iemigu, un man radās rāma bezsvara stā­vokļa ilūzija. Mašīnas vadītājs pārāk strauji uzbrauca uz tilta, nespēja novaldīt mašīnu, es uztrūkos no plūstošā sapņa un nokļuvu tieši tālo gaismu naidīgajā spožumā un šķebīgajā ātra kritiena sajūtā. Šī negai­dītā pāreja ir tuvākais salīdzinājums, ko es spēju atrast, lai aprakstītu piedzīvoto sajūtu, taču tas ir tikai nožēlojams mēģinājums.

Varu pateikt, ka mans redzeslauks sarāvās līdz vienam tumšam punktam, tad pazuda pavisam, atstājot nevis tumsu, bet spožu tuk­šumu. Jutos kā iekļuvusi virpulī vai it kā kāds mani izvērstu uz āru. Tas viss atbilst patiesībai, taču neviens no šiem aprakstiem nesniedz pilnīgo sabrukšanas sajūtu, it kā mani triektu pret kaut ko, kā tur nav.

Patiesība ir tāda, ka nekas nekustējās, nekas nemainījās, likās, ka nekas nenotiek, un tomēr es piedzīvoju tik lielas pirmatnējas bailes, ka zaudēju jebkādu apjēgu, kas es biju un kur atrados. Es biju nonākusi pašā haosa centrā, un nekāda prāta vai ķermeņa spēks pret to neko nenozīmēja.

Nevarētu teikt, ka zaudēju samaņu, bet katrā ziņā kādu laiku es sevi neapzinājos. Es "pamodos", ja tas ir pareizais vārds, kad paklupu uz akmens netālu no kalna pakājes. Pa pusei skrēju, pa pusei slidēju dažas atlikušās pēdas un nokļuvu starp biezu zāli apaugušiem ciņiem.

Man bija slikta dūša un griezās galva. Aizrāpoju līdz jaunu ozoliņu birztalai un atspiedos pret vienu kociņu. Netālu skanēja kliedzienu jūk­lis, kas man atgādināja skaņas, ko dzirdēju un jutu akmens lokā. Taču tas neatgādināja vardarbību; izklausījās pēc parasta konflikta, un es pagriezos uz to pusi.

E

s viņus ieraudzīju jau pa lielu gabalu. Divi vai trīs kiltos ģērbu­šies vīrieši kā plēsti joņoja pāri nelielai kucītei. Tālumā skanēja blīkšķi; miglaini apjautu, ka tie ir šāvieni.'

Biju pārliecināta, ka joprojām redzu halucinācijas, kad troksnim pa pēdām, vicinot pa gaisu musketes, parādījās pieci seši vīri sarkanos kamzoļos un biksēs līdz ceļgaliem. Samirkšķināju plakstus un blenzu šajā parādībā. Pacēlu roku un izslēju acu priekšā divus pirkstus. Redzēju divus pirkstus viss, kā nākas. Redze skaidra. Piesardzīgi paošņāju gaisu. Stipra plaukstošu lapu smarža un viegla dvesma, kas uzvējoja no āboliņa pudura turpat man pie kājām. Nekādu ožas halucināciju.

Aptaustīju galvu. Nekur nekas nesāpēja. Tātad diez vai tas ir sma­dzeņu satricinājums. Pulss mazliet paātrināts, bet stabils.

Pēkšņi attālo bļaustīšanos nomainīja cits troksnis. Dimdēja pakavi, un tieši man virsū traucās vairāki zirgi ar jātniekiem kiltos ģērbtiem skotiem, kas kaut ko jodelēja gēlu valodā. Es pamuku malā tik žigli, ka par fiziskiem ievainojumiem, šķiet, nevarēja būt ne runas, lai arī kāds būtu mans garīgais stāvoklis.

Un tad, kad viens no sarkansvārčiem, kuru bija nogrūdis zemē bēgošs skots, uzrausās kājās un teatrāli kratīja nopakaļ zirgiem dūri, es visu sapratu. Protams. Filmēšana! Nogrozīju galvu par savu neattapību. Viss ir gaužām vienkārši, šeit tiek uzņemta kostīmfilma. Bez šaubām, kārtējā par tēmu ""skaistais princis" virsājā".

Labi. Lai kāda būtu filmas mākslinieciskā vērtība, grupa man pal­dies neteiks, ka kadros esmu ieviesusi vēsturei neatbilstošus elementus.

Kāpos atpakaļ mežā, jo gribēju ar plašu loku apiet klajumu un nokļūt uz ceļa, kur biju atstājusi mašīnu. Taču iet izrādījās grūtāk, nekā biju iedomājusies. Koki nebija nekādi lielie, un pameža augi ķērās man drē­bēs. Nācās uzmanīgi spraukties starp tievajām atvasēm un laiku pa laikam atbrīvot zaros ieķērušos svārku stērbeles.

Ja viņš būtu čūska, tad es būtu uzkāpusi viņam virsū. Vīrietis tievo kociņu saaudzē stāvēja tik kluss, it kā pats būtu viens no tiem, un es viņu pamanīju tikai tad, kad kāds ar zibenīgu kustību satvēra manu roku.

Otra roka uzgūla manai mutei, un es atmuguriski tiku ievilkta ozolu birzī, kaut ari, panikas pārņemta, sparīgi turējos pretī. Gūstītājs, lai kas viņš ari būtu, likās augumā nebija diez ko garāks par mani, bet loti spēcīgs. Es saodu vieglu puķu, līdzīgu kā lavandas smaržūdens, aro­mātu sajaukumā ar asāku vīrieša sviedru dvaku. Taču, kamēr aiz mums sakļāvās koku zari, ievēroju, ka roka un apakšdelms, kas turēja manu vidukli, šķiet tādi kā redzēti.

Purinot galvu, es atbrīvojos no delnas, kas sedza manu muti.

-     Frenk! es iebļāvos. Nolādēts, ko tu te āksties? Mani plosīja pret­runīgas jūtas atvieglojums, ka esmu satikusi vīru, un dusmas par rup­jajām izdarībām. Tā kā joprojām nebiju atguvusi līdzsvaru pēc piedzīvotā akmeņu lokā, man nebija noskaņojuma nodoties skarbām spēlītēm.

Rokas atlaidās, bet, jau griežoties apkārt, es jautu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā lika domāt ne vien svešais odekolona aromāts, bet vēl kaut kas netveramāks. Es stāvēju kā sastingusi un jutu, ka mati uz skausta slienas stāvus.

-    Jūs neesat Frenks, es nočukstēju.

-     Nē, neesmu gan, vīrietis piekrita, ar neslēptu interesi pētot mani. Taču man ir brālēns ar tādu vārdu. Tomēr šaubos, kundze, vai jūs mani sajaucāt ar viņu. Mēs necik daudz neesam līdzīgi.

Lai kam ari līdzinātos šī vīrieša brālēns, pats viņš varēja būt pat Frenka brālis. Tāds pats lokans, kalsns augums un smalki kauli, tādi paši klasiski sejas vaibsti, taisnas uzacis un brūnas acis un tādi paši tumši, pierei gludi pārķemmēti mati.

Vienīgi šim vīrietim mati bija gari un sasieti pakausī ar ādas sik­sniņu. Čigāniski tumsnējā ādas krāsa liecināja, ka iedegums ieēdies uz palikšanu, tas iegūts daudzu mēnešu, nē, gadu garumā, dzīvojot zem klajas debess, ne tas zeltainais tonis, kādu Frenks bija ieguvis mūsu brīvdienu laikā Skotijā.

-     Kas jūs tāds esat? es noprasīju, jūtoties pavisam neomulīgi. Frenkam gan bija neskaitāmi radi un paziņas, taču domāju, ka ģimenes atzaru, kas dzīvoja Lielbritānijā, es pazinu. Skaidrs, ka viņu vidū nebija neviena, kas izskatītos tā kā šis svešinieks. Frenks taču noteikti būtu ieminējies, ja Hailendā dzīvotu kāds tuvs radagabals, vai ne? Ko runāt par ieminēšanos, viņš nebūtu licies mierā, ka mums šis cilvēks jāap­ciemo, ņemot līdzi parasto ģenealoģisko shēmu un piezīmju krājumu, jo Frenku ne uz mirkli nepameta alkas uzzināt itin visus sīkumus, ko dzimtas vēsture varētu atklāt par slaveno Melno Džeku Rendelu.

Svešinieks par atbildi uz manu jautājumu savilka uzacis.

-    Kas es esmu? Kundze, tādu pašu jautājumu es varētu uzdot jums, turklāt ar nesalīdzināmi lielāku pamatojumu. Viņš ar acīm mani gan­drīz aptaustīja, tās slīdēja man pāri no galvas līdz kājām, ar nekaunī­gas atzinības izteiksmi sejā viņš noskatīja plāno, peoniju ziedu raksta katūna kleitu, un pēdīgi skatiens, kas pauda savādu uzjautrinājumu, apstājās man pie kājām. Es neizpratu šo skatienu, bet tas darīja mani ārkārtīgi nervozu, tāpēc es kāpos atpakaļ, līdz biju spiesta apstāties, kad atdūros pret koka stumbru.

Vīrietis pēdīgi novērsās un pagriezās sāņus. Jutos tā, it kā viņš būtu palaidis mani vaļā, un es izdvesu atvieglojuma nopūtu; līdz šim brīdim nebiju pat apzinājusies, ka esmu aizturējusi elpu.

Viņš bija pagriezies, lai paņemtu savus svārkus, kas bija pārmesti pār maza ozoliņa apakšējo zaru. Notraucis no svārkiem dažas sausas lapas, viņš vilka tos mugurā.

Laikam jau biju noelsusies, jo vīrietis atkal paskatījās uz mani. Svārki bija tumšsarkanā krāsā, ar garu aizmugurējo daļu, bez atlokiem un priekšpusē aizāķējami. Atloku dzeltenbrūnie apšuvumi nosedza krietnas sešas collas no piedurknes garuma, un pie viena uzpleča karā­jās neliels zeltītas pīnes līkums. Tas bija dragūnu formas tērpa frencis, virsnieka frencis. Tad es attapos protams, viņš taču bija aktieris no tās kompānijas, ko biju redzējusi otrpus mežam. Lai gan īsais zobens, ko viņš šobrīd stiprināja pie jostas, likās daudz īstāks nekā līdz šim redzētie rekvizīti.

Kļāvos pie koka, kas auga man aiz muguras, tas sniedza man mieri­nošu atbalstu. Kā aizsargājoties sakrustoju rokas uz krūtim.

-    Velns un elle, kas jūs tāds esat? es vēlreiz noprasīju. Šoreiz jau­tājums izskanēja ķērcienā, kas pat manām ausīm izklausījās pilns baiļu.

It kā nebūtu dzirdējis, vīrietis ignorēja manu jautājumu un nestei­dzīgi āķēja ciet savu frenci. Tikai beidzis darboties, viņš atkal pievērsa uzmanību man. Roku krūtīm piespiedis, viņš izsmējīgi man paklanījās.

-    Es, kundze, esmu Džonatans Rendels, eskvairs, Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteinis. Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Metos skriet. Elpa sēca man krūtīs, kad lauzos cauri ozolu un alk­šņu biežņai, neliekoties ne zinis ne par kazenājiem, ne nātrēm, ne akmeņiem, ne kritušiem koku stumbriem, nemanot neko, kas trāpījās ceļā. Kaut kur aiz muguras dzirdēju kliedzienu, bet, panikas pārņemta, nespēju noteikt, no kuras puses tas skan.

Kā akla traucos uz priekšu, zari skrāpēja man seju un rokas, potī­tes mežģījās, kad iekāpu bedrītēs vai uzminu uz akmeņiem. Galvā nebija vietas nevienai racionālai domai; gribēju tikai tikt tālāk no svešā vīrieša.

Kaut kas smags trāpīja man pa krustiem, un es kritu uz priekšu, nostiepos garšļaukus tā, ka aizsitās elpa. Rupji tiku apgriezta uz mugu­ras, un kapteinis Džonatans Rendels uzmetās ar ceļiem man virsū. Viņš smagi elsa un skrējienā bija pazaudējis zobenu. Švītīgais virsnieks izskatījās saburzījies, netīrs un briesmīgi nikns.

-    Nolādēts, vai iedomājāties, ka varēsiet aizmukt? viņš noprasīja. Bieza tumši brūno matu šķipsna bija noslīgusi pāri pierei, vēl vairāk pastiprinot nepatikamo līdzību ar Frenku.

Rendels paliecās uz priekšu un satvēra mani aiz rokām. Lai gan vēl joprojām īsti nebiju atguvusi elpu, es visiem spēkiem centos atbrīvo­ties, bet panācu tikai to, ka uzrāvu uzbrucēju sev virsū.

Viņš zaudēja līdzsvaru un visā augumā uzkrita man virsū, atkal piespiežot mani pie zemes. Lai cik neticami tas liktos, šķita, ka viņa dusmas pagaisušas.

-    0, tev tas patīk, vai ne? viņš iesmējās. Es ar lielāko prieku tev pakalpotu, merģelīt, bet sanācis tā, ka tu esi izvēlējusies visnepiemēro­tāko bridi. Vīrieša svars spieda manus gurnus pie zemes, un mugurā sāpīgi dūrās neliels olis. Es sāku locīties, lai atbrīvotos no sāpēm. Vīrie­tis kļāva savus gurnus pie manējiem un ar rokām turēja manus plecus pie zemes. Man no aizvainojuma atdarījās mute.

-    Ko tu… es iesāku, bet viņš nolieca galvu un ar skūpstu aprāva manus protestus. Mēle ietriecās man mutē un ar nekaunīgu familiaritāti pētīja, taustoties, spiežoties dziļāk, atkāpjoties un atkal metoties uzbrukumā. Tad, tikpat pēkšņi kā sācis, viņš atliecās.

Rendels viegli paplikšķināja man pa vaigu.

-    Tīri patīkami, merģelīt. Varbūt vēlāk, kad man būs brīvs brītiņš tevi kārtīgi apkalpot.

Tagad jau biju atguvusi elpu un liku to lietā. Iekliedzu uzmākulim tieši ausī, un viņš sarāvās, it kā es būtu iedūrusi viņam ar nokaitētu adatu. Izmantoju bridi un triecu ar saliektu celi viņam pa neaizsargāto sānu, nogrūžot viņu garšļaukus uz satrūdējušo lapu paklāja.

Neveikli uzslējos stāvus. Rendels veikli pavēlās un bija kājās reizē ar mani. Izmisīgi vēros apkārt, meklēdama ceļu uz glābiņu, bet mēs bijām nonākuši pie viena no tiem augstajiem granīta klintsbluķiem, kas Skotijas kalnienē gluži vai izaug no zemes. Vajātājs bija notvēris mani vietā, kur klints siena liecās uz iekšu, veidojot seklu iedobi. Atspiedis izplestas rokas pret iedobes malām, viņš aizšķērsoja man ceļu, bet glītā, tumsnējā seja pauda vienlaikus dusmas un ziņkāri.

-     Pie kā tu biji? viņš skarbi prasīja. Pie tā sazin kāda Frenka? Manā rotā nav neviena Frenka. Vai arī tas ir kāds vietējais? Rendels nicīgi iesmējās. Tava āda nesmird pēc mēsliem, tātad ar algādzi tu neesi pinusies. Turklāt tu izskaties mazliet dārgāka, nekā šejienes zem­nieki var atļauties.

Es savilku rokas dūrēs un izslēju zodu. Lai kas šim jokdarim bija padomā, es to netaisījos paciest.

-    Man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat, un es būtu pateicīga, ja jūs nekavējoties ļautu man iet! es teicu savā visval­donīgākajā virsmāsas toni. Tas parasti iedarbojās uz nepaklausīgiem sanitāriem un jauniem interniem, bet likās, ka kapteini Rendelu mana izturēšanās tikai uzjautrina. Es apņēmīgi apspiedu bailes un apjukumu, kas drebēja man zem ribām kā izbiedētu vistu bars.

Viņš lēnām grozīja galvu, atkal mani sīki pētīdams.

-    Vēl mazliet jāpagaida, merģelīt. Es sev jautāju, viņš draudzīgi sacīja, kādēļ gan padauza, kas izgājusi no mājas kreklā, ir apāvusi kurpes? Turklāt diezgan smalkas, viņš piebilda, pametis skatienu uz manām vienkāršajām, brūnajām kurpēm.

-     Ko! es iekliedzos.

Virsnieks izlikās kurls pret manu izsaucienu. Skatiens bija atgrie­zies pie manas sejas, pēkšņi viņš spēra soli uz priekšu un satvēra mani aiz zoda. Es ieķēros viņa rokā un parāvu.

-     Laid vaļā! Vīrieša pirksti bija stipri kā tērauds. Nepievēršot uzmanību manām pūlēm atbrīvoties, viņš grozīja manu seju uz vienu un otru pusi, lai to apspīdētu gaistošā pēcpusdienas gaisma.

-     Ada nudien kā dāmai, viņš purpināja. Paliecies uz priekšu, viņš paošņāja gaisu. Un matos franču smaržas. Tad tvēriens atlaidās un es sāku dusmīgi berzēt zodu, it kā gribēdama izdzēst pieskārienu, ko joprojām jutu uz ādas.

-     To var nopirkt par tava patrona naudu, viņš pie sevis prātoja, taču arī valoda tev kā dāmai.

-    Milzīgs paldies! es izsmējīgi pateicos. Nost no ceļa! Mani gaida vīrs; ja neatgriezīšos desmit minūšu laikā, viņš nāks mani meklēt.

-    Ak vīrs? Nicīgā apbrīna viņa sejā mazinājās, taču pavisam neiz­zuda. Un kā tad, lūgtum, sauc tavu vīru? Un kur viņš ir? Kāpēc viņš ļauj savai sievai vienai un pusplikai klīst pa meža biezokņiem?

Līdz šim biju mēģinājusi apklusināt to smadzeņu daļu, kas plīsa vai gabalos, cenšoties kaut cik sakarīgi izskaidrot pēcpusdienas notiku­mus. Tagad tai uz brīdi izdevās izlauzties brīvībā un pavēstīt, ka, par spīti šo pašu smadzeņu izdarītajiem, manuprāt, absurdajiem secinā­jumiem, iekulšos vēl lielākās nepatikšanās, ja nosaukšu šim cilvēkam Frenka uzvārdu, tādu pašu kā svešajam. Tāpēc es atstāju Rendela jau­tājumu bez ievērības un centos paspraukties viņam garām. Bet viena viņa muskuļotā roka aizšķērsoja ceļu un otra sniedzās pēc manis.

Piepeši gaisā kaut kas nošvīkstēja, man gar acīm nozibēja neskaidra ēna un atskanēja dobjš būkšķis. Kapteinis Rendels gulēja man pie kājām zem kustīgas masas, kas izskatījās pēc veca, skrandās saplēsta pleda vikšķa. No vīstokļa izšāvās brūna, kā akmens cieta dūre, un, spriežot pēc krakšķa, kas tūlīt atskanēja, tā ar milzu spēku triecās pret kaulu. Kapteiņa kājas nospodrinātajos, brūnajos stulmeņos, kas visu laiku bija spirinājušās pa gaisu, spēji norima.

Attapos, ka man pretī veras divas spožas, melnas acis. Stiegrainā roka, kas uz laiku bija pārtraukusi kapteiņa nevēlamos uzmanības apliecinājumus, turējās man pie delma kā piesūkusies dēle.

-     Sasodīts, un kas jūs tāds būtu? man pārsteigumā izlauzās. Mans glābējs, ja es viņu varētu tā godāt, augumā bija dažas collas īsāks par mani un diezgan kārns, bet kailās rokas, kuras neapsedza noskrandušais krekls, izskatījās kā muskuļu kamoli, un stāvs radīja iespaidu, ka viņš veidots no tāda paša elastīga materiāla kā gultas atsperes. Nekāds skaistulis ar bakurētaino seju, zemo pieri un šauro žokli viņš vis nebija.

-     Nāc šu'. Viņš paraustīja mani aiz rokas, un es paklausīgi sekoju, jo biju gluži apdullusi no straujās notikumu maiņas.

Mans jaunais pavadonis veikli atbrīvoja mums ceļu cauri alkšņu biežņai, apmeta loku ap lielu akmensbluķi, un mēs atradāmies uz takas. Aizaugusi ar irbulenēm un viršiem un tik līkumota, ka nekad nebija redzama vairāk kā sešas pēdas uz priekšu, tomēr tā pilnīgi noteikti bija taka, kas veda stāvus augšā uz kalna kori.

Tikai tad, kad jau uzmanīgi kāpām lejup otrā kalna pusē, es beidzot biju atguvusi pietiekami daudz elpas un spriešanas spēju, lai pajautātu, uz kurieni mēs ejam. Nesaņēmusi no ceļabiedra atbildi, es atkārtoju jau skaļāk:

-     Pie velna, uz kurieni mēs ejam?

Man par lielu izbrīnu, vīriņš saviebies apcirtās riņķī un nogrūda mani no takas. Kad pavēru muti, lai protestētu, viņš aizspieda to ar plaukstu, norāva mani zemē un uzvēlās virsū.

Atkal! man caur galvu izšāvās doma, un es sāku izmisīgi raustīties augšā lejā, cenšoties atbrīvoties, bet tad saklausīju to, ko skrandainis bija dzirdējis jau agrāk, tāpēc paliku rāmi guļam. Cilvēku sasaukšanās, soļu dunēšana un šļakstināšanās. Tās nepārprotami bija angļu balsis. Sparīgi cīnījos nokratīt roku, kas sedza manu muti. Iecirtu gūstītāja plaukstā zobus, un man pietika tikai tik daudz laika, lai aptvertu, ka viņš ar pirkstiem ēdis marinētu siļķi, kad kaut kas atsitās man pret pakausi un viss satumsa.

Pēkšņi naksnīgajā dūmakā man tieši priekšā iznira akmens māja. Tikai gar cieši aizdarīto slēģu malu spiedās tieva gaismas stldziņa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi biju bez samaņas, tāpēc nevarēju pateikt, cik tālu bijām no Kreignedana kalna vai Invernesas. Es sēdēju savam gūstītājam priekšā uz zirga, rokas man bija piesietas pie seglu loka; tā kā ceļa nebija, tad virzījāmies uz priekšu lēnām.

Laikam jau samaņu biju zaudējusi tikai uz īsu bridi; nekādus sim­ptomus, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu, nejutu, vienīgās sekas no trieciena pa galvu bija sāpīgs pakausis. Mans sagūstltājs, pēc dabas nerunīgs, uz maniem jautājumiem, prasībām un skarbajām pie­zīmēm bija atbildējis ar visiem gadījumiem piemērotu skotiem rakstu­rīgu ņurdienu, ko fonētiski vislabāk varētu attēlot kā "mmmfmmmm". Ja man būtu kaut mazākās šaubas par šī cilvēka tautību, tad to kliedēšanai pietiktu ar šo skaņu vien.

Kamēr zirgs, nedroši liekot soļus, starp akmeņiem un irbulenēm meklēja ceļu, manas acis pamazām bija pieradušas pie biezējošās krēs­las, tāpēc es, no teju pilnīgas tumsas nonākusi apgaismotajā mājā, kas man šķita žilbinoši gaiša, jutos kā triecienu saņēmusi. Kad atkal atguvu skaidru redzi, konstatēju, ka vienīgo telpu apgaismo uguns pavardā, vairākas sveces un bīstama, vecmodīga petrolejas lampa.

-     Kas tev tur ir, Mērteg?

Zebiekstei līdzīgais vīriņš sagrāba mani aiz rokas un izstūma gais­mas lokā, kur es stāvēju un mirkšķināju plakstus.

-    Spriežot pēc valodas, kāda Ārmaliešu merga, Dūgal. Istabā atradās vairāki vīrieši, un visi, šķiet, blenza uz mani daži ziņkāri, citi ar nepārprotamu iekāri. Pēcpusdienas notikumu gaitā mana kleita bija saplēsta vairākās vietās, un es aši novērtēju bojājumus. Pametusi skatienu lejup, redzēju, ka pa vienu plīsumu skaidri jautās krūts apa­ļums, un vīriem tas noteikti nepaslīdēja garām nemanīts. Nolēmu, ka, cenšoties savilkt plīsuma malas kopā, tikai vēl vairāk pievērsīšu sev uzmanību, tāpēc es uz labu laimi izvēlējos kādu seju un droši skatījos tajā, tādējādi cerot novērst vai nu vīrieša, vai savu uzmanību.

-     Mm, smuka gan, kaut ar' Armaliete, noteica resns, aptauko­jies vīrelis, kas sēdēja pie pavarda. Viņš turēja rokā maizes ņuku un pat nepapūlējās to nolikt malā, tuvojoties man. Ar delnas virspusi viņš pastūma uz augšu manu zodu un atbidīja no sejas matus. Dažas dru­patas no maizes donas aizbira man aiz kleitas. Arī pārējie vīri sanāca ap mani, lērums rūtainu brunču un spurainu ūsu, kas stipri oda pēc sviedriem un alkohola. Tikai tad es pamanīju, ka viņi visi ģērbušies kiltos tas likās savādi pat šai Hailendas daļā. Vai es būtu nejauši iekļuvusi kādas klana biedrības sanākšanā vai varbūt karavīru salido­jumā?

-     Panāc nu šu', zeltenīt. Netālu no loga pie galda sēdēja liela auguma vīrietis ar tumšu bārdu, viņš nepiecēlās, bet aicināja mani pie sevis. Spriežot pēc valdonīgās izturēšanās, viņš varēja būt šī bara vadī­tājs. Vīri negribīgi, tomēr, acīmredzot respektējot Mērtega kā sagūstītāja tiesības, pašķīrās, kad viņš stūma mani tuvāk bārdainim.

Tumsnējais vīrs mani uzmanīgi nopētīja. Glīts, es nodomāju, un nav naidīgi noskaņots. Taču starp uzacīm viņam bija iegrauzušās rūpju rievas, un šādu seju redzēt dusmās savilktu gan man negribētos.

-     Kā tevi sauc, zeltenīt? Balss skanēja pārsteidzoši viegli tik liela auguma cilvēkam; no mucai līdzīgā krūškurvja es būtu sagaidījusi dobju basu.

-     Klēra… Klēra Bīčema, es stādījos priekšā, intuitīvi izlēmusi nosaukt savu meitasvārdu. Ja viņi cerēja uz izpirkšanas maksu, tad es nevēlējos palīdzēt, minot uzvārdu, kas varētu novest pie Frenka. Nebiju pārliecināta, ka vēlos, lai šie skarbie vīri zinātu, kas es esmu, iekams nezinu, kas ir viņi. Un kas jūs tādi esat… Melnīgsnējais nepie­vērsa man uzmanību, tādējādi radot situāciju, kas man loti drīz sāka apnikt.

-     Bošāma? Biezās uzacis savilkās, un visi pārējie izbrīnā sakustē­jās. Tas taču ir franču vārds, vai ne? Faktiski viņš bija manu uzvārdu izrunājis pareizā franču valodā, lai gan es to pateicu tā, kā mēdz runāt angļi "Bīčema".

-    Jā, pareizi, mazliet izbrīnīta, atbildēju.

-    Kur tu atradi šo meiču? Dūgals noprasīja, spēji pagriezies pret Mērtegu, kas atspirdzinājās no ādas blašķes.

Mazais, melnīgsnējais vīrelis paraustīja plecus.

-     Kreignedana pakājē. Viņa kašķējās ar zināmo dragūnu kapteini, kuru es sagadīšanās dēļ pazīstu, viņš vēl piebilda. Likās, viņi netika gudri, vai šitā preilene ir padauza vai nav.

Dūgals vēlreiz mani cieši noskatīja, īpašu uzmanību veltot raibajai kokvilnas kleitai un izturīgajām kurpēm.

-    Skaidrs. Un kāds bija dāmas viedoklis šajā diskusijā? viņš apjautājās, izsmējīgi uzsverot vārdu "dāma", bet man tas bija vienalga. Ievēroju, ka viņa skotu izcelsme valodu neietekmēja tik stipri kā vīram, vārdā Mērtegs, bet akcents bija pietiekami jūtams, un šis vārds izklau­sījās gandrīz kā "dēma".

Likās, ka Mērtegs uzskata to par drūmu joku; vismaz viens plāno lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.

-    Šī teica, ka neesmot. Kapteinis gan šaubījās, taču viņš bija noska­ņots to pārbaudīt.

-     Mēs ar' varam darīt tāpat, ja tiktāl nonāks. Resnais ar melno bārdu, zobus atiezis smaidā, paspēra soli uz manu pusi, rokas jau gramstījās gar siksnu. Es steigšus atkāpos, cik tālu varēju, un, ņemot vērā mājiņas izmērus, daudz tas nebija.

-     Nu jau pietiks, Rupert. Dūgals joprojām nikni lūrēja uz mani, bet balsī skanēja zināma varas apziņa, un Ruperts, komiski saviebis seju vilšanās grimasē, pārtrauca savus gājienus.

-    Man nepatīk varas darbi, turklāt mums nav laika. Priecājos dzir­dēt šo uzvedības kodeksa postulātu, lai cik apšaubāma morāle būtu tā pamatā, tomēr mazliet nervozēju, redzot atklāti baudkārās grimases pā­rējo vīru sejās. Jutos neērti, it kā būtu iznākusi cilvēkos apakšveļā. Un, kamēr man nebija ne mazākās nojautas, ko šie Hailendas bandīti sado­mājuši, man viņi likās sasodīti bīstami. Es iekodu mēlē, lai apvaldītu vairākas visai nesaprātīgas piezīmes, kas grasījās izsprukt pār lūpām.

-    Ko teiksi, Mērteg? Dūgals prasīja manam sagūstītājam. Ruperts, redz, viņai neiepatikās.

-    Tas vēl neko nenozīmē, iebilda maza auguma vīrs ar papliku pauri. Viņš nepiedāvāja maksāt. Nevari tak gaidīt, lai sievišķis ņemtu pretī tādu kā Ruperts bez kārtīgas samaksas uz priekšu. ŠI piebilde viņa biedros izraisīja pamatīgu smieklu brāzmu. Taču Dūgals ar strupu rokas mājienu aprāva jautrību un pamāja ar galvu uz durvīm. Plikpau­ris, joprojām smaidīdams, paklausīgi izslīdēja ārā tumsā.

Mērtegs, kurš nebija pievienojies smējējiem, pieri saraucis, mani pē­tīja. Viņš papurināja galvu, un plānā matu šķipsna uz pieres sašūpojās.

-    Nē. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Nav ne jausmas, kas vai kāda viņa varētum būt, bet lieku uz savu labāko kreklu, ka padauza viņa nav. Tādā gadījumā es cerēju, ka viņa labākais krekls nav tas, kas viņam šobrīd mugurā, jo neizskatījās, ka uz to būtu vērts derēt.

-    Nū, tu jau gan zināsi, Mērteg, tu šīs esi redzējis veseliem lēve­ņiem, Ruperts pazobojās, bet Dūgals īgni viņu apklusināja.

-    Ar to tiksim skaidrībā vēlāk, viņš asi noteica. Mums šonakt vēl krietns gabals jānojāj un kaut kas jādara ar Džeimiju, šitāds viņš zirgā nevar kāpt.

Ierāvos ēnās netālu no pavarda, cerot patverties no vīru uzmanī­bas. Pirms mēs iegājām mājā, par Mērtegu sauktais vīrelis bija atsējis man rokas. Varbūt izdosies klusiņām pazust, kamēr bandīti būs aiz­ņemti ar citiem darbiem. Visa uzmanība bija pievērsta jaunam puisim, kas sakņupis sēdēja uz ķebļa kaktā. Kamēr mani iztaujāja, viņš gandrīz nebija pacēlis skatienu, bet, galvu nokāris un ar roku aptvēris plecu, sāpēs šūpojās šurpu turpu.

Dūgals saudzīgi atstūma roku, kas turēja plecu. Kad viens no vīriem pavilka nost pledu, atklājās netīrs, ar asins traipiem izraibināts lina krekls. Kusls vīriņš ar kuplām ūsām pienāca puisim no mugurpuses ar nazi rokā, satvēra kreklu aiz apkakles, pārgrieza tā priekšu un pie­durkni, un audums noslīdēja no pleca.

Es un vairāki vīri noelsāmies. Plecs bija ievainots; augšā bija dziļa brūce ar saplosītām malām, un pa jaunā vīrieša krūtīm plūda asinis. Bet visbriesmīgāk izskatījās locītava. Vienā malā bija izspiedies draus­mīgs puns, un roka karājās pilnīgi neiedomājamā leņķī.

Dūgals nokremšļojās.

-    Mmphmm. Izmežģīta, nabaga zellis. Jauneklis pirmo reizi pacēla galvu. Kaut arī sāpēs sašķobīta un apaugusi sarkaniem bārdas rugājiem, tā bija stipra un labsirdīga cilvēka seja.

-    Musketes lode izsita mani no segliem, un es uzgāzos uz izstiep­tas rokas. Ar visu svaru, un atskanēja krakš!

-     Kā tad, ka krakš. Ūsains skots, kurš, spriežot pēc runas veida, bija baudījis kaut kādu jel izglītību, taustīja puiša plecu, liekot viņam sāpēs saviebties. Ievainojums ir nieks. Lode izgājusi ārā, brūce ir tīra asinis plūst diezgan brīvi. Vīrs paņēma no galda netīru lupatu vīkšķi un noslaucīja asinis. Taču es īsti nezinu, ko lai iesāk ar izmežģī­jumu. Mums vajadzēs balbieri, kas to kārtīgi ievilktu vietā. Tā tu neva­rēsi jāt, vai ne, Džeimij, puis?

Musketes lode? es truli domās atkārtoju. Balbieris?

Ievainotais nobālējis purināja galvu.

-    Jau tāpat, mierīgi sēžot, ellīgi sāp. Zirgā es netikšu. Viņš samiedza acis un iekoda apakšlūpā.

Nepacietīgi sarunā iejaucās Mērtegs:

-    Bet te tak ar' nevaram viņu atstāt. Sarkansvārči pa tumsu pēdas diez ko neredz, bet agrāk vai vēlāk, kaut ar' slēģi ir ciet, viņi šito būdu uzies. Un ar šiten tādu caurumu kamiesī Džeimiju diezi vai kāds notu­rēs par algādzi.

-     Nekreņķējies nu velti, Dūgals attrauca. Man ne prātā nenāk viņu te atstāt.

Ūsainis nopūtās.

-    Tad nekā. Mums jāmēģina iespiest locītavu atpakaļ. Mērteg un Rupert, turiet viņu; es pamēģināšu.

Līdzjūtīgi skatījos, kā viņš, saņēmis jaunekļa plaukstas locītavu un elkoni, spiež roku uz augšu. Leņķis bija pilnīgi nepareizs, sāpes noteikti bija drausmīgas. Jaunajam vīrietim seja pludoja sviedros, bet viņš tikai pavisam klusi ievaidējās. Pēkšņi viņš sakņupa uz priekšu un nenokrita uz grīdas vien tāpēc, ka vīri viņu turēja.

Viens atkorķēja ādas blašķi un pielika Džeimijam pie lūpām. Es stāvēju krietni tālu, bet pat es saodu stipru alkohola dvaku. Džeimijs klepoja un rīstījās, tomēr norija dzintaraino šķidrumu, atlikušo daļu uzlejot sev uz krekla.

-    Nu ko, mēģinām vēlreiz, puis? plikpauris jautāja. Vai var­būt šoreiz lai velk Ruperts, viņš ieteica, pagriezies pret drukno ban­dītu.

Ruperts, šādi uzrunāts, izlocīja pirkstus, it kā grasītos mest baļķi, un saņēma jaunekļa plaukstu pie pamatnes, viņš nepārprotami gatavo­jās ievilkt locītavu ar spēku; skaidrs, ka šādas izdarības roku pārlauztu kā slotas kātu.

-     Neuzdrošinieties! Profesionālas dusmas pārmāca domas par bēgšanu, es metos uz priekšu, nemanīdama apkārt stāvošo vīru iztrū­cinātos skatienus.

-     Ko tas nozīmē? noskaldīja plikpauris, acīm redzami saniknots par manu iejaukšanos.

-    Ja jūs tā darīsiet, tad salauzīsiet viņam roku, es cirtu pretī. Paejiet, lūdzu, malā! Ar elkoni atbīdīju Rupertu un pati saņēmu puiša locītavu. Slimnieks izskatījās tikpat izbrīnījies kā pārējie, bet nepretojās. Nospriedu, ka viņa roka ir ļoti silta, bet drudža nav.

-     Augšdelma kauls jāsagriež noteiktā leņķī, tikai tad tas ieslīdēs atpakaļ locītavā, es piepūlē izdvesu, velkot delnas locītavu uz augšu un elkoni uz iekšu. Jaunais skots bija liela auguma, roka bija smaga kā svina pielieta.

-    Tagad nāks visnepatīkamākais, es brīdināju pacientu. Apņēmu ar plaukstu elkoni, sagatavojusies raut to uz augšu un iekšā.

Džeimija lūpas sakustējās, gluži smaids tas nebija.

-     Trakāk jau vairs nevar sāpēt. Dari, kas jādara. Tagad sviedri klāja ari manu seju. Pleca locītavas ievilkšana ir smags darbs pat vis­labākajos apstākļos. Liela auguma vīrietim, kurš izmežģījis roku pirms vairākām stundām, muskuļi jau satūkuši un velk locītavu uz leju, tāpēc šī manipulācija prasīja visus manus spēkus. Uguns bija bīstami tuvu; cerams, ka mēs abi neievelsimies pavarda mutē, ja locītava ielēks ar rāvienu.

Pēkšņi plecs klusi nostrinkšķēja šņirks! un locītava ieslīdēja savā vietā. Slimnieks izskatījās ļoti izbrīnījies. Neticēdams viņš pacēla roku, lai pārbaudītu, ka viss kārtībā.

-     Vairs nesāp! Sejā atplauka plats sajūsmas un atvieglojuma smaids, bet vīri sāka klaigāt un aplaudēt.

-     Nekur nepaliks, gan vēl sāpēs. No piepūles biju nosvīdusi, bet jutos lepna par rezultātu. Vairākas dienas plecs vēl būs jutīgs. Divas trīs dienas jūs nedrīkstat stiept locītavu; kad atkal to darīsiet, sāciet pavisam lēnām. Ja sāk sāpēt, uzreiz pārtrauciet un katru dienu lieciet siltas kompreses.

Dodot padomus, kā turpmāk rīkoties, es pamanīju, ka slimnieks godbijīgi klausās, bet pārējie vīri mani pētīja, un viņu skatienos jautās dažādas jūtas no apbrīnas līdz neslēptām aizdomām.

-    Redziet, es esmu medmāsa, es paskaidroju, nez kādēļ juzdama, ka vajag aizstāvēties.

Dūgala un arī Ruperta skatiens noslīdēja līdz manām krūtīm un palika tur kā piekalti šausmu pilnā aizrautībā. Viņi saskatījās, tad Dūgals atkal pievērsās manai sejai.

-    Lai būtu kā būdams, viņš sacīja, saraucis uzacis. Ja tu esi zīdītāja, tad šķiet, pieproti arī ārstēšanu. Vai vari savest kārtībā puikas brūci, lai viņš var sēdēt zirgā?

-    Jā, varu ievainojumu pārsiet, teicu visai skarbi. Ja vien jums ir, ar ko. Bet ko jūs domājāt, sakot, ka esmu zīdītāja? Un kāpēc jūs vis­pār iedomājaties, ka gribu jums palīdzēt?

Man neviens nepievērsa uzmanību, jo Dūgals vērsās pie kaktā ierā­vušās sievietes, uzrunājot viņu, kā es nojautu, gēlu valodā. Vīru bara apstāta, agrāk nebiju viņu ievērojusi. Manuprāt, sieviete bija savādi ģērbusies garos, noskretušos lindrakos un garpiedurkņu blūzē, ko daļēji paslēpa kaut kas līdzīgs korsetei vai kamzolim. Viss bija tāds nosmulēts, arī seja. Pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju, ka mājā nav ne elektrības, ne arī kādas santehnikas ierīces; varbūt šai netīrībai bija attaisnojums.

Sieviete aši pakniksēja un teciņiem garām Rupertam un Mērtegam aizsteidzās līdz pavardam, kur stāvēja krāsota koka lāde; viņa sāka pa to rakņāties, līdz beidzot izslējās ar nožēlojamu lupatu vīšķi rokā.

-    Nē, tas neder. Es ar nepatiku aptaustīju lupatas. Brūce vis­pirms jādezinficē un tad, ja nav sterilu pārsienamo materiālu, jāpārsien ar tīru audumu.

Klātesošie izbrīnā savilka uzacis.

-     Dezinficēt? mazais vīrelis lēnām izrunāja šo vārdu.

-    Jā, dezinficēt, es stingri noteicu; kaut ari viņš runāja kā izglī­tots cilvēks, man viņš likās drusku pastulbs. Brūce jāiztīra, un jāuz­liek zāles, kas iznīcina baciļus un veicina dzīšanu.

-     Un kādas tās būtu?

-     Piemēram, jods, es atbildēju. Redzot, ka pretim stāvošo cilvēku sejās apskaidrība neparādās, mēģināju vēlreiz. Tiomersāls? Karbola šķīdums? es minēju. Tad varbūt viskijs? Tagad vīru acīs uzplaik­snīja atvieglojums. Beidzot biju atradusi vārdu, kuru viņi, šķiet, pazina. Mērtegs iegrūda man rokā savu ādas blašķi. Nepacietīgi nopūtos. Es zināju, ka Hailenda ir primitīva nomale, bet tāda tumsonība šķita neti­cama.

-     Klausieties, es teicu, cik savaldīgi vien spēju. Kāpēc nevar viņu vienkārši aizvest uz pilsētu? Tas taču nav tālu, un tur noteikti atrastos ārsts, kas ievainojumu apskatītu.

Sieviete pavērtu muti blenza manī.

-     Kādu pilsētu?

Vīrs, kuru sauca par Dūgalu, nepievērsa uzmanību šai vārdu apmai­ņai, bet gar aizkara malu centās kaut ko saskatīt ārā tumsā. Tad palaida aizkaru vaļā un klusām piegāja pie durvīm. Kad Dūgals izgāja ārā, visi apklusa.

Pēc mirkļa viņš jau bija atpakaļ kopā ar plikgalvi, un līdz ar viņiem telpā ieplūda sīva tumšo priežu smarža. Par atbildi uz vaicājošajiem skatieniem Dūgals noraidoši papurināja galvu.

-     Nē, tuvumā nekā nemana. Mēs tūdaļ dosimies ceļā, kamēr vēl ir

droši.

Ieraudzījis mani, viņš aprāvās un mirkli domāja. Drīz vien, pieņē­mis lēmumu, strupi pamāja ar galvu uz manu pusi.

-     Viņa dosies mums līdzi, Dūgals paziņoja. Parakņājies pa lupatu kaudzi uz galda, viņš izvilka netīru strēmeli; izskatījās pēc kaklauta, kas reiz pieredzējis labākas dienas.

Likās, ka ūsainais gan negribēja ņemt mani līdzi uz turieni, kur viņi devās.

-     Kāpēc mēs nevaram to spindzeli atstāt te?

Dūgals uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, bet paskaidrot ļāva Mērtegam.

-     Kas zin', kur sarkansvārči slapstās, bet gan jau ausmiņā būs klāt kā likts, un nav jau ar' nekāds lielais gabals, ja tā padomā. Ja sievišķis ir angļu okšķeris, mēs nevaram atstāt viņu te, lai šī izstāsta, kur mēs palikām. Bet, ja viņa ar šiem nav uz vienu roku… viņš šaubīgi mani noskatīja, …mēs nekādlgi nevaram meitieti vienā kreklā pamest to blandoņu ziņā. Aptaustījis mana apģērba audumu, viņš kļuva mazliet priecīgāks. Varbūt varētum dabūt par viņu izpirkšanas naudu; tas mazumiņš, kas viņai mugurā, ir makten smalks.

-    Turklāt, Dūgals pārtrauca Mērtegu, ceļā viņa var noderēt; izskatās, ka kundzīte šo to saprot no dakterēšanas. Bet tagad mums nav laika ņemties ar pušumiem. Domāju, ka tev, Džeimij, vajadzēs doties ceļā nedezinficētam. Viņš uzsita jauneklim pa plecu. Vai ar vienu roku varēsi jāt?

-     Kā ta.

-    Malacis. Še! Viņš pameta man taukaino lupatu. Apsien brūci, bet aši. Tūlīt jāsim prom. Atvediet zirgus, viņš norīkoja vīru ar zebiek­stes ģīmi un resni, kuru sauca Ruperts.

Ar pretīgumu grozīju rokā lupatu.

-    Tā neder, es pasūdzējos. Lupata ir netīra.

Kustību nepamanīju, bet attapos, kad lielais tēvainis bija sagrābis manu plecu un tumšās acis atradās collu no manām.

-     Dari, ko tev liek!

Dūgals atlaida manu plecu un viegli pagrūda, tad aizsoļoja uz dur­vīm, pa kurām nupat bija izgājuši abi viņa rokaspuiši. Krietni satraukta un sabijusies, es pagriezos, lai pārsietu ievainojumu, cik labi vien pratu. Mana medicīniskā izglītība nepieļāva pat domu, ka varētu izmantot šo netīro šalli. Mēģināju noslēpt apjukumu un bailes, meklējot kaut ko pie­mērotāku, tomēr pēdīgi pēc neilgas, bet veltīgas rakņāšanās pa lupatu kaudzi nolēmu palikt pie mākslīgā zīda saitēm, kuras noplēsu no sava kombinē apakšējās malas. Lai arī šis pārsējs nebija sterils, tomēr nesa­līdzināmi tīrāks par jebkuru audumu, ko varēja atrast šajā mājā.

Slimnieka krekls bija vecs un jau labi pavalkāts, tomēr pārsteidzoši izturīgs. Nācās mazliet pacīnīties, līdz man izdevās pārplēst to, kas bija atlicis no piedurknes, un es sameistaroju no tās saiti, kur iekārt roku. Soli atkāpos, lai novērtētu savu improvizēto kaujas lauka pārsēju, un uzgrūdos lielajam vīram, kurš bija klusi ienācis un skatījās.

Viņš atzinīgi aplūkoja manu roku darbu.

-     Labs darbiņš, zeltenīt. Nāc, mēs esam gatavi.

Dūgals pasniedza sievietei monētu un skubināja mani pamest māju; lēnākā soli un vēl mazliet pabāls mums sekoja Džeimijs. Piecēlies no soliņa, mans pacients izrādījās visai slaida auguma; vairākas collas garāks par Dūgalu, kurš ari nebija nekāds mazais.

Tumsā pie mājas melnbārdainais Ruperts un Mērtegs turēja aiz pavadām sešus zirgus un klusi bubināja tiem gēlu valodā mierinājuma vārdus. Mēness nebija redzams, bet zvaigznes atspidēja metāliskajās iejūga detaļās kā dzīvsudrabs. Es atgāzu galvu, un no brīnumiem man aizsitās elpa; nakts debesis bija biezi nokaisītas ar krāšņām zvaigznēm. Pārlaižot skatienu mežam, kas mūs ieskāva no visām pusēm, es pēkšņi sapratu. Tā kā tuvumā nebija nevienas pilsētas, kas izgaismotu debesis, zvaigznes netraucēti varēja valdīt pār nakti.

Un tad es sastingu kā zemē iemieta, mani pārņēma tāds aukstums, ko nevarēja norakstīt uz nakts dzestrumu. Nav pilsētas uguņu. "Kāda pilsēta?" sieviete mājā bija jautājusi. Tā kā kara gados biju pieradusi pie biežiem elektrības pārrāvumiem un uzlidojumiem, sākumā gaismas trūkumu nebiju ievērojusi. Bet tagad valdīja miers, un Invernesas ugu­ņus noteikti varēja redzēt jūdzēm tālu.

Vīru stāvi tumsā likās izplūduši. Apsvēru iespēju ieslīdēt starp kokiem, bet Dūgals, acīmredzot nojautis manas domas, satvēra mani aiz elkoņa un aizvilka pie zirgiem.

Džeimij, rausies nu augšā, viņš uzsauca. Meiča jās kopā ar tevi. Viņa pirksti saspieda manu elkoni. Tu varēsi turēt grožus, ja Džeimijam ar vienu roku neveiksies, bet raugies neatpalikt. Ja mēģināsi darīt kādas blēņas, es pārgriezīšu tev rīkli. Vai saprati?

Es tikai pamāju ar galvu, jo mute bija tik izkaltusi, ka nevarēju atbildēt. Balss neskanēja pārāk draudīgi, bet es ticēju katram Dūgala vārdam. Jo mazāk "mēģināt darīt kādas blēņas" mani vilināja tas, ka man nebija ne jausmas, ko es varētu darīt. Es nezināju ne to, kur atro­dos, ne to, kas bija mani ceļabiedri, ne to, kāpēc mēs dodamies projām tādā steigā, un arī to ne, uz kurieni mēs steidzamies, bet man nebija cita saprātīga piedāvājuma, lai nedotos viņiem līdzi. Es raizējos par Frenku, kurš noteikti jau sen mani meklē, bet likās, ka šis nav īstais bridis viņu pieminēt.

Dūgals droši vien juta piekrītošo galvas mājienu, jo palaida vaļā manu roku un pēkšņi pieliecās man tuvāk. Es stāvēju un stulbi blenzu viņā, līdz izdzirdu šņācienu:

-    Kāju, skuķi! Dod savu kāju! Kreiso, viņš ar riebumu piebilda. Es steidzos izraut labo kāju no viņa rokas un ielikt tur kreiso. Ar klusu ņurdienu Dūgals uzstūma mani seglos Džeimijam priekšā, kurš ar veselo roku cieši pievilka mani sev klāt.

Kaut arī atrados visai neveiklā situācijā, priecājos par siltumu, kas plūda no jaunā skota auguma. Viņš oda pēc ugunskura dūmiem, asinīm un vīrieša, kas kādu laiku nav mazgājies, bet nakts gaiss spiedās cauri manai plānajai kleitai, tāpēc es biju laimīga, ka varu atspiesties pret Džeimij u.

Gandrīz bez trokšņa, tikai pavisam klusi iedžinkstoties pavadām, mēs uzsākām ceļu zvaigžņotajā naktī. Vīri nesarunājās, varēja vien jaust, ka visi izturas ļoti piesardzīgi. Tiklīdz tikām uz ceļa, zirgi uzņēma vieglu riksīti un mani sāka šūpot, jutos pārāk neērti, lai vēlētos runāt, pat ja kāds gribētu manī klausīties.

Šķiet, mans ceļabiedrs nekādas neērtības nejuta, kaut arī labā roka nebija lietojama. Ar muguru jutu, ka viņš laiku pa laikam, vadot zirgu, pakustina kājas vai saspiež ceļgalus. Cieši iekrampējos seglu īsajā malā, lai noturētos zirga mugurā; es biju jājusi jau agrāk, bet nekādā gadī­jumā nebiju tik prasmiga jātniece kā Džeimijs.

Pēc kāda laika mūsu pulciņš sasniedza krustceles, kur uz brīdi apstājāmies, kamēr plikpauris ar vadītāju klusās balsīs apspriedās. Džeimijs pārmeta grožus pār zirga kaklu un ļāva tam tuvoties ceļmalai, kur auga zāle, bet pats man aiz muguras grozījās un locījās.

-    Uzmanīgi! es aizrādīju. Negrozies tik stipri, citādi nokritīs pārsējs! Ko tu gribi?

-     Dabūt pledu, lai apsegtu tevi, viņš atbildēja. Tu drebi. Bet ar vienu roku man nesanāk. Vai vari aizsniegt manu saspraudi?

Ar krietnu raustīšanu un neveiklu šļūkāšanu pa zirga muguru mēs beidzot dabūjām pledu. Džeimijs pārsteidzoši veikli to atlocīja, izplāja un uzmeta kā šalli sev uz pleciem. Tad abus galus pārklāja man un kār­tīgi pabāza zem seglu malas, nu mēs abi bijām silti ietinušies.

-     Tā! viņš noteica. Vēl sasalsi ragā, kamēr tiksim galā.

-     Paldies, es pateicos par segu. Bet uz kurieni mēs jājam?

Es nevarēju redzēt jaunā vīrieša seju viņš atradās man aiz mugu­ras -, bet kādu bridi viņš apdomājās.

Beidzot viņš īsi iesmējās.

-    Taisnību sakot, zeltenīt, es nezinu. Kad būsim tikuši galā, tad jau laikam mēs to uzzināsim, vai ne?

Apkārtne man likās tā kā pazīstama. Es taču noteikti biju redzējusi šo mūsu priekšā iznirušo milzu klinšu blāķi, kas atgādina gaiļa asti?

-     Koknemonas klints! es iesaucos.

-     Kā ta\ tā pati, mans pavadonis piekrita, bet šis atklājums viņu atstāja vienaldzīgu.

-    Vai angļi to neizmanto kā slēpni? es jautāju, cenšoties atcerē­ties vietējās vēstures garlaicīgās epizodes, ar kurām pēdējās nedēļās Frenks mani stundām ilgi baroja. Ja tuvumā ir angļu patruļa… es sastomījos. Ja tuvumā ir angļu patruļa, tad varbūt es rīkojos nepa­reizi, pievēršot šim faktam uzmanību. Tomēr, ja notiktu uzbrukums, tad mani nemaz nevar pamanīt kā atsevišķu cilvēku, jo mēs ar Džeimiju esam satinušies vienā pledā. Atkal atcerējos kapteini Džonatanu Rendelu un nevilšus nodrebinājos. Itin viss, ko biju pieredzējusi, kopš ienācu pa plaisu akmenī, vedināja izdarīt pilnīgi iracionālu secinājumu, ka mežā satiktais vīrietis patiesībā ir Frenka vectēvs sestajā augumā. Es stūrgalvīgi cīnījos pretī šim izskaidrojumam, bet nespēju rast citu, kas atbilstu faktiem.

Sākumā es domāju, ka vienkārši redzu dzīvāku sapni, bet Rendela skūpsts, it kā pazīstams un pilnīgi reāls, bija šo pieņēmumu izkliedējis. Tāpat es nevarēju nosapņot Mērtega sitienu pa galvu; sāpes pakausī saistījās ar nobrāzumiem uz ciskām, kas berzējās gar segliem, un tas nu nepavisam nelikās sapņaini. Tad vēl asinis; jā, es pietiekami labi pazinu asinis, lai būtu tās redzējusi sapnī jau agrāk. Bet nekad miegā nebiju jutusi asiņu dvaku šo silto, metālisko smārdu, kas joprojām uzvējoja no vīrieša, kas sēdēja man aiz muguras.

-    JVū, viņš pamudināja zirgu, panāca vadoni un, piejājis blakus, sāka gēlu valodā klusi sarunāties ar masīvo ēnu. Zirgi palēnināja soli.

Pēc vadoņa zīmes Džeimijs, Mērtegs un mazais vīriņš ar pliko pauri atpalika, kamēr divi citi iecirta zirgiem sānos piešus un aizauļoja līdz klintij, kas slējās kādu ceturtdaļjūdzi tālāk labajā pusē. Debesīs bija parādījies pusmēness, un bija pietiekami gaišs, lai saskatītu ceļmalā augošās malvas lapas, bet klints plaisu mestās ēnas varēja slēpt jebko.

Tiklīdz auļojošo jātnieku silueti pārslīdēja klintij, no kādas iedobes uzsprakšķēja musketes šāviens. Man tieši aiz muguras atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, un mūsu zirgs metās uz priekšu, it kā kāds tam būtu iedūris ar asu mietu. Pēkšņi mēs traucāmies pāri viršiem tieši uz priekšā esošo klinti, Mērtegs un otrs vīrs auļoja mums blakus, nakts gaisu pāršķēla spalgi kliedzieni un dobji auri, no kuriem mati slējās stāvus.

Turējos pie seglu loka, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Iepretī kuplam irbuleņu krūmam Džeimijs negaidīti pievilka grožus, sagrāba mani ap vidukli un bez ceremonijām iemeta krūmā. Zirgs spēji apcirtās un atkal aizjoņoja, metot loku klintij pa otru pusi. Saskatīju, ka jātnieks, zirgam pazūdot klints ēnā, bija zemu pieliecies seglos. Bet, kad zirgs, joprojām pilnos auļos, iznira no tumsas, segli bija tukši.

Klints virsmu izroboja ēnas; skanēja kliedzieni, un pa retam muskešu šāvieni, bet kas tur kustējās, vīri vai ēnas, ko meta nīkulīgi, akmensbluķu plaisās iesakņojušies ozoliņi, pateikt nevarēju.

Ar zināmām grūtībām izrausos no krūma un atbrīvoju matus un kleitu no asajām irbuleņu adatām. Nolaizīju saskrāpēto roku, prāto­dama, ko, pie joda, lai tagad daru. Varēju pagaidīt, līdz pie klints izšķi­ras kaujas liktenis. Ja uzvaru gūs vai vismaz paliks dzīvi skoti, tad viņi droši vien atgriezīsies pēc manis. Ja viņu nebūs, tad varbūt vērsties pie angļiem, bet tie itin labi varētu uzskatīt, ka esmu uz vienu roku ar sko­tiem, jo ceļoju kopā ar viņiem. Uz vienu roku, lai darītu to, par ko man nebija ne jausmas, bet viru izturēšanās pie mājiņas skaidri liecināja, ka to, ko viņi pasākuši, angļi, visticamāk, vērtētu negatīvi.

Varbūt šajā konfliktā labāk izvairīties no abām pusēm. Galu galā tagad es zināju, kur atrodos, man bija zināmas izredzes kaut arī vajadzētu iet kājām tikt līdz kādai pazīstamai pilsētai vai ciemam. Apņēmīgi devos uz ceļu, klūpot pār neskaitāmiem granīta gabaliem, nelikumīgām Koknemonas klints atvasēm.

Mēnesnīcas lietā gaisma bija maldinoša; kaut ari ļoti labi varēju saskatīt zemi, trūka dziļuma izjūtas; plakani augi un robaini akmeņi izskatījās vienā augstumā, tāpēc es nevajadzīgi augstu cēlu kājas pāri neeksistējošiem šķēršļiem un atsitu purngalus pret klints izvirzīju­miem. Gāju, cik ātri spēju, klausīdamās, vai man kāds neseko.

Kamēr tiku līdz ceļam, kaujas trokšņi jau bija apklusuši. Sapratu, ka klajā vietā esmu ļoti labi redzama, bet, ja gribēju nokļūt pilsētā, man nebija citas iespējas kā iet pa ceļu. Tumsā es nepratu noteikt virzienu, nekad nebiju Frenkam pajautājusi, kā orientēties pēc zvaigznēm. Iedo­mājoties par vīru, sagribējās raudāt, tāpēc es, lai novērstu uzmanību, centos rast loģisku izskaidrojumu pēcpusdienas notikumiem.

Likās prātam neaptverami, bet viss norādīja uz to, ka esmu nonākusi vietā, kur joprojām liela ietekme ir 18. gadsimta otrās puses paražām un politikai. Es domātu, ka tas ir kaut kāds karnevāls, ja vien jaunais vīrietis, vārdā Džeimijs, nebūtu tik smagi ievainots. Brūce bija tāda, kādu tiešām varēja radīt musketes lode. Arī vīriešu uzvedība mājiņā nesaskanēja ar spēles noteikumiem. Viņi bija nopietni vīri, dunči un zobeni bija īsti.

Vai te varētu būt kāds noslēgts anklāvs, kur ciema iedzīvotāji perio­diski izspēlē savu vēsturi? Biju dzirdējusi, ka kaut kas līdzīgs notiek Vācijā, taču Skotijā nekad. "Un to, ka aktieri cits citu apšauda ar musketēm, tu taču arī nekad neesi dzirdējusi, vai ne?" nepatīkami racionālais prāts paņirgājās.

Es atskatījos uz klinti, lai novērtētu noieto attālumu, tad pavēros priekšā uz pamali, un man asinis sastinga dzīslās. Tur nekā nebija, vie­nīgi spalvām līdzīgās priežu skujas, kas uz zvaigžņu paklāja fona izska­tījās necaurredzami melnas. Kur palikušas Invernesas ugunis? Ja man aiz muguras atradās Koknemonas klints un es zināju, ka tā bija, tad Invernesai vajadzēja atrasties nepilnas trīs jūdzes uz dienvidrietu­miem. Šādā attālumā man vajadzēja redzēt pilsētas gaismu atblāzmu debesīs. Ja tā tur bija.

Dusmīgi sapurināju sevi un apņēmu ar rokām, lai sasildītos. Pat ja uz mirkli pieņemtu pilnīgi nesaprātīgo domu, ka esmu nokļuvusi citā laikā, Invernesa tagadējā vietā atrodas jau sešsimt gadu. Tā tur bija. Bet acīmredzot nebija gaismas. Šajos apstākļos tāds fakts nopietni lika apsvērt iespēju, ka elektriskā gaisma nav iespējama. Lūk, vēl viens pie­rādījums, ja man tādu vajadzēja. Pierādījums kam?

Man priekšā no tumsas iznira kāds stāvs, turklāt tik tuvu, ka es gandrīz uzskrēju tam virsū. Apslāpējusi kliedzienu, es pagriezos, lai mestos bēgt, bet liela roka sagrāba mani un turēja ciet.

-    Nebīsties, zeltenīt. Tas esmu es.

-    No tā jau es baidījos, nikni attraucu, lai ari patiesībā jutos atvieglota, ka tumšais tēls izrādījies Džeimijs. Viņš man neiedvesa tik lielas bailes kā pārējie, kaut viņš izskatījās tikpat bīstams. Tomēr puisis bija jauns, pat jaunāks par mani, es spriedu. Un no cilvēka, kurš pavi­sam nesen bijis mans pacients, bīties likās smieklīgi.

-    Cerams, tu neesi samocījis savu plecu, sacīju hospitāļa virsmāsas pārmetošajā tonī. Ja izdotos runāt pietiekami autoritatīvi, varbūt varētu viņu pierunāt palaist mani vaļā.

-    Šitais lērums manam kamiesim par labu vis nenāca, Džeimijs atzina, ar brīvo roku braucīdams plecu.

Tajā brīdī viņš iznāca mēnesnīcas apspīdētā laukumiņā, un es redzēju uz krekla priekšas izpletušos milzīgu asins traipu. Arteriālā asi­ņošana, uzreiz konstatēju, bet kāpēc tad viņš vēl nav pakritis?

-    Tu esi ievainots! man izlauzās kliedziens. Tev atvēries pleca ievainojums vai arī esi dabūjis jaunu? Apsēdies, es apskatīšos! Stūmu viņu pie laukakmeņu kaudzes, aši prātā atkārtodama pirmās palīdzī­bas sniegšanas secību kaujas apstākļos. Pie rokas nebija nekādu pārsie­namo, izņemot manas drēbes. Es jau sniedzos pēc tā, kas bija atlicis no mana kombinē, lai apturētu asiņošanu, bet Džeimijs iesmējās.

-    Nē, liecies nu mierā, zeltenīt. Šitās nav manas asinis. Nu, varbūt kāda lāsīte, viņš piebilda, ar nepatiku atraujot piemirkušo audumu no ādas.

Es noriju siekalas, juzdama vieglu nelabumu.

-    Dūgals ar pārējiem jau gaida mūs pie ceļa. Ejam. Viņš paņēma mani pie rokas, tas bija ne tik daudz galants žests, cik līdzeklis pie­spiest mani iet līdzi. Nolēmu izmantot gadījumu un atspērusies turējos pretī.

-    Nē! Nekur es neiešu!

Izbrīnījies par manu pretošanos, Džeimijs apstājās.

-    Nāksi gan. Mana iespītēšanās, šķiet, viņu nemaz nesatrauca; patiesībā viņam nāca smiekli par to, ka iebilstu pret atkārtotu nolau­pīšanu.

-     Bet ja nu es neiešu? Vai tu man pārgriezīsi rīkli? es uzstājīgi noprasīju. Viņš apsvēra visas iespējas un rāmā balsī atbildēja:

-    Nu nē! Liekas, ka neesi smaga. Ja nenāksi ar labu, es tevi pārme­tīšu pār plecu un aiznesīšu. Vai to tu gribi? Jaunais vīrietis paspēra soli uz manu pusi, un es steidzīgi atkāpos. Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš, par spīti ievainojumam, to izdarītu.

-     Nē! To tu nedrīksti; tu kaitēsi savam plecam.

Seju nevarēju skaidri saskatīt, bet mēness uzmirdzināja puiša bal­tos zobus, kad viņš savilka lūpas smaidā.

-    Nu tad jau tas laikam nozīmē, ka nāksi man līdzi, ja nevēlies, lai es sev ko nodaru? Izmisīgi meklēju atbildi, bet nepaguvu. Viņš atkal stingri saņēma manu roku, un mēs devāmies uz ceļu.

Džeimijs cieši turēja manu plaukstu un ikreiz, kad es klupu pār akmeņiem vai augu kušķiem, uzrāva kājās. Pats viņš gāja tā, it kā grumbuļainais tīrelis būtu bruģēts ceļš gaišā dienas laikā. Šī puiša dzīs­lās rit kaķa asinis, es īgni nodomāju, tikai tāpēc viņš spēja man tik klusi piezagties tumsā.

Kā jau teikts, netālu mūs gaidīja pārējie vīri ar zirgiem; acīmredzot nebija nekādu zaudējumu vai ievainojumu, jo visi bija uz vietas. Ne pārāk glīti uzrāpos zirgam mugurā un atkal ievēlos seglos. Ar galvu nejauši iesitu Džeimijam pa sāpošo plecu, un viņš skaļi nosēcās.

Nepatiku par to, ka esmu noķerta, un pašpārmetumus, ka nodarīju sāpes Džeimijam, mēģināju noslēpt ar nekaunīgi uzmācīgu izturēšanos.

-    Tā tev vajag, ka rīko tračus un dzenājies pa klintīm un krūmiem. Es tev teicu, lai nekustini to locītavu; tagad tev droši vien ir ne vien zilumi, bet arī muskuļu plīsumi.

Šķiet, mana rāšanās Džeimiju uzjautrināja.

-    Nu ne jau no brīvas gribas. Ja es nebūtu kustinājis plecu, tad ne­kad vairs nekustinātu neko citu. Ar vienu roku varu nolikt gar zemi sarkansvārci nu, varbūt divus, viņš mazliet palielījās, bet ne jau trīs.

-    Turklāt, viņš turpināja, piekļaujot mani ar sakaltušām asinīm klātajam kreklam, tu atkal varēsi pārsiet, kad tiksim galā.

-    Tā tu domā, es vēsi atteicu, atraujoties no lipīgā auduma. Viņš uzklakšķināja zirgam, un mēs atkal devāmies ceļā. Viri pēc kaujas bija neganti labā noskaņojumā, bieži smējās un jokojās. Mana pieticīgā loma slēpņa atklāšanā tika briesmīgi slavēta, man par godu tika cilātas blašķes.

Ari man tika piedāvāta tā dzira, bet es sākumā atteicos, atrunājo­ties, ka man jau skaidrā prātā grūti noturēties seglos. Pēc vīru sarunām nopratu, ka tā bijusi neliela patruļa aptuveni desmit ar musketēm un zobeniem bruņojušies angļu karavīri.

Kāds padeva blašķi arī Džeimijam, un nāsīs man iesitās sīva grauz­dējuma dvaka. Dzert man negribējās, bet vieglais medus aromāts atgā­dināja, ka šausmīgi gribas ēst, turklāt jau labi sen. Kuņģis mulsinoši skaļi iekurkstējās, iebilzdams pret tādu nevērību.

-    Ei, Džeimij! Māga tukša, ko? Vai ari tev līdzi ir dūdas? Ruperts uzsauca, kļūdīdamies trokšņa avota noteikšanā.

-    Zini, vēders man tik tukšs, ka es varētu dūdas apēst, Džeimijs atsmēja, galanti uzņemoties vainu. Pēc mirkļa man priekšā atkal parā­dījās roka, kas turēja blašķi.

-    Ierauj mazu malciņu, viņš man pačukstēja. Vēders pilnāks nekļūs, bet piemirsīsies, ka gribas ēst.

Un vēl šis tas, es cerēju. Pacēlu blašķi pie lūpām un noriju dažus malkus.

Manam pavadonim izrādījās taisnība viskijs sakūra nelielu uguns­kuru, kas mierinoši sildīja kuņģi, notrulinot izsalkuma dūrienus. Pār­maiņus gan turot grožus, gan tukšojot viskija blašķi, mums izdevās bez starpgadījumiem nojāt vairākas jūdzes. Taču netālu no kādas mājas drupām mana ceļabiedra elpa pakāpeniski pārvērtās aprautā elsošanā. Nedrošais līdzsvars, kurš līdz šim izpaudās kā ritmiska šūpošanās, negaidīti kļuva pavisam nestabils. Biju apjukusi; ja es nebiju apreibusi, tad diez vai viņš varētu būt piedzēries.

Apstājieties! Palīgā! es iebļāvos. Viņš krīt zemē! Atcerējos iepriekšējo neparedzēto nokāpšanu no zirga un nolēmu, ka nevēlos to atkārtot.

Mūs apstāja kustīgi, tumši stāvi, kas apjukuši kaut ko murmināja. Džeimijs slīdēja zemē ar galvu pa priekšu kā akmeņu maiss, bet, par laimi, kāds no vīriem viņu uztvēra. Kamēr es izrausos no segliem, pārējie jau bija nokāpuši no zirgiem un noguldījuši Džeimiju uz lauka.

-    Elpo, kāda balss paziņoja.

-    Tas nu gan ir labi, es ironiski izmetu, melnajā tumsā drudžaini cenzdamās sataustīt pulsu. Beidzot man izdevās, tas bija paātrināts, bet diezgan stiprs. Uzlikusi roku Džeimijam uz krūškurvja un pietuvi­nājusi ausi mutei, es jutu regulāru cilāšanos, un elsošana arī bija mazi­nājusies. Es izslējos.

-     Domāju, ka tas ir tikai ģībonis, es teicu. Palieciet viņam zem kājām seglu somu un, ja jums ir ūdens, tad dodiet šurp. Ar izbrīnu redzēju, ka mani rīkojumi tika nekavējoties izpildīti. Acīmredzot puisis viņiem daudz nozīmēja. Noģībušais ievaidējās un atvēra acis, spožajā zvaigžņu gaismā tās likās kā melni caurumi. Vājajā apgaismojumā seja atgādināja galvaskausu, baltā āda bija cieši nostiepta pār asajiem kau­liem ap acu dobumiem.

-     Man nav nekādas vainas, viņš sacīja, mēģinot piecelties. Tikai drusku sareiba galva. Es pagrūdu viņu atpakaļ, uzliekot roku uz krūtīm.

-     Guli rāms, es pavēlēju. Ātri ar tausti viņu izmeklēju, tad paslējos uz ceļiem un pagriezos pret tumstošo apveidu, kurš, spriežot pēc apmēriem, bija šīs grupas vadonis Dūgals.

-     Šautā brūce atkal asiņojusi, un šis idiots ir vēl arī sadurts. Domāju, ka nav nekā nopietna, bet asiņu zaudēts daudz. Krekls galīgi piemircis, tikai nezinu, cik no tām ir viņējās. Puisim nepieciešama atpūta un miers; mums jāpaliek te vismaz līdz rītam. Apveids izda­rīja noraidošu žestu.

-     Nē. Garnizons tik tālu neuzdrošināsies nākt, bet no patruļas tomēr jāuzmanās. Atlikušas vēl piecpadsmit jūdzes. Bezkaislīgo seju pavērsis pret debesīm, Dūgals lēsa zvaigžņu kustību.

-    Vēl piecas stundas pats mazākais -, bet ticamāk, ka septiņas. Mēs varam palikt tik ilgi, lai tu apturi asiņošanu un vēlreiz pārsien brūci, bet ne ilgāk.

Es, pikti purpinādama sev zem deguna, ķēros pie darba, bet Dūgals, klusi kaut ko noteicis, aizsūtīja vienu no ēnainajiem stāviem sargāt ceļmalā atstātos zirgus. Pārējie uz bridi atslāba, klusi pļāpāja un atkal cilāja blašķes. Zebiekstei līdzīgais Mērtegs man palīdzēja, plēsa strēme­lēs audumu, atnesa vēl ūdeni un pacēla slimnieku, kad vajadzēja apsiet pārsēju, jo Džeimijam pašam kustēties bija aizliegts, kaut ari viņš ņur­dēja, ka viņam nekas nekaišot.

-     Tev kaiš gan, un nav jau arī brīnums, es pukojos, ļaujot vaļu bailēm un dusmām. Kāds idiots ļauj sevi sadurt un pat neapstājas, lai apkoptu brūci? Vai tu nevarēji pateikt, ka tev stipri tek asinis? Tev vei­cies, ka neesi pagalam, joņodams visu nakti pa laukiem, kaujoties, šau­joties un krītot no zirgiem… paliec rāms, sasodītais stulbeni! Auduma strēmeles, kuras izmantoju pārsiešanai, tumsā visu laiku kaut kur zuda. Tās slīdēja man no pirkstiem kā zivs, kas aizšaujas dzelmē, izsmējīgi pazibinot baltu vēderu. Kaut ari bija vēss, man norasoja kakls. Beidzot es nostiprināju vienu galu un pastiepu roku pēc otra, kas turpināja slīdēt projām pār slimnieka muguru. Nāc atpakaļ, tu… ak tu, nolādē­tais maitasgabals! Džeimijs bija pakustējies, un nostiprinātais gals atsējās.

Uz mirkli vīri satriekti apklusa.

-    Jēziņ, izdvesa resnais Ruperts. Nekad mūžā neesmu dzirdējis sievišķi šitā lamājamies.

-    Tad tu nepazīsti manu krustmāti Grizelu, sacīja cita, uzjautri­nāta balss.

-    Nu, sieviete, tavam vīram vajadzētu tevi nosloksnēt, no tumsas zem kokiem atskanēja vēl kāda barga balss: Pāvils saka: "Sievas lai cieš klusu…"

-    Paturiet savas pamācības pie sevis, es nošņācu, sviedriem pilot gar kaklu, un to pašu lai dara sasodītais Pāvils. Ar piedurkni noslaucīju pieri. Pagriez viņu uz kreiso pusi. Un, ja tu, es uzrunāju pacientu, pakustināsi kaut vienu muskulīti, kamēr es mēģinu tevi pārsiet, es tevi nožņaugšu.

-    Jā, jā, viņš padevīgi nomurmināja.

Pēdējo strēmeli pavilku pārāk stingri, un viss pārsējs kārtējo reizi nomuka nost.

-    Lai iet viss uz elli! es ieaurojos, dusmās triekdama dūri pret zemi. Atkal iestājās bijības pilns klusums, un tad, kad es tumsā taustījos pēc pārsēja vaļējiem galiem, atskanēja komentāri par manu nesievišķlgo izrunāšanos.

-     Varbūt mums vajadzētu viņu sūtīt uz Svētās Annas klosteri, Dūgal, ieminējās viens no stāviem, kurš tupēja ceļmalā un kura seja nebija saskatāma. Neesmu dzirdējis Džeimiju lamājamies, kopš pametām piekrasti, un viņš agrāk brūķēja tādu muti, ka sita pušu pat jūrniekus. Laikam jau četri mēneši klosteri kaut ko iemāca. Tu tak vairs velti nevalkā Tā Kunga vārdu, vai ne, puis?

-     Tu ar' pārstātu, ja tev savs grēks būtu jāizpērk, pusnakti guļot trīs stundas vienā kreklā uz akmens grīdas kapelā, turklāt vēl februāri, atbildēja ievainotais.

Visi sāka smieties, bet Džeimijs turpināja:

-     Par sodu man vajadzēja gulēt tikai divas stundas, bet pagāja vēl divas, līdz es beidzot uzslējos kājās; jau nospriedu, ka mans… ē… ka esmu piesalis pie flīzēm, bet izrādījās, ka tikai kauli kļuvuši stīvi.

Viņš acīmredzot jutās labāk. Negribot pasmaidīju, tomēr turpināju runāt stingri.

-     Klusē, citādi atkal sāks sāpēt. Džeimijs uzmanīgi pieskārās pār­sējam, bet es uzšāvu viņam pa pirkstiem.

-     Oho, tu man draudi? viņš izaicinoši noprasīja. Un es vēl tev devu dzert savu viskiju.

Blašķe beidza ceļojumu pa riņķi. Nometies man blakus ceļos, Dūgals uzmanīgi to pagāza, lai slimnieks varētu iedzert. Uzvilnīja sīva gruzduma dvaka no ļoti jēla viskija, un es uzliku roku uz blašķes, to ap­turot.

-    Vairs nekādu dzeršanu, es sacīju. Tagad vajadzīga tēja vai ļaunākajā gadījumā ūdens. Nevis alkohols.

Dūgals, neliekoties par maniem vārdiem ne zinis, izrāva blašķi man no rokas un ielēja ievērojamu šļuku asi smakojošā šķidruma rīklē slim­niekam, kas uzreiz sāka klepot. Pagaidījis tikai tik ilgi, lai zemē gulošais atgūst elpu, Dūgals padeva viņam blašķi vēlreiz.

-    Izbeidz! Es atkal sniedzos pēc dziras trauka. Vai tu gribi, lai Džeimijs tā piedzeras, ka nevar piecelties?

Tiku nikni pagrūsta ar elkoni malā.

-    Viena kašķīga maita! Mans pacients izklausījās uzjautrināts.

-    Dari savu darbu, sieviete, Dūgals pavēlēja. Mums vēl šonakt labs gabals jājams, un puikam vajadzēs visus spēkus, ko viskijs var dot.

Bridi, kad pārsēji bija nostiprināti, ievainotais mēģināja piecelties sēdus. Es atgrūdu viņu atpakaļ un ar celi uzspiedu viņam uz krūtīm.

-    Tu nedrīksti kustēties, es nikni uzbrēcu. Sagrābu Dūgala kiltu malu un stipri parāvu, liekot viņam palikt blakus man uz ceļiem.

-    Paskaties uz to, es teicu, no visa spēka tēlodama virsmāsu. Iemetu viņam rokā samirkušā krekla vīstokli. Dūgals, riebumā iesau­cies, to nometa.

Saņēmu viņa roku un uzliku slimniekam uz pleca.

-    Un te ari. Kāds asmens izdurts cauri tieši trapecveida muskulim.

-     Durklis, ievainotais man palīdzēja.

-     Durklis! es izsaucos. Un kāpēc tu man neko neteici?

Džeimijs paraustīja plecus un, klusi sāpēs novaidējies, apklusa.

-    Jutu, ka ieduras, bet nezināju, vai stipri; necik daudz nesāpēja.

-    Vai tagad sāp?

-    Jā, viņš īsi atteica.

-    Labi. Es biju briesmīgi dusmīga. Tā tev vajag. Varbūt tad tu zināsi, kā joņot pa laukiem, zogot jaunas sievietes, g-galējot cilvēkus un… Jutu, ka esmu muļķīgi tuvu asarām, un apklusu, lai atgūtu paš­savaldīšanos.

Dūgalam mūsu saruna sāka apnikt.

-    Vai varēsi noturēties zirgā, puis?

-    Viņš nekur nevar jāt! es nikni protestēju. Viņam jāguļ slim­nīcā. Viņš nekādā ziņā nevar…

Kā parasti, manos iebildumos neviens neklausījās.

-    Vai varēsi jāt? Dūgals atkārtoja.

-    Jā, ja nocelsiet man no krūtīm šito mergu un iedosiet tiru kreklu.

T

urpmāk nekādi notikumi neatgadījās, ja vien par notikumu nesauc jāšanu piecpadsmit jūdzes pa mežonīgu apvidu nakti, kad itin bieži nav iespējams izmantot priekšrocības, ko piedāvā ceļš kopā ar kiltos ģērbtiem, līdz zobiem bruņotiem vīriem, turklāt vēl sēžot uz viena zirga ar ievainoto. Tomēr labi, ka mums neuzbruka lielceļa laupītāji, mēs nesaskrējāmies ar meža zvēriem un neizmirkām lietū. Pēc vispārējiem uzskatiem, pie kuriem jau sāku pierast, ceļojums bija visai garlaicīgs.

Miglā, kas sedza tīreli, saullēkts ievilka gan izplūdušas, gan košas krāsu svēdras. Priekšā draudīgi slējās mūsu ceļa mērķis milzīgs tumša akmens blāķis, kas asi izcēlās pelēkajā nokrēslī.

Apkārtne vairs nebija ne klusa, ne pamesta. Tievā tērcītē uz pili plūda vienkārši ģērbušies ļaudis. Viņi nogāja šaurā ceļa malā, lai palaistu garām zirgus, un, pavēruši mutes, blenza uz manu apģērbu, nepārprotami uzskatīdami to par ārzemniecisku ākstību.

Kā jau ierasts, apkārtne tinās diezgan biezā miglā, tomēr gaismas pietika, lai varētu saskatīt izliektu akmens tiltiņu pār nelielu, strauju upīti, kas gar pili un kādu ceturtdaļjūdzi tālāk ieplūda blāvi vizošā ezerā.

Pils ēka bija smagnēja un masīva. Ne greznu tornīšu, ne robainu mūru. Pils drīzāk atgādināja milzīgu nocietinātu celtni ar biezām akmens sienām un augstiem, šauriem logiem. No jumta gludajām flīzēm pacēlās vairāki apaļi skursteņi, kas kūpināja dūmus, tādējādi vēl pastiprinot ainavas vispārējo pelēcīgumu.

Galvenie vārti bija pietiekami plati, lai pa tiem blakus viens otram varētu iebraukt divi rati. Varu to droši apgalvot: kad mēs jājām pāri tiltam, tieši tā ari notika. Viens no vēršu pajūgiem bija piekrauts ar mucām, otrs ar sienu. Mūsu mazā kavalkāde drūzmējās uz tilta, nepacietīgi gaidīdama, kamēr rati gausi ielīgos pa vārtiem.

Kad mūsu zirgi beidzot klabināja pa pielijušā pagalma slidenajiem bruģakmeņiem, es riskēju uzdot jautājumu. Kopš brīža, kad grāvmalā steigā biju pārsējusi viņa ievainojumu, es ar savu ceļabiedru nebiju pārmijuši ne vārda. Arī puisis bija klusējis, vienīgi šad tad iekunkstē­jies, kad zirgam samisējās solis un mēs sazvārojāmies.

-    Kur mēs esam? es iečērkstējos, jo mana balss bija piesmakusi no aukstuma un klusēšanas.

-     Leohas pilī, jaunais skots strupi izmeta.

Leohas pils. Nu tagad es vismaz zināju, kur atrodos. Es Leohas pili biju redzējusi tikai kā gleznainas drupas apmēram trīsdesmit jūdzes no Bārgrenenas. Šobrīd tā bija ievērojami skaistāka, kaut arī cūkas rakņājās ap cietokšņa mūriem un visu kompleksu apņēma uzmācīga kanalizācijas smaka. Lai cik neticami tas liktos, es pamazām sāku pie­ņemt faktu, ka esmu atgriezusies pagātnē apmēram 18. gadsimta vidū.

Biju pilnīgi pārliecināta, ka 1945. gadā Skotijā, pat par spīti bom­bardēšanai, nekur nav sastopama tāda netīrība un haoss. Mēs noteikti bijām Skotijā; par to šaubīties neļāva pagalmā sanākušo ļaužu izloksne.

-    Ei, Dūgal! kliedza skrandains zirgu puisis, skriedams pretī sa­ņemt pirmā zirga pavadu. Tu nu gan esi ātri atpakaļam; pirms Saieta tevi negaidījām!

Mūsu mazās grupiņas vadonis noslīdēja no zirga, atstājot grožus jaunā šmuļa ziņā.

-    Nūjā, veiksme mums gan uzsmaidīja, gan reizēm uzgrieza mu­guru. Es eju pie brāļa. Esi nu tik labs un pasauc Fica kundzi, lai pabaro puišus. Tagad viņiem vajadzīgs brokasts un cisas.

Ar rokas mājienu Dūgals paaicināja līdzi Mērtegu un Rupertu, un trijotne nozuda velvētajā ejā, kas veda iekšā pilī.

Mēs, pārējie, nokāpām no zirgiem un desmit minūtes kūpēdami stāvējām pielijušajā pagalmā, līdz beidzot mūs ar savu ierašanos pagodināja mīklainā Fica kundze. Mūs apstāja bariņš ziņkārīgu bēr­neļu, kas skaļi prātuļoja par manu izcelšanos un noderību. Drošākie jau bija saņēmuši tik daudz dūšas, ka mēģināja paraustīt mani aiz svārkiem, kad pagalmā izsteidzās gara auguma, drukna sieviete brūnās pašaustās lina drānās un aizgaiņāja mazos nekauņas.

-    Villij, mīļais! viņa sauca jau pa gabalu. Kāds prieks tevi redzēt! Un, Nedij! Brašā sieva tik sirsnīgi sabučoja mazo plikgalvi, ka viņš tikai ar grūtībām noturējās kājās. Izskatās, ka tev vajadzēs brokasta. Ķēķī ēdamā netrūkst; ejiet un ēdiet. Pagriezusies pret mani un Džeimiju, sieviete satrūkās, it kā čūskas sadzelta. Fica kundze vaļēju muti blenza uz mani, tad palūkojās uz Džeimiju, gaidīdama, ka tas izskaid­ros šīs parādības klātbūtni.

-     Klēra, Džeimijs sacīja, īsi pamādams uz mani ar galvu. Un Ficgibonas kundze, mājiens uz otru pusi. Mērtegs vakar viņu atrada, un Dūgals noteica, ka jāņem līdzi, Džeimijs piebilda, liekot skaidri saprast, ka viņš pie tā nav vainojams.

Ficgibonas kundze aizvēra muti un ar skadru, vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām. Acīmredzot viņa nosprieda, ka, par spīti savādajai un nepiedienīgajai ārienei, izskatos gluži nekaitīga, jo pasmaidīja laipni, kaut arī ar dažiem tukšumiem zobu vietā un saņēma mani aiz rokas.

-     Nu tad, Klēra. Esi sveicināta. Nāc man līdzi, un mēs palūkosim kaut ko maķenīt… mmm. Galvu grozīdama, Ficgibonas kundze ska­tījās uz maniem īsajiem svārkiem un nepiemērotajiem apaviem.

Viņa jau stingru roku veda mani projām, kad es atcerējos savu pacientu.

-    Ai, lūdzu, pagaidiet! Es aizmirsu Džeimiju!

Ficgibonas kundze bija izbrīnīta.

-     Džeimijs pats var par sevi parūpēties. Viņš zin', kur dabūt ēdamo, un gan jau kāds ierādīs viņam guļasvietu.

-     Bet viņš ir ievainots. Vakar viņu sašāva un naktī sadūra. Es pār­sēju ievainojumu, lai viņš var jāt, bet man nebija laika to ne iztīrīt, ne, kā nākas, pārsiet. Tas jāizdara tūlīt, iekams nav sākusies infekcija.

-    Infekcija?

-    Jā, nu, iekaisums, ziniet, strutas, pietūkums, drudzis.

-    Ak tā, jā, es saprotu, ko tu domā. Bet vai tu gribi teikt, ka zini, kas darāms, lai tas nenotiktu? Vai tad tu esi zintniece? No BItoniem?

-    Kaut kas uz to pusi. Man nebija ne jausmas, kas tas BItons tāds varētu būt, un man ari nebija ne mazākās vēlēšanās ārā, aukstajā lietū, kas bija atsācis smidzināt, sīki un smalki stāstīt par savu medicīnisko kvalifikāciju. Likās, ka Ficgibonas kundze domāja līdzīgi, jo pasauca atpakaļ Džeimiju, kurš jau bija devies pretējā virzienā, saņēma ari viņu aiz rokas un ievilka mūs abus pilī.

Pēc ilgas iešanas pa aukstiem, šauriem gaiteņiem, kurus blāvi apgaismoja šauri lodziņi, mēs nonācām diezgan plašā telpā, kurā atra­dās gulta, pāris ķebļu, bet galvenais pavards.

Uz mirkli pametu savu pacientu novārtā, lai sasildītu rokas. Ficgi­bonas kundze, kura acīmredzot pret aukstumu bija imūna, nosēdināja Džeimiju uz ķebļa tuvāk ugunij, saudzīgi atbrīvoja no saplēstā krekla atliekām un apsedza ar siltu stepētu segu, ko paņēma no gultas. Ierau­dzījusi zilo, pietūkušo plecu, viņa noklakšķināja mēli un pabakstīja manu neveiklo pārsēju.

Es novērsos no pavarda.

-    Laikam vajadzēs atmērcēt un tad brūci izmazgāt ar… šķīdumu, kas novērš drudzi.

No Ficgibonas kundzes būtu iznākusi lieliska medmāsa.

-    Ko tev vajadzēs? viņa tikai pajautāja.

Es iegrimu nopietnās pārdomās. Par to, ko, Dieva dēļ, cilvēki darīja, lai novērstu infekciju, pirms "uz skatuves" bija uznākušas antibiotikas. Un par tiem ierobežotajiem zāļu maisījumiem, kas varētu būt dabūjami primitīvā skotu pilī agrā rītausmā.

-    Ķiploki! es uzvaroši iesaucos. Ķiplokus un, ja ir, tad burvju lazdu. Vēl man vajadzēs vairākas tīras lupatas un katlu, kur uzvārīt ūdeni.

-    Domāju, ka to dabūsim; varbūt arī kādu drusku tauksaknes. Kā būtu ar krastkaņepju vai kumelīšu tēju? Puika izskatās galīgi pārguris.

Jaunais vīrietis patiesībā jau zvārojās no noguruma, pārāk piekusis, lai iebilstu pret to, ka apspriežam viņu kā nedzīvu lietu.

Ficgibonas kundze drīz atgriezās, nesot priekšautā ķiploku galvi­ņas, plāna auduma maisiņus ar zāļu tējām un strēmelēs saplēstu vecu lina audumu. Vienā gaļīgajā rokā viņa nesa mazu, melnu katliņu, un pamatīgu pudeli ar ūdeni viņa cilāja viegli kā spalviņu.

-     Nu, mīlīt, kas man jādara? viņa mundrā balsī noprasīja. Liku uzvārīt ūdeni un nomizot ķiploku daiviņas, kamēr es pētīju maisiņu sa­turu. Tur bija burvju lazda, ko biju lūgusi, krastkaņepes un tauksakne tējai un kaut kas tāds, ko es nepārliecinoši nodēvēju par ķirša mizu.

-     Līdzeklis pret sāpēm, es priecīga nomurmināju, atcerējusies, kā Kruķa tēvs bija stāstījis par mizu un zālīšu izmantošanu. Labi, tas mums derēs.

Katlā, kurā vārījās burvju lazda, es iemetu dažas nomizotās ķip­loku daiviņas, tad šajā maisījumā iemērcu auduma strēmeles. Krastka­ņepes, tauksakne un ķirša miza sutinājās mazā katliņā ar karstu ūdeni uz pavarda. Darbošanās bija mani nedaudz nomierinājusi. Ja es skaidri nezināju, kur atrodos vai kāpēc esmu te, tad vismaz zināju, ko darīt nākamās piecpadsmit minūtes.

-     Paldies… ē… Ficgibonas kundze, es ar cieņu sacīju. Ja jums darāms kas cits, es tikšu galā. Cēlā dāma sāka tā smieties, ka krūtis vien cilājās.

-    Ak, zeltenīt! Man darāmā nekad netrūkst! Es uzsūtīšu jums abiem zupiņu. Tu tak dosi ziņu, ja ko savajadzēsies, vai ne? Viņa pārsteidzoši ātrā solī aizgāzelējās līdz durvīm un pazuda, lai ķertos pie saviem darbiem.

Cik saudzīgi spēju, ņēmu nost pārsējus. Taču vairākkārt salocītā mākslīgā zīda strēmele bija pielipusi pie ādas, un, kad es to atrāvu, klusi nokrakšķēja sakaltusi krevele. Ap brūces malām sakrājās svaigu asiņu lāsītes, un es atvainojos, ka biju nodarījusi Džeimijam sāpes, kaut arī viņš nebija ne pakustējies, ne izdvesis kādu skaņu.

Viņš viegli, varbūt pat mazliet koķeti pasmaidīja.

Nieks vien, zeltenīt. Man ir sāpējis krietni vien stiprāk un no pulka neglītāku cilvēku rokas. Viņš paliecās uz priekšu, lai varu ar ķiploku novārījumu izmazgāt brūci, un sega noslīdēja no pleca.

Es uzreiz redzēju, ka tikko izteiktā piezīme, vai viņš to bija domā­jis kā komplimentu vai ne, bija fakta konstatējums; viņš tiešām bija cietis stiprākas sāpes. Muguras augšējo daļu krustu šķērsu sašvīkoja baltas līnijas. Šis cilvēks ticis mežonīgi pērts, turklāt ne vienu reizi vien. Dažas vietas iezīmēja smalkas sudrabainu rētaudu svītriņas, kur pātagas atstātās vātis bija šķērsojušas cita citu, un arī izplūduši lau­kumi, kur sitiens bija trāpījis vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā, noraujot ādu un bojājot muskuli.

Protams, būdama karalauka medmāsa, es biju redzējusi visdažā­dākos ievainojumus un brūces, bet šīs rētas liecināja par mežonību. Laikam jau, ieraugot šo skatu, biju šausmās noelsusies, jo Džeimijs pa­grieza galvu un redzēja, ka pētu viņa muguru. Viņš paraustīja veselo plecu.

-    Sarkansvārči. Divas reizes vienā nedēļā dabūju pērienu. Droši vien viņi labprāt būtu pēruši divas reizes vienā dienā, ja vien nebītos, ka izlaidīšu garu. Mironi pērt nav nekāda prieka.

Kamēr tīrīju brūci, centos runāt mierīgi.

-    Šaubos, vai tādu briesmu darbu kāds dara sava prieka pēc.

-    Tu netici? Tev būtu vajadzējis viņu redzēt.

-    Ko tad?

-    Sarkansvārču kapteini, kas nomauca man ādu. Labi, labi, var jau būt, ka viņš akurāt nepriecājās, bet vismaz jutās ar sevi ļoti apmieri­nāts. Vairāk nekā es ar sevi, Džeimijs saviebies piebilda. Viņu sauca Rendels.

-    Rendels! Nespēju noslēpt, cik satriekta jutos. Manī cieši vērās saltas, zilas acis.

-    Tu viņu pazīsti? pēkšņi Džeimija balsī ieskanējās aizdomas.

-    Nē, nē! Pazinu vienu ģimeni, kurai bija tāds uzvārds, sen… ē… ļoti sen. Satraukumā man izkrita no rokām mazgājamais vīkšķis.

-    Velns parāvis, vajadzēs atkal vārīt. Paķēru no grīdas nokritušo vīkšķi un steidzos pie pavarda, cenšoties apjukumu noslēpt aiz rosīša­nās. Vai šis kapteinis Rendels varēja būt Frenka sencis, izcilais karavīrs, drosminieks kaujas laukā, kas izpelnījies hercogu uzslavas? Un, ja tā, vai tiešām cilvēks, kas ir rados ar manu mīļo Frenku, spētu atstāt tādas šaušalīgas rētas uz šī puiša muguras?

Darbojos ap pavardu iemetu katlā pāris sauju ar ķiplokiem un burvju lazdu, tad iemērcu šķidrumā vēl kādus pārsējus. Kad jutu, ka spēju valdīt balsi un sejas vaibstus, ar slapjo vīkšķi rokā atgriezos pie Džeimija.

-    Kāpēc tevi pēra? es strupi noprasīju.

Diez cik taktiski tas neskanēja, bet es ļoti gribēju to zināt un biju pārāk nogurusi, lai meklētu diplomātiskākus vārdus.

Džeimijs nopūtās, neveikli pagrozīdams plecu, ko es tīrīju. Arī viņš bija noguris, un, lai cik uzmanīgi es strādāju, viņam noteikti sāpēja.

-    Pirmajā reizē par bēgšanu, otrajā par zagšanu tā vismaz bij teikts apsūdzības rakstā.

-    No kā tad tu bēgi?

-    No angļiem. Viņš ironiski savilka uz augšu uzaci. Ja tu gribēji prasīt, no kurienes es bēgu, tad atbilde ir no Fortviljamas.

-    Es sapratu, ka no angļiem, pieskaņojos sarunu biedra ironiska|am tonim. Un ko tu Fortviljamā vispār darīji?

Ar brīvo roku Džeimijs paberzēja pieri.

-    Ko darīju? Laikam jau biju aizturēts.

-    Aizturēšana, bēgšana, zādzība. Izklausās, ka tu esi bīstams tips, es viegli attraucu, cerot tādējādi novērst viņa uzmanību no brūces tīrī­šanas.

Un man izdevās, kaut mazliet; viens platās mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viena tumša acs uzdzalkstīja pār plecu.

-    Kā tad, ka esmu, viņš jokodamies apstiprināja. Brīnums, ka tu nebaidies uzturēties ar mani vienā istabā, turklāt būdama angļu preilene.

-    Šobrīd tu izskaties gana nekaitīgs. Gluži patiesība tā vis nebija; bez krekla, rētains un notraipījies ar asinīm, bārdas rugājiem noau­dušiem vaigiem, apsarkušiem plakstiņiem, Džeimijs izskatījās stipri bīstams. Lai ari noguris, viņš likās pilnīgi spējīgs turpināt kauties, ja rastos tāda vajadzība.

Jaunais skots sāka smieties pārsteidzoši dziļus un lipīgus smieklus.

-     Nekaitīgs kā perējoša dūja, viņš piekrita. Man pārlieku gribas ost, lai kādu apdraudētu, ja nu vienīgi brokastis. Ja pa rokai gadītos kads nomaldījies plācenis, tad gan es par sekām neatbildētu. Au!

-    Piedod, es nomurmināju. Durtā brūce ir dziļa un netīra.

-    Nekas. Bet pat vara krāsas rugāji, kas klāja puiša vaigus, nespēja noslēpt bālumu. Mēģināju atkal iesaistīt pacientu sarunā.

-    Ko īsti tā aizturēšana nozīmē? es māksloti nevērīgi ievaicājos. Jāteic, pēc smaga nozieguma neizklausās.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un piekala skatienu izgrieztajam gultas stabam, kad iebraucu brūcē dziļāk.

-    Ak. Tas ir angļu vārds. Manā gadījumā tas nozīmēja savas ģime­nes un īpašuma aizstāvēšanu, un par to mani gandrīz nogalēja. Puisis saknieba lūpas, it kā nevēlētos pateikt ko lieku, tomēr pēc brīža tur­pināja, meklēdams tēmu, vienalga kādu, kam piesaistīt uzmanību, lai tikai nevajadzētu domāt par plecu.

-     Nu jau gandrīz četri gadi pagājuši. Muižām ap Fortviljamu tika uzlikti nodokļi ēdiens garnizonam, zirgi un tamlīdzīgas lietas. Neteiktu, ka daudzi par to priecātos, bet vairums deva, kas bij. Pulciņš karavīru ar virsnieku un vienu vai diviem ratiem apbraukāja mājas, lai savāktu ēdamo un mantas. Kādā oktobra dienā šis kapteinis Ren­dels ieradās L… puisis aprāvās un pameta skatienu uz mani, mūsu mājā.

Nenovērsusi skatienu no darāmā, es iedrošinoši pamāju ar galvu.

-    Bijām cerējuši, ka tik tālu viņi nenāks, jo mēs dzīvojam krietnu gabalu no forta un tur grūti aizkļūt. Tomēr viņi atnāca gan.

Džeimijs uz mirkli aizvēra acis.

-    Tēva nebij mājās… bij devies pie kaimiņiem uz bērēm. Mēs, gan­drīz visi vīri, strādājām uz lauka, jo vajadzēja gatavoties ražas novākša­nai un darba netrūka. Tāpēc mājās bija mana māsa viena pati ar divām vai trim kalponēm, un tās visas, ieraudzījušas sarkansvārčus, metās augšā uz istabām un pabāza galvu zem spilvena. Domāja, ka karavīrus atsūtījis nelabais, un es nesaku, ka viņām nebij taisnība.

Es noliku mazgājamo vīkšķi. Grūtākais bija padarīts; tagad tikai vajadzēja dabūt kādu ziedi tā kā nebija ne joda, ne penicilīna, neko vairāk, lai novērstu brūces inficēšanos, es darīt nevarēju. Likās, ka jaunais vīrietis nebija pamanījis, ka viss beidzies, jo acis viņam bija ciet.

-    Es tuvojos mājai no aizmugures, jo gribēju paņemt no šķūņa kādu zirglietu, kad pēkšņi izdzirdēju iekšā klaigāšanu un māsas kliedzienus.

-    Ak tā? Centos piešķirt balsij cik iespējams klusu un neuzbāzīgu toni. Es ļoti gribēju uzzināt ko vairāk par šo kapteini Rendelu; līdz šim Džeimija stāsts necik nebija mainījis pirmo iespaidu par viņu.

-     Ienācu caur ķēķi un ieraudzīju, ka divi karavīri rīkojas pa pie­liekamo, bāž maisos miltus un speķi. Vienam iebelzu pa galvu, otru izsviedu pa logu ar visu maisu. Tad ieskrēju dzīvojamā istabā, kur atradu divus no sarkanajiem ar manu māsu Dženiju. Viņai bij saplēsta kleita, un vienam karavīram saskrāpēts ģīmis.

Džeimijs atvēra acis un pasmaidīja, gan padrūmi.

-    Es neko nejautāju. Mēs riņķojām pa istabu, un man veicās tīri labi, kaut arī viņi bij divi, bet tad ienāca Rendels.

Kapteinis bija izšķīris kautiņu, izmantojot vienkāršu paņēmienu, pieliekot pistoles stobru Dženijai pie galvas. Tā kā Džeimijs bija spiests padoties, tad abi karavīri viņu veikli sagrāba un sasēja. Rendels bija apburoši uzsmaidījis gūsteknim un sacījis: "Nu, nu. Kas tad mums te ir, divi nikni meža kaķi, ko? Varu derēt, ka smags darbs uzlabos tavu raksturu, bet, ja ne, nu tad nāksies iepazīties ar vienu citu kaķi, tādu .ir deviņām astēm. Bet tiem citiem kaķiem ir paredzēti citi ārstniecības līdzekļi, vai ne, manu saldo mincīt?"

Džeimijs uz mirkli apklusa, bet zods viņam raustījās.

-    Viņš turēja Dženijas roku izgrieztu aiz muguras, tad atlaida un sāka gramstīties viņai ap kleitas priekšu. Atcerēdamies notikušo, viņš negaidīti pasmaidīja un turpināja stāstu: Tāpēc Dženija uzmina viņam uz kājas un pamatīgi iebelza ar elkoni pa vēderu. Nelietis sāka klepot un saliecās uz priekšu, bet Dženija pa to laiku apcirtās un ar celi iesita šim pa debesu zvaniem. Džeimijs bridi spurca smieklos.

-    Pēc tiem belzieniem viņam izšļuka no rokas pistole, Dženija gri­bēja to verķi paķert, bet viens no dragūniem, kas mani turēja, paguva pirmais.

Biju beigusi pārsiešanu un klusi stāvēju Džeimijam aiz muguras, roku uzlikusi uz puiša veselā pleca. Man bija svarīgi noklausīties visu stāstu, bet es baidījos, ka viņš apklusīs, ja atgādināšu par savu klāt­būtni.

-    Kad Rendels atguva elpu un spēju runāt, viņš lika saviem vīriem mūs abus izsviest no mājas. Viņi norāva man kreklu, piesēja pie ratu dīseles, un Rendels sita man ar plakaniski pagrieztu zobenu pa muguru. Viņš no dusmām bij samācies melns kā negaisa mākonis, bet varētu teikt, ka ar katru reizi sitiens bija vājāks. Bišķi mugura svila, bet ilgi viņš nespēja turēt.

īsais uzjautrinājuma mirklis bija pagaisis, un plecs, uz kura gulēja mana roka, sasprindzinājumā kļuva ciets.

-     Kad Rendels beidza mani zvetēt, viņš pagriezās pret Dženiju viens no dragūniem viņu turēja un jautāja, vai viņa grib paskatīties vēl vai arī labāk ies iekšā mājā un piedāvās viņam labāku izklaidēša­nos? Plecs satraukumā noraustījās.

-    Es necik nevarēju pakustēties, bet uzkliedzu Dženijai, ka man nesāp nebij jau ar' tik traki un viņa nekur nedrīkst ar to maitasgabalu iet, pat ja man viņas acu priekšā pārgrieztu rīkli.

Viņi turēja māsu man aiz muguras, tāpēc es neredzēju, bet, sprie­žot pēc skaņas, viņa iespļāva kapteinim ģīmī. Citādi nevarēja būt, jo es nepaguvu ne attapties, kad viņš sagrāba mani aiz matiem, parāva galvu atpakaļ un piespieda man pie rīkles nazi.

"Gribēju darīt, kā tu ieteici," Rendels nošņāca caur zobiem un paspieda nazi tik daudz, lai asmens galiņš iedurtos ādā un parādītos asinis.

-     Redzēju dunci sev pie pašas sejas, Džeimijs turpināja, un musturi, kādā zem ratiem sapilēja manas asinis. Viņš runāja gandrīz kā aizsapņojies, un es sapratu, ka no noguruma un sāpēm puisis bija nonācis hipnozei līdzīgā stāvoklī. Viņš pat neatcerējās, ka es tur esmu.

-     Saņēmos un uzsaucu māsai, ka es daudz labāk mirstu nekā pie­ļauju, ka viņa sevi apkauno ar tādu mēslu. Rendels noņēma nazi man no rīkles un iebāza asmeni starp zobiem, lai nevaru runāt. Džeimijs nobrauca ar roku pār lūpām, it kā joprojām justu tērauda rūgto garšu. Viņš apklusa un skatījās tieši uz priekšu.

-    Un kas notika tālāk? Šis nebija piemērots brīdis runāšanai, bet man vajadzēja zināt.

Viņš noskurinājās kā cilvēks, kas mostas no dziļa miega, un ar lielo plaukstu noguris pārbrauca sev pār skaustu.

-    Dženija aizgāja viņam līdzi, Džeimijs strupi noteica. Domāja, ka Rendels grib mani nogalināt, un varbūt viņai bij taisnība. Nezinu, kas notika pēc tam. Viens no dragūniem iebelza man pa galvu ar musketes spalu. Kad atžirgu, redzēju, ka esmu sasiets un iemests pie cāļiem ratos, kuri kratījās pa ceļu uz Fortviļjamu.

-    Skaidrs, es klusi noteicu. Piedod. Tu noteikti juties bries­mīgi.

Pēkšņi Džeimija sejā atplauka smaids, noguruma migla bija pagai-

susi.

-     0 jā. Cāļi nav labākie ceļabiedri, īpaši, ja tālu jābrauc. Pamanī­jis, ka plecs pārsiets, viņš iemēģinot to pakustināja un saviebās.

-    Tā nedari! es satraukta iesaucos. Tu nekādā gadījumā nedrīk­sti kustināt plecu. Zini, es uzmetu skatienu galdam, lai pārliecinātos, ka dažas sausa auduma strēmeles vēl atlikušas, es piesiešu roku tev pie sāniem. Nekusties.

Džeimijs neko neteica, bet, sapratis, ka tas nesāpēs, mazliet atslāba manās rokās. Jutu savādu tuvību ar šo nepazīstamo jauno skotu, droši vien, es spriedu, daļēji tikko dzirdētā briesmīgā stāsta dēļ un daļēji tāpēc, ka ilgi, gandrīz aizmiguši un klusi, sakļāvušies bijām jājuši tumsā uz viena zirga. Nebiju gulējusi ar daudziem vīriešiem, bet jau agrāk biju ievērojusi, ka miegs, tieši miegs rada šādu tuvības sajūtu ar c ilvēku, it kā sapņi būtu izplūduši no tevis, sajaukušies ar otra sapņiem un ietinuši jūs abus neapzinātas pazīšanas segā. Zināmā mērā tas bija atavisms. Senākos, primitīvākos laikos (primitīvākos nekā šie? jautāja kāda daļa mana prāta) cita cilvēka klātbūtnē ļauties miegam nozīmēja apliecināt savu uzticību. Ja uzticēšanās bija abpusēja, miegā pavadīts laiks var radīt lielāku tuvību nekā ķermeņu saplūšana.

Beigusi pārsiešanu, es palīdzēju savam pacientam tikt raupjajā linu kreklā, pārvelkot pāri ievainotajam plecam. Viņš piecēlās un ar vienu roku aizbāza to aiz kiltiem un smaidīdams pavērās manī no augšas.

-    Tencinu, Klēra. Tev ir viegla roka. Viņš sakustējās, it kā gribētu pieskarties manai sejai, bet tad, šķiet, pārdomāja; roka notrīsēja un noslīga gar sāniem. Acīmredzot arī viņš bija jutis to pašu savādo tuvī­bas uzplūdu. Es steigšus novērsos, ar žestu sakot: "Tas nekas."

Mans skatiens slīdēja pa telpu, pamanot dūmos nomelnējušo pavardu, šauros logus bez rūtīm un smagās ozolkoka mēbeles. Nekādu elektrības ierīču. Ne paklāju. Ne vara bumbu uz gultas galvgaļa.

Faktiski šī telpa izskatījās kā 18. gadsimta pili. Bet kā tad ar Frenku? Mežā satiktais vīrietis izskatījās nepatīkami līdzīgs viņam, bet Džeimija aprakstītais kapteinis Rendels kardināli atšķīrās no mana iejūtīgā, miermīlīgā vīra. Bet, ja tā ir patiesība un es jau sāku pieļaut, pat sev, ka tā varētu būt patiesība, tad īstenībā viņš varēja būt jebkas. Vīrietim, ko pazinu tikai kā dzimtas koka atzaru, nevajadzēja obligāti līdzināties saviem pēctečiem uzvedības ziņā.

Bet šajā brīdī es raizējos par Frenku. Ja es patiešām esmu nonā­kusi 18. gadsimtā, kur tad atrodas viņš? Ko viņš darītu, ja es neat­grieztos Bērda kundzes pansijā? Vai es jebkad viņu vēl redzēšu? Domas par Frenku bija pēdējais piliens manā bēdu kausā. Kopš brīža, kad es iegāju pa plaisu akmenī un parastā dzīve beidza eksistēt, man bija uzbrukuši, draudējuši, es biju nolaupīta un grūstīta. Vairāk nekā dien­nakti nebiju ne kārtīgi ēdusi, ne gulējusi. Centos savaldīties, bet lūpa sāka drebēt, un, par spīti manām pūlēm saglabāt mieru, acis pieplūda asarām.

Pagriezos pret pavardu, lai noslēptu seju, bet bija jau par vēlu. Džeimijs saņēma manu roku un maigā balsi apjautājās, kās noticis. Mans zelta laulības gredzens uzzaigoja liesmas atspīdumā, un es sāku stipri raudāt.

-    Ak, es… viss būs labi, viss ir labi, tas… tikai mana… mans vīrs… es ne…

-    Ak, zeltenīt, vai tad tu neesi atraitne? Puiša balsī skanēja tik daudz līdzjūtīgu rūpju, ka es pilnīgi zaudēju savaldīšanos.

-    Nē… jā… tas ir, es ne… jā, laikam jau esmu! Emociju un nogu­ruma pieveikta, es, histēriskās elsās raustīdamās, piekļāvos Džeimijam.

Puisis bija jauks. Viņš nevis apjuka vai sauca kādu palīgā, bet apsē­dās un ar veselo roku iesēdināja mani sev klēpī, viegli šūpoja, čukstē­dams man ausī vārdus gēlu valodā, un glāstīja man matus. Es rūgti rau­dāju, uz brīdi padodamās savām bailēm, sirdssāpēm un apjukumam, taču, kad Džeimija roka glāstā skāra manu kaklu, muguru un piedā­vāja mierinājumu pie savām platajām, siltajām krūtīm, pamazām pieklusu. Šņuksti pierima, un es sāku sevi mierināt, nogurumā kļaujoties pie Džeimija pleca. Nav brīnums, ka viņš tik labi saprotas ar zirgiem, es neskaidri nodomāju, juzdama, kā viņa pirksti maigi berzē mani aiz ausim, un ieklausīdamās mierinošajā, nesaprotamajā runāšanā. Ja es būtu zirgs, es viņu nestu jebkur.

Šī absurdā doma neveiksmīgi sakrita ar lēnu apjausmu, ka jaunais vīrietis galu galā nav pavisam pārguris. Atklāti sakot, tas kļuva jūtams mums abiem, radot neveiklību. Es noklepojos, lai atgūtu balsi, noslauciju piedurknē acis un noslīdēju viņam no ceļiem.

-     Lūdzu, piedod… tas ir, es gribēju teikt, paldies… bet… es dego­šiem vaigiem buldurēju un kāpos atpakaļ. Jauneklis bija mazliet pie­tvīcis, bet ne samulsis. Viņš saņēma manu roku un atvilka pie sevis. Piesargādamies, lai nepieskartos kaut kur citur, viņš saņēma manu zodu un pacēla seju pret savējo.

-    No manis tev nav jābaidās, viņš klusi sacīja. Un no citiem ari ne, kamēr vien esmu te. Džeimijs atlaida manu roku un pagriezās pret uguni.

-     Tev, zeltenīt, jāiedzer kas karsts, viņš lietišķi ierunājās, un jāuzēd. Pilns vēders būs labākās zāles. Drebelīgi iesmējos, kā viņš ar vienu roku mēģināja ieliet man buljonu, un gāju viņam palīgā. Džeimijam bija taisnība ēdiens tiešām nāca man par labu. Draudzīgā klu­sumā mēs pa malciņam dzērām buljonu, piekodām maizi un abi baudī­jām arvien pieaugošo siltumu un sātu.

Beidzot viņš piecēlās un paņēma vatēto segu, kas bija noslīdējusi zemē. Uzmeta to uz gultas un pamāja, lai liekos gulēt.

-    Pagūli mazliet, Klēra. Tu esi nomocījusies, un droši vien drīzumā kāds gribēs ar tevi aprunāties.

Šie vārdi skarbi atgādināja par manu bīstamo stāvokli, bet biju pārāk nogurusi, lai pa īstam uztrauktos. Es izteicu tikai pieklājīgus iebildumus, ka aizņemu gultu; nekad mūžā man nekas nebija licies tik vilinošs. Džeimijs mani pārliecināja, ka atradīs guļvietu citur. Ar galvu iekritu segu kaudzē un biju aizmigusi, iekams Džeimijs paguva iziet no istabas.

Kad pamodos, jutos pilnīgi apjukusi. Neskaidri apjautu, ka kaut kas nogājis galīgi greizi, bet nespēju atcerēties, kas. Patiesību sakot, biju gulējusi tik cieši, ka uz mirkli man bija piemirsies, kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka spētu atcerēties, kur atrodos. Man bija silti, bet istabā valdīja svelošs aukstums. Mēģināju ievikstlties atpakaļ segu kokonā, taču balss, kas bija mani uzmodinājusi, nelikās mierā.

Mosties, zeltenit! Mosties nu, jāceļas! Zemā, labdabīgi uzstājīgā balss atgādināja aitusuņa riešanu. Negribīgi pavēru spraudziņā vienu aci un ieraudzīju brūnu, pašaustu drēbju gubu.

Ficgibonas kundze! Viņu ieraugot, jutos tik satriekta, ka atmodos pilnīgi un ari atmiņa atgriezās. Tātad nekas nebija mainījies, tā bija patiesība.

Ietinusies segā, lai nenosaltu, es izrāpos no gultas un, cik ātri spēju, metos pie pavarda. Ficgibonas kundze bija man sagatavojusi tasi karsta buljona; maziem malciņiem dzēru virumu un jutos kā izdzīvojusi pēc aviācijas uzlidojuma, Ficgibonas kundze tikām klāja uz gultas veselu kaudzi drēbju. Tur bija garš, dzeltenīgs linu krekls ar šauru mežģīņu maliņu, smalkas kokvilnas apakšsvārki, divi dažādu nokrāsu svārki un gaiši citrondzeltens ņieburs. Ansambli noslēdza pāris brūni svītrotu vil­nas zeķu un dzeltenas iešļūcenes.

Pat nepieļaudama iebildumus, kundze izvīkstlja mani no nepiemē­rotajām drēbēm un uzraudzīja visu ģērbšanās procesu, sākot ar apakš­veļu. Tad soli atkāpās un apmierināta nopētīja savu roku darbu.

-    Dzeltens tev, zeltenīt, piestāv; man jau tā likās. Labi piedien brū­najiem matiem un izceļ zeltainos punktiņus acīs. Paga, tev vajag kādu lenti. Izgriezusi uz āru kabatu, milzīgu kā maiss, viņa sadabūja sauju lentīšu un sīku rotaslietu.

Biju pārāk satriekta, lai pretotos, tāpēc ļāvu sakārtot sev matus: Fic­gibonas kundze saņēma cirtas uz pakauša, sasēja ar bāli dzeltenu lenti un nosodoši noklakšķināja mēli, ka mani mati apgriezti tik nesievišķīgi īsi līdz pleciem.

-    Apžēliņ, mīlīt, ko gan tu domāji, nogriežot matus šitik īsus! Vai tu maskējies, vai? Esmu dzirdējusi, ka dažas meičas, dodoties ceļā, mēdzot pārģērbties, lai noslēptu, ka ir sievietes, un tā nodrošinoties pret tiem sasodītajiem sarkansvārčiem. Es tik saku, ir nu gan laiki pienākuši, kad sievieši uz ceļa nevar justies droši. Viņa turpināja purpināt, šur tur pieglauzdama man matus, nostiprinot kādu cirtu vai sakārtojot šķip­snu. Beidzot viss bija tā, kā Ficgibonas kundzei patika.

-     Nu re, dikti labi. Tagadiņ tev ir laiks kaut ko iekost, pēcāk man jāved tevi pie paša.

-    Pie paša? Es nesapratu. Man šis vārds diez ko nepatika. Lai kas arī būtu Pats, viņš noteikti uzdos grūti atbildamus jautājumus.

-    Nu tak pie Makenzija. Pie kā gan cita?

Patiešām pie kā gan cita? Neskaidri atcerējos, ka Leohas pils atro­das Makenziju klana īpašumu vidū. Skaidrs, ka klana vadonis joprojām ir Makenzijs. Sāku saprast, kādēļ mūsu mazais jātnieku pulciņš jāja visu nakti, lai tiktu līdz pilij; šī vieta bija neiedragājams patvērums kroņa vajātiem vīriem. Neviens angļu virsnieks, kuram ir kaut kripatiņa smadzeņu, nevestu savus karotājus tik dziļi klanam piederošās zemēs. Tas nozīmētu riskēt ar dzīvību pie pirmā krūmu pudura, kur ierīkots slēpnis. Un tikai krietna armija uzdrošinātos ierasties pie pils vārtiem. Pūlējos atcerēties, vai kāda angļu armija jebkad ir atnākusi tik tālu, kad piepeši aptvēru, ka pils liktenim salīdzinājumā ar manu tuvāko nākotni nav nekādas nozīmes.

Nevarēju ieēst ne plāceņus, ne auzu putru, ko Ficgibonas kundze bija sagādājusi man brokastīm, es tikai drupināju plāceni pa gabaliņam un izlikos, ka ēdu, lai iegūtu laiku apdomāties. Kad Ficgibonas kundze ieradās, lai vestu mani pie paša Makenzija, mans aptuvenais plāns bija gatavs.

Pa akmens pakāpieniem nonācu telpā, kurā mani pieņēma pils­kungs. Tā bija apaļa torņa zāle, kuras slīpās sienas bagātīgi rotāja glez­nas un gobelēni. Istabas pilī likās gana ērtas, taču mazliet patukšas, turpretī šeit bija grezna pārpilnība, mēbeļu un rotājumu vesels lērums; ārā smidzināja lietus, tāpēc telpā valdīja puskrēsla, ko kliedēja pavarda uguns un sveces siltā gaisma. Ārējos pils mūros bija tikai šauras sprau­gas, kas piemērotas uzbrukumu atvairīšanai, bet šeit, iekštelpās, nesen bija veikta pārbūve un ielikti augsti verami logi, kas laida iekšā dienas­gaismu, cik nu kuro reizi tās bija.

Manu uzmanību uzreiz piesaistīja milzīgs, ļoti meistarīgi darināts metāla būris, kurš visā telpas augstumā piekļāvās sienas izliekumam un kurā mājoja vairāki duči mazu putniņu: žubītes, stērstes, zīlītes un dažādi dziedātājputni. Pieejot tuvāk, saskatīju apaļīgus, gludus spalvu kamoliņus un spožas acu krellītes, kas kā dārgakmeņi izcēlās uz zaļa samta fona, visi šie lidoņi šaudījās pa ozolu, gobu un kastaņu lapotni; rūpīgi koptie koki auga podos uz būra grīdas. Putnu dzīvo un trokš­ņaino sačivināšanos laiku pa laikam pārtrauca spārnu švīksti un lapu čaboņa, būra iemītniekiem lidinoties un lēkājot savā nodabā.

Varen rosīgas radībiņas, vai ne? Man aiz muguras atskanēja patīkama, zema balss; pagriezos pret runātāju ar smaidu un sastingu.

Kolamam Makenzijam bija tāda pati plata seja un augsta piere kā viņa brālim Dūgalam, tikai vitālais spēks, kas Dūgalu darīja augstprā­tīgu, Kolamā bija zaudējis skarbumu un izpaudās pieļāvīgākā, lai arī ne mazāk noteiktā stājā. Tumsnējāks, drīzāk baložpelēkām nekā brū­nām acīm Kolams atstāja tādu pašu spēcīgu iespaidu kā brālis, it kā viņš stāvētu mazliet par tuvu, lai sarunu biedrs justos ērti. Taču manu pašreizējo neērtības sajūtu radīja fakts, ka skaisti veidoto galvu un stalto torsu papildināja neiedomājami līkas un strupas kājas. Vīrietis, kuram vajadzēja būt sešas pēdas garam, sniedzās man tik tikko līdz plecam.

Kolams nenovērsa skatienu no putniem, tādējādi taktiski atvēlē­dams man ārkārtīgi nepieciešamo laika sprīdi, lai es sejai atkal pie­šķirtu neitrālu izteiksmi. Protams, viņam jau vajadzēja aprast ar cilvēku izturēšanos, kuri redzēja viņu pirmo reizi. Apskatot istabu, man radās jautājums, cik bieži tās saimnieks vispār tikās ar svešiem cilvēkiem. Šeit pilnīgi noteikti bija viņa patvērums; cilvēks, kuram ārējā pasaule likās netīkama vai neaizsniedzama -, bija radījis te pats savu pasauli.

-    Esiet sveicināta, kundze! Makenzijs man viegli paklanījās. Mani sauc Kolams ben Kempbels Makenzijs, esmu šīs pils saimnieks. Ja pareizi esmu sapratis brāļa teikto, tad viņš jūs satika… ē… diezgan tālu no šejienes.

-    Patiesību sakot, viņš mani nolaupīja, es runāju atklāti. Labprāt būtu saglabājusi sarunas sirsnīgo noskaņu, tomēr vēl vairāk es vēlējos tikt projām no pils un atgriezties pakalnā pie akmeņu apļa. Nezināju, kas ar mani īsti bija noticis, bet atbilde ja tāda vispār rodama bija meklējama tur.

Pilskunga biezās uzacis mazliet savilkās un smalki veidotās lūpas izliecās smaidā.

-     Lai nu būtu, viņš neiebilda. Dūgals dažkārt ir mazliet… karst­galvīgs.

-    Labi. Es pamāju ar roku, tādējādi augstsirdīgi izbeigdama dis­kusiju par šo tēmu. Esmu ar mieru atzīt, ka, iespējams, noticis pār­pratums. Bet es būtu ļoti pateicīga, ja mani nogādātu… atpakaļ, tur, no kurienes mani atveda.

-     Mm. Joprojām savilcis uzacis, Kolams ar žestu aicināja mani apsēsties. Es, kaut arī negribīgi, paklausīju, un viņš ar galvu pamāja vienam no kalpotājiem, kas nekavējoties izgāja no istabas.

-    Aizsūtīju pēc atspirdzinājumiem, kundze… Bīčemas kundze, ja nemaldos? Cik saprotu, kad mans brālis un viņa vīri jūs atrada, jūs bijāt nokļuvusi… ē… neapskaužamā stāvoklī. Likās, ka viņš cenšas slēpt smaidu, un man bija jādomā, nezin kā viņam aprakstīts mans it kā nepiedienīgais apģērbs.

Es dziļi ievilku elpu. Bija pienācis laiks likt priekšā sagudroto izskaidrojumu. Pārdomājot situāciju, kurā biju nonākusi, es atcerē­jos Frenka stāstu, ka virsnieku apmācības programmas ietvaros viņš bija apmeklējis kursu, kurā mācīja, kā izturēties pratināšanas laikā. Ja nemaldos, tad pamatlikums bija, cik vien iespējams, runāt patiesību, izmainot tikai tās detaļas, kas paturamas noslēpumā. Tādējādi, kā paskaidrojis instruktors, samazinās risks kļūdīties, minot "leģendas" blakusapstākļus. Nu tagad mēs redzēsim, vai šis princips ir pareizs.

-    Jā, tiesa. Redziet, man uzbruka.

Kolams pamāja ar galvu, seja pauda patiesu interesi.

-     Ak tā? Un kas jums uzbruka?

Runā taisnību.

-    Angļu karavīri. Konkrētāk vīrietis, vārdā Rendels.

Izdzirdot šo vārdu, patricieša sejas izteiksme negaidīti izmainījās. Lai arī Kolama interese, likās, nebija zudusi, lūpas sakniebās un rievas ap muti kļuva dziļākas. Viņam šis vārds nepārprotami bija pazīstams. Makenziju klana vadonis mazliet atliecās, salika kopā pirkstu galus un pāri tiem cieši mani nopētīja.

-    Tiešām? Pastāstiet tuvāk.

Un tā ar dievpalīgu es stāstīju. Ļoti sīki aprakstīju skotu sadursmi ar Rendela vīriem, jo to viņš varēja pārbaudīt, pajautājot Dūgalam. Gal­venajos vilcienos atstāstīju sarunu ar Rendelu, jo nezināju, cik daudz bija dzirdējis vīrelis, kuru sauca par Mērtegu.

Kolams palocīja galvu, ļoti uzmanīgi klausīdamies.

-    Ak tā, viņš noteica. Bet kā jūs tur nonācāt? Tas ir krietnu gabalu no ceļa, kas ved uz Invernesu, pieņemu, ka gribējāt tikt uz kuģa? Es piekrītoši pamāju ar galvu un dziļi ievilku elpu.

Piespiedu kārtā bijām nonākuši iztēles valstībā. Nožēloju, ka nebiju uzmanīgāk klausījusies Frenka izteikumos par lielceļa laupītājiem, bet tagad man bija jādara, ko spēju. Atbildēju, ka esmu atraitne no Oksfordšīras (tiktāl tas bija tiesa), kas kopā ar kalpu dodas pie attāliem radi­niekiem Francijā (tas likās pietiekami tālu, lai būtu droši). Ceļā mums uzbruka laupītāji, un mans kalps ir vai nu nogalināts, vai aizbēdzis. Es ar zirgu traucos uz mežu, tomēr pēc kāda laika mani notvēra. Lai arī man laimējies aizbēgt no bandītiem, biju spiesta pamest savu zirgu un mantu. Tā, klīstot pa mežu, diemžēl biju satikusi kapteini Rendelu un viņa vīrus.

Apmierināta ar stāstu, es mazliet atslābinājos. Tas bija vienkāršs, skaidrs, un fakti, kurus varēja pārbaudīt, atbilda patiesībai. Kolama seja pauda pieklājīgu interesi, neko vairāk. Viņš jau vēra muti, lai uzdotu nākamo jautājumu, kad pie durvīm kaut kas viegli nočabēja. Tur ar mazu ādas kārbiņu rokā stāvēja viens no vīriem, ko biju ievērojusi pagalmā, kad mēs ieradāmies.

Makenziju klana vadonis, galanti atvainojies, atstāja mani pētām putnus, bet apsolīja, ka tūlīt atgriezīšoties, lai turpinātu mūsu ārkārtīgi saistošo sarunu.

Durvis vēl nebija aizvērušās Kolamam aiz muguras, kad es jau stā­vēju pie grāmatplaukta un ar roku vilku pa ādas sējumu muguriņām. Šajā plauktā to bija apmēram divi duči. Steigšus vēru katras grāmatas pirmo lapu. Vairākās izdošanas datums nebija minēts; pārējās bija izdo­tas laikā no 1720. līdz 1742. gadam. Kolamam Makenzijam acīmredzot patika greznība, bet nekas neliecināja, ka viņš kolekcionētu senlietas. Iesējumi bija jauni, nemanīja ne saplaisājušus vākus, ne apspūrušus lappušu stūrus.

Tajā brīdī es biju piemirsusi par sirdsapziņu un bezkaunīgi rakņājos pa olīvkoka rakstāmgaldu, ausīdamās, vai nedzirdēšu istabas saimnieka

soļus.

To, ko, šķiet, biju meklējusi, es atradu vidējā atvilktnē. Plūstošā rokrakstā rakstītu nepabeigtu vēstuli, kuras savādie burti un pilnīgais pieturzīmju trūkums neatvieglināja lasīšanu. Papīrs bija pavisam jauns un tīrs, tinte koši melna. Lai nu kā ar salasīšanu, bet datums lapas augšējā stūrī izcēlās tik skaidri, it kā būtu rakstīts ar ugunīgiem bur­tiem: 1743. gada 20. aprīlis.

Kad Kolams pēc pāris minūtēm atgriezās, viņš atrada savu viešņu pieklājīgi klēpī saliktām rokām sēžam pie viena no sīkrūšu logiem. Es sēdēju, jo nespēju noturēties kājās. Rokas bija cieši saņemtas, lai noslēptu drebēšanu, kas bija ievērojami apgrūtinājusi vēstules atlik­šanu vietā.

Kolams bija atnesis paplāti ar cienastu: alu kausos un ar medu apziestus svaigus auzu plāceņus. Es mazliet paknibinājos ap vienu; kuņģis pārāk stipri griezās, lai es varētu kaut ko norīt.

Pāris vārdos atvainojies par prombūtni, Kolams izteica līdzjūtību par manu neveiksmi. Tad atlaidās pret krēsla atzveltni, domīgi mani noskatīja un pēdīgi pajautāja:

Bet kā tas nākas, Bīčemas kundze, ka mana brāļa vīri atrada jūs klīstam pa mežu apakšveļā? Laupītāji jums neuzmāktos, jo droši vien vēlētos saņemt par jums izpirkuma maksu. Un, kaut ari esmu dzirdējis par kapteini Rendelu visādas tenkas, tomēr būtu pārsteigts, ka angļu armijas virsnieks izvarotu ap maldījušās ceļinieces.

-     Ak tā? es asi iesaucos. Nu, es nezinu, ko esat par viņu dzirdē­jis, bet, ticiet man, viņš pilnīgi noteikti uz tādu rīcību ir spējīgs. Kad gudroju savu stāstu, jautājumu par apģērbu biju palaidusi garām neie­vērotu un tagad centos atcerēties, kurā manas un kapteiņa tikšanās brīdī Mērtegs mūs pamanīja.

-    Ak, nu, Kolams piekāpās. Droši vien tas ir iespējams. Šim vīram ir slikta slava.

-    Iespējams? es pārjautāju. Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs man neticat? Jo Makenziju klana vadoņa seja pauda vieglu, bet nepārpro­tamu skepsi.

-    To es neesmu teicis, kundze, viņš rāmi atbildēja. Bet man nebūtu izdevies noturēties liela klana priekšgalā vairāk nekā divdesmit gadus, ja nebūtu iemācījies visu, ko man stāsta, neuztvert par baltu patiesību.

-    Ja jau jūs neticat tam, ko es par sevi stāstu, tad, pie velna, kas, jūsuprāt, es esmu? es strupi noprasīju.

Manas skarbās valodas izbrīnīts, Kolams samirkšķināja acis. Tad asie vaibsti atkal kļuva stingri.

-    Tas vēl jānoskaidro. Bet pagaidām, kundze, jūtieties Leohas pili kā mājās. Viņš pacēla roku žestā, kas augstsirdīgi noraidīja pateicību, un kalps, kurš allaž stāvēja pie durvīm, panāca uz priekšu, lai acīm­redzot vestu mani atpakaļ uz manām telpām.

Nākamos vārdus Kolams skaļi nepateica, bet būtu varējis. Tie, kad gāju projām, palika karājamies gaisā man aiz muguras, tik nepārpro­tami, it kā būtu izteikti:

"Līdz es noskaidrošu, kas tu patiesībā esi."

Ieradās zēns, kuru Ficgibonas kundze sauca par mazo Aleku, un aizveda mani vakariņās. Tās tika pasniegtas garā, šaurā zālē, kur gar sienām bija nolikti galdi; pa velvētajām durvīm abos ēdamzāles galos plūda nepārtraukta kalpotāju straume, kuri nesa ar ēdieniem pie­krautus koka šķīvjus, paplātes un krūkas ar dzērienu. Vasaras sākumā saule rietēja vēlu, un tās stari strāvoja zālē pa augstajiem, šaurajiem logiem; zem tiem pie sienas turekļos bija saspraustas lāpas, kuras iedegs, kad dienasgaisma izdzisis.

Starp logiem sienas sedza karogi un tartāni, akmens mūrus izrai­bināja pledi un visdažādāko krāsu ģerboņi. Pretēji telpas greznumam vairums ļaužu, kas bija sanākuši te ieturēt vakariņas, bija ģērbušies praktiskās pelēku un brūnu toņu drēbēs vai ari gaišbrūni un zaļi rūtai­nos medību kiltos; šādas klusinātas krāsas labi derēja, lai varētu paslēp­ties viršos.

Kad Aleks veda mani uz telpas tālāko galu, jutu sev mugurā duramies ziņkārīgus skatienus, tomēr lielākā tiesa ēdāju pieklājīgi raudzījās savos šķīvjos. Likās, te nekādi noteikumi netiek ievēroti; ļaudis ēda, kā gribēja, ņēma ēdienu no lielajām bļodām vai ar saviem koka šķīvjiem devās uz zāles otru galu, kur divi jaunekļi milzīgā pavarda mutē uz iesma cepa veselu aitu. Ap galdiem sēdēja apmēram četrdesmit cilvēku, un varbūt vēl kādi desmit apkalpoja. Skaļi skanēja sarunas, galvenokārt gēlu valodā.

Kolams jau sēdēja zāles galā, īsās kājas paslēpis aiz saskrāpēta ozolkoka galda. Kad es parādījos, viņš pieklājīgi palocīja galvu un ar rokas mājienu aicināja sēsties sev kreisajā pusē blakus apaļīgai, glītai sarkanmatei, kuru viņš man stādīja priekšā kā savu sievu Letīciju.

-    Un šis ir mans dēls Heimišs, Makenziju klana vadonis sacīja, uzlicis roku uz izskatīga septiņus astoņus gadus veca sarkanmataina zēna pleca, kurš novērsa skatienu no servējamā trauka tikai tik ilgi, lai ar īsu galvas mājienu parādītu, ka mani redzējis.

Ar interesi aplūkoju zēnu. Viņš līdzinājās visiem līdz šim redzē­tajiem Makenziju vīriešiem tāda pati plata seja ar plakaniem vaigu kauliem un dziļi iegrimušām acīm. Faktiski, ja neņemtu vērā atšķirīgo matu krāsu, Heimišs varētu būt sava tēvoča Dūgala, kas sēdēja viņam blakus, mazāka kopija. Divas pusaugu meitenes, kas atradās Dūgalam pie otriem sāniem un ķiķināja un iedunkāja viena otru, kad tika iepa­zīstinātas ar mani, bija viņa meitas Mārgareta un Eleonora.

Dūgals veltīja man īsu, bet draudzīgu smaidu, tad paķēra šķivi, kurā ar karoti gribēja iebraukt viena no viņa meitām, un pagrūda uz manu pusi.

-     Nemaz vairs neproti uzvesties, skuķi? viņš rājās. Viesiem priekšroka!

Es nedroši saņēmu man piedāvāto lielo raga karoti. īsti nezināju, kāds ēdiens tiks pasniegts, tāpēc, ieraudzījusi uz šķīvja veselu rindu parastās un tik labi pazīstamās kūpinātās siļķes, sajutu gandrīz vai atvieglojumu.

Nekad nebiju mēģinājusi ēst siļķi ar karoti, bet neko tādu, kas atgā­dinātu dakšu, es uz galda neredzēju un neskaidri apjautu, ka karotes ar zariem ikdienā nelietos vēl dažu labu gadu.

Vērojot vakariņotājus pie citiem galdiem, redzēju, ka gadījumos, kad karote izrādījās nelietojama, gaļas nogriešanai vai kaulu notīrīšanai lietā tika likts vienmēr pa rokai esošais duncis. Tā kā dunča man nebija, tad es apņēmos ēst piesardzīgi un paliecos uz priekšu, lai ar karoti paņemtu siļķi, bet pamanīju, ka manī apsūdzoši raugās tumšzi­lās Heimiša acis.

-     Tu nenoskaitīji lūgšanu, viņš paskarbi aizrādīja, mazo seju savilcis bargā grimasē. Acīmredzot puika mani uzskatīja par pagānu ja ne pavisam samaitātu, tad katrā ziņā bez sirdsapziņas.

-    Ē… varbūt tu būtu tik labs un noskaitītu to manā vietā? es ris­kēju izteikt priekšlikumu.

Rudzupuķu zilās acis izbrīnā iepletās, bet, brīdi apdomājies, viņš piekrītoši pamāja ar galvu un lietišķi salika rokas lūgšanā. Heimišs nikni noskatīja ap galdu sēdošos, pagaidīja, kad visi būs izrādījuši pie­tiekamu cieņu, un nolieca galvu. Apmierināts viņš noskandēja:

Dažiem ir gaļa, ko nevar ēst. Un daži var ēst, kas to grib, Mums ir gaļa, un mēs varam ēst, Un tāpēc lai slavēts Dievs. Āmen.

Pacēlusi acis no savām godbijīgi saliktajām rokām, es nejauši uztvēru Kolama skatienu un uzsmaidīju viņam, liekot saprast, ka atzi­nīgi novērtēju viņa atvases pašcieņas pilno izturēšanos. Kolams noslēpa smaidu un nopietni palocīja galvu pret dēlu.

-    Ļoti labi, puis. Vai nepasniegsi mums maizi?

Sarunas pie galda aprobežojās ar retiem lūgumiem kaut ko padot, jo visi ķērās pie ēšanas. Jutu, ka man ēstgriba vēl nav pilnībā atgriezu­sies daļēji satriecošo apstākļu dēļ, kādos biju nokļuvusi, un daļēji tāpēc, ka man, ja runājam atklāti, siļķe diez ko negāja pie dūšas. Taču jēra gaļa gan bija laba un maize tikko cepta, ar kraukšķīgu garoziņu un lielām svaiga, nesālīta sviesta pikām garšoja brīnišķīgi.

-     Ceru, ka Makteviša kungs jūtas labāk, es ierunājos, kad uz mir­kli iestājās klusums. Ienākot es viņu neredzēju.

-     Maktevišs? Letīcijas šaurās uzacis savilkās virs apaļajām, zila­jām acīm. Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Dūgals pievērš man skatienu.

-    Jaunais puisis Džeimijs, viņš strupi izmeta un atkal pievērsās jēra kaulam, ko turēja rokā.

-     Džeimijs? Kas tad viņam vainas? Letīcijas pilnīgā seja bažīgi savilkās.

-     Nekas, tikai tāda skramba, mīļā, Kolams mierinoši sacīja. Viņš pameta pāri galdam skatienu uz brāli. Bet kur tad viņš ir, Dūgal? Varbūt man tikai likās, ka tumšajās acīs pavīd aizdomas.

Kolama brālis, joprojām nenovērsis acis no šķīvja, paraustīja plecus.

-    Aizsūtīju uz staļļiem, lai palīdz vecajam Alekam kopt zirgus. Man šķita, ka šajos apstākļos tā viņam būs piemērotākā vieta. Dūgals pacēla galvu un ieskatījās brālim acīs. Tev varbūt ir kas cits padomā?

Kolams, šķiet, šaubījās.

-    Uz staļļiem? Nūjā… tu viņam tā uzticies?

Dūgals nevērīgi ar delnu noslaucīja muti un pastiepās pēc maizes kukuļa.

-    Ja tev, Kolam, mani rīkojumi nepatīk, tad domā pats.

Kolams uz mirkli saknieba lūpas, tomēr tikai noteica:

-     Nē, laikam jau viņam tur būs labi, un atkal pievērsās maltītei.

Arī mani māca šaubas, vai staļļi ir piemērota uzturēšanās vieta cil­vēkam ar šautu brūci, bet šajā sabiedrībā savu viedokli izteikt nevēlē­jos. Nolēmu, ka rīt no rīta uzmeklēšu minēto jauno cilvēku un pati pār­liecināšos, vai viņš ir pietiekami labi aprūpēts, cik nu šādos apstākļos tas ir iespējams.

No pudiņa es atteicos un, aizbildinādamās ar nogurumu, kas nepa­visam nebija melots, devos projām. Biju tik pārguruši, ka gandrīz nedzirdēju Kolama sacīto:

-    Nu tad arlabunakti, Bīčemas kundze. Aizsūtīšu kādu, kas jūs rīt atvedīs uz "Lielo zāli".

Viena no kalponēm, redzēdama, ka es taustos pa gaiteni, meklē­dama ceļu uz savu istabu, laipni parādīja man gaismu. Viņa no savas sveces aizdedzināja to, kas stāvēja uz galda, un blāva, drebelīga gaisma apspīdēja sienu lielos akmeņus, uz mirkli radot iespaidu, ka atrodos kapenēs. Bet, kad kalpone aizgāja, es atvilku izšūto aizkaru, un līdz ar vēsā gaisa plūsmu no loga šī sajūta pagaisa. Centos pārdomāt noti­kušo, taču mans prāts atteicās darboties un bija ar mieru apsvērt vie­nīgi domu par miegu. Paslīdēju zem segām, nopūtu sveci un, vērojot mēness nesteidzīgo slīdēšanu pa debesjumu, aizmigu.

Un atkal būdīgā Ficgibonas kundze bija tā, kas mani no rīta modi­nāja un atnesa, šķiet, pilnīgu tualetes piederumu klāstu, kāds pienākas augstdzimušai skotu dāmai. Svina ķemmes, ar ko iekrāsot tumšākas uzacis un skropstas, podiņus ar kalmju sakņu pulveri un risu pūderi, pat stienīti, kas, manuprāt, bija paredzēts līnijas vilkšanai uz plaks­tiem, kaut nekad nebiju tādu redzējusi, un aizvākotu, ar zelta gulbjiem rotātu smalka porcelāna dozīti, kurā bija franču vaigu sārtums.

Tas vēl nebija viss, Ficgibonas kundze bija sagādājusi ari zaļi svīt­rainus svārkus, zīda ņieburu, dzeltenas smalkvilnas zeķes, lai es varētu nomainīt pašaustās drānas, ko biju dabūjusi iepriekšējā dienā. Nezi­nāju, kas ir "Lielā zāle", tomēr likās, ka tas ir svarīgs notikums. Man radās kārdinājums uzstāt, ka iešu pati savās drēbēs, vienkārši tāpat, lai atšķirtos, bet pietika ar atmiņām, kā resnais Ruperts bija uztvēris manu apģērbu, lai atturētos no šāda soļa.

Turklāt man tīri labi patika Kolams, par spīti tam, ka viņš acīm­redzot bija nolēmis mani tuvākajā nākotnē paturēt šeit. Nu, to mēs vēl redzēsim, es nodomāju, cenšoties ar vaigu sārtumu uzlabot savu izskatu. Dūgals ieminējās, ka jauneklis, kuru biju ārstējusi, atrodas staļļos, vai ne? Tur droši vien ir zirgi, un ar tiem var aizjāt projām. Nolēmu tūlīt pēc "Lielās zāles" uzmeklēt Džeimiju Maktevišu.

Izrādījās, ka "Lielā zāle" tieši tas arī ir ēdamzāle, kur dienu iepriekš biju ieturējusi vakariņas. Tikai tagad tā bija pārveidota: galdi, soli un ķebļi piebīdīti pie sienām, Kolama galda vietā bija nolikts varens grebumiem rotāts krēsls no tumša koka, pārklāts, šķiet, ar Makenziju pledu tumšzaļā un melnā krāsā ar pavisam smalku gaiši sarkanu un baltu līniju rūtīm. Sienas rotāja akmeņozolu zariņi, un grīdas flīzes sedza svaigu niedru klājiens.

Aiz tukšā krēsla stāvēja gados jauns dūdinieks un pūta nelielas dūdas, kas vairāk gan elsa un sēca. Netālu no muzikanta bija izvietoju­šies, cik varēju spriest, Kolama padotie: pret sienu laiski balstījās vīrs ar kalsnu seju, rūtainās biksēs un krokotā kreklā; neliela auguma plik­pauris smalkos brokāta svārkos acīmredzot bija kaut kas līdzīgs rakst­vedim, jo sēdēja pie maza galdiņa, nodrošinājies ar tintes pudelīti, spal­vām un papīru; divi spēcīgi tēvaiņi kiltos izturējās kā miesassargi; bet mazliet nomaļus savu vietu bija ieņēmis viens no lielākajiem vīriešiem, kādu jebkad biju redzējusi.

Blenzu uz milzi ar zināmu bijību. Cietie, melnie mati bija noau­guši tik zemu uz pieres, ka teju saplūda ar ķerrainajām uzacīm. Līdzīgs ērkulis sedza varenās rokas, ko atklāja atrotītās krekla piedurknes. Atšķirībā no citiem pilī redzētajiem vīriešiem milzenis nebija bruņojies, izņemot mazu duncīti aiz zeķes; strupais spals melno sprogu biežņā zem koši rūtaino bikšu īsajām starām bija tikko manāms. Plata ādas siksna apjoza vidukli, kas noteikti bija aptuveni četrdesmit collas resns, taču ne medību dunča, ne zobena viņam nebija. Par spīti varenajam augumam, tēvaiņa sejas izteiksme bija visai miermīlīga, un likās, ka viņš dzen jokus ar kārno vīreli, kurš blakus spēkavīram izskatījās kā sīka marionete.

Dūdinieks pēkšņi sāka spēlēt vispirms no dūdām atskanēja tāda kā atrauga, kurai sekoja ausis plosošs spiedziens, un tikai tad beidzot radās skaņas, kas attāli atgādināja melodiju.

Zālē atradās trīsdesmit četrdesmit cilvēku, visi likās sakopušies un uzvilkuši labākas drēbes salīdzinājumā ar tiem ļaudīm, kas te vakar ieturēja maltīti. Visu galvas pagriezās uz telpas tālāko galu, un, mirkli pakavējies, lai ļautu melodijai ieskanēties drošāk, zālē iesoļoja Kolams, un dažus soļus aiz viņa sekoja Dūgals.

Abi brāļi Makenziji nepārprotami bija šai ceremonijai par godu saģērbušies tumšzaļos kiltos un laba piegriezuma svārkos Kolams gaišzaļos, Dūgals rūsganos -, abiem pār krūtīm bija pārmests pleds, uz viena pleca nostiprināts ar lielu dārgakmeņiem rotātu brošu. Kolama tumšie mati šodien bija atlaisti vaļā, rūpīgi ieziesti ar eļļu un kārtīgās sprogās slīga līdz pleciem. Dūgala mati joprojām bija sapīti bizē, kas bija gandrīz tieši tādā pašā krāsā kā svārku rūsganais atlass.

Kolams lēnā solī gāja cauri zālei, mādams ar galvu un uzsmaidī­dams sejām abpus ejai. Palūkojusies uz telpas otru malu, es redzēju vēl vienu velvi, netālu no Kolama krēsla. Viņš, protams, būtu varējis ienākt pa tām, nevis pa tālākajām durvīm. Tātad šī kroplo kāju izrādīšana un lempīgā gāzelēšanās garajā ceļā līdz krēslam nebija nejaušība. Tāpat nejauši nebija izcelts uzkrītošais kontrasts ar stalto, spēcīgo jaunāko brāli, kurš, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, sekoja Kolamam un apstājās savā vietā aiz viņa krēsla.

Klana vadonis apsēdās un, mirkli nogaidījis, pacēla roku. Dūdu vai­manas ar sirdi plosošu vaidu apklusa, un "Lielā zāle" sākās.

Drīz kļuva skaidrs, ka "Lielā zāle" ir regulārs notikums, kura laikā Leohas pilskungs spriež taisnu tiesu pār saviem zemturiem un nomnie­kiem, uzklausa viņu sūdzības un atrisina domstarpības. Šis pasākums norisa pēc noteiktas dienaskārtības plikpaurainais rakstvedis nolasīja vārdus un lietā iesaistītās puses pēc kārtas nāca priekšā.

Daži jautājumi tika izskatīti angliski, tomēr vairākums sarunu risi­nājās gēlu valodā. Biju jau pamanījusi, ka šajā valodā ievērojamu lomu spēlē acu bollšana un, lai radītu lielāku uzsvaru, kājas pieciršana, tādēļ pēc dalībnieku izturēšanās man bija grūti noteikt, cik nopietna ir izska­tāmā lieta.

Tikko biju nospriedusi, ka kāds diezgan sagrabējis klana loceklis ar milzigu sporanu, kura izgatavošanai patērēta vesela āpša āda, apvaino savu kaimiņu pats mazākais slepkavībā, ļaunprātīgā dedzināšanā un sievas zagšanā, kad Kolams savilka uzacis un aši kaut ko nobēra gēlu valodā, bet gan sūdzētājs, gan atbildētājs par to smējās, vēderus turēdami. Beidzot sūdzētājs izslaucīja acis, pamāja ar galvu un sniedza pretiniekam roku, bet rakstvedis tikmēr, zoss spalvai skrapstot kā peļu nadziņiem, steigšus visu iereģistrēja.

Es biju dienaskārtības piektais punkts. Nodomāju, ka šī secība bija rūpīgi izrēķināta, lai parādītu sanākušajiem, cik svarīga ir mana klāt­būtne pilī.

Manis dēļ izskatīšanas laikā tika lietota angļu valoda.

-    Bīčemas kundze, esiet tik laipna un iznāciet priekšā, izsauca rakstvedis.

Ficgibonas kundzes lielās rokas pagrūsta pilnīgi lieki -, es neveikli izgāju laukumiņā iepretī Kolamam un visai neprasmīgi izpildīju reve­ransu, jo biju redzējusi tā darām citas sievietes. Man iedotās kurpes nebija labajai un kreisajai kājai, bet tikai garenas formas ādas apavi, kas apgrūtināja graciozu kustību veikšanu. Pūlis ziņkārē saviļņojās, kad Kolams izrādīja man cieņu, pieceļoties no krēsla. Viņš piedāvāja man roku, ko es satvēru, lai nenokristu uz deguna.

Kad izslējos no reveransa, domās lādēdama neveiklās čabatas, mans skatiens atdūrās Dūgala krūtīs. Acīmredzot viņam kā manam sagūstītājam vajadzēja oficiāli lūgt, lai mani pieņem pilī vai tur gūstā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Ar zināmu interesi gaidīju, kā brāļi ir nolēmuši izskaidrot manu atrašanos šeit.

-     Ser, Dūgals sāka ar formālu paklanišanos Kolamam, mēs lūdzam jūsu iejūtību un žēlastību attiecībā uz šo dāmu, kurai nepiecie­šams uzticams un drošs patvērums. Klēra Bīčemas kundze, angļu dāma no Oksfordas, kas pēc tam, kad viņai uzbruka lielceļa laupītāji un viņas kalps nodevīgā kārtā tika nonāvēts, iebēga jums piederošajos mežos, kur es un mani vīri viņu atradām un izglābām. Mēs lūdzam, lai Leohas pils piedāvā šai dāmai patvērumu, līdz… Dūgals apklusa, tad cinisks smaidiņš sašķobīja viņa lūpas, …viņas angļu piederīgajiem tiek pazi­ņots par viņas atrašanās vietu un tiek nodrošināta pārvietošana bez apdraudējuma.

Manai uzmanībai nepaslīdēja garām uzsvars uz vārda "angļu", un es nešaubījos, ka nevienam visā zālē ari ne. Tātad mana klātbūtne jāpa­cieš, tomēr jābūt piesardzīgiem. Ja Dūgals būtu sacījis, ka mani radi ir franči, tad es tiktu uzskatīta par draudzīgu vai, ļaunākajā gadījumā, par nekaitīgu ienācēju. Iespējams, ka tikt projām no pils būs grūtāk, nekā biju iedomājusies.

Kolams galanti man paklanījās un piedāvāja baudīt neierobežotu viesmīlību pie viņa pieticīgā pavarda vai kaut ko tādā garā. Vēlreiz pakniksēju, šoreiz jau man veicās labāk, un, ziņkārīgu, bet puslīdz draudzīgu skatienu pavadīta, devos atpakaļ uz savu vietu.

Līdz šim brīdim izskatāmās lietas, šķiet, interesēja tikai iesaistītās personas. Skatītāji, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās. Mana parādīšanās izraisīja dažādus minējumus un, manuprāt, atzinīgu vēr­tējumu, tāpēc zālē sākās ieinteresēta murdēšana.

Bet tad pūlis satraukumā saviļņojās. Tukšajā laukumiņā iznāca dūšīgs vīrs, aiz rokas vilkdams jaunu meiteni. Pēc izskata spriežot, meitenei varēja būt gadu sešpadsmit, viņai bija glīta seja ar uzmestu lūpu un gari, ar zilu lenti pakausī sasieti dzelteni mati. Viņa negribīgi izgāja laukumiņā un stāvēja viena, kamēr vīrs viņai aiz muguras, vici­nādams rokas un laiku pa laikam norādīdams uz meiteni, kā ilustrējot savu apsūdzību, kaut ko klāstīja gēlu valodā. Visu runas laiku skatītāji klusām sarunājās.

Ficgibonas kundze, kuras druknais augums atradās uz stabila sola, ziņkārībā paliecās uz priekšu. Es pieliecos viņai pie auss un pačuk­stēju:

Ko viņa izdarījusi?

Apjomīgā sieva atbildēja, tikpat kā nepakustinot lūpas un nenovēr­šot acis no notikumiem zāles priekšā.

-     Tēvs apsūdz meitēnu nepiedienīgā uzvedībā par pīšanos ar jauniem vīriešiem pret tēva gribu, nomurmināja Ficgibonas kundze, liecoties vēl tālāk uz priekšu. Tēvs grib, lai Makenzijs soda meitu par nepaklausību.

-     Soda? Kādā veidā? es čukstēju, cik klusi varēju.

-     Kuš!

Uzmanības centrā tagad atradās Kolams, kurš vēroja tēvu un meitu. Vērsdams skatienu te uz vienu, te otru, viņš sāka runāt. Pieri saraucis, Kolams asi uzsita ar pirkstu kauliņiem pa krēsla roku balstu, un pūlis nodrebēja.

-     Viņš ir pieņēmis lēmumu, gluži lieki čukstēja Ficgibonas kun­dze. Un lēmuma saturs arī bija skaidrs; pirmo reizi darbībā iesaistī­jās milzis, viņš lēnām atsprādzēja ādas jostu, kas apjoza vidukli. Abi sargi saņēma pārbiedēto meiteni aiz rokām un pagrieza ar muguru pret Kolamu un viņas tēvu. Apsūdzētā sāka raudāt, bet nelūdzās. Ļaudis notiekošajā noraudzījās ar tādu dzīvu aizrautību, kādu parasti izraisa publiska nāves soda izpilde vai satiksmes negadījums. Pēkšņi kaut kur pūļa ārmalā pāri kāju šļūkāšanai un balsu murdoņai pacēlās balss, kas runāja gēlu valodā.

Galvas pagriezās, lai paskatītos, kas ir runātājs. Ficgibonas kundze izstiepa kaklu un, lai labāk redzētu, pat pacēlās uz pirkstgaliem. Nesa­pratu ne vārda no teiktā, bet man likās, ka dobjo, tomēr glāsmaino balsi, kas asi norija galotnes, es pazīstu.

Ļaužu drūzma pašķīrās, un brīvajā laukumiņā iznāca Džeimijs Maktevišs. Viņš ar cieņu nolieca galvu klana vadoņa Makenzija priekšā, tad teica vēl kaut ko. Likās, ka tas izraisa domstarpības. Visi Kolams, Dūgals, mazais rakstvedis un meitenes tēvs iesaistījās notikumos.

-     Kas par lietu? es čukstus jautāju Ficgibonas kundzei. Mans pacients izskatījās krietni labāk nekā pēdējo reizi, kad viņu redzēju, taču, manuprāt, bija vēl pabāls. Kaut kur viņš bija atradis tīru kreklu; tukšā labā piedurkne bija salocīta un aizbāzta aiz kiltu malas.

Fica kundze notiekošo vēroja ar lielu interesi.

-     Šis piedāvā izciest sodu merģeles vietā, viņa izklaidīgi izmeta, cenšoties kaut ko saredzēt gar kādu cilvēku, kas stāvēja mums priekšā.

-    Ko? Bet viņš ir ievainots! Viņi taču nepieļaus kaut ko tādu! Runāju, cik nu ļaužu murdoņā klusi spēju.

Fica kundze papurināja galvu.

-    Nezinu, meitēn. Viņi strīdas. Redzi, klana vīrietim ir atļauts izciest sodu cita cilvēka vietā, bet puisis nav Makenzijs.

-    Ak tā? Nobrīnījos, naivi uzskatīdama, ka visi vīrieši, kas mani sagūstīja, nāk no Leohas pils.

-    Zināms, Fica kundze nepacietīgi attrauca. Vai tad neredzi viņa tartānu?

Protams, kad viņa uz to norādīja, ari es redzēju. Lai gan Džeimijs bija ģērbies medību kiltos zaļos un brūnos toņos, krāsas bija citādas nekā pārējiem klātesošajiem vīriešiem. Tie bija tumšbrūni, gandrīz kā koka miza, ar smalku zilu svītriņu.

Acīmredzot Dūgala viedoklis izšķīra meitenes likteni. Padomdevēju pulciņš izjuka, un ļaudis apklusa gaidās. Abi sargi atlaida meiteni, kas iebēga atpakaļ drūzmā, bet Džeimijs pagāja uz priekšu un ieņēma viņas vietu starp vīriem. Ar šausmām skatījos, kā viņi sakustas, lai saņemtu puisi aiz rokām, bet viņš gēlu valodā uzrunāja vīrieti ar siksnu, un sargi atkāpās. Pārsteidzoši, bet uz mirkli viņa plato seju apgaismoja nerātns smaids. Vēl dīvaināk likās tas, ka milža sejā pazibēja atbildes smaids.

-     Ko viņš teica? uzstājīgi prasīju savai tulkotājai.

-     Siksnas vietā viņš izvēlas dūres. Vīrietis var izvēlēties, bet sie­viete ne.

-    Dūres? Vairāk jautājumu uzdot man nebija laika. Soda izpildī­tājs atvēzēja dūrē savilkto roku kā tādu šķiņķa gabalu un iebelza Džeimijam pa vēderu, un puisis, palicis bez elpas, saliecās uz priekšu. Pagai­dījis, līdz Džeimijs iztaisnojas, vīrs atkal piegāja tuvāk un nobēra veselu kārtu asu sitienu sodāmajam pa ribām un rokām. Džeimijs nemaz nepūlējās aizstāvēties, tikai nostājās tā, lai trieciena laikā nezaudētu līdzsvaru un spētu noturēties kājās.

Nākamais sitiens bija mērķēts sejā. Kad Džēimija galva atkrita atpa­kaļ, es nevilšus saviebos un aizmiedzu acis. Soda izpildītājs starp sitie­niem ieturēja pauzes, sita tā, lai nenotriektu upuri zemē un lai sitieni netrāpītu pārāk bieži vienā un tajā pašā vietā. Tā bija zinātniski izstrā­dāta sišanas metodika, prasmīgi izveidota, lai radītu stipras sāpes, bet neatņemtu upurim darba spējas vai nesakroplotu. Viena acs Džeimijam ļ.iu pamazām aiztūka, elpa kļuva smaga, bet citādi likās, ka nekādu nopietnu ievainojumu nav.

Es mocījos bailēs, ka tikai kāds no sitieniem atkal netraumē izmež­ģīto plecu. Manis liktais apsējs vēl nebija nokritis, bet ilgi tādu apieša­nos tas neizturēs. Cik ilgi tas vilksies? Telpā valdīja klusums, ko laiku pa laikam pārtrauca būkšķi, dūrei atsitoties pret cilvēka ķermeni, vai kluss ņurdiens.

-    Engusiņš metīs mieru tikai tad, kad izsprāgs asinis, nočukstēja l ica kundze, acīmredzot nojautusi manu neizteikto jautājumu. Pa­rasti tad, kad salauž degunu.

-    Tas ir mežonīgi, es nikni nošņācos. Vairāki netālu stāvošie cil­vēki veltīja man nosodošu skatienu.

Tobrīd Enguss laikam bija nolēmis, ka paredzētais soda laiks izsmelts. Viņš spēra soli atpakaļ un deva pamatīgu triecienu; Džei­mijs sašūpojās un nokrita uz ceļiem. Abi sargi metās klāt, lai nostādītu cietušo uz kājām, un, kad viņš pacēla galvu, redzēju, ka no sasista­jam lūpām tek asinis. Pūlis atvieglojumā noelsās, un soda izpildītājs, apmierināts ar savu darbu, atkāpās malā.

Viens no sargiem balstīja Džeimiju zem rokas, kamēr viņš purināja galvu, lai atgūtos. Meitene bija pazudusi. Piekautais pacēla galvu un ieskatījās acīs sitējam. Savādi, bet Džeimijs atkal, kā nu spēja, pasmai­dīja. Asiņainās lūpas sakustējās.

-    Tencinu, viņš ar zināmām grūtībām izteica, ceremoniāli pakla­nījās milzim un devās projām. Ļaužu uzmanība atkal pievērsās Makenzijam un nākamajai lietai.

Redzēju, ka Džeimijs iziet pa durvīm zāles otrā galā. Tā kā mani vairāk interesēja pacients nekā te notiekošais, es, pateikusi pāris vārdu Ficgibonas kundzei, pametu viņu un spraucos cauri drūzmai pāri visai zālei, lai sekotu Džeimijam.

Atradu puisi nelielā pagalmiņā pils sānos, viņš stāvēja, atspiedies pret aku, un krekla apakšmalā slaucīja lūpas.

-    Še, ņem šo, es sniedzu viņam savu kabatlakatiņu.

-     Umm. Džeimijs paņēma mutautiņu, izdvešot troksni, ko es iztulkoju kā pateicību. Pie debesīm bija parādījusies bāla, ūdeņaina saule, un tās gaismā es uzmanīgi noskatīju jauno vīrieti. Pārsista lūpa un aiztūkusi acs likās esam smagākie ievainojumi, kaut arī uz zoda un kakla bija plankumi, kas drīz pārvērtīsies tumšos zilumos.

-    Vai tev mute iekšpusē arī ir pušu?

-    Mhm-mm. Viņš pieliecās, un es pavilku uz leju apakšžokli, tad saudzīgi atlocīju un apskatīju apakšlūpu. Blāvi vizmojošajā vaiga gļot­ādā bija dziļa rieva, un lūpas sārtajā iekšpusē varēja redzēt pāris nobrāzumu. Asinis sajaucās ar siekalām, sakrājās un sāka līt pāri lūpai.

-    Ūdeni, Džeimijs izmocīja, slaucīdams asiņaino tērcīti, kas slī­dēja lejup pa zodu.

-    Pareizi. Par laimi, uz akas grodiem stāvēja spainis un ragā izgrebts smeļamais. Džeimijs vairākas reizes izskaloja muti un izspļāva, tad aplaistīja ar ūdeni seju.

-    Kāpēc tu tā darīji? es ziņkāri jautāju.

-    Ko tad? Viņš izslējās un noslaucīja muti piedurknē. Tad piesar­dzīgi aptaustīja pārsisto lūpu un viegli saviebās.

-    Kāpēc tu pieteicies izciest sodu meitenes vietā. Vai tu viņu pazīsti? Jutos diezgan neērti, uzdodot šo jautājumu, bet es patiesi gribēju zināt, kas slēpjas aiz šī donkihotiskā žesta.

-    Es zinu, kas viņa ir. Taču runājušies neesam.

-    Tad kāpēc tu tā darīji?

Džeimijs paraustīja plecus, ari šī kustība lika viņam saviebties.

-    Merģelei saņemt sukas "Lielajā zālē" ir milzīgs kauns. Man tas kaulā nekož.

-    Nekož kaulā? es neticīgi atkārtoju, skatoties sasistajā sejā. Pui­sis ar veselo roku uzmanīgi taustīja nozilinātos sānus, bet tad pacēla galvu un uzsmaidīja man ar vienu mutes kaktiņu.

-    Nūjā. Skuķēns vēl pavisam jauniņš. Viņa būtu apkaunota savējo priekšā, un paietu ilgs laiks, iekams viņa tiktu tam pāri. Man sāp miesa, bet es neesmu stipri cietis; pēc pāris dienām atkal būšu vesels.

-    Bet kāpēc tieši tu? es nerimos. Izskatījās, ka Džeimijam šis jau­tājums likās savāds.

-    Un kāpēc ne? viņš atbildēja ar pretjautājumu.

"Kāpēc ne?" es gribēju teikt. Tāpēc, ka tu viņu nepazīsti, viņa tev nekas nav. Tāpēc, ka tu esi ievainots. Tāpēc, ka jābūt ļoti stipram, lai

nostātos ļaužu pūļa priekšā un vienalga kāda iemesla dēļ ļautu sist sev

pa seju.

-    Nu, musketes lodes cauršauts trapecveida muskulis varētu būt labs aizbildinājums, es sausi noteicu.

Viņš izskatījās uzjautrināts, ar pirkstiem aptaustot pieminēto vietu.

-    Ak, tad to sauc par trapecveida muskuli. Nezināju.

-    Te nu tu esi, puis! Redzu, ka dakteri esi jau atradis; varbūtam manis te nemaz nevajag. Ficgibonas kundze gāzelēdamās iesprau­cās pa šauro eju pagalmā. Viņa nesa paplāti ar dažiem podiņiem, lielu bļodu un tīru linu dvieli.

-    Es tikai pasmēlu ūdeni, neko citu neesmu darījusi, teicu. Ma­nuprāt, ievainojumi nav nopietni, bet nezinu, kā mēs varētu viņam palīdzēt, tikai nomazgāt seju.

-    Ak, allaž jau kaut kas uzrodas, allaž kaut ko var līdzēt, sie­viete mierinoši sacīja. Nu, puis, paskatīsimies uz šito aci. Džeimijs paklausīgi apsēdās uz akas malas un pavērsa pret Fica kundzi seju. Pils saimniecības vadītājas tuklie pirksti saudzīgi izspaidīja violeto pietūkumu, tomēr miesā palika baltas iedobītes, kas drīz vien izzuda.

-    Zem ādas vēl asiņo. Tad jau dēles noderēs. Ficgibonas kundze nocēla bļodai vāku, un tur šķidrumā peldēja vairāki mazi, pāris collu Kari, tumši, pretīgi, gļotaini radījumi. Sieviete aši izcēla divus, vienu piespieda Džeimijam pie ādas tieši zem pieres kaula un otru zem acs.

-    Redz, Fica kundze man skaidroja, viens zilums jau it kā ir uz palikšanu, tur dēles vairs nelīdzēs. Bet te, kur ir šitāds tūkums, kas it ka vēl nav samilzis, tur gan var līdzēt. Tas nozīmē, ka zem ādas vēl tek asinis un dēles var tās izsūkt.

Skatījos, un manī cīnījās gan apbrīna, gan riebums.

-    Vai nesāp? es jautāju Džeimijam. Viņš papurināja galvu, un dēles pretīgi notirinājās.

-    Nē. Tikai drusku tāds vēsumiņš, un viss. Ficgibonas kundze rīkojās ap savām burciņām un pudelēm.

-    Bieži dēles lieto nepareizi, viņa man mācīja. Reizēm tās dikti labi palīdz, bet tur vajadzīga sava zināšana. Ja pieliek pie veca ziluma, tad šīs sūc veselās asinis un zilums nerūk. Tāpatās nedrīkst likt par daudz uz reizi; stipri slimu un to, kas jau tā zaudējis pulka asiņu, pada­rīs vājāku.

Klausījos ar cieņu pret saimniecības vadītājas zināšanām, cenšoties paturēt prātā visu noderīgo, lai ari no sirds cerēju, ka man dēles nekad nevajadzēs likt lietā.

-     Nu, puis, izskalo muti ar šito; iztīrīs pušumus un veldzēs sāpes. Vītolu mizas tēja, viņa sāņus izmeta kā paskaidrojumu man, un maķenīt maltu kalmju sakņu. Es pamāju ar galvu; neskaidri atcerē­jos, ka sen, botānikas lekcijā, biju dzirdējusi, ka vītola miza satur sali­cilskābi, aspirīna aktīvo vielu.

-    Vai vītola miza neveicinās asiņošanu? es pajautāju. Fica kundze atzinīgi pamāja ar galvu.

-    Var gadīties. Reizum's tā notiek. Tādēļ pēc tās jādod sauja etiķī mērcētu asinszāļu; tā, ja vākta pilnmēnesī un kārtīgi samalta, aptur asiņošanu. Džeimijs paklausīgi izskaloja muti ar savelkošo šķīdumu, acis viņam asaroja no smaržīgā, bet asā etiķa smaržas.

Dēles jau bija pamatīgi piesūkušās un kļuvušas četras reizes resnā­kas. Tumšā, krunkainā āda tagad bija izstiepusies un spīdēja; tās atgā­dināja apaļus, nogludinātus oļus. Pēkšņi viena dēle atkrita un noripoja zemē man pie kājām. Ficgibonas kundze, par spiti savam apjomīgajam augumam, veikli pieliekusies, tārpiņu paķēra un iemeta atpakaļ bļodā. Otru dēli viņa satvēra aiz žokļiem, viegli pavilka, un dēles galva izstiepās.

-     Par daudz stipri raut nedrīkst, meitēn, viņa pamācīja. Rei­zēm tās pārsprāgst. To iedomājoties, es nevilšus nodrebēju. Bet, ja viņas teju pierijušās, reizēm viegli nonāk nost. Ja ne, atstāj, gan jau pati atkritīs. Dēle patiešām viegli nonāca nost, vietā, kur bija turējusies, atstājot asins stīdziņu. Es nosusināju sīko brūcīti ar etiķa šķīdumā samērcēta dvieļa stūri. Ar izbrīnu redzēju, ka dēļu pielik­šana bija nākusi par labu; tūkums ievērojami nokrities, un acs vismaz daļēji bija pavērusies, kaut ari plakstiņš aizvien vēl bija nedaudz pietūcis. Fica kundze vērīgi nopētīja Džeimija seju un nolēma dēles vairs nelikt.

-    Rīt tu, puis, izskatīsies briesmīgi, vari būt drošs, viņa purināja galvu, bet vismaz varēsi ar to aci redzēt. Tagadiņ vajadzētu tev uz plaksta drusku jēlas gaļas un kādu lāsi zupas ar alu māgā, lai būtu spēks. Nāc man līdzi uz ķēķi, un es tev kaut ko salūkošu. Fica kundze paņēma savu paplāti, bet vēl mirkli pakavējās.

-    Tu gan, puis, esi labs. Zini, Leigēra ir mana mazmeita; paldies tev no manis. Taču, ja merģele nav galīgi izlaista, tad viņai pašai vajadzētu tev pateikties. Druknā sieva noglauda Džeimijam vaigu un smagi aiz­stāja projām.

Rūpīgi apskatīju ievainoto; arhaiskā medicīniskā palīdzība izrādījās pārsteidzoši iedarbīga. Pietūkums ap aci vēl bija manāms, bet zilums jau pavisam izbalējis, un brūce pārsistajā lūpā vairs bija vien tīra līnija, bez asinīm un tikai nedaudz tumšāka par apkārtējiem audiem.

-    Kā tu jūties? es pajautāju.

-     Labi. Laikam izskatījās, ka es ne visai tam ticu, jo Džeimijs, joprojām saudzēdams lūpu, pasmaidīja. Zini, tie ir tikai zilumi. Rādās, ka man atkal tev jāsaka paldies; sanāk tā, ka trīs dienu laikā tu esi mani dakterējusi trīs reizes. Tu noteikti domā, ka esmu īsts lempis.

Pieskāros violetajam plankumam uz viņa žokļa.

-    Lempis gan tu neesi. Varbūt mazliet pārgalvīgs. Ar acs kaktiņu manīju tikko jaušamu sakustēšanos pie ieejas pagalmā; pazibēja kaut kas dzeltenzils. Meitene, vārdā Leigēra, mani ieraudzījusi, bikli atkāpās.

-    Kāds laikam vēlas runāt ar tevi divatā, sacīju. Es nu iešu. Taču rīt varēs ņemt nost pārsēju no pleca. Tad es tevi uzmeklēšu.

-    Jā. Vēlreiz paldies. Džeimijs uz atvadām viegli paspieda man roku. Ejot uz vārtiem, uzmetu meitenei ziņkāru skatienu. Tuvumā viņa bija vēl skaistāka, ar glāsmainām, zilām acīm un ādu kā rožu ziedla­piņas. Skatoties uz Džeimiju, viņa pietvīka. Izgāju no pagalma, prāto­dama, vai patiesībā jaunekļa drosmīgais solis maz bija tik nesavtīgs, kā sākumā domāju.

Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja putnu čivināšana aiz loga un cilvēku rosība pilī, es apģērbos un, meklēdama ceļu, pa vējainiem gaiteņiem devos uz zāli. Tā atkal bija pārtapusi par ierasto ēdamtelpu, kur dalīja milzīgos grāpjos vārītu putru un tepat uz pavarda ceptus plāceņus, kurus pēc tam apzieda ar melases sīrupu. Kūpošā ēdiena smarža bija tik stipra, ka likās teju ar rokām aptaustāma.

Joprojām jutos izsista no līdzsvara un apjukusi, bet karstas brokastis spēcināja mani tiktāl, ka varēju mazliet sīkāk papētīt situāciju, kurā biju nokļuvusi.

Ficgibonas kundzi es atradu līdz grumbuļainajiem elkoņiem mil­tainā mīklā un paziņoju, ka meklēju Džeimiju, jo jānoņem pārsējs un jāapskata, kā dzīst šautā brūce. Viņa ar vienu lielās, miltiem notrieptās rokas mājienu pieaicināja kādu no saviem izpalīgiem.

-    Alekiņ, aizskrej nu pēc Džeimija, jaunā zirgu puiša. Saki, lai nāk tev līdzi, jāapskata plecs. Mēs būsim zālīšu dārziņā. Skaļš knipis izdzina puiku klupšus meklēt manu pacientu.

Nodevusi mīklas mīcīšanu kalpones ziņā, Fica kundze noskaloja rokas un pievērsās man.

-    Brisiņš paies, kamēr šie atnāks. Vai gribi iemest acis manā zālīšu dārziņā? Izskatās, ka tu ko saproti no zālītēm, un, ja vēlies, kādā vaļas brīdī vari man palīdzēt dārzā.

Garšaugu dārzs, vērtīgs ārstniecības un garšvielu avots, bija sau­dzīgi paslēpts iekšpagalmā, kas bija gana liels, lai tur iespīdētu saule, bet vienlaikus pasargāts no pavasara vējiem, turklāt tur bija arī aka. Rietumu robežu veidoja rozmarīna krūmi, dienvidos kuploja kumelītes, amaranti iezīmēja ziemeļu malu, pils mūris veidoja austrumu nožogo­jumu un kalpoja kā papildu aizsargs pret valdošajiem vējiem. Es pazinu vēlo krokusu zaļos pīķus un skābeņu maigās lapiņas, kas spraucās no leknās, tumšās augsnes. Fica kundze norādīja uz uzpirkstītēm, portulaku un sārmenēm, un vēl dažiem man nepazīstamiem augiem.

Pavasara nogale ir īstais stādīšanas laiks. Ficgibonas kundzei elkonī karājās grozs, pilns ar ķiploku galviņām no tām izaugs vasaras raža. Varenā sieva pasniedza man grozu un piķējamo mietiņu. Acīmredzot biju pietiekami ilgi slaistījusies pa pili; kamēr Kolams izdomās, ko ar mani iesākt, Fica kundze vienmēr spēja atrast darbu dīkām rokām.

-     Še, sirsniņ. Iespraud tos tepatam dienvidu malā starp timiānu un uzpirkstītēm. Viņa parādīja, kā sadalīt galviņas atsevišķās daivi­ņās, lai neievainotu cieto miziņu, un kā stādīt. Likās pavisam vienkārši, vajadzēja tikai katru daiviņu iespraust zemē apmēram pusotras col­las dziļumā ar strupo galu uz leju. Fica kundze izslējās un nopurināja savus kuplos brunčus.

-    Kādas pāris galviņas pietaupi, viņa ieteica. Sadali un stādi daivas pa vienai, vietumis pa visu dārzu. Ķiploki aizbiedē kukaiņus no citiem augiem. Der ari sīpoli un pelašķi. Un norauj novītušās samteņu galviņas, bet prom nemet, gan noderēs.

Samtenes, saplaukušas zeltainos burbuļos, ziedēja visās malās. Pajā brīdī, galīgi aizelsies no lielā skrējiena, pienāca puišelis, kuru Fica kundze bija aizsūtījusi pēc Džeimija. Viņš ziņoja, ka slimnieks atteicies pamest darbu.

-    Viņš teic, puika elsa, daktera šim nevaj'got, neesot tik slims, bet tencina par piedomāšanu. Fica kundze par šo ne visai ieprieci­nošo vēsti tikai paraustīja plecus.

-    Nu, ja ne, ne. Taču, ja tu, meitēn, gribi, vari aiziet pusdienlaikā līdz zirgu aplokiem. Ārstēšanas dēļ varbūt viņš darbu nepametīs, bet ēšanas dēļ gan, es tos jaunos pazīstu. Alekiņš pusdienlaikā atnāks tev pakaļ un aizvedīs līdz aplokam. Atstājusi mani stādām atlikušos ķip­lokus, Fica kundze aizpeldēja kā galeona, un mazais Aleks aizlēkāja ķiļūdenī aiz viņas.

Mierīgi nostrādāju visu rīta cēlienu, stādīju ķiplokus, rāvu nost pārziedējušo puķu galvas, raku nezāles un turpināju ikviena dārznieka nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, zemesvēžiem un tamlīdzīgiem kai­tēkļiem. Tikai šeit cīņa notika kailām rokām, bez ķīmisko insekticīdu maisījumu palīdzības. Biju tā iegrimusi darbā, ka mazo Aleku, kas atkal bija parādījies, pamanīju tikai tad, kad viņš pieklājīgi noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. Šis puika velti vārdus nešķieda, viņš paka­vējās tikai mazu bridi, es gandrīz nepaguvu piecelties un nopurināt smiltis no svārkiem, kad viņš jau pazuda pagalma vārtiņos.

Aploks, uz kuru zēns mani atveda, atradās leknā pļavā krietnu ga­balu no staļļiem. Netālu pa zālāju jautri spriņģoja trīs jauni kumeļi. Vel viens, tīra, bēra ķēvīte, stāvēja piesieta pie žoga ar vieglu segu pār muguru.

Ķēvītei no vieniem sāniem piesardzīgi klāt lavījās Džeimijs, un dzīv­nieks puiša tuvošanos vēroja ar lielām aizdomām. Viņš viegli uzlika nīku zirdziņam uz muguras, klusi kaut ko runāja, gatavs atkāpties, ja ķēvei tas nepatiktu. Tā izbolīja acis un nosprauslojās, bet nekustējās. I.enām Džeimijs pārliecās pāri segai, joprojām klusi bubinādams, un pakāpeniski nolaida svaru zirgam uz muguras. Ķēve tā kā drusku paslējās pakaļkājās, pamlņājās, bet Džeimijs neatkāpās, ierunādamies mazu drusciņu skaļāk.

Tieši tajā bridi ķēve pagrieza galvu un ieraudzīja tuvojamies mani ar zēnu. Saodusi briesmas, tā iezviedzās, saslējās pakaļkājās un apsvie­dās pret mums, spēcīgi triecot Džeimiju pret aploka žogu. Sprauslā­dama un spārdīdamās ķēve lēkāja un spārdīja pinekļus, kas neļāva viņai kustēties. Džeimijs, lādēdamies gēlu valodā, paripoja zem žoga un pagriezās, lai apskatītos, kas īsti iztraucējis viņu darbā.

Kad Džeimijs ieraudzīja vainīgos, mežonīgo dusmu izteiksme sejā uzreiz pazuda un viņš pieklājīgi izrādīja prieku, lai arī es nojautu, ka šis nebija pats piemērotākais brīdis apciemojumam. Fica kundzes, kura patiešām pazina jaunus vīriešus, tālredzīgi sagatavotais pusdienu grozs ievērojami palīdzēja Džeimijam atgūt savaldīšanos.

-    Ak, mierā, vella māte, viņš uzbrēca ķēvei, kas joprojām spraus­lāja un dancoja pinekļos. Ar draudzīgu dunku atlaidis Aleku, Džei­mijs pacēla noslīdējušo segu un, nopurinājis aploka putekļus, galanti noklāja to zemē, lai man būtu, kur apsēsties.

Es smalkjūtīgi izvairījos pieminēt neseno neveiksmi ar ķēvi, bet ielēju alu un piedāvāju maizes ņuku ar sieru.

Džeimijs visu uzmanību veltīja ēšanai, un tas man atgādināja, ka aizvakar nemanīju viņu ēdamzālē.

-     Nogulēju, skanēja atbilde, kad apvaicājos, kur viņš bijis. Pēc tam kad atstāju tevi pilī, uzreiz likos uz auss un pamodos tikai vakar no rīta. Pēc "Lielās zāles" drusku pastrādāju, tad apsēdos uz siena kau­dzes, lai pirms vakariņām atvilktu elpu. Viņš iesmējās. Šorīt turpat pamodos, kad zirgs skrubināja man ausi.

Nospriedu, ka atpūta nākusi jauneklim par labu; vakar soda laikā iegūtie zilumi bija tumši, bet āda ap tiem veselīgā tonī, un ēstgriba viņam bija lieliska.

Noskatījos, kā Džeimijs nokopj maltītes atliekas, ar mitru pirksta galu uzlasot uz krekla sabirušās drupačas un apēdot tās.

-    Tev gan ir veselīga ēstgriba, es nosmējos. Ja nebūtu nekā cita, tu droši vien ēstu zāli.

-    Nebūtu pirmā reize, viņš visā nopietnībā sacīja. Negaršo slikti, tikai sāta gan nav.

Es satrūkos, tad nodomāju, ka viņš mani ķircina.

-    Kad tas bija? es gribēju zināt.

-    Aizpērnā ziemā. Man grūti klājās nu, zini, mežā ar… ar dažiem puišiem, kas devās sirojumos pāri robežai. Vairāk nekā nedēļu neveicās, un mums nebij nekāda prātīga ēdiena. Šad tad no algādža mājas dabūjām mazliet auzu putras, bet zemnieki paši ir tik trūcīgi, ka viņiem reti ir, ar ko dalīties. Ņem vērā, ka viņi vienmēr atradīs, ko iedot svešiniekam, bet divdesmit svešinieku ir maķenīt par daudz pat kalniešu viesmīlībai.

Pēkšņi Džeimija lūpas savilkās smaidā.

-    Vai esi dzirdējusi… nē, nebūsi vis. Gribēju prasīt, vai esi dzirdē­jusi, kādu lūgšanu laucinieki skaita pie galda?

-    Nē. Kāda tā ir?

Viņš papurināja galvu, lai atmestu matus no acīm, un nodeklamēja:

Laižam ēdienu ap galdu, Ēd, cik pulka apēst vari, Ēd, cik vari, neliec ķešā. Ēdam, ēdam. Āmen.

-    Neliec ķešā? es uzjautrināta pārjautāju. Viņš uzsita pa sporanu, kas karājās pie jostas.

-    Liec vēderā, nevis kabatā, viņš paskaidroja.

Džeimijs pastiepa roku, satvēra garu zāles stiebru un lēnām izvilka to no lapām. Tad nesteidzīgi virpināja to plaukstās tik ilgi, līdz mīkstās skaras nokrita no stiebra.

-    Ziema togad atnāca vēlu un bij mīksta, tas bij labi, citādi mēs nebūtu izvilkuši. Allaž jau var slazdos noķert kādu pārīti trušu rei­zēm, ja nedrīkstējām kurt uguni, apēdām tos jēlus -, šad tad nomedī­sim briedi, bet tad dienām ilgi nekas netrāpījās.

Kvadrātveidīgie baltie zobi sakošļāja zāles stiebru. Es arī vienu norāvu un sāku knibināt. Zāle bija saldeni skāba, bet tikai collu tik mīksta, ka to varēja ēst; diez vai daudz sāta no tādas varēja iegūt.

Aizmetis pusēsto stiebru, Džeimijs norāva vēl vienu un turpināja stāstīt:

-    Dažas dienas pirms tam bij uzsnidzis plāns sniedziņš; tikai tāda kārtiņa zem kokiem, bet visapkārt vieni dubļi. Es meklēju sēnes, tās lielās, oranžās, kas reizēm aug uz koku saknēm, kāja izbrauca cauri sniega garozai un atdūrās ar zāli apaugušā laucītē starp kokiem; lai­kam jau klajumiņā retumis iespīdēja saule. Parasti tādas laucītes atrada brieži. Viņi ar nagiem izkašņā sniegu un nograuž zāli lidz saknēm. To pleķīti viņi vēl nebij uzgājuši, un es iedomājos: ja jau brieži tā pār­laiž ziemu, kāpēc es nevarētu? Biju gana izsalcis, lai izvārītu un apēstu savus zābakus, ja nevajadzētu aut tos kājās, tāpēc es ēdu zāli, grauzu līdz saknēm kā brieži.

-    Cik ilgi tu nebiji ēdis? es jautāju, apbrīnas un riebuma pār­ņemta.

-    Trīs dienas ne miltumiņa; nedēļu tikai auzu putru sauja auzu un lāsīte piena. Jā, viņš sacīja, apcerīgi skatīdamies uz zāles stiebru rokā, ziemā zāle ir cieta un skāba ne jau tāda -, bet es par to nedo­māju. Viņš negaidīti man uzsmaidīja.

-    Es daudz nedomāju ari par to, ka briežiem ir četras māgas, bet man tikai viena. Dabūju pamatīgas vēdergraizes, biju uzpūties kā bun­gas vairākas dienas. Kāds no vecākiem vīriem man vēlāk sacīja, ka zāli varot ēst tikai vārītu, bet toreiz es to nezināju. Un nebūtu jau arī sva­rīgi; pārāk stipri gribējās ēst, lai gaidītu. Džeimijs uzrausās kājās un sniedza roku, lai palīdzētu man piecelties.

-    Labāk ķeršos atkal pie darba. Paldies par pusdienām, zeltenīt. Džeimijs atdeva man grozu un devās uz zirgu novietnēm, saule atspī­dēja jaunekļa matos kā zelta un vara monētu krājumā.

Es lēnām soļoju atpakaļ uz pili, domādama par vīriem, kas dzīvo aukstos dubļos un ēd zāli. Tikai ienākusi pagalmā, attapos, ka par ievai­noto plecu biju pavisam aizmirsusi.

Kad atgriezos pili, ar izbrīnu atklāju, ka mani gaida viens no Kolama kiltos ģērbtajiem karavīriem. Viņš bija atnesis vēsti, ka pats Makenziju klana vadonis justos pagodināts, ja es ierastos viņa privātajās telpās.

Augstie slkrūšu logi pilskunga personiskajā svētnīcā bija atvērti, un vējš čabinādamies un čukstēdams lodāja pa ieslodzīto koku lapotni, radot ilūziju par atrašanos brīvā dabā.

Kabineta saimnieks sēdēja pie galda un rakstīja, bet, kad es ienācu, uzreiz nolika spalvu un piecēlās, lai sasveicinātos. Pēc dažām pieklājī­bas frāzēm par veselību un pašsajūtu Kolams pieveda mani pie sien­malē novietoto būru rindas, un mēs apbrīnojām sīkos putniņus, kas, priecādamies par vēju, čiepstēdami lēkāja pa zariem.

-    Gan Dūgals, gan Fica kundze apgalvo, ka jūs esot prasmiga dzie­dinātāja, Kolams ieminējās sarunas gaitā, bāžot pirkstu caur būra režģiem. Acīmredzot putni pie tādas rīcības bija pieraduši, jo pielidoja maza, pelēka stērste un droši nosēdās uz pastieptā pirksta, ar sīkajiem nadziņiem ieķērās ādā un izpleta spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Ar otras rokas raupjo rādītājpirkstu Kolams maigi glāstīja putniņa galvu. Redzēju sabiezējumu, kas ietvēra nagu, un nobrīnījos visai apšau­bāmi, ka Kolams darītu fizisku darbu.

Es paraustīju plecus.

-     Lai pārsietu vienkāršu ievainojumu, lielu māku nevajag.

Kolams pasmaidīja.

-    Varbūt, taču, lai to izdarītu piķa melnā naktī ceļmalā, gan vajag šo to prast, vai ne? Un Fica kundze stāsta, ka jūs esot salikusi kādam puikam lauztu pirkstu un vēl šorīt pārsējusi ķēķa meitas applaucēto roku.

-     Tas ari nav nekas sarežģīts, es atbildēju, prātodama, uz ko viņš tēmē. Kolams pamāja vienam no kalpotājiem, kurš veikli izņēma no kumodes atvilktnes nelielu cibiņu un atnesa kungam. Noņēmis vāku, Kolams sāka kaisīt būrī sēkliņas. Putniņi lidoja lejā no zariem kā kri­keta bumbiņas laukumā, un arī stērste pievienojās saviem kaimiņiem uz grīdas.

-    Jums taču nav nekādas saistības ar Bītonu klanu, vai ne? Kolams atkal pievērsās man. Atcerējos, ka pirmajā tikšanās reizē Ficgibonas kundze bija jautājusi: "Vai tad tu esi vārdotāja? No Bītoniem?"

-     Itin nekādas. Kāds Bītonu klanam sakars ar dziedināšanu?

Kolams vērās manī ar izbrīnu.

-    Vai neesat par viņiem neko dzirdējusi? Bītonu klana dziednieki ir slaveni visā Hailendā. Daudzi no viņiem ir ceļojošie dziednieki. Redziet, viens kādu laiku dzīvoja pie mums.

-     Dzīvoja? Kas ar viņu notika? es jautāju.

-     Nomira, Kolams lietišķi atteica. Saķēra drudzi un nedēļas laikā bija pagalam. Kopš tā laika mums vairs nav bijis dziednieka, vie­nīgi Fica kundze.

-    Viņa, šķiet, ir ļoti zinoša, es teicu, atcerējusies, cik lietpratīgi pils saimniecības vadītāja apkopa Džeimija ievainojumus. Šī doma sa­saistījās ar atmiņām, kur puisis šos ievainojumus bija guvis, un manī pēkšņi modās nepatika pret Kolamu. Nepatika un piesardzība. Šis vīrie­tis, es sev atgādināju, ir saviem pavalstniekiem likumu izdevējs, ties­nesis un soģis vienā personā un, protams, radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.

Manu pārdomu objekts pamāja ar galvu, joprojām uzmanīgi vēro­dams putnus. Viņš izbārstīja atlikušās sēklas, pašu pēdējo sauju atdo­dams kādam vēlu pielidojušam zilpelēkam putniņam.

-     0 jā. Fica kundze mums šādos gadījumos ļoti noder, bet viņai jau tā darba pāri galvai, izrīkojot visu pils saimniecību un cilvēkus mani ieskaitot, viņš teica, pasmaidīdams pārsteidzoši patīkamu smaidu.

-     Es iedomājos, viņš turpināja, nekavējoties izmantodams mana atbildes smaida sniegtās priekšrocības, redzot, ka šobrīd jums nav daudz, ko darīt, varbūt jūs vēlētos uzmest acis Deivija Bītona atstāta­jam lietām. Iespējams, jūs zinātu, kā izmantot kādas no zālēm vai rīkiem.

-    Nu… varētu jau. Kāpēc ne? Atklāti sakot, man bija apnicis stai­gāt pa riņķi dārzs, pieliekamais, virtuve. Mani interesēja, ko mūžībā aizgājušais Bītona kungs bija uzskatījis par noderīgu cilvēku ārstēšanai.

-    Vai nu es, vai Enguss varam parādīt dāmai ceļu, kungs, ar cieņu sarunā iesaistījās kalps.

-     Neraizējies, Džon. Kolams ar rokas mājienu pieklājīgi raidīja vīrieti projām. Es pats pavadīšu Bīčemas kundzi.

Viņš kāpa lejup lēnām un ar acīm redzamām grūtībām. Tikpat nepārprotami bija tas, ka viņš nevēlas manu palīdzību, un es arī to nepiedāvāju.

Nelaiķa Bītona darba telpa atradās pils attālākajā stūrī, nobēdzi­nāta no ziņkārīgām acīm aiz virtuves. Tuvumā nebija nekā cita kā vien kapsēta, kurā atdusējās arī lazaretes iepriekšējais saimnieks. Šaurajai, tumšajai telpai bija tikai viens sīks lodziņš pils ārējā sienā, tik augstu pie griestiem, ka horizontāls saules laukums pāršķēla gaisu, atdalot velvēto griestu tumšo ēnojumu no vēl dziļākās tumsas lejā pie grīdas.

Cenšoties garām Kolamam ielūkoties lazaretes dzīlēs, es saskatīju lielu skapi ar desmitiem mazu atvilktnīšu, katrai no tām bija piestip­rināta etiķete, rakstīta vijumiem rotātā rokrakstā. Visādu formu un izmēru burciņas, kārbiņas un pudelītes bija kārtīgi saliktas plauktos virs galda, uz kura, spriežot pēc traipiem un piekaltuša miezera, šķiet, nelaiķis Bītons bijis radis jaukt zāļu mikstūras.

Kolams pirmais iegāja telpā. Viņš sacēla putekļus, kas saules staru kūlī griezās vizuļojošā virpulī kā pīšļi no uzlauztām kapenēm. Brīdi viņš pastāvēja, ļaujot acīm aprast ar puskrēslu, tad, skatīdamies uz visām pusēm, lēnām spēra soli uz priekšu. Nodomāju, ka šī, iespējams, ir pirmā reize, kad klana vadonis te ienāk.

Vērodama viņa gauso pārvietošanos pa šauro telpu, es ieminējos:

-     Ziniet, masāža varētu nākt par labu. Es gribēju teikt: tā nedaudz mazinātu sāpes. Pamanīju, ka pelēkās acis nozibsnī, un vienu brīdi vēlējos, kaut nebūtu neko teikusi, bet skarbumu skatienā gandrīz tūlīt nomainīja ierastā pieklājīgā interese.

-    jāmasē spēcīgi, es turpināju, īpaši muguras lejasdaļā.

-     Es zinu, viņš noteica. Enguss Mhors mani vakaros masē. Kolams apklusa, grozīdams pirkstos kādu pudelīti. Bet izklausās, ka jūs tomēr šo to saprotat no dziedināšanas.

-     Šo to. Izturējos piesardzīgi, cerot, ka Kolams nav nolēmis mani pārbaudīt, jautājot, kam paredzēti savāktie medikamenti. Pudelītei, ko viņš turēja rokās, bija etiķete ar uzrakstu PURLES OVIS. Velns viņu zina, kas tas ir. Par laimi, Kolams nolika pudelīti atpakaļ plauktā un piesar­dzīgi pārvilka ar pirkstu pār putekļiem, kas klāja pie sienas novietoto lielo lādi.

-    Sen te neviens nav nācis, viņš secināja. Likšu, lai Fica kundze atsūta savus meiteņus uzkopt, labi?

Atvēru skapīša durvis un sāku klepot, jo uzvirmoja vesels mākonis putekļu.

-    Jā, tā būs labāk, es piekritu. Apakšējā plauktā gulēja bieza grā­mata zilā ādas iesējumā. Paņēmu to rokā un ieraudzīju zem tās mazāku grāmatiņu lētos melna auduma vākos un apdriskātām lappušu malām.

Izrādījās, ka tas ir Bītona ikdienas darbu žurnāls, kurā viņš ļoti pre­cīzi bija reģistrējis katra pacienta vārdu un sīku sūdzības un nozīmētās ārstēšanas aprakstu. Metodisks cilvēks, es atzinīgi nodomāju. Viens ieraksts vēstīja: "1741. g. 2. februāris. A. D. Sāra Greiema Makenzija; īkšķa ievainojums, kas iegūts, cenšoties noķert vērpjamā ratiņa spoli. Vārītu palejas mētru apliekamie, pēc tam ziede, kas gatavota šādi: pa vienai daļai no pelašķa, asinszāles, maltām mitrenēm un peļu ausīm iemaisītām labos mālos." Mitrenes? Peļu ausis? Tās noteikti ir kādas no zālītēm, kas atrodamas uz plaukta.

-    Vai Sāras Makenzijas īkšķis dzija labi? es apjautājos Kolamam, aizverot žurnālu.

-     Sāras? Ā, viņš domīgi atbildēja. Nē, liekas, ka ne.

-    Tiešām? Tā jau domāju, es teicu. Varbūt vēlāk varu to ap­skatīt.

Viņš noraidoši papurināja galvu, un man likās, ka manīju pazibam drūmu smīnu vaibstā ap pilnīgajām, izliektajām lūpām.

-    Kāpēc? es nelikos mierā. Vai Sāra devusies projām?

-    Tā varētu teikt, Kolams atbildēja. Tagad viņš nepārprotami zobojās. Viņa ir mirusi.

Skatījos, kā Kolams pa putekļaino akmens grīdu dodas uz durvīm.

-    Cerams, ka jums, Bīčemas kundze, dziedināšana sekmēsies labāk nekā nelaiķim Deivijam Bītonam. Viņš apstājās pie durvīm, pagriezās un izsmējīgi mani noskatīja. Saules staru kūlis izgaismoja Makenziju vadoni kā skatuves prožektors.

-    Atklāti sakot, sliktāk jau vienkārši nav iespējams, viņš piebilda un nozuda tumsā.

Lēnām staigāju pa šauro telpu un visu apskatīju. Droši vien lie­lākā tiesa no krājumiem bija metama laukā, bet varēja gadīties arī šis tas noderīgs, ko vērts saglabāt. Izvilku vienu no mazajām zāļu skapja atvilktnītēm, tādējādi izlaižot gaisā kampara mākoni. Nu, tas man noderēs pilnīgi noteikti. Es atkal aizbīdīju atvilktni un nobraucu putek­ļainos pirkstus gar svārkiem. Varbūt vajadzētu pagaidīt, līdz Fica kun­dzes spriganās meičas te visu uzkopj, un tikai tad turpināt pētīšanu.

Palūkojos gaitenī. Tukšs kā izslaucīts. Arī dzirdams nekas nebija. Taču es nebiju tik naiva, lai noticētu, ka tuvumā neviena nav. Vai nu pavēle, vai smalkjūtība lika viņiem izturēties diezgan neuzkrītoši, bet es zināju, ka tieku novērota. Kad gāju uz dārzu, kāds man sekoja. Kad kāpu augšā uz savu istabu, redzēju kādu it kā nejauši palūkojamies uz augšu, nez uz kuru pusi es pagriezīšos. Un, kad iejājām pilī, manai uzmanībai nebija paslīdējuši garām bruņotie sargi, kas zem mūra pārkares tvērās no lietus. Nē, man pilnīgi noteikti neļaus tā vienkārši no šejienes aiziet, nemaz nerunājot par to, ka mani varētu apgādāt ar kādu pārvietošanās līdzekli.

Nopūtos. Vismaz šobrīd biju viena. Un es ļoti ilgojos pēc vienatnes, vismaz nelielās devās.

Vairākkārt biju mēģinājusi pārdomāt visu, kas ar mani bija noticis kopš ienākšanas caur spraugu akmenī. Bet te dzīve mutuļoja tik strauji, k.i man negadījās pat brītiņš, kad pabūt vienai, ja nu vienīgi, kamēr gulēju.

Taču tagad acīmredzot man tāds brīdis iegadījies. Atvilku no sienas noputējušo lādi un apsēdos, atspiedusi muguru pret mūri. Tas bija ļoti biezs. Pastiepusi rokas uz aizmuguri, es piekļāvu akmeņiem plaukstas un domās atgriezos pie klintsbluķu apļa, cenšoties atsaukt atmiņā vis­mazāko sīkumu no piedzīvotā.

Kliedzošie akmeņi patiesībā bija pēdējais, ko skaidri atcerējos. Un tomēr pat par to es šaubījos. Kliegšana visu laiku bija skanējusi fonā. Iespējams, es spriedu, ka kliedza nevis akmeņi, bet… vienalga… kur biju iegājusi. Vai akmeņi bija vārti, kas kaut kur veda? Bet uz kurieni? Lai būtu kā būdams, man trūka vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Varbūt tā bija plaisa laikā, jo pilnīgi skaidrs, ka es biju tad un nu esmu tagad un akmeņi bija vienīgais vienojošais posms.

Un skaņas. Tās bija visur, bet, skatoties atpakaļ no neliela attā­luma, man likās, ka tās ļoti līdzinās kaujas troksnim. Lauka hospitāli, kurā biju strādājusi, apšaudīja trīs reizes. Pat zinot, ka pagaidu būvju nedrošās sienas neaizsargās, tomēr visi ārsti, māsas un sanitāri pie pirmā trauksmes signāla bija metušies iekšā un saspiedušies kopā, lai nomāktu bailes. Drosmes krājumi ir ļoti mazi, kad virs galvas svilpj mīnmetēju lodes un turpat blakus sprāgst bumbas. Un toreiz izjustās bailes bija vistuvāk tām, ko jutu, atrodoties akmenī.

Tagad aptvēru, ka tomēr atceros gan šo to no ceļojuma cauri akme­nim. Kaut kādus sīkumus. Atcerējos sajūtu, ka fiziski cīnos, it kā būtu ierauta straumē. Jā, es biju ar šo spēku cīnījusies, lai kas tas arī bija. Domāju, ka straumē bija arī tēli. Ne gluži attēli, drīzāk tādas kā nepa­beigtas domas. Dažas likās biedējošas, un es visiem spēkiem pūlējos tikt projām, kamēr… nu, kamēr "pārgāju". Vai biju pūlējusies tikt pie pārējiem? Jutu, it kā būtu centusies iznirt virspusē. Vai es biju izvēlē­jusies ierasties tieši šajā laikā, jo tas piedāvāja zināmu patvērumu no apkārt trakojošā viesuļa?

Es papurināju galvu. Ar domāšanu vien par notikušo es nespēju rast atbildes. Skaidrības nekādas, izņemot to, ka man vajadzēs atgriez­ties pie akmeņiem.

Kundze? No durvju puses atskanēja klusa balss skotu valodā, un es pacēlu galvu. Divas aptuveni sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecas meitenes bikli mīņājās uz sliekšņa. Viņas bija ģērbušās raupjās drēbēs, ar koka tupelēm kājās un mājās austu šalli ap galvu. Tā, kas bija ierunājusies, rokās turēja slotu un vairākas salocītas lupatas, bet viņas biedrene nesa kūpošu spaini. Fica kundzes meitenes ieradušās iztīrīt lazaretes telpu.

-    Vai mēs tev, kundze, netraucēsim? viena noraizējusies jautāja.

-    Nē, nē, atsaucos. Es jau tāpat grasījos doties projām.

-    Tu nokavēji pusdienu, ierunājās ari otra. Bet Fica kundze lika teikt, ka ķēķī dabūsi uzēst, kad vien sagribēsies.

Pametu skatienu pa logu gaiteņa galā. Saule jau bija tikusi pāri aug­stākajam punktam, un es attapos, ka arvien vairāk gribas ēst. Uzsmai­dīju meitenēm.

-    Tūlīt iešu uz virtuvi. Paldies.

Es atkal aiznesu pusdienas uz pļavu, baidīdamās, ka Džeimijs var­būt līdz vakariņām nedabūs neko ēst. Apsēdusies zālē, es skatījos, kā puisis mielojas, tad pajautāju, kādēļ viņš dzīvo tādu skarbu dzīvi, zogot un dzenot lopus otrpus robežai. Biju jau gana atskatījusies gan ļauti­ņus, kas nāca no tuvējā ciema, gan pils iemītniekus, lai varētu pateikt, ka Džeimijs piederēja pie augstākas kārtas un bija labāk izglītots nekā vairums šejieniešu. Likās, ka viņš cēlies no diezgan turīgas dzimtas, ja spriež pēc viņa īsā stāstījuma par savu saimniecību. Kāpēc viņš uzturē­jās tik tālu no mājām?

-     Esmu izsludināts ārpus likuma. Viņš likās izbrīnījies, ka es to vēl nezinu. Angļi izsludinājuši par manu galvu desmit sudraba mār­ciņas. Ne gluži tik daudz, cik par lielceļa laupītāju, viņš tēloti aizvai­nots sacīja, bet drusku vairāk nekā par kabatzagli gan.

-    Tikai par pretošanos vien? Man bija grūti tam noticēt. Desmit sudraba mārciņas te bija puse no nelielas saimniecības gada ienāku­miem; nespēju iedomāties, ka viens izbēdzis cietumnieks Anglijas val­dībai būtu tik lielas naudas vērts.

-     0 nē. Par slepkavību. Es gandrīz aizrijos ar maizes kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi pasita man pa muguru, līdz es atguvu elpu.

Acīm asarojot, es pajautāju:

-    K-ko tad tu n-nogalināji?

Viņš paraustīja plecus.

-    Nu, tas ir tā drusku ērmoti. Patiesībā es nemaz nenobeidzu to vīru, par kura nogalināšanu mani grib ieslodzīt. Ņem vērā, ka pa starpu esmu nomušījis vēl arī dažus sarkansvārčus, laikam jau esmu sodu pelnījis.

Džeimijs apklusa un sakustināja plecus, it kā berzētos pret nere­dzamu sienu. Biju ievērojusi viņu tā darām arī agrāk, pirmajā rītā, ko pavadīju pilī, kad biju apkopusi ievainojumu un ieraudzījusi neskaitā­mās rētas uz muguras.

-    Tas notika Fortviljamā. Pēc otrās pēršanas aptuveni pāris dienu gandrīz nevarēju pakustēties, un tad no ievainojumiem man piemetās drudzis. Taču, kad atkal tiku uz kājām, daži… draugi iztaisīja vienu gājienu, lai dabūtu mani ārā no nometnes, izmantojot līdzekļus, par kuriem labāk klusēšu. Vārdu sakot, kad devāmies projām, sacēlās pama­tīgs tracis un tika nošauts viens angļu virsseržants sagadījās tā, ka pirmajā reizē mani pēra viņš. Taču es nebūtu viņu šāvis; es pret viņu neloloju ļaunas domas, turklāt es biju pārāk vājš un spēju tikai karāties pāri zirga mugurai. Platā mute sakniebās tik cieši, ka lūpas kļuva pavisam plānas. Ja tas būtu bijis kapteinis Rendels, tad gan es lai­kam būtu saņēmies. Džeimijs atslāba, raupjais lina krekls uz muguras nostiepās, un viņš paraustīja plecus.

-    Tā nu sanācis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turos pils tuvumā. Maz ticams, ka tik dziļi Hailendā iznāks saskrieties ar angļu patruļu, taču šad un tad viņi pārnāk pāri robežai. Un kur tad vēl sardze, lai gan arī viņi pils tuvumā nerādītos. Tā kā Kolamam ir pašam savi rokaspuiši, tad viņam sardzes pakalpojumi nav vajadzīgi. Džeimijs pasmaidīja un tik ilgi bužināja košsarkanos matus, līdz tie slējās stāvus gaisā kā dzeloņcūkas adatas.

-    Zini, es neesmu gluži nepamanāms. Šaubos, vai pilī mīt sūdzētāji, bet kāds pārītis varētu atrasties laukos, kas ar lielāko prieku nopelnītu dažus pensus, dodot angļiem ziņu, kur atrodos, ja vien viņi zinātu, ka mani meklē. Viņš apveltīja mani ar smaidu. Tu jau būsi sapratusi, ka mans uzvārds nav Maktevišs?

-    Vai pilskungs to zina?

-    Ka esmu izraidītais? 0 jā, Kolams zina. Droši vien to zina vai­rums cilvēku šajā Hailendas daļā; tas, kas toreiz notika Fortviljamā, sacēla lielu troksni, un ziņas te izplatās ļoti ātri. Bet to, ka meklētais ir Džeimijs Maktevišs, viņi gan nezina; ja vien mani neredz neviens, kas pazīst ar īsto vārdu. Mati joprojām smieklīgi spurojās uz visām pusēm. Man pēkšņi sagribējās tos saglaust, tomēr es to nedarīju.

-    Kāpēc tev ir apgriezti mati? es pēkšņi pajautāju un nosarku.

Piedod, tā nav mana darīšana. Man tikai iešāvās prātā tāda doma, jo

lielākajai daļai vīriešu, ko te redzu, ir gari mati…

Džeimijs, tāds kā mazliet sakautrējies, nogludināja asos kušķīšus.

-    Man arī agrāk bija gari. Tagad mati ir īsi, jo mūkiem vajadzēja noskūt man pakausi, un paiet vairāki mēneši, līdz tie atkal ataug. Pui­sis paliecās uz priekšu, aicinādams apskatīt viņa pakausi.

-    Stiepjas pāri visai galvai, redzi? Katrā ziņā es varēju rētu sataus­tīt un, kad pašķīru biezos matus, ari redzēt sešas collas gara nesen saaugušu rētaudu līnija, vēl sārta un mazliet izciļņa. Viegli iztaustīju to visā garumā. Sadzijusi glīti, tas, kurš uzlicis šuves, savu darbu paveicis labi; tāda brūce noteikti bija atvērusies un stipri asiņoja.

-    Vai tev mēdz sāpēt galva? es profesionāli apjautājos. Džeimijs atliecās un pieglauda matus virs rētas. Tad piekrītoši pamāja.

-    Palaikam, taču ne vairs tik stipri kā agrāk. Pirmo mēnesi pēc trie­ciena es biju akls un galva man visu laiku plīsa vai pušu. Kad pama­zām atkal varēju redzēt, arī galva mitējās sāpēt. Viņš vairākas reizes samirkšķināja plakstus, it kā pārbaudīdams, vai redz labi.

-     Šad tad acu priekšā tā kā miglojas, viņš stāstīja, kad esmu stipri piekusis. Gar malu izveidojas tāda kā dūmaka.

-     Brīnums, ka tu paliki dzīvs, es teicu. Tev gan noteikti ir biezs galvaskauss.

-    Tā ir. Cietpauris, kā saka mana māsa. Mēs abi sākām smieties.

-    Kā tas notika? es turpināju prašņāt. Džeimijs sarauca pieri un, likās, samulsa.

-     Nu, tur jau tā lieta, viņš, gausi stiepdams vārdus, atbildēja. Es neko neatceros. Kopā ar dažiem puišiem no Lohlegenas bijām pie Kerierikas pārejas. Pēdējais, ko atminos, ka rāpos augšā pa nelieliem brikšņiem apaugušu nogāzi; atceros, ka sadūru roku uz akmeņozola krūma un vēl nodomāju, ka asins piles izskatās pēc ogām. Un pēc tam es atmodos Francijā Svētās Annas de Buprē abatijā, galva man dunēja kā tukša muca, un cilvēks, kuru neredzēju, deva man dzert kaut ko vēsu.

Viņš paberzēja pakausi, it kā atkal justu sāpes.

-     Retumis kaut ko atminos lampu, kas šūpojas virs galvas, tādu kā saldenu, kā eļļainu garšu uz lūpām, cilvēki man kaut ko saka, bet es nezinu, vai tā patiešām bij. Zinu, ka mūki deva man opiju, tāpēc es gandrīz visu laiku sapņoju. Džeimijs piespieda pirkstus pie aizvērta­jiem plakstiem.

-    Vienu sapni es redzēju atkal un atkal. Galvai cauri aug trīs sak­nes, lielas un mezglainas, tās aug un plešas, izlien man pa acīm ārā, smacējot spiežas rīklē. Sapnis vilkās bezgalīgi, saknes izlocījās, tinās ripuļos un nepārtraukti brieda lielākas. Beidzot tās kļuva tik milzīgas, ka, likās, pārplēsīs man galvaskausu un es pamodīšos no lūstošu kaulu krakšķēšanas. Viņš saviebās. Tāda žļerkstoša krakšķēšana, kā zem ūdens šaujot.

-     Fui!

Pēkšņi mums pāri pārslīdēja ēna un mūsu redzeslokā parādījās liels zābaks, es iebakstīju Džeimijam sānos.

-    Ak tu slīmest, pienācējs bez dusmām sacīja, sit pa māgu, kamēr zirgi skraida nepieskatīti. Un kad tā ķēvele tiks iejāta, ko, puis?

-    Ja man, Alek, kurkstēs vēders, viņa ātrāk nemācīsies, Džeimijs atteica. Bet pa to laiku uzkod ko nebūt; te jau visa kā gana. Viņš ielika siera gabalu artrīta izkropļotā rokā. Līkie un stīvie pirksti satvēra sieru, un to īpašnieks noslīga zālē.

Džeimijs mani ar viesi iepazīstināja pārsteidzoši formāli: Aleks Makmāns Makenzijs, Leohas pils staļļmeistars.

Es nodomāju, ka druknajam vīram pusgarajās biksēs un raupja auduma kreklā, staļļmeistaram, bija pietiekami daudz pašapziņas, lai savaldītu gandrīz jebkuru nepakļāvīgu ērzeli. "Un Marsa skatienu rāt un pavēlēt," man galvā pazibēja vārdi. Acs bija tikai viena, otru sedza melna auduma ielāps. It kā lai atlīdzinātu par zaudējumu, no pieres vidusdaļas kuploja biezas uzacis, garas un sirmas kā kukaiņu taustekļi, kas draudīgi māja no pamatā vēl brūnajiem kušķiem.

Iepazistoties vecais Aleks (jo Džeimijs, bez šaubām, viņu tā sauca, lai atšķirtu no mazā Aleka, kas bija mani atvedis šurp) pamāja man ar galvu, bet vairs nelikās par mani ne zinis, uzmanību sadalīdams starp ēdienu un trijiem kumeļiem, kas pļavā vicināja astes. Es zaudēju inte­resi par abu viru nebeidzamo sarunu, kurā tika apspriesti gan vairāki neapšaubāmi izcilu rumaku vecāki, kuri šobrīd nebija šeit, sīki iztirzāti visa staļļa vairošanās rekordi vairāku gadu garumā un vēl vairāki neiz­protami zirgu audzēšanas jautājumi, kas skāra cīpslas, skaustus, plecus un citas šo cēlo dzīvnieku ķermeņa daļas. Tā kā es, raugoties uz zirgu, pamanīju tikai purnu, asti un ausis, tad man šīs sarunas smalkās nian­ses neko neizteica.

Es atlaidos pusguļus un, atbalstījusies uz elkoņiem, gozējos sil­tajā pavasara saulītē. Todien valdīja neparasts miers, it kā viss ritētu savu gaitu, neprasot, lai cilvēks satraukumā un steigā iejaucas. Varbūt tas bija miers, ko cilvēks allaž rod dabas klēpī, tālu prom no ēkām un grabažām. Varbūt šo klusā prieka izjūtu, ka vari pieskarties augiem, gandarījumu, ka palīdzi tiem zaļot, deva darbs dārzā. Varbūt tas gluži vienkārši bija atvieglojums, ka beidzot atradies darāmais, ka nav jāklīst pa pili, jājūtas liekai un acis krītošai kā tintes traipam uz pergamenta.

Kaut arī es nepiedalījos "zirdziskajā" sarunā, es nebūt nejutos lieka. Vecais Aleks izturējās tā, it kā es būtu tikai ainavas daļa, un, kaut arī Džeimijs pa brīžam uzmeta man iesāņus skatienu, arī viņš, kad saruna ieslīdēja gēlu valodas līganajos ritmos, pamazām aizmirsa par mani, un tā bija droša zīme, ka skots ar sirdi un dvēseli iegrimis risināmajā tēmā. Tā kā man nebija ne mazākās nojausmas, par ko Džeimijs ar Aleku runā, valodas rāmais plūdums mani nomierināja tāpat kā bišu dūkšana viršu ziedos. Dīvaini apmierināta un miegaina, es atbīdīju malā visus prātojumus par Kolama aizdomām, par savu nelaimīgo likteni un citām nepatikšanām. "Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu," es pussnaudā nodomāju, no kādām atmiņu dzīlēm izvelkot vārdus no Bībeles.

Kaut kad vēlāk mani atmodināja vai nu pāri slīdoša mākoņa atnes­tais vēsums, vai kādas izmaiņas vīriešu sarunas noskaņā. Viņi bija atgriezušies pie angļu valodas; tonis bija nopietns, tā vairs nebija zirgu apsēsto brīvi līkumojošā pļāpāšana.

Līdz Saietam atlikusi vien nedēļa, puis, Aleks atgādināja. Vai esi jau ticis skaidrībā, ko tad darīsi?

Džeimijs smagi nopūtās.

-     Nē, Alek, neesmu vis. Reizēm domāju šādi, dažreiz atkal citādi. Zināms, te pie tevis un zirgiem ir labi. Jaunā vīrieša balsi skanēja smaids, bet turpinot tas pazuda. Un Kolams man apsolīja… nu, nekad neko nevar zināt. Bet bučot zobenu, saukties par Makenziju un atteik­ties no visa, kam esmu dzimis? Nē, to es nevaru solīties.

-     Kā ta', stūrgalvīgs kā tēvs, Aleks noburkšķēja, kaut ari balsi skanēja parupja atzinība. Citkārt tu izskaties kā atsities viņā, kauč esi garš un gaišiem matiem kā mātes radiem.

-    Vai tad tu viņu pazini? Džeimija balsī ieskanējās interese.

-    Ak, mazdrusciņ. Vairāk gan esmu par šo dzirdējis. Zini, es strā­dāju Leohas pilī vēl pirms tavu vecāku kāzām. Un, ja paklausās, ko Dūgals ar Kolamu melš par Mello Braienu, varētu padomāt, ka šis bijis pats nelabais, ja ne vēl ļaunāk. Un tava māte būtu Jaunava Marija, kuru šis aizrāvis uz elli.

Džeimijs sāka smieties.

-     Un vai tad es esmu viņam līdzīgs?

-    Jā, jā, esi gan, puis. Nūjā, un es labi saprotu, kāpēc tev pāriešana pie Kolama netīk kā suņanagla pakaļā. Bet ir jau arī citas lietas, vai ne? Ja, teiksim, nonāks līdz cīņai par Stjuartiem un Dūgalam būs vaļa darīt, kā ienāk prātā. Ja tajā kautiņā tu nostāsies pareizajā pusē, puis, tad dabūsim savu zemi atpakaļ un vēl vairāk, lai ko darītu Kolams.

Džeimijs atbildēja ar skaņu, ko biju nodēvējusi par "skotisku ņurdienu", ši neartikulētā skaņa veidojās dziļi rīklē un nozīmēja gandrīz jebko. Šis konkrētais ņurdiens, šķiet, pauda zināmas šaubas, ka šāds vēlams rezultāts būtu iespējams.

-    Jā, viņš teica, un, ja Dūgals nedabūs cauri to, ko grib, kas tad būs? Vai atkal ja kauja pavērsīsies pret Stjuartu namu?

Arī Aleks noņurdēja.

-    Tad tu paliksi te, puis. Un būsi staļļmeistars manā vietā; ilgi es vairs te neķeipšu un nevienu labāku par tevi pie zirgiem neesmu re­dzējis.

Džeimija pieticīgais ņurdiens norādīja, ka viņš ar komplimentu ir apmierināts.

Vecais turpināja, neņemot vērā šādu iejaukšanos.

-    Makenziji ir tev rada; tas jau nenozīmē, ka tu noliegsi savas asi­nis. Un tas vēl nav viss, tagad viņš ķircināja jaunekli, piemēram, l.eigēras kundzene?

Par atbildi viņš saņēma vēl vienu ņurdienu, šoreiz tas nozīmēja apjukumu un noliegumu.

-    Nu jau, puis, jauns vīrišķis neļaus sevi sloksnēt par skuķi, kas viņam ir tukša vieta. Un tu zini, ka tēvs viņai neļaus precēties ārpus klana.

-    Viņa ir tik jauniņa, Alek, man sametās meitēna trakoti žēl, Džei­mijs taisnojās. Tas arī viss, nekā vairāk. Šoreiz "skotisko ņurdienu" izpildīja Aleks, viņš izdvesa guturālu skaņu, kas nepārprotami aplieci­nāja izsmējīgu neticību.

-    To tu man nestāsti, puis; kāds cits ar tukšāku galvu varbūt tev noticētu. Nu, pat ja nebūtu Leigēras un tu varēji izvēlēties krietni sliktāku, ņem vērā -, tev uz precībām būtu labākas izredzes, ja būtu maķenīt vairāk naudiņas un kāds nebūt nodrošinājums priekšdienām; un tāds tev būtu, ja kļūtu par nākamo staļļmeistaru. Tu varētu meitas izvēlēties pēc sirds patikas ja kāda nepagūs izvēlēties tevi! Aleks nospurcās slāpētā jautrībā, kā mēdz darīt cilvēki, kas reti smejas. Mušas ap medus podu nevarētu ar tevi sacensties, puis! Kauc trūcīgs un bez vārda, meitieši pūš un elš vien pēc tevis es esmu redzējis! Atkal šņaukāšanās. Pat šitā ārmaliešu preilene nevar likt tevi mierā, kauc tikai nesen palikusi atraitnēs!

Vēlēdamās novērst to, ka man vajadzētu klausīties vēl veselu virkni arvien riebīgāku personiskas dabas izteikumu, es nolēmu, ka pienācis laiks "oficiāli" pamosties. Staipīdamās un žāvādamās es piecēlos sēdus, uzkrītoši berzēju acis, lai nevajadzētu skatīties uz runātājiem.

-     Mmmmmm. Laikam biju aizmigusi, es teicu, koķeti mirkšķinā­dama plakstus. Džeimijs, kura ausis bija stipri pietvīkušas, izrādīja pār­spīlētu interesi par ēdiena atlieku salikšanu grozā. Vecais Aleks blenza manī no augšas, acīmredzot pirmo reizi mani ievērojis.

-     Vai tev, zeltenīt, patīk zirgi? viņš tieši noprasīja. Šajos apstāk­ļos es diez vai varēju atbildēt noliedzoši. Pēc apliecinājuma, ka zirgi man šķiet ļoti saistoši, saņēmu īsu izklāstu par ķēvīti, kas šobrīd aplokā snauduļoja, ar asti palaikam aizdzenot kādu mušu.

-     Nāc vien droši šurpu, meitēn, skatīties, kad gribi, Aleks pabei­dza savu sakāmo, ja vien neej tik tuvu, ka novērs zirgu uzmanību. Zini, viņiem jādara darbs. Šī frāze nepārprotami bija domāta kā atļauja iet, bet es, atcerējusies, kāpēc vispār biju šurp nākusi, paliku savās pozīcijās.

-    Jā, nākamreiz būšu piesardzīgāka, nosolījos. Bet, pirms eju atpakaļ uz pili, es gribu apskatīt Džeimija plecu un noņemt pārsējus.

Aleks lēnām nolieca galvu, bet, man par pārsteigumu, tas bija Džei­mijs, kurš atteicās no maniem pakalpojumiem, pagriežoties, lai dotos atpakaļ uz aploku.

-     Ak, nāksies vien pagaidīt, zeltenīt, viņš novērsies atrunājās. Šodien vēl daudz darāmā; varbūt vēlāk, pēc vakariņām, labi? Tas likās pavisam savādi; pirms tam viņš nemaz nebija tā steidzies atgriez­ties pie darba. Bet es taču nevarēju piespiest slimnieku pakļauties, ja viņš to nevēlas. Paraustījusi plecus, es piekritu satikties pēc vakariņām un pagriezos, lai kāptu atpakaļ kalnā uz pili.

Ejot augšā pakalnā, es domāju par rētas formu Džeimija galvā. Tā nebija taisna līnija, kādu atstātu angļu zobens. Brūce bija puslokā, tāda paliek pēc liekta asmens cirtiena. Piemēram, āvas. Bet, cik es zināju, tādus nāvējošus ieročus nēsā nē, es izlaboju sevi, nēsāja vienīgi klana locekļi.

Tikai tad, kad jau gāju projām, es visu sapratu. Tik jaunam puisim, kurš turklāt vēl bēguļo un nepazīst savus ienaidniekus, Džeimijs pret mani bija izturējies pārsteidzoši vaļsirdīgi.

Atstājusi ēdiena grozu virtuvē, es atgriezos nelaiķa Bītona laza­retē, kas tagad, pēc Fica kundzes sparīgo palīdžu viesošanās, bija tīra un spodra. Pat vairāki duči stikla pudelīšu skapītī mirdzēja pelēkajā gaismā, kas plūda iekšā pa logu.

Zāļu skapītis arī likās piemērotākais, ar kuru sākt manā rīcībā esošo drogu un medikamentu inventarizāciju. Vakar vakarā, pirms mani uzveica miegs, kādu brīdi biju šķirstījusi zilos ādas vākos iesieto grā­matu, ko biju paņēmusi no šejienes. Izrādījās, ka tas ir "Dziednieka ceļvedis un rokasgrāmata", kurā bija apkopotas receptes noteiktu sim­ptomu un slimību ārstēšanai un kuru sastāvdaļas acīmredzot atradās man priekšā.

Grāmata sastāvēja no vairākām nodaļām: "Sviedrēšanas, vemša­nas un klepus līdzekļi", "Dražejas un pastilas", "Dažādi plāksteri un to iedarbība", "Tinktūras un uzlējumi" un visai plaša kolekcija ar ļaunu vēstošu nosaukumu vienā vienīgā vārdā "Klistīri".

Dažas no receptēm nepārprotami atklāja iemeslus, kādēļ nelaiķa Deivija Bītona pacienti neatguva veselību. "Pret galvassāpēm," kāda recepte ieteica, "ņem vienu zirgābolu, kārtīgi izžāvē, saberž pulverī, iemaisa karstā alū un izdzer." "Bērniem pret krampjiem aiz katras auss ir jāpieliek piecas dēles." Un dažas lappuses tālāk "struteņu un kurkumas sakņu novārījums kopā ar 200 mitreņu sulu ļoti labi līdz pret dzelteno kaiti". Es aizvēru grāmatu, nespēdama vien nobrīnīties, cik tomēr daudzi no dziednieka pacientiem saskaņā ar pedantiski rakstīto žurnālu pēc nozīmētās ārstēšanas bija ne tikai palikuši dzīvi, bet pat atveseļojušies no savas kaites.

Pašā priekšā stāvēja liela, brūna stikla burka ar vairākām aizdo­mīga izskata pikām; ņemot vērā Bītona receptes, man likās, ka es pus­līdz droši zinu, kas tās ir. Pagriezusi burku, es uzvaras priekā izlasīju ar roku rakstītu etiķeti: ZIRGĀBOLI. Nospriedusi, ka šāda viela ar laiku diez vai kļūst labāka, es, pat neatvērusi trauku, ar riebumu noliku to malā.

Turpmākā pētīšana apliecināja, ka PURLES OVIS ir latīnisks nosau­kums līdzīgai vielai, šoreiz no aitām. PEĻU AUSIS arī, izrādījās, ir dzīv­nieku, nevis augu izcelsmes; pretīgumā nodrebinājusies, atstūmu pude­līti ar sīkajām, sārtajām, kaltētajām austiņām.

Visu laiku lauzīju galvu par "mitrenēm", kas uz etiķetēm parādī­jās dažādos variantos "mītrenes", "mittrenes" un "mītrienes" un likās esam svarīga vairāku zāļu sastāvdaļa, tāpēc nopriecājos, ieraugot caurspīdīgu, aizkorķētu pudeli ar šo uzrakstu. Pudele bija līdz pusei pilna ar tādām kā mazām, pelēkām tabletītēm. Katra bija ne vairāk kā ceturtdaļcollu diametrā un tik nevainojamas formas, ka es sāku apbrī­not Bītona farmaceita prasmi. Pacēlu pudeli pie acīm un nobrīnījos, ka tā ir tik viegla. Tad ieraudzīju, ka visas "tabletes" ir smalku līniju klātas un tām ir mikroskopiskas kājiņas, kas bija ielocītas centrālajā rievā. Es steigšus noliku pudelīti, noslaucīju rokas priekšautā un noglabāju atmiņā jauno faktu. "Mitrenes" lasi "kukaiņi".

Bītona burkās atradās diezgan daudz puslīdz nevainīgu vielu, dažās bija kaltētas zālītes vai to izvilkumi, kas patiesi varēja noderēt. Atradu mazliet kalmju pulvera un aromātisko etiķi, ko Fica kundze bija izmantojusi Džeimija Makteviša ievainojumu apkopšanai. Tur bija dižzirdzene, vērmeles, rozmarīns un kaut kas, ko etiķete dēvēja par DVAKOJOŠO AGARU. Korķi vilku ārā piesardzīgi, bet izrādījās, ka tur ir tikai egļu zaru mīkstie galiņi, un no neaizzīmogotā trauka pacēlās patī­kama balzama smarža. Atstāju to vaļā un noliku uz galda, lai piešķir patīkamu aromātu gaisam mazajā, tumšajā kambarītī, bet pati turpi­nāju krājumu izpēti.

Izmetu burkas ar kaltētiem gliemežiem, SLIEKU EĻĻU kas patie­šām bija no sliekām gatavots maisījums, VINUM MILLEPEDATUM sasmalcināti un vīnā mērcēti simtkāji, ĒĢIPTIEŠU MŪMIJU PULVERI nenosakāma izskata putekļi, kuru izcelsme, manuprāt, bija dūņains upes krasts, nevis faraonu kapenes, BALOŽU ASINIS, SKUDRU OLAS, vairākus sūnās ļoti rūpīgi ietītus izžuvušus krupjus un CILVĒKA GALVASKAUSU. Nez kuram tas bija piederējis?

Kamēr izpētīju mazā skapīša un skapja ar daudzajām atvilktnēm saturu, pagāja gandrīz visa pēcpusdiena. Kad biju beigusi, gaitenī pie durvīm izmešanai bija sakrājusies liela kaudze ar nederīgām pudelēm, kārbiņām un blašķēm, bet krietni mazāka daļa trauku ar iespējami noderīgām zālēm bija saliktas atpakaļ skapītī.

Labu bridi nevarēju izšķirties, kurā kaudzē likt lielu saini ar zir­nekļa tīkliem. Bītona "Rokasgrāmata" apgalvoja un manas pašas mig­lainās atmiņas par tautas medicīnu to apstiprināja, ka zirnekļa tīkli labi noder brūču apkopšanā. Kaut es stipri sliecos domāt, ka šāda metode ir augstākajā mērā nehigiēniska, mana pieredze ar pārsējiem ceļmalā bija parādījusi, ka man ļoti būtu noderējis kaut kas lipīgs, ne tikai absorbē­jošs. Beidzot es atliku paciņu ar tīkliem atpakaļ skapītī, nolēmusi pado­māt, vai tos nav iespējams sterilizēt. Vārīt nevarēs, es domāju. Varbūt tvaiks tos attīrītu, vienlaikus neiznīcinot lipīgumu?

Domās iegrimusi, trinu rokas priekšautā. Tagad biju jau gan­drīz visu uzskaitījusi izņemot koka lādi pie sienas. Atvēru vāku un atsprāgu atpakaļ, jo pretī vēlās šausmīga smaka.

Lādē glabājās Bītona prakses ķirurģiskie instrumenti. Baismīga izskata zāģi, naži, kalti un citi rīki, kas izskatījās piemērotāki celtnie­cībai, nevis darbam ar smalkiem cilvēka audiem. Smaka droši vien bija radusies tāpēc, ka Deivijs Bītons nebija saskatījis jēgu instrumentu tīrīšanā pēc to lietošanas. Ieraugot tumšos traipus uz asmeņiem, es riebumā saviebos un aizcirtu lādes vāku.

Aizvilku to līdz durvīm, nolēmusi pateikt Fica kundzei, ka instru­menti, kad reiz būs droši novārīti, jāatdod pils galdniekam, ja te tāds vispār bija.

Man aiz muguras kaut kas sakustējās, un es kļuvu uzmanīga īstajā brīdī, lai nesadurtos ar cilvēku, kas tikko bija ienācis telpā. Es pagriezos un ieraudzīju divus jaunus vīriešus, viens balstīja otru, kurš lēca uz vie­nas kājas. Savainotā kāja bija savīkstīta lupatu murskulī un notraipīta ar svaigām asinīm.

Es palūkojos apkārt, tad pamāju uz lādi, jo nekā cita, uz kā sēdēt, nebija.

Sēdies, es norīkoju. Acīmredzot jaunā Leohas pils dziedniece bija ķērusies pie darba.

Atlaidos gultā galīgi pārguruši. Savādi, bet rakņāšanās pa Bītona

atstāto mantību man bija sagādājusi prieku, un nedaudzo

pacientu ārstēšana, lai cik nožēlojami bija manā rīcībā eso­šie medikamenti, ļāva man atkal stabili nostāties uz kājām un justies noderīgai. Pirkstu pieskārieni miesai un kauliem, pulsa skaitīšana, mēles un acu pētīšana ierastā izmeklēšanas procedūra bija krietni mazinājusi panikas radīto tukšumu, kas nebija atstājies, kopš izkritu cauri akmens plaisai. Kaut arī atrados dīvainā situācijā un jutos gauži neiederīga, bija ļoti nomierinoši apzināties, ka tie patiesi bija cilvēki. Ar siltu miesu, mataini, ar sirdīm, kuru pukstus varēja saklausīt, un plaušām, kas skaļi elpoja. Daži no viņiem nelabi oda, daži bija utaini un netīri, bet man tas nebija nekas jauns. Katrā ziņā ne sliktāk kā karalauka hospitālī, un ievainojumi līdz šim izrādījušies iepriecinoši viegli. Tas, ka spēju mazināt pacientiem sāpes, ievilkt izmežģītu locītavu vai pārsiet brūci, sniedza man milzīgu gandarījumu. Rūpes par citu cilvēku labsajūtu neļāva justies kā likteņa, kas bija atvedis mani šurp, prātam neaptveramo kaprīžu upurim, un es varēju pateikties Kolamam, ka viņš man sagādājis šo nodarbošanos.

Kolams Makenzijs. Tas nu gan bija viens neparasts cilvēks. Inteli­ģents, izsmalcinātām manierēm, ari smalkjūtīgs, tik atturīgs, ka viņam piemītošā dzelzs griba gandrīz palika nepamanīta. Krietni uzskatāmāk tā atklājās viņa brālī Dūgalā. Viņš bija dzimis karavīrs. Un tomēr, redzot abus brāļus kopā, ne mirkli neradās šaubas, kurš no viņiem ir stiprākais. Kolams bija vadonis, līkas viņam kājas vai taisnas.

Tulūza-Lotreka sindroms. Nekad nebiju ar šo slimību saskārusies tieši, bet par simptomiem biju dzirdējusi. ŠI kaite, kas saēda kaulus un deģenerēja saistaudus, bija nosaukta tās slavenākā slimnieka (es sev atgādināju, ka viņš vēl nemaz nav dzimis) vārdā. Upuri bieži šķiet veseli, kaut arī pavārgi, līdz agrīnam pusaudža vecumam, kad kāju garie kauli sāk rukt un drupt no spiediena, ko rada vajadzība noturēt augumu vertikālā stāvoklī.

Vēl viena no ārējām pazīmēm bija bāla, priekšlaicīgu grumbu sakrunkota āda, ko izraisīja Tulūza-Lotreka sindromam raksturīgā sliktā asins cirkulācija. Tāpat biju jau agrāk pamanījusi roku sauso ādu ar sabiezējumiem pirkstu galos. Kāju kauliem izgriežoties un sarūkot, mugurkauls tika pakļauts lielākam spiedienam un arī bieži izliecās, radot sirdzējam milzīgu diskomfortu. Izklaidīgi piņķerēdama savēlu­šās matu šķipsnas, es domās pārskatīju mācību grāmatā uzskaitītos simptomus. Zems balto asinsķermenīšu skaits, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, risks agri saslimt ar artrītu. Sliktās asins cirkulācijas un saistaudu deģenerācijas dēļ slimnieki vienmēr ir neauglīgi un bieži arī impotenti.

