Andreass Ešbahs

Jēzus video

Kopš brīža, kad viņš saprata, ka varētu kļūt slavens, viņš tos gaidīja. Tas, ka tic ieradīsies tik ātri, viņu izbrīnīja, taču nepārsteidza.

Sākumā tur bija tikai putekļu mākonis, prom tālumā. Viņš sajuta to it kā ar acs kaktiņu, tad paskatījās augšup un prātoja, vai tikai tas nav viņa gaidās saspringto nervu izspēlēts joks. Laikam gan. Šādus putekļu māko­ņus sacēla braucēji, kad devās pa akmeņaino ceļu, kas stiepās aptuveni jūdzi uz dienvidrietumiem no nometnes. Tas noteikti atkal bija kāds kravas auto, kam jānokļūst līdz tuvējam ciemam. Laikam gan tas neko nenozīmēja. Vismaz nc to, ko viņš gaidīja.

Viņš atkal pievērsās tiem pāris kvadrātcentimetriem zemes, ko jau stundu apstrādāja ar saru otiņu. Saule karsēja. Bija jūnijs, un jau rīta ag­rumā termometra stabiņš pakāpās līdz divdesmit astoņiem grādiem un augstāk. Pēc tam neviens vairs neuzdrošinājās skatīties uz termometru. Jau vairākas nedēļas nebija lijis, kas darbam, protams, nāca par labu, taču zemes virskārta bija pārvērtusies smalkos, pretīgos putekļos, ko mazākā vēja pūsma pacēla gaisā, un viņi tos elpoja, ēda, nesa sev līdzi teltīs un saliekamajās gultās un netiks no tiem vaļā līdz pat izrakumu darbu bei­gām. Sajaukušies ar sviedriem, putekļi veidoja plānu, glumu slāni, pret kuru trūcīgi pilošā nometnes duša bija bezspēcīga.

Jā, viņam bija jāatzīst, ka viņš gaidīja. Kaut kas viņā nepacietībā dre­bēja. Viņš strādāja tikai tādēļ, lai novirzītu domas. Monēta, kuru viņš nupat bija atsedzis, kailām rokām kādā daudzsološā vietā saudzīgi attī­rot augsni, bija ebreju kara laika šekelis, vērtīga kalta sudraba monēta, uz kuras attēlots zieds ar trim ziedkausiem, un gar tās malu stiepās uzraksts senebreju valodā. Ar otiņu viņš monētu bija attīrījis tiktāl, ka to varēja nofotografēt un reģistrēt izrakumu grāmatā. Parasti gan šāds atradums viņu būtu ielīksmojis. Tikai pavisam neilgi romiešu varas laikā ebreji kala sudraba monētas ar augstu vērtību — tas bija ebreju sacelšanās laikā, kas sākās 66. gadā un ko 70. gadā apspieda romiešu karaspēks. Toreiz tika sagrauts Lielais Templis un sākās ebreju izraidīšana. Šī mo­nēta bija vēl viena liecība, kas norādīja precīzu datējumu kapavietām, kurās tika veikti izrakumi.

Taču domās viņš bija kur citur. Viņš domāja par atradumu, ko uzgāja vakar. To ncatraka viņš pats — uz tā bija uzdūries viens no palīgiem, jauns students no Savienotajām Valstīm —, taču viņš vienīgais saprata tā nozīmi. To iedomājoties, viņam pārskrēja šermuļi. Līdz šim vēl nekad arheologi nebija atraduši kaut ko tik satraucošu — priekšmetu, kas bur­tiski varēja satricināt civilizācijas pamatus.

Putekļu mākonis tuvojās, šķērsoja sānceļu un tā vietā, lai slīdētu tālāk uz ciemu, pagriezās nometnes virzienā. Čārlzs Vilfords-Smits nolika otu 11/ atvērtās izrakumu grāmatas, starp kuras lapām šņirkstēja smiltis, un piecēlās.

Apkārtējā ainava arvien viņu mulsināja. Visapkārt skopos viļņos ple­tās vienmuļi, garlaicīgi lauki, tikai sausi stiebri vietām auga lielāku akmeņu paēnā. Tie līdzenumu iekrāsoja vismaz zaļganā mirdzumā, taču pie hori­zonta tas kļuva pelēks kā senais pakalns, no kura sākotnējā augstuma kārtu pa kārtai bija aiznesis vējš, kas šeit pūtis gadsimtiem ilgi un pūta vēl joprojām. Un tik un tā nebija plašuma sajūtas. Gluži otrādi — šķita, ka esi zem lupas. Šķita, ka jūti šeit kopā sapludušo lielo kulturu vēsturi. Katrs akmens, katrs kroplīgais, izkaltušais puduris jautās pilns atmiņu par asiņainiem notikumiem un nežēlīgu vajāšanu, kā tālas atbalsis no kalniem vēl šķita dzirdamas Bībeles praviešu balsis, un pārņēma sajūta, itin kā neskaitāmas dedzīgas lūgšanas kā radioaktīvais starojums caur­strāvotu ķermeni.

Domīgs viņš noņēma platmali, ko strādājot arvien turēja galvā, lai pasargātu sevi no svelmes. Negribot šī platmaļu cepure viņam bija kļu­vusi par firmas zīmi, un gadi uz tās bija atstājuši savas pēdas. Viņš izvilka kabatlakatu, kas reiz bija bijis balts, noslaucīja tajā pieri, tad pārvilka pāri galvvidum, no kura sirmie mati jau gadu desmitiem kāpās atpakaļ.

"Šimon," viņš pusbalsī ierunājās.

No tuvējās izrakumu bedres parādījās aptuveni piecdesmit gadu veca vīrieša galva ar tumšiem, sprogainiem matiem un spēcīgiem bārdas ru­gājiem klātu apaļu pusmēness seju. Viņa acīs bija izklaidīgs mirdzums. Vēl tikko tās bija skatījušās divtūkstoš gadu senā pagātnē un nu tikai ar pūlēm atguva spēju skatīt tagadni.

"Kas ir?"

Vilfords-Smits norādīja uz putekļu mākoni, kas tuvojās. "Mums būs ciemiņi." Nu jau varēja pazīt automašīnu, slaidu, tumšu limuzīnu, kas noteikti nebija domāts šādiem grantsceļiem. Saule dejoja mirdzošajā hromā ap tonētajiem stikliem, kad auto atkal iebrauca kādā no neskaitā­majām ceļa bedrēm, šūpodamies kā piekrastes apsardzes kuģis jūras viļņos.

"Ciemiņi?" Simons lēni izslējās un skatījās uz braucējiem tālumā. "Kas tie varētu būt?"

"Augsti ciemiņi."

"Vai kāds no valdības?"

"Domāju, vēl augstāki." Viņš uzlika platmali galvā un iebāza kabatlakatu atpakaļ kabatā. "Mūsu naudas devējs."

"Ak!" Simons Bārlevs paskatījās uz Čārlzu. Jau gandrīz divdesmit gadu viņi strādāja kopā. "Četrpadsmitais apgabals, vai ne tā? To viņš grib apskatīt. Un kas būs ar mums? Vai tu ilgi vēl turēsi noslēpumā, ko tu un šis… — kā viņu sauc?"

"Fokss," Vilfords-Smits pacietīgi atbildēja. Tas, ka Simons nespēja atcerēties dzīvu personu vārdus, jau bija kļuvis par leģendu. "Stefens Fokss."

"Jā, tieši tā. Ko tu un šis Fokss esat atraduši."

"Nē, protams, ne."

"Taču tas vīrs limuzīnā to uzzinās pirms manis?"

"Jā. Bet tici man, Šimon, kad tu to zināsi, tu sapratīsi, kāpēc es tā rīkojos."

Simonu urdīja kas neizskaidrojams. Viņš uzvedās kā tiepīgs bērns.

Vilfords-Smits pavērās apkārt. Satelītu/ņēmumi viņu bija atveduši uz šo apmetni, kas bijusi apdzīvota pirms diviem tūkstošiem gadu, mūsu ēras sākumā. Pēc uzņēmumiem viņi bija noteikuši deviņpadsmit apga­balus, kuros jāveic izrakumi. Katrā apgabalā viņi strādāja pēc laukumu sistēmas, atsedzot piecus reiz piecus metrus lielus kvadrātus. Virspusē atzīmētais tīklojums tika saglabāts un starp izraktajiem kvadrātiem vei­doja metru platu krustpunktu profilu, kas ļāva izrakumu veicējam visas detaļas sadalīt noteiktā koordinātu sistēmā. Šī tradicionālā metode bija attaisnojusies visā pasaulē. Un šie kvadrāti — kaķu laipas, kā tos mēdza saukt —, kas, protams, ļāva piekļūt jebkurai izrakumu vietai, dažkārt bija kā vesela šauru tiltu sistēma pāri bezdibeņiem.

No deviņpadsmit apgabaliem vispirms tika nolemts apstrādāt piecus daudzsološākos. No pulksten sešiem vakardien viņš lika pārtraukt dar­bus četrpadsmitajā apgabalā un pielikt papildspēkus trešajā augsnes virs­kārtas atsegšanā. Virs atradumu vietas bija uzslieta liela, balta telts, ko naktīs apsargāja divi drūmi, ar automātiem bruņoti jauni vīrieši. Šie puiši bija no Telavivas drošības dienesta, un pēc viņa zvana nepagāja ne pāris stundu, kad tic ieradās kopā ar augsto personu, kas, iespējams, ta­gad sēdēja melnajā limuzīnā.

Protams, viņi baumoja. Viņš dzirdēja tos runājam, kad gāja starp izra­kumu bedrēm. Lielākā daļa strādnieku bija volonticri, brīvprātīgi jauni palīgspēki no visas pasaules, ko viņiem atsūtījusi Israel A ntiquities Autho­rity leruzalcmc. Par smiekla naudu un iespēju izjust piedzīvojumu garšu viņi bija piekrituši katru dienu agri celties un visu dienu stiept ar zemi un akmeņiem pilnus grozus. Nu tic viņu slepus vēroja, mēģinot saprast, kas šeit patiesībā notiek.

"Varbūt būs labāk, ja mēs šodien darbu beigsim," viņš pusbalsī no­teica. "Ļaudīm jāatpūšas."

Šimons lūkojās neizpratnē. "Beigsim? Bet vēl taču nav pat trīs!"

"Es zinu."

"Ko tas nozīmē? Ir tik daudz darba. Mēs tikko esam sākuši jauno apgabalu un…"

Viņa balsī ieskanējās nepacietīgs tonis. "Simon, tie ir tikai jauni ļau­dis, inteliģenti, pārpilni enerģijas, kas gandrīz vai plīst no ziņkāres.

Man ir vienalga, ko tu par to domā, taču neviens no viņiem šovakar netuvosies četrpadsmitajam apgabalam, alrightV

Simons viņu ilgi vēroja, un kā arvien starp viņiem iestājās tā dīvainā savstarpējā sapratne, ko viņi abi izjuta gandrīz vai kā maģisku. "Alright," viņš noteica. Tas skanēja kā solījums. Tas bija solījums.

Viņš nopūtās un ar pūlēm izkāpa no izrakumu bedres uz šaurās lai­pas. Viņi visi jau tur stāvēja, pie trešā apgabala. Vairākumā jauni vīrieši, to vidū tikai dažas sievietes, kas nevarēja sūdzēties par jauno kolēģu uzmanības trūkumu. Visi skatījās te uz melno auto, kas tagad ripoja uz stāvvietas pusi, te uz viņu. Viņš skaidri juta skatienus uz savas ādas, kad nosvērtā gaitā devās uz norobežoto laukumu, kurā stāvēja automašī­nas. Viņš vismaz cerēja, ka izskatās nosvērts un nevis vārgs. Kopš dienas, kad pārkāpa septiņdesmit gadu slieksni, viņš arvien domāja par sava tēva žēlabām, kurš pēdējos septiņpadsmit no savas dzīves astoņdesmit sep­tiņiem gadiem nevienu dienu neļāva ģimenei šaubīties par, kā viņš pats mēdza teikt, sava ķermeņa progresējošo sabrukumu.

Melnā automašīna bija apstājusies. Dzeltena numura zīme, tātad no Izraēlas. Kur gan Izraēlā varēja ņemt šādu auto? Viņš atkal bija spiests brīnīties, ko gan visu nevarēja dabūt gatavu par naudu.

Domājams, viņi gaidīja patīkamos klimatiskos apstākļos. Kad viņš sa­sniedza automašīnu, izkāpa šoferis, milzīga auguma vīrs platiem ple­ciem, militāri īsi apcirptiem matiem, armijas formai līdzīgā apģērbā, ar revolveri padusē. Iespējams, viņš bija miesassargs un tikai piestrādāja par šoferi, jo veids, kā viņš atvēra mašīnas durvis, šķita neveikls un iestudēts.

Vīrs, kurŠ izkāpa pa limuzīna aizmugurējām durvīm, ne tikai bija ba­gāts un varens, viņš tāds ari izskatījās. Nevainojami piegulošais tumšzilais uzvalks, kas viņam bija mugurā, šeit izskatītos pilnīgi nevietā, ja vien tā valkātājs būtu kāds cits. Taču Džons Kauns, Pasaules firmu konsorcija pārvaldnieks, ko nespēja ierobežot neviena muita, bija pieradis, ka visi piemērojas viņam un ne otrādi. Tas pat šķita atbilstoši tuksneša ainavai, arheoloģiskajiem izrakumiem un vasaras vidus gaisa temperatūrai.

Viņi sasveicinājās, kā pieņemts, pieklājīgi. Līdz šim viņi bija tikušies tikai divreiz — pirmo reizi, kad pārrunāja izrakumu darbu finansiālā atbalsta jautājumus, un tad vēlreiz Ņujorkā, ķēniņa Zālamana laika atradumu izstādes atklāšanā. Apgalvot, ka viņi viens otru varēja paciest, būtu pārspīlēti. Drīzāk gan bija tā, ka viņi uztvēra viens otru kā nepie­ciešamo ļaunumu.

"Tad nu jūs to paveicāt," Džons Kauns ierunājās. Bija fascinējoši vērot viņa skatienu, kad tas slīdēja pāri apkārtnei, — radās iespaids, ka šīm acīm piemīt spēja burtiski pievilkt to ticībā esošo optisko informā­ciju un izskatīt apkārtni vai tukšu. Šķita, ka kalni izlieksies tām pretī vai pazudīs to krāsa — tāds bija šis skatiens. "Jūs esat atraduši ko vērtīgāku par zemsvītras piezīmi arheoloģijas leksikonā."

"Tā izskatās," Čārlzs Vilfords-Smits pamāja.

"Heinrihs Šlīmanis atrada Troju. Hovards Kārters — Tutanhamona kapu. Un Čārlzs Vilfords-Smits…" Pirmo reizi aiz varenā maskas varēja apjaust cilvēcisku aizkustinājumu. "Jāatzīst, ka es nevaru vien sagaidīt," viņš sacīja. "Visu lidojuma laiku ne par ko citu nespēju domāt."

Čārlzs Vilfords-Smits aicinoši pamāja telts virzienā, kas reiz bija piederējusi britu armijai. "Lai ari ko jūs esat iedomājies," viņš noteica, "realitāte to pārspēj."

Pirmā izrakumu darbu kampaņa bija plānota pieciem mēnešiem, un tā bija jāsāk maijā. Vadība bija autora rokās, bet par doku­mentāciju atbildību uzņēmās doktors ŠIMONS BĀRLEVS. Priekš­strādnieks— RAFIBANJAMA N1. Izrakumu lauka lielās platības dēļ laiku pa laikam tika nodarbināti simt deviņpadsmit brīvprā­tīgie palīgi.

Prof. Dr. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Telefons iezvanījās pirms vakariņām.

Pēc otrā zvana Lidija Eizenharte izsteidzās no virtuves, noslaucīja rokas priekšautā un pacēla klausuli. Tas bija telefons ar vecmodīgu ci­parnīcu un smagu, masīvu klausuli, piekārts pie sienas tumšajā gaitenī, tāpēc ikviens bija spiests sarunāties starp pakārtajiem mēteļiem un bērnu krāsainajiem gumijas zābaciņiem piebāzto apavu plauktu. Tele­fonu viņi bija mantojuši no mājas iepriekšējā īpašnieka, kurš šeit mita četrdesmit gadus, un bija nolēmuši to paturēt. "Eizenharts?"

Klausules otrā galā atskanēja skanīga balss, kas runāja tekošā vācu va­lodā ar skaidru amerikāņu akcentu. "Šeit runā Sjūzena Millere no Džona Kauna biroja. Vai es varētu runāt ar Pēteru Eizcnharta kungu?" "Acumirkli, es viņu pasaukšu. Jūs zvanāt no ārzemēm?" "Jā, no Ņujorkas."

Lidija aizkustināta pamāja sev garderobes spogulī. Viņas vīram zva­nīja daudzi, bet šis bija kas jauns. "Es pasteigšos."

Viņa nolika klausuli malā, piesteidzās pie trepēm uz otro stāvu un uzskrēja dažus pakāpienus augšup.

"Pēter?"

"Jā!?" atskanēja aiz darbistabas durvīm.

"Tev zvana!" Un skaļāk: "No Ņujorkas!"

Ir vārdi, kuriem piemīt burvju spēks. Vārds Ņujorka bija no tiem. Rakst­niekam Ņujorka bija tas pats, kas aktierim Holivuda, — pasaules centrs, mākslas Olimps, iekārotā, apbrīnotā, biedējošā, nicinātā vieta, vienīgā vieta, kurā karjera varēja sasniegt savu augstāko lidojumu.

Ņujorka! Tas varēja nozīmēt vienīgi Doubleday. Vai Random House. Varbūt Simon&Schuster. Vai Alfred Knopf. Iespējams, Time Warner… Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka ilgi gaidītā autortiesību pārdošanas lieta par viņa grāmatu tulkošanu Savienotajās Valstīs ir nokārtojusies…

Tagad tikai nezaudēt galvu. Pēters Eizenharts pārlaida skatienu lie­lajai ietinamā papīra loksnei pie sienas aiz rakstāmgalda. Tā bija kā no­sēta ar dažādām bultiņām, dīvainiem simboliem, nosaukumiem, krustu šķērsu sarakstītām piezīmēm, pielīmētām zīmītēm un fotogrāfijām no žurnāliem. Šis uzmetums, trīs reiz pusotru metru liels, ir kā mākslas darbs, viņš reiz bija domājis. Tagad viņš domāja tikai vienu: Ņujorka!

"Es nāku!"

Viņš bija bez elpas, kad sasniedza telefonu, un nu domāja, vai tas ir labi vai slikti. Lidija satraukta stāvēja virtuves durvīs, no kuras nāca bazi­lika, etiķa un svaigi grieztu gurķu smarža, un klausījās.

"Pēters Eizenharts," viņš atsaucās, vērodams sevi spogulī. Lai gan viņa dzīvesveids galvenokārt bija sēdošs, viņš vēl arvien bija samērā slaids, tikai māti bija kļuvuši uztraucoši plāni. Kā tas izskatīsies uz amerikāņu grāmatas vāka?

"Labdien, Eizenharta kungs," viņš patiesi izdzirdēja amerikānie­tes balsi, kura runāja pārsteidzoši labā vācu valodā. "Mans vārds ir Sjūzcna Millerc, esmu Džona Kauna sekretāre. Vii šis vārds jums ko izsaka?"

Kauns? Džons Kauns? Viņš samulsa. Cerams, tas nebija kāds, kura vārda nezināšana nozīmēja sakāvi. "Godīgi sakot, ne. Vai man vajadzētu to zipāt?"

"Misters Kauns ir Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Tā ir holdinga kompānija, kurai pieder arī televīzijas sabiedrība N.E. W., News and Entertainment Worldwide…"

"CNNkonkurents?" nākamajā brīdī viņš sev gandrīz vai iekoda mēlē par šo piebildi.

"Hmmh, jā. Mēs strādājam, lai būtu labākie."

Patiešām nelāgi. "Jauki," Eizenharts mehāniski novilka.

"Starp citu," balss turpināja, "pie Kaun Enterprises pieder arī vācu izdevniecība, kas publicē jūsu romānus…"

"Ak," Eizenharts bija pārsteigts. To viņš nezināja. Savādi.

"Misters Kauns liek jums pateikt, ka viņš ļoti lepojas ar iespēju pub­licēt jūsu darbus. Viņš liek jums jautāt, vai būtu iespējams jūs nolīgt uz dažām dienām."

"Nolīgt?" Pētera Eizenharta jautājums skanēja kā atbalss. "Jūs do­mājat, uz dažiem lasījumiem? Uz literārajiem sarīkojumiem?" Tas jau bija tikpat labi kā autortiesību pārdošana. To gan viņš tagad neizsakāmi vēlētos: aizceļot uz pāris dienām uz Ameriku, būt par aplidotu ciemiņu multimiljonāra īpašumos, par literārā vakara centrālo personu kādā no leģendārajiem ekskluzīvajiem Ņujorkas klubiem un atrasties to seno nau­das aristokrātu piederīgo ielenkumā, kuri lepojas ar to, ka vēl mazliet saprot vāciski…

"Literārie sarīkojumi tie gluži vis nebūs," balss klausules otrā galā viņu piesardzīgi izlaboja. "Misters Kauns vēlas nolīgt jūsu science fiction prātu. Jūsu rakstnieka fantāziju."

"Manu rakstnieka fantāziju? Un kam gan viņam tā vajadzīga?"

"To es nezinu. Esmu pilnvarota jums piedāvāt divtūkstoš dolāru lielu honorāru dienā un, protams, apmaksāt visus izdevumus."

Pēters Eizenharts lielām acīm paskatījās sievā, un viņa tikpat izbrī­nīta uzlūkoja vīru. "Divtūkstoš dolāru dienā?" Kāds tagad ir dolāra kurss? "Un cik dienas doktoram Kaunam ir padomā?"

"Vismaz viena nedēļa, iespējams, vairāk. Un jums vajadzētu ieras­ties rīt."

"Jau rīt?"

"Jā. Tāds ir nosacījums."

Sākumā Lidija tikai satraukti elpoja, taču nu viņa pacēla gaisā abu roku īkšķus. Šī nauda gan viņiem labi noderētu. Kāds sen apsolīts avanss ne­tika un netika samaksāts, un kāds no žurnāliem, kuram Eizenharts naudas dēļ šad tad rakstīja, nupat bija noraidījis rakstu, kurā viņš bija ieguldījis sasodīti daudz laika.

"Un jūs nezināt, kas man par šiem divtūkstoš dolāriem dienā būs jādara?" aizdomu pilns Peters Eizenharts vēlreiz mēģināja ko uzzināt.

"Nē, diemžēl ne. Bet mūsu vienošanās, kas jūsu piekrišanas gadījumā man jāaizsūta pa faksu, ir mūsu formālais līgums ar padomniekiem. Pieļauju, ka viņš vēlas ar jums konsultēties kādā lietā."

Pēters Eizenharts dziļi ieelpoja, vēlreiz apmainījās skatieniem ar sievu, kas nu viņam iedrošinoši pamāja. Un, jā, patiešām viņu pārņēma kāre pēc piedzīvojumiem. Kāpēc gan ne? Atkal reiz bija iespēja doties pasaulē, atstāt uz kādu brīdi sievu un bērnus… "Labi, es piekrītu," viņš teica.

"Okay," sievietes balsī bija manāms atvieglojums. Droši vien, Eizen­harts pikti nodomāja, viņa bija jau apzvanījusi veselu sarakstu ar rakst­niekiem, no kuriem nevienam nebija laika vai patikas piedalīties, jo ar rakstīšanu viņi nopelnīja vairāk par piedāvāto padomnieka honorāru.

"Es jums rezervēšu lidmašīnas biļeti Frankfurtes lidostā," balss ro­sīgi turpināja. "Jums ir nepieciešama tikai ceļojuma pase. Jums tur jā­būt rit no rīta, vēlākais, pusdeviņos. Tieši pie El AI lodziņa. Ir svarīgi, lai jūs būtu laikus." "ElAir

"Drošības kontroles dēļ. Lidmašīna izlidos desmitos, un, ja jūs pie lodziņa būsiet pēc astoņiem trīsdesmit, jūs nevarēsiet lidot līdzi."

Eizenharts vēl arvien brīnījās. "Vai jūs tikko teicāt El AIV

"Ai!" viņa izsaucās. Šoreiz viņa izklausījās patiešām samulsusi. "I'm very sorry. Aizmirsu jums pateikt, ka misters Kauns patlaban atrodas Izraēlā. Viņš vēlas, lai jūs dotos turp."

Turpmāk salīdz, izrakumu laukumu, att. 1.3 un krustpunktu, att. 1.4 a-splānu, kā arī būvpalieku plānu (att. 1.5). Kopumā, pamatojoties uz 1.2 nod. pieminētajiem satelītuzņēmumiem (skat. C.3 pielikumu), tika noteikti deviņpadsmit izrakumu apgabali, no kuriem pirmajai izrakumu darbu kampaņai tika izvēlēti pieci daudzsološākie, proti, 14., 9., 2., 7. un 16. (minēti plā­notajā secībā). Kā jau minēts, 14. apgabalā darbi tika priekšlai­kus pārtraukti par labu 3. apgabalam (skat. nod. II. 1).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Tas viss izskatījās pēc nopietnas lietas. Drīzāk pēc karaspēka ienākša­nas nekā pēc apmeklējuma. Patlaban no piekabes blakus četrpadsmitajam apgabalam tika novietots jau trešais no pieciem slaidajiem, sudrabota­jiem vagoniem, un gandrīz vai vienādos, uniformām līdzīgos tērpos ģērbušos palīgu skaits auga ik stundu. Daži no viņiem ap laukumu, uz kura stāvēja vagoni, būvēja ko līdzīgu žogam. Mazliet tālāk jau bija uzstādīts strāvas agregāts — melna, stūraina kaste, kuras dūkoņa bija dzirdama jau iztālēm un no kuras šķērsām pāri laukumam uz vago­niem un uz telti virs četrpadsmitā apgabala atradnes stiepās resni strā­vas kabeļi.

"Lielai daļai no viņiem ir ieroči," ierunājās Judīte, piemiegtām acīm vērodama notiekošo.

"Mmh," Stefcns t'okss gremodams noteica. Sviestmaizes, kuras viņi saņēma pusdienu starplaikos, ar katru dienu kļuva sliktākas. Bija pienā­cis laiks parunāt ar abiem puišiem, kuri bija atbildīgi par ēdināšanu. Vai arī izdomāt, kā sevi uzturēt pašam. Varbūt kādas iespējas bija ciematā, par ko aizvien dzirdēja runājam. Tur taču jābūt kādai pārdotavai, iespē­jams, pat lielveikalam.

"Es gribētu zināt, ko tas viss nozīmē. Viņi iekārtojas. Tie taču ir dzī­vojamie vagoni, vai ne tā?"

Fokss pamāja. "Skaidrs. Tāds, kurš liek sevi vadāt apkārt tādā ma­šīnā, taču nenakšņos vienkāršā teltī."

"Jābrīnās, ka tāds te vispār pārlaiž nakti."

"Tev taisnība." Viņš pasniedzās pēc savas ūdens pudeles un noska­loja pliekanās maizes garšu ar remdenu, novadējušos ūdeni. Apšaubāma maiņa. "Starp citu, par šo vakaru — vai tic gadījumā nebūs kādi reli­ģiozi ģimenes svētki vai kas tamlīdzīgs?"

Nenovēršot acis no būvdarbiem, Judīte tikai papurināja galvu. "Ak, ko nu."

"Tad man nebūs jāliek galvā cepurīte vai jānovelk kurpes?"

"Tā kā tu neesi ebrejs, cepurīte tev taču nav jāvalkā."

"Un kā ar lūgšanām?"

"Izbeidz. Mēs vienkārši mazliet pastaigāsim pa Telavivu un tad iesim paēst. Ješua pazīst krodzinieku, un mēs dabūsim vislabākās vakariņas, tas arī viss. Es gribētu zināt, kas ir tas tips uzvalkā!"

"Viņa vārds ir Džons Kauns."

"Ko?" Beidzot Judīte uz viņu paskatījās. Lieliski. Stefenam Foksam patika, kad viņa uzlūkoja viņu ar savām degošajām, melnajām acīm. Judīte Mcneza bija Ješua Mcncza māsa, viņš strādāja par arheoloģijas asistentu Jeruzalemes Rokfellera muzejā. Ar Ješua viņš bija iepazinies internetā, un viņš bija piedāvājis Stefenam brīvprātīgā vietu šajos izra­kumos. Judīte bija šmauga kā niedre, viņai bija garas, melnas cirtas, izteiksmīgs izliekts deguns un iespaidīgs temperaments, un patiešām bija pēdējais laiks viņu ievilināt gultā. Līdz šim gan bija radies iespaids, ka viņa vēl nav pamanījusi Stefena neatlaidīgo uzmanību, un, ja tomēr bija, tad viņa lieliski prata to ignorēt.

"Džons Kauns," viņš atkārtoja. "Kaun Enterprises īpašnieks un val­des priekšsēdētājs. Svarīgākais, kas viņam pieder, ir televīzijas raidītājs N.E.\V., ar to viņš jau vairākus gadus mēģina izspiest no vietas CNN.'"

Judīte šķita ieinteresēta. "Tas izklausās pēc daudz naudas."

"Savu pirmo miljonu Kauns nopelnīja, kad viņam bija divdesmit divi gadi. Daži viņu sauc arī par Džongiz Khanu, hmm, viņa neganto darī­jumu metožu dēļ. Viņam ir četrdesmit divi gadi, un viņš ir viens no ba­gātākajiem vīriem Savienotajās Valstīs." Fokss brīdi pārdomāja, vai būtu taktiski šeit piebilst, ka viņš pats savu pirmo miljonu nopelnīja nepilnu deviņpadsmit gadu vecumā. Labāk ne. Tas varētu izklausīties pēc lielī­šanās. Protams, viņš to gribētu, taču, ja tā īsti grib palielīties, tas nedrīkst izklausīties lielīgi. "Un viņš finansē šos izrakumus."

Viņas platās acis kļuva vēl platākas. "Patiešām? Kā tu to zini?"

"Es lasu pareizās avīzes."

"Tu lasi pareizās avīzes, nu skaidrs."

Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit divus gadus vecs, bija no Mcnas Amerikas ziemeļaustrumos. Viņš bija slaids, gandrīz vai stiegrains, ne­daudz par mazu, salīdzinot ar vidējo, ko gan prata kompensēt ar staltu stāju un pašpārliecinošu izturēšanos. Brilles smalkā rāmītī viņa izskatu vērta intelektuālu. Viņa aizraušanās bija piedalīties zinātniskās pētnie­cības projektos visā pasaulē. Viņš jau bija gredzenojis putnus Islandē, Brazīlijā skaitījis skudru sugas, Āfrikā viņš bija nodarbojies ar salīdzino­šām studijām par dažādu apūdeņošanas sistēmu efektivitāti Sahāras dien­vidu malā un Montānā bija palīdzējis atrakt dinozauru kaulus.

Stefens Fokss bija jaunākais biedrs, ko jebkad savās rindās bija uzņē­musi Ņujorkas Explorer's Society, cienījama vecuma organizācija, kura kopš seniem laikiem ar naudu un palīgspēkiem bija atbalstījusi izraku­mus, ekspedīcijas uz mūžamežiem un citus pētnieciskus pasākumus visā pasaulē. Un turklāt maksājošs biedrs, tāpat kā visi citi. Tikai tāpēc viņu ņēma par pilnu, un tā viņš arī gribēja.

Vēl nekad viņš nebija baidījies īstenot savus nodomus tikai tāpēc vien, ka pēc vispārpieņemta uzskata būtu tam par jaunu. Visai agri viņš saprata, kādu lomu dzīvē spēlē nauda: nauda bija palīglīdzeklis, kas ļāva dzīvot tādu dzīvi, par kādu sapņoji. Tas, kam bija nauda, varēja darīt to, ko pats vēlējās, — kam naudas nebija, darīja to, ko gribēja citi. Tātad bija labāk, ja bija nauda.

Tā viņš agri sāka nodarboties ar datoriem, taču ne ar kāri spēlēt kā lielākā daļa datorfanātiķu, bet gan tāpēc, ka juta — ar to visvieglāk var tikt pie naudas, kas viņam savukārt ļautu dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš gribēja, — noteikti interesantu dzīvi.

Sešpadsmit gadu vecumā viņam izdevās pārliecināt kādu savas dzim­tās pilsētas uzņēmumu, kas nodarbojās ar automašīnu detaļu tirdznie­cību, ka viņš radīs tiem elektronisku pārvaldes sistēmu, kas funkcionēs labāk par to, kas viņiem bijusi līdz šim, pie tam darbosies ar tiem pa­šiem viņu tā brīža datoriem, un patiešām — pēc gada viņš saņēma čeku par summu, kas spēja iedzīt respektu pat viņa tēvam advokātam, kurš bija radis izrakstīt un saņemt apmaksātus sāpīgi augstus rēķinus.

Šī iespaidīgā pasākuma knifs bija šāds: patiesībā Stefcns Fokss bija uz­rakstījis vienīgi precīzas specifikācijas datu pārstrādes sistēmai, bet atse­višķās sastāvdaļas tika programmētas Indijā, programmētāji bija informātikas studenti, kurus viņš savervēja internetā un nevienu no viņiem nekad netika redzējis. Viss tika nokārtots datu tiklā, kas tolaik vēl bija sarežģīta lieta pat zinātājiem: viņš nosūtīja uz Indiju sīku moduļa aprakstu, attiecīgais partneris pēc tā izstrādāja atbilstošo programmu un tādā pašā veidā atsūtīja atpakaļ programmas kodu. Stefenam atlika vienīgi atsevišķās daļas apvienot kopējā sistēmā un pēc pamatīgiem funkcionalitātes testiem iein­stalēt pasūtītāja datoros, kas, par laimi, pilnīgā gatavībā jau bija viņa rīcībā.

Tas darbojās lieliski galvenokārt tāpēc, ka no indiešu partneriem sa­ņemto programmu kvalitāte bija pārāka par visu līdz šim pieredzēto. Tā teikt, nevainojama. Sarežģītākā bija šī pasākuma beigu daļa, kad no­pelnītā-nauda no Amerikas bija jāpārskaita uz Indijas bankām — pro­cedūra, ko Stefcns atkārtoja piecas reizes, jo šo programmu vēlāk pār­deva vēl piecām firmām. Ne tik vien viņš, arī viņa apakšuzņēmēji indieši šādā veidā bija kļuvuši bagāti, un lielākā daļa no viņiem šodien bija savu programmatūras izstrādes uzņēmumu īpašnieki un saņēma pasūtījumus no visas pasaules. Indiešu programmētāji daudzām rietumu firmām nu jau bija pierasta lieta.

Pēc miljona nopelnīšanas Stefens nejuta tieksmi dzīties pēc miljarda. Viņš varēja tikai mēģināt iedomāties, kas norisinājās tādā cilvēkā kā Džons Kauns, taču nespēja to saprast. Viņš gluži normāli bija beidzis skolu, tad visai maz­pazīstamā, mazā, mīlīgā universitātē studēja tautsaimniecību, brauca ar koši sarkanu poršu un laiku pa laikam pavedināja kaislīgas meitenes. Nauda viņam vairāk vai mazāk ļāva atpūsties. Viņš to bija prasmīgi ieguldījis, un peļņa, ko šī nauda nesa, sedza lielāko daļu viņa dzīvesveida izdevumu, un naudas dēļ, kā izskatījās, viņam dzīvē vairs nebūtu jāstrādā. Tādam mērķim, viņš atzina, bija vērts ziedot gandrīz divus stresa pilnus gadus.

Un vismaz reizi gadā viņš nozuda plašajā pasaulē. Kopš vien viņš bija spējīgs domāt, Stefens neieredzēja parastus ceļojumus: kaut kur braukt, lai apskatītu "apkārtni" vai "ievērojamākās vietas" — tas viņam arvien bija licies pilnīgi bezjēdzīgi. Ļautiņi, kas to darīja, parasti lielījās, ka bijuši jaukos restorānos Srilanka vai jājuši apkart piramīdām, taču, neatlaidīgi iztaujājot, izrādījās, ka pašu dzimtajā pilsētā tie zina vienīgi savu iemī­ļoto krodziņu un viņiem nav ne jausmas, ko, tāda paša snobisma dzīti, atbraukuši apskatīt cilvēki no visas pasaules, kaut vai no tās pašas Srilankas. Nē, tā ne. Stefens Fokss interesējās par pasauli, taču, ja viņš kaut kur devās, tad arī gribēja tur ko jēdzīgu darīt. Un te nu viņš nevarēja iedomāties neko fascinējošāku par piedalīšanos izrakumu darbos, zoo­loģiskās novērošanas nometnēs vai botāniskās ekspedīcijās mūžamežā. Līdzko viņš uzzināja par Explorer's Society un par iespējām kā diletantam piedalīties šādos pasākumos, viņam bija skaidrs, ko viņš vēlas.

Protams, gandrīz vienmēr tas bija smags fizisks darbs, komforta trū­kums un trula darbošanās. Nācās skaitīt tūkstošiem kāpuru, stiept des­mitiem un desmitiem grozu, kas pilni ar zemi, gruvešiem un akmeņiem, paciest moskītu dzēlienus un gulēt slapjās, smirdošās teltīs. Taču tā bija daļa no piedzīvojuma. Viņš nemaz negribēja būt zinātnieku vietā, kuri, protams, darīja sarežģītākas lietas: izvirzīja teorijas, sacerēja rakstus un deva norādījumus palīgspēkiem, bet tas nozīmētu tikai to, ka viņam būtu jāstudē kāda dabaszinātņu nozare un visu mūžu jānodarbojas ar vienu un to pašu. Tas nebija interesanti. Tas bija vienkārši garlaicīgi.

"Tu domā, viņi grib taisīt filmu par mūsu izrakumu darbiem?" Ju­dīte jautāja. No tālienes viņiem pamāja Rafi, kurš vadīja darbus trešajā apgabalā. Brokastu pauze bija galā.

"Es nezinu," Stefens atbildēja. "Maz ticams. Es neticu, ka pats val­des priekšsēdētājs ierodas tādēļ, lai uzņemtu filmu."

"Bet viņam ir kāda saistība ar atradumu. Par kuru tu nevēlies runāt."

"Ar to, es domāju, varētu sākt."

"Un kas, tu domā, ir noticis?"

"Manuprāt," teica Fokss, noņēma brilles un ar delnu pārvilka pār uzacīm, kas bija kļuvušas miklas no sviedriem, "manuprāt, ir notikusi slepkavība."

Turpmāk sekos sīkāks stratigrāfijas izvērtējums. Stratigrāfiskie elementi, tādi kā slāņi un raktuves sienas, apzīmēti ar numuriem (cipariem), būvpaliekas apzīmētas ar burtiem, un atbilstošajās vietās tie ievietoti stratijjrāfiskajā attēlojumā. Par keramikas atra­dumu stratigrāfisko iedalījumu IĪI-9 nod. skat. XII nod. Stratigrāfijas numerācija un shematiskais attēlojums pamatojas uz HARRIS publicēto metodi (HARRĪS 1979, 81—91, skat. arī FRANKEN 1984, 86—90). Atsevišķās vietās vienkāršības labad vairākus slāņus apzīmē tikai viens numurs.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

E1 AI lodziņš drošības apsvērumu dēļ atradās nomaļus no centrālās halles atsevišķā gaitenī. Pētcrs Eizenharts to sasniedza gandrīz vai pē­dējā minūtē, un nu, stāvot tikpat kā vienīgi starp cilvēkiem, kādus viņš līdz šim bija redzējis tikai vakara ziņās, viņu pārņēma neomulīga sajūta. Melnās drānās tērpušies ortodoksāli jūdi ar garām cirtām pie deniņiem stāvēja blakus šķietami aukstasinīgiem palestīniešiem, kam galvā bija pazīstamais lakats, ko populāru padarīja Jasirs Arafats. Viņi centās cits citu neievērot. Rindā gaidīja garos ģērbos un galvas lakatos kautri ietinušās sievietes un gandrīz līdzīgi tērpušies franciskāņu mūki. Starp tiem, gan ne tik uzkrītoši, pacietīgi stāvēja arī dažāda vecuma un sabiedriskā stā­vokļa vīrieši un sievietes, vecākas dāmas un kungi, gaidpilni uzlikuši galvā baltas vasaras platmales, lai arī bija agrs rīts un debesis virs Frankfurtes bija apmākušās; bāli, drukni vīrieši speķaini spīdīgos uzvalkos ar sma­giem plastikāta maisiņiem rokās klusi sarunājās, kā Eizenhartam šķita, krievu valodā. Rinda uz priekšu kustējās ļoti lēni.

"Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" jautāja liela auguma dāma no Izraē­las drošības iestādes, veltīdama viņam neuzticīgi pētošu skatienu, itin kā turētu aizdomās par krimināliem nodomiem.

"Es dodos, hmm, darba darīšanās." Kāpēc šis jautājums viņu pada­rīja tik nervozu? Trīcošiem pirkstiem viņš kabatā sataustīja faksu no Ņujorkas. "Esmu uzaicināts kā konsultants."

Viņa pamatīgi izpētīja faksu. Šeit tā nebija formalitāte, tas bija pa­tiešām nopietni. Kaut ko tādu viņš lidostā vēl nekad nebija pieredzējis. Tic drīzāk aizkavēs lidojumu, nekā pārbaudē atstās bez ievērības kādas neskaidrības, un tas acīmredzot nebija bez pamata. Eizenhartam ienāca prātā lidmašīnu nolaupīšanas gadījumi, par kuriem viņš šad tad bija dzir­dējis. Iemeslu te varēja būt daudz.

Ir nu gan viņš iekūlies, manu dieniņ! Viņa izlasīja faksu vēlreiz, visu līgumu uz četrām lapām, kas bija rakstīts angliski un sastāvēja gandrīz vienīgi no juridiskiem terminiem, nenolaižot acis no teksta, nocēla tele­fona klausuli, uzgrieza numuru un sarunājās ar kādu it kā dziļi no rīkles nākošā, jādomā, ebreju valodā. Beidzot viņa atdeva Eizenhartam faksu un pamāja, uzšņāpa uz formulāra sava paraksta līkločus un atbrīvoja viņam ceļu. "Viss kārtībā," dāma noteica un pievērsa savu neuzticības pilno skatienu nākamajam gaidītājam, uz kuru, kamēr vien tas nebūs pie­rādījis pretējo, viņa skatīsies kā uz iespējamo teroristu.

Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu? Sasodīti labs jautājums. Viņš, viduvējs rakstnieks! Par padomnieku mediju gigantam miljonāram! Ārprāts. Pa­tiešām dīvaini. Pēkšņi viņš atskārta, ka patiesais iemesls, kāpēc viņš pie­krita, bija iekavētie maksājumi par māju. Jo viņam nebija samaksājusi izdevniecība, kuras īpašnieks, kā izrādījās, bija cilvēks, kura uzdevumā viņš devās uz Izraēlu.

Viņa sēdēja tur, kur viņš to bija vēlējies redzēt, — uz viņa saliekamās gul­tas malas. Muļķīgi vienīgi, ka viņa bija apģērbusies, bet viņš puskails.

Stcfcns tikko bija iznācis no dušas. Apzīmējums "duša" te gan īsti nebija vietā — lai arī dušas galviņa ārēji iedvesa bijību, no tās atdalījās vien vārgi piloša ūdens strūkliņa. Par to nemitīgi žēlojās vai ikviens nometnes iemītnieks, jo nebija nekādas iespējas atbrīvoties no visur­esošajiem putekļiem. Taču ikviens arī zināja, ka žēloties nav nekādas jēgas, jo līdz izrakumu darbu beigām nekas nemainīsies. Pie apūdeņo­šanas ekspertiem Āfrikā Stefens gan bija apguvis kādu vienkāršu triku, kā putekļus tomēr nomazgāt, proti, lietojot sūkli, un šo zināšanu viņš no citiem nebija slēpis, taču tik un tā lielāko daļu neapmierināto arvien vēl dzirdēja sūdzamies.

"Tu esi vienīgais cilvēks no tiem, ko es pazīstu, kam arheoloģisko darbu nometnē ir līdzi žakete," Judīte sacīja.

"Man ir vēl arī daudz citu neparastu īpašību," slaukot matus un ievei­dojot tos ar rupju ķemmi, atteica Stefens. Bija tik labi apzināties sev aiz muguras darbadienu un priekšā vēl sagaidāmu patīkamu vakaru. Arī fiziskā piepūle nāca viņam par labu, tā uzturēja viņu formā un ļāva labāk sajust savu ķermeni.

Arheoloģisko darbu palīgi dzīvoja visai plašās smaga, balta buraudekla teltīs, kas šķita palikušas pāri no kāda britu armijas karagājiena uz Āfriku. Iespējams, tā arī bija. Lielākoties teltīs dzīvoja pa divi, taču Stefens bija spējis iegūt tiesības iekārtoties atsevišķā teltī, izplatot baumas, ka naktī stipri krācot un miegā mēdzot staigāt, pie tam atgriežoties nereti sajau­cot gultas. Te nu neviens nebija ar mieru riskēt. Rezultātā vietas viņam bija pietiekami, lai blakus galdam un krēslam novietotu pārskatāmu gar­derobes stieni apģērbam un lielu spoguli.

"Kaut kad taču es to uzzināšu," viņa atkārtoja jau vismaz piekto reizi. Runa vēl arvien bija par Stcfcna atradumu, kas, kā šķita, bija radījis visu šo jezgu.

"Šovakar tu to uzzināsi," Stefens teica, vilkdams kājās bikses. Judīte viņā vienaldzīgi nolūkojās. Pirms brīža viņa vienkārši bija ienākusi teltī, kad viņš tur bija stāvējis apakšbiksēs, atsēdusics uz viņa gultas malas un sākusi iztaujāt par atradumu. "Tas ir garš stāsts. Ja cs tev to tagad izstās­tīšu, man tas būs vēlreiz jāstāsta Jcšua, un tas nu man būs par daudz."

"Tu tikai gribi radīt intrigu."

"Saprotams. Ari to. Kad tavs brālis būs klāt?"

"Pēc pusstundas."

Viņā bija kaut kas skarbs. Varbūt tāpēc, ka savos divdesmit gados viņai aiz muguras bija jau divi gadi karadienestā Izraēlas armijā. Viņš ar šausmām apzinājās, ka šī garkājainā, temperamentīgā būtne prot vadīt tanku, iesaistījusies ugunskaujās ar intifada ļaudīm un nepilnā minūtē aizsietām acīm spēj salikt kopā izjauktu ložmetēju. Turpretī viņš armiju pazina tikai no filmām.

"Varbūt tomēr labāk brauksim ar manu mašīnu? Un viņu satiksim Telavivā?" Viņš pamāja uz sava mobilā telefona pusi, kas gulēja uz galda.

"Tu viņu vairs nesazvanīsi. Viņš jau stāv Jeruzalemē sastrēgumā."

"Nu labi." Stefens sakārtoja kreklu, kas bija šūts no izsmalcināti apvienotas linu, kokvilnas un mākslīgās šķiedras. Tas bija viņa mīļākais krekls un neiztrūkstoši pavadīja viņu visās ekspedīcijās. Velkot vienu pašu, tas izskatījās brīvi, bet kopā ar žaketi — eleganti, un, ja bija nepiecie­šams, to varēja izmazgāt pat aukstā ūdenī ar ziepēm, un tas atkal bija balts. Kreklu viņš bija iegādājies Ņujorkā mazā, ekskluzīvā veikalā, ko viņam bija parādījis kāds vīrs no Explorer's Society, kurš jau tuvojās astoņ­desmitiem un, līdzko vien radās izdevība, stāstīja, kā savā jaunībā apce­ļojis pasauli ar velosipēdu.

Tad viņš uzvilka žaketi. Vēl viens ilgi meklēts apģērba gabals. Žakete bija viegla, vēsināja karstumā un sildīja, kad bija auksti, bagāžā to varēja cicši sarullēt, nebaidoties, ka sagumzīsics, un pēc krāsas tā piestāvēja faktiski pie visa. Un tā, protams, nebija no lētajām. Bet tas viņam jau bija kļuvis par nerakstītu likumu — ja viņš kur devās, tad noteikti izmantoja iespēju ap­ģērbties gaumīgi un darījumu cilvēkam raksturīgi. Vienkāršajā buraudekla jūrnieku maisā viņam bija noglabātas ari dažas kaklasaites, tikai tās Ju­dīte vēl nebija redzējusi, citādi viņa būtu pasmējusies ari par tām. Taču pēc pieredzes viņš zināja, ka pašpārliecināti izturēties vislabāk palīdzēja vie­nīgi apziņa, ka esi korekti ģērbies. Ja bija darīšana ar cilvēkiem, tad kakla­saitei varēja būt tikpat izšķiroša nozīme kā revolverim, satiekoties ar tīģeri.

Judīte bija piecēlusies un piegājusi pie telts izejas. Kad viņa pabīdīja sānis brezentu, rietošā saule meta platu, siltu gaismas kūli šķērsām pāri teltij, saliekamajai gultai un cieši nomīdītajai, putekļainajai zemei uz telts grīdas. "Man šķiet, tur brauc taksometrs."

"Mmmh," noteica Stefens, siedams kurpju auklas. Kurpes gan šajā apvidū nevarēja dabūt tīras. Viņam ari vajadzētu šeit atkal ievest kār­tību; ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka zem gultas vēl arvien stāv izrakumu kaste, kuru viņš vakar bija lietojis, — plakana, taisnstūraina dzelzs skārda kaste ar paceļamu divviru vāku, kurā, strādājot izrakumu vietā, tika sa­bērta izraktā zeme, lai to vēlāk rūpīgi varētu izsijāt. Dažreiz tā tika atras­tas mazas, taču vērtīgas lietas, kas nebija pamanītas izrakumu vietā, — atsevišķi zobi, nelieli kauli vai rotas.

Taču tas viss varēja pagaidīt līdz rītam. Viņš paņēma kabatas portfeli un mobilo telefonu un pārliecinājās, vai viņam kabatā ir pietiekami daudz skaidras naudas.

"Man šķiet, ka viņi tomēr gatavojas filmēt," prātoja Judīte. "Tā taču ir kamera, vai ne?"

"Kas?" Stefens nostājās aiz Judītes, skatījās viņai pār plecu un ar baudu sajuta viņas vaiga siltumu, kas atradās nepilnu centimetru no viņējā. Viņa tik satraucoši smaržoja, bet viņš nevarēja pateikt, pēc kā.

"Tur tas, uz trijkāja. Telts priekšā."

Stefens skatījās uz priekšmetu, kas patiešām bija kamera, kādas lie­toja filmēšanā. Divi no Kauna ļaudīm patlaban mēģināja to uzskrūvēt uz stabila pamata. "Savādi," viņš noteica.

"Tic grib uzņemt filmu, es tev saku."

Stefens lēnām papurināja galvu. "To es nevaru iedomāties. Es ne­varu iedomāties, ka ierodas pats Džongiz Khans, kad runa ir tikai par to, lai uzņemtu filmu par arheoloģiskajiem izrakumiem."

Pamazām viņš sāka apšaubīt, vai maz pats saprot, kas šeit notiek. Kad viņš skatījās pāri uz četrpadsmito apgabalu, uz pieciem vakara saulē tumšsarkani liesmojošajiem dzīvojamajiem vagoniem un vīriem, kas dī­vaini neizteiksmīgām sejām, N.E. W. kombinezonos tērpušies, tur cits caur citu rosījās, viņu pēkšņi pārņēma atstumtības sajūta, itin kā viņš būtu aizraidīts prom no visa notiekošā. Tas viss tur pāri izskatījās kā filmās, kurās kāds atklāja kaut ko satriecošu — kādu citplanētieti vai pirmcilvēku —, un tad kā siseņi saradās "zinātnieki", visu norobežoja, ierīkoja aizsargžogus un nojumes un visās malās uzstādīja savus instrumentus.

Viņš mēģināja vēlreiz acu priekšā iztēloties notikušo. Vakardienu. Atradumu. Savu teoriju par to. Tagad, kad viņš par to domāja, viņam tas vairs nešķita tik pārliecinoši. Kaut kas te bija aplam. Tas, kas šobrīd notika, te gluži vienkārši neiederējās. Varbūt pat ļoti labi, ka šovakar viņš to vēlreiz varēs pārrunāt ar Judīti un viņas brāli.

Brīdī, kad viņi lidoja pāri Alpiem, blakussēdētājs viņu pazina. "Atvaino­jiet, bet jūs taču esat rakstnieks Pēters Eizenharts, vai ne?" viņš uzdeva jautājumu, kas ikvienam ne sevišķi slavenam rakstniekam bija tikpat mīļš kā savu bērnu vārdi.

Jā, Pēters Eizenharts apstiprināja, esot gan.

"Esmu lasījis dažas jūsu grāmatas," vīrs sacīja un nosauca pāris ro­mānu nosaukumu, kas abi diemžēl bija citu autoru radīti. "Man ļoti pa­tika, patiešām."

Eizenharts izmocīti pasmaidīja. "Priecājos dzirdēt."

Viņš stādījās priekšā kā Uri Lībermans, žurnālists un vairāku Izraē­las avīžu ārzemju korespondents Vācijā. Viņš dzīvojot Bonnā un reizi mēnesī braucot uz mājām pie sievas un bērniem, ko nevarot pierunāt pārcelties uz ārzemēm. "Un kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" viņš painte­resējās. "Vai dodaties uz savu darbu lasījumiem? Vai atvaļinājumā?"

Eizenharts noliedza domu par lasījumiem, un arī atvaļinājumā viņš nevēlētos doties bez sievas un bērniem.

"Ak," secināja runīgais ārzemju korespondents, kam nevarēja būt vairāk par gadiem četrdesmit un kurš savu augsto pieri bija mēģinājis līdzsvarot ar izteiksmīgām, gandrīz vai prūsiskām ūsām, "tad jau jūs nodarbojaties ar pētniecību?"

"Apmēram tā," viņš piekrita.

"Vai tas nozīmē, ka jūsu nākamā romāna darbība risināsies Izraēlā?"

"Iespējams."

Bieza piezīmju grāmata kā parasti, protams, bija pirmais, ko viņš ņēma līdzi, dodoties ceļojumā. Daļa smadzeņu viņa galvā jau sen bija kļuvušas it kā par neatkarīgu objektu, kas nemitīgi meklēja neparastas notikumu vietas, nedzirdētus izteicienus, interesantas personas un atgadījumus, un šie novērojumi tika rūpīgi pierakstīti, lai vēlāk tos iz­mantotu romānos. Tādēļ viņš nenoliedza šādu iespēju.

"Lieliski, lieliski," priecājās žurnālists un sāka kaut ko meklēt savā rokas bagāžā. "Sakiet, lūdzu, vai drīkstu uzņemt jūsu foto? Es labprāt ieliktu nelielu rakstu kādā no avīzēm, kurām es strādāju; piemēram, "pazīstamais vācu rakstnieks Pēters Eizenharts pašlaik apceļo Izraēlu", es domāju, tas taču ir arī jūsu interesēs?"

"Neiebilstu."

Un tā Pēters Eizenharts ļāva sevi fotografēt, centīgi savilcis seju val­dzinošā smaidā, un pēc trešā zibšņa Uri Lībermans bija apmierināts. Tad viņš lepni demonstrēja savu fotoaparātu, pilnīgi jaunu modeli ar pla­kanu monitoru, uz kura tikko uzņemtos kadrus varēja aplūkot gandrīz vai oriģinālā lielumā, pirms saglabāt uz mazā Optical Disc. "Pilnībā digitāls," viņš klāstīja. "Un vai jūs redzat šeit, sānos? Šeit es varu pievienot sērijveida kabeli un pārnest attēlus uz jebkuru datoru. Tas taču ir fan­tastiski, kas šodien jau iespējams, vai ne? Taču būs vēl labāk."

Viņš izvilka kādu plakanu ierīci, kas izskatījās pēc mobilā telefona, taču tad Eizenhartam par pārsteigumu atvāza to gareniski vaļā, un nu viņš jau turēja rokā sīku datoru ar mazītiņu klaviatūru un šauru LCD monitoru. "Tagad mēs pamēģināsim būt maziņi un neuzkrītoši, jo tiem netīk, ja lidmašīnā ar šiem te darbojas. Taču man tas jānodemonstrē. Es šeit ierakstīšu savu ziņojumu, tas gan nav tik vienkārši, bet izdodas gluži labi, — kopš man šis pieder, mani pirksti šķiet pat palikuši tievāki, iespaidīgi, vai ne? Tātad ko nu mēs rakstīsim — "Pazīstams vācu rakst­nieks apmeklē Izraēlu". Tas ir virsraksts. Tad mazlietiņ bla-bla-bla; es domāju, nebūs vairāk par desmit, divpadsmit rindiņām, taču kopā ar fotogrāfiju…" Domās viņš jau šķita sarēķinām honorāru. Koncentrējies viņš uzrakstīja īsu tekstu; Eizenharts skatījās viņam pār plecu, taču žurnālists darbojās ar teksta apstrādi ebreju valodā, tāpēc Eizenharts nesa­prata, ko viņš tur raksta. Bija iespaids, ka sakarību starp latīņu alfabēta taustiņiem un ebreju valodas alfabētu Lībermans zināja no galvas, un bija aizraujoši skatīties, kā teksta rindiņas skrēja, nevis kā rakstniekam bija pierasts, bet gan no labās uz kreiso pusi.

"Tā," viņš beidzot teica. "Nu mēs vēl ielādēsim bildi…" No savas šķietami universāli ekipētās plecu somas viņš izvilka nelielu kabeli, pie­vienoja to fotoaparātam, nospieda uz tā pāris pogu un dažus taustiņus uz sava mobilā telefona — datora, mirkli pagaidīja un apmierināts atvie­noja kabeli. "Gatavs. Parasti gan es to uzreiz pārsūtītu uz savas redak­cijas centrālo datoru, taču tagad es to, protams, nedarīšu; ja nu lidmašīna nogāžas vai, vēl ļaunāk, pārskatīšanās pēc nolaižas Lībijā, haha! Taču es pajautāšu stjuartei, vai drīkstu izmantot lidmašīnas telefonierīces, parasd gan tā nav problēma. Acumirkli…"

Eizenharts apstulbis noraudzījās, kā viņš ar citu kabeli un mazo PC rokā raitā solī dodas uz priekšu un aiz lidmašīnas virtuves priekškara uzrunā vienu no stjuartēm. Tad abi nozuda, un kādu brīdi nekas ne­notika.

Eizenharts paskatījās pa iluminatoru. Garām slīdēja mākoņu skran­das. Vai tur lejā bija Toskāna? Vai varbūt Po līdzenums? Zaļganbrūna lauku mozaīka ar ielām un ceļiem, smalkiem kā zirnekļa tīkls starp tiem. Un tumši mirdzoša jūra.

Uri Lībcrmans atgriezās smaidīdams. "Nu, ko es teicu? Izdevās! Ja palaimēsies, jūs sevi jau ieraudzīsiet avīzē, kad nolaidīsimies… Nē, es mazliet pārspīlēju. Tas būs vakara izlaidumā. Kad nonāksiet savā vies­nīcā, pārlapojiet Izraēlas avīzes."

"Jūs jokojat."

"Nē, godīgi! Labi, citreiz es ar šo ziņojumu tā nebūtu steidzies. Skaidrs. Taču, ja notiek kas dramatisks, piemēram, Bonnā kāds ministrs negatīvi izteicies par Izraēlu — es ierakstu viņa vārdus šeit tieši manā burvju kārbiņā, piespiežu pogu, un, ja viss norit kā nākas, tad avīze ar manu ziņojumu jau pēc četrām stundām ir nopērkama Izraēlas kioskos."

"Pēc četrām stundām?"

"Pēc četrām stundām. Un mēs runājam par gluži normālu informā­ciju. Ja notiek kas patiešām svarīgs, tad tas iet vēl ātrāk."

"Neiespējami." Eizenharts bija aizkustināts.

"Pārliecinieties pats."

"Noteikti. Lai arī man, godīgi sakot, tas viss šķiet mazliet pārspīlēti."

Lībermans iesmējās. "Esiet sveicināti Izraēlā! Ticiet man, kas attie­cas uz ziņām, izraēlieši ir pilnīgi meshuga. Viņi nepārtraukti klausās radio, katru vakaru televīzijā, turklāt arī Jordānas, Ēģiptes un Sīrijas kanālā, skatās ziņas un trīsreiz dienā lasa avīzes. Un tā dara ne tikai jūdi, pales­tīnieši arī. Un nepārtraukti tiek pārrunātas sliktās ziņas, cilvēki uztraucas, un daudzus no tā visa ķer sirdstrieka. Tā ir mānija; to jūs pat nevarat iedomāties. Tāda ir Izraēla!"

Tad tāda bija Izraēla. Pirmajā acumirklī Dāvida Bena-Guriona lidosta šķita tāda pati kā jebkura cita lidosta kādā no Vidusjūras zemēm: liela, gaismas pielieta, tveicīga un ļaužu pilna. Paskatoties uzmanīgāk, Eizenharta uzmanību piesaistīja uzraksti, kas visi bez izņēmuma bija trīs valo­dās — ebreju, angļu un arābu —, visur bija redzami karavīri, kas vienu roku modri turēja uz plecā uzkārta automāta. Un tad jau arī Lībermans bija pazudis ļaužu straumē, kas arī Eizenhartu nesa sev līdzi, cauri nervus nogurdinošajām, pamatīgajām kontrolēm, kas viņa čemodānā atstāja pilnīgu haosu, un beidzot ārā no lidostas ēkas, zem Tclavivas skaidrajām debesīm. Aiz nožogojuma drūzmējās ļaudis, kas satrauktās gaidās nopētīja katru seju. Ik pa brīdim kāds priecīgi iekliedzās, un tad jau aiz norobežojuma margām gaidītāji un sagaidītie metās cits cita skavās, visapkārt skanēja Shalom vai Salam alaikum, smiekli un raudā­šana. Eizenharts pats sev likās kā pazudis.

Te viņš pēkšņi pamanīja kartona plāksni, ko kāds bija pacēlis pāri gaidītāju galvām. Uz tās bija rakstīts viņa uzvārds, lai arī galotnē trūka burta t: tikai Eizenhars. Viņš devās turp. Cilvēks, kurš plāksni turēja, bija vecs, krunkains vīrs nodilušās pelēkās biksēs, kādas droši vien bija modernas sešdesmitajos gados, un vienkārši briesmīgā raibā kreklā ar sviedru traipiem padusēs.

Kad Eizenharts stādījās priekšā, vīrs viņam bez mazākās sajūsmas pa­māja, nomurmināja savu vārdu, ko Eizenharts nesaprata, un paskaidroja, ka viņam uzdots aizvest viņu pie mistera Kauna. Vāciski vīrietis runāja ar cietu austrumeiropeisku akcentu, un tuvumā viņš izskatījās vēl ve­cāks, nekā šķita pirms brīža.

Eizenharts viņam sekoja pāri lidostas automašīnu stāvlaukumam uz taksometru. Mašīnas slēgdēli rotāja uzlīme, uz kuras bija redzams Poli­jas karogs.

"Vai jūs esat no Polijas?" Eizenharts jautāja, kad viņi līkumoja pa pla­tām ielām cauri tuksnesīgai ainavai un lidosta palika viņiem aiz muguras.

"jā, no Krakovas. Taču tas bija sen."

"Jūs labi runājat vāciski."

Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. "Iemācījos koncentrācijas nometnē."

Eizenharts norija nepatīkamu, it kā kaklā sakāpušu kamolu un, ne­zinādams, ko teikt, skatījās pa logu. Tad tāda bija Izraēla.

Pēc tikko pieminētā 2 m biezā virsējā slāņa atrakšanas tika sa­sniegts augstums ±0,00 m. Sajā līmenī izrakumu laukums tika sadalīts 5x5 m kvadrātos ar 1 m krustpunktiem, turklāt tīklojuma līnijas stiepās ziemeļu—dienvidu ass virzienā (skat. att. 11.29). Ziemeļu daļā izrakumu darbi tika veikti starp F.20 un F.13 (laukums GL; att. 11.30 — skat. fotogrāfijas pielikumā H) pir­majā procesā. F.20 un F.19 krustošanās punktā bija redzama mūra daļa no tēstiem akmeņiem austrumu■—rietumu virzienā, kas, šķiet, uzrāda kādas kapavietas norobežojošo daļu (w).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Judīte un Stefens klīda starp izrakumu darbu palīgu teltīm lejup uz mašīnu stāvvietu. Pa to laiku taksometrs jau bija atbraucis līdz Stcfcna tel­tij, un tad jau arī Judītes brāļa mazais, baltais Mitsubishi rībēdams brauca lejā pa draņķīgo grantsceļu. Ješua viņiem pamāja jau caur vējstiklu.

"Tik precīzs, ka pēc viņa varētu regulēt pulksteņus,1 ' teica Judīte. "Es vienmēr sev jautāju, kā viņš to spēj."

"Hmm," Stefens nokrekšķinājās. No taksometra izkāpa divi vīrieši. Viens bija bāls, ap gadiem četrdesmit, ar vēderiņu un plāniem matiem, viņš bezpalīdzīgi skatījās apkārt, itin kā nesaprastu, kā te nokļuvis, un otrs, šoferis, vecs, salīcis vīrs, kurš tikām no bagāžas nodalījuma cēla ārā čemodānu un plecu somu. Jaunpicnācējs šķita esam kas īpašs, jo parā­dījās tiklab profesors Vilfords-Smits, kā ari Džons Kauns, un abi devās viņam pretī, lai sasveicinātos.

Oļiem šņirkstot, Ješua nobremzēja tieši viņiem priekšā, izlēca no mašīnas un šķērsām pāri putekļiem klātajam mašīnas jumtam sniedza

Stefcnam roku. Viņš bija liela auguma lempīgs puisis ar tumšiem, spro­gainiem matiem, kādi parasti bija Izraēlā dzimušajiem sabrc ebrejiem. "Ir jauki tevi atkal redzēt. Nu, vai esi labi iedzīvojies? Kā dzirdu, tu jau esot veicis pirmos sensacionālos atradumus."

"Jā," Stefens izklaidīgi noteica un ar galvu pamāja uz taksometra pusi. "Saki, vai tu zini, kas viņš tāds ir?"

Gandrīz vai ar neomulīgu tiešumu Ješua cieši skatījās norādītajā virzienā. Kā detektīvs viņš noteikti bankrotētu. "Nē, nav ne jausmas. Kādēļ tu jautā?"

"Šo seju es esmu kaut kur redzējis. Tikai nevaru saprast, kur."

Judīte uz viņu pētoši paskatījās, taču neko neteica.

"Okay,n Stefens teica. "Varbūt es to vēl atcerēšos. Brauksim."

Viņi iekāpa mašīnā, Judīte iekārtojās aizmugurējā sēdeklī. Ješua piestartēja motoru un ieslēdza radio. Diktors kaut ko lasīja ebreju valodā. Izklausījās pēc ziņām. Stctens vēlreiz paskatījās pāri pretī uz vīrieti un pamanīja, ka tam mugurā bija uzkrītoši slikti piegulošs uzvalks un to, ka viņš, ik pa laikam pamādams ar galvu, uzmanīgi klausījās, ko viņam, kā izskatījās, skaidroja profesors Vilfords-Smits, raksturīgajā britu ma­nierē skopi žestikulējot.

Viņš pazina šo vīru, jau reiz kaut kur bija redzējis šo seju — bet kur? Parasti šai ziņā viņš vienmēr bija varējis paļauties uz savu atmiņu, tin tas viņu kaitināja, ka šoreiz tā, kā likās, bija viņu pievīlusi. Saticis viņš šo cilvēku nebija, to gan viņš atcerētos. Taču viņš kaut kur bija redzējis šī cilvēka fotogrāfiju. Vienalga, viņš nodomāja, kad mašīna sāka kustēties. Ja vieh tas bija svarīgi, tad viņš to noteikti kaut kad atcerēsies.

Pēters Eizenharts māja ar galvu pie katra teikuma, ko vien viņam pro­fesors skaidroja britu virsslāņa omulīgajā, šķietami augstprātīgajā angļu valodā. Dažus izteicienus viņš īsti labi nesaprata, viņa angļu valodas zināšanas jau bija sākušas krietni rūsēt. Šī tātad bija izrakumu vieta. Tā­pēc viss šeit izskatījās tik nekārtīgi un it kā pagaidām. Sākumā Eizen­harts bija domājis, ka šeit ir kaujinieku treniņnometne, bet jau pēc brīža — ka šeit tiek uzņemti kādas filmas ārskati.

Brauciens bija ārkārtīgi kaitinošs. Viņi bija ceļā no Telavivas uz Jeruzalemi, kad šoferis pēkšņi — kad viņiem jau labu laiku cieši aiz mu­guras brauca un taurēja kāds sporta auto un no pretējās joslas gandrīz vai virsū rībēdams nāca benzīnvedējs — nogriezās uz gandrīz nepa­manāma katastrofāli slikta grantsceļa, kas Šķita vedam kilometriem tālu uz nekurieni. Un, kamēr viņi tā kratījās un vecais vīrs pie sevis kaut ko poļu valodā murmināja, kas izklausījās pēc lādēšanās un lāstiem, Eizenharta iztēlē raisījās mežonīgākās fantāzijas. Par uzbrucējiem, krūmu zagļiem, lielceļa laupītājiem un ļaunu sazvērestību, un viņš pēkšņi at­skārta, ka viņš taču pat nebija varējis atstāt kādu adresi, jo neviens nezi­nāja, kur viņam Izraēlā pie šī noslēpumainā Džona Kauna bija jāierodas. Viņš redzēja sevi jau nožēlojami guļam ceļmalas grāvī, nogalinātu un aplaupītu, iespējams, ar nocirstu labo roku, jo kādā no savām grāma­tām aiz pārskatīšanās uzrakstījis ko tādu, kas kādai fanātiskai reliģiskai organizācijai šķitusi ļaunprātīga Dieva zaimošana. Un tad jau arī atsteig­sies Uri Lībermans, izvilks savu parocīgo mobilā telefona — datora kom­bināciju un ierakstīs tur nākamo avīžvirsrakstu, nākamo ziņojumu, kas, ļoti iespējams, tiks publicēts jau rīta avīzē.

Kaut kad vēlāk, kad lielceļš jau bija tālu aiz muguras un visapkārt bija redzami vienīgi lēzeni, akmeņiem nosēti kalni, viņš beidzot ļāvās liktenim, uzdrošinājās atkal elpot un atslābināja saspringtos plecus. Kad viņš tā labi apdomāja, vecais vīrs viņam patiesībā vairs nešķita kā fanātiķis. Izskatījās, ka viņš galvenokārt raizējas par to, kā viņa taksometrs izturēs braucienu pa bedraino ceļu. Tad viņi nogriezās vēlreiz un brauca nometnes virzienā, kur rietošās saules staros teltis un automašīnas meta garas, savādas ēnas.

Brīdī, kad profesors stāstīja par brīvprātīgajiem palīgiem un to lomu Izraēlas arheoloģijā, divi no viņiem, puisis un meitene, iekāpa baltajā mašīnā, kas bija viņiem kaut kad parādījusies aiz muguras un arvien vai­rāk tuvojusies. Tas, protams, atkal bija uzkurinājis rakstnieka fantāziju. Kad viņi devās prom, jaunais vīrietis bija ziņkārīgi uz viņiem skatījies.

"Par spīti zinātniskajai interesei un darba pienākumiem," sirmais arheologs komentēja, "viņi, protams, ir un paliek jauni cilvēki. Es do­māju, viņi dodas uz diskotēku Tclavivā."

Eizenharts saprotoši pamāja. Lai arī viņam drīz būs četrdesmit, viņam vēl arvien šķita svešādi runāt par citiem kā par "jauniem ļaudīm" tādā tonī, it kā viņš pats pie tiem vairs nepiederētu.

Džons Kauns, kurš tūlīt pēc sasveicināšanās uz brīdi bija pagājis nostāk, lai kādam no līdzstrādniekiem sotto voce sniegtu veselu rindu norādījumu, nostājās viņiem atkal līdzās, nesdams pa priekšu savu paš­pārliecinātību kā kuģa priekšgals vilni. Viņš nebija no tiem, kas stāvēs kaut kur malā un klausīsies, tas bija nepārprotami skaidrs. Katram, ku­ram vien viņš pievērsās, nācās viņu atzīt par sarunas centrālo personu vai arī viņš sev ieguva ienaidnieku. Varenu, bīstamu ienaidnieku. Me­diju magnāta izturēšanās bija vairāk nekā pašpārliecināta, tā bija pat šķietami agresīva, kas neradīja šaubas par to, ka šis cilvēks vēlas iekarot pasauli, vēl vairāk, ka viņš to iekaros. Ar pārsteidzošu skaidrību Eizen­harts pēkšņi apjauta, ko nozīmē jēdziens "slepkavas instinkts", par kuru viņš dažkārt bija lasījis. Šim vīram piemita slepkavas instinkts. Pat laipnā izturēšanās pret Eizenhartu šķita labi pārdomāta; tā vienlaikus smalki signalizēja, ka viņam jābūt paklausīgam, jo tieši ar tādu pašu aprēķinu Kauns viņu varētu arī iznīcināt, ja vien tas būtu nepieciešams vai node­rīgāk viņa mērķim.

"Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka es vēl neesmu lasījis neko no jūsu dar­biem," viņš teica ar smaidu, kurā acis nepiedalījās. "Es diemžēl nesa­protu vāciski. Taču esmu licis atstāstīt man jūsu romānu saturu. Un tas izklausījās ļoti interesanti."

Un, Eizenhartam par milzīgu pārsteigumu, valdes priekšsēdētājs snie­dza viņam īsu, kodolīgu pārskatu par katru no viņa romāniem, vēl la­bāku, nekā viņš to pats būtu pratis izstāstīt.

"Patiešām žēl, ka es tos nevaru izlasīt," viņš pabeidza. "Kad mēs šo te piedzīvojumu — es ceru, sekmīgi — būsim pabeiguši, es izteikšu izdevniecībai priekšlikumu laist klajā licencētu angļu izdevumu. Ko jūs par to domājat?"

"O," Eizenhartam gandrīz aptrūkās elpas. "Es domāju… tas būtu lieliski." Tās bija visai interesantas perspektīvas! Viņam gan ienāca prātā nomācoša doma, ka, iespējams, šis vīrs to teica tikai tādēļ, lai viņu pievilinātu, motivētu censties, cik vien viņš spēj, lai ari ko viņam šeit nāktos darīt… Taču, Dieva vārds, viņam tas izdevās!

"Varu iedomāties," Kauns turpināja, "ka jūs jau kopš manas sekre­tāres zvana sev jautājat, kādēļ esat šeit un ko es īsti no jums vēlos."

Eizenharts pamāja. "Jā. Tā ir."

"Es nevēlos jūs ilgāk spīdzināt. Tam, ka līdz šim biju spiests to darīt, par iemeslu bija šī lieta, kas pagaidām jātur stingrā slepenībā. Mana sek­retāre patiešām nezina, par ko ir runa." Viņa šaurajās lūpās noraustījās haizivs smaids.

"Saprotu." Kur tie laiki, kad viņš bija sarunājies angļu valodā. Par laimi, viņš šo amerikāni saprata diezgan labi, un garas runas, kā likās, vismaz pagaidām no viņa nebija sagaidāmas.

"Teikšu bez aplinkiem — man nepieciešams science fiction rakstnieks. Science fiction mind, precīzāk. Un, tā kā jūs savā jomā esat viens no labākajiem, mums izvēle bija skaidra. Es patiesi priecājos, ka jūs varējāt izbrīvēt laiku."

Pēters Eizenharts savilka seju sāpīgā smaidā. Te norisinājās kaut kas ievērojams. Un izskatījās, ka Kaunam nebija nekādas saprašanas par zi nātn isko fan tas tiku.

"Redzat, es esmu veikalnieks. Tirgotājs. Grāmatvedis, patiesībā. Ne­vēlos sev glaimot, taču tā tas ir — cs nebūtu nonācis tur, kur esmu šodien, ja man nebūtu zināms veikalnieka talants. Taču šajos laikos veikalnieks pārtiek no savas realitātes izjūtas, un fantāzijas pārbagātība var kļūt visai bīstama — tad rādās iespējas, kur to nav, risku iztēlojas par lielāku, nekā tas ir patiesībā, vārdu sakot, labs veikalnieks ir visai nein­teresants puisis. Spriežot pēc manis, vai jums tā nešķiet? Pavisam citāds ir rakstnieks, kur nu vēl, ja viņš raksta science fiction. Ja viņam būtu iz­teikta realitātes izjūta, viņš, visticamāk, nemaz nebūtu ķēries pie rakstī­šanas, jo iespējas tikt jel kādreiz publicētam būtu mazākas par tām, kādas ir sniega pikai elles karstumā. Turpretī fantāzijas laukā viņam ir jābūt gigantam, māksliniekam, patiesam artistam; neiespējamā, pretru­nīgā, absurdā pasaulē viņam ir jājūtas kā mājās, viņam konsekventi jāizseko maldīgiem domu gājieniem, viņam jāvalda pār laiku un telpu un, ja nepieciešams, jāatmet visi likumi — nekas viņam nedrīkst likties neiespējami."

Viņš cieši paskatījās Eizenhartam sejā. "Tāds cilvēks man šeit ir vaja­dzīgs. Jo profesors Vilfords-Smits aizvakar šeit ir atradis ko tādu, kas samudžina visus manu smadzeņu pavedienus, līdzko es sāku par to domāt."

Brauciena laikā Ješua bija visai atbrīvojies. Viņš dziedāja līdzi, kad radio­aparātā atskanēja kāda dziesma, kas Stefena ausīs izklausījās kā rupjš amerikāņu rokenrola un austrumniecisku melodiju savārstījums, un jau kuro reizi atkārtoja: "Jeruzalemē tu vari tikai lūgties. Haifa tu vari vie­nīgi smagi strādāt. Taču Tclavivā tu vari dzīvoti"

Viņa prieks par gaidāmo vakaru bija lipīgs. Stefcns tīksmīgi atlaidās sēdeklī un ļāva ieplūst sevī iespaidiem, ko radīja vakarīgā noskaņa pāri apvidum, pilsētas zemais siluets, kas izcēlās pret mirdzošo sauli virs jūras. Tāpat kā braucēji neskaitāmās citās automašīnās, viņi taurēdami mēģi­nāja atbrīvot sev ceļu uz centru, žestikulēja caur nolaistajiem mašīnas logiem, un, kad citādi vairs netika uz priekšu, nogriezās sānceļos un šau­rās ieliņās. Stefcns, skatīdamies apkārt, gandrīz vai izmežģīja kaklu; viņš redzēja bez kāda plāna citu aiz citas sabūvētas netīri brūnas mājas, kādas ceļ vien siltajās zemēs, ar plakaniem jumtiem un jumta terasēm, kur uz auklām izkārta, vējā piepūtusies, plīvoja veļa, vai arī jaunā laika simbolus saules kolektorus, kas kā aplam salikti melni guļamkrēsli ieslīpi stiepās pretī debesīm, un tam pāri mežonīgi sakuplojušu mežu ar neprātīgām televīzijas antenām, kuru uztvērēji sniedzās uz visām debespusēm. Viņš redzēja nepabeigtas garāžas, pie kurām grēdojās būvmateriāli vai arī tajās bija salikti sarūsējuši lūžņi, kamēr mašīnas stāvēja turpat blakus uz trūcīgas, smilšainas, nevienam nepiederošas zemes starp apdrupušu ielas apmali, kroplām dateļpalmām un kaimiņu zemesgabala drāšu iežogojumu. Kopš tā laika, kad viņš ieradās Tclavivā un Ješua viņu bija aizvedis uz izrakumu darbu nometni, viņš šeit vairs nebija bijis, un toreiz ārkārtējie iespaidi viņu bija pārāk saviļņojuši, un viņam te nekas nebija palicis atmiņā.