Pēkšņi es sastingu, jo atcerējos Heimišu. "Mans dēls," iepazīsti­not ar zēnu, lepni bija sacījis Kolams. Mmm, es nodomāju. Nu, varbūt arī nav impotents. Vai ari ne gluži. Bet Letīcijai paveicies, ka daudzi Makenziju vīrieši stipri līdzinās cits citam.

Šīs saistošās pārdomas iztraucēja negaidīts klauvējiens pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja viens no, šķiet, visuresošajiem izsūtāmajiem zēniem ar ielūgumu no paša Kolama. Zālē notikšot dziedāšana, viņš vēstīja, un Makenziju vadonis justos pagodināts, ja es ierastos.

Neseno pārdomu rezultātā izdarīto secinājumu dēļ man gribējās vēlreiz nopētīt Kolamu. Tāpēc pametu skatienu spogulī un veltīgi cen­tos pieglaust matus, aizvēru durvis un pa aukstajiem un līkumotajiem gaiteņiem sekoju mazajam ceļvedim.

Vakarā zāle izskatījās citāda, gandrīz vai kā svētkiem saposta, jo visā garumā pie sienām sprakšķēdamas dega priežu lāpas, laiku pa lai­kam uzplaiksnīja pa zilai liesmai, kad sakusa kāds sveķu pikucītis. Pie milzīgā, ar neskaitāmiem iesmiem un katliem aprīkotā pavarda vaka­riņu gatavošanas drudžainā rosība bija kļuvusi ievērojami rāmāka;

tagad tikai vienā mutē kurās uguns, kuru dzīvu uzturēja divi vareni, lēni degoši baļķi, bet iesmi bija noglabāti tukšajā dūmenī.

Galdi un soli gan stāvēja turpat, tikai mazliet pabīdīti malā, lai atbrīvotu laukumiņu netālu no uguns; acīmredzot tur būs galvenā izklaides vieta, jo blakus bija nolikts Kolama kokgrebumiem rotātais krēsls. Tajā sēdēja pats klana vadonis ar siltu segu pār ceļiem, turpat pa rokai atradās mazs galdiņš ar karafi un glāzēm.

Redzot, ka kavējos pie durvīm, Kolams aicināja mani pie sevis un ar laipnu žestu norādīja uz solu sev blakus.

-     Priecājos, ka atnācāt, Klēras kundze, viņš mani uzrunāja patī­kami draudzīgā tonī. Gvilins būs laimīgs, ka viņa dziesmas dzirdēs vēl kāds līdz šim nepazīstams cilvēks, kaut arī mēs vienmēr labprāt viņā klausāmies. Man likās, ka galvenais Makenzijs izskatījās nogu­ris platie pleci viegli uzkumpuši un priekšlaicīgās rievas sejā iegrau­zušās dziļāk.

Nomurmināju kādu neko neizsakošu pieklājības frāzi un pārlaidu skatienu zālei. Telpa pamazām pildījās ar cilvēkiem, pa kādam izgāja ārā, daži stāvēja mazos pulciņos pļāpādami, citi bez steigas ieņēma vietas uz soliem gar sienu.

-    Kā, lūdzu? Es pagriezos, pieaugošajā troksnī palaidusi garām Kolama vārdus, un redzēju, ka viņš ir pastiepis uz manu pusi karafi, skaistu zvanveida trauku no gaišzaļa kristāla. Šķidrums tajā cauri stik­lam likās zaļš kā jūras dzelme, bet, izliets glāzē, izrādījās skaisti gaišsārts ar izsmalcinātu buķeti. Garša pilnībā piepildīja visas cerības, un es svētlaimē aizvēru acis, izbaudīdama vīna garaiņu kņudināšanu pie aukslējām, tad negribīgi ļāvu nektāra straumītei ietecēt rīklē.

-    Labs, vai ne? Dobjā balsī ieskanējās tikko jaušami smiekli, es atvēru acis un ieraudzīju, ka Kolams ar atzinīgu smaidu lūpās mani vēro.

Vēru muti, lai atbildētu, bet atklāju, ka liegā, izsmalcinātā garša izrādījusies maldinoša; vīns bija gana stiprs, lai izraisītu nelielu balss saišu paralīzi.

-    Bri… brīnišķīgs, man izdevās izspiest.

Kolams pamāja ar galvu.

-    Jā, tiesa. Reinas vīns. Nepazīstat? Es papurināju galvu, un viņš no karafes piepildīja manu kausu ar vizoši sārtu lāmu. Savu glāzi viņš saņēma aiz kājiņas, pacēla acu augstumā un grozīja, lidz pavarda uguns aizdedzināja tās saturu ar spilgti sarkaniem zibšņiem.

-    Jūs tātad spējat novērtēt labu vīnu, Kolams secināja un pielieca glāzi, lai pats izbaudītu bagāto augļu aromātu. Bet laikam jau tas ir dabiski, ja esat augusi franču ģimenē. Vai, pareizāk būtu teikt, daļēji franču, viņš ar smaidu lūpās sevi izlaboja. Kurā Francijas apgabalā ir jūsu dzimtas saknes?

Brīdi svārstījos, tad, izlēmusi, cik iespējams, turēties pie patiesības, atbildēju:

-     Mūsu radniecība ir sena un ne sevišķi cieša, bet mani tuvinieki nāk no ziemeļdaļas, netālu no Kompjeņas. Mazliet satrūkos, aptvē­rusi, ka šobrīd mani radinieki patiesi dzīvoja netālu no Kompjeņas. Jā, turies vien pie patiesības.

-    Ahā. Taču pati tur nekad neesat bijusi?

Pieliecu glāzi, noraidoši purinādama galvu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, ievilkdama plaušās vīna smaržu.

-     Nē, es joprojām aizvērtām acīm atteicu. Un arī neesmu tiku­sies ar radiem, kas tur dzīvo. Atvērusi acis, konstatēju, ka Kolams nenolaiž no manis skatienu. Es jums jau stāstīju.

Viņš pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies neērti.

-    Jā, stāstījāt. Viņa acis bija skaisti gaiši pelēkā krāsā ar biezām, melnām skropstām. Kolams Makenzijs bija ļoti pievilcīgs vīrietis, vis­maz līdz jostasvietai. Mans skatiens pašāvās garām sarunu biedram uz cilvēku grupiņu, kas pulcējās pie pavarda, tur starp vairākām sie­vietēm, kuras bija iesaistījušās dzīvā sarunā ar Dūgalu Makenziju (arī ļoti pievilcīgs vīrietis, turklāt vesels), es redzēju Kolama sievu Letīciju.

Atkal visu uzmanību veltīju Kolamam un ievēroju, ka viņš izklaidīgi veras vienā no sienas rotājumiem.

-     Un, kā es jau arī iepriekš tiku jums teikusi, es paskarbi ierunā­jos, izraujot viņu no īslaicīgās izklaidības, es vēlētos turpināt ceļu uz Franciju, cik drīz vien iespējams.

-    Jā, jūs tā teicāt, viņš pieklājīgi sacīja, paņēma karafi un jau­tājoši savilka uz augšu uzacis. Es ar stingru roku pacēlu savu glāzi, norādot līdz pusei, tādējādi likdama saprast, ka vēlos tikai mazliet, bet viņš piepildīja smalko trauku gandrīz līdz malām. Kā es jums, Bīčemas kundze, teicu, viņš turpināja, nenovērsdams skatienu no vīna, kas cēlās glāzē arvien augstāk, manuprāt, jums nāksies samierināties, ka kādu brīdi aizkavēsieties šeit, līdz tiks veikti zināmi pasākumi, lai varētu doties ceļā. Galu galā nekur jau nav jāsteidzas. Tagad taču tikai pavasaris, līdz rudens vētrām, kas padara bīstamu Lamanša šķēr­sošanu, vēl vairāki mēneši. Viņš reizē pacēla skatienu un karafi un lūkojās manī ar neizprotamu sejas izteiksmi.

-     Bet, ja jūs pateiktu man savu Francijas radu vārdus, iespējams, es varētu aizsūtīt ziņu lai viņi var sagatavoties jūsu uzņemšanai. Ko jūs par to teiksiet?

Saskaroties ar šādu izaicinājumu, man nebija citas izejas kā vien nomurmināt "jā, varbūt vēlāk" vai kaut ko tādā garā un steigšus aizbil­dināties, ka, pirms sākas dziedāšana, man jāapmeklē zināmas telpas. Viens nulle Kolama labā, bet tā vēl nav uzvara.

Aizbildinājumam minētais iemesls nebija gluži izdomājums, un diezgan ilgi es klejoju pa pils tumšajām zālēm, līdz atradu vajadzīgo telpu. Ar tausti meklējot ceļu atpakaļ, turklāt joprojām ar vīna glāzi rokā, es nonācu pie apgaismotas arkas, kas veda'zālē, bet tūlīt atklāju, ka esmu nonākusi pie ieejas, kas atrodas tieši pretī Kolama vietai zāles otrā galā. Šajā situācijā man tas bija izdevīgi, un es nemanāmi ieslī­dēju garajā telpā. Cenšoties saplūst ar nelielajiem ļaužu pulciņiem, gar sienu virzījos uz vienu no soliem.

Pametusi skatienu uz zāles augšējo galu, es redzēju tur slaidu vīrieti, kas, spriežot pēc mazās arfas, ko viņš turēja rokā, noteikti bija gaidī­tais bards Gvilins. Pēc Kolama mājiena kāds kalps steigšus atnesa ķebli, bards apsēdās un turpināja uzskaņot arfu, klusiņām strinkšķinot stīgas, galvu pieliecis pie instrumenta. Kolams no savas karafes piepildīja vēl vienu glāzi vīna un ar kārtējo rokas mājienu kalpam aizsūtīja to dzies­miniekam.

-    O, viņš prasīja pīpi, viņš prasīja kausu un savus trīīīīs muzikan­tus, es bez pienācīgās godbijības pie sevis iedziedājos, ar to no jau­navas Leigēras izpelnoties neizpratnes pilnu skatienu. Viņa sēdēja zem gobelēna, kurā bija attēlots mednieks ar sešiem gariem, šķielējošiem suņiem, kas izmisigi trenca vienu zaķi.

-    Mazliet pārspīlēti, vai ne? Es vieglprātīgi pamāju ar roku uz gobelēnu un smagi noslīgu Leigērai blakus uz sola.

-    0! Ē… jā, meitene atturīgi atbildēja, pavirzīdamās mazliet tālāk. Mēģināju iesaistīt kaimiņieni draudzīgā sarunā, bet viņa tikai izmeta pa vienzilblgam vārdam, pietvīkusi un sabijusies, ka biju viņu uzrunājusi, un es drīz vien likos mierā, jo manu uzmanību piesaistīja notiekošais zāles otrā galā.

Noskaņojis arfu, Gvilins bija izņēmis no svārkiem trīs dažāda izmēra koka flautas un salicis uz galda, lai tās būtu pa rokai.

Pēkšņi es ievēroju, ka Leigēru nemaz neinteresē tas, kas mani, bards ar saviem mūzikas instrumentiem. Nedaudz saspringusi un atlie­kusies atpakaļ, lai gobelēna mestajā ēnā paliktu nemanīta, viņa pāri manam plecam lūkojās uz zemo velvēto ieeju.

Ar acīm sekodama meitenes skatienam, es ieraudzīju gara auguma cilvēku ar sarkaniem matiem Džeimiju Maktevišu, kurš pašlaik nāca iekšā zālē.

-    Ā! Brašais varonis! Tev viņš patīk, vai ne? jautāju savai blakus­sēdētājam Viņa drudžaini papurināja galvu, bet košais sārtums vaigos deva skaidru atbildi.

-     Paskatīsimies, vai varam šajā lietā ko darīt, labi? es teicu un jutos ārkārtīgi laipna un augstsirdīga. Es piecēlos un sāku sparīgi māt ar roku, lai piesaistītu Džeimija uzmanību.

Pamanījis mani, jauneklis smaidīdams spiedās cauri drūzmai. Es nezināju, kas starp jaunajiem ļaudīm bija noticis pagalmā, bet, manu­prāt, viņš ar meiteni sasveicinājās sirsnīgi, kaut ari mazliet formāli. Man viņš paklanījās brīvāk; pēc uzspiestās tuvības, kādā bijām dzīvo­juši līdz šai dienai, diez vai viņš varēja izturēties pret mani kā pret svešu.

No zāles otra gala atskanēja dažas nedrošas notis, vēstot, ka kuru katru mirkli sāksies vakara izrāde, un mēs steidzāmies ieņemt savas vietas, Džeimijs apsēdās starp mani un Leigēru.

Gvilins nebija nekāds izskatīgais, trauslu miesasbūvi un peļu pelē­kiem matiem, bet, kad viņš sāka dziedāt, izskats zaudēja jebkādu nozīmi. Viņš bija tikai vieta, kur pievērst skatienu, kamēr ausis bau­dīja mūziku. Priekšnesums sākās ar vienkāršu dziesmiņu ritmā, kas izcēla gēlu valodas tekstu, pavadījumā skanēja pavisam viegls piesi­tiens arfas stigām, tikai tik daudz, lai katra aizskartā stiga vibrējot ar atbalsi sasaistītu dzejas rindiņas. Ari balss bija mānīgi vienkārša. Sākumā varēja rasties iespaids, ka nekā īpaša tajā nav patīkama, bet ne spēcīga. Un tad pēkšņi pamani, ka skaņa iet caur sirdi, katra zilbe nozvana kristāldzidri, un nav svarīgi, ka to nesaproti, jo tā smeldzīgi atbalsojas prātā.

Dziesma izraisīja sirsnīgu aplausu brāzmu, un bards tūlīt uzsāka nākamo, šoreiz, cik varēju spriest, velsiešu dziesmu. Manām ausīm tā izklausījās kā ļoti muzikāla kakla skalošana, bet apkārtējie, šķiet, uzņēma dziesmu labi; viņi, bez šaubām, bija to jau dzirdējuši.

īsajā pauzītē, kas bija vajadzīga, lai uzskaņotu arfu, es klusi pajau­tāju Džeimijam:

-    Vai Gvilins jau ilgi uzturas pili? Tad, kaut ko atcerējusies, es pati sevi izlaboju: Ak, tu jau to nevari zināt, vai ne? Aizmirsu, ka pats te esi nesen.

-     Bet esmu te bijis jau agrāk, viņš atbildēja, pagriezies pret mani. Kad man bij sešpadsmit, es Leohā nodzīvoju gandrīz veselu gadu, un Gvilins tad jau bij te. Kolamam patīk mūzika. Viņš maksā, lai Gvilins paliktu. Nekas cits neatliek; velsieti ar lielāko prieku uzņemtu jebkurā pilī, kur viņš iegrieztos.

-     Es atceros, kad tu te dzīvoji, atskanēja Leigēras balss, viņa joprojām bija pietvīkusi sārta, bet apņēmības pilna iesaistīties sarunā. Džeimijs, viegli smaidīdams, pagrieza galvu pret runātāju.

-    Tiešām? Tev nevarēja būt vairāk kā seši vai septiņi gadi. Diez kas no manis toreiz nebij, ko redzēt, kur nu vēl atcerēties. Pieklājīgi vēršoties pie manis, viņš vaicāja: Vai tad tu saproti velsiešu valodu?

-    Nu, bet es tomēr atceros, Leigēra turpināja savu. Tu bij… ē… ak… es gribēju teikt… vai tu mani atceries no tiem laikiem? Meitenes pirksti nervozi knibinājās ap svārku ielocēm. Es redzēju, ka viņai bija paradums grauzt nagus.

Likās, ka Džeimija uzmanību piesaistījusi grupiņa cilvēku, kas pre­tējā zāles malā strīdējās gēlu vai kādā citā valodā.

-    Mmm? viņš izklaidīgi noņurdēja. Nē, diez vai. Taču, viņš smaidīja, atkal apņēmīgi pievēršoties meitenei, tas nemaz nebūtu iespējams. Jauns gailēns ap sešpadsmit ir pārāk aizņemts ar savu ārkār­tīgi nozimīgo esibu, lai veltītu uzmanību, viņaprāt, tādai niecībai kā nopuņķojušies bērneļi.

Es sapratu, ka Džeimijs ar šo piezīmi bija domājis nosodīt sevi, nevis klausītāju, bet iznākums bija pavisam citāds, nekā cerēts. Nospriedu, ka īsa atelpa varbūt ļautu Leigērai atgūt pašapziņu, tāpēc es steigšus iejaucos:

-    Nē, es neko nejēdzu no velsiešu valodas. Vai tev ir kāda nojauta, ko viņš saka?

-    0 jā. Un Džeimijs nekavējoties sāka deklamēt dzeju, likās, ka tas ir precīzs tulkojums angļu valodā. Tā bija sena balāde, kas stāsta par jaunekli, kurš mīlējis meiteni (par ko gan citu?), bet, uzskatīdams, ka nav mīļotās vērts, jo ir trūcīgs, devies jūrā meklēt bagātību. Jaunā cilvēka kuģis gājis bojā, viņš saticis draudīgas jūrasčūskas un apburo­šas nāras, izbaudījis piedzīvojumus, atradis mantu, tad beidzot atgrie­zies mājās un uzzinājis, ka meitene izgājusi par sievu pie viņa labākā drauga, kuram, lai ari bijis mazāk naudas, toties acīmredzot vairāk veselā saprāta.

-    Un ko tu darītu tādā situācijā? es mazliet paķircināju puisi. Kurš no viņiem būtu tu tas, kurš bez naudas neprecētos, vai tas, kurš paņemtu meiteni un uzspļautu naudai? Izskatījās, ka šis jautājums interesēja ari Leigēru, jo viņa pastiepa kaklu, lai dzirdētu atbildi, vien­laikus izliekoties, ka iegrimusi melodijā, ko uz flautas izspēlēja Gvilins.

-     Es? Džeimiju jautājums uzjautrināja. Sāksim ar to, ka naudas man nav un izredzes kādreiz pie tās tikt ir stipri niecīgas, tad laikam jau es priecātos, ja man paveiktos dabūt zelteni, kas nāktu pie manis, neprasot bagātību. Viņš smaidīdams papurināja galvu. Man nav dūšas stāties pretī jūrasčūskām.

Džeimijs jau pavēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, bet viņu apklusi­nāja Leigēra, kas kautrīgi uzlika plaukstu viņam uz rokas, tad nosarka un atrāvās, it kā puiša āda būtu nokaitēta.

-    Kuš, viņa izdvesa. Tas ir… Gvilins tūlīt sāks stāstīt. Vai tu negribi paklausīties?

-    O jā. Džeimijs nepacietībā mazliet paliecās uz priekšu, tad, aptvēris, ka aizsedz man skatu, uzstāja, lai sēžos viņam otrā pusē, pabīdot Leigēru tālāk uz sola. Redzēju, ka meitene nebūt nebija apmie­rināta par šo pārkārtošanos, tāpēc centos iebilst, ka man tepat ir labi, bet viņš palika pie sava.

-    Nē, no turienes tu labāk redzēsi un dzirdēsi. Un, ja viņš runās gēlu valodā, es varēšu tev čukstus pārtulkot.

Katru barda uzstāšanās numuru klausītāji uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem, kaut arī dziedāšanas laikā cilvēki klusiņām sarunājās, radot dobji dunošu fonu dzidrajām, saldajām arfas skaņām. Bet tagad zāli pāršalca gaidpilna kušināšana. Gvilina balss runājot bija tikpat skanīga kā dziedot, katrs vārds bija tā pateikts, ka tas bez piepūles aizskanēja līdz zāles, kurai bija augsti griesti un pa kuru staigāja caurvējš, tālāka­jam stūrim.

-     Tas notika pirms diviem simtiem gadu… Viņš runāja angļu valodā, un mani pēkšņi piemeklēja sajūta, ka esmu to kādreiz jau piedzīvojusi. Tieši tāpat gids Lohnesā bija mums stāstījis Greitglenas leģendas.

Tikai Gvilins nerunāja par spokiem un varoņiem, bet par Mazajiem ļautiņiem.

-    Netālu no Dandregenas dzīvoja Mazo ļautiņu klans, viņš iesāka. To kalnu sauca pūķa vārdā, kas tur mitinājās, Fins to nokāva un apbedīja tur, kur pūķis krita, tāpēc pilskalnu tā arī nosauca. Un, kad Fins un Feini bija aizgājuši mūžībā, Mazie ļautiņi apmetās uz dzīvi pilskalnā, lai cilvēku mātes zīda viņu feju bērnus, jo, raugiet, cilvēkam ir kaut kas tāds, kā nav fejām, un Mazie ļautiņi domāja, ka ar mātes pienu tas nonāks viņu bērnos.

Kādu nakti Jūens Makdonalds no Dandregenas ārā apkopa savus lopus, jo viņa sieva laida pasaulē pirmdzimto dēlu. Sacēlās varena vēja auka, kurā Jūens saklausīja savas sievas nopūtu. Viņa pūta tāpat, kā bija pūtuši pirms bērna dzimšanas; tā Jūens Makdonalds, izdzirdējis sievas nopūtas, apcirtās un, piesaucot Trīsvienību, dūra ar nazi vējā. Un sieva palika dzīva un vesela un nokrita viņam blakus zemē.

Stāsts beidzās, klausītāji izdvesa vienotu "āāā", un tūlīt sekoja leģendas par Mazo ļautiņu gudrību un atjautību un par viņu saskari ar cilvēku pasauli. Daži nostāsti bija gēlu, daži angļu valodā, acīmre­dzot tas bija atkarīgs no tā, kura valoda labāk iederējās vārdu ritmā, jo visiem bez satura nozīmes piemita skaists stāstījuma plūdums. Pildī­dams solījumu, gēlu stāstus man čukstus tulkoja Džeimijs, tik ātri un viegli, kā var pārstāstīt tikai daudzas reizes dzirdēto.

Viens no nostāstiem man īpaši palika atmiņā, tas vēstīja par vīrieti, kas vēlu naktī bija aizgājis uz Feju kalnu un dzirdējis no klintīm ska­nam sievietes dziedāšanu "skumju un žēlabu pilnu". Vīrietis ieklausī­jās un dzirdēja vārdus:

Esmu Belneinas pilskunga sieva, Fejas mani atkal ir nolaupījušas.

Viņš aizsteidzies uz Belneinas pili un uzzinājis, ka tās kunga nav mājās un sieva ar mazo dēliņu pazuduši. Vīrietis ar skubu devies uzmeklēt priesteri un aizvedis to uz Feju kalnu. Priesteris svētījis pils­kalna klintis un slacījis tās ar svētīto ūdeni. Pēkšņi nakts kļuvusi tum­šāka un skaļi nodārdējis pērkons. Tad no mākoņiem izniris mēness un apspīdējis kādu sievieti, Belneinas kunga sievu, kas bez spēka ar bērnu rokās gulējusi zālē. Sieviete bijusi nogurusi kā pēc tāla ceļa, bet nevarē­jusi pateikt, kur bijusi, nedz ari to, kā nokļuvusi pilskalnā.

Arī citiem bija savi stāsti stāstāmi, un Gvilins varēja atvilkt elpu; viņš sēdēja uz ķebļa, malkoja vīnu, bet tikmēr runātāji cits pēc cita ieņēma vietu pie pavarda un ar savām leģendām apbūra klausītājus.

Dažus es gandrīz nemaz nedzirdēju. Es arī biju aizrāvusies tikai ar savām domām, kas vīna, mūzikas un feju leģendu iespaidā mutuļoja un veidoja dažādas nākotnes ainas.

Tas notika pirms diviem simtiem gadu…

"Kalniešu stāstos viss noticis pirms diviem simtiem gadu," manās atmiņās ieskanējās mācītāja Veikfīlda balss. "Apmēram tāpat kā "reiz sensenos laikos"."

Sievietes, kuras iekritušas noburto klinšu lamatās, nostaigājušas tālus ceļus un pārgurušas, kuras nezināja, kur bijušas, ne arī to, kā tur nokļuvušas.

Jutu, ka uz rokām saceļas spalvas, it kā man saltu, un es sabijusies saberzēju sev augšdelmus. Divi simti gadu. No 1945. līdz 1743. gadam; jā, cik tur trūkst. Un tad vēl sievietes, kas ceļo cauri klintīm. "Vai vien­mēr tikai sievietes?" man pēkšņi uzradās jautājums.

Un prātā iešāvās vēl kaut kas. Sievietes atgriezās. Svētīts ūdens, burvju vārdi vai duncis, bet viņas atgriezās. Tad jau varbūt tikai var­būt tas ir iespējams. Man jātiek atpakaļ uz Kreignedanu. Jutu mosta­mies uztraukumu, kas viegli apšķebināja dūšu, un es pastiepu roku pēc vīna glāzes, lai nomierinātos.

-    Uzmanīgi! Mani meklējošie pirksti pieskārās gandrīz pilnajai kristāla glāzei, ko biju nevērīgi nolikusi uz sola sev blakus. Džeimija garā roka pašāvās pāri manam klēpim un paglāba glāzi par mata tiesu no katastrofas. Viņš viegli ar diviem lieliem pirkstiem satvēra slaido kājiņu un pakustināja glāzi šurpu turpu sev zem deguna, tad savilka uzacis un atdeva man glāzi atpakaļ.

-     Reinas vīns, es izpalīdzīgi paskaidroju.

-    Jā, es zinu, Džeimijs atteica ar mīklainu sejas izteiksmi. Tas ir Kolama, vai ne?

-    Nūjā. Vai negribi malciņu pagaršot? Vīns ir ļoti labs. Es mazliet nedroši pacēlu glāzi. Mirkli svārstījies, Džeimijs to paņēma un nodzēra mazu malciņu.

-    Jā, labs gan. Viņš atdeva glāzi atpakaļ. Un divreiz stiprāks nekā parasti. Kolams to dzer vakaros, jo viņam sāp kājas. Cik daudz tu izdzēri? Džeimijs jautāja, skatīdamies uz mani samiegtām acīm.

-    Divas, nē, trīs glāzes, ar zināmu pašapziņu atbildēju. Vai tu gribi teikt, ka es esmu apreibusi?

-     Nē, skotu puisis atteica, bet uzacis joprojām palika savilktas, es brīnos, ka vēl esi skaidrā. Gandrīz visi, kas dzer kopā ar Kolamu, pēc divām glāzēm jau ir zem galda. Viņš pastiepa roku un atkal atņēma man glāzi.

-    Tomēr, viņš stingrā balsī turpināja, domāju, ka būs labāk, ja vairs nedzersi, citādi nevarēsi uzkāpt pa kāpnēm. Viņš pacēla trauku pie lūpām un uzsvērti izdzēra, tad tukšo glāzi neskatīdamies atdeva Leigērai.

-     Aiznes to atpakaļ, labi, meitēn? Džeimijs nevērīgi izmeta. Ir jau vēls; laikam vajadzēs aizvest Bīčemas kundzi uz viņas istabu. Un, saņēmis mani zem elkoņa, viņš stūrēja uz durvīm, atstājot meiteni noskatāmies mums pakaļ, un viņas sejas izteiksme lika man atvieglo­jumā nopriecāties, ka ar skatienu nav iespējams nogalināt.

Džeimijs pavadija mani līdz istabai un, man par zināmu izbrīnu, ienāca arī iekšā. Taču izbrīns izzuda, tiklīdz viņš aizvēra durvis un norāva kreklu. Biju aizmirsusi pārsējus, ko jau vismaz divas dienas grasijos noņemt.

-     Būšu laimīgs, kad tikšu no tām lupatām vaļā, viņš iesaucās, ber­zēdams sarežģīto neilona un lina strēmeļu veidojumu padusē. Knieš jau dienām ilgi.

-    Brīnums, ka tu pats to nenorāvi, es teicu un pacēlu rokas, lai atraisītu mezglus.

-     Pēc bāriena pirmajā reizē es baidījos. Viņš, bezkaunīgi smīnē­dams, vērās manī no augšas. Domāju, ka dabūšu sukas, ja pieduršu pārsējam kaut pirkstu.

-     Sukas tu dabūsi tūlīt, ja neapsēdīsies un nepaliksi mierā. Es tēloju stingro medmāsu. Uzliku abas rokas uz veselā pleca un mazliet nedroši nosēdināju puisi uz ķebļa.

Noņēmu saiti, kas turēja roku, un piesardzīgi iztaustīju pleca locī­tavu. Pietūkums un zilganums vēl bija manāms, bet pazīmes, kas lieci­nātu par muskuļu plīsumu, par laimi, neredzēju.

-    Ja tik ļoti gribēji tikt no pārsēja vaļā, kāpēc tad neļāvi man to noņemt vakar pēcpusdienā? Džeimija izturēšanās aplokā bija mani samulsinājusi un mulsināja joprojām, īpaši tagad, kad redzēju apsārtušus ādas laukumus, kur lina pārsēju asās malas bija noberzušas to gandrīz jēlu. Uzmanīgi pacēlu saites, bet apakšā viss bija kārtībā.

Puisis no sāniem pavērās manī, tad sakaunējies nodūra skatienu.

-    Nu, tas ir… ē… es negribēju, Alekam redzot, vilkt nost kreklu.

-    Ak tu esi tik kautrīgs? es sausi noteicu un liku viņam pacelt roku, lai pārbaudītu, vai locītava kustas. Viņš mazliet saviebās, bet par manu piezīmi pasmaidīja.

-    Ja es būtu kautrīgs, diez vai es puspliks sēdētu tavā istabā, vai ne? Nē, pie vainas ir mana rētainā mugura. Redzēdams, ka es neiz­pratnē savelku uzacis, viņš paskaidroja: Aleks zina, kas esmu… tas ir, viņš ir dzirdējis, ka mani pēra, bet nav redzējis. Zināt ir viena lieta, bet redzēt pašam savām acīm pavisam cita. Džeimijs, novērsis skatienu, uzmanīgi taustīja sāpošo plecu. Tad, pieri saraucis, lūkojās grīdā. Tas ir… varbūt tu nesapratīsi, ko es gribu teikt. Bet, ja tu zini, ka cilvēks cietis, tā ir tikai viena no lietām, ko tu par viņu zini, un tas nemaina tavas domas par viņu. To, ka esmu pērts, Aleks zina tāpat kā to, ka man ir sarkani mati, bet tāpēc viņš neizturas pret mani citādi. Tajā brīdī Džeimijs pacēla skatienu, gaidīdams kādu zīmi, ka es saprotu.

-     Bet, kad pats redzi, tad tas ir kā… jauneklis saminstinājās, mek­lējot īstos vārdus, …tas ir mazliet… tas vairāk skar tevi, laikam to es gribu pateikt. Es domāju… ja viņš redzēs manas rētas, viņš vairs neva­rēs skatīties uz mani, nedomājot par tām. Un es redzēšu, ka viņš par tām domā, un arī es tās atcerēšos un… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus.

-    Nūjā. Laikam nepratu tev izskaidrot, vai ne? Lai nu kā, jāsaka, ka tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Galu galā pats es savu muguru nevaru redzēt; varbūt nav tik ļauni, kā iedomājos. Biju redzējusi uz ielas vīrus, kas centās pārvietoties ar kruķiem, un garāmgājējus nolai­žam acis, un nodomāju, ka viņš izskaidrojis diezgan labi.

-     Bet pret to, ka tavu muguru redzu es, tev iebildumu nav?

-     Nē. Džeimija balsī ieskanējās viegls izbrīns, un viņš uz mir­kli apklusa, lai apdomātu manu jautājumu. Laikam jau… laikam jau tāpēc, ka tu proti parādīt, ka jūti man līdzi, bet neliec justies nožēlo­jamam.

Viņš pacietīgi gaidīja nekustēdamies, kamēr es nostājos viņam aiz muguras un izpētīju rētas. Nezināju, cik ļauni, viņaprāt, izskatījās, bet skats bija pietiekami nepatīkams. Kaut skatījos sveces blāvajā gaismā un biju jau reiz rētas redzējusi, mani pārņēma šausmas. Pirmajā reizē biju apskatījusi tikai plecu. Rētas klāja visu muguru no pleciem līdz jostasvietai. Daudzas bija gandrīz izzudušas, atstājot vien tievas, bālas svītriņas, bet nopietnākās brūces sadzīstot veidoja biezas, sudrabai­nas vagas, kas šķērsoja gludos muskuļus. Ar nožēlu secināju, ka agrāk mugura bijusi glīta. Ada bija gaiša un tvirta, kaulu un muskuļu līnijas joprojām bija vingras un spēcīgas, pleci gludi un stūraini, mugur­kauls līdzena, taisna un dziļa rieva starp noapaļotajām muskuļu šķiedrām.

Džeimijam izrādījās taisnība. Skatoties uz šo perverso sakropļo­jumu, man gribot negribot acu priekšā atainojās notikums, kas bija atstājis tādas pēdas. Centos neļauties iztēlei izplestas, uz augšu paceltās muskuļotas rokas, piesietas pie staba, virves graužas miesā, galva, ko apņem vara krāsas matu vainags, neciešamās sāpēs pie­spiesta kokam -, tomēr tādas ainas cita pēc citas raisījās acu priekšā. Vai nelaimīgais pēršanas laikā kliedza? Steigšus atvairīju šo domu. Pro­tams, biju dzirdējusi nostāstus, kas pēc kara pamazām līdz mums bija atklīduši no Vācijas, par zvērībām, kuras bija nesalīdzināmi briesmīgā­kas par šo pērienu, bet Džeimijam bija taisnība: dzirdēt ir pavisam kas cits nekā redzēt.

Nevilšus pastiepu roku, it kā spētu ar pieskārienu viņu dziedināt un ar pirkstiem izdzēst ievainojuma pēdas. Jaunais skots dziļi nopūtās, bet nepakustējās, kamēr es ar pirkstu pa kārtai vilku pa visām lielajām rētām, it kā lai parādītu nodarījuma apmērus, ko viņš pats nevarēja novērtēt. Beidzot atstāju rokas viegli guļam viņam uz pleciem un klu­sēju, meklējot vārdus.

Džeimijs uzlika plaukstu manējai un viegli saspieda par zīmi, ka saprot to, ko nespēju izteikt.

-     Ar citiem notikušas vēl ļaunākas lietas, meitēn, viņš klusi noteica. Tad palaida manu roku, un mirkļa burvība bija lauzta. Tāda sajūta, ka dzīst labi, viņš sacīja, cenšoties no sāniem paskatīties uz pleca ievainojumu. Vairs tik traki nesāp.

-     Tas ir labi, es teicu, atbrīvojusies no kāda kamola, kas likās iesprūdis rīklē. Dzīst labi, izveidojusies smuka krevele, un vairs nesulo. Turi tikai brūci tīru un vēl pāris dienu centies nesapūlēt roku. Uzsitu pa veselo plecu, tādējādi liekot saprast, ka viņš var iet. Bez manas palīdzības uzvilcis kreklu, viņš sabāza to kiltos.

Kad Džeimijs apstājās pie durvīm, nezinādams, ko teikt uz atva­dām, mūs uz mirkli pārņēma mulsums. Beidzot viņš uzaicināja mani nākamajā dienā uz stalli apskatīt nesen atskrējušo kumeļu. Es apsolīju, ka aiziešu, un mēs reizē novēlējām viens otram labu nakti. Pasmējāmies par to un muļķīgi mājām ar galvām, kamēr es aizvēru durvis. Uzreiz likos gultā un, apreibusi no vīna, tūlīt aizmigu, bet sapņoju bie­dējošus sapņus, kurus no rīta vairs neatcerējos.

Nākamajā dienā pēc gara rīta cēiiena, ko pavadīju, ārstējot slimnie­kus, meklējot pieliekamajā zālītes, lai atjaunotu medikamentu skapja krājumus, un mazliet ceremoniāli rakstot atzīmes Deivija Bītona melnajā žurnālā, es, noilgojusies pēc svaiga gaisa un kustībām, pametu šauro kambarīti.

Tobrīd tuvumā neviena nemanīja, un es izmantoju izdevību papētīt pils augšējos stāvus, pabāzusi degunu tukšās istabās un vītņu kāpnēs, iztēlē veidoju pils karti. Plānojumam nepiemita itin nekāda struktūra, un tas vēl bija maigi teikts. Gadu gaitā dažādās vietās bija piebūvēts pa kādai telpai, līdz vairs nebija iespējams noteikt, vai te vispār kādreiz bijis projekts. Piemēram, šajā gaitenī sienā pie trepēm bija iekārtots alkovs, un tam acīmredzot nebija kāda noteikta mērķa kā vien lietde­rīgi izmantot telpu, kas dzīvošanai bija par mazu.

Alkovu daļēji aizsedza svītrains lina aizkars; es būtu neapstājoties pagājusi tam garām, ja nepamanītu, ka aiz tā pazib kas balts. Nostā­jos pie pašas aizkara malas un palūkojos, kas tur iekšā notiek. Baltais plankums izrādījās Džeimija krekla piedurkne, kas aizslīdēja gar meite­nes muguru, kad viņš to pievilka sev klāt, lai skūpstītu. Meitene sēdēja savam mīlniekam klēpī, un viņas dzeltenie mati, uztvēruši pa šauro logu iespīdējušos saules starus, novizēja kā foreļu strauts saulainā rītā.

Neziņā apstājos. Man nebija nekādas vēlēšanās jauniešus izspie­got, bet es baidījos, ka soļi uz gaiteņa akmeņiem liktu viņiem saausīties. Kamēr es tā minstinājos, Džeimijs atraisījās no apskāviena un pacēla galvu. Mūsu skatieni satikās, un viņa sejā satraukumu nomai­nīja izteiksme, kas liecināja, ka viņš mani pazinis. Savilcis uzacis un iro­niski viegli paraustījis plecus, viņš uzsēdināja meiteni stingrāk uz ceļa un pieliecās, lai turpinātu iesākto. Es arī paraustīju plecus un uz pirkst­galiem aizlavījos projām. Nav mana darīšana. Taču man bija stipras aizdomas, ka gan Kolams, gan meitenes tēvs šo "pazīšanos" uzskatītu par augstākajā mērā nepiedienīgu. Ja viņi rūpīgāk neizvēlēsies tikšanās vietu, tad nākamreiz Džeimijs pērienu dabūs savas vainas dēļ.

Kad todien aizgāju vakariņās, ieraudzīju Džeimiju ar veco Aleku un apsēdos abiem vīriešiem pretī pie garā galda. Jauneklis mani diezgan priecīgi sveicināja, acis tomēr varēja manīt zināmu piesardzību. Vecais Aleks sagaidīja mani ar parasto "mphmmm". Sievietes, kā viņš man bija pastāstījis aplokā, īpaši neinteresējas par zirgiem, tāpēc ar viņām grūti atrast kopīgu valodu.

-     Kā veicas ar zirgu iejāšanu? es jautāju, lai pārtrauktu žokļu cītīgo kustināšanu galda otrā pusē.

-    Tīri labi, Džeimijs piesardzīgi atbildēja.

Palūkojos viņā pāri šķīvim ar vārītiem rāceņiem.

-    Tavas lūpas, Džeimij, izskatās mazliet satūkušas. Zirgs pie vainas, vai? es šķelmīgi jautāju.

-    Kā ta'. Viņš samiedza acis. Neredzēju, ka šis purina galvu. Puisis runāja rāmi, bet jutu, ka manai tupelei zem galda uzgulst liela kāja. Tā tur pakavējās tikai mirkli, bet brīdinājums bija nepārprotams.

-    Nelāgi. Tādas ķēveles var būt bīstamas, es nevainīgi sacīju.

Kad ierunājās vecais Aleks, kāja smagi uzmina manējai.

-     Ķēveles? Tu tak neiejāj ķēves, ko, puis? Izmantoju savu otru kāju kā sviru; tā kā man tas neizdevās, tad tikai iespēru Džeimijam pa potīti. Viņš negaidīti sarāvās.

-    Ko tu rausties? Aleks noprasīja.

-    Iekodu mēlē, nomurmināja Džeimijs, nikni skatīdamies uz mani pāri rokai, ko bija piespiedis mutei.

-    Jauns cilvēks, bet šitāds lempis. Ko citu gaidīt no stulbeņa, kurš pat nejēdz turēties pa gabalu no zirga, kad… Aleks purpināja vēl vai­rākas minūtes, apsūdzēdams savu palīgu neveiklībā, slinkumā, muļķībā un vispārējā neattapībā. Džeimijs, kurš, manuprāt, nemaz nebija lem­pīgs, visa šī pentera laikā turēja galvu noliektu un flegmātiski ēda, lai ari vaigi kaisa. Es līdz maltītes beigām nosēdēju, kautrīgi pievērsusi acis savam šķīvim.

Atteicies no otras porcijas sautējuma, Džeimijs pēkšņi pameta galdu, tādējādi apraujot Aleka tirādi. Mēs ar staļļmeistaru kādu laiku klusē­dami ēdām. Ar pēdējo maizes kumosu izslaucījis šķīvi, vecais vīrs iestūma to mutē, atliecās un izsmējīgi nopētīja mani ar savu vienīgo zilo aci.

-     Zin', tev nevajadzēja tā dracelēt to puiku, viņš ierunājās. Ja viņas tēvam vai Kolamam tas nāks ausīs, Džeimijs dabūs ko vairāk par zilumu zem acs.

-    Piemēram, sievu? es jautāju, skatīdamās Alekam tieši sejā. Vecais gausi pamāja ar galvu.

-    Varētu būt. Un ne jau tādu, kāda viņam ģeldētu.

-    Ak tā? Biju par to mazliet izbrīnīta, jo aplokā biju noklausīju­sies Aleka piezīmes.

-    Nē, šitam šķeistam vajag kārtīgu sievišķi, nevis tādu mergu. Un Leigēra pat vēl piecdesmit gadu vecumā būs skuķis. Allaž drūmā mute savilkās vaibstā, kas līdzinājās smaidam. Tu varbūtam domā, ka es visu mūžu esmu nodzīvojis pa stalli, bet man bij sieva, kas bij sieviete, un es ļoti labi zinu atšķirību. Zilā acs nozibsnīja, kad viņš uzslējās kājās. Un tu ar' to zini, meitēn.

Es instinktīvi izstiepu roku, lai viņu apturētu.

-     Kā tu zini… es iesāku. Vecais Aleks nicīgi nošņaukājās.

-    Varbūtam man ir tikai viena acs, zeltenīt, bet tas nenozīmē, ka esmu akls. Šļūkādams kājas, viņš devās projām un pa ceļam vēl šad tad iespurcās. Es atradu kāpnes un devos uz savu istabu, lauzīdama galvu, ko vecais staļļmeistars bija gribējis pateikt ar pēdējo piezīmi, ja tai vispār bija kāda nozīme.

šķita, ka mana dzīve ieiet, ja ne stingri noteiktā ritmā, tad vis­maz pamazām iegūst aptuvenas aprises. Cēlos rītausmā, kopā ar citiem pils iedzīvotājiem lielajā zālē ieturēju brokastis, tad, ja Fica kundze neatsūtīja man pacientus, devos uz milzīgajiem pils dār­ziem. Tur pastāvīgi strādāja vairākas sievietes ar veselu baru palīgu, dažāda vecuma zēnu, kuri visu laiku pārvietojās, staipot atkritumus, instrumentus un mēslu kravas. Es parasti dārzā strādāju dienā, dažkārt palīdzēju virtuvē sagatavot tikko novākto ražu vai nu tūlītējai apēša­nai, vai glabāšanai, ja vien kāds negadījums nelika steigties uz "Baciļu perēkli", kā biju iesaukusi Bītona šausmu kambari.

Laiku pa laikam, izmantodama Aleka ielūgumu, es apmeklēju staļ­ļus vai aploku un ar prieku vēroju, kā zirgiem lieliem kušķiem nokrīt savēlusies ziemas vilna un kā tie, ēdot pavasara zāli, kļūst spēcīgi un viņu spalva spīdīga.

Gadījās, ka, dienas darbu nogurdināta, tūlīt pēc vakariņām likos gultā. Šad tad, ja spēju noturēt acis vaļā, pievienojos ļaudīm, kas pulcē­jās lielajā zālē, lai klausītos stāstus, dziesmas un arfas vai dūdu mūziku. Stundām ilgi kā apburta varēju klausīties barda velsieša Gvilina balsī, kaut ari visbiežāk man nebija ne jausmas, ko viņš runā.

Pamazām pils iemītnieki aprada ar manu klātbūtni un es pieradu pie viņiem, dažas sievietes sāka bikli izrādīt vēlmi sadraudzēties un iesaistīt mani sarunās. Skaidri varēja redzēt, ka cilvēkus moka ziņkāre, kas es tāda esmu, bet uz visiem nedroši uzdotajiem jautājumiem es atbildēju, variējot to stāstu, ko biju atklājusi Kolamam, un pēc laiciņa

cilvēki samierinājās, ka neko vairāk neuzzinās. Aptvērušas, ka es kaut ko saprotu no zālītēm un dziedināšanas, sievietes lūdza man padomu, kā ārstēt dažādas kaites, kas bija piemeklējušas viņu bērnus, vīrus un mājdzīvniekus, vairumā gadījumu nozīmības ziņā pēdējos divus atstā­jot apmēram vienā līmenī.

Bez parastajiem jautājumiem un tenkām bieži tika spriests par tuvojošos Saietu, ciemojoties aplokā, biju dzirdējusi arī veco Aleku to pieminam. Nospriedu, ka Saiets ir nozīmīgs notikums, un, redzot, kādos mērogos noris gatavošanās, par to vēlreiz pārliecinājos. Uz liela­jām virtuvēm nepārtrauktā straumē plūda produkti, lopkautuves šķūnī aiz vieglu dūmu aizsega, kas aizbaidīja mušas, karājās vairāk nekā divdesmit kautķermeņi ar nodīrātu ādu. Pils pagrabā sanesa ar ratiem atvestos alus kublus, no ciema dzirnavām piegādāja maisus ar bīdeļmiltiem pīrāgu cepšanai, un katru dienu no dārziem, kas atradās ārpus pils mūriem, nesa ar ķiršiem un aprikozēm pilnus grozus.

Mani uzaicināja piedalīties vienā no šīm augļu lasīšanas ekspedīci­jām kopā ar vairākām jaunām sievietēm no pils, un es ar lielāko prieku ielūgumu pieņēmu, jo ļoti gribēju izrauties no akmens mūru biedējošās ēnas.

Dārzs bija skaists, un es sajūsmināta staigāju pa Skotijai raksturīgi vēsā rīta dūmaku, meklēju koku mitrajās lapās paslēpušos košos ķiršus un gludās, apaļīgās aprikozes, katru augli es viegli saspiedu pirkstos, lai noteiktu, vai tas ir nogatavojies. Mēs ņēmām tikai tos labākos, pie­krāvām pilnus grozus sulojošu augļu, ēdām, cik gāja vēderā, un pārējo nesām uz pili, kur no tiem gatavoja kūkas un pīrāgus. Milzīgie pielie­kamā plaukti bija gandrīz pilni ar cepumiem, liķieriem, šķiņķiem un citādām delikatesēm.

-    Cik daudz cilvēku tad parasti ierodas uz Saietu? es jautāju Mag­dalēnai, vienai no meitenēm, ar kuru biju iedraudzējusies.

Viņa, savilkusi strupo, vasarraibumaino degunu, apdomājās.

-    īsti nezinu. Iepriekšējais lielais Saiets Leohas pilī notika pirms ga­diem divdesmit vai vairāk, un tad te bij, nu, varbūtam divi simti vīru nu, tas bij tad, kad nomira vecais Džeikobs un Kolams kļuva par pilskungu. Šogad varētu būt vairāk; bij laba raža, un ļaudis būs atlikuši kādu nebūt mazumiņu naudas, tāpēc daudzi ņems līdzi sievas un bērnus.

Dalībnieki jau pamazām saradās pili, lai ari biju dzirdējusi, ka Saieta oficiālā daļa zvēresta nodošana, "jakts" un spēles nesāksies vēl vaii akas dienas. Kolama izcilākie zemturi un nomnieki tika izmitināti pašā pili, bet trūcīgākie karakalpi un zemnieki izveidoja nometni papuvē pie strauta, kas ietecēja pils dīķi. Netālu no tilta ceļojoši skārdnieki, č igāni un sīkpreču tirgotāji bija uz ātru roku sarīkojuši gadatirgu. Gan pils iedzīvotāji, gan ļaudis no netālā ciema pa vakariem, kad dienas darbi apdarīti, bija sākuši te iegriezties, lai nopirktu kādu darbarīku vai greznumlietu, paskatītos žonglieru uzstāšanos un paklausītos jaunākās baumas.

Es cītīgi vēroju, kā ļaudis nāk un iet, tīšuprāt bieži apmeklēju staļ­ļus un aploku. Tagad tie bija stāvgrūdām pilni, jo pils staļļos bija dota pajumte arī viesu zirgiem. Cerēju, ka Saieta saceltā jucekļa un nekār­tību dēļ man nebūs grūti atrast izdevību aizbēgt.

Ar Geilisu Dankenu es iepazinos vienā no augļu lasīšanas talkām. Zem alkšņa saknēm uzgāju nelielu bariņu mušmiru un meklēju vēl. Koši sarkanās cepurītes drūzmējās nelielos pulciņos, pa četrām piecām sēnēm kopā, bet šajā dārza daļā garajā zālē es atradu tādus vairākus. Kamēr es, meklējot sēnes, virzījos uz dārza malu, te pieliecoties, te nometoties četrrāpus, lai savāktu trauslos kātiņus, augļu lasītāju balsis kļuva klusākas.

-     Tās it kā ir jiftīgas, man aiz muguras kāds ierunājās. Es izslējos, jo, lasot mušmires, biju pieliekusies, un sāpīgi atsitu galvu pret priedes zaru, zem kura sēnes auga.

Kad acis noskaidrojās, redzēju, ka lielā smējēja ir slaida auguma jauna sieviete, varbūt dažus gadus vecāka par mani, gaišiem matiem un ādu, ar neredzēti skaistām, zaļām acīm.

-     Piedod, ka smejos par tevi, viņa atvainojās, vaigos ievelkoties bedrītēm, un nokāpa iedobumā, kur stāvēju es. Nespēju noval­dīties.

-    Laikam jau izskatos jocīga, es diezgan nelaipni atteicu, berzē­dama sāpošo vietu, kur biju sasitusi galvu. Paldies par brīdinājumu, bet es zinu, ka šīs sēnes ir indīgas.

-    Ak tā? Un kuru tad tu grasies piebeigt, ko? Varbūt savu viru? Ja izdosies, pasaki man, un es ari pamēģināšu. Viņas smaids bija lipīgs, un es pamanīju, ka ari es esmu sākusi smaidīt.

Es paskaidroju, ka svaigas sēņu cepurītes patiešām ir indīgas, bet no žāvētām sēnēm var pagatavot pulveri, kas ļoti labi palīdz apturēt asiņošanu, ja uzkaisa uz brūces. Tā vismaz teica Fica kundze; un viņai es uzticējos vairāk nekā Deivija Bītona "Dziednieka rokasgrāmatai".

-    Ko tu neteiksi! Jaunā paziņa joprojām smaidīja. Un vai tu zināji, ka šīs… viņa pieliecās un izslējās ar sauju sīku zilu ziediņu ar sirdsveida lapiņām, izsauc asiņošanu?

-    Nē! Es satrūkos. Kam tad vajag izsaukt asiņošanu?

Sieviete paskatījās uz mani ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņas

pacietības mērs tūlīt būs pilns.

-     Nu taču, lai tiktu vaļā no negribēta bērna. Šis puķītes izsauc mēnešreizes, bet tikai pašā sākumā. Ja par vēlu, tad gan sieviete, gan bērns var aiziet pie tēviem.

-    Šķiet, tu daudz zini par tādām lietām, es sacīju, joprojām neap­mierināta, ka izrādījos muļķe.

-    Šo un to. Meičas no ciema mēdz nākt pie manis ar šādām lietām, gadās ari pa kādai precētai sievai. Ļaudis sauc mani par raganu. Viņa tēlotā izbrīnā iepleta savas skaistās acis. Bet smaids no lūpām neno­zuda. Taču, tā kā mans vīrs ir apgabala prokurors, tad viņi nerunā pārāk skaļi.

-    Un tas jaunais puisis, ar kuru tu kopā te ieradies, viņa turpi­nāja, atzinīgi pamājot ar galvu, tas, kura ieēdināšanai gatavots dažs labs mīlas dzēriens. Vai viņš ir tavējais?

-     Manējais? Kurš? Tu domā… ē… Džeimiju? Es satrūkos.

Jaunā sieviete izskatījās uzjautrināta. Viņa apsēdās uz izgāzta koka stumbra un izklaidīgi tina ap rādītājpirkstu gaišo matu šķipsnu.

-     Nūjā. Ne mazums meiteņu labprāt izvēlētos puisi ar tādām acīm un matiem, tas nekas, ka par viņa galvu izsludināta atlīdzība un viņam nav plika graša pie dvēseles. Taču tēvi, protams, var būt citādās domās.

-     Bet es, viņa turpināja, vērdamās tālumā, esmu lietišķa sie­viete. Es apprecēju vīrieti, kuram ir skaista māja, atlikts kāds mazumiņš naudas un ari stāvoklis sabiedrībā. Ja runājam par matiem, viņam tādu nav, un acis, nekad neesmu ievērojusi, kādas tās ir, toties viņš mani netraucē bieži. Svešā pastiepa grozu, ko turēja rokā, lai varu redzēt, kas tur iekšā. Pašā apakšā gulēja četri sakņu bumbuļi.

-     Malvas saknes, viņa paskaidroja. Mans virs laiku pa laikam cieš no māgas kaites. Smirdina gaisu kā vērsis.

Nolēmu neturpināt sarunu par šo tēmu, kamēr neesam aizrunāju­šās pārāk tālu.

-     Es vēl neesmu stādījusies priekšā, teicu un pastiepu roku, lai palīdzētu sievietei piecelties. Mani sauc Klēra. Klēra Bīčema.

Delna, kas saņēma manējo, bija slaida, ar slaikiem, baltiem pirk­stiem, tomēr ievēroju, ka to gali notriepti, droši vien ar to augu un ogu sulu, kas gulēja grozā blakus malvas saknēm.

-     Es zinu, kas tu esi, viņa noteica. Kopš ieradies pilī, ciemā no ļaužu valodām dūc kā bišu spietā. Mani sauc Geilisa, Geilisa Dankena. Viņa ielūkojās manā grozā. Ja tu meklē balgan-buachrach, es varu parādīt, kur tās aug griezdamās.

Es pieņēmu laipno piedāvājumu, un mēs kādu brīdi klejojām pa nelielām graviņām ap augļu dārzu, čamdījām zem satrunējušiem stum­briem un rāpojām pa zaigojošu ezeriņu krastiem, kur bagātīgi auga šīs sīkās suņusēnes. Geilisa ļoti labi pārzināja vietējos augus un to medicī­nisko pielietojumu, kaut arī daži no viņas ieteikumiem man likās, maigi izsakoties, visai apšaubāmi. Piemēram, es negribēju ticēt, ka sangvinārijai varētu būt tik spēcīga iedarbība, lai uz tava sāncenša deguna parā­dītos kārpas, un tikpat neticami man likās, ka meža sārmene varētu pārvērst krupjus par baložiem. Kad zintniece stāstīja šos stāstus, acīs viņai dega nerātna uguntiņa, un tas liecināja, ka viņa pārbauda, cik pla­šas ir manas zināšanas, vai varbūt gribēja rast apstiprinājumu vietējo aizdomām, ka man piemīt burvju vara.

Par spīti tam, ka Geilisa laiku pa laikam pavilka mani uz zoba, viņa likās patīkama sarunu biedre, asprātīga un jautra, kaut ari uz dzīvi raudzījās mazliet ciniski. Šķiet, viņa par visiem ciemā, apgabalā un pilī zināja visu, ko bija vērts zināt; sēņojot mēs retumis apstājāmies atvilkt elpu, un šajos brīžos Geilisa mani izklaidēja ar sūdzībām par vīra "māgas vainu" un smieklīgām, nedaudz ļaunprātīgām tenkām.

-     Ļaudis melš, ka Heimišs neesot sava tēva dēls, viņa negaidīti ieminējās, runājot par Kolama vienīgo atvasi, sarkanmataino septi­ņus astoņus gadus veco puišeli, kuru biju redzējusi zālē pie vakariņu galda.

Ši ziņa mani īpaši nepārsteidza, jo pati jau biju izdarījusi secinā­jumus. Brīnījos vienīgi par to, ka ir tikai viens bērns ar apšaubāmu paternitāti, jādomā, ka Letīcijai veicies vai arī viņa bija gana gudra, lai laikus sameklētu tādu cilvēku kā Geilisa. Un es visai nesaprātīgi atklāju savus minējumus Geilisai.

Viņa atmeta garos, gaišos matus un sāka smieties.

-    Nē, pie manis viņa nenāk. Tici man, gaišmatainajai Letīcijai nav vajadzīga šāda palīdzība. Ja vietējiem ievajadzētos kādu raganu, tad viņi darītu prātīgāk, ja lūkotos pēc tās pilī, nevis ciemā.

Ļoti gribēju mainīt šo tēmu pret kādu drošāku, tāpēc ierunājos par pirmo, kas iešāvās prātā.

-    Ja Heimišs nav Kolama dēls, tad kurš ir tēvs? es jautāju, rāpjo­ties pāri lielu akmeņu kaudzei.

-     Nu taču! Tas jaunais puisis. Sieviete pagriezās pret mani, mazā mute bija savilkta izsmējīgā smīnā, un košzaļās acis nerātni zibēja. Džeimijs.

Dārzā es atgriezos viena pati un satiku Magdalēnu, kurai mati spraucās no lakata apakšas un acis bailēs bija plati ieplestas.

-    Ak te tu esi, viņa atvieglojumā izdvesa. Mēs jau gājām atpa­kaļ uz pili, kad attapos, ka esi pazudusi.

-    Cik laipni, ka nācāt mani meklēt. Es pacēlu grozu ar ķiršiem, ko biju atstājusi zālē. Bet es ceļu zinu.

Magdalēna purināja galvu.

-    Vienai pa mežu staigājot, mīļā, ļoti jāsargājas, jo uz Saietu sabraukuši visi tie amatnieki un citādi ļauži. Kolams vēlējis… Pēkšņi meitene aizšāva roku mutei priekšā.

-     Paturēt mani acīs? es klusā balsī pabeidzu iesākto teikumu. Viņa negribīgi pamāja ar galvu, acīmredzot baidīdamās, ka apvainošos. Paraustīju plecus un mēģināju Magdalēnai mierinoši uzsmaidīt.

-    Nu, laikam jau tas ir saprotami, es noteicu. Galu galā Kolams taču par to, kas esmu un kā te nonācu, zina tikai no manis pašas stāstītā. Ziņkārība guva virsroku pār manu veselo saprātu, un man izspruka jautājums: Un kas, pēc viņa domām, es esmu? Bet Magda­lēna spēja tikai purināt galvu.

-    Tu esi angliete, bija vienīgais, ko meitene pateica.

Nākamajā dienā es uz augļu dārzu vairs negāju. Ne jau tāpēc, ka

man būtu liegts pamest pili, bet tādēļ, ka pēkšņi daudzi no iemītnie­kiem saindējās ar ēdienu un man vajadzēja kļūt par ārsti. Izdarījusi cietēju labā visu, ko spēju, es devos meklēt nelaimes izraisītāju.

Vainīgs izrādījās bojāts vērsis, ko atgādāja no kautuves šķūņa. Nākamajā dienā biju šķūnī un klāstīju galvenajam kūpinātājam visu, ko domāju par pienācīgām gaļas apstrādes metodēm, kad man aiz mugu­ras atsprāga durvis, uzgāžot virsū biezu dūmu vilni, no kā man aizsitās elpa.

Es pagriezos un caur asaru miglu saskatīju Dūgala Makenzija stāvu, kas draudīgi vīdēja aiz degošo ozola pagaļu dūmu mākoņiem.

-     Pārraugi lopu slaktēšanu tāpat kā dakterēšanu, ko, gaspažiņ? viņš izsmējīgi jautāja. Drīz visa pils būs zem tava papēža un Fica mātei vajadzēs meklēt citu darbu.

-    Man nav nekādas vēlēšanās saistīties ar tavu draņķa pili, es atcirtu, slaucīdama asarojošās acis, un uz kabatlakata palika sodrēju svītras. Vienīgais, ko vēlos, ir tikt no šejienes projām, cik drīz vien iespējams.

Dūgals, joprojām smīnēdams, manierīgi nolieca galvu.

-    Nu, iespējams, ka man būs izdevība piepildīt tavu vēlēšanos, kun­dze. Vismaz uz laiku.

Es žņaudzīju mutautu un skatījos uz vīrieti.

-     Ko tas nozīmē?

Viņš noklepojās un ar roku izgaiņāja dūmus, kas tagad mācās viņam virsū. Dūgals izveda mani no šķūņa un pagrieza ar seju uz staļļiem.

-    Tu vakar Kolamam sacīji, ka tev vajag sārmenes un citādus savā­dus lakstus, vai ne?

-    Jā, lai pagatavotu zāles tiem, kas saindējušies. Kas tad ir? es, aizvien vēl aizdomu mākta, stingri noprasīju.

Viņš labsirdīgi paraustīja plecus.

-     Tikai tas, ka es dodos uz ciemu pie kalēja jāapkal trīs zirgi. Prokurora sieva ir tāda kā zintniece, un viņai ir dažādas zālītes. Gan jau būs ari tādas vienkāršas drapes, kādas tev vajadzīgas. Un, ja vēlies, kundze, vari jāt ar vienu no zirgiem uz ciemu.

-     Prokurora sieva? Dankena kundze? Es uzreiz jutos labāk. Kār­dinājumam tikt projām no pils, kaut uz īsu bridi, nebija iespējams pre­toties.

Steigšus noslaucīju seju un netīro kabatlakatu aizbāzu aiz jostas.

-    Laižam! es iesaucos.

Kaut arī diena bija pelēka un debesis apmākušās, īsā izjāde lejup uz Kreinsmūras ciemu sagādāja man prieku. Ari Dūgals bija labā omā un visu ceļu pļāpāja niekus un jokoja.

Vispirms mēs iegriezāmies pie kalēja, kur Dūgals atstāja trīs zirgus, tāpēc man vajadzēja sēsties zirgā viņam aiz muguras, lai pa Lielo ielu dotos uz Dankenu māju. Tā bija iespaidīga četrstāvu koka ēka ar ele­gantām svina stikla logu rūtīm slīpēts stikls ūdeņainos violetos un zaļos toņos divos apakšējos stāvos.

Geilisa uzņēma mūs ar lielu prieku, laimīga, ka atradusies sabied­rība tik drūmā dienā.

-     Cik brīnišķīgi! viņa iesaucās. Man taisni vajadzēja kādu iemeslu, lai ietu uz bēniņiem un šo to pakārtotu! Anna!

Pa durvīm, kuras iepriekš nebiju pamanījusi, jo tās bija paslēptas aiz skursteņa, izšāvās maza auguma pusmūža sieviete ar seju kā zie­mas ābols.

-     Aizved Klēras kundzi uz bēniņiem, Geilisa pavēlēja, un tad atnes mums spaini ar avota ūdeni. Liec aiz auss, no avota, nevis no laukuma akas! Viņa pagriezās pret Dūgalu. Esmu atlikusi spēci­nošu līdzekli, ko apsolīju tavam brālim. Vai iznāksi man līdzi uz brīdi virtuvē?

Es sekoju kalpones sēžamvietai, kas atgādināja ķirbi, augšā pa šaurām koka kāpnītēm, kas pēkšņi izbeidzās garā, plašā bēniņu telpā. Atšķirībā no pārējās mājas te bija sīkrūšu lodziņi, šobrīd aizvērti, lai nenāktu iekšā mitrums, tomēr pa tiem ieplūda krietni vairāk gaismas nekā moderni krēslainajā viesistabā lejasstāvā.

Bija skaidrs, ka Geilisa labi prata savu zintnieces amatu. Istaba bija apgādāta ar gariem augu žāvējamiem rāmjiem, kas apvilkti ar plānu audumu un izvietoti virs neliela pavarda, lai žāvētu augus karstumā, un vaļējiem plauktiem gar sienām, kurās izurbti caurumi labākai gaisa cirkulācijai. Gaiss bija piesātināts ar izsmalcināto, aso žūstoša bazi­lika, rozmarīna un lavandas smaržu. Vienu sienu aizņēma pārsteidzoši moderna lete, un uz tās bija redzams ievērojams krājums miezeru, piestu, bļodu un karošu viss nevainojami tīrs.

Geilisa, pietvīkusi no kāpšanas pa kāpnēm, bet smaidoša priekā par gaidāmo garo pēcpusdienu, kad varēs jaukt zālītes un patenkot, parādī­jās tikai pēc krietna brīža.

Sāka viegli līt, lietus lāses izraibināja augstos logus, bet te pavardā kūrās uguns un bija ļoti mājīgi. Geilisas sabiedrība man sagādāja lielu prieku; viņa uz pasauli raudzījās visai ciniski un savus uzskatus pauda ar asu mēli, bet tas bija atspirdzinošs pretstats pilī mītošo klana sie­viešu saldajām, biklajām runām, turklāt bija skaidri redzams, ka Gei­lisa, būdama sieviete, kas dzīvo tādā mazā miestā, ir labi izglītota.

Viņa zināja par visiem skandāliem, kas pēdējo desmit gadu laikā bija izcēlušies vai nu ciemā, vai pilī, un citu pēc cita stāstīja man uzjautrinošus atgadījumus. Savādi, ka par mani viņa tikpat kā neko nejautāja. Nodomāju, ka varbūt tas nav viņai raksturīgi; to, ko vēlēsies par mani zināt, viņa pajautās citiem.

Jau kādu laiciņu biju ievērojusi, ka no ielas skan troksnis, bet izskaidroju to ar cieminieku atgriešanos no svētdienas mises; dievnams atradās ielas galā pie akas, un Lielā iela savienoja baznīcu ar laukumu, kur saplūda mazākas takas un celiņi.

Tā bija sanācis, ka, jājot uz smēdi un vērojot ieleju no augšas, īsi­nāju laiku, salīdzinot ciema izkārtojumu ar apakšdelma un plaukstas skeletu; Lielā iela bija spieķakauls, gar tā malām bija izkārtojušās tir­gotavas un darbnīcas un turīgāko iedzīvotāju mājas. Sv. Mārgaretas iela bija elkoņa kauls, kādā šaurākā ieliņā, kas veda paralēli Lielajai ielai, atradās smēde, ādu ģērētava un citu mazāk smalku amatnieku un meistaru darbnīcas. Ciema laukums (kurš kā visi ciema laukumi, kurus savā mūžā biju redzējusi, nebija taisnstūris, bet ovāls) veidoja delnas un pirkstu kaulus, bet vairāki zemesceļi ar nelielām mājiņām kļuva par pirkstu falangām ar locītavām.

Dankenu nams, kā pienākas prokurora rezidencei, slējās centrālā laukuma malā. Tā atrašanās vietu diktēja gan ierēdņa sabiedriskais sta­tuss, gan ērtības; laukumu varēja izmantot tiem tiesu gadījumiem, kad vai nu sabiedrības intereses, vai juridiskas nepieciešamības dēļ sanāca vairāk cilvēku, nekā spēja uzņemt Artūra Dankena ierobežotais darba kabinets. Un, kā Dūgals paskaidroja, tas bija izdevīgi arī jaunās siekstas dēļ, tā bija pieticīga izskata koka konstrukcija, kas novietota uz neliela akmens paaugstinājuma laukuma centrā, turpat blakus bija uzsliets koka stabs, kuru izmantoja aiz lielas taupības kā pēršanas vietu, Maija svētku stabu vai karoga mastu, tur varēja arī piesiet zirgu, kā nu kuro reizi vajadzēja.

Troksnis ārpusē bija kļuvis skaļāks un krietni juceklīgāks, nekā varētu sacelt ļaudis, kas mierīgi atgriežas no dievnama, lai ieturētu maltīti. Geilisa nepacietībā izsaucās, nolika malā zāļu trauciņus un atgrūda logu, lai paskatītos, kas par iemeslu tādai trokšņošanai.

Es nostājos viņai blakus pie loga, redzēju, kā baznīcas apmeklēju­mam saposušos tunikās, svārkos un aubēs ļaužu priekšgalā soļo druknais tēvs Beins, priesteris, kas kalpoja gan ciema baznīcā, gan pilī. Viņš bija aizturējis kādu apmēram divpadsmit gadus vecu puiku, viņa saplēstās bikses un notraipītais krekls liecināja, ka viņš ir ādmiņa palīgs. Priesteris turēja viņu aiz apkakles, bet tas radīja zināmas grū­tības, jo puika bija nedaudz garāks par bargo gūstītāju. Pūlis abiem sekoja pa mazu gabaliņu, nosodoši dūkdams kā garāmslīdoša negaisa tūce, kas seko zibens šautrai.

Mēs ar Geilisu skatījāmies no augšējā stāva loga, un tēvs Beins ar zēnu, ienākot mājā, pazuda zem mums. Ļaužu bars palika ārpusē mur­minot un grūstoties. Daži drosmīgākie aizķērās ar rokām aiz palodzēm un uzvilkās augšā, lai ieskatītos iekšā.

Geilisa ar blīkšķi aizsita logu, un uz mirkli gaidpilnā pūļa dūkšana uz ielas mitējās.

Visticamāk, apzadzies, viņa īsi izmeta un atgriezās pie zālīšu galda. Ādmiņu zeļļiem tā bieži gadās.

-    Un kas ar viņu tagad notiks? gribēju zināt. Geilisa paraustīja plecus, burzīdama ar pirkstiem miezera traukā kaltētu rozmarīnu.

-    Es teiktu, ka tas atkarīgs no Artūra māgas darbības. Ja brokastis bijušas labas, puika var tikt cauri ar pērienu. Bet, ja Artūram ir ciets vai uzpūties vēders, viņa riebumā saviebās, zeņķis, visticamāk, zaudēs ausi vai roku.

Mani pārņēma šausmas, bet neuzdrīkstējos tieši iejaukties. Biju svešiniece, turklāt vēl angliete, domāju, ka pret mani kā pils iemītnieci izturētos ar cieņu, tomēr biju redzējusi, ka daudzi ciema ļaudis sle­pus sev pārmeta zīmi, kas aizsargā pret ļaunu, kad gāju garām. Mana iejaukšanās zēna situāciju drīzāk padarītu vēl ļaunāku.

-    Vai tu neko nevari darīt? es vaicāju Geilisai. Nu parunā ar savu vīru, palūdz, lai viņš ir… ē… iecietīgs!

Geilisa izbrīnīta atrāva skatienu no darba. Skaidri bija redzams, ka doma jaukties vīra darīšanās viņai nekad nebija ienākusi prātā.

-     Kāda tev daļa gar to puiku? viņa jautāja, bet ziņkārīgi, nevis ar ļaunu zemtekstu.

-    Protams, man ir daļa! es iesaucos. Viņš taču vēl tikai bērns; lai ko viņš būtu sastrādājis, palikt par kropli uz mūžu tas zēns nav pelnījis!

Geilisa savilka gaišās uzacis; acīmredzot šis arguments nebija pār­liecinošs. Tomēr viņa paraustīja plecus un pasniedza man miezeri.

-     Drauga dēļ var visu, viņa sacīja un izbolīja acis. Tad pār­laida skatienu plauktiem un izvēlējās pudeli ar zaļganu šķidrumu, uz kuras etiķetes labi salasāmā, slīpā rokrakstā bija rakstīts PIPARMĒTRU TINKTŪRA.

-     Iešu un iedošu Artūram zāles un pie viena paskatīšos, vai puikas labā var kaut ko darīt. Taču ņem vērā, varbūt jau ir par vēlu. Un, ja savu roku tur būs pielicis tas stulbais priesteris, viņš prasīs visbargāko sodu. Es tomēr pamēģināšu. Bet tu turpini. Rozmarīns jāberž veselu mūžību.

Kad viņa izgāja, es paņēmu miezeri un sāku automātiski berzt un smalcināt, tikpat kā nepievēršot uzmanību rezultātam. Aizvērtais logs klusināja trokšņus gan tos, ko radīja lietus, gan tos, ko sacēla lau­kumā sapulcējušies cilvēki; un kopā sanāca tāda ļaunu vēstoša pakšķoša murdēšana. Kā visi, kas mācījušies skolā, es biju lasījusi Dikensu. Arī citus pirms viņa rakstījušus autorus un to, kā viņi attēlojuši, cik nežēlīgi tajos laikos bija likumi, kurus piemēroja visiem ļaundariem neatkarīgi no vecuma un nodarījuma apstākļiem. Bet lasīt par bērnu kāršanu un sakropļošanu kā soda veidu, kad no tiem laikiem šķir ērti ilgs simts vai divu simtu gadu attālums, ir pavisam kas cits nekā klusiņām berzt miezerī zālītes, kad šāds notikums risinās dažas pēdas zem tevis.

Vai es spētu piespiest sevi iejaukties, ja tiktu piespriests sods zēnam par sliktu? Ar miezeri rokā piegāju pie loga un pūlējos kaut ko saskatīt ārā. Pūlis bija pieaudzis, jo tirgotāji un mājsaimnieces, pama­nījuši ļaužu pulcēšanos, arī iznāca Lielajā ielā, lai noskaidrotu, kas noti­cis. Jaunpienācēji klausījās, pieliekušies tuvāk, kamēr tie, kas te atradās visu laiku, atstāstīja sīkumus, tad iejuka drūzmā, un nu vairāk seju ar gaidpilnu izteiksmi raudzījās uz prokurora mājas durvīm.

Skatoties lejup uz cilvēkiem, kas pacietīgi stāvēja smalkajā lietū, gaidīdami spriedumu, es pēkšņi ļoti skaidri aptvēru kādu domu. Kā daudzi cilvēki, es ar šausmām biju dzirdējusi stāstus, kas pamazām no pēckara Vācijas atklīda līdz Lielbritānijai, stāstus par deportāci­jām, par masu slepkavībām, par koncentrācijas nometnēm un dedzi­nāšanām. Un, tāpat kā daudzi gadiem ilgi vēl pirms manis, es uzdevu sev jautājumu, kuru uzdos vēl pēc gadu desmitiem: "Kā cilvēki varēja to pieļaut? Viņiem vajadzēja zināt, vajadzēja redzēt smagās mašīnas, braukāšanu šurpu turpu, žogus un dūmus. Kā viņi varēja stāvēt un neko nedarīt?" Nu tagad es to zināju.

Šajā gadījumā uz kārts pat nebija likta dzīvība vai nāve. Un Kolama protežē statuss droši vien novērstu jebkādu fizisku uzbrukumu, kas būtu vērsts manā virzienā. Bet rokas, kas turēja porcelāna bļodu, kļuva miklas, iedomājoties, ka izeju ārā, viena un bezspēcīga, lai stātos pretī cienījamu un tikumīgu pilsoņu baram, kad visus pārņēmušas alkas pēc soda un asiņu izraisītajām trīsām, jo tas izgaiņātu ikdienas dzīves vien­muļību.

Nepieciešamība cilvēkus pārvērš zvēru barā. Kopš laikiem, kad cil­vēki mitinājās alās bez matiem, vāji un bezpalīdzīgi un viņu vienīgais ierocis bija viltība -, viņi bija izdzīvojuši tikai tāpēc, ka turējās kopā; viņi, kā daudzi radījumi, kas citiem ir laupījums, zināja, ka drošību sniedz skaits, liels skaits. Un šī kaulu smadzenēs iesūkusies apziņa ir bara likuma pamatā. Jo neskaitāmus gadu tūkstošus atpalikt no bara, kur nu vēl nostāties pret to, nozīmēja nāvi tam, kurš to uzdrošinājās. Lai stātos pretī pūlim, vajadzēja kaut ko vairāk par drosmi; vajadzēja kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par cilvēka instinktu. Es baidījos, ka man tāda ieroča nav, un kaunējos par šīm bailēm.

Likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz atvērās durvis un ienāca Gei­lisa, viņa, kā parasti, izskatījās mierīga un nesatraukta, rokā viņai bija mazs ogles stienītis.

-     Pēc vārīšanas vajadzēs šķidrumu izfiltrēt, viņa ierunājās, it kā turpinātu mūsu iepriekšējo sarunu. Domāju, liesim caur muslīnā ietītu ogli; tas ir vislabākais paņēmiens.

-     Geilis! es nepacietīgi iesaucos. Nespīdzini mani. Kas notiks ar ādmiņa mācekli?

-     Ak ar viņu. Viņa noraidoši pacēla uz augšu plecu, bet lūpu kak­tiņos iegūla nerātns smaids. Tad atmeta izlikšanos un sāka smieties.

-      Tev būtu vajadzējis mani redzēt, Geilisa ķiķināja. Tas bija vienreizīgi, kaut arī man jāsaka tas pašai. Sievas gādīguma un sieviš­ķīgas laipnības iemiesojums, bišķi piemetu klāt mātišķu žēlumu. Ak, Artūr! viņa tēloja, -ja mūsu savienība būtu bijusi svētīta uz to gan, man jāsaka, nav ko cerēt, Geilisa uz mirkli nometa skumjo masku un ar galvas mājienu norādīja uz zālīšu plauktu, nu kā tu justos, mīļumiņ, ja pret tavu dēlu tā izturētos? Tikai izsalkums, bez šaubām, grūda puiku zagt. Ak, Artūr, vai tavā sirdī neatradīsies žēlastība un tu esi pats taisnī­guma iemiesojums?

Prokurora sieva uzmetās uz ķebļa un smējās, sitot ar dūri pa kāju. Cik žēl, ka te nevar spēlēt teātri!

Pūļa trokšņošanas raksturs atkal bija mainījies, tāpēc es, nepievērs­dama uzmanību Geilisas pašslavināšanai, piegāju pie loga, lai paskatī­tos, kas tur notiek.

Ļaužu drūzma pašķīrās, un starp priesteri un tiesnesi lēnām gāja ādmiņa zellis. Artūrs Dankens, piepūties no labvēlības, klanījās un māja ar galvu ievērojamākajiem cilvēkiem, kas stāvēja pūlī. Tēvs Beins, gluži otrādi, atgādināja sarūgušu kartupeli, brūnais ģīmis no aizvainojuma bija izsities puniem.

Mazā procesija virzījās uz laukuma vidu, kur ciema soģis Džons Makrejs panāca viņiem pretī. Bende atbilstoši savam amatam bija ģērbies atturīgi eleganti tumšās biksēs līdz ceļiem, svārkos un pelēka samta cepuri galvā (šajā gadījumā gan tā bija noņemta un paslēpta no lietus, saudzīgi pabāžot zem svārku stūra). Viņš nebija, kā sākumā biju iedomājusies, cietumsargs, lai arī vajadzības gadījumā šo amatu pildīja. Galvenokārt viņa pienākumos ietilpa tas, ko dara kārtībnieks, muit­nieks un, ja vajadzēja, bende; amata nosaukums pamatā bija saistīts ar soda izpildīšanu, ieslēdzot "siekstā", vai ķocīti, kas karājās viņam pie jostas un ar ko viņam bija tiesības paņemt daļu no katra graudu maisa un vēlāk to pārdot ceturtdienas tirgū; tā ari bija soģa alga.

To visu es biju uzzinājusi no viņa paša. Soģis tikai pirms dažām die­nām bija ieradies pilī, lai noskaidrotu, vai varu līdzēt pret sastrutojumu pie īkšķa naga, kas nekādi negribēja pāriet. Pārdūru augoni ar sterilu adatu, apziedu ar papeļu ziedu smēri un atklāju, ka Makrejs ir kautrīgs, pakluss vīrs ar patīkamu smaidu.

Taču šobrīd no smaida nebija ne vēsts; Makreja seja, kā prasīja gadījums, bija barga. Saprotams, es nodomāju, kurš gan grib redzēt smaidošu soda izpildītāju.

Ļaundari nostādīja uz paaugstinājuma laukuma centrā. Puika izska­tījās bāls un nobijies, bet nekustējās, kamēr Kreinmūras prokurors Atrūrs Dankens puslīdz cienīgi uzsvempa savu tuklo rumpi uz paaug­stinājuma un gatavojās pasludināt spriedumu.

-     Kad es ienācu, tas pintiķis jau bija atzinies, man pie auss atska­nēja balss. Geilisa ar interesi skatījās man pār plecu. Tāpēc palaist viņu vaļā pavisam neizdevās. Taču es panācu iespējami vieglāko sodu: tikai stunda siekstā un viena auss pienaglota.

-     Pienaglota auss! Pienaglota pie kā?

-    Nu taču pie siekstas, protams. Viņa pašāva uz manu pusi ziņ­kāru skatienu, bet tad atkal pagriezās pret logu, lai vērotu, kā tiek izpil­dīts šis "saudzīgais" spriedums, ko bija panākusi viņa ar savu visžēlīgo iejaukšanos.

Drūzmēšanās ap kauna stabu bija tik liela, ka no sodāmā neko daudz nevarēja redzēt, tomēr pūlis mazliet pavirzījās atpakaļ, lai atbrī­votu soģim vietu, kur atvēzēties, naglojot ausi. Puika siekstas žokļos izskatījās bāls un sīks, bailēs drebēdams, viņš cieši aizmiedza acis un nevēra tās vaļā. Kad tika iedzita nagla (un to varēja dzirdēt pat cauri aizvērtajam logam), nosodītais izdvesa klusu, smalku smilkstu un es ari nodrebēju.

Mēs ar Geilisu, tāpat kā vairums no skatītājiem, atgriezāmies pie darba, bet es nespēju turēties preti kārdinājumam laiku pa laikam pie­celties un pamest skatu ārā pa logu. Daži dīkdieņi, kas gāja kauna sta­bam garām, uz mirkli apstājās, lai pakaitinātu upuri un apmētātu to ar dubļu pikām, šad tad kāds atturīgāks pilsonis izmantoja izdevību, ejot dienas gaitās, parūpēties par mazgadīgā noziedznieka morālo audzinā­šanu ar pāris labi izvēlētiem pārmetuma vai padoma vārdiem.

Līdz laikam, kad pavasara nogalē riet saule, bija atlikusi vēl stunda, un mēs pirmā stāva viesistabā dzērām tēju, kad klauvējieni pie dur­vīm ziņoja par apmeklētāja ierašanos. Lietusmākoņu dēļ diena bija tik tumša, ka grūti bija noteikt, cik zemu ir saule. Taču Dankenu mājā bija tāds brīnums kā pulkstenis, brīnišķīga ierīce no riekstkoka pane­ļiem, vara bumbām un ciparnīcas, kas bija rotāta ar eņģeļu kori, un tas rādīja, ka ir pusseptiņi.

Ķēķa meita atvēra durvis uz viesistabu un bez ceremonijām pazi­ņoja:

-    Nāc teitan. Nākot iekšā pa durvīm, Džeimijs Maktevišs automā­tiski pielieca galvu, koši sarkanos matus lietus bija darījis tumšus kā apsūbējušu bronzu. Viņš bija ģērbies vecā, novalkātā mētelī, lai pasar­gātos no mitruma, bet padusē nesa smagu zaļa samta mēteli.

Kad es piecēlos un iepazīstināju viņu ar Geilisu, Džeimijs palocīja galvu.

-     Dankena kundze, Bīčemas kundze. Viņš ar roku norādīja uz logu. Redzu, ka šodien te kaut kas atgadījies.

-    Vai viņš vēl ir tur? es jautāju, cenšoties palūkoties ārā. Caur skatu kropļojošo viesistabas loga rūti no zēna varēja redzēt tikai tumšu apveidu. Viņš noteikti ir izmircis līdz ādai.

-    Kā tad. Džeimijs pacēla un paturēja mēteli, lai varu uzvilkt to mugurā. Kolams domāja, ka tu arī vari izmirkt līdz ādai. Man ciemā bij šis tas darāms, tāpēc viņš atsūtīja tev mēteli. Tev jājāj atpakaļ kopā ar mani.

-    Jauki, ka Kolams tik gādīgs, es izklaidīgi noteicu, domās jopro­jām kavēdamās pie ādmiņa mācekļa.

-     Cik ilgi viņam tur jāpaliek? jautāju Geilisai. Cik ilgi puikam jāpaliek siekstā? es nepacietīgi piebildu, redzot viņas tukšo skatienu.

-    Ak, puikam… Sieviete viegli sarauca pieri, ka biju ieminējusies par tik nesvarīgu sīkumu. Stundu, es jau teicu. Soģis jau būs viņu palaidis.

-    Tā ir, Džeimijs apstiprināja. Es redzēju, kad nācu pāri lauku­mam. Tikai knēvelis vēl nav saņēmis dūšu atraut savu ausi no staba.

Man pavērās mute.

-    Tu gribi teikt, ka naglu neviens neizvilks? Viņam, lai tiktu prom, tā jānoplēš?

-    Nūjā, Džeimijs jautri izmeta. Vēl jau drusku viņš bīstas, bet gan jau drīz izšķirsies. Ārā ir slapjš, un nu sāk arī tumst. Mums jādodas ceļā, citādi no vakariņām nekas nebūs atlicis. Viņš paklanījās pret Geilisu un pagriezās uz durvju pusi.

-    Pagaidi mazliet, viņa mani aizturēja. Tā kā mājās tevi vedīs tāds liels un stiprs puisis, tad iedošu lādi ar žāvētiem purva kāpostiem un citām vienkāršām zālītēm, ko apsolīju aizsūtīt uz pili Ficgibonas kundzei. Varbūt Makteviša kungs būs tik laipns?

Saņēmusi Džeimija piekrišanu, Geilisa pavēlēja kalpam no viņas darbistabas atnest lādi un iedeva viņam milzīgu kaltu dzelzs atslēgu. Kamēr kalps bija projām, viņa bridi kaut ko darīja pie neliela rakstām­galda telpas stūrī. Kad atnesa lādi, apjomīgu koka kasti ar dzelzs ska­vām, Geilisa bija zīmīti uzrakstījusi. Viņa aši apkaisīja to ar smiltim, salocīja, aizzīmogoja ar vasku pie sveces un iespieda vēstuli man rokā.

-    Tā, viņa sacīja. Tas ir rēķins. Vai nodosi Dūgalam no manis? Viņš kārto visas naudas lietas. Nevienam citam nedod, citādi es nedē­ļām nesaņemšu naudu.

-    Jā, protams.

Geilisa mani sirsnīgi apskāva un ar brīdinājumu nesasaldēties izva­dīja mūs pa durvīm.

Kamēr Džeimijs sēja lādi pie segliem, es stāvēju, patvērusies no lietus zem mājas dzegas. Lija stiprāk, un ūdens no jumta tecēja tik strauji, ka izskatījās kā vietām ieplēsts aizkars.

Nopētīju plato muguru un muskuļotos delmus, kad Džeimijs ar tikko manāmu piepūli pacēla smago lādi. Tad pavērsu skatienu uz paaug­stinājumu, kur ādmiņa māceklis, par spīti iedrošinājumiem no atkal sanākušajiem cilvēkiem, joprojām stāvēja, stingri piekalts. Protams, šī nav jauka meitene ar mēnesnīcas krāsas matiem, bet Džeimija rīcība Kolama tiesas laikā vedināja mani uz domām, ka viņš varētu just līdzi puikas mokām.

-     Ē… Makteviša kungs? es nedroši ierunājos. Nekādas atbildes. Glītajā sejā nekas nemainījās; platā mute palika mierīga, zilās acis lūko­jās uz siksnu, ko viņš šobrīd nostiprināja.

-     Ei, Džeimij? Es mēģināju vēlreiz, mazliet skaļāk, un viņš uzreiz pacēla galvu. Tātad patiesībā šis cilvēks nemaz nav Maktevišs. Nez kāds tad bija viņa īstais vārds.

-    Jā? viņš vaicāja.

-     Tu esi… ē… diezgan liela auguma, vai ne? es teicu. Viegls smaidiņš izlieca Džeimija lūpas, un viņš pamāja ar galvu, acīmredzot prāto­dams, ko esmu sadomājusi.

-     Pietiekami, lai man būtu pa spēkam gandrīz it viss, viņš atbil­dēja.

Jutos saņēmusi iedrošinājumu un neuzkrītoši pievirzījos tuvāk, lai mani nejauši nesadzirdētu kāds no tiem, kas atklīduši no laukuma.

-    Un ari pirksti tev ir stipri? es turpināju viņu tincināt.

Puisis pakustināja vienas rokas pirkstus, un viņa smaids kļuva platāks.

-     Kā tad, tā ir gan. Vai tev gadījumā nav jāpārplēš daži kastaņi? Viņš skatījās uz mani no augšas, un acis dzirkstīja jautri un viltīgi.

Aši pametu skatienu viņam garām uz skatītāju pulciņu laukumā.

-      Drīzāk vajadzētu izcelt no uguns. Es pacēlu galvu un ieraudzīju jautājošu zilo acu skatienu. Vai tu to vari?

Brīdi viņš, joprojām smaidīdams, raudzījās manī, tad paraustīja plecus.

-     Tikai tad, ja kājiņa ir tik gara, ka var satvert pirkstos. Bet vai tu vari dabūt prom tos ļautiņus? Iejaukšanās nevienam nepatiks, turklāt neesmu savējais.

Nebiju iedomājusies, ka mana lūguma izpildīšana varētu apdraudēt Džeimiju, un es sāku šaubīties, bet likās, ka viņš ir gana azartisks, lai, par spīti briesmām, mēģinātu.

-    Ja mēs abi pieietu tuvāk paskatīties un ja es, ieraugot tādu bries­mīgu skatu, noģībtu, kā tu domā…?

-    Vai tad tu neesi pieradusi pie asinīm? Viena uzacs izsmējīgi savilkās uz augšu, un viņš pasmaidīja. Jā, tā būs labi. Un vēl labāk būtu, ja tu varētu nogāzties no tās bīnes.

Atklāti sakot, jutu nelielu nelabumu, ka būs jāskatās uz puiku, bet nebija tik traki, kā biju baidījusies. Nagla bija stingri iedzīta cauri auss augšējai daļai, tuvu pie malas, un ārā bija palikušas krietnas divas collas no naglas stūrainā kāta, bez galviņas. Asiņu gandrīz nemanīja, zēna seja liecināja, ka viņš jūtas slikti un ir pārbijies, bet stipras sāpes viņu nemocīja. Sāku jau domāt, ka Geilisai, kura uzskatīja šo par visai maigu sodu, varbūt bijusi taisnība, ja ņem vērā tālaika skotu jurispru­dences vispārējās tendences, taču manu uzskatu, ka sods ir barbarisks, tas nemainīja ne par mata tiesu.

Džeimijs neuzkrītoši spraucās cauri skatītāju bariņam. Pārmetoši viņš pakratīja galvu uz zēna pusi.

-     Ei, tu puika! Viņš noklakšķināja mēli. Esi iekūlies pama­tīgā ķezā, ko? Džeimijs uzlika vienu lielo, stipro roku uz siekstas koka malas, it kā lai tuvāk apskatītu ausi. Ū, zeņķi, viņš paļājoši novilka, nav te, ko mocīties. Maķenīt parauj galvu sāņš, un viss cauri. Nu, vai palīdzēt? Viņš pastiepa roku, it kā gribētu satvert zēnu aiz matiem un paraut. Ādmiņa māceklis bailēs iesmilkstējās.

Sapratusi, ka Džeimijs man dod zīmi rīkoties, es atkāpos, tīšuprāt stipri uzminot uz kājas sievietei, kas stāvēja man aiz muguras, un, kad mana zābaka papēdis saspieda viņas metatarsālos kaulus, viņa sāpēs iekaucās.

-     Lūdzu, atvainojiet, es izdvesu. Man… reibst galva! Lūdzu… Es novērsos no siekstas, paspēru divus trīs grīļīgus soļus un tvēros pie tuvāk stāvošo piedurknēm. Paaugstinājuma mala bija tikai sešas collas no manis; cieši pieķēros trauslai meitenei, kuru jau iepriekš biju noska­tījusi saviem nolūkiem, un ar galvu pa priekšu gāzos zemē, paraujot viņu sev līdzi.

Svārku un kliedzienu juceklī mēs ripojām pa slapjo zāli. Beidzot atlaidu meitenes blūzi un atkritu dramatiskā pozā ar izplestām rokām, lietus lāses kapāja manu augšup pavērsto seju.

No trieciena es patiesi biju palikusi bez elpas meitene bija uzkri­tusi man virsū -, un, klausoties, kā ap mani skan satrauktas balsis, es cīnījos pēc skābekļa. Man pāri gāzās pieņēmumi, priekšlikumi un satraukti izsaucieni stiprāk nekā ūdens gāzmas no debesīm, bet divas pazīstamas rokas piecēla mani sēdus, un es ielūkojos nopietnās, norū­pējušās zilās acīs, kad atvēru savējās. Viegla plakstu sakustēšanās deva man zīmi, ka uzdevums izpildīts, un es jau pati redzēju, ka ādmiņa zellis ar ausij piespiestu mutautu, pūļa, kas bija pagriezies pret jau­nās sensācijas vietu, nemanīts, lielā ātrumā joza uz savu mitekli.

Ciema iedzīvotāji, kas vēl nupat bija alkuši zēna asiņu, pret mani bija pati laipnība. Mani saudzīgi piecēla un ienesa atpakaļ Dankenu mājā, kur man iedeva brendiju un tēju, apsedza ar siltām segām un izrādīja līdzjūtību. Mani atlaida tikai tad, kad Džeimijs skaidri un gaiši pateica, ka mums jādodas projām, tad vārda tiešā nozīmē pacēla mani no dīvāna un, neņemdams vērā namatēva un namamātes izsaucienus, devās uz durvīm.

Atkal sēžot seglos Džeimijam priekšā (manu zirgu vedām aiz pava­das), es mēģināju pateikties par palīdzību.

-    Tas nebija grūti, meitēn, viņš noraidīja manu pateicību.

-    Bet tu riskēji, es paliku pie sava. Kad lūdzu tev palīdzēt, neie­domājos, ka tas var būt tev bīstami.

-    Ak, Džeimijs izvairīgi atteica. Un pēc brīža, gandrīz vai smie­damies, piebilda: Tu taču nedomā, ka būšu lielāks zaķapastala nekā maza ārmaliešu merģele, vai ne?

Viņš paskubināja zirgus rikšos, jo ceļmalā ēnas jau biezēja krēslā. Pēc tam mēs daudz nerunājām. Un, kad sasniedzām pili, viņš atstāja mani pie vārtiem, vien klusā balsī nosmejoties:

-    Visu labu, Ārmaliešu kundze. Bet man bija sajūta, ka dzimusi draudzība, kas bija mazliet nopietnāka nekā kopīga tenkošana zem ābeles.

Nākamajās divās dienās pili valdīja briesmīgs juceklis, cilvēki staiIml gāja šurpu turpu, tika veikti visādi gatavošanās darbi. Apmeklētāju skaits manā medicīniskajā praksē krasi samazinājās: saindēšanās upuri bija izveseļojušies, bet pārējie bija pārāk aizņemti, lai slimotu. Ja neņem vērā nelielu pacientu pieplūdumu, ko radīja zēni, kuri, stiepjot malku krāsnīm, bija pirkstos sarāvuši skabargas, un apdegumi un applaucējumi ķēķa meitu vidū, nekādi negadījumi neno­tika.

Es ari pati jutos satraukta. Šodien vakarā vajadzēja norisināties lie­lajam notikumam. Fica kundze man pastāstīja, ka visi Makenziju klana vīri, kas vien spējīgi nest ieročus, šovakar sanāks zālē nodot uzticības zvērestu Kolamam. Kad pilī risināsies tik nozīmīga ceremonija, staļļi paliks nepieskatīti.

Palīdzot virtuvē un augļu dārzā, man bija izdevies nobēdzināt pie­tiekami lielu pārtikas krājumu, kas, manuprāt, būtu nodrošinājums vai­rākām dienām. Ūdens blašķes gan man nebija, bet es biju sameistaro­jusi aizstājēju no smagākās stikla krūzes, ko atradu savā ārsta kambari. Pateicoties Kolamam, man bija izturīgi zābaki un silts mētelis. Dabūšu vēl pieklājīgu zirgu; pēcpusdienās, kad apmeklēju staļļus, biju vienu noskatījusi. Naudas man nebija, bet slimnieki man bija sadevuši sauju visādu sīkumu: lentes, kokgriezumus un rotaslietas. Vajadzības gadī­jumā es varētu tos apmainīt pret nepieciešamajām lietām.

Jutos nelāgi, ka Kolamam par viesmīlību un pils iemītniekiem par draudzību atmaksāju, tā vienkārši pazūdot bez viena vārda vai atvadu vēstules, bet ko es galu galā varētu teikt? Kādu laiku jau biju lauzījusi galvu par šo problēmu, tomēr izlēmu vienkārši doties projām. Sāksim ar to, ka man nebija papīra, uz kā rakstīt, un es nevēlējos riskēt un iet to meklēt Kolama istabās.

Stundu pēc tumsas iestāšanās es piesardzīgi tuvojos staļļiem, sasprindzināti klausījos, vai nedzirdēšu kādas skaņas, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni, taču likās, ka visi ir zālē un gatavojas ceremonijai. Staļļa durvis bija mazliet iestrēgušas, tomēr, kad pagrūdu stingrāk, tās ādas virās klusi vērās uz iekšpusi.

Gaiss stallī bija silts, un varēja jaust aizmigušo zirgu rāmās kustī­bas. Bet tur, kā mēdza teikt tēvocis Lems, bija arī tumšs kā buļļa vēderā. Tie daži gaisa apmaiņai ierīkotie logi bija tikai šauras spraugas, pārāk mazi, lai ielaistu zvaigžņu gaismu. Izstieptām rokām, velkot kājas pa salmiem, es gausi virzījos uz staļļa vidu.

Ļoti uzmanīgi taustījos, lai saprastu, kas atrodas man priekšā, jo meklēju steliņģa malu, pēc kuras varētu orientēties. Rokas tvēra tikai tukšu gaisu, bet apakšstilbi uzdūrās kādam lielam šķērslim uz grīdas, un es, bailēs iekliegušies tā, ka atbalss uzlidoja vecās akmens celtnes sijās, nostiepos garšļaukus.

Šķērslis iztrūcināts nolamājās un pavēlās uz priekšu, tad sakampa manas rokas. Atjēdzos, piespiesta pie vīrieša ķermeņa, un man ausi kutināja sveša elpa.

-     Kas tu esi? izdvesu, raujoties atpakaļ. Un ko tu te dari? Izdzirdējis manu balsi, neredzamais uzbrucējs atslābināja tvērienu.

-     Es varētu jautāt to pašu, Armaliet, zemā, klusā balsī atbildēja Džeimijs Maktevišs, un es atvieglojumā mazliet aprimu. Nočabēja salmi, un viņš piecēlās sēdus.

-    Man gan šķiet, ka nav grūti uzminēt, viņš vēsi piebilda. Kā tu domā, cik tālu tu, meitēn, tiktu šitik tumšā naktī sveša zirga mugurā, kad no rīta tev pakaļ liktos visi Makenziju klana vīri?

Es biju satriekta, turklāt ne tikai fiziski.

-     Neviens man pakaļ nedzītos. Visi ir zālē, un, ja viens no pieciem vīriem līdz rītam būs gana skaidrā, lai noturētos kājās, nemaz nerunā­jot par zirga muguru, es būtu ārkārtīgi izbrīnīta.

Džeimijs sāka smieties un piecēlies pastiepa roku, lai palīdzētu ari man tikt uz kājām. Viņš nopurināja salmus man no svārku aizmugures, mazliet stiprāk, nekā, pēc manām domām, bija nepieciešams.

-     Nu to tu, Armaliet, esi labi apdomājusi, viņš mani paslavēja; izklausījās, ka viņš gandrīz brīnās par manu spēju saprātīgi domāt. Pareizāk sakot, būtu labi izdomāts, Džeimijs sevi izlaboja, ja vien Kolams nebūtu izlicis sargus ap pili un izkaisījis pa mežu. Diez vai viņš gribētu atstāt pili nepieskatītu, kad iekšā ir visa klana karavīri. Protama lieta, akmens jau nedeg tik labi kā baļķi…

Es sapratu, ka viņš runā par kaunpilno Glenko slaktiņu, kad kāds Džons Kempbels, pildot valdības pavēli, ar zobenu nogalināja trīsdes­mit astoņus Makdonalda klana piederīgos un nodedzināja viņu mājas. Es aši aprēķināju. Tas būs noticis tikai mazliet vairāk nekā pirms piec­desmit gadiem; pietiekami nesen, lai attaisnotu jebkādus piesardzības soļus, ko Kolams spertu.

-     Katrā ziņā tu nevarēji bēgšanai izvēlēties sliktāku nakti par šo, Maktevišs turpināja. Likās, viņu galīgi neuztrauca fakts, ka es biju grasījusies bēgt, bet tikai iemesli, kāpēc mans mēģinājums nebūtu izde­vies, un tas man šķita mazliet savādi. Ne jau tikai sargi un vislabākie jātnieki, kas te saradušies no malu malām, bet vēl ari ceļš uz pili būs pilns ar cilvēkiem, jo viņi no laukiem nāk uz jakti un spēlēm.

-    Uz jakti?

-    Uz medībām. Parasti briežu, bet šoreiz varbūt medīs mežakuiļus; staļļa puika vecajam Alekam stāstījis, ka austrumos mežā manīts viens makans. Džeimijs uzlika plato plaukstu man uz muguras un pagrieza uz vaļējām durvīm, kas vīdēja kā tikko jaušams, garens gaišāks plan­kums.

-    Nāc, viņš aicināja. Aizvedīšu tevi atpakaļ uz pili.

Es atrāvos.

-     Nepūlies, es nelaipni attraucu. Pati atradīšu ceļu.

Bet puisis diezgan stingri satvēra manu elkoni.

-    Skaidrs, ka atradīsi. Bet tu taču negribēsi viena pati satikt kādu no Kolama sargiem.

-     Kādēļ tad ne? es noskaldīju. Neko sliktu es nedaru; likums taču neliedz iziet no pils, vai ne?

-     Nē. Šaubos, vai viņi gribēs darīt tev pāri, Džeimijs sacīja, domīgi vērdamies ēnās. Bet nav nekas neparasts, ka vīrs, kas dodas stāvēt sardzē, garlaicības kliedēšanai paņem līdzi blašķi. Un tam varbūt grā­dīgais noder, taču tas nav nekāds labais padomdevējs, kas atgādina par pieklājīgu uzvedību, kad tumsā tavā priekšā viena pati uzrodas maza, smuka merģelīte.

-     Bet ar tevi es tumsā saskrējos viena, atgādināju ar zināmu bra­vūru. Turklāt es neesmu ne īpaši maza, ne smuka, vismaz ne šobrid.

-     Es, redz', biju aizmidzis, nevis piedzēries, viņš strupi noteica. Un, nerunājot par tavu dūšu, tu esi krietni mazāka nekā vairums Kolama sargu.

Šo tēmu es atmetu kā neauglīgu un pamēģināju citā virzienā.

-     Un kāpēc tu gulēji stallī? es uzdevu jautājumu. Vai nekur nevari atrast sev gultu? Tagad jau mēs bijām pienākuši pie sakņu dārza, un es blāvajā gaismā varēju redzēt pavadoņa seju. Viņš bija ļoti sasprindzis, ejot uzmanīgi pārbaudīja akmens arkas, bet pie maniem vārdiem spēji pavērsa skatienu uz mani.

-     Kā nu ne. Un turpināja noteikti soļot uz priekšu, joprojām cieši sakampis manu elkoni, tomēr pēc brīža paskaidroja: Nospriedu, ka labāk būs, ja nemaisīšos pa kājām.

-     Tāpēc, ka tu nemaz netaisies zvērēt uzticību Kolamam Makenzijam? es minēju. Un tādēļ nevēlies piedzīvot traci?

Jauneklis uzjautrināts paskatījās uz mani.

-    Kaut kas uz to pusi, viņš atzina.

Vieni no sānu vārtiņiem bija viesmīlīgi atvērti, un uz akmens plāk­snes blakus tiem uztupināta laterna, kas lēja uz taciņas dzeltenu gaismu. Bijām gandrīz tikuši līdz šai bākai, kad kāda roka man no mugurpuses aizspieda muti un es tiku nogāzta no kājām.

Mazliet pacīnījos pretī, bet gūstītājam bija biezi cimdi, un viņš, kā jau Džeimijs paredzēja, bija krietni lielāks par mani.

Spriežot pēc trokšņa, manam pavadonim pašam bija gadījušās nelielas nepatikšanas. Ņurdēšanu un slāpētu lādēšanos pēkšņi pār­trauca būkšķis un treknu lamuvārdu straume gēlu valodā.

Tumsā varēja nojaust, ka cīņa ir beigusies, tad atskanēja nepazīs­tami smiekli.

-    Pie visiem svētajiem, tas tač* jaunulis Kolama svainēns! Tā pavēlāk ieradies uz zvēresta došanu, ko, puis? Un kas tev līdzi?

-    Skuķēns, sacīja virs, kas turēja mani. Sulīgs kumosiņš, spriežot pēc svara. Roka atbrīvoja manu muti un izpildīja stipru spiedienu citā vietā. Es dusmās iespiedzos, pastiepu roku pāri plecam, satvēru viņa degunu un parāvu. Vīrs, izspļāvis kādu vārdu, noteikti ne tik svinīgu kā tos, ko šobrīd izteica zālē, aši nolika mani zemē. Es atlēcu malā, jo man virsū vēlās viskija smakas vilnis, un pēkšņi jutu uzplūstam pateicību, ka te ir Džeimijs. Varbūt viņš tomēr darīja gudri, ka mani pavadīja.

Likās, viņš domāja citādi, jo veltīgi mēģināja atbrīvoties no diviem sargiem, kas bija metušies viņam virsū un cieši turēja. Cīniņš nebija naidīgs, bet tas liecināja par stingrību. Sargi mērķtiecīgi virzījās uz atvērtajiem vārtiem, velkot gūstekni sevi līdzi.

-     Ei, laidiet mani vaļā un ļaujiet pārģērbties, Džeimijs pretojās. Nebūs pieklājīgi, ja šitādā paskatā iešu uz zvēresta došanu.

Mēģinājumu diplomātiski atkāpties izjauca Ruperta parādīšanās ģērbies greznā, krokotā kreklā un svārkos ar zelta mežģīnēm, viņš izsprāga pa šaurajiem vārtiņiem kā korķis no pudeles.

-    Par to nu, puis, nekreņķējies, viņš teica, mirdzošām acīm noska­tīdams Džeimiju. Mēs tevi kārtīgi sapucēsim… iekšā. Viņš ar galvu pamāja uz vārtiem, un Džeimijs nozuda tajos, jo citas iespējas nebija. Varena roka satvēra manu elkoni, un es gribot negribot gāju tur, kur mani veda.

Izskatījās, ka Ruperts, tāpat kā citi vīrieši pilī, bija lieliskā noskaņo­jumā. Kopā bija varbūt aptuveni sešdesmit vai septiņdesmit viru, visi saposušies labākajās drānās, apkārušies ar dunčiem, zobeniem, pisto­lēm un sporaniem un grozījās pagalmā pie ieejas zālē. Ruperts norādīja uz durvīm, un sargi iestūma Džeimiju mazā, apgaismotā kambarītī. Tas acīmredzot tika izmantots par noliktavu; uz galdiem un plauktiem bija sakrauti visādi krāmi.

Ruperts kritisku aci noskatīja gūstekni, skatiens apstājās pie auzu salmiem matos un traipiem uz krekla. Redzēju, ka skatiens aizslīd līdz salmiem arī manos matos, un Ruperta seja savilkās ciniskā smīnā.

-    Nav brīnums, puis, ka esi nokavējies. Viņš iebikstīja Džeimijam ribās. Ne druskas tev nepārmetu.

-    Villij! viņš uzsauca vienam no ārpusē stāvošajiem vīriem.

Mums te vaj'ga drēbes. Kaut ko tādu, kas piedien pilskunga radaga­balam. Sagādā uz ātrāko!

Džeimijs, lūpas sakniebis, raudzījās uz vīriem, kas bija sastājušies viņam apkārt. Seši klana locekļi, visi tuvu eiforijai par izredzēm nodot zvērestu un nevaldāmā, negantā Makenziju lepnuma pārņemti. Ievē­rojamais alus daudzums, kas bija uzņemts no mucas, ko biju redzē­jusi pagalmā, nenoliedzami bija veicinājis omas uzlabošanos. Džeimija acis, ieraugot mani, kļuva priecīgākas, tomēr sejas izteiksme joprojām saglabājās drūma. Likās, tā teica tas ir tavs darbs.

Protams, viņš varēja paziņot, ka negrasās dot zvērestu Kolamam, un doties atpakaļ uz savu silto migu staļļos. Ja viņš vēlējās dabūt pamatīgu kāvienu vai nazi pie rīkles. Skatoties uz mani, jaunais puisis savilka vienu uzaci, paraustīja plecus un, neslēpjoties izrādot labvēlību, padevās Villijam, kurš piesteidzās, stiepdams klēpī kaudzi sniegbaltas veļas un rokā turēdams matu suku. Pašā augšā gozējās apjomīga zila samta berete, rotāta ar metāla kokardi, kura turēja akmeņozola zariņu. Kamēr Džeimijs stīvēja mugurā tīru kreklu un ar apspiestu niknumu ķemmēja matus, es paņēmu bereti, lai to tuvāk aplūkotu.

Apaļā kokarde bija rotāta ar pārsteidzoši smalku gravējumu. Tās centrā bija redzami pieci vulkāni, kas spļāva ārkārtīgi reālas liesmas. Un malā bija rakstīts moto Luceo non Uro.

-    Es spīdu, nevis degu, es skaļā balsī iztulkoju.

-    Jā, zeltenīt, Makenziju moto, Villijs apstiprināja, atzinīgi mājot ar galvu. Viņš atņēma man bereti un iegrūda to Džeimijam rokās, tad aizjoņoja meklēt citus apģērba gabalus.

-     Ē… piedod, es klusiņām atvainojos, izmantodama Villija aizie­šanu, lai pievirzītos tuvāk Džeimijam. Es negribēju…

Džeimijs, kurš ar nepatiku bija aplūkojis cepures piespraudi, parau­dzījās manī no augšas, un drūmā mutes līnija mazliet atmaiga.

-     Ak, manis dēļ nekreņķējies, Armaliet. Tas tāpat būtu noticis, agrāk vai vēlāk. Viņš pagrieza kokardi, un tā notrūka, Džeimijs šķībi pasmaidīja, to apskatīdams, un domīgi pasvārstīja rokā.

-    Vai tu zini manu moto? viņš jautāja. Tas ir, mana klana?

-    Nē, satrūkusies es atbildēju. Kāds tas ir?

Džeimijs pasvieda kokardi gaisā, noķēra un ar precīzu kustību iemeta sporanā. Visai drūmi viņš skatījās uz vaļējo arku, kur izjukušās rindās drūzmējās Makenziju klana vīri.

-Je suis prest, viņš atbildēja pārsteidzoši labā franču valodā. Džei­mijs atskatījās un ieraudzīja ar nopietnu nolūku tuvojamies Rupertu un vēl vienu liela auguma Makenziju, kuru es nepazinu, abiem sejas bija pietvīkušas no pacilātības, ko izraisīja laba oma un vēl kaut kas cits. Ruperts nesa pamatīgu blāķi Makenziju tartāna auduma.

Bez kādiem ievadiem otrs vīrs ķērās pie Džeimija kiltu sprādzes.

-    Labāk paej nostāk, Armaliet, viņš strupi ieteica. Sieviešiem te nav, ko meklēt.

-    Tā izskatās, es sausi noteicu un tiku apbalvota ar šķību smaidiņu, kamēr Džeimija gurnus ietvēra jaunie kilti, bet vecie tika veikli izrauti no apakšas, tādējādi nepārkāpjot pieklājības normas. Ruperts ar draugu saņēma Džeimiju stingri aiz rokām un stūma uz arku.

Nekavējoties pagriezos un devos atpakaļ uz kāpnēm, kas veda uz menestrelu galeriju; ejot garām klana vīriem, es cītīgi vairījos no viņu skatieniem. Tikusi aiz stūra, apstājos un piekļāvos pie sienas, lai kļūtu nemanāma. Mirkli nogaidīju, līdz gaitenis uz brīdi kļuva tukšs, tad iešāvos pa durvīm, kas veda galerijā, un aši aizvēru, iekams kāds ir iegriezies ap stūri un ieraudzījis, kur esmu palikusi. No augšas krītošā blāzma vāji apgaismoja kāpnes, tāpēc man nebija grūti redzēt ceļu uz nomīdītajām flīzēm. Kāpu augšā, uz turieni, no kurienes nāca troksnis un gaisma, pārlikdama prātā pēdējo īso vārdu pārmaiņu.

-   Je suis prest. Esmu gatavs. Es cerēju, ka tā ir.

Galeriju apgaismoja priežu lāpu spožās liesmas, kas cēlās no kau­siņiem, uz sienas ap tiem bija izveidojušies iepriekšējo lāpu atstāto melno sodrēju riņķi. Kad izniru no portjerām, kas sedza ieeju galerijas galā, vairākas sejas pagriezās, lai apžilbušām acīm paskatītos uz mani; cik varēja spriest, te bija sapulcējušās visas pils sievietes. Es pazinu jaunās meitenes Leigēru, Magdalēnu un vēl dažas, kuras biju satikusi virtuvē, un, protams, tuklo Ficgibonas kundzi, kas sēdēja goda vietā pie pašām margām.

Ieraudzījusi mani, viņa ar draudzīgu rokas mājienu aicināja pie sevis, un sievietes saspiedās ciešāk, lai es tiktu garām. No priekšējās rindas es varēju pārskatīt visu zāli lejā.

Sienas rotāja miršu, īvju un akmeņozolu zari, augšup uz galeriju cēlās augu svaigais aromāts, sajaucies ar lāpu dūmiem un sīvo dvaku, kas plūda no vīriem. Viņu te bija desmitiem, daži nāca, citi gāja projām, vēl citi stāvēja nelielos pulciņos un sarunājās, bet visiem apģērbā bija kaut kas no klana tartāna, lai tas būtu tikai pleds vai berete kopā ar vienkāršu darba kreklu vai notraipītām biksēm. Rūtojuma raksti bija dažnedažādi, bet krāsas gan visumā palika vienādas tumši zaļie toņi un balts.

Vairums, tāpat kā šobrīd Džeimijs, bija ģērbušies pilnā tērpa ansamblī kilti, pleds, berete un gandrīz visiem piespraude. Pama­nīju Džeimiju joprojām drūmu vaigu stāvam pie sienas. Ruperts bija iejucis drūzmā, bet abās pusēs puisim stāvēja divi stipri Makenziji, acīmredzot sargi.

Zālē valdošais juceklis pamazām ieguva noteiktu kārtību, jo pils iemīt­nieki bīdīja un veda jaunatnācējus uz viņu vietām telpas tālākajā galā.

Šis vakars nepārprotami bija īpašs notikums; jaunais zēns, kurš pieņemšanā reiz spēlēja dūdas, tagad bija saņēmis papildinājumu divu dūdinieku izskatā, viens no viņiem bija jau nobriedis vīrs, kura stāja un ar ziloņkaulu rotātais mūzikas instruments vēstīja, ka viņš ir meis­tars. Vīrs pamāja ar galvu abiem pārējiem, un drīz zāli piepildīja dūdu spēcīgās skaņas. Dūdas, lai gan krietni mazākas par lielajām ziemeļu dūdām, kādas izmanto kaujas laukā, tomēr sacēla varenu troksni.

Dziedātāji pāri dūkšanai izlocīja tādus treļļus, ka asinis sāka dzīslās kūsāt. Apkārt stāvošās sievietes sakustējās, un man prātā ienāca rinda no "Megijas Loderas".

Ak, ļaudis sauc mani Rebu Balamuti, Un meičas kļūst trakas, Kad palaižu rīkli.

Galerijā sanākušās sievietes gluži trakas nekļuva, tomēr savu patiku neslēpa, un visapkārt skanēja apbrīnas pilna murmināšana, kad viņas, pārliekušās pāri margām, norādīja uz vienu vai otru vīrieti, kas staigāja pa zāli savā greznajā tērpā. Kāda meitene pamanīja Džeimiju un, klusi iesaukusies, rādīja savām draudzenēm. Viņa parādīšanās izraisīja lielu čukstēšanos un murmināšanu.

Dažas apbrīnoja jaunekļa patīkamo izskatu, bet vairums prātoja par viņa klātbūtni zvēresta došanas ceremonijā. īpaši manu uzmanību saistīja Leigēra, kas, vērojot Džeimiju, liesmoja kā svece, un es atcerē­jos Aleka aplokā sacītos vārdus: "Un tu zini, ka tēvs viņai nejaus precēties ārpus klana." Un vai tad Džeimijs nebija Kolama māsasdēls? Ar visu to jauneklis varēja būt labs ķēriens. Protams, ja atmet tādu sīkumu kā pasludināšana ārpus likuma.

Dūdu melodija drudžaini uzlidoja virsotnē un spēji aprāvās. Nāves klusumā, kas iestājās zālē, no velves telpas galā iznāca Kolams Makenzijs un noteiktā solī devās uz īpaši šim gadījumam ierīkotu nelielu paaugstinājumu. Viņš nepūlējās slēpt savu nepilnvērtību, bet šodien to arī neuzsvēra. Klana vadonis bija krāšņi tērpies debeszilos svārkos, kas bija bagātīgi rotāti ar zeltītām mežģīnēm, sudraba pogām un sārtām zīda aprocēm, kas sniedzās gandrīz līdz elkoņiem. Smalkvilnas rūtai­nie kilti nosedza ceļgalus, noslēpjot lielāko daļu no kājām un rūtai­najām zeķēm. Viņam bija zila berete, bet sudraba piespraude saturēja nevis akmeņozola zariņu, bet spalvas. Visi klātesošie aizturēja elpu, kad Kolams nostājās skatuvītes vidū. Lai nu ko, bet izrādīties Kolams Makenzijs prata.

Viņš pagriezās pret sanākušajiem klana vīriem, pacēla rokas un sveicināja ar skaņu kliedzienu:

-     Tulach Ard!

-    Tulach Ard! skaļā brāzmā atbalsoja klans. Man blakus stāvošā sieviete nodrebēja.

Šim sveicienam sekoja īsa runa gēlu valodā. To uzņēma ar perio­diskiem atzinības saucieniem, un pēc tam sākās zvēresta došanas cere­monija.

Dūgals Makenzijs bija pirmais no vīriem, kurš tuvojās podestam, uz kura stāvēja Kolams. Nelielais paaugstinājums pacēla Kolamu pietie­kami augstu, lai brāļi satiktos aci pret aci. Dūgals bija tērpies greznā, bet vienlaikus neuzkrītošā kastaņkrāsas samta apģērbā bez zelta mež­ģīnēm, lai nenovērstu uzmanību no Kolama krāšņuma.

Dūgals ar plašu žestu izvilka dunci, noslīga uz viena ceļa un, saņē­mis dunci aiz asmens, turēja paceltu uz augšu. Balss viņam nebija tik spēcīga kā Kolamam, bet gana skaļa, lai varētu dzirdēt visā zālē.

Es zvēru pie mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu uzticīgs Makenziju klana vārdam. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret klanu.

Viņš nolaida dunci, noskūpstīja to vietā, kur spals savienojas ar asmeni, un atkal iebāza makstī. Vēl joprojām stāvēdams uz ceļiem, Dūgals pastiepa kopā saņemtās rokas pret Kolamu, kurš tās satvēra un tuvināja lūpām, pieņemot zvērestu. Tad viņš piecēla Dūgalu kājās.

Kolamam aiz mugras stāvēja ar tartānu pārklāts galds; viņš pagrie­zās, lai paņemtu no tā lēzenu sudraba trauku. Ar abām rokām viņš pacēla smago, osaino kausu, nodzēra no tā malku un sniedza brālim. Ari Dūgals iedzēra pamatīgu malku un deva biķeri atpakaļ. Tad vēl pēdējo reizi paklanījies Makenziju klana vadonim, Dūgals atkāpās malā, lai dotu vietu nākamajam zvērētājam.

Šī procedūra tika atkārtota neskaitāmas reizes, sākot ar solījuma vārdiem un beidzot ar ceremoniālo dzēriena malku. Redzot, cik daudz cilvēku gaida rindā, man atkal modās patiesa apbrīna par Kolama izturību. Centos izrēķināt, cik pinšu alkohola viņam būs jāpieveic līdz vakara noslēgumam, ja ar katru zvērestā devēju jāsadzer viens mal­ciņš, kad ieraudzīju rindas priekšgalam tuvojamies Džeimiju.

Dūgals, kad bija nodevis zvērestu, ieņēma vietu Kolamam aiz mugu­ras. Viņš ieraudzīja Džeimiju nostājamies brāļa priekšā, kurš šobrīd vēl bija aizņemts ar citu vīru, un es redzēju, ka Dūgals izbrīnā salecas. Viņš piegāja Kolamam tuvu klāt un kaut ko pačukstēja. Klana vadonis nenovērsa acis no viņa priekšā stāvošā vīrieša, bet es redzēju, ka viņa augums mazliet saspringst. Ari viņš bija izbrīnīts un, manuprāt, diez ko nepriecājās.

Zālē valdošās emocijas jau no paša sākuma sita augstu vilni, bet ceremonijas laikā tās bija uzbangojušas vēl augstāk. Ja Džeimijam šajā brīdī vajadzētu atteikties no zvēresta došanas, es paredzēju, ka uzbu­dinātie klana vīri, daudz neprātodami, saplosītu puisi gabalos. Slepus noslaucīju plaukstas gar svārkiem, jo jutos vainīga, ka biju ievilkusi viņu šajā bīstamajā situācijā.

Džeimijs likās mierīgs. Lai ari zālē bija ļoti karsts, viņš nesvīda. Viņš pacietīgi gaidīja rindā, un nekas neliecināja, ka puisis apzinātos draudošās briesmas, ka atrodas starp simt līdz zobiem apbruņotu vīru, kuri ilgi nekavētos, lai atmaksātu par jebkuru apvainojumu Makenziju vadonim un klanam. Patiešām "Je suis prest". Vai varbūt viņš nolēmis klausīt vecā Aleka padomam?

Kad pienāca Džeimija kārta, pamanīju, ka biju nagus dziļi iespie­dusi delnās.

Viņš graciozi nometās uz viena ceļa un zemu palocījās Kolama priekšā. Un nevis izvilka dunci, lai zvērētu, bet atkal piecēlās kājās un ieskatījās klana vadonim acīs. Izslējies visā augumā, viņš par galvas un plecu tiesu bija garāks par vairumu no zālē sanākušajiem vīriem, bet par Kolamu ar visu paaugstinājumu pat vairākas collas. Pametu skatienu uz Leigēru. Viņa bija nobālējusi, kad Džeimijs piecēlās kājās, un es redzēju, ka arī viņa cieši savilkusi dūres.

Visu acis bija pievērstas jauneklim, bet viņš vērsās tikai pie Kolama. Balss skanēja tikpat dobji kā tēvocim, un katrs vārds bija skaidri dzirdams.

-    Kolam Makenzij, es nāku pie tevis kā pie radinieka un sabied­rotā. Es tev nezvērēšu, jo mans zvērests ir dots tam vārdam, ko es nesu. Pūlis klusi, bet ļaunu vēstoši iedūcās, Džeimijs tam nepievērsa uzmanību un turpināja: Taču es bagātīgi došu tev no tā, kas man ir, palīdzību, labu gribu, kad vien tev to vajadzēs. Es dāvāju tev savu padevību kā radiniekam un vadonim un uzskatu, ka mani saista tavs vārds, kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi.

Viņš apklusa un stāvēja, garš un stalts, rokas brīvi nolaidis gar sāniem. Bumba tagad bija Kolama pusē, es nodomāju. Viens viņa vārds, viens mājiens, un rīt no zāles grīdas plāksnēm vajadzēs berzt jaunā pārdrošnieka asinis.

Kolams brīdi stāvēja nekustīgi, tad pasmaidīja un izstiepa rokas. Mirkli šaubījies, Džeimijs viegli ielika savas rokas tēvoča plaukstās.

-    Mēs jūtamies pagodināti, ka piedāvā mums savu draudzību un labo gribu, Kolams skaidri sacīja. Mēs pieņemam tavu padevību un dāvāsim tev uzticību kā Makenziju klana sabiedrotajam.

Saspringums, kas līdz šim bija valdījis zālē, atslāba, un galeriju, kad Kolams iedzēra no biķera un piedāvāja to Džeimijam, pāršalca gan­drīz dzirdama atvieglojuma nopūta. Jaunais vīrietis pieņēma kausu ar smaidu. Lai ari nebaudīdams ceremoniālo malku, viņš pacēla gandrīz pilno trauku, mazliet palieca un dzēra. Un turpināja dzert. Skatītāji cieņā un uzjautrinājumā noelsās, bet Džeimija spēcīgie kakla muskuļi turpināja kustēties. Kuru katru mirkli viņam taču vajadzēs ievilkt elpu, es domāju, bet nē. Džeimijs iztukšoja smago kausu līdz pēdējai lāsei, atņēma no lūpām, ar sprādziena troksni ierāva plaušās gaisu un snie­dza biķeri atpakaļ Kolamam.

-     Pagodināts esmu es, viņš teica viegli piesmakušā balsī, ka varu būt sabiedrotais klanam, kuram ir tik izsmalcināts viskijs.

Pēc šiem vārdiem atskanēja ovācijas un Džeimijs devās uz durvīm, pa ceļam saņemdams apsveikuma rokasspiedienus un draudzīgus uzsitienus pa plecu. Acīmredzot Kolams Makenzijs nebija vienīgais ģimenē, kuram piemita ķēriens uz teatrāliem trikiem.

No zālē valdošā karstuma un dūmojošajām lāpām man sāka sāpēt galva, vēl pirms garā zvēresta došanas ceremonija noslēdzās, cik sapratu, ar dažiem aizkustinošiem Kolama vārdiem. Seši viskija kausi, ko viņš bija iztukšojis kopā ar vīriem, nebija atstājuši nekādu iespaidu, un spēcīgā balss joprojām atbalsojās akmens sienās. Vismaz kājas, par spīti ilgajai stāvēšanai, viņam šonakt nesāpēs, man ienāca prātā.

Lejā atskanēja skaļš kliedziens, sāka spiegt dūdas, un viss svinī­gums izjuka mežonīgā aurošanā, kas te uzplūda, te atplūda. Kad uz steķiem parādījās alus un viskija mucas, tās apsveica ar vēl skaļāku klaigāšanu, tūlīt tika ienesti arī šķīvji ar kūpošiem auzu plāceņiem, pil­dītiem aitu kuņģiem un gaļu. Fica kundze, kas noteikti bija atbildīga par šo pasākuma daļu, bīstami tālu pārliecās pāri margām un ar asu skatienu uzmanīja apkalpotājus, kas vairumā bija puiši, pārāk jauni, lai nodotu oficiālu zvērestu.

-      Un kur ta' palikuši fazāni, ko? viņa pie sevis purpināja, noskatī­jusi ienestos šķīvjus. Un pildītie zuši? Velns rāvis to Mango Grāntu, es nomaukšu viņam ādu pār acīm, ja viņš būs piededzinājis zušus! Pie­ņēmusi lēmumu, Fica kundze pagriezās un sāka spiesties cauri drūzmai uz galerijas izeju, acīmredzot nevēlēdamās atstāt tādas svarīgas lietas kā mielasta organizēšana Mango Grānta nemākulīgajās rokās.

Izmantojot izdevību, ka aiz varenās sievas palika plata brīva eja, es spraucos viņai līdzi. Ari citas sievietes priecīgas, ka radies labs iemesls, lai tiktu projām, mums pievienojās.

Kāpņu lejasgalā Fica kundze pagriezās un, ieraudzījusi augšā drūz­mējamies baru sieviešu, apveltīja tās ar niknu skatienu.

-    Jūs, sīkaļas, taisieties, ka tiekat, uz savām istabām, viņa noko­mandēja. -Ja negribat palikt augšā, kur ir droši, un nekrist acīs, tad pa istabām. Un nekādas slaistīšanās pa koridoriem vai lūrēšanas ap stū­riem. Visi veči jau pamatīgi pielakušies, un pēc stundas ies vēl trakāk. Šonakt skuķiem te nav, ko vazāties.

Atgrūdusi durvis, Fica kundze ziņkāri palūkojās gaitenī. Acīmredzot ceļš bija tīrs, jo viņa izdzina sievietes kā vistas pa vienai ārā uz viņu guļamistabām augšējos stāvos.

-    Vai nevajag palīdzēt? es pajautāju, kad nonācu Fica kundzei blakus. Es domāju, virtuvē.

Viņa noraidoši papurināja galvu, bet par piedāvājumu pasmai­dīja.

-    Nē, nav vajadzības, meitēn. Un tagadiņ ej tu ar', tev jau ar' draud tādas pašas briesmas. Un draudzīga dunka mugurā izstūma mani pustumšajā gaitenī.

Pēc pagalmā piedzīvotās tikšanās ar sargu uzskatīju, ka prātīgāk būs paklausīt saimniecības vaditājas padomam. Vīri zālē dzīroja, dejoja un dzēra, nemaz nedomājot atturēties vai valdīties. Es piekritu, ka sie­vietei tur nav vietas.

Taču atrast ceļu uz savu istabu nepavisam nebija viegli. Šī pils daļa man bija sveša, un, lai arī zināju, ka stāvu augstāk atrodas vaļēja pār­eja, kas savienoja šo spārnu ar to, kurā atradās mana istaba, es nespēju ieraudzit neko līdzīgu kāpnēm.

Pagriezos ap stūri un uzdūros baram vīru. Šos vīriešus es nepazinu, viņi bija ieradušies no klana teritorijas nomales un nebija pieraduši pie pils galantajām manierēm. Pie šāda secinājuma es nonācu tikai tādēļ, ka viens no viņiem acīmredzot bija meklējis ateju, tad atmetis meklēju­miem ar roku un nu atvieglojās gaiteņa stūri.

Es apcirtos un gribēju doties atpakaļ, no kurienes biju nākusi, vien■ilga, ir tur kāpnes vai to nav. Taču vairākas rokas centās mani apturēt, un es attapos piespiesta pie gaiteņa sienas bārdainu kalniešu ielen­kumā, viņu elpā jautās viskijs, bet prātā izvarošana.

Neredzēdams jēgu noņemties ar priekšspēli, pašā priekšā stāvošais sagrāba mani ap vidu un iegrūda roku aiz ņiebura. Viņš pieliecās pavi­sam tuvu, berzēdams savu bārdaino vaigu man gar ausi.

-    Kā būtu ar vienu saldu bučiņu Makenziju klana drosmīgajiem puišiem? Tulach Ard!

-    Erin go bragh! Lai dzīvo Īrija! es rupji atcirtu un no visa spēka atgrūdu uzmākuli. Viņš bija piedzēries, tāpēc neturējās stingri uz kājām, atstreipuļoja atpakaļ un uzgrūdās vienam no saviem draugiem. Es parāvos sāņus un bēgu, pa ceļam nometot neveiklās tupeles.

Man priekšā iznira cits draudīgs stāvs, un es saminstinājos. Taču likās, ka tur ir tikai viens vīrs, bet aiz muguras vismaz desmit, turklāt, par spīti lielajam patērētajam alkohola daudzumam, viņi strauji tuvo­jās. Es metos uz priekšu, nolēmusi pēdējā brīdī pašauties viņam garām. Vīrietis pēkšņi iznāca man pretī, un es apstājos tik strauji, ka ar rokām atspiedos viņam pret krūtīm, lai neuztriektos virsū. Tas bija Dūgals Makenzijs.

-    Velns un elle… viņš iesāka, bet tad, ieraudzījis vīrus, kas dzinās man pakaļ, pastūma mani aiz muguras un gēlu valodā kaut ko uzrēja sekotājiem. Tie tajā pašā valodā deva pretī, bet pēc īsas vārdu pārmai­ņas, kas izklausījās kā vilku ņurdēšana, viņi atteicās no sava nodoma un devās projām meklēt labāku izklaidēšanos.

-     Paldies, es, viegli samulsusi, teicu. Paldies. Es… Es nu iešu. Man nevajadzēja te būt. Dūgals paskatījās uz mani no augšas, saņēma manu roku un pagrieza ar seju pret sevi. Viņš bija izspūris un nepārprotami piedalījies dzīrošanā.

-     Tiesa gan, meitēn, viņš piekrita. Tev te nevajadzēja atrasties. Bet, tā kā esi, nu tad tev būs jāmaksā sods, viņš, acīm pustumsā kvēlojot, nomurmināja. Tad bez brīdinājuma piekļāva mani sev klāt un noskūpstīja. Skūpsts bija pietiekami spēcīgs, lai noberztu man lūpas un tās pavērtu. Mēle piekļāvās manējai, un mute pieplūda ar viskija sīvo garšu. Viņa rokas stingri satvēra manus gurnus un piespieda cieši sev klāt tā, ka es zem kiltiem cauri daudzajām manu svārku un apakš­svārku kārtām sajutu stingro pauguru.

Tikpat pēkšņi, kā bija apskāvis, Dūgals palaida mani vaļā. Viņš palocija galvu un, mazliet saraustīti elpodams, ar roku norādīja lejā uz zāli. Pāri pierei bija noslīgusi rūsas krāsas matu šķipsna, un viņš atstūma to atpakaļ.

-    Taisies nu projām, meitēn, viņš mudināja. Iekams jāmaksā vēl vairāk.

Es basām kājām jozu projām.

Ņemot vērā pagājušās nakts svinības, biju iedomājusies, ka lie­lākā daļa no pils iemītniekiem nākamajā rītā modīsies vēlu, iespējams, izstreipuļos ārā, lai dabūtu kādu kausu atspirdzinoša alus tikai tad, kad saule jau būs krietni pakāpusies protams, ja tā vispār būs izlēmusi parādīties. Bet Makenziju klana kalnieši bija taisīti no izturīgāka mate­riāla, nekā man bija licies, jo pils dūca kā bišu spiets jau krietnu laiku pirms saullēkta. Gaiteņos skanēja kareivīgi saucieni, skaļi žvadzēja bru­ņas, un būkšķēja zābaki, kad vīri gatavojās "jaktij".

Rīts bija auksts un miglains, bet Ruperts, kuru satiku pagalmā ceļā uz zāli, apgalvoja, ka šis esot pats piemērotākais laiks, kad iet uz meža­cūkām.

-    Tiem kustoņiem kažoki ir dikti biezi, aukstums šiem neko nevar padarīt, viņš skaidroja, uz kājminamas tecīlas cītīgi asinādams šķēpa galu, un šie jūtas droši, kad apkārt tāda bieza migla jo šie, redz', nemana medniekus, kas tuvojas.

Es atturējos aizrādīt, ka tikpat labi arī mednieki neredzēs zvēru, kuram tuvojas, un ieraudzīs to tikai tad, kad būs gandrīz uzkāpuši tam virsū.

Kad saule sāka ievilkt dūmakā asinssarkanas un zeltainas svītras, mednieku pulciņš sanāca priekšējā pagalmā, viņi vizēja no rasas, un acis gaidās spoži mirdzēja. Nopriecājos, ka sievietēm nav jāpiedalās, bet var aprobežoties tikai ar plāceņu un alus piedāvāšanu varoņiem, kas posās ceļā. Redzēdama, cik liels skaits vīru dodas uz austrumpu­ses mežiem, līdz zobiem apbruņojušies ar mežacūku šķēpiem, cirvjiem, lokiem, bultu makiem un dunčiem, man sametās mežakuiļa maz­liet žēl.

Taču pēc stundas, kad mani aicināja steigšus doties uz mežmalu apkopt ievainojumus medniekam, kurš, šķiet, bija miglā nejauši uzkā­pis zvēram virsū, mana attieksme mainījās pret cieņas pilnu bijību.

-    Kristu, apžēlojies! es iesaucos, apskatīdama vaļējo, saplosīto brūci, kas stiepās no ceļgala līdz pat potītei. Un to izdarīja dzīvnieks? Vai viņam ir nerūsējoša tērauda zobi?

-     Kas? Cietušais no šoka bija gluži bāls un pārāk satriekts, lai man atbildētu, bet viens no medniekiem, kas bija palīdzējis nelaimīga­jam izkļūt no meža, uzmeta man savādu skatienu.

-     Nekas, es izvairījos un cieši savilku spiedošu pārsēju, ko biju aptinusi ap savainoto apakšstilbu. Aizved viņu uz pili, un mēs palūg­sim, lai Fica kundze iedod nabadziņam karstu buljonu un segas. Brūce jāšuj, bet man nav līdzi instrumentu.

Dzinēju ritmiskie kliedzieni joprojām atbalsojās pakalnu dūmakā tītajās nogāzēs. Pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens, kas izlauzās cauri miglas slāņiem un uzšāvās pāri koku galotnēm, no savas paslēptuves tur­pat netālu, biedējoši spārnus plikšķinādams, pacēlās izbiedēts fazāns.

-    Dievs debesīs, kas nu atkal? Paķērusi pārsējus, pametu savu pacientu palīgu ziņā un no visa spēka skrēju uz mežu.

Zem zariem migla bija vēl biezāka, un es varēju redzēt tikai dažas pēdas uz priekšu, bet satraukta klaigāšana un krūmu brīkšķēšana veda mani pareizajā virzienā.

Tas patraucās man garām no aizmugures. Tā kā biju koncentrēju­sies uz kliedzieniem, tad neko nebiju dzirdējusi un zvēru ieraudzīju tikai tad, kad tas bija paskrējis man garām, tumša ēna, kas kustējās ar neiedomājamu ātrumu, absurdi sīkie nagi gandrīz nedzirdami mina slapjās lapas.

Biju tik ļoti izbrīnīta par negaidīto parādību, ka pirmajā brīdī man pat neienāca prātā baidīties. Es tikai blenzu miglā, kur bija pazudis melnais, sariem klātais briesmonis. Tad, pacēlusi roku, lai atbīdītu pie sejas pielipušās mitrās cirtas, es ieraudzīju uz tās izsmērētu sarkanu švīku. Pavērsusi skatienu lejup, es līdzīgu švīku redzēju ari uz svār­kiem. Dzīvnieks bija ievainots. Varbūt kliedzis bija mežakuilis?

Tomēr nē; es zināju, kā kliedz nāvīgi ievainots cilvēks. Un meža­cūka pārāk veikli kustējās, skrienot man garām. Dziļi ievilku elpu un devos iekšā miglas vālā meklēt ievainotu vīru.

Es atradu viņu lēzena pakalna pakājē kiltos ģērbtu mednieku pul­ciņa vidū. Viņi ievainoto bija saseguši ar plediem, bet audums, kas klāja kājas, bija pārāk tumšs no slapjuma, lai vēstītu ko labu. Plata melnu dubļu sliede aizvijās vietā, kur viņš bija vēlies lejā no kalna, un izkārpītas, ar dubļainām lapām sajaukušās zemes laukumiņš rādīja, kur notikusi sadursme ar dzīvnieku. Nometos ceļos blakus ievainotajam medniekam, noņēmu segas un ķēros pie darba.

Tik tikko biju sākusi, kad apkārt stāvošo vīru kliedzieni lika man pagriezties un es ieraudzīju murgaino tēlu, kas bez skaņas atkal iznira no kokiem.

Šoreiz man pietika laika ieraudzīt dunča spalu dzīvnieka sānos, iespējams, to bija atstājis zemē gulošais vīrs. Un draudīgus, dzeltenī­gus zobus, notraipītus tikpat sarkanus kā neprātīgās, mazās ačeles.

Lai cik pārsteigta biju es, vīru pulciņš sakustējās un tvēra pēc iero­čiem. Kāds gara auguma vīrietis izrādījās ātrāks par pārējiem, viņš izrāva šķēpu no rokām medniekam, kas stāvēja kā sasalis, un izgāja klajumā.

Tas bija Dūgals Makenzijs. Viņš gāja gandrīz nevērīgi, nesot šķēpu zemu nolaistu, gatavu triecienam abās rokās, it kā grasītos celt mēslu dakšas. Visu uzmanību viņš bija pievērsis kuilim, klusām runādams ar to, murminādams kaut ko gēlu valodā, it kā labinādams dzīvnieku nākt ārā no koku patvēruma.

Pirmais uzbrukums bija spējš kā sprādziens. Zvērs pašāvās Dūgalam garām tik tuvu, ka brūnie medību kilti noplīvoja saceltajā vējā. Mežakuilis uzreiz apcirtās un traucās atpakaļ muskuļota niknuma masa. Dūgals kā matadors palēca malā un dūra uzbrucējam ar šķēpu. Atpakaļ, uz priekšu un vēlreiz atpakaļ. Tas vairāk bija dancis nekā cīņa, abi pretinieki bija gana spēcīgi un tajā pašā laikā tik veikli, ka likās slīdam virs zemes.

Cīniņš ilga tikai mazliet vairāk par minūti, kaut ari likās daudz ilgāk. Un beidzās ar to, ka Dūgals, kiltiem plandot, izvairījās no nāvī­gajiem ilkņiem, pacēla īso, resno šķēpu un ietrieca starp zvēra slīpajām lāpstiņām. Nobūkšķēja šķēps, un atskanēja spalgs kvieciens; man spal­vas uz rokām saslējās stāvus. Cūkas mazās ačeles šaudījās apkārt, mežonīgi meklējot ļauno likteni, un sīkie nagi iegrima dziļi dubļos, kad mežakuilis sagrīļojās un nokrita. Kviekšana turpinājās, līdz sasniedza necilvēcisku spalgumu, kamēr smagais ķermenis nokrita uz sāniem, ietriecot iedurto dunci dziļāk sarainajā miesā. Smalkie nagi kārpīja zemi, sakuļot mitro augsni biezās pikās.

Kviecieni aprāvās pēkšņi. Mirkli valdīja klusums, tad atskanēja īsti cūcisks rukšķējiens un rumpis palika nekustīgi guļam.

Dūgals negaidīja, lai pārliecinātos, vai dzīvnieks ir beigts, bet, apmetis līkumu ap drebošo mežacūku, devās pie ievainotā mednieka. Viņš nometās ceļos un aizlika roku aiz cietušā pleciem, nomainot to vīru, kurš tur sēdēja pirms tam. Augstos vaigu kaulus bija apšļākusi smalka asins strūkliņa, un vienā pusē matus bija salipinājušas sakal­tušas asinis.

-    Nu, Džordij! Viņa skarbā balss pēkšņi bija kļuvusi maiga. Nu. Es viņu piebeidzu. Viss kārtībā.

-    Dūgal? Vai tas esi tu? Ievainotais pagrieza galvu runātāja vir­zienā un centās atvērt acis.

Biju izbrīnīta, to dzirdot, kamēr ātri pārbaudīju pulsu un dzīvības pazīmes. Negantais Dūgals, nežēlīgais Dūgals runāja ar vīrieti klusā balsī, atkārtoja mierinājuma vārdus, cieši kļāva sev klāt un glāstīja izspūrušos matus.

Es notupos un pasniedzos pēc pārsēju kaudzes, kas gulēja man blakus zemē. Brūce bija dziļa, vismaz astoņas collas, no cirkšņa lejup uz cisku, un no tās vienmērīgi plūda asinis. Tās nešļācās rāvieniem; cirkšņa artērija nebija skarta, un tas nozīmēja, ka bija labas izredzes asiņošanu apturēt.

Bet apturēt nevarēja sūkšanos no vēdera, kur asie zobi bija pārplē­suši ādu, muskuļus, apzarni un zarnas. Lielie asinsvadi nebija traumēti, bet iekšējie orgāni bija caurdurti; es to skaidri redzēju caur saplosīto brūci. Šādi vēdera ievainojumi bieži beidzās ar nāvi pat modernās ope­rāciju zālēs, kur var uzlikt šuves un ir pieejamas antibiotikas. Bojā­tās zarnas saturs, izplūstot vēdera dobumā, vienkārši saindē visu ap sevi un izraisa infekciju, kas gandrīz nenovēršami beidzas letāli. Un šeit, kur vienīgie ārstniecības līdzekļi bija ķiploka daiviņas un pelašķu ziedi…

Mans skatiens satikās ar Dūgala skatienu, kad viņš pētīja briesmīgo brūci. Viņa lūpas sakustējās, bez skaņas virs cietušā galvas veidojot vārdus: "Vai viņš dzīvos?"

Es mēmi papurināju galvu. Vēl mirkli viņš turēja Džordiju apskautu, tad pastiepa roku un ar nolūku atsēja ārkārtas žņaugu, ko biju uzlikusi mednieka kājai. Viņš paskatījās uz mani, izaicinot iebilst, bet es nepa­kustējos, tikai viegli pamāju ar galvu. Es varēju apturēt asiņošanu un ļaut, lai vīrieti nestuvēs nogādā pilī. Pilī, kur viņu mocītu arvien lielākas sāpes, kad vēdera ievainojums sastrutos tiktāl, ka infekcija izplatīsies pietiekami tālu, lai nogalinātu viņu, iespējams, dienām ilgās mokās. Varbūt vieglāka bija nāve, ko viņam piedāvāja Dūgals, nomirt tepat, zem debesīm, kad sirds asinis nokrāso tās pašas lapas, ko sārtinājušas tā zvēra asinis, kas laupīja viņam dzīvību. Es pa mitrajām lapām aizrāpoju līdz Džordija galvai un pusi no viņa svara pārliku uz savu roku.

-    Drīz kļūs vieglāk, es teicu, un mana balss, kā vienmēr, skanēja mierīgi, tā man bija mācīts. Sāpes drīz pāries.

-    Jā. Ir jau labāk… tagad. Vairs nejūtu kāju… rokas arī ne… Dūgal… vai tu esi te? Vai tu esi te? Nejūtīgās rokas akli kustējās pie sejas. Dūgals cieši tās saņēma, pieliecās tuvāk un kaut ko klusi murmināja mirstošajam biedram ausī.

Džordija mugura pēkšņi izliecās, papēži dziļi iespiedās dubļos, ķer­menis agresīvi protestēja pret to, ko prāts jau sāka pieņemt. Viņš laiku pa laikam dziļi ievilka elpu, kā gaisu tver noasiņojošs cilvēks, alkstot pēc ķermenim trūkstošā skābekļa.

Mežā valdīja dziļš klusums. Miglā nedziedāja putni, un vīri, kas, pacietīgi gaidot, stāvēja koku ēnā, paši bija klusi kā koki. Mēs ar Dūgalu tālu pārliecāmies pāri nāves cīņā ierautajam ķermenim, dudinot mie­rinājuma vārdus, kopā pildot šo sirdi plosošo un nepieciešamo uzde­vumu palīdzēt cilvēkam nomirt.

Arī ceļā uz pili valdīja klusums. Es gāju blakus mirušajam, ko nesa uz nestuvēm, kas bija sameistarotas no priežu zariem. Mums aiz mugu­ras tika nestas tieši tādas pašas nestuves, kurās gulēja naidnieka rum­pis. Dūgals gāja pa priekšu, viens pats.

Ieejot pa vārtiem pils galvenajā pagalmā, es pamanīju pavīdam strupu stāvu, kas piederēja tēvam Beinam, ciema priesterim, kurš ar novēlošanos steidzās palīgā kritušajam draudzes loceklim.

Dūgals apstājās, pastiepa roku, lai apturētu mani, kad es pagrie­zos uz kāpnēm, kas veda uz manu darba telpu. Nesēji ar Džordija mirstīgajām atliekām, ko sedza pledi, pagāja garām uz kapelu, atstājot mūs tukšajā gaitenī. Dūgals satvēra mani pie delnas locītavas un cieši noskatīja.

-    Tu jau esi redzējusi cilvēkus mirstam, viņš neizteiksmīgā balsī secināja. Vardarbīgā nāvē. Tas nebija jautājums, drīzāk apsūdzība.

-     Daudzus, es atteicu tikpat neizteiksmīgi. Izrāvusi roku, atstāju viņu stāvam un devos parūpēties par dzīvo pacientu.

Lai cik briesmīga bija Džordija nāve, tā tikai uz brīdi aptumšoja svi­nību noskaņu. Pēcpusdienā pils kapelā par aizgājēja dvēseli tika notu­rēta krāšņa mise, un nākamajā rītā atsākās spēles.

No spēlēm es maz ko redzēju, jo biju aizņemta ar to dalībnieku lāpīšanu. Par īstām kalniešu spēlēm droši es varēju teikt tikai to, ka tās spēlēja ārkārtīgi nopietni. Uzliku pārsēju kādam neveiklim, kuram bija izdevies sagriezties, mēģinot dejot starp zobeniem, sastiprināju lauztus kājas kaulus kādam neveiksminiekam, kurš bija patrāpījies ceļā nevērīgi mestam veserim, un izdalīju ricineļlu un krešu sīrupu neskai­tāmiem bērniem, kas bija pārēdušies saldumus. Vēlā pēcpusdienā es biju tuvu spēku izsīkumam.

Uzrāpos savā ambulancē uz galda, lai izbāztu galvu pa mazo lodziņu un ieelpotu svaigu gaisu. Kliedzieni, smiekli un mūzika, kas plūda no lauka, kur notika spēles, bija apklusuši. Labi. Jaunu pacientu vairs nebūs, vismaz līdz rītdienai. Ko Ruperts bija teicis ko viņi darīs pēc tam? Šaus ar loku? Hmm. Pārbaudīju pārsēju krājumus un nogu­rusi aizvēru aiz sevis ambulances durvis.

Izgāju no pils un devos lejā uz staļļiem. Tagad labprāt pakavētos nerunājošu un neasiņojošu būtņu sabiedrībā. Man bija arī nodoms satikt Džeimiju, lai kāds būtu viņa uzvārds, un mēģināt vēlreiz atvai­noties par to, ka manis dēļ viņam vajadzēja piedalīties zvēresta došanā.

Tiesa, Džeimijs to bija lieliski nokārtojis, bet skaidrs, ka viņš turp vis­pār nebūtu devies, ja viņu liktu mierā. Par tenkām, ko Ruperts, iespē­jams, šobrīd izplatīja par mūsu mīlas dēku, es vairījos domāt.

Ari par savu nepatīkamo situāciju es labāk nedomāju, bet gan jau agrāk vai vēlāk vajadzēs to darīt. Tā kā tik krāšņi bija izgāzies mans bēgšanas mēģinājums Saieta sākumā, es apsvēru, vai noslēgumā man nebūtu labākas izredzes. Jā, lielākā tiesa zirgu būs prom, jo viesi dosies mājās. Bet vēl jau varēs dabūt kādu no vairākiem pils zirgiem. Un, ja paveiksies, viena kumeļa pazušana tiks norakstīta uz kādu nejaušu zādzību; tirgus laukumā un spēlēs klaiņāja gana daudz aizdomīgu tipu, kas varēja perināt ļaunus nodomus. Un, pateicoties juceklim, kas sacel­tos, viesiem dodoties projām, varētu paiet krietns laiciņš, iekams mana pazušana tiktu pamanīta.

Gausi cilādama kājas, gāju gar aploka žogu, apcerēdama bēgšanas plānus. Grūtības, lai izdomātu, kur gribu nokļūt, radīja fakts, ka man bija tikai miglaina nojauta par pašreizējo atrašanās vietu. Un, tā kā tagad, pateicoties manai dziednieces lomai spēļu laikā, mani pazina gandrīz visi Makenziji no Leohas līdz Bordersai, ceļu vaicāt es nedrīk­stēšu.

Pēkšņi man radās jautājums, vai Džeimijs pastāstījis Kolamam vai Dūgalam par manu neveiksmīgo bēgšanas mēģinājumu zvēresta doša­nas naktī. Neviens no brāļiem nebija man neko teicis, tāpēc varbūt viņš bija klusējis.

Aplokā nebija zirgu. Atgrūdu staļļa durvis, un man sirds apmeta kūleni, ieraugot, ka Džeimijs ar Dūgalu plecu pie pleca sēž uz siena ķīpas. Mana parādīšanās viņus bija izbiedējusi gandrīz tikpat stipri kā mani, kad ieraudzīju abus vīriešus, bet viņi galanti piecēlās kājās un piedāvāja man apsēsties.

-     Nekas, nekas, es teicu, kāpjoties atpakaļ uz durvīm. Negribēju jūs traucēt.

-     Nē, meitēn, Dūgals sacīja, tas, ko es tikko teicu Džeimijam, attiecas arī uz tevi.

Pametu ašu skatienu uz Džeimiju, kurš atbildēja ar tikko jaušamu galvas papurināšanu. Tātad viņš nebija Dūgalam neko teicis par manu bēgšanas mēģinājumu.

Es apsēdos, mazliet vairīdamās no Dūgala. Atcerējos nelielo scēnu gaitenī zvēresta nakti, lai gan viņš nebija to atgādinājis ne ar vārdu, ne žestu.

-     Pēc divām dienām es dodos projām, viņš strupi pavēstīja. Un jūs abus ņemu līdzi.

-    Uz kurieni? Es satrūkos. Mana sirds sāka sisties straujāk.

-     Pa Makenziju zemēm. Kolams neceļo, tāpēc jāapmeklē zemturi un nomnieki, kas nevarēja ierasties uz Saietu, tas paliek manā ziņā. Un jāparūpējas par lietām šur tur… Viņš pamāja ar roku, norakstot šīs lietas kā nenozīmīgas.

-     Bet kāpēc es? Tas ir, kāpēc mēs? es nelikos mierā.

Mirkli viņš apdomājās un tikai tad atbildēja:

-     Nu, Džeimijs labi prot apieties ar zirgiem. Un Kolams domā, ka būtu prātīgi tevi, meitēn, aizvest līdz Fortviljamai. Turienes koman­dants varētu… palīdzēt sameklēt tavu ģimeni Francijā. Vai palīdzēt tev, es nodomāju, noskaidrot, kas es īsti esmu. Un cik daudz tu man noklusē? Dūgals nenovēršoties skatījās uz mani, acīmredzot gribēdams redzēt, kā es uzņemšu šos jaunumus.

-    Labi, es rāmi noteicu. Lieliska doma. Ārēji mierīga, iekšēji es gavilēju. Kāda veiksme! Tagad man nevajadzēs mēģināt bēgt no pils. Dūgals pats mani pavadīs lielāko ceļa gabalu. Un no Fortviljamas, lēsu, es bez grūtībām pati atradīšu ceļu. Uz Kreignedanu. Uz akmeņu apli. Un, ja paveiksies, uz mājām.

..

Pēc divām dienām īsi pirms rītausmas mēs izjājām pa Leohas pils vārtiem. Pulciņos pa diviem, trijiem vai četriem mēs prātīgos soļos jājām pāri akmens tiltam, un mūs pavadīja atvadu saucieni un meža zosu klaigas virs ezera. Laiku pa laikam es atskatījos, līdz pils apveids pēdīgi pazuda aiz dūmakas trīsuļojošā aizkara. Doma, ka nekad vairs neredzēšu šo drūmo akmeņu krāvumu vai tās iemītniekus, pildīja mani ar savādu nožēlu.

Pakavu klaboņa likās kā miglā tīta. Balsis miklajā gaisā skanēja savādi, reizēm saucieni no garās zirgu virtenes viena gala līdz otram bija skaidri sadzirdami, bet tepat blakus risināta saruna izjuka saraus­tītā murmināšanā. Likās, it kā mēs jātu cauri tvaikiem, kur mitinās spoki. Gaisā planēja ķermenim nepiederīgas balsis, aizlidoja tālu, tad atskanēja neparasti tuvu.

Mana vieta iegadījās vidū, vienā pusē man jāja sargs, kura vārdu es nezināju, bet otrā Neds Gauens, mazais rakstvedis, ko biju redzējusi Kolama rīkotās pieņemšanas laikā. Kad sākām sarunāties, es uzzināju, ka viņš ir kas vairāk par rakstvedi.

Neds Gauens bija advokāts. Dzimis, audzis un izglītojies Edinburgā un nevainojami atbilda savai lomai. Neliela auguma pavecs vīrs, aku­rāts un punktuāls, ģērbies smalkas vadmalas mētelī, smalkvilnas zeķēs, linu kreklā ar pavisam sīku mežģīni priekšā un biksēs līdz ceļiem, kas šūdinātas no auduma, kura piemērotība bija veiksmīgi atrasts kompro­miss starp ceļojuma sagādātām grūtībām un valkātāja profesionālo sta­tusu. Zelta pusmēness brillītes, kārtīga matu lente un zila filca divstūru cepure darīja ansambli pilnīgu. Viņš bija tik nevainojams likumu zinā­tāja iemiesojums, ka nespēju uz viņu skatīties bez smaida.

Viņš jāja man blakus uz lēnīgas ķēves, pie segliem karājās divas milzīgas, nobružātas ādas somas. Neds Gauens paskaidroja, ka vienā atrodas viņa amata rīki tintes pudele, zosu rakstāmspalvas un papīrs.

-    Un kādam nolūkam paredzēta otra soma? es jautāju, apskatot to tuvāk. Pirmā bija piebāzta gluži apaļa, bet otra likās gandrīz tukša.

-    Ak, tā paredzēta nomas maksai, advokāts atbildēja, uzsizdams ar plaukstu pa šļaugano somu.

-     Nu tad jau viņš cer iekasēt krietnu summu, es izteicu minē­jumu. Gauena kungs labsirdīgi paraustīja plecus.

-    Ne jau nu gluži tik daudz, mīļā. Bet lielāko tiesu maksās grašos, pensos un citās sīkās monētās. Un tās diemžēl aizņem vairāk vietas nekā lielākas vērtības papīra nauda. Plānās, sausās lūpas uz īsu brīdi izliecās smaidā. Ar visu to, smago vara un sudraba nastu tomēr ir vieglāk pārvadāt nekā Viņa Augstības ienākumu lauvas tiesu.

Viņš pagriezās un pāri plecam raidija caururbjošu skatienu uz diviem lieliem, mūļu vilktiem ratiem, kas arī ietilpa mūsu grupā.

-     Graudu maisiem un rāceņu saišķiem vismaz tik tā labuma, ka tie nekustas. Man nav iebildumu arī pret putniem, ja vien tie ir pie­nācīgi iesprostoti. Un pret kazām, kaut gan jāsaka, ka šo lopiņu vis­ēdāja daba reizēm rada neērtības; viena pērn notiesāja manu mutautu, jāatzīst gan, ka pats biju vainīgs, pieļaujot, ka tas manas nevērības dēļ bija izkāries no kabatas. Plānās lūpas sakniebās apņēmīgā vaib­stā. Šogad esmu devis nepārprotamus rīkojumus. Dzīvas cūkas mēs nepieņemsim.

Laikam jau nepieciešamība pasargāt Gauena kunga seglu somas un divus ratus izskaidroja to, ka nomas maksas iekasētāju komandā bija iekļauts apmēram divdesmit vīru. Visi bruņoti jātnieki, vēl mūsu grupā bija vairāki nastu nesēji dzīvnieki, kas veda mums nepieciešamos krā­jumus. Atvadīšanās un skaidrošanās jūklī Fica kundze bija man pastās­tījusi, ka ceļā mūsu pajumte būs vai nu ļoti primitīva, vai tādas vispār nebūs, jo daudzas naktis būs jāpavada ceļa malā iekārtotā nometnē.

Man ļoti gribējās uzzināt, kas tādam cilvēkam kā Gauena kungs ar viņa acīm redzamo profesionalitāti licis pieņemt vietu nomaļajā

Skotijas Hailendā, tālu no civilizētas dzīves ērtībām, pie kurām viņš noteikti bija pieradis.

-     Nu, ja runājam par to, viņš atbildēja, kad biju apjautājusies, tad agrā jaunībā man bija neliela prakse Edinburgā. Ar mežģīņu aiz­kariem pie logiem un mirdzošu vara plāksnīti ar manu vārdu pie dur­vīm. Bet man apnika rakstīt testamentus, īpašuma nodošanas aktus un dienu pēc dienas uz ielas redzēt vienas un tās pašas sejas. Tāpēc es devos projām, viņš vienkārši sacīja.

Gauena kungs bija nopircis zirgu, kādus jel krājumus un devies ceļā bez mazākās nojautas, kur nonāks un ko, tur nonācis, darīs.

-    Redziet, man jāatzīstas, klīrīgi noslaucīdams degunu mutautā ar monogrammu, viņš turpināja, ka man piemīt zināma patika uz… piedzīvojumiem. Taču ne mani fiziskie dotumi, ne ģimenes situācija nebija piemēroti lielceļa laupītāja vai jūrasbraucēja dzīvei, jo tolaik es tieši šos arodus uzskatīju par aizraujošākajiem piedzīvojumu ziņā. Kā citu, labāku iespēju es saskatīju ceļojumu uz kalniem, uz Hailendu. Cerēju, ka ar laiku varbūt man izdosies pierunāt kādu no klana vado­ņiem, nu, atļaut kaut kādā veidā viņam pakalpot.

Un ceļojumu laikā viņam patiesi arī izdevās satikt tādu va­doni.

-    Džeikobu Makenziju, viņš sacīja ar smaidu, kas liecināja par patī­kamām atmiņām. Viņš bija vecs, sarkanmatains negantnieks. Gau­ena kungs pamāja ar galvu uz rindas priekšgalu, kur miglā liesmoja Džeimija Makteviša košie mati. Ziniet, mazdēls ir viņam ļoti līdzīgs. Mēs ar Džeikobu iepazināmies pistoles stobra galā, kad viņš mani aplau­pīja. Labprātīgi atdevu savu zirgu, somas, jo nekāda lielā izvēle man nebija. Bet laikam jau viņš bija mazliet apmulsis, kad uzstāju, ka iešu viņam līdzi, ja vajadzēs, pat kājām.

-    Džeikobs Makenzijs. Tas būtu Kolama un Dūgala tēvs? es pre­cizēju.

Padzīvojušais advokāts piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Jā. Tad viņš, protams, nebija pilskungs. Par tādu viņš kļuva pēc dažiem gadiem… ar nelielu palīdzību no manas puses, Neds Gauens pieticīgi piebilda. Tad dzīve vēl bija… tik sakārtota, viņš nostalģiski sacīja.

-    Ak tā? es pieklājīgi novilku. Un Kolams… ē… jūs, tā sakot, mantoja?

-    Kaut kas uz to pusi, Gauena kungs piekrita. Redziet, kad Džeikobs nomira, sākās mērens juceklis. Kolams, zināms, bija Leohas man­tinieks, bet viņš… Advokāts apklusa, pameta skatienu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu dzirdēt. Sargi bija pajājuši gabaliņu uz priekšu parunāties ar citiem sargiem, un krietns četru zirgu garumu attālums mūs šķira no ratu kučiera, kas brauca karavānas beigās.

-    Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Kolamam nekas nekaitēja, Gauena kungs atsāka, un tas deva pamatotas cerības, ka nākotnē viņš kļūs par lielisku klana vadoni. Kā daļu no vienošanās ar Kameroniem apņēma par sievu Letlciju es sastādīju laulibu līgumu, viņš piebilda, gluži kā rakstīdams zemsvītras piezīmi, bet drīz pēc laulībām Kolams kaujas laikā nelaimīgi krita. Viņš salauza augšstilbu, bet lūzums slikti dzija.

Es pamāju ar galvu. Protams, kā gan citādi.

-    Un tad, Gauena kungs turpināja ar nopūtu, Kolams par ātru piecēlās no gultas, novēlās pa kāpnēm un salauza otru kāju. Gandrīz gadu viņš nogulēja, bet drīz kļuva skaidrs, ka bojājums paliks uz mūžu. Un tad, kā par nelaimi, nomira Džeikobs.

Kalsnais vīrelis apklusa, lai sakopotu domas. Tad atkal pacēla ska­tienu, it kā kādu meklējot. Neatradis viņš ērtāk iekārtojās seglos.

-    Apmēram tajā pašā laikā sacēlās tracis ari par māsas precībām. Un Dūgals… nu, baidos, ka visas šis jezgas laikā Dūgals neuzvedās savaldīgi. Citādi par vadoni, iespējams, būtu izvēlēts viņš, tomēr varēja manīt, ka viņam nepietiek prāta. Advokāts papurināja galvu. 0, tas bija viens pamatīgs lērums. Uz lielo Saietu sapulcējās brālēni, tēvoči un zemturi, lai pieņemtu lēmumu.

-    Galu galā viņi tomēr izvēlējās Kolamu? Es kārtējo reizi nobrī­nījos par Kolama Makenzija personības spēku. Un, pametusi skatienu uz sažuvušo vīriņu, kas jāja man blakus, es nodomāju, ka Kolamam paveicies ari ar sabiedroto izvēli.

-    Jā, bet tikai tāpēc, ka brāļi cieši turējās kopā. Redziet, neviens nešaubījās par Kolama drosmi, ne arī par viņa prāta spējām, tikai par miesas varēšanu. Bija vairāk nekā skaidrs, ka viņš vairs nekad nevarēs vadīt vīrus kaujā. Bet Dūgals bija vesels kā rutks, kaut arī mazliet pār­galvīgs un ātrsirdīgs. Un viņš nostājās aiz brāļa krēsla, solīja klausīt Kolama teiktajam, būt par viņa kājām un zobenu kaujas laukā. Tāpēc tika izvirzīts priekšlikums, ka Kolams var kļūt par vadoni, kā jau tam būtu vajadzējis notikt, un Dūgals būs karakungs, kas vadīs klanu kaujā. Tā bija bezprecedenta situācija, viņš vēl klīrigi piebilda.

Pieticība, kādā viņš izrunāja frāzi: "tika izvirzīts priekšlikums…", skaidri vēstīja, kurš šo priekšlikumu bija izvirzījis.

-     Un kurā pusē stāvat jūs? es jautāju. Kolama vai Dūgala pusē?

-    Manām interesēm jāsaistās ar Makenziju klanu kopumā, Gauena kungs izvairīgi atbildēja. Bet formāli esmu devis zvērestu Kolamam.

Formāli, apžēliņ, es nodomāju. Biju redzējusi zvērēšanas ceremo­niju, kaut ari pārējo vīru vidū jurista sīko augumu neatcerējos. Neviens vīrietis nevarēja piedalīties tajā ceremonijā un palikt vienaldzīgs, pat dzimis likuma kalps. Un sīkajam vīriņam uz bērās ķēves, lai arī viņš varbūt bija tik sauss kā paša kauli un caur un cauri piesūcies ar likuma burtu, piemita romantiska dvēsele, kā viņš pats to apliecināja.

-    Jūs noteikti esat viņam ļoti labs palīgs, es diplomātiski pasla­vēju Gauena kungu.

-     0 jā, laiku pa laikam es viņam palīdzu, viņš sacīja, pa druskai. Tāpat arī pārējiem. Ja arī jums pašai, mana miļā, ievajagas padoma, viņš, sirsnīgi smaidīdams, sacīja, prasiet droši. Uz manu diskrēciju var paļauties, ticiet man. Viņš savādi palocījās seglos.

-    Vai tikpat lielā mērā kā uz jūsu uzticību Kolamam Makenzijam? Es savilku uzacis. Mazās brūnās acis ieskatījās manējās, un pabalējušo redzokļu dzīlēs es saskatīju gan gudrību, gan humora dzirksti.

-     Ak, nu, viņš netaisnojās. Ir vērts pamēģināt.

-    Laikam gan, man vairāk gribējās smieties nekā dusmoties. Bet ticiet man, Gauena kungs, man nav nekādas vajadzības pēc jūsu klusē­šanas, vismaz pagaidām. Lipīgi, es nodomāju, dzirdēdama sevi. Esmu sākusi runāt gluži tāpat kā viņš.

-    Es esmu angliete, stingri noteicu, un nekas vairāk. Kolams velti šķiež savu un jūsu laiku, cenšoties izvilkt no manis noslēpumus, kādu man nemaz nav. Pareizāk sakot, tie ir, bet nav stāstāmi, pie sevis noteicu. Iespējams, ka Gauena kunga klusēšanas spējas ir bezgalīgas, bet ne viņa ticība.

-    Viņš taču nesūtīja jūs šajā ceļā tikai tāpēc, lai izvilktu no manis apsūdzošas atklāsmes, ko? es, pēkšņas apjausmas pārņemta, tieši noprasīju.

-     0 nē, Gauena kungs par šo iedomu īsi iesmējās. Nē, nudien, mīļā. Es pildu būtisku uzdevumu, Dūgala vietā kārtojot ierakstus un kvītis un izpildot sīkus juridiskus uzdevumus, kādi varētu rasties nomaļākās vietās mītošiem klana piederīgajiem. Un baidos, ka es pat savā lielajā vecumā neesmu gluži atbrīvojies no piedzīvojumu alkām. Tagad viss ir krietni mierīgāk nekā agrāk, viņš nopūtās, ko varēja iztulkot kā nožēlu, bet uz ceļa vienmēr pastāv iespēja tikt aplaupī­tam, pie robežas var gadīties uzbrukums.

Viņš uzsita ar plaukstu pa otru seglu somu.

-    Ziniet, šī soma nav gluži tukša. Viņš pacēla somas vāku tik daudz, lai es varētu saskatīt spožus, vītus pistoļu rokturus, kas bija rūpīgi ievietoti blakuscilpā, lai būtu vieglāk paņemami.

Gauena kungs nomērīja mani ar skatienu, kas ietvēra visus mana apģērba un izskata sīkumus.

-    Mīļā, jums ari noderētu ierocis. Viņa balsī jautās viegls pārme­tums. Taču Dūgals laikam domā, ka tas ir lieki… pagaidām. Es apru­nāšos ar viņu, advokāts apsolīja.

Atlikušo dienas daļu mēs aizvadījām patīkamās sarunās, kas kavē­jās atmiņās par jaukajām, senajām dienām, kad vīri bija vīri un Hailendas mīļajā, dabiskajā sejā civilizācijas nezāle vēl nebija sakuplojusi tik krāšņi.

Tuvojoties naktij, mēs laukā pie ceļa uzcēlām nometni. Man aizmu­gurē pie segliem bija piestiprināta satīta sega, un ar to es sagatavojos pavadīt pirmo nakti brīvībā no pils. Kad pametu ugunskuru un devos uz vietu aiz kokiem, es jutu, ka man seko skatieni. Šķiet, ka pat zem klajas debess brīvībai ir savas robežas.

Pirmo pieturu mēs sasniedzām otrajā dienā ap pusdienlaiku. Miestā bija tikai trīs četri nameļi, kas uzslieti gabaliņu no ceļa nelielas gravas galā. No vienas mājeles iznesa ķebli Dūgalam, un diviem citiem ķeb­ļiem pārlika pāri dēli ko ļoti tālredzīgi veda līdzi ratos -, tādējādi izveidojot "rakstāmgaldu" Gauena kungam.

No svārku aizmugurējās kabatas advokāts izvilka milzīgu, iestlvinātu lina salveti un rūpīgi uzklāja to uz bluķa, kurš uz laiku tika atrauts no sava sākotnējā uzdevuma malkas skaldīšanas. Viņš apsē­dās un sāka izkārtot tintnīcu, kantorgrāmatas un kvīšu grāmatiņu tik rāmi, it kā joprojām vēl strādātu aiz mežģīņu aizkariem Edinburgā.

Pa vienam no tuvējām saimniecībām nāca vīri nokārtot savas gads­kārtējās saistības ar kunga pārstāvi. Tā bija gausa procedūra un risinā­jās krietni neoficiālāk nekā Leohas pils "Lielā zāle". Visi zemnieki nāca tieši no lauka vai šķūņa, paņēma brīvu ķebli, apsēdās blakus Dūgalam nepārprotami kā līdzīgs ar līdzīgu un deva paskaidrojumus, sūdzējās vai vienkārši papļāpāja.

Dažs bija paņēmis līdzi labi noaugušu dēlu vai pat divus, kas nesa maisus ar graudiem vai vilnu. Katras sarunas noslēgumā nenogurdi­nāmais Neds Gauens izrakstīja kvīti, ka gada nomas nauda samaksāta, akurāti iereģistrēta darījumu grāmatā, un pamāja ar pirkstu vienam no lopu dzinējiem, kas paklausīgi iekrāva maksu ratos. Retāk gadījās, ka, klusi nožvadzot, ādas somas dzīlēs pazuda sīka kaudzīte monētu. Sargi tikmēr laiskojās zem kokiem vai devās augšup gar mežiem apaugušo krastu šķiet, lai medītu.

Turpmākajās dienās ši aina atkārtojās, tikai ar dažādām variācijām. Šad tad mani ieaicināja mājā un pacienāja ar glāzi sidra vai piena, un vienīgā, mazā istabiņa pienāca pilna ar sievietēm, kas vēlējās ar mani parunāties. Gadījās, ka nemākulīgi celto namiņu puduris izrādījās pie­tiekami liels, lai uzturētu krogu vai pat iebraucamo vietu, kas uz vienu dienu kļuva par Dūgala štābu.

Laiku pa laikam noma tika nomaksāta ar zirgu, aitu vai kādu citu dzīvu radību. Tos parasti tuvākajā apkārtnē apmainīja pret kaut ko vieglāk pārvietojamu vai, ja Džeimijs atzina zirgu par gana labu pils staļļiem, pievienoja mūsu kavalkādei.

īsti neizpratu Džeimija lomu mūsu grupā. Jauneklis labi pārzināja zirgu lietas, tomēr to varēja teikt ari par pārējiem mūsu komandas vīriešiem, ieskaitot pašu Dūgalu. Ņemot vērā, ka ar zirgu maksāja reti un parasti jau tas nebija labas šķirnes dzīvnieks, man gribot negri­bot radās jautājums, kādēļ vajadzēja ņemt līdzi īpašu lietpratēju. īsto iemeslu, kāpēc Dūgalam bija nepieciešams Džeimijs, es atklāju nedēļu pēc došanās ceļā kādā ciemā ar neizrunājamu nosaukumu.

Ciems nebija nekāds lielais, tomēr tas bija gana liels, lai tajā būtu krogs, kurā bija divi trīs galdi un daži izļodzīti soli. Te Dūgals uzklausīja sūdzības un ievāca nomu. Pēc visai negaršīgām pusdienām, kas sastā­vēja no sālītas liellopu gaļas un rāceņiem, Dūgals izmaksāja alu rent­niekiem un algādžiem, kas bija aizkavējušies, kārtojot darījumus, un dažiem ciema iedzīvotājiem, kas bija ieklīduši te pēc dienas darbiem, lai palūkotos uz svešiniekiem un uzklausītu mūsu atnestos jaunumus.

Klusiņām sēdēju kaktā uz sola, dzēru pa malciņam skābenu alu un priecājos, ka varu atpūsties no jāšanas. Tikai pa ausu galam klausījos Dūgala runāšanā, kas brīvi mainījās no gēlu uz angļu valodu un atkal atpakaļ, par dažādām tēmām, sākot no šādām tādām tenkām, lauku darbiem un beidzot, kā man izklausījās, ar rupjām anekdotēm un smie­klīgiem stāstiem.

Dīki risināju domu: pēc cik ilga laika, ja virzīsimies uz priekšu šādā tempā, mēs nokļūsim Fortviljamā. Un, kad būšu tur nonākusi, kā vis­labāk atkratīties no Leohas pils skotu sabiedrības, vienlaikus pārāk nesasaistoties ar angļu armijas garnizonu. Nogrimusi savos prātoju­mos, nebiju pamanījusi, ka jau labu laiku Dūgals runā viens pats, it kā teiktu runu. Klātesošie viņā klausījās ļoti uzmanīgi, pa brīžam īsi kaut ko iestarpinot vai izsaucoties. Pamazām atgriezusies realitātē, es sapratu, ka Dūgals prasmīgi uzkurina savus klausītājus līdz augstam uzbudinājuma līmenim par kaut ko.

Aplaidu skatienu apkārt istabai. Resnais Ruperts un mazais advo­kāts Neds Gauens sēdēja pie sienas Dūgalam aiz muguras, alus kausi aizmirsti stāvēja viņiem blakus uz sola, un abi uzmanīgi klausījās. Džeimijs, sarauktu pieri, ar elkoņiem atbalstījies uz galda, raudzījās savā kausā. Lai ko Dūgals šobrīd sacītu, likās, ka Džeimijam tas bija vienalga.

Pēkšņi Dūgals piecēlās kājās, satvēra Džeimija krekla apkakli un parāva. Vecais un visai nemākuligi šūtais krekls saplīsa pa vīlēm. Pār­steigts nesagatavojies, Džeimijs sastinga. Jaunekļa acis samiedzās, un es redzēju, kā viņam saspringst žoklis, taču viņš nepakustējās, kad Dūgals atlocīja saplēstā krekla skrandas, lai parādītu skatītājiem puiša muguru.

Ieraugot rētaino muguru, visi korī noelsās, tad dusmās sāka sa­traukti dūkt. Es atvēru muti, bet, izdzirdējusi vārdu "ārmalietis", kas netika izrunāts īpaši laipni, es atkal to aizvēru.

Džeimijs ar akmens cietu seju piecēlās un atkāpās no nelielā ļaužu pulciņa, kas bija sanākuši ap viņu. Viņš uzmanīgi atbrīvojās no krekla atliekām un savīkstīja audumu murskulī. Kāda vecāka sieviete, kas sniedzās Džeimijam līdz elkonim, purināja galvu un saudzīgi glāstīja viņa muguru, kaut ko runādama gēlu valodā, manuprāt, tie bija mieri­noši vārdi. Ja tā, tad tie nepārprotami nesasniedza cerēto mērķi.

Džeimijs strupi atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Pāris meiču, kas bija ienākušas, lai aiznestu ģimenei alu, bija piespiedušās pie tālā­kās sienas un dzīvi sačukstējās, bieži raidot plati ieplesto acu skatienus pāri telpai.

Uzmetis Dūgalam tādu skatienu, kuram patiesībā vajadzēja vecāko vīru pārvērst akmenī, Džeimijs ielidināja saņurcīto kreklu telpas stūri un trīs garos soļos izskrēja pa durvīm, atstājot cilvēku līdzjūtīgo mur­mināšanu sev aiz muguras.

Kad uzskates līdzeklis bija pazudis, uzmanība atgriezās pie Dūgala. Lielāko tiesu no runātā es nesapratu, kaut arī tie daži vārdi, ko uztvēru, man likās vērsti pret angļiem. Mani plosīja divas pretrunīgas vēlēša­nās sekot Džeimijam ārā pa durvīm un palikt neuzkrītoši sēžam kak­tiņā. Tā kā šaubījos, vai viņš šobrīd vispār vēlas kādu redzēt, tad paliku savā vietā, nodūru galvu un pētīju savu izplūdušo, blāvo atspulgu alū.

Metāla žvadzēšana lika man pacelt galvu. Viens no vīriem, ražena auguma zemnieks ādas biksēs, bija nometis Dūgalam priekšā uz galda dažus naudas gabalus, un likās, ka arī viņš saka runu. Tad viņš paspēra soli atpakaļ, iebāza īkšķus aiz jostas, it kā mudinādams citus uz rīcību. Pēc neveiklas pauzes viņa piemēram sekoja pāris drosmīgāko dvēseļu, tad vēl daži, kas izņēma no makiem vai sporaniem vara grašus un pensus. Dūgals sirsnīgi viņiem pateicās, ar rokas mājienu lika krodzi­niekam uzlikt visiem vēl pa kausam alus. Ievēroju, ka advokāts Neds Gauens iegūto naudu kārtīgi noglabā citā makā, ne tajā, kurā bija Kolama naudas lādēm paredzētās Makenziju nomas maksas, un sapratu Dūgala nelielās izrādes nolūku.

Sacelšanās, gluži kā jebkura komerciāla darbība, prasa kapitālu. Lai izveidotu un apgādātu karaspēku, nepieciešams zelts, tas vajadzīgs arī vadoņu uzturēšanai. No tā mazumiņa, kas bija saglabājies atmiņā par jauno troņa pretendentu "skaisto princi" Čārliju, zināju, ka daļēji viņš atbalstu saņēma no Francijas, bet daļa naudas, kas finansēja viņa neveiksmīgo sacelšanos, nāca no to ļaužu, kurus viņš vēlējās pārvaldīt, seklajām un novalkātajām kabatām. Tātad Kolams, Dūgals vai abi divi bija jakobīti; viņi nostājās jaunā pretendenta, nevis likumīgā Anglijas troņa īpašnieka Džordža II pusē.

Noslēgumā aizkavējušies zemnieki un nomnieki palēnām izklīda, dodoties mājās vakariņās, un Dūgals piecēlās, izstaipījās, izskatīdamies puslīdz apmierināts kā runcis, kas pamielojies ja ne ar krējumu, tad vis­maz ar pienu. Viņš pasvārstīja rokā mazāko maisiņu un pameta Nedam Gauenam uzglabāšanai.

-    Jā, nav slikti, viņš noteica. No šitik maza miesta vairāk arī nevarēja cerēt. Bet, ja izdosies savākt vēl tikpat, tad cipars būs cie­nījams.

-    Es gan nelietotu vārdu "cienījams", ierunājos, stīvi pieceldamās no kakta, no kura biju visu noskatījusies.

Dūgals pagriezās, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis.

-    Ak tā? Viņa lūpas uzjautrinājumā izliecās. Un kāpēc ne? Vai tev ir iebildumi, ka uzticīgi pavalstnieki ziedo kādu nieku sava vald­nieka atbalstam?

-    Ne mazākie. Droši skatījos viņam acīs. Lai kurš valdnieks tas arī būtu. Man nepatīk tavi ziedojumu vākšanas paņēmieni.

Dūgals uzmanīgi mani nopētīja, it kā mani vaibsti varētu viņam kaut ko atklāt.

-    I.ai kurš valdnieks tas arī būtu? viņš klusā balsī atkārtoja. Man likās, tu nesaproti gēlu valodu.

-    Nesaprotu jau arī, īsi noteicu. Bet man no dzimšanas piemīt veselais saprāts un divas ausis, kas lieliski pilda savu uzdevumu. Lai kā arī gēlu valodā skanētu frāze "Karaļa Džordža veselība", šaubos, vai tas izklausās kā "Lai dzīvo Stjuarts".

Dūgals atgāza galvu un sāka smieties.

-    Tas tiesa, viņš atzina. Ar lielāko prieku pateiktu tev īsto gēlu vārdu, kā saukt tavu kungu un pavēlnieku, bet tas nav piemērots sie­vietes ausīm, kaut arī esi Armaliete.

Pieliecies viņš izņēma no pavarda pelniem krekla vīkšķi un nopuri­nāja lielāko tiesu kvēpu.

-    Tā kā tev nepatīk mani paņēmieni, tad varbūt gribēsi tos labot, viņš ieminējās, iegrūžot man rokās saplēsto kreklu. Dabū no saimnie­ces adatu un salāpi.

-    Lāpi pats! atgrūdu to viņam atpakaļ un pagriezos, lai ietu projām.

-     Kā vēlies, Dūgals man aiz muguras patīkamā balsī sacīja. Ja jau tu negribi palīdzēt, tad Džeimijs pats var sašūt savu kreklu.

Es apstājos, negribīgi pagriezos un pastiepu roku.

-     Labi, es iesāku, bet mani pārtrauca liela roka, kas kā čūska izlocījās man pār plecu un izrāva kreklu no Dūgala tvēriena. Uzmetis mums abiem niknu skatienu, Džeimijs pasita kreklu padusē un izgāja tikpat klusi, kā bija ienācis.

Naktsmājas mēs atradām kāda zemnieka mājā. Pareizāk būtu teikt, ka es atradu. Vīri gulēja zem klajas debess siena kaudzēs, ratos vai krūmos. Aiz cieņas pret manu dzimumu vai daļēja gūstekņa statusu man piešķīra salmu maišeli, ko nolikt uz grīdas netālu no pavarda.

Kaut mans maiss šķita nesalīdzināmi labāks par vienīgo gultu, kurā gulēja sešu cilvēku ģimene, es apskaudu vīrus, ka viņi iekārtojušies zem klajas debess. Uguns kurtuvē nebija nodzēsta, tikai uz nakti aprausta ar pelniem, un gaiss istabā bija smacīgs no plīts izstarotā siltuma un aromātiem, un skaņām, kuru avots bija mājas iedzīvotāji, kas grozījās, mētājās, vaidēja, krāca, svīda un pirda.

Pēc kāda laika es atmetu domu par gulēšanu tādā dvakā. Piecēlos un, paņēmusi segu, klusiņām izzagos ārā. Gaiss pretstatā tam, kāds pildīja pārapdzīvoto istabu, bija tik svaigs, ka es atslīgu pret akmens sienu un pilnām mutēm tvēru saldo, vēso plūsmu.

Zem koka takas malā, kluss un modrs, sēdēja sargs, bet viņš tikai pameta uz manu pusi skatienu. Acīmredzot nospriedis, ka vienā kreklā es nekur tālu neiešu, atsāka grebt kādu nelielu priekšmetu. Spoži spī­dēja mēness, un lapotnes ēnā zibēja nelielā sgian dhu asmens.

Apgāju apkārt mājai un pakāpos paugurā aiz tās, uzmanīgi skatīda­mās, kur lieku kāju, lai neuzkāptu virsū zālē gulošajiem vīriem. Atradu patīkamu, noslēgtu vietiņu starp diviem lieliem laukakmeņiem un izveidoju sev ērtu guļvietu no zāles klēpja un segas. Izstiepusies visā garumā zemē, es vēroju pilno mēnesi gausajā ceļojumā pa debesjumu.

Tieši tāpat es biju vērojusi mēness lēktu pa Leohas pils logu pir­majā naktī, kad biju kļuvusi par nelūgtu viešņu Kolama namā. Tātad kopš nelaimīgās ienākšanas caur akmens loku aizritējis jau mēnesis. Tagad man šķita, ka vismaz zinu, kādēļ klintsbluķi tur uzslieti.

Acīmredzot paši par sevi būdami nenozīmīgi, akmeņi bija rādītāji. Gluži tāpat kā stabs pie klints malas vēsta, ka iespējams nogruvums, stāvakmeņi bija novietoti kā brīdinājuma zīme. Vieta, kur… kas? Kur laika čaula bija ļoti plāna? Kur stāvēja vaļā pavērti vārti? Apļu licēji paši nezināja, ko viņi iezīmē. Viņiem šī vieta noteikti saistījās ar bries­mīgiem noslēpumiem un spēcīgām burvestībām; vieta, kur cilvēki pazūd bez brīdinājuma. Vai arī parādās no zila gaisa.

Tā bija ideja. Kas būtu noticis, es iedomājos, ja kāds būtu bijis Kreignedana kalnā, kad es negaidot uzrados? Laikam jau tas bija atka­rīgs no ierašanās brīža. Ja šajos apstākļos mani būtu saticis kāds zem­nieks, tad es noteikti tiktu uzskatīta par raganu vai feju. Visticamāk, par feju, ņemot vērā pakalna, kurā uzrados, "reputāciju".

Un tikpat labi tieši šī iemesla dēļ kalns varbūt savu reputāciju iegu­vis, es risināju domu tālāk. Ja kādā noteiktā vietā gadu gaitā cilvēki pēkšņi pazūd vai tikpat pēkšņi uzrodas no nekurienes, tad tas varētu būt labs iemesls nosaukt to par apburtu.

Izbāzu kāju no segas apakšas un mēnesgaismā pakustināju lielos pirkstus. Pavisam neizskatās pēc fejas, es kritiski novērtēju. Piecas pēdas sešas collas, šiem laikiem es biju visai gara auguma sieviete, vienā garumā ar daudziem vīriešiem. Tā kā es diez vai varēju tikt pie­skaitīta pie Mazajiem ļautiņiem, tad laikam gan mani uzskatītu par raganu vai kādu ļauno garu. Spriežot pēc tā mazumiņa, ko zināju par metodēm, kā te izturējās pret šādām parādībām, es varēju tikai priecā­ties, ka faktiski neviens manu ierašanos neredzēja.

Dīki kavējos domās par iespējamiem scenārijiem, ja notikumi risi­nātos otrādā secībā. Ja kāds no šī laika pazustu un uzrastos manējā? Galu galā tieši to es grasījos darīt, ja vien tas vispār bija iespējams. Kā mūsdienu skotiete, piemēram, pasta priekšniece Bjūkenena kundze, izturētos, ja kāds tips, līdzīgs, piemēram, Mērtegam, negaidot iznirtu no zemes viņai pie kājām?

Manuprāt, cilvēki tad skrietu projām, izsauktu policiju vai varbūt vispār neko nedarītu, pat draugiem un kaimiņiem nestāstītu par šo neiedomājamo viņdien piedzīvoto notikumu…

Un kāda būtu atceļotāja reakcija? Nu, iespējams, ka viņam izdo­tos iekļauties mūsdienu laikmetā, nepiesaistot pārāk lielu interesi, ja viņš būtu piesardzīgs un viņam uzsmaidītu veiksme. Kā nekā man taču ir izdevies izlikties par parastu šī laika un vietas iedzīvotāju, kaut ari mans izskats un runas veids, protams, izraisa nopietnas aizdo­mas.

Bet ja nu pārvietotais cilvēks ir pārāk atšķirīgs vai ari staigā apkārt, skaļi stāstīdams, kas ar viņu noticis? Ja cilvēks iznāktu primitīvā laik­metā, tad, visticamāk, acīs krītošs svešinieks uz vietas un bez jebkā­diem jautājumiem gluži vienkārši tiktu nogalināts. Bet izglītotākā sabiedrībā viņu droši vien uzskatītu par prātā jukušu un, ja viņš negri­bētu turēt muti, nobēdzinātu kādā slēgta tipa iestādē.

Varbūt tādas lietas notiek, kopš pastāv Zeme, es prātoju. Pat ja pārceļošanai uzrastos aculiecinieki, nekādu pierādījumu jau nebūtu; nekādu ziņu par notikušo, jo vienīgais cilvēks, kas varētu kaut ko pastāstīt, būtu projām. Un, kas attiecas uz pazudušajiem, tad viņi, nonākuši otrā galā, labāk turētu muti.

Dziļi domās nogrimusi, nebiju dzirdējusi klusas balsis vai soļus zālē un izbīlī salēcos, kad tikai dažus jardus no manis kāds ierunājās.

-    Velns tevi rāvis, Dūgal Makenzij, šis cilvēks sacija. Tas nekas, ka esi man rada, es tev neko neesmu parādā. Balss bija klusa, bet dusmās saspringusi.

-     Tad tu neesi ar mieru? otra balss, kurā skanēja viegls uzjautri­nājums, jautāja. Šķiet, ka man atmiņā nāk kāds solījums, kurā tu zvē­rēji padevību. "Kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi," ja nemaldos, tā tas skanēja. Kaut kas dobji nobūkšķēja, it kā kāds uz noblietētas zemes piesistu kāju. Un te, puis, ir Makenziju zeme.

-    Es devu vārdu Kolamam, nevis tev. Tātad tas bija jaunais Džei­mijs Maktevišs, un trīs reizes varēju minēt, par ko viņš tik stipri dus­mojās.

-    Tas, cilvēk, ir viens un tas pats, un tu to labi zini. Noplīkšķēja it kā viegla pļauka pa vaigu. Tu esi zvērējis paklausīt klana vadonim, un ārpus Leohas es esmu Kolama galva, rokas, pirksti un arīdzan kājas.

-     Kur vēl labāku piemēru teicienam, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, atskanēja aša atbilde. Kaut arī runātāja tonis pauda rūgtumu, tajā jautās arī asprātība, kas atspoguļoja šo abu personību sadursmi. Kā tu domā, ko labā roka sacīs par to, ka kreisā vāc Stjuartiem zeltu?

Mirkli, pirms Dūgals atbildēja, valdīja klusums.

-    Makenziji, Makbeileini un Makviniči visi ir brīvi ļaudis. Neviens nevar pret viņu gribu piespiest viņus kaut ko dot un arī nedot. Un kas zina? Beigās var sanākt tā, ka Kolams par princi Čārlzu Edvardu iedod vairāk par visiem kopā.

-    Jā, tā var sanākt, dobjākā balss piekrita. Tāpat rit var sākt līt uz augšu, nevis otrādi. Bet tas nenozīmē, ka es stāvēšu uz kāpnēm ar savu spainīti, kas apgāzts uz mutes.

-    Nē? Tev no Stjuartu kāpšanas tronī atlēks lielāks labums nekā man, puis. Un no angļiem tu nedabūsi itin neko, ja nu vienīgi cilpu. Ja tev nerūp pašam savs muļķa kakls…

-    Mans kakls ir mana darīšana, Džeimijs dusmīgi pārtrauca Dūgalu. Un tāpat ari mana mugura.

-     Bet, kamēr tu, mīļo puisīt, ceļo kopā ar mani, tā ir mana darī­šana, Dūgals viņu izsmēja. Ja gribi dzirdēt, kas Horoksam sakāms, tu darīsi, kā tev liek. Turklāt tas būtu gudri; varbūt tu labi proti rīkoties ar adatu, bet vairāk tev nav kā viens tīrs krekls.

Kaut kas sakustējās, it kā kāds pieceltos no akmens un klusiem soļiem aizietu pa zāli. Taču tikai viens cilvēks, es nodomāju. Pieslējos sēdus, cik klusi spēju, un piesardzīgi palūrēju gar akmeni, kas veidoja manu paslēptuvi.

Džeimijs joprojām bija turpat, sakumpis sēdēja uz akmens dažas pēdas no manis, elkoņus atspiedis uz ceļiem, zodu atbalstījis uz kopā saņemtajām rokām. Mugura gandrīz pilnīgi bija pagriezta pret mani. Nevēlēdamās traucēt viņa vienatni, jau sāku virzīties atpakaļ, kad Džei­mijs pēkšņi ierunājās:

Es zinu, ka tu tur esi. Ja gribi, nāc laukā. Pēc balss varēja saprast, ka viņam ir pilnīgi vienalga. Es piecēlos un gāju laukā no aizsega, un tikai tad aptvēru, ka biju gulējusi vienā kreklā. Iedomājusies, ka viņam jau tā pietiek raižu, lai vēl sarktu, skatoties uz mani, es taktiski ietinos segā un tikai tad iznācu.

Apsēdos netālu no Džeimija un atspiedu muguru pret klinti, maz­liet bikli viņu vērodama. Puisis tikai īsi pamāja, ka mani redzējis, bet citādi nepievērsa uzmanību, pilnībā aizņemts ar savām domām, kas, spriežot pēc drūmās sejas izteiksmes, nebija nekādas tīkamās. Viena kāja nemierīgi sita pa akmeni, uz kura viņš sēdēja, pirksti bija cieši savilkti dūrē; tad viņš tos izpleta ar tādu spēku, ka dažas no locītavām klusi nokrakšķēja.

Tieši krakšķošās locītavas man atsauca atmiņā kapteini Mensonu. Viņš bija apgādes daļas virsnieks lauka hospitālī, kur es strādāju. Kap­teinis Mensons krājumu trūkumu, neizpildītus pasūtījumus un armijas birokrātijas bezgalīgās idiotisma izpausmes uztvēra kā tieši uz viņu mērķētas bultas un akmeņus. Kad vilšanās samilza pārāk liela, parasti tik klusais un patīkamais vīrietis uz īsu bridi noslēpās savā kabinetā un ieslēdzies ar visu spēku zvetēja pa sienu. Apmeklētāji uzgaidāmajā telpā sajūsmināti vēroja, kā no virsnieka sitienu spēka drebēja plānā kartona siena. Pēc dažām minūtēm kapteinis Mensons iznāca, pirkstu kauliņi viņam bija jēli, bet gars atkal bija rāms, un viņš varēja risi­nāt tābriža krīzes situāciju. Kad viņu pārcēla uz citu vienību, siena aiz durvīm bija no vienas vietas izraibināta ar dūres lieluma cau­rumiem.

Vērodama jauno vīrieti, kas sēdēja uz akmens un centās izlauzt sev pirkstus, man dzīvi atmiņā uzplaiksnīja kapteinis, kuram bija radusies kāda neatrisināma piegādes problēma.

-    Tev vajag sist, es ieteicu.

-    Ko? Džeimijs izbrīnīts pacēla skatienu, acīmredzot aizmirsis manu klātbūtni.

-    Sit pa kaut ko, vēlreiz devu padomu. Tad tu jutīsies labāk.

Viņa lūpas sašķobījās, it kā viņš gribētu kaut ko teikt, bet tad pie­cēlās, noteiktiem soļiem piegāja pie resna ķirša un pamatīgi iebelza pa stumbru. Acīmredzot sitiens kaut cik dziedēja viņa jūtas, jo viņš pa drebošo koku iegāza vēl dažas reizes, izraisot nevaldāmu gaišsārto ziedlapiņu birumu sev uz galvas.

Pēc brīža Džeimijs nāca atpakaļ, laizīdams nobrāztu pirksta kauliņu.

-    Tencinu, viņš ar šķību smaidu lūpās pateicās. Varbūt šonakt tomēr spēšu aizmigt.

-    Vai tu savainojies? Piecēlos, lai to apskatītu, bet Džeimijs norai­doši papurināja galvu, viegli braucīdams pirkstu kauliņus ar otru roku.

-    Nē, nieks vien.

Mēs mirkli stāvējām neveiklā klusumā. Nevēlējos pieminēt sarunu, kuru biju nejauši dzirdējusi, ne arī citus vakara notikumus. Beidzot es pārtraucu klusumu:

-    Es nezināju, ka tu esi kreilis.

-    Kreilis? Ā, tu domā, ķeiris. Jā, kopš dzimšanas. Skolmeistars sēja ar siksnu manu kreiso roku aiz muguras, lai piespiestu rakstīt ar labo.

-    Vai tu vari? Es domāju rakstīt ar labo roku?

Džeimijs pamāja ar galvu, atkal paceldams ievainoto roku pie mutes.

-    Jā. Taču tad man sāk sāpēt galva.

-    Vai tu arī kaujies ar kreiso roku? es jautāju, vēloties izgaisi­nāt viņa drūmās pārdomas. Es domāju ar zobenu? Šobrīd viņam nebija citu ieroču kā vien duncītis un mazais nazītis, bet pa dienu viņam bija gan zobens, gan pistoles tāpat kā gandrīz visiem mūsu pul­ciņa vīriešiem.

-    Nē, zobenu es vicinu vienlīdz labi ar abām rokām. Tam, kurš zobenu tur kreisajā rokā, ir sliktāk, saproti, ar mazu zobenu, jo tad tu esi pagriezis kreiso sānu pret ienaidnieku un tajā pusē ir sirds, vai ne?

Pārpilns nervozas enerģijas, tādēļ nespēdams nosēdēt mierā, Džei­mijs bija sācis soļot pa laukumiņu, vēzēdams iedomātu zobenu.

-     Ar plato zobenu ir apmēram tāpat. Viņš izstiepa abas rokas taisnas sev priekšā, saņēma kopā un trieca tās plakanā, graciozā arkā pa gaisu. Parasti izmanto abas rokas, viņš skaidroja.

-     Bet, ja esi pietiekami tuvu, lai cirstu tikai ar vienu roku, tad ir vienalga, ar kuru, jo asmens nāk no augšas un cērt pa plecu. Nevis pa galvu, viņš pamācoši sacīja, jo asmens var viegli noslīdēt. Bet trāpi tieši pa bedrīti… Džeimijs cirta ar plaukstas malu pa vietu, kur savie­nojās kakls ar plecu, …un viņš ir pagalam. Ja arī neizdodas īsti labi, tomēr tajā dienā cilvēks vairs nebūs cīnītājs vai vēl ticamāk, nekad vairs, viņš piebilda.

Kreisā roka nolaidās līdz jostai, un viņš izrāva dunci ar tādu kus­tību, kas atgādināja ūdens izliešanu no glāzes.

-     Bet, cīnoties ar zobenu un dunci reizē, ja nav vairoga, kur paslēpt roku ar dunci, jāliek lietā labā roka ar mazo zobenu un, ja esi pietie­kami tuvu, no apakšas jādur ar dunci. Bet, ja roka ar dunci ir labi aizsar­gāta, tad vari tuvoties no abām pusēm un izlocīt augumu, viņš spēji pieliecās, demonstrējot šo kustību, lai nelaistu ienaidnieka dunci sev klāt, bet dunci liec lietā tikai tad, ja pazaudē zobenu vai roku, kurā to turi.

Džeimijs spēji zemu pietupās un izdarija asu, slepkavniecisku dūrienu, kas apstājās tikai collu man no krūtīm. Kad es nevilšus atkā­pos, viņš uzreiz izslējās, kā atvainodamies pasmaidīja un iebāza dunci makstī.

-     Neņem ļaunā. Es izrādos. Negribēju tevi sabiedēt.

-     Tu biji baigi labais, es no visas sirds viņu paslavēju. Kas tevi mācīja cīnīties? jautāju. Laikam jau vajag otru kreili, kas tevi varētu pamācīt.

-    Jā, tas bij kreilis. Labākais, kādu esmu redzējis. Viņš īsi, bez prieka pasmaidīja. Dūgals Makenzijs.

Gandrīz visi ķiršu ziedi jau bija izkrituši no viņa matiem; tikai pāris rozā ziedlapiņu vēl turējās uz pleciem, un es pastiepos, lai tās noņemtu. Redzēju, ka krekla vīle bija kārtīgi, ja ne prasmīgi, sašūta. Pat saplēstais audums bija salāpīts.

-    Vai viņš to darīs atkal? es aprauti pajautāju, nespēdama ap­stāties.

Džeimijs bridi klusēja un tikai tad atbildēja, bet pat nedomāja izlik­ties, ka nebūtu sapratis, ko es domāju.

-    0 jā! Viņš beidzot pamāja ar galvu. Redzi, tā viņš dabū to, ko grib.

-    Un tu ļausi? Ļausi sevi tā izmantot?

Džeimijs skatījās man garām lejup pa kalnu uz krogu, kur cauri dēļu spraugām vēl varēja redzēt degam vienu lampu. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga kā siena.

-    Pagaidām.

Mēs turpinājām apgaitu, pavirzoties uz priekšu tikai dažas jūdzes dienā, bieži apstājoties krustcelēs vai pie kādas mājas, kur Dūgals kār­toja darījumus un kur vairāki nomnieki sanāca ar graudu maisiem vai pa mazumiņam sakrātu naudu. Ātri slīdoša zoss spalva, ko turēja Neda Gauena pirksti, visu precīzi iereģistrēja, un no viņa pergamenta un papīru somas tika izsniegtas vajadzīgās kvītis.

Kad mēs sasniedzām kādu miestu vai pietiekami lielu ciemu, kurā varēja atrast iebraucamo vietu vai krogu, Dūgals atkal darīja savu, uzsauca alu, stāstīja stāstus, teica runas un beidzot, ja redzēja, ka izre­dzes ir gana labas, piespieda Džeimiju piecelties un rādīt savas rētas. Un vēl daži naudas gabali papildināja otru somu jeb maku, kuram vaja­dzēja nonākt Francijā un troņa pretendenta galmā.

Es mēģināju vērtēt, kā notikumi attīstās, un izgāju pirms kulmi­nācijas, jo publiska šaustīšana nekad nav bijusi manā gaumē. Kaut arī sākotnējā reakcija uz Džeimija muguru bija šausmu caurvīts žēlums, kuram sekoja pret angļiem un karali Džordžu vērsts lamu izvirdums, bieži vien tomēr piejaucās zināms nicinājums, ko pat es spēju sajust. Vienā reizē nejauši dzirdēju, kā vīrs savam draugam angliski klusi izsaka piezīmi: "Šaušalīgs skats, ko? Kristus, es izlaistu garu savās asinīs, bet neļautu vienam ārmalietim ar skābu ģīmi pret sevi tā izturēties."

Džeimijs, kurš jau no paša sākuma jutās aizkaitināts un nelaimīgs, ar katru dienu kļuva nomāktāks. Cik iespējams ātri, viņš atkal uzrāva kreklu mugurā, izvairījās no jautājumiem un līdzjūtības apliecināju­miem, meklēja iemeslu pamest sanākušos, nevēlējās nevienu redzēt, līdz nākamajā rītā mēs sēdāmies zirgiem mugurā.

Lūzums notika pēc dažām dienām mazā ciematiņā Taneiga. Šoreiz bridi, kad Dūgals vēl apvārdoja ļaudis, roku uzlicis uz Džeimija kailā pleca, viens no skatītājiem, jauns lamzaks ar gariem, netīri brūniem matiem izteica pāris Džeimijam mērķētu aizvainojošu piezīmju. Nezinu, ko tieši viņš teica, bet reakcija nāca nekavējoties. Džeimijs izrāvās no Dūgala tvēriena un iebelza puisim pa vēderu, tas nogāzās zemē.

Es palēnām mācijos likt kopā gēlu vārdus, taču nekādā gadījumā nevarēju teikt, ka saprotu šo valodu. Tomēr biju ievērojusi: kaut ari vārdus nesapratu, pēc runātāja attieksmes bieži vien varēju uzminēt, par ko ir runa.

"Slienies augšā un atkārto, ko tu teici" visur pasaulē izklausās vie­nādi, vai tas teikts skolas pagalmā, krogā vai šķērsielā.

Tāpat ari "Tev taisnība, draugs" un "Ņemam viņu ciet, puiši!".

Džeimijs pazuda zem notraipītu darba drēbju lavīnas, jo galds, pie kura maksāja nomu, ar troksni apgāzās zem brūnmatainā un divu viņa draugu svara. Nevainīgie vērotāji kāpās atpakaļ, spiedās gar kroga sie­nām un gatavojās izbaudīt izrādi. Lēnām virzījos tuvāk Nedam un Mērtegam, ar bailēm paturot acīs kustīgo locekļu ņudzekli. Šad tad roku un kāju kamolā pazibēja pa vientuļam sarkanam zibsnim.

-     Vai jūs viņam nepalīdzēsiet? es klusi pajautāju Mērtegam ar mutes kaktiņu. Viņš par šādu domu likās izbrīnīts.

-     Nē, kāpēc lai mēs to darītu?

-    Ja vajadzēs, viņš sauks palīgā, paskaidroja Neds Gauens, kurš rāmi vēroja kautiņu man otrā pusē.

-    Ja jūs tā sakāt, es negribīgi piekāpos.

Nebiju īsti droša, vai Džeimijs spētu pasaukt palīgā, ja vajadzētu; šobrīd drukns puisis zaļās drēbēs spieda viņam ciet rīkli. Manas per­soniskās domas bija tādas, ka Dūgals drīz paliks bez viena no saviem galvenajiem eksponātiem, bet viņš, kā izskatījās, par to neraizējās. Fak­tiski neviens no skatītājiem nelikās satraukts par traci, kas risinājās uz grīdas mums pie kājām. Tika noslēgtas dažas derības, bet vispārējā noskaņa bija kluss prieks par izklaidi.

Iepriecināta pamanīju, ka Ruperts it kā nejauši aizšķērso ceļu pāris vīriem, kas likās prātojam, vai neiesaistīties kautiņā. Kad viņi spēra soli tuvāk kaušļiem, Ruperts izklaidīgi aizšļūca viņiem priekšā, rokai viegli guļot uz dunča spala. Viņi atkāpās, nolēmuši likt kaušļus mierā.

Vispārējā attieksme bija tāda, ka trīs pret vienu ir saprātīga mēro­šanās spēkiem. Ņemot vērā, ka tas viens bija liela auguma, prasmīgs kauslis un acīmredzot traku dusmu pārņemts, šāds viedoklis, iespē­jams, atbilda patiesībai.

Sacensība šķita pamazām atrisināmies ar to, ka no bara pēkšņi atdalījās druknais zellis zaļajās drēbēs; no pretinieka trāpīga elkoņa sitiena viņam pa degunu pilēja asinis.

Kautiņš turpinājās vēl dažas minūtes, bet iznākums kļuva arvien skaidrāks, kad otrs kauslis, vaidēdams un satvēris kājstarpi, nokrita malā un paripoja zem galda. Džeimijs un viņa galvenais pretinieks joprojām istabas vidū nopietni zvetēja viens otru ar dūrēm, bet tie no skatītājiem, kas bija likuši uz Džeimija uzvaru, jau ievāca laimēto naudu. Ar apakšdelmu aizspiesta balsene, kuru pavadīja negants sitiens pa nierēm, pārliecināja brūnmataino, ka pieklājība ir drosmes labākā daļa.

Savai augošajai gēlu-angļu vārdnīcai es prātā pievienoju tulkojumu: "Pietiek, es padodos."

Džeimijs, kurš bija uzkritis virsū pēdējam pretiniekam, piecēlās, un pūlis viņu apsveica ar urravām. Aizelsies viņš pateicoties pamāja ar galvu, sviedriem un asinīm noplūdīs aizstreipuļoja līdz solam, kurš vēl nebija apgāzts, nokrita uz tā un paņēma krodzinieka sniegto alus kausu. Lieliem malkiem padzēries, viņš nolika to uz sola, paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atspiedās uz ceļiem un saraustīti elpoja, rētas tik­mēr palika izaicinoši atklātas.

Šī bija reize, kad viņš nesteidzās vilkt mugurā kreklu; kaut arī krogā bija vēss, Džeimijs palika puskails un apģērbās, tikai ārā ejot, kad pie­nāca laiks meklēt naktsmājas. Viņš izgāja, cieņas pilnu "labvakar" kora pavadīts, un izskatījās mierīgāks nekā visās iepriekšējās dienās par spīti sāpēm, ko sagādāja skrāpējumi, brūces un sasitumi.

-    Viens noskrāpēts apakšstilbs, viena pārsista uzacs, viena pārsista lupa, viens asiņains deguns, seši jēli pirkstu kauliņi, viens izmežģīts īkšķis un divi izkustināti zobi. Un neskaitāmi daudz sasitumu, es ar nopūtu beidzu inventarizāciju. Kā tu jūties? Mēs bijām vieni nelielā •.ķuni aiz iebraucamās vietas, kur biju viņu aizvedusi, lai sniegtu pirmo palīdzību.

-     Labi, Džeimijs smaidīja. Viņš jau cēlās kājās, bet pusceļā sastinga un saviebās. Nu labi. Varbūt maķenīt dur ribās.

-     Protams, dur. Tu esi zili melns atkal. Kāpēc tu tā dari? Dieva dēļ, kā tev šķiet, no kā tu esi taisīts? No dzelzs? es nikni no­prasīju.

Viņš skumīgi pasmaidīja un pieskārās satūkušajam degunam.

-    Nē. Kaut nu tā būtu.

Es atkal nopūtos un saudzīgi iebakstīju viņam sānos.

-     Nedomāju, ka ribas būtu lauztas; tie ir tikai zilumi. Taču katram gadījumam es tevi apsiešu. Nostājies taisni, uzloki uz augšu kreklu un pacel rokas uz sāniem. Sāku plēst strēmelēs vecu šalli, ko biju dabū­jusi no krodzinieka sievas. Purpinādama pie sevis kaut ko par ģipsi un citiem civilizācijas jaukumiem, es improvizēju pārsēju, cieši savelkot un nostiprinot ar apaļu spraudi no viņa pleda.

-    Es nevaru paelpot, Džeimijs sūdzējās.

-    Ja elposi, tad sāpēs. Nekusties. Kur tu iemācījies tā kauties? Atkal no Dūgala?

-     Nē. Viņš saviebies atrāvās no etiķa smakas, ko es smērēju uz pārsistās uzacs. To man iemācīja tēvs.

-    Tiešām? Kas tad bija tavs tēvs vietējais boksa čempions?

-     Kas? Nē, viņš bija zemnieks. Arī audzēja zirgus. Džeimijs ar troksni ievilka plaušās gaisu, kamēr es turpināju ziest etiķi uz viņa aprepējušā apakšstilba.

-     Kad es biju deviņus desmit gadus vecs, tēvs teica, ka es laikam būšot liela auguma kā mātes radi un tāpēc man jāmācās kauties. Tagad viņš elpoja brīvāk un pastiepa roku, lai varu uz pirkstu kauli­ņiem uzziest kliņģerišu ziedi.

-     Tēvs teica tā: "Ja tu esi padevies tik varens augumā, tad viena puse no vīriem, ko satiksi, baidīsies no tevis, bet otra gribēs izmēģināt spēkus. Noguldi vienu zemē," viņš piebilda, "un pārējie liks tev mieru. Bet iemācies to izdarīt aši un tīri, citādi tu dabūsi kauties visu mūžu." Tāpēc viņš aizveda mani uz šķūni un ar sitienu notrieca salmos, līdz es iemācījos sist pretī. Au! Kož.

-    Nagu skrāpējumi ir nepatīkami, es sacīju, ātri tīrīdama brūces uz kakla. īpaši, ja skrāpētājs nemēdz bieži mazgāties. Un es šaubos, ka tas zellis ar taukainajiem matiem mazgājas kaut reizi gadā. "Ātri un tīri" nebūtu gluži tie vārdi, ar kādiem es aprakstītu to, ko tu darīji šīva­kara kautiņā, bet iespaidīgi tas bija. Tēvs ar tevi lepotos.

Balsī jautās zināms sarkasms, un tāpēc es nobrīnījos, kad redzēju Džeimija sejai pārslīdam ēnu.

-     Mans tēvs ir miris, viņš bezkaislīgi noteica.

-    Piedod. Beidzu tīrīšanu, tad klusi sacīju: Bet es tā patiešām domāju. Viņš lepotos ar tevi.

Džeimijs neatbildēja, bet tikko jaušami pasmaidīja. Pēkšņi viņš likās ļoti jauns, un man bija jādomā, cik tad viņam īsti ir gadu. Jau grasījos to pajautāt, kad sauss kāss aiz muguras ziņoja, ka šķūnī kāds ienācis.

Tas bija stiegrainais vīriņš, vārdā Mērtegs. Viņš mazliet uzjautri­nāti noskatīja Džeimija ribu apsēju un slaidā lokā iesvieda šķūnī ādas somiņu. Džeimijs pacēla lielo roku un veikli to noķēra, somiņā kaut kas klusi nožvadzēja.

-     Kas tas ir? viņš jautāja.

Mērtegs savilka uz augšu vienu plāno uzaci.

-    Tava daļa no likmēm, kas tad vēl?

Džeimijs papurināja galvu un grasījās sviest maisiņu atpakaļ.

-     Es negribu nekādas derības.

Mērtegs ar rokas mājienu viņu apturēja.

-    Tu strādāji. Tagad visi grib tevi redzēt, vismaz tie, kas turēja par tevi īkšķi.

-     Bet es teiktu, ka Dūgals gan nav starp tiem, es iejaucos.

Mērtegs bija viens no tiem vīriešiem, kas allaž likās izbrīnīts, ka

sievietēm ir balsis, taču viņš pietiekami pieklājīgi pamāja ar galvu.

-     Nūjā, tas tiesa. Tač' nedomāju, ka tev par to būtu jālauza galva, viņš sacīja Džeimijam.

-     Ak tā? Vīri pārmija skatienus, kuru nozīmi es neizpratu. Džeimijs klusi izpūta caur zobiem elpu, lēnām pie sevis palocīdams galvu.

-     Kad? viņš jautāja.

-     Pēc nedēļas. Varbūt pēc desmit dienām. Netālu no miesta, ko sauc par Legkrūmu. Tu zini, kur tas ir?

Džeimijs atkal pamāja ar galvu, sen nebiju redzējusi viņu tik apmie­rinātu. -Jā-

Skatījos te uz vienu, te otru, bet abas sejas palika noslēgtas un noslēpumainas. Tātad Mērtegs kaut ko bija uzzinājis. Varbūt tam bija kāds sakars ar noslēpumaino "Horoksu"? Es paraustīju plecus. Lai kāds būtu iemesls, likās, ka laiks, ko Džeimijs kalpoja par eksponātu, ir bei­dzies.

-     Es domāju, ka Dūgals vienmēr, lai izklaidētu publiku, var uzraut vienu stepa danci, es noteicu.

-     Ko? Noslēpumainību skatienos nomainīja aizdomas.

-     Nekas. Saldu dusu. Paņēmu kasti ar saviem medikamentiem un devos meklēt vietu, kur pārlaist nakti.

Mēs tuvojāmies Fortviljamai, un es jau sāku nopietni aizdomā­ties par to, ko darīt, kad būsim tikuši galā. Nolēmu, ka mans plāns būs atkarīgs no garnizona koman­diera rīcības. Ja viņš noticēs, ka esmu nelaimē nonākusi dižciltīga dāma, tad, iespējams, iedos uz laiku pavadoņus, kas palīdzēs man nokļūt pie­krastē, lai varu uzkāpt uz kuģa un it kā ceļot uz Franciju.

Bet tikpat labi mana negaidītā ierašanās kopā ar Makenzijiem viņam varētu likties stipri aizdomīga. Tomēr tas, ka neesmu skotiete, ir skaidrāks par skaidru; viņš taču neuzskatītu mani par spiedzi? To ka esmu angļu spiedze acīmredzot domāja Kolams un Dūgals.

Šis secinājums radīja jautājumu: ko tad man uzdots izspiegot? Nu, droši vien man jāziņo par nepatriotiskām darbībām; un viena no tādām pilnīgi noteikti bija naudas vākšana troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam.

Bet kāpēc tādā gadījumā Dūgals bija ļāvis man to noskatīties? Viņš pavisam viegli varēja izsūtīt mani ārā, pirms ķērās pie savas misijas īstenošanas. Protams, visa runāšana notika gēlu valodā, es pati sev atgādināju.

Varbūt tieši tur tas suns aprakts, es minēju. Atcerējos savādo spī­dumu Dūgala acīs un piezīmi: "Man likās, tu nesaproti gēlu valodu." Varbūt tā bija pārbaude, lai pārliecinātos, ka šī valoda man patiesi ir sveša. Jo mazticams, ka angļi sūtītu uz Hailendu spiegu, kurš nespētu sarunāties ar vismaz pusi no vietējiem iedzīvotājiem.

Tomēr nē Džeimija un Dūgala saruna, ko biju noklausījusies, likās apliecinām, ka Dūgals patiešām ir jakobits, bet Kolams acīmredzot nebija pagaidām.

No visiem šiem minējumiem galva sāka dūkt, tāpēc nopriecājos, redzot, ka tuvojamies diezgan lielam ciemam. Cerams, ka tas nozīmēja puslīdz ciešamu iebraucamo vietu un kārtīgas vakariņas.

Pēc standartiem, pie kuriem jau biju pieradusi, iebraucamā vieta izrādījās ietilpīga. Lai gan gulta acīmredzot bija paredzēta punduriem turklāt blusu sakostiem -, tā vismaz atradās atsevišķā telpā. Vairākās no mazajām apmešanās vietām biju gulējusi uz sola kopējā istabā starp krācošiem vīriem un pledos savīkstītiem kumpainiem stāviem.

Lai nu kādi kuro reizi bija apstākļi, parasti es uzreiz aizmigu, jo biju pārguruši, visu dienu pavadot seglos un vakarā vērojot Dūgala poli­tisko kampaņu. Tikai pirmajā vakarā viesu mājā pusstundu nevarēju aizmigt, jo kā apburta klausījos, kādu apbrīnojamu skaņu dažādību spēj radīt vīriešu elpošanas orgāni. Medmāsu pilnas kopmītnes nestā­vēja ne tuvu.

Klausoties šajā korī, man ienāca prātā, ka vīrieši slimnīcas palātā reti kad krāc. Smagi elpo, jā. Viņi elš, palaikam ievaidas un reizēm miegā iešņukstas vai iekliedzas. Bet ar šo veselīgo trādirldi to nav iespējams salīdzināt. Varbūt tāpēc, ka slimi vai ievainoti vīrieši nevar aizmigt tik dziļā miegā, lai atslābinātos tiktāl, ka saceltos tāda jezga.

Ja šis novērojums bija pareizs, tad maniem ceļabiedriem acīmre­dzot bija lieliska veselība. Katrā ziņā viņi izskatījās veseli, rokas, kājas nevērīgi sakritušas, sejas atslābušas un sasārtušas uguns gaismā. Pil­nīgā atdevība miega varai uz cietajiem dēļiem remdēja tikpat lielu izsalkumu, ar kādu viņi bija tiesājuši pusdienas. Šīs kakofonijas neiz­protami nomierināta, es savilku ceļojuma apmetni ap pleciem un ari pati iegrimu miegā.

Šajā savrupības greznībā, ko piedāvāja šaurie, dvakojošie bēniņi, zināmā mērā jutos pat diezgan vientuļa. Kaut biju noņēmusi gultas veļu un izdauzījusi matraci, lai atbrīvotos no jebkādiem nevēlamiem "gultasbiedriem", kad nopūtu sveci, atklāju, ka tik klusā un tumšā telpā man grūti aizmigt.

No kopējās istabas divus stāvus zemāk laiku pa laikam atplūda klu­sas atbalsis, isu mirkli uzvirmoja troksnis un kustība, bet tas tikai vēl vairāk saasināja uzmanību uz manu izolāciju. Pirmoreiz kopš ierašanās pilī biju atstāta pilnīgi savā ziņā, un es nebūt nevarēju teikt, ka man tas patiktu.

Nemierīgi šūpojos starp miegu un nomodu, kad manas ausis uz­tvēra aizdomīgu grīdas dēļu čīkstēšanu gaitenī pie istabas durvīm. Solis bija lēns un nedrošs, it kā miera traucētājs kavētos, katru reizi izvēloties iespējami stabilāko dēli, kur likt kāju. Es uzšāvos sēdus un pa tumsu meklēju pie gultas nolikto sveci un kramu.

Mana roka, akli taustoties pēc krama kārbiņas, to pagrūda, un tā klusi nobūkšķēja uz grīdas. Es sastingu un tāpat arī zaglīgais nācējs.

Pie durvīm skanēja klusa švīkstoņa, it kā kāds meklētu bultu. Es zināju, ka durvis nav aizbultējamas; skaviņas tur bija, bet aizšaujamo es pirms došanās pie miera izmeklējos veltīgi. Paķēru svečturi, izrāvu no tā sveces galiņu un, cieši satvērusi smago priekšmetu, bez skaņas izslīdēju no gultas.

Nočīkstēja durvju eņģes. Istabas vienīgais logs bija cieši aizslēģots, lai pasargātu gulētāju gan no laikapstākļiem, gan gaismas; tomēr vietā, kur atvērās durvis, es spēju saskatīt gaišāku plankumu. Tas pletās lie­lāks, bet tad, man par izbrīnu, sarāvās un pazuda, jo durvis aizvērās. Un atkal iestājās klusums.

Labu brīdi, kas man likās velkamies veselu mūžību, es stāvēju, elpu aizturējusi, piekļāvusies sienai un cenšoties saklausīt vēl kaut ko ne tikai savas sirds straujos pukstus. Beidzot sprīdi pa sprīdim es sāku uzmanīgi virzīties apkārt istabai gar sienu, jo cerēju, ka tur grīdas dēļi varbūt nebūs tik izļodzījušies, lēni tuvojoties durvīm. Katru reizi, spe­rot soli, es lēnām noliku kāju, pamazām pārnesot uz tās svaru, tad sastingu, ar basu kāju sataustīju spraugu starp dēļiem un tikai tad noliku otru kāju tik stabili, cik uzskatīju par drošu.

Kad beidzot nonācu pie durvīm, es apstājos un piekļāvu ausi pie plānajiem dēļiem, ar rokām atspiedusies pret stenderēm, gatava pēk­šņam iebrukumam. Man likās, ka, iespējams, dzirdu kādu pavisam klusu skaņu, tomēr pārliecināta par to nebiju. Vai tās bija tikai atbalsis no rosības lejā vai arī slāpēta elpa un šis cilvēks stāvēja otrpus plānajam dēlim?

Pastāvīgā adrenalīna plūsma mani jau mazliet šķebināja. Beidzot man šī muļķošanās apnika, es ciešāk sažņaudzu svečturi, atrāvu durvis un izskrēju gaiteni.

Es teicu "izskrēju"; patiesībā es paspēru divus soļus, uzkāpu kaut kam mīkstam un garšļaukus nostiepos uz grīdas, nobrāžot pirkstu kau­liņus un sāpīgi atsitot galvu pret kādu cietu priekšmetu.

Piecēlos sēdus un ar abām rokām satvēru pieri pilnīgā vienaldzībā, ka kuru katru mirkli mani var noslepkavot.

Cilvēks, kuram biju uzkritusi virsū, slāpēti lamājās. Cauri sāpju miglai es neskaidri nojautu, ka viņš (pēc auguma izmēra un sviedru dvakas biju pieņēmusi, ka tas ir vīrietis) ir piecēlies kājās un taustīda­mies meklē slēģu krampīti.

Negaidīta svaiga gaisa straume lika man saviebties un aizvērt acis. Kad atkal tās atvēru, no nakts debesim plūda pietiekami daudz gais­mas, lai es varētu saskatīt miera traucētāju.

-     Ko tu te dari? es apsūdzošā tonī klupu viņam virsū.

Tajā pašā laikā tikpat apsūdzoši atskanēja ari Džeimija jautājums:

-     Cik tu sver, Armaliet?

Vēl apjukusi pēc kritiena, es teicu patiesību:

-     Deviņus stonus. Un tikai tad man ienāca prātā pajautāt: Kāpēc tu tā prasi?

-    Tu gandrīz sabradāji man aknas, viņš atbildēja, uzmanīgi taus­tīdams cietušo ķermeņa daļu. Par to, ka tu mani nobiedēji gandrīz līdz nāvei, vispār nerunāsim. Viņš pastiepa roku un pierāva mani kājās. Tev nekas nekaiš?

-     Nē, tikai galvu sasitu. Berzēdama sāpošo vietu, es apreibusi lūkojos apkārt tukšajā gaitenī. Aiz ko es atsitos? es uzdevu grama­tiski nepareizu jautājumu.

-     Pret manu galvu, Džeimijs, kā man likās, diezgan pikti atcirta.

-    Tā tev vajag, es nikni izgrūdu. Ko tu te ložņā gar manām durvim?

Džeimijs veltīja man dusmīgu skatienu.

-    Es neložņāju, Dieva dēļ. Es gulēju vismaz mēģināju. Viņš taustīja deniņus, kur cēlās puns.

-    Gulēji? Šeit? Pārspīlētā uzjautrinājumā noskatīju auksto, kailo un netīro gaiteni. Tu nudien izraugies dīvainas vietas gulēšanai vis­pirms staļļi, tagad šitais.

-     Varbūt tu gribēsi zināt, ka lejā, krogā, ieradies pulciņš angļu dra­gūnu, Džeimijs vēsā balsī paziņoja. Viņi ir maķenīt uzņēmuši uz krūts un izklaidējas ar divām sievietēm. Tā kā tur ir tikai divas zeltenes un pieci vīri, daži no karavīriem likās noskaņoti doties augšstāvā mek­lēt… teiksim, draudzenes. Šaubos, vai tev tāda lustēšanās ies pie dūšas. Viņš pārmeta pledu pār plecu un taisījās projām. Bet, ja esmu maldī­jies, tad piedod. Man nebija nodoma traucēt tavu miegu. Arlabunakti.

-     Pagaidi. Džeimijs apstājās, bet nepagriezās, liekot man iet viņam apkārt. Puisis raudzījās manī no augšas, pieklājīgi, bet atturīgi.

-     Paldies, es pateicos. Tu biji ļoti laipns. Piedod, ka uzgāzos tev virsū.

Tad viņš pasmaidīja, seja atkal mainījās no noraidošas maskas uz ierasto labdabīgo izteiksmi.

-    Nieki, Ārmaliet. Viņš atvairīja manu atvainošanos. Tiklīdz pāries galvassāpes un sadzīs lauztās ribas, būšu kā no jauna piedzimis.

Džeimijs pagriezās un atgrūda manas istabas durvis, kas pēc stei­dzīgās iznākšanas bija aizvērušās, laikam tāpēc, ka iebraucamās vie­tas celtnieks acīmredzot bija strādājis bez līmeņrāža. Visā ēkā nebija neviena taisna leņķa.

-    Nu tad liecies atkal gultā, viņš izrīkoja. Es palikšu te.

Palūkojos uz grīdu. Ozolkoka dēļi bija ne tikai cieti un auksti, tos

vēl izraibināja krēpu plankumi, izšļakstīts šķidrums un tādi netīrumi, par kuru izcelsmi nemaz nevēlējos domāt. Celtnieks durvju pārsedzē bija iegravējis gadskaitli 1732, un tā pilnīgi noteikti bija pēdējā reize, kad grīda tīrīta.

-    Tu taču nevari gulēt tur ārā, es iebildu. Nāc iekšā; istabā vis­maz grīda nav tik briesmiga.

Džeimijs sastinga ar roku uz stenderes.

-     Gulēt tavā istabā? Viņš likās patiesi satriekts. To es nevaru! Tavs gods būs pagalam!

Viņš patiešām tā domāja. Es jau sāku smieties, bet tad pārvērtu to par smalkjūtīgu klepus lēkmi. Ņemot vērā apstākļus, ko uzspieda mūsu ceļošanas veids, pārpildītās iebraucamās vietas, sanitāro telpu primitīvisms un pat to trūkums es biju dzīvojusi tādā fiziskā tuvībā ar šiem vīriešiem, to skaitā ar Džeimiju -, ka doma par šādu tikumību man likās ārkārtīgi smieklīga.

-    Tu jau esi gulējis ar mani vienā istabā, es atguvusies atgādi­nāju. Tu un vēl divdesmit vīri.

Viņš iespurcās.

-    Tas nebūt nav viens un tas pats! Tas ir, tās bij kopējas istabas un… Džeimijs apklusa, kad viņam prātā iešāvās briesmīga doma. Tu taču nedomā, ka es vēlējos ko nepiedienīgu? viņš satraukts jautāja.

-    Tici man, es…

-     Nē, nē! Kur nu! Steidzos puisi nomierināt, ka neesmu apvaino­jusies.

Redzēdama, ka viņu nepierunāšu, es uzstāju, lai viņš vismaz paņem no manas gultas segas, uz kurām gulēt. Šādam piedāvājumam Džeimijs negribīgi piekrita tikai tad, kad atkārtoti biju apgalvojusi, ka pati tās neizmantošu un ka esmu nodomājusi gulēt apsegusies, kā parasti, tikai ar savu biezo ceļojuma apmetni.

Pirms atgriešanās savā smirdīgajā svētnīcā, es apstājos pie impro­vizētās guļvietas un mēģināju vēlreiz pateikties, bet viņš augstsirdīgi atmeta ar roku, noraidīdams manu pateicību.

-     Zini, no manas puses tas nebij gluži nesavtīgi, viņš piebilda.

-    Es arī pats labprāt nekristu acīs.

Man bija piemirsies, ka Džeimijam bija savi iemesli turēties pa gabalu no angļu karavīriem. Bet man nepaslīdēja garām nepamanīts fakts, ka daudz labāk, nemaz nerunājot par ērtāku gulēšanu, šo nolūku varētu īstenot siltajā un plašajā stallī, nevis uz grīdas pie manas istabas durvīm.

-     Bet, ja kāds te tomēr uznāks, es nelikos mierā, tad tevi atradīs.

Viņš pastiepa garo roku un aizvēra slēģus. Gaitenis iegrima melnā

tumsā, un Džeimijs kļuva vienīgi par bezveidīgu ēnu.

-     Manu seju nevar saskatīt, viņš atgādināja. Un viņi pašlaik ir tā sadzērušies, ka viņiem būtu vienaldzīgs mans vārds, pat ja es pateiktu īsto, ko, protams, netaisos darīt.

-     Tiesa, es šaubīdamās piekritu. Bet vai viņi nebrīnīsies, ko tu te augšā tumsā dari? Džeimija seju es nevarēju redzēt, bet pēc balss jutu, ka viņš smaida.

-     Nē, Armaliet. Viņi domās, ka es gaidu savu rindu.

Es nosmējos un iegāju istabā. Likos gultā, saritinājos kamolā un aizmigu, prātodama, kas tas par cilvēku, kurš bārsta piedauzīgus jokus, bet saraujas no pieņēmuma, ka varētu gulēt ar mani vienā istabā.

Kad pamodos, Džeimijs jau bija projām. Devos lejā brokastīs, un kāpņu galā mani sagaidīja Dūgals.

-    Ātri paēd brokastu, zeltenīt, viņš sacīja. Mēs abi jājam uz Broktonu.

Viņš atteicās paskaidrot kaut ko tuvāk, taču izskatījās, ka jūtas mazliet neērti. Es ātri pabrokastoju, un drīz vien mēs vieglā riksī jau jājām pa ceļu, pār kuru gūlās agra rīta dūmaka. Krūmos čakli rosījās putni, un gaiss solīja siltu vasaras dienu.

-     Pie kā mēs dodamies? es jautāju. Tu man mierīgi vari to teikt: ja es nezināšu, tad brīnīšos, bet, ja zināšu, tad esmu pietiekami gudra, lai izbrīnu notēlotu.

Dūgals iesāņus palūrēja uz mani, bet nolēma, ka mans arguments ir saprātīgs.

-     Pie Fortviljamas garnizona komandiera, viņš teica.

Jutos kā saņēmusi mērenu triecienu. Tādam notikumu pavērsienam es nebiju gluži gatava. Man likās, ka līdz fortam vēl jājamas dienas trīs.

-     Bet mēs taču esam tālu no Fortviljamas! es iesaucos.

-    Mmmpfmm.

Acīmredzot šis garnizona komandieris bija no enerģiskajiem tipiem. Viņu neapmierināja tas, ka var sēdēt mājās un rūpēties par savu gar­nizonu, viņam vajadzēja kopā ar dragūniem jādelēt pa laukiem un pār­baudīt, kas pasaulē notiek. Karavīri, kas vakarnakt dzīroja mūsu krogā, arī bija no šīs daļas, un viņi bija pateikuši Dūgalam, ka komandieris pašlaik apmeties Broktonas iebraucamā vietā.

Tas nozīmēja sarežģījumus, un es visu atlikušo ceļu klusēju, apsvēr­dama iegrozījušos apstākļus. Biju rēķinājusies ar to, ka no Dūgala grupas spēšu atbrīvoties Fortviljamā, kura, pēc manām aplēsēm, atra­dās dienas gājiena attālumā no Kreignedana. Es spriedu, ka, pat nesa­gatavojusies dzīvošanai zem klajas debess, bez pārtikas un citiem krā­jumiem, tik daudz es spētu noiet viena un atrast ceļu uz akmens loku. Par to, kas notiks pēc tam… nu, to nevarēja paredzēt, kaut ko noskaid­rot varēja, tikai nokļūstot galā.

Bet šāds notikumu pavērsiens negaidīti meta spieķi manos riteņos. Ja es šeit šķirtos no Dūgala tas būtu iespējams -, tad es atrastos četru, nevis vienas dienas jājiena attālumā no kalna. Man trūka paļāvī­bas uz savām orientēšanās spējām, nemaz nerunājot par izturību, lai riskētu kājām vienatnē doties ceļā, kas vestu starp mežonīgām klintīm un tīreļiem. Pēdējo nedēļu smagās ceļošanas pieredze bija modinājusi manī piesardzīgu respektu pret klintsradzēm un Hailendas krāčaina­jiem strautiem, un kur nu vēl pret retumis satiktiem meža zvēriem. Man nebija īpašas vēlēšanās kādā neapdzīvotā gravā saskrieties aci pret aci, piemēram, ar mežakuili.

Kad iejājām Broktonā, bija jau priekšpusdiena. Dūmaka bija saulē iztvaikojusi un diena izvērtusies pietiekami gaiša, lai es justos opti­mistiski noskaņota. Galu galā varbūt man pavisam vienkārši izdosies pierunāt garnizona komandieri piešķirt pavadoni, kas palīdzētu man nokļūt pie kalna.

Nebija grūti saprast, kādēļ komandieris par pagaidu štābu bija izvē­lējies Broktonu. Ciems bija tik liels, ka tajā atradās pat veselas divas iebraucamās vietas, un viena no tām bija iespaidīga trīsstāvu ēka ar staļļiem. Te mēs ari apstājāmies, nodevām zirgus kopēja gādībā, kurš kustējās tik gausi, ka likās pārakmeņojies. Mēs ar Dūgalu jau bijām iegājuši iekšā un viņš pasūtījis krodziniekam dzērienus, kad zirgu pui­sis bija tikai ticis līdz staļļa durvīm.

Mani atstāja lejā, veroties šķīvī ar apkaltušiem auzu plāceņiem, bet Dūgals tikmēr devās augšā uz komandiera svētnīcu. Jutos mazliet nepa­tīkami, ka viņš iet projām. Kroga telpā sēdēja trīs četri angļu karavīri, kas domīgi mani noskatīja un klusās balsīs sarunājās. Pēc mēneša, ko biju pavadījusi Makenziju klana skotu vidū, angļu dragūnu klātbūtne darīja mani nervozu. Teicu sev, ka esmu muļķe. Galu galā viņi ir mani tautieši, vienalga, kurā gadsimtā.

Tomēr attapos, ka ilgojos pēc labsirdīgā Gauena kunga sabiedrī­bas un Džeimija, lai kāds būtu viņa uzvārds, patīkamās familiaritātes. Nožēloju, ka šorīt nebija izdevības pirms došanās projām no viņiem atvadīties, jo izdzirdēju Dūgalu kāpnēs saucam manu vārdu. Arī tagad viņš stāvēja augšā un ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis.

Dūgals, manuprāt, izskatījās drūmāks nekā parasti, kad, neko nesa­kot, soli atkāpās un ar roku pamāja, lai eju istabā. Garnizona komandie­ris stāvēja pie vaļēja loga, gaisma krita tā, ka slaidais, staltais augums bija tikai siluets. Ieraudzījis mani, viņš īsi iesmējās.

-    Jā, tā jau es domāju. Pēc Makenzija apraksta spriežot, tai vaja­dzēja būt jums. Durvis man aiz muguras aizvērās, un es paliku viena ar Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteini Džonatanu Rendelu.

Šoreiz viņš bija ģērbies sarkanbrūnā uniformā ar mežģīnēm apšūtu krekla priekšu, galvā viņam bija akurāti ieveidota un sapūderēta parūka. Bet seja bija tā pati Frenka seja. Elpa man iestrēga kaklā. Taču nu es pamanīju ap muti mazas rieviņas, kas liecināja par nežēlību, un plecu izliekumā jautās zināma augstprātības deva. Tomēr kapteinis smaidīja diezgan pieklājīgi un aicināja mani apsēsties.

Istaba bija vienkārši mēbelēta, tajā nekā daudz nebija tikai rak­stāmgalds un krēsls, garš priedes galds un daži ķebļi. Kapteinis Rendels pamāja jaunam kaprālim, kas miera stājā stāvēja pie durvīm, un tas neveikli ielēja kausā alu un nolika man priekšā.

Kapteinis ar roku aizraidīja kaprāli savā vietā, sev alu ielēja pats un veikli apsēdās uz ķebļa man pretī otrpus galdam.

-     Labi, viņš patīkamā balsī ierunājās. Pastāstiet, kas jūs esat un kā tas nākas, ka atrodaties te!

Tā kā šajā brīdī man nebija liela izvēle, es izstāstīju viņam to pašu, ko biju teikusi Kolamam, vienīgi izlaižot ne visai pieklājīgās piezīmes par viņa paša uzvedību; viņš jau tāpat to zināja. Man nebija ne jaus­mas, cik daudz Dūgals bija Rendelam stāstījis, un nevēlējos riskēt ar iekrišanu slazdos.

Kapteinis likās diezgan pieklājīgs, tomēr visu laiku, kamēr stāstīju, klaji izrādīja savu skepsi. Es nospriedu, ka viņš nepūlas slēpt neticibu gluži tāpat kā Kolams. Apdomādamies garnizona komandieris šūpojās uz ķebļa.

-    Jūs sakāt, Oksfordšlra. Es Oksfordšīrā nepazīstu nevienu Bīčemu.

-     Kā jūs varat to zināt? es noskaldīju. Pats esat no Saseksas.

Viņam izbrīnā iepletās acis. Vēlējos nokost sev mēli.

-    Un, ja drīkstu jautāt, kā jūs to zināt? viņš painteresējās.

-    Ē, pēc valodas. Jā, pēc akcenta, es steigšus aizbildinājos. Pil­nīgi nepārprotami Saseksa.

Izliektās melnās uzacis gandrīz uzvilkās līdz parūkas lokām.

-     Ne mani vecāki, ne skolotājs, kundze, nepriecātos, dzirdot, ka mana valoda tik skaidri vēsta par manu dzimšanas vietu, viņš vēsi piezīmēja. Viņi pielika lielas pūles un izdeva daudz naudas, lai labotu šo defektu. Bet, ja jau jūs esat tāda lietpratēja vietējo izlokšņu jautā­jumos, kapteinis pagriezās pret vīrieti, kurš stāvēja pie sienas, tad jau, bez šaubām, spēsiet noteikt, no kuras puses nāk mans raitnieks. Kaprāli Hokins, vai nebūsi tik laipns un nenorunāsi kādu dzejoli? Vien­alga ko, Rendels piebilda, redzēdams apmulsumu karavīra sejā. Var­būt kādu labi zināmu peršu?

Kaprālis, jauneklis ar stulbu, gaļīgu ģīmi un platiem pleciem, izmi­sīgi ar skatienu vērās apkārt pa istabu, meklējot iedvesmu, tad atkal nostājās miera stājā un noskandēja:

Raženā Mega mazgāja manas drānas Un aiznesa projām. Baiļu pārņemts, es gaidīju viņu, Tad tiku par visu samaksāt.

-    Ē, pietiks, kaprāl, paldies. Rendels ar mājienu viņu atlaida, un kaprālis, pamatīgi nosvīdis, aizbēga atpakaļ pie sienas.

-     Nu? Rendels vērsās pie manis ar jautājumu.

-     Ē, Češīra, es minēju.

-    Gandrīz. Lankašīra. Kapteinis, acis samiedzis, mani noskatīja. Salicis rokas aiz muguras, viņš aizsoļoja līdz logam un palūkojās ārā. Iedomājos, varbūt pārbauda, vai Dūgals paņēmis līdzi kādus vīrus.

Pēkšņi Rendels apcirtās pret mani ar aprautu frāzi:

-    Parlez-vous franзais?[2]

-     Trиs bien," es bez kavēšanās atbildēju. Un kas tad ir?

Galvu piešķiebis, viņš mani uzmanīgi noskatīja.

-     Lai velns mani parauj, ja es noticēšu, ka jūs esat francūziete, viņš noteica it kā pie sevis. Laikam jau varētu būt, bet vēl neesmu saticis nevienu francūzi, kurš varētu pateikt atšķirību starp kokneju un Kornvolas izloksni.

Rendela rūpīgi manikirētie pirksti bungāja pa galda virsmu.

-    Kāds ir jūsu meitasvārds, Bīčemas kundze?

-     Paklausieties, kaptein, teicu, smaidīdama, cik apburoši spēju, lai cik jauki būtu spēlēt ar jums šarādes, man patiesi labāk patiktu noslēgt šo ievadu un nokārtot visu, lai es varētu turpināt ceļu. Es jau esmu krietni aizkavējusies un…

-    Jūs savai lietai, kundze, nekādā veidā nepalīdzat, kļūstot fri­vola, viņš mani pārtrauca un samiedza acis. Biju redzējusi tā darām Frenku, kad viņam kaut kas nepatika, un jutu, ka saļogās ceļi. Iespiedu rokas gurnos, lai uzmundrinātu sevi.

-     Man nav nekāda lieta, kuru virzīt uz priekšu, es teicu, cik droši spēju. Es neko no jums, garnizona, neprasu un starp citu arī no Makenzijiem ne. Vienīgais, ko vēlos, lai ļauj man mierīgi turpināt ceļu. Un es neredzu iemeslu, kādēļ jums vajadzētu pret to iebilst.

Rendels, dusmās sakniebis lūpas, nikni paglūnēja uz mani.

-    Ak, neredzat? Nu uz mirkli iedomājieties sevi manā vietā, kun­dze, un varbūt mani iebildumi jums kļūs skaidrāk saskatāmi. Pirms mēneša es kopā ar saviem vīriem džinos pakaļ bandai nezināmu skotu laupītāju, kas nozuda, paņemot līdzi bariņu lopu no kādas pierobežas muižas, kad…

-    Ak, lūk, ko jūs tobrīd darījāt! es iesaucos. Un es nevarēju sa­prast, neveikli piebildu.

Kapteinis Rendels smagi elpoja, tad, šķiet, nolēma neteikt to, ko bija gribējis, un turpināja savu stāstu.

-    Tātad mēs likuma vārdā dzenamies pakaļ noziedzniekiem, viņš savaldīgi klāstīja, un es satieku puskailu angļu sievieti vietā, kur nevienai anglietei nevajadzētu būt, pat pienācīgi pavadītai, kura pre­tojas maniem jautājumiem, uzbrūk man…

-    Jūs pirmais uzbrukāt! es dedzīgi aizstāvējos.

-     Kuras līdzzinātājs uzbrūk man, es zaudēju samaņu, tad viņa, nepārprotami saņēmusi palīdzību, aizbēg no šī apvidus. Es ar saviem vīriem kārtīgi pārmeklēju apkārtni un, ticiet man, kundze, neatradu ne miņas no jūsu nogalinātā kalpa, nolaupītās bagāžas, pamestās kleitas, ne ari mazākās zīmes, kas ļautu kaut mazliet ticēt jūsu stāstam!

-    0? es pavārgā balsī izdvesu.

-    Jā. Pēdējo četru mēnešu laikā nav saņemti ziņojumi par kādiem bandītiem. Un tagad, kundze, jūs uzrodaties šeit kopā ar Makenziju klana karavadoni, kurš man stāsta, ka viņa brālis Kolams ir pārlieci­nāts, ka jūs esot spiedze, kura, visticamāk, darbojas manā labā!

-     Nu, es taču tā neesmu, vai ne? es saprātīgi sacīju. Vismaz to jūs zināt.

-    Jā, to es zinu, kapteinis Rendels pārspīlētā pacietībā piekrita. Bet es nezinu, kas, pie velna, jūs esat! Taču esmu apņēmies noskaidrot, kundze, par to varat būt droša. Es esmu garnizona komandieris. Un kā tādam man ir pilnvaras spert noteiktus soļus, lai nodrošinātu šo apvidu pret nodevējiem, spiegiem un citām personām, kuru izturēšanās man šķiet aizdomīga. Un šos soļus, kundze, es esmu pilnībā apņēmies spert.

-     Un kādi šie soļi varētu būt? painteresējos. Es patiešām vēlējos zināt, lai arī mana jautājuma tonis laikam izklausījās diezgan izaici­nošs.

Rendels piecēlās, mirkli mani no augšas aplūkoja, tad apgāja apkārt galdam, izstiepa roku un piecēla mani kājās.

-     Kaprāli Hokins, viņš sacīja, nenovēršot no manis acis, man uz bridi nepieciešama tava palīdzība.

Jauneklis, kas stāvēja pie sienas, izskatījās briesmīgi nelaimīgs, tomēr sāniski mums tuvojās.

-     Lūdzu, nostājies dāmai aiz muguras, kaprāli, Rendels izrīkoja, izklausīdamies garlaikots. Un saņem viņu stingri aiz elkoņiem.

Tad kapteinis atvēzējās un iesita man pa pakrūti.

Es neizdvesu ne skaņas, jo biju palikusi bez elpas, apsēdos uz grī­das saliekusies, cīnoties, lai dabūtu plaušās gaisu. Šoks mani satricināja daudz vairāk nekā sāpes, kuras pamazām sāku just un kuras apvie­nojumā ar reiboni uzdzina nelabumu. Manā visai raibajā dzivē man neviens vēl nebija sitis.

Kapteinis notupās man pretī. Viņa parūka bija mazliet sašķiebusies, bet šis defekts un zināms mirdzums acis bija vienīgās manāmās izmai­ņas viņa parastajā elegancē.

-    Es ceru, ka neesat uz grūtām kājām, kundze, viņš teica, it kā nekas nebūtu noticis, bet, ja esat, tad ilgi vairs nebūsiet.

Sāku izdvest diezgan savādas, sēcošas skaņas, kad pirmās skābekļa strūkliņas ar mokām atrada ceļu uz rīkli. Es sakņupu četrrāpus un vārgi taustījos pēc galda malas. Kapteinis, uzmetis kaprālim nervozu ska­tienu, pastiepa roku, lai man palīdzētu.

Man likās, ka pāri telpai veļas melni viļņi. Es saļimu uz ķebļa un aizvēru acis.

-    Skatieties uz mani! Balss skanēja tik gaiši un rāmi, it kā Rendels grasītos piedāvāt man tēju. Atvēru acis un caur vieglu miglu paskatījos uz viņu. Vīrietis bija nolicis rokas uz smalki veidotajiem gurniem.

-    Vai jums, kundze, ir man kas sakāms? viņš skarbi noprasīja.

-    Jums sašķiebusies parūka, es sacīju un atkal aizvēru acis.

Sēdēju lejā kroga istabā, blenzu krūzē ar pienu un cīnījos ar nela­bas dūšas viļņiem.

jaunā, apaļīgā kaprāļa atbalstīta, es nokāpu lejā, Dūgals, uzme­tis tikai īsu skatienu manai sejai, stingriem soļiem pagāja man garām un devās augšā pa kāpnēm uz Rendela istabu. Iebraucamās vietas grī­das un sienas bija biezas un pamatīgi būvētas, tomēr es varēju dzirdēt augšstāvā skanam paceltas balsis.

Satvēru piena krūzi, bet rokas vēl drebēja pārāk stipri, lai es varētu dabūt to pie lūpām.

Pamazām atguvos no trieciena fiziskajām sekām, bet ne no šoka. Es zināju, ka kapteinis nav mans vīrs, bet līdzība bija tik liela un mani paradumi tā iesakņojušies, ka biju gatava zināmā mērā viņam uzti­cēties, es biju runājusi tā, kā būtu runājusi ar Frenku, cerot pretī saņemt ja ne sirsnīgu līdzjūtību, tad vismaz pieklājību. Tieši tas, ka ar vienu nodevīgu uzbrukumu šīs jūtas tika apgrieztas ar kājām gaisā, mani šobrīd darīja slimu.

Jutos slima un ari nobijusies. Kad kapteinis bija nometies man bla­kus uz grīdas, es redzēju viņa acis. To dzīlēs kaut kas bija sakustējies, tikai mirkli. Un tūlīt pagaisa, bet es nekad vairs nevēlējos to redzēt.

Augšstāvā atvērās durvis, un šī skaņa izrāva mani no nomoda sapņa. Vispirms nodunēja smagi soļi, tad parādījās Dūgals, kuram cieši uz papēžiem sekoja kapteinis Rendels. Viņš gāja tik tuvu, ka gan­drīz likās dzenamies skotam pakaļ, un sastinga kā zemē iemiets, kad Dūgals, ieraudzījis mani, spēji apstājās kāpņu galā.

Nikni palūrējis pāri plecam uz kapteini Rendelu, Dūgals aši pie­nāca pie manis, uzmeta uz galda samaksai sīku monētu un, nesakot ne vārda, uzrāva mani kājās. Un izstūma mani pa durvīm; es paguvu vien ievērot, cik ārkārtīgi neparasta izteiksme iegūla sarkanajā uniformā ģērbtā virsnieka sejā, tajā atspoguļojās vērtējoša iekāre.

Mēs jau sēdējām zirgos un jājām, iekams paguvu apņemt ap kājām platos svārkus, un tie vējā piepūtās kā milzīgs izpletnis pie nolaiša­nās. Dūgals klusēja, bet likās, ka zirgi uztvēruši viņa steidzīgo noska­ņojumu; kad bijām tikuši uz galvenā ceļa, daudz netrūka un mēs jau aulekšotu.

Netālu no krustcelēm, kurās slējās piktu krusts, Dūgals spēji pie­vilka pavadu un apturēja zirgu. Nokāpis zemē, viņš satvēra grožus un vaļīgi piesēja tos pie maza kociņa. Palīdzējis arī man nokāpt, viņš, ar mājienu aicinādams mani sekot, pazuda krūmos.

Centos paturēt acīs kiltus, kas uz kalna nogāzes šūpojās man acu priekšā, ik pa brīdim pieliecos, lai izvairītos no Dūgala atliekta­jiem zariem, kas, palaisti vaļā, nošvīkstēja man virs galvas. Visa nokalne bija noaugusi ar ozoliem un sīkām priedītēm. Kreisajā pusē birztalā dzirdēju rosāmies zīlītes un bariņu sīļu, kas gabaliņu tālāk, meklējot barību, sasaucās. Zāle bija svaigi zaļa kā jau vasaras sākumā: starp akmeņiem spraucās lekni smilgu puduri un zem ozoliem pletās kā zaļš kažoks. Zem priedēm, protams, neauga nekas; skujas bija sabirušas col­lām biezā kārtā, dodot patvērumu no saules un plēsoņām dažādiem rāpojošiem radījumiem.

Sīvās smaržas cirtās man rīklē. Ne jau pirmo reizi staigāju pa tādiem pakalniem un baudīju pavasara smaržas. Bet tad priežu un zāles aro­mātu atšķaidīja benzīna izgarojumu dvaka, kas cēlās no ceļa ielejā, un sīļu vietā klaigāja tūristi. Kad pēdējo reizi gāju pa tādu taku, tās malas bija piemētātas ar sviestmaižu papīriem un cigarešu galiem, nevis pie­bārstītas ar malvu un vijolīšu ziediem kā tagad. Sviestmaižu papīri, manuprāt, bija visai pieņemama cena par tādiem civilizācijas labu­miem kā antibiotikas un telefons, bet tieši šobrīd es vēlējos palikt pie vijolītēm. Man ļoti, ļoti vajadzēja kaut nedaudz miera, un to es te jutu.

Kad līdz virsotnei bija atlicis mazs gabaliņš, Dūgals pēkšņi nogrie­zās sānis un pagaisa biezā slotzaru audzē. Ar zināmām grūtībām izspraukusies cauri biežņai, es atradu viņu sēžam pie maza ezeriņa, ko ietvēra pliena krasti. Viņam aiz muguras gulēja sašķiebies grumbuļains akmens bluķis, kura plankumainajā virsmā varēja jaust iegravētu blāvu un neskaidru cilvēka tēlu. Es sapratu, ka te ir svētavots. Šis mazās, visdažādākajiem svētajiem veltītās piemiņas vietas bija izkaisītas pa visu Hailendu un bieži atradās nomaļus, tomēr pat te, tik augstu kalnā, pīlādža zaros, kas liecās pār ūdeni, plandījās noplīsušas auduma strē­meles; zīmes, ko atstājuši apmeklētāji, kuri izlūdzās svētajam veselību vai aizsardzību ceļā.

Par zīmi, ka mani redzējis, Dūgals strupi pamāja ar galvu. Viņš pār­meta sev krustu, nolieca galvu un piesmēla riekšavu ar ūdeni. Tam bija dīvaina tumša krāsa un, vēl ļaunāk, smaka droši vien sēravots, es nospriedu. Taču diena bija karsta un man gribējās dzert, tāpēc es sekoju Dūgala paraugam. Ūdens garšoja mazliet rūgteni, bet bija auksts un dzert varēja. Remdējusi slāpes, es apslacīju sev seju. Ceļš bija putekļains.

Pacēlu galvu, no sejas man pilēja ūdens, un es redzēju, ka Dūgals ar dīvainu sejas izteiksmi mani cieši vēro. Nodomāju, ka seja atspoguļo kaut ko vidēju starp ziņkāri un aprēķinu.

-    Diezgan augstu jākāpj, lai padzertos, vai ne? es izmetu. Pie seg­liem bija pudeles ar ūdeni. Un man likās maz ticams, ka Dūgals būtu sadomājis izlūgties avota aizbildnim drošu ceļu atpakaļ uz iebraucamo vietu. Viņš atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas paļaujas uz pasaulīgākām metodēm.

-    Vai tu labi pazīsti kapteini? viņš negaidīti noprasīja.

-    Ne tik labi kā tu, es atcirtu. Esmu viņu satikusi tikai reizi, izņemot šodienu, un tad ari nejauši. Mēs nesapratāmies.

Pārsteidzoši, bet skota skarbā seja mazliet atmaiga.

-    Nu, Dūgals atzina, nevaru teikt, ka man pašam šis cilvēks ietu pie sirds. Viņš, kaut ko apsvērdams, bungoja ar pirkstiem pa avota plienaino krastu. Taču ir cilvēki, kas par viņu ir augstās domās, viņš teica un uzmanīgi vēroja mani. Drosmīgs karavīrs un labs kaujinieks, tā esmu dzirdējis.

Es savilku uzacis.

-    Tā kā es neesmu angļu ģenerālis, tad uz mani šādas īpašības iespaidu neatstāj. Dūgals smējās, atsegdams pārsteidzoši baltus zobus. Troksnis izbiedēja trīs krauķus, kas sēdēja kokā viņam virs gal­vas, un tie, spārnus plikšķinādami un ar ķērkšanu pauzdami savu neap­mierinātību, pacēlās gaisā.

-    Tu esi angļu vai franču spiedze? Dūgals kārtējo reizi mulsinoši spēji mainīja sarunas tematu. Bet vismaz pārmaiņas pēc viņš runāja tieši.

-     Kas par muļķībām, es nikni izsaucos. Esmu vienkārši Klēra Bīčema un nekas vairāk. Samērcēju avotā kabatlakatiņu un noslaucīju kaklu. Sīkas atspirdzinoša ūdens strūkliņas tecēja man pa muguru zem pelēkā sarža ceļojuma apģērba. Piekļāvu slapjo mutautu pie krūtīm un saspiedu, gūstot līdzīgu atspirdzinājumu.

Dūgals vairākas minūtes klusēja, uzmanīgi vērodams, kā es veicu savādo šķīstīšanās mazgāšanos.

-    Tu redzēji Džeimija muguru, viņš negaidīti ierunājās.

-    Būtu bijis grūti to neredzēt, atteicu vēsā balsī. Vairs necentos izprātot, ko gan viņš vēlas panākt ar šiem nesakarīgajiem jautājumiem. Droši vien pats pateiks, kad gribēs.

-    Tu vēlējies jautāt, vai es zinu, ka tas ir Rendela roku darbs? Vai tu pats to zināji?

-    Jā, es to zināju gan, viņš atbildēja, rāmu garu mani vērtējot, bet es nebiju drošs, ka tu zini.

Es paraustīju plecus, likdama saprast, ka tas, ko zinu vai nezinu, nav viņa darīšana.

-     Es, redz, biju tur klāt, viņš nevērīgi izmeta.

-    Kur?

-     Fortviljamā. Man tur bija kārtojamas lietas, garnizonā. Ierēdnis zināja, ka Džeimijs ir man rada, un atsūtīja vēsti, ka viņš saņemts ciet. Tāpēc es devos noskaidrot, vai varu viņam kā līdzēt.

-     Acīmredzot nevarēji, es mazliet kašķīgi secināju.

Dūgals paraustīja plecus.

-    Diemžēl. Ja tas būtu parasts garnizona virsseržants, domāju, ka es būtu pasargājis Džeimiju vismaz no otrās kārtas, bet Rendels tikko bij iecelts par komandieri. Viņš mani nepazina un diez ko nebij noska­ņots manī klausīties. Toreiz nodomāju, ka viņš tikai gribēja Džeimiju padarīt par paraugu, jau no paša sākuma visiem parādīt, ka nekādas mīkstsirdības nebūs. Dūgals uzsita pa īso zobenu, ko valkāja pie jos­tas. Visai saprātīga rīcība, ja tev padoti vīri. Pats pirmais, tev jāiegūst viņu cieņa. Un, ja to nevari, tad iedzen viņos bailes.

Atcerējos Rendela kaprāļa sejas izteiksmi un nodomāju, ka zinu, kuru no variantiem kapteinis bija izvēlējies.

Dūgala dziļi iegrimušās acis ar interesi pētīja manu seju.

-    Tu zināji, ka to izdarījis Rendels. Vai Džeimijs tev izstāstīja?

-    īsumā, es piesardzīgi atbildēju.

-     Tu viņam patīc, Dūgals domīgi noteica. Parasti viņš par to nerunā.

-     Nesaprotu, kādēļ viņš tā dara, es uzķēros uz āķa. Es aizvien vēl aizturēju elpu ikreiz, kad mēs tuvojāmies jaunai iebraucamai vietai vai krogam, līdz kļuva skaidrs, ka apmeklētāji noskaņojušies visu vakaru pie pavarda dzert un pļāpāt. Dūgals sardoniski pasmīnēja, acīmredzot zinādams, kas man padomā.

-     Nu, man nevajadzēja neko stāstīt, vai ne? Jo es jau zināju. Viņš iegremdēja roku savādajā, tumšajā ūdenī, sakustinādams sēra izgaro­jumus.

-     Nezinu, kā pieņemts Oksfordšīrā, viņš sacīja ar sarkastisku uzsvaru, kas man lika mazliet sarauties, bet šajā pusē dāmām parasti neliek skatīties tādus skatus kā pēršana. Vai esi to redzējusi?

-     Nē, un arī negribu, es asi noskaldīju. Taču varu iedomāties, kam jānotiek, lai uz Džeimija muguras paliktu tādas rētas.

Dūgals papurināja galvu un uzšļakstināja no avota ūdeni kādam ziņkārīgam sīlim, kas bija uzdrīkstējies pienākt pārāk tuvu.

-     Te nu tu maldies, zeltenīt, piedod, ka tā saku. Iedomāties ir varen labi, bet tas ne tuvu nav tas pats, kas redzēt viru, kuram mugura vie­nos pušumos. Drausmigs skats pērienam jāsalauž cilvēks, un visbie­žāk tas arī izdodas.

-     Bet ar Džeimiju tā nenotika. Vārdi noskanēja skarbāk, nekā biju gribējusi. Džeimijs bija mans pacients un zināmā mērā arī draugs. Nejutu vēlēšanos apspriest viņa privātās lietas ar Dūgalu, taču, ja padomā, tad jāatzīst, ka zināma perversa ziņkāre mani mocīja. Nekad nebiju satikusi atklātāku un tajā pašā laikā noslēpumaināku cilvēku kā garais Maktevišs.

Dūgals īsi iesmējās un izlaida slapjo roku cauri matiem, nogludinot šķipsnas, kas bija izspūrušas mūsu bēgšanas jo es to par tādu uzska­tīju laikā no kroga.

-     Nu, Džeimijs ir tāds pats stūrgalvis kā viņa ģimene kā klints, visi viņi tādi, un viņš ir visneciešamākais. Tomēr Dūgala balsī jautās zināma cieņa, lai arī visai negribīgi.

-     Džeimijs tev teica, ka viņu pēra par izbēgšanu? -Jā-

-     Nūjā, kad satumsa, viņš pārrāpās pāri nometnes sētai tajā pašā dienā, kad dragūni viņu atveda. Tas nav nekāds retums, jo gūstekņu mītnes nav diez cik drošas, tāpēc angļi katru nakti patrulē gar žogu. Garnizona ierēdnis man stāstīja, ka Džeimijs esot braši turējies pretī, spriežot pēc tā, kā viņš izskatījās, kad viņu atkal iemeta cietumā, bet cīņa gāja seši pret vienu, un tiem sešiem bij musketes, tāpēc ilgi kau­tiņš nevilkās. Džeimijs nakti pavadīja važās un no paša rīta tika aiz­vests pie staba pēršanai. Dūgals apklusa; domāju, ka viņš pārbaudīja, vai kādas pazīmes neliecina, ka tūlīt ģībšu vai vemšu.

-    Pēršana parasti notika tūlīt pēc rīta jundas, lai visi dienu varētu sākt ar pareizo noskaņojumu. Todien bij trīs sodāmie un Džeimijs bij pēdējais rindā.

-    Un tu to patiešām redzēji?

-    O jā. Un tici man, zeltenīt, skatīties, kā per vīru, nav nekāda izprieca. Man pašam paveicies, ka šāds piedzīvojums gājis secen, bet droši vien saņemt pērienu nav patīkami. Bet laikam jau visnepatīkamāk ir skatīties, ka per citu, un gaidīt savu kārtu.

-     Neapšaubāmi, es nomurmināju.

Dūgals pamāja ar galvu.

-    Džeimijs izskatījās drūms kā negaisa mākonis, bet viņš pat acu nepamirkšķināja, klausoties kliedzienos un citos trokšņos vai tu zini, ka var dzirdēt, kā plīst miesa?

-Ufl

-     Es ari tā domāju, zeltenīt, Dūgals teica un atceroties saviebās. Nemaz nerunājot par asinīm un zilumiem. Eh! Viņš nospļāvās, parūpēdamies, lai netrāpa avotā vai tā malā. No tā skata man sagrie­zās dūša, lai arī neesmu nekāds jūtelīgais.

Dūgals turpināja savu baismīgo stāstu:

-    Kad pienāca Džeimija kārta, viņš piegāja pie staba dažus vaja­dzējis vilkt ar varu, bet Džeimiju ne un pastiepa kaprālim rokas, lai atslēdz važas. Kaprālis gribēja viņu pavilkt, it kā ieraut vietā, bet Džeimijs nopurināja viņa rokas un soli atkāpās. Gandrīz jau domāju, ka tūdaļ metīsies bēgt, bet viņš tikai novilka kreklu. Tas bij saplēsts un netīrs kā lupata, bet viņš to salocīja rūpīgi kā labāko svētdienas kārtu un nolika zemē. Tad piegāja pie staba noteiktu soli, kā karavīram pie­klājas, un pacēla rokas, lai var sasiet.

Dūgals apbrīnā nogrozīja galvu. Saules stari, kas spiedās cauri pīlā­dža lapotnei, izraibināja viņu ar ēnu mežģīnēm, tāpēc man likās, ka skatos uz viņu caur tamborētu sedziņu. Šī doma man lika pasmaidīt, un Dūgals atzinīgi pamāja ar galvu, uzskatīdams, ka smaids ir atbilde uz viņa stāstu.

-    Jā, zeltenīt, tāda drosme ir liels retums. Ņem vērā, ne jau aiz nezināšanas viņš tā rīkojās; viņš nule bij redzējis, kā per divus vīrus, un apzinājās, kas viņu sagaida. Viņš vienkārši bij nolēmis, ka nekur nespruks. Zini, drosme kaujas laukā skotam nav nekas neparasts, bet aukstasinīgi stāties pretī bailēm to var tikai retais. Toreiz puikam bij tikai deviņpadsmit, Dūgals vēl piebilda.

-    Skatīties noteikti bija šaušalīgi, es paironizēju. Brīnos, ka tev nekļuva slikta dūša.

Dūgals saklausīja ironiju, bet laida gar ausīm.

-     Daudz jau netrūka, zeltenīt. Viņš savilka tumšās uzacis. Pēc pirmā pātagas cirtiena izsprāga asinis, un pēc minūtes puisim mugura jau bij sarkanzila. Džeimijs nekliedza, nelūdza žēlastību, necentās izlo­cīties, lai pātaga netrāpītu. Viņš tikai stipri piespieda pieri pie staba un stāvēja. Protams, kad pātaga skāra muguru, viņš sarāvās, bet ne vairāk. Nezinu, vai es tā spētu, Dūgals atzina, un domāju, daudzi nespētu. Kad pēršana bij apmēram pusē, Džeimijs paģība, viņam uzgāza krūzi ūdens, lai atjēdzas, un turpināja sišanu līdz beigām.

-    Patiešām riebīgi, es izteicu savas domas. Kāpēc tu man to stāsti?

-    Tas vēl nav viss. Dūgals izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un sāka tīrīt nagus. Viņš bija tīrīgs vīrietis, kaut ari ceļā tas nebija viegli.

-    Džeimijs šļaugani karājās striķos, asinis tecēja pa muguru un nosmērēja kiltus. Nedomāju, ka viņš noģība, bet tikai uz brīdi bija pārāk ļengans, lai noturētos kājās. Un tieši tad pagalmā iznāca kaptei­nis Rendels. Nezinu, kādēļ viņš tur nebij no paša sākuma, varbūt kādas darīšanas aizkavēja. Vienalga, Džeimijs redzēja viņu nākam, un puikam pietika tik daudz prāta, lai aizvērtu acis un nokārtu galvu, it kā būtu zaudējis samaņu.

Dūgals sarauca uzacis, nikni koncentrējoties uz nepakļāvīgu ienadzi.

-    Kapteinis bija drausmīgi pārskaities, ka viņi Džeimiju jau nopē­ruši; likās, ka šo prieku viņš bij gribējis pietaupīt sev. Taču tur neko vairs nevarēja līdzēt. Tad viņš iedomājās noskaidrot, kā sanācis, ka Džeimijam bij izdevies izbēgt.

Dūgals pacēla dunci uz augšu, nopētīja, vai tam nav kāda robiņa, tad sāka trīt pret akmeni, uz kura sēdēja.

-    Vairāki karavīri pamatīgi dabūja trūkties, kamēr Rendels noskaid­roja patiesību jāsaka, ka šis vīrs prot strādāt.

-    Tas tiesa, es sausi piezīmēju.

Duncis ritmiski strinkšķēja gar akmeni. Palaikam izšāvās dzirkstele, kad metāls atsitās pret raupjāku akmens virsmu.

-    Nu, šī iztaujāšana atklāja, ka Džeimijam bijusi maizes dona un gabaliņš siera, kad viņš noķerts, to viņš bij paņēmis līdzi, rāpjoties pāri sienai. Kapteinis brīdi apdomājās un tad pasmaidīja tādu smaidu, ko es nevēlētos redzēt ne par kādu naudu. Viņš paziņoja, ka zādzība ir ļoti nopietns noziegums, ka zaglim jāsaņem atbilstošs sods, un uz vietas piesprieda Džeimijam vēl simts rīkstes.

Es nevilšus sarāvos.

-    Tas taču viņu nobeigtu!

Dūgals pamāja ar galvu.

-    Jā, tā teica arī garnizona ārsts. Viņš sacīja, ka neko tādu nepieļau­šot; pēc taisnības cietumniekam jādod nedēļa laika, lai brūces mazliet apvelkas, un tikai tad viņš var saņemt otru pērienu.

-    Ak, cik humāni. Es nosmīnēju. Pēc taisnības, pie joda! Un ko par to domāja kapteinis Rendels?

-    Sākumā viņš diez ko nepriecājās, tomēr samierinājās. Pēc tam virsseržants, kurš prata atšķirt īstu ģīboni no tēlošanas, bij Džeimiju |.iu atsējis. Puisis pastreipuļoja dažus soļus, bet noturējās kājās, un tie daži vīri, kas tur stāvēja, uzgavilēja, kapteinim tas nu nepavisam negāja pie dūšas. Tāpat viņš nebij diez ko priecīgs, kad seržants atdeva Džeimijam kreklu, kaut ari starp vīriem tā bij parasts.

Dūgals grozīja dunci, kritiski to pētīdams. Tad nolika uz ceļa un ieskatījās man tieši acīs.

-     Zini, zeltenīt, sēžot siltā krogā pie kausa alus, ir viegli būt dros­mīgam. Bet, tupot aukstumā laukā, kad pāri galvai lido musketes lodes un virši kutina tev pakaļu, tik viegli vis nav. Un vēl grūtāk ir stāvēt aci pret aci ar ienaidnieku, kad paša asinis tek pa kājām.

-    Tā varētu būt, es piekritu. Es nudien jutos mazliet apreibusi. Iegrūdu abas rokas ūdenī, ļaujot tumšajam ūdenim veldzēt delnas.

-     Vēlāk, tajā pašā nedēļā, es tomēr aizgāju pie Rendela, Dūgals aizstāvējās, it kā justu, ka vajag izskaidrot savu rīcību. Mēs tā drusku aprunājāmies, es pat piedāvāju viņam samaksāt…

-     0, cik augstsirdīgi, es nomurmināju, tomēr, kad viņš uz mani ļauni paglūnēja, aprāvos. Nē, patiešām. Tu rīkojies labi. Taču Rendels droši vien atteicās, vai ne?

-     Kā tad. Un es aizvien vēl nezinu, kādēļ, jo man nav nācies satikt daudz angļu virsnieku, kas precīzi izpildītu likumus, ja runa ir par nau­das maku, bet drēbes, kādas kapteinis valkā, šo to maksā.

-    Varbūt viņam ir… citi ienākuma avoti, es minēju.

-     Jā, tā ir, Dūgals apstiprināja, pametot uz mani asu skatienu. Tomēr… viņš saminstinājās, tad turpināja, bet jau daudz lēnāk:

-     Pēc tam es atgriezos, lai būtu klāt, kad Džeimijam būs otru reizi jāstājas pie staba, kaut tobrīd es viņa nabaga velna labā neko nevarēju darīt. Otrajā reizē Džeimijs bij vienīgais peramais. Sargi viņu izveda ārā jau bez krekla, aukstā oktobra rītā, tūlīt pēc saullēkta.

-     Redzēju, ka puisis pārbijies līdz nāvei, Dūgals stāstīja, kaut gāja viens pats un neļāva sargiem sev pieskarties. Manīju, ka viņu krata drebuļi gan no aukstuma, gan uztraukuma, rokas un krūtis klāja zosāda, bet seja bij nosvīdusi.

Pēc dažām minūtēm iznāca Rendels, pātagu viņš bij pasitis padusē, un pie katra soļa svina lodītes pletņu galos klusi nodžinkstēja. Viņš saltu skatienu nopētīja Džeimiju, tad pamāja virsseržantam, lai pagriež cietumnieku ar muguru pret viņu.

Dūgals saviebās.

-     Tas bij baismīgs skats mugura vēl jēlās brūcēs, kas knapi apvil­kušās, kreveles melnas, bet apkārt dzelteni, izbalējuši zilumi. Iedomā­joties, ka pātaga skar šo jēlumu, lielais vairums sanākušo novērsās, es arī.

Tad Rendels pagriezās pret virsseržantu un sacīja: "Labi pastrādāts, seržant Vilks. Jāpaskatās, vai arī man sanāks tikpat labi." Ievērojot likuma burtu, viņš pieaicināja garnizona dakteri un lika oficiāli apstip­rināt, ka Džeimijs ir pietiekami vesels, lai viņu varētu pērt.

-    Vai esi redzējusi, kā kaķis spēlējas ar peli? Dūgals iejautājās. Tā darīja Rendels. Viņš lēni apgāja apsūdzētajam apkārt, izsakot dažā­das piezīmes, saprotams, ne jau tās patīkamākās. Bet Džeimijs stāvēja stingri kā ozols, nebilstot ne vārda, skatienu piekalis stabam, un vispār nepievērsa Rendelam uzmanību. Džeimijs bija apņēmis sevi ar rokām, lai apturētu drebuļus, skaidrs, ka ari Rendels to redzēja.

Viņš savilka lūpas un sacīja: "Man šķiet, ka šis ir tas pats jaunais cilvēks, kurš vēl pagājušajā nedēļā klaigāja, ka nāves nebaidās. Un cil­vēks, kurš nebaidās no nāves, taču noteikti nebaidās ari no pāris plet­nes cirtieniem." Un ar pātagas kātu iebakstīja Džeimijam vēderā.

Džeimijs ieskatījās Rendelam tieši acis un atbildēja: "Nē, bet bai­dos, ka sasalšu ragā, līdz tu būsi izrunājies."

Dūgals nopūtās.

-     Nu. Tas bij braši teikts, tomēr visumā neapdomīgi. Pēršana nav nekāda vieglā padarīšana, ir paņēmieni, kā padarīt to vēl sāpīgāku; piemēram, var sist no sāniem un izraut gabalu miesas vai ar spēcīgu sitienu uzlaist pa nierēm. Viņš pakratīja galvu. Ļoti nesmuki.

Dūgals savilka pieri un, rūpīgi izvēloties vārdus, turpināja:

-    Rendela ģīmis bij pārņemts tā varētu teikt un tāds kā gaišs, tā vīrietis skatās uz skuķi, kas viņam iekritis sirdī, nu, tu jau saproti. It kā viņš ar Džeimiju darītu ko daudzkārt ļaunāku nekā dzīvam mauktu nost ādu. Pēc piecpadsmitā cirtiena asinis tecēja puisim pa kājām, pa seju plūda ar sviedriem sajaukušās asaras.

Es mazliet sašūpojos un atspiedos ar roku uz avota pliena malas.

-    Labi, Dūgals, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, strupi noteica, es neko vairs neteikšu, tikai to, ka viņš palika dzīvs. Kad kaprālis atsēja Džeimijam rokas, daudz netrūka, ka viņš būtu nogāzies gar zemi, bet kaprālis ar virsseržantu katrs no savas puses satvēra viņu aiz rokām un palīdzēja noturēties, līdz viņš pats varēja nostāvēt. No sāpēm un aukstuma viņu kratīja briesmīgi drebuļi, bet galva bij augstu izslieta un acis liesmoja. Redzēju to no divdesmit pēdu attāluma. Džeimijs nenolaida skatienu no Rendela, kamēr viņam palīdzēja tikt lejā no paaugstinājuma, kur palika asiņaini pēdu nospiedumi, varētu domāt, ka tikai šis skatiens spētu noturēt viņu kājās. Rendela seja bij gandrīz tikpat balta kā Džeimijam, un ari viņš nenovērsa skatienu it kā viens no viņiem nokristu, ja otrs nolaistu acis. Dūgala paša skatiens bija stings, viņš joprojām acu priekšā redzēja baismīgo ainu.

Mazajā ieplakā valdīja klusums, tikai vējš viegli čabināja pīlādža lapas. Es aizvēru acis un kādu brīdi klausījos.

-    Kāpēc? es pēdīgi, joprojām neatvērusi acis, pajautāju. Kāpēc tu man to stāsti?

Kad atvēru acis, redzēju, ka Dūgals mani cieši vēro. Atkal iemērcu avotā roku un pieliku pie deniņiem.

-    Domāju, ka tā tu labāk sapratīsi to, ko dēvē par cilvēka rak­sturu, viņš atbildēja.

-    Rendela? Es īsi, skumīgi iesmējos. Tālāk vari neturpināt! Šī cilvēka raksturojums man nav vajadzīgs, liels paldies.

-    Jā, Rendela, Dūgals piekrita, un arī Džeimija.

Pēkšņi mani pārņēma nemiers un es paskatījos uz viņu.

-     Redzi, man jāpilda pavēle, Dūgals ironiski uzsvēra pēdējo vārdu, ko devis labais kapteinis.

-     Kāda pavēle? es jautāju, nemieram augot augumā.

-    Nogādāt pirmdien, 18. jūnijā, Fortviljamā kādu personu, Anglijas pavalstnieci, vārdā Klēra Bīčema. Nopratināšanai.

Laikam izskatījos patiešām slikti, jo Dūgals pielēca kājās un pie­nāca pie manis.

-    Noliec galvu starp ceļiem, zeltenīt, viņš mani izrīkoja, paspiezdams pie spranda, kamēr sliktums pāriet.

-     Es zinu, kas darāms, aizkaitināta atteicu, tomēr paklausīju. Aiz­vēru acis un jutu, ka atplūdušās asinis atkal sāk pulsēt deniņos. Lipīgā sajūta uz sejas un ap ausim pamazām izgaisa, kaut ari rokas joprojām palika ledusaukstas. Koncentrēju uzmanību uz dziļu elpošanu, skaitī­dama ieelpa viens-divi-trīs-četri, izelpa viens-divi, ieelpa viens-divitrīs-četri…

Beidzot es izslējos, jo jutu, ka vairāk vai mazāk atkal valdu pār visām savām maņām. Dūgals bija apsēdies uz akmeņainā krasta un pacietīgi gaidīja, uzmanīdams, lai es atmuguriski neieveļos avotā.

-     Bet viena izeja ir, viņš pēkšņi ieteicās. Manuprāt, vienigā.

-     Nu tad parādi man to! Es diezgan nepārliecinoši mēģināju pasmaidīt.

-    Kā teiksi. Dūgals paliecās uz priekšu man tuvāk un sāka skaid­rot: Rendelam ir tiesības tevi nopratināt, jo tu esi angļu kroņa pavalst­niece. Tātad mums šis fakts jāmaina.

Neizpratnē vēros runātājā.

-    Es nesaprotu. Tu taču arī esi kroņa pavalstnieks, vai ne? Ko te iespējams mainīt?

-     Skotu likumi un angļu likumi ir ļoti līdzīgi, Dūgals, saraucis pieri, pūlējās man izskaidrot, bet gluži vienādi tie nav. Angļu armijas virsniekam nav tiesību izrīkot skotu, ja vien nav neapgāžamu pierādī­jumu par nozieguma pastrādāšanu vai iemesls turēt to nopietnās aiz­domās. Un pat ar aizdomām nepietiek, lai viņš liktu skotu pavalstnie­kam pamest klana zemes bez atbilstošā vadoņa atļaujas.

-    Tu esi runājis ar Nedu Gauenu, es secināju un jutu atkal mostamies nemieru.

Dūgals pamāja ar galvu.

-    Jā. Redz, man jau likās, ka var nonākt tik tālu. Un Neds apstip­rināja manas domas; vienīgais, kā es varu atteikties oficiāli atdot tevi Rendelam, ir pārvērst tevi no anglietes par skotieti.

-    Par skotieti? Vieglā nemiera sajūta ātri sabiezēja par drausmī­gām aizdomām.

Dūgala nākamie vārdi tās apstiprināja.

-    Jā. Viņš ar galvas mājienu sniedza atbildi uz manu sejas izteiksmi. Tev jāprecas ar skotu. Ar Džeimiju.

-    To es nevaru!

-     Nu… Dūgals sarauktu pieri apdomāja manu atteikšanos. Lie­kas, ka vēl tu vari dabūt Rupertu. Viņš ir atraitnis un nomā nelielu saimniecību. Taču viņš ir krietni vecāks un…

-     Es negribu precēt ari Rupertu! Tas ir… pilnīgi absurdi… Man pietrūka vārdu. Satraukumā pielēkusi kājās, es skraidīju šurpu turpu pa nelielo laukumiņu, un man zem kājām paukšķēdamas plīsa nobirušās pīlādžogas.

-     Džeimijs ir labs puisis, Dūgals centās mani pierunāt, joprojām sēdēdams uz avota krasta. Tiesa, šobrīd viņš nav diez cik turīgs, bet viņam ir laba sirds. Viņš pret tevi izturēsies labi. Un viņš ir drosmīgs kara­vīrs, kuram ir pamatots iemesls ienīst Rendelu. Nē, kļūsti par viņa sievu, un Džeimijs kausies līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tevi pasargātu.

-    Bet… bet es vispār nevaru precēties! es izgrūdu.

Pēkšņi Dūgala skatiens kļuva skarbs.

-    Kāpēc tad ne, zeltenīt? Vai tavs vīrs vēl ir dzīvs?

-    Nē. Tikai… tas ir smieklīgi! Tā nenotiek!

Kad es pateicu "nē", Dūgala sasprindzinājums atslāba. Tad viņš palū­kojās uz sauli un piecēlās.

-     Dosimies nu ceļā, zeltenīt. Mums šis tas jānokārto. Būs jāraksta atbrīvošanas dokuments, viņš it kā pie sevis noteica. Bet gan jau Neds tiks ar to galā.

Dūgals saņēma manu roku, joprojām kaut ko pie sevis murminā­dams. Es izrāvos.

-    Es neprecēšos, stingri pateicu.

Likās, mana apņemšanās viņu neuztrauca, viņš tikai savilka uzacis.

-    Tu gribi, lai vedu tevi pie Rendela?

-     Nē! Man kaut kas ienāca prātā. Tātad tu vismaz tici man, ka neesmu angļu spiedze?

-    Tagad ticu. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.

-    Kāpēc tagad tici, bet agrāk ne?

Viņš pamāja ar galvu uz avotu un uz neskaidro tēlu akmenī. Gra­vējums noteikti bija vairākus simtus gadu vecs, krietni vecāks pat par milzīgo pīlādzi, kas apēnoja avotu un birdināja melnajā ūdenī baltos ziedus.

-     Svētā Niniana avots. Tu dzēri no tā, iekams es tev to lūdzu.

Nu es biju pilnigi apjukusi.

-    Kāds tad avotam sakars ar ticēšanu?

Dūgals izskatījās izbrīnījies, tad viņa lūpas izliecās smaidā.

-    Tu nezināji? To sauc arī par meļu avotu. Ūdens ož pēc elles tvai­kiem. Ikviens, kurš dzer šo ūdeni un nestāsta patiesību, izbrucina rīkli.

-    Skaidrs, es izspiedu caur zobiem. Nu, mana rīkle nav izbrucināta. Tātad tu vari man ticēt, ja es apgalvoju, ka nespiegoju ne angļu, ne franču labā. Un tu, Dūgal Makenzij, vari ticēt vēl vienam manam apgalvojumam. Es neprecēšos!

Viņš manī nemaz neklausījās. Faktiski viņš jau bija izlauzies cauri krūmiem, kas apslēpa avotu. Tikai ozola zars, kas vēl šūpojās, norādīja, kur viņš aizgājis. Dusmās vārīdamās, es viņam sekoju.

Es protestēju visu garo atceļu līdz iebraucamajai vietai. Pēdīgi Dūgals man ieteica pietaupīt elpu, lai būtu, ar ko atvēsināt putru, un turpmāk mēs jājām klusēdami.

Kad sasniedzām iebraucamo vietu, es nometu grožus zemē un, skaļi sizdama kājas, aizbēgu uz savu patvērumu istabā.

Šis rīcības plāns bija ne tikai stulbs, bet ari prātam neaptverams. Es staigāju uz riņķi pa šauro istabu un arvien vairāk jutos kā slazdā notverta žurka. Sasodīts, kāpēc man nepietika dūšas aizlaisties no sko­tiem jau agrāk, lai maksā ko maksādams?

Apsēdos uz gultas un mēģināju sakārtot domas. Raugoties uz situā­ciju tikai no Dūgala viedokļa, šim plānam bija savs racionāls grauds. Ja viņš atteiktos atdot mani Rendelam tāpat vien, bez kāda aizbildinā­juma, kapteinis itin viegli varētu mēģināt aizturēt mani ar varu. Labi saprotams, ka neatkarīgi no tā, vai Dūgals ticēja man vai ne, viņš nevē­lējās manis dēļ naidoties ar veselu baru angļu dragūnu.

Apsverot vēsu prātu, zināmā mērā plāns bija izdevīgs arī man. Ja būšu precējusies ar skotu, tad mani droši vien vairs neuzmanīs un neizsekos. Tādā gadījumā būtu krietni vieglāk tikt projām, kad pienāktu īstais brīdis. Ja vēl jāprecas ar Džeimiju nu, viņam es acīmredzot patiku. Turklāt Hailendu viņš pārzināja kā savus piecus pirkstus. Varbūt viņš mani aizvestu uz Kreignedanu vai vismaz norādītu virzienu. Jā, iespējams, laulības bija labākais ceļš uz manu mērķi.

Bet tikai tad, ja raudzījās uz to aukstasinīgi. Taču, lai kādas bija manas asinis, aukstas tās nebija. No dusmām un satraukuma tās mutu­ļoja, un es nespēju palikt mierā, bet staigāju pa istabu un gremžos, meklēdama izeju. Vienalga kādu. Pēc stundas mana seja bija satvīkusi sarkana un galva dunēja. Atgrūdusi logu, es izbāzu galvu, ļaujoties atvēsinošam vējam.

Man aiz muguras pie durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Kad kāpos atpakaļ no loga, istabā ienāca Dūgals. Viņš kā paplāti nesa kaudzīti biezu papīru, viņam sekoja Ruperts, un gājienu kā karaliskās ģimenes sulainis noslēdza pedantiskais Neds Gauens.

-     Nāciet vien droši iekšā, es pieklājīgi aicināju.

Kā parasti, nepievērsdams man uzmanību, Dūgals noņēma nakts­podu, kas stāvēja uz galda, un uz raupjā ozola virsmas ceremoniāli vēdekļveidā izklāja dokumentu lapas.

-    Kārtībā, viņš sacīja ar lepnumu, kādu izjūt cilvēks, kas veik­smīgi nokārtojis sarežģītu uzdevumu. Neds ir sagatavojis papīrus; advokāts ir zelta vērts, ja vien viņš ir tavā pusē, vai ne, Ned?

Vīrieši smējās, acīmredzot viņi bija labā noskaņojumā.

-    Zini, tas nebija grūti, Neds pieticīgi atrunājās. Tas jau tikai pavisam parasts kontrakts. Viņš šķirstīja lapas īpašnieciskā manierē ar rādītājpirkstu, tad, pēkšņi kaut ko iedomājies, mitējās un sarauca pieri grumbās.

-    Jums Francijā nav zemes ipašuma, vai ne? viņš iejautājās, bažīgi lūkodamies pāri pusmēness formas acenēm, ko valkāja, kad vajadzēja rakstīt vai lasīt. Es noraidoši papurināju galvu, un viņš nomierinājies sabīdīja dokumentus atpakaļ kaudzē un rūpīgi nolīdzināja, pasizdams kaudzītes malu pret galdu.

-    Tad tas būtu viss. Jums tikai jāparakstās te, apakšā, un Dūgalam un Rupertam kā lieciniekiem.

Advokāts nolika līdzi atnesto tintnīcu, izrāva no kabatas jaunu spalvu un ar pompu sniedza to man.

-    Un kas tas, lūdzu, būtu? es jautāju. Tas gan bija retorisks jau­tājums, jo uz papīru kaudzītes virsējās lapas bija rakstīts LAULĪBAS

KONTRAKTS skaidrā, kaligrāfiskā rokrakstā, burti divas collas augsti un koši melni.

Dūgals par manu nepakļāvlbu apspieda nopūtu.

-    Tu labi zini, kas tas ir, viņš īsi noteica. Un, ja vien tev nav citas spožas domas, kā pasargāt sevi no Rendela nagiem, tad tu to parakstīsi un viss būs galā. Laika nav daudz.

Šobrīd man spožu ideju trūka, kaut veselu stundu biju par to lauzī­jusi galvu. Patiesi sāka izskatīties, ka šis neiedomājamais risinājums ir labākais, lai kā es spurotos.

-     Bet es negribu precēties! stūrgalvīgi paliku pie sava. Tad man ienāca prātā, ka ne jau tikai man šajā jautājumā ir kas sakāms. Atcerē­jos gaišmataino meiteni, kas pils alkovā skūpstījās ar Džeimiju.

-    Un Džeimijs varbūt nevēlas precēties ar mani! es iesaucos. Kā tad ar to? Dūgals noraidīja šo iebildumu kā nesvarīgu.

-     Džeimijs ir karavīrs viņš darīs, kā viņam liks. Un tu arī, viņš ar uzsvaru sacīja, ja vien, protams, tev labāk neiet pie sirds angļu cietums.

Es, smagi elpodama, nikni paglūnēju uz viņu. Kopš mūsu straujās aiziešanas no Rendela kabineta mani mocīja nemiers, nonākot aci pret aci ar izvēli, kas rakstīta melns uz balta, un mans satraukums bija ievē­rojami audzis.

-     Gribu ar viņu aprunāties, es īsi sacīju. Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

-    Ar Džeimiju? Kāpēc?

-    Kāpēc? Tāpēc, ka tu spied mani ar viņu precēties un, cik varu spriest, tu viņam pat neesi to pateicis!

Pēc Dūgala domām, tas acīmredzot bija sīkums, tomēr viņš piekā­pās un, savu padoto pavadīts, aizgāja pēc Džeimija, kurš sēdēja lejā kroga lielajā istabā.

Drīz vien parādījās Džeimijs, gluži dabiski, izskatīdamies apjucis.

-    Vai tu zināji, ka Dūgals grib mūs apprecināt? es tieši nopra­sīju.

Viņa sejas izteiksme noskaidrojās.

-     0 jā. Es zināju.

-    Bet, es iesāku, tāds jauns cilvēks kā tu… es gribēju teikt, vai tad nav nevienas citas, kas tev… ē… tev patiktu? Vienu mirkli viņš, šķiet, nesaprata, ko es gribu teikt, tad aptvēra.

-    Vai esmu kādai solījies? Nē, es neesmu nekāds labais preci­nieks, Džeimijs steidzās paskaidrot, it kā justu, ka viņa vārdi varētu izklausīties aizvainojoši. Es gribu teikt, ka man nav zemes īpašuma, ko būtu vērts pieminēt, un es dzīvoju tikai no karavīra algas.

Viņš paberzēja zodu, aizdomīgi mani noskatīdams.

-     Un vēl tāds nepatīkams sīkums, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Neviens tēvs nevēlas, ka meita precas ar vīrieti, kuru jebkurā laikā var saņemt ciet un pakārt. Vai to tu domāji?

Es pamāju ar roku, noraidot jautājumu par likuma lietām kā neno­zīmīgu salīdzinājumā ar šo trako ideju. Man bija vēl pēdējais mēģinā­jums.

-    Vai tevi satrauc tas, ka es neesmu nevainīga?

Puisis, pirms atbildēja, mirkli svārstījās.

-     Nē, viņš lēnām noteica, ja vien tevi neuztrauc tas, ka es esmu. Ieraudzījis, ka man mute palikusi vajā, viņš pasmaidīja un devās uz durvīm.

-     Re, kur' labi! Vismaz viens no mums zinās, kas darāms, viņš sacīja. Durvis aiz viņa klusi aizvērās; acīmredzot cerēšanās bija bei­gusies.

Dokumentus parakstījusi, es nedroši nokāpu pa iebraucamās vietas stāvajām kāpnēm un piegāju pie letes kroga istabā.

-     Viskiju! es uzsaucu izspūrušajam, simtgadīgajam radījumam aiz letes. Viņš asarojošām acīm palūrēja uz mani, bet Dūgala piekrī­tošais galvas mājiens ļāva pasniegt pudeli un glāzi. Tā bija no bieza, zaļgana stikla, mazliet nosmulēta, ar izsistu robiņu malā, bet augšā tai bija caurums, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.

Kad pacilājošais efekts pēc stiprās dziras malka bija pagaisis, iestā­jās apšaubāms miers. Es jutos kā cilvēks, kurš uz notikumiem rau­gās no tālienes, bet visādus sīkumus ap sevi es redzēju ļoti skaidri: nelielo vitrāžas lodziņu virs letes, kas meta krāsainas ēnas pār blēdīgo īpašnieku un viņa precēm, izliekto rokturi smeļamajam ķipim ar vara dibenu, kas karājās pie sienas man blakus, zaļu mušu, kas cīnījās par dzīvību uz galda satecējušā lipīgā peļķē. Juzdama zināmu līdzjūtību, es ar glāzes malu pabīdīju kukaini tālāk no briesmām.

Pamazām līdz manām ausīm atplūda paceltas balsis, kas skanēja aiz aizvērtām durvīm telpas otrā malā. Noslēdzis savu darījumu ar mani, Dūgals bija nozudis aiz tām, droši vien lai nostiprinātu sarunāto ar otru līgumslēdzēju pusi. Es priecājos dzirdēt, ka man iecerētais līga­vainis, spriežot pēc skaņas, izteicās skarbi par spīti tam, ka iepriekš viņam it kā nebija iebildumu. Varbūt viņš nevēlējās mani aizvainot.

-    Nepadodies, puis, es nomurmināju un noriju vēl vienu malku viskija.

Neskaidri manīju, ka kaut kad vēlāk kāda roka atliec manus pirk­stus, lai izņemtu no tiem zaļgano glāzi. Otra roka balstīja mani zem elkoņa.

-    Jēziņ, viņa ir piesūkusies kā mārks, man pie auss ierunājās balss. Tā nepatīkami čerkstēja, it kā cilvēks būtu ēdis smilšpapīru, es iedomājos. Klusi ieķiķinājos, jo man šis salīdzinājums likās jocīgs.

-    Apklusti, sieviete! uzbrēca nepatīkami asā balss. Bet, kad īpaš­nieks pagriezās, lai runātu ar kādu citu, tā kļuva klusāka. Pillā kā mārks un ķērc kā vārna ko tu gaidi?

Cita balss pārtrauca pirmo, bet es nevarēju saprast, ko tā saka, vārdi bija izplūduši un nesaprotami. Bet tā bija patīkama, dobja un zināmā mērā iedrošinoša. Runātājs tuvojās, un es jau varēju izšķirt dažus vārdus. Pūlējos koncentrēties, bet uzmanība atkal aizklīda neceļos.

Muša bija atradusi ceļu atpakaļ uz peļķi un, bezcerīgi grimstot, pērās pašā vidū. Uz mušu krita gaisma no vitrāžas, zaigojot uz sasprin­dzinātā zaļā vēdera. Mans skatiens apstājās pie sīkās dzirkstelītes, kas, mušai raustoties un cīnoties, likās pulsējam.

-    Tev, draudziņ… nav izredžu, es teicu, un dzirksts apdzisa.

Kad pamodos, man virs galvas atradās zemas griestu sijas un zem zoda rūpīgi pabāzta vatētas segas mala. Mugurā man, šķiet, bija vienīgi krekls. Cēlos augšā meklēt drēbes, bet, mazliet paslējusies, pārdomāju. Ļoti saudzīgi atkal atgūlos, aizvēru acis un satvēru rokās galvu, lai tā nenoripotu no spilvena un ar būkšķi nenokristu uz grīdas.

Kaut kad vēlāk es pamodos vēlreiz, jo atvērās istabas durvis. Piesar­dzīgi atdarīju mazā spraudziņā vienu aci. Izplūdušais plankums pama­zām gultas kājgalī nostabilizējās īgnā Mērtega veidolā, kurš nosodoši raudzījās manī. Es aizvēru aci. Dzirdēju klusu skotu ņurdienu, kas droši vien pauda dziļu pretīgumu, bet, kad es atkal paskatījos, Mērtega vairs nebija.

Es no jauna laimīga laidos nemaņā, kad durvis atkal atvērās, šoreiz lai ielaistu pusmūža sievieti, manuprāt, krodzinieka sievu, ar krūzi un bļodu. Viņa lieliskā omā rosījās pa istabu un atgrūda slēģus ar tādu troksni, kas manu galvu sadrebināja kā bruņumašīnu sadursme. Ener­ģiski, gluži kā tanku divīzija, pieskrējusi pie gultas, krodziniece izrāva no maniem vārgajiem pirkstiem segu un pasvieda malā, atstājot mani kailu un drebošu.

-     Slienies nu augšām, mīlīt, viņa skubināja. Mums tevi tagadiņ jāsapucē. Viņa aizlika stipru delmu man aiz pleciem un uzstutēja sēdus. Vienu roku piespiedu pie galvas, otru pie vēdera.

-    Jāsapucē? es izvēlu jautājumu no mutes, kas likās pilna ar satrunējušām sūnām. Sieviete sāka sparīgi mazgāt man seju.

-    Nu kā tad. Tu tak negribēsi palaist garām savas kāzas, ko?

-    Gribētu gan, es teicu, bet netiku uzklausita, jo viņa bez kādām ceremonijām norāva man kreklu un nostādīja istabas vidū, lai turpi­nātu sniegt man savus pakalpojumus, mazgājot diezgan intīmas vietas.

Vēl pēc brīža es sēdēju uz gultas malas pilnībā apģērbta, jutos apreibusi un kareivigi noskaņota, bet, pateicoties glāzei portvīna, ko man iedeva labā sieviete, vismaz biju spējīga funkcionēt. Uzmanīgi pa malciņam tukšoju otru glāzi, kad sieviete iegrūda ķemmi manā matu mežā.

Es pielēcu kājās un nodrebinājos, izlaistīdama vīnu, tajā mirklī ar troksni vēlreiz vērās durvis. Nepatikšanas cita pēc citas, es ar nepatiku nodomāju. Šoreiz vizītē ieradās divi, Mērtegs un Neds Gauens, abiem bija vienādas, nosodošas sejas. Mēs ar Nedu pārmijām niknus skatie­nus, bet Mērtegs tikmēr ienāca istabā un lēnām apgāja apkārt gultai, cītīgi aplūkodams mani no visām pusēm. Viņš atgriezās pie Neda un kaut ko nomurmināja, bet pārāk klusi, lai es dzirdētu. Pametuši pēdējo izmisuma pilno skatienu manā virzienā, vīrieši izgāja un aizvēra durvis.

Beidzot krodziniece jutās apmierināta ar manu matu sakārtojumu atsukāti no pieres un savīti mezglā uz galvas, sprogas slīga uz muguras un pie ausīm satītas rullīšos. Man likās, ka man tiks norauts skalps, tik cieši sieviete savilka matus, bet sasuka, kad viņa man parādīja spoguli, nenoliedzami bija glīta. Pamazām sāku justies kā cilvēks un pat pie­spiedu sevi pateikties viņai par pūlēm. Atstājusi man spoguli, sieviete devās projām, bet pirms tam vēl piebilda, ka man paveicies precēties vasarā, vai ne, jo matos varēs saspraust daudz ziedu.

-     "Nāvei nolemtie sveicina tevi", es uzrunāju savu atspulgu un nodemonstrēju sveicienu. Saļimu uz gultas, piespiedu sejai slapju drānu un atkal aizmigu.

Redzēju tīri jauku sapni, kaut ko par pļavām un savvaļas puķēm, kad attapos, ka tas, ko biju uzskatījusi par rotaļīgu vējiņu, kas rausta manas piedurknes, patiesībā bija divas ne visai maigas rokas. Strauji pierāvos sēdus, akli atgaiņādamās no uzmākuļa.

Kad atdabūju vaļā acis, redzēju, ka mans mazais dzīvojamais kambaris atgādina metrostaciju, pilns seju: Neds Gauens, Mērtegs, krodzinieks, krodzinieka sieva un kāds izstīdzējis jauns cilvēks, kurš izrādījās krodzinieka dēls, turēja veselu klēpi dažādu ziedu, kas izskaid­roja, kāpēc sapni jutu smaržu. Te bija ari jauna sieviete ar klūdziņu grozu elkoni, viņa man draudzīgi uzsmaidija, atklājot dažu ļoti svarīgu zobu vietā tukšumus.

Noskaidrojās, ka šī sieviete ir ciema šuvēja, kas ataicināta, lai no­vērstu trūkumus manā garderobē, pielabojot kleitu, un, tikai pateico­ties krodzinieka vietējiem sakariem, viņa bija ieradusies tik drīz. Neds minēto kleitu bija pārlicis pār vienu roku, un tā nokarājās kā beigts dzīvnieks. Kad apģērba gabalu izklāja uz gultas, izrādījās, ka tā ir dziļi dekoltēta bieza atlasa krēmkrāsas kleita ar atsevišķu ņieburu, kas bija pogājams ar dučiem sīku, apvilktu podziņu, uz katras ar zeltu bija izšūta lilija. Kakla izgriezuma mala, zvanveida piedurknes un izšū­tie svārki no šokolādes krāsas samta bija bagātīgi rotāti ar mežģīņu rišām. Krodzinieks, kas nesa apakšsvārkus, gandriz pazuda kuplajā mā­konī; virs putojošajiem slāņiem tik tikko varēja redzēt viņa spurainās ūsas.

Skatījos uz portvīna traipu, kas bija palicis uz manas pelēkās sarža kleitas, un uzpūtība svinēja uzvaru. Ja man patiesi vajadzēja precēties, tad es nevēlējos to darīt tādā izskatā kā ciema lupatlase.

Pēc īsas, drudžainas rosīšanās, kad es stāvēju nekustīga kā drēb­nieka manekens un visi skraidīja ap mani, kaut ko atnesot, pienesot, nopeļot un klūpot cits pār citu, biju gatava, pilnīgi "nokomplektēta", ar baltām asterēm un dzeltenām rozēm matos un sirdij mežonīgi dau­zoties zem mežģīņotā ņiebura. Kleita nepiegulēja gluži tik labi, kā vaja­dzētu, un diezgan spēcīgi oda pēc iepriekšējās īpašnieces, bet atlass bija smags un apsedza apakšsvārku slāņus, kas jauki šalca man ap kājām. Jutos gluži kā karaliene un ari tīri glīta.

Jūs nevarat mani piespiest precēties, es draudīgi uzšņācu Mēr­tega mugurai, ejot viņam pakaļ lejup pa kāpnēm, bet mēs abi zinājām, ka mani vārdi ir tikai ārēja bravūra. Ja man būtu pieticis rakstura stin­grības nepakļauties Dūgalam un riskēt satikties ar angļiem, tad tā būtu izsīkusi reizē ar izdzerto viskiju.

Dūgals, Neds un visi pārējie sēdēja galvenajā kroga zālē pie kāp­nēm, dzēra un apmainījās laipnībām ar dažiem ciema iedzīvotājiem, kuriem, šķiet, nebija nekā labāka, ko pēcpusdienā darīt, kā vien slaistī­ties apkārt un pielieties.

Dūgals pamanīja mani lēnām kāpjam lejā pa kāpnēm un aprāvās pusvārdā. Ari pārējie apklusa, un es cēli ieslīdēju krogā ārkārtīgi glai­mojošā cieņpilnas apbrīnas gaisotnē. Viņa dziļi iegrimušās acis gausi slīdēja man pāri no galvas līdz pat kājām, tad skatiens atkal atgriezās pie sejas, un viņš, paužot atklātu atzinību, vēlīgi palocīja galvu.

Ar pēdējā laika notikumiem jau bija pagājis krietns laiks, kopš vīrie­tis bija uz mani tā skatījies, un es atbildēju ar visžēlīgu galvas mā­jienu.

Kad pirmais pārsteigums, kas visiem aizdarīja muti, bija pārgājis, kroga apmeklētāji atguva runas spēju un skaļi pauda savu apbrīnu, pat Mērtegs atļāvās vieglu smaidiņu un, apmierināts ar savu pūliņu rezul­tātu, palocīja galvu. Un kas tevi ir iecēlis par modes redaktoru? es nikni nodomāju. Tomēr man bija jāatzīst, ka, pateicoties viņam, man nav jāprecas pelēkajā sarža kleitā.

Jāprecas. Ak Dievs! Portvīna un krēmkrāsas mežģīņu īslaicīgi ieprie­cināta, es uz brīdi biju piemirsusi notikuma nozīmīgumu. Tad es atkal no jauna to aptvēru tik spēji, it kā būtu saņēmusi sitienu pakrūtē, un pieķēros kāpņu margām.

Raugoties lejup uz cilvēku pūli, es pamanīju, ka trūkst kaut kā ļoti būtiska. Nekur neredzēja līgavaini. Smēlusies spēku cerībā, ka viņš var­būt aizbēdzis pa logu un šobrīd atrodas jau jūdzēm tālu, es pieņēmu no krodzinieka uz atvadām sniegto glāzi vīna un sekoju Dūgalam ārā pa durvīm.

Neds un Ruperts aizgāja pēc zirgiem. Mērtegs bija pazudis, varbūt devies dzīt pēdas Džeimijam.

Dūgals turēja mani aiz rokas; ārēji, lai atbalstītu, ja es gadījumā savās atlasa kurpītēs pakluptu, bet patiesībā lai novērstu pēdējā brīža mēģinājumu izlauzties brīvībā.

Bija "silta" Skotijas diena, tas nozīmēja, ka migla nebija gluži tik bieza, lai to dēvētu par smidzināšanu, tomēr daudz netrūka. Pēkšņi ārdurvis atsprāga vaļā un Džeimija personā parādījās saule. Es biju sta­rojoša līgava, savukārt līgavainis bija vienkārši žilbinošs. Man atvērās mute un palika vaļā.

Kalnietis pilnā ietērpā ir iespaidīgs skats vienalga, cik vecs, īgns vai neglīts no vaiga viņš būtu. Gara auguma, stalts un nebūt ne saīdzis jauns kalnietis liek aizrauties elpai.

Biezie, sarkanzeltainie mati bija ķemmēti tik ilgi, līdz tie vienmērīgi vizēja, slīgstot pāri apkaklei, krekls bija no smalka batista, ar ielocēm rotātu krūtežu, zvanveida piedurknēm, kuru galos putoja mežģīnes; tās saskanēja ar stīvinātā žabo kaskādi, ko pie kakla saturēja rubīna pie­spraude.

Viņa tartāns bija koši sarkans ar melnu rūtojumu, kas burtiski kvē­loja starp atturīgākajiem Makenziju zaļi baltajiem. Liesmojošas krāsas vilnas pleds, piestiprināts ar apaļu sudraba piespraudi, graciozās kro­kās slīga pār labo plecu, tās uztvēra sudraba kniedēm rotāta zobena josta, un tālāk tās krita pār muskuļotiem vilnas zeķēs tērptiem apakšstilbiem un beidzās tikai mazu gabaliņu virs melnajiem ādas zābakiem ar sudraba sprādzēm. Kā pēdējais akcents ansamblī bija zobens, duncis un āpša ādas sporans.

Krietnas sešas pēdas garu, platiem pleciem un satriecoši glītiem sejas vaibstiem Džeimiju nebija iespējams salīdzināt ar to nošņurkušo zirgu puisi, kuru biju radusi redzēt ikdienā, un viņš to apzinājās. Pēc labākajām galma manierēm pastiepis labo kāju atpakaļ, viņš nevai­nojami graciozi palocījās manā priekšā līdz zemei un, acīm nerātni zibsnījot, nomurmināja:

-    Jūsu padevīgs kalps, kundze.

-    0, es vārgi izdvesu.

Reti biju redzējusi nerunīgo Dūgalu meklējam vārdus. Biezās uzacis savilktas, seja jūtu pilnībā pārvērtusies, viņu šī parādība likās apstulbi­nājusi tikpat daudz, cik mani.

-    Vai tu, puis, esi prātu zaudējis? viņam beidzot izdevās izmo­cīt. -Ja nu tevi kāds ierauga!

Džeimijs izsmējīgi pavilka uz augšu uzaci un palūkojās uz vecāko vīrieti.

-    Nu, tēvoc, viņš ierunājās. Apvainojumi? Un vēl manā kāzu dienā. Tu taču negribēsi, lai daru kaunu savai sievai, vai ne? Turklāt, viņš piebilda, acīm ļauni zaigojot, šaubos, vai laulībām būtu likumīgs spēks, ja es precētos ar citu vārdu. Un tu taču gribi, lai viss būtu liku­mīgi, vai ne?

Ar acīm redzamām grūtībām Dūgals atguva pašsavaldīšanos.

-    Ja tas ir viss, Džeimij, tad darīsim, kas jādara, viņš tikai noteica.

Bet likās, ka līgavainis tomēr vēl nebija pateicis visu. Nepievērs­dams uzmanību Dūgala dusmām, Džeimijs no sporana izvilka īsu, baltu kreļļu virteni. Viņš panāca uz priekšu un aplika rotu man ap kaklu. Paskatoties uz leju, es redzēju, ka tās bija mazas upes pērles dažādas formas saldūdens pērienu graudi -, kuras mijās ar zelta lodītēm. No tām nokarājās mazākas pērlītes.

-    Tās ir tikai skotu pērles, Džeimijs it kā atvainojās, bet tev tās smuki izskatās. Viņa pirksti mirkli pakavējās man uz kakla.

-    Tās bija tavas mātes pērles! Dūgals iesaucās, nikni glūnēdams uz manu kaklu.

-    Nūjā, Džeimijs mierīgi piekrita, un tagad tās pieder manai sievai. Iesim?

Es nezināju, kur mēs dodamies, bet izrādījās, ka mums jāiet kāds gabaliņš no ciema. Bijām drūma kāzu procesija, jauno pāri no visām pusēm bija apstājuši kāzinieki, it kā notiesātie tiktu vesti uz attālu cie­tumu. Visi klusēja, vienīgi Džeimijs pusbalsī atvainojās par kavēšanos un paskaidroja, ka bijis grūti atrast tīru kreklu un pietiekami lielus svārkus viņa augumam.

-    Šis krekls laikam pieder vietējā skvaira dēlam. Viņš paplivināja mežģīņu žabo. Diezgan švītīgs.

Mēs nokāpām no zirgiem un atstājām tos neliela pakalna piekājē. Taciņa uz augšu vijās cauri viršu klājienam.

-    Tu visu esi sarunājis? Dzirdēju, kā Dūgals paklusi vaicā Rupertam, kamēr viņi sapina zirgus.

-     Nu kā tad. Melnajā bārdā pazibēja balti zobi. Mācītāju pie­runāt nenācās viegli, bet mēs parādījām šim īpašo atļauju. Ruperts paplikšķināja pa sporanu, kas muzikāli nodžinkstēja, un man radās nojauta, kas bija šī īpašā atļauja.

Cauri smalkā lietus un dūmakas plīvuram es saskatīju viršu tīreļa vidū kapelu. Pilnīgā apstulbumā raudzījos uz nolaideno dievnama jumtu un savādajiem, mazajiem sīkrūšu lodziņiem, kurus pēdējo reizi biju redzējusi skaistā, saulainā rītā, kad laulājos ar Frenku Rendelu.

-     Nē! es iesaucos. Te ne! Es nevaru!

-    Kuš, nu, kuš! Nebīsties nu, zeltenīt, nebīsties. Viss būs labi. Dūgals uzlika man uz pleca savu lielo ķepu, mierinoši pa skotu modei kaut ko dudinādams, it kā es būtu tramīgs zirgs. Tas, ka tu uztrau­cies, ir dabiski, viņš teica tā, lai visi dzird. Ar stingru roku apņēmis mani no muguras, viņš mudināja kāpt pa taciņu kalnā. Man kurpes žļurkstēdamas grima mitrajā kritušo lapu kārtā.

Džeimijs un Dūgals gāja man cieši blakus katrs savā pusē, lai es ne­aizbēgtu. Raženo, pledos tērpto stāvu draudīgā klātbūtne krita uz ner­viem, un es jutu, ka man tuvojas histērijas lēkme. Aptuveni pēc divsimt gadiem es šajā kapelā laulājos, toreiz mani bija apbūris šīs baznīciņas senlaicīgais gleznainums. Tagad kapelā viss čīkstēja tāpēc, ka bija tik jauns, grīdas dēļi vēl nebija nosēdušies, un es tūdaļ kļūšu par sievu div­desmit trīs gadus vecam nevainīgam Skotijas katolim, par kura galvu izsludināta atlīdzība, kas…

Pēkšņas panikas pārņemta, apcirtos pret Džeimiju.

-     Es nevaru precēties ar tevi! Es pat nezinu tavu uzvārdu!

Viņš pavērās manī no augšas un savilka vienu iesarkano uzaci.

-    Ak tā. Mans uzvārds ir Freizers. Džeimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers. Vārdu virkni viņš nosauca ļoti formāli, lēnām un skaidri izrunādams katru zilbi.

Pilnīgi apjukusi, es pateicu:

-    Klēra Elizabete Bīčema, un idiotiski pastiepu roku. Acīmredzot uztvēris šo žestu kā lūgumu pēc atbalsta, Džeimijs satvēra manu roku un stingri ielika sev elkonī. Tā savaņģota, ka izbēgt nebija iespējams, es šļakstinājos augšā pa taku uz savām kāzām.

Ruperts un Mērtegs gaidīja mūs kapelā, sargādami sagūstīto garīdz­nieku izstīdzējušu jaunu priesteri ar sarkanu degunu un gluži saprotamu iemeslu dēļ izbijušos seju. Ruperts ar lielu nazi laiski mizoja kārkla vicu, un pistoles ar raga spaliem, ienākot baznīcā, viņš bija nolicis malā, tās ērti aizsniedzamas gulēja uz kristāmtrauka malas.

Ari pārējie vīri, kā pienākas Dieva namā, atteicās no ieročiem, atstā­jot pēdējā solā iespaidīgu nāves riku kaudzi ar izslietiem stobriem. Tikai Džeimijs paturēja dunci un zobenu acīmredzot kā svētku tērpa sastāvdaļu.

Mēs nometāmies ceļos pie koka altāra, liecinieki, Dūgals un Mēr­tegs ieņēma savas vietas, un ceremonija sākās.

Katoļu laulību liturģija vairāku simtu gadu laikā nebija jūtami mai­nījusies, un tie vārdi, kas savienoja mani ar jauno, sarkanmataino sve­šinieku, kurš stāvēja uz ceļiem man blakus, bija gandrīz tādi paši kā tie, kas svētīja manu laulību ar Frenku. Jutos kā auksta, doba čaula. Jaunā priestera izstomītās frāzes atbalsojās manas tukšās pakrūtes dziļumos.

Kad pienāca laiks dot zvērestus, es automātiski piecēlos un ar zināmu apbrīnu noskatījos, kā mani nosalušie pirksti pazūd mana līga­vaiņa milzīgajā ķepā. Viņa pirksti bija tikpat auksti, un man pirmo reizi ienāca prātā, ka, par spīti ārēji vēsajai iznesībai, viņš, iespējams, ir tik­pat uztraucies kā es.

Līdz šim biju vairījusies skatīties uz Džeimiju, bet tagad pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņš lūkojas lejup uz mani. Bālā seja bija tīšu­prāt neizteiksmīga; tāds viņš izskatījās ari tad, kad es pārsēju ievainoto plecu. Mēģināju pasmaidīt, bet lūpu kaktiņi bīstami ietrīsējās. Jutu, ka viņa pirksti ciešāk saspiež manu roku. Man radās sajūta, ka mēs viens otru turam; ja viens no mums atlaistu rokas vai novērstos, tad mēs abi nokristu zemē. Savādi, šī sajūta sniedza nelielu mierinājumu. Lai kādā ķezā būtu iekūlušies, mēs vismaz bijām divi.

Es ņemu tevi, Klēra, par savu laulāto sievu… Balss viņam nedre­bēja, bet roka gan. Es saspiedu to ciešāk. Mūsu stīvie pirksti saslēdzās kā skrūvspīles. …tevi mīlētu un cienītu… laimē un nelaimē… Vārdi skanēja kā no tālienes. Man no galvas aizplūda asinis. Ņiebura ribas velnišķīgi spieda, un, kaut arī man sala, jutu, ka zem atlasa pa sāniem tek sviedri. Es cerēju, ka nenoģībšu.

Augstu baznīcas sienā bija neliels vitrāžas lodziņš, kurš visai amat­nieciskā izpildījumā attēloja Jāni Kristītāju lāčādā. Pār manu piedurkni slīdēja zaļas un zilas ēnas, kas atgādināja kroga lielo istabu, un man drausmīgi gribējās iedzert.

Pienāca mana kārta. Sev par lielām dusmām, es mazliet stostījos.

-    Es ņ-ņemu tevi, Džeims… Es iztaisnoju muguru. Džeimijs ar savu sakāmo bija ticis cauri diezgan slavējami, ari es varēju mēģināt: …lai tevi mīlētu un cienītu visas savas mūža dienas… Tagad mana balss kļuva stiprāka.

-     Līdz nāve mūs šķirs. Klusajā kapelā šie vārdi izskanēja ar biedē­jošu fatālismu. Viss bija klusu, kā apturētā filmas kadrā. Tad mācītājs prasīja gredzenu.

Pēkšņi sanākušajos uzvirmoja satraukums, un es pamanīju Mērtega satriekto sejas izteiksmi. Tikko apjautu faktu, ka laikam kāds aizmir­sis sagādāt gredzenu, kad Džeimijs atlaida manu roku tikai tik ilgi, lai noņemtu gredzenu sev no pirksta.

Man uz kreisās rokas joprojām bija Frenka laulības gredzens. Zilās gaismas blāzmā labās rokas pirksti izskatījās sasaluši, bāli un stīvi, kad lielais metāla riņķis uzslīdēja man uz zeltneša. Tas vaļīgi karājās un būtu nokritis, ja Džeimijs nebūtu saliecis manus pirkstus dūrē un atkal to saņēmis.

Priesteris vēl kādu bridi kaut ko penterēja, tad Džeimijs pieliecās, lai mani noskūpstītu. Viņš, neapšaubāmi, bija iecerējis ašu, formālu bučiņu, bet viņa lūpas bija maigas un siltas, un es instinktīvi pastie­pos pretī. Neskaidri dzirdēju trokšņus, no skatītāju vidus skanēja skotu sajūsmas un iedrošinājuma saucieni, bet patiesībā es pamanīju vienīgi to, ka mani aptvēra silta stabilitāte. Patvērums.

Mēs atkāpāmies viens no otra, kaut nu jau abi jutāmies drošāki, un nervozi pasmaidījām. Redzēju, ka Dūgals izvelk no maksts Džeimija dunci, un nobrīnījos, kāpēc viņš tā dara. Nenovērsis skatienu no manis, Džeimijs pacēla labo roku ar plaukstu uz augšu. Man aizrāvās elpa, kad pats asmens galiņš pārslīdēja delnas locītavai, atstājot aiz sevis tumšu sīku asins pilienu līniju. Nepaguvu izvairīties, kad tika satverta mana roka, un es sajutu dunča pieskārienu, kuram tūlīt sekoja dedzinošas sāpes. Dūgals veikli saspieda kopā abus ievainojumus un pārsēja ar baltu lina strēmeli.

Laikam biju mazliet sašūpojusies, jo Džeimijs ar brīvo roku saņēma manu elkoni.

-    Turies, zeltenīt, viņš klusā balsī mani uzmundrināja. Drīz viss būs cauri. Saki to, ko es. Tas bija pavisam īss teksts gēlu valodā, divi vai trīs teikumi. Man vārdi neko nenozīmēja, bet es paklausīgi, pinoties slidenajos patskaņos, tos atkārtoju pēc Džeimija. Drāna tika atraisīta, brūces notīrītas, un mēs bijām salaulāti.

Kad devāmies lejā pa taku, apkārt valdīja atvieglojuma un pacilātī­bas noskaņa. Tā varēja būt priecīga kāzu procesija, lai ari maza, un tajā, izņemot līgavu, piedalījās tikai vīrieši.

Mēs bijām gandrīz sasnieguši kalna pakāji, kad tukšais vēders, vieglās paģiras un dienas vispārējais pārdzīvojums mani uzveica. Es atjēdzos guļam uz mitrajām lapām ar galvu sava jaunā vīra klēpī. Viņš nolika slapjo drānu, ar kuru bija slaucījis manu seju.

-    Vai tad bij tik traki? Viņš smaidīdams skatījās uz mani, bet acīs vīdēja tāda nenosakāma izteiksme, kas mani, par spīti visam, aizkusti­nāja. Drebošām lūpām es pasmaidīju.

-    Tu neesi vainīgs, es viņu mierināju. Tikai… Šķiet, neesmu ēdusi kopš vakardienas brokastīm un diemžēl krietni dzērusi.

Džeimijam noraustījās lūpas.

-    Tā es dzirdēju. Nu, to es varu novērst. Kā jau teicu, es sievai neko daudz piedāvāt nevaru, bet to, ka pabarošu tevi, es apsolu. Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu atbīdīja man no pieres noklīdušu matu šķipsnu.

Gribēju piecelties sēdus, bet saviebos, sajutusi dedzinošas sāpes plaukstā. Biju piemirsusi ceremonijas noslēguma daļu. Brūce atvēru­sies, tādēļ es, bez šaubām, paģību. Paņēmu no Džeimija drānu un neveikli aptinu to ap roku.

-     Iedomājos, ka tu varbūt noģībi tādēļ, viņš teica noskatīda­mies. Man vajadzēja iedomāties tevi pabridināt; nezināju, ka tas tev ir pārsteigums, līdz ieraudzīju tavu seju.

-     Kas tas īsti bija? es jautāju, mēģinādama nostiprināt auduma galus.

-     Drusku pagāniski, bet šajā apkārtnē pieņemts bez parastā laulību dievkalpojuma dot vēl asins zvērestu. Daži priesteri to neļauj, bet šis diez vai būtu iebildis, lai ko mēs gribētu darīt. Viņš izskatījās gandrīz tikpat nobijies kā es. Džeimijs joprojām smaidīja.

-    Asins zvērests? Ko tad nozīmē tie vārdi?

Džeimijs saņēma manu labo roku un saudzīgi nostiprināja pēdējo improvizētā pārsēja galu.

-    Angļu valodā tas skan gandrīz kā pantiņš:

Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula, Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu, Es dodu tev savu Garu līdz mūža galam.

Viņš paraustīja plecus.

-    Apmēram tas pats, kas baznīcas zvērests, tikai mazliet… vienkār­šāks.

Skatījos uz savu roku.

-    Jā, tā var teikt.

Paraudzījos apkārt; mēs uz takas zem apses bijām vieni. Zemi klāja nobirušās apaļās lapas, mitras tās spīdēja kā aprūsējušas monētas. Val­dīja dziļš klusums, tikai no kokiem palaikam nopakšķēja kāda ūdens lāse.

-    Kur tad pārējie? Vai devās atpakaļ uz iebraucamo vietu?

Džeimijs saviebās.

-     Nē. Es liku viņiem iet projām, lai varu tev palīdzēt, bet viņi mūs tur gaida. Viņš kā laucinieks norādīja ar zodu. Viņi mums neuzticē­sies, iekams viss būs likumīgi.

-     Vai tas vēl nav viss? es gurdi pajautāju. Mēs taču esam pre­cējušies, vai ne?

Džeimijs likās apjucis, viņš novērsās un visu uzmanību veltīja lapu purināšanai no kiltiem.

-     Mmpfmmm. Jā, esam, bez šaubām. Bet ar likumu vien nepietiek, zini, laulība ir jāpiepilda. No mežģīņu žabo uz augšu lēnām cēlās kvēlojošs pietvīkums.

-     Mmpfmmm, es noņurdēju. Ejam meklēt kaut ko ēdamu.

Iebraucamajā vietā mūs gaidīja pieticīgs kāzu mielasts, kas sastāvēja

no vīna, svaigas maizes un ceptas liellopu gaļas.

Dūgals aizturēja mani aiz rokas, kad devos uz kāpnēm, lai pirms sēšanās pie galda mazliet sakoptos.

-     Es vēlos, lai šī laulība tiktu piepildīta, bez mazākās šaubu ēnas, Dūgals klusā balsi man stingri pieteica. Lai nerodas jautājums par to, vai šī savienība ir likumīgi noslēgta, lai nepastāv iespēja to anulēt, citādi mēs visi riskējam ar savām galvām.

-     Man izskatās, ka tu jau tagad to dari, es dusmīgi noburkšķēju. īpaši ar manējo.

Dūgals diezgan stipri uzsita man pa sēžamvietu.

-     Par to galvu nelauzi, tikai dari, kas tev jādara. Viņš mani kritiski noskatīja, it kā vērtētu manas spējas pienācīgi pildīt savu lomu.

-     Es pazinu Džeimija tēvu. Ja puika līdzinās viņam, tad dzīvosi bez bēdu. Ā, Džeimij, draugs! Viņš steidzās pāri istabai pretī līgavainim, kurš, novietojis zirgu stallī, tikko bija ienācis krogā. No Džeimija sejas izteiksmes varēja redzēt, ka arī viņš saņem pavēles.

Kā, Dieva dēļ, varēja nonākt tik tālu? kaut kad vēlāk es sev uzdevu šo jautājumu. Pirms sešām nedēļām es nevainīgi plūcu pļavas puķes Skotijas pakalnos un grasījos nest tās mājās vīram. Tagad es, ieslēgta lauku viesnīcas istabā un saņēmusi stingru pavēli par savas dzīvības un brīvības cenu piepildīt šo uzspiesto laulību, gaidīju pavisam citu vīru, kuru es tik tikko pazinu.

Es apsēdos uz gultas, stīva un pārbijusies savā aizlienētajā krāš­ņumā. Klusi atvērās un atkal aizvērās smagās durvis.

Džeimijs stāvēja, atspiedies pret stenderi, un vēroja mani. Neveik­lības sajūta sabiezēja. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.

-    Tev nevajag no manis baidīties, Džeimijs klusi sacīja. Es nemetīšos tev virsū. Negribot es iesmējos.

-    Nu, es jau nemaz nedomāju, ka tu tā darīsi. Patiesībā es domāju, ka viņš man nepiedurs ne pirksta līdz brīdim, kad viņu aicināšu, ja es to vispār darīšu, bet faktu, ka man vajadzēs to darit un vēl daudz vai­rāk, turklāt drīz, tas nemainīja.

Neziņā vēroju savu jauno vīru. Laikam jau būtu vēl sarežģītāk, ja puisis man neliktos pievilcīgs; atklāti sakot, bija gluži pretēji. Tomēr astoņus gadus es nebiju gulējusi ar citiem vīriešiem, vienīgi ar Frenku. Bet tas vēl nebija viss, šis jaunais cilvēks pats bija atzinis, ka ir abso­lūti nepieredzējis. Līdz šim nevienam nebiju laupījusi nevainību. Pat ja neņemtu vērā manu nepatiku pret visu šo darījumu un uztvertu situā­ciju vienīgi no praktiskā viedokļa, pie joda, no kuras vietas lai sāk? Šādā tempā pat pēc trim vai četrām dienām mēs joprojām stāvēsim un blenzīsim viens otrā.

Es noklepojos un uzsitu ar plaukstu pa gultu sev blakus.

-    Vai tu neapsēdīsies?

-     Kā tad. Lunkani kā liels kaķis Džeimijs šķērsoja istabu. Taču viņš nevis apsēdās man blakus, bet pievilka ķebli un iekārtojās man pretī. Mazliet nedroši Džeimijs saņēma manas rokas. Viņa plaukstas bija lielas, strupiem pirkstu galiem un ļoti siltas, virspusi sedza plāna, sarkanīgu pūciņu kārta. Likās, ka no pieskāriena jutu vieglu triecienu, un es atcerējos tekstu no Vecās Derības: "Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains virs, bet es esmu gluds."" Frenka rokas bija slaidas un garas, gandrīz bez spalvām un aristokrātiskas. Man vienmēr patika tās vērot, kad viņš lasīja lekcijas.

-     Pastāsti man par savu vīru, Džeimijs palūdza, it kā būtu nolasī­jis manas domas. Satriekta es gandrīz atrāvu rokas.

-     Ko?

-    Paklau, zeltenīt! Mums te kopā jāpavada trīs vai četras dienas. Es neizliekos, ka zinātu to, ko nezinu, bet krietnu daļu sava mūža esmu nodzīvojis zemnieka sētā, un, ja vien cilvēki stipri neatšķiras no citiem dzīvniekiem, tad nevajadzētu pārāk daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Mums ir drusku laika parunāties un pārvarēt bailes vie­nam no otra. Šis tiešais situācijas novērtējums mani mazliet nomie­rināja.

-     Vai tu no manis baidies? Nobijies viņš gan neizskatījās. Nu var­būt mazliet nervozs. Kaut arī Džeimijs nebija bikls sešpadsmit gadus vecs puišelis, šī būs viņa pirmā reize. Viņš ieskatījās man acīs un pasmaidīja.

-     Kā tad. Laikam jau esmu vairāk iztrūcies nekā tu. Tāpēc turu tavas rokas, lai tu neredzētu, ka manas trīc. Tam es neticēju, bet pateicībā saspiedu viņa plaukstas ciešāk.

-     Laba doma. Liekas, ka saskaroties ir vieglāk runāt. Bet kāpēc tu jautāji par manu vīru? Man bija ienākusi prātā visai neprātīga doma, ka viņš vēlas, lai pastāstu par mīlēšanos ar Frenku, tad viņš zinātu, ko es no viņa sagaidu.

-     Nu, tu taču noteikti domā par viņu. Šajos apstākļos diez vai būtu iespējams citādi. Negribu, lai tev liktos, ka nedrīksti ar mani par viņu runāt. Kaut arī tagad tavs vīrs esmu es skan traki jocīgi -, nav pareizi viņu aizmirst, pat mēģināt izmest no galvas. Ja tu viņu mīlēji, tad viņš bijis labs cilvēks.

-    Jā, viņš tāds… bija. Man ietrīcējās balss, un Džeimijs ar īkšķiem sāka glāstīt manas rokas.

-    Tad es darīšu, ko varēšu, lai, kalpojot viņa sievai, godātu viņa garu. Džeimijs pacēla manas rokas pie lūpām un katru atsevišķi svi­nīgi noskūpstīja.

Es nokāsējos.

-    Tas bija ļoti drosmīgi teikts, Džeimij.

Viņš pēkšņi atplauka smaidā.

-     Nūjā. Es to sacerēju, kamēr Dūgals lejā teica runas.

Es dziļi ievilku elpu.

-     Man ir daži jautājumi, teicu.

Viņš raudzijās manī no augšas, slēpjot smaidu.

-     Man jau tā likās, Džeimijs atzinās, domāju, ka tev šajos ap­stākļos ir pilnīgas tiesības just nelielu ziņkārību. Ko tad tu gribi zināt? Pēkšņi viņš pacēla galvu, zilās acis lampas gaismā nerātni spridzēja. Kāpēc es vēl esmu nevainīgs?

-    Ē, es teiktu, ka tā vairāk vai mazāk ir tava darīšana, es noburk­šķēju. Man pēkšņi kļuva karsti, un es atbrīvoju vienu roku, lai samek­lētu kabatlakatiņu. Iebāzusi roku kleitas kabatā, es sataustīju kaut ko cietu.

-    Ak, es aizmirsu! Man vēl ir tavs gredzens. Izņēmu to un atdevu atpakaļ. Tas bija smags zelta riņķis ar apaļi noslīpētu rubīnu. Džeimijs nevis uzvilka gredzenu pirkstā, bet noglabāja sporanā.

-    Tas bija mana tēva kāzu gredzens, viņš paskaidroja. Es parasti to nevalkāju, bet… nu, gribēju tev šodien darīt godu, izskatoties, cik labi vien spēju. Pēc šīs atzīšanās viņš nosarka un visu uzmanību pie­vērsa sporana aiztaisīšanai.

-    Tu man parādīji lielu godu. Es negribot pasmaidīju. Pievienot košajam, greznajam tērpam vēl rubīna gredzenu bija tas pats, kas, dodoties mežā, ņemt līdzi malku, bet mani aizkustināja dedzīgā vēlē­šanās, kas bija mudinājusi uz šādu rīcību.

-    Es, cik ātri vien varēšu, sagādāšu gredzenu, kas tev der, Džei­mijs solīja.

-    Nav svarīgi, es teicu, juzdamās mazliet neērti. Kā nekā mans nodoms bija drīz doties projām.

-     Ē, man ir viens, pats galvenais jautājums, es teicu, atgriežoties pie svarīgākām tēmām. Ja tev nekas nav pretī. Kāpēc tu piekriti ar mani precēties?

-    Ā. Džeimijs atlaida manas rokas un mazliet atliecās. Brīdi viņš klusēja un apdomājās, gludinādams uz kājas vilnas kiltus. Zem biezā auduma varēju redzēt garā muskuļa nostiegroto līniju.

-    Pirmām kārtām man pietrūktu mūsu sarunu, viņš smaidīdams sacīja.

-     Es runāju nopietni. Spītīgi turējos pie iesāktās tēmas. Kāpēc?

Džeimijs atmeta vieglprātīgo toni.

-    Pirms es atbildu, Klēra, gribu, lai tu man kaut ko apsoli, viņš lēnām sacīja.

-     Un tas būtu?

-     Godīgums.

Laikam jau biju sarāvusies, jo viņš, atspiedis rokas uz ceļiem, no­pietnu seju paliecās uz priekšu.

-    Klēra, es zinu, ka būs lietas, ko tu nevēlēsies man teikt. Varbūt nevarēsi.

Tev nav ne jausmas, cik tuvu patiesībai esi, es nodomāju.

-     Es nekad neuzstāšu, nepieprasīšu, lai tu man izstāsti to, kas ir tikai tava darīšana, viņš nopietni sacīja un lūkojās uz savām rokām, kas tagad bija saspiestas delna pret delnu.

-     Ir lietas, ko es nevaru stāstīt tev, vismaz pagaidām. Un es tev neprasīšu neko tādu, ko tu nevarēsi man dot. Bet viena lieta gan ja tu man kaut ko teiksi, tad lai tā būtu patiesība. Tev es solu to pašu. Tagad starp mums nekā nav, izņemot, iespējams, cieņu. Un es domāju, ka cieņa varbūt ir savienojama ar noslēpumiem, bet ne meliem. Vai tu piekriti? Viņš, delnas uz augšu pavērsis, paplēta rokas, aicinot mani atbildēt. Redzēju uz plaukstas tumšo svītru, ko bija atstājis asins zvē­rests. Viegli ieliku rokas viņa plaukstās.

-    Jā, esmu ar mieru. Es būšu pret tevi godīga. Puiša pirksti viegli saliecās ap manējiem.

-    Un es pret tevi. Bet tagad, viņš dziļi ievilka elpu, tu jautāji, kāpēc ņēmu tevi par sievu.

-     Mani mazu drusciņu moka ziņkāre, es atzinu.

Viņš pasmaidīja, platā mute iepletās smaidā, kas dzirkstīja acīs.

-    Nu, es nevaru tev to pārmest. Man ir vairāki iemesli. Un patie­sībā viens varbūt divi -, kurus šobrīd nevaru tev atklāt, bet ar laiku, iespējams, varēšu. Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas pats, kādēļ tu precējies ar mani, pasargāt tevi no Džeka Rendela nagiem.

Atceroties kapteini, man pārskrēja drebuļi, un Džeimija rokas sa­spieda manējās.

-    Tu esi drošībā, viņš pārliecināti sacīja. Tu atrodies mana vārda, manas dzimtas, mana klana un, ja nepieciešams, ari manas mie­sas aizsardzībā. Kamēr vien es būšu dzīvs, tas vīrs tev pirkstu vairs nepiedurs.

-    Paldies, es pateicos. Skatoties uz stipro, jauno, apņēmīgo seju ar platajiem vaigu kauliem un spēcīgo žokli, pirmo reizi jutu, ka Dūgala absurdais plāns patiesībā varētu būt visai saprātīgs risinājums.

Manas miesas aizsardzībā. Skatoties uz Džeimiju, es aptvēru šīs frā­zes īpašo nozīmi plato plecu apņēmīgā poza un atmiņas par viņa graciozajām niknuma izpausmēm, kad viņš mēnesnīcā "izrādījās" ar zobenu. Viņš tā ari domāja; un, kaut arī bija vēl tik jauns, Džeimijs zināja, ko runāja, to apstiprināja rētas, kas klāja viņa augumu. Puisis nebija vecāks par daudziem pilotiem vai kājniekiem, kurus biju kopusi, un Džeimijs tikpat labi kā viņi zināja atbildības cenu. Viņš nebija man devis romantisku zvērestu, bet tiešu solījumu sargāt mani par savas drošības cenu. Es tikai cerēju, ka spēšu viņam dot arī kaut ko pretī.

-    Tas ir ārkārtīgi cēli, es teicu no sirds. Bet vai tādēļ ir vērts precēties?

-    Ir vērts. Viņš pamāja ar galvu. Un atkal pasmaidīja, šoreiz maz­liet skumīgi. Zini, es ļoti labi pazīstu šo cilvēku. Ja varētu, es viņam neatdotu pat suni, nemaz nerunājot par bezpalīdzīgu sievieti.

-     Cik glaimojoši, es ironiski novilku, un Džeimijs sāka smieties. Tad piecēlās un aizgāja pie galda, kas stāvēja netālu no loga. Kāds varbūt saimniece bija tur nolikusi viskija glāzi ar pļavas ziedu pušķīti. Aiz tās stāvēja vīna pudele un divas glāzes.

Džeimijs ielēja vīnu un, apsēžoties agrākajā vietā, sniedza vienu glāzi man.

-     Gluži tik labs kā no Kolama krājumiem nav, viņš pasmaidīja, bet ir dzerts arī sliktāks. Viņš pacēla glāzi. Uz Freizera kundzes veselību, Džeimijs klusi uzsauca tostu, un es atkal sajutu uzbangojam panikas vilni. Apņēmīgi apspiedu savas emocijas un arī pacēlu glāzi.

-     Par godīgumu, es teicu, un mēs abi iedzērām.

-    Nu, tas ir viens iemesls, es piebildu, nolaižot glāzi zemāk. Vai tu man vari atklāt vēl dažus?

Džeimijs rūpīgi pētīja savu glāzi.

-    Varbūt vienkārši vēlos ar tevi gulēt. Viņš negaidīti palūkojās augšup. Vai par to esi padomājusi?

Ja viņš bija vēlējies nostādit mani neērtā situācijā, tad tas bija lie­liski izdevies, bet nolēmu to neizrādīt.

-    Un vai tā ir? droši jautāju.

-   Ja runājam godīgi, tad jā. Zilās acis mierīgi raudzījās pāri glāzes malai.

-    Tikai tādēļ tev nebija katrā ziņā mani jāprec, es aizrādīju.

Likās, puisi pārņēmušas īstas šausmas.

-    Tu taču nedomā, ka es liktos ar tevi gultā, nepiedāvājot appre­cēties!

-    Daudzi vīrieši tā darītu. Mani uzjautrināja viņa nevainība.

Mirkli apjukumā, nezinādams, ko darīt, viņš iespurcās. Tad, atguvis

pašsavaldīšanos, teica ar formālu cieņu:

-    Varbūt esmu iedomīgs, ka tā saku, bet man patiktu domāt, ka neesmu "daudzi vīrieši" un ka savu uzvedību nelieku pēdējā vietā.

Šīs runas aizkustināta, es apliecināju, ka līdz šim man viņa iztu­rēšanās likusies cēla un džentlmeniska, un atvainojos, ja nejauši būtu paudusi šaubas par viņa rīcības motīviem.

Šādā apšaubāmi diplomātiskā noskaņā mēs klusējām, kamēr Džei­mijs atkal salēja vīnu mūsu tukšajās glāzēs.

Kādu brīdi mēs klusēdami dzērām vīnu, sarunas vaļsirdības dēļ abi jutāmies sakautrējušies. Tātad acīmredzot es viņam tomēr kaut ko varēju piedāvāt. Ja runāju atklāti, tad es melotu, ja teiktu, ka šāda doma man nebūtu ienākusi prātā, pirms nonācām šajā absurdajā situācijā. Džeimijs bija ļoti pievilcīgs jauns vīrietis. Un tad tas bridis tūlīt pēc mūsu ierašanās pilī, kad viņš bija turējis mani klēpī un…

Es pacēlu glāzi pie lūpām un iztukšoju. Atkal uzsitu ar roku pa gultu.

-    Apsēdies te, man blakus, es aicināju. Un… pārlaidu skatienu istabai, meklēdama kādu neitrālu sarunas tematu, lai vieglāk pārvarētu ciešā tuvuma izraisīto neveiklību, …un pastāsti par savu ģimeni. Kur tu esi uzaudzis?

Gulta zem puiša svara pamatīgi ielīka, un man vajadzēja sasprindzināties, lai neuzkristu viņam virsū. Džeimijs sēdēja tik tuvu, ka krekla piedurkne skāra manu roku. Es atslābinājos un noliku atvērtu plaukstu sev uz kājas. Viņš to vienkārši saņēma, un mēs atslīgām pret sienu, neviens no mums neskatījās lejup, bet abi šo saikni apzinājāmies tik skaidri, it kā mēs būtu sakausēti.

-    Nu, ar ko lai sāku? Džeimijs savas lielās kājas uzcēla uz ķebļa un sakrustoja pie potītēm. Ar zināmu uzjautrinājumu es redzēju tipisku kalnieti, kas iekārtojies, lai nesteidzīgi atšķetinātu to dzimtas un klana attiecību mezglu, kas veido fonu gandrīz ikvienam nozīmīgam notiku­mam Skotijas kalnienē. Reiz mēs ar Frenku visu vakaru ciema krodziņā kā apburti bijām klausījušies divu vecu dīvaiņu sarunā, kurā vaina par sena šķūņa nojaukšanu tika izsekota pa vietējo naidošanās līkločiem līdz pat, cik varēju spriest, 1790. gadam. Mazliet šokēta, bet pie šīs sajū­tas jau sāku pierast, es atskārtu, ka toreiz minētās nepārvaramās dom­starpības, kuru aizsākums man toreiz likās tīts tālas pagātnes miglā, vēl nemaz nebija izcēlušās. Apspiedusi iekšējo nemieru, ko modināja šī atskārsme, es apzināti pievērsu uzmanību Džeimija stāstam.

-     Mans tēvs, protams, bij Freizers tagadējā Lavetas kunga jaunā­kais pusbrālis. Bet māte bij Makenzija. Tu jau zini, ka Dūgals un Kolams ir mani tēvoči, vai ne? Es piekrītoši palocīju galvu. Līdzība bija acīm redzama, kaut arī krāsas citas. Platie vaigu kauli un garais, taisnais, kā naža asmens plānais deguns nepārprotami bija mantots no Makenzijiem.

-    Nūjā, tātad mana māte bij viņu māsa, bez viņas ģimenē bij vēl divas meitas. Mana krustmāte Dženita, tāpat kā mana mamma, ir mirusi, bet krustmāte Džokesta apprecējās ar vienu no Ruperta brālē­niem un dzīvo netālu, Lohelena krastā. Krustmāte Dženita laida pasaulē sešus bērnus, četrus puikas un divas meitenes, Džokestai bija trīs, visas meitenes, Dūgalam ir četras meitas, Kolamam ir tikai mazais Heimišs, un maniem vecākiem bijām es un māsa, kas nosaukta par godu krust­mātei Dženitai, kaut mēs viņu saucām par Dženiju.

-    Vai Ruperts arī ir Makenzijs? Es jau jutos sapinusies visos šajos radu sazarojumos.

-     Kā tad. Viņš ir… Džeimijs uz bridi apklusa, lai apdomātos, …viņš ir Dūgala, Kolama un Džokestas pirmās pakāpes brālēns, tātad man viņš ir otrās pakāpes brālēns. Ruperta tēvs un mans vectēvs Džeikobs bij brāļi tāpat kā…

-     Pagaidi mazliet. Nepētisim tālāk, nekā mums nepieciešams, citādi es galīgi apmaldišos. Mēs nemaz vēl neesam nonākuši lidz Freizeriem, un man jau visi tavi brālēni sajukuši.

Džeimijs rēķinādams berzēja zodu.

-     Hmm. Nu, Freizeru puse ir mazliet grūtāk izprotama, jo mans vectēvs Saimons bij precējies trīs reizes, tāpēc manam tēvam ir divi pusbrāļu un pusmāsu atzari. Pagaidām pieņemsim, ka šobrīd man ir seši dzīvi Freizeru tēvoči un trīs tantes, bet visus brālēnus un māsīcas no tās puses pagaidām aizmirsīsim.

-    Jā, labi. Paliecos uz priekšu un ielēju mums vēl vīnu.

Izrādījās, ka Makenziju un Freizeru klanu zemēm no piekrastes

garām Lohnesa tālākajam galam robežas saiet kopā. Kā jau ar robežām bieži mēdz gadīties, tās nebija iezīmētas kartē un veidoja stipri neno­teiktu līniju, kas pārvietojās te uz priekšu, te atpakaļ atkarībā no laik­meta, tradīcijām un sadarbības. Pie šīs robežas Freizeru klana zemju dienvidu galā atradās neliela muiža Broktūreka, Džeimija tēva Braiena Freizera zemes īpašums.

-    Zemīte ir visai auglīga, tur var arī pieklājīgi pamakšķerēt, un vēl ir krietns meža gabals, kur medīt. Muižā ir sešdesmit nomnieku un neliels ciems, ko sauc par Brokmordu. Protams, ir ari muižas ēka tā ir mūsdienīga, viņš palepojās, un vecs tornis, ko tagad izmantojam lopu izmitināšanai un graudu glabāšanai.

Dūgals un Kolams nebūt nepriecājās, ka māsa izgāja par sievu pie Freizera, un pieprasīja, lai viņa nekļūtu par nomnieci uz Freizeru zemes, bet dzīvotu dzimtīpašumā. Tādā veidā Lelibroka tā to sauc paši iedzīvotāji tika piešķirta manam tēvam, bet īpašuma tiesībām ir pievienots nosacījums, ka zeme var pāriet mantojumā tikai manas mātes, Elenas, pēcnācējiem. Ja viņa nomirtu, nelaidusi pasaulē bērnus, tad pēc mana tēva nāves zeme atgrieztos lorda Laveta īpašumā neatka­rīgi no tā, vai viņam būtu bērni no citas sievas. Bet viņš otrreiz neap­precējās, un es esmu savas mātes dēls. Tāpēc Lelibroka ir mana, lai cik tā būtu vērta.

-     Man likās, tu vakar teici, ka tev nav nekāda īpašuma. Es dzēru vīnu, kas man tīri labi garšoja; un, jo vairāk es dzēru, jo gardāks tas kļuva. Drīz vajadzētu beigt.

Džeimijs pašūpoja galvu.

-    Nūjā, muiža patiešām pieder man. Taču man no tās tagad nav nekāda labuma, jo es nedrīkstu tur rādīties. Sejas izteiksme liecināja, ka viņš jūtas vainīgs. Redzi, ir tāds sīkums kā atlīdzība, kas izsludi­nāta par manu galvu.

Pēc izbēgšanas no Fortviljamas Džeimijs tika aizvests uz Dūgala māju Bīnečadu (tas nozīmē "Svētītā", viņš paskaidroja) sadziedēt brū­ces un tikt galā ar drudzi, ko izraisīja ievainojumi. No turienes viņš devies uz Franciju, kur divus gadus franču armijas sastāvā piedalījies kaujās netālu no Spānijas robežas.

-    Tu divus gadus nodienēji franču armijā un saglabāji nevainību? es neticības pilnā balsī izgrūdu. Biju kopusi frančus un ļoti šaubījos, vai galliskā attieksme pret sievietēm divsimt gadu laikā būtu jūtami mainījusies.

Džeimija mutes kaktiņš noraustījās, un viņš no sāniem paskatījās uz mani.

-    Ja tu, Ārmaliet, būtu redzējusi tās netikles, kas apkalpoja franču armiju, tu brīnītos, ka man vispār pietiek drosmes sievietei pieskarties, kur nu vēl gulēt ar viņu.

Es aizrijos, spurcu vīnu pa gaisu un klepoju, līdz Džeimijam neat­lika nekas cits kā uzsist man pa muguru. Izklepojusies un mazliet aiz­elsusies un sasarkusi, es mudināju viņu stāstu turpināt.

Apmēram pirms gada Džeimijs atgriezies Skotijā un sešus mēnešus viens pats vai kopā ar "atkritušo" bandu tie ir vīri, kas palikuši bez klana, dzīvojis mežā no rokas mutē vai zogot lopus no robežzemēm.

-    Un tad kāds ar cirvi vai kaut ko tamlīdzīgu iezvēla man pa galvu. Viņš paraustīja plecus. Par to, kas notika nākamo divu mēnešu laikā, man jāpaļaujas uz Dūgala stāstīto, jo pats es neko daudz neapjēdzu.

Tajā laikā, kad Džeimijam uzbruka, Dūgals esot atradies kādā no tuvējām mājām. Džeimija draugi viņu ataicinājuši, un viņam kaut kā izdevies aizvest māsasdēlu uz Franciju.

-     Kāpēc uz Franciju? es jautāju. Doties tik tālā ceļā noteikti bija briesmīgi bīstami.

-    Vēl bīstamāk bij atstāt mani uz vietas. Pa visu apgabalu siroja angļu patruļas redzi, mēs ar puišiem tajā apkārtnē bijām rosīgi padarbojušies -, un laikam jau Dūgals nevēlējās, lai angļi atrod mani nemaņā guļam kādā zemnieka būdā.

-    Vai viņa mājā, es diezgan sarkastiski piebildu.

-     Domāju, ka viņš vestu mani pie sevis, bet bij divas lietas, Džei­mijs atbildēja. Pirmkārt, viņa mājā tolaik viesojās anglis. Otrkārt, pēc mana izskata viņš sprieda, ka es tāpat nomiršu, tāpēc tēvocis mani aizsūtīja uz abatiju.

Svētās Annas de Buprē abatija, kas atrodas Francijas piekrastē, šķiet, bija kādreizējā Aleksandra Freizera valstība, tagad viņš bija šīs zinibu un lūgšanu svētnīcas abats. Viņš bija ari viens no Džeimija sešiem Freizeru tēvočiem.

-    Viņam ar Dūgalu nesapasēja, Džeimijs stāstīja, bet Dūgals saprata, ka te manā labā nekas daudz nav darāms un, ja man var palī­dzēt, tad tikai klosterī.

Un tā arī bija. Pateicoties mūku zināšanām par medicīnu un puiša spēcīgajam organismam, Džeimijs palicis dzīvs, un, Svētā Dominika klostera brāļu aprūpētas, brūces pamazām sadzijušas.

-    Izveseļojies es atgriezos Skotijā, viņš turpināja stāstu. Dūgals ar saviem vīriem sagaidīja mani piekrastē, un mēs devāmies uz Maken­ziju zemēm, kad… ē… satikām tevi.

-     Kapteinis Rendels teica, ka jūs zagāt lopus, es atgādināju.

Džeimijs pasmaidīja, šī apsūdzība viņu nesatrauca.

-     Nu, Dūgals nav no tiem, kas laidīs garām iespēju nopelnīt, viņš sacīja. Mēs nejauši laukā uzgājām glītu bariņu lopu, un tuvumā neviena nebija. Tā ka… Viņš paraustīja plecus, sak, dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.

Es acīmredzot biju parādījusies brīdī, kad atrisinājās konflikts starp Dūgala vīriem un Rendela dragūniem. Pamanījis lielā ātrumā tuvoja­mies angļu karavīrus, Dūgals bija pavēlējis pusei no saviem vīriem, dzenot lopus, apiet krūmu biežņu, bet pārējie skoti tikmēr bija slēpu­šies jaunaudzē, gatavi brīdī, kad angļi jātu garām, brukt tiem virsū.

-    Viss izdevās ļoti labi, Džeimijs nopriecājās. Mēs negaidīti izšāvāmies no slēpņa un, skaļi bļaudami, joņojām cauri viņu baram. Šie, protams, dzinās mums pakaļ, un mēs viņus vedām pret kalnu, pāri strautiem un klintīm, bet pa to laiku pārējie ar visām gotelēm aizlaidās pāri robežai. Tad mēs atkratījāmies no sarkansvārčiem un apmetāmies sagaidīt tumsu tajā mājelē, kur es pirmo reizi ieraudzīju tevi.

-     Skaidrs, es noteicu. Kāpēc tu vispār atgriezies Skotijā? Francijā taču tev, manuprāt, būtu drošāk.

Džeimijs atvēra muti, lai atbildētu, tomēr pārdomāja un iedzēra malku vīna. Es acīmredzot tuvojos viņa noslēpumu zonai.

-     Nu, tas ir garš stāsts, Ārmaliet, viņš izvairījās. To es tev pastāstīšu kādā citā reizē, bet kā tad ar tevi pašu? Vai neizstāstīsi par savu ģimeni? Protams, ja vari, viņš pasteidzās piebilst.

Es mirkli apdomājos, bet likās, ka nekāds ļaunums necelsies, ja pastāstīšu par saviem vecākiem un tēvoci Lemu. Galu galā tēvoča Lema profesija deva man zināmas priekšrocības. Senatnes pētnieks astoņpa­dsmitajā gadsimtā nozīmēja tikpat daudz vai tikpat maz kā divdes­mitajā.

Tāpēc es izstāstīju visu, kā bija, izlaižot tikai tādas nenozīmīgas deta­ļas kā automašīnas, lidmašīnas un, protams, karš. Kamēr es runāju, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās, iestarpināja pa jautājumam, izteica līdzjūtību par vecāku nāvi, interesējās par tēvoci Lemu un viņa atklā­jumiem.

-     Un tad es iepazinos ar Frenku, es beidzu savu stāstu. Apklusu, nezinādama, cik daudz vēl teikt, nenokļūstot bīstamajā teritorijā. Par laimi, Džeimijs mani izglāba.

-     Un par viņu tu šobrīd nevēlies runāt, viņš saprotoši sacīja. Es, neko nesakot, pamāju ar galvu, skatiens drusku apmiglojās. Džeimijs palaida vaļā roku, ko līdz pat šim brīdim bija turējis, un apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca.

-     Viss kārtībā, viņš teica, viegli glāstot manus matus. Vai tu esi nogurusi, zeltenīt? Gribi gulēt?

Vienu mirkli jutu kārdinājumu teikt "jā", bet sapratu, ka tas būtu gan negodīgi, gan gļēvi. Es noklepojos un, piecēlusies sēdus, papuri­nāju galvu.

-     Nē, es teicu, dziļi ievelkot elpu. No puiša plūda neuzbāzīga ziepju un vīna smarža. Man nekas nekaiš. Pastāsti… pastāsti, kādas spēles tu spēlēji, kad biji mazs puika.

Istabā bija nolikta resna svece, kas deg divpadsmit stundas, katru stundu iezīmēja tumša vaska apļi. Mēs norunājām trīs apļus, atlaižot viens otra rokas tikai tādēļ, lai ielietu vīnu vai aizietu uz tualeti, kas bija iekārtota kaktā aiz aizkara. Atgriežoties no viena šāda ceļojuma, Džeimijs nožāvājās un izstaipījās.

-    Ir briesmīgi vēls, es teicu pieceļoties. Varbūt mums vajadzētu likties gulēt?

-     Labi, viņš piekrita, braucīdams skaustu. Mīlēties? Vai gulēt? Viņš nerātni savilka uz augšu uzaci, un lūpu kaktiņš viņam noraustījās.

Atklāti sakot, biju ar viņu jutusies tik ērti, ka pat piemirsās, kāpēc mēs vispār te esam. Bet šie vārdi pēkšņi izraisīja paniku, kas radīja tukšuma sajūtu vēderā.

-     Nu… es klusi izdvesu.

-    Vai nu šā, vai tā, tu taču netaisies gulēt kleitā, vai ne? viņš kā parasti lietišķi pajautāja.

-     Nu nē, laikam jau ne. Patiesību sakot, notikumi bija risinā­jušies tik strauji, ka nebiju pat padomājusi par gulēšanai piemērotu apģērbu kura man tāpat nebija. Līdz šim biju gulējusi vai nu apakškreklā, vai kaila atkarībā no laikapstākļiem.

Džeimijam nebija nekā, tikai tas, kas mugurā; viņš pilnīgi noteikti gulēs kreklā vai kails, tādi apstākļi, visticamāk, ļoti strauji atrisinās mūsu uzdevumu.

-    Nu tādā gadījumā nāc šurp, un es tev palīdzēšu tikt galā ar auk­lām un visu pārējo.

Kad Džeimijs sāka mani izģērbt, viņam vienu mirkli tomēr iedrebē­jās rokas. Taču, cīnoties ar desmitiem āķīšu, kas saturēja ņieburu, viņš savu biklumu zaudēja.

-    Ha! Džeimijs uzvaroši iesaucās, kad pēdējais āķītis atnāca vaļā, un mēs abi sākām smieties.

-    Tagad ļauj man, es teicu, nolēmusi, ka nav jēgas vilcināties vēl ilgāk. Es pacēlu rokas, atpogāju viņam virskreklu, pabāzu plaukstas zem tā un pāršūdināju pāri pleciem. Lēnām vilku plaukstas viņam pa krūtīm, jūtot asās spalvas un seklās iedobītes ap krūšu galiņiem. Viņš stavēja nekustīgi un tik tikko elpoja, kad nometos uz ceļiem, lai attaisitu kniedēto jostu.

Ja tam vispār jānotiek, tad tas var notikt tagad, es domāju un tīšu­prāt pārlaidu rokas spēcīgajām, stiegrainajām kājām zem kiltiem. Lai arī nu jau lieliski zināju, ko vairums skotu valkā zem kiltiem proti, neko -, tomēr Džeimija kailums mani izbrīnīja.

Tad viņš piecēla mani kājās un pieliecās, lai noskūpstītu. Tas turpi­nājās ilgi, un viņa rokas slīdēja lejup, līdz atrada apakšsvārku sastiprinājumu. Tie nokrita uz grīdas iestīvinātu volānu mākonī, un es paliku vienā kreklā.

-     Kur tu iemācījies tā skūpstīties? es, mazliet aizelsusies, iejautā­jos. Viņš pasmaidīja un pievilka mani sev klāt.

-     Es teicu, ka esmu nevainīgs, nevis mūks, viņš atbildēja un atkal sāka mani skūpstīt. Ja man vajadzēs padomu, es pajautāšu.

Ciešajā apskāvienā es konstatēju, ka viņš ir vairāk nekā gatavs tur­pināt to, kas mums darāms. Nobrīnījos, ka arī es esmu gatava. Atklāti sakot, vai nu vēlās stundas, vīna, vīrieša pievilcības, vai vienkārši ilgās atturības dēļ es viņu patiešām gribēju.

Izvilku viņa kreklu no kiltiem un slidināju rokas augšup pa krūtīm, tad ar īkšķiem sāku apļot krūšu galiņus. Tie tūdaļ kļuva cieti, un viņš strauji piekļāva mani sev klāt.

-    Oh! Es cīnījos pēc elpas. Atvainojies viņš palaida mani vaļā.

-     Nē, tas nekas, skūpsti mani vēl. Džeimijs paklausīja un šoreiz nobīdīja man no pleciem krekla lencītes. Viņš mazliet atkāpās, saņēma rokās manas krūtis un berzēja krūšu galiņus, tāpat kā es pirmīt biju darījusi ar viņu. Ar tausti meklēju sprādzi, kas saturēja kiltus; viņa pirksti aizvadīja mani līdz vajadzīgajai vietai, un sprādze atsprāga vaļā.

Pēkšņi viņš paņēma mani klēpi un apsēdās uz gultas. Balss, kad viņš ierunājās, bija mazliet piesmakusi.

-     Saki, ja uzvedos par skarbu vai arī vēlies, lai pārtraucu. Jebkurā brīdī, pirms esam savienojušies; pēc tam es diez vai varēšu apstāties.

Par atbildi es apņēmu ar rokām Džeimija kaklu un uzvilku viņu sev virsū. Vadīju viņu uz slideno atveri sev starp kājām.

-    Augstais Dievs, izdvesa Džeimijs Freizers, kurš nekad velti nevalkāja Dieva vārdu.

-     Un tagad neapstājies, es teicu.

Kad pēc tam abi gulējām blakus, likās dabiski, ka Džeimijs uzlicis manu galvu sev uz krūtīm. Mēs labi saderējām kopā, un lielākā tiesa sākotnējā bikluma bija pagaisusi, tas bija pazudis abpusējā uzbudinā­jumā un jaunajās izjūtās, ko sniedza otra auguma iepazīšana.

-    Vai bija tā, kā tu iedomājies? Ziņkāre man nedeva miera. Man zem auss dobji ieskanējās viņa smiekli.

-     Gandrīz. Biju domājis… nē, lai paliek.

-     Nē, pasaki! Ko tu biji domājis?

-     Es neteikšu, tu smiesies par mani.

-    Es apsolu nesmieties. Saki. Džeimijs glāstīja manus matus, atglauzdams tos no auss.

-    Ak, nu labi. Nezināju, ka to dara ar seju pret seju. Biju domājis, ka tas jādara no mugurpuses nu, kā zirgi.

Man ļoti grūti nācās turēt doto solījumu, tomēr es nesmējos.

-     Es zinu, ka izklausās muļķīgi, viņš aizstāvējās. Tikai… nu, tu jau saproti: ja mazotnē kaut ko ieņem galvā, tad tā vienkārši paliek.

-    Tu nekad neesi redzējis mīlējāmies cilvēkus? Es nobrīnījos, jo biju ievērojusi mazās mājiņas, kur visa saime dzīvoja vienā istabā. Protams, Džeimija ģimene nebija trūcīga, tomēr droši vien tikai retais bērns Skotijā nekad nav pamodies un pieķēris vecākus mīlējāmies.

-    Skaidrs, ka esmu, bet, zini, parasti tas noticis zem segas. Ko tur var redzēt, tikai to, ka vīrietis guļ virspusē. Tik daudz es zināju.

-     Mm. Es pamanīju.

-    Vai es tevi saspiedu? viņš, mazliet noraizējies, apjautājās.

-    Ne visai. Bet vai tiešām tu tā domāji? Es nesmējos, bet platu smaidu nomākt nespēju. Džeimija ausis iekrāsojās sārtas.

-    Nūjā. Reiz redzēju, kā ārā viens vīrietis paņēma sievieti. Bet tas… nu, tas bij ar varu, un viņš to darīja no mugurpuses. Šis skats man iespiedās atmiņā, un, kā jau teicu, tā man šī doma pielipa.

Viņš turēja mani apskautu un atkal lika lietā savu zirgu labināša­nas metodi. Taču pamazām bubināšana kļuva arvien mērķtiecīgāka un izvērtās par pētīšanu.

-     Gribu tev ko pajautāt, viņš teica, vilkdamas roku man pār muguru.

-    Ko tad?

-    Vai tev patika? viņš kautrīgi apvaicājās.

-    Jā, patika, es pavisam godīgi varēju apgalvot.

-     Ak tā. Man jau tā likās, bet Mērtegs teica, ka sievietēm parasti esot vienalga, tāpēc man jābeidz, cik ātri iespējams.

-     Ko Mērtegs no tā saprot? es nikni izmetu. Lielākajai daļai sie­viešu patīk tā: jo lēnāk, jo labāk. Džeimijs atkal sāka smieties.

-     Nu, tu jau zini labāk par Mērtegu. Vakar vakarā es šajā ziņā da­būju uzklausīt pulka labu padomu no Mērtega, Ruperta un Neda. Taču krietna tiesa no tiem man likās neticami, tāpēc nolēmu labāk paļauties uz savu veselo saprātu.

-     Pagaidām tas tevi nav pievīlis, es teicu, ar pirkstiem bužinot Džeimija krūšu spalvas. Kādus vēl viedus padomus viņi tev deva? Džeimija āda sveces gaismā kvēloja rudi zeltaina; man par uzjautrinā­jumu, viņš sakautrējās, un āda kļuva vēl sarkanāka.

-     Lielāko daļu no tiem es nevaru atkārtot. Es jau teicu, ka man tie visi likās aplami. Diezgan bieži esmu redzējis dažādus dzīvniekus kopo­jamies, un, šķiet, tie pa lielākai tiesai iztiek bez padomiem. Domāju, ka ar cilvēkiem ir tāpat.

Pie sevis nosmējos par to, ka kāds zinības par seksu meklē kūtī un mežā, nevis pie skolas skapīšiem un pornogrāfiskajos žurnālos.

-    Kādus dzīvniekus tu esi redzējis kopojamies?

-     Ak, visādus. Redzi, mūsu saimniecība atrodas mežmalā un es bieži pa turieni klīstu medīju, meklēju izbēgušas govis un tamlīdzīgi. Protams, esmu redzējis zirgus un govis, cūkas, cāļus, baložus, suņus, kaķus, briežus, vāveres, trušus, mežacūkas, ak, un reiz pat čūsku pāri.

-    Čūskas!?

-    Nūjā. Vai tu zināji, ka čūskām ir divi diņķi nu, tēviņiem?

-    Nē, nezināju. Vai tu esi pārliecināts?

-    Kā tad, un abi kā dakšas, tādi. Viņš paplēta trešo un ceturto pirkstu, lai uzskatāmi nodemonstrētu.

-    Izklausās, ka mātītei tas varētu būt briesmīgi nepatīkami, es ieķiķinājos.

-    Nu, likās, ka viņai patīk, Džeimijs iebilda. Cik nu es varēju redzēt; čūskām sejā neparādās nekāda izteiksme.

Es piekļāvu seju Džeimijam pie krūtīm, smieklos sprauslādama. Viņa patīkamā muskusa smarža saplūda ar gultas veļas aso smārdu.

-    Velc nost kreklu, es pavēlēju, pieceļoties sēdus un paraustot šī apģērba gabala malu.

-    Kāpēc? viņš jautāja, bet piecēlās un paklausīja. Es nometos viņa priekšā ceļos, apbrīnodama viņa kailo augumu.

-    Tāpēc, ka es gribu skatīties uz tevi, es sacīju. Viņš bija skaisti veidots, ar slaidiem, gracioziem locekļiem, plakaniem muskuļiem, kas līdzeni stiepās no krūškurvja un pleciem līdz nelielajiem vēdera un cir­kšņu ieliekumiem. Mans pētījuma objekts savilka uzacis.

-    Nu tad dots pret dotu. Velc nost savējo. Džeimijs pastiepa roku un palīdzēja man izlocīties no saņurcītā krekla, nostumjot to man pāri gurniem. Kad stāvēju kaila, Džeimijs saņēma mani ap vidu un ar dzīvu interesi apskatīja. Gandrīz sakaunējos, kad viņš mani tā pētīja.

-    Vai tu nekad neesi redzējis pliku sievieti? es jautāju.

-    Esmu, bet ne tik tuvu. Viņa seja atplauka platā smaidā. Un nevienu, kas būtu mana. Viņš ar abām rokām noglāstīja manus gur­nus. Tev ir skaisti, plati gurni, laikam jau būsi laba bērnu nēsātāja.

-    Ko!? Es dusmīgi atrāvos, bet viņš atvilka mani atpakaļ, atkrita uz gultas un uzrāva mani sev virsū. Viņš turēja mani tik ilgi, līdz es beidzu pretoties, tad pacēla, lai atkal aizsniegtu manas lūpas.

-    Es zinu, ka ar vienu reizi pietiek, lai laulība būtu piepildīta, bet… Viņš sakautrējies apklusa.

-    Tu atkal gribi to darīt?

-    Vai tu ļoti negribi?

Ari šoreiz es nesmējos, bet likās, ka man no sasprindzinājuma krakšķ ribas.

-    Nē, es drūmi atteicu. Man nav iebildumu.

-    Vai tu esi izsalcis? kaut kad vēlāk es klusi pajautāju.

-     Kā vilks. Džeimijs pielieca galvu, lai maigi iekostu man krūti, tad pacēla galvu un pasmaidīja. Bet es gribu arī ēdienu. Viņš aizri­pinājās līdz gultas malai. Virtuvē droši vien būs auksta vēršgaļa un maize, iespējams, ari vīns. Atnesīšu mums vakariņās.

-     Nē, necelies. Es atnesīšu. Izlēcu no gultas un devos uz durvīm, virs krekla aplikusi šalli, lai koridorā nenosaltu.

-     Pagaidi, Klēra! Džeimijs sauca. Labāk ļauj man… bet es jau biju atvērusi durvis.

Manu parādīšanos apsveica rēcošas gaviles, lielajā istabā pie pa­varda slaistījās aptuveni piecpadsmit vīru, kas dzēra, ēda un spēlēja kauliņus. Mirkli stāvēju kā sastingusi kāpņu laukumiņā, un no uguns mestajām ēnām uz mani augšup vērās piecpadsmit baudkāri ģīmji.

-     Ei, zeltenīt! no dzīrotāju vidus kliedza Ruperts. Tu vēl jaudā paiet! Vai tad Džeimijs nepilda savus pienākumus, kā nākas?

Šo asprātību uzņēma ar smieklu šaltīm un vairākām vēl rupjākām piezīmēm par jaunā vīra prasmi.

-    Ja esi Džeimiju jau nogurdinājusi, es ar prieku viņu nomainītu! piedāvājās maza auguma tumšmatains jauneklis.

-    Nē, nē, zeltenīt, šis jau neko nejaudā, ņem mani! kliedza cits.

-     Viņa neņems nevienu no jums, puiškāni! iebļāvās Mērtegs, galīgi apdzēries. Pēc Džeimija viņai vaj'g kauc ko šitādu! Viņš pavi­cināja virs galvas milzīgu jēra kaulu, un sienas sāka drebēt rēcošos smieklos.

Es apcirtos un iemuku atpakaļ istabā, aizsitu durvis, atspiedos ar muguru pret tām un nikni lūrēju uz Džeimiju, kurš kails gulēja gultā un kratījās smieklos.

-     Es taču centos tevi brīdināt, viņš elsoja. Tev vajadzētu redzēt savu seju!

-    Ko, es šņācu, visi tie veči tur dara?

Džeimijs graciozi izslīdēja no kāzu gultas un, tupēdams uz ceļiem, sāka rakņāties pa mūsu nevērīgi nomesto drēbju kaudzi uz grīdas.

-     Liecinieki, viņš strupi izmeta. Dūgals nepieļaus, ka kāda gadījuma dēļ šīs laulības var atsaukt. Viņš piecēlās ar kiltiem rokās, uzsmaidīja man un aplika tos sev ap gurniem. Baidos, ka tava labā slava ir nenovēršami aptraipīta, Armaliet.

Kreklu neuzvilcis, viņš devās uz durvīm.

-     Neej tur! es iesaucos, pēkšņas panikas pārņemta. Viņš uzlika roku uz bultas un pagriezās pret mani, lai iedrošinoši uzsmaidītu. Neraizējies, zeltenīt. Ja viņi ir liecinieki, lai taču viņiem tiek. Turklāt es netaisos turpmākās trīs dienas mirt badā tikai mēles trīšanas dēļ.

Džeimijs izgāja no istabas, pameta durvis mazā spraudziņā, un viņu sagaidīja piedauzīga aplausu vētra. Varēju dzirdēt, kā viņš iet uz virtuvi un viņam nopakaļ lido skalās balsīs izkliegti apsveikumi, neķītri jautājumi un padomi.

-    Nu, Džeimij, kā bij pirmajā reizē? Vai tev tecēja asinis? klaigāja Ruperts, kuru bija viegli pazīt pēc balss, kas skanēja kā no akas dziļumiem.

-    Nē, bet tev gan, vecais nelieti, tecēs, ja tu neaizvērsi žaunas, atskanēja Džeimija asais tonis platajā skotiskajā izrunā. Atbildi pava­dīja sajūsmas pilna aurošana, un apcelšanās turpinājās, Džeimijam ejot pa gaiteni līdz virtuvei un atkal atpakaļ augšup pa kāpnēm.

Mazā spraudziņā pavēru durvis, lai ielaistu Džeimiju, kura seja bija sarkana kā lejā pavardā degošā uguns un rokas pilnas ar ēdieniem un dzērieniem. Džeimijs iespraucās istabā, un viņam līdzi iespruka pēdē­jais jautrības vilnis no apakšstāva. Es to aprāvu, ar spēku aizcērtot dur­vis un aizšaujot bultu.

-    Atnesu pietiekami, lai kādu laiku nevajadzētu iet ārā, Džeimijs sacīja, liekot uz galda bļodas un cītīgi vairoties skatīties man acīs. Vai kaut ko iekodīsi?

Es pastiepu roku viņam garām pēc pudeles vīna.

-    Vēl ne. Man vajag iedzert.

Džeimija stiprās alkas, par spīti viņa neveiklībai, pamodināja tās arī manī. Nevēlēdamās dot pamācības, nedz arī uzsvērt savu pieredzi, es ļāvu darīt, ko viņš vēlējās, tikai šad tad kaut ko piedāvājot, piemēram, lai viņš atbalstās uz elkoņiem, nevis man uz krūtīm.

Kaut arī alkas bija lielas un rīcība vēl pārāk neveikla, lai prastu būt maigs, viņš mīlējās ar tādu neatslābstošu prieku, ka radās doma, vai likai vīriešu nevainība nav pilnībā nenovērtēta prece. Viņš rūpējās, lai nenodarītu man pāri, un tas man vienlaikus likās gan mīļi, gan kai­tinoši.

Trešajā reizē es izliecu augumu, lai būtu ciešāk kopā, un iekliedzos. Viņš uzreiz sabijās un, juzdamies vainīgs, atrāvās.

-    Piedod, viņš lūdzās. Negribēju nodarīt tev sāpes.

-    Tu jau arī nenodarīji. Es laiski izstaipījos, juzdamās pasakaini labi.

-    Tu nemānies? Viņš pētīja, vai man kaut kur nav brūce. Pēkšņi es aptvēru, ka Mērtegs un Ruperts steidzīgajā apmācības kursā laikam izlaiduši dažus no saistošākajiem jautājumiem.

-    Vai tā notiek katru reizi? Kad biju Džeimiju apgaismojusi, viņš pārņemts jautāja. Jutos kā Batas atraitne (Dž. Čosers "Kenterberijas stāsti") vai japāņu geiša. Nekad nebiju sevi uzskatījusi par skolotāju mīlas mākslā, bet nu nācās atzīt, ka šai lomai piemīt zināma pievilcība.

-    Nē, ne katru reizi. Es pasmīnēju. Tikai tad, ja vīrietis ir labs mīlētājs.

-     0! Mana mīlētāja ausis kļuva gaišsārtas. Mazliet sabijos, kad redzēju, ka vaļsirdīgo interesi viņa skatienā nomaina arvien pieaugoša apņēmība.

-    Vai nākamajā reizē tu pateiksi, kas man jādara? viņš jautāja.

-    Tev nav jādara nekas īpašs, es viņu iedrošināju. Tikai nestei­dzies un uzmanīgi mani vēro. Bet kāpēc gaidīt? Vai tad neesi jau gatavs?

Džeimijs bija izbrīnīts.

-    Tev nevajag gaidīt? Es nevaru uzreiz pēc…

-    Nu, sievietes ir citādas.

-    Jā, es pamanīju, jauneklis nomurmināja.

Viņš saņēma manu rokas locītavu starp īkšķi un rādītājpirkstu.

-    Tikai… tu esi tik maza, es baidos nodarīt tev pāri.

-     Tu man nenodarīsi pāri, es nepacietīgi attraucu. Un, ja arī, man nav iebildumu. Redzot pilnīgu neizpratni viņa sejā, nolēmu parādīt, ko es biju domājusi.

-    Ko tu dari? viņš satriekts jautāja.

-    Un kā tev liekas? Paliec mierā. Pēc dažām minūtēm es liku lietā zobus, spiežot tos arvien stiprāk, līdz viņš ar skaļu šņākoņu ierāva gaisu plaušās. Es apstājos.

-    Vai tev sāpēja? es jautāju.

-    Jā. Mazliet. Izklausījās, it kā viņam būtu aizžņaugta rīkle.

-     Vai tu gribi, lai pārtraucu?

-     Nē!

Es turpināju, tīšuprāt izturēdamās skarbi, līdz viņš pēkšņi noraustī­jās un ievaidējās, it kā viņam ar visām saknēm būtu izrauta sirds. Viņš gulēja uz muguras, drebēdams un smagi elpodams. Tad aizvērtām acīm kaut ko nomurmināja gēlu valodā.

-     Ko tu teici?

-    Es teicu, Džeimijs atbildēja, atverot acis, ka man pārsprāgs sirds.

Es, apmierināta ar sevi, pasmaidīju.

-    Ak, Mērtegs ar kompāniju ari par to tev neko nebija teicis?

-     Kā ta' ne, teica gan. Tā bij viena no tām lietām, kurai es neticēju.

Sāku smieties.

-    Tādā gadījumā varbūt labāk nestāsti man, ko vēl viņi tev teica. Bet vai tagad tu saproti, ko biju domājusi, sakot, ka man nav iebil­dumu, ja tu izturies mazliet nesavaldīgi?

-    Jā. Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Ja es tā darītu tev, vai tu arī justos tāpat?

-    Hm, es iegrimu domās, atklāti sakot, nezinu. No visa spēka biju centusies atvairīt domas par Frenku, jo uzskatīju, ka laulības gultā nevajadzētu būt vairāk par diviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kā viņi tur nokļuvuši. Džeimijs un Frenks bija ļoti atšķirīgi gan miesā, gan garā, taču variantu skaits, kādā veidā var satikties divi ķermeņi, ir ierobe­žots, un mēs vēl nebijām atklājuši to tuvības teritoriju, kurā mīlestības akts var īstenoties neskaitāmās niansēs. No miesas reakcijām nevarēja izvairīties, bet bija daži nostūri, kas vēl nebija izpētīti.

Džeimija piere bija savilkta tēloti draudīgā izteiksmē.

-     Ak tā, ir kaut kas tāds, ko tu nezini? Nu tad mēs to noskaidrosim, vai ne? Tiklīdz būšu atguvis spēku. Viņš atkal aizvēra acis. Kaut kad jaunnedēļ.

Uztrūkos īsi pirms rītausmas, drebēdama un stīva no bailēm. Nespēju atsaukt atmiņā sapni, kurš bija mani pamodinājis, bet straujā atgriešanās realitātē bija tikpat biedējoša. Vakar uz zināmu laiku situā­cija, kurā biju nokļuvusi, man varēja piemirsties, jo pilnibā baudīju jaunatrastās tuvības prieku. Tagad es biju viena, man blakus gulēja svešs vīrietis, ar ko neatšķetināmi bija savijusies mana dzīve, kuru nesa straume un kurai no katra stūra uzglūnēja neredzamas briesmas.

Laikam jau biju izdvesusi kādu nožēlas skaņu, jo pēkšņi gultas drēbes aizlidoja pa gaisu un man blakus gulošais svešinieks metās uz grīdas tik spēji, ka vai sirds apstājās, tik strauji no zāles gaisā var uzšauties tikai fazāns. Viņš sastinga guļus uz vēdera netālu no durvīm, un pirmsausmas nokrēslā es viņu tik tikko varēju saskatīt.

Brīdi viņš uzmanīgi klausījās pie durvīm, tad veikli pārmeklēja istabu, bez skaņas no durvīm aizslīdēdams līdz logam un atpakaļ līdz gultai. Roka bija saliekta tādā leņķī, ka man bija skaidrs viņš tur kaut kādu ieroci, lai gan tumsā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Apsēdies man blakus un apmierināts, ka viss kārtībā, Džeimijs ieslidināja nazi vai kas nu tas bija slēptuvē gultas galā.

-    Vai tev nekas nekaiš? viņš čukstus apprasījās. Pirksti pārbrauca manam slapjajam vaigam.

-    Nē. Piedod, ka pamodināju tevi. Es redzēju murgus. Pie joda… Biju gribējusi pajautāt, kas viņam lika tik strauji izlēkt no gultas.

Plata, silta plauksta pārslīdēja manai kailajai rokai, apraujot manu jautājumu.

-    Nav brīnums; tu esi sasalusi ragā. Roka mudināja mani patver­ties zem segu kaudzes siltajā vietiņā, kuru tikko biju atstājusi. Tā ir mana vaina, Džeimijs nomurmināja. Biju pievācis visas segas. Diemžēl neesmu vēl pieradis, ka man kāds guļ blakus. Viņš silti ievīkstīja mani segās un atgūlās blakus. Pēc mirkļa viņš atkal pieskārās manai sejai.

-    Vai tu raudi manis dēļ? viņš klusi apjautājās. Vai tu nevari mani ciest?

Es īsi kā nožagojoties iesmējos, šņuksts arī tas nebija.

-     Nē, ne jau tevis dēļ. Es izstiepu roku tumsā, meklējot roku, ko varētu iedrošinoši saspiest. Mani pirksti atdūrās pret segas un siltas miesas kamolu, tomēr pēdīgi es atradu meklēto. Mēs gulējām blakus un skatījāmies zemajās griestu sijās.

-     Un kas tad būtu, ja es nevarētu tevi ciest? pēkšņi gribēju zināt. Sasodīts, ko tu varētu darīt? Gulta nočīkstēja, kad viņš paraustīja plecus.

-      Laikam jau pateiktu Dūgalam, ka tu gribi atcelt laulības, pamato­joties uz to, ka tā nav piepildīta.

Šoreiz es nespēju valdīt smieklus.

-     Nav piepildīta! Ar visiem šiem lieciniekiem?

Istabā bija kļuvis pietiekami gaišs, lai es saskatītu smaidu man pie­vērstajā sejā.

-     Ak nu, kādi tur liecinieki, tikai tu un es varam pateikt droši, vai ne? Un es labāk justos neveikli nekā precētos ar cilvēku, kas mani nist.

Pagriezos pret Džeimiju.

-     Es tevi nenīstu.

-     Es ari tevi nenīstu. Un daudzas laimīgas laulības sākušās uz nedrošāka pamata. Maigi viņš pagrieza mani ar muguru pret sevi, cieši piekļāvās, un tā mēs gulējām. Viņa roka apņēma manu krūti nevis aicinājumā vai prasībā, bet tāpēc, ka likās tur ir tās īstā vieta.

Nebaidies, viņš čukstēja man matos. Tagad mēs esam divi.

Pirmo reizi pēc daudzām dienām es jutu, ka esmu siltumā, mierā un drošībā. Tikai tad, kad līdz ar pirmajiem saules stariem ieslīgu miegā, es atcerējos, ka man virs galvas noslēpts nazis, un vēlreiz iedomājos: cik lielām jābūt briesmām, lai vīrietis kāzu naktī liktos gultā bruņots un modrs?

Naktī ar grūtībām iegūtā tuvības sajūta, šķiet, iztvaikoja reizē ar rasu, un no rīta starp mums valdīja diezgan jūtams sasprindzinājums. Pēc brokastīm, kas gandrīz pilnīgā klusumā tika ieturē­tas guļamistabā, mēs uzkāpām nelielā uzkalnā aiz iebraucamās vietas, laiku pa laikam apmainoties uzspiestām pieklājības frāzēm.

Augšā es apsēdos uz krituša koka stumbra atvilkt elpu, Džeimijs nometās zemē dažas pēdas tālāk un atspieda muguru pret nelielu priedīti. Aiz mums krūmos rosīgi darbojās putns, šķiet, ķivulis, bet varbūt tas bija strazds. Klausījos, kā tas lēnigi čabinās, vēroju debesīs slīdam mazus, pūkainus mākonīšus un prātoju par etiķeti, kas būtu piemērota šai situācijai.

Klusums nudien kļuva pārāk nomācošs, kad Džeimijs pēkšņi ieteicās:

-    Es ceru… tad aprāvās un nosarka. Man gan likās, ka sarkt vaja­dzētu man, taču es priecājos, ka to spēj vismaz viens no mums.

-     Ko tad? es jautāju, cenšoties ielikt balsī uzmundrinājumu.

Džeimijs, joprojām pietvīcis, papurināja galvu.

-     Neko.

-    Runā! Es pastiepu kāju un piesardzīgi piebikstīju viņam pie stilba. Godīgums, vai atceries? Tas nu nebija godīgi, bet es vien­kārši vairs nespēju izturēt nervozo kāsēšanu un plakstu plikšķināšanu.

Rokas ciešāk apņēma ceļgalus, un viņš mazliet atliecās, bet skatiens kā piekalts palika pie manis.

-    Es gribēju teikt, viņš klusi atsāka, es ceru, ka vīrietis, kuram bija tas gods pirmajam gulēt ar tevi, izturējās pret tevi tikpat iejūtīgi kā tu pret mani. Viņš bikli pasmaidīja. Bet padomājot man likās, ka tas nav pareizi. Es biju gribējis… nu, es tikai vēlējos tev pateikt paldies.

-    Ar iejūtību tam nav nekāda sakara! es noskaldīju, palūkojoties lejup un enerģiski notraucot sev no kleitas neesošu puteklīti. Manu nolaisto acu redzeslokā parādījās liels zābaks un viegli piebikstīja man pie potītes.

-    Godigums, vai atceries? viņš atkārtoja manis teikto, un es pa­cēlu skatienu, bet ieraudzīju nicinoši savilktas, sarkanas uzacis un platu smaidu.

-    Nu, es aizstāvējos, katrā ziņā ne pēc pirmās reizes. Viņš sāka smieties, un es, sev par šausmām, atklāju, ka vēl protu sarkt.

Man pār sakarsušo seju krita vēsa ēna, divas lielas rokas stingri saņēma mani un uzrāva kājās. Džeimijs apsēdās manā vietā uz baļķa un aicinoši paplikšķināja sev pa celi.

-     Sēdi! viņš pavēlēja.

Es negribīgi padevos un, galvu aizgriezusi, apsēdos. Džeimijs mani ērti iekārtoja sev pie krūtīm un apskāva ap vidukli. Jutu sev pie mugu­ras sitamies sirdi.

-    Nu, viņš sacīja. Ja mums tīri labi sarunas sokas nesaskaroties, tad varam arī drusku saskarties. Saki, kad atkal būsi pie manis piera­dusi. Džeimijs atliecās atpakaļ tā, ka mēs atradāmies ozola ēnā. Viņš turēja mani cieši apskautu, bet neko nerunāja, tikai vienmērīgi elpoja es jutu krūšu cilāšanos un viņa elpu sev matos.

-    Labi, pēc brīža es pārtraucu klusumu.

-     Labi. Viņš atlaida rokas un pagrieza galvu tā, lai varētu skatī­ties man sejā. Tuvumā es redzēju, ka Džeimija vaigu un zodu klāj kastaņkrāsas rugāji. Pārlaidu vaigam pirkstus bārda bija kā veca dīvāna plīša pārvalks, vienlaikus cieta un mīksta.

-    Piedod, viņš atvainojās, šorīt nevarēju nodzīt bārdu. Dūgals man vakar pirms kāzām iedeva bārdasnazi, bet paņēma atpakaļ lai­kam, lai pēc kāzu nakts nepārgriežu sev rīkli. Viņš man uzsmaidīja, un es atbildēju smaidam.

Dūgala pieminēšana atsauca atmiņā iepriekšējā vakarā notikušo sarunu.

-     Es domāju… ieminējos. Vakar tu teici, ka Dūgals ar vīriem tevi sagaidījis piekrastē, kad atgriezies no Francijas. Kāpēc tu devies līdzi viņam, nevis uz mājām, tas ir, uz Freizeru zemēm? Es domāju, tas, kā Dūgals pret tevi izturējies… Man uzmācās šaubas, un es nepabeidzu teikumu.

-     O, Džeimijs noteica un sakustināja kājas, lai izlīdzinātu manu svaru. Gandrīz varēju dzirdēt viņu domājam. Tomēr lēmumu viņš pie­ņēma diezgan ātri.

-     Nu, laikam jau tev to vajadzētu zināt. Viņš sarauca pieri. Esmu tev stāstījis, kāpēc mani pasludināja ārpus likuma. Nu, par laiku pēc… pēc tam, kad devos projām no Fortviljamas, man viss bija vienalga… viss. Apmēram tajā pašā laikā nomira mans tēvs un māsa… Viņš atkal apklusa, un es jutu risināmies iekšēju cīņu. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Parasti priecīgo seju apēnoja spēcīgas emocijas.

-     Dūgals teica, Džeimijs lēnām sacīja, Dūgals man teica, ka… ka mana māsa ir uz grūtām kājām. No Rendela.

-    Ak mūžs!

Viņš iesāņus uzmeta man skatienu, tad novērsās. Acis mirdzēja spoži kā safīri, un viņš pāris reižu steidzīgi samirkšķināja plakstus.

-     Es… es nespēju sevi piespiest atgriezties, Džeimijs klusā balsī atzinās. Satikties ar māsu pēc tā, kas noticis. Un ari… viņš nopūtās, bet tad cieši saknieba lūpas, …Dūgals teica, ka viņa… ka pēc bērna piedzimšanas viņa… nu, protams, viņa tur nevarēja neko darīt; viņa bija viena pie joda, es atstāju viņu vienu! Viņš teica, ka māsa esot sagājusies ar citu angļu karavīru, kādu no garnizona, viņš tikai nezi­nāja, ar kuru.

Džeimijs skaļi norija kaklā iestrēgušu kamolu, tad turpināja jau mierīgākā balsī:

-     Es aizsūtīju mājās naudu, cik nu varēju, protams, bet es nespēju… nu nespēju piespiest sevi viņai uzrakstīt. Ko es teiktu? Viņš bezpalī­dzīgi paraustīja plecus.

-     Lai nu kā, pēc kāda laika man apnika karavīra dzīve Francijā. Un no sava tēvoča Alekša dzirdēju, ka viņš saņēmis ziņu no kāda angļu dezertiera, vārdā Horokss. Tas cilvēks dezertējis no armijas un iestā­jies dienestā pie Frānsisa Maklina no Danvēri. Kādu dienu viņš bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts un izpļāpājies, ka dienējis Fortviljamas gar­nizonā, no kura es aizlaidos. Un viņš redzējis to cilvēku, kas todien nošāva virsseržantu.

-    Tātad viņš varētu apliecināt, ka tas nebiji tu! Izklausījās, ka tās ir labas ziņas, un es tā ari pateicu. Džeimijs pamāja ar galvu.

-     Nūjā. Kaut ari dezertiera liecībai jau nu nebūtu nekāds lielais svars. Tomēr sākumam derēs. Vismaz arī es pats zinātu, kurš ir vai­nīgais. Un, kamēr es… nu, nevarēju iedomāties atgriezties Lelibrokā; tomēr es priecātos jau par to vien, ka varu staigāt pa Skotiju, nebaido­ties, ka mani pakārs.

-    Jā, šķiet, ka tā ir laba doma, sausi noteicu. Bet kāda loma šajos notikumos ir Makenzijiem?

Tad man vajadzēja uzklausīt sarežģītu dzimtas attiecību un klana sadarbību analīzi, bet, kad viss puslīdz nostājās savās vietās, izrādījās, ka Frānsisam Maklinam ir kāda radniecība ar Makenziju pusi, un viņš atlaidis vēsti par Horoksu Kolamam, kurš savukārt sūtījis Dūgalu mek­lēt Džeimiju.

-    Un tā sanāca, ka viņš bija tuvumā, kad tiku ievainots, Džei­mijs beidza savu stāstu. Viņš apklusa un, acis samiedzis, lūkojās saulē.

-    Zini, pēc tam es prātoju, varbūt viņš to izdarīja.

-     Iezvēla tev ar cirvi? Tavs miesīgs tēvocis? Kāda velna pēc?!

Džeimijs sarauca pieri, it kā apsvērdams, cik daudz man stāstīt, tad

paraustīja plecus.

-     Man nav ne jausmas, ko tu zini par Makenziju klanu, viņš sacīja, taču domāju, ka nav iespējams vairākas dienas jāt blakus Nedam Gauenam un neko par to nezināt. Agrāk vai vēlāk viņš sāk par to runāt.

Džeimijs pamāja ar galvu, redzot, ka es par atbildi smaidu.

-     Nu, tu pati esi tikusies ar Kolamu. Visiem ir skaidrs, ka lielu vecumu viņš nepiedzīvos. Un mazajam Heimišam ir knapi astoņi gadi; vēl vismaz desmit gadus viņš nevarēs vadīt klanu. Kas notiks, ja Kolams nomirs, iekams Heimišs ir pietiekami pieaudzis? Džeimijs it kā ar skatienu mudināja mani atbildēt.

-     Nu, laikam jau par vadoni kļūs Dūgals, es izteicu minējumu,

-    vismaz līdz laikam, kad Heimišs būs gana vecs.

-    Nūjā, tiesa. Džeimijs māja ar galvu. Bet Dūgals nav tāds kā Kolams, un klanā ir cilvēki, kuri nebūt nepriecātos viņam sekot ja vien būtu izvēle.

-    Skaidrs. Es aizvien vēl runāju lēnām. Un šī izvēle esi tu.

Es uzmanīgi noskatīju Džeimiju, un man vajadzēja atzīt, ka tāda iespēja pastāv. Viņš bija vecā Džeikoba mazdēls; Makenziju asinis, kaut arī tikai no mātes puses. Liela auguma, glīts, labi noaudzis puisis, skaidri redzams, ka gudrs un no ģimenes mantojis spēju vadīt. Viņš karojis Francijā un pierādījis, ka prot vest vīrus kaujā; tas bija nopietns arguments. Pat izsludinātā atlīdzība par jaunekļa galvu nebūtu nepār­varams šķērslis ja viņš kļūtu par klana vadoni.

Angļiem jau tagad pietiek rūpju ar Hailendu pastāvīga dumpo­šanās, laupīšana uz robežas un savstarpēji karojoši klani -, viņi neris­kētu izraisīt vēl nopietnāku sacelšanos, apsūdzot slepkavībā liela klana vadoni, turklāt klana ļaužu acīs tā nebūt nebija slepkavība.

Pakārt vienu nenozīmīgu Freizeru bija viens, bet uzbrukumā ieņemt Leohas pili un apcietināt Makenziju klana vadoni, lai vilktu viņu angļu tiesas priekšā, bija pavisam kas cits.

-    Vai tu gribētu kļūt par vadoni, ja Kolams nomirtu? Galu galā tā bija izeja no sarežģījumiem, kaut arī man bija aizdomas, ka šis ceļš pats par sevi radīja nopietnus šķēršļus.

Džeimijs pasmaidīja par šo domu.

-    Nē. Pat ja liktos, ka man šī vieta pienākas bet tā nav -, tas sašķeltu klanu, Dūgala vīri nostātos pret tiem, kas varētu sekot man. Es nealkstu varas par citu cilvēku asiņu cenu. Bet Dūgals un Kolams jau to nevar droši zināt, vai ne? Tāpēc viņiem varētu likties, ka vieglāk ir mani nogalināt nekā pieļaut tādu iespēju.

Pieri saraukusi, es pārdomāju dzirdēto.

-    Bet tu taču vari pateikt Dūgalam un Kolamam, ka tev nav nolūka… Ak! Es paskatījos uz viņu ar lielu cieņu. Bet tu jau to izdarīji. Zvē­resta došanas laikā.

Jau agrāk biju nospriedusi, cik veikli viņš bija atradis izeju no bīs­tamās situācijas, bet tikai tagad redzēju, cik bīstama tā bijusi. Klana vīri noteikti bija gribējuši, lai viņš dod zvērestu; tieši tikpat noteikti, kā Kolams to nevēlējās. Dot tādu zvērestu bija tas pats, kas pasludināt sevi par Makenziju klana locekli, un tādā veidā viņš kļūtu par poten­ciālu kandidātu uz vadoņa vietu. Atsakoties zvērēt, Džeimijs riskēja, ka tiks piekauts vai nogalināts; un ar to pašu viņš riskēja tikai ne tik uzkrītoši sadarbojoties.

Saskatot draudošās briesmas, Džeimijs bija izvēlējies virzienu, kuru diktēja veselais saprāts, nepiedalīties ceremonijā. Un, kad es ar savu nepārdomāto bēgšanas mēģinājumu biju taisnā ceļā aizvedusi jauno skotu atpakaļ uz bezdibeņa malu, viņš droši un nešaubīdamies bija licis kāju uz tievās virves un pārgājis pa to uz otru pusi. Je silis prest, pa­tiešām.

Redzēdams man sejā atspoguļojamies manu domu gaitu, Džeimijs pamāja ar galvu.

-    Nūjā. Ja es tovakar būtu devis zvērestu, tad, visticamāk, rītausmu vairs neieraudzītu.

Ši doma un arī apziņa, ka nejauši biju pakļāvusi puisi briesmām, darīja mani nervozu. Duncis gultas galvgalī pēkšņi likās saprātīgs pie­sardzības solis. Es prātoju, cik daudzas naktis Leohā viņš gulējis bru­ņots, gaidīdams, ka ieradīsies nāve.

-    Es vienmēr guļu bruņojies, Armaliet, Džeimijs sacīja, it kā es savas domas būtu izteikusi skaļi. Izņemot klosteri, pagājušā nakts bija pirmā reize vairāku mēnešu laikā, kad negulēju ar nazi rokā. Viņš pasmaidīja, acīmredzot atcerējies, ko bija turējis rokā.

-    Sasodīts, kā tu zini, ko es domāju? noprasīju, nepievēršot uzmanību smaidam. Džeimijs labsirdīgi papurināja galvu.

-    Tu būtu sasodīti slikta spiedze, Armaliet. Viss, ko tu domā, skaidri un gaiši parādās tavā sejā. Tu paskatījies uz manu dunci un nosarki. Galvu ar košo matu rotu piešķiebis, viņš mani vērtējoši noskatīja. Vakar vakarā es prasīju, lai tu apsoli būt godīga, bet tas ir lieki melošana nav tavā dabā.

-    Tad jau labi, ja jau šajā mākslā esmu tik bezcerīga, es paskarbi atbildēju. Vai ar to gribi teikt, ka vismaz tu neuzskati mani par spiedzi?

Džeimijs neatbildēja. Pāri manam plecam viņš raudzījās uz iebrau­camo vietu, augums pēkšņi bija sasprindzis kā loka stiegra. Es satrū­kos bet tad manu uzmanibu piesaistīja kādas skaņas. Pakavu dipēšana un iejūga žvadzēšana; pa ceļu jāja vesels bars vīru.

Piesardzīgi kustēdamies, Džeimijs notupās aiz krūmiem, no kurie­nes pavērās skats uz ceļu. Es parāvu uz augšu brunčus un, cik klusi spēju, četrrāpus viņam sekoju.

Iepretī klints atsegumam ceļš meta asu līkumu, tad mazliet lēze­nākā līnijā ieslīdēja ielejā, kur atradās iebraucamā vieta. Rīta vējš tuvojo­šos ceļinieku radītos trokšņus nesa mūsu virzienā, bet pagāja vēl pāris minūšu, līdz parādījās pirmā zirga purns.

Jātnieki bija divdesmit līdz trīsdesmit vīru liela grupa, vairums no viņiem bija ģērbušies ādas biksēs un tartānos, taču krāsas un raksti bija visdažādākie. Visi bez izņēmuma bija labi bruņoti. Katram zirgam pie segliem bija piesprādzēta vismaz viena muskete, netrūka pistoļu, dunču un zobenu, piedevām vēl tie ieroči, kas, iespējams, bija noslēpti apjomīgajās seglu somās, ko stiepa četri nastu nesēji zirgi. Seši vīri vēl veda aiz pavadām zirgus, kas nebija ne apkrauti ar nastām, ne ar segliem.

Par spīti militārajam ekipējumam, vīri likās miermīlīgi noskaņoti; jājot mazos pulciņos, viņi tērzēja un smējās, kaut gan laiku pa laikam pacēlās kāda galva, lai pavērotu apkārtni. Kad viena jātnieka skatiens slīdēja pāri vietai, kur mēs gulējām slēpnī, es tikai ar grūtībām apspiedu vēlēšanos pieplakt pie zemes; likās, ka šis meklējošais skatiens noteikti pamanīs kādu nejaušu kustību vai saules atspīdumu Džeimija matos.

Šīs domas mudināta, es pacēlu skatienu un atklāju, ka tas pats ienā­cis prātā ari Džeimijam viņš bija uzvilcis pleda malu pāri galvai un pleciem, lai tumšais medību tērpa raksts saplūdinātu viņu ar krūmiem. Kad pēdējais no jātniekiem iegriezās iebraucamās vietas pagalmā, Džeimijs nometa pledu un ar rokas mājienu aicināja mani atpakaļ uz takas, kas veda kalnā.

-    Vai tu zini, kas tie bija? es elsu, sekodama viņam viršu laukā.

-    0 jā. Džeimijs pa stāvo taku traucās kā kalnu kaza, nezaudējot ne elpu, ne cieņu. Atskatījies viņš ievēroja, cik smagi man veicas kāp­šanā, apstājās, pastiepa roku un raušus uzrāva virsotnē.

-    Tā ir sardze, viņš paskaidroja, ar galvu pamādams atpakaļ uz pagalma pusi. Te mēs esam drošībā, bet būs labāk, ja paiesim vēl mazliet nostāk.

Biju dzirdējusi stāstus par slaveno Melno sardzi, šo neformālo poli­cijas vienību, kas uzturēja kārtību Hailendā, tāpat biju dzirdējusi, ka ir vēl citas sardzes un katra pārrauga savu teritoriju, vāc "nodevas" no klientiem par to, ka sargā viņu lopus un īpašumu. Tie, kas noka­vēja maksājumus, varēja kādu ritu pamosties un atklāt, ka nakti viņu ganāmpulks pazudis un neviens nezina, kur lopi palikuši, katrā ziņā ne jau sardzes viri. Mani sagrāba milzīgas neracionālas bailes.

-    Viņi taču nemeklē tevi, vai ne?

Satrūcies Džeimijs atskatījās, it kā gaidītu, ka mums pa pēdām pa nogāzi augšup raušas vīri, bet neviena nebija, un viņš pavērās mani ar atvieglojuma pilnu smaidu lūpās, apņēma mani ap vidu, lai palīdzētu tikt augšā.

-     Nē, nedomāju vis. Desmit mārciņas sudrabā nav tā vērtas, lai man pakaļ dzītos tāds lērums vīru. Un, ja viņi zinātu, ka esmu tajā krogā, tad viņi neierastos tik nevērīgi, vienā barā un pa durvīm. Džei­mijs noteikti papurināja galvu. Nē, ja viņi dzītu pēdas cilvēkam, tad vispirms atsūtītu kādu, kurš nostātos iebraucamās vietas sētas pusē un uzmanītu logus, un tikai tad klauvētu pie durvīm. Visticamāk, viņi te piestājuši ieturēt azaidu.

Mēs turpinājām rāpties kalnā vēl tad, kad nelīdzenā taka jau bija pazudusi irbulenēs un viršos. Tagad mēs stāvējām vairāku kalnu pakājē, Džeimijam pāri galvai slējās granīta klintsbluķi, kas man nepa­tīkami atgādināja Kreignedana stāvakmeņus.

Tad mēs iznācām neliela paugura virsotnē, un visapkārt varēja redzēt krauju klinšu un zaļumu klātu kalnāju, kurš bija tik skaists, ka aizrāvās elpa. Hailendā gandrīz visur jutos koku, klinšu vai kalnu ieskauta, bet te mums brīvi varēja piekļūt spirdzinošs vējš un saule, kas it kā par godu mūsu aplamajām laulībām bija iznākusi debesīs.

Piedzīvoju reibinošu brīvības sajūtu, ka esmu tikusi projām no Dūgala ietekmes un klaustrofobijas, ko izraisīja tik daudzu vīriešu klāt­būtne. Jutu kārdinājumu mudināt Džeimiju bēgt projām un ņemt mani līdzi, tomēr veselais saprāts uzvarēja. Nevienam no mums nebija ne naudas, ne ēdiena, izņemot pusdienu tiesu, ko Džeimijs bija paņēmis līdzi savā sporanā. Ja mēs neierastos iebraucamajā vietā līdz saulrie­tam, mums katrā ziņā dzītos pakaļ. Un, kaut arī Džeimijs varēja bez svīšanas vai aizelšanās visu dienu kāpelēt pa klintīm, man tāda treniņa nebija. Te mēs pilnīgi noteikti bijām drošībā.

Domādama par sardzi, es impulsīvi uzliku roku Džeimijam uz delma.

-     Es briesmīgi priecājos, ka tu neko neesi vērts, man paspruka.

Viņš mirkli uz mani skatījās, berzēdams degunu, kas bija sācis

sarkt.

-    Nu, Armaliet, es varētu visu ko padomāt, bet tā, kā ir tagad, viņš sacīja, paldies tev.

-    Man vajadzētu pateikties tev, es iebildu, ka apprecēji mani. Man jāsaka: es daudz labāk atrodos šeit nekā Fortviljamā.

-     Paldies par labiem vārdiem, kundze! Džeimijs viegli paklanī­jās. Es tāpat. Un, kamēr mēs te nodarbojamies ar pateikšanos viens otram, viņš piebilda, es pateikšu tev paldies, ka apprecēji mani.

-     Ē, nu… Es atkal nosarku.

-    Ne tikai par to, Armaliet. Smaids pletās platāks. Bet, protams, ari par to paldies. Bet domāju, ka tu esi izglābusi man dzīvību, vismaz no Makenziju rokas.

-     Ko tu ar to gribi teikt?

-    Tas, ka esi pa pusei Makenzijs, ir viena lieta, viņš skaidroja. Būt pa pusei Makenzijam ar angļu sievu atkal ir kaut kas cits. Maz­ticams, ka ārmaliešu meiča kādreiz varētu kļūt par Leohas kundzi, lai ko arī klana vīri domātu par mani pašu. Zini, šķiet, tieši tāpēc Dūgals izvēlējās mani par tavu vīru.

Viņš savilka uz augšu vienu uzaci, kas rīta saulē mirdzēja sarkani zeltaina.

-     Ceru, ka tu tomēr nebūtu labāk gribējusi kļūt par Ruperta sievu?

-     Nē, nebūtu vis, ar uzsvaru noteicu.

Džeimijs sāka smieties, tad piecēlās un notrauca no kiltiem priežu skujas.

-    Nu, māte man teica, ka kādā jaukā dienā mani izvēlēsies viena zeltene. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties.

-     Es viņai teicu, Džeimijs turpināja, ka, manuprāt, jāizvēlas vīrietim.

-     Un ko viņa atbildēja? gribēju zināt.

-    Viņa izbolīja acis un noteica: "Gan tu redzēsi, manu mazo gailēn, gan redzēsi." Viņš smējās. Un tā ari noticis.

Džeimijs palūkojās augšup, kur tagad cauri priežu skujām kā cit­rondzeltenas stīgas lija saules stari.

-    Un turklāt šī ir jauka diena. Nāc, Armaliet! Vedīšu tevi makšķerēt.

Mēs devāmies tālāk kalnos. Šoreiz Džeimijs pagriezās uz zieme­ļiem, mēs šķērsojām akmeņu lauku un pa šauru spraugu nonācām nelielā gravā ar klints sienām, kura grima lapu koku ēnās un kuru pil­dīja avotstrauta čalas. Tas savāca ūdeni, ko atnesa desmitiem mazas, starp akmeņiem attecējušas tērcītes, un tad mutuļodams gāzās lejā no kraujas stāvuma un apakšā sadalījās urgās un paltīs.

Mēs bradājām pa ūdeni, no ēnas saulē un, kad kļuva par siltu, atkal atpakaļ ēnā, runājām par šo un to un ne par ko noteiktu, abi jutām viens otra mazāko kustību, abi bijām ar mieru gaidīt, iekams gadījums mūs aizvedīs līdz brīdim, kad skatiens aizķeras ilgāk un pieskāriens liek jaust ko vairāk.

Pie viena strauta, ko izraibināja tumšu ēnu mežģīnes, Džeimijs man parādīja, kā ar rokām ķeramas foreles. Saliecies, lai izvairītos no zemu augošiem zariem, viņš, rokas līdzsvaram izpletis, gāzelēdamies gāja pa pārkāri. Pusceļā uz kāda liela akmens viņš uzmanīgi pagriezās un izstiepa roku, aicinot mani sekot.

Brunčus jau biju uzspraudusi, kad gājām pa nelīdzeno taku, un man izdevās tikt uz priekšu diezgan labi. Mēs visā garumā nogūlāmies uz vēsās klints, galva pie galvas, vītolu zari skāra mūsu muguras, un cieši vērāmies ūdenī.

-     Galvenais, Džeimijs sacīja, ir izraudzīties labu vietu un tad gaidīt. Viņš gludi, bez šļakstināšanās iemērca vienu roku ūdenī, ļāva tai gulēt uz smilšainā upes dibena tieši aiz ēnas, kas krita no klints pārkares. Slaidie pirksti, viegli pieliekti uz plaukstas pusi, ūdens izkropļoti, likās viegli šūpojamies unisonā kā ūdensauga lapas, lai ari no apakš­delma stingrajiem muskuļiem varēju redzēt, ka viņš roku vispār nekus­tina. Apakšdelms pie ūdens virsmas salocījās asā leņķī, izskatīdamies kā izmežģīts, līdzīgi kā tad, kad mazliet vairāk nekā pirms mēneša mēs iepazināmies, mans Dievs, vai tiešām tikai pirms mēneša?

Vienā mēnesī iepazīstas, nākamajā, jau precējušies. Zvēresta un asiņu saistīti. Un arī draudzības. Cerams, ka tad, kad man pienāks laiks doties projām, viņam pārāk nesāpēs. Attapos, ka esmu priecīga, ka kādu brīdi man par to nav jādomā; mēs bijām tālu no Kreignedana, un pagaidām nebija ne mazāko izredžu aizbēgt no Dūgala.

Re, kur ir! Džeimija balss skanēja pavisam klusu, tikai mazliet skaļāk par elpu; viņš bija man teicis, ka forelēm esot dzirdīgas ausis.

No manas vietas forele izskatījās tikai pēc vieglas plankumaino smilšu sakustēšanās. Dziļi klints ēnā zvīņas nevarēja nodevīgi ievizē­ties. Noplīvoja caurspīdīgās spuras, kas redzamas tikai kustības dēļ, un plankumi pārslīdēja plankumiem. Grunduļu bariņš, kas bija sapulcējies ziņkāri paskrubināt spalviņas uz Džeimija rokas, aizbēga palts gaišā­kajā daļā.

Viens pirksts lēnām liecās, tik lēni, ka gandrīz nevarēja manīt. Tikai redzot, kā tas maina savu vietu attiecībā pret citiem pirkstiem, es varēju pateikt, ka tas kustas. Lēnām saliecās vēl viens pirksts. Un pēc ilga, ilga laika vēl viens.

Es tik tikko uzdrīkstējos elpot, mana sirds ātrāk nekā zivs elpa sitās pret auksto klinti. Lēnām, pa vienam, pirksti atliecās, atvērusies plauksta sastinga, un atkal sākās lēnais, hipnotiskais mājiens, viens pirksts, vēl viens un vēl viens pirksts, gluda riņķveida kustība kā zivs spuras mala.

It kā lēnās aicināšanas vilkta, zivs spraucās uz priekšu, pavisam neliela mutes un žaunu pavēršanās, elpas ritmā kļuva redzama sārtā iekšpuse, tad tā pazuda, atkal parādījās, pazuda, kad žaunu vāki cilājās kā sirds pulsācija.

Kustīgā mute tvēra un koda ūdeni. Gandrīz viss ķermenis jau bija izpeldējis ārpus klints ēnas, tomēr, bez svara karājoties ūdenī, vēl atra­dās paēnā. Varēju redzēt aci, kas šaudījās tukšā, nenoteiktā skatienā.

Vēl viena colla tālāk, un kustīgās žaunas atradās tieši virs node­vīgi aicinošajiem pirkstiem. Attapos, ka esmu satvērusi klinti ar abām rokām, cieši spiežu vaigu pie granīta, it kā tādējādi es varētu kļūt vēl nemanāmāka.

Pēkšņi viss sakustējās. Tas notika tik ātri, ka es neredzēju, kas notika. Skaļi šļakstēja ūdens, kas šļācās pāri akmenim collu no manas sejas, noplandīja pleds, kad Džeimijs ripoja pa pārkāri virs manis, ar dobju plakš zivs aizlidoja pa gaisu un nokrita uz lapām apbirušā krasta.

Džeimijs nolēca no pārkares blakus lāmas seklajos ūdeņos, pāršļakstinājās tai pāri, lai satvertu savu guvumu, iekams apdullusi zivs ir paguvusi lokoties tikt atpakaļ ūdeni. Satvēris foreli aiz astes, Džeimijs to prasmīgi trieca pret akmeni, zivs bija uz vietas beigta, tad viņš brida atpakaļ un rādīja lomu man.

-    Pamatīga, viņš palepojās, pacēlis uz augšu krietnas četrpadsmit collas garu zivi. Būs labu labās brokastis. Viņš man uzsmaidīja, drē­bes slapjas līdz gurniem, mati sakrituši sejā, krekls nošķiests ar ūdeni un nobirušajām lapām. Es taču teicu, ka neļaušu tev mirt badu.

Džeimijs pamīšus ievīkstīja foreli diždadža lapu un māla kārtās. Tad noskaloja pirkstus aukstajā avotstrauta ūdenī un, uzrausies atpa­kaļ krastā, pasniedza man akurāti satīto sainīti.

-    Laikam jau tāda savāda kāzu dāvana, viņš ar galvu norādīja uz foreli, bet ne bez precedenta, kā teiktu Neds Gauens.

-    Ak tad tā jau bijis, ka jaunai sievai dāvina zivi, ko? es uzjautri­nāta noprasīju.

Džeimijs novilka zeķes un nolika uz akmens, lai saulē izžūst. Un priecīgs kustināja garos, kailos kāju pirkstus siltumā.

-    Tā ir sena mīlas dziesma no Salām. Vai gribi to dzirdēt?

-    Jā, protams. Ē… angļu valodā, ja iespējams, es piebildu.

-     0, kā tad. Man gan nav dziedamās rīkles, bet es tev noskaitīšu vārdus. Un, atbīdījis no acīm matus, viņš nodeklamēja:

Karaļa meita no mirdzošās pils,

Mūsu kāzu naktī,

Ja dzīvošu Dantalmā,

Es traukšos pie tevis ar dāvanām;

Tu dabūsi simts āpšus, kas'dzīvo upju krastos,

Simts brūnus ūdrus, strautu iemītniekus,

Un simts sudraba foreles, kas lec no upēm…

Un tā tas turpinājās cauri neiedomājami garam Salu floras un fau­nas sarakstam. Vērojot, kā Džeimijs deklamē, man bija laiks padomāt par dīvaino situāciju es sēžu Skotijā uz akmens pie ezeriņa ar lielu, beigtu zivi klēpī un klausos gēlu mīlas dziesmās. Bet visdīvainākais bija tas, ka man tas ļoti patika.

Kad Džeimijs beidza priekšnesumu, es ieliku foreli starp ceļiem un aplaudēju.

-    0, man tā patik! īpaši "Es traukšos pie tevis ar dāvanām". Izklau­sās, ka tas puisis ir ārkārtīgi dedzīgs mīlētājs.

Aizvēris acis, lai tajās nespīdētu saule, Džeimijs smējās.

-    Laikam jau es varu pievienot kādu rindu pats no sevis: "Es lēkšu tevis dēļ ezeros."

Mēs abi kārtīgi izsmējāmies un tad kādu laiku klusējām, gozējo­ties siltajā vasaras sākuma saulē. Te bija ļoti mierīgi, nekādu trokšņu, tikai ūdens burbulošana aiz mūsu klusā ezeriņa. Džeimija elpošana bija atguvusi normālu ritmu. Es skaidri izjutu, kā lēni cilājas viņa krūtis un kaklā sitas pulss. Iedobītē pie kakla pamatnes es ieraudzīju mazu trisstūrveida rētu.

Jutu, ka pamazām atkal piezogas biklums un sasprindzinājums. Es pastiepu plaukstu un cieši saspiedu Džeimija roku, cerot, ka mans pie­skāriens atjaunos iepriekšējo nepiespiestību, kas valdīja starp mums. Viņš apņēma mani ap pleciem, bet es tikai sajutu viņa auguma stingrās līnijas zem plānā krekla. Atrāvos ar aizbildinājumu, ka noraušu pušķīti sārto grābeklīšu, kas auga klints spraugā.

-    Labas zāles pret galvassāpēm, es paskaidroju, aizbāžot puķes aiz jostas.

-    Tas tevi uztrauc, viņš sacīja, atgāzis galvu, lai cieši uz mani paskatītos. Es nerunāju par galvassāpēm. Frenks. Tu domā par viņu un tāpēc uztraucies, kad es tev pieskaros, jo tu nevari vienlaikus patu­rēt prātā mūs abus. Vai tā ir?

-    Tu esi ļoti vērīgs. Es nobrīnījos. Viņš pasmaidīja, bet vairs ne­mēģināja man pieskarties.

-    Nav jau nekāds grūtais uzdevums, zeltenīt. Kad mēs precējāmies, es zināju, ka tev gribot negribot bieži būs par viņu jādomā, ka tu tur neko nevarēsi darīt.

Šobrīd es to negribēju, bet Džeimijam bija taisnība: es tur neko nevarēju darīt.

-    Vai esmu viņam līdzīgs? Džeimijs piepeši ievaicājās.

-     Nē.

Atklāti sakot, būtu grūti iedomāties lielākus pretstatus. Frenks bija slaids, vingrs un tumsnējs, bet Džeimijs liela auguma, spēcīgs un gaišs kā sarkanīgs saulesstars. Abiem vīriešiem piemita sportistu mērķ­tiecīgā graciozitāte, Frenkam bija tenisa spēlētāja ķermeņa uzbūve, Džeimijam karavīra augums, kas veidots un norūdīts, tīri fiziski stā­joties pretī ienaidniekam. Frenks bija nieka četras collas garāks par manām piecām pēdām un sešām collām. Kad nostājos pretī Džeimijam, mans deguns ērti ievietojās mazajā bedrītē krūšu vidū un viņa zods viegli uzgūla man uz galvas.

Un fiziskais aspekts nebija vienīgais, kas darīja abus vīriešus atšķi­rīgus. Pirmām kārtām viņiem bija gandrīz piecpadsmit gadu liela vecuma starpība, un tas droši vien daļēji bija iemesls, ka Frenka pil­sētnieka atturība atšķīrās no Džeimija atklātās vaļsirdības. Kā mīlētājs Frenks bija pieredzējis, izsmalcināts, iejūtīgs un prasmīgs. Džeimijs, kuram trūka pieredzes un ari izlikšanās, vienkārši dāvāja man sevi visu bez ierobežojuma. Un tas, cik patiesa bija mana atsaukšanās, pilnīgi izsita pamatu man no kājapakšas.

Džeimijs ar zināmu devu līdzjūtības vēroja manu iekšējo cīņu.

-     Nu, varētu domāt, ka man ir divas iespējas, viņš secināja. Varu ļaut tev par to prātot vai…

Viņš pieliecās un maigi ar lūpām aptvēra manējās. Biju skūpstījusi ne vienu vien vīrieti, īpaši kara gados, kad flirts un sasteigta roman­tika bija nāves un nedrošības vieglprātīgie pavadoņi. Taču Džeimijs bija citāds. Viņa neaprakstāmais maigums nebija piesardzīgs drīzāk tas solīja spēku, kas bija zināms un iegrožots; izaicinājums un provokācija, jo neparastāks uzstājības trūkuma dēļ. Esmu tavs, tas vēstīja. Un, ja tu mani ņemsi, tad…

Ņemšu gan, un manas lūpas zem viņējām pavērās, no visas sirds pieņemot gan solījumu, gan izaicinājumu, neprasot padomu prātam. Pagāja krietns bridis, iekams viņš pacēla galvu un uzsmaidīja man.

-     …vai arī es varu novērst tavas domas, viņš pabeidza pirmīt iesākto teikumu.

Džeimijs piekļāva manu galvu sev pie pleca, glāstīja man matus un gludināja sprogas man ap ausīm.

-    Es nezinu, vai tas lidzēs, viņš klusi sacīja, bet es tev teikšu, lūk, ko: to, ka varu sagādāt tev prieku ka tavs ķermenis var uzbudināt manējo -, uzskatu par dāvanu un brīnumu. Es nebiju par to domājis -

agrāk.

Vispirms es dziļi ievilku elpu un tikai tad atbildēju:

-    Jā, palīdz. Man šķiet.

Likās, ka mēs atkal ilgu laiku klusējām. Beidzot Džeimijs atrāvās un ar smaidu palūkojās uz mani.

-    Vai es tev teicu, Armaliet, ka man nav ne naudas, ne īpašuma?

Es pamāju ar galvu, prātodama, ko viņš sadomājis.

-    Man jau pirms kāzām vajadzēja tevi brīdināt, ka mums droši vien nāksies gulēt siena kaudzēs un galdā nekā cita nebūs kā viršu alus un ūdenī vārīta auzu putra.

-    Tas nekas, es teicu.

Džeimijs, nenovēršot no manis acis, norādīja ar galvu uz spraugu starp kokiem.

-    Man nav līdzi siena kaudzes, bet tur ir svaigi salapojuši krūmi. Ja tu gribētu pavingrināties, lai neaizmirstas…?

Mazliet vēlāk es glāstīju viņa muguru, mitru no piepūles sviedriem un sapluinītu paparžu sulas.

-    Ja tu vēlreiz teiksi "paldies", tad es tev sitīšu, es burkšķēju.

Par atbildi saņēmu klusu krākšanu. Kāda noliekusies paparde skāra

Džeimija vaigu, un ziņkārīga skudra rāpoja viņam pa roku, liekot pirk­stiem miegā raustīties.

Aiztraucu skudru un atspiedos uz elkoņa, vērodama savu vīru. Viņam bija garas un biezas skropstas, ko labi varēja redzēt, kad acis bija aizvērtas. Taču savādā krāsā: galiņi bija tumšā kastaņkrāsā, tālāk tās kļuva gaišākas, pie saknēm gandrīz baltas.

Lūpu stingrā līnija miegā bija atslābusi. Kaktiņos bija saglabājies neliels smaida izliekums, apakšējā lūpa atslābumā mazliet atkārusies, vienlaikus liecinot gan par jutekliskumu, gan nevainību.

-     Sasodīts! es pie sevis nopukojos.

Jau kādu laiku es ar to biju cīnījusies. Pat pirms šīm muļķīgajām laulībām es apzinājos, cik Džeimijs ir pievilcīgs vīrietis. Man kaut kas līdzīgs bija gadījies jau agrāk. Kāda vīrieša vai arī sievietes klāt­būtne vai parādīšanās izraisa pēkšņu jutekliskuma uzplūdu. Vēlme sekot ar acīm, noorganizēt īsas, "netīšas" tikšanās, lai varētu nema­nāmi viņu vērot, kā viņš strādā, viņa ķermeņa daļu modināts smalks jutekliskums lāpstiņas zem krekla plānā auduma, delnu locītavu mez­glainie kauli, maigā pazode, kur sāka spraukties pirmie bārdas rugāji.

Aizraušanās. Medmāsu un ārstu, medmāsu un pacientu vidū tā bija parasta lieta, faktiski jebkuru cilvēku vidū, kas savesti kopā uz ilgu laiku.

Daži pakļāvās šim impulsam, un bieži gadījās īsas, spraigas dēkas. Ja paveicās, tad jūtas uzliesmoja un apdzisa dažu mēnešu laikā, neat­stājot nekādas sekas. Ja nepaveicās… nu tad. Grūtniecība, laulības šķir­šana, pa kādam venerisko slimību gadījumam. Jā, bīstama ir tāda aiz­raušanās.

Biju piedzīvojusi to vairākas reizes, bet man bija pieticis veselā saprāta neko neuzsākt. Un, kā tas vienmēr notiek, ar laiku pievilcība mazinājās, vīrietis zaudēja savu zeltaino auru un atkal ieņēma parasto vietu manā dzīvē, un nekāds ļaunums netika nodarīts ne viņam, ne man, ne Frenkam.

Bet tagad. Tagad biju spiesta rīkoties, ļaujoties šīm jūtām. Un Dievs vien zina, kāds ļaunums tiks nodarīts. Bet no šī punkta atgriešanās nebija iespējama.

Džeimijs rāmi gulēja, izstiepies uz vēdera. Saule zeltīja viņa sarka­nās krēpes, apspīdēja muguras sīkās, maigās spalviņas, kas tālāk kļuva par sarkanzeltainu pūku un kā putekļi sedza viņa dibenu un gurnus, līdz beidzot satumsa mīksto kastaņkrāsas sprogu biežņā, kas vīdēja starp izplestajām kājām.

Es piecēlos sēdus un apbrīnoju vīrieša kāju gludo muskuļu stiegras, kas ievilka rievu ciskā no gurna līdz celim un vēl vienu no ceļa līdz garajai, elegantajai pēdai. Pēdu apakšas bija gludas un sārtas, ar sacie­tējušu ādu no staigāšanas basām kājām.

Man sāpēja pirksti, tik ļoti es vēlējos novilkt pa mazās, glītās auss un asā zoda kontūru. Nu, es nodomāju, solis bija sperts un atturēties jau daudz par vēlu. Nekas, ko es šobrīd darītu, situāciju vairs nevarēja paslik­tināt ne viņam, ne man. Es pastiepu roku un pieskāros Džeimijam.

Viņš gulēja ļoti caurā miegā. Ar pēkšņumu, no kā es salēcos, viņš pagriezās otrādi, atspiedās uz elkoņiem, gatavs pielēkt kājās. Ieraudzī­jis mani, viņš nomierinājās.

-     Kundze, jūs liekat mani kaunā.

Kā vīrietim, kurš visā garumā izstiepies guļ paparžu pudurī un ģērbies vienīgi dažos saules mestās gaismas laukumiņos, viņam izde­vās ļoti skaisti palocīties, un es sāku smieties. Smaids saglabājās, bet, paskatoties uz mani kailu sēžam papardēs, izteiksme mainījās. Pēkšņi viņa balss skanēja piesmakusi.

-     Atzīstos, kundze, ka esmu tavā varā.

-     Ak tā? es klusi pārjautāju.

Džeimijs nekustējās, kad vēlreiz pastiepu roku un lēnām pārvilku to pāri vaigam un kaklam, pāri vizošajam pleca apaļumam un lejup. Nepakustējās, tikai aizvēra acis.

-     Mīļais Dievs, viņš izdvesa un asi ierāva elpu plaušās.

-     Neraizējies, es viņu mierināju. Tam nebūt nav jābūt skarbi.

-     Paldies par mazumiņu.

-     Guli rāms.

Pirksti dziļi iegrima drupanajā zemē, bet viņš paklausīja.

-    Lūdzu, pēc brīža Džeimijs izmocīja. Pametusi skatienu uz augšu, redzēju, ka viņa acis tagad bija atvērtas.

-     Nē. Es baudīju šo mirkli. Viņš atkal aizvēra acis.

-    Tu par to samaksāsi, viņš vēl pēc brītiņa draudēja. Uz taisnā deguna mirdzēja sīka sviedru rasa.

-    Ak tā? es pārjautāju. Ko tad tu tādu darīsi?

Cīpslas uz Džeimija rokām izspiedās, kad viņš cieši kļāva plaukstas pie zemes un vārdi nāca pār lūpām tikai ar pūlēm, it kā caur sakostiem zobiem.

-    Es nezinu, bet… pie Kristus un Svētās Agneses… es… i-izdomāšu k-kaut ko! Ak Dievs! Lūdzu!

-     Labi, es atlaidu viņu.

Klusi iekunkstējies, viņš uzvēlās man virsū, cieši iespiežot papardēs.

-    Tava kārta, viņš sacīja ar lielu apmierinājumu.

Mēs atgriezāmies iebraucamajā vietā lidz ar saulrietu, uz mirkli apstājāmies kalna galā, lai pārliecinātos, ka pagalmā vairs nav piesieti sardzes zirgi.

Iebraucamā vieta likās aicinoša, gaisma jau spīdēja pa mazajiem lodziņiem un sienu šķirbām. Mums aiz muguras vēl kvēloja saule, tāpēc uz kalna stiepās divkāršas ēnas. Gaisam atdziestot, cēlās vējš un koku drebošās lapas lika ēnām zālē dejot. Viegli varēju iztēloties, ka šajā kalnā mīt fejas, ka tās dejo līdz ar ēnām, izlikumo starp tievajiem stumbriem, lai izgaistu meža dziļumā.

-    Ari Dūgals vēl nav atgriezies, es ieminējos, kad gājām lejā pa nogāzi. Iebraucamās vietas nelielajā aplokā nebija lielā melnā kastrāta, ar kuru viņš parasti jāja. Nebija manāmi vēl vairāki zirgi, piemēram, Neda Gauena bēris.

-    Nē, viņš nebūs vēl vismaz vienu, varbūt divas dienas. Džeimijs piedāvāja man roku, un mēs nesteidzīgi turpinājām ceļu, uzmanīda­mies no daudzajiem akmeņiem, kas gulēja īsajā zālē.

-    Pie joda, kur tad viņš devies? Pēdējo notikumu virpulī man nebija ienācis prātā pajautāt, kur Dūgals palicis, vai pat pamanīt šo faktu.

Džeimijs pārcēla mani pāri žogam iebraucamās vietas aizmugurē.

-    Kārtot darīšanas ar vietējiem zemniekiem. Zini, viņam ir pāris dienu laika, līdz jāved tevi uz Fortu. Viņš iedrošinoši saspieda manu roku. Kapteinis Rendels vis nepriecāsies, kad Dūgals pateiks, ka viņš tevi nedabūs, tāpēc būtu labāk, ja viņš neuzkavētos šajā apkārtnē.

-    Ļoti saprātīga rīcība, es izteicu savu spriedumu. Tāpat arī ļoti laipni, ka viņš atstājis mūs šeit, lai… ē… varam iepazīties.

Džeimijs nosprauslājās.

-    Kāda tur laipnība. Tas bija viens no maniem noteikumiem, kad apsolīju tevi precēt. Es teicu, ka precēšos, ja jau tā vajag, bet, lai velns par stenderi, ja es piepildīšu savu laulību zem krūma, kad divdesmit klana veči mūs vēro un dod padomus.

Es apstājos un blenzu viņā. Tātad par to viņi tā klaigāja.

-    Viens no noteikumiem? es lēnām atkārtoju. Un kādi tad bija pārējie?

Kļuva jau pārāk tumšs, lai es spētu saskatit ceļabiedra seju, bet man šķita, viņš jūtas neveikli.

-    Tikai vēl divi, Džeimijs pēdīgi atzinās.

-    Un kādi tie ir?

-     Nu, viņš novilka, nedroši aizsperdams no ceļa oli, es teicu, ka mums jāprecas, kā nākas, baznīcā ar priesteri. Ne tikai ar kontraktu. Un pēdējais noteikums viņam jāatrod tev pienācīga kāzu kleita. Džei­mijs novērsās, vairoties no mana skatiena, un viņa balss skanēja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

-     Es… es zināju, ka tu negribi precēties. Gribēju padarīt to būšanu… cik patīkamu vien varu. Domāju, ka tu varētu justies mazliet… nu, gri­bēju, lai tev ir pieklājīga kleita, tas arī viss.

Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš novērsās no manis un pagriezās pret iebraucamo vietu.

-    Nāc, Ārmaliet, viņš noburkšķēja. Man gribas ēst.

Tajā brīdī, kad mēs parādījāmies kroga lielās istabas durvīs, kļuva skaidrs, ka ēdiena cena būs uzturēšanās vīru sabiedrībā. Mūs sagaidīja skaļi prieka saucieni, steigšus tikām nosēdināti pie galda, kur visi jau mielojās ar sātīgām vakariņām.

Tā kā šoreiz biju jau daļēji sagatavojusies, es neņēmu galvā rupjos jokus un mums adresētās piedauzīgās piezīmes. Šī bija reize, kad jutos priecīga, ka varu pieticīgi un bikli ierauties kaktā. Un lai Džeimijs tiek galā ar rupjo ķircināšanos un neķītrajiem minējumiem par to, ko mēs visu dienu darījām.

-    Gulējām, Džeimijs atbildēja uz vienu no šādiem jautājumiem.

-     Pagājušajā naktī nedabūju ne acu aizvērt. Rēcoši smiekli uzņēma viņa vārdus un uzbangoja vēl skaļāk, kad viņš kā noslēpumu piebilda:

-    Ziniet, viņa krāc.

Es, kā nākas, paraustīju viņu aiz auss, viņš mani apskāva un, vispā­rējiem aplausiem skanot, noskūpstīja.

Pēc vakariņām sākās dejas saimnieka vijoles pavadījumā. Nekad neesmu bijusi liela dejotāja, jo es bieži uztraukumā sapinos pati savās kājās. Nedomāju, ka tagad man veiksies labāk, jo biju ģērbusies garos brunčos un lempīgos apavos. Bet, kad nometu koka tupeles, es ar izbrīnu konstatēju, ka dejoju bez grūtībām un ar lielu prieku.

Tā kā sieviešu nebija daudz, mēs ar saimnieka sievu uzspraudām brunčus un dejojām džigas, rīlus un citus dančus bez apstājas, līdz es vairs nejaudāju un sasarkušu seju un aizelsusies atkritu uz sola.

Vīrieši bija absolūti nenogurdināmi, viņi virpuļoja, rūtainajiem ple­diem plandot, vieni paši vai cits ar citu. Beidzot viņi visi nostājās pie sienas, skatījās, gavilēja un aplaudēja, kad Džeimijs, saņēmis manas rokas, vadīja mani ātrā un drudžainā dancī, kura nosaukums bija "Ziemeļu gailis".

Cieši apskāvušies, ar Džeimija roku man ap vidu, mēs virpuļojām pa istabu un tālredzīgi beidzām deju netālu no kāpnēm. Te mēs apstājā­mies, Džeimijs teica īsu runu gēlu un angļu valodā, kuru atkal uzņēma ar aplausiem, īpaši, kad viņš iebāza roku sporanā un pameta mazu ādas maisiņu krodziniekam, liekot pasniegt viskiju tik daudz, cik makā pie­tiek naudas. Es maku pazinu, tajā bija viņa algas daļa par cīņu Taneigā. Visticamāk, tā bija visa nauda, kas viņam piederēja; es uzskatīju, ka to varēja iztērēt saprātīgāk.

Mēs devāmies augšā uz otro stāvu, pakaļ mums bira divdomīgi novēlējumi, kāda balss pār citām sauca Džeimija vārdu.

Pagriezusies es ieraudzīju no lejas smaidām Ruperta plato ģīmi, kas virs biezās bārdas bija sarkanāks nekā parasti.

-    Velti, Rupert, Džeimijs atkliedza pretī. Viņa ir manējā.

-    Tikai laba manta izšķiesta, puis. Ruperts ar piedurkni susināja sev pieri. Pēc stundas tu jau būsi pagalam. Jaunajiem nav dukas, viņš uzsauca man. Ja tev savajagas vīru, kurš nešķiež laiku miegā, zeltenīt, dod man ziņu. Tikmēr… Viņš meta kaut ko uz augšu.

Man pie kājām žvadzēdama nokrita apaļīga somiņa.

-    Kāzu dāvana, viņš sauca. Ar cieņu no Šimi Bogila sardzes.

-     Ko? Džeimijs pieliecās to pacelt.

-    Daži no mums visu dienu neslaistījās pa zāli apaugušiem kras­tiem, puis, Ruperts pārmetoši sacīja, baudkāri pabolīdams acis uz mani. Šī naudiņa nopelnīta sūrā darbā.

-     Kā tad! Džeimijs smaidīja. Kauliņi vai kārtis?

-     Abi. Izlaidīgs smaids sadalīja melno bārdu uz pusēm. Izģērbu plikus, puis. Plikus!

Džeimijs atvēra muti, bet Ruperts pacēla platu, tulznainu plaukstu.

-    Nē, puis, nav ko pateikties. Iedod viņai vienu kārtīgu no manis.

Es piespiedu pirkstus pie lūpām un aizsūtīju Rupertam skūpstu.

Piešāvis plaukstu pie sejas, it kā būtu dabūjis triecienu, viņš ar izsau­cienu aizstreipuļoja un apgriezās zālē, līgodamies kā piedzēries, lai ari tāds nebūt nebija.

Pēc trokšņainās jautrības lejā istaba likās kā miera un klusuma osta. Džeimijs, joprojām pie sevis klusi smiedamies, iekrita gultā, lai atgūtu elpu.

Es palaidu vaļīgāk ņieburu, kas bija nepatīkami šaurs, un apsēdos izķemmēt dejojot sapinkājušos matus.

-    Tev ir ļoti skaisti mati, Džeimijs secināja, mani vērodams.

-     Ko? Šie? Es pacēlu roku kautrīgi līdz matiem, kuri, kā parasti, pieklājīgi bija raksturojami kā izspūruši.

Viņš iesmējās.

-     Nu, man patīk ari tie otrie, viņš teica, tīšuprāt izlikdamies nopietns, bet, jā, tagad es runāju par šiem.

-    Bet tie ir tik… sprogaini. Es atvairījos, mazliet pietvīkusi.

-     Nūjā, protams. Džeimijs izskatījās izbrīnījies. Dzirdēju, ka viena no Dūgala meitenēm sacīja savai draudzenei pilī, ka viņai vaja­dzētu trīs stundas darboties ar karstajām šķērēm, lai dabūtu tādus matus. Viņa teica: labprāt izskrāpētu tev acis par to, ka tev nav jāpa­kustina ne pirksts un tu vari tā izskatīties. Viņš piecēlās sēdus un viegli paraustīja vienu loku, izstiepa to taisnu, līdz mati sniedzās gan­drīz man līdz krūtij. Manai māsai Dženijai arī ir sprogaini mati, bet ne tik ļoti kā tavējie.

-     Vai tavai māsai mati ir tikpat sarkani kā tev? es jautāju, cen­šoties iedomāties, kā varētu izskatīties noslēpumainā Dženija. Likās, Džeimijs bieži par viņu domāja.

Viņš papurināja galvu, aizvien vēl virpinādams manas lokās.

-     Nē. Dženijai ir melni mati. Melni kā nakts. Es esmu sarkans kā mamma, bet Dženija ir atsitusies tēvā. Braiens Dū, "Melnais Braiens" tā viņu ļaudis sauca matu un bārdas dēļ.

-    Esmu dzirdējusi, ka kapteini Rendelu dēvē par "Melno Džeku", es uzdrīkstējos ieminēties. Džeimijs bez jautrības pasmējās.

-    O jā. Bet tas zīmējas uz viņa dvēseles krāsu, nevis matiem. Viņa skatiens kļuva skarbs, kad viņš lūkojās uz mani.

-    Tu taču neraizējies par viņu, vai ne, zeltenīt? Tas ir lieki. Džei­mijs atlaida manus matus un privātīpašnieciski satvēra plecus.

-    Zini, es to domāju nopietni, viņš klusi sacīja. Es tevi pasar­gāšu. No viņa vai no jebkura cita. Līdz pēdējai asins lāsei, mo duinne.

-    Mo duinne? es jautāju, mazliet satraukta par dedzību viņa balsi. Es nevēlējos būt atbildīga par jebkuru daudzumu viņa asiņu, kas izlie­tas, pirmo vai pēdējo lāsi.

-    Tas nozīmē "mana brūnā". Viņš pacēla vienu matu šķipsnu pie lūpām un pasmaidīja ar tādu skatienu acīs, ka katra asins lāse manās dzislās sāka joņot straujāk. Mo duinne, viņš maigi atkārtoja. Es jau sen ilgojos tev to pateikt.

-     Brūna ir diezgan vienmuļa krāsa, tā man vienmēr licies, es lie­tišķi sacīju, cenšoties mazliet aizkavēt notikumus. Man visu laiku bija sajūta, ka tieku griezta ātrāk, nekā vēlos.

Džeimijs, joprojām smaidīdams, papurināja galvu.

-    Nē, es tā neteiktu, Armaliet. Nepavisam nav vienmuļa. Viņš abām rokām pacēla manus matus un izklāja uz delnas. Tie ir kā ūdens avotstrautā, kas burbuļo pāri akmeņiem. Tur, kur metas vilnis, tas ir tumšs, bet mazliet sudrabains virspusē, kur to apspīd saule.

Nervoza un nedaudz aizelsusies, es atrāvos, lai paņemtu ķemmi, ko biju nometusi uz grīdas. Atliecos un redzēju, ka Džeimijs uz mani cieši skatās.

-     Es teicu, ka neprasīšu neko, ko tu nevēlies man teikt, viņš sacīja, un to nedarīšu, bet es pats redzu. Kolams domāja, ka tu varbūt esi angļu spiedze, lai arī viņš nespēja saprast, kāpēc tādā gadījumā tu neproti gēlu valodu. Dūgals sprieda, ka tu drīzāk varētu būt franču spiedze, varbūt meklējot atbalstu karalim Džeimsam. Bet viņš nespēja iedomāties, kāpēc tu tādā gadījumā esi viena.

-    Un tu? es jautāju, stingrāk pavilkdama kādu nepakļāvīgu pinku. Kas, tavuprāt, es esmu?

Viņš pacēla galvu un vērtējoši mani noskatīja.

-    Pēc skata tu varētu būt francūziete. Tev seja ar tādiem smalkiem kauliem, kādi mēdz būt dažām Anžū dāmām. Taču franču sievietēm parasti ir dzeltenīga sejas krāsa, bet tava āda ir kā opāls. Viņš lēnām ar pirkstu vilka pa manu atslēgkaulu, un es jutu, ka āda zem viņa pie­skāriena svilst.

Pirksts aizslīdēja uz manu seju, no deniņiem līdz vaigam, atglau­žot matus no auss. Paliku kā sasalusi zem šīs sīkās izpētes, cenšoties nekustināt viņa roku, kas aizskāra manu kaklu, ar īkšķi maigi glāstot auss ļipiņu.

-    Zeltainas acis; tādas reiz esmu redzējis leopardam. Džeimijs papurināja galvu. Nē, zeltenīt. Tu varētu būt francūziete, bet neesi.

-    Kā tu zini?

-    Esmu daudz ar tevi runājis un arī klausījies. Dūgals domā, ka esi francūziete tāpēc, ka tu labi runā franciski ļoti labi.

-     Paldies, es sarkastiski pateicos. Un tas, ka es labi runāju fran­ciski, pierāda, ka es neesmu francūziete?

Džeimijs pasmaidīja un ciešāk saspieda manu kaklu.

-     Vous parlez trиs bien bet ne tik labi kā es, viņš piebilda, atkal pārgājis uz angļu valodu. Pēkšņi Džeimijs palaida mani vaļā. Kad pametu pili, es gadu nodzīvoju Francijā un pēc tam divus gadus die­nēju viņu armijā. Es protu pateikt, kuram franču valoda ir dzimtā. Un tava dzimtā valoda tā nav. Viņš lēnām nogrozīja galvu.

-     Spāņu? Varbūt. Bet kāpēc? Spānijai Hailenda ir vienaldzīga. Vāciete? Nekādā gadījumā. Viņš paraustīja plecus. Lai kas tu būtu, angļi gribēs to noskaidrot. Viņi nevar pieļaut, ka apkārt klejo nezināmi cilvēki, kad klanos nav miera un princis Čārlzs ir gatavs ar kuģi ieras­ties no Francijas. Un viņu noskaidrošanas paņēmieni nav nekādi patī­kamie. Es zinu, ko runāju.

-     Un kā tad tu zini, ka es neesmu angļu spiedze? Tu teici, ka Dūgals tā domājis.

-     Tas var būt, kaut arī tava angļu valoda ir drusku ērmota. Taču, ja tu būtu angliete, kāpēc biji ar mieru precēt mani, nevis devies atpakaļ pie savējiem? Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Dūgals lika man precē­ties, lai paskatītos, vai tu pagājušajā naktī muksi, kad lieta nonāks līdz kāzām.

-     Bet es nebēgu. Un ko tas pierāda?

Džeimijs smējās un atlaidās gultā, ar roku piesedzis acis pret lam­pas gaismu.

-     Pie joda, Armaliet, ja es zinātu. Sasodīts, ja es zinātu. Nav neviena saprātīga izskaidrojuma, ko lai par tevi domāju. Tu varētu būt no Maza­jiem ļautiņiem, cik es zinu, viņš iesāņus palūrēja pa rokas apakšu, nē, laikam jau ne. Tu esi pārāk liela.

-    Vai tu nebaidies, ka varu tevi nogalināt, kamēr tu naktī guli, ja nezini, kas es esmu?

Džeimijs neatbildēja, bet noņēma rokas no acīm, un smaids pletās platāks. Acis noteikti ir no Freizeru puses, es spriedu. Nav dziļi iegrimu­šas kā Makenzijiem, tās bija izvietotas savādā leņķī, tā ka augstie vaigu kauli lika tām izskatīties gandrīz iešķībām.

Nepūloties pacelt galvu, viņš atvēra krekla priekšu un izklāja audumu blakus uz gultas, atstājot augumu līdz pusei kailu. Tad izvilka no maksts dunci un pasvieda man. Tas nokrita man pie kājām.

Viņš atkal aizsedza ar roku acis un atgāza galvu, parādīdams vietu, kur tumšie rugāji pēkšņi izbeidzās, tieši zem žokļa līnijas.

-    Tieši uz augšu, zem krūšu kaula, viņš ieteica. Ātri un akurāti, lai arī vajag drusku spēka. Rīkli pārgriezt ir vieglāk, bet loti šmucīgi.

Es pieliecos un pacēlu dunci.

-    Ja es tev tagad pārgrieztu rīkli, tad tu būtu to pelnījis, es pie­bildu. Lecīgais mērglis.

Smaids zem saliektās rokas pletās vēl platāks.

-    Armaliet?

Es sastingu ar dunci rokā.

-    Kas ir?

-     Es nomirtu laimīgs.

Nākamajā rītā pamodāmies diezgan vēlu, tāpēc saule jau bija augstu debesis, kad mēs izgājām no iebraucamās vietas, lai šoreiz dotos uz dienvidiem. Aplokā neredzēja gandriz neviena zirga, un ari mūsu virus nekur nemanīja. Es skaļā balsi nobrīnījos, kur visi pali­kuši.

Džeimijs pasmaidīja.

-     Droši es nezinu, bet varu uzminēt. Sardze vakar aizjāja uz to pusi, viņš norādīja uz rietumiem, tāpēc es teiktu, ka Ruperts ar večiem pagriezies uz to pusi. Viņš norādija uz austrumiem.

-     Lopi, redzot, ka joprojām neko nesaprotu, viņš īsi izmeta. Zemes īpašnieki un zemturi maksā sardzei par to, ka viņi uzmana un dabū atpakaļ nolaupītos lopus. Bet, ja sardze devusies uz rietumiem, uz Legkrimu, tad visi ganāmpulki austrumpusē ir neapsargāti nu vis­maz daļēji. Tajā pusē ir Grāntu zemes, un Ruperts ir viens no labāka­jiem lopu zagļiem, ko pazīstu. Tie sekos viņam, kur vien viņš dosies, neizdvešot ne skaņas. Un, tā kā te nav nekā, ko darīt, tad laikam viņu urdījis nemiers.

Ari pats Džeimijs likās nemierīgs un gāja ātrā solī. Cauri virsājam vijās briežu taka, un iešana bija diezgan viegla, tāpēc man nebija grūti tikt līdzi. Pēc brīža mēs iznācām tīrelī, kur varējām iet blakus.

-     Kā tad paliek ar Horoksu? es pēkšņi iejautājos. Legkrimas pie­minēšana man atsauca atmiņā angļu dezertieri un iespējamos jaunu­mus. Tev taču vajadzēja ar viņu satikties Legkrimā, vai ne?

Džeimijs palocīja galvu.

-    Jā. Bet tagad es nevaru turp jāt, jo gan Rendels, gan sardze devās turp. Pārāk bīstami.

-    Vai kāds cits nevar uz Legkrimu doties tavā vietā? Vai tu nevie­nam neuzticies?

Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-     Nu, tev es uzticos. Tā kā tu pagājušajā nakti mani tomēr nenomušlji, laikam jau varu tev uzticēties. Tomēr baidos, ka viena tu uz Legkrimu doties nevari. Nē, ja nepieciešams, Mērtegs to izdarīs manā vietā. Bet, iespējams, ka man izdodas atrast citu izeju, tad jau redzēs.

-    Tu uzticies Mērtegam? es pārjautāju. Man ar šo šmulīgo vīreli nebija īpaši draudzīgas attiecības, jo viņš, mani nolaupīdams, vairāk vai mazāk bija vainīgs pie pašreizējās ķezas. Tomēr Džeimiju ar Mērtegu, nenoliedzami, vienoja savdabīga draudzība.

-     0 jā. Viņš izbrīnīts uzmeta man skatienu. Mērtegs pazīst mani visu mūžu viņš laikam ir mana tēva otrās pakāpes brālēns. Viņa tēvs bija mans…

-    Tu gribi teikt, ka viņš ir Freizers, es steigšus pārtraucu šo rad­niecības jautājumu šķetināšanu. Biju domājusi, ka viņš ir no Makenzijiem. Kad es tevi satiktu, viņš bija kopā ar Dūgalu.

Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Jā. Kad nolēmu atgriezties no Francijas, es atlaidu Mērtegam ziņu un lūdzu sagaidīt mani piekrastē. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Redzi, es nezināju, vai tas, kurš mēģināja mani piebeigt, nav Dūgals. Un katram gadījumam es nevēlējos viens pats satikties ar vairākiem Makenzijiem. Man nebija patikas beigt dzīvi viļņos, kas mani izskalotu Skajas krastā, ja tas viņiem bija padomā.

-     Skaidrs. Tātad Dūgals nav vienīgais, kas paļaujas uz aculieci­niekiem.

Džeimijs pamāja ar galvu.

-     Liecinieki ir ļoti noderigi.

Tīreļa otrā pusē slējās šķību klinšu virkne, ilgstošā šļūdoņu staigā­šana šurpu turpu bija tajās atstājusi rētas un iedobumus. Dziļākajos bija salijis lietus, un šos mazos ezeriņus ieskāva biezi saauguši dadži, biškrēsliņi un spirejas, kuru ziedi atspoguļojās rāmajā ūdenī.

Šīs sterilās bezzivju ūdens bedres izraibināja ainavu un kļuva par •.lazdiem neuzmanīgiem ceļotājiem, kas tumsā itin viegli varēja iekrist kadā no tām, un tad nelaimīgais bija spiests pavadīt nakti tīreli slap­jumā un neērtībās. Mēs apsēdāmies pie vienas tādas lāmas ieturēt mal­tīti, kas sastāvēja no maizes un siera.

Šajā ezeriņā vismaz mājoja putni: bezdelīga noplanēja tuvu ūdens virsmai, lai padzertos, tārtiņi un kuitalas ar garajiem knābjiem taustīja dubļaino krastu zemi, meklējot kukaiņus.

Es iemetu dubļos putniem maizes drusciņas. Kuitala aizdomīgi noskatīja vienu, bet, kamēr domāja, aša bezdelīga aizšāvās tai gar pašu knābi, paķēra maizi un aizbēga. Kuitala sabužināja spalvas un atkal saka čakli rakņāties pa dubļiem.

Džeimijs parādīja man tārtiņu, kas netālu no mums klaigāja, vilk­dams pa zemi spārnu, it kā tas būtu lauzts.

-    Viņam te kaut kur tuvumā ir ligzda, es teicu.

-    Tur. Viņam vajadzēja rādīt vairākas reizes, līdz es beidzot ligzdu ieraudzīju seklu iedobi diezgan atklātā vietā, bet četras plankumai­nās olas tik ļoti līdzinājās lapām piebirušajam krastam, ka, samirkšķi­nājusi acis, es atkal tās pazaudēju.

Paņēmis nūju, Džeimijs viegli pabikstīja ligzdu, izkustinot vienu olu. Tārtiņu māte satraukta gandrīz nostājās viņam ceļā. Džeimijs pietupās un vairs nekustējās, ļaujot putnam klaigāt un šaudīties uz priekšu un atpakaļ. Tad gaisā kaut kas nozibēja un viņš turēja putnu rokā, kas pēkšņi sastinga.

Viņš runāja ar putnu gēlu valodā, kaut ko šņāca un ar vienu pirk­stu glāstīja mīksto, lāsumaino muguriņu. Tārtiņš lielajā rokā izskatī­jās maziņš un pilnīgi sastindzis, pat atspulgi viņa apaļajās acīs likās nekustīgi.

Džeimijs saudzīgi nolika tārtiņu zemē, bet tas nekustējās, līdz viņš pateica vēl dažus vārdus un lēnām putna priekšā pavicināja roku. Tad tārtiņš aši palēcās un iemuka zālē. Džeimijs noskatījās, kā spārnainis aizskrien, un gluži neapzināti pārkrustījās.

-    Kāpēc tu tā darīji? es gribēju zināt.

-     Ko? Viņš satrūkās; mani, šķiet, viņš bija aizmirsis.

-    Tu pārmeti sev krustu, kad putns aizlidoja. Es gribēju zināt, kāpēc.

Džeimijs, mazliet samulsis, paraustija plecus.

-    Ak nu. Tikai tāda veca pasaka. Par to, kāpēc tārtiņi tā kliedz un vaimanā pie savām ligzdām. Viņš pamāja uz ezeriņa otru krastu, kur cits tārtiņš uzskatāmi demonstrēja to, par ko Džeimijs stāstīja. Domās nogrimis, viņš kādu bridi vēroja putnu.

-     Tārtiņiem ir dzemdībās mirušu sieviešu dvēseles, viņš sacīja un bikli iesāņus paskatījās uz mani. Ļaudis stāsta, ka viņi tā klaigā un skraida ap savu ligzdu, jo netic, ka mazie patiešām izšķīlušies; viņi vienmēr sēro par zaudēto vai meklē pamesto bērnu. Džeimijs notu­pās pie ligzdas un bikstīja ar nūju ovālo olu, pamazām to pagriežot tā, ka smailais gals rādija uz ligzdas vidu tāpat kā pārējām olām. Viņš palika tupus pat tad, kad ola bija atlikta atpakaļ, ielicis nūju klēpī un skatīdamies pāri ezera rāmajam ūdens klajam.

-     Laikam jau tikai tāds ieradums, viņš pēc brīža atkal ierunā­jās. Es to izdarīju, kad biju daudz jaunāks, kad pirmo reizi dzirdēju šo stāstu. Protams, es neticēju, ka viņiem ir dvēsele, pat toreiz, bet zini, mazliet cieņas… Džeimijs pacēla skatienu pret mani, un pēkšņi viņa lūpas savilkās smaidā. Tagad esmu to darījis tik bieži, ka pat neievēroju. Zini, Skotijā ir daudz tārtiņu. Viņš piecēlās un aizsvieda nūju. Ejam tālāk; es gribu parādīt tev kādu vietu, netālu no virsot­nes. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu tikt laukā no ieplakas, un mēs devāmies augšup pa nogāzi.

Es biju dzirdējusi, ko viņš teica vaļā palaistajam tārtiņam. Kaut ari gēlu valodā sapratu tikai dažus vārdus, seno sveicienu biju dzirdējusi pietiekami bieži, lai tagad to pazītu. Lai Dievs tev stāv klāt, māt.

Jauna, dzemdībās mirusi māte. Bērns palicis dzīvs. Es pieskāros Džeimija rokai, un viņš palūkojās uz mani.

-     Cik vecs tu toreiz biji? es jautāju.

Viņš veltīja man ašu smaidu.

-    Astoņi gadi. Katrā ziņā no krūts jau biju atšķirts.

Pēc tam viņš klusēdams veda mani kalnā. Tagad mēs bijām iznākuši lēzenos, ar viršiem noaugušos pakalnos. Aiz tiem ainava spēji mainījās, likās, ka starp kalnu kļavām un lapeglēm burtiski no zemes iznirušas milzīgas granīta bluķu kaudzes. Mēs pārgājām kalna kaupri un atstā­jām aiz muguras ezeriņus ar raudošajiem tārtiņiem.

Saule karsēja arvien stiprāk, un apmēram pēc stundu ilgas laušanās i auri brikšņiem kaut ari Džeimijs bija tas, kurš atbrīvoja ceļu, es |utos piekususi.

Sameklējām ēnainu vietiņu kailas klints pakājē. Tā man nedaudz .itgādināja to vietu, kur biju satikusi Mērtegu un šķīrusies no kapteiņa Rendela. Te tomēr bija patīkami. Džeimijs teica, ka mēs esot vieni, |d visapkārt nepārtraukti dziedāja putni. Ja kāds tuvotos, gandrīz visi putni pārtrauktu dziedāt, tikai sīļi un kovārņi kliegtu spalgus trauk­smes brīdinājumus.

-    Vienmēr slēpies mežā, Ārmaliet, Džeimijs deva man padomu.

Ja pati nekustēsies, tad putni tev ļoti laicīgi dos ziņu, ka kāds tuvojas.

Viņš rādīja man sīli, kurš kokā mums virs galvas ķērca, un, pagrie­žot galvu, mūsu skatieni sastapās. Un mēs sēdējām kā sastinguši i/stieptas rokas attālumā, tomēr nesaskaroties, gandrīz pat neelpojot. Pēc kāda laiciņa mēs sīlim apnikām un tas aizlaidās. Džeimijs pirmais novērsās, viņš tik tikko manāmi drebēja, it kā viņam saltu.

Sēņotnē zem papardēm balti vīdēja sēņu bārkstainās cepurītes. Džeimijs pastiepa taisnu rādītājpirkstu, norāva vienai cepurīti un, apdomājot nākamos vārdus, šķirstīja sporu lapiņas. Kad viņš runāja, rūpīgi izvēloties vārdus kā tagad -, tad gandrīz zaudēja vieglo skotu akcentu, kas parasti bija jūtams viņa valodā.

-     Es nevēlos… tas ir… es negribu teikt… Džeimijs pēkšņi pacēla acis un bezpalīdzīgi pasmaidīja. Es tikai negribēju tevi aizvainot, ja izklausītos, it kā tev ir liela pieredze ar vīriešiem. Bet būtu muļķīgi izlikties, ka tu šajās lietās neesi gudrāka par mani. Es gribēju pajautāt, lūk, ko, vai tā ir… parasti? Tā kā mums, kad es tev pieskaros, kad tu… guli ar mani? Vai starp sievieti un vīrieti vienmēr ir tā?

Par spīti saraustītajam jautājumam, es skaidri sapratu, ko viņš domā. Gaidot atbildi, Džeimijs tieši un atklāti raudzījās man acīs. Es gribēju novērsties, bet nevarēju.

-    Apmēram tā ir bieži, es teicu, bet tad man vajadzēja apklust, lai noklepotos. Bet nē. Nē, tas nav… parasti. Man nav ne jausmas, kāpēc, bet nav. Tas ir… citādi.

Džeimijs mazliet atslāba, it kā es būtu apstiprinājusi kaut ko tādu, ko viņš ļoti gribējis zināt.

-    Es jau tā domāju. Gulējis ar sievietēm es neesmu, bet… ē… esmu daudzas aizskāris. Viņš bikli pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav bijis tā, tas ir, agrāk esmu sievieti apskāvis un skūpstījis un… nu. Viņš pamāja ar roku, it kā nodzēšot un. Tas nudien bija ļoti patīkami. Sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās un tā tālāk. Bet tas nepavisam nebija tā, kā apskaujot un skūpstot tevi. Man likās, ka viņa acis ir ezeru un debess krāsā un ari tikpat dziļas.

Džeimijs pastiepa roku un pieskārās manai apakšlūpai, viegli novel­kot tai gar malu.

-    Viss sākas tāpat, bet pēc brīža, viņš runāja ļoti klusi, it kā es pēkšņi rokā turētu dzīvu liesmu. Pieskāriens, pirkstam slīdot pa lūpu līniju un glāstot zodu, kļuva stiprāks. Un vienīgais, ko es gribu, ir mesties iekšā, lai tā mani aprij.

Iedomājos, ka vajadzētu pastāstīt, ka viņa pieskāriens apsvilina manu ādu un pilda manas dzīslas ar uguni. Bet es jau liesmoju un kvē­loju kā lāpa. Es aizvēru acis un jutu svelošo pieskārienu virzāmies uz vaigu, deniņiem, ausi, kaklu, un, kad Džeimija rokas apskāva manu vidukli un pievilka ciešāk, es nodrebēju.

Izskatījās, ka Džeimijs skaidri zina, kurp mēs ejam. Beidzot viņš apstājās milzīgas, apmēram divdesmit pēdas augstas klints piekājē, kuru kā kārpas klāja akmens puni un sagraizīja dziļas plaisas. Tajās bija iesakņojušies biškrēsliņi un mežrozes un viļņojās kā pārdroši izkārti dzelteni karodziņi pret akmeni. Džeimijs saņēma manu roku un ar galvu norādīja uz klints sienu, kas slējās mums priekšā.

-    Redzi pakāpienus, Armaliet? Kā tu domā, vai tiksi augšā? Patie­sībā pakāpieni bija neskaidri nojaušami izciļņi, kas ar klints sienu vei­doja taisnu leņķi. Daži no pakāpieniem bija plakani, pēc skata diez­gan droši, bet daži tikai tādi izvirzījumi, kur ķērpjiem uzmesties. Es nezināju, vai pakāpieni radušies dabiskā ceļā vai tiem kāds palīdzējis, bet pieļāvu, ka varbūt tomēr ir iespējams pa tiem uzrāpties augšā pat garos svārkos un cieši piegulošā ņieburā.

Vairākkārt paslīdot, saskrāpējoties un Džeimijam šad tad no mugur­puses piepalīdzot, man izdevās tikt augšā kraujā, tur es apstājos, lai pavērtos apkārt. Skats bija pasakains. Austrumos pacēlās tumšs klinšu masīvs, bet tālu lejā, dienvidu pusē, kalni lēzeni noslīga plašā, kailā tīreli. Klints virsotne no visām pusēm liecās uz iekšu, vidū izveidojot seklu bļodu. Bļodas centrā melnēja aplis ar apdegušu un kvēpiem apli­pušu zaru paliekām. Tātad mēs šeit nebijām pirmie apmeklētāji.

-    Vai tu pazīsti šo vietu? Džeimijs nostājās mazliet iesāņus, vēroja mani un baudija manu sajūsmu. Viņš ar nožēlu paraustīja plecus.

-     O jā. Es šajā Hailendas daļā pazīstu gandrīz visas vietas. Nāc šurp, varēsi te apsēsties un redzēt ceļu, kurš iet gar kalnu. No šejienes bija redzama ari iebraucamā vietā; lielā attāluma dēļ tā bija sarāvusies un atgādināja no spēļu klucīšiem celtu leļļu namiņu. Pie ceļa zem kokiem ganījās daži sapīti zirgi, kas, no šejienes raugoties, bija tikai mazi brūni un melni zirnīši.

Virsotnē koki neauga un saule karsēja man muguru. Mēs sēdējām blakus, kājas pārkāruši pāri klints malai, un draudzīgi dzērām no vie­nas pudeles alu, ko Džeimijs pirms došanās ceļā bija saprātīgi izcēlis no akas iebraucamās vietas pagalmā.

Koku te nebija, bet mazāki augi, kas spēja atsperties šajās bīsta­majās spraugās un laist saknes plānajā augsnes kārtiņā, šur tur bija izdīguši un drosmīgi cēlās augšup pretī karstajai pavasara saulei. Mazs margrietiņu pudurītis bija patvēries klints aizvējā netālu no manas rokas, es to pastiepu un vienu ziediņu noplūcu.

Kaut kas klusi iedūcās, ziediņš nolēca no kātiņa un nokrita man uz ceļa. Es stulbi blenzu uz to, bet prāts nespēja izskaidrot šo ērmoto uzvedību. Džeimijs, kura reakcija bija nesalīdzināmi ātrāka par manējo, jau gulēja uz vēdera zemē.

-     Gulies! viņš pavēlēja. Lielā roka satvēra manu elkoni un norāva zemē blakus viņam. Kad ievēlos sūklim līdzīgajā sūnā, es ieraudzīju sev virs galvas klints spraugā iestrēgušu bultu, kuras gals vēl šū­pojās.

Es sastingu, baidoties pat paskatīties apkārt, un mēģināju vēl cie­šāk piespiesties pie zemes. Džeimijs nekustīgi gulēja man blakus, tik rāms, it kā pats būtu akmens. Pat putni un kukaiņi šķita aprāvuši savas dziesmas, gaiss stinga, elpu aizturējis un gaidpilns. Pēkšņi Džeimijs sāka smieties.

Viņš piecēlās sēdus un, sagrābis bultu aiz kāta, uzmanīgi izvilka no klints spraugas. Es redzēju, ka bultai bija piesietas iešķeltas dzeņa astes spalvas un zem tām puscollu platā joslā bija uztīts zils diegs.

Nometis bultu malā, Džeimijs pielika rokas taurītē pie mutes un iekliedzās, pārsteidzoši labi atdarinādams zaļās dzilnas kliedzienu. Tad nolaida rokas un gaidīja. Pēc brīža kaut kur no ielejas atskanēja atbil­des sauciens, un Džeimija seja atplauka platā smaidā.

-    Tavs draugs? es mēģināju minēt. Viņš pamāja ar galvu, ska­tiens nenovērsās no šaurās takas uz klints.

-     Hjū Manro, ja vien kāds cits nav sācis taisīt tādas pašas bultas.

Mēs vēl mirkli pagaidījām, bet neviens uz takas neparādījās.

-     Ā, Džeimijs klusi izsaucās un apcirtās tieši istajā brīdī, lai nostātos aci pret aci ar galvu, kas lēnām cēlās pāri klints malai mums aiz muguras.

Lūpas galvai savilkās smaidā, kas pauda prieku un atklāja šķībus zobus, bet seja staroja sajūsmā, ka izdevies mūs pārsteigt. Galva pati atgādināja ķirbi, un šo līdzību vēl pastiprināja oranži brūnā, sasprē­gājusī āda, kas sedza ne tikai seju, bet arī visu apaļo, kailo pauri. Taču jāsaka, ka nav daudz ķirbju, kas varētu lepoties ar tādu leknu bārdas kušķi, nedz arī ar tādām spoži zilām acīm. Zem bārdas parādījās rokas ar strupiem pirkstiem un netīriem nagiem un veikli uzrāva augšā klauna augumu vispārējai apskatei.

Visumā ķermenis atbilda galvai, jo stipri atgādināja Helovīna rūķi. Ļoti plati, bet uzkumpuši un slīpi pleci, viens ievērojami augstāks par otru. Arī viena kāja šķita mazliet īsāka par otru, piešķirot negaidītajam viesim tādu kā lēkājošu, nevienmērīgu gaitu.

Manro, ja viņš patiešām bija Džeimija draugs, kā likās, bija ģērbies kārtu kārtās savilktās lupatās, ogās krāsots izbalējis audums spiedās laukā pa plīsumiem bezveidīgā apģērba gabalā, kas varētu būt sieviešu uzsvārcis.

Pie jostas viņam nebija sporana arī pati josta nebija nekas vai­rāk par apspurušu auklas galu, no kuras ar galvām uz leju nokarājās divi spalvaini ķermeņi. Tā vietā viņam pār krūtīm bija pārmests biezs, pārsteidzoši labs, ja salīdzināja ar pārējo apģērbu, ādas maks. Pie i.i siksnas šūpojās vairāki mazi metāla piekariņi: ar reliģiju saistītas medaļas, militāri apbalvojumi, varbūt vecas uniformas pogas, nodilusas monētas, kurās izdurti caurumi un kuras piešūtas pie siksnas, un t ris vai četri mazi taisnstūra formas metāla gabaliņi, apsūbējuši pelēki un ar ieskrāpētām mīklainām zīmēm.

Džeimijs piecēlās kājās brīdī, kad šis ērmotais radījums bez trokšņa pārlēca pāri klintsradzēm, kas viņus šķīra, un abi vispirms sirsnīgi apskāvās, tad sāka stipri zvetēt viens otram pa muguru, veicot savādu vīriešu apsveicināšanās rituālu.

-    Kā tad klājas Manro namā? apvaicājās Džeimijs, beidzot atkā­pies, lai apskatītu savu veco draugu.

Manro nolieca galvu un smaidīdams izdvesa dīvainu klakšķinošu troksni. Tad, savilcis uzacis, pamāja uz mani un noplivināja savas īsās roķeles jocīgā, graciozā, jautājošā žestā.

-     Mana sieva, Džeimijs pavēstīja un viegli pietvīka, vienlaikus sakautrējies un lepns par šādu iepazīstināšanu. Apprecējos tikai pirms divām dienām.

Pēc šīm ziņām Manro smaids papletās vēl platāks, un viņš izpildija ārkārtīgi sarežģītu, graciozu paklanīšanos, kurā ietilpa aša rokas pie­sišana pie galvas, sirds un lūpām, un viņš beidza šo manevru gandrīz horizontālā stāvoklī uz zemes man pie kājām. Izpildījis šādu satrie­cošu vingrojumu, viņš veikli kā akrobāts pielēca kājās un atkal uzblieza Džeimijam pa muguru, šoreiz tas noteikti bija apsveikums.

Tad Manro rokas sāka dejot ārkārtīgi interesantu baletu, mājot uz sevi, tad uz mežu, uz mani un atkal uz sevi ar tādu žestu un kus­tību bagātību, ka es tik tikko spēju izsekot lidojošajām rokām. Biju jau agrāk redzējusi runājam kurlmēmus cilvēkus, bet nekad tik ātri un gra­ciozi.

-     Ak tad tādas tās lietas! Džeimijs iesaucās. Tagad bija viņa kārta "izdauzīt" draugam uz muguras apsveikumu. Nav brīnums, ka vīrieši kļūst imūni pret virspusējām sāpēm, es nospriedu. Tas noteikti ir no šīs nepārtrauktās klapēšanas.

-     Viņš arī ir apprecējies, Džeimijs paskaidroja, pagriezies pret mani. Pirms sešiem mēnešiem, ar kādu atraitni o jā, ar resnu atraitni, viņš palaboja, atbildot uz izteiksmīgu Manro žestu, no Dabhlēras ciema, un viņai ir seši bērni.

-     Cik jauki, es pieklājīgi paudu savu prieku. Vismaz izskatās, ka viņi dabū labi paēst. Es norādīju uz trušiem, kas karājās Manro pie jostas.

Viņš uzreiz atraisīja vienu līķi un sniedza man ar tādu starojošas labvēlības izteiksmi sejā, ka jutos spiesta to pieņemt, smaidot un cerot, ka dzīvnieciņa kažokā nemitinās blusas.

-     Kāzu dāvana, Džeimijs paskaidroja. Pašā laikā, Manro. Tev arī jāpieņem no mums dāvana. To pateicis, viņš no sūnu gultas izcēla vienu alus pudeli un deva draugam.

Pieklājīgās izdarības beidzās ar to, ka mēs visi sēdējām un drau­dzīgi kopā tukšojām trešo pudeli. Džeimijs un Manro turpināja pļāpāt un tenkot, saruna nekādā ziņā nebija mazāk raita tāpēc, ka runāja tikai viens.

Es iesaistījos tikai retumis, jo nespēju saprast Manro roku zīmes, kaut ari Džeimijs darīja, ko varēja, gan tulkojot, gan paskaidrojot, lai arī es varētu piedalīties sarunā.