"Paskriesimics pa Dicengofa bulvāri uz augšu un uz leju," Ješua izteica priekšlikumu. "Un tad aiziesim līdz vecajai ostai. Es esmu licis rezer­vēt galdiņu pasakainā zivju restorānā. Stefcn, vai tev garšo zivis?"

"Es ēdu visu," Stefens atbildēja. "Galvenais, lai man garšotu."

Viņi atrada automašīnu stāvvietu ielas malā un sāka iet, un ar katru soli viņi šķita grimstam dziļāk jutekliskuma valdzinājumā, vibrējošā alkaina dzīvesprieka spēka laukā. Smaržoja jasmīni un bugenvilejas, kas kuploja nevienam nepiederošajos zemes gabalos, kuri atkal un atkal kā izsisti zobi mutē parādījās starp māju rindām. Oda pēc automašīnu iz­plūdes gāzēm un smaržoja pēc apelsīnu ziediem, asi smirdēja pēc ben­zīna, un tomēr galu galā smaržoja tikai sālīti mikli pēc jūras; smaga un tveicīga jūras karstā elpa lodāja pa ielām un solīja sviedros samirkušus kreklus un bezmiegu.

Jo vairāk viņi tuvojās centram, jo mežonīgāks kļuva dažādu arhitek­tūras stilu sajaukums. Zemas villas, kas izskatījās kā šurp pārceltas tieši no Vīnes vai Zalcburgas, aizēnoja pompozas augstceltnes, kuras savu­kārt ielenca daudzstāvu īpašumi bauhaus stilā. Ielas ieskāva palmas un spēcīgi smaržojoši eikaliptu koki — un cilvēki.

Cilvēki, kur vien sniedzās skatiens. Smalki ģērbušies vai nepiespiesti moderni tic klīda augšā lejā pa bulvāriem, dīki sēdēja ielu kafejnīcās un bāros, kas, šķita, te bija tūkstošiem, vai vienkārši ar alus kārbām rokās turpat uz stāvvietā novietoto automašīnu aizsargspārniem cits caur citu runāja, žestikulēja, flirtēja, lasīja avīzi vai vienkārši tikai skatījās apkārt. Ješua, Judīte un Stefens ļāvās straumei, garām izgaismotiem skatlo­giem, kuros bija izliktas amerikāņu modes preces un monitoros ņirbēja drudžaini videoklipi, slalomā viņi gāja apkārt galdiņiem, uz kuriem spē­lēja bekgemonu, un Stefenam bija jāsmejas, kad viņš ieraudzīja ēstuvi ar restorānu tīkla McDavid nosaukumu. Viņi atrada ceļu uz pludmali, klīda uz priekšu pa promenādi un klausījās kādas iecienītas bumbu spēles vienmuļajā staccato, viļņu šalkās un nesaprotamajos, it kā uz­trauktajos pludmales uzraugu paziņojumos skaļrunī. Kādā pludmales kafejnīcā viņi dzēra kapučīno un ēda arbūzu kopā ar sālu aitas sieru, un Icšua stāstīja Judītei, kā viņi ar Stcfcnu iepazinušies.

"Sākumā viņš eksistēja tikai kā vārds zem ziņojuma usenet forumā.

Tas pat nebija vārds — tikai e-pasta adrese. Apmēram tā: stefens-joctgā apaļā zīmīte-MRT-punkts-Maine-punkts-COM.'"

Un tu biji jmenezs-jocīgā apaļā zīmīte-Rokfell-punkts-IL-punktsEDU,> smaidīdams noskaitīja Stefens.

Judīte sarauca pieri. "Kas ir usenet forums?"

"O! Sveiki! Esi sveicināta divdesmitajā gadsimtā, mīļā māsiņ. Vai tev jau ir gadījies kaut ko dzirdēt par internetu? Tātad ir tā — ar modemu tu no sava mājas datora caur telefona līniju savienojies ar jūkli miljo­niem citu datoru. Kaut kur šajā jūklī — un skaistākais ir tas, ka tev nav jāzina, kur; šis jūklis to zina pats — atrodas kaut kas līdzīgs sludinājumu dēlim, tādu tur ir tūkstošiem, katrs par savu tēmu. Tur var izlasīt pazi­ņojumus, ko atstājuši citi, un, ja vēlies, pievienot savu viedokli. Un, lai labāk izklausītos, šādu sludinājumu dēli sauc par usenet forumu. Mūsējā tēma bija arheoloģija. Es biju uzrakstījis kaut ko par darbiem pie mums Rokfellera institūtā, un Stefens uz to atsaucās un jautāja, vai tas tiesa, ka ir iespēja kā brīvprātīgajam palīgam būt klāt izrakumu darbos. Kā ir, Stefen, vai tu jau to nožēlo?"

Stefenam šķita, ka Judīte uzmanīgi vēro viņa reakciju uz šo jautā­jumu. Vai tas varēja kaut ko nozīmēt? Bet varbūt tās bija tikai viņa vēla­mās iedomas?

"Ko gan man vajadzētu nožēlot? Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē."

Ješua pārliecās pāri galdiņam Judītei pavisam tuvu klāt un žestikulē­dams atkārtoja: "Sākumā viņš bija tikai vārds, pāris jocīgu rakstu zīmju uz monitora. Tik nereāls kā datorspēle. Skaisti, mēs diskutējām — bet, kas zina, tā Varēja būt arī gudra programma kādā laboratorijā, kas darbojās tā, it kā tā būtu cilvēks. Taču tad pienāca vēstule ar amerikāņu pastmarku un Mcnas zīmogu uz tās. Pamazām es sāku ticēt, ka viņš patiešām eksistē kā reāla persona. Un tad kādu dienu viņš man piezvanīja! Šoks! Šis vārds manā datorā mani uzrunāja reālā balsī Amerikas angļu valodā! Nosauca man datumu, laiku un lidojuma numuru! Pavisam godīgi — tā īsti es noticēju tikai tad, kad viņš ar savu jūrnieku maisu stāvēja manā priekšā."

Stefens smaidīja. Daudz laika viņiem nebija; Ješua viņu tūliņ bija vedis uz nometni, un nākamajā dienā rīta agrumā jau viss sākās.

"Jūs, vīrieši, ar saviem datoriem," Judīte tikai noteica, pagriezās pret vīrieti pie blakus galdiņa, kurš lasīja avīzi, atvēris visā platumā, un, tā kā viens no tās stūriem nepārtraukti raustījās Judītei tieši pie kreisās acs, viņa sāka skaļi lasīt teikumus ebreju valodā, kas pamudināja vīru ar avīzi piecelties un pazust.

Tad viņi devās tālāk, atpakaļ uz bulvāri, kas kļuva arvien austrum­nieciskāks, jo tālāk uz dienvidiem viņi gāja. Te smaržoja pēc kebaba un grauzdētiem riekstiem, viņus apņēma skumjas melodijas, kas mazos, tum­šos lokālos lauzās ārā no lētiem tranzistoriem. Kaut kad vēlāk, kad jau bija satumsis un Stefenam, raugoties uz gaismas reklāmām, bija jādomā par Lasvegasu, viņi sasniedza ostu — "Vai tu zināji, Stefen, ka Jafa ir vecākā tirdzniecības osta pasaulē? To uzbūvēja ķēniņš Zālamans, patiešām, tā ir patiesība!" — un restorānu, ko Ješua bija izvēlējies. Viņiem bija vēl maz­liet jāuzgaida, kamēr viņu vietas tika sakārtotas, novākti trauki un uzklāts galdiņš, tad viņi beidzot drīkstēja apsēsties un itin kā vērtīgus dokumen­tus saņemt ēdienkartes. Gaiss šķita tik biezs kā griežams ar nazi, troksnis, ko radīja cieši cits pie cita sēdošie restorāna apmeklētāji, apdullinošs.

"Visai iecienīts," Stefens novērtēja.

"Ko tu saki?"

"Es saku, šī te, šķiet, ir visai iecienīta vietiņa," Stefens kliedza.

"Jā," Ješua pamāja. "Jārezervē četras dienas iepriekš."

Viņi pasūtīja apkalpotājam, kam mugurā gan bija kaut kas līdzīgs frakai, taču šai dienā viņš neparādīja priekšzīmīgu centību, un viņi jau gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad varēs izteikt savas vēlmes un viņš varēs steigties tālāk. Pienāca kāda jauna sieviete, acīm redzami arī stresā, un ar drudžainām kustībām nolika viņiem aperitīvu — trīs lielus šerijus. Un Judīte nebeidza vien urdīt, kas tad īsti bija ar to atradumu un ka viņš esot apsolījis to šovakar izstāstīt, kamēr Stefens beidzot padevās un sāka stāstīt, lai arī šī viņam itin nemaz nešķita labākā izdevība.

"Četrpadsmitais apgabals bija apmetnes nekropole, kapsēta," viņš raiti paskaidroja Ješua, kurš gan visai bieži bija ticies ar profesoru Vilfordu-Smitu, taču šīs atradnes smalkākās detaļas tik labi nepārzināja. "Tas jau bija zināms pēc satelītuzņēmumiem. Bija skaidrs, ka mums būs darīšana ar veselu kapavietu rindu. Katram palīgam bija jāapstrādā viena no tām, un manējā bija pašā rindas galā, turklāt tā atradās jau atsevišķā kvadrātā. Tā nu es viens pats tupēju savā rakumā, dzirdēju citus otrā pusē valnim sarunājamies un smejamies, un ar otiņu tīrīju kaulus, kas pamazām parādījās no zemes pēc tam, kad mēs bijām izvākuši visus akmeņus no iebrukušā seguma. Tas bija aizvakar ap vien­padsmitiem. Kad ar pasauli viss vēl bija kārtībā."

Brālis un māsa bija stipri pieliekušies uz priekšu, gluži tāpat kā viņš, un pa gabalu tas noteikti izskatījās visai dīvaini, kā viņi tur sēdēja, sabā­zuši galvas kopā. Stefens iedzēra malku šerija.

"Neliec mums tā satraukties," Judīte mudināja.

"Man tas nemaz nav jādara. Satraucoši tas jau ir pats no sevis. Kad es kļuvu nepacietīgs un pie kreisā augšdelma kaula gribēju notraukt zemi arkailām rokām, lai ātrāk tiktu uz priekšu, es sadūros ar pretestību. Mans Dievs, es to gandrīz būtu sabojājis. Apbedījuma piedeva."

"O," Ješua noteica ar lietpratēja sejas izteiksmi. "Un kas tas bija?"

"Plakans maisiņš no materiāla, ko es uzskatītu par lina audeklu. Diez­gan labi saglabājies, visapkārt aizšūts, un aptuveni tik liels." Viņš parādīja ar pirkstiem tā izmēru. "Apmēram kā kabatas formāta grāmata."

"Un?" Judīte jautāja.

"Un tad," Stefens turpināja, "es gribēju zināt, kas tur ir iekšā. Tad es to atgriezu vaļā."

"Tu to atgriezi vaļā?"

"Jā."

"Vienkārši tāpat?"

"Vienkārši tāpat. Ar Šveices kabatas nazi. Vienā malā."

"Neaptverami," Ješua apjucis novaidējās. "Tas taču ir ļaunākais… Tieši tas ir arheoloģijas nāves grēks!"

"Un kas tur bija iekšā?" Judīte gribēja zināt.

Stefens satvēra savu glāzi, ar vienu malku izdzēra to, kas vēl tajā bija palicis, pastiepa lūpas uz priekšu un atpakaļ, paskatījās uz griestiem un tad uz vienu un otru. "Jūs man neticēsiet," viņš teica.

Sengrieķu -romiešu laiku repertuārā abi laikmeti pamatoti ar trauku veidiem. Vārāmie podi E-l un E-2 norāda uz l.gs. p.m.ē. un l.gs. pēc m.ē., turklāt E-l norāda uz l.gs. p.m.ē. beigām (skat. LAPP 1961, 190: Typ 72.2; TUSHINGHAM 1985, 56; fig. 22:28, 29; 23:5; 24:7, 17, 18), taču E-2, šķiet, bijuši sastopami šai gad­simtā jau agrāk.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņi devās uz baltās telts pusi, Džons Kauns visiem pa priekšu kā mājastēvs, kurš izrāda viesiem savu īpašumu. Tā atradās apgabala malā, kas izskatījās kā šaha dēlis ar kvadrātveida bedrēm zemē, daži kvadrāti bija tikai iezīmēti, citi — dziļi un pamatīgi izrakti. Telts, kā šķita, bija uzcelta virs viena no tiem, un pie katra telts stūra stāvēja sargpostenis — puiši ar apņēmīgu skatienu, ar melniem, masīviem, biedējoša paskata automātiem plecā neuzticīgi vēroja apkārtni, it kā kuru katru brīdi gai dītu veselas armijas uzbrukumu.

Eizenharts svīda. Viņš sev jautāja, kā tas rūpnieks spēj izturēt savā tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā, korekti apsējis kaklasaiti un sasprau­dis ar atturīgu zelta adatu. Tomēr arī viņam uz kurpēm un biksēm va­rēja redzēt šeit visur esošos putekļus, iespējams, viņš varbūt nemaz nebija pilnīgi pārdabisks radījums.

Profesors, mazliet salīcis, viņam sekoja. Cik gan viņam varēja būt gadu? Noteikti pāri septiņdesmit, spriežot pēc mirdzoši sirmajiem matiem. Kizcnharts mēģināja iedomāties, kas viņu šādā vecumā vēl dzina rak­ņāties pa svešām zemēm, lai gan viņš mierīgi varētu sēdēt mājās un audzēt rozes. Viņu bija viegli iztēloties kā rožu audzētāju. Tā vietā viņš dzīvoja šajā tuksnesī, kas viņam, Eizcnhartam, jau pēc pusstundas bija apnicis līdz kaklam.

Kauns satvēra brezenta priekškaru, atbīdīja to malā un turēja, lai Eizenhartu un Vilfordu-Smitu palaistu pa priekšu. "Uzmanieties," viņš teica, kad rakstnieks pārkāpa slieksni, "tālāk jākāpj lejup."

Telts iekšpusē gaisma bija klusinātāka, maigāka. Un spiedīgais kar­stums gāza vai no kājām. Eizcnharts apstājās, lai noorientētos. Telts patiešām stāvēja tieši virs vienas no kvadrātveida bedrēm, kas bija dziļi atraktas. Šī varēja būt kvadrātmetrus piecus liela. Tieši pie viņa kājām bija ieraktas tādas kā trepes ar lieliem, neregulāri augstiem pakāpieniem. Vienā vietā kāds bija ievietojis dēlīti un nostiprinājis to ar akmeņiem. Eizenharts uzmanīgi sāka kāpt lejup apmēram divus metrus dziļās izra­kumu bedres dibenā.

Tad kāds, acīmredzot Kauns, pagrieza kādu slēdzi, un pie telts gries­tiem iedegās četras spuldzes, ko Eizcnharts līdz šim vēl nebija pama­nījis, ietinot apgabalu spožā gaismā. Eizenharts bridi palika stāvam, lai vēlreiz paskatītos apkārt. Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izraktu šādu bedri? Un visapkārt viņiem te bija desmitiem šādu šahtu. Bedres malas bija pilnas lielu akmeņu, un izskatījās tā, it kā pat viens vienīgs skaļāks vārds varētu izraisīt nogruvumu. Bedres dibens bija līdzens, cieši nomīdīts un smilšains, un pretējā stūri kaut kas bija pārsegts ar tumšu polietilēna plēvi.

Lielais noslēpums.

Atradums, kas bija spējīgs samudžināt smadzeņu pavedienus.

Eizenhartu uz brīdi sagrāba bailes — viņš bija svešā zemē, svešā ap­kārtnē, un varena koncerna varenais valdes priekšsēdētājs no viņa kaut ko gaidīja, un viņš pat nesaprata, kas tas bija, nemaz nerunājot par to, vai viņš to spēs izpildīt. Šīs bailes pārņēma katru viņa ķermeņa šūnu, lēnītiņām, ne dramatiski, taču nepielūdzami, katrs viņa solis bija sasprindzinājuma pilns, un šahtas sienas viņam šķita draudīgas. Bailes. Tās bija sens pava­donis. Varbūt tās bija iemesls, kāpēc viņš rakstīja, nevis pats metās pie­dzīvojumos. Savu bērnību viņš atcerējās kā satraucošu, jūsmīgu laiku, pārpilnu brīnumu un atklājumu. Taču kādu dienu uzradās bailes, un viņš vairs negāja ārā, bet palika mājās un sāka rakstīt. Viņš dziļi ievilka elpu un, gaisu izpūšot, sekoja savai izelpai. Viņš bija atklājis, ka bailes pazūd uz vienu mazmazītiņu brīdi, kad izelpa beidzas un plaušas ir tukšas. Bija reizes, kad šī sekunde bija viņa logs uz reālo pasauli, uz pasauli, kāda tā izskatījās bez bailēm viņa acīs, viņa tīklenē, viņa nervu šķiedrās. Un tagad, šajā brīdī, viņš sajuta, ka viņpus bailēm atkal bija šis bērniš­ķais, satraukuma pilnais prieks, itin kā tas nekad nebūtu bijis pazudis.

"Nāciet," Kauns teica. Viņa acis daudzsološi spīdēja. "Šeit, pāri. Pa­veiciet nost pārklāju."

"Lūdzu, uzmanīgi," Vilfords-Smits mierīgi piebilda.

Patiesībā bedre daudz neatšķīrās no palielas istabas, kuras griesti aiz­stāti ar telts kupolu. Eizcnharts sekoja mediju magnāta aicinājumam, satvēra vienu pārklāja stūri un to uzmanīgi pacēla.

Zem tā gulēja skelets.

Skelets gan neizskatījās gluži tāds, kādu viņš atcerējās no bioloģijas stundām. Šī skeleta izbalējušie kauli gulēja šķērsām cits pār citu, it kā mirušo ķermeni būtu saspiedis kāds liels smagums. Eizcnharts iedo­mājās par zemes slāni, kas tika atrakts; varbūt tieši tas arī bija noticis. Kauli izskatījās gludi un poraini; viņam būtu nepatīkami tiem pieskar­ties, taču tad, kad bija paņēmis nost plēvi, viņš pietupās un kā apburts skatījās laika zoba manāmi neskartā galvaskausa tukšajos acu dobumos. Tad tas nu reiz ir bijis cilvēks.

"Kā jau teicu," profesors savā lēnīgajā, pieklājīgu neuzbāzību vēs­tošajā manierē atkārtoja to, ko jau reiz bija skaidrojis, "šī kapavieta ir aptuveni divus tūkstošus gadu veca. Visa šī apmetne, ciktāl mēs to šo­dien varam pasacīt, vēlākais, deviņdesmitajā gadā pamesta, un toreiz tā nepastāvēja ilgāk kā aptuveni divsimt gadu."

"Es saprotu," Eizcnharts pamāja un uzdeva sev jautājumu, kas gan bija tas lielais noslēpums. Tas bija skelets, nu, jauki. Ar to jau vajadzēja rēķināties, ja atraka divtūkstoš gadu vecas kapavietas. Lērums kailu kaulu, anatomiski aptuveni atpazīstamu, un vēl pāris lietu, kā šis plakanais audekla maisiņš blakus krūšu kaulam…

"Tieši tā," Kauns pamāja. "Apskatiet to tuvāk."

Eizenharts samiedza acis. Maisiņam bija taisnstūra forma, tas bija ne­daudz lielāks par plaukstu, un šķita, ka tas gatavots no maisam līdzīga auduma, kas izskatījās izkaltis un trausls. Tam cauri spīdēja kaut kas gaišs.

Kauns stāvēja viņam pāri, rokas gaidās uz krūtīm sakrustojis. Šķita, ka viņŠ ar baudu noskatījās, kā Eizenharts taustījās tumsā. "Atveriet mai­siņu," viņš mudināja.

"Atvērt?" Eizenharts pārjautāja.

"Jā. Labajā malā tas ir vaļā."

Paskatīties bija viena lieta, taču pieskarties… Muzejos vienmēr viņu mācīja nekad neko neaiztikt, un kur nu vēl tad, ja bija zināms, ka ekspo­nāts bija tūkstošiem gadu vecs vai sevišķi vārīgs, vai abi kopā. Eizenharts pastiepa roku un gandrīz sarāvās, kad ar pirkstu galiem, kas brīnumainā kārtā bija kļuvuši pārjutīgi, aizskāra maisiņa audumu — kokainas, raup­jas šķiedras, kas pakļāvās viņa pieskārienam, sairstot putekļos. TaČu mai­siņš patiešām labajā pusē bija atārdīts, un, cik saudzīgi vien bija iespē­jams, viņš pacēla audumu.

Zem tā viņš ieraudzīja vēl vienu maisiņu no savādi gluda, blāva ma­teriāla, kas izskatījās pēc perlamutra, taču aptaustot šķita kā polietilēns.

"Vai jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis?" Kauns ziņkārīgi vaicāja.

Eizenharts lēni papurināja galvu. "Domāju, ka nc. Bet vai vajadzēja?"

Kauns klusi iesmējās. Kaut kas viņa balsī vibrēja, it kā viņš vairs ilgi nespētu izturēt kādu iekšēju sasprindzinājumu. "Taču es domāju, ka jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis. Arī šis maisiņš labajā malā ir vaļā — ieskatieties tajā!"

Kāpēc viņam tagad trīcēja rokas? Ko tas viss nozīmēja? Viņa pirksti tam slīdēja pāri lik uzmanīgi, it kā viņam šobrīd būtu jānokārto diplo­mēta kabatzagļa eksāmens. Šķita, ka tā ir sintētika. Griestu lampu gaismā, kas spīdēja gaiši un sili i kā saule, viņš patiešām ieraudzīja atveri labajā un augšējā malā, kas izskatījās pēc naža griezuma vietas. Eizenharts satvēra brīvo stūri un to viegli pacēla.

Viņš dzirdēja profesoru ieelpojam. Viņš juta mediju karali aizturam elpu. Un viņš blenza uz to, kas atklājās skatienam. Viņš nebūtu varējis pateikt, ko sagaidīja tur atrast, taču to katrā ziņā ne. Nepavisam nc. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas tik negaidīts, ka šķita — viņa smadzenēm būs nepieciešama vesela mūžība, lai tās varētu korekti interpretēt sig­nālus, ko piegādāja viņa acis.

Vienkārši sakot: viņš nespēja ticēt tam, ko redzēja.

Tā bija SONT videokameras lietošanas pamācība.

Stcfcns kā atvainodamies pacēla rokas.

"Man ļoti žēl, taču tā ir patiesība. Es tur sēdēju kā tāds idiots, blenzu uz to un gaidīju, kad tā izgaisīs. Ka tā būs bijusi fatamorgāna, karstuma dūriens vai, kas zina, kas. Taču tā neizgaisa. Ta bija tur, tikpat reāla kā šīs ēdienkartes."

" Lietošanas pamācība 'f Judīte neatlaidīgi skatījās Stefenā, viņas seja pauda vienīgi neticību. " Videokamerai?"

"SONTMR-01 CamCorder. Un apakšā bija rakstīts 'US versija'. Es nedomāju, es neticu, ka tā piecdesmit gadus pēc Kristus dzimšanas bija vienkārši ielikta līdzi kapā."

Nāca apkalpotājs ar viņu trīs šķīvjiem. Seja viņam spīdēja, tik ļoti viņš svīda. Šķita, kāds viņam dzenas pakaļ, jo viņš elsa, it kā būtu jau uz sabrukuma robežas. Visi trīs izslējās, lai apkalpotājs varētu novietot šķīvjus, un viņš, neteicis ne vārda, tos nolika viņiem priekšā un atkal pazuda burzmā.

"Sākumā es domāju, ka kāds grib mani izjokot," Stcfcns turpināja, sniedzoties pēc naža un dakšiņas. Viņš jau atkal bija aizmirsis, kāds no­saukums ir ēdienam uz viņa šķīvja, taču tas izskatījās labi un smaržoja kārdinoši. "Patiešām, tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Ja tu tagad paskatīsies uz augšu, es sev teicu, tad tic jau lūrēs pāri bedres malai, stulbi smiesies, ķiķinās un tikai gaidīs, kad dabūs redzēt manu muļķīgo seju. Un tad es paskatījos augšup — bet neviena tur nebija."

Jcšua apjucis purināja galvu, vienlaikus vilkdams nost ādu zivij uz sava šķīvja un atdalīdams zivs gaļu no asakas ar tādu uzmanību, it kā strādātu pie arheoloģiska atraduma. "Un tad?"

"Es domāju. Patiešām ilgi. Es tā rēķinu, ka apaļu stundu es nosēdēju savā alā un nedarīju neko citu kā vien domāju. Bet galu galā man nekas labāks neienāca prātā kā informēt profesoru." Stefens nokoda gabaliņu zivs un košļāja. Tā garšoja tikpat labi kā smaržoja. Patiešām laba izvēle, šis restorāns. "Un viņa reakcija bija ievērības cienīga."

"Ak tā?" Ješua iestarpināja.

"Viņš ilgi pētī atradumu, nebilst ne vārda. Tad pavisam klusi viņš man saka — es nedrīkstot pagaidām par to nevienam stāstīt. "Nevie­nam!" viņš atkārto jau otrreiz un nopietni un neatlaidīgi skatās man acīs. Un tad viņš mani sūta pie Pjēra, viņam vajagot palīdzēt. Pie Pjēra, kurŠ runā tikai franciski. Un viss, ko es zinu franču valodā, ir Oui un Non, un Voulez-vous couchez avec moi? Kā tev tas patīk? — es no­domāju."

Judīte iesmējās. Acīmredzot arī viņa tik daudz franču valodā saprata. "Un tagad tu mums to visu izstāsti."

Stefens it kā nievājoši atmeta ar roku. "Ak, man vēl nekad nekas tā nebija ķēries pie sirds; viņš mani vienkārši slikti pazīst. Es domāju — ko tas viss nozīmē? Viņš aizsūta mani prom, liek virs šahtas uzcelt telti, dodas piezvanīt, un nākamajā dienā parādās izrakumu darbu galvenais sponsors, iebrūk ar veselu baru savu ļaužu kā huņņu karalis Atila. Vai viņš iedomājas, ka es beigšu sev to jautāt?"

"Un ko tu domā, ko tas nozīmē?" Ješua jautāja.

"Tātad viens ir skaidrs: mirušais, kam līdzi kapā tiek ielikta CamCorder lietošanas pamācība, nekādā gadījumā nebija laikmetu mijas laika ebrejs," Stefens secināja. "Es domāju, viņš ir tikai nesen nogali­nāts un tur apglabāts."

Ješua šausmās iepleta acis. "Manu dieniņ, un tu patiešām tā domā?"

"Drošs es par to neesmu. Taču tas varētu būt izskaidrojums."

Judīte domīgi rauca pieri. "Bet kādēļ gan slepkavam būtu vajadzējis savam upurim kapā ielikt tieši šo lietošanas pamācību?"

"Tā būs bijusi izšķirošs pierādījums. Nodevīgs lietiskais pierādījums."

"Bet, ja tā bija nodevīga, viņš taču to varēja sadedzināt. Vai varbūt aprakt kaut kur citur. Sava upura kaps, domājams, tam bija sliktākā vieta. Tur taču tā bija tik nodevīga kā nevienā citā vietā. Stādies priekšā, pa­mācības tur nebūtu bijis — ikkatrs taču mirušo uzskatītu par gluži normālu arheoloģisko atradumu." Judītei aiz muguras jau atkal kāds atlocīja savu lielo avīzi. Šoreiz ebreju ziņu lapas augšējais stūris skāra viņas pakausi, ko viņa pati, kā likās, vēl nebija pamanījusi.

"Tu pirmīt teici, ka mirušais esot gulējis nekropolē," Ješua domīgi piebilda. "Vienā rindā blakus citām kapavietām."

"Jā".

"Tas nozīmē, ka slepkava jau pirms daudziem gadiem zinājis par šo apmetni, vai ne tā?"

"Ak," Stefens noteica, "tas ir iespējams, kaut gan satelītuzņēmumos tā atklāta tikai pirms gada. Pareizi."

"Tā ir. Tas ir savādi."

"Ja es gribētu aprakt kādu līķi," Judīte drūmi ieminējās un izlaida pirkstus caur matiem, gandrīz aizskardama avīzi, "tad neatklāta arheo­loģisko atradumu vieta taču tam būtu visneiedomājamākā, vai ne? Es domāju, ja esmu kādu nogalinājis, tad taču es gribu, lai to neviens ne­kad neatrod."

Stefens cieši skatījās viņai garām uz avīzes lapu, kas bija apdrukāta ar ebreju rakstu zīmēm, uz kuras, lai arī viņš ebreju valodā neprata izla­sīt ne vārda, kaut kas bija saistījis viņa uzmanību. Vai varbūt tas bija pats vīrs, kurš kroga krēslainajā gaismā mēģināja šo avīzi lasīt? "Bet varbūt slepkava gribēja, lai līķi atrod," viņš skaļi prātoja. "Un gribēja arī to, ka viņu bez kavēšanās identificē kā slepkavības upuri. Un vēl kas — tur ir Džons Kauns ar saviem ļaudīm. Ne kriminālpolicija. Ko tas varētu no­zīmēt?"

Judīte atkal aizskāra savas ogļmelnās cirtas, taču šoreiz viņa aizķēra avīzi, dusmās aizsvilusies, pagriezās un uzsauca kaut ko ebreju valodā, taču nebija grūti saprast, kas viņu tā bija sadusmojis. Stefens smaidīja, kad tas otrs, sīks vīriņš ar brillēm un varenām ūsām, izbīlī nepārtraukti atvainodamies, sāka rūpīgi salocīt savu avīzi.

Un tad viņš pēkšņi aptvēra, kas pirms tam viņu bija piesaistījis.

"Judīt!"

Viņa apmulsusi paskatījās. Viņš piecēlās, pārliecās pāri galdam, ne­pievērsis uzmanību tam, ka apgāza sālstrauku un vāzi ar plastmasas puķēm, un sniedzās pēc avīzes. "Šī fotogrāfija!" viņš iesaucās, satvēra lapu stingrāk, izrāva to vīram no rokām un nolika Judītei priekšā. "Kas tur rakstīts? Zem fotogrāfijas?"

"Stefcn? Ko tas nozīmē?"

Viņš paldauvēja ar rādītājpirkstu pa attēlu. "Tas ir tas vīrs, kurš at­brauca ar taksometru. Kad mēs braucām prom. Kas tur rakstīts?"

"Kas par vīru?"

Stcfena skatiens ieurbās Judītei acīs. "Vienkārši lasi, kas tur ir rak­stīts. Dari to."

"Stefen, kuru vīru tu domā?"

"Tu mani padarīsi traku," Stefens noteica. "Jcšua, lasi tu. Kas tur rakstīts, Dieva dēj?"

Apstulbis, taču paklausīgi Ješua noliecās pār fotoattēlu, kas acīm redzami bija uzņemts lidmašīnā. "Pēters Eizenharts, pazīstamais vācu rakstnieks, šobrīd apceļo Izraēlu, lai veiktu pētījumus savam nākama­jam romānam…"

"Pēters Eizenharts!" Stefens iesaucās. "Tieši tā. Pateicos!" Viņš at­ņēma Jcšua avīzi un atdeva to īpašniekam, kas notiekošajā bija noraudzījics ar skaidri redzamu neizpratni.

"Kad mēs braucām prom no nometnes, tur stāvēja taksometrs, kas bija atbraucis brīdi pirms tevis," viņš teica, pagriezies pret Ješua. "Un es tev vēl jautāju, vai tu nezini, kas ir šis vīrs, vai atceries?"

Ješua pamāja.

"Es zināju, ka esmu šo seju jau reiz redzējis fotogrāfijā, taču vienkārši nevarēju atcerēties, kas viņš ir. Tagad es to zinu." Viens no Brazīlijas ekspedīcijas dalībniekiem bija vācietis, un viņam līdzi somā bija divi Pētera Eizenharta romānu kabatas formāta izdevumi. Uz grāmatas aiz­mugurējā vāka bija autora fotogrāfija.

"Jā, un?" pieri raukdama, ievaicājās Judīte. "Man šis vārds neko ne­izsaka, man loti žēl."

Stefens atgāzās savā krēslā, un uz brīdi lokāla trokšņu kulise šķita uzbangojam ap viņiem kā paisuma vilnis, nesot līdzi balsis visdažādā­kajās valodās, glāžu šķindoņu, smieklus un nažu un dakšiņu skrāpējošās skaņas pret šķīvjiem. Neprātīga doma izšāvās viņam caur smadzenēm, pilnīgi neprātīga doma…

"Vācijā," Stefcns lēni teica, "viņš ir visai populārs zinātniskās fantas­tikas romānu autors."

Judīte uz viņu paskatījās, viņš atbildēja ar skatienu. Stcfcnam Foksam patika neprātīgas domas. Par to dzīvi, kādu viņš dzīvoja, viņš bija patei­cīgs kādai citai neprātīgai domai. Taču šī — pārspēja…

"Varbūt," Judīte prātoja, "šis Džons Kauns grib filmēt vienu no viņa romāniem. Un, tā kā abi šobrīd ir Izraēlā, viņi sarunājuši satikties…"

Stefens papurināja galvu, pavisam lēni, gandrīz nemanāmi. "Kauns ir ziņu vecis. Filmas viņu neinteresē. Viņš vēl nekad nav uzņēmis ne­vienu filmu."

"Nu labi, mister Gudriniek. Tad ne. Tad saki tu, ko tas nozīmē."

"Es nezinu."

"Zinātniskā fantastika, tu saki?" Ješua prātoja.

Stefens tikai norūca. Viņa smadzenēs vārījās. Viņš blenza lejup uz pusizēsto šķīvi un vairs nejuta izsalkumu. Zinātniskā fantastika. Tieši tā. "Vai mēs, lūdzu, nevarētu darīt tā, ka pazūdam no šejienes pēc iespējas ātrāk?" viņš nogurušā balsī jautāja.

Aiz viņiem palika ielas, kurās no viena restorāna viņiem spiedās pretī džeza klavieru skaņas, no kāda cita atskanēja elektriskās ģitāras raudā­šana, kas pavadīja vēderdeju, un tanī visā jaudās kaut kas no bēgšanas. Stefens soļoja pa priekšu, taču viņam nebija ne jausmas, uz kurieni viņš gāja. Viņa smadzenēs vēl arvien vārījās.

"Stefen?" viņš dzirdēja Judīti sev aiz muguras. "Vai viss ir kārtībā?"

Viņš izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un to ieslēdza. "Viss ir kārtībā. Vislabākajā. Man tikai mierīgi jāpiezvana."

"Jāpiezvana?"

Viņš apstājās pie masīva akmens mūra, kas droši vien bija tūkstošiem gadu vecs, un spieda ciparus. Ostas tumšie ūdeņi skalojās pret molu, un bija jaušami kuģu melnie silueti, un visapkārt bija kluss. Abi viņu panāca.

"Kam tu zvani?" Ješua gribēja zināt. "SOiVr."

«SONT?»

Stefens paskatījās uz Ješua. "Vai jūs abi, lūdzu, vienreiz nevarētu beigt atkārtot visu, ko es saku? Es zvanu firmai SONT, jā. Es gribu par šo videokameru zināt visu, cik vien iespējams."

"Šajā laikā?"

"Japānā šobrīd ir," viņš paskatījās savā rokas pulkstenī, "mazliet pirms vienpadsmitiem no rīta."

"Tu zvanīsi uz Japānu?" Ješua acīm redzami mēģināja savaldīties.

"Es tā teicu, man šķiet. Jā. SONT ir japāņu firma."

Judīte viņu nopētīja kā cilvēku, par kuru neesi īsti drošs, vai viņš sa­jucis prātā vai tikai tur otru par muļķi. "Un SONT numuru Japānā tu, protams, zini no galvas?"

Stefens pacēla savu mazītiņo mobilo telefonu, itin kā turētu rokā trumpja kārti. "Vienkārši atmaksājas, ja ir īstais serviss, arī tad, ja tas maksā mazlietiņ vairāk. Ja es gribu runāt ar kādu, kura numuru es nezinu, es piezvanu uz centrāli, kura strādā visu diennakti un kurai ir visas pa­saules telefongrāmatas. Vai viss skaidrs?"

Viņa grasījās vēl ko teikt, taču tad pārdomāja un tikai pamāja.

ViņŠ sāka vēlreiz spiest numuru. Atsaucās sievietes balss, tik moža un priecīga, it kā būtu spirgtākais rīts. Iespējams, tur, kur viņa sēdēja, arī bija agrs rīts. Viņš pateica savu vajadzību — SONT Japānā, un tur pēc iespējas kādu no uzņēmuma, kas runā angliski, uz. ko viņa mundri nočivināja: "Lūdzu, acumirkli uzgaidiet!" — un pievienoja viņu gai­dītāju rindai.

Judīte un Ješua saskatījās. "Es jūtos galīgi atpalikusi," viņa nomur­mināja.

Viņi gaidīja. Tas noteikti nebūs lēts prieks.

"Labdien," viņi beidzot dzirdēja Stefenu sakām, un viņš centās runāt lēni un skaidri. Laikam gan persona savienojuma viņā galā nerunāja īpaši uzticību raisošā angļu valodā. "Mans vārds ir Fokss, un es zvanu no Izraē­las. No Izraēlas, jā. Tuvajos Austrumos. Jā. Starp Ēģipti un Sīriju… Palestīna, tieši tā."

Ješua savilka seju.

"Es interesējos par jūsu CamCorder MR-01. Es vēlētos zināt, vai kaut kur Izraēlā ir kāds tirgotājs, pie kura es to varētu apskatīt." Klu­sums. "MR-01, jā." Atkal klusums, šoreiz ilgāk. "Nē, pilnīgi noteikti. MR-01. M kā Madagaskara, Rkā Rio. Svītra, nulle viens. Jā."

Viņi redzēja, ka Stefena acis kļuva jo platākas, jo ilgāk viņš klausījās. Kad viņš atkal ierunājās, viņa balss šķita savādi sveša. "Ak. Es saprotu. Ak tā. Jā. Tad neko nevar darīt. Jā, paldies. Paldies par informāciju. Nē taču, jūs man ļoti palīdzējāt. Liels paldies."

Atskanēja žēla telefona pīkstēšana, kad viņš pārtrauca savienojumu. Tā viņš stāvēja, tukšām acīm paskatījās uz telefonu, tad pāri pretī uz liedagu, kura dienvidu puses pašā galā bija sapulcējies bariņš ļaužu. No pārnēsājama kasešu atskaņotāja plūda klusināta mūzika, kuras skaņas fragmentus brīžiem līdz viņiem atnesa vējš, un tumši, slaidi stāvi dejoja mūzikas ritmā, daži no viņiem ūdenī.

"Nu?" Judīte beidzot pārtrauca klusumu.

Stefens īsi, bez prieka, iesmējās. "Zinātniskā fantastika," viņš teica, atkal paskatījās uz savu telefonu, izslēdza to un iestūma atpakaļ kabatā. "Zinātniskā fantastika."

"Vai tu, lūdzu, nevarētu izteikties mazliet skaidrāk? Ko viņš sacīja?"

Stefens skaļi izelpoja, un viņa skatiens slīdēja pāri plašajiem, nakts melnajiem ostas ūdeņiem.

"SONTvideokamera MR-01 " viņš beidzot teica, "vēl ir tikai attīs­tībā. Tirgū tā ienāks, ātrākais, pēc trim gadiem. Pagaidām tā eksistē vien uz rasēšanas dēļa."

Monēta 47: atr. v. 98, slānis JE 14/6, per. 30; f. 83. Svars AE

2,53g. — Claudius (AD 51—64), gads 14; jūdu prokurators:

Antonius Felix. — Atsauce: MESHORER 232. — Laika posms: 54. p.m.ē.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

"Nu?" pasaules otrās lielākās ziņu aģentūras īpašnieks triumfējoši jautāja. "Ko jūs par to domājat?"

Eizenharts ar pūlēm piecēlās. Viņa labā kāja mazliet tirpa, acīmre­dzot viņš tupēdams nemanot būs nospiedis kādu asinsvadu. "Grūti pa­teikt," viņš vilcinājās. "Izskatās pēc savāda joka."

"Taču ja pieņem, ka tas nav joks?"

"Kas gan cits tas varētu būt?" Ar vienu roku rakstnieks masēja augš­stilbu. "Jūs teicāt, to atrada viens no jūsu brīvprātīgajiem palīgiem. Kāpēc jūs domājat, ka tas nav joks?"

Džons Kauns uzmeta profesoram aicinošu skatienu. "Pastāstiet viņam, kas mums zināms par atraduma datējumu."

"Mēs varam sākt ar to," profesors skaidroja, "ka slānis, kurā tika at­rasts skelets, bija neskarts. Citiem vārdiem, var izslēgt domu, ka miru­šais šeit aprakts vēlāk. Relatīvi bieži, kā jau jūs pats varat iedomāties, kapsēta liek ierīkota vietā, kur pirms vairākiem gadsimtiem jau bijusi cita — galvenokārt zemēs, kuras bijušas apdzīvotas jau tik ilgi kā šī. Tas jāņem vērā, veicot izrakumus, citādi atradumus var piedēvēt nepa­reizam gadsimtam, taču ir noteiktas, drošas pazīmes, pēc kurām var noteikt laiku. Šis, kā jau teicu, nebija tas gadījums — slānis bija neskarts, un, pamatojoties uz neskaitāmām monētām, māla lauskām, putekšņiem un koka gabaliem, kas palīdz noteikt laiku pēc gadskārtu rakstiem, arī šo mēs varam datēt nepārprotami. Citiem vārdiem, ir skaidrs, ka skelets gulējis aprakts divtūkstoš gadu."

"Skelets," Eizenharts pamāja. "Taču par to nav runa. Runa ir par šo maisiņu."

"Nu jā, tas atradās tieši blakus."

"Kad jūs to ieraudzījāt. Bet vai tas arī atradās blakus, kad skelets tika atrakts?"

"Es jums varu parādīt mikroskopā ārējā maisiņa materiāla šķiedras. Tās ir no auga, kāds te nav vairs bijis sastopams jau pusotru tūkstoti gadu."

"Bet varbūt kaut kur citur?"

"Turklāt audums nepārprotami ir ļoti vecs."

"Labi. Un kurš maisiņu atvēra?"

"Tas bija misters Fokss. Puisis, kurš to atrada."

"Vai ir pieņemts, ka jūsu palīgspēki sabojā atradumus?"

"Nē, protams, ne. Es viņu par to sodīju."

"Taču, iespējaftis, viņš maisiņa saturu ir apmainījis."

"Iespējams, jā. Taču kādēļ lai viņš to darītu?"

"Lai jūs izjokotu."

Vilfords-Smits papurināja galvu. "Viņš nav no tiem, kas citus iz­jokos."

"Labi." Rakstnieks skatījās te uz vienu, te uz otru. "Ko jūs tieši vēla­ties, lai es tagad daru? Man ir tāda sajūta, ka jums jau ir sava teorija, un tā, šķiet, nebalstās uz to, ka te ir notikusi blēdīšanās. Varbūt jūs man ta­gad varētu pateikt, ko jūs par to domājat?"

Atkal iejaucās Kauns. "Mēs domājam, ka te nav nekāda sakara ar blēdīšanos. Mans priekšlikums ir šāds: es jums tagad uzskaitīšu visu, ko mēs šobrīd uzskatām par pilnīgi droši zināmu, un tad pateikšu, ko mēs no tā secinām. Un tad jūs mums pateiksiet, ko jūs par to domājat."

"Tas izklausās prātīgi."

"Pirmkārt," mediju karalis sāka uzskaitīt, atliekdams vienu labās rokas pirkstu un sākdams staigāt šurpu turpu, "slānis, kurā skelets tika atrasts, ir divtūkstoš gadu sens, un tas bija neskarts. Otrkārt, maisiņš ir gata­vots no materiāla, kāds šeit tika izmantots pirms divtūkstoš gadiem un kāds vairs nekur nav sastopams. Treškārt, otrā maisiņa materiāls nepār­protami ir polietilēns; tas, šķiet, mainījis krāsu pagaidām vēl nezināmā ietekmē. Ceturtkārt, arī papīrs, uz kura drukāta lietošanas pamācība, šķiet ļoti vecs, lai cik dīvaini tas mums arī liktos. Mēs ierosināsim, lai visi šie materiāli — audums, papīrs un kauli — tiktu datēti ar radiokarbonmetodes palīdzību; taču tas vēl ilgs kādu laiciņu."

"Starp citu," profesors piemetināja, "galvaskausa zobos mēs atradām amalgamas pildījumu. Amalgamu zobu pildījumos pirmoreiz sāka pie­lietot Francijā 1847. gadā."

"Zudībā gājis atklājums?"

"Nē. Mirušajam ir divi profesionāli izdobti un aizplombēti zobi, tad vēl vesela rinda citu karicsa skartu zobu; daudzu zobu arī trūkst. Ja 50. gadā būtu bijis tik progresīvs zobārsts, tad viņš taču būtu pie tā de­vies atkal."

Eizenharts nopūzdamies izelpoja, sakrustoja rokas aiz muguras, pa­gāja pāris soļus, tad atkal pagriezās un gāja to pašu ceļu atpakaļ, pie kapa apstājās un noskatījās lejup uz pusatsegtajiem kauliem. Gaiss oda pēc karstiem putekļiem. Galvaskauss spīdēja spuldžu gaismā, tikai acu do­bumi meta tumšas ēnas.

"Jūs domājat, tas ir ceļotājs laikā, vai nav tiesa?"

Sirdspuksta brīdi klusums, tad atskanēja Džona Kauna smiekli.

"Nu, vai jūs redzat?" viņš uzsauca profesoram. "Ko es teicu? Science fiction rakstniekam tā ir tīrā bērnu spēlīte. Tur, kur mēs lauzām galvu, viņš tikai paskatās un — skat, jau zina, kas notiek!" Viņš sita plaukstas kā bērns, taču tas neizskatījās smieklīgi, drīzāk gan draudīgi. Eizenharts juta, kā viņa kuņģī kaut kas sažņaudzas.

"Tad tā ir jūsu arheoloģiskā sensācija," viņš noteica. "Skelets, kas pieder ceļotājam laikā."

Kauns norima.

"Nē," viņš teica tādā intonācijā, it kā tikai tagad būtu aptvēris, ka Eizenharts pašu galveno vēl nemaz nav sapratis. "Šī vēl nav sensācija."

"Bet?"

"Padomājiet taču mazliet," viņu mudināja vīrs tumšzilajā divrindu pogu uzvalkā. "Ceļotājs laikā. Ar videokameru."

Eizenharts paskatījās uz Kaunu. Viņš saprata.

"Ak mans Dievs," viņam paspruka.

Kauns plēsonīgi smaidīja. "Jā… ko gan viņš te gribēja pirms diviem tūkstošiem gadu?"

Viņi meklēja ceļu atpakaļ uz Ješua mašīnu, un netīši viņi gāja ātri, it kā viņiem kāds sekotu.

"Aizmirstiet visu, ko mēs runājām par slepkavību," Stefens teica. "Tā nebija slepkavība."

"Bet kas tad?"

"Viņš patiešām ir miris pirms diviem tūkstošiem gadu, ticis apgla­bāts, un mēs viņu atkal ātrākām."

"Un maisiņš? Ar lietošanas pamācību?"

"Ari."

Kas tā bija par pilsētu, kurā vēl divos naktī ielas bija pilnas ar mašī­nām? Stefens apstājās, skatījās uz valdošo haosu un tad pagriezās pret saviem pavadoņiem. "Mana teorija izklausās absolūti neprātīga, taču tā visu izskaidro. Paklausieties: tuvākajā nākotnē kāds atklās, kā iespējams īstenot ceļošanu laikā. Agrākais, pēc trim gadiem, iespējams, nedaudz vēlāk, taču noteikti laikā, kad šī SONTMR-Ol būs labākā videokamera, ko iespējams nopirkt par naudu. Tad kāds to nopērk un aizceļo ar šo kameru divtūkstoš gadu senā pagātnē. Taču kaut kāda iemesla dēļ viņam vairs neizdodas atgriezties atpakaļ savā laikā. Tad nu viņš ir spiests tur palikt, dzīvot starp šiem cilvēkiem, līdz kādu dienu nomirst. Viņš tiek apglabāts, un kāds viņam ieliek maisiņu ar polietilēnā iekausēto lieto­šanas pamācību līdzi kapā, nemaz nezinot, par ko ir runa. Un mēs viņu izrokam — pāris gadu pirms tam, kad viņš dosies savā ceļojumā!"

Viņš raudzījās divās sejās, kuru apakšžokļi pamazām sāka slīdēt lejup.

"Tad tas taču nozīmē," beidzot ierunājās Judīte, "ka tas, kura ske­lets tur guļ, vēl kaut kur dzīvo"

"Tieši tā."

Ješua izskatījās galīgi apjucis. "Tad mums viņš jāatrod! Jābrīdina!"

"Un ko tad?"

"Lai viņš nedodas ceļojumā."

"Tad taču mēs viņu neatradīsim", māsa viņam pārmeta. "Un, ja mēs viņu neatradīsim, mums vispār neienāks prātā doma viņu brīdināt. Un, tā kā mēs viņu nebrīdinām, viņš tomēr dodas ceļojumā. Tad mēs viņu tomēr atrodam."

Viņa sāka skanīgi smieties no sajūsmas. "Varbūt es tomēr nemaz ne­esmu tik atpalikusi!"

"Tā patiešām ir ārprātīga teorija!" Ješua kā žēlodamies pievērsās Stefenam. "Man galvā kļūst pavisam jocīgi, kad es sāku par to domāt."

Viņi atkal sāka iet. Pa veselu rindu divviru durvju pēkšņi sāka plūst ārā cilvēku straume, un tikai pēc brīža Stefens saprata, ka šeit laikam tikko beidzies kinoseanss. Viņi līkumoja starp taurējošajām, smirdoša­jām mašīnām uz ielas otru pusi un pēc Ješua rīkojuma iegriezās mierī­gākā, drūmā šķērsielā.

"Runa nav par to, lai vīru brīdinātu," Stefens domāja. "Es varētu pat pieņemt, ka viņš zināja, ka neatgriezīsies. Varbūt ceļojums laikā funkcionē tikai vienā virzienā, un varbūt viņš ar to bija samierinājies."

"Bet kurš gan kaut ko tādu darītu?" jautāja Ješua.

"Nu paklausieties! Par šo motīvu?"

"Kādu motīvu?"

Viņš apstājās un apjucis uz viņiem skatījās. "Kādu motīvu? Es varu aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē. Es zinu, cs neatgriezīšos, taču es varu paņemt līdzi labāko videokameru, kāda vien ir pieejama. Ko gan es filmēšu?"

Vēl arvien divas neizpratnes pilnas sejas. Kamēr Stefenam beidzot uzausa gaisma.

"Sasodīts," viņš nomurmināja. "Skaidrs. Jūs taču esat jūdi. Ix>ģiski…"

Viņš dziļi ieelpoja. "Tātad vēlreiz. Padomājiet par to, ka vīrs, kurš dodas pagātnē, ņem līdzi lietošanas pamācības US versiju. Ne japāņu un ne ebreju. Tātad acīmredzot viņš ir amerikānis. Un amerikānim, kurš uzņemas aizceļot divtūkstoš gadu senā pagātnē, lai vairs neatgrieztos, visā toreizējā pasaulē varēja būt tikai viens vienīgs viņu interesējošs motīvs — Jēzus no Nācaretes. Jēzus Kristus."

Uz pavisam īsu bridi viņu pārņēma sajūta, it kā viņš izietu ārā pats no sevis un redzētu sevi tur stāvam šaurā, krēslainā Telavivas ieliņā, dzirdētu paša tikko teiktos vārdus atbalsojamies no klusajām māju sie­nām visapkārt. Tad tas atkal bija garām. Viņš mirkšķināja acis. Ko viņš tur teica?

"Tev taisnība," Judīte domīgi noteica. "Viņš dzīvoja tajā laikā."

"Jā. Uz tā balstās laika skaitīšana." Tad viņam pēkšņi ienāca prātā, ka jūdu kultūrai ir pašai sava laika skaitīšana — ka pēc tās būtu aptuveni 5760. gads. Taču pat Izraēlas valdība vadījās pēc kristiešu kalendāra. Viņam uzreiz nenāca prātā neviena valsts, kas pēc tā nedzīvoja.

Stefens juta, kā viņa plaukstas kļūst miklas. Viņam pārskrēja drebuļi — pāri mugurai, pāri pakausim. Vārīšanās viņa domās bija mitējusies un nu atbrīvojusi vietu kristāliskai skaidrībai, ka viņam gandrīz aizrāvās elpa.

"Džons Kauns," viņš turpināja balsī, kas izklausījās savādi aizsma­kusi, "ir izvirzījis tieši šo pašu teoriju. Tāpēc viņš ir šeit. Viņš domā, ka kaut kur vēl ir videokamera, iepakota un aizzīmogota, lai tā pārdzīvotu divus gadu tūkstošus, un kamerā — videolente."

Viņš redzēja, kā Judīte viņam lēni, saprotoši pamāj. Viņš redzēja Ješua seju ielu laternu gaismā, un viņš izskatījās bāls. Viss bija skaidrs. Mozaī­kas daļiņas bija saliktas kopā. Vārdi krita kā domino kauliņi rindas galā.

"Viņš grib dabūt šo video."

Tika izpētītas dažu trauku veidu sieniņu īpašības, nolaužot trauku fragmentu gabalus un tos no jauna apdedzinot oksidējošā elektris­kajā krāsnī, turklāt veselu stundu paraugi tika pakļauti maksi­mālajai temperatūrai, dzelzs laikmeta-biz./fr.-arābu 800—900 °C un viduslaiku un jaunāku laiku keramikas 1000 °C. Oksidējoties lauska parasti iegūst gaišāku nokrāsu un kļūst labāk redzami oglekļa piemaisījumi un pārklājumi. Attiecīgie lausku bojājumi augstās temperatūras ietekmē vēsta par sākotnējo degšanas tempe­ratūru (skat. nod. 111.5-1).

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Džona Kauna dzīvojamais vagons nebija apzīmējams citādi kā vien "kārtai atbilstošs". Tā lielāko daļu aizņēma grezna darbistaba, kuras sie­nas bija apdarinātas ar tumšiem paneļiem, uz grīdas izklāts pelēks paklājs, kurā kājas iegrima līdz potītēm, atstādamas netīras, putekļainas pēdas, uz kurām bija nelāgi skatīties. Galvenais priekšmets telpā bija milzīgs sar­kankoka rakstāmgalds, uz kura stāvēja viena no tām misiņa galda lampām ar zaļu abažūru, kādas Eizcnharts līdz šim bija redzējis tikai amerikāņu filmās. Aiz lielā, melnā ādas atzveltnes krēsla bija redzama eļļas glezna, kas izskatījās dārga un noteikti tāda arī bija, uz cita gaida atradās dators, kura monitorā lēnām griezās Kaun Enterprises logo, un tam blakus vesela baterija ar telefoniem. Eizenhartam bija jādomā par antenām uz vagona jumta, kas viņam bija iekritušas acīs, un lielo šķīvi, kas, domājams, bija spējīgs komunicēt tieši ar sakaru satelītu. Džonam Kaunam patika sēdēt vientuļā pamestībā tālu prom no savas galvenās mītnes, bet viņš darīja visu, kas šodien tehniski bija iespējams, lai nezaudētu kontroli pāršāvu firmu.

Un kas pats labākais — telpa bija patīkami vēsa.

"Ko jūs vēlētos iedzert?" rūpnieks pajautāja un atvēra kādu ledus­skapi, kas bija piebāzts ar pudelēm, kurās visās krāsās kārdinoši mirdzēja dažādi šķidrumi.

"Jums, profesor, Canadian Whisky?"

"Jā, lūdzu," Vilfords-Smits nopūtās un atkrita vienā no polsterēta­jiem krēsliem. Viņš izskatījās noguris.

"Un jums, mister Eizenhart?"

Rakstnieks vilcinājās. Viņš reti dzēra alkoholu, ne tik daudz veselības vai principiālu motīvu vadīts, kā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš pēc tam lielākoties jutās sliktāk nekā pirms tam. Alkohols viņu nelabvēlīgi ietekmēja. Labākajā gadījumā viņš kļuva miegains. "Varbūt jums ir kaut kas bezalkoholisks?" viņš jautāja.

Kauns uz viņu paskatījās ar skatienu, kurā Eizenharts šķita lasām nicinošu nosodījumu. Itin kā viņš būtu pārkāpis kādus nerakstītus liku­mus. Sabojājis citiem prieku. Taču viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, kad viņš jautāja: "Ko jūs vēlētos? Kolu? Ingveralu? Perrier?"

"Kola būtu lieliski."

Kauns viņiem pasniedza glāzes, tad sajauca sev mazliet smalkāku dzē­rienu un apsēdās aiz sava rakstāmgalda. Neapzināti Eizenharts gaidīja, kad valdes priekšsēdētājs izstaipīsies, atsies vaļīgāk kaklasaites mezglu un atbrīvoti atslīgs krēslā, taču Kauns tikai iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, paliecās uz priekšu un cieši uzlūkoja rakstnieku.

"Ko jūs domājat par šo lietu?" viņš vēlējās zināt.

"Hmm," Eizenharts noteica un lūkoja pēc vārdiem. Jau viņa ikdie­nas darbā viņam tas nenācās viegli; angliski tas bija vēl divtik grūti. "Kā lai pasaka? Man ir tāda sajūta, it kā es aiz pārskatīšanās būtu nonācis filmā par indiāni Džonsu."

Kaut kas smaidam līdzīgs noraustījās mediju magnāta sejā, taču viņš neko neteica.

"Vai jūs esat drošs, ka tomēr neesat nācis uz pēdām krāpšanai?" Eizen­harts jautāja. "Atcerieties Hitlera dienasgrāmatas."

"Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Taču ir Jozefa Gebclsa dienasgrāmatas, un tās ir īstas." Kauns paskatījās plakanā zelta rokas pulkstenī, kas izskatījās ļoti dārgs. "Paraugiem šobrīd jau vajadzētu atras­ties laboratorijā Čikāgā, kur to vecums tiks noteikts pēc radiooglekļa metodes. Ja izrādīsies, ka papīrs ir divus tūkstošus gadu vecs, tad vien­kārši nevar būt cita izskaidrojuma, kā vien tas, ka kāds ir veicis ceļo­jumu laikā. Te nu jūs man piekritīsiet, vai ne tā?"

"Jā."

"Ir jābūt kamerai. Esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tā ir labi saglabājusies."

Eizenharts beidzot bija atradis vārdus, lai izteiktu kādu iebildumu, kas jau labu brīdi viņam nedeva mieru. "Vai jūs jau esat padomājis par  to, vai videolente, kas gulējusi aprakta divtūkstoš gadu, vispār ir spējīga saglabāt ierakstu? Ieraksts videolentē ir magnētisks ieraksts. Laika iespaidā magnētismam vajadzētu mazināties. Pēc diviem tūkstošiem gadu varētu būt pāri palikusi vairs tikai šalkoņa."

"Tieši tā," Kauns piekrītoši pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbau­dīju. Es runāju ar zinātniekiem no NASA, kuri strādā pie radiosignālu izvērtēšanas no kosmiskajām zondēm, kas fotografē tik tālas planētas kā Urāns vai Neptūns. Šiem ļaudīm ir gluži līdzīga problēma, proti, iz­filtrēt šos vājos signālus, ko pārraida zondes, no kosmosa šalkoņas. Un, redzot kristālskaidros attēlus, ko tās pārraida, jūs saprotat, ko iespējams dabūt gatavu. Tas varbūt neies tik ātri un prasīs dārgus aprēķinus jaudī gos datoros, taču ierakstu no šīs videolentes padarīs atkal redzamu, vienalga, cik vecs tas ir."

"Ak,"'Eizenharts bija pārsteigts. Jā, tas izklausījās ticami.

"Protams, es neko neteicu par ceļotāju laikā," Kauns piebilda. Tagad viņš patiešām atlaidās krēslā, glāzi abām rokām turēdams pie krūtīm. Šķidrums tajā laistījās medaini zeltains. "Es pieļauju, ka viņš ir darbo­jies kopā ar kādu sabiedroto…" Viņš apdomājās un tad izlaboja: "Viņš darbosies kopā ar kādu sabiedroto. Nu, redzat? Tādas ir manas domas. Līdzko mēģina šajā lietā iedziļināties, sāk mežģīties smadzenes. Mister Eizcnhart, tieši tāpēc jūs man esat nepieciešams. Jūs esat radījis veselu rindu stāstu par ceļotājiem laikā; tas nozīmē, ka jūs jau savā iztēlē visos sīkumos esat pārdomājis jautājumus, uz kuriem mums tagad jāatrod atbildes realitātē."

Eizenharts vilcinādamies pamāja.

"Tātad viņš darbosies kopā ar kādu otro personu. Viņi norunās, kur viņam jānoslēpj kamera. Tad viens dodas pagātnē, bet otrs vienkārši ierodas norunātajā vietā un atrod tur ierakstus, kurus pirmais ir… atstā­jis? Atstās? Doma taču ir pareiza, vai jūs man piekrītat?"

"Jā".

"Praktiski vienlaicīgi."

"Ja vien viss būs izdevies," Eizenharts piebilda. Viņš jutās noguris. Par to visu vēl jāpadomā; rīt no rīta viss izskatīsies citādi. Varbūt tad viņam ienāks prātā kāda ideja, ko varenais, šķietami nenogurdināmais firmas boss vēl nebūs iedomājies.

"Viss būs izdevies. Neviens neceļos pagātnē, pirms viņš nebūs veicis visu nepieciešamo. Sī kamera atrodas norunātajā vietā. Jautājums ir tikai — kur? Par ko abi bija vienojušies? Vai, manis dēļ, par ko viņi abi vienosies? Iejūtieties šī ceļotāja vietā, Eizenhart, atminiet viņa domas. Jūs esat rakstnieks, tas ir jūsu darbs — iejusties citas personas lomā. Izdibiniet, ko viņš domās. Izdibiniet, kur atrodas kamera."

Kauna balss pēkšņi bija mainījusies, tā skanēja asi, pavēloši, metāliski. Eizenharts uz viņu skatījās un sajuta sevī ceļamies paniku, kas kā lies­mojoša roka sagrāba viņa zarnas un sniedzās pēc rīkles. Nu viņš atkal bija viņš pats, patiesais Džons Kauns, kurš visu šo laiku bija slēpies aiz laipnības maskas. Un patiesais Džons Kauns bija plēsoņa zilā divrindu pogu uzvalkā.

Viņš nervozi paskatījās pāri uz Vilfbrdu-Smitu, taču profesors jau bija iztukšojis savu viskija glāzi un skatījās tādām acīm, kas kuru katru mirkli kritīs ciet.

"Tas viss, ē, šai brīdī man ir mazlietiņ par daudz. Ceļš, šis atradums… Taču es par to padomāšu."

"Jums ir laiks. Tas nav neierobežots, taču jums ir laiks."

"Man vajadzēs izpētīt. Man nepieciešama pieeja lielai bibliotēkai."

Kauns pamāja, it kā viņš tieši to būtu gaidījis. Ar strauju kustību viņš

pagriezās sānis, kas vēl pastiprināja satraucošo iespaidu, ka viņš ir neno­gurdināms, nocēla vienu no telefona klausulēm, uzspieda divzīmju nu­muru un, kad klausules otrā galā kāds atsaucās, tikai pateica: "Nāciet, lūdzu, šurp!" Un nolika klausuli.

"Jūsu dzīvojamais vagons būs tepat blakus," viņš teica. Tur jūsu rīcībā ir pilnībā apgādāta darba telpa. Vispār…" Pie ieejas bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis, kuru Eizenharts līdz šim vēl nebija redzējis. Profesors satrūkās, un pēc tā, kā viņš uz ienācēju skatījās, varēja saprast, ka arī viņš šo vīru redz pirmoreiz.

"Mani kungi, šis ir misters Raiens. Viņš ir manas drošības nodaļas vadītājs un no šī brīža par visu parūpēsies, llaien, šis ir profesors Vil, fords-Smits, izrakumu darbu vadītājs, un misters Eizenharts, rakstnieks."

"Ļoti priecājos," vīrietis atbildēja zemā, tumšā balsī.

Viņš bija liela auguma, vismaz metru deviņdesmit garš, un izskatījās spēcīgs un ciets kā tērauds. Izlases kareivis, kurš nebija ģērbies uniformā, bet vienkāršā haki krāsas kombinezonā. Viņa rokasspiediens bija vēss, stingrs, lietišķs. Mati viņam bija apcirpti tik īsi, ka varēja vien minēt, kādā krāsā tie bija, un acis viņa neizteiksmīgajā sejā bija tik skaidri ūdenszilas, kādas Eizenharts vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Cik gan vecs varēja būt šis Raiens? Dīvainā kārtā viņš šķita esam it kā bez noteikta vecuma; viņš tikpat labi varēja būt divdesmit astoņus kā piecdesmit asto­ņus gadus vecs.

"Raiens," Kauns turpināja, pamezdams skatu uz Eizenhartu, "sagā­dās jebkuru grāmatu, kas vien jums būs nepieciešama. Viņš vispār sagā­dās visu,, kas jums būs vajadzīgs. Viņš jūs aizvedīs vai liks aizvest uz jebkuru valsts bibliotēku, ja jūs to vēlēsieties. Lai arī kas jums ienāktu prātā un varētu paātrināt mūsu meklējumus, pasakiet to viņam."

Visai apstulbis, Eizenharts pamāja un uzmeta Raienam gandrīz bai­līgu skatienu, uz ko viņš pat nepakustējies atbildēja.

"LJn, mister Eizenhart, es to arī domāju tā, kā saku. Lai arī kas jums ienāktu prātā."

"Jā."

"Jūsu uzdevums nav lauzīt galvu par to, vai jūs viņu nepārslogojat."

"Es saprotu."

"Ja man nāktos konstatēt," Kauns sāka vēlreiz un paskatījās uz rakstnieku ar tumši gailošām zvēra acīm, "ka jūs neesat kādus resursus izmantojis tikai tāpēc, ka tie nav bijuši jūsu rīcībā, bet jums tos būtu vajadzējis tikai pieprasīt, tomēr jūs to nebūtu darījis, tad jums nāktos mani iepazīt no citas puses, un es jums apsolu to, kas jums nemaz ne­patiktu."

Aha. Nelāgas sajūtas pārņemts, Eizenharts norija siekalas un pamāja. Medusmēnesis bija beidzies. Un nc jau tāpēc Kauns bija šurp braucis, ka tik labi prata sasiet kaklasaites.

"Turklāt," miljardieris turpināja, paliecies uz priekšu un atbalstījis apakšdelmus uz rakstāmgalda ādas pamatnes, salikdams kopā abu roku pirkstu galus, "no šī brīža mēs ievērosim drošības pasākumus. Sī vieta ir apsargājama. Un tādi nepatīkami starpgadījumi, kā, piemēram, tas, ka tieši šovakar šis Fokss ir devies uz kaut kādu diskotēku, turpmāk vairs nenotiks."

Profesors ādas krēslā saslējās un jutās spiests aizstāvēties. "Mister Kaun, es jums varu apgalvot… Stefens Fokss ir jauns puisis, un viņš tajā meitenē ir ieskatījies. Tas taču ir tik dabiski, ka viņš vēlas izklaidēties. Un puisis, kurš atbrauca abiem pretī, ir viņas brālis. Es viņu labi pazīstu; viņš strādā par asistentu Rokfellera muzejā Jeruzalemē."

ICiuns nopētīja arheologu kā pretīgu kukaini. "Varbūt mums būtu bijis ko viņam pajautāt."

"Bet pajautāt taču mēs varam arī rīt."

"Bet mēs būtu varējuši arī pajautāt jau šovakar un tā zaudēt mazāk laika."

Eizenharts rauca pieri. Kādi šim vīram bija priekšstati par to, kā atri­sināt šādu problēmu? Ar vienkāršu, brutālu aritmētiku pēc moto: Ko, Leonarda da Vinci nepieciešami seši mēneši, lai uzgleznotu Monu Lizu? Dodiet viņam divdesmit piecus līdzstrādniekus, tad viņš to paveiks vienā nedēļā'.

"Mans Dievs," Vilfords-Smits nopūtās un atkal atslīga krēslā. Ādas krēsls šķita aprijam viņa kalsno augumu. "Viņš ir brīvs cilvēks. Es taču

nevaru viņam noteikt, ar ko viņš drīkst un ar ko nedrīkst nodarboties ārpus darba laika."

"Tas jums arī nav jādara," Kauns teica. "No šī brīža to darīsim mēs."

Zinātnieks uz viņu īgni paskatījās. "Ko tas nozīmē?"

"Mēs izsludināsim informācijas blokādi. Es nevēlos, ka mūsu atklā­jums priekšlaicīgi nāk gaismā un sākas tāds kā zelta drudzis, kad ikviens šai valstī sāk meklēt kameru."

"Un kā jūs to domājat panākt? Lielākā daļa manu līdzstrādnieku ir brīvprātīgie…"

"Man tas ir vienalga," Kauns asi noskaldīja.

Viņš lika tiem satrūkties, it kā būtu uzsitis ar dūri pa galdu, un, tā kā . viņam šis žests nebija nepieciešams, tas bija vēl iespaidīgāk.

"Jums patiešām vēl nav īsti skaidrs, ar ko mums šeit ir darīšana," Kauns turpināja un skatījās te uz vienu, te otru, it kā varētu ieurbties viņu acīm redzami apjukušajās smadzenēs. "Jūs vienkārši domājat, tā ir sensācija. Jūs domājat, tāpēc esmu šeit, jo tā ir visu laiku lielākā sensā­cija. Sensacionālākais avīžu virsraksts, kāds vien ir bijis. Sensacionālā­kais atradums, kādu arheoloģija piedzīvojusi. Revolūcija fizikā. Ko šī videofilma patiesībā nozīmē, jūs visi vēl vispār nemaz neesat sapratuši."

Šķita, ka vārdi kādu brīdi telpā nogaidoši palika karājamies, un tad tos uzsūca mīkstais paklājs un sarkankoka sienas. Neviens vairs neuzdrošinā­jās elpot. Ikviens telpā gaidīja, ko teiks Kauns. Šķita, ka viņš to izbaudīja.

"Cik, jūs domājat," viņš klusi, gandrīz čukstus, jautāja, "var dabūt no katoļu baznīcas par videolenti, kas apliecina Jēzus Kristus augšām celšanos?"

Viņš mirkli klusēja.

"Vai," viņš izstiepa lūpas šaurā smaidā un piebilda, "kas to noliedz?"

Automašīnas starmešu gaisma spiedās cauri nakts tumsai, taustījās pa pelēko asfaltu uz priekšu pa ceļu, uz kura bija pārsteidzoši dzīva satiksme, par spīti tam, ka pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Viņi daudz neru­nāja, katrs bija aizņemts ar savām domām, un, neņemot vērā motora dūkoņu, mašīnā valdīja savādi nomācošs klusums.

Tagad aizmugurējā sēdeklī sēdēja Stefens. Kaut kad pusceļā viņš pa­liecās uz priekšu, atspieda rokas uz priekšējo sēdekļu atzveltnes un pa­stiepa galvu starp abiem priekšā sēdošajiem. "Ješua?"

"Jā?"

"Vai tu reiz neteici, ka jūs pētāt arī senus papīrus?"

"Papirusus. Ne papīrus. Jā."

"Saprotu, papirusus. Tos no niedrēm."

"No niedrēm ne. Papiruss tika gatavots no papirusa auga serdes, latīniski cyperus papyrus. Grīslis."

"Taču tas ir kas cits nekā papīrs."

"Tieši tā."

Stefens pamāja. Pa pretējo joslu viņiem garām aizdārdēja kravas ma­šīna. Ceļa malā uz brīdi izgaismojās ceļazīme, uz kuras kāds ar melnu krāsu bija aizkrāsojis uzrakstus ebreju un angļu valodā un bija izlasā­mas vairs tikai arābu rakstu zīmes.

"Pieņemsim, profesors vēlas izpētīt lietošanas pamācību. Kā tu domā, kur viņš to vislabāk varētu izdarīt?"

"Pie mums."

"Pie jums? Es domāju, jūs varat izpētīt tikai papirusus?"

"Tas ir tas, ko mēs darām. Bet tikpat labi mēs varētu restaurēt arī papīru. Tas pat ir vienkāršāk nekā restaurēt papirusu. Tikai līdz šim vēl neviens pie mums ar seniem papīriem nav ieradies."

"Un kāpēc ne?"

"Tāpēc, ka visā Vidusjūras reģionā agrākos laikos kā materiāls rak­stīšanai tika izmantots vienīgi papiruss."

"Taču tu varētu restaurēt ari papīru?"

"Saprotams."

"Trauslas lapas apstrādāt tā, ka tās var bez bailēm pāršķirt?"

"Droši."

"Izbalējušu rakstu atkal padarīt redzamu?"

"Bez problēmām."

"Labi," Stefens teica. "Tas ir labi."

Tagad sarunā iejaucās Judīte. Viņa pagriezās savā sēdeklī, un Stefens varēja viņu vērot no sāniem. Neuzticēšanās izteiksme viņas sejā arma­tūru maigajā gaismā bija vairāk nojaušama nekā redzama. "Tu taču ne­interesējies tā vienkārši par Ješua darbu, vai ne?"

Stefens ļāva galvai noslīgt uz priekšu, it kā tā viņam pēkšņi būtu kļuvusi par smagu, un norūca: "Nē, es neinteresējos tā vienkārši par Ješua darbu."

"Bet?"

"Es kaut ko aizmirsu."

"Tu… ko?"

"Es kaut ko aizmirsu. Aizmirsu pastāstīt, es gribēju teikt. Ješua, lūdzu, skaties vismaz tu uz ceļu!" Mašīna bija sākusi mest satraucošus līkločus, kad Ješua, tāpat kā viņa māsa, bija pagriezis galvu, lai veltītu Stefenam neuzticības pilnu skatienu.

"Aizmirsi?" Judīte neticēja viņa vārdiem.

Stefens nopūtās. "Es to patiešām aizmirsu. Es aizmirsu to pateikt, kad rādīju profesoram savu atradumu, un, kad stāstīju jums par šo no­tikumu, es to atkal aizmirsu. Tas patiešām ir savādi."

"Un? Varbūt tu vismaz tagad mums to izpaudīsi?"

Stefens skatījās vienā un otrā. Judītes acis nojautu pilnas brīnišķīgi spīguļoja tumsā, tās mirdzēja kā divi dziļi ezeri. Ješua skatījās priekšā uz ceļu, un viņš izskatījās sasprindzis, it kā viņam tagad kāds satraucošs stāsts varētu noderēt tikpat labi kā akūtam sirds slimniekam nodokļu pēcmaksas lēmums.

Taču šis bija piedzīvojums. Piedzīvojumi un adrenalīns nu reiz bija viens ar otru nesaraujami saistīti. Un, hei, Ješua bija ebrejs, karadienes­tam derīgs apdraudētas valsts iedzīvotājs, un viņam vajadzēja būt pie­radušam pie stresa tāpat kā Ņujorkas biržas māklerim. Stefens nolēma to neievērot. Varbūt bija vainojams tikai savādais apgaismojums, ka Ješua izskatījās tik satraukts.

"Polietilēna maisiņā," viņš iesāka, "nebija tikai lietošanas pamācība vien."

Judīte apslāpēti iekliedzās. "Man bija tāda nojauta."

"Es patiešām aizmirsu to pateikt," Stefens apgalvoja. "Vienkārši aiz­mirsu. Varbūt mana zemapziņa to negrib izpaust, es nezinu."

"Ļauj uzminēt, kas vēl tur bija. Karte. Ar atzīmētu krustu uz tās."

"Nē. Tikai pāris salocītu, irdenu papīru."

Jcšua ievaidējās. "Irdenu!"

"Jā. Tas bija pirmais, ko es ieraudzīju, kad atgriezu vaļā plastmasas maisiņu. Es jau tāpat biju neprātīgs, bet ar pinceti izvilku tos laukā. Un tad parādījās SONTfirmas logo… Es nezinu, kādēļ, bet tas visu citu it kā aizslaucīja prom. Vienkārši vairs neatlika vietas domām par citiem papīriem."

"Un kur tagad ir tic citi papīri, tic irdenie? Papīrgrozā?"

"Nē, es tos vienkārši ieliku savā atradumu kastē, pašā augšā, uz ze­mes, ko līdz tam biju saslaucījis kopā. Un atradumu kaste vēl joprojām atrodas zem manas gultas."

"Vienkārši lieliski," Judīte teica.

"Profesors nebūs vis sajūsmināts, ka tu tikai tagad ieradīsies pie viņa ar šo ziņu," Jcšua, galvu purinādams, prātoja. "Un pēc tā, ko tu stāstīji par šo Džonu Kaunu… Es nezinu. Manuprāt, tev šo stāstu vēl vajadzētu pieslīpēt. Es domāju, tādēļ, lai viņš tev nenorautu galvu."

Ceļā izsista bedre satricināja mašīnu, pietiekami spēcīgi, lai iekus­tinātu amortizatorus, kas izraisīja grūdienu un troksni. Tsa-dang. Jcšua noņēma kāju no gāzes pedāļa. Vēl viena bedre. Tsa-dang. Tsa-dang.

Stefens lēnām ieelpoja un izelpoja un sekoja mašīnas svārstībām. Viņš aplaizīja lūpas, pirms atkal sāka runāt.

"Es nemaz nedomāju ko teikt par papīriem. Ne Kaunam, ne profe­soram."

Tsa-dang. Viņš iedomājās cauri motora troksnim dzirdam, kā Judī­tes pakausī sprakšķēdami uzcēlās mati.

Tsa-dang.

"Stcfen, tā es nebiju domājis," Jcšua beidzot ar pūlēm noteica. "Es domāju, tikai tāpēc, ka tu biji aizmirsis tos papīrus… pirmajās izbailēs… To jau tev piedos. Patiešām, tas katram var atgadīties. Tas nav iemesls, lai tagad visu noklusētu. Papīri varētu būt mirušā piezīmes, varbūt pat dienasgrāmata! Un ja viņš patiešām bija ceļotājs laikā… tad viņiem būs vismaz viena norāde uz vietu, kurā ir paslēpta kamera."

Stefens smaidot piekrita. "Tieši tā."

"Jā, bet… Ješua pagrieza galvu un ar izbailēm paskatījās sānis uz Stefenu. "Ar to taču tu liksi šķēršļus…"

"Ješua, lūdzu! Ceļš! Ja tu mūs tagad ievedīsi bezdibenī, tad papīri patiešām nonāks atkritumos, nevis tavā laboratorijā."

"Jā, jā. Kāpēc manā laboratorijā?"

Judīte izdvesa guldzošu skaņu. "Viņš tos grib izpētīt pats!" viņa ne­pacietīgi iesaucās. "Stefens Fokss, neparasti drosmīgais piedzīvojumu meklētājs, grib visus apsteigt."

Ješua vairs nespēja vērot ceļu. "Vai tā ir, Stefen?"