Vienā brīdī Džeimijs piedūra īkšķi pie taisnstūra svina gabaliņiem, kas rotāja Manro siksnu.

-    Esi kļuvis likumīgs, ko? viņš jautāja. Vai arī tas paredzēts tikai gadījumiem, kad medījuma tā trūcīgāk? Manro klanījās un māja ar galvu kā rotaļu klauns.

-     Kas tie tādi ir? es painteresējos.

-     Bļembaki.

-     Ak, protams! es iesaucos. Piedod, ka pajautāju.

-     Tie nozīmē, ka viņam atļauts ubagot, Armaliet, Džeimijs paskaidroja. Atļauja derīga tikai vienas draudzes robežās un tikai vienu dienu nedēļā. Katrai draudzei ir sava emblēma, lai vienas drau­dzes ubagi nevar paņemt pārāk daudz dāvanu no citas.

-    Šķiet, sistēma ir diezgan elastīga, es sacīju, skatīdamās uz Manro četriem svina piekariņiem.

-    Ak, nu redzi, Manro nav parasts gadījums. Viņš brauca jūrā un krita turku gūstā. Daudzus gadus viņš noairēja uz galeras un vēl dažus nodzīvoja verdzībā Alžīrā. Tur viņš zaudēja mēli.

-    Vai to… izgrieza? Mani viegli šķebināja.

Likās, ka Džeimiju šī doma neuztrauc, bet viņš Manro pazina jau

sen.

-     Nūjā. Un salauza kāju. Muguru ari, Manro? Nē, Džeimijs izla­boja, noskatījies vairākas Manro rādītas zīmes, muguras lūzums bij nelaimes gadījums, kad viņš lēca no mūra Aleksandrijā. Taču pēdas… tas gan bij turku darbs.

Es nemaz nevēlējos to zināt, bet likās: gan Džeimijs, gan Manro vai mirst aiz vēlmes man šo gadījumu izstāstīt.

-    Labi, es samierinājos. Kas notika ar pēdām?

Ar zināmu lepnumu Manro norāva apvalkātās koka tupeles un zeķes, parādot platas, izgriezušās pēdas ar sabiezējušu un sasprēgājušu ādu, uz kuras balti plankumi mijās ar koši sarkaniem.

-     Verdoša eļļa, Džeimijs stāstīja. Tādā veidā viņi mēģina pie­spiest sagūstītos kristiešus pāriet musulmaņu ticībā.

-     Izskatās, ka tas ir ļoti iedarbīgs līdzeklis, es sacīju. Un tāpēc viņš drīkst ubagot vairākās draudzēs? Lai atmaksātu par mokām, kas ciestas kristietības dēļ?

-     Nūjā, tieši tā. Džeimijs acīm redzami ļoti priecājās, ka tik ātri spēju novērtēt situāciju. Manro ar vēl vienu dziļu paklanīšanos pauda savu apbrīnu, un tam sekoja ļoti izteiksmīgas, ja arī ne visai pieklā­jīgas, roku kustības, kas, cik sapratu, slavināja manus fiziskos do­tumus.

-     Paldies, vecais. Nūjā, es noteikti ar viņu lepošos. Džeimijs, redzot manas savilktās uzacis, taktiski pagrieza Manro tā, lai viņa mugura būtu pret mani un lidojošie pirksti paslēpti. Un tagad pastāsti man, kas notiek ciemā.

Abi vīri savirzījās tuvāk un ar pieaugošu dedzību turpināja vien­pusējo sarunu. Tā kā Džeimija daļa aprobežojās tikai ar rūcieniem un izsaucieniem, kas apliecināja interesi, es maz ko nojautu par runātā saturu, tāpēc kavēju laiku, pētot sikos klinšu augus, kas spraucās ārā no laktai līdzīgā akmens, uz kura sēdējām.

Biju pielasījusi pilnas kabatas ar žibulīšiem un raudeni, kad abi bei­dzot bija izrunājušies un Hjū Manro piecēlās, lai ietu projām. Pēdējo reizi paklanījies man un iebelzis pa muguru Džeimijam, viņš aizšļūca līdz klints malai un pazuda tik veikli, kā viens no nelegāli nomedīta­jiem trušiem iespruktu savā alā.

-    Tev nu gan ir vienreizīgi draugi, es teicu.

-    Nūjā. Hjū ir lāga zellis. Pērn es ar viņu un vēl dažiem biju medī­bās. Kļuvis par likumīgu ubagu, viņš tagad darbojas viens, bet pienā­kumi liek viņam pārvietoties pa vairākām draudzēm; viņš zina visu, kas notiek starp Ardagu un Česthilu.

-    Arī to, kur atrodas Horokss? es minēju.

Džeimijs palocīja galvu.

-    Nūjā. Un viņš aiznesīs no manis viņam ziņu par tikšanās vietas maiņu.

-    Tas visai glīti apved ap stūri Dūgalu, es secināju. Ja viņam būtu ienācis prātā paturēt tevi ķīlā par Horoksa liecību.

Džeimijs atkal piekrītoši pamāja ar galvu, un viens lūpu kaktiņš savilkās smaidā.

-     Nūjā, apmēram tā.

Arī šoreiz jau tuvojās vakariņu laiks, kad atgriezāmies iebrauca­majā vietā. Taču tagad pagalmā stāvēja Dūgala lielais melnis un pieci citi zirgi un apmierināti gremoja sienu.

Dūgals pats krogā ar skābu alu skaloja ceļā pieputējušo rīkli. Viņš pamāja man ar galvu un strauji pagriezās, lai apsveicinātos ar māsas­dēlu. Taču viņš neko neteica, tikai stāvēja un, galvu piešķiebis, pētoši raudzījās uz Džeimiju.

-    Ak tā, viņš beidzot apmierināti noteica kā cilvēks, kurš uzmi­nējis grūtu mīklu. Tagad es zinu, ko tu man atgādini, puis. Tad viņš pagriezās pret mani.

-     Vai esi kādreiz redzējusi briedi, kad beidzas riesta laiks, zeltenīt? viņš sazvērnieciski jautāja. Šie nabaga lopiņi vairākas nedēļas ne ēd, ne guļ, tam neatliek laika, jo jādzen projām citi tēviņi un jāap­kalpo mātītes. Riesta laika beigās no viņiem palikuši tikai kauli un āda. Viņiem ir dziļi iegrimušas acis, un vienīgais no locekļiem, kas nedreb no noguruma, ir…

Pēdejie vārdi pazuda rēcienu kori, kad Džeimijs rāva mani augšā pa kāpnēm. Lejā uz vakariņām mēs negājām.

Krietni vēlāk, jau pusmiegā, es jutu Džeimija roku apskaujam manu vidukli un silto elpu skaram kaklu.

-    Vai tas kādreiz pāries? Vai es kādreiz tevi negribēšu? Viņa roka pastiepās, lai glāstītu manas krūtis. Pat tad, kad tikko esmu tevi palaidis vaļā, es tik ļoti tevi alkstu, ka krūtis sažņaudzas un pirksti kņud, kā gribu tev pieskarties.

Džeimijs saņēma tumsā manu seju un ar īkšķiem glāstīja uzacu lokus.

-    Kad turu tevi rokās un jūtu, ka tu, tā drebot, gaidi, lai es tevi paņemu… Ak kungs, es gribu sagādāt tev prieku, līdz tu zem manis sāc kliegt un atveries man. Un, kad es gūstu baudu no tevis, man ir sajūta, ka caur savu daiktu esmu devis tev savu dvēseli.

Džeimijs uzvēlās man virsū un pavēra manas kājas, es mazliet sarā­vos, kad viņš ienāca manī. Viņš klusi iesmējās:

-    Jā, man arī drusku sūrst. Vai tu gribi, lai es pārtraucu? Par atbildi es aptvēru viņa gurnus ar kājām un pievilku tuvāk.

-     Vai tu varētu? es jautāju.

-     Nē. Nevaru.

Mēs abi sākām smieties un lēnām šūpojāmies, tumsā lūpas un pirk­sti taustīja viens otra augumu.

-    Tagad es saprotu, kāpēc baznīca to sauc par sakramentu, Džei­mijs sapņaini sacīja.

-     Šito? Es satrūkos. Un kāpēc?

-     Nu, vismaz par svētumu, viņš turpināja. Kad esmu tevī, es jūtos kā pats Dievs.

Es tik skaļi smējos, ka Džeimijs gandrīz izslīdēja ārā. Viņš pārtrauca un sagrāba manus plecus, lai es paliktu mierā.

-     Kas tur tik smieklīgs?

-     Man grūti iedomāties, ka Dievs darītu kaut ko tādu.

Džeimijs atsāka kustēties.

-     Nu, ja jau Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, es iedomājos, ka viņam ari tas ir. Un viņš sāka smieties, atkal zaudēdams ritmu. Kaut arī tu ne visai atgādini Svēto Jaunavu, Armaliet.

Mēs apskāvušies kratījāmies smieklos, tad atraisījāmies un aizvēlāmies katrs uz savu pusi.

Atguvies Džeimijs uzplikšķināja man pa gurnu.

-     Nometies uz ceļiem, Armaliet.

-     Kāpēc?

-    Ja tu neļausi man būt garīgam šajā lietā, tad tev vajadzēs samie­rināties ar manu pirmatnējo dabu. Es būšu zvērs. Viņš iekoda man kaklā. Vai tu gribi, lai es kļūstu par zirgu, lāci vai suni?

-     Par ezi.

-    Par ezi? Un kā tad eži mīlējās? viņš noprasīja.

Nē, es domāju. Es to nevarēšu. Nespēšu. Bet es to izdarīju.

-    Ļoti uzmanīgi, es atbildēju, bezpalīdzīgi ķiķinot. Tā, tagad mēs zinām tikai to, cik vecs viņš ir, es nodomāju.

Džeimijs sakņupa, sēkdams no smiekliem. Beidzot viņš apvēlās un nostājās uz ceļiem, meklēdams uz galda kramu. Kad dakts iedegās un liesma cēlās augstāk, viņš istabas tumsā kvēloja kā sarkans dzintars.

Džeimijs atkal nometās gultas kājgalī, raudzīdamies manī ar smaidu, jo es, joprojām atlaidusies spilvenos, raustījos smieklos. Viņš ar delnas virspusi paberzēja seju un pieņēma tēloti bargu izteiksmi.

-     Labi, sieviete. Redzu, ka pienācis laiks man likt lietā savu vīra varu.

-    Ak tā?

-    Jā. Viņš metās uz priekšu, sagrāba manus gurnus un paplēta. Es iespiedzos un mēģināju pacelt tos uz augšu.

-     Nē, tā nedari!

-    Kāpēc ne? Viņš visā garumā gulēja man starp kājām un skatījās uz mani. Rokas cieši turēja manus gurnus, neļaujot man tos saspiest.

-    Nu saki, Armaliet! Kāpēc tu negribi, lai es to daru? Džeimijs paberzēja vaigu gar manas ciskas iekšpusi, asie rugāji skrāpēja maigo ādu. Esi godīga. Kāpēc ne? Viņš paskrāpēja otru pusi, liekot man spārdīties un izmisīgi locīties, lai izvairītos, bet bez panākumiem.

Es paslēpu seju spilvenā, kas pie mana pietvīkušā vaiga likās vēss.

-     Nu, ja tev tā vajag zināt, purpināju, es nedomāju… nu, bai­dos, ka tas nav… nu, ož… Mana balss izgaisa neveiklā klusumā. Pēk­šņi man starp kājām kaut kas sakustējās, kad Džeimijs piecēlās. Viņš apskāva manus gurnus, noguldīja vaigu uz ciskas un smējās, līdz asa­ras sāka tecēt pa vaigiem.

-     Jēzus, Armaliet, viņš beidzot spēja pateikt, sprauslādams no līksmības, vai tad tu nezini, kas ir pirmais, ko dara, kad iepazīstas ar jaunu zirgu?

-    Nē… Es biju pilnībā apjukusi.

Viņš pacēla vienu roku, parādot kušķi kanēļa krāsas matu.

-     Pāris reižu ar padusi nobrauc lopam gar degunu, lai viņš ieož tavu smaku un pierod un lai nebaidās no tevis. Džeimijs paslējās uz elkoņiem, lūkodamies pāri vēdera un krūšu apaļumiem.

-     Tā tev vajadzēja izdarīt ar mani, Armaliet. Tev jau pašā sākumā vajadzēja iebāzt manu degunu sev starp kājām. Tad es nebūtu tik tra­mīgs.

-    Tramīgs!

Viņš nolieca galvu un tīšuprāt ar seju braukāja uz priekšu un atpa­kaļ, sprauslājot un pūšot, it kā bubinātu ar zirgu. Es locījos un spēru viņam pa ribām, ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi spert pa ķieģeļu sienu. Beidzot viņš atkal piespieda manus gurnus pie gultas un palūkojās augšup.

-     Nu, Džeimijs sacīja tonī, kas noraidīja visus iebildumus, guli rāma.

Es jutos kaila, ieņemta, bezpalīdzīga un it kā būtu gatava sada­līties gabalos. Džeimija elpa uz manas ādas pārmaiņus bija te silta, te vēsa.

-     Lūdzu, es teicu, nezinādama, ko es ar to domāju: "lūdzu, izbeidz" vai "lūdzu, turpini". Tas nebija svarīgi, jo viņš nedomāja beigt.

Mana apziņa izšķīda vairākās atsevišķās izjūtās: lina spilvena raup­jums, kuru sadalīja izšūtas puķes; lampas petrolejas dvinga, kas jaucās ar vieglāku ceptas gaļas un alus aromātu, un vēl vieglāka svaiga vēsma no glāzē vīstošajām puķēm; vēsie sienas dēļi pret manu kreiso pēdu, stingrās rokas uz maniem gurniem. Izjūtas virmoja un saplūda kopā aiz

aizvērtajiem plakstiem kvēlojošā saulē, kas tūka un sarāvās un beidzot eksplodēja ar mēmu paukš, kas atstāja mani siltā un pulsējošā tumsā. Neskaidri dzirdēju, ka kaut kur ļoti tālu Džeimijs pieceļas sēdus.

-     Nu, tā jau ir labāk, sacīja balss, vārdiem jaucoties ar elsām.

-     Mazliet jāpapūlas, lai tevi pa īstam pakļautu, vai ne? Gulta nočīk­stēja, kad viņš pārvietoja svaru, un es jutu, ka mani ceļi tiek vēl vairāk pavērti.

-     Ceru, ka neesi tik beigta, kā izskaties, balss, kas turpināja runāt, tuvojās. Es izliecos uz augšu, izdvešot neartikulētu skaņu, kad ārkārtīgi jutīgie audi tika noteikti pakļauti jaunam uzbrukumam.

-    Jēzus Kristus, es izgrūdu. Man pie auss kāds klusi iesmējās.

-     Es tikai teicu, ka jūtos kā Dievs, Armaliet, viņš nopurpināja,

-    nekad neesmu teicis, ka es tas esmu.

Un vēlāk, kad austošā saule sāka kliedēt lampas nespodro gaismu, es pamodos no plūstoša miega, lai dzirdētu, ka Džeimijs atkal mur­mina: Vai tas kādreiz pāries, Klēra? Tā gribēšana? Mana galva atslīga uz viņa pleca.

-    Es nezinu, Džeimij. Patiešām nezinu.

Es vaicāju: Nu, ko kapteinis Rendels teica? Vienā pusē man jāja Dūgals, otrā Džeimijs, uz šaurā ceļa trijiem zirgiem blakus tik tikko pietika vietas. Ik pa laikam vai nu vienam, vai abiem maniem pavadoņiem vajadzēja atpalikt vai iecirst piešus zirgam sānos, ja negribēja brist zālē un krūmos, kas cen­tās atkal pārņemt iemitās takas savā varā.

Dūgals pameta skatienu uz mani, tad atkal pievērsās ceļam, lai izvadītu zirgu ap lielu akmeni. Lūpās viņam lēnām iegūla ļauns smīns.

-    Diez ko priecīgs nebij, viņš piesardzīgi atbildēja. Taču nezin, vai man vajadzētu atkārtot, tieši ko viņš teica-, droši vien pat tavai iecie­tībai pret rupjībām ir robežas, Freizera kundze.

Es palaidu gar ausīm izsmējīgo jauno uzrunu un arī slēpto apvaino­jumu, bet manīju, ka Džeimijs seglos saslienas.

-    Cerams, ka viņš… ē… negrasās spert kādus soļus? es turpināju iztaujāšanu. Par spīti Džeimija mierinošajiem solījumiem, es redzēju ainas, ka no krūmiem izbrāžas koši sarkanos svārkos ģērbušies dra­gūni, apkauj skotus un mani aizstiepj uz Rendela midzeni pratināša­nai. Man bija nepatīkama nojauta, ka Rendela izpratne par pratināšanu varētu būt, maigi sakot, visai radoša.

-     Nedomāju vis, Dūgals īsi noraidīja šādu iespēju. Viņam ir nopietnākas raizes, kā medīt vienu klaiņojošu svešzemnieci, lai cik skaista viņa arī būtu. Viņš savilka vienu uzaci un paklanījās, it kā šis kompliments būtu domāts kā atvainošanās. Turklāt tik daudz prāta kapteinim ir, lai nekaitinātu Kolamu, nolaupot viņa radinieci, piebilde skanēja jau lietišķāk.

Radiniece. Jutu, ka pār muguru pārskrien sīki drebuli, kaut arī laiks bija silts. Makenziju vadoņa radiniece. Un, pats par sevi saprotams, radiniece arī Makenziju klana karavadonim, kas tik rāmi jāja man blakus. Tomēr es droši vien tagad biju saradojusies ar Freizeru klana vadoni lordu Lavetu, ar ietekmīgas franču abatijas abatu un Dievs zina cik daudziem citiem dažādiem Freizeriem. Nē, varbūt tiešām Džons Rendels nedomās, ka būtu vērts dzīt man pēdas. Galu galā tieši tas arī bija šī muļķīgā darījuma mērķis.

Zagšus palūkojos uz Džeimiju, kas šobrīd jāja pa priekšu. Mugura viņam bija taisna kā alkšņa vica, un mati saulē mirdzēja kā nospodri­nāta metāla ķivere.

Dūgals sekoja manam skatienam.

Nav nemaz tik slikti, vai ne? viņš jautāja, ironiski savilcis uzacis.

Pēc pāris dienām mēs bijām tīrelī izveidojuši nometni, kur pārlaist nakti, pie viena no savādajiem granīta atsegumiem, kuros šļūdoņi bija atstājuši baku rētām līdzīgas bedrītes. Visu dienu bijām pavadījuši ceļā, uz ātru roku, tāpat sēžot seglos, kaut ko iekoduši, nu visi priecājās, ka var apstāties un pagatavot siltas vakariņas. Sākumā mēģināju piedāvāt savu palīdzību, bet nerunīgie klana vīri, kuru uzdevums acīmredzot bija gādāt par maltīti, pieklājīgāk vai skarbāk manu piedāvājumu atrai­dīja.

Kāds no vīriem rīta pusē bija nomedījis briedi, un no gabala gaļas kopā ar rāceņiem un sīpoliem un. ko nu vēl viņš bija atradis sanāca gardas vakariņas. Apmierināti un vai plisdami no pārēšanās, visi sagūlās ap ugunskuru klausīties dziesmās un stāstos. Pārsteidzoši, bet mazajam Mērtegam, kurš reti atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bija skaists, dzidrs tenors. Bija grūti pierunāt viņu uz dziedāšanu, bet pūles bija tā vērtas.

Es iekārtojos tuvāk Džeimijam, cenšoties atrast kādu ērtāku vietu sēdēšanai uz cietā granīta bluķa. Nometnes vieta bija izraudzīta klinšu atseguma malā, kur plašā, sarkanīga granīta laukumā daba bija izveidojusi piemērotu vietu pavardam un augsts dažādu akmeņu krā­vums noderēja zirgu paslēpšanai. Kad apjautājos, kāpēc mēs neguļam tīreli sakuplojušajā pavasara zālē, kur ērtāk, Neds Gauens atbildēja, ka tagad mēs atrodamies netālu no Makenziju zemju dienvidu robežas. Un tas nozīmē, ka tepat ir ari Grāntu un Čizemu teritorijas.

-    Dūgala izlūki ziņo, ka tuvumā neviena neesot, viņš teica, stā­vēdams uz liela akmens un vērodams saulrietu, bet nekad nevar būt drošs. Ziniet, labāk piesargāties nekā pēc tam nožēlot.

Kad Mērtegs noteikti paziņoja, ka vairs nedziedās, Ruperts sāka stāstīt. Kaut ari viņam nepiemita Gvilina prasme skaisti izteikties, toties viņa stāstu krājums par fejām, spokiem, tannasg jeb ļaunajiem gariem un citiem Hailendas iemītniekiem, piemēram, ūdenszirgiem, bija neizsmeļams. Cik sapratu, šie radījumi apdzīvoja visas ūdenstil­pes, bet īpaši bieži tie parādījās braslos un vietās, kur varēja tikt pāri strautiem, daudzi mitinājās arī ezeru dzīlēs.

-    Ziniet, Lohgārva austrumu galā ir kāda vieta, viņš stāstīja, pār­laidis skatienu klātesošajiem, lai pārliecinātos, vai visi klausās, kura nekad neaizsalst. Tur allažiņ ir melns, pat tad, kad viss pārējais ezers ir pamatīgi aizsalis, jo tur ir ūdenszirga skurstenis.

Lohgārva ūdenszirgs, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, reiz bij nolau­pījis jaunu meiteni, kas nāca pēc ūdens, un aizstiepa sev līdzi dzelmenī un padarīja par savu sievu. Nelaime piemeklēja jebkuru jaunavu vai, starp citu, arī vīru, kurš ūdensmalā satika zirgu un sadomāja ar to jāt, jo tas, kas reiz uzsēdies šim radījumam mugurā, zemē vairs netiek, un tā zirgs iebrien ezerā, pārvēršas par zivi un peld mājās ar nelaimīgo jātnieku, kas joprojām netiek prom no zirga.

-    Ūdenszirgam ir zivs zobi, Ruperts stāstot kustināja plaukstu, atdarinādams zivs peldēšanu, tas pārtiek no gliemežiem, ūdenszālēm un aukstiem, slapjiem radījumiem. Viņam ir aukstas asinis, un viņam uguni nevajag, bet cilvēku sieviete, āreče, ir maķenīt siltāka. Te viņš man piemiedza ar aci un, klausītājiem par prieku, nekaunīgi palūrēja.

-    Tā ūdenszirga sieva savās jaunajās mājās zem viļņiem bij nobē­dājusies, nosalusi un izbadējusies, jo viņai diez kā nesmeķēja gliemeži un ūdenszāles. Tāpēc ūdenszirgs, būdams laipns pēc dabas, devās uz ezera krastu netālu no cilvēka mājas, kurš bija izslavēts kā labs namdaris. Kad virs nonāca pie upes un ieraudzīja skaistu zelta zirgu ar sudraba iemauktiem, kas saulē laistījās, viņš nespēja noturēties, satvēra iemauktus un uzkāpa zirgam mugurā.

Skaidrs, ka zirgs ienesa šo pa tiešo ūdenī un cauri dzelmei aizrāva uz savu auksto zivju māju. Tur viņš pateica namdarim: ja tas grib tikt brīvībā, tad jāuzbūvē labs pavards ar visu skursteni, lai ūdenszirga sieva var iekurt uguni, kur sasildīt rokas un uzcept zivis.

Labsajūtā samiegojusies, gaidīdama, kad varēšu iet pie miera, pat ja gulta bija tikai pār granīta bluķi izklāta sega, es biju nolikusi galvu Džeimijam uz pleca. Pēkšņi jutu, ka Džeimija augums saspringst. Viņš uzlika roku man uz kakla, brīdinot klusēt. Pārlaidu acis nometnei, man viss likās kārtībā, tomēr jautu sasprindzinājumu, kas kā pa gaisu bez vadiem izplatījās no viena vīra uz nākamo.

Palūkojusies Ruperta virzienā, redzēju, ka viņš, uztvēris Dūgala ska­tienu, tikko jaušami pamāj ar galvu, taču netraucēts turpināja stāstu:

-    Tā namdaris darija, kā likts, jo viņam nebij izvēles. Bet ūdens­zirgs turēja vārdu un izveda viru atpakaļ krastā netālu no mājām. Un tad sieva bij laimīga, viņai bij silti un viņa varēja pieēsties vakariņās ceptas zivis. Ūdens Lohgārva austrumu galā nekad neaizsalst, jo kar­stums, kas ceļas no ūdenszirga skursteņa, izkausē ledu.

Ruperts sēdēja uz akmens ar labo sānu pret mani. Runājot viņš pie­liecās, it kā lai nevērīgi pakasītu kāju. Viņa kustībās nemanīja satrau­kumu, kad viņš satvēra nazi, kas gulēja zemē netālu no kājām, un veikli ielika to sev klēpī, kur tas pazuda kiltu krokās.

Es pavirzījos tuvāk Džeimijam un pieliecu viņa galvu, it kā man būtu uznākusi kāre pamīlēties.

-     Kas ir? es čukstēju viņam ausī.

Viņš satvēra ar zobiem manu auss ļipiņu un tāpat čukstus atbildēja:

-    Zirgi kļuvuši tramīgi. Kāds klīst apkārt.

Viens no vīriem piecēlās un aizsoļoja līdz klints malai atviegloties. Atgriezies viņš apsēdās citā vietā, blakus lopu dzinējam. Cits piecēlās un, ielūkojies katlā, paņēma gabaliņu brieža gaļas. Nometnē visu laiku kaut kas neuzkrītoši kustējās un pārvietojās, bet Ruperts tikai runāja.

Džeimija roku cieši apskauta, es uzmanīgi vēroju notiekošo un bei­dzot aptvēru, ka vīri virzās tuvāk saviem ieročiem. Visi viņi gulēja ar dunčiem, bet zobenus, pistoles un apaļos ādas vairogus, kurus sauc par "tvarogiem", parasti salika nelielās, glītās kaudzītēs netālu no nomet­nes ārējās malas. Džeimija pistoļu pāris kopā ar zobenu gulēja zemē dažas pēdas tālāk.

Redzēju, kā uz damascēta tērauda asmens dejo liesmu atspulgi. Abas pistoles bija vien ierastās "garstobrenes" ar raga spaliem, ko lietoja vairākums vīru, taču gan zobens, gan divrocis bija īpaši. Kādā atpūtas brīdī viņš bija man tos lepni rādījis, ar mīlestību grozīdams zaigojošos asmeņus.

Divrocis bija ietīts segā; varēju redzēt milzīgo T veida rokturi, kas bija rūpīgi apbērts ar smiltīm, lai būtu gatavs kaujai. Es to reiz pacēlu, bet milzenis man gandrīz izkrita no rokas. Džeimijs bija teicis, ka tas sverot tuvu pie piecpadsmit mārciņām.

Divrocis bija biedējošs un nāvīgs ierocis, turpretī palšs bija skaists. Divas trešdaļas no ieroča svara bija nāvējošas, zaigojošas, ar islāmisku ornamentu, kas vijās pa zilo tērauda asmeni līdz savītajam, ar sarkanu un zilu emalju klātajam rokturim. Biju redzējusi, ka Džeimijs to rota­ļīgi vicina, vispirms ar labo roku, vingrinoties cīņā ar vienu no sar­giem, vēlāk ar kreiso roku, spēkojoties ar Dūgalu. Vērot Džeimiju šajos apstākļos bija bauda ātrs un drošs cīnītājs, ar grāciju, ko vēl vairāk izcēla viņa augums. Bet no domas, ka šī prasme tiks likta lietā pa īstam, man mute izkalta sausa.

Džeimijs pieliecās pie manis, uzspieda zem zoda maigu skūpstu un, izmantodams situāciju, viegli pagrieza, lai es sēdētu ar seju pret vienu no akmens kaudzēm.

-    Domāju, ka drīz, viņš sacīja, cītīgi mani skūpstīdams. Vai redzi to šauro spraugu klintī? Es redzēju nepilnu trīs pēdu augsta sprauga, ko veidoja divi kopā sakrituši klintsbluķi.

Viņš satvēra rokās manu seju un mīļi braucīja to ar degunu.

-    Kad teikšu, ej, iesprūc tur un paliec. Vai tev ir nazis?

Džeimijs bija uzstājis, ka man jāpatur duncis, ko viņš tonakt iebrau­camajā vietā bija man pasviedis, un neklausījās manos iebildumos, ka es nedz protu, nedz arī vēlos ar to rīkoties. Un, kad nonāca līdz uzstājībai, Dūgalam izrādījās taisnība Džeimijs bija stūrgalvīgs.

Sekas bija tādas, ka vienā no manas kleitas dziļajām kabatām atra­dās duncis. Pēc tam kad visu dienu tā svars nepatīkami atgādināja par savu esamību, sitoties man pret kāju, biju to piemirsusi. Džeimijs kā spēlējoties pārbrauca ar roku man pa kāju, pārbaudot, vai tas ir vietā.

Tad pacēla galvu kā kaķis, kas ošņā vēju. Palūkojoties augšup, es redzēju, ka viņš paskatās uz Mērtegu, tad atkal uz mani. Mazais vīriņš nekādi neizrādīja, ka sapratis, bet piecēlās un pamatīgi izstaipījās. Pēc tam apsēdās un nu jau par vairākām pēdām man tuvāk.

Mums aiz muguras tramīgi iezviedzās zirgs. It kā tikai gaidījuši šo signālu, uzbrucēji kliegdami izskrēja no klints aizsega un metās mums virsū. Viņi nebija angļi, kā es biju baidījusies, ne arī bandīti. Kalnieši, kas kliedza kā ļaunie gari. Laikam Grānti. Vai Kempbeli.

Rāpus es steidzos uz klinti. Atsitu galvu un nobrāzu ceļus, bet man izdevās iespiesties mazajā spraudziņā. Sirdij dobji sitoties, es, gandrīz sadūrusi pirkstus, sataustīju kabatā dunci. Man nebija ne jausmas, ko iesākt ar garo, briesmīgo nazi, tomēr jutos mazliet labāk, ka man tas ir. Spalā bija iestrādāts mēnesakmens, un bija tik mierinoši just šo mazo uzkalniņu savā plaukstā; vismaz zināju, ka tumsā esmu saņēmusi pareizo galu.

Kautiņš bija tik juceklīgs, ka no sākuma nemaz nesapratu, kas notiek. Mazo klajumiņu pildīja bļaujoši cilvēki, kas vēlās te uz vienu, te otru pusi, vārtījās pa zemi un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Par laimi, mans patvērums atradās sāņus no galvenā cīņas lauka, tāpēc šobrīd man briesmas nedraudēja. Pametusi skatienu apkārt, es pama­nīju, ka ēnā, pie manas klints piespiedies, tupēja kāds mazs stāvs. Cie­šāk saņēmu savu dunci, bet nākamajā mirklī pazinu Mērtegu.

Tātad tāds bija Džeimija skatiena vēstījums. Mērtegam bija dots rīkojums palikt malā un sargāt mani. Pašu Džeimiju es nekur nere­dzēju. Aktīvākā kaujas darbība risinājās ēnās starp klintīm, tuvāk pie ratiem.

Protams, tas noteikti arī bija uzbrukuma mērķis rati un zirgi. Cik varēju saskatīt dziestošā ugunskura gaismā, uzbrucēji bija organizēta banda, labi bruņoti un nebūt ne izsalkuši. Ja tie bija Grānti, tad, iespē­jams, viņi vai nu gribēja laupīt, vai atmaksāt par lopiem, ko Ruperts ar saviem draugiem pirms pāris dienām bija nozaguši. Kad Dūgals padzirdēja par šo pēkšņo laupīšanas gājienu, viņš nedaudz sapīka ne jau par zagšanas faktu, viņš tikai raizējās, ka lopi varētu mūs kavēt. Taču viņam bija izdevies gandrīz uzreiz kāda ciema tirgū tikt no tiem vajā.

Drīz kļuva skaidrs, ka uzbrucēju mērķis nav mums nodarit ko sliktu, tikai dabūt ratus un zirgus. Pāris uzbrucējiem tas arī izdevās. Es zemu pieliecos, kad neapseglots zirgs pārlēca pāri ugunskuram un nozuda tumšajā tīrelī, krēpēs tam karājās aurojošs vīrietis.

Vēl divi vai tris aizskrēja tāpat kājām, stiepjot pār muguru pa mai­sam ar Kolama graudiem; niknie Makenziji, skaļi sunidami zagļus gēlu valodā, viņiem sekoja. Spriežot pēc trokšņiem, kauja tuvojās noslēgu­mam. Tad ugunskura gaismā ievēlās liels pulks vīru un kautiņš atkal gāja vaļā.

Tas, ka šī ir nopietna cīņa, liecināja asmeņu zibēšana un fakts, ka dalībnieki nevis klaigāja, bet nikni ņurdēja. Pēdīgi es visu sapratu. Pašā vidū atradās Džeimijs un Dūgals, kuri kāvās, sastājušies ar mugurām kopā. Abi turēja savus zobenus kreisajā, dunci labajā rokā un dūra ar abiem, cik es varēju redzēt.

Viņus apstāja četri viri varbūt pieci, man ēnā sajuka skaits -, bru­ņojušies ar īsiem zobeniem, kaut arī vienam pie jostas karājās palšs un vēl diviem bija neizvilktas pistoles.

Tātad viņiem vajadzēja vai nu Dūgalu, vai Džeimiju, vai abus divus. Labāk dzīvus. Laikam jau, lai prasītu izpirkšanas naudu. Tāpēc tika izmantoti mazie zobeni, kas tikai ievainotu, nevis lielie, kas nozīmētu letālu iznākumu, vai pistoles.

Dūgalam un Džeimijam nebija šādu ierobežojumu, un viņi kārtoja rēķinus stingrā, drūmā apņēmībā. Mugura pret muguru viņi veidoja noslēgtu, draudīgu loku, nosedzot otra vājāko pusi. Kad Dūgals ar ievē­rojamu spēku trieca dunci uz augšu, es iedomājos, ka vārds "vājāks" varbūt nav tas piemērotākais.

Niknais, ņurdošais kamols, lamuvārdus bārstīdams, streipuļoja uz manu pusi. Es spiedos spraugā, cik dziļi vien varēju, bet iedobums bija tikai nepilnas divas pēdas dziļš. Ar acs kaktiņu uztvēru kustību. Mērtegs bija nolēmis piedalīties notiekošajā.

Gandrīz nespēju novērst skatienu no Džeimija, tomēr redzēju, ka mazais skots pavisam mierīgi izvelk pistoli, ar kuru līdz šim nebija šauts. Viņš rūpīgi pārbaudīja pistoles mehānismu, pabrauca ar ieroci sev pa piedurkni, uzlika uz apakšdelma un gaidīja.

Un gaidīja. Drebēju bailēs par Džeimiju, kurš bija atteicies no pie­klājības un tagad mežonīgi cirta ar zobenu uz visām pusēm, atsitot divus vīrus, kuriem sejā skaidri bija rakstītas alkas pēc asinīm. Kāda joda pēc tas vīrelis nešauj? es nikni domāju. Un tad es sapratu. Gan Dūgals, gan Džeimijs atradās lodes ceļā. Atmiņā atausa fakts, ka krama pistoles reizēm nav īsti precīzas.

Nākamajā minūtē šis pieņēmums tikai apstiprinājās, kad viens no Dūgala pretiniekiem negaidīti metās uz priekšu un trāpīja viņam pa rokas locītavu. Asmens pāršķēla apakšdelmu visā garumā, un vado­nis noslīga uz ceļa. Juzdams, ka tēvocis nokritis, Džeimijs atvilka savu zobenu un aši atkāpās divus soļus tālāk. Lai piespiestu muguru pie klints, Dūgals saliecās uz vienu pusi virzienā, kuru aizsargāja viņa vie­nīgais zobens. Tas arī pievilka uzbrucējus tuvāk manai paslēptuvei un Mērtega pistolei.

Tik tuvu pistoles šāviens bija biedējoši skaļš. Blīkšķis uzbrucējus pār­steidza, īpaši to, kuru ievainoja. Vīrietis brīdi stāvēja nekustīgi, kā apju­cis papurināja galvu, tad ļoti lēnām nosēdās zemē, šļaugani atkrita uz muguras un pa nelielo slīpumu ieripoja ugunskura dziestošajos pelnos.

Izmantodams pārsteiguma sagādātās priekšrocības, Džeimijs vie­nam uzbrucējam izsita no rokas zobenu. Dūgals jau atkal bija kājās, un Džeimijs pavirzījās sānis, lai atbrīvotu vietu zobena atvēzēšanai. Viens no cīnītājiem pameta kaujas lauku un noskrēja no kalna, lai izvilktu ievainoto biedru no karstajiem pelniem. Tomēr palika vēl trīs preti­nieki, un Dūgalam bija savainota roka. Redzēju tumšas lāses pilam uz klints, kad viņš vicināja zobenu.

Viņi tagad bija pietiekami tuvu, lai es varētu saskatīt Džeimija seju, mierīgu un koncentrējušos, pilnībā aizrāvušos kaujas priekā. Pēkšņi Dūgals viņam kaut ko uzsauca. Sekundes daļu Džeimijs atrāva skatienu no pretinieka sejas un palūkojās lejup. Pret kaujas lauku viņš pagriezās īstajā laikā; lai izvairītos no dūriena, viņš paliecās uz vienu pusi un meta zobenu.

Pretinieks ārkārtīgi izbrīnīts skatījās uz zobenu, kas bija ietriecies viņam kājā. Apjucis viņš pieskārās asmenim, tad satvēra to un vilka. Spriežot pēc tā, cik viegli asmens iznāca ārā, es secināju, ka brūce nav dziļa. Virs joprojām likās mazliet apjucis un palūkojās uz augšu, it kā jautātu, kāds šādai neparastai rīcībai ir iemesls.

Viņš sāka kliegt, nosvieda zobenu un, stipri klibodams, metās skriet. Trokšņa izbiedēti, arī abi pārējie uzbrucēji atskatījās, pagrie­zās un bēga; Džeimijs kā varens šļūdonis traucās viņiem pakaļ. Viņam bija izdevies no segas tīstokļa izraut divroci, un tagad viņš to vicināja nāvējošā dubultlokā. Aiz viņa nāca Mērtegs, kaut ko ārkārtīgi nievājošu kliegdams gēlu valodā un vicinādams gan zobenu, gan no jauna pielā­dēto pistoli.

Pēc tam viss ātri nostājās savās vietās, un jau pēc nepilna stun­das ceturkšņa Makenziju pulciņš bija sanācis kopā un novērtēja zaudē­jumus.

Tie nebija lieli: aizdzīti divi zirgi, aiznesti trīs maisi ar graudiem, bet lopu dzinēji, kas gulēja pie savas kravas, bija novērsuši tālāku ratu izlaupīšanu, sargi tikmēr bija patriekuši potenciālos zirgu zagļus. Likās, nekādu lielo zaudējumu nav, bija pazudis tikai viens no vīriem.

Kad atklājās viņa pazušana, es domāju, ka viņš šajā kautiņā ir ievai­nots vai nogalināts, bet pamatīga apkārtnes pārmeklēšana izrādījās veltīga.

-    Nolaupīts, drūmi paziņoja Dūgals. Nolādēts, viņš man izmak­sās vesela mēneša ienākumus.

-    Varēja būt ļaunāk, Dūgal, Džeimijs miermīlīgi bilda, slaukot seju piedurknē. Padomā, ko Kolams teiktu, ja viņi būtu nolaupījuši tevi!

-    Ja viņi būtu savākuši tevi, puis, es ļautu tevi paturēt, tad tu varētu mainīt savu vārdu un kļūt par Grāntu, Dūgals atcirta, bet oma visiem bija ievērojami uzlabojusies.

Sameklēju savu nelielo kastīti ar medikamentiem un saliku ievai­notos rindā pēc ievainojumu smaguma. Es ar prieku konstatēju, ka īsti nopietnu brūču nav. Visļaunākais laikam bija Dūgala rokas ievainojums.

Nedam Gauenam mirdzēja acis, un viņš kūsāja tādā enerģijas pār­pilnībā, ka, acīmredzot aizrāvies ar cīņu, nepamanīja, ka neprecīzi nomērķēts dunča spals bija izkustinājis zobu. Sakne nebija salauzta, un bedrīte vēl viegli asiņoja, tāpēc es noriskēju un stingri iespiedu zobu atpakaļ vietā. Mazais vīriņš kļuva bāls, bet neizdvesa ne skaņas. Taču viņš labprāt izskaloja muti ar viskiju, lai neieviestos infekcija, un šķid­rumu skopulīgi norija, nevis izspļāva.

Uzreiz biju uzlikusi Dūgala ievainotajai rokai spiedošu pārsēju un tagad, to noņēmusi, nopriecājos, ka asiņošana gandrīz mitējusies. Tā bija griezta brūce ar gludām malām, bet dziļa. Zobens bija iedūries vismaz collas dziļumā muskulī, uz pavērušos audu malas varēja redzēt sīku dzeltenu tauku slānīti. Paldies Dievam, neviens no lielajiem asins­vadiem nebija pārgriezts, tomēr ievainojumu vajadzēja šūt.

Vienīgais pieejamais instruments izrādījās strupa adata, kas līdzi­nājās tievam īlenam, ar ko lopu dzinēji labo iejūgu. Ar aizdomām nopē­tīju savādo rīku, bet Dūgals tikai pastiepa roku un aizgriezās.

-    Vispār man pret asinīm nav iebildumu, viņš paskaidroja, bet pret savām zināmu nepatiku tomēr jūtu. Kamēr es šuvu brūci, viņš sēdēja uz akmens un tā bija sakodis zobus, ka žoklis drebēja. Nakts kļuva vēsāka, bet augstā piere norasoja sviedriem. Vienā brīdī viņš pie­klājīgi palūdza mani pārtraukt, pagāja malā un aiz klints izvēmās, tad atkal apsēdās un atspieda roku uz ceļa.

Par laimi, kāds krodzinieks bija nolēmis šajā ceturksnī nomu mak­sāt ar nelielu viskija muciņu, un tagad tā izrādījās ļoti noderīga. Es izmantoju viskiju, lai dezinficētu dažas vaļējas brūces, un pēc tam ļāvu pacientiem ārstēties tā, kā pašiem tīk. Pat es, kad biju beigusi ārstē­šanu, paņēmu vienu mēriņu. Ar baudu to iztukšoju un laimīga noslīgu uz segas. Mēness laidās uz rietu, un mani kratīja drebuļi daļēji no atslābuma, daļēji no aukstuma. Jutos brīnišķīgi, kad Džeimijs apgūlās blakus, cieši mani apskāva un piekļāva savam lielajam, siltajam ķer­menim.

-    Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies? es jautāju, bet viņš papuri­nāja galvu.

-    Nē, tas bij Malkolms Grānts ar saviem diviem puikām tas, kuram es iedūru kājā, bij vecākais. Tagad jau viņi noteikti ir mājās savās gultās. Viņš glāstīja man matus un klusāk piebilda: Tu šonakt padarīji labu darbu, zeltenīt. Es lepojos ar tevi.

Pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

-    Es biju vēl lepnāka. Tu biji brīnišķīgs, Džeimij. Nekad neko tādu nebiju redzējusi.

Viņš nicinoši nosprauslojās, tomēr domāju, ka jutās priecīgs.

-     Tikai tāda saķeršanās, Ārmaliet. Es to daru kopš četrpadsmit gadu vecuma. Redzi, tas jau tikai prieka pēc; ir pavisam citādi, kad jāstājas pretī kādam, kas patiesi grib tevi nobeigt.

-     Prieka pēc, es mazliet neskaidri nomurmināju. Jā, liels prieks.

Viņš apskāva mani ciešāk, tad viena no glāstošajām rokām noslī­dēja zemāk un sāka vilkt uz augšu manus svārkus. Skaidrs, ka cīņas satraukums bija pārtapis cita veida uzbudinājumā.

-     Džeimij! Šeit nē! Es pavirzījos tālāk un atkal nobraucīju svārkus uz leju.

-     Vai tu esi nogurusi, Ārmaliet? viņš norūpējies jautāja. Nerai­zējies, es ātri. Tagad jau viņš lika lietā abas rokas, velkot biezo audumu priekšpusē uz augšu.

-     Nē! es atbildēju, visu laiku apzinādamās, ka dažu pēdu attā­lumā guļ divdesmit vīru. Neesmu nogurusi, tikai… es noelsos, kad viņa roka ieslīdēja man starp kājām.

-    Ak kungs, viņš klusi izdvesa, slapjš kā ūdenszāles.

-    Džeimij! Mums blakus guļ divdesmit vīru! es čukstus kliedzu.

-    Ja turpināsi runāt, tad viņi drīz pamodīsies. Viņš uzvēlās man virsū, piespiežot mani pie vēsā akmens. Celis ieslīdēja man starp kājām un sāka lēni braukāt uz priekšu un atpakaļ. Par spīti manai apņēmībai, kājas sāka padoties. Divdesmit septiņi gadi pieklājības nespēja sacen­sties ar vairākiem simtiem tūkstošu gadu instinktu. Kamēr mans prāts iebilda pret to, ka mani paņem uz plika akmens blakus vairākiem aiz­migušiem karavīriem, ķermenis acīmredzami uzskatīja sevi par kara laupījumu un dedzīgi vēlējās pabeigt padošanās formalitātes. Džeimijs mani skūpstīja, ilgi un dziļi, mēle, salda un nemierīga, kustējās manā mutē.

-     Džeimij, es elsu. Viņš pabīdīja malā kiltus un piespieda manu roku pie sava auguma.

-    Jēzus Kristus, es teicu; pret savu gribu jutos izbrīnīta. Mani uzskati par pieklājību noslīdēja vēl par pakāpi zemāk.

-     Pēc kaušanās baigi stāv. Tu mani gribi, vai ne? viņš jautāja, mazliet atvirzījies, lai paskatītos uz mani. Likās muļķīgi noliegt, kad pierādījumu netrūka. Man pie kājas spiedās viņa loceklis, ciets kā vara caurule.

-     Ē… jā… bet…

Viņš abām rokām cieši saņēma manus plecus.

-    Klusē, Ārmaliet! viņš pavēloši sacīja. Tas nevilksies ilgi.

Tā arī bija. Jau pie pirmā spēcīgā grūdiena es jutu, ka tuvojas kul­minācija, un tā turpinājās ilgās, saldi mokošās spazmās. Stipri iespiedu pirkstus Džeimijam mugurā un iekodu zobus viņam kreklā, lai nesāktu kliegt. Nebija vajadzīgi ne desmit grūdieni, kad jutu sēkliniekus saraujamies, piekļaujamies pie viņa auguma, un tūlīt izplūda silta straume. Džeimijs, viegli drebēdams, lēnām nogūlās man blakus.

Man asinis vēl smagi dunēja ausīs, atbalsodamas rimstošo pul­sāciju starp kājām. Džeimija roka, ļengana un smaga, gulēja man uz krūtīm. Pagriezusi galvu, redzēju sarga neskaidro siluetu, kas stāvēja atspiedies pret klinti ugunskura otrā pusē. Viņš bija taktiski uzgrie­zis mums muguru. Satriekta atskārtu, ka pat nejūtos neveikli. Visai neskaidri iedomājos, nez vai no rīta man būs kauns, un tad es vairs nedomāju neko.

No rīta visi izturējās kā parasti, ja nu vienīgi kustējās mazliet pastīvi, tās bija sekas no kautiņa un gulēšanas uz akmeņiem. Visi bija lieliskā noskaņojumā, pat tie, kuriem bija viegli ievainojumi.

Vispārējais noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, kad Dūgals paziņoja, ka mēs dosimies tikai līdz meža pudurim, kas redzams no klints plato malas. Tur varēsim padzirdīt un paganīt zirgus un ari paši atvilkt elpu. Iedomājos, vai šīs izmaiņas ceļojumu plānā varētu ietekmēt Džeimija tikšanos ar noslēpumaino Horoksu, bet viņu šis paziņojums, šķiet, neuztrauca.

Diena bija apmākusies, tomēr nelija un bija silts. Kad bija gatava jaunā nometne, zirgi apkopti un ievainotie vēlreiz izmeklēti, visi varēja darīt, ko paši vēlējās, gulēt zālē, doties medībās vai makšķerēt, vai pēc vairākām seglos pavadītām dienām vienkārši izlocīt kājas.

Mēs ar Džeimiju un Nedu Gauenu sēdējām zem koka un sarunājā­mies, kad pienāca viens no sargiem un iemeta Džeimijam kaut ko klēpī. Tas bija duncis ar mēnesakmens spalu.

-    Vai tas tavs, puis? viņš jautāja. Šorīt atradu klintīs.

-    Laikam tajā jezgā būšu dunci nometusi, es ierunājos. Kāda starpība es tāpat neprotu ar to rīkoties. Ja būtu mēģinājusi kauties, visticamāk, pati būtu sadūrusies.

Neds pāri savām pusmēness acenēm nosodoši noskatīja Džeimiju.

-    Tu iedevi viņai nazi un nepamācīji, kā to lietot?

-    Tobrīd nebija laika, Džeimijs aizbildinājās. Bet Nedam tais­nība, Ārmaliet. Tev jāiemācās apieties ar ieročiem. Neviens nezina, kas ceļā var gadīties, kā tu pati pagājušo nakti redzēji.

Tā es tiku izbīdīta laukumiņa vidū un sākās mācīšanās. Redzot rosību, vairāki Makenziji nāca noskaidrot, kas notiek, un palika, lai dotu padomus. Drīz vien man bija pusducis padomdevēju, kas visi savā starpā strīdējās par tehnikas smalkajām niansēm. Pēc krietnas drau­dzīgas pārspriešanas visi nonāca pie lēmuma, ka laikam jau Ruperts vislabāk prot apieties ar dunčiem, un viņš pārņēma stundas vadību.

Vispirms viņš sameklēja puslīdz līdzenu vietu bez akmeņiem un priežu čiekuriem, piemērotu dunča izmantošanas mākas demonstrēju­miem.

-     Skaties nu, zeltenīt, viņš sacīja. Ruperts balansēja dunci uz vidējā pirksta, kādu collu zem spala. Šis ir līdzsvara punkts, tev nazis jātur tajā vietā, lai tas ērti iegultu rokā. Es pamēģināju to atkārtot ar savu dunci. Kad biju to ērti pielāgojusi sev, Ruperts parādīja, ar ko atšķiras dūriens pār roku no dūriena zem rokas.

-     Parasti dur no apakšas; pār roku tikai tad, kad ar spēku gāzies kādam virsū no augšas. Viņš domīgi mani noskatīja, tad papurināja galvu.

-     Nē, priekš sievieša tu gan esi slaika auguma, taču, pat ja tu pastiepsi roku tik augstu, lai tiktu pie kakla, tev trūks spēka iedurt, ja vien pretinieks nesēdēs. Labāk dur no apakšas. Viņš savilka uz augšu kreklu, atklājot diezgan apjomīgu spalvainu vēderu, kurš jau spīdēja sviedros.

-     Nu, šeit, viņš norādīja uz vēdera vidu, tieši zem krūšu kaula, ir vieta, uz kuru jāmērķē, ja tev jānogalina aci pret aci. Mērķē uz augšu un iekšā, cik tik spēka. Nazis ieies sirdi, un pretinieks pēc pāris minūtēm būs pagalam. Vienīgais, no kā jāuzmanās, netrāpīt uz krūšu kaula; tas ir zemāk, nekā šķiet, un, ja nazis ar galu iestrēgst skrimsli, tad upurim tas gandriz neko nenodarīs, bet tev vairs nebūs naža un tu būsi naidnieka varā. Mērteg! Tev ir kaulaina mugura; nāc šur', parā­dīsim mergai, kā durt no muguras. Pagriežot Mērtegu, kas gan ne visai gribēja piedalīties, viņš parāva uz augšu netīro kreklu, lai parādītu kumpaino muguru un izspiedušās ribas. Ruperts tieši ar pirkstu iedūra zem apakšējās ribas labajā pusē, un Mērtegs pārsteigumā iepīkstējās.

-    Ši ir tā vieta mugurā sasniedzama no abām pusēm. Redzi, ribu dēļ mugurā ir ļoti grūti iedurt vietā, kas ir bīstama dzīvībai. Ja izdodas ielaist nazi starp ribām, tā ir viena lieta, bet tas ir grūtāk, nekā izska­tās. Bet te, zem pēdējās ribas, jādur uz augšu nierēs. Ja trāpīsi tieši uz augšu, viņš kritīs kā akmens.

Tad Ruperts lika man durt dažādās pozās un stāvokļos. Kad viņš aizelsās, visi vīri pēc kārtas tēloja upuri, acīmredzot viņiem manas izdarības likās ārkārtīgi smieklīgas. Viņi paklausīgi gūlās zālē, grieza muguru, lai varētu viņiem pēkšņi uzbrukt, metās man virsū no aizmu­gures vai izlikās žņaudzam mani, lai es varētu mēģināt iedurt viņiem vēderā.

Skatītāji mani uzmundrināja ar iedrošinošiem saucieniem, un Ruperts stingri pieteica pēdējā bridī neatkāpties.

-    Dur, kā biji nodomājusi, zeltenīt, viņš mudināja. Ja viss ir nopietni, tu nevari atkāpties. Un, ja kāds no šitiem tūļām nespēj pamukt nost, tad pats ir to pelnījis.

Sākumā jutos bikla un ārkārtīgi neveikla, bet Ruperts bija labs sko­lotājs, ļoti pacietīgs un lieliski prata parādīt kustības, atkal un atkal. Viņš izbolīja acis tēlotā bezkaunībā, kad nostājās man aiz muguras, apskāva ap vidu, bet, kad saņēma manu locītavu, lai parādītu, kā laist nazi ienaidniekam pār acīm, kļuva lietišķs.

Dūgals sēdēja zem koka, auklēdams ievainoto roku un mētādams izsmējīgas piezīmes par mūsu darbošanos. Taču tas bija viņš, kurš ieteica izmantot manekenu.

-     Sameklējiet kaut ko, kur viņa varētu to dunci ari ietriekt, viņš ieteica, kad izklupieni un duršana man sāka padoties. Pirmajā reizē tas ir briesmīgs trieciens.

-    Jā gan, Džeimijs piekrita. Mazliet atvelc elpu, Ārmaliet, kamēr es kaut ko sameklēju.

Viņš kopā ar diviem sargiem aizgāja pie ratiem, es redzēju, kā viņi stāv, galvas kopā sabāzuši, plātās ar rokām un beidzot kaut ko izvelk no ratiem. Gandrīz bez elpas es sabruku Dūgalam blakus zem koka.

Viņš pamāja ar vieglu smaidu sejā. Kā vairums vīru, ceļā viņš nebija sevi apgrūtinājis ar skūšanos, un biezi, tumšbrūni rugāji ietvēra viņa muti, izceļot pilnīgo apakšlūpu.

-     Kā tad ir? viņš apjautājās, nedomādams par manu prasmi rīko­ties ar nelieliem aukstajiem ieročiem.

-    Tīri labi, es pagurusi atbildēju, arī nedomādama par nažiem. Dūgala skatiens aizslīdēja līdz Džeimijam, kas rosīgi darbojās ap ratiem.

-     Izskatās, ka laulība puisim nāk par labu, viņš secināja.

-     Viņam tas ir veselīgi šajos apstākļos, es piekritu, lai arī maz­liet pavēsi. Uztvēris manu balss toni, Dūgals savilka lūpas smaidā.

-     Un tev, zeltenīt, arī. Liekas, ka darījums iznācis izdevīgs visiem.

-     īpaši tev un tavam brālim. Kas attiecas uz brāli… Kā tev šķiet, ko Kolams teiks, kad uzzinās par šo lietu?

Smaids kļuva platāks.

-     Kolams? Ak nu. Domāju, ka viņš ar lielāko prieku uzņems tādu radinieci savā ģimenē.

Manekens bija gatavs, un es atgriezos pie mācībām. Tas izrādījās milzu maiss ar vilnu apmēram virieša torsa lielumā, ietīts ģērētas vērš­ādas gabalā un nosiets ar auklu. Tas bija paredzēts, lai trenētos dur­šanā, tāpēc vispirms maisu piesēja pie koka cilvēka auguma augstumā, vēlāk to meta vai ripināja mums garām.

Bet Džeimijs nebija sacījis, ka starp vilnu un ādu maisā viņš bija ielicis vairākus plakanus koka gabalus; lai būtu kā kauli, viņš vēlāk paskaidroja.

Daži pirmie dūrieni neizdevās, vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz iztriecu dunci cauri vērša ādai. Tā bija cietāka, nekā izskatījās. Tāda pati esot cilvēka āda uz vēdera, man sacīja. Nākamajā piegājienā es pamēģināju tiešu dūrienu no augšas un trāpīju pa vienu no koka gaba­liem.

Bridi man likās, ka roka notrūkusi. Trieciena spēks izvibrēja man cauri līdz plecam, un mani nejūtīgie pirksti nespēja noturēt dunci. Visa roka no elkoņa uz leju bija nejūtīga, bet nepatīkama tirpšana vēstīja, ka tas nav uz ilgu laiku.

-    Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nosodījos. Stāvēju, satvērusi elkoni, un klausījos vispārējos smieklos. Beidzot Džeimijs saņēma manu plecu un tikmēr, piespiežot cīpslu elkoņa aizmugurē un iespiežot īkšķi plaukstas locītavas bedrītē, masēja, kamēr roka atguva jutīgumu.

-     Labi, es izspiedu caur zobiem, negribīgi locīdama tirpstošo labo roku. Ko jūs darāt, kad trāpāt uz kaula un pazaudējat nazi? Vai tādām situācijām ir kādi priekšraksti?

-     Kā tad! Ruperts smaidīja. Izvelc ar kreiso roku pistoli un nošauj to nelieti. Rezultātā atskanēja vēl skaļāki rēcoši smiekli, kurus es laidu gar ausīm.

-    Labi, es atkārtoju puslīdz savaldīgi. Pamāju uz garo pistoli, ko Džeimijs nēsāja pie gurna. Vai tu man parādīsi, kā pielādēt un šaut?

-     Nē, viņš stingri noteica.

Par šādu atbildi es mazliet sabožos.

-     Kāpēc?

-    Tāpēc, ka tu esi sieviete, Ārmaliet.

Jutu, ka piesarkstu.

-    Ak tā? es sarkastiski noteicu. Tu domā, ka sieviete nav tik gudra, lai izprastu, kā darbojas šaujamais?

Džeimijs rāmi paskatījās uz mani, lūpas mazliet noraustījās, kamēr viņš pārlika prātā dažādas atbildes.

-    Tā vien gribas ļaut tev pamēģināt, viņš beidzot sacīja. Tā tev būtu laba mācība.

Ruperts, dusmodamies uz mums abiem, noklakšķināja mēli.

-     Neesi stulbs, Džeimij. Un tev, zeltenīt, es teikšu, viņš pagriezās pret mani, ne jau tāpēc, ka sievietes ir stulbas, arī daži no večiem tādi ir, bet viņas ir mazas.

-    Ko? Es mirkli apstulbusi blenzu Rupertā. Džeimijs nosprauslājās un izvilka pistoli no cilpas. Tuvumā tā izskatījās milzīga; sudrabotais ierocis bija pilnas astoņpadsmit collas garš, ja mēra no spala līdz stobra galam.

-     Skaties, viņš sacīja, turot to man acu priekšā. Turi te, atspied uz delma un skaties gar šejieni. Un, kad uzvelk gaili, tā sper kā mūlis. Esmu gandrīz pēdu garāks par tevi, četrus stounus smagāks, un es zinu, ko daru. Kad šauju, es dabūju zilumu; bet tevi tā var nogāzt augšpēdus, ja nedabūsi triecienu pa seju. Viņš pagrieza pistoli un ieslidināja atpakaļ cilpā.

-    Ļautu pašai paskatīties, viņš savilka vienu uzaci, bet tu man labāk patīc ar visiem zobiem. Tev ir jauks smaids, Ārmaliet, pat ja esi maķenīt lecīga.

Šī epizode mani mazliet atvēsināja, bez iebildumiem pieņēmu vīru spriedumu, ka pat vieglākais zobens ir pārāk smags, lai es to sekmīgi vicinātu. Mazais sgian dhu, "zeķu" duncis, tika novērtēts kā pieņemams, un man tika iedots visai draudīgs, apmēram trīs collas garš melnas dzelzs gabals ar īsu spalu, ass kā adata. Es atkal un atkal trenējos, kā to izvilkt no paslēptuves, kamēr vīri kritiski vēroja, līdz es spēju paraut uz augšu svārkus, satvert nazi un izslieties atbilstošajā pozā, turklāt to visu izdarīt vienā līdzenā kustībā tā, lai beigās turētu nazi zem rokas, gatava pārgriezt pretiniekam rīkli.

Beidzot mani atzina par novici nažu vicinātāju amatā un atļāva sēsties pie vakariņām, no visām pusēm skanēja apsveikumi ar vienu izņēmumu. Mērtegs šaubīgi purināja galvu.

-    Es tik saku, ka sievietei vienīgais derīgais ierocis ir inde.

-     Varbūt, atbildēja Dūgals, bet kaujā aci pret aci tai ir savi trū­kumi.

Nākamo nakti mēs pārlaidām Lohnesa krastā. Jutos savādi, atkal ļmļ skatot šīs vietas; nekas daudz jau nebija mainījies. Vai pareizāk būtu teikt nekas daudz jau nemainīsies. Lapegles un alkšņi bija tērpušies tumšāki zaļā, jo bija vasaras vidus, ne vairs pavasaris. Ziedi no maijā plaukstošu puķu trausli sārtajiem, baltajiem un mēļa­jiem toņiem bija pārgājuši uz irbuleņu un slotzaru siltākajām zelta un dzeltenajām krāsām. Debesis virs galvas zilgmoja košākas, bet ezera virsma gan palikusi tādā pašā krāsā zili melns līdzenums, kas atspo­guļoja un turēja savās skavās krastu aprises, klusinātās krāsās kā zem dūmakaina stikla.

Tālu ezerā varēja saskatīt pat pāris burulaivu. Taču, kad viena pie­tuvojās krastam, redzēju, ka tā ir zvejas laiva, rupja čaumala no ģērētas ādas, kas uzvilkta uz rāmja, nevis elegantā koka konstrukcija, pie kādas biju radusi.

Gaisā jautās tā sīvā smarža, kas vēsta par visu ūdenstilpju tuvumu; uzmācīgs sajaukums no zāles svaiguma, trūdošu lapu, tīra ūdens, beigtu zivju un saulē sasilušu dubļu aromāta. Bet pāri visam klājās tā pati klātesošās noslēpumainības jausma. Likās, ka to jūt gan vīri, gan zirgi, tāpēc nometnē valdīja klusināta gaisotne.

Atradusi ērtu vietu, kur novietot savu un Džeimija segu tīstokļus, es aizstaigāju līdz ezera malai, lai pirms vakariņām noskalotu seju un rokas.

Krasts bija stāvs, tas spēji krita lejup un pazuda lielu akmens bluķu juceklī, kas veidoja kaut ko līdzīgu dabiskai laivu piestātnei. Šeit zem kraujas valdīja dziļš miers, nometne nebija ne redzama, ne dzirdama, un es apsēdos zem koka, lai brīdi pabūtu vienatnē. Kopš sasteigtajām laulībām ar Džeimiju neviens vairs neuzmanīja katru manu soli; vismaz tik daudz bija panākts.

Man pāri zemu nokārās koku zari, es dīki plūcu no tiem spārnoto sēklu ķekarus un metu ezerā, kad pamanīju, ka sīkie vilnīši, kas sitās pret akmeņiem, kļuvuši lielāki, it kā tos būtu sacēlis vējš.

Nepilnas desmit pēdas no manis ūdens virsmu pāršķēla liela, pla­kana galva. Redzēju, kā ūdens burbuļodams tek no ķīļveida zvīņām, kas pie izliekta kakla veidoja kaut ko līdzīgu sekstei. Ūdens līgojās diezgan lielā platībā, un es šur tur zem ezera virsmas manīju tumša, milzīga ķermeņa kustēšanos, kaut ari galva palika nosacīti nekustīga.

Es stāvēju gluži kā sastingusi. Lai cik savādi varētu likties, man nemaz nebija īsti bail. Jutu ar šo radījumu zināmu radniecību, jo to no sava laika šķīra vēl lielāks attālums nekā mani, plakanās acis, vecas kā senās eocēna jūras, acis, kas arvien zūdošā patvēruma duļķainajās dzīlēs bija zaudējušas redzes asumu. Notiekošā nerealitāte sajaucās ar sajūtu, ka pazīstu šo radījumu. Gludā āda bija slidena, zili melna, ar košām, zaļi mirdzošām švīkām un spožu zaigojumu zem žokļa līnijas. Divainās acis bez zīlītēm raudzījās tumšā kvēlojoša dzintara krāsā. Tik ļoti skaistas.

Un tik ļoti atšķirīgas no mazākām, dubļu krāsas kopijām, ko atce­rējos redzējusi Britu muzeja piektā stāva diorāmas sienu rotājumā. Bet auguma forma bija nepārprotama. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu dzīvas būtnes krāsas sāk balot, maigā, elastīgā āda un vingrie muskuļi satrūd dažu nedēļu laikā. Bet kauli reizēm saglabājas kā uzticamas atbalsis no formas, lai sniegtu neskaidru pēdējo liecību par to aizgājušo godību.

Pēkšņi ar biedējošu šņākšanu elpa atvēra platas nāsis; mirklis aptu­rētas kustības, un dzīvnieks atkal nogrima, un kā vienīgais pierādījums tā klātbūtnei palika ūdens mutuļi.

Kad radījums iznira no dzelmes, es biju piecēlusies kājās. Un laikam jau neapzināti pavirzījusies tuvāk ūdensmalai, lai labāk varētu dzīv­nieku apskatīt, jo attapos, ka atrodos uz viena no akmens bluķiem, kas iesniedzās ezerā, un vēroju, kā rimstošie viļņi atkal iekļaujas gludajā virsmā.

Mirkli vēl stāvēju, skatīdamās pāri bezdibeņa ezeram.

-     Paliec sveiks, beidzot sacīju tukšajam ūdens klajam. Nopurinā­jos un pagriezos pret krastu.

Kraujas pašā augšā stāvēja kāds vīrs. Sākumā es sabijos, bet tad pazinu vienu no mūsu lopu dzinējiem. Ja nemaldos, viņu sauca Pīters, un spainis, ko viņš turēja rokā, norādīja uz nāciena iemeslu. Jau gra­sījos jautāt, vai ari viņš redzēja zvēru, bet, man pieejot tuvāk, viņa sejas izteiksme deva man nepārprotamu atbildi. Seja bija baltāka nekā margrietiņas viņam pie kājām, un bārdā tecēja sīkas sviedru straumī­tes. Ieplestās acis bija gluži baltas kā pārbiedētam zirgam, un roka tā drebēja, ka spainis sitās pret kājām.

-    Viss kārtībā, es teicu, ejot viņam klāt. Tas ir prom.

Bet Pīters šo apgalvojumu uztvēra nevis kā mierinājumu, bet iemeslu jaunam baiļu uzplūdam. Viņš nometa spaini, nokrita ceļos manā priekšā un pārkrustījās.

-    Ap-apžēlojies, kundze! viņš stomījās. Man par briesmīgu apju­kumu, viņš nogūlās uz vēdera un saķēra manu svārku apakšmalu.

-    Nemuļķojies, es diezgan bargi uzsaucu. Celies augšā! Viegli piebikstīju virām ar purngalu, bet viņš tikai trīcēja un palika piekļāvies zemei kā sēņotne. Celies augšā, es atkārtoju. Muļķi, tas ir tikai… apklusu, mēģinot domāt. Neko nelīdzēs, ja pateikšu dzīvnieka latīnisko nosaukumu.

-     Tas taču tikai mazs briesmonītis, es beidzot sacīju, satvēru bailuļa roku un mēģināju raut viņu kājās. Man vajadzēja piesmelt spaini, jo viņš (pilnīgi nepamatoti) nebija ar mieru tuvoties ezeram. Piesar­dzīgi turoties pa gabalu, Pīters sekoja man uz nometni un uzreiz aiz­joza kopt savus mūļus, bet attālinoties vēl pār plecu raidīja uz mani bailīgus skatienus.

Tā kā Pīters, manuprāt, nebija noskaņots bilst citiem kādu vārdu par briesmoni, es nodomāju, varbūt man ari jātur mēle aiz zobiem. Dūgals, Džeimijs un Neds Gauens bija izglītoti, bet pārējie lielākoties bija vienkārši ļaudis, analfabēti, kalnieši no Makenziju zemju nomaļām klin­tainēm un ielejām. Viņi bija nepārspējami cīnītāji un bezbailīgi kara­vīri, bet māņticīgi kā Āfrikas un Tuvo Austrumu primitīvo cilšu locekļi.

Tāpēc es klusēdama paēdu vakariņas un devos pie miera, bet visu laiku jutu sev pievērstu lopu dzinēja Pītera piesardzīgo skatienu.

Divas dienas pēc uzbrukuma mēs atkal pagriezāmies uz zieme­ļiem. Pamazām tuvojāmies vietai, kur bija norunāta tikšanās ar Horoksu, Džeimijs palaikam nogrima domās, varbūt apsvēra, cik nozimīgas būs angļu dezertiera atnestās ziņas.

Hjū Manro vairs netiku redzējusi, bet iepriekšējā nakti es pamodos un, kaut ari bija tumšs, manīju, ka Džeimija nav man blakus zem segas. Centos palikt nomodā, lai sagaidītu viņu atgriežamies, bet, kad mēness slīga uz rietu, miegs mani tomēr uzveica. No rīta vīrs ciešā miegā gulēja man blakus, kad es uz segas atradu nelielu sainīti tas bija plāna papīra vīstoklītis, kas sastiprināts, caurdurot ar dzeņa astes spalvu. Kad rūpīgi attinu papīru, es ieraudzīju lielu gabalu neapstrādāta dzintara. Viena mala tomēr bija noslīpēta gluda, un pa šo "lodziņu" varēja redzēt trauslu, tumšu, mūžīgā lidojumā sastingušu spāriti.

Nogludināju papīru. Uz nosmulētās baltās virsmas kaut kas bija uzvilkts maziem, pārsteidzoši elegantiem burtiņiem.

-    Kas tur rakstīts? es jautāju Džeimijam, pētot savādos burtus un zīmes. Laikam gēlu valodā.

Viņš samiegojies paslējās uz elkoņa un nopētīja papīru.

-    Tā nav gēlu valoda. Tas ir latīniski. Manro agrāk, pirms turku gūsta, bij skolotājs. Tas ir pantiņš no Katulla.

…da mi basia mille, diende centum, Dein mille altera, dein secunda centum…

Tulkojot viegls sārtums iekrāsoja viņa ausu ļipiņas:

Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti! Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.

-     Nu, tas ir mazliet cēlāks teksts nekā veiksmes cepumā, es uzjautrināta noteicu.

-    Ko? Džeimijs nesaprata.

-     Nepievērs uzmanību, es pasteidzos attraukt. Vai Manro nodeva Horoksam ziņu no tevis?

-    Jā. Viss sarunāts. Mēs satiksimies kādā man zināmā miestiņā, kas atrodas kalnos pāris jūdžu virs Legkrimas. Pēc četrām dienām, ja pa to laiku nekas neatgadlsies.

Piezīme par to, ka kaut kas varētu noiet greizi, darīja mani mazliet bažīgu.

-    Vai tu domā, ka tas ir droši? Nu, vai tu uzticies Horoksam?

Džeimijs sēdēja, berzēdams no acīm miega atliekas un mirkšķinā­dams plakstus.

-     Vai es uzticos angļu dezertierim? Ak Dievs, nē. Domāju, ka viņš mani pārdotu Rendelam, tiklīdz mēs šķirtos, tikai viņš, redz, pats nevar iet pie angļiem. Dezertierus pakar. Nē, es Horoksam neuzticos. Tāpēc jau devos Dūgalam lidzi šajā ceļojumā, nevis runāju ar Horoksu viens pats. Ja tam vīram kas nelāgs aiz ādas, tad man vismaz ir sabiedrotie.

-    Ā! Es nebiju pārliecināta, ka, ņemot vērā pašreizējās attiecības starp Džeimiju un viņa viltīgajiem tēvočiem, Dūgala klātbūtne būtu kāda drošības ķīla.

-     Nu, ja tu tā domā, es šaubījos. Cerams, ka Dūgals vismaz neizmantos izdevību, lai tevi nošautu.

-    Viņš reiz šāva gan uz mani, Džeimijs pasmējās, pogādams ciet kreklu. Tev vajadzēja to zināt, jo tu pārsēji ievainojumu.

Tobrīd ķemmēju matus un man izkrita ķemme no rokām.

-     Dūgals! Es domāju, ka tevi sašāva angļi!

-     Nu, angļi šāva uz mani, viņš palaboja. Nav jau pareizi teikt, ka Dūgals bij tas šāvējs; patiesībā tas droši vien bij Ruperts viņš ir tas no

Dūgala vīriem, kuram šaušana padodas vislabāk. Nē, kad mēs mukām no angļiem, es attapos, ka neesam tālu no Freizeru zemēm, un iedomā­jos varbūt izmantot izdevību. Tāpēc es iecirtu zirgam sānos piešus un pagriezos pa kreisi, apejot Dūgalu un pārējos. Ņem vērā, ka gāja vaļā pamatīga šaudīšanās, bet lode, kas man trāpīja, lidoja no aizmugures. Tobrīd Dūgals, Ruperts un Mērtegs atradās man aiz muguras. Bet visi angļi priekšā. Patiesībā, kad nogāzos no zirga un noripoju no kalna, es gandrīz iekritu viņu nagos. Viņš pārliecās pār ūdens spaini, ko biju atnesusi, un iešļakstīja sev sejā pāris sauju auksta ūdens. Tad papuri­nāja galvu, lai izkratītu no acīm ūdeni, un smaidīdams, ar mirdzošām lāsēm biezajās skropstās un uzacīs vērās manī.

-     Patiesību sakot, Dūgalam nācās krietni pacīnīties, lai dabūtu mani atpakaļ. Es gulēju zemē, galīgi nederīgs, Dūgals stāvēja man bla­kus, ar vienu roku aiz siksnas cenšoties piesliet mani kājās un ar otru, kurā turēja zobenu, sitās ar dragūnu, kurš domāja, ka viņam ir zāles pret visām manām kaitēm. Dūgals viņu nogalināja un mani uzvēla savam zirgam mugurā. Džeimijs papurināja galvu. Tajā brīdī es neko daudz neapjēdzu; spēju domāt tikai par to, cik zirgam grūti tikt kalnā ar četrsimt mārciņu smagu nastu uz muguras.

Es šokēta izslējos.

-    Bet… ja gribētu, Dūgals būtu varējis tevi toreiz nogalināt.

Džeimijs papurināja galvu un paņēma no Dūgala palienēto bār-

dasnazi. Viņš nedaudz pakustināja spaini, lai ūdens virsma izveidotu gludu spoguli, savilka seju mokpilnā grimasē, kādu vīrieši parasti saverkšķī skujoties, un sāka skrāpēt vaigus.

-     Nē, savu kaujinieku acu priekšā viņš to nevarēja. Turklāt Dūga­lam un Kolamam jau nevajadzēja mani nobeigt īpaši jau Dūgalam.

-     Bet… Man atkal sāka dūkt galva, kā aizvien, kad saskāros ar skotu ģimenes dzīves mudžekļiem.

Džeimijs runāja neskaidri, jo bija izslējis zodu un piešķiebis galvu, lai tiktu klāt nelielajai rugāju audzei pazodē.

-     Lelibrokas dēļ, viņš turpināja skaidrot, ar brīvo roku taustot, vai kādi bārdas kušķīši nav izbēguši nazim. Redzi, muižai ir auglīga zeme, turklāt tā atrodas kalnu pārejas pašā augšā. Tā ir vienīgā lieto­jamā pāreja Hailendā desmit jūdzes uz abām pusēm. Ja nonāks līdz vēl vienam dumpim, tad būs izdevīgi, ka tev pieder tāds īpašums. Un, ja es nomirtu puisī, tad zeme, visticamāk, aizietu atpakaļ Freizeru rokās.

Viņš pasmaidīja, braucīdams kaklu.

-    Nē, es brāļiem Makenzijiem sagādāju nopietnas galvassāpes. No vienas puses, ja es apdraudu mazā Heimiša tiesības uz vadoņa vietu, tad viņi grib, lai esmu beigts un pagalam. No otras puses, ja neap­draudu, tad viņi grib, lai kara gadījumā es kopā ar savu īpašumu būtu viņu, nevis Freizeru sabiedrotais. Tāpēc, redz, viņi vēlas palīdzēt man satikties ar Horoksu. Es ar Lelibroku neko lielu nevaru iesākt, kamēr esmu izsludināts ārpus likuma, kaut arī zeme joprojām pieder man.

Es satinu segas, apjukusi grozot galvu par sarežģītajiem un bīs­tamajiem apstākļiem, kurus Džeimijs uztvēra šķietami bezrūpīgi. Un pēkšņi man iešāvās prātā, ka tagad tas attiecas ne tikai uz Džeimiju. Es pacēlu galvu.

-    Tu teici, ka zeme atkal nonāktu Freizeru īpašumā, ja tu nomirtu neapprecējies, es ierunājos. Bet tagad tu esi precējies. Tad kurš…

-    Tiesa, Džeimijs, šķībi smaidīdams, māja ar galvu. Viņa mati rīta saules staros liesmoja zelta un vara krāsās. Ja mani tagad nobeigs, Armaliet, tad Lelibroka būs tava.

Kad migla iztvaikoja, rīts izvērtās skaists un saulains. Putni rosījās pa viršiem, un pārmaiņas pēc ceļš bija plats un smilts mīksti būkšķēja zem zirgu pakaviem.

Kāda paugura virsotnē Džeimijs piegrieza savu zirgu man cieši bla­kus. Un pamāja ar galvu pa labi.

-    Vai redzi to mazo klajumiņu tur lejā?

-    Jā. Tas bija neliels, priedēm, ozoliem un apsēm apaudzis zemes ielāpiņš netālu no ceļa.

-    Tur zem kokiem ir avotstrauts un mīksta zāle. Ļoti jauka vietiņa.

Neizpratnē es paskatījos uz Džeimiju.

-     Pusdienām vēl tā kā par agru, vai ne?

-     Ne jau tas man bij padomā. Pirms dažām dienām nejauši biju atklājusi, ka mans vīrs nekad nebija mācējis piemiegt vienu aci. Tāpēc viņš ļoti nopietni kā liela, sarkana pūce samirkšķināja abus plakstus.

-    Un kas tieši tev padomā? es painteresējos. Manam aizdomīgaļ.im skatienam pretī vērās nevainīgas, bērnišķīgas, zilas acis.

-    Man tikai ienāca prātā, nez kā tu izskatītos… zālē… zem kokiem… pie ūdens… ja tev svārki būtu savilkti līdz ausim.

-    Ē… es nokremšļojos.

-     Pateikšu Dūgalam, ka iesim pēc ūdens. Viņš aiztraucās uz priekšu un drīz vien atgriezās ar ūdens pudelēm, ko bija savācis no citiem zirgiem. Dzirdēju, ka Ruperts mums sauc nopakaļ kaut ko gēlu valodā, bet vārdus nespēju izšķirt.

Laukumiņu es sasniedzu pirmā. Noslīdējusi no zirga, es atlaidos zālē un aizvēru acis, vairoties no žilbinošās saules. Brīdi vēlāk Džeimijs man blakus pievilka grožus un nolēca zemē. Viņš uzplāja ar plaukstu zirgam pa sānu, lai tas iet, grožiem velkoties pa zemi, ganīties blakus manējam, tad nometās uz ceļiem. Es pastiepu rokas un uzvilku viņu sev virsū.

Diena bija silta, gaisā tvanēja zāles un ziedu smaržas. Un arī Džei­mijs smaržoja kā tikko plūkts zāles stiebrs, asi un saldi.

-     Mums tas jādara ātri, es sacīju. Citādi viņi brīnīsies, kāpēc mēs tik ilgi smeļam ūdeni.

-     Neko viņi nebrīnīsies. Džeimijs jau prasmīgi raisīja vaļā mana ņiebura auklas. Viņi zina.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-    Vai tad nedzirdēji, ko Ruperts uzsauca, kad devāmies projām?

-     Dzirdēju, bet nesapratu, ko viņš saka. Mana gēlu valoda bija tiktāl uzlabojusies, ka sapratu vienkāršus vārdus, bet sarunāties es vēl ilgi nespēšu.

-     Tad labi. Tavām ausīm tie vārdi nebij piemēroti. Atbrīvojis no apģērba manas krūtis, viņš piekļāva tām seju, sūca un viegli kodīja, līdz es vairs nespēju izturēt un, parāvusi uz augšu svārkus, paslīdēju viņam apakšā. Pēc karstās un primitīvās kopošanās uz klints es jutos neizskaidrojami bikla un kautrējos mīlēties nometnes tuvumā, bet meži bija pārāk biezi, lai droši varētu doties tālu no pārējiem. Mēs abi jutām vieglo un patīkamo atturēšanās sasprindzinājumu un, būdami pārlie­cināti, ka tuvumā nav ziņkāru acu un ausu, tiecāmies viens pēc otra ar tādu spēku, ka no asiņu straujās joņošanas tirpa lūpas un pirksti.

Mēs jau tuvojāmies kulminācijai, kad Džeimijs pēkšņi sastinga. Atvērusi acis, es redzēju viņa seju, kas uz saules fona izskatijās tumša, un tajā bija pilnigi neaprakstāma izteiksme. Viņam pie deniņiem vidēja kaut kas melns. Manas acis beidzot aprada ar spožo gaismu, un es redzēju, ka melnais ir musketes stobrs.

-     Slienies augšā, elles ērzeli! Stobrs strauji sakustējās, atsitoties pret Džeimija deniņiem. Viņš ļoti lēnām piecēlās kājās. Nobrāzuma vietā sakrājās asins lāse, kas spilgti izcēlās uz baltās sejas.

Viņi bija divi; spriežot pēc apdriskātajām formas tērpu atliekām, sarkansvārču dezertieri. Abi bruņojušies ar pistolēm un musketēm un stipri uzjautrinājās par to, ko veiksme likusi viņiem ceļā. Džeimijs pie­cēlās ar paceltām rokām, jo krūtīs dūrās musketes stobrs, bet tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi.

-     Varēji tak ļaut šim pabeigt, Harij, viens no vīriem ieteicās. Viņš plati smaidīja, atsedzot sabojājušos zobus. Šitāda pārtraukšana pašā vidū kaitē veselībai.

Runātāja biedrs iebakstīja Džeimijam krūtīs ar musketi.

-    Man viņa veselība ir pie vienas vietas. Un drīz arī viņam pašam tā būs vienaldzīga. Man ir iekāriens nogaršot kumosiņu no šitā, viņš īsi pamāja manā virzienā, un man netīk būt otrajam, kur nu vēl aiz tāda skotu kuces dēla kā šitais.

Tas ar bojātajiem zobiem iesmējās.

-    Es nebūtu tik izlepis. Nu tad žmiedz viņu nost un darām, kas jādara.

Harijs, īsa auguma, ducīgs šķielacis, mani pētidams, bridi apdomā­jās. Es joprojām sēdēju zemē, ceļus pievilkusi pie krūtim un svārkus cieši saņēmusi pie potītēm. Biju mēģinājusi aizpogāt ņieburu, taču krietna daļa no krūtīm bija redzama. Pēdīgi strupais arī iesmējās un ar rokas mājienu paaicināja savu biedru.

-     Nē, lai paskatās. Nāc šu', Arnold, un turi viņu uz grauda! Arnolds, joprojām plati smaidīdams, paklausīja. Lai sagatavotos, Harijs nolika musketi zemē un arī pistoles siksnu nometa turpat.

Spiežot svārkus pie kājām, es uzdūros kādam cietam priekšmetam labās puses kabatā. Tas bija Džeimija dotais duncis. Vai es spētu to izmantot? Jā, pilnīgi noteikti, es izlēmu, skatīdamās uz Harija pūtaino, baudkāro ģīmi.

Taču man būs jāgaida līdz pēdējai sekundei, un mani māca šaubas, vai Džeimijs spēs tik ilgi savaldīties. Skaidri redzēju, ka viņa sejā raks­tīta vēlme Hariju nogalināt; drīz vien, es paredzēju, viņš rīkosies.

Negribēju rādīt savu seju, bet samiedzu acis un skatijos uz vīru, cik stingri vien varēju, domās pavēlot viņam nekustēties. Džeimijam uz kakla izspiedās dzīslas un seja piesarka tumšsarkana, bet es manīju, drīzāk gan nojautu, galvas mājienu, ka viņš manu domu ir sapratis.

Kad Harijs spieda mani pie zemes un mēģināja savilkt uz augšu svārkus, es pretojos, vairāk gan lai dabūtu roku uz dunča spala nekā lai nokratītu izvarotāju. Viņš man sāpigi iesita pa seju, lai palieku mierā. Mans vaigs dega, un acis asaroja, bet roka, paslēpta svārku ielocēs, žņaudza dunča spalu.

Es, skaļi elsodama, atlaidos uz muguras. Koncentrējos uz mērķi, cenšoties visu pārējo no prāta izdzēst. Jādur mugurā; attālums bija pārāk niecīgs, lai mēģinātu pārgriezt rīkli.

Netīri pirksti ieķērās man gurnos, pūloties tos paplest. Acu priekšā redzēju Ruperta strupo pirkstu duram Mērtegam ribās, un ausīs ska­nēja viņa balss: "Te, zeltenīt, zem apakšējām ribām, pie paša mugur­kaula. Dur stipri, uz augšu nierēs, un viņš būs gar zemi."

Bija jau gandrīz īstais brīdis; Harija smakojošā elpa pretīgi silta skāra manu seju un pirksti taustījās gar manām kailajām kājām, bet pats viņš bija koncentrējies tikai uz vienu mērķi.

Paskaties labi, buciņ, kā tas darāms, viņš elsa, tava draugaļa vaidēdama prasīs vēl, iekams…

Ar strauju kustību apķēru ar kreiso roku izvarotāja kaklu, lai viņš nevarētu atrauties; augstu pacēlu roku ar nazi un dūru no visa spēka. Trieciena atsitiens aizvibrēja līdz plecam, un man gandrīz izkrita dun­cis no rokas. Harijs iesmilkstējās un sāka grozīties, lai tiktu projām. Akli biju mērķējusi pārāk augstu, un nazis bija noslīdējis gar ribu.

Tagad apstāties es vairs nevarēju. Par laimi, svārki bija uzrauti, tādēļ manas kājas bija brīvas. Ar tām cieši apviju nosvīdušā Harija gur­nus, neļaujot viņam piecelties vēl dažas dārgas sekundes, kas man bija nepieciešamas, lai durtu otrreiz. Triecu dunci ar izmisuma spēku un šoreiz trāpīju īstajā vietā.

Rupertam izrādījās taisnība. Harijs noraustījās mīlas akta pretīgā parodijā, tad bez skaņas sabruka ļenganā kaudzē man virsū, asins strūkla no brūces mugurā pamazām apsīka.

Notikumi, kas risinājās uz zemes, vienu mirkli bija novērsuši Arnolda uzmanību, bet satracinātajam skotam, ko viņš turēja stobra galā, tas bija gana ilgs laiks. Tajā brīdī, kad biju tiktāl sakopojusi domas, lai izlocītos no mirušā Harija apakšas, Arnolds jau bija pievie­nojies savam biedram viņsaulē, rīkle bija akurāti pārgriezta no auss līdz ausij ar sgian dhu, ko Džeimijs nēsāja zeķē.

Džeimijs nometās ceļos man blakus un izvilka mani no liķa apak­šas. Mēs abi drebējām nervu sasprindzinājuma un šoka dēļ un vairākas minūtes, nesakot ne vārda, gulējām apskāvušies. Vēl joprojām nespējot runāt, viņš mani piecēla un aiznesa projām no abiem miroņiem uz pļa­viņu aiz apšu audzes.

Tur nolika mani zemē un neveikli noslīga man blakus, it kā kājas būtu atteikušās darboties. Es jutu aukstu atsvešinātību, it kā man cauri kauliem pūstu ziemas vējš, un pastiepu pēc viņa rokas. Džeimijs pacēla galvu, kas bija gulējusi uz ceļiem, seja šķita nogurusi, un viņš skatījās uz mani kā uz svešinieci. Kad uzliku rokas Džeimijam uz pleciem, viņš piekļāva mani cieši pie krūtīm, izdvešot kaut ko vidēju starp vaidu un šņukstu.

Tad mēs mīlējāmies mežonīgi, sasprindzinātā klusumā, neapval­dīti un jau pēc pāris mirkļiem beidzām, jo mūs dzina man neizpro­tama vajadzībā, bet es zināju, ka jāpakļaujas tai, vai arī mēs zudīsim viens otram uz mūžīgiem laikiem. Mēs to darījām ne jau mīlestības, bet nepieciešamības dēļ, it kā apzinātos: ja kāds no mums paliktu viens, to nebūtu iespējams izturēt. Vienīgi saplūšanā mēs varējām smelties spēku, jutekļu kairinājumā varējām noslīcināt atmiņas par nāvi un izvarošanas mēģinājumu.

Pēc tam mēs, cieši apskāvušies, saņurcīti, asinīm notriepušies un, par spīti saules siltumam, dreboši, gulējām zālē. Džeimijs kaut ko mur­mināja, balss skanēja tik klusi, ka uztvēru tikai vienu vārdu "piedod".

Nav tava vaina, es dudināju, glāstot viņa matus. Viss kārtībā, mums abiem nekas nekaiš. Jutos kā sapnī, it kā nekas ap mani nebūtu īsts, un neskaidri apjautu aizkavēta šoka simptomus.

-    Es nerunāju par to, viņš iebilda. Ne par to. Tā bij mana vaina… Tik muļķīgi te ierasties un kārtīgi neapskatīties. Un ļaut tev… taču es nedomāju to. Es domāju… piedod, ka tikko tevi tā izmantoju. Paņemt tevi tā, tik drīz pēc… kā tāds dzīvnieks. Piedod, Klēra… nezinu, kas… nespēju turēties pretī, bet… Ak kungs, tu esi tā nosalusi, mo duinne, tavas rokas ir kā ledus. Nāc, es sasildīšu!

Ari šoks, es miglaini secināju. Savādi, ka dažiem cilvēkiem tas rada vajadzību runāt. Citi tikai klusēdami trīc. Kā es. Es piespiedu Džeimija muti sev pie pleca, lai apklusinātu.

-    Viss kārtībā, es atkārtoju atkal un atkal. Viss kārtībā.

Pēkšņi mums pāri krita ēna un mēs abi salēcāmies. Tur stāvēja

Dūgals un, rokas uz krūtīm sakrustojis, nikni lūrēja uz mums. Tad pie­klājīgi novērsa skatienu, kamēr es sasēju kleitas auklas, un, pieri sarau­cis, skatījās uz Džeimiju.

-    Nu paklau, puis, papriecāties ar sievu ir makten labi, bet, ja mums visiem tevi jāgaida ilgāk par stundu, un tik ļoti aizrauties, ka nedzirdat mani nākam, tā tu, puis, kādu dienu iekulsies nepatikšanās. Kāds taču varēja nemanot pienākt no muguras un pielikt tev pie galvas pistoli…

Viņš aprāva savu tirādi un sāka skatīties, kā es histērijā vārtos pa zāli. Džeimijs, sarkans kā biete, paveda Dūgalu aiz apšu aizsega un klusā balsī visu paskaidroja. Es turpināju nevaldāmi ķiķināt, beidzot iebāzu mutē kabatlakatiņu, lai slāpētu troksni. Pēkšņā emociju izlā­dēšanās kopā ar Dūgala sacīto man acu priekšā nolika Džeimija seju, kāda tā bija tajā brīdī, un es nespēju rimties. Es smējos un kunkstēju, līdz sāka sāpēt sāni. Beidzot es apsēdos, slaucīju ar mutautu acis un redzēju, ka Dūgals ar Džeimiju stāv man blakus un abi ar vienādām sejas izteiksmēm nosodoši raugās manī. Džeimijs uzrāva mani kājās un, kaut joprojām žagojos un palaikam iespurcos, veda uz vietu, kur mūs gaidīja vīri ar zirgiem.

Izņemot ieilgušu tieksmi histēriski smieties par neko, likās, ka nekādas nepatīkamas sekas tikšanās ar dezertieriem nav atstājusi, taču es ļoti piesardzīgi allaž turējos nometnes tuvumā. Dūgals centās man iestāstīt, ka bandīti nemaz tik bieži Hailendas ceļos negadās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu ceļinieku, ko būtu vērts aplaupīt, nav daudz, bet es pamanīju, ka, veicot ikdienišķus darbus, piemēram, ejot pēc malkas vai ūdens, meža trokšņi mani biedēja, un es steidzos atpa­kaļ, lai pēc iespējas ātrāk redzētu un dzirdētu Makenziju vīrus. Tāpat es atklāju, cik mierinoši, ja naktī tepat blakus skan krākšana, un zaudēju pēdējās kautrības paliekas par neuzkrītošo rosīšanos zem mūsu segām.

Vēl joprojām baidījos palikt viena, kad pēc dažām dienām pienāca laiks tikties ar Horoksu.

-     Man jāpaliek? Es neticēju savām ausīm. Nē! Es došos tev līdzi.

-    Tas nav iespējams, Džeimijs kārtējo reizi pacietīgi atkārtoja.

-      Lielākā tiesa vīru ar Nedu, kā jau paredzēts, dosies uz Legkrimu ievākt nomu. Bet Dūgals ar dažiem vīriem pavadis mani uz tikšanos, ja nu Horokss būtu sadomājis kādu nelietību. Taču tu Legkrimas tuvumā rādīties nedrīksti; tur varētu būt Rendela rokaspuiši, un es nebrīnītos, ja viņš tevi nolaupītu. Turklāt man nav ne jausmas, kas tikšanās laikā var atgadīties. Nē, netālu no ceļa līkuma ir birztala tur daudz koku un zāles, ari ūdens tur ir. Tev būs ērti, līdz es ieradīšos tev pakaļ.

-    Nē, es iespītējos. Iešu tev līdzi. Kaut kāds neizprotams lep­nums liedza man atzīties, ka man bez viņa būs bail. Bet es labprāt pateicu, ka baidos par viņu.

-    Tu pats teici, ka neviens nezina, kas var notikt tikšanās laikā, es atgādināju. Negribu te gaidīt un visu dienu satraukumā lauzīt galvu, vai ar tevi nav noticis kas slikts. Ļauj man iet tev līdzi, es lūdzos.

-    Apsolu, ka tikšanās laikā es nerādīšos. Bet es negribu palikt te viena un visu dienu raizēties.

Džeimijs nepacietīgi nopūtās, bet vairs nestrīdējās. Taču, kad nonā­cām pie birztalas, viņš pieliecās, satvēra mana zirga pavadu, piespiežot to nogriezties no ceļa pļavā. Tad, noslīdējis no zirga, piesēja abus grožu pārus pie krūma. Neliekoties ne zinis par maniem skaļajiem iebildu­miem, viņš pazuda aiz kokiem. Es spītīgi atteicos kāpt zemē. Viņš nevar piespiest mani palikt, es domāju.

Beidzot viņš iznāca uz ceļa. Pārējie jau bija aizjājuši krietnu gabalu uz priekšu, bet Džeimijs, paturējis prātā mūsu neseno piedzīvojumu klajumā, nebija ar mieru iet projām, iepriekš kārtīgi nepārbaudījis birztalu, metodiski pārmeklējot koku saaudzi un ar nūju izbakstot garo zāli. Atgriezies viņš atsēja zirgus un ielēca seglos.

-    Tur ir droši, viņš sacīja. jāj uz birzi, Klēra, un paslēpieties abi ar zirgu. Tiklīdz viss būs nokārtots, es atjāšu pēc tevis. Nevaru pateikt, t ik ilgi tas būs, bet pirms saulrieta.

-     Nē! Es te nepalikšu. Nespēju paciest domu, ka man būs jānīkst mežā, nezinot, kas notiek. Nesalīdzināmi labāk es būtu tur, kur man draud briesmas, nekā stundām ilgi drebināties, gaidot un lauzot galvu. Viena.

Džeimijs dega nepacietībā doties projām, tomēr savaldījās. Viņš uzlika roku man uz pleca.

-    Vai tu nesolīji man klausīt? viņš jautāja, viegli mani sapurinot.

-    Jā, bet… Grasījos teikt, ka solīju to tikai tāpēc, ka man nebija citas izejas, bet Džeimijs jau grieza mana zirga galvu uz biežņas pusi.

-    Tas ir ļoti bīstami, Klēra, un es nepieļaušu, ka tev draud bries­mas. Es būšu ļoti aizņemts un nejaudāšu vienlaikus kauties un aiz­stāvēt tevi, ja tik tālu nonāks. Redzot manu dumpīgo skatienu, viņš iebāza roku seglu somā un sāka pa to vandīties.

-    Ko tu tur meklē?

-     Virvi. Ja tu mani neklausīsi, tad piesiešu tevi pie koka, kamēr tieku atpakaļ.

-    To tu nedarīsi!

-     Darīšu gan! Bija skaidri redzams, ka viņš runā nopietni. Es negribīgi padevos un dusmīga pievilku grožus. Džeimijs, jau pagrie­zies, lai dotos projām, pieliecās, lai nobučotu mani uz vaiga.

-     Uzmanies, Ārmaliet. Tev ir duncītis? Labi. Atgriezīšos, tiklīdz varēšu. Ak, vēl kas.

-    Kas tad? es īgni noprasīju.

-    Ja tu aiziesi no birztalas, iekams atnākšu tev pakaļ, tad es ar zobena siksnu noraušu ādu no tavas plikās pakaļas. Visu ceļu līdz Bārgrenenai iet kājām nav patīkami. Atceries, viņš man viegli ieknieba vaigā, tie nav tukši draudi. Un tā arī bija. Es lēnām jāju uz koku puduri; kad atskatījos, redzēju, kā Džeimijs aiztraucas, zemu pieliecies seglos, saplūdis ar zirgu, un aiz muguras viņam plandās pleda gali.

Zem kokiem bija vēsi; ieejot ēnā, mēs abi ar zirgu atvieglojumā uzelpojām. Bija viena no tām retajām dienām Skotijā, kad saule no balināta musllna krāsas debesim lej svelmi un pulksten astoņos rīta dūmaka jau ir iztvaikojusi. Birztalā jandalēja putni; ozolu audzītē krei­sajā pusē zīlīšu bars meklēja barību, un netālu balsi locīja, manuprāt, stērste.

Vienmēr esmu bijusi dedzīga amatiere putnu vērotāja. Ja man jātup te, līdz manam valdonīgajam, pavēlnieciskajam, stūrgalvīgajam vīra kungam labpatiks izbeigt riskēt ar savu stulbo galvu, varu izmantot laiku, mēģinot vērot putnus.

Es sapinu zirgu un ļāvu tam savā vaļā plūkt lekno zāli birzs malā, zinādama, ka tālu tas neies. Dažas pēdas no kokiem zāle spēji izbei­dzās, jo to nomāca uzbāzīgie virši.

Šajā laukumiņā, kur juku jukām auga skuju koku un ozolu atva­ses, bija ideāla vieta putnu vērošanai. Es klīdu starp kokiem, joprojām vārīdamās dusmās uz Džeimiju, bet pamazām, klausoties mušķērāja raksturīgajā čik un sila strazda skarbajā pļāpāšanā, sāku nomieri­nāties.

Laucīte pēkšņi beidzās ne pārāk augstas kraujas malā. Izspraucos cauri jauno kociņu biežņai, un putnu dziesmas noslāpēja strauja ūdens čalas. Stāvēju pie mazas upītes no augstās kraujas robainajām klin­tīm lejup šļācās ūdenskritumi un, šļakatām šķīstot, satecēja brūni sid­rabainās lāmās. Apsēdos uz krasta, pārkāru kājas pāri malai virs ūdens, priecādamās par sauli, kas sildīja man seju.

Man pār galvu aiztraucās vārna, kurai cieši sekoja pāris erickiņu. Prāvais, melnais ķermenis līku loču šaudījās pa gaisu, cenšoties izvairī­ties no sīkajiem "iznīcinātājiem". Es pasmaidīju, skatīdamās, kā mazie, niknuma pārņemtie vecāki trenkā lielo putnu, un prātoju, vai vārnas vispār, ja viņām ļauj darīt, kā grib, prot lidot taisnā līnijā. Šī, ja ieturētu taisnu līniju, nonāktu tieši…

Es sastingu.

Tik karsti biju strīdējusies ar Džeimiju, ka līdz šai minūtei man nebija pielēcis, ka beidzot, pati no sevis, ir izveidojusies situācija, kuru es veltīgi biju mēģinājusi noorganizēt jau divus mēnešus. Es biju viena. Zināju, kur atrodos.

Paskatījos pāri avotam, un spožajā rīta saulē, kas lauzās cauri sar­kanajiem ošiem otrā krastā, man apžilba acis. Tātad tur bija austrumi, sirds sāka sisties straujāk. Austrumi bija tur, Legkrima man tieši aiz muguras. Legkrima bija četras jūdzes uz ziemeļiem no Fortviljamas. Un Fortviljama nav vairāk kā trīs jūdzes uz rietumiem no Kreignedana.

Tātad pirmo reizi kopš tikšanās ar Mērtegu es aptuveni zināju, kur atrodos ne vairāk kā septiņas jūdzes no tā nolādētā kalna un tā saso­dītā akmeņu loka. Septiņas jūdzes varbūt no mājām. No Frenka.

Es devos atpakaļ uz birzi, bet pārdomāju. Pa ceļu iet es neuzdrīkstē­jos. Tik tuvu Fortviljamai un vairākiem maziem apkārtnes miestiem bija pārāk liels risks satikt kādu cilvēku. Ar zirgu pa strauta krauju jāt nebija iespējams. Faktiski es pat šaubījos, vai pa to var iet kājām; klints dažās vietās bija gluda siena, kas pazuda putojošajā straumē bez jebkāda stingrāka pamata kājām, izņemot izkaisītu akmeņu spices, kas slējās ārā no straujā ūdens.

Bet tā pilnīgi noteikti bija taisnākā taka, kas veda virzienā, kurā gribēju doties. Un es neuzdrīkstējos mest pārāk lielu līkumu; brikšņos varēja ļoti viegli apmaldīties, un tikpat labi mani varēja pārtvert Džei­mijs vai Dūgals, kas atgrieztos no tikšanās.

Iedomājoties par Džeimiju, man pēkšņi sažņaudzās vēders. Ak Dievs, kā lai es to izdaru? Pamest viņu, ne ar vārdu nepaskaidrojot vai neatvainojoties? Pazust bez pēdām pēc visa tā, ko viņš manā labā ir darījis?

Ar šo domu es pēdīgi nolēmu atstāt zirgu. Tad viņš vismaz nodo­mās, ka neesmu viņu pametusi no laba prāta; viņš varētu pieļaut, ka mani saplosījuši meža zvēri piedūru roku duncim kabatā vai arī nolaupījuši ārpus likuma pasludinātie. Un, neatradis nekādas pēdas, viņš mani aizmirsīs un apprecēsies no jauna. Varbūt ar jauno Leigēru no Leohas pils.

Lai cik muļķīgi, bet es atklāju, ka, iedomājoties par Leigēru gultā ar Džeimiju, uztraucos tikpat stipri, kā domājot par viņa pamešanu. Nolādēju savu idiotismu, bet nespēju iedomāties Leigēras apaļo, mīlīgo seju pietvīkušu kvēlās ilgās un Džeimija lielās rokas iegrimstam viņas mēnesnīcas krāsas matos…

Piespiedu atvērt sakostos zobus un apņēmīgi noslaucīju no vaigiem asaras. Bezjēdzīgai spriedelēšanai man nebija ne laika, ne enerģijas. Man jāiet un tūlīt, kamēr tas iespējams. Varbūt šī ir labākā izdevība, kāda man vispār tiks dota. Cerams, ka Džeimijs mani aizmirsīs. Bet pagaidām man jāizmet viņš no prāta, citādi es nespēšu koncentrēties uz galveno, kas jau tāpat bija krietni sarežģīti.

Piesardzīgi virzījos lejup pa stāvo krastu, līdz sasniedzu ūdensmalu. Straumes čalošana noslāpēja augšā birztalā dziedošo putnu bal­sis. Iet bija grūti, taču te vismaz pietika vietas, lai pārvietotos pa pašu ūdensmalu. Krasts bija dubļains un akmeņu piebiris, bet tikt uz priekšu varēja. Redzēju, ka vēl tālāk man vajadzēs kāpt ūdenī un būs ļoti uzma­nīgi jālec no viena akmens uz nākamo, balansējot virs palu ūdeņiem, līdz krasts atkal būs tik plats, lai es varētu tikt malā.

Es gāju līdz izmisumam gausi, rēķinādama, cik daudz laika man varētu būt. Džeimijs bija sacījis, ka atgriezīšoties tikai ap saulrietu. Līdz Legkrimai ir aptuveni trīs četras jūdzes, bet man nebija ne jausmas, kādi bija ceļi vai cik ilgi kārtosies lietas ar Horoksu. Ja viņš vispār iera­dīsies. Bet gan jau būs, es strīdējos sev pretī. Tā bija solījis Hjū Manro; lai cik ērmīgs bija šis ķēmīgais radījums, Džeimijs acīmredzot uzskatīja viņu par uzticamu informācijas avotu.

Kāja man noslīdēja jau no pirmā akmens upē, un es iešļūcu ledusaukstā ūdenī līdz celim un samērcēju svārkus. Izrausos krastā, pacēlu svārkus, cik augstu varēju, un novilku gan kurpes, gan zeķes. Iebāzu tās maisā, ko izveidoja augšup saceltie brunči, un atkal kāpu uz akmens.

Turoties ar kāju pirkstiem, man izdevās virzīties pa akmeņiem uz priekšu un nepaslīdēt. Taču svārku vīstokļi neļāva saskatīt, kur likt nākamo soli, tāpēc šad tad es iekāpu ūdenī. Kājas sala, un, kad pēdas kļuva nejūtīgas, uz akmeņiem noturēties kļuva arvien grūtāk.

Par laimi, krasts atkal kļuva platāks, un es ar prieku iebridu silta­jos, lipīgajos dubļos. īsi periodi ar puslīdz ērtu mīcīšanos pa dubļiem mijās ar krietni garākiem periodiem, kad vajadzēja bīstami lēkāt pa akmeņiem ledaini aukstajās krācēs, bet es ar atvieglojumu konstatēju, ka esmu pārāk nodarbināta, lai domātu par Džeimiju.

Pēc kāda laika man jau bija izstrādājusies shēma. Solis, noturēša­nās, pastāvēšana, paskatīšanās apkārt, lai atrastu vietu nākamajam solim. Solis, noturēšanās, pastāvēšana un tā tālāk. Laikam biju kļuvusi pašpārliecināta vai tikai jutos nogurusi, jo nervozēju un aizlēcu garām mērķim. Kāja bezpalīdzīgi noslīdēja gar dūņām apauguša akmens sanu. Izmisīgi vicināju rokas, cenšoties tikt atkal atpakaļ uz iepriekšējā akmens, bet biju jau pārāk daudz sasvērusies, tālab zaudēju līdzsvaru un ar visiem svārkiem, apakšsvārkiem un dunci iegāzos ūdenī.

Un gāzos vēl tālāk. Kaut arī strauts visumā bija tikai pāris pēdu dziļš, retumis parādījās ūdens izskalotas bedres. Tajā vietā, kur zaudēju pamatu zem kājām, bija tādas bedres mala, un, kad es iegāzos ūdenī, grimu kā akmens.

Biju tik apstulbusi no šoka, ko sagādāja ledainais ūdens, kas spie­dās man degunā un mutē, ka nespēju iekliegties. No kleitas ņiebura uzšāvās sudrabaini burbuļi un garām sejai traucās uz strauta virsmu. Kokvilna uzreiz piemirka, un aukstā ūdens tvēriens paralizēja man elpošanu.

Gandrīz tūlīt sāku spirināties, lai tiktu augšā, bet apģērba svars vilka mani uz leju. Drudžaini plosīju ņiebura auklas, bet nebija nekādu izredžu dabūt kaut ko nost, iekams esmu noslīkusi. Vairākas reizes mežonīgi un ļoti nepieklājīgi klusībā izteicu savas domas par šuvējām, sieviešu modi un garu svārku stulbumu, vienlaikus izmisīgi spārdījos, lai uzmācīgos lindrakus turētu pa gabalu no kājām.

Ūdens bija kristāldzidrs. Mani pirksti noslīdēja pa klints virsmu, izduroties cauri tumšām, glumām ūdenslēcu un aļģu šķieznām. "Slapjš kā ūdenszāles," Džeimijs bija teicis par manu…

Šī doma izrāva mani no panikas. Pēkšņi es aptvēru, ka velti sevi nogurdinu, cenšoties uzspārdīties līdz virsmai. Bedre nevarēja būt dzi­ļāka par astoņām vai deviņām pēdām; vajadzēja atslābināties, nolais­ties dibenā, atsperties ar kājām un uzšauties augšā. Ja paveiksies, mana galva iznirs virspusē un būs iespēja ievilkt gaisu, pat ja es vēlreiz noietu dibenā, es varētu tā lēkāt, līdz tiktu tuvāk malai, kur kārtīgi pieķertos pie klints.

Laišanās zemē bija mokoši lēna. Tā kā es vairs necentos tikt augšā, svārki man apkārt piepūtās kā baloni un peldēja acu priekšā. Es pasitu tos tālāk; jāatbrīvo seja. Plaušas jau gandrīz plīsa un acu priekšā grie­zās tumši plankumi, kad kājas atdūrās pret gludo bedres dibenu. Ļāvu ceļiem viegli ieliekties, spiedu svārkus sev klāt un tad ar visu spēku lēcu uz augšu.

Izdevās, bet tikai par mata tiesu. Seja parādījās virs ūdens pašā lēciena augstākajā punktā, un man pietika laika tikai pavisam īsiem, dzīvību glābjošiem malkiem, kad ūdens jau atkal sakļāvās virs manis. Bet ar to pietika. Es zināju, ka varu to atkārtot. Piespiedu rokas pie sāniem, lai izveidotu plūdlīnijas formas ķermeni un celšanās augšup notiktu straujāk. Vēlreiz, Bičema, es sevi iedrošināju. Saliec ceļus, sasprindzinies, lec!

Es uzšāvos augšā, rokas virs galvas izstiepusi. Kad pēdējo reizi izniru no ūdens, biju redzējusi pazibam kaut ko sarkanu; virs strauta noteikti liecās pīlādža zars. Varbūt varēšu pie tā pieķerties.

Kad mana seja iznira no ūdens, kaut kas saķēra manu pastiepto roku. Kaut kas stingrs, silts un mierinoši stabils. Roka.

Klepodama un sprauslādama es alkaini taustījos ar brīvo roku, pārāk priecīga par glābiņu, lai nožēlotu, ka mans bēgšanas mēģinā­jums ir pārtraukts. Priecīga, vismaz līdz brīdim, kad, atbīdījusi matus no acīm, ieskatījos gaļīgajā, dedzīgajā jaunā lankašīrieša kaprāļa Hokinsa sejā.

Ar diviem pirkstiem nocēlu sev no piedurknes vēl mitru ūdenszāles stiebru un noliku rakstāmgalda preses pašā vidū. Tad, redzēdama turpat pa rokai tintnīcu, es paņēmu

ūdenszāli, iemērcu tintē un uzgleznoju ar to interesantus rakstus uz biezā dzēšampapīra. Arvien vairāk aizraudamās, es pabeidzu savu šedevru ar rupju vārdu, rūpīgi apkaisīju ar smiltīm un tad atbalstīju pret mazo atvilktnīšu rindu.

Atkāpos, lai papriecātos par kopskatu, tad pavēros apkārt, vai neat­radīšu vēl citas iespējas, kā aizgainīt domas par kapteiņa Rendela neno­vēršamo ierašanos.

Nav slikti kapteiņa personiskajam kabinetam, es novērtēju, laižot skatienu pāri gleznām pie sienām, sudraba rakstāmpiederumiem un biezajam paklājam uz grīdas. Atkal uzkāpu uz paklāja, lai ūdens, kas pilēja no manām drēbēm, neietu zudībā. Kamēr atjājām līdz Fortviljamai, virsdrēbes bija krietni pažuvušas, bet apakšsvārku apakšējās kār­tas vēl varēja izgriezt.

Ieskatījos nelielā skapītī aiz rakstāmgalda un atradu tur kapteiņa otru parūku, kārtīgi novietotu uz viena no diviem dzelzs statīviem; tiem priekšā, glīti sakārtoti, atradās sudrabā kalti matu kopšanas piede­rumi spogulis, sukas bez rokturiem un bruņurupuča čaulas ķemmes.

Parūku ar visu statīvu noliku uz rakstāmgalda, viegli apbārstīju ar smil­tīm, kas bija atlikušas trauciņā, un tad aiznesu atpakaļ uz skapīti.

Kad ienāca kapteinis, es sēdēju pie rakstāmgalda ar ķemmi rokā un pētīju spogulī savu atspulgu. Viņš uzmeta man skatienu, kas ietvēra gan manu nekārtīgo ārieni, gan izrakņāto skapīti, gan saķēpātās dzēšlapas.

Aci nepamirkšķinājis, viņš pievilka krēslu pie galda man pretī un laiski izlaidās tajā, vienu zābakoto kāju atspiedis pret otras ceļgalu. Smalkajā, aristokrātiskajā rokā šūpojās jājampātaga. Vēroju no mel­niem un koši sarkaniem pavedieniem pīto galu, kas lēnām vēzējās virs paklāja.

-     Šai domai ir savas pievilcīgās puses, kapteinis pārtrauca klu­sumu, ievērojis, kā manas acis seko pātagas kustībai. Bet, ja jūs dotu man nedaudz laika, es, iespējams, izdomātu kaut ko labāku.

-    Par to es nešaubos, atteicu, atbīdīdama no acīm biezu matu šķipsnu. Bet sievietes pērt nav atļauts, vai ne?

-     Vienīgi zināmos apstākļos, viņš pieklājīgi apstiprināja. Un jūsu situācija šiem apstākļiem neatbilst pagaidām. Taču pēršana notiek publiski. Domāju, ka pirms tam mēs varētu iepazīties tuvāk, pri­vāti. Rendels pastiepa roku uz bufetes pusi, kur stāvēja karafe.

Klusēdami mēs malkojām sarkanvīnu un pāri glāzes malai pētījām viens otru.

-     Aizmirsu apsveikt jūs ar laulībām, viņš pēkšņi ierunājās. Atvainojiet.

-    Tas nekas, es augstsirdīgi piedevu šo pieklājības normu pārkā­pumu. Mana vīra ģimene noteikti būs jums ļoti pateicīga par man izrādīto viesmīlību.

-    O, es gan nebūtu par to tik pārliecināts. Kapteiņa sejā parādījās pievilcīgs smaids. Bet es nemaz nedomāju viņiem ziņot, ka esat te.

-    Kāpēc jūs domājat, ka viņi to nezina? es jautāju, bet sajutu vēderā savādu tukšumu par spīti tam, ka iepriekš biju nolēmusi iztu­rēties droši. Pametu ašu skatienu uz logu, bet tas atradās ēkas nepa­reizajā pusē. Sauli nevarēja redzēt, taču gaisma likās dzeltena; varbūt ir jau pusdienlaiks? Cik ilgi vēl, līdz Džeimijs atradīs manu pamesto zirgu? Un cik daudz laika vajadzēs, līdz viņš pa manām pēdām nonāks līdz strautam un tās uzreiz pazaudēs? Pazušanai bez pēdām ir savi trūkumi. Patiesībā, ja vien Rendels nenolems sūtīt Dūgalam ziņu, sko­tiem nav itin nekādu iespēju noskaidrot, kur esmu palikusi.

-    ja viņi zinātu, kapteinis atbildēja, savelkot uz augšu eleganto uzaci, viņi jau klauvētos pie durvīm. Ņemot vērā, kādos vārdos Dūgals Makenzijs mani nokristīja pēdējā tikšanās reizē, stipri šaubos, vai viņš mani uzskatītu par piemērotu pavadoni savai radiniecei. Un jūs, šķiet, Makenziju klanam esat tik nozīmīga persona, ka viņi labāk uzņem jūs savā vidū kā vienu no savējiem nekā atdod man. Grūti iedo­māties, ka viņi ļautu jums ilgstoši nīkt šādos ārkārtīgi nepatīkamos ap­stākļos.

Rendels nosodoši mani noskatīja, ievērojot katru sīkumu manā slapjajā apģērbā, sajauktajos matos un nesakoptajā ārienē.

-     Sasodīts, kaut es saprastu, kādam nolūkam jūs esat viņiem vaja­dzīga, viņš nosūkstījās. Bet, ja jau esat viņiem tik vērtīga, tad kāda joda pēc viņi ļauj jums vienai pašai klejot pa laukiem. Manuprāt, pat barbari par savām sievietēm rūpējas labāk. Pēkšņi kapteiņa acis iedzirkstljās. Varbūt jūs pati esat nolēmusi no viņiem aizbēgt? Šī jaunā ideja kapteini ieintriģēja, un viņš ērtāk atspiedās pret krēsla atzveltni.

-     Vai kāzu nakts jums sagādāja lielākas mocības, nekā gaidijāt? viņš apjautājās. Jāatzīstas, ka biju mazliet izbrīnīts, uzzinot, ka jūs izvēlējāties labāk likties gultā ar vienu no šiem matainajiem, puskaila­jiem mežoņiem nekā turpināt diskusijas ar mani. Tas liecina par ārkār­tīgi stipru pienākuma apziņu, kundze, un man jāapsveic jūsu darbadevējs, lai kas viņš arī būtu, par spēju tādu iedvest. Bet… Rendels vēl tālāk atliecās krēslā, balansēdams uz ceļgala vīna glāzi, baidos, ka man joprojām jāuzstāj, lai jūs nosaucat tā cilvēka vārdu, kura labā strādājat. Ja jūs patiešām šķīrāties no Makenzijiem, visticamāk, esat franču aģente. Bet kā labā jūs spiegojat?

Viņš manī cieši raudzījās kā čūska, kas cer nohipnotizēt putniņu. Tagad biju jau izdzērusi pietiekami daudz vīna, lai piepildītu tukšumu sevī, un skatienu nenovērsu.

-     0, es izmeklēti pieklājīgi viņam atbildēju, vai tiešām arī es tieku iesaistīta šajā sarunā? Man likās, ka jums labi sokas vienam. Lūdzams, turpiniet.

Vīrieša glīto lūpu līnija kļuva plānāka, dziļā rieva mutes kaktiņā iegrauzās dziļāk, bet teikt viņš neko neteica. Nolicis glāzi, viņš piecēlās, noņēma parūku un piegāja pie skapīša, kur uzlika to uz tukšā statīva. Redzēju, ka viņš uz mirkli sastingst, ieraugot, ka otru parūku izraibina tumši smilšu graudi, bet sejas izteiksme neko daudz nemainījās.

Tagad, kad parūka bija noņemta, varēja manīt, ka viņam ir tumši, biezi, smalki un mirdzoši mati. Tie likās arī nepatīkami pazīstami, lai arī šie sniedzās līdz pleciem un pakausī bija sasieti ar zilu zīda lenti. Rendels atraisīja lenti, paņēma no galda ķemmi, sakārtoja parūkas pie­placinātos matus un tad rūpīgi atkal sasēja. Es izpalīdzīgi pacēlu uz augšu spoguli, lai viņš var novērtēt rezultātu. Rendels teatrāli paņēma no manis spoguli, nolika to vietā un skapja durvis aizvēra tik stipri, ka varētu teikt aizsita.

Nezinu, vai viņš kavējās ar nolūku, lai mani nervozētu tādā gadī­jumā mērķis tika sasniegts -, vai tikai tāpēc, ka nespēja izdomāt, kā rīkoties turpmāk.

Sasprindzinājumu nedaudz mazināja raitnieka ienākšana, viņš ienesa paplāti ar tēju. Joprojām klusējot, Rendels ielēja tēju un tasi pie­dāvāja ari man. Mēs atkal dzērām.

-     Nesakiet neko, es beidzot vērsos pie kabineta saimnieka. Ļau­jiet man minēt. Jūs esat izdomājis jaunu pierunāšanas metodi spī­dzināšana ar urīnpūsli. Jūs cienāsiet mani ar dzērieniem, līdz es apso­līšu pastāstit jebko, lai tikai varētu pavadīt piecas minūtes kopā ar naktspodu.

Rendelu mani vārdi tā izbrīnīja, ka viņš pat iesmējās. Seja uzreiz stipri mainījās, un man nebija grūti saprast, kāpēc rakstāmgalda krei­sajā apakšējā atvilktnē atradās tāds lērums iesmaržotu aploksnīšu, kas aprakstītas ar sieviešu roku. Pieļāvis, ka "fasāde ieplaisā", kapteinis necentās apspiest smieklus. Izsmējies viņš atkal skatījās uz mani, bet lūpās kavējās viegls smaidiņš.

-    Lai kas jūs, kundze, būtu, ar jums ir interesanti, viņš atsāka sarunu. Tad parāva zvana auklu, kas karājās pie durvīm, un, kad atkal parādījās raitnieks, lika mani aizvest uz labierīcībām.

-    Tikai, Tomson, pacenties pa ceļam mūsu viešņu nepazaudēt, viņš pieteica, atvērdams man durvis un izsmējīgi paklanīdamies.

Atejā, vājuma uzveikta, atspiedos pret durvīm. Tas, ka tiku prom no Rendela, sagādāja man kaut arī īslaicīgu, tomēr atvieglojumu. Man vairākkārt bija dota izdevība novērtēt Rendela patieso raksturu, balstoties gan uz dzirdētajiem nostāstiem, gan personisko pieredzi. Bet cauri spožajai, nežēlīgajai virskārtai pastāvīgi lauzās šie nolādētie uzzibsnījumi, kas atgādināja Frenku. Nevajadzēja viņu smīdināt, es nodomāju.

Es apsēdos, vajadzība atrisināt pašreizējo problēmu prasīja visu manu uzmanību, tāpēc smirdoņu īpaši nejutu. Bēgšana diez vai izdotos. Pat ja neņemtu vērā modro Tomsonu, Rendela kabinets bija ēkā, kas savukārt atradās pa vidu vairākām citām celtnēm. Lai arī forts nebija nekas vairāk kā akmens mūris, tomēr tas bija desmit pēdas augsts un divviru vārti tika apsargāti.

Apsvēru iespēju notēlot, ka man kļuvis slikti, un palikt pašreizējā patvērumā, bet tad es šo domu noraidīju un ne jau tikai netīkamās apkārtnes dēļ. Rūgtā patiesība bija tāda, ka novilcināšanas taktikai lie­las jēgas nebija, tā derētu, ja man būtu ceribas kaut ko sagaidīt, bet uz to es cerēt nevarēju. Neviens nezināja, kur es atrodos, un Rendelam ne prātā nenāca kādam to stāstīt. Es piederēšu viņam, cik ilgi vien viņam labpatiksies ar mani izklaidēties. Vēlreiz izjutu nožēlu, ka esmu viņu sasmīdinājusi. Sadists ar humora izjūtu ir īpaši bīstams tips.

Izmisīgi rakņājoties atmiņā, varbūt atcerēšos kaut ko noderīgu par kapteini, es uzdūros kādam vārdam. Tas bija neskaidri sadzirdēts un pavirši prātā noglabāts, taču es cerēju, ka atceros pareizi. Šis bija nožē­lojami sīks trumpis, kuru es varētu izspēlēt, taču vienīgais, kāds man vispār bija. Es dziļi ievilku plaušās gaisu, steidzīgi izpūtu un pametu savu patvērumu.

Atgriezusies kabinetā, es iebēru tējā cukuru un sāku rūpīgi to maisīt. Kaut arī stiepu šo procesu, cik gari spēju, tomēr pēdīgi es biju spiesta paskatīties uz Rendelu. Viņš sēdēja, atzvēlies savā iecienītajā pozā, tasīte eleganti pacelta kaut kur gaisā, lai labāk varētu paturēt mani acīs.

Un tagad? es ierunājos pirmā. Jums nav jāraizējas, ka sabo­jāsiet man ēstgribu, jo es neesmu izsalkusi. Ko esat nodomājis ar mani darīt?

Kapteinis pasmaidīja un uzmanīgi nodzēra malciņu gandrīz verdo­šās tējas un tikai tad atbildēja:

-     Neko.

-    Tiešām? Izbrīnā savilku uzacis. Iztēle jūs pievīlusi, vai ne?

-     Es nesteigtos izteikt tādus spriedumus, viņš, kā parasti, pieklā­jīgi atbildēja. Bet skatiens atkal slidēja pār manu augumu, ne tuvu ne pieklājīgi.

-     Nē. Acis kavējās pie mana ņiebura malas, kur aizspraustais lakats atklāja krūšu augšējo daļu. Lai cik ļoti es vēlētos sniegt jums ārkārtīgi nepieciešamo labas uzvedības stundu, diemžēl šis prieks būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Reizē ar nākamo pastu sūtīšu jūs uz Edinburgu. Un es nudien negribētu, ka jūs tur ierodaties ar kādu ārēju bojājumu; mani darbadevēji varētu uzskatīt to par nevērību no manas puses.

-     Uz Edinburgu? nespēju slēpt izbrīnu.

-    Jā. Būsiet taču dzirdējusi par Tolbūtu, vai ne?

Biju gan. Viens no sava laika zināmākajiem un briesmīgākajiem cietumiem, izslavēts ar netīrību, augsto noziedzības līmeni, slimību izplatību un tumsu. Daudzi ieslodzītie nomira, tiesu pat nesagaidījuši. Es skaļi noriju siekalas, lai dabūtu zemē rūgto žulti, kas bija sakāpusi kaklā un sajaukusies ar saldo tēju.

Rendels, apmierināts ar sevi, maziem malciņiem dzēra tēju.

-    Tur jūs jutīsieties mājīgi. Kā nekā jums patīk mitrums un netī­rība. Viņš uzmeta nicīgu skatienu manai piemirkušajai apakšsvārku malai, kas karājās ārā no kleitas apakšas. Pēc Leohas pils jūs tur būsiet kā mājās.

Mani māca šaubas, vai Tolbūta virtuve varētu sacensties ar to, ko baudīju pie Kolama galda. Un, ja atlika malā vispārējos jautājumus par ērtībām, es nevarēju nedrīkstēju pieļaut, ka Rendels aizsūta mani uz Edinburgu. Ja mani ieslodzīs Tolbūtā, es nemūžam vairs netikšu pie akmeņu loka.

Bija pienācis laiks izspēlēt manu kārti. Tagad vai nekad. Es pacēlu savu tasīti.

-    Kā vēlaties, es mierīgi noteicu. Un ko, jūsuprāt, par to teiks Sendringemas hercogs?

Karstā tēja izšļakstījās zamšādas klēpī, un Rendels vairākkārt izdvesa mani ļoti iepriecinošas skaņas.

-    Ak vai! Es pārmetoši noklakšķināju mēli.

Kapteinis, raidīdams man niknu skatienu, savaldījās. Tasīte gulēja uz sāniem, brūnais šķidrums sūcās gaišzaļajā paklājā, bet viņš pat nepakustējās, lai parautu zvana auklu. Tikai kakla vienā pusē raustījās sīks muskulītis.

Biju jau atradusi rakstāmgalda kreisās puses augšējā atvilktnē kaudzi iecietinātu mutautu kopā ar emaljētu šņaucamtabakas dozīti. l/ņēmu vienu kabatlakatiņu un sniedzu kapteinim.

-    Cerams, ka nepaliks traips, es mīlīgi noteicu.

-    Nē. Rendels nepievērsa uzmanību mutautam. Viņš cieši pētīja mani. Nē, tas nav iespējams.

-    Kāpēc nav? Tēlodama vienaldzību, tajā pašā laikā lauzīju galvu par to, kas nebija iespējams.

-     Man būtu pateikuši. Ja jūs strādātu Sendringemam, tad kāda velna pēc jums vajadzētu tik muļķigi uzvesties?

-     Varbūt hercogs pārbauda, cik tālu sniedzas jūsu uzticība, es šāvu uz labu laimi, bet sagatavojos, ja nepieciešams, lēkt kājās. Viņš bija iespiedis dūres sānos, un pamestā jājampātaga gulēja turpat pa rokai uz rakstāmgalda.

Par šo minējumu Rendels tikai nosprauslāja.

-     Varbūt jūs pārbaudāt manu lētticību. Vai arī to, cik ilgi spēju apvaldīt dusmas. Abi, kundze, izsīkst ļoti ātri. Viņa acis domīgi samiedzās, bet es jau biju gatava.

Rendels klupa uz priekšu, bet es pametos sāņus. Paķēru tējkannu un sviedu. Viņš pieliecās, un kanna ar brīnišķīgu blīkšķi sašķīda pret durvīm. Raitnieks, kurš noteikti bija kavējies gaitenī, satraukts pabāza durvju šķirbā galvu.

Smagi elpodams, kapteinis nepacietīgi pamāja, lai jauneklis nāk iekšā.

-     Turi viņu, viņš skarbi pavēlēja un noteiktiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda. Es sāku dziļi elpot, tādējādi cerot nomierināties, kaut ari sapratu, ka šobrīd man tas diez vai izdosies.

Taču kapteinis nevis man iesita, bet atvilka apakšējo atvilktni labajā pusē, kurā nebiju paguvusi ieskatīties, un izņēma garu, tievu auklu.

-     Kas tas par vīrieti, kas rakstāmgaldā glabā virvi? es nikni iesaucos.

-    Tāds, kas gatavs uz visu, Rendels nomurmināja, sasiedams man rokas uz muguras.

-    Pazūdi! viņš vēl nepacietīgi uzkliedza raitniekam, ar strupu gal­vas mājienu norādot uz durvīm. Un nenāc atpakaļ, lai ko tu dzirdētu.

Tas patiešām izklausījās draudīgi, un manas priekšnojautas pilnā mērā apstiprinājās, kad kapteinis vēlreiz iebāza roku atvilktnē.

Nazis nez kādēļ cilvēkiem liek ļoti nervozēt. Vīri, kas nebaidās ielaisties kautiņā aci pret aci, atkāpsies, ieraudzījuši kailu asmeni. Es ari kāpos atpakaļ, līdz manas sasietās rokas atdūrās pret nobalsināto sienu. Ļauni zaigojošais asmens gals nolaidās man starp krūtīm un tika mazliet piespiests.

-     Un tagad, Rendels patīkamā balsī darīja man zināmu turp­māko rīcības plānu, tu man izstāstīsi visu, ko zini par Sendringemas hercogu. Asmens piespiedās vēl stiprāk, atstājot bedrīti kleitas audumā. Tev nekur nav jāsteidzas, mīļā. Man ari ne. Atskanēja kluss šņiks, kad naža gals pārdūra audumu. Es jutu to, sīku punktiņu tieši man virs sirds, saltu kā bailes.

Rendels gausi vilka nazi puslokā zem krūts. Pašaustā drāna nokrita, nozibēja baltais krekls, un atklājās kaila krūts. Likās, ka Rendels bija aizturējis elpu; tagad viņš lēnām izelpoja, ar skatienu urbdamies manās acīs.

Es pavirzījos sānis, bet te bija ļoti maz vietas, kur bēgt. Beidzās ar to, ka tiku piespiesta pie rakstāmgalda, sasietās rokas cieši turējās pie tā malas. Ja kapteinis pienāktu pietiekami tuvu, es prātoju, varētu atspiesties uz rokām un izspert nazi ar kāju. Šaubījos, vai viņš vēlas mani nogalināt; katrā ziņā ne līdz tam brīdim, kad būs noskaidrojis, ko es zinu par viņa attiecībām ar hercogu. Bet nez kādēļ šis secinājums sniedza salīdzinoši vāju mierinājumu.

Rendels pasmaidīja biedējoši līdzīgi Frenkam; biju redzējusi, kā šis jaukais smaids apbur studentus un atkausē viscietākās universitātes vadītāju sirdis. Iespējams, ka citos apstākļos man šis vīrietis liktos šar­mants, bet tagad… nu nē.

Viņš metās man virsū strauji, ar celi pavēra kājas un atlieca man plecus. Nespēdama noturēt līdzsvaru, es atmuguriski smagi nokritu uz galda, iekliegdamās, jo sāpīgi sasitu sasietās rokas. Rendels iespiedās man starp kājām, ar vienu roku grābstījās gar svārkiem, gribēdams paraut tos uz augšu, bet ar otru tikmēr spieda, viļāja un knaibija manu atkailināto krūti. Es izmisīgi spārdījos, bet kājas pinās svārkos. Rendels satvēra manu kāju un pārbrauca ar roku visā garumā, pagrūzdams malā slapjos apakšbrunčus, svārkus un kreklu un uzstumdams tos man lidz viduklim. Tad roka ķērās pie savām biksēm.

Nu gluži kā dezertieris Harijs, es nikni nodomāju. Dieva dēļ, cik zemu kritusi britu armija? Kolosālas tradīcijas, cūcība.

Kliedzieni angļu garnizona forta vidū diezin vai rastu dzirdīgas ausis, tomēr es ievilku plaušās gaisu un mēģināju vairāk formāla pro­testa dēļ, nekā cerot uz palīdzību. Biju gaidījusi, ka saņemšu pļauku vai tikšu sapurināta, lai aizveros. Bet izrādījās, ka Rendelam tas tīri labi patīk.

-     Kliedz vien, mīlulīt, viņš bubināja, ņemdamies ap savu bikšu priekšu. Jo skaļāk kliegsi, jo vairāk man patiks.

Es ieskatījos viņam acīs un izmetu: "Ej uz poda!" ļoti skaidri un briesmīgi nepiemēroti.

Viena tumšo matu šķipsna švītīgā nekārtībā noslīga Rendelam pār pieri. Viņš tik drausmīgi līdzinājās savam sestās pakāpes mazdēlam, ka mani sagrāba šausmīgs impulss paplest kājas un ļauties. Viņš ellīgi sāpīgi saspieda manu krūti, un impulss pazuda kā nebijis.

Jutu drausmīgu niknumu, riebumu, pazemojumu un pretīgumu, bet dīvainā kārtā bailes ne. Kaut kas smagi noplakšķēja man pret kāju, un es sapratu, kas tas bija. Ja es nekliegšu, viņam nekas neiznāks un, iespējams, arī tad ne.

-     Ak tad tādas tās lietas, ko? Es pasmīnēju un uzreiz tiku apbal­vota ar pļauku. Drūmi sakniebu lūpas un aizgriezu galvu katram gadījumam, ja justu kārdinājumu izteikt vēl neapdomīgākas piezī­mes. Sapratu, ka bez izvarošanas, kas var arī nenotikt, mani nopietni apdraudēja spīdzinātāja nestabilais raksturs. Novēršoties, lai nebūtu jāskatās uz Rendelu, pēkšņi pamanīju aiz loga kaut ko pazibam.

-     Es būtu tev ļoti pateicīgs, atskanēja vēsa, mierīga balss, ja tu novāktu savus nagus no manas sievas. Rendels sastinga ar manu krūti rokā. Džeimijs tupēja, ielocījies loga rāmī, atbalstījis pret delmu lielu pistoli ar vara rokturi.

Rendels mirkli stāvēja nekustīgi, it kā nespētu ticēt savām ausim. Kamēr galva lēnām griezās uz loga pusi, labā roka, paslēpta Džeimija skatienam, atlaida krūti un zaglīgi slīdēja pie naža, kuru viņš bija noli­cis uz galda blakus manai galvai.

-    Ko tu teici? Rendels neticības pilnā balsī pārjautāja. Kad roka satvēra nazi, viņš pagriezās pietiekami, lai redzētu, kas tur runā. Vēl mirkli viņš stāvēja nekustīgi un blenza, tad sāka smieties.

-    Kungs, stāvi mums klāt, tas taču jaunais skotu meža kaķis! Biju domājis, ka reizi par visām reizēm esmu ticis ar tevi galā! Tātad mugura tomēr sadzijusi, ko? Un tu saki, ka šī ir tava sieva? Diezgan gards kumosiņš gluži kā tava māsa.

Joprojām puspagrieztā ķermeņa slēpta, Rendela roka ar nazi sakus­tējās; asmens tagad vērsās pret manu rīkli. Pāri Rendela plecam redzēju Džeimiju, kurš tupēja logā kā lēcienam sasprindzis kaķis. Pistoles stobrs nesakustējās, un sejas izteiksme nemainījās. Vienīgi tumšs sarkanums kāpa augšup pa kaklu, nododot viņa emocijas; krekla apkakle bija vaļā, un mazā rētiņa liesmoja koši sarkana.

Gandrīz nevērīgi Rendels lēnām pacēla nazi, lai to var redzēt, un tā gals teju skāra manu kaklu. Viņš daļēji pagriezās pret Džeimiju.

-    Varbūt tu labāk pametīsi man to savu šaujamo… ja vien tev pre­cēta vīra dzīve nav jau apnikusi. Ja vēlies kļūt par atraitni, tad, pro­tams… Abu vīriešu skatieni saķērās kā mīlētāji apskāvienā, neviens no viņiem ilgu laiku nekustējās. Pēdīgi Džeimija augums atslāba kā atlaista atspere. Viņš izdvesa garu samierināšanās nopūtu un iemeta pistoli istabā. Tā ar blīkšķi nokrita uz grīdas un aizslīdēja Rendelam pie pašām kājām.

Kapteinis ātri kā dzīvsudrabs pieliecās un pacēla ieroci. Tiklīdz nazis attālinājās no mana kakla, es mēģināju piecelties sēdus, bet viņš pagrūda mani pie krūtim, un es atkritu atpakaļ uz muguras. Ar vienu roku viņš turēja mani piespiestu pie galda, otrā bija pistole, pavērsta pret Džeimiju. Domāju, ka Rendela nomestais nazis gulēja kaut kur uz grīdas netālu no manām kājām. Ja vien man būtu pietiekami lokani kāju pirksti… Duncis, kas man atradās kabatā, bija tikpat nesasnie­dzams kā tad, ja tas atrastos uz Marsa.

Kopš Džeimija parādīšanās smaids nebija pazudis no Rendela sejas, i agad tas kļuva tik plats, ka varēja redzēt asos suņa zobus.

-     Nu, tā jau ir labāk. Roka, kas spieda manas krūtis, atgriezās pie uztūkušās bikšu priekšas. Kad tu ieradies, draudziņ, es biju aizņemts. Tu mani atvainosi, ja es pabeigšu iesākto un tikai pēc tam pievērsīšos tev.

Sarkanā krāsa bija aptvērusi visu Džeimija seju, bet viņš nekustē­jis, jo pret viņa vēderu bija pavērsta pistole. Kad Rendels beidza savus manevrus, Džeimijs metās virsū pistolei. Mēģināju kliegt, apturēt viņu, bet mute no bailēm bija izkaltusi. Kad Rendels nospieda gaili, viņa pirk­stu kauliņi kļuva gluži balti.

Gailis noklikšķēja uz tukšas aptveres, un Džeimija dūre ietriecās Rendelam tieši pakrūtē. Kluss krakšķis vēstīja, ka otra dūre salauzusi virsniekam degunu, un man svārkus nošķieda tieva asiņu strūkla. Ren­dels pārgrieza acis un kā maiss nogāzās uz grīdas.

Džeimijs jau atradās man aiz muguras, pierāva sēdus un centās pārgriezt auklu, kas saturēja manas locītavas.

-    Tu blefoji un ielauzies te ar tukšu pistoli rokā? es histēriski ieķērcos.

-    Ja tā būtu pielādēta, tad taču es būtu nobliezis viņu jau pašā sākumā, vai ne? Džeimijs nošņāca.

Varēja dzirdēt, ka pa gaiteni kabinetam tuvojas soli. Aukla atnāca vaļā, un Džeimijs izrāva mani pa logu. Līdz zemei bija astoņas pēdas, bet soļi jau skanēja pie pašām durvīm. Mēs lēcām vienlaikus.

Es piezemējos ar tādu spēku, ka kauli nodrebēja, un kādu gabaliņu paripoju brunču un apakšsvārku vīstoklī. Džeimijs uzrāva mani kājās un piespieda pie sienas. Aiz ēkas stūra dipēja soļi, un mūsu acīm pavē­rās seši karavīri, bet viņi neskatījās mūsu virzienā.

Tiklīdz viņi droši bija tikuši mums garām, Džeimijs saņēma manu roku un pamāja uz otru pusi. Mēs lēnām līdām gar ēku un pie paša stūra apstājāmies. Tagad es sapratu, kur mēs atrodamies. Apmēram divdesmit pēdu tālāk bija pieslienamās trepes, pa kurām varēja nokļūt uz tādu kā platformu, kas stiepās gar visu forta mūra iekšpusi. Džei­mijs pamāja ar galvu; tas bija mūsu mērķis.

Viņš pieliecās man pavisam tuvu un čukstēja:

-    Kad dzirdi sprādzienu, joz, ko nagi nes, un rāpies augšā pa tre­pēm. Es tev sekošu.

Pamāju, ka esmu sapratusi. Mana sirds sitās kā veseris; palūkoju­sies lejup, es redzēju, ka viena krūts man joprojām ir kaila. Šobrīd tur neko daudz nevarēja līdzēt. Pacēlu brunčus, lai būtu gatava skriet.

Aiz ēkas kaut kas nogranda, kaut kas līdzīgs mīnmetēja sprādzie­nam. Džeimijs mani pagrūda, un es metos skriet, cik ātri spēju. Es lēcu uz trepēm, ieķēros pakāpienā un uzrausos augšā; jutu, ka koka kārtis noraustās un sāk drebēt zem Džeimija svara.

Trepju augšgalā es pagriezos atpakaļ un no putna lidojuma atskatī­jos uz fortu. No nelielas celtnes mūra apjoztā pagalma otrā malā vēlās lieli melnu dūmu mutuļi, un no visām pusēm turp skrēja karavīri.

Man blakus iznira Džeimijs.

-    Šurp! Viņš pieliecies skrēja pa platformu, un es aiz viņa. Mēs apstājāmies pie sienā iestiprinātās karoga kārts. Karogs skaļi plīkšķēja mums virs galvas, un virve ritmiski sitās pret kātu. Džeimijs, uzmanīgi kaut ko meklēdams, lūkojās pāri mūrim.

Es atskatījos uz nometni. Vīri pulcējās ap mazo ēku, skraidīja un klaigāja. Mazliet iesāņus es pamanīju nelielu koka paaugstinājumu, aptuveni trīs vai četras pēdas augstu, ar pakāpieniem. Pašā vidū slējās resns stabs ar šķērskoku, un no katra spārna gala nokarājās no virves savītas roku saites.

Pēkšņi Džeimijs iesvilpās; paskatījusies pāri mūrim, es ieraudzīju Rupertu, kurš sēdēja seglos un pie rokas veda Džeimija zirgu. Viņš atgāza galvu un palūkojās uz augšu, no kurienes bija atskanējis svil­piens, un pieveda zirgus pie mūra tieši zem mums.

Džeimijs tajā brīdī grieza virvi no karoga kārts. Smagais, sarkani zilais karogs sašļuka un slīdēja lejā, līdz beidzot ar skaļu švīkstoņu sabruka ielocēs mums blakus. Aptinis auklu ap vienu no balstiem, Džei­mijs otru galu pārmeta pāri mūrim.

-     Nāc! viņš uzsauca. Turies stingri ar abām rokām un ar kājām balsties pret sienu! Aiziet! Es paklausīgi atspēros ar kājām un ļāvu virvei krist; tievā aukla slīdot apdedzināja man plaukstas. Es nolēcu blakus zirgiem un steidzīgi rausos seglos. Mirkli vēlāk man aiz mugu­ras seglos ielidoja Džeimijs un mēs auļojām projām.

Aptuveni pāris jūdžu no forta, kad bija kļuvis skaidrs, ka sekotāju nav, mēs palēninājām gaitu. Pēc īsas apspriešanās Dūgals pieņēma lēmumu, ka labāk būs doties uz robežu ar Makintošu zemēm, jo tā ir tuvākā drošā klanu teritorija.

-     Līdz Dūnsberi iespējams aizjāt ar zirgu, vakarā būsim galā, un tur mēs varētu būt puslīdz droši. Rīt jau paklīdis ziņas, bet, kamēr tās nonāks līdz šejienei, būsim jau tikuši pāri robežai. Jau bija dienas vidus; mēs devāmies ceļā vienmērīgā gaitā, mūsu zirgs, kuram bija jānes divkāršs smagums, mazliet palika iepakaļ. Laikam jau mans zirgs vēl laimīgi ēda zāli birztalā, gaidot, ka kāds, kuram paveiksies, to aiz­vedīs mājās.

-     Kā jūs mani atradāt? es jautāju. No pārdzīvotā mani kratīja drebuļi, un es apņēmu sevi ar rokām, lai nebūtu tik uzkrītoši. Drē­bes jau bija pilnībā izžuvušas, tomēr jutu vēsumu, kas saldēja līdz kaulam.

-     Es pārdomāju, ka nav labi atstāt tevi bez pieskatīšanas, un aizsū­tīju tev pakaļ vienu no vīriem. Viņš neredzēja, kad tu pazudi, bet viņš redzēja angļu karavīrus jājam pāri braslam un tevi kopā ar viņiem. Džeimija balss skanēja salti. Laikam jau nevarēju viņam neko pārmest. Man sāka klabēt zobi.

-     B-brīnos, ka tu nenoturēji mani par angļu spiedzi un n-neatstāji viņu nagos.

-     Dūgals tā gribēja. Bet virs, kurš redzēja tevi ar zaldātiem, teica, ka tu esot pretojusies. Man vajadzēja vismaz paskatities. Viņš no aug­šas pavērās manī, bet sejas izteiksme nemainījās.

-     Tev, Ārmaliet, palaimējās, ka es tajā istabā redzēju to, ko redzēju. Tagad Dūgalam jāatzīst, ka tu neesi ar angļiem uz vienu roku.

-    Ak, D-Dūgalam? Un tev? K-Ko tu domā? es prašņāju.

Džeimijs neatbildēja, tikai nospurcās. Beidzot viņš tiktāl iežē­lojās par mani, lai norautu sev pledu un apliktu to man ap pleciem, bet neapskāva un nepieskārās vairāk, nekā nepieciešams. Viņš jāja.

iegrimis drūmā klusēšanā, un vadija zirgu ar dusmīgiem rāvieniem, nevis ar ierasto lidzeno vieglumu.

Satriekta un izsista no līdzsvara, es nebiju tādā noskaņojumā, lai samierinātos ar šādu pūšanos.

-     Nu, kas ir? Kas noticis? es nepacietīgi noprasīju. Dieva dēļ, neesi tik skābs! Nebiju domājusi runāt skarbi un jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk. Negaidīti viņš pagrieza zirgu sāņus ceļmalā un pievilka grožus. Pirms attapos, kas notiek, viņš jau bija nokāpis zemē un arī mani izrāvis no segliem. Es neveikli kritu un, kad kājas pieskārās zemei, pastreipuļoju gabaliņu, lai noturētu līdzsvaru.

Dūgals un pārējie, ieraudzījuši, ka mēs esam apstājušies, arī pie­vilka pavadas. Džeimijs strupi un dusmīgi pamāja ar roku, lai viņi dodas tālāk, un Dūgals palocīja galvu par zīmi, ka sapratis.

-     Tikai nevelc garumā, viņš uzsauca, un vīri devās tālāk.

Džeimijs pagaidīja, līdz mūs vairs nevar sadzirdēt. Tad parāva mani, lai nostātos man pretī aci pret aci. Pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka viņš bija drausmīgi nikns, tuvu eksplozijai. Jutu, ka arī manī mostas dusmas; kādas viņam tiesības pret mani tā izturēties?

-     Skābs! Džeimijs mani izmēdīja. Ak, skābs? Es tikai ar mokām valdos, lai nesapurinātu, tā ka tev sāk klabēt zobi, bet tu man pārmet, ka es esmu saskābis!

-    Dieva dēļ, kas tev iekodis? es burkšķēju. Centos nopurināt viņa rokas, bet pirksti saspieda manus augšdelmus kā slazdā.

-    Kas man iekodis? Ja jau tu tik ļoti gribi zināt, tad es tev pateikšu, kas man vainas! Džeimijs izspieda caur sakostiem zobiem. Man apnicis atkal un atkal pierādīt, ka tu neesi angļu spiedze. Man apni­cis katru minūti tevi pieskatīt, baidoties, nez kādas muļķības tu atkal sastrādāsi. Un man briesmīgi apnicis, ka cilvēki grib mani piespiest ska­tīties, kā viņi tevi piesmej! Man tas itin nemaz nepatīk!

-    Vai tu domā, ka man patīk? es iebļāvos. Vai tu gribi teikt, ka tā ir mana vaina?! Pie šiem vārdiem viņš mani patiešām viegli sapu­rināja.

-    Tā ir tava vaina! Ja tu būtu palikusi tur, kur es tev no rīta teicu, nekas nebūtu noticis! Bet nē, tu manī neklausies, es jau esmu tikai tavs vīrs, kāpēc ņemt mani galvā? Tu iedomājies, ka darīsi, kā tev, sasodīts, patīk, un nākamais, ko es redzu, ir tas, ka tu ar uzrautiem brunčiem >-,uli augšpēdus un lielākais sūdabrālis pasaulē guļ tev starp kājām, gatavs paņemt tevi manu acu priekšā! Skotiskā izruna, kas parasti bija tik tikko jūtama, ar katru sekundi kļuva arvien izteiktāka, un tā bija droša zīme, ja man tāda vēl būs vajadzīga, ka Džeimijs ir patiesi nikns.

Tagad mēs jau stāvējām, gandrīz degunus kopā sabāzuši, un klie­dzām viens otram sejā. Džeimijs bija no dusmām piesarcis, un arī es jutu asinis kāpjam sejā.

-    Tu pats esi vainīgs, ka pameti mani novārtā un visu laiku turi aizdomās! Es tev par sevi stāstīju patiesību! Un es teicu, ka nebūs ne­kādu briesmu, ja došos tev līdzi, bet vai tu klausījies manī? Nē! Es esmu tikai sieviete, kāpēc tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, ko es saku? Sievietes drīkst darīt tikai to, ko viņām liek, klausīt pavēlēm un rāmi sēdēt, rokas salikušas, gaidot, kad vīrieši atnāks un pateiks, kas viņām darāms!

Džeimijs, nespēdams valdīties, atkal mani sapurināja.

-    Un, ja tu tā būtu darījusi, tad tagad mums nevajadzētu bēgt, kad uz pēdām min simts sarkansvārču! Ak Dievs, sieviete, es nezinu, nožņaugt tevi vai nomest zemē un sist līdz nemaņai, bet, Jēzus, es gribu tevi kaut kā sodīt.

Šajā brīdī es apņēmīgi mēģināju iespert pretiniekam pa kājstarpi. Viņš izlocījās un iespieda celi man starp kājām, novēršot turpmākos mēģinājumus.

-     Pamēģini tik, un es tev tā gāzīšu, ka ausīs sāks zvanīt, viņš piedraudēja.

-     Rupeklis un idiots, es elsu, cenšoties atbrīvot plecus no tvē­riena. Vai tu domā, ka es tīšām gāju, lai angļi saņem mani gūstā?

-    Jā, es domāju, ka tu to darīji tīšām, lai atmaksātu par to, kas notika klajumā!

Man mute palika vaļā.

-    Klajumā? Ar tiem angļu dezertieriem?

-     Nūjā! Tu domā, ka man vajadzēja tevi pasargāt, un tev ir tais­nība. Bet es to nespēju; tev pašai vajadzēja to darīt, un tagad tu man atmaksā, tīšu prātu nonākot mana sieva! rokās tam nelietim, kas lējis manas asinis!

-     Tava sieva! Tava sieva! Tev ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek! Es esmu tikai tavs īpašums; tev svarīgi tikai tas, ka es, pēc tavām domām, tev piederu, un tu nevari ciest, ja kāds paņem to, kas pieder tev!

-     Bet tu patiešām piederi man, Džeimijs ierēcās, un viņa pirksti iedūrās man plecos kā adatas. Un tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne!

-     Man nepatīk! Nemaz nepatīk! Bet ari tam nav nekādas nozīmes, vai ne? Ja vien es sasildu tavu gultu, tev vienalga, ko es domāju un ko jūtu! Sieva tev ir tikai tāpēc, lai būtu, kur iespraust, kad uznāk vēlēša­nās!

Izdzirdējis šādus vārdus, Džeimijs kļuva bāls kā nāve un sāka mani kratīt. Mana galva stipri zvalstījās, zobi sitās, un es sāpīgi iekodu mēlē.

-    Laid mani vaļā! es iekliedzos. Laid vaļā, tu… es tīšām, cen­šoties Džeimiju sāpināt, izkliedzu vārdus, kurus bija lietojis dezertieris Harijs, …tu, elles ērzeli. Viņš palaida mani vaļā un, acīm zvērojot, atkāpās soli atpakaļ.

-     Tu rupjā mātīte! Ar mani tu tā nerunāsi!

-     Es runāšu, kā gribēšu! Tu mani nekomandēsi!

-    Tā izskatās! Tu darīsi, kā gribēsi, vienalga, ka citiem tādēļ jācieš, vai ne? Tu patmīlīgā, patvaļīgā…

-    Tas tavam nolādētajam lepnumam rīvē kantes! bļaustījos. Es izglābu mūs abus no tiem dezertieriem tajā klajumā, un tu to nevari paciest, vai ne? Tu tur tikai stāvēji! Ja man nebūtu naža, tad tagad mēs abi būtu pagalam!

Kamēr nebiju izteikusi šos vārdus, nemaz nebiju apzinājusies, ka dusmojos uz Džeimiju par to, ka viņš nepaglāba mani no angļu dezer­tieriem. Mierīgākā noskaņojumā man nekas tāds pat prātā nebūtu ienācis. Es būtu teikusi, ka viņš nav vainīgs. Es būtu teikusi, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ man bija nazis. Tagad es aptvēru, ka godīgi vai ne, prātīgi vai ne, es tomēr jutu, ka vīram vajadzēja mani aizsar­gāt, bet viņš mani ir pievīlis. Varbūt tāpēc, ka viņš tā nepārprotami uz­skatīja.

Džeimijs lūrēja uz mani un jūtu pārpilnībā smagi elpoja. Kad viņš ■itkal spēja runāt, balss skanēja klusi un dusmu nomākta.

-     Vai tu redzēji forta pagalmā to stabu? Es īsi pamāju ar galvu.

-     Nu, pie tā es biju piesiets kā dzīvnieks, un mani pēra, līdz asinis sķida pa gaisu! Rētas man paliks līdz nāves stundai. Ja man šajā pēc­pusdienā nebūtu traki paveicies, tas ir mazākais, kas ar mani varēja notikt. Visticamāk, viņi būtu mani pēruši, tad pakāruši. Viņš skali norija siekalas un turpināja:

-     Es to zināju un ne mirkli nešaubījos, vai doties uz šo vietu pēc tevis, pat pieļaudams, ka Dūgalam varētu būt taisnība! Vai tu zini, kur es dabūju šaujamo, kas man bij rokā? Es mēmi papurināju galvu, manas dusmas pamazām sāka pierimt. Pie mūra es nogalināju sargu. Viņš šāva uz mani; tāpēc pistole nebij pielādēta. Sargs netrāpīja, un es viņu nodūru ar dunci; tas palika šūpojamies mironim pie atslēgkaula, kad izdzirdēju tavu kliedzienu. Es būtu nogalinājis desmit vīru, lai tiktu pie tevis, Klēra. Balss aizlūza.

-    Un, kad tu kliedzi, es devos pie tevis, bruņojies tikai ar tukšu pistoli un savām divām rokām. Tagad Džeimijs runāja mazliet mie­rīgāk, bet acis joprojām dega sāpēs un dusmās. Es klusēju. Satricināta pēc tikšanās ar Rendelu, es nebiju novērtējusi izmisuma drosmi, kādu Džeimijam vajadzēja, lai ielauztos fortā un mani izglābtu.

Pēkšņi viņš novērsās un viņa pleci saguma.

-    Tev taisnība, Džeimijs klusi sacīja. Jā, tev taisnība. Viņa balsī vairs neskanēja dusmas, to vietā stājās tonis, ko nekad agrāk nebiju dzirdējusi, pat lielās fiziskās sāpēs ne.

-     Mans lepnums ir ievainots. Un bez lepnuma man gandrīz nekas nav atlicis. Viņš atspieda apakšdelmus pret priedi ar raupju mizu un pārguris piekļāva tām galvu. Viņš runāja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

-    Tu plosi manu sirdi, Klēra.

Ar mani notika kaut kas ļoti līdzīgs. Piesardzīgi viņam tuvojos. Džeimijs nekustējās pat tad, kad apskāvu viņa vidukli. Piekļāvu vaigu saliektajai mugurai. Viņa krekls bija mitrs, piesvīdis no sasprindzinā­juma un jūtu dedzības, un viņš drebēja.

-    Piedod, es vienkārši sacīju. Lūdzu, piedod. Tad viņš pagrie­zās, lai mani cieši apskautu. Jutu, ka drebuļi mazliet rimušies.

-     Piedots, zeltenīt, viņš nomurmināja man matos. Palaidis mani vaļā, mierīgs un atturīgs, viņš palūkojās lejup uz mani.

-     Piedod man arī, viņš atvainojās. Lūdzu, piedod par to, ko teicu; man sāpēja, un es pateicu vairāk nekā domāju. Vai tu man pie­dosi? Pēc viņa pēdējās runas man jau likās, ka man nav nekā, ko piedot, bet es pamāju ar galvu un saspiedu viņa rokas.

-    Piedots.

Jau rāmākā klusumā mēs uzkāpām zirgā. Ceļš ilgu laiku gāja taisni, un tālu priekšā es redzēju nelielu putekļu mākoni tas noteikti bija Dūgals ar vīriem.

Džeimijs atkal bija kopā ar mani; jājot viņš turēja mani ar vienu roku apskautu, un es jutos drošāk. Tomēr aizvainojums un sasprindzi­nājums vēl nedaudz gruzdēja; visi ievainojumi vēl nebija gluži sadzi­juši. Mēs bijām viens otram piedevuši, bet vārdi joprojām kavējās atmiņā un nebija tik viegli aizmirstami.

Dūnsberi mēs sasniedzām jau krietni pēc tumsas iestāšanās. Tā bija diezgan liela pasta karietes pietura, par laimi, ar iebrau­camo vietu. Maksājot viesnīcniekam, Dūgals uz mirkli ciešanās aizvēra acis; vajadzēja diezgan daudz papildu sudraba, lai īpašnieks klusētu par mūsu ierašanos.

Taču sudrabs nodrošināja ari sātīgas vakariņas un papilnam alus. Par spīti labajam ēdienam, vakariņas ritēja drūmā gaisotnē, gandrīz nerunājot. Sēdēju saplēstajā kleitā, kautrīgi piesegusies ar vīra lieko kreklu, un bija skaidrs, ka esmu kritusi nežēlastībā. Izņemot Džeimiju, visi izturējās tā, it kā es būtu neredzama, un pat viņš tikai laiku pa laikam pastūma manā virzienā maizi vai gaļu. Jutos atvieglota, kad bei­dzot devāmies uz savu istabu, kaut ari tā bija maza un šaura.

Ar nopūtu noslīgu uz gultas, nepievēršot uzmanību segām.

-     Esmu pagalam. Šī gan bija gara diena.

-    Jā, bij gan. Džeimijs atpogāja krekla apkakli un manšetes, noņēma zobenu, bet vairāk neko nost nevilka. Tad atkabināja zobena maksti no siksnas, pārlocīja to uz pusēm un, domās iegrimis, raustīja.

-     Nāc gulēt, Džeimij! Ko tu gaidi?

Viņš nostājās pie gultas, viegli šūpodams siksnu.

-     Baidos, zeltenīt, ka šovakar pirms gulēšanas mums vēl jānokārto kāda lieta. Jutu spēji mostamies nemieru.

-     Un kas tā ir par lietu?

Džeimijs uzreiz neatbildēja. Viņš tīšām nesēdās uz gultas man bla­kus, bet pievilka soliņu un iekārtojās man pretī.

-    Vai tu saproti, Klēra, viņš klusi ierunājās, ka daudz netrūka, lai mūs visus šodien nogalinātu?

Es sakaunējusies lūkojos uz segu.

-    Jā, saprotu. Esmu vainiga. Piedod.

-    Ahā, tad saproti gan, viņš nopriecājās. Vai tu zini: ja kāds no mūsu vīriem būtu izdarījis ko tādu, kas apdraudētu visus, viņam, visticamāk, nocirstu ausis, nopērtu vai nogalinātu? To dzirdot, es nobālēju.

-     Nē, nezināju.

-    Nu, es saprotu, ka tu vēl neesi apguvusi mūsu paradumus, un tas ir zināms attaisnojums. Tomēr es tev teicu nelien ārā no paslēptuves, un, ja tu būtu klausījusi, nekas nebūtu noticis. Tagad angļi mūs meklēs pa visām malām; mums pa dienu vajadzēs slēpties, un ceļot varēsim tikai pa nakti.

Viņš apklusa.

-     Un, kas attiecas uz Rendelu… jā, tas atkal ir kas cits.

-    Tu gribi teikt, ka viņš tevi īpaši meklēs, jo tagad zina, ka esi te? Džeimijs, vērdamies ugunī, izklaidīgi pamāja ar galvu.

-    Jā. Viņš… Zini, mums ir savi rēķini.

-     Man ļoti žēl, Džeimij, es atvainojos. Viņš atmeta ar roku.

-     Ek, ja tu būtu sāpinājusi tikai mani, es neko vairs neteiktu. Bet, ja jau esam sākuši par to runāt, Džeimijs uzmeta man asu skatienu, es gandrīz dabūju galu, kad ieraudzīju, ka tas lops piedūris tev savus nagus. Viņš drūmu seju atkal lūkojās ugunī, it kā vēlreiz izdzīvotu pēcpusdienas notikumus.

Domāju, varbūt pastāstīt par Rendela… grūtībām, bet baidījos, ka no tā būs vairāk sliktuma nekā labuma. Izmisīgi vēlējos apskaut Džeimiju un lūgt piedošanu, bet neuzdrošinājos viņam pieskarties. Klusums ieilga, tad viņš nopūties piecēlās un ar siksnu viegli uzsita sev pa cisku.

-     Nu tad, viņš sacīja, darām, kas darāms, un cauri. Nepakļau­joties manām pavēlēm, tu esi nodarījusi lielu ļaunumu, un es tevi par to sodīšu, Klēra. Vai atceries, ko tev teicu, kad šorīt devos projām? Atcerējos gan, tāpēc steigšus metos gultā un piespiedos ar muguru pie sienas.

-     Ko tu ar to gribi teikt?

-   Tu ļoti labi zini, Džeimijs stingri sacīja. Nometies četrrāpus pie gultas un pacel brunčus uz augšu, zeltenīt.

-    Nē, es to nedarīšu! Ar abām rokām cieši iekrampējos gultas stabā un vēl tālāk ierotījos kaktā.

Džeimijs brīdi samiegtām acīm mani vēroja, prātodams, ko darīt tālāk. Iedomājos, ka nav itin nekā tāda, kas kavētu viņu darīt visu, kas iepatīkas; viņš bija krietnus piecus stounus smagāks par mani. Beidzot viņš nolēma labāk runāt nekā darīt un uzsvērti nolika siksnu malā, tad ierāpoja gultā un apsēdās man blakus.

-     Paklau, Klēra… Džeimijs iesāka.

-    Es taču nožēloju! es izgrūdu. Un tā ari ir. Nekad tā vairs nedarīšu!

-    Nūjā, tur jau tas suns aprakts, viņš gausi novilka. Tu varētu. Tāpēc, ka tu visu neuztver tik nopietni, cik tas ir. Tu nāc no zemes, kur, šķiet, dzīve ir vieglāka. Tavā dzimtajā pusē klausīt pavēlēm vai darīt pēc sava prāta nav dzīvības un nāves jautājums. Tu, lielākais, radi kādam neērtības vai maķenīt nepatikšanu, bet diez vai kāds būtu paga­lam. Es vēroju, kā Džeimija pirksti, kārtojot domas, no kiltu brūnganā auduma veido ieloces.

-    Diemžēl skarbā patiesība ir tāda, ka nepārdomāta rīcība var novest pie ļoti nopietnām sekām tādā vietā un laikā kā šis… Vēl jo vai­rāk tādam cilvēkam kā es. Redzot, ka tūlīt sākšu raudāt, viņš paplik­šķināja man pa plecu.

-    Es zinu, ka tu tīšā prātā neapdraudētu ne mani, ne kādu citu. Bet tu viegli to vari izdarīt nevilšus, kā šodien, jo tu pa īstam netici, kad es tev saku, ka kaut kas ir bīstami. Tu esi pieradusi domāt pati, un es zinu, viņš iesāņus paskatījās uz mani, ka neesi radusi pakļauties vīrieša rīkojumiem. Bet tev tas jāiemācās mūsu visu dēļ.

-    Labi, es domīgi piekritu. Saprotu. Tev, protams, ir taisnība. Labi. Es ievērošu tavas pavēles, pat ja domāšu citādi.

-    jauki. Džeimijs piecēlās un paņēma siksnu. Nu tad tagad kāp ārā no gultas un pieliksim tam visam punktu.

Man šausmās pavērās mute.

-     Ko?! Es teicu, ka ievērošu tavas pavēles!

Viņš noguris nopūtās un atkal apsēdās uz ķebļa. Acis mierīgi rau­dzījās manī.

-     Nu paklausies. Tu saki, ka saproti mani, un es tev ticu. Bet ir atšķirība, vai tu saproti ar prātu vai zini dziļi sirdi. Es negribīgi pa­māju ar galvu.

-    Labi. Man vajadzēs tevi sodīt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai tu zinātu. Viņš pēkšņi pasmaidīja. No savas pieredzes varu teikt, ka kārtīga noslānīšana liek uz visu paraudzīties nopietnāk. Es ciešāk iekrampējos gultas balstā.

-    Otrkārt, viņš turpināja, vīru dēļ. Tu droši vien pamanīji, kādi viņi bij šovakar? Protams, pamanīju; vakariņās noskaņa bija tik nepa­tīkama, ka es ar prieku aizbēgu uz istabu.

-    Ir tāda lieta kā taisnīgums. Klēra. Tu viņiem visiem esi nodarījusi pāri, un tev par to pienākas ciest. Džeimijs dziļi ievilka elpu. Es esmu tavs virs; mans pienākums ir par to parūpēties, un es to darīšu.

Man bija nopietni iebildumi vairākos punktos. Lai kāds šajā situ­ācijā būtu taisnīgums un man nācās atzīt, ka zināma taisnība Džeimijam bija, manu pašcieņu dziļi aizskāra apziņa, ka tikšu pērta, lai kurš un kādu iemeslu dēļ to darītu.

Jutos briesmīgi nodota, ka vīrietis, uz kuru es paļāvos kā uz draugu, aizstāvi un mīļoto, bija iecerējis man kaut ko tādu nodarīt. Un, pašsa­glabāšanās izjūtas vadīta, klusībā šausminājos, ka jāpakļaujas cilvē­kam, kurš piecpadsmit mārciņu smagu divroci cilāja tik viegli, it kā tā būtu mušu sitamā pletne.

-    Es tev neļaušu sevi sist, stingri pateicu, cieši turoties pie gultas balsta.

-    Ak tā? Džeimijs sarauca uzacis. Zini ko, zeltenīt, šaubos, vai tev te būs kāda teikšana. Tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne. Ja es vēlētos salauzt tev roku, barot tikai ar maizi un ūdeni vai dienām ilgi turēt ieslodzītu skapī un nedomā, ka man tas neliekas vilinoši, es to varētu darīt, nemaz nerunājot par pāris uzšāvieniem pa sēžamvietu.

-     Es kliegšu!

-    Droši vien. Ja ne pirms tam, tad pēriena laikā noteikti. Iespējams, tas būs dzirdams kaimiņu mājā; tev ir varenas plaušas. Viņš riebīgi pasmaidīja un tuvojās man.

Džeimijam nenācās viegli atliekt manus pirkstus no balsta, bet tad viņš aizvilka mani un nometa uz gultas malas. Es iespēru viņam pa ■īpakšstilbiem, bet tas neko nelīdzēja, jo man bija basas kājas. Klusi iekunkstējies, Džeimijs pagrieza mani ar seju pret gultu un atlauza roku, lai es nekustētos.

-    Es to darišu, Klēra! Ja tu nepretosies, tad viss tiks nokārtots, ja uzšaušu tev duci reižu.

-    Un ja ne? Es nodrebēju. Viņš paņēma siksnu un ar pretīgu plīkšķi uzplāja sev pa gurnu.

-    Tad es iespiedīšu tev mugurā celi un sitīšu, līdz man nogurs roka, bet es tevi brīdinu, ka tu nogursi krietni ātrāk.

Es atrāvos no gultas, dūres savilkusi, un apcirtos pret viņu.

-     Barbars! Tu esi… sadists! es nikni nošņācu. Tev tas sagādā prieku! Es tev to nekad nepiedošu! Džeimijs apdomājās, locīdams siksnu.

Tad mierīgi atbildēja:

-     Es nezinu, kas ir sadists. Un, ja es piedošu tev par šo pēcpus­dienu, pieņemu, ka tu piedosi man, tiklīdz varēsi atkal sēdēt.

-     Kas attiecas uz manu prieku… Viņam noraustījās lūpas. Es teicu, ka man vajadzēs tevi sodīt. Es neteicu, ka man tas patīk. Viņš pamāja man ar pirkstu.

-    Nāc šurp!

Nākamajā rītā man diez kā negribējās pamest patvērumu, ko snie­dza istaba, un es visādi vilcinājos, sēju vaļā un ciet lentes un ķemmēju matus. Kopš vakarvakara nebiju ar Džeimiju runājusi, bet viņš pama­nīja manu kavēšanos un skubināja iet viņam līdzi brokastīs.

-     Tev nav jābaidās no tikšanās ar vīriem, Klēra. Droši vien viņi tevi drusku pavilks uz zoba, bet tas nebūs ļauni. Galvu augšā. Viņš pasita man zodu uz augšu, un es iekodu viņam rokā, stipri, bet ne dziļi.

-     Au! Džeimijs atrāva pirkstus. Piesargies, zeltenīt, tu nezini, kur es tos pirkstus esmu bāzis. Viņš, klusi pie sevis smiedams, pameta mani un devās brokastīs.

Kas viņam nekaiš, var priecāties, es ar rūgtumu domāju. Ja viņš vakar bija gribējis atriebties, tad tas bija izdevies.

Nakts pagāja ārkārtīgi nepatīkami. Mana nelabprātigā padošanās vilkās tieši līdz pirmajam sāpīgajam cirtienam pa miesu. Tad sekoja īss, nikns cīniņš Džeimijs dabūja asiņojošu degunu, tris glītas švī­kas uz vaiga no maniem nagiem un dziļu kodiena brūci plaukstas locī­tavā. Nav brīnums, ka beigās es tiku daļēji ievīkstīta taukainajās segās, mugurā man spiedās soģa celis un tiku pamatīgi nosloksnēta.

Džeimijam, lai velns rauj viņa melno skota dvēseli, izrādījās tais­nība. Vīri mani sveicināja atturīgi, tomēr diezgan draudzīgi; vakar­vakara naidīgums un nicinājums bija pagaisis.

Kad es pie bufetes liku sev uz šķīvja olas, pienāca Dūgals un tēvišķi apņēma manus plecus. Bārda kutināja man ausi, kad viņš tajā sazvēr­nieciski iedūca:

-    Ceru, zeltenīt, ka pagājušajā naktī Džeimijs neizturējās pret tevi pārlieku skarbi. Bet izklausījās, it kā tevi galētu nost.

Es tumši piesarku un novērsos, lai viņš to neredzētu. Pēc Džeimija riebīgajām dzēlībām es biju stingri apņēmusies visu moku laiku neizdvest ne skaņas. Tomēr, kad nonāca līdz darīšanai, es labprāt paskatī­tos, vai pat Sfinksa, saņemot Džeimija Freizera vicinātās siksnas sitie­nus, spētu noturēt muti ciet.

Dūgals pagriezās, lai uzsauktu Džeimijam, kurš sēdēja pie galda un ēda maizi ar sieru.

-    Ei, Džeimij, nebija nekādas vajadzības meitēnu bezmaz nomušīt. Būtu pieticis ar mazu atgādinājumu. Uzskatāmi demonstrēdams savu domu, viņš diezgan stipri uzšāva man pa sēžamvietu, un es saviebos. Apveltīju Dūgalu ar niknu skatienu.

-    Tulznaina pakaļa nav mirstama vaina, ari Mērtegs ierunājās, pilnu muti gremodams maizi.

-    Kur nu, smaidīdams sarunā iesaistījās Neds. Nāc, sēdies, zel­tenīt!

-    Paldies, es pastāvēšu, ar pašcieņu atteicos, bet visi sāka rēkt smiek­los. Džeimijs vairījās no mana skatiena, ļoti cītīgi griežot sieru no rituļa.

Vēl visu dienu dabūju uzklausīt labsirdīgu ķircināšanos, un katrs no vīriem atrada attaisnojumu, lai tēlotā līdzjūtībā uzplīkšķinātu man pa dibenu. Visumā tas bija ciešami, un, kaut negribīgi, jau sliecos pieļaut, ka Džeimijam bija taisnība, tomēr vēl arvien biju gatava viņu nožņaugt.

Tā kā par sēdēšanu es nevarēju pat domāt, tad visu rīta cēlienu piediedzu kleitas apakšmalu un šuvu pogas, jo to varēja darīt pie loga, .uzbildinoties, ka tikai tur ir pietiekami gaišs. Pēc pusdienām, kuras ieturēju, stāvot kājās, visi devāmies uz istabām atpūsties. Dūgals bija i/lēmis, ka nogaidisim lidz pilnīgai tumsai un tikai tad dosimies ceļā uz Bārgrenenu, kur būs mūsu nākamā apmešanās vieta. Džeimijs nāca man līdzi uz istabu, bet es viņam deguna priekšā aizcirtu durvis. Lai paguļ vien atkal uz grīdas.

Naktī viņš izturējās taktiski, tūlīt pēc pēriena apjoza siksnu un izgāja no istabas. Atgriezās pēc stundas, kad biju jau nodzēsusi gaismu un aizgājusi gulēt, bet tik daudz prāta viņam pietika, lai nemēģinātu kāpt pie manis gultā. Bridi centies tumsā kaut ko saskatīt (es gulēju nekustīgi), viņš bija smagi nopūties, tad ietinies pledā un apgūlies uz grīdas pie durvīm.

Dusmas, aizvainojums un fiziskas sāpes neļāva man aizmigt, un es gandrīz visu nakti nogulēju nomodā, brīžiem domājot par Džeimija sacīto, brīžiem vēloties piecelties un iespert viņam pa kādu vārīgu vietu.

Ja es būtu objektīva, bet es nebiju noskaņota tāda būt, iespējams, es atzītu, ka viņam ir taisnība, apgalvojot, ka es pret dzīvi neizturos ar pienācīgu nopietnību. Taču viņš kļūdījās, par iemeslu minot apstākli, ka tur, kur esmu līdz šim mitusi lai kur tas arī būtu -, dzīve ir mazāk bīstama. Patiesībā ir tieši pretēji.

Es vēl itin bieži nespēju šo laikmetu uztvert kā realitāti; man tas bija kaut kas pa vidu starp teātra izrādi un karnevālu. Ja salīdzina mehanizētās masu karadarbības skatus, kādos vēl pavisam nesen biju piedalījusies, līdz šim redzētās īslaicīgās, retās kaujas daži ar zobe­niem un musketēm bruņoti vīri man likās drīzāk gleznainas nekā bīstamas.

Man bija grūti novērtēt notiekošā mērogus. Vīrietis, kurš miris no musketes lodes, bija tikpat miris kā tas, kurš kritis no mīnmetēja šāviņa. Atšķirība tikai tāda, ka mīnmetējs nonāvēja bezpersoniski, iznī­cinot desmitiem cilvēku, turpretī musketes lodi raidīja viens vīrs, kurš varēja ieskatīties acīs tam, kuru viņš nogalināja. Man likās, ka tāpēc tā ir slepkavība, nevis karš. Cik daudz cilvēku vajag, lai būtu karš? Var­būt pietiek ar to, ka viņi cits citu neredz? Un tomēr te pilnīgi noteikti risinājās karš vai vismaz nopietns konflikts Dūgalam, Džeimijam,

Rupertam un Nedam. Pat mazajam žurku ģīmim Mērtegam bija iemesls būt vardarbīgam biežāk, nekā viņš pēc sava rakstura vēlētos.

Un kādi tad bija šie iemesli? Viens vai otrs karalis? Hannoveri vai Stjuarti? Man tie joprojām bija tikai un vienīgi vārdi tabulā, kas karājas klasē pie sienas. Kas viņi bija salīdzinājumā ar Hitlera reiha prātam neaptveramo ļaunumu? Droši vien tie, kas dzīvoja minēto karaļu val­dīšanas laikā, atšķirību saskatīja, tas nekas, ka man tā likās nenozī­mīga. Tomēr, kad tiesības dzīvot pēc sava prāta būtu uzskatītas par nenozīmīgām? Vai cīņa par to, lai kļūtu par sava likteņa noteicējiem, bija mazāk vērta nekā nepieciešamība iznīcināt lielu ļaunumu? Es aiz­kaitināta sakustējos, vārīgi pieskardamās sāpošajai sēžamvietai. Rai­dīju niknu skatienu uz Džeimiju, kurš saritinājies gulēja pie durvīm. Viņš elpoja vienmērīgi, bet klusi; varbūt arī viņš nevarēja aizmigt. Cerams.

Sākumā visu šo neiedomājamo neveiksmi, kas mani piemeklējusi, sliecos uztvert kā melodrāmu; reālajā dzīvē tā vienkārši nenotiek. Kopš izgāju cauri akmeņu lokam, biju saņēmusi vairākus triecienus, bet vis­ļaunāko vakar pēcpusdienā.

Džeks Rendels bija vienlaikus tik līdzīgs un tik šaušalīgi atšķirīgs no Frenka. Viņa pieskāriens manām krūtīm pēkšņi izveidoja saikni starp manu veco un tagadējo dzīvi, izraisot manu atšķirīgo dzīvju pērkona grāvienam līdzīgu sadursmi. Un tad vēl Džeimijs: viņa šausmās sastin­gusi seja Rendela kabineta logā, dusmu izķēmota ceļmalā, saspringusi sāpēs par maniem apvainojumiem.

Džeimijs. Džeimijs bija pietiekami reāls, nekas cits manā līdzšinējā mūžā nav bijis reālāks, pat ne Frenks un dzīve 1945. gadā. Džeimijs, maigais mīlētājs un zemiskais nelietis.

Varbūt tā arī bija daļa no problēmas. Džeimijs tik pilnīgi aizņēma manu pasaules uztveri, ka apkārtne likās nenozīmīga. Bet ilgāk es vairs nevarēju atļauties viņu ignorēt. Mana neapdomība viņu šajā pēcpus­dienā bija gandrīz nogalinājusi, un man sažņaudzās kuņģis, iedomā­joties, ka varēju viņu zaudēt. Es spēji piecēlos sēdus, gribēdama kāpt ārā no gultas, pamodināt viņu un teikt, lai guļas man blakus. Bet, kad ar visu auguma svaru pilnībā uzgūlu Džeimija roku darbam, es tikpat negaidīti mainīju lēmumu un dusmīgi nometos gultā uz vēdera.

Pēc pagājušās nakts, ko pavadīju, pārmaiņus dusmojoties un filozo­fējot, jutos pārguruši. Nogulēju visu pēcpusdienu un, kad Ruperts mani pamodināja gandrīz jau tumsā, vēl miegainām acīm tenterēju lejup, lai ieturētu vieglas vakariņas.

Dūgals, bez šaubām, viebdamies par lielajiem izdevumiem, bija sagādājis man citu zirgu. Labu lopiņu, kaut ari ne īpaši elegantu ķer­meņa uzbūvi, ar laipnu skatienu un isām, sarainām krēpēm; es uzreiz to nosaucu par Dadzīti.

Nevarēju iedomāties, kā būs ilgstoši sēdēt zirga mugurā, ja sēžam­vieta dabūjusi pamatigu pērienu. Ar bažām vēros uz Dadzīša cietajiem segliem, spēji aptvērusi, kas mani sagaida. Pēkšņi pār segliem noplandīja biezs apmetnis un otrpus zirgam Mērtegs man sazvērnieciski pie­miedza savu vienu spožo žurkas aci. Apņēmos ciest cieņas pilnā klu­sumā un, kāpjot zirgā, sakodu zobus.

Likās, ka starp vīriem valda vārdos neizteikta vienošanās izturēties galanti; visi pēc kārtas bieži apstājās, lai atvieglotos, kas deva man iespēju uz dažām minūtēm nokāpt no zirga un paberzēt sāpošo sēžamvietu. Laiku pa laikam kāds ieminējās, ka derētu piestāt un padzerties, tas nozīmēja, ka arī man vajadzēja pievilkt grožus, jo Dadzītis nesa ūdens pudeles.

Tādā veidā mēs ar pārtraukumiem virzījāmies uz priekšu pāris stundu, bet sāpes pakāpeniski kļuva stiprākas, tāpēc es visu laiku dīdījos seglos. Beidzot nolēmu: lai cienīgā ciešana iet pa gaisu, man vien­kārši uz brīdi jānokāpj no zirga.

-    Prr! es uzsaucu Dadzītim un norāpos zemē. Izlikos apskatām zirga priekšējās kreisās kājas pakavu, kamēr pārējie zirgi sapulcējās ap mani.

-     Man likās, ka Dadzītim pakavā iekļuvis akmens, es meloju. Izņēmu to, bet labāk kādu soli paiešos kājām; negribu, lai viņš sāk klibot.

-     Nē, to nevar, Dūgals noteica. Labi, paej kādu brīdi, bet kādam jāpaliek pie tevis. Ceļš ir gana kluss, bet es nevaru ļaut tev iet vienai. Džeimijs uzreiz nokāpa no zirga.

-     Es palikšu, viņš pieteicās klusā balsī.

-    Labi. Nekavējieties ilgi; pirms ausmas mums jābūt Bārgrenenā. "Sarkanā mežakuiļa" izkārtne; tā īpašnieks mums ir draugs. Pamājis pārējiem ar roku, lai seko, viņš straujā riksi devās tālāk, atstājot mūs zirgu saceltajos putekļos.

Vairākas mokpilnas seglos pavadītas stundas nebija uzlabojušas manu omu. Lai iet kopā ar mani! Bet lai esmu nolādēta, ja sākšu runāt ar šo sadistisko varmāku.

Austošā pusmēness gaismā mans pavadonis pēc varmākas diez ko neizskatījās, bet es nocietināju savu sirdi un kliboju, cītīgi vairīdamās skatīties uz ceļabiedru.

Sākumā mani samocītie muskuļi iebilda pret neierasto vingrinā­jumu, bet pēc pusstundas es jau spēju kustēties vieglāk.

-    Rīt tu jutīsies krietni labāk, Džeimijs nevērīgi ieminējās. Taču sēdēt gan nevarēsi vēl visu dienu.

-    Un kā tu to tik labi zini? es uzliesmoju. Vai tu bieži sit cil­vēkus?

-    Nē, viņš atbildēja, manas attieksmes nesatraukts. Šī bij pirmā reize. Taču esmu guvis lielu pieredzi.

-    Tu? Es blenzu viņā. Iespējamība, ka kāds spētu kaustīt ar siksnu šo muskuļu un cīpslu kalnu, man likās absolūti nepārliecinoša.

Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, Džeimijs sāka smieties.

-     Es to guvu, kad biju maķenīt mazāks, Armaliet. Vecumā starp astoņiem un trīspadsmit gadiem mana pēcpuse iepazina siksnu neskai­tāmas reizes. Pēc tam es jau biju augumā garāks par tēvu un nebija vairs ērti likt man liekties pāri žogam.

-     Tēvs tevi pēra?

-    Nūjā, pa lielākai daļai. Protams, arī skolotājs, tāpat šad tad Dūgals vai kāds no tēvočiem atkarībā no tā, kur atrados un ko darīju.

Par spīti apņēmībai nepievērst vīram uzmanību, manī modās inte­rese.

-     Ko tu tādu darīji?

Viņš atkal smējās. Smiekli rāmajā naktī skanēja klusi, bet bija lipīgi.

-    Nu, visu es nevaru atcerēties. Bet teikšu, ka parasti pērienu biju pelnījis. Vismaz mans tēvs mani nekad nepēra bez iemesla. Džeimijs brīdi soļoja, domās iegrimis un kluss.

-     Mm. Pag, es dabūju pa mizu, ka ar akmeņiem apmētāju cāļus, ļaju ar govīm un lopiņi tā satraucās, ka norāva pienu, un izēdu no plā­ceņiem ievārījumu. A, zirgi izgāja no šķūņa, jo nebiju aiztaisījis durvis, un tad vēl aizdedzināju baložu būdas jumtu tas gadījās nejauši, ne jau tīšām un pazaudēju skolas grāmatas to gan es izdarīju tīšu­prāt un… Viņš apklusa, paraustīja plecus, kad pret savu gribu sāku smieties.

-     Parastās blēņas. Bet visbiežāk es sukas dabūju par to, ka atvēru muti tad, kad vajadzēja turēt to ciet.

Kādas atmiņas lika viņam iespurkties.

-     Reiz mana māsa Dženija saplēsa krūzi; es viņu ķircināju, viņa noskaitās, zaudēja pacietību un svieda man ar krūzi. Ienāca tēvs un prasīja, kas to izdarīja, viņa bija pārāk nobijusies, lai atzītos, un pla­tām, baiļpilnām acīm skatījās uz mani viņai ir zilas acis tāpat kā man, tikai smukākas, ar melnām skropstām. Džeimijs atkal paraustīja plecus. Pateicu, ka es to izdarīju.

-     Ļoti cēli, es sarkastiski noteicu. Tava māsa noteikti jutās pateicīga.

-     Nūjā, laikam. Bet tēvs jau labu laiku bija stāvējis pie atvērtajām durvīm un redzējis, kas patiesībā notiek. Tāpēc māsa dabūja par to, ka zaudēja savaldīšanos un saplēsa krūzi, bet es dabūju divkārt par māsas ķircināšanu un par melošanu.

-    Tas nav godīgi! es nikni iesaucos.

-     Mans tēvs ne vienmēr bija maigs, bet taisnīgs gan, Džeimijs nesatraucami iebilda. Viņš teica, ka patiesība ir patiesība un cilvē­kiem ir jāatbild par savu rīcību, un tas ir pareizi. Džeimijs no sāniem uzmeta man skatienu.

-     Bet tēvs teica, ka esmu bijis labs, uzņemoties vainu, tāpēc, lai arī viņam ir mani jāsoda, es varu izvēlēties: pēriens vai palikt bez vakari­ņām. Džeimijs, nogrozīdams galvu, skumīgi pasmējās. Tēvs mani labi pazina. Es bez lielas domāšanas izvēlējos pērienu.

-    Tu jau varētu apēst dzīvu zirgu, es teicu.

-     Kā tad, viņš šķelmīgi piekrita, tā bijis vienmēr. Un tu arī esi rīma, viņš uzrunāja savu zirgu. Pagaidi maķenīt, kad apstāsimies atvilkt elpu. Viņš parāva grožus, atraujot zirga galvu no kārdinoša zāles kušķīša ceļmalā.

-    Jā, tēvs bij taisnīgs, Džeimijs turpināja, un arī apdomīgs, taču bērnībā es to, protams, nenovērtēju. Viņš nekad nelika uz pērienu gai­dīt; ja kaut ko izdarīju nepareizi, tiku sodīts uzreiz vai tiklīdz viņš to uzzināja. Tēvs vienmēr noskaidroja, vai es zinu, par ko tieku klapēts, un, ja gribēju teikt kaut ko attaisnojumam, es to drīkstēju.

Ā, tad to tu gribi, es nodomāju. Tu, atbruņojošais kavalieri. Šau­bījos, vai viņam izdosies mani apburt tiktāl, lai es atteiktos no sava nodoma pie pirmās izdevības izšķetināt viņam zarnas, bet pamēģināt jau varēja.

-     Vai tu kādreiz pierādīji savu taisnību? es apjautājos.

-     Nē. Parasti viss bija skaidrs un apsūdzētais notiesāja sevi pats ar savu muti. Bet dažreiz gadījās, ka sods tika mazlietiņ mīkstināts. Viņš paberzēja degunu.

-     Reiz es pateicu, ka sist dēlu ir vismežonīgākais veids, kā panākt savu. Tēvs atbildēja, ka man sajēgas esot tikpat daudz, cik stabam, pie kura stāvu, pat ja tik daudz. Ka cieņa pret vecākiem cilvēkiem esot viens no pieklājīgas uzvedības stūrakmeņiem un, kamēr nebūšu to apguvis, man labāk būtu pierast lūkoties uz saviem purngaliem, kamēr kāds no maniem barbariskajiem vecākiem sit man pa pakaļu.

Šoreiz es smējos kopā ar stāstītāju. Apkārt valdīja miers, tāds pil­nīgs klusums, kāds iestājas, kad no citiem cilvēkiem tevi šķir vairākas jūdzes. Šādu klusumu grūti izbaudīt manā rosīgākajā laikā, kad mašī­nas arvien palielina cilvēka ietekmi, kad viens cilvēks var sacelt tādu troksni kā vesels pūlis. Te vienīgās skaņas bija lapu čabināšanās, rets naktsputna krīk un zirgu pakavu mīkstie būkšķi.

Iet jau bija kļuvis mazliet vieglāk, jo savilktie muskuļi līdz ar kustī­bām pakāpeniski izstiepās. Arī kašķīgais noskaņojums pamazām atslāba, klausoties Džeimija stāstos, tie visi bija smieklīgi un sevi noniecinoši.

-    Protams, man nepavisam nepatika, ka mani per, bet, ja man būtu ļāvuši izvēlēties, tad es labāk gribēju, lai to dara tēvs, nevis skolotājs. Skolā mēs parasti dabūjām ar pletni pa pirkstiem, nevis pa dibenu. Tēvs teica: ja sistu man pa rokām, tad es nevarētu strādāt, bet, ja kūla manu sēžamvietu, tad vismaz nebija kārdinājuma apsēsties un paslinkot.

Parasti mums katru gadu bij cits skolotājs; viņi ilgi nevilka vai nu kļuva par zemniekiem, vai pārcēlās uz vietām, kur cilvēki bija turīgāki. Skolotājiem tik maz maksā, ka viņi vienmēr ir kaulaini un dzīvo pus­badā. Man reiz gadījās viens resnis, un es neticēju, ka viņš ir skolotājs; likās, viņš ir maskējies. Iedomājos par mazo, tuklo tēvu Beinu un piekrītoši pasmaidīju.

-     Vienu es atceros īpaši labi, viņš pavēlēja iznākt klases priekšā, izstiept roku, tad ilgi un gari runāja par tavām vainām gan pirms siša­nas, gan vēl pa starpām. Es stāvēju ar izstieptu roku, kas stipri smeldza, un tikai lūdzu Dievu, lai viņš izbeidz murkšķēt un dara, kas jādara, iekams es galīgi esmu zaudējis dūšu un sācis pinkšķēt.

-     Droši vien tieši to viņš vēlējās panākt, es teicu, gribot negribot juzdama līdzi mazajam skolnieciņam.

-     0 jā, Džeimijs lietišķi atbildēja. Taču pagāja labs laiks, iekams es to sapratu. Un, kad sapratu, es, kā parasti, nevarēju noturēt muti ciet. Viņš nopūtās.

-    Kas notika? Savas dusmas jau biju aizmirsusi.

-     Nu, vienu dienu viņš lika man piecelties mani bieži sodīja, jo nepratu rakstīt ar labo roku, tikai ar kreiso. Viņš bij man iesitis trīs reizes turklāt tam nelietim vajadzēja piecas minūtes -, un pirms nākamā sitiena ikreiz penterēja, ka es esot stulbs, slinks un spītīgs zeņ­ķis. Mana roka svila kā traka, jo todien jau otru reizi dabūju sodu, un man bij bail, jo zināju, ka mājās ari dabūšu pamatīgas sukas, tāpēc ka mans tēvs uzskatīja mācīšanos par svarīgu. Lai nu kā, es zaudēju savaldīšanos. Viņa kreisā roka nevilšus savilka grožus, it kā gribētu pasargāt sāpošu plaukstu.

Džeimijs apklusa un paskatījās uz mani.

-     Es reti zaudēju savaldīšanos, Ārmaliet, un parasti pēc tam rūgti nožēloju. Droši vien šis teikums bija vienīgā atvainošanās, ko varēju sagaidīt.

-    Vai toreiz tu nožēloji?

-     Es savilku dūres un nikni lūrēju uz skolotāju viņš bija gara auguma, kārns, varbūt gadi divdesmit, bet man viņš toreiz likās vecs, un es teicu: "Es no jums nebaidos, jūs nepiespiedīsiet mani raudāt, lai cik stipri sistu!" Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izpūta. Laikam jau nebij pareizi to teikt, kamēr skolotājs turēja rokā siksnu.

-    Viss skaidrs, es sacīju. Viņš mēģināja pierādīt, ka tev nav taisnība?

-     0 jā, mēģināja gan. Džeimijs pamāja ar galvu, kas pret gaiša­jiem mākoņiem veidoja tumšu plankumu. Balsī, izrunājot vārdu "mēģi­nāja", skanēja drūms gandarījums.

-     Tad viņam tas neizdevās?

Pinkainā galva šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

-    Nē. Vismaz raudāt mani viņš nepiespieda. Taču to, ka es nožēloju mutes palaišanu, viņš panāca pilnīgi noteikti.

Džeimijs brīdi klusēja un pagriezās ar seju pret mani. Mākoņu blīva uz bridi bija pašķīrusies, un gaisma skāra viņa žokļu un vaiga līnijas, apzeltījot tās kā Donatello ercenģeļiem.

-    Kad Dūgals tev pirms kāzām par mani stāstīja, vai viņš gadījumā neminēja, ka dažkārt esmu mazliet ietiepīgs? Ieslīpās acis zaigoja, un pats viņš vairāk līdzinājās Luciferam, nevis ercenģelim Mihaēlam.

Es sāku smieties.

-    Tas ir maigi teikts. Cik atceros, Dūgals sacīja, ka visi Freizeri esot spītīgi kā āži un tu visspītīgākais. Patiesību sakot, es pasausi pie­bildu, kaut ko tādu arī pati esmu manījusi.

Džeimijs pasmaidīja un pavilka grožus, lai apvestu zirgu ap dziļu peļķi, kas aizšķērsoja ceļu, bet Dadzīti vilka aiz pavadas nopakaļ.

-    Mmmpfmm, nu, es neteikšu, ka Dūgals runā aplamības, viņš sacīja, kad šķērslis bija apiets. Bet ir brīži, kad esmu spītīgs, godīgi to atzīstu. Mans tēvs bij tāds pats, un palaikam gadījās, ka mēs saķērāmies strīdā, kuru bez spēka pielietošanas nevarējām atrisināt, parasti beigās es dabūju liekties pāri žoga kārtīm.

Pēkšņi viņš izstiepa roku, lai satvertu mana zirga grožus, jo dzīv­nieks saslējās pakaļkājās un nosprauslojās.

-    Ei, kas nu būs! Klusu! Stad, mo dhun! Džeimija zirgs, mazāk nobijies, tikai satrūkās un sāka nervozi mētāt galvu.

-    Kas ir? Es neko neredzēju, kaut arī ceļu un lauku izraibināja mēnesnīcas plankumi. Priekšā atradās priežu audze, un likās, ka zirgi nevēlas tai tuvoties.

-    Nezinu. Paliec tepat un klusē. Kāp zirgā un paturi manējo. Ja es tev uzsaucu, met zemē pavadu un ātri mūc projām. Džeimijs runāja klusi un nevērīgi, lai nomierinātu mani un zirgus. Nomurminājis "Sguir!" un paplikšķinājis zirgam pa kaklu, viņš skubināja to nākt pie manis, tad, paņēmis rokā nazi, pazuda tīreli.

Sasprindzināju redzi un dzirdi, lai noskaidrotu, kas tā joprojām satrauc zirgus; viņi dižājās un mīdījās, ausis un astes nervozi raustījās. Mākoņi bija saplīsuši driskās, un nakts vējš tos aizrāvis projām, atstā­jot tikai retas šķieznas, kas aizsedza pusmēness spožo vaigu. Kaut ari bija gaišs, es neko nevarēju saskatīt ne priekšā uz ceļa, ne aizdomīgajā priedulājā.

Likās, ka stunda ir pārāk vēla un ceļš neieneslgs laupītājiem, lai cik maz to būtu Hailendā; te pārāk reti kāds jāja, lai būtu vērts sēdēt slēpnī.

Koku audze bija tumša, bet ne mierīga. Priedes klusi pie sevis dūca, kaisīdamas vējā miljoniem skuju. Priedes ir ļoti seni koki un puskrēslā arī spokaini. Kailsēkļi, kas vairojās ar čiekuriem, izkaisot spārnotas sēklas, ir nesalīdzināmi senāki un izturīgāki par ozoliem un apsēm ar mīkstajām lapām un trauslajiem zariem. Piemērota dzīvesvieta Ruperta rēgiem un ļaunajiem gariem.

Tikai tu, es sevi aprāju, spēj satraukt sevi tiktāl, lai sāktu baidīties no koku skupsnas. Tomēr kur palicis Džeimijs?

Kāda rokas cieši saspieda manu cisku, un es no izbīļa iepīkstējos kā izbiedēts sikspārnis; dabisks rezultāts mēģinājumam iekliegties, kad sirds sakāpusi mutē. Neloģiskās dusmās, kas raksturīgas tiem, kas bai­dās no pārdabiskā, es metos kniebējam virsū un iespēru pa krūtīm.

-    Nekad vairs tik klusi nezodzies man klāt!

-     Kuš, Džeimijs nočukstēja, nāc līdzi! Bez ceremonijām viņš izcēla mani no segliem un nolaida zemē, tad steidzīgi sapina zirgus, kuri nelaimīgi zviedza, kad mēs pazudām garajā zālē.

-    Kas ir? es nošņācu, akli klumburojot pāri saknēm un akmeņiem.

-     Klusu! Nerunā! Skaties uz leju un vēro manas kājas. Liec kāju manā pēdā un, kad es tev pieskaršos, apstājies!

Lēnām un puslīdz klusi mēs taustījām ceļu uz priežu audzes malu. Zem kokiem valdīja tumsa, cauri zariem tikai dažas gaismas drupačas nokrita uz skuju paklāja, kas pletās mums zem kājām. Pa to pat Džei­mijs neprata pārvietoties bez trokšņa, bet sauso skuju sprakšķēšana izgaisa zaļo zaru šalkšanā virs galvas.

Paklājs bija pārplīsis vietā, kur no meža zemes burtiski izauga gra­nīta bluķis. Šeit Džeimijs pabīdīja mani sev priekšā, vadīdams manas rokas un kājas, lai es šķērsotu nelielā uzkalniņa lēzenās nogāzes. Augšā bija pietiekami daudz vietas, lai mēs abi blakus varētu nogulties uz vēdera. Džeimijs pielika muti man pie auss, gandrīz neelpodams.

Trīsdesmit pēdas uz priekšu labajā pusē. Klajumā. Redzi?

Un, kad es viņus ieraudzīju, tad ari sadzirdēju. Neliels vilku bars aptuveni astoņi vai desmit dzīvnieki. Viņi negaudoja. Medījums gulēja ēnā, tumšs traips ar augšup vērstu kāju, tievu kā vica, tā drebēja, jo beigto dzīvnieku plosīja asi zobi. Tikai laiku pa laikam līdz mums atplūda kluss rūciens un smilksts, kad kāds vilcēns tika padzīts no pie­augušo maltītes, vai apmierinājuma pilna barošanās skaņa graušana un kaulu lūšana.

Kad acis aprada ar mēnesgaismas izraibināto ainavu, spēju izšķirt vairākas pinkainas ēnas, kas, pierijušās un apmierinātas, zvilnēja zem kokiem. Šur tur pazibēja pelēkas vilnas kušķi, kad tie, kas vēl mielo­jās pie skeleta, grūstījās un rakās pēc mīkstāka kumosiņa, ko palaiduši garām pirmie ēdēji.

Pēkšņi gaismas laukumā parādījās plata galva ar dzeltenām acīm un saspicētām ausīm. Vilks izdvesa klusu, brīdinošu skaņu, kaut ko vidēju starp kaucienu un ņurdienu, un pēkšņi aina zem kokiem sastinga.

Likās, ka safrānkrāsas acis piekaltas manējām. Dzīvnieka poza nepauda ne bailes, ne ziņkāri, tikai noguruma pilnu vēstījumu. Džeimija roka man uz muguras brīdināja, lai nekustos, kaut ari nejutu ne mazāko vēlēšanos bēgt. Domāju, ka būtu varējusi lūkoties vilka acīs stundām ilgi, bet viņa nez kādēļ biju pārliecināta, ka tā ir mātīte, vienreiz noskurināja ausis, it kā atmetot man ar roku, un atkal pieliecās pie maltītes.

Dažas minūtes mēs mierīgi vērojām vilku izturēšanos plankumai­najā gaismā. Beidzot Džeimijs ar pieskārienu deva zīmi, ka laiks iet.

Viņš turēja manu elkoni, lai palīdzētu izlavierēt starp kokiem, līdz iznācām uz ceļa. Šī bija pirmā reize kopš glābšanas operācijas l ortviljamā, kad ļāvu Džeimijam sev pieskarties. Joprojām apburti no redzētā, mēs daudz nerunājām, bet atkal sākām justies ērti viens otra sabiedrībā.

Ejot pārcilāju prātā dzirdētos stāstus un nespēju neapbrīnot to, ko viņš bija panācis. Ne ar vārdu tieši nepaskaidrojot vai neatvainojoties, viņš bija savu pateicis. Un vēstījums bija šāds: es pret tevi izturējos taisnīgi, tā, kā mani mācīja. Un es tevi, cik bija manā varā, arī pažēloju. Bet es nespēju aiztaupīt tev pazemojumus un sāpes, un, lai tev būtu vieglāk visu pārciest, es tev dāvāšu savas sāpes un pazemojumu.

-    Vai tu ļoti pārdzīvoji? es negaidīti iejautājos. Nu to, ka tevi pēra. Vai tu ātri visu aizmirsi?

Džeimijs viegli paspieda man roku un tad palaida vaļā.

-     Parasti es aizmirsu, tiklīdz viss bij garām. Izņemot pēdējo reizi; tad vajadzēja vairāk laika.

-    Kāpēc?

-     Nu redz'! Man bij sešpadsmit gadu, tas ir viens… man likās, esmu jau pieaudzis vīrietis. Bet otrs man briesmīgi sāpēja.

-    Ja negribi, nestāsti, es sacīju, sajutusi šaubas. Vai tas ir sāpīgi?

-     Ne gluži tik sāpīgi kā pats pēriens, Džeimijs nosmējās. Nē, es varu pastāstīt. Vienkārši, tas ir garš stāsts.

-    Līdz Bārgrenenai vēl tāls ceļš.

-     Tiesa. Nu tad klausies. Es tev stāstīju, ka sešpadsmit gadu vecumā veselu gadu nodzīvoju Leohas pilī, atceries? Mans tēvs ar Kolamu tā bij vienojušies lai es iepazītu mātes klanu. Divus gadus dzīvoju pie Dūgala, tad gadu uzturējos pilī, lai apgūtu labas manieres, latīņu valodu un tamlīdzīgi.

-    A. Es jau brīnījos, kāpēc tu tur dzīvoji.

-    Jā, tā tas bij. Savam vecumam biju padevies augumā, vismaz garumā; jau tad labi pratu apieties ar zobenu un jāju labāk nekā vai­rums puiku.

-    Un pieticīgs arī tu esi.

-     Ne īpaši. Lecīgs kā gailēns un muti palaidu vēl vairāk nekā tagad.

-    Mēles caureja, man nāca smiekli.

-     Uz to pusi, Ārmaliet. Redzēju, ka cilvēki par maniem izteicie­niem smejas, un bārstīju tos bieži, daudz nebēdādams, ko un kam saku. Reizēm nežēlīgi pazobojos par citiem zēniem, nevilšus vienkārši nespēju turēties pretī, ja prātā iešāvās kāda asprātība.

Džeimijs pavērās augšup debesīs, lai aplēstu, cik varētu būt pulks­tenis. Tagad, pēc mēness norietēšanas, nakts bija kļuvusi vēl melnāka. Pazinu netālu no apvāršņa Oriona zvaigznāju, un šī pazīstamā aina mani dīvainā kārtā nomierināja.

-     Un tā vienu dienu es aizgāju par tālu. Ar pāris puišiem bijām koridorā, kad otrā galā ieraudzīju Ficgibonas kundzi. Viņa nesa lielu grozu, gandrīz tikpat lielu kā pati, un tas ejot sitās pret sienām. Tu zini, kāda viņa ir tagad; neko tievāka viņa nebij arī toreiz. Džeimijs nokaunējies paberzēja degunu.

-    Nu, es izteicu vairākas nesmukas piezīmes par viņas izskatu. Smieklīgas, bet ārkārtīgi nepieklājīgas. Manus biedrus tas briesmīgi sasmīdināja. Neiedomājos, ka arī viņa mūs dzird.

Atcerējos Leohas pils saimnieces apjomīgo augumu. Tā kā es nekad nebiju viņu redzējusi citādu kā vien labā noskaņojumā, tad likās, ka viņa nav no tiem cilvēkiem, kas apvainojas par nekaunību.

-    Un ko viņa darīja?

-    Neko… tajā bridi. Es nezināju, ka viņa visu dzirdējusi, līdz mirklim, kad nākamajā dienā pils "Lielajā zālē" viņa piecēlās un visu izstāstīja Kolamam.

-    Ak mūžs! Es zināju, cik augstu Kolams vērtē Ficgibonas kun­dzi, un šaubījos, vai viņš pieļautu jebkādu necieņas izrādīšanu. Kas notika?

-    Tas pats, kas ar Leigēru, nu, gandrīz. Džeimijs pasmējās.

-     Taču es izrādīju baigo drosmi, piecēlos un teicu, ka izvēlos sišanu ar dūrēm. Centos izturēties ļoti mierīgi, kā pieaudzis, kaut ari sirds man sitās kā kalēja veseris, un, paskatoties uz Engusa rokām, sametās nelaba dūša; tās izskatījās kā akmeņi un vēl tādas milzīgas. Daži no sanākuša­jiem sāka smieties; tad es vēl nebiju tik garš kā tagad un svēru uz pusi mazāk. Mazais Engusiņš varēja noraut man galvu ar vienu triecienu.

Kolams un Dūgals, pieres saraukuši, skatījās uz mani, taču, manuprāt, viņi jutās apmierināti, ka man pietiek dūšas izdarīt tādu izvēli. Tomēr Kolams pateica "nē" ja es uzvedoties kā bērns, tad ari sodu saņemšot kā bērns. Viņš pamāja ar galvu, un es nepaguvu ne pakustēties, kad Enguss nolika mani pār celi, pacēla augšup kiltu malu un visas zāles priekšā notēsa ar siksnu.

-    Ak, Džeimij!

-     Mmpfmm. Droši vien esi pamanījusi, ka Enguss labi pieprot savu lietu. Viņš uzskaitīja man piecpadsmit reižu, un līdz šai dienai varu pateikt, kur katrs sitiens trāpīja. Džeimijs, atmiņās kavēdamies, nodrebinājās. Veselu nedēļu man pēcpuse bij strīpaina.

Džeimijs pastiepa roku un no tuvākā koka norāva sauju skuju, ko starp īkšķi un rādītājpirkstu saberzēja. Pēkšņi asi uzsmaržoja ter­pentīns.

-     Man neļāva arī tā vienkārši doties projām apkopt ievainojumus. Kad Enguss bija beidzis, Dūgals saņēma mani aiz spranda un aizveda uz zāles otru galu. Man vajadzēja visu ceļu norāpot pa akmens flīzēm. Pēc tam man bij jātup uz ceļiem pie Kolama krēsla un jālūdz piedošana vispirms Ficgibonas kundzei, tad Kolamam, tad visiem zālē esošajiem par rupjību un beidzot vēl jāpasaka Engusam paldies par pēršanu. Gan­drīz aizrijos, bet Enguss bij ļoti labs; viņš padeva man roku un palī­dzēja piecelties. Tad mani nometa uz sola blakus Kolamam un lika tur sēdēt, līdz "Lielā zāle" beidzas.

Stāstītājs kā aizsargādamies uzrāva plecus.

-    Tā bij briesmīgākā stunda manā mūžā. Seja dega kā ugunīs, un pakaļa ari, ceļi man bij nobrāzti jēli, un es nespēju pacelt skatienu, bet briesmīgākais bij tas, ka man šausmīgi vajadzēja čurāt. Es gandriz izlaidu garu; labāk lai man pārsprāgst pūslis, nekā piedevām visiem iepriekšējiem pazemojumiem es visu acu priekšā apčurātos, bet daudz netrūka. Mans krekls bij sviedros izmircis.

Es apspiedu smieklus.

-    Vai tu nevarēji Kolamam pateikt, kas par lietu? es jautāju.

-     Viņš ļoti labi zināja, kas man vainas; tāpat arī visi pārējie, vērojot to, kā es triņājos uz sola. Cilvēki slēdza derības, es izturēšu vai ne. Džeimijs paraustīja plecus.

-    Ja būtu lūdzis, Kolams man, iespējams, ļautu iet. Bet… nu, es iespītējos. Viņš mazliet kautrīgi pasmaidīja, un tumšajā sejā pazi­bēja baltie zobi. Domāju, labāk miršu nekā iešu lūgties, un gandrīz nomiru arī. Kad Kolams beidzot pateica, ka drīkstu iet, es metos ārā no zāles, bet tikai pa tuvākajām durvīm. Paslēpos aiz sienas un šļācu kā strūklaka; šķita, tas nekad nebeigsies.

-    Tā, Džeimijs nosodoši paplēta rokas, un skuju kušķītis nokrita zemē, tagad tu zini pašu ļaunāko, kas ar mani noticis.

Vairs nespēju valdīties; es tā smējos, ka vajadzēja apsēsties ceļa malā. Kādu bridi Džeimijs pacietīgi gaidīja, tad nometās ceļos.

-    Par ko tu smejies? viņš gribēja zināt. Tas nebūt nebij smiek­līgi. Bet pats viņš smaidīja.

Joprojām smejoties, es papurināju galvu.

-    Skaidrs, ka nebija. Tas ir briesmīgs stāsts. Vienkārši… varu iedo­māties, kā tu tur sēdi, iespītējies, zobus sakodis, un tvaiks veļas pa ausīm ārā.

Džeimijs nosprauslojās un arī mazliet pasmējās.

-    Jā. Sešpadsmit gados nav viegli, vai ne?

-    Tātad tu palīdzēji tai meitenei Leigērai tāpēc, ka juti viņai līdzi, es teicu, kad biju nomierinājusies. Tu zināji, kā cilvēks tādos brīžos jūtas.

Džeimijs bija izbrīnīts.

-    Jā, es jau tev to teicu. Nesalīdzināmi vieglāk, ja tev divdesmit trīs gadu vecumā iebelž pa ģīmi ar dūri nekā sešpadsmit gadu vecumā visu priekšā noper. Ievainots lepnums sāp vairāk par visu, un tajos gados to viegli ievainot.

-    Es jau tā domāju. Nekad nebiju redzējusi, ka kāds cilvēks smai­dītu, kad tūlīt dabūs pa muti.

-    Pēc tam man tas diez ko labi neizdotos.

-    Mhm. Piekrītoši pamāju ar galvu. Domāju… es iesāku, tad neveikli apklusu.

-    Ko tu domāji? Ā, par mani un Leigēru, Džeimijs uzminēja. Tu, Aleks un visi pārējie, ieskaitot Leigēru. Ja arī viņa būtu nesmuka, es darītu tāpat. Viņš iebakstīja man ribās. Brīnos, ka tu tam tici.

-     Nu, es tomēr tevi todien redzēju alkovā, es aizstāvējos, un kāds tev noteikti iemācījis skūpstīties.

Džeimijs apjucis patriņāja kājas pa putekļiem. Tad bikli nolieca galvu.

-    Nu, zini, Ārmaliet, es jau neesmu labāks kā citi vīrieši. Reizēm cenšos, bet ne vienmēr izdodas. Tu taču zini to gabalu no Pāvila vēstulēs, kur viņš saka: "Labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā." Es kaisu diezgan stipri.

Es atkal sāku smieties, pati juzdamās kā bezrūpīga sešpadsmitgadniece.

-    Tātad tu apprecēji mani, es ķircinājos, lai izvairītos no kriša­nas grēkā?

-     Nūjā. Tam jau laulība domāta; tā padara par sakramentu to, ko citādi tev vajadzētu stāstīt grēksūdzē.

Es atkal sabruku smieklos.

-    Ak, Džeimij, es tevi mīlu!

Šoreiz bija viņa kārta smieties. Viņš saliecās, tad, kūsādams jaut­rībā, apsēdās ceļmalā. Lēnām novēlās uz muguras un gulēja garajā zālē sēkdams un sprauslodams.

-     Kas, pie velna, tev lēcies? es prasīju, skatoties uz smējēju. Pēdīgi viņš piecēlās sēdus un izslaucīja asarojošās acis. Un elsodams papurināja galvu.

-     Mērtegam bij taisnība, tādas tās sievietes ir. Ārmaliet, es tevis dēļ liku uz spēles savu dzīvību, zagu, dedzināju, situ un ari slepkavoju. Par to tu mani nosunīji, apvainoji manu vīrišķību, iespēri pa pautiem un saskrā­pēji seju. Tad es tevi noperu gandrīz līdz nāvei un pastāstu par lielākajiem pazemojumiem, ko esmu savā mūžā piedzīvojis, bet tu saki, ka mīli mani. Džeimijs nolaida galvu uz ceļiem un turpināja smieties. Beidzot viņš piecēlās un, ar vienu roku slaucīdams acis, otru pastiepa man.

-    Tu neesi diez ko gudra, Ārmaliet, bet tu man patīc. Ejam.

Bija jau ļoti vēls vai arī agrs, kā nu kurš uz to raudzījās, un cits nekas neatlika kā doties ceļā, ja gribējām līdz rītausmai tikt Bārgrenenā. Tagad jau biju tiktāl atlabusi, lai izturētu sēdēšanu, taču sekas vēl bija jūtamas.

Kādu gabaliņu jājām draudzīgā klusumā. Atstāta savu domu varā, es pirmo reizi mierīgi varēju izprātoties, kas notiktu, ja man kaut kad izdotos atrast akmeņu loku. Piespiedu kārtā precējusies un nepiecieša­mības dēļ kļuvusi atkarīga, es nenoliedzami pamazām biju Džeimijam stipri pieķērusies.

Varbūt pareizāk būtu runāt par viņa jūtām pret mani. Sākumā mūs vienoja apstākļi, tad draudzība un pēdīgi pārsteidzoši dziļa miesiska kaisle, bet Džeimijs nekad nebija pat ar pušplēstu vārdu ieminējies, ko jūt pret mani. Un tomēr.

Manis dēļ viņš bija riskējis ar dzivibu. Iespējams, tādēļ, ka devis laulību zvērestu; es nešaubījos: solot sargāt mani līdz pēdējai asins lāsei, viņš to bija domājis nopietni.

Pēdējo divdesmit četru stundu notikumi bija mani vēl vairāk aiz­kustinājuši, kad viņš pēkšņi atzinās savās jūtās un, neko neizpušķo­jot, pastāstīja par savu dzīvi. Ja es viņam tik daudz nozīmēju, kā tad viņš justos, ja es pēkšņi pazustu? Gkstoties ar nepatīkamajām domām, sajūtas par fiziskajām neērtībām atkāpās otrajā plānā.

Mēs bijām apmēram trīs jūdzes no Bārgrenenas, kad Džeimijs pie­peši pārtrauca klusumu.

-    Es tev neesmu izstāstījis, kā nomira mans tēvs, viņš strupi sacīja.

-     Dūgals teica, ka viņam bijis insults… tas ir, trieka, es iztrūkusies sacīju. Laikam jau arī Džeimijs, kavēdamies domās pēc mūsu iepriekšē­jās sarunas, bija sācis domāt par tēvu, bet, kas viņu uz to pamudinājis, nespēju izskaidrot.

-     Pareizi. Bet tas… viņš… Džeimijs apklusa, apdomādams, ko teikt, bet tad paraustīja plecus, atmetot piesardzību. Dziļi ievilka plau­šās gaisu un ar troksni izpūta. Tev tas jāzina. Tam ir sakars ar… lie­tām. Te ceļš bija gana plats un varēja jāt blakus, ja vien turējām acis vaļā, lai laikus ieraudzītu asus akmeņus; mans aizbildinājums Dūgalam, ka zirgam pakavā iebiris olis, nebija no gaisa grābts.

-    Tas notika fortā, Džeimijs iesāka, metot līkumu ap kādu nepatī­kamu klintsradzi, kur mēs bijām vakar. Un uz kurieni Rendels ar savu vienību aizveda mani no Lelibrokas. Kur viņi mani pēra. Divas dienas pēc pirmās sodīšanas Rendels lika mani aizvest uz viņa kabinetu man pakaļ atnāca divi zaldāti un no kameras nogādāja tajā pašā istabā, kur es atradu tevi; tāpēc es zināju, kur iet.

Ārā pagalmā mēs satikām manu tēvu. Viņš bij noskaidrojis, uz kurieni mani aizveda, un nācis raudzīt, vai nevar kaut kā dabūt mani mājās vai vismaz pats savām acīm pārliecināties, ka man nekas nekaiš.

Džeimijs ar papēdi iebikstīja zirgam sānos un klusi noklakšķināja mēli. No dienasgaismas vēl nebija ne miņas, bet nakts jau bija mainīju­sies. Līdz ausmai nevarēja būt ilgāk par stundu.

-     Kamēr nebiju redzējis tēvu, nesapratu, cik vientuļš vai nobi­jies esmu tur juties. Karavīri neļāva mums parunāt divatā, bet vis­maz sasveicināties drīkstējām. Džeimijs norija siekalas un turpināja stāstu:

-    Es pateicu, ka man žēl par Dženiju un visu to briesmīgo ķezu. Taču tēvs pārtrauca mani, sakot, lai klusēju, un cieši mani apskāva. Viņš jautāja, vai esmu nopietni savainots par pēršanu viņš zināja -, un es atbildēju, ka viss kārtībā. Tad karavīri veda mani projām, tāpēc tēvs saspieda man roku un teica, lai neaizmirstu lūgt Dievu. Solīja, ka nepametīs mani, lai notiktu kas notikdams, bet man tikai jāmēģina turēt galvu augšā un velti neraizēties. Viņš noskūpstīja mani uz vaiga, un karavīri mani aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.

Džeimijs runāja mierīgi, tomēr balss likās piesmakusi. Man pašai bija aizžņaudzies kakls, un es, ja vien varētu, būtu viņam pieskārusies, bet ceļš, ieejot nelielā ieplakā, sašaurinājās, un es biju spiesta uz bridi palikt iepakaļ. Kad atkal varējām jāt blakus, Džeimijs jau bija atguvies.

-    Tā, viņš dziļi ievilka elpu, es gāju uz tikšanos ar kapteini Rendelu. Viņš izsūtīja sargus ārā, lai mēs būtu vieni, un aicināja mani apsēsties. Teica, ka tēvs esot piedāvājis drošības naudu, lai mani atlaiž no apcietinājuma, bet, tā kā apsūdzība esot ļoti nopietna, mani nevarot atlaist bez rakstiskas atļaujas, ko parakstījis Ārgailas hercogs, jo mēs atrodamies viņa īpašuma robežās. Pieņemu, ka mans tēvs devās tikties ar hercogu.

Turklāt, Rendels turpināja, vēl ir jautājums par man piespriesto otru pēršanu. Džeimijs uz mirkli apklusa, it kā nezinādams, ko vēl teikt.

-    Viņš… man likās, ka viņš izturas savādi. Traki sirsnīgs, bet aiz tā slēpās kaut kas tāds, ko es īsti neizpratu. Kapteinis mani vēroja, it kā gaidītu, ka es kaut ko darīšu, bet es tikai sēdēju un nekustējos.

Daudz netrūka, ka viņš būtu atvainojies, sacīdams, ka mūsu attie­cības līdz šim diemžēl bijušas pārpratumu pilnas un viņš būtu vēlējies, lai apstākļi būtu iegrozījušies citādi, un tā tālāk. Džeimijs papurināja galvu. Es nesapratu, par ko viņš runā; vēl pirms divām dienām viņš bija centies mani bezmaz nosist. Bet, kad viņš beidzot nonāca pie lietas būtības, tad izteicās diezgan skaidri.

-     Ko tad viņš gribēja? es jautāju. Džeimijs paskatījās uz mani, tad novērsās. Tumsa slēpa viņa sejas izteiksmi, taču man likās, ka viņš jūtas neveikli.

-     Mani, atbilde skanēja tieši.

Es tik stipri salēcos, ka zirgs sāka mētāt galvu un pārmetoši iezviedzās. Džeimijs atkal paraustīja plecus.

-    Rendels to pateica diezgan nepārprotami. Ja es… ē… ļaušu viņam brīvi izrīkoties ar sevi, viņš atcelšot otru pēršanu. Ja ne… tad es vēlēšo­ties, lai nekad nebūtu dzimis.

Man kļuva nelabi.

-    Es jau kaut ko uz to pusi vēlējos, Džeimijs sāji pajokoja. Likās, ka vēderā man sabērti sīki stikli, un, ja es nesēdētu, tad ceļi sistos kopā, tik stipri tie drebēja.

-    Bet ko… Mana balss bija piesmakusi, bet es nokāsējos un sāku vēlreiz: Bet ko tu dariji?

Džeimijs nopūtās.

-     Es tev, Ārmaliet, nemelošu. Es apsvēru Rendela piedāvājumu. Pir­mās sitienu brūces man uz muguras vēl bij tik jēlas, ka nevarēju uzvilkt kreklu, un, kad piecēlos, man reiba galva. Doma, ka tas būs jāiztur vēl vienu reizi sasietam un bezpalīdzīgam gaidīt nākamo cirtienu… Viņš nevilšus nodrebēja.

-     Es īsti nezināju, Džeimijs šķībi sacīja, bet spriedu, ka čaka­rēšana vismaz tik ļoti nesāpēs. Dažkārt viri zem pātagas bija miruši, Ārmaliet, un no Rendela sejas izteiksmes es sapratu, ka viņš man pare­dzējis tādu pašu likteni, ja es tā izvēlētos. Viņš atkal nopūtās.

-     Bet… nu, es joprojām jutu tēva skūpstu uz vaiga un domāju, ko viņš teiktu un… nu, es to nevarēju, un viss. Es nezinu, ko tēvam nozīmētu mana nāve. Džeimijs nosprauslājās, it kā kaut kas liktos jocīgs. Es nodomāju tā: šis cilvēks jau ir piesmējis manu māsu lai velns mani parauj, ja viņš dabūs ari mani.

Man tas nelikās smieklīgi. Es redzēju Džeku Rendelu atkal jaunā un pretīgā gaismā. Džeimijs berzēja sprandu, tad nolaida roku uz seglu loka.

-    Tā es saņēmu visu drosmi, cik man vēl bij atlicis, un pateicu "nē", i s to teicu ļoti skaļi un pilnā rīklē vēl izbļāvu visus neķītros vārdus, kas vien nāca prātā.

Džeimijs saviebās.

-    Baidījos: ja ilgāk apsvēršu, tad pārdomāšu; gribēju nodrošināties, ka atpakaļceļa nav. Lai gan, viņš domīgi piebilda, droši vien šādu piedāvājumu pieklājīgi noraidīt nav iespējams.

-    Nē, es sausi piekritu. Nedomāju, ka Džeks Rendels priecātos par to, lai ko tu teiktu.

-    Tā ari bij. Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa muti, lai es aizvērtos. Es nokritu vēl biju diezgan vārgs -, viņš stāvēja pie manis un tikai skatījās. Man pietika prāta nemēģināt piecelties, tāpēc es tur gulēju, līdz viņš pasauca karavīrus, lai ved mani atpakaļ uz cietumu. Džeimijs papurināja galvu. Kapteiņa seja nemainījās; tikai brīdī, kad mani veda projām, viņš pateica: "Līdz piektdienai," it kā mēs būtu sarunājuši tikties, lai kārtotu darījumus.

Karavīri nebija veduši Džeimiju atpakaļ uz kameru, kur viņš miti­nājies kopā ar trijiem citiem cietumniekiem. Viņš tika ievietots mazā kambarītī, kur viens pats, bez iespējas novērst domas, varēja gaidīt piektdienas atmaksas stundu; vienīgais izņēmums bija garnizona ārsta, kas nāca apkopt muguru, ikdienas vizīte.

-    Kas nu viņš par ārstu, Džeimijs atmeta ar roku, bet šis cilvēks bij laipns. Otrajā dienā viņš atnesa zosu taukus ar ogli un Bībeli, kas bij piederējusi kādam jau mirušam ieslodzītajam. Viņš esot sapratis, ka esmu pāvesta piekritējs, un vaicāja, vai man Dieva vārds sniedz kādu mierinājumu vai ne, vismaz varu savas nelaimes salīdzināt ar ījaba postu. Viņš nosmējās.

-     Lai cik dīvaini, Bībele sniedza mazu mierinājumu. Arī Mūsu Kun­gam bija jāpacieš pletne; un es varēju priecāties, ka mani vismaz neiz­raus ārā un nesitīs krustā. Tomēr, Džeimijs jokojot piebilda, Mūsu Kungam nevajadzēja no Poncija Pilāta uzklausīt nepiedienīgus piedā­vājumus.

Džeimijs bija saglabājis mazo Bībeli. Viņš parakņājās pa seglu somu un sniedza to man, lai apskatu. Mazs, nolietots sējumiņš ādas vākos, apmēram piecas collas garš, nodrukāts uz tik plāna papīra, ka burti spīdēja cauri. Titullapā bija rakstīts ALEKSANDRS VILJAMS RODERIKS MAKGREGORS, 1733. Tinte bija izbalojusi un izplūdusi, un vāki tik sagriezušies, it kā grāmata vairākas reizes būtu izmirkuši.

Ziņkārīgi grozīju grāmatiņu pirkstos. Lai cik maza, noteikti vaja­dzēja krietni papūlēties, lai saglabātu to visos pēdējo četru gadu ceļo­jumos un piedzīvojumos.

-     Nekad neesmu redzējusi, ka tu to lasītu. Devu Bībeli atpakaļ.

-    Ne jau tāpēc esmu to paturējis, Džeimijs sacīja. Viņš to nogla­bāja, ar īkšķi nobraucīdams apdilušā vāka malu. Tad izklaidīgi uzsita pa seglu somu.

-    Aleksam Makgregoram ir palikuši parādā; gan jau kādreiz es to piedzīšu.

-    Lai nu kā, viņš turpināja stāstu, beidzot pienāca piektdiena, un es nezinu, vai par to priecājos vai bēdājos. Gaidīšana un bailes gan­drīz bija ļaunākas par paredzamajām sāpēm. Tomēr, kad tas brīdis bij klāt… Džeimijs dīvainā, sev raksturīgā žestā tā kā paraustīja plecus, pavelkot kreklu pār muguru. Nu, tu jau redzēji, kādas pēdas pēriens atstāja. Tu zini, kā tas bij.

-    Tikai tāpēc, ka Dūgals pastāstīja. Viņš teica, ka esot bijis klāt.

Džeimijs pamāja ar galvu.

-    Jā, viņš tur bij. Un ari tēvs, kaut toreiz es to nezināju. Man nebij prātā nekas cits kā vien manas nepatikšanas.

-     0, es lēnām sacīju, un tavs tēvs…

-     Mmm. Tad tas notika. Daži no vīriem bij domājuši, ka es pēriena laikā esmu izlaidis garu, un tēvs acīmredzot domāja tāpat. Džei­mijs saminstinājās, un, kad atsāka runāt, viņa balss bija piesmakusi. Dūgals man stāstīja, ka tad, kad es nokritu, tēvs klusi ievaidējies un pielicis roku pie galvas. Tad nogāzies kā maiss. Un vairs nepiecēlās.

Viršos rosījās putni, čivināšana un sasaukšanās skanēja arī vēl tum­šajās koku lapotnēs. Džeimijs bija noliecis galvu, tālab seju es nevarēju redzēt.

-    Es nezināju, ka tēvs ir miris, beidzot viņš klusi sacīja. Man to pateica tikai pēc mēneša kad biju pietiekami stiprs, lai izturētu tādu triecienu. Tā es viņu neapbedīju, kā dēlam pienāktos. Un nekad neesmu redzējis tēva kapu jo baidos doties mājās.

-    Džeimij! es iesaucos. Ak, Džeimij, mīļais!

Pēc ilga klusuma brīža es piebildu:

-    Bet tu ne… tu nedrīksti… justies par to atbildīgs. Džeimij, tu neko nevarēji darīt vai ari darīt citādi.

-    Tiešām? viņš pārjautāja. Varbūt ari ne; tomēr es vēl domāju, vai tas būtu noticis, ja es būtu izvēlējies otru ceļu. Bet, ja zinātu, tas neko nemainitu, es justos tāpat tā, it kā būtu nogalinājis tēvu pats savām rokām.

-     Džeimij… es atkal ierunājos un bezpalīdzīgi apstājos. Viņš klu­sēdams pajāja vēl gabaliņu uz priekšu, tad iztaisnojās un atkal atlieca plecus.

-     Es nevienam neesmu to stāstījis, Džeimijs skarbi noteica. Bet domāju, ka tev tagad jāzina… nu, par Rendelu. Tev ir tiesības zināt, kas tieši ir starp mani un viņu.

Kas tieši ir starp mani un viņu. Krietna vīra dzīvība, meitenes gods, nepiedienīga kaisle, kas izlējās asinīs un bailēs. Un es, vēderam sažņau­dzoties, atskārtu, ka tagad svaru kausos klāt nācis vēl kaut kas. Es. Pirmo reizi sāku saprast, ko Džeimijs juta, kad ar nepielādētu pistoli rokā tupēja Rendela istabas logā. Un es pamazām piedevu viņam to, ko viņš man nodarījis.

It kā lasot manas domas, Džeimijs, neskatoties uz mani, teica:

-     Vai tu zini… tas ir, vai tu varbūt tagad saproti, kāpēc es uzskatīju, ka tev noteikti jāsaņem pēriens?

Brīdi pagaidīju un tikai tad atbildēju. Es labi sapratu, bet tas nebija vēl gluži viss.

-     Es saprotu, teicu. Un, kas attiecas uz mani, tad es tev pie­dodu. Tas, ko es nevaru piedot, sacīju, un mana balss negribot kļuva mazliet skaļāka, ir tas, ka tev pēršana sagādāja prieku!

Džeimijs saguma seglos, pieķērās pie loka un ilgi smējās. Papilnam izbaudījis atslābumu pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma, viņš beidzot atmeta galvu un pagriezās pret mani. Debesis bija kļuvušas ievērojami gaišākas, un es varēju skaidri saskatīt ceļabiedra seju, tā bija pārgu­ruma, saspringuma un piepūles rievu izvagota. Puskrēslā uz vaiga mel­nēja mani skrāpējumi.

-    Prieku! Ārmaliet, viņš elsa, tu nezini, cik lielu prieku man tas sagādāja. Tu biji tik… Ak Dievs, tu izskatījies tik burviga. Es biju draus­mīgi nikns, un tu tik briesmīgi cīnījies ar mani. Man ļoti negribējās tevi sāpināt, bet tajā pašā laikā es to gribēju… Jēzus, viņš apklusa un noslaucīja degunu, jā. Jā, man tas patika.

-    Ja jau esam sākuši par to runāt, viņš turpināja, tu varētu mani uzslavēt, ka izrādīju savaldību.

Es atkal iesvēlu dusmās. Jutu, ka vēsajā pirmsausmas gaisā mani vaigi kaist.

-    Ak tad tā bija savaldība, ko? Man palika iespaids, ka izvingrini savu kreiso roku. Tu mani gandrīz sakropļoji, uzpūtīgais skotu nelieti!

-    Ja es būtu gribējis tevi sakropļot, Ārmaliet, viņš vēsi atbildēja, tu to būtu pamanījusi. Pēc tam. Ja atceries, es gulēju uz grīdas.

Es viņu samiegtām acīm noskatīju, elpodama caur degunu.

-    Ak tad tā bija tā savaldība?

-     Nu, es domāju, ka nav pareizi piegulēt tevi tādā stāvoklī, lai cik neganti es to gribēju. Un es gribēju, Džeimijs piebilda, atkal smejo­ties. Briesmīgs sasprindzinājums manām dabiskajām dziņām.

-    Piegulēt mani? es iesaucos, savādā izteiciena apmulsināta.

-    Tajos apstākļos diez vai to varētu saukt par mīlēšanos, vai ne?

-    Lai kā to sauktu, es samiernieciski sacīju, labi, ka tu to nemē­ģināji, citādi tagad tev trūktu dažu vērtīgu ķermeņa daļu.

-    Tā jau es domāju.

-    Un, ja tu domā, ka esi pelnījis aplausus par to, ka pēc kaušanās neesi vēl izvarojis mani… Es gandrīz aizrijos ar savu žulti.

Apmēram pusjūdzi mēs nojājām klusēdami. Tad izdzirdēju smagu nopūtu.

-     Redzu, ka man nevajadzēja sākt šo sarunu. Es tikai mēģināju saņemties, lai pajautātu tev, vai ļausi man atkal gulēt tavā gultā, kad nonāksim Bārgrenenā. Sakaunējies viņš apklusa. Uz grīdas ir maz­liet vēsi.

Krietnas piecas minūtes es turpināju jāt un tikai tad atbildēju. Kad biju izlēmusi, ko teikt, es pievilku grožus, pagriezu zirgu šķērsām pāri ceļam, lai piespiestu arī Džeimiju apstāties. Bārgrenenā jau bija redzama, austošajā gaismā varēja jaust tās jumtus.

Es pamudināju zirgu, lai tas nostājas blakus otram, jo gribēju būt l ikai pēdas attālumā no vira. Pirms kaut ko teicu, veselu minūti skatījos viņam acīs.

-    Vai tu parādīsi man to godu un dalīsi ar mani gultu, mans kungs un pavēlniek? es pieklājīgi jautāju.

Acīmredzot nojaušot kaut ko nelāgu, Džeimijs brīdi apdomājās, tad tikpat formāli nolieca galvu.

-    Jā. Pateicos. Viņš jau pacēla grožus, lai turpinātu ceļu, kad es viņu apturēju.

-    Vēl tikai viena lieta, kungs… Es joprojām saglabāju pieklājību.

-    Aktā?

Izrāvu no svārku slepenās kabatas dunci, un saullēkta pirmie stari uzdzirkstīja asmenī, ko biju piespiedusi viņam pie krūtīm.

-    Ja, es izspiedu caur zobiem, tu vēlreiz pacelsi pret mani roku, Džeims Freizer, es izgriezīšu tev sirdi un izcepšu sev brokastīs!

Ilgi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai zirgu mīņāšanās un aizjūga siksnu čīkstēšana. Tad Džeimijs pastiepa man roku ar delnu uz augšu.

-     Dod dunci man! Kad es svārstījos, viņš nepacietīgi uzsauca: Es tev neduršu. Dod!

Viņš saņēma nazi aiz asmens un pacēla uz augšu, lai lecošā saule iespīdētu spalā iestrādātajā mēnesakmenī un tas kvēlotu. Turot dunci kā krucifiksu, viņš kaut ko noskandēja gēlu valodā. Es atcerējos tekstu no zvēresta došanas ceremonijas Kolama zālē, bet manis dēļ Džeimijs turpināja ar tulkojumu angļu valodā:

-     Es zvēru pie Mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu tev uzticīgs. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret tevi. Viņš noskūpstīja dunci vietā, kur spals savienojās ar asmeni, un to sniedza man.