Mašīna līču loču brauca uz priekšu pa bedraino ceļu. Stefens stenēja. Labi, ka šobrīd vismaz neviens nebrauca pretī. "Pārdomā vēlreiz. Kāpēc, tu domā, Džons Kauns ir šeit? Lai nāktu uz pēdām nozīmīgam arheolo­ģiskajam atradumam? Tāpēc ka atklājis sevī aizraušanos ar vēstures zināt­nēm? Ješua, Kauns ir veikalnieks, un viņa vienīgā aizraušanās ir peļņa. Es zinu, tu neseko tādiem avīžu ziņojumiem, bet es gan — patiesībā viņam šodien bija jāierodas Melburnā, Austrālijā, lai piedalītos sarunās par lielākā Austrālijas avīžu tīkla pirkšanu. Viņš tās ir atsaucis. Un, ja tāds kā Džons Kauns atliek tikšanos, tad viņš sajūt kaut kur citur lielāku peļņu."

"Jā, un tad? Viņš grib atrast videoierakstu un būt pirmais, kurš to parāda televīzijā. Lai taču viņš to dara — kas tur būtu ko iebilst?"

"Nekas."

"Un pieņemot, ka tu videokaseti atrodi pirms viņa, — ko tu ar to gribi darīt?"

"Gan jau man kaut kas ienāktu prātā, vari neraizēties."

Judīte neskanīgi piebilda: "Man ir tāda sajūta, ka tu vienkārši gribi sev pierādīt, cik sasodīti slīpēts esi. Viltīgāks par jebkuru citu, pat ja viņu sauc Džons Kauns un viņš ir valdnieks pār miljardiem dolāru."

"Nieki," Stefens atbildēja, taču jau bez pārliecības. Tam, ko viņa sa­cīja, bija patiesības nepatīkamā piegarša. Pamatojums viņam pašam ne­bija īsti skaidrs, bet viņas sajūtas katrā ziņā nebija tālu no patiesības.

Taču, pie joda, viņš tomēr bija visai slīpēts puisis, un tāds viņš bija jau sen. Un te bija šis Džons Kauns, ko ekonomikas prese jau gadiem ilgi paaugstinājusi par absolūtu brīnumbērnu, it kā par pielūgsmes vērtu nežēlīgas inteliģences un brutālas caursišanas spējas apvienojumu. Šis vīrs, kā nenogurušas vēstīs visas pasaules avīzes, ir jaunā gadu tūkstoša menedžera prototips. Kad gan, ja vispār, šī iespēja viņa dzīvē vēl atgrie­zīsies — mēroties spēkiem ar tādu vīru?

Iesānis viņš vēroja Jcšua, kurš nu beidzot atkal skatījās uz ceļu, kas melns un gluds stiepās cauri klinšainajam pakalnam. Lai arī kā tas būtu, šobrīd bija nepieciešama vadība. Un viens pats viņš to nespēs paveikt; viņam jādabū Ješua savā pusē. Un Judīte arī.

Nemaz jau nerunājot par to, ka viņam Judīte beidzot bija jāievilina savā gultā.

"Paklau," viņš atkal iesāka un noklepojās, "mums to nevajag padarīt tik sarežģītu. Pārbaudīsim šos papīrus paši uz savu roku — ja mēs zinā­sim, kas tur rakstīts, tad mēs joprojām varēsim izlemt, ko darīt."

Ješua pašūpoja galvu. "Es nezinu."

"Ko tu nezini?"

"Mēs — tas nozīmē es. To taču tu domā. Man tos vajadzēs restau­rēt. Es to esmu mācījies, okay, taču man nav nekāda lielā pieredze. Un ko tad, ja cs ko izdarīšu greizi? Kaut ko sabojāšu?"

"Kāpēc lai tu ko izdarītu greizi?"

"Kaut kas jau vienmēr var saiet dēlī."

Stefcns vilcinājās. Nu viņam bija palicis vairs tikai viens trumpis, un tas viņam bija jāizspēlē tik iespaidīgi, cik vien iespējams.

"Bet viens taču jums, cerams, ir skaidrs," viņš iesāka un skatījās turp un atpakaļ tc uz Judīti, te viņas brāli. "Ja mēs šos papīrus izlaidīsim no rokām, tad mēs būsim no spēles ārā. Tad mēs vairs nedabūsim zināt neko, neviens mums neko nejautās, neviens mums neko neteiks. īsi sakot, viss būs beidzies."

Judīte iepleta acis. Ješua skaļi izelpoja, tas izskanēja gandrīz kā svil­piens. Nu tie bija viņa pusē, abi.

"Nu, kā ir?" paraustījis plecus un uzsvērti nevainīgi viņš jautāja. "Vai kāds no jums to vēlas?"

Nometne nokalnē gulēja tumša un klusa, kā arvien. Pie Kauna līdz­paņemtās sardzes komandas teltīm bija piekārtas vairākas spuldzes, kuru klusinātajā gaismā bija redzamas neskaidras kustības.

"Tad līdz rītvakaram," Stefens atkārtoja izkāpdams.

"Rītvakar sākas sabats," teica Ješua, kurš vēl arvien neizskatījās pār­lieku priecīgs.

"Tikai nekļūsti nu tagad par svētuli, okayV Stefens izkāpa Judītei blakus, un mašīnas durvis aizkrita ciet. Viņi abi noskatījās, kā Ješua auto, cik klusi vien iespējams, ripoja prom. Braucot pa oļiem klāto ceļu, ma­šīnas riepas skaļi čirkstēja. Skaņa šķita atbalsojamies no kalniem, bet tās varēja būt tikai viņu iedomas.

Un tad jau mašīna bija vairs tikai mazs gaismas punktiņš tālumā. Kā dimanti ķeizarienes dārgumu lādē mirdzēja zvaigznes naksnīgajās debe­sīs virs viņu galvām, kad abi lēnām gāja uz telšu pusi. Stefens aplika Judītei roku ap pleciem, un viņa to neatraidīja, viņa pat viegli atbalstījās pret viņu. Viņas mati smaržoja pēc tuksneša un austrumiem, pēc no­slēpumainām garšvielām pie tirgotājiem šaurajās ieliņās. Viņš varēja just viņas muskuļu kustības zem ādas, un, kad viņi abi meklēja ceļu, viņa roka it kā nejauši noslīdēja no viņas pleciem, pāri augšdelmam, ap vi­dukli. Tic bija stingri, trenēti muskuļi, un viņam radās sajūta, it kā viņš būtu apskāvis tīģerieni. Gultā viņa, domājams, viņu saplosītu.

"Stāt!" viņus apstādināja metāliska balss.

Pārsteigti viņi palika stāvam. No tumsas viņiem tuvojās vīrs, kuru viņi vēl nekad nebija redzējuši. Viņš bija liela auguma, slaids, haki krāsas kombinezonā, uz kura nebija nedz kāda zīme, nedz vārds, īsi apcirp­tiem matiem kā cietumniekam vai jūras spēku kareivim un uzkrītoši zilām acīm, kas abus caururbjoši vēroja, it kā tās patiešām būtu diafrag­mas iebūvētā rentgena iekārtā. Viņam rokā bija liels lukturis, ko viņš ieslēdza, lai ieskatītos tiem sejā. "Kas jūs esat?"

Stefens saniknoti mirkšķināja acis. "Pretjautājums: Kas esat jūs?"

Zilās acis kļuva pavisam šauras.

" Tādiem jociņiem ir pārāk vēla nakts, mans jaunais draugs. Pasakiet man savu vārdu un ko šeit gribat."

"Stefens Fokss un Judīte Meneza. Esam palīgi izrakumu darbos. Un vēlamies vienkārši nokļūt savās teltis, jo, kā jūs jau to pareizi patei­cāt, ir visai vēls."

"Vai varat uzrādīt apliecības?"

"Vai es varu?… Nē, to es nevaru."

Judīte ātri izvilka savu apliecību. Vīrs ar zilajām acīm to uzmanīgi izpētīja un tad salīdzināja vārdu ar vārdiem sarakstā, ko viņš izvilka no vienas no neskaitāmajām dziļajām kombinezona kabatām, un tad ar galvas mājienu pasniedza atpakaļ.

"Jauki," Stefens asi noteica. "Un kas būs ar mani? Vai jūs mani tagad apcietināsiet? Vai varbūt labāk tūlīt nošausiet?"

"Nav jāuztraucas." Viņš paskatījās uz baltās telts pusi virs atradumu vietas un pamāja kādam sardzes kareivim. Tūliņ pat apdzisa viena no gailošajām cigaretēm, un tūliņ arī no tumsas iznira kāds vīrs, automātu brīvi plecā uzmetis.

"Vai kādas problēmas, ser?"

Vīrs ar zilajām acīm norādīja uz Stefenu. "Vai pazīsti šo puisi?"

Sargkareivis pamāja. "Tas ir viens no brīvprātīgajiem."

"Vai tu zini, kā viņu sauc?"

"Fokss, cik man zināms, ser."

"Okay. Pateicos."

Kareivis īsi un braši pamāja un atkal pazuda no luktura gaismas loka. Vīrs kombinezonā vēlreiz nopētīja Stefenu no galvas līdz kājām, tad žēlsirdīgi pamāja un atbrīvoja ceļu. "Varat iet."

"Ak, liels paldies," Stefens pikti norūca.

Romantiskā noskaņa bija zudusi. Viņi gāja viens otram blakus tālāk, augšup uz teltīm, rokasstiepiena attālumā. Kā biezs lakats viņiem pāri gūlās nomācoša klusēšana.

"Drīz viņi acīmredzot izsludinās aizliegumu atstāt nometni," pēc kāda brīža Stefens pārtrauca klusumu.

"Mmh," Judīte tikai noteica.

Un atkal nekas nesanāks. Starpgadījums visu sabojāja. Stefens juta bezpalīdzīgas dusmas uz vīru, kurš savā haki krāsas kombinezonā izstrāvoja tādu fizisko pārākumu, kam ar visas pasaules viltību nevarēja tikt klāt. Nebūtu nekādas jēgas no rīta viņam pieprasīt norēķinu. Labā­kajā gadījumā viņš dabūtu asiņainu degunu, vairāk nekā.

Viņi sasniedza teltis, palika stāvam. Stefens nostājās Judītei pretī un viņu apskāva, bez jebkādas cerības vēl kaut ko atgūt. Viņu nepameta sajūta, ka atkal nav paveicies, lai arī viņš sev nemitējās iegalvot, ka neko šeit nevar līdzēt.

Viņa ieskatījās viņam acīs. Viņš atbildēja ar skatienu, melno acu zīlīšu apburts, kas tumsā izskatījās platas un atklātas un šķita ieskatāmies kādā neatklātā zemē.

Varbūt, viņam ienāca prātā, negaidīts uzbrukums varētu glābt bez­cerīgo situāciju. Tā viņam reiz sākās dzīves zibenīgākais piedzīvojums. Viņš bija ieaicināts lielās viesībās, un nebija pagājusi ne pusminūte, kopš viņš bija ienācis pa durvīm, kad viņa ceļu šķērsoja neparasti tīkama būtne, kurai viņš pēkšņā drosmes uzplūdā sveiciena vietā uzdeva pārdrošu jautājumu: "Vai jūs nevēlētos ar mani pārgulēt?" Viņa bija pārsteigta uz viņu paskatījusies un, ilgi nedomājot, piekritusi. Un jau pēc minūtes viņi bija atkal ārā aiz durvīm, un tikai nākamajā rītā viņš pajautāja viņas vārdu.

Sīkas mākoņu šķiedras peldēja priekšā mēness sirpim.

"Bija laiks," pēkšņi Judīte ierunājās, "kad es bez vilcināšanās gāju gultā ar katru vīrieti, kurš man iepatikās. Taču tas neko nedod. Ar to vien nepietiek."

Stefens ieklepojās. "Vai tas nozīmē, ka esam satikušies par vēlu?"

Viņa šķita viņu nedzirdam. "Es ilgojos pēc tādām attiecībām, kas kaut ko nozīmē. Kuras \r patiesas. Vai saproti?"

"Jā, skaidrs. Kā būtu, ja tu rit turpinātu meklēt?"

Judīte izklaidīgi pasmaidīja, maigi noskūpstīja viņa lūpas un atrai­sījās no viņa skavām. Viņš noskatījās, kā viņa dodas pāri uz savu telti, kas bija priekšpēdējā rindā starp tādām pašām citām teltīm, un gaidīja, kad viņa vēlreiz pagriezīsies, pamās viņam, dos zīmi viņai sekot vai kā līdzīgi. Taču viņa vairs pat neatskatījās, tikai lepna un neatvairāma gāja pa oļiem klāto mēness apspīdēto ceļu un beigās pazuda skatienam.

Stefens vēl juta viņas skūpsta sandalkoka smaržu, un viņa smadzenes rotēja kā tvaika turbīna. Varbūt viņa tikai gaidīja, ka viņš viņai sekos, viņš dzirdēja mazu velniņu sev pačukstam. Ka viņš izrādīs kaislību, kas tuvinās ārprātam. Varbūt, varbūt…

Tad viņam ienāca prātā, ka viņa dzīvo vienā teltī ar citu brīvprātīgo, kādu skandināvieti ap gadiem četrdesmit, ar vienmēr nopietnu ska­tienu. Viss ir galīgas muļķības. Viņš iegāja savā teltī, noģērbās un palīda zem segas. Un vispār viņš bija pavisam pārguris. Itin nemaz nebija ga­tavs seksuālai pirmizrādei. Un kur nu vēl, ja rīta agrumā viss atkal iet vaļā. Precīzāk, jau pēc pāris stundām. Pēdējais laiks mēģināt aizmigt…

Tad, īsi pirms jau laidās miegā, viņš to atkal atcerējās. Pareizi, tur taču bija vēl kaut kas. Viņš vēlreiz izslējās, sataustīja kabatas lukturīti un paspīdināja zem gultas.

Pelēkā, plakanā dzelzs kaste tur vēl stāvēja.

Pa šo laiku jau pierādīts, ka Jeruzalemē un tās apkārtnē Hēroda laikā bija spēcīgi attīstīta akmens trauku amatniecība. Tie gata­voti no kaļķakmens, kas tika iegūts Jeruzalemes austrumu apga­balā, turklāt izmantotas divas metodes: vai nu izvirpošana uz virpas, kas sastāvējusi no diviem cilindriski izkaltiem akmens blu­ķiem, vai arī izgatavošana ar kaltu.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Pēters Eizcnharts pēkšņi pamodās, grozījās gultā ar trauksmaino sajūtu, ka neatrodas mājās, bet gan svešumā, svešā gultā, nepareizā gultā, redzēja sarkani gailošus digitālos ciparus, kas rādija astoņas minūtes pāri pieciem, un tad viņš saprata. Pareizi. Viņš bija Izraēlā, tuksnesī, lielā dzīvojamā vagonā, kas bija atvēlēts viņam vienam. Un blakus, gluži lī­dzīgā dzīvojamajā vagonā, gulēja multimiljonārs, kurš gaidīja, ka viņš atrisinās sasodīti sarežģītu mīklu. Un viņam nebija ne mazākās nojaus­mas, kā to izdarīt.

Rakstnieks apsēdās. Pēc pieredzes viņš zināja, ka nav nekādas jēgas mēģināt atkal aizmigt. Pirmo nakti svešā gultā viņš parasti pamodās pie­cos un vairs neaizmiga; šis untums viņam piemita jau no laika gala. Vēl būdams mazs bērns, kad viņi ciemojās pie krustmātes vai vecmāmiņas, viņš piecos no rīta jau bija augšā, lai slepus klaiņotu pa svešo dzīvokli, pavērotu zivtiņu kluso peldēšanu akvārijā vai paskatītos pa logu uz agrā rīta satiksmi ielās, dažreiz vēl ielas spuldžu gaismā, kas gaidīja rītausmu.

Turklāt šī gulta no viņa prasīja par daudz. Tā izskatījās grezna, un tās cena droši vien ari bija grezna, taču gulta bija neciešami mīksta: atlai­žoties tajā, pārņēma sajūta, ka iegrimsti veselā vates kalnā, dziļā bedrē, kas bija domāta tam, lai sasprindzinātu muguras muskulatūru un defor­mētu mugurkaulu. Tāpēc viņš jutās kā salauzts.

Bija jau gaišs. Eizenharts pabīdīja mazliet vaļā loga aizbīdni, lai pa­skatītos ārā. Cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija nekādas kustības. Tikko uzlēkušās saules neparasti skaidrajā gaismā bija redzamas tikai teltis un akmeņi. Un modri sargkareivji pie baltās telts virs nelaimi vēs­tošās atradnes.

Viņš piecēlās, uzvilka rītasvārkus un čības un šļūcošiem soļiem devās uz telpu, kas varētu būt domāta kā tējas virtuve — vēsa, balta, lietišķa; gandrīz tikpat omulīga kā operāciju zāle. īpatnējais melnais aparāts blakus izlietnei, vienīgais priekšmets telpā, kas nebija balts vai hromēts, droši vien bija kafijas automāts. Aiz vienām no skapja durtiņām viņš atrada kafijas tasītes, katru iestiprinātu atsevišķā ietvarā, lai tās brau­ciena laikā neizkristu. Viņš paņēma vienu no tām un nolika zem atveres, mēģinājuma pēc piespieda lielo, plakano taustiņu korpusa priekšpusē, un tūliņ pat kā no miega pamodināta pūķa acs iedegās maza, sarkana lampiņa un aparāta iekšpusē sāka rūkt un guldzēt. Un sāka smaržot pēc kafijas.

Ar spirdzinošās kafijas tasīti rokā viņš turpināja savu apgaitu. Te bija apspriežu telpa. Tā aizņēma pusi no vagona garuma, un tajā bija pietie­kami daudz vietas garam, baltam galdam, pie kura atrastos vieta vismaz desmit cilvēkiem. Vismaz tik daudz krēslu bija apkārt galdam, un tic ne­stāvēja cits citam ceļā. Telpā bija novietota tāfele, vienā galda galā aiz­vērts stāvēja kodoskops, un telpas galā atradās filmu projektors. Tas viss Eizenhartu vedināja uz pārdomām, kādam nolūkam šis dzīvojamais va­gons, ko Kauns droši vien bija noīrējis kaut kur Izraēlā, varētu būt do­māts: vai dārgu ārskatu uzņemšanai kādai filmai? Vai parasti šeit sēdēja filmas radošā grupa un izskatīja dienā uzfilmēto? Vai viņa gultā parasti gulēja režisori un producenti? Ja tā, tad gan Izraēlā vajadzētu būt iespai­dīgi daudz režisoriem ar skriemeļu bojājumiem.

Telpas šaurākajā galā, kur atradās filmu projektors, bija bīdāmās dur­vis, acīmredzot tādēļ, lai no griestiem nolaižamais ekrāns neradītu neēr­tības. Rakstnieks ziņkāri ielūkojās skapjos aiz tā. Viņš atrada tur telefonu, bet citādi tur bija vienīgi grāmatas, vēsturiska uzziņu literatūra, visas angļu valodā. Nu jā. Labi domāts. Taču bez vārdnīcas viņš neko daudz ar tām nevarētu iesākt.

Viņš atkal pievērsās tāfelei. Uz tās bija atvērts gluži jauns, biezs bloks ar vislabāko papīru. Flomāsteri bija nolikti gatavībā. Pēc paraduma viņš tos visus pēc kārtas izmēģināja, velkot lapas stūrī mazas svītriņas.

Mājās viņš arī bieži vien izmantoja tāfeles papīru, kad izstrādāja savu romānu idejas, jo tas bija tik liels un tur bija daudz vietas, kur izvērsties, bet par tāfeles statīvu viņš līdz šim vēl nebija domājis. Lapas viņš parasti piestiprināja pie durvīm vai lika uz palodzes un tad, nostājies pie lapas ar krāsaino zīmuli rokā, pamazām no piezīmēm, bultiņām, idejām un skicēm veidoja krustu šķērsu pinumu. Sevišķi ziemā pie palodzes to darīt bija gandrīz vai sāpīgi; aukstums cauri stiklam un papīram līda pie pirkstu kauliņiem, kamēr tic sāka sāpēt, apstādinot domu plūdumu.

Viņš pievilka sev klāt vienu krēslu, masīva izskata biroja krēslu no hro­mēta metāla un melnas ādas, apsēdās tajā un skatījās uz balto papīra lapu. Malkoja savu kafiju. Tā viņš darīja vienmēr. Skatīties uz balto papīra lapu un gaidīt, kas notiks. Gaidīt, kad tukšums viņa galvā izpletīsies un galu galā parādīsies jaunas, svaigas, negaidītas domas, jo beidzot tām bija atbrīvojusies vieta.

Apbrīnojami, cik bija vēss. Viņam gandrīz sala plānajā pidžamā, par spīti rītasvārkiem un kafijai.

Kāpēc gan es esmu šeit? Brīdī, kad viņam šis jautājums ienāca prātā, viņš atzina, ka tas bija gaidījis jau visu laiku, neuzdots, taču sajūtams, tas bija aizēnojis visu, ko viņš darīja. Sajūta, ka viņš ir īstais cilvēks īstajā vietā, vienkārši negribēja un negribēja rasties, lai ari kā šis dinamiskais multimiljonārs viņam mēģināja to iestāstīt un lai kā viņš mēģināja sev to iestāstīt pats, staigādams pa šo grezno dzīvojamo vagonu, grezno, salīdzinot ar teltīm, ar kurām bija jāsamierinās lielākajai daļai izrakumu dalībnieku. Kāpēc tieši viņš bija šeit, starp visiem šiem cilvēkiem, kurus tāds kā Džons Kauns būtu varējis pasaukt? Kāpēc viņš, neievērojams rakst­nieks, un nevis vesela grupa zinātnieku, vēsturnieku, ģeologu, arheologu, fiziķu, vesels pulks Nobela prēmijas laureātu?

Tas viss tikai tāpēc, ka jāievēro slepenība? Nē, tas nevarēja būt īstais iemesls. Arī veselam baram zinātnieku varēja pavēlēt klusēt; to pierādīja amerikāņu atombumbas projekts Otrā pasaules kara beigās.

Bet varbūt tic visi vēl ieradīsies? Fosilā lietošanas pamācība atrasta tikai pirms trim dienām. Vidusmēra augstākās kvalitātes zinātnieks neva­rēja tik ātri atbrīvoties.

Pētcrs Eizenharts juta tik raksturīgo klikšķi savā galvā, savās domās, ko viņš pazina no brīžiem, kad lietas atraisījās no ierastajām, sensena­jām sakarībām un ieņēma vietu kādā jaunā, negaidītā, lielākoties daudz plašākā kopsakarā.

Džons Kauns nemaz negaidīja, ka uz šo jautājumu atbildēs viņš viens pats! Viņš vienīgi gaidīja labu priekšlikumu, kā uz šo jautājumu varētu atbildēt. Un šis priekšlikums varētu caur un cauri sastāvēt no tā, ka viņam tiek nolikts priekšā saraksts ar zinātniekiem, kuri varētu ķerties pie šīs problēmas risināšanas.

Tīkama, silta sajūta ieplūda viņam vēderā. Tā neradās no kafijas, katrā ziņā ne tikai no tās. Tā radās no šķituma, ka šis mainītais skatī­jums uz lietām bija pareizais. Un visam pāri no tā, ka viņš ar šo domu varēja labi justies. Varbūt viņš tomēr bija īstais cilvēks īstajā vietā, pa­tiešām īstais. Un, lai arī cik neticami tas izklausītos, Džons Kauns to bija sapratis ātrāk nekā viņš pats. Eizenharts šķita atceramies it kā nejauši redzējis kādās televīzijas ziņās stāstām par šo Džonu Kaunu, kurš tagad gulēja dzīvojamā vagonā tepat blakus, ka viņam piemītot īpašs talants atrast īstos cilvēkus īstajiem uzdevumiem un atbilstoši likt lietā viņu dotumus un spējas.

"Kas gan cs esmu, ka strīdos ar televīziju?" viņš nomurmināja un iz­garšoja savu vārdu sarkasmu uz lūpām.

Pareizi, tas derēja. Viņš stāvēja ceļa sākumā. Viņa uzdevums bija šo visai dīvaino problēmu pārdomāt visos virzienos un izdibināt, kā tai vislabāk pieķerties. Un tam viņš patiešām bija īstais cilvēks. Jo tieši to viņš darīja, kad ieskicēja jaunu romānu. Vienīgā atšķirība varēja būt tā, ka viņš ari pats radīja problēmu, kurā ielika savus tēlus, un no tā brīža viss turpmākais bija problēmas risināšana.

Interesanta doma. Iespējams, no tās varētu konstruēt pilnīgi jaunu stāstīšanas teoriju. Viņš gan sargātos kaut ko tādu darīt; jau skolas laikā viņš bija secinājis, ka nekas cits tik ļoti nekaitē avotam, no kura plūda rakstīšana, kā literatūrzinātne jebkurā veidā.

Viņš atkal skatījās uz balto papīra lapu. Uz mazajām svītriņām aug­šējā labajā stūrī. Sarkana, zila, zaļa, melna. Melnā bija mazliet šķība. Sar­kanā bija ļoti īsa. Neticami, cik daudz dažādus rakstus varēja saskatīt četrās krāsainās, citcitai blakus savilktās svītriņās, ja vien pietiekami ilgi uz tām skatījās!

Nopūties viņš atkal piecēlās, aizgāja atpakaļ uz šauro tējas virtuvi un izmānīja no automāta vēl vienu tasīti kafijas. Viņš pielēja kafijai pienu un piebēra cukuru, un maisīdams apstulbis iedomājās, ka viņš vienkārši nespēj noticēt, ka kaut kas tāds kā ceļojums laikā vispār varētu būt iespējams.

Tas bija mulsinoši. Viņš blenza tasītē, vienmērīgajā kafijas virpulī, un tad, mulsi ķiķinādams, papurināja galvu. Neticami. Viņš bija uzrakstījis divus romānus, kuru darbība pamatojās uz ceļojumiem laikā, un veselu rindu stāstu, kuros cilvēki devās pagātnē, nākotnē, paralēlos laikos vai pretējās laika plūsmās — viņam pat varēja būt kā it pienākums ticēt tam, ka ceļojumi laikā ir iespējami.

Taču viņš to nedarīja. Viņam tas nepatika. Stāstos, okay, tas bija kas cits. Taču ne realitātē. Stāstos un romānos viņš varēja nogalināt, pave­dināt sievietes, izspiegot svarīgus valsts noslēpumus, drosmīgi stājoties pretī veseliem pretinieku leģioniem, lielākoties tos varonīgi pieveicot. Turpretī realitātē viņš nevarēja nosist pat mušu (kas vasarā viņa dzīvoklī varēja kļūt par īstām mokām; un tik un tā viņš vienmēr mēģināja tās dzīvas dabūt ārā pa logu). Realitātē viņš bija uzticīgs savai sievai, prie­cīgs par to, ka viņa bija viņu izvēlējusies, un vispār vēl arvien viņš bija nedrošs saskarsmē ar pretējo dzimumu. Un pati drosmīgākā cīņa pret kādu ienaidnieku, ko vien viņš varēja atcerēties, bija gadījums, kad viņš drebošām rokām bija policistci turējis priekšā tikko izrakstītu soda kvīti un norādījis, ka automašīnas stāvvietas pulkstenis, pie kura viņš bija no­vietojis savu auto, ir bojāts. Un uz viņas muļķīgo iebildumu, ka viņš tādā gadījumā auto šeit nemaz nedrīkstēja novietot, viņš bija atbildējis tik brāzmaini, ka viņa soda kvīti galu galā paņēma un saplēsa.

Ceļojums laikā. Kādas blēņas. Viņš paņēma kafijas tasi, devās atpakaļ pie konferenču galda, paņēma melno flomāsteru un ar lieliem, čīksto­šiem burtiem lapas vidū uzrakstīja jautājumu:

Ceļojums laikā?

Tad viņš apvilka tam apkārt apli, novilka no tā bultu šķērsām pāri uz labo augšējo stūri un tās galā uzrakstīja: Vai iespējams? No turienes vēl vienu bultu un: Pajautāt Dominikam\ Tāpat kā citiem seienee fiction autoriem, arī viņam bija savi zinātniskie padomnieki — draugi, kuri patiešām orientējās jomās, kas bija būtiskas viņa stāstiem, un Dominiks starp viņiem bija absolūtais ģēnijs, visu zinošais avots, tāds, kuram uz jebkuru jautājumu bija gatava pamatota atbilde vai ārkārtējā gadījumā viņš vismaz zināja pateikt, kurš šajā gadījumā būtu izklaušināmā auto­ritāte. Ja vien ceļojumam laikā bija zinātnisks atspēkojums, tad Dominiks par to zināja. Viņš mīlēja visas šīs zināšanu jomas, kas cilvēka veselajam saprātam bija nepieejamas, — kvantu fiziku, relativitātes teoriju, visas šīs lietas.

Cita bulta, šoreiz no centrālā apļa šķērsām pāri uz labo apakšējo stūri: Citi izskaidrojumi?

Te nu viņš labu brīdi nepakustēdamies stāvēja, tikai kodīja flomāstera galu. Viņam vairs nebija prātā, ka tur ārā ritēja reāli izrakumu darbi, ka iepriekšējā vakarā viņš patiešām bija nokāpis lejā izraktā bedrē un, kā šķita, ļoti sena audekla maisiņa iekšpusē bija atradis pēc izskata tikpat senu plastmasas iesaiņojumu. Realitāte bija zudusi, kļuvusi pavisam ne­nozīmīga, tā bija atbrīvojusi skatuvi abstraktām situācijām, dramatiskiem elementiem, notikumu sastāvdaļām, kas, griezdamies kā mežonīgā dejā, sakārtojās arvien jaunos zīmējumos, jaunā gaitā.

Ir kāda īpaša kriminālstāstu kategorija, tie visi stāsta par vienu un to pašu: kāds ir nogalināts no iekšpuses noslēgtā telpā, no kuras nav iespē­jams izbēgt. Un katrs no Šiem stāstiem sniedz savu īpašu rafinētu izskaidrojumu tam, kā noziegums izdarīts un kā slepkava ticis ārā no telpas, turklāt stāsta šarmu rada šī izskaidrojuma smalkums. Sajās kate­gorijās Pēters Eizenharts domāja šobrīd.

Aplūkojot no šī skatu punkta, stāstam par divtūkstoš gadu veco videokameru un ceļojumu laikā caurumu bija vēl vairāk nekā sietam. Vie­nīgais, kurš šķietami nepārprotami ar laikmetu miju datēto atradumu vietu redzējis neskartu, bija šis jaunais puisis, kuru viņš vēl nepazina. Varbūt profesors. Pat Kaunam nebija pierādījumu tam, ka datējums ir pareizs. Tādēļ viņš bija aizsūtījis paraugus uz amerikāņu laboratoriju, lai to vecums tiktu konstatēts ar radiooglckļa metodi, kas tika uzskatīta par absolūti drošu. Bet, ja pieņem, ka ir bijis kāds, kurš radiooglckļa me­todi ir apvedis ap stūri? Eizenharts vilka bultas, apļus un jautājuma zīmes un rakstīja: Viltojums? C-14?

Kā šādu viltojumu varēja dabūt gatavu? Eizenharts mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par radiooglckļa metodi. Viņš par to bija lasījis kādā romānā. Taču tas bija sen. Tātad kā tur bija? Dzīvs organisms, piemēram, augs, no kura celulozes bija ticis izgatavots lietošanas pamā­cības papīrs, atradās nepārtrauktā apmaiņas procesā ar vidi. Cita starpā tas pastāvīgi uzņēma arī oglekli un citā formā tas atgriezās atkal atpakaļ. Svarīgākais apstāklis bija tas, ka viena noteikta daļa oglekļa vis nesastāv no normālajiem oglekļa-12 atomiem, bet gan no oglekļa-14 atomiem, kas ir nedaudz radioaktīvi. Tādēļ radiooglckļa metodi dažreiz mēdz saukt ari par C-14 analīzi.

Un ko tālāk? Mājās viņš tagad būtu varējis izvilkt savas vecās piezīmes. Taču viņam šķita, ka atceras, kas bija tālāk: organisms mirst. No tā brīža oglekļa uzkrāšana beidzas. Oglekļa-14 atomi, ko satur mirušais orga­nisms, pamazām, taču vienmērīgi sadalās. Laika gaitā to daļa oglekļa kopējā masā samazinās — un tas notiek neatkarīgi no tā, vai mirušais organisms tiek iemūrēts, aprakts, mumificēts vai kā citādi apstrādāts. Radioaktīvo sabrukšanu nekas no tā visa neietekmē, tāpēc no abu oglekļa veidu attie­cības droši var noteikt attiecīgā mirušā organisma vecumu.

Eizenharts saberzēja deniņus. Viņam to vēl vajadzēja pārbaudīt, taču, ja bija tā, ka oglekļa-14 daudzums laika gaitā samazinājās, tad nebija nekādas jēgas bombardēt atradumu ar radioaktīvajiem stariem. Ļaunā­kajā gadījumā to izdotos datēt kā jaunāku, nekā tas patiesībā bija. Šeit tam nebija jēgas. Pretēji — būtu lietota metode, kas radioaktīvo sabruk­šanu paātrinātu. Taču nekā tāda nebija. Un, ja kāds šādu metodi bija izgudrojis, viņš to pielietotu pie radioaktīvajiem atkritumiem un ar to pelnītu kaudzi naudas, nevis nodarbotos ar šaubīgu lietisko pierādī­jumu viltošanu.

Un tomēr. Eizenharts joprojām stāvēja, kodīdams melnā flomāstera galu, it kā jau būtu atmetis cerības uz kārtīgām brokastīm, un skatījās uz lielo papīra lapu ar jautājuma zīmēm uz tās. Un tomēr. Vai tā varēja būt atbilde? Patiesība aiz tā visa? Vai kāds šeit realizēja plaša mēroga krāpšanas manevru un viņš, Pētcrs Eizenharts, kādu neiedomājamu iemeslu dēļ bija daļa no tā?

Šī doma lika straujāk iepukstēties viņa sirdij. Parasti gan tā bija patī­kama sajūta, jo tas nozīmēja, ka viņš nācis uz pēdām kādai elpu aizrau­jošai tēmai, tādai, kas viņa asinīm lika uzbangot un iekustināja rakstīšanas straumi.

Taču šis te — piepeši viņš atkal sāka apzināties situāciju, atgriezās aptumšotā realitāte, dzīvojamais vagons, nometne, soļi uz akmeņiem ārā aiz loga, pirmās trauku šķindoņas skaņas, kas nāca no virtuves telts —, tas viss nebija romāns.

Viņš bija viens pats, neaizsargāts, atstāts likteņa varā. Un viņš bija vien vājš, neizveicīgs rakstnieks, ne Džeimss Bonds.

Ja tas bija krāpšanas manevrs, kurš aiz tā slēpās? Kauns? Vai jaunais vīrietis, kurš vēlējās būt audekla maisiņa atradējs? Un, ja tā, kāds viņam no tā labums?

Viņa domas pašas no sevis atkal iegāja kriminālistiskās domāšanas sliedēs, kuru viņš bija iepazinis no detektīvstāstiem. Kādi bija tie trīs priekšnoteikumi, kas jāizpilda, lai noziegumu padarītu ticamu? Iespē­jamība, izdevība un — motīvs.

Motīvs. Aha.

Neko neredzošu skatienu Eizenharts skatījās uz priekšu. Tad viņš no­lika flomāsteru, norāva tāfeles virsējo lapu un plēsa to mazos gabalos, kamēr pāri bija palikušas vien plaukstas lieluma strēmeles, ko viņš iz­meta virtuves papīrgrozā.

Viņam bija nepieciešams izdibināt, kāda zinātnieka reputācija bija profesoram Vilfordam-Smitam — vai viņam slavu vajadzēja iegūt vai zaudēt. Un viņš arī zināja, kam to pajautāt.

Bedres (512) ziemeļu pusē ir pelēks slānis (513) un mūris (n), un dienvidu pusē izspiedies cauri četru slāņu (514)—(517) uzkrā­jums, no kuriem otrais augšējais ir aptuveni 0,07 m biezs, balts javas slānis (515), un apakšējais (517) daļēji veido citas bedres (518) pildījumu.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Kauns pamodās un jutās smags, bezgala smags, drīzāk kā maiss, kurš piepildīts ar biezu, smirdošu kūdru, nevis cilvēks. Tā viņš jutās katru rītu. Rīts bija kļuvis par viņa dienas ļaunāko daļu, nu jau tiktāl, ka jau iepriekšējā vakarā viņu pārņēma bailes no tā. Katru rītu viņš jutās vēl smagāks, vēl gausāks, vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk. Kādu rītu viņš pamodīsies un vispār vairs nespēs pakustēties.

Tas, protams, bija no visām tām tabletēm, ko viņš dzēra. Kā viņš bija savam ārstam atjokojis? "Ir taču labi, ja ir liela, kūtra masa. Ja reiz esi iekustējies, tad vairs neesi apstādināms. Tas ir manu panākumu noslē­pums!" Saprotams, labais doktors Loivcns tikai ar pūlēm pasmaidīja. Acīmredzot viņš bija pārāk labs ārsts, lai vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ spētu noskatīties uz tādiem savu aizbilstamo jociņiem. Kauns to nevarēja novērtēt. Viņam bija svarīgi, lai Loivcns viņam izrakstītu visu, kas viņam bija nepieciešams, un lai viņš turētu muti. Galvenais, lai viņš turētu muti.

Ak, mans Dievs. Nu tad uz jaunu dienu. Viņam izdevās iekustināt roku, tomēr sākums, lai atsniegtu naktsgaldiņu, un tur jau gulēja kārbiņa. Maza sudraba kārbiņa, rotāta ar perlamutru. Tas bija nepieciešams viņa amatā. Lai arī tabletes, kas bija tur iekšā, bija nepatīkami lētas.

Viņš turējās pretī kārdinājumam paņemt vairāk, nekā viņam bija ļāvis doktors Loivens, viņš norija tās bez ūdens un tad gaidīja, kad sajutīs to svētīgo iedarbību. Iekustinās viņu. Tas par to kūtro masu tikai pa pusei bija joks. Kinētiskā enerģija, tai viņš patiešām ticēja. Tas bija veiksmīgas vadīšanas noslēpums: bija jābūt ātrākam par citiem, ātrākam un, galve­nais, nekļūdīgākam. Bija vajadzīga kinētiskā enerģija. Bija jāpārspēj ikviens un viss, ja vien tas bija nepieciešams, un bija arī jāizskatās tādam, kurš katru brīdi var pārspēt ikvienu un visu. Tikai tas spēja radīt respektu. Veiksmīga cilvēku vadīšana, īsi sakot, bija tīrā spēka jautājums.

Viņš varēja sajust, kā iedarbojās tabletes. Silta sajāta izplatījās pa viņa ķermeni, aizdzina smagumu, lika visam kļūt vieglam un kustīgam, no­ņēma plīvuru no viņa acīm un trulo spiedienu galvā nomainīja pret labsajūtu. Fantastiskas tabletes. Ko gan doktors Loivens pret tām va­rēja iebilst?

Beidzot sēdēdams uz gultas malas, viņš kā vienmēr pamanīja, cik gaistoša un mānīga lieta ir labsajūta. Vēl bija jāpaiet krietnam brīdim, pirms viņš patiešām varēja justies labi. Labi tikai, ka viņš bija viens. Sieva viņam tagad būtu saklaigājusi ausīs garu sarakstu ar vienmēr vie­niem un tiem pašiem pārmetumiem un nicinošajām piezīmēm līdz pat vārīšanās punktam, kad viņu pārņēma sajūta, ka kuru katru brīdi galva sprāgs pušu un ir vai nu jāsit, vai pašam jāiet prom. Visbiežāk viņš gāja prom, un pēdējā laikā viņš bija atklājis, cik patīkami bija ceļot pa pasauli bez viņas. Vienīgais, kas viņu patiešām kaitināja, bija tas, ka vaina viņam bija jāuzņemas pašam — kad viņš viņu precēja, viņš piegrieza vērību gandrīz tikai tam vien, kā fotogrāfijās viņa izskatās viņam blakus, un do­māja tādās kategorijās kā "kārtai atbilstošs" un "sieviete līdzās uzvarē­tājam"… Kāda klišeja! Rullshit! Ikreiz, kad viņš atgriezās milzīgajā villā, ko viņi bija nopirkuši, protams, Concy lsland, ar zirgu staļļiem un veselu rindu garāžu, ar neskaitāmām istabām un zālēm, viņš jutās kā sveši­nieks, kā precēta vīra lomas tēlotājs. Viņa visas malas tik ilgi bija bāzusi pilnas ar neskaitāmiem grēcīgi dārgiem niekiem, kamēr beidzot bija piepildījies viņas kvēlākais sapnis, vienīgās patiesās, atklātās ilgas viņas seklajā dzīvē: par nozīmīgāko dēvētais amerikāņu dizaina žurnāls bija veltījis viņu mājai reportāžu divpadsmit lappusēs. Divpadsmit lappusēs'. Visas krāsainas! Un pēc tam mēnešiem ilgi tas bija bijis mokošs sarunu temats visās muļķīgajās viesībās, ko viņa rīkoja, ar visiem muļķīgajiem ļautiņiem, kurus viņa nez no kurienes atstiepa.

Viņš ievilkās vannas istabā, atgrieza ūdenskrānu un turēja galvu tieši zem aukstā ūdens. Viņam ienāca prātā izmaksas, ko tas radīja, ka šeit, tuks­neša vidū un dzīvojamajā vagonā, viņš izlietoja tik daudz aukstā ūdens, bet pukstēšana deniņos rimās, un tas bija vienīgais, kas bija svarīgi.

Tā bija viņa dzīve. Viņš ienīda to līdz pēdējam sīkumam, izņemot savu biroju un firmu. Pēdējos mēnešos viņš sev bieži bija jautājis, vai tikai tas nebija veiksmīgu vīriešu patiesais noslēpums: zināt, ka mājās viņu gaida neciešama sieva, un tādēļ vieglu sirdi ilgi palikt birojā un bezga­līgi strādāt, jo tas arvien bija labāk nekā jebkurš cits aspekts viņu dzīvē.

Protams, tas piederēja nerakstītiem likumiem tajās aprindās, ko uz­skatīja par augstākajām: vienmēr radīt šķitumu, ka dzīvo piepildītā lau­lībā un vispār esi absolūti laimīgs, ciešā pārliecībā, protams, ka par laimi jāpateicas sev pašam, savām pūlēm un sasniegumiem. Te nebija neviena, kam viņš būtu varējis pajautāt, vai viņa nelāgais pieņēmums ir pareizs.

Taču tagad viņš katrā ziņā bija šeit, tūkstošiem brīnišķīgu jūdžu tālu prom no mājām. Viņš paņēma bārdas skuvekli un pakļāva savu tumšo, aso zodu skūšanai, kas bija tik pamatīga kā viņa līgumi. Tikmēr pazuda arī tumšie loki zem viņa acīm, it kā tic būtu bijuši tikai ēnas. Pamazām tas tuvojās — dienas īstais sākums.

Pēc tam viņš ļoti kārtīgi ķemmēja matus, šur tur nogrieza kādu pār­drošu matu un pārbaudīja, vai ada ir nevainojami tīra. Vai viņš maldījās, vai arī viņš tur jau redzēja mazliet dabiska iedeguma? Vēl jo labāk, tas aiztaupīs laiku solārijā. Viņš pasniedzās pēc gatavībā noliktā krekla. Mā­jās viņam bija kalpotājs, taču tas ari bija tikai viņa sievas untums; viņam tas nebija vajadzīgs, viņš arī viens pats labi varēja tikt galā. Krekla aiz­pogāšana viņam veicās labi, ātri un droši. Jā, pamazām viņš iekustējās, kā tvaika lokomotīve, kam uz riteņiem septiņas tonnas tērauda, sākumā gandrīz neizkustināma, taču tad braucienā neapturama. Tīrs spēks. Tīra kinētiskā enerģija.

īsto uzvalku viņš izvēlējās ar apdomu. Kas attiecās uz apģērbu, tad dārgākais viņam bija labs diezgan. Par to, ka augstvērtīga garderobe bija svarīgākais arguments darījumu dzīvē, par to viņš bija tik ļoti pārlie­cināts kā ne par ko citu. Bija jāparāda, ka tu tur piederi, ka tu esi viens no tiem, kas pieder pie pašas augšas, vienalga, vai tu jau biji tur vai tikai gribēji tur nokļūt. Ja gribēji daudz naudas, tad vajadzēja arī izskatīties tā, it kā to pelnītu.

Ar to bija sākusies viņa tagadējā popularitāte saziņas līdzekļos: kāds žurnāls, kurš uzdevās par ekonomikas žurnālu, bija izvēlējis viņu par "gada vislabāk ģērbto menedžeri". Viņš pats par to neko nebija zinājis. Patiesībā šis žurnāls tikai pārdeva krāsainas pasaciņas no bagāto un va­reno pasaules vīriešu kārtas sapņotājiem un kādu daļu sludinājumu vietas sadārdzinātu kreklu un neciešamu vīriešu smaržu (ar tādiem nosauku­miem kā Wall Street vai Success) ražotājiem. Taču vēlāk sekoja citas pub­likācijas, ziņojumi bija kļuvuši lielāki, garāki un sajūsminātāki, un jau kādu laiku viņu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņam jāpiepūlas, lai atbilstu tam iespaidīgajam tēlam, ko sabiedrība no viņa bija izveidojusi. Un viņš arvien vairāk un vairāk saprata, ka tas bija apdzīšanas mēģinā­jums, kurā viņš nekad nebūs pirmais.

Netīkamā patiesība, kas visiem šiem preses darboņiem līdz šim neti­camā kārtā bija palikusi nepamanīta, bija tā, ka N.E.W., News and Enter­tainment Worldwide Corporation, viņa koncerna parādes zirgs, nenesa pieminēšanas vērtu peļņu. Dažreiz tā par mata tiesu paspruka garām sarkanajiem cipariem, un katru gadu viņš ziedoja ievērojamu daļu sava dārgā laika-tam, lai savus darījumu ziņojumus sastādītu cik vien iespē­jams rūpīgi un atjautīgi, lai pazemojošie bilances skaitli tajā būtu tā pa­slēpušies, ka neatbilstu krāpšanas nodarījuma pazīmēm. Līdz šim neviens to ari nebija pamanījis. Viņa tēla apžilbināti, pie viņa vēl arvien plūda vairāk investoru, nekā vīlušies viņu pameta. Viņš strādāja, cīnījās un vib­rēja tikai vienam vienīgam mērķim: izlauzties uz augšu, tikt pāri atgrie­šanās punktam un savu naudas devēju uzticību pārvērst skaidrā naudā.

Tas nozīmēja: izturēt. Viņa impērija vēl balstījās uz māla kājām. Brī­dinošais piemērs, kas viņam vienmēr stāvēja acu priekšā — tik ļoti, ka viņš visā nopietnībā jau bija domājis, vai nenolikt uz sava rakstāmgalda šī vīra fotogrāfiju —, bija sen aizmirsta astoņdesmito gadu nekustamo īpašumu magnāta Donalda Trampa liktenis. Gadiem ilgi masu infor­mācijas līdzekļi viņu bija slavinājuši par ekonomikas brīnumbērnu un panākumu cilvēku, tik ilgi, kamēr viņš pats tam bija noticējis un kļuvis vieglprātīgs. Daži vēlāk par to izteicās — "sirgstošs ar lieluma māniju", un daudzi no šiem runātājiem bija piederējuši pie tiem, kas viņam ap­laudēja, kad viņš vēl šķita esam pašā augšā. Viņa kritiens bija ātrs un nežēlīgs — bankas paņēma atpakaļ savas kredītu atļaujas, investori izstā­jās, projekti izjuka —, un viņš krita ļoti, loti dziļi, bija gandrīz pilnīgi pazudis no redzesloka.

Džons Kauns par katru cenu vēlējās izbēgt šādam liktenim. Un pilnīga kraha vieplis viņam katru rītu vērās pretī spogulī. Naudu viņš netaupīja, viņš dzīvoja miljonāra dzīvi, un tāda viņam bija jādzīvo, lai kārtotu darījumus, kādi viņam bija jākārto. Taču vienlaikus viņš dzīvoja ar cerī­bām uz peļņu, kas viņu nekad neatstāja. Gadījumā, ja notiktu kas tāds, kas izmestu viņu no sliedēm, tad viņš būtu vīrs ar miljoniem lieliem parādiem un visu savu atlikušo dzīvi bēguļotu no nežēlīgiem kredito­riem. T ik vienkārši tas bija. Pamatā, visu apsverot, viņš dzīvē vēl neko nebija sasniedzis. Viņa Ņujorkas šoferis, kurš pirms diviem mēnešiem bija nomaksājis hipotēku par savu mājiņu Staten Island, bija labākos apstākļos nekā viņš.

Par visiem pārākais paraugs, lielais pretinieks, neapstrīdētais numur viens, protams, bija tikpat prominentā uzņēmēja Teda Tērnera CNN., Cable Network News. Viņš, kā Kauns, zobus griežot, bija izsekojis, bija apprecējis aktrisi Džeinu Fondu un, iespējams, bija patiešam laimīgs. CNN izrāviens bija nācis līdz ar Golfa karu, tiešraižu reportieru lielā stunda, pa satelīttelefonicm viņi ziņoja no ienaidnieka galvaspilsētas live speciāli un satraucoši, un visi citi ziņu raidītāji bija spiesti pārņemt viņu attēlus, ziņojumus un viedokli. Tā bija Teda Tērnera zvaigžņu stunda, un viņš to bija izmantojis, Dievs zina, viņš to nepalaida garām. CNN viņš padarīja par jēdzienu, kas šodien ir populārāks vēl par kād­reiz tik atzīto BBC, viņš nepārtraukti katapultēja savus ziņu raidījumus uz kabeļtīkliem visā pasaulē, un, lai kas ari notiktu, bez šī vīra lielo uz­ņēmēju Panteons vairs nebija iedomājams.

Turpretī N.E. W. bija niecīga gaismiņa, vēl pat ne numur divi, bet gan kaut kur pa vidu zem piebildes "turklāt". Stingri slepenu aptauju rezultāti apliecināja, ka aptuveni trešdaļa Amerikas iedzīvotāju saīsinā­jumu N.E.W. pazina, zināja, ka runa ir par televīzijas raidītāju — dažiem pat bija zināms, ka N.E.W. varēja ar satelīta palīdzību uztvert visā pa­saulē —, taču pat ne divi procenti neatpazina N.E. W. logo, kad viņiem to parādīja. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa par N.E.W. bija dzirdējuši, taču vēl nekad nebija redzējuši, jo logo nepārtraukti bija televīzijas ekrānā. Tas savukārt nozīmēja, ka vairākums par N.E.W. zināja tikai no ziņoju­miem par viņu, Džonu Kaunu. N.E.W. un Džons Kauns, tas saderēja kopā. Kas vismaz nebija slikti. Katrā ziņā labāk, nekā tad, ja būtu kļuvis zināms — ko Kauns līdz šim prasmīgi prata novērst —, ka viņa koncernā vienīgā firma, kas patiešām nopelnīja naudu, īstu un labu naudu, un tās apstākļos pat daudz naudas, bija kāda kartupeļu čipsu firma Oklahomā.

Notikums ar videokaseti bija nācis pār viņu tik negaidīti, mulsinoši un pārsteidzoši, un arvien vairāk viņam tā šķita kā īstā iespēja, lai pa­grieztu airus. Viņa personiskais ekvivalents Teda Tērnera Golfa karam. Ja viņam izdosies ar šo atradumu ko iesākt, tad pēc gada viņš varētu būt numur viens. Kāda dīvainu nejaušību un sagadīšanos ķēde! Lūgums finansēt britu profesora veiktos izrakumus pie viņa bija nonācis pa ap­kārtceļiem un ticis izteikts ar to nepārprotamo pieskaņu, ka daži no investoriem, kas paši bija ebreju izcelsmes, šīs saistības Svētajā zemē ņemšot vērā ar labvēlību. Lai arī tas vien jau bija pietiekami spēcīgs arguments, viņš tajā vēl arī bija saskatījis relatīvi izdevīgu iespēju ne­uzkrītoši paturēt vienu kāju Izraēlā — jebkurā laikā aizbildinoties ar to, ka tiek dokumentēti izrakumu darbi —, sūtīt uz turieni kinoreportierus, un ja viņi vēl "nejauši" noķer kādu kadru no vienas vai no otras palestīniešu sacelšanās, nu, tāda bija dzīve, vai ne?

Un nu tas.

Kārtīgi apģērbies, spoži tīrām kurpēm, neuzkrītoši, taču korekti sabužinātu krūšu lakatiņu, viņš aplūkoja sevi spogulī. Jā. Tāds viņš varēja parādīties pasaules televīzijas ekrānos, un viņam būtu vairāk skatītāju, nekā vēroja nosēšanos uz Mēnesi, boksa cīņu starp Keisiusu Kleju un Džo Frezeru vai bēru ceremoniju pēc traģiskā negadījuma ar Velsas princesi Diānu (vēl viena nelaimīga laulība, viņam iešāvās galvā doma).

Manas dāmas un kungi, viņš redzēja sevi ar labi iestudētu nevērību sakām, N.E.VV. priecājas par iespēju — ekskluzīvi —jums šodien parādīt ārkārtēju kinodokumentu. Skatieties sižetā — pirmo reizi televīzijā — Jēzus Kristus Kalna sprediķa autentisko videoierakstu. Vai ienākšanu Jeruzalemē. Vai krustā sišanu. Lai arī kas tas bija, tas bija labi ar simt­procentīgu skatītāju daļu. Kad viņš ar šiem vārdiem parādītos ekrānā, visi citi raidītāji tikpat labi varētu savas programmas izslēgt. Tā kā Jēzus Kristus runā aramiešu valodā, mēs viņa uzrunu esam titrējuši angliski. Dievs mīļais, kāda sensācija!

Pietiks sapņot. Viņam jau vēl nemaz nav video.

Un to atrast, iespējams, bija daudz grūtāk, nekā kāds to vispār varēja iedomāties.

Viņiem pat nebija neviena neapšaubāma pierādījuma, ka tāds video vispār ir. Vai vēl ir. Un, pat ja ir, tad tas varēja būt aprakts burtiski jeb­kur Izraēlā. Varbūt bija jāpaiet gadiem vai gadu desmitiem, pirms tas tiktu atrasts. Un, ja par atradumu kaut kas nāktu gaismā — ja tas ievel­kas, tas neizbēgami notiktu —, izšķirošais atradums varēja nonākt kāda lopu gana vai būvstrādnieka rokās.

Kauns vēl arvien skatījās savā spoguļattēlā, tieši savā paša sejā, ko viņš bija savilcis drūmā grimasē. Katra diena, ko viņš pavadīja šeit, tuk­snesī, viņam maksāja milzu naudu. Nemaz jau nerunājot par grūtībām, kas radās viņa jutīgās impērijas malu malās, jo viņš nebija tur klāt, lai visu pieskatītu. Gadījumā, ja meklējumi ievilktos, viņam vismaz reizi divas nedēļā būtu jālido uz Ņujorku, lai parādītos savā birojā. Tas bija risks, ārkārtīgs risks.

Viņš mazliet cerēja uz vācu rakstnieku. Līdz šim gan viņš nebija pa­teicis neko daudz, bet varbūt arī nevarēja neko vairāk gribēt tūlīt pēc iera­šanās. Taču Eizenharta romāni, viņš bija licis uzzināt, bija pārdomāti un oriģināli, par dažiem viņš pat bija saņēmis prēmijas, un daudzos no tiem runa bija par ceļojumiem laikā. Jā, viņam bija tāda sajūta, ka rakst­nieks izteiks kādu radošu ideju.

Un tomēr viņš pieaicinās vēl citus lietpratējus. Protams, cik iespē­jams mazāk, lai nepiesauktu nelaimi, taču tomēr tik daudz, lai dc ātri varētu tikt pāri amatieru stadijai, kurā meklējumi patlaban atradās. Šai sakarā viņam bija jāparunā ar profesoru, vislabāk jau tūlīt pie bro­kastīm.

Viņam šobrīd vēl nemaz nebija īsti skaidrs, kā viņš videokaseti, ja viņam tā drīz vien būtu rokā, patiešām vislabāk varētu likt lietā. Labi, viņš to varētu pārraidīt — ekskluzīvi — savā televīzijā, iepriekš piesakot, ar milzīgiem izdevumiem par reklāmu. Taču pirms tam, pats par sevi sa­protams, būtu vareni strīdi par to, vai video ir īsts, vai tas vispār var būt īsts, un tas zināmā mērā mazinātu priekšnesuma vērtību. Labākajā gadī­jumā tam virsū mestos zinātnieku bari un gadiem apspriestu visus par un pret, tā arī nenonākot pie vienota slēdziena, līdzīgi kā tas bija gadī­jumā ar Turīnas līķautu, kas it kā bija Jēzus Kristus līķauts. Šis gadījums tika pētīts pirms piecdesmit gadiem, un katrs teica ko citu: vieniem tas bez mazākās šaubu ēnas bija īsts, citiem tas šķita esam rafinēts viltojums no ne tik sena gadu simta.

Un, ļaunākajā gadījumā, Kauns prātoja, sensācija vienkārši izkūpēs gaisā, kā tas toreiz bija ar filmu, kurā it kā esot bijusi parādīta kāda citplanētieša vivisekcija, kas esot notikusi un uzfilmēta piecdesmito gadu sākumā Savienotajās Valstīs. Tic, kuri ticēja NLO, teicās esam to redzē­juši, skeptiķi savukārt atrada dažnedažādus ieganstus, kāpēc filmai vaja­dzēja būt viltojumam — un tā neviens no savas pārliecības nebija atkā­pies pat ne par mata tiesu.

Un kas gan notiktu ar videofilmu, par kuru apgalvotu, ka tā uzņemta pirms diviem tūkstošiem gadu?

Kauns devās uz mazo, patīkami funkcionāli iekārtoto tējas virtuvi un ieslēdza kafijas automātu, lai tiktu pie pirmās tases kafijas, pirmās no vismaz divdesmit šai dienā.

Pārrunās vakarvakarā viņš bija viņus maldinājis. Viņš bija runājis tā, it kā jau sen būtu visos sīkumos pārdomājis, ko viņš darīs ar videokaseti.

Ideja pārdot to Vatikānam bija radusies spontāni, vairāk vai mazāk tieši tajā brīdī, kad viņš to bija izteicis skaļi. Šajā darbā tas bija ārkārtīgi sva­rīgi: nekad nelikt manīt nedrošību, spontānas domas formulēt tā, ka citiem rodas iespaids, ka viss jau sen ir pamatīgi pārdomāts un ka vispār esi krietni tālāk nekā jebkurš cits — un turklāt tās izteikt tā, lai neviens pēc tam to neatgādinātu, ja izrādītos, ka tā nav. Šajā mākslā, to viņš sev vienmēr no jauna bija apliecinājis, aizgājušajos gados viņš jau bija sa­sniedzis zināmu meistarību.

Bet varbūt, viņš iedomājās un iedzēra malciņu melnās, stiprās dzi­ras, tā nemaz nebija slikta doma. Vairāk naudas viņam noderētu tikpat labi kā vairāk popularitātes, vēl jo vairāk tāpēc, ka te runa vairs nebūtu par investoru naudu, kas viņam kādu dienu atkal būtu jāatmaksā, bet gan par īstu, labu, savu paša naudu. Lēmums lielā mērā bija atkarīgs no pie­dāvātās summas, un tas bija kas tāds, ko viņam vajadzēja likt pārbaudīt, vislabāk tūlīt pat: kas katoļu baznīcai patiesībā piederēja, kam bija vērtība?

Ar kafijas tasi rokā viņš pabīdīja malā aizsegu vienam no biroja lo­giem un paskatījās ārā uz tuksnesi, kam pāri jau tik agri no rīta mirgoja karstums. Viņš varēja pie šīs lietas pielikt kādu reportieri. Vēl labāk, kādu advokātu. Spontāni viņš iedomājās milzu vērtības, kas bija Svētā krēsla īpašumā un kuras absolūti ateistiskā mākslas darbu tirgū sasniegtu apbrīnojami augstas pārdošanas cenas. Mākslas darbi, jā, un gruntsga­bali. Katoļu baznīcas rīcībā vajadzētu būt neizmērojamiem nekustama­jiem īpašumiem — visas tās baznīcas, klosteri, kapelas un draudzes nami visā pasaulē. Un pārsvarā šie īpašumi atradās izdevīgākajās vietās, lielā­koties pilsētu centrā.

Gandrīz nemanāms smaids pārskrēja viņa sejai. Maiņas darījums. Video apmaiņā pret baznīcas ēku gruntsgabaliem. Un viņš, Džons Kauns, no tā paša brīža iekasēs īri vai nomas maksu, lai jau būtu, un tā līdz pat pastardienai.

Hoho! Kas par darījumu! Viņam ienāca prātā vesela rinda ļaužu no viņa paziņu loka, kas, pēc viņa domām, uzreiz nokristu kā beigti, kad to uzzinātu. Viens tāpēc, ka uzskata sevi par īstu katoli, citi gluži vien­kārši no naida.

Un te pēkšņi kā no skaidrām debesīm, tā teikt, kā dievišķa iedvesma viņam ienāca prātā doma. Kā ar roku aizslaucīja muļķīgos nomoda sapņus. Tā radās, pletās plašumā un pārauga labsajūtā. Patiesi. Džons Kauns atkal aizbīdīja loga aizsegu ciet un pilnībā koncentrējās uz šo domu. Labāk bija vienoties, kamēr video vēl nav atrasts. Viņš valstīja šo iedomu savās domās šurpu turpu, un viņam radās tā elektrizējošā sajūta, kas viņu pārņēma vienmēr, kad viņš nāca uz pēdām kādai patiešām kar­stai lietai.

Kamēr vien videokasete nebija atrasta, tajā ierakstīts vēl varēja būt "jebkas". Tikmēr iespējamā pircēja fantāzija vēl varēja iztrakoties. Iespē­jams, baznīca to uzņems ar bailēm, ka videokasete varētu parādīt, ka Jēzus nemaz nebija miris, kad viņu noņēma no krusta. Vai arī to, ka Aug­šāmceltais ir bijis dubultnieks. Iespējams bija viss — kamēr vien kasete vēl nebija atrasta.

Patiesībā kasetē varēja būt viss iespējamais. Varbūt vispār nekas. Bet varbūt tikai kas nenozīmīgs. Iespējams, pilnīgi nepazīstama Jēzus uzruna, ko pat nevar apliecināt Bībele. īsi sakot, īstenā videokasete varēja izrādī­ties absolūti banāla un nepārdodama.

Kauns pasmaidīja, un šoreiz to haizivs smaidu, kas viņu bija pada­rījis tik slavenu. Tieši to viņš darīs: laikus sāks sarunas, modinās alka­tību, kurinās bailes — un līdz ar to nodrošinās pozīcijas. Līdz tam laikam viņam bija maisiņš un videokameras lietošanas pamācība, un vesela rinda labu argumentu. To visu viņš pārvērtīs naudā. Viņa advokātiem būs daudz darāmā.

Viņš pasmaidīja un sāka kustību sava rakstāmgalda virzienā. Tiktāl nu bija. Diena bija sākusies.

Dažas apbedījuma vietas, iespējams, jādatē ar hasmonicšu un Hēroda laiku, pārējās ir jaunākas. Tam laikam raksturīgās ģime­nes kapenes izcirstas klintī, tā veidojot loculi, apakšzemes apbedī­juma vietas; parasti tās veido vienas vai vairākas kapenes, kuru sienās ielaistas nišas osuārijiem (kokhim) vai soli zem velvētiem padziļinājumiem (arcosolia). Pēc tam kad mirstīgās atliekas bija pilnībā satrūdējušas, kaulus parasti salika osuārijā un to ievietoja sienas nišā uz dzegas. Ņemot vērā, ka 14/F.31 atraktā mirušā kauli palikuši neskarti, patiešām var secināt, ka viņš nav piede­rējis ne ģimenei, ne kādai citai radniecīgai grupai.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņam bija tāda sajūta, ka uz nerviem krītošā džinkstēšana rodas tieši viņa ausīs. Stefens Fokss ar pūlēm atvēra acis, pabāza roku zem spilvena, izvilka modinātāju, kas pēc lieluma un formas atgādināja kredītkarti, un to izslēdza. Vii tas varēja būt tiesa? Cik ilgi viņš bija gulējis — des­mit minūtes? Vai viņš vispār bija gulējis vai arī ticis apdullināts? Apdul­lināts un pēc tam pamatīgi piekauts?

Ieraugot telts jumtu sev pāri, viņš atcerējās izrakumus, izrakumi viņam lika domāt par pēdējo dienu notikumiem, un no šīm atmiņām šķita ro­damies elektriskie lādiņi, kas pēkšņi no visām viņa ķermeņa šūnām aiz­dzina nogurumu. Kaste! Vēstule! Ar rāvienu viņš jau bija sēdus un tvēra zem gultas, lai izvilktu atradumu kasti. Iedauzītais tērauda lokšņu vāks klusi grabēja, kad viņš to noņēma, un papīri vēl arvien bija turpat. Blā­vajā rīta gaismā, kas spiedās teltī, tie izskatījās vēl drupanāki un bezce­rīgāki nekā iepriekšējā vakarā. Grūti iedomāties, ka šīs lapas nogulējušas zem zemes divtūkstoš gadu. Bez plastmasas apvalka no tām jau sen nekas nebūtu palicis pāri. Stefenam ienāca prātā tie polietilēna maisiņu un jogurta trauciņu kalni, kas visā pasaulē krājās atkritumu izgāztuvēs, un viņu šausmināja doma par to neiznīcību.

Vai tā patiesi bija vēstule, ko rakstījis kāds nezināms ceļotājs laikā? Neko nevarēja redzēt, nekādas rakstu zīmes. Taču tam nebija nozīmes; pēc tik ilga laika rakstītais varēja būt izbalējis un parādīties tikai ultravio­leto staru gaismā vai rentgena attēlā. Bet kas varēja pamudināt šo hipotē­tisko ceļotāju rakstīt šādu vēstuli?

Stcfcns Fokss sēdēja, skatījās lejup uz pelēkajiem, apdrupušajiem artcfaktiem un juta — viņa pārdomas atsitas kā pret sienu.

Kā tas bija norisinājies? Vai, pareizāk sakot, kā tas varēs norisināties? Kādu dienu pēc dažiem gadiem svešais, paņēmis līdzi videokameru, do­sies ceļojumā laikā. Divtūkstoš gadu senā pagātnē bez iespējas atgriez­ties. Viņš nofilmēs, kameru iekonservēs un pēc tam noglabās vietā, par kuru vienojies ar saviem palīgiem nākotnē — viņa tagadnē —, un tad pagātnē nodzīvos savu dzīvi līdz galam. Taču viņa palīgiem tikai jāap­tur laika mašīna, jāaiziet līdz norunātajai klintij un jāizrok kamera, kuru viņi burtiski nupat aizsūtījuši gadu tūkstošiem attālā pagātnē.

Kas šajā aranžējumā varēja pamudināt ceļotāju rakstīt vēstuli? To vajadzētu pamatīgi pārdomāt.

Liegi nošvīkstot, uz iekšpusi ieliecās nometnes vēja pusei pievērstais telts sāns. Cauri šaurai spraugai pie telts grīdas iespīdēja spoža gaisma. Ārā sākās diena.

Hmm.Stcfcns uzlika kastei vāku. Viņam steidzami vajadzēja uzzi­nāt, kas šajos papīros rakstīts. Ārkārtīgi steidzami.

Varbūt tā bija vēstule palīgiem, kurā teikts, ka pasākums beidzies ne­veiksmīgi.

Rafi darīja to, kas katru rītu bija viņa pirmais uzdevums: viņš nolika gatavībā atradumu kastes, katram darbu palīgam vienu, rūpīgi iztuk­šotu un iztīrītu. Atlikušo dienas daļu viņš ar dažiem palīgiem sēdēs zem nostieptā telts jumta, sijās smiltis un zemi no vēl neiztukšotajām kastēm un visus atradumus — zobu šķembas, augu šķiedras, sīkas māla lauskas un tamlīdzīgas lietas — rūpīgi izskatīs, atzīmēs uz kartotēkas kartītēm, sašķiros mazos plastmasas maisiņos un sastiprinās ar kartītēm. Lai atra­dumus varētu nekļūdīgi iedalīt pēc laukumiem, katrs palīgs saņēma zīmīti, ko ielika savas atradumu kastes pašā apakšā un uz kuras bija rakstīts viņa vārds, datums, izrakumu apgabala precīzs apzīmējums un kārtas numurs, kas tika atzīmēts biezā izrakumu darbu žurnālā. Šo zīmīšu sagatavošana bija otrs Rafi ikrīta uzdevums; uzdevums, kas pra­sīja pilnīgu koncentrēšanos, lai negadītos kāda kļūda. Tāpēc viņam ne­bija īpaši patīkami, ka profesoram Vilfordam-Smitam tieši tagad vajadzēja šeit stāvēt, it kā viņam nebūtu nekā cita, ko darīt.

"Tā ja. Mmmh. Tā. Aha." Profesors stāvēja, noliecies pār pēdējiem pierakstiem, šad un tad pacēla kādu plastmasas maisiņu pret gaismu un, domīgi pamājis ar galvu, nolika atkal atpakaļ. Rafi mēģināja koncentrē­ties uz zīmīšu rakstīšanu, taču darbu vadītāja savādā murmināšana viņu mazliet kaitināja.

"Šodien būs karsta diena, Rafi, vai ne?" Vilfords-Smits negaidīti iesaucās.

"Jā, ser."Rafi uzrakstīja numuru uz nākamās zīmītes un tūlīt pat ierakstīja to vienā no biezās izrakumu darbu grāmatas saules izkarsēta­jām lapām.

"V;ti nav tiesa? Karsta diena, jā. Patiesībā jau šajā gadalaikā visas die­nas ir karstas."

"Taisnība, ser." Tagad ierakstīt darbu palīga vārdu, izrakumu laukumu, kurā viņam jāstrādā. Un nepieļaut kļūdu.

"Un citādi? V;ū viss kārtībā?"

"Viss kārtībā." Nākamā zīmīte. Palīgi drīz nāks, un tad visam jābūt gatavam.

"Un jūs tiekat līdzi izrakumiem?" Vilfords-Smits šļūcošiem soļiem pagāja tālāk, noliecās pār dēli, pie kura bija saraksts ar trūkstošajām at­radumu kastēm.

Rafi pamāja, aizpildīja arī šo zīmīti un iebīdīja to mapē pie citām. "Visā visumā jā."

"Jauki." Profesors aplūkoja sarakstu pamatīgāk, pasita ar pirkstu pa augšējo numuru, ko Rafi bija pārrakstījis jau vairākas dienas pēc kārtas. "1304? Tas taču jau ir labi sen?"

"Tas ir no otrdienas, scr. Stefena Foksa atradumu kaste. Jūs jau zināt — 14. apgabals."

"Ak tā." Profesors Vilfords-Smits domīgi skatījās uz pavirši uzrak­stītajiem skaitļiem. Pārlieku domīgi. Itin kā viņam būtu grūtības atce­rēties, kas bija ar četrpadsmito apgabalu. "Fokss, jūs sakāt? Un viņš savu kasti vēl nav atdevis atpakaļ?"

"Nē. Es neko neteicu, jo domāju, jūs esat devis rīkojumu…"

"Ak jā, protams." Sirmais vīrs ar neiztrūkstošo ādas platmali galvā pamāja. "Tā ir. Viss kārtībā. Jā, protams." Viņš pamāja, vēl arvien dziji nogrimis domās. It kā būtu kur citur. Kādu brīdi viņa pirksti bungoja uz dēļa marša ritmus, tad, izklaidīgi pamājis un, kā vienmēr, mazliet sa­līcis, viņš devās jaunpicnācēju dzīvojamo vagonu — cietokšņu — virzienā.

Rafi kādu bridi izbrīnīts noskatījās, kā viņš aiziet, tad paraustīja ple­cus un ķērās pie nākamās zīmītes rakstīšanas.

Telefons uz Enriko Baso, Kaun Enterprises Holding Inc. advokāta un interešu pārstāvja Itālijā, naktsgaldiņa iezvanījās rīta agrumā īsi pirms sešiem, iztraucējot viņu no ļoti patīkama sapņa, kurā viņš redzēja idil­lisku salu ar palmām un vairākas puskailas, ziedu vītnēs ietinušās mei­tenes. Tumšo cirtu ieskautās sejas izgaisa, jūras šalkas pārtapa Romas satiksmes-rīta sastrēgumstundas troksnī, un atbilstoši sliktā omā advo­kāts pagriezās uz sāniem, lai aizsniegtu uzmācīgo telefonu.

"Pronto," viņš saīdzis norūca.

Jau pēc sekundes viņš sēdēja gultā, izslējies taisni, un nerunāja vairs itāliski, bet angliski. "Ak jūs tas esat… Labrīt, scr, ar ko varu jums… Jā, protams…"

No savandīto spilvenu apakšas parādījās viņa sievas miegpilnā seja. Mie­gainām acīm viņa vēroja laulāto draugu, kā viņš vairākas minūtes klausās balsī klausules viņā galā un kā viņa apakšžoklis arvien vairāk slīd uz leju.

"Si," Enriko Baso beidzot noteica, "taču tam būs nepieciešams zi­nāms laiks, naturalmentc…'"

Klaigāšana telefona klausulē šķita kļūstam asāka. Baso dusmīgi sāka grozīt galvu.

"Bet tas nemaz nav tik vienkārši!" viņš pārtrauca zvanītāju. "Tūliņ būs nedēļas nogale un…"

Kālab viņš vispār runāja? Vai šis vīrs viņā vispār klausījās?

"Jā. Capita. Es darīšu, ko varēšu. Es jums rit piezvanīšu. Addio." Enriko Baso nolika klausuli un atslīga spilvenos. Miegs vairs nebija ne prātā. Tagad viņš nožēloja, ka pirms četrām nedēļām atmetis smēķē­šanu, jo uz viņa naktsgaldiņa vairs nebija cigarešu.

"Kas tas bija, Enriko?"

"Džons Kauns."

"Un kuru firmu tad viņš šoreiz vēlas pirkt?"

"Katoļu baznīcu."

"Ko?" Viņa piecēlās sēdus. "Ko tu tur runā?"

Advokāts atlocīja segu un meklēja savas čības. "Viņš grib zināt, cik vērta ir katoļu baznīca. Kas tai pieder, kādi nekustamie īpašumi, brīvie līdzekļi, investīcijas, cita mantība. Kāda ir tās naudas plūsma. Stādies priekšā, Cash Flow, viņš saka, kāda naudas plūsma ir katoļu baznicaiV Viņš nogrozīja galvu. "Nav ne jausmas, kam tas viņam vajadzīgs. Patie­šām izklausās tā, it kā viņš gribētu to nopirkt."

Šoreiz tikšanās notika Eizcnharta dzīvojamā vagonā. Kā triumvirats, rakstnieks nodomāja, kad plecu pie pleca ienāca Kauns un VilfordsSmits.

Kauns, kā vienmēr, izturējās tā, it kā pret viņu būtu pavērstas vismaz desmit televīzijas kameras — dinamisks, kā no skatloga izkāpis, un šķita, ka tūlīt vai plīsīs aiz nepacietības un apņēmības. Turpretī profe­sors šķita lēns un trausls un radīja iespaidu, it kā gar notiekošo viņam nebūtu nekādas daļas. Viņš rūpīgi noslaucīja kājas, aizvēra aiz viņiem durvis un ienāca apspriežu telpā, kad Kauns, kājas katru uz savu pusi atmetis, jau sēdēja pie galda.

"Vai pagatavot kafiju?" Eizcnharts jautāja.

Rūpniecības magnāts īgni un nievājoši atmeta ar roku. "Ak, ko nu. Ķersimies pie lietas. Ko jūs izdomājāt?"

"Okay." Eizenharts pievērsās savām lielajām papīra lapām un uz tām rakstītajām replikām. Viņš dziļi ieelpoja un pēkšņi sajuta nomāk­tību. Tagad bija izšķirošais brīdis. Ja viņš tagad tikai piedāvās viedokli, kāds ir arī tiem abiem, tad droši vien viņš jau šovakar sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.

"Es, ehm, šeit uzrakstīju dažus punktus, kurus varētu apskatīt," viņš iesāka. Pauze. Neviens neko neteica, tikai vērīgi klausījās. Sasodīts, ne pie kā tāda viņš nebija radis. Gandrīz kā eksāmenā. Viņš pasniedzās pēc flomāstera un norādīja uz augšējo repliku. "Ceļojums laikā. Kas šodien zināms par ceļojumu laikā iespējamību vai neiespējamību? Vai patlaban pasaulē kaut kur tiek veikti pētījumi, kas varētu novest pie atklājuma, kas padarītu iespējamus ceļojumus laikā? Sis būtu punkts, par kuru es kā zinātniskās fantastikas rakstnieks, neradot aizdomas, varētu ievākt ziņas." Viņš vēroja Kaunu, kurš īgni sarauca uzacis.

"Vai jūs šādu informāciju vēl nekad nebijāt meklējis?" viņš jautāja.

"Nē."

"Bet jūs taču jau esat uzrakstījis vairākus romānus, kuros runa ir par ceļojumiem laikā."

Eizcnharts pamāja. "Jā, tas tiesa. Taču to var darīt, neraizējoties par fizikas likumiem. Patiesībā līdz šim es pat domāju, ka to var darīt tikai tad, ja neraizējas par fizikas likumiem."

Kauns kādu bridi domāja, bet neko ncpicbilda. Taču viņš uzdeva jautājumu: "Kam jūs domājat prasīt? Un ko mums šī informācija dos?" Jautājumi krita kā pātagas cirtieni.

"Es sākšu ar kādu žurnālistu zinātnes laukā, mēs esam labi draugi. Viņš ir pieradis, ka es viņam uzdodu visdīvainākos jautājumus, un vi­ņam ir ne ar ko nesalīdzināms pārskats par aktualitātēm zinātnes jomā, viņš zina, kas kur ko pētī un tā joprojām. Ja es iešu šo ceļu, tad neviens nepadomās neko citu, kā vien to, ka es vācu informāciju jaunam ro­mānam."

"Un kāds no tā labums?"

"Ja mēs zinātu, kad ceļotājs startēs un kādi fizikāli apstākļi attiecas uz ceļojumu laikā, mēs varētu izdarīt plašākus secinājumus par mūsu atradumu. Līdz šim brīdim esam pieņēmuši, ka iespēja ceļot laikā tikai kaut kad vēl tiks radīta, kamēr vēl darbojas firma SONT., un ka ceļo­jums iespējams tikai vienā virzienā, proti, virzienā uz pagātni. Ja nu to­mēr izrādītos, ka ceļojumiem laikā vajadzētu funkcionēt abos virzienos, tad mēs zinātu, ka mirušais tur guļ aprakts tāpēc, ka pasākums nebija izdevies."

Uzņēmēja seja apmācās. Tāda veida hipotēzes viņam bija acīm re­dzami pretīgas. "()kay. Un tālāk?"

"Tālāk," rakstnieks turpināja, "mums vajadzētu pašiem mēģināt iden­tificēt mirušo. Ja šai gadījumā runa patiešām ir par šī gadsimta cilvēku, varbūt pēc kaulu parametriem vai zobārstu atzinuma iespējams izdi­bināt, kas viņš ir."

"Un tad?"

"Paturēsim viņu acīs."

Kauns īgni nošņāca. "Šie identifikācijas mēģinājumi jau notiek, taču līdz šim gan bez rezultātiem. Labi, mums jārīkojas uzmanīgi, lai nevie­nam nerodas aizdomas, taču man nav sajūtas, ka tas mūs aizvedīs tālāk."

Eizenharts pētoši paskatījās uz. viņu. "Vai jūs vēl neesat domājis par to, ka, iespējams, jūs būsiet tas, kurš viņu sūtīs pagātnē?"