-     Es velti draudus vējā nekaisu, Ārmaliet, Džeimijs sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci, un zvērestu pa jokam nedodu. Nu, vai tagad varam likties vienā gultā?

Lūgals, mūs gaidot, nepacietīgi staigāja šurpu turpu gar "Sar­kanā mežakuiļa" zīmi.

Ak, izturēji gan! viņš atzinīgi iesaucās, skatīdamies, kā es bez palīdzības nokāpju no zirga un tikai mazliet streipuļoju. Braša merga desmit jūdzes bez čīkstēšanas. Nu tad liecies gulēt; tu esi to pelnījusi. Mēs ar Džeimiju aizvedīsim zirgus uz stalli. Viņš, mudi­not mani iet projām, uzsita, pavisam viegli, pa sēžamvietu. Es ar lie­lāko prieku paklausīju ieteikumam un aizmigu, nepaguvusi pat kārtīgi nolikt uz spilvena galvu.

Kad Džeimijs ielīda man blakus gultā, es pat nepakustējos, bet pēk­šņi uztrūkos vēlu pēcpusdienā, pārliecināta, ka esmu aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu.

-     Horokss! es iesaucos un izslējos.

-    Kas? Džeimijs, izbiedēts no dziļa miega, sāņus izšāvās no gultas un sarāvās čokurā uz grīdas, roka uz dunča, ko bija atstājis uz drēbju kaudzītes. Kas? viņš prasīja, raidīdams mežonīgu skatienu uz visām pusēm. Kas ir?

Ieraugot, kā viņš kails tup uz grīdas, sarkanie mati saslējušies stā­vus kā zosu spalvas, es tik tikko spēju valdīt smieklus.

-    Tu izskaties pēc iztrūcinātas dzeloņcūkas, es iespurcos.

Džeimijs veltīja man niknu skatienu un piecēlās kājās, nolika dunci atpakaļ uz krēsla, kur stāvēja drēbes.

-    Kas tev sakāms tāds, ka nevarēji sagaidīt, kamēr es pamostos? viņš pukojās. Tu domāji, ka atstāsi lielāku iespaidu, ja izrausi mani no dziļa miega, iebļaujot ausi "burlaks"?

-     Ne jau "burlaks", es izlaboju. Horokss. Pēkšņi atcerējos, ka esmu aizmirsusi pajautāt par Horoksu. Vai atradi viņu?

Džeimijs apsēdās uz gultas un saņēma galvu rokās. Spēcīgi saber­zēja seju, it kā gribētu atjaunot asins cirkulāciju.

-    0 jā, viņš teica caur pirkstiem. Jā, atradu.

Pēc balss varēju pateikt, ka dezertieris nebija atnesis labas ziņas.

-    Tad viņš tev neko nepateica? es līdzjūtīgi jautāju. Tāda iespēja pastāvēja vienmēr, lai ari Džeimijs bija devies uz tikšanos, gatavs šķir­ties ne tikai no savas, bet ari nedaudz no Dūgala un Kolama dotās nau­das, un, pat ja būs nepieciešams, ari no tēva gredzena.

Džeimijs atlaidās man blakus gultā un blenza griestos.

-     Nē, viņš teica. Nē, viņš man visu izstāstīja. Un par saprātīgu cenu.

Es paslējos uz elkoņa, lai varētu skatīties vīram sejā.

-    Nu? es prasīju. Kurš nošāva virsseržantu?

Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja skumīgu smaidu.

-    Rendels, viņš izgrūda un aizvēra acis.

-    Rendels? es apstulbusi atkārtoju. Bet kāpēc?

-     Nezinu. Viņš joprojām gulēja aizvērtām acīm. Iespējams, es varu uzminēt, bet tam nav nekādas nozīmes. Nolādēts, pierādīt to nevar.

Man bija jāpiekrīt, ka tā ir. Atlaidos Džeimijam blakus gultā un vēros zemo griestu melnajās ozola sijās.

-     Ko tad tu vari darit? es jautāju. Doties uz Franciju? Vai var­būt… man iešāvās prātā spoža ideja, …varbūt uz Ameriku? Jaunajā pasaulē tev droši vien veiksies labi.

-     Doties pāri okeānam? Man blakus gulošo augumu satricināja drebuļi. Nē! Nē, to es nevaru.

-     Nu, ko tad? es gribēju zināt un pagriezu galvu pret vīru. Viņš pavēra vienu aci, tikai tik daudz, lai uzmestu man žultainu skatienu.

-     Iedomājos, ka sākumā es varētu vēl stundiņu pagulēt, viņš atteica, bet laikam neizdosies. Samierinājies ar likteni, Džeimijs pierausās gultā sēdus un atspiedās pret sienu. Pirms gulēšanas biju pārāk nogurusi, lai apgrūtinātu sevi ar gultas klāšanu; uz segas netālu no Džeimija ceļgala pamanīju aizdomīgu tumšu traipu. Runājot es to piesardzīgi vēroju.

-    Tev taisnība, viņš piekrita, mēs varētu doties uz Franciju. Es satrūkos, jo uz mirkli biju aizmirsusi, ka, vienalga, kāds lēmums tiks pieņemts, tas attieksies arī uz mani.

-     Bet ko es tur darīšu, viņš prātoja, izklaidīgi kasīdams cisku. Vienīgi dienests armijā, bet tev tā nebūs nekāda dzīve. Var doties uz Romu un iekļūt karaļa Džeimsa galmā. Tas būtu iespējams; man ir daži Freizeru tēvoči un brālēni ar sakariem, kas man palīdzētu. Uz politiku mani diez kā nevelk un vēl mazāk uz prinčiem, bet, jā, tā ir iespēja. Es labāk mēģinātu vispirms nokārtot lietas Skotijā. Ja tas izdotos, tad ļau­nākajā gadījumā es varētu kļūt par sīkzemnieku Freizeru zemēs, labā­kajā es atgrieztos Lelibrokā. Džeimija seja apmācās, un es zināju, ka viņš domā par māsu. Sevis dēļ, viņš klusi sacīja, es nekur nedotos, bet tagad es vairs neesmu viens.

Viņš skatījās lejup uz mani un smaidīja, bet roka viegli glāstīja man matus.

-    Es reizēm aizmirstu, ka tagad man esi tu, Armaliet, viņš sa­cīja.

Jutos ārkārtīgi neērti. Atklāti sakot, kā nodevēja. Jaunais Freizers, lūk, kala plānus, kas ietekmēs visu viņa dzīvi, paturot prātā manas ērtī­bas un drošību, bet es tikmēr darīju, ko varēju, lai pamestu viņu uz visiem laikiem, turklāt radot viņam nopietnus draudus. Neko tādu es nebiju gribējusi, bet fakts paliek fakts. Pat tagad es domāju par to, ka jāmēģina atrunāt Džeimiju no došanās uz Franciju, jo tas attālinātu mani no mērķa akmeņu loka.

-    Bet vai ir kāda iespēja palikt Skotijā? es aizgriezusies jautāju. Man likās, ka melnais plankumiņš uz segas ir pakustējies, bet īsti droša nebiju. Es vairs nenovērsu acis no tā.

Džeimija roka paslīdēja man zem matiem un sāka viegli glāstīt kaklu.

-    Jā, viņš kļuva domīgs. Nav izslēgts. Tāpēc jau Dūgals mani gaidīja; viņam ir šādi tādi jaunumi.

-    Tiešām? Kādi? Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Džeimiju; šī kustība pavirzīja manu ausi tuvāk viņa pirkstiem, un viņš sāka viegli vilkt ap to apļus, radot man vēlēšanos izliekt kaklu un murrāt kā kaķim. Es apspiedu šo vēlmi, jo labāk vēlējos uzzināt viņa nodomus.

-     Ieradās ziņnesis no Kolama, Džeimijs stāstīja. Viņš nebija cerējis mūs te satikt, bet pilnīgi nejauši panācis mūsu vīrus uz ceļa. Dūgalam uz karstām pēdām jāatgriežas Leohas pilī, un atlikušās nomas maksas jāievāc Nedam Gauenam. Dūgals ieteica, lai mēs dodamies viņam līdzi.

-     Atpakaļ uz Leohu? Francija tā nebija, bet daudz labāk ari ne. Kamdēļ?

-     Pilī gaida drīzumā ierodamies kādu viesi, angļu augstmani, ar kuru Kolamam jau agrāk bijuši darījumi. Viņš ir ietekmīgs vīrs, un iespējams, varēs viņu pierunāt kaut ko darīt manā labā. Neesmu tie­sāts un sodīts par slepkavību. Varbūt viņam izdodas apsūdzību atcelt vai nokārtot manu apžēlošanu. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Drusku jau savādi ir, ka mani apžēlotu par kaut ko tādu, ko neesmu darījis, bet labāk tā nekā tikt pakārtam.

-    Jā, tas tiesa. Plankums kustējās. Es samiedzu acis, cenšoties kon­centrēt uzmanību uz to. Kas tas ir par angļu augstmani?

-    Sendringemas hercogs.

Es iekliedzos un uzrāvos sēdus.

-    Kas ir, Ārmaliet? Džeimijs satraukts uzsauca.

Ar drebošu pirkstu norādīju uz melno punktu, kas šobrīd lēnā, bet apņēmīgā gaitā virzījās augšup pa Džeimija kāju.

-    Kas tas ir?! es bļāvu.

Viņš paskatījās un nevērīgi ar nagu aizsita to projām.

-    Ak tas? Tikai blakts, Armaliet. Nekas…

Mans straujais lēciens no gultas neļāva viņam pabeigt teikumu. Pie vārda "blakts" es biju izšāvusies no segas apakšas un stāvēju, piespie­dusies pie sienas, cik tālu vien iespējams no vietas, kur mudžēja para­zīti, mūsu gultas.

Džeimijs vērtējoši mani noskatīja.

-     Pag, kā tu tur teici iztrūkusies dzeloņcūka? Viņš izslēja galvu, mani cieši nopētīdams. Mmmm, viņš pieglauda matus. Nu, iztrūkusies noteikti. Tu jau gan mosties kā maza, pūkaina radibiņa. Viņš pavēlās uz manu pusi un pastiepa roku.

-    Nāc šurp, mana pienenit! Līdz saulrietam mēs nekustēsim. Ja jau mēs vairs neguļam…

Galu galā mēs tomēr vēl mazliet pagulējām, mierīgi cieši kopā saspiedušies uz grīdas, cietā, bet no blaktīm brīvā gultā, ko veidoja mans apmetnis un Džeimija kilti.

Izrādījās, ka bijām rīkojušies prātīgi, izmantodami iespēju pagulēt. Dedzīgi vēlēdamies ierasties Leohas pilī pirms Sendringemas hercoga, Dūgals traucās uz priekšu ātrā tempā un par atpūtu nedomāja. Ceļi nebija nekādi labie, bet, tā kā rati bija palikuši nomas vācējiem, mēs virzījāmies uz priekšu krietni ātrāk. Dūgals, vienalga, skubināja mūs un tikai pavisam īsu brītiņu ļāva apstāties un atvilkt elpu.

Kad beidzot iejājām pa Leohas pils vārtiem, mēs bijām gandrīz tik­pat netīri kā tad, kad ieradāmies te pirmoreiz, un katrā ziņā tikpat noguruši.

Pagalmā noslīdēju no zirga, bet man tūlīt vajadzēja pieturēties pie kāpšļa, lai nenokristu. Džeimijs satvēra manu elkoni, bet, sapratis, ka nevaru nostāvēt, paņēma mani klēpī. Atstājis zirgus kopēju un staļļa zēnu ziņā, viņš ienesa mani iekšā.

-    Vai gribi ēst, Armaliet? Džeimijs apjautājās, apstādamies kori­dorā. Virtuve atradās vienā pusē, bet kāpnes uz guļamistabām pre­tējā. Es ievaidējos, ar mokām turot acis vaļā. Es gribēju ēst, bet zināju, ka beigās iekritīšu ar seju zupas šķīvī, ja ēdīšu pirms gulēšanas.

Vienā pusē kaut kas sakustējās, es miegaini pavēru acis un ierau­dzīju Ficgibonas kundzes kuplo stāvu, kas burtiski izstaroja neti­cību.

-     Vai tam nabaga bērnam kas kaiš? viņa uzklupa Džeimijam. Vai gadījusies kāda nelaime?

-     Nē, vienīgi tas, ka viņa ir precējusies ar mani, viņš sacīja, taču tev varbūt taisnība, ja gribi to saukt par nelaimes gadījumu. Izrādī­jās ka sanācis jau krietns pūlis skatītāju ķēķa meitas, zirgu puiši, pavāri, dārznieki, sargi un citi pils iedzīvotāji, kurus bija piesaistījuši lita kundzes skaļie jautājumi. Tagad Džeimijs pavirzījās sānis, lai izsprauktos tam cauri.

Pieņēmis lēmumu, Džeimijs pagriezās pa labi, kur atradās kāpnes, un pa ceļam saraustīti atbildēja uz jautājumiem, kas bira no visām pusēm. Es spēju tikai blisināt acis kā pūce vīram pie krūtīm un māt ar galvu apkārt sanākušajiem sagaidītājiem, kaut arī sejas likās gan drau­dzīgas, gan ziņkārīgas.

Kad mēs ap stūri iegriezāmies gaitenī, es pamanīju kādu seju, kas likās krietni draudzīgāka par pārējām. Tā bija Leigēra; izdzirdot Džeimija balsi, meitenes seja sāka starot un mirdzēt. Bet, kad viņa ierau­dzīja, ko viņš nes, acis iepletās un rožu pumpura lūpiņas neglīti pavē­rās.

Taču uzdot jautājumus viņai nebija laika, jo griešanās un spieša­nās ap mums pēkšņi norima. Arī Džeimijs apstājās. Pacēlusi galvu, es ieraudzīju Kolamu, kura izbrīnītā seja atradās vienā līmenī ar ma­nējo.

-    Kas… viņš iesāka.

-     Viņi ir precējušies, Fica kundze staroja. Cik mīļi! Tu vari dot savu svētību, kungs, kamēr es sagatavoju istabu. Viņa pagriezās un stūrēja uz kāpnēm, atstājot pūlī sev aiz muguras ievērojami platu taku, un pa to es redzēju, ka Leigērai seja kļuvusi balta kā palags.

Kolams un Džeimijs runāja vienlaikus, no abām pusēm lidoja jau­tājumi un paskaidrojumi, kas sadūrās gaisā. Pamazām es sāku mosties, taču teikt, ka biju nomodā, nozīmētu pārspīlēt.

-     Nu, Kolama balsi jautās ne visai atzinīgs tonis, ja jau esi apņē­mis sievu, tad esi. Man būs jāparunā ar Dūgalu un Nedu Gauenu jāno­kārto likumu lietas. Saskaņā ar tavas mātes nodrošinājuma kontraktu tev pēc apprecēšanās šis tas pienākas.

Jutu, ka Džeimijs mazliet izslienas.

-    Ja jau tu par to ieminējies, viņš nevērīgi izmeta, tad, jā, tas ir tiesa. Un viena lieta, kas man pienākas, ir daļa no ceturkšņa nomas maksas par Makenziju zemi. Dūgals atveda to, ko līdz šim savācis; var­būt tu viņam pateiksi, lai atliek manu daļu, kad viņš taisīs rēķinus? Un tagad neņem ļaunā, tēvoc, mana sieva ir nogurusi. Un, apskāvis mani vēl ciešāk, Džeimijs devās uz kāpnēm.

Vēl nedrošām kājām pārstreipuļoju pāri istabai un ar atvieglojumu sabruku milzīgā baldahīna gultā, kura mums acīmredzot pienācās kā laulātam pārim. Gulta bija mīksta, aicinoša un pateicoties allaž mod­rajai Fica kundzei tīra. Nevarēju izšķirties, vai vērts pūlēties un cel­ties augšā nomazgāt seju, pirms ļaujos miega varai.

Tikko biju nolēmusi, ka vienīgais, kā dēļ es varētu celties augšā, ir "Gabriela trompete", kad ieraudzīju Džeimiju, kurš bija ne tikai nomaz­gājis seju un rokas, bet vēl piedevām saķemmējis matus. Viņš devās ārā pa durvīm.

-    Vai tu gulēt nenāksi? es uzsaucu. Domāju, ka viņam jābūt vis­maz tikpat nogurušam kā es, ja nu vienīgi no sēdēšanas seglos nesāp dibens.

-     Pēc brītiņa, Armaliet. Vispirms man jānokārto kāds sīkums. Viņš izgāja, un es paliku ar ļoti nepatīkamu sajūtu pakrūtē blenžam ozolkoka durvīs. Atcerējos priecīgo gaidu izteiksmi Leigēras sejā, kad viņa, izdzirdējusi Džeimija balsi, iegriezās gaitenī ap stūri, un niknā šoka izteiksmi, kas to nomainīja, kad viņa ieraudzīja, ko puisis nes klēpī. Atcerējos, ka viņš, ieraugot meiteni, uz mirkli saspringa, un to, ka ārkārtīgi vēlējos tobrīd ieskatīties vīra sejā. Domāju, ka droši vien viņš tagad aizgājis neatpūties, bet nomazgājies un sakārtojis matus, meklēt meiteni un pavēstīt viņai par laulībām. Ja būtu redzējusi viņa sejas izteiksmi, tad man būtu vismaz kāda nojauta par to, ko viņš nodo­mājis Leigērai sacīt.

Pēdējo mēnešu notikumi bija tik raibi, ka meitene un tas, ko viņa varētu nozīmēt Džeimijam vai viņš Leigērai, man bija pilnīgi izkritis no prāta. Protams, kad radās jautājums par mūsu pēkšņajām kāzām, es biju iedomājusies par viņu, un tad Džeimijs nekādi nebija izrādījis, ka viņa varētu būt šķērslis, vismaz no viņa puses, kādēļ nevarētu pre­cēties.

Bet, saprotams, ja tēvs neļautu meitai precēt ārpus likuma izsludi­nātu puisi un, ja Džeimijam vajadzēja sievu, lai iekasētu savu daļu no Makenziju nomas maksas… nu tādā gadījumā viena sieva bija tikpat laba kā cita un viņš, bez šaubām, ņemtu to, ko var dabūt. Uzskatīju, ka tagad jau pazīstu Džeimiju pietiekami labi, lai redzētu, ka praktiskums viņā laidis dziļas saknes kā pienākas vīrietim, kurš pēdējos gadus pavadījis bēguļojot. Es domāju, ka viņš nepieļautu, lai jūtas vai rožsārtu vaigu un līstoša zelta matu krāsas pievilcība ietekmē lēmumus. Bet tas vēl nenozīmē, ka ne jūtas, ne pievilcība neeksistē.

Galu galā es biju kļuvusi par aculiecinieci nelielajai ainai alkovā, kad Džeimijs turēja meiteni klēpī un karsti skūpstīja. (Agrāk esmu sie­vieti apskāvis, man ausīs ieskanējās viņa balss, sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās…) Attapos, ka manas rokas savilkušās dūrēs un zaļi dzel­tenajā segā izveidojušas apaļus uzkalniņus. Es atlaidu dūres, noslaucīju rokas gar svārkiem un tajā brīdī aptvēru, cik tās patiesībā netīras, turot grožus, notraipītas ar divu dienu putekļiem, un nebija neviena brīža, kad nomazgāties.

Aizmirsusi par nogurumu, izkāpu no gultas un devos pie bļodas. Pati nobrīnījos, cik stipri man nepatika atmiņas par Džeimija skūpstī­šanos ar Leigēru. Es atminējos, ko viņš bija teicis arī par to, "labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā". Es pati mazliet kaisu un, atceroties, kādu iespaidu atstāja Džeimija skūpsti uz manām lūpām, tumši pie­tvīku. Kaisu, ko tu neteiksi.

Iešļakstīju sejā ūdeni un sprauslādama mazgājos, mēģinot izklīdi­nāt nepatīkamo sajūtu. Strikti sev atgādināju, ka man nav tiesību uz Džeimija simpātijām. Biju apprecējusies ar viņu, nepieciešamības dzīta. Viņam bija savi iemesli, un viens no tiem, kā viņš atklāti atzina, bija zaudēt nevainību.

Otrs iemesls acīmredzot bija tas, ka viņam vajadzēja sievu, lai dabūtu savu daļu no ienākumiem, un to nevarēja panākt, apprecot savas kārtas meiteni. Iemesls, kas bija krietni mazāk glaimojošs par pirmo un ne tik cēls.

Būdama jau pavisam atmodusies, es ceļojuma drēbes nomainīju pret tīru kreklu, ko, tāpat kā bļodu un krūzi ar ūdeni, acīmredzot bija sagādājuši Fica kundzes padotie. Tas, kā saimniecības vadītājai izde­vies sagatavot istabu jaunlaulātajiem īsajā laika sprīdī starp Džeimija strupo paziņojumu Kolamam un brīdi, kad mēs uzkāpām pa kāpnēm, bija viens no šī laika noslēpumiem. Fica kundze, es prātoju, tīri labi tiktu galā ar saimniecību Valdorfa Astorijas vai Londonas Ričas viesnīcā.

Tādas pārdomas pēkšņi lika man ilgoties pēc ierastās pasaules, kā sen nebiju ilgojusies. Ko es te daru? jau tūkstošo reizi uzdevu sev šo jautājumu. Šeit, šajā savādajā vietā, nesasniedzamā tālumā no pazīs­tamās vides, no mājām, vira, draugiem, viena un nepiesaistīta starp cilvēkiem, kas beigās izrādījās mežoņi. Pēdējās nedēļās, ko pavadīju kopā ar Džeimiju, biju sākusi justies droša un brīžiem pat, šķiet, arī laimīga. Bet tagad es aptvēru, ka laime, visticamāk, bijusi ilūzija, pat ja drošība bija realitāte.

Es nešaubījos, ka Džeimijs pildītu to, ko uzskatīja par savu pie­nākumu, un turpinātu mani sargāt no visām draudošajām briesmām. Bet šeit, atgriezies no sapnim līdzīgās izolācijas, ko dienu pēc dienas pavadījām cilvēka neskartos pakalnos, uz putekļainiem ceļiem, netīrās iebraucamās vietās un smaržīgās siena kaudzēs, viņš noteikti sajuta agrāko saišu vilkmi tāpat kā es. Mēneša laikā, ko nodzīvojām laulībā, mēs bijām stipri satuvinājušies, bet man likās, ka pēdējo dienu sasprin­dzinājumā šī tuvība sākusi plaisāt, un es pieļāvu, ka līdz ar atgriešanos Leohas pils ikdienas dzīves realitātē tā sabruks pavisam.

Atspiedu galvu pret loga akmens ietvaru un lūkojos ārā pagalmā. Sētas otrā malā Aleks Makmāns ar diviem staļļa zēniem berza mūsu zir­gus. Dzīvnieki, kas beidzot pēc divām dienām bija kārtīgi pabaroti un padzirdīti, izstaroja apmierinājumu, kad mīlīgas rokas sukāja spožos sānus un ar salmu kušķiem no pacelēm un pakaviem noslaucīja netīru­mus. Viens no staļļa zēniem aizveda manu apaļīgo Dadzīti, kas labprāt sekoja, lai stallī baudītu pelnīto atpūtu.

Un kopā ar zirgu, es nospriedu, zūd manas cerības uz nenovēr­šamu bēgšanu un atgriešanos vietā, kur es iederos. Ak, Frenk. Aizvēru acis un ļāvu asarai ritēt gar degunu. Tad plati atvēru acis un skatījos pagalmā, samirkšķināju plakstus un atkal cieši aizvēru, izmisīgi cen­šoties iztēloties Frenka seju. Vienu īsu mirkli, kad aizvēru acis, es biju redzējusi nevis savu mīļoto vīru, bet viņa senci Melno Džeku Rendelu, kura pilnīgās lūpas izliektas izsmējīgā smīnā. Un, kad iekšēji atrāvos no šī tēla, mans prāts uzreiz ataicināja Džeimiju, baiļu un dusmu pilnu seju, tādu, kādu es viņu redzēju Rendela kabineta logā. Lai cik ļoti es pūlējos, nespēju atsaukt atmiņā kaut cik skaidru Frenka tēlu.

Pēkšņi man uzbruka paniskas bailes un kļuva auksti, tāpēc sevi apskāvu. Kas būtu noticis, ja man būtu izdevies aizbēgt un atrast ceļu uz akmeņu loku? es prātoju. Ko tad? Džeimijs, cerams, drīz būtu radis mierinājumu varbūt pie Leigēras sāniem. Jau agrāk biju rai­zējusies, kā viņš uztvertu manu pazušanu. Bet, izņemot to steidzīgo nožēlas bridi avota malā, man agrāk nebija ienācis prātā padomāt, kā es justos pēc šķiršanās no viņa.

Dīki ļāvu pirkstiem darboties, sasienot un atsienot lenti pie kakla. Ja es, kā biju nodomājusi, došos projām, tad nevienam no mums nenāks par labu, ja ļaušu vienojošajai saitei kļūt ciešākai. Es nedrīkstēju ļaut Džeimijam iemīlēties manī.

Varbūt viņam vispār nebija tādu domu, es atkal atcerējos Leigēru un sarunu ar Kolamu. Ja viņš bija mani tik aukstasinīgi apprecējis, tad varbūt viņa jūtas bija stabilākas nekā manējās.

Apvienojoties nogurumam, izsalkumam, vilšanās sajūtai un nedro­šībai, es biju novedusi sevi tādā nožēlojamā apjukumā, ka vairs nespēju ne aizmigt, ne nosēdēt mierā. Noskumusi klīdu pa istabu, uz labu laimi cilāju priekšmetus un liku tos atkal vietā.

Vēja pūsma no atvērtajām durvīm izjauca nedrošo līdzsvaru, un ķemme, ko es balansēju uz viena gala, nokrita, vēstot par Džeimija atgriešanos. Viņš likās viegli pietvīcis un dīvaini satraukts.

-    O, tu neguli, viņš bija acīm redzami izbrīnījies un neapmieri­nāts.

-    Nē, īgni izmetu, vai tu cerēji, ka es guļu, lai vari iet atpakaļ pie viņas?

Džeimija uzacis uz mirkli savilkās, tad neizpratnē paslīdēja uz augšu.

-     Pie viņas? Tu domā Leigēru?

Kad izdzirdēju viņas vārdu izrunātu nevērīgajā Hailendas izloksnē "Leijēra" -, pēkšņi aizsvilos neloģiskās dusmās.

-     0, tad tu biji pie viņas! es noskaldīju.

Džeimijs izskatījās apjucis, noguris un pēkšņi saskaitās.

-    Jā, viņš teica. Es viņu promejot satiku pie kāpnēm. Vai tev kaut kas kaiš, Armaliet? Zini, tu izskaties tā kā sakreņķējusies. Viņš mani vērtējoši noskatīja. Paķēru spoguli un ieraudzīju, ka mani mati izspūruši kā krūms un zem acīm iegūluši tumši loki. Nosviedu spoguli.

-    Nē, ar mani viss ir pilnigā kārtībā, centos savaldities. Un kā klājas Leigērai? es tēloju nevērību.

-     0, pavisam labi, Džeimijs atbildēja. Rokas uz krūtīm sakrusto­jis, viņš atspiedās pret durvīm un mani domīgi vēroja. Bet laikam bija mazliet pārsteigta, uzzinot, ka esam apprecējušies.

-    Cik labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu. Pacēlusi galvu, ierau­dzīju, ka viņš smaida.

-    Tu taču nesāksi kreņķēties par to merģeli, vai ne, Ārmaliet? Džeimijs viltīgi man pajautāja. Viņa taču tev nekas nav… un man ari, viņš vēl piebilda.

-    Ak nav? Viņa neprecētos… vai nevarētu precēties ar tevi. Bet kādu tev vajadzēja apprecēt, tāpēc tu paņēmi mani, kad apstākļi tā iegriezās. Es tev to nepārmetu… varbūt mazliet, bet es…

Džeimijs divos soļos bija pāri istabai un saņēma manas rokas, neļaudams turpināt. Viņš ar pirkstu pacēla uz augšu manu zodu un piespieda paskatīties uz viņu.

-     Klēra, viņš rāmi sacīja, kāpēc es tevi precēju, es pastāstīšu, kad pats to gribēšu… vai nestāstīšu. Es no tevis prasīju godīgumu un to pašu dodu tev pretī. Un arī tagad esmu godīgs. Tai meitenei nav pret mani nekādu prasību, vienīgi pieklājība. Džeimijs viegli saspieda manu zodu. Uz to viņai ir tiesības, un es to cienu. Viņš atlaida manu zodu un viegli to piebikstīja. Dzirdi, Ārmaliet?

-    0, dzirdu! Es izrāvos un niknumā berzēju zodu. Un es nešau­bos, ka pret viņu tu būsi ārkārtīgi pieklājīgs. Bet nākamajā reizē aizvelc alkovam aizkarus… es negribu to redzēt.

Vara krāsas uzacis sarāvās uz augšu, un seja nedaudz pietvīka.

-     Vai tu gribi teikt, ka esmu tevi mānījis? Džeimijs nespēja ticēt savām ausīm. Mēs neesam pilī vēl ne stundu, esmu vienos sviedros un putekļos pēc divu dienu ilga ceļa zirga mugurā, tik pārguris, ka ceļi ļogās, un tu gribi teikt, ka es pa taisno gāju pavest sešpadsmit gadus vecu meiteni? Viņš papurināja galvu un izskatījās satriekts. Nezinu, vai tu par augstu vērtē manu vīrišķību, Ārmaliet, vai par zemu manu godaprātu, bet man nepatīk ne viens, ne otrs. Mērtegs sacīja, ka sievie­tes ir nesaprātīgas, bet, Jēzu mīļais! Viņš ar plaukstu izbrauca cauri matiem, un tie saslējās.

-     Protams, es nebiju domājusi, ka tu viņu paved, es teicu, visiem spēkiem cenšoties kaut mazliet savaldīt balsi. Es tikai domāju… Man iešāvās prātā, ka Frenks līdzīgu jautājumu bija risinājis krietni prasmīgāk, nekā tas šobrīd izdevās man, tomēr arī toreiz es dusmojos. Laikam jau nebija vieglas iespējas, kā kaut ko tādu likt saprast savam partnerim.

-     Es tikai gribu teikt… es saprotu, tev bija savi iemesli mani appre­cēt un tā ir tava darīšana, es steigšus piebildu, un es tev neiz­virzu nekādas prasības. Tev ir pilnīgas tiesības izturēties tā, kā vēlies. Ja tu… ja tevi saista kāda cita… es ceļā nestāvēšu, neveikli pabei­dzu savu sakāmo. Man vaigos pulsēja asinis, un jutu, ka arī ausis sāk svilt.

Pacēlusi acis, redzēju, ka arī Džeimija ausis kļuvušas uzkrītoši sar­kanas un tāpat viss pārējais no kakla uz augšu. Pat acis, no noguruma apsārtušas, likās liesmojam.

-     Nav nekādu prasību pret mani! viņš izsaucās. Un kā tev šķiet, kas ir laulības zvērests, zeltenīt? Tikai baznīcā pateikti vārdi? Ar vienu lielo dūri viņš uzsita pa lādi ar tādu spēku, ka porcelāna krūze palēcās. Nav prasību, viņš burkšķēja it kā pie sevis. Varu darīt, ko vēlos. Un tu nestāsies man ceļā?!

Viņš noliecās, lai novilktu zābakus, tad vienu pēc otra no visa spēka trieca pret sienu. Kad zābaki pēc kārtas atsitās pret akmeni un nobūkšķēja uz grīdas, es sarāvos. Džeimijs norāva pledu un pa roku galam nometa sev aiz muguras. Tad nikni paglūnēja uz mani.

-     Tātad tev pret mani, Armaliet, nav nekādu prasību? Tu dod man brīvu vaļu priecāties, kur man patīk, vai ne? Nu, vai tā ir? Viņš neli­kās mierā.

-     Ē… jā… Nevilšus soli atkāpos. Tā es domāju. Viņš sagrāba manas rokas, un es jutu, ka svilšana bija izplatījusies arī uz viņa plauks­tām. Viņa sasprēgājušās delnas tā svilināja man ādu, ka es pret savu gribu sarāvos.

-     Nu, ja tev pret mani nav nekādu prasību, Armaliet, man pret tevi viena ir! Nāc šurp! Džeimijs saņēma rokās manu seju un piekļāva lūpas manējām. Šis skūpsts nebija ne maigs, ne padevīgs, un es preto­jos, cenšoties izrauties.

Viņš pieliecās un pacēla mani, neliekoties ne zinis par maniem mē­ģinājumiem atbrīvoties. Es nebiju aptvērusi, cik sasodīti stiprs viņš ir.

-     Laid mani vaļā! es saucu. Ko tu iedomājies?

-     Nu, man likās, ka tas būtu skaidrs, Armaliet, Džeimijs izspieda caur zobiem. Kad viņš nolieca galvu, ciešais skatiens ieurbās manās acīs kā nokaitēta dzelzs. Taču, ja tu tā vēlies, es pateikšu: gribu likties ar tevi gultā. Uz vietas. Un turēt tur tik ilgi, līdz tu sapratīsi, kādas pra­sības man ir pret tevi. Un viņš atkal mani noskūpstīja, tīšuprāt skarbi, apslāpējot jebkurus iebildumus.

-    Es negribu ar tevi gulēt! iebļāvos, kad beidzot mana mute atkal bija brīva.

-     Mans nolūks nebij gulēt, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja. Vēl ne. Viņš pienāca pie gultas un saudzīgi nolika mani uz segas ar rožu rakstiem.

-    Tu sasodīti labi zini, ko es domāju! Es pavēlos tālāk, gribēdama izmukt pa otru pusi, bet mani apturēja stingrs satvēriens pie pleca, kas atrāva mani atpakaļ aci pret aci ar Džeimiju. Es negribu arī mīlēties ar tevi!

Zilās acis niknumā dega pavisam tuvu, un man elpa iestrēga kaklā.

-     Es neprasu, ko tu gribi un ko ne, Armaliet, viņš atbildēja biedē­joši klusā balsī. Kā jau bieži esmu tev atgādinājis, tu esi mana sieva. Pat ja tu nevēlējies ar mani precēties, tu tomēr to izdarīji. Un, ja tu neesi vēl to sapratusi, tad tava daļa ir "paklausīt". Tu esi mana sieva, un, ja es tevi, sieviete, gribu, tad ari paņemšu, un lai velns par sten­deri! Džeimija balss kļuva skaļāka, līdz beigās viņš jau kliedza.

-    Lai velns parauj, ja es ņemšu tevi, tu uzpūtīgais cūka! Tu domā, ka vari pavēlēt man likties ar tevi gultā? Izmantot kā staiguli, kad tev ienāk prātā? Nu, tu to nevari, nolādētais maukurs! Pamēģini tik, un tu nebūsi labāks par savu dārgo kapteini Rendelu!

Kādu brīdi viņš nikni lūrēja uz mani, tad negaidīti pakāpās malā.

-    Tad ej projām! Viņš ar galvu strupi pamāja uz durvīm. Ja tā tu domā par mani, tad ej! Es tevi neturu.

Mirkli es svārstījos, vērodama Džeimiju. Viņa zobi bija dusmās sakosti, un viņš slējās man pāri kā Rodas koloss. Šoreiz viņš cieši turēja sevi grožos, lai ari bija tikpat dusmīgs kā ceļmalā netālu no Dūnsberi. Bet viņš teica to, ko domāja. Ja es ietu projām, viņš mani neturētu.

Es izslēju zodu, mani zobi bija sakosti tikpat cieši kā Džeimijam.

-     Nē, es atbildēju. Nē. Es nebēgu no grūtībām. Un es no tevis nebaidos.

Viņa skatiens apstājās man pie kakla, kur mežonīgā tempā sitās pulss.

-    A, es saprotu. Skatiens kavējās pie manis, un sejas vaibsti pama­zām atslāba, līdz tajos iegūla nelūgta piekāpība. Tad viņš piesardzīgi apsēdās uz gultas malas, labi tālu no manis, un es, arī piesardzības dēļ, atspiedos pret sienu. Pirms kaut ko teikt, Džeimijs vairākas reizes dziļi ieelpoja, pietvīkums nedaudz mazinājās, un seja atguva dabisko tumšo bronzas toni.

-     Es arī nebēgu, Armaliet, viņš norūca. Nu tad tā. Ko nozīmē "maukurs"?

Man sejā noteikti skaidri parādījās izbrīns, jo viņš aizkaitināts sacīja:

-    Ja tev vajag apsaukāties, tas ir viens. Bet man nepatīk, ka nevaru uz apsaukāšanos atbildēt. Ka tas ir briesmīgi rupjš vārds, es saprotu pēc tā, kā tu to pasaki, bet ko tas nozīmē?

Neko tādu negaidījusi, es mazliet drebelīgi iesmējos.

-    Tas… tas nozīmē… to, ko tu gribēji ar mani darīt, un bieži.

Vienu uzaci savilcis uz augšu, Džeimijs skābi pasmīnēja.

-     A, jāklis? Tad man bij taisnība; tas ir briesmīgi rupjš vārds. Un kas ir sadists? Tā tu mani arī nesen nosauci.

Man nāca smiekli, bet es tos apvaldīju.

-     Tas ir… ē… tas ir cilvēks, kurš… kurš… ē… gūst baudu, nodarot sāpes. Man vaigi kļuva arvien sārtāki, bet es nespēju novaldīt lūpu kaktiņus, kas liecās uz augšu.

Džeimijs īsi nosprauslojās.

-     Nu diez ko glaimojoši nav, viņš norūca, bet es nevaru teikt, ka tavi novērojumi būtu nepareizi. Viņš dziļi ieelpoja, atliecās atpakaļ un atlaida savilktās dūres. Cītīgi izlocīja pirkstus, tad nolika plaukstas uz ceļiem un atklāti uz mani paskatījās.

-     Nu kas tad noticis? Kāpēc tu tā dari? Meitene? Es tev stāstīju tīru patiesību. Bet runa nav par pierādījumiem. Runa ir par to, vai tu man tici. Vai tu tici man?

-    Jā, es tev ticu, negribīgi atzinu. Bet ne jau tur tā vaina. Vai pareizāk būtu teikt, ne tikai tur, es piebildu, mēģinot būt godīga. Tas ir… vaina laikam slēpjas tai apstāklī, ka tu apprecēji mani naudas dēļ. Es lūkojos lejup un ar pirkstu vilku pa segas rakstu. Es zinu, ka man nav tiesību žēloties es arī tevi apprecēju savtīgu iemeslu dēļ, bet… es iekodu lūpā un noriju siekalas, lai nedrebētu balss, bet, zini, man arī ir mazliet lepnuma.

Zagšus pametu skatienu uz Džeimiju un redzēju, ka viņš nenovērš no manis ne acu, bet sejā atspoguļojas pilnīgs apjukums.

-     Naudas dēļ? viņš truli pārjautāja.

-    Jā, naudas! Es uzšvirkstēju, jo mani sadusmoja izlikšanās, ka viņš neko nezina. Kad mēs atgriezāmies, tu nevarēji vien sagaidīt, kad varēsi pateikt Kolamam, ka esi apprecējies, un ievākt savu daļu no Makenziju nomas!

Džeimijs vēl bridi lūkojās manī, lēnām vērdams muti, it kā gribētu kaut ko teikt. Bet tad tikai gausi nogrozīja galvu un sāka smieties. Atgā­zās un faktiski rēca, tad satvēra galvu rokās, joprojām histēriski smie­damies. Es niknumā atkritu spilvenos. Vai, cik smieklīgi!

Joprojām kratīdams galvu un laiku pa laikam iesēkdamies, Džeimijs piecēlās un pielika rokas pie jostas sprādzes. Es nevilšus sarāvos, un viņš to redzēja.

Džeimijs pilnīgā izmisumā pētīja mani, un viņa sejā joprojām mijās dusmas ar uzjautrinājumu.

-    Nē, viņš vēsi sacīja, es nedomāju tevi sist. Devu tev vārdu, ka nekad vairs to nedarīšu lai gan nedomāju, ka nožēlošu tik drīz. Viņš nolika siksnu un iebāza roku sporanā, kas karājās pie tās.

-     Mana daļa no Makenziju nomas ir apmēram divdesmit mārciņu ceturksnī, Armaliet. Viņš rakņājās pa krāmiem āpšādas somiņā. Un tās ir skotu, nevis sterliņu mārciņas. Apmēram tik maksā puse no govs.

-    Tas… tik vien? Es stulbi noplātīju muti. Bet…

-    Tik vien, viņš apstiprināja. Un tas ir viss, ko jebkad saņemšu no Makenzijiem. Tu jau būsi pamanījusi, ka Dūgals ir taupīgs vīrs un

Kolams ar naudu rīkojas divkārt sīkstulīgāk. Bet es teiktu, ka pat kara­liski lielā nauda divdesmit mārciņu ceturksnī diez vai ir precēšanās vērta, viņš izsmējīgi piebilda, vērojot mani.

-    Es ari nebūtu to uzreiz pieprasījis, viņš turpināja, izvelkot mazu papīra sainīti, bet es gribēju kaut ko nopirkt, un uz turieni ari devos. Leigēru es satiku nejauši.

-     Un ko tad tu tik ļoti gribēji nopirkt? es aizdomu pilnā balsī jautāju.

Viņš nopūtās un mirkli šaubījās, tad iemeta mazo sainīti man klēpī.

-     Laulības gredzenu, Armaliet, viņš atbildēja. Dabūju no Jūena, bruņu meistara; brīvajā laikā viņš taisa tādas lietiņas.

-    O, es nokaunējusies izdvesu.

-    Nu, Džeimijs pēc brīža mani mudināja. Taisi nu vaļā. Tas ir

tavs.

Sainītis man pirkstos ieguva neskaidras aprises. Es mirkšķināju plakstus un nošņaukājos, bet nemēģināju taisīt to vaļā.

-    Man ļoti žēl, es izmocīju.

-     Un pareizi vien ir, Armaliet. Balss vairs nebija dusmīga. Viņš paņēma sainīti man no klēpja, norāva papīru, un atklājās plats sudraba gredzens, rotāts ar Hailendas vijumiem, katrā posmā bija sīciņš, smalks jakobītu dadzītis.

Tik daudz es redzēju, bet tad mans skatiens atkal aizmiglojās.

Jutu, ka man rokā tiek iespiests kabatlakats, un darīju, ko varēju, lai apturētu asaru plūdus.

-    Tas ir… skaists, es nokāsējos un izslaucīju acis.

-     Vai neuzvilksi pirkstā, Klēra? Tagad Džeimijs runāja maigi, un mans vārds, ko viņš parasti lietoja, kad vēlējās būt oficiāls vai maigs, gandrīz lika man atkal apraudāties. Nedari tā, viņš sacīja, nopietni manī lūkodamies pāri saliektai plaukstai. Mūsu laulības kontrakts ir apstiprināts tas ir likumīgs. Tu esi pasargāta no daudz kā, izņemot aresta orderi, un pat no tā, kamēr atrodies Leohā. Ja vēlies, mēs varam dzīvot atsevišķi; ja to tu gribēji pateikt ar visām tām muļķībām par Leigēru. Ja tu patiešām vēlies, tad vari gar mani nelikties ne zinis. Viņš sēdēja nekustīgi, gaidīdams un turēdams mazo gredzentiņu pie sirds.

Tātad Džeimijs man deva izvēles brīvību, to pašu, ko es biju grasījusies piedāvāt viņam. Apstākļu spiests, viņš apprecēja mani, bet vairs man neuzmāksies, ja es tā vēlēšos. Protams, pastāvēja izvēle pieņemt gredzenu ar visu, kas nāca tam līdzi.

Saule rietēja. Pēdējie gaismas stari spīdēja cauri zilai stikla karafei, kas stāvēja uz galda, iekrāsojot sienu košā lazurīta krāsas joslā. Jutos tikpat trausla un mirdzoša kā stikls, it kā varētu no pieskāriena sašķīst druskās un zaigojošās lauskās noklāt grīdu. Ja biju gribējusi saudzēt vai nu Džeimija, vai savas jūtas, tad laikam biju stipri nokavējusi.

Es nespēju parunāt, bet pastiepu labo roku, pirksti man drebēja. Gredzens, vēss un mirdzošs, pārslīdēja kauliņam un ērti iegūla savā vietā tas derēja kā uzliets. Džeimijs mirkli turēja manu roku savējā, skatījās uz to, tad negaidīti piespieda manus pirkstus sev pie lūpām. Viņš pacēla galvu, un es vienu brīdi redzēju viņa seju, niknu un kaisles pārņemtu, tad viņš nesaudzīgi iesēdināja mani sev klēpī.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, klusēja, un es jutu, kā kaklā viņam sitas pulss, tikpat spēcīgi kā manējais. Saņēmis manus kailos ple­cus, viņš mani atstūma, lai piespiestu ieskatīties viņam sejā. Plaukstas bija lielas un siltas, un man mazliet noreiba galva.

-     Es tevi gribu, Klēra, Džeimijs aizžņaugtā balsī atzinās. Mirkli viņš klusēja, it kā īsti nezinādams, ko teikt. Es tevi ļoti gribu gan­drīz nespēju paelpot. Vai… Viņš norija siekalas, tad nokāsējās. Vai tu pieņemsi mani?

Es jau biju atguvusi balsi. Tā čīkstēja un drebēja, tomēr skanēja.

-    Jā, es teicu. Jā, pieņemšu.

-    Es domāju… Džeimijs iesāka un aprāvās. Neveikli attaisīja kiltu sprādzi, bet tad paskatījās uz mani un iespieda rokas sānos. Viņš runāja ar grūtībām, valdīdams tik spēcīgas emocijas, ka rokas no piepūles dre­bēja. Es ne… es nevaru… Klēra, es nespēšu būt maigs.

Man laika pietika, tikai lai pamātu ar galvu par zīmi, ka sapratu vai atļauju, un viņš jau atkal piekļāva mani sev klāt, ar auguma svaru piespiezdams pie gultas.

Džeimijs nekavējās, lai izģērbtos. Saodu viņa kreklā ceļa putekļus, uz ādas sagaršoju ceļojuma sauli un sviedrus. Viņš turēja mani izples­tām rokām, delnu locītavas piespiedis pie gultas. Viena roka berzējās gar sienu, un es jutu klusu skrāpēšanos, kad viens no laulibas gredze­niem pieskārās akmenim. Pa vienam katrā rokā: viens sudraba, otrs zelta. Un plānā metāla stlpiņa pēkšņi kļuva smaga kā laulības saites, it kā gredzeni būtu sīkas važas, kas piekalušas mani ar izplestām rokām pie gultas, uz mūžīgiem laikiem izstieptu starp diviem poliem, ieslēgtu jūgā kā Prometejs uz vientuļas klints, sadalīta mīlestība maitasputns, kas plosīja manu sirdi.

Džeimijs ar celi paplēta manas kājas un vienā paņēmienā ienāca manī līdz galam tā, ka man aizrāvās elpa. Viņš izdvesa vaidam līdzīgu skaņu un vēl ciešāk apskāva.

-     Tu esi mana, mo duinne, viņš čukstēja, cenšoties iekļūt manī vēl dziļāk. Tikai mana, uz mūžīgiem laikiem. Mana, vai tu to gribi vai ne. Es turējos pretī ciešajam tvērienam un ievilku plaušās elpu ar klusu "ā", kad viņš nerada sātu.

-    Jā, es tevi ņemšu skarbi, Armaliet, Džeimijs klusi sacīja. Gribu, lai tu piederi man ar miesu un dvēseli. Es pacīnījos pretī, bet viņš pie­spieda mani pie gultas un triecās noteikti, nenogurdināmi -, ar katru reizi sasniedzot dzemdi. Es gribu piespiest tevi, Armaliet, saukt mani par "kungu". Viņa klusā balss pauda atriebības draudus par pēdējās minūtēs izciestajiem pārdzīvojumiem. Es tevi padarīšu par savu.

Tad es nodrebēju un ievaidējos, mana miesa sarāvās spazmās no šiem uzbrūkošajiem triecieniem. Kustība turpinājās, mērķtiecīga, bez mitas vairākas minūtes, atkal un atkal aiznesot mani līdz robežai starp baudu un sāpēm. Jutos izšķīdusi, it kā eksistētu tikai uzbrukuma smailē un tādējādi tiktu grūsta līdz līnijai, aiz kuras ir pilnīga pado­šanās.

-     Nē! es dvesu. Izbeidz, lūdzu, man sāp! Sviedru lāses tecēja viņam pa seju, pilēja uz spilvena un manām krūtīm. Mūsu miesa sati­kās ar tādu spēku, kas ātri pārsvieda pāri sāpju robežai. Manas ciskas no triecienu spēka bija noberztas jēlas, likās, ka delnu locītavas tūlīt pārlūzis, bet vīrieša tvēriens neatslāba.

-    Jā, lūdzies man žēlastību, Armaliet. Taču tu to nedabūsi, vēl ne. Viņa elpa plūda karsta un strauja, bet nebija ne miņas no noguruma. Mans ķermenis noraustījās, kājas apvija Džeimija augumu, gribot patu­rēt šo sajūtu.

Jutu katra trieciena spēku dziļi sev vēderā un ikreiz sarāvos, kaut ari mani gurni nodevigi tiecās tiem pretī. Džeimijs juta manu atsaukša­nos un dubultoja uzbrukuma spēku, tagad spiežoties man uz pleciem, lai paturētu zem sevis.

Manai atdevībai nebija ne sākuma, ne gala, tikai nepārtrauktas trī­sas, kas ar katru grūdienu cēla tuvāk baudas virsotnei. Šie grūdieni bija jautājums, kas nemitīgi tika uzdots manai miesai, pieprasot atbildi. Viņš atkal piespieda manas kājas pie gultas un pāri sāpēm aiznesa mani uz neierobežotu baudu, pāri padošanās linijai.

-    Jā! es iekliedzos. Ak Dievs, Džeimij, jā! Viņš satvēra mani aiz matiem un atlieca galvu, lai skatos viņam acīs, kurās dega negants uzvaras triumfs.

-    Jā, Armaliet, viņš murmināja, drīzāk atbildot manām kustībām, nevis vārdiem. Es izjāšu tevi! Viņa rokas satvēra manas krūtis, spieda un glāstīja, tad noslīdēja gar sāniem. Tagad viss vīrieša auguma svars gulēja man virsū, kad viņš mani pacēla, lai iekļūtu vēl dziļāk. Es iekliedzos, un viņš aizspieda man muti ar savējo, nevis ar skūpstu, bet ar vēl vienu uzbrukumu, piespiežot atvērt man muti, nobrāžot man lūpas un skrāpējot seju ar bārdas rugājiem. Viņš grūda stiprāk un ātrāk, it kā plosītu ne tikai manu miesu, bet arī dvēseli. Kaut kur, miesā vai dvēselē, viņš uzšķīla dzirksti, un padošanās pelnos uzliesmoja neganta kaisle un alkas. Es izliecos uz augšu viņam pretī trieciens pret trie­cienu. Iecirtu zobu viņam lūpā un sagaršoju asinis.

Tad jutu zobus sev uz kakla un ielaidu nagus viņam mugurā. Skrā­pēju viņu no skausta līdz dibenam, liekot viņam savukārt pacelties uz augšu un iekliegties. Mēs plosījām viens otru izmisīgās alkās, kodām, plēsām, centāmies tikt pie asinīm, cenšoties ievilkt sevī otra miesu, visu aprijošā vēlmē kļūt par vienu būtni. Mans kliedziens savijās ar viņa, un beidzot pēdējā izplūšanas un pilnības mirklī mēs pazaudējām sevi viens otrā.

Es tikai lēnām atgriezos īstenībā, daļēji gulēdama uz Džeimija krū­tīm, sviedriem noplūdušie augumi joprojām bija salipuši kopā, kājas savijušās. Džeimijs smagi elpoja, acis bija aizvērtas. Dzirdēju sev pie auss viņa sirdi sitamies nedabiski lēnā un spēcigā ritmā, kas sekoja kulmi­nācijai.

Viņš juta, ka esmu nomodā, un pievilka mani sev klāt. It kā lai vēl bridi saglabātu savienību, ko bijām sasnieguši pēdējās mūsu bistamās savienošanās sekundēs. Es saritinājos viņam pie sāniem un apskāvu.

Tad Džeimijs atvēra acis un nopūtās, lielā mute izliecās vieglā smaidā, kad mūsu skatieni satikās. Es klusā jautājumā savilku uzacis.

-    0 jā, Armaliet, viņš atbildēja mazliet skumīgi. Es esmu tavs kungs… un tu manējais. Izskatās, ka es nevaru iegūt tavu dvēseli, nepa­zaudējot savējo. Viņš pagrieza mani uz sāna un aplieca savu augumu ap manējo. Vakara vējā, kas pūta pa logu istabā, kļuva vēsāks, un viņš uzvilka mums pāri segu. Tu esi pārāk veikls, puis, es, laizdamās miegā, nodomāju. Frenks nekad to nenoskaidroja. Aizmigu viņa roku apskā­vienā un ar viņa silto elpu ausī.

Nākamajā rītā, kad pamodos, man sāpēja un smeldza visi muskuļi. Aizšļūcu uz mazmājiņu, tad devos pie bļodas. Manas iekšas bija kā sakults sviests. It kā es būtu sista ar trulu priekšmetu, es prātoju, tad iedomājos, ka tālu no patiesības jau nebija. Kad atgriezos pie gultas, minētais trulais priekšmets bija redzams, tagad gan tas izskatījās visai nekaitīgs. Kad apsēdos gultā, tā īpašnieks pamodās un nopētīja mani ar tādu izteiksmi, kas ļoti atgādināja vīriešu pašapmierinātību.

-    Izskatās, Armaliet, ka jājiens bijis grūts, viņš viegli pieskārās zilumam ciskas iekšpusē. Daži jēlumi no sēdēšanas seglos, ko?

Es samiedzu acis un ar pirkstu pieskāros dziļai koduma brūcei viņam uz pleca.

-    Tu, puis, arī izskaties tāds kā saņurcīts.

-     Nu, viņš ierunājās skotu izloksnē, ja liecies migā ar lapsu, tad jārēķinās ar kodieniem. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani pie kakla un novilka pie sevis. Nāc pie manis, lapsa. Iekod man vēl mazliet.

-    Ak nē, nevajag! es noteicu un parāvos sāņus. Nevaru, man pārāk stipri sāp visas maliņas.

Džeimijs Freizers nebija tas vīrietis, kas samierināsies ar atraidī­jumu.

-     Būšu ļoti maigs, viņš pielabinājās, bez ierunām pavelkot mani zem segas. Un viņš bija maigs, kā to prot tikai liela auguma vīrieši, auklēja mani kā paipalas olu, visādi izdabājot ar padevīgu pacietību, ko es pazinu kā pārestības izlīdzināšanu, un saudzīgu uzstājību. Es zināju, ka tas ir turpinājums mācību stundai, kas iepriekšējā naktī sākās tik brutāli. Maigs viņš varēja būt, bet ne atraidīts.

Beidzis viņš manās rokās drebēja no piepūles, lai nepakustētos un nenodarītu man sāpes, ļaujot visam iet savu gaitu.

Pēc tam kad joprojām bijām savienojušies, viņš ar pirkstu brau­cīja pa pabalojušajiem zilumiem, kas uz maniem pleciem bija radušies pirms divām dienām ceļmalā.

-     Piedod par tiem, mo duinne, viņš sacīja, maigi noskūpstot katru. Kad to izdarīju, es biju nelāgā omā, bet tas nav attaisnojums. Kauns darīt sāpes sievietei, dusmās vai kā citādi. Es nekad tā vairs nedarīšu.

Es ironiski pasmējos.

-    Tu atvainojies par tiem? Un kā tad ar pārējiem? Esmu vienos zilu­mos no galvas līdz kājām!

-     Ak tā? Viņš atvirzījās, lai lietpratīgi mani apskatītu. Nu, par šiem es esmu atvainojies, pieskāriens manam plecam, šos, viegls uzsitiens man pa dibenu, tu biji pelnījusi, un es neteikšu, ka nožēloju, jo es nenožēloju.

-    Un par šiem, viņš glāstīja manu gurnu, es neatvainošos. Tu man pilnā mērā atmaksāji. Saviebies viņš paberzēja plecu. Vismaz divās vietās tu man iekodi līdz asinīm, Armaliet, man mugura deg kā guni.

-     Nu ja liecies migā ar lapsu… Es smaidīju. Es tev par to neat­vainošos. Viņš smējās un uzvilka mani sev virsū.

-    Vai tad es teicu, ka gaidu atvainošanos? Ja pareizi atceros, tad es teicu: "Iekod vēl."

/

,,

Mūsu negaidītā ierašanās un ziņa par manām un Džeimija lau­lībām sacēla lielu kņadu, bet gandrīz tūlīt to aizēnoja daudz svarīgāks notikums.

Nākamajā dienā mēs sēdējām lielajā zālē pie vakariņu galda, uzklausījām mums veltītos tostus un laba vēlējumus.

-    Buidheachas, mo caraid[4]. džeimijs galanti paklanījās pēdējam tosta uzsaucējam un apsēdās, skanēja aplausi, bet tie kļuva arvien šķid­rāki. Koka sols zem lielā auguma svara nolīgojās, un uz mirkli viņš aizvēra acis.

-    Ticis mazliet par daudz? es pačukstēju. Džeimijs bija uzņēmies iznest galveno nastu uz saviem pleciem un iztukšoja katru mums par godu dzerto kausu, bet tikmēr es biju tikusi cauri tikai ar simbolis­kiem malciņiem un platu smaidu par nesaprotamajiem tostiem gēlu valodā.

Džeimijs atvēra acis un arī smaidīdams paskatījās uz mani.

-    Tu gribi teikt, ka esmu piedzēries? Nē, es šito dzērekli varu lakt visu nakti.

-    Tā jau ari ir. Es pametu zīmīgu skatienu uz tukšo vīna pudeļu un akmens alus kausu rindu mums priekšā. Ir vēls. Sveces uz Kolama galda bija gandrīz izdegušas, un notecējušais vasks zeltaini kvēloja; šī gaisma brāļus Makenzijus izrotāja ar savādiem ēnu laukumiem, lie­kot sejām zaigot, kad viņi, galvas kopā sabāzuši, klusi kaut ko sprieda. Viņi labi iederētos starp izgrebtajiem rūķiem uz milzīgā kamīna malas, un es iedomājos, nez cik daudziem no šiem kariķētajiem stāviem par modeli patiesi ņemti bijušie augstprātīgie Makenziju pilskungi var­būt to figūru autors ir bijis kokgriezējs ar labu humora izjūtu… vai tuvs radinieks.

Džeimijs, tāpat sēžot, mazliet pastaipījās un vieglā neapmierinā­tībā saviebās.

-    Starp citu, viņš sacīja, man kuru katru mirkli pārsprāgs pūs­lis. Tūlīt būšu atpakaļ. Viņš ar rokām atspiedās pret solu, veikli uzlēca kājās, pārkāpa tam un nozuda zemajā arkā.

Es palūkojos sev otrā pusē, kur sēdēja Geilisa Dankena un bikli no sudraba kausa dzēra alu. Viņas vīrs Artūrs sēdēja pie Kolama galda, kā pieklājas apgabala prokuroram, bet Geilisa bija pastāvējusi, ka sēdēs blakus man, sakot, ka viņai nav vēlēšanās visu vakariņu laiku garlaiko­ties, klausoties vīru runās.

Artūra dziļi iekritušās acis ar tumšajiem maisiņiem, iegrimušas no vīna baudīšanas un noguruma, bija pievērtas. Viņš smagi balstījās uz apakšdelmiem, sejas vaibsti bija šļaugani, un viņš neklausījās, ko ru­nāja blakussēdošais Kolams. Gaisma pilskunga un viņa brāļa skarbos vaibstus vērta bareljefā, turpretī Artūrs Dankens izskatījās vienkārši resns un slims.

-    Tavs vīrs neizskatās labi, es ieminējos Geilisai. Vai māgas vaina kļuvusi stiprāka? Simptomi mani mulsināja. Ne gluži čūla, es prātoju, ne vēzis ja vēl tik daudz miesas uz kauliem -, varbūt tikai hronisks gastrīts, kā spītīgi apgalvoja Geilisa.

Viņa veltīja laulenim pavisam īsu skatienu un, paraustījusi plecus, atkal pagriezās pret mani.

-    Ak, nekas viņam nekaiš. Viņa atmeta ar roku. Katrā ziņā ļau­nāk nav kļuvis. Bet kā iet tavam vīram?

-    Ē… kas viņam varētu būt par vainu? es piesardzīgi atvaicāju.

Sieviete familiāri man iegrūda ribās diezgan asu elkoni, un tad es

pamanīju, ka arī viņai priekšā ir liels skaits pudeļu.

-    Un kā tu domā? Vai pliks viņš izskatās tikpat labi kā apģēr­bies?

-    Umm… Es meklēju atbildi, kamēr viņa, kaklu izstiepusi, lūkojās uz ieeju.

-     Un tu saki: viņš tev vienaldzīgs! Tu esi slīpēta! Puse no pils merģelēm būtu gatavas izplēst tev matus es tavā vietā skatītos, ko bāžu mutē.

-    Mutē? Samulsusi nodūru skatienu koka šķīvī, kurš bija gandrīz tukšs, atlikusi tikai maza piciņa tauku un vientulīgs vārīts sīpols.

-     Ģifts, Geilisa teatrāli iešņāca man ausī reizē ar krietnu devu viskija garaiņu.

-     Muļķības, es pavēsi atteicu, paraujoties atpakaļ. Neviens taču neindēs mani tāpēc, ka es… nu tāpēc… Man samežģījās mēle, un es iedomājos, ka, iespējams, esmu iedzērusi pāris malciņu vairāk, nekā likās.

-     Nu patiešām, Geilis. Šī laulība… ne jau es to izkārtoju, tu taču zini. Es negribēju! Tas nebija melots. Sanāca tāds… tāds kā darī­jums… citas izejas nebija, es aizbildinājos, cerot, ka sveču gaismā nebūs manāms mans pietvīkums.

-     Ha! mana sarunu biedre ciniski pasmējās. Es zinu, kā izskatās labi izmīlēta meita. Viņa pameta skatienu uz velvi, kur bija nozudis Džeimijs. Un, sasodīts, es nedomāju, ka tie plankumiņi uz dāmas kakla ir odu kodumi. Viņa savilka uz augšu vienu sudrabkrāsas uzaci. Ja tas bija darījums, tad tu par savu naudu esi dabūjusi labu preci.

Geilisa atkal pieliecās man tuvu klāt.

-    Vai tā ir taisnība? viņa čukstēja. Par īkšķiem?

-    Par kādiem īkšķiem, Geilis? Dieva dēļ, ko tu tur muldi?

Viņa, koncentrējoties savilkusi pieri, lūkojās gar savu mazo, taisno degunu. Skaistās, pelēkās acis nespēja raudzīties vienā punktā, un es jau sāku baidīties, vai viņa nenovelsies no sola.

-     Tu taču to zini? Visi zina! Vīrieša īkšķis ir tikpat liels kā viņa ķigulis. Protams, arī kāju īkšķi, Geilisa delverīgi piebilda, bet par tiem parasti spriest ir grūtāk, jo kājas ir apautas. Re, ku' tavs lapsēns! Viņa ar galvu pamāja uz velvi, kur tikko bija parādījies Džeimijs. Šitais savās rokās var paņemt pamatīgu ķirbi. Vai pamatīgu pakaļu, ko? Sie­viete vēlreiz iegrūda man dunku sānos.

-     Geilis Danken, vai… tu… nevari… aizvērties! es šņācu, sejai lies­mojot. Kāds vēl izdzirdēs!

-    Ak, neviens, kurš… viņa iesāka, tomēr aprāvās un truli blenza. Džeimijs bija pagājis garām galdam, it kā mūs neredzētu. Viņa seja bija bāla un lūpas cieši sakniebtas, kā nepatīkamu pienākumu pildot.

-    Kas tam vainas? Geilisa jautāja. Viņš izskatās tāpat kā Artūrs, kad saēdies rāceņus.

-    Nezinu. Mirkli šaubījusies, es atgrūdu solu. Džeimijs devās tieši pie Kolama galda. Vai man sekot? Acīmredzot kaut kas bija noticis.

Geilisa, pārlaidusi skatienu visai telpai, pēkšņi paraustīja mani aiz piedurknes un norādīja tajā virzienā, no kurienes tikko bija atnācis Džeimijs.

Velvētajā ejā stāvēja kāds vīrietis un, tāpat kā es, nevarēja izšķir­ties, ko darīt. Viņa drēbes bija notrieptas ar dubļiem un putekļiem tikko no ceļa. Ziņnesis. Lai kāda būtu vēsts, viņš to nodevis Džeimijam, kurš tieši šobrīd pieliecies čukstēja kaut ko ausi Kolamam.

Nē, ne Kolamam. Dūgalam. Sarkanā galva bija zemu noliekta starp divām tumšajām, trīs plato seju glītie vaibsti dziestošo sveču gaismā likās pārdabiski līdzīgi. Un, kamēr es skatījos, man atausa, ka līdzibu rada ne tik daudz paaudzēs pārmantotā kaulu un cīpslu struktūra, bet šoks un bēdas, kas atspoguļojās vīru sejās.

Geilisas roka spieda manu delmu.

-     Sliktas ziņas. Viņas vārdi bija pilnīgi lieki.

-    Divdesmit četri gadi, es klusi noteicu. Jā, šķiet, ka laulībai tas ir daudz.

-    Jā, ir gan, Džeimijs man piekrita. Silts vējiņš šūpoja koka zarus mums virs galvas, saceļot matus, kas slīga man pār pleciem, un tie kutināja man seju. Tas ir ilgāk, nekā es vispār esmu nodzīvojis.

Paskatījos uz Džeimiju, pārliekušos pāri aploka sētai, izstīdzējis, vingrs, spēcīgiem kauliem. Man aizvien aizmirsās, cik viņš patiesībā jauns; viņš likās tik pašpārliecināts un varošs.

-    Tomēr, ar knipi ielidinājis salmu aploka izmīcītajos dubļos, viņš turpināja prātot, šaubos, vai Dūgals kopumā nodzīvoja ar sievu trīs gadus. Zini, parasti viņš bij te, pilī, tur vai šur klana īpašumos, aizstājot Kolamu.

Dūgala sieva Mora bija mirusi viņu muižā Bīnečadā. Viņai pēkšņi bija sācies drudzis. Dūgals kopā ar Nedu Gauenu un vēstnesi, kas vakar atnesa šis ziņas, jau rītausmā bija devies ceļā, lai sarīkotu bēres un nokārtotu sievas īpašuma lietas.

-     Tad jau viņi nebija īpaši tuvi? Manī modās ziņkāre.

Džeimijs paraustīja plecus.

-     Nu, teiksim tā kā jau lielākajai daļai. Morai bij bērni un saimnie­cība, kas neļāva garlaikoties; šaubos, vai viņa izjuta Dūgala trūkumu, lai arī ar prieku sagaidīja vīru mājās.

-     Pareizi, tu taču kādu laiku dzīvoji pie viņiem, vai ne? es apklusu, lai apdomātos. Nez vai tāda Džeimija acīs izskatījās laulība; katram sava dzīve, satiekoties tikai palaikam, lai radītu bērnus. Tomēr, cik varēju spriest no tā mazumiņa, ko Džeimijs bija stāstījis, viņa vecāki bija dzīvojuši saskanīgā, mīlas pilnā laulībā.

Tā kā Džeimijs neizprotamā kārtā prata lasīt manas domas, viņš sacīja:

-     Zini, maniem vecākiem bij pavisam citādi. Dūgals, tāpat kā Kolams, precējās aiz aprēķina, tas vairāk bija jautājums par zemi un darījumiem nekā vēlme dzivot kopā. Bet mani vecāki nu, viņi appre­cējās mīlestības dēļ pretēji abu ģimeņu gribai, un tāpēc mēs bijām… ne nu gluži izraidītie, tomēr dzīvojām Lelibrokā paši par sevi. Mani vecāki reti ciemojās pie radiem un nekārtoja darījumus ārpus mājas, tāpēc, manuprāt, viņu attiecības bija ciešākas nekā vairumam laulātu pāru.

Viņš uzlika roku man uz muguras un pievilka sev tuvāk. Tad pielie­cās un pārbrauca ar lūpām manai ausij.

-     Arī mūs savienoja darījums, viņš klusi dudināja. Es gribētu cerēt… varbūt kādu dienu… Teikums samulsumā palika nepabeigts, lūpas savilkās šķībā smaidiņā, un viņš atmeta ar roku.

Nevēlēdamās pamudināt viņu, es pasmaidīju, cik neitrāli spēju, un atkal pagriezos pret aploku. Jutu viņa augumu sev blakus, kas nepieskārās manējam, lielās plaukstas bija satvērušas žoga augšējo kārti. Ari es pieķēros žogam, lai Džeimijs nevarētu saņemt manu roku. Vairāk par visu es vēlējos pagriezties pret viņu, mierināt, pārliecināt ar pie­skārieniem un vārdiem, ka tas, kas vieno mūs, ir kaut kas vairāk par darījumu. Bet patiesība man neļāva to darīt.

"Tas, kas mūs vieno," viņš bija teicis. "Kad mēs guļam blakus, kad tu man pieskaries." Nē, tas nepavisam nebija parasti. Tā nebija ari parasta aizraušanās, kā sākumā biju domājusi. Kas gan varētu būt vien­kāršāk?

Fakts bija tāds, ka ar solījumu, uzticību un likumu biju saistīta pie cita vīrieša. Un ari ar mīlestību.

Un es nevarēju, nedrīkstēju teikt Džeimijam, ko pret viņu jūtu. Pateikt un tad pazust, kas man nenovēršami būs jādara, būtu augstā­kajā mērā nežēlīgi. Un es nevarēju viņam ari melot.

-     Klēra! Džeimijs bija pagriezies un raudzījās mani; es to jutu. Neko neteicu, tikai pavērsu seju augšup, kad viņš pieliecās mani noskūpstīt. Es nevarēju melot viņam ari šādā veidā, un es to nedarīju. Galu galā man prātā pavīdēja neskaidra doma, es biju devusi viņam solījumu būt godīga.

Mūs pārtrauca skaļš "khm!" otrpus aploka žogam. Džeimijs satrū­cies apcirtās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, instinktīvi pagrūz­dams mani sev aiz muguras. Tad viņš nomierinājās un pasmaidīja, jo redzēja, ka kāsētājs ir vecais Aleks Makmāns savās netīrajās rūtainajās biksēs, večuks izsmējīgi skatījās uz mums ar savu spoži zilo aci.

Ironiskā sveicienā viņš novicināja pa gaisu draudīga izskata kastrē­jamās dzirkles.

-     Es gribēju šitās likt lietā pie Muhameda, viņš nokrekšķināja. Bet varbūtam citam tās vairāk ģeldētu, ko? Viņš aicinoši pašņakstināja šķēres. Tas, puis, liks tev vairāk domāt par darbu un mazāk par savu ķiguli.

-    Neiedrošinies i' domāt tā! Džeimijs smaidīja. Tu mani meklē?

Aleks pakustināja uzaci kā spalvainu kāpuru.

-     Nē, aiz ko tev tā liekas? Iedomāju, ka provēšu izrūnīt vienu div­gadīgu ērzeli viens pats, tāpatam, tīrā prieka pēc. Viņš sēcoši iesmē­jās par savu joku, tad norādīja ar dzirklēm uz pili.

-    Tec' nu, merģelīt, mājā. Uz vakariņām dabūsi šito dēlieti atpa­kaļ nez cik liela labuma no viņa vis nebūs.

Acīmredzot pēdējās piezīmes izaicināts, Džeimijs pastiepa garo roku un sakampa dzirkles.

-    Jutīšos mierīgāk, ja tās būs rokā man. Viņš, šķelmīgi savilcis uzacis, skatījās uz veco Aleku. Ej nu, Ārmaliet. Kad būšu padarījis visus darbus vecā Aleka vietā, tad es tevi uzmeklēšu.

Viņš pieliecās, uzspieda buču man uz vaiga un iečukstēja ausi:

-     Staļļos. Kad saule būs pašā dienvidū.

Leohas staļļi šķita daudz labāki nekā krietna tiesa no mājām, ko biju redzējusi, ceļojot kopā ar Dūgalu. Staļļiem bija akmens grīdas un sienas, vienīgās atveres bija šaurie lodziņi vienā, durvis otrā galā un nelielas spraugas zem biezā niedru jumta, lai pūces varētu tikt iekšā un izķert siena pantos mītošās peles. Taču ar šim atverēm pietika, lai te vienmēr būtu papilnam svaiga gaisa un ari tik daudz gaismas, lai staļļos valdītu patīkams mijkrēslis, nevis drūma pustumsa.

Sienaugšā, zem paša jumta, apgaismojums bija pat vēl labāks, saules staru kūļi siena kaudzēs ievilka dzeltenas strēles, un planējo­šie sausās zāles smalkumi virmoja kā zeltainu putekļu lietus. Pa jumta spraugām gaiss siltās vēsmās atnesa no dārziem lefkoju, čemurneļķu un ķiploku aromātu, bet no lejas augšup cēlās patīkams zirgu smārds.

Jutu, ka Džeimijs man zem rokas sakustas un pieceļas sēdus, viņa galva, no ēnas nokļuvusi saules spožajā gaismā, izskatījās kā liesmo­joša svece.

-     Kas ir? es miegaini apjautājos un pagriezos uz to pusi, kur bija vērsts Džeimija skatiens.

-     Heimišs, viņš nočukstēja, lūkodamies pāri bēniņu malai stalli. Laikam meklē savu poniju.

Neveikli apvēlos uz vēdera, pieklājības pēc pavelkot uz leju krekla stērbeli; muļķīgi, jo no apakšas nevarēja redzēt neko vairāk kā manu pakausi.

Kolama dēls Heimišs lēnām gāja pa eju starp zirgu steliņģiem. Likās, ka pie dažiem viņš it kā saminstinās, taču bērim un sarķim, kas ziņkārīgi kārstīja galvas pāri dēļu nožogojumam, lai apskatītu nācēju, viņš nepievērsa uzmanību. Zēns nepārprotami kaut ko meklēja un ue jau savu resno, brūno poniju, kas flegmātiski gremoja salmus steliņģī pie staļļa durvīm.

-    Dievs Visaugstais, viņš meklē Donasu! Džeimijs paķēra kiltus, steigšus apmeta ap gurniem un nolēca no sienaugšas. Viņš neapgrūti­nāja sevi ar rāpšanos pa trepēm, bet pieķērās ar rokām pie bēniņu malas un lēca lejā. Kaut ari viņš uz salmiem piebērtās akmens grīdas pieze­mējās viegli, tomēr būkšķis bija tik skaļš, ka Heimišs sabijies apcirtās.

Mazā, mūsainā seja mazliet atslāba, redzot, kurš ieradies stalli, taču zilo acu skatiens saglabāja piesardzību.

-    Vai ko meklē, brāl? Džeimijs laipni apjautājās. Viņš piegāja pie nožogojumiem un atspiedās pret vienu no stabiem, tādējādi neuzkrī­toši nostādamies starp Heimišu un steliņģi, uz kuru zēns mērķēja.

Puika svārstījās, bet tad saņēmās un izslēja mazo zodu.

-     Es jāšu ar Donasu, viņš paziņoja toni, kuru bija paredzējis apņēmīgu, bet gluži tāds neizdevās.

Donass (tas nozīmēja "dēmons" un nebūt nebija pārspīlējums) mita viens pats tālākajā staļļa galā, no pārējiem zirgiem droši norobežots ar tukšu steliņģi. Ar milzīgo, nevaldāmo sarkanbrūno ērzeli neviens nejāja, un tikai vecais Aleks un Džeimijs uzdrošinājās tam tuvoties. No ēnā grimstošā steliņģa atskanēja aizkaitināts zviedziens, un pēkšņi izšāvās varena vara krāsas galva, kas, klabinot lielus, dzeltenus zobus, velti mēģināja iekampt kailajā plecā, kas atradās kārdinoši tuvu.

Džeimijs nekustējās, jo zināja, ka ērzelis nevar viņu aizsniegt. Pēkšņi parādoties nezvēra zvīļojošajai galvai ar izvalbītajām, asinīm pierietējušajām acīm un drebošajām nāsīm, Heimišs iespiedzies atlēca atpakaļ, acīmredzot no bailēm zaudējis valodu.

-     Nezin vis, kā tur būs, Džeimijs mierīgi noteica. Viņš saņēma mazo brālēnu aiz pleca un veda projām no zirga, kas protestējot spār­dīja steliņģi. Heimišs nodrebēja ikreiz, kad nāvi nesošie pakavi triecās pret dēļiem.

Džeimijs pagrieza Heimišu pret sevi un labu laiku stāvēja, rokas iespiedis sānos, vērdamies lejup uz zēnu.

-    Nu, viņš stingri noprasīja. Kas par lietu? Kāpēc tev vajag tieši Donasu?

Heimiša zods bija spītīgi izsliets, bet Džeimija seja pauda gan iedro­šinājumu, gan stingrību. Viņš viegli iedunkāja zēna plecu, par atbildi saņemot tikko jaušamu smaidiņu.

-     Nu, duine, Džeimijs klusi mudināja puiku uz runāšanu. Tu taču zini, ka es nevienam neteikšu. Vai esi sastrādājis kādas blēņas?

Viegls sārtums iekrāsoja zēna gaišo ādu.

-    Nē. Liekas… ne. Nu, varbūt drusku.

Vajadzēja vēl mazliet paskubināt, bet tad atklājās viss stāsts, sākumā vārdi raisījās negribīgi, toties vēlāk atzīšanās izplūda varenā straumē. Vecākie puikas bija sākuši sacensties, kurš zirga mugurā var pārlēkt pāri šķēršļiem. Heimišs tikmēr ar zināmu skaudību bija viņus apbrīnojis, līdz bravūrība uzveica veselo saprātu un viņš mēģināja pie­spiest savu resno poniju pārlēkt pāri akmens žogam. Tā kā dzīvniekam nebija ne spēju, ne intereses veikt šādu uzdevumu, viņš apstājās kā zemē iemiets un apkaunojošā veidā jātnieku pāri galvai iesvieda nātrēs otrpus žogam. Nātru un biedru izsmiekla sadzelts, Heimišs bija apņē­mies nākamajā dienā izjāt ar "īstu zirgu", kā viņš izteicās.

-    Ja es izjātu ar Donasu, viņi vairs nesmietos, Kolama dēls sacīja, baisā baudā iztēlodamies šo skatu.

-     Nē, nesmietos vis, Džeimijs piekrita. Viņiem nebūtu laika, jo vajadzētu lasīt kopā tavas skrandas.

Galvu grozīdams, viņš skatījās uz brālēnu.

-     Zini ko es tev, puis, teikšu. Labam jātniekam vajadzīga gan drosme, gan prāts. Drosmes tev netrūkst, bet prāta gan pagaidām tā pamazāk. Džeimijs mierinoši apņēma Heimiša plecus un veda zēnu uz staļļa galu.

-     Nāc šurp, vecīt. Palīdzi man sakraut sienu, un es tevi sapazīstināšu ar Coaru. Tev taisnība: ja esi nospriedis, ka ir laiks, tad tev vaja­dzīgs labāks zirgs, bet tāpēc jau nav jānositas.

Ejot man garām, Džeimijs pacēla skatienu uz sienaugšu, savilka uzacis un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Es pasmaidīju un pamāju ar roku, liekot saprast, ka viss kārtībā un lai dara, kas jādara. Pie durvīm stāvēja grozs ar kritušajiem āboliem, un es redzēju, ka Džeimijs vienu paņēma. Izcēlis no kakta siena dakšas, viņš aizveda Heimišu atpakaļ uz staļļa vidu.

-    Te, brāl, viņš pateica un apklusa. Tad klusi pasvilpa, un pār steliņģa malu pārkārās bēra galva ar platu pieri un nāsīm, pa kurām šņākuļojot plūda elpa. Tumšās, lielās acis raudzījās draudzīgi, ausis bija mazliet paliektas uz priekšu, kas piešķīra zirgam laipnas modrības izteiksmi.

-    Nu tad, Coar, ciamar a tha thu?[5]džeimijs stipri uzplāja ar delnu pa slaiko kaklu un pakasīja saspicētās ausis.

-    Nāc nu šurp! Viņš pamāja mazajam brālēnam. Tā, stāvi man blakus. Pietiekami tuvu, lai viņš var tevi saost. Zirgs grib visu apostīt.

-    Es zinu. Heimiša spalgā balss skanēja nicinoši. Viņš tik tikko sniedzās zirgam līdz purnam, tomēr pastiepa roku un to noglāstīja. Viņš stāvēja un nebēga, kamēr lielā galva pieliecās un zirgs ar interesi apostīja apmeklētāja ausi, pūzdams tam matos dvašu.

-    Iedod man ābolu, zēns palūdza Džeimijam. Mīkstās, samtainās lūpas piesardzīgi satvēra cienastu, kas gulēja uz Heimiša plaukstas, un ābols pazuda mutē, kur varenie dzerokļi, sulīgi krakšķinot, to samala. Džeimijs atzinīgi vēroja notiekošo.

-    Nu re! Jūs sapratīsieties. Nu, turpini vien iedraudzēties, kamēr es pabaroju pārējos, tad varēsi izjāt.

-    Viens pats? Heimišs dedzigi iesaucās. Coars, kura vārds nozī­mēja "putas", bija labdabīgs, tomēr ražens un pietiekami spēcīgs četr­padsmit gadus vecs kastrāts, kurš nebija ne salīdzināms ar brūno poniju.

-    Divas reizes apkārt pa aploku manu acu priekšā, un, ja nenovelsies vai nesaplēsīsi zirgam lūpas, varēsi jāt viens pats. Taču, kamēr nebūšu atļāvis, nekādas lēkšanas. Garo augumu saliecis, vizēdams siltajā staļļu puskrēslā, Džeimijs paķēra dakšās siena klēpi no kakta un aiznesa uz vienu no steliņģiem.

Iztaisnojies viņš uzsmaidīja savam brālēnam.

-    Esi tik labs, padod man vienu. Viņš atslēja dakšas pret steliņģi un iekodās Heimiša padotajā ābolā. Abi stāvēja, atspiedušies pret staļļa sienu, un draudzīgi kriukšķināja. Notiesājis ābolu, Džeimijs atdeva serdi sarķim, kas ošņājās ap viņu, un atkal paņēma dakšas. Heimišs, lēnām košļādams savu ābolu, sekoja Džeimijam pa eju.

-    Esmu dzirdējis, ka mans tēvs bijis labs jātnieks, puika piesar­dzīgi ieminējās pēc krietna klusuma brīža. Pirms… pirms viņš vairs nevarēja jāt.

Džeimijs uzmeta ašu skatienu zēnam, bet vispirms pabeidza mest sienu sarķa steliņģi un tikai pēc tam sāka runāt. Un viņš atbildēja uz domu, nevis uz vārdiem.

-    Nekad neesmu redzējis viņu jājam, bet, zini, ko es tev teikšu, vecīt, ceru, ka man nekad nevajadzēs tik daudz dūšas kā Kolamam.

Redzēju, ka Heimiša skatiens ziņkāri kavējas pie Džeimija rētainās muguras, bet viņš neko neteica. Kamēr viņš notiesāja otru ābolu, likās, ka zēna domas pievērsušās citai tēmai.

-    Ruperts sacīja, ka tev vajadzējis precēties, puika teica ar pilnu muti.

-    Es gribēju precēties, Džeimijs stingri noteica, atslienot dakšas pret sienu.

-    Ak tā. Nu… labi, Heimišs nedroši izstomija, it kā šis jaunais pavērsiens darītu viņu nemierīgu. Man tikai ienāca prātā… vai tev nav nepatīkami?

-    Kas? Redzēdams, ka saruna var ieilgt, Džeimijs apsēdās uz siena ķīpas.

Heimiša kājas gluži līdz grīdai nesniedzās, citādi viņš būtu varējis tās pašļūkāt. Tāpēc viņš ar papēžiem sita pa stingro siena ķīpu.

-    Vai tev nebija nepatīkami precēties? Zēns nenovērsa skatienu no brālēna. Nu, es domāju, katru nakti likties gultā blakus sievietei.

-    Nē, Džeimijs nemeloja. Nē, patiesībā tas ir ļoti patīkami.

Heimiša sejā bija lasāmas šaubas.

-    Man gan tas diez vai patiktu. Jo visas pazīstamās meitenes ir kār­nas kā slotaskāti un visas ož pēc kviešūdeņa. Bet Klēras kundze… nu, tava sieva, viņš steigšus piebilda, it kā vēlētos, lai nerastos jucek­lis, viņa ir… ē… izskatās, ka gulēt blakus viņai būtu patīkamāk. Viņa ir mīksta.

Džeimijs pamāja ar galvu.

-    Jā, tas tiesa. Arī smaržo labi, viņš piebilda. Es pat pustumsā varēju saskatīt, ka Džeimijam vienā mutes kaktiņā raustās sīks muskulītis, un zināju, ka viņš neuzdrīkstas pacelt acis uz sienaugšu.

Klusums ieilga.

-    Kā tu zināji? beidzot Heimišs pajautāja.

-    Ko tad?

-     Kura ir pareizā dāma, ar kuru precēties, zēns nepacietigi paskaidroja.

-    Ak tā. Džeimijs atlaidās atpakaļ un, rokas aizlicis aiz galvas, iekārtojās pie akmens sienas.

-     Zini, es to reiz jautāju savam tētim, viņš sacija. Un viņš atbil­dēja, ka to vienkārši zinot, un viss. Un, ja tu nezini, tad nav īstā mei­tene.

-     Mmmphmmm. Šis paskaidrojums nekādā ziņā ne tuvu nebija apmierinošs, cik varēja spriest no izteiksmes mazajā, vasarraibumainajā sejā. Heimišs ari iekārtojās ērtāk, apzināti atdarinādams Džeimija pozu. Zeķēs autās kājas tikai nedaudz sniedzās pāri siena ķīpas malai. Lai arī tagad zēns bija mazs, taču spēcīgais augums solīja, ka dienās viņš nebūs vārgāks par brālēnu. Stūraino plecu veidols un stiprā, glītā galvaskausa forma abiem bija gandrīz vienāda.

-     Kur tavas tupeles? Džeimijs apsūdzoši noprasīja. Nebūsi tak atkal pametis ganībās? Ja būsi pazaudējis, māte tev sados sutu.

Heimišs tikai paraustīja plecus, it kā šiem draudiem nebūtu nekā­das nozīmes. Domas acīmredzot kavējās pie kaut kā nopietnāka.

-    Džons… viņš iesāka, domīgi savilcis smilškrāsas uzacis. Džons saka…

-    Džons, staļļu puika, Džons, virtuves zēns, vai Džons Kamerons? Džeimijs vēlējās noskaidrot.

-    Staļļu puika. Heimišs noplivināja roku pa gaisu, noraidot nesva­rīgo jautājumu. Viņš stāstīja par… ē… precēšanos…

-    Mmm? Džeimijs uzmundrinoši noņurdēja, taktiski novērsis seju. Viņš izbolīja acis un pavērās uz augšu, mūsu skatieni satikās, kad es lūrēju pāri sienaugšas malai. Es pasmaidīju, un viņam vajadzēja iekost lūpā, lai saglabātu nopietnību.

Heimišs dziļi ievilka elpu un strauji izpūta, reizē izšaujot vārdus kā ložu kārtu.

-    Viņš-teica-ka-tev-jāaplec-meitene-tāpat-kā-ērzelis-aplec-ķēvi-esneticēju-bet-vai-tā-ir-taisnība?

Es iekodu pirkstā, lai nesāktu skali smieties. Tā kā Džeimija pozīci­jas nebija tik labas kā manējās, viņš ielaida nagus sev ciskas mīkstumā un kļuva tikpat sarkans kā Heimišs. Abi atgādināja divus tomātus, kas nolikti uz siena ķīpas, lai grāfistes rudens gadatirgū žūrija varētu viņus novērtēt.

-    Ē… jā… nu, zināmā mērā… Likās, ka kāds būtu aizžņaudzis Džeimijam rīkli. Tad viņš saņēmās.

-    Jā, viņš stingri noteica, jā, tā ir.

Heimišs pameta šausmu pilnu skatienu tuvākajā steliņģi, kur atpū­tās bērs zirgs, kuram nokarājās apmēram pēdu garš reproduktīvais orgāns. Tad šaubu pilns ieskatījās savā klēpī, un es sastūķēju sev mutē krekla apakšmalu.

-     Zini, tomēr gluži tāpat jau nav, Džeimijs turpināja. Košā krāsa no sejas pamazām izbalēja, lai ari ap muti varēja manīt bīstamu Taus­tīšanos. Pirmkārt, jau tas ir… maigāk.

-    Tu tātad nekod viņām kaklā? Heimiša sejā bija tāda nopietna, saspringta izteiksme, kāda ir cilvēkam, kurš konspektē. Lai viņas kļūtu mierīgas?

-     Ē… nē. Katrā ziņā, ne vienmēr. Likdams lietā savu ne gluži neiz­smeļamo gribasspēku, Džeimijs vīrišķīgi uzņēmās izglītošanas smago nastu.

-     Bet, otrkārt, viņš sacīja, ļoti sargādamies, lai nepaskatītos uz augšu. Jūs esat viens pret otru ar seju, nevis no muguras. Kā sievietei labāk patīk.

-     Sievietei? Heimišam tas likās apšaubāmi. Es gan laikam labāk darīšu to no muguras. Nezin vai man patiks, ja, darot kaut ko tādu, kāds uz mani skatīsies. Vai tas ir grūti? viņš apjautājās. Vai ir grūti valdīt smieklus?

Kad tovakar posos gulēt, aizvien vēl domāju par Džeimiju un Hei­mišu. Pie sevis smaidīdama, atlocīju biezās segas. No loga vilka vēss vējš, un es nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu palīst zem segām un ieri­tināties Džeimija siltajā azotē. Viņš bija imūns pret aukstumu, likās, ka viņā allaž kuras neliels ugunskurs, tādēļ āda vienmēr ir silta, reizēm gandrīz karsta, it kā mana vēsā auguma pieskāriens liktu viņam degt vēl negantāk.

Es joprojām pilī jutos kā svešiniece un ārzemniece, bet ne vairs viešņa. Precētās sievas pret mani bija kļuvušas draudzīgākas, jo nu biju viena no viņām, meitenēm turpretī, šķiet, stipri nepatika fakts, ka esmu izņēmusi no aprites ņemamu, brīvu jaunekli. Atklāti sakot, jūtot neskaitāmus saltus skatienus un čukstus, izteiktas manā virzienā mēr­ķētas paļājošas piezīmes, es jau sāku prātot, nez cik daudz tad īsti mīt pilī to jaunavu, kas kopā ar Džeimiju Maktevišu viņa īsās viesošanās laikā atradušas ceļu uz noslēgto alkovu.

Protams, nekāda Makteviša vairs nebija. Lielākā daļa pils iedzīvo­tāju vienmēr bija zinājuši, kas viņš ir, un, vai nu es biju, vai nebiju angļu spiedze, tagad arī es zināju, kāpēc tas bijis nepieciešams. Tā viņš publiski kļuva par Freizeru un es līdz ar viņu. Istabā virs virtuves, kur precētās sievietes šuva, auklēja bērnus, kur mātes dalījās audzināšanas pieredzē un atklāti vērtējoši noskatīja manu vidukli, tiku uzņemta kā Freizera kundze.

Tā kā man jau agrāk bija sarežģījumi ar bērna ieņemšanu, tad es, piekrītot kāzām ar Džeimiju, grūtniecības iespēju pat nebiju pieļāvusi. Tāpēc tagad bažījos, kā būs, līdz paredzētajā laikā sākās mēnešreizes. Šoreiz jutu vienīgi atvieglojumu, bet ne drusciņas skumju, kā tas bija parasti. Mana dzīve jau tā bija gana sarežģīta, lai tajā vēl parādītos zīdainis. Es domāju, ka Džeimijam varbūt iedūra neliela nožēla, lai gan ari viņš apgalvoja, ka jūtot atvieglojumu. Tēva laime bija kas tāds, ko vīrietis viņa situācijā diez vai varēja atļauties.

Atvērās durvis, un viņš ienāca istabā, vēl slaucīdams matus lina dvielī, ūdens lāses no slapjajām šķipsnām pilēja uz krekla un atstāja tumšus traipus.

Kur tad tu biji? es nobrīnījos. Lai gan Leohas pils salīdzinājumā ar ciema vai zemnieku mājām bija grezna, tajā nebija citu mazgāšanās ierīču kā vien vara vanna, kurā Kolams mērcēja savas sāpošās kājas, un vēl viena maķenīt lielāka, kuru izmantoja tādas dāmas, kas uzskatīja, ka mazgāšanās vienatnē ir vērta tā smagā darba, ko prasīja vannas piepildīšana. Citādi mazgāšanās notika pa daļām, izmantojot bļodu un krūzi, vai ārā ezerā vai dārza būdiņā ar akmens grīdu, kur jaunas sievietes stāvēja kailas un ļāva draudzenēm liet sev virsū ar spaiņiem ūdeni.

-    Ezerā, viņš atbildēja, kārtīgi izklājot slapjo dvieli uz palodzes. Kāds, viņš sapīcis turpināja, bij atstājis vaļā steliņģa un ari staļļa durvis, un Coars bij izgājis krēslā drusku papeldēties.

-    Ak, tāpēc tu nebiji vakariņās. Bet zirgiem taču nepatīk peldēties, vai ne? es nesapratu.

Viņš papurināja galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, lai tie ātrāk žūtu.

-    Nē. Bet, zini, viņi ir tādi paši kā cilvēki atšķirīgi. Un Coaram garšo mazās ūdenszāles. Šis pie ezera knibināja zāli, kad no ciema atjoņoja suņu bars un ietrenca nabadziņu ūdenī. Man vajadzēja tos kvankšķus patriekt un tad peldēt pakaļ zirgam. Lai tikai Heimišs patrāpās man pa tvērienam, Džeimijs drūmā apņēmībā nosolījās. Es viņam parādīšu, kā atstāt durvis vaļā.

-    Vai tu stāstīsi Kolamam? vaicāju, juzdama līdzi nelaimīgajam puikam.

Džeimijs papurināja galvu, kaut ko meklēdams sporanā. Viņš izvilka maizi un gabalu siera, ko acīmredzot bija nospēris virtuvē pa ceļam uz mūsu istabu.

-    Nē, viņš sacīja. Kolams ir traki stingrs pret Heimišu. Ja uzzi­nās, ka puika bijis tik nolaidīgs, tad neļaus jāt veselu mēnesi, bet pēc tāda pēriena jau ari nevarētu. Ak kungs, kā es gribu ēst. Viņš nikni metās virsū maizei, un drupačas pašķīda uz visām pusēm.

-    Gultā ar maizi nekāp, pieteicu, bet pati palīdu zem segas. Ko tad tu grasies darīt ar Heimišu?

Džeimijs norija pēdējo kumosu un uzsmaidīja man.

-    Par to tu neraizējies. Es viņu rīt bridi pirms vakariņām aizraušu uz ezeru un iemetīšu ūdenī. Kamēr viņš tiks ārā un noslaucīsies, vaka­riņas būs cauri. Trijos kumosos viņš norija sieru un nekautrēdamies aplaizīja pirkstus. Lai viņš liekas gultā slapjš un badā, redzēs, kā viņam tas patiks.

Ar cerībām Džeimijs ielūkojās galda atvilktnē, kur es reizēm nogla­bāju ābolus vai kādus atlikumus no maltītes. Šovakar tā bija tukša, un viņš ar nopūtu atvilktni aizvēra.

-    Līdz brokastīm droši vien izvilkšu, viņš filozofiski noteica. Veikli atbrīvojies no apģērba, Džeimijs drebinādamies ielīda man blakus gultā. Kaut ari viņa rokas un kājas pēc peldes ledainajā ezerā bija aukstas, viņa ķermenis bija svētlaimīgi silts.

-    Mmm, cik jauki pie tevis ierūksities, viņš nomurmināja, manu­prāt, ruksīdamies. Tu smaržo citādi. Vai šodien raki zālītes?

-    Nē, es izbrīnījos. Domāju, tas esi tu… kas tā smaržo. Tā bija asa zālīšu smarža, patīkama, bet nepazīstama.

-    Es ožu pēc zivīm, Džeimijs secināja, paostījis delnas virspusi. Un slapja zirga. Nē, viņš vēl piebilda, ievelkot gaisu nāsīs un pielie­coties man tuvāk. Nē, arī tu tā neesi. Bet tepat kaut kur ir.

Viņš izslīdēja no gultas un atlocīja segas, meklējot smaržas avotu. Mēs to atradām zem spilvena.

-     Pie joda… Es paņēmu to rokā un uzreiz nometu. Au! Duras!

Tas bija neliels pušķītis augu, kas bija nevērīgi izrauti ar visām sak­nēm un apsieti ar melnu diegu. Augi bija novītuši, bet no slābanajām lapām joprojām cēlās siva smarža. Pušķī bija viena puķe, kuras dzelk­šņainais kāts bija sadūris man īkšķi.

Sūkāju apskādēto pirkstu, otrā rokā piesardzīgi grozot zāļu puš­ķīti. Džeimijs stāvēja nekustīgi un kādu brīdi raudzījās uz atradumu. Tad pēkšņi izrāva man to no rokām un pa vaļējo logu izlidināja naktī. Atgriezies pie gultas, viņš enerģiski savāca saujā zemes piciņas, kas bija nobirušas no auga saknēm, un izmeta pakaļ pušķim. Tad ar troksni aizcirta logu un nāca atpakaļ pie gultas, slaucīdams delnas.

-    Prom ir, viņš gluži lieki noteica. Tad iekāpa gultā. Nāc šurp, Armaliet!

-     Kas tas bija? es paklausot jautāju.

-    Laikam jau joks, viņš izvairījās. Ļauns, tomēr joks. Paslējies uz elkoņa, viņš nopūta sveci. Nāc šurp, mo duinne. Man ir auksti.

Par spīti ļauna vēlējumam, kas mazliet izsita no līdzsvara, es gulēju labi, jo divkāršajā nodrošinājumā, ko sniedza aizbultētās durvis un Džeimija rokas, man nekas nevarēja draudēt. Uz rīta pusi es sapņoju par leknām pļavām, kurās lidinājās milzum daudz taureņu. Dzelteni, brūni, balti un oranži, tie virpuļoja ap mani kā rudens lapas te nolai­dās uz galvas un pleciem, te noslīdēja gar augumu kā lietus lāses, ar šikajām kājiņām kutinot ādu un samtainajiem spārniem plivinoties kā manas sirds ritma atbalsīm.

Līgani uzpeldēju līdz reālās pasaules virsmai un atklāju, ka taureņu kājiņas uz mana vēdera bija Džeimija sarkanīgo krēpju liesmojošās šķipsnas un taurenis, kas iestrēdzis man starp kājām, bija viņa mēle.

-    Mmm, kaut kad vēlāk izdvesu. Nu, man ir ļoti labi, bet tev?

-    Apmēram trīs ceturtdaļminūtes, ja turpināsi tādā pašā garā, viņš sacīja ar smaidu, pabīdot malā manu roku. Bet es labprāt nesteig­tos… redzi, pēc dabas esmu lēns un viltīgs. Vai drīkstu izlūgties to godu pavadīt vakaru jūsu sabiedrībā, kundze?

-    Varat, es pieņēmu ielūgumu. Aizliku rokas aiz galvas un no puspievērto plakstu apakšas ieurbos viņā ar izaicinošu skatienu. Ja tu vēlies teikt, ka esi tik sagrabējis, ka vairs nejaudā vairāk par vienu reizi dienā.

Sēdēdams uz gultas malas, Džeimijs cieši samiedza acis un noska­tīja mani. Pēkšņi nozibēja kaut kas balts, kad viņš lēca, un es tiku iespiesta dziļi pēlī.

-    Nu labi, viņš dvesa manos matos, kas bija pamatīgi sapinkāju­šies, bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju.

Pēc divarpus minūtēm viņš novaidējās un atvēra acis. Spēcīgi saberzēja seju un galvu tā, ka īsākie matiņi saslējās stāvus gaisā. Tad ar slāpētu lamuvārdu gēlu valodā negribīgi izslīdēja no segu apakšas un, drebinādamies dzestrajā rīta gaisā, sāka ģērbties.

-    Laikam jau tu nevari, es cerīgi ieminējos, pateikt Alekam, ka esi slims, un likties atpakaļ gultā?

Džeimijs iesmējās un noskūpstīja mani, tad sāka čamdīties zem segas, meklējot zeķes.

-    Varēt jau varētu, Armaliet. Taču šaubos, vai tāds aizbildinājums ģeldētu, ja nebūtu gluži bakas, mēris vai nāvējošs ievainojums. Ja es negulētu asiņodams, tad vecais Aleks acumirklī būtu te augšā, izrautu mani no nāves gultas un liktu palīdzēt viņam attārpot zirgus.

Noskatīju jaunā vīrieša graciozos, slaidos apakšstilbus, kamēr viņš rūpīgi vilka kājās zeķes un atlocīja augšējo malu.

-    Ak tad nāvējošs ievainojums? Varbūt es varētu mēģināt, drau­dīgi ieminējos.

Stiepjot roku pēc otras zeķes, viņš kaut ko noņurdēja.

-    Nu, skaties, kur tu raidi savas burvju bultas, Armaliet. Viņš mēģināja baudkāri piemiegt ar aci, bet tas beidzās ar palūrēšanu uz mani. Ja nomērķēsi par augstu, tev no manis nebūs nekādas jēgas.

Es izliecu vienu uzaci un ieritinājos atpakaļ segās.

-     Neraizējies. Apsolu augstāk par ceļgalu nemērķēt.

Džeimijs uzsita pa vienu no maniem apaļumiem un devās uz stalli, diezgan skaļi dziedādams dziesmu "Augšā viršos". No kāpnēm atplūda piedziedājums:

Turu klēpī meitēnu mazu…

Kad kamene iedzeļ man krietni virs ceļa…

Augšā starp viršiem, pie Bendikas!

Nodomāju, ka Džeimijam taisnība; viņam nav dziedamās rīkles.

Uz brīdi ļāvos apmierinājuma pilnai miegainībai, bet drīz vien cēlos un devos lejā brokastīs. Vairums no pils iemītniekiem jau bija paēduši un aizgājuši dienas gaitās; tie, kas vēl kavējās zālē, draudzīgi mani sveicināja. Neviens neraidīja manā virzienā slepus skatienus, nevie­nam nebija aizplīvuroti naidīga sejas izteiksme, prātojot, kā iedarbojies mazais, ļaunais jociņš. Tomēr es vēroju sejas.

Rītu pavadīju vienatnē dārzā un laukos ar grozu un lāpstiņu. Man sāka aptrūkties dažas no biežāk vajadzīgajām zālītēm. Parasti gan cieminieki pēc palīdzības devās pie Geilisas Dankenas, bet pēdējā laikā vairāki slimnieki no ciema bija pasākuši nākt uz manu kambari, un zāļu patēriņš bijis liels. Varbūt vīra slimiba paņēma pārāk daudz laika, lai Geilisa spētu apkalpot savus pacientus.

Dienas otru daļu pavadīju savā ambulancē. Vajadzēja palīdzēt dažiem slimniekiem; nekas nopietns, saasinājusies hroniska ekzēma, izmežģīts īkšķis un ķēķa puika, kas uzgāzis uz kājas katlu ar karstu zupu. Iedevusi dižskābarža un zilo īrisu ziedi, ievilkusi un pārsējusi īkšķi, es ņēmos saberzt Bītona mazajās piestiņās akmenssakni, kas pil­nībā atbilda savam nosaukumam.

Darbs bija garlaicīgs, bet piemērots šādai dīkai pēcpusdienai. Laiks bija labs, un, kad uzkāpu uz galda un palūkojos ārā, es redzēju, ka rie­tumu pusē zem gobām zilās ēnas stiepjas garākas.

Manā darba telpā plauktos kārtīgās rindās vizuļoja stikla pudeles, tām blakus gulēja akurātas pārsēju un komprešu kaudzītes. Pamatīgi iztīrītajā un dezinficētajā zāļu skapitī, glīti sasaiņoti marles maisiņos, glabājās žāvētu lapu, sakņu un sēņu krājumi. Ievilku dziļi plaušās savas svētnīcas aso, pikanto smaržu un apmierināta nopūtos.

Tad pārtraucu bēršanu un noliku miezeri. Satriekta konstatēju, ka biju apmierināta. Par spīti neskaitāmām šī laikmeta dzīves neskaidrī­bām, par spīti nepatīkamajai sajūtai, ko sagādāja ļauna vēlējums, par spīti pastāvīgajai smeldzei un ilgām pēc Frenka, patiesībā es nebiju nelaimīga. Gluži otrādi.

Man uzreiz uzmācās kauns, un es jutos kā nodevēja. Kā es varēju kļūt laimīga, kad Frenks noteikti no raizēm jūk prātā? Pieņemot, ka laiks turpinās bez manis un nespēju iedomāties, kāpēc lai būtu citādi, šķiet, esmu pazudusi jau vairāk par četriem mēnešiem. Iztēlo­jos, kā viņš pārmeklē Skotijas laukus, zvana uz policiju, cerot no manis sagaidīt kādu mājienu vai ziņu. Tagad jau viņš droši vien atmetis visas cerības un gaida paziņojumu, ka atrasts mans līķis.

Mani žņaudza vainas, bēdu un nožēlas apziņa; noliku piestu un sāku staigāt pa šauro telpu, berzēdama rokas priekšautā. Ātrāk jātiek no šejienes projām. Jāpieliek vairāk pūļu, lai varētu atgriezties. Bet es taču biju mēģinājusi, atgādināju sev. Biju mēģinājusi vairākkārt. Un, paskat tik, kas iznāca.

Jā, paskat! Esmu precējusies ar skotu, kas pasludināts ārpus likuma, mūs abus vajā sadistiski noskaņots dragūnu kapteinis, es dzīvoju kopā ar barbariem, kas nogalinātu Džeimiju, tiklīdz to ieraudzītu, ja uzska­tītu, ka šis puisis apdraud viņu dārgā klana turpinājumu.

Es apsēdos un bezpalīdzīgi blenzu uz rindu burciņu un pudelīšu. Kopš atgriezos Leohas pilī, biju dzīvojusi vienai dienai, tīšuprāt nomāk­dama atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Dziļi sirdī es zināju, ka drīz vaja­dzēs pieņemt kādu lēmumu, bet es šo nepieciešamību biju atlikusi no dienas uz dienu, no stundas uz stundu, norokot neskaidros jautājumus Džeimija sabiedrības un apskāvienu priekos.

Pēkšņi koridorā atskanēja blīkšķis un lamāšanās, es steigšus pie­cēlos un devos pie durvīm, tieši laikā, lai noskatītos, kā iekšā gāžas Džeimijs, kuru balsta vecā Aleka Makmāna salīkušais stāvs vienā pusē, bet otrā -, cik spēka, pūlas vārgs staļļa zēns. Džeimijs noslīga uz ķebļa, izstiepa kreiso kāju un saviebies skatījās uz to. Grimase vairāk liecināja par apgrūtinājumu nekā sāpēm, tāpēc es salīdzinoši mierīgi notupos, lai aplūkotu skarto locekli.

-    Viegls sastiepums, es teicu pēc virspusējas apskates. Kas notika?

-     Es nokritu, Džeimijs īsi atbildēja.

-     No žoga? es viņu paķircināju. Džeimijs nikni palūrēja uz mani.

-    Nē. No Donasa.

-     Tu jāji ar to briesmoni? Es neticēju savām ausīm. Tādā gadī­jumā tev paveicies, ka tiki cauri ar sastieptu potīti. Paņēmu pārsēju un sāku apsaitēt locītavu.

-    Nebija jau tik briesmīgi, vecais Aleks pajokoja. Patiesībā, puis, kādu strēķīti tev veicās tīri labi.

-    Pats zinu, Džeimijs noskaldīja, sakozdams zobus, kad ciešāk pievilku pārsēju. Viņam iekoda bite.

Ķerrainās uzacis savilkās.

-    Ak tad tur tas suns aprakts! Tas lops uzvedās tā, it kā viņam būtu trāpījusi bulta, večuks man pačukstēja kā noslēpumu. Palēcās uz visām četrām un atkal nokrita zemē, tad aptraka, blenza kā dulls tra­koja pa steliņģi kā kamene pa podu. Šitais puika ari dabūja, viņš ar galvu norādīja uz Džeimiju, kas par atbildi demonstrēja jaunu nepatī­kamu grimasi, kamēr tas dzeltenais nezvērs pārlikās pāri sētai.

-    Pāri sētai? Kur tad viņš ir tagad? — Es piecēlos un nopurināju rokas.

-     Laikam jau pusceļā uz elli, Džeimijs atbildēja, noliekot kāju uz zemes un piesardzīgi mēģinot pārlikt uz tās svaru. Kaut viņš tur paliktu pavisam. Saviebies viņš atkal apsēdās.

-    Šaubos, vai vellam tiek liels labums no pusiejāta ērzeļa, Aleks norādīja. -Jo, redz, tas, ja vajadzība spiež, pats spēj pārvērsties par zirgu.

-    Varbūt Donass arī ir nelabais, es uzjautrināta nosmējos.

-    Noteikti. Džeimijs vēl aizvien īgņojās, bet pamazām jau sāka atgūt parasto labo omu. Tikai velns gan parasti ir melns ērzelis, vai ne?

-     Nūjā, Aleks noteica. Liels, melis ērzelis, kas skrien tik ātri kā doma starp jaunu puisi un jaunu meitu.

Viņš sirsnīgi uzsmaidīja Džeimijam un piecēlās, lai dotos projām.

-    Ja runājam par to, viņš piemiedza man ar aci, rit uz staļļiem nenāc. Paliec gultā, puis, un ē… ē… atvelc elpu.

-     Kāpēc, es stingri noprasīju, skatoties pakaļ īgnajam staļļmeistaram, visiem liekas, ka mums prātā tikai viena doma likties gultā?

Džeimijs vēlreiz, pieturoties pie galda, mēģināja uzspiest kāju uz zemes.

-     Pirmkārt, tāpēc, ka neesam precējušies vēl ne mēnesi, viņš man atgādināja. Otrkārt… Viņš pacēla galvu un, to purinādams, pasmai­dīja. Es jau agrāk esmu tev teicis, Ārmaliet. Viss, ko tu domā, parādās tavā sejā.

-     Sūdu būšana, es izspiedu caur zobiem.

Ja neņem vērā īslaicīgu iegriešanos ambulancē, lai pārbaudītu, vai nav kādi steidzami gadījumi, nākamajā dienā es visu rīta cēlienu pava­dīju, izdabājot mana vienīgā pacienta kaprīzēm.

-     Tev vajadzētu atpūsties, es vienā brīdī pārmetoši aizrādīju.

-     Es jau atpūšos. Nu, mana potīte taču netiek piepūlēta. Redzi!

Gaisā izslējās garš, kails apakšstilbs, un glītā, slaidā pēda pakus­tējās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi tā sastinga mierā un tās īpašnieks izdvesa slāpētu "au". Džeimijs saudzīgi nolaida kāju uz gultas un sāka viegli masēt vēl pietūkušo potīti.

-     Tā tev būs laba mācība, es norāju slimnieku un pati izlīdu no segas apakšas. Nāc šurp! Esi gana ilgi sutis gultā. Tev vajadzīgs svaigs gaiss.

Vājnieks piecēlās sēdus, mati krita viņam pār seju.

-     Man likās, tu teici, ka man vajag atpūsties.

-     Tu vari atpūsties ari svaigā gaisā. Celies augšā! Es saklāšu gultu.

Visu laiku sūdzoties par manu vispārējo nelaipno attieksmi un iejū­tības trūkumu pret nopietni ievainotu vīrieti, viņš apģērbās un nosē­dēja mierā pietiekami ilgi, lai es apsietu saudzējamo potīti, bet tad atkal pieteicās viņa dabiskā omulība.

-    Ārā ir draņķigs laiks, Džeimijs secināja, pametis skatienu pa logu, kur viegli smidzinošais lietutiņš tikko bija nolēmis nopietni ķer­ties pie darba un kļūt par pamatīgu gāzmu. Iesim augšā uz jumta.

-    Uz jumta? Nu, protams. Nespēju iedomāties neko labāku sastiep­tai potītei kā kāpšana pa sešiem kāpņu posmiem.

-    Pieciem. Turklāt man ir spieķis. Džeimijs no aizdurves ar uzva­rošu žestu izvilka solīto spieķi vecu vilkābeles kūju.

-    Kur tu to rāvi? es jautāju, pētīdama mietu. Apskatot tuvāk, redzēju, ka tas ir pamatīgi noskrāpēts trīs pēdas garš skabargains koka gabals, kas ar gadiem kļuvis ciets kā dimants.

-    Aleks aizdeva. Viņš to izmanto mūļiem; uzšauj starp acīm, citādi šie neklausa.

-    Šķiet, ka šī vāle ir ļoti iedarbīga. Es noskatīju apbružāto koka mietu. Būs kādreiz jāizmēģina. Pie tevis.

Beidzot mēs iznācām nelielā laukumiņā tieši zem dakstiņu jumta pārkares. Zems nožogojums sargāja šī mazā novērošanas punkta malu.

-    Ak, cik skaisti! Kaut ari lietus gāza kā ar spaiņiem, no jumta pavērās debešķīgs skats; mēs redzējām plašo, sudrabaino ezera klaidu un otrā krastā augstās klintis, kas kā cieši savilktas melnas dūres trie­cās debesu nomācošajā pelēkumā.

Džeimijs atspiedās pret margām, lai slimajai kājai nebūtu tik liela slodze.

-    Jā, ir gan. Agrāk es mēdzu te dažkārt nākt.

Viņš norādīja pāri ezeram, kura virsmā lietus lāses izsita mazas bedrītes.

-    Vai redzi to iedobi starp tām divām klintīm?

-     Kalnos? Jā.

-    Tas ir ceļš uz Lelibroku. Kad sailgojos pēc mājām, reizēm uzkāpju te augšā un skatos uz to pusi. Iztēlojos, ka spēju laisties kā vārna pāri tai kalnstarpai, iztēlojos kalnus un laukus grēdas otrā pusē un muižu ielejas galā.

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

-    Vai tu vēlies atgriezties mājās, Džeimij?

Viņš pagrieza galvu un uzsmaidīja man.

-     Nu, esmu par to domājis. Nezinu, vai tieši vēlos, bet laikam jau man to vajadzēs darit. Nevaru pateikt, ko tur atradīšu, Armaliet. Bet… jā. Tagad esmu precējies. Tu esi Broktūrekas kundze. Tas nekas, ka esmu izsludināts ārpus likuma, man jādodas atpakaļ, kaut vai uz tik ilgu laiku, lai visu nokārtotu.

Jutu satraukumu, ko izraisīja gan atvieglojums, gan raizes, iedomā­joties, ka jāatstāj Leoha ar visām tās intrigām.

-    Kad dosimies ceļā?

Džeimijs sarauca pieri un bungāja ar pirkstiem pa margām. Saliju­šais akmens bija tumšs un slidens.

-     Nu, domāju, ka jāsagaida hercogs. Iespējams, viņš uzskatītu, ka izdara Kolamam pakalpojumu, ja uzņemas manu lietu. Ja viņa spēkos nebūs mani atbrīvot, tad varbūt viņš varēs nokārtot apžēlošanu. Redzi, tad būs krietni drošāk doties uz Lelibroku.

-     Nūjā, bet… Džeimijs pameta asu skatienu uz mani, kad es saminstinājos.

-     Kas ir, Armaliet?

Es dziļi ievilku elpu.

-     Džeimij… ja es tev kaut ko pateikšu, vai apsoli man nejautāt, kā es to zinu?

Viņš mani apskāva un ielūkojās man sejā. Lietus samitrināja viņa matus, un sīkas lāsītes tecēja lejup pa seju. Viņš smaidīja.

-    Es tev teicu, ka nejautāšu neko, ko tu nevēlies stāstīt. Jā, apsolu.

-    Apsēdīsimies. Tev nevajag tik ilgi stāvēt uz slimās kājas.

Mēs aizgājām līdz sienai, kur jumta pārkare atstāja mazu bruģa laukumiņu sausu, un, atspieduši muguras pret sienu, iekārtojāmies ērtāk.

-    Labi, Armaliet. Kas par lietu? Džeimijs vaicāja.

-     Sendringemas hercogs… es iesāku un iekodu lūpā. Džeimij, es viņam neuzticos. Es pati nezinu par viņu visu, bet vienu gan kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Kaut kas nav pareizi.

-    Tu to zini? Džeimijs izskatījās izbrīnījies.

Tagad bija mana kārta neizpratnē blenzt.

-     Tu gribi teikt, ka tu jau zini? Vai esi viņu saticis? Sajutu atvieg­lojumu. Varbūt noslēpumainie sakari starp Sendringemu un jakobītu lietu bija daudz labāk zināmi, nekā Frenks un vikārs domāja.

-    O jā. Viņš bija te ieradies vizitācijā, kad man bija sešpadsmit. Kad es… devos projām.

-     Kāpēc? Mani mocīja ziņkāre, jo pēkšņi atminējos, ko Geilisa Dankena sacīja mežā, kad mēs iepazināmies. Savādās tenkas, ka Džei­mijs ir Kolama dēla Heimiša īstais tēvs. Es zināju, ka tā nav, ka tas nav iespējams, bet, visticamāk, biju vienīgā visā pilī, kura to zināja. Tāda veida aizdomas itin viegli varēja novest līdz tam, ka Dūgals jau agrāk bija mēģinājis laupīt Džeimijam dzīvību ja pie Kerierikas patiešām notika uzbrukums.

-    Tas taču nav… Letīcijas kundzes dēļ, vai ne? mazliet šaubījusies, pajautāju.

-    Leticijas? Džeimija pēkšņais izbrīns bija tik nepārprotams, ka manī uzreiz atraisījās kāds saspringums, par kura eksistenci nemaz nebiju nojautusi. Es patiesi nebiju domājusi, ka Geilisas pieņēmumā ir kāds patiesības grauds, tomēr…

-     Pie joda, kāpēc tu pieminēji Letīciju? Džeimijs ieinteresēts jau­tāja. Gadu nodzīvoju pilī un atceros tikai vienu reizi, kad sarunājos ar viņu, toreiz viņa iesauca mani savā istabā un sadeva sutu par to, ka biju vadījis spēli viņas rožu dārzā.

Es pastāstīju, ko Geilisa bija teikusi, un viņš smējās, elpa vēsajā, lietainajā gaisā kļuva redzama kā viegla migliņa.

-    Apžēliņ, it kā man pietiktu dūšas!

-    Kā tu domā, vai ari Kolamam bija tādas aizdomas, ko? es gri­bēju dzirdēt Džeimija viedokli.

Viņš pārliecināti papurināja galvu.

-     Nē, nedomāju, Armaliet. Ja viņam būtu tādas aizdomas, tad es nebūtu nodzīvojis līdz septiņpadsmit gadu vecumam, nemaz nerunā­jot par to, ka es varētu sasniegt tādu nopietnu briedumu kā divdesmit trīs gadi.

Šie vārdi vairāk vai mazāk apstiprināja manus uzskatus par Kolamu, tomēr es, vienalga, jutos atvieglota. Džeimija sejas izteiksme bija kļu­vusi domīga, zilās acis pēkšņi vērās tālumā.

-    Bet, ja labi apsver, tad nezinu, vai Kolams zina, kāpēc es toreiz tik negaidīti pazudu no pils. Un, ja Geilisa Dankena staigā apkārt, izplatī­dama tādas baumas, šitais sievišķis ir kašķīgs, Armaliet, tenku vācele un ķildniece, ja ne ragana, kā ļaudis melš, labāk būs, ja es pacentīšos viņam pavēstīt patieso iemeslu.

Džeimijs pacēla skatienu pret lietus sienu, kas tecēja no ģēvelēm.

-    Varbūt iesim lejā, Armaliet. Kļūst tā kā par mitru.

Lejā devāmies pa citu ceļu mēs pārgājām pāri jumtam un nokā­pām pa ārējām kāpnēm sakņu dārziņā, kur gribēju izraut mazliet gurķenes, ja lietus pierimtu. Mēs patvērāmies pie pils sienas, viena no izvirzītajām palodzēm novadīja lietusūdeni uz citu pusi.

-    Ko tu dari ar gurķenēm, Armaliet? Džeimijs ar interesi vaicāja, lūkodamies uz izmētātajām stīgām un augiem, ko lietus bija nositis uz zemes.

-    Ar zaļām neko. Vispirms tās jāizžāvē un tad…

Mani pārtrauca drausmīga riešana un klaigas, kas skanēja otrpus dārza mūrim. Es pa lietu metos uz mūri, un mazliet lēnāk, klibodams man sekoja Džeimijs.

Pa taku cauri peļķēm, ūdenim šļakstot, skrēja ciema priesteris tēvs Beins, un viņam pakaļ joņoja bars kvankšķošu suņu. Sapinies platajā sutanā, priesteris paklupa un, saceļot visapkārt dubļu un ūdens šaltis, nostiepās zemē. Nākamajā mirklī suņi metās viņam virsū, rūkdami un šņakstinādami zobus.

Man blakus pāri sienai pazibēja izplūdis pleda traips, un Džeimijs jau bija bara vidū, vicinādams savu bozi un kliegdams gēlu valodā, tādējādi pievienodams jezgai vēl savu balsi. No kliedzieniem un lāstiem bija maza jēga, savukārt boze bija iedarbīgāka. Atskanēja spalgi smilk­sti, kad miets trāpīja pa spalvainu muguru, pamazām bars atkāpās un aizjoņoja ciema virzienā.

Džeimijs elsodams atbīdīja matus no pieres.

-     Nikni kā vilki, viņš noteica. Es jau Kolamam stāstīju par šito baru; tie paši, kas pirms divām dienām ietrenca Coaru ezerā. Būtu labāk viņus nošāvis, kamēr nav kādu nokoduši. Viņš skatījās lejup uz mani, kad es, notupusies pie pakritušā priestera, viņu izmeklēju. No matiem man tecēja ūdens, un es jutu, ka mans lakats piemirkst.

-    Pagaidām tas vēl nav noticis, es sacīju. Izņemot dažas koduma brūces, nekā bīstama nav.

Tēva Beina sutana vienā sānā bija atplēsta vaļā, un varēja redzēt tauku, bezspalvainu, baltu cisku ar neglītu plēstu brūci un vairākām koduma vietām, kurās pamazām krājās asinis. Priesteris, balts kā palags no šoka, centās uzslieties kājās; acīmredzot nopietni cietis viņš nebija.

-    Ja nāksiet man līdzi uz ambulanci, tēvs, es jums iztīrīšu brūces, es piedāvāju, nomācot smaidu par mazā, tuklā priestera izskatu, kad sutana plivinājās un kļuva redzamas rūtainas zeķes.

Pat ikdienā tēva Beina seja atgādināja savilktu dūri. Šobrīd šī līdzība bija vēl izteiktāka sarkano plankumu dēļ, kas izraibināja viņa žokļus un uzsvēra vertikālās rievas starp vaigiem un muti. Viņš lūrēja uz mani tik nikni, it kā es būtu piedāvājusi publiskā vietā veikt kādas neķīt­rības.

Acīmredzot viņš patiešām tā domāja, jo nākamie vārdi skanēja:

-     Ko! Dieva vīrs lai atklāj savas intīmās auguma daļas sievietei? Es jums saku, kundzīt, man nav ne jausmas, kādas neķītrības jūs pie­kopjat tajās aprindās, kurās apgrozāties, bet, es jums saku, ka te nekas tāds netiks ciests, vismaz tik ilgi, kamēr es atbildēšu par šīs draudzes dvēselēm! To teicis, viņš pagriezās un klumzāja projām, stipri klibo­dams un neveiksmīgi cenzdamies saturēt saplēsto sutanu.

-    Kā vēlaties, es nosaucu viņam pakaļ. Ja neļausiet man brūces iztīrīt, tās sastrutos!

Priesteris nekādi nereaģēja, bet savilka savus slipos plecus un klumburoja augšup pa dārza kāpnēm pa vienam pakāpienam kā pingvīns, kas lec pa peldošiem ledus gabaliem.

-     Tam vīram sievietes diez ko nepatīk, vai ne? es sacīju Džeimijam.

-     Ņemot vērā viņa amatu, tā ari labāk, viņš atbildēja. Iesim ēst.

Pēc pusdienām es aizsūtīju savu pacientu uz gultu atpūsties šoreiz, par spīti iebildumiem, vienu pašu un nogāju lejā uz ambu­lanci. Likās, ka stiprais lietus ir samazinājis slimnieku skaitu; ļaudis vairāk uzturējās mājās, kur bija drošāk, tāpēc neuzbrauca ar arkla lemešiem uz kājas vai nenoripoja no jumta.

Laiku pavadīju diezgan patīkami, papildinot Deivida Bītona reģistru ar saviem ierakstiem līdz šai dienai. Taču tieši tad, kad biju beigusi, durvīs parādījās kāda apmeklētāja tumšā ēna.

Šis cilvēks burtiskā nozīmē aizsedza gaismu, jo aizpildīja visu dur­vju aiļu. Cenšoties pustumsā kaut ko saskatīt, es sazīmēju Aleka Makmāna stāvu, ievīkstījušos neiedomājamā savārstījumā no mēteļiem, šallēm un zirgu deķu paliekām.

Aleks pārvietojās tik lēni, ka man atmiņā nāca pirmā reize, kad Kolams mani te atveda un izteica mājienus par savu kaiti.

-    Reimatisms, vai ne? es līdzjūtīgi apvaicājos, kad Aleks ar slā­pētu vaidu gausi nolaidās vienīgajā krēslā.

-    Nuka. Mitrums spiežas kaulos, viņš žēlojās. Vai kauč ko var līdzēt? Staļļmeistars nolika milzīgās, rēpuļainās plaukstas uz galda, ļaujot pirkstiem atpūsties. Tie lēnām atvērās kā naktī plaukstoši ziedi un atklāja tulznainas delnas. Pacēlu vienu no mezglainajām rokām, saudzīgi pagrozīju, pastaipīju pirkstus un pamasēju sacietējušo delnu. Vecā vīra grumbu izvagotā seja uz mirkli saviebās, bet, kad pirmās spazmas atlaidās, atkal izlīdzinājās.

-    Cietas kā koks, es secināju. Pamatīgs malks brandvīna un dziļa masāža ir labākais, ko varu ieteikt. Drusku var palīdzēt biškrēsliņu tēja.

Večuks iesmējās, un šalles noslīdēja no pleciem.

-    Ak, brandavu? Negribas ticēt, merģelīt, bet redzu, ka tev ir labas daktera dāvanas.

No zāļu skapja dzīlēm izmakšķerēju brūnu pudeli bez etiķetes, kurā glabājās mani krājumi no Leohas spirta tecinātavas. Noliku to un raga kausiņu priekšā pacientam uz galda.

-    Izdzer! es nokomandēju. Tad izģērbies tik tālu, cik uzskati par pieklājīgu, un uzgulies uz galda. Es iekuršu uguni, lai ir silts.

Zilā acs atzinīgi nopētīja pudeli, tad savilktā roka lēnām pastiepās pie kakliņa.

-    Labāk ierauj arī tu vienu šļuku, merģelīt, viņš aicināja. Tevi gaida smags darbiņš.

Aleks iekunkstējās no sāpēm un labpatikas, kad ar visu svaru uzgūlu uz viņa kreisā pleca, lai atslābinātu sasprindzinājumu, tad pacēlu plecu un rotēju to.

-    Mana sieva braucija man muguru, viņš ieminējās, kad sagrāba lumbago. Bet šitā ir pat labāk. Tev nu gan ir makten stipras rokas, zeltenīt. Zini, no tevis iznāktu viens varens staļļa puika.

-    Uzskatīšu to par uzslavu, vēsi noteicu, tad ielēju sev plaukstā vēl mazliet uzkarsētā eļļas un tauku maisījuma un uzklāju uz baltās, platās muguras. Vēja ārdētā, plankumainā, brūnā āda uz rokām, ko ikdienā nesedza krekls, krasi robežojās ar plecu un muguras pienbalto miesu.

-    Nu, tu jau pats reiz biji viens foršs puika, es ieminējos. Ada uz muguras tev ir tikpat balta kā manējā.

Klusi smiekli sadrebināja augumu man zem rokām.

-    Tagadiņ to vairs nevar pateikt, vai ne? Jā, jā, reiz Elena Makenzija redzēja mani bez krekla peldinām ķēveli un teica, ka esmot izskatījies, it kā pats labais Kungs būtu pielicis manam rumpim nepareizo galvu vajadzējis likt man uz pleciem podu ar piena pudiņu, nevis ģīmi no altārgleznas.

Es sapratu, ka viņš runā par ikonostasu kapelā, kurā bija attēloti vairāki ārkārtīgi nepievilcīgi dēmoni, kas spīdzina grēciniekus.

-     Izklausās, ka Elena Makenzija visai brīvi izteikusi savas domas, es piezīmēju. Mani diezgan stipri mocīja ziņkāre, gribēju ko vairāk uzzināt par Džeimija māti. No retajām piezīmēm, ko viņš šad un tad izmeta, biju izveidojusi Džeimija tēva, Braiena, tēlu, bet māti viņš nekad nebija pieminējis, un vienīgais, ko es par viņu zināju, bija tas, ka viņa jauna mirusi dzemdībās.

-    O, Elenai bij asa mēle un vēl piedevām sava galva uz pleciem. Atsēju bikšu staru galus, pabīdīju tās uz augšu un sāku masēt musku­ļainos apakšstilbus. Bet viņa bij arī jauka, pret ko nevienam nebija iebildumu, izņemot viņas brāļus. Un viņa Kolamu vai Dūgalu neņēma galvā.

-     Mm. Tā es dzirdēju. Slepus aizbēga, vai ne? Es iegrūdu īkšķus ceļa cīpslās, un Aleks izdvesa skaņu, kas, atskanējusi no mazāk cienī­jama cilvēka mutes, varētu tikt nodēvēta par kviecienu.

-    O jā. Elena bij vecākā no sešiem Makenziju bērniem pāris gadu vecāka par Kolamu un vecā Džeikoba acuraugs. Tāpēc jau viņa tik ilgi nodzīvoja meitās; neparko negribēja ielaisties ar Džonu Kameronu vai Malkomu Grāntu, vai kādu citu, pie kā būtu varējusi iziet, un tēvs nespieda viņai precēties pret savu gribu.

Taču, kad vecais Džeikobs aizgāja pie tēviem, Kolams pret māsas kaprizēm vairs nebij tik iecietīgs. Izmisīgi cīnīdamies, lai nostiprinātu savu nedrošo vadību klana priekšgalā, viņš meklēja sabiedrotos vai nu pie Manro ziemeļos, vai pie Grāntiem dienvidos. Abiem klaniem bij jauni vadoņi, kas labi ģeldētu māsasvīra lomai. Jaunā Džokesta tikai piecpadsmitajā gadiņā bij paklausīgi pieņēmusi Džona Kamerona bildi­nājumu un devusies uz ziemeļiem. Elena divdesmit divu gadu vecumā, jau teju veca meita, nebij tik pakļāvīga.

-    Cik saprotu, Malkolma Grānta bildinājums bija nepārprotami noraidīts, ja spriež pēc tā, kā viņš uzvedās pirms divām nedēļām, es piebildu.

Vecais Aleks sāka smieties, un smiekli pārvērtās apmierinātā ņurdē­šanā, kad es uzspiedu dziļāk.

-     Kā ta'. Neesu dzirdējis, ko viņa teica preciniekam, bet laikam jau tas bij šerpi. Zini, viņi satikās lielajā Saietā. Vakarā šie izgāja rožu dārzā, un visi nu gaida, lai redzētu, ņems viņa šo vai ne. Uznāca tumsa, bet visi tik gaida. Kļūst vēl tumšāks, sadedz lukturus, sākas dziedāšana, bet vēl ne ziņas, ne miņas no Elenas vai Malkolma Grānta.

-    Ak kungs. Tā nu gan bijusi gara saruna. Es uzpilināju vēl maz­liet ziedes večukam starp lāpstiņām, un viņš apmierinājumā, ko sagā­dāja siltums, nopūtās.

-    Tā likās. Bet laiks gāja, un šie kā nenāk, tā nenāk, Kolams sāka jau bažīties, vai tikai Grānts nav māsu nolaupījis nu, paņēmis ar varu. Un tā ar' sāka izskatīties, jo rožu dārzā neviena nebij. Un, kad šis aiz­sūtīja uz staļļiem, skaidra lieta, ka pēc manis, es teicu, ka Grānta vīri bij ienākuši pēc zirgiem, un viss bars aizlikās prom, nesakot ne vār­diņa.

Dūgals, kuram bij astoņpadsmit gadi, pārskaities uzlēca zirgam mugurā un, negaidot un neaprunājoties ar Kolamu, laida pa pēdām Malkolmam Grāntam.

Kad Kolams padzirdēja, ka Dūgals aizlicies Grāntam pakaļ, viņš mani un vēl dažus pa galvu pa kaklu trieca atkal pakaļ brālim, jo Kolams labi zināja Dūgala karsto galvu un negribēja, lai jauno švāģeri nogalē uz ceļa, iekams jaunie nav uzsaukti baznīcā. Viņš, redz, bij nospriedis, ka Malkolms Grānts, nevarēdams piedabūt Elenu pie precēšanās, aizvedis viņu, lai panāktu savu un lai tā piespiestu salaulāties.

Aleks apklusa un iegrima domās.

-    Bet Dūgals, zināms, redzēja tikai apvainojumu. Bet es, taisnību sakot, nedomāju, ka Kolams to tik ļoti ņēma pie sirds, apvainojums vai ne. Tas atrisinātu viņa grūtības un Grāntam, visticamāk, vajadzētu ņemt Elenu bez pūra, vēl piemaksāt Kolamam sāpju naudu.

Aleks nicīgi nošņaukājās.

-    Kolams nav tas virs, kas laidis izdevību garām. Jā, Kolams ir apķē­rīgs un nežēlīgs. Vienīgā ledus zilā acs pašķielēja pāri uzkumpušajam plecam uz mani. Tu, zeltenīt, darītu prātīgi, ja liktu to aiz auss.

-    Diez vai es varētu to aizmirst, es viņu mierināju ar zināmu nopietnību balsī. Es atcerējos Džeimija stāstu, kā viņš pēc Kolama pavē­les tika sodīts, un iedomājos, cik lielā mērā tā bija atriebība par Džei­mija mātes dumpīgumu.

Tomēr Kolamam neizdevās izmantot izdevību un izprecināt savu māsu Grāntu klana vadonim. Jau uz rīta pusi Dūgals atrada Malkolmu Grāntu lielā ceļa malā kopā ar saviem pavadoņiem, pledā satinušos, saldā miegā guļam zem irbuleņu krūma.

Un, kad Aleks ar pārējiem atjoņoja brīdi vēlāk, viņi palika kā zemē iemieti no skata, kas pavērās viņu acīm, Dūgals Makenzijs un Mal­kolms Grānts, abi līdz jostasvietai kaili un kautiņa pēdu izraibinātu miesu, šūpojās un steberēja pa ceļu, vēl palaikam izdarīdami sitienus uz labu laimi, kad pietuvojās viens otram. Grānta kalpi tupēja ceļmalā kā pūces, galvas grozīdami te uz vienu, te otru pusi atkarībā no tā, kur mitrajā dūmakā streipuļoja jau pagurušie kaušļi.

-    Abi elsa kā nokausēti zirgi, un rīta vēsumā no viņu miesām cēlās garaiņi. Grānta deguns bija uzpampis divtik liels, un Dūgals tikai knapi spēja ko saskatīt ar abām acīm, krūtis gan vienam, gan otram bij klātas apkaltušām un vēl svaigām asinīm.

Kad parādījās Kolama vīri, Grānta vasaļi pielēca kājās un satvēra zobenus; šī tikšanās, visticamāk, būtu pāraugusi nopietnā asinsizlie­šanā, ja kāds acīgs puika no Makenzijiem nebūtu pamanījis visai sva­rīgo faktu, ka starp Grāntiem Elena Makenzija nav manāma.

-     Nu, kad bij uzgāzuši Malkolmam Grāntam uz galvas pāris spaiņu ūdens un šis atžilbis, viņam izdevās pateikt to, ko Dūgals nemaz nebij klausījies, ka Elena pavadījusi ar Malkolmu rožu dārzā tikai stundas ceturksni. Viņš negribēja teikt, ko runājuši, bet nav ar' svarīgi, viņš bijis tik aizskarts, ka uzreizam gribējis laisties projām un nerādīties vairs zālē. Tā meitu atstājis dārzā un kopš tā brīža nav viņu vairs redzē­jis un negrib Elenas Makenzijas vārdu vairs ne dzirdēt. To teicis, Malkolms uzkāpa zirgam mugurā vēl maķenīt nedroši un aizjāja. Kopš tā laika viņš nav draugos ar Makenziju klana ļaužiem.

Es klausījos kā apburta.

-     Un kur tad Elena tajā laikā bija?

Vecā Aleka smiekli atgādināja staļļa durvju ierūsējušo viru čīkstē­šanu.

-    Tālu prom, pāri kalniem. Taču to viņi nezināja vēl labu laiku. Mēs griezāmies riņķī un atkal likāmies uz māju, tur redzējām, ka Elenas aizvienam vēl nav un Kolams bālu ģimi stāv sētsvidū, stutējoties pret Engusu Mhoru.

Jezgai ar to vēl nebij gala, jo viesu dēļ visas pils istabas bij pil­nas, tāpatam arī bēniņi, pieliekamie, ķēķi un kambari. Likās bezcerīgi mēģināt noskaidrot, kurš vēl no pils iemītniekiem pazudis, bet Kolams sasauca visus kalpus un rūpīgi izskatīja lūgto viesu listes, jautājot, kurš redzēts vakar vakarā, kur un kad. Pēdīgi viņš uzgāja ķēķa meitu, kura atminējās mirkli pirms vakariņām sētas puses gaitenī manījusi vīrišķi.

Viņa šo bij ievērojusi tikai tāpēc, ka puisietis bijis izskatīgs garš un spēcīgs, viņa sacīja, mati kā melns zīžainis un acis kā kaķim. Mielo­dama acis, meiča bij noskatījusies, kā viņš aiziet pa gaiteni, un redzē­jusi, ka pie ārdurvīm viņu kāds sagaida sieviete no galvas līdz kājām melnā un ietinusies apmetnī ar kapuci.

-     Kas ir zīžainis?

Aleka skatiens apstājās pie manis, un ap acīm ievilkās grumbiņas.

-     Angļu valodā tos sauc par roņiem. Kādu laiciņu pat tad, kad visi jau zināja, ciema ļaudis stāstīja cits citam pasaciņu, ka Elena Makenzija aizvestā uz jūru pie roņiem. Vai tu zini, ka zīžainis, izkāpjot krastā, novelk ādu un staigā kā cilvēks? Un, ja tu atron to ādu un noslēp, tad viņš vai viņa, Aleks kārtības labad piebilda, nevar vairs tikt atpakaļam jūrā un ir jāpaliek uz zemes. Apprecēt roņa sievu likās laba doma, jo viņas prata labi gatavot ēdienu un bij vislabākās mātes.

Taču, Aleks pajokoja, Kolams diez ko neticēja, ka māsa aizbē­gusi ar roņiem, un tā arī pateica. Tāpēc aicināja visus viesus pa vienam pie sevis un prasīja, kurš pazīst tāda izskata vīrieti. Un beigu beigās viņi izdomāja, ka šī cilvēka vārds ir Braiens, bet ne uzvārdu, ne pie kura klana viņš piederēja neviens nezināja; viņš bij piedalījies spēlēs, bet bij saukts tikai par Braienu Dū.

Un tā tas kādu laiku palika, jo meklētājiem nebij ne jausmas, uz kuru pusi lūkoties. Tomēr pat vislabākajiem medniekiem šad tad jāie­griežas mājā, lai palūgtu sauju sāls vai stopiņu piena. Beidzot ziņa par šādu pāri sasniedza Leohu, jo Elena Makenzija nebij parasta jau­nava.

Mati kā uguns, Aleks sapņaini sacīja, izbaudīdams siltumu, ko deva mugurai uzziestā eļļa. Un acis kā Kolamam pelēkas, ar mel­nām skropstām makten smukas, bet tādas, kas iet tev cauri kā zibens. Slaida auguma sieviete, pat garāka par tevi. Un tik gaišu ādu, ka tev sāpētu acis, uz to skatoties. Vēlāk dzirdēju runas, ka viņi satikušies Saietā, saskatījušies, uz vietas nolēmuši, ka viens otram ir īstie. Tā viņi sadomājuši un aizlaidušies Kolamam Makenzijam un trijiem simtiem viesu gar degunu.

To atcerējies, viņš pēkšņi sāka smieties.

-    Dūgals pēdīgi šos atrada dzīvojam zemnieka namiņā Freizeru zemju nomalē. Viņi bij izdomājuši, ka vienīgā iespēja, kā īstenot savu nodomu, ir slēpties, līdz Elena kļūs grūta un pietiekami liela, lai neva­rētu to apšaubīt. Tad Kolamam vajadzētu dot savu svētību laulībām, patīk tas viņam vai ne bet viņam nepatika.

Aleks pasmaidīja.

-     Kad jūs ceļojāt, vai tu ievēroji Dūgalam rētu pāri visām krūtīm?

Es biju to ievērojusi šaura, balta līnija, kas stiepās no pleca pāri

sirdij.

-     Vai to izdarīja Braiens? es vaicāju.

-    Nē, Elena, Aleks atbildēja, pasmaidīdams par manu sejas izteiksmi. Lai neļautu pārgriezt Braienam rīkli, ko Dūgals taisījās darīt. Tavā vietā es ar Dūgalu par to nerunātu.

-    Nē, diez vai tas būtu prātīgi.

Par laimi, plāns bija izdevies, un Dūgals viņus atrada, kad Elena jau bija piektajā mēnesi.

-     Sacēlās milzu jezga, starp Leohu un Bjūliju ceļoja ļoti naidīgas vēstules, bet beigās viņi vienojās un Elena ar Braienu nedēļu pirms bērna piedzimšanas apmetās Lelibrokas muižā. Viņi tika salaulāti pa­galmā, Aleks piebilda, it kā ko atcerējies, lai Braiens varētu pārnest Elenu pāri slieksnim kā sievu. Pēc tam viņš teica, ka gandrīz esmot pārsprādzis, paceļot viņu.

-     Tu jau runā tā, it kā būtu viņus labi pazinis, es teicu. Pabeigusi dakterēšanu, noslaucīju eļļainās rokas dvielī.

-     Ak, mazliet, Aleks teica, siltumā samiegojies. Plakstiņš noslī­dēja pāri vienīgajai acij, un vecās sejas vaibstos vairs nemanīja vieglo sāpju grimasi, kas parasti viņa sejai lika izskatīties tik niknai.

-     Elenu es, saprotams, pazinu labi. Ar Braienu iepazinos pēc dau­dziem gadiem, kad viņš atveda uz pili puiku, mums labi sapasēja. Zēns mācēja apieties ar zirgiem. Aleka balss apdzisa un plaksts pavi­sam aizslēdzās.

Es uzvilku segu pāri vecajam vīram un uz pirkstgaliem izgāju ārā, atstājot viņu sapņu varā pie pavarda.

Atstājusi aizmigušo Aleku guļam, es uzkāpu uz mūsu istabu, kur atradu Džeimiju tādā pašā stāvoklī. Nav daudz iespēju, kā izklaidē­ties telpās tumšā, lietainā dienā, un, ja es nevēlējos modināt Džeimiju vai pievienoties viņam aizmirstībā, tad, šķiet, atlika tikai lasīšana vai šūšana. Ņemot vērā, ka manas spējas pēdējā nodarbē bija sliktākas par vidējo, nolēmu aizņemties grāmatu no Kolama bibliotēkas.

Saskaņā ar savādajiem Leohas pilī valdošajiem arhitektūras princi­piem tie balstījās uz vispārēju nepatiku pret taisnām līnijām kāp­nes, kas veda uz Kolama telpām, veidoja divus asus pagriezienus, un katru iezīmēja mazs laukumiņš. Otrajā parasti stāvēja kalpotājs, gatavs izpildīt pilskunga pavēles vai palīdzēt, bet šodien postenis bija tukšs. No augšstāva telpām skanēja balsis. Varbūt kalpotājs bija pie Kolama? Negribēdama pārtraukt sarunu, es neziņā apstājos pie durvīm.

-    Vienmēr esmu zinājis, ka tu esi muļķis, Dūgal, bet nedomāju, ka tāds idiots. Tā kā Kolams kopš jaunības uzturējās skolotāju sabiedrībā un nebija radis kā brālis apgrozīties karavīru un vienkāršo ļaužu vidū, parasti viņa runā nebija jaušama platā izruna, kas raksturoja Dūgala valodu. Taču tagad literārā izruna bija mazliet sašķobījusies un abas balsis bija dusmās piesmakušas un bija grūti tās atšķirt. Tā varētu rīkoties divdesmit gadus vecs zaļknābis, bet Dieva dēļ! cilvēk, tev taču ir četrdesmit pieci!

-    Vai tu no tā kaut ko spēj saprast, Dūgala balsī skanēja neglīts izsmiekls.

-    Nē, Kolams noskaldīja. Un, lai arī man reti ir bijis iemesls pateikties Tam Kungam, varbūt viņš mani apbalvojis vairāk, nekā biju domājis. Bieži esmu dzirdējis sakām, ka tad, kad vīrietim saceļas daikts, viņa smadzenes pārstāj darboties. Un tagad es sāku tam ticēt. Ar troksni pa akmens grīdu tika bīdīts krēsls. Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!

Nospriedusi, ka trešais dalībnieks šajā sarunā pilnīgi noteikti nebūtu vēlams, es klusi atkāpos no durvīm un pagriezos, lai dotos lejā. Bet svārku čaukstēšana pirmajā kāpņu laukumiņā mani apturēja. Nevēlējos, ka mani pieķer noklausāmies pie pilskunga kabineta durvīm, tāpēc es atkal pagriezos atpakaļ. Nākamais kāpņu laukumiņš bija plats, un vienu sienu no griestiem līdz grīdai sedza gobelēns. Manas kājas būs redzamas, bet tur neko nevarēja darīt.

Slapstoties kā žurka aiz gobelēna, dzirdēju no lejas lēnām tuvoja­mies soļus, tad tie apstājās laukumiņa tālākajā malā, kad neredzamais viesis, tāpat kā es, aptvēra brāļu sarunas kutelīgo raksturu.

-    Nē, Kolams sacīja jau mierīgāk. Nē, protams, ne. Tā sieviete ir ragana vai kaut kas uz to pusi.

-    Jā, bet… Dūgala atbildi aprāva brāļa nepacietīgā balss.

-    Es jau teicu, ka par to parūpēšos. Nelauzi par to savu galvu, brā­līt; es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem. Negribot Kolama vārdos ieskanējās simpātijas.

-    Zini, ko es tev, brāl, teikšu. Esmu aizrakstījis hercogam, vai viņš nevēlas pamedīt Ērlikā hercogs ļoti labprāt pašauda briežus. Gribu sūtīt viņam līdzi Džeimiju; varbūt viņam ir vēl saglabājušās kādas jūtas pret puisi…

Dūgals iejaucās ar kādu piezīmi, acīmredzot gēlu valodā, turklāt rupju, jo Kolams sāka smieties:

-     Nē, es pieļauju, ka Džeimijs ir pietiekami liels, lai pats parūpē­tos par sevi. Bet, ja hercogs būs noskaņots aizlikt kādu vārdiņu par puiku Viņa Majestātei, tad tā ir labākā iespēja iegūt apžēlošanu. Ja vēlies, es pateikšu Viņa Gaišībai, ka tu ari pievienosies. Tu varēsi palī­dzēt Džeimijam un nemaisīsies man pa kājām, kamēr es te visu nokār­toju.

Kāpņu laukumiņa otrā pusē atskanēja klusināts būkšķis, un es ris­kēju palūrēt gar gobelēna malu. Tā bija Leigēra balta kā sienas apme­tums viņai aiz muguras. Rokā viņa turēja paplāti ar karafi; alvas kauss bija nokritis no paplātes uz paklāja šo skaņu es biju dzirdējusi.

-     Kas tur? no kabineta atskanēja Kolama skarbā balss. Leigēra nometa paplāti uz galdiņa blakus durvīm, steigā gandrīz apgāzdama karafi, un pagriezusies steigšus bēga.

Dzirdēju, ka durvīm tuvojas Dūgala soļi, un zināju, ka man neizdo­sies nemanītai tikt lejā pa kāpnēm. Man tik tikko pietika laika izlocīties no paslēptuves un pacelt kausu, kad atvērās durvis.

-     Ā, tā esi tu! Dūgals likās mazliet izbrīnījies. Vai tas ir tas draņ­ķis, ko Fica kundze atsūtījusi Kolama sāpošajam kaklam?

-     Jā, es ticami samelojos. Viņa lūdza pateikt, ka, cerams, kun­gam drīz kļūs labāk.

-     Noteikti. Kustēdamies lēnāk, atvērtajās durvīs parādījās Kolams. Viņš man uzsmaidīja. Pasakiet Fica kundzei paldies! Un paldies jums, mīļā, ka atnesāt. Vai, lūdzu, neapsēdīsieties uz brīdi, kamēr es izdzeršu.

Saruna, kuru es noklausījos, bija pilnīgi likusi man aizmirst nāciena sākotnējo nolūku, bet tagad es atcerējos, ka vēlējos aizņemties grā­matu. Dūgals atvainojies aizgāja, un es lēnām sekoju Kolamam uz bib­liotēku, kur viņš man piedāvāja izmantot viņa krājumus.

Kolams vēl joprojām bija pietvīcis, strīds ar brāli vēl kavējās viņam prātā, bet uz maniem jautājumiem par grāmatām viņš atbildēja gan­drīz savā parastajā manierē. Tikai spožums acīs un neliels saspringums stājā nodeva to, kur kavējās viņa domas.

Es atradu pāris grāmatu par augiem, kuras izskatījās interesantas, un atliku malā, kamēr pāršķirstīju kādu romānu.

Kolams pāri istabai piegāja pie putnu būra, bez šaubām, gribēdams nomierināties, kā parasti vērojot skaistās, ar sevi aizņemtās radibiņas lēkājam pa zariem, katrs no tiem bija vesela pasaule pati par sevi.

Manu uzmanību piesaistīja ārā dzirdamie kliedzieni. No šī aug­stā punkta varēja pārredzēt laukus no pils līdz pašam ezeram. Neliela grupa jātnieku, priekā klaigādami, traucās gar ezera galu, kamēr lietus strūklas pātagoja muguras.

Kad viņi piejāja tuvāk, es redzēju, ka tie nemaz nav vīrieši, bet zēni, vairākums no tiem pusaudži. Šur un tur uz ponija pavīdēja pa kādam mazākam zēnam, cenšoties neatpalikt no vecākajiem biedriem. Iedo­mājos, vai tur ir Heimišs. Un drīz vien pamanīju nodevīgi košo matu plankumu uzkrītoši degam uz Coara muguras bara vidū.

Viss pulks joņoja uz pili, mērķējot uz vienu no neskaitāmajām akmens sienām, kas atdalīja laukus. Viens, divi, trīs, četri… Vecākie zēni pārlidoja pāri sienai ar pieredzes piešķirtu vieglumu.

Tā noteikti bija mana iztēle, kas lika bērim uz mirkli atpalikt, jo Coars sekoja pārējiem zirgiem ar acīm redzamu prieku. Viņš tuvojās žogam, ieņēma izejas pozīciju, saspringa un lēca.

Likās, ka viņš to dara kopā ar pārējiem, un tomēr kaut kas misējās. Varbūt jātnieka nedrošība, pārāk cieši pievilkta pavada vai nepareiza poza. Jo priekšējie pakavi skāra sienu dažas collas par zemu, un zirgs ar visu jātnieku pārkūleņoja pāri žogam visuzskatāmākajā parabolas līknē, kādu biju redzējusi.

Au!

Mana izsauciena pievilināts, Kolams pagrieza galvu uz loga pusi tieši laikā, lai redzētu, kā Coars smagi nogāžas uz sāniem un Heimiša mazais augumiņš paliek apakšā. Lai arī Kolams bija sakropļots, viņš kustējās ātri. Viņš jau bija man blakus un izliecās pa logu, iekams zirgs bija paguvis tikt kājās.

Vējš nesa istabā lietu, izmērcējot Kolama samta svārkus. Satraukti lūkodamās viņam pār plecu, es redzēju bariņu zēnu, kas lielā vēlmē palidzēt cits citu grūstīja un bakstīja. Likās, pagāja ilgs laiks, līdz pūlis pašķīrās un mēs redzējām mazo, drukno Heimišu, kas, vēderu saķēris, i/lauzās no drūzmas. Zēns noraidoši purināja galvu par atbildi uz dau­dzajiem piedāvājumiem palīdzēt un mērķtiecīgi stūrēja uz sienu, kur pieliecās un stipri vēma. Tad noslidēja gar sienu un saļima slapjajā zalē, kājas izpletis, seju pavērsis pret lietu. Kad redzēju, ka viņš izbāž mēli, lai uztvertu krītošās lāses, es uzliku roku Kolamam uz pleca.

-    Viņam nekas nekaiš, es sacīju. Tikai aizsista elpa.

Kolams aizvēra acis un nopūtās, sasprindzinājumam atslābstot, viņa augums pēkšņi saguma. Līdzjūtīgi viņu vēroju.

-    Jūs viņu mīlat kā savu dēlu, vai ne? es ierunājos.

Pelēkās acis negaidīti kvēli ieurbās manējās, kurās pavīdēja milziga trauksme. Mirkli kabinetā nebija dzirdama ne skaņa, tikai uz plaukta tikšķēja stikla pulkstenis. Tad ūdens lāse noritēja gar Kolama degunu un vizuļodama palika karājamies degungalā. Nevilšus pastiepu roku, lai noslaucītu to ar mutautu, un sejas saspringums atslāba.

-    Jā, viņš vienkārši atzina.

Beigās es Džeimijam pastāstīju tikai par Kolama ieceri sūtīt viņu līdzi hercogam medībās. Tagad es jau biju pārliecināta, ka Džeimijs pret Leigēru jūt tikai bruņniecisku draudzību, taču man nebija ne jaus­mas, ko viņš varētu izdarīt, uzzinot, ka paša tēvocis pavedis meiteni un padarījis grūtu. Acīmredzot Kolams negrasījās šajā ārkārtas situācijā meklēt Geilisas Dankenas pakalpojumus; es minēju, vai meitene tiks izdota par sievu pie Dūgala vai arī pagaidām, kamēr grūtniecība vēl nav redzama, Kolams atradīs viņai citu vīru. Katrā ziņā, ja Džeimijs ar Dūgalu dienām ilgi būs spiesti mitināties pieticīgā mednieku na­miņā, tad es uzskatīju, ka būs labāk, ja viņiem nepievienosies Leigēras ēna.

-     Hm, Džeimijs domīgi novilka. Ir vērts pamēģināt. Visu dienu kopā medījot un tad namiņā sēžot pie uguns un dzerot viskiju, cilvēki stipri sadraudzējas. Viņš pabeidza pogāt manu kleitu uz muguras un noskūpstīja plecu.

-     Man būs žēl tevi atstāt, Ārmaliet, bet tā, iespējams, būs labāk.

-     Par mani neraizējies, es sacīju. Tikai tagad aptvēru, ka Džeimija prombūtnē es pili palikšu pilnīgi viena, un šī apziņa darīja mani nedaudz nemierīgu. Tomēr es biju apņēmusies izturēt, ja vien viņam tas nāks par labu.

-    Vai esi gatavs doties vakariņās? es jautāju. Vīra roka kavējās man uz vidukļa, un es pagriezos pret viņu.

-     Mmmm, viņš pēc brīža izdvesa. Es labprāt paliktu neēdis.

-    Bet es gan ne, noteicu. Tev būs jāpagaida.

Es noskatīju gan tos, kas sēdēja pie galda, gan tos, kas sēdēja otrā zāles galā. Tagad jau es pazinu gandriz visus, dažus pat diezgan tuvu. Man ienāca prātā, cik šis ļaužu pulks ir raibs. Frenks par šo sanākšanu būtu sajūsmā tik daudz atšķirīgu sejas tipu.

Iedomājoties par Frenku, es allaž jutos tā, it kā būtu uzkodusi sāpošam zobam; man radās vēlme atrauties. Bet tuvojās laiks, kad es vairs nevarēšu kavēties, un tāpēc ar varu piespiedu domas atgriezties, centīgi atsaucot viņu atmiņā un iztēlē izvelkot viņa garo uzacu gludos lokus, tāpat kā biju tos izvilkusi ar pirkstu. Nav svarīgi, ka mani pirkstu gali pēkšņi atcerējās cietākas, biezākas uzacis un es redzēju zem tām tumšzilas acis.

Meklējot pretlīdzekli šādām nemierīgām domām, steidzīgi pagrie­zos pret tuvāko seju. Sagadījās, ka tā piederēja Mērtegam. Nu, viņš vis­maz nelīdzinājās nevienam no vīriešiem, kas mani vajāja domās.

Maza auguma, vieglu ķermeņa uzbūvi, bet stiegrains kā gibons, ar garām rokām, kas vēl pastiprināja līdzību ar pērtiķi, zemu pieri, šauru žokli viņš nez kāpēc man atsauca atmiņā alu iemītniekus un pirmā cil­vēka attēlus, kas bija redzami dažos Frenka tekstos. Taču ne jau nean­dertālietis. Pikts. Lūk, kā. Mazajā vīriņā bija kaut kas ļoti pamatīgs, kas man atgādināja laika ārdētos raibos laukakmeņus, mūžvecus jau 18. gadsimtā, kas kā neaizvietojami sargi stāvēja krustcelēs un apbe­dījuma vietās.

Šī doma man iepatikās, un es vakariņotājus aplūkoju no etnisko tipu viedokļa. Piemēram, tas vīrs, kurš sēdēja netālu no pavarda, viņu sauca Džons Kamerons, noteikti bija normanis, ja es vispār tādu biju redzējusi un nebiju jau arī -, izcilni vaigu kauli un augsta, šaura piere, gara virslūpa un galla tumsnējā āda.

Šur tur pa kādam gaišam saksim… ā, Leigēra, lūk, ideāls piemērs. Italu ādu, zilām acīm un mazu, mazu drusciņu pilnīga… es pārtraucu nelabvēlīgo raksturojumu. Viņa tīšuprāt vairījās skatīties uz mani vai Džeimiju, dzīvi tērzēdama ar saviem draugiem pie viena no tālākajiem galdiem.

Es palūkojos pretējā virzienā uz nākamo galdu, kur sēdēja Dūgals Makenzijs, pirmo reizi pa gabaliņu no Kolama. Tas nu gan ir viens sasodīts vikings. Ar tādu iespaidīgu augumu un platajiem, plakanajiem vaigu kauliem bija viegli viņu iztēloties komandējam pūķu kuģi: dziļi iegrimušās acis kvēlo mantrausībā un miesaskārē, kad viņš cauri miglai cenšas saskatīt kādu klinšainās piekrastes ciemu.

Man garām pastiepās liela roka ar vara krāsas spalviņām un paņēma no šķīvja auzu plācenīti. Vēl viens ziemeļnieks, Džeimijs. Viņš man atgādināja Bērda kundzes leģendas par milžu rasi, kas reiz staigā­jusi pa Skotiju un guldījusi savus garos kaulus ziemeļu zemē.

Sarunām, kā parasti, bija vispārējs raksturs, cilvēki sēdēja nelielos pulciņos un ēdot sarunājās. Bet manas ausis pēkšņi uztvēra dzirdētu vārdu, kurš atskanēja no galda, kas atradās tepat netālu. Sendringems. Man likās, ka balss piederēja Mērtegam, un es pagriezos, lai paskatītos. Viņš sēdēja blakus Nedam Gauenam un čakli kustināja žokļus.

-     Sendringems? Ā, vecais Villijs, puišu mīlnieks, Neds domīgi atkārtoja.

-     Ko?! Viens no jaunākajiem sargiem gandrīz aizrijās ar alu.

-     Mūsu cienījamam hercogam smēķē zēni, cik noprotu, Neds paskaidroja.

-     Mmm, Ruperts piekrītoši noņurdēja ar pilnu muti. Norijis kumosu, viņš vēl papildināja: Ja pareizi atminos, tad iepriekšējo reizi, kad viņš te viesojās, bija uzdomājis mūsu jauno Džeimiju. Kad tas bij, Dūgal? Trīsdesmit astotajā? Trīsdesmit devītajā?

-     Trīsdesmit septītajā, no blakusgalda atsaucās Dūgals. Viņš samiegtām acīm pavērās māsasdēlā. Tu sešpadsmit gados biji smuks puika, Džeimij.

Uzrunātais pilnu muti pamāja.

-    Jā. Un arī veikls.

Kad smiekli bija apklusuši, Dūgals sāka Džeimiju ķircināt.

-    Es nezināju, Džeimij, ka biji viņa iemīļotais. Ne viens vien pie hercoga samainījis sāpošu pakaļu pret iespēju dabūt zemi un amatus.

-    Tu būsi pamanījis, ka man nav ne viena, ne otra, smaidīdams atteica Džeimijs, atkal saceldams smieklu brāzmas.

-     Ko? Netika pat tuvumā? Ruperts skaļi čāpstināja.

-    Atklāti sakot, tuvāk, nekā es būtu vēlējies.

-     Bet, puis, cik tuvu tad tu gribētu? Šis sauciens atskanēja kaut kur tālāk uz galda galu no gara auguma vīra ar brūnu bārdu, bet viņu es nepazinu, un šo piezīmi atkal uztvēra ar smiekliem un piedauzīgiem komentāriem. Džeimijs rāmi pasmaidīja un mierīgi pastiepa roku pēc vēl viena plāceņa.

-    Vai tāpēc tu tik negaidīti pameti pili un atgriezies pie tēva? Ruperts tincināja.

-Jā-

-    Nu, puis, tev vajadzēja man pateikt, ka tev ir tādas klapatas, Dūgals tēlotās raizēs iesaucās. Džeimijs lēnām pa skotu modei rīklē norūcās.

-Ja es tev būtu to pateicis, vecais nelieti, tu man kādu vakaru pie alus būtu pielējis magoņu sulu un kā mazu dāvaniņu atstājis Viņa Gaišības gultā.

Ap galdu sēdošie sāka rēkt, un Džeimijs pieliecies izvairījās no Dūgala mestā sīpola.

Ruperts samiegtām acīm lūkojās uz Džeimiju.

-     Man šķiet, puis, ka redzēju tevi, īsi pirms tu aizlaidies, vakarā ieejam hercoga guļamkambarī. Vai droši zini, ka stāsti mums patie­sību? Džeimijs paķēra citu sīpolu un svieda zobgalim. Tas netrāpīja un aizripoja niedru klājumā.

-    Nekā, Džeimijs smējās, es joprojām esmu nevainīgs vismaz tādā veidā. Bet, ja tu, Rupert, nevari aizmigt, to nezinādams, tad es tev labprāt visu izstāstīšu.

Kamēr apkārt skanēja saucieni "Stāsti! Stāsti!", Džeimijs tīšuprāt lēnām ielēja sev alu un apsēdās klasiskā stāstnieka pozā. Varēju redzēt Kolamu pie galvenā galda piešķiebtu galvu klausāmies tikpat uzmanīgi kā zirgu puisis vai karavīri, kas sēdēja pie mūsu galda.

-    Labi, Džeimijs iesāka, tas, ko Neds teica, ir taisnība. Viņa Gai­šība, kā mēdz teikt, meta uz mani aci, bet, tā kā sešpadsmit gados es biju tāds vientiesis… Šajā vietā viņu pārtrauca vairākas ciniskas pie­zīmes, un Džeimijs pacēla balsi, lai varētu turpināt. Kā jau teicu, tā ka es neko nezināju par tādām izdarībām, man nebija ne jausmas, kas hercogam padomā, kaut ari likās drusku jocīgi, ka Viņa Gaišība allažiņ vēlējās mani glaudīt kā kucēnu un ka viņam atkal un atkal gribējās zināt, kas man ir sporanā. ("Vai zem tā!" atskanēja kāda piedzēruša vira bļāviens.)

-    Vēl jocigāk man likās, Džeimijs nepievērsa saucienam uzma­nību, ka viņš, nejauši pamanījis mani mazgājamies, vēlējās noberzt man muguru. Kad viņš tika galā ar muguru un pārgāja pie pārējā, es sāku tā kā drusku nervozēt, bet, kad viņš pabāza roku man zem kiltiem, es visu sapratu. Jo redziet, varbūt es biju vientiesīgs, bet ne jau pilnīgs muļķis.

No tās ķezas es izkūlos, ar visiem kiltiem ienirstot ūdeni un aizpel­dot uz otru krastu; Viņa Gaišība negribēja savas dārgās drānas notriept ar dubļiem un samērcēt. Bet pēc tās reizes es dikti piesargājos trāpīties viņam ceļā viens pats. Pāris reižu mēs saskrējāmies dārzā vai pagalmā, bet tur bija gana vietas, lai es tiktu projām, bez nopietnākām padarīša­nām kā viena buča uz auss. Vienīgi reiz viņš ienāca pie manis staļļos, kad biju viens, tas gan bij nepatīkami.

-    Manos staļļos? Vecais Aleks bija šausmās. Viņš pacēlās un klie­dza pāri zālei uz galvenā galda pusi. Kolam, parūpējies, lai tas vecis nelien maniem staļļiem ne tuvumā! Lai gan viņš ir hercogs, es neļaušu biedēt savus zirgus! Un ari uzmākties puiškāniem! viņš piebilda, kā tikko atcerējies.

Džeimijs netraucēts turpināja savu stāstu. Dūgala abas pusaugu meitas pavērtām mutēm sajūsminātas klausījās.

-    Redziet, es biju steliņģi un tur nebij necik vietas, kur izgrozīties. Es biju pārliecies pār [atkal rupjas piezīmes]… pārliecies pār sili, kā jau teicu, raušot no apakšas ārā sēnalas, dzirdēju sev aiz muguras troksni, un nepaguvu izslieties, kad kilti tika uzmesti man uz muguras un man pie dibena piespiedās kaut kas ciets.

Džeimijs pavicināja roku, lai apklusinātu troksni, kas sacēlās.

-    Nu, man diez ko nepatika, ka mani čakarē steliņģi, bet es ari nere­dzēju, kā tikt no šitās ķezas laukā. Es sakodu zobus un cerēju, ka pārāk nesāpēs, kad zirgs tas bija lielais, melnais kastrāts, Ned, tas, ko tu dabūji Broklberi, nu, tas, ko Kolams pārdeva Bredalbinā, lai nu kā, zirgam bij iebildumi pret Viņa Gaišības sacelto troksni. Vairumam zirgu patīk, ja ar viņiem aprunājas, un arī tam patika, bet viņam bij savāda nepatika pret ļoti augstām skaņām; es nevarēju izvest viņu pagalmā, ja tur bij mazi bērni, jo viņš no tiem spiedzieniem sāka satraukti mīdīties un kārpīties.

Viņa Gaišībai, kā jūs varbūt atminaties, ir diezgan spalga balss un tajā reizē tā bij vēl augstāka, jo viņš ar' bij maķenīt satraucies. Nu, kā jau teicu, zirgam tas diez ko nepatika jāsaka, ka man ari ne, un viņš sāka mīdīties, sprauslāt un gorīties, un piespieda Viņa Gaišību plakanu pie steliņģa sienas. Tiklīdz hercogs palaida mani vaļā, es ielēcu silē un aizslīdēju pa otru pusi gar zirgu, atstājot Viņa Gaišību, lai pats tiek no turienes laukā.

Džeimijs apklusa, lai ievilktu elpu un iedzertu malku alus. Tagad jau visu klātesošo uzmanība un sejas, kas lāpu gaismā vizēja, bija pie­vērstas stāstītājam. Šur tur varēja manīt kādu sarauktu pieri, uzzinot tādas lietas par visvarenāko angļu kroņa augstmani, bet to pārmāca milzīga sajūsma par skandālu. Es sapratu, ka hercogs Leohas pilī nebija necik iecienīts.

-    Ticis jau tik tuvu, ja tā var izteikties, Viņa Gaišība bij apņēmies dabūt mani, lai tur vai kas. Tā nākamajā dienā viņš pasaka Makenziju vadonim, ka sulainis saslimis, un lūdz, vai nevar aizņemties mani, lai palīdzu viņam nomazgāties un apģērbties. Kolams, pūlim par lielu prieku, tēlotā izmisumā aizklāja ar rokām seju. Džeimijs pamāja ar galvu Rupertam.

-    Tāpēc tu redzēji mani vakarā ieejam Viņa Gaišības istabā. Varētu teikt, tāda bij pavēle.

-    Tu varēji man pateikt, Džeimij. Es nebūtu licis tev to darīt, Kolams ar pārmetuma izteiksmi sejā sauca pāri zālei.

Džeimijs paraustīja plecus un pasmaidīja.

-    Man to neļāva darīt dabiskā kautrība, tēvoc. Turklāt es zināju, ka tu centies vienoties ar to cilvēku; domāju, ka tavām sarunām varētu nākt par ļaunu, ja tu būtu spiests pateikt Viņa Gaišībai, lai neliek rokas klāt tava māsasdēla pakaļai.

-     Ļoti iejūtīgi, Džeimij, Kolams salti noteica. Tu tātad upurējies manis dēļ, vai ne?

Džeimij s tēlotā tostā pacēla savu kausu.

-     Man tavs labums vienmēr ir pirmajā vietā, tēvoc, viņš sacīja, un man likās, ka bez ķircināšanās zemtekstā skanēja arī patiesība un Kolams to uztvēra tikpat skaidri kā es.

Viņš iztukšoja savu kausu un nolika uz galda.

-     Bet nē, Džeimijs noslaucīja muti, tajā reizē es nedomāju, ka ģimenes saites prasa no manis tik lielu upuri. Es aizgāju uz hercoga istabām, jo tu man liki, bet tas arī viss.

-     Un iznāci ārā ar neizstieptu caurumu? Ruperta balsī skanēja neticība.

Džeimijs pasmaidīja.

-    Jā. Redzi, tiklīdz padzirdēju par pavēli, es devos taisnā ceļā pie Fica kundzes un teicu, ka man vajag vīģu sīrupu. Kad viņa man to iedeva, es noskatījos, kur viņa liek pudeli, vēlāk atnācu un izdzēru.

Visi zālē sēdošie smējās, vēderus turēdami, ieskaitot Fica kundzi, kuras seja kļuva tik tumšsarkana, ka sāku jau baidīties, vai viņa neda­būs trieku. Viņa ceremoniāli uzslējās kājās un labsirdīgi paraustīja Džeimiju aiz auss.

-     Tad, redz, kas notika ar manām labajām zālēm, tu mazais ne­kauņa! Rokas sānos iespiedusi, viņa grozīja galvu, un zaļie auskari zibēja kā spāres. Labāku vairs neesmu spējusi izvārīt!

-     0, tas iedarbojās teicami, Džeimijs viņai apliecināja, smejoties reizē ar apjomigo kundzi.

-     Skaidrs! Kad iedomājos, ko tik daudz sīrupa nodarīja tavām iek­šām, puis, es ceru, ka tas vismaz bij tā vērts. Pēc tam tu noteikti vairā­kas dienas nekam nederēji.

Viņš, joprojām smiedamies, papurināja galvu.

-     Tā ir, bet es nebiju derīgs arī Viņa Gaišības nolūkiem. Likās, ka viņam nebij iebildumu, kad lūdzu atļauju atstāt viņu. Bet es zināju, ka otru reizi tas neietu cauri, tāpēc, tiklīdz vēdergraizes pārgāja, es paņēmu stallī zirgu un aizlaidos. Ceļā pagāja ilgs laiks, jo man vaja­dzēja ik pa desmit minūtēm apstāties, bet nākamajā dienā uz vakari­ņām tiku mājās.

Dūgals pamāja, lai atnes jaunu krūzi alus, ko pa rokām padeva Džeimijam.

-    Jā, tavs tēvs atlaida ziņu, ka, iespējams, tu būsi pietiekami apgu­vis pils zinības, Dūgals skumīgi noteica. Tolaik man likās, ka gluži visu no vēstules nesaprotu.

-    Es ceru, ka būsi uzvārījusi jaunu devu vīģu sīrupa, Fica kundze, iejaucās Ruperts un familiāri iebakstīja viņai sānos. Pēc pāris dienām Viņa Gaišība būs atkal klāt. Vai ari tu ceri uz savu jauno sievu, ka šoreiz viņa tevi pasargās, Džeimij? Viņš baudkāri paglūnēja uz mani. Patie­sībā tev vajadzētu sargāt viņu. Esmu dzirdējis, ka hercoga kalpam iet pie sirds kas cits nekā Viņa Gaišībai, kaut ari viņš ir tikpat nemierīgs.

Džeimijs atstūma solu, piecēlās un pastiepa roku pēc manis. Viņš apņēma mani ap pleciem un uzsmaidīja Rupertam.

-    Nu tad mums abiem laikam vajadzēs atsisties ar kopā saliktām mugurām.

Šausmu izteiksmē Rupertam plati iepletās acis.

-    Ar kopā saliktām mugurām?! viņš iesaucās. Es zinu, ka mēs pirms kāzām aizmirsām tev kaut ko pateikt, puis! Nav brīnums, ka neesi savu sievu vēl padarījis grūtu.

Džeimija rokas tvēriens man uz pleca kļuva ciešāks, viņš pagrieza mani uz velvi, un mēs mukām projām, bet mums aiz muguras brāzmoja smiekli un bira rupju padomu krusa.

Tumsā pie zāles ieejas Džeimijs atspiedās pret akmens sienu un saļima. Nespēdama nostāvēt, es noslīgu viņam pie kājām un bezspēcīgi smējos.

-    Tu viņam nepateici, vai ne? beidzot Džeimijs izdvesa.

Es papurināju galvu.

-     Protams, ne. Joprojām elsdama, es meklēju Džeimija roku, un viņš uzrāva mani kājās. Es sabruku viņam pie krūtīm.

-    Nu tad paskatīsimies, vai esmu pareizi sapratis. Viņš saņēma manu seju rokās un piespieda pieri manējai tik tuvu, ka viņa acis izplūda vienā lielā acābolā un siltā elpa skāra manu zodu.

-    Seja pret seju. Vai tā? Smieklu dzirkstis rima manās asinīs, un to vietā stājās kaut kas cits, tikpat spēcīgs. Ar mēli pieskāros Džeimija lūpām, kamēr manas rokas darbojās kaut kur zemāk.

-     Seja nav tā svarīgākā ķermeņa daļa. Bet tu pamazām mācies.

Nākamajā dienā es savā ambulancē pacietīgi uzklausīju vecāku kundzi no ciema, virējas radinieci, kura līdz pēdējam sīkumam aprak­stīja savas vedeklas kaiti briesmīgu aizsmakumu, kuram teorētiski bija kaut kas kopējs ar pacientes sūdzībām par angīnu, lai gan tajā brīdī nekādu saistību nespēju saskatīt. No durvīm krita ēna, pārtraucot simptomu uzskaitījumu.

Satrūkusies es pacēlu galvu un ieraudzīju ieskrienam Džeimiju, kuram sekoja vecais Aleks, abi vīri izskatījās noraizējušies un satraukti. Džeimijs bez ceremonijām atņēma man kociņu, ar ko piespiest mēli, lai ieskatītos kaklā, un, satvēris mani aiz abām rokām, uzrāva kājās.

-     Kas… es iesāku, bet Aleks, cenšoties pāri Džeimija plecam saskatīt manas plaukstas, kuras Džeimijs viņam rādīja, mani pārtrauca.

-    Jā, tas ir labi, bet visa roka? Vai viņai ir pietiekami stipras rokas, vecīt?

-     Skaties! Džeimijs sagrāba vienu roku un izstiepa visā garumā, samērojot ar savējo.

-    Nu, sacīja Aleks, šaubīgi to apskatot, varētu būt. Jā, varētu.

-     Vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ko te darāt? es apvai­cājos, bet nepaguvu pabeigt sakāmo, kad abi vīri, paņēmuši mani pa vidu, norāva pa kāpnēm, atstājot padzīvojušo pacienti mulsi ska­tāmies.

Pēc dažām minūtēm es šaubīdamās raudzījos liela, spīdīga, brūna zirga pakaļpusē, kas bija novietota sešas collas no manas sejas. Pro­blēma man tika izklāstīta pa ceļam uz stalli. Džeimijs skaidroja, un vecais Aleks šad tad iesprauda pa vārdam, lāstam vai izsaucienam.

Losgana, laba vaislas ķēve un Kolama staļļu dārgums, bija ķezā. Tik daudz es redzēju pati ķēve gulēja zemē, spīdīgie sāni laiku pa laikam pacēlās, un likās, ka milzīgais stāvs nodreb. Nometusies četrrāpus aiz zirga pakaļgala, es varēju redzēt, kā ar katru kontrakciju mazliet pave­ras maksts lūpas, bet nekas vairāk nenotiek; atverē neparādījās sīka kājiņa vai smalks, mitrs purniņš. Kumeļš aizkavējies acīmredzot nāca ar sāniem vai muguru pa priekšu. Aleks domāja, ka ar sāniem, Džeimijs -, ka ar dibenu. Kādu brīdi viņi stāvēja un strīdējās, līdz es nepacietīgi saucu abus pie kārtības, lai pajautātu, ko viņi vienā vai otrā gadījumā grib no manis.

Džeimijs paskatījās uz mani, it kā es būtu pamuļķe.

-    Protams, tev jāpagriež kumeļš, viņš pacietīgi sacīja. Izvelc priekškājas, lai tas tiek ārā.

-    O, tik vien? Es skatījos uz zirgu. Losgana, kuras elegantais vārds patiesībā nozīmēja "varde", bija ķēve ar smalkiem kauliem, taču ar visu to neiedomājami liela.

-    Ē, tu gribi teikt, ka man jābāž roka tur iekšā? Es slepus pametu skatienu uz savu roku. Droši vien tā ies iekšā atvērums bija pietie­kami plats -, bet ko tālāk?

Abiem vīriešiem ķetnas šādam darbam noteikti bija pārāk lielas. Un Roderiks, staļļa puisis, kuru parasti piespieda izlīdzēt šādos deli­kātos jautājumos, protams, bija kļuvis nederīgs, jo pati biju uzlikusi viņam šinu zēns pirms divām dienām bija lauzis roku. Tomēr Villijs, otrs staļļa puisis, bija aizgājis pēc Roderika, lai viņš dotu padomus un sniegtu morālu uzmundrinājumu. Tieši šajā brīdī viņš ieradās, ģērbies tikai noskrandušās biksēs, šaurais krūškurvis staļļa puskrēslā vizēja balts.

-    Tas ir smags darbs, puisis šaubīdamies sacīja, novērtējis situā­ciju un domu, ka es stāšos viņa vietā. Zini, viltīgs. Tur vajadzīga sava zināšana, bet ari spēku vajag.

-     Neķer kreņķi, Džeimijs kā noslēpumu pačukstēja. Klēra ir krietni spēcīgāka par tevi, nabaga salātiņ. Ja tu tikai pateiksi viņai, kas jāmeklē un kas jādara, tad viņa pagriezīs kumeļu kā nieku.

Es atzinīgi novērtēju tādu ticību manām spējām, taču pati ne tuvu nejutos tik optimistiski. Cenšoties sev iestāstīt, ka šī procedūra necik neatšķiras no asistēšanas vēdera dobuma operācijā, es iegāju steliņģī nomainīt kleitu pret biksēm un maisauduma uzsvārci, tad ieziepēju roku no pirkstu galiem līdz plecam ar taukainām ziepēm.

-     Nu tad aiziet, es pie sevis nomurmināju un ieslidināju roku ķēves dzemdē.

Tur bija ļoti maz vietas, kur grozīties, un sākumā es nesapratu, ko esmu sataustījusi. Tomēr aizvēru acis, lai labāk koncentrētos, un uz­manīgi taustījos tālāk. Tur bija gan gludas virsmas, gan dažādi puni.

Ciludās virsmas noteikti bija rumpis, bet puni kājas vai galva. Man vajadzēja kājas, ja precizāk, priekšējās. Pamazām es apradu ar to, ko varu sataustīt, un to, ka jāpaliek mierā, kad uznāk kontrakcijas; pār­steidzoši spēcīgie dzemdes muskuļi sagrāba manu delmu kā skrūvspī­les, saspiežot kaulus ļoti sāpīgi, līdz spazma atlaidās un es atkal varēju sākt meklēt.

Beidzot mani pirksti uzdūrās kaut kam tādam, par ko biju pārlie­cināta.

-     Mani pirksti ir viņam nāsīs! es uzvaroši iesaucos. Esmu atra­dusi galvu!

-     Ziķeris meitene, ziķeris! Nelaid tik vaļā! Aleks nometās man blakus un mierinoši glāstīja ķēvi, jo sākās nākamā kontrakcija. Es sakodu zobus un atspiedos ar pieri pret spožo rumpi, kad milzīgs spēks saspieda manu locītavu. Taču spazma atlaidās, un es biju saglabājusi tvērienu. Taustīdamās uzmanīgi uz augšu, es atradu acābola un pie­res izliekumu un mazu, saliekušās auss uzkalniņu. Pārlaidusi vēl vienu kontrakciju, es izsekoju kakla līkumam līdz plecam.

-     Galva piespiesta pie pleca, es ziņoju. Bet vismaz tā ir uz pareizo pusi.

-     Labi. Džeimijs, stāvot ķēvei pie galvas, mierinoši pārlaida roku pār nosvīdušo kastaņbrūno kaklu. Kājas droši vien ir salocītas zem krūtīm. Paskaties, vai vari satvert vienu celi.

Tāpēc es turpināju taustīties un meklēt zirga siltajā tumsā, izjuz­dama dzemdību spazmu briesmīgo spēku un atvieglojumu nesošo atlaišanos, akli cīnoties uz mērķi. Jutos gandrīz tā, it kā pati dzemdētu, un tas bija sasodīti smags darbs.

Beidzot mana roka uzgūla kumeļa kājai; sataustīju apaļu virsmu un vēl nelietotā naga aso malu. Cik spēdama, es centos ievērot manu padomdevēju satrauktos, bieži pretrunīgos rīkojumus, pārmaiņus vilku un grūdu, bīdīdama kumeļa nepadevīgo masu otrādi, vilku vienu kāju uz priekšu, otru stūmu atpakaļ, reizē ar ķēvi svīstot un vaidot.

Un tad pēkšņi viss notika. Kontrakcijas atlaidās, un vienā rāvienā viss ieslīdēja savās vietās. Nekustēdamās es gaidīju nākamo kontrakciju. Tā sākās, un izšāvās mazs, mitrs purniņš, izgrūžot arī manu roku. Sīkās nāsis notrīsēja, it kā viņu interesētu jaunā sajūta, tad purniņš pazuda.

-    Ar nākamo būs laukā! Aleks sajūsmā gandrīz dejoja, artrīta sakropļotais augums siena kaudzē lēkāja uz augšu un leju. Nu, Losgan! Nu, mana mazā, mīļā vardite!

It kā atbildot, ķēve konvulsīvi noņurdēja. Asi sarāvās viņas pakaļ­gals, un kumeļš līdzeni izslīdēja uz tīrā siena gluma mezglainu kāju un lielu ausu kaudze.

Es atkritu sienā un idiotiski smaidīju. Biju nomūrējusies ar ziepēm, gļotām un asinīm, pārguruši un sāpošiem locekļiem, stipri odu pēc zirga ne tik patīkamās smakas. Bet biju eiforijā.

Sēdēju un skatījos, kā Villijs un vienrocis Roderiks ar salmu sauju apkopj jaundzimušo. Un viņi gavilēja kopā ar pārējiem, kad Losgana pagriezās un nolaizīja kumeļu, maigi bakstīja un ostīja, lai viņš beidzot nostājas uz savām garajām, nedrošajām kājām.

-    Varens darbiņš, zeltenīt! Sasodīti labs! Aleks bija sajūsmā, ap­sveicot spieda to manu roku, kas nebija notraipīta ar gļotām. Pēkšņi aptvēris, ka es šūpojos uz savas laktas un neizskatos diez cik glīti, viņš pagriezās un uzbļāva vienam no zēniem, lai atnes ūdeni. Tad apgāja man apkārt un uzlika savas cietās plaukstas man uz pleciem. Viņš spieda un braucīja, ar pārsteidzoši maigu un vieglu pieskārienu atbrī­vodams plecus no saspringuma un izgludinādams muskuļu mezglus kaklā.

-    Tā, zeltenīt, Aleks beidzot sacīja. Smags darbiņš, vai ne? Viņš man uzsmaidīja, tad, pielūgsmē starodams, skatījās uz jauno kumeļu.

-    Smuks puisēns, viņš dudināja. Kas gan ir šis mazais mīļumiņš?

Džeimijs palīdzēja man nomazgāties un pārģērbties. Mani pirksti

bija pārāk stīvi, lai tiktu galā ar ņiebura pogām, un es zināju, ka rīt visa roka būs zila, bet jutos pilnīgi apmierināta un laimīga.

Likās, ka lietus lijis mūžīgi, tāpēc no rīta, kad diena atausa gaiša un skaista, es saulē samiedzu acis kā tikko virspusē izlīdis kurmis.

-    Tava āda ir tik plāna, ka redzu zem tās plūstam asinis, Džeimijs nobrīnījās, vilkdams ar pirkstu pa saules staru pāri manam kailajam vēderam. Varu izsekot dzīslām no rokas līdz sirdij. Pirksts pa rokas iekšpusi aizslīdēja pāri delnas locītavai līdz elkonim un tālāk pa nolai­deno slīpumu zem atslēgkaula.

-    Tā ir zematslēgkaula vēna, es paskaidroju, ar acīm sekojot pirk­sta kustībai.

-     Ko tu saki? Ak jā, jo tā ir zem atslēgkaula. Pastāsti man vēl kaut ko. Pirksts gausi slīdēja lejup. Man patīk uzzināt latīniskos nosau­kumus; nekad nebiju pat sapņojis, ka būs tik patīkami mīlēties ar dziednieci.

-    Tā, es stīvi sacīju, ir areola, un tu to zini tāpēc, ka es tev jau to teicu pagājušajā nedēļā.

-    Jā, teici, viņš piekrita. Un, padomā tik, te ir vēl viena. Košā galva pieliecās, lai pirkstu nomainītu ar mēli, tad turpināja ceļojumu uz leju.

-    Naba, es, asi ieraujot elpu, izgrūdu.

-     Mm, viņš noņurdēja, un es ar savu caurspīdīgo ādu jutu, ka viņa lūpas izstiepjas smaidā. Un kas ir tas?

-    Saki tu! Es saķēru viņa galvu. Bet viņš nespēja runāt.

Vēlāk es savā ambulancē gulšņāju krēslā, sapņaini kavēdamās atmi­ņās, kā es pamodos, saules staru apspīdēta, palagi savijušies žilbinoši baltos kumšķos kā liedaga smiltis. Vienu roku biju uzlikusi uz krūts, un pirksti diki spēlējās ar krūtsgaliņu, es izbaudīju mirkli, kad tas pret manu plaukstu zem ņiebura plānā kokvilnas auduma kļuva ciets.

-    Spēlējies ar sevi?

Sarkastiska balss, kas nāca no durvju puses, mani tik ātri uzrāva sēdus, ka atsitu pret plauktu galvu.

-     0! es diezgan īgni iesaucos. Geilisa. Kas gan cits? Ko tu te dari?

Geilisa ieslīdēja manā kambarī, it kā pārvietotos uz ritentiņiem. Bet es zināju, ka viņai bija kājas; biju tās redzējusi. Bet, kur viņa tās lika, kad staigāja, es netiku gudra.

-     Atnesu Fica kundzei Spānijas safrānu; viņai to vajadzēja, jo jāga­tavojas hercoga apciemojumam.

-     Vēl garšvielas? es nobrīnījos, atguvusi labo omu. Ja tas cilvēks apēdīs kaut pusi no tā, ko Fica kundze pagatavojusi, viņu uz mājām vajadzēs velt ar velšanu.

-     To jau tagad var. Esmu dzirdējusi, ka hercogs ir mazs, apaļš plikpauritis. Izmetusi no prāta augsto viesi un viņa miesasbūvi, Geilisa jautāja, vai es nevēlos ar viņu kopā doties ekspedīcijā pa tuvējiem pakalniem.

-    Man vajag nedaudz sūnu, viņa paskaidroja. Sieviete plivināja savas garās rokas, kurās, likās, nav kaulu. Ja savāra ar pienu un maz­liet aitas vilnas, iznāk brīnišķīgs losjons plaukstām.

Pametu skatienu uz šauro logu, kur zeltainajā saules gaismā putek­līši griezās kā traki. Vējš viegli smaržoja pēc gataviem augļiem un tikko pļautas zāles.

-     Kāpēc ne?

Gaidot, kamēr es savākšu grozus un pudeles, Geilisa staigāja pa manu kambari, uz labi laimi pārcilādama dažādas lietas. Viņa apstājās pie maza galdiņa un, pieri saraukusi, paņēma no tā kādu priekšmetu.

-    Kas tas tāds?

Es pārtraucu savu darāmo un nostājos viņai blakus. Geilisai rokā bija neliels sausu lapu saišķītis, apsiets ar trijiem diegiem: melnu, baltu un sarkanu.

-    Džeimijs teica, ka tas esot ļauna vēlējums.

-    Viņam taisnība. Kur tu to ņēmi?

Izstāstīju, ka atradu to gultā.

-    No rīta nogāju lejā un atradu zem krūma, kur Džeimijs bija to nometis. Gribēju aiznest un parādīt tev, vai tu kaut ko zini par to, bet aizmirsu.

Geilisa stāvēja, domīgi ar nagu klaudzināja pa priekšējiem zobiem un purināja galvu.

-    Nē, nevaru teikt, ka es no tādām lietām ko saprotu. Bet varētu noskaidrot, kurš to ir izdarījis.

-    Tiešām?

-    Jā. Atnāc rit no rīta pie manis uz mājām, un es tev izstāstīšu.

Atsakoties teikt kaut ko vairāk, viešņa apgriezās tā, ka zaļais apmet­nis noplandīja, un ļāva man sekot, ja vēlos.

Geilisa uzveda mani augstu kalnos, mēs auļojām, kad ceļš bija labs, bet pārgājām uz soļiem, kad tas kļuva sliktāks. Stundas jājiena attālumā no ciema viņa apstājās pie neliela strauta, kuram pāri liecās vītolu zari.

Mēs pārbridām pāri strautam un nesteidzīgi ķildām pa kalnu pa­kāji, lasot augus, kādi vēl bija dabūjami vasaras nogalē, un pirmās no­gatavojušās agrīna rudens ogas un biezās, dzeltenās sēnes, kas auga uz koku stumbriem seklajās, ēnainajās ieplakās.

Geilisa gāja pa priekšu un pazuda brikšņos, kad apstājos, lai ieka­sītu sev grozā mazliet oša mizas. Sakaltušās sulas piciņas uz papīra plānās mizas izskatījās kā sakaltušas asins lāses, no uzsūktās saules gaismas tās mirdzēja tumšsarkanas.

No nomoda sapņiem mani iztraucēja kāda skaņa, un es paskatījos augšup uz kalnu, no kura, kā man šķita, tā nāca.

Es to dzirdēju vēlreiz augstu, ņaudošu kliedzienu. Šķita, tas skan no augšas, no klints iedobes gandrīz pašā virsotnē. Noliku grozu un sāku rāpties kalnā.

-     Geilis! es iekliedzos. Nāc šurp! Kāds pametis zīdaini!

Vispirms bija dzirdama brakšķēšana un klusi lāsti, kad Geilisa lauza

ceļu cauri krūmu mudžeklim nogāzē. Gaišā seja bija pietvīkusi un dus­mīga, matos saķērušies sīki žagariņi.

-    Kas, Dieva dēļ… viņa iesāka un tad metās uz priekšu. Jēzus asinis! Liec nost! Viņa ātri izrāva man no rokām zīdaini, nolika atpa­kaļ nelielā klints iedobē, kur biju bērnu atradusi. Līdzenais, bļodai līdzī­gais iedobums nebija pat jardu diametrā. Vienā malā stāvēja sekla koka sile līdz pusei pilna ar pienu, un bērnam pie kājām gulēja mazs, ar sarkanu diegu apsiets pļavas puķu pušķītis.

-    Bet viņš ir slims! es iebildu, atkal pieliecoties pie bērna. Kurš var tā pamest slimu bērnu vienu pašu?

Bija skaidri redzams, ka zīdainis ir ļoti slims sašķobītā sejiņa bija zaļganā krāsā ar tumšiem lokiem zem acīm un sīkās dūrites zem segas vārgi kustējās. Kad paņēmu bērnu rokās, tas bija gluži slābans; bija brīnums, ka tam vispār pietiek spēka pakliegt.

-    To izdarīja vecāki, Geilisa izmeta, satverot mani aiz rokas. Liec nost! Taisāmies no šejienes projām.

-    Vecāki? es nikni pārjautāju. Bet…

-    Tas ir feju bērns, viņa nepacietīgi skaidroja. Liec zemē un nāc. Nu!

Velkot mani sev līdzi, Geilisa ienira atpakaļ krūmājā. Es turējos pretī, tomēr sekoju viņai lejup pa nogāzi, līdz mēs, aizelsušās un pie­tvīkušas, nonācām apakšā, kur es piespiedu viņu apstāties.

-    Ko tas nozīmē? es noprasīju. Mēs nevaram tā vienkārši pa­mest ārā slimu bērnu. Un ko nozīmē tavi vārdi, ka tas ir fejas bērns?

-     Fejas bērns, balss joprojām skanēja nepacietīgi. Tu taču noteikti zini, ko tas nozīmē, vai ne? Kad fejas nozog kādu bērnu, vietā viņas atstāj savējo. To, ka tas ir fejas bērns, var zināt pēc tā, ka mazais raud, niķojas, neaug un nepieņemas svarā.

-    Protams, es zinu, kas tas ir, sacīju. Bet tu taču netici tām muļķībām, vai ne?

Negaidīti viņa uzmeta man ieinteresētu, aizdomu pilnu skatienu. Tad sejas izteiksme atslāba un tajā atgriezās ierastā viegla uzjautrinā­juma un cinisma izteiksme.

-    Nē, neticu, viņa atzina. Bet vietējie gan tic. Geilisa satraukti pameta skatienu uz nogāzi, bet no klinšu iedobes neskanēja vairs ne skaņa. Ģimene ir kaut kur tuvumā. Iesim.

Negribīgi es ļāvu viņai vest sevi ciema virzienā.

-     Kāpēc viņi to bērnu tur nolika? es taujāju, apsēdusies uz akmens, lai novilktu zeķes, pirms brienam pāri strautam. Vai viņi cer, ka Mazie ļaudis nāks un bērnu izārstēs? Joprojām raizējos par bērnu; viņš likās nopietni slims. Nezināju, kas viņam kaiš, bet, iespējams, es varēju palīdzēt.

Varbūt varu atstāt Geilisu ciemā un pati atnākt pēc bērna. Taču tam jānotiek pēc iespējas ātrāk; paskatījos uz debesīm austrumu pusē, kur mīksti, pelēki lietusmākoņi ātri satumsa violetā nokrēslā. Rietumu pusē vīdēja sārta kvēle, bet gaišs būs ne ilgāk par pusstundu.

Geilisa uzkāra pīto klūgu grozu kaklā, sacēla uz augšu svārkus un, drebinādamās aukstajā ūdenī, iebrida strautā.

-    Nē, viņa sacīja. Pareizāk sakot, jā. Šis ir viens no Feju kalniem, un te gulēt ir bīstami. Ja atstāsi fejas bērnu pa nakti tādā vietā, Ļautiņi atnāks un paņems to atpakaļ, bet vietā atstās nozagto cilvēka bērnu.

-     Bet tā nenotiks, jo šis nav fejas bērns, es iebildu noelšoties, jo sajutu izkusušā sniega ūdens pieskārienu. Tas ir tikai slims zidainis. Visticamāk, nakti zem klajas debess viņš nepārdzīvos!

-    Jā, Geilisa man strupi piekrita. Līdz rītam bērns būs pagalam. Un es lūdzu Dievu, kaut neviens nebūtu mūs tur redzējis.

Es pārtraucu vilkt nost kurpes.

-    Pagalam! Geilisa, es iešu tam pakaļ. Es nevaru zīdaini tur pa­mest. Pagriezos un sāku brist atpakaļ.

Viņa noķēra mani no mugurpuses un iegāza uz sejas seklajā ūdenī. Plivinādama rokas un elsdama un šļakstīdama ūdeni uz visām pusēm, es pamanījos piecelties uz ceļiem. Geilisa izmirkušiem svārkiem stāvēja līdz puslieliem ūdenī un caur pieri nikni glūnēja uz mani.

-    Tu nolādētā aunapiere! viņa iekliedzās. Tur neko nevar līdzēt! Vai tu mani dzirdi? Neko! Tas bērns jau tikpat kā ir miris! Es te nestā­vēšu un kaut kādas tavas stulbas iedomas dēļ neļaušu riskēt ar manu un tavu dzīvību! Klusi sprauslādama un ņurdēdama, viņa pieliecās, abām rokām satvēra mani zem padusēm un uzrāva kājās.

-     Klēra! viņa steigšus runāja, purinot manas rokas. Uzklausi mani! Ja tu tuvosies tam bērnam un viņš nomirs un tā noteikti notiks, tici man, esmu tādus jau redzējusi tad ģimene vainos tevi. Vai nere­dzi, cik tas ir bīstami? Vai tu nezini, ko par tevi runā ciemā?

Es stāvēju, drebinādamās novakara aukstajā vējā, mani nepārpro­tami plosīja milzu bailes par savu dzīvību un doma par bezpalīdzīgo bērnu, kurš viens pats mirst tumsā ar pļavu ziediem pie kājām.

-     Nē, es sacīju, papurinādama galvu, lai slapjie mati neaizsegtu seju. Geilisa, nē, es nevaru. Apsolu, ka būšu uzmanīga, bet man jāiet. Es izrāvos no viņas tvēriena un pagriezos pret krastu, klupdama un šķiezdama ūdeni, bridu cauri mainīgajām ēnām, kas klājās virs strauta.

Man aiz muguras atskanēja apslēpts izmisuma kliedziens, tad drudžaina šļakstināšanās pretējā virzienā. Nu, vismaz viņa vairs mani nekavēs.

Ātri satumsa, un es lauzos cauri krūmiem un garajai zālei, cik ātri vien varēju. Nebiju pārliecināta, ka atradīšu pareizo kalnu, ja satumsīs, pirms tikšu galā; te tuvumā bija vairāki kalni, visi apmēram vienā augstumā. Ar fejām vai bez tām, doma, ka man vienai pašai jāklīst tur pa tumsu, nebija nekāda patīkamā. Jautājums par to, kā es ar slimu bērnu rokās tikšu atpakaļ uz pili, pašlaik nebija apspriežams par to es domāšu, kad pienāks laiks.

Pēdīgi es atradu vajadzīgo kalnu, ievērojot dažas jaunas lapegles, ko atcerējos augam tā pakājē. Bija jau gandrīz satumsis, mēnesi vēl nemanīja, tāpēc bieži klupu un kritu. Lapegles spiedās cieši kopā un, knikstēdamas, čīkstēdamas un šalcoši nopūzdamās, klusi sarunājās vakara vējā.

Šī sasodītā vieta ir apsēsta, es nodomāju, klausīdamās koku sarunā virs galvas, kamēr spraucos starp slaidajiem stumbriem. Es nebrīnītos, ja aiz nākamā koka slēptos spoks.

Taču es brīnījos. Patiesību sakot, es no bailēm vai zaudēju prātu, kad no tumsas izslīdēja ēnains stāvs un mani sagrāba. Spalgi iekliedzos un situ.

-    Jēzus Kristus, es iesaucos, ko tu te dari? Kādu bridi sarāvu­sies kļāvos Džeimijam pie krūtīm, juzdama atvieglojumu, viņu ierau­got, kaut arī viņš bija mani pamatīgi nobiedējis.

Viņš saņēma manu roku un pagrieza, lai vestu ārā no meža.

-    Atnācu tev pakaļ, viņš klusi sacīja. Jo tūlīt būs nakts; netālu no Svētā Jāņa strauta satiku Geilisu Dankenu, un viņa man pateica, kur tu esi.

-     Bet bērns… es iesāku, griežoties atpakaļ uz kalnu.

-     Bērns ir miris, viņš izmeta un vilka mani atpakaļ. Es biju aiz­gājis paskatīties.

Tad es sekoju Džeimijam bez iebildumiem, noskumusi par bērna nāvi, bet atvieglota, ka man nevajadzēs piedzīvot kāpienu Feju kalna virsotnē vai garo mājupceļu. Tumsas un koku čaboņas nomākta, es nerunāju, līdz mēs atkal bijām šķērsojuši strautu. Tā kā joprojām biju slapja no iepriekšējās reizes, es nepūlējos vilkt nost zeķes, bet šļaksti­nāju pāri tāpat. Džeimijs, būdams sauss, tāds arī palika, lecot no krasta uz liela akmens strauta vidū, kas bija pacēlies virs ūdens, tad kā tāllē­cējs palidoja man garām un nolēca otrā krastā.

-    Saki, Ārmaliet, vai tev ir kāda nojausma, cik bīstami ir staigāt vie­nai tādā naktī? viņš vaicāja. Dusmīgs viņš nebija, tikai gribēja zināt.

-     Nē… tas ir, jā. Piedod, ja liku tev uztraukties. Bet es nevarēju atstāt bērnu ārā, vienkārši nevarēju.

-    Jā, es zinu. Viņš mani uz mirkli apskāva. Tev, Ārmaliet, ir laba sirds. Bet tu nezini, ar ko tev ir darīšana.

-     Vai ar fejām? Biju nogurusi un šī starpgadījuma satraukta, bet slēpu to aiz vlzdegunlbas. Es no māņticības nebaidos. Un tad man caur galvu izšāvās kā zibens. Vai tu tici fejām un viņu bērniem un visām tādām lietām?

Džeimijs vispirms apdomājās, tad atbildēja:

-     Nē. Nē, tādām lietām es neticu, tomēr es neparko nebūtu ar mieru gulēt visu nakti Feju kalnā. Bet es esmu gājis skolā, Ārmaliet. Man Dūgala mājā bija labs vācu privātskolotājs, kurš mācīja latīņu un grieķu valodu, un vēlāk, kad astoņpadsmit gadu vecumā nonācu Francijā, es apguvu arī filozofiju un vēsturi un redzēju, ka pasaulē ir daudz kas vairāk par gravām, tīreļiem un ūdenszirgiem ezeru dzelmē. Bet šie ļautiņi… Viņš plašā žestā ietvēra tumsu mums aiz muguras.

-    Viņi nekad no dzimtās vietas nav bijuši tālāk kā dienas gājiena attālumā, izņemot tādu milzu notikumu kā klana Saiets, un tas var gadīties divas reizes mūža laikā. Viņi dzīvo starp gravām un ezeriem un nedzird par pasauli neko vairāk kā vien to, ko tēvs Beins viņiem saka svētdienas sprediķī baznīcā. To un vecos stāstus.

Viņš pabīdīja malā alkšņa zaru, un es noliecos zem tā. Mēs bijām uz briežu takas, kur es ar Geilisu biju gājusi pa dienu, un šis jaunais pierādījums, ka Džeimijs prot atrast ceļu pat tumsā, mani iedrošināja. Tā kā mēs bijām labu gabalu no Feju kalna, viņš atkal runāja parastā balsī, apklustot tikai palaikam, lai atbrīvotu taku no kādiem augiem.

-     Tie stāsti nav nekas vairāk kā pasakas Gvilina stāstos, kad sēdi zālē un dzer Reinas vīnu. Viņš gāja man pa priekšu, un balss plūda atpakaļ, klusa un svarīga aukstajā naktī.

-     Tur ārā un pat ciemā nē, tas ir kas cits. Ļaudis dzīvo saskaņā ar tiem. Dažiem nostāstiem droši vien pamatā ir kāds patiess gadījums.

Es atcerējos ūdenszirga dzintarainās acis un nodomāju: nez kuri ir tie patiesie stāsti?

-     Un citi… nu, Džeimija balss pieklusa, un man vajadzēja sasprin­dzināt dzirdi, lai viņu saklausītu. Tā bērna vecākiem, varbūt viņiem ir vieglāk, ja tic, ka tas, kas nomira, ir fejas bērns, bet viņu pašu bērns ir vesels kā rutks un dzīvos mūžīgi pie fejām.

Tad mēs bijām tikuši līdz zirgiem, un pēc pusstundas tumsā aici­noši spīdēja Leohas pils ugunis. Nekad nebiju domājusi, ka uzskatīšu šo drūmo ēku par attīstītas civilizācijas priekšposteni, bet šajā bridi gaisma logos šķita kā apgaismības bāka.

Tikai tad, kad piejājām tuvāk, es atskārtu, ka gaišums plūda no laternām, kas liesmoja gar tilta malu.

-    Kaut kas ir noticis, es teicu, pagriežoties pret Džeimiju. Un, redzot viņu pirmo reizi gaismā, pamanīju, ka viņš nav ģērbies parastajā novalkātajā kreklā un netīrajos kiltos. Laternas gaismā spoži spīdēja baltais lina krekls, un viņa labākie vienīgie samta svārki gulēja pār­mesti pār segliem.

-    Jā. Viņš palocīja galvu. Tāpēc jau devos tev pakaļ. Beidzot ieradies hercogs.

Hercogs bija citāds, nekā biju viņu iedomājusies. Nezinu, ko biju cerējusi ieraudzīt, bet ne jau šo balamutīgo, sirsnīgo, atlētisko vīrieti ar sarkano seju, ko satiku Leohas zālē. Viņam bija patīkama, tieša, vēja appūsta seja ar gaišzilām acīm, kas vienmēr bija nedaudz samiegtas, it kā viņš skatītos pret sauli, sekojot līdzi fazāna lidojumam.

Vienu bridi man ienāca prātā, vai tik hercogam piedēvētie stāstiņi nav pārspīlējums. Laižot skatienu apkārt zālei, ievēroju, ka ikviens zēns, jaunāks par astoņpadsmit gadiem, ar piesardzīgu izteiksmi sejā nenolaiž acis no hercoga, kas smējās un dzīvi sarunājās ar Kolamu un Dūgalu. Tātad tie nebija tikai izdomājumi, zēni bija brīdināti.

Kad tiku stādīta priekšā hercogam, man radās zināmas grūtības saglabāt nopietnību. Viņš bija liela auguma vīrs, fiziski spēcīgs un nosvērts, tādi bieži redzami krogos skaļi paužam savu viedokli, iebildu­mus atsitot ar skaļumu un atkārtošanu. Protams, Džeimija stāsts bija mani brīdinājis, bet hercoga personība atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tad, kad viņš zemu noliecās pār manu roku un satrauktas peles balsī nopīkstēja: "Bet cik brīnišķīgi atrast tautieti tik tālā nostūrī, kundze," man vajadzēja iekost vaigā, lai sevi publiski neapkaunotu.

Ceļa nogurdināti, hercogs ar savu svītu agri devās pie miera. Taču nākamās dienas vakarā pēc maltītes skanēja mūzika un sarunas, mēs ar Džeimiju pievienojāmies Kolamam, Dūgalam un hercogam. Sendringems no Kolama Reinas vīna kļuva plātīgs, skaļi runāja, vienlīdz irokšņaini izsakoties gan par briesmām, kas ceļotājiem uzglūn Hailendā, gan par ainavas skaistumu. Mēs pieklājīgi klausījāmies, un, kad hercogs "izspiedza" stāstu par saviem varoņdarbiem, es centos uztvert Džeimija skatienu.

-     Pie Stērlingas salūza velbomis, un mēs trīs dienas iestrēgām uz vietas ņemiet vērā, ka gāza kā ar spaiņiem, iekams mans sulai­nis spēja sameklēt kalēju, kas salaboja to nolādēto bomi. Un nepagāja ne puse dienas, kad mēs iebraucām milzīgā bedrē, nekad nebiju tādu redzējis, un atkal tas draņķis salūza! Tad viens zirgs pazaudēja pakavu, tāpēc mums vajadzēja izkrāmēt karieti un iet tai blakus pa dubļiem -, vedot to klibo kleperi. Un tad… Kamēr stāsts vijās no vienas nelaimes pie nākamās, es jutu, ka man arvien vairāk uzmācas vēlēšanās ķiķināt, es mēģināju šo vēlmi nomākt ar vīnu droši vien tas bija nepareizs lēmums.

-     Bet medījums, Makenzij, medījums! vienā bridi hercogs iesau­cās, sajūsmā izbolījis acis. Gandrīz grūti noticēt. Nav brīnums, ka es būtu ar mieru daudz ko paciest, lai pamēģinātu nomedīt tādu briedi, kādu redzēju pirms divām dienām, brīnišķīgs dzīvnieks, vienkārši brī­nišķīgs! Izlēca no krūmiem tieši priekšā karietei, mana dārgā, stāstī­tājs vērsās pie manis. Izbiedēja zirgus, un mēs gandrīz atkal nobrau­cām no ceļa!

Kolams pacēla savu zvanveida karafi un jautājoši savilka vienu tumšo uzaci. Salējis vīnu pasniegtajās glāzēs, viņš sacīja:

-     Nu, varbūt varam sarīkot medības jums par godu, Jūsu Gaišība. Mans māsasdēls ir lielisks mednieks. Viņš palūrēja caur pieri uz Džei­miju un pretī saņēma tikko jaušamu galvas mājienu.

Kolams atliecās, nolika karafi uz galda un nevērīgi izmeta:

-     Jā, tad viss labi sakritīs. Varbūt nākamās nedēļas sākumā. Fazā­niem vēl par agru, bet briežu medības varētu izdoties. Viņš pagriezās pret Dūgalu, kurš izstiepies laiskojās polsterētā krēslā. Mans brālis varētu doties līdzi. Ja esat nodomājis ceļot uz ziemeļiem, viņš parāditu jums zemes, par kurām pirmīt runājām.

-     Kolosāli, kolosāli! Hercogs bija sajūsmā. Viņš noglāstīja Džeimi­jam kāju; redzēju, ka Džeimija muskuļi saspringst, bet viņš pat nepa­kustējās. Viņš rāmi pasmaidīja, un hercogs ļāva rokai pakavēties vienu sekundi par ilgu. Tad Viņa Gaišība pamanīja, ka es uz viņu skatos, un frivoli man uzsmaidīja, bet sejas izteiksme sacīja: "Bija vērts pamēģi­nāt, ko?" Negribot arī es pasmaidīju. Savādi, bet man šis vīrietis tīri labi patika.

Hercoga ierašanās saceltajā juceklī biju pavisam piemirsusi Geilisas piedāvājumu palīdzēt noskaidrot, kurš man vēlējis ļaunu. Un pēc nepa­tīkamā piedzīvojuma ar bērnu Feju kalnā man nemaz vairs negribējās klausīties viņas ieteikumos.

Tomēr ziņkāre guva virsroku pār aizdomām, un, kad Kolams pēc divām dienām lūdza Džeimiju aizjāt Dankeniem pretī un atvest viņus uz hercoga rīkotajām dzīrēm pili, es devos viņam līdzi.

Tā sanāca, ka ceturtdien mēs ar Džeimiju sēdējām Dankenu viesis­tabā un prokurors mums neveiklā draudzīgumā kavēja laiku, kamēr viņa sieva augšstāvā beidza posties svinībām. Kaut arī atlabis pēc pēdējā gastrīta uzliesmojuma, Artūrs tomēr necik vesels vis neizskatī­jās. Kā bieži gadās resniem cilvēkiem, kad viņi strauji novājē, tuklums bija pazudis no viņa vaigiem, bet ne no vēdera. Tas aizvien vēl izspīlēja zaļo zīda vesti, bet sejas āda nokarājās ļenganās krokās.

-    Varbūt man uzkāpt augšā un palīdzēt sakārtot matus, es iemi­nējos. Es atnesu viņai jaunu lenti. Paredzēdama, ka man būs vaja­dzīgs aizbildinājums, lai parunātos ar Geilisu divatā, biju paņēmusi līdzi mazu sainīti. Parādījusi to, es izmetos pa durvīm un jau kāpu augšā pa kāpnēm, iekams Artūrs spēja kaut ko iebilst.

Geilisa mani jau gaidīja.

-     Nāc vien iekšā, viņa aicināja, iesim uz manu istabu. Mums vajadzēs pasteigties, bet pārāk daudz laika tas neaizņems.

Es sekoju Geilisai pa šaurām vītņu kāpnītēm. Pakāpieni nebija vie­nādos attālumos cits no cita; daži bija tik augsti, ka man vajadzēja sacelt brunčus, lai nepakluptu. Nospriedu, ka 17. gadsimtā namdariem bija vai nu kļūdaina mērīšanas metode, vai arī laba humora izjūta.

Geilisas privātā svētnīca atradās mājas pašā augšā, vienā no attā­lākajiem bēniņu nodalījumiem, virs kalpotāju telpām. Geilisa izņēma no priekšauta kabatas milzīgu atslēgu, ar kuru atdarīja durvis; atslēga

I)ija gandrīz sešas collas gara, ar platu, dzelzī kaltu vīnstīgu un ziedu vijumu galā. Tā svēra vismaz mārciņu; ja turētu aiz stieņa, tad iznāktu labs ierocis. Slēdzene un viras bija labi ieeļļotas, un biezās durvis bez skaņas vērās uz iekšu.

Bēniņu istaba bija maza, šaurāku to darīja mansarda logi, kas stie­pās gar visu mājas fasādi. Plaukti, kas sedza katru sienas collu, bija piekrauti ar podiņiem, pudelēm, blašķēm, zāļu flakoniem un krūzēm. Kārtīgās rindās pie sijām karājās žūstošu dažādu krāsu diegiem apsieti zālīšu saišķi un, kad gāju garām, birdināja man matos smaržīgus putekļus.

Taču šī telpa ne mazākajā mērā nelīdzinājās tīrajai, lietišķajai zāļu istabai apakšstāvā. Šī bija piekrauta, gandrīz piebāzta līdz pēdējai iespējai, un tumša par spīti mansarda logiem.

Vienā plauktā bija saliktas grāmatas, galvenokārt vecas un apdris­kātas, bez uzrakstiem uz muguriņām. Es ziņkāri pārbraucu ar pirkstu pa ādas sējumu rindu. Lielākā tiesa bija ādas vākos, taču aptuveni divas vai trīs bija iesietas citā materiālā; kaut kas mīksts, bet pieskaroties nepatīkami taukains. Un viena grāmata, pēc visa spriežot, bija iesieta pat zivs ādā. Ar pirkstu galiem izvilku grāmatu no plaukta un atvēru. Teksts bija rakstīts ar roku arhaiskas franču un vēl senākas latīņu valo­das sajaukumā, bet nosaukumu man izdevās saburtot. "Grāfa Senžermēna grimuārs".

Aizvēru un nedaudz satriekta noliku to atpakaļ plauktā. Grimuārs. Burvju rokasgrāmata. Jutu, ka Geilisas skatiens dzeļ man mugurā, un pagriezusies ieraudzīju viņas acīs gan nerātnu dzirksti, gan piesardzīgu vērību. Ko es, to uzzinājusi, darīšu?

-    Tātad tās nav tikai baumas? Es smaidīju. Tu patiešām esi ragana. Nez cik tālu tās baumas izplatījušās, un vai viņa pati ticēja savām spējām vai arī tie bija tikai smalki izdomāti slazdi, ko viņa izmantoja, lai kliedētu garlaicību, ko sagādāja lauliba ar Artūru. Tāpat es prātoju, kuru no maģijas veidiem viņa piekopa vai iedomājās pie­kopjam.

-     Ak, balto! Arī viņa smaidīja. Tikai un vienīgi balto maģiju.

Ar nožēlu nospriedu, ka tas, ko Džeimijs teica par manu seju, ir

taisnība šķiet, visi spēja nolasīt manas domas.

-    Nu tad jau labi, noteicu. Es nudien pārāk neaizraujos ar dan­cošanu pusnakti ap ugunskuru, jāšanu uz slotaskāta, nemaz nerunājot par to, ka es bučotu velnam pakaļu.

Geilisa atmeta matus un sajūsmināta smējās.

-     Redzu, ka tu pakaļu nebučo nevienam, viņa sacija. Un es ari ne. Taču, ja manā gultā būtu tāds salds, ugunīgs nelabais kā tavējā, tad varbūt ar laiku tas notiktu, kas zina.

-    Tas man atgādina… es iesāku, bet viņa jau bija novērsusies un, murminādama pie sevis, turpināja gatavoties rituālam.

Vispirms pārbaudījusi, vai durvis droši aizslēgtas, Geilisa piegāja pie loga, zem kura sēdeklī bija iebūvēta lāde, un sāka pa to rakņāties. Viņa izņēma lielu, seklu pannu un garu, baltu sveci keramikas svečturī. Pēc tam viņa noklāja uz grīdas novalkātu segu, lai pasargātos no putek­ļiem un skabargām.

-     Ko tu taisies darīt, Geilisa? es jautāju, ar aizdomām vērodama gatavošanos. Pannā, svecē un segā ar pirmo acu uzmetienu neko sliktu nespēju saskatīt, bet es biju iesācēja burve, lai neteiktu vairāk.

-    Izsaukt, viņa raustīja segu aiz stūriem, lai tās malas sakristu precizi ar grīdas dēļiem.

-     Ko tādu? es turpināju izvaicāt. Vai kuru.

Geilisa atliecās un atglauda matus. Mīksti un slideni, tie raisījās vaļā no saspraudēm. Kaut ko murminādama, viņa izņēma sprādzes un ļāva matiem bieza krējuma krāsā plūst taisnā, mirdzošā straumē.

-     Nu, rēgus, garus, vīzijas. Visu, ko tev var ievajadzēties, viņa atbildēja. Sākums visiem ir vienāds, bet zālītes un vārdi katrā gadī­jumā ir citādi. Tagad mums vajadzīga vīzija lai redzētu, kurš vēl tev ļaunu. Tad varēsim to pagriezt atpakaļ uz pašiem sūtītājiem.

-    Ē, nu… Man nudien nebija vēlēšanās atriebties, bet mani mocīja ziņkāre gan redzēt, kā notiek garu saukšana, gan to, kurš vēl man ļaunu.

Nolikusi pannu segas vidū, Geilisa lēja tajā ūdeni no krūzes, skaid­rodama:

-    Var izmantot jebkuru trauku, kurš ir pietiekami liels, lai tajā redzētu atspulgu, kaut ari grimuārā teikts, ka vajag sudraba bļodu. Pat dīķis vai peļķe var noderēt garu saukšanai, tomēr tiem jāatrodas nomaļā vietā. Gari jāsauc mierā un klusumā.

Geilisa ātri gāja no loga pie loga, vilkdama ciet melnos aizkarus, līdz istabā faktiski gaismas vairs nebija. Tik tikko spēju saskatīt sie­vietes slaido augumu, kas šaudījās pa tumsu, līdz viņa iededza sveci. Kad Geilisa ar sveci rokā piegāja pie segas, drebelīgā liesma apgais­moja viņas seju un meta ķīļveida ēnu zem enerģiskā deguna un smalkā zoda.

Geilisa nolika sveci blakus pannai ar ūdeni, tālāk no manis. Viņa ļoti uzmanīgi pielēja pannu, tik pilnu, ka ūdens gandrīz pacēlās virs trauka malas, bet pāri nelija virsmas spraiguma dēļ. Pārliekusies pāri lēzenajam traukam, es redzēju, ka radies lielisks atspulgs, krietni labāks nekā jebkurā no pils spoguļiem. Atkal nolasījusi manas domas, Geilisa paskaidroja, ka pannas atspulgs noder ne tikai garu izsaukšanai, bet to var brīnišķīgi izmantot arī matu kārtošanai.

Tikai neiekriti iekšā, citādi samirksi, viņa pieteica un, pieri kon­centrējoties savilkusi, iededza sveci. Šis lietišķais tonis, tik prozaisks pārdabiskajā gatavošanās procesā, man kādu atgādināja. Skatīdamās uz slaido, gaišo augumu, kas eleganti liecās pāri krama kārbiņai, es sākumā nespēju atcerēties. Bet, protams! Lai arī nekas nevarēja mazāk līdzināties vecmodīgajai sievietei ar tējkannu mācītāja Veikfīlda kabi­netā, tomēr Geilisas balss tonis bija tieši tāds pats kā Greiema kundzei.

Varbūt tā bija abām sievietēm raksturīgā attieksme, pragmatisms, kas okulto uztvēra tikai kā parādību kopumu tāpat kā, piemēram, laikapstākļus. Pret to jāizturas ar piesardzīgu cieņu gluži tāpat kā uzma­nīgi jāapietas ar asu virtuves nazi -, bet nekādā gadījumā nav jāvairās vai jābaidās.

Bet varbūt tā bija lavandas ūdens smarža. Geilisas platās, plando­šās kleitas vienmēr smaržoja pēc pašas nostādinātajām esencēm: kliņģerītēm, kumelītēm, lauru lapām, dzatamansi, piparmētrām, majorāna. Taču šodien no baltās kleitas ielocēm plūda lavandas aromāts. Tā pati smarža, kas vējoja no Greiema kundzes praktiskā, zilā kokvilnas tērpa un cēlās no viņas kaulainā krūškurvja.

Ja zem Geilisas krūtīm atradās tāds pats skeletisks balsts, tad itin nekas no tā nebija redzams par spīti tērpa dziļajam izgriezumam. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Geilisu Dankenu neg/ižē; parasti viņa valkāja atturīgus un platus tērpus, līdz kaklam aizpogātus, kā pienākas prokurora sievai. Tagad atklātais, vizmojošais apaļums man bija zināms pārsteigums, krēmkrāsas pārpilnība gandrīz tādā pašā krāsā kā viņas kleita lika man nojaust, kāpēc tāds vīrietis kā Artūrs Dankens appre­cēja trūcīgu meiteni bez ģimenes. Mans skatiens nevilšus aizslīdēja pie rūpīgi, ar etiķetēm apzīmētajām pudelītēm plauktā pie sienas, meklējot salpetri.

Geilisa izvēlējās no plaukta trīs burciņas un ielēja no katras nelielu daudzumu šķidruma metāla ogļu pannas sīkajā bļodiņā. Ar sveci aizde­dzināja ogļu kārtu un pūta, lai dzirkstele pieņemas spēkā. Kad uzšāvās liesma, telpu piepildīja smaržīgi dūmi.

Gaiss bēniņos bija tik smags, ka pelēcīgie dūmi slaidā strūklā cēlās taisni augšup, veidojot stabu, kas atgādināja garās, baltās sveces formu. Geilisa sēdēja starp abiem stabiem kā priesteriene templī, kājas graciozi salocījusi zem sevis.

-    Nu, es domāju būs pavisam labi. Aši purinādama rozmarīna drusciņas no pirkstiem, Geilisa apmierināta novērtēja padarīto. Melnās drapērijas ar mistiskajiem simboliem noslēdza ceļu nelūgtiem saules stariem, un svece palika vienīgais gaismas avots. Liesma atspīdēja un izkliedējās rāmajā ūdenī pannā līdz pašam dibenam, tādējādi likās, ka tā ir nevis atspulgs, bet pati izstaro gaismu.

-    Un kas tagad? gribēju zināt.

Lielās, pelēkās acis gaidās kvēloja kā ūdens bļodā. Viņa noplivināja rokas virs pannas, tad pabāza starp kājām.

-    Sēdi kādu bridi klusu, viņa pieteica. Ieklausies savos sirds­pukstos. Vai tu dzirdi, kā sitas sirds? Elpo mierīgi, lēnām un dziļi. Par spīti sejas izteiksmes dzīvīgumam, viņas balss skanēja rāmi un nestei­dzīgi, pilnīgi pretēji parasti spridzīgajai runas manierei.

Es paklausīgi darīju, kā Geilisa lika, izjuzdama, kā līdz ar elpoša­nas izlīdzināto ritumu palēninās arī sirdsdarbība. Saodu dūmos rozma­rīna aromātu, bet par pārējām divām zālītēm es nebiju droša. Uzpirkstīte, varbūt retējs? Biju domājusi, ka violetie ir naktenes ziedi, bet tas noteikti nebija iespējams. Lai kas tas arī bija, manas elpas palēnināša­nās nevarēja tikt saistīta tikai ar Geilisas vārdiem. Jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūlis smagums, pats no sevis palēninot elpošanas biežumu.

Geilisa sēdēja pilnīgi nekustīga un vēroja mani, acis nemirkšķi­not. Vienu reizi pamāja ar galvu, un es paklausigi palūkojos uz ūdens nekustīgo virsmu.

Viņa sāka runāt mierīgi un ikdienišķi, un tas man atkal atgādināja Greiema kundzi, kas akmeņu lokā sauca sauli.

Vārdi, ko viņa teica, it kā bija un tomēr nebija angļu valodā. Tā bija savāda valoda, likās, ka man to vajadzētu saprast, it kā viņa runātu mazliet par klusu, lai es sadzirdētu.

Jutu, ka rokas, kas līdz šim saliktas gulēja man klēpī, kļūst nejūtī­gas; es gribēju tās pacelt, bet man tas neizdevās. Geilisas monotonā balss turpināja skanēt maigi un iedrošinoši. Tagad es zināju, ka saprotu teikto, tomēr nespēju atsaukt vārdus līdz apziņai.

Neskaidri aptvēru, ka esmu vai nu nohipnotizēta, vai atrodos kādu zāļu iespaidā, un mans prāts, pretodamies saldi smaržojošo dūmu vilk­mei, ieņēma pēdējās stingrās pozīcijas uz apzinātas domas robežas. Redzēju ūdenī savu atspulgu, acu zīlītes bija sarāvušās kā kniepadatu galviņas, acis platas kā saules apžilbinātai pūcei. Cauri dziestošajai apziņai izslīdēja vārds "opijs".

-     Kas tu esi? Nevarēju pateikt, kura no mums uzdeva šo jautā­jumu, bet es jutu, ka atbildot sakustas mans kakls. Klēra.

-     Kas tevi te atsūtija?

-    Es pati atnācu.

-    Kāpēc tu nāci?

-    Nevaru teikt.

-     Kāpēc?

-    Jo neviens man neticēs.

Man galvā skanošā balss kļuva vēl mierinošāka, draudzīgāka, valdzinošāka.

-     Es tev ticēšu. Tici man. Kas tu esi?

-    Klēra.

Burvju varu pārtrauca negaidīts skaļš troksnis. Geilisa salēcās un ar celi uzsita pa pannu, iebiedējot atspulgu atpakaļ ūdenī.

-     Geilisa? Mīļā? cauri durvīm skanēja piesardzīga un vienlaikus pavēloša balss. Mums jāiet, mīļā. Zirgi gaida, un tu vēl neesi apģēr­busies.

Pie sevis rupji nolamājusies, Geilisa piecēlās un atgrūda logu, svaiga gaisa plūsma ietriecās man sejā, es samirkšķināju acis, skābeklis mazliet izkliedēja miglu man galvā.

Geilisa domigi skatījās uz mani, tad pieliecās, lai palīdzētu piecelties.

-     Nāc, viņa sacīja. Esi kļuvusi domīga, ko? Dažreiz ar cilvēkiem tā notiek. Tu labāk atgulies manā gultā, kamēr es saģērbjos.

Gulēju uz pārklātas gultas apakšstāva guļamistabā, acis aizvērusi, klausījos, kā Geilisa klusi čabinās pa savu ģērbistabu, un domāju, kas, pie joda, tas bija. Šim rituālam nebija nekāda sakara ar ļauna vēlējumu vai tā uzsūtītāju, tas ir skaidrs. Tikai ar manu identitāti. Pakāpeniski, domas skaidrībai atgriežoties, man ienāca prātā, vai tikai Geilisa nebija Kolama aģente. Kā prokurora sievai viņas ausis sasniedza visas ziņas par darījumiem un noslēpumiem, kas notika šajā apgabalā. Un kurš cits, ja ne Kolams, interesētos par manu izcelsmi?

Man gribējās zināt, kas notiktu, ja Artūrs nebūtu pārtraucis garu izsaukšanu? Vai es smaržīgajā dūmakā izdzirdētu hipnotizētāju stan­darta frāzi: "Kad pamodīsieties, neko neatcerēsieties"? Bet es atcerējos un lauzīju galvu.

Taču šajā gadījumā Geilisai jautāt nebija jēgas. Guļamistabas dur­vis plaši atvērās, un ienāca Artūrs Dankens. Viņš taisnā ceļā devās pie ģērbistabas durvīm, steidzīgi vienreiz pieklauvēja un iegāja iekšā.

Uzreiz no turienes atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, tad iestājās nāves klusums.

Durvīs atkal parādījās Artūrs Dankens, viņa acis bija ieplestas un aklas, seja tik balta, ka es iedomājos, vai viņam nav uznākusi kāda lēkme. Pielēcu kājās un metos pie namatēva, kas stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi.

Bet es nepaguvu, jo viņš atrāvās no durvīm un, viegli streipuļo­dams, gāja ārā no istabas, it kā mani nemaz nemanītu.

Tad es pati pieklauvēju pie durvim.

-     Geilis! Vai ar tevi viss kārtībā?

Pēc īsa klusuma brīža pilnīgi mierīga balss atbildēja:

-    Jā, protams. Tūlīt nākšu.

Kad beidzot nokāpām lejā, atradām Artūru acīmredzot jau maz­liet atguvušos kopā ar Džeimiju malkojam brendiju. Viņš likās mazliet izklaidīgs, it kā kaut ko pārdomātu, bet sagaidīja sievu ar mazu kompli­mentu par viņas izskatu un aizsūtīja kalpu pēc zirgiem.

Mēs ieradāmies tieši uz banketa sākumu, un prokurors ar sievu lika aizvesti uz goda vietām pie galvenā galda. Es un Džeimijs, mazliet zemākā rangā, ieņēmām savas vietas pie galda, kur jau sēdēja Ruperts un Neds Gauens.

Fica kundze bija pārspējusi pati sevi un starodama uzklausīja kom­plimentus, ko viesi bārstīja par ēdienu, dzērienu un labo mielasta sarī­košanu.

Ēdiens patiesi bija ļoti gards. Nekad nebiju ēdusi ar medū taukšķē­tiem riekstiem pildītu fazāna cepeti un ņēmu jau trešo šķēli, kad Neds Gauens, ar zināmu jautrību vērodams manu ēstgribu, apjautājās, vai esmu pagaršojusi piena sivēnu.

Manu atbildi pārtrauca rosība zāles viņā galā. Kolams bija piecēlies no galda un, vecā Aleka Makmāna pavadīts, nāca pie manis.

-    Redzu, ka jūsu talantiem nav gala, Freizera kundze, Kolams mani uzrunāja, viegli palocījies. Plats smaids iekrāsoja pievilcīgo seju.

-    Jūs protat visu, sākot ar brūču pārsiešanu un slimnieku dziedi­nāšanu un beidzot ar kumeļu saņemšanu. Drīz laikam mums vajadzēs vērsties pie jums, lai atmodinātu mirušos. Klātesošos pāršalca klusu smieklu vēsma, taču es ievēroju, ka pāris vīru satraukti pamet skatienu uz tēvu Beinu, kurš šovakar bija klāt un zāles stūrī metodiski stūma vēderā jēra cepeti.

-     Katrā ziņā, Kolams turpināja, iebāžot roku svārku kabatā, atļaujiet pasniegt jums nelielu manas pateicības apliecinājumu. Viņš pasniedza man nelielu koka lādīti ar Makenziju ģerboni uz vāka. Nebiju aptvērusi, cik vērtīgs zirgs ir Losgana, un iztēlē pateicos visiem laba­jiem gariem, kas pārraudzīja notikumus tā, ka nekas nenogāja greizi.

-    Nieki. Es gribēju atdot balvu atpakaļ. Neko neparastu neesmu izdarījusi. Man tikai paveicās, ka man ir mazas rokas.

-    Tomēr. Kolams palika pie sava. Ja jums tā patīk labāk, tad uzskatiet to par nelielu kāzu dāvanu, bet es gribu, lai jūs to pieņemat.

Džeimijs ar galvas mājienu rādīja, lai klausu, tāpēc es negribīgi paņēmu lādīti un atvēru. Tajā atradās skaists ahātu rožukronis smalki grebtas pērlītes un ar sudrabu inkrustēts krusts.

-    Cik skaists, es no sirds sacīju. Un tā bija patiesība, kaut arī nezināju, ko lai ar to daru. Es skaitījos katoliete, taču mani bija audzi­nājis tēvocis Lems, lielākais no ateistiem, un man bija tikai neskaidra nojauta par rožukroņa nozīmi. Tomēr es Kolamam sirsnīgi pateicos un atdevu dāvanu Džeimijam, lai noglabā sporanā.

Pakniksēju klana vadonim un iepriecināta redzēju, ka esmu jau tik­tāl apguvusi šo mākslu, ka varu izpildīt reveransu, nekrītot uz deguna. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu un ar pienācīgu cieņu dotos pro­jām, bet viņam tas neizdevās, jo man aiz muguras pēkšņi atskanēja troksnis. Pagriezusies es redzēju vienīgi muguras un galvas, jo cil­vēki lēca augšā no soliem un sastājās ap jezgas vaininieku. Kolams ar zināmām grūtībām gāja apkārt galdam, nepacietīgi mājot ar roku, lai palaiž viņu. Kad ļaudis ar cieņu deva vadonim ceļu, ieraudzīju uz grīdas guļam Artūra Dankena ducīgo augumu, rokas un kājas raustījās kon­vulsijās, atgrūžot tos, kas bija piesteigušies palīgā. Viņa sieva, izlauzu­šies cauri murdošajam pūlim, nometās uz ceļiem blakus vīram un vel­tīgi mēģināja paņemt klēpī viņa galvu. Nelaimes ķertais vīrs atspiedās ar papēžiem pret grīdu, mugura izliecās, viņš gārdza un tvēra gaisu.

Pacēlusi galvu, Geilisa izmisīgi laida zaļās acis pāri pūlim, it kā kādu meklējot. Pieņēmusi, ka viņa meklē mani, es izvēlējos vismazākās pretestības ceļu, četrrāpus palīdu zem galda un izlīdu otrā pusē ārā.

Nonākusi blakus Geilisai, es satvēru viņas vīra galvu un mēģināju atlauzt žokļus. Spriežot pēc skaņām, es pieļāvu, ka viņš varētu būt aiz­rijies ar gaļu, un tā, iespējams, vēl joprojām atradās viņa elpceļos.

Žokļi bija cieši sakosti un stīvi, taču lūpas zilas un notrieptas ar putainām siekalām, kas neliecināja par smakšanu. Tomēr viņš nepār­protami smaka; varenās krūtis veltīgi cilājās, cīnoties pēc elpas.

-    Ātri pagrieziet viņu uz sāniem! es izrīkoju. Uzreiz pastiepās vai­rākas rokas, lai palīdzētu, un smagais augums tika viegli pagriezts ar plato melna sarža svārkos tērpto muguru pret mani. Es no visa spēka iespiedu plaukstas pamatni viņam starp lāpstiņām un vairākkārt situ, atskanot trulam, dobjam būkšķim. Masīvā mugura viegli drebēja no sitieniem, bet rāviena, kad pēkšņi tiek aizrauts aizsprostojums, nebija.

Satvēru apaļīgo plecu un vēlreiz nogrūdu Artūru uz muguras. Gei­lisa pieliecās tuvu sejai, kuras acis vērās tukšumā, sauca vīra vārdu, masēja sarkaniem plankumiem izraibināto kaklu. Artūra Dankena acis bija izbolījušās, un papēžu spārdīšanās pa gridu kļuva arvien vārgāka. Agonijā sažņaugtās rokas pēkšņi atšļuka plati vaļā un trāpīja pa seju vienam no skatītājiem, kas tobrīd bija pieliecies.

Sprauslāšana spēji aprāvās, un masīvais augums, ļengans un nekusiigs kā miežu maiss, gulēja uz grīdas. Drudžaini mēģināju sataustīt pulsu šļauganajā delnas locītavā un ar acs kaktiņu manīju, ka Geilisa dara to pašu, paceļot uz augšu apaļo, gludi skūto zodu un stipri iespie­žot pirkstu galus miesā zem zoda, meklējot miega artēriju.

Mēs abas meklējām veltīgi. Artūra Dankena sirds, kas jau tā bija nogurdināta, tik daudzus gadus sūknējot asinis pa šo masīvo augumu, bija padevusies.

Es izmēģināju visas atdzīvināšanas metodes, kādas bija manā rīcībā, lai gan jau iepriekš zināju, ka tas būs veltīgi: roku pliķēšana, sirds masāža, pat elpināšana mute mutē, lai cik tā bija pretīga, bet rezultāts jau bija paredzams. Artūrs Dankens bija beigts.

Nogurusi es piecēlos un atkāpos, kad tēvs Beins, nikni palūrējis uz mani, nometās ceļos pie prokurora un steigšus veica pēdējo svai­dījumu. Man sāpēja mugura un rokas, un seja likās savādi nejūtīga. Apkārt mutuļojošais slāpētais troksnis līdz manām ausīm atplūda kā no tālienes, it kā mani no pārpildītās zāles atdalītu aizkars. Es aizvēru acis un pārbraucu ar roku tirpstošajām lūpām, cenšoties nodzēst no tām nāves garšu.

Par spīti prokurora nāvei un tai sekojošajām ar izvadīšanu un apbe­dīšanu saistītajām formalitātēm, hercoga briežu medības atlika tikai uz nedēļu.

Atskārta, ka Džeimijam drīz jādodas projām, mani dziļi nomāca; pēkšņi sapratu, cik stipri es gaidīju viņu parādāmies pie vakariņu galda pēc dienas darba, kā man salēcās sirds, kad negaidīti viņu ieraudzīju dienas laikā, un cik ļoti biju atkarīga no viņa sabiedrības un stabilās, mierinošās klātbūtnes pils sarežģītajā dzīvē. Un, lai būtu līdz galam godīga, cik ļoti man patika viņa gludais, siltais un spēcīgais augums katru nakti manā gultā un pamošanās rītos no jutekliskiem skūpstiem, kas dāvāti ar smaidu lūpās. Izredzes, ka viņš dosies projām, bija nomā­cošas.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, zodu atspiedis man pret pa­kausi.

-     Man tevis pietrūks, Džeimij, es klusā balsi atzinos.

Apskāviens kļuva ciešāks, un viņš skumīgi iesmējās.

-     Man ari, Ārmaliet. Atklāti sakot nebiju domājis, ka būs tik sāpīgi tevi atstāt. Viņš maigi glāstīja manu muguru, pirksti iztaustīja visus skriemeļu punus.

-     Džeimij… tu piesargāsies?

Jutu, ka dziļi viņa krūtīs novirmo smiekli.

-     No hercoga vai no zirga? Man par lielu nepatiku, viņš bija nolē­mis briežu medībās jāt ar Donasu. Es jau redzēju, kā milzīgais sarķis no tīrās ļaunprātības metas pāri klintij vai sabradā Džeimiju zem saviem baismīgajiem pakaviem.

-    No abiem, es sausi noteicu. Ja zirgs tevi nometīs un tu salau­zīsi kāju, tad būsi hercoga varā.

-    Tiesa. Taču tur būs arī Dūgals.

Es nicīgi iespurcos.

-    Viņš tev salauzīs vēl otru kāju.

Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai mani noskūpstītu.

-     Būšu piesardzīgs, mo duinne. Vai tu man apsoli to pašu?

-    Jā, es teicu no sirds. Vai tu domā to cilvēku, kas gribēja uzsū­tīt mums ļaunumu?

Īslaicīgā jautrība bija pagaisusi.

-     Varbūt. Šaubos, vai tev draud briesmas, citādi es nekur nejātu. Tomēr… ak, un turies pa gabalu no Geilisas Dankenas.

-     Ko? Kāpēc? Es mazliet atkāpos, lai paskatītos uz Džeimiju. Bija tumša nakts, un viņa seju nevarēja redzēt, bet balss bija gana no­pietna.

-     Runā, ka tā sieviete esot ragana, un vēl melš… nu, kopš viņas vīra nāves nostāsti kļuvuši vēl baisāki. Negribu, ka tu grozies viņas tuvumā, Ārmaliet.

-    Vai tu patiešām domā, ka viņa ir ragana? Es gribēju dzirdēt skaidru atbildi. Džeimija spēcīgās rokas saņēma plaukstās manu dibenu uii piekļāva sev klāt. Es apskāvu viņu un izbaudīju gludā, spēcīgā ķer­meņa pieskārienu.

-    Nē, viņš beidzot atzina. Bet briesmas tev draud ne jau no tā, ko es domāju. Vai tu man apsoli?

-     Labi. Patiesībā solījumu devu visai labprāt; kopš gadījuma ar lejas bērnu un garu saukšanu man nebija sevišķas vēlēšanās apmeklēt Geilisu. Apņēmu ar lūpām Džeimija krūtsgaliņu un viegli paskrubināju to ar mēli. Viņš dziļi kaklā iekunkstējās un pievilka mani tuvāk.

-     Paplet kājas, viņš čukstēja. Gribu nodrošināties, lai tu mani atceries, kamēr esmu projām.

Kaut kad vēlāk es pamodos un jutu, ka esmu nosalusi. Samiegoju­sies es meklēju segu, bet nevarēju atrast. Pēkšņi tā pati no sevis uzkrita man virsū. Izbrīnījusies es paslējos uz elkoņa, lai paskatītos.

-    Piedod, Džeimijs sacīja. Negribēju tevi modināt, zeltenīt.

-     Ko tu dari? Kāpēc neguli? Pāri plecam es skatījos uz viņu. Bija vēl tumšs, bet manas acis jau bija apradušas, tāpēc varēju manīt viegli nokaunējušos sejas izteiksmi. Viņš bija nomodā, sēdēja uz ķebļa pie gultas, ietinies pledā, lai nenosaltu.

-     Tikai… es redzēju sapni, ka tu esi apmaldījusies un es nevaru tevi atrast. Tas mani pamodināja, un… es gribēju uz tevi paskatīties, tas arī viss. Paturēt tevi prātā, lai atcerētos, kamēr esmu projām. Es noņēmu segu. Piedod, ka nosaldēju tevi.

-     Tas nekas. Nakts bija auksta un ļoti klusa, it kā mēs abi būtu vienīgās dzīvās dvēseles pasaulē. Nāc gultā. Tu ari noteikti esi nosalis.

Džeimijs ieslīdēja man blakus un saritinājās man pie muguras. Rokas glāstīja mani no kakla līdz plecam, no vidukļa līdz gurnam, slidi­not plaukstu pāri visiem ķermeņa izliekumiem.

-     Mo duinne, Džeimijs klusi dudināja. Tagad gan man vajadzētu sacīt mo airgeadach. Mana sudrabotā. Tavi mati ir sudrabaini zeltaini, un āda kā balts samts. Calman geal. Baltā dūja.

Aicinoši piekļāvu viņam gurnus un ar nopūtu piespiedos, kad manī ieslīdēja cietais penis. Džeimijs turēja mani sev pie krūtīm un šūpoja mani lēnām, dziļi. Es klusi noelsos, un tvēriens atlaidās.

-     Piedod, viņš nomurmināja. Negribēju tev darīt sāpes. Bet es vēlos būt tevī un palikt tur dziļi. Gribu ar savu sēklu atstāt tevī sajūtu par sevi. Es gribu tevi tā turēt un palikt ar tevi līdz ausmai, atstāt tevi miegā un iet, kad manās rokās vēl ir tava auguma siltums.

Es viņam cieši piekļāvos.

-    Tu man nedari sāpes.

Kad Džeimijs bija devies medībās, es grūtsirdīgi klīdu pa pili. Pie­ņēmu slimniekus ambulancē, cik vien spēju, nodarbināju sevi ar dārza darbiem un mēģināju izklaidēties, pārlapojot grāmatas Kolama biblio­tēkā, tomēr laiks vilkās nomācoši lēni.

Biju dzīvojusi viena gandrīz divas nedēļas, kad gaiteni pie virtuves satiku Leigēru. Kopš dienas, kad biju redzējusi viņu kāpņu laukumiņā pie Kolama kabineta, es meiteni šad tad slepus pavēroju. Par spīti diez­gan ziedošajai ārienei, skaidri varēja manīt, ka viņa ir saspringusi. Leigēra likās izklaidīga, bieži bija vērojamas garastāvokļa svārstības un nav jau nekāds brinums, nabaga meitene, es līdzjūtīgi nodomāju.

Taču šodien viņa izskatījās satraukta.

-    Freizera kundze! Leigēra mani uzrunāja. Man jums jānodod kāda vēsts. Meitene teica, ka atraitne Dankena atsūtījusi ziņu, ka saslimusi, un lūdzot man iet viņu kopt.

Es svārstījos, atcerēdamās Džeimija priekšrakstus, bet apvienotais līdzjūtības un garlaicības spēks bija pietiekams, lai es pēc stundas ar zāļu kasti pie segliem jātu uz ciemu.

Kad ierados, Dankenu māja izskatījās novārtā pamesta, visur val­dīja nekārtība. Tā kā uz manu klauvējienu neviens neatbildēja, tad es pagrūdu durvis un ieraudzīju, ka priekšnamā un viesistabā visur pamestas grāmatas un netiras glāzes, paklāji nav savās vietās un mēbeles biezā kārtā sedz putekļi. Uz maniem saucieniem neparādījās kalpone, un virtuve izrādījās tikpat tukša un nekārtīga kā pārējā māja.

Arvien vairāk norūpējusies, es devos augšup pa kāpnēm. Arī priek­šējā guļamistaba bija tukša, bet es dzirdēju vieglu šļūkāšanu pielieka­majā otrpus laukumiņam.

Atgrūdusi durvis, es ieraudzīju Geilisu, kura sēdēja ērtā krēslā, kājas sacēlusi uz galda. Viņa bija dzērusi uz galda glāze un karafe, un istabā stipri oda pēc brendija.

Mani ieraudzījusi, viņa satrūkās, tomēr smaidīdama uzslējās kājās. Skatiens mazliet nenoturīgi klida pa telpu, bet, manuprāt, namamāte i/.skatījās diezgan vesela.

-     Kas par lietu? es jautāju. Vai tu esi slima?

Sieviete uzjautrināta izbolīja acis.

-     Slima? Es? Nē. Visi kalpi ir prom, un mājās nav, ko ēst, bet bren­dija pietiek. Vai iedzersi kādu lāsīti? Viņa pagriezās, lai paņemtu karafi. Es satvēru viņas piedurkni.

-    Vai tu nesūtīji pēc manis?

-    Nē. Geilisa platām acīm lūkojās manī.

-    Tad kāpēc… Manu jautājumu pārtrauca troksnis, kas plūda no ielas. Tālīna, dunoša murdēšana. Biju to dzirdējusi jau agrāk šajā pašā istabā, un no domas par stāšanos pretī pūlim, kas to sacēla, nosvida plaukstas.

Noberzu tās gar kleitu. Skaņas vilnis vēlās tuvāk, un nebija ne vajadzības, ne laika kaut ko jautāt.

noplukušās drānās ģērbušies stāvi pašķirās, un manām acīm pavērās tumsa. Mani rupji grūda pāri slieksnim, es ar elkoni atsitos pret koku tā, ka kauli nošņirkstēja un es visā garumā iegāzos melnajā smirdoņā, kurā kustējās un rosījās neredzami radījumi. Es spalgi kliedzu un situ ar rokām, cenšoties atbrīvoties no neskaitāmu sīku, skrapstošu kājiņu pinekļiem un atvairīt kādu lielāku, pīkstošu dzīvnieku, kas smagi ietriecās man sānos.

Man izdevās paripot malā, gan tikai aptuveni pāris pēdu, līdz atsi­tos pret māla sienu un man pār galvu nobruka vesela gružu straume. Saritinājos čokurā un cieši, cieši piespiedos pie sienas, vienlaikus cen­šoties apspiest elsas, lai saklausītu, kas vēl bez manis ir šajā smirdošajā bedrē. Tas nezināmais bija liels un smagi elpoja, nevis rūca. Varbūt cūka?

-     Kas te ir? no Stiksas melnuma atskanēja izaicinoši skaļa balss, kas tomēr izklausījās nobijusies. Klēra, vai tā esi tu?

-    Geilisa! es izdvesu un, cenšoties savu likteņa biedri sataustīt, uzdūros viņas rokām, kas savukārt meklēja mani. Mēs tumsā cieši saķērāmies un viegli šūpojāmies.

-    Vai bez mums te ir vēl kāds? es jautāju, piesardzīgi veroties apkārt. Kaut ari manas acis nu jau bija apradušas ar tumsu, redzēt gan­drīz neko nevarēja. Kaut kur no augšas iespiedās blāvi gaismas stari, bet te, lejā, melnās ēnas stiepās plecu augstumā; tik tikko spēju saska­tīt Geilisas seju, kas no manējās atradās tikai dažu collu atstatumā.

Viņa mazliet drebelīgi iesmējās.

-    Domāju, ka armija peļu un citu grauzēju. Un tāda smaka, ka pat seskam aizrautos elpa.

-    Smaku es jūtu. Dieva dēļ, kur mēs esam?

-    "Zagļu bedrē". Atkāpies!

Virs galvas atskanēja šņirkstēšana, un pēkšņi bedrē ieplūda gais­mas kūlis. Es piespiedos pie sienas, pēdējā bridi pagūstot izvairities no dubļu un netīrumu gāzmas, kas nobira pa atveri mūsu cietuma jumtā. Šiem plūdiem sekoja kluss plikšķis. Geilisa pieliecās un kaut ko pacēla no grīdas. Lūka virs galvas palika vaļā, un es varēju redzēt, ka viņa tur rokā nelielu, sakaltušu un nosmērētu maizes klaipu. Ar brunču stērbeli viņa sparīgi notrauca no tā putekļus.

-    Pusdienas, viņa paziņoja. Ēst taču gribi, vai ne?

Caurums griestos palika atvērts un tukšs, tikai laiku pa laikam kāds garāmgājējs kaut ko tur iemeta. Pa to smidzināja lietus un iemaldījās vējš. Bedrē bija auksti, mitri un briesmīgi. Acīmredzot šī bija piemērota vieta ļaundariem. Zagļiem, klaidoņiem, zaimotājiem, laulibas pārkāpē­jiem… un aizdomās turētām raganām.

Lai sasildītos, mēs ar Geilisu spiedāmies kopā pie vienas sienas, bet runājām tikai retumis. Nekas daudz jau ari nebija, ko teikt, un arī savā labā darīt neko nevarējām kā vien mēģināt ar "izturību iemantot dzīvību".

Tuvojoties naktij, caurums virs galvas pamazām satumsa, līdz saplūda ar apkārtējo tumsu.

-    Kā tu domā: cik ilgi viņi mūs te turēs?

Geilisa patriņājās gar sienu, izstiepa kājas, lai nelielais rīta gaismas ovāls krīt uz viņas svītrainajiem svārkiem. Sākotnēji tie bijuši koši sārti ar baltu, bet tagad jau savalkāti stipri netīri.

-     Ne pārāk ilgi, Geilisa atbildēja. Viņi gaida Baznīcas tiesnešus. Artūrs pagājušajā mēnesī nodarbojās ar šo lietu. Vēstulēs bija teikts, ka viņi ieradīsies oktobra otrajā nedēļā. Nu jau kuru katru brīdi viņiem vajadzētu būt klāt.

Geilisa saberzēja rokas, lai sasildītos, tad nolika tās uz ceļiem mazajā laukumiņā, ko apspīdēja saule.

-     Pastāsti man par tiem tiesnešiem, es lūdzu. Kas notiks, kad viņi ieradīsies?

-    īsti nezinu. Nekad neesmu redzējusi raganu prāvu, kaut ari dzir­dējusi par tām, protams, esmu. Mirkli viņa apdomājās. Viņi nega­tavojas raganu prāvai, jo uz šejieni dodas atrisināt kādus strīdus par zemi. Tāpēc viņiem vismaz nebūs lidzi raganu durstitāja.

-     Kas tas tāds?

-     Raganas it kā nejūtot sāpes, Geilisa skaidroja. Un no dūrie­niem netekot asinis. "Raganu dūrēja" arsenālā bija dažādas adatas, lancetes un citi asi rīki, un viņiem bija tiesības pārbaudīt raganas. Es visai miglaini atcerējos kaut ko tādu lasījusi Frenka grāmatās, bet biju domājusi, ka šādas metodes plaši pielietoja 17. gadsimtā, ne vairs šobrīd. Protams, es ar rūgtu ironiju nodomāju, Kreinsmūra jau nav pats civilizācijas šūpulis.

-    Tādā gadijumā ļoti žēl, ka dūrēja nebūs, es sacīju, kaut arī, iedo­mājoties, ka man vajadzētu paciest vairākus dūrienus ar adatām, man pārskrēja viegli drebuļi. To pārbaudi mēs izturētu bez grūtībām. Vis­maz es, dzēlīgi piebildu. Bet no tevis viņi, visticamāk, iztecinātu ledainu ūdeni, nevis asinis.

-     īsti droša neesmu, Geilisa domīgi sacīja, palaižot apvainojumu gar ausīm. Esmu dzirdējusi, ka dūrējiem esot tādas adatas īpaši gata­votas -, kas uzspiežot sabīdās, tāpēc izskatās, ka nav iespējams iedurt.

-    Bet kāpēc? Kāpēc tīšuprāt jācenšas pierādīt, ka sieviete ir ragana?

Saule jau laidās uz rietu, tomēr novakares gaismas pietika, lai

mūsu slazdā ielietu nespodru mirdzumu. Geilisas eleganti kalsnajā sejā atspoguļojās nožēla par manu naivumu.

-     Tu joprojām nesaproti, vai ne? viņa sacīja. Viņi nodomājuši mūs nogalēt. Un nav svarīgi, kāda ir apsūdzība vai ko liecina pierādī­jumi. Mēs, vienalga, degsim uz sārta.

Iepriekšējā nakti es biju tik satriekta par pūļa uzbrukumu un mūsu nožēlojamo cietumu, ka nespēju neko citu kā spiesties pie Geilisas un gaidīt rītausmu. Tomēr līdz ar gaismu sāka mosties arī mans pretestī­bas gars, cik nu tā bija atlicis.

-     Kāpēc, Geilisa? es jautāju, gandriz aizelsusies. Vai tu to zini? Gaiss "zagļu bedrē" bija sasmacis no puvuma, netīrumu un mitras zemes dvakas, un man bija sajūta, ka necaursitamās zemes sie­nas uzgāzisies man virsū kā slikti izrakts kaps.

Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Geilisa parausta plecus; gaismas kūlis līdz ar saules gaitu bija pārvietojies un tagad atdūrās cietuma pretējā sienā, atstājot mūs aukstā tumsā.

-    Ja tas tev ir kāds mierinājums, Geilisa salti sacīja, es šau­bos, vai viņi gribēja sagrābt tevi. Mums ar Kolamu ir kāda nenokārtota lieta tev nepaveicās, ka biji pie manis, kad cieminieki metās man virsū. Ja tu būtu Kolama pajumtē, tad tev nekas nedraudētu, kaut arī esi ārmaliete.

Vārds "ārmaliete" ierastajā, nicinošajā nozīmē pēkšņi man iebelza kā ar bomi pa galvu, un es atskārtu, ka izmisīgi ilgojos pēc vīrieša, kas mani tā sauca mīlestībā. Apņēmu sevi ar rokām, lai apturētu vientulī­bas izraisīto paniku, kas draudēja mani aprīt.

-     Kāpēc tu vispār nāci uz manu māju? Geilisa pēkšņi ziņkāri iejautājās.

-     Es sapratu, ka tu mani sauci. Viena no meitenēm pilī man nodeva ziņu viņa teica, ka no tevis.

-    Ahā, Geilisa novilka. Vai tik tā nebija Leigēra?

Kaut arī smirdošie dubļi man bija pretīgi, es apsēdos zemē un atspiedu muguru pret sienu. Sajutusi, ka es pakustos, Geilisa pievirzījās man tuvāk. Draudzenes vai ienaidnieces, šajā caurumā mēs viena otrai bijām vienīgais siltuma avots; mēs kļāvāmies kopā, apstākļu spiestas.

-    Kā tu zini, ka tā bija Leigēra? es drebēdama jautāju.

-     Tāpēc, ka viņa nolika tavā gultā nolādējumu, Geilisa atbildēja. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka dažas skuķes tur uz tevi ļaunu prātu, jo tu pievāci sarkanmataino puiškānu. Laikam jau viņa iedomājās ja tevis nebūs, viņai atkal parādīsies cerības šo dabūt.

Es kļuvu mēma, un pagāja krietns brīdis, iekams atguvu balsi.

-     Bet tas nav iespējams!

Geilisas smiekli aukstuma un slāpju dēļ bija piesmakuši, tomēr tajos aizvien vēl skanēja dzidras sudraba notis.

-     Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš redzējis, kā tas jaunulis blenž uz tevi. Bet šaubos, vai Leigēra ir pietiekami pieredzējusi tādās lietās. Kad būs pāris reižu izgulējusi ar vīrieti, tad zinās, bet viņa vēl ir gluži zaļa.

-    Ne jau to es domāju! man izlauzās. Ne jau Džeimiju viņa grib; meitene gaida bērnu no Dūgala Makenzija.

-    Ko?! Geilisa uz brīdi patiešām bija satriekta, un viņas pirksti sāpīgi iespiedās man miesā. Kāpēc tu tā domā?

Pastāstīju viņai, ka biju redzējusi Leigēru uz kāpnēm pie Kolama kabineta durvīm, un kādus secinājumus biju izdarījusi.

Geilisa nosprauslojās.

-    Phe! Viņa dzirdēja, ka Kolams sarunājas ar Dūgalu par mani, tāpēc arī aizmuka nodomāja, ka Kolams padzirdējis, ka viņa nākusi pie manis pēc nolādējuma. Par to skuķis dabūtu pletnes, lidz sāk tecēt asinis; viņš nepieļautu šādu pesteļošanos.

-    Tu iedevi viņai nolādējumu! Es biju satriekta.

Geilisa strauji atrāvās.

-    Nē, es viņai to neiedevu. Es pārdevu.

Centos biezējošajā tumsā ieskatīties Geilisai acīs.

-    Vai tur ir kāda starpība?

-    Protams, viņa nepacietīgi izgrūda. Tas bija darījums un tikai. Un es neizpaužu savu pasūtītāju noslēpumus. Turklāt Leigēra neteica, kam tas domāts. Un neaizmirsti, ka es centos tevi brīdināt.

-    Liels paldies, es izsmējīgi pateicos. Bet… Manas smadzenes dunēja, cenšoties paraudzīties uz jauno notikumu pavērsienu. Bet, ja Leigēra ielika man gultā nolādējumu, tad jau viņa grib Džeimiju. Un tas izskaidrotu, kāpēc viņa atsūtīja mani uz tavu māju. Bet kā tad Dūgals?

Geilisa bridi svārstījās, tad, šķiet, pieņēma lēmumu.

-    Tā meitene nav grūta no Dūgala Makenzija, ne vairāk kā tu.

-    Kā tu vari būt tik droša?

Geilisa tumsā meklēja manu roku. To atradusi, viņa stingri pie­spieda manu plaukstu pie piebriedušā apaļuma sev zem kleitas.

-    Jo grūta esmu es, viņa vienkārši sacīja.

-    Tātad tā nav Leigēra, es beidzot sapratu. Tu.

-    Es. Geilisa runāja pavisam mierīgi, bez sev raksturīgās eksal­tācijas. Ko tad Kolams īsti sacīja: "Es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem"? Nu, laikam jau tā viņš saprot nepatikšanu nokārtošanu.

Es ilgu laiku klusēju, visu pārdomājot, līdz beidzot ierunājos:

-    Geilisa, tava vīra māgas vaina…

Viņa nopūtās.

-    Arsēns. Cerēju, ka tas viņu nobeigs, iekams varēs redzēt, ka esmu grūta, bet viņš izturēja ilgāk, nekā biju paredzējusi.

Atcerējos šausmu un atklāsmes izteiksmi Artūra Dankena sejā, kad viņš savas dzīves pēdējā dienā izsprāga no sievas istabas.

-    Skaidrs, es novilku. Viņš nezināja, ka tu gaidi bērnu, līdz ierau­dzīja tevi izģērbušos todien, kad hercogs rīkoja dzīres. Un kad viņš atklāja… Laikam jau viņam bija iemesls būt pārliecinātam, ka tas nav viņa bērns?

Tumsā atskanēja klusi smiekli.

-    Salpetris bija dārgs, bet bija tās naudas vērts.

Es, piespiedusies pie sienas, viegli nodrebēju.

-     Tātad tāpēc tev vajadzēja riskēt un nogalināt viņu dzīru laikā visu acu priekšā. Viņš būtu paziņojis, ka tu esi laulības pārkāpēja… un indētāja. Vai viņš uzminēja, ka tiek indēts?

-    Jā, Artūrs zināja, viņa sacīja. Skaidrs, ka viņš to neatzītu… pat ne sev. Bet viņš zināja. Mēs sēdējām katrs savā galda pusē, ēdām vaka­riņas, un es jautāju: "Vai negribi vēl zivju zupu, mīļais?" vai: "Varbūt kādu malku alus, dārgais?" Un viņš vēroja mani ar savām acīm, kas līdzinājās vārītām olām, un sacīja, ka negrib, jo tieši tajā brīdī neesot ēstgribas. Tad atstūma šķīvi, bet vēlāk es dzirdēju, kā viņš, tāpat kājās stāvot pie pieliekamā, virtuvē slepus rij, domādams, ka tur ir droši, jo neēd neko no manas rokas.

Geilisas balss skanēja viegli un jautri, it kā viņa atstāstītu pikantas baumas. Man atkal pārskrēja drebuļi, un es mazliet atvirzījos no tās, kas kopā ar mani dalīja tumsu.

-     Viņš neiedomājās, ka inde ir stiprinošajā dzērienā. Viņš nedzēra nekādas manis gatavotas zāles, pasūtīja no Londonas patentētu toniku tas maksāja veselu bagātību. Pēc balss varēja spriest, ka viņa nosoda tādu izšķērdību. Tajā draņķī jau no paša sākuma bija arsēns; viņš nepamanīja nekādu atšķirību garšā, kad es pieliku vēl mazliet.

Biju dzirdējusi, ka slepkavām piemīt nepārvarama vājība lielīties; tā varētu būt taisnība, jo Geilisa, neliekoties ne zinis par mūsu šābriža situāciju, turpināja dižoties ar saviem sasniegumiem.

-     Bija jau drusku riskanti nobeigt viņu cilvēku pilnā zālē, bet man vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Protams, tādam gadijumam arsēns nederēja. Es atcerējos prokurora sastingušās, zilās lūpas un savu lūpu nejutlgumu pēc mākslīgās elpināšanas. Ātras iedarbības nāvējoša inde.

Un es biju iedomājusies, ka Dūgals atzīstas dēkā ar Leigēru. Bet tādā gadījumā nekas taču nekavēja viņam meiteni apprecēt, kaut Kolamam tas varbūt nepatiktu. Dūgals bija atraitnis un brīvs vīrietis.

Bet laulības pārkāpšana ar prokurora sievu? Tas visiem iesaistīta­jiem jau bija pavisam kas cits. Neskaidri atcerējos, ka sodi par laulības pārkāpšanu bija bargi. Diez vai Kolams varēja tā vienkārši nolīdzināt tāda mēroga dēku, bet es nespēju iedomāties, ka viņš soda brāli ar pub­lisku pērienu vai izraidīšanu. Geilisa itin labi varēja apsvērt, ka slepka­vība būtu saprātīgs risinājums, lai izvairītos no kauna zīmes sejā, ko iededzina ar karstu dzelzi, un vairākiem gadiem cietuma, kur divpa­dsmit stundas dienā jāpavada sasietai.

Tātad viņa bija rīkojusies, lai to novērstu, un Kolams ari bija darījis, ko varējis, tikai pa savam. Un te biju es, iestrēgusi tam visam pa vidu.

-     Bet bērns? es jautāju. Tas taču…

Nakts melnumā noskanēja drūmi smiekli.

-    Viss kas var gadīties, draudzenīt. Arī ar labiem cilvēkiem. Un ja reiz tā noticis… Drizāk jutu nekā redzēju, ka viņa parausta plecus.

-     Gribēju no bērna atbrīvoties, bet tad iedomājos, varbūt tādējādi es piespiedīšu Dūgalu mani apprecēt, kad Artūrs būs miris.

Man uzmācās briesmīgas aizdomas.

-     Bet Dūgala sieva tad vēl bija dzīva. Geilisa, vai tu…?

Nočaukstēja kleita, un es manīju nozibam matus, kad viņa papuri­nāja galvu.

-    Man bija tāds nodoms, viņa atzinās. Bet Dievs man aiztaupīja liekas pūles. Zini, es gan uzskatīju to par zīmi. Un viss būtu lieliski atri­sinājies, ja nebūtu iejaucies Kolams Makenzijs.

Es, lai nenosaltu, apņēmu sevi ar rokām. Tagad es runāju tikai laika kavēšanas dēļ.

-    Vai tu gribēji Dūgalu pašu vai viņa naudu un stāvokli sabiedrībā?

-     0, naudas man ir atliku likām, Geilisa apmierināta attrauca.

-      Redzi, es zināju, kur Artūrs glabāja atslēgu no savas papīru un n.iudas lādes. Tas vīrs rakstīja glīti, gods kam gods, tāpēc bija pavisam vienkārši viltot viņa parakstu. Pēdējo divu gadu laikā man bija izdevies novirzīt gandrīz desmit tūkstošus mārciņu.

-    Bet kādam nolūkam? es pilnīgā neizpratnē vaicāju.

-    Skotijai.

-    Ko? Vienu mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies. Tad nospriedu, ka viena no mums ir mazliet izsista no līdzsvara. Un, sprie­žot pēc esošajiem pierādījumiem, tā nebiju es.

-    Kā to saprast? es piesardzīgi jautāju, atvirzoties mazliet atpa­kaļ. īsti nezināju, vai Geilisai prātiņš nav sašķiebies; varbūt grūtniecība iedragājusi viņas garīgo līdzsvaru.

-    Nebaidies, es neesmu traka. Ciniskais uzjautrinājums viņas balsī lika man nosarkt un priecāties, ka ir tumšs.

-     Ak tā? es apjukusi pārjautāju. Bet tu atzīsties, ka esi krāpusi, zagusi un slepkavojusi. Iespējams, ka labāk ir uzskatīt tevi par jukušu, citādi…

-     Neesmu ne traka, ne samaitāta, viņa nicinoši attrauca. Esmu patriote.

Tad es visu sapratu. Ļāvu izplūst elpai, ko biju aizturējusi, gaidot vājprātīga cilvēka uzbrukumu.

-     Tu es jakobīte, es secināju. Svētais Kristus, tu esi viena draņķa jakobīte.

Tā bija. Un tas daudz ko izskaidroja. Kāpēc Dūgals, kura uzskati visumā bija tādi paši kā brālim, bija izrādījis iniciatīvu, lai savāktu naudu Stjuartu nama atbalstam. Un kāpēc Geilisa Dankena, kurai bija viss nepieciešamais, lai dabūtu pie altāra jebkuru iekārotu vīrieti, bija izvēlējusies divus tik atšķirīgus eksemplārus kā Artūrs Dankens un Dūgals Makenzijs. Vienu naudas un stāvokļa dēļ, bet otru tādēļ, ka viņam piemita spējas ietekmēt sabiedrisko domu.

-     Kolams būtu labāks, Geilisa turpināja. Žēl. Viņa neveiksme ir ari manējā. Tas ir viņš, kuru man vajadzēja iegūt; vienīgais vīrietis, kuru līdz šim esmu uzskatījusi par sev līdzvērtīgu pretinieku. Kopā mēs varētu… nu, neko nevar darīt. Vienīgais vīrietis, kuru es patiesi būtu gribējusi, un vienīgais, kuru es nevaru ievainot ar ieroci, kas ir manā rīcībā.

-    Un tāpēc viņa vietā paņēmi Dūgalu.

-     Nūjā. Tagad viņa bija dziļi domās iegrimusi. Spēcīgs vīrietis, ar zināmu ietekmi. Nav ari gluži nabags. Lielā auss. Bet patiesībā viņš nav nekas vairāk kā Kolama Makenzija kājas un daikts. Viņa īsi iesmē­jās. Kolamam ir īstais spēks. Gandrīz tikpat daudz kā man.

Lielīgais tonis mani saniknoja.

-     Cik varu spriest, Kolamam ir viens otrs sīkums, kā tev trūkst. Piemēram, spēja just līdzi.

-    Ak jā. "Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā un laipnībā", vai tā bija? Geilisa runāja ironiski. Liels labums viņam no tā atlec! Nāve glūn viņam pār plecu tas pa gabalu redzams. Tas cilvēks var novilkt vēl pāris gadu, bet nez vai ilgāk.

-    Un cik ilgi dzīvosi tu? es jautāju.

Ironija tika uztverta, bet sudrabainās skaņas palika nemainīgas.

-     Laikam jau vēl mazāk. Liela muiža. Man atvēlētajā laikā esmu daudz paguvusi paveikt: desmit tūkstoš mārciņu nogādātas Francijā un vesels novads padarīts par prinča Čārlza atbalstītājiem. Kad sāksies sacel­šanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku. Ja tik ilgi nodzīvošu.

Viņa stāvēja gandrīz zem pašas jumta lūkas. Manas acis bija pie­tiekami pielāgojušās tumsai, lai es manītu mijkrēslī bālu siluetu, mieru neradušu spoku. Viņa spēji apcirtās pret mani.

-     Lai ko teiktu tiesneši, es neko nenožēloju, Klēra.

-    Es nožēloju, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi? Es pasmīnēju.

-     Skaisti teikts, viņa atzina.

-    Vai ne?

Tumsai sabiezējot vēl vairāk, mēs apklusām. Cauruma melnums likās kā taustāms spēks, kas spiež man uz krūtīm aukstumu un sma­gumu, piepildot plaušas ar nāves dvaku. Beidzot es saritinājos, cik cieši vien spēju, noliku galvu uz ceļiem un padevos, iegrimstot nemierīgā snaudā uz robežas starp aukstumu un paniku.

-    Tātad tu viņu mīli? pēkšņi atskanēja Geilisas jautājums.

Satrūkusies pacēlu galvu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkste­nis; virs galvas nespodri mirdzēja zvaigzne, bet nekādu gaismu tā lūkā neiespīdināja.

-    Tu domā Džeimiju?

-    Kuru gan citu? viņa sausi atsmēja. Miegā tu sauci viņa vārdu.

-    To es nezināju.

-    Tātad tu viņu mīli? Aukstums it kā mudināja ļauties nāvējošai snaudai, bet Geilisas urdlgā balss vilka mani ārā no transa.

Es apņēmu ar rokām ceļus un sāku viegli šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Gaišums lūkā virs galvas bija izplūdis maigajā nokrēslā, kāda raksturiga nakts sākumā. Vai nu rit, vai parit tiesneši būs klāt. Bija jau mazliet tā kā par vēlu melot gan sev, gan citiem. Lai ari man jopro­jām bija grūti atzit, ka manai dzlvibai draud nopietnas briesmas, sāku saprast instinktu, kas lika uz nāvi notiesātajiem cietumniekiem nāves soda izpildes priekšvakarā izsūdzēt grēkus.

-     Es domāju: vai tu patiesi mīli? Geilisa nelikās mierā. Ne tikai gribi gulēt ar viņu; es zinu, ka to tu gribi un viņš ari. Viņi visi to grib. Bet vai tu viņu mīli?

Vai es viņu mīlēju? Vai tas bija kas vairāk nekā miesaskārība? Jumta caurumam piemita biktskrēsla tumšā anonimitāte, un dvēselei, kas atrodas uz nāves sliekšņa, nav laika melot.

-    Jā, es atbildēju un atkal noliku galvu uz ceļiem.

Kādu laiku bedrē valdīja klusums, un es jau atkal atrados uz robe­žas starp nomodu un miegu, kad izdzirdēju Geilisas balsi, it kā viņa runātu pati ar sevi.

-    Tātad tas ir iespējams, viņa domīgi noteica.

Tiesneši ieradās nākamajā dienā. Sēdēdamas mitrajā zagļu ūķī, mēs dzirdējām, kādu jezgu sacēla viņu ierašanās; ciema iedzīvotāji klaigāja, un pakavi dimdēja uz Lielās ielas akmeņiem. Troksnis pamazām pie­klusa, jo procesija virzījās uz laukumu, kas atradās kādu gabaliņu tālāk.

-     Klāt ir, Geilisa noteica, klausīdamās jandāliņā virs galvas.

Mēs automātiski sadevāmies rokās; bailes bija aprijušas naidu.

-     Nu, es ierunājos, cenšoties izlikties drosmīga, laikam jau sadegt ir labāk nekā nosalt.

Tomēr šobrīd mēs vēl turpinājām salt. Tikai nākamās dienas pus­dienlaikā bedres lūka spēji atvērās un mēs tikām izvilktas ārā un aiz­stieptas uz tiesu.

Prāva notika laukumā iepretī Dankenu mājai, bez šaubām, tāpēc, lai pietiktu vietas visiem, kas vēlējās skatīties. Redzēju, ka Geilisa pamet skatienu uz savas viesistabas logu rombveida rūtīm un vienal­dzīgi atkal novēršas.

Laukumā bija nolikts galds, un aiz tā uz polsterētiem soliem sēdēja divi Baznīcas atsūtītie tiesneši. Viens no soģiem bija nenormāli garš un tievs, otrs īss un resns. Viņi man atsauca atmiņā reiz redzētu ameri­kāņu komiksu; nezinādama, kā tiesnešus sauc, es viņus nokristīju par Matu un Džefu.

Bija sanākuši gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Palūkojusies apkārt, es redzēju ne vienu vien no saviem bijušajiem pacientiem. Tomēr acīm redzams fakts, ka pils iemītnieku te nemanīja.

Kreinsmūras ciema soģis Džons Makrejs nolasīja pret Geilisu Dan­kenu un Klēru Freizeri izvirzīto apsūdzību, abas Baznīcas tiesas priekšā tiek sauktas par noziedzīgu nodarbošanos ar buršanu.

-    Tādējādi ar pierādījumiem tiek apstiprināts, ka apsūdzētās ar bur­vestību palīdzību nogalinājušas Artūru Dankenu, Makrejs turpināja lasīt stingrā, noteiktā balsī. Un tāpēc, ka viņas izraisīja Dženitas Robinsones nedzimušā bērna nāvi, nogremdēja Tomasa Makenzija laivu, uzsūtīja Kreinsmūras ciemam zarnu slimību, no kuras daudzi gāja bojā…

Tā tas kādu laiku turpinājās. Kolams visu bija rūpīgi sagatavojis.

Pēc apsūdzības nolasīšanas tika pratināti liecinieki. Vairums no viņiem bija ciema iedzīvotāji, kurus es nepazinu; ar prieku redzēju, ka starp viņiem nav neviena no maniem pacientiem.

Liecības galvenokārt bija vienkārši absurdas, daudzi nepārprotami bija saņēmuši maksu par saviem pakalpojumiem, tomēr viens otrs stās­tījums izklausījās pēc patiesības. Piemēram, Dženita Robinsone, kuru tiesas priekšā, bālu un drebošu, ar tumšu zilumu uz vaiga, bija atvedis tēvs, atzinās, ka ieņēmusi bērnu no precēta vīrieša un viņa ar Geilisas Dankenas palīdzību ir tikusi no augļa vaļā.

-    Viņa man iedeva kauc kādu dziru, tad buramvārdus, kas, mēne­sim lēcot, bij jānoskaita trīs reizas, meitene murmināja, bailīgi skatī­damās te uz Geilisu, te uz tēvu, jo nesaprata, kurš ir bīstamāks. Viņa teica, ka man atkal atsākšoties mēnešziedi.

-    Un vai tā bija? Džefs gribēja dzirdēt atbildi.

-    Ne uzreizam, jūsu Godība, meitene atbildēja, nervozi klanīdama galvu. Bet es vēlreiz dzēru to dziru dilstošā mēnesī, un tad gan sākās.

-    Sākās?! Merga bezmaz noasiņoja! iejaucās pavecāka sieviete; skaidri redzams, ka tā bija Dženitas māte. Un tikai tāpēc, ka domāja, nu gan pēdējā stundiņa klāt, viņa man visā atzinās. Robinsona kun­dze, kura dedzīgi vēlējās izklāstīt visas asiņainās detaļas, ar zināmām grūtībām tika apklusināta, un vietu ieņēma nākamais liecinieks.

Likās, ka nav neviena, kam būtu kas sakāms par mani, izņemot tādas neskaidras apsūdzības, ka es biju klāt Artūra Dankena nāves brīdī un pieskāros viņam pirms miršanas, tātad man acīmredzot bija ar to kāds sakars. Sāku jau domāt, ka Geilisai bijusi taisnība: es nebiju Kolama mērķis. Ja tā, tad, iespējams, es vēl varētu tikt brīvībā. Tā es vismaz cerēju līdz brīdim, kad uzradās sieviete no kalna.

Viņa iznāca tiesas priekšā kārna, salikusi sievele dzeltenā lakatā -, un es jutu, ka esmu nopietnās nepatikšanās. Viņa nebija no ciema; es viņu agrāk pat nebiju redzējusi. Viņai bija kailas, ceļa putekļos sabristas kājas.

-    Vai tev ir kāda apsūdzība pret vienu no šīm sievietēm? jautāja garais, tievais tiesnesis.

Sievietei bija bail; viņa nespēja pacelt acis uz tiesnešiem. Tikai īsi pamāja ar galvu, un pūlis pieklusa, lai dzirdētu, kas viņai sakāms.

Balss skanēja klusi, un Mats lūdza, lai lieciniece atkārto teikto.

Viņiem ar vīru piedzimis vesels bērns, bet tad sācis vārgt un nīku­ļot. Pēdīgi viņi nosprieduši, ka bērnu apmainījušas fejas, tamdēļ noli­kuši mazuli Feju sēdeklī Kroikgorma kalnā. Vaktējot, lai varētu paņemt savu bērnu, kad fejas būs to atlikušas atpakaļ, viņi redzējuši divas sie­vietes, kas grasījušās doties uz Feju sēdekli, paņemt un apvārdot bērnu.

Sieviete zem priekšauta žņaudzīja kārnās rokas.

-    Mēs, kungi, skatījāmies visu nakti. Un, kad satumsa, drīz pēc tam bez skaņas uzradās milzīgs dēmons, varens, melns no ēnām radies rēgs un pārliecās pāri tai vietai, kur bij nolikts bērns.

Pūlim pārvēlās bijīgas murmināšanas vilnis, un es jutu, ka man uz skausta saceļas mati, kaut arī es zināju, ka "lielais dēmons" bija Džeimijs, kurš atnāca paskatīties, vai bērns vēl ir dzīvs. Es saspringu, zinot, kas tūlīt sekos.

-     Kad uzlēca saule, mēs ar vīru gājām raudzīt. Un atradām samai­nīto bērnu kalnā pagalam, bet ne miņas no mūsu pašu bērna. Šajā brīdī viņa sabruka un uzmeta uz sejas priekšautu, lai slēptu asaras.

It kā samainītā bērna māte būtu devusi kādu signālu, pūlis pašķīrās un priekšā iznāca lopu dzinējs Pīters. Viņu ieraugot, es iekšēji novaidē­jos. Jutu, ka sievietes stāsta laikā pūļa noskaņojums pavērsies pret mani; tagad man vēl tikai trūka, lai šis vīrs pastāstītu tiesai par ūdenszirgu.

Izbaudīdams šo slavas mirkli, lopu dzinējs izslējās un teatrāli norā­dīja uz mani.

-    Tas ir tiesa, kungi, ka viņa ir ragana! Pats savām acīm redzēju, kā šī sieviete izsauca ūdenszirgu no Ļaunā ezera ūdeņiem, lai dotu pavē­les! Milzīgs, baismīgs radījums, kungi, augsts kā priede, ar kaklu kā lie­lai, zilai čūskai, acis apaļas kā āboli, un skatiens tāds, it kā būtu gatavs nozagt tavu dvēseli.

Šī liecība atstāja uz tiesnešiem spēcīgu iespaidu, un viņi vairākas minūtes sačukstējās, kamēr Pīters izaicinoši lūrēja uz mani ar skatienu, kas pauda "nu tu redzēsil".

Beidzot resnais tiesnesis pārtrauca apspriešanos un pavēloši atai­cināja Džonu Makreju, kas, gatavs novērst jebkuras nepatikšanas, stā­vēja malā.

-     Soģi! tiesnesis sacīja un pagriezies norādīja uz lopu dzinēju.

-     Aizved šo viru un ieslēdz viņu siekstā par to, ka nāk sabiedriskā vietā piedzēries. Šī ir nopietna tiesa; mēs nepieļausim, ka tiesnešu laiks tiek izšķiests vieglprātīgām apsūdzībām, ko izsaka pļēgurs, kuram, kad par daudz dzerts viskijs, rādās ūdenszirgi!

Lopu dzinējs Pīters bija tik izbrīnīts, ka pat nepretojās, kad soģis noteiktiem soļiem pienāca klāt un saņēma viņu aiz rokas. Prom vedot, viņš pavērtu muti nikni palūrēja manā virzienā. Es nespēju noturēties, nepamājot ar pirkstiem atvadu sveicienu.

Taču pēc šī nelielā starpgadījuma tiesas process strauji pavērsās uz slikto pusi. Vesela rinda meiteņu un sieviešu bija gatavas apzvērēt, ka pirkušas burvju talismanus un mīlas dzērienu no Geilisas Dankenas ar nolūku izraisīt slimību, atbrīvoties no negribēta bērna vai ieēdināt kādu vīrieti. Visas bez izņēmuma zvērēja, ka zālītes bija iedarbojušās, apskaužams rezultāts jebkuram praktizējošam ārstam, es izsmējīgi nodomāju. Neviens gan neapgalvoja, ka es būtu sniegusi tādus pašus pakalpojumus, taču vairāki sacīja un tā bija patiesība ka viņi bieži redzējuši mani Dankena kundzes istabā, maisot zāles un beržot drogas.

Tomēr tas nevarēja būt liktenīgi; tikpat liels skaits apgalvoja, ka esmu viņus izdziedinājusi, izmantodama tikai parastās zāles, nelie­kot lietā neko, kas līdzinātos burvestībām, talismaniem vai trikiem. Ja ņem vērā sabiedriskās domas spēku, šiem cilvēkiem vajadzēja dūšu, lai izietu priekšā un liecinātu man par labu, un es jutos viņiem pateicīga.

No ilgās stāvēšanas man sāka sāpēt kājas; kamēr tiesneši sēdēja salīdzinoši ērti, cietumniecēm nekādi sēdekļi nebija sagādāti. Bet, kad parādījās nākamais liecinieks, es par kājām pilnīgi aizmirsu.

Ar aktiera talantu, kas varēja sacensties ar Kolama dotībām, tēvs Beins plaši atvēra baznīcas durvis un, smagi balstoties uz ozolkoka kruķa, iznāca ārā. Viņš lēnām tuvojās laukuma centram, palocīja galvu pret tiesnešiem, tad pagriezās un lūkojās pūli tik ilgi, līdz tēraudcietais skatiens bija pieklusinājis ļaužu nedrošās sarunas. Kad viņš sāka runāt, balss plīkšķēja kā pātagas cirtieni.

-     Tas ir sods jums, Kreinsmūras ļaudis! "Viņam pa priekšu iet mēris, un viņam pa pēdām seko sērgas karstums." Jā, jūs esat ļāvuši sevi novest no taisnās takas! Jūs esat sējuši vēju, un tagad jūsu vidū plosās viesulis!

Es blenzu priesterī, mazliet izbrīnīta par viņa pēkšņo daiļrunību. Varbūt uz tādiem valodas lidojumiem viņš bija spējīgs tikai ārkārtas situācijās. Izpušķojumi dārdošā balsī turpināja pieskandināt laukumu.

-     Sērga nāks pār jums, un jūs mirsiet no saviem grēkiem, ja vien netiksiet šķīstīti! Jūs esat uzņēmuši savā vidū Babilonijas netikli. Tā, spriežot pēc niknā skatiena, ko viņš raidīja manā virzienā, laikam biju es. Jūs esat pārdevuši savu dvēseli ienaidniekam, esat paņēmuši pie savas krūts angļu odzi, un tagad jūs piemeklējusi Tā Kunga, Visuvarenā Dieva, atriebe. "Lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž. [..] Jo viņas nams noliecas nāvei pretī." Atgriezieties no grēkiem, ļaudis, pirms vēl nav par vēlu! Krītiet ceļos, es saku, un lūdziet Dievam piedošanu! Padzeniet angļu ne­tikli un atsakieties no sava līguma ar Sātana izdzimumu! Viņš norāva no jostas rožukroņi un vēcināja lielo koka krucifiksu manā virzienā.

Kaut ari tas viss likās ļoti smieklīgi, redzēju, ka Mats kļūst diezgan nemierīgs. Varbūt tā bija profesionāla nenovīdība.

-    Ē, Jūsu Godība, ierunājās tiesnesis, viegli paklanījies tēva Beina virzienā, vai jums ir kādi pierādījumi, ko sniegt šo sieviešu apsūdzībai?

-   Jā, ir. Pirmais pulveris ar runu bija izšauts, tagad mazais pries­teris bija kļuvis rāms. Viņš draudīgi pavērsa rādītājpirkstu pret mani, un man vajadzēja saņemties, lai nespertu soli atpakaļ.

-    Otrdien pusdienas laikā pirms divām nedēļām es satiku šo sie­vieti Leohas pils dārzā. Likdama lietā nedabiskas spējas, viņa uzrīdīja man suņu baru, tā ka es nokritu un man draudēja nāve. Tā kā man bij nopietns ievainojums kājā, man vajadzēja doties projām. Šī sieviete mēģināja pielabināt mani ar savu grēcīgumu, lai eju viņai lidzi, un, kad es turējos pretī viņas blēdībām, viņa mani nolādēja.

-    Kādas sasodītas muļķības! es dusmās nenovaldījos. Tik smiek­līgu pārspīlējumu nekad neesmu dzirdējusi!

Tēva Beina tumšo un spožo, it kā drudzi degošo acu skatiens novēr­sās no tiesnešiem un ieurbās manī.

-    Vai tu, sieviete, noliedz, ka sacīji man šādus vārdus? "Nāciet man līdzi, tēvs, citādi jūsu ievainojums sastrutos un pūžņos"?

-    Nu, ne tik dramatiski, bet varbūt kaut ko tādu teicu, es atzinu.

Zobus uzvaras priekā sakodis, priesteris parāva uz augšu sutanu.

Kāju apņēma ar sakaltušām asinīm un mitriem, dzeltenu strutu plan­kumiem izraibināts pārsējs. Baltā āda virs un zem apsēja bija pietūkuši, no apslēptā ievainojuma stiepās biedējoši sarkanas svītras.

-    Jēzus Kristus, cilvēk! es satriekta iesaucos. Jums ir asins sain­dēšanās. Jums jāārstējas un tūlīt, citādi jūs mirsiet!

Pūlim, ko bija pārņēmušas šausmas, pārvēlās izsaucienu vilnis. Pat Mats un Džefs likās mazliet izbrīnīti.

Tēvs Beins lēnām nogrozīja galvu.

-    Dzirdējāt? viņš uzstāja. Sievietes neprāts nepazīst robežas. Viņa nolād mani ar nāvi, Dieva vīru, pašas Baznīcas tiesas priekšā!

Pūļa satrauktā murmināšana pieņēmās spēkā. Tēvs Beins atkal ieru­nājās, mazliet paceldams balsi, lai viņu dzirdētu pāri troksnim.

-    Es, kungi, atstāšu jūsu ziņā spriest tiesu pēc savas sajūtas un Tā Kunga priekšrakstiem "Burvi neatstāj dzīvu".

Tēva Beina dramatiski pasniegtā liecība pielika punktu turpmākai i/.meklēšanai. Laikam jau neviens nebija gatavs mēģināt pārtrumpot šo i/rādi. Tiesneši izziņoja īsu pārtraukumu, un no kroga iznesa uzkodas. Apsūdzētajām šādas ērtības nebija paredzētas.

Es saņēmos un izmēģinājuma nolūkā paraustīju saites, kas apņēma manas rokas. Ādas siksnas mazliet iečīkstējās, bet nepadevās ne par mata tiesu. Lai nomāktu bailes, es sevi izsmējīgi nodomāju, ka šis nu noteikti bija īstais brīdis, kad skaistam, jaunam varonim iejāt pūlī, padzīt verdziskos ciema iedzīvotājus un iecelt seglos ģibstošo daiļavu.

Bet mans skaistais, jaunais varonis šobrīd kaut kur tālu mežos pļumpē alu ar augstdzimušu, novecojošu homiķi un slepkavo nevainī­gus briežus. Pavisam neticami, es domāju, ka Džeimijs pagūtu ierasties laikā, lai savāktu ceremoniālai apbedīšanai kaut manus pelnus, iekams tie ir izkaisīti četros vējos.

Ļāvusies bailēm, kas auga augumā, no sākuma nemaz nedzirdēju pakavu klabēšanu. Tikai tad, kad manu uzmanību piesaistīja ļaužu bara klusā dūkšana un cilvēku galvu pagriešanās citā virzienā, es ievēroju, ka kaut kas ritmiski klaudz uz Lielās ielas akmeņiem.

Izbrīna izsaucieni pieņēmās spēkā, un pūlis gar malām sāka irt, lai palaistu garām jātnieku, kurš vēl aizvien atradās ārpus mana redzes­loka. Par spiti izmisumam, ko tikko vēl biju jutusi, manī pamodās neprātīgas cerības dzirksts. Ja nu Džeimijs atgriezies agrāk? Varbūt hercogs bijis pārāk uzmācīgs vai briežu bijis pārāk maz. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai redzētu jātnieka vienalga, kas viņš būtu, seju.

Pūļa rindas negribīgi pašķīrās, kad zirgs, spēcīgs bēris, iebāza garu purnu starp blakus stāvošu cilvēku pleciem. Visu arī manu izbrīnīto acu priekšā no zirga veikli noslīdēja Neda Gauena slotaskātam līdzīgais augums.

Džefs izbrīnīts noskatīja kalsno, akurāto vīriņu, kas stāvēja viņa priekšā.

Un kas jūs, kungs, būtu? Par uzspiesto pieklājības toni noteikti varēja pateikties jaunpienācēja kurpju sudraba sprādzēm un samta svār­kiem darbs pie Makenziju klana vadoņa sagādāja zināmas priekšrocības.

-    Mani sauc Eduards Gauens, Jūsu Godība, Gauens, kā nākas, stā­dījās priekšā. Esmu advokāts.

Mats savilka uz augšu plecus un patriņājās; solam, uz kura viņš sēdēja, nebija atzveltnes, tāpēc garais torss noteikti bija sasprindzis. Es cieši uz viņu skatījos, novēlēdama diska trūci krustos. Vismaz būs kāds pamats, ja mani grasās sadedzināt par noskatīšanu ar ļaunu aci, es domāju.

-    Advokāts? viņš norūca. Un kas jūs atvedis šurp?

Neda Gauena sirmā parūka noliecās, precīzi ievērojot formālās pie­klājības normas.

-     Esmu ieradies piedāvāt savus pieticīgos pakalpojumus Freizera kundzes labā, Jūsu Godība, viņš sacīja, ārkārtīgi cienījama dāma, kuru es pats personiski pazīstu kā ļoti laipnu sievieti, kas prasmīgi liek lietā savas zināšanas dziedināšanas mākslā, tādējādi nesot mums visiem labumu.

Tā jums vajag, es atzinīgi nodomāju. Vispirms saņemiet negaidītu papildinājumu mūsu pusei. Paskatoties pāri laukumam, es redzēju, kā Geilisas lūpas sašķobās tādā kā apbrīnas, kā nicinošā smīnā. Kaut arī Neds Gauens nebija gluži princis, es nodomāju, šādā reizē es nebūšu izvēlīga. Ņemšu pretī jebkurus aizstāvjus.

Paklanījies tiesnešiem, tad ne mazāk ceremoniāli arī man, Gauena kungs izslējās taisnāks nekā parasti, aizbāza abus īkšķus aiz bikšu jos­tas un sagatavojās no visas savas novecojušās, drosmīgās un roman­tiskās sirds cīnīties, liekot lietā likuma dāvāto ieroci drausmīgu gar­laicību.

Un garlaicīgs viņš nudien bija. Ar gaļas maļamās mašīnas nāvīgu precizitāti viņš katru apsūdzības punktu nolika uz sava piekasīguma bluķa un bez žēlastības ar statūtu asmeni un precedenta cirvi sakapāja skrandās.

Tas bija izcils priekšnesums. Neds Gauens runāja. Un runāja. Un vēl mazliet runāja, palaikam ar cieņu ieturēja pauzi, it kā lai uzklausītu norādījumus, kas varētu nākt no tiesas galda puses, bet faktiski tikai ievilka elpu jaunam vārdu birumam.

Tā kā svaru kausos bija likta mana dzīvība un mana nākotne pil­nībā bija atkarīga no šī kārnā vīreļa daiļrunības, man vajadzētu būt •..ijūsmā par katru vārdu. Bet es attapos, ka tā vietā pretigi žāvājos, jo nespēju aizklāt atvērto muti, mīņājos uz savām sāpošajām kājām un dedzīgi vēlējos, lai mani tūlīt sadedzina un izbeidz šīs mokas.

Likās, ka pūlis jūtas tieši tāpat, rīta priecīgais satraukums pama­zam sačokurojās garlaicībā, bet Gauena kungs vājā, klusā balsī runāja, runāja un runāja. Klausītāji pamazām devās projām, pēkšņi atcerēju­sies, ka jāslauc govis un jāslauka grīdas, pārliecināti, ka nekas intere­sants nevar notikt, kamēr šī nāvējoši monotonā balss mala un mala.

Kad Neds Gauens beidzot pielika punktu pirmajai aizstāvības runai, bija jau pienācis vakars un druknais tiesnesis, kuru biju nokristījusi par Džefu, paziņoja, ka tiesas sēde atsāksies rīt.

Pēc īsas, klusinātas apspriedes starp Nedu Gauenu, Džefu un soģi Džonu Makreju divi spēcīgi ciema iedzīvotāji mani aizveda uz iebrau­camo vietu. Pametusi skatienu pāri plecam, es redzēju, ka Geilisu ved pretējā virzienā, viņa bija taisni izslējusi muguru, cenšoties nesteigties un, patiesību sakot, vispār pievērst uzmanību apkārt notiekošajam.

Mani ievietoja tumšā kambarī iebraucamās vietas sētas pusē, tur man beidzot atraisīja rokas, un tika atnesta svece. Pēc brītiņa ieradās Neds Gauens ar alus pudeli un šķīvi, uz kura bija maize ar gaļu.

-     Drīkstu te palikt tikai dažas minūtes, mīļā, un arī to pašu man nenācās viegli izlūgties, tāpēc klausieties uzmanīgi. Sveces nemierī­gajā gaismā mazais advokāts sazvērnieciski pieliecās man tuvāk. Acis viņam spoži mirdzēja, un, izņemot nelielu parūkas nošķiebšanos, neva­rēja manīt neko, kas liecinātu par nogurumu.

-     Gauena kungs, ļoti priecājos jūs redzēt, es sirsnīgi iesaucos.

-    Jā, jā, mīļā, viņš attrauca, bet tam tagad nav laika. Vīrelis noglauda man roku laipni, bet kā garāmejot.

-     Man ir izdevies panākt, ka jūsu lietu izskatīs atsevišķi no Dankena kundzes lietas, un tas var ļoti noderēt. Tad izrādīsies, ka sākumā nemaz nebija nolūka jūs arestēt un tas notika tikai tāpēc, ka bijāt kopā ar ra… ar Dankena kundzi.

-     Tomēr, viņš raiti turpināja, es neslēpšu, ka zināmas bries­mas jums draud. Šobrīd ciemā valdošais noskaņojums nerunā jums par labu. Kas jums bija uznācis, viņš, neparasti iekarsis, man bargi nopra­sīja, ka likāt klāt rokas tam bērnam?

Es jau atvēru muti, lai atbildētu, bet Neds nepacietīgi pamāja, ka tas nav svarīgi.

-    Ak, tagad tam nav nozīmes. Tagad mums jāspēlē uz jūsu angliskumu un uz nezināšanu, nevis uz atšķirīgumu un lieta, cik vien iespējams, jāstiepj garumā. Redz, laiks spēlē mums par labu, jo sliktā­kās tiesas notiek histērijas gaisotnē, kad loģiskus pierādījumus pamet novārtā, lai tikai apmierinātu alkas pēc asinīm.

Alkas pēc asinīm. Šie vārdi precīzi raksturoja tās emocijas, ko biju jutusi plūstam no sanākušo ļaužu sejām. Šur tur biju redzējusi zīmes par zināmu daļu šaubu vai līdzjūtības, bet tikai retais stātos pretī pūlim, un Kreinsmūrā šāda rakstura ļaužu trūka. Nē, es sevi izlaboju. Viens bija šis sausiņš, Edinburgas advokāts, ciets kā zābaka pazole, kurai viņš tik ļoti līdzinājās.

-    Jo ilgāk mēs runāsim, Gauena kungs lietišķi turpināja, jo mazāk kādam gribēsies rīkoties pārsteidzīgi. Tāpēc, viņš sacīja, uzli­cis rokas uz ceļiem, rīt jums būs tikai jācieš klusu. Runāšu es, un lūgsim Dievu, lai no tā būtu kāds labums.

-     Izklausās ļoti prātīgi. Es nogurusi mēģināju noslēpt smaidu. Tad pametu skatu uz durvīm, kas veda uz iebraucamās vietas pagalmu, kur arvien skaļāk skanēja balsis. Uztvēris manu skatienu, Gauena kungs palocīja galvu.

-    Jā, man tūdaļ jāiet. Nokārtoju, ka nakti varēsiet pārlaist šeit. Viņš šaubīdamies paskatījās apkārt. Mazajā iebraucamās vietas piebū­vētajā šķūnītī, kuru parasti izmantoja dažādu krāmu un lieku mantu glabāšanai, bija auksts un tumšs, tomēr tas bija nesalīdzināmi aug­stāks līmenis nekā "zagļu bedre".

Šķūņa durvis atvērās, tajās parādījās krodzinieks, kas centās kaut ko saskatīt tumsā aiz blāvā sveces liesmas mestā loka. Gauena kungs piecēlās un grasījās iet projām, bet es ieķēros viņam piedurknē. Man vajadzēja zināt kādu lietu.

-     Gauena kungs… vai jūs man palīgā atsūtīja Kolams? Advokāts vilcinājās ar atbildi, bet savas profesijas nospraustajās robežās viņš bija nepārspējami godīgs.

-    Nē, viņš atklāti atbildēja. Vecišķajos vaibstos gandrīz pazibēja apmulsums, kad viņš piebilda: Es ierados… pats. Gauena kungs u/.stūķēja sev galvā cepuri, novēlēja man strupu "lab'nakt", pagriezās pret durvīm, un viņu aprija iebraucamās vietas gaisma un rosība.

Mana mitekļa labiekārtošanai bija veltīts maz laika, bet neliela krūze ar vīnu un maizes klaips šoreiz tīrs stāvēja uz vienas no mucām, un turpat zemē gulēja salocīta veca sega.

letiņos tajā un apsēdos uz mazākas muciņas ieturēt vakariņas un, kamēr gausi košļāju trūcīgo maltīti, prātoju.

Tātad Kolams nebija sūtījis advokātu. Vai viņš vispār zināja, ka Gauena kungs nolēmis ierasties uz šo tiesu? Kolams, pilnīgi iespē­jams, bailēs, ka cilvēki netiek iesaistīti raganu medībās, bija noliedzis pils iemītniekiem iet uz ciemu. Baiļu un histērijas viļņi, kas vēlās pāri Kreinsmūrai, bija gandrīz taustāmi; jutu, kā tie sitas pret mana patvē­ruma plānajām sienām.

No domām mani iztraucēja pēkšņi sacēlies troksnis netālajā kroga istabā. Varbūt tur bija tikai mani sargi ar apmeklētājiem. Bet, stāvot uz iznīcības sliekšņa, cilvēks jūtas pateicīgs pat par vienu lieku stundu, letiņos segā, uzvilku to pāri galvai, lai klusinātu kroga trokšņus, un ļoti cītīgi centos just tikai un vienīgi pateicību.

Pēc ārkārtīgi nemierīgas nakts mani pamodināja jau rītausmā un izveda laukumā, kaut ari tiesneši atnāca tikai pēc stundas.

Tīri, tauki un pamatīgi ieturējušies, viņi bez kavēšanās enerģiski ķērās pie darba. Džefs vērsās pie Džona Makreja, kurš bija ieņēmis savu vietu apsūdzētajām aiz muguras.

-     Mēs redzējām, ka nevaram noteikt vainas pakāpi, balstoties vie­nīgi uz klātesošo sniegtajām liecībām. No jauna sanākušais pūlis dus­mās uzsprāga, jo viņi jau bija pieņēmuši savu lēmumu, taču šo izvir­dumu apslāpēja Mats, kurš ar caururbjošu skatienu vērās pirmajā rindā stāvošajos puišos un apklusināja viņu vaukšķēšanu, it kā būtu uzgāzis tiem aukstu ūdeni. Kad atkal laukumā valdīja kārtība, Mats savu stū­raino ģīmi pagrieza pret soģi.

-     Esiet tik laipns un aizvediet apsūdzētās uz ezera krastu. Pie šiem vārdiem atskanēja apmierināta murmināšana, kas apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. Džons Makrejs saņēma mani aiz vienas un

Geilisu aiz otras rokas, lai, kā pavēlēts, vestu mūs uz ezeru, bet viņam pieteicās daudz palīgu. Cilvēki, kuriem vilka mani garām, aiz ļaunuma plēsa manu kleitu, knieba un grūstīja. Kādam idiotam bija bungas, un viņš sāka sist saraustītu ritmu. Pūlis skandēja līdzi bungu nelīdzenajam troksnim, bet, ko viņi teica, es starp atsevišķajiem kliedzieniem un sau­cieniem neuztvēru. Un arī nevēlējos to zināt.

Procesija devās pāri pļavai lejā uz ezeru, kur virs ūdens stiepās neliela koka laipa. Mūs ar Geilisu nostādīja tās galā, katrs savā laipas pusē vietas jau bija ieņēmuši abi tiesneši. Džefs pagriezās pret krastā gaidošajiem cilvēkiem.

-     Atnesiet virves! Sākās vispārēja murmināšana, un ļaudis cerīgi skatījās cits uz citu, līdz kāds piesteidzās ar virvi. Makrejs to paņēma un, gandrīz tā kā vilcinādamies, tuvojās man. Viņš slepus pameta ska­tienu uz tiesnešiem, kuri, likās, stiprināja viņa apņemšanos.

-     Lūdzu, cienītā, esiet tik laipna un novelciet apavus, viņš pavēlēja.

-    Veln… kāpēc? es stingri noprasīju un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Soģis samirkšķināja acis, laikam jau nebija gaidījis tādu pretestību, bet viens no tiesnešiem apsteidza viņu ar atbildi.

-    Tāda ir kārtība pārbaudei ar ūdeni. Aizdomās turētās raganas labās rokas īkšķi ar kaņepāju virvi piesien pie kreisās kājas lielā pirk­sta. Līdzīgi kreisās rokas īkšķis tiks piesiets pie labās kājas lielā pirksta. Un tad… Viņš pameta izteiksmīgu skatienu uz ezera ūdeņiem. Divi makšķernieki, bikses uzrotījuši virs ceļgaliem un apjozušies ar auklu, stāvēja ar kailām kājām krasta dubļos. Viens no viņiem, zīmīgi man uzsmaidījis, paņēma nelielu oli un aizlidināja virs tēraudpelēkās ūdens virsas. Akmentiņš vienreiz palēcās un nogrima.

-    Iegremdējot ūdenī, ieskandēja savu balsi īsais tiesnesis, īsta ragana peldēs pa virsu, jo ūdens tīrība atgrūž aptraipītu cilvēku. Nevai­nīga sieviete nogrims.

-    Tātad man ir izvēle vai nu tikt notiesātai kā raganai, vai atzītai par nevainīgu, bet tikt noslīcinātai, vai tā? es izmetu. Liels pal­dies! Ciešāk aptvēru savus elkoņus, cenšoties nomākt drebuļus, kas, šķiet, pēdējā laikā kļuvuši par pastāvīgu manas miesas iezīmi.

īsākais tiesnesis piepūtās kā krupis, kuram draud briesmas.

-    Bez atļaujas tu nedrīksti uzrunāt šo tiesu, sieva! Vai tu uzdrīk­sties atteikties no likumīgas pārbaudes?

-    Vai es uzdrošinos atteikties no noslīcināšanas? Pilnīgi noteikti! Pārāk vēlu es pamanīju, ka Geilisa izmisīgi purina galvu, tā ka gaišie mati sitas pa seju.

Tiesnesis rāmi uzrunāja Makreju:

-    Izģērb un sasien viņu.

Satriekta par tiesneša rīkojumu un nespēdama tam noticēt, es dzir­dēju, kā viss pūlis korī noelšas, it kā izbrīnīti un šausmu pārņemti bet patiesībā gaidpilnā priekā. Un tad es pa īstam sapratu, ko nozīmē naids. Ne viņu. Manējais.

Viņi neapgrūtināja sevi, lai vestu mani atpakaļ uz laukumu. Bet man vairs daudz nebija, ko zaudēt, un es viņu darbu neatvieglināju.

Rupjas rokas, ķeroties aiz blūzes un ņiebura malām, rāva mani uz priekšu.

-     Laid mani vaļā, nolādētais lempi! es kliedzu un iespēru vie­nam vīrišķim pa visvārīgāko vietu. Viņš saliecās un ievaidējās, bet drīz vien viņu aprija kliedzienu, spļāvienu, niknumā saviebtu seju mutulis. Vēl citas rokas sagrāba mani aiz elkoņiem un klupšus rāva uz priekšu, gandrīz vai paceļot virs viļņojošajā drūzmā pakritušajiem cilvēkiem un cenšoties izdabūt mani cauri pūlim pa spraugām, kas bija pārāk šauras.

Belziens pa vēderu man aizsita elpu. Ņieburs jau faktiski bija saplo­sīts driskās, tāpēc atlikumu dabūt nost nebija grūti. Nekad nebiju cie­tusi no pārliekas kautrības, bet, kad stāvēju pusplika, sviedrainu roku apgrābstītām kailām krūtīm šī ļaunā priekā gavilējošā pūļa vidū, jutu, ka mani pilda neiedomājami dziļš naids un pazemojums.

Džons Makrejs sasēja man priekšā rokas, apmetot vītu auklu ap locītavām un atstājot vairāku pēdu garu galu karājamies. Viņam pie­tika godaprāta kaunēties, darot šo darbu, bet acis viņš uz mani nepa­cēla, un bija skaidrs, ka no šīs puses ne palīdzību, ne iecietību man nav ko gaidīt; viņš ir pūļa varā tikpat lielā mērā kā es.

Geilisa arī tur bija, un pret viņu, bez šaubām, izturējās līdzīgi; manīju pazibam platīnblondos matus, kas plivinājās pēkšņi uznākušajā vējā. Manas sasietās rokas tika uzrautas augstu virs galvas, jo auklu pārmeta pār liela ozola zaru un cieši novilka. Dusmās es sakodu zobus; tas bija vienīgais veids, kā spēju cīnities ar bailēm. Gaiss stinga gaidās, ko laiku pa laikam pārtrauca satraukta murmināšana un kliedzieni no skatītāju vidus.

-     Sadod viņai, Džon! kāds ieaurojās. Sasien labi cieši!

Džons Makrejs, labi saprazdams, ka ir atbildīgs arī par sava aroda teatrālo pusi, ieturēja pauzi, pacēla pletni vidukļa augstumā un pār­laida skatienu ļaužu pūlim. Tad pagāja uz priekšu un nedaudz palaboja manu pozu, lai mana seja būtu vērsta pret koka stumbru, gandrīz pie­skaroties raupjajai mizai. Divus soļus atkāpies, viņš pacēla pātagu, un tad tā nolaidās.

Šoks bija lielāks nekā sāpes. Patiesībā tikai pēc vairākiem sitieniem es aptvēru, ka soģis dara, ko var, lai aiztaupītu man tik, cik varēja. Tomēr kādi pāris sitieni bija pietiekami stipri, lai pārcirstu ādu; pēc trieciena es jutu asu kņudināšanu.

Biju cieši aizmiegusi acis, vaigu piekļāvusi kokam un no visa spēka centos iztēloties, ka esmu citur. Taču pēkšņi es izdzirdēju kaut ko tādu, kas uzreiz atsauca mani atpakaļ šajā brīdī.

-     Klēra!

Virve, kas aptvēra manas rokas, mazliet atslāba; ar to pietika, lai es varētu lēkt un strauji pagriezties ar seju pret pūli. Mana pēkšņā rīcība izsita no līdzsvara soģi, kas noplīkšķināja pātagu tukšā gaisā, klupa, nespēdams noturēties, krita uz priekšu un atsitās ar galvu pret koku. Šis starpgadījums pūlim bija kā medusmaize, ļaudis izkliedza apvaino­jumus un sāka par soģi ņirgāties.

Mati, pieķepuši sviedriem, asarām un cietuma netīrumiem, bija pie­lipuši man pie sejas, aizsedzot skatu. Es papurināju galvu, lai atbrīvotu acis, un man ar vienu acs kaktiņu izdevās saskatīt apstiprinājumu tam, ko dzirdēju ar ausīm.

Bez žēlastības izmantodams sava auguma apmēru un muskuļu priekšrocības, Džeimijs spiedās cauri pūlim, kas centās viņu kavēt; seja viņam bija drūma kā negaisa mākonis.

Es jutos gandrīz kā ģenerālis Makalifs pie Bastoņas, kad viņš pama­nīja tuvojamies Petona 3. armiju. Par spīti nopietnajām briesmām, kas draudēja Geilisai, man un tagad ari pašam Džeimijam, nekad nevienu nebiju tā priecājusies ieraudzīt.

"Raganas vīrs!", "Jā, viņas vīrs!", "Smirdīgais Freizers! Koroners!" un līdzīgi epiteti skanēja cauri vispārējai lamu straumei, kas bija mēr­ķēta uz mani un Geilisu. "Saņemt ciet ari viņu!" "Sadedzināt viņus! Visus!" Pūļa histērija, ko uz brīdi bija izklīdinājis soģa misēklis, uzban­goja ar jaunu spēku.

Soģa pakalpīgie palīgi pūlējās Džeimiju aizkavēt, un viņš bija spiests apstāties. Ar milzīgu spēku viņš centās aizsniegt siksnu, kaut ari pie katras rokas viņam karājās pa vīram. Domādams, ka aizturētais grib tikt pie naža, viens no palīgiem iebelza Džeimijam pa vēderu.

Džeimijs mazliet saliecās, tad atkal izslējās un ar elkoni iegāza sitē­jam pa degunu. Viena roka uz bridi tika brīva, un, nepievērsis uzma­nību uzbrucējam otrā pusē, kas izmisīgi centās Džeimijam iesist, viņš iebāza roku sporanā, atvēzējās un kaut ko meta. Brīdī, kad šis priekš­mets atrāvās no rokas, mani sasniedza Džeimija kliedziens:

-    Klēra! Nekusties!

Nav jau daudz, kur atkāpties, es kā apdullusi nodomāju. Tieši man sejā lidoja tumšs, izplūdis traips, un es jau grasījos atrauties, bet lai­kus sastingu. Traips grabēdams asi ietriecās man sejā, un rožukroņa melnās ahātu krelles nokrita pār pleciem un kā laso mesta cilpa glīti uzslīdēja man uz kakla. Nu, varbūt ne gluži aukla aizķērās aiz labās auss. Es papurināju galvu, acis no sitiena bija pieplūdušas asarām, un krelles noslīdēja savā vietā, krucifiksam sparīgi šūpojoties starp kaila­jām krūtīm.

Priekšā stāvošie blenza uz krucifiksu gan ar šausmām, gan uzjaut­rināti. Pēkšņais klusums no pirmās rindas vēlās tālāk uz aizmugurē stāvošajiem, un rēcošais troksnis norima. Džeimija balss, kas parasti, pat dusmās, skanēja maigi, pārtrauca klusumu. Tagad tajā nebija ne miņas no maiguma.

-     Pārgrieziet viņai virves!

Kārēji bija atkāpušies, un Džeimija priekšā pūlis šķīrās kā viļņi. Sastingušais soģis vaļēju muti vēroja viņa tuvošanos.

-    Es teicu, pārgrieziet virves! Ātri! Soģis, kuru no transa izrāva apokaliptiska vīzija sarkanmatainas nāves izskatā, kas strauji tuvojās, sakustējās un steidzīgi meklēja savu dunci. Pārgrieztā virve noraustī­jās, tad ar rāvienu pārtrūka, un manas rokas nokrita kā vicas, pēkšņais sasprindzinājuma atslābums izraisīja sāpes. Es sagrīļojos un būtu saļimusi zemē, bet stipra, pazīstama roka satvēra manu elkoni un pierāva kājās. Mana seja piekļāvās Džeimija krūtīm, un nekam vairs nebija nozīmes.

Iespējams, ka uz īsu brīdi biju zaudējusi samaņu vai ari man tikai tā likās milzīgā atvieglojuma dēļ. Džeimija roka stingri balstīja manu vidukli un noturēja mani kājās, pleds apsedza manu augumu, beidzot paslēpjot no ciema iedzīvotāju ziņkārīgajiem skatieniem. Visapkārt skanēja juceklīgas balsis, bet tā vairs nebija satrakota un sajūsmināta cilvēku bara asinskāre.

Troksni pārtrauca Mata vai varbūt Džefa balss.

-    Kas jūs esat? Kā jūs uzdrošināties iejaukties tiesas izmeklēšanā?

Vairāk jutu nekā redzēju, ka pūlis spiežas uz priekšu. Džeimijs bija

liela auguma un bruņots, tomēr tikai viens. Es, sarāvusies zem pleda, kļāvos viņam klāt. Labā roka apskāva mani ciešāk, bet kreisā aizslīdēja līdz zobena makstij, kas karājās pie gurna. Sudrabaini zilgais asmens, draudīgi nošvīkstot, līdz pusei izslīdēja no maksts, un tie, kas atradās pirmajā rindā, pēkšņi apstājās.

Tiesneši bija rūdītāki. Pa šķirbiņu lūrēdama no savas paslēptuves, es redzēju, ka Džefs nikni skatās uz Džeimiju. Matu negaidītā iejaukša­nās, šķiet, vairāk uzjautrināja nekā sadusmoja.

-    Vai jūs uzdrošināties izvilkt ieročus pret Dieva tiesu? salti no­skaldīja mazais, druknais tiesnesis.

Džeimijs, nozibot tēraudam, izvilka zobenu līdz galam, tad iedūra zemē un ļāva spalam šūpoties no trieciena spēka.

-    Es zobenu izvilku, lai aizstāvētu šo sievieti un taisnību, viņš paziņoja. Ja kāds no klātesošajiem ir pret šiem diviem, tad viņam nāksies stāties pretī man un tad Dievam, tieši tādā secībā.

Tiesnesis pāris reižu samirkšķināja acis, it kā nespēdams attaisnot šādu uzvedību, tad atkal metās uzbrukumā.

-    Jums, cienītais, šīs tiesas lietā nav nekādas teikšanas! Man jāprasa, lai jūs bez kavēšanās atdodat mums aizturēto. Un tūlīt tiks izskatīta jūsu paša uzvedība!

Džeimijs salti noskatīja tiesnešus. Jutu, kā man pie vaiga, ko biju piekļāvusi viņa krūtīm, sitas sirds, bet rokas bija stipras kā klints viena gulēja uz zobena spala un otra uz naža pie jostas.

-    Runājot par manu teikšanu, tiesneša kungs, es pie altāra Dieva priekšā zvērēju sargāt šo sievieti. Un, ja jūs man sakāt, ka jūsu pilnvaras ir lielākas nekā Visuvarenajam, tad man jums jāsaka, ka es tā nedomāju.

Klusumu, kas iestājās pēc šīs runas, pārtrauca apmulsusi ķiķinā­šana, kurai šur tur pūlī atsaucās nervozi smiekli. Kaut arī ļaužu līdzjū­tība nebija pārsviedusies mūsu pusē, tomēr bridis, kas varēja izvērsties par katastrofu, bija garām.

Džeimijs uzlika roku man uz pleca un pagrieza pret pūli. Es nespēju iedomāties, ka būs jāskatās uz pūli, bet zināju, ka citas izejas nav. Turēju zodu izslietu, cik augstu vien varēju, un mans skatiens pāri cil­vēku galvām vērsās uz mazu laiviņu ezera vidū. Es skatījos uz to, līdz sāka asarot acis.

Džeimijs atlocīja pledu, kas sedza manu augumu, tik tālu, lai varētu redzēt manu kaklu un plecus. Viņš pieskārās melnajam rožukronim un viegli to iešūpoja.

-    Ahāts dedzina raganas ādu, vai ne? viņš noprasīja vienam no tiesnešiem. Un, manuprāt, Tā Kunga krusts vēl vairāk. Bet skatieties. Viņš pabāza pirkstu zem kreļļu virtenes un pacēla uz augšu krucifiksu. Mana āda zem tā bija tīri balta, bez zīmēm, izņemot tās, ko atstājusi uzturēšanās ieslodzījumā, un pūlis noelsās, tad to pāršalca klusi čuksti.

Kaila drosme, ledusauksta loģika un aktiera instinkts. Kolams Makenzijs darīja pareizi, ka baidījās no Džeimija mērķtiecības. Varēja saprast arī to, ko Kolams nodarītu man, ņemot vērā viņa bailes, ka es varētu atklāt citiem Heimiša izcelsmi, vai to, ko es, viņaprāt, par to zināju. Saprast, bet ne piedot.

Pūļa noskaņojums nenoteikti svārstījās. Asinskāre, kas ļaužu prā­tus uzkurināja agrāk, pamazām rimās, tomēr šis bars joprojām varēja pavērsties pret mums un samalt kā milzu banga. Mats un Džefs neziņā saskatījās; notikumu pavērsiens bija izsitis tiesnešus no sliedēm, un viņi uz bridi bija zaudējuši savu noteicēju lomu.

Geilisa Dankena izmantoja šo pārtraukumu un paspēra soli uz priekšu. Es nezinu, vai viņa šajā brīdī uz kaut ko cerēja. Lai nu kā, viņa izaicinoši pārmeta savus gaišos matus pāri pleciem un palaida savu dzlvibu pa vējam.

-     ŠI sieviete nav ragana, viņa vienkārši sacīja. Bet es gan esmu.

Džeimija izrāde, lai cik laba tā bija, šai līdzināties nespēja. Sacēlās

tāds troksnis, ka tiesnešu jautājumi un izsaucieni tajā pilnībā noslika.

Kā parasti, Geilisa ne ar mājienu nelika nojaust, ko domāja vai juta; augstā, baltā piere bija gluda, lielās, zaļās acis zaigoja, iespē­jams, uzjautrinājumā. Viņa stāvēja, taisni izslējusies savās saplēstajās, nosmērētajās drēbēs un lūkojās lejup uz apsūdzētājiem. Kad troksnis bija mazliet pieklusis, viņa sāka runāt, pat nedomādama pacelt balsi, tādējādi piespiežot apklust pūli, kas gribēja dzirdēt, ko viņa saka.

-     Es, Geilisa Dankena, atzīstos, ka esmu ragana un Sātana miļākā. Atkal sākās kliegšana, bet viņa pacietīgi gaidīja, kad no jauna iestāsies klusums.

-    Es atzistu, ka, paklausot savam kungam, savu vīru Artūru Dankenu nogalināju ar burvestību palīdzību. To pateikusi, viņa palūkojās sānis, uztvēra manu skatienu, un viņas lūpās ievilkās tikko jaušams smaidiņš. Geilisas acis apstājās pie sievietes dzeltenajā šallē, bet maigākas nekļuva. Aiz ļaunuma es nobūru apmainīto bērnu, lai tas mirst un lai cilvēka bērns paliek pie fejām. Viņa pagriezās un pamāja manā virzienā.

-     Es izmantoju Klēras Freizeres nezināšanu savu mērķu sasnieg­šanā. Bet viņa nedz piedalījās, nedz arī zināja par manu darbību, un viņa ari nekalpo manam kungam.

Pūlis atkal murdēja, cilvēki grūstījās un spiedās tuvāk, lai labāk varētu redzēt. Geilisa izstiepa abas rokas pret viņiem, plaukstas izvēr­susi uz āru.

-    Netuvojieties man! Skaidrā balss cirta kā pātaga un bija tikpat iedarbīga. Viņa atgāza galvu pret debesīm un sastinga, it kā ko dzirdētu.

-    Klausieties! viņa iesaucās. Klausieties, kā ceļas vējš! Uzma­nieties, Kreinsmūras ļaudis. Mans kungs tuvojas ar vēja spārniem! Viņa nolieca galvu un iekliedzās augstā, pārdabiskā uzvaras kliedzienā. Zaļās acis bija stingas kā transā.

Vējš patiešām cēlās; redzēju, ka ezera otrā malā veļas negaisa mā­koņi. Cilvēki sāka nemierīgi lūkoties apkārt; daži pūļa ārmalā kāpās atpakaļ.

Geilisa sāka griezties uz vietas, roku pacēlusi graciozi virs galvas kā maija svētku dejotāja, viņa virpuļoja un virpuļoja, matiem vējā plīvo­jot. Satriekta un neticības pilna es skatījos uz viņu.

Griežoties mati aizklāja Geilisas seju. Taču pēdējā reizē viņa papu­rināja galvu, lai gaišās krēpes sakristu vienā pusē, un es skaidri redzēju viņas seju, kas bija pievērsta man. Transa maska uz mirkli bija pagaisusi, un lūpas izveidoja vienu vienīgu vārdu. Tad riņķa dancis lika atkal pagriezties ar seju pret pūli un viņa atsāka savu pārdabisko klai­gāšanu.

Šis vienīgais vārds bija "bēdz!".

Pēkšņi Geilisa pārtrauca virpuļošanu un ar neprātīgas eksaltācijas izteiksmi sejā ar abām rokām sagrāba sava ņiebura atliekas un pārrāva to priekšā pušu. Tik tālu, lai atklātu pūlim noslēpumu, kuru es biju uzzinājusi, piekļaujoties viņai aukstajā un netīrajā zagļu bedrē. Noslē­pums, kuru Artūrs Dankens bija uzzinājis savā nāves stundā. Noslē­pums, kura dēļ viņš mira. Vaļējā tērpa pēdējās atliekas nokrita, atklājot sešu grūtniecības mēnešu noapaļotu vēderu.

Es joprojām stāvēju kā pārakmeņojusies un skatījos. Džeimijs neka­vējās. Ar vienu roku sagrābis mani, bet ar otru zobenu, viņš metās pūlī, ar elkoņiem, ceļiem un zobena spalu izgrūstīdams ļaužu baru, ar visu spēku lauzdams ceļu uz ezermalu. Viņš spalgi iesvilpās caur zobiem.

Visi uzmanību bija pievērsuši zem ozola notiekošajai izrādei, tāpēc tikai daži cilvēki aptvēra, kas notiek. Kad viņi sāka klaigāt un censties mūs noķert, uz noblietētā zemesceļa virs krasta atskanēja dobja pakavu dipoņa.

Donass joprojām nejuta milestību pret cilvēkiem un ar lielāko prieku bija gatavs to parādīt. Viņš iekoda pirmajā rokā, kas stiepās pēc pavadas, ķērājs iekliedzās un, asinīm pilot, atkāpās. Zirgs saslējās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu; daži drosmīgākie, kas bija vēlējušies viņu apturēt, pēkšņi zaudēja interesi.

Džeimijs pārmeta mani pār segliem kā miltu maisu un pats kā zibens uzlidoja zirgam mugurā. Nikni vicinot zobenu, viņš atbrīvoja ceļu un iegrieza Donasu ļaužu drūzmā, kas centās mūs aizkavēt. Cilvē­kiem kāpjoties atpakaļ, lai izvairītos no zobiem, pakaviem un asmens, mēs tikām uz priekšu arvien ātrāk, un ezers, ciems un Leoha drīz palika mums aiz muguras. No trieciena biju zaudējusi elpu, es cīnījos, lai atgūtu spēju runāt un uzkliegtu Džeimijam.

Es nebiju sastingusi tāpēc, ka Geilisa atklāja savu grūtniecību. Biju ieraudzījusi kaut ko citu, un līdz pat kaulu smadzenēm mani pārņēma aukstums. Kad Geilisa, baltās rokas izpletuši, virpuļoja dejā, es ieraudzīju to, ko viņa bija redzējusi, kad tika norautas manas drēbes. Uz vienas rokas viņai bija tieši tāda pati zīme kā man. Šeit, šajā laikā, tā liecināja par burvestībām un maģiju. Mazā, neuzkrītošā masaliņu vakcīnas rētiņa.

Lietus lāses izraibināja ūdens virsmu un veldzēja manu pietūkušo seju un virvju noberztos jēlumus uz rokām. Pasmēlu riekšavā ūdeni no strauta un dzēru pa malciņam, izbaudīdama, kā aukstā, sīkā straumīte slīd lejup.

Džeimijs uz dažām minūtēm pazuda. Viņš atgriezās ar sauju tumš­zaļu, plakanu lapu un kaut ko košļāja. Izspļāvis plaukstā sakošļāto zaļumu, iestūķēja mutē vēl vienu kumšķi lapu un pagrieza mani ar muguru pret sevi. Tad maigi ierīvēja sakošļāto masu man ādā, un sūr­stēšana uzreiz ievērojami mazinājās.

-    Kas tas ir? es jautāju, cenšoties nomierināties. Joprojām dre­bēju un šņaukājos, bet bezpalīdzīgās asaras pamazām izsīka.

-    Avota kreses, viņš neskaidri ar pilnu muti nomurmināja. Džei­mijs vēlreiz ar sakošļātajām lapām ierīvēja man muguru. Tu, Armaliet, neesi vienīgā, kas kaut ko saprot no dziedniecības zālītēm, tagad viņš runāja jau skaidrāk.

-    Kā… kā tās garšo? Es joprojām cīnījos ar šņukstiem.

-    Diezgan riebīgi, viņš lakoniski atbildēja. Vēl pēdējo reizi uzklājis man uz ādas zaļo putriņu, viņš saudzīgi apsedza man plecus ar pledu.

-    Tas ne… Džeimijs iesāka, tad saminstinājās, es gribēju teikt, ka brūces nav dziļas. Es… es domāju, ka nepaliks… rētas. Kaut runāja viņš īgni, pieskārieni bija maigi, un es atkal apraudājos.

-    Piedod, es nomurmināju, ar pleda stūri slaucīdama degunu. Es… es nesaprotu, kas man lēcies. Nezinu, kāpēc nevaru vien beigt bimbāt.

Džeimijs paraustīja plecus.

-    Laikam jau šī bij pirmā reize, kad kāds tīšuprāt gribēja nodarīt tev pāri, Armaliet. Droši vien tas ir liels trieciens, un sāp ari vēl. Viņš apklusa un pacēla nokārušos pleda malu.

-    Man bij tieši tāpat, zeltenīt, viņš lietišķi turpināja. Laidu pa mēli un raudāju, kamēr man iztīrīja pušumus. Tad sāku drebēt. Viņš rūpīgi noslaucīja ar pledu man seju, tad saņēma zodu un pacēla galvu uz augšu.

-     Un, kad beidzu drebēt, Armaliet, es pateicos Dievam par sāpēm, jo tas nozīmēja, ka esmu dzīvs, Džeimijs klusi piebilda, palaida vaļā manu zodu un pamāja ar galvu. Kad būsi tikusi tiktāl, zeltenīt, pasaki, jo pēc tam es tev gribu šo to pateikt.

Džeimijs piecēlās un aizgāja lidz avota malai izskalot aukstajā ūdenī asiņaino mutautu.

-     Kas tev lika atgriezties? es jautāju, kad viņš atnāca atpakaļ. Man bija izdevies tiktāl nomierināties, ka asaras vairs nelija, bet dre­buļi vēl kratija, tāpēc ciešāk satinos pledā.

-     Aleks Makmāns. Džeimijs pasmaidīja. Es teicu, lai viņš tevi pieskata, kamēr būšu projām. Kad ciema iedzīvotāji saņēma tevi un Dankena kundzi ciet, viņš jāja visu nakti un dienu, lai atrastu mani. Un tad es kā vella plēsts joņoju atpakaļ. Ak kungs, tas tik ir zirgs! Viņš atzinīgi paskatījās augšup uz Donasu, kas bija piesiets pie koka stāvajā krastā, tā slapjie sāni vizēja kā varš.

-     Būs jāpiesien citā vietā. Viņš kļuva domīgs. Šaubos, vai kāds mums dzīsies pakaļ, bet Kreinsmūra tepat vien ir. Vai tagad varēsi paiet?

Ar zināmām grūtībām sekoju Džeimijam augšup pa stāvo nogāzi, no kāju apakšas ripoja mazi olīši, un brikšņos uz zariem ķērās brunči. Netālu no virsotnes mēs nonācām jaunu alkšņu skupsnā, kurā kociņi bija saauguši tik cieši, ka savijušies zari veidoja zaļu jumtu virs pameža. Džeimijs pacēla zarus pietiekami augstu, lai es varētu ierāpot šaurajā spraugā, tad rūpīgi nomaskēja samīcīto zāli pie ieejas. Soli atkāpies, viņš kritiski noskatīja slēptuvi un apmierināts pamāja ar galvu.

-     Nu labi. Te neviens tevi neatradīs. Viņš devās projām, bet atkal pagriezās atpakaļ. Pamēģini aizmigt un neuztraucies, ja neesmu uzreiz atpakaļ. Atceļā es gribu ko nomedīt; mums nav, ko ēst, un es negribu pievērst uzmanību, iegriežoties kādās mājās. Uzvelc tartānu pāri galvai un pielūko, lai krekls ir apsegts; balts saskatāms pa lielu gabalu.

Ēdiens likās nenozīmīgs; man bija sajūta, ka nekad vairs negri­bēšu ēst. Taču miegs bija pavisam cita lieta. Man vēl sāpēja rokas un mugura, jēlumi ap roku locītavām sūrstēja, visas maliņas smeldza un īdēja; bet baiļu, sāpju un vienkārši noguruma nomocīta, apkārt kā vīrakam garojot paparžu sīvajam aromātam, es aizmigu gandrīz uzreiz.

Pamodos no tā, ka kāds satvēra manas kājas. Izbijusies es uzrāvos sēdus, steigā atsitot galvu pret lokanajiem zariem. Man pāri nolija lapu un žagariņu lietus, es izmisīgi plivināju rokas pa gaisu, cenšoties atbrīvot matus no kārajiem zaru pirkstiem. Saskrāpējusies, izspūrusi un aizkaitināta es izrāpoju no sava patvēruma un ieraudzīju, ka tur tup Džeimijs un uzjautrināts vēro manu parādīšanos. Saule jau tuvojās rie­tam; lielais gaismas disks bija pazudis aiz avota kraujas malas, atstājot klinšaino gravu ēnā. Avota krastā starp klintīm dega mazs ugunskurs, virs tā uz pašgatavota iesma no asinātiem zaļiem mietiņiem čurkstēja divi truši un izplatīja ceptas gaļas smaržu.

Džeimijs pasniedza roku, lai palīdzētu man tikt lejā pa nogāzi. Es augstprātīgi atteicos no palīdzības un pati noskrēju, paklūpot tikai vienu reizi, jo sapinos pleda malā. Nelabums bija pārgājis, un es izsal­kusi uzklupu gaļai.

Pēc vakariņām, Armaliet, iesim iekšā mežā, Džeimijs sacīja, noplēšot gabalu no truša. Negribu gulēt pie avota; ūdens trokšņa dēļ nevaru dzirdēt, vai kāds nāk.

Ēdot mēs necik daudz nerunājām. No rīta piedzīvotās šausmas un doma par to, kas palika aiz mums, nomāca mūs abus. Un es jutu dzi­ļas sēras. Biju zaudējusi ne tikai iespēju uzzināt kaut ko vairāk par to, kāpēc atrodos šeit, bet arī draudzeni. Vienīgo. Bieži biju apšaubī­jusi Geilisas rīcību, bet šobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka viņa šorīt izglāba man dzīvību. Apzinādamās, ka glābiņa vairs nav, Geilisa bija darījusi, ko varējusi, lai es varētu aizbēgt. Ugunskurs, kas dienas­gaismā gandrīz nebija redzams, tumsai gravā sabiezējot, kļuva spo­žāks. Es palūkojos liesmās, ieraudzīju uz iesma trušu kraukšķīgo ādu un apbrūnējušos kaulus. Ugunī nočūkstēja no ielauzta kaula nopilējusi ,isins lāse. Pēkšņi kumoss iestrēga man rīklē. Es steigšus nometu gaļas gabalu un ristīdamās novērsos.

Joprojām tikai retumis pārmidami pa vārdam, mēs pametām avotu un atradām ērtu vietiņu mežā netālu no klajuma. Visapkārt, viļņojošu pauguru ieskauti, slējās kalni, bet Džeimijs bija izraudzījies nometnei vietu diezgan augstu, jo no šejienes labi varēja pārskatīt Kreinsmūras ceļu. Mijkrēslis uz mirkli vērta visas krāsas spilgtākas, piebārstot zemi ar dārgakmeņiem: ēnainās ieplakās blāzmoja smaragds, viršu puduros dūmakaini ēnoja ametists un sarkanajās pīlādžogās pauguru virsotnēs kvēloja rubini. Pīlādžogās zāles pret burvestībām. Pamalē Benādena pakājē vēl bija saskatāmas Leohas pils aprises. Gaismai dziestot, tās drīz vien izzuda.

Džeimijs nomaļā vietā sakūra uguni un apsēdās pie tās. Lietus bija mitējies un tikai viegli sijāja, piešķirot gaisam miklumu un, kad parau­dzījos liesmās, iemetot manās skropstās pa varavīksnei.

Mans glābējs ilgu laiku sēdēja un vērās ugunī, rokām aptvēris ceļ­galus. Beidzot viņš pacēla skatienu.

-     Es teicu, ka nejautāšu tev to, ko tu nevēlies man stāstīt. Un arī tagad es tev to nejautāšu, bet tavas un manas drošības dēļ man kaut kas jānoskaidro. Viņš saminstinājās.

-     Klēra, ja tu neesi bijusi pret mani godīga, tad, lūdzu, esi tāda tagad, jo man jāzina patiesība. Klēra, vai tu esi ragana?

Man pavērās mute.

-     Ragana? Tu… tu to jautā nopietni? Cerēju, ka Džeimijs joko. Bet nejokoja vis.

Viņš cieši satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās acīs, it kā vēlēda­mies ar gribasspēku piespiest mani atbildēt.

-     Man tas jājautā, Klēra! Un tev man jāpasaka!

-     Un ja būtu? Mute man bija izkaltusi. Ja tu būtu nodomājis, ka es esmu ragana? Vai tu būtu cīnījies manis dēļ?

-     Es kopā ar tevi degtu sārtā! viņš nikni iesaucās. Un, ja vaja­dzētu, arī ellē. Bet, lai Mūsu Kungs Jēzus apžēlojas par manu un tavu dvēseli, izstāsti man patiesību!

Šīs sarunas sasprindzinājums bija pāri maniem spēkiem. Es izrāvos no Džeimija rokām un metos pāri klajumam. Ne tālu, tikai līdz kokiem; nespēju atrasties atklātā vietā. Pieķēros vienam kokam, aptvēru to ar rokām un iecirtu nagus mizā, piekļāvu vaigu stumbram un sāku histē­riski smieties.

Kokam otrā pusē parādījās Džeimija bālā un satriektā seja. Miglaini apjautu, ka tas, ko pašlaik daru, bīstami līdzinās klukstēšanai, tāpēc ar milzīgu piepūli es piespiedu sevi apklust. Vēl elsodama, es mirkli viņā raudzījos.

-    Jā, es atkāpos, apspiesto smieklu dēļ aizvien vēl strauji elpo­dama. Jā, es esmu ragana! Tavās acis noteikti. Es nekad neesmu sli­mojusi ar masalām, bet es varu iziet cauri istabai, kas pilna ar mirsto­šiem cilvēkiem, un nesaslimt. Varu kopt slimos, elpot to pašu gaisu un pieskarties viņiem, bet slimība mani neskars. Tāpat es nevaru saslimt ar holeru vai stingumkrampjiem, vai difteriju. Un tu domāsi, ka tās ir burvestības, jo tu nekad neesi dzirdējis par vakcināciju, un nekā citādi to nevar izskaidrot.

Tas, ko es zinu… Es pārtraucu kāpties atpakaļ un stāvēju nekus­tīgi, smagi elpodama, cenšoties saņemt sevi rokās. Es zinu par Džonatanu Rendelu, jo man par viņu stāstīja. Zinu, kad viņš piedzima un kad nomirs, zinu, ko viņš ir izdarījis un ko vēl darīs. Es zinu par Sendringemu tāpēc, ka… jo man par to stāstīja Frenks. Viņš zināja par Rendelu, jo viņš… viņš… ak Dievs! Man bija sajūta, ka tūlīt apvemšos, un aiz­vēru acis, lai neredzētu joņojošās zvaigznes sev virs galvas.

-    Un Kolams… viņš mani par raganu uzskata tādēļ, ka es zinu Heimišs nav viņa miesīgs dēls. Un zinu, ka… viņš nevar radīt bērnus. Bet viņam šķiet, ka es zinu arī to, kurš ir Heimiša tēvs… Sākumā es domāju, varbūt tas esi tu, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, un… Es runāju arvien ātrāk un ātrāk, cenšoties neļaut reibonim uzņemt apgriezienus un bremzējot to ar savu balsi.

-     Viss, ko esmu tev par sevi stāstījusi, ir patiesība, es sacīju, nenormāli ātri mādama ar galvu, it kā cenšoties pati sevi pārliecināt. Viss. Man nav radinieku, man nav pagātnes, jo es vēl neesmu pie­dzimusi.

Vai spēj iedomāties, kad esmu dzimusi? es jautāju, paceldama ska­tienu. Es zināju, ka mati man sapinkājušies un skatiens stings, bet man bija vienalga. Tā Kunga 1918. gada 20. oktobri. Vai tu dzirdi? es noprasīju, jo Džeimijs nekustīgi blenza manī, it kā nemaz neklausītos, ko es stāstu. Es teicu, 1918. gadā! Gandrīz pēc divsimt gadiem! Tu dzirdi?!

Tagad es jau kliedzu un Džeimijs pamāja ar galvu.

-    Es dzirdu, viņš klusi sacīja.

-    Jā, dzirdi! Es liesmoju. Un tu domā, ka es murgoju. Vai ne? Atzīsties! Tā tu domā. Tev tā jādomā, jo nav citas iespējas, kā tu vari sev izskaidrot manu eksistenci. Tu nevari man ticēt, tu neuzdrīkstē­sies. Ak, Džeimij… Jutu, ka man sašķobās seja. Visu šo laiku biju slē­pusi patiesību, jo sapratu, ka nevaru to nevienam stāstīt, un tagad es atskārtu, ka varu to pateikt Džeimijam, savam mīļotajam vīram, cilvē­kam, kuram uzticējos kā nevienam citam, un viņš… viņš ari nevarēja man ticēt.

-     Tās bija klintis… Feju kalns. Stāvie akmeņi. Merlina akmeņi. Caur turieni es ienācu… Man aizrāvās elpa, es gandrīz šņukstēju, ar katru mirkli runādama arvien nesakarīgāk, …sensenos laikos, bet patie­sībā tie ir divi simti gadi. Leģendās tie vienmēr ir divi simti gadu… Bet leģendās cilvēki vienmēr tiek atpakaļ. Es nevarēju. Novērsos un pastreipuļoju atpakaļ, meklēdama kādu atbalstu. Noslīgu uz akmens, pleci uzkumpa, un es atspiedu galvu rokās. Mežā ilgi valdīja klusums. Tas turpinājās tik ilgi, ka mazie nakts putniņi atguva drosmi un atkal sacēla troksni, sasaukdamies ar klusu, spalgu čikl, ķerot vasaras pēdē­jos kukaiņus.

Beidzot es palūkojos uz augšu, iedomādamās, ka Džeimijs, manu atklājumu satriekts, varbūt vienkārši piecēlies un mani pametis. Tomēr viņš joprojām sēdēja turpat, rokas atspiedis uz ceļiem, galvu nodūris, kā dziļās pārdomās kavēdamies.

Uguns gaismā spalviņas viņam uz rokām spīdēja kā vara stieples, un tad es aptvēru, ka tās ir saslējušās kā sabozta suņa spalva. Viņš baidījās no manis.

-     Džeimij, es ierunājos, juzdama, ka sirds man dziļā vientulībā lūst. Ak, Džeimij!

Es apsēdos un saritinājos mazā kamoliņā, cenšoties savilkties ap sāpju asi. Nekam vairs nebija nozīmes, un es sāku izmisīgi raudāt.

Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, un es pacēlu skatienu, pie­tiekami, lai redzētu viņa seju. Cauri asaru miglai es saskatīju, ka tāda izteiksme viņam bija cīniņā, kad sasprindzinājuma augstākais punkts jau garām un ciņa kļuvusi par rāmu nenovēršamlbu.

-     Es tev ticu, viņš pārliecināti sacīja. Es neko nesaprotu pagai­dām -, bet es tev ticu. Klēra, es tev ticu! Klausies mani! Starp mums, mani un tevi, ir patiesība, un es ticēšu visam, ko tu man teiksi. Viņš mani maigi sapurināja.

-     Nav svarīgi, kas tas ir. Tu esi man izstāstījusi. Pagaidām ar to pietiek. Paliec mierīga, mo duinne. Noliec savu galvu man uz pleca un esi mierīga. Pārējo izstāstīsi vēlāk. Un es tev ticēšu.

Es aizvien vēl šņukstēju, nespēdama aptvert, ko Džeimijs man saka. Es turējos pretī, cenšoties atrauties, bet viņš apskāva mani un cieši piekļāva galvu pie pleda ielocēm un atkal un atkal atkārtoja: "Es tev ticu."

Beidzot no noguruma es nomierinājos tiktāl, ka varēju pacelt galvu un pateikt:

-    Bet tu nevari man ticēt.

Pretī es saņēmu smaidu. Lūpas gan viegli drebēja, bet viņš smai­dīja.

-     Tu man neteiksi, Ārmaliet, ko es varu un ko nevaru. Viņš kādu brīdi klusēja. Cik tev ir gadu? viņš ziņkāri jautāja. Laikam nekad nebiju tev to vaicājis.

Jautājums bija tik absurds, ka man vajadzēja apdomāties.

-     Man ir divdesmit septiņi gadi… vai divdesmit astoņi, es pie­bildu. Džeimiju šī atbilde uz brīdi izsita no sliedēm. Šajā laikmetā sie­vietes divdesmit astoņu gadu vecumā jau stāvēja uz pusmūža sliekšņa.

-     Ak tā, viņš noteica. Tad dziļi ievilka elpu. Domāju, ka esi apmēram manos gados… vai jaunāka.

Brītiņu viņš nekustējās. Tad palūkojās lejup uz mani un pasmaidīja.

-    Daudz laimes dzimšanas dienā, Ārmaliet.

To es nebiju gaidījusi un tikai stulbi blenzu viņā.

-    Ko? es beidzot izmocīju.

-     Es teicu: "Daudz laimes dzimšanas dienā." Šodien ir 20. oktobris.

-     Tiešām? es truli jautāju. Esmu zaudējusi dienu skaitu. Es atkal drebēju no aukstuma un šoka, un savas atzīšanās. Džeimijs mani apskāva un kādu brīdi turēja, ar lielo plaukstu glāstīdams manus matus, galvu piespiedis sev pie krūtim. Es atkal sāku raudāt, bet šoreiz no atvieglojuma. Manā nestabilajā stāvokli likās loģiski, ja viņš zināja manu īsto vecumu, un tomēr gribēja mani, tad viss būs labi.

Džeimijs paņēma mani klēpī un, uzmanīgi piekļāvis savam plecam, nesa pie ugunskura, kur vienā malā bija nolicis seglus. Viņš apsēdās, atspiedās pret tiem un turēja mani viegli apskautu.

Pagāja ilgs laiks, lidz viņš atkal ierunājās:

-    Labi. Tagad izstāsti man visu.

Es izstāstīju. Visu, ar pārtraukumiem, bet sakarīgi. No noguruma neko nejutu, bet biju apmierināta kā trusis, kas noskrējis lapsu un atradis pagaidu slēptuvi zem baļķa. Patvērums tas nav, bet vismaz var atvilkt elpu. Un es izstāstīju viņam par Frenku.

-    Frenks, viņš klusi sacīja. Tātad viņš tomēr nav miris.

-    Viņš nav dzimis. Jutu, ka pret ribām atsitas vēl viens draudošs histērijas uzplūds, bet man izdevās savaldīties. Un es ari ne.

Džeimijs ar glāstiem mani atkal nomierināja, klusi murminādams savus gēlu vārdus.

-     Kad es tevi Fortviljamā atņēmu Rendelam, viņš pēkšņi sacīja, tu mēģināji tikt atpakaļ. Pie akmeņiem. Un… Frenka. Tāpēc tu pameti ieleju.

-Jā-

-    Un es tevi par to nopēru. Balss no nožēlas bija piesmakusi.

-     Tu nevarēji to zināt. Es nevarēju tev teikt. Man patiešām mācās virsū miegs.

-     Nē, laikam nevarēji vis. Viņš ciešāk apņēma mani ar pledu un saudzīgi apspraudīja to ap pleciem. Guli vien, mo duinne. Neviens tevi neaiztiks; es esmu te.

Iegrimu viņa pleca siltajā ieliekumā, ļaujot nogurušajam prātam krist cauri bezapziņas slāņiem. Piespiedu sevi iznirt līdz apziņai tik ilgi, lai pajautātu:

-    Vai tu man patiesi tici, Džeimij?

Viņš nopūtās un skumīgi man uzsmaidīja.

-    Jā, ticu, Armaliet. Bet būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu tikai ragana.

Gulēju kā nāves miegā un pamodos īsi pēc saullēkta ar briesmīgām galvassāpēm, pilnīgi stīva, smeldza pat sīkākie muskulīši. Džeimija sporanā atradās pāris sauju auzu, un viņš piespieda mani ieēst mazliet putras auzas ar aukstu ūdeni. Brūvējums ķērās man rīklē, bet kaut kā es to lejā dabūju.

Viņš mani nesteidzināja un izturējās mīli, bet runāja maz. Pēc bro­kastīm viņš veikli novāca mūsu nelielo nometni un apsegloja Donasu.

Aizvien kā apdullusi pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem, es pat nejautāju, uz kurieni mēs dodamies. Sēžot zirgā aiz Džeimija, es apmie­rināta piekļāvu vaigu platajiem pleciem un ļāvos šūpām, kas mani ieai­jāja bezdomu transā.

Nogāze izveda mūs netālu no Lokmedoka, un mēs pa vēso rīta dūmaku bridām uz pagaidām vēl pelēkā klajuma krastu. Pamazām no niedrēm, kas apjoza purvus, izkliedētos baros sāka celties meža pīles un ar savu pēkšķināšanu modināja guļavas. Kontrastā pāri galvām aiz­lidoja ļoti kārtīgs zosu kāsis, putni izkliedza lauztas sirds un vientulī­bas sāpes.

Pelēkā migla izklīda tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku, un blāva saule apspīdēja dzeltenām irbulenēm un slotzariem pilnās pļavas. Mēs iznācām uz šaura ceļa dažas jūdzes aiz ezera un pagriezāmies uz zie­meļrietumiem. Ceļš atkal vijās augšup lēzenā, paugurainā kalnienē, kas laiku pa laikam atkāpās granīta atsegumu un klinšu priekšā. Tikai pare­tam satikām kādu cilvēku un ikreiz, kad priekšā izdzirdējām pakavu dimdēšanu, piesardzīgi iegriezāmies krūmājā.

Pakāpeniski ainavu pārņēma priežu meži. Es dziļi, ar baudu elpoju dzestro, pēc skujām smaržojošo gaisu, kaut ari novakarēs kļuva vēsāks. Naktsguļai nomaļus no takas atradām nelielu pļaviņu. No priežu sku­jām un segām mēs izveidojām ligzdai līdzīgu guļvietu, saspiedāmies cieši kopā, lai būtu siltāk, un apsedzāmies ar Džeimija pledu un segu.

Bija jau tumšs, kad viņš mani pamodināja, un mēs mīlējāmies, lēnām un nesteidzīgi, neko nerunādami. Lūkojos zvaigznēs cauri melno zaru režģim, kas pletās mums pāri, un atkal aizmigu, kamēr vīrieša mierinoši smagais un siltais augums vēl gulēja man virsū.

No rīta likās, ka Džeimijs ir labākā omā, nu, vismaz mierīgāks, it kā l>utu pieņēmis grūtu lēmumu. Viņš man solīja vakariņās karstu tēju, las gan tobrīd aukstumā bija vājš mierinājums. Samiegojusies, puri­nādama no svārkiem priežu skujas un mazus zirneklīšus, es sekoju viņam uz takas pusi. Šaurais ceļš līdz pusdienai pamazām kļuva tikai par iemītu sliedi, kas vijās starp aso aitu auzeņu puduriem un meta likumus ap lielākiem akmeņiem.

Līdz šim apkārtnei gandrīz nebiju pievērsusi uzmanību, jo sapņaini baudīju sauli, kas sildīja arvien siltāk, bet pēkšņi manu skatienu pie­saistīja tāds kā redzēts klints siluets, un es spēji atmodos no savas apātijas. Es zināju, kur mēs esam. Un ari kāpēc.

-    Džeimij!

Pēc mana izsauciena viņš pagriezās.

-    Tu nezināji? viņš nobrīnījās.

-    To, ka mēs dodamies šurp? Nē, protams, nezināju. Man maz­liet apšķebināja dūšu. Līdz Kreignedanam bija nepilna jūdze; cauri rīta miglas pēdējām svēdrām redzēju tā kumpaino apveidu.

Es skaļi noriju siekalas. Gandrīz sešus mēnešus veltīgi biju centu­sies atgriezties šajā vietā. Tagad, kad beidzot te atrados, es vēlējos būt kaut kur citur. No apakšas stāvos akmeņus nevarēja redzēt, bet likās, ka tie izplata smalkas baiļu strāvas, kas tiecas pie manis.

Jau krietnu gabalu no virsotnes Donass vairs nespēja atrast drošu pamatu zem pakaviem. Mēs nokāpām no zirga, piesējām to pie nelielas priedes un turpinājām ceļu kājām.

Kad sasniedzām granīta radzi, es jau biju aizelsusies un nosvīdusi, bet nekas neliecināja, ka Džeimijs būtu noguris, tikai viegls pietvīkums iekrāsoja viņa kaklu. Te, virs priežu galotnēm, valdīja klusums, tikai vējš pastāvīgi klusi svilpoja klints plaisās. Gar radzi šaudījās bezdelī­gas, uzspurdzot ar gaisa strāvām pakaļ kukaiņiem, tad, plati izpletušas slaidos spārnus, piķēja kā bumbvedēji.

Džeimijs aiz rokas pavilka mani pēdējos soļus līdz platam, līdze­nam laukumam pāršķeltās klints pamatnē. Viņš mani vairs neatlaida, bet piekļāva sev cieši klāt un uzmanīgi skatījās uz mani, it kā vēlētos paturēt atmiņā manus vaibstus.

-     Kāpēc…? es aizelsusies izdvesu.

-     Ši ir tā vieta, viņš strupi sacija. Vai ne?

-    Jā. Kā hipnotizēta raudzījos uz akmeņu loku. Izskatās tieši tāda.

Džeimijs sekoja man loka iekšpusē. Saņēmis mani aiz rokas, viņš

noteiktiem soļiem devās pie sašķeltās klints.

-     Vai šī ir īstā? viņš stingri noprasīja.

-    Jā. Es centos atkāpties. Uzmanies! Nepieej par tuvu! Viņš skatījās te uz mani, te uz klinti, un sejā skaidri atspoguļojās viņa skepse. Varbūt viņam bija iemesls tādam būt. Pēkšņi pati sāku šaubī­ties par savu stāstu.

-    Es… es neko par to nezinu. Varbūt… kas nu tas ir… aizvērās aiz manis. Varbūt tas darbojas tikai noteiktos gadalaikos. Kad es iznācu, tuvojās pavasara saulgrieži.

Džeimijs pāri plecam atskatījās uz sauli, plakanu disku, kas aiz plāna mākoņu aizsega karājās pusdienas debesīs.

-     Nu jau būs Ražas svētki, viņš rēķināja. Visu svēto vakars. Ļoti piemērots laiks, vai ne? Par spīti jokam, viņš nevilšus nodrebēja. Pirms tu… iznāci. Ko tu darīji?

Centos atcerēties. Man ļoti sala, un es sabāzu rokas padusēs.

-    Es gāju pa apli, kaut ko meklēdama. Taču uz labu laimi, bez noteikta plāna. Un tad es nonācu pie sašķeltās klints, saklausīju dūk­šanu, tā kā bites…

Tas joprojām dūca kā bites. Es atrāvos, it kā būtu izdzirdējusi klaburčūskas klabināšanu.

-    Tas vēl tur ir! Es panikā metos atpakaļ, apķēros ap kaklu Džeimijam, bet viņš, noteiktām kustībām no manis atbrīvojies, nobālējis pagrieza mani atkal pret akmeni.

-     Kas bija tālāk? Man ausīs skanēja vēja vaimanas, taču Džeimija balss bija vēl spalgāka.

-     Es uzliku roku uz akmens.

-    Nu tad dari tā. Viņš pastūma mani uz priekšu, bet, kad es neklausīju, satvēra manu roku un stingri piespieda delnu pie akmens raibās virsmas.

No klints izšāvās haoss un sagrāba mani.

Beidzot man aiz plakstiem izbeidza virpuļot saule un ausis apklusa spalgs kliedziens. To nomainīja cits uzstājīgs troksnis Džeimijs sauca manu vārdu.

Jutos pārāk nelabi, lai pieceltos sēdus vai atvērtu acis, bet vārgi pakustināju roku, lai dotu ziņu, ka joprojām esmu dzīva.

-    Man nekas nekaiš, es nočukstēju.

-    Tiešām? Ak Dievs, Klēra! Džeimijs atkal cieši pieklāva mani pie krūtīm. Jēzus, Klēra. Es domāju, ka tu esi pagalam, nopietni. Tu… tu sāki… kaut kā iet projām. Sejā parādījās briesmīga izteiksme, it kā būtu pārbijusies līdz nāvei. Es… es atrāvu tevi no akmens. Es tevi apturēju. Man tā nevajadzēja darīt… piedod, meitenīt.

Tagad manas acis bija pietiekami plati atvērtas, lai saskatītu sev priekšā Džeimija seju, satriektu un izbijušos.

-    Viss kārtībā. Runāšana man joprojām sagādāja grūtības, un es sajutos smaguma pielijuši un satricināta, bet apkārtne sāka skaidroties. Mēģināju pasmaidīt, bet jutu, ka lūpas tikai viegli noraustās.

-    Vismaz… mēs zinām… ka tas vēl darbojas.

-    Ak Dievs. Un kā vēl. Viņš veltīja akmenim baiļpilnu skatienu.

Džeimijs pameta mani tikai tik ilgi, lai samērcētu mutautu akmens

iedobē, kur bija sakrājies lietusūdens. Ar to viņš mitrināja manu seju, joprojām murminādams mierinājuma vārdus un atvainošanos. Beidzot es jutos pietiekami stipra, lai varētu piecelties sēdus.

-    Tātad tu man neticēji? Lai arī biju vēl apdullusi, tomēr jutu zināmu gandarījumu. Taču tā ir taisnība.

-     Kā tad, taisnība gan. Džeimijs apsēdās man blakus un vairākas minūtes nenolaida no akmens ne acu. Paberzēju ar mitro audumu seju, jo aizvien vēl jutos apjukusi un apreibusi. Pēkšņi Džeimijs pielēca kājās, piegāja pie akmens un piespieda roku.

Nekas nenotika, un pēc brīža viņš sašļucis atgriezās pie manis.

-     Varbūt tas iedarbojas tikai uz sievietēm, es, nespēdama vēl skaidri domāt, izteicu minējumu. Leģendās stāsta tikai par sievietēm. Vai arī tikai uz mani.

-     Nu, uz mani katrā ziņā tas nedarbojas, Džeimijs noteica. Tomēr es gribēju pārliecināties.

-    Džeimij! Esi uzmanīgs! es kliedzu, bet veltīgi. Viņš piesoļoja pie akmens, atkal uzsita pa to, uzkrita virsū, iegāja atverē un atkal iznāca ārā, bet nekas nemainījās, tas bija un palika tikai milzīgs klintsbluķis. Bet es nodrebēju no domas, ka vēlreiz varētu tuvoties šīm durvīm uz ārprātu.

Un tomēr. Tomēr, kad tuvojos šīs haosa pasaules robežai, es biju domājusi par Frenku. Biju viņu jutusi, to es zināju droši. Kaut kur dzi­ļumā mita sīksīks gaismas punktiņš, un tajā bija viņš. Es zināju. Bet es zināju ari to, ka ir vēl viens gaismas punkts, tas, kurš aizvien vēl sēž man blakus, blenžot uz akmeni, tas, kura vaigi spīdēja no sviedriem, lai arī diena bija vēsa.

Beidzot Džeimijs pagriezās un saņēma manas rokas. Tad pacēla pie lūpām un katru svinīgi noskūpstīja.

-    Mana kundze, viņš klusi sacīja. Mana… Klēra. Nav jēgas gai­dīt. Mums ir jāšķiras.

Manas lūpas bija pārāk stīvas, lai es spētu parunāt, bet sejā laikam atkal varēja lasīt kā grāmatā.

-     Klēra, Džeimijs dedzīgi ierunājās, aiz šī… otrā pusē ir tavs īstais laiks. Tur ir tavas mājas, tava vieta. Lietas, pie kurām esi piera­dusi. Un… un Frenks.

-    Jā, es teicu, tur ir Frenks.

Džeimijs satvēra mani aiz pleciem un uzrāva kājās, tad lūdzot sa­purināja.

-     Šajā pusē, zeltenīt, tev nav nekā! Nekā, izņemot vardarbību un briesmas. Ej! Viņš pastūma mani pret akmeņu loku un viegli pagrūda uz priekšu. Es pagriezos atpakaļ un satvēru Džeimija rokas.

-    Vai tiešām man šeit nekā nav, Džeimij? Es skatījos viņam acīs, neļaujot novērsties.

Viņš neatbildējis saudzīgi atraisījās no manām rokām un atkāpās, pēkšņi kļuvis par tēlu no cita laika, kā bareljefs uz miglā tītu kalnu fona, dzīvību sejā tikai maldinoši radījušas ēnainās klintis, seja likās kā saplacināta zem krāsas slāņiem, kā mākslinieka atmiņas par aizmirs­tām vietām un kaislībām, kas nu pārvērtušās pīšļos.

Ieskatījos Džeimijam acīs, kas bija sāpju un ilgu pilnas, un viņš vienā mirklī atkal kļuva dzīvs, īsts, ne iedomu tēls, bet mīlētājs, vīrs, vīrietis.

Mokas, ko jutu, laikam atspoguļojās man sejā, jo viņš sāka šaubīi ies, tad pagriezās uz austrumiem un norādīja lejup uz nogāzi.

-    Vai redzi to vietu aiz mazā ozolu pudura? Apmēram pusceļā.

Es redzēju puduri un redzēju, uz ko viņš rāda, daļēji sabrukušu, spoku apsēstajā kalnā pamestu rentnieka namiņu.

-    Es iešu lejā uz to māju un palikšu tur līdz vakaram. Lai būtu drošs… lai būtu drošs, ka tev nekas nekaiš. Viņš palūkojās uz mani, bet nepieskārās man. Tad aizvēra acis, it kā vairs nespētu uz mani ska­tīties.

-    Paliec sveika, viņš īsi izmeta un devās projām.

Es, neko nejuzdama, viņu vēroju, bet tad atcerējos. Man taču bija vēl kas sakāms. Es iesaucos:

-    Džeimij!

Viņš apstājās un bridi stāvēja nekustīgs, cenšoties savaldīties. Kad viņš pagriezās atpakaļ, seja bija balta, saspringusi un lūpas līķa bālumā. -Jā?

-    Kaut kas… tas ir, man tev kas jāsaka… pirms dodos projām.

Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un, šķiet, sašūpojās, bet varbūt tas

bija tikai vējš, kas pluinīja kiltus.

-     Nav vajadzības, viņš atteica. Nē. Ej, zeltenīt. Nekavējies. Ej. Viņš grasījās novērsties, bet es satvēru viņu aiz piedurknes.

-     Džeimij, klausies! Tev ir jāklausās! Viņš bezpalīdzīgi purināja galvu un pacēla roku, it kā vēlētos mani atgrūst.

-     Klēra… nē. Es nevaru. Vējš sariesa viņam acīs asaras.

-     Runa ir par sacelšanos, es uzstājīgi teicu, kratot viņa roku. Džeimij, klausies. Princis Čārlijs… viņa armija. Kolamam ir taisnība! Vai tu mani dzirdi, Džeimij? Kolamam ir taisnība, nevis Dūgalam.

-     Ko? Ko tu ar to gribi teikt, zeltenīt? Beidzot biju piesaistījusi Džeimija uzmanību. Viņš ar piedurkni nobrauca pār seju un acīm, kas caururbjošas un skaidras lūkojās manī. Man ausīs dziedāja vējš.

-     Princis Čārlijs. Būs sacelšanās, šajā ziņā Dūgalam ir taisnība, bet tā izgāzīsies. Kādu laiku Čārlija armija gūs panākumus, tomēr dumpis beigsies ar asinspirti. Kalodenā, tur visam pienāks gals. Visi… klani… Ar gara acīm es redzēju kapakmeņus, pa visu lauku izkaisītus pelēkus bluķus, un uz katra minēts tikai klans, kuram piederēja vīri, kas noslep­kavoti gulēs zem tā. Es ievilku elpu un satvēru Džeimija roku, lai atgūtu līdzsvaru. Pirksti bija auksti kā nāve. Es nodrebinājos un aizvēru acis, lai koncentrētos uz to, kas man sakāms.

-    Kalnieši… visi klani, kas atbalsta Čārliju… tiks noslaucīti no zemes virsas. Simtiem un simtiem klanu vīru mirs Kalodenā; tos, kas paliks dzīvi, vajās un noslepkavos. Klanus iznīcinās… un tie vairs necelsies. Ne tavā laikā… pat ne manējā.

Es atvēru acis un redzēju, ka viņš blenž manī gluži mēms.

-    Džeimij, turies no sacelšanās pa gabalu! es viņu lūdzu. Ja vari, tad nejauj saviem ļaudīm tur piedalīties, bet, Dieva dēļ… Džeimij, ja tu… Man aizlūza balss. Biju gribējusi teikt: "Džeimij, ja tu mani mīli." Bet nevarēju. Tūlīt es viņu zaudēšu uz visiem laikiem, un, ja nespēju atzīties mīlestībā agrāk, tad tagad es to vairs nedrīkstēju.

-     Nevajag uz Franciju, es klusi turpināju. Dodies uz Ameriku, Spāniju vai Itāliju. Bet to cilvēku dēļ, kas tevi mii, Džeimij, nesper kāju Kalodenas laukā.

Viņš joprojām manī raudzījās. Sāku šaubīties, vai viņš ir dzirdējis.

-     Džeimij? Vai tu mani dzirdēji? Vai tu saproti?

Pēc brīža viņš mēmi pamāja ar galvu.

-    Jā. Es tikai ar mokām saklausīju viņa balsi pāri vēja aukām. Jā, es dzirdu. Viņš atlaida manu roku.

-     Ej ar Dievu… mo duinne.

Džeimijs nokāpa no plato un devās lejup pa stāvo nokalni, sasprin­dzinājis kājas, lai noturētos aiz zāles kumšķiem, tveroties pie zariem, lai nepakristu, un ne reizi neatskatījās. Es pavadīju viņu ar skatienu līdz ozolu birzij, noraudzījos lēnajā gaitā, kā iet ievainotais, kurš zina, ka jāturpina ceļš, bet jūt, ka dzīvība pamazām iztek pa brūcei piespiesto pirkstu starpām.

Man drebēja ceļi. Gausi es noslīgu uz granīta plato, sakrustoju kājas zem sevis un vēroju, kā savās gaitās šaudās bezdelīgas. Lejā es varēju saskatīt tikai jumtu no mājas, kurā šobrīd atradās mana pagātne. Aiz muguras drūmi slējās pāršķeltā klints. Un mana nākotne.

Visu pēcpusdienu nosēdēju nepakustējusies. Centos padzīt no prāta emocijas un likt lietā vienīgi loģiku. Džeimijs nepārprotami sprieda loģiski, sakot, ka man jāatgriežas otrā pusē: mājas, drošība, Frenks; pat ikdienas dzīves sīkās ērtības, kuru man laiku pa laikam ļoti pietrūka, piemēram, karsta vanna un santehnika, nemaz nerunājot par nopiet­nākām jomām, tādām kā atbilstoša medicīniskā aprūpe un ērts trans­ports.

Un tomēr, kaut ari es pilnīgi noteikti atzīstu, ka šajā vietā es piedzī­voju zināmas neērtības un pat tiešas briesmas, man vajadzēja atzīt arī to, ka daudzas šīs dzīves puses es baudīju ar prieku. Un, lai gan ceļo­šana bija neērta, ainavu nebojāja milzīgi betona laukumi, ne arī trokš­ņaini, smirdīgi auto ierīces, kas pašas radīja zināmu apdraudējumu, es sev atgādināju. Dzīve bija daudz vienkāršāka un ari ļaudis. Ne lielāki muļķi, bet tiešāki ar dažiem īpašiem izņēmumiem, kā, piemēram, Kolams ben Kempbels Makenzijs, ar drūmu ironiju nodomāju.

Pateicoties tēvoča Lema profesijai, biju dzīvojusi daudzās dažādās vietās, un ne viena vien no tām bija krietni primitīvāka un piedāvāja mazāk ērtību nekā šī. Es diezgan viegli piemērojos skarbiem apstākļiem un nepārdzīvoju "civilizācijas" trūkumu, bet tikpat viegli es pieradu pie tādām jaukām lietām kā elektriskās plītis un karstā ūdens krāni. Lūko­joties uz klinti, es aukstajā vējā nosalu un apskāvu sevi.

Likās, ka racionālais prāts diez ko nepalīdz. Tāpēc pievērsos emo­cijām un, nepatikā noskurinājusies, sāku atsaukt atmiņā visādus sīku­mus no savas laulības dzīves vispirms ar Frenku, tad ar Džeimiju. Šāda pieeja mani tikai satricināja un lika līt asarām, kas veidoja man uz sejas ledainas sliedītes.

Nu, ja ne prāts, ne emocijas nepalīdz, kā būtu ar pienākumu? Biju devusi Frenkam laulību solījumu, bez izlikšanās. To pašu biju solījusi Džeimijam, tikai apņēmusies pārkāpt to, cik drīz vien iespējams. Un kuru no viņiem es nodošu tagad? Kad saule noslīga zemu pie debesīm un bezdelīgas pazuda savās ligzdās, es aizvien vēl sēdēju.

Kad cauri melnajiem priežu zariem pazibēja Vakara zvaigzne, es secināju, ka šajā situācijā no prāta nav lielas jēgas. Man vajadzēs paļau­ties uz kaut ko citu; es tikai īsti nezināju, uz ko. Pagriezos pret pāršķelto klinti un paspēru soli, tad vēl vienu un vēl. Apstājusies es apgriezos un mēģināju iet citā virzienā. Solis, vēl viens un vēl, un, pa īstam neaptvē­rusi, ka esmu pieņēmusi lēmumu, biju jau pusceļā uz nogāzi, izmisīgi klūpot pāri ciņiem, slidot un krītot granīta atlūzām klātos lauku­miņos.

Sasniedzu mājiņu, aizelsusies no bailēm, ka Džeimijs būs jau prom, bet uzreiz nomierinājos, jo netālu ieraudzīju sapīto Donasu, kurš plūca zāli. Zirgs pacēla galvu un naidīgi mani noskatīja. Klusi piegāju pie dur­vīm un tās atvēru.

Pirmajā istabā uz šaura ozolkoka sola aizmidzis gulēja Džeimijs. Viņš gulēja uz muguras, kā jau parasti, rokas salicis uz vēdera un maz­liet pavērtu muti. Viņam aiz muguras pa logu iespīdēja pēdējie dienas­gaismas stari, kas vērta viņa seju līdzīgu metāla maskai; uz zeltainās ādas iezīmējās sudrabainās sažuvušu asaru pēdas un nespodri vizēja bārdas vara krāsas rugāji.

Kādu bridi stāvēju un, vārdos neizsakāma maiguma pārņemta, vēroju viņu. Kustēdamās, cik klusi spēju, es apgūlos Džeimijam blakus uz šaurā sola un cieši piekļāvos. Miegā viņš pagriezās pret mani, kā tik bieži bija darījis, un apņēma mani no mugurpuses, piespiežot sev pie krūtīm, vaigu piekļāvis pie maniem matiem. Pusnomodā viņš pastiepa roku, lai atbīdītu matus no sejas; es jutu spējo saraušanos, kad viņš pamodās un aptvēra, ka esmu te, un tad mēs sasvērāmies un nogāzāmies uz grīdas, Džeimijs uzkrita man virsū.

Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir no miesas un asinīm. Es ņurdēdama iegrūdu viņam vēderā celi.

-    Vācies nost! Es nevaru paelpot!

Bet viņš tikai vēl vairāk aizsita man elpu, viscaur skūpstot. Uz laiku nepievērsu uzmanību skābekļa trūkumam, lai koncentrētos uz svarīgā­kām lietām.

Mēs ilgi, neteikdami ne vārda, gulējām apskāvušies. Beidzot viņš manos matos nomurmināja: "Kāpēc?"

Es noskūpstīju viņa mitro un sāļo vaigu. Jutu, kā pret manām ribām sitas viņa sirds, un nevēlējos neko citu kā vien palikt tā mūžīgi nekus­toties, nemīlējoties, tikai elpojot vienu gaisu.

-     Es citādi nevarēju. Mazliet drebelīgi iesmējos. Tu nezini, cik maz trūka. Karsta vanna gandrīz uzvarēja. Un tad es raudāju, īsu bridi ļāvos trīsām tāpēc, ka izvēle bija tikai nupat izdarīta, un tāpēc, ka prieks par vīrieti, kurš turēja mani savās skavās, sajaucās ar moko­šam bēdām par vīrieti, kuru es vairs nekad neredzēšu.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, spiežot pie zemes ar savu svaru, it kā sargādams, lai neļautu mani aizraut aurojošajam akmens loka spēkam. Beidzot asaras izsīka un es gulēju iztukšota, galvu piekļāvusi krūtīm, kas man sniedza mierinājumu. Pa to laiku bija pavisam satumsis, bet Džeimijs joprojām mani turēja, klusi kaut ko murminā­dams, it kā es būtu no tumsas sabijies bērns. Mēs turējāmies viens pie otra, nevēlēdamies laist otru vaļā, pat lai iekurtu uguni vai iedegtu sveci.

Beidzot Džeimijs piecēlās, piecēla arī mani, aiznesa uz solu, kur apsēdās, un auklēja mani klēpī. Mājas durvis joprojām stāvēja vaļā, un mēs redzējām, kā lejā virs ielejas pamazām iedegas zvaigznes.

-     Vai tu zini, es miegaini ierunājos, ka šo zvaigžņu gaismai vajag tūkstošiem un tūkstošiem gadu, lai nonāktu līdz mums? Faktiski dažas no tām, ko šobrīd redzam, patiesībā jau apdzisušas, bet mēs to nevaram zināt, jo aizvien vēl redzam gaismu.

-     Tiešām? viņš pārjautāja, glāstīdams manu muguru. To es nezināju.

Laikam biju aizmigusi, galvu piekļāvusi viņa plecam, bet uz mirkli pamodos, kad viņš saudzīgi noguldīja mani uz grīdas no seglu segām improvizētā gultā. Viņš apgūlās man cieši blakus un pievilka sev klāt.

-    Čuči nu, zeltenīt, viņš čukstēja. Rīt es tevi vedīšu mājās.

Mēs piecēlāmies īsi pirms rītausmas un, kad saule lēca, bijām jau ceļā, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kreignedana.

-     Uz kurieni mēs dodamies, Džeimij? es jautāju, priecādamās, ka varu raudzīties nākotnē, kurā ir vieta viņam, lai gan biju tikko attei­kusies no pēdējās iespējas atgriezties pie vīrieša, kurš bija… kurš būtu mani reiz mīlējis.

Džeimijs pievilka grožus un uz brīdi apstājās, lai atskatītos pāri ple­cam. No šejienes biedējošais akmeņu aplis nebija redzams, bet ar radžu šķautnēm un irbuleņu krūmiem klātā klintaine likās nepārejama. Zem­nieka mājas brūkošās sienas atgādināja vienu no akmeņiem kaula izaugumu uz kalna granita dūres.

-    Kaut es būtu varējis ar viņu par tevi cīnīties, Džeimijs strupi sacīja, atskatījies uz mani. Zilās acis bija tumšas un nopietnas.

Es aizkustināta viņam uzsmaidīju.

-    Tā nebija tava kauja, bet manējā. Taču tu to uzvarēji. Es saspiedu Džeimija roku.

-    Jā, bet ne jau to es domāju. Ja es būtu stājies viņam pretī kā vīrs pret vīru un guvis uzvaru, tad tev nevajadzētu nožēlot. Viņš svārstī­jās. -Ja kādreiz…

-    Nekādu "ja" vairs nav, stingri noteicu. Es tos visus vakar izci­lāju un joprojām esmu te.

-     Paldies Dievam. Viņš pasmaidīja. Un lai Dievs stāv tev klāt. Tad piebilda: Kaut arī es nekad nesapratīšu, kāpēc tu tā darīji.

Es apskāvu viņa vidukli un turējos cieši, kamēr zirgs kāpa lejup pa stāvo nogāzi.

-    Tāpēc, es sacīju, ka es, sasodīts, nevaru bez tevis, Džeimij Freizer, un viss. Uz kurieni tu mani ved?

Džeimijs pagrozījās seglos, lai atskatītos uz kalnu.

-    Vakar, jājot augšup pa šo nogāzi, es lūdzu Dievu, viņš klusi sacīja. Es nelūdzu, lai tu paliec; nedomāju, ka tas būtu pareizi. Es lūdzu, lai esmu pietiekami stiprs un man pietiktu spēka ļaut tev iet. Viņš papurināja galvu, aizvien vēl nenovērsdams domīgu skatienu no kalna.

-    Es teicu: "Kungs, ja kādreiz mūžā esmu bijis drosmīgs, lai ari tagad varu tāds būt. Ļauj man būt gana stipram, lai nekrītu ceļos un nelūdzu viņu palikt." Viņš novērsa acis no mājiņas un īsi uzsmaidīja man.

-    Tas bija grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījis, Ārmaliet. Džei­mijs pagriezās seglos un ar grožiem pavērsa zirgu uz austrumiem. Bija reti spožs rīts, un saule apzeltīja pasauli, novelkot gar grožu malu, gar zirga kakla izliekumu un Džeimija vaigu un plato plecu kontūru tievu, ugunīgu līniju.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu pāri tīrelim uz tālumā redzamo kalnu pāreju starp divām klintsradzēm.

-    Tāpēc tagad laikam es varu darīt otru grūtāko lietu. Viņš viegli iebakstīja zirgam sānos un noklakšķināja mēli. Mēs dodamies mājās, Ārmaliet. Uz Lelibroku.

./.

Sākumā mēs bijām tik laimīgi par to vien, ka atkal esam kopā un prom no Leohas, ka neko daudz nerunājām. Pāri līdzenajam tīre­lim Donass bez grūtībām varēja panest mūs abus, tāpēc es sēdēju zirgā, aptvērusi Džeimija vidukli, un priecājos par saules sasildīto mus­kuļu kustēšanos man pie vaiga. Lai kādi sarežģījumi gaidīja nākotnē un es zināju, ka tādu būs daudz, mēs bijām kopā. Uz visiem laikiem. Un ar to bija gana.

Kad pirmā laimes eiforija pakāpeniski bija pārvērtusies biedriskā labsajūtā, mēs atkal sākām runāt. Vispirms par apkārt redzamo ainavu. Tad piesardzīgi ieminējāmies par to, kas noticis ar mani un no kurie­nes esmu ieradusies. Džeimijs kā apburts klausījās manos 20. gadsimta dzīves aprakstos, lai ari vairums no tiem viņam likās kā pasaka. īpaši viņam patika stāsti par automobiļiem, tankiem un lidmašīnām, par tiem viņš lika man stāstīt atkal un atkal, cik vien sīki spēju. Bet Frenku pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs vairījāmies pieminēt.

Turpinot ceļu, pēc kāda laika saruna atkal atgriezās pie tagadnes: Kolama, pils, tad pie briežu medībām un hercoga.

-    Liekas, viņš ir tīri sakarīgs vīrs, Džeimijs izmeta piezīmi. Kad ceļš kļuva sliktāks, viņš nokāpa zemē un gāja zirgam blakus, tāpēc sarunāties bija vieglāk.

-     Man ari tā likās, es piekritu. Bet…

-    Ak jā, mūsu laikos uz izskatu diez ko paļauties nevar, mēs bijām vienisprātis. Taču mēs ar hercogu sapratāmies labi. Visu vakaru nosē­dējām medību namiņā pie pavarda un runājām. Viņš ir krietni gudrāks, nekā man sākumā likās, tas, pirmkārt, bet, otrkārt, viņš apzinās, kādu iespaidu atstāj viņa balss, un, manuprāt, viņš tīšuprāt izliekas par muļķi, bet aiz šī teātra prātiņš čakli strādā.

-    Mmm. No tā jau es baidījos. Vai tu… viņam izstāstīji?

Džeimijs paraustīja plecus.

-    Drusku. Protams, no iepriekšējām ciemošanās reizēm pilī viņš zināja manu vārdu.

Atcerējusies Džeimija stāstīto par to reizi, sāku smieties.

-    Vai jūs… ē… kavējāties atmiņās par bijušajiem laikiem?

Džeimija sejā, ap kuru rudens vējā plīvoja sarkanie mati, iegūla

smaids.

-    0, mazliet. Hercogs jautāja, vai man vēl apsāpoties vēders. Es nopietnu ģīmi atbildēju, ka parasti viss ir kārtībā, bet liekas, tieši šobrīd atkal kaut kas sažņaudzas. Viņš smējās un izteica cerības, ka tas neradot neērtības manai skaistajai sievai.

Ari es smējos. Šajā brīdī tas, ko hercogs varētu darīt vai nedarīt, ne­šķita īpaši svarīgi. Tomēr kādu dienu viņš, iespējams, izrādīsies noderīgs.

-    Es viņam šo to pastāstīju, Džeimijs turpināja. Ka esmu izslu­dināts ārpus likuma, bet vainīgs neesmu, tomēr man nav lielu izredžu to pierādīt. Man šķita, Sendringems juta man līdzi, bet es piesargājos stāstīt par apstākļiem, kādos tas notika, nemaz nerunājot par faktu, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Vēl nebiju izlēmis, vai uzti­cēt viņam visu pārējo, kad… nu, kad kā plēsts nometnē ienesās vecais Aleks, it kā pats nelabais mītu viņam uz papēžiem, tad mēs ar Mērtegu metāmies tādā pašā veidā atpakaļ.

Šie vārdi man kaut ko atgādināja.

-    Kur ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņš kopā ar tevi atgriezās Leohā? Cerēju, ka mazais vīriņš nav kritis vai nu Kolama, vai Kreinsmūras ļaužu rokās.

-    Mēs izjājām reizē, bet lopiņš, kura mugurā viņš sēdēja, nejaudāja mēroties ar Donasu. Jā, tu esi viens labs zēns, Donas, mo buidheag.[6] Viņš uzplāja ar plaukstu pa vizošo, sarkanbrūno kaklu, Donass nosprauslojās un sapurināja krēpes. Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-     Par Mērtegu neraizējies. Tas pigornieks pats pratis par sevi parū­pēties.

-     Pigornieks? Mērtegs? Es zināju, ka šis vārds nozīmē "jautrs", un man tas likās stipri neatbilstošs apzīmējums. Šaubos, vai esmu redzējusi viņu kādreiz smaidām. Un tu?

-     0 jā. Pāris reižu.

-     Cik ilgi tu viņu pazīsti?

-     Divdesmit trīs gadus. Viņš ir mans krusttēvs.

-     O! Nu, tas vieš zināmu skaidrību. Nebiju domājusi, ka viņš manis dēļ tā pūlētos.

Džeimijs noglāstīja man kāju.

-     Skaidrs, ka pūlētos. Tu viņam patīc.

-     Labi, es tev ticēšu.

Tādējādi pietuvojusies pēdējo notikumu tēmai, es dziļi ievilku elpu un pajautāju to, ko briesmīgi gribēju zināt.

-    Džeimij? "Jā?

-     Geilisa Dankena. Vai viņi… vai viņu tiešām sadedzinās?

Džeimijs paskatījās augšup uz mani, viegli sarauca pieri un pamāja

ar galvu.

-     Droši vien. Taču tikai tad, kad būs piedzimis bērns. Vai tas tev nedod miera?

-     Arī. Džeimij, paskaties! Es mēģināju pabīdīt uz augšu kuplo pie­durkni, bet man neizdevās, un tad es ņēmos vilkt nost kreklu no pleca, lai parādītu potes rētu.

-     Dievs debesīs, Džeimijs izdvesa, kad biju visu izstāstījusi. Viņš cieši manī palūkojās. Tad tāpēc… vai viņa ir no tava laika?

Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.

-     Nezinu. Varu pateikt tikai to, ka viņa dzimusi pēc 1920. gada; tad sākās vispārēja vakcinācija. Es atskatījos pār plecu, bet zemu gulošie mākoņi apslēpa klintis, kas mūs šķīra no Leohas. Laikam jau es nekad neuzzināšanu… vairs.

Džeimijs satvēra Donasu aiz grožiem un paveda ceļa malā pie nelie­las priežu skupsnas mazas tērcītes krastā. Viņš saņēma mani ap vidu un nocēla zemē.

-     Par Geilisu nebēdā, viņš stingri noteica, nelaižot mani vaļā. Viņa ir ļauna sieviete; ja ari nav ragana, tad slepkava gan. Viņa taču nogalēja savu viru, vai ne?

-    Jā, es atzinu un, atcerējusies Artūra Dankena aizmigloto ska­tienu, nodrebēju.

-    Taču es joprojām nesaprotu, kāpēc viņai to vajadzēja darīt. Džeimijs neizpratnē purināja galvu. Viņam bij nauda, augsts amats. Un nez vai viņš sievu sita.

Milzīgā izbrīnā paskatījos uz viņu.

-    Un tāds, tavuprāt, ir labs vīrs?

-    Nu… jā, viņš, pieri saraucis, novilka. Ko vēl sieviete var vēlē­ties?

-    Ko vēl? Biju satriekta, tāpēc kādu brīdi tikai raudzījos savā vīrā, tad apsēdos zālē un sāku smieties.

-    Kas tur tik smieklīgs? Man likās, ka notikusi slepkavība. Džei­mijs tomēr smaidīja un apskāva mani ap vidu.

-    Es tikai domāju, teicu, vēl mazliet sprauslādama, ja tev labs vīrs ir turīgs cilvēks augstā amatā, kurš nesit sievu… tad kāds esi tu?

-    0! Viņš pasmaidīja. Nu, Ārmaliet, es nekad neesmu teicis, ka esmu labs vīrs. Un tu ari neesi to teikusi. "Sadists", man šķiet, tā tu mani reiz nosauci un vēl dažos vārdos, kurus es pieklājības dēļ neatkār­tošu. Bet ne par labu vīru.

-    Labi. Tad nejutīšu tieksmi noindēt tevi ar ciānkāliju.

-    Ciānkāliju? Džeimijs ziņkāri palūkojās manī. Kas tas tāds?

-    Tas, kas nobeidza Artūru Dankenu. Tā ir viena sasodīti ātras iedarbības, spēcīga inde. Visai izplatīta manā laikā, bet ne šeit. Es domīgi nolaizīju lūpas.

-    Sajutu tās garšu uz upura lūpām, un ar to mazumiņu pietika, lai visa seja kļūtu nejūtīga. Kā tu redzēji, tā iedarbojas uzreiz. Man jau tad vajadzēja saprast nu, par Geilisu. Laikam jau viņa indi ieguva no per­siku un ķiršu kauliņiem; dauzīt kauliņus ir velnišķīgs darbs.

-    Vai viņa tev sacīja, kāpēc tā darīja?

Es nopūtos un paberzēju sev pēdas. Cīņā pie ezera biju pazaudējusi apavus un, tā kā manas pēdas nebija tā norūdītas kā Džeimijam, tad uzlasīju visādus stiebriņus un pogaļas.

To un vēl daudz vairāk. Ja tavā seglu somā ir kas ēdams, tad velc arā, un es tev visu izstāstīšu.

Nākamajā dienā mēs iegājām Broktūrekas ielejā. Kad nācām lejup no pēdējiem pakalniem, es pa gabalu pamanīju vientuļu jātnieku, kurš devās apmēram tajā pašā virzienā, kur mēs. Tas bija pirmais cilvēks, ko redzēju kopš bēgšanas no Kreinsmūras.

Vīrietis, kurš mums tuvojās, bija liela, masīva auguma, pēc skata spriežot, dižmanīgs, izturīga, pelēka sarža svārkos, tik garos, ka tie gandrīz nosedza bikses, atstājot redzamas tikai pāris collas, un snieg­baltu kravati ap kaklu.

Mēs teju nedēļu bijām pavadījuši ceļā, gulējuši zem klajas debess, mazgājušies aukstajos, dzidrajos avotu ūdeņos, tīri labi iztikuši no tru­šiem un zivīm, ko Džeimijam izdevās noķert, un augiem un ogām, ko man izdevās atrast. Ja neņem vērā pūles, kādas prasīja ēdiena sagādā­šana, tad mūsu uzturs bija labāks nekā pilī, svaigāks un noteikti daudz­veidīgāks, varbūt vienīgi mazliet neregulārs.

Bet, ja iztiku šāda klejotāju dzīve piedāvāja labu, tad izskats jau bija pavisam cits jautājums, un es aši to novērtēju, kad svešais kungs tā kā saminstinājās, pieri saraucis, apdomājās, mainīja virzienu un lēnā riksī tuvojās mums, lai noskaidrotu, kas te notiek.

Džeimijs, kurš bija uzstājis, ka lielāko tiesu ceļa, lai saudzētu zirgu, ies kājām, patiešām izskatījās atbaidošs: bikses līdz ceļgaliem klāja sar­kanīgi putekļi, krekls uzplēsts brikšņos uz zariem un vaigus un žokļus klāja nedēļu neskūti, nikni saslējušies bārdas rugāji.

Pēdējos mēnešos mati viņam bija izauguši līdz pleciem. Parasti kār­tīgi sapiti bizē vai sasieti uz pakauša, tagad biezie, nevaldāmie mati, atlaisti vaļā, bija savēlušies vara krāsas pinkās, kuras bija pilnas sīkiem lapu un zaru krikumiem. Seja bija nokaitusi tumšā bronzas tonī, zābaki no staigāšanas saplaisājuši, pie jostas duncis un zobens, viņš nudien izskatījās kā mežonīgs kalnietis.

Un es jau neizskatījos labāk. Kautrīgi ietinusies Džeimija platajā goda krekla un sava krekla driskās, kailām kājām, uz pleciem uzme­tusi viņa pledu, es izskatījos kā īsts skrandainis. Miglas, ķemmes un sukas trūkuma iedrošinātas, manas sprogas uz galvas bija sarīkojušas dumpi. Arī mani mati īslaicīgās uzturēšanās laikā pilī bija izauguši un nu, sapinkājušies kā mākonis, vēlās pār pleciem, bet, kad vējš kā tieši šobrīd pūta no mugurpuses, krita acīs.

Atbīdījusi plīvojošās šķipsnas no sejas, es vēroju pelēkā kunga pie­sardzīgo tuvošanos. Džeimijs, viņu ieraudzījis, bija apturējis zirgu un gaidīja, kad ceļinieks pienāks pietiekami tuvu, lai varētu sarunāties.

-    Tas ir Džoks Greiems, viņš man sacīja, no Mūrknārdagas.

Vīrietis piejāja dažu jardu attālumā, pievilka grožus un sēdēja,

uzmanīgi mūs pētīdams. Taukos iegrimušās acis samiedzās un ar aiz­domām kavējās pie Džeimija, tad negaidīti iepletās.

-    Lelibrokas kungs? viņš neticīgi noprasīja.

Džeimijs labdabīgi palocīja galvu. Ar pilnīgi nepamatoti īpašniecisku žestu viņš uzlika roku man uz ciskas un paziņoja:

-    Un mana Lelibrokas kundze.

Džoka Greiema mute pavērās, bet tad steigšus tika savilkta nervozā cieņas izteiksmē.

-    A… cienītā… kundze. Vīrietis ar nokavēšanos pacēla cepuri un palocījās manā virzienā. Jūs tātad dodaties… ē… mājup? viņš jau­tāja, visiem spēkiem pūlēdamies novērst degošo skatienu no manas kājas, kas saplīsušās kleitas dēļ bija redzama līdz celim kaila un notrai­pīta ar plūškoka sulu.

-    Jā. Džeimijs palūkojās pāri plecam uz spraugu kalnā, par kuru viņš man bija stāstījis, ka tā ir ieeja Broktūrekā. Vai tu, Džok, esi tur pēdējā laikā bijis?

Greiems atrāva acis no manis un paskatījās uz Džeimiju.

-    Ko? Ak tā, jā. Esmu tur bijis. Viss kārtībā. Droši vien mājinieki priecāsies tevi redzēt. Nu lai tad veicas, Freizer. Un, aši iebikstījis zir­gam sānos, viņš pagriezās malā un turpināja ceļu uz ieleju.

Mēs noskatījāmies Greiemam pakaļ. Pēkšņi aptuveni simt jardu attālumā vīrietis apstājās. Pagriezās seglos, pacēlās uz augšu kāpšļos un pielika pie mutes rokas, lai uzkliegtu. Skaņa, ko uztvēra vējš, sasnie­dza mūsu ausis paklusi, bet skaidri.

-     Priecājos, ka esi mājās!

Un tad viņš pazuda aiz kalna gala.

Broktūreka nozīmē "ziemeļu tornis". Pats tornis, kas devis mazajai muižai nosaukumu, no kalna nogāzes izskatījās tikai kā viens no dau­dzajiem klintsbluķiem, ļoti līdzīgs tiem, kurus ceļā redzējām izmētātus kalnu pakājēs.

Mēs iznācām pa šauru aizu starp diviem klinšu atsegumiem, vedot zirgu apkārt akmens blāķiem. Iet kļuva vieglāk, nogāze lēzenāk lie­cās lejup starp laukiem un šur tur izkaisītām mājām, līdz beidzot mēs nonācām pie šaura, līkumota ceļa, kas aizveda mūs līdz mājai.

Nebiju domājusi, ka tā ir tik liela; skaista trīsstāvu muižas ēka no apmestiem baltiem akmeņiem, logi apmaloti ar dabisku, pelēku akmeni, augsts slānekļa jumts ar daudziem skursteņiem un vairākas mazas, balsinātas ēkas, kas drūzmējās ap dzīvojamo māju kā cāļi ap vistu. Vecais akmens tornis, kurš atradās nelielā uzkalniņā aiz mājas, slējās sešdesmit pēdu augstumā virs līdzenuma; tam bija raganas cepu­rei līdzīgs konusveida jumts, ko apjoza trīs rindas šauru šaujamlūku.

Mums tuvojoties, pie saimniecības ēkām pēkšņi sacēlās milzīga jezga, un Donass satrūcies saslējās kājās. Nebiju nekāda labā jātniece, tāpēc es izslīdēju no segliem un apkaunojoši nokritu uz putekļainā ceļa. Džeimijam bija uztrenēta acs, kas ātri spēja novērtēt notikumu svarīgumu, tāpēc viņš traucās satvert nokritušo pavadu, atstājot mani pašas ziņā.

Kamēr tiku kājās, mani jau bija apstājuši rejoši un rūcoši suņi. Manām baiļpilnajām acīm likās, ka vismaz ducis niknu četrkājainu atiezuši pret mani baltus zobus. Atskanēja Džeimija uzkliedziens:

-     Bran! Lūk! Sheas! [7]

Suņi apjukuši apstājās kā zemē iemieti dažas pēdas no manis. Tie, nedroši ņurdēdami, staigāja man apkārt, līdz Džeimijs atkal ierunājās.

-    Sheas, mo maise![8] mierā, pagāni tādi! Bars paklausīja, un lielākā suņa aste pamazām, kā šauboties sāka vēcināties: vienreiz, divreiz.

-     Klēra! Nāc paņem zirgu! Viņš nelaidis suņus sev klāt, un tie grib tikt pie manis. Nāc lēnām; suņi tev neko nedarīs. Džeimijs runāja mierīgi, lai vēl vairāk nesatrauktu ne zirgu, ne suņus. Es nebiju tik aukstasinīga, bet piesardzīgi virzījos tuvāk. Kad saņēmu pavadu, Donass parāva galvu un pārgrieza acis, bet man nebija noskaņojuma ļauties tā niķiem, tāpēc es stingri parāvu grožus uz leju un satvēru ap­aušus.

Biezās, samtainās lūpas atiezās, bet es parāvu stingrāk. Piebāzu seju pavisam tuvu pie lielās, negantās, zeltainās acs un tikpat nikni lūrēju pretī.

-    Neuzdrošinies! es brīdināju Donasu. Citādi suņi tevi aprīs un es nepakustināšu ne pirksta, lai tevi glābtu.

Džeimijs tikmēr lēnām, izstiepis dūrē savilktu roku, gāja pretī suņiem. Tas, kas man sākumā likās milzu bars, patiesībā izrādījās tikai četri suņi: mazs, brūngans putnusuns, divi pinkaini un raibi ganu suņi un milzīgs, melns ar dzeltenu briesmonis, kas bez vārda runas varētu būt Bāskervilas suņa prototips.

Šis noslienājies radījums izstiepa kaklu, kas bija resnāks par manu vidukli, un apošņāja pastieptos pirkstus. Aste ar pieaugošu dedzību sāka šaudīties kā kuģa tauva. Tad briesmonis atgāza savu milzu galvu, ierējās no prieka un metās virsū saimniekam, nogāžot viņu atmugu­riski uz ceļa.

-     "Odisejs pat vēl šai gadā uz mīlamo dzimteni pārnāks…" es nori­tēju zirgam pie auss, bet tas īsi nosprauslojās, paužot savus uzskatus vai nu par Homēru, vai necienīgo emociju izpausmi, kas norisinājās uz ceļa.

Suņiem, kas visi reizē centās nolaizīt viņam seju, Džeimijs smie­damies bužināja spalvu un plūkāja ausis. Beidzot bija izdevies puslīdz atsist suņu uzbrukumu, un viņš, ar mokām turēdamies pretī to ekstā­zes izpausmēm, cēlās kājās.

-    Nu, vismaz kāds priecājas, mani ieraugot. Džeimijs smaidīja, glaudīdams nezvēra galvu. Tas ir Lūks… Viņš norādīja uz putnusuni. Elfins un Marss. Tie ir brāļi un ļoti labi ganu suņi. Un šis, viņš ar mīlestību uzlika roku uz milzīgās, melnās galvas sunim, kas no lai­mes slienājās, ir Brans.

-     Es tev ticēšu, teicu, piesardzīgi pastiepdama pirkstus, lai Brans var tos apošņāt. Kas ir viņš?

-    Briežu medību suns. Džeimijs paraustīja saspicētās ausis un nocitēja:

Tā Fingals izraudzījās savus suņus: Acis kā dzeloņplūme, ausis kā lapas, Krūtis kā zirgam, ķepas kā izkapts, Un aste tālu no galvas.

-    Ja tās ir laba suņa pazīmes, tad esi izvēlējies pareizo, es teicu, noskatīdama Branu. Ja viņa aste būtu no galvas vēl tālāk, tad tu varētu ar šo lopu jāt.

-    Agrāk, kad biju mazs, es tā arī darīju… ne jau ar Branu, bet ar viņa vectēvu Nērnu.

Džeimijs vēlreiz noglauda sunim galvu un izslējās, tad pievērsa skatienu mājai. Saņēma niķīgā Donasa pavadu un pagrieza, lai vestu lejā no kalna.

-     "Odisejs, man ienāca prātā… viņš arī, līdzīgos kankaros ģērbies, pa pasauli klejo…" Džeimijs nocitēja grieķu valodā, turpinādams manu pirmīt izmesto piezīmi. Un tagad, viņš ar zināmu svinīgumu sakār­toja sev apkakli, tagad pienācis laiks iet un tikt galā ar Pēnelopi un viņas pielūdzējiem.

Kad apstājāmies pie divviru durvīm, suņiem elšājot mums uz pēdām, Džeimijs saminstinājās.

-     Vai mums vajadzētu klauvēt? es, mazliet satraukta, jautāju. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani.

-    Šīs ir manas mājas, un atgrūda durvis.

Džeimijs veda mani cauri mājai, nelikdamies ne zinis gar dažiem izbiedētiem kalpiem, kuriem pagājām garām, tad cauri priekšnamam un nelielai ieroču telpai, līdz nonācām dzīvojamā istabā. Tajā lepni dižojās plats kamīns ar nospodrinātu dzegu, un šur tur pavizēja pa sudraba un stikla rotājumam, kas atspoguļoja pēcpusdienas saules zibšņus. Vienu bridi man likās, ka istaba ir tukša. Tad pamanīju, ka kaktā pie kamīna kaut kas sakustas.

Viņa bija mazāka, nekā biju domājusi. Ja viņas brālis ir tāds kā Džei­mijs, tad iedomājos, ka viņa būs vismaz mana auguma, ja ne garāka, bet sieviete, kas sēdēja pie uguns, bija tikko piecas pēdas gara. Viņa bija pavērsusies pret mums ar muguru un pastiepusi roku, lai kaut ko paņemtu no plauktiņa ar porcelāna traukiem, kleitas jostas gali bija nokārušies gandrīz līdz grīdai.

Džeimijs, sievieti ieraudzījis, sastinga.

-     Dženij, viņš ierunājās.

Sieviete pagriezās, un es paguvu baltajā sejā pamanīt tikai uzacis, melnas kā tintes spalvas, un zilas, plati ieplestas acis, bet tad viņa jau metās virsū brālim.

-     Džeimij! Lai cik sieviete bija maza, apskāviens iznāca tik spē­cīgs, ka brālis sašūpojās. Džeimija rokas automātiski apskāva māsu, un kādu bridi abi tā stāvēja: viņa cieši piekļāvusi seju brāļa kreklam, bet viņš uzlicis roku māsai uz kakla. Džeimija sejā atspoguļojās tāds neskaidrības un ilgpilna prieka sajaukums, ka jutos gandrīz lieka.

Tad sieviete, kaut ko murminādama gēlu valodā, piekļāvās Džeimijam vēl ciešāk, un viņa seja pauda šoku. Viņš satvēra māsu aiz rokām, atstūma no sevis un paskatījās uz leju.

Abas sejas bija ļoti līdzīgas tās pašas savādi ieslīpās, zilās acis un platie vaigu kauli. Tas pats plānais, kumpainais deguns, mazu drusciņu par garu. Vienīgi Džeimijs bija gaišs, bet viņa māsa tumsnēja ar veselu gūzmu cirtainu, melnu matu, kas ar zaļu lenti bija sasieti pakausī.

Dženija bija skaista, ar izteiktiem vaibstiem un alabastra baltu ādu. Un viņa nepārprotami bija grūtniecības pēdējos mēnešos.

Džeimijam bija nobālējušas lūpas.

-    Dženij, viņš čukstēja, purinādams galvu. Ak, Dženij! Mo cridh![9]

Tajā brīdī Dženijas uzmanību piesaistīja mazs bērns, kas parādījās

durvīs, un viņa atkāpās no Džeimija, nepamanījusi brāļa apjukumu. Sieviete, iedrošinoši kaut ko runādama, aiz rokas ieveda puišeli istabā. Puika mazliet palika iepakaļ, drošības pēc iebāza mutē īkšķi un gar mātes brunčiem lūrēja uz svešajiem cilvēkiem.

Skaidri varēja redzēt, ka Dženija ir puikas māte. Mazajam bija viņas biezie, melnie mati un stūrainie pleci, bet seja gan nebija Dženijas.

-     Šis ir mazais Džeimijs, viņa paziņoja, lepni skatīdamās uz dēlēnu. Un tas ir tavs tēvocis Džeimijs, mo cridh, tas, kura vārdā tu esi nosaukts.

-    Manā vārdā? Tu nosauci viņu manā vārdā? Džeimijs izskatījās l<<i cīkstonis, kuram tikko pamatīgi iebelzts pa vēderu. Viņš kāpās atpa­kaļ no mātes un bērna, līdz uzdūrās krēslam un iekrita tajā, it kā kājas Initu saļimušas. Viņš aizsedza ar rokām seju.

Tagad Džeimija māsa jau saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Sieviete piesardzīgi pieskārās brālim pie pleca.

-    Džeimij? Kas noticis, mīļais? Vai tu esi slims?

Tad viņš paskatījās augšup uz māsu, un es redzēju, ka viņa acis ir pilnas asaru.

-    Vai tev tas patiešām bija jādara, Dženij? Vai tev liekas, ka es jau neesmu gana cietis… par to, ka ļāvu tam notikt… un tev Rendela banduberns bija jānosauc manā vārdā, lai visu mūžu man pārmestu?

Dženijas seja, kas jau no dabas bija balta, zaudēja jebkādas krāsas zimes.

-    Rendela bandubērns? viņa truli pārprasīja. Tu domā, Džona Rendela? Sarkansvārču kapteiņa?

-    Jā, sarkansvārču kapteiņa. Dieva dēļ, kura vēl cita? Tu jau droši vien viņu atceries, vai ne? Džeimijs bija pietiekami atguvies, lai spētu bārstīt ierastās ironiskās piezīmes.

Dženija, vienu izliekto uzaci savilkusi aizdomās, cieši noskatīja brāli.

-     Vai tu, puis, esi zaudējis apjēgu? viņa noprasīja. Vai arī pa ceļam esi iedzēris pāri mēram?

-     Man nevajadzēja atgriezties, Džeimijs purpināja. Tad viņš pie­cēlās, solis mazliet samisējās, kad viņš nepieskaroties centās paiet māsai garām. Bet viņa stāvēja kā zemē iemieta un sakampa brāli aiz rokas.

-     Izlabo, brāl, ja es kļūdos, Dženija lēnām sacīja, bet man ir stipras aizdomas: tu gribi teikt, ka esmu kļuvusi par kapteiņa Rendela piegulētāju, un es sev jautāju: vai cirmeņi iemitinājušies tavās smadze­nēs, ka tu tā domā?

-    Ak, cirmeņi? Džeimijs apcirtās pret māsu, lūpas sarūgtinājumā raustījās. Kaut tā būtu; es labāk būtu miris un kapā, nekā redzētu savu māsu tādā ķezā. Viņš sagrāba Dženijas plecus un viegli sapuri­nāja, kliegdams: Kāpēc, Dženij, kāpēc? Par to, ka manis dēļ esi iedzi­nusi sevi postā, man ir tāds kauns, ka es varētu nomirt. Bet šis… Tad viņš pameta rokas gaisā, izmisuma žestā norādot uz izspīlēto vēderu, kas apsūdzoši pacēlās zem gaišā tērpa.

Džeimijs strauji pacirtās uz durvju pusi, un pavecāka sieviete, kurai brunčos turējās bērns un kura visu laiku bija kāri klausījusies, satrau­kumā atrāvās.

-     Man nevajadzēja šurp nākt. Es došos projām.

-    Neko tādu tu nedarīsi, Džeimij Freizer, viņa māsa asi noskal­dīja. Vismaz tik ilgi, kamēr nebūsi mani uzklausījis. Tā kā tu gribi zināt, tad apsēdies un es tev izstāstīšu visu par kapteini Rendelu.

-    Es negribu zināt! Es neko negribu dzirdēt! Kad māsa viņam tuvojās, Džeimijs strauji pagriezās pret logu, no kura varēja redzēt pagalmu. Viņa sekoja brālim, sakot: Džeimij… -, bet viņš ar sparīgu žestu viņu atraidīja.

-     Nē! Nerunā ar mani! Es teicu, ka nespēju to paciest!

-    Ak, vai tad tas ir tiesa? Dženija noskatīja brāli, kurš stāvēja pie loga, kājas iepletis, rokas atspiedis uz palodzes un muguru stūr­galvīgi viņai uzgriezis. Dženija iekoda lūpā, un sievietes sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa kaut ko apsver. Zibens ātrumā viņa pie­liecās, un roka aši kā uzbrūkoša čūska pašāvās Džeimij am zem kiltiem.

Viņš ierēcās drausmīgās dusmās un no lielā pārsteiguma stīvi izslē­jās. Džeimijs mēģināja pagriezties, bet sastinga, jo māsa acīmredzot bija ciešāk saspiedusi pirkstus.

-    Ir vīri, kas ir saprātīgi, viņa sacīja man, piemiedzot ar aci, un ir dzīvnieki, kas ir stumjami un grūžami. Un vēl ir tādi, ar kuriem nevar darīt neko, iekams neesi sagrābis tos aiz pautiem. Un tagad tu varēsi manī pieklājīgi paklausīties, viņa sacīja brālim, ja ne, es varu maz­liet pagriezt. Nu?

Džeimijs stāvēja rāms, pietvīcis sarkans un smagi elsa caur sakos­tiem zobiem.

-    Es noklausīšos, kas tev sakāms, viņš valdījās, un tad es apgrie­zīšu tev sprandu, Dženit! Laid vaļā!

Tiklīdz viņa to izdarīja, Džeimijs apcirtās kā viesulis.

-     Pie velna, ko tu iedomājies? viņš noprasīja. Centies apkaunot mani sievas priekšā? Dženiju brāļa dusmu lēkme nemaz neuztrauca. Viņa pašūpojās uz papēžiem, izsmējīgi noskatot mani un savu brāli.

-    Nu, ja jau viņa ir tava sieva, tad tavus pautus laikam pazist labāk nekā es. Neesmu tos redzējusi kopš tiem laikiem, kad tu iemācījies pats mazgāties. Esi drusku paaudzies, ko?

Džeimija seja piedzīvoja vairākas biedējošas pārejas stadijas, kad pieklājīgas uzvedības normas cīnījās ar jaunākā brāļa primitīvu impulsu iebelzt māsai pa galvu. Beidzot labas manieres guva virsroku un viņš izspieda caur zobiem ar tādu pašcieņu, cik nu spēja savākt:

-    Liec manus pautus mierā! Un, tā kā tu nevari rimties, tad pastāsti man par to Rendelu. Pastāsti, kāpēc tu izvēlējies nepaklausīt manām pavēlēm un likt negodā sevi un visu dzimtu.

Dženija iespieda rokas sānos un izslējās visā augumā, gatava cīņai. Viņa prata labāk savaldīt savu temperamentu, tomēr viņai tāds, neap­šaubāmi, bija.

-     Ak, es nepaklausīju tavām pavēlēm, ko? Un tas tevi kremt, vai ne, Džeimij? Tu zini labāk, un mēs visi darīsim, kā tu teiksi, citādi, bez šaubām, nonāksim pie ubaga tarbas. Viņa nikni uzbruka brālim. Un, ja es todien būtu darījusi, kā tu teici, tad tu beigts gulētu sēts­vidū, tēvs būtu pakārts vai ielikts cietumā par Rendela slepkavību un visa zeme par sodu būtu aizgājusi kronim. Nemaz nerunājot par mani, kad man vairs nebūtu jumta virs galvas un visa ģimene pagalam, tad man vajadzētu iztiku ubagot ceļmalās.

Tagad Džeimijs nebija bāls, bet dusmās pietvīcis koši sarkans.

-     Kā ta', un tu izvēlējies pārdoties, nevis ubagot! Es labāk nosmaktu savās asinīs un noskatītos, kā tēvs un zeme līdz ar mani nonāk ellē, un tu to labi zini!

-     Skaidrs, ka zinu! Tu, Džeimij, esi pamuļķis un vienmēr tāds esi bijis! māsa dusmās atcirta.

-     Un to saki tu! Tev vēl nepietiek, ka esi aptraipījusi savu un manu labo vārdu, tu turpini un izrādi savu negodu pa visu apkārtni!

-     Lai gan tu esi mans brālis, Džeims Freizer, ar mani tu tā nerunāsi! Ko tu ar to gribi teikt "manu negodu"? Tu lielais muļķi, tu…

-     Ko es ar to gribu teikt? Kad tu staigā apkārt, piepūtusies kā milzu krupis? Ar nicinošu rokas kustību viņš attēloja māsas grūtnieces vēderu.

Dženija soli atkāpās, atvēzējās un no visa spēka, cik spēja sako­pot, iezvēla viņam pļauku. No trieciena Džeimija galva pasitās atpakaļ un uz kakla palika balti pirkstu nospiedumi. Viņš lēnām pacēla roku pie sitiena vietas un neizpratnē blenza uz māsu. Acis Dženijai bīstami zaigoja, un krūtis dusmās cilājās. Vārdi starp baltajiem, sakostajiem zobiem gāzās straumē.

-    Ak, krupis? Smirdīgais gļēvuli… tev nav vairāk dūšas kā pamest mani neziņā, vai esi miris vai sēdi cietumā, ne pušplēsta vārda nedēļām ilgi, un tad kādā jaukā dienā tu te iesoļo turklāt ar sievu -, sēdi manā dzīvojamā istabā un apsaukā mani par krupi, piegulētāju un…

-     Es neteicu, ka tu esi piegulētāja, bet vajadzēja! Kā tu varēji…

Par spīti augumu atšķirībām, brālis un māsa tagad stāvēja viens

otram pretī gandrīz deguns pret degunu un šņāca, cenšoties valdīt savas skanīgās balsis, lai nepiebļautu visu lielo māju. Bet pūles bija vel­tas, spriežot pēc tā, ka es manīju neuzkrītoši pavīdam dažādas ziņkāres pilnas sejas lūkojamies no virtuves, priekšnama un pa logu. Nav šaubu, ka Broktūrekas pilskungs sarīkojis saistošu atgriešanos.

Nospriedu, ka būs labāk, ja ļaušu viņiem izrunāties divatā, tāpēc klusiņām izgāju priekšnamā, neveikli pamāju ar galvu vecākajai sievie­tei un devos ārā pagalmā. Tur bija maza lapenīte ar soliņu, es apsēdos uz tā un ar interesi vēros apkārt.

Blakus lapenei atradās mazs nožogots dārziņš, kurā ziedēja vasaras pēdējās rozes. Vēl tālāk bija redzama, kā Džeimijs to dēvēja, "baložu būda"; es vismaz tā domāju, spriežot pēc dažādiem baložiem, kas lidi­nājās iekšā un ārā atvērtajās režģu durtiņās ēkas augšpusē.

Es zināju, ka muižā ir šķūnis un skābbarības novietne; tām jābūt mājas otrā pusē, kur ir klēts, vistu aploks, sakņu dārzs un novārtā pamesta kapela. Un šajā pusē vēl palika neliela akmens ēciņa, kuras nolūks nebija skaidrs. No tās nāca rudenīgs vējiņš; es paošņāju gaisu un tiku atalgota ar sātīgu apiņu un rauga smārdu. Tas bija brūzis, kur gatavoja alu un miestiņu muižas vajadzībām.

Ceļš, kas gāja garām vārtiem, veda nelielā uzkalnā. Kamēr es ska­tījos, tā virsotnē parādījās un nokrēslā iezīmējās pulciņš vīru. Likās, ka viņi mirkli kavējas uz vietas it kā atvadīdamies. Tā arī bija, jo lejā nonāca tikai viens no viņiem, pārējie tieši pāri laukiem devās uz tālumā redzamo māju puduri.

Kad tas vienīgais nāca lejup, ievēroju, ka vīrietis stipri klibo. Iemesls kļuva skaidri redzams, tiklīdz viņš ienāca pa vārtiem. Labās kājas vietā zem ceļa bija koka protēze.

Kaut arī svešinieks kliboja, viņa kustības bija jauneklīgas. Patiesībā, kad viņš pienāca tuvāk lapenei, redzēju, ka viņam ir tikai pāri par div­desmit gadiem. Viņš bija gara auguma, gandrīz tikpat garš kā Džeimijs, bet krietni šaurāks plecos un tievs, faktiski varētu teikt, kaulains.

Vīrietis apstājās pie lapenes ieejas, smagi uzgūla režģim un ar inte­resi raudzījās manī. Pāri augstajai pierei krita biezi, brūni mati, un dziļi iegrimušajās, brūnajās acīs atspoguļojās laba oma.

Kamēr es gaidīju ārā, Džeimija un viņa māsas balsis bija kļuvušas skaļākas. Siltā laika dēļ logi bija atvērti, un no šejienes diezgan labi varēja dzirdēt strīdniekus, kaut arī ne katru vārdu varēja saprast.

-     Okšķerīgā, uzmācīgā kuce! rēnajā vakarā skaļi noplīkšķēja Džei­mija balss.

-     Un tev nav tik daudz goda, lai… Viņa māsas atbildi aizrāva pēk­šņi uzpūtuši brāzma.

Jaunpienācējs viegli ar galvu pameta uz māju pusi.

-    Ak tad Džeimijs pārnācis.

Es pamāju ar galvu, nezinādama, vai man vajadzētu nosaukt savu vārdu. Tam nebija nozīmes, jo jaunais vīrietis pasmaidīja un palocīja galvu.

-     Es esmu īans Marejs, Dženijas vīrs. Un jūs laikam būsiet… ak…

-     Tā ārmaliešu skuķe, kuru Džeimijs apprecējis, es pabeidzu tei­kumu viņa vietā. Mans vārds ir Klēra. Tad jūs jau zinājāt? es iejau­tājos, kad viņš sāka smieties. Domas joņoja. Dženijas vīrs?

-     O jā. Mums to pavēstīja Džo Ors, kas to atkal bij dzirdējis no skārdnieka Ārdraiga. Kalnienē neko ilgi nevar paturēt noslēpumā. Tev tas jāzina, pat ja esi precējusies tikai knapi mēnesi. Dženija jau nedē­ļām ilgi lauza galvu, kāda tu būsi.

-     Padauza! mājā auroja Džeimijs. Dženijas vīrs ne aci nepamirk­šķināja, bet turpināja mani pētīt ar draudzīgu ziņkārību.

-     Smuka merģele, viņš atzina, mani atklāti noskatījis. Vai tev patīk Džeimijs?

-    Nu… jā. Jā, patīk, es mazliet izbrīnīta atbildēju. Pamazām jau biju pieradusi pie vairumam kalniešu raksturīgā tiešuma, tomēr šad un tad tas mani pārsteidza nesagatavotu.

Vīrietis savilka lūpas un palocīja galvu, kā pauzdams savu apmieri­nātību, tad apsēdās man blakus uz sola.

-    Labāk dosim viņiem vēl kādu brīdi laika, viņš sacīja, pamādams uz mājas pusi, kur tagad klaigāšana notika gēlu valodā. Likās, viņu itin nemaz neinteresē strīda iemesls. Kad sekstes gaisā, Freizeri nevienā neklausās. Vispirms viņi izklaigājas, un tad reizēm izdodas viņus vest pie prāta, bet pirms tam nekad.

-    Jā, esmu pamanījusi, es sausi piekritu, un jaunais paziņa sāka smieties.

-     Ak, tad esat precējušies jau gana ilgi, lai to ievērotu, ko? Mēs dzirdējām, kā Dūgals piespieda Džeimiju tevi precēt, viņš sacīja, nelik­damies ne zinis gar strīdu, bet visu uzmanību veltīdams man. Bet Dženija teica, ka vajagot ko vairāk par Dūgalu Makenziju, lai piespiestu Džeimiju darīt to, ko viņš nevēlas. Tagad, kad tevi redzu, saprotu, kam­dēļ viņš paklausīja. īans savilka uzacis, mudinādams mani paskaidrot tuvāk, bet pieklājīgi neuzstāja.

-     Laikam jau viņam bija savi iemesli, es noteicu, cenšoties sada­līt uzmanību starp manu sarunu biedru un mājā notiekošo, kur cīņas trokšņi turpinājās. Es negribu… tas ir, es ceru… īans pareizi iztul­koja manu svārstišanos un skatienu uz dzīvojamās istabas logiem.

-     0, laikam jau tev ir kāds sakars ar to. Bet viņa izvilks no brāļa visu, vai tu tur būsi vai ne. Zini, viņa briesmīgi mīl Džeimiju un rai­zējās, kamēr viņa nebij mājās, īpaši, kad tik pēkšņi nomira tēvs. Tu to zini? Brūnās acis bija vērīgas un tiešas, it kā gribēdamas izmērīt, cik liela uzticēšanās valda starp mani un Džeimiju.

-    Jā, Džeimijs stāstīja.

-     Ahā. Viņš pamāja uz māju. Tad vēl tas, ka viņa ir grūta.

-    Jā, arī to es pamanīju.

-     Būtu grūti nepamanīt, vai ne? īans par atbildi pasmaidīja, un mēs abi sākām smieties. Tad viņa kļūst kašķīga, bet es viņai to nepārmetu. Tomēr tik drosmīgs, lai ielaistos strīdā ar sievieti devītajā mēnesī, es neesmu. Viņš atlaidās un izstiepa sev priekšā koka kāju.

-     Zaudēju pie Domjē, karojot kopā ar Fērgusu nik Leodas, viņš pastāstīja. Sprāgstoša lode. Vakaros drusku smeldz. Vīrietis paber­zēja kāju tieši virs ādas manšetes, kas noturēja kāju pie stumbeņa.

-     Vai esi mēģinājis ierīvēt ar Gileādas balzamu? es jautāju.

Ūdenspipars vai sautētas rūtas arī labi palīdz.

-    Ūdenspiparu neesmu provējis, viņš ieinteresēts atbildēja.

Pajautāšu Dženijai, vai viņa zina, kā to gatavo.

-      O, es ar prieku sataisīšu. Man šis vīrietis patika. Atkal paskatī­jos uz mājas pusi. Ja mēs tik ilgi te paliksim, šaubīdamās piebildu. Kādu brīdi tērzējām par šo un to, abi ar vienu ausi klausīdamies strīdā aiz logiem, līdz īans parāvās uz priekšu, rūpīgi noliekot savu mākslīgo kāju zem sevis, un tikai tad piecēlās.

-     Laikam tagad mums vajadzētu iet. Ja kāds no viņiem paklusēs pietiekami ilgi, lai sadzirdētu otru, tad būs sāpīgi.

-    Cerams, ka tās būs vienīgās sāpes.

īans iesmējās.

-     O, nedomāju, ka Džeimijs viņai sitīs. Viņš ir pieradis izturēt izai­cinājuma priekšā. Dženija varētu iesist viņam pliķi, bet neko vairāk.

-    Viņa jau to izdarīja.

-      Nu, šaujamie visi ieslēgti, naži ir ķēķī, ja nu vienīgi tie, kas Džeimijam līdzi. Un nedomāju, ka viņš ļaus māsai pienākt tik tuvu, lai viņa varētu dabūt dunci. Nē, viņiem nekas nedraud. īans apstājās pie durvīm. Kas attiecas uz mums abiem… viņš nopietni piemiedza ar aci, …tas ir cits jautājums.

Kad īans ienāca mājā, kalpones satrūkās un pašķīda uz visām pu­sēm. Tikai saimniecības vadītāja ar Džeimija vārdabrāli pie varenajām krūtīm joprojām kā apburta kavējās pie dzīvojamās istabas durvīm, nespējot atrauties no aizraujošās scēnas. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi notiekošajā, ka brīdī, kad īans viņu uzrunāja, viņa salēcās, it kā viņš būtu viņai iedūris ar cepures adatu, un piespieda savai strauji puk­stošajai sirdij roku.

īans pieklājīgi pamāja viņai ar galvu, paņēma mazo zēnu un pirmais devās iekšā dzīvojamā istabā. Mēs apstājāmies turpat pie sliekšņa, lai novērtētu situāciju. Brālis un māsa uz mirkli bija apklusuši, lai ievilktu elpu, bet spuras joprojām bija gaisā un abi lūrēja viens uz otru kā nik­numa pārņemti runči.

Mazais Džeimijs, ieraudzījis māti, sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos tēvam no rokām, un, ticis uz grīdas, traucās pie Dženijas kā mā­jās atgriezies pasta balodis. "Mammu!" viņš sauca. "Klēpī! Džeimijs grib klēpī!" Pagriezusies viņa pacēla zēnu un piekļāva sev pie pleca kā vairogu.

-     Mīļumiņ, vai tu vari pateikt tēvocim, cik tev gadu? Dženija jau­tāja, pārslēgusi balsi uz dudināšanu, aiz kuras tomēr vēl skaidri ska­nēja zobenu tērauds. Zēns to sadzirdēja; viņš pagriezās un piespieda seju mammai pie kakla. Viņa automātiski glāstīja bērna muguriņu, joprojām nikni blenzdama brālī.

-    Tā kā viņš nesaka, es pateikšu. Šī gada augustā Džeimijam palika divi gadi. Ja tu proti rēķināt par ko es ļoti šaubos -, tad saskaitīsi, ka viņš ieņemts sešus mēnešus pēc tam, kad pēdējo reizi redzēju tavu Rendelu, kas tepat mūsu pagalmā ar zobenu sita no mana brāļa ārā pēdējo dzīvību.

-    Ak tad tā? Džeimijs paglūnēja uz māsu. Es dzirdēju kaut ko citu. Visi zina, ka tu ar to vīrišķi likies gultā un ne vienu reizi vien, bet kā ar miļāko. Šis ir viņa bērns. Džeimijs nicinoši pameta skatienu uz savu vārdabrāli, kurš bija pagriezies, lai zem mammas zoda lūrētu uz lielo, trokšņojošo svešinieku. Es tev ticu, ka šis jaunais bastards nav viņa; Rendels līdz martam bija Francijā. Tātad tu esi ne tikai padauza, bet arī neizvēlīga. Kurš tad aplaimojis tevi ar pēdējo brēkuli?

Man blakus stāvošais jaunais vīrietis ieklepojās, tādējādi pārtrauk­dams istabā valdošo spriedzi.

-     Es, viņš klusi sacīja. Un arī ar to. Koka kājas dēļ viņš stīvi pagāja uz priekšu, paņēma mazo zēnu no dusmīgās mātes rokām un uzsēdināja sev uz rokas. Kādu dienu būs man līdzīgs.

Patiesībā, skatot abas sejas vīrieša un zēna -, varēja redzēt, ka tās ir gandrīz vienādas, izņemot viena apaļos vaigus un otra kumpaino degunu. Tāda pati augsta piere un plānas lūpas. Tādas pašas izliek­tas uzacis virs tādām pašām tumšām, valgi brūnām acīm. Džeimijs uz viņiem skatījās ar tādu izteiksmi, it kā būtu dabūjis pa muguru ar smilšu maisu. Viņš aizvēra muti un norija siekalas, acīmredzot nezinā­dams, ko tagad iesākt.

-     īan, viņš izmocīja vārgā balsī. Tad tu esi precējies?

-     0 jā, jautri attrauca viņa švāģeris. Citādi nebūtu labi, vai ne?

-     Skaidrs, Džeimijs nomurmināja. Viņš noklepojās un pamāja ar galvu jauniegūtajam māsasvīram. Tas ir… ē… ļoti laipni, īan. Tas ir, es gribēju teikt, apprecēt viņu. Ārkārtīgi laipni.

Juzdama, ka šajā brīdī Džeimijam varētu noderēt morāls atbalsts, es nostājos vīram blakus un pieskāros viņa rokai. Dženijas acis domīgi kavējās pie manis, bet viņa neko neteica. Džeimijs paskatījās apkārt un likās satrūcies, mani ieraugot, it kā būtu aizmirsis par manu eksistenci. Un kāds tur brīnums, ja tā būtu, es nodomāju. Bet viņš vismaz, šķiet, priecājas par iejaukšanos un pastiepa roku, lai pievilktu mani tuvāk.

-     Mana sieva, Džeimijs strupi paziņoja. Tad ar galvu norādīja uz Dženiju un īanu. Mana māsa un viņas… ē… viņš apklusa, kamēr mēs ar īanu apmainījāmies pieklājīgiem smaidiem.

Dženija neļāva pieklājības normām novirzīt viņu no galvenā.

-     Ko tu ar to gribi teikt, ka īans, mani apprecot, bijis laipns? Dženija noprasīja, neliekoties ne zinis par iepazīstināšanu. It kā es nebūtu nekas! īans jautājoši pavērās sievā, un viņa nievājoši pameta ar roku uz Džeimiju. Viņš domā, ka tu biji laipns, paņemot mani tādu aptraipītu! Dženija nosprauslojās tik skaļi, kas darītu godu pat div­reiz lielākam cilvēkam. Muldoņa!

-     Aptraipītu? īans izskatījās satrūcies, un Džeimijs pēkšņi pielie­cās un cieši satvēra māsu aiz augšdelma.

-     Vai tu viņam neizstāstīji par Rendelu? Izklausījās, ka viņš ir patiesi satriekts. Dženij, kā tu tā varēji?

Tikai tas, ka īans bija satvēris Dženijas otru roku, kavēja viņu mesties brālim pie rīkles. īans stingri pabīdīja sievu sev aiz muguras un pagriezies ielika viņai rokās mazo Džeimiju, tā ka viņai vajadzēja satvert bērnu, citādi tas nokristu zemē. Tad īans apņēma ap pleciem lielo Džeimiju un taktiski aizveda drošā attālumā.

-     Diez vai šis jautājums apspriežams dzīvojamā istabā, viņš sacīja klusā un zemā balsī, bet, iespējams, tev būs noderīgi uzzināt, ka tava māsa kāzu naktī bija jaunava. Galu galā es to varu apliecināt.

Tagad Dženijas taisnās dusmas sadalījās puslīdz vienādi starp brāli un vīru.

-     Kā tu uzdrošinies manā klātbūtnē sacīt tādas lietas, īan Marej? sieviete uzšvirkstēja. Vai arī kad manis nav klāt! Mana kāzu nakts ir tikai mana un tava darīšana katrā ziņā ne viņai Tā tik trūka, lai tu viņam vēl parādītu palagus no kāzu nakts!

-     Nu, ja es to izdarītu, tad viņam mute būtu ciet, vai ne? īans samiernieciskā tonī noteica. Nu, nu, mo dhu, tev nevajag tā uztrauk­ties, tas nav labi mazajam. Un klaigāšana uztrauc ari mazo Džeimiju. Viņš pastiepa rokas pēc dēla, kurš klusi šņaukājās, īsti nezinādams, vai tagad vajadzētu raudāt. īans pameta ar galvu man un ar acīm norādīja Džeimija virzienā.

Uztvērusi mājienu, es paņēmu Džeimiju pie rokas un aizvilku uz atzveltnes krēslu neitrālā teritorijā. īans līdzīgi bija iekārtojis Dženiju uz dīvāniņa un stingri uzlicis viņai roku uz pleca, lai noturētu uz vietas.

-    Nu tad… Par spīti neuzkrītošajai ārienei, īanam Marejam neno­liedzami bija zināma teikšana. Turēju roku Džeimijam uz pleca un jutu, ka sasprindzinājums pamazām aizplūst.

Iedomājos, ka istaba mazliet atgādina boksa ringu, kur pretējos stūros cīkstoņi nemierīgi trinas, trenera gādīgās rokas pieskatīti, gaidī­dami signālu, kad atkal varēs mesties cīņā.

īans smaidīdams pamāja sievasbrālim ar galvu.

-     Džeimij! Zini, vecais, man liels prieks tevi redzēt. Mēs priecāja­mies, ka esi atgriezies mājās un sieva līdz ar tevi. Vai ne, mo dhu? viņš noprasīja Dženijai. Varēja redzēt, ka īana pirksti ciešāk saspiež sievas plecu.

Viņa nebija no tām, ko varēja izrīkot ar varu. Lūpas sakniebās šaurā līnijā, it kā būtu aizzīmogotas, tad negribīgi pavērās, lai izspiestu vārdus.

-    Tad jau redzēs, sieviete izmeta un atkal saknieba lūpas.

Džeimijs nobrauca ar roku pa seju, tad pacēla galvu un bija gatavs

jaunam raundam.

-     Es taču redzēju, ka tu iegāji mājā kopā ar Rendelu, viņš stūrgal­vīgi atgriezās pie sava. Un, spriežot pēc tā, ko viņš man vēlāk sacīja… kā viņš varēja zināt, ka tev uz krūts ir dzimumzīme?

Dženija skali nosprauslājās.

-    Vai tu atceries visu, kas todien notika, vai ari kapteinis ar zobenu izklapēja no tevis atmiņu?

-     Protams, atceros! Es to nekad neaizmirsīšu!

-    Tad varbūt tu atceries, ka vienā bridi es viņam pamatīgi iebelzu ar celi pa kājstarpi?

Džeimijs piesardzīgi ierāva galvu plecos.

-    Nu, atceros.

Dženijai lūpās parādījās pārākuma smaids.

-     Nu tādā gadījumā, ja tava sieva, kura ir šeit klāt, starp citu, tu galīgi neproti uzvesties, tev vienreiz vajadzētu pateikt, kā viņu sauc, bet lai nu paliek ja viņa izturētos pret tevi līdzīgi un tu to pārpā­rēm esi pelnījis kā tu domā, vai pēc pāris minūtēm tu spētu pildīt savus vira pienākumus?

Džeimijs, kurš jau vēra muti atbildei, pēkšņi to aizvēra. Viņš ilgi nenovērsdamies skatījās uz māsu, tad viens lūpu kaktiņš viegli noraus­tījās.

-     Tad jau redzēs, viņš izmeta. Lūpas atkal noraustījās. Līdz šim viņš bija sēdējis, saliecies uz priekšu, tagad atgāzās atpakaļ un lūkojās Dženijā ar viegli skeptisku sejas izteiksmi, kā jaunākais brālis klausās vecākās māsas pasakās, juzdamies pietiekami vecs, lai brīnītos, bet pret savu gribu viņai tomēr mazliet ticēdams.

-    Patiešām?

Dženija pagriezās pret vīru.

-    Atnes palagus, īan! viņa pavēlēja.

Džeimijs padodoties pacēla abas rokas.

-    Nē! Nē, es tev ticu. Tikai tas, kā viņš izturējās pēc…

Dženija nomierinājusies un augstsirdīga savā uzvarā ieslīga īana apskāvienā un cieši, cik nu lielais vēders ļāva, piespieda sev bērnu.

-     Nu, pēc tā, ko Rendels teica ārā, diez vai viņš savu vīru priekšā varēja atzīties, ka ir nespējīgs, vai ne tā? Viņam vajadzēja izlikties, ka savu solījumu izpildījis, vai ne? Un, viņa atzina, man jāsaka, ka tas vīrietis bij ļoti nepatīkams; viņš man iesita un saplēsa kleitu. Patiesību sakot, viņš ar savu centību mani gandrīz noveda līdz ģībonim, bet, kad atguvos un atkal pieklājīgi saģērbos, angļi jau bij projām un tu līdz ar viņiem.

Džeimijs izdvesa garu nopūtu un uz mirkli aizvēra acis. Lielās rokas gulēja uz ceļiem, es vienai uzliku savu plaukstu un viegli saspiedu. Viņš saņēma manu roku, atvēra acis, veltīja man vāju, atzinīgu smaidu un atkal pievērsās māsai.

-    Labi, viņš noteica. Bet es gribu zināt, Dženij, vai tad, kad tu gāji ar viņu iekšā, vai tad tu zināji, ka viņš tev neko nepadarīs?

Dženija brīdi klusēja, bet skatiens ne uz mirkli nenovērsās no brāļa sejas, un beidzot viņa, viegli smaidīdama, noliedzoši papurināja galvu.

Ar izstieptu roku viņa apturēja Džeimija turpmākos iebildumus, un putna spārnam līdzīgās uzacis savilkās skaistā jautājuma grimasē.

-     Un, ja tu savu dzīvību vari mainīt pret manu godu, tad saki, kāpēc mans gods ir mazvērtīgāks par tavu dzīvību? Māsas uzacis, tādas pašas, kādas rotāja brāļa seju, niknumā savilkās. Vai arī tu gribi teikt, ka es tevi nemīlu tikpat stipri kā tu mani? Bet, ja tu grasies tā teikt, Džeimij Freizer, tad es tev tagad saku: tas nav tiesa!

Māsa savu sakāmo vēl nebija pabeigusi, kad Džeimijs jau vēra muti, lai atbildētu, bet, izskanot pēdējam teikumam, viņš nezināja, ko teikt. Viņš spēji aizvēra muti, kamēr māsa turpināja izmantot savas labvēlī­gās pozīcijas.

-    Jo es tevi mīlu, kaut ari tu esi ietiepīgs, negudrs, ģeķīgs tukšpauris. Un es neļaušu tev izlaist garu uz ceļa sev pie kājām tikai tāpēc, ka tu vienreiz mūžā nespēj turēt ciet muti!

Divi zilu acu pāri nikni vērās viens otrā, uz visām pusēm šķiežot dzirksteles. Ar grūtībām norijis apvainojumus, Džeimijs izmisīgi mek­lēja saprātīgu atbildi. Likās, ka viņš pieņēmis lēmumu kaut ko darīt. Beidzot viņš izslēja plecus un padevās.

-     Nu labi, piedod, Džeimijs sacīja. Man nebij taisnība, un es lūdzu tev piedošanu.

Krietnu brīdi brālis un māsa cieši lūkojās viens otrā, bet, lai kādu piedošanu viņš gaidīja no māsas, viņš to nesaņēma. Kodīdama lūpu, Dženija cieši pētīja Džeimiju, bet neko neteica. Beidzot viņš zaudēja pacietību.

-     Es teicu, ka nožēloju! Ko vēl tu gribi? viņš uzstājīgi noprasīja. Vai tu gribi, lai es tavā priekšā metos ceļos? Ja vajag, es to darīšu, tikai pasaki!

Dženija lēnām purināja galvu, iekodusi lūpā.

-     Nē, viņa beidzot sacīja, nevēlos, lai tu pats savā mājā mestos i eļos. Tomēr piecelies.

Džeimijs paklausīja, viņa nolika bērnu uz sēdekļa, piegāja pie brāļa un nostājās viņa priekšā.

-     Novelc kreklu, viņa pavēlēja.

-     Nevilkšu!

Viņa izrāva krekla apakšmalu no kiltiem un sniedzās pēc pogām. Daudz netrūka, ka viņš pretotos ar spēku, bet skaidri varēja redzēt, ka vai nu paklausīs, vai ļaus sevi izģērbt. Saglabādams, cik nu cieņas spēdams, Džeimijs atkāpās un, cieši sakniebis lūpas, novilka strīdīgo apģērba gabalu.

Dženija ar lielu loku gāja viņam apkārt un pētīja muguru, viņas sejā atspoguļojās tāda pati rūpīgi savaldīga vienaldzības izteiksme, kādu redzēju Džeimija sejā, kad viņš slēpa spēcīgas emocijas. Viņa pamāja ar galvu, it kā guvusi apstiprinājumu tam, ko jau bija paredzējusi.

-     Nu, ja tu, Džeimij, esi uzvedies kā muļķis, tad izskatās, ka esi par to samaksājis. Viņa maigi ar roku apsedza vislielāko rētu uz brāļa muguras.

-     Izskatās, ka tev stipri sāpējis. "Jā-

-     Vai tu raudāji?

Viņa rokas pie sāniem nevilšus savilkās dūrēs. -Jā!

Dženija atkal paspēra dažus soļus, lai varētu ieskatīties brāļa sejā, smailais zods bija izsliets, un iešķībās acis raudzījās platas un spožas.

-     Es arī, viņa klusi noteica. Katru dienu, kopš viņi tevi aizveda.

Sejas ar platajiem vaigu kauliem atkal bija viena otras spogulis, bet

to izteiksme bija tāda, ka es klusiņām piecēlos un izgāju virtuvē, lai atstātu viņus vienus. Kad man aiz muguras aizvērās durvis, es redzēju, ka Džeimijs satver māsas rokas un piesmakušā balsī kaut ko saka gēlu valodā. Dženija piegāja tuvāk, brālis viņu apskāva, un izspūrusī košā galva pieliecās pie tumšās.

Vakariņās mēs bijām gatavi vai vilku apēst, tad ļāvāmies miegam plašā, labi izvēdinātā guļamistabā un gulējām kā baļķi. Kad mēs nākamajā dienā pamodāmies, saule jau būtu augstu, ja vien debesis neklātu mākoņi. To, ka ir vēls, es jutu pēc rosības mājā, kad saime, cenšoties mūs nepamodināt, dara savus darbus, un pēc kārdino­šajām smaržām, kas cēlās augšup pa kāpnēm.

Pēc brokastīm vīrieši gatavojās apmeklēt nomniekus, pārbaudīt žogus, salabot ratus un vispār baudīt dzīvi. Kad viņi priekšnamā vilka mugurā svārkus, īans pamanīja Dženijas lielo grozu, kas stāvēja uz galda pie spoguļa.

-    Vai man atnest no dārza ābolus, Dženij? Tad tev nevajadzētu tik tālu iet.

-    Laba doma! iesaucās Džeimijs, uzmetot vērtējošu skatienu māsas milzīgajam vēderam. Ja nu viņa pa ceļam izmetas.

-    Es tūlīt nometīšu tevi tur, kur tu stāvi, Džeimij Freizer, Dženij a asi atcirta, mierīgi palīdzēdama īanam uzvilkt svārkus. Esi vienreiz noderīgs un paņem to mazo briesmoni sev līdzi. Kruķa kundze ir maz­gātavā; puiku vari tur atstāt. Viņa pakustināja kāju, tādējādi nokratot mazo Džeimiju, kas turējās mātei svārkos un visu laiku monotoni īdēja: "Opā, opā."

Viņa tēvocis paklausīgi paķēra mazo briesmoni ap vidu, pagrieza ar galvu uz leju un sajūsmā spiedzošu izlika aiz durvīm.

-    Ah! Dženija apmierināta nopūtās un pieliecās tuvāk pie spo­guļa zelta ietvara, lai nopētītu, vai labi izskatās. Viņa apslapināja mutē pirkstu un pieglauda uzacis, tad aizdarīja kleitas pogas pie kakla. Cik jauki apģērbties, ja kāds nekarājas tev brunčos vai ap ceļgaliem. Daž­kārt nevaru ne aiziet uz mazmājiņu, ne pateikt kaut vienu teikumu, lai netiktu pārtraukta.

Dženijas vaigi bija piesārtuši, un zilā zīda kleita izcēla tumšo matu spožumu. īans pasmaidīja, siltās, brūnās acis kvēloja, raugoties ziedo­šajā sievā.

-    Nu tagad tev būs brīvs brīdis, lai aprunātos ar Klēru. Savil­cis uzacis, viņš palūkojās manī. Droši vien viņa prot pietiekami labi uzvesties, lai paklausītos, bet. Dieva dēļ, nerādi savas dzejas, citādi mēs ar Džeimiju vēl nebūsim atpakaļ, kad viņa ar nākamo pasta karieti jau trauksies atpakaļ uz Londonu.

Vīra ķircināšanās Dženiju nesatrauca, viņa tikai pasita īanam zem deguna knipi.

-    Par to nu es, mans draugs, neraizējos. Nākamā pasta kariete ies tikai nākamā gada aprīlī, un līdz tam laikam Klēra ar mums būs jau apradusi. Taisies nu prom, Džeimijs gaida.

Kamēr vīri kārtoja saimniecības lietas, mēs ar Dženiju vadījām laiku dzivojamā istabā, viņa adīja, bet es tinu kamolā šādus tādus dzi­jas galus un kārtoju krāsainos zīda diegus.

Ārēji draudzīgas, mēs sarunājoties piesardzīgi laipojām un viena otru ar acs kaktiņu vērojām. Džeimija māsa un Džeimija sieva; Džeimijs bija centrālais punkts, ap kuru, kaut vārdos nenosauktu, riņķoja mūsu domas.

Kopēja bērnība Dženiju un Džeimiju saistīs uz mūžu, kā viena auduma velkus un audus, bet musturi atšķirtības, aizdomu un pēc tam laulību dēļ vairs nebija tik skaidri. īana pavediens metos ieaudās jau no paša sākuma, bet manējais gan bija jauns. Kā veidosies šis raksts, kad dažādie pavedieni nospriegosies cits pret citu?

Mūsu saruna grozījās ap nenozīmīgām tēmām, bet zem šīs virskār­tas skaidri runāja skaļi nepateikti vārdi.

-     Vai kopš mātes nāves saimniecību tu vadīji viena pati?

-     0 jā. No desmit gadu vecuma.

Es viņu auklēju un mīlēju kā mazu zēnu. Ko tu darīsi ar vīru, kuru es palīdzēju izveidot?

-     Džeimijs saka, tu esot reti laba dziedniece.

-     Es pārsēju viņam plecu, kad mēs iepazināmies.

Jā, esmu laba dziedniece un laipna. Un es par viņu parūpēšos.

-     Dzirdēju, jūs ļoti drīz apprecējāties.

Vai tu apprecēji manu brāli zemes un naudas dēļ?

-    Jā, tas notika ļoti ātri. Es lidz laulībām pat nezināju Džeimija īsto uzvārdu.

Man nebija ne jausmas, ka viņam pieder muiža; es varēju viņu apprecēt tikai viņa paša dēļ.

Un tā turpinājās visu rita cēlienu, viegla launaga laikā un jau pēc­pusdienā, kad mēs, viena otru vērtējot, apmainījāmies pieklājības frā­zēm, informācijas druskām, viedokļiem, nelieliem, piesardzīgiem jokiem. Sievieti, kura kopš desmit gadu vecuma vadīja lielu saimniecību un kura kopš tēva nāves un brāļa pazušanas tika galā ar muižu, nevarēja novērtēt ar vieglu roku. Netiku gudra, ko viņa par mani domā, jo likās, ka viņa tikpat labi kā brālis prata slēpt savas domas.

Kad kamīna pulkstenis sāka sist piekto stundu, Dženija nožāvā­jās un izstaipījās, bet apģērba gabals, ko viņa bija lāpījusi, pār apaļo vēderu noslīdēja uz grīdas.

Viņa neveikli mēģināja to pacelt, bet es nometos ceļos viņai blakus.

-     Neliecies, es pacelšu.

-    Tencinu… Klēra. Dženija pirmo reizi nosauca mani vārdā un bikli pasmaidīja, es atbildēju ar smaidu.

Nepaguvām atsākt sarunu, kad mūs pārtrauca saimniecības vadītā­jas Kruķa kundzes ierašanās, kura pabāza garo degunu gar stenderi un noraizējusies apvaicājās, vai neesam redzējušas mazo Džeimiju.

Dženija ar nopūtu nolika šuvekli.

-    Atkal aizlaidies, ko? Esi mierā, Lizij. Droši vien būs aizgājis ar tētiņu vai onkuli. Iesim pameklēt, labi, Klēra? Man pirms vakariņām derētu ieelpot svaigu gaisu.

Viņa smagnēji piecēlās kājās un pieķērās ar roku muguras izlieku­mam. Ievaidējusies viņa šķībi man uzsmaidīja.

-    Vēl apmēram trīs nedēļas. Nevaru vien sagaidīt.

Mēs lēnām staigājām pa ipašumu, Dženija norādīja man uz alus brūzi un kapelu, pastāstīja muižas vēsturi un to, kad kura daļa būvēta.

Kad tuvojāmies baložu būdas stūrim, izdzirdējām no lapenītes ska­nam balsis.

-    Re, kur viņš, palaidnis, ir! Dženija iesaucās. Nu, kad es dabūšu viņu rokā!

-    Pagaidi. Es satvēru viņas elkoni, jo caur zēna balsi dzirdēju citu, dobjāku.

-    Nekreņķējies, vecīt, teica Džeimija balss. Gan iemācīsies. Tas ir diezgan grūti, vai ne, ja krāniņš nestiepjas tālāk par nabu?

Es palūrēju ap stūri un ieraudzīju, ka Džeimijs sēž uz malkas skal­dāmā bluķa, iegrimis sarunā ar savu vārdabrāli, kurš drosmīgi cīnījās ar apģērba krokām.

-    Ko tu dari ar to bērnu? es aizdomīgi apvaicājos.

-     Mācu šim jaunajam cilvēkam, vārdā Džeimss, kā apgūt sarežģīto mākslu nečurāt sev uz kājām, viņš paskaidroja. Liekas, ka tas ir mazākais, ko onkulis var viņam iemācīt.

Es savilku uz augšu vienu uzaci.

-     Runāšana nelīdz. Šķiet, ka mazākais, ko tēvocis viņa labā var darīt, ir parādīt.

Džeimijs pasmaidīja.

-     Nu, mēs jau dažas reizes pamēģinājām. Taču pēdējā reizē gadījās neliela ķibele. Viņi ar māsasdēlu apmainījās ar savstarpēji apsūdzo­šiem skatieniem. Uz mani neskaties, viņš sacīja zēnam. Tu pats biji vainīgs. Es teicu, lai tu stāvi mierīgs.

-     Khm, nokremšļojās Dženija, paskatoties uz brāli un tāpat uz savu dēlu. Mazais Džeimijs uzvilka sev pāri galvai priekšautu, bet lie­lākais bez mulsuma priecīgi pasmaidīja, piecēlās un notrauca no bik­sēm gružus. Viņš uzlika roku uz māsasdēla apsegtās galvas un pagrieza zēnu uz māju pusi.

-     "Katrai lietai ir savs nolikts laiks," viņš citēja Bībeli, "un kat­ram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda." Vispirms, mazais Džeims, mēs strādājam, tad mazgājamies. Un tad paldies Dievam ir laiks vakariņot.

Ticis galā ar neatliekamākajiem darbiem, Džeimijs nākamās die­nas pēcpusdienā izbrīvēja laiku un izvadāja mani pa māju. Celta 1702. gadā, tā savam laikam bija ļoti moderna ēka, ar tādiem jaunieve­dumiem kā podiņu krāsns un virtuves sienā iebūvēta milzīga ķieģeļu maizes krāsns, lai maize vairs nav jācep pavarda pelnos. Pirmā stāva priekšnama, kāpņu un dzīvojamās istabas sienas klāja gleznas. Šur tur pa kādai idilliskai ainavai vai dzīvnieka attēlam, bet vairums bija ģime­nes locekļu un radu portreti.

Apstājos pie gleznas, kurā bija redzama Dženija bērnībā. Mazā meitenīte sēdēja uz dārza mūrīša, un aiz muguras viņai vijās stīgas ar sarkanām lapām. Uz mūrīša rindojās putni: zvirbuļi, strazds, cīrulis un pat fazāns; visi tie grūstījās un tekalēja, lai iegūtu vietu blakus smejo­šajai saimniecei. Šī glezna ļoti atšķīrās no visiem formāli pozētajiem portretiem, kur viens vai otrs sencis drūmi lūkojas no ierāmējuma, it kā viņiem žņaugtu apkakles.

-     To gleznoja mana mamma, Džeimijs sacīja, pamanījis manu interesi. Viņa zīmējusi daudzas no tām bildēm, kas izkārtas kāpņu telpā, bet te ir tikai divi no viņas darbiem. Viņai pašai vienmēr vislabāk patikusi šī. Liels, strups pirksts maigi pieskārās audeklam, velkot pa sarkanlapainās stīgas līniju. Tie bija Dženijas pieradinātie putni. Kad vien kāds atrada putnu, klibu vai ar salauztu spārnu, stiepa to viņai, un pēc dažām dienām māsa bija nabadziņu saārstējusi un tas ēda viņai no rokas. Šis man vienmēr ir atgādinājis īanu. Pirksts uzsita pa fazānu, kas, izpletis spārnus, lai noturētu līdzsvaru, ar tumšām, pielūgsmes pilnām acīm raudzījās saimniecē.

-    Tu esi briesmīgs, Džeimij, es smējos. Vai tu ari te esi?

-     Kā tad. Viņš pieveda mani pie pretējās sienas netālu no loga.

No rāmja nopietni man pretī vērās divi sarkanmataini, tartānā

ģērbti puišeļi, viņi sēdēja blakus milzīgam briežu sunim. Tie noteikti bija Nērns, Brena vectēvs, Džeimijs un viņa vecākais brālis Villijs, kas vienpadsmit gadu vecumā nomira no masalām. Spriedu, ka Džeimijam gleznošanas brīdī nevarēja būt vairāk par diviem gadiem; viņš stāvēja starp vecākā brāļa ceļiem, vienu roku uzlicis sunim uz galvas.

Par Villiju Džeimijs man stāstīja ceļā uz Leohu, kādu nakti pie ugunskura vientulīgā ielejā. Atcerējos mazo, no ķirša izgrebto čūsku, ko viņš izvilka no sporana un man parādīja.

"Villijs man to uzdāvināja piektajā dzimšanas dienā," viņš bija sacī­jis, ar pirkstu viegli glāstot līganos izliekumus. Čūskiņa bija smieklīga, mākslinieciski izliektu ķermeni, un galva pagriezta atpakaļ, lai skatītos pāri plecam, ja čūskām būtu pleci.

Džeimijs iedeva man mazo koka mantiņu, un es uzmanīgi to gro­zīju pirkstos.

-     Kas tur apakšā ieskrāpēts? S-o-n-i-j-s? Sonijs?

-    Tas esmu es, Džeimijs sacīja, noliecis galvu, it kā justos mazliet sakaunējies. Tas ir mīļvārdiņš, atvasinājums no mana otra vārda Alek­sandrs. Tā mani sauca Villijs.

Gleznā redzamo zēnu sejas bija stipri līdzīgas; visiem Freizeru bēr­niem piemita tas tiešais skatiens, kas vēstīja nenovērtējiet mūs par zemu. Taču šajā portretā Džeimija vaigi vēl bija apaļīgi un deguntiņš uzrauts kā mazam bērniņam, toties brāļa spēcīgie kauli jau ļāva cerēt, ka izaugs kārtīgs vīrs; šis solījums gan netika piepildīts.

-    Vai tu viņu ļoti mīlēji? es klusi jautāju, uzlikusi plaukstu Džeimijam uz rokas. Viņš, raudzīdamies kamīna liesmās, pamāja ar galvu.

-     0 jā, viņš sacīja ar vieglu smaidu lūpās. Villijs bija piecus gadus vecāks par mani, un es turēju viņu par Dievu vai vismaz Kristu. Visur staigāju viņam pakaļ, nu, vismaz tik, cik viņš ļāva.

Džeimijs novērsās un aizklīda līdz grāmatplauktiem. Gribēdama ļaut viņam mirkli pakavēties vienatnē, es paliku un lūkojos ārā pa logu.

No šīs mājas puses es cauri lietus sīpām tālumā varēju neskaidri saskatīt klinšainu pakalnu ar zaļu zāli apaugušu virsotni. Tas man atgā­dināja Feju kalnu, kur biju izgājusi cauri akmeņiem un iznirusi no truša alas. Tikai seši mēneši. Bet likās, ka aiztecējis jau ļoti daudz laika.

Džeimijs bija pienācis un nostājies man blakus pie loga. Skatīda­mies ārā uz biezo lietus aizkaru, viņš sacīja:

-     Bij vēl kāds iemesls. Galvenais.

-     Iemesls? es stulbi pārjautāju.

-     Kāpēc es tevi apprecēju.

-     Un kāds tas bija? Nezinu, ko gaidīju, varbūt vēl kādus atklā­jumus par Freizeru ģimenes sarežģītajām attiecībām. Bet tas, ko viņš pateica, zināmā mērā sagādāja vēl lielāku triecienu.

-     Es tevi gribēju. Viņš novērsās no loga un ieskatījās man sejā. Neko citu es tik loti savā mūžā nebiju gribējis, viņš klusiņām pie­bilda.

Mēma no brīnumiem, es turpināju viņā lūkoties. Lai ko es biju gai­dījusi, bet ne jau tādu atzīšanos. Redzēdams, ka es vaļēju muti brīnos, Džeimijs bezrūpīgi turpināja: Jautāju savam tēvam, kā es zināšu, ka tā ir īstā sieviete, un viņš man atbildēja, ka tad, kad pienāks laiks, man nebūs nekādu šaubu. Un nebij ar'. Kad es atmodos tajā tumšajā naktī zem koka ceļā uz Leohu un tu sēdēji man uz krūtīm un lamājies par to, ka es noasiņoju, es teicu sev: "Džeimij Freizer, lai arī tu neredzi, kā viņa izskatās, un lai ari viņa sver tik, cik kārtīgs vilcējs zirgs, šī ir tā sieviete."

Es metos viņam klāt, bet Džeimijs atkāpās, ātri bērdams vārdus.

-     Es teicu sev: "Viņa divas reizes vairāku stundu laikā ir lāpījusi tevi; dzīve Makenziju klana vidū ir tāda, kāda tā ir, tikpat labi varu precēt sievieti, kas var apturēt asiņošanu un salikt salauztus kaulus." Un vēl es sev teicu: "Džeimij, puis, ja tev tik patīkams viņas pieskāriens atslēgkaulam, iedomājies, kā tas būtu tur zemāk…"

Viņš aizslēpās aiz krēsla.

-     Protams, iedomājos, ka tā jūtos vienkārši pēc četriem klosterī pavadītiem mēnešiem, nebaudot sieviešu sabiedrības labumus, bet tad jājiens visu nakti kopā… Viņš apklusa, lai teatrāli nopūstos, izrau­dams man no pirkstiem savu piedurkni, tad turpināja: …ar to bur­vīgi apaļo pakaļu, iespiestu manā kājstarpē… Džeimijs izvairījās no sitiena, kas bija mērķēts uz viņa kreiso ausi, un pakāpās sānis, starp mums izvirzīdams mazu galdiņu. Un to akmens cieto galvu, kas sitās man pret krūtīm… Mazs metāla rotājums atsitās pret viņa galvu un ar troksni aizripoja pa grīdu. Es teicu sev…

Tagad Džeimijs smējās jau tik stipri, ka vajadzēja laiku pa laikam ieraut elpu.

-    Džeimij… es teicu… lai ari viņa ir viena ārmaliešu maita… ar odzes mēli… un pakaļu kā… kāda tam nozīme, ka s-seja viņai kā a-aitai…

Es viņu glīti paklupināju un ar ceļiem uzmetos uz vēdera, kad viņš nogāzās zemē tā, ka visa māja norībēja.

-    Vai tu gribi teikt, ka apprecēji mani mīlestības dēļ? es stingri noprasīju. Viņš savilka uzacis un cīnījās pēc elpas.

-    Vai tad es… tikko… to neteicu?

Ar vienu roku Džeimijs apņēma manus plecus, otru veikli pabāza zem brunčiem un turpināja nežēlīgi knaibīt to manu ķermeņa daļu, kuru tikko bija slavējis.

Tajā brīdī istabā iepeldēja Dženija, lai paņemtu savu rokdarbu gro­ziņu, un uzjautrināta vēroja brāļa izdarības.

-     Un ko tu esi sadomājis, manu mazo Džeimij? viņa jautāja, savil­kusi uzacis.

-     Mīlējos ar savu sievu, viņš izdvesa, aizelsies no smiešanās un cīkstēšanās.

-     Tam tu varēji atrast piemērotāku vietu. Viņa savilka uz augšu otru uzaci. Ierausi pakaļā skabargas.

Lelibroka vienlaikus bija gan mierīga, gan ļoti rosīga vieta. Likās, ka, tiklīdz nodzied gailis, visi uzreiz ceļas augšā un saimniecība dūk­dama griežas kā sarežģīts pulksteņa mehānisms līdz saules rietam, kad zobratiņi un ritentiņi, kas visu darbinājuši, cits pēc cita apstājas un aizripo tumsā meklēt vakariņas un gultu, lai no rīta atkal brīnumainā kārtā parādītos savās īstajās vietās.

Lai muiža sekmīgi darbotos, katrs vīrietis, sieviete un bērns bija ļoti būtiski. Un es nespēju iedomāties, kā šos pēdējos gadus tā varēja iztikt bez saimnieka. Tagad ne tikai Džeimija, bet arī manas rokas tika liktas pie pamatiga darba. Pirmo reizi es izpratu, kāpēc skoti tik strikti nosoda dīkdienību, kas man agrāk (vai šajā gadījumā vēlāk) likās tīrā dīvainība. Dīkdienība tiktu uzskatīta ne tikai par morālas degradācijas pazīmi, bet arī par apvainojumu dabiskajai lietu kārtībai.

Protams, bija arī neaizmirstami brīži. Tie īsie laika sprīži, kas paiet tik ātri, kad viss šķiet sastindzis un eksistence absolūtā līdzsvarā, kā brīdis, kad gaisma mijas ar tumsu, kad ne vienai, ne otrai nav varas pār tevi.

Tādu bridi es izbaudiju otrās vai trešās dienas vakarā pēc mūsu ierašanās muižā. Es sēdēju uz sētas aiz mājas un aiz torņa varēju redzēt dzeltenīgos laukus līdz klints malai un koku rindai pārejas tālā­kajā malā, kas pamazām satumsa un kļuva melna uz debesu pērļainās vizmošanas fona. Gan tuvie, gan tālie priekšmeti likās vienādā attā­lumā, jo to garās ēnas sakusa ar krēslu.

Gaisā jautās dzestrums, kas vēstīja, ka naktī būs salna, un es nodo­māju, ka drīz būs jāiet iekšā, kaut ari negribējās pamest šo sastingušo skaistumu. Nemanīju Džeimija tuvošanos līdz brīdim, kad viņš apse­dza manus plecus ar smagu mēteli. Nebiju ievērojusi, ka kļuvis vēss, un sapratu to tikai tad, kad mani ieskāva biezās vilnas sargājošais sil­tums.

Džeimija rokas, liekot man ap pleciem mēteli, apskāva mani, un es, viegli drebinādamās, atspiedos pret viņu.

-    Jau no mājas redzēju, kā tu drebi, Džeimijs sacīja, saņemot manas rokas. Ja neuzmanīsies, sasaldēsies.

-     Un tu? Es pagriezos, lai paskatītos uz vīru. Par spīti arvien asā­kajam dzestrumam gaisā, viņš izskatījās pilnīgi apmierināts, būdams vienā kreklā un kiltos, un tikai neliels deguna apsārtums liecināja, ka šis nav no mīlīgākajiem vakariem.

-     Ak, esmu pieradis. Skotiem nav tik šķidras asinis kā jums dien­vidu zildeguņiem. Viņš pacēla uz augšu manu zodu un smaidīdams noskūpstīja manu degunu. Es saņēmu viņu aiz ausīm un pavilku uz leju.

Tas bija vilcies pietiekami ilgi, lai mūsu ķermeņa temperatūra izlī­dzinātos, un siltās asinis straujā plūdumā šalca man ausīs, kad es atlie­cos atpakaļ, cenšoties noturēties uz žoga malas. Vējš pūta no mugur­puses, mezdams man sejā matu šķipsnas. Džeimijs tās notrauca man no pleciem, ar pirkstiem pieglauzdams izspūrušās lokās tā, ka caur tām spīdēja rietošā saule.

-    Kad gaisma spīd no muguras, izskatās, ka tev ap galvu būtu nimbs, viņš klusi sacīja. Eņģelis ar zelta kroni.

-    Un tu, es runāju tikpat klusi, braukdama ar pirkstu pa viņa žokļa līniju, kur dzintarainā gaisma vizēja bārdas rugājos. Kāpēc tu man neteici to agrāk?

Viņš saprata, par ko es runāju. Uzacs savilkās uz augšu, un lūpas i/.liecās smaidā, vienu sejas pusi apspīdēja kvēlojošā saule, otra grima cnā.

-     Nu… es zināju, ka tu negribi mani precēt. Man nebija vēlēšanās apgrūtināt tevi vai padarīt sevi par muļķi, sakot to tad, kad skaidri zināju, ka gulēsi ar mani tikai tāpēc, lai cienītu solījumu, kuru nevēlē­jies dot. Džeimijs turpināja smaidīt, nokrēslā pazibēja baltie zobi, kad viņš apsteidza manus iebildumus. Vismaz pirmajā reizē. Zini, sieva, man ir savs lepnums!

Es pastiepu rokas un pievilku viņu sev klāt tā, ka viņš stāvēja man starp kājām, kad es sēdēju uz žoga. Juzdama vēso ādu, es apņēmu ar kājām viņa gurnus un apsedzu ar plato mēteli, kas nokarājās kā spārni. Auduma nodrošinātajā patvērumā viņš cieši mani apskāva, un es piekļāvu vaigu pie viņa batista krekla.

-    Mīļā, viņš čukstēja. Ak, mana mīļā! Es tevi ļoti gribu.

-    Tas taču nav viens un tas pats, vai ne? es jautāju. Nu, mīlē­šana un gribēšana.

Viņš mazliet piesmacis iesmējās.

-     Bet sasodīti tuvu, Ārmaliet, vismaz man. Es varēju just viņa alku spēku, cietu un vibrējošu. Pēkšņi viņš atkāpās, pieliecās un nocēla mani no sētas.

-     Uz kurieni mēs ejam? Mēs devāmies projām no mājas uz gobu audzi, kuras paēnā atradās vairāki šķūnīši.

-    Meklēt siena kaudzi.

pamazām es atradu savu vietu saimniecības ikdienas ritmā. Tā kā Dženija vairs nespēja izstaigāt lidz nomnieku mājām, tad šo pie­nākumu uzņēmos es, reizēm man līdzi nāca staļļu zēns, reizēm Džeimijs vai īans. Ņēmu līdzi ēdienu un zāles, kā nu mācēdama, ārstēju saslimušos un devu padomu, kā uzlabot veselību un higiēnu, ieteiku­mus, kurus uzņēma ar lielāku vai mazāku pateicību.

Lelibrokā es staigāju pa māju un apkārtni, darot darbus, kur varēju būt noderīga, galvenokārt dārzā. Turklāt Lelibrokā vēl bija ne tikai mazais, skaistais košumdārzs, bet arī garšaugu dārziņš un milzīgs sakņu dārzs jeb dārzenājs, kas nodrošināja muižu ar rāceņiem, kāpos­tiem un kabačiem.

Džeimijs, lai atgūtu nokavēto laiku, bija visur darbistabā ar grā­matvedības dokumentiem, laukos ar nomniekiem un zirgu stallī ar īanu. Man likās, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk par pienākumu vai peļņu. Mums drīz būs jādodas projām; viņš gribēja visu ievirzīt sliedēs, lai darbi paši ritētu, kamēr viņš būs projām, līdz viņš līdz mēs varē­sim atgriezties te uz visiem laikiem.

Es zināju, ka mums būs jādodas projām, tomēr mierīgajā Lelibrokā, Dženijas, īana un mazā Džeimija dzīvespriecīgajā sabiedrībā es jutos, kā beidzot pārnākusi mājās.

Kādu ritu pēc brokastīm Džeimijs piecēlās no galda un paziņoja, ka došoties uz ielejas otru galu, jo gribot apskatīt zirgu, ko Mārtiņš Meks pārdodot.

Dženija stāvēja pie bufetes un pagriezās, saraukusi uzacis.

-    Vai tu domā, ka tas ir droši, Džeimij? Pēdējā mēneša laikā pa visu novadu vazājušās angļu sardzes.

Viņš paraustīja plecus un paņēma svārkus, ko bija uzlicis uz krēsla atzveltnes.

-     Būšu uzmanīgs.

-    Paklau, Džeimij, ierunājās īans, ienācis ar malkas klēpi kamī­nam. Es gribēju jautāt… vai tu šorīt vari aizkāpt līdz dzirnavām? Vakar bij ienācis Džoks un teica, ka kaut kas sagājis dēlī ar ratu. Es uzmetu aci, bet divatā mēs netikām gudri. Man liekas, ratā zem ūdens iepinušies kādi mēsli.

Māsasvīrs viegli uzsita pa savu koka kāju un uzsmaidīja man.

-    Staigāt es, paldies Dievam, varu, jāt arī, bet peldēt nejaudāju. Es tikai šļakstos un bradāju pa riņķi kā vabole.

Džeimijs nolika svārkus atpakaļ uz krēsla un pasmaidīja par svaiņa salīdzinājumu.

-    Nav jau tik ļauni, īan, ja tāpēc viss rīts nav jāpavada ledainā dzir­navu dīķī. Labi, es aiziešu. Viņš pagriezās pret mani.

-    Vai negribi nākt man līdzi, Armaliet? Rīts tāds smuks, un tu vari paņemt savu kurvīti. Viņš pameta ironisku skatienu uz milzīgo klūgu grozu, ko es ņēmu līdzi, ejot lasīt zālītes. Iešu uzvilkt kreklu. Tūlīt nākšu. Viņš devās uz kāpnēm un vingri uzskrēja augšā, lecot pa trim pakāpieniem uzreiz.

Mēs ar īanu sasmaidījāmies. Ja viņš nožēloja, ka viņam tādi varoņ­darbi tagad liegti, tad prasmīgi slēpa aiz prieka par Džeimija spēku pārpilnību.

-     Cik labi, ka viņš ir atgriezies, īans sacīja.

-     Kaut mēs varētu te palikt, es pažēlojos.

Maigi brūnajās acīs pavīdēja satraukums.

-     Bet jūs taču nedosieties projām tūlīt?

Es papurināju galvu. Nē, tūlīt vēl ne. Bet labu laiku pirms sāk snigt. Džeimijs bija nolēmis, ka vislabāk mums būtu doties uz Bjūliju Freizeru klana sēdekli. Varbūt viņa vectēvs lords Lavets varēs ko darīt mūsu labā; ja ne, tad vismaz spēs mums palīdzēt tikt uz Franciju.

īans nomierinājies pamāja ar galvu.

-    Jā, skaidrs. Bet jums vēl ir dažas nedēļas laika.

Bija skaista, saulaina rudens diena, gaiss dzirkstošs kā sidrs, un debesis tik zilas, ka varētu tajās noslīkt. Mēs gājām lēnām, jo es lasīju vēlīnus mežrožu ziedus un dipsaku galvas, un par šo to pļāpā­jām.

-    Jaunnedēļ ir Ceturkšņa rentes diena, Džeimijs ieminējās. Vai tava jaunā kleita būs gatava?

-     Es ceru. Kāpēc prasi, vai tas ir tik liels notikums?

Viņš man uzsmaidīja un paņēma no manis grozu, kamēr es pielie­cos noraut biškrēsliņa kātu.

-    Nu, tā varētu teikt. Zināms, ne tik krāšņs kā Kolama godi, bet visi Lelibrokas nomnieki ieradīsies maksāt renti un izrādīt cieņu jaunajai Lelibrokas kundzei.

-     Laikam jau viņi brīnīsies, ka esi apprecējis anglieti.

-    Domāju, ka daži tēvi būs vīlušies; pirms mani saņēma ciet un aizveda uz Fortviljamu, es te lakstojos ap vienu otru zelteni.

-     Vai nožēlo, ka neapprecēji vietējo meitu? es koķetēju.

-    Ja tu gaidi, ka es teikšu "jā", viņš uztvēra manu noskaņu, bridi, kad tev rokā cūku kaujamais dūcis, tad tu slikti domā par manu veselo saprātu.

Es nometu dunci, ko biju paņēmusi augu rakšanai, atplētu rokas un stāvēju gaididama. Kad viņš beidzot mani palaida vaļā, es atkal pielie­cos pēc dunča un paķircinājos:

-    Visu laiku prātoju, kā tas nākas, ka tu tik ilgi paliki nevainīgs. Vai tad visas Lelibrokas meitas ir tik neglītas?

-     Nē, viņš sacīja, acis samiedzis spožajā saulē. Tur vainīgs mans tēvs. Reizēm mēs abi mēdzām vakaros pastaigāties pa laukiem un tad runājām par visu ko. Kad biju pietiekami vecs, lai kaut kas tāds varētu atgadīties, viņš man pastāstīja, ka vīrietim jāatbild par savu sēto sēklu, jo viņa pienākums ir rūpēties par sievieti un aizsargāt viņu. Un, ja es neesmu gatavs to darīt, tad man nav tiesības uzvelt sievietes pleciem nastu par savas rīcības sekām.

Džeimijs pameta skatienu atpakaļ uz māju. Un uz mazo dzimtas kapsētu netālu no torņa, kur bija apbedīti viņa vecāki.

-    Viņš sacīja, ka vīrieša dzīvē vislieliskākais ir gulēt ar sievieti, kuru mīl, Džeimijs klusi teica. Viņš man uzsmaidīja, un acis viņam bija tikpat zilas kā debesis virs galvas. Tēvam bija taisnība.

Viegli pārlaidu pirkstus viņa vaigam līdz zodam.

-    Diezgan nežēlīgi pret tevi ir likt tev tik ilgi gaidīt, es ieminējos.

Džeimijs pasmaidīja, spirdzinošais rudens vējš plivināja kiltus

viņam ap ceļiem.

-     Nu, Baznīca gan māca, ka pašapmierināšanās ir grēks, bet mans tēvs sacīja, ka, pēc viņa domām, ja jāizvēlas apgānīt sevi vai kādu nabaga sievieti, tad kārtīgs vīrs nesīs upuri.

Izsmējusies es papurināju galvu un teicu:

-    Nē. Nē, neko vairāk es neprasīšu. Tomēr tu saglabāji nevainību.

-    Tikai pateicoties Dieva žēlastībai un tēvam, Armaliet. Man liekas, kopš četrpadsmit gadu vecuma man galvā nebij nekā cita kā vien skuķi. Bet tad mani aizsūtīja uz Bīnečadu pie Dūgala.

-     Un tur meiteņu nebija? es painteresējos. Man likās, ka Dūgalam bija meitas.

-     Kā tad. Četras gabalas. Divas jaunākās nav nekādas glītās, bet vecākā bij traki smuka. Pāris gadu vecāka par mani, Mollija. Un mana uzmanība viņai diez kā neglaimoja. Es lūrēju uz Molliju pāri vakariņu galdam, bet viņa augstprātīgi manī noraudzījās un jautāja, vai man esot katars. Tādā gadījumā man esot jāliekas gultā, bet, ja ne, viņa būtu ļoti pateicīga, ja es aizvērtu muti, jo viņa ēdot nevēloties skatīties man rīklē.

-     Pamazām sāku saprast, kā tu varēji palikt nevainīgs, es teicu, parāvusi uz augšu brunčus, lai uzkāptu uz žoga šķērskoka. Bet visas taču nebija tādas.

-     Nē, Džeimijs domīgi sacīja un pastiepa roku, lai palīdzētu man tikt pāri žogam. Mollijas jaunākā māsa Tabita bija krietni draudzī­gāka. Viņš, kavēdamies atmiņās, pasmaidīja.

-     Tibija bij pirmā meitene, kuru es noskūpstīju. Pareizāk būtu teikt, ka viņa bij pirmā meitene, kas noskūpstīja mani. Nesu viņas vietā no kūts uz pienotavu divus spaiņus piena un visu laiku kalu plā­nus, kā dabūt viņu aiz durvīm, jo no turienes viņa nevarēs aizbēgt, un noskūpstīt. Bet man bij aizņemtas rokas, un, lai es tiktu iekšā, durvis vajadzēja atvērt viņai. Un tā sanāca, ka beigu beigās es tiku iespiests aizdurvē, Tiba pienāca, saņēma mani aiz ausīm un noskūpstīja. Un izšļakstīja pienu, viņš vēl piebilda.