"Es?" Labi trāpīts. Lidojums šovakar uz mājām bija svītrots. Tik daudz bija skaidrs. Mediju magnāta acis kļuva arvien platākas un gandrīz vai varēja redzēt, kā viņa domas klīda pa necaurejamu, agrāk vēl nekad neap­gūtu teritoriju. "Jūs domājat, ka es?… Ak. Bet tā varētu būt, vai nav tiesa? Nē, par to es vēl nekad neesmu domājis, jums taisnība." Tas viņu patiešām bija samulsinājis. Viņš pat pasmaidīja, un, ja ņēma palīgā fan­tāziju, tad šajā smaidā varēja atklāt ko līdzīgu atzinībai.

Profesors sarauca pieri. "To gan es nesapratu."

"Acumirklī," Eizenharts paskaidroja, "mēs domājam, ka tagad pāris dienu rūpīgi pārdomāsim, tad raksim pareizajā vietā un tur atradīsim kameru. Bet varbūt būs citādi. Varbūt mūsu šībrīža pētījumi aizvedīs uz pēdām kādam noteiktam pētījumu objektam, vai varbūt mēs atradī­sim nākamo ceļotāju laikā — un tad pēc dažiem gadiem mēs būsim tic, ar kuriem viņš sarunās tikšanos. Mēs ar viņu vienosimies par vietu, kurā viņam jānoslēpj kamera, lai tā pārdzīvotu divtūkstoš gadu. Mēs būsim tā komanda, kas vadīs viņa ceļojumu pagātnē."

Arheologs pamāja. "Interesanta hipotēze."

"Nākamais punkts," Eizcnharts turpināja, nu jau juzdamies dro­šāk, un norādīja uz trešo repliku. "Kamera. Mums nepieciešams vairāk informācijas par pašu kameru. Mums būtu jāizpēta lietošanas pamācība — iespējams, mēs atrodam kādu gadskaitli, kādas piezīmes vai citu intere­santu informāciju. Un no ražotāja mums būtu jāpieprasa visa tehniskā informācija, kāda vien par šo kameru pieejama."

"Es jau to esmu izdarījis," Kauns paskaidroja. "Šorīt es piezvanīju uz SONY biroju Tokijā. Kamera vēl ir tikai tapšanas stadijā un tirdz­niecībā nonāks, agrākais, pēc trim gadiem."

"Ak." Eizenharts sajuta savādas trīsas pārskrienam pār muguru. "Jau tik drīz,"

"Turklāt es uzzināju pāris interesantu lietu," Kauns turpināja, dus­mīgi savilcis uzacis. "MR-01 videokamera pārstāvēs pilnīgi jaunu tehno­loģiju, saskaņā ar kuru videoieraksts vairs netiks veikts uz magnētiskās lentes, bet gan uz kristāla diska, kam ir daudzkārt lielāka ietilpība nekā lentei. Jaunā parauga diskā varēs ierakstīt aptuveni divpadsmit stundu, un atšķirībā no kasetes, kas jāpārtin uz priekšu un atpakaļ, šeit būs brīva pieeja jebkurai ieraksta vietai, līdzīgi kā datora cietajam diskam vai kom­paktdiskam."

Eizenharts pamāja. "Un kā ar ieraksta noturību?" viņš jautāja.

"Tas ir pirmais interesantais punkts. Pēc SONT informācijas jaunā tehnoloģija, ko viņi sauc par MR — es vairs neatceros, ko šis saīsinā­jums nozīmē —, pieļauj gan tikai vienreizēju ierakstu, līdzīgi kā tas ir ar parasto filmu, toties šī ieraksta uzglabāšana ir gandrīz ideāla. Tas esot vismaz desmittūkstoš reižu stabilāks par tradicionālo videoierakstu."

"Tātad ideāla aparatūra, lai ceļotājs laikā īstenotu savus nodomus," Eizenharts teica.

"Acīm redzami." Kauns svarīgi paliecās uz priekšu un atbalstīja elko­ņus pret konferenču galdu. "Otrs interesantais punkts ir tas, ka vīrs, ar kuru es runāju, bija visai kārs uzzināt, no kurienes man zināms projekta apzīmējums kamerai, par kuru SONTvēl nav publicējusi nekādu infor­māciju."

"Varu iedomāties."

"Diezin vai. Vārds vārdā viņš man sacīja tā: "Šodien jūs jau esat otrais, kurš interesējas par MR-01.""

Eizenharts kā aizsargādamies pacēla rokas. "Es tas nebiju. Tas ir pārāk delikāti, lai es zvanītu SONT, neaprunājoties ar jums."

"Es zinu," vīrs nevainojamajā zilajā uzvalkā piekrītoši pamāja. "Mūsu telefonsarunu protokoli bija pirmais, ko es pēc tam pārbaudīju. Vakar jūs zvanījāt tikai vienreiz, savai sievai."

Eizenharts norija siekalas. Šāda veida uzraudzība viņam bija kas jauns. Un baigs.

"Kā gan vakar?" viņš apmulsis jautāja.

"Kad es šorīt zvanīju uz SONT biroju, Tokijā vēl nebija seši vakarā. Vīrs man sacīja, ka pirmais zvans bijis neilgi pēc deviņiem no rīta. Tas nozīmē, ka šeit Izraēlā tas bijis vakar vakarā brīdi pēc vienpadsmitiem."

Profesors Vilfords-Smits domīgi pētīja spoži balto galda virsmu. "Ap šo laiku mēs vēl visi sēdējām kopā," viņš secināja.

"Pilnīgi pareizi," Kauns pikti noteica. "Tieši tāpēc es beidzot gribu uzzināt, ko šis Stefens Fokss patiesībā visu šo laiku perina."

Kaulu apglabāšana osuārijos tajā laikā bija privileģēts jūdu paradums. Osuāriji bija veidoti no akmens, un tiem bija taisn­stūrainas kastes forma un tradicionāli rotājumi, taču tajos nekad nebija atveidots cilvēks. Bieži vien uz akmens kastes sāniem bija iekalts cilvēka vārds. Ebreju, aramiešu vai grieķu valodā sacerētie uzraksti bieži vien tika papildināti; patiešām, neskaitāmie kapu uzraksti, kas atrasti plašā nekropolē, ir gluži kā sociālvēsturiska enciklopēdija, kas attēlo jau toreiz bieži vien ļoti heterogēnos Palestīnas iedzīvotājus.

v

Prof. Čarlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas

Stcfcns Fokss sēdēja savā teltī uz grīļīga saliekamā krēsla pie ne mazāk grīļīga saliekamā galda un īgni skatījās sava klēpjdatora monitorā, kura vēsā tehniskā pievilcība bija krass pretstats vienkāršajai apkārtnei. Blakus datoram bija nolikta paplāte ar brokastīm, ko viņš bija paņēmis līdzi, pavāru dusmīgo skatienu pavadīts. Tā bija no pelēka, apdauzīta un saskrambāta skārda, gluži tāpat kā šķīvji uz tās, krūzīte, no kuras, ikreiz pieskaroties taustiņiem, draudēja izšlakstītics dīvains, ir kā kafijai līdzīgs šķidrums, un pat galda piederumi — tajā visā jautās no apgro­zības izņemts armijas inventārs. Viņš vēlējās izmantot rīta stundas, lai vēl nokārtotu dažas lietas, kas noteikti bija jānokārto.

Kā, piemēram, šis fakss. Katru rītu Stcfcns iesāka ar to, ka pievienoja savu mobilo telefonu pie datora, lai saņemtu viņam sūtīto elektronisko pastu, kas, iespējams, gaidīja internetā. Lielāko daļu šī e-pasta viņam pārvirzīja dators, kas atradās viņa mājās, bija ieslēgts dienu un nakti un saņēma Faksa sūtījumus. Ja kāds sūtīja faksu uz Stcfcna numuru, tas vispirms nonāca viņa datora cietajā diskā, kur tas paliktu līdz tam, kamēr Stefens atgriezīsies; taču fakss automātiski tika pārveidots elektroniskajā pastā, kas tāpat automātiski tika pārsūtīts uz Stefena interneta adresi, līdz ar to viņš varēja saņemt pastu no jebkuras pasaules vietas. Tādējādi viņš bija sasniedzams, un, kā to rādīja fakss, kuru viņš nu jau kuro reizi la­sīja, tas bija labi.

Faksu sūtīja kāda firma, kurai viņš pirms pieciem vai sešiem mēne­šiem bija nosūtījis informatīvu materiālu par savu datora programma­tūras sistēmu. To viņš bija darījis, pēkšņas iedvesmas vadīts, — stāvot rindā universitātes ēdnīcā, viņš dzirdēja sev aiz muguras kādu stāstām, ka šai firmā strādājot viņa tēvs un tur pastāvīgi esot sūdzības par datorierīcēm. Vēl tās pašas dienas vakarpusē viņš izprintēja savu brošūriņu, pievienoja nelielu vēstuli, ko uzrakstīja uz sava īpaši iespaidīgā darījumu vēstuļu papīra, visu iesaiņoja, nosūtīja un aizmirsa.

Un nu viņi pieteicās. Viņi plānojot datu pārstrādes sistēmas pilnīgu atjaunošanu, un vai viņš nevarot atsūtīt vēl kādus informatīvus mate­riālus. Pievienots vesels katalogs ar precīziem jautājumiem. Tika lūgts atbildēt cik iespējams ātri.

Visu šo lietu savādu darīja fakts, ka firma nodarbojās ar visu veidu videoiekārtu vairumtirdzniecību.

"Šī tēma mani izseko," Stefens nomurmināja.

Viņš iedzēra malku kafijas — uz tasītes maliņas jau bija nosēdušies smilšu putekļi, kas nepatīkami šņirkstēja starp zobiem, — un domāja. Viņa mājās fakss bija pienācis ceturtdienas pēcpusdienā pēc austrumkrasta laika. Ņemot vērā laika starpību, tas bija atsūtīts pirms sešām vai septiņām stundām. Priekšā bija nedēļas nogale — tas nozīmēja, ka viņš var pagaidīt vismaz līdz rītam, kad notiks sabats un viņam būs tam ne­pieciešamais laiks. Turklāt viņam vajadzēs piekļūt savam mājas dato­ram, lai dabūtu dažus apjomīgus datus ar attēliem un grafikiem, un, tā kā šai lietai viņam bija nepieciešami Transatlantijas telefonsakari, viņš varēja būtiski ietaupīt naudu, ja nogaidīja izdevīgāko laiku. Un, ja viņš vēl pasteigtos, tad varētu paspēt nosūtīt atbildes faksu tieši no sava klēpjdatora.

Viņš pasniedzās pēc pēdējā maizes gabaliņa ar zemesriekstu sviestu, vēl ēzdams paņēma šķīvi, nokratīja drupatas zemē un uzlika to uz otra šķīvja. Patiesībā viņam padomā bija kas cits, nevis rūpes par darījumiem. Un tieši videoiekārtu vairumtirdzniecība! Tas nodarbināja viņa prātu. Viņam vajadzēs pajautāt saviem indiešu kompanjoniem, vai viņi ir ga­tavi veikt pielāgošanu, kas neapšaubāmi būs nepieciešama, lai sistēmu, kas radīta riepu vairumtirdzniecības vajadzībām, piemērotu videotehnikas vairumtirdzniecībai. To, par laimi, varētu nokārtot ar pāris vien­kāršiem c-pastiem. Un tieši video, kā zinājuši.

Vai viņam vispār vajadzētu reaģēt? Naudas viņam bija pietiekami. Visa šī lieta varēja arī mierīgi palikt neskarta.

"Vājprāts," viņš nomurmināja un izrāva kabeli, kas savienoja tele­fonu un datoru. Par to visu viņš varēja padomāt citreiz. Rīt no rīta, tā būs labāk. Viņam nedeva mieru šī savādā sakritība, un tā viņu kaitināja.

Kad profesors Vilfords-Smits tuvojās virtuves teltij, izrakumu darbu palīgi savas brokastis nepārtrauca, taču sarunu troksnis pieklusa un gan­drīz katrs ziņkārīgi paskatījās viņa virzienā. Kopš noslēpumainā atra­duma četrpadsmitajā apgabalā klīda visneiedomājamākās baumas. Vieni interesējās, vai esot atrasts kaut kas militārs. Nē, esot atraktas lielas ba­gātības, domāja citi. Tikai amerikāņu televīzijas cilvēku klātbūtne kaut kā īsti neiederējās nevienā no šīm teorijām.

"Dāvid," izrakumu darbu vadītājs paaicināja pie sevis šefpavāru, jaunu vīrieti sprogainiem matiem un arvien bargu seju.

"Jā, profesor?"

"lis meklēju Foksu," Vilfords-Smits paskaidroja, un viņa meklējo­šais skatiens slīdēja pāri cilvēku pilnajām galdu rindām telts ārpusē. "Vai tu viņu gadījumā neesi manījis?"

"Viņš te bija. Pielādēja pilnu paplāti, it kā būtu uz bada robežas, un aizgāja atpakaļ augšā uz teltīm." Tas, ka trauki atstāj virtuves ietekmes sfēru, tika pieļauts nelabprāt, jo tie mēdza vairs neatgriezties virtuvē, bet pazust kaut kur starp akmeņiem un pat kļūt par nākotnes arheo­logu izrakumu objektiem.

"Vai tu nevarētu aizsūtīt kādu, lai viņam pasaka, ka es vēlos ar viņu runāt?"

"Nekādu problēmu. Vai tūlīt pat?"

"Iā, lūdzu. Lai viņš nāk uz dzīvojamo vagonu, otro no šīs puses."

"Tiks nokārtots."

Stefens iemeta kabeli savā ceļojumu somā un izvilka no tās disku iesai­ņojumu. Lūk, ko viņš brokastojot patiesībā gribēja darīt: nedaudz pa­pētīt. Disks, ko viņš izņēma no mazās atvāžamās kārbiņas un ielika sava datora disku lasītājā, bija ENCTCLOPAEDIA BRITANNICA pilnā apjomā.

Kad Stefens vēl bija mazs zēns, viņš vienmēr bijīgi skatījās augšup uz vairāk nekā trīsdesmit milzīgajiem sējumiem ādas vākos, kas atradās tiem speciāli paredzētā plauktā viņa tēva darbistabā. Laiku pa laikam viņam bija atļauts to pašķirstīt, un ilgu laiku viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts par to, ka Britannica iekļāva visu, kas vien vispār varēja kādam būt zināms. Arī vēlāk, kad viņš atklāja, ka tā nemaz nav, ka pat izsmeļošā­kie, pamatīgākie raksti šai enciklopēdijā satur garumgaras norādes uz papildu literatūru, viņam tomēr bija saglabājies paradums, kad vien bija nepieciešams vai viņš vēlējās ko uzzināt, savus meklējumus sākt tieši ša­jās grāmatās.

Ar skrapstošu skaņu disks ieslīdēja datorā, un tad atskanēja klusā dūk­šana, ar kuru sudrabaini mirdzošais disks uzņēma vajadzīgo apgriezienu skaitu. Stefens izvēlējās pareizo meklētājprogrammu un koncentrējās.

Meklēšana pēc pamatvārda: tur bija rakstīts, un tieva svītriņa nogai­doši mirguļoja attiecīgajā ievadīšanas laukumā.

Stefens vilcinājās.

Tas nepavisam nebija tik vienkārši. Pēkšņi viņu pārņēma bērnības atmiņas — par svētdienām, par ziedošām pļavām un krūmiem un par vilšanos, ka viņam jāstaigā smalkās drānās un ka viņš nedrīkst skraidīt pa lauku; par garlaicīgiem, nesaprotamiem, bezgalīgiem dievkalpojumiem, pēc kuriem vēl veselu mūžību bija jāstāv baznīcas laukumā, kamēr pie­augušie sarunājās un bez mitas smaidīja, un bija liekulīgi laipni pret ļaudīm, par kuriem mājās pēc tam runāja sliktu. Un tur vēl bija ari sko­lasbiedri un kaimiņu bērni, kas tāpat kā viņš stāvēja blakus saviem vecā­kiem un arī bija smalki saposti, un izskatījās dīvaini sveši.

Viņš skatījās uz datora tumšajiem taustiņiem, it kā tos redzētu pirmo reizi. Tas bija J. Ar to viņam vajadzēja sākt. Kas gan tc bija tik grūts?

Jesus Christus, viņš ierakstīja un aizturēja elpu.

Kaut kas smags, drūms šķita sabiezējam viņa ķermenī. Tas viņam šķita draudīgs, melns un draudīgs. Un atkal atmiņas. Par milzīgu, augstu pār mazo Stefenu izslējušos krustu, pie kura karājās pārcilvēcīgi liels tēls, kas sāpēs saviebtu seju skatījās lejup uz viņu. Par neskaidriem atgādinā­jumiem, kas iedvesa bailes un palika nesaprasti, kad viņam tos vajadzēja uzklausīt un pamāt ar galvu; tikai daudz vēlāk, kad viņš pirmo reizi skūpstīja meiteni, tic viņam atkal parādījās kā šausmīgas iekšējās balsis, it kā visus daudzos gadus būtu nogaidījuši šo brīdi kā bumbas ar laika degli viņa zemapziņas dzīlēs.

Viņš nospieda ievadīšanas taustiņu, un disku lasītājs sāka dūkt. Mo­nitorā parādījās garš šķirkļu saraksts, gluži nebeidzams skaits.

Jēzus Kristus vai Jēzus no Galilejas, vai Jēzus no Nācaretes. Sekoja vesela rinda radniecīgu jomu, kas bija iedalītas dažādās nozarēs. Bibliskā literatūra. Doktrīna un ticība. Dzīve. Māksla. Reliģisks rituāls un godāšana. Teoloģiskas un filozofiskas interpretācijas. Skatīt arī: Kristie­tība, Jaunā Derība.

Uz bridi viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš būtu nostājies pats sev blakus un vērotu, kā viņš tc sēž un pēta šķirkļu sarakstu datora moni­torā. Jau šīs ierīces vienkāršs apraksts pirms gadiem trīsdesmit tiktu uzskatīts par tīrāko fantāziju. Un tomēr tas tagad reāls un īsts stāvēja uz galda mazā, smacīgā teltī, kas bija uzslieta vienā no tuksnesīgākajām apkaimēm Izraēlā, zemē, kur pirms divtūkstoš gadiem bija, bet varbūt ari nebija risinājušies vairāki notikumi atkarībā no tā, kam ticēja, — notikumi, kas vieniem bija vientiesīgas pasaciņas, ne vairāk ticamas kā Alises piedzīvojumi Brīnumzemē, turpretī citiem tā bija neapgāžama patiesība ar milzu nozīmi viņu dzīvē un jēgu visam universam. Un vi­ņam bija gandrīz vai jāsmejas, cik absurda šķita šī situācija.

Baznīcas un reliģiskas grupas. Kristīgā zinātne. Duālistiskas kristī­gas sektas. Menonīti. Mormoņi. Austrumu ortodoksija. Protestantisms. Romiešu katolicisms.

Tas, ko viņš meklēja, būtībā bija tikpat fantastisks. Vēlme atrast ka­meru, kas, iespējams, sevī glabā ierakstītus notikumus, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu, — vairākumam cilvēku jau šī nodoma pie­minēšana vien būtu pietiekami pamatots iemesls, lai nopietni apšaubītu viņa veselo saprātu. Taču fantastiskas lietas notika. Kāds zinātnieks pie­rādīja, ka mašīnas, kas ir smagākas par gaisu, nekad nevarēs lidot — un viņa mazmazbērni supermārketā pirka kivi, kas ar lidmašīnu bija atvesti no Jaunzēlandes. Visa šodienas civilizācija bija atkarīga no lietām, kas katrai iepriekšējai paaudzei kā prātā ienākusi ideja vien jau šķistu muļ­ķīga ilūzija.

Sākumā iegūt pārskatu. Viņš vilka ar peli uz vienu vai otru šķirkli, uzklikšķināja un ātri pārlasīja tekstu, kas parādījās monitorā. Neticami daudz teksta. Un milzīgi daudz citu norāžu. Šī tēma bija iztirzāta dk de­talizēti, ka apzīmējums izsmeļoši nudien varētu būt īstais, un šķita, ka tā, līdzīgi kā izplešas pelējuma sēne, pārņēmusi visu Vakareiropas kultūru.

Un tomēr nebija viegli tuvoties šai tēmai. Šeit nebija runa par kādu skudru sugu un par kādu ebreju ķēniņu arī ne — viņš mēģināja uzzināt kaut ko par cilvēku, par kuru viņam kā mazam, aizsargāties nespējīgam zēnam bija iegalvots, ka viņš esot miesīgais dēls pašam Dievam, Dievam, kurš radījis Visumu un zvaigznes pie nakts debesīm, kodoldaļiņas un ģenētisko kodu, un vispār visu, kas vien bija redzams un neredzams. Šis Dievs, tā viņam tika piekodināts, aiz savas lielās mīlestības pret viņu, Stcfenu Foksu, kā ari pret visiem citiem cilvēkiem esot atdevis pats savu dēlu romiešu benžu rokās, jo tas, Stefenam tā ari nekad īsti nesaprastu iemeslu dēļ, esot bijis nepieciešams, lai varētu piedot viņam viņa grē kus. Un viņam vajagot tam ticēt.; vajagot turēties pretī visiem sava saprāta čukstiem, kas gan, iznāk, arī ir Dieva dots, taču, kļūstot vecā­kam, viņš pretojās šai neiedomājamai loģikai, un ticēt.; viņam vajagot ticēt, vai arī viņš kritīšot mūžīgā pazudināšanā, Dieva Dēls vairāk vai mazāk.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Kādu laiku viņš bija uzdevis jautājumus, taču atbildes nebija pilnīgas, un, kad viņš sāka diskutēt, viņam nācās secināt, ka tie, kam šķita, ka ir pilnvaroti viņam atbildēt, diskusijai ne­bija gatavi — jo tie jau zināja, jo viņi ticēja, un arvien, kad viņš tiem norādīja uz kādu pretrunu, viņš dabūja ar argumentu kā ar vāli pa galvu, jo runa, lūk, neesot vis par šaubām, bet gan par ticību. Un kaut kad viņš vairs nemēģināja grūti aptveramu jautājumu mistrojumā meklēt apslēptu jēgu, kuras, ja vien viņš ļāvās savai nojautai, vienkārši nemaz nebija. Reliģija nebija nekas tāds, kam būtu kāda saistība ar reālo dzīvi vai ar Visumu, kas atradās ārpus viņa. Viņš ieraudzīja pārsteidzošus brī­numus zem mikroskopa okulāra vai raugoties teleskopā, un, salīdzinot ar to, reliģiskā pasaules izpratne viņam šķita sīka un ierobežota. Tā re­liģija izzuda no viņa dzīves, gluži tāpat kā pirms tam bija zudusi ticība Ziemsvētku vecītim, elfiem, troļļiem un bērnu nesējam stārķim.

Taču, kā viņš tagad juta, tā bija tepat. Viņam bija bail! Auksta, ne­saudzīga roka šķita sagrābjam viņa zarnas, un aizsmakusi balss viņa galvā čukstēja: Un ko tad, ja tas viss ir patiesība? Un ko tad, ja nu tevi tomēr gaida elle, jo tu atkriti no ticības? Vampīriska inkvizitora balss — tas sācis trūdēt no raganu medību laikiem un nerod miera tik ilgi, kamēr vēl dzīvo ķeceri.

Stefens atlaidās, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņš pacēla galvu, ar skatienu it kā ieķērās telts gaiši pelēkajā audeklā un gaidīja, kamēr panika mitējās. Baisi.

Ārpusē viņš dzirdēja soļus, kas tuvojās teltij. Tas viņu iepriecināja. Reālā dzīve rūpējās par viņu, neļāva viņam tc vienam nogrimt mur­gainu atmiņu plūstošajās smiltīs. Tas bija ļoti aizkustinoši no reālās dzī­ves puses.

Nācējs bija viens no virtuves izpalīgiem, kalsns, melnīgsnējs puisis, kurš īsti labi nerunāja angliski. "Profesors vēlas runāt ar tevi. Tev jānāk tūlīt. Un pirms tam tev jāatdod atpakaļ savi trauki."

Stefens smaidot pamāja. Argumentēt nebija nekādas nozīmes, zēns tikai pateica savu sakāmo. "Okay,n Stefens tikai noteica. "Es tūlīt nākšu. Un es atdošu atpakaļ savus traukus."

Puisis viņu nedroši nopētīja, acīm redzami svārstījās, vai tikai Stetens viņu netur par muļķi. Tikai tad, kad puisis redzēja, ka Stefens iz­slēdz savu datoru, viņš bija mierā un izgāja no telts.

Judīte sēdēja pie brokastu galda, vēlāk nekā parasti un visai samiegoju­sies, un domāja par Stefenu. Viņi bija satikušies pie brokastu izsnieg­šanas, taču Stefens viņu bija tikai strupi pasveicinājis, vairāk neko, un, piebildis, ka vēl daudz kas darāms, ar bagātīgi piekrauto paplāti taisījies prom uz savu telti. Kopš tā brīža viņa te sēdēja viena pati un ēda bro­kastis kā palēninājumā, kamēr visapkārt viņai citi darbu palīgi nāca un gāja un pamazām brokastu laiks tuvojās beigām.

Kā gan tas īsti bija? Vakar vakarā starp viņiem taču bija pamatīgi sprak­šķējusi kāda uguntiņa, vai varbūt atmiņa viņu pievīlusi? Viņi bija gājuši, cicši apskāvušies, un daudz nebija trūcis, ka viņa sekotu viņam līdzi teltī. Un kas tad būtu bijis šorīt? Ja viņa patiešām būtu ar viņu pārgu­lējusi? Viņa netika vaļā no aizdomām, ka arī tad viņam būtu bijis kas steidzīgi kārtojams.

Tagad viņa redzēja viņu nākam lejup ar paplāti. Viņš līkumoja starp telšu rindām, izskatījās, ka pagāja uz viņas telts pusi. Vii viņš domāja, ka atradīs viņu tur? Viņa nesaprata, kas norisinās šai vīrietī. Viņš bija pievilcīgs, protams, un viņai viņš patika, nav šaubu. Katrā ziņā kaut kā. Tomēr, jā, viņš viņai patika. Viņš vienmēr bija aizņemts, bet vismaz ne­bija gauss sliņķis kā daudzi vīrieši, ar kuriem viņa bija iepazinusies un kuri būtu bijuši gluži apmierināti, ja visu savu dzīvi varētu tupēt ar drau­giem kafejnīcās un plātīties. Blakus tādiem viņa būtu tā godīgā sieva, kas sēdētu mājās un rūpētos par bērniem un saimniecību. Stefens visam, ko vien bija nodomājis darīt, ķērās klāt ar nevaldāmu enerģiju, kas uzšķīla ap viņu dzirksteles.

Arī erotiskas dzirksteles. Viņa redzēja, kā Stefena galva atkal parādās aiz viņas telts, un vēlējās, kaut viņa šobrīd būtu tur augšā. Un gaidītu, kad viņš nāks. Tik vien, lai uzzinātu, ko viņš bija nodomājis darīt. Jo viņš vienmēr bija kaut ko nodomājis darīt. Viņš nekad neko nedarīja tāpat vien, bez iemesla, un visbiežāk viņš domāja tālāk uz priekšu, katrā ziņā vairāk, nekā jebkurš no tiem, ko Judīte bija pazinusi. Un pirmo reizi viņa kādu apbrīnoja asā prāta dēļ.

Viņai patika, kā viņš kustas. Viņa sekoja viņam ar acīm, kā viņš nāca lejā pa uzkalnu ar paplāti rokā, vēroja, kā viņš to nodod atpakaļ pie letes. Šefpavāram, šķiet, šai lietā bija kas iebilstams — izskatījās, ka viņš klāj vaļā tik pierastos pārmetumus par to, ka nav atļauts ņemt traukus līdzi teltīs, — un Stefens izteica savus argumentus ar sev tik raksturīgo uzvarētāja smaidu sejā. Viņai patika, kā viņš kustas, jā. Viņa skolā bija iepazinusi tik daudz šausmīgi gudru puišu, taču tie bija briļļaini, neveikli zēni, kuriem inteliģence, šķiet, bija attīstījusies mazliet virs normas uz pārējās ķermeņa substances rēķina. Turpretī Stefenam ķermenis un gars bija harmoniskā vienotībā. Nebija tā, ka viņš šķita pārlieku sportisks — domājams, viņa pieveiktu viņu jebkurā sporta veidā —, taču viņš bija sa­skaņā pats ar sevi, izstaroja pašpārliecinātību, kas dažreiz pat kaitināja.

Taču mīlestība patlaban viņam bija blakuslicta. Ne jau tāpēc, ka viņš viņu neievēroja, iedams sudrabainā dzīvojamā vagona virzienā. Nē, tas bija acīm redzams, ka viņš nebija vīrietis, kurš meklē sev draudzeni. Ar mīlestību viņam šobrīd saistījās sekss un varbūt vēl mazliet simpātiju. Draudzība labākajā gadījumā.

Likās, pie dzīvojamā vagona viņš bija gaidīts. Viens no vīriešiem, kuri savās formās izskatījās kā iekarotāji, viņu apturēja, kaut ko pajautāja, pamāja un parādīja ceļu. Stefens gāja uz vienu no vagoniem, uz otro, ja skatījās no virtuves, atvēra durvis un pazuda skatienam.

Viņa reiz arī bija tāda pati. Visā šai zemē dzīvoja vīrieši, kuru sirdis viņa bija salauzusi. Armija, kas lielākajai daļai karaklausībai padoto bija Izraēlas varenākais laulības iesākuma institūts, viņai bija kā vienas vienī­gas viesības. Pirmo reizi tikusi vaļā no vecāku uzraudzības, viņa bija vien­kārši izplosījusies, un, ja kāds sāka ar viņu runāt par mīlestību, precībām un bērniem, viņa bija tikai skaļi smējusies. Visai nekrietna viņa toreiz bija, kad tā mēģina atcerēties.

Bet tur bija alkas pēc kā cita. Viņa nevarēja tās aprakstīt sīkāk, un dažreiz viņai bija sajūta, ka neviens cits tās nesaprot. Varbūt viņa bija tikai iegalvojusi sev kaut ko. Varbūt viņa ienīda to, ka vienmēr šķita tik stipra, ka vairs nespēja modināt vīriešos aizstāvja instinktu. Varbūt viņa tikai vēlējās reiz atļauties pakrist un justies kā sieviete. Bet nē, ari tā tas nebija. Viņa ilgojās pēc attiecībām, kādas viņa varēja aprakstīt tikai nepilnīgi, taču viņa bija pārliecināta, ka tās atpazītu, ja satiktu. Un viņa bija nolēmusi tās meklēt, kamēr atradīs.

Stefens tas nebija. Viņš bija pievilcīgs, viņš viņai patika, un viņš acīm redzami bija arī tāds, ko sauca par labu partiju, kaut ari tas viņai ne­nozīmēja tik daudz. Taču nebija godīgi no viņa prasīt, lai viņš mainītos. Ja viņa nevarēja viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir, tad viņai neatlika nekas cits, kā vien turpināt meklējumus.

"Vai tu nevarētu rīt turpināt meklēt?" Stefens bija jautājis, un, kad viņa tagad par to domāja, viņai ļima ceļgali. Kā gan viņa varēja viņu at­raidīt? Kas gan tur būtu bijis ļauns — mazliet atpūsties savos meklēju­mos, kas, domājams, vēl turpinātos ilgi? Ja viņš to viņai jautātu šobrīd, viņa pamestu visu un dotos viņam līdzi.

Taču viņš nebija šeit, viņš nejautāja. Tā vietā saule cēlās augstāk un bija pienācis laiks izdzert savu kafiju un doties pie darba.

Kad viņa grasījās celties, viņas skatiens notvēra vīrieti, kurš bija parā­dījies no dzīvojamā vagona aizsega un lēniem, apdomīgiem soļiem devās augšā uzkalnā pie teltīm. Vīrietis, kurš viņus vakarvakarā bija aizturējis. Vīrietis ar militāri īsajiem matiem un zilajām rentgena acīm. Viņš gāja tieši augšā uz teltīm, un veids, kā viņš gāja, Judītei itin nemaz nepatika.

Viņa pazina šādu svārstīgu gaitu. Tā gāja vīrieši, kam bija kāda Tālo Austrumu cīņas sporta veida melnā josta un kas pēc neticami daudzu gadu neticami grūtiem treniņiem vairs pat neprata kārtīgi iet, tik mil­zīga bija viņu pašpaļāvība. Paskaties, teica šī gaita, cik esmu bīstams! Pamēģini tikai man pieskarties — tad nu gan tu redzesi.

Kas šim vīrietim bija vajadzīgs tur, kurp viņš gāja?

Judīte steidzīgi uzlika savu šķīvi un krūzīti uz paplātes un nolika uz letes. Aizslēpusies aiz virtuves telts, viņa vēroja, uz kurieni viņš dodas.

Viņš uzkāpa līdz augšējai telšu rindai, pagriezās pa labi un šķita skai­tām teltis.

Tad viņš nozuda Stefcna teltī.

Stratigrāfiskais princips, tātad atzinums, ka izrakumos būtiski ir vertikālie šķērsgriezumi, ja arheoloģija vēlas savus rezultātus balstīt uz puslīdz droša relatīvas hronoloģijas pamata, šodien Palestīnas/Izraēlas arheoloģijā vairs nav apstrīdams. Kā zināms, tomēr jāšķir jēdzieni nogulumslānis un stratum. Stratum nav identisks slānim, bet ir tā teorētiskais ekvivalents izrakumu zinātniskās izvērtēšanas ietvaros. Slāņi turpretī ir objektīvi pastāvošie elementi.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Visam gan bija jāizskatās nevainīgi, tomēr telpā bija jūtams sprie­gums. Viņi sēdēja pie liela, balta, spoži pulēta apspriežu galda un ska­tījās uz viņu kā pārbaudes komisija, kam ir aizdomas, ka viņu priekšā stāv rūdīts simulants. Un savā veidā tā arī bija. Viņš saprata, ka tagad sekos neizbēgamā, ārkārtīgi nepatīkamā nopratināšana, un Stefens Fokss bija nolēmis savas kārtis neatklāt.

Viņš kārtīgi aizvēra aiz sevis plānās durvis, pavirši paskatījās uz Džonu Kaunu, kurš sēdēja, aizņēmis no visiem trim visvairāk vietas pie galda, kājas plati izvērsis, koptās rokas izstiepis katru uz savu pusi un galvu glūnoši ierāvis plecos, vēl paviršāku skatienu viņš veltīja trešajam vīram, kurš, kā viņam šķita, bija vācu rakstnieks Pēters Eizcnharts, un tad paskatījās uz profesoru. "Jūs vēlējāties ar mani runāt?"

"Es vēlējos ar jums runāt," Kauns acumirklī nodārdināja, pārņem­dams sarunu. "Es katrā ziņā vēlējos iepazīties ar jauno cilvēku, kurš veicis šo visai noslēpumaino atradumu." Viņš piecēlās un izstiepa roku šķērsām pāri galdam. "Mans vārds ir Džons Kauns, man ir tas gods fi­nansiāli atbalstīt šos izrakumu darbus."

Ak tā. Sasodīti laipnā plate bija uzlikta. Stefens satvēra pasniegto roku un pielieca galvu, izrādot pieticību. "Stefens Fokss. Jūtos pagodi­nāts, mister Kaun, taču diemžēl man jāatzīst, ka tikai nejauši esmu ga­dījies īstajā vietā. Tas nekādā ziņā nav mans nopelns."

"Es domāju, jūs esat pārāk pieticīgs, Stefen. Starp citu, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Pēteru Eizenhartu? Misters Eizenharts ir vācu rakstnieks, kurš šeit meklē idejas savam jaunajam romānam. Bet apsēdieties taču."

Un tā viņi sēdēja, un kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Stefens ātri paskatījās apkārt. Telpā valdīja ievērojams vēsums, kas bija attiecināms gan uz iekārtojumu, gan temperatūru. Šķita, ka svarīgākais telpas priekš­mets ir tāfeles statīvs ar bloku, kura vairākas lapas jau bija pierakstītas pil­nas un atlocītas atpakaļ, un tur rakstīto nevarēja izlasīt. Redzamā lapa bija vēl gluži tīra un neskarta.

Kauns, kurš atkal bija apsēdies, kājas plati izvērsis tāpat kā pirms brīža, svarīgi paliecās uz priekšu pāri galdam, kopā saņēmis abas plaukstas, un uzmanīgi skatījās Stefenam sejā. Stefens juta, kā no šī skatiena viņam pakausī saslienas mati.

"Stefen," industriālis beidzot iesāka, "mani interesētu tas, kādas do­mas radušās jums par jūsu atradumu."

Fokss tēloja pārsteigumu. "Es?" viņš pārjautāja. "Ko es par to domāju?"

"lā."

Viņš nedrīkstēja pārspīlēt. Viņš nebija īsti drošs, vai ir labs aktieris. Vairāk pārliecināts viņš bija par to, ka Džons Kauns bija lielisks cilvēku pazinējs. Nevainīgo muļķīti viņam neviens neatņems.

"Baidos, ka varu jums piedāvāt tikai pāris visai nepamatotus minēju­mus," Fokss beidzot teica, uzsvērti vilcinādamies. "Protams, es par to domāju, skaidrs, taču… nu jā… bet vispār cs nezinu, ko lai par to saku."

"Ko jūs domājat?" Kauns neatlaidās.

"Mmm. Kā lai saka? Tas, kas tur bija kapā, izskatījās pēc lietošanas pamācības videokamerai, vēl pat atbilstošā plastmasas maisiņā. Es do­māju, būtu loģiski, ka tā tur nevarēja atrasties no Bībeles laikiem, tātad jautājums ir, kas tai tur meklējams? Taču to cs arī nezinu."

"Vai ir kāda hipotēze?"

"Baidos, ka nav."

Visi trīs vīrieši uzmanīgi sekoja katram viņa vārdam. Un viņam vaja­dzēja tēlot centīgo izrakumu darbu palīgu, kam pilnīgi nebija fantāzijas un kurš to nemanīja.

"Vai jūs redzējāt, kāda ražotāja pamācība tā ir?" Kauns gribēja zināt. "SONT."

"Vai jums nebija ienācis prātā šai sakarā SONT piezvanīt?"

Stefens dziļi ievilka elpu un juta, kā viņa sirds sāka dauzīties. Kau­nam kaut kas bija zināms, tāpēc viņš jautāja. Viņš nejautāja vienkārši uz labu laimi. Ne jau Džongiz Khans, jaunā gadu tūkstoša menedžeris.

Šeit atlika vienīgi riskēt. Un tagad viņam vajadzēja pateikt kaut ko ticamu, vajadzēja, lai kas tāds ātri ienāktu viņam prātā, un tam vaja­dzēja, līdzko tas būs ienācis viņam prātā, izklausīties tā, it kā visu laiku viņš jau būtu par to domājis.

"Jā," tad nu Stefens pamāja un savilka neizteiksmīgu seju. "Es patie­šām vakarvakarā zvanīju uz SONT."

"Kad tieši vakarvakarā?"

"Neilgi pirms pusnakts, es domāju." Viņš iepleta acis. "Kā, vai tad tas ir tik svarīgi?"

"Iespējams. Uz kurieni tieši jūs piezvanījāt?"

Fokss paraustīja plecus. "Pie šodienas telefonierīcēm to jau nekad nevar tik precīzi zināt. Tas bija kāds bezmaksas telefonscrvisa numurs —, tas ir, es ceru, ka tas bija bezmaksas, — jūs jau zināt, divdesmit četras stundas diennaktī esam klientu rīcībā — un tad bezgalīgi tiku savienots tālāk, kamēr beidzot runāju ar kādu, kurš kaut ko zināja par šo kameras modeli." Viņš pamāja, it kā tās būtu viņa lielākās raizes. "Tā bija diez­gan gara saruna kopumā. Es patiešām ceru, ka tādi numuri ari ir bez­maksas, ja zvana no mobilā telefona. Vai jūs gadījumā to nezināt?"

Iekšēji viņš drebēja. Šis stāsts bija riskants. Patiesībā viņš nezināja nevienu tādu SONT numuru, un viņš nemaz nebija īsti drošs, vai SONT vispār tādu servisu uztur. Ja nu Kaunam būtu ienācis prātā viņam pa­jautāt šo numuru, viņš sāktu svīst.

"Kādēļ jūs uz turieni zvanījāt?" Kauns turpināja pratināt, nelik­damies ne zinis par Stefena pretjautājumu.

"Ziņkāres dzīts. Es gribēju zināt, kas tā patiesībā ir par kameru. Es mazliet šai jomā orientējos, bet par šo modeli vēl nekad nebiju dzirdē­jis." Viņš pūlējās nevilcināties, kad piebilda: "Kas arī nebija nekāds brī­nums, jo, kā man sacīja, šīs lietošanas pamācības kamera vēl vispār nav pārdošanā."

Kāds nošņācās. Kauns gandrīz nemanāmi sarauca uzacis. Kārts šķita izspēlēta pareizi. Viņš bija pierādījis, ka ir vaļsirdīgs, uzticības cienīgs līdzstrādnieks, un viņš nebija atklājis neko tādu, ko viņi paši tāpat jau nebija zinājuši.

"Ko jūs no tā secināt?" Kauns jautāja.

"Nav ne jausmas."

"Jūsu pārdrošākais minējums?"

"Hmm…" Fokss it kā ieturēja pauzi, taču patiesībā viņš galvā pārci­lāja hipotēzes, kuras viņš bija apsvēris pirms tam, kad sarunā ar Judīti un Ješua viņam pēkšņi bija ienākusi prātā izšķirošā doma. "Šādus noti­kumus es patiešām esmu redzējis vienīgi televīzijā, tādēļ jums man jāpie­dod, ja es runāšu galīgas muļķības, taču es varētu iedomāties, ka tc runa ir par rūpniecisko spiegošanu. Varbūt ir nozagti kādi dati par kameras pro­totipu, vai es zinu. Bet, ja jūs man tagad vaicāsiet, ko pamācība dara kapā, tad es padodos. Es zinu tikai to, ka apbedījuma vietā katrā ziņā tai nav ko meklēt."

Kauns viņu kādu bridi pētīja, tad pamāja. Viņš ātri saskatījās ar abiem pārējiem, kas tāpat apmierināti pamāja. Viņi visi bija apmierināti. Ap­mierināti, jo bija pārliecināti, ka viņu fantastiskais noslēpums joprojām zināms tikai viņiem.

Raiens ļāva telts ieejas brezentam aiz sevis atkal aizslīdēt ciet. Rīta saule ārpusē bija pietiekami spoža, lai tā spētu izspiesties cauri telts audeklam. Viņš ieraudzīja gultu, kuru sakārtot telts iemītnieks nebija uzskatījis par vajadzīgu. Sega un palags bija noslīdējuši līdz pat putekļainajai grī­dai, par kuru kalpoja cieši nomīdītā zeme. Blakus gultai bija apģērbu stienis, uz kura bija uzkārti vairāki pakaramie ar drēbēm, un spogulis. Vīrs ar neizteiksmīgajām, ūdenszilajām acīm klusi caur zobiem iesvil­pās, acis palika tikpat neizteiksmīgas. Ar tik plašu vērienu izrakumu darbu palīgu nometnē neviens cits nedzīvoja, tik daudz jau viņam uz­reiz bija skaidrs. Ar tik plašu vērienu nedzīvoja arī viņš pats.

Tur stāvēja arī vēl šaurs, balts saliekamais galds no metāla un plastma­sas, un uz tā atradās aizvērts klēpjdators. Vienkārši tā. Bailes, ka vērtīgā aparatūra viņam varētu tikt nozagta, tās īpašniekam, šķiet, nepiemita. Tāpat kā bailes, ka kāds viņa prombūtnes laikā varētu ap to mēģināt darboties.

Tieši to Raiens patlaban bija nodomājis darīt. Viņš apsēdās uz salie­kamā krēsla, kas stāvēja ieslīpi pie galda, uzmanīdamies, lai to neizkus­tinātu, izpleta rokas kā lūdzošā žestā un pamatīgi nopētīja datoru. Vai tas bija novietots kā īpaši? Vai kaut kur nebija ielikts kāds mats, sērko­ciņa daļa vai papīra gabaliņš, kas vēlāk liecinātu, ka kāds pie ierīces ir bijis? Raiens neko tādu nemanīja un pacēla datora vāku, kas vienlaikus bija arī monitors. Tagad, protams, varēja būt tā, ka datorā ieinstalēta programma, kas katru ieslēgšanu ar datumu un pulksteņa laiku ierak­stīja slēptā failā. Taču Raienam šādi drošības pasākumi nebija sveši; viņš zināja, kur pēc tam jāmeklē un kuri ieraksti jāizdzēš, lai, pēc cilvēku sa­prašanas, vēlāk nekas neliecinātu, ka kāds ir pārlūkojis datoru. Viņš no­spieda ieslēgšanas taustiņu. Atskanēja dūkšana, cietajam diskam uzņemot ātrumu, un plakanais monitors icgaismojās.

Modernā datorā bija vesela rinda tādu programmu funkciju, kas šķita kā radītas spiegu vajadzībām, un Raiens tās visas zināja. Vispirms viņš atsijāja failus, kas bija radušies vai arī izmainīti trīs pēdējo dienu laikā. Parādījās garš saraksts, ko viņš uzmanīgi izpētīja. Atsevišķus datus, vēs­tules vai kādus citus dokumentus viņš aplūkoja pamatīgāk, atverot tos ar īpašas programmas palīdzību un izlasot monitorā. Vīrs ar īsi apcirpta­jiem matiem strādāja veikli un mērķtiecīgi, un šķita, ka viņa acis, kā tās sekoja monitorā redzamajam, visu it kā uzsūca sevī un tad noglabāja kādā citā glabātavā.

Tai pašā laikā viņa skatiens pievērsās disku ievietnei. Viņš to atvēra un, izpētījis, kas rakstīts uz tajā esošā sudrabainā diska, sarauca vienu uzaci, un, nepiespiedis tam paredzēto taustiņu, iebīdīja disku atpakaļ. Kamēr disks ar mierīgu, skrapstošu skaņu uzņēma ātrumu, Raiens atvēra attiecīgo lasīšanas programmu, izsauca meklētājfunkciju, un monitorā parādījās pēdējie ieraksti.

Jēzus Kristus bija pēdējais pamatvārds, kuru viņš bija meklējis.

Raiens pasmaidīja vēsu, tikko manāmu smaidu, ko nejuta acīs. Viņš bija redzējis pietiekami daudz. Viņš steidzīgi pārliecinājās, vai viņa inspek­cija paliks nepamanīta, un izslēdza datoru.

Bridi viņš palika mierīgi sēžam. Novērotājam, ja vien šai bridī kāds viņu būtu novērojis, rastos iespaids, ka Raiena acīm uz kādu laiku tika atņemta enerģija, lai to pievadītu citiem maņu orgāniem. Viņa skatiens kļuva blāvs, gandrīz caurspīdīgs, turpretī ausis uztvēra katru soli tālā telts apkārtnē. Viņa deguns saoda putekļus, izžuvušos sviedrus uz savalkātajām, bet vēl neizmazgātajām drēbēm, un palagu izgarojumus. Viņa āda sajuta karstumu, kas tuvojās no visām pusēm, un gandrīz pat priekšmetu izkārtojumu visap­kārt. Viņš nepieļāva kļūdu koncentrēties vienīgi uz datoru. Jebkuras per­sonas mantībā ir daudz citu lietu, kas pieredzējušam iebrucējam var iz­paust tikpat daudz kā dators un turklāt ar daudz lielāku gatavību to darīt.

Raiens piegāja pie apģērbu stieņa, ar veiklām, nepārprotami ievingri­nātām kustībām pārmeklēja visas kabatas, taču neko neatrada. Viņš pictupās un pārbaudīja somu, kas pusatvērta stāvēja zem drēbēm, turklāt viņš to darīja, neizjaucot tajā esošo lietu kārtību, ja vien somā valdošo haosu par tādu varēja saukt. Rezultāts viņu acīmredzot neapmierināja, par ko liecināja tas, ka pārmeklēšanas laikā Raiena uzacis lēni, taču ne­apturami tuvojās viena otrai un radīja labi pamanāmu dusmu rievu viņa citkārt gludajā pierē. Nekādas dienasgrāmatas. Nekādas vēstules. Pat ne plānotāja vai adrešu grāmatiņas, kurā vismaz kaut ko varētu izlasīt.

Viņš atslīga gultā, un šoreiz viņam bija vienalga, vai viņš neatstāj pē­das Šajā saburzīto pidžamas daļu un segu jūklī. Ar papēdi viņš atdūrās pret kaut ko, kas atradās zem gultas, un atskanēja sauss, dobjš troksnis. Izbrīnīts viņš noliecās uz priekšu pār izplestiem augšstilbiem, pašķīra malā palagu, kas nokarājās līdz grīdai un bija liedzis skatu zem gultas.

Zem gultas atradās blāvi pelēka atradumu kaste.

"Mums atkal ciemiņi," noteica viens no izrakumu darbu palīgiem, kuri trešajā apgabalā bēra smiltis un oļus putekļainos, izplūkātos grozos.

Uz brīdi viņi pārtrauca darbu un snaikstīja kaklus. Divas lielas sudrabkrāsas kravas mašīnas tuvojās nometnei pa akmeņaino ceļu, ietinu­šās jau pierastajā putekļu mākonī un uztraucoši šūpodamās pēc katras no neskaitāmajām ceļa bedrēm. Tās bija patiešām ļoti lielas kravas mašī­nas, īsti trueks, kādi redzēti amerikāņu filmās.

"īstākā invāzija," kāds cits ieteicās. Tad visi atkal pasniedzās pēc savām liekšķerēm, lai gan pēc otrdienas darbs vairs nesagādāja tik daudz prieka.

Profesors Čārlzs Vilfords-Smits pamatīgi noklepojās, paliecās uz priekšu, cieši skatīdamies Stefenam acīs, taču, redzot, ka Stefens skatienam atbil­dēja, samulsis novērsās un sāka aplūkot savus pirkstus, it kā neapzināti ar tiem zīmēdams sarežģītas, neredzamas figūras uz konferenču galda.

"Ir vēl kaut kas," viņš it kā neveikli iesāka, "ko es jums gribēju pa­vaicāt, Stefen." "Jā?"

"Kāpēc jūs atgriezāt vaļā audekla maisiņu?"

Stefens redzēja profesora pirkstus norimstam. Telpā pēkšņi bija iestā­jies klusums.

"Jūs strādājat," profesors turpināja, "izrakumu darbu ietvaros. Es pieņemu, ka jums tas ir zināms. Jūs atradāt audekla maisiņu, kas nepār­protami bija ļoti vecs." Stefens ar acs kaktiņu manīja, ka Džons Kauns dusmīgi un it kā brīdinoši paskatās uz profesoru. "Un jums bija zināms ari tas, ka viens no svarīgākajiem pamatnoteikumiem izrakumos ir tas, ka mēs esam arheologi, ne bagātību meklētāji. Atradumi netiek ad hoc sabojāti, ari tad ne, ja kāds iedomājies, ka atradis pašas Sābas ķēniņienes zeltu. Taču jūs audekla maisiņu atvērāt un plastmasas vāciņu, kas bija tajā, pat atgriezāt valdi Jūs izvilkāt savu kabatas nazi un maisiņu uzškērdātl" Kad viņš šoreiz paskatījās uz Stefanu, viņš no skatiena neizvairījās. "Es labprāt vēlētos zināt, kāpēc."

Nu viņi visi skatījās uz viņu, un, ja skatieni būtu naža dūrieni, tad viņš sāktu asiņot trīs vietās. Stefens bija rēķinājies ar to, ka viņam šis jautājums kaut kad tiks uzdots. Viņš juta, kā viņam, neraugoties uz vēso telpu, pa muguru uz leju sāk tecēt sviedru tērcītes.

Viņš dziļi ieelpoja, taču ne par daudz. Tagad bija izšķirošais brīdis, taču viņam vēl arvien bija jāspēlē naivais muļķītis. Un tas nebija viegli. Kauns viņu novēroja kā lūsis, un Stefens bija pārliecināts, ka šim vīram piemīt ne vien sestais, bet arī septītais un astotais prāts, kas attiecas uz redzēšanu citiem cauri. Viņš atlaidās krēslā, turēja rokas mierīgi saliktas un mēģināja nepiespiesti smaidīt.

"Nu jā," viņš iesāka. "Man bija skaidrs, ka te nevar būt runas par arheoloģisku atradumu."

Trīs uzacu pāri jautājoši saraucās uz augšu.

"Kā, lūdzu?" profesors pārjautāja.

"Plastmasa spīdēja cauri," Stefens Fokss paskaidroja, it kā šai telpā izsacītie pārmetumi nebūtu bijuši domāti viņam. "Tas bija redzams. Nodilis vecs maisiņš no maisa audekla, jau visai satrunējuša — sānos to pat ar nagiem varēja dabūt vaļā —, taču tam cauri spīdēja plastmasa. Okay, es sākumā domāju, kāds grib mani apmānīt. Jūs jau zināt, ka viens otrs no palīgiem mani diezko nevar ciest. Es domāju, plastmasas maisiņā noteikti ir kāda zīmīte, uz kuras ir rakstīts kaut kas muļķīgs, kā Fokss ir idiots v ai Sveiciens no faraona, vai kas tamlīdzīgs." Vien puslīdz tika melots, un tāpēc viņš to pateica visai ticami.

"Un tāpēc jūs atgriezāt plastmasas maisiņu?"

"Jā. Es domāju, ka slepeni tieku novērots un kuru katru mirkli ies vaļā lielie smiekli."

"Un kā jūs to būtu gribējis novērst?'

"Nav nc jausmas. Tad es par to vairs nedomāju, jo ieraudzīju to lie­tošanas pamācību, un tas man šķita visai savādi. Un tad es gāju pie jums."

Profesors pamāja. Stefens pārmaiņus skatījās uz viņiem visiem. Ne­uzticēšanās no viņu sejām vēl nebija nozudusi. Vienīgi vācu rakstnieks atstāja visai neitrālu iespaidu. Iespējams, viņš arī nebija visu sapratis.

Šai brīdī viņam aiz muguras atvērās dzīvojamā vagona durvis. Karsta gaisa un nemiera plūsma ienāca telpā līdz ar vīru haki krāsas uniformai lī­dzīgā ģērbā, kurā Stefens, kad pagriezās, atpazina puisi, kurš vakarvakarā

Judītei un viņam bija sabojājis iesākušos romantisko noskaņojumu. Vai varētu būt, ka šis vīrs Kaunam bija tāda kā labā roka? Katrā ziņā viņš apmainījās ar mediju magnātu zinošiem skatieniem, kas nesolīja neko labu. Šāda veida skatienus dažkārt bija gadījies redzēt gangsterfilmās, un tur tie parasti nozīmēja ko līdzīgu kā — viss tīrs, boss, es to nelieti pa­taisīju aukstu.

Kauns atkal pārņēma vārdu, ko viņš profesoram tik un tā bija tikai patapinājis, tā sakot, ar nosacījumu to ik bridi atsaukt. "Pateicos, Stefen," viņš teica un pamāja, it kā patiešām būtu dziļas pateicības pārņemts. "Es domāju, mēs jums esam atņēmuši jau pietiekami daudz jūsu dārgā laika. Ko es jums gribu lūgt, ir tas, lai jūs mūs informējat, ja gadījumā uz kādu laiku atstājat nometni — kaut vai šovakar. Gadījumā, ja mums rastos vēl kādi jautājumi, jūs jau saprotat."

"Jā," Stefens pamāja, ne bez apbrīnas par rūpnieka spēju nepatīkamas situācijas ietērpt zuša glumos formulējumos. "Pats par sevi saprotams."

Ar to arī viņš tika atlaists, un viņš gāja. Kauns viņam vairs nepievērsa uzmanību, Vilfords-Smits viņam vēl izklaidīgi pamāja, un rakstnieks tik un tā visu vien novēroja. Neviens nebilda ne vārda, iekams Stefens ne­bija aiz sevis aizvēris dzīvojamā vagona durvis.

Viņš būtu gatavs derēt uz jebko, ka viņi tai pašā acumirklī sāka ap­spriest viņa sacīto.

Abas milzīgās, mirdzoši hromētās kravas automašīnas neveikli manev­rēja stāvlaukumā, vesela vīru bara ieskautas; viņi bija ģērbušies pelēkos kombinezonos un blakus lielajām mašīnām izskatījās kā skudras, kad ar straujiem roku vēzieniem rādīja mašīnām kustību uz priekšu un atpakaļ. Biezi pelēkzili izplūdes gāzu mākoņi elsdami gāzās ārā no uzkrītoši iz­vērstajiem, spožajiem izpūtējiem, kas pa labi un pa kreisi slējās debesīs tieši aiz monumentālās vadītāja kabīnes. Zeme no rūcošajiem moto­riem drebēja.

Augšā pie trešā apgabala stāvēja izrakumu darbu palīgi un ziņkārīgi skatījās lejup. Ļaudis virtuves teltī maisīja katlus, kuros vārījās pusdie­nas, taču visu acis bija kā piekaltas sudrabaini mirdzošajiem nezvēriem.

Ko gan tas atkal nozīmēja? Nebija neviena, kas neuzdotu sev šo jau­tājumu.

Stefens Fokss nostājās novērošanas postenī netālu no telšu nomet­nes pirmajām rindām. Uz automašīnām nebija nekādu uzrakstu, nekādu firmas zīmju, nekā. Pat arābu un ebreju rakstā ne.

Beidzot tās bija nostājušās tādā stāvoklī, ko ļaudis ap tām novērtēja kā apmierinošu. Motoru rūkoņa apklusa, un klusums, kas iestājās, šķita apdullinošs. Taču apkalpes neatļāvās atpūsties. Bez vilcināšanās tika at­grūstas iekraušanas platformas durvis un sākās raiti, šķietami pierasti izkraušanas darbi: lieli kabeļu rituļi, koka kastes, kurās atradās īpatnēji tumša metāla instrumenti, darbarīku kastes, datoru monitori stabilos tērauda apvalkos.

Tas nu patiešām izskatījās pēc marsiešu iebrukuma. Nudien kā filmā. Kas tiem padomā? Kas, sasodīts, ir šie pelēkie stāvi?

Stefens juta, kā viņam aiz muguras kāds tuvojas, un ātri pagrieza galvu. Tā bija Judīte.

"Tas cilvēks, kurš iegāja dzīvojamajā vagonā, brīdi pirms tu iznāci… vai tu zini, kas viņš ir?" viņa klusi jautāja.

Stefens atbildēja, pat nepagriezies. "Tas, kurš mūs vakar kontrolēja? Nav ne jausmas. Man ir sajūta, ka viņš ir tāds kā Kauna rokaspuisis. Ne­tīriem darbiem."

"Viņš pirmīt bija tavā teltī."

"Ak tā. Interesanti."

Viņa klusēja. Tikai gaidīja, un Stefens juta, kā viņa kļūst dusmīga. "Vai tu nemaz neraizējies par to, ka viņš varētu būt atradis tavu papīru?"

Stefens smaidīja. Tātad viņa tomēr bija viņa sabiedrotā. Viņa dega par viņa plānu. Tas bija labi.

"Nē," viņš teica. "Viņš to neatrada."

"Kā tu vari par to būt tik pārliecināts?"

"Tāpēc ka es," Stefens smaidīja, "šorīt to paslēpu tavā teltī."

Šaurie, vertikālie griezumi īpaši noder hronoloģijas problēmu un datējuma jautājumu gadījumā. Taču tā ir tikai daļa no arheo­loģijas jautājumu nostādnēm. Vēsturniekus interesē arī tas, cik liela bijusi apmetne kādā noteiktā laika posmā, vai tā bijusi nocie­tināta un vai tajā bijusi arī centrālās varas ēka, kādās mājās cilvēki dzīvojuši, kādus amatnieku darbus pratuši, ko lietojuši pārtikā, kādas reliģijas formas pazinuši, utt. Lai gūtu atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, nepieciešamības gadījumā tiek sākti horizontālie virsmu vai slāņu izrakumi, kuru uzdevums ir atsevišķu virsmu sukcesīvā atsegšana.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamešas

Raiena ziņojums bija īss. Kad viņš bija beidzis, visi sēdēja un klusē­dami kaut ko domāja. Dzīvojamā vagona sienas noslēpumaini knakšķēja. Gaisa kondicionēšanas iekārta, kas rīta stundās bija sākusi darboties tikai gadījuma pēc, tagad jau darbojās bez pārtraukuma, un acīmredzot tā ilgi vairs nespēs aizstāvēt apspriežu telpas vēsumu pret pieaugošo saules svelmi.

"Un kc> tas tagad nozīmē?" Kauns beidzot īgni jautāja. "To, ka viņam jau ir radušās aizdomas, vai nc tā?"

Hizcnharts uzmanīgi paskatījās uz vienu un uz otru, un viņu arvien vairāk pārņēma tāda sajūta, it kā fiziski viņš vairs vispār nebūtu šeit. Raiens sēdēja mierīgi, kā akmenī izkalts. Turpretī viņa priekšnieks ar dusmīgi savilktām uzacīm skatījās sev priekšā un ar pirkstu galiem uz galda virsmas sita nervus gurdinošu takti.

"Man jāatzīst," iebilda profesors Vilfords-Smits, "kas attiecas uz mani, tad es domāju, ka ir gluži normāli, ja kāds, kurš atbraucis uz Izraēlu, lai strādātu par izrakumu darbu palīgu, un atvedis sev līdzi tādu uzziņu literatūru kā Encyclopaedia Britannica, kādudien meklē tajā vārdus Jēzus Kristus. Nemaz nerunājot par to, ka, iespējams, pagājušas vairā­kas nedēļas. Nedomāju, ka viņam, kopš viņš ir šeit, būtu bijis daudz laika lasīt."

Kauns paskatījās uz llaienu. "Konstatēji, kad viņš šo vārdu meklējis?"

Raiens papurināja galvu. "Nē. Tas netiek saglabāts."

Kauns, šķiet, viņā nemaz neklausījās. "Jums viņš jāpatur acīs, Raien," viņš teica. Vieta uz gludi pulētās galda virsmas, kuru viņš, acis nenovēr­sis, pētīja, likās viņam atklājam visai interesantas atziņas, katrā ziņā viņš kādu brīdi aizdomājies māja pie sevis ar galvu. Un tad tik pārsteidzoši, ka visi sarāvās, viņš uzsita ar plaukstu pa galdu un iesaucās vēlreiz: "Jums viņš jāpatur acīs, Raien, — vai sapratāt?"

"Skaidrs," Raiens vienaldzīgi atteica.

Kādu brīdi gaisā bija jūtams nepatīkams saspīlējums. Eizenharts pamanīja, ka viņš neapzināti aizturējis elpu Kauna dusmu izvirduma brīdī, un paslepus ievilka gaisu. Raiens, kā likās, pie šādām scēnām bija pieradis, bet tās viņam izsauca svīšanas lēkmes.

Beigu beigās mediju magnāts atslāba. It kā nekas nebūtu bijis, viņa sejā atkal parādījās laipnais, paļāvīgais uzvarētāja smaids. Viņš paskatījās uz visiem, it kā viņam būtu jāuzmundrina nomākta sportistu komanda, kas tikko zaudējusi svarīgu spēli.

"Nu?" viņš jautāja. "Kā būs tālāk?"

Judīte neuzdrošinājās pat pakustēties. Viņa sēdēja uz gultas malas un, vienā rokā turēdama nelielu rokas spogulīti un rupju zaru ķemmi otrā, ccntās savus nevaldāmos matus cik necik atbrīvot no smiltīm un pu­tekļiem un atkal tos sakārtot. Divas reizes dienā viņai bija nepieciešama šī atkāpšanās savā teltī, ja vien viņa negribēja vakarā izskatīties pēc putnubiedēkļa.

Viņa baidījās izdarīt kādu pārsteidzīgu kustību un izdzirdēt drūpoŠa papīra čaukstēšanu. Papīriem, kurus Stetens atrada kopā ar lietošanas pa­mācību, tagad tāpat vajadzēja būt divtūkstoš gadu veciem, un acīmredzot tic bija tik satrunējuši un trausli, ka pietiktu tikai uz tiem vērīgāk paska­tīties, un tie jau sabirztu putekļos, ar kuriem pasaules labākā labora­torija neko vairs nevarētu iesākt. Un Judīte sev uzdeva jautājumu, kur, Dieva dēļ, viņas teltī viņš varētu noslēpt šos papīrus. Cerams, ne kāda apģērba gabala kabatā. Zem gultas un zem palaga viņa bija uzmanīgi paskatījusies, pirms uz tās apsēdusies. Vai Stefens zināja, ka viņa visas dienas garumā šeit šad tad ienāca? Un vai viņš to bija ņēmis vērā?

Kamēr viņa lēnām vilka ķemmi cauri spītīgajiem matiem, viņa paska­tījās apkārt, nevērodama savu spoguļattēlu. Kur, Dieva dēļ, tādā teltī bija iespējams noslēpt tik vārīgus dokumentus?

Nepierastais troksnis, kas no ārpuses spiedās telpā, — motoru rūkšana, smagu riepu šņirkstēšana uz oļiem, satraukti daudzbalsīgi uzsaucieni un iekraušanas platformas durvju klabēšana — pamudināja Eizenhartu ziņkāri pabīdīt malā aizsegu un paskatīties pa logu. Viņš redzēja divas lie­las kravas mašīnas, kas bija ierindojušās starp citiem transportlīdzekļiem, un patlaban vesels bars spēcīgu vīru krāva no tām ārā bagāžu. "Kas tas ir?" viņš klusi jautāja, nemaz necerēdams, ka viņam kāds atbildēs.

Taču Kauns, nu jau atkal pati laipnība, burtiski pielēca kājās, nostā­jās viņam blakus un loga aizsegu atbīdīja pavisam nost. "Brīnišķīgi. Beidzot viņi ir klāt," viņš teica ar gandrīz vai tīksmīgu gandarījumu. "Sonārtomogrāfs. Diez kas nav, kad tas jātransportē. Patiešām apbrī­nojami, kā šie ekspeditori šodien strādā. Tu pasaki vienam — rīt no rīta desmitos, un viņi patiešām ir klāt, kā solīts. Es nezinu, bet agrāk gan tā nebūtu bijis."

"Sonārtomogrāfs?" Eizenharts atkārtoja un nebija pārliecināts, kādu vārdu īsti dzirdējis.

Kauns plati smaidīja. "Tas jūs varētu interesēt, Pētcr. Sonārtomogrāfs var zemi caurskatīt ar šoka viļņiem. Mūsu paleontologi šādas ierīces izmanto izrakumos Montānā, lai atrastu dinozauru skeletus."

"Dinozauru?"

"Es sev teicu," mediju magnāts apmierināts skaidroja, "ticamākā vieta, kur varētu būt kamera, ir šī te. Netālu no laika ceļotāja kapa.

Iespējams, viņš to uzmanīja līdz pat pēdējam brīdim, kas zina. Bet mēs taču nespējam te nolīdzināt un izrakņāt visu apkārtni, vai ne? Tātad so­nārtomogrāfs. Vai jūs redzat to ierīci, ko patlaban izceļ? Kas izskatās pēc pārvietojama karsto cīsiņu stenda? Tas ir šoka viļņu ģenerators. Tas ar eksakti aprēķinātu ātrumu met pret zemi lielu svina lodi, kuras masa ir precīzi zināma. Un visapkārt tiek uzstādīti sensori, kas reģistrē šoka viļņu rezonansi un novada to tālāk datoram. Tas acumirklī uzbur uz ekrāna zemi, kas ir mums zem kājām, tik skaidri, it kā tā būtu caurspīdīga."

Eizenharts aizkustināts pamāja. "Un tas funkcionē?"

"Tas funkcionē."

"Kāpēc gan vispār vēl ir jāveic izrakumi?"

Profesors nepatikā nošņācās, turpretī Kaunam tas likās tik komiski, ka viņš sāka smieties. Eizenharts izbrīnīts skatījās no viena uz otru, netiekot tālāk par nedrošu smaidu. Pat Raicns sāka smaidīt, kas atstāja visai nemierīgu iespaidu, jo šāda veida sejas vingrinājumus viņš acīm­redzot neveica bieži.

"Nē, nopietni," Kauns beidzot atkal nomierinājās. "Protams, mēs neredzēsim monētas un ari ne māla lauskas, un daža laba lieta ir jāat­rok, pirms ar tām kaut ko var iesākt. Bet kameru no kompakta metāla… Kā jūs domājat, kā ceļotājs laikā kameru bija iesaiņojis? Lai tā pārdzīvotu gadu simtus? Man šķiet, viņš būs paņēmis līdzi stabilu metāla koferi. Ka tā atrodas lielā metāla apvalkā, kas nelaiž cauri putekļus, sargā no sta­riem un ekstrēmām temperatūrām."

Tas izklausījās ticami, Eizenharts atzina. Kāpēc es esmu vienīgais, kurš vēl joprojām nespēj ticēt, ka viss ir tieši tā? Kāpēc tieši esi

"Un ja tā kaste," Kauns turpināja, "ir aprakta kaut kur šeit, tad mēs to atradīsim. Tad saule vēl nebūs norietējusi, kad kamera jau būs mums rokā."

"Lai nu tā būtu," Eizenharts pie sevis nomurmināja. Kāpēc viņš tiem vispār bija vajadzīgs? Kauns jau acīmredzot bija ievadījis visas iespē­jamās darbības, nemaz nenogaidījis, kas viņam, tā dēvētajam speciālistam neticamu lietu jautājumos, būs ienācis prātā. Un ideja it kā caurskatīt apvidu ar modernākajiem tehniskajiem līdzekļiem viņam patiešām nebūtu ienākusi prātā, jo viņš nemaz nebija zinājis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.

Kādu bridi vēlāk, kad neviens neko nerunāja, tikai caur atsegto logu skatījās, kā ekspeditori izkrauj aparatūru, viņš jautāja: "Taču vēlreiz pavisam nopietni — vai tāda ierīce arī citādi vispārīgi neatvieglotu arheo­logu darbu? Es nesaprotu, kāpēc gan vēl jārok uz labu laimi, ja tikpat labi pamatu vispirms var caurskatīt."

Kauns lēnīgi pasmaidīja. "Sacīsim tā," viņš teica. "Ja cs visu apgabalu izraktu divdesmit metru dziļumā, tas man iznāktu lētāk."

Zoržs Martinē uzraudzīja iekārtu izkraušanu, taču tad, kad bija pienā­kusi kārta zondei, ari pats ķērās pie darba. Lai gan pēc izskata tas prin­cipā bija robusts, pret zemi vērsts lielgabals, piemērots galvas lieluma svina lodēm, tam bija savas jutīgās vietas, un krāvēji pelēkajos kombi­nezonos lielu daļu citu instrumentu bija izkrāvuši tik rupji un nevērīgi, ka viņam sirdsapziņa neļāva visa ekipējuma vērtīgāko ierīci atstāt viņu ziņā. "Uzmanīgi… Neturēt pie šī roktura… Uzmanīgi ar sviras slēdžiem!"

Viņš lūkojās pēc Boba Ričardsa, taču tas, kā parasti, neraizējās par tik triviālām lietām kā miljonus vērta ekipējuma iekraušana un izkrau­šana. Viņiem bija tikai viena šāda zonde. Ja tā nedarbosies, tad viņi varēs visu atkal kraut atpakaļ mašīnās.

Viņš uzelpoja, kad rīks sveiks un vesels atradās uz zemes. Tā bija ļoti dziļa izelpa, jo pie tāda sasprindzinājuma viņš nebija pieradis. Un ne­viens jau arī no viņa negaidīja, lai viņš būtu pie tā pieradis. Jau no bēr­nības viņš.kā tieva, greiza svītriņa klīda pa apvidu, par nožēlu savam tēvam, kurš savus senčus lepni mēdza attēlot kā "veselīgu, spēcīgu mek­sikāņu kalnrūpnieku dzimtu".

Šoka viļņu ģenerators stāvēja uz četriem lieliem riteņiem ar resnām riepām. Zoržs paskatījās apkārt. Gandrīz vai automātiski viņš meklēja tam piemērotāko vietu. Tik un tā vajadzēs eksperimentēt ar tā novie­tošanu, ja attēli nebūs pietiekami labi, taču viņam bija zināma godkāre attīstīt labākās meklēšanas vietas izvēles sajūtu. Apvidus šeit bija maz­liet paugurains, tātad vispirms runa varēja būt par pakalna virsotni. Ar priekšnoteikumu, ka pamats ir ciets. Grants un oļi šoka vilni nevadīja tālāk vai katrā ziņā darīja to nepietiekami.

Un tad pēkšņi kā vesera sitiens viņam nāca apjauta: viņš taču atrodas Svētajā zemē! Bībeles, praviešu, krustāsišanas un augšāmcelšanās zemē. Viņš stāvēja uz zemes, pa kuru pirms divtūkstoš gadiem staigājis pats Pestītājs!

Uz kādu bridi viņu pārņēma reibonis. Viņš par to vienmēr bija sap­ņojis. Un nu viss bija risinājies tik ātri, ka viņš pat nepaspēja īsti saprast, kur tik steidzīgi ticis izsēdināts.

Zorža Martinē lielā vērtība bija viņa slaidie, smalkie pirksti, pirksti, kas bija kā precīzijas instrumenti, viņam, kurš bija pilnīgi citāds dēls nekā viņa vecāki meksikāņu ieceļotāji, deva iespēju ar panākumiem ap­gūt smalkmehāniķa arodu un iegūt tehniskā asistenta vietu Montānas Valsts universitātē Bozmenā Montānā. Tur viņš pierada pie tā, ka savas karameļkrāsas ādas, melno matu un ugunīgo acu dēļ nemitīgi tika uz­skatīts par indiāni, un ar laiku viņš bija kļuvis par Sotom 2, Sonar TomoCļraph 2, agrāko eholotu uzlabotas versijas tehnisko uzraugu. Tāpat viņš pierada arī pie tā, ka šad un tad kopā ar visu ekipējumu tika iznomāts maksātspējīgiem uzņēmumiem, lielākoties naftas kompānijām vai dziļbūves uzņēmumiem, un līdz ar to ceļot pa pasauli, lai pārmeklētu naftas laukus, kartografetu neitralizētu mīnu šahtas vai ūdens, gāzes vai citu cauruļvadu virzienu mežonīgi sazēlušajās Dienvidamerikas pilsētās, kur nebija īsti drošu vai vispār vairs nekādu būvprojektu. Bozmcnas univer­sitātei Sotom 2 bija būtisks ienākumu avots.

Taču vakar viss bija norisinājies galējā steigā. Viņam tika atvēlētas ve­selas desmit minūtes, lai paņemtu zobu suku un mazliet veļas. Visas vie­nošanās turpmākajām desmit dienām vajadzēja atcelt ceļā uz lidostu, kur jau stāvēja gatavībā lielākā transporta mašīna, kāda vien Bozmenā tikusi nogādāta, kopš pilsētai bija sava lidosta. Un ceļojuma galamērķi viņš bija uzzinājis tikai lidmašīnā, nejauši, kad viņš bija pārbaudījis signālu kabeli.

Viens no ekspeditoriem iztraucēja viņu no domām. "Kur liksim šo?" norādīdams uz zondi, viņš jautāja guturālā angļu valodā, kas izklausījās mazliet arābiska, tāpēc Zoržs viņu sākumā nesaprata.

Viņš norādīja uz kastēm, kas jau bija sakrautas cita uz citas garumā izstiepušās telšu pilsētiņas malā. "Tur, pāri," viņš klusi teica.

Svētā zeme. Viņam noteikti jāpagūst aizsūtīt mātei skatu kartīti no šejienes, pirms viņi vēl nav beiguši un atkal tikpat ātri aizlidojuši atpa­kaļ. Un viņam vajadzēja…

"Vai no šejienes ir tālu līdz Jeruzalemei?" viņš jautāja vienam no sardzes vīriem, kuri ar automātiem padusēs stāvēja visā apvidū.

"Nē," vīrs atbildēja. "Izraēla ir maza zeme. Nav tādas vietas, no ku­rienes būtu tālu līdz Jeruzalemei."

Golgāta. Ģctzcmanes dārzs. Via Dolorosa. Viņam noteikti jāizmet līkums uz Jeruzalemi. Jāpalūdzas Kristus ciešanu ceļā.

"Vai to iespējams izteikt arī jūdzēs?"

Apsargs pasmaidīja, pamāja, šķita, ka aprēķina galvā attālumu. "Var­būt divdesmit piecas jūdzes. Taču iespējams ari, ka es kļūdos."

Izraēla patiešām bija maza zeme. Zoržs katru dienu mēroja divtik lielu attālumu, lai nokļūtu tikai savā darbavietā, un jau tad viņam šķita, ka dzīvo universitātes tuvumā.

Viņš norādīja uz norisēm visapkārt, uz teltīm, dzīvojamajiem vago­niem, automašīnām. "Kas tad te patiesībā notiek?"

"Nav ne jausmas. Izrakumu darbi, cik man zināms."

"Un tie ir jāapsargā?"

"Jā. Kopš viņi te atraduši kaut ko sensacionālu."

"Kaut ko sensacionālu? Ko gan?"

"Viss tiek turēts stingrā slepenībā. Mums arī neko nesaka."

Izskatījās, ka apsardzes vīrs patiešām neko nezina. Nu viņš pamanīja Bobu, kurš bija atbildīgs par šī pasākuma zinātnisko daļu. Viņš stāvēja pie viena no pieciem sudrabaini mirdzošajiem, lielajiem vagoniem un runāja ar kādu vīru, kurš bija ģērbies baložzilā darījumu uzvalkā, ne­piemērotākajā apģērbā, kādu vien Zoržs varēja iedomāties šim apvi­dum. Viņam pašam, kā gandrīz vienmēr un gandrīz visur, kur vien viņš devās, kājās bija viņa piecpadsmit gadu vecie džinsi un mugurā izbalējis T-krekls, un šajā apģērbā viņš jutās pietiekami labi. Karstums viņam pa­tika, Montānā lielāko gada daļu viņam bija par aukstu.

"Stingrā slepenībā. Tā, tā. Bet tādā situācijā taču parasti klīst bau­mas, vai ne tā? Katrā ziņā pie mums tā būtu." Viņš izvilka cigarešu kār­biņu un piedāvāja plecīgajam, cirtainajam apsargam cigareti.

"Krietni daudz baumu. Taču tās visas ir blēņas, ja tu man jautā."

"Kas, piemēram?" Viņš pasniedza uguni. "Starp citu, mans vārds ir Zoržs."

v _ _

"Zorzs, aha. Mani sauc Gideons. Es dzirdēju kādu apgalvojam, ka četrpadsmitais apgabals esot slēgts, jo tur esot atrasts kas nuklcārs. Citi saka, runa esot par dārgumiem. Par Zālamana dārgumiem. Bet zini, tā tas ir vienmēr. Šajā zemē ir tik daudz ko atrast izrakumos, ka nevar pat mierīgi izrakt mājai pamatus."

"Saprotu." Visai aizdomīgi tas, kas te notiek. Satraucoša lieta. Zoržs ar nepacietību domāja par attēliem, ko parādīs Sotom 2.

Beidzot viņš bija sazvanījis. "Vildc," atsaucās dziļa, neizsīkstošas ener­ģijas un dzīvesprieka pilna balss.

"Hallo, Dominik," Eizenharts teica. "Šeit Pēters."

"Pēter! Tas tik ir pārsteigums! Un vēl tik agri no rīta. Kas noticis?"

"Kā jau parasti. Atrās palīdzības izsaukums zinātniskos jautājumos. Vai tev ir kāds brītiņš laika vai arī esmu iztraucējis?"

"Nekādu problēmu, es tieši šobrīd dzeru kafiju." Dominiks arvien tieši šobrīd dzēra kafiju, kad viņš viņam piezvanīja. "Starp citu, vai esi savu darbistabu pārcēlis uz gaiteni? Tur pie tevis tā savādi skan."

"Tas ir garāks stāsts; to es tev pastāstīšu citreiz."

"Labs ir. Klāj vaļā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Vai tev ir zināmi kaut kur pasaulē notiekoši pētniecības darbi, kas saistīti ar ceļojumiem laikā?"

"Ups," Dominikāni izspruka. Tad kādu bridi bija klusums. Viņš domāja.

Tieši to Eizenharts viņā tik ļoti cienīja: pat uz dīvainākajiem jau­tājumiem — un patiesībā viņš viņam uzdeva tikai dīvainus jautājumus — Dominiks nesniedza pārsteidzīgu atbildi. Dominiks Vildc, kurš strādāja neskaitāmos izdevumos kā neatkarīgais žurnālists zinātnes jomā, bija viņa pēdējais glābiņš dabaszinātņu jautājumos. Viņš zvanīja Dominikāni un jautāja, ja pats jau vairākas dienas bija pavadījis universitātes bibliotēkā un pārlapojis visus leksikonus un enciklopēdijas, un vēl arvien nebija atradis atbildi. Dominiks lieliski orientējās gandrīz visās zinātņu jomās, zināja vadošās autoritātes jebkurā nozarē un, ja pats nespēja sniegt apmierinošu atbildi, tad vismaz deva padomu, kas palīdzēja tikt uz priekšu, — adresi, telefona numuru, grāmatu.

Kontakts starp viņiem bija sācies pirms vairākiem gadiem, kad Pēters Eizenharts pēc kāda raksta izlasīšanas bija zvanījis tā autoram, zināmajam Dominikāni Vildcm, lai uzdotu viņam pāris papildu jautā­jumu. Un tad izrādījās, ka Dominiks lasījis visus viņa romānus, ka tie viņam ļoti patikuši un ka viņš jūtas ļoti pagodināts par iespēju palīdzēt. Toreiz viņš nebija varējis viņam atbildēt uzreiz, jautājumi bija sarežģī­tāki, nekā abi bija domājuši, un, lai uz tiem atbildētu, viņiem bija nepie­ciešams satikties personiski. Satikušies viņi konstatēja, ka abiem patīk vienas un tās pašas filmas un ka viņi vispār var nebeidzami runāties par visu ko, un to viņi arī darīja. Tā viss bija sācies.

"Ceļojums laikā," Dominiks beidzot teica pēc garas, dārgas pauzes. "Man ir jāsaka nē. Es nedomāju, ka ir kāds, kurš nodarbojas tikai ar laika fenomenu, katrā ziņā ne fizikālā aspektā. Psihologi un neirologi šajā virzienā pētī daudz — laika uztvere, laika izjūta, tādas lietas. Kas ir atmiņas, cik ilgs ir laika posms, ko mēs uztveram kā tagadni, tik daudz interesantu jautājumu. Bet acīmredzot ne tas, ko tu meklē, vai ne?"

"Nē," Eizenharts piekrita. "Konkrēti es jautāju, vai pastāv tikai kāda iespējas nojausma, ka pēc pieciem vai desmit gadiem kāds varēs sūtīt cilvēku pāgātnē."

"Ar laika mašīnu. H. Dž. Vclss un tamlīdzīgi."

"Tieši tā."

"Tātad iespējas nojausma parasti pastāv vienmēr. Tu jau zini, cik strauji šodien viss attīstās. Vispār neparedzami. Kurš gan kādu reizi nav kļūdījies, apgalvodams, ka viena vai otra lieta ir neiespējama. Taču es uzdrošinos domāt, ka iespēja, ka viens izgudro, nu, sacīsim, virsgaismas pārnesumu, neizsmeļamu enerģijas avotu vai līdzekli, kas padara ne­mirstīgu, ari ir visai minimāla un tomēr nesalīdzināmi lielāka."

"Saprotu. Un ja es jautāju no citas puses — ko saka modernā fizika vispār par tēmu lniks?"

"Krietni daudz, kā tu jau vari iedomāties. Tad tev jājautā mazliet precīzāk."

"Labi." Eizenharts pārdomāja. Tādi bija spēles noteikumi: labs jautājums bieži vien jau ir puse no atbildes. Daudzas problēmas rodas nevis atbilžu neesamības, bet gan neprecīzu jautājumu dēļ. "Termo­dinamikā taču ir enerģijas nezūdamības likums, no kura izriet, ka ir ne­iespējami konstruēt mūžīgo dzinēju. Otrais pamatlikums un tamlīdzīgi. Un es vēlos uzzināt, vai ir kāds līdzīgs pierādījums, kas rāda, ka ceļo­jums laikā fizikāli ir neiespējams."

"Tāda nav."

"Vai esi par to pārliecināts?"

"Jā. Kopš Alberta Einšteina laiks tiek uzskatīts par vienu no četrdimensiju telpas laika dimensijām. Precīzāk sakot, kopš Hermans Minkovskis pierādīja, ka Lorenča transformācijas vienkārši ir telpas—laika ass rotācijas…"

Eizenharts norīstījās. Nu jau Dominiks bija bīstami pietuvojies robe­žai, kad viņš sāks runāt vien speciālistiem saprotamā valodā. "Stop, stop," viņš teica. "Vēlreiz un pavisam lēni, rakstniekiem saprotami. Ko nozīmē dimensija? Es zinu garumu, platumu un augstumu, un tie ir trīs vir­zieni, kuros es varu brīvi pārvietoties. Es varu spert soli uz priekšu, taču ari atkal atpakaļ. Vai tas nozīmē, ka man tāpat būtu jāpārvietojas laikā?"

"Savos romānos to taču tu vienā laidā arī dari."

"Jā gan, taču tic ir romāni. Es runāju par realitāti."

"Būs neierasti."

"Ja laiks ir tikai dimensija, kāpēc gan cs nevarētu vienkārši atceļot atpakaļ, teiksim, savā skolas laikā un no tā brīža uzsākt pavisam citu dzīves ceļu? Vai atkāpties vienu nedēļu atpakaļ un ierakstīt citus skaitļus loto kartītē?"

"Tu gan esi kārs uz naudu."

"Ja es būtu kārs uz naudu, tad nebūtu kļuvis par rakstnieku."

"Tātad, cik man zināms, runā gan par telpas laiku, bet tomēr izšķir telpas un laika virzienus. Ir vismaz viena teorija, kas pieļauj vēl vienu papildu — piekto dimensiju, kas ari ir laika dimensija, tā sauktais hiperlaiks. Tikai nejautā man, lūdzu, tagad, ko ar to saprot; to es nezinu. Turklāt es spētu iedomāties, ka ir teorijas, kuras paredz vēl ari sesto dimensiju — fiziķiem patīk, ja viņu teorijas ir simetriskas —, un tad būtu trīs telpas un trīs laika dimensijas."

"Bet ko tas dod? Vai tad laiks var iet atpakaļ vai ne?"

"Ir vismaz viena vesela fizikas likumu klase, kas ir invarianti laikā. Un saprotamā valodā: tie darbojas neatkarīgi no tā, kurā virzienā iet laiks. Klasiskais piemērs ir divu biljarda bumbiņu sadursme. Ja tu to no­filmē, tad vari palaist to uz priekšu un atpakaļ, tas funkcionē abos virzie­nos. Savienojums notiek korekti abos virzienos. Tavas filmas vērotājam nebūtu iespējams konstatēt, kurš variants ir īstais."

"Skaisti. Bet es no rīta savai kafijai pievienoju cukuru un pienu, samaisu to un iegūstu gaiši brūnu, saldu šķidrumu. Tu taču nesāksi ap­galvot, ka tad, ja es maisīšu otrādi, tas viss atkal sadalīsies melnā kafijā, pienā un cukura kristālos?"

"Nē, tā nav lieta, kas ir simetriska laikā. Bet šo procesu skaidro ar en­tropiju, kas līdz ar sajaukšanos pieaug. Tādējādi laika simetrija principā saglabājas fizikas teorijas sistēmā."

"Lieliski."

"Paklau, es tur nekā nevaru darīt. Tu vēlējies zināt, ko modernā fi­zika saka par laiku."

Eizenhartam kaut kas ienāca prātā. "Saki — tu taču pazīsti Stīvenu Hokingu?"

"Protams, ka es viņu pazīstu. Reiz pat esmu viņu intervējis."

"Es tā kā neskaidri atceros, ka vienā no savām grāmatām viņš pie rāda, ka ceļot laikā nav iespējams. LJn viņš galu galā ir kas līdzīgs šodien dzīvojošam Einštcinam, ja nemaldos. Vai tev ir zināms šis pierādījums?"

"Mmmh. Jā."

"Un?"

Hizcnharts dzirdēja, kā Dominiks nopūšas. "Tev tas nepatiks. Tas nav fizikāls pierādījums īstā nozīmē."

"Paskaidro man vienkārši, kā viņš argumentē. Tad jau es tev pa­teikšu, vai man tas patīk vai ne."

"Kā vēlies. Hokings vienkārši saka tā: ja ceļojums laikā ir iespējams, tad kādudien tiks atklāts, kā tas darbojas. Varbūt pēc simt, bet varbūt arī pēc desmittūkstoš gadiem, vienalga. Un no tā brīža cilvēki sāks ceļot laikā, un kaut kad viņi nonāks arī mūsu dienās, kas arī varētu būt gana interesanti. Un tiem vajadzētu pie mums ierasties lieliem bariem, jo no tā acumirkļa, kad ceļošana laikā tiek atklāta, līdz pat bezgalībai atkal un atkal kādam ienāks prātā doma mūs apmeklēt — un visi šie tūristi, nav svarīgi, vai tic ierodas no divdesmitā, simtā vai arī miljonā gadsimta, mūsu skatījumā ierastos faktiski vienlaikus. Viņi cits citam šeit kāptu uz kājām. Nekādā gadījumā viņi mums nebūtu varējuši palikt nepamanīti. Vai tu spēj man sekot?"

"Jā," Eizenharts norūca. "Es tev spēju sekot."

"Taču tagad mēs nekādus ceļotājus laikā neredzam. Tātad, Hokings secina, ceļojumi laikā nekad netiks izgudroti. Un, tā kā līdz šim viss, kas vien bijis iespējams, kaut kad arī tika paveikts, tas var nozīmēt vie­nīgi to, ka ceļojumi laikā fizikāli nav iespējami. Pierādījuma beigas."

"Hmm," Eizenharts norūca. Ļoti līdzīgu argumentāciju viņš reiz bija lasījis kādā zinātniskās fantastikas romānā. "Esmu nedaudz vīlies."

"Tā jau es domāju. Nesen gan viņš, starp citu, iepriekš teikto labo­jis un izteicies, ka fizikāli ceļojumam laikā vajadzētu būt iespējamam."

"Hmm."

"Saprotams, rodas jautājums, kā izskaidrot to, ka pie mums nav ce­ļotāju laikā."

"Tas tagad ir mans lauciņš, cs domāju," Eizenharts drūmi noteica. "Man pat uzreiz nāk prātā izskaidrojums, un tev tas patiks tikpat maz kā man."

"Ak tā? Esmu ieintriģēts."

"Jautājums ir par to, vai mēs reiz tiksim galā ar mūsu ozona cauru­miem, atombumbām un badu," rakstnieks skaidroja un skatījās uz kailo, balto sienu sev acu priekšā. "Iespējams, I lokinga arguments tikai pierāda to, ka cilvēce tik ilgi nemaz vairs nepastāvēs, lai paspētu atklāt ceļošanu laikā."

Att. 200 līdz 235 rāda Montānas Valsts universitātes sonārtomogrāfiskāsgrupas izmeklējumus Dr. Ričardsa vadībā. Sos izmeklē­jumus traucēja fakts, ka jau četrus mēnešus notikuši izrakumu darbi. Tumšās taisnstūrainās vietas (attēlos atzīmēts ar krustu šrafējumu) attēlo slāņu izrakumu atraktos apgabalus, bet pelēkie laukumi aiz tiem (atzīmēti ar parastu šrafējumu) ir t.s. sonārās ēnas.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Viņš abus jau kādu brīdi vēroja. Viņam nebija saprotams, kā spožajā saules gaismā vispār kaut ko varēja saskatīt datora ekrānā, taču tic abi, šķiet, vispār nevarēja atraut no tā skatienu. Kaulainais tips, kurš sēdēja datora priekšā uz ķeblīša un savā netīrajā T-kreklā un nodilušajos džin­sos izskatījās pēc tāda, kas ir pārāk novārdzis, lai spētu stāvēt pats uz savām kājām, runāja vienā laidā, un Judīte stāvēja, labo roku satraucoši pret gurnu atspiedusi, viņam blakus un klausījās ar tādu aizrautību, kas, jo ilgāk Stcfcns šajā izrādē noskatījās, jo vairāk viņu sadusmoja. Un kā viņš runājot žestikulēja! It kā mēģinātu viņai nejauši pieskarties.

Vai es esmu greizsirdīgs? Stefens, mazliet samulsis, sev jautāja. Blē­ņas. Viņš nebija greizsirdīgs. Nē. Viņam nebija nekas pret to, ja kāda sie­viete gulēja ar citiem. Viņu uztrauca vienīgi tas, ja viņa nevēlējās gulēt ar viņu. Un to diezin vai varēja saukt par greizsirdību.

Kad viņš nāca tuvāk, viņš varēja sadzirdēt jau kaut ko no viņu sa­runas. Šķita, ka šis vīrs patiešām nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par savas ierīces, ar kuras uzstādīšanu viņš visu dienu bija darbojies, tehnis­kajiem parametriem. Smagās mašīnas bija atkal aizbraukušas prom un bez vesela kastu kalna bija atstājušas vēl arī divus vīrus. Viens no viņiem, proti, tas, kurš izskatījās tiklab izsalcis kā meksikānisks un kurš šobrīd tik izmisīgi pūlējās atstāt iespaidu uz pievilcīgo izraēlieti, vairāk vai ma­zāk bija paveicis visus darbus. Viņš krāva ārā kastes, vilka resnus kabeļus pa visu izrakumu darbu teritoriju, dzina zemē dīvainus metāla veidoju­mus, kuri izskatījās kā milzīgi telts mieti. Tajos viņš bija ieskrūvējis mazākus veidojumus, kurus viņš uzmanīgi un saudzīgi izņēma no ne­lielām koka kastītēm, kurām, cik vien no tālienes varēja novērot, iekšpusē bija sarkana samta polsterējums. Jutīga aparatūra, tātad acīmredzot mēraparatūra. Un kabeli tika pievienoti šai mēraparatūrai, kamēr vis­beidzot pa visu teritoriju stiepās kabeļu vadi.

"Bet kas gan šajā apvidū visu tā sarežģī?" viņš dzirdēja Judīti jautā­jam, un šķita, ka viņa ignorē viņa ierašanos.

"Izrakumi," tehniķis paskaidroja un atņirdza savus sliktos zobus. Tas laikam bija domāts smaids. "Bedres lauž triecienviļņus. Attēlos tās izskatīsies kā melni kvadrāti. Ak, bet gan jau būs labi. Mēs vēl nekad ne­esam strādājuši izrakumu darbu gaitā — vienmēr tikai pirms tiem."

"Un kas tie bija par izrakumu darbiem?"

"Zauri. Mēs reiz uztaustījām divus brīnumskaistus zauru skeletus. Tagad tic atrodas kaut kādā Smithsonian muzejā. Un reiz izrakumi tika atcelti pēc tam, kad ieradāmies mēs. Tāpēc ka attēlos bija redzams, ka tur maz kas atrodams."

Stefens ieklepojās. "Judīt?"

"Mmh?" Viņa sapīkusi uz viņu paskatījās. "Kas ir?"

"Vai varu brītiņu ar tevi parunāt?"

Viņa ātri uz viņu paskatījās, kas šķita nozīmējam — kaut zibens tevi saspertu, tad kā atvainodamās uzsmaidīja melnacainajam tehniķim un nāca pie Stefena.

"Ko tu vēlies?"

"Ja kāds tev jautās, ko tu šovakar darīsi, tad atbildi, ka mēs abi ap­meklēsim tavus vecākus."

Viņa atmeta galvu atpakaļ un skatījās uz Stcfenu, it kā domātu, ka viņš ir jucis. "Kā, lūdzu? Kam gan tas vajadzīgs?"

"Tāpēc ka tā es atbildēju profesoram Vilfordam-Smitam."

"Un kāpēc tu profesoram sacīji, ka mēs apmeklēsim manus vecākus?"

"Paklausies, šovakar sākas sabats. Tad es diezin vai varu apgalvot, ka mēs brauksim uz Jeruzalemi skatīties kino."

"Es to nesaprotu. Kāda viņam vispār daļa, uz kurieni tu vai es va­karos eju?"

"Kā šķiet, viņš domā, ka ir gan," Stefens mierīgi atbildēja. "Padomā par to tipu, kurš bija manā teltī. Pa to laiku viņi mani nopratināja un pie­kodināja, ka man jāpiesakās, ja es esmu nodomājis iziet no nometnes."

Judīte viņu uzmanīgi vēroja. Šķita, ka viņas dusmas norima. "Nu, ja tā vajag, tad saki, ka mēs apmeklēsim manu māti.'"

"Tavu māti? Kas ir ar tavu tēvu?"

"Viņš viņu pameta kādu dienu, kad es biju armijā, vienkārši aizgāja. Kopš tā laika viņš dzīvo aukstā vienistabas dzīvoklī, visu dienu lasa Talmudu un domā, ka ir dievbijīgs vīrs."

"Ak vai." Stefens, kura vecāki dzīvoja cik necik laimīgā laulībā, bija šokēts. "Es to nezināju. Jcšua par to nekad nebija stāstījis."

"Man būtu patīkamāk, ja arī man par to nekad nevajadzētu stāstīt."

"Hmm, katrā ziņā es tev to gribēju pateikt." "Okay."

"Saki, lūdzu…"

Viņa tikko manāmi pasmaidīja. "Jā?"

Viņš ar galvas mājienu parādīja uz vīru pie datora. "Ko tu tajā esi at­radusi?"

Acumirklī viņas seja atkal apmācās. "Stefen Foks," viņa dusmīgi teica. "Tu vispār neko nesaproti!" To pateikusi, viņa pameta viņu stā­vam un steidzās prom, pāri uz trešo izrakumu darbu apgabalu, kur viņiem abiem patiesībā jau vajadzēja būt.

Stefens viņā noraudzījās gandrīz bezpalīdzīgi. Varbūt viņam neva­jadzēja viņai to sacīt, taču kāpēc, to viņš arī nezināja. Sievietes gluži vien­kārši reizēm bija neizprotamas. Tā arī nebija viņa godkāre, kaut arī vienu otru lietu tā padarītu vieglāku.

"Atvainojiet!" iesaucās tas tips, kurš vēl arvien sēdēja uz ķeblīša pie datora. "Vai drīkstu jums ko jautāt?"

"Mmh," Stefcns negribīgi atbildēja. "Protams."

Nu viņš piecēlās un gāzelēdamies tuvojās. "Zoržs Martinē," viņš stā­dījās priekšā un sniedza Stefenam roku. "Esmu no Bozmenas Montānā."

Stefens kratīja pasniegto roku saudzīgi. Vai Bozmenā Montānā ne­bija nekā, ko ēst? "Stefens Fokss. No Menas."

"Priecājos, Stefcn. Es, ehm, neizbēgami šo to dzirdēju no jūsu sa­runas ar jauno dāmu…"

"Neizbēgami. Saprotu." Jauka perifrāze, lai neteiktu es noklausījos. Būs jāielāgo.

"Jā, es dzirdēju, ka jūs šovakar gatavojaties braukt uz Jeruzalemi. Vai tā ir?" "Jā."

"Vai tas būtu ļoti nekaunīgi, ja es lūgtu jūs mani paņemt līdzi?"

Stefenam bija jāpiepūlas, lai viņš nesarauktu pieri noraidošā gri­masē. Šovakar viņš bija nodomājis Rokfellcra institūta laboratorijā ne­pamanīti nogādāt dokumentu, kuru viņš bija nelikumīgi piesavinājies, lai to izpētītu. Nepazīstami līdzbraucēji patiešām bija pēdējais, kas viņam šai lietā būtu vajadzīgs.

"Uz Jeruzalemi? Ko jūs tur gribat darīt?"

"Es vēlos apskatīt pilsētu."

"Ir sabats. Tur nekas nenotiek."

Zoržs apjucis šūpojās uz priekšu un atpakaļ. "Saprotiet, lieta tāda, ka es esmu pieradis katru vakaru iet uz baznīcu. Man tās ļoti pietrūktu, ja es šeit to nevarētu darīt. Un šeit mēs esam Svētajā zemē. Visas svētās vietas atrodas tikai neliela pārbraucicna attālumā cita no citas… Es tās patiešām ļoti vēlētos apskatīt, kaut arī šovakar tam nav piemērots laiks. Un nav zināms, varbūt rītvakar mēs jau atkal būsim atceļā uz mājām. Bieži vien viss notiek tik ātri."

"Saprotu." Viņš aplūkoja kalsno, tumšādaino vīrieti pamatīgāk. Pa­tiesībā viņš izskatījās visai simpātisks. Dievbijīgs katolis, kā izskatījās. Un diezin vai nopietns sāncensis, ja runa bija par Judīti. "Problēma, Zorž, ir tāda, ka es nezinu, kad mēs atgriezīsimies. Mēs brauksim uz Jeruza­lemi — taču es konkrēti nevaru pateikt, uz kurieni mēs dosimies un kad brauksim atpakaļ. Nemaz nerunājot par to, vai vispār šonakt at­griezīsimies. Vai saprotat? Es varu jūs paņemt līdzi, tā nav problēma. Jums tikai vajadzēs pašam domāt, kā tiksiet atpakaļ."

Zoržs enerģiski atmeta ar roku. "Ak, tas nav nekas sarežģīts. Ar to es tikšu galā. Gan es kaut kur atradīšu taksometru. Tikai šeit nav ne­viena, tāpēc…"

"OkayStefens paraustīja plecus. "Tad līdz vakaram."

Viņš rāva no tāfeles papīra bloka lielās lapas, klāja tās sev priekšā uz lielā, brīnišķīgi tukšā galda un pierakstīja tās pilnas, mežonīgi, ar nerimtīgām, niknām kustībām. Viņš rakstīja, it kā viņu kāds dzītu, izmantoja visas krāsas, vietu vietām pierakstīja replikas, zīmēja lielas jautājuma zīmes, vilka savienojuma līnijas, ierobežoja veselus apgabalus savā haotiskajā ģeogrāfiskajā kartē, citus turpretī izsvītroja trekniem krāsainiem krustiem. Tas viss bija tik traki. Pilnīgs ārprāts. Rakstīt kā neprātīgam bija vienīgā metode, lai saglabātu prāta skaidrību.

Tikai kaut kad pēcpusdienā viņš nometa rakstāmo malā, atslīga pret krēsla atzveltni un masēja sev labo plecu, kas jau no sasprindzinājuma sāpēja. Tikai tagad viņš sajuta, ka ir izsalcis, ļoti izsalcis. Viņš bija pil­nīgi aizmirsis par pusdienām, un neviens nebija nācis, lai viņam to at­gādinātu. Bet varbūt tomēr kāds bija atnācis, stāvējis durvīs, saucis viņa vārdu, bet viņš pat nebija paskatījies. To viņš vairs nevarēja zināt.

Kas būtu, ja?… Tāds bija jautājums, kurā viņš bija iegrimis. Ja pie­ņem, ka ceļojumi laikā patiešām bija realitāte. Ja pieņem, ka mirušais patiešām bija ceļotājs laikā — kamikadze, kas neiedomājamā veidā no­nācis Jēzus laikā un nolemts tam, lai pēc Jēzus nāves pie krusta paliktu laiku mijas Palestīnā un tur beigtu savu dzīvi. Ja pieņem, ja pieņem, ja pieņem.

Viņš vēl arvien tam neticēja. Tas nebija ticami. Pavisam dziļi viņā mita pārliecība, tik stabila kā tērauda balsts, ka ir neiespējami pārvie­toties laikā, aizceļot pagātnē, padarīt par tagadni to, kas bija jau prom. Nekas nespēja mainīt šo negrozāmības sajūtu. Tas, protams, bija inte­resants atklājums. Tieši viņš, zinātniskās fantastikas rakstnieks, kurš savus lielākos panākumus bija guvis ar romāniem par ceļojumiem laikā. Un nu situācijā, kam vajadzētu likt viņam no prieka iekliegties: Redzat? Es taču jau sen tā teicu! — šī balss viņā pamodās un tā vietā sauca: Tas nevar būt! Tas viss ir blēņas!

Taču viņam izdevās ieiet šajā Kas būtu, ja, pazust tajā un ar dru­džainu aktivitāti pārspēt šaubu balsi. Un tas gulēja viņa priekšā uz galda, stundām ilga darba skurbuma rezultāts: lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas pierakstītas pilnas ar piezīmēm četrās košās krāsās; tās iz­skatījās kā mākslas darbi.

Viņš bija sācis ar jautājuma nostādni: kā būtu, ja es uzrakstītu ro­mānu, kurā runa būtu par to, kā no tagadnes kāds aizceļo atpakaļ pa­gātnē, Kristus laikā, ar videokameru bagāžā? Nav tā, ka viņš to patiešām nebūtu gribējis darīt. Kādā stāstā, ko viņš reiz bija lasījis un kas viņam bija paticis, beigās izrādās, ka visi tic, kuri bija klāt Kristus krusta ceļā — kareivji, ļaudis ceļa malā, priesteri, pat bendes, kuri pienagloja Jēzu pie krusta, — viņi visi bijuši ceļotāji laikā no visdažādākajiem tālās nākot­nes laikmetiem.

Kas viņam, protams, tūlīt atkal lika domāt par Stīvena Hokinga ar­gumentu. Ja ceļošana laikā patiešām drīz tiks izgudrota, vai tad kaut kad nebūtu nenovēršami piedzīvojumu ceļojumi pagātnē, uz pasaules vēstures lielajiem notikumiem? 'Tiecieties ar Leonardu da Vinči! Pavē­rojiet, kā Mikelandzeloglezno Siksta kapelu! Pavadiet Kristoforu Kolumbu viņa vēsturiskajā braucienā uz Jauno pasauli! Vai tas pats tad neattiek­tos uz visiem laikmetiem, uz visiem nozīmīgiem notikumiem? Ja kaut kad drīz ceļošana laikā tiks atklāta un no tā brīža šie ceļojumi arī sākās, tad pagātnei vajadzēja mudžēt no ceļotājiem, kas ieradušies no nākot­nes, tad vēsturei vajadzēja būt pilnai ar tūristiem. Un, iespējams, viņiem nepietika tikai ar ievērojamāko vietu apskatīšanu. Uzkāpiet Romas ķei­zara troni — sviniet orģijas, tik izšķērdīgas un dekadentiskas kā nekad!

Un, ja tas, ko domāja Džons Kauns un profesors Vilfords-Smits, at­bilda patiesībai, tad šeit runa nebija vis par atklājumu, kas tiks veikts, iespējams, kaut kad divdesmit ceturtajā vai trīsdesmit sestajā gadsimtā — līdz tam laikam varēja tik daudz kas notikt, tik daudz vēstures pazust aizmirstībā, ka Kolumbs un da Vinči varēja palikt netraucēti, — nē, tad runa bija par atklājumu, kas noteikti tiks veikts pavisam drīz. Video­kamera, par kuru šeit bija runa, tirgū nonāktu pēc trim gadiem. Ja ņēma par pamatu pašreizējo produktu attīstības laiku, tad bija maz ticams, ka tā būtu aktuālākais modelis ari vēl nākamos trīs gadus. Citiem vārdiem sakot, runa bija par tuvākajiem sešiem gadiem! Vēlākais, pēc sešiem gadiem bija jādodas ceļā tam vīram, kura kauliņus viņi te bija atrakuši.

Nu nākamais jautājums bija, kā viņš to tehniski varētu izdarīt. Vai viņš izmantos ko līdzīgu laika mašīnai kā H. Dž. Velsa romānā? Kāda varētu būt laika mašīna? Vai tā būtu maza, parocīga ierīce, kuru var ērti piestiprināt pie jostas, vai varbūt drīzāk briesmīga tehniska aparatūra, tik liela kā spēkstacija? Ja pareizais bija pēdējais variants, tad ceļotāja došanās ceļā nevarētu palikt nepamanīta. Varbūt mediji ap to būtu sacēluši lielu jezgu, notiktu tiešraides visā pasaulē, ko varētu salīdzināt ar ziņojumu sniegšanu par nolaišanos uz Mēness. To nebūtu grūti stā­dīties priekšā: vienā pusē laika mašīna, tai priekšā drosmīgais, pašaiz­liedzīgais ceļotājs, kurš pamās kamerām un varbūt sacīs pāris pēdējos vārdus — kaut ko tādā garā kā Liels solis cilvēcei… —, pirms dosies ceļo­jumā bez atgriešanās. Un tad, līdzko viņš būs izlidojis, norunātajā vietā sāktos izrakumu darbi, rūpīgi izvēlētā vietā, vietā, par kuru visi ievēro­jamākie vēsturnieki bija vienisprātis, ka tā kopš Jēzus laika palikusi ne­skarta. Tur atrastu videokasetes ar Jēzus Kristus attēliem, jo ceļotājs laikā toreiz tur bija klāt un tad noglabāja kasetes tieši tanī vietā. Un miljar­diem televīzijas skatītāju visā pasaulē redzētu šos kadrus demonstrētus dzīvajā ēterā…

Eizenharts aprima, pasniedzās vēlreiz pēc sarkanā flomāstera un uzzīmēja treknu sarkanu punktu blakus atbilstošajām replikām. Kaut kas vēl šajā priekšstatā bija tāds, par ko viņam vajadzēs pārdomāt. Kaut kas vēl aizķērās. Kāda doma, kas vēl nebija nākusi dienasgaismā. Doma, kas bija svarīga.

Labi, bet tālāk. Ja laika mašīna bija reāla — tātad aparāts, kurš ceļotāju nogādāja pagātnē, tāpat kā raķete transportēja astronautu uz Mēnesi —, tad radās nākamais jautājums, kur šis aparāts palika. Un kāpēc nevarēja ar to veikt ari ceļu atpakaļ.

Uz to, kā Eizenhartam šķita, bija pavisam vienkārša atbilde. Kaunam un Vilfordam-Smitam tā nebūtu pa prātam, taču tā nebija atraidāma.

Kur bija teikts, ka uz pagātni dosies tikai viens pats ceļotājs? Vai ne­bija krietni saprotamāk un ticamāk, ka tiktu sūtīta vesela komanda? Vienam pašam tāds izbraukums taču būtu pārāk bīstama lieta. Sveša kultūra, svešas valodas un domāšanas veids, slimības, kuras bija izskaus­tas jau pirms ceļotāja laikā dzimšanas, — būtu neticami, ja kāds riskētu. Tieši tāpat, ja uz Mēnesi sūtītu vienu pašu vīru.

Un tad viens no komandas vienkārši būtu pazudis. Varbūt viņu ap­cietinājuši romiešu iekarotāji. Varbūt viņš iemīlējās kādā skaistā meitenē un bija nolēmis palikt. Varbūt viņš bija cietis nelaimes gadījumā. Lai arī kā — viņš palika, pēc vairākiem gadiem nomira un tika apglabāts vietā, kur viņu atrada Vilfords-Smits. Pārējie komandas locekļi atgriezās atpa­kaļ savā laikā — tāpēc laika mašīna netika atrasta. Un, pats par sevi sa­protams, viņi paņēma līdzi visus videoierakstus.

Ja šis skaidrojums bija pareizs, tad viņi varēs meklēt videokameru, kamēr kļūs gluži zili.

Hmm. Un, lai ari cik ļoti viņš centās sevi apstrīdēt, esošajos faktos neatrada nekā tāda, kas runātu pretī šādam skaidrojumam. Varbūt gan vēl varēja jautāt, kāpēc tas, kurš izstājās, bija paņēmis līdzi tieši video­kameras lietošanas pamācību.

Eizenharts pabīdīja attiecīgo lapu malā. Tā tātad bija viena teorija. Komandas-un-tā-kurš-izstājās teorija. Viņš ar interesi gaidīja, ko par to sacīs Kauns.

Bet, ja pieņem, ka viņiem darīšana tikai ar kādu, kas ir viens pats. Ja pieņem, ka ceļojums nenotika ar transporta ierīces palīdzību, bet citādā ceļā. Drīzāk kā beam Star Trek filmās. Liels laika lielgabals, kurš ekspe­rimenta dalībnieku aizšauj pagātnē. Vai šādu laika lielgabalu vispār bija iespējams uzstādīt Izraēlā?

Filmās tā bija. Tā pati vieta, cits laiks. Filmās tā bija labi. Taču pa­tiesībā, ja mainītu tikai laiku, bet nemainītu vietu, tad, visticamāk, viņš no jauna atrastos kaut kur izplatījumā. Jo nekas nepārvietojās tik ļoti kā šķietami stingrais pamats zem pašu kājām. Ne jau tas vien, ka Zeme divdesmit četrās stundās vienreiz apgriezās ap savu asi, — kas nozīmēja to, ka viens, kurš mierīgi sēdēja savā mājā atpūtas krēslā kaut kur Viduseiropā, tomēr pārvietojās turpat vai ar skaņas ātrumu —, Zeme turklāt vēl griezās ar vēl lielāku ātrumu apkārt Saulei, kura savukārt at­vēl elpu aizraujošāku ātrumu kustējās apkārt Piena Ceļa centram, kas arī šāvās šķērsām cauri Visumam ar tādu ātrumu, par kādu visi raķešu būvētāji uz Zemes pat neuzdrošinājās sapņot. Neiedomājams kosmis­kais karuselis. Eizenharts tikai ar grūtībām spēja iztēloties, kā tas no­tiktu: nogādāt kādu šķērsām cauri telpai un laikam uz tik precīzi definētu mērķi kā Palestīna pirms divtūkstoš gadiem. Gluži tāpat kā, griežoties gadatirgus galvu reibinošākajā karuselī, palaist pa vējam spļāvienu un tomēr trāpīt uz kreisā pleca pavisam konkrētai personai, kura arī atro­das tajā pašā karuselī.

Šķērsām cauri telpai un laikam…

Viņam aizrāvās elpa. Viņš steidzīgi norāva uzgali flomāsteram, ko viņš turēja rokā, un sāka rakstīt.

Ja ceļojums laikā bija iespējams, ja bija iespējams kādu transportēt šķērsām cauri telpai un laikam — tad tikpat labi vajadzēja būt iespēja­mam kādu nosēdināt uz citas planētas! Sasniegt Palestīnu uz Zemes, kura atradās tajā pašā vietā, kur bija atradusies jau pirms diviem tūk­stošiem gadu, bija tikpat viegli vai grūti kā planētu, kura riņķoja ap Alpha Centauri vai Epsilon Eridani.

Un šai tehnoloģijai bija jātop gatavai tuvākajos sešos gados? Neti­cami. Tas bija tik neticami, ka patiesībā varēja pat pārstāt par to lauzīt galvu.

Ja tur nebūtu bijusi šī nolādētā lietošanas pamācība.

Eizenharts pabīdīja malā arī šo lapu. Viņš bija izsalcis. Viņam sāpēja galva. Un lietošanas pamācības viņš tāpat nekad nebija varējis ciest.

Tad varēja sākt apdomāt, kā hipotētiskais ceļotājs būtu gatavojies savam braucienam. Eizenhartam, kuram jau kā murgs šķita sakrāmēt čemodānu vienu nedēļu ilgai lasījumu tūrei, to bija grūti iedomāties.

Ko varēja ņemt līdzi, ja bija nodoms aizceļot pagātnē, uzfilmēt Jēzu Kristu un tad tieši šajā pagātnē palikt uz visiem laikiem? Saprotams, dažas mīļākās grāmatas. Iespējams, kaut kur trūdēja divtūkstoš gadu vecs audiopleijers kopā ar visu kaseti. Medikamentus. Droši vien viņš pirms tam būs pamatīgi sapotējies, taču viņam noteikti būs bijuši līdzi arī medikamenti: antibiotikas, caurejas līdzekli, tabletes pret galvassā­pēm, tādas lietas. Vajadzētu pajautāt kādam aptiekāram, kāda varētu izskatīties līdzņemamā aptieciņa ceļotājam laikā. Un viņš noteikti būs apguvis kādu no tajā laikā lietotajām valodām. Ļoti iespējams, aramiešu, kura, kā viņš bija lasījis, bijusi Jēzus no Nācaretes dzimtā valoda. Un, protams, latīņu, lai varētu saprast, ko runā romiešu iekarotāji.

Visu kopā ņemot, viņam bija iznācis prāvs nepieciešamo lietu saraksts. Apjomīga bagāža. Blakus apģērbam un tamlīdzīgām lietām — ko, starp citu, toreiz izmantoja zobu pastas vietā? — protams, videokamera. Un pietiekami daudz videokasešu. Varbūt viņš bija paņēmis līdzi arī kaut ko, lai kameru nomaskētu, — mēģinot iedomāties tā laika cilvēku reak­ciju uz kādu, kurš skraidīja apkārt, aci piespiedis pie sudrabpelēkas videokameras okulāra, Eizenharts saprata, ka te viņa fantāzija atteicās darboties.

Tjā, un tādai kamerai, kā zināms, bija nepieciešama strāva. Un, sprie­žot pēc visa, kas bija zināms, kontaktligzdas laiku mijas Palestīnā drīzāk gan bija reta parādība. Mūsu ceļotājs diezin vai būs vienkārši uzlādējis kameras akumulatorus un devies ceļā, bet gan paņēmis līdzi kādu ener­ģijas avotu, ar kura palīdzību varēja tos uzlādēt jebkurā laikā.

Iespējams, dažas labas saules baterijas. Varētu apvaicāties ekspedīciju apgādātājiem, kas šajā jomā pieejams. Patiesībā diezin vai runa varēja būt par kaut ko citu.

Arī šo lapu Eizenharts pabīdīja malā, nolika rakstāmo un nopūzda­mies masēja deniņus. Kāds sasodīts darbs. Kāds traks piedzīvojums.

Un, pie joda, viņam gribējās ēst. Pie velna ar visu domāšanu, viņš tagad ies uz lauka virtuvi un paskatīsies, vai nevar dabūt ko ēdamu.

Stefcns nopūlējās, lai sprauga pie telts ieejas, pa kuru viņš novēroja ap­kārtni, nebūtu lielāka nekā nepieciešams.

"Jā, starp citu, es mazliet paklaušināju," viņš klusi teica. "To tipu sauc Raiens."

"Kādu tipu?" jautāja Judīte, nogaidoši sēdēdama uz gultas malas.

"To, kurš bija manā teltī. Kauna rokaspuisi netīrajiem darbiem." Viņš palaida vaļā smago, pelēko audumu. "Neviena nav."

Judīte viņu nogaidoši uzlūkoja. "Un ko tagad?"

"Šovakar tu paņemsi līdzi pie mātes savu netīro veļu," Stefens skaid­roja. "Lielajā ceļojumu somā."

"Un ja kāds to gribēs izvandīt? Piemēram, šis Raiens?"

"Tad tu sāksi kliegt. Lai viņš novāc pirkstus no tavas netīrās apakš­veļas."

Judīte nopūtās, noliecās, izvilka ceļojumu somu un sāka to iztukšot. "Es nezinu. Man tas viss īsti nepatīk." Stefens joprojām stāvēja pie telts ieejas un atkal paskatījās ārā. Saule griezās pretī horizontam. Diena bija pagājusi neparasti ātri. Viņiem bija jāpasteidzas, drīz citi izrakumu darbu palīgi sāks atgriezties savās teltīs.

"Vai tu zini, ko viņi tur dara?" viņa jautāja, liekot savas tīrās drēbes kaudzītē sev blakus uz gultas.

"Kādi viņi?"

"Tie tehniķi, kuri šorīt ieradās. Es taču ar vienu no viņiem sarunājos."

"Jā. Es redzēju. Un ko viņi dara?"

"Viņš to nosauca par, pagaidi, sonārtomogrāfisku augsnes izmeklē­šanu. Kaut ko līdzīgu caurskatīšanai ar rentgena stariem. Kā rentgena attēls, tikai tiek izmantoti šoka vai skaņas viļņi, vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Es jau tā domāju."

Judīte savilka seju. "Protams. Man taču vajadzēja to iedomāties, ka tu jau tā domāji. Kāpēc man vispār piepūlēties?" Viņa ņēma plastmasas maisiņus, kuros glabāja lietoto veļu, un kratīja to saturu ceļasomā. "Tad jau tu droši vien vari ari iedomāties, ko viņi meklē."

"Kameru, es domāju. Kauns acīmredzot domā, ka tā atrodas kaut kur tepat."

"Par kameru šis cilvēks, protams, nekā nezina. Starp citu, viņu sauc Zoržs Martinē, un viņš strādā Bozmenas universitātē Montānā."

Stefens noklusēja piezīmi, ka arī to viņš jau zina. "Interesanti. Un ko viņam stāstīja?"

"To, ka tiekot meklēts liels metāla koferis. Metāla kaste, tik liela kā koferis. It kā hasmoniešu ķēniņa osuārijs."

"Metāla koferis… Apvalks, kurā kamerai un kasetēm jāpārdzīvo gadu tūkstoši."

"Es domāju gan," Judīte noteica un sakratīja ceļojumu somu. "Tā, netīrā veļa ir gatavībā."

"Labi. Tagad man nepieciešamas pāris mierīgas minūtes. Vislabāk būs, ja tu pastāvēsi sardzē."

"Manis dēļ varu ari to."

Viņa piecēlās, un viņi pagāja viens otram garām, un Judīte stāvēja pie ieejas un Stefens blakus gultai.

Pie gultas viņš noslīga uz ceļiem. "Tā, tagad neviens šeit nedrīkst ienākt."

"Un ja nu tomēr kāds nāks? Piemēram, Stīna?" Stīna bija viņas telts biedrene.

"Tad mums būs jāskūpstās," Stefens teica, cik iespējams, sausi. "Un jāuzvedas tā, lai viņa smalkjūtīgi atkal aizietu."

Viņš dzirdēja, kā viņa izbijusies ieelpo. "Vai tu to domā nopietni?" Viņš neko neatbildēja, bet sāka atrakt smilšaino pamatu zem viņas gultas.

"Nu jā," viņa pēc kāda brīža klusi teica. "Droši vien viņa tik un tā nenāks."

Stefenam pret savu gribu bija jāsmaida, ko viņa, par laimi, neredzēja. Viņš turpināja rakt, kamēr atsedza to, ko šorīt te bija apracis.

Judīte iepleta acis, kad viņš ar to rokās izlīda no gultas apakšas. "Kas tas ir?"

"Puiši no virtuves dara pilnīgi pareizi, ka aizliedz mums nest ēdienu līdzi uz. telti," Stefens smaidīja. "Trauki patiešām pazūd."

Viņš turēja rokā divus plakanus metāla traukus, kas bija uzlikti viens otram tā, ka starp tiem palika šaura, droša brīva vieta. Visapkārt trauki bija sastiprināti ar spēcīgu līmlenti, un tas viss kopumā izskatījās kā maza lidojoša apakštase no Marsa.

"Tur iekšā ir papīri?"

"Tieši tā. Labi aizsargāti, es ceru." Viņš nopūta pēdējos smilšu grau­diņus no improvizētā futrāļa un tad uzmanīgi noglabāja Judītes ceļa­somā dziļi zem veļas.

Eizcnharts vientuļš sēdēja pie viena no lauku virtuves galdiem, tukšu solu ieskauts, un ar karoti kāri smēla to, kas bija viņa šķīvī. No pusdie­nām, kad viņš bija ieradies, vairs nekas nebija palicis pāri, un pulkstenis jau arī bija vairāk, nekā viņš bija domājis, un tā pavārs bija viņam iedevis jau kaut ko no vakariņām. Tas garšoja labi; savdabīgs, interesants dār­zeņu ēdiens, kura nosaukumu viņš jau atkal bija aizmirsis. Viņam šķita, ka sagaršo baklažānus, ķiplokus un ķimenes, taču tur vēl bija mērce, kas viņam bija pilnīgi nezināma. Katrā ziņā garšīga, vēl jo vairāk, ja gribas ēst.

Saule jau bija zemu. Pret horizontu varēja redzēt darbu palīgus sma­giem soļiem ejam uz savām teltīm, kur viņi mazliet atspirdzināsies, lai pēc tam iebruktu virtuvē. Viņš vēroja kādu tumšmatainu meiteni, kas nesa uz automašīnu stāvvietu lielu ceļasomu, kur viņa to ielika nelielas tumšzilas mašīnas bagāžas nodalījumā. Viņš it kā neskaidri atcerējās, ka līdz ar saulrietu sākas sabats; acīmredzot daži no izraēliešu palīgiem šajā laikā brauca uz mājām.

Kad viņš vēl joprojām vēroja meiteni — viņa patiešām izskatījās gluži jauka, ar gariem, tumšiem matiem un labu augumu —, viņš pamanīja vēl kādu citu auto, kas putekļu mākonī no tāluma tuvojās nometnei. Eizenharts sarauca pieri, ieskatījās. Tas bija taksometrs. Tieši tāds pats taksometrs, ar kādu viņš pats vakar vakarā šeit bija ieradies. Skats viņam šķita tik mulsinoši pazīstams, ka viņš pat aizmirsa par ēdienu. Takso­metrs apstājās. Kamēr šoferis ņēma no bagāžas nodalījuma ārā somas, pienāca Džons Kauns un profesors un sasveicinājās ar vīru, kurš izkāpa no taksometra un visai apjucis skatījās apkārt. Cik vien no tālienes varēja saprast, jaunatnācējs izskatījās nedaudz vecāks, varbūt ap gadiem piec­desmit, viņam bija mežonīga balta bārda, puspliks pakausis un iespaidīgs vēders. Vilfords-Smits centās viņu par kaut ko pārliecināt savā laipnajā manierē un skopi žestikulējot. Tad vārdu pārņēma mediju magnāts, plašām kustībām, noteikts, dinamisks, skaidroja, laipni smaidīja, izvili­nāja no vīra piekrītošu galvas mājienu un beigu beigās saņēma viņu aiz elkoņa. Centīgi kalpotāji pieleca pie mašīnas, aiznesa no bagāžas noda­lījuma izņemtos koferus un samaksāja taksometra vadītājam, kamēr Kauns un Vilfords-Smits savu jauno ciemiņu, laipnības bārstīdami, veda uz baltās telts pusi četrpadsmitajā apgabalā.

Pēc tam, kad viņš bija runājis ar tehniķi, Gideons bija sācis lauzīt galvu par to, kas viņam un viņa kolēģiem šeit patiesībā jāapsargā.

Parasti tas viņam bija vienalga. Viņa darbs bija apsargāt. Tas nozī­mēja turēt acis vaļā un kuru katru brīdi būt gatavībā apturēt uzbrucēju vai, ja nebija iespējams citādi, to nogalināt. Ja viņam bija jāapsargā kāda persona, tas varēja nozīmēt šīs personas dēļ tikt ievainotam vai ari nogalinātam, taču šī viņa pienākumu paplašinātā versija gadījās reti un tika atalgota ar īpašu prēmiju. Parasti viņš apsargāja rūpnieciskas iekār­tas, komunikāciju sistēmas, kultūras pieminekļus vai tūristu centrus, bet viņš jau bija apsargājis arī rūpniekus un politiķus, vienreiz pat Jasiru Arafatu, palestīniešu prezidentu, kad viņš vēl nebija prezidents, bet gan kādas apstrīdamas kustības vadītājs. Toreiz viņš arī nemaz nebija sācis prātot par savu pienākumu jēgu un nolūku; vīrs ar zili balto galvas la­katu viņam toreiz bija tāds pats aizsargājamais kā jebkurš cits. Iespē­jams, tieši tāpēc firma bija viņu izvēlējusies šim darbam. Viņš bieži vien tika izvēlēts īpašiem uzdevumiem, lielākoties tāpēc, ka ļoti labi runāja angliski. Reiz viņš pat bija miesassargs kādai amerikāņu kinoaktrisei, kura divas dienas ceļoja pa Izraēlu, un uz atvadām viņa bija viņu noskūpsti jusi. No tā laika viņš skatījās katru filmu, kurā viņa spēlēja. Dažreiz izšķiroši bija tas, ka viņam piemita jau leģendāri ātri refleksi. Tas tika pamanīts jau armijas laikā, tāpēc viņš tika apmācīts par snaiperi. Turpretī to, ka viņš būtu pārāk ziņkārīgs, viņam vēl neviens nebija pārmetis.

Un tāds viņš nebija arī šoreiz. Nupat viņš bija sācis domāt. Viņš visu dienu bija nostāvējis sardzē pie vienas no piekļūšanas vietām baltajai teltij, un viņam pat nebija ienācis prātā tajā ieskatīties. Jo viņiem tika pateikts, ka to darīt nedrīkst. Un Gideons ievēroja to, ko viņam teica.

Taču nupat viņš bija sācis domāt. Šī bija pirmā reize, kad viņam bija jāapsargā arheoloģisko izrakumu vieta. Pats par sevi tas nebija nekas neparasts. No citiem viņš bija dzirdējis, ka viņi apsargājuši pat senas zelta dārglietas, monētas un rotas no veco karaļu laikiem. Un Izraēlā arheoloģiskie izrakumi bieži vien bija politiski. Kāds izraka ko tādu, ko kāds cits uzskatīja par viņa politiskās vai reliģiskās pārliecības pierādī­jumu vai noliegumu, un strīds jau gāja vaļā.

Jā, viņš nevarēja noliegt, ka labprāt uzzinātu, kas ticis atrasts tajā bedrē, virs kuras stāvēja baltā telts. Un viņš mierināja sevi ar domu, ka gan jau viņš to kaut kad uzzinās no avīzēm, ja tas būs kas nozīmīgs. Un tad viņš avīžrakstu izgriezīs un paņems līdzi uz kafejnīcu, kurā viņš satikās ar saviem draugiem, un teiks: Es tur biju! Es stāvēju sardzē!

Vakarā viņš novēroja, kā angļu profesors, kurš vadīja izrakumu dar­bus, un amerikānis, kurš, kā viņš bija dzirdējis, bija multimiljonārs un šo lietu finansēja, saņēma viesi, kuru no Tclavivas atveda taksometrs. Viņam nebija ne jausmas, kas varēja būt šis vīrs. Viņš bija liela auguma, gadus piecdesmit vecs, ar sirmu bārdu un šķita pamatīgi ciešam no-karstuma, jo vienā laidā ar piedurkni slaucīja pieri un visai pliko galvu, kad visi trīs gāja pa laipām un dēļiem, kas veda uz telti.

Iespējams, kāds zinātnieks, prātoja Gideons un pakāpās malā, lai visi trīs vīri varētu netraucēti ieiet teltī.

"…J ērev tovprofesors, kurš gāja abiem aiz muguras, nomurmināja un, izklaidīgi pasmaidījis, pamāja Gideonam. "Toda

"Bevakasba" atbildēja Gideons.

Labvakar. Paldies. Lūdzu. Gideons atskārta, ka profesors nezina, ka viņš runā angliski. Profesors, kurš bija šeit, lai atkal kādam jaunam, svarīgam apmeklētājam parādītu savu atradumu un visu paskaidrotu.

Gideons iepleta acis, kad viņš pēkšņi saprata, ko tas nozīmē. Tas no­zīmē…

Nē. To viņš nevarēja darīt.

Nq otras puses…

Viņiem tika aizliegts tur ieskatīties. Taču neviens viņiem neteica, ka būtu jātur ciet ausis.

Gideons piebīdīja savu krēslu mazliet tuvāk telts ieejai, nolika savu Uzi automātu šķērsām pāri klēpim un atlaidās pret atzveltni. Trīs vīru balsis bija visai labi sadzirdamas.

Norunātajā laikā Eizenharts sastādīja telefona numuru, kuru viņš no rīta jau vienreiz bija sastādījis. Klausules viņā galā tūlīt atsaucās balss. "Uri Lībcrmans."

"Labvakar, Lībermana kungs. Šeit Pēters Eizenharts."

"Ak Eizenharta kungs, jā. Ļoti patīkami."

"Nu," rakstnieks nepacietīgi vaicāja, "vai varējāt kaut ko atrast?"

"Jā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Es klausos."

"Tjā." Arī žurnālistam, šķiet, vispirms vajadzēja sasparoties. "Tātad jums bija taisnība. Patiešām, mūsu arhīvā par profesoru Vilfordu-Smitu ir uzkrāts daudz materiālu. Viens vienīgs vienkāršs pieprasījums, un jau nošalc pāri ekrānam. Šis vīrs rokas pa Izraēlas zemi tā, ka var vien pa­brīnīties."

"Aha."

"Taču," Lībcrmans piebilda, "baidos, ka, neraugoties uz to, zināt­nieku aprindās viņam nav īsti laba slava."

Eizenharts juta, kā viņa mutes kaktiņi gandrīz paši no sevis velkas uz augšu smaidā. Tas bija interesanti! "Kā to konkrēti saprast?"

"Viņam galvenokārt pārmet paviršu darbu. Arvien no jauna atkār­tojas pārmetumi, ka viņš neizturoties pret atradumiem ar vajadzīgo rūpību, viņš sabojājot vairāk nekā citi un rokot par daudz un par ātru. Es atradu interviju ar Jigaclu Jadinu, kurā viņš teic, ka Vilfords-Smits, kā redzams, jaucot kvantitāti ar kvalitāti, un kādā intervijas daļā, kas netika publicēta, viņš pat izsakās, ka "šis vīrs esot sodība Izraēlas ar­heoloģijai."

"Diezgan bargi." Eizenharts vēl nekad nebija neko dzirdējis par šo Jigaclu Jadinu. Droši vien arī kāds arheologs, un turklāt visai atzīts.

"Pie tam ir tā, ka Vilfords-Smits salīdzinoši maz publicējas un tāpēc lielākā daļa rakstu ir vai nu garlaicīgi, vai apstrīdami. Vai vārds Bendžamins Mazars jums ko izsaka?"

Eizcnharts vilcinājās. "Nevaru galvot."

"Šeit pie mums autoritāte. Veicis izrakumus pie Raudu mūra. Pirms dažiem gadiem viņš reiz it kā garāmejot izteicies, ka viņam esot aizdo­mas, ka Vilfords-Smits daudzos Palestīnas vēstures jautājumos vispār neorientējoties."

"Kaut kas traks."

"Vienīgais, ko ikviens cits arheologs, šķiet, viņā apbrīno, ir tas, ka Vilfords-Smits arvien atrod sponsorus saviem nodomiem."

"Varbūt tieši tāpēc citi viņu neieredz?"

"Kā jau teicu, es nevaru atļauties par to spriest. Es izskatīju mūsu datu banku, kā biju jums solījis, taču esmu pilnīgs diletants lietās, kas attiecas uz senatnes vēsturi. Ir jau pietiekami grūti turēt līdzi tam, kas notiek šodien."

Eizcnharts centīgi pierakstīja. "Viņa profesora nosaukums — vai tas ir īsts?" viņš jautāja.

Viņš dzirdēja, kā Lībermans nopūšas. "Jā un nē. Principā tituls ir īsts, Vilfords-Smits ir vēstures profesors Bārnfordas universitātē Dien­vidanglijā. Savukārt tā atkal ir tāda kā strīdīga institūcija, kas pieder mazpazīstamai reliģiskai kopībai True Church OfBarnford."

"Neesmu dzirdējis."

"Es arī ne, jāatzīst. īsajā laikā nekas par to arī nebija atrodams."

Eizcnharts savā piezīmju blokā ātri ierakstīja Bamford, trīsreiz vārdu pasvītroja un piezīmēja blakus treknu jautājuma zīmi. "Vii vēl kaut kas?"

Žurnālists klusi iesmējās. "Labākais vēl tikai būs."

"Un es domāju, ka labāko žurnālisti vienmēr pasaka vispirms."

"Tikai avīžu rakstos. Vai jūs zinājāt, ka Vilfords-Smits agrāk bijis pro­fesionāls karavīrs?"

Eizcnharts neticēja pats savām ausīm. "Karavīrs?"

"Viņš dienēja karā pie Montgomerijas Ziemeļāfrikā un pēc tam tika dislocēts britu mandāta apgabalā Palestīnā Tuvajos Austrumos. Viņš bija britu karaspēkā, kad tas 1948. gada maijā, nodibinoties Izraēlas val­stij, atstāja Palestīnu."

"Neticami." Eizcnharts mēģināja iztēloties laipno, ejot vienmēr sa­līkušo zinātnieku kā drosmīgu tuksneša kareivi un patruļnieku.

"Tjā, un viņā, šķiet, saglabājušās mūžīgas simpātijas pret mūsu valsti. Toreiz viņš atgriezās Anglijā, izstājās no militārā dienesta, apprecējās, ieņēma vadoša ierēdņa amatu kādā tckstilfabrikā un dzīvoja mierīgu dzīvi. Līdz 1969. gadam. Tad, jau četrdesmit divu gadu vecumā, viņš pēkšņi pameta savai labi atalgoto darbu ar tiesībām uz pensiju un sāka studēt vēstures zinātnes, specializējās Bībeles arheoloģijā un 1974. gadā beidzot pirmo reizi sāka izrakumus Izraēlas zemē."

"Vienkārši tāpat?"

"Nav ne jausmas, kāds tam bija iemesls. Es varētu iedomāties, ka viņš toreiz bija mantojis kādu naudu un vairs nebija spiests strādāt."

Un tad viņam neienāca prātā nekas labāks par to, kā gadiem ilgi rak­ņāties pa vienmulīgu, briesmīgi karstu, tuksnesīgu apvidu? Eizcnharts papurināja galvu.

"1980. gadā," Uri Lībermans turpināja, "jau minētā Bārnfordas universitāte viņu iecēla par profesoru, vienlaikus atbrīvojot no peda­goģiskā darba, un kopš tā laika viņš no Izraēlas vairs nav izdabūjams. Taču, lai atbildētu vienā teikumā uz jūsu šorīt uzdoto galveno jautā­jumu: Vilfords-Smits visu šo gadu laikā vienkārši nav atklājis neko, kam būtu jel kāda zinātniska nozīme. Viņš ne reizi nav minēts Who's Who in Archaeology. Ja viņš vēlas tikt vismaz līdz zemsvītras piezīmei zinātnes annālēs, tad viņam patiešām ir jāpasteidzas."

Pēc sākotnēji neplānotajiem sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem izdarāmi tālejoši secinājumi turpmākajiem izrakumu darbiem (skat. Noslēdzošā kopsavilkuma II pielikumu). Saskaņā ar to tre­šais un deviņpadsmitais apgabals nešķiet tik daudzsološi, kā mēs sākumā domājām pēc satelituzņēmumu analīzes, turpretī trapeces formas laukumā starp ceturto, piekto un sesto apgabalu parādās struktūras, kuru daba nav skaidra un ko vajadzētu pārbaudīt, veicot izrakumus.

(Piezīme. Sī ziņojuma sastādīšanas brīdī vēl nebija skaidri zi­nāms, kad un vai vispār darbi Betbamešā tiks atsākti.)

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Sākumā tā bija tāda pati lielpilsēta kā jebkura cita, uz to viņi brauca caur neauglīgiem naksnīgiem pakalniem. Parādījās mājas un reklāmas plakāti, augstsprieguma līnijas un ielu spuldzes, paslīdēja garām izgais­moti fabriku pagalmi, liclveikali un restorāni. Tumšas cipreses spiedās starp mājām brīvajās vietās, un Stefens pamanīja, ka visas ēkas šķiet bū­vētas no viena un tā paša bāli dzeltenā smilšakmens, tāpēc radās iespaids, ka visa pilsēta reiz izcirsta no klints.

Kopš viņi bija šķērsojuši pilsētas robežu, Zoržs bija kļuvis arvien klu­sāks. Stefens, kurš sēdēja pie stūres, šad un tad paskatījās pāri uz Judīti, kurai bija uzdevums rādīt ceļu. Bet viņa, pamanījusi Stcfcna skatienu, tikai rādīja ar diviem pirkstiem uz priekšu. Palikt uz galvenā ceļa, tas nozīmēja.

Stcfenam bija visai neskaidrs priekšstats par sabata priekšrakstiem viņš tikai zināja to, ka tas ir saistīts ar mieru un visu darbu aizliegumu un ka tas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram, no saules

rieta līdz saules rietam. Un tomēr uz ceļa bija vairāk autobraucēju, nekā viņš bija domājis. Viņš tiešām nebija rēķinājies ar to, ka atradīs priekšā gulošu, kapa klusu pilsētu, kurā viņa mašīna dārdētu cauri visai pilsētai, stipri ticīgu iedzīvotāju raidītu akmeņu apmētāta, tomēr kaut ko uz to pusi gan. Tas, ka viņi uz pilsētas centru virzīsies lēni plūstošā auto straumē, viņu patiešām pārsteidza.

Un tad, tieši tad, kad viņš bija secinājis, ka arī šī ir pilsēta, kas ir tāda pati kā jebkura cita, viņi šķērsoja kalna kori un viņiem pirmo reizi pa­vērās skats uz pilsētas centru.

No aizmugures sēdekļa puses atskanēja dedzīga nopūta. "Jeruza­leme," Zoržs bijīgi izdvesa. "Tcrushalajim. Miera pilsēta…"

Miera pilsēta, par kuru gadu tūkstošos bija izcīnīts vairāk cīņu nekā par jebkuru citu vietu pasaulē, pavērās viņu skatieniem kā zeltā mirdzošs ielāpu paklājs, kurā kvēloja neskaitāmas gaismas un gaismiņas, plašas ielejas ieskauts, piesātināts ar slaidiem minarcticm un tumšiem baznīcu torņiem, izrotāts ar maziem un lieliem kupoliem, un tad pilsēta atkal pacēlās augšup, augšā Tempļa kalnā, kur lepni un elpu aizraujoši slējās varenākais un vienīgais, kas patiešām bija no zelta, — Klints mošejas kupols.

"Vieta uz zemes, taču gandrīz jau debesīs," noteica Zoržs gandrīz drebošā balsī. "Tā arvien sacīja mana vecmāmiņa. Un viņai ir bijusi tais­nība, patiešām, viņai ir bijusi taisnība…"

"Tagad tikai ncsajūc prātā," norūca Stcfcns, "okayP"

Zoržs likās viņu nedzirdam. "Jeruzalemē — es esmu Jeruzalemē, pa­tiešām, patiešām!"

Stcfcns šai brīdī vēlējās mazliet asākā balsī viņu atsaukt atpakaļ īste­nībā, kad sajuta Judītes roku uz savējās. Viņš pārsteigts paskatījās uz viņu, un Judīte viņam tik maigi uzsmaidīja, kā vēl nekad to nebija da­rījusi. "Atstāj viņu mierā," viņa klusi teica. "Jeruzaleme aizkustina katru. Pat tevi."

"Mani? Kāpēc tu tā domā?"

Viņa tikai smaidīja. Patiešām mīļi smaidīja.

"Nē, esmu pilnīgi mierīgs. Pats miera iemiesojums," Stcfcns viņai apliecināja. "Patiešām, esmu neticīgākais no neticīgākajiem. Es varētu būt izgudrojis ateismu."

"īr jau labi. Pie luksofora pa kreisi."

Arī šajā vakarā viņi atkal sapulcējās Kauna dzīvojamajā vagonā. Jaunpicnācējs sēdēja liels un plats savā atzveltnes krēslā kā milzīgs Bilda, gaļīgās rokas pāri lielajam vēderam sakrustojis. Viņš varēja būt nedaudz vecāks par piecdesmit, mugurā viņam bija pelēks uzvalks, kas bija tik saburzīts, it kā viņš pēdējās naktis būtu tajā gulējis, un no kaklasaitēm viņš, kā šķita, neko nesaprata — katrā ziņā viņa krekla apkaklīte zem plā­nās, šķiedrainās bārdiņas stāvēja plaši vaļā. Pusplikā galva spīdēja telpas apgaismojumā, un Eizenhartam likās, ka viņš uz tās redz saules ap­degumu.

Multimiljonārs nokārtoja iepazīstināšanas rituālu ar veiklu salona lauvas eleganci, augstos toņos slavēja rakstnieku un tad stādīja priekšā viņu mazās sazvērestības locekli kā profesoru Gutjēru no Toronto, vēs­turnieku no Toronto universitātes un Palestīnas vēstures speciālistu.

"Ļoti priccājos," Eizenharts pieklājīgi sveicināja un nodomāja: interesanti — līdz šim es domāju, ka speciālists Palestīnas vēsturē ir Vilfords-Smits…

Brīdi valdīja neveikls klusums, ko pārtrauca Kauns, atkal uzņemo­ties bārmeņa lomu. Kad pienāca Gutjēra kārta, viņš izteica vēlmi pēc kanādiešu viskija, "un lūdzu tik daudz, cik var ieliet lielā glāzē." Un šo glāzi viņš tik kāri izdzēra tukšu, ka Eizenhartam sametās nelabi jau no šī skata vien.

"Nu," Kauns viņam beidzot jautāja, "kādas ir jūsu domas par šo lietu?"

Kādu brīdi kanādietis, pirms atbildēja, nomākti gudrodams, blenza vienā punktā. "Man jāatzīst, ka es vēl neesmu spējīgs to visu ņemt par pilnu," viņš beidzot paskaidroja dobja basā. "Pagaidām es aprobežošos ar to, ka iedomāšos, ja tā būtu. Un acīmredzot man būs nepieciešamas vēl kādas glāzes jūsu, starp citu, lieliskā viskija, lai manu kritisko prātu pieklusinātu tiktāl, kamēr es būtu spējīgs tam noticēt."

"Tas nebūs par šķērsli," noteica Kauns un pielēja viņam vēlreiz glāzi pilnu līdz malām.

"Pateicos." Taču viņš glāzi tikai paņēma rokās, bet nedzēra. Kā re­dzams, vēl darbojās pirmā.

Atkal kādu bridi neviens neko nctcica. Visi skatījās uz vēsturnieku, it kā viņš būtu pats pravietis. Gaisa kondicionēšanas iekārta klusi dūca, un atzveltnes krēslu āda neuzkrītoši nočīkstēja, kad kāds pārlika kāju pār kāju.

"Jūs vēlaties zināt," beidzot kanādietis ierunājās, apkopojot jau sa­cīto, nekustīgo skatienu arvien vēl pievērsis ar sarkankoku apdarināta­jai, skaņas un karstuma necaurlaidīgajai sienai, "kur atrodas kamera."

Mediju magnāts piekrītoši pamāja. "Tieši tā."

"Kur Jēzus laikā kaut ko varēja aprakt, lai pēc divtūkstoš gadiem ne­skartu varētu atkal izrakt."

"Tieši tā."

Viņam izlauzās gandrīz smieklīga nopūta. "Tas ir sarežģīti."

Kauns laipni pasmaidīja. "Ja tas būtu vienkārši, mēs ar to būtu tikuši galā paši."

"Izraēla ir tik liela…"

Eizenharts redzēja, kā nu jau pasmaidīja arī Vilfords-Smits.

Profesors no Toronto tagad tomēr iedzēra malku no savas glāzes, izelpoja ar tādu skaņu, par kuru bija grūti teikt, vai tā bija baudas vai iek­šēja sasprindzinājuma izraisīta, un pavēstīja: "Man par to jāpadomā."

Skatiens, ko Kauns viņam pievērsa, liecināja par tik tikko nezaudētu savaldīšanos. Mans Dievs, es esmu atvedis šurp debilu alkoholiķi! — šis skatiens šķita sakām.

Taču tad viņam atkal ienāca prātā, ka viņš šai problēmai jau ir pie­saistījis kādu citu gudru galvu, un ar manāmi augošām cerībām pievēr­sās rakstniekam: "Mister Eizenhart, jūs esat domājis visu dienu — varbūt jūs esat nonācis pie kāda slēdziena?"

Eizenharts skumji paskatījās uz mediju magnātu. Šeit nekas nebija līdzams, viņš nevarēja viņam aiztaupīt šīs sāpes.

"Jā," viņš pēc brīža sacīja. "Es domāju, kamera, kuru mēs meklē­jam, neeksistē."

Viņi bija apstājušies ielas malā netālu no kādiem vārtiem vecpilsētas mūrī, kas izskatījās kā vēlāk ierīkoti. Pats mūris gaiši mirdzošs pacēlās kā daudz­stāvu ēka aiz kokiem un palmām, cieši samūrēts no tēstiem akmeņiem.

"Un tu esi drošs par to, ka pats varēsi nokļūt atpakaļ nometnē?" Ju­dīte vēlreiz jautāja.

"Jā, protams," Zoržs apliecināja. "Galu galā ir taču taksometri. Un, ja nevarēs nekā citādi, tad ar autostopu." Viņš pacēla uz augšu īkšķi. "Esmu ar autostopu apceļojis pusi Amerikas, hci!"

"Nu tad labi. Tur tic ir Jaunie vārti. Izej tiem cauri un tad taisni uz priekšu, kamēr būs lielāka šķērsiela. Tad pa kreisi, un aptuveni pēc pārsimt metriem tu ieraudzīsi Kapa baznīcu. Varbūt arī pēc divsimt piec­desmit, taču tur ir norāde."

Viņa paraudzījās uz vājo meksikāni, kuram vairs nebija prātā atska­tīties. Viņš stāvēja blakus automašīnai, dziļi elpodams, ir kā justu vēlmi ikvienu acumirkli uzsūkt sevī caur katru ādas poru, un kā apmāts ska­tījās uz vareno mūri, kas ieskāva Jeruzalemes vecpilsētu — jau gadu simtiem.

"Zorž? Vai viss skaidrs?" viņa vēlējās pārliecināties.

"Viss skaidrs," viņš pamāja. Vienubrīd izskatījās, it kā viņš sāktu grī­ļoties, taču Zoržs tikai vēlreiz pagriezās, gandrīz ar pūlēm, noliecās pie Judītes, paņēma viņas roku un uzdvesa uz tās skūpstu. "Paldies. Liels paldies. Un tev, Stefen, arī liels paldies."

To pateicis, viņš gāja lēni un kā sapņodams. Varētu pat iedomāties, ka vārti viņu pievilka ar maģisku spēku, un, kad viņš bija nozudis tum­šajā vārtu ailā, izskatījās, it kā tie viņu būtu aprijuši.

"Kāds fantazētājs," komentēja Stefens, kad viņi devās tālāk.

Viņa argumenti šķira atstājam savādi niecīgu iespaidu. Pēc tam kad viņš bija izklāstījis savas pārdomas — par to, ka pagātnē esot sūtīts nevis viens pats ceļotājs, bet gan vesela komanda, un ka šie ceļotāji, pat ja viņiem kādu iemeslu dēļ vienu komandas biedru būtu vajadzējis atstāt pagātnē, kameru un, pats galvenais, ierakstu katrā ziņā būtu paņēmuši līdzi, atpakaļ nākotnē —, viņš raudzījās acīs, kas neizsakāmā veidā atstāja klātneesošu iespaidu, gandrīz vai uzjautrinātu. Itin kā viņi zinātu labāk. Tā uz viņu bija skatījušies vecāki, kad viņam, piecgadīgam puikam, bija ienākusi prātā doma, ka viņi taču paši varētu zīmēt naudiņu, lai tētim nebūtu tik daudz jāstrādā.

Eizenharts juta sevī uzbangojam dusmas. Ja viņš kaut ko nevarēja ciest, tad tā bija šāda veida augstprātība, šis Runā vien, runā! Un, ja viņam tagad kaut kas ienāktu prātā, kaut kas riebīgs, rupjš un aizvaino­jošs, ko viņš varētu pateikt, tad viņš to būtu pateicis. Taču viņam nekas neienāca prātā, un tā viņš bezpalīdzīgi klusēja un gaidīja, līdz kāds par to kaut ko sacīs.

Šis kāds bija profesors Vilfords-Smits. Un viņš tikai pateica: "Es esmu pārliecināts, ka šī kamera eksistē." Klusā, rāmā vecātēva balsī.

Un Džons Kauns, miljoniem vērta firmu konsorcija pārvaldnieks, tikai atzinīgi pamāja un noteica: "Jā. Es cieši ticu, ka tā tur ir kaut kur ārā."

Vienīgi profesors Gutjērs neteica neko. Viņš gan viņus vēroja, taču izskatījās, ka viņš neko nesaprot no tā, kas te notiek. Tas varēja būt tāpēc, ka viņš pārdomāja, kā bija sevi pieteicis. Bet varbūt tas arī bija tikai labā kanādiešu viskija dēļ.

"Bet es taču jums tikko paskaidroju, kāpēc ir maz ticams, ka…" Eizenharts aizsvilās.

"Pēter," Kauns viņu ar valdzinošu laipnību pārtrauca, "es redzu, ka jūs pūlaties problēmu pārdomāt no visām pusēm, taču šāds iznākums mums neder. Nekas tāds, kas samazina mūsu interesi. Viss, ko jūs sakāt, ir loģiski un pats par sevi saprotams. Taču pamatā ir tikai divas iespējas — vai nu kamera tur kaut kur ir, vai arī tās tur nav. Pamatā mēs to nevaram zināt. Ja tā kaut kur ir, tad būs pietiekami grūti to atrast. Turpretī, ja mēs sāksim domāt, ka tās nav vispār, tad mēs jau esam kapitulējuši. Un es nekad nekapitulēju, vai jūs saprotat?"

Eizenharts apjucis skatījās uz multimiljonāru. Kas par viedokli. Ta­gad tikai nesākt kliegt. "Viss, ko es vēlos pateikt," viņš vēlreiz iesāka, rokas izpletis lūdzošā žestā, "ir tas, ka mēs, iespējams, izšķiedīsim daudz laika un naudas meklējumiem, kas…"

"Јj," Kauns viņu nekavējoties izlaboja. "Es izšķiežu naudu. Tā ir mana nauda. Viss, kas ir šeit," — viņš parādīja ar īsu rokas kustību, ar kuru bija jāsaprot ne vien šis dzīvojamais vagons, bet ari visi vagoni ārpusē, teltis, brīvprātīgie palīgi, ierīces, "vienkārši viss tiek apmaksāts no manas naudas. Tas, vai es to uzskatu par naudas izšķiešanu vai ieguldī­jumu, kas attaisno risku, ir tikai manā ziņā."

Tam nebija nekādas jēgas. Eizenharts juta, kā viņā kaut kas gurdi sabrūk, un viņš atslīga krēslā. "Jā," viņš vārgi novilka. "Okay. Pats par sevi saprotams."

"Neraugoties uz to," Kauns turpināja, "es domāju, ka savus argu­mentus jūs vēl neesat izdomājis līdz galam."

Eizenharts tikai sarauca uzacis. "Kādā ziņā?"

"Jūs sakāt, ka viņi nesūtītu pagātnē tikai vienu ceļotāju, bet gan ve­selu filmēšanas grupu. Tas izklausās ticami. Nu, iedomājieties, es pastā­vīgi sūtu filmēšanas grupas uz visām zemeslodes malām, un visbiežāk uz rajoniem, kas ir visai bīstami. Un tad arī mēdz notikt tā, ka filmē­šanas grupa kādu pazaudē, — viņš tiek nolaupīts, apcietināts, cicš nega­dījumā, tiek nogalināts. Tas atgadās katru gadu, dažkārt pat vairākas reizes. Un kā jūs domājat, ko es šādā gadījumā daru?"

"Nav ne jausmas."

"Katrā ziņā vienu es nedaru — cs neatstāju viņu tur, kur viņš ir. Es iedarbinu visas sviras, lai šo vīrieti vai sievieti dabūtu atpakaļ. Es tiesā­jos, es lūdzos, es uzpērku, es draudu, ja varu, bet es daru visu, lai šo līdzstrādnieku atkal atgādātu mājās, vienalga, vai viņš ir ievainots vai miris, vai kaut ko noziedzies, un nav svarīgi, cik tas maksā. Un līdz šim vēl neviens nav palicis tur, kur es esmu viņu pazaudējis. Pavisam septiņi līdzstrādnieki, veicot savu uzdevumu, ir gājuši bojā, taču viņi visi ir apglabāti savā dzimtenē. Vai jūs saprotat, ko es ar to vēlos sacīt?"

Rakstnieks lēnām pamāja, neapzināti tās aizrautības iespaidots, ar kādu Kauns tikko bija runājis. Un viņš sliecās viņam ticēt. Ja tā būtu bijusi tikai izrāde, tad šis vīrs izšķērdēja savu talantu.

Un viņam bija taisnība. Eizenhartu kremta, ka viņam tas jāatzīst. Varbūt tomēr tā bija jābūt — Kauns bija miljonārs, un viņš tikai rakst­nieks, kurš nezināja, kā nomaksāt savu rindu māju.

"Viņi to būtu atkal sameklējuši," viņš pamāja. "Pat tad, ja viņam kas būtu atgadījies." Iespējams, ceļotāji laikā būtu varējuši parādīties īsi pirms atgadījuma, lai to novērstu. Kaut gan — ar to jau atkal ir sperts solis izdaudzināto laika paradoksu impērijā. Jo kā gan tas varētu fun­kcionēt? Ja pieņem, ka no filmēšanas grupas kāds cieš negadījumā, kurā viņš iet bojā. Viņa kolēģi dodas kādu brīdi atpakaļ laikā, pirms nega­dījums notiek, un novērš to. Bet, ja negadījums nenotiek, viņiem nav nekāda iemesla šo nelielo izbraukumu veikt un tātad viņi negadījumu neaizkavē, un tas tomēr notiek. Pēc kā viņi dodas laikā atpakaļ — un tā bez gala."

Lai arī kā tas darbotos, par to varēja vienīgi neauglīgi spriedelēt.

"Un pat ja arī kāds no varbūtējās komandas būtu uz vietas iemīlē­jies," Kauns turpināja, "viņi būtu varējuši ņemt jauno sievieti līdzi nākotnē. Tas noteikti būtu drošāk nekā atstāt pagātnē kādu, kurš zina tuvāko divtūkstoš gadu vēsturi."

"Pārlēkt pāri divtūkstoš gadiem," Eizenharts pievērsa uzmanību, "būtu tāds kultūršoks, ko nav viegli pievārēt…"

"Ak, ko nu, miljoniem cilvēku jaunattīstības zemēs ar to ir tikuši galā. Vai esat redzējis septiņdesmit gadu vecu Austrālijas aborigēnu strādājam ar personālo datoru? Es jā. Ticiet man, cilvēks no divtūkstoš gadu senas pagātnes vieglāk pierastu pie mūsu dzīvesveida nekā otrādi." Kauns nepatikā papurināja galvu. "Neraugoties uz to, ir vairāk nekā pie­tiekami tādu vietu, kur vēl arvien cilvēki dzīvo tāpat kā pirms divtūk­stoš gadiem."

"Un pat tad, ja, lai arī kāda iemesla pēc, viņš būtu palicis pagātnē," iestarpināja profesors Vilfords-Smits, "kāpēc gan viņi tam būtu atstā­juši lietošanas pamācību, bet pašu kameru ne?"