-     Izklausās pēc neaizmirstamas pirmās pieredzes, es nosmējos.

-     Šaubos, vai viņai tā bij pirmā reize. Džeimijs smaidīja. Tiba bij zinošāka par mani. Bet nekāda lielā mācīšanās mums nesanāca; aptu­veni pēc pāris dienām Tibas māte pieķēra mūs pieliekamajā kambari. Viņa neko neteica, tikai uzmeta man niknu skatienu un lika Tibijai iet klāt galdu, bet gan jau viņa bij pastāstījusi Dūgalam.

Ja Dūgals Makenzijs bija tik ašs uz atmaksas pieprasīšanu par mā­sas goda aizskaršanu, varu tikai minēt, ko viņš spētu izdarīt, aizstāvot meitu.

-     Man skrien šermuļi pār muguru. Arī es smaidīju.

-     Man ar', Džeimijs nodrebinājās. Tā kā sakaunējies viņš iesāņus uzmeta man skatienu.

-    Tu jau zināsi, ka jauni zēni dažkārt no rītiem pamostas ar… nu, ar… Viņš nosarka.

-    Jā, es zinu, lietišķi noteicu. Tāpat ir arī divdesmit trīs gadus veciem večiem. Vai tu domā, ka es neievēroju? Tu pietiekami bieži esi man to parādījis.

-    Mmphmm. Nu, nākamajā rītā pēc tam, kad Tibas māte mūs pie­ķēra, es pamodos rītausmā. Biju sapņojis par viņu… par Tibu, ne jau par viņas māti un nemaz nebiju pārsteigts, ka sajutu sev uz daikta roku. Bet brīnums bij tas, ka tā nebij mana roka.

-    Un arī Tibijas ne?

-     Nē, zināms, ka ne. Viņas tēva.

-     Dūgala? Pie joda…?

-     Nu, es atvēru acis un viņš, ļoti mīļi smaidīdams, raudzījās manī no augšas. Tad apsēdās uz gultas malas un mēs jauki papļāpājām kā tēvocis ar māsasdēlu, kā audžutēvs ar audžudēlu. Viņš ļoti priecājo­ties, ka es dzīvoju viņa mājā, jo viņam pašam dēla nav, un tā tālāk. Ka visai ģimenei es ļoti patīkot. Cik stipri viņam sāpētu, ja es tādas jaukas, nevainīgas jūtas, ko viņa meitas jūt pret mani, izmantotu ļaun­prātīgi, bet viņš, protams, esot laimīgs, ka varot man uzticēties kā paša dēlam.

Un visu laiku, kamēr viņš tā runāja un es gulēju, vienu roku Dūgals I arēja uz dunča, bet ar otru bij satvēris manus pautus. Tāpēc es teicu "|ā, krusttēv" un "nē, krusttēv", un, kad viņš aizgāja, es satinos segā un sapņoju par cūkām. Un lidz sešpadsmit gadu vecumam, kad ierados l.eohā, nevienu meiteni vairs neskūpstīju.

Džeimijs smaidīdams skatījās uz mani. Mati viņam bija atsieti uz pakauša ar ādas sloksni, bet īsākie uz galvvirsas, kā parasti, spurojās un skaidrajā, dzidrajā gaisā vizuļoja sarkani zeltaini. Ceļā no Leohas uz Kreignedanu viņa āda bija ieguvusi tumsnēju bronzas toni, un tagad viņš izskatījās pēc rudens lapas, kas jautri griežas vējā.

-    Un kā bij ar tevi, mana daiļā Ārmaliet? viņš jautāja. Vai pui­kas skrēja tev pakaļ, mēles izkāruši, vai ari tu biji kautrīga un bikla?

-    Ne tik kautrīga kā tu, es piesardzīgi sacīju. Man bija astoņi gadi.

-    Jezebele! Kurš tad bij tas laimīgais?

-    Tūristu gida dēls. Tas notika Ēģiptē. Viņam bija deviņi gadi.

-     0, tad tu neesi vainojama. Tevi paveda vecāks vīrietis. Un noteikti viens sasodīts pagāns.

Ielejā mūsu acīm pavērās dzirnavas, tās bija gleznainas, sienas klāja dzeltens apmetums, pie vienas kvēloja tumšsarkanu vīnstīgu rež­ģis, zaļie slēģi, tīri, kaut arī mazliet pabalējuši, bija atvērti, lai ielaistu dienasgaismu. Ūdens priecīgi šalca, pa slūžām zem stāvoša dzirnu rata gāzdamies dīķī. Tur peldēja pīles, un ceļā uz dienvidiem te bija nolai­dušies atpūsties krūklis un gaigala.

-     Skaties! es ierunājos, apstādamās kalna virsotnē, satvērusi Džeimija roku, lai arī viņš apstātos. Vai nav skaisti?

-     Būtu daudz smukāk, ja dzirnu rats grieztos, viņš noburkšķēja. Tad palūkojās manī un pasmaidīja.

-    Jā, Ārmaliet. Šī ir skaista vieta. Bērnībā es te nācu peldēties… aiz upes pagrieziena ir plats līcis.

Drīz vien, paejot dažus soļus uz leju, cauri vītolu priekškaram to varēja ieraudzīt. Un arī zēnus. Viņi bija četri, šļakstināja ūdeni, peldēja un klaigāja, pliki kā zirņi.

-     Brrr, es, vērodama peldētājus, nodrebinājos. Rudenim laiks bija loti labs, tomēr gaiss bija pietiekami dzeldīgs, lai es priecātos, ka esmu paņēmusi lakatu. Jau skatoties vien, man asinis stingst dzīslās.

-    Ak tā? Džeimijs nobrīnījās. Nu tad ļauj man tās uzsildīt.

Pametis skatienu uz zēniem upē, viņš atkāpās lielas kastaņas ēnā.

Apņēmis mani ap vidu, viņš ari mani ievilka ēnā.

-    Tu nebiji pirmā zeltene, kuru bučoju, viņš klusi sacīja. Bet zvēru, ka būsi pēdējā. Un viņš liecās pretī manai uz augšu pavērstajai sejai.

Pēc steidzīgas iepazīstināšanas ar melderi, kurš iznāca no sava mitekļa, es devos atvilkt elpu uz dzirnavu dīķi, bet Džeimijs tikmēr vai­rākas minūtes klausījās paskaidrojumus, kas noticis ar dzirnavu ratu. Pēc tam melderis iegāja dzirnavās, lai mēģinātu pagriezt dzirnakmeni no iekšpuses, bet Džeimijs brīdi stāvēja un domīgs vērās tumšajā ar ūdenszālēm aizaugušā dīķa dzelmē. Beidzot, paraustījis plecus, viņš sāka vilkt nost drēbes.

-    Neko nepadarīsi, viņš izmeta man adresētu piezīmi. īanam taisnība zem slūžām kaut kas iestrēdzis. Man būs jānirst un… Es noelsos, un viņš apklusa, tad pagriezās pret krastu, kur es sēdēju, noli­kusi grozu sev blakus.

-    Un kas tev vainas? Džeimijs man stingri noprasīja. Vai nekad agrāk neesi redzējusi vīrieti apakšbiksēs?

-    Ne… gluži… tādās! Smieklu dēļ es nevarēju parunāt, tomēr dažus vārdus man izdevās izteikt. Pieļāvis, ka vajadzēs nirt, Džeimijs zem kiltiem bija uzvilcis īsu apģērba gabalu, kas bija neiedomājami vecs, šūts no sarkana flaneļa, bet vēlāk salāpīts ar neaptverami plaša klāsta krāsu un materiālu ielāpiem. Acīmredzot šīs apakšbikses sākumā bija piederējušas cilvēkam, kura viduklis bijis par vairākām collām resnāks nekā Džeimijam. Bikses šļauganās ielocēs bistami karājās pār plakano vēderu uz pašiem gurnu kauliem.

-    Vai tās piederēja tavam vectēvam? es minēju, neveiksmīgi cen­šoties apspiest ķiķināšanu. Vai ari vecaimātei?

-    Tēvam, viņš salti atteica, augstprātīgi manī raugoties. Tu taču nedomāji, ka sievas un savu nomnieku acu priekšā bridīšu ūdeni pliks kā ola, vai ne?

Ar milzīgu pašcieņu Džeimijs saņēma vienā rokā lieko audumu un brida dīķi. Iedams pa ūdeni blakus ratam, viņš novērtēja situāciju, tad dziļi ievilka elpu un ienira; pēdējais, ko es no viņa redzēju, bija sarka­nās flaneļa apakšbikses, piepūtušās kā balons. Dzirnavnieks, izliecies pa logu, sauca uzmundrinājumus un norādījumus, tiklīdz gludā, slapjā galva iznira virspusē, lai ieelpotu.

Dīķa krasts bija biezi apaudzis ar mitrumu mīlošiem augiem, un es ar savu dunci raku malvas saknes un mazās, smalklapainās vīgriezes. Grozs jau bija līdz pusei pilns, kad aiz muguras izdzirdēju pieklājīgu kāsu.

Kāsētāja bija ļoti veca vai vismaz tāda izskatījās. Viņa balstījās uz vilkābeles nūju, savīkstljusies drānās, kuras viņa noteikti valkāja jau pirms divdesmit gadiem, bet tagad sarukušajam stāvam tās bija daudz par platu.

-     Labs ritiņš, vecā sieviete sveicināja, vairākkārt pamādama ar galvu. Iestivināts balts galvas auts noslēpa gandrīz visus matus, tikai dažas tēraudsirmas šķipsnas bija izsprukušas savā vaļā un pielipušas pie vaigiem līdzīgiem sažuvušiem ābolišiem.

-     Labrīt, es atņēmu sveicienu un jau cēlos kājās, bet viņa spēra dažus soļus uz priekšu un pārsteidzoši graciozi noslīga man blakus zemē. Cerēju, ka viņa spēs atkal piecelties.

-     Es esmu… iesāku, bet nebiju lāgā atvērusi muti, kad svešā mani pārtrauca.

-     Tu, protama lieta, esi jaunā kundzene. Esmu Makneba kundze vecā Makneba, tā mani sauc, jo, redz, manas vedeklas tak ar' ir Mak­neba kundzes. Ar kārnu roku viņa pavilka sev tuvāk manu grozu un ieskatījās tajā.

-     Malvas sakne… jā, tā labi der pret baušlaku. Bet to tu gan, zeltenīt, labāk nebrūķē. Viņa piebikstīja ar pirkstu mazam, brūnganam bumbulim. Izskatās pēc lilijas saknes, bet nav.

-     Kas tad tā ir? es jautāju.

-     Čūskmēlīte. Ja šito apēd, zeltenīt, tad jāvārtās pa istabu. Viņa izņēma bumbuļus no groza un ar plunkšķi sameta ūdenī. Tad iecēla grozu sev klēpī un lietpratīgi izrakņāja tā saturu, bet es skatījos daļēji man nāca smiekli, bet daļēji jutos aizkaitināta. Ziņkāri apmierinājusi, veča atdeva grozu man.

-    Nu, priekš ārmaliešu sievišķa esi gana gudra, viņa mani novēr­tēja. Vismazam atšķir pātaini no balandas. Viņa pameta skatienu uz dīķi, kur bija parādījusies Džeimija galva, gludena kā ronim, tad atkal pazudusi zem dzirnavām. Redzu, ka pilskungs nav apņēmis tevi tikai aiz smukā ģīmja vien.

-     Paldies, es pateicos un nolēmu uztvert to kā komplimentu. Vecās sievas acis, asas kā adatas, bija piekaltas manam viduklim.

-     Grūta vēl neesi? vecā Makneba skaidri un gaiši noprasīja.

-    Aveņu lapas, tā ir laba lieta. Sauju aveņu lapu pasautē kopā ar mežrožu augļiem, dzer augošā mēnesi, no ceturkšņa līdz pilnam. Kad mēness dilst, no pilna līdz pusei, ņem drusku bārbales un izskalo dzemdi.

-     0, es iesaucos, nu…

-    Man pilskungam ir viena lūgšana, vecā turpināja. Bet skatos, ka šimbrīžam viņš ir aizņemts, tamdēļ es to pateikšu tev.

-     Labi, vārgā balsi piekritu, neredzēdama iespēju viņu apturēt.

-    Mans mazdēls, sieviete sacīja, ieurbusies mani ar mazajām, pelēkajām acīm, kas izmēra un spožuma ziņā atgādināja akmentiņus,

-     mans mazdēls, nu, Rebijs… man viņu pavisam ir sešpadsmit gabali, un trijus sauc par Robertiem, bet viens ir Bobs, otrs Robs un mazais Rebijs.

-     Apsveicu, pieklājīgi iestarpināju.

-     Gribu, lai pilskungs ņem šo pie sevis par staļļa puiku.

-    Nu, es nezinu…

-     Saproties, tēva dēļ. Viņa paliecās uz priekšu, kā klāstīdama noslēpumu. Es jau nesaku, ka stingrībai būtu kāda vaina; aizvien esu teikusi, ja taupīsi rīksti, izlaidīsi bērnu, un labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu. Bet, kad nonāk tik tālu, ka liek bērnam gulēt uz plīts, kad uz sejas ir manas dūres lieluma zilums un tikai par to, ka paņem no šķīvja lieku plāceni, tad…

-    Tu gribi teikt, ka Rebija tēvs bērnu sit? es iejaucos.

Vecā pamāja ar galvu, apmierināta ar manu saprātu.

-    Nuka. Vai tad es neteicu? Viņa pacēla roku. Es nebūtum neko sacījusi. Vīra dēls ir viņa ziņā, un viņš labāk zina, kas darāms, bet… nu, Rebijs ir man dikteni mīļš. Un vai puika vainīgs, ka tēvs dzer kā lops, lai cik liels negods mātei to teikt…

Veča brīdinoši izslēja pirkstu taisnu kā nūja.

-     Neteikšu, ka Ronalda tēvs retums nebūtu drusku par daudz uzņē­mis uz krūts. Bet nekādām pret mani vai bērniem nepacēla roku, nekā­dām, vecā Makneba domīgi piebilda. Pēkšņi viņa piemiedza man ar aci, mazie vaidziņi bija apaļi un stingri kā vasaras āboli, tā ka es varēju redzēt, kāda dzīvespriecīga un pievilcīga meitene viņa bijusi.

-    Vienu reižu viņš man iesita gan, sieviete atklāja man noslē­pumu, bet es paķēru bakstīkli no pavarda un iebelzu šim pa galvu. Viņa smieklos sašūpojās. Likās, būšu šo nogalējuši, sāku vaimanāt un turēju klēpī viņa galvu, ko nu iesākšu, palikusi atraitnēs ar diviem bērniem? Bet viņš attapās, viņa lietišķi sacīja, un nekad vairam man nepiedūra ne pirksta un bērniem ar'. Es laidu pasaulē trīspadsmit, zini, vecā palepojās. Un izaudzināju desmit.

-    Apsveicu, es teicu no sirds.

-     Aveņu lapas, viņa atkārtoja, iedrošinoši uzliekot man uz ceļa roku. Piemini manus vārdus, zeltenīt, aveņu lapas līdzēs. Un, ja ne, nāc pie manīm un es tev savārīšu dziru no ehinācijas, kabaču sēklām un kultas jēlas olas. Tas aizraus tava vīra sēklu taisni uz dzemdi, zini, un uz Lieldienām būsi apaļa kā ķirbis.

Es, mazliet notvīkuši, noklepojos.

-     Mmphmmm. Un tu gribi, lai Džeimijs, tas ir, pilskungs, pieņem tavu mazdēlu pie sevis par staļļu puiku, lai viņš tiktu prom no tēva?

-    Nuka. Jau tagad Rebijs ir varens strādnieks, un pilskungs nebūs…

Mūsu dzīvās sarunas vidū vecās sievas seja sastinga. Es atskatījos

pāri plecam un arī sastingu. Sarkansvārči. Dragūni, seši jātnieki uzma­nīgi rāpās paugurā uz dzirnavām.

Ar apbrīnojamu attapību Makneba kundze piecēlās un atkal apsē­dās uz Džeimija nomestajām drēbēm, visu apsedzot ar saviem plata­jiem brunčiem.

Man aiz muguras diķī kārtējo reizi ar plunkšķi iznira Džeimija galva un strauji ievilka elpu. Baidījos uzsaukt vai pakustēties, jo tā varēju pie­saistīt dragūnu uzmanību dīķim, bet nāves klusums, kas pēkšņi iestājās man aiz muguras, vēstīja, ka viņš pats pamanījis briesmas. Klusumu pārtrauca viens vienīgs čukstus pateikts, bet no sirds dziļumiem nācis vārds, kas aizlidoja pār ūdeni:

-    Merde.

Mēs ar veco sievu sēdējām nekustēdamās un skatījāmies, kā kara­vīri nāk lejup no kalna. Pēdējā brīdī, kad viņi iegriezās ap dzirnavu stūri, viņa aši apcirtās pret mani un piespieda pie savītušajām lūpām kā stibu taisno pirkstu. Es nedrīkstēju runāt, tādējādi darot zināmu dragūniem, ka esmu angliete. Man nebija laika pat pamāt ar galvu, ka esmu sapratusi, kad jau dažas pēdas no mums parādījās dubļiem aplipuši pakavi.

-    Labs rīts, dāmas, dragūnu vadītājs sveicināja. Viņš bija kaprālis, bet es ar prieku konstatēju, ka ne kaprālis Hokinss. Ātrs skatiens aplie­cināja, ka neviens karavīrs nav no Fortviljamas, un ciešais tvēriens, ar kādu biju sagrābusi groza rokturi, mazliet atlaidās.

-    Mēs no augšas redzējām dzirnavas, dragūns sacīja, un nodo­mājām, varbūt var nopirkt kādu maisu ar miltiem. Viņš paklanījās mums abām, nezinādams, kuru uzrunāt.

Makneba kundze izturējās salti, bet pieklājīgi.

-    Labrīt! Viņa pamāja ar galvu. Bet, ja esat nākuši pēc miltiem, domāju, ka dabūsiet vilties. Sudmalu rats ir pagalam. Varbūtam nākam­reiz, kad iegadīsieties šajā pusē.

-     Ak tā? Kas tad lēcies? kaprālis, jauns, maza auguma vīrs ar veselīgu sejas krāsu, ieinteresējās. Viņš nogāja līdz dīķa malai, lai pa­skatītos uz ratu. Dzirnavnieks, kas izsprāga no mājas, lai ziņotu par pēdējiem jaunumiem par dzirnakmeni, ieraudzījis karavīru, steigšus atkal nozuda.

Kaprālis uzsauca vienam no saviem vīriem. Rāpjoties augšup pa no­gāzi, viņš pamāja otram karavīram, kurš padevīgi pieliecās, lai kaprālis var uzrausties viņam uz muguras. Pastiepjoties pirkstgalos, viņam ar abām rokām izdevās ieķerties niedru jumta malā, un šūpodamies viņš uzrausās uz tā. Visā augumā izslējies, viņš tikai ar grūtībām spēja aiz­sniegt lielo ratu. Ieķērās tajā ar abām rokām un mēģināja pakustināt. Tad kaprālis pieliecās un pa logu uzsauca dzirnavniekam, lai pagriež akmeni ar roku.

Es pavēlēju sev neskatīties uz slūžu pamatu. Protams, es nepārzi­nāju ūdensdzirnavu ratu darbības principus, bet baidījos: ja rats pēk­šņi padotos, tad apakšā viss tiktu saspiests. Acīmredzot manas bailes nebija veltas, jo Makneba kundze steigšus uzrunāja vienu no karavīīlem, kas bija palicis pie mums.

-   Tev, puis, vajadzētu nocelt savu komandieri zemē. Viņš neko labu nepadarīs ne sudmalām, ne sev. Nav labi krāmēties gar lietām, no l< lirām neko nejēdz.

-    Ak, kundzit, neraizējies, karavirs attrauca. Kaprālim Silversam Hempširā piederēja kviešu dzirnavas. Tas, ko kaprālis nezina par udensdzirnavām, ietilptu manā kurpē.

Mēs ar Makneba kundzi pārmijām satrauktus skatienus. Kaprā­lis vēl mazliet parāpoja pa jumtu, izmēģinot paraustīja un pagrūstīja ratu, tad nokāpa lejā pie mums. Viņš bija stipri sasvīdis, tāpēc vispirms noslaucīja savu sarkano seju ar lielu, nosmulētu mutautu un tikai tad mūs uzrunāja:

-     No augšas nejaudāju ratu iekustināt, un tas muļķa dzirnavnieks, šķiet, nesaprot ne vārda angliski. Viņš pameta skatienu uz Makneba kundzes resno nūju un mezglainajiem pirkstiem, tad uz mani. Varbūt jaunā dāma var nākt pārtulkot?

Makneba kundze sargājoši izstiepa roku un satvēra manu pie­durkni.

-     Tev, kungs, vajadzēs aizbildināt manu vedeklu. Viņai galviņā viss sagriezies, kopš pēdīgais bērnelis piedzima nedzīvs. Nav teikusi ne vārda veselu gadu, nabaga meitēns. Un es nevaru atstāt šo ni uz minūti, jo bail, ka bēdās neiemetas ūdeni.

Darīju, ko varēju, lai izskatītos vājprātīga, un pašreizējā situācijā tas nebija grūti.

Kaprālis izskatījās noraizējies.

-     0! viņš izmeta. Nu… Komandieris lēnā solī bija aizstaigājis līdz dīķa malai un, pieri saraucis, lūkojās ūdenī. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā Džeimijs pirms stundas un acīmredzot tā paša iemesla dēļ.

-     Neko nevar darīt, Kolins, kaprālis sacīja vecākajam karavīram. Man būs jānirst un jāskatās, kas par vainu. Viņš novilka savus sarkanos svārkus un sāka pogāt vaļā krekla aproces. Mēs ar Makneba kundzi pārmijām baiļpilnus skatienus. Lai arī zem rata bija pietiekami daudz gaisa, lai paliktu dzīvs, bet drošai paslēptuvei tur katrā ziņā vie­tas nepietika.

Ne visai optimistiski apcerēju iespēju pārliecinoši notēlot epilep­sijas lēkmi, kad man virs galvas pēkšņi iekrakšķējās milzīgais rats. Ar tādu skaņu, it kā tiktu noslepkavots koks, lielais loks slaidi pagriezās, uz mirkli iestrēga, tad sāka vienmērīgi griezties, lāpstiņām jautri teci­not uz slūžām tērcītes.

Kaprālis pārtrauca izģērbšanos un sāka apbrīnot rata loku.

-     Paskat, Kolins! Nez kas tur bija ieķēries?

It kā atbildot uz šo jautājumu, rata augšā kaut kas parādījās. Tas nokarājās no vienas lāpstiņas, ūdenim pilot no piemirkušajām sarkana­jām ielocēm. Lāpstiņa iesita pa straumi, kas tagad mutuļoja pie slūžām, priekšmets nokrita, un Džeimija tēva apakšbikses majestātiski aizpel­dēja pa dīķa virsmu.

Vecākais karavīrs ar nūju bikses izmakšķerēja un saviebies tās pasniedza savam komandierim, kas savukārt tās paņēma ar nūju kā cilvēks, kuram jāņem beigta zivs.

-     Hm, viņš sacīja, kritiski nopētījis uz augšu pacelto apģērba gabalu. Nez no kurienes tās uzradās? Laikam būs aptinušās ap ilksi. Jocīgi, ka tāds sīkums var izraisīt tik lielu klapatu, vai ne, Kolins?

-    Jā, kaprāl. Acīmredzot karavīrs neuzskatīja skotu dzirnavu rata darbību par saistošu tēmu, bet atbildēja pieklājīgi.

Pāris reižu apgrozījis bikses, kaprālis paraustīja plecus un izman­toja tās, lai noslaucītu netīrās rokas.

-     Labs flaneļa gabals, viņš nopriecājās, izgriežot slapjo lupatu. Noderēs, lai noslaucītu zirglietas. Tāda kā piemiņas lieta, vai ne, Kolins? Un pieklājīgi paklanījies man un Makneba kundzei, viņš devās pie zirga.

Tikko dragūni bija nozuduši skatienam aiz kalna gala, kad šļakstināšanās dīķī ziņoja, ka no dzelmes augšā ceļas ūdens gars.

Džeimijs bija balts, it kā asiņu viņam nemaz vairs nebūtu, un zil­gans kā marmors, bet zobi klabēja tik stipri, ka tik tikko spēju saprast pirmos vārdus, kuri, protams, bija gēlu valodā.

Makneba kundzei gan neradās tādas grūtības, un viņas vecais žok­lis atkārās. Tad viņa to ar troksni aizvēra un ar dziļu cieņu paklanī­jās no ūdens iznirušajam kungam. Redzot viņu, Džeimijs nekāpa tālāk krastā, ūdens vēl joprojām pieklājīgi skalojās viņam ap gurniem. Viņš dziļi ievilka elpu, sakoda zobus, lai tie vairs neklabētu, un norāva vir­teni ūdenslēcu.

-    Makneba kundze. Viņš paklanījās vecajai nomniecei.

-    Kungs. Ari viņa atkal paklanījās. Jauka diena, vai ne?

-    Mazliet p-pavēsa. Džeimijs uzmeta man skatienu. Es bezpalī­dzīgi paraustīju plecus.

-    Mēs priecājamies redzēt tevi atpakaļ mājās, kungs, un ceram, puikas un es, ka drīzi varēsi te palikt pavisam.

-    Es ari, Makneba kundze, Džeimijs pieklājīgi atbildēja. Viņš nikni lūrēja caur pieri uz mani un maja ar galvu. Es mīļi pasmaidīju.

Vecā sieva, nelikdamās ne zinis par šo saspēli, salika sakropļotās rokas klēpi un ar cieņu atlieca muguru.

-    Es gribēju pilskungam izlūgties mazu nieku, viņa iesāka, tas ir par…

-     Vecmāmiņ Makneba, Džeimijs viņu pārtrauca, draudīgi pasper­dams pussoli ūdeni, lai ko tu gribi, es to izdarīšu. Ar noteikumu, ka tu atdosi man kreklu, kamēr neesmu nosaldējis kādu locekli.

Vakaros, kad galds bija novākts, mēs kopā ar Mareju pāri sēdē­jām dzīvojamā istabā, draudzīgi tērzējām par šo un to vai klau­sījāmies Dženijas stāstos.

Šovakar bija mana kārta, un Dženija ar īanu kā apburti klausījās, kamēr es izstāstīju piedzīvojumu ar Maknebu māti un sarkansvārčiem.

-     "Labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu." Es tā iejutos Maknebu mātes lomā, ka mani skatītāji kliedza "bravo".

Dženija izslaucīja no acīm smieklu asaras.

-     Ak kungs, tas gan ir tiesa. Un viņa to labi zina. Cik viņai to puiku īsti ir, īan, vai astoņi?

īans piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Jā, vismaz. Nekad nevaru atcerēties, kā viņus visus sauc; kad mēs ar Džeimiju bijām bērni, likās, ka vienalga, vai mēs medījām, makšķerē­jām vai peldējāmies, vienmēr tur bij arī kāds pārītis Maknebu.

-    Jūs kopā uzaugāt? es iejautājos. Džeimijs un īans apmainījās ar platiem, sazvērnieciskiem smaidiem.

-     O jā, mēs pazinām viens otru, Džeimijs nosmēja. īana tēvs bij Lelibrokas pārvaldnieks tāpat kā īans tagad. Vairākas reizes savā nemierīgajā bērnībā esmu stāvējis plecu pie pleca ar šeit klātesošo Mareja kungu un centies izskaidrot vienam no minētajiem tēviem, kāpēc reizēm ir citādi, nekā izskatās, vai, ja tas neizdevās, kāpēc apstākļi var mainīt lietas būtību.

-    Un, kad neizdevās arī tas, īans pārņēma stāstījuma pave­dienu, atceros tādu pašu daudzumu gadījumu, kad, pārliecies pāri žogam, blakus šim te Freizera kungam klausījos, kā viņš pilnā galvā 1 'ļauj, kamēr es gaidīju savu kārtu.

-    Nekad! Džeimijs nikni noliedza. Es nekad nebļāvu.

-    Sauc, kā gribi, draugs, īans atteica, bet troksni tu sacēli varenu.

-    Jūs abus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, iejaucās Dženija. Un ar bļaušanu jau nebija gana. Džeimijs nekad nepārstāja skaidrot savu tais­nību līdz brīdim, kad bija jāliecas pāri žogam.

-    Jā, Džeimij, tev vajadzēja kļūt par advokātu. Bet es nezinu, kāpēc es tev vienmēr ļāvu runāt. īans nogrozīja galvu. Tu vienmēr panāci to, ka beidzās sliktāk, nekā sākumā šķita.

Džeimijs atkal smējās.

-    Tu runā par torni?

-    Jā. īans pagriezās pret mani un pamāja uz rietumiem, kur pau­gurā aiz mājas pacēlās senlaicīgais akmens tornis.

-    Tā bij viena no Džeimija labākajām aizstāvības runām, viņš sacīja, izbolījis acis. Šitais prātvēders pateica Braienam, ka ar fizisku spēku pierādīt savu uzskatu pareizību ir necivilizēti. Miesas sodi ir bar­bariski, viņš teica, turklāt vecmodīgi. Pērt kādu par to, ka viņa rīcības sekas neatbilst taviem nolūkiem, nav "kon-konstruktīvs tieši tā, kon­struktīvs sods"…

Tagad mēs smējāmies jau visi.

-    Vai Braiens tevi uzklausīja? es gribēju zināt.

-     0 jā. īans pamāja ar galvu. Es tikai stāvēju Džeimijam blakus un māju ar galvu, kamēr viņš apklusa, lai ievilktu elpu. Kad Džeimijam beidzot aptrūka sakāmā, tēvs tā kā ieklepojās un sacīja, ka viņš sapro­tot. Tad pagriezās un kādu brīdi vērās ārā pa logu, šūpodams siksnu un mādams ar galvu, it kā risinātu kādu uzdevumu. Mēs tur stāvē­jām, plecs pie pleca, kā jau Džeimijs sacīja, un svīdām. Beidzot Braiens pagriezās un lika mums iet viņam līdzi uz stalli.

-     Viņš iedeva mums katram slotu, suku un spaini un parādīja, lai ejam uz torni, Džeimijs turpināja stāstu. Teica, ka es esot viņu pār­liecinājis un tāpēc viņš izdomājis "konstruktīvāku" sodu.

īans lēnām izbolīja acis, it kā celdams tās augšup pa torņa rupji tēstajiem akmeņiem.

-     Tornis ir sešdesmit pēdu augsts, ja mēra no zemes, un trīsdesmit pēdu apkārtmērā, ar trijiem stāviem. Viņš, man paskaidrojis, smagi nopūtās. Mēs to noslaucījām no augšas līdz apakšai un noberzām no apakšas līdz augšai. Vajadzēja piecas dienas, un es vēl tagad klepojot jūtu puvušu auzu salmu garšu mutē.

-    Trešajā dienā tu mēģināji mani nogalināt, Džeimijs atgādi­nāja, par to, ka esmu ievilcis mūs tādā ķezā. Viņš uzmanīgi pieskā­rās galvai. Man virs auss bij pamatīgs pušums, kur tu man iebelzi ar slotu.

-    Nu labi jau, labi, īans mierīgi atteica, tas bij tad, kad tu man otru reizi salauzi degunu, tāpēc mēs bijām izlīdzinājušies.

-    Protams, Marejs neko neaizmirst. Džeimijs nogrozīja galvu.

-    Paga, paga! Es pa vienam pieliecu pirkstus. Tu saki, ka Freizeri ir stūrgalvīgi, Kempbeli ir bailīgi, Makenziji ir šarmanti, bet viltīgi un Greiemi ir stulbi. Kāda tad ir Mareju raksturīgākā īpašība?

-    Kaujā uz viņiem var paļauties, Džeimijs un īans vienā balsī iesaucās un sāka smieties.

-    Tā ir, Džeimijs izsmējies apstiprināja, atliek vien cerēt, ka viņi ir tavā pusē. Un abi vīrieši atkal ļāvās smieklu lēkmei.

Dženija, skatoties uz vīru un brāli, nosodoši papurināja galvu.

-    Un mēs vēl neesam pat dzēruši vīnu, viņa sacīja. Tad nolika šuvekli un ar mokām piecēlās kājās. Nāc man līdzi, Klēra! Paskatīsi­mies, vai Kruķa kundze uzcepusi kādus cepumus, ko piekost pie port­vīna.

Kad mēs pēc stundas ceturkšņa nācām atpakaļ, nesot paplātes ar ēdienu, dzirdēju, ka īans jautā:

-    Tad tev nekas nav pretī, Džeimij?

-     Pret ko?

-     Ka mēs apprecējāmies bez tavas piekrišanas nu, es ar Dženiju. Dženija, kas gāja man pa priekšu, pēkšņi apstājās pie dzīvojamās

istabas durvīm.

No dīvāniņa, kur, izstiepies un kājas sacēlis uz spilvena, gulēja Džeimijs, atskanēja īss spurciens.

-    Tā kā es tev nepaziņoju, kur atrodos, un tev nebija ne jausmas, kad… ja vispār… es atgriezīšos, diez vai es varu tev pārmest, ka mani negaidīji.

Redzēju īanu no sāniem, kad viņš liecās pāri grozam ar malkas šķi­ļam. Viņa garajā, labsirdīgajā sejā bija iegūlusi viegla raižu grimase.

-    Nu, es domāju, ka tā nav pareizi, īpaši tāpēc, ka esmu kroplis…

Šoreiz spurciens bija skaļāks.

-     Labāku vīru Dženija nemaz nevarēja dabūt, pat ja tu būtu zaudē­jis abas kājas un piedevām vēl rokas, Džeimijs noņurdēja. īana gaišā seja sakautrējoties mazliet pietvīka. Džeimijs noklepojās un nocēla kājas no spilvena, paliecās uz priekšu, lai paceltu iekura gabaliņu, kas bija izkritis no groza.

-     Nez kā tu vispār sadūšojies precēties, ņemot vērā, ka tik slikti par sevi domā? viņš jautāja, un viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu.

-     Apžēliņ, vecīt, īans atbildēja, tu domā, ka man kāds prasīja? Stāties pretī Freizeriem? Viņš papurināja galvu un uzsmaidīja drau­gam.

-    Vienu dienu Dženija atnāca pie manis uz lauku, kur laboju salū­zušu ratu riteni. Es izrāpoju no ratu apakšas viss vienos mēslos un redzēju, ka viņa tur stāv un izskatās kā krūms, kas pielidojis pilns ar taureņiem. Viņa mani noskatīja no galvas līdz kājām un sacīja… īans apklusa un pakasīja galvu. Nu, es nezinu, ko tieši viņa sacīja, bet bei­dzās ar to, ka Dženija mani bučoja, par spīti visiem mēsliem, un teica: "Nu tad labi, Svētā Mārtiņa dienā precēsimies." īans tēlotā padevībā noplātīja rokas. Es turpināju skaidrot, kāpēc mēs neko tādu nevaram darīt, bet attapos jau priestera priekšā sakām: "Es ņemu tevi, Dženit"… un zvēru pildīt vairākus neticamus solījumus.

Džeimijs smiedamies šūpojās uz krēsla.

-    Jā, to sajūtu es pazīstu, viņš sacīja. Liekas, ka iekšā ir tuk­šums, vai ne?

īans pasmaidīja, atkal juzdamies brīvi.

-     Un kā vēl. Es vēl joprojām to jūtu, kad Dženija pēkšņi stāv uz kalna pret sauli vai ar mazo Džeimiju rokās un mani neredz. Es viņu redzu un domāju: "Ak Dievs, vecīt, viņa nevar būt tavējā, nekad." Viņš papurināja galvu, tā ka brūnie mati krita uz pieres. Tad viņa pagrie­žas un uzsmaida man… Viņš pats smaidīdams paskatījās uz svaini.

-    Nu tu jau pats zini. Redzu, ka tev ar Klēru ir tāpat. Viņa ir… kaut kas īpašs, vai ne?

Džeimijs pamāja ar galvu. Smaids nepazuda no viņa sejas, bet izteiksme kaut kā tomēr mainījās.

-    Jā, viņš klusi atbildēja. Jā, tā ir.

Pie vīna un cepumiem Džeimijs un īans turpināja kavēties atmiņās par kopīgo bērnību un saviem tēviem. īana tēvs bija nomiris tikai pērnā gada pavasari, atstājot dēlu vienu pašu vadām muižu.

-    Vai tu atceries, kā tavs tēvs uznāca mums virsū pie avota un lika iet viņam līdzi uz kalvi, lai paskatāmies, kā labo ratu ilksi?

-    Jā, un viņš nevarēja saprast, kāpēc mēs visu laiku izvairāmies un trinamies…

-     Viņš laiku pa laikam jautāja, vai tev nevajag iet uz mazmā­jiņu…

Abi vīrieši tik ļoti smējās, ka nespēja pabeigt stāstu, tāpēc es paska­tījos uz Dženiju.

-    Krupji, viņa kodolīgi noteica. Katram no viņiem aiz krekla bija pieci vai seši krupji.

-    Ak kungs, īans elsa. Kad viens no tiem uzrāpoja tev pa kaklu un ielēca ēzē, es domāju, ka man būs gals klāt.

-    Tā arī nesaprotu, kāpēc tēvs vairākas reizes neapgrieza man sprandu. Džeimijs grozīja galvu. Brīnums, ka man vispār izdevās izaugt.

īans domīgi paskatījās pats uz savu atvasi, kas pie kamīna čakli darbojās ar koka klucīšiem, cenšoties uzlikt tos citu virs cita.

-     Nevaru iedomāties, kā es tikšu galā, kad pienāks laiks un man vajadzēs kult pašam savu dēlu. Tas ir… viņš ir tik mazs. īans bezpalī­dzīgi pamāja uz strupo augumiņu, kuslais kakliņš bija pieliekts, cītīgi darbojoties.

Džeimijs skeptiski noskatīja savu mazo vārdabrāli.

-    Jā, gan jau ar laiku viņš būs tāds pats razbainieks kā mēs ar tevi. uilu galā pat es kādā bridi noteikti izskatijos mazs un nevainigs.

-    Jā, negaidīti ierunājās Dženija, pienākusi, lai ieliktu vīram rokā .ilvas kausu ar sidru. Viņa noglāstīja brālim galvu.

-    Kā mazs bērniņš tu biji ļoti mīļš, Džeimij. Atceros, kā stāvēju pie lavas gultiņas. Tev nevarēja būt vairāk par diviem gadiem, tu gulēji, sūkādams īkšķi, un mēs visi bijām vienisprātis, ka smukāku puisīti neesam redzējuši. Tev bij apaļi vaidziņi un brīnišķīgas, sarkanas spro­gas.

Smukais puisītis ieguva interesantas nokrāsas sārtumu vaigos un, vairīdamies no mana skatiena, izdzēra sidru.

-    Taču ilgi tā nepalika, Dženija turpināja, pazibinādama baltus zobus uz brāļa pusi ironiskā smaidā. Cik tev bij gadu, kad dabūji pirmo pērienu? Septiņi?

-     Nē, astoņi. Džeimijs uzmeta kvēlojoša iekura kaudzītei jaunu pagali. Jēziņ, kā man sāpēja. Divpadsmit sitieni pa dibenu, bet tēvs nepiekāpās, visu no sākuma līdz galam. Viņš nekad nemazināja sodu. Džeimijs attupās uz papēžiem un ar delnas virspusi berzēja degunu. Vaigi viņam bija pietvīkuši, un acis spoži spīdēja no piepūles.

-     Pēc tam tēvs uz brīdi atgāja malā un apsēdās uz akmens, kamēr es nomierinājos. Kad es beidzu gaudot un pārgāju uz tādu slapju šņurkāšanos, viņš mani piesauca sev klāt. Tagad, ja padomāju, atceros, ko viņš man sacīja. Varbūt tu to varēsi izmantot, kad pienāks laiks maza­jam Džeimijam, īan. Džeimijs, lai labāk atcerētos, aizvēra acis.

-     Viņš nostādīja mani sev starp ceļiem, lika skatīties viņam acīs un teica: "Tā ir pirmā reize, Džeimij. Man to vajadzēs darīt atkal, varbūt simts reizes, līdz tu būsi izaudzis par vīru." Tad Džeimijs iesmējās un turpināja: "Mans tēvs to darīja apmēram tikpat bieži, un tu esi tāds pats stūrgalvīgs cietpauris kā es."

Vēl viņš teica tā: "Teikšu, ka dažreiz man patiks tevi pērt, tas atka­rīgs no tā, ko tu būsi sadarījis. Bet biežāk gan man tas nepatiks. Bet es to tomēr darīšu. Tāpēc atceries, puis. Ja tava galva izdomās nerātnī­bas, tad dibens par to samaksās." Tad viņš mani apskāva un piebilda: "Tu esi brašs zēns, Džeimij. Ej nu mājās, un lai māte tevi mierina." Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš mani apsteidza: "Nē, es zinu, ka tev tas nav vajadzīgs, bet to vajag viņai. Ej nu." Tā es atnācu mājās un mamma man iedeva maizi ar ievārījumu.

Dženija pēkšņi sāka smieties.

-     Es tikko atcerējos, ka tētiņš mēdza stāstīt par tavu pēršanu, Džeimij, un ko viņš tev teica. Viņš teica, ka tad, kad viss bijis cauri un viņš tevi aizsūtījis mājās, tu esi nogājis pusceļu un pēkšņi apstājies, lai viņu pagaidītu.

Kad tēvs pienācis pie tevis, tu esot paskatījies uz augšu un teicis: "Es tikai gribēju pajautāt, papiņ, vai šoreiz tev tas patika?" Un, kad viņš teicis "nē", tu esot pamājis ar galvu un noteicis: "Labi. Man arī tas diez ko nepatika."

Mēs kādu bridi visi smējāmies, tad Dženija paskatījās uz brāli un papurināja galvu.

-    Tēvam ļoti patika šo atgadījumu stāstīt. Viņš vienmēr teica, ka tu, Džeimij, viņu iedzīšot kapā.

Jautrība pagaisa no Džeimija sejas, un viņš pievērsa skatienu liela­jām plaukstām, kas gulēja uz ceļiem.

-    Jā, viņš klusi atzina. Un tā arī notika, vai ne?

Dženija ar īanu pārmija samulsušus skatienus, un arī es nodūru galvu, raugoties sev klēpī, nezinādama, ko teikt. Kādu brīdi bija dzir­dama tikai uguns sprakšķēšana kamīnā. Tad Dženija, pametusi ašu ska­tienu uz īanu, nolika savu glāzi un pieskārās brāļa celim.

-     Džeimij, viņa sacīja. Tā nebij tava vaina.

Viņš paskatījās uz māsu un padrūmi pasmaidīja.

-     Nebij? Kurš tad bij vainīgs?

Dženija dziļi ievilka elpu un izgrūda:

-     Es.

-     Ko? Izbrīnā un apjukumā Džeimijs blenza māsā.

Viņa bija kļuvusi mazliet bālāka nekā parasti, bet savaldījās.

-    Es teicu, ka tā bij mana vaina tikpat, cik citu cilvēku. Tā dēļ… tā dēļ, kas notika ar tevi, Džeimij. Un ar tēvu.

Viņš uzlika roku māsas plaukstai un viegli to paberzēja.

-     Negvelz nu muļķības, skuķēn, Džeimijs sacīja. Tu darīji visu, ko varēji, lai mani izglābtu; tev taisnība ja tu nebūtu gājusi kopā ar Rendelu, viņš droši vien būtu mani nobeidzis uz vietas.

Pētot brāļa seju, Dženijas apaļīgo pieri sagrumboja raižpilna gri­mase.

-    Nē, es nenožēloju, ka ievedu Rendelu mājā… pat ja viņš būtu… nu nē. Bet ne jau tur tā lieta. Dženija saņemdamās atkal dziļi ievilka elpu.

-    Kad ienācām iekšā, es aizvedu to nelieti uz savu istabu. Es… es īsti nezināju, kas būs… es nebij… gulējusi ar vīrieti. Viņš likās ļoti nervozs, tāds savāds. Viņš iegrūda mani gultā un tad stāvēja, sevi berzēdams. No sākuma nodomāju, ka patiešām esmu viņu ar celi savainojusi, kaut ari zināju, ka tik stipri nemaz nesitu. Pietvīkušiem vaigiem viņa iesā­ņus pameta skatienu uz īanu, tad atkal steigšus pievērsa acis klēpim.

-    Tagad es zinu, ka viņš mēģināja… sevi sagatavot. Es negribēju viņam rādīt, ka esmu nobijusies, tāpēc piecēlos gultā sēdus un skatījos uz viņu. Likās, ka tas Rendelu sadusmo, un viņš pavēlēja man aizgriez­ties. Es negribēju un turpināju skatīties.

Dženijas seja tagad bija tādā krāsā kā rozes, kas ziedēja pie durvīm.

-    Viņš… atpogājās, un es… nu, es sāku smieties.

-     Ko tu darīji? Džeimijs neticīgi pārjautāja.

-    Smējos. Tas ir… Viņas skatiens izaicinoši vērās brālī. Es labi zināju, kā vīrieši veidoti. Biju pietiekami bieži redzējusi pliku gan tevi, gan Villiju un ari īanu. Bet viņš… Dženijas lūpās parādījās tikko jau­šams smaids par spīti acīm redzamajām pūlēm to nomākt. Viņš izska­tījās tik smieklīgs, sarkanu ģīmi drudžaini sevi berzēdams un tikai pa pusei…

īans izdvesa tādu kā gārdzošu skaņu, Dženija iekoda lūpā, bet tad drosmīgi turpināja:

-    Viņam nepatika, ka es smejos, es to redzēju, tāpēc smējos vēl trakāk. Tad viņš metās man virsū un norāva man kleitu. Es iesitu viņam pa seju, viņš man pa žokli tā, ka man pašķīda zvaigznītes gar acīm. Tad viņš it kā apmierinājumā norūcās un sāka rāpties pie manis gultā. Man pietika tikai tik daudz prāta, lai es atkal sāktu smieties. Es pieslējos uz ceļiem, un… es viņu kaitināju. Teicu, ka viņš nav īsts vīrietis un ar sievieti viņam nekas nesanāks. Es…

Viņa vēl vairāk nolieca galvu, tā ka tumšās cirtas karājās pāri lies­mojošajiem vaigiem. Viņa runāja klusi, gandrīz čukstus.

-    Es… pavēru kleitas skrandas un… ķircināju viņu ar savām krūtīm. Teicu, ka viņam ir bail no manis tāpēc, ka viņš nevar pieskarties sievie­tei, bet tikai priecāties ar zvēriem un maziem zēniem…

-     Dženij! Džeimijs bezpalīdzīgi purināja galvu.

Viņa pacēla galvu, lai paskatītos uz brāli.

-     Nu un tad es to izdarīju. Neko citu es nevarēju izdomāt un redzēju, ka arī viņš nespēj sakarīgi domāt, bet es skaidri manīju ari to, ka viņš… nespēj. Es skatījos viņam uz bikšu priekšu un atkal smējos. Tad viņš abām rokām sagrāba manu kaklu, es atsitos ar galvu pret gul­tas stabu un… kad atjēdzos, viņš bij prom un tu līdz ar viņu.

Dženijas skaistajās, zilajās acīs mirdzēja asaras, kad viņa satvēra Džeimija rokas.

-     Džeimij, vai tu man piedosi? Es zinu, ja nebūtu Rendelu tā sadusmojusi, tad viņš nebūtu pret tevi izturējies tik briesmīgi un vēl tēvs…

-    Ak, Dženij, mīļā, mo cridh, nevajag. Džeimijs nometās uz ceļiem blakus māsai un piekļāva viņas seju sev pie pleca. īans viņai pie otra sāna izskatījās tā, it kā būtu pārvērties akmenī.

Džeimijs viegli šūpoja Dženiju, kamēr viņa raudāja.

-    Kuš, balodīt! Tu rīkojies pareizi, Dženij. Tā nebij tava vaina un varbūt ari manējā ne. Roka glāstīja māsai muguru.

-    Klausies, mo cridh. Viņš ieradās te nodarīt postu, tāda bija pavēle. Un nebūtu nekādas starpības, ko viņš būtu te atradis vai ko tu vai es būtu darījuši. Viņa uzdevums bija radīt nepatikšanas, sacelt laucinie­kus pret angļiem, viņam bij savi mērķi vai tam vīram, kurš maksā kapteinim algu.

Dženija beidza raudāt un apsēdās, skatīdamās uz brālī ar dziļu izbrīnu.

-    Noskaņot ļaudis pret angļiem? Bet kāpēc?

Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.

-    Lai noskaidrotu, kuri atbalstītu princi Čārlzu, ja nonāktu līdz vēl vienam dumpim. Bet es neesmu noskaidrojis, kurā pusē stāv Rendela darba devējs. Kāpēc viņam vajag to zināt? Vai tādēļ, lai tie, kas seko princim, varētu tikt novēroti un varbūt viņiem varētu atņemt zemi, vai ari tādēļ, ka viņš pats Rendela saimnieks nolēmis piebiedroties princim un uzkurināt Hailendu karam, kad būs pienācis laiks. Es nezi­nāju, bet tagad tas nav svarigi. Viņš atglauda māsai no pieres matus.

-     Svarigi ir tikai tas, ka jums nav noticis nekas ļauns un es esmu mājās. Drīz es atgriezīšos, lai paliktu pavisam, mo cridh. Es apsolu.

Sejai kvēlojot, viņa pacēla brāļa roku pie lūpām un to noskūpstīja. Dženija sataustīja kabatā mutautu un izšņauca degunu. Tad paskatījās uz īanu, kas joprojām sēdēja kā sasalis viņai otrā pusē, un viņa acīs dega aizvainojuma dusmas.

Viņa viegli pieskārās vīram pie pleca.

-    Tu domā, ka man vajadzēja tev visu izstāstīt.

īans nepakustējās, bet turpināja skatīties uz sievu.

-    jā, viņš klusi atzina. Tā es domāju.

Dženija nolika mutautiņu klēpī un saņēma abas īana rokas.

-     īan, vīrs, es tev to nestāstīju, jo nevēlējos zaudēt arī tevi. Mans brālis bij prom un tēvs arī. Es nebiju gatava zaudēt vēl savas sirds asi­nis. Jo tu man esi dārgāks pat par mājām un ģimeni, mīļais. Viņa veltīja Džeimijam šķību smaidu. Un tas kaut ko nozīmē.

Viņa lūdzoši ieskatījās īana acīs, un es redzēju vīrieša sejā cīnāmies mīlestību un ievainotu lepnumu. Džeimijs piecēlās un pieskārās man pie pleca. Mēs klusi pametām istabu, atstājot viņus divatā pie dziesto­šās uguns.

Nakts bija skaidra, un mēness gaisma pludoja pa augstajiem logiem istabā. Es nespēju aizmigt un domāju, ka varbūt gaisma neļauj gulēt ari Džeimijam; viņš bija pavisam kluss, bet pēc elpas es jutu, ka viņš nav aizmidzis. Tad viņš pagriezās uz muguras un es dzirdēju, ka viņš klusi pie sevis iesmejas.

-    Par ko tu smejies? es jautāju.

Džeimijs pagrieza uz manu pusi galvu.

-     Vai es tevi uzmodināju, Armaliet? Piedod. Es tikai kavējos atmi­ņās.

-     Es nebiju aizmigusi. Pierausos viņam tuvāk. Šī gulta acīmre­dzot bija gatavota tajā laikā, kad visa ģimene gulēja uz viena matrača; gigantiskais pēlis noteikti bija aprijis simtiem zosu saražoto dūnu, un pārvietošanās starp kupenām bija tas pats, kas staigāt pa Alpiem bez kompasa. Ko tu atcerējies? es atgriezos pie sava jautājuma, kad beidzot droši biju sasniegusi vira sānus.

-    Ak, visvairāk par tēvu. Par to, ko viņš teica.

Džeimijs salika rokas aiz galvas un domīgi vērās resnajās sijās, kas šķērsoja zemos griestus.

-    Tas ir savādi, viņš turpināja, kamēr tēvs bij dzīvs, es daudz par viņu nedomāju. Bet, kad nu viņš ir miris, tas, ko tēvs tika teicis, liekas krietni nozīmīgāks. Džeimijs atkal īsi iesmējās. Es domāju par pēdējo pērienu.

-    Ak, tas bija tik smieklīgi? es paironizēju. Vai tev kāds ir teicis, Džeimij, ka tev piemīt stipri savāda humora izjūta? Es meklēju pa gultu viņa roku, tad padevos un atgrūdu segas. Viņš sāka glāstīt manu muguru, un es, labpatikā klusi murrādama, ieritinājos viņam blakus.

-    Vai tad tēvocis tevi nepēra, ja biji pelnījusi? viņš ziņkāri pajau­tāja. Es, to iedomājoties, ar mokām apvaldīju smieklus.

-    Ak kungs, nē! Viņu tāda doma būtu šausminājusi. Tēvocis Lems neuzskatīja, ka bērni jāper, viņš domāja, ka jāmēģina viņiem visu izstāstīt kā pieaugušajiem. Džeimijs izgrūda skotu rīkles ņurdienu, rādīdams, cik muļķīga viņam šķiet šāda smieklīga iedoma.

-    No tā radušies tavi rakstura trūkumi, bez šaubām. Viņš papliķēja man pa dibenu. Jaunībā neesi baudījusi pietiekamu stingrību.

-    Kādi tad ir mani rakstura trūkumi? es gribēju zināt. Mēnesnīca bija gana spoža, lai es redzētu viņa smaidu.

-    Gribi, lai uzskaitu visus?

-    Nē. Es iebakstīju ar elkoni viņam ribās. Pastāsti man par savu tēvu. Cik tu toreiz biji vecs?

-    Gadus trīspadsmit… varbūt četrpadsmit. Garš un vājš, ar pum­painu ģīmi. Neatceros, par ko mani pēra; tajā laikā es pērienu dabūju biežāk par to, ko biju teicis, nekā par to, ko biju izdarījis. Es atceros tikai to, ka mēs abi vārījāmies dusmās. Tā bij viena no reizēm, kad viņš mani pēra ar patiku. Džeimijs pievilka mani sev klāt un, apņēmis ar roku, piespieda sev pie pleca. Es glāstīju viņa plakano vēderu un spē­lējos ar nabu.

-    Izbeidz, kut! Tu gribi dzirdēt vai negribi?

-     Gribu. Ko mēs darīsim, ja mums kādreiz būs bērni, mēģināsim izrunāties ar viņiem vai sitlsim viņus? Pie šis domas mana sirds sāka pukstēt straujāk, lai ari nebija nekādu pazīmju, kas liktu domāt, ka tas ir tikai teorētisks jautājums. Džeimija rokas piespieda manas sev pie vēdera.

-    Tas ir vienkārši. Tu mēģināsi izrunāties, un, kad būsi beigusi, es izvedīšu viņus ārā un nopēršu.

-    Man likās, ka tev patīk bērni.

-     Patīk jau ari. Es savam tēvam patiku, kad neuzvedos kā muļķis. Un viņš mani ari mīlēja pietiekami, lai izsistu no manis visas muļķī­bas, kad es uzvedos kā muļķis.

Es apmetos uz vēdera.

-    Nu labi. Pastāsti man!

Džeimijs piecēlās sēdus un sabužināja spilvenus, tad ērti tajos atspiedās un atkal aizlika rokas aiz galvas.

-     Nu, tēvs aizsūtīja mani pie žoga, kā parasti, man vienmēr vaja­dzēja iet pa priekšu, lai kārtīgi izjustu bailes un sirdsapziņas pārmetu­mus, kamēr gaidīju viņu, tā viņš teica. Bet viņš bij tik dusmīgs, ka nāca tūlīt aiz manis. Pārliecos pāri žogam un pacietu sodu, zobus sakodis un apņēmies, ka neizdvesīšu ne skaņas lai velns par stenderi, ja es ļaušu nojaust, cik ļoti man sāp. Iekrampējos ar pirkstiem žoga latā tā ka palika skabargas un jutu, ka seja kļūst sarkana no aizturētas elpas. Džeimijs dziļi ievilka gaisu, it kā lai kompensētu toreizējo skābekļa trū­kumu, un lēnām izpūta.

-     Parasti es zināju, kad pēriens tuvojas beigām, bet šoreiz tēvs neapstājās. Ar mokām turēju muti ciet; pie katra sitiena es ņurdēju un jutu, ka acīs sariešas asaras, lai cik stipri es mirkšķināju plakstus, bet es turējos no visa spēka. Džeimijs bija kails līdz jostasvietai, viņa āda mēness gaismā gandrīz vizēja, kā apsarmojusi ar sīkiem, sudrabainiem matiņiem. Varēju redzēt pulsu sitamies zem krūšu kaula, vienmērīgu pulsāciju sev zem rokas.

-     Nezinu, cik ilgi tas vilkās, viņš turpināja. Droši vien nemaz ne tik daudz, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. Beidzot tēvs uz mirkli pārtrauca pēršanu un uzkliedza man. Viņš no dusmām bij zaudējis galvu, un es arī biju nikns, sākumā es tikai ar grūtībām saklau­sīju, ko viņš saka, bet tad sapratu.

Tēvs auroja: "Sasodīts, Džeimij! Vai tu nevari iekliegties? Tagad tu esi izaudzis un es vairs tevi nekad nepēršu, bet, pirms es metu mieru, gribu dzirdēt vēl vienu kārtīgu bļāvienu no tavas mutes, puis, tikai tik daudz, lai es varētu domāt, ka beidzot esmu tev kaut ko nodarījis!" Džeimijs iesmējās, izjaukdams pulsācijas ritmu.

-    Šie vārdi mani tā satrauca, ka es iztaisnojos, apcirtos un uzbļāvu: "Nu, kāpēc tu uzreiz to neteici, vecais muļķi? AUUUUH"

Es attapos guļam zemē, ausīs man zvanīja, sāpēja žoklis, kur tēvs bij man iebelzis. Viņš, smagi elsdams, stāvēja man blakus, mati un bārda bij saslējušies stāvus. Tad viņš pastiepa roku un uzrāva mani kājās.

Tēvs pārlaida roku man pār žokli. Un teica, joprojām smagi elpo­dams: "Tas par to, ka nosauci savu tēvu par muļķi. Varbūt tev ir tais­nība, bet tas ir necienīgi. Ejam pirms vakariņām nomazgāties." Un nekad viņš vairs mani nepēra. Šad tad sakliedza uz mani, bet es kliedzu pretī, un tas bij kā vīram ar vīru.

Džeimijs priecīgi smējās, un es pasmaidīju pie viņa siltā pleca.

-     Kaut es būtu pazinusi tavu tēvu, sacīju. Bet varbūt labāk tomēr ne, es pati sev iebildu, jo man iešāvās prātā kāda doma. Iespējams, viņam nebūtu paticis, ka tu precies ar anglieti.

Džeimijs apskāva mani ciešāk un uzvilka uz maniem kailajiem ple­ciem segu.

-    Tēvs būtu domājis, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Džeimijs glāstīja man matus. Viņš būtu cienījis manu izvēli, lai kāda tā būtu, bet tu… viņš pagrieza galvu un maigi noskūpstīja man pieri, …tu viņam būtu ļoti patikusi, mana Armaliet. Un es sapratu, ko šis žests nozīmē.

Lai kādas domstarpības Dženijas atklāsmes bija radījušas starp viņu un īanu, likās, ka tās ir nolīdzinājušās. Nākamās dienas vakarā mēs pēc maltītes kādu brīdi pakavējāmies dzīvojamā istabā Džeimijs ar īanu stūrī pie plūškoka vīna karafes pārrunāja saimniecības lietas, kamēr Dženija, sacēlusi pietūkušās potītes uz spilvena, beidzot atvilka elpu. Es mēģināju pierakstīt dažas no receptēm, ko viņa izmeta pār plecu ikdienas darbu steigā, un tagad es viņai jautāju, lai viss būtu precīzi.

Vienas lapas augšējā malā es uzrakstīju:

KARBUNKULU ĀRSTĒŠANA

Trīs dzelzs naglas vienu nedēļu mērcē skābā alū. Piemet sauju ciedru skaidu, ļauj nosēsties. Kad skaidas nogrimušas, maisījums ir gatavs. Smērē trīs reizes dienā, sākot ar mēness ceturkšņa pirmo dienu.

Otra lapa iesākās ar ierakstu:

VASKA SVECES

Iztecina no šūnām medu. Izņem, cik iespējams, beigtās bites. Lielā katlā saliek šūnas, pielej nedaudz ūdens un izkausē. Nosmeļ bites, spārnus un citus gružus. Nokāš un atkal liek katlā. Pusstundu maisa, tad ļauj nostāvē­ties. Nolej ūdeni; to izmantos saldināšanai. Vēl divas reizes skalo ar ūdeni.

Man piekusa roka, un es pat nebiju tikusi līdz sveču liešanai, tad vēl vajadzēja savīt dakti un izkārt sveces, lai žūst.

-    Dženij! es uzsaucu. Cik daudz laika vajag, lai izlietu sveces, ieskaitot visus darbus?

Viņa ielika klēpī mazo krekliņu, ko šuva, un sāka rēķināt.

-     Pusi dienas vāc šūnas, divas dienas tecina medu vienu, ja ir karsts, vienu dienu attīra vasku, ja tā ir daudz, bet, ja tas ir ļoti netīrs, tad divas. Pusi dienas gatavo daktis, vienu vai divas dienas veido formas, pusi dienas vasku kausē, salej formās un izkar sveces žāvēties. Viss kopā, teiksim, nedēļu.

Pēc dienas darbiem samierināties ar lampas blāvo gaismu un pilošo zoss spalvu tas nu bija par daudz prasīts. Apsēdos blakus Dženijai un apbrīnoju mazo krekliņu, ko viņa izšuva ar gandrīz neredzamiem dūrieniem.

Apaļais vēders pēkšņi izspīlējās uz augšu, jo iemītnieks mainīja pozu. Es skatījos kā apburta. Nekad nebiju uzturējusies grūtnieces tuvumā ilgāku laiku un nebiju iedomājusies, ka tur iekšā risinās tik enerģiska darbība.

-    Vai gribi pataustīt? Dženija piedāvāja, redzot manu ciešo ska­tienu, kas bija pievērsts viņas viduklim.

-    Nu… Saņēmusi manu roku, viņa stingri to piespieda piebriedu­šajam vēderam.

-    Te. Pagaidi bridi; drīz viņš atkal spers. Zini, viņam nepatīk, ka es tā atgāzusies guļu uz muguras. Viņš kļūst nemierīgs un sāk grozīties.

Un patiešām pārsteidzoši enerģisks grūdiens pacēla manu roku par vairākām collām.

-     Apžēliņ! Cik viņš stiprs! es iesaucos.

-    Jā. Dženija ar zināmu lepnumu noglāstīja vēderu. Viņš būs labs, kā brālis un tēvs. Sieviete uzsmaidīja īanam, kura uzmanība nekavējoties no zirgu vairošanās rekordiem pārslēdzās uz sievu un nākamo bērnu.

-    Vai pat kā viņa nekam nederīgais, sarkanmatainais tēvocis, viņa piebilda, mazliet pacēlusi balsi un man piebikstīdama.

-     Ei? Džeimijs atrāva skatienu no rēķiniem. Vai tu runā ar mani?

-    Nez kurš vārds viņu uztrauca sarkanmatainais vai nekam nede­rīgais? Dženija man pusbalsī vaicāja un atkal iebikstīja.

Džeimijam viņa sacīja saldā balstiņā:

-    Nekas, mo cridh. Mēs tikai spriedām par iespēju, ka mazais diem­žēl varētu līdzināties savam tēvocim.

Minētais tēvocis pasmaidīja, pienāca pie mums un gribēja apsēsties uz spilvena, Dženija laipni noņēma kājas un ielika tās brālim klēpī.

-    Pamasē kājas, Džeimij, viņa lūdza. Tev tas padodas labāk nekā īanam.

Viņš izpildīja māsas lūgumu, un Dženija svētlaimē atslīga dīvānā un aizvēra acis. Viņa nometa sīko krekliņu uz lielā vēdera, kas turpināja cilāties kā protestēdams. Džeimijs, tāpat kā es pirms brīža, apburts vēroja kustības.

-    Vai tas nav nepatīkami? viņš jautāja. Ja tev vēderā kāds met kūleņus?

Dženija atvēra acis un saviebās, kad viņas vēders izstiepās.

-    Mmm. Reizēm liekas, ka aknas saspārdītas zili melnas. Bet lielāko tiesu sajūta ir laba. Tas ir kā… Viņa saminstinājās, tad uzsmaidīja brālim. Grūti to izstāstīt vīrietim, kuram nav vajadzīgo daļu. Šaubos, vai varēšu tev aprakstīt, kā ir būt grūtai, tāpat kā tu nevari aprakstīt, kā ir tad, kad iesper pa pautiem.

-    0! To es tev varu aprakstīt. Viņš uzreiz saliecās, saķēris kāj­starpi, un, izdvesis pretīgi gārdzošu vaidu, izbolīja acis.

-    Vai tā nav, īan? viņš jautāja, pagriezis galvu uz svaiņa pusi, kurš smiedamies sēdēja uz ķebļa, koka kāju atstutējis uz plīts.

Dženija uzlika kāju Džeimijam uz krūtīm un pagrūda, lai viņš izslie-

nas.

-    Labi jau, labi, kumēdiņu rādītāj. Tādā gadījumā es priecājos, ka man nav pautu.

Džeimijs iztaisnojās un atstūma no acīm matus.

-     Nē, patiesi, viņš visai ieinteresēts turpināja, vai atšķirība tikai tā, ka orgāni ir citi? Vai tu vari aprakstīt to Klērai? Galu galā viņa ir sieviete, kaut arī vēl nav nēsājusi bērnu.

Dženija vērtējoši noskatīja manu vidukli, un es atkal sajutu mazo dūrienu.

-    Mmm, varbūt. Viņa runāja lēnām, kā apdomādamās. It kā āda būtu pavisam plāna. Sajūti visu, kas tev pieskaras, pat drēbju berzēšanos un ne tikai uz vēdera, bet uz kājām, sāniem un krūtīm. Neapzināti rokas pieskārās visam nosauktajam, novelkot uz batista krekla lokus ap pietūkušajiem apaļumiem. Krūtis liekas smagas un pilnīgas… un galiņos ir ļoti jutīgas. Mazie, strupie īkšķi apvilka ap krūtīm loku, un es redzēju, kā galiņi zem auduma saslienas.

-    Un, protams, tu esi liela un neveikla, Dženija skumīgi pasmai­dīja, paberzēdama gurnu, kuru pirmīt bija uzsitusi uz galda malas. Tu aizņem vairāk vietas nekā agrāk.

Tomēr te… rokas sargājoši uzgūla vēdera augšdaļai, …protams, te visu jūtu visvairāk. Viņa glāstīja apaļo izspīlējumu, it kā jau glās­tītu bērna ādu, nevis savējo. īans ar acīm sekoja sievas rokām, kad tās slīdēja no augšas uz leju pa apaļo pauguru, atkal un atkal nogludinot audumu.

-     Sākumā liekas, ka vēders uzpūties, iesmējusies Dženija ar kāju pirkstiem iebakstīja brālim vēderā. Te… it kā pa vēderu šaudītos mazi burbulīši. Bet vēlāk tu jūti, ka bērns kustas kā zivs uz āķa un tad norau­jas… ar spēju rāvienu, bet tas notiek tik ātri, ka nemaz nezini, vai to juti. It kā iebilstot pret šo aprakstu, neredzamā būtne cilājās augšā lejā, radot punus vēderā te vienā, te otrā pusē.

-     Laikam tagad jau tu droši zini, Džeimijs piebilda, ar apbrīnu vērodams kustības.

-    Nūjā. Viņa uzlika roku uz viena puna, it kā gribētu to nomieri­nāt. Zini, viņš guļ četras stundas pēc kārtas. Reizēm, kad ilgu laiku nejūti kustības, uznāk bailes, ka viņš ir pagalam. Tad tu mēģini viņu pamodināt… roka stipri piespieda un par to uzreiz dabūja spēcīgu grūdienu pretējā virzienā, …un tu esi priecīga, ka tev atkal iesper. Bet ne jau tikai pats bērns. Tuvojoties beigām, tu jūties piepampusi viscaur. Tas nesāp… tikai esi tik piebrieduši, ka varētu pārsprāgt. Tāda sajūta, ka gribas, lai tev visur pieskaras, tā ļoti viegli. Dženija vairs neraudzījās uz mani. Viņas skatiens bija piekalts vīram, un es zināju, ka par mani vai brāli viņa ir aizmirsusi. Starp viņu un īanu val­dīja tuvība, it kā tas būtu bieži stāstīts stāsts un tomēr nekad neap­nīkošs.

Tagad viņas balss skanēja klusāk un rokas atkal pacēlās pie krūtim, smagām un uzkrītošām zem vieglā ņiebura.

-    Un pēdējā mēnesi sāk parādīties piens. Tu jūti, kā piepildies, ikreiz pa mazai drusciņai, kad vien bērns sakustas. Un tad pēkšņi viss kļūst ciets un apaļš. Viņa atkal apņēma vēderu. Tad sāpju nav, tikai liekas, ka aizraujas elpa un krūtis kņud, it kā varētu pārsprāgt, ja pienu neizzīdīs. Viņa aizvēra acis un atliecās atpakaļ atkal un atkal, rit­miski glāstīdama lielo vēderu kā burvestību rituālā. Vērojot viņu, man ienāca prātā: ja raganas vispār pastāv, tad Dženita Freizere ir viena no viņām.

Dūmiem pilnais gaiss ietina istabu kā transā; sajūta, kas atrodas baudkāres pamatā, ir nevaldāmās alkas savienoties un radīt. Pat neska­toties es būtu varējusi saskaitīt katru matu uz Džeimija auguma, un zināju, ka katrs no tiem saslējies stāvus.

Dženija atvēra acis, pustumsā tās bija tumšas, un uzsmaidīja vīram, gausi, daudznozīmīgi lūpas izliecās nebeidzamā solījumā.

-    Kad laiks tuvojas beigām un bērns bieži kustas, reizēm ir tāda sajūta kā tad, kad vīrs iegājis tevī un beidzot izlejas. Tad, kad jums abiem vienlaikus sākas pulsācija dziļi tavā klēpī, tas ir līdzīgi, tikai daudz varenāk; tas vibrē cauri dzemdes sienām un piepilda tevi. Tad bērns ir mierīgs un liekas, ka esi viņu ieņēmusi.

Pēkšņi Dženija pagriezās pret mani un burvju vara bija izgaisusi.

-    Zini, to viņi dažreiz vēlas, viņa klusi sacīja, uzsmaidīdama man. Viņi vēlas atgriezties.

Pēc brītiņa Dženija piecēlās un peldēja uz durvīm, pametot pāri plecam atpakaļskatienu, kas vilka īanu līdzi gluži kā kompasa adata uz ziemeļiem. Viņa uz mirkli apstājās pie durvīm, lai pagaidītu vīru, un paskatījās uz brāli, kurš joprojām sēdēja pie kamīna.

-    Vai tu pieskatīsi uguni, Džeimij? Viņa izstaipījās, izlieca sāpošo muguru, un izliekums atkārtoja vēdera savādo apaļumu. īana pirkstu kauliņi spēcīgi nobrauca pa sievas muguru un iespiedās krustos, liekot viņai ievaidēties. Un prom viņi bija.

Es arī pacēlu rokas un izstaipījos, izbaudīdama nogurušo muskuļu izstiepšanos. Džeimija plauksta noslīdēja man gar sāniem un palika uz gurnu izliekuma. Es atspiedos pret viņu, pavilku uz priekšu rokas.

iztēlodamās, kā tās apņem piebriedušo vēderu ar manu vēl nedzimušo bērnu.

Kad es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu, es ievēroju, ka dīvāna stūri saritinājies guļ mazs cilvēciņš.

-    Paskaties! Viņi aizmirsuši mazo Džeimiju. Zēnam bija sava gul­tiņa vecāku istabā, kur viņš parasti gulēja. Šovakar viņš bija aizmidzis pie uguns, kamēr mēs, vīnu dzerdami, sarunājāmies, bet neviens nebija atcerējies aiznest mazo uz gultu. Lielais Džeimijs pagrieza mani pret sevi un atglauda man matus no sejas.

-    Dženija nekad neko neaizmirst, viņš sacīja. Domāju, ka viņi ar īanu šobrīd pēc sabiedrības neilgojas. Rokas aizslīdēja līdz manu svārku aizdarei uz muguras. Gan jau puikam būs labi turpat.

-     Bet ja nu viņš uzmostas?

Meklējošās rokas paslīdēja zem ņiebura, kas nu bija vaļā. Džeimijs sarauktu uzaci palūkojās uz māsasdēla guļošo augumu.

-     Gan jau. Kādreiz viņam tas būs jāiemācās, vai ne? Tu taču negribi, lai viņš būtu tikpat nezinošs kā tēvocis. Viņš nometa uz grīdas pie kamīna vairākus spilvenus un nolaidās uz tiem, mani velkot līdzi.

Uguns liesmas kvēloja uz Džeimija muguras sidrabainajām rētām, it kā viņš patiesi būtu dzelzs vīrs, par kādu es viņu reiz nosaucu, jo likās, ka brūcēs var manīt mugurkaulu. Ar pirkstu izvilku pa visām šīm zīmēm, un viņš trīsēja zem mana pieskāriena.

-     Vai tu domā, ka Dženijai ir taisnība? es vēlāk jautāju. Vai vīrieši patiešām vēlas atgriezties sievietes klēpī? Vai tāpēc jūs ar mums mīlējāties? Matus man pie auss sakustināja klusi smiekli.

-     Nu, kad vedu tevi uz gultu, tas parasti nav pirmais, par ko do­māju, Ārmaliet. Ne tuvu. Bet vispār… Viņa rokas maigi apņēma manas krūtis un lūpas sakļāvās ap vienas galiņu. Bet es neteiktu, ka viņai pilnīgi nav taisnība. Reizēm… jā, reizēm liekas, tas būtu labi atkal no­kļūt tur iekšā, drošībā un… vienam. Laikam jau tāpēc, ka zinām, tas nav iespējams, mēs gribam radīt. Ja paši nevaram tur atgriezties, tad labākais, ko varam darīt, ir dot šo dārgo dāvanu mūsu dēliem, vismaz uz brītiņu… Viņš pēkšņi nodrebinājās kā suns, kas nopurina ūdeni.

-    Nepievērs man uzmanību, Ārmaliet, viņš nomurmināja. Kad dzeru plūškoka vīnu, es kļūstu raudulīgs.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca Dženija; pār vienu roku bija pārlikts zils apģērba gabals, bet otrā viņa nesa cepuri. Vērtējoši noskatījusi brāli, viņa pamāja ar galvu.

-    Jā, krekls ir gana labs. Esmu palaidusi platākus tavus goda svār­kus; kopš iepriekšējās reizes plecos esi piebriedis. Viņa, piešķie­busi galvu, skaļi domāja. Šodien esi vareni pastrādājis vismaz tik tālu līdz kaklam. Apsēdies te, un es sakārtošu tev matus. Viņa norā­dīja uz ķebli pie loga.

-    Matus? Kas vainas maniem matiem? Džeimijs noprasīja, ar roku pārbraukdams matiem. Tie bija atauguši līdz plecam, un viņš bija sasējis tos pakausī ar ādas lentīti, lai nekrīt acīs.

Velti netērēdama laiku runāšanai, Dženija nospieda brāli uz ķebļa, izrāva lenti un sāka matus enerģiski ķemmēt ar bruņurupuča čaulas sukām.

-     Kas vainas taviem matiem? viņa retoriski atjautāja. Nu labi. Tātad pirmām kārtām te ir saķērušies gruži. Viņa saudzīgi izņēma no matiem kādu sīku priekšmetu un nometa to uz spoguļgaldiņa. Ozola lapas gabaliņš. Kur tu vakar biji kā mežakuilis zem koka rakņāji sak­nes? Un savēlušies trakāk nekā dzijas šķetere…

-    Au!

-     Mierā, roy! Saraukusi pieri, jo visu uzmanību veltīja darāma­jam darbam, Dženija ar ķemmi atšķetināja pinkas, zem savām rokām atstājot gludu, spožu matu gūzmu, kas pa logu plūstošos rīta saules staros, cita ar citu sajaucoties, zaigoja kastaņbrūnos, vara, kanēļa un zelta toņos. Dženija izplāja matu šķipsnu sev uz plaukstas un papuri­nāja galvu.

-    Nevaru iedomāties, kāpēc žēlīgais Kungs devis tādus matus vīrie­tim, viņa nobrīnījās. Vietām kā staltbrieža āda.

-     Burvīgi, vai ne? Es biju ar viņu vienisprātis. Re, tur, kur saule pakausī matus pabalinājusi, viņam ir šīs jaukās blondās šķipsnas. Mūsu apbrīnas objekts nikni palūrēja uz mums.

-    Ja jūs abas tūlīt neizbeigsiet, es nodzīšu pliku pauri. Viņš brī­dinoši pastiepa roku uz galdiņa pusi, kur gulēja skuveklis. Bet Dženija, veikli, par spīti lielajam grūtnieces vēderam, pasteidzās un uzsita brā­lim pa roku ar suku. Džeimijs iesmilkstējās, viņa satvēra saujā matus un parāva tos atpakaļ.

-    Sēdi mierīgs! Dženija pavēlēja un sadalīja matus trijās biezās šķipsnās. Iztaisīšu tev kārtīgu copīti, viņa ar apmierinājumu pazi­ņoja. Es nepieļaušu, ka rādīsies saviem nomniekiem kā tāds mežonis.

Džeimijs pie sevis noburkšķēja kaut ko dumpīgu, tad pakļāvās. Veikli savaldīdama izsprukušās šķipsnas, viņa sapina matus biezā, glītā bizē, nostiprināja galus un cieši nosēja ar diegu. Tad iebāza roku kabatā, izvilka zilu zīda lenti un ar triumfa izteiksmi sejā sasēja to pušķī.

-    Tā! viņa iesaucās. Smuki, vai ne? Dženija pagriezās pret mani, lai saņemtu apstiprinājumu, un man nekas cits neatlika kā atzīt, ka viņai taisnība. Cieši savilktie mati izcēla galvas formu un vīrišķī­gos sejas vaibstus. Tīrs un kārtīgs, sniegbaltā kreklā un pelēkās biksēs, Džeimijs izskatījās teicami.

-     īpaši lente, es teicu, cenšoties apvaldīt smieklus. Tādā pašā krāsā kā acis.

Džeimijs apveltīja māsu ar niknu skatienu.

-    Nē, viņš izmeta. Lentīšu nebūs. Te nav nekāda Francija, un karaļa Džordija galms ne tik! Man vienalga, ja lente ir Svētās Jaunavas apmetņa krāsā… Nekādu lenšu, Dženit!

-     Nu labi, labi, rūgumpods tāds. Tā. Viņa izņēma lenti un atkāpās.

-    Ak, būs jau labi. Viņa bija apmierināta ar iznākumu. Tad pie­vērsa zilo acu caururbjošo skatienu man.

-     Hm, viņa nokremšļojās, domīgi kustinādama kāju.

Tā kā, ierodoties Lelibrokā, manas drēbes bija lupatās, cik ātri vien iespējams, vajadzēja pašūt man divas kleitas: vienu no pašausta auduma, ko valkāt ikdienā, un vienu no zīda tādiem nozīmīgiem gadī­jumiem kā šis. Man labāk padevās šūt brūces nekā audumu, tāpēc biju palīdzējusi piegriezt un saspraust, bet modelēšanu un šūšanu nācās atstāt Dženijas un Kruķa kundzes ziņā.

Viņām tas izdevās lieliski, un prīmulu dzeltenais zīds piekļāvās manam augumam kā cimds, dziļās ieloces slīga man pār pleciem un, uz muguras veidojot krokas, aizplūda bagātīgā kuplu svārku kritumā. Es strikti atteicos valkāt korseti; negribīgi padevušās, abas sievietes viltīgi bija sagudrojušas uzturēt ņiebura augšējo daļu ar valzivs asaku "ribām", kuras bez žēlastības izrāva no kādas vecas korsetes.

Dženijas skatiens lēnām slīdēja man pāri no kājām līdz galvai, kur tas apstājās. Ar nopūtu viņa sniedzās pēc matu sukas.

-    Tu arī, viņa noteica.

Es sēdēju, vaigiem degot un vairoties no Džeimija skatiena, kamēr Dženija rūpīgi izlasīja no manām cirtām mazus žagariņus un ozola lapu driskas un lika uz galdiņa blakus tai mantībai, ko bija izpiņķējusi no brāļa matiem. Beidzot mani mati bija izsukāti un uzsprausti, tad viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu mežģīņu cepurīti.

-    Tā, viņa noteica, stingn to iespraužot manu cirtu kaudzes galā. Galvas auts arī. Tu nudien izskaties ļoti cienījama, Klēra.

Es pieņēmu, ka tas bija domāts kā kompliments, un kaut ko nomur­mināju par atbildi.

-     Bet vai tev ir kādas rotaslietas? Dženija jautāja.

Es papurināju galvu.

-    Nē, diemžēl nav. Man bija tikai pērles, ko Džeimijs uzdāvināja man kāzās, bet tās… Apstākļos, kādos mēs pametām Leohas pili, par pērlēm es domāju vismazāk.

-    O! Džeimijs, pēkšņi atcerējies, iesaucās. Viņš iebāza roku sporanā, kas gulēja uz galdiņa, un ar uzvarošu žestu izcēla no tā pērļu virteni.

-     Pie joda, kur tu tās dabūji? es izbrīnā iesaucos.

-    Mērtegs šorīt agri no rīta atnesa, viņš atbildēja. Kamēr notika tiesa, viņš devās atpakaļ uz Leohu un savāca visu, ko varēja panest…

sak, varbūt mums to vajadzēs, ja tiksim cauri sveikā. Viņš mūs meklēja šurpceļā, bet, saprotams, mēs vispirms devāmies uz… uz kalnu.

-    Vai viņš vēl ir te? es jautāju.

Džeimijs nostājās man aiz muguras, lai aiztaisītu kaklarotu.

-    0 jā. Viņš lejā apēd visu, kas atrodams ķēķī, un ķircina Kruķa kundzi.

No sīkstā vīreļa visā mūsu pazīšanās laikā es biju dzirdējusi labi ja duci vārdu, izņemot dziesmu tekstus, un doma par "ķircināšanu" man likās pilnīgi absurda. Droši vien Lelibrokā viņš jutās kā mājās.

-    Kas īsti ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņš jums ir kāds radinieks?

Džeimijs un Dženija izskatījās izbrīnījušies.

-    Kā tad, Dženija atbildēja un pievērsās brālim. Viņš ir… kas, Džeimij? Tēva otrās pakāpes brālēna tēvocis?

-    Brāļadēls, viņš izlaboja. Tu neatceries? Vecajam Leo bija divi dēli un tad…

Demonstratīvi aizspiedu ausis. Likās, tas Dženijai kaut ko atgādi­nāja, jo viņa sasita plaukstas.

-    Auskari! viņa iesaucās. Man šķiet, ka man ir pērles, kas sade­rēs ar kaklarotu! Tūlīt atnesīšu. Viņa, kā ierasts, veiklā solī izsteidzās no istabas.

-    Kāpēc tu sauc māsu par Roju? es ziņkārīgi pajautāju, vēro­dama, kā Džeimijs pie spoguļa sien sev kravati. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā cilvēkam, kuram drīz jādodas kaujā ar nāvīgu ienaidnieku, un tāda ir visiem vīriešiem, kas kārto savu kaklasaiti, tomēr viņš pavēra lūpas, lai man uzsmaidītu.

-    Ak tā. Roy nav angļu vārds. Tas ir gēlu mīļvārdiņš matu krāsa. Un nozīmē "ruds" tas ir, sarkans. Viņam vajadzēja nosaukt vārdu pa burtiem un atkārtot vairākas reizes, līdz man izdevās uztvert atšķirību.

-    Man izklausās kā Rojs. Es purināju galvu.

Džeimijs paņēma sporanu un sāka tajā bāzt iekšā dažādus sīkumus, kas bija izbiruši, ņemot ārā pērles. Atradis makšķerauklu mudžekli, viņš izbēra somas saturu kaudzē uz gultas. Un sāka ieviest kārtību cītīgi satina virvju un makšķerauklu galus, nomaldījušos āķus stingri iesprauda korķa gabaliņā, kur tiem arī pienācās būt. Es piegāju pie gul­tas un apskatīju šo bagātīgo krājumu.

-    Nekad mūžā neesmu redzējusi tik daudz krāmu. Es pavīp­snāju. Nudien, Džeimij, kā tāda žagata.

-    Tie nav krāmi, viņš aizskarts atteica. Man visas šīs lietas savu reizi ļoti noder.

-     Nu labi, makšķerauklas un āķi, jā. Un virvju lamatas. Pat ja maz­liet pieveram acis, tad ari pistoles prapis un lodes… šad un tad tu izmanto pistoli. Un mazā čūskiņa, ko Villijs tev uzdāvināja, to es saprotu. Bet akmeņi? Un gliemežvāks? Un stikla gabals? Un… Es pieliecos, lai tuvāk apskatītu tumšu, spalvainu masu, kas bija kaut kas.

-     Kas tas… tas taču nav, vai ne? Džeimij, kāda joda pēc tu savā sporanā nēsā izkaltētu kurmja kāju?

-     Pret reimatismu, protams. Viņš izrāva šo pikuci man no deguna apakšas un iestūķēja atpakaļ āpšādas somā.

-     Nu, protams, es piekritu, noskatīdama vīru ar interesi. Viņa seja mulsumā bija viegli pietvīkusi. Tas noteikti palīdz tu vairs nekrakšķi. No atlikušās krāmu kaudzes es paņēmu maza formāta Bībeli un pašķirstīju, kamēr Džeimijs noglabāja pārējās vērtslietas.

-     Aleksandrs Viljams Roderiks Makgregors, es skaļi nolasīju titul­lapā ierakstīto vārdu. Džeimij, tu teici, ka viņam kāds palicis parādā. Ko tu ar to domāji?

-     Ak, to. Viņš apsēdās man blakus uz gultas, paņēma mazo grā­matiņu un maigi šķirstīja lapas.

-     Es teicu, ka tā piederēja ieslodzītajam, kurš nomira Fortviljamā, vai ne?

-Jā-

-     To puisi es nepazinu; viņš nomira mēnesi pirms manas ierašanās. Bet ārsts, kas man šo Bībeli iedeva, par viņu pastāstīja, kamēr apkopa manu muguru. Laikam jau dakterim vajadzēja to kādam izstāstīt, un garnizonā nevienam nevarēja neko teikt. Džeimijs aizvēra grāmatiņu, nolika uz ceļiem un skatījās ārā pa logu uz priecīgo rudens sauli.

Aleku Makgregoru, apmēram astoņpadsmit gadus vecu puisi, apcie­tināja par visizplatītāko noziegumu lopu aizdzīšanu. Patīkams, kluss jauneklis, likās, ka viņš izcietīs savu sodu un bez starpgadījumiem tiks palaists vaļā. Nedēļu pirms atbrīvošanas viņu atrada pakārušos.

-    Ārsts teica, viņš pats pielicis sev roku, par to neesot bijis ne mazāko šaubu. Džeimijs glāstīja ādas vākus, ar vienu lielo īkšķi brau­cīdams gar sējuma malu. Bet, ko domā viņš pats, dakteris īsti nepa­teica. Toties viņš pateica, lūk, ko iepriekšējā nedēļā kapteinis Rendels sarunājies ar Aleku divatā.

Es skaļi noriju siekalas, pēkšņi, lai gan spīdēja saule, mani pārņēma aukstums.

-     Un tu domā…

-     Nē. Viņa balss skanēja klusi, bet noteikti. Es nedomāju. Es zinu, un arī dakteris zināja. Un droši vien virsseržants tāpat, tāpēc viņu nošāva. Džeimijs izpleta rokas uz ceļiem, skatīdamies uz savām slaidajām locītavām liels, stiprs un enerģisks; zemnieka un karavīra rokas. Viņš paņēma mazo Bībeli un ielika sporanā.

-    Es tev pateikšu kādu lietu, mo duinne. Pienāks diena, kad Melnais Džeks Rendels mirs no manas rokas. Un, kad viņš būs pagalam, es šo grāmatu aizsūtīšu Aleka Makgregora mātei ar ziņu, ka viņas dēls ir atriebts.

Sasprindzinājuma gaisotni iztraucēja Dženijas atgriešanās, kas tagad bija krāšņi saposusies zilā zīda tērpā ar mežģīņu galvas autu; viņa nesa lielu kasti no apbružātas, sarkanas safjānādas.

-    Džeimij, atnākuši Kareni, Villijs Marejs un Džefriji. Labāk ej lejā un ieturi kopā ar viņiem otrās brokastis… tikko galdā uzliku svaigus plāceņus un sālītas siļķes, un Kruķa kundze gatavo ievārījuma kūkas.

-    Jā, labi. Klēra, kad esi gatava, nāc lejā! Steidzīgi piecēlies, Džei­mijs pakavējās tik ilgi, lai mani aši apskautu un pamatīgi noskūpstītu. Viņa soļi nodimdēja uz kāpnēm, pie otrā kāpņu posma tie kļuva lēnāki, bet, tuvojoties pirmajam, gaita kļuva mierīga, kā piedien muižas kun­gam.

Dženija ar smaidu viņu pavadīja, tad pievērsās man. Uzlikusi kārbu uz gultas, viņa noņēma vāku, atklājot juku jukām samestas dārglietas un košus nieciņus. Biju izbrīnīta šāds juceklis likās tik neraksturīgs kārtīgajai, precīzajai Dženijai Marejai, kuras dzelzs roka nevainojami vadīja saimniecību no ausmas līdz rietam.

Viņa ar pirkstu parakņājās pa kaudzi, tad, it kā uztvērusi manu domu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-    Visu laiku domāju, ka kādreiz vajadzētu to sakārtot. Bet, kad biju maza, mamma ļāva man rakņāties pa šo lādi, tas bij tāpat kā atrast burvju dārgumus es nekad nezināju, ko uziešu. Laikam jau man šķiet: ja te būs kārtība, tad burviba pazudīs. Stulbi, vai ne?

-     Nē, es viņai atbildēju ar smaidu. Nē, nav stulbi.

Mēs lēnām rakņājāmies pa lādi, turēdamas rokā četru paaudžu sie­viešu iemīļotos nieciņus.

-    Tas piederēja manai Freizeru vecmāmiņai, Dženija stāstīja, izce­ļot sudraba brošu. Tā bija veidota pusmēness formā no metāla mežģī­nēm, un pašā augšā kā zvaigzne zaigoja viens vienīgs dimanta graudiņš.

-    Un šis… Dženija izvilka smalku zelta gredzenu ar briljantos iestrādātu rubīnu. Tas ir mans laulības gredzens. īans par to izdeva pusgada algu, kaut arī es teicu, ka viņš rīkojies muļķīgi. Maiguma pil­nais skatiens liecināja, ka īans nebūt nebija muļķis. Viņa nospodrināja akmeni pie kleitas priekšas un, vēlreiz pamielojusi pie tā acis, atlika atpakaļ kastē.

-    Kā es priecāšos, kad bērns būs piedzimis. Viņa saviebusies noglāstīja vēderu. Mani pirksti no rītiem ir tā pietūkuši, ka gandrīz nevaru aizšņorēt kurpes, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzvilkt gre­dzenus.

Pamanīju lādes dibenā savādu spīdumu, kas nebija metālisks, un norādīju uz to.

-     Kas tas?

-    Ak, tās! Dženija atkal iegremdēja roku lādē. Nekad neesmu tās valkājusi; man neder. Bet tu varētu tu esi slaida un karaliska kā mana māte. Zini, tās piederēja viņai.

Tās bija divas rokassprādzes. Katra bija veidota no līka, gandrīz apaļa mežakuiļa ilkņa, nospodrināta tumsnēja ziloņkaula mirdzumā, gali savienoti ar sudraba skaviņām, kas rotātas ar ziedu rakstu.

-    Ak kungs, cik pasakainas! Nekad neesmu redzēju neko tik… tik brīnišķīgi mežonīgu.

Dženija bija uzjautrināta.

-    Jā, tā ir. Kāds to uzdāvinājis mātei kāzās, bet viņa neteica, kas. Tēvs mēdza viņu ķircināt par šo pielūdzēju, bet arī viņam māte neko neteica, tikai smaidīja kā kaķis pie krējuma poda. Ņem, uzlaiko.

Kauls, vēss un smags, piekļāvās manai rokai. Nespēju atturēties, nenoglāstijusi tumšdzelteno virsmu, kas laika gaitā bija pārklājusies ar smalku dzislojumu.

-    Jā, tev piestāv, Dženija nosprieda. Un šai dzeltenajai kleitai. Te būs ari auskari liec ausīs un ejam lejā.

Mērtegs sēdēja virtuvē pie galda un cītīgi ar dunča galu stūķēja mutē šķiņķa gabalus. Garām ar paplāti rokā gāja Kruķa kundze, gan­drīz neapstājoties, viņa noliecās un veikli uzslīdināja Mērtegam uz šķīvja vēl trīs raušus.

Dženija šaudījās šurpu turpu rīkodama un uzraudzīdama. Apstāda­mās savās gaitās, viņa pāri Mērtega plecam palūkojās uz strauji tukšo­jošos šķīvi.

-     Nemaz nekautrējies, draugs, viņa izmeta. Kā nekā, kūtī ir vēl viens vepris.

-    Skaud radam kumosiņu, ko? viņš jautāja, nepārtraucis gremo­šanu.

-     Es? Dženija iespieda rokas sānos. Ak debess, nē! Galu galā līdz šim esi vēl tikai četras reizes ēdis. Kruķa kundze, viņa pagriezās un uzsauca aizejošajai saimniecības vadītājai, kad būsi tikusi galā ar plāceņiem, iedod šitam caurbiram bļodu ar biezputru, ar ko piebāzt vēderu. Tā tik trūka, ka viņš uz sliekšņa noģībst no bada.

Kad Mērtegs durvīs ieraudzīja mani, viņš aizrijās ar šķiņķa kumosu.

-    Mmphmmm, viņš izdvesa kā sveicienu, kad Dženija izpalīdzīgi bija uzklapējusi viņam pa muguru.

-    Man arī prieks tevi redzēt, es atbildēju, apsēžoties viņam pretī. Starp citu, paldies.

-     Mmphmmm? Ar medu apziests plācenis mutē traucēja saprast jautājumu.

-    Par to, ka atgādāji no pils manas mantas.

-    Mmphm. Rokas mājiens, apstājies pie sviesta trauka, noraidīja pateicību.

-    Es tev atnesu mazdrusciņ zālīšu un tādas štelles, viņš sacīja un pameta ar galvu uz logu. Arā, sētā, seglu somās.

-    Tu atnesi manu zāļu lādi? Tas ir brīnišķīgi! Biju sajūsmā. Daži no ārstnieciskajiem augiem bija reti sastopami, un es biju veltījusi ne mazums pūļu, lai tos sameklētu un pareizi sagatavotu.

-    Bet kā tev tas izdevās? es tincināju Mērtegu. Kad biju attapu­sies no raganu tiesas, es bieži iedomājos, nez kā pils iemitnieki uztvēra manu apcietināšanu un bēgšanu. Ceru, tev neradās grūtības.

-     O nē. Mērtegs nokoda vēl vienu pamatīgu kumosu, bet, pagai­dījis, līdz tas lēnām un ar baudu noslīd pa rīkli, tikai tad turpināja atbildēt.

-     Fickundze bij tās noglabājusi, āreče, jau lādē. Pirmām kārtām gāju pie viņas, jo, redz, es nezināju, kas mani gaida.

-     Ļoti prātīgi. Nevaru iedomāties, ka Fica kundze, tevi ieraugot, sāktu kliegt, es piekritu. Plāceņi vēsajā gaisā viegli kūpēja un debešķīgi smaržoja. Es pastiepu roku pēc viena, un smagās mežakuiļa sprādzes man ap roku nošķindēja. Redzēju, ka Mērtega skatiens tām burtiski pielīp, un es sakārtoju abus riņķus tā, lai viņš var redzēt grebumus un sprādzi.

-     Vai nav skaistas? es jautāju. Dženija teica, ka tās piederējušas viņas mātei.

Mērtega skatiens noslīdēja līdz putras bļodai, ko Kruķa kundze nevīžīgi bija nometusi viņam deguna priekšā.

-     Tev piedien, viņš noburkšķēja. Tad, pēkšņi atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, sacīja: Nē, viņa nesauktu palīgā, lai izmet mani pa durīm. Pirms kāda laiciņa es labi pazinu Glenu Ficgibonu.

-     0, vai veca mīlestība? es ķircinājos, priecādamās par neaptve­ramo iztēles ainu, kad viņš savijies kaislīgā apskāvienā ar raženo Fica kundzi.

Mērtegs atrāva skatienu no putras un salti uz mani paskatījās.

-     Nekā, un lūgtum runāt pieklājīgi par dāmu. Viņas virs bij manas mātes brālis. Un es tev teikšu, ka viņa dikti bēdājās, kad viņš nomira.

Apjukusi es nodūru skatienu un, lai slēptu mulsumu, pasniedzos pēc medus. Akmens pods bija ielikts verdošā ūdens toverī, lai medus kļūtu mīkstāks, un bija patīkami tam pieskarties.

-     Piedod, es atvainojos, pilinādama saldo, zeltaino šķidrumu uz plāceņa, uzmanīdamās, lai nenolīst garām. Zini, man dažkārt ienāk prātā, ko viņa domāja, kad… kad es…

-    Sākumā šie nemaz neattapa, ka tevis nav, vīriņš, nepievēršot uzmanību maniem atvainošanās vārdiem, lietišķi stāstīja. Kad neatnāci uz vakariņām, viņi domāja, ka esi palikusi vēlu laukā un tad liku­sies uz auss bez ēšanas; tavas dūris bij ciet. Nākamā dienā, kad gāja vaļā visa tā jezga, nu… ka Dankenas kundze paņemta ciet, nevienam i prātā nenāca meklēt tevi. Kad pienāca jaunās ziņas, tu netiki piemi­nēta, tikai viņa, un visā tajā trakumā neviens i nedomāja raudzīt, kur tu esi palikusi.

Es domīgi pamāju ar galvu. Neviens neizjustu manu trūkumu, ja nu vienīgi tie, kam ievajadzējās ārsta; kamēr Džeimijs bija projām, es gandrīz visu laiku uzturējos Kolama bibliotēkā.

-    Un Kolams? es gribēju zināt. Tā nebija tikai dīka ziņkāre: vai patiešām Geilisai bija taisnība un viņš visu bija saplānojis?

Mērtegs paraustīja plecus. Skatiens klīda pāri galdam, meklēdams vēl kaut ko ēdamu, bet, acīmredzot neko neatradis, kas ietu pie dūšas, Mērtegs atlaidās pret krēsla atzveltni un apmierināts salika rokas uz liesā vēdera.

-    Kad šis saņēma vēstis no miesta, uzreizam lika aizklapēt vārtus un aizliedza visiem no pils iet uz turieni, jo baidījās, ka kādu pa baru neparauj līdzi. Viņš vēl dziļāk iegrima krēslā un pētīgi manī lūkojās.

-    Otrajā dienā Fickundze sadomāja meklēt tevi. Viņa teica, ka esmot apprasījusi visas meitas, vai nav tevi matījušas. Neviena nebij, tik viens skuķēns izteica, ka tu varbūtam esi aizgājusi uz ciemu… varbūtam tur esi palikusi pa nakti. Viena no meitenēm, es skeptiski nodomāju. Tā, kura sasodīti labi zināja, kur es esmu.

Mērtegs klusi atraugājās, nemaz nepūlēdamies to slēpt.

-    Man nāca ausīs, ka Fickundze apgriezusi pili kājām gaisā, tevi meklējot, un, kad bij skaidrs, ka tevis pilī nav, piespiedusi Kolamu sūtīt uz ciemu kādu vīrišķi. Un, kad nu šie uzzināja, kas noticis… Tumšo seju izgaismoja viegla uzjautrinājuma atblāzma.

-    Fickundze man visu neizstāstīja, bet es nopratu, ka viņa pils kunga dzīvi padarījusi stipri grūtāku, nekā parasts, mācoties virsū, lai šis ejot tevi meklēt un ar varu atbrīvojot… un pilnīgi bez kādas jēgas. Šis teicis, ka viss jau nonācis tiktāl, ka neesmot vairs iespējams iejauk­ties un tagad viss esmot soģu rokās, un vēl šo un to. Laikam jau tas !>ij viens brangs skats, Mērtegs domīgi sacīja, divi šitādi stūrabuki viens pret otru.

Un izskatījās, ka beigu beigās ne viens, ne otrs nebija ne guvis uzvaru, ne arī piekāpies. Neds Gauens ar savu jurista kompromisa mākslu bija atradis izeju, kā samierināt abus strīdniekus, piedāvāda­mies iet uz tiesu nevis kā kunga pārstāvis, bet kā neatkarīgs advokāts.

-    Vai Fica kundze ticēja, ka es varētu būt ragana? man gribējās zināt. Mērtegs nosprauslojās.

-     Neesu redzējis vecu sievieti, kas tic raganām, nedz ar* jaunu. To tik vīrišķi domā, ka sieviešos ir ļauna vēlēšana un burvestības, ka tas ir tikai šo radību parastais izturēšanās veids.

-    Sāku saprast, kāpēc tu neesi precējies, es sacīju.

-    Ak tā? Viņš spēji atgrūda krēslu un piecēlās, pavelkot uz ple­ciem pledu.

-     Eju prom. Pasveicini kungu, Mērtegs sacīja Dženijai, kura atkal parādījās, jo viņa priekšējā istabā bija sākusi pieņemt nomniekus. Viņš noteikti būs traki aizņemts.

Dženija iedeva Mērtegam lielu auduma maisu, kurš bija aizsiets un kurā nepārprotami atradās pārtika veselai nedēļai.

-     Kāds mazumiņš mājupceļam, viņa sacīja, uzsmaidot večukam. Varētu pietikt vismaz tik ilgi, kamēr vairs neredzēsi mūsu māju.

Mērtegs omulīgi aizbāza mezglu aiz jostas un, strupi pamājis ar galvu, pagriezās pret durvīm.

-    Jā, viņš noburkšķēja, ja ne, tu redzēsi vārnas pulcējamies tūlīt pēc saullēkta, lai nolupinātu manus kaulus.

-     Liels labums šīm no tevis tiks, Dženija nosmēja, noskatīdama viņa kārno augumu. Esmu redzējusi resnāku slotaskātu.

Mērtega skābais ģīmis nemainījās, bet acīs pavīdēja viegls mir­dzums.

-     Tu saki? viņš pārprasīja. Nu es tev, skuķi, teikšu… Balsis gai­tenī noklusa, savijoties draudzīgiem apvainojumiem un strīdiem, līdz beidzot cilvēku pilnā priekšnama atbalsīs izdzisa pavisam.

Es vēl bridi pasēdēju pie galda, dīki glāstīdama Elenas Makenzijas siltās kaulu aproces. Kad kaut kur tālu aizkrita durvis, es sapurinājos un piecēlos, lai ieņemtu savu vietu kā Lelibrokas kundze.

Muižā jau ikdienā valdīja rosība, bet Ceturkšņa rentes maksas dienā tā burtiski mutuļoja. Visu dienu nāca un gāja nomnieki. Daudzi ieradās tikai tik daudz, lai nomaksātu nomu; citi palika līdz vakaram, klejoja pa muižas teritoriju, ciemojās pie draugiem, uzēda viesistabā cienastu. Dženija, ziedoša zilajā zīda tērpā, un Kruķa kundze iestīvinātās lina drānās šaudījās uz virtuvi un atpakaļ uz viesistabu, uzraudzīdamas istabenes, kas zvārodamās staipīja milzīgas paplātes ar auzu plāceņiem, augļu kūkām, drumstalu maizēm un citiem gardumiem.

Džeimijs, ceremoniāli stādījis mani priekšā nomniekiem, kad vaja­dzēja, palīdzēja ar cienastu, bet brīžiem tikai tāpat klīda, lai noskatītos, kas notiek.

Atcerējusies, ko Džeimijs bija solījis vecajai sievai pie dzirnavu dīķa, es ar zināmu interesi gaidīju ierodamies Ronaldu Maknebu.

Viņš ieradās drīz pēc pusdienas uz augsta mūļa ar vārgām kājām, un viņam pie jostas aiz muguras cieši turējās mazs puika. Es slepus vēroju jaunpienācējus no viesistabas durvīm, prātodama, cik precīzs bijis viņa mātes vērtējums.

Nolēmu, ka, iespējams, "draņķa žūpa" bija mazliet pārspīlēti, bet citādi Maknebu mātes vērojumi visumā bija pareizi. Ronaldam Maknebam bija gari un sataukojušies mati, nevērīgi uz pakauša sasieti ar stiepli, apkakle un aproces bija pelēkas. Lai arī vismaz pāris gadu jau­nāks par Džeimiju, viņš izskatījās vismaz piecpadsmit gadus vecāks, seja uzburbusi, mazās, pelēkās acis bija trulas un asinīm pierietējušas.

Arī bērns bija noskrandis un netīrs. Pats ļaunākais likās tas, ka viņš zagās aiz tēva, pievērsis acis grīdai, un sarāvās ik reizi, kad Ronalds pagriezās un asi viņam uzbļāva. Džeimijs, kas stāvēja savas darbista­bas durvīs, arī to redzēja, un es pamanīju, ka viņš pārmij asu skatienu ar Dženiju, kas pēc viņa lūguma bija atnesusi jaunu karafi vīna.

Viņa gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu un iedeva Džeimijam karafi. Tad stingri saņēmusi bērnu aiz rokas, aizvilka uz virtuvi, sacī­dama:

Nāc man līdzi, puisēn. Man liekas, tur gaida garda drupaču maize. Varbūt tu gribi gabalu augļu kūkas?

Džeimijs pieklājīgi ar mājienu aicināja Ronaldu Maknebu pie sevis un pakāpās atpakaļ, ielaižot nomnieku kabinetā, tad pastiepa roku, lai aizvērtu durvis, un, uztvēris manu skatienu, norādīja ar galvu uz virtu­ves pusi. Es pamāju, ka esmu sapratusi, un sekoju Dženijai un mazajam Rebijam.

Atradu viņu iegrimušu patīkamā sarunā ar Kruķa kundzi, kura ar kausu no katla smēla punšu kristāla bļodā. Viņa mazliet ielēja arī koka krūzītē un piedāvāja puikam, kurš atrāvās, aizdomīgi noskatījis saim­niecības vadītāju, un tikai tad paņēma krūzi. Dženija turpināja nevērīgi pļāpāt ar zēnu, pildot šķīvjus, bet pretī saņēma tikai klusus ņurdienus. Tomēr likās, ka pusmežonīgais radījums mazliet ir zaudējis modrību.

-     Tavs krekls ir tāds kā nosmulējies, puikiņ, viņa noteica, palie­kusies uz priekšu, lai atlocītu apkakli. Velc nost, un es izmazgāšu, pirms tu iesi prom. "Nosmulējies" bija maigi teikts, bet zēns piesargā­damies atkāpās. Tā kā es stāvēju viņam aiz muguras, tad pēc Dženijas mājiena satvēru Rebiju aiz rokām, iekams viņš paguva aizbēgt.

Puika spārdījās un kauca, bet Dženija un Kruķa kundze piespieda viņu pie sienas, un trijatā mēs norāvām viņam netīro kreklu.

-     Oh! Dženijai aizrāvās elpa. Viņa stingri bija iespiedusi padusē zēna galvu, un kaulainā mugura bija redzama visā pilnībā. Rētas un kreveles izraibināja miesu abās pusēs punainajam mugurkaulam, dažas brūces bija tikko apdzijušas, dažas bija vecas, palikušas tikai tādas kā izbalējušas ēnas, kas uz ribu redelēm veidoja sarežģītus vijumus. Dženija cieši saņēma zēnu aiz spranda un mierinoši dudināja, atlaižot galvu. Skatīdamās uz mani, viņa īsi pameta galvu uz gaiteņa pusi.

-    Labāk pasaki viņam.

Piesardzīgi es pieklauvēju pie kabineta durvīm, kā aizbildinājumu turēdama rokā šķīvi ar medus apziestiem auzu plāceņiem. Izdzirdējusi Džeimija slāpēto aicinājumu, es atvēru durvis un gāju iekšā.

Mana seja, kad pasniedzu Maknebam cienastu, acīmredzot izteica pietiekami, jo man nevajadzēja lūgt parunāt ar Džeimiju zem četrām acīm. Viņš bridi domīgi lūkojās manī, tad atkal pievērsās nomniekam:

-     Nu tad, Ronij, graudu daļa nomaksāta. Taču ir vēl kāda lieta, par kuru es gribēju ar tevi parunāt. Tev, cik saprotu, ir puika, vārdā Rebijs, un man taisni vajag vienu tādu, kas palīdzētu staļļos. Vai tu būtu ar mieru man viņu dot? Džeimija garie pirksti spēlējās ar zosu spalvām uz rakstāmgalda. īans sēdēja kaktā pie mazāka galda, atspiedis zodu uz dūrēm, ar atklātu interesi vērodams Maknebu.

Maknebs kareivīgi saslējās. Manuprāt, viņš bija tādā viegli aizkaiti­nāmā noskaņojumā, kādā bieži mēdz būt vīrieši, kuri nav dzēruši, bet gribētu gan.

-    Nē, puiku man vajag pašam, viņš strupi atteica.

-    Mm. Džeimijs dīki atlaidās krēslā un salika rokas uz vēdera. Es, protams, maksāšu.

Vīrs kaut ko noņurdēja un patriņājās uz krēsla.

-    Mana māte bāzusi degunu, kur nevajag, vai ne? Es teicu "nē", un punkts. Tas puika ir mans dēls, un es darīšu tā, kā man patiks. Un domāju, ka viņam jāpaliek pie mājas.

Džeimijs domīgi skatījās uz Maknebu, bet, nolēmis neturpināt strīdu, atkal pievērsās kantorgrāmatām.

Vēlu pēcpusdienā, kad nomnieki pamazām sanāca siltākās telpās, pieliekamajā un viesistabā, lai pirms došanās ceļā kaut ko uzkostu, es pa logu ieraudzīju Džeimiju, kurš laiski soļoja uz cūku kūts pusi, drau­dzīgi apņēmis ap pleciem skrandaino Maknebu. Abi vīrieši pazuda aiz šķūņa, droši vien lai papētītu kaut ko no lauksaimniecības instrumen­tiem, bet pēc dažām minūtēm atkal parādījās un nāca uz māju.

Džeimija roka joprojām gulēja uz mazākā vīrieša pleciem, bet tagad likās, ka viņš to balsta. Makneba seja bija ieguvusi neveselīgi pelēku nokrāsu un spīdēja no sviedriem, bet soļus viņš lika gausi, it kā nespētu izslieties pilnā augumā.

-    Nu tad labi, Džeimijs jautri noteica, kad viņi pienāca tik tuvu, ka varēju dzirdēt. Droši vien tava sieva priecāsies par papildu naudu, Ronald? Re, kur tavs lopiņš smuks, vai ne? Kožu apskrubinātais mūlis, kas bija atnesis Maknebus uz muižu, iztenterēja no pagalma, kur tas bija baudījis viesmīlību. Mutes kaktiņā vēl karājās siena kušķis, kas, dzīvniekam to gremojot, saraustīti šūpojās.

Džeimijs pastiepa roku, lai Maknebs var uzlikt uz tās kāju un uzrausties mūlim mugurā; no malas likās, ka viņam šī palīdzība ir nepieciešama. Maknebs nedz runāja, nedz arī pamāja ar roku uz Džei­mija daudzvārdīgajiem vēlējumiem "lai Dievs tevi sargā" un "drošu mājupceļu", bet tikai apdullis klanīja galvu, kad mūlis soļos pameta pagalmu, it kā koncentrējies uz kādu slepenu uzdevumu, kas saistīja visu viņa uzmanību.

Džeimijs stāvēja, atbalstījies pret žogu, un apmainījās ar pieklājī­bas frāzēm ar citiem nomniekiem, kas posās mājup, līdz Makneba netī­rais stāvs pazuda skatienam aiz paugura virsotnes. Viņš izslējās, vēl bridi vēroja ceļu, tad pagriezās un iesvilpās. No siena vezuma apakšas izlīda mazs augumiņš saplēstā, bet tīrā kreklā un notraipītos kiltos.

-     Nu, Rebij, sirsnīgi ierunājās Džeimijs. Galu galā izskatās, ka tēvs devis tev atļauju palikt te par staļļa puiku. Esmu drošs, ka tu čakli strādāsi un darīsi viņam godu, vai ne? Apaļās, apsarkušās acis truli blenza no netīrās sejas, bet zēns neko neatbildēja, līdz Džeimijs pastiepa roku un, viegli satvēris viņa plecu, pagrieza pret zirgu sili.

-     Ķēķī tevi gaida vakariņas, puikiņ. Taču vispirms aizej maķe­nīt nomazgāties; Kruķa kundze ir klīrīga. Ak, un Rebij! Viņš pieliecās pie zēna un pačukstēja: Padomā par ausīm, citādi viņa to darīs tavā vietā. Tā sieviete šorīt berza manējās. Viņš aizlika rokas aiz ausīm un nopietni pakustināja uz puikas pusi, kas bikli pasmaidīja un aizbēga pie siles.

-     Priecājos, ka tev tas izdevās, es sacīju, saņemot Džeimiju aiz rokas, lai ietu vakariņās. Es runāju par mazo Rebiju Maknebu. Bet kā tu viņu pierunāji?

Viņš paraustīja plecus.

-     Aizvedu Ronaldu uz brūzi un pāris reižu iebelzu pa mīkstumiem. Pajautāju, no kā viņš labāk šķiras no dēla vai no aknām. Džeimijs, pieri saraucis, paskatījās uz mani.

-     Tā nebij pareizi, bet es nevarēju izdomāt, ko lai daru. Un negri­bēju, ka puika iet atpakaļ uz mājām. Ne jau tikai tāpēc, ka biju apsolījis viņa vecaimātei. Dženija pastāstīja, kāda puikam ir mugura. Džeimijs saminstinājās. Zini, ko es tev teikšu, Ārmaliet. Mans tēvs mani kūla, cik uzskatīja par vajadzīgu, bet man tas likās par daudz. Bet es nesarāvos, kad viņš ar mani runāja. Un šaubos, vai kādu dienu Rebijs gulēs sievai blakus gultā un smiesies par to.

Viņš uzrāva plecus ar to dīvaino kustību, ko nebiju redzējusi jau vairākus mēnešus.

-    Ronijam taisnība: puika ir viņa dēls, viņš var darīt, kā vēlas. Un es neesmu Dievs, tikai muižas kungs, un tas ir krietni zemāk. Tomēr… Džeimijs skatījās uz mani ar šķību smaidiņu.

-    Robeža starp taisnīgumu un nežēlību ir ļoti šaura, Armaliet. Es tikai ceru, ka esmu nostājies pareizajā pusē.

Es apskāvu Džeimiju.

-    Tu darīji pareizi.

-    Tu tā domā? -Jā-

Apskāvušies mēs soļojām atpakaļ uz māju. Balsinātā muižas ēka kvēloja dzintaraina rietošās saules staros. Taču mēs neiegājām iekšā, jo Džeimijs mani pagrieza uz lēzeno pakalnu aiz mājas. Šeit, sēžot uz aploka žoga augšējās kārts, mēs varējām pārskatīt visu saimnie­cību.

Es noliku galvu Džeimijam uz pleca un nopūtos. Viņš par atbildi viegli mani saspieda.

-    Tu esi dzimis šādai dzīvei, vai ne, Džeimij?

-     Varbūt, Armaliet. Viņš paskatījās pāri laukiem un ēkām, piemā­jas zemei un ceļiem, tad nodūra skatienu, jo pēkšņi smaids izlieca viņa plato muti.

-    Un tu, mana Armaliet? Kam tu esi dzimusi? Lai kļūtu par muižas kundzi vai lai gulētu zem klajas debess kā čigāniete? Lai būtu dzied­niece, skolotāja sieva vai ārpus likuma pasludināta sieviete?

-    Esmu dzimusi tev, es vienkārši atbildēju un pastiepu rokas viņam pretī.

-    Zini, Džeimijs sacīja, beidzot palaižot mani vaļā, tu nekad neesi to teikusi.

-    Tu ari ne.

-     Es gan esmu. Nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās. Es teicu, ka vēlos tevi vairāk par visu.

-    Un es teicu, ka mīlēšana un gribēšana nav gluži viens un tas pats, es iebildu.

Viņš iesmējās.

-    Varbūt tev ir taisnība, Armaliet. Džeimijs atglauda man no sejas matus un noskūpstīja uz pieres. Es gribēju tevi no pirmā brīža, kad ieraudzīju, bet iemīlēju tajā reizē Leohā, kad tu raudāji manās rokās un ļāvi sevi mierināt.

Saule nogrima aiz melno priežu līnijas, un parādījās pirmās vakara zvaigznes. Novembra vidū vakars jau bija vēss, lai arī dienas vēl saglabājās siltas. Stāvot žogam otrā pusē, Džeimijs pielieca galvu un atspieda pieri pret manējo.

-    Tu pirmā.

-     Nē, tu.

-    Kāpēc?

-    Man ir bail.

-     No kā, Armaliet? Pāri laukiem vēlās tumsa, piepildīdama zemi un celdamās augšup, lai satiktu nakti. Augošā pusmēness gaisma iezī­mēja ēnas uz Džeimija pieres un deguna, lejot gaismu viņa sejā.

-    Baidos, ka sākusi es nevarēšu beigt.

Viņš pameta skatienu uz pamali, kur zemu pie debesīm karājās mēness sirpis, un piecēlās.

-    jau gandrīz ziema, un naktis ir garas, mo duinne. Džeimijs pār­liecās pāri žogam, pastiepa rokas, un es ieslīgu apskāvienā, sajuzdama viņa auguma karstumu un sirdspukstus.

-    Es mīlu tevi.

Pēc dažām dienām, kad saule jau tuvojās rietam, es pakalnā biju uzgājusi nelielu puduri cirulišu un raku to gumus. Zālē nočabēja soļi, es pagriezos, domādama, ka ieraudzīšu Dženiju vai Kruķa kundzi, kas nāk saukt mani vakariņās. Bet tas bija Džeimijs, mati mitri un saspurojušies no mazgāšanās pirms ēdienreizes, ģērbies viņš bija vēl kreklā, kas sasiets mezglā starp kājām, jo tāds viņš strādāja laukā. Viņš pienāca man no mugurpuses, apskāva un atspieda zodu man uz pleca. Kopā mēs skatījāmies, kā saule grimst aiz zelta un purpura krāš­ņumā tērptajām priedēm. Apkārt viss pamazām zaudēja krāsas, bet mēs palikām nekustīgi, baudīdami mieru. Beidzot, kad jau sāka tumst, dzirdēju, ka no mājas lejā kāds sauc.

-     Iesim labāk mājās, es teicu, negribīgi sakustējusies.

-     Mmm. Džeimijs palika uz vietas, tikai ciešāk mani apskāva, joprojām stingi veroties tumstošajās ēnās, it kā cenšoties iekalt atmiņā katru akmeni un zāles stiebru.

Es pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

-    Kas ir? klusi jautāju. Vai mums drīz jādodas projām? No domas, ka jāpamet Lelibroka, sirds gura, bet es zināju, ka mums te kavēties vēl ilgāk ir bīstami; jebkuru brīdi atkal var ierasties sarkansvārči, un tad sekas būs daudz ļaunākas.

-    Jā. Rīt vai, pats vēlākais, parit. Nokoilumā ir angļi; tas ir divdes­mit jūdzes no šejienes, bet jaukā laikā tādu gabalu var nojāt divās die­nās. Es sāku šļūkt lejup no sētas, bet Džeimijs apņēma roku man zem ceļiem, pacēla un cieši piekļāva sev pie krūtīm.

Jutu vēl saules siltumu uz viņa ādas un sviedru un auzu salmu silti putekļaino aromātu. Viņš palīdzēja ievākt pēdējo ražu, un šī smarža atsauca atmiņā vakariņas pirms nedēļas, kad es zināju, ka Dženija, vienmēr draudzīga un pieklājīga, beidzot pilnībā atzina mani par ģime­nes locekli.

Ražas vākšana bija nepatīkams darbs, un maltītes beigās Džeimijs un īans jau bieži snauda. Vienvakar es biju piecēlusies no galda, lai atnestu auzu pudiņu saldajam, un atgriezusies ieraudzīju, ka abi vīrieši cieši aizmiguši, bet Dženija klusi smejas pie sevis. īans gulēja sagumis savā krēslā, zodu atspiedis pret krūtīm, un smagi elpoja. Džeimijs uz galda starp šķīvi un piparu dzirnaviņām bija nolicis sakrustotas rokas, uzgūlies uz tām ar vaigu un mierīgi šņākuļoja.

Dženija paņēma no manis pudiņu un, kratīdama galvu par guļoša­jiem vīriešiem, uzlika mums abām uz šķīvjiem.

-     Zini, viņi tā žāvājās, ka es iedomājos, viņa stāstīja, kas notiks, ja es apklusīšu. Es tā arī darīju, un, skaidrs kā diena, pēc divām minū­tēm viņi jau bij atslēgušies, abi divi. Dženija maigi atglauda īanam matus no pieres.

-    Tāpēc te jūlijā dzimst tik maz bērnu, viņa turpināja, nerātni savilkusi uzaci un šķelmīgi skatīdamās uz mani. Vīri novembrī nespēj palikt nomodā gana ilgi, lai uztaisītu bērnu. Tā bija patiesība, un es sāku smieties. Man blakus sēdošais Džeimijs sakustējās un iekrācās, es uzliku roku viņam uz kakla, lai nomierinātu. Guļošā lūpas uzreiz savil­kās maigā, svētlaimīgā smaidā, tad viņš atkal ieslīga miegā.

Dženija, skatīdamās uz mums, ierunājās:

-    Zini, tas ir jocīgi. Nebiju viņu redzējusi tā darām kopš bērnu dienām.

-    Ko tad?

Viņa pamāja ar galvu.

-    Viņš miegā smaida. Tā viņš allažiņ darīja, ja garāmejot paglau­dīju viņu šūpulī vai arī vēlāk gultiņā. Reizēm mēs ar mammu uz mai­ņām glaudījām viņu, lai redzētu, vai puika pasmaidīs, un viņš vienmēr smaidīja.

-    Tas ir savādi, vai ne? Es izmēģināju, viegli pārbraucot ar roku Džeimijam pa pakausi un kaklu. Un, protams, tiku uzreiz atalgota ar īpaši miļu smaidu, kas mirkli kavējās lūpās, bet tad seja atkal atslāba un kļuva visai barga, kāda tā viņam parasti bija miegā.

-    Nez kāpēc viņš tā dara, es nobrīnījos, kā apburta skatīdamās uz viru. Dženija paraustīja plecus un uzsmaidīja man.

-     Laikam jau tas nozīmē, ka viņš ir laimīgs.

Bet sanāca tā, ka nākamajā dienā mēs vēl netikām projām. Nakts vidū pamodos no tā, ka istabā kāds sarunājās. Pagriezusies uz otriem sāniem, es ieraudzīju īanu, kas, turēdams rokā sveci, liecās pāri mūsu gultai.

-    Mazais dzimst, pavēstīja Džeimijs, redzēdams, ka esmu pamo­dusies. Žāvādamies viņš piecēlās sēdus. Vai nav par agru, īan?

-    To nekad nevar zināt. Mazais Džeimijs kavējās. Laikam jau labāk agrāk nekā vēlāk. īana lūpās pazibēja ašs, satraukts smaids.

-    Armaliet, vai tu proti saņemt bērnu? Vai ari labāk doties pēc vec­mātes? Džeimijs jautājoši pavērās manī. Es ar atbildi nekavējos.

Noteikti papurināju galvu.

-    Ej pēc vecmātes. Apmācības kursā biju redzējusi tikai trīs dzemdības; visas bija notikušas sterilā operāciju zālē, paciente bija norobežota ar palagiem un anestezēta, nekas nebija redzams, izņemot groteski pietūkušo iegurni un pēkšņi parādījušos galviņu.

Palaidusi Džeimiju pēc vecmātes Mārtiņa kundzes, es sekoju īanam augšā pa kāpnēm.

Dženija, ērti atlaidusies, sēdēja krēslā pie loga. Viņa bija uzvilkusi naktskreklu, noņēmusi no gultas veļu un uz pēļa uzklājusi ļoti vecu lupatu deķi un tagad tikai sēdēja. Gaidīdama.

īans satraukts mīņājās viņai aiz muguras. Dženija smaidija, bet ar tādu izklaidīgu, iekšēji vērstu skatienu, it kā klausītos kādās tālās ska­ņās, kuras tikai viņa vien spēj dzirdēt. īans, pilnībā saģērbies, rosijās istabā, visu laiku kaut ko ņēma un lika nost, līdz Dženija beidzot pavē­lēja viņam iet projām.

-    Ej lejā un piecel Kruķa kundzi, īan, viņa sacīja, smaidīdama, lai mīkstinātu skarbo valodu. Pasaki, lai sagatavo visu, kas būs vajadzīgs Mārtiņa kundzei. Viņa zinās, kas darāms. Tad Dženija spēji ierāva elpu un uzlika abas rokas uz apaļā vēdera. Es skatījos, kā viņas vēders pēkšņi saspringst, kļūst apaļš un paceļas uz augšu. Viņa iekoda lūpā un brīdi smagi elpoja, tad atslāba. Vēders ieņēma normālo formu, mazliet izstieptu kā asara, abos galos noapaļotu.

īans šaubīdamies uzlika sievai uz pleca roku, un viņa to satvēra, uzsmaidīdama vīram.

-    Un pēc tam, vecīt, saki, lai Kruķa kundze tevi pabaro. Jums ar Džeimiju vajag kaut ko uzēst. Ļaudis teic, ka otrs bērns dzimstot ātrāk nekā pirmais; kas zina, varbūt tad, kad būsiet paēduši brokastis, es arī būšu gatava kaut ko uzkost.

īans cieši saspieda Dženijas plecu, tad noskūpstīja, kaut ko iečuk­stēja viņai ausī un tikai tad devās projām. Durvīs viņš vēl pakavējās, atskatījās, bet Dženija ar rokas mājienu raidīja viņu prom.

Likās, ka Džeimijs jau ļoti ilgi ir projām; gaidot, kad viņš atvedīs vecmāti, es kļuvu nervozāka, jo kontrakcijas arvien pieņēmās spēkā. Otrie bērni, kā likums, dzimst ātrāk. Ko tad, ja šis sadomā ierasties pirms Mārtiņa kundzes?

Sākumā Dženija pļāpāja ar mani, apklusdama tikai tik daudz, lai, satvērusi vēderu, paliektos uz priekšu, kad kontrakcijas sagrāba cie­šāk. Bet drīz vien vēlme sarunāties zuda un viņa atlaidās, klusēdama atpūšoties starp arvien stiprākajām sāpju lēkmēm. Pēdīgi pēc vienas no tādām, kas lika Dženijai gandrīz krēslā saliekties uz pusēm, viņa nedroši piecēlās kājās.

-     Es gribētu mazliet pastaigāt. Palīdzi man, Klēra! viņa lūdza, īsti nezinādama, kā būtu pareizāk, darīju, kā viņa teica, cieši saņēmu dzemdētāju zem rokas, lai palīdzētu viņai nostāvēt taisni. Mēs vairākas reizes lēnām apgājām apkārt istabai, apstājoties, kad sākās kontrakci­jas, un turpinot, kad tās atlaidās. īsi pirms vecmātes ierašanās Dženija devās uz gultu un atgūlās.

Mārtiņa kundze bija sieviete, kas atstāja nomierinošu iespaidu, pagara auguma, kalsna būtne ar platiem pleciem, muskuļotiem delmiem un lietišķu sejas izteiksmi, kas modināja paļāvību. Divas verti­kālas rievas starp tēraudpelēkajām uzacīm ne uz mirkli neizzuda, bet, kad viņa koncentrējās darbam, tās kļuva vēl dziļākas.

Izdarot pirmo izmeklēšanu, rievas pierē palika seklas. Tātad tiktāl viss ir normāli. Kruķa kundze bija atnesusi mums kaudzi tīru, izglu­dinātu palagu, un Mārtiņa kundze paņēma vienu un tāpat salocītu pastūma zem Dženijas. Kad viņa mazliet paslējās uz augšu, es satrūkos, jo ieraudzīju viņai starp kājām tumšu asins traipu.

Pamanījusi manu skatienu, Mārtiņa kundze mierinoši pamāja ar galvu.

-    Jā. Vienkārši parādās pirmās asinis. Tas nekas. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad asinis ir koši sarkanas un nāk uzreiz ar lielu švunku. Pat­laban viss ir kārtībā.

Mēs visas apsēdāmies gaidīt. Mārtiņa kundze klusi un mierinoši sarunājās ar dzemdētāju, berzēja viņai muguru un kontrakciju laikā stipri spieda. Kad sāpes uznāca biežāk, Dženija saknieba lūpas un skaļi šņāca caur degunu. Palaikam atskanēja dziļš, kluss vaids, kad sāpes uzbangoja pilnā spēkā.

Tagad Dženijas mati bija sviedros samirkuši un seja no sasprin­dzinājuma koši sasarkusi. Vērojot viņu, es pilnībā sapratu, kāpēc šo procesu sauc par radībām. Dzemdēšana bija sasodīti smags darbs. Radī­šana bija sasodīti grūts uzdevums.

Likās, ka nākamo divu stundu laikā notikumi necik uz priekšu nebija pavirzījušies, izņemot to, ka sāpes kļuva arvien stiprākas. No sākuma Dženija spēja atbildēt uz jautājumiem, tad to vairs nedarīja, tikai katras lēkmes beigās elsodama gulēja uz muguras. Dažu sekunžu laikā seja no sarkanas izbalēja gluži balta.

Nākamās spazmas laikā viņa saknieba lūpas un, kad sāpes mazliet atlaidās, pasauca mani pie gultas.

-    Ja bērns izdzīvos… viņa tvēra ar muti gaisu, un būs meitene… viņu sauks Mārgareta. Pasaki īanam… lai nosauc par Mārgaretu Elenu.

-    Jā, protams, es padevīgi atbildēju. Bet tu pati varēsi viņam to pateikt. Tagad vairs nebūs ilgi.

Dženija tikai apņēmīgā noliegumā papurināja galvu un sakoda zobus, jo sāpes atkal bija klāt. Mārtiņa kundze saņēma mani aiz rokas un paveda malā.

-    Nesaki neko, zeltenīt, viņa lietišķi pamācīja. Viņas allažiņ domā, ka tūlīt mirs.

-    Ak tā, es mazliet atviegloti iesaucos.

-    Bet neaizmirsti, viņa klusākā balsi piebilda, ka reizēm tā ari notiek.

Pat Mārtiņa kundze sāka mazliet raizēties, kad sāpes turpinājās, bet nekādas redzamas pārmaiņas nenotika. Dženija stipri nogura; pēc katras lēkmes augums kļuva ļengans un viņa pat aizsnaudās, it kā mek­lētu patvērumu no sāpēm īsajos miega brīžos. Kad nežēlīgā roka atkal viņu sagrāba, Dženija pamodās, cīnījās, piepūlē vaidēdama, pagriezās uz sāniem un saritinājās, kā sargādama stingro punu, kur atradās viņas nedzimušais bērns.

-    Vai bērns nevarētu būt… ar kājām pa priekšu? es jautāju klusā balsī, kautrēdamās uzdot tādu jautājumu pieredzējušai vecmātei. Mār­tiņa kundze nemaz nelikās šāda minējuma aizskarta, tikai rievas pierē, skatoties uz saspringto sievieti, iegrauzās vēl dziļāk.

Kad lēkme atlaidās, Mārtiņa kundze atmeta palagu un naktskrekla malu un aši metās pie darba, šur tur paspiezdama milzīgo vēderu ar ašajiem, prasmīgajiem pirkstiem. Vajadzēja vairākus mēģinājumus, jo spaidīšana, šķiet, izraisīja jaunas spazmu lēkmes, spēcīgo kontrakciju laikā izmeklēt nebija iespējams.

Beidzot vecmāte atkāpās no gultas, ilgi domāja, izklaidīgi piesiz­dama ar kāju, kamēr Dženija vēl divas reizes locījās sāpēs, kas plosīja viņas muguru. Kad viņa vārtījās sāpēs, viens no savilktajiem palagiem pēkšņi nošņirkstot pārplīsa.

It kā gaidījusi šo signālu, Mārtiņa kundze apņēmīgi metās uz priekšu, aicinot mani līdzi.

-     Paliec viņu, meitenīt, maķenīt uz atpakaļu, Mārtiņa kundze mani izrīkoja, nelikdamās ne zinis par Dženijas kliedzieniem. Laikam jau viņa tādus bija atklausījusies atliku likām.

Kad nākamo reizi iestājās atelpa, vecmāte ķērās pie darba. Satvē­rusi bērnu caur īslaicīgi atslābušās dzemdes sienām, viņa cēla to uz augšu un vienlaikus centās pagriezt. Dženija spalgi iekliedzās un parāva manas rokas, jo sākās nākamā lēkme.

Mārtiņa kundze mēģināja vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Nespē­dama rimties un beigt spiest, Dženija atradās uz pārguruma robežas, ķermenis, cenšoties izspiest bērnu pasaulē, cīnījās pāri spēkiem.

Un tad tas izdevās. Pēkšņi sākās līdzena kustība un bērna bezveidī­gais ķermenis Mārtiņa kundzes rokās pagriezās. Dženijas vēdera forma uzreiz mainījās, un radās sajūta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

-    Tagad spied! Dženija paklausīja, un Mārtiņa kundze nometās ceļos pie gultas. Acīmredzot viņa redzēja kādas pazīmes, jo steigšus piecēlās un paķēra mazu pudelīti no galda, kur ienākot bija to nolikusi. Viņa uzlēja sev uz pirkstu galiem šķidrumu, kas atgādināja eļļu, un sāka maigi masēt Dženijai starp kājām.

Dženija izgrūda dobju, briesmīgu skaņu, jo pieskāriens atkal izrai­sīja sāpes, un Mārtiņa kundze steigšus atrāva roku. Dženija saguma un nekustējās, bet vecmāte atsāka vieglo masāžu, pacietīgi dudinādama, ka viss būs labi, tikai jāatpūšas un tagad… spied!

Nākamās kontrakcijas laikā Mārtiņa kundze uzlika roku uz Dženijas vēdera augšējās daļas un spēcīgi spieda uz leju. Dženija kliedza, bet vecmāte turpināja spiest, līdz kontrakcija beidzās.

-     Nākamajā reizē spied reizē ar mani, vecmāte man sacīja. Nupat jau būs cauri.

Uzliku rokas uz Mārtiņa kundzes rokām, kas jau atradās uz Dženi­jas vēdera, un pēc viņas komandas mēs spiedām visas trīs reizē. Dže­nijai pār lūpām pārvēlās zems, uzvarošs vaids, un pēkšņi viņai starp kājām parādījās gļotains kunkulis. Viņa iztaisnoja pret matraci atspies­tās kājas, spieda vēlreiz, un Mārgareta Elena Mareja izšāvās pasaulē kā ieeļļots sivēns.

Pēc brīža es izslējos, jo ar mitru drānu biju slaucījusi Dženijas smai­došo seju, tad palūkojos pa logu. Saule taisījās uz rietu.

-    Man nekas nekaiš, Dženija sacīja. Itin nekas. Platais sajūs­mas smaids, ar kādu viņa bija apsveikusi meitas ierašanos pasaulē, bija kļuvis par vieglu dziļa apmierinājuma smaidu. Viņa pastiepa uz augšu nedrošu roku un pieskārās manai piedurknei.

-     Ej pasaki īanam, Dženija teica. Viņš būs nokreņķējies.

Manām neticības pilnajām acīm tā neizskatījās. Aina, kas pavērās

darbistabā, kur īans un Džeimijs bija iebēguši, stipri atgādināja priekš­laicīgu svinēšanu. Uz bufetes blakus vairākām pudelēm stāvēja tukša karafe, un telpā kā mākonis karājās spēcīgi alkohola izgarojumi.

Likās, ka laimīgais tēvs ir bezsamaņā, galva gulēja uz kabineta saimnieka rakstāmgalda. Pats muižas kungs bija pie apziņas, bet, atspiedies pret sienas paneļiem, viņš kā pūce blisināja aizmiglotas acis.

Pārskaitusies es aizrībināju līdz galdam, sagrābu īanu aiz pleca un skarbi sapurināju, nelikdamās ne zinis gar Džeimiju, kurš uzsvempās kājās, sakot:

-    Ārmaliet, pagaidi…

īans nebija pie pilnas apziņas. Viņa galva negribīgi pacēlās, un viņš pavērās manī ar saviebtu, stingu seju; acis bija tikai truli un lūdzoši caurumi. Viņš domā, es piepeši aptvēru, ka esmu ieradusies paziņot par Dženijas nāvi.

Atslābināju tvērienu, un tā vietā viegli viņu noglāstīju.

-    Ar Dženiju viss ir kārtībā, es klusi sacīju. Tev ir meita.

īans atkal nolieca galvu uz rokām, un, kad es gāju projām, viņa kalsnie pleci drebēja, bet Džeimijs glāstīja drauga muguru.

Izdzīvotāji bija attapušies un sakopušies, Mareju un Freizeru ģime­nes sapulcējās Dženijas istabā uz svētku vakariņām. Mazā Mārgareta, saposta apraudzīšanai un ievīkstīta sedziņā, tika iedota tēvam, kurš saņēma jauno atvasi ar svētlaimīgu godbijību sejā.

-    Sveiki, Megij, viņš čukstēja, ar pirksta galu pieskardamies mazajai deguna podziņai.

Viņa meita, kuru šāda iepazīšanās atstāja vienaldzīgu, aizvēra acis, saspringa un apčurāja tēvam kreklu.

īsā jautrības brīža laikā, ko izraisīja šī pieklājības normu pārkāp­šana, mazajam Džeimijam izdevās izbēgt no Kruķa kundzes tvēriena un iešmaukt Dženijas gultā. Viņa viegli iekunkstējās, pamādama Kruķa kundzei, lai ļauj zēnam palikt.

-    Mana mamma! viņš paziņoja, piekļaudamies Dženijai pie sāniem.

-    Nu kam gan citam? viņa saprātīgi jautāja. Nāc, puisīt. Viņa apskāva dēlu, noskūpstīja viņam galviņu, un puisēns nomierinājies ieri­tinājās pie mammas sāniem. Viņa, glāstīdama matus, maigi pastūma dēla galvu uz leju.

-    Čuči nu, mazo vīriņ, viņa sacīja. Tev jau sen laiks uz čuču­muižu. Čuči nu. Mammas klātbūtnes iedrošināts, viņš iebāza mutē īkšķi un aizmiga.

Kad pienāca Džeimija kārta turēt mazo, viņš izrādījās visai pras­mīgs, apņēmis mazo, pūkaino galviņu lielajā plaukstā kā tenisa bum­biņu. Likās, viņš negribīgi atdod bērniņu Dženijai, kas, klusi dudinā­dama, pielika to pie krūts.

Beidzot mēs devāmies uz savu istabu, kas šķita klusa un tukša salīdzinājumā ar silto ģimenes ainu, kuru tikko bijām pametuši, īans nometies ceļos pie sievas gultas, roku uzlicis uz mazā Džeimija, kamēr Dženija baroja meitiņu. Pirmo reizi apzinājos, cik nogurusi esmu; kopš īans mani pamodināja, bija pagājušas teju divdesmit četras stundas.

Džeimijs klusi aizvēra durvis. Nerunājot viņš nostājās man aiz muguras un atraisīja kleitu. Rokas apvija manu augumu, un es apmie­rināta atslīgu pret viņa krūtīm. Tad viņš nolieca galvu, lai mani noskūpstītu, un es pagriezos, lai apskautu viņa kaklu. Es jutos ne tikai nogurusi, bet ļoti emocionāla un skumja.

-    Varbūt tā arī labāk, Džeimijs lēnām, it kā pie sevis sacīja.

-     Kas?

-    Ka tu esi neauglīga. Manu seju, kas bija piekļauta viņam pie krūtīm, viņš nevarēja redzēt, bet noteikti juta, ka es saspringstu.

-    Jā, es jau sen to zinu. Geilisa Dankena man pateica drīz pēc mūsu kāzām. Viņš maigi glāstīja man muguru. Sākumā man bij drusku žēl, bet tad es sāku domāt, ka tā ir pat labāk; tā, kā mums jādzīvo, būtu ļoti grūti, ja tev būtu bērns. Un tagad… viņš viegli nodrebinājās, …tagad es domāju, ka esmu priecīgs; es negribētu, ka tev tik bries­mīgi jācieš.

-    Man nebūtu iebildumu, es atbildēju pēc krietna brīža, domā­dama par apaļo, pūkaino galviņu un sīkajiem pirkstiņiem.

-    Man gan. Džeimijs uzspieda skūpstu manam pakausim. Es redzēju īana seju; katru reizi, kad Dženija kliedza, likās, ka kāds plosītu viņa paša miesu. Manas rokas bija apskāvušas Džeimiju, tās glāstīja cietās rētas uz muguras. Es pats spēju paciest sāpes, viņš klusi sacīja, bet tavējās es nespētu izturāt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir.

Dženija pēc Mārgaretas dzimšanas strauji atlaba un jau nākamajā dienā uzstāja, ka nāks lejā. Tomēr, pakļaujoties īana un Džeimija apvienotajai pierunāšanai, viņa negribīgi piekrita, ka neko neda­rīs, tikai vadīs darbus, atlaidusies uz viesistabas dīvāna, kuram blakus šūpulī gulēja mazā Mārgareta.

Nespēdama nosēdēt dīkā, pēc pāris dienām viņa aizstaigāja pat līdz virtuvei un tad arī līdz sakņu dārzam. Sēdēdama uz mūra, ar silti satīto zīdaini nesamajā somā, Dženija kavēja man laiku, kamēr es vienlaikus darīju divus darbus vācu nokaltušās vīnstīgas un uzmanīju milzīgu grāpi, kurā vārījās visas saimes veļa. Kruķa kundze un kalpones izmaz­gāto jau bija izkārušas žāvēties; tagad es gaidīju, kamēr ūdens atdzisīs, lai varu to izliet.

Mazais Džeimijs man "palīdzēja", lielā aizrautībā plēsdams ar sak­nēm augus un mezdams zarus uz visām pusēm. Es brīdinoši iesaucos, jo zēns bija piegājis pārāk tuvu grāpim, bet, kad viņš man nepievērsa uzmanibu, es metos glābt, kas glābjams. Par laimi, katls bija ātri atdzi­sis; ūdens bija vairs tikai silts. Pieteikusi, lai viņš iet pie mātes, es satvēru katlu un pagāzu dzelzs statīvā, kas to turēja un neļāva nokrist.

Atlēcu malā, kad netīrais ūdens, kūpēdams aukstajā gaisā, sāka gāzties pāri grāpja malai. Mazais Džeimijs tupēja man blakus, priecīgi plikšķināja rokas siltajos dubļos, saceldams šļakatas, kas ar melnām lāsēm noklāja manus svārkus.

Dženija noslīdēja no mūrīša, parāva palaidni aiz apkakles un uzšāva pa dibenu.

-    Vai tu esi dumjš, gille"? Paskaties uz sevi! Krekls atkal būs jāmazgā! Un paraug, ko esi izdarījis ar krustmātes svārkiem, mazais pagāns!

-    Tas nekas, es iebildu, redzēdama, ka delverim iedrebas apakšlūpa.

-    Nu, man gan tas ir kaut kas, Dženija noteica, veltīdama savai atvasei dusmīgu skatienu. Palūdz krustmātei piedošanu, puika, un ej mājās, lai Kruķa kundze tevi nomazgā. Viņa uzšāva Džeimijam pa dibenu, šoreiz viegli, un pagrūda mājas virzienā.

Mēs atkal pievērsāmies kaudzei samirkušo drēbju, kad izdzirdējām uz ceļa pakavu dimdoņu.

-    Laikam būs atgriezies Džeimijs, es ieklausīdamās minēju. Bet vēl ir agrs.

Dženija, nenolaizdama skatienu no ceļa, papurināja galvu.

-    Tas nav Džeimija zirgs.

Minētais zirgs, kad tas parādījās paugura virsotnē, spriežot pēc Dženijas sejas izteiksmes, bija svešs. Taču mugurā gan tam nesēdēja svešinieks. Man blakus stāvošā Dženija uz mirkli sastinga, tad, ar abām rokām apņēmusi zīdaini, lai tas nekratās, skriešus metās uz vārtiem.

-    Tas ir īans! viņa man uzsauca.

Kad jātnieks nokāpa no zirga, mēs redzējām, ka drēbes viņam saplēstas, bet seja putekļiem un zilumiem klāta. Piere bija pietūkuši, un pāri uzacij stiepās dziļa brūce. Brīdī, kad īans pieskārās zemei, Dženija satvēra viņu zem rokas, un tikai tad es ieraudzīju, ka trūkst koka kājas.

-    Džeimijs, viņš elsa. Netālu no dzirnavām mēs saskrējāmies ar sardzi. Viņi mūs gaidīja. Viņi zināja, ka mēs nāksim.

Man sažņaudzās vēders.

-    Vai viņš ir dzīvs?

īans pamāja ar galvu, aizvien vēl saraustīti elpodams.

-    Jā. Un ievainots ari nav. Viņu aizveda uz rietumiem, uz Kilinu.

Dženija ar pirkstiem taustīja vīra seju.

-    Vai tu esi stipri savainots, īan?

Viņš papurināja galvu.

-    Nē. Viņi paņēma manu zirgu un kāju; viņiem nevajadzēja mani nogalināt, lai es nesekoju.

Dženija palūkojās uz pamali, kur tieši virs koku galiem gulēja saule. F.s lēsu, ka varēja būt ap četriem pēcpusdienā. īans sekoja sievas skatie­nam un apsteidza viņas jautājumu.

-    Mēs viņus satikām ap dienas vidu. Man pagāja vairāk nekā divas stundas, iekams tiku lidz mājai, kurā dabūju zirgu.

Dženija bridi stāvēja, rēķināja, tad apņēmīgi pagriezās pret mani.

-    Klēra! Lūdzu, palīdzi īanam tikt mājā un, ja vajag, cik ātri vari, sadakterē! Iedošu bērnu Kruķa kundzei un atvedīšu zirgus.

Iekams kāds no mums paguva iebilst, viņa bija prom.

-    Vai viņa taisās… bet viņa nevar! es iesaucos. Viņa taču nevar atstāt bērnu!

īans smagi spiedās uz mana pleca, kad mēs lēnām pa taku gājām uz māju. Viņš papurināja galvu.

-    Varbūt. Bet es nedomāju, ka viņa arī ļaus angļiem pakārt savu brāli.

Bija jau tumsa, kad mēs sasniedzām vietu, kur Džeimijam un īanam bija iznākusi sadursme ar sardzi. Dženija nolēca no zirga un skraidīja pa apkārtējiem krūmiem kā mazs terjers, grūzdama no ceļa zarus un kaut ko pie sevis purpinādama, kas manām ausīm izklausījās aizdomīgi līdzīgi brāļa stiprākajiem lāstiem.

-     Uz austrumiem, Dženija beidzot noteica, saskrāpējusies un netīra iznākdama no koku skupsnas. Viņa nopurināja no svārkiem kri­tušās lapas un izņēma grožus no manām nejutigajām rokām. Tumsā mēs nevaram viņiem sekot, bet es vismaz zinu, kurā virzienā doties, kad atausis gaisma.

Mēs iekārtojām vienkāršu nometni, sapinām zirgus un sakūrām nelielu ugunskuru. Apbrīnoju, cik Dženija prasmīgi tika ar visu galā, un pasmaidīju.

-     Bērnībā es liku, lai Džeimijs un īans man šo to iemāca. Kā iekurt uguni, kā kāpt kokos, pat kā nodīrāt medījumu. Un kā dzīt pēdas. Viņa atkal palūkojās virzienā, kurā bija devusies sardze.

-     Neraizējies, Klēra. Dženija man uzsmaidīja un apsēdās pie uguns. Divdesmit zirgi pa krūmiem nevar tikt tālu, bet divi var.

Izskatās, ka sardze jās pa Eskdeilas ceļu. Bet mēs varam laist tieši pāri kalniem un iznākt viņiem pretī netālu no Midmeinsas.

Viņas izveicīgie pirksti knibinājās ap kleitas ņieburu. Es izbrīnīta skatījos, kā viņa paplēš kleitas ieloces un pavelk to uz augšu, atklājot krūtis. Tās bija ļoti lielas un izskatījās cietas, pietūkušas no piena pār­pilnības. Savā nezināšanā nebiju pat iedomājusies pajautāt, ko dara zīdītāja, ja viņai atņemts zīdējs.

-     Es nevaru pamest bērnu uz ilgu laiku, viņa atbildēja, kā lasī­dama manas domas, un saviebusies saņēma krūtis no apakšas. Citādi pārplīsīšu. Pēc pieskāriena plāns un zilgans piens sāka pilēt no pietū­kušā galiņa. Sameklējusi kabatā lielu mutautu, Dženija pabāza to zem krūts. Viņai blakus zemē stāvēja maza alvas krūzīte, ko viņa bija izņē­musi no seglu somas. Piespiedusi trauka malu pie krūts, viņa diviem pirkstiem viegli glāstīja krūti, galiņu viegli paspiezdama. Piens sāka pilēt ātrāk, tad pēkšņi brūnais laukumiņš, kas apņēma galiņu, sarāvās, un ar pārsteidzošu spēku izšļācās tieva balta strūkliņa.

-    Es nezināju, ka piens var tā šļākties! es izgrūdu un kā apburta skatījos.

Dženija ar krūzīti uztvēra pienu un palocīja galvu.

-    Jā. Bērns zīžot liek pienam tecēt, bet, kad tas noticis, tad maza­jam tikai jārij. 0, uzreiz kļuva vieglāk. Viņa uz mirkli atvieglojumā pievēra acis.

Izlējusi pienu zemē, Dženija piebilda:

-    Žēl izliet, bet ko lai dara, vai ne? Viņa nolika krūzīti un to pašu atkārtoja ar otru krūti.

-    Tas ir apnicīgi, viņa pazūdījās, kad, pacēlusi galvu, redzēja, ka es vēl skatos. Gandrīz visas darīšanas ar bērniem ir apnicīgas. Tomēr neviena neatteiktos.

-     Nē, es klusi sacīju. Neatteiktos gan.

Dženija pāri ugunskuram paskatījās uz mani, viņas seja bija laipna un norūpējusies.

-    Tev vēl nav pienācis laiks, viņa sacīja. Bet kādudien tev būs pašai savi bērni.

Es mazliet drebelīgi pasmējos.

-     Labāk vispirms atradīsim tēvu.

Dženija iztukšoja otru krūzīti un sakārtoja kleitu.

-    Ak, gan jau atradīsim. Rit. Mums nekas cits neatliek, jo ilgāk es nevaru atstāt mazo Megiju.

-    Un, kad būsim viņus atradušas, ko tad? es jautāju. Ko tad? Viņa paraustīja plecus un pastiepa roku pēc segu tīstokļiem.

-    Tas būs atkarīgs no Džeimija. Un tā, cik stipri viņš būs ļāvis sarkansvārčiem sevi sasist.

Dženijai izrādījās taisnība; mēs tiešām nākamajā dienā panācām sardzi. Diena vēl nebija pilnibā uzaususi, kad mēs pametām savu nakts nometni un apstājāmies tikai tik ilgi, lai viņa varētu noslaukt pienu. Likās, ka Džeimija māsa prot saskatīt pēdas, kur to nemaz nav, un es viņai bez vārda runas sekoju pa mežiem biezi noaugušo apvidu. Ātri pārvietoties nebija iespējams krūmāju dēļ, bet Dženija mani mierināja, sakot, ka mēs jājam pa krietni taisnāku ceļu nekā tas, ko spiesta izvēlē­ties sardze, kas cilvēku daudzuma dēļ saistīta pie ceļiem.

Tuvojās pusdienlaiks, kad mēs viņus beidzot panācām. Es dzirdēju iemauktu žvadzēšanu un atsevišķas balsis, reiz jau tādas skaņas biju dzirdējusi, un es pastiepu roku, lai apstādinātu Dženiju, kas tajā bridi jāja aiz manis.

-     Lejā upē ir brasls, viņa pačukstēja. Izklausās, ka sarkansvārči ir apstājušies padzirdīt zirgus. Nokāpusi zemē, Dženija paņēma gro­žus un piesēja abus zirgus, tad, pamājusi, lai sekoju, kā čūska ieslīdēja krūmos.

Dženija mani aizveda uz nelielu pārkāri, no kuras pavērās skats uz braslu, mēs redzējām gandrīz visus sardzes locekļus, vairums no viņiem bija nokāpuši no zirgiem, stāvēja bariņos un tērzēja, daži sēdēja zemē un ēda, citi pa diviem vai trijiem veda zirgus ūdenī. Bet vienu mēs neredzējām Džeimiju.

-    Vai tu domā, ka viņi Džeimiju ir nogalinājuši? es panikā čuk­stēju. Biju saskaitījusi vīrus divas reizes, lai būtu droša, ka nevienu neesmu palaidusi garām. Tur bija divdesmit karavīri un divdesmit seši zirgi; tik, cik varējām redzēt, visi bija kā uz delnas. Bet ne miņas no gūstekņa, un nekur nodevīgi saulē neiemirdzējās sarkani mati.

-     Diezin, Dženija atbildēja. Bet to noskaidrot mēs varam tikai vienā veidā. Viņa sāka kāpties atpakaļ no pārkares.

-     Un kādā?

-    Jāpajautā.

Otrpus braslam ceļš sašaurinājās un bija vairs tikai smilšainas iebrauktas ratu risēs, kuras no abām pusēm centās nomākt biezi saau­gušas priedes un alkšņi. Ceļš nebija tik plats, lai karavīri varētu jāt pa diviem blakus; viņiem vajadzēja izkārtoties virtenē.

Kad pēdējais vīrs tuvojās ceļa likumam, pēkšņi viņam priekšā nostājās Dženija Mareja. Zirgs satrūkās, un jātnieks lādēdamies pūlējās pievilkt grožus. Kad viņš atvēra muti, lai pajautātu, ko sieviete iedomā­jas, es iznācu no savas paslēptuves aiz krūma un spēcīgi iegāzu viņam ar nokaltušu zaru pa galvu.

Uzbrukuma pēkšņuma pārsteigts, jātnieks zaudēja līdzsvaru, jo zirgs atkal atrāvās atpakaļ, un nokrita uz ceļa. Samaņu viņš nebija zau­dējis; trieciena spēks tikai bija izgāzis viņu no segliem. Dženija šo trū­kumu novērsa ar pamatīga akmens palīdzību.

Tad viņa satvēra karavīra zirga grožus un sparīgi māja man ar roku.

-    Nāc šurp! viņa čukstēja. Dabū viņu nost no ceļa, iekams šie nav pamanījuši viņa pazušanu.

Tajā brīdī Roberts Makdonalds no Glenelrivas sardzes atguva samaņu un atklāja, ka ir stingri piesiets pie koka, skatās pistoles stobrā, kuru viņam pie deguna piebāzusi sardzes bijušā gūstekņa māsa.

-    Ko jūs izdarījāt ar Džeimiju Freizeru? viņa noprasīja, veroties ķīlniekā ar tēraudcietu skatienu.

Makdonalds apreibis purināja galvu, acīmredzot uzskatīdams šo sievieti par savas fantāzijas tēlu. Pirmā kustība izgaisināja šo maldu, un, uzklausījis ievērojamu daudzumu lamu un draudu, viņš saprata, ka vienīgais veids, kā atgūt brīvību, ir izstāstīt visu, ko zina.

-     Viņš ir pagalam, Makdonalds drūmi pavēstīja. Bet, kad Dženijas pirksts ciešāk uzgūla pistoles gailim, viņš pēkšņā panikā iesaucās: Ne jau es to izdarīju! Viņš pats bija vainīgs!

Karavīrs pastāstīja, ka Džeimijs, kuram rokas sasietas ar ādas siksnu, uzsēdināts zirgā aiz viena no sargiem, kas jāja starp diviem citiem. Gūsteknis bija licies diezgan miermīlīgs, tāpēc, kad sešas jūdzes no dzirnavām karavīri jājuši pa braslu pāri upei, viņi nebija īpaši sargā­jušies.

-    Ūdens tur dziļš, taču tas stulbenis nolēca no zirga, teica Makdonalds, paraustīdams plecus, cik nu tas bija iespējams, ja rokas sasietas uz muguras. Mēs šāvām. Droši vien trāpījām, jo viņš neuzpeldēja. Bet aiz brasla straume ir stipra, un tur ir dziļš. Mēs mazliet pameklējām, bet līķi neatradām. Laikam jau straume aizrāvusi projām. Un tagad, Dieva dēļ, dāmas, atsieniet man rokas!

Kad Dženijai ar draudiem neizdevās no viņa izspiest neko vairāk, ne arī mainīt savu stāstu, mēs nolēmām, ka viņš runājis taisnību. Dženija neatbrīvoja Makdonaldu pavisam, tikai palaida saites vaļīgāk, lai ar laiku viņš pats varētu izcīnīties no valgiem. Tad mēs skrējām.

-    Vai tu domā, ka viņš ir miris? es izdvesu, kad sasniedzām pie­sietos zirgus.

-    Nē. Džeimijs peld kā zivs, un esmu redzējusi, ka viņš var aizturēt elpu uz trijām minūtēm. Nāc. Pārmeklēsim upes krastu.

Mēs skraidījām augšup un lejup gar krastu, klupām uz akmeņiem, šļakstinājāmies pa sēkli, saskrāpējām rokas un sejas ar vītolu zariem, kas mirka ūdeni.

Beidzot Dženija uzvaroši iesaucās, un es, šļakatas šķiezdama, ar mokām noturoties uz sūnu apaugušajiem akmeņiem, kas šajā seklajā vietā klāja upes dibenu, metos pie viņas.

Rokā viņa turēja ādas siksnu, kas vēl veidoja cilpu. Vienā pusē bija redzami asins traipi.

-     Izdevies izstaipīt un nomest, Dženija secināja, locīdama siks­nas riņķi rokā. Viņa atskatījās uz to pusi, no kuras bijām atnākušas, uz radžu izraibināto akmeņu krāvumu, dziļajām ūdens bedrēm, putojoša­jām krācēm un papurināja galvu.

-     Kā tu to izdariji, Džeimij? viņa jautāja sev.

Netālu no upes krasta mēs atradām nomīdītas zāles laukumiņu, tur viņš acīmredzot bija gulējis, lai atvilktu elpu. Turpat tuvumā uz apses stumbra pamanīju rūsganu traipiņu.

-    Viņš ir ievainots, es sacīju.

-    Jā, bet var pakustēties. Dženija, acis zemei pievērsusi, staigāja uz priekšu un atpakaļ.

-    Vai tu labi proti lasīt pēdas? es ar cerībām balsī iejautājos.

-    Nekāda lielā medniece jau neesmu, viņa atbildēja, dodoties uz priekšu, un es viņai minu cieši uz papēžiem, bet, ja es nespēju krū­mos tikt uz pēdām tādam milzenim kā Džeimijs Freizers, tad esmu ne tik vien stulba, bet arī akla.

Skaidri saskatāma plata samīcītu brūnu paparžu sliede aizveda mūs pie kalna nogāzes un pazuda biezā viršu klajā. Mēs metām lokus ap šo vietu, bet tas neko nedeva, tāpat arī saukšana vārdā.

-    Viņš būs prom, Dženija nosprieda, apsēžoties uz baļķa un apvēdinādama sevi. Man viņa likās bāla, un es sapratu, ka bruņota vīrieša nolaupīšana un nopratināšana, piedraudot ar nāvi, nebija piemērotas nodarbības sievietei, kura tikai pirms nepilnas nedēļas dzemdējusi.

-    Dženij, es ierunājos, tev jādodas atpakaļ. Iespējams, ka viņš atgriezies Lelibrokā.

Viņa noraidoši papurināja galvu.

-     Nē, to gan viņš nedarītu. Lai ko mums teica Makdonalds, viņi viegli nepadosies, jo atlīdzība ir ar roku aizsniedzama. Ja viņi nav vēl sadzinuši Džeimijam pēdas, tad tikai tāpēc, ka nespēj. Taču viņi noteikti atsūtīs kādu, lai katram gadījumam patur acīs māju. Nē, uz turieni Džeimijs neies. Viņa pavilka uz leju kleitas apkakli. Diena bija auksta, bet Dženija nedaudz svīda, un es redzēju uz kleitas priekšas plešamies tumšus traipus, jo atkal sūcās piens.

Viņa manīja, kur apstājies mans skatiens, un pamāja ar galvu.

-    Jā, man drīz būs jādodas atpakaļ. Kruķa kundze baro mazo ar govs pienu un cukurūdeni, bet bez manis Megija ilgi nevarēs iztikt, un es bez viņas arī ne. Man drausmīgi nepatīk pamest tevi vienu, bet…

Izredzes vienai dzīt pēdas vīrietim, kurš varētu patverties jebkurā vietā Skotijas kalnienē, mani arī īpaši nesajūsmināja, bet es to neiz­rādīju.

-    Gan jau tikšu galā, noteicu. Varēja būt vēl ļaunāk. Viņš vismaz ir dzīvs.

-     Tiesa. Dženija paskatījās uz sauli, kas jau slīga uz rietu. Palikšu, pats mazākais, vēl šo nakti.

Saspiedušās mēs sēdējām pie ugunskura un tikpat kā nesarunā­jāmies. Dženija bija aizņemta ar domām par mājās palikušo bērnu, es ar plāniem, kā vienai turpināt meklēšanu, kad īsti nepārzināju ne vietējo ģeogrāfiju, ne gēlu valodu.

Pēkšņi Dženija strauji pacēla galvu un ieklausījās. Es arī piecēlos sēdus un saausījos, bet neko nedzirdēju. Centos ieskatīties mežā tajā virzienā, kur lūkojās Dženija, bet, paldies Dievam, neredzēju tumsā gai­lam acis.

Kad atkal pagriezos pret ugunskuru, otrā pusē tam sēdēja Mērtegs un mierīgi sildīja rokas. Dženija no mana izsauciena apcirtās un izbrīnā īsi iesmējās.

-    Es būtu varējis jums abām pārgriezt rīkli, iekams jūs vispār būtu paskatījušās uz šo pusi, mazais vīriņš nosodoši teica.

-    Ak tā? Dženija sēdēja, ceļus savilkusi uz augšu un aptvērusi potītes. Aši kā zibens roka pašāvās zem brunčiem, un uguns gaismā uzzibēja sgian dhu asmens.

-    Nav slikti, Mērtegs paslavēja, prātīgi palocīdams galvu. Vai mazā Ārmaliete ar' ir tikpat knaša?

-    Nē, Dženija atteica, noglabādama dunci atpakaļ zeķē. Tāpēc labi, ka paliksi pie viņas. Laikam jau tevi atsūtīja īans?

Vīriņš palocīja galvu.

-     Nūjā. Vai sardzi uzgājāt?

Mēs pastāstījām, kā mums līdz šim brīdim bija klājies. Es būtu gatava zvērēt, ka, uzzinot par Džeimija bēgšanu, redzēju Mērtegam noraustā­mies muskuli mutes kaktiņā, bet saukt to par smaidu būtu pārspīlējums.

Beidzot Dženija piecēlās un salocīja segu.

-     Uz kurieni tu? es izbrīnīta jautāju.

-     Mājās. Viņa norādīja ar galvu uz Mērtegu. Tagad viņš paliks pie tevis; tev es neesmu vairs vajadzīga, bet citiem gan.

Mērtegs paskatījās debesīs. Aiz mākoņu vāliem neskaidri jautās dil­stošs mēness, un mums virs galvas priežu zaros klusi čabinājās lietus.

-     Pagaidīsim līdz ritam. Ceļas vējš, un šovakar neviens tālu netiks.

Dženija papurināja galvu un turpināja bāzt zem lakata matu

šķipsnas.

-    Es ceļu zinu. Un, ja šonakt neviens nekustēsies, tad neviens ari mani nekavēs, vai ne?

Mērtegs nepacietīgi nopūtās.

-    Neņem ļaunā, bet tu esi akurāt tikpat cietu pauri kā tavs ietiepī­gais brālis. Man domāt, nav nekāda steiga traukties atpakaļ šaubos, vai tavs virs pa to laiku, kamēr esi projām, būs licies gultā ar padauzu.

-    Tu neredzi tālāk par savu degungalu, duine, un necik tālu tas nav, Dženija asi attrauca. Un, ja tu, nodzīvojis šai saulē tik ilgi, vēl vari nostāties starp zīdītāju māti un izsalkušu bērnu, tad tev nav ne tik prāta, lai medītu mežacūkas, nemaz nerunājot par to, ka tīreli sadzīsi pēdas bēglim.

Mērtegs padodoties pacēla rokas.

-    Nūjā, runā vien, runā. Es jau nezināju, ka cenšos kauc ko iestāstīt mežacūkai. Laikam jau savas labās sirds dēļ dabūšu kājā ilkni.

Pēkšņi Dženija sāka smieties un vaigos viņai parādījās bedrītes.

-    Tā var gan gadīties, vecais nelieti. Viņa pieliecās un uzrāva smagos seglus uz ceļgala. Nu tad raugi, ka labi pieskati manu svai­ņiem, un, kad atradīsi Džeimiju, atlaid ziņu.

Kad viņa pagriezās, lai apseglotu zirgu, Mērtegs vēl piebilda:

-    Starp citu, kad tiksi mājās, tu atradīsi jaunu ķēķa meitu.

Dženija pārtrauca seglot zirgu un cieši palūkojās sīkajā vīriņā, tad

lēnām nolika seglus zemē.

-    Un kas tā varētu būt? viņa jautāja.

-    Atraitne Makneba, viņš ar uzsvaru uz pirmo vārdu atbildēja.

Dženija brīdi klusēja, tāpat vien stāvēdama, tikai lakats un mētelis

plandījās pieaugošajā vējā.

-    Kā tas notika? viņa beidzot pajautāja.

Mērtegs pieliecās pacelt seglus. Viņš uzlika tos zirgam mugurā un aizsprādzēja seglu jostu, kā likās, ar vienu vieglu rokas kustību.

-    Uguns, viņš izmeta, vēlreiz pievilkdams kāpšļa siksnu. Skaties zem kājām, kad nonāksi augšējā laukā; pelni vēl būs silti.

Viņš pastiepa roku atbalstam, lai palīdzētu Dženijai tikt zirgā, bet viņa papurināja galvu, paņēma grožus un pasauca mani malā.

-    Pavadi mani līdz kalna galam, Klēra.

Līdzko attālinājāmies no ugunskura, sajūtām, ka gaiss ir auksts un mitrs. Mani svārki bija pievilguši no sēdēšanas uz zemes un ejot lipa pie kājām. Dženija gāja, noliekusi galvu pret vēju, bet es redzēju viņu no sāniem, bālās lūpas bija niknumā sakniebtas.

-   Vai Maknebs nodeva Džeimiju sardzei? es beidzot jautāju. Viņa lēnām pamāja ar galvu.

-   Jā. īans vai kāds no citiem vīriem būs to uzzinājis; nav svarīgi, kurš.

Bija novembra beigas, jau sen kā bija nosvinēta Gaja Foksa diena, bet man pēkšņi acu priekšā parādījās sārts liesmas laiza baļķu sienas, tad kā Svētā Gara mēles ielec niedrēs, kamēr uguns auro lūgšanas par nolādētajiem. Un sārtā kāds cilvēks, tēls, sarāvies guļ pats sava pavarda pelnos, un pie nākamā aukstā vēja pūtiena, kas trauksies cauri viņa mājas čaulai, sabirzis melnos pīšļos. Robeža starp taisnīgumu un nežē­lību ir ļoti šaura.

Aptvēru, ka Dženija jautājoši skatās uz mani, un es atbildēju ar gal­vas mājienu. Vismaz šajā gadījumā mēs stāvējām šīs drūmās un iedo­mātās robežas vienā pusē.

Kad apstājāmies kalna galā, Mērtegs bija tikai tumšs punkts pie lejā degošā ugunskura. Dženija bridi kaut ko meklēja svārku kabatā, tad iespieda rokā man nelielu ādas maku.

-     Nomas maksa no Ceturkšņa rentes dienas, viņa paskaidroja. Tev var noderēt.

Mēģināju atdot maku atpakaļ, uzstājot, ka Džeimijs negribētu ņemt naudu, kas vajadzīga saimniecības vadīšanai, bet viņa neklausījās. Un, lai arī augumā Dženita Freizere sniegtos brālim tikai līdz vidum, spītībā viņa neatpalika ne druskas.

Es padevos un droši noglabāju naudu sava apģērba platajās krokās. Dženija uzstāja, un es paņēmu arī mazo sgian dhu, ko viņa iespieda man rokā.

-    Tas ir īana duncis, bet viņam ir vēl viens, viņa sacīja. Ieliec zeķē un piestiprini ar prievīti. Pat guļot neņem ārā.

Mirkli viņa klusēja, it kā gribētu vēl kaut ko teikt. Acīmredzot tā arī bija.

-     Džeimijs teica, viņa vilcinādamās ierunājās, ka tu varētu… man kaut ko reizēm pastāstīt. Un vēl viņš teica, ka tad man būtu tev jāklausa. Vai tu vēlies… man kaut ko teikt?

Mēs ar Džeimiju bijām apsprieduši nepieciešamību nodrošināt Lelibroku un tās ļaudis pret postu, ko varētu atnest sacelšanās. Bet tad nolēmām, ka vēl ir laiks. Tagad man laika vairs nebija nemaz vai, lielā­kais, pāris minūšu, lai pateiktu jauniegūtajai un iemīlētajai māsai, kā pasargāt Lelibroku pret tuvojošos vētru.

Ne jau pirmo reizi, es nodomāju, pravieša uzdevums nav no patī­kamākajiem. Ļoti labi sapratu Jeremiju un viņa raudu dziesmas. Man arī bija skaidrs, kāpēc Kasandru nemīlēja. Tomēr citas izejas nebija. Skotijas kalna virsotnē, rudens nakts vētrainajam vējam plivinot matus un svārkus kā banšī [10] palagus, es pavērsu seju pret ēnainajām debesīm un sagatavojos pravietot.

-    Iestādi kartupeļus, es teicu.

Dženijas mute mazliet pavērās, tad viņa savaldījās un aši pamāja ar galvu.

-    Kartupeļus. Jā. Tuvākā vieta, kur tos dabūt, ir Edinburga, bet es likšu atvest. Cik daudz?

-    Cik vari. Tagad Hailendā tos vēl nestāda, bet stādīs. Tās ir saknes, kas ilgi glabājas un ienes labāku ražu nekā kvieši. Cik vien iespējams daudz zemes apstādi ar augiem, kuru ražu var saglabāt. Pēc diviem gadiem izcelsies liels bads. Ja ir kāds zemes gabals vai īpašums, kas nenes naudu, pārdod par zeltu. Būs karš un slaktiņš. Vīrus medīs visā Hailendā. Mirkli es apdomājos. Vai mājās ir paslēptuve?

-    Nē, māja celta krietni pēc Protektorāta.

-    Tad iekārto kādu paslēptuvi. Ceru, ka Džeimijam to nevajadzēs, es pie šīs domas noriju kaklā sakāpušo kamolu, bet kādam var noderēt.

-    Labi. Vai viss? Krēslainajā gaismā redzēju, ka Dženijas seja bija nopietna un modra. Es svētīju Džeimiju, ka viņš iedomājies pabrīdināt māsu, un Dženiju, ka viņa uzticas brālim. Viņa man nejautāja, kā vai kāpēc, tikai iegaumēja visu, ko teicu, un es zināju, ka mani steigā dotie rīkojumi tiks izpildīti.

-    Tas ir viss. Katrā ziņā neko vairāk nevaru iedomāties. Mēģināju pasmaidīt, bet pūliņi pat man likās nepārliecinoši.

Dženijai izdevās labāk. Viņa uz atvadām īsi pieskārās manam vaigam.

-    Lai Dievs stāv tev klāt, Klēra. Mēs atkal redzēsimies kad tu atve­dīsi mājās manu brāli.

..

Lai kādi civilizācijai būtu trūkumi, es drūmi apcerēju, priekšrocī­bas bija nenoliedzamas. Piemēram, telefons. Tāpat avīzes, kas bija labi pazīstamas tādās metropolēs kā Edinburga vai pat Pērta, bet pilnīgi nezināmas Skotijas nomaļajās kalnienēs.

Kad nebija pieejami plašsaziņas līdzekļi, tad jaunumi izplatījās no mutes mutē un ceļoja ar cilvēka soļa ātrumu. Ļaudis parasti uzzināja to, ko viņiem vajadzēja, tikai ar vairāku nedēļu kavēšanos. Un tas nozī­mēja, ka tad, kad man vajadzēja noskaidrot, tieši kur atrodas Džeimijs, varēju paļauties vienīgi uz iespējamibu, ka kāds viņu saticis un atsūtījis ziņu uz Lelibroku. Šāda komunikācija varēja prasīt nedēļas. Un drīz būs klāt ziema, padarot ceļu uz Bjūliju neizbrienamu. Sēdēju pie uguns­kura, metu liesmās zarus un apcerēju šīs iespējas.

Uz kurieni pēc izbēgšanas Džeimijs varēja doties? Ne jau atpakaļ uz Lelibroku un gandrīz pilnīgi noteikti ne uz ziemeļiem, uz Makenziju zemēm. Uz dienvidiem, uz robežas zemēm, kur viņš varēja cerēt satikt Hjū Manro vai kādu citu no agrākajiem cīņubiedriem? Nē, visticamāk, viņš devās uz ziemeļaustrumiem, uz Bjūliju. Bet, ja es spēju to izdomāt, tad to var ari sardzes vīri.

Mērtegs atgriezās no meža ar veselu klēpi žagaru un nometa to pie ugunskura, tad apsēdās uz sava pleda, sakrustoja kājas un atli­kušo nakts daļu pavadīja ietinies, lai nenosaltu. Viņš pameta skatu uz debesīm, kur aiz ātri slīdošiem mākoņiem blāvi vizmoja mē­ness.

-    Tik drīzi vēl nesnigs, Mērtegs, pieri saraucis, noteica. Vēl nedēļa, varbūtam divas. Pirms tam mēs jau būsim Bjūlijā. Nu jauki iegūt apstiprinājumu saviem secinājumiem, es nodomāju.

-    Vai tu domā, ka viņš būs tur?

Mazais vīriņš paraustīja plecus, pavilkdams augstāk uz pleciem pledu.

-     Kas zin'. Uz priekšu tikt nebūs viegli, pa dienu jāslapstās un jātu­ras nostāk no ceļiem. Un viņam nav zirga. Mērtegs domīgi pakasīja savu rugājiem apaugušo vaigu. Mēs nejaudājam viņu atrast; labāk lai vēsts atrod mūs.

-     Kādā veidā? Šausim raķetes? es izsmējīgi noprasīju. Viens gan jāsaka Mērtegam par labu: lai kādu muļķību es pateiktu, varēja rēķinā­ties, ka viņš izturēsies tā, it kā es neko nebūtu sacījusi.

-    Es paķēru līdzi tavu zāļu pauniņu, vīriņš sacīja, ar galvu norādī­dams uz zemē gulošajām seglu somām. Lelibrokas apkārtnē izgājusi ziņa, ka esi zintniece; un drīz to zinās visā zemē. Viņš pamāja pie sevis. Jā, ar to būs gana. Un bez kādiem turpmākiem paskaidroju­miem viņš, pledā satinies, atgūlās un mierīgi laidās miegā, nelikdamies ne zinis par kokos aurojošo vēju, kluso lietus pakšķēšanu un mani.

Pavisam drīz es uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Neslēpjoties un lēnām virzoties pa galvenajiem ceļiem, mēs iegriezāmies katrā zem­nieku sētā, ciemā un miestā, kur nonācām. Tur Mērtegs aši novērtēja vietējos iedzīvotājus, atrada ikvienu, kurš cieta no slimības vai trau­mas, un atveda pie manis uz ārstēšanu. Tā kā dakteru bija maz un tie šajās nomalēs dzīvo tālu cits no cita, tad arvien atradās kāds vājinieks, kuram bija nepieciešama palīdzība.

Kamēr es noņēmos ar savām tinktūrām un zalvēm, Mērtegs dīki pļāpāja ar cietēja draugiem un radiem un noteikti ieminējās, ka mēs dodamies uz Bjūliju. Ja sagadījās tā, ka ciemā nebija neviena slimnieka, mēs tomēr palikām uz nakti, meklēdami pajumti kādā mājā vai iebrau­camā vietā. Tādās vietās Mērtegs dziedāja, lai izklaidētu saimniekus un nopelnītu vakariņas, spītīgi palikdams pie tā, lai es saglabāju naudu, kas man bija līdzi, ja nu mums to ievajagas, kad atradīsim Džeimiju.

Nebūdams pēc dabas runīgs, viņš mācīja man savas dziesmas, lai īsinātu laiku, kamēr mēs klumzājām no vienas vietas uz citu.

-    Tev ir pieklājīga rīkle, viņš kādu dienu izteica spriedumu par maniem pieticīgajiem panākumiem, mēģinot nodziedāt kādu skotu balādi. Skolota nav, bet spēcīga, un meldiņu ar' vari noturēt. Pamē­ģināsi vēl reižu un šovakar dziedāsi ar mani kopā. Limreigā ir mazs krodziņš.

-    Vai tu tiešām domā, ka tas nāks par labu? es jautāju. Tas ir, es gribēju zināt, ko mēs darīsim?

Viņš patriņājās seglos un tikai tad atbildēja. Nebūdams dzimis jātnieks, viņš atgādināja mērkaķi, kas iemācīts jāt, tomēr vakarā viņš izkāpa no segliem svaigs kā gurķītis, toties es tikai ar mokām piesēju savu zirgu un aizstreipuļoju, lai iegrimtu nemaņā.

-    Nūjā, viņš beidzot sacīja. Agrāk vai vēlāk. Tu pēdējā laikā dakterē arvien vairāk vājinieku, vai ne?

Tā bija taisnība, un es piekritu.

-     Nu tad, viņš centās paskaidrot savu domu, tas nozīmē, ka tava zintnieces slava iet plašumā. Un tieši to mumsiem vajag. Bet var­būtam varam darīt vēl ko. Tāpēc tu šovakar dziedāsi. Un varbūtam… viņš saminstinājās, it kā negribētu kaut ko teikt līdz galam.

-     Varbūt kas?

-    Vai tu ko sajēdz no zīlēšanas ar'? viņš piesardzīgi iejautājās. Es sapratu, kāpēc viņš šaubījās; viņš bija redzējis, kādas mocības es pie­dzīvoju Kreinsmūras raganu tiesā.

Es pasmaidīju.

-     Drusciņ. Gribi, lai es pamēģinu?

-    Jā. Jo vairāk mēs darīsim, jo vairāk ļautiņu nāks mūs raudzīt un, atpakaļ aizgājuši, stāstīs sābriem. Visi par mums runās, līdz to padzir­dēs puika. Un tad mēs viņu uziesim. Esi ar mieru provēt, ko?

Es paraustīju plecus.

-    Ja tas nāk par labu lietai, kāpēc ne?

Tajā vakarā Limreigā es ar ievērojamiem panākumiem debitēju kā dziedātāja un zīlniece. Atklāju, ka Greiema kundzei bijusi taisnība ka sejas, nevīs rokas dod nepieciešamos norādījumus.

Mūsu slava mazpamazām izplatījās, un nākamajā nedēļā, kad iejā­jām kādā ciemā, ļaudis jau paši steidzās ārā no mājām mums pretī un apbēra ar penijiem un mazām dāvaniņām, kad devāmies projām.

-    Zini, mēs tiešām no tā varam izsist kādu labumu, es kādu vakaru ieminējos, noglabājot ciemā gūto peļņu. Žēl, ka nekur tuvumā nav teātra mēs varētu uztaisīt īstu mūziklu: "Maģiskais Mērtegs un viņa daiļā palidze Gledisa".

Mērtegs pret šo piezīmi izturējās ar parasto vienaldzību, bet tas bija tiesa: mums divatā labi veicās. Varbūt tāpēc, ka, par spīti pilnīgi atšķirīgajiem raksturiem, mēs devāmies uz vienu mērķi.

Laiks kļuva arvien sliktāks, un mūsu gaita vēl lēnāka, bet no Džeimija vēl nebija ne miņas. Kādu vakaru, kad lietus gāza kā ar spaiņiem, mēs pie Beladramas satikām īstu čigānu taboru.

Klajumā netālu no ceļa ieraudzījusi nelielo košo kulbu pulciņu, es neticēdama blisināju acis. Nometne izskatījās tieši tāda pati kā čigā­niem, kas katru gadu ieradās Hempstedā.

Ari cilvēki izskatījās tādi paši: melnīgsnēji, jautri, skaļi un viesmī­līgi. Izdzirdējusi žvadzam mūsu iejūgu, kāda sieviete izbāza galvu pa kulbas logu. Brīdi viņa uz mums skatījās, tad iekliedzās, un zeme zem kokiem pēkšņi atdzīvojās, un parādījās smaidošas, brūnas sejas.

-    Dod, es paglabāšu tavu muķi! Mērtegs sacīja, skatīdamies, kā, šūpodamies gurnos, tuvojas jauns vīrietis, nelikdamies ne zinis par lietu, kas izmērcēja viņa košo kreklu. Un negriez nevienam mu­guru.

Izturējos piesardzīgi, bet mūs uzņēma ar plašu žestu un aicināja čigānu vakariņās. Tās kaut kāds sautējums smaržoja lieliski, un es ar lielu prieku pieņēmu ielūgumu, nelikdamās ne zinis par Mērtega īgnajiem prātojumiem par zvēra dabu, kas bija nodrošinājis sautēju­mam gaļu.

Viņi slikti runāja angliski un vēl sliktāk gēlu valodā; mēs galve­nokārt sazinājāmies ar žestiem un kaut kādā izkropļotā valodā, kuras pamatā bija franču mēle. Kulbā, kur mēs ieturējām vakariņas, bija silti un jauki; visi gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni bija sasēduši kur nu kurais, mērcēja sulīgajā sautējumā maizes ņukas un bāza tās mutē. Jau vairākas nedēļas nebiju baudijusi tik labu ēdienu, tāpēc ēdu, kamēr teju vai plīšu. Es gandrīz nevarēju ievilkt elpu, lai dziedātu, bet es dariju, ko varēju, grūtākajās vietās tikai dungodama pavadījumu un ļaujot Mērtegam turēt melodiju.

Mūsu uzstāšanos uzņēma ar aplausiem, kas pauda sajūsmu. Par atbildi kāds jauns čigāns vecum vecas vijoles pavadījumā dziedāja kaut ko līdzīgu vaimanu pilnai sēru dziesmai. Laiku pa laikam viņa uzstā­šanos iekrāsoja tamburīna rībināšana, kuru stipri nopietni kustināja apmēram astoņus gadus veca meitene.

Ievācot ziņas ciemos un viensētās, kurās iegriezāmies, Mērtegs izturējās piesardzīgi, bet ar čigāniem runāja pilnīgi atklāti. Man par izbrīnu, viņš skaidri un gaiši pateica, ko mēs meklējam, liela auguma vīrieti, mati kā uguns un acis kā vasaras debesis. Pie kulbām sēdošie čigāni pārmija skatienus, bet visi kā viens ar nožēlu noraidoši purināja galvas. Nē, tādu viņi neesot redzējuši. Bet… un šajā brīdī vadonis, jau­nais vīrietis purpurkrāsas kreklā, kurš mūs sagaidīja, attēloja, ka izsūta ziņnesi, gadījumā ja viņi satiek meklēto vīrieti.

Es smaidīdama paklanījos, un Mērtegs pretī tēloja, ka par saņemto ziņu dod naudu. Šo darījuma daļu uzņēma ne tikai ar smaidu, bet arī ar domīgiem skatieniem. Priecājos, kad Mērtegs paziņoja, ka pa nakti palikt nevaram, jo mums jādodas ceļā, bet paldies par piedāvāšanu. Viņš no sporana izkratīja dažas monētas, pacenšoties parādīt, ka tur nav nekas vairāk kā sauja vara naudiņu. Izdalījuši sīknaudu kā patei­cību par vakariņām, mēs devāmies projām, un mums pakaļ skanēja daiļrunīgi atvadu un pateicības vārdi un laba vēlējumi vismaz man tā likās.

Varbūt viņi patiesībā solīja mums sekot un pārgriezt rīkli, vismaz Mērtegs tā uzvedās līdz divas jūdzes attālajām krustcelēm mēs dzi­nām zirgus auļos, tad iemukām krūmājā un, tikai izmetuši lielu līkumu, atkal izjājām uz ceļa.

Biezējošajā, miklajā krēslā Mērtegs noskatīja tukšo ceļu uz abām pusēm.

-    Vai tu patiešām domā, ka čigāni mums seko? es ziņkāri jautāju.

-    Kā lai es zinu, bet, tā kā viņu bija ducis, bet mēs tikai divi, domāju, ka labāk rīkosimies tā, it kā viņi sekotu. Tas izklausījās prātīgi, un es neko vairāk nejautāju, izpildot vairākus pēdu jaukšanas manevrus, līdz beidzot ieradāmies Rosmorā, kur šķūnī atradām naktsmājas.

Nākamajā dienā sāka snigt. Pavisam viegli, bet pietiekami, lai zeme pārklātos ar plānu kārtiņu, baltu kā milti uz dzirnavu grīdas, bet mani

tas darīja nemierīgu. Man nepatika domāt, ka Džeimijs viens pats, bez pajumtes, viršu tīrelī sagaida ziemas vētras, ģērbies tikai kreklā un pledā, kas viņam bija mugurā, kad sardze viņu saņēma ciet. Pēc divām dienām ieradās vēstnesis.

Saule vēl nebija noslīgusi aiz apvāršņa, bet klinšainajās ielejās jau bija vakars. Zem kailajiem kokiem gulēja tik biezas ēnas, ka taka kur tāda vispār bija kļuva gandrīz neredzama. Baidīdamās biezējošajā krēslā pazaudēt vēstnesi, es lēnām gāju viņam aiz muguras tik tuvu, ka pāris reižu pat uzminu uz apmetņa malas. Pēdīgi, nepacietīgi ieņur­dējies, vīrietis pagriezās un aizstūma mani pa priekšu, vadīdams cauri krēslai ar smagu roku uz pleca.

Likās, it kā mēs būtu gājuši ļoti ilgi. Man jau sen bija nojucis skaits, cik līkumu ceļš meta starp augstajiem klintsbluķiem un biezo, izkaltušo zāli. Atlika vien cerēt, ka kaut kur aizmugurē nāk Mērtegs un turas tādā attālumā, ka var mūs ja ne saredzēt, tad vismaz sadzirdēt. Vīrie­tis, kurš ieradās krogā pēc manis, bija pusmūža čigāns, kas neprata ne vārda angliski; viņš strikti paziņoja, ka vedīs vienīgi mani, ar uzsvaru norādot vispirms uz Mērtegu, tad uz zemi, tādējādi gribēdams teikt, ka večukam jāpaliek krogā.

Šajā gadalaikā līdz ar tumsas iestāšanos strauji kļuva auksts, un mans biezais mētelis tik tā vien pasargāja no ledainā vēja brāzmām, kas atklātās vietās vēlās mums pāri. Mani plosīja pretrunīgas jūtas sašutums, ka Džeimijam rudens aukstajās un slapjajās naktīs jāguļ bez jumta virs galvas, un prieks, ka driz atkal viņu redzēšu. Pār muguru man pārskrēja trīsas, kam nebija nekā kopēja ar aukstumu.

Pēdīgi mans pavadonis deva zīmi, lai apstājos, tad brīdinoši saspieda man plecu, nokāpa no takas un pazuda. Es, bruņojusies ar pacietību, stāvēju, rokas sabāzusi padusēs. Biju droša, ka pavadonis vai kāds cits atgriezīsies; pirmām kārtām es viņam nebiju samak­sājusi. Tomēr vējš grabināja nokaltušos zarus, it kā tur, lielās bailēs bēgot no mednieka, slīdētu brieža spoks. Mitrums pa vīlēm sūcās man zābakos; ūdru tauku ūdensdrošā kārta bija novalkājusies, un pie jaunas tikt man nebija nekādu izredžu.

Čigāns parādījās tikpat pēkšņi, kā bija pazudis, man pat vajadzēja iekost mēlē, lai izbrīnā neiekliegtos. Ar strupu galvas mājienu viņš lika man sekot un, pašķīris nokaltušos alkšņus, palaida mani garām.

Alas ieeja bija šaura. Uz plakana akmens dega laterna, kuras mestā gaisma iezīmēja siluetu gara auguma cilvēku, kas pagriezās, lai nāktu man pretī.

Es metos uz priekšu, bet, vēl nepieskārusies, aptvēru, ka tas nav Džeimijs. Vilšanās ķēra mani kā sitiens pa pakrūti, man vajadzēja soli atkāpties un vairākas reizes noristīties, līdz aso žulti, kas kāpa kaklā, izdevās norit.

Iespiedu rokas sānos, ar pirkstiem iekrampējos gurnos, iekams jutu, ka esmu pietiekami nomierinājusies, lai spētu parunāt.

-    Diezgan tālu no mājām, vai ne? es teicu, un man pašai bija brīnums, cik salti tā skanēja.

Dūgals Makenzijs ar zināmu līdzjūtību, kas atspoguļojās viņa tum­šajā sejā, bija skatījies, kā es cīnos, lai atgūtu savaldīšanos. Tagad viņš saņēma manu elkoni un veda dziļāk alā. Pie vienas sienas stāvēja kau­dzē sakrauti saiņi, krietni vairāk, nekā spētu panest viens zirgs. Tātad viņš nebija viens. Lai kas būtu tajos saiņos, ko Dūgals Makenzijs ar vīriem veda, katrā ziņā tas bija kaut kas tāds, ko viņš nevēlējās atklāt iebraucamās vietas saimnieka un zirgu puišu ziņkārīgajiem skatieniem.

-    Tātad nodarbojamies ar kontrabandu, ko? Es pamāju ar galvu uz kaudzi. Tad pārdomāju un pati atbildēju uz savu jautājumu: Nē, ne gluži krājumi princim Čārlzam, vai ne?

Dūgals neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, bet apsēdās man pretī uz akmens un nolika rokas uz ceļiem.

-     Man ir jaunumi, viņš aprauti sacīja.

Es dziļi ievilku elpu, gatavodama sevi ļaunākajam. Jaunumi, tur­klāt slikti, spriežot pēc Dūgala sejas izteiksmes. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju siekalas un pamāju ar galvu.

-     Stāsti.

-    Viņš ir dzīvs, Dūgals teica, un lielākais ledus klucis man vēderā izkusa. Pašķiebis galvu, Dūgals mani cieši vēroja. Lai redzētu, vai es ģībšu? Man galvā pazibēja neskaidra doma. Nav svarīgi, es ne­ģībšu.

-     Džeimiju saņēma ciet pie Kiltorlitijas pirms divām nedēļām, Dūgals turpināja, joprojām nenovēršot no manis acu. Tā nebija viņa vaina; vienkārši nepaveicās. Ceļa likumā ieskrēja tieši krūtis diviem dragūniem, un viens viņu pazina.

-    Vai viņš ir ievainots? Mana balss vēl skanēja mierīgi, bet rokas sāka drebēt. Es piespiedu plaukstas pie kājām, lai nomāktu trīcē­šanu.

Dūgals papurināja galvu.

-     Par to man nekas nav zināms. Mirkli viņš klusēja. Džeimijs ir Ventvērtas cietumā, beidzot viņš negribīgi piebilda.

-    Ventvērta, es mehāniski atkārtoju. Ventvērtas cietums. Viens no iespaidīgākajiem Bordersas cietokšņiem, ko uzcēla 16. gadsimtā un simt piecdesmit gadu laikā periodiski kaut ko piebūvēja klāt. Garā akmens ēka tagad aizņēma gandrīz divus akrus zemes, un to apjoza trīs pēdu augsta laika ārdēta granīta siena. Bet pat granīta mūriem ir vārti, es nodomāju. Pacēlu galvu un grasījos uzdot jautājumu, bet redzēju, ka Dūgala vaibsti aizvien vēl pauž neapmierinātību.

-    Kas tad vēl? es noprasīju. Brūnās acis nevairīdamās ieskatījās manējās.

-     Pirms trim dienām notika tiesa, Dūgals sacīja. Viņu pakārs.

Ledus klucis bija atgriezies un ne vairs viens. Es aizvēru acis.

-     Cik ilgi? es jautāju. Man pašai likās, ka balss skan no tālie­nes, es atkal atvēru acis, samirkšķināju plakstus, lai lāktījošajā lampas gaismā skaidrāk redzētu. Dūgals purināja galvu.

-    To es nezinu. Bet ilgi vairs ne.

Tagad spēju elpot vieglāk un arī dūres atlaidās.

-    Tad pasteigsimies, es aizvien vēl mierīgi sacīju. Cik tev ir vīru?

Dūgals nevis atbildēja, bet piecēlās un pienāca pie manis. Saņēmis manas rokas, viņš arī mani piecēla kājās. Līdzjūtīgā sejas izteiksme, kas bija atgriezusies, un dziļās bēdas acīs mani izbiedēja vairāk nekā tas, ko viņš līdz šim bija sacījis. Dūgals gausi grozīja galvu.

-     Nē, meitēn. Balss skanēja maigi. Mēs neko nevaram līdzēt.

Panikā es izrāvu savas rokas.

-     Varam gan! es iesaucos. Jāvar! Tu teici, ka viņš vēl ir dzīvs!

-     Un vēl es teicu "ilgi vairs ne"! Dūgals asi atcirta. Puika ir Ventvērtas cietumā, nevis Kreinsmūras "zagļu bedrē"! Viņu var pakārt jau šodien vai rit vai ari pagaidīt līdz nākamajai nedēļai, to es nezinu, bet nav itin nekādu iespēju, ka desmit viri varētu ielauzties Ventvērtas cietumā!

-    Ak tā? Es atkal drebēju, bet šoreiz no niknuma. Tu nezini… tu nezini, ko varētu darīt! Tu tikai nevēlies riskēt ar savu ādu vai savu nožēlojamo… peļņu! Es apsūdzoši norādīju uz sakrautajiem saiņiem.

Dūgals centās mani savaldīt, satverot rokas, ko es vicināju pa gaisu. Dusmu un bēdu trakumā es ar dūrēm zvetēju viņam pa krūtīm. Viņš nepievērsa uzmanību sitieniem, bet apskāva mani, pievilka cieši sev klāt un turēja, līdz es beidzu plosīties.

-     Klēra! Šī bija pirmā reize, kad viņš nosauca mani vārdā, un tas mani izbiedēja vēl vairāk.

-     Klēra, viņš atkārtoja, mazliet atslābinājis tvērienu, lai varu uz viņu paskatīties, vai tu domā, ka es nedarītu visu, kas manos spēkos, lai atbrīvotu to rakari, ja vien būtu kaut mazākā cerība? Nolādēts, viņš ir mans audžudēls! Bet nav ne mazāko ceribu! Dūgals viegli mani sapurināja, lai es pievērstu uzmanību viņa vārdiem.

-     Džeimijs negribētu, lai es šķiežu vīru dzīvības veltīgā cīņā. Tu to labi zini.

Es vairs nespēju novaldīt asaras. Tās dedzināja manus ledainos vai­gus, kad es atspiedos pret Dūgalu, lai atbrīvotos no apskāviena. Bet viņš satvēra mani ciešāk, cenšoties ar varu piespiest manu galvu sev pie pleca.

-     Klēra, mīļā. Balss bija kļuvusi maigāka. Man sāp sirds par puiku un tevi. Nāc man līdzi. Es tevi droši pasargāšu. Savā mājā, viņš steidzīgi piebilda, juzdams, ka es sastingstu. Ne jau Leohā.

-     Uz tavu māju? es gausi stiepu vārdus. Man galvā sāka mosties briesmīgas aizdomas.

-     Nūjā, viņš sacīja. Tu taču nedomā, ka es vestu tevi atpakaļ uz Kreinsmūru? Lūpas uz mirkli savilkās smaidā, tad skarbie vaibsti atkal atguva nopietnu izteiksmi. Nekā. Vedīšu tevi uz Bīnečadu. Tur tu būsi drošībā.

-    Drošībā? es pārjautāju. Bet varbūt bezizejā? Dzirdot manu balss toni, Dūgalam nošļuka rokas.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Patīkamā balss pēkšņi bija kļuvusi salta.

Arī man pašai bija auksti, tāpēc ciešāk savilku mēteli un atvirzījos no Džeimija tēvoča.

-    Tu neļāvi Džeimijam atgriezties mājās, iestāstot, ka māsa laidusi pasaulē Rendela bērnu, es viņu apsūdzēju, lai tev un tavam dār­gajam brālītim būtu izredzes pārvilināt viņu savā nometnē. Bet tagad viņš ir angļu nagos un tev zudusi jebkāda cerība caur Džeimiju tikt pie zemes. Es noriju siekalas un atkāpos vēl vienu soli.

-    Tu biji savas māsas laulību kontrakta slēdzējs. Un pēc tava tava un Kolama pieprasījuma Broktūreku var mantot sieviete. Tu domā: ja Džeimijs būs pagalam, Broktūreka piederēs man… vai tev, ja izdosies mani pavest vai piespiest apprecēties ar tevi.

-    Ko?! Viņa balsī skanēja neticība. Tu domā… tu domā, ka tā ir sazvērestība? Svētā Agnese! Tu domā, ka es tev meloju?

Es papurināju galvu, saglabādama attālumu. Es viņam neuzticējos ne tik, cik melns aiz naga.

-     Nē, es tev ticu. Ja Džeimijs nebūtu cietumā, tu nekad neuzdroši­nātos man to teikt. To ir pārāk viegli pārbaudīt. Tāpat es nedomāju, ka tu viņu nodevi angļiem savām asinīm tu to nevarētu nodarīt. Turklāt, ja to kādreiz uzzinātu tavi vīri, viņi uzreiz vērstos pret tevi. Viņi daudz ko piecieš no tevis, bet tuvinieka nodevību viņi nepiedotu. Runājot es atcerējos vēl ko.

-    Vai tas biji tu, kurš pērn uzbruka Džeimijam pie Bordersas?

Biezās uzacis izbrīnā savilkās.

-    Es? Nē! Es atradu Džeimiju tuvu nāvei un izglābu viņu! Vai tad es gribētu viņam nodarīt ko ļaunu?

Zem mēteļa es nolaidu roku gar cisku un aptaustīja mierinošo uzkalniņu dunci.

-    Ja ne tu, kurš tad?

-    Kā lai es to zinu? Glītajā sejā parādījās nogurums, bet ne meli. Tas varēja būt viens no trijiem "atkritušajiem", ārpus likuma pasludinātajiem -, kas toreiz kopā ar Džeimiju medīja. Viņi cits citu apsūdzēja, un patiesību noskaidrot nebija iespējams, vismaz tobrīd. Dūgals paraustīja plecus, un platais ceļojuma mētelis no viena pleca noslīdēja.

-    Tagad tam nav nozīmes divi ir pagalam un trešais sēž aiz res­tēm. Bet šajā lietā tas neko nemaina, vai ne?

-    Nē, laikam gan. Apziņa, ka Dūgals nav slepkava, lai kāds nelie­tis viņš būtu, sniedza zināmu atvieglojumu. Viņam nebija iemesla man tagad melot; pēc viņa domām, es biju pilnīgi bezpalīdzīga. Viena. Viņš varēja piespiest mani darīt jebko. Vismaz tā viņš domāja. Es saņēmu dunča spalu.

Ala bija slikti apgaismota, bet es cieši vēroju Dūgalu un redzēju, ka viņa sejai mirkli pārslīd šaubas, pirms viņš izvēlējās virzienu, kurā spert nākamo soli. Roku izstiepis, viņš tuvojās man, bet apstājās, kad redzēja mani atraujamies.

-    Klēra. Mana miļā Klēra. Balss skanēja klusi, kad viņš divdomīgi pārlaida delnu pār manu roku. Tātad viņš nolēmis mani savaldzināt, nevis izmantot varu.

-    Es zinu, kāpēc tu ar mani runā tik vēsi un kāpēc tu esi sliktās domās par mani. Tu zini, ka es tevis alkstu, Klēra. Un tas ir tiesa esmu gribējis tevi kopš Saieta nakts, kad es skūpstīju tavas saldās lūpas. Divi pirksti, kas viegli gulēja man uz pleca, sāka lēnām virzī­ties uz kaklu. Ja es būtu bijis brivs, kad Rendels tevi apdraudēja, es pats tevi būtu uz vietas precējis un pasūtījis to maitu pie velna. Viņš lēnām nāca tuvāk, spiežot mani pie alas akmens sienas. Pirkstu gali jau skāra manu kaklu, slidot pa apmetņa aizdari.

Tad Dūgals noteikti bija ieraudzījis manu seju, jo viņš pārtrauca savu tuvināšanos, lai gan roku atstāja turpat tā viegli gulēja vietā, kur man kaklā strauji sitās pulss.

-    Pat tā, viņš sacīja, pat lolojot pret tevi šādas jūtas es vairs to neslēpšu vai tiešām tu iedomājies, ka es pamestu Džeimiju, ja būtu kaut mazākais ceribu stariņš viņu glābt? Džeimijs Freizers man ir tik­pat kā dēls, cita man nav!

-     Tā gluži nav, es iebildu. Tev ir miesīgs dēls. Vai tagad varbūt jau divi? Pirksti uz mana kakla spieda stingrāk, bet tikai uz mirkli, tad pazuda.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Un šoreiz visa izlikšanās, visas spēlītes izgaisa. Brūnās acis bija modras, un pilnīgās lūpas rūsas krāsas bārdā ievilka drūmu rievu. Dūgals bija ļoti liels un stāvēja man pārāk tuvu. Bet es jau biju aizgājusi par tālu, lai tagad sāktu sargāties.

-    Tas nozīmē, ka es zinu, kurš ir Heimiša īstais tēvs, es atbil­dēju. Viņš jau bija to gaidījis, un seja saglabāja bezkaislīgu izteiksmi, bet pēdējais mēnesis, ko pavadīju zilējot, nebija velti izšķiests laiks. Es redzēju, ka ieplestajās acis pavīd izbrīns, un pēkšņas bailes, kaut ātri apvaldītas, savelk lūpu kaktiņus.

Trāpīts desmitniekā. Par spīti draudošajām briesmām, es izbaudīju ŠI briža neganto triumfu. Man bijusi taisnība, un šīs zināšanas varētu kļūt par ieroci, kas man tik ļoti bija nepieciešams.

-    Ak tā? viņš neskanīgi noteica.

-    Jā, es paliku pie sava, un domāju, ka arī Kolams to zina.

Tas uz mirkli Dūgalu apturēja. Brūnās acis samiedzās, un man galvā pazibēja jautājums, vai tik viņš nav bruņots.

-    Pieņemu, ka kādu laiku viņš uzskatīja, ka tas ir Džeimija dēls, skatījos Dūgalam tieši acīs. Baumu dēļ. Tu droši vien tās izlaidi, izstāstot to Geilisai Dankenai. Kāpēc? Tāpēc, ka Kolamam radās aizdo­mas un viņš sāka izprašņāt Letīciju? Viņa ilgi nespēja turēties vīram pretī. Vai arī Geilisa domāja, ka tu esi Letīcijas mīļākais, un tu pateici, ka tas ir Džeimijs, lai izkliedētu aizdomas? Viņa bija greizsirdīga, bet tagad viņai vairs nav iemesla tevi aizsargāt.

Dūgals salti pasmaidīja. Ledus viņa acīs nekusa.

-     Nē, nav vis, viņš piekrita, balsi nepaceldams. Tā ragana ir mirusi.

-    Mirusi! Šoks noteikti manā sejā atklājās tikpat nepārprotami kā manā balsi. Dūgala smaids kļuva platāks.

-     Kā tad. Sadedzināta. Ar kājām iesēdināta mucā ar piķi un apkrauta ar sausu kūdru. Piesieta uz sārta, uzliesmoja kā lāpa. Ugunsstabā aizsū­tīta pie velna, zem pīlādža zariem.

Sākumā es domāju, ka šis nežēlīgais sīkumu apraksts domāts, lai atstātu iespaidu uz mani, bet es maldījos. Pavirzījos uz vienu pusi, un, kad gaisma no jauna iespīdēja Dūgala sejā, es redzēju, ka zem acīm iegrauzušās skumju rievas. Tātad tas nebija piedzīvoto šausmu uzskaitījums, bet sevis šaustīšana. Pašreizējos apstākļos man viņa nemaz nebija žēl.

-    Tev tātad Geilisa patika, es vēsi secināju. Liels viņai no tā bija labums. Vai bērnam. Ko tu ar viņu izdarīji?

Dūgals paraustīja plecus.

-     Parūpējos, lai nonāk labā ģimenē. Dēls, turklāt veselīgs, lai ari viņa māte bija ragana un laulības pārkāpēja.

-    Un tēvs laulības pārkāpējs un nodevējs, es noskaldīju. Tava sieva, mīļākā, māsasdēls, brālis vai ir kāds cilvēks, kuru tu neesi nodevis un piekrāpis? Tu… tu… Es aizrijos ar vārdiem, no riebuma man sametās slikta dūša. Nezinu, kāpēc es brīnos, es centos runāt mierīgi. Ja tu neesi uzticīgs savam karalim, laikam jau nav iemesla domāt, ka tu saglabāsi uzticību māsasdēlam vai brālim.

Dūgals strauji pagrieza galvu un nikni palūrēja uz mani. Un savilka biezās, tumšās uzacis, tādas pašas kā Kolamam, kā Džeimijam, kā Heimišam. Dziļi iegrimušās acis, platie vaigu kauli, skaisti veidotais galvaskauss. Vecais Džeikobs Makenzijs bija atstājis spēcīgu man­tojumu.

Liela roka cieši sagrāba manu plecu.

-     Brālim? Tu domā, ka esmu nodevis brāli? Nez kādēļ tas bija viņam iedūris; seja bija dusmās satumsusi.

-    Tu tikko atzini, ka esi viņu krāpis! Un tad es sapratu.

-    Jūs abi, es lēnām novilku. Jūs to izdarījāt kopā, tu un Kolams. Kopā, kā jūs darāt visu. Es nogrūdu viņa roku no sava pleca.

-     Kolams nevarēja kļūt par vadoni, ja tu viņa vietā neietu karā. Viņš nevarēja saturēt klanu kopā, ja tu viņa vietā neceļotu, nevāktu nomas maksu un nerisinātu strīdus. Viņš nevar jāt, nevar pārvietoties. Un viņš nevarēja kļūt par tēvu dēlam, kurš mantotu vadoņa posteni. Un Mora tev nebija dāvājusi dēlu. Tu biji zvērējis būt par brāļa kājām un rokām… pēkšņi es sajutu, ka tuvojas histērija, …tad kāpēc lai tu nebūtu ari viņa daikts?

Dūgala dusmas bija pagaisušas; brīdi viņš vēl mani domīgi vēroja. Nolēmis, ka es nekur aizbēgt nevaru, viņš apsēdās uz viena no mantu saiņiem un gaidīja, kad būšu beigusi.

-    Tātad tu to darīji ar Kolama atļauju. Vai Letīcija to gribēja? Zinādama, cik nežēlīgi viņi varēja būt, es nemaz nebrīnītos, ja brāļi Makenziji būtu Kolama sievu piespieduši.

Dūgals pamāja ar galvu. Dusmas bija izkūpējušas.

-    O jā, ar prieku. Es viņai īpaši pie sirds negāju, bet viņa gribēja bērnu… un es biju pietiekami labs, lai viņa gulētu ar mani trīs mēne­šus, tik daudz laika vajadzēja, lai ieņemtu Heimišu. Tas bija draus­mīgi garlaicīgi, Dūgals domīgi piebilda, nokasīdams no zābaka papēža dubļu piciņu. Es labāk būtu ņēmis priekšā bļodu ar piena pudiņu.

-    Un vai arī to tu pateici Kolamam? es jautāju. Dzirdēdams asumu manā balsī, Dūgals pacēla galvu. Viņš pārlaida man rāmu skatienu, tad viegls smaids izgaismoja viņa seju.

-    Nē, Dūgals klusi atbildēja. Nē, to es viņam neteicu. Viņš lūkojās uz savām rokām, tās grozīdams, it kā plaukstu līnijās būtu apslēpts kāds noslēpums.

-     Es viņam teicu, Dūgals neskanīgi minēja, neskatīdamies uz mani, ka Letīcija ir maiga un salda kā nogatavojies persiks un viss, ko vien vīrietis no sievietes var vēlēties.

Viņš pēkšņi sažņaudza rokas un paskatījās uz mani, īslaicīgo smiekla dzirksti atkal aprija Dūgala Makenzija sardoniskais skatiens.

-     Maiga un salda, par tevi es tā neteiktu, viņš piebilda. Bet viss, ko vīrietis var vēlēties… Iegrimušās brūnās acis lēnām slīdēja lejup pa manu augumu, pakavēdamies pie krūšu un gurnu apaļumiem, ko atklāja vaļējais mētelis. Viņam mani vērojot, viena roka neapzināti slī­dēja uz priekšu un atpakaļ, viegli glāstot kājas muskuļus.

-    Kas zina? viņš noteica kā pie sevis. Varbūt man būs vēl kāds dēls šoreiz likumīgs. Tiesa… viņš vērtējoši piešķieba galvu, skato­ties uz manu vidukli, …ar Džeimiju tas nav noticis. Var būt, ka esi neauglīga. Bet es riskēšu. Katrā ziņā zemes īpašums ir tā vērts.

Dūgals negaidīti piecēlās un paspēra soli uz manu pusi.

-     Kas zina? viņš ļoti klusi atkārtoja. Ja man katru dienu būtu jāuzar šī skaistā, brūnā vaga un jāsēj dziļa sēkla… Kad Dūgals spēra vēl vienu soli tālāk, ēnas uz alas sienas sakustējās.

-     Nu gan sasodīti ilgi taisījies, es nikni sacīju.

Dūgala sejā izpletās neticības pilna izteiksme, bet mirkli vēlāk viņš saprata, ka es skatos viņam garām uz alas ieeju.

-    Likās, ka nav pieklājīgi maisīties pa vidu. Mērtegs ienāca alā ar divām pielādētām krama pistolēm. Vienu viņš bija nomērķējis uz Dūgalu, bet ar otru pamāja.

-    Ja vien tu negribi uz vietas pieņemt šā pēdējo piedāvājumu, tad es ieteiktu taisīties projām. Un, ja tu to pieņemsi, tad es iešu.

-    Pagaidām vēl nekur neiesim, es strupi noteicu. Apsēdies, es pavēlēju Dūgalam. Viņš joprojām stāvēja, blenzdams Mērtegā kā spokā.

-     Kur ir Ruperts? viņš noprasīja, atguvis balsi.

-    Ak, Ruperts. Mērtegs domīgi ar pistoles stobru pakasīja zodu. Laikam jau būs devies uz Beladramu. Līdz ausmai viņam jātiek atpa­kaļ, viņš izpalīdzīgi piebilda, ar ruma mucu, ko, viņaprāt, tu lūdzi atnest. Pārējie vēl guļ Kvinbrafā.

Dūgalam pietika augstsirdības iesmieties, kaut mazliet neapmieri­nāti. Viņš atkal apsēdās, salika rokas uz ceļiem un lūkojās te uz mani, te uz Mērtegu. Mirkli valdīja klusums.

-     Nu? Dūgals jautāja. Ko tagad?

Tas, es sapratu, ir labs jautājums. Izbrīnīta, ka Džeimija vietā atradu Dūgalu, viņa atklāsmju satriekta un sekojošo piedāvājumu sadusmota, nebiju padomājusi, ko darīt. Par laimi, Mērtegs bija labāk sagatavojies. Nu galu galā viņš nebija nodarbojies ar piedauzīgu piedāvājumu atrai­dīšanu.

-    Mums vajadzēs naudu, viņam atbilde bija uzreiz gatava. Un vīri. Viņš pameta vērtējošu skatienu uz saiņiem sienmalē. Nē, viņš domīgi novilka. Tas būs karalim Džeimsam. Bet mēs paņemsim to, kas ir tev pašam. Mazās, melnās ačeles aizšāvās atpakaļ pie Dūgala, un vienas pistoles stobrs mazliet pamāja uz sporanu.

Nevar noliegt, ka dzive Hailendā acimredzot piešķīra cilvēkiem zināmu fatālismu. Nopūties Dūgals iebāza roku sporanā un nometa man pie kājām nelielu naudas maku.

-    Divdesmit zelta gabalu un vairāk nekā trīsdesmit šiliņu, viņš sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Ņem ciet!

Redzēdams manu skeptisko skatienu, Dūgals papurināja galvu.

-    Nē, nopietni. Domā par mani, ko gribi. Džeimijs ir manas māsas dēls, un, ja tu spēj viņu atbrīvot, tad lai Dievs tev palīdz. Bet tu to nevari. Dūgala balsī skanēja nolemtība.

Viņš paskatījās uz Mērtegu, kurš joprojām turēja paceltas pistoles.

-     Bet vīrus nedabūsi. Ja tu ar merģeli esi nodomājis piebeigt sevi, es nevaru jūs apturēt. Es pat piedāvāju jūs apbedīt katru savā pusē Džeimijam. Bet manus vīrus jūs neņemsiet, brauc ellē ar visām pisto­lēm. Dūgals sakrustoja rokas uz krūtīm un, atliecies pret alas sienu, rāmi mūs vēroja.

Mērtega rokas nenovērsās no mērķa. Viņa skatiens pašāvās uz mani. Vai es gribu, lai Dūgalu nošauj?

-     Es noslēgšu ar tevi darījumu, ierunājos.

Dūgals atkal savilka uzacis.

-    Tu, lai šobrīd noslēgtu darījumu, esi maķenīt izdevīgākā pozīcijā nekā es. Ko tu piedāvā?

-    Ļauj man parunāt ar taviem vīriem, es sacīju. Un, ja viņi gri­bēs nākt man līdzi pēc savas gribas, tad ļauj viņiem. Ja ne, mēs aiziesim tāpat kā atnācām un vēl atdosim tavu maku.

Viens Dūgala mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā. Viņš uzmanīgi mani noskatīja, it kā novērtēdams manas pārliecināšanas un oratora spējas, tad atkal apsēdās, nolicis rokas uz ceļiem, un īsi pamāja ar galvu.

-     Sarunāts.

Sanāca tā, ka alas ieleju kopā ar mani un Mērtegu atstāja vēl pieci vīri Ruperts, Džons Vitlovs, Villijs Makmērtrijs un dvīņubrāļi Rūfuss un Džordijs Kolteri un Dūgala maks ari palika mums kabatā. Ruperta lēmums palīdzēja izšķirties pārējiem; es joprojām ar drūmu apmieri­nājumu skatīju acu priekšā Dūgala seju, kad viņa druknais, melnbārdainais vietnieks domīgi mani vēroja, tad noglauda pie jostas piekārtās pistoles un teica:

Jā, zeltenīt, kamdēļ gan ne?

Ventvērtas cietumu no alas šķīra trīsdesmit piecas jūdzes. Pusstun­das brauciens ātrā automašīnā pa labu ceļu. Divu dienu smags pārgā­jiens pa pussasalušiem dubļiem zirga mugurā. "Ilgi vairs ne." Dūgala vardi atbalsojās man ausis un turēja seglos vēl pēc tam, kad no nogu­ruma biju gatava saļimt.

Lai noturētos seglos visas garās, nogurdinošās jūdzes, mans ķer­menis tika izdzīts līdz pēdējai robežai, bet galva man bija brīva un es varēju raizēties. Lai neļautu sev domāt par Džeimiju, es vadīju laiku, atceroties sarunu ar Dūgalu.

Un pēdējos vārdus, ko viņš man teica. Stāvēdams pie mazās alas un gaidīdams, kad Ruperts un viņa biedri atved savus zirgus no slēptuves, kas bija tālāk gravā, Dūgals pēkšņi bija pagriezies pret mani.

-    Man tev jānodod kāda vēsts, viņš teica. No raganas.

-    No Geilisas? Ja teiktu, ka es sabijos, tad nebūtu pateikusi neko.

Tumsā nevarēju saskatīt Dūgala seju, bet redzēju, ka viņš piekrītoši

pamāj ar galvu.

-     Es viņu vienu reizi vēl redzēju, viņš klusi sacīja, kad atnācu pēc bērna. Citos apstākļos es, iespējams, justu viņam līdzi, ka uz mūžu jāatvadās no mīļākās, kas nosodīta mirt uz sārta, turēt rokā bērnu, ko abi radijuši, dēlu, kuru viņš nekad nevarēs atzīt par savu. Bet tagad mana balss skanēja ledusauksti:

-    Ko viņa teica?

Dūgals klusēja; nesapratu, vai tā bija tikai nevēlēšanās atklāt infor­māciju vai viņš mēģināja precīzi atcerēties vārdus. Acīmredzot tas bija pēdējais iemesls, jo viņš runāja ļoti uzmanīgi.

-     Viņa teica: ja es tevi kādreiz satiekot, tad man tev jāpasaka divas lietas, vārds vārdā, tā viņa teica. Pirmā: "Es domāju, ka ir iespējams, bet pārliecināta neesmu." Un otrā tie bij tikai skaitļi. Viņa lika man tos atkārtot, lai būtu droša, ka atceros pareizi, jo man tie bij jāpasaka noteiktā kārtībā. Tātad viens, deviņi, seši un septiņi. Garais stāvs tumsā jautājoši pagriezās pret mani.

-    Vai tie tev kaut ko izsaka?

-     Nē, es atteicu un pagriezos pret savu zirgu. Protams, izteica.

"Es domāju, ka tas ir iespējams." Ar to viņa varēja domāt tikai

vienu. Viņa pieļāva, kaut skaidri nezināja, ka cauri akmeņu lokam ir iespējams atgriezties. Protams, pati viņa nebija to mēģinājusi, jo bija izvēlējusies par tādu dārgu cenu palikt. Droši vien viņai bija savi iemesli. Varbūt Dūgals?

Kas attiecas uz skaitļiem, es domāju, ka sapratu Geilisu. Viņa skait­ļus Dūgalam bija minējusi pa vienam ciparam slepenības dēļ, kura tobrīd jau bija viņai asinīs, bet patiesībā tie bija viena skaitļa daļas. Viens, deviņi, seši, septiņi. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītais. Gads, kad viņa pazuda pagātnē.

Jutu mazu satraukuma drebuli un dziļu nožēlu. Cik žēl, vakcīnas rētu uz rokas es pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu! Un tomēr, ja būtu to redzējusi agrāk, vai ar Geilisas palīdzību es būtu atstājusi Džeimiju un atgriezusies pie akmeņu loka?

Džeimijs. Doma par viņu gulēja man prātā kā smags akmens, kas lēnām svārstās. "Ilgi vairs ne." Ceļš bezgalīgi un nomācoši stiepās mums priekšā, reizēm izzuda pavisam sasalušos purvos vai atklātos ūdens klajos, kas reiz bija pļava un tīrelis. Otrās dienas pievakarē, smi­dzinot ledainam lietum, kas drīz pārvērtās sniegā, mēs sasniedzām mērķi.

Cietoksnis drūmi slējās mums priekšā pret mākoņu klātajām debe­sim. Tas bija celts gigantiska kuba formā, katra skaldne četri simti pēdas gara, ar torņiem visos stūros, un tajā varēja izmitināt trīssimt cietumnieku, piedevām vēl četrdesmit garnizona karavīru, viņu koman­dierus, civilo pārvaldnieku un viņa personālu, un četrus dučus pavāru, dieninieku, apkopēju un citu kalpotāju, kas nepieciešami, lai vadītu tādu iestādi kā Ventvērtas cietums.

Es palūkojos uz draudošajām sienām no zaļgana Argailas granīta, kuras apakšējā daļā bija divas pēdas biezas. Šur tur šajā vienlaidu blī­vumā bija izcirsti mazi lodziņi. Dažos jau mirdzēja gaisma. Citi, kas kalpoja, manuprāt, par cietumnieku kamerām, palika tumši. Es noriju siekalas. Redzot masīvo cietoksni ar neiedragājamām sienām, monu­mentāliem vārtiem un sarkansvārčiem, manī modās šaubas.

-    Ja nu… mute bija sausa, un man vajadzēja apklust un aplaizīt lūpas, …ja nu mēs to nevarēsim?

Mērtega sejas izteiksme palika nemainīga: drūmā rieva ap muti un īgnais, mazais zods pazuda netīrā krekla apkaklē. Tā nemainījās arī tad, kad viņš pagriezās pret mani.

-    Tad Dūgals mūs apbedīs blakus viņam katru savā pusē, viņš atbildēja. Nāc nu, mums darāms darbs!

..

Sers Flečers Gordons bija maza auguma, tukls vīrelis, kura svītrainā zīda veste piegūla tik cieši kā otra āda. Nošļauptiem pleciem un apaļu vēderiņu viņš stipri līdzinājās prāvam šķiņķa gabalam, kas sēž pārvaldnieka greznajā krēslā.

Plikais pauris un koši sārtā seja nebūt nemazināja līdzību ar šķiņķi, tomēr jāsaka, ka tikai retam gaļas gabalam būtu tik koši zilas acis. Lēni un svarīgi viņš ar rādītājpirkstu šķirstīja uz rakstāmgalda gulošos dokumentus.

-    Jā, redz, kur ir! viņš iesaucās, kad bija pagājis nebeidzami ilgs laiks, kamēr viņš dokumentu izlasīja. Freizers Džeimss. Notiesāts par slepkavību. Nu, kur tad ir pavēle par nāves soda izpildi? Viņš atkal apklusa, ar tuvredzīgām acīm izskatīdams dokumentu kaudzi. Es cieši saspiedu pirkstos savu atlasa somiņu un tikai ar gribasspēku saglabāju sejā vienaldzīgu izteiksmi.

-     Ak jā. Izpildes datums 23. decembris. Viņš vēl ir pie mums.

Es noriju siekalas, atlaidu somiņu, un iekšēji mani plosīja gaviles un panika vienlaikus. Tātad viņš joprojām bija dzīvs. Vēl divas die­nas. Un kaut kur tepat tuvumā, šajā pašā ēkā. Šī apziņa traucās pa manām dzīslām ar milzīgu adrenalīna daudzumu, un man sāka trīcēt rokas.

Pabīdījos uz apmeklētāju krēsla maliņu, cenšoties izskatīties valdzi­noši lūdzoša.

-    Vai varu viņu satikt, Flečera kungs? Tikai uz brīdi, gadījumā ja… viņš varbūt grib, lai nododu kādu ziņu ģimenei?

Izliekoties par Freizeru ģimenes draudzeni, bija salīdzinoši viegli panākt, ka mani ielaiž Ventvērtā un sera Flečera, cietuma civilā pār­valdnieka, kabinetā. Lūgt tikšanos ar Džeimiju bija bīstami; nezinā­dams manu leģendu, viņš varēja mani nodot, ja pēkšņi bez brīdinājuma mani ieraudzītu. Tāpat es varēju sevi nodot pati; nepavisam nebiju pār­liecināta, ka spēšu savaldīties, kad viņu ieraudzīšu. Bet nākamais solis pilnīgi noteikti bija noskaidrot, kur viņš atrodas; izredzes atrast viņu šajā milzu trušu būrī bez kādām norādēm līdzinājās gandrīz nullei.

Sers Flečers sarauca pieri apdomādamies. Skaidrs, ka viņš šo lūgumu no ģimenes draudzenes uzskatīja par apgrūtinājumu, bet viņš nebija neiejūtīgs. Beidzot viņš negribīgi papurināja galvu.

-     Nē, mīļā kundze. Nē, baidos, ka to es patiesi nevaru atļaut. Mums ir ļoti daudz ieslodzīto, un man trūkst atbilstošu telpu, lai nodrošinātu privātas tikšanās. Turklāt šis cilvēks šobrīd ir… viņš atkal ieskatijās savā papīru kalnā, …vienā no lielajām kamerām rietumu spārnā kopā ar vairākiem uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem. Jums viņu apmeklēt tur vai vispār būtu ārkārtīgi nesaprātigi. Jūs saprotat, šis vīrs ir bīstams ieslodzītais; redzu, te rakstīts, ka kopš ierašanās viņš visu laiku ir saslēgts važās.

Es atkal sažņaudzu somiņu, šoreiz tādēļ, lai neiesistu Flečeram.

Vīrelis atkal papurināja galvu, resnās krūtis cilājās no aizdusas.

-     Nē, ja jūs būtu tieši ģimenes locekle, tad varbūt… Viņš, acis mirkšķinādams, paskatījās uz mani. Cieši sakodu zobus, apņēmusies sevi nenodot. Protams, šajos apstākļos neliels satraukums bija pieļau­jams.

-     Bet varbūt, mīļā kundze… Likās, pār Flečera kungu pēkšņi nolai­dusies iedvesma. Viņš domīgi uzslējās kājās un piegāja pie iekšējām durvīm, kur sardzē stāvēja formā ģērbies karavīrs. Viņš kaut ko pačuk­stēja sargam, kurš vienreiz pamāja ar galvu un pazuda.

Sers Flečers atgriezās pie rakstāmgalda, pa ceļam apstādamies, lai paņemtu no skapīša karafi un glāzes. Es neatteicos no sarkanvīna; man tas bija nepieciešams.

Kad atgriezās sargs, mēs ar pārvaldnieku bijām līdz pusei iztukšo­juši jau otru glāzi. Sargs bez uzaicinājuma iesoļoja kabinetā, nolika uz galda seram Flečeram pie rokas koka kasti, pagriezās un izsoļoja atkal ārā. Uztvēru viņa skatienu, kas kavējās pie manis, un kautrīgi nolaidu acis. Biju ģērbusies kleitā, kas bija palienēta no kādas Ruperta sievieškārtas paziņas, kura dzīvoja tepat pilsētiņā, un, spriežot pēc smaržas, ar ko bija piesūkusies kleita un tai pieskaņotā somiņa, man bija visai pamatota nojauta par šīs dāmas profesiju. Es cerēju, ka sargs nepazina kleitu.

Iztukšojis glāzi, sers Flečers to nolika un pavilka tuvāk kasti. Tā bija pavisam vienkārša, neēvelēta koka kaste ar bīdāmu vāku. Uz vāka ar krītu bija kaut kas uzkricelēts. Es uzrakstu varēju izlasīt pat no otras puses. FREIZERS.

Sers Flečers atbīdīja vāku, brīdi lūkojās kastē, tad aizvēra un pastūma to man.

-     Ieslodzītā personiskās mantas, viņš paskaidroja. Parasti mēs pēc soda izpildes nosūtām tās cilvēkam, kuru ieslodzītais norādījis kā tuvāko radinieku. Taču šis ieslodzītais… viņš papurināja galvu, …kategoriski atteicies sniegt jebkādas ziņas par savu ģimeni. Bez šaubām, atsvešināšanās. Protams, tas nav nekas neparasts, bet šajos apstākļos atliek tikai nožēlot. Man neērti to lūgt, Bīčemas kundze, bet iedomājos: ja jau esat pazīstama ar viņa ģimeni, vai jūs neuzņemtos nodot šīs mantas atbilstošajai personai?

Nespēju paļauties uz savām runas spējām, bet pamāju ar galvu un paslēpos aiz vīna glāzes.

Likās, ka sers Flečers jūtas atvieglots vai nu par to, ka ticis vaļā no kastes, vai cerot, ka es tūlīt došos projām. Viņš, klusi sēcot, atspiedās pret krēsla atzveltni un plati man uzsmaidīja.

-    Jūs esat ārkārtīgi laipna, Bīčemas kundze. Es zinu, ka tāds pie­nākums jaunai, jūtīgai dāmai ir ļoti sāpīgs, tāpēc augstu vērtēju jūsu laipnību, ka to uzņematies, ticiet man.

-     N-nepavisam, es izstostīju. Man izdevās piecelties un paņemt kasti. Tā bija apmēram astoņas collas gara, sešas plata un aptuveni četras vai piecas collas dziļa. Maza, viegla kastīte, kurā ietilpa atliekas no cilvēka dzīves.

Es zināju, kas tur iekšā. Trīs kārtīgi satītas makšķerauklas; korķī sasprausti āķi; krams un tērauda stienītis; mazs gabaliņš stikla, kura malas no ilgas lietošanas kļuvušas neasas; dažādi sīki oļi, kas izskatījās interesanti un ko bija patīkami paņemt pirkstos; kaltēta kurmja ķepa kā līdzeklis pret reimatismu. Bībele vai varbūt to viņam ļāvuši patu­rēt? Es tā cerēju. Rubīna gredzens, ja nav nozagts. Un maza koka čūskiņa, izgriezta no ķirša, ar sānos ieskrāpētu vārdu SONIJS.

Es apstājos uz sliekšņa un ieķēros ar pirkstiem stenderē, lai notu­rētos kājās.

Sers Flečers, kurš galanti vadīja mani līdz durvīm, uzreiz bija man blakus.

-     Bīčemas kundze! Vai jums sareiba galva, mīļā kundze? Sardze, krēslu!

Jutu, ka uz sejas izsitas auksti sviedri, bet man izdevās pasmaidīt un ar rokas mājienu atraidīt piedāvāto krēslu. Vairāk par visu es vēlējos tikt ārā no šejienes man vajadzēja svaigu gaisu, turklāt lielos daudzu­mos. Un vēl man vajadzēja palikt vienai, lai varu izraudāties.

-    Nē, viss kārtībā. Es centos, lai mani vārdi izklausītos pārlieci­noši. Tikai… te ir mazliet smacīgi. Nē, ar mani viss būs labi. Katrā gadījumā mani ārā gaida zirgu puisis.

Piespiežot sevi stalti izslieties un pasmaidīt, prātā man ienāca kāda doma. Varbūt tas neko nelīdzēs, bet par ļaunu nenāks.

-    Ak, ser Flečer…

Joprojām noraizējies par manu izskatu, viņš bija pati pieklājība un uzmanība.

-    Jā, mīļā kundze?

-    Man ienāca prātā… Cik skumji, ka jauns cilvēks šādā brīdī ir atsve­šinājies no ģimenes. Iedomājos, varbūt… ja viņš gribētu uzrakstīt vēs­tuli… varbūt izlīdzināšanās vēstuli? Es ar prieku to nodotu… viņa mātei.

-    Jūs esat pati iejūtība. Sers Flečers kļuva priecīgs, jo izskatījās, ka es tomēr nenokritīšu ģībonī uz viņa paklāja. Protams. Es apjau­tāšos. Kur jūs esat apmetusies, kundze? Ja būs vēstule, likšu jums to aizgādāt.

-    Nu, tagad jau ar smaidīšanu veicās labāk, kaut ari man pašai likās, ka smaids pielīmēts man pie sejas, šobrīd tas vēl nav skaidri zināms. Redziet, man ir vairāki radinieki un tuvi paziņas pilsētā, pie kuriem, baidos, man vajadzēs uzturēties pēc kārtas, lai kādu neapvai­notu. Man izdevās pat iesmieties.

-    Tāpēc, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, varbūt mans kalps var ierasties un apjautāties par vēstuli?

-    Protams, protams. Tas būtu lieliski, mīļā kundze. Lieliski!

Un, pametis ašu skatienu uz karafi, sers Flečers saņēma manu roku, lai izvadītu mani pa durvīm.

-    Vai nu jūties labāk, zeltenlt? Ruperts pacēla manu matu lēveni, lai ieskatītos man sejā. Tu izskaties kā slikti nokūpināts cūkas vēders. Še, ierauj vēl!

Es papurināju galvu, noraidot piedāvāto viskija blašķi, un pie­cēlos sēdus, pārbraukdama sejai ar mitro lupatu, ko viņš bija man iedevis.

-    Nē, tagad viss ir labi. Mērtega pavadībā, kurš bija maskējies par manu kalpu, man tik tikko izdevās tikt projām no cietuma, kad noslī­dēju no zirga un izvēmos sniegā. Tur es paliku raudādama, ar Džeimija kasti pie krūtīm, līdz Mērtegs bija uzrāvis mani kājās, uzsēdinājis zirgā un aizvedis uz iebraucamo vietu Ventvērtā, kur Ruperts bija atra­dis mums mājvietu. Mēs bijām augšstāva istabā, no kuras biezējošajā krēslā tikai ar grūtībām varēja saskatīt cietuma masīvo ēku.

-    Tad puika ir pagalam? Ruperta platā seja, ko līdz pusei sedza bārda, bija drūma un līdzjūtīga, un tajā trūka parastās ākstības.

Es papurināju galvu un dziļi ievilku elpu.

-    Vēl nav.

Noklausījies manu stāstu, Ruperts lēnām soļoja pa istabu un do­mīgs kodīja lūpas. Mērtegs sēdēja nekustīgs, kā parasti viņa sejā nekas neliecināja par nervozitāti. No viņa iznāktu brīnišķīgs pokera spēlma­nis, es nodomāju.

Ruperts atgriezās un ar nopūtu noslīga man blakus uz gultas.

-    Nu, viņš vēl ir dzīvs, un tas ir galvenais. Taču, sasodīts, ja es zinātu, ko darīt tālāk. Mums nav iespēju tikt tur iekšā.

-    Ir gan, pēkšņi ierunājās Mērtegs. Pateicoties meitēna domai par vēstuli.

-    Mmmphmm. Taču tikai vienam. Un tikai līdz pārvaldnieka ista­bai. Bet, jā, tas ir sākums. Ruperts izvilka savu dunci un ar tā galu dīki paieskāja biezo bārdu. Tikai cietums ir sasodīti liels, lai meklētu uz dullo.

-     Es zinu, kur viņš ir, teicu, juzdamās labāk, ka bija sākusies plā­nošana, un apzinoties, ka mani sabiedrotie nepadosies, lai cik bezcerīgs liktos mūsu pasākums. Vismaz virzienu es zinu.

-    Ak tā? Hmm. Ruperts nolika dunci un atsāka staigāšanu, tad apstājās un noprasīja: Cik tev, meitēn, ir naudas?

Es meklēju kleitas kabatā. Man bija Dūgala maks, nauda, ko Dženija bija uzspiedusi, un pērļu virtene. Pērles Ruperts noraidīja, bet paņēma maku un iebēra monētas lielajā plaukstā.

-    Pietiks. Pārbaudot viņš tās pažvadzināja. Galvu piešķiebis, viņš paskatījās uz Kolteru dvīņiem. Jūs divi un Villijs, nāciet man līdzi. Džons un Mērtegs lai paliek pie meičas.

-    Uz kurieni jūs ejat? es gribēju zināt.

Ruperts iebēra monētas sporanā, vienu paturēja un domīgi pameta gaisā.

-    Ak, viņš nenoteikti atbildēja. Tā sagadījies, ka otrā pilsētas malā ir vēl viena iebraucamā sēta. Sargi pēc maiņas iet uz turieni, jo tā ir tuvāk un tur alus ir par peniju lētāks. Viņš pasita monētu ar īkšķi un, pagriežot plaukstu, noķēra starp diviem pirkstiem.

Es vēroju viņa darbošanos, un man pamazām radās nojauta par viņa nodomu.

-     Vai tiešām? es ievaicājos. Tur taču nespēlē kārtis, ko?

-    Kā lai es to zinu, zeltenīt, kā lai zinu? viņš atbildēja. Tad vēl­reiz pameta gaisā monētu un sasita plaukstas, noķerot to, tad paplēta rokas, lai parādītu, ka tur nekā nav, tikai tukšs gaiss. Viņš smaidīja, baltie zobi melnajā bārdā spīdēja.

-    Bet mēs taču varam iet un paskatīties, ko? Ruperts uzsita knipi, un atkal starp pirkstiem parādījās monēta.