Rakstnieks kādu brīdi to visu apdomāja. Vēlreiz apsvēra savus argu­mentus. Pēcpusdienas pārdomas. Tur bija vēl kaut kas…

"Es sev jautāju," viņš izteica skaļi savas domas, "vai tādā gadījumā, ja ceļošana laikā patiešām tuvākajos gados tiktu atklāta, neizbēgami nesāktos piedzīvojumu ceļojumi pagātnē. Mūsu sugai tas ir raksturīgi. Tūristi ceļoja uz karalaukiem Dienvidslāvijā — noteikti atrastos arī tādi, kuri ļoti labprāt būtu klāt Otrā pasaules kara izšķirošajās kaujās. Citi vēlētos sastapt Mocartu vai Gēti. Mūsu vēsturei vajadzētu mudžēt no tūristiem, kas ieradušies no nākotnes. Vēsturiskiem stāstiem vajadzētu būt pārpilniem ziņojumu par ļaudīm, kas slikti pārvalda valodu, ne­ievēro tradīcijas un paražas, valkā neparastu apģērbu un izmanto dīvainas ierīces. Par ļaudīm, kuri izdara noziegumus un pēc tam noslē­pumaini pazūd. Tīrais posts būtu seksa tūristi. Vajadzētu būt piemi­nētiem cilvēkiem, kuru izcelsme ir neskaidra un kuri veic aizdomīgus darījumus, piemēram, lielos daudzumos pērk gleznas no māksliniekiem, kuri tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tiek pie slavas un atzinības. Taču tas tā nav. Mēs neatrodam šādus ziņojumus. Un rodas jautājums — •kāpēc?"

Kauns atzinīgi pamāja.

"Iespējams, ceļojums laikā tiks pakļauts stingrai valsts kontrolei, līdzīgi kā tas ir ar atombumbu radīšanu," Eizenharts turpināja savas pārdomas. "Varbūt ceļojumi laikā, tāpat kā lidojumi uz Mēnesi, prasa tik daudz līdzekļu un ir tik dārgi, ka nekāds tūrisms neattīstīsies. Var­būt būs kaut kas tāds kā laika policija, kas pārtrauc visas pārmērības. Bet varbūt ir arī kāds vienkāršs fizikāls izskaidrojums…" Viņš sajuta sevī tādu kā knakšķi. It kā viņa nelokāmā pārliecība, ka ceļojumi laikā ir neiespējami realitātē, tikko būtu pārlūzusi. Jā, patiešām. Viņš bija sācis ticēt. Bija satraucoši piedzīvot, ka arī pārliecības, kuras šķita esam ne­grozāmas un patiesas, varēja mainīties.

"Un tas būtu?" Kauns nepacietīgi jautāja.

"Iespējams," Eizenharts nesteidzīgi teica, "drīzā laikā tiks atklāti ceļojuma laikā fizikālie principi — un viens no šiem principiem būs fakts, ka aizceļot iespējams tikai vienā virzienā. Pagātnē. Varēs aizceļot pagātnē, bet ne vairs atpakaļ laikā, no kura esi ieradies."

Kas jau tāpat būtu pilnīgi pietiekami, lai pasauli, kādu viņi to pazina, pārmainītu līdz pašiem pamatiem. Ļaudis aizceļotu nedēļu tālā pagātnē un ierakstītu pareizos loterijas skaitļus. Un miljonu liela laimesta dēļ pāris dienu paciestos. Un kas būtu ar negadījumu novēršanu? Ar laika paradoksiem, kas tomēr pastāvētu?

"Tāpēc nebūs tūrisms ar maršrutiem pagātnē, nekad — ari pēc desmit miljoniem gadu ne. Tikai atsevišķi ceļotāji, kas dosies ceļojumā bez atgriešanās. Romantiķi, kuri bēgs vecajos labajos laikos. Brīvprātī­gie, kuri savu dzīvi upurēs zinātnei."

Profesors Vilfords-Smits pamāja. "Un vienu tādu mēs esam atraduši."

Rokfellera muzejs bija liels komplekss, kas atradās blakus parkam un kura zīmīgā celtne bija astoņstāru tornis, ko varēja redzēt jau no tālie­nes. No Jaunajiem vārtiem viņiem vairs nebija tālu jābrauc, tikai uz leju pa lielo ielu, kas stiepās uz priekšu gar vecpilsētas mūri un no Hazanhanima ielas turpinājās tālāk kā Sultāna Suleimana iela. Stcfcns apturēja mašīnu lielajā, tukšajā autostāvvietā pie muzeja, izvilka savu mobilo telefonu un sastādīja numuru, ko viņam bija iedevis Ješua.

"Mēs esam klāt," viņš teica, kad Ješua atsaucās.

Viņš dzirdēja nopūtu. "Nu tad beidzot. Gaidiet, es tūlīt iznākšu ārā."

"Patiesībā cs biju domājis, ka mēs iesim iekšā."

"Jā, skaidrs. Es domāju, es jums atslēgšu durvis."

Stefens pasmaidīja. "Mēs gaidām."

Viņi gaidīja. Pāris zemu novietotas lampas bija paslēpušās starp krū­miem un zāli, un plašajā asfaltētajā laukumā valdīja vairs tikai puskrēsla. Plats gājēju celiņš veda uz stikla ieejas portālu, kas bija pilnīgi ietīts tumsā.

"Tu domā, ka šovakar mēs rakstām vēsturi, vai ne tā?" Judīte pēkšņi jautāja. Viņa nepaskatījās uz Stefenu.

Stefens vēroja viņas izteikto profilu, kura siluets iezīmējās uz krēs­lainā fona. "Vismaz es to neuzskatu par izslēgtu," viņš noteica.

"Un pēc tam?"

"Pēc tam?"

"Ko tu darīsi pēc tam? Pēc tam, kad būsi sarakstījis vēsturi, es domāju."

"Nav ne jausmas." Viņam šķita, ka viņš pamana kādu kustību pie por­tāla, taču laikam gan bija kļūdījies, jo neviens nenāca, viņiem nepamāja vai tamlīdzīgi. "Tavs brālis gan ilgi nāk."

Judīte klusēja. No dziestošā motora nāca knikšķošs troksnis.

"Hci," Stefens beidzot teica, "es jau sapratu — tu mani uzskati par godkārīgu fantazētāju un netici, ka mēs atradīsim kaut ko nozīmīgu. Okay. Un beigās tev acīmredzot būs taisnība. Bet līdz tam tu taču man ļausi to prieku, vai ne tā?"

Viņa nopūtās, tad nomurmināja: "Nē. Es ne tikai tā domāju. Man pat ir bail."

Viņi ārkārtīgi nobijās, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie rūts. Tas bija Ješua, kuram bija kaut kā izdevies pieiet mašīnai no aizmugures, tā ka viņi to pat nemanīja.

Stefens nervozi nolaida stiklu uz leju. "Ješua, tu, ārprātīgais," viņš norūca. "Vai tu gribi mūs nogalināt?"

"Ak," viņš mirkšķināja acis, "vai es jūs nobaidīju?"

"Nobaidīji? Kļuvu vecāks par dažiem gadiem. Mēs visu laiku gai­dījām, ka tu nāksi no portāla puses, un tad tu pēkšņi nodevīgi klauvē pie rūts…"

"Ieejas portāls naktīs tiek apsargāts. Mums jāiet pa sānu ieeju. Nakts­sargam noteikti nevajag uzzināt, ka mēs esam šeit." Ješua nenoteikti norādīja uz krūmiem, kuru neuzkrītošajā ēnā viņi bija novietojuši ma­šīnu. "Jūs esat labi apstājušies, no šejienes tikai pāris soļu."

Tagad Stefens nesa Judītes ceļasomu, kad viņi sekoja viņas brālim pa šauro taciņu starp košumkrūmiem. Pamežs zem viņu soļiem viegli brik­šķēja. Viņi nonāca pie kādām durvīm, kas atradās aptuveni metru zemāk par smilšaino zemi; pāris pakāpienu veda lejup. Ješua nožvadzināja at­slēgu saišķi, teica: "Nāciet!" — un viņi nozuda tumsā.

Kad durvis aiz viņiem atkal bija aizkritušas, iedegās gaisma. Viņi at­radās mazā, putekļainā, noliktavai līdzīgā telpā. Neskaitāmas mazas un lielas koka kastes stāvēja visapkārt, rūpīgi sanaglotas un aprakstītas ebreju valodā, daļēji apsegtas ar brezentu, uz kura gulēja neaiztiktu putekļu kārta, kas krājusies gadiem, ja ne gadu desmitiem.

Neatlika daudz laika skatīties apkārt. Ješua pamāja, aicinot viņus tālāk, gaisma atkal nodzisa. Kādas citas kāpnes veda augšup, vēl vienas durvis, un viņi nonāca izstāžu zālē, kurā dega rezerves apgaismojums, — liela, kaila telpa, kurā atbalsojās katrs viņu solis. Stefens neapzināti aizturēja elpu, kad gāja garām stiklotajām vitrīnām, kas rindojās cita aiz citas. Šeit bija izstādīts milzums monētu un keramikas trauku, kauli, bron­zas, sudraba un zelta piespraudes, papirusa ruļļu fragmenti un laikazoba sagrauzti ādas apavu un apģērba gabali. Pie tiem bija novietotas plāksnītes ar detalizētiem paskaidrojumiem trīs valodās, taču bija pārāk tumšs, lai tos salasītu.

"Šeit uz priekšu," nomurmināja Ješua, un varēja iztēloties viņa balss tālu atbalsi no stūriem čukstam: šu… šu… šu…

Kādas augstas durvis, kas klusiņām, taču nakts klusumā nervus plo­soši iečīkstējās, izveda viņus tukšā gaitenī, kura vienīgā rota bija neliels, pie sienas pielikts fonda dibinātāja Džona D. Rokfellera krūšutēls. Pa kāpnēm viņi atkal nonāca pagrabstāvā un tad beidzot laboratoriju telpās.

Spilgti uzliesmojušās luminiscējošās spuldzes izrāva no tumsas ga­rus, tukšus darba galdus. Dažādā izkārtojumā un attālumā cits no cita pie tiem stāvēja krēsli, un šur un tur, kā varēja noprast, pilnā sparā ritēja restaurācijas darbi. Liels skaits brīvi kustināmu lupu bija piestiprinātas pie lielām sviru rokām. Uz plaukta virs galdiem drūzmējās dažādu lie­lumu stikla ķimikāliju pudelītes, gan brūnas, gan caurspīdīgas, uz kurām bija rūpīgi ar roku rakstītas etiķetes. Uz statīva blakus vienai no iz­lietnēm bija saliktas vanniņas žāvēšanai, un nelielos lēzenos traukos gu­lēja dažādu lielumu un veidu pincetes, visdažādākie skalpeļi, mazas un lielas otas, adatas, nelieli metāla kvadri un citi instrumenti, kādus Stefens vēl nekad nebija redzējis.

"Tad nu mēs," teica Ješua, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš īsti nezina, vai viņam vajadzētu baidīties vai priecāties, "esam klāt."

"Jā," pamāja Stcfcns un nolika somu brīvā vietā uz grīdas. "Tā tie­šām izskatās."

Zoržs Martinē atrada Kapa baznīcu, un viņš to atrada aizslēgtu. Un neko citu viņš arī nebija gaidījis. Pieri pret portāla vēso metālu atbal­stījis, viņš tā stāvēja labu bridi un mēģināja aptvert savu laimi. Viņš bija šeit! Viņš bija sasniedzis vietu, kurā Pestītājs bija ticis guldīts kapā, lai uzvaroši no tā atkal augšāmceltos un tā parādītu gaismas uzvaru pār nāvi. Tas bija noticis pirms diviem tūkstošiem gadu, un nu viņš, Žoržs Martinē no Bozmenas Montānā, bija šeit. Un, kamēr viņš tā klusi stā­vēja un mēģināja šo milzīgo notikumu apjēgt, viņam radās sajūta, it kā visa viņa līdzšinējā dzīve būtu bijusi tikai gatavošanās šim brīdim, it kā visus ceļus un apkārtceļus viņam bija vajadzējis iet tikai tādēļ, lai galu galā nonāktu šeit.

Viņš nebūtu varējis pasacīt, cik ilgi viņš šeit tā bija stāvējis: vai ne­pilnu stundu, stundu vai tikai desmit minūtes. Laikam vairs nebija nekā­das nozīmes. Kad viņš beidzot atkal izslējās, viņš jutās pilnīgi pārvērties, pilns dziļa miera un izlīguma, un pateicības. Arī pasaule visapkārt šķita pārvērtusies, viņš redzēja to mirdzošu un starojošu, krāsas bija kļuvušas intensīvākas, tumsa viņam likās tumšāka un gaisma gaišāka. Viss bija tā, kā tam bija jābūt. Viņš bija ieradies.

Protams, tad viņš apmaldījās. No otras puses, nevarēja īsti sacīt, ka viņš bija apmaldījies, jo patiesībā viņam nemaz nebija mērķa. Viņš kle­joja pa šaurajām, stāvajām vecpilsētas ieliņām, skatījās augšup uz aizres­totiem logiem virs drūpošām dzegām, ļāvās pēc pelējuma dvakojošu, tuneļiem līdzīgu eju vilinājumam, kur vārgi kvēpēja blāvas spuldzes un kuru pirms gadu simtiem mūrētajās sienās rēgojās nesakarīgi izvilkti elektrības vadi. Vietām viņš sastapa ļaudis. Kautras sievietes lakatos. Arā­bus baltos apmetņos, ar kapucēm galvā. Tie viņam nepievērsa uzma­nību, augstākais, veltīja nosvērtu skatienu. Viņi visi izskatījās tik skaisti. Viņš gāja garām dzelzs žalūzijām, garām aizslēgtām durvīm un vīriem, kas sēdēja pavārtēs uz akmens soliem un klusēdami vilka dūmu. Visur valdīja miers.

Tad viņš pamanīja nelielu čuguna plāksnīti, kas, tumša un laikazoba sagrauzta, bija pienaglota pie kādas sienas un uz kuras bija redzams vien uzraksts lieliem burtiem VII ST. Zem tās bija piestiprināta kāda cita metāla plāksnīte, un Zoržam bija jāaizdedz šķiltavas, lai varētu atšif­rēt uzrakstu.

Šī, kā liecināja teksts angļu valodā, bija Jēzus ciešanu ceļa septītā apstāšanās. Vieta, kurā Jēzus otro reizi pakrita zem smagā krusta, ko viņam paša rokām lika nest uz Golgātu.

Žoržs neapzināti nopētīja zemi. Cieši savienotas akmens plāksnes, kas glabāja gadsimtu pēdas.

Un tad ar pāris sekunžu kavēšanos, tik ilgu, lai ievēzētos lode, kas sagrauj vecas majas, šada lode spēji ietriecas viņa, tikai garīga. SezVPSajā šaurajā ieliņā? Ja viņš nostājās vidū un izpleta rokas, tad varēja aizsniegt mūri labajā un kreisajā pusē. Mājās viņiem pat notekūdeņu kanāli bija platāki.

Seit bija tā vieta. Tie bija stāvējusi pa labi un pa kreisi, bija viņu pa­zemojuši ar ērkšķu vainagu galvā, zobojušies par to, kā viņš grīļojies zem milzīgā krusta smaguma, spīdzināšanas moku, nopratināšanas un nežēlības novārdzināts. Tie viņu bija apspļaudījuši un izsmējuši ceļā uz viņa soda vietu.

Pa šo ieliņu viņš bija gājis.

Šo zemi bija skārušas Pestītāja kājas.

Zorzs noslīga ceļos, aizskara bruģi.

Viņa sviedri un viņa asinis bija slacījušas šo ceļu.

Viņam šķita, ka to visu vēl iespējams sajust.

Raiens bija beidzis savu apgaitu pa nometni un nu stāvēja pretī vago­nam, ko apdzīvoja viņa boss. Cauri apspriežu telpas logiem spīdēja vāja gaisma, taču nekas nebija dzirdams. Sardzes posteņi pie četrpadsmitā apgabala tikko bija nomainījušies; acīmredzot šī būs pēdējā nakts, kad atradumu vieta tiks apsargāta. Viss bija mierīgi.

Pat pārāk mierīgi, ja tā apdomāja, ko viņi šeit atraduši.

Viņš mierīgi pagrieza galvu uz visām pusēm, lēnām ievilka gaisu caur piepūstajām nāsīm. Tas ne pēc kā nesmaržoja. Tā viņam arī bija tikai tāda dīvainība, paradums, ja viņu kaut kas nodarbināja. Ja viņš instin­ktīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš vēlreiz atsauca acu priekšā visus dienas notikumus, vēlreiz pār­domāja, ko bija dzirdējis un redzējis, ko viņam kāds bija sacījis, un precīzi sajuta, kur bija āķis, kur bija kāda sīka balstiņa, kas sauca: Hei? Uti kas ir tas?

Jā. Tur kaut kas bija. Veikli un strauji kā kaķis viņš pagriezās un devās uz dzīvojamo vagonu, kur atradās viņu operācijas organizācijas centrāle. Šeit darbs ritēja nepārtraukti un durvis bija aizslēgtas. Raienam, protams, bija atslēga, un atslēgu saišķi viņa rokās nekad nežvadzēja.

Cik komfortabli bija iekārtoti citi dzīvojamie vagoni, tik spartisks un mērķim atbilstošs bija šis. Šeit bija galdi un krēsli, skapji ar doku­mentu mapēm, datori, ierīces videokonferencēm, satelīttelefoni un vis­pār ļoti daudz telefonu. Raiens pamāja ar galvu kādam vīram, kurš sēdēja pie televizora ekrāna pults, viņam priekšā bija mikrofons un atvērta klade, kurā viņš ik pa brīdim kaut ko ierakstīja. Tālāk aiz viņa pie monitora sēdēja kāda sieviete, viņa sekoja biržas kursam un kaut ko runāja mikrofonā, kas bija nostiprināts stīpā pie viņas mutes. Viņa bija pilnīgi koncentrējusies un nepievērsa Raienam uzmanību, acīmredzot viņa pat nebija pamanījusi viņu ienākam.

Raiens no kāda plaukta izvilka mapi un ar to rokās apsēdās pie kāda galda, uz kura atradās telefons. Tas bija pelēks, kas pēc krāsu koda no­zīmēja, ka ir saistīts ar tās zemes telefonu tīklu, kurā viņi uzturējās. Viņš atvēra mapi, izšķirstīja brīvprātīgo palīgu sarakstu un vilka ar rādītāj­pirkstu uz leju, kamēr atrada Judītes Menezas vārdu. Tad viņš pavilka pirkstu sānis, un tas apstājās pie telefona numura.

Viņš piebīdīja sev tuvāk telefonu un sastādīja numuru. Bija ilgi jā­gaida, līdz kāds atsaucās. Tā bija kādas vecākas sievietes balss, klusa un neskaidra, un viņš patiesībā nesaprata, ko viņa saka.

"Mcncza kundze?" viņš vēlējās pārliecināties.

"Ken," viņa sacīja. Raiens neprata ebreju valodu, taču tas nozīmēja jā, tik daudz jau viņš zināja.

"Vai jūs runājat angliski?" viņš jautāja uzsvērti lēni un skaidri.

īsa pauze, "jā," viņa teica. "Mazliet."

Tas izklausījās pēc ļoti mazliet. "Vai es varu runāt ar jūsu meitu Ju­dīti?" Raiens jautāja.

Viņai atkal vajadzēja padomāt. "Nē. Diemžēl… viņas… šeit nav."

"Vai jūs zināt, kur viņa ir?"

"Viņa strādā. Viņa strādā… arheoloģiskajos izrakumos." Viņai pa­tiešām bija grūti atrast īstos vārdus.

"Vai viņa šovakar negatavojās jūs apmeklēt?"

Ilgs klusums. Un tad: "Atvainojiet?…"

Raiens dziļi ievilka gaisu. Viņa nebija viņu sapratusi. "Šovakar," viņš at­kārtoja vēlreiz, sevišķi lēnām, "Judīte vēlējās jūs apmeklēt. Viņa tā sacīja."

"Judīte? Nē. Viņas šeit nav. Viņa strādā."

"Viņa šovakar neieradīsies?"

"Nē."

Nu labi. Patiesībā ar to jau pietika. Judīte Meneza bija teikusi, ka viņa un Stcfcns Fokss esot ielūgti pie viņas mātes, taču viņa acīm redzami par to neko nezināja.

Profesors no Kanādas, kurš līdz šim brīdim bija ļengani un izklaidīgi karājies savā krēslā un arvien dziļāk ielūkojies savā glāzē, negaidīti atdzī­vojās. Džons Kauns ar pašaizliedzīgu sejas izteiksmi ikreiz čakli ielēja, kad Gutjērs pastiepa viņam pretī tukšo glāzi.

Taču pēkšņi viņa brīvā roka izšāvās uz priekšu, satvēra fotoalbumu, kas gulēja uz Kauna rakstāmgalda, un pastiepa to gaisā, kamēr pats tūļīgi mēģināja tikt augšā puslīdz taisnā stāvoklī. Uz vāka bija attēlots templis, kāds tas bija redzams no Eļļas kalna, ar Klints mošejas zelta kupolu attēla vidū un Jeruzalemes vecpilsētu fonā. Attēls, kāds noteikti bija neiztrūkstošs uz neskaitāmu ceļvežu vākiem.

"Man jums ir jāizstāsta," norībināja profesors Gutjērs, "kaut kas par Tempļa kalnu. Un, ja gadījumā jums tas jau ir zināms, tad jāatsauc atkal atmiņā."

"Kam tas vajadzīgs?" Kauns vēlējās zināt.

"To jūs tūlīt redzēsiet. Jūs droši vien jau zināt, ka ebrejiem ir aiz­liegts uzkāpt Tempļa kalnā, bet vai jūs ari zināt, kāpēc?" Viņš neno­gaidīja iespējamo atbildi. "Parasti domā, ka musulmaņi viņiem to uz visiem laikiem aizlieguši, kad viņi 632. gadā iekaroja pilsētu, taču tā nav taisnība. Viņiem to aizliedz darīt viņu pašu tradīcija. Jo Tempļa kalns, kā mums zināms, ir Hēroda tempļa drupas — tātad tempļa, kurā uzturē­jās Jēzus no Nācaretes, jāpiebilst, kurš savukārt tika ierīkots uz Zālamana tempļa drupām, par kuru runa ir Vecajā Derībā un kuram vajadzētu būt bijušam neticami milzīgai ēkai. Tā kā šodien nav vairs īsti precīzi zināms, kur Tempļa kalna apvidū bija uzturējies Visusvētākais, tad tajā uzkāpt ir aizliegts ikvienam cilvēkam, izņemot augstāko priesteri, līdz pat nāvessodam un mūžīgai nolādēšanai, un tāpēc ticīgais jūds drošības labad kalnā vispār nemēģina kāpt."

Viņš nemierīgi grozījās savā atzveltnes krēslā, it kā joprojām ne­spētu atrast stāvokli, kurā viņam būtu ērti. "Starp citu, vēsturnieki ir visai pārliecināti," viņš turpināja, "ka Visusvētākajam bija jāatrodas aptuveni turpat, kur šodien ir Qiiait-bay aka, mazliet uz dienvidiem no Klints mošejas."

"Un?" jautāja Kauns, kuram, tāpat kā citiem, nebija īsti skaidrs, ko kanādietis īsti vēlas pasacīt.

"Ievērojamākais Tempļa kalna sakarā ir tas," Gutjērs turpināja ar smagu mēli, "ka tas tiklab jūdiem, kā arī musulmaņiem ir svētums. Jūdi gaida šeit reiz parādāmies Mesiju, un musulmaņiem tas ir trešais lielā­kais svētums pēc Mekas un Mcdīnas, jo no šīs vietas Muhammcds reiz esot uz vienu dienu pazudis debesīs. Viņi to sauc par Haram esh-Sharif, tulkojumā aptuveni cildenā svētnīca." Viņš apklusa un pats kādu brīdi pētīja fotoalbuma vāku. "Un cildens tas ir, Dievs zina. Jūs neatradīsiet lieliskāku celtni visā Jeruzalemē. Klints mošeja ir vienreizēji skaista — fajansa ārsienu apšuvums, kupola arabeskas un mozaīkas… Tā bija par paraugu Pētera baznīcai Romā, vai jūs to zinājāt? Tā ir gandrīz vai pār­dabiska. Taču galvenokārt tā ir simbols, varens politisks islāma simbols. Jo Allāhs bija runājis uz Muhammedu tāpēc, ka pirms tam reliģijas — jūdaisms, kristietība — nebija izpildījušas savu uzdevumu. Islāma sūtība ir stāties citu reliģiju vietā. Tas, ka Tempļa kalnā stāv Klints mošejas zelta kupols un sudraba El-Aijsa mošeja, tiek uzskatīts par redzamu piemēru tam, ka islāms šajā vēsturiskajā cīņā ir uzvarējis un musulmaņi ir Vecās Derības Dieva uzdevuma patiesie mantinieki."

Kauns paņēma viskija pudeli, ielika atpakaļ ledusskapī un to ar trok­sni aizvēra. "Es domāju," to darīdams, viņš teica, "šīs sakarības mums aptuveni ir zināmas, un tas, ko mēs nezinām, mūs interesē tikai teorē­tiski. Ja vien jūs nepaskaidrojat, kādu saistību jūs šeit redzat ar mums zināmās kameras meklējumiem."

"Ak jā." Gutjērs nolika fotoalbumu malā, vēlreiz pagrozījās krēslā, kas viņam acīm redzami bija vairāk nekā neērts, un bridi padomāja, kā iesākt. "Ja jūsu teorija par kameru un drosmīgo pētnieku kamikadzi, kurš visai drīz ar to dosies pagātnē, lai nofilmētu Jēzu Kristu, ir pareiza…" to sakot, viņš uzlūkoja Eizenhartu, it kā viņš būtu šī izskaidrojuma drošākais pārstāvis: "Ak, mēs taču varam to atšķetināt: iespējams, kādu dienu ne tik tālā nākotnē pie manis ierodas jauns cilvēks un jautā, kur Palestīnā, teiksim, trīsdesmit piektajā gadā, vajadzētu noslēpt kādu priekšmetu, lai varētu būt pilnīgi drošs, ka pēc divtūkstoš gadiem tur­pat to atkal atrastu neskartu. Vai nav tiesa, šis taču ir jautājums, ko mēs te pamatā sev uzdodam?"

Kauns pamāja. "Tieši tā."

Kanādiešu vēsturnieks gan izskatījās piedzēries, taču viņa loģiskās domāšanas spējām līdz šim tas nešķira traucējam. "Spontāni es atbildētu: ierociet to jūsu priekšmetu kaut kur tuksnesīgā apvidū, vienalga, kur, galvenais, pietiekami dziļi — tad tam nekas nenotiks."

Mediju magnāts ieklepojās. "Tas gan nav tieši tas, ko es cerēju dzir­dēt, godīgi sakot."

Gutjērs pacēla roku. "Pagaidiet. Es arī vēl neesmu beidzis. Jo es vēl­reiz padomātu un secinātu, ka uz šo jautājumu nav tik vienkārši atbil­dēt. Es negribu kaut ko tikai aprakt — es to vēlos arī atkal atrast. Un tā ir problēma. Jau piectūkstoš gadu Palestīna tiek intensīvi apdzīvota. Kultūra šeit ir klājusies uz kultūras, gandrīz vai katra celtne stāv uz kā­das citas drupām, katra svētnīca slēpj zem sevis citu svētnīcu. Un ainava laika gaitā ir dramatiski mainījusi savu seju. Vai nebūtu tā, ja mēs tagad ņemtu Izraēlas karti un visas vietas, par kurām mēs zinām, ka tajās jau reiz ir veikti izrakumi, iezīmētu ar melnu krāsu — katru arheoloģisko rakumu, katru namu, katru ielu, par kuru mēs zinām, — tad tomēr vēl paliktu daudz baltu vietu. Bet šai zemei aiz muguras ir divi tūkstoši nemierīgu gadu. Patiešām šeit nav nc pēdas zemes, par kuru mēs pil nīgi droši varētu apgalvot, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā palikusi neskarta." Viņš uzlūkoja viņus visus pēc kārtas, atbildēja Eizenharta skeptiskajam skatienam, pasmaidīja par Vilforda-Smita piekrītošo galvas mājienu un beidzot paskatījās uz Kaunu, kurš ar pūlēm slēpa savu vil­šanos. Tad viņš piebilda: "Ar vienu izņēmumu."

Eizenharts vēroja, kā rūpnieka acis kļūst šauras kā svītriņas. Izska­tījās, ka viņš šādas retoriskas spēlītes neieredzēja, ja vien to spēlētājs nebija viņš pats. "Un tas būtu?"

"Es vēlreiz uzsveru, ka tā ir domu spēle," Gutjērs teica. "Tīrā teorija, nekas vairāk. Tā ka neprasiet no manis, lūdzu, atbildību par to, ko es šeit safantazēju."

"Apsolu. Tātad — par kuru vietu jūs domājat?"

"Es šī iespējamā jaunā vīrieša uzmanību vērstu uz to, ka Klints mošeja ir celta pāri lielai, neregulāri veidotai klints atlūzai, kas ir aptu­veni trīspadsmit reiz septiņpadsmit metru liela un no kuras Muhammeds, kā tiek uzskatīts, esot pacēlies debesīs. Sī klints, ko musulmaņi sauc par Sachrd, sastāv no pirmatnējā ieža un agrāk jūdu templī kalpoja kā upuraltāris. Jau viņiem tas bija svēts, jo runa šeit ir par Morija kalna virsotni, par klinti, uz kuras Dievs pārbaudīja Ābrahāma paklausību, kad viņš pavēlēja viņam upurēt savu dēlu Izāku."

Bridi valdīja mulss klusums.

Kauns nelāgi nožagojās. "To taču jūs nedomājat nopietni."

"Vienīgā vieta," Gutjērs mierīgi turpināja, "par kuru mēs pilnīgi droši varam sacīt, ka tā pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nav aizskarta, ir šī svētākā no visām klintīm. Akmens Klints mošejā."

Sūtītājs: Donald_Frey@aus.new.com Kam: John_Kaun@ny.new.com Ziņojums-Id:

<4127900A. 70D. 00C10®newsrv041. new. com> Temats: Apspriede Melburnā Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-8859-l Džon,

termiņa atcelšanas dēļ sarunas trešdien ir nopietni apdraudētas.

Es zvanīju uz Jūsu sekretariātu; Sjūzena Millere man sacīja, Jūs

esot Izraēlā??? Lūdzu, atsaucieties.

Sirsnībā,

Dons

Papīrs izskatījās pamatīgi cietis. Stefens juta, kā viņam sāk tecēt sviedri. Sasodīts! Tik slikti tas nebija izskatījies, kad viņš to izņēma no atradumu kastes un lika starp metāla traukiem. Vai tas bija noticis transportējot? Simtiem mazu, pelēku gabaliņu bija nodrupuši no papīra malām, un pār­palikums izskatījās tik izbalējis un izkaltis, it kā kuru katru mirkli gata­votos sabirzt putekļos.

Viņš paskatījās llz Ješua. Viņš neizskatījās īpaši iespaidots. Varbūt viņš pie kā tāda bija pieradis. Papirusa ruļļi, kad tie bija pelējuši pāris tūkstošu gadu kaut kādās māla krūzēs, noteikti neizskatījās daudz labāk.

Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau atkal sāka lolot cerības, Ješua no­pūtās un zīmīgi noteica: "Tjā…" Nepaskaidrojot, ko ar to domājis, viņš sāka gatavoties, nolika gatavībā lupas un pincetes, citu citai blakus sarin­doja lēzenas plastmasas vanniņas un noregulēja kameras objektīvu, kura bija tā ieskrūvēta speciālā statīvā, lai ar to varētu fotografēt hori­zontāli uz leju.

Un ko tas viss atkal nozīmēja? Stefens skatījās uz nožēlojamo putek­ļaino papīru kaudzīti, kas gulēja saskrambātajā metāla traukā un izskatījās tā, it kā nevienam neatliktu vairs nekas cits kā vienīgi izmest to atkritu­mos. Un, iespējams, viņa vainas dēļ. Viņš ne par mata tiesu nebija labāks par to, kurš bija aizdedzinājis Alcksandrijas bibliotēku.

Laboratoriju telpās bija auksti, taču Stefens svīda. Tās, viņš pēkšņi apzinājās, bija bailes, un jau gadiem ilgi viņš nebija jutis tādas bailes. Kā viņam izkļūt no šīs ķibeles? Viņš taču vienmēr bija atradis kādus ccļus, lai tiktu ārā no aizdomīgām situācijām. Parasti jau gan viņš bija pietiekami slīpēts, lai aizdomīgās situācijās nemaz nenokļūtu. Pietiekami slīpēts, lai jau laikus nojaustu briesmas, pareizi iztulkotu brīdinājuma signālus un nenokavētu piespiest bremzi vai izvēlēties citu ceļu.

"Kā izskatās?" viņš beidzot saņēmās pavaicāt, un viņa balss izklau­sījās aizsmakusi un rupja.

Ješua pagrieza vienu no gaismas lupām virs galda un ieslēdza to. Viņš pamatīgi izpētīja atradumu, pirms atbildēja. Stefenam šķita, ka tas velkas stundām ilgi. "Grūti teikt. Tās ir divas papīra lapas, kas vienreiz pārlocītas, tad saliktas abas kopā un atkal pārlocītas. Paskaties."

Viņš piebīdīja Stefenam lēcu. Palielinājumā viss izskatījās vēl šausmī­gāk — papīrā bija daudz caurumu, kur tas bija sabirzis putekļos, malas bija saplūksnātas un trauslas, un no tām bija atlūzuši sīki gabaliņi.

"Izskatās tā, it kā lapas vispār nemaz nebūtu bijušas aprakstītas," Stefens vārgi sacīja.

"Tā tikai izskatās."

Judīte sēdēja laboratorijas galda otrā galā, krēslu apgriezusi otrādi un galvu gurdeni atbalstījusi uz vienu otrai pāri saliktām rokām. Kad Stefens viņai piedāvāja lupu, viņa to atraidīja. Izskatījās, ka viņai šeit no­tiekošais bija labi pazīstams; laikam viņa šeit ne vienu reizi vien jau bijusi kopā ar savu brāli.

Ješua atkal pievilka lupu sev klāt, paņēma pinceti un satvēra vienu no mazajiem papīra gabaliņiem, lai to ieliktu keramikas trauciņā.

"Varbūt mēs izdibināsim, kas tas ir par papīru," viņš noteica un pa­ņēma no plaukta pāris ķimikāliju pudelīšu.

Stefenam ienāca prātā kāda doma. "Vai tev ir lineāls?"

"Saprotams. Skapī tev blakus. Augšējā atvilktnē."

Lineāls, kuru viņš izvilka, bija solīds prccīzijas darbs no stipra tērauda, vienā pusē tam bija metriskā, otrā pusē — collu skala. Stefens ar to noliecās pār izmeklējamo objektu.

"Kas tev padomā?" Ješua vēlējās zināt.

"Tas ir gandrīz četras collas un vienu ceturtdaļu plats un…" viņš uz­manīgi pielika lineālu citā vietā, "…piecarpus collas augsts."

"Jā, un?"

"Ja lapas būtu atlocītas, tad tas būtu divtik augsts un divtik plats, tātad vienpadsmit reiz astoņarpus collas," Stefens noteica un nolika lineālu malā.

"loģiski."

Viņi vēl arvien nebija sapratuši. Turklāt tas bija patiešām iespaidīgi. Stefens viņus abus uzlūkoja un paskaidroja: "Tas ir formāts, kāds pa­rasti ir amerikāņu vēstuļpapīram."

"Sējēja baznīca" bija neliela, tā bija gandrīz kā kapela un tikpat neno­zīmīga, kā izskatījās. Pilnīgi droši, ka tai nebija nekāda sakara ar kādu no svētajām vai ievērojamām vietām, ar kurām Jeruzaleme bija tik bagāta. Tās nosaukums, varētu būt, attiecās uz līdzību Marka evaņģēlijā, kurā tiek stāstīts par sējēju, kurš izgāja sēt, un daļa sēklu krita ceļmalā, kur to apēda putni, cita daļa krita akmenājā, kur tā uzdīga, bet dīgsti saules svelmē savīta un nokalta, un trešā daļa krita starp ērkšķiem, kur tie uz­auga un labību nomāca. Tikai viena daļa no sēklām krita labā zemē, taču tās uzdīga un nesa augļus simtkārtīgi un tā atkal atlīdzināja visus zau­dējumus. Taču šo līdzību Jēzus noteikti nestāstīja šajā vietā, bet gan GaliIcjas ziemeļos, laikam Kapcrnaumā. Šī baznīca tika celta aptuveni pirms divsimt gadiem vienā no kvartāliem, kas robežojas ar vecpilsētu, terito­rijā, kas Jēzus laikā vēl bija trūcīga aramzeme, un pamatā neviens nemaz tā īsti nezināja, kāpēc tāda vispār bija vai kāpēc tā stāvēja tur, kur tā stāvēja.

Baznīcas joms, kas izskatījās drūms un sakumpis, atradās tieši divu dzīvu un pārāk šauru ielu krustojumā, kuras šejienieši izmantoja kā ap­linkus ccļus, kad galvenajās ielās valdīja sastrēgums. Baznīcas logi bija pelēki no putekļiem un izplūdes gāzēm, pat zvana skaņas baznīcas ze­majā tornī ik dienasvidu skanēja kā putekļiem klātas. Tam gan nebija nekādas nozīmes, jo šajā kvartālā nu dzīvoja galvenokārt musulmaņi.

Sabata vakars bija vienīgais vakars, kad ielas bija klusas. Tēvs Lūkass, franciskāņu mūks, kurš kopā ar vēl diviem citiem brāļiem uzturēja šo nabadzīgo mazo baznīcu pie dzīvības, bija paradis izbaudīt šo reto mieru. Kad viņš bija izvadījis pēdējo viesi no ēdināšanas telpas, viņš neaizslēdza aiz viņa pagalma vārtus kā parasti, bet gan apsēdās ārpusē uz nogludinā­tās akmens dzegas, kas ieskāva baznīcas torni, smēķēja nedēļas vienīgo cigareti un labu brīdi neko nedarīja. Tas, ko viņi šeit darīja — katru va­karu noturēja dievkalpojumu vājiem, slimiem un nabagiem un pēc tam pabaroja izsalkušos. Bija daudz izsalkušo, kas atrada ceļu uz šejieni, un tikai pavisam nedaudzi bija katoli. Taču viņi tiem neko nejautāja.

Tas, ka viņi deva nabagiem, sagādāja atzinību no viņu musulmaņu kaimiņiem. Kaut vai kurpnieks, kura veikals atradās tieši pretī vārtiem uz baznīcas jomu. Dievbijīgs vīrs, kurš katru dienu skaitīja visas noteik­tās lūgšanas, neraugoties uz kuriozo faktu, ka viņš bija spiests savu lūg­šanu paklājiņu izklāt kristīgās baznīcas virzienā, kura, kā ģeogrāfiski bija sagadījies, atradās tieši starp viņu un Meku. Kad tēvs Lūkass sabata laikā apsēdās ārā ar cigareti, viņš parasti tai brīdī slēdza ciet veikalu un cieņas pilns sveicināja, un viņi pārmija pāris vārdu katrs savā ielas pusē.

Šajā vakarā restes pāri pretī jau bija nolaistas, kad tēvs Lūkass iznāca pa platajiem pagalma vārtiem. Bija jau ari tumšs. Dažreiz viņš ilgi bija aizņemts. Labi, ja tāpēc, ka kādam bija vajadzība izkratīt sirdi. Bet šova­kar bija noticis strīds starp diviem apmeklētājiem, ko viņi tikai ar pūlēm bija varējuši izšķirt.

Priesteris nopūties aizsmēķēja cigareti un atspiedās ar muguru pret baznīcas torņa nelīdzeno mūri. Kas šī bija par dienu. Parasti viņam izde­vās pilnībā nodoties tam, ko viņš darīja, un nejautāt, kāpēc viņš to dara. Taču tādās dienās kā šī iezagās šaubas, nodevīgi, sāpīgi jautājumi, ko viņš šeit patiesībā dara, vai tam vispār būs kāds rezultāts un vai viņš ar savu dzīvi nebūtu varējis iesākt ko labāku, nekā iestāties ordenī un tad pavadīt dienas, diedelējot pārtiku lielveikalos, viesnīcās un pie vairumtir­gotājiem, lai vakaros to izbarotu kašķīgiem slaistiem.

Viņš ievilka dūmu un gaidīja, kad šīs domas izgaisīs, kā tas bija vien­mēr, kad viņš tām pietiekami ilgi nepievērsa uzmanību. Tas palīdzēja, ja sāpēja galva, un palīdzēja arī tad, kad māca šaubas.

Viņš pamanīja kādu kalsnu, nožēlojama izskata stāvu, kas noguris vilka kājas lejup pa ielu. Automātiski viņš pārdomāja, kas viņiem vēl virtuvē atlicis, gadījumā, ja šis vīrs… Viņam bija tumši mati, tumša sejas āda. Iespējams, palestīnietis.

"Atvainojiet," palestīnietis sauca plašā amerikāņu angļu valodā ar spāņu akcentu, "es meklēju taksometru stāvvietu."

Tēvs Lūkass pacēla rokas, tā parādot savu nezināšanu. "Šeit gan nav," viņš sauca tam pretī.

"Sasodīts," izspruka tumšmatainajam vīrietim, kurš, nākot tuvāk, tomēr neizskatījās pēc palestīnieša. Drīzāk gan pēc meksikāņa mirkli pirms bada nāves. Kad viņš pamanīja mūka tērpu, kas tēvam Lūkasam bija mugurā, viņš šķita izbīstamies un sacīja: "Ak, piedodiet, tēvs, es nezināju, ka jūs, ka…"

Viņš apklusa. Viņa skatiens slīdēja augšup pa mūri, pie kura sēdēja priesteris, tad saskatīja tornī zvanu un krustu baznīcas smailē. "Tā ir baznīca," viņš tad secināja.

"Jūs neesat šejienietis, vai ne tā?"

"Nē, nē. Es esmu no Bozmenas Montānā. Amerikas Savienotās Val­stis. Es ierados tikai šorīt un esmu pirmo reizi Jeruzalemē…"

"Šovakar jums nebūs vis veicies. Sabatā viss ir slēgts."

"Ai, nē, man patiešām ļoti veicas. Ticiet man, šodien es esmu laimī­gākais cilvēks pasaulē. Man vēl tikai ir jātiek atpakaļ nometnē, un tad… Nē, patiešām. Ziniet, jau rīt, iespējams, man jādodas atpakaļ. Tas bija tik labi, ka es varēju…"

Priesteris nometa izsmēķētās cigaretes galu un to samīdīja. "Par kādu nometni jūs runājat?"

Vīrs šķita viņu nedzirdam. Acis nenovērsis, viņš skatījās uz baznīcas torņa smaili, un viņa sejā parādījās apgarots smaids. "Sakiet, tēvs," viņš lēni jautāja, "vai jūs domājat, ka varētu mani uz brīdi ielaist jūsu baznīcā?"

"Patiesībā mēs to aizslēdzām jau pirms laba laika."

"Jā, es zinu, es zinu, atvainojiet. Es tikai iedomājos, varbūt… Mana māte tā priecātos, ja es viņai varētu pateikt, ka es Jeruzalemē esmu lū­dzies. Tikai dažas minūtes? Vienu minūti. Lūdzu!…"

Tēvs Lūkass smaidīja. Parasti viņiem vajadzēja aģitēt ar bezmaksas ēdienu, lai savu baznīcu puslīdz piepildītu. Tad jau es vienam, kurš no brīvas gribas vēlas tajā ieiet, taču nestāšos ceļā. Viņš izvilka savu atslēgu saišķi un piecēlās. "Cik vien ilgi vēlaties, mans draugs. Un pēc tam es jums izsaukšu taksometru."

"Tas ir slikts papīrs," Ješua paskaidroja pēc tam, kad ilgi bija skatījies mikroskopā. "Pavisam nožēlojams, ja izsakās precīzi."

Stafcns paraustīja plecus. "Neesi jau nu tik stingrs. Kā nekā tam ir divtūkstoš gadu."

"Tā es nedomāju. Es gribu teikt, ka tas nav papīrs, ko vajadzēja iz­mantot šādam mērķim." Ješua izvilka mazo papīra paraudziņu ar palik­tni no objektīva apakšas. "Lai ari kurš šo vēsti būtu rakstījis, viņam vai nu nav bijis nekādas nojēgas par papīru, vai ari nav bijusi liela izvēle."

"Vai tas nozīmē, ka mēs ar to neko nevaram iesākt?" Stefens gribēja zināt. "Viss nevērtīgs?"

"Nē, muļķības. Vienu vai otru mēs laika gaitā varam padarīt sala­sāmu. Taču daudzas vietas ir pārvērtušās putekļos, tur vairs nekas nav glābjams. Gluži vienkārši tas ir slikts papīrs. Iespējams, patiešām parasts amerikāņu vēstuļu papīrs, kas zina."

Stefana skatiens laikam būs bijis pārāk samulsis, jo Judīte pēkšņi sāka ironiski smieties. "Joši, tev, es domāju, vajadzētu viņam paskaidrot, ka tas nav nekāds antiamerikānisks aizspriedums."

"Ko? Ak jā," Ješua apjucis izslējās. "Vienkārši ir tā, ka tagad tiek ražots daudz slikta papīra. Gluži vienkārši viss tiek taupīts — saistvielas, līme, izejvielas —, un iegūst papīru, kas pats izjūk, ko saēd skābes, kas ir tā sastāvā, un tā tas notiek vienā laidā. Visļaunāk ir ar videi draudzīga­jiem papīriem. Eiropā ir tādas finanšu daļas, kurās uz videi draudzīgā papīra drukātie finanšu nodaļas ziņojumi sāk izjukt jau pirms likumīgā uzglabāšanas termiņa beigām."

"Bet šis taču nav videi draudzīgs papīrs, vai ne?" Uz nožēlojamā metāla šķīvja tas izskatījās aizdomīgi pelēks.

"Nē, citādi vispār nekas nebūtu palicis pāri. Taču tas nav arī no īpaši izturīgajiem." Ješua acīs atkal parādījās tas savādais spīdums, kas viņa izskatu vērta īsti zinātnisku. "Tas pat atbalsta tavu teoriju, Stefen. Tik sliktu papīru agrāk nemaz neražoja."

"Tu joko."

"Nē. Vecs, ar rokām darināts lupatu papīrs šodien vēl ir tikpat labs kā toreiz, četrpadsmitajā vai piecpadsmitajā gadsimtā."

"Vai tu patiešām gribi apgalvot, ka šodien netiek ražots tāds papīrs, kas izturībā varētu mēroties spēkiem ar papīru no četrpadsmitā gadsimta?"

"Protams, ka ne. Mūsu nezināmais tikai to nebija izmantojis. Jautā­jums tikai, kāpēc," Ješua domīgi noteica, paņēma šķīvi ar trauslajiem atlikumiem no kapā līdzi ieliktā rakstiskā vēstījuma un uzmanīgi aiz­nesa to uz laboratorijas otru galu pie kāda aparāta, kas izskatījās kā mil­zīga mikroviļņu krāsns, turklāt pašbūvēta. Viņš saudzīgi nolika šķīvi ar papīru vidū, aizvēra stikla durvis un piespieda lielu, zaļu pogu. Aparāta aizmugurē kāda detaļa sāka tarkšķēt kā bojāts fens, tik skaļi, ka Stefenu pārņēma sajūta, ka troksnis dzirdams visā ēkā, un aparāta iekšpusē va­rēja redzēt paceļamies plānu migliņu.

"Mitrinātājs," Ješua paskaidroja.

"Ak," noteica Stefens. Un tad, tā kā otrs negatavojās savu rīcību paskaidrot sīkāk, viņš jautāja: "Un kam tas vajadzīgs?"

Ješua izklaidīgi pasmaidīja. No viņa kādreiz iznāktu lielisks izklaidī­gais profesors. "Papīrs sastāv no celulozes. Celuloze ir polimerizēts polisaharīds. Novecošanās procesā polimerizācijas pakāpe samazinās, kā rezultātā papīrs kļūst trausls. Vienlaikus papīrs kļūst higroskopisks, un tāpēc ar saudzīgu ūdens piegādi noteiktā apjomā tā elastību var atkal atjaunot."

"Un tad mes varēsim izlasīt, ko viņš ir uzrakstījis."

"To nc. Taču mēs vismaz varēsim abas lapas atkal atlocīt vaļā." "Ak tā."

Nervus beidzošais ventilatora troksnis dārdēja ausīs, galvā, šķita, ka tas izraus zobus ar visām saknēm.

"Vai tas nav dzirdams visā ēkā?"

"Nē."

Stefens paskatījās uz Judīti, kura viņam veltīja nesavtīgu smaidu. Šķita, ka Ješua vairs redz vienīgi to, kas notiek mitrinātāja iekšpusē.

"Un kāda veida papīru būtu ņēmis tu?" Stefens vēlējās zināt. "Ja tu vēlētos rakstīt vēstuli, kurai jāpārdzīvo divtūkstoš gadu, es domāju."

Ješua, acis nenovērsis, skatījās uz lūzeno artefaktu, kas, kā dažbrīd iz­skatījās, uzsūca sevī smalko miglu. "Es vispār neņemtu papīru," viņš tcica.

"Bet?" Stefens bija izbrīnīts.

"Plastmasas foliju. Veco, labo, netrūdošo plastmasas foliju, no kādas agrāk gatavoja iepirkumu maisiņus, pirms pamanīja, ka atkritumu kau­dzē tie kļūst par problēmu. Tas, ko tu uzrakstīsi uz šādas folijas, pārdzī­vos ne vien divus tūkstošus gadu, bet gan divdesmit tūkstošus un vairāk."

Taksometrs apstājās. Zoržs atkal ieraudzīja piecus sudrabaini mirdzošos dzīvojamos vagonus uz telšu nometnes fona un uzelpoja. Viņi patie­šām bija atraduši ceļu atpakaļ. Tā viņam šķita kā dievišķa sagadīšanās, lai arī šoferis, vecs, sapīcis arābs, tūkstoš reižu bija teicis no problem. Viņš pateicīgi samaksāja elpu aizraujošo summu, par kādu viņi bija vie­nojušies pirms brauciena, — faktiski visus Amerikas dolārus, cik vien Zoržam bija, vēlreiz apliecināja vīram, kuram šķērsām pāri degunam bija divas noslēpumaina izskata rētas un kurš bija pilnīgi koncentrējies uz zaļo banknošu identificēšanu un skaitīšanu, ka viņš šeit lieliski orien­tējas, un, kad otrs bija beidzis skaitīt un, noņurdēdams kaut ko, pamājis, izkāpa no mašīnas. Viņš vēl pagaidīja, kamēr taksometra sarkanie stopsignāli vairs nebija saskatāmi, un tad devās augšup uz nometni.

Nakts bija silta un miera pilna. Šī, Zoržs Martinē no Bozmenas Montānā, pie sevis domāja, ir neaizmirstama diena, kas paliks atmiņā uz visiem laikiem. Ja kāds būtu pajautājis, kā viņš jūtas, viņš varētu at­bildēt tikai vienu: piepildīts. Viss bija pilnīgs. Viss bija tā, kā tam vaja­dzēja būt.

Viens no sargposteņa viņam tuvojās, pieprasīja parādīt apliecību. Zoržs pasniedza dokumentu, kas viņam bija no rīta piešķirts, un klusībā viņu svētīja.

"Ak Zorzs," noteica druknais vīrs, kuram pār plecu karājās automāts. "Mēs abi jau šorīt runājām. Vai jūs bijāt Jeruzalemē?"

Zoržs samiedza acis. Tagad viņš pazina otru. "Jā, es biju Jeruza­lemē. Es atceros. Gideons, vai ne? Vai jums vēl arvien ir dežūra?"

"Nē — jau atkal!" Šķita, ka vīrs, kura tumšajos, sprogainajos matos atmirdzēja zvaigžņu gaisma, priecājas. Viņš izvilka cigarešu kārbiņu. "Jā, tagad, starp citu, es varu revanšēties. Kā jums patika?"

"Tas bija brīnišķīgi." Patiesībā Zoržam it nemaz nebija vēlēšanās izrunāt piedzīvoto un vēlme pēc cigaretes vēl nekad nebija bijusi tik nie­cīga kā šobrīd. Taču viņš šo izraēli nevarēja tā vienkārši pamest stāvam, tāpēc viņš vienu paņēma un ļāva arī pasniegt uguni, un tad viņi tur stāvēja un savā nodabā kūpināja.

"Visai mierīgi, vai ne?" Zoržs tcica pēc kāda brīža, lai novērstu iespēju, ka saruna atkal pavēršas viņa izbrauciena virzienā.

"Absolūti. Tā kā viņi strādā visu cauru dienu, tad vakarā var būt tikai pusdzīvi."

"Jā. Nav grūti iedomāties."

Viņi atkal tā stāvēja kādus pāris klusus mirkļus un vēroja dūmu mākonīšus, kas izcēlās sudraboti uz naksnīgās debess fona.

"Jā, jūsu vietā es būtu mazliet piesardzīgāks," apsargs, vārdā Gi­deons, pēkšņi sacīja jūtami klusākā balsī, it kā starp citu, it kā brīdinot. "Es domāju, kas attiecas uz jūsu pasūtītāju."

Zoržs iepleta acis. "Kā jūs to domājat?"

"Tāpat vien. Skatieties, ka dabūjat savu naudu, pirms vēl nav par vēlu."

"Ar to man Šā vai tā nav nekāda sakara. To saņem Montānas univer­sitāte. Kā tā, kas ir atgadījies?"

Gideons nometa pusizsmēķēto cigareti un to samīdīja, aizdomu pilns paskatījās uz visām pusēm un tad iečukstēja viņam ausī: "Šie ļau­dis ir jukuši. Pilnīgi traki."

"Patiešām? Kā tad tā?"

"Es mazlietiņ paklausījos… N11 jā — patiesībā es noklausījos. Es gan to nebūtu drīkstējis, nav ne jausmas. Taču katrā ziņā es tagad zinu, kas atrodas tajā baltajā teltī četrpadsmitajā apgabalā."

"Ak."

Gideons pikti pamāja. "Es to neesmu redzējis, kā jau teicu. Taču es dzirdēju visu, ko viņi skaidroja tam jauniņajam, kurš ieradās šovakar. Es stāvēju pie telts sardzē, jūs saprotat. Un viņi domā, ka es neprotu angliski."

"Saprotu."

"Galīgi traki, es jums saku. Vai jūs vēlaties zināt, ko, pēc viņu domām, tie ir atraduši?"

Zoržs pamāja. "Protams."

Judīte, galvu uz sakrustotajām rokām uzlikusi, bija iemigusi. Arī Stcfens tikai ar grūtībām spēja turēt acis vaļā; viss viņa ķermenis kliedza pēc miega, katra šūna lūdzās pēc miera un atpūtas. Un nožēlojamo auto­māta kafiju, ko varēja dabūt stāvu augstāk, viņš jau vairs nevarēja iedzert. Patiesībā laboratorijas galdi nemaz neizskatījās tik neērti — ja visus apa­rātus sabīdītu malā, tad noteikti varētu uz tā saritināties un mazlietiņ atpūsties…

Mitrinātājs vēl arvien dārdēja, jau vairākas stundas.

Vienīgi Ješua šķita nepazīstam nogurumu. Kāds tur brīnums, viņš jau nebija visu dienu pa sveloši karsto tuksnesi staipījis grozus, pilnus ar akmeņiem, drupām un iežiem. Stcfens gurdeni vēroja, kā Judītes brālis no ķimikālijām, kas stāvēja plauktos virs galdiem, jauc dažādas tinktūras, kā viņš sagatavo lēzenas plastmasas vanniņas un trauciņus ar vates vīk­šķiem. Ko viņš, tā darbodamies, skaidro par ūdeņraža tiltiem un uzsūkšanas spējām, par sārmu rezistenci un pasivatoriem, par dzelzs gallusskābcs tintēm, skābes neitralizēšanu, neitralizāciju un briedināšanu, Stcfens jau sen vairs nesaprata.

Beidzot Jcšua uzvilka plānus plastmasas cimdus un izslēdza mitrinātāju.

Pēkšņais klusums iedarbojās kā šoks. Judīte uztrūkās no miega, pāris mirkļu skatījās apkārt, nesaprazdama, kur atrodas, un tad, aptvērusi, kas notiek, nopūtās. Pa to laiku Ješua bija atvēris stikla durvis un izņēma metāla trauku. Papīrs uz tā tagad izskatījās mīksts un lēverains, kā saļimis. Stefena acīs tas izskatījās pēc neglābjami sabojātas pelēkas papīra masas. Taču Ješua to aptaustīja, tik uzmanīgi, it kā viņa priekšā atrastos zirnekļa tīkls, un apmierināts norūca: "Brīnišķīgi."

"Es tagad svētlaimīgi varētu gulēt savā teltī," fonā neizturami kur­nēja Judīte. "Kas man lika šovakar kaut soli spert ārā no nometnes? Ak nē — pulkstenis jau ir četri! Četri no rīta! Vai jūs esat pavisam traki?"

"Sšš!" viņas brālis nošņācās. Stefens mēģināja izmirkšķināt miegu no acīm, vienlaikus kā apburts vēroja, kā Ješua ar strauju Šķīvja ap­griezienu, kas lika sirdij vai sastingt, izgāza papīra masu vienā no plast­masas vanniņām, lai pēc tam ar pincetes un koka irbulīšu palīdzību atlocītu vecās lapas.

"Pulkstenis ir četri," Judīte īgni atkārtoja, šļūcošiem soļiem tuvo­damās. "Ir jau pāri četriem! Ja es būtu zinājusi, ka tas vilksies tik ilgi…"

Tikai tagad Stefens pamanīja, ka vanniņas dibenā Ješua ieklājis loti plānu, caurspīdīgu papīru. "Japāņu lūka papīrs," viņš paskaidroja, pama­nījis Stefena koncentrēto skatienu. "Ar tā palīdzību mēs atsevišķos fragmentus fiksēsim to vietā."

Stefens pamāja. "Skaidrs," viņš gurdeni nomurmināja. "Darīsim tā."

Un tad divās lēzenās plastmasas vanniņās uz izklātā mitrā japāņu papīra gulēja divas papīra lapas. Ješua pētīja to virsmu caur pulksteņ­meistara lupu, ko bija iespiedis acī. "Hmm," viņš beidzot noteica. "Mums tagad, protams, ir problēma, kāda līdz šim acīmredzot nevienam vēl nav bijusi. Padarīt salasāmu tekstu, kas rakstīts pirms divtūkstoš gadiem ar lodīšu pildspalvu!"

"Cerams, vismaz tā ir bijusi piemērota dokumentu rakstīšanai," Ste­fens mēģināja jokot.

Taču Ješua tikai pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbaudīju. Citādi visa tinte mitrinātājā būtu neglābjami izplūdusi."

"Ak," Stefens noteica. Par to viņš vispār nebija iedomājies. Viņš noliecās pār pelēku, caurumainu papīra gabaliņu mozaīku. "Kāpēc tu domā, ka viņš izmantojis lodīšu pildspalvu? Es pat neesmu drošs par to, ka tur vispār ir kas rakstīts."

"Uz sausa papīra labi bija redzamas spiediena pēdas. Tagad tās arī vēl mazliet var redzēt, taču drīzāk gan jānojauš. Un tinte vienkārši ir izbalējusi. Pēc tik ilga laika tas jau bija sagaidāms."

"Jā — un ko nu?"

Jcšua paņēma mēģeni, kurā jau iepriekš bija sajaucis vairākas ķimi­kālijas. "Šodien pēcpusdienā es mazliet painteresējos par sastāvat, kāds ir moderno lodīšu pildspalvu tintēm. Šim te vajadzētu palīdzēt, padarīt to redzamu vismaz ultravioleto staru gaismā."

Viņš pabīdīja vienu no traukiem zem melnas, lēzenas luminiscējošās lampas. Kad viņš piespieda slēdzi, stikla caurulē atskanēja Urkšķēšana un sprakšķēšana, un tikai pēc laba brīža tā beidzot iedegās un izplatīja ap sevi tai raksturīgo violeto mirdzumu. "Šī jau arī sasniegusi pensijas vecumu," Jcšua komentēja. Viņa nagi iemirdzējās, kad viņš sakārtoja trauciņu zem spuldzes, un dažas šķiedras uz viņa krekla ultravioleto staru gaismā spokaini gaiši spīdēja.

Stefens aizdomīgi vēroja šķidrumu, kas nupat vēl izskatījās pilnīgi dzidrs, bet tagad ultravioletās spuldzes tuvumā iemirdzējās kā spoks. Tam bija visai kodīga smaka. Oda aptuveni tā, it kā zobārsts savu praksi būtu atvēris ādu ģērētavas tuvumā. "Vai tu esi drošs, ka šis visu vien­kārši nenoēdīs?"

"Mēs vispirms izmēģināsim uz maza stūrīša," jcšua sacīja. Viņš pa­ņēma vates kumšķi un iemērca stikla traukā, kur tas tūliņ piesūcās ar Šķidrumu. Un tad tik liegi, it kā vēlētos nomazgāt taureņa spārnu, viņš ar to samitrināja izplūksnātu vietu lapas stūrī.

"Tas neciešami smird," žēlojās Judīte un gatavojās piecelties. "Es ieslēgšu ventilāciju, ja jūs tam esat par slinku."

"Lūdzu, nē," teica Ješua. "Ja tu ieslēgsi ventilācijas iekārtu, uz ap­sarga pults iemirdzēsies sarkana spuldzīte. Tad viņš nāks skatīties, kas šeit notiek."

Judīte nopūtās un atkal apsēdās. "Arī tas vēl."

Daži niecīgi punktiņi ultravioleto staru gaismā uzmirdzēja spilgtāk. Ješua atkārtoja procedūru, tad skaļi caur zobiem ievilka gaisu, piecēlās un citā stikla traukā ātri sajauca vēl kādu šķidrumu. Viņš atgriezās ar šo otru noslēpumaino šķīdumu, paņēma citu vates kumšķi un atkārtoja lī­dzīgas mazgājošas kustības, kuru rezultātā samitrināto vietu mirdzums izzuda. Tikai mazie punktiņi, kas bija mirdzējuši spilgtāk, palika gaiši.

"Tas nebūs viegli," Ješua pavēstīja.

Judīte novaidējās un novērsās. "Es gribu savā gultā! Man pietiek!"

Judītes brālis šķita viņu nedzirdam, un Stcfens bija pārāk noguris, lai viņu ievērotu. Viņš vēroja, kā Ješua papīru pārmaiņus samitrināja te ar vienu, te otru šķīdumu, un pēkšņi atskārta, ka neapzināti bija aiztu­rējis elpu. Ne jau tikai tāpēc, ka arī otrs šķidrums izplatīja kodīgu smaku, no kuras uzreiz sāka sāpēt galva.

Un pēc dažām minūtēm viņš pamanīja, ka gaišie punktiņi sāk veidot noteiktu rakstu.

Noteiktu vārdu.

never

"Tas darbojas," izdvesa Stefcns un juta, kā viņā mežonīgi uzbango uzvaras sajūta. "Ješua, tu to paveici!"

never

Jaunais arheologs acīm redzami aizkustināts sēdēja sarkanās plast­masas vanniņas priekšā, katrā paceltajā rokā turēdams pa vates kumšķim, ar acīm cieši ieurbies sava darba iznākumā. "Tas ir neticami," viņš beidzot noteica savādi aizsmakušā balsī. "Tas patiešām ir vārds angļu valodā. Uz dokumenta, kas ir tik vecs kā Kumrānas rokraksti."

never

Pat Judīte likās aizmirsusi spēku izsīkumu, ja arī ne slikto omu. "Never" viņa lasīja. "Nekad. Cik saprātīgi kā pirmajam uzdurties tieši šim vārdam, vai jums tā nešķiet?"

Spuldze noplaiksnījās, taču tūliņ atkal iedegās.

"Turpini," Stefcns mudināja. "Tas patiešām tā ir. Šo vēstuli patie­šām ir rakstījis ceļotājs laikā. Viņš patiešām ir rakstījis vēstuli nākotnei.

Pudeļu pasts cauri laikam, un mēs to esam atraduši." Viņš juta cauri ķermenim pulsējam uzbudinājumu, kas bija labāks par seksu. Šīs sajū­tas dēļ bija vērts dzīvot. Te tas norisinājās. Šis notikums reiz būs aprak­stīts vēstures grāmatās, tas rosinās rakstnieku un mākslinieku iztēli, līdzīgi kā tas bija ar Tutanhamona kapenēm, kuras atrada Hovards Kārters. Un viņš bija šeit klāt. Viņš ne tikai bija šeit klāt — viņš bija galvenā persona.

JeŠua turpināja darboties, sekodams teikumam atpakaļejošā virzienā. Pēc dažām bezgalīgām minūtēm viņiem pretī uzmirdzēja nākamais vārds.

has never

"Kas?" jautāja Stefens. u Kas nav nekad — lai arī kas tur būtu?"

Judīte papurināja galvu. "Nekad nav — Ј0?"

"Nomierinieties," Ješua norūca. "Viss vēl būs." Taču nu viņš vis­pirms pievērsās teikuma fragmenta sākumam. Samitrināšana ar pirmo šķīdumu. Nosusināšana ar otro. Otrā stikla trauka saturs pamazām arī sāka mirdzēt, bet to Stefens redzēja tikai ar acs kaktiņu. Viņš ne uz brīdi nenovērsa skatienu no Ješua darbalauka.

Viņš negribot ievaidējās, kad atpazina vārdu, kurš pamazām iezī­mējās. Galvenā balva!

Jesus has never

Pat Judīte bija iespaidota. "Ks tam neticēju," viņa atzina. "Tev bija taisnība."

"Viņš bija saticis Jēzu!" Stefens triumfējoši pasludināja, izstiepis rādī­tājpirkstu uz priekšu kā florcti. "Viņš bija aizceļojis pagātnē, un viņš bija saticis Jēzu no Nācaretes. Viņš ceļoja kopā ar viņu. Viņš sekoja viņam. Klausījās viņā." Viņš apklusa un paskatījās uz Judīti un Ješua. "Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Vai jūs saprotat, ka šīs abas lapas ir dokuments, kas ticamībā un aktualitātē pārspēj visus Bībeles evaņģēlijus?"

Judīte skaļi noclsās. Ješua uz viņu paskatījās un tad pievērsās Stcfenam. "Stefen, es neesmu īpaši dievticīgs ebrejs," viņš teica, "taču ebrejs." Viņš skatījās lejup uz maģiski kvēlojošo tekstu kā uz nejauku zvēru, kas kuru katru mirkli varētu iekost. "Man, godīgi sakot, ir bail no tā, kas šajā vēstulē varētu būt rakstīts."

"Vai no tā, ka tev ir bail, tu domā, teksts izzudis?" Stefens izaicinoši jautāja. Viņš papurināja galvu. "Blēņas. Vienīgais, kuram no šīs vēstules varētu būt bailes, ir pāvests. Labāk turpināsim."

Judīte pāris reižu izstaipīja plecus. "Labāk tagad nofotografē to, kas tev jau ir," viņa novaidēdamās ieteica.

"Tam vēl ir laiks," Stefens pakratīja galvai. "Vispirms pabeigsim teikumu."

Jcšua paklausīgi atsāka darbošanos ar vates kumšķiem, un Judīti pār­ņēma dusmas. "Stefen Foks," viņa dzēlīgi jautāja. "Vai tu principiāli ignorē visu, ko tev iesaka sieviete?"

"Es nevienu nešķiroju ne pēc rases, ne izcelšanās, ne dzimuma," Stefens smaidīdams teica. "Es principiāli ignorēju visu, ko man kāds iesaka."

"Tāpēc ka tik un tā neviens neko nezina labāk par tevi."

"Precīzi."

Viņa nostenējās, atmeta galvu atpakaļ un palika tā sēžam.

Luminiscējošās spuldzes gaisma atkal noplaiksnījās, šoreiz ilgāk.

Ješua mitrināja, susināja, atkal mitrināja. Šoreiz rakstu vieta izrādīja lielāku pretestību.

"Nu," viņš noteica, kad spuldze vēlreiz nosprakšķēja un gaisma kādu brīdi vibrēja, "tā taču neizlaidīs garu tieši šajā brīdī. Pilnīgi droši, ka visā mājā nav nevienas rezerves spuldzes."

Stefens sarauca uzacis. Judīte vēl arvien sēdēja, seju pret griestiem pavērsusi. "Varbūt mums tomēr tagad vajadzētu nofotografēt," viņš sacīja.

"Es tūlīt jau būšu pabeidzis," atteica Ješua. Mirdzošie punktiņi uz lapas šķita pilnīgi patvaļīgi izkaisīti, tic negribēja un negribēja savieno­ties par svītriņām un līnijām, un kur nu vēl par vārdu. Ješua ņurdēja, mērcēja vati šķīdumā ilgāk, piespieda to papīram stiprāk. Viņa acis no šķīduma izgarojumiem jau asaroja.

"Tur!" Viņš iesaucās un pacēla vates kumšķus. "Vai tu vari to izlasīt?"

Stefens tajā brīdī bija pasniedzies pēc fotoaparāta. "Nāc, nofotogra fesim to, kas mums tur jau ir."

"Tūliņ, tūliņ. Paskaties tikai…"

"Jā, es jau skatos." Stefens pieliecās lapai tuvāk. Gandrīz nogāza foto­aparāta statīvu. "Ak, mans Dievs…"

Šajā mirklī ultravioleto staru spuldze nodzisa. Pilnīgi bez jebkāda trokšņa, pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla. Tā vienkārši izdzisa, un līdz ar to arī ķīmiski marķētais teksts uz mitrā papīra.

"Tas taču nevar…" Ješua dusmīgi pasniedzās pie slēdža, izslēdza lampu, tad atkal ieslēdza, veltīgi. Nekas vairs nemainījās. "Sasodīts."

"Tu taču ari to izlasīji, vai ne?" Stefens jautāja.

"Tieši tagad," Ješua dusmojās, pielēca kājās un piesteidzās pie skapja telpas otrā galā, vilka vaļā atvilktnes, stūma tās atkal ciet. "Kā jau es teicu. Nevienas rezerves spuldzes visā plašajā apkārtnē."

"Ješua," Stefens jautāja vēlreiz. "Vai tu arī to izlasīji?"

"Tas ir raksturīgi šai bodītei," viņš saniknots turpināja runāt. "No­laidība, kur vien skaties. Katrs tikai ņem, bet nevienam neienāk prātā parūpēties par rezervi. Un mums ir sabats! Kur lai mēs tagad sameklē­jam rezerves spuldzi?"

Stefens ar troksni nolika kameras statīvu atpakaļ uz galda. "Ješua!"

Draugs aprima, un ar to arī izgaisa viņa dusmas. Viņš paskatījās uz Stefenu un pamāja. "Jā, es arī to izlasīju."

"Tātad tu arī to redzēji?" "Jā."

Judīte atkal izslējās un nogurusi uzlūkoja abus vīriešus. "Kas noti­cis? Jūs esat tik bāli kā spoki. Kāds tad bija nākamais vārds?"

Stefens pārliecās pār lēzeno trauku, atspiedās uz izplestām rokām, it kā viņa ķermeņa augšdaļa pēkšņi būtu kļuvusi tonnām smaga, un pa­skatījās lejā uz pelēko, caurumaino papīru. Ja ilgi skatījās, viņš varēja iztēloties, ka spēj vēlreiz atsaukt atmiņā spokaino rakstu.

"Lived", viņš teica. "Nākamais vārds bija lircd."

Tas, kādi būvmateriāli tikuši izmantoti atsedzamās celtnes būvē­šanā, stipri ietekmē rakšanas tehniku. Mums jau relatīvi agri bija skaidrs, ka saskarsimies ar vienkāršākām būvēm, kas celtas no māla ķieģeļiem vai būvakmeņiem. Tātad mums jādomā par to, lai savlaicīgi atpazītu un saglabātu mūru paliekas, kas ir tikai ar grūtībām atšķiramas no gruvešu masas. Sevišķi svarīgi mums bija arī atrast grīdas celtnes iekšpusē, jo priekšmeti, kas atrasti tieši uz grīdas (piem., keramika, stikls, monētas, skarabeji), nepārprotami norāda uz atraktā slāņa laikmetu.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Acīmredzot šis vīrs, kurš kā pasaules valdnieks, ieplēties un varens, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bija vēlējies, lai sonārtomogrāfijas rezultāti tiktu pārrunāti šeit, Šajā dzīvojamajā vagonā ar kondicionēto gaisu, uiļ ncvis ārā pie kāda saliekamā galda. Tas bija izrakumu finan­sētājs, pats lielais boss, cik Zoržs Martinē jau bija uzzinājis. Viņam mu­gurā bija nevainojams tumši zils uzvalks ar zīda kaklasaiti, kas bija pie­stiprināta ar zelta adatu, kurā bija briljants, viņa frizūra bija tikpat ne­vainojama, un svīst — tas neapšaubāmi bija pēdējais, ko viņš vēlējās. Lai arī šajā sestdienas rītā, kā Zoržam šķita, ārā bija vēl visai patīkami un šeit iekšā jau gandrīz pārāk vēsi — šajā konferenču zālē, kas bija tik balta, ka varēja domāt — esi apmaldījies ledusskapī.

Rezultātu paziņošana, kā vienmēr, bija Roba Ričardsa uzdevums. Zoržs darīja darbu, un Bobs plūca laurus, tā nu tas bija. Šorīt Zoržam pret to nebija ne mazāko iebildumu. Viņš bija priecīgs, ka viņam nekas ne­bija jāsaka. Tad bija mazāka bīstamība, ka viņš varētu izpļāpāties.

Gideons bija runājis pilnīgi nopietni, to varēja manīt. Sākumā Žoržs bija domājis, ka plecīgais izraēlis grib viņu izzobot; pamēģināt, ko visu var sastāstīt vienam muļķa meksikānim. Hu, tad nu gan viņš bija kļuvis dusmīgs! Dusmīgs vīrs ar uzi plecā, ak tu dieniņ. Nē, viņš nebija gri­bējis viņu piemuļķot.

Taču viņš varēja būt pārklausījies. Kaut ko nepareizi sapratis. Noti­kums bija vienkārši pārāk neticams.

Visus attēlus, ko bija pārraidījis Sotom 2, Robs bija plaši izklājis uz galda, lai radītu iespaidu. Tā viņš darīja vienmēr. Palielīties, to viņš prata tik labi kā neviens cits. Cilvēki vienmēr skatījās uz šiem attēliem un neparko nespēja saprast, ko viņiem tur vajadzētu saskatīt, un, kad viņi jau gandrīz krita izmisumā, tad Robs Ričardss beidzot sāka runāt. Tieši pareizajā brīdī. Nosvērti pārvilka ar roku pār gaišajiem, cirtainajiem ma­tiem un sāka skaidrot — vieglā, nevērīgā patērzēšanas tonī, it kā uz galda būtu izklāts pilsētas plāns, par kuru tiktu izteiktas dažnedažādas domas, un visiem būtu skaidri redzams, par ko viņš stāsta. Viņš nekad neteica neko tādu kā: Šis tumšais plankums norāda uz mūra atliekām desmit metru dziļumā. Kaut ko tādu viņš pateica pavisam citādi, apmēram tā: Šiem mūriem vajadzētu atrasties aptuveni desmit metru dziļumā. Un tad viņi visi piekrītoši māja, beidzās vai nost aiz bijības un saskatīja mū­rus tieši tajā vietā, kur Roba Ričardsa rādītājpirksts ceļoja pāri pelēcīga­jām fotogrāfijām.

Zoržs nekad nepārstāja brīnīties, kad viņš to atkal piedzīvoja, un ilgu laiku par šo izrādi, ko Bobs spēlēja, bija dusmojies. Ar rezultātiem, ko ar savu darbu bija ieguvis viņšl Taču kopš kādas reizes, kad attēlus vaja­dzēja prezentēt viņam pašam un pēc tam skatīties neticīgās, skeptiskās sejās, jā, beigās pat aizstāvēt sonārtomogrāfijas lietderību, viņš bija nonā­cis pie uzskata, ka pārliecinoša prezentācija bija tikpat nozīmīga māksla kā tai nepieciešamo attēlu iegūšana.

Viņš uzmanīgi sekoja, kā Bobs piekārto attēlus vispārīgi uzzīmēta­jam izrakumu novietojuma plānam, kas gulēja uz galda. Viņš iezīmēja mūrus, norādīja uz kauliem, kuri vēl nebija izrakti, un ilgi kavējās pār­domās par dažādiem iežu slāņiem. To viņš darīja vienmēr, kad pamatā nemaz nebija ko stāstīt. Un šeit Bethamešā nebija nekā, ko stāstīt. Viņi bija atraduši to, ko viņi bija domājuši šeit atrast. Neko vairāk. Neko. Izmesta nauda, īsi sakot, un Boba Ričardsa uzdevums bija novērst to, ka pasūtītāji arī nonāk pie šī secinājuma. Montānas universitāte ar savu sonārtomogrāfu veica ienesīgus darījumus un nevēlējās neapmierinātus klientus. Tas bija iemesls, kāpēc līdzi tika sūtīts Bobs Ričardss.

"Tā, te es neko neredzu," beidzot pasūdzējās resnais vīrs. "Šīs foto­grāfijas izskatās pēc ultrasonogrāfijas attēliem, kādi bija manai sievai, kad viņa bija stāvoklī. Toreiz es tur arī neko nesaskatīju."

Bobs viņam uzvaroši uzsmaidīja. "Bet jūsu sievas ārsts gan droši vien tur kaut ko redzēja, vai ne?"

"Hm, jā. Teica, ka būšot puika."

"Un vai bija puika?"

"Jā."

Visi smējās.

"Nu," Bobs laipni skaidroja, "šie attēli rodas pēc ļoti līdzīga paņē­miena. Un tajos es redzu, ka jūs atradīsiet visai daudz drupu."

Ar šo viņš vēlreiz panāca atzinīgus smieklus. Pat resnais vīrs greizi pasmaidīja.

Pirmais beidza smieties vīrs tumši zilajā uzvalkā. "Kas ir ar metāla kasti?" viņš vēlējās zināt. "Vai to jūf atradāt?"

"Metāla kaste." Bobs pajftezās. Žoržs papurināja galvu. "Nē, diem­žēl," Bobs turpināja. "Neko tādu mēs neatradām."

"Vai esat par to pārliecināts?" otrs neatlaidās.

Bobs noteikti pamāja. "Simtprocentīgi." Neviens cits Šo vārdu ne­prata izteikt tik dziļi pārliecinātā tonī kā Bobs Ričardss.

Žoržs pacēla acis, kad profesors pēkšņi pagriezās atpakaļ pret apa­ļīgo vīrieti, kurš it kā bija rakstnieks, un saausījies dzirdēja, kā viņš tam čukst: "Es taču teicu, ka kameras šeit nav!"

Tātad tomēr. Kamera. Šo vārdu viņš bija labi dzirdējis, un noso­došais skatiens, ko drošības šefs veltīja darbu vadītājam, tam bija tikpat kā apliecinājums. Tātad tomēr — visi šie vīri patiešām ticēja, ka kaut kur Izraēlā bija aprakta kamera, ar kuru uzfilmēts…

Žoržs pat neuzdrošinājās to iedomāties.

Ar kuru uzfilmēts Jēzus Kristus!

Vai tas maz bija iespējams? Tomēr Dievam nekas nebija neiespē­jams. Pat ceļojums laikā. Iespējams, tas pat bija viņa neizdibināmais plāns, — cilvēkiem tieši šajā laikmetā, ko tik ļoti ietekmēja televīzija, uzdāvināt videoierakstu ar viņu Pestītāju, lai stiprinātu savu baznīcu un vestu cilvēkus atpakaļ pie ticības. Un kā gan citādi tas būtu varējis no­tikt, ja ne šādā brīnumainā veidā?

Žoržs juta, kā viņam pēkšņi sāk dauzīties sirds. Bet… kādi cilvēki at­klājuši šo noslēpumu? Šis vīrs, kurš par Vienu vienīgu uzvalku izdeva vairāk naudas, nekā vajadzīgs, lai veselu gadu pabarotu viena ciema iedzīyotājus Bangladešā, — un lai viņa naudas kārajās rokās nonāktu šis vien­reizējais dokuments? Ko gan citu viņš ar to darītu, ja ne meklētu, kā iegūt vēl vairāk naudas? Vēl vairāk varas?

Protams — viņš paturētu ierakstu sev. Neviens pats, kurš nebija viņa televīzijas tīkla klients, to nedabūtu redzēt. Un pēkšņi būtu dārgi, ļoti dārgi jāmaksā, lai kļūtu par klientu. Saviem klientiem viņš aizdarītu muti ar ilgtermiņa līgumiem, un viņš tos piespiestu ari pacietīgi panest visas viņa sēnalas.

Tā Kunga vārdus viņš palaistu ēterā starp divām visu laiku dārgāka­jām reklāmām. Būtu jāpacieš nebeidzamas kampaņas par atspirdzino­šiem dzērieniem, tīrīšanas līdzekļiem, autoriepām, biksīšu ieliktnīšiem un košļājamām gumijām, lai drīkstētu paskatīties Pestītāja sejā. Jēzus atkal tiktu piesists krustā komercijas Golgātas kalnā, vēlreiz un vēlreiz — vispirms sestdienas vakarā labākajā raidlaikā, pēc tam vakara programmā un galu galā bērnu stundā, kad tika rādīta bārbiju un hīmeņu reklāma.

"Žorž?" viņš izdzirdēja Boba balsi. "Vai tev nav labi?"

Viņš papurināja galvu, atkal atguvās. "Ir jau labi," viņš sacīja. "Var­būt vakardien dabūju par daudz saules."

Bobs nedroši viņā paskatījās. "Vai tu nevarētu šeit uzmest aci?" viņš jautāja. "F.s gribētu zināt, ko tu par to domā."

"Jā," Žoržs gurdi pamāja. "Protams." Viņš nostājās blakus Bobam pie galda, uz kura kāds visus attēlus, ko viņi bija gatavojuši, bija pārklājis ar lielu novietojuma plānu. Šis plāns bija precīzi zīmēts, droši vien tā bija kāda oficiāla dokumenta kopija. Un tas, ko Zoržs tur redzēja, viņam šķita tā kā pazīstams.

"Tā ir Jeruzalemes Tempļa kalna projekcija," viņam paskaidroja vīrs tumšzilajā uzvalkā, un briljants viņa kaklasaites adatā iezaigojās. "Kā vajadzētu rīkoties, lai to caurskatītu ar sonārtomogrāfu?"

Šajā rītā Stefens Fokss pamodās vēlu un jutās tā, it kā viņam pāri būtu pārbraucis buldozers. Un tas nebija tikai tāpēc vien, ka viņš tikpat kā nemaz nebija gulējis.

Sabatā brokastu laiks stipri ieilga, lai visi varētu izgulēties. Pats par sevi saprotams, ka sabatā nestrādāja, un brīvprātīgie, kuri bija no Izraē­las un nedzīvoja gluži pašā valsts otrā galā, izmantoja iespēju aizbraukt uz mājām. Līdz ar to nometnē palika gandrīz vienīgi citu tautību strād­nieki, kuri būtu strādājuši arī sestdienā, un līdz ar to sabata miers viņiem radīja sajūtu, ka svētdiena ir sākusies dienu agrāk.

Šī varētu būt mierīga diena. Kad Stefens pienāca pie virtuves telts, uz dažiem galdiem bija salikti šaha dēļi, citi bija apsēdušies ar grāmatu un kafijas tasi kaut kur ēnā. Mazliet tālāk daži izpalīgi pat meta pa apli koši zaļu frizbija šķīvīti. Un pie kāda galdiņa viņš pamanīja Judīti, kura izskatījās tikpat sagumzīta, kā viņš jutās. Nu jā, varbūt ne gluži tā. Pat ne­gulējuši viņa vēl arvien izskatījās neatvairāma. Stefens uzlika uz paplātes trīs tases kafijas, pilnas līdz malām, un tad, drīzāk racionālu apsvērumu, nevis izsalkuma dēļ, bļodiņu kukurūzas pārslu un apsēdās viņai pretī.

Kādu brīdi viņi klusēdami ēda. Kad Stefens ķērās jau pie otrās kafi­jas tases, Judīte iejautājās: "Un?"

Stefens norija licfifmalku rūgtā dzēriena. Viņi šeit gatavoja ļoti stipru kafiju. "Un ko? Ko es par to domāju?" "Jā."

"Nav ne jausmas. Jāatzīst, esmu mēms."

Viņa pameta apkārt migrēnas izmocītu skatienu. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties viņu sarunu. "Varbūt tev to vēl neva­jadzētu mēģināt interpretēt. Tev ir tikai četri vārdi no vēstules, kas kā nekā ir rakstīta uz divām lapām… Pagaidi taču, kad tev būs zināma visa vēstule."

"Vai arheologi to nedara nepārtraukti? Viņi paskatās uz vienu burtu kādā vecā papirusā un pēc tā, kā tas ir uzrakstīts, ja ar ķeksīti pa kreisi un nevis pa labi, paziņo, ka viss dokuments ir divsimt gadu vecāks, nekā sākumā domāts. Vai jaunāks. Katrā ziņā tas nozīmē pavisam ko citu, un tikai viena paša burta dēļ."

"Nav ne jausmas. Pajautā Ješua, vai arheologi to nepārtraukti dara."

Viņam bija pamatīgas galvassāpes. Viņš vairs nevarēja izturēt. Viņam vēl nekad nebija sāpējusi galva. Un arī kuņģis jau streikoja pret pārplūdināšanu ar kafiju. Stefens paņēma nu jau trešo kafijas tasi un pievērsās kukurūzas pārslu atlikumam.

"Ko es sev jautāju," viņš teica ar pilnu muti, "ir tas, vai vispār kaut kas tāds ir iespējams. Un te nu es neesmu pietiekami kompetents. Ir taču jābūt arī kādiem citiem avotiem bez Bībeles tekstiem, kuros piemi­nēts Jēzus. Kas ir ar to tautas skaitīšanu, ko pavēlēja veikt ķeizars Augusts? Tas taču bija Augusts, vai ne? Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. Tā līdzīgi kaut kur stāv rakstīts. Un Marija tieši tajā laikā bija stāvoklī."

"Bet nupat tikai stāvoklī."

Stefens neapmierināti papurināja galvu. "Man par to jāpalasa. Es tam vienkārši nespēju noticēt. Es domāju, ko tas nozīmētu. Iedomājies, kas būtu, ja varētu pierādīt, ka Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis! Ko tas nozīmētu!"

Judīte paraustīja plecus. "Tas būtu atklājums. Un tu būtu atklājējs. To taču tu vienmēr esi gribējis."

"Bet ko tas nozīmētu pasaulei? Viņš tomēr ir kristietības, pasaules lielākās reliģiskās kopienas, centrālais tēls. Ja Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis, tad tas nozīmētu, ka kāds šo tēlu ir izdomājis. Tad viņš būtu tāds kā mākslas tēls. Kā supermens. Vai, ak šausmas, kā Mikipele."

"Tagad nedramatizē. Lielākai daļai cilvēku reliģija taču tik un tā ir gluži vienaldzīga. Tos tu aizskartu sāpīgāk, ja tev izdotos pierādīt, ka nekad nav dzīvojusi Mikipele."

"Ļoti asprātīgi." Stefens pielika pie lūpām pēdējo kafijas tasi. "Es arī nezinu, kāpēc tas mani tā satrauc. Bet tas mani satrauc. Es sev nopietni jautāju, vai būtu attaisnojami atklāt šādu patiesību."

"Oho," Judīte iepleta acis. "Tie nu ir pavisam jauni toņi, mister Foks."

Stefens atkal nolika kafijas tasi un pārsteigts viņu vēroja. "Saki — ko nozīmē visi šie mājieni? Par ko tu mani patiesībā turi?"

Judīte savilka seju platā, naidpilnā smaidā, un viņas acis nikni zvēroja. "Ir dažas lietas, kuras tu vēl neesi apjēdzis. Un viena no tām ir patie­sība, ka dzīvē runa ir par daudz ko vairāk, nekā tikai par to, kā vienmēr uzvarēt."

"Ak tā?" Stefens dusmīgi atjautāja. "Kurš tev šīs blēņas ir sastāstījis?"

"Tu taču tikai vēlies pierādīt, ka esi gudrāks par šo Džonu Kaunu, lielo menedžeri."

"Un pat ja tā būtu? Varbūt esmu arī."

"Un? Kāds tev no tā labums?"

Stefens juta asinīs kā ogļskābi uzdzirkstījam cīņas sparu. "Katrs grib uzvarēt," viņš sacīja. "Un, ja kāds apgalvo ko citu, tad viņš vienkārši vairs netic, ka var uzvarēt. Vienīgā vēlēšanās, kas tādam vēl palikusi, ir nezaudēt, un visvieglāk to panākt tad, ja vairs necīnās. Tā tas ir."

"Ak. Runā amerikānis. Viss pavisam easy. Viss ir iespējams, tikai jā­zina, kā."

"Jā. Tieši tā."

Judīte papurināja galvu. "Tas ir tik… sekli. Tik tukši. Es nezinu — varbūt te tomēr kāda nozīme ir tam, ka es esmu cēlusies no tautas, kura atskatās uz piectūkstoš gadu senu kultūru, un tu patlaban tieši 11/. divsimt."

"Tās ir īstākās muļķības, kādas vien man nācies dzirdēt," Stefens no teica un piecēlās. "Patiešām. Savu piectūkstoš gadu kultūru tu vari aiz­skalot podā, ja tādi smadzeņu mēsli ir viss, kas nāk uz āru. Un tagad atvaino, man ir jāiet. Man vēl jāuzraksta kāds piedāvājums. Lai saraustu savu nākamo miljonu, ja tā ir pareizi."

Izrakumu darbu vadītāja vietnieks kādu laiku, acis nenovērsis un elpu aizturējis, bija sekojis sarunai, tad viņš zaudēja savaldību. " Tempļa kalnu?" viņš bija kliedzis. "Jūs gribat caurskatīt Tempļa kalnu? Jā, vai jūs visi esat galīgi ārprātīgi!"

Kauns ar īsu galvas mājienu bija licis Raienam saprast, ka viņam abi tehniķi jāizved ārā, ko viņš arī tūliņ izdarīja. Tad viņš bija mierīgi paska­tījies uz izraēli ar trūcīgo matu segumu un apaļo degunu un nolēmis, ka neļaus sevi provocēt un jebkurā gadījumā saglabās mieru, kamēr otrs atkal nāks pie prāta. Neviens nebija spējīgs kliegt un ārdīties ilgāk par septiņām astoņām minūtēm bez pārtraukuma, ja nu vienīgi tas bija kāds īpašs psihiatrijas gadījums. Lielākā daļa holēriķu, to Kauns bija pieredzējis neskaitāmās nepatīkamās apspriedēs, nomierinājās pēc divām trim minūtēm, pieņemot, ka neviens viņus nepārtrauca. Pārtraukšana bija tā, kas kliegšanas lēkmi uzturēja pie dzīvības, — savā ziņā pēc katra pārtraukuma laiks atkal sāka ritēt no sākuma.

"Mēs vēlamies to mierīgi…" Kauns beidzot iesāka, kad Šimons Bārlevs aizelsies pārstāja kliegt, taču tas viņu nedzirdēja, bet pievērsās pro­fesoram Vilfordam-Smitam.

"Kāpēc tu man to neteici, tu, sasodītais angli?" viņš viņam uzkliedza. "Kāpēc cs vienmēr visu uzzinu pēdējais? Nolāpīts, nu jau pagājuši divdesmit gadi, kopš mēs strādājam kopā, un nu tu man tā uzbrūc no aizmugures…"

Nu tomēr bija pienācis laiks iejaukties. "Mister Bārlev!" Kauns nodārdināja, cik skaļi vien spēja. Mēdza gadīties situācijas, kad palīdzēja vien uzkliedziens. Uzklicdzicns, kam vajadzēja citus šokēt. Kauns vienmēr, kad viņam vajadzēja ievilkt gaisu šādam uzkliedzienam, iztēlojās, ka ar savu vārdu skaņas spiedienu vien viņam vajadzētu sadragāt pretinieka galvaskausu.

Un tas darbojās. Bārlevs noraustījās, un uz brīdi viņš apmulsa.

"Mister Bārlev," Kauns atkārtoja, un nu viņš bija atkal pilnīgi saval­dījies un cik vien iespējams laipns. "Lūdzu, atstājiet profesoru VillorduSmitu dzīvu; viņš nav vainīgs. Vainīgs esmu es. Šo ideju mēs izperinājām pagājušajā naktī pēc sarunas ar profesoru Gutjēru, un es šorīt vēlējos jums to atklāt. Nelaimīgā kārtā abi Sotom tehniķi šeit bija ieradušies pirms jums, tāpēc man no šī nodoma vajadzēja atteikties. Taču, ja vēla­ties uz kādu kliegt, tad, lūdzu, uz mani."

*

Bārlcvs viņu nedroši nopētīja. Džons Kauns vēl nebija pietiekami iepazinis Vilforda-Smita vietnieku, taču viņa nedrošībā viņš šķita saska­tām vientiesīgu, tiešu zinātnieku, nešaubīgi lielisku speciālistu, taču nespējīgu mēroties spēkiem diskusijā ar pieredzējušu un prasmīgu oratoru.

"Nu labi," izraēlis teica. "Tad paskaidrojiet man, lūdzu, ko tas nozīmē."

"Jūs domājat, kā man ienāca prātā likt izpētīt Tempļa kalnu?" Kauns atjautāja.

"Jā."

Kauns, žēlīgi pasmaidījis, pamāja. "Mister Bārlcv, man uz brīdi jāiz­iet ārā un jānomierina abi tehniķi, ka viņi savu naudu saņems jebkurā gadījumā, vienalga, cik loti mēs te sakliedzamies. Līdz tam es jūs vien­kārši gribētu lūgt apdomāt atbildi uz jautājumu, kuru mēs vakar vakarā uzdevām profesoram Gutjēram. Un tas ir šāds: kuras vietas Izraēlā jums ir zināmas, kas pēdējo divtūkstoš gadu laikā palikušas neskartas?"

Bārlcvs blenza uz viņu kā uz spoku, tad paskatījās pāri uz Tempļa kalna plānu, tad atkal pacēla acis. Viņa zods atkārās.

"Vai sapratāt?" Kauns piebilda un izgāja no apspriežu telpas.

Abi tehniķi gaidīja ārpusē kopā ar Raicnu un skatījās uz viņu, mulsi mirkšķinādami acis, kad Kauns pa trim pakāpieniem nokāpa lejā uz smilšainās zemes.

"Es ceru, ka mūsu iekšējo disputu stils jūs nav pārmērīgi pārbiedējis," Kauns iesaucās un pūlējās izlikties esam labā noskaņojumā un pilnīgi mierīgs. Abi tehniķi mulsi smaidīja. "Es jums abiem katrā ziņā vēlējos pateikties," viņš apliecināja savā vislaipnākajā tonī, un, skatīdamies acīs, kratīja viņiem roku. "Darbs, ko jūs šeit paveicāt, bija patiešām ievēro­jams. Ticiet man, es to protu novērtēt . Un, kas attiecas uz kolēģa dusmu uzliesmojumu…" Viņš sazvērnieciski pasmaidīja. "Tie visi ir cilvēki, kas visu šeit dara ar degsmi. Tas vēl nebija nekas. Mēs jau veselām naktīm esam sakliegušies vēl augstākos toņos."

"Saprotu," blondais atviegloti pamāja.

"Kas attiecas uz Tempļa kalnu," Kauns turpināja, neizlaižot no acīm blondo tehniķi, kurš, pirmkārt, no viņiem abiem bija boss, un, otrkārt, izskatījās pēc tāda, ar kuru iespējams sarunāties, "tad mans asistents jums dos mašīnu, un es jūs lūdzu braukt ar to uz Jeruzalemi un situā­ciju novērtēt uz vietas — kādas ir iespējas neuzkrītoši veikt kalna caur­skati. Un šovakar jūs man ziņosiet. Okayī"

Blondais pakalpīgi pamāja. "Tieši tā, ser. Mēs to labprāt darīsim."

"Labi, Raien, jūs parūpēsieties par džentlmeņiem?" Raicns pamāja.

To teicis, viņš atgriezās vagonā, kas vienlaikus bija arī vācu rakstnieka miteklis. Kurš, kā Kaunam atkal dūrās acīs, pagaidām vēl bija sniedzis visai niecīgu ieguldījumu šajā projektā, ja viņu salīdzināja ar kanādieti.

Bārlevs acīm redzami bija sagatavojis argumentu, ko uzskatīja par izšķirošu.

"Tempļa kalns ir jūdu svētnīca," Bārlevs aizkapa balsī paskaidroja. "Es jautāju jums, mister Kaun, jo laikam gan esat kristietis: vai jūs liktu ar sonārtomogrāfiju izmeklēt Pētera baziliku? Vai Jēzus dzimšanas vietu Betlēmē?"

Kauns pamāja. "Pats par sevi saprotams. Nepamirkšķinot ne acu."

Šķita, ka ar šādu atbildi Bārlevs nebija rēķinājies. Orators iesācējs, nodomāja Kauns un ar pūlēm apspieda zobgalīgu smaidu.

"Tam… Tam es neticu."

"Varat ticēt mierīgi. Tā, iespējams, pat būs mūsu aiznākamā lieta."

Profesors Gutjērs pacēla roku. "Es vēlētos vēlreiz apliecināt, ka ne­kādā gadījumā neesmu apgalvojis, ka meklējamā kamera noteikti atro­das Sachra klintī. Es tikai norādīju uz to, ka šī ir vienīgā vieta, kas tiklab nepārprotami identificējama pēc diviem tūkstošiem gadu, kā ari noteikti visu šo laiku ir palikusi neskarta."

"Un es," iestarpināja Vilfords-Smits, "vēlos vēlreiz atkārtot, ko jau šonakt teicu: cs esmu pilnīgi pārliecināts, ka kameras šajā klintī nav."

Kauns pacietīgi pamāja. "Vai vēl kāds?"

"Tas nav iespējams," paskaidroja Bārlevs. "Pilnīga utopija. Kā jūs to stādāties priekšā? Uzstādīsiet Tempļa kalnā šoka viļņu aparātu un visap­kārt ieraksiet sensorus? Varbūt iedzīsiet tos Raudu mūrī? Tam jūs ne­mūžam nedabūsiet atļauju."

"Tāpēc mēs to darīsim slepus."

"Slepus? Kā tas ir iespējams?"

"To es nezinu. Taču es nupat aizsūtīju abus tehniķus uz Jeruzalemi, lai viņi visu izpēta uz vietas."

"Tas nav iespējams!"

Kauns dziļi ievilka un izpūta elpu. "Mister Bārlev, manis nebūtu tur, kur esmu patlaban, ja es vienmēr būtu vadījies pēc tā, kas it kā ir vai nav iespējams." Šķita, ka arheologs tūlīt izšķīdīs sviedros un izmisumā. "Mis­ter Kaun, visu cieņu jums, taču jūs neaptverat, ko esat nodomājis darīt. Tempļa kalns ir svētvieta ne tikai mums, jūdiem, tas ir svēts ari musul­maņiem, un viss, kas tur norisinās, ir politisks. Ar to, kas jums padomā, jūs varat burtiski izraisīt karu!"

"Mister Bārlev, man pieder arī viens no lielākajiem ziņu raidītājiem pasaulē. Ticiet man, par Izraēlas politisko situāciju esmu labi informēts."

Bārlcvs, galvu purinādams, atkrita savā krēslā. "Tas ir vājprāts," viņš murmināja. "Tas ir vājprāts."

"Kamera neatrodas klintī," profesors Vilfords-Smits atkārtoja. "Par to es esmu simtprocentīgi pārliecināts. Acīmredzot tā noslēpta aizzī­mogotā amforā kādā nomaļā, nenozīmīgā klints alā, taču nekādā gadī­jumā šajā klintī."

"Varbūt zem tās?" Kauns sacīja.

"Ir kāda leģenda," iestarpināja Gutjērs, "ka zem tās atrodas Derības šķirsts."

"Arī tas nebūtu slikts atradums."

"Kā gan kamera varētu būt nonākusi klintī?" Gutjērs jautāja. "Vai zem tās? Ceļotājs laikā, kuru jūs esat iztēlojušies, būtu bijis aktīvs tolaik, kad templis vēl bija neskarts un attiecīgā klints tika izmantota kā upurakmens. Viņam nebūtu bijis ne vismazākās iespējas nepamanītam pat tuvoties akmenim."

Debates Kaunam sāka krist uz nerviem. "Ja mums izdosies Tempļa kalnu caurskatīt, tad mēs varēsim sev aiztaupīt visus minējumus. Tad mums vairs nevajadzēs domāt, tad mēs vienkārši zināsim. Stāvoklis, kuram es vienmēr dodu priekšroku."

Viņš jutās pateicīgs, ka šajā brīdī ienāca Raiens, rokā turot vienu no mobilajiem telefoniem. "Baso," viņš tikai noteica, sniegdams to Kaunam.

Stefens Fokss sēdēja pie sava ieslēgtā piezīmjdatora, un viņam nebija ne mazākā prieka rakstīt piedāvājumu Video World Dispatcher. Bet nedarīt kaut ko tāpēc, ka nebija prieka to darīt, bija neprofesionāli. Un Stcfcnam Foksam nebija nodoma rīkoties neprofesionāli.

Vispirms viņš pieslēdzās savam mājas datoram, sameklēja failus, kuros bija piedāvājumam nepieciešamie teksti un attēli, un sāka to pārraidi. Lēni pieaugošie procentu skaitļi ļāva nojaust, ka failu pārraide ilgs vēl labu brīdi, tāpēc viņš atlaidās ērtāk un lāvās domām, kas viņam mācās virsū kā mežonīgas bites.

"Šis priekšstats, ka tas Jēzus, par kuru bija runa baznīcā, reliģijas mācības stundās, dievbijīgajos stāstos un dziesmās, patiesībā varētu ne­būt nekad eksistējis — ka tas viss ir bijis tikai mīts un Jēzus nav reālāks par Ziemassvētku vecīti, kas Ziemassvētkos it kā nes dāvanas, viņam šķita kā izsmiekls. Vai tas nebija apbrīnojami? Katram, kurš viņam jau­tātu, viņš bez mazākās šaubīšanās būtu paskaidrojis, ka viņu neinteresē reliģija, bet gan tikai reālā dzīve. Ka to reliģiju, kuras vārdā viņu kā mazu, neaizsargātu bērnu nokristīja, viņš jau sen ir atmetis un atstājis sev aiz muguras. Ka viņu labākajā gadījumā varēja saukt par nedogmatisku hu­mānistu. Kāds, kurš mēģināja rīkoties pareizi. Krietni iet cauri dzīvei. Būt labam, taču ar mēru tin mērķi.

Un nu tas viņu nelika mierā. Viņš tomēr ar šo tēlu bija spēko­jies sīvāk, nekā pats apzinājies. Visu savas bērnības laiku viņš bija re­dzējis, cik divkosīgi cilvēki manipulē ar Dievu. Viņa vecāki vēl šodien uz āru bija tik dievbijīgi, kā tas pienācās draudzē, taču patiesībā viņi dzīvoja tādu dzīvi, uz kuru nekādu iespaidu neatstāja tās reliģijas mā­cības, pie kuras viņi teicās piederam. Labs kristietis bija tas, kurš Ziemas­svētkos gāja uz baznīcu un ziedoja labdarībai, ja nebija iespējams no tā izvairīties, un ari tad tikai tik, cik nepieciešams, lai netīkami nedur­tos acīs.

Tikai dažās situācijās — tad gan viņus pārņēma dievbijība. Galveno­kārt kritiskās situācijās. Kad viņa mātei bija uznākusi tā lēkme, ko sākumā noturēja par infarktu, tad tēvs viņus visus bija sasaucis kopā, lai kopīgi lūgtos. Cik tas bija mokoši! Taču Dievam tas laikam bija paticis, jo galu galā izrādījās, ka tas nebija infarkts, bet gan tikai vīrusa triecienuz­brukums.

Reliģija, tā viņa vecākiem un vispār visiem cilvēkiem, kurus viņš pa­zina, bija tāds kā lietussargs. Skaistā laikā neviens vispār nedomā par savai lietussargu. Un tikai tad, kad līst, tas atkal kādam ienāk prātā. Taču tā īsu ticēt— to nedarīja neviens no tiem, kuri viņam bija pazīstami.

Un, kad viņš pieauga, tas, kam jātic, kas no cilvēka tiek prasīts, viņam šķita arvien vairāk un vairāk par daudz. Šķīstā bērna ieņemšana, piemē­ram. Kad viņam bija četrpadsmit gadu, kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk, petingā ar savu draugu nebija uzmanījusies un bija kļu­vusi grūta, lai arī bija vēl jaunava. Kad tas nāca gaismā, apsmiekls un dzēlības vairs negribēja rimties (Mārī Luī parādījās eņģelis un runāja uz viņu: "Paņem mani — ha, ha, ba!"). Bet neviens, pat ne reliģijas skolotājs, neuzskatīja, ka būtu vērts padomāt par hipotēzi, ka Marī Luī, iespējams, varētu dzemdēt nākamo Pestītāju.

Un tad vēl bija Niks. Niks Fosters. Niks tik ilgi bija bijis viņa labākais draugs, ciktāl vien viņš varēja atcerēties. Viņi bija svinīgi viens otram zvērējuši draudzību. Kopā bija krājuši kolekcijas kartītes no kukurūzas pārslu pakām. Slepeni novērojuši ezerā peldamies lielās meitenes un plēsuši jociņus par viņu krūtīm. Viņi bija prātojuši, par ko reiz gribētu kļūt, kad būs lieli. Stcfcns gribēja kļūt par astronautu, turpretī Niks par gubernatoru vai senatoru.

Taču tad Niks bija noslīcis. Pavisam parastā rudens dienā. Bija iekri­tis ezerā, atsitis galvu tā, ka bija zaudējis samaņu pietiekami ilgi, lai noslīktu. Tikko desmit gadus vecs.

Viņam vēl arvien acu priekšā bija šis skats, kā Niks bija noguldīts savā gultā. Visapkārt bija neaptverami uzkopts. Vēl pirms divām dienām viņi šajā gultā bija ņēmušies un ārdījušies, un skatījušies televīziju, un istabā bija tik ierastā omulīgā cūku kūts. Un Niks viņam bija aizdevis lielo Batman sējumu. Kad pēc bērēm Stefens to atnesa atpakaļ, Nika māsa sacīja, lai viņš to patur sev. Tas arvien vēl bija pie viņa.

Stefens neko neredzošām acīm skatījās pelēkajā audeklā, kas izplūda viņa acu priekšā. Toreiz, kad viņš dienu pēc dienas bija tik vientuļš un pamests, toreiz viņš bija lūdzies Dievu, lai viņš Niku atkal padara dzīvai. Ja Jēzus varēja piecelties no mirušiem, kāpēc ne Niks? Taču Dievs viņu nesadzirdēja. Šodien viņam bija jāpasmaida pašam par sevi, kad viņš to atcerējās. Viņš bija atdarinājis savus vecākus. Dievs bija instance, pie kuras vērsās, kad viens pats nevarēja tikt galā. Instance, kura arī tad nepalīdzēja.

Failu pārraide bija sasniegusi simt procentus, un pīkstošs signāls lie­cināja par pārraides beigām.

Stefcns nokratīja atmiņas un pārtrauca savienojumu. Viņš paccntās nedomāt par to, ko šie faili viņam bija prasījuši.

Tātad piedāvājums. Lai ari šobrīd tas izskatījās kā nesvarīgākais, ko viņš varēja darīt. Viņš vēlreiz atvēra failu ar ceturtdienas faksu, lai tiktu skaidrībā par to, ko viņam vajadzētu rakstīt. Jautājumu katalogs bija visai garš, tā teikt, izsmeļošs. Labi, tas viņam ļāva ar norādījumu uz ierobežoto telpu un absolūti nepieciešamajiem tuvākiem paskaidrojumiem ierosināt personisku sarunu. Un tikmēr, kamēr nebija noskaidrotas detaļas, sapro­tams, nebija arī iespējams nosaukt konkrētu cenu.

Tikai tagad viņš atklāja, ka šai firmai internetā ir arī mājas lapa. Tās adrese, kas nu jau bija pierasta lieta, sīkā rakstā bija redzama vēstules augšpusē: <http://www.video-world.com >. Interesanti. Varbūt tur viņš par šo firmu uzzinās ko vairāk. Kas nekad nebija lieki, ja gribēja rakstīt piedāvājumu, kas šķita vilinošs. Tad itin labi noderēja priekšstats par to, ko par vilinošu varēja uzskatīt sarunu partneris.

Tad viņš atkal pievienoja mobilo telefonu datoram, aktivizēja inter­netā programmu un ievadīja adresi.

Tā bija plaša, profesionāli veidota mājas lapa, taču attēls, kurā re­dzama liela firmas ēka, bija vienīgais, ko varēja atrast par pašu Video World Dispatcher. Visa pārējā informācija bija aktuālā piedāvājuma katalogs ar cenām un iespēju pasūtījumu veikt elektroniski. Tika akcep­tētas visas kredītkartes un arī visi digitālās skaidrās naudas veidi.

Bija iespējams izvēlēties kataloga veidu: vai nu par produkciju — mājas video, profesionālo video, integrētu audio-video un veselu rindu citu speciālo jēdzienu —, vai arī par ražotāju. Stefens izvēlējās otro iespēju un aktivizēja izvēlni SONY.

Uz ekrāna parādījās japāņu koncerna firmas logotips, un viņš atkal bija mokošas izvēles priekšā. Parastas videokameras. Digitālas video­kameras.

Un — Stefenam aizrāvās elpa — bija iespējams rezervēt MR sērijas produkciju, kas tirgū parādīsies pēc trim gadiem.

Tas bija neticami. Kāpēc tas tips no SONY, ar kuru viņš bija runājis pa telefonu, viņam to neteica? It kā tas būtu valsts noslēpums. Neviena vārda par to, ka šo aparātu jau iespējams pasūtīt.

Stefens uzklikšķināja attiecīgo saikni un satraukts aizturēja elpu, kamēr lapa atvērās. Kā nekā tur bija izlasāms, ka Video World Dispatcher ir vienīgā firma pasaulē, kas jau tagad pieņem pasūtījumus uz revolucio­nāri jaunās tehnoloģijas bāzes veidoto SONY MR-CamCorder ar ga­rantētām piegādes priekšrocībām, līdzko kamera ienāks tirgū.

Skaidrs reklāmas pasākums. Stefens nevarēja īsti stādīties priekšā, ka milzīgais japāņu koncerns kaut kādam pasūtītājam no Amerikas austru­mu krasta piešķirtu īpašas priekšrocības. Viņš paritināja lapu uz leju, uz vietu, kur bija aprakstīta ražojumu palete. Tas bija interesanti. Tur bei­dzot varēja redzēt, ko patiesībā vajadzēja atrast.

Vispirms tur bija MR-S, magnetofons mājas vajadzībām. Mazītiņajā attēlā bija redzama plakana melna kaste, kas izskatījās kā parasts video­magnetofons. Tā cena bija veseli pieci tūkstoši dolāru.

Stefenam pār muguru skrēja savādas skudriņas, kad viņš ar taustiņu ritināja uz leju, uz nākamo attēlu. Tas, kā nepārprotami liecināja paraksts zem attēla, bija MR-01. Stefens paliecās tuvāk. Samērā neuzkrītošs, pēc izskata parocīgs aparāts ar lielu zoom objektīvu, šķērsām tam pāri iebū­vētu mikrofonu un veselu rindu darbības pogu. Absolūti neuztraucošs. Un tas par veseliem sešiem tūkstošiem dolāru.

Taču lapa vēl nebija beigusies. Stefens ritināja tālāk un izbrīnīts ap­jauta, kāda ir sajūta, kad pēkšņi apstājas domas.

Tur bija vēl kāds attēls. Tas pats aparāts, objektīvs nedaudz lielāks, daži papildu apkalpošanas elementi. Tā cena bija septiņi tūkstoši dolāru.

MR -02.

12-B ir starpslānis. Pāreja ir iezīmēta ar platu pelnu kārtu. Virs tās atrodamas daudzas rotaslietas — īpaši jāpiemin sēdošas sievietes statuete (skat. att. 11-67) — un Hēroda laika keramika.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

V

"Signore KaunEnriko Baso, advokāts un Kaun Enterprises Inc. pilnvarotā persona Itālijā, ar pūlēm apvaldījis dusmas, jau kuro reizi pēc kārtas rūca senlaicīgā telefona klausulē, "perfavore… jūs man vakar agri no rīta zvanījāt. Mazliet vairāk nekā pirms divdesmit četrām stun­dām. Un es neizšķērdēju ne minūti, ticiet man. Es neesmu ne ēdis, ne gulējis, bet strādājis tikai jums. Un to, ko var izdibināt divdesmit četrās stundās, to arī esmu izdibinājis."

Tā nu gluži nebija taisnība. Naktī — pulkstenis varēja būt mazliet pirms trijiem — viņš uz brīdi bija iesnaudies. Ap četriem viņš bija pamo­dies no tā, ka viņa galva bija noslīdējusi no dokumentu mapēm, kas kau­dzē bija sakrautas uz rakstāmgalda, un atsitusies pret galda virsmu. Pēc tam viņš bija nomazgājies aukstā dušā un uzvārījis divas kanniņas stipras, melnas kafijas. Un, kad bija pamodusies viņa sieva, tā nesa ik stundu pa sviestmaizei un nopūtusies ieskatījās viņa darbistabā.

"Si. Si. Si." Baso māja ar galvu. Šis amerikāņu miljonārs ar savu ne­pacietību viņam reiz kādu dienu laupīs saprātu, porco dio\ "Lūdzu, apdo­mājiet, ka mums ir sakars ar, tā sacīt, vecāko firmu pasaulē. Tas nav mazs, novārdzis radioraidītājs un arī ne parādos grimstoša avīze, tas ir varens, bagāts, daudznacionāls koncerns. Mēs šeit runājam par miljardiem do­lāru. Par neskaitāmiem līdzdalībniekiem, līdzdalībniekiem pie līdzda­lībniekiem, uzticības personām, slēptiem ieguldījumiem. Jā, protams, cs esmu saimniecības pārbaudītājs. Jums būtu nepieciešama vesela armija saimniecības pārbaudītāju, lai to visu atšķetinātu, un viņiem pietiktu ko darīt gadiem ilgi."

Viņš ielēja kafiju, kas bija melna kā nakts un stipra kā inde, un norija vienu malku. Droši vien viņš izskatījās šausmīgi. Neskuvies, negulējis, kā vienmēr ar riņķiem zem acīm, kas viņam parādījās jau tad, ja viņš palika augšā līdz vakara vēlajai programmai.

Un viņa darbistaba ari izskatījās šausmīgi. Tā, it kā šeit kāds būtu iz­gāzis veselu vezumu makulatūras. Dokumenti, dokumenti, dokumenti, veci, noputējuši un nodzeltējuši. Grēdās gar sienu sakrauti tie, kurus viņš vēl nebija lasījis. Tematiski salikti kaudzēs uz paklāja tie, kurus viņš varēja sagrupēt. Un, ja viņa rakstāmgalds nebūtu izgatavots vēl tajā laikā, kad mēbeles bija pieņemts būvēt mūžīgai kalpošanai, tad tā virsma būtu ieliekusies zem smagajiem papīru kalniem.

"Vai cs drīkstu tagad vienkārši ziņot, Signore Kauni Paldies. Tātad vispirms ir oficiālie izteikumi. Vatikāns publicē saimnieciskos ziņojumus, un pēc tiem tā patiesi ir nabago baznīca. Vatikāna budžeta kopsumma ir divsimt miljonu dolāru gadā, kas patiešām nav daudz pasaules mēroga organizācijas centrālajai pārvaldei ar tūkstošiem filiāļu. Un, ja izsakās par jēdzienu Vatikāna bagātības, tad sākas īstas vaimanas. Šīs bagātības, tiek sacīts, veidojot mākslas darbi, kuru vērtība patiešām ir nenovērtē­jama, taču tās ir jāsaglabā kā cilvēces kopīpašums, kas savukārt atkal maksā naudu un tikpat kā neko neienes. Citādi Mikelandželo Pieta būtu jāpārdod izsolē vai jāiznomā Pētera bazilika, vai tamlīdzīgi."

Priekšpusdienā, tūliņ pat pēc sarunas ar mediju caru, viņš bija ķēries pie telefona, iesaistījis visus palīgus un līdzstrādniekus, kurus vien vēl varēja sazvanīt. Tā bija labi ieeļļota mašinērija informācijas sagādei par firmām, ar kurām amerikānim bija kāda saistība Itālijā, un jau dažu labu reizi tie viņam varēja uzrādīt, ka viens otrs partneris jau sen nebija tik labi nodrošināts, kādu iespaidu par sevi radīja, vai arī otrādi — šķie­tami izdevīgs pirkums patiesībā bija finansiāla bumba ar laika degli.

"Oficiāli viss tātad izskatās gluži nevainojami," viņš turpināja. "Pā­vesta īpašumu pārvalde atrodas apustuliskās palātas rokās, un tā tas ir jau no vienpadsmitā gadsimta. Agrākajā baznīcas valstī tas bija augstā­kais nodokļu resors ar tiesisku varu, un to, kāda loma tai ir šodien, jūs varbūt redzat no tā, ka tas, kam pāvesta nāve jākonstatē oficiāli, ir kar­dināla kambarkungs."

Arī šoreiz viņi bija steigušies uz valsts un preses arhīviem, cēluši iebil­dumus iestādēs, pārmeklējuši bibliotēkas un zemesgrāmatas, lai apko­potu visu, ko bija iespējams uzzināt legālā ceļā. Un visu piektdienu Baso bija sazinājies pa telefonu ar saviem ieroču brāļiem bankās, ar uzticības personām ministrijās, ar informatoriem baznīcas aprindās, masonu ložās, noziedznieku pasaulē, lai tiktu pie informācijas, kas legālā ceļā nebūtu pieejama.

"Taču, ja paskatās uzmanīgāk, tad var konstatēt, ka oficiālajos ziņo­jumos runa vienmēr ir tikai par Romas kūrijas centrālās pārvaldes bu­džetu. Tas, ka bez tā vēl eksistē arī Vatikāna valsts īpašums, tiek atstāts bez ievērības. Pie šī īpašuma pieder, piemēram, nekustamie īpašumi ar piecpadsmit miljonu kvadrātmetru kopējo platību Romas pilsētas robe­žās vien. Kļūst pavisam interesanti, kad konstatē, cik lielus īpašumus faktiski kontrolē Svētais krēsls. Jo ir ne vien pāvesta, bet arī dažādu viņam pakļautu ordeņu, pirmām kārtām jau jezuītu, īpašumi. Ir uzticības per­sonas, kuru rokās esošie īpašumi ir ievērojami. Vatikāna nauda ir iegul­dīta franču naftas kompānijās, Argentīnas gāzes rūpnīcās, Bolīvijas alvas raktuvēs, Brazīlijas gumijas fabrikās. Vatikāns spekulē biržā un ieņem dividendes no spēļu bankām. Nav izlaista gandrīz neviena saimniecības nozare. Citiem vārdiem sakot, salīdzinot ar kūriju, General Electric šķiet krāmu bodīte."

Viņš izvilka kādu zīmīti no savas nobružātās mapes. "Amerikā liela ietekme tērauda rūpniecībā — US Steel, Sharon Steel, Bctlchem Steel, pro­tams, Manville Steel. Lielas akciju paketes ar īpašuma pārvaldītāju starp­niecību General Motors, McDonnel Douglas, AT&T, Prudential Life. Piecdesmit viens procents pasaules lielākās privātbankas, Bank Of Ame­rica, atrodas jezuītu rokās. Itālijā līdzdalība gandrīz visās elektrības rūpnīcās, dažās telekomunikāciju sabiedrībās, vairākos dzelzceļos. Tieša vai netieša kontrole pār Komercbanku, Romas banku, Lauksaimniecības banku, Centrālo kredītu institūtu, Romas kredītu institūtu, pār Banco Santo Spirito — nosaukums nav sagadīšanās. Līdzdalība Alitalia, Fiat un vēl veselā rindā apdrošināšanas un bāvsabiedrību. Vatikāna rokās ir viss Immobiliare, Itālijas lielākā zemes gabalu un būvuzņēmuma, kapi­tāls, kas vispār ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem. Un atkal jau tērauds — plaši sakari Finsider, kas pārvalda astoņdesmit procentu no Itālijas tērauda tirgus."

Viņš pārvilka ar roku matiem, klausīdamies balsī savienojuma otrā galā, un tad ar pretīgumu uz to noskatījās, jo roka šķita taukaina un netīra.

"Absolūtos skaitļos tas būs grūti," viņš sacīja. "Man ir skaitlis, kas attiecas uz Svētā krēsla nominālo akciju īpašumu un kapitāla daļām tikai Itālijā vien, un tas ir seši miljardi dolāru. Nomināli, zināms, ne iz­līdzināti, un arī tikai tiešs kūrijas īpašums. Un dažus gadus vecs. Visā pasaulē tie varētu būt vairāk nekā piecdesmit miljardi dolāru."

Tam gan vajadzētu izdzīt viņa muļķīgās iedomas, Baso domāja. Ka­toļu baznīca, manu dieniņ!

"Aptuveni trīsdesmit pieci procenti ieņēmumu nāk no ASV. Aptu­veni piecpadsmit procenti no Vācijas. Tur ir pat baznīcas nodoklis. Nē, tas nozīmē, ka valsts ievāc nodokļus baznīcai. Un neatkarīgi no tā baz­nīcā ieplūst ari ziedojumu nauda. Un baznīcas ēku būvei valsts bieži vien atvēlē piemaksas." Baso gandrīz vai sadzirdēja sava pasūtītāja izbrī­nīto sejas izteiksmi un pasmīnēja. a Si, signore, ļoti solīda firma. Naudas plūsma, par kādu citi pat neuzdrīkstas sapņot." Pilnīgi neņemot vērā to, ka tikpat kā visas no it kā jaunajām menedžmenta metodēm jau gadsimtiem ilgi priekšzīmīgi tikušas īstenotas katoļu baznīcas organizā­cijā. Līdzstrādnieki bija augstākajā mērā motivēti, un, ja kāds nebija, tad bija stingri tiesiski principi, kuriem viņi pakļāvās. Atteikšanās no ģimenes dzīves viņiem turklāt ļāva pilnībā koncentrēties darbam un tā sasniegt vislabākos darba rezultātus. Un, kas attiecas, piemēram, uz Lcan Manage­ment, tad baznīca iztika ar zemāku hierarhiju nekā lielākā dala vidus­mēra uzņēmumu.

Miljonārs šifrētās telefona līnijas otrā galā klusēja. Acīmredzot viņš domāja, un acīmredzot viņš tūlīt pateiksies, darīs zināmu, ka lieta ir pabeigta, un viņš, Enriko Baso, drīkstēs aizgrīļoties uz guļamistabu, aiz­vērt logus, aizvilkt ciet aizkarus un atlikušo nedēļas nogales daļu gulēt, gulēt, gulēt.

Taču Džons Kauns teica: "Noorganizējiet man tikšanos ar šo kardi­nāla kambarkungu."

"O," Baso izspruka. "Tūlīt ar Camerlengo— tas nebūs viegli…"

"Šovakar."

"Šovakar? Signore Kaun, perfavore— ir sestdiena!"

"Un lai viņš atlikušajai nedēļas nogalei neko neieplāno."

Zoržs Martinē kā izmēģinādams aptvēra ar rokām stūri, taču nevarēja izšķirties — aizvērt mašīnas durvis un piestartēt motoru vai ne.

"Bob, tas nefunkcionēs. Un kā gan lai tas funkcionētu? Tu nevari tomografet Tempļa kalnu. Tev nepieciešams blīvs, noslēgts lauks ar iespējami homogēnu virsmu un homogēnu struktūru. Ideālā gadījumā kāds pakalns, uz kura tu uzstādi zondi un vari vienmērīgi izvietot sensorus. Un kā tas varētu darboties svētvietā?"

Tā bija Eiropas automašīna, marka, kuru viņš nepazina, visai ērta un apgādāta ar kondicionētāju, kas šobrīd vēl nebija iedarbināts. Par nepa­tiku Bobam Ričardsam, kurš sēdēja pasažiera sēdeklī un mudināja.

"Zorž, tu esi lielais Sotom speciālists, nav šaubu. Un es arī domāju, ka tas nedarbosies. Taču misters Kauns par to negrib ne dzirdēt, vai tu saproti? Viņš nevēlas, ka mēs aizbraucam uz pilsētu, apskatām kalnu un tad sakām: Tas nav iespējams. Viņš grib, lai mēs atgriežamies un sakām: Tas būs sarežģīti, un mēs nezinām, vai tas funkcionēs, taču mums ir ienācis kaut kas prātā un mēs vismaz varētu pamēģināt. Un tāpēc mēs tieši tā ari darīsim."

"Bet tas nefunkcionēs. To es tev varu pateikt jau tagad."

"Zorž, vai tu vispār klausies? Es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Tagad mēs brauksim uz Jeruzalemi. Tu mani izsēdināsi kaut kur, no kurienes es varu piezvanīt. Man noteikti jāpasaka mājiniekiem, ka mēs vēl pa­liekam te. Un tu apskatīsi Tempļa kalnu un mazliet padomāsi, ko tur varētu darīt."

"Bet ko tas nozīmē? Vai tu domā, ka mēs drīkstam apšaudīt svēto zemi ar mūsu svina lodēm? Un tur visa zeme ir svēta!"

"Tas man ir skaidrs. Taču kaut kas mums ir jāizdomā. Manis dēļ, mēs varam zondi novietot teltī pie Tempļa kalna un mērīt tikai sekun­dдr viļņus."

Zoržs paskatījās uz viņu kā uz jukušu. Šeit, kā šķita, visi pamazām juka prātā. "Un kāda no tā būs jēga?"

"Ai, Zorž…" Bobs nopūtās. "Nu, skaties: misters Kauns par Sotom-2 izmantošanu, ieskaitot apkalpojošo komandu, maksā simt tūkstošus dolāru dienā. Šogad mums nav bijis pārāk daudz pasūtījumu, kā tu noteikti būsi jau pamanījis. Tātad, ja rītvakar mēs vēl būsim šeit, tad jau būsim salabojuši vingrošanas halles jumtu. Ja mums izdosies ar mēģinā­jumiem nodarboties veselu nedēļu, tad mēs būsim izglābuši ari stipen­diju programmu, sagādājuši kafetērijai espresso automātu un bibliotēka atkal varēs abonēt žurnālus, kas pagājušajā mēnesī naudas trūkuma dēļ bija jāatsauc. Tik vienkārši tas ir."

Zoržs domāja par imagināro metāla kasti un par to, kas, pēc Džona Kauna domām, tajā varētu būt. Un par to, kas tajā, iespējams, patiešām bija. Un ko viņš ar to bija iedomājies darīt.

Nauda. Visur runa bija tikai par naudu.

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ko viņš varētu darīt.

"Okay," viņš noteica, aizvilka cict durvis un piestartēja motoru. "Viss skaidrs."

Pēters Eizenharts citu savstarpējām sarunām, kamēr Kauns bija izgājis ārā runāt pa telefonu, sekoja tikai ar pusausi. Viņš bija nemiera pilns. Viņam nelika mieru kāda doma, kas šaudījās tik tuvu viņa apziņas robe­žai, ka viņš jau gandrīz dzirdēja tās zobgalīgos smieklus, un viņš šo domu vienkārši nespēja uztvert. Kaut kāda domu drumsla, kas viņam pusmiegā bija iešāvusics galvā un atkal pazudusi, pirms vēl viņš to bija apjautis. Viss, kas palicis, bija nemiera sajūta. Šī bija no tām domām, kādas Kauns sev noteikti būtu aizliedzis.

Nebija nekāds brīnums, ka tā vairs neatgriezās.

Bet varbūt viņš tikai tādēļ bija nemierīgs, ka nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka te sēž, saņem naudu, taču no viņa nav nekāda labuma? Citu vidū viņš jutās kā savrupnieks. Viņš nebija akadēmiķis. Viņš neko nesa­prata no arheoloģijas vai vēstures. Viņš bija tikai fantazētājs.

Durvis atvērās, un Džons Kauns ienāca atpakaļ. Viņš šķita domās esam kur citur, kad vēra ciet savu mobilo telefonu un bāza to kabatā, taču jau nākamajā acumirklī viņš atkal bija pilnīgi klātesošs, ieskatījās visu gaidpilnajās sejās un jautāja: "Kas mums vēl būtu pārrunājams, mani kungi?"

Bārlevs, profesora Vilforda-Smita vietnieks, pacēla roku. Abi visu šo laiku bija čukstus apspriedušies, taču Eizcnharts nebija sapratis no viņu sarunas ne vārda. "Vēlreiz par Tempļa kalnu, mister Kaun. Man ir žēl. Jūs tur vēlaties, pamatojoties vienīgi uz minējumiem," viņa skatiens neapzināti aizklīda pie Gutjēra un Eizenharta, "iepīties piedzīvoju­mā, kura risku nav iespējams izskaitļot. Taču to, kas ir vistuvāk, to jūs nedarāt."

Kauns izvirzīja apakšžokli uz priekšu, it kā grasītos kost. "Un tas būtu?"

"Mēs darām visu iespējamo. Mēs izdomājam dažādas versijas. Mēs mēģinām iejusties šī ceļotāja domu pasaulē. Mēs caurskatām Palestīnas vēsturi. Bet tas, kas patiesībā vienīgais spētu mums dot reālus, vērtīgus norādījumus, vēl arvien neskarts atrodas turpat, kur mēs to atradām."

Kauns klusēdams uz viņu paskatījās.

"Es runāju par maisiņu ar pašu pamācību," Bārlevs piebilda. "Un skeletu."

Kanādiešu profesors nošņācies izslējās. "Kā, lūdzu? Vai tas nozīmē, ka paši artefākti vispār vēl nemaz nav izpētīti?"

Nu arī profesors Vilfords-Smits vērsās pie Kauna, ignorējot Gutjēra iebildumu: "Rokfellera muzeja laboratorija ir lieliski aprīkota. Mēs tur jau gadiem strādājam kopā ar speciālistiem. Es jums varu sagatavot tādu zinātnieku komandu, par kuru klusēšanu varu galvot nešaubīdamies."

"Jūs šīs lietas izrakāt un atstājāt gnļamV atkārtoja Gutjērs spie­dzošā balsī.

"Es devu tādu rīkojumu," Kauns viņam drūmi paskaidroja. "Mēs aiz­sūtījām lietošanas instrukcijas papīra paraugu uz institūtu ASV, lai ar radiooglckļa metodi noteiktu tā vecumu. Un mēs zinām, ka galvas­kausā vairākos zobos ir modernas plombas. Citi izmeklējumi tika atlikti uz vēlāku laiku."

"Un kādēļ, sasodīts?"

"Sievietei tikai vienreiz var laupīt nevainību," rūpnieks atbildēja. "Un arheoloģisko atradumu var atrakt tikai vienreiz. Es vēlējos, lai atradums kādu laiku neskarts būtu manā rīcībā, lai es to varētu parādīt dažādiem ļaudīm. Piemēram, jums."

"Vai ar to būtu jāsaprot, ka jūs gaidāt vēl kādu?" profesors VilfordsSmits mierīgi jautāja.

Kauna pirksti uzsita pāris steidzīgas marša taktis pa galda virsmu, pie kuras viņš stāvēja. "Sopēcpusdien es lidošu uz Romu, lai piedalītos dažās sarunās. Es plānoju rīt agri būt atpakaļ, un es domāju arī, ka atve­dīšu līdzi kādu, kuram jāapskata atraduma vieta. Pēc tam mēs visu no­gādāsim laboratorijā."

Bārlevs savilka dusmīgu seju. "Vai drīkstu jautāt, ko jūs esat nodo­mājis atvest sev līdzi?"

Kauns paskatījās uz viņu ar sfinksas smaidu. "Kardinālu," viņš atbildēja.

Viņa nāca ar divām kafijas tasēm. Lai arī viņa sev sacīja, ka pēc šīs nakts viņiem abiem tā loti noderētu, kāds cits, slepens motīvs bija cerība, ka viņš neizraidīs viņu ar visu kafiju tūlīt atkal ārā no savas telts. Un tas bija vien taisnīgi, ja karstā kafija viņai apdedzināja pirkstus, kad viņa ar to balansēja augšup pa akmeņaino taku uz teltīm un veltīgi centās to neizšļakstināt. Galu galā, ja sev godīgi atzinās, strīdu bija uzsākusi viņa, un viņa pat īsti nezināja, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņa vēl arvien jutās kā izmalta caur gaļas mašīnu.

Kad viņa ienāca teltī, Stefens sēdēja pie sava piezīmjdatora, rokas salicis klēpī. Viņš tikai pavirši paskatījās, it kā nemaz nebūtu izbrīnīts, ka viņa dodas šurp. Ari viņš vēl izskatījās visai slikti.

"Un? Vai tu uzrakstīji savu piedāvājumu?" Ai, sasodīts! Tas jau atkal izklausījās tik dzēlīgi. It kā viņa būtu atnākusi, lai turpinātu strīdu.

Viņš tikai gurdeni pamāja uz ekrāna pusi. "Tieši šobrīd cs sūtu faksu."

Viņa pasniedza viņam tasi. Pilnāko. "Te būs. Kā neliela atvainoša­nās, ka es tevi izaicināju. Man ļoti žēl."

"Paldies." Viņš kāri, gandrīz alkatīgi paņēma kafiju un tad pētoši paskatījās uz Judīti. "Atkal draugi?"

"Atkal draugi."

Dators nopīkstināja, kas nozīmēja, ka fakss bija sasniedzis adresātu. Stefens atvienoja mobilo telefonu un to izslēdza. "Ko tu zini par Jēzu?" Viņš pēkšņi jautāja.

Judīte pārsteigta apsēdās uz viņa savandītās saliekamās gultas. "Bai­dos, ka visai maz."

"Es te pirmīt pārskatīju dažas drošas interneta adreses par šo tēmu, taču, kā šķiet, izņemot Bībeli, — Jauno Derību —, nekur nav faktiski nekādu norādījumu, ka viņš patiešām ir dzīvojis."

"Savādi. Viņš taču tika notiesāts. Vai tam nevajadzētu būt kaut kur atzīmētam? Kādos tiesu protokolos?"

"Jā, tā vajadzētu būt. Saskaņā ar evaņģēlijiem viņu notiesāja Poncijs Pilāts, un viņš patiesi ir dzīvojis, tas ir zināms. No 26. līdz 36. gadam viņš bijis Romas prokurators Jūdejā, un viņa noteiktais režīms esot bijis visai nežēlīgs. 35. gadā viņš pavēlējis uzbrukt samariešiem un tos apkaut, par ko Sīrijas zemes pārvaldnieks, vēlākā ķeizara Vitelliusa tēvs, aizsūtī­jis viņu uz Romu, lai viņš par to atbildētu. Viņš ticis atcelts no amata, un pēc ķeizara pavēles viņam vajadzējis nonāvēties."

Judīte domīgi pamāja. "Tas notika Gericimas kalnā. Uzbrukums sa­mariešiem. Es tā neskaidri atceros. Šodien tur izveidota pat piemiņas vieta, man šķiet."

"Tu visai labi orientējies."

"Ai, jā, tas man ir no tēva. Viņš mūs bērnībā tā mocīja ar savu diev­bijību, ka esmu uz visiem laikiem samaitāta ar jebkuru reliģiju. Taču jūdaisms ir tā savijics ar vēsturi, ka šis tas paliek atmiņā."

"Savādi, vai ne? Kristietība, šķiet, pilnīgi iztikusi bez vēstures. Ne­skaitot Kristus dzīves gājumu." Viņš piespieda dažus taustiņus uz datora klaviatūras. Uz ekrāna atvērās kāds dokuments. "Par to ir pieejama pat relatīvi precīza informācija. Es sev jautāju, no kurienes tas patiesībā zināms. Jēzus tātad it kā ir dzimis 7. vai 6. gadā pirms laika skaitīšanas — viduslaikos kāds mūks esot pārrēķinājis, kad tika ieviesta laika skaitīšana, kas balstījās uz viņa dzimšanu. Apmēram 27. gadā sākusies viņa sa­biedriskā darbība Galilejā — tad viņš varēja būt bijis 33 vai 34 gadus vecs. Un visprecīzāk esot zināma viņa desas diena: piektdiena, 30. gada 7. aprīlis."

Judīte malkoja savu kafiju. Kafijas smarža nomāca nelāgo putekļu, sviedru un nemazgātas veļas aromātu, kāds bija jūtams visās teltīs un ko šodien viņa varēja tikai ar pūlēm paciest. "Dīvaini," viņa nomurmi­nāja kafijas krūzītē.

"Savādi, vai ne? Kāds vīrs ceļo trīs gadus pa Palestīnu, sprediķo ļaužu pūļiem, dara brīnumus — uzmodina mirušos, varu iedomāties! Taču laikmetīgie vēstures rakstītāji it kā neliekas par to ne zinis. Viņš gandrīz uzsāk tautas sacelšanos — vismaz tas kādā Romas ziņojumā būtu piemi­nēts. Taču nc vēsts no tā. Visdīvainākais ir tas, ka pat viņa piekritēji ļauj paiet pusgadsimtam, pirms sāk uz papīra, respektīvi, papirusa fiksēt ziņo­jumus par viņu un par to, ko viņš teicis."

"Tiešām?"

"Vecākais ziņojums ir Marka evaņģēlijs, un tas radies, agrākais, 70. gadā. Vecākas ir vienīgi Pāvila vēstules, proti, rakstītas ap 50. gadu, taču Pāvils dzīves laikā Jēzu nekad neesot pavadījis, līdz ar to viņš arī neko neraksta par viņa dzīvi."

"Citiem vārdiem sakot, tu domā, ka vēstulē ir rakstīta patiesība. Ka Jēzus nekad nav dzīvojis."

"Katrā ziņā pretējais, šķiet, nav pierādāms."

"Hm," Judīte noteica. "Ir tāda sajūta, it kā mēs tomēr vēl rakstītu vēsturi, ne?" Stefens kādu brīdi, domās iegrimis, skatījās datora ekrānā un neatbildēja. "Tas vēl nav viss," viņš beidzot noteica.

Judīte gaidīja.

"Turklāt internetā es vēl atradu kameras aprakstu," Stefens turpi­nāja. "SONTMR-Ol."

"Es domāju, tādas nemaz vēl nav."

"Pēc trim gadiem tai jābūt tirgū, un jau tagad to var pasūtīt."

Judīte juta, kā viņai pār muguru pārskrien drebuļi. "Šaušalīgi."

"Jā. Taču joks ir tāds, ka ir vēl arī modelis MR-02, kas būs par vienu tūkstoti dolāru dārgāks, taču noteikti arī atbilstoši labāk aprīkots. Un es sev jautāju, kāpēc ceļotājs laikā neņēma sev līdzi pagātnē to."

Judīte iepleta acis. "Kā, lūdzu?"

"Šeit, es to saglabāju." Viņš atsauca uz ekrāna atbilstošo tekstu un attēlus. "Redzi, šeit ir minēti parametri. MR-02 būs ar lielāku, tātad gaismas jutīgāku objektīvu. Divdcsmitkārtīga zoom vietā MR-02 tālummaiņa būs divdesmitčetrkārtīga. Un visvairāk mani nodarbina fakts, ka tai būs magnēzija sakausējuma korpuss, turpretī MR-01 tas ir tikai no plastmasas."

Ienāca Raicns, rokā turēdams zīmīti. Eizenharts paslepen vēroja vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm. Pie jostas viņam bija duncis, gan ādas makstī, taču tomēr tikai tāds arhaisks ierocis kā duncis, ne pistole. Savādi mulsinošā veidā Raicns izskatījās vienlaikus varmācīgs un jau nākamajā mirklī verdziski padevīgs līdz pašaizliedzībai. Kā šobrīd, kad viņš pa­sniedza Kaunam zīmīti. Eizenhartam ienāca prātā Igors, Frankenšteina kalpotājs. Raiens gan nebija ne kuprītis, ne neglīts, bet gan drīzāk atgā­dināja āriešu SS virsnieku. Viņš stāvēja gandrīz braši, kamēr Kauns bei­dzot ar galvas mājienu viņu atbrīvoja.

"Jūs brīnīsieties," Kauns smaidīdams sacīja, kad bija izlasījis zīmītē rakstīto ziņu. "To patiešām var saprast. Vai kāds no jums gadījumā ne­zina, kad īsti tika izgudrots papīrs?"

"105. gadā," Eizenharts teica. Tā bija viena no lietām, ko viņš bija uzšķīris leksikonā, gatavojot savu pētījumu. "To izgudroja kāds kalpo­tājs ķīniešu ķeizara Ho-Taī galmā, vīrs, vārdā Ts'ai Luņ."

Kauns pacēla mazo papīra gabaliņu gaisā. "Šī ir ziņa no laboratorijas Savienotajās Valstīs, uz kuru mēs bijām aizsūtījuši paraugus. Viņi rak­sta, ka nespēj to saprast un nespēj tam rast izskaidrojumu. Pēc ķīmiskās analīzes tas esot augstvērtīgs mākslas iespiedpapīrs. Taču radiooglekļa analīze rāda, ka tas ir divus tūkstošus gadu vecs."

Izmantoto arheoloģijas institūciju saīsinājumu saraksts: ASOR — American School of Oriental Research (šodien: W. R Alb­right Institute of Archaeological Research, Jerusalem, saīsināti AIAR, resp. American Center of Oriental Research, Amman, A(X)R); ESA J— British School Of Archaeology Jeruzalemē; IAA — Israel Antiquities Authority, IES — Israel Exploration Society.; PDA — Palestine Department of Antiquities.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pic Bcthamešas

Izrakumu darbu palīgi — cik bija to, kuri nebija devušies nedēļas nogales atvaļinājumā, — tika sasaukti kopā pie lauka virtuves. Izrakumu darbu vadītājam, tika sacīts, esot kaut kas paziņojams.

Taču pirmie, kuri ieradās un apsēdās uz koka soliem, vispirms redzēja vienīgi to, kā piebrauc liels, garš, melns limuzīns, kā kalpotājs no Kauna biroja iznes divus čemodānus un kā beidzot limuzīnā iekāpj arī pats Kauns. Tad mašīna aizbrauca, atstādama aiz sevis šauru putekļu mākoni.

Jaunie vīrieši un sievietes jautājoši saskatījās. Neviens nezināja, ko tas viss varētu nozīmēt. Dzirdēts bija daudz. Vai sponsoram bija zudusi in­terese?

Sardze pie baltās tells virs četrpadsmitā apgabala stāvēja kā arvien. Tas viss bija diezgan savādi.

Kad visi bija sapulcējušies — daudz gan viņu nebija, gandrīz tikai palīgi, kuri bija ieradušies no ārzemēm, — priekšā iznāca profesors, noņēma neiztrūkstošo platmali, noslaucīja pieri netīri pelēkajā lakatā, ko viņš zem tās bija paradis valkāt, un tad, pirms sāka runāt, atkal uzlika tos galvā.

"iMēs," viņš teica un noklepojās, "esam nolēmuši izrakumu darbus šajā sezonā pārtraukt."

Bāc. Tad tāds bija tas paziņojums. Darbu palīgiem zodi nokārās uz leju. Beigas vienkārši tāpat. Tāpēc ka sponsoram vairs nebija vēlēšanās turpināt.

"Jūs jautāsiet, kāpēc," profesors Vilfords-Smits neveikli turpināja. "Jautājums, kurš ir pamatots, bet uz kuru līdz pat šim mirklim es diem­žēl nevaru atbildēt. Jo šis lēmums…"

"Vai tam ir kāds sakars ar četrpadsmito apgabalu?" kāds iesaucās starpā.

Profesors turpināja, it kā to nebūtu dzirdējis. "Tā kā šis lēmums jums ir pilnīgi negaidīts, mēs tik ilgi uzturēsim nometnes darbību, kamēr jūs…"

"Pasakiet mums taču beidzot, kas tika atrasts četrpadsmitajā apga­balā!" pieprasīja kāds cits no aizmugurē sēdošajiem. Visapkārt citi māja ar galvu, bija dzirdama apstiprinoša ņurdoņa.

"Kā jau teicu, nometnes darbība…"

"Četrpadsmitais apgabals! Četrpadsmitais apgabals!" visi sauca gan­drīz korī.

Profesors ieturēja pauzi, pielika roku pie grumbainā kakla un pa­skatījās uz dzīvojamā vagona pusi. Tur pēkšņi bija parādījies Raicns, Džona Kauna asistents, un vēroja sapulci. Dumpīgās balsis pamazām apklusa.

"Es, ēhm, jums nevaru par to neko sīkāk pateikt," Vilfords-Smits beidzot teica. "Ar šodienu katrā ziņā šeit Bethamešā izrakumu darbi ir beigušies. Tiem no jums, kuri ir ieradušies no ārzemēm vai tālienes un šeit iekārtojušies uz ilgāku palikšanu, mēs, kā jau teicu, uzturēsim no­metnes darbību, kamēr jūs savus lidojumus būsiet atbilstoši pārcēluši vai kā citādi izplānojuši. To visu būtu vēlams nokārtot, ēhm, nākamo piecu dienu laikā. Tos, kuru šobrīd nav klāt, mēs mēģināsim informēt pa telefonu. Ja ne, tad viņi to uzzinās, līdzko vakarā ieradīsies." Atkal platmale, lakats, sviedru slaucīšana. "Es jums visiem izsaku pateicību par padarīto darbu, arī citu zinātnisko līdzstrādnieku vārdā. Es jums visiem vēlu atpūtas pilnu atlikušo dienu un labu mājupceļu. I.iels paldies."

Žoržs Martinē savu kolēģi un šefu bija izsēdinājis pie kādas kafejnīcas netālu no vecpilsētas mūra un pats brauca tālāk Tempļa kalna virzienā. Taču, līdzko Bobs Ričardss vairs nebija redzams atpakaļskata spogulī, viņš bija piebraucis ielas malā un sācis taujāt ceļu uz Sējēja baznīcu.

Tempļa kalns! Kāda nejēdzība. To viņam nebija vajadzības apskatīt. Kas tur ir iespējams vai, vēl vairāk, nav iespējams, to viņš varēja novēr­tēt aizsietām acīm.

Nē, viņš zināja, kas viņam bija jādara. Kas bija pareizi. Džona Kauna alkatīgā naudas saldkārc nepārprotami nebija pareiza, un ciniskā vien­aldzība, kādu izrādīja Bobs, ne par mata tiesu nebija labāka. Vingroša­nas halles jumts šur vai tur.

Šķita, ka neviens tādu baznīcu nezina. Pāris labi domātu ceļa aprak­stu izrādījās maldīgi, un kāds garāmgājējs, kuru viņš uzrunāja, kā viņš atzinās, arī bija tūrists. Galu galā Zoržam ienāca prātā doma apjautāties taksometru vadītājiem, un beidzot viņam laimējās apturēt kādu, kurš šo baznīcu zināja un arī laipni parādīja ceļu uz turieni. Likt sevi aizvest Zoržs nevarēja, jo viņam vairs nebija atlicis tik daudz skaidras naudas.

Viņš sasniedza baznīcu, kad zvani iezvanīja pusdienlaiku. Tornis iz­skatījās vēl mazāks un noplukušāks, nekā tas viņam bija palicis atmiņā, un novārtā atstātie stāvi, kas apdzīvoja baznīcas pagalmu, lika viņam vil­cināties. Tomēr tad viņš izlauza sev ceļu, tieši laikus, lai notvertu tēvu Lū­kasu, kurš tajā brīdī no dzīvojamās mājas gribēja doties pāri uz baznīcu.

Izskatījās, ka viņš ar grūtībām viņu atceras. Taču tad viņam atkal ienāca prātā — virs, kurš gribēja ieiet baznīcā, lai Jeruzalemē varētu lūgties, jā, patiešām, un kuram viņš bija pasūtījis taksometru. Tieši tā. Vai viņš labi esot nonācis mājās.

Jā, bez problēmām, Zoržs īsi atbildēja un piebilda: "Man mazliet ar jums jāparunā zem četrām acīm, tēvs."

"Labprāt," priesteris atbildēja. "LIzreiz pēc pusdienas dievkalpojuma, ja vēlaties."

"Es baidos, ka tik daudz laika man nav. Man vajadzētu tūliņ pat."

Tēvs Lūkass tikai ar grūtībām spēja noslēpt, ko viņš domā par ne­kaunīgu prasību izjaukt viņa labi iestudēto dienaskārtību. "Baidos, mans dēls, ka tam nu man atkal nepietiks laika. Visi šie cilvēki gaida, kad sāksies pusdienas dievkalpojums…"

"Vienu minūti, tēvs. Lūdzu."

Zorzs izturēja mācītāja skatienu. Viņš bija nolēmis so minūti izcīnīt, un viņš bija gatavs, ja būtu nepieciešams, garīdznieka priekšā mesties dubļos, smilkstēt un vaimanāt, darīt jebko, kas viņu padarītu par ap­smieklu visa kvartāla ļaužu acīs un būtu sarunu temats nedēļām uz priekšu, — taču šo minūti viņš izcīnītu.

Iespējams, tēvs Lūkass juta šo apņēmību. Viņš padevīgi pamāja un sacīja: "Labi, ja tas ir tik steidzami… Iesim uz sakristeju. Bet rikai vienu minūti!"

Viena no reaktīvajām lidmašīnām, kādas firmai News And Entertain­ment Worldwide Incorporated piederēja pavisam sešas, nogādāja Džonu Kaunu Romā. Pa ceļam viņš beidzot atrada laiku izstudēt bilances, īpa­šumu izvietojumu un citus datus, ko viņam ccļā uz Telavivas lidostu pa faksu automašīnā bija nosūtījis Enriko Baso.

Skaties, no kuras puses gribi, katoļu baznīca pēc jebkuras iespējamās mērauklas bija ļoti solīda firma. Gandrīz par daudz solīda. Vispirms jau tāpēc, ja ņēma vērā, ka Vatikāns bija patstāvīga, suverēna valsts un līdz ar to nebija jāmaksā nekādi nodokļi. EXXON koncerns un IBM par to varēja vien sapņot. Pat tad, ja no Baso minējumiem atmeta apšaubā­mos, peļņa no vērtspapīriem katrā ziņā panāca narkotiku karteļus. Viņš pazina itāļu advokātu un saimniecības pārbaudītāju kā pārlieku manīgu pētnieku, kurš drīzāk būs novērtējis pat pārāk uzmanīgi, ja bija ko no­vērtēt. Bija jāņem vērā, ka Svētā krēsla pārraudzībā bija vairāk kapitāla, nekā apstiprināja oficiālā bilance. Kā nekā līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum Vatikāns bija liela, varena valsts, un lielas, varenas valstis tāpat vien nepazuda no pasaules kartes, iepriekš nenoglabājušas dažādās slēptuvēs neizmērojamas vērtības īpašumus.

Kauns paskatījās pa logu. Viņi lidoja virs plūksnainiem slāņu māko­ņiem, zem kuriem bija neskaidri samanāmas pelēkbrūnas piekrastes kontūras. Jūra vizuļoja koši zila, tāda pati kā debesis, kam pāri pārklāts nereāls mirdzums kā kristāla sūnas.

Un visa šī bagātība un visa šī vara, prātoja Kauns, bija dibināta nc uz ko citu, kā veikli piedāvājot patēriņam mītu, kurš radies Palestīnā pirms diviem tūkstošiem gadu. Mītu, kura turpmākā eksistence bija atkarīga no video, kuru viņi meklēja, — lai arī kas tajā būtu redzams.

Vienreizēja sarunu pozīcija.

Ja viņam izdotos šai unikālajai firmai pārdot to, kas viņam vēl nemaz nepiederēja, tad pirmo reizi dzīvē viņa iztēles spēja būtu augšējā izšķi­rošā robeža tam, ko viņš varēja prasīt, un nevis otras puses īpašums.

Pēcpusdienā pamazām sākās nometnes izformēšana. Līdz tam izrakumu darbu palīgi bija uzturējušies kopā pie virtuves telts vai ugunskura vie­tas un runājuši. Bija mēģinājuši pārvarēt vilšanos — daudzi bija iekār­tojušies Bethamcšā, lai paliktu tur nedēļas vai mēnešus; tas, ka viņiem tagad tik pēkšņi lika atvadīties, viņus skāra gandrīz kā fizisks trieciens.

Šķita, ka nevienam nav prieka diskutēt par "četrpadsmito apgabalu". Viņi mainījās adresēm un telefona numuriem, steidzīgi mēģināja mazliet vēl paturpināt jau uzsāktu flirtu, sarunāja ciemošanos un to, ka tiksies reiz atkal citos izrakumu darbos. Un telefons virtuves teltī bija pamatīgi aplenkts.

Tad pirmie sāka kravāties. Atbrauca automašīnas, lai uzņemtu tikai čemodānus un somas un atkal aizbrauktu. Un atkal galvas kratīšana, īsas diskusijas dažādās valodās, kas pa gabalu izskatījās kā viens vienīgs atkal uzliesmojošs jautājums, uz kuru neviens nebija atbildējis: kas tāds bija noticis, ka šie plašie izrakumi tika pārtraukti? Kāds iemesls bija tik drastiskam lēmumam? Pirmās teltis jau tika nojauktas un atstāja robus līdz šim tik vienmērīgajās, smailajās, gaiši pelēkajās audekla korēs, kas rindojās cita aiz citas.

Un visu atlikušo dienu nebija redzams ne profesors Vilfords-Smits, ne Šimons Bārlevs, viņa vietnieks.

Stcfcns Fokss abus saliekamos krēslus bija nolicis pie savas telts tā, ka varēja ērti atbalstīt kājas un arī paturēt acīs visu, kas notika telšu pil­sētiņā un pie dzīvojamiem vagoniem. Rokā viņam bija liela glāze ar vēsu dzērienu, galvā uzliktā salmu platmale sargāja no saules, kas nežē­līgi svilināja kā taisnos, tā plukatas.

Lēmums pārtraukt izrakumu darbus bija viņu pārsteidzis. Viņam ne­patika šādi pārsteigumi. Viņam nepatika, kad citi norādīja, kas jādara. Taču vismazāk viņam patika iespēja, ka Judīte, kura dzīvoja Jeruzalemē, jau šovakar varētu doties uz mājām.

Droši vien viņi vēl dažas reizes redzētos. Taču citos, ne telšu pilsē­tiņas gandrīz vai intīmajos apstākļos flirtu ar Judīti viņš jau varēja uzska­tīt par izgāzušos.

Damn! Viņš bija gatavojies pieveikt lielo Džongiz Khanu, un pret šo ugunīgo sievieti viņš aplauza zobus. Tas nebija godīgi.

Un tur jau viņa atkal nāca. Nāca augšup pa nokalni, soli pa solim, un viņas garie, cirtainie, melnie mati pārmaiņus krita uz viena un uz otra pleca, un tad viņa paskatījās un pasmaidīja. Smaids bija nedaudz mulss; šķita, ka brokastu laika strīdu viņa vēl arvien nožēlo.

"Tev, kā šķiet, gan iet labi," viņa sacīja, kad bija pienākusi viņam klāt.

"Es vienmēr mēģinu tā iekārtot," Stcfcns īsi atteica. "Lai man būtu labi."

"Pie dzīvojamiem vagoniem nekas nenotiek," viņa turpināja, it kā viņš neko nebūtu teicis, iespieda rokas glītajos gurnos un skatījās lejup uz teritoriju blakus mašīnu stāvvietai. "Mūs viņi sūta prom, bet paši paliek te."

Stcfcns nocēla kājas no krēsla, pievilka to sev tuvāk un ar roku notī­rīja sēdekli. "Nāc," viņš teica. "Apsēdies."

"Ai, paldies. Man jāsaka, esmu pavisam…"

"Tie te arī nepaliks."

"Kā, lūdzu? Kas?"

"Kauns un viņa ļaudis." Viņš turēja Judītei priekšā glāzi, kurā bija vēl mazliet atlicis no viņa atspirdzinošā kokteiļa, ko viņš bija sajaucis tam paredzētā termosa pudelē un turējis aukstu. Viņa to paostīja, taču tad papurināja galvu.

"Pateicos, labāk ne. Kāpēc tu tā domā?"

"Ja viņus jau pāris stundu vēro, tad pamana, ka tic gatavojas uz drīzu aizceļošanu," Stefcns klāstīja. "Atnāk viens un noņem no dzīvojamo vagonu riepām saules aizsargus. Tad nāk kāds cits un savāc atkritumus.

Vēl kāds pie strāvas un telefonu kabeļiem noliek gatavībā tukšos cilindrus. Tie visi ir sīkumi, taču aizbraukšanas dienā ļauj ietaupīt daudz laika."

"Tu domā, viņi gaida, kamēr mēs būsim prom, un tad ari brauks projām?"

"Iespējams, jau agrāk. Es gribētu zināt, kāpēc aizbrauca Kauns."

"Viņam šī lieta vairs nebija interesanta. Tāpēc viņš liek visu pārtraukt un pats dodas prom pirmais." Acumirkļa smaids, kādu viņš vēlētos re­dzēt visu savu atlikušo mūžu, pārslīdēja Judītes sejai. "Varbūt viņš sastrī­dējies ar profesoru un, iekarsis dusmās, nosvītrojis visu naudu."

Stcfcns valstīja šo domu kādu bridi pa savām smadzenēm. Nē, tas ne­saskanēja ar to, ko viņš bija ievērojis. Kauns nebija aizceļojis, iededzies dusmās. Viņš drīzāk bija izskatījies pēc tāda, kurš dodas cīņā.

Viņš papurināja galvu. "Vai tu esi pamanījusi, ka atraduma vietu viņi vēl arvien nav novākuši? Tas nozīmē, ka viņi gaida vēl kādu, kam vēlas to parādīt. Viņi brauks prom tikai pēc tam."

"Pilnīgi iespējams." Judīte samiedza acis. "Tur jau atkal ir šis Raicns. Paskaties — kas gan viņam ir meklējams mašīnu stāvvietā? Vienmēr, kad es viņu redzu, man kļūst baigi. Man viņš kaut kā atgādina filmas par nacistiem."

Stefcns novērsa skatienu no Judītes un arī paskatījās lejā uz stāvvietu. Izskatījās, it kā Raicns būtu kaut ko pazaudējis. Viņš staigāja gar un jau stipri vien izretinātajām automašīnu rindām un zemē kaut ko meklēja. Dažkārt viņš pieliecās, lai palūkotos zem kādas no mašīnām. Un tad viņš to pārtrauca un devās atpakaļ pie vagoniem.

"Vai tu holokaustā zaudēji kādu no tuviniekiem?" viņš klusi jautāja. "Piedod, ja tas ir pārāk uzbāzīgs jautājums."

"Ir jau labi. Mans tēvs ir no Ungārijas, un viņš bija vienīgais no savas ģimenes, kuram izdevās laikus aizbēgt uz Ameriku. Viņa brāli un māsas aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs. No dažiem viņam nepa­lika pat nevienas fotogrāfijas."

"Menezs neizklausās diez cik ungārisks uzvārds."