Nākamajā dienā drīz pēc vieniem es atkal pagāju zem asiem pīķiem rotātā režģa, kas kopš 16. gadsimta beigām, kad tika uzcelts Ventvērtas cietums, sargāja tā vārtus. Nākamajos divsimt gados tas neko daudz no savas biedējošās auras nebija zaudējis, un es, lai iedrošinātu sevi, pieskāros kabatā noglabātajam duncim.

Sers Flečers noteikti bija jau krietni ieturējies pusdienās, kā ziņoja informācija, ko Ruperts un viņa palīgi bija izvilkuši no cietumsargiem iepriekšējā vakara sirojuma laikā. Viņi bija iestreipuļojuši, sarkanām acīm un smirdēdami pēc alus, īsi pirms saullēkta. Viss, ko Ruperts atbil­dēja uz maniem jautājumiem, bija: "Ak, meitēn, vienīgais, kas vaja­dzīgs, lai uzvarētu, ir veiksme. Bet zaudēt tas ir jāprot!" Viņš saritinā­jās kaktā un saldi aizmiga, atstājot mani izmisušu staigājam pa istabu, kā jau biju darījusi visu nakti.

Ruperts pamodās pēc stundas ar skaidru skatienu un galvu un izklāstīja plānu, ko man vajadzēja īstenot.

"Sers Flečers maltītes laikā nevienam neļauj sevi traucēt," viņš sacīja. "Katrs, kurš viņu grib tādā brīdī satikt, var turpināt gribēt, iekams viņš būs beidzis ēst un dzert. Un viņam ir paradums pēc pus­dienām iet uz savām istabām mazliet nosnausties."

Mērtegs, tēlodams manu kalpu, bija ieradies stundas ceturksni agrāk un ar grūtībām panācis, ka viņu ielaiž cietumā. Visticamāk, viņu aizvedīs uz sera Flečera kabinetu un liks pagaidīt. Tur viņam jāpār­meklē kabinets, vispirms jāatrod rietumu spārna plāns un tad, ja paveiksies, kameru atslēgas.

Es mazliet pagausināju soli un paskatījos debesīs, lai noteiktu, cik ir pulkstenis. Ja ieradīšos, pirms cietuma pārvaldnieks sēžas pie galda, mani var aicināt pievienoties, kas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Bet Ruperta kāršu paziņas sargu vidū bija apgalvojuši, ka sera Flečera paradumi ir nemainīgi: zvans uz pusdienām skan precīzi vienos un zupu pasniedz pēc piecām minūtēm.

Sargs, kas stāvēja sardzē pie ieejas, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā. Viņš likās izbrīnījies, tomēr pieklājīgi mani sveicināja.

Tik nepatīkami, es ierunājos, biju nodomājusi likt kalpam atnest seram Flečeram mazu dāvaniņu kā pateicību par laipnību, ko viņš man vakar izrādīja. Bet ieraudzīju, ka tas muļķis aizgājis bez dāva­nas, tāpēc man nācās nest to pašai, cerot viņu panākt. Vai viņš jau ieradies? Es parādīju mazo sainīti, ko turēju rokās, un pasmaidīju, jo domāju, ka bedrītes vaigos palīdzēs nokārtot šo lietu. Tā kā man tādu nebija, tad es atiezu zobus starojošā smaidā.

Likās, ka ar to pietiek. Mani ielaida un aizveda pa gaiteņiem uz pārvaldnieka kabinetu. Lai ari šī cietokšņa daļa bija diezgan ciešami iekārtota, tomēr būtu grūti neievērot, ka te ir cietums. Gaiteņi oda, manuprāt, pēc nelaimes un bailēm, lai gan droši vien tas nebija nekas cits kā ielaistas netīrības smaka un kanalizācijas trūkums.

Sargs ļāva man iet pa priekšu, sekojot viņš pieklājīgi centās neuz­kāpt man uz apmetņa malas. Un tas bija sasodīti labi, jo es pagriezos ap stūri, kas veda uz sera Flečera kabinetu dažas pēdas pirms sarga un tieši istajā bridi, lai pa atvērtajām durvīm redzētu, kā Mērtegs velk samaņu zaudējušo kabineta sargu aiz milzīgā rakstāmgalda.

Es soli atkāpos un nometu sainīti uz akmens grīdas. Atskanēja plīs­tošu stiklu troksnis, un gaisu piepildīja persiku brendija aromāts.

-    Ak šausmas! es iesaucos. Ko es izdarīju?

Kamēr sargs sauca kādu ieslodzīto, lai savāc nesmukumu, es tak­tiski nomurmināju, ka pagaidīšu seru Flečeru viņa kabinetā, ieslīdēju iekšā un aizvēru durvis.

-    Pie joda, ko tu esi sastrādājis? es uzbruku Mērtegam. Viņš atrāva skatienu no sarga, ko tobrīd pārmeklēja, bet par manu toni neli­kās ne zinis.

-     Sers Flečers neglabā atslēgas šeitan, viņš man klusi paziņoja, bet šim puišelim gan ir saišķis. Viņš izvilka no vīrieša svārkiem lielu riņķi, uz kura bija savērtas atslēgas, uzmanīdamies, lai tās nešķindētu.

Es nometos ceļos blakus Mērtegam.

-    Ak, kas par izrādi! es teicu un pārlaidu skatienu nekustīgi gulo­šajam augumam; viņš vismaz elpoja. Un cietuma plāns?

Mērtegs papurināja galvu.

-    Tā arī nava, bet mans draugs šo to pastāstīja, kamēr mēs gai­dījām. Nāvinieku kameras ir šajā pašā stāvā, rietumu koridora vidū. Tač' tur ir trīs kameras, bet vairāk es nevarēju prasīt… viņš jau tā sāka skatīties greizi.

-    Pietiks… es ceru. Labi, dod man atslēgas un taisies, ka tiec.

-    Es? Prom jātaisās tev, zeltenīt, un uz karstām pēdām. Viņš pameta skatienu uz durvīm, bet ārpusē viss bija kluss.

-     Nē, tas jādara man. Es pastiepu roku pēc atslēgām. Paklau­sies, es nepacietīgi iesaucos. Ja viņi tevi pieķers staigājam pa cie­tumu ar atslēgu bunti rokā, kad šitais sargs guļ kā beigta zivs, ar mums abiem būs cauri, jo viņš gribēs zināt, kāpēc es nesaucu palīgā. Es izrāvu atslēgas un ar zināmām grūtībām iegrūdu sev kabatā.

Mērtegs joprojām izskatījās skeptiski noskaņots, tomēr bija piecē­lies kājās.

-    Un ja pieķer tevi? viņš noprasīja.

-     Es noģībšu, salti noteicu. Un, kad atjēgšos beidzot -, es teikšu, ka it kā redzēju tevi noslepkavojam sargu un bailēs bēgu bez apjēgas, uz kurieni. Meklējot palīdzību, apmaldījos.

Mērtegs lēnām palocīja galvu.

-    Nu labi. Viņš devās uz durvīm, tad apstājās.

-     Bet kāpēc es… o. Viņš aši aizskrēja pie rakstāmgalda un ar vienu roku citu pēc citas izvilka atvilktnes, ar otru izrakņāja to saturu un meta uz grīdas dažādus priekšmetus.

-     Zagšana, viņš paskaidroja, nākdams atpakaļ uz durvīm. Pavēra tās spraudziņā un palūkojās ārā.

-    Ja zādzība, vai tad tev nevajadzētu kaut ko paņemt? es iemi­nējos, meklēdama ko mazu un vieglu. Izvēlējos emaljētu tabakdozi. Varbūt šo.

Viņš nepacietīgi pamāja, lai lieku to nost, aizvien vēl lūrēdams pa spraugu.

-     Nē, meitēn! Ja pie manis atradīs kādu sera Flečera mantu, tad mani pakārs. Zādzības mēģinājums ir sodāms tikai ar pērienu vai sakropļošanu.

-     Ā. Es steigšus noliku tabakdozi, nostājos Mērtegam aiz mugu­ras un skatījos pāri viņa plecam. Likās, ka gaitenis ir tukšs.

-     Es iešu pa priekšu, Mērtegs paziņoja. Ja kādu satikšu, tad aizkavēšu. Noskaiti līdz trīsdesmit, tad seko man. Mēs tevi sagaidīsim mežiņā uz ziemeļu pusi. Viņš atvēra durvis, tad apstājās un pagriezās atpakaļ.

-    Ja tevi noķer, noteikti aizsvied atslēgas. Nepaguvu ne muti atvērt, kad viņš kā zutis izslīdēja gaiteni un izgaisa klusi kā ēna.

Likās, ka veselu mūžību meklēju rietumu spārnu, klaiņojot pa vecā cietokšņa gaiteņiem, piesardzīgi lūkojoties ap stūriem un slēpjoties aiz kolonnām. Pa cejam redzēju tikai vienu sargu, bet man palaimējās izvairīties no saskriešanās, paraujoties atpakaļ aiz stūra un piespiežoties pie sienas; sirds sitās kā traka, līdz viņš pagāja garām.

Taču tad, kad es beidzot meklēto atradu, man nebija šaubu, ka esmu istajā vietā. Gaitenī bija trīs lielas durvis, katrās mazs restots lodziņš, pa kuru redzēju tikai mazu daļu no kameras.

-    Enik, benik, sikel, sā, noskaitīju pie sevis un devos uz vidējo kameru. Pie riņķa piekārtās atslēgas nebija iezīmētas, bet vismaz dažāda izmēra. Skaidrs, ka viena no trijām lielajām derēs durvīm, pie kurām stāvēju. Dabiski, derīga izrādījās trešā atslēga. Kad atslēga nokrakšķēja, es dziļi ievilku elpu, nobraucu gar svārkiem sasvīdušās plaukstas un atgrūdu durvis.

Drudžaini spraucos cauri smirdošo vīru baram kamerā, kāpu pāri izstieptām rokām un kājām, spiedos garām smagiem ķermeņiem, kas tracinoši gausi pavirzījās malā. Mana pēkšņā uzrašanās izraisīja rosību, kas ātri gāja plašumā; tos, kas bija saldā miegā gulējuši uz netīrās grīdas, pamodināja pārsteiguma saucienu jūklis, un viņi sāka slieties sēdus. Daži ieslodzītie ar važām bija piekalti pie sienas; viņiem kusto­ties, puskrēslā žvadzēja un džinkstēja ķēdes. Es saķēru vienu no vīrie­šiem, kas stāvēja kājās, skotu ar brūnu bārdu un nodriskātu, dzelteni zaļu tartānu. Rokā, ko biju satvērusi, kauli bija biedējoši tuvu ādai; angļi netērējās, lai paēdinātu ieslodzītos.

-     Džeimss Freizers! Liela auguma sarkanmatis! Vai viņš ir šajā kamerā? Kur viņš ir?

Kopā ar pārējiem, kas nebija saķēdēti, skots jau virzījās uz durvīm, bet uz mirkli apstājās un pameta skatienu uz mani. Cietumnieki jau bija aptvēruši spēles noteikumus un, apkārt skatīdamies un klusi mur­minādami, gāzās pa atvērtajām durvīm ārā.

-    Kas? Freizers? Ak, tas, viņu šorīt aizveda. Virs paraustīja plecus un centās nokratīt manas rokas, lai tiktu projām.

Es sagrābu viņu aiz jostas tik stipri, ka viņš bija spiests apstāties.

-     Uz kurieni viņu aizveda? Kas viņu aizveda?

-     Nav ne jausmas, uz kurieni; reku, kapteinis Rendels paņēma tas gnīda ar plankumaino ģīmi. Nepacietīgi pametis ar roku, viņš atbrīvo­jās no manis un metās uz durvīm, ilgi lolotas mērķtiecības nests.

Rendels. Es mirkli stāvēju apdullusi, mani grūstīja bēgošie cietum­nieki, kurli pret važās iekalto kliedzieniem. Beidzot es sapurināju sevi, izrāvos no transa un centos domāt. Džordijs kopš ausmas vēroja cie­toksni. No rīta neviens nebija izgājis, izņemot dažus virtuves strādnie­kus, kas bija devušies pēc produktiem. Tātad viņš joprojām bija kaut kur tepat.

Rendels bija kapteinis; droši vien cietuma garnizonā nebija cita virsnieka ar augstāku dienesta pakāpi, vienīgi sers Flečers. Tādēļ iespē­jams, ka Rendelam ir tiesības izmantot cietuma telpas un viņš var sev atrast piemērotu vietu, kur pēc sirds patikas spīdzināt cietumnieku.

Par to, ka viņš spīdzināja, es nešaubījos. Pat ja beigās gaida karā­tavas, vīrietim, kuru biju redzējusi Fortviljamā, bija kaķa daba. Viņš nespēja turēties pretī iespējai paspēlēties tieši ar šo peli, tāpat kā viņš nespēja mainīt auguma garumu vai acu krāsu.

Dziļi ievilku elpu, apņēmīgi padzinu domas par to, kas varēja būt noticis kopš rīta, un steigšus metos ārā pa durvīm, bet no visa spēka saskrējos ar angļu sarkansvārci, kurš savukārt traucās iekšā. Grīļoda­mies viņš attenterēja atpakaļ un, sperot mazus solīšus, centās noturēt līdzsvaru. Arī es zaudēju līdzsvaru un tik stipri ietriecos stenderē, ka kreisā puse notirpa un es sasitu galvu. Lai noturētos kājās, ieķēros dur­vīs, bet ausīs kā atbalss zvanīja Ruperta sacītais: "Tavā rīcībā ir pārstei­guma bridis, zeltenīt. Izmanto to!"

Tas vēl ir jautājums, es apreibusi nodomāju, kurš no mums ir vai­rāk izbrīnīts. Neprātīgi taustījos, meklējot kabatu, kurā atradās duncis, un lamāju sevi par stulbumu, ka neizvilku ieroci, pirms iegāju kamerā.

Angļu karavīrs, atguvis pamatu zem kājām, blenza manī ar pavērtu muti, bet es jutu, ka dārgais pārsteiguma moments jau sāk slīdēt pro­jām. Atmetusi ar roku nenotveramajai kabatai, es pieliecos, izrāvu zeķē noslēpto nazi un turpināju šo kustību, no visa spēka durot uz augšu. Karavīrs nāca man virsū, vienlaikus stiepjot roku sev pie jostas, un naža asmens trāpīja viņam pazodē. Jaunekļa rokas vēl pacēlās pusceļā līdz kaklam, tad viņš ar izbrīnu sejā atstreipuļoja atpakaļ līdz sienai un lēnām, līdz ar asinīm aizplūda ari dzīvība, un viņš noslīga zemē. Kara­vīrs bija nācis noskaidrot, kas te notiek, tāpat kā es, iepriekš nenodrošinoties ar ieroci, un šī mazā paviršība viņam tikko bija maksājusi dzī­vību. No šīs kļūdas sekām mani bija pasargājusi Dieva žēlastība; otrreiz es tādu misēkli nevarēju atļauties. Jutu, ka mani stindzina aukstums, bet es, piesargājoties skatīties lejup, pārkāpu pāri ķermenim, kas vēl raustījās.

Cik ātri varēju, skrēju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru ierados, līdz pagriezienam pie kāpnēm. Te, sienmalē, bija vieta, kur varēja paslēp­ties skatienam no abām pusēm. Atspiedos pret sienu un brīdi ļāvos drebuļiem un nelabumam.

Noslaucījusi svārkos svīstošās plaukstas, es beidzot no slepenās kabatas izvilku dunci. Tagad tas bija mans vienīgais ierocis; man nebija ne laika, ne dūšas iet pakaļ nazim. Varbūt tā ari labāk, es spriedu, slau­kot pirkstus pie ņiebura; asiņu bija pārsteidzoši maz, un doma, ka tās izšļāktos ar strūklu, ja es nazi izvilktu no brūces, mani atbaidīja.

Droši saņēmusi rokā dunci, es gar stūri palūkojos gaiteni. Ieslodzī­tie, kurus biju nejauši atbrīvojusi, bija devušies pa kreisi. Man nebija ne jausmas, ko viņi domā darīt, bet, kamēr viņi to darīs, angļiem būs darba pilnas rokas. Kaut ari man nebija nekādu norāžu, kurā virzienā vajadzētu turpināt meklēšanu, tomēr likās prātīgi ātrāk pamest noti­kumu vietu.

Aiz muguras pa augstajiem, šaurajiem lodziņiem krita slīpi gaismas stari; tātad šis bija cietokšņa rietumu spārns. Meklējot jāiegaumē ceļš, jo Ruperts mani gaidīs pie dienvidu vārtiem.

Kāpnes. Piespiedu savu trulo prātu domāt, cenšoties izrēķināt, kā visātrāk nonākt pie mērķa. Cilvēks, kas grasās nodarboties ar spīdzi­nāšanu, droši vien vēlas divas lietas lai neviens viņu nejauši neiz­traucē un lai nekas nebūtu dzirdams. Abi nosacījumi vedināja domāt, ka nomaļi kazemāti būtu vispiemērotākā vieta. Tādos cietokšņos kā šis kazemāti parasti atrodas pazemē, kur daudzas tonnas zemes noslāpē kliedzienus un tumsa slēpj cietsirdību no priekšnieku acīm.

Gaiteņa galā siena izliecās noapaļotā līkumā; biju sasniegusi vienu no stūra torņiem un torņos ir kāpnes.

Vītņu kāpnes es atradu aiz nākamā pagrieziena, ķīļveida pakāpieni, kuri maldināja acis un lika mežģīties potītēm, bija sadalīti posmos, kas krita lejup galvu reibinošā dziļumā. Straujā pāreja no vāji apgaismotā gaiteņa uz tumšajām kāpnēm vēl vairāk izkropļoja attālumu no viena posma līdz nākamajam, un man vairākas reizes paslīdēja kāja; cenšo­ties pieturēties, es uz akmens sienas noskrāpēju pirkstus un plaukstas.

Tomēr kāpnēm bija kāda priekšrocība. Pa šauro lodziņu, kas mazliet kliedēja tumsu, es varēju redzēt galveno pagalmu. Tagad vismaz spēju orientēties. Neliela karavīru vienība bija nostādīta pārbaudei precīzās sarkanās rindās, bet, šķiet, ne tādēļ, lai kļūtu par lieciniekiem skotu dumpinieka soda izpildei. Pagalmā, melnas un drūmas, slējās karāta­vas, bet pagaidām tās bija tukšas. Šis skats man bija kā belziens pa vēderu. Rit no rīta. Es rībināju lejup pa kāpnēm, nepievēršot uzmanibu noskrāpētiem elkoņiem un atsistiem purngaliem.

Svārkiem švīkstot, nolēcu no pēdējā pakāpiena, apstājos un ieklau­sījos. Nāves klusums, bet vismaz varēja redzēt, ka te kāds ir bijis: pie sienas skavās saspraustas lāpas, kas uz granīta sienām meta drebelī­gus, sarkanus plankumus, katru gaišo laukumu ieskāva tumsa, un tikai tad nākamā lāpa atkal izplatīja gaismu. Dūmi no gaismekļiem pelēkos mutuļos sakrājās pie gaiteņu velvētajiem griestiem. Biju līdzīgus kazemātus redzējusi jau agrāk, kad kopā ar Frenku kā tūristi apmeklējām vēsturiskus cietokšņus. Bet tad masīvos granīta bluķus mazāk drūmus darīja velvēto griestu arkās piekārto fluorescējošo spuldžu spilgtā gaisma. Atcerējos, ka pat tolaik nepatikā atrāvos no šaurajām, mitra­jām kamerām, lai gan tās nebija izmantotas vismaz gadsimtu. Redzot to, kas saglabājies no tiem laikiem, kad cietumā valdīja nežēlība, bie­zās durvis un sarūsējušās važas pie sienas -, es varēju (tā man vismaz toreiz likās) iztēloties šajās drausmīgajās kamerās ieslodzīto cilvēku mokas. Tagad man par šo naivumu nāca smiekli. Dūgals bija teicis, ka reizēm ar iztēli vien nepietiek.

Uz pirkstgaliem pazagos garām aizbultētajām trīs collu bieza­jām durvīm; tās bija pietiekami biezas, lai nomāktu jebkuras skaņas no iekšpuses. Pieliekusies tuvu grīdai, es pārbaudīju visas durvis, vai neredzēšu zem tām gaismas svītru. Cietumnieki varēja pūt tumsā, bet Rendelam vajadzēja redzēt, ko viņš dara. Grīda bija apķepusi ar gadiem krātiem netīrumiem, un to klāja bieza putekļu kārta. Acīmredzot šī cie­tuma daļa šobrīd netika izmantota. Bet lāpas liecināja, ka te kāds ir.

Pie ceturtajām durvīm es atradu to, ko meklēju, zem tām spīdēja gaisma. Nometusies ceļos uz grīdas un ausi piespiedusi pie kādas plai­sas, es sasprindzināju dzirdi, bet saklausīju tikai klusu uguns sprakšķē­šanu.

Durvis nebija aizslēgtas. Es tās pavēru mazā spraudziņā un piesar­dzīgi palūrēju iekšā. Tur uz grīdas, pie sienas sarāvies, galvu nolicis uz augšup savilktiem ceļiem, sēdēja Džeimijs. Viņš bija viens.

Telpa bija maza, bet labi apgaismota, un visai pieticīgā ogļu pannā jautri sprēgāja uguns. Kazemātiem te bija neparasti mājīgi: akmens flīzes bija daļēji notīrītas un pie sienas stāvēja saliekamā gulta. Vēl kamerā bija divi krēsli un galds, uz kura atradās vairāki priekšmeti, to skaitā alvas blašķe un raga kausiņi. Tas bija pārsteidzošs skats pēc vīzijām, kurās es redzēju no sienām pilam ūdeni un pa grīdu skraidām žurkas. Man ienāca prātā: varbūt garnizona virsnieks bija aprīkojis mājīgo ligzdiņu kā patvērumu, kur baudīt to sieviešu sabiedrību, kuras viņi varētu ievilināt cietumā; šai telpai nepārprotami piemita zināmas priekšrocības salidzinājumā ar barakām te neviens netraucēja.

-     Džeimij! es klusi pasaucu. Viņš nedz pacēla galvu, nedz arī atbildēja, un man pār muguru pārskrēja baiļu drebuļi. Apstājos tikai tik daudz, lai aizvērtu aiz sevis durvis, tad ātri šķērsoju kameru un pieskāros viņa plecam.

-     Džeimij!

Tagad viņš pacēla galvu; seja bija balta kā nāve, neskūta un spīdēja no aukstiem sviedriem, ar ko bija piesūkušies arī mati un krekls. Istabā oda pēc bailēm un vēmekļiem.

-    Klēra! viņš aizsmacis nočukstēja ar sausām, sasprēgājušām lūpām. Kā tu… tev tūlīt jāiet no šejienes projām. Viņš drīz būs atpakaļ.

-    Nerunā muļķības. Es ātri novērtēju situāciju, cerot, ka koncen­trēšanās šim uzdevumam atslābinās žņaudzošo sajūtu kaklā un palī­dzēs izkausēt lielo ledus kluci pakrūtē.

Viņa potīte ar ķēdi bija pieslēgta riņķim sienā, bet citādi viņš bija brīvs. Taču skaidri varēja redzēt, ka ari aukla, kuras ritulis gulēja uz galda starp citiem priekšmetiem, bija lietota; uz Džeimija roku locīta­vām un elkoņiem bija jēli nobrāzumi.

Bet viņa stāvoklis mani mulsināja. Džeimijs, neapšaubāmi, bija apskurbis, un katra ķermeņa līnija daiļrunīgi pauda sāpes, kaut nekādu acīm redzamu bojājumu es nemanīju. Neredzēju ne asinis, ne brūci. Es nometos ceļos un sāku metodiski izmēģināt visas uz riņķa savērtās atslēgas pēc kārtas, vai nevarēs atslēgt važas.

-    Ko viņš tev nodarījis? es klusi jautāju, jo baidījos, ka atgriezī­sies Rendels.

Džeimijs šūpojās, viņa acis aizvērās, uz ādas izspiedās simtiem sīku sviedru pērlīšu. Viņš nepārprotami bija tuvu ģībonim, tomēr, izdzirdē­jis manu balsi, uz brīdi pavēra acis. Ārkārtīgi uzmanīgi kustēdamies, viņš ar kreiso roku paņēma kādu priekšmetu, ko bija auklējis klēpī. Tā bija viņa labā roka, kura gandrīz vairs neatgādināja cilvēka ķermenim piederīgu daļu. Kroplīgi pietūkuši kā piepūsts maiss, ar sarkaniem un violetiem plankumiem, pirksti izlocīti neiedomājamos līkumos. Vidē­jam pirkstam cauri ādai bija izdūrusies balta kaula skamba, un asins stīdziņa notraipījusi pirkstu kauliņus, kas bija satūkuši bezveidīgās pikās.

Cilvēka roka ir trausls inženierijas brīnums, sarežģīta locītavu un skrimšļu sistēma, kuru apkalpo un pārvalda miljoniem sīku nervu, kas ir ārkārtīgi jutigi pret pieskārieniem. Pietiek salauzt vienu pirkstu, lai spēcīgu vīrieti ar šķebinošām sāpēm nospiestu uz ceļiem.

-    Atmaksa, Džeimijs sacīja, par viņa degunu… ar uzviju. Es brīdi skatījos, tad teicu, nepazīdama pati savu balsi:

-    Es viņu nogalināšu.

Džeimija mute viegli sašķobījās smieklos, kas uz mirkli izlauzās cauri sāpju un apjukuma sienai.

-    Es paturēšu tavu apmetni, Ārmaliet, viņš nočukstēja. Acis atkal aizvērās, un augums saguma pie sienas, pārāk tālu aizslīdējis no reali­tātes, lai turpinātu iebilst pret manu atrašanos šeit.

Es atgriezos pie atslēgas meklēšanas un nopriecājos, ka rokas vairs netrīc. Bailes bija izgaisušas, to vietā stājies neiedomājams niknums.

Biju jau divas reizes izmēģinājusi visas atslēgas, kas bija uz riņķa, tomēr nebiju atradusi to, kas derētu važām. Roka pamazām sasvīda, un atslēgas izslīdēja man no pirkstiem kā grunduļi, kad vēlreiz pārbaudīju tās, kuras pēc izskata likās visatbilstošākās. Mana niknā purpināšana izrāva Džeimiju no transa, un viņš paliecās uz priekšu, lai redzētu, ko es daru.

-    Tev nevajag atslēgu, ko var pagriezt, viņš teica, atspiedies ar plecu pret sienu, lai spētu noturēties vertikāli. Tai tikai jābūt tikpat garai kā cilindrs, tad, stipri uzsitot pa atslēgas galvu, dabūsi vaļā slē­dzeni.

-    Vai esi tādu jau agrāk redzējis? Gribēju panākt, lai Džeimijs paliek nomodā un runā; ja mums būs lemts tikt no šejienes projām, tad viņam vajadzēs iet.

-     Esmu bijis tādās ieslēgts. Kad mani atveda šurp, tad pieķēdēja pie sienas lielajā kamerā kopā ar daudziem cietumniekiem. Man blakus atra­dās kāds puisis, vārdā Railijs, no Leinsteras. Viņš teica, ka esot sēdējis teju visos Īrijas cietumos un tagad pārmaiņas pēc gribot pamēģināt Sko­tiju. Džeimijs pūlējās runāt; viņš tikpat labi kā es apzinājās, ka viņam jāpieceļas. Viņam izdevās pat izmocīt vārgu smaidiņu. Railijs man krietni daudz pastāstīja par važām un tamlīdzīgām lietām un parādīja, kā dabūt tās vaļā, ja mums ir lieks taisns dzelzs gabals, kura mums nebij.

-     Nu tad izstāsti man. Piepūle, ko prasīja runāšana, lika Džeimijam stipri svīst, tomēr viņš jau bija kļuvis možāks. Likās, ka koncentrē­šanās, kaut nedaudz, tomēr nāca par labu.

Izpildot Džeimija norādījumus, es vispirms sameklēju piemērotu atslēgu, tad ieliku to slēdzenē tik dziļi, cik tā gāja. Ja ticēja Railijam, tad pamatīgs sitiens pa atslēgas vienu galu liks otram galam triekties pret mehānismu un atsitīs to vaļā. Lūkojos apkārt, meklēdama piemē­rotu sitamo.

-     Uz galda ir āmurs, Armaliet, Džeimijs ieteica. Uztvērusi, cik drūmi skanēja viņa balss, es novērsu skatienu no viņa sejas un pagrie­zos pret galdu, kur atradu vidēja izmēra koka āmuru, kura kāts bija aptīts ar darvotu stiepli.

-    Vai ar to… Man šausmās aizrāvās elpa.

-    Jā. Piespied dzelzs riņķi pie sienas, zeltenīt, un tad sit.

Diviem pirkstiem satvērusi āmura kātu, es to pacēlu. Bija grūti pie­likt važas pareizi pie sienas, jo vajadzēja, lai Džeimijs saslēgto kāju paliek zem otras un piespiež celi pie sienas tālākajā pusē.

Pirmie divi sitieni izdevās pārāk vāji un nedroši. Saņēmusi drosmi kā apmetni ap pleciem, es triecu āmuru pa atslēgas noapaļoto galvu tik, cik man bija spēka. Āmurs noslīdēja no atslēgas un trāpīja Džeimijam ne tieši, tomēr stipri, pa potiti. Atraujoties viņš zaudēja nesta­bilo līdzsvaru un krita, instinktīvi pašaujot apakšā labo roku. Džeimijs izdvesa necilvēcisku vaidu, kad labajai rokai uzgūla viss auguma svars un plecs atsitās pret grīdu.

-    Ak, nolādēts, es nogurusi nolamājos. Džeimijs bija paģībis, un es viņam neko nevarēju pārmest. Izmantojot viņa īslaicīgo nekustī­gumu, es pagriezu kāju tā, lai važu gredzens piespiestos pie sienas, un spītīgi uzbliezu pa iestrēgušo atslēgu, bet panākumi, cik varēju redzēt, izpalika. Domās pamatīgi "svētīju" īru atslēdzniekus, kad man aiz muguras pēkšņi atvērās durvis.

Rendela seja, tik līdzīga Frenka sejai, reti atklāja domas, rādot pa­saulei vien neizteiksmīgu, neiedragājamu vaigu. Taču šajā brīdī ierastā nosvērtība kapteini bija pametusi un viņš stāvēja durvīs ar atkārušos žokli, līdzinādamies savam pavadonim. Kapteiņa dienestnieks bija ļoti liela auguma vīrs notraipītā un noplīsušā formas tērpā. Viņam bija zema piere, plakans deguns un atkārušās, biezas lūpas, kas raksturīgas tipiem ar zināmu garīgu atpalicību. Vīrieša sejas izteiksme, lūkojoties pāri Rendela plecam, nemainījās, un īpašu interesi ne par mani, ne par vīrieti, kurš bez samaņas gulēja uz grīdas, viņš neizrādīja.

Atguvies Rendels iesoļoja kamerā un pieliecies pabikstīja važas, kas aptvēra Džeimija potīti.

-    Redzu, ka esat mēģinājusi sabojāt kroņa mantu, manu meitēn. Ziniet, tas ir sodāms pārkāpums. Nemaz nerunāsim par to, ka mēģi­nājāt palīdzēt izbēgt bīstamam noziedzniekam. Gaišpelēkajās acīs dzirkstīja jautrība. Mums būs jāsarīko kaut kas piemērots arī tev. Bet pa to laiku… Viņš uzrāva mani kājās, atlieca rokas uz muguras un sasēja tās ar savu kaklasaiti.

Pretošanās acīm redzami bija neauglīga, bet es no visa spēka uzminu viņam uz kājas tikai tāpēc, lai kaut cik mazinātu vilšanās sajūtu.

-    Au! Rendels pagriezās un spēcīgi mani atgrūda, tā ka manas kājas atsitās pret gultu un es nokritu uz rupjajām segām. Rendels skatījās uz mani drūmā apmierinājumā, ar lina mutautiņu berzēdams nosmērētā zābaka purngalu. Par atbildi es ļauni paglūnēju, un viņš īsi iesmējās.

-     Bailīga tu neesi, tas jāatzīst. Faktiski tu esi viņam piemērota, viņš ar galvu pamāja uz Džeimiju, kas pamazām sāka kustēties, un lielāku uzslavu es nevarētu tev pateikt. Rendels viegli ar pirkstiem glāstīja sev kaklu, kur krekla pavērtajā apkaklē varēja redzēt tumšu zilumu. Kad es viņu atsēju, viņš mēģināja mani nogalināt, ar vienu roku. Un, sasodīts, viņam gandrīz arī izdevās. Es diemžēl nezināju, ka viņš ir kreilis.

-     Cik nesaprātīga rīcība, es noteicu.

-    Pilnīgi pareizi. Rendels māja ar galvu. Nedomāju, ka tu būtu tik nepieklājīga, vai ne? Tomēr, starp citu… Viņš pievērsās lielajam dienestniekam, kurš nošļukušiem pleciem tāpat vien stāvēja durvīs un gaidīja pavēles.

-     Mārlij, Rendels uzsauca, nāc šurp un pārmeklē, vai šai sie­vietei nav ieroču. Viņš uzjautrināts noskatījās, kā milzis taustījās ap manu augumu, līdz beidzot atrada un izvilka manu dunci.

-    Tev nepatīk Mārlijs? kapteinis apjautājās, vērodams, kā es cen­šos izvairīties no pirkstiem, kas mani pārāk intīmi taustīja. Žēl gan, esmu pārliecināts, ka tu gan esi viņa gaumē.

-    Nabaga Mārlijam ar sievietēm diez kā neveicas, kapteinis tur­pināja, acim ļauni zaigojot. Vai ne, Mārlij? Pat maukas viņu neņem. Rendels stingri vērās manī ar blēdīgu skatienu, smaidīdams kā plē­soņa. Pārāk liels, viņas saka. Viņš sarauca uz augšu vienu uzaci. Un tāds spriedums no netikles mutes kaut ko nozīmē, vai ne? Arī otra uzacs savilkās uz augšu, skaidri parādot, ko viņš domājis.

Mārlijs, kurš pārmeklēšanas laikā bija sācis elst, nolaida rokas un noslaucīja mutes kaktiņā satecējušās slienas. Es riebumā atkāpos, cik nu tālu varēju.

Rendels mani cieši nopētīja, tad teica:

-     Kad būsim beiguši sarunu, Mārlijs, manuprāt, tev labprāt paka­vētu laiku savā kambarī. Protams, viņam var ienākt prātā vēlāk savā veiksmē dalīties ari ar draugiem, bet tas jau atkarīgs tikai no viņa.

-     Vai tad tu nevēlies paskatīties? es paņirgājos.

Rendels, patiesi uzjautrināts, iesmējās.

-    Iespējams, ka man piemīt tā dēvētās "nedabiskās noslieces", kā tu jau droši vien būsi dzirdējusi. Bet man taču ir ari kādi morāles prin­cipi. Viņš palūkojās uz milzīgo dienestnieku, uzkumpušu, netīrās drē­bēs, vēders pārkāries pāri bikšu jostai. Ļenganās, miklās lūpas nepār­traukti kustējās un kaut ko murmināja, it kā meklējot ēdiena atliekas zobos, un īsie, resnie pirksti nervozi grābstījās gar notraipīto bikšu priekšu. Rendels viegli nodrebinājās.

-    Nē, viņš teica. Par spīti asajai mēlei, tu esi ļoti skaista sieviete. Un redzēt tevi Mārlija nagos nē, to es nevēlos. Pat ja nerunājam par izskatu, tad Mārlija dzīvesveidā vēl daudz kas būtu uzlabojams.

-    Un tavējā ari, es piebildu.

-     Var jau būt. Katrā ziņā pavisam drīz tas vairs neattieksies uz tevi. Rendels apklusa un pievērsa skatienu man. Zini, es jopro­jām labprāt noskaidrotu, kas tu esi. Tas, ka esi jakobite, ir skaidrs, bet kurā pusē tu stāvi? Māršalu? Sīfortu? Visticamāk, Lovatu, ja esi kopā ar Freizeriem. Rendels viegli pabikstīja Džeimiju ar spoži nospod­rinātā zābaka purngalu, bet upuris vēl gulēja nekustīgi. Redzēju, ka krūtis ritmiski cilājas; varbūt viņš no bezsamaņas uzreiz bija ieslīdzis miegā. Loki zem acīm liecināja, ka pēdējā laikā viņš nav dabūjis izgu­lēties.

-    Daži pat apgalvo, ka tu esi ragana, kapteinis turpināja. Balss tonis bija bezrūpīgs, bet viņš mani cieši vēroja, it kā es pēkšņi varētu pārvērsties par pūci un, spārniem plīkšķot, aizlaisties. Kreinsmūrā sanāca nepatikšanas, vai ne? Kāds tika nogalināts? Bet tās, bez šau­bām, ir tikai māņticīgas muļķības.

Rendels dziļdomīgi uz mani skatījās.

-    Mani varētu pierunāt noslēgt ar tevi vienošanos, viņš pēkšņi ieteicās un, atliecies atpakaļ, gandrīz uzsēdās uz galda, mani izaicinā­dams.

Es rūgti iesmējos.

-    Nevaru teikt, ka es šajā brīdī spētu kaulēties, man nav ari tāda noskaņojuma. Ko tu vari man piedāvāt?

Rendels ar acīm norādīja uz Mārliju. Idiota skatiens bija kā piekalts man, un visu laiku viņš pie sevis kaut ko penterēja.

-    Ja neko citu, tad vismaz izvēli. Pasaki tā, lai es noticu, kas tu esi un kas tevi atsūtīja uz Skotiju. Ko tu dari, kam un kādas ziņas esi nodevusi. Pastāsti man to, un es aizvedīšu tevi pie sera Flečera, nevis atdošu Mārlijam.

Es tišuprāt neskatījos uz plānprātiņu. Biju pamanījusi nodrupušos zobu stumbeņus, pūžņojošas smaganas, un, iedomājoties, ka viņš varētu mani skūpstīt, nemaz nerunājot par… Es nožmiedzu šo domu. Rendelam taisnība es nebiju gļēva. Bet arī muļķe ne.

-    Mēs lieliski zinām, ka tu nevari vest mani pie sera Flečera, es aizrādīju. Riskēt, ka es viņam pastāstīšu par šo? Es pamāju ar galvu, ietverot visu mazo, noslēgto telpu, mājīgo uguni, gultu, uz kuras sēdēju, un man pie kājām gulošo Džeimiju. Lai kādi būtu sera Flečera paša trūkumi, nespēju iedomāties, ka cietuma pārvaldnieks oficiāli, proti iecietīgi, izturētos pret to, ka viņa virsnieki spīdzina ieslodzītos. Pat angļu armijā noteikti ir kādas nepārkāpjamas robežas.

Rendels sarauca uzacis.

-    Ak, spīdzina? Viņš nevērīgi pamāja uz Džeimija roku. Nega­dījums. Neveiksmīgs kritiens kamerā, un pārējie ieslodzītie viņu sabra­dāja. Zini, cietums ir pārpildīts. Viņš nicīgi pasmaidīja.

Es klusēju. Sers Flečers var ticēt vai neticēt, ka Džeimija rokas trauma ir negadījuma sekas, bet ārkārtīgi apšaubāmi, ka viņš ticēs jeb­kam, ko teikšu es, ja mani atmaskos kā angļu spiedzi.

Rendels mani modri vēroja, vai neparādīsies kādas padošanās pazī­mes.

-     Nu? Izvēle ir tavā ziņā.

Es nopūtos un aizvēru acis, nogurusi no skatīšanās uz viņu. Izvēle nebija manā ziņā, bet es diez vai varēju viņam teikt, kāpēc tā.

-    Nav svarīgi, gurdi atteicu. Es tāpat tev neko nevaru pa­stāstīt.

-     Padomā mazliet. Rendels piecēlās un uzmanīgi pārkāpa pāri Džeimijam, kas gulēja nemaņā, un izņēma no kabatas atslēgu. Man var ievajadzēties Mārlija palīdzību, bet pēc tam es likšu viņam atgriez­ties savā kambarī un tev, ja nevēlēsies sadarboties, vajadzēs iet viņam līdzi. Viņš pieliecās, atslēdza važu gredzenu un ar apbrīno­jamu spēku, ko nevarētu gaidīt no tik trausla cilvēka, uzrāva nekustigo ķermeni kājās. Apakšdelmu muskuļi izspiedās zem sniegbaltā krekla piedurknēm, kad viņš nesa Džeimiju, kura galva kratījās, uz kaktā nolikto ķebli. Tad pamāja uz tuvumā stāvošu spaini.

Atmodini viņu! Rendels skarbi pavēlēja klusējošajam lempim. Auksts ūdens uzšļācās akmens sienai un satecēja uz grīdas, sakrāda­mies netīrā peļķē. Vēlreiz, Rendels skarbi noteica, apskatījis Džei­miju, kas klusi ievaidējās un pakustināja pret akmens sienu atbalstīto galvu. Zem otras ūdens šalts viņš sarāvās un sāka klepot.

Rendels pagāja uz priekšu, sagrāba Džeimiju aiz matiem un atrāva galvu atpakaļ, sapurināja kā noslīkušu žurku tik stipri, ka sasmakušā ūdens lāses apšļakstīja sienu. Džeimija acis pavērās spraudziņā, kas atklāja trulu skatienu. Rendels riebumā atgrūda savu upuri, noslau­cīja roku pie biksēm un novērsās. Viņa skatiens droši vien bija uztvēris kādu kustību, jo viņš griezās atpakaļ, bet ne pietiekami ātri, lai sagata­votos garā, sarkanmatainā skota pēkšņajam uzbrukumam.

Džeimija rokas apķērās Rendelam ap kaklu. Tā kā Džeimijam bija laupīta iespēja rīkoties ar labo roku, viņš ar veselo kreiso roku satvēra tās plaukstas locītavu un vilka, ar apakšdelmu aizspiežot anglim bal­seni. Kad Rendels kļuva violeti sarkans un šļaugans, Džeimijs atlaida kreiso roku uz īsu brīdi, lai iebelztu pretiniekam pa nierēm. Pat tik novājinātam, kāds viņš bija, sitiens bija pietiekami spēcīgs, lai Rendels nokristu uz ceļiem.

Nometis ļengano kapteini, Džeimijs apcirtās pret lempīgo dienest­nieku, kura sejā ar atkārušos žokli, vērojot notiekošo, nebija uzdzirk­stījusi ne mazākā interese. Lai ari seja palika trula, tomēr, kad Džeimijs viņam tuvojās, kreisajā rokā aiz vienas kājas satvēris ķebli, lamzaks sakustējās un paņēma no galda āmuru. Zināma piesardzība parādījās kalpotāja ģīmī, kad abi vīrieši lēnām meta viens otram apkārt lokus, meklēdami kādu neapsargātu vietu.

Mārlijs, kas bija labāk bruņojies, mēģināja uzbrukt pirmais, trie­cot āmuru pret Džeimija ribām. Džeimijs, strauji griežoties, izvairījās un izdarīja māņu kustību ar ķebli, spiežot dienestnieku atkāpties līdz durvīm. Nākamais trieciens, nāvējošs sitiens ar āmuru no augšas, būtu pāršķēlis Džeimijam galvaskausu, ja trāpītu mērķī. Bet ķeblis sašķīda, tam tika norauts sēdeklis un viena kāja.

Džeimijs vēlreiz atvēzējās un nepacietīgi trieca ķebli pret sienu, sadalot to vēl mazākās daļās un iegūstot parocīgu rungu divas pēdas garu koka mietu ar asu, skabargainu galu.

Kamerā dūmojošo lāpu dēļ bija smacīgi, bet joprojām klusi, izņe­mot abu vīriešu elšanu un laiku pa laikam kādu būkšķi, kad koks sāpīgi atsitās pret miesu. Baidīdamās runāt, lai nenovērstu Džeimija nedrošo koncentrēšanos, es uzrāvu kājas uz gultas un piespiedos pie sienas, lai negadītos cīkstoņiem ceļā.

Man bija skaidrs un, spriežot pēc vieglā, tīksmīgā smaidiņa, arī Mārlijam -, ka Džeimijs ātri zaudē spēkus. Tas, ka viņš spējis piecelties, jau bija liels brīnums, nemaz nerunājot par kaušanos. Mums visiem trijiem bija skaidrs, ka cīņa ilgi neturpināsies; ja Džeimijam vispār bija kādas izredzes, tad viņam drīz jāsper izšķirīgais solis. Ar īsiem izklupieniem, vicinot aso koka mietu, viņš piesardzīgi tuvojās Mārlijam, pama­zām iedzenot milzeni stūrī, kur viņa sitiena atvēziens būtu ierobežots. Dienestnieks to, kaut kāda instinkta vadīts, aptvēra un nāca ārā no kakta, ar bīstamu horizontālu sitienu cerot atspiest Džeimiju atpakaļ.

Bet Džeimijs nevis atkāpās, bet atvēzējies gāja uz priekšu, uzņemot visu trieciena spēku uz kreiso pusi, un tad no visa spēka iezvēla ar mietu Mārlijam pa deniņiem. Vērodama notikumus, kas risinājās manu acu priekšā, nebiju pievērsusi uzmanību Rendelam, kas gulēja uz grī­das netālu no durvīm. Bet, kad kalps sagrīļojās un viņa acis aizmiglojās, es dzirdēju, ka uz akmens nočirkst zābaku zoles un man pie auss atskan sēcoša elpa.

-    Vareni, Freizer. Rendela balss pēc žņaugšanas bija piesmakusi, bet, kā vienmēr, savaldīga. Taču tas maksāja tev pāris ribu, vai ne?

Džeimijs atspiedās pret sienu, velkot elpu skaļiem, šņukstiem līdzī­giem elsieniem, elkoni cieši piespiedis pie sāniem, bet miets viņam jopro­jām bija rokā. Viņa skatiens noslīdēja uz grīdas, izvērtējot attālumu.

-    Tā gan nedari, Freizer. Balss skanēja klusi un milīgi. Tu nepagūsi paspert ne divus soļus, kad viņa jau būs beigta. Man gar ausi noslīdēja plāns, vēss naža asmens; jutu galiņu viegli pieduramies man pie vaiga.

Džeimijs, joprojām balstīdamies pret sienu, bridi ar vienaldzīgu skatienu novērtēja situāciju. Tad, negaidīti sakopojis spēkus, ar mokām iztaisnojās visā augumā un stāvēja šūpodamies. Miets dobji nobūkšķēja uz akmens gridas. Naža gals pavisam mazu, mazu drusciņu piespiedās stingrāk, bet citādi Rendels stāvēja nekustīgi, kamēr Džeimijs lēnām nogāja dažas pēdas, kas viņu šķīra no galda, uzmanīgi pieliecās, lai pa ceļam paņemtu ar stiepli aptīto koka āmuru. Viņš pacēla to divos pirkstos un šūpoja Rendelam deguna priekšā, skaidri rādīdams, ka viņa nolūki ir miermilīgi.

Āmurs noklabēja uz galda man priekšā, kāts griezās pietiekami stipri, lai aizvilktu smago galvu gandrīz līdz malai. Neglītais, pamatī­gais darbarīks, tumšs un smags, gulēja uz ozolkoka dēļiem. Galda tālā­kajā galā starp daudzām lietām atradās pīts niedru groziņš ar nelie­lām naglām, kas labi piederējās āmuram; iespējams, šos rīkus atstājuši namdari, kas iekārtoja šo telpu. Džeimija veselā roka, skaistie, smalkie pirksti, kas uguns gaismā izskatījās kā ar zeltu apmaloti, cieši satvēra galda malu. Ar piepūli, kuru es varētu tikai iedomāties, viņš lēnām apsēdās uz krēsla, uzsvērti nolika plaukstas ar izplestiem pirkstiem sev priekšā uz rētainās galda virsmas; āmurs gulēja turpat pa rokai.

Visu laiku, kamēr norisa smagais ceļojums pāri istabai, Džeimija skatiens nenovērsās no Rendela acīm, un tagad arī tas palika nekustīgs. Neskatoties uz mani, Džeimijs īsi pamāja ar galvu manā virzienā un teica:

-     Ļauj viņai iet.

Šķita, roka ar nazi mazliet atlaižas. Rendela balsī skanēja izsmiekls un ziņkāre.

-     Kāpēc lai es tā darītu?

Likās, ka Džeimijs, par spīti bālumam un sviedriem, kas kā asaras tecēja pa seju, tagad pilnībā valda pār sevi.

-    Tu nevari dunča galā turēt uzreiz divus. Nogalini sievieti vai atkā­pies no viņas, un es tevi nožmiegšu, Džeimijs klusi sacīja, bet neuz­krītošajā skotu akcenta pieskaņā jautās tērauda stīga.

-     Un kas varētu kavēt mani nogalināt jūs abus, vienu pēc otra?

Izteiksmi, kas parādījās Džeimija sejā, es sauktu par smaidu tikai

tāpēc, ka kļuva redzami zobi.

-    Ko!? Sagādāt šitādu vilšanos bendem? Rīt būtu pagrūti izskaid­rot, vai ne? Viņš strupi pamāja uz bezsamaņā gulošo lempi uz grīdas. Tu atcerēsies, ka tev vispirms vajadzēja likt savam mazajam palldziņam sasiet mani un tikai tad tu spēji salauzt man roku.

-     Un tad? Nazis man pie auss nesakustējās.

-     Kādu bridi no tava palīga nekāda labuma nebūs. Tā, nenolie­dzami, bija taisnība baismīgais kalps gulēja ar galvu telpas stūri, saraustīti, gārdzoši krākdams. Nopietns smadzeņu satricinājums, es mehāniski noteicu diagnozi. Varbūt asiņošana smadzenēs. Man būtu pilnīgi vienalga, ja viņš manu acu priekšā nomirtu.

-    Tu nevari uzveikt mani bez palīgiem, tas nekas, ka man ir tikai viena roka. Džeimijs lēnām purināja galvu, vērtēdams Rendela augumu un spēku. Nē. Es esmu garāks un krietni labāks kauslis, ja liek roku pret roku. Ja šī sieviete neatrastos tavā varā, es izrautu nazi tev no rokas kā nieku un ietriektu tev rīklē. Tu to zini un tāpēc vēl neesi viņai neko nodarījis.

-     Bet viņa ir manā varā. Tu, protams, vari doties projām. Re, kur izeja, pavisam tuvu. Tad tava sieva paliktu tu taču teici, ka viņa ir tava sieva, un, protams, mirtu.

Džeimijs paraustīja plecus.

-    Un es pats arī. Vai es varētu tālu tikt, ja vesels garnizons dzītos man pa pēdām? Tikt nošautam svaigā gaisā varētu būt patīkamāk nekā pakārtam cietumā, bet liela starpība jau nav. Sejai pārslīdēja sāpju izteiksme, un Džeimijs uz brīdi aizturēja elpu. Kad viņš atguva elpu, tā plūda sekli un bieži. Šoks, kas viņu līdz šim bija pasargājis no lielajām sāpēm, tagad acīmredzot zaudēja iedarbību.

-    Nu tad jau izskatās, ka esam nonākuši strupceļā. Rendela izglī­tota cilvēka angļu valoda skanēja nevērīgi. Ja vien tev nav kāda cita priekšlikuma?

-    Man ir. Tu mani gribi. Skota vēsā balss bija lietišķa. Ļauj sievietei iet, un tu dabūsi mani. Naža asmens mazliet sakustējās, ieskrāpējot man ausi. Jutu dūrienu un siltas asins lāses krājamies pie brūces.

-     Dari ar mani, ko gribi. Es nepretošos, taču, ja tu domā, ka tas vajadzīgs, ļaušu sevi sasiet. Rītdien par notikušo neteikšu ne vārda. Bet vispirms tu parūpēsies, lai sieviete droši tiek ārā no cietuma. Manas acis kavējās pie Džeimija sakropļotās rokas. Zem vidējā pirksta veidojās maza asins peļķīte, un es ar šausmām sapratu, ka viņš tīšām spiež pirk­stu pie galda, lai sāpes neļautu paģībt. Viņš kaulējās par manu dzīvību, liekot pretī vienīgo, kas viņam bija atlicis, sevi. Ja viņš tagad noģībtu, tad pēdējā iespēja būtu palaista garām.

Rendels bija pilnīgi atguvis mieru; kamēr viņš apdomāja priekšli­kumu, nazis nevērīgi gulēja man uz labā pleca. Es tepat vien biju viņa acu priekšā. Džeimiju rīt gatavojās pakārt. Agrāk vai vēlāk pamanīs, ka viņa nav, un cietumu pārmeklēs. Lai arī vīriešu un virsnieku aprindās uz zināmām vardarbības izpausmēm skatījās ar iecietību nešaubījos, ka tas attiektos arī uz salauztu roku un sasistu muguru, tomēr citas Rendela tieksmes tik viegli vis netiktu piedotas. Nav svarīgi, ka Džeimijs bija uz nāvi notiesāts cietumnieks, ja viņš no rīta nostātos pie karātavām un apgalvotu, ka Rendels viņu piesmējis, tad šīs apsūdzī­bas tiktu izmeklētas. Un, ja ārsts pēc apskates apstiprinātu, ka tas ir tiesa, tad pienāktu gals Rendela karjerai un, visticamāk, arī dzīvei. Bet ja Džeimijs zvērētu klusēt…

-    Vai tu dosi man savu godavārdu?

Seja bija balta kā pergaments, un tajā dega acis kā zilas liesmas. Pēc brīža viņš lēnām pamāja ar galvu.

-     Kad būsi devis savējo.

Upura, kurš vienlaikus ir pilnīgi nepakļāvīgs un pilnīgi padevīgs, pievilcībai nav iespējams pretoties.

-     Norunāts. Nazis pazuda no mana pleca, un es dzirdēju, kā nodžinkst metāls, kad to iebāza makstī. Rendels lēnām pagāja man garām, apgāja ap galdu un paņēma āmuru. Viņš to pacēla un ironiski pajautāja: Vai tu atļausi man sarīkot mazu ticamības pārbaudi?

-    Jā. Džeimija balss bija tikpat rāma kā rokas, kas nekustīgi spieda galda virsmu. Es mēģināju kaut ko teikt, iebilst, bet mana rīkle bija izkaltusi un kā aizķepusi.

Rendels gausi paliecās garām Džeimijam un viegli paņēma no niedru groziņa vienu nagliņu. Uzlika to stāvus uz Džeimija labās rokas un ar četriem spēcīgiem koka āmura sitieniem izdzina naglu cauri plaukstai. Salauztie pirksti noraustījās un iztaisnojās kā zirnekļa kājas, ko piesprauž pie kolekcionāra dēļa.

Džeimijs ievaidējās, acis no sāpju šoka iepletās un zaudēja jebkādu izteiksmi. Rendels rūpīgi nolika āmuru. Tad saņēma Džeimiju aiz zoda un pacēla uz augšu, lai varētu ieskatīties viņam sejā.

-    Un tagad noskūpsti mani, Rendels maigi čukstēja un pielieca galvu pie Džeimija mutes, kas nepretojās.

Rendela seja pēc skūpsta bija sapņaina, skatiens maigs un tālumā vērsts, lūpās iegūlis smaids. Sensenos laikos es mīlēju šo smaidu, un šis sapņainais skatiens iesvēla manī ilgas. Tagad tas mani šķebināja. Man lūpu kaktiņos sakrājās asaras, kaut neatcerējos, ka būtu raudājusi. Rendels bridi stāvēja kā transā, vērdamies Džeimijā. Tad, kaut ko atce­rējies, viņš sakustējās un atkal izvilka dunci no maksts.

Asmens pavirši, skarot ādu, pārgrieza auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas. Nepaguvu pat paberzēt rokas, lai iekustinātu asins plūsmu, kad viņš jau satvēra manu elkoni un steidzīgi stūma uz dur­vīm.

-    Pagaidi! aiz muguras ierunājās Džeimijs, un Rendels nepacietīgi pagriezās.

-     Vai tad atvadīties neatļausi? Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un Rendels tikai mirkli svārstijās, tad pamāja ar galvu un pagrūda mani atpakaļ pretī nekustīgajam stāvam pie galda.

Džeimija veselā roka cieši apskāva man plecus, un manu miklo seju viņš piespieda sev pie kakla.

-     Tu nevari, es čukstēju. Tu nevari. Es tev neļaušu.

Siltas lūpas skāra manu ausi.

-    Klēra, mani rīt pakārs. Tas, kas notiks šajā īsajā bridi, nevienam nav svarīgi. Es atrāvos un raudzījos viņā.

-    Man tas ir svarīgi! Saspringtās lūpas nodrebēja, gandrīz vai savilkās smaidā. Viņš pacēla brīvo roku un pieskārās manam slapjajam vaigam.

-     Es zinu, mo duinne. Un tāpēc tu tagad dosies projām. Lai es zinātu, ka kāds par mani domā. Viņš atkal mani cieši piekļāva sev klāt, maigi noskūpstīja un gēlu valodā nočukstēja: Viņš ļaus tev iet, jo domā, ka esi bezpalīdzīga. Es zinu, ka tā nav. Palaidis mani, viņš angliski piebilda: Es tevi mīlu. Tagad ej.

Rendels pie durvīm palaida mani pa priekšu.

-    Tūliņ būšu atpakaļ. Tā bija tāda cilvēka balss, kas nevēlas atstāt savu mīļoto, un man gribējās vemt.

Aizmugurē degošās lāpas gaismā Džeimija siluets iekrāsojās sar­kans, kad viņš graciozi ar galvu norādīja uz pienagloto roku.

-     Laikam jau atradīsi mani tepat.

Melnais Džeks. Tā 18. gadsimtā sauca daudzus neliešus un blēžus. Romantiskas prozas radīts, šis vārds uzbur šarmantu lielceļa laupītāju, kas, spalvām rotātu cepuri galvā, veikli vicina dunci.

Bet, kas zina, ko slēpj romantika. Laika rituma izmainītas traģēdijas un bailes. Vēl mazliet stāstnieka mākslas, un, lūk, aizkustinoši roman­tisks stāsts, kas liek asinīm straujāk ritēt dzīslās un jaunavām grūt­sirdīgi nopūsties. Manas asinis traucās kā trakas, un neviena jaunava nav nopūtusies tik smagi kā Džeimijs, kad viņš auklēja savu sakropļoto roku.

-    Šeit. Tas bija pirmais vārds, ko Rendels pateica, kopš mēs pame­tām kameru. Viņš norādīja uz šauru, lāpu neapgaismotu aiļu sienā. Te bija izeja, par kuru viņš bija stāstījis Džeimijam.

Tagad jau es biju tiktāl atguvusies, ka varēju parunāt, un to es ari darīju. Paspēru soli atpakaļ, lai atrastos lāpas gaismas lokā, jo vēlējos, lai Rendels atcerētos manu seju.

-    Tu, kaptein, man jautāji, vai esmu ragana, es teicu klusā, mie­rīgā balsī. Tagad es tev atbildēšu. Jā, es esmu ragana. Un es tevi nolādu. Tu apprecēsies, kaptein, un tava sieva laidīs pasaulē bērnu, bet tu nenodzīvosi tik ilgi, lai redzētu savu pirmdzimto. Es nolādu tevi ar zināšanām, Džek Rendel, es pateikšu tavu nāves stundu.

Lai gan viņa seja atradās ēnā, tomēr degošais acu skatiens aplie­cināja, ka viņš man tic. Un kāpēc ne? Es runāju taisnību un to zināju. Frenka dzimtas koku es varēju redzēt tik skaidri, it kā tas ar visiem vārdiem būtu iecirsts akmens sienā.

-    Džonatans Vulvertons Rendels, es runāju klusā balsī, kā lasot uzrakstu uz kapakmens. Dzimis 1705. gada 3. septembrī. Miris… Viņš kā lode metās pie manis, bet ne tik ātri, lai pagūtu mani apklu­sināt.

Eņģēm nočīkstot, vērās šaurās alkova durvis. Biju sagaidījusi, ka ieraudzīšu tumsu, tāpēc man no spožā sniega apžilba acis. Ašs grū­diens mugurā iegāza mani visā augumā kupenā, un durvis aizcirtās.

Es gulēju grāvī cietuma aizmugurē. Sniega kupenas visapkārt sedza kaut kādas kaudzes visticamāk, tie bija atkritumi no cietuma. Zem tās kupenas, kurā biju iekritusi, gulēja kaut kas ciets, varbūt koka gabals. Pacēlusi skatienu uz stāvo sienu, kas slējās man pāri, es akmenī redzēju švīkas un notecējumus, kas iezīmēja ceļu, pa kuru slīdēja atkritumi, kad tos izgāza pa lūku ar bīdāmu aizvirtni četrdesmit pēdu augstumā. Te noteikti bija virtuve.

Apvēlos uz sāniem un mēģināju pierunāt sevi celties augšā, kad mans skatiens satikās ar zilām acīm. Seja bija gandrīz tikpat zila kā acis un cieta kā koka stumbrs, par ko biju to noturējusi. Rīstīdamās es uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz cietuma sienai.

"Galvu uz leju, elpo dziļi," es sev stingri pieteicu. Tu neģībsi, tu jau agrāk esi redzējusi miroņus, daudzus, tu neģībsi ak Dievs, viņam ir zilas acis tāpat kā… sasodīts, tu neģībsi!

Beidzot elpa un līdz ar to arī pulss atguva rāmāku ritmu. Kad panikas lēkme atkāpās, es piespiedu sevi atgriezties pie nožēlojamā ķermeņa, krampjaini slaukot rokas gar brunčiem. Nezinu, kādēļ aiz žēluma, ziņkāres vai vienkārši šoka -, es vēlreiz paskatījos uz mironi. Tagad, kad bija zudis pārsteiguma izraisītais pēkšņums, mirušajā vīrietī nebija nekā biedējoša un nekad arī nebija bijis. Vienalga, cik neglītā veidā cilvēks mirst, šausminoša ir tikai dvēseles ciešanu klātbūtne; kad tā ir prom, tad palicis vien nedzīvs objekts.

Zilacainais svešinieks ticis pakārts. Un viņš šajā grāvī nebija vie­nīgais. Neapgrūtināju sevi ar rakņāšanos pa kupenām, bet tagad, kad zināju, kas zem tām slēpjas, sniegā skaidri saskatīju sasalušu roku un kāju, un galvu apaļīgos apveidus. Tur gulēja vismaz ducis cilvēku, gai­dīdami vai nu atkusni, kas ļaus viņus vieglāk apbedīt, vai skarbāku nokopšanu, ko paveiks zvēri no tuvējā meža.

Šī doma izsita mani no grūtsirdīgā stinguma. Man nebija laika meditēt pie kapiem, citādi vēl viens zilu acu pāris akli vērsies pretī krītošajām sniegpārslām.

Jāatrod Mērtegs un Ruperts. Varbūt šis aizmugures durvis var mums noderēt. Skaidrs, ka šis durtiņas nav tā nocietinātas un apsar­gātas kā galvenie vārti un citas ieejas cietumā. Bet man bija vajadzīga palīdzība, turklāt nekavējoties.

Es pametu skatienu augšup uz grāvja malu. Saule jau bija noslīdē­jusi zemu pie apvāršņa; piesegusies ar mākoni, tā kvēloja virs pašām koku galotnēm. Gaiss likās mitruma pievildzis un smags. Droši vien naktī atkal snigs; austrumos debesis sedza bieza dūmaka. Vēl aptuveni stundu būs gaišs.

Kamēr vien varēju izvairīties, negribēju rāpties augšā pa stāvo klinšu krauju, tāpēc gāju pa grāvja dibenu. Diezgan drīz aiza aizvijās prom no cietuma, un izskatījās, ka tā varētu iziet pie upes; iespējams, kūstošā sniega straumes nesa turp cietuma atkritumus. Biju jau gan­drīz sasniegusi cietokšņa stāvās sienas stūri, kad izdzirdēju sev aiz muguras kādu skaņu. Es strauji apcirtos. Troksni radīja no kraujas nori­pojis akmens, ko bija izkustinājusi liela, pelēka vilka kāja.

Salīdzinājumā ar tiem, kas gulēja zem sniega, es noteikti biju kārdinošāks kumosiņš. No vienas puses, es kustējos, tāpēc mani būtu grūti noķert un es, iespējams, pretotos. Bet, no otras puses, es kustējos lēni, neveikli un, galvenais, nebiju sasalusi stīva, tāpēc nedraudēju izlauzt zobus. Turklāt es odu pēc svaigām asinīm, kārdinoši siltām šajā sasalu­šajā klajumā. Ja es būtu vilks, nodomāju, nekavētos ne mirkli. Tieši tajā brīdī, kas es šādi biju nodefinējusi mūsu nākotnes attiecības, šķiet, arī vilks bija pieņēmis lēmumu.

Pembrukas hospitālī bija ārstējies kāds amerikānis, vārdā Čārlijs Māršals. Patīkams puisis, draudzīgi noskaņots kā jau visi jeņķi. Viņš ārkārtīgi interesanti stāstīja par savu vaļasprieku. Un viņa aizraušanās bija suņi; Čārlijs bija K-9 vienības seržants. Viņš kopā ar diviem suņiem bija uzkāpis uz kājnieku minas mazā ciemā pie Arlas. Puisis ļoti sēroja par saviem suņiem un bieži man par tiem stāstīja, kad retajos brīvajos brīžos apsēdos pie viņa gultas.

Atgriežoties pie pašreizējās tēmas, jāsaka, ka reiz Čārlijs man pastāstīja, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, ja uzbrūk suns. Sapratu, ka šo spokaino radījumu, kas klusiņām līkločiem starp akme­ņiem nāk lejup, dēvēt par suni ir visai nesaprātīgi, bet cerēju, ka kādas kopējas pamatīpašības tam ar cilvēka pieradinātajiem pēcnācējiem varētu būt saglabājušās.

-    Slikts suns, es stingrā balsī uzsaucu, mērķēdama uz vienu dzeltenīgo acābolu. Patiesībā, es gausi kāpos atpakaļ uz cietuma sienu, tu esi viens briesmīgs suns. ("Runā skaļi un skaidri," es dzir­dēju Čārlija balsi.) Droši vien vissliktākais pasaulē, sacīju skaļi un skaidri. Turpināju atkāpšanos, ar vienu atpakaļ pastieptu roku mēģinot sataustīt granīta mūri; kad pirksti pret to atdūrās, es virzījos uz ēkas stūri aptuveni desmit jardus tālāk.

Sasēju ciešāk pie kakla auklas un sameklēju brošu, kas saturēja manu apmetni, visu laiku stingri un skaļi stāstīdama vilkam, ko es domāju par viņu, viņa senčiem un tuviniekiem. Likās, ka zvēru mani kritiskie izteikumi interesē, mēle raustījās starp suniskā smaidā atņirg­tajiem zobiem. Zvērs nesteidzās; kad vilks bija pienācis tuvāk, es redzēju, ka tas ir kārns, plušķains un mazliet pieklibo. Varbūt dzīvnie­kam nevedās ar medīšanu un slimība bija iemesls, kādēļ viņu pievelk cietuma mēslu kaudze, kur varēja pārtikt no maitām. Katrā ziņā es uz to cerēju; jo slimāks, jo labāk.

Apmetņa kabatā sameklēju savus ādas cimdus un uzvilku tos. Tad vairākkārt aptinu apmetni ap labo roku, pateikdamās Dievam, ka samts ir tik biezs. "Viņi krīt pie rīkles," Čārlijs mani mācīja, "ja vien saimnieks neliek darīt citādi. Skaties sunim acīs; tu redzēsi, kad tas būs nolēmis lēkt. Tas ir tavs brīdis."

Tajā ļaunajā, dzeltenīgajā lodē redzēju daudz ko, arī izsalkumu, ziņ­kāri un pārdomas, bet nodoma lēkt pagaidām vēl nebija.

-    Tu esi pretīgs, es turpināju, neuzdrošinies ķerties man pie rīkles! Biju izdomājusi ko citu. Ap labo roku vaļīgi aptinu apmetņa malu, pārējo biju sagatavojusi pietiekami biezu, kā polsterējumu, un es cerēju, zvēra zobi tam cauri netiks.

Vilks bija vājš, bet ne novārdzis. Lēsu, ka tas varētu būt astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu smags; vieglāks par mani, bet ne tik daudz, lai tā būtu liela priekšrocība. Svaru kausi bija nosvērušies par labu dzīv­niekam: četras kājas salīdzinājumā ar divām spēja labāk noturēties uz slidenās sērsnas, kas klāja sniegu. Cerēju, ka, piespiežot muguru pie sienas, būs vieglāk cīnīties.

Sajūta, ka man aiz muguras nekā nav, nozīmēja, ka esmu tikusi līdz cietokšņa stūrim. Vilks stāvēja aptuveni divdesmit pēdas no manis. Esmu klāt. Piemīdīju zem kājām sniegu, lai varētu stabilāk nostāvēt, un gaidīju.

Es pat nepamanīju bridi, kad vilks atrāvās no zemes. Liku galvu ķīlā, ka vēroju viņa acis, bet, ja lēmums lēkt tajās ari parādījās, tad darbība sekoja pārāk strauji, lai es spētu to pamanīt. Instinkts, nevis apzināts prāta spriedums pacēla manu roku, kad balti pelēkais traips lidoja man virsū.

Zobi polsterējumā iecirtās ar tādu spēku, ka atstāja zilumus man uz rokas. Zvērs bija smagāks, nekā biju iedomājusies; tādam svaram nebiju gatava, un mana roka noslīga. Cerēju, ka varēšu triekt uzbrucēju pret sienu, varbūt to apdullinot. Bet es pati atkritu pret mūri, iespiežot vilku starp akmens bluķiem un savu gurnu. Nikni triecu celi uzbrucē­jam krūtīs un izdzirdēju aizžņaugtu kaucienu. Un tikai tad es aptvēru, ka savādie, ņurdošie smilksti nāk no manas rīkles, nevis no vilka.

Lai cik savādi tas liktos, es vairs nemaz nebaidījos, bet, kamēr vēroju vilku tuvojamies, biju bailēs drebējusi. Manā galvā vietas pietika tikai vienai domai: vai nu es nogalināšu šo dzīvnieku, vai tas nogalinās mani. Tāpēc es nogalināšu viņu.

Ikvienā spriegā fiziskā cīņā pienāk pagrieziena punkts, kad cīnī­tājs ļaujas izšķērdigam spēku un ķermeņa resursu patēriņam, ignorējot cenu, kāda būs par to jāmaksā, līdz cīņa ir galā. Sievietes šādu punktu piedzīvo dzemdībās, vīrieši kaujā.

Kad esi garām šim punktam, tu zaudē jebkādas bailes no sāpēm vai ievainojumiem. Tajā brīdī dzīve kļūst ļoti vienkārša; tu darīsi to, ko centies paveikt, vai mirsi, to mēģinot, un nav nemaz tik svarīgi, kurš variants izrādīsies īstais.

Biju redzējusi šādu cīņu mācību laikā palātās, bet piedzīvojusi nebiju. Tagad visi mani spēki koncentrējās uz žokļiem, kas bija sagrā­buši manu apakšdelmu, un kustīgo dēmonu, kas plosīja manu ķermeni.

Man izdevās triekt zvēra galvu pret sienu, bet ne pietiekami stipri, lai no tā būtu kāds labums. Jutu, ka strauji zaudēju spēkus; ja vilks būtu vesels un spēcīgs, man nebūtu nekādu izredžu. Arī tagad to nebija daudz, bet es tvēros pie tā, kas man bija. Uzkritu virsū dzīvniekam, piespiedu ar augumu un aizsitu tā pēc maitas smirdošo elpu. Vilks gan­drīz tūlīt atguvās un sāka spirināties zem manis, bet sekundes atslābi­nāšanās deva man iespēju atbrīvot roku, viena plauksta bija iestrēgusi zem slapjā purna.

Iespiežot pirkstu zvēra mutes kaktiņos, man izdevās nejaut aizcirst kā šķēres asos dzerokļus. Pa roku man tecēja slienas. Es gulēju virsū vilkam. No cietuma ēkas stūra mani šķīra apmēram astoņpadsmit col­las. Kaut kā man tur jānokļūst, neatlaižot spalvu kušķi, kas cilājās un kustējās zem manis.

Spārdīdamās ar kājām un ar visu augumu spiežot vilku, es stūmu sevi uz priekšu collu pa collai, vienlaikus ne mirkli neatslābinot tvērienu, kas neļāva ilkņiem sasniegt manu rīkli. Noteikti nebija pagājušas pat dažas minūtes, kamēr es pieveicu šīs astoņpadsmit collas, bet man likās, ka esmu tur vārtījusies visu mūžu, saķērusies cīņā ar zvēru, kura pakaļkājas skrāpēja man kājas, meklējot, kur varētu pārplēst man vēderu.

Beidzot es varēju redzēt ap stūri. Akmens asā mala bija tieši man acu priekšā. Tagad nāca visgrūtākais. Man vilks jāpagriež tādā veidā, lai es varētu ar abām rokām satvert tā purnu; vienā rokā man nemū­žam nebūtu tik daudz spēka.

Negaidīti es paripoju malā, un vilks uzreiz ieslīdēja šaurajā spraugā starp manu augumu un sienu. No visa spēka uzspiedu ar celi, iekams vilks paguva piecelties. Tas ieņurdējās, kad celis ietriecās sānā, piespie­žot to pie sienas, kaut tikai uz īsu mirkli.

Tagad jau ar abām rokām no apakšas biju satvērusi vilka apakš­žokli. Vienas rokas pirksti patiesībā bija tam mutē. jutu kauliņos spēcī­gas sāpes, bet nelikos ne zinis, spiežot spalvaino galvu atpakaļ, atpakaļ un atpakaļ, sienas leņķi izmantodama kā centru svirai, kas bija zvēra ķermenis. Likās, ka man salūzis rokas, bet tā bija vienīgā iespēja.

Troksni dzirdēt nevarēja, bet es jutu vibrāciju izskrienam cauri visam ķermenim, kad pārlūza vilka sprands. Saspringtās ekstremitā­tes un pūslis uzreiz atslāba. Nepanesamais spiediens uz manām rokām izzuda, es saļimu tikpat ļengana kā mirstošais vilks. Jutu, kā man zem vaiga raustās sirds, tā bija vienīgā ķermeņa daļa, kas vēl spēja cīnīties ar nāvi. Cietā spalva oda pēc amonjaka un piemirkušiem matiem. Gri­bēju tikt projām, bet nespēju.

Domāju, ka kādu bridi biju aizsnaudusies, lai cik dīvaini tas izklau­sītos, vaigu piespiedusi līķim kā spilvenam. Atvēru acis un ieraudzīju cietuma zaļganos akmeņus dažas collas no mana deguna. Tikai doma par to, kas norisinās aiz šīs sienas, piespieda mani piecelties.

Klumburoju pa grāvi, apmetnis no viena pleca bija noslīdējis, klū­pot pār sniega apslēptajiem akmeņiem, sāpīgi atsitot stilbus pret daļēji apraktajiem koku zariem. Zemapziņā es noteikti biju zinājusi, ka vilki dzīvo baros, jo neatceros, ka būtu izbrīnījusies, izdzirdusi gaudas, kas atskanēja no meža virs un aiz manis. Ja es kaut ko jutu, tad tas bija melns niknums, ka visi sazvērējušies, lai kavētu mani un liktu ceļā šķēršļus.

Garlaikoti es pagriezos, lai paskatītos, kas tā par skaņu. Tagad jau biju atklātā laukā labu gabalu no cietuma; nebija sienas, pret kuru atbal­stīties, un arī nekāda ieroča. Pirmo vilku man uzveikt palīdzēja galve­nokārt veiksme; man nebija izredžu, pat tūkstotis pret vienu, ka es kai­lām rokām varētu uzveikt vēl kādu vilku. Un cik to te vispār bija? Barā, kuru redzējām vasarā mēnesnīcā, bija vismaz desmit zvēru. Atmiņā dzirdēju, kā šņakst zobi un lūst kauli. Tagad vienīgais jautājums bija, vai man vispār cīnīties vai arī vienkārši nogulties sniegā un padoties. Ņemot vērā visus apstākļus, šāda iespēja likās ārkārtīgi kārdinoša.

Tomēr Džeimijs bija atteicies no dzīves un vēl daudz kā vairāk, lai dabūtu mani ārā no cietuma. Biju viņam parādā vismaz mēģināt.

Es atkal lēnām atkāpos, virzīdamās tālāk pa grāvi. Gaisma dzisa; drīz aizu piepildīs ēnas. Šaubījos, vai tas man palīdzētu. Vilkiem noteikti bija labāka spēja redzēt tumsā nekā man.

Pirmais no vilkiem parādījās uz aizas malas tāpat kā iepriekšējais pinkains siluets, nekustīgs un modrs. Satriekta es ieraudzīju, ka aizā uz manu pusi jau lēnām, gandrīz soli solī rikšo vēl divi vilki. Krēslā tie izskatījās gandrīz tādā pašā krāsā kā sniegs netīri pelēki gandrīz neredzami, lai gan viņi kustējās, nemaz necenšoties slēpties.

Es apstājos. Skaidrs, ka aizbēgt es nevarēju. Pieliecos un izvilku no sniega nokaltušu priedes zaru. Pat cauri cimdiem sajutu, ka melnā miza ir slapja un raupja. Griezu zaru sev virs galvas un kliedzu. Dzīv­nieki apstājās, bet projām negāja. Tuvākais piekļāva ausis pie galvas, it kā viņam nepatiktu troksnis.

-    Nepatīk? es iespiedzos. Ļoti slikti! Atkāpies, nolādētais lops! Paķērusi akmeni, es metu ar to vilkam. Netrāpīju, bet zvērs palēca sānis. Iedrošināta es sāku mētāties ar to, kas trāpijās pa rokai, akme­ņiem, zariem, sniegu. Kliedzu, līdz rīkle kļuva jēla no aukstā gaisa, pati gaudoju kā vilks.

Sākumā domāju, ka trāpījis viens no manis mestajiem priekšme­tiem. Tuvākais vilks iekaucās, un likās, ka noraustās. Otra bulta pali­doja man garām tikai pēdas attālumā, ķēra sīku, izplūdušu punktiņu un tad ar būkšķi sasniedza mērķi otra vilka krūtis. Tas dzīvnieks izlaida garu tur, kur stāvēja. Pirmais, kura ievainojums bija vieglāks, spārdījās un cīnījās sniegā, tikai uzkalniņš, kas biezajā krēslā krampjaini raustī­jās.

Kādu laiku es stāvēju un stulbi blenzu, tad instinktīvi pacēlu ska­tienu uz aizas malu. Trešais vilks, gudri izvēlēdamies virzienu, bija iesprucis atpakaļ koku aizsegā, no kurienes atskanēja gaudas, kas uzdzina šermuļus.

Es joprojām raudzījos augšup uz tumšajiem kokiem, kad kāda roka satvēra manu elkoni. Elpai aizraujoties, es apcirtos un ielūkojos sveši­niekam sejā. Ar šauru žokli un mazu zodu, ko neapslēpa šķidra bārdele, viņš nudien bija man svešs, bet pleds un duncis vēstīja, ka viņš ir skots.

-     Palīdziet, es izdvesu un iekritu savam glābējam rokās.

Mājiņā bija tumšs, un istabas kaktā tupēja lācis. Panikā es atmuguriski kāpos atpakaļ, jo nevēlējos vairs nekādu saskari ar meža zvēriem, līdz uzdūros savam pavadonim. Viņš spēcīgi pagrūda mani, un es klupšus ieklupu istabā. Kad klunkurēju uz pavarda pusi, milzīgais stāvs pagriezās pret mani, un es ar novēlošanos pama­nīju, ka tas ir tikai lāčādā ģērbies vīrietis.

Precīzāk sakot, tas bija lāčādas apmetnis, kas pie kakla bija sa­sprausts ar sudrabaini zeltītu brošu, lielu kā cilvēka plauksta. Sa­spraude bija kalta divu lēcienā lidojošu briežu formā, muguras tiem bija izliektas, un galvas saskārās, veidojot noslēgtu apli. To saturēja īsa vēdekļveida adata bēgoša brieža formā.

Tik sīki es visu ievēroju tāpēc, ka broša atradās man deguna priekšā. Pacēlusi skatienu uz augšu, vienu mirkli jau iedomājos, ka, iespējams, esmu maldījusies, varbūt tas bija lācis.

Tomēr lāči laikam nevalkā rotas un acis viņiem nav kā zilenes mazas, apaļas un mirdzoši zilas. Tās bija iegrimušas lielos vaigos, kuru apakšējās nogāzes kā biezs mežs sedza sudrabaini melna bārda. Tādi paši mati slīga pāri spēcīgajiem pleciem, kur saplūda ar apmetņa spalvu, kas, par spīti jaunajam pielietojumam, sīvi oda pēc iepriekšējā īpašnieka.

Vērīgās, mazās ačeles pārslīdēja pāri manam augumam, novērtē­jot gan apģērba nepiedienīgo paskatu, gan labo kvalitāti, un nepalaida garām neievērotus arī divus laulības gredzenus zelta un sudraba. Uzrunas formu lācis izvēlējās, balstoties uz šiem novērojumiem.

-    Izskatās, kundze, ka esat nonākusi grūtībās, lācis pieklājīgi sacīja; kad viņš nolieca maslvo galvu, matos vēl vizēja kūstošā sniega lāses. Varbūt varam jums palīdzēt?

Es vilcinājos, jo nezināju, ko teikt. Man izmisīgi bija nepieciešama šī cilvēka palīdzība, bet, tiklīdz mana atbilde atklās, ka esmu angliete, uzreiz izraisīšu aizdomas. Bet strēlnieks, kurš mani šurp atveda, pastei­dzās pirmais:

-     Uzgāju šo pie Ventvērtas, viņš īsi paskaidroja. Sitās ar vilkiem. Angliete, viņš piebilda ar tādu uzsvaru, ka namatēva zileņu acis kavē­jās pie manis ar skatienu, kura dzīlēs jautās kaut kas nepatīkams. Izslējos visā augumā un centos, cik spēdama, demonstrēt virsmāsas stāju.

-    Angliete pēc izcelšanās, skotiete pēc laulībām, noteikti pazi­ņoju. Mani sauc Klēra Freizere. Mans vīrs ir ieslodzīts Ventvērtas cie­tumā.

-     Skaidrs, lācis gausi novilka. Nu, mani sauc Makrenoks, un jūs šobrīd atrodaties uz manas zemes. Redzu pēc apģērba, ka nākat no turīgas dzimtas; kā tas nākas, ka viena ziemas naktī klīstat pa Eldridžas mežu?

Es izmantoju radušos iespēju: te, lūk, bija izdevība nostiprināt manu labo slavu, kā arī atrast Rupertu un Mērtegu.

-    Kopā ar dažiem sava laulātā drauga klana vīriem ierados Ventvērtā. Tā kā esmu angliete, mēs domājām, ka man izdosies dabūt atjauju ieiet cietumā un varbūt atradīsim kādu ceļu, kā… ē… atbrīvot manu vīru. Tomēr es… es no cietuma izkļuvu pa citu izeju. Es meklēju savus draugus, kad man uzbruka vilki, no kuriem šis džentlmenis mani laipni izglāba. Pamēģināju veltīt pateicīgu smaidu kalsnajam strēlniekam, kurš to uzņēma saltā klusumā.

-    Tas, ka esat satikusi kādu, kuram ir zobi, ir skaidri redzams. Makrenoka piezīme attiecās uz maniem saplīsušajiem svārkiem. Uz brīdi viesmīlība guva virsroku pār aizdomām.

-    Vai esat ievainota? Tikai skrāpējumi? Nu, nosalusi esat pilnīgi noteikti un droši vien arī satriekta. Iekārtojieties pie uguns. Hektors atnesīs jums kaut ko ēdamu, un tad varēsiet man pastāstīt kaut ko vairāk par saviem draugiem. Vīrs ar vienu kāju pavilka tuvāk smagu trijkāju ķebli un ar varu, uzspiežot vareno ķepu uz pleca, apsēdināja mani uz tā.

Kūdras uguns dod maz gaismas, toties izplata patīkamu siltumu. Nevilšus nodrebēju, kad asinis atsāka plūst nosalušajās rokās. Pāris malku no ādas blašķes, ko Hektors negribīgi man pasniedza, lika asi­nīm riņķot ari dziļāk ķermenī.

Izskaidroju situāciju, kurā biju nonākusi, kā nu pratu, un tas nebija īpaši labi. īsais stāsts par to, kā es izkļuvu no cietuma, un tikšanos aci pret aci ar vilku, tika uzņemts stipri skeptiski.

-     Pieņemsim, ka jums izdevās iekļūt Ventvērtā, tomēr tas, ka sers Flečers ļāva jums brīvi klaiņot pa cietumu, neizklausās diez cik ticami. Un tāpat negribu ticēt, ka šis kapteinis Rendels, atradis jūs kazemātos, tā vienkārši izlaistu jūs pa sētas durvīm.

-    Viņš… viņam bija savi iemesli tā rikoties.

-    Un tie būtu? Zileņu acis raudzījās nepielūdzami.

Es padevos un drosmīgi visu izstāstīju; biju pārāk nogurusi, lai šobrīd nodarbotos ar izlikšanos un liekvārdību.

Likās, ka Makrenoks sāk man ticēt, tomēr aizvien vēl nevēlējās neko darīt manā labā.

-    Jā, es saprotu jūsu raizes, Makrenoks piekrita, bet varbūt viss nemaz nav tik ļauni.

-     Nav ļauni!? Es niknumā pielēcu kājās.

Viņš papurināja galvu, it kā atvairītu uzmācīgu mušu.

-     Es gribēju teikt, viņš paskaidroja, ja kapteini saista puiša pakaļa, tad nu daudz pāri nedaris. Un, atvainojiet, kundze, par rup­jību, viņš savilka ķerraino uzaci, izčakarēšana nevienu nav nobei­gusi. Viņš mierinoši pacēla savas šķīvja lieluma plaukstas.

-     Ņemiet vērā: es nesaku, ka viņam tas patīk, bet šādas izdarības nav tā vērtas, lai puiša pakaļas glābšanas dēļ nopietni strīdētos ar seru Flečeru Gordonu. Ziniet, es šeit atrodos bīstamā stāvoklī, ļoti bīstamā. Viņš skaļi izpūta elpu un, uz mani skatoties, sarauca uzacis.

Ne jau pirmo reizi es nožēloju, ka nepastāv īstas raganas. Ja es būtu ragana, tad es šo vīrieti uz vietas būtu pārvērtusi par krupi. Par lielu, treknu, kārpainu krupi.

Noriju dusmas un atkal mēģināju likt lietā veselo saprātu.

-    Es sliecos domāt, ka šobrīd viņa pakaļa jau vairs nav glābjama; es raizējos par viņa kaklu. Angļi rīt grib viņu pakārt.

Makrenoks, pie sevis kaut ko purpinādams, mētājās pa istabu kā lācis pārāk šaurā krātiņā. Pēkšņi viņš apstājās man pretī un piegrūda degunu tikai collas attālumā no manējā. Es būtu atrāvusies, ja nejustos tik pārguruši. Tāpēc tikai mirkšķināju plakstus.

-    Un, ja es teiktu, ka jums palīdzēšu, kāds man no tā būtu labums? viņš ierēcās. Lācis atsāka mētāšanos un griešanos divi soļi līdz sienai, tad, zvērādai noplandot, pagrieziens, un divi soļi līdz otrai. Staigājot viņš runāja, vārdi sabalsojās ar soļiem, un pagriezienos viņš apklusa, lai izpūstu gaisu.

-    Ja es pats aizietu pie sera Flečera, ko tad es teiktu? Tavā komandā ir kapteinis, kas vaļas brīžos nodarbojas ar ieslodzīto spīdzināšanu? Un, kad viņš man prasīs, kā es to zinu, tad teikšu, ka mani vīri atra­duši noklīdušu Armaliešu mergu, kas vazājas pa tumsu un saka, ka šitais kapteinis uzmācas viņas vīram, kurš ir izsludināts ārpus likuma, un par viņa galvu solīta maksa, turklāt viņš ir uz nāvi notiesāts slep­kava?

Makrenoks apstājās un uzblieza ar vienu ķepu pa nestabilu galdiņu.

-    Un kā tad es dabūtu vīrus iekšā! Ja, ņemiet vērā, es saku, ja mēs tiktu iekšā…

-    Jūs varat tikt iekšā, es pārtraucu šo domu plūsmu. Varu parā­dīt ceļu.

-     Mmmpfmmm. Var jau būt. Ja mēs tiktu iekšā, kas notiks, ja sers Flečers pieķers manus vīrus klaiņājam pa cietoksni? Nākamajā rītā viņš atsūtītu kapteini Rendelu ar lielgabalu un tas nolīdzinātu Eldridžholu līdz ar zemi, tas, lūk, notiktu! Milzenis atkal purināja galvu, melna­jām šķipsnām plīvojot pa gaisu.

-    Nekā nebūs, zeltenīt, es neredzu…

Viņš apklusa, jo spēji atvērās durvis un ienāca vēl kāds vīrs ar loku plecos, tikai šis, piedraudot ar nazi, stūma pa priekšu Mērtegu. Makre­noks sastinga uz vietas un izbrīnā blenza uz atnācējiem.

-     Kas tas tāds? viņš noprasīja. Varētu domāt, ka ir maijs un meičas ar puišiem staigā pa mežu, puķītes lasīdami, nevis pats ziemas vidus, kad tuvojas sniegputenis!

-    Tas ir viens no mana vīra klana locekļiem, es atbildēju. Kā jau teicu…

Mērtegs, neviesmīlīgās uzņemšanas nesatraukts, pētīja lāčādā ģēr­bušos stāvu, iztēlē "atbrīvodams" to no gadu nastas.

-    Vai tik tu neesi Makrenoks? viņš jautāja gandrīz vai apsūdzošā tonī. Šķiet, ka tu pirms kāda laika biji Leohas pilī uz Saietu?

Makrenoks bija nopietni izbrīnījies.

-    Kā tad, pirms kāda laika! Ko, tas taču būs nu jau gadi trīsdesmit. Kā tu, draugs, to zini?

Mērtegs apmierināts pamāja ar galvu.

-    Man jau tā šķita. Es pats tur biju. Un to Saietu es atminos dikti labi, laikam jau tā paša iemesla dēļ kā tu.

Makrenoks pētīja sažuvušo vīreli, mēģinādams nodzēst trīsdesmit gadus no grumbainās sejas.

-     Nūjā, es tevi zinu, viņš beidzot sacīja. Ne vārdu, bet pēc skata. Jakts laikā tu viens pats ar dunci nomušīji mežakuili. Tas bij viens pa­matīgs zvērs. Tas tiesa, un Makenzijs iedeva tev ilkņus smuku pārīti, gandrīz dubultloku. Labs darbiņš, vecīt. Uz mirkli Mērtega krunkai­najam vaigam pārslīdēja izteiksme, kas bīstami tuvu līdzinājās ganda­rījumam.

Es blenzu vaļēju muti, atcerējusies brīnišķīgās, barbariskās apro­ces, ko biju redzējusi Lelibrokā. "Tās ir manas mātes aproces," Dženija bija teikusi, "kāds pielūdzējs uzdāvināja." Neticibā lūkojos Mērtegā. Pat ņemot vērā, ka pagājuši trīsdesmit gadi, viņš nu nekādi nelikās piemē­rots kandidāts maigām jūtām.

Domājot par Elenu Makenziju, atcerējos pērles, kuras aizvien vēl nēsāju iešūtas kabatas vīlē. Sataustīju virtenes brīvo galu un izvilku kaklarotu uguns gaismā.

-    Es varu jums samaksāt, piedāvāju. Negribu, lai jūsu vīri ris­kētu par baltu velti.

Kustēdamies krietni ātrāk, nekā varēja no viņa gaidīt, Makrenoks izrāva pērles man no rokām. Un blenza tajās, neticības pilnu ska­tienu.

-     Sieviete, kur jūs tās dabūjāt? viņš noprasīja. Vai teicāt, ka jūsu vārds ir Freizere?

-    Jā. Lai cik nogurusi biju, es izslējos. Un pērles ir manas. Tās man kāzu dienā uzdāvināja vīrs.

-    Ak tā? Bargā balss pēkšņi skanēja milīgi. Joprojām turēdams pērles rokā, viņš pagriezās pret Mērtegu.

-    Elenas dēls? Vai šitās mergas virs ir Elenas dēls?

-Jā, Mērtegs apstiprināja, kā aizvien vienaldzīgs pret citiem. Un, ja būtu šo redzējis, tad uzreizam zinātu kā izspļauts tēvs.

Beidzot atcerējies pērles, ko bija sagrābis rokā, Makrenoks atvēra plaukstu un maigi noglāstīja spožos akmeņus.

-     Es tās uzdāvināju Elenai Makenzijai, viņš sacīja, kāzās. Gri­bēju dāvināt kā sievai, bet viņa izraudzījās citu biju tik bieži iztēlo­jies, kā tās apvij Elenas skaisto kaklu, ka nespēju iedomāties tās rotā­jam citu sievieti. Tāpēc teicu, lai viņa patur un, kad apliek ap kaklu, lai iedomā par mani. Hm! Viņš īsi nokremšļojās par atmiņām, tad uzmanīgi atdeva man pērles atpakaļ.

-    Tātad tagad tās ir jūsu. Valkā uz veselību, zeltenlt!

-    Man būtu daudz lielākas izredzes to darīt, centos savaldīt nepa­cietību, ko modināja šie sentimentālie jūtu izpaudumi, ja jūs palī­dzētu man atgūt vīru.

Mazā, sārtā mute, kurā līdz šim, kamēr tās īpašnieks kavējās atmi­ņās, bija rotājies viegls smaids, pēkšņi sakniebās.

-     Ak tā! Sers Markuss Makrenoks plūkāja bārdu. Skaidrs. Bet es jau tev, zeltenīt, teicu, ka nezinu, kā to varētu izdarīt. Man mājā ir sieva un trīs brēkuļi. Jā, es labprāt kaut ko Elenas puikas labā darītu. Bet tu prasi drusku par daudz.

Pēkšņi man atteicās klausīt kājas, es nobūkšķēju uz ķebļa, pleci saguma, un galva nokārās. Izmisums kā enkurs vilka mani lejup. Aiz­vēru acis un noslēdzos sevī kādā pustumšā vietā, kur bija tikai sāpīgs, pelēks trulums un kur Mērtega balss, kaut ko iebilstot, sasniedza mani kā klusa vaukšķēšana.

No transa mani izrāva govju maušana. Es pacēlu galvu un redzēju, ka Makrenoks iznesas no mājas kā viesulis. Kad viņš atvēra durvis, iekšā ielauzās ziemas gaisa plūsma, ienesot līdzi lopu maušanu un cilvēku klaigas. Durvis aiz milzīgā, matainā stāva noblīkšķēja, un es pagriezos, lai pajautātu Mērtegam, ko, viņaprāt, darīt tālāk.

Mērtega sejas izteiksme mani bez vārdiem apklusināja. Reti biju viņu redzējusi citādu kā vien īgnu, bet tagad viņš satraukumā pilnīgi kvēloja.

Es saķēru viņu aiz rokas.

-     Kas ir? Saki ātri!

Mērtegam bija tikai tik daudz laika, lai izmestu:

-    Gosniņas! Tās pieder Makrenokam! Un tad jau mājās atgriezās pats Makrenoks, stumjot sev pa priekšu slaiku jaunekli.

Ar pēdējo grūdienu viņš pielīmēja jaunekli pie mājas sienas. Acīm­redzot Makrenoks uzskatīja, ka bāršanās ir iedarbīgs līdzeklis; viņš izmēģināja to pašu "deguns pret degunu" metodi kā pirmīt ar mani. Ne tik savaldīgs vai ne tik noguris kā es puisis nervozi atkāpās līdz pašai sienai.

Makrenoks sāka ar to, ka izturējās saprātīgi vēlīgi.

-    Absolom, draudziņ, pirms trim stundām es aizsūtīju tevi, lai tu atved četrdesmit galvu ganāmpulku. Es pieteicu, ka ir svarīgi lopiņus atrast, jo taisās uz vienu traku sniega vētru. Skaisti modulētā balss pieauga skaļumā. Un, kad es izdzirdu ārā gosniņas maunam, es sev teicu: redz, Markus, Absoloms gājis un atradis lopus, kāds labs puisis, tagadiņ mēs visi varēsim iet mājās, atkausēties pie uguns un gosniņas būs drošībā šķūnī.

Viena gaļīgā dūre bija ieķērusies Absoloma jakā. Audums, iespiests strupajos pirkstos, sāka plīst.

-     Un tad es izeju laukā, lai pateiktu tev par labu darbu paldies, un sāku skaitīt galvas. Un cik es saskaitu, Absolom, manu mīļo zēn? Tagad viņš jau rēca pilnā rīklē. Lai ari Markuss Makrenoks nebija īpaši zemas balss īpašnieks, plaušu tilpuma viņam pietika trijiem parasta auguma vīriem.

-    Piecpadsmit! viņš iekliedzās, paceldams nabaga Absolomu uz purngaliem. Piecpadsmit lopu viņš atradis no četrdesmit! Un kur pali­kušas pārējās? Ārā sniegā, lai nosalst!

Kamēr šis tracis gāja vaļā, Mērtegs bija klusiņām ieslīdējis kaktā, kur biezākas ēnas. Taču es visu laiku vēroju viņa seju, un pie šiem vār­diem vīreļa acis uzdzirkstīja uzjautrinājumā. Pēkšņi es aptvēru, ko viņš bija gribējis man pateikt, un es zināju, kur šobrīd atrodas Ruperts. Vai, pareizāk sakot, precīzu vietu es nezināju, bet man bija skaidrs, ko viņš dara. Un manī modās pavisam vārga cerība.

Bija melna tumsa. Cietuma ugunis ielejā cauri sniegam mirgoja kā lampas uz nogrimuša kuģa. Kopā ar diviem pavadoņiem gaidīdama zem kokiem, es prātā jau tūkstošo reizi uzskaitīju visu, kas varēja noiet greizi.

Vai Makrenoks izpildīs savu darījuma pusi? Viņam tas jādara, ja viņš vēlas dabūt atpakaļ savus vērtīgos Hailendas sugas lopus. Vai sers Flečers noticēs Makrenokam un liks nekavējoties pārmeklēt pazemes kazemātus? Droši vien ar baronetu joki mazi.

Biju noskatījusies, kā, Ruperta un viņa viru prasmīgi vadīti, spal­vainie lopi pa vienam pazūd lejup grāvī, kas veda uz slēptajām sētas durvīm. Bet vai viņiem bez citu palīdzības izdosies ar spēku iedabūt govis pa tām iekšā? Un, ja izdosies, ko viņi tur darīs pusmežonīgi lopi, kas pēkšņi ieslodzīti akmens koridorā, ko apgaismo spoža lāpu gaisma? Varbūt mums paveiksies. Koridors jau nemaz tik ļoti neatšķi­ras no kūtīm ar akmens grīdu, ieskaitot lāpas un cilvēka smaku. Ja tās tiks tik tālu, tad mūsu plāns, iespējams, izdosies. Rendels pats diez vai uzbrukuma gadījumā sauks palīgus, baidoties, ka viņa mazās spēlītes tiks atklātas.

Tiklīdz lopi būs palaisti uz nedrošās takas, dzinējiem uz ātrāko vajadzēja laisties projām no cietuma un jāt, ko nagi nes, uz Makenziju zemēm. Rendelam nebija nozīmes; ko viņš šajos apstākļos viens varētu izdarīt? Bet ko tad, ja troksnis pārāk ātri piesaistītu cietuma apsardzes garnizona uzmanību? Ja Dūgals ne visai vēlējās mēģināt ar varu izvest māsasdēlu ārā no Ventvērtas, tad es spēju iedomāties, kā viņš ārdītos, ja vairākus Makenzijus arestētu, kad viņi mēģina ielauzties tur iekšā. Es arī par to negribēju justies atbildīga, kaut Ruperts ar lielāko prieku bija gatavs uzņemties risku. Es kodīju īkšķi un centos mierināt sevi, iztēlo­joties tās tonnas skaņu slāpējoša, pamatīga granīta, kas šķīra kazemā­tus no cietuma telpām augšstāvā.

Bet visvairāk mani, protams, uztrauca tas, ka viss var izdoties, vienīgi būs jau par vēlu. Tas nekas, ka jāgaida bende, Rendels vien­kārši varēja aiziet par tālu. No karagūstekņu nometnēs pabijušo kara­vīru stāstiem es pārāk labi zināju, ka ieslodzītajam iet bojā "nelaimes gadījumā" ir ļoti viegli un no līķa var ērti atbrīvoties, pirms oficiālās personas sāk uzdot mulsinošus jautājumus. Ja tādus vispār uzdod un Rendelu pieķer, tas būs vājš mierinājums man un Džeimijam.

Biju stingri sev noliegusi iztēloties, kā tiek pielietoti visvienkāršākie priekšmeti, kas gulēja tajā kamerā uz galda. Bet nespēju atvairīt ainu, kas atkal un atkal iznira manu acu priekšā, vidējā pirksta sašķaidī­tie kauli, kas spiežas uz galda. Gribēdama izdzēst šo tēlu, es paber­zēju pirkstu kauliņus pret seglu ādu. Jutu vieglu sūrstēšanu un novilku cimdu, lai apskatītu pušumus, ko manā rokā bija atstājuši vilka zobi. Nav slikti, ne vairāk kā daži skrāpējumi un viena maza, dziļa brūce, kur asais zobs bija izdūries cauri cimda ādai. Izklaidīgi nolaizīju brūci. Ko līdzēja mēģinājums sev iestāstīt, ka esmu darījusi visu iespējamo. Es biju izdarījusi vienīgo iespējamo, bet šī apziņa nedarīja gaidīšanu vieglāku.

Beidzot mēs dzirdējām, ka no cietuma skan klusi, juceklīgi klie­dzieni. Viens no Makrenoka vīriem saņēma mana zirga iemauktus un pamāja, lai paslēpjos zem kokiem. Te uz zemes sniega kārta bija krietni plānāka, birztalā zem savītajiem koku zariem brāzmas nebija tik spē­cīgas, sniegs bija sapūsts šaurās, sastingušās svītrās uz lapām piebi­rušās, klinšainās zemes. Kad satraukta vedu zirgu pa mazā laukumiņa malu, redzamība bija tik apgrūtināta kaut arī šeit nesniga tik biezām pārslām -, ka dažu pēdu attālumā no rožainās gaismas pēkšņi iznira koku melnie stumbri.

Stiprā snigšana slāpēja skaņas, tāpēc tuvojošos pakavu troksni mēs izdzirdējām tikai tad, kad jātnieki bija mums gandrīz vai uzskrējuši virsū. Abi Makrenoka vīri izrāva pistoles, aizveda zirgus tuvāk kokiem un gaidīja, bet es, saklausījusi lopu dobjo īdēšanu, iecirtu zirgam sānos piešus un izauļoju no birzs.

Sers Markuss Makrenoks, pamanāms pa lielu gabalu sava dābolainā zirga un lāčādas apmetņa dēļ, pirmais jāja augšā pa nogāzi, sniegs mazās strūkliņās šāvās no pakavu apakšas. Viņam sekoja vairāki vīrieši, pēc skaņas spriežot, visi lieliskā omā. Vēl vairāki viri jāja nopakaļ, dze­not nemierīgo ganāmpulku no aizmugures, vadot izbijušos lopu baru gar pakalna pakāji uz godam nopelnīto pajumti Makrenoka kūtīs.

Makrenoks apturēja zirgu blakus manējam un sirsnīgi smējās.

-     Man jāsaka jums paldies, Freizera kundze, viņš kliedza cauri sniegputeņa auriem, par jautri pavadītu vakaru. Sākotnējās aizdo­mas bija pagaisušas, un viņš mani sveicināja ar lielu sirsnību. Sniegpār­slām piebirušās uzacis un ūsas pārvērta viņu par Ziemassvētku vecīti, kurš devies uzdzīvot. Saņēmis manu zirgu aiz iemauktiem, Makrenoks ieveda mani birzī, kur bija klusāks. Pamājis abiem maniem pavado­ņiem, lai dodas palīdzēt dzīt lopus, viņš, visu laiku pie sevis smieda­mies, nokāpa no zirga un nocēla zemē arī mani.

-    Tev vajadzēja to redzēt! Viņš spurca smieklos, sevi ar rokām apskaudams. Sers Flečers kļuva sarkans kā dzeņa galva, kad es iebrāžos ēdamistabā, kur viņš vakariņoja, un sāku bļaut, ka viņš savās telpās slēpj zagtu īpašumu. Un, kad viņš nokāpa lejā un dzirdēja lopu baurošanu kā pērkona grāvienus, domāju, ka viņš pielika bikses. Viņš… Es nepacietīgi sapurināju Makrenoku aiz rokas.

-     Lai paliek sera Flečera bikses. Vai manu viru atradāt?

Makrenoks mazliet atžirba un ar piedurkni izslaucīja acis.

-     0 jā. Atradām.

-     Vai ar viņu viss kārtibā? Es runāju rāmi, kaut gribēju kliegt.

Makrenoks ar galvu norādīja uz kokiem mums aiz muguras, es

apcirtos un ieraudzīju, ka starp zariem uzmanīgi tuvojas zirgs un priekšā pār seglu loku ir pārlikts liels, audumā ietīts sainis. Es metos uz priekšu, Makrenoks man pakaļ, izpalīdzīgi turpinādams stāstīt:

-     Beigts viņš nav, vismaz tad, kad mēs atradām, nebij. Bet ar viņu, nabaga puiku, apgājušies dikti slikti. Biju atbīdījusi Džeimijam no galvas audumu un satraukta, cik spēju, izmeklēju viņu, bet zirgs, nogu­ris pēc jājiena aukstumā un smagās papildu nastas, mīņājās. Redzēju tumšus zilumus, izspūrušajos matos sajutu sakaltušu asiņu cietos plan­kumus, bet pustumsā neko vairāk pateikt nevarēju. Likās, ka ledusaukstajā kaklā sataustīju pulsu, bet pārliecināta nebiju.

Makrenoks aiz elkoņa aizvilka mani projām.

-    Vislabāk būs, ja ātri dabūsim viņu zem jumta, meitēn. Nāc man līdzi! Hektors ienesīs puiku iekšā.

Makrenoka mājās, Eldridžas muižas galvenajā dzīvojamā istabā, Hektors ar klusu būkšķi nolika savu nešļavu uz paklāja pie kamīna. Satvēris vienu segas stūri, viņš uzmanīgi attina saini, un uz lēdijas

Annabellas Makrenokas prieka un lepnuma paklāja ar sārtajām un dzeltenajām puķēm izripoja šļaugans, kails augums.

Lēdijai Annabellai par godu jāsaka, ka viņa izlikās neredzam asinis, kas sūcās viņas dārgajā Obisonas tepiķi. Putnam līdzīgā sieviete, kurai bija mazliet pāri par četrdesmit, ģērbusies kā ciglītis saules spožuma dzeltenā zīda mājas tērpā, aši sasitot plaukstas, izrīkoja kalpus, kas teciņiem vien aizsteidzās uz visām pusēm, un es nebiju vēl paguvusi noņemt apmetni, kad man tika pienestas segas, palagi, karsts ūdens un viskijs.

-    Labāk apgrieziet viņu uz vēdera, ieteica sers Markuss, ielejot divās lielās glāzēs viskiju. Viņam ar rīkstēm sakapāta mugura, un uz tās gulēt ir sāpīgi. Neliekas gan, ka viņš vispār kaut ko justu, sers Markuss piebilda, ciešāk ielūkojies Džeimija pelnu pelēkajā sejā un cieši aizvērtajos, zilganajos plakstiņos. Vai esi pārliecināta, ka viņš ir dzīvs?

-    Jā, es strupi attraucu, cerot, ka man ir taisnība. Pūlējos pagriezt Džeimiju otrādi. Bezsamaņa likās trīskāršojusi viņa svaru. Makrenoks nāca palīgā, un mums izdevās nolikt slimnieku uz segas ar muguru pret uguni.

Pavirša apskate noteica, ka Džeimijs ir dzīvs, ka viņam netrūkst neviena locekļa un ka nedraud tūlītēja noasiņošana, un tad es varēju atļauties veikt nesteidzīgāku ievainojumu uzskaiti.

-    Varu aizsūtīt pēc ārsta, ieteicās lēdija Annabella, domīgi skatī­damās uz līķim līdzīgo cilvēku, kas gulēja kamīna priekšā, bet šau­bos, vai viņš tiks šurp agrāk nekā pēc stundas; ārā briesmīgi snieg. Domāju, ka atturība viņas balsī tikai daļēji bija saistīta ar sniegu. Ārsts būtu vēl viens nevēlams liecinieks, ka viņas mājās atrodas no cietuma izbēdzis noziedznieks.

-     Neraizējieties, es izklaidīgi noraidīju piedāvājumu, esmu dziedniece. Nepievērsdama uzmanību abu Makrenoku izbrīnam, es nometos ceļos pie tā, kas bija atlicis no mana vīra, sasedzu ar segām un kailās ķermeņa daļas sāku apmazgāt ar karstā ūdenī samērcētu audumu. Šobrīd mans galvenais uzdevums bija Džeimiju sasildīt; asinis uz muguras tikai viegli sūcās, ar to varēs tikt galā vēlāk.

Lēdija Annabella bija iegājusi dziļāk mājā, viņas augstā ciglīša balss aicināja, sauca un kārtoja. Viņas dzīvesbiedrs notupās man blakus un ļoti lietišķi ar savām lielajām rokām un strupajiem pirkstiem sāka ber­zēt Džeimija nosalušās pēdas, laiku pa laikam pārtraucot, lai iedzertu malciņu viskija.

Pa gabaliņam atlokot segas, es konstatēju, kas Džeimijam nodarīts. No kakla līdz ceļgaliem viņš bija pamatīgi sasists ar kaut ko lidzīgu kučiera pātagai, brūces krustu šķērsu sašvīkoja muguru kā akurāta caurā vīle. Ievainojumu secība pati par sevi nepārprotami vēstīja, ka tā sitē­jam sniegusi baudu, un, to redzot, man no dusmām kļuva slikta dūša.

Kaut kas smagāks, varbūt spieķis, nesavaldigāk kritis pār nelai­mīgā pleciem, reizēm sitiens ķēris tik dziļi, ka virs vienas lāpstiņas brū­cēs blāvi vizēja kauls. Uz nopietnākajiem ievainojumiem es saudzīgi uzspiedu biezu šarpijas vīstokli un turpināju apskati.

Kreisajā sānā, kur bija trāpījis koka āmurs, bija neglīts pietūkums, melni violets laukums lielāks par sera Makrenoka plaukstu. Tur pilnīgi noteikti bija lauztas ribas, bet ari tās varēja gaidīt. Manu uzmanību saistīja jēlumi uz kakla un krūtīm, kur āda bija sakrunkojusies, apsarkusi un klāta tulznām. Viena jēluma malas bija pārogļojušās, ar baltu pelnu apmalojumu.

-    Velns un elle, kas tas tāds? Sers Markuss bija beidzis berzēšanu un tagad ar interesi lūkojās man pār plecu.

-    Nokaitēts bigulis. Balss skanēja vārgi un neskaidri; pagāja labs brīdis, iekams es aptvēru, ka runātājs ir Džeimijs. Viņš ar pūlēm pacēla galvu, parādīdams, kāpēc tik grūti runāt; vienā pusē apakšlūpa bija sakosta un pietūkuši kā pēc bites dzēliena.

Ļoti saprātīgi sers Markuss aizlika roku Džeimijam aiz kakla un pie­spieda viņam pie lūpām kausu ar viskiju. Kad stiprais dzēriens iekoda saplosītajā lūpā, Džeimijs saviebās, bet iztukšoja trauku un atkal nolika galvu uz grīdas. Viņš pavērsa acis pret mani. Tās bija mazliet apmiglo­tas sāpju un viskija dēļ, tomēr gaišas no smiekliem.

-     Govis? viņš jautāja. Tur patiešām bij govis, vai ari es sapņoju?

-     Nu, neko citu uz ātru roku es nevarēju sadabūt, sacīju, staro­dama no atvieglojuma, ka viņš ir dzīvs un pie samaņas. Uzliku roku viņam uz galvas un pagriezu, lai apskatītu lielu zilumu uz vaigukaula. Tu izskaties briesmīgi skaists. Kā tu jūties? es pajautāju, sena paraduma mudināta.

-     Dzīvs. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, lai ar galvas mājienu pieņemtu otru kausu ar viskiju, ko piedāvāja sers Markuss.

-     Vai tiešām tev ir tik daudz vienā rāvienā jāizdzer? es jautāju, mēģinādama pārbaudīt acu zīlītes, vai neredz pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu. Bet Džeimijs izjauca manu nodomu, aiz­verot acis un atgāžot galvu.

-    Jā, viņš atbildēja, sniedzot tukšo trauku seram Markusam, kurš atkal devās pie karafes.

-     Markus, pagaidām pietiks, lēdija Annabella, kas atkal bija parā­dījusies kā saule austrumos, apturēja vīru ar pavēlošu čiepstienu. Pui­sim vajadzīga karsta, stipra tēja, nevis viskijs. Procesu turpināja ista­bene ar sudraba kannu rokās, kuras cēlo gaitu nu nekādi neietekmēja fakts, ka viņa joprojām bija ģērbusies naktskreklā.

-    Karsta, stipra tēja un daudz cukura, es papildināju.

-     Un varbūt arī viena maza šļuciņa viskija, sacīja sers Markuss bridi, kad viņam nesa garām tējkannu, veikli noņemdams tai vāku un ieliedams no karafes krietnu devu viskija. Pateicīgi satverot kūpošo tasi, Džeimijs pacēla to mēmā sveicienā pret seru Markusu un tikai tad piesardzīgi ielēja karsto šķidrumu mutē. Viņam stipri trīcēja roka, un es apņēmu to ar pirkstiem, lai paceltu tasi pie lūpām.

Vēl vairāki kalpotāji ienesa saliekamu gultu, matraci, papildu segas, jaunus pārsējus, karstu ūdeni un lielu koka lādi, kurā glabājās šīs sai­mes medikamenti.

-     Domāju, ka uguns dēļ labāk strādāsim te, lēdija Annabella paskaidroja savā burvīgajā putna balsi. Te ir vairāk gaismas, un šī pilnīgi noteikti ir siltākā telpa visā mājā.

Pēc viņas norādījuma divi spēcīgākie kalpi katrs paņēma aiz gala segu, uz kuras gulēja Džeimijs, un līgani pārcēla slimnieku uz gultu, kas tagad bija novietota pie kamīna, kur cits kalps sabikstīja uz nakti noslāpēto uguni un piemeta vēl malku. Istabene, kas bija ienesusi tēju, tagad izveicīgi aizdedzināja vaska svecītes, kuras salika sazarotos kandelabros uz bufetes. Kaut gan lēdija Annabella izskatījās kā putniņš, dvēselē viņa bija feldfēbelis brunčos.

-    Jā, tagad, kad viņš pamodies, jo ātrāk, jo labāk. Vai jums būtu aptuveni divas pēdas garš dēlis, es jautāju, stipra siksna un varbūt daži mazāki, taisni, plakani skali, apmēram tik gari? Es papletu pirk­stus, parādīdama kādas četras collas. Viens no kalpiem pazuda ēnā, izgaisdams skatienam kā džins pēc manas pavēles.

Likās, ka šī māja atrodas pasakā: varbūt kontrastā ar gaudojošo puteni un aukstumu ārā un bagātīgo siltumu iekšā vai arī varbūt tikai tāpēc, ka jutu atvieglojumu, pēc tik ilgām baiļu un raižu stundām redzot Džeimiju drošībā.

Lampas gaisma apspīdēja nospodrinātās, smagās tumša koka mēbe­les, uz bufetes mirdzēja sudrabs, trausli stikla un porcelāna nieki rotāja kamīna dzegu, ērmoti kontrastējot ar asiņaino, sakropļoto augumu tā priekšā.

Jautājumi netika uzdoti. Mēs bijām sera Markusa viesi, un lēdija Annabella izturējās tā, it kā tas, ka viņas mājā pusnaktī ierodas cilvēki un asiņo uz viņas paklāja, būtu ikdienišķs notikums. Pirmo reizi man ienāca prātā, ka kaut kas tāds varējis notikt ari agrāk.

-     Ļoti nepatīkami, sers Markuss sacīja, aplūkodams sadragāto roku ar pieredzējušu skatienu, kādu var gūt tikai kaujas laukā. Un noteikti arī drausmīgi sāp. Tomēr no tā tu nemirsi, vai ne? Viņš izslē­jās un noslēpumainā tonī uzrunāja mani.

-     Spriežot pēc tā, ko tu man stāstīji, domāju, ka būs sliktāk. Izņe­mot ribas un roku, kauli nav lauzti, un pārējais viss ir labi. Es teiktu, ka tev, puis, ir paveicies.

No gulošā auguma gultā atskanēja vārgs šņāciens.

-    Laikam jau to var saukt par veiksmi. Mani rīt gribēja pakārt. Viņš nemierīgi pagrozīja galvu uz spilvena, cenšoties paskatīties uz seru Markusu. Vai tu to zini… ser? viņš piebilda, ieraudzījis sera Markusa izšūto vesti, uz kuras starp rozēm un baložiem ar sudraba diegiem bija izšūts viņa ģerbonis.

Makrenoks atmeta ar roku, noraidīdams šo sīko formalitāti.

-     Nu, ja kapteinis bij gribējis, lai tevi var rādīt bendem, tad ar muguru viņš aizgājis mazliet par tālu, sers Markuss piebilda, noņe­mot asinīm piesūkušos šarpiju un tās vietā uzliekot tīru.

-    Jā. Viņš zaudēja galvu, kad… kad viņš… Džeimijs pūlējās dabūt vārdus pār lūpām, tad atteicās no šī nodoma, aizvēra acis un pagrieza galvu pret uguni. Ak Dievs, kā es esmu noguris.

Mēs ļāvām viņam atpūsties, līdz man pie sāniem materializējās kalps ar skaliem, kurus biju lūgusi. Tad es saudzīgi paņēmu sadragāto labo roku un pacēlu tuvāk svecei, lai varu kārtīgu apskatīt.

Kauli jāsaliek jo ātrāk, jo labāk. Ievainotie muskuļi jau vilka pirk­stus uz iekšu. Kad redzēju, cik ievainojums ir nopietns, es zaudēju dūšu. Bet, lai Džeimijs vēl kādreiz varētu lietot labo roku, tad man jāmēģina.

Kamēr es izmeklēju ievainoto, lēdija Annabella bija stāvējusi man aiz muguras un ar interesi vērojusi, ko es daru. Kad noliku roku, viņa panāca soli uz priekšu un atvēra nelielu zāļu lādīti.

-    Laikam jau jums vajadzēs krastkaņepes un varbūt ķirša mizu. Es nezinu… Viņa domīgi noskatīja Džeimiju. Ko teiksiet par dēlēm? Dāmas koptā roka, gatava nocelt vāku, kavējās virs trauka, kurā varēja redzēt duļķainu šķidrumu.

Es nodrebinājos un papurināju galvu.

-    Nē, nedomāju vis, vismaz pagaidām. Bet man patiešām node­rētu… vai jums gadījumā nav kāds opiāts? Es noslīgu ceļos viņai bla­kus, lai izpētītu kastes saturu.

-    O jā! Viņas roka nekļūdīgi atrada mazu, zaļu pudelīti. Magoņu ziedi, viņa izlasīja uz etiķetes. Vai derēs?

-     Lieliski. Es ar pateicību pieņēmu pudelīti.

-    Nu tad labi, es moži uzrunāju Džeimiju, ielejot glāzē nedaudz smirdošā šķidruma, tev vajadzēs piecelties sēdus, lai norītu šo. Tad tu aizmigsi un gulēsi ilgi. Faktiski es mazliet šaubījos, cik ieteicams ir opijs pa virsu tādam daudzumam viskija, bet cita varianta salikt roku, kamēr slimnieks ir nomodā, nebija. Es pagāzu pudelīti, lai ielietu vēl mazliet vairāk.

Džeimijs mani apturēja, uzliekot roku man uz ceļa.

-    Es negribu zāles, viņš stingri pieteica. Varbūt vēl tikai kādu lāsi viskija… viņš šaubījās, mēle pieskārās sakostajai lūpai, …un kaut ko starp zobiem.

Noklausījies mūsu sarunu, sers Markuss devās pie sava skaistā, mir­dzošā Šeratona rakstāmgalda istabas stūri un sāka tur kaut ko meklēt. Pēc brīža viņš atgriezās ar gabaliņu nolietotas ādas. Apskatījusi biezo ādas gabalu tuvāk, es tajā redzēju desmitiem sīku pusloka iedobumu, kas pārklāja cits citu, zobu pēdas, es satriekta aptvēru.

-    Lūdzu, sers Markuss izpalīdzīgi sacīja. Es pats to izmantoju Svētā SImaņa hospitāli; palīdzēja, kamēr man no kājas izvilka musketes lodi.

Pavērtu muti es noskatijos, kā Džeimijs ar galvas mājienu paņem ādu un pārlaiž ar īkšķi mazajām bedrītēm. Es apstulbusi runāju lēnām:

-    Vai tiešām tu gribi, lai es salieku deviņus salauztus kaulus, kamēr esi nomodā?

-    Jā, viņš īsi izmeta, ieliekot ādas gabalu starp zobiem, un kā izmēģinot sakoda. Tad patriņāja to uz priekšu un atpakaļ, meklējot ērtāko sakodienu.

Šis kustības teatrālisma saniknota, trauslā savaldība, ko biju tā sar­gājusi, pēkšņi izsīka.

-     Vai tu reiz beigsi tēlot vienu sūda varoni! es uzbļāvu Džeimi­jam. Mēs visi zinām, ko tu esi izdarījis, un tev nav jāpierāda, cik daudz tu vari izturēt! Vai arī tu domā, ka mēs visi apjuksim, ja tu ikkatru minūti neteiksi, kas darāms? Sasodīts, ko tu iedomājies, ka esi kāds sūda Džons Veins?

Iestājās neveikls klusums. Džeimijs pavērtu muti raudzījās mani. Beidzot viņš ierunājās:

-     Klēra, mēs esam aptuveni pāris jūdžu no Ventvērtas cietuma. Mani rīt paredzēts pakārt. Vienalga, kas noticis ar Rendelu, angļi driz vien pamanīs, ka manis nav.

Es iekodu lūpā. Viņš runāja taisnību. "Nejauši" atbrīvoto cietum­nieku daudzums situāciju varētu mazliet apgrūtināt, bet kaut kad kopējais aprēķins tiks izdarits, un tad sāksies meklēšana. Un, patei­coties uzkrītošajai atbrīvošanas metodei, ko biju izvēlējusies, pavisam driz uzmanību piesaistīs Eldridžas muižai.

-    Ja mums paveiksies, Džeimijs klusā balss turpināja, sniegs aizkavēs meklētājus, līdz mēs būsim prom. Ja ne… Viņš paraustīja ple­cus, lūkodamies liesmās. Klēra, es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz. Un ļaut, lai mani iemidzina, gulēt te bezpalīdzīgi, ja viņi iero­das, un pamosties atkal iekaltam važās kamerā… Klēra, to es nevaru.

Man zem plakstiņiem sūrstēja asaras. Uguns kvēlošana kamīnā piešķīra mānīgi veselīgu sārtumu bālajiem vaigiem. Redzēju, ka garie muskuļi Džeimija kaklā noraustās, kad viņš norija siekalas.

-    Neraudi, Ārmaliet, Džeimijs teica tik klusi, ka tikai es to dzir­dēju. Viņš pastiepa veselo roku un mierinoši noglāstīja man kāju. Domāju, ka mēs esam puslīdz drošībā, zeltenīt. Ja es uzskatītu, ka mūs var sagūstīt, tad pilnīgi noteikti nešķiestu vienu no pēdējām savas dzīves stundām, ļaujot tev lāpīt man roku, kuru man vairs nevajadzēs. Atved pie manis Mērtegu. Tad atnes viskiju, un ķeramies pie darba.

Stāvēju pie galda un gatavojos medicīniskajai procedūrai, tāpēc nedzirdēju, ko Džeimijs teica Mērtegam, bet vienu brīdi redzēju gal­vas kopā sabāztas, tad Mērtega cīpslainā roka viegli pieskārās jaunākā vīrieša ausij vienai no retajām vietām, kas bija vesela.

īsi pamājis atvadu sveicienu, Mērtegs manījās uz durvīm. Kā žurka, es nodomāju, kas aizšaujas gar sienas līsti, lai viņu nepamanītu. Sekoju večukam līdzi gaitenī un sakampu aiz pleda stūra tieši tajā brīdī, kad viņš grasījās izšmaukt pa ārdurvīm.

-     Ko viņš tev teica? es nikni noprasīju. Uz kurieni tu ej?

Tumsnējais, sīkstais vīrelis bridi apdomājās, tad rāmā balsī atbil­dēja:

-    Mēs, redz, ar šito jauno Absolomu ejam vaktēt Ventvērtu. Ja sarkansvārči postos uz šo pusi, man viņi jāapsteidz un, ja paliek laiks, jūs abi jānobēdzina, tad jāņem trīs zirgi un jālaižas projām, lai aizvilinātu sekotājus no muižas. Te ir pagrabs; tas var noderēt par slēptuvi, ja šie nemeklē dikti cītīgi.

-    Un ja slēpties nav laika? Es samiegtām acīm uz viņu skatījos, sak, pamēģini tikai kaut ko noklusēt.

-    Tad man viņš jānogalē un tevi jāņem sev līdzi, Mērtegs ar atbildi nekavējās. Dziedi vai raudi, viņš piebilda ar ļaunu sminu un pagriezās uz durvīm.

-     Pagaidi! es skarbi uzsaucu, un viņš apstājās. Vai tev ir otrs duncis?

Plānās uzacis pašāvās uz augšu, bet roka bez kavēšanās pieskārās jostai.

-    Vai tev vajag? Šiten te? Skatiens pārslīdēja greznajam un klu­sajam priekšnamam ar angļu klasicisma stilā apgleznotajiem griestiem un dekoratīvajiem koka sienu paneļiem.

Mana dunča kabata bija tā sadriskāta, ka vairs nebija lietojama. Es paņēmu dunci un ieslidināju to aizmugurē starp ņieburu un kleitu, kā biju redzējusi darām čigānietes.

-    Nekad neko nevar zināt, vai ne? es mierīgi noteicu.

Kad viss bija sagatavots, es ļoti uzmanīgi izpētīju brūci, lai novēr­tētu bojājumu apjomu un izlemtu, kas darāms. Džeimijs strauji ierāva plaušās gaisu, kad pieskāros kādai īpaši jutīgai vietai, bet, kamēr es iztaustīju katru kaulu un locītavu, cenšoties iegaumēt, kur atrodas katrs lūzums un izmežģījums, acis viņš turēja ciet.

-    Piedod, es nomurmināju.

Saņēmu arī veselo roku un salīdzinot rūpīgi izspaidīju visus pirk­stus abām rokām gan veselajai, gan savainotajai. Tā kā man ne­bija ne rentgenuzņēmumu, ne pieredzes ar šādām operācijām, man vajadzēs vadīties pēc sajūtām, lai atrastu un izlīdzinātu sadragātos kaulus.

Pirmā locītava ir vesela, bet otrajā falangā ir plīsums, es nodomāju. Piespiedu stiprāk, lai noteiktu plīsuma garumu un virzienu. Ievainotā roka palika nekustīgi guļam man plaukstā, bet veselās pirksti instink­tīvi saliecās.

-     Piedod, es vēlreiz nomurmināju.

Veselā roka pēkšņi izslīdēja no mana tvēriena, jo Džeimijs paslējās uz elkoņa. Izspļāvis ādas gabalu, viņš lūkojās manī, un sejā atspoguļo­jās kaut kas vidējs starp uzjautrinājumu un izmisumu.

-    Armaliet, viņš pārmetoši ieteicās, ja tu atvainosies ikreiz, kad nodarisi man sāpes, tad šī nakts būs ļoti gara turklāt tā sākusies jau labi sen.

Droši vien izskatījos satriekta, jo viņš sāka stiept roku pēc manis, tad saviebās un nolaida to. Taču savaldījies viņš savu sakāmo pabeidza skaidri:

-     Es zinu, ka tu nevēlies nodarīt man sāpes. Bet tev nav citas izejas, tāpat kā man, un nav vajadzības ciest mums abiem. Dari, kas tev jādara, un es, ja vajadzēs, kliegšu.

Atkal iekodies ādas siksnā, Džeimijs zvērīgi atņirdza pret mani zobus, tad lēnām un teatrāli izbolīja acis. Tā viņš tik ļoti atgādināja apjukušu tīģeri, ka es nespēju novaldīties un sāku histēriski smieties.

Aizšāvu mutei priekšā roku, bet vaigi sāka svilt, kad ieraudzīju lēdi­jas Annabellas un viņas kalpotāju izbrīnītās sejas, jo viņi, stāvēdami Džeimijam aiz muguras, protams, šo viepli neredzēja. Bet sers Markuss no savas vietas blakus gultai gan bija to pamanījis un nosmaidīja savā platajā bārdā.

-    Turklāt, Džeimijs turpināja, vēlreiz izspļaudams ādas gabalu, -ja angļi uzradīsies pēc šīm mocībām, laikam jau lūgtin lūgšos, lai ved mani atpakaļ uz cietumu.

Es paņēmu ādas gabalu, ieliku Džeimijam starp zobiem un atkal iespiedu viņa galvu spilvenā.

-     Klauns tāds, es rājos. Viszinis. Nolāpītais varonis. Bet viņš bija noņēmis man no pleciem smagu nastu, un es strādāju mierīgāk. Pat ja pamanīju katru saviebšanos un grimasi, es vismaz vairs nejutos tik briesmīgi.

Sāku aizmirsties darbā, visu uzmanību koncentrējot saviem pirkstu galiem, lai novērtētu katru bojājuma punktu un izlemtu, kā labāk ielikt lauztos kaulus šinās. Par laimi, īkšķis bija cietis vismazāk; tikai pirmās locītavas lūzums. Tas sadzīs gludi. Ceturtā pirksta otrais kauliņš bija pilnībā iznīcināts; kad viegli to paripināju starp īkšķi un rādītājpirkstu, jutu tikai mīkstu kaulu šķembu beršanos, un Džeimijs ievaidējās. Tur neko nevarēja darīt, tikai iešinēt locītavu un cerēt uz labāko.

Vissarežģītāk bija izdomāt, ko iesākt ar vidējā pirksta kombinēto lūzumu. Pirksts būs jāiztaisno, un izlīdušais kauls jāievelk caur brūci atpakaļ audos. Agrāk biju redzējusi, kā to dara vispārējā narkozē, vadoties pēc rentgenuzņēmuma.

Līdz šim brīdim problēma vairāk bija mehāniska, man tikai vaja­dzēja izdomāt, kā atjaunot satriekto, izkropļoto roku. Tagad biju nonā­kusi aci pret aci ar iemeslu, kādēļ mediķi izvairās ārstēt savus ģimenes locekļus. Medicīnā ir dažas procedūras, kuras prasa zināmu nežēlību, ja vēlas veiksmīgu rezultātu; distancēšanās ir nepieciešama, lai labāk noritētu dzīšanas process un ārsts nenodarītu pacientam sāpes.

Sers Markuss neuzkrītoši bija pienesis pie gultas solu. Kamēr es beidzu apsaitēšanu, viņš apsēdās uz tā, ērti iekārtoja savu milzīgo augumu un saņēma Džeimija veselo roku.

Spied, cik spēka, puis, viņš sacīja.

Atbrīvojies no lāčādas un sirmās pinkas kārtīgi sasējis pakausī, Makrenoks vairs neizskatījās pēc biedējošā mežaveča, bet izrādījās pieklājīgi ģērbies pusmūža vīrs ar glīti apcirptu platu bārdu un mili­tāru stāju. Nervozējot par to, ko tūlīt mēģināšu izdarīt, man šī cilvēka nosvērtība likās mierinoša.

Es dziļi ievilku elpu un lūdzu Dievu, lai dod man vēsu prātu.

Tas bija darbs, kas prasīja daudz laika, iedvesa šausmas un plosīja nervus, bet tam piemita arī sava burvība. Dažkārt tas daudz pūļu nesa­gādāja, piemēram, ielikt šinās divus pirkstus ar vienkāršiem lūzumiem. Citkārt bija grūtāk. Un Džeimijs kliedza skaļi -, kad saliku vidējo pirk­stu, man vajadzēja stipri spiest, lai ievilktu kaula galus atpakaļ. Mirkli vilcinājos, zaudējusi dūšu, bet sers Markuss mani paskubināja: "Nevelc garumā, meitēn!"

Es pēkšņi atcerējos, ko Džeimijs man sacīja tajā naktī, kad piedzima Dženijas bērns: "Es pats spēju paciest sāpes, bet tavējās es nespētu izturēt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir." Viņam bija taisnība tam vajadzēja spēku un es cerēju, ka mums abiem tā pietiks.

Džeimijs bija aizgriezies, bet es redzēju, kā uz žokļa izspiežas mus­kuļu mezgli, kad viņš ciešāk iekoda zobos ādas siksnu. Es arī sakodu zobus un turpināju; asais kaula gals gausi pazuda atpakaļ zem ādas, un pirksts ar mokošu pretestību iztaisnojās. Kad tas bija galā, mēs abi trīcējām.

Arvien mazāk es manīju, kas notiek apkārt. Džeimijs laiku pa lai­kam ievaidējās, divas reizes uz brīdi darbu vajadzēja pārtraukt, lai viņš izvemtos, galvenokārt viskiju, jo cietumā necik daudz nebija ēdis. Taču gandrīz visu laiku viņš klusi, monotoni kaut ko murmināja gēlu valodā, pieri piespiedis pie sera Markusa ceļiem. Ādas sloksnes dēļ es nevarēju pateikt, vai viņš lamājas vai lūdz Dievu.

Beidzot visi pirksti bija taisni un stīvi notītajās šinās kā jaunas adatas. Es baidījos no infekcijas, īpaši par saplosīto vidējo pirkstu, bet citādi biju puslīdz pārliecināta, ka dzīšana norisēs labi. Par laimi, tikai viena locītava bija nopietni traumēta. Visticamāk, zeltnesis paliks stīvs, bet pārējie funkcionēs normāli ar laiku. Vienīgais, ko varēju darīt ar saplaisājušajiem metakarpālajiem kauliem un durto brūci, bija to izmazgāt ar antiseptisku līdzekli, uzlikt ziedi un lūgt Dievu, lai nepie­metas stingumkrampji. Es atkāpos, viscaur drebēdama pēc nakts darba, mans ņieburs bija sviedriem piesūcies, jo biju sēdējusi ar muguru pret kamīnu.

Lēdija Annabella tūlīt pienāca pie manis, aizveda līdz krēslam un iespieda manās drebošajās rokās tasi tējas ar viskiju. Sers Markuss (neviens mediķis nebūtu labāks palīgs operāciju zālē) atbrīvoja Džeimija saspiesto roku un berzēja vietas, kur siksna bija iespiedusies pārāk dziļi saspringtajā miesā. Es redzēju, ka vecā vira roka bija sarkana, kur Džeimijs bija to saspiedis.

Nebiju pamanījusi, ka ieslīgstu snaudā, līdz piepeši satrūkos, kad galva atkrita pret krūtīm. Lēdija Annabella, ar mīkstu roku satvērusi manu elkoni, mudināja piecelties.

-     Nāciet nu, mīļā! Jūs esat pagalam pārgurusī; jāpadomā arī par jūsu ievainojumiem, jums arī mazliet jāpaguļ.

Es, cik pieklājīgi spēju, centos noraidīt viņas gādību.

-    Nē, es nevaru. Man jāpabeidz… Tālāk mans snaudošais prāts nespēja izdomāt, un sers Markuss veikli izņēma man no rokām etiķa pudeli un lupatu.

-    Par pārējo parūpēšos es, viņš sacīja. Redz, man gadījies pār­siet ievainojumus kaujas laukā. Atmetis segas, vecais karavīrs pār­steidzoši veikli un saudzīgi sāka slaucīt asinis no pātagas cirtienu brūcēm. Uztvēris manu skatienu, viņš pasmaidīja, bārdai priecīgi sašū­pojoties. Savā laikā esmu mazgājis krietni daudz pērienu pēdu. Un dažas arī pats uzsitis. Sitās tāds nieks vien ir, zeltenīt; pēc dažām die­nām būs aizvilkušās. Zinādama, ka viņam taisnība, es piegāju pie gultas galvgaļa. Džeimijs bija nomodā un nedaudz viebās, kad antisep­tiskais šķīdums koda jēlajās brūcēs, bet plaksti bija smagi un zilās acis satumsušas no sāpēm un noguruma.

-    Ej pagūli, Armaliet! Es izvilkšu.

Nezināju, vai tā būs. Bet bija skaidrs, ka es neizvilkšu, katrā ziņā ne ilgi. No pārguruma es zvārojos, un saskrāpētās kājas sāka svilt un sūrstēt. Absoloms tās bija mājiņā nomazgājis, bet vajadzēja uzlikt kādu ziedi.

Es mēmi pamāju un pagriezos, jo lēdija Annabella saudzīgi, tomēr uzstājīgi saspieda man elkoni.

Pusceļā uz kāpnēm es atcerējos, ka nebiju pateikusi seram Markusam, kā jāpārsien ievainojumi. Dziļās brūces uz pleciem jāapsaitē un jāliek polsteri, lai var vilkt kreklu, kad mums vajadzēs bēgt. Bet vieglā­kās pletnes cirtienu brūces jāatstāj vaļējas, lai apvelkas krevele. Aši pārlaidu skatienu viesu istabai, kur lēdija Annabella mani ieveda, tad Īsi atvainojos un noklumburoju lejā pa kāpnēm uz viesistabu.

Apstājos ēnainajā durvju ailā, lēdija Annabella atradās man tieši aiz muguras. Džeimija plaksti bija aizvērti; acīmredzot viņš, viskija un noguruma pieveikts, bija aizsnaudies. Segas atmestas, jo kar­stumā, kas plūda no kamīna, izrādījās liekas. Sers Markuss nevērīgi uzlika roku uz Džeimija auguma, sniedzoties pāri gultai pēc lupatas. Reakcija bija līdzīga īssavienojumam. Džeimija mugura spēji izliecās uz augšu, dibena muskuļi cieši saspringa, no lūpām patvaļīgi izlauzās nikns sauciens, tad viņš, par spīti salauztajām ribām, rāvās atpakaļ un izbiedētām, miega pilnām acīm paglūnēja uz seru Markusu. Sers Mar­kuss, ari sabijies, sekundi stāvēja kā sastindzis, tad paliecās uz priekšu, saņēma Džeimiju aiz rokas un atkal saudzīgi pagrieza uz vēdera. Domās iegrimis, viņš ļoti piesardzīgi novilka ar pirkstu pa Džeimija miesu. Tad saberzēja pirkstus, un uguns gaismā paspīdēja eļļaini nosēdumi.

-     O, viņš lietišķi noteica. Vecais karavīrs uzvilka segu Džeimi­jam līdz viduklim, un es redzēju, ka zem pārsējiem mazliet atslābst saspringtie pleci.

Sers Markuss draudzīgi piesēdās pie Džeimija gultas galvgaļa un atkal divās glāzēs salēja viskiju.

-     Vismaz tik daudz prāta viņam bij, lai pirms tam tevi ieeļļotu, viņš piebilda, vienu kausu sniedzot Džeimijam, kurš ar grūtībām paslējās uz elkoņa, lai paņemtu viskiju.

-    Kā tad. Nedomāju, ka tas bij manu ērtību dēļ, Džeimijs sausi noteica.

Sers Markuss iedzēra malku viskija un domīgi nošmakstināja lūpas. Kādu bridi nekas cits nebija dzirdams kā vien uguns sprakšķi, bet ne es, ne lēdija Annabella negrasījāmies iet iekšā.

-    Ja tev tas ir kāds mierinājums, sers Markuss atkal ierunājās, acis pievērsis karafei, viņš ir pagalam.

-     Droši? Džeimijs neizprotamā toni pārjautāja.

-     Nezinu, kā cilvēks var palikt dzīvs, kad tam pāri gājuši trīsdes­mit pustonnu smagi lopi. Rendels palūrēja gaiteni, lai noskaidrotu, kas sacēlis tādu ļembastu, un pēc tam mēģināja tikt atpakaļ. Bet piedurkne uzķērās uz raga, govs izrāva viņu ārā, un es redzēju, ka viņš noslīd gar sienu. Mēs ar seru Flečeru stāvējām uz kāpnēm, lai mūs nesabradā. Protams, sers Flečers trakoti satraucās un sūtīja vīrus kapteini meklēt, bet nekur tuvumā viņu neatrada kad apkārt cilājas ragi, lopi grūstās un tajā jezgā lāpas birst zemē no sienām. Jēziņ, vecīt, tev vajadzēja to redzēt! Sers Markuss, atceroties piedzīvoto, ietaurējās smieklos un satvēra karafes kaklu. Tava sieva, puis, ir viena varena merģele, nav vārdam vietas! Sprauslādams viņš ielēja vēl vienu glāzi un dzēra, bet smejoties mazliet viskija ieskrēja elpvadā.

-    Vienalga, viņš atsāka runāt, uzbliežot sev pa krūtīm, kad mēs izdzinām govis ārā, pāri bija palikusi vien asinīs izvārtīta lupatu lelle. Sera Flečera vīri aiznesa kapteini projām, bet, ja arī tobrīd viņš vēl bija pie dzīvības, tad ilgi vairs nevilks. Vēl maķenīt, puis?

-    Jā, tencinu.

Uz brīdi iestājās klusums, ko pārtrauca Džeimijs:

-     Nē, neteikšu, ka tas man ir kāds mierinājums, bet paldies, ka pastāstīji. Sers Markuss vērīgi palūkojās puisī.

-    Mmmphmmmm. To tu neaizmirsīsi, viņš asi pateica. I nepū­lies. Ja vari, tad ļauj tai vainai sadzīt tāpat kā pārējiem pušumiem. Neknibini, un tas sadzīs pats no sevis. Vecais karavīrs pacēla mezglainu roku, no kuras mazgāšanas laikā bija uzrotīta piedurkne, lai parādītu robainu plēsuma rētu no elkoņa līdz plaukstai. Lai rētas tevi neuz­trauc. Nu labi. Varbūt dažas. Acīmredzot kaut ko atcerējies, Džeimijs pūlējās pagriezties uz sāniem. Sers Markuss iesaucies nolika glāzi.

-    Ei, puis, uzmanīgi! Tūlīt iedursi ribas galu plaušās. Viņš palī­dzēja Džeimijam noturēt līdzsvaru uz labā elkoņa un atbalstam aizbāza aiz muguras savīkstītu segu.

-     Man vajag nelielu nazi. Džeimijs smagi elpoja. Ja var, tad asu. Neko nejautājot, sers Markuss aizčāpoja līdz spožajai franču bufetei un parakņājās pa atvilktnēm, saceldams apbrīnojami lielu troksni, līdz beidzot izvilka augļu nazi ar perlamutra spalu. Viņš ielika to Džeimija veselajā rokā, tad ar rūcienu apsēdās un paņēma glāzi.

-    Vai tev vēl nepietiek pušumu! viņš pavaicāja. Vēl vajag kādu klāt?

-    Tikai vienu. Džeimijs bīstami šūpojās uz viena elkoņa, zodu piespiedis pie krūtīm, kad neveikli virzīja aso kā žilete nazi zem kreisās krūts. Sers Markuss mazliet nedroši pašāva roku un sagrāba Džeimija elkoni.

-    Dod es tev palīdzēšu, puis. Tu tūlīt uzkritīsi tam dūcim virsū. Mirkli apdomājies, Džeimijs negribīgi atdeva nazi un atgūlās uz satītās segas. Viņš pieskārās krūtīm kādu collu zem galiņa.

-    Te. Sers Markuss pastiepa roku uz bufetes pusi, paķēra lampu un uzlika uz ķebļa, kur bija iepriekš sēdējis. Pa gabalu es nevarēju saskatīt, ko viņš tur pēta; izskatījās pēc mazas, sarkanas apdeguma tulznas. Viņš vēlreiz pamatīgi ievilka viskiju no glāzes, tad nolika to blakus lampai un piespieda naža galiņu pie Džeimija krūts. Laikam biju nevilšus sakustējusies, jo lēdija Annabella satvēra manu piedurkni un brīdinoši kaut ko nomurmināja. Naža gals spiedās dziļāk, tad strauji pagriezās un izrāva robu; tā cilvēks izgriež puvumu no persika. Džei­mijs ievaidējās, un tieva, sarkana strūkliņa notecēja pa vēderu, nosmē­rējot segu. Viņš apvēlās, piespiežot ievainojumu pie matrača.

Sers Markuss nolika augļu nazi.

-    Tiklīdz atkal varēsi, vecīt, viņš ieteica, paņem sievu priekšā, un lai viņa tevi mierina. Sievietēm tas patīk, viņš piebilda, raidīdams smaidu uz ēnaino durvju aiļu, Dievs vien zina, kādēļ.

Lēdija Annabella klusi noteica:

-    Nāciet, mīļā! Būs labāk, ja viņš kādu brīdi paliks viens. Es nolēmu, ka sers Markuss pats tiks galā ar pārsējiem, un klumburoju namamātei pakaļ pa šaurajām kāpnēm uz savu istabu.

Uztrūkos no sapņa par bezgalīgām vītņu kāpnēm, kuru apakšā glū­nēja šausmas. Mugura bija noguruma savilkta, un kājas sāpēja, bet es piecēlos sēdus savā aizlienētajā naktskreklā un meklēju pa tumsu sveci un kramu. Jutu nemieru, ka atrodos tik tālu no Džeimija. Ja nu esmu viņam vajadzīga? Vai vēl ļaunāk, ja angļi ieradušies, kamēr viņš lejā guļ, viens un neapbruņots? Piespiedu seju pie loga aukstās rūts, un vienmērīgā sniega grabināšana pret stiklu mani nomierināja. Kamēr plosījās vētra, mēs bijām puslīdz drošībā. Uzvilku rītakleitu un, paņē­musi sveci un dunci, devos lejup pa kāpnēm.

Mājā valdīja klusums, vienīgi kamīnā sprakšķēja uguns. Džeimijs bija aizmidzis vai vismaz gulēja aizvērtām acīm, seju pagriezis pret uguni. Es klusiņām, lai nepamodinātu slimnieku, apsēdos uz paklāja pie kamīna. Ja neskaita tās pāris izmisuma pilnās minūtes Ventvērtas cietuma kazemātos, šī bija pirmā reize, kad bijām divatā. Man likās, ka tas bija pirms daudziem gadiem. Es uzmanīgi pētīju Džeimiju, it kā aplūkojot svešinieku.

Šķita, ka pašreizējos apstākļos fiziski viņa stāvoklis ir ciešams, bet es tomēr raizējos. Operācijas laikā viņš bija izdzēris tik daudz viskija, ka tas varētu nogāzt no kājām vezumu vilcēju zirgu, un, par spiti vem­šanai, krietna daļa acīmredzot joprojām atradās viņā.

Džeimijs nebija pirmais varonis, ko satiku savā mūžā. Parasti kara lauka hospitālim vīrieši plūda cauri pārāk ātri, lai māsas ar viņiem iepazītos tuvāk, bet laiku pa laikam gadijās kāds, kurš runāja par maz, jokoja par daudz, kura stīvums bija stiprāks, nekā varētu izskaidrot ar sāpēm un vientulību.

Un es aptuveni zināju, ko viņa labā darīt. Ja atlika laika un ja viņš bija no tiem, kas runāja, tā atvairot tumsu, kas draudēja viņu aprit, tad varēja sēdēt un klausīties. Ja slimnieks klusēja, tad kā garāmejot pieskāries un gaidīji, kad kādā brīdī, piesardzībai atslābstot, izdosies paglābt viņu no sevis paša un turēt apskautu, kamēr viņš padzen savus dēmonus. Ja atlika laiks. Bet, ja neatlika, tad iedūri šļirci ar morfīnu un cerēji, ka atradīsies kāds, kas viņu uzklausīs, kamēr tu ej garām pie cilvēka, kura ievainojumi ir saskatāmi ar aci.

Džeimijs runās ar kādu, agrāk vai vēlāk. Laiks vēl bija. Bet es cerēju, ka tā nebūšu es.

Viņš bija kails līdz jostasvietai, un es paliecos uz priekšu, lai apska­tītu muguru. Tādu skatu aizmirst nav viegli. Tikai plaukstas malas pla­tums šķira garās brūces, kuras bija cirstas ar tādu prātam neaptveramu regularitāti. Tajā bridi viņš noteikti bija stāvējis kā sālsstabs. Es slepus uzmetu skatienu plaukstu locītavām tās bija veselas. Tātad Džeimijs bija turējis vārdu nebija pretojies. Un nostāvējis nekustīgi visu spī­dzināšanas laiku, maksādams par manu dzīvību to cenu, par kādu viņi bija vienojušies.

Izberzēju acis piedurknē. Paldies par to, ka puņķojos pie viņa nekus­tīgā auguma, viņš man neteiks, es nodomāju. Pamīņājos, un svārki klusi nošvīkstēja. Džeimijs atvēra acis, bet neizskatījās īpaši nomocījies. Viņš apveltīja mani ar tikko jaušamu un nogurušu, bet īstu smaidu. Es atvēru muti un pēkšņi attapos, ka man nav ne jausmas, ko teikt. Ne jau pateikties. Jautāt "Kā tu jūties?" būtu muļķīgi; bija taču skaidrs, ka viņš jūtas briesmīgi. Kamēr es prātoju, viņš ierunājās pirmais:

-     Klēra? Mīļā, vai ar tevi viss kārtībā?

-    Vai ar mani viss kārtībā? Ak Dievs, Džeimij! Asaras sūrstēja zem plakstiņiem, un es šņaukādamās tos samirkšķināju. Viņš lēnām, it kā pie tās smagi karātos važas, pacēla veselo roku un noglauda man matus. Viņš pievilka mani sev tuvāk, bet es atrāvos, pirmo reizi apzinā­damās, pēc kā izskatos, seja saskrāpēta, ar koka sulu klāta, mati stīvi no vārdos nenosaucamu vielu traipiem.

-    Nāc šurp, viņš aicināja, gribu uz brīdi tevi apskaut.

-     Bet es esmu nosmērējusies ar asinīm un vēmekļiem, iebildu, veltīgi mēģinādama savākt savus matus.

Džeimijs sāka sēkt, šī vieglā elpas izpūšana bija vienīgais, ko lauz­tās ribas ļāva, ja radās vēlēšanās smieties.

-    Dieva māte, Armaliet, tās ir manas asinis un mani vēmekļi. Nāc šurp!

Viņa roka mierinoši apņēma manus plecus. Noliku galvu uz spil­vena blakus viņa galvai, un mēs klusēdami sēdējām pie uguns, viens otrā smeļoties spēku un mieru. Viņa pirksti viegli skāra mazo brūcīti man zem žokļa.

-    Nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzēšu, Armaliet. Balss bija klusa un mazliet piesmakusi no kliegšanas un viskija. Es priecājos, ka esi te.

Es piecēlos sēdus.

-     Necerēji redzēt! Kā tā? Vai tu domāji, ka es nedabūšu tevi laukā?

Viņš ar vienu lūpas kaktiņu pasmaidīja.

-    Nu nē, nedomāju vis. Es domāju: ja tev to pateikšu, tu iespitēsies un atteiksies iet ārā.

-    Es iespītēšos! Mani pārņēma niknums. Lai kas to teiktu!

Iestājās klusums, kas kļuva mazliet neērts. Man vajadzēja uzdot

dažus jautājumus no medicīniskā viedokļa, bet tās bija ļoti sāpīgas tēmas no personiskā viedokļa. Beidzot es izvēlējos pajautāt:

-    Kā tu jūties?

Džeimija acis bija aizvērtas, ēnu apņemtas un sveču gaismā likās iegrimušas dobumos, bet platā mugura zem pārsējiem šķita saspringta. Lielā, savainotā mute raustījās tā kā smaidā, kā grimasē.

-     Es nezinu, Armaliet. Nekad neesmu tā juties. Liekas, es gribētu darīt visu ko uzreiz, bet prāts turas pretī un augums kļuvis par node­vēju. Es gribu tūlīt doties no šejienes projām un skriet, cik ātri un cik tālu vien varu. Gribu kādu piekaut. Ak Dievs, kā es gribu iedot kādam pa purnu! Gribu nodedzināt Ventvērtas cietumu līdz zemei. Un es gribu ari gulēt.

-    Akmeņi nedeg, es lietišķi iebildu. Varbūt tāpēc labāk būs, ja tu pagulēsi.

Veselā roka meklēja un atrada manējo, un lūpas mazliet atslāba, lai arī acis palika aizvērtas.

-     Gribu tevi cieši piekļaut sev klāt, skūpstīt un nekad nelaist vaļā. Gribu tevi iegāzt gultā un izmīlēt kā staiguli, līdz aizmirstībai. Un gribu ielikt tev klēpī galvu un raudāt kā bērns.

Mutes kaktiņš vienā stūrī savilkās uz augšu, un šaurā spraudziņā parādījās zila acs.

-     Diemžēl, viņš sacija, es neko no tā nevaru, vienīgi pēdējo, lai nenoģībtu un neapvemtos.

-    Nu tad jau laikam tev būs ar to jāsamierinās un jāatpūšas nākot­nes darbu vārdā, es pasmējos.

Vajadzēja mazliet pabīdīties, un viņš gandrīz atkal apvēmās, bet beidzot es sēdēju uz gultas, ar muguru atspiedusies pret sienu, ielikusi viņa galvu sev klēpī.

-    Ko sers Markuss izgrieza tev no krūts? es jautāju. Zīmi? Es minēju, kad viņš neatbildēja. Košā galva piekrītoši pamāja, tikko jau­šami.

-    Monogrammu ar sava vārda pirmajiem burtiem, Džeimijs iesmējās. Man jau tā visu mūžu būs jānēsā līdzi pietiekami daudz viņa zīmju, lai ļautu sevi vēl parakstīt kā tādu draņķa bildi.

Viņa galva smagi gūlās man klēpī, un elpošana pakāpeniski pārgāja uz šņākuļošanu. Uz tumšās segas spokaini izcēlās rokas baltie pārsēji. Maigi ar pirkstu apvilku apdeguma līnijai uz viņa pleca, kas spīdēja no saldas eļļas.

-    Džeimij?

-    Mmm?

-    Vai tev stipri sāp? Pilnīgi pamodies, viņš novērsa skatienu no apsaitētās rokas un palūkojās manī. Acis aizvērās, un viņš sāka drebēt. Es nobijos, jo domāju, ka esmu izraisījusi kādas nepanesamas atmiņas, līdz aptvēru, ka viņš smejas tik stipri, ka asaras sariesās acu kaktiņos.

-    Ārmaliet, viņš beidzot izelsa, man varbūt ir kādas sešas kvadrātcollas veselas ādas, kas nav ne sasista, ne sadedzināta, ne sadurta. Vai man sāp? Un viņš atkal sāka kratīties, liekot mīkstajam matracim čabēt un čīkstēt.

Mazliet aizskarta, es teicu:

-    Es biju domājusi… Bet Džeimijs mani pārtrauca, ar veselo roku satverot manējo un paceļot to pie lūpām.

-    Es zinu, ko tu domāji, Ārmaliet. Viņš pagrieza galvu, lai varētu mani redzēt. Neraizējies, tās sešas kvadrātcollas ir man starp kājām.

Es novērtēju viņa pūles jokot, lai cik tās bija niecīgas. Viegli uzsitu viņam pa lūpām.

-    Tu esi piedzēries, Džeims Freizer, es teicu, tad brīdi klusēju. Ak tad sešas?

-    Nūjā. Nu, iespējams, septiņas. Ak Dievs, Ārmaliet, nesmīdini mani vairs, manas ribas to nevar izturēt. Ar svārku malu izslaucīju viņam acis un, galvu atbalstījusi pret celi, iedevu padzerties malku ūdens.

-    Ne jau to es domāju, es taisnojos.

Atkal kļuvis nopietns, viņš pasniedzās pēc manas rokas un to saspieda.

-     Es zinu. Nepūlies būt tik smalkjūtīga. Viņš piesardzīgi ievilka elpu un saviebās. Man bij taisnība, tas nesāpēja tik stipri kā pēr­šana. Acis aizvērās. Bet prieku sagādāja daudz mazāku. Vienā mutes kaktiņā uz mirkli pazibēja rūgti smiekli. Vismaz kādu laiku man nebūs aizcietējumu. Es sarāvos, un viņš, skaļi ieraujot elpu, sa­koda zobus.

-     Piedod, Armaliet. Es… nedomāju, ka man tas liksies tik pretīgi. Tu domāji… ka… viss kārtībā. Man nekas nav nodarīts miesiski.

Es pūlējos, lai balss skanētu rāmi un lietišķi.

-     Tev nekas nav jāstāsta, ja negribi. Taču ja tev tādēļ kļūs vieg­lāk… Apklusu, un iestājās neveiklības pilns mirklis.

-     Es negribu. Pēkšņi viņa balss skanēja rūgti un uzsvērti. Es nevēlos par to domāt. Nekad. Bet, lai varētu dzīvot, šķiet, man nav izvē­les. Nē, zeltenīt, es negribu tev par to stāstīt, ne vairāk, kā tu vēlies to klausīties… bet laikam jau vajadzēs visu izvilkt dienasgaismā, iekams tas mani ir nosmacējis. Vārdi tagad nāca sāpīgos grūdienos.

-     Viņš gribēja, lai es rāpoju uz ceļiem un lūdzos, un, Kristus vārdā, es to darīju. Es reiz tev teicu, Armaliet, ka salauzt iespējams jebkuru, ja vien esi ar mieru viņu pietiekami stipri sāpināt. Nu, viņš to gribēja. Viņš piespieda mani rāpot un piespieda mani lūgties; viņš piespieda mani darīt vēl ļaunākas lietas, un beigās viņš panāca, ka es ļoti ilgojos nāves.

Džeimijs krietnu laiku klusēja, skatīdamies ugunī, tad, sāpēs savie­bies, dziļi nopūtās.

-     Es gribētu, lai tu spētu mani mierināt, Armaliet, es to patiešām ļoti gribu, jo manī šobrīd nav nekāda mierinājuma. Bet tas nav kā indīgs dzelonis, ko vari smuki izvilkt, ja izdodas labi satvert. Veselā roka gulēja man uz ceļa. Viņš palocīja pirkstus, tad izpleta; tie uguns gaismā izskatījās rūsgani. Tas pat nav kā lūzums, ja varētu to mazpamazām salāpīt, kā tu izdarīji ar manu roku, es ar prieku paciestu sāpes. Viņš savilka pirkstus dūrēs, nolika man uz ceļa un, pieri sarau­cis, uz tām skatījās.

-     To ir… grūti izskaidrot. Tas ir… tas ir kā… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais "es" varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi. Kavējoties šajās domās, Džeimija mēle neviļus taustīja savainoto lūpu.

-     Parasti šo vietu tu citiem nerādi, vienīgi varbūt kādam, kuru ļoti stipri mīli. Roka atlaidās un saņēma manu celi. Džeimija acis atkal bija aizvērtas, plaksti tās sargāja no gaismas.

-    Nu, tas ir kā… it kā mans iekšējais cietoksnis būtu sadragāts ar lielgabala lodi nekas nav atlicis, tikai pelni un kūpošas sijas, un tas kailais radījums, kas tur līdz šim mitinājās, ir izmests ārā, tas spiedz un smilkst bailēs, cenšoties paslēpties zem zāles stiebra vai lapas, bet… bet ne… nekas daudz tam n-neizdodas. Balss aizlūza, un viņš paslēpa seju manos svārkos. Bezpalīdzīga es varēju tikai glāstīt viņa matus.

Pēkšņi Džeimijs pacēla galvu, seja bija tā saspringtā, ka likās tā tūlīt saplīsīs pa kaulu līnijām.

-    Es vairākkārt esmu bijis tuvu nāvei, Klēra, bet nekad nebiju gri­bējis mirt. Šoreiz gribēju. Es… Balss ieplaisāja, un viņš apklusa, cieši saspiedis manu celi. Kad viņš turpināja, vārdi skanēja spalgi un dīvaini aizelsušies, it kā pēc gara skrējiena.

-     Klēra, vai tu… es tikai… Klēra, turi mani. Ja tagad sākšu drebēt, es nevarēšu apstāties. Klēra, turi mani! Džeimiju patiesi bija sākuši kratit stipri drebuļi, tāpēc viņš saķēra lauztās ribas un ievaidējās. Bai­dījos nodarīt viņam sāpes, bet vēl vairāk es baidījos ļaut viņam drebēt.

Es pārliecos pāri slimniekam, apņēmu ar rokām plecus un turēju cieši, cieši, šūpodama uz priekšu un atpakaļ, it kā mierinošais ritms varētu pārtraukt mokošās spazmas. Uzliku roku Džeimijam uz spranda, dziļi iespiedu pirkstus muskuļos, no visas sirds vēlēdamās, lai sasprin­gums atslābst, un masēju iedobi galvaskausa pamatnē. Beidzot drebē­šana mitējās un viņa galva nogurumā atkrita man klēpī.

-    Piedod, pēc minūtes viņš sacīja savā parastajā balsī. Es to negribēju. Patiesībā man ļoti sāp un esmu drausmīgi piedzēries. Es nevaldu pār sevi. Ja skots atzīst, kaut tikai tuvam cilvēkam, ka ir pie­dzēries, tad tas jau norāda, es domāju, cik ļoti viņam sāp.

-    Tev jāpaguļ, klusi sacīju, aizvien vēl berzēdama viņa sprandu. Tev tas ir nepieciešams. Cik labi prazdama, ar pirkstiem glaudīju un spaidīju muskuļus, kā man bija mācījis vecais Aleks, un man izdevās Džeimiju nomierināt tiktāl, ka viņš aizsnaudās.

-    Man salst, viņš murmināja. Kamīnā karsti kūrās uguns, un viņu sedza vairākas segas, bet viņa pirksti bija vēsi.

-    Tev ir šoks, es lietišķi secināju. Tu esi zaudējis šausmīgi daudz asiņu. Paskatījos apkārt, bet gan Makrenoki, gan kalpotāji bija devušies pie miera. Mērtegs droši vien vēl stāvēja ārā sniegā, uzma­not Ventvērtu, vai nesākas meklēšana. Iekšēji paraustījusi plecus par piedienīgu uzvedību, es piecēlos, novilku naktskreklu un palīdu zem segām.

Cik maigi vien iespējams, es piekļāvos Džeimijam, cenšoties viņu sasildīt. Viņš piespieda seju man pie pleca kā mazs bērns. Es glāstīju viņam matus, mierinādama masēju cieti savilktos muskuļus sprandā, vairīdamās no vietām, kas varētu izraisīt sāpes.

-     Čuči nu, es teicu, atcerējusies Dženiju un viņas dēlu.

Džeimijs tā kā iesmējās, kā ieņurdējās.

-    Tā man teica māte, viņš nomurmināja. Kad biju sīks.

-    Armaliet, viņš brīdi vēlāk sacīja, piespiedis galvu man pie pleca.

-    Mm?

-     Dieva dēļ, saki, kas ir Džons Veins?

-    Tu, es atteicu. Guli.

NO rīta Džeimijs izskatījās labāk, kaut arī pa nakti zilumi bija kļuvuši tumšāki un izpletušies gandrīz pa visu seju. Viņš smagi nopūtās, tad ievaidējies sastinga un pabeidza

nopūtu daudz piesardzīgāk.

-    Kā tu jūties? Pataustīju viņam pieri. Vēsa un mikla. Temperatū­ras, paldies Dievam, nebija.

Džeimijs saviebās, acis joprojām bija ciet.

-    Ārmaliet, man sāp. Viņš mēģināja satvert manu roku. Palīdzi man piecelties; esmu drebelīgs kā pudiņš.

Priekšpusdienā beidza snigt. Debesis joprojām pelēkas kā vilna draudēja ar jaunu sniegputeni, bet draudi, ka no Ventvērtas varētu ieras­ties meklētāji, bija krietni lielāki, tāpēc mēs, silti saģērbušies, lai neno­saltu, pametām Eldridžas muižu īsi pirms pusdienlaika. Mērtegs un Džeimijs zem apmetņiem bija apkārušies ar ieročiem kā adataini eži. Man bija tikai duncis, un tas pats labi paslēpts. Es gan pretojos, tomēr ļaunākajā gadījumā man vajadzēja tēlot anglieti, ko nolaupījuši skoti.

-     Bet mani cietumā jau redzēja, es biju iebildusi. Sers Flečers taču zina, kas es esmu.

-    Jā. Mērtegs rūpīgi pielādēja pistoles; uz lēdijas Annabellas nopulētā galda viņš bija kārtīgi izlicis visādus šaujamrīkus prapjus, pulveri, ielāpus, stieņus un kaut kādus maisiņus, bet viņš pacēla galvu, lai caururbtu mani ar tumšu, dedzinošu skatienu. Tur jau tas suns aprakts, zeltenīt. Mums tevi par katru cenu jātur no Ventvērtas pa gabalu. Kāds labums, ja kopā ar mums tiksi aiz restēm?

Pistoles vītajā stobrā viņš iebāza īsu stienīti un ar spēcīgiem, precī­ziem sitieniem iedzina prapi vietā.

-     Sers Flečers pats jau nu neies pēdas dzīt un vēl šitādā laikā. Bet tie sarkansvārči, ko satiksim, tevi noteikti nepazīs. Ja mūs atradīs, tev jāsaka, ka mēs tevi piespiedām iet līdzi ar varu, pret pašas gribu, un jāpārliecina zaldāti, ka tev nav itin nekā kopēja ar šitiem skotu lupat­lašiem kā es un, rau, tur tas pļunduris. Viņš pamāja uz Džeimiju, kurš saviebies sēdēja uz ķebļa un turēja rokā bļodu ar pienā izmērcētu maizi.

Mēs ar seru Markusu bijām nopolsterējuši Džeimija gurnus un ciskas, cik vien biezi varējām, notinot lina pārsējus zem virsējām un apakšējām biksēm, lai tumšā krāsa noslēptu nodevīgos asins traipus, kas varētu izsūkties cauri. Lēdija Annabella bija pārplēsusi kādam no vīra krekliem muguras daļu, lai iedabūtu tajā Džeimija platos plecus un kārtu kārtām nosaitētos pārsējus. Pat tā krekls priekšā negāja ciet, un krūšu pārsēja gali līda laukā. Viņš bija atteicies ķemmēt matus, aiz­bildinoties ar to, ka arī galvas āda ir sāpīga, tāpēc viņš izskatījās kā pinkains mežonis, sarkanie mati slējās stāvus virs violeti pietūkušās sejas, un viena acs bija aizpampuši kā dzērājam.

-    Ja tevi saņem ciet, pieteica sers Markuss, saki, ka esi mana viešņa un tevi nolaupīja, kad biji devusies izjādē netālu no muižas. Liec, lai tevi ved uz Eldridžu atpazīšanai. Tas viņus pārliecinās. Mēs pateiksim, ka esi Annabellas draudzene no Londonas.

-    Un tad droši nogādāsim kaut kur tālāk, iekams sers Flečers iero­das izrādīt mums godu, Annabella lietišķi papildināja vira sacīto.

Sers Markuss piedāvāja dot mums līdzi Hektoru un Absolomu, bet Mērtegs aizrādīja, ka tas nepārprotami norādītu uz Eldridžu, ja mēs saskrietos ar angļu karavīriem. Tāpēc pa Dingvolas ceļu jājām tikai mēs trīs, pamatīgi satuntulējušies, lai nodrošinātos pret aukstumu. Man bija biezs naudas maks un vēstule no Eldridžas saimnieka, viens no tiem vai abi divi nodrošinātu mums pārcelšanos pāri Lamanšam.

Pa sniegu jāt bija grūti. Lai gan baltā sega nebija pat pēdu bieza, tā nodevīgi slēpa akmeņus, bedres un citus šķēršļus, tāpēc zirgi bieži slīdēja un klupa. Pie katra soļa augšup pacēlās sniega un dubļu piciņas, notraipot zirgu pavēderes un kājas, un saltajā gaisā griezās zirgu elpas mutuļi.

Mērtegs jāja pirmais, vadoties pēc tikko jaušamām iedobēm sniegā, kas iezīmēja ceļa robežas. Es jāju blakus Džeimijam katram gadīju­mam, ja viņš zaudētu samaņu, kaut viņš pieprasīja, lai piesienam viņu pie zirga. Brīva bija tikai kreisā roka, kas, apmetņa apslēpta, gulēja uz pistoles, kura virves cilpā karājās pie seglu loka.

Retumis mēs pajājām garām kādai ar niedrēm apjumtai būdai, kurai no skursteņa vijās dūmi, bet iemītnieki un dzīvnieki slēpās no aukstuma istabā. Šad tad kāds vientulīgs cilvēks no kūts ar spaini vai siena klēpi devās uz šķūni, bet ceļš gandrīz visu laiku palika tukšs.

Divas jūdzes no Eldridžas mēs iejājām Ventvērtas cietuma ēnā, ko meta drūmā ēka kalna nogāzē. Te ceļš bija izbradāts; satiksme pa vārtiem gan iekšā, gan ārā nepārtrūka pat tik sliktos laikapstākļos kā šodien.

Mēs bijām tā aprēķinājuši, lai ierastos te pusdienu laikā, cerot, ka sargi visu uzmanību veltīs pīrāgiem un alum. Mēs, grupiņa ceļinieku, kuriem nepaveicies, ka šādā briesmīgā laikā jāpamet pajumte, lēnām bridām garām īsajam ceļam, kas veda uz vārtiem.

Tikuši garām cietoksnim, mēs uz brīdi piestājām nelielas priežu audzes aizsegā atpūtināt zirgus. Mērtegs pieliecās, lai paskatītos zem noļukušās cepures, kas slēpa Džeimija nodevīgos matus.

-     Kā ir, puis? Tu tāds kluss.

Džeimijs pacēla galvu. Viņa seja bija bāla, un pa kaklu, par spīti ledainajam vējam, tecēja sviedri, bet viņam izdevās vienu mutes kak­tiņu savilkt vārgā smaidā.

-     Būs jau labi.

-    Kā tu jūties? es noraizējusies jautāju. Viņš sēdēja seglos uzkumpis, gandrīz ne miņas no ierastā vingruma un staltuma. Man tika smaida otra puse.

-    Cenšos izdomāt, kas sāp vairāk ribas, roka vai pakaļa. Tad nav laika domāt par muguru. Viņš iedzēra pamatīgu malku no blašķes, kuru sers Markuss tālredzīgi bija iedevis mums līdzi, noskurinājās un pasniedza to man. Šis dzēriens bija nesalīdzināmi labāks par to jēlo brāgu, ko dzēru ceļā uz Leohu, bet tikpat stiprs. Kad turpinājām ceļu, man vēderā sprēgāja mazs, jautrs ugunskurs.

Zirgi rausās augšā lēzenā nogāzē, ar pakaviem uzsitot sniega šaltis, kad pēkšņi Mērtegs spēji pacēla galvu. Sekojot viņa skatienam, es kalna virsotnē ieraudzīju četrus sarkansvārčus zirgos.

Par vēlu. Mēs jau bijām pamanīti, un no kalna atlidoja uzsauciens. Nebija, kur bēgt. Tātad vajadzēs mēģināt viņus piemānīt. Neatskatījies Mērtegs iecirta zirgam sānos piešus un jāja pretī zaldātiem.

Kaprālis, kas vadīja grupu, bija pusmūža vīrs siltā ziemas mētelī, kurš sēdēja zirgā, stalti izslējies. Viņš pieklājīgi paklanījās man un tad visu uzmanību pievērsa Džeimijam.

-     Lūdzu piedošanu, kungs, kundze. Mums ir pavēle apturēt visus, kas pārvietojas pa šo ceļu, un jautāt, vai neesat manījuši ieslodzītos, kas nesen izbēguši no Ventvērtas cietuma.

Ieslodzītie! Tātad man vakar izdevies bez Džeimija atbrīvot vēl kādu. Es par to priecājos vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tas neļaus vērst meklēšanu tikai vienā virzienā. Četri pret trīs bija labāka attiecība, nekā varējām cerēt.

Džeimijs neatbildēja, bet sasvērās uz priekšu, un galva ļengani nokārās uz krūtīm. Redzēju, ka zem cepures malas spīd acis paģībis tātad Džeimijs nebija. Šos vīrus viņš laikam pazina; balss viņu nodotu. Mērtegs virzīja zirgu uz priekšu starp mani un karavīriem.

-    Jūs tak redzat, ka saimnieks ir drusku sasirdzis, viņš sacija, pakalpīgi paraustījis sev matu šķipsnu. Varbūt jūs varētum parādīt man ceļu uz Belegu? Neesu drošs, ka jājam pareizi.

Nesapratu, ko viņš sadomājis, līdz uztvēru Mērtega skatienu. Tas pašāvās uz augšu un uz leju, tad atgriezās pie karavīra tik ātri, ka tas nekādi nemanīja, ka mazais vīriņš nemaz neklausās viņos, muti ieple­tis. Vai Džeimijam draudēja briesmas novelties no zirga? Izliekoties, ka sakārtoju cepuri, es it kā nejauši paskatījos virzienā, uz kuru Mērtegs bija norādījis pāri plecam, un šausmās gandrīz sastingu.

Džeimijs sēdēja taisni, galvu pieliecis, lai cepure apēnotu seju. Bet no kāpšļa gala zem vienas kājas pa drusciņai pilēja asinis, atstājot sniegā mazus, kūpošus punktiņus.

Mērtegam, tēlojot pilnīgu stulbeni, bija izdevies aizvilināt karavī­rus uz priekšu, uz kalna kaupri, kur viņi norādīja, ka ceļš uz Dingvolu ir vienīgais, kas redzams ari kalna otrā pusē. Tas cauri Belegai pa taisno ved uz trīs jūdžu attālo jūru.

Steigšus noslīdēju no zirga, lai savilktu seglu jostu. Peroties pa kupenām, es pietiekami savandiju sniegu zem Džeimija zirga vēdera, lai noslēptu nodevīgās lāses. Ašs skatiens apliecināja, ka karavīri vēl iegrimuši strīdā ar Mērtegu, kaut ari viens no viņiem lūkojās uz mūsu pusi, it kā lai būtu drošs, ka mēs neaizklīstam projām. Es priecīgi pamāju ar roku un, kad karavīrs novērsās, steigšus pieliecoties, norāvu vienus no trijiem apakšsvārkiem, kas man tobrīd bija mugurā. Atlo­cīju Džeimija apmetņa stūri un, nelikdamās ne zinis par vaidu, pabāzu auduma vīstokli viņam zem ciskas. Apmetnis nogūla vietā tieši īstajā brīdī, lai es pagūtu aizjozt atpakaļ pie sava zirga un sākt knibināties ap seglu jostu, kad pienāca Mērtegs ar angļiem.

-    Liekas, ka pa ceļam kļuvusi vaļīga, es naivi sacīju un, plivinot skropstas, vērsos pie tuvākā karavīra.

-    Ak tā? Un kāpēc jūs nepalīdzat dāmai? viņš uzrunāja Džeimiju.

-    Mans virs nejūtas labi, es aizbildināju. Gan es pati tikšu galā, paldies.

Likās, ka kaprālim šī situācija sāk likties aizdomīga.

-    Ak, slims? Kas tad jums vainas? Viņš paskubināja zirgu uz priekšu un palūkojās bālajā sejā zem cepures noļukušajām malām. Jā, nudien, labi neizskatāties. Noņem cepuri, draugs. Kas vainas tavai sejai?

Džeimijs izšāva cauri apmetņa krokām. Sarkansvārcis, kas atradās nepilnas sešas pēdas attālu, sāniski izkrita no segliem, iekams asins traips uz krūtīm paguva izplesties lielāks par manu plaukstu.

Kaprālis nepaguva nokrist zemē, kad Mērtegs jau abās rokās turēja pistoles. Viena lode aizlidoja garām, jo viņa zirgs, satrūcies no pēkšņā trokšņa un kustības, saslējās kājās. Otra lode saplosīja karavīram augš­delmu, atstājot spurainu auduma skrandu nokarājamies no piedurknes, kas ātri iekrāsojās sarkana. Taču ievainotais noturējās seglos un, kamēr Mērtegs zem apmetņa meklēja jaunus ieročus, ar veselo roku izrāva zobenu.

Viens no diviem atlikušajiem karavīriem pagrieza zirgu, kas gan paslīdēja sniegā, tomēr noturējās seglos, tad iecirta tam sānos piešus un vēja ātrumā joņoja atpakaļ uz cietumu, droši vien meklēt paligus.

Klēra! Sauciens skanēja no augšas. Es sabijusies pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs pamāj uz stāvu, kas strauji attālinājās. Apturi viņu! Viņam pietika laika pasviest man otru pistoli, tad pagriez­ties atpakaļ un izvilkt zobenu, lai atvairītu ceturtā karavīra uzbru­kumu.

Mans zirgs bija kaujās rūdīts; viņš piekļāva ausis pie galvas, trok­sni mīņājās un kārpīja ar kāju zemi, bet šāvienu dēļ nesāka auļot, tikai stingri stāvēja, kamēr es taustījos pēc kāpšļa. Tiklīdz uzlēcu zirgam mugurā, tas priecīgs, ka var atstāt kaujas lauku aiz muguras, rāvās uz priekšu, un mēs lielā ātrumā joņojām pakaļ bēglim.

Sniegs kavēja gan mani, gan sarkansvārci, bet man bija labāks zirgs un varēju izmantot priekšrocības, ko deva bēgošā karavīra svaigajā sniegā iemītā nelīdzenā taka. Attālums starp mums lēnām ruka, bet es redzēju, ka ar to nepietiks. Priekšā bija stāva nogāze; ja pagrieztos pa labi, varbūt, jājot pa līdzenu zemi, es iegūtu laiku un sagaidītu viņu otrā pusē. Es parāvu grožus un zemu pieliecos, lai noturētos seglos, kad zirgs griežoties paslīdēja, tomēr atkal atguva pamatu zem kājām un metās uz priekšu.

Gluži apsteigt viņu neizdevās, bet attālumu starp mums es biju samazinājusi līdz nieka desmit jardiem. Ja es varētu turpināt pakaļdzī­šanos, es noteikti viņu panāktu, bet tādu greznību es nevarēju atļau­ties; cietuma siena slējās nepilnu jūdzi priekšā. Vēl mazliet, un mūs no cietokšņa varēs redzēt.

Es pievilku grožus un nolēcu zemē. Kaujās rūdīts vai ne, es nezi­nāju, ko zirgs darītu, ja es izšautu, sēžot tam mugurā. Pat ja viņš stā­vētu kā statuja, nebiju droša par savu prasmi precīzi notēmēt. Notupos sniegā, atspiedu elkoni uz ceļa un pārliku pistoli pāri otras rokas apakš­delmam, kā Džeimijs bija rādījis. "Atbalsti te, nomērķē tur un spied šo," viņš bija sacījis. Un tā es ari darīju.

Pašai par lielu pārsteigumu, es trāpīju auļojošajam zirgam. Vis­pirms tas paslīdēja, tad nokrita uz viena ceļa un beigās novēlās, gaisā griežoties sniega vērpetēm un kājām. No atsitiena mana roka kļuva nejūtīga; stāvēju, to berzēdama, un vēroju nokritušo karavīru.

Viņš bija ievainots, uzrausās kājās, tad atkal iekrita sniegā. Zirgam asiņoja plecs, un, grožiem velkoties pa zemi, tas aizkliboja projām.

Tikai vēlāk es aptvēru, ko tobrīd biju domājusi, bet, tuvojoties kara­vīram, zināju, ka dzīvu atstāt es viņu nedrīkstu. Tik tuvu cietumam, kad tepat arī citas patruļas meklē izbēgušos noziedzniekus, viņu drīz vien atrastu. Un, ja viņš tobrīd vēl būtu dzīvs, tad aprakstītu ne vien mūsu izskatu cik vērta tādā gadījumā būtu mūsu pasaciņa par ķīlnieci! bet arī pateiktu, kurā virzienā mēs esam devušies. Līdz piekras­tei bija atlikušas trīs jūdzes; biezā sniega dēļ tas prasītu mums divas stundas. Un tur vēl būs jāatrod kuģis. Es vienkārši nevarēju riskēt, ļau­jot sarkansvārcim kādam to izstāstīt.

Kad pienācu klāt, viņš paslējās uz elkoņiem. Ieraugot mani, acis izbrinā iepletās, bet tad viņš nomierinājās. Es biju sieviete. No manis nebija jābaidās.

Vairāk pieredzējis vīrs tomēr nebūtu tik drošs, kaut ari biju vājais dzimums, bet šis bija tikai zēns. Ne vairāk kā gadu sešpadsmit, es nodomāju, un man kļuva nelabi. Pūtainie vaigi vēl bija bērnišķīgi apaļi, lai arī augšlūpu jau sedza pūka, kas drīzumā pārvērtīsies par ūsām.

Zēns atvēra muti, bet no tās atskanēja tikai sāpju vaids. Viņa roka bija piespiesta pie sāna, un es redzēju, ka cauri frencim un mētelim sūcas asinis. Tātad iekšējs ievainojums zirgs acīmredzot bija uzvēlies viņam virsū.

Iespējams, es domāju, viņš vienalga nomirtu. Bet ar to es nevarēju rēķināties.

Labo roku ar dunci biju paslēpusi zem apmetņa. Kreiso uzliku viņam uz galvas. Tāpat es biju pieskārusies simtiem karavīru galvām, mierinot, izmeklējot, gatavojot tam, kas viņus gaida. Un viņi bija manī vērušies tāpat kā šis zēns ar cerībām un paļāvību.

Rīkli pārgriezt es nespēju. Noslīgu ceļos zēnam blakus un viegli pagriezu galvu prom no sevis. Ruperta ātrās nogalināšanas metodē bija paredzēta pretošanās. Bet, kad paliecu galvu uz priekšu, cik tālu varēju, man neviens nepretojās, un es iegrūdu dunci kaklā pie galvaskausa pamatnes.

Atstāju viņu guļam sniegā uz vēdera un atgriezos pie pārējiem.

Kad mūsu neparoclgā krava, segās satīta, bija novietota kuģa tilpnē uz sola, mēs ar Mērtegu uzgājām uz "Kristabelas" klāja, lai papētītu vētras plosītās debesis.

-    Izskatās, ka vējš būs pieklājīgs, vienmērīgs, es cerīgi sacīju, pacēlusi gaisā slapjo pirkstu.

Mērtegs drūmu vaigu vērās mākoņos, kas virs ostas bija nokāruši melnos vēderus un izšķērdīgi purināja savas nešjavas virs vēsajiem viļ­ņiem, kas birumu uzreiz izkausēja.

-    Nūjā. Cerēsim uz mierīgu kuģošanu. Ja nesanāks, tad, visticamāk, mums uz rokām būs mironis.

Pēc pusstundas, kad jau šūpojāmies Lamanša stāvajos viļņos, es atklāju, ko viņš bija domājis.

-    Jūras slimība? es nespēju noticēt. Skotiem nav jūras slimības!

Mērtegs īgņojās.

-     Tad varbūt šis ir sarkanādains hotentots. Es tik zinu vienu, šis kļūst zaļš kā sapuvusi zivs un laiž pa mēli. Vai nāksi man palīgā, lai viņš neizdur ribas cauri ādai?

-    Sasodīts, es sacīju Mērtegam, kad uz īsu brīdi bijām izrāvušies no jucekļa, kāds valdīja lejā kajītē, liecoties pāri kuģa reliņiem, lai pael­potu svaigu gaisu, ja viņam ir tāda kaite, tad kāda velna pēc Džeimijs bija kā uzburts braukt ar kuģi?

Mani ķēra Mērtega iznīcinošais, stingais skatiens.

-    Aiz to, ka viņš sasodīti labi sajēdz, ka šitāds viņš pa zemi nekur tālu netiks, un viņš neparko negribēja palikt Eldridžā, bīstoties, ka uzgrūdis Makrenokam kaklā angļus.

-    Tāpēc viņš labāk klusiņām nobeigs sevi uz jūras, es rūgti seci­nāju.

-    Jā. Viņš izrēķinājis, ka šitā nobeigs tikai sevi un nevienu līdzi nepaņems. Nesavtīgi, redz. Taču ne klusi, Mērtegs piebilda jau ceļā uz trapu, jo no lejas atkal atplūda pazīstamās skaņas.

-    Apsveicu, pēc pāris stundām es sacīju Džeimijam, atglauzdama viņam no vaigiem un pieres mitros matus. Domāju, ka tu ieiesi medi­cīnas vēsturē kā vienīgais cilvēks, kurš miris no jūras slimības.

-    Tas labi, viņš nomurmināja, atkritis notraipītajos spilvenos un segās, man ļoti nepatiktu doma, ka viss bijis velti. Pēkšņi viņš saliecās uz vienu sānu. Ak Dievs, atkal sākas. Mēs ar Mērtegu stei­dzāmies ieņemt savas vietas. Uzdevums noturēt liela auguma vīrieti nekustīgu, kamēr viņš krampjaini rīstās, nav domāts vārgajiem.

Pēc tam es atkal izskaitīju Džeimija pulsu un uz brīdi uzliku roku uz miklās pieres. Mērtegs saprata manu sejas izteiksmi un, neko nesakot, iznāca man līdzi uz augšējā klāja.

-    Diez ko labi viņam neklājas, vai ne? viņš klusi sacīja.

-    Nezinu, bezpalīdzīgi atbildēju, purinot skarbajā vējā sviedros piemirkušos matus. Goda vārds, nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris no jūras slimības, bet viņš jau sācis atvemt asinis. Mazā vīreļa rokas sažņaudzās ap reliņiem, kauliņi asi izspiedās zem vasarraibumainās ādas. Es nezinu, vai viņš ir savainojies ar asajiem ribu galiem vai kuņģis no vemšanas kļuvis jēls. Vai nu šā, vai tā, laba zīme tā nav. Ari pulss ir par vāju, turklāt neritmisks. Zini, tā ir liela slodze sirdij.

-    Viņam ir sirds kā lauvam. Tas tika pateikts tik klusi, ka nebiju droša, vai esmu to dzirdējusi. Varbūt tikai sāļais vējš sariesa Mērtega acīs asaras. Tad viņš spēji pagriezās pret mani. Un āda kā vērsim. Vai tev ir opijs, ko iedeva lēdija Annabella?

-    Jā, pudele vēl ir pilna. Bet Džeimijs atsakās to dzert, saka, ka negribot gulēt.

-    Nūjā. Lielai tiesai ļaužu tas, ko viņi grib, un tas, ko viņi dabū, nav viens un tas pats. Kāpēc lai viņam būtu citādi? Nāc!

Noraizējusies sekoju Mērtegam lejā.

-     Šaubos, vai tas paliks viņam iekšā.

-    To atstāj manā ziņā. Sameklē pudeli un palīdzi man viņu uzsliet sēdus.

Džeimijs jau tā tikai daļēji bija pie samaņas, neparocīga nasta, kas pretojas, ka ar varu tiek nosēdināts pret starpsienu.

-    Es miršu, viņš teica vārgā, bet skaidrā balsī, un, jo ātrāk, jo labāk. Ejiet projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.

Stingri saņēmis Džeimija sarkanos matus, Mērtegs parāva viņa galvu atpakaļ un pielika pie lūpām pudeli.

-    Norij šito, manu mazo susuriņ, vai es tev pārlauzīšu sprandu. Un parūpējies, lai kāda lāse paliek iekšā. Es turēšu ciet tavu degunu un muti; ja raus uz augšu, tad iznāks pa ausīm.

Ar kopīgiem spēkiem mēs lēnām, bet nepielūdzami pudeles saturu nogādājām jaunā Lelibrokas kunga iekšās. Klepodams un rīstīdamies Džeimijs vīrišķīgi dzēra, cik varēja, tad zaļu seju un elsdams saļima pret sienu. Mērtegs katru reizi, kad draudēja vemšana, pasteidzās aiz­spiest Džeimijam degunu, tas bija noderīgs, bet ne vienmēr veiksmīgs līdzeklis, bet tā vismaz opiāts pamazām uzkrājās slimniekam asinīs. Pēdīgi mēs viņu šļauganu noguldījām gultā, vienīgie košie traipi uz spilvena bija liesmojoši sarkanie mati, uzacis un skropstas.

Mazliet vēlāk Mērtegs pievienojās man uz klāja.

-    Paskat, viņš rādīja ar pirkstu. Saulrieta blāvā gaisma, īslaicīgās strēlēs izlaužoties cauri mākoņiem, apzeltīja Francijas klinšaino krastu pie apvāršņa. Kapteinis teica, ka pēc trijām četrām stundām būsim galā.

-    Ir ari pēdējais laiks, pēc īsa klusuma brīža piebilda mans ceļa­biedrs, atbīdīdams plānos, brūnos matus no acīm. Viņš pagriezās pret mani un savu īgno ģīmi savilka grimasē, kas laikam bija domāts kā smaids.

Un tā pēdīgi mēs ar Mērtegu, sekodami diviem spēcīgiem mūkiem, kas nesa uz dēļiem noguldīto mūsu aizbilstamā nekustīgo ķermeni, iegājām pa iespaidīgajiem Sv. Annas de Buprē abatijas vārtiem.

Abatija bija milzīga 12. gadsimtā celta ēka, tas biezās sienas sar­gāja klosteri no vētrainās jūras bangām un uzbrucējiem, kas

pārvietojas pa zemi. Tagad, mierīgākos laikos, vārti stāvēja vaļā, lai atvieglotu satiksmi ar tuvējo ciemu, un mazās akmens celles klos­tera viesu spārnā mājīgākai gaisotnei bija papildinātas ar gobelēniem un ērtām mēbelēm.

Es piecēlos no polsterēta krēsla savā istabā, īsti nezinādama, kā jāiz­turas abata klātbūtnē jāmetas ceļos un jāskūpsta gredzens vai arī šādas ceremonijas tika taupītas pāvestam? Es izvēlējos cieņpilnu reveransu.

Džeimija iešķībās kaķa acis patiešām bija mantotas no Freizeru puses. Tāpat arī stūrainais žoklis, lai gan to, uz kuru es šobrīd skatījos, mazliet aizsedza melna bārda.

Abatam Aleksandram bija arī brāļadēla platā mute, tikai likās, ka viņš to retāk izmanto smaidam. Iešķībās, zilās acis palika vēsas un domī­gas, kad viņš sasveicinoties veltīja man patīkamu, siltu smaidu. Abats bija krietni īsāks par Džeimiju, apmēram manā augumā, un drukns. Kaut arī mugurā viņam bija priestera sutana, gaitā bija saglabājies karavīra staltums. Laikam jau viņš savulaik bijis gan viens, gan otrs.

-    Esiet sveicināta, ma niиce[11], viņš sacīja, pieliecot galvu. Mazliet satrūkos no tāda sveiciena, bet palocīju galvu.

-     Esmu pateicīga par jūsu viesmīlību, es no visas sirds teicu. Vai… vai esat redzējis Džeimiju? Mūki bija aizveduši Džeimiju nomazgāt, un es biju nolēmusi, ka šajā procedūrā labāk nepiedalīties.

Abats pamāja ar galvu.

-    0 jā! Viegls skotu akcents lauzās cauri literārajai angļu valo­dai. Es viņu redzēju. Liku brālim Ambrozijām apkopt ievainojumus. Laikam manā sejā atspoguļojās šaubas, jo viņš pavēsi piebilda: Nerai­zējieties, kundze, brālis Ambrozijs ir ļoti prasmīgs. Viņš noskatīja mani ar atklāti vērtējošu skatienu, kas tik satraucoši atgādināja viņa brāļadēlu.

-     Mērtegs sacīja, ka pati esat prasmīga dziedniece.

-    Jā, nekautrējoties atbildēju.

Tas izraisīja īstu smaidu.

-     Redzu, ka no liekuļotas pieticības grēka neciešat.

-     Man ir citi grēki! Arī es pasmaidīju.

-     Kā mums visiem, abats noteica. Brālis Ambrozijs noteikti ļoti gribēs ar jums aprunāties.

-    Vai Mērtegs jums pastāstīja… kas notika? es vilcinādamās jau­tāju.

Platā mute sakniebās.

-    Jā. Tik, cik viņš zina. Abats apklusa, it kā gaidīdams turpmākus paskaidrojumus, bet es neko neteicu.

Viņš acīmredzot labprāt uzdotu jautājumus, bet bija pietiekami laipns, lai neuzstātu. Tā vietā viņš pacēla roku svētīšanas un atlaišanas žestā.

-    Jūtieties kā mājās, abats vēlreiz noteica. Atsūtīšu kādu kalpo­jošu brāli, lai atnes jums ēdienu. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manām drēbēm. Un mazgāšanās piederumus. Abats, atvadoties vai varbūt atbrīvojot mani no netīrumiem, pārmeta man krustu un aizgāja, brū­najām stērbelēm plandot.

Pēkšņi aptvēru, ka esmu briesmīgi nogurusi, un noslīgu uz gultas, prātodama, vai varēšu palikt nomodā tik ilgi, lai to paveiktu paēstu un nomazgātos. Es joprojām risināju šo dilemmu, kad mana galva atkrita uz spilvena.

Es redzēju drausmīgu murgu. Džeimijs atradās aiz bieza mūra, kurā nebija vārtu. Dzirdēju, kā viņš kliedz un kliedz, bet nespēju tikt pie viņa. Es izmisīgi zvetēju pa mūri ar dūrēm, bet redzēju tikai to, ka rokas iegrimst sienā, it kā tā būtu no ūdens.

-    Au! Es apsēdos uz šaurās gultas, satvērusi roku, ko biju sasi­tusi pret nepadevīgo sienu pie gultas. Šūpojos uz priekšu un atpakaļ, iespiedusi sāpošo roku starp ceļiem, bet tad aptvēru, ka kliedzieni nav mitējušies.

Kad izskrēju gaiteni, tie spēji aprāvās. Durvis uz Džeimija istabu stāvēja vaļā, un pa tām plūda dreboša lampas gaisma.

Mūks, kuru redzēju pirmo reizi, bija cieši apskāvis Džeimiju. Svaigu asiņu traipi izraibināja apsējus uz muguras, un pleci drebēja, it kā viņam saltu.

-     Murgi, paskaidroja mūks, ieraudzījis mani stāvam durvis. Viņš nodeva Džeimiju manās rokās un piegāja pie galda, lai paņemtu lupatu un ūdens krūzi.

Džeimijs vēl drebēja, un viņa seju klāja spīdīgi sviedri. Acis bija ciet, un elpa vēlās smagi kā piesmakušas elsas vāli. Mūks apsēdās man blakus un maigi sāka slaucīt slimnieka seju, atglauzdams no deniņiem biezos, slapjos matus.

-    Jūs, protams, esat viņa sieva, viņš vērsās pie manis. Domāju, ka slimais tūdaļ jutīsies labāk.

Pēc pāris minūtēm drebuļi patiešām rimās un Džeimijs nopūties atvēra acis.

-    Ar mani viss kārtībā, viņš sacīja. Klēra, tagad viss ir labi. Bet, Dieva dēļ, aizvāc to smaku!

Tikai tad es sajutu istabā valdošo aromātu vieglu, pikantu ziedu smaržu, tik izplatītu parfimērijā, ka nemaz nebiju to pamanījusi. Lavanda. Ziepju un tualetes ūdens aroms. Pēdējo reizi biju to jutusi Ventvērtas cietuma kazemātos, kur tā bija svaidījusi kapteiņa Džonatana Rendela veļu vai miesu.

Smaržu izplatīja uz zālītēm sajaukta eļļa nelielā metāla tasītē, kas karājās smagā, rozēm rotātā dzelzs statīvā virs sveces liesmas.

Paredzēta prāta nomierināšanai, šī smarža pilnīgi noteikti iecerēto mērķi nesasniedza. Džeimijs elpoja vieglāk, pats piecēlās sēdus un spēja paņemt no mūka rokām krūzi ar ūdeni. Bet seja aizvien vēl bija bāla un mutes kaktiņš nervozi raustījās.

Es pamāju ar galvu franciskāņu mūkam, lai dara, kā slimnieks lūdz, un viņš, nekavējoties ievikstijis trauciņu salocītā dvieli, iznesa gai­tenī.

Džeimijs izdvesa garu atvieglojuma nopūtu, tad saviebās, jo iesā­pējās ribas.

-    Tu atkal esi atplēsis ievainojumus uz muguras, es sacīju, viegli viņu pagriežot, lai varu aizsniegt pārsējus. Nav nekā traka.

-    Zinu. Miegā būšu apvēlies uz muguras. Biezais segas ķīlis, balsts, lai viņš varētu gulēt pussēdus, bija noslīdējis uz grīdas. Es to pacēlu un noliku gultā blakus Džeimijam.

-    Laikam jau tas vainīgs pie mana murga. Sapņoju, ka mani per. Viņš nodrebēja, iedzēra malciņu ūdens, tad atdeva krūzi man. Man vajag kaut ko stiprāku, ja ir pie rokas.

Gluži kā pēc burvja mājiena pa durvīm ar vīna krūku vienā un mazu pudelīti ar magoņu sīrupu otrā rokā ienāca mūsu izpalīdzīgais viesis.

-    Vīnu vai opiju? viņš jautāja Džeimijam ar smaidu, pacēlis abus traukus uz augšu. Varat izvēlēties nebūtības veidu.

-    Ja jums nav iebildumu, es dzeršu vīnu. Man vienai naktij murgu pietiek. Džeimijs par atbildi šķībi pasmaidīja. Viņš lēnām dzēra vīnu, kamēr brālis palīdzēja nomainīt pārsējus un ar svaigu kliņģerīšu ziedi iesmērēja ievainojumus. Tikai tad, kad biju iekārtojusi Džeimiju nakts­mieram stingri nolikusi augsto pagalvi un savilkusi uz augšu segu -, apmeklētājs pagriezās, lai dotos projām.

Ejot garām gultai, viņš noliecās un Džeimijam virs galvas pārmeta krusta zīmi.

-     Saldu dusu.

-    Paldies, tēvs, Džeimijs neskaidri pateicās, jau nenoliedzami daļēji aizmidzis. Redzot, ka Džeimijam līdz rītam nebūšu vajadzīga, es atvadoties pieskāros viņa plecam un izgāju viesim līdzi gaitenī.

-     Paldies, es teicu. Esmu ļoti pateicīga par jūsu palīdzību.

Mūks ar graciozu žestu atvairīja pateicību.

-     Priecājos, ka varu palīdzēt. Es ievēroju, ka viņš lieliski runā angļu valodā, kaut ar vieglu franču akcentu. Gāju cauri viesu spār­nam uz Svētā Džailza kapelu, kad izdzirdēju troksni.

Atcerējusies piesmakušos un briesmīgos kliedzienus, es saviebos un cerēju, ka nekad vairs tos nedzirdēšu. Paskatījusies pa logu gaiteņa galā, es aiz slēģiem neredzēju vēl ne miņas no ausmas.

-    Uz kapelu? nobrīnījos. Bet es domāju, ka rīta dievkalpojums notiek galvenajā baznīcā. Vēl jau arī ir mazliet par agru.

Franciskānis pasmaidija. Viņš bija diezgan jauns, varbūt mazliet pāri par trīsdesmit, bet zīdainos, brūnos matus jau caurvija sirmums. Mati bija īsi apgriezti ar kārtīgu tonzūru, un brūnā bārda bija glīti apcirpta tik tālu, ka precīzi sniedzās līdz habita atlocītajai apkaklei.

-    Jā, rīta dievkalpojumam vēl par agru, viņš piekrita. Devos uz kapelu, jo šajā stundā bija mana kārta Svētā Sakramenta mūžigajai adorācijai. Viņš atskatījās uz Džeimija istabu, kur sveces pulkstenis rādīja pustrīs.

-    Esmu stipri nokavējies, viņš sacīja. Brālis Bartolomejs gri­bēs gulēt. Pacēlis roku, viņš mani ātri svētīja, apgriezās uz sandales papēža, tad, pirms es paguvu iedomāties pajautāt, kā viņu sauc, izgāja pa abpus veramām durvīm gaiteņa galā.

Iegāju istabā un noliecos pār gultu, lai pārbaudītu, vai ar Džeimiju viss kārtībā. Viņš atkal bija aizmidzis un, mazliet saraucis pieri, klusi elpoja. Gribēju redzēt, kas notiks, tāpēc pārbraucu ar roku viņa matiem. Rievas mazliet izlīdzinājās, bet tūlīt iegūla no jauna. Es nopūtos un cie­šāk viņu sasedzu.

No rīta jutos jau krietni labāk, bet Džeimijs pēc saraustītās nakts skatījās ar tukšu skatienu un sūdzējās par vieglu nelabumu. Viņš strikti atteicās no jebkādām brokastīm dzēriena ar olu vai buljona un aiz­kaitināts atcirta, kad mēģināju apskatīt rokas pārsēju.

-     Dieva dēļ, Klēra, liec mani mierā! Negribu, ka mani baksta!

Viņš atrāva roku un nikni lūrēja caur pieri. Neko neteikusi, es

pagriezos un devos sakārtot mazos podiņus un zāļu paciņas uz gal­diņa pie sienas. Sadalīju tās pēc iedarbības: kliņģerišu ziede un papeļu balzams sāpju remdēšanai, vītolu miza, ķiršu miza un kumelītes tējai, asinszāle, ķiploks un pelašķi dezinfekcijai.

-    Klēra. Es pagriezos un ieraudzīju, ka slimnieks sēž uz gultas malas un raugās manī ar kaunīgu smaidu lūpās.

-    Piedod, Armaliet. Man griež vēderu un šorīt ir pretīga oma. Bet es nedrīkstu pret tevi tā izturēties. Vai piedosi?

Es ātri piegāju viņam klāt un viegli apskāvu.

-    Tu zini, ka man nav ko piedot. Bet kā to saprast griež vēderu? Ne pirmo reizi es pārdomāju, ka tuvība un romantika nav sinonīmi.

Džeimijs saviebās, mazliet paliecās uz priekšu un piespieda rokas uz vēdera.

-    Tas nozīmē, ka es gribētu, lai tu mani uz brīdi atstāj vienu. Ja tev nav iebildumu? Es steidzīgi izpildīju lūgumu un devos meklēt sev brokastis.

Bridi vēlāk, atgriežoties no ēdnīcas, redzēju cilvēku kārtīgā melnā franciskāņu tērpā ejam pāri pagalmam uz krusta eju. Steidzos viņu panākt.

-    Tēvs! Viņš uz saucienu pagriezās un, ieraudzījis mani, pasmai­dīja.

-     Labrīt, tēvs mani sveicināja. Freizera kundze; vai tā jūs sauc? Un kā šorīt klājas jūsu vīram?

-     Labāk, atbildēju, cerot, ka tā ir taisnība. Gribēju jums pateik­ties par palīdzību pagājušajā naktī. Jūs aizgājāt, pirms es paguvu pajautāt jūsu vārdu.

Dzidrās, brūnās acis dzirkstīja, kad viņš, roku piespiedis pie sirds, pieliecās.

-    Fransuā Anselms Merikērs d'Armanjaks, kundze. Tā vismaz esmu dzimis. Tagad mani pazīst tikai kā tēvu Anselmu.

-    Anselms ar atsaucīgo sirdi? Es pasmaidīju. Viņš paraustīja ple­cus caur un cauri galliskā žestā, kas gadsimtu gaitā nav mainījies.

-     Cenšos. Viņš ironiski pasmīnēja.

-    Nevēlos jūs aizkavēt, pametot skatienu uz krusta ejas pusi, atvainojos. Tikai gribēju jums pateikties par palīdzību.

-    Jūs mani itin nemaz nekavējat, kundze. Patiesību sakot, es vilci­nos doties pie darba, ārkārtīgi grēcīgi ļaujoties slinkumam.

-    Kāds ir jūsu darbs? Mani tas ieinteresēja. Skaidri redzams, ka šis vīrietis uzturas klosteri kā viesis, viņa melnās franciskāņu drānas uzkrītoši kā tintes traips izcēlās starp brūnajiem benediktiešu habitiem. Tādi viesi, sacīja Polidors, viens no kalpojošiem brāļiem, bija vai­rāki. Lielākoties tie ir zinātnieki, kas šeit strādā ar grāmatām, kuras glabājas abatijas atjaunotajā bibliotēkā. Anselms bija viens no viņiem. Viņš jau ilgu laiku nodarbojas ar vairāku Hērodota darbu tulkošanu.

-    Vai esat redzējusi bibliotēku? tēvs jautāja. Nu tad nāciet, viņš centās mani pierunāt, redzot, ka es purinu galvu. Tā nudien ir iespaidīga, un esmu pārliecināts, ka jūsu tēvocim abatam nebūs iebil­dumu.

Man gribējās apskatīt bibliotēku un vienlaikus negribējās atgriez­ties viesu spārna noslēgtībā, tāpēc es, daudz nevilcinoties, sekoju viņam.

Bibliotēka bija skaista, ar augstiem griestiem un slaidām gotiskā stila kolonnām, kas veidoja dziļās griestu velves. Logi visā sienas augstumā aizpildīja vietas starp kolonnām, ļaujot bibliotēkā bagātīgi ieplūst gaismai. Vairumam bija dzidras stikla rūtis, bet dažās bija vit­rāžas, kurās attēlotas līdzības no Bībeles. Uz pirkstgaliem pazagusies garām mūku salīkušajiem augumiem, kas studēja grāmatas, apstājos apbrīnot līdzību "Bēgšana no Ēģiptes".

Daži no plauktiem bija pavisam parasti, kuros sējumi stāvēja cie­šās rindās. Dažos grāmatas bija noliktas guļus, lai pasargātu senlaicī­gos vākus. Vienam plauktam bija pat stikla durvis, caur kurām varēja redzēt pergamenta ruļļus. Kopumā bibliotēkā valdīja klusinātas ekstā­zes noskaņa, it kā šie savos vākos ieslēgtie un lolotie sējumi bez ska­ņas dziedātu. Iznācu no bibliotēkas krietni mierīgāka, un kopā ar tēvu Anselmu pastaigas soli devāmies pāri pagalmam.

Es vēlreiz mēģināju pateikties par palīdzību naktī, bet viņš tikai paraustīja plecus.

-    Nedomājiet par to, mans bērns. Ceru, ka jūsu virs šodien jūtas labāk.

-    Es ari. Nevēlēdamās kavēties pie šīs tēmas, es pajautāju: Kas īsti ir mūžīgā adorācija? Jūs teicāt, ka dodaties to pildīt pagājušajā naktī?

-    Jūs tātad neesat katoliete? Viņš nobrīnījās. Ak, bet es aiz­mirsu, ka esat angliete. Tad jau jūs, protams, esat protestante.

-    Kas attiecas uz ticību, tad šaubos, vai esmu ari protestante. Bet vismaz teorētiski es laikam esmu katoliete.

-     Teorētiski? Gludās uzacis izbrīnā savilkās. Es saminstinājos, jo pēc piedzīvojumiem ar tēvu Beinu centos izteikties piesardzīgi, bet likās, ka šis vīrs diez vai vicinās man deguna priekšā krucifiksu.

-     Nu, es pieliecos, lai izrautu kādu nezāli, kas bija izspraukusies starp akmeņiem, mani kristīja katoļu baznīcā. Bet vecāki nomira, kad man bija pieci gadi, un es dzīvoju pie tēvoča. Tēvocis Lemberts bija… Es apklusu, atceroties tēvoča Lema neremdināmās alkas pēc dažādu veidu zināšanām un to jautri ironisko attieksmi pret visu, kas attiecās uz reliģiju, tikai kā sadaļu kultūras kataloģizēšanas procesā. Nu, ticī­bas jautājumos viņš laikam bija viss un nekas, es secināju. Pārzināja visas reliģijas, bet neticēja nevienai. Tāpēc manai reliģiskajai izglītībai nebija turpinājuma. Un mans… pirmais vīrs bija katolis, bet baznīcu diemžēl neapmeklēja. Tāpēc patiesībā laikam esmu no pagāniem.

Es piesardzīgi vēroju priesteri, taču viņš nebija satriekts, bet sāka sirsnīgi smieties.

-    Viss un nekas, viņš teica, izgaršodams šo frāzi. Man tas ļoti patīk. Bet uz jums tas diemžēl neattiecas, nē. Ja esat kļuvusi par Svētās Mātes baznīcas locekli, tad uz mūžīgiem laikiem paliekat tās bērns. Lai cik maz jūs zināt par savu ticību, jūs esat katoliete tikpat lielā mērā kā Svētais tēvs pāvests. Anselms pameta skatienu debesīs. Tās klāja mākoņi, bet pie baznīcas augošo alkšņu lapas nekustējās.

-    Vējš pierimis. Iešu mazliet pastaigāties, lai izvēdinātu galvu svaigā gaisā. Nāciet man līdzi. Jums nepieciešams gaiss un vajag izkus­tēties, un varbūt es šo gadījumu varētu izmantot garīgai izglītošanai, apgaismojot jūs par mūžīgās adorācijas rituālu.

-    Trīs zaķi ar vienu šāvienu, ja? es vēsi noteicu. Bet izredzes uz svaigu gaisu, ja ne apgaismošanu, bija vilinošas, tāpēc es nekavējoties devos pēc apmetņa.

Paraudzījos uz stāvu, kurš tumsā un klusumā, galvu noliecis, grem­dējās lūgšanā, Anselms paveda mani garām kapelas ieejai un pa krusta eju izveda dārzā.

Kad vairs nevarējām traucēt mūkus kapelā, viņš sacīja:

-    Ideja ir ļoti vienkārša. Vai jūs atceraties Bībeles stāstu par Ģetzemanes dārzu, kur Mūsu Kungs gaidīja vairākas stundas pirms tiesas un krustā sišanas un visi viņa draugi, kuriem vajadzēja būt nomodā kopā ar viņu, aizmiga?

-     0, es uzreiz aptvēru. Un viņš sacīja: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?" Un to jūs darāt esat šajā stundā ar Viņu nomodā -, lai izpirktu šo nepatīkamo misēkli. Doma man patika, un kapelas tumsa pēkšņi likās dzīvinoša un nomierinoša.

-    Jā, kundze, priesteris piekrita. Ļoti vienkārši. Mēs to darām pēc kārtas, un Svētais Sakraments uz altāra nekad nepaliek nepieskatīts.

-    Vai ir grūti palikt nomodā? Mani mocīja ziņkāre. Vai jūs vien­mēr esat tur naktī?

Anselms pamāja ar galvu, vieglam vējam saplivinot viņa zīdainos, brūnos matus. Tonzūras laukumiņš prasījās pēc skuvekļa; to kā sūna klāja mazi, spuraini matiņi.

-    Katrs izvēlas sev piemērotāko laiku. Man tas ir divi naktī. Viņš paskatījās uz mani, šaubīdamies, it kā nezinātu, kā uztveršu to, ko viņš grasās teikt.

-     Man tajā brīdi… Tēvs apklusa. Liekas, ka laiks apstājas. Visi šķidrumi asinis, žults un limfa -, kas veido cilvēku, šķiet, pēkšņi dar­bojas nevainojamā harmonijā. Viņš pasmaidīja. Mūka zobi bija maz­liet šķībi vienīgais trūkums citādi nevainojamā ārienē.

-    Vai arī pilnīgi sastinguši pavisam. Es bieži domāju, vai tas ir tāds pats kā dzimšanas un nāves brīdis. Es zinu, ka katram vīrietim tas ir citā laikā… droši vien arī sievietei. Viņš pieklājīgi man paklanījās.

-     Bet šajā laika sprīdī, liekas, ka viss ir iespējams. Vari palūkoties pāri dzīves ierobežojumiem un redzēt, ka patiesībā tie nav nekas. Tajā brīdi, kad laiks apstājas, tu zini, ka vari. uzņemties visu, piepildīt to un atgriezties sevī, pēc tam redzi, ka pasaule nav mainījusies un viss ir tieši tāpat, kā tu to atstāji. Un ir, it kā… Mūks mirkli vilcinājās, rūpīgi izvēloties vārdus.

-    It kā zinot, ka tad, kad viss ir iespējams, nekas vairs nav nepie­ciešams.

-     Bet… vai jūs patiešām kaut ko darāt? Nu, lūdzat Dievu, vai?

-    Es? Nu… viņš lēnām novilka, es sēžu un lūkojos uz Viņu. Plats smaids iegūla smalkajās lūpās. Un Viņš skatās uz mani.

Kad atgriezos istabā, Džeimijs sēdēja gultā, un bridi vēlāk, balsto­ties uz mana pleca, viņš pamēģināja noiet dažus soļus pa gaiteni šurpu turpu. Bet seja no piepūles kļuva bāla, izsitās sviedri, un, kad es atlo­cīju segu, viņš bez vārda runas atgūlās.

Piedāvāju Džeimijam mazliet buljona vai piena, bet viņš paguris papurināja galvu.

-     Man nav ēstgribas, Armahet. Ko ieēdlšu, to atkal izvemšu.

Es neuzstāju un klusēdama aiznesu buljonu projām.

Pusdienās es biju neatlaidīgāka un pierunāju viņu apēst pāris

karošu zupas. Apēst izdevās diezgan daudz, bet iekšā paturēt gan ne.

-    Piedod, Armaliet, viņš pēc tam atvainojās. Esmu sivēns.

-     Nav svarīgi, Džeimij, un tu neesi sivēns. Izliku bļodu aiz dur­vīm, apsēdos blakus un atglaudu viņam no pieres izjukušos matus.

-     Neraizējies. Tavs kuņģis vēl nav nomierinājies pēc pārciestās jūras slimības. Varbūt pārāk drīz uzmācos tev ar ēdienu. Lai vēders atpūšas un izveseļojas.

Viņš aizvēra acis, un mana plauksta līdz ar Džeimija nopūtu pa­cēlās.

-    Es izveseļošos, viņš vienaldzīgi sacija. Ko tu šodien darīji, Armaliet?

Džeimiju acīm redzami mocīja nemiers un slikta pašsajūta, bet viņš mazliet atžirga, kad es pastāstīju par dienā pieredzēto: par bibliotēku, kapelu, vīna spiedni un garšaugu dārziņu, kur beidzot iepazinos ar sla­veno brāli Ambroziju.

-     Viņš ir vienreizīgs, es kūsāju priekā. Ak, bet es aizmirsu, ka tu jau viņu pazīsti. Brālis Ambrozijs ir garš pat garāks par Džeimiju un bāls kā līķis, ar kalsnu seju un noļukušiem vaibstiem kā basetam. Un desmit gariem, kaulainiem pirkstiem, kuri visi kā viens bija zaļi.

-     Šķiet, ka viņš spēj izaudzēt visu, es sajūsminājos. Viņam te ir visas parastās zālītes un pat siltumnīca, tik maziņa, ka viņš nevar izslieties visā augumā, bet tur aug tas, kam nevajadzētu augt šajā gadalaikā, šajā pasaules daļā vai vispār nevajadzētu augt. Nemaz neru­nājot par svešzemju garšaugiem un drogām.

Zāļu pieminēšana man atgādināja pagājušo nakti, un es paskatījos ārā pa logu. Ziemā sāk agri krēslot, un ārā jau bija pavisam tumšs, tikai laternu gaisma šaudījās šurpu turpu, jo pa pagalmu staigāja mūki, kas strādāja stallī vai darīja āra darbus.

-    Kļūst tumšs. Kā tu domā, vai varēsi aizmigt? Brālim Ambrozijām ir dažas mikstūras, kas varētu nākt par labu.

Džeimija acis no noguruma bija miegainas, bet viņš papurināja galvu.

-    Nē, Armaliet. Es neko negribu. Ja es aizmigšu… nē, es domāju, mazliet palasīšu. Anselms no bibliotēkas ir atnesis vairākas filozofis­kas un vēsturiskas grāmatas, un viņš pastiepa roku pēc Tacita darba, kas gulēja uz galda.

-    Tev vajag izgulēties, Džeimij, es klusi iebildu, viņu vērodama. Džeimijs atvēra grāmatu, nolika sev priekšā uz spilvena, bet turpināja blenzt sienā virs tās.

-     Es tev neizstāstīju, ko redzēju sapnī, viņš pēkšņi ierunājās.

-     Tu teici, ka sapnī tevi pēruši. Man nepatika viņa sejas izteiksme; jau tā bāla starp zilumiem, tagad tā bija kļuvusi mikla.

-     Tā ir. Es pacēlu galvu un redzēju virves, kas griezās man rokās. Tās bija kļuvušas gandrīz melnas un rīvēja man kaulus, kad vien es pakustējos. Seju biju piespiedis pie staba. Tad sajutu plecos triecamies svina bumbiņas pātagas galos.

Pletne sita un sita, vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau beigt, un tad es aptvēru, ka tas nekad nebeigsies. Pletņu gali izrāva mazus miesas gabaliņus. Asinis… asinis tecēja gar sāniem un muguru un sūcās kiltos. Man ļoti sala.

Tad es atkal paskatījos uz augšu un redzēju, ka man no rokām gabaliem krīt nost miesa un pirkstu kauli skrāpējas gar koku, atstājot garas, jēlas švīkas. Roku kauli bija kaili, un kopā tos saturēja tikai vir­ves. Un tad laikam es sāku kliegt.

Kad viņš man iesita, dzirdēju dīvainu grabēšanu, un pēc laika es sapratu, kas tas ir. Viņš bija noplēsis man no kauliem visu miesu, un svina lodītes grabēja pret manām plikajām ribām. Tā es zināju, ka esmu miris, bet tam nebija nozīmes. Viņš tikai turpinās un turpinās un nekad nebeigs, viņš turpinās, līdz es sabrukšu gabalos un nokritīšu no staba, tas nekad nebeigsies un…

Es gribēju Džeimiju apskaut un mierināt, bet viņš jau bija aprāvies, ar veselo roku saspiedis grāmatas malu. Zobi bija iespiedušies savaino­tajā apakšlūpā.

-    Džeimij, es šonakt palikšu pie tevis, teicu. Varu nolikt uz grī­das matraci.

-    Nē. Lai cik vārgs, stūrgalvīgs viņš bija vēl joprojām. Man labāk būs vienam. Un šobrīd man miegs nenāk. Ej paēd vakariņas, Armaliet. Es… mazliet palasīšu. Džeimijs nolieca galvu pār grāmatu. Kādu bridi bezpalīdzīgi viņu vēroju, tad darīju, kā viņš teica, un devos projām.

Es arvien vairāk raizējos par Džeimija veselības stāvokli. Sliktā dūša nepārgāja; viņš gandrīz neko neēda, un tas, ko reizumis dabūja lejā, iekšā neturējās. Viņš kļuva bālāks un nemierīgāks, un gandrīz nekas viņu neinteresēja. Dienā daudz gulēja, jo naktī mocījās ar bezmiegu. Tomēr, lai kā viņš baidījās no murgiem, pie sevis palikt neļāva tā kā viņš naktī negulēja, tad es nevarētu kārtīgi atpūsties.

Nevēlēdamās visu laiku uzmākties ar savu klātbūtni, pat ja Džei­mijs to ļautu, es daudz laika pavadīju augu kaltētavā kopā ar brāli Ambroziju vai dīki klaiņāju pa abatijas teritoriju, sarunādamās ar tēvu Anselmu. Viņš izmantoja izdevību neuzbāzīgi iepazīstināt mani ar katehismu, cenšoties atklāt katolicisma pamatprincipus, kaut gan es pastāvīgi atkārtoju, ka savā būtībā esmu agnostiķe.

-    Ma chиre, Anselms beidzot sacīja, vai atceraties, vakar es stās­tīju, kādi ir grēka nosacījumi?

Lai kādi būtu mani morālie trūkumi, ar atmiņu man viss ir kārtībā.

-    Pirmkārt, lai rīcība būtu ļauna un, otrkārt, lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, es nobēru kā papagailis.

-    Lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, viņš atkārtoja. Un tas, ma chиre, ir nosacījums ari žēlastībai. Mēs bijām atspiedušies ar elkoņiem pret abatijas cūku aploka žogu un vērojām, kā vairāki lieli, brūni vepri, sagūluši bariņā, gozējas vēsajā ziemas saulē. Anselms, noguldījis galvu uz saliktām rokām, pavērsa seju pret mani.

-    Nezinu, kā tas varētu būt iespējams, es iebildu. Žēlastība noteikti ir kaut kas tāds, kas tev vai nu ir, vai nav. Tas ir, es vilcinājos, nevēlēdamās kļūt rupja, jums tas, kas stāv kapelā uz altāra, ir Dievs. Man tas ir gabaliņš maizes, lai cik skaistā traukā tas atrastos.

Mūks nepacietīgi nopūtās un izslējās, izstaipīdams muguru.

-    Ejot naktī uz kapelu, esmu ievērojis, ka jūsu vīrs slikti guļ, viņš sacīja. Tātad arī jūs. Ja jau jūs tāpat neguļat, es aicinu jūs nākt man līdzi. Pavadiet kopā ar mani kapelā vienu stundu.

Es, acis samiegusi, viņu noskatīju.

-    Kāpēc?

Viņš paraustīja plecus.

-    Un kāpēc gan ne?

Pamosties, lai dotos uz norunāto tikšanos ar Anselmu, man nebija grūti galvenokārt tāpēc, ka es nebiju gājusi gulēt. Tāpat arī Džeimijs. Kad pabāzu gaiteni galvu, es redzēju, ka pavērto durvju spraugā no Džeimija istabas spīd nevienmērīga sveces gaisma, un dzirdēju, ka laiku pa laikam tiek pāršķirta lapa vai atskan kluss vaids, kad viņš maina pozu.

Nespēdama gulēt, es nemaz nepūlējos izģērbties un tādēļ biju ga­tava, kad kluss klauvējiens pie manām durvīm vēstīja par tēva Anselma ierašanos.

Klosteris grima klusumā, kāds naktī iestājas visās lielās sabiedris­kās vietās; dienas rosības straujais pulss bija rimies, bet sirdspuksti turpinājās, lēnāk, klusāk, bet nebeidzami. Kāds vienmēr ir nomodā, klusiņām staigā pa gaiteņiem, sargājot, neļaujot dzīvei apstāties. Un tagad bija mana kārta piebiedroties šai sardzei.

Kapelā bija tumšs, dega tikai sarkana svētnīcas lampiņa un dažas dzidri baltas aizlūguma sveces, liesmas.svēto relikviju apēnoto šķirstu priekšā nekustīgajā gaisā tiecās taisni augšup.

Sekoju Anselmam pa centrālo eju, un, kad viņš noslīga ceļos, es darīju tāpat. Tuvāk altārim, noliektu galvu, uz ceļiem stāvēja brāļa Bartolomeja trauslais stāvs. Viņš nepagriezās, kad pie ieejas atskanēja mūsu klusie soļi, bet palika nekustīgs, noliecies pielūgsmē.

Pašu Sakramentu gandrīz aizēnoja tā trauka brīnišķīgais skaistums. Uz altāra stāvēja milzīga, vairāk nekā pēdu diametrā monstrance zelta saules staru vainags -, sargādama pieticīgo maizes kumosiņu vidū.

Juzdamās mazliet neveikli, es apsēdos vietā, kur Anselms man norādīja, netālu no kapelas priekšējās daļas. Greznie, ar izgrebtiem eņģeļiem, ziediem un dēmoniem rotātie sēdekļi bija atvāžami no koka paneļiem, lai varētu pa eju ērti staigāt. Dzirdēju, ka man aiz muguras nočīkst atlocītais sēdeklis, kad Anselms apsēdās.

-     Bet ko darīt man? Kad tuvojāmies kapelai, es biju jautājusi Anselmam, cieņā pret nakti un klusumu pazeminājusi balsi.

-     Neko, ma chиre, viņš bija vienkārši atbildējis. Tikai esiet.

Tā es apsēdos, klausījos savā elpā un klusās telpas sīkajos trokšņos, tajās nedzirdamajās skaņās, kuras parasti nomāc citi trokšņi. Akmens nosēšanās, koka čīkstēšana. Sīko, nenodzēšamo liesmu sīkšana. Kādas mazas radībiņas, kas no savas aliņas ieklīdusi majestātiskuma māj­vietā, vieglie solīši.

Anselmam taisnība te bija mierīgi. Kaut arī mani māca nogurums un raizes par Džeimiju, es jutu, ka pamazām atslābinos, saspringtais prāts lēnām atlaižas kā nospriegota pulksteņa atspere. Savādi, bet, par spīti vēlajai stundai un pēdējo dienu un nedēļu raizēm, man nemaz nenāca miegs.

Galu galā, es domāju, kas mūžības priekšā ir dienas un nedēļas? Un tieši to jau tas nozīmēja Anselmam, Bartolomejam, Ambrozijām un visiem mūkiem līdz pat varenajam abatam Aleksandram.

Zināmā mērā šī bija mierinoša doma: ja laika bija atliku likām, tad šībrīža notikumi nešķita nemaz tik nozīmīgi. Varbūt es spēju saskatīt, kā var apstāties un meklēt atelpu domās par bezgalīgo Būtni, lai ko katrs ar to saprata.

Vienmērīgā sarkanās altāra lampiņas gaisma atspīdēja gludajā zeltā. Balto sveču liesmas pie Svētā Džailza un Svētās Dievmātes statu­jām laiku pa laikam noraustījās un uzsprikstēja, kad daktī gadījās kāds mezgliņš, vaskā patvēries gaisa burbulis vai mitruma piliens. Bet sar­kanā lampiņa dega rāmi, bez viļņošanās, kas traucētu gaismas plūsmu.

Un, ja pastāvēja mūžība vai tikai ideja par to, tad varbūt Anselmam taisnība: viss ir iespējams. Un mīlestība? Man radās jautājums. Es biju mīlējusi Frenku un joprojām mīlēju. Tāpat es mīlēju Džeimiju, vairāk par savu dzīvību. Bet, laika un miesas ierobežota, es nevarēju paturēt abus. Bet varbūt aiz tās robežas tas ir iespējams? Vai bija tāda vieta, kur laiks vairs neeksistē vai kur tas apstājies? Anselms domāja, ka ir. Vieta, kur viss ir iespējams. Un nekas nav vajadzīgs.

Un vai tur bija mīlestība? Vai ārpus miesas un laika robežām mīles­tība ir iespējama? Vai tā ir vajadzīga?

Likās, ka manas domas ierunājas tēvoča Lema balsī. Mana ģimene un viss, ko es bērnībā zināju par mīlestību. Vīrietis, kurš nekad nebija ar mani runājis par mīlestību, jo tas nebija nepieciešams, to, ka viņš mani mīl, es zināju tikpat droši kā to, ka esmu dzīva. Jo tur, kur ir mīlestība, runāšana ir lieka. Tā ir. Tā nemirst. Un ar to pietiek.

Nemaz nemanīju, kā aizrit laiks, un es satrūkos, kad man priekšā pēkšņi nostājās tēvs Anselms, ienākot pa durvīm netālu no altāra. Viņš taču sēdēja man aiz muguras? Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viens no jaunajiem mūkiem, kura vārdu es nezināju, netālu no ieejas bija nometies ceļos. Anselms zemu paklanījās altāra priekšā, tad ar galvu pamāja uz durvīm.

-    Jūs bijāt izgājis? es jautāju, kad iznācām no kapelas. Bet man likās, ka jūs nedrīkstat atstāt… ē… Sakramentu vienu?

Viņš rāmi pasmaidīja.

-     Es jau to nedarīju, ma chиre. Tur bijāt jūs.

Apspiedu vēlēšanos iebilst, ka es neskaitos. Galu galā droši vien nebija tāda amata kā sertificētais dievlūdzējs. Tev tikai jābūt cilvēkam, un tas, cerams, joprojām biju, lai arī dažkārt par to aizmirsu.

Džeimija istabā vēl dega svece, kad gāju garām durvīm, un sadzir­dēju lapu šķiršanu. Es būtu apstājusies, bet tēvs Anselms gāja tālāk, lai pavadītu mani lidz istabas durvīm. Novēlēju viņam labu nakti un pateicos par aicinājumu apmeklēt kapelu.

-    Tas sniedza… atvieglojumu, es teicu, meklējot pareizo vārdu.

Viņš, mani vērodams, pamāja ar galvu.

-    Jā, kundze. Tā ir. Es pagriezos, lai ietu istabā, kad viņš sacīja: Es teicu, ka Svētais Sakraments nebija viens, jo jūs sēdējāt kapelā. Bet kā ar jums, ma chиre? Vai jūs bijāt viena?

Es apstājos un, pirms atbildēju, mirkli skatījos uz jautātāju.

-     Nē, es sacīju. Nebiju.

NO rīta, kā parasts, devos apciemot Džeimiju, cerot, ka viņam būs izdevies brokastīs kaut ko ieēst. Līdz viņa istabai bija atlikuši daži soļi, kad no ailas sienā izslīdēja Mērtegs un aizsprostoja man ceļu.

-    Kas ir? es diezgan skarbi noprasīju. Kas noticis? Man sāka straujāk sisties sirds un pēkšņi nosvīda plaukstas.

Laikam jau bailes bija acīm redzamas, jo Mērtegs mierinoši papu­rināja galvu.

-    Nē, Džeimijam nekas nekaiš. Viņš paraustīja plecus. Cik nu labi viņš tagad jūtas. Viegli satvēris manu elkoni, Mērtegs apgrieza mani un veda atpakaļ. Satriekta aptvēru, ka šī laikam ir pirmā reize, kad viņš ar nolūku man pieskāries; vīriņa roka uz mana elkoņa bija viegla un spēcīga kā pelikāna spārns.

-    Kas viņam vainas? es uztraucos. Mērtega grumbainā seja, kā pa­rasti, palika noslēpumaina, bet krunkainie plakstiņi kaktiņos noraustījās.

-     Šobrīd Džeimijs negrib tevi redzēt, viņš sacīja.

Es sastingu uz vietas un izrāvu roku no Mērtega tvēriena.

-     Kāpēc? es noprasīju.

Mērtegs vilcinājās, it kā rūpīgi meklēdams vārdus.

-    Nu, redz… šis sadomājis, ka būs labāk, ja tu viņu atstāsti te un dosies atpakaļ uz Skotiju. Viņš…

Teikuma beigas es nedzirdēju, jo pagrūdu viņu malā.

Man aiz muguras klusi nobūkšķēja smagās durvis. Džeimijs gulēja uz vēdera un snauduļoja. Sega bija nostumta sāņus, un mugurā viņam bija tikai novica īsais krekls; ogļu panna istabas stūrī izplatīja patīkamu siltumu, kaut arī mazliet piedūmoja istabu.

Džeimijs stipri sarāvās no mana pieskāriena. Pēc gulēšanas mazliet aizmiglotās acis bija dziļi iegrimušas un sejā redzamas murgaino sapņu atstātās pēdas. Saņēmu abās rokās viņa plaukstu, bet viņš to izrāva. Gandrīz vai izmisumā viņš aizvēra acis un paslēpa seju spilvenā.

Cenšoties ārēji neizrādīt savu satraukumu, es klusiņām pievilku pie gultas ķebli un apsēdos viņam pie galvas.

-     Es tev nepieskaršos, solīju, bet tev ar mani jārunā. Es gai­dīju vairākas minūtes, kamēr viņš nekustīgi gulēja, plecus aizsargājo­ties savilcis uz augšu. Beidzot viņš nopūtās un piecēlās sēdus, lēnām un ar pūlēm, nolaižot kājas pāri gultas malai.

-    Jā, viņš vienaldzīgi, uz mani neskatoties, atbildēja, jā, laikam jau vajadzēs. Patiesībā vajadzēja jau agrāk… bet es biju tik gļēvs, lai cerētu, ka nevajadzēs. Džeimija balss skanēja rūgti, un viņš turēja galvu noliektu, ar rokām viegli saņēmis ceļgalus. Nekad neesmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet tā tomēr ir. Man vajadzēja panākt, lai Rendels mani nogalina, bet es to neizdarīju. Man nav jēgas dzīvot, bet es nebiju gana drosmīgs, lai nomirtu. Balss kļuva klusāka, un, kad viņš turpināja, gandrīz nevarēju viņu sadzirdēt. Un es zināju, ka man vēl vienu reizi vajadzēs tikties ar tevi… pateikt tev… bet… Klēra, mana mīļā… ak, mīļā.

Džeimijs paņēma no gultas spilvenu un apskāva to, it kā aizsargā­joties, it kā meklējot pie tā mierinājumu, ko nevarēja saņemt no manis. Uz mirkli piespieda tam pieri, lai sakopotu spēkus.

-    Kad tu mani atstāji Ventvērtas cietumā, Klēra, viņš neskanīgi ierunājās, galvu joprojām noliecis, es klausījos, kā, uz grīdas flīzēm klaudzot, attālinās tavi soļi, un teicu sev tagad es domāšu par viņu. Es atceros viņu viņas ādu zem saviem pirkstiem, matu smaržu un lūpu pieskārienu savām lūpām. Es domāšu par viņu, līdz tās durvis atkal atvērsies. Un es domāšu par viņu rīt, kad stāvēšu pie karāta­vām, lai pēdējā brīdī nezaudētu drosmi. Starp to brīdi, kad atvērsies durvis un kad iziešu no šejienes pretī nāvei… lielās plaukstas uz mirkli sažņaudzās un atlaidās, …es vispār nedomāšu, viņš klusi pa­beidza.

Mazajā kazemātu istabiņā Džeimijs bija aizvēris acis un gaidija. Kamēr sēdēja nekustīgi, sāpes nebija tik stipras, bet viņš zināja, ka drīz kļūs sliktāk. Viņš baidījās no sāpēm, tomēr bieži bija ar tām ticis galā. Džeimijs zināja to un arī vēl to, ka parasti sāpēm pretī liek apņemšanos izturēt, lolojot tikai vienu cerību, ka spēki neizsīks pārāk ātri. Tagad apziņa par vardarbību izraisīja tikai nelielu riebumu. Izmisums zināmā mērā bija anestezējošs līdzeklis.

Istabā nebija logu, tāpēc Džeimijam nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis. Uz kazemātiem viņu atveda vēlā pēcpusdienā, bet uz viņa laika izjūtu nevarēja droši paļauties. Cik stundu vēl atlicis līdz rītausmai? Sešas, astoņas, desmit? Līdz visam pienāks gals. Ar rūgtu izsmieklu Džeimijs nosprieda, ka Rendels viņam izdarījis vismaz vienu pakalpojumu viņš gaidīja nāvi.

Kad durvis atvērās, viņš bija pacēlis galvu, gaidot… ko? Tur stā­vēja tikai vīrietis, trauslu ķermeņa uzbūvi, glīts un mazliet nekārtīgs, saplēstā linu kreklā, izspūrušiem matiem, viņš atspiedās ar muguru pret durvīm un vēroja Džeimiju.

Pēc brīža, neko nesakot, Rendels bija pārnācis pāri istabai un nostā­jies Džeimijam blakus. Viņš pieskārās gūsteknim pie kakla, tad pielie­cās un atbrīvoja pienagloto roku, izraujot naglu, tajā brīdī Džeimijs gandrīz paģība. Viņam priekšā tika nolikta glāze ar brendiju, stingra roka pacēla uz augšu viņa galvu un palīdzēja iedzert.

-    Tad Rendels saņēma plaukstās manu seju un nolaizīja man no lūpām brendija lāses. Es gribēju atrauties, bet biju devis solījumu, tāpēc nekustējos.

Rendels bija mirkli turējis Džeimija galvu, kaut ko meklēdams viņa acīs, tad palaidis vaļā un apsēdies uz galda viņam blakus.

-    Viņš tur nosēdēja diezgan ilgi, neko neteica, tikai šūpoja vienu kāju. Man nebija ne jausmas, ko viņš grib, un nebija ari noskaņojuma minēt. Biju noguris, un mazliet šķebināja no sāpēm plaukstā. Tāpēc pēc laiciņa es noliku galvu uz rokām un novērsu seju. Džeimijs smagi nopūtās.

-    Pēc brīža jutu, ka viņš uzliek man uz galvas roku, bet es nekus­tējos. Viņš noglāstīja man matus, ļoti maigi, tad vēl un vēlreiz. Apkārt klusums, dzirdama tikai milzeņa smagā elpa un uguns sprakšķi ogļu pannā, un es padomāju… laikam jau biju uz bridi iesnaudies.