"Tā ir sena ebreju uzvārda Menašā amerikanizēta forma. Amerikas imigrācijas iestādei tas bija par sarežģītu."

"Un tava māte?"

"Viņa ir dzimusi šeit. Tēvs uz Izraēlu devās pēc Sīnājas kara, un māte bija viņa asistente vēstures fakultātē. Tā viņi iepazinās. Vēlāk viņa kļuva par viņa asistenti bērnu sagādāšanā." Tas izklausījās skarbi.

"Tu ar savu tēvu labi nesaproties."

"Nē." Viņas lūpas kļuva šauras. "Nē, tā gan nav. Tu viņu nepazīsti. Viņš savā mūžā varbūt ir izlasījis piecus miljonus grāmatu, un pēc pirmā miljona viņš uzskatīja sevi par gudrāku nekā visa pārējā cilvēce kopā. Viņš mūs arvien mocīja ar idejām, ar kurām pats tai brīdī bija pārņemts. Kad es vēl biju bērns, viņš par katru cenu gribēja pierādīt, ka zem Jeruzalemes vecpilsētas atrodas neatklāta klinšu eja. Un pirms tam tā bija ķēniņa Dāvida īstā kapavieta. Pēc tam viņš bija ieņēmis galvā rekonstruēt Izraēlas tautas izceļošanu no Ēģiptes zemes. Viens pats, protams." Viņa iesānis paskatījās uz viņu. "Un tu un tavs tēvs? Vai jūs saprotatics?"

Stefcns paraustīja plecus. "Grūti pateikt. Kad es biju bērns… Savās atmiņās es viņu redzu vienmēr tikai pie rakstāmgalda. Viņš ir advokāts, vai zini? Viņš atvēra pats savu biroju, kad man bija deviņi gadi, un no tā laika līdz sešpadsmit gadu vecumam es viņu faktiski vairs neredzēju. Tajā laikā viņš regulāri strādāja vairāk nekā divdesmit sešas stundas dienā, katrā ziņā pēc viņa honorāru aprēķiniem."

"Divdesmit sešas stundas?" Pagāja kāds brīdis, pirms viņa aptvēra, kā tas iespējams.

"Tas ir tas, ar ko advokāti ir priekšā normāliem cilvēkiem. Viņiem ir zināms, cik tālu drīkst iet un kā viņi vajadzības gadījumā var izkulties."

"Tas arī neizklausās reibinoši."

"Reibinoši nešaubīgi nebūtu īstais vārds."

Viņi kādu brīdi klusēja. Stefcns izdzēra savu glāzi tukšu un nolika zem krēsla. Bija nežēlīgi karsti, un nepūta ne mazākā vēsma.

"Vai zini, kas ir dīvaini?" viņš tad jautāja.

"Es nezinu neko tādu, kas šeit nav dīvains."

"Viņi pārtrauc izrakumu darbus. Saka: Sveiki, ļaudis, tas nu ir paplā­jis, paldies. Noskatās, kā cits pēc cita dodas prom. Un neviens nenāk pie manis un nesaka: Mister Foks, mēs labprāt vēlētos, lai jūs vēl kādu brīdi paliktu šeit. Vai arī jūs varētu mums vismaz atstāt savu telefona numuru gadījumam, ja mums vēl būtu kas jautājams."

Viņa paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm. "Un tas ievaino tavu lep­numu, vai ne tā?"

"Blēņas. Tas pierāda to, ka viņi no manis vairs neko negaida. Ar to es domāju, ka to lietu tomēr atradu es. Es to atgriezu vaļā kā neprātīgs dārgumu meklētājs. Varētu taču būt tā, ka kādu interesē, kāds tas iz­skatījās pirms tam. Kā tas bija novietots brīdī, kad es to atradu. Vai slā­nis patiešām bija neskarts. Tādas lietas. Taču nē. Viņi pat nevēlas zināt, kas man tagad ir padomā."

"Hmm. Un kas tev ir padomā?"

Stefens paraustīja plecus. "Labs jautājums. Es, protams, tagad varētu kaut kur Jeruzalemē paņemt istabu. No otras puses, tad es vairs neva­rētu uzzināt, kas šeit notiek. To es vēl nezinu. Tas atkarīgs arī no tā, ko mēs šovakar laboratorijā izdibināsim." Viņš ātri uz viņu paskatījās, un viņam bija jāsaņem visa drosme, lai atjautātu: "Un tu?"

Viņas seja apmācās. "Esmu diezgan dusmīga uz profesoru. Vienkārši tā parādīt durvis. Es izīrēju savu dzīvokli uz visu izrakumu darbu laiku kādai ķīnietei, teoloģijas studentei, — jauki, vai ne? Tagad es varu ievākties vai nu pie sava brāļa, kas viņam noteikti nemaz neliksies jauki, vai pie savas mātes, kas tik jauki neliekas man. Droši vien tas novedīs pie tā, ka cs uz atlikušo laiku pieteikšos citos izrakumu darbos."

Šķita, ka saule pēkšņi atspīdēja gaišāk. Tās bija labas ziņas! Stelcns izslējās, atbīdīja savu saules platmali pakausī, piebīdījās ar krēslu viņai tuvāk un it kā ar jokainu pārdrošību aplika viņai ap pleciem roku. "Pa­liksim šeit cik vien iespējams ilgi un būsim viņiem par nastu," viņš uz­jautrināti sacīja. "Paliksim tik ilgi, kamēr viņi mūs no šejienes izmetīs."

Viņa apskāvienu neatraidīja, un tā viņš roku, protams, atstāja tur, kur tā bija.

"Es vēlējos izmantot šo laiku, lai tiktu skaidrībā par to, vai patiešām gribu studēt vēsturi," viņa domīgi teica. "Vai arī cs to daru tikai tāpēc, ka ģimenē tā ir pieņemts. Godīgi sakot, kad cs paskatos, kas šeit notiek, es sev jautāju, vai man labāk nevajadzētu studēt uzņēmumu ekonomiku. Vai kaut ko citu, ar ko var ari nopelnīt naudu."

Stefens zem savas rokas juta viņas ķermeņa siltumu un viņas matus, kas maigi krita uz viņa apakšdelma. "Labs jautājums," viņš noteica.

Tēvs Lūkass sēdēja pie mazā, baltā galda un skatījās uz telefonu, kas uz tā stāvēja. Tas bija masīvs aparāts no melna bakelīta, tikpat vecs kā viss, kas šeit atradās. Galds atradās pie loga uz putekļaino iekšpagalmu. Vārti bija vaļā, jo viņi atkal nebija ārpusē atraduši stāvvietu savam mazajam, zilajam preču piegādes automobilim. Tad viņi to novietoja iekšpagalmā. Viņš apņēmās padomāt par to, kā, izmantojot šo izdevību, aizvest visas kartona kastes, kas jau vairākas dienas stāvēja sakrautas vienā stūrī.

Telefons. Tēvs Lūkass skatījās uz telefonu grāmatu, kas gulēja tur­pat pie viņa grumbainajām rokām, atvērta vienā lappusē, pie viena tele­fona numura, un viņš nekad nebūtu domājis, ka šis numurs viņam kādu dienu būs nepieciešams. Taču ne jau šeit, pasaules nenozīmīgākajā klosteri.

Un jau simto reizi kopš brīža, kad viņš bija ienācis mazajā, trūcīgajā birojā, viņš paskatījās augšup uz lielo krucifiksu, kas karājās pie sienas starp abiem logiem. Jēzus bija pieliccis galvu, un viņa tēls pēkšņi vairs neizskatījās kā reliģisks apgleznota koka mākslas darbs, bet gan šķita kā dzīvs. Radās iespaids, ka zem ērkšķu kroņa sūcas asinis. Viņam likās, ka Jēzus to uzlūko, viņu, tēvu Lūkasu, franciskāņu mūku, viņa necienīgo kalpu…

Vai tas viss bija tikai fantāzija? Vai meksikānis bija atļāvies ar viņu iz­spēlēt ļaunu joku? Nē, viņš bija jutis šī vīra satricinājumu, viņa dedzīgo ticību. Nē. Varbūt viņam bija kas iestāstīts, to nevarēja zināt. Taču katrā ziņā viņš ticēja tam, ko bija teicis.

Varbūt…

Videoieraksts, kurā redzams Jēzus Kristus! Kāda elpu aizraujoša iedoma. Kāds brīnums.

Varbūt, kāda klusa balss viņam čukstēja, varbūt tikai tāpēc viņš atro­das šeit.

Varbūt viņam jau sen iecerēta kāda loma šajā brīnumā.

Viņš pazemīgi bija kalpojis mazākajiem un ar to izrādījies šīs stundas cienīgs.

Kāds klauvēja, un durvis atvērās. Tas bija brālis Džefrijs.

"Brāli Lūkas, mums nu pamazām jābrauc. Sabatā viesnīca saņem svaigo preci puspiecos, un, ieskaitot veco lietu iekraušanu…"

"Vēl brītiņu. Vienu brītiņu. Es tūlīt nākšu. Man vēl jānokārto kāda telefona saruna."

"Labi."

Durvis aizvērās.

Klausule smagi gulēja viņa rokā.

Džons Kauns izbrīnīti uzlūkoja savu itāliešu pārstāvi, kamēr kārtai pil­nīgi neatbilstošais taksometrs kratījās pa nelīdzeno ceļu, kas varēja būt piemērots romiešu leģionu bruņumašīnām, bet nc modernām automa­šīnām. Ciktāl, tiesa gan, varēja runāt par modernu, ja pieminēja no­lietoto braucamo, ar kuru Enriko Baso bija atbraucis pretī Kaunam uz lidostu. "Kā to saprast — prelāts?"

"Prelāts ir nopelniem bagāta katoļu garīdznieka goda tituls."

"To es zinu. Taču es vēlējos runāt ar kardinālu. Vatikāna augstāko finanšu pārvaldnieku."

"Augstākais finanšu pārvaldnieks ir pāvests."

"Pāvests?"

Baso dziļi elpoja. Viņš izskatījās neveselīgi bāls. "Pāvests principiāli ir neierobežots valdnieks. Viņš ir kompetents par visu. Viņš tikai deleģē kompetences."

"Un kurš kontrolē viņu?"

"Dievs."

"Ak, manu dieniņ," Kauns noteica. Viņš skatījās pa automašīnas logu. Satiksme bija tikpat haotiska kā Izraēlā, taču debesis bija apmākušās, gaisma maigāka — bija apmēram kā Ņujorkā skaistā laikā. "Varētu teikt — valdes priekšsēdētājs bez uzraudzības padomes. Un bez akcionāriem. Vai īpašnieks ar monopoltiesībām. Apskaužami. Okay, kāds ir šī zēna stāvoklis?"

"Viņš ir Svētā krēsla saimniecisko lietu prefektūras sekretārs."

"Un kas ar to būtu jāsaprot?"

"Tā ir tāda kā augstākā aprēķinu saimniecība, ko pāvests Pāvils VI ieviesa 1967. gadā. Šī iestāde pārbauda, cik likumīgi ir visi konti, visas bilances, visa naudas plūsma. To vada kardināls, kuru savukārt kontrolē piecu citu kardinālu kolēģija. Vispār ir astoņi līdzstrādnieki un divpadsmit padomnieki, visi kā viens finanšu speciālisti, un sekretārs, kurš vienmēr ir prclāts."

Kauns domīgi pamāja. Protams, viņš nevarēja gaidīt, ka tāda institū­cija kā katoļu baznīca stāvēs uz galvas nenozīmīga ziņu raidītāja valdes priekšsēdētāja priekšā. Kamēr vien viņš nebūs kaķi izlaidis no maisa. Ka­mēr vien viņš nebūs viņiem paskaidrojis, ka viņš, Džons Kauns, iespē­jams, tur rokās šīs baznīcas turpmāko likteni.

Viņi sasniedza Vatikānu. Milzīgi, iespaidīgi sena izskata mūri slējās viņu priekšā un mēģināja viņiem iedvest absolūtas niecības sajūtu. Pāvesta gvardes sargpostenis pavisam smieklīgā uniformā pārbaudīja viņu pa­ses, paskatījās kādā sarakstā, piezvanīja un beidzot atbrīvoja viņiem ceļu uz baznīcas valsti. Kāds vīrs melnā amata tērpā nāca viņiem pretī un, aicinādams sekot, veda viņus pa gariem gaiteņiem, kuros karājās milzī­gas eļļas gleznas, augšup un lejup pa kāpnēm, šķērsām cauri dārzam, cauri kolonādēm un garām mūžvecām strūklakām, un ar katru soli Kauns juta sevī pieaugam nojautu, cik varenu pretinieku viņš patiesībā ir izvēlējies. Tas nebija nespējīgs uzņēmums, ko nogremdējuši dibinātāja dēli un ko nu varēja dabūt par lētu naudu; tā nebija čipsu fabrika, ko ar veikliem finanšu darījumiem varēja iebāzt kabatā, tā bija organizācija, kas bija varena jau gandrīz ar savu eksistences ilgumu vien. Darījumi ar katoļu baznīcu — tos varēja pielīdzināt vēlmei nopirkt Himalajus.

Vienlaikus auga respekts pret Baso. Šim vīram patiešām bija visneie­domājamākie sakari, un viņš tos veikli bija licis lietā, lai tik steidzīgi varētu sarunāt šo tikšanos. Labs vīrs. Vērtīgs.

Kauns sajuta pakrūtē sasprindzinājumu, kas šķita pāraugam tēraudcietā kamolā. Viņš pazina šo sajūtu. Tā bija gatavība cīņai.

Prclāta Džuzepes Genaro birojs bija pārsteidzoši mazs. Likās, visas mēbeles saglabājušās vēl no viduslaikiem, smagnēji, tumši galdi, skapji un krēsli, un pat paklājs, kā izskatījās, varēja būt milzu summas vērts.

"Es klausos," garīdznieks nelaipni teica angļu valodā ar spēcīgu itāliešu akcentu, kad viņi bija apsēdušies. To sacīdams, viņš skatījās uz viņiem ar mazām, tumšām bruņurupuča acīm un nepārtraukti kusti­nāja apakšžokli.

Kauns mazliet paliecās uz priekšu un uzmanīgi ieskatījās pretimsē­dētājā — žests, kas bija attaisnojies pie neskaitāmiem konferenču gal­diem visā pasaulē, — un iesāka: "Ser, mans vārds ir Džons Kauns, un es esmu Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Mana uzņēmuma rīcībā…"

Vecais, kalsnais vīrs viņu nepacietīgi pārtrauca. "Jā, jā, es to visu zinu. Ko jūs vēlaties?"

Uz prelātu apmeklētāja nozīmīgums bija atstājis satriecoši niecīgu iespaidu. Kauns dziļi elpoja. Viens viņam bija skaidrs: šis neglītais pun­duris ar šaurmalu brillēm kā Heinriham Himleram un plānajiem ma­tiem bija šķērslis, ne sarunu partneris. To vajadzēja nevis pārliecināt, bet pārvarēt.

"Mans uzņēmums finansē nozīmīgus izrakumu darbus Izraēlā. Šo iz­rakumu teritorijā mēs esam nākuši uz pēdām kādam artefaktam no Jēzus laika, kas varētu būt ārkārtīgi nozīmīgs katoļu baznīcai," paskaidroja Kauns un, pēkšņa pārdroša impulsa vadīts, piebilda: "Tik nozīmīgs, ka man par to būtu jārunā ar pāvestu."

Viņš juta, kā Baso viņam blakus izbijies aiztur elpu.

Garīdznieks atlaidās savā krēslā ar augsto atzveltni, un šķita, kuru katru bridi viņš noslīdēs zem galda aiz saviem noplīsušajiem aktu vākiem. Viņa bruņurupuča acis samiedzās, kad viņš Kaunu nopētīja uzmanīgāk.

"Kas tas ir par… artefaktu?" viņš jautāja. Viņa balsī ieskanējās nepa­tīkami metālisks tonis.

"Kā jau sacīju, mums tā vēl nav. Taču drīz mēs to dabūsim. Viss, kas par to šobrīd būtu sakāms, ir tas, ka šis artefakts nešaubīgi pierādīs, vai Jēzus augšāmcelšanās patiešām ir notikusi." Kauns ieturēja nelielu māk­sliniecisku pauzi, lai palielinātu efektu, pirms turpināja: "Vai arī nav."

Prclāts atbalstīja savu roku pirkstus uz galda malas, it kā viņš gatavo­tos spēlēt klavieres, un pārdomājot klusi pa to bungoja. "Es nevaru iedo­māties, kas tas varētu būt, ko jūs tur cerat atrast," viņš beidzot teica.

"Taču jūs man noteikti piekritīsiet, ka tas baznīcai būtu neizsakāmi svarīgi?" Kauns atjautāja.

Pretimsēdētāja skatiens palika nemainīgi vēss. "Man ļoti žēl, nē."

Nē?! Tērauds viņa pakrūtē sāka cilāties kā zobens cīņā. "Atvainojiet, ser, bet vai jūs man to nepaskaidrotu? Es jums sacīju, ka mēs esam uzdūrušies vēsturiskam pierādījumam, kas reizi par visām reizēm noskaid­rotu, vai Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem vai nav. Kā baznīca to varētu ignorēt?"

"Kristus augšāmcelšanās ir skaidra ticības lieta. Tā nav atkarīga no zinātniskiem pierādījumiem, kas pamatā tomēr ir tikai pasaulīga redzē­juma interpretācijas."

"Romas lidostā mani gaida lidmašīna. Kāds varētu paskatīties, ko mēs esam atraduši, — kardināls, jums uzticams vēstures eksperts, kaut vai pats pāvests. Vēl šovakar. Tūliņ pat. Lidojums ilgst divarpus stundas, līdz izrakumu vietai jābrauc stundu. Ap pusnakti viņš varētu jau būt atpakaļ."

"Svētajam tēvam ir nesama pārcilvēciska dažādu pienākumu nasta," sekretārs paskaidroja. "Turklāt viņš ir loti slims. Tas ir pilnīgi izslēgts, ka viņš, spontānas iedomas vadīts, kaut kur lidos." īgna sejas izteiksme šķita izsakām to, ka ne par iedomām, ne spontanitāti viņš nebija īpaši labās domās. "Principā tas pats attiecas arī uz kardināliem."

"Tad dodiet man līdzi kādu zinātnieku. Ir taču Pāvesta Zinātņu akadēmija. Lai lido līdzi kāds no tās."

"Par to es nevaru spriest."

"Kurš tad?"

"Principā Viņa Svētība."

Kauns nopūtās. "Nu jauki. Vai es varu ar viņu vismaz parunāt?"

"Ja vēlaties pāvesta audienci, tad jums jāvēršas Pāvesta prefektūrā." Mazās acis aiz šaurajiem briļļu rāmjiem vēsi dzirkstīja. "Pirmdien tā būs atkal atvērta."

Tas bija neaptverami. "Paklausieties, līdz tam laikam to lietu mēs jau droši vien būsim izrakuši. Iespējams, mēs jau noturēsim pirmo preses konferenci. Un iespējams, ka tas, ko mēs sacīsim, Viņa Svētībai it ne­maz nebūs pa prātam. Jo varbūt mēs pierādīsim, ka toreiz viss bija gluži citādi, nekā rakstīts Bībelē, un tad viņa baznīcas piekritēji bariem vien skries prom."

"Patiesība, mister Клип," garīdznieks, lūpas savilcis šauras, skaidroja, "nav demokrātiska. Pat tad, ja notiktu tā, kā jūs sakāt — cs esmu pār­liecināts, ka tā nenotiks, — tas noteikti nevarētu būt par iemeslu svē­tajai katoļu baznīcai sludināt ko citu, kā to, kas jau divus tūkstošus gadu ir ticības saturs."

"Patiesība ir tā," atbildēja Kauns, "ka neviens to nezina un mēs visi to tikai meklējam. Tas ir tas, kam es ticu."

Prclāts salika savītušās rokas. "Tad man jūsu ir žēl, mister Kaun."

Kauns mēģināja savaldīties, lai neļautos savām izjūtām. Tas šeit, tik daudz jau bija skaidrs, nebija ne īstais sarunu partneris, ne īstā pieeja šim milzenim, kāda bija katoļu baznīca. Šeit viņš neko nepanāks. Katrs nākamais vārds bija laika izšķērdēšana.

Viņš paskatījās uz Baso. Plecīgais vīrs bija bāls kā krīts, un uz viņa pieres bija izspiedušās mazas sviedru lāsītes. "Iesim," viņš teica.

Raicns bija apsēdies tā, lai caur loga rūti, kura, kā viņš to zināja, no ār­puses bija pārklāta ar spoguli, varētu pārskatīt automašīnu stāvvietu. Ja tie šodien dodas prom, viņš vēlējās zināt, uz kurieni.

Klēpī viņam bija plakana ierīce, kas atgādināja pārnēsājamu televi­zoru, kādi tie vēl nesen bija modē. Tas, protams, nebija televizors. Laiku pa laikam viņš to ieslēdza, un tad ekrānā parādījās gaišs punkts, kas atradās aptuveni pusotra centimetra attālumā no ekrāna precīzā vidus­punkta. Kad ierīci pagrieza, punkts kustējās pretējā virzienā. Šķita, ka tas arvien gribēja rādīt stāvvietas virzienā. Saprotams, tā nebija saga­dīšanās, jo tur stāvēja automašīna, kurai zem dubļusarga bija novietots peilēšanas raidītājs. īrēts auto. Stcfcna Foksa auto, ja izteicās precīzi.

Raiens gaidīja. Gaidīšanā viņš bija lietpratējs. Ja bija nepieciešams, viņš varēja stundām ilgi nekustīgi sēdēt tā, ka vairs gandrīz nevarēja ma­nīt ne plakstiņu kustību, ne krūšu kurvja cilāšanos elpojot. Ja izsekoja cilvēkus, bija būtiski mācēt gaidīt.

Šeit nebija tik svarīgi būt nekustīgam. Pietika ar to, ka paturēja acīs automašīnu stāvvietu. Sākumā viņš bija ieklausījies attālajā darbu trok­snī, telefona sarunās un datora taustiņu klabināšanā, taču tad viņš vairs nebija to visu ņēmis vērā. Ja prata gaidīt, tad kādā brīdī šķita, ka laiks pats pārstāj eksistēt, un tas nebija nepatīkams stāvoklis.

Tā nu viņam bija jāieskatās pulkstenī, kad parādījās Stefens Fokss un Judīte Meneza, kad viņi iekāpa automašīnā un aizbrauca. Dažas minū­tes pirms pusastoņiem.

Raiens pasniedzās pēc automašīnas atslēgām, kas atradās uz rak­stāmgalda viņam blakus.

Birojā, kas nemaz neeksistēja oficiālajos būvplānos, augsto logu vērtnes bija vaļā. No tālienes spiedās iekšā naksnīgās Romas trokšņi, kas nebija skaļāki par insektu dūkšanu, kuri veltīgi sitās pret mušu tīklu. Paradok­sālā veidā šīs klusās skaņas pastiprināja klusuma iespaidu, kāds valdīja šajā apustuliskās pils spārnā.

Luidži Baptists Skarfaro bija vājš, slaids sicīlictis. Izteikti līks deguns, augsta piere, pār kuru viņš arvien pārķemmēja melnos matus, un plānas lūpas — kā bez asinīm — piešķīra viņa sejai aristokrātisku izskatu, ko vēl pastiprināja sutana, ko viņš valkāja. Viņam bija trīsdesmit seši gadi, taču viņš izskatījās vecāks. Tā bija viņu ģimenes tradīcija, ka viens no ģimenes iestājās Svētā krēsla dienestā, kas bija kā izlīgums par to, ka visi pārējie ģimenes locekļi strādāja mafijai, un Luidži bija tas, kam bija no­lemts turpināt šo tradīciju viņa paaudzē. Lai turētos pretī citai ģimenes tradīcijai, proti, smagai ģikts kaitei, kas daudzus piemeklēja vēl relatīvi jaunos gados, viņš lietoja vienīgi veģetāru barību, nesmēķēja un nelie­toja alkoholu. Un tomēr arī viņa pirkstu locītavas bija kļuvušas mez­glainas un viņam bija slikti zobi. Tradīcijām piemita kaut kas neizbēgams.

Viņš sēdēja pie sava lielā rakstāmgalda, no kura bija novākts pilnīgi viss, izņemot lielu, spēcīgu misiņa lampu, kas bija vienīgais gaismas avots augstajā, plašajā telpā, un vīnsarkanu paliktni. Uz tā viena otrai blakus gulēja divas papīra lapas. Jau vairākas stundas pēc kārtas viņš tās lasīja atkal un atkal un domāja.

Šis tas izskatījās vecmodīgs šīs iestādes slepenajās telpās, taču mūkiem un priesteriem, kuri šeit strādāja, bija pieejami lielākie pieredzes krā­jumi par to, kā iegūt un pārraidīt svarīgu informāciju. Šeit jau bija ticis lietots slepenais raksts, kad pārējā iedzīvotāju daļa vēl nemaz neprata lasīt. Tic varēja būt noputējuši folianti, kas stāvēja plauktos, taču tajos bija rakstīta pēdējo divtūkstoš gadu patiesā vēsture. Informācijas vāk­šana un kombinēšana ziņojumos bija bezkaislīgs darbs baznīcas labā, un tāpēc šie ziņojumi parasti bija tiklab uzticami, kā precīzi.

Šo divu papīru dēļ viņam nācās lauzīt galvu.

Viens no tiem bija piezīme no Svētā krēsla saimniecisko lietu prefek­tūras. Prefektūras sekretārs prelāts Genaro bija runājis ar amerikāņu rūpnieku Džonu Kaunu, kurš viņu bija uzmeklējis un apgalvojis, ka ar­heoloģisko izrakumu darbos Izraēlā esot atrasti Jēzus laika liecinieki, kas it kā varot pierādīt vai atspēkot to, ka Jēzus patiešām esot augšāmcēlies no mirušiem, — kurš apgalvojums no abiem ir pareizais, viņš neesot vēlējies atklāt kaut kādu iemeslu dēļ, kuri īsajā memorandā nebija minēti. Atgadījums pats par sevi visādā ziņā nebija satraucošs. Dažādi trakie nepārtraukti vērsās pie Vatikāna ar visneprātīgākajiem apgalvojumiem. Izrakumi bija tikai viens no to veidiem. Atkal un atkal uzradās kāds, kurš uzdevās par atkalatnākušo Pestītāju un kurš pēc tam it nemaz ne dievišķi pārskaitās, kad pāvesta vietā, lai viņu cildinātu, ieradās trīs sa­nitāri, lai aizvestu viņu sev līdzi. Citiem vīzijās bija parādījusies Diev­māte un izteikusi dīvainus rīkojumus sakarā ar it kā gaidāmo pasaules galu. Jā, un izrakumi. Pēc izrakumiem Jēzus it kā esot dzīvojis astotajā gadsimtā Dienvidamerikā. Pēc augšāmcelšanās it kā esot devies uz Tibetu. Ilgu laiku pirms viņa šķietamās dzimšanas esot darbojies kā viens no Bībeles praviešiem.

Un visas Šīs mānijai līdzīgās iedomas nebija atkarīgas no tā, pie kāda iedzīvotāju slāņa to autors piederēja. Reliģiskas fantāzijas skāra bagātus un nabagus, izglītotus un neizglītotus, un dokumentos, kas tika rakstīti, bija atrodami visi amati, vecumi, rases un dzimumi. Tāpēc šai ziņā pat nebija vērts pieminēt, ka pie viņiem bija vērsies pazīstamais amerikāņu mediju rūpnieks. Galu galā šeit jau bijuši pārstāvēti prezidenti, ko vajā­jis nelabais, un tādi, kas jutās kā paša Dieva vēstneši.

Ievērības cienīgi bija vienīgi tas, ka Džons Kauns no visām iespējamām iestādēm kā pirmo bija izvēlējies tieši saimniecisko lietu prefektūru.

Tā, it kā viņš būtu domājis, ka atradums ar sajūsmu no viņa varētu tikt atpirkts.

Jā, un tad bija vēl ari otra lapa. Skarfaro salika abu roku pirkstus pretī kā telts jumtu, rādītājpirkstus atbalstījis pret zodu, un lasīja tekstu jau simto reizi.

Ziņu bija sniedzis kāds franciskāņu priesteris Izraēlā. Vispār tā bija pilnīga plānprātība. Viņš ziņoja, ka viņu apmeklējis kāds vīrs, kurš strā­dājis arheoloģiskajos izrakumos uz rietumiem no Jeruzalemes. Kā bija sagadījies, tieši tajos, ar ko nodarbojās Džons Kauns.

Šis vīrs — meksikāņu izcelsmes amerikānis — priesterim Lūkasam bija uzticējis to, kas šajos izrakumos esot ticis atrasts.

It kā.

Sākumā minēto iemeslu dēļ darbi relatīvi pēkšņi bija jāpārtrauc.

Viena daļa atradumu tika atzīmēti un apbērti ar smilšu kārtu.

Cita daļa atradumu tika iekļauti Rokfellera muzeja kolekcijā

(inv. nr. 1003400 līdz 1003499), izņemot XII nod. aprakstītos

artefaktus.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamežas

Nakts iestājās pēkšņi kā vienmēr, gandrīz bez pārejas. Līdz ar nakts iesākumu beidzās sabats, un Stefenam šķita, ka gluži tāpat, bez pārejas, pieauga mašīnu daudzums ielās. Uzreiz bija tik tumšs, ka bija jāieslēdz lukturi, apkārt saradās tik daudz automobiļu, it kā tie nomalēs un slēp­tuvēs nepacietīgi būtu gaidījuši atpūtas dienas beigas un tagad brauca tā, it kā būtu nolēmuši atgūt iekavēto.

Šorīt viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiks atpakaļ laboratorijā, lai varētu turpināt atšifrēt vēstuli, kas bija rakstīta no pagātnes. Taču die­nas gaitā viņš bija tik daudz domājis par dažādām iespējām, izskaidro­jumiem un teorijām, ka vienā brīdī bija jutis iestājamies tādu kā smadzeņu nosprostojumu. Tagad viņš vienkārši brauca un ļāvās notikumu dabis­kajai gaitai.

Viņš ātri paskatījās uz Judīti. Viņa lūkojās ārā tumsā, kas bija pilna ar garām traucošām mašīnu ugunīm, un šķita dziļi iegrimusi domās.

"Vai tu to nožēlo?" viņš jautāja.

Viņai, kā likās, bija nepieciešams brīdis laika, lai saprastu, ko viņš ar to bija domājis. "Nē. Nē, es domāju, tas ir labākais."

"Es tavā vietā dotos pie Ješua. Es mēģinu iedomāties, kā būtu, ja es tagad piezvanītu savai mātei un teiktu, ka ieradīšos uz diviem mēnešiem paciemoties. Viņa tīrītu, mazgātu un vārītu, un līdz vājprātam riņķotu ap mani no tīrās mātes laimes. Nē, paldies. Tad jau labāk zem tilta."

"Ja es ievāktos pie Ješua, tad droši vien nepaietu ne piecas dienas, un es pati tīrītu, mazgātu un vārītu. Vai tu vari iedomāties, kāda viņam ir vecpuiša saimniecība? Viņa virtuvē es neko negribu aiztikt bez stan­gām, un, lai iztīrītu viņa istabu, būtu nepieciešams ugunsmetējs. Tad jau es labāk eju pie savas mammas. Tur vismaz ir tīrs, un viņa rūpēsies par mani, nevis otrādi."

"Labs arguments," Stefens atzina.

Viņa pagriezās sēdeklī tā, ka varēja vērot Stefenu no sāniem. "Mani interesē, kā dzīvo tu."

"Skaisti. Es tev labprāt piedāvātu savu mājvietu, taču diemžēl tas ir piectūkstoš jūdzes tālu prom."

"Vai tu nestāstīji, ka dzīvo universitātes pilsētiņā? Tad jau tev arī ir tikai niecīga istabiņa."

"Niecīgas istabiņas ir citiem. Bet ir ari mājas saimnieka dzīvoklis, kas ir ļoti skaists un atrodas uz jumta, ar skatu uz mežu un tālāk uz ezeru, un tas stāv tukšs, kopš universitāte taupa personāla izmaksas un no­darbina par vienu mājas saimnieku mazāk. Brīnumainā kārtā šis dzīvok­lis tika piedāvāts man, un es piedāvājumu, protams, pieņēmu."

"Brīnumainā kārtā. Ak tā."

"Divas ar pusi istabas, liels, gaišs, ar iebūvēto virtuvi un pārjumto terasi. Tu arī to būtu ņēmusi."

"Tātad augstākā labuma prece, kā jau vienmēr. Un cik tīras ir tavas divarpus istabas?"

"Diezgan tīras."

"Vai tu ar to gribi sacīt, ka esi vienīgais vīrietis pasaulē, kurš tīra savu dzīvokli?"

Stefens pasmaidīja. "Nē, es tur esmu vienīgais students, kurš var atļauties apkopēju."

"Nu skaidrs. Ko es te jautāju." Viņa atkal pagriezās uz priekšu.

Stefens pārdomāja, vai viņš nebija pieļāvis kļūdu taktikā. Uz jaunām studentēm viņa smalki iekārtotais dzīvoklis atstāja izteikti uzbudinošu iespaidu, taču viņām Stefens dzīvokli varēja arī parādīt, nevis tikai pa­stāstīt par to. Un, ja par to stāstīja, tad pat tīrā patiesība izklausījās pēc lielīšanās.

Taču Judīte izskatījās nogrimusi domās pavisam par ko citu. "Es vien­kārši mēģinu uz to skatīties ne tik dramatiski," nopūzdamās viņa pēc brīža paskaidroja. "Par savu māti, es domāju. Viss jau ir kārtībā, pamatā. Skaidrs, es darīju visu iespējamo, lai tiktu prom no mājām. Visu iespē­jamo, izņemot iziešanu pie vīra, es domāju. Tas būtu bijis tas vienkār­šākais. Pamatā cs jau esmu to paveikusi — man ir pašai savs dzīvoklis, pašai sava dzīve. Tās būtu vien pāris nedēļas. Kādēļ gan meita nevarētu uz pāris nedēļām aiziet padzīvot atpakaļ mājās pie savas mātes?" Viņa iesmējās. "Vai zini, ko viņa stāstīja? Vakar vakarā esot zvanījis kāds vīrs un jautājis pēc manis. Stādies priekšā. Tagad viņa to uzskata par likteņa zīmi, skaidrs."

"Kas tas bija par vīrieti? Kāds sens pielūdzējs vai kas cits?"

"Es nedomāju. Nav jau to tik daudz. Turklāt viņš esot runājis tikai angliski, viņa teica, ne ebreju valodā."

Garām aizdārdināja cisternvedējs.

Viens no mašīnas riteņiem palēcās ceļa bedrē.

Stefens pētoši skatījās atpakaļskata spogulī, domīgi kodīja lūpas un atkal paskatījās spogulī.

"Vai kas noticis?" klusumu pārtrauca Judītes jautājums. "Vai tu ta­gad esi greizsirdīgs, vai kas cits?

Stefens no savas jakas kabatas izņēma mobilo telefonu, ieslēdza to un ar īkšķi ierakstīja koda numuru, lai telefonu varētu lietot. "Vai tu zini telefona numuru, pa kuru tavu brāli var sazvanīt institūtā?"

"Jā, kāpēc gan?"

Viņš pasniedza viņai telefonu. "Piezvani viņam."

Raicns viņiem bija sekojis attālumā ārpus redzamības robežām, tikai vienu reizi, neilgi pēc tam, kad viņi bija iegriezušies uz dzīva ātrgaitas ceļa, kas veda uz Jeruzalemi, viņš bija piebraucis tuvāk, lai pārliecinā­tos, vai mazais, tumši zilais fiats, kuram viņš sekoja, patiešām ir Stefēna

Foksa auto un ka tajā patiešām sēž viņš un viņa draudzene. Tad viņš atkal bija strauji atpalicis. Viņš varēja būt pilnīgi mierīgs. Ierīce, kas gu­lēja ieslēgta uz blakus sēdekļa, paliks viņiem uz pēdām.

Šī bija viņa amata daļa, kas bija pati satraucošākā. Medīt cilvēkus. Starp visiem dzīvniekiem cilvēks bija pats bīstamākais, jo tas bija vienī­gais medījums, kas bija līdzvērtīgs medniekam. Pat šajā nelielajā, nevai­nīgajā izbraucienā viņš sajuta asinīs uzbangojam atmiņas par citiem satraucošākiem brīžiem. Mediķi to sauca par adrenalīnu, bet viņam tas vienkārši bija cits vārds, kurā nodēvēt dzīvi. Vīrietis patiešām dzīvs bija vienīgi tad, kad medīja.

Viņi brauca vienmērīgi, ļāva sevi apdzīt, ja kādam bija jāsteidzas. Krēslas bridis bija īss, un, līdzko pār zemi bija nolaidusies nakts, viņš sekoja vairs tikai automašīnas stopsignāliem. Bez sava pelengatora viņš jau sen viņus būtu pazaudējis.

Kas tiem abiem bija meklējams Jeruzalemē? Ko viņi tur darīja vakar? Ko jauns pāris var sabatā darīt Svētajā pilsētā? Judītes Menezas māti viņi nebija apciemojuši. Varbūt viņi bija ielūgti uz kādām viesībām — bet kāpēc tad viņi šovakar jau atkal devās turp? Varbūt viņi ņēma istabu kādā stundu viesnīcā, taču, ja viņi gribēja pārgulēt, tad būtu varējuši to darīt visu dienu Foksa teltī. Lai arī kā domāja, jēga nebija saprotama.

Raienam nepatika, ja ap viņu notika lietas, kuru jēga nebija saprotama. Pēc savas pieredzes viņš zināja, ka tas ir simptoms tam, ka patiesībā notiek lietas, par kurām viņš neko nezina.

Nu jau varēja redzēt Jeruzalemi. Viņš pameta skatienu uz pelengatora ekrānu. Ciaišais punkts vēl arvien mirdzēja turpat.

"Tu izklausies visai neapmierināts."

"Jā," Eizenharts piekrita un pārvilka izplestus pirkstus pār sviedros salipušajiem matiem. Kaut kas nebija kārtībā ar gaisa kondicionēšanas iekārtu. Telefona klausule kļuva nepatīkami mitra vietā, kur viņš to tu­rēja pie auss. "Man ir tāda sajūta, ka es te sēžu pilnīgi veltīgi. Un man ir bail, ka ar kaunu un negodu es kādu dienu tikšu padzīts, jo nebūšu attaisnojis kaut kādas konkrēti nekad nenosauktas cerības. Tāpat kā

Kafkas Procesā, kur galvenais varonis nekad neuzzina, kas viņam patie­sībā tiek pārmests."

"Bet tev taču ir biļete atpakaļlidojumam. Tu vari doties prom jeb­kurā brīdī, ja nejūties labi," sacīja Lidija. "Un ja tas tev palīdz justies labāk: honorārs par pirmajām piecām dienām šodien ir ieskaitīts kontā. Gandrīz divdesmit tūkstoši marku. Tās mums tagad ļoti noderēs."

"Divdesmit tūkstoši?"

"Desmit tūkstoši dolāru, ja pārrēķina. Un tad vēl pievienotās vērtī­bas nodoklis. Viss saskan." Lidija bija ģimenes finanšu ministrs. "Katrā gadījumā, ja tu vēl pāris dienu varētu izturēt, nebūtu slikti."

"Hmm, jā. Vispār jau viss ir kārtībā…"

"Nu redzi."

"Vai vari tikt galā bez manis?"

Viņš dzirdēja viņu smejamies. "Ak, godīgi sakot, vai tu sēdi savā darb­istabā pie romāna galīgā varianta vai arī kaut kur Izraēlā, tur jau nav tikpat kā nekādas starpības."

"Paldies. Tas man šobrīd bija vajadzīgs." Viņš sajuta gandrīz vai sā­pīgas ilgas pēc viņas, pēc viņas ķermeņa tuvuma, matu smaržas un ādas pieskāriena. "Vii tev vismaz kaut mazliet manis šad tad nepietrūkst?"

Klusums. Tad viņa sacīja tumšā, visai savādā balsī: "Katru vakaru."

"Man tevis arī."

Viņi kādu bridi klusēja. "Man nav nekādas saprašanas, par ko tur pa­tiesībā ir runa," pēc brīža Lidija teica. "Tu sacīji, ka esi pie arheoloģis­kajiem izrakumiem un ka tur esot kas nozīmīgs atrasts, — un no tā brīža es domāju par to, ko tu esi tur pazaudējis. Es domāju, ja tu rakstītu vismaz vēsturiskus romānus… Bet zinātniskās fantastikas autors? Es to nesaprotu. Manās acīs tam nav jēgas."

Pēters Eizenharts vilcinājās. Bija kaut kas, no kā viņam vienkārši vajadzēja atbrīvoties.

Un kaut vai tikai tādēļ, lai viņa sieva savā nomierinošajā veidā ļautu viņam izrunāt savas bailes, kā viņa to darīja arvien, kad viņš zaudēja kon­troli pāršāvu fantāziju. "Vai zini, patiesībā man mieru neliek aizdomas…"

Brīdī, kad Pēters Eizenharts bija pacēlis klausuli, dzīvojamā vagonā, kurā izvietota organizācijas centrāle, bija sākusi griezties magnetofona lente. Un šajā mirklī no spoles notinās pēdējais lentes centimetrs, izslī­dēja cauri magnetofona galviņai un ar vienmuļu troksni sāka riņķot ap­kārt pilnajai spolei, kas piesaistīja tehniķa uzmanību. Viņš nolika malā lubu romānu, ko lasīja, lēnām piecēlās un izslēdza magnetofonu. Viņš noņēma pilno spoli un ielika to plastmasas maisiņā, tukšo spoli uzlika uz otras ass, paņēma vēl nelietotu lenti un izņēma to no apvalka. Pirms uzlika un ievēra lenti, viņš rūpīgi reģistrēja ieraksta vienības numuru, datumu un pulksteņa laiku. Un visu šo laiku no nelielā, iebūvētā skaļ­ruņa skanēja Eizenharta balss.

"…ka šeit tiek inscenēta ļoti liela krāpšana. Šis profesors, kurš vada izrakumu darbus, vairs nav no jaunajiem. Iespējams, šis ir pēdējais tāda veida pasākums viņa mūžā. Un es uzzināju, ka viņam, lai arī viņš Izraēlā veic izrakumus jau no sešdesmito gadu beigām, vēl nav bijuši zinātniski nozīmīgi atklājumi. Šī te ir tāda kā viņa pēdējā lielā iespēja."

"Un tu domā, viņš atradumu ir viltojis."

"Es to nezinu. Kaut kas šeit nav tā, kā vajag, un tas mani dara ne­mierīgu."

Lidija nopūtās. "Tu tikai uzmanies, ja?"

"Jā. Es pacentīšos."

Lente atkal sāka griezties acumirklī, kad Eizenharts sarunu ar sievu beidza, un tūliņ pat apstājās. Tehniķis aizgāja atpakaļ līdz savam krēs­lam un atkal pasniedzās pēc grāmatas.

No sarunas, kuru bija dzirdējis, viņš nesaprata ne vārda. Viņš runāja tikai angliski, ne vāciski.

Raicns izslēdza prožektorus un motoru un ļāva mašīnai pēdējos metrus vienkārši ripot, pirms tā apstājās pavisam. Tad viņš palika sēžam.

Stāvvieta ielas otrā pusē bija kā pamesta. Izņemot mazo fiatu, kas bija novietots gandrīz vai zem krūma. Mirdzošais punkts peilcrā rādīja tieši tā virzienā.

Viss bija kluss. Tikpat kā nekādas satiksmes. Raiens nogaidīja, kamēr nebrauca neviena automašīna, ātri izkāpa un šķērsoja ielu. Tur viņš palika stāvam un mēģināja izlikties par nevainīgu garāmgājēju, vienlai­kus manīgi skatīdamies apkārt. Gaiss oda pēc izplūdes gāzēm, putekļiem, notekūdeņu kanāliem un tāliem, reibinošiem ziediem. Auto stāvēja kluss liii tumšs.

Kaut kas šeit nebija īsti tā, kā vajag.

Raiens jau bija vērojis automašīnas, kuru aizmugurējos sēdekļos mī­lējās pārīši. Kaut kas tāds nebija iespējams bez jūtamas amortizatoru piedalīšanās. To varēja dzirdēt.

Raiens devās mašīnas virzienā, ne pārāk vilcinādamies, ne steigda­mies, vienkārši vienmērīgiem soļiem. Bija tieši tā, kā viņš bija nojautis. Aizmugurējais sēdeklis bija tukšs, un arī priekšējos sēdekļos nesēdēja samīlējies pārītis. Automašīna bija tukša.

"Sasodīts," Raiens nomurmināja.

Viņš paskatījās apkārt. Šis te, ja viņš ticēja savam pilsētas plānam, bija valdības kvartāls. Viņš varēja redzēt Finanšu ministrijas izstiepto ēku, nelielu daļu no Iekšlietu ministrijas un kneseta, Izraēlas parlamenta, jumtu. Ko, sasodīts, viens jauns pāris varēja vēlēties šajā laikā šajā vietā? Tam visam vēl joprojām nebija ne mazākās jēgas.

Taču nebija nekādas jēgas arī šeit tā stāvēt. Raiens devās atpakaļ pie mašīnas, apsēdās pie stūres, atlaidās sēdeklī un gaidīja. Viņš prata gaidīt. Viņš bija gaidīšanas lietpratējs.

Ješua, kamēr veda viņus cauri pilsētai, bija redzami sliktā omā. Turklāt visi luksofori bija kā sarunājuši tieši pirms viņiem pārslēgt sarkano gais­mas signālu. Judīte sēdēja aizmugurējā sēdeklī un uzjautrinājās.

Kaut kad Stefens nopūtās. "Tas bija tikai minējums, vairāk nekas, okay Es negribēju riskēt. Šis Raiens jau no pēcpusdienas ložņāja ap mašīnām. Vakarvakarā kāds bija zvanījis jūsu mātei, kurš runā tikai an­gliski, ne ebreju valodā. Es domāju, te nav lieki jautāt, vai mēs netie­kam novēroti, ne tā?"

"Nu skaidrs," norūca Ješua.

"Un, ja viņš manai mašīnai ir pielicis pcileru, tad ne jau tā, ka to uzreiz var atrast. Un kur nu vel tumsā."

"Skaidrs taču. Atvaino — ja es būtu zinājis, kas tu patiesība esi, es būtu nolicis aukstumā degvīnu ar martīni, saskalotu, ne samaisītu."

Viņam bija vajadzējis Baso mierināt. Šis vīrs patiešām bija atradies uz savu spēku robežas, un tā jau arī nekādā gadījumā nebija viņa vaina, ka lieta neizdevās. Viņš bija viņu mierinājis, uzslavējis un tad licis aizvest uz mājām, lai viņš varētu izgulēties. Nu viņš stāvēja uz balkona viesnī­cas luksusa numurā ar lielu viskija glāzi rokā, skatījās pāri naksnīgajai Romai un mēģināja tikt skaidrībā, kāpēc viņš šajā lietā bija zaudējis.

Jo zaudējis viņš bija. Viņš bija iesoļojis Vatikānā kā galīgs iesācējs un cerējis, ka pēkšņā uzbrukumā ieņems pasaules lielāko cietoksni, — viņš, Džons Kauns, jaunā gadu tūkstoša menedžeris. Kinētiskās enerģijas meis­tars. Un tīras kinētiskās enerģijas dēļ viņš pat nebija sagatavojis savus mājas uzdevumus. Tikai ar pūlēm viņš savaldījās, lai aiz niknuma nesa­dragātu pret zemi nevainīgo viskija glāzi.

It kā viņš kādreiz pirms kādām svarīgām pārrunām būtu izticis tikai ar otras puses saimnieciskās informācijas izpētīšanu. Saimnieciskā infor­mācija — tie bija tikai nedzīvi, nenozīmīgi skaitļi. Cilvēki — tie bija sva­rīgi! Vai tas nebija viens no viņa dzelzs likumiem — nekad netikties ar jaunu sarunu partneri, pirms viņš precīzi nebija izpētījis, ar ko viņam būs darīšana, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, par ko viņš sapņo un no kā baidās?

Tā viņš bija ieguvis, piemēram, South African Times. Viņš bija zinā­jis, ka Laurenss Trumbuls, sirmais īpašnieks, neuzticēja avīzes vadīšanu savam dēlam — tāpēc viņam izdevās pierunāt avīzi pārdot. Un tad viņam izdevās nosist cenu, ko Trumbuls bija nosaucis, jo bija zinājis, ka viņš ir Ferrari fans. Par to, ka viņš pārrakstīja viņam Ferrari akcijas, ko viņš reiz izdevīgi bija iegādājies, patiesībā nemaz īsti nezinot, ko ar tām iesākt, un viņam turklāt vēl arī sagādāja vietu uzraudzības padomē, Dicnvidāfrikas avīzes karalis bija jau gandrīz gatavs viņam savu uzņēmumu bur­tiski uzdāvināt.

Toreiz tā bija veiksme. Un šeit, iespējams, lielākajā viņa mūža darī­jumā, viņš vienkārši dzinās uz priekšu, nemaz nezinot, kam šī uzņēmuma hierarhijā ir cik daudz teikšanas, kurš vilka aiz kuriem diedziņiem un kādi bija viņa tumšie plankumi.

Kinētiskā enerģija? Viņš bija kļuvis pārāk alkatīgs. Jau atkal. Bija gri­bējis visu uzreiz. Bija cilvēki, kuri viņam jau bija likuši zaudēt, taču vēl neviens viņam nebija nodarījis tik daudz ļauna kā viņš pats ar šo dru­džaino, iedomīgo nepacietību.

Nu labi. Viņš izdzēra viskiju un sajuta to patīkami dedzinām rīkli. Viņš turpinās norīkot Baso šai lietā, un īstajā mirklī viņš atgriezīsies un uzvarēs, kā beigu beigās vienmēr bijis. Un nu bija laiks doties pie miera, lai arī tas nozīmēja, ka atkal pienāks rīts, grūts, mokpilns rīts.

Stcfcnam Rokfellera institūta laboratorija bija palikusi atmiņā kā drūms, nemājīgs pagrabs, un viņš bija pārsteigts, cik gaiša un patīkama patie­sībā bija vēsā telpa. Kādu brīdi viņš prātoja, vai kaut kas nav mainījies iekārtojumā, taču tad saprata, ka pats šovakar jūtas vairāk atpūties nekā vakar. Vakar vakarā viņi bija šeit ieradušies pārguruši pēc nogurdinošas darbadienas svelošā saulē, lai izturētu līdz puspieciem no rīta, — nebija nekāds brīnums, ka atmiņas ir tik nepatīkamas.

"Vakar mēs mazliet pārsteidzāmies," teica Jcšua, ņemdams trauku ar pirmo lapu atkal ārā no atvilktnes, kurā viņš to acīmredzot bija ieslēdzis, kad viņi bija zvanījuši, lai norunātu tikties automašīnu stāvvietā citā pil­sētas rajonā. Šķira, ka dusmas par traucējumu viņam jau bija pārgājušas. "Es domāju par to Jēzus nekad nav dzīvojis. Teikums bija izrauts no konteksta."

"Ak," Stcfens noteica.

Ješua pabīdīja lēzeno plastmasas vanniņu zem ultravioleto staru spul­dzes un to ieslēdza. Jaunā spuldze iedegās bez kavēšanās, un ultraviole­tajā gaismā iemirdzējās teikums, kurš bija ievērojami garāks: Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tada, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izraudzīts, lai spēlētu viņa lomu.

"Savādi," ieteicās Judīte, kad viņi visi trīs jau kādu brīdi bija skatīju­šies uz zeltaini mirdzošo rokrakstu. "Ko gan tas varētu nozīmēt?"

"Nav ne jausmas," Ješua atzina. "Katrā gadījumā tas nenozīmē, ka Jēzus nekad nav dzīvojis. Drīzāk gan tieši pretējo."

"Es domāju, mums šeit nepieciešama sistemātiska pieeja," teica Stefens. "Vienkārši sākt no sākuma un tad turpināt arvien tālāk. Citādi mēs te tikai nodarbojamies ar minējumiem un vienā brīdi mums var pār­sprāgt galva."

Ješua vēroja lapas augšējo malu, kas bija uztraucoši sapluinīta un caurumaina. Mitrā, zirnekļu tīklam līdzīgā maigā japāņu lūku papīra struk­tūra turēja pat niecīgākās papīra skrandas, par kurām nevarēja droši ap­galvot, ka tās atradās pareizajā vietā. "Baidos, tas nebūs visai auglīgi."

"Taču svarīgākās lietas noteikti ir rakstītas vēstules sākumā."

"Vēl jo ļaunāk."

Viņš atkal salēja abus šķidrumus lēzenos trauciņos un sagatavoja jau­nus vates kumšķīšus. Stefens paņēma laboratorijas kameru, pārliecinā­jās, vai ir ievietota filma, un uzskrūvēja to uz statīva. Šoreiz viņš rūpīgi dokumentēs ikvienu soli.

Bija jāgaida sevišķi ilgi, kamēr senās lodīšu pildspalvas pēdas iekrā­sojās locījuma vietās. Judīte un Stefens sēdēja un vēroja, kā Ješua dar­bojas. Ātri vien pirmā stunda jau bija aizritējusi, un ar laiku laboratorijā izplatījās pretīgi salda smarža, no kuras atkal sāka sāpēt galva.

Tā bija kā mozaīkas spēle. Dažus fragmentiņus viņi sabīdīja, pēc tam kad teksts uz tiem bija kļuvis salasāms, citās vietās, kur šķita esam vairāk jēgas. Beidzot Ješua, smagi elpodams, atslīga krēslā un sacīja: "To mums tagad vajadzētu saglabāt. Ja tik mēs šeit varētu izvēdināt!"

Judīte piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni. Tas neko daudz nelīdzēja. Stefens pa to laiku noregulēja statīvu un fotografēja atšifrēto vēstules tekstu.

… šīs vēstules atradē-…

-ans vārds irjoh-………… -s esmu dzim1 …

… -riknņu federālajā zemē Arizonā. Dīvainam -ktena untumam bija labpaticies, ka -s nomiršu -irmāgadsiPalestmā, un es …-os tam svētīts.

Judīte skatījās viņam pār plecu, kad viņš fotografēja vairākus kadrus dažādā fokusā un izgaismojumā. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Man šis raksts nešķiet kā vēstule, ko ceļotājs laikā rakstījis savam līdzzinātājam."

"Jā. Nepārprotami nc."

"Un svarīgāko vārdu, protams, trūkst. Viņa vārds. Viņa dzimšanas datums. Nav nekā tāda, pēc kā viņu varētu identificēt."

"Ja viņš būs iedomājies, tad svarīgākos datus vēlāk būs atkārtojis vēlreiz."

"Ak, tāda ir dzīve," Judīte skeptiski noteica. "Sviestmaize, kas nokrīt uz grīdas, piezemējas ar sviesta pusi uz leju. Atslēgu saišķis, ko meklē, atrodas pēdējā atvilktnē, kurā paskatās. Un svarīgākie vārdi mūžvecā vēstulē nav salasāmi. Dīvains likums."

Raiens paskatījās uz augšu, kad aiz viņa apstājās kāda automašīna. Tā bija policijas mašīna. Sasodīts! Ar steidzīgu, kā viņš pats cerēja, neuz­krītošu kustību viņš paslidināja zem sēdekļa peileru un pārvilka pāri jostai kreklu, lai nebūtu redzams pie tās piestiprinātais duncis.

Viņš vēroja atpakaļskata spogulī, kas notika. Tie bija divi vīrieši, kas rīkojās absolūti profesionāli. Viņš redzēja, ka viens no viņiem runā pa telefonu, un saruna bija par viņa mašīnas pazīšanas zīmi. Par to viņam nebija jāuztraucas; automašīna bija īrēta uz N.E.W. vārda un rēķina. Taču bija redzams, ka tic savu darbu prot.

Kad tas šķita noskaidrots, viens izkāpa un palika stāvam automašīnas aizsegā, un noņēma drošinātāju automātam, kas bija uzkārts viņam plecā. Tad izkāpa otrs un lēnām tuvojās Raiena mašīnai. Tikpat lēnām Raiens nolaida sānu logu.

Policists, drukns vīrs ap gadiem četrdesmit, kura mati dienestā bija nosirmojuši un kļuvuši plānāki, noliecās pie viņa un kaut ko sacīja eb­reju valodā.

"Atvainojiet, es saprotu tikai angliski," Raiens teica un sniedza viņam pasi. "Es domāju, jūs vēlaties, lai es uzrādu dokumentus."

Vīrs izpētīja Raiena pasi. "Vai jūs esat amerikānis?" viņš jautāja. Viņš diezgan labi runāja angliski.

"Jā."

"Lūdzu jūsu vadītāja apliecību. Un automašīnas dokumentus."

Raiens pasniedza viņam prasītos dokumentus, un viņš atgāja ar tiem malā. Raiens redzēja policistu atkal runājam pa telefonu, kamēr otrs palika drošināšanas pozīcija. Tad viņš atkal pienāca pie Raicna automašī­nas loga, atdeva viņam dokumentus un jautāja: "Ko jūs šeit darāt?"

"Es gaidu."

"Ko jūs gaidāt?"

"Vai man jums tas jāsaka?"

Policistam noraustījās viena uzacs. "Nē, jums tas nav jādara. Taču es varu jūs īslaicīgi apcietināt, jo jūs aizdomīgi uzvedaties valdības ēku tiešā tuvumā."

Raicns pamāja. Viņš jau sen bija izdomājis savu stāstiņu. "Nu labi, ja tas ir nepieciešams… Vai jūs redzat to automašīnu tur pāri stāvvietā? Tā pieder vīrietim, ar kuru mana draudzene mani krāpj. Es nezinu, kur šobrīd viņi abi ir, taču es gribu sagaidīt, kad viņi nāks atpakaļ."

"Ak," policijas ierēdnis noteica.

"Lai pieprasītu norēķinu," Raiens piebilda. "Neko vairāk. Jau vairākas nedēļas viņa izvairās no sarunas, apgalvo, ka es esot tikai iedomājies…"

Vīrs nopūtās. Atbalstījies ar roku pret mašīnas jumtu, viņš pieliecās tuvāk Raienam. "Mans draugs, ticiet vīrietim, kurš jau divas reizes ir šķīries: tas ne pie kā nenovedīs. Ja tas ir garām, tad ir garām. Ļaujiet viņai iet."

"Bet…" Raicns bija apstulbis. Viņš nebija rēķinājies ar tādu padomu.

"Es to zinu, ticiet man. Bet ar tādām akcijām visu tikai vēl vairāk sa­bojā. Brauciet uz mājām un dodiet viņai iespēju pašai atrast ceļu pie jums atpakaļ. Un ja ne — draugs, tādam, kāds jūs izskatāties, pietiek ar vienu vakaru Tclavivā, un jums jau būs nākamā."

Raiens skatījās uz policistu. "Es tomēr labāk viņu gaidīšu šeit, scr. Un šo, ē, lietu beidzot noskaidrošu."

Tēvišķīgajā skatienā parādījās dzelžains spīdums. "Man žēl, draugs, taču to es nepieļaušu. Jūs tagad no šejienes brauksiet prom un šonakt šeit vairs nerādīsieties."

Es domāju, ka esmu veicis neapzinātu ceļojumu laikā, lai ari kā kaut kas tāds var notikt. Es to nevaru izskaidrot.

Tas notika Betšearimas nekropoles apmeklējuma laikā, kas bija dala no rezervētā ceļojuma pa Galileju, ko organizēja ceļojumu birojs. Kad mūsu grupu veda cauri katakombām, es tik ļoti biju iedziļinājies uzrak­stos un zīmējumos uz šķirstiem un sienām, ka pazaudēju savu grupu. Kad gribēju viņus atrast, apmaldījos un nonācu nelielā pagrabtelpā, no kuras izgāju pa kāpnēm pavisam citādā pilsētā. Man bija nepiecie­šams ilgs laiks, pirms spēju pieņemt faktu, ka esmu pārvietots citā vēs­turiskā laikmetā ar to vien, kas mugurā, un ar kameru fotosomā. Par laimi, mani uzņēma kāda laipna ģimene, kas mani pabaroja un iedeva salmu maisu, uz kura gulēt, un ar laiku es apguvu valodu un vienkār­šos lauku darbus, tā ka man vairs nebija jābūt par lieku ēdāju. Protams, es mēģināju saprast, kas ar mani atgadījies, un meklēju ceļus atpakaļ savā laikā, taču veltīgi. Kad jaunākā no manas viesu ģimenes abām meitām, Estere, un es iemīlējāmies viens otrā, es atmetu savus centienus un apņēmu viņu par sievu, un piedzīvoju brīnišķīgu mīlestību, par kādu nekad nebiju uzdrošinājies pat sapņot.

Tad pie mums ieradās kāds vienam tuvējās Kapernaumas sludinātā­jam pazīstams vīrs, kam vārds bija Jēzus un par kuru runāja, ka viņš darot brīnumus. Tad es izsaiņoju savu videokameru, kuru jau gandrīz biju aizmirsis, un devos ceļā. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs bate­riju komplekts, kuras turklāt gadiem ilgi bija nogulējušas nelietotas, taču tās funkcionēja lieliski. Iespējams, tas bija saistīts ar šejienes karsto klimatu, taču, kad baterijām kādu laiku atvēlēja pilnīgu mieru, šķita, ka tās atkal uzlādējās pašas no sevis. Pamazām man izdevās ierakstīt visas trīs videokasetes, kuras man bija līdzi, — trešo gan diemžēl vairs ne līdz galam, jo baterijas beidzot tomēr bija izsīkušas.

Kad es biju sapratis, ka esmu ieradies laiku mijas Palestinā, es dzī­voju bailēs, kuras man šodien šķiet savādas. Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tāda, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izrau­dzīts, lai spēlētu viņa lomu. Kad es viņu ieraudzīju…"

Ar to beidzās teksts pirmajā lapā.

Viņi stāvēja ap lēzeno plastmasas trauku un skatījās lejup uz mitro, pelēko papīru, uz kura spokaini mirdzēja rakstītie vārdi. Viņu acis dega. Galvassāpes no ķimikālijām, kuras viņi jau sen vairs nejuta, bija mokošas.

Neviens no viņiem vairs neskatījās pulkstenī. Laiks kādā mirklī bija ap­stājies.

"Tātad tas viss ir patiesība," Judīte klusi teica. "Tas bija ceļotājs laikā. Un viņš filmēja Jēzu."

"Jā," Stefens pamāja. "Taču pamata teorija nesaskan. Tas nebija plā­nots pasākums, bet gan sagadīšanās." Viņš nolika fotokameras statīvu malā. Viņi nedrīkstēja aizmirst izņemt no kameras filmu. "Cerams, otrajā lapā viņš mums atklās, kur viņš ir noslēpis kasetes."

"Bet šodien vairs ne, labi?"

Stefens paskatījās uz Judīti. Laboratorijas savādajā gaismā viņa iz­skatījās bāla kā Ierīts. "Hei, mums taču palicis vairs tikai plaukstas pla­tums, ko lasīt! Vēl tikai desmit minūtes, un mēs to zināsim!"

Viņa nopūzdamās izvalbīja acis. "Cik reižu es to šonakt jau dzirdēju?"

Ješua dzirdami ieklepojās. "Baidos, ka Judītei taisnība." Viņš izslē­dza ultravioleto staru lampu un sāka novākt vanniņas un pudeles, iz­meta atkritumos izlietotos vates kumšķus, sakārtoja krēslus.

"Hei," Stefens teica un sekoja viņam pa pēdām. "Ješua! Profesor Ješua! Tu taču tagad nepadosies, kad esam tik tuvu mērķim?"

"Tam nav nekāda sakara ar padošanos."

"Vai man sagādāt kaut ko ēdamu? Uzvārīt kafiju? Mēs varētu iziet pastaigāties svaigā gaisā un tikmēr atstāt vaļā durvis, un tad ķerties pie darba ar jauniem spēkiem…"

"Nē, Stefen, ir kas cits." Ješua ļāva, lai atkritumu spaiņa vāks aizkrīt ciet un tad ar izmisušu grimasi sejā atspiedās pret izlietnes galdiņu. "Es tā cerēju, ka viņš mums to atklās vēstules pirmajā lapā. Patiešām. Tā nav, ka es nevarētu turpināt, — tikai tas nav iespējams."

Pēters Eizenharts uztrūkās no miega. Te! Te tā atkal bija, doma, kas viņu jau vairākas dienas izsekoja kā neskaidra nojauta, nekļūdama konkrēta. Svarīgā doma. Uztraucošā doma. Beidzot tā viņam bija.

Viņš ātri iededza gaismu, iekāpa čībās, uzvilka rītasvārkus un steidzās uz apspriežu telpu, kurā vēl arvien bija jūtams sviedru un strīdu smārds.

Viņš izvilka lielās tāfeles lapas un flomāsterus, izlika visu uz galda un skatījās. Jā. Kā viņš to tikai tagad bija iedomājies? Sakarība taču bija skaidri redzama, tā bija gandrīz satriecoši loģiska.

Un Kaunam tā nepatiktu.

Viņa skatiens slīdēja pār atslēgas vārdiem, bultām un simboliem, ar kuriem viņš bija attēlojis savus līdzšinējos apsvērumus, un neredzēja tur nekādas pretrunas, glābiņu, spraudziņu, kur izbēgt.

Kauns nerādīs šo video.

Lai kas arī notiktu.

Rakstnieks juta savu sirdi stipri dauzāmies. Ja kāds bija aizceļojis pa­gātnē, tad varēja paredzēt nākotni. Tas, kam bija jānotiek, bija kļuvis neizbēgams.

Baismīgi.

Viņa uzmanību piesaistīja kāds troksnis aiz loga. Troksnis, it kā autostāvvietā kāds būtu aizcirtis mašīnas durvis. Eizenharts piegāja pie loga un pabīdīja mazliet sānis loga aizsegu.

Tas bija Raiens, kurš, rokas dziļi kabatās sabāzis, soļoja pāri stāvlau­kumam un ik pēc pāris soļiem nikni paspēra ar kāju kādu akmeni. Viņš pamanīja gaišo spraugu logā un pameta uz to pusi iznīcinošu skatienu. Eizenharts atkal ātri aizbīdīja aizsegu, novāca papīra loksnes, izslēdza visas gaismas un steidzās atpakaļ uz gultu.

Stcfens mirkšķināja acis un skatījās uz Ješua neizpratnes pilnu skatienu. "Ko tas nozīmē — tas nav iespējams?"

"Patiesībā es jums jau visu laiku to gribēju pateikt. Pirms jūs icradāties, es eksperimentēju ar otru lapu, taču tās raksts šķīdumu neņem. Man nav ne jausmas, kāpēc."

"Raksts uz tās nepieņem šķīdumu?" Stcfens muļķīgi atjautāja. Labo­ratorija, galdi un plaukti, un luminiscējošās spuldzes visapkārt šķita sa­griežamies tumšā viesulī, kas lēnām sāka griezties viņiem abiem apkārt. "Vai tas nozīmē?…"

"Jā."

"Vai esi par to pārliecināts?"

Ješua it kā atgrūdās un lieliem soļiem aizgāja atpakaļ pie sava darba­galda. "Protams, ka esmu pārliecināts. Kā tad tu domā?"

"Bet kā tas var būt? Es domāju, ar pirmo lapu tas tik labi funkcio­nēja. Kā tas var būt, ka pie otras lapas tas nefunkcionē vispār n

"Nav ne jausmas," Ješua norūca un pārvilka pāri vanniņai foliju, kam vajadzēja novērst šķidruma izžūšanu. "Iespējams, tas ir cits papīrs. Var­būt arī cita tinte. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka otrā lapa bija ārpusē, kad abas tika salocītas, un atradās kontaktā ar plastmasas foliju. Es zinu tikai to, ka rakstīto uz otrās lapas es nevaru padarīt redzamu."

"Nu lieliski," Stefens iesaucās, pacēla rokas un ļāva tām bezpalīdzīgi atkal nokrist. "Un ko tad nu mēs darīsim?"

"Iesim gulēt." Judīte pēkšņi bija viņam pie sāniem, maigi turēja viņu ciet. "Rīts gudrāks par vakaru."

Ješua saberzēja acis. "Acumirkli man nav ideju. Man jātiek uz biblio­tēku. Pameklēt šo to, vienam otram pajautāt. Jāizpēta papīrs. Varbūt tad man kaut kas ienāks prātā."

"Vecīt," Stefens izgrūda. "Es to nevaru aptvert. Būt tik tuvu klāt, un tad…" Bija tik patīkami just Judītes roku.

Ješua skatiens bija nelaimīgs. "Un tas vēl nav viss."

" Jā? Kas tad vēl? Nāc, klāj nu vaļā."

"Profesors Vilfords-Smits no rītdienas pusdienlaika ir rezervējis la­boratoriju. Viņš vēlas izpētīt skeletu un lietošanas pamācību."

Sūtītājs: Donald_Frey@atts.new.com <mailto:Donald_Frey@aus. new.com>

Kam: ] ohn_Kaun@ny.new.com < mailto:John_Kaun@ny.new.com > Ziņojums-Id: 511241 IB. 71B.00201@newsr01.new.com <mailto: 5112411B. 71B.00201@newsr01.new.com» Temats: Sarunas Melburnā, *STEIDZAMI* Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-S859-l Džon,

es steidzinu nelabprāt, taču sarunas ir * nopietnās briesmās*! Murdoha grupa ir izteikusi jaunu piedāvājumu, cik dzirdēju. Es viņus vairs nevaru ilgāk aizkavēt. LUDZU, piezvaniet man! Dons

Bija auksti. Auksts, mitrs, nepatīkams, lai kā ari grozies. Un pakau­sis sāpēja tik ļoti, ka nevarēja izturēt. Vismaz bija jau mazliet gaišs, tas nozīmēja, ka rīts bija sagaidīts…

Stefens pēkšņi izslējās un paskatījās apkārt. Viņš sēdēja mašīnā. Kā viņš varēja sēdēt savā mašīnā? Un Judīte gulēja viņam blakus, saritināju­sies izlaistā blakussēdeklī neiespējamā pozā. Tad viņš atkal atcerējās — atpakaļbrauciens naktī… kā viņam gandrīz bija aizkritušas ciet acis… kā Judīte sēžot bija aizmigusi… Beigu beigās viņš bija apstājies kādā stāv­vietā, atvāzis sēdekļus, un viņi bija svētlaimīgi ļāvušies miegam.

Nu viņa skausts bija tik sasprindzināts, ka skriemeļi pie katras kustī-

v _ _

bas saduras. Šausmīga sajuta. Viņš ar vienu roku masēja sev plecus, ar otru tīrīja aizsvīdušos logus. Kāpēc šeit naktīs aizsvīda logi, šeit, zemes vidienē, kas līdzinājās tuksnesim? Taču naktis bija aukstas, tāpēc viņam ari tagad tā sala. Viņiem būtu vajadzējis apsegties, taču ne segas, ne kā tamlīdzīga viņam mašīnā nebija. Nevarētu teikt, ka tas bija tālredzīgi.

Viņš paskatījās pulkstenī. Pusseptiņi. Cikos viņi bija devušies ceļā? Varēja būt ap četriem. Tad iznāk, ka viņš bija gulējis divarpus stundas. Nu, tā viņš arī tagad jutās. Un galvā no ķimikāliju izgarojumiem jopro­jām dūca.

Un ko tagad darīt? Viņš vēl arvien jutās noguris, un Judīte tikai dus­mīgi norūca, kad viņš atvēra durvis un kāpa ārā no mašīnas, jo pa atvēr­tajām durvīm ielauzās svaiga, silta rīta gaisa šalts un uzjundīja silto, miklo smārdu, ar ko mašīnas salons bija piesūcies kā slapja vate. Izska­tījās, ka viņa negribēja mosties.

. Vislabāk būs, ja viņš brauks tālāk, uz nometni. Un tad tūlīt savās gultās.

Vēl tikai mazliet atspirgt. Pakustināt rokas, izpurināt kājas. Visai dzīva satiksme jau šajā agrajā stundā. Kā nekā svētdienas rīts. Taču šeit bija Izraēla, šeit svētdiena bija darbadiena. Un viņam reiz vajadzēja arī kār­tīgi apdomāt, kā tālāk rīkoties. Cik daudz viņiem patiesībā bija zināms. Kauns šodien gribēja sākt pētīt skeletu. Un arī lietošanas pamācību. Tās bija kā sacīkstes. Cieši blakus. Sajūta, it kā galva būtu piebāzta ar stikla vati, nebija īpaši daudzsološa.

Tātad izgulēties. Viņš iekāpa atpakaļ mašīnā, piestartēja motoru. Judīte uztrausās augstāk, mazliet izslējās un, klusiņām krākdama, gulēja tālāk, kad viņš sāka braukt.

Pāvests parasti cēlās piecos no rīta un pēc rīta tualetes savā privātajā kapelā pusstundu lūdzās. Pēc tam — jau vairākus gadus ar jauna mūka palīdzību — viņš apģērbās, pirms devās brokastīs, ko ieturēja nelielā, ar sārtām tapetēm tapsētā ēdamistabā pie vienkārša, kaila galda kopā ar diviem vai trim kardināliem. Lielākoties jau pie brokastu galda sarunas iegriezās amata lietās; privātām pārdomām laika daudz neatlika jau tāpēc vien, ka nekā privāta tikpat kā nebija. Gadu gaitā pāvests bija kļuvis par amatu, kurā viņš tika ievēlēts līdz sava mūža beigām, it kā sakusa ar to un kļuva ar to pilnīgi vienots. Tas bija process, kura gaitā privātpersona, kura vēlējās kļūt par pāvestu, pārstāja eksistēt.

Skarfaro pāvesta ikdienas ieradumus, protams, pārzināja precīzi. Pats nebūdams agras celšanās piekritējs, mazliet pirms septiņiem viņš iera­dās pie privātsekretāra, kura ziņā bija baznīcas galvas laika plānotājs, lai saņemtu audienci. Sekretārs bija francūzis ar īgnu skatienu un plāniem matiem, aptuveni piecdesmit gadu vecs, un viņš nezināja, kādu amatu Skarfaro faktiski ieņem. Viņš zināja vienīgi to, ka pāvests bija viņam licis sicīlicti pieņemt jebkurā laikā.

Pāvestam bija viduslaiku firsta apartamenti. Sienas, grīdas, griesti — tas viss bija tik grezns un lepns, cik vien vispār bija iespējams. Pie sienām vērtīgas gleznas, grīdās iestrādātas dārgas intarsijas, rotāti griesti, lielas eļļas gleznas smagos zelta rāmjos, gobelēni, kroņlukturi, milzīga gulta ar baroka stila baldahīnu — un visapkārt dažāda lieluma, krāsas un formas krucifiksi. Nekas no tā patiesībā nepiederēja šim vīram, kurš bija pāvesta amatā, ne arī izteica viņa personību; to visu viņš bija pārņēmis no sava priekšgājēja un tāpat nodeva tālāk šī amata turpinātājam, un, ja bija iespējams pierast pie visas šīs greznības, kas vispirms šķita gandrīz satriecoša, tad sajūta bija drīzāk kā uzturēšanās tādā kā apdzīvojamā mu­zejā nekā patiešām mājīgās telpās. Lai arī viņš zināja, ka, pats par sevi saprotams, telpas regulāri un pamatīgi tika uzkoptas, Skarfaro šķita, ka šeit vienmēr ož pēc putekļiem.

Pāvests sēdēja augstā krēslā savas darbistabas vidū pie viena no aug­stajiem logiem, tā ka gaisma krita tieši uz viņu. LJz galdiņa viņam bla­kus bija nolikta glāze tējas, un klēpī gulēja mape ar avīžu izgriezumiem, kas kopējot bija palielināti, lai viņam būtu vieglāk tos izlasīt. Viņš satrū­kās, kad Skarfaro ienāca telpā. Šķita, ka viņš bija iemidzis.

"Brokastis mani nogurdina arvien vairāk," pāvests sacīja, kad Skar­faro nometās viņa priekšā ceļos un noskūpstīja zīmoggredzenu. "Katru rītu cs lūdzos spēku izturēt dienu, taču ar katru dienu es drīzāk jūtu, ka mani spēki iet mazumā."

Skarfaro uzmanīgi uzlūkoja vīru baltajā sutanā. Viņš redzēja seju, kurā gadi bija atstājuši savas pēdas un jau bija manāms nāves tuvums. Viņš redzēja rokas, kuras bija sākušas vairāk trīcēt, jo vairāk viņu pārņēma Parkinsona slimība, kas katoļu baznīcas virsvadītājam bija uzbrukusi.

Pavests ar gandrīz nemanāmu kustību noradīja uz tuvumā stāvošo krēslu, ko Skarfaro strauji pievilka sev klāt. "Kas tevi atvedis pie manis, Baptist?"

"Ir tikuši veikti izrakumi, Jūsu Svētība," Skarfaro sāka savu ziņo­jumu. "Izraēlā…" Viņš runāja klusi, pat ne desmit centimetrus attālu no pāvesta auss, precīzi aprakstīja visas detaļas un nobeigumā izteica pats savu viedokli par notikumiem. Tad viņš apklusa un ļāva baznīcas galvai dzirdēto pārdomāt.

Pāvests domāja ilgi. Rokas vienu otrai pārlicis, viņš skatījās pa logu, pa kuru pavērās skats uz mirdzošo Romu, nepārtraukti vieglītēm kusti­nādams galvu augšup lejup, tik viegli, ka bija grūti saprotams, vai tā bija slimības izpausme vai arī domīga galvas purināšana.

"Es, Baptist, domāju, ka tu kļūdies," viņš beidzot pusbalsī sacīja, un uz brīdi viņa balss atkal bija kļuvusi stingra un pilna paļāvības kā agrāk. "Es domāju, ka šis Džons Kauns savu atradumu patiešām vēlējās mums pārdot. Tāpēc viņš bija vērsies finanšu institūcijā."

"Bet viņam tā vēl nemaz nebija. Ja tas vispār kaut kur ir."

Pāvests nopūtās. "Es vēlētos, kaut Dievs mani jau būtu pasaucis pie sevis un kāds jaunāks būtu manā vietā, kāds, kuram vēl piemīt tam ne­pieciešamais spēks. Taču nu ir jāiztiek tā, kā ir. Baptist, dodies uz Izraēlu. Rīkojies tā, kā nepieciešams baznīcas labklājībai."

Skarfaro pārsteigti ieelpoja, tad nolieca galvu, kamēr tajā domas jau bija sākušas patstāvīgi darboties un organizēt to, kas darāms. "Kā vēla­ties, tēvs."

"Baptist…" Pāvests satvēra viņa roku, turēja to cieši ar saviem auksta­jiem pirkstiem un vērīgi viņā skatījās. "Klausies uzmanīgi, ko es teikšu…"

Un Luidži Baptists Skarfaro klausījās.

Stefens bija pārguris līdz nespēkam. Viņš bija pavadījis Judīti līdz viņas teltij, kas pa viņu prombūtnes laiku bija kļuvusi pustukša, jo viņas kai­miņiene jau bija aizbraukusi, un Judīte, ne vārda neteikusi, nenoģēr­busies un neapsegusies bija atkritusi nesakārtotajā gultā un aizmigusi. Taču viņam bija vēl kas noskaidrojams. Vēl nedrīkstēja gulēt, pagaidām.

Ar lāsi remdena ūdens viņš bija izberzējis acu kaktiņus, taču tas neko daudz nelīdzēja pret trulo sajūtu galvā un dīvaino smagumu, kas savilka viņa muskuļus. Viņš nejutās svaigi. T-krekls lipa pie miesas. Āda, uz kuras naktī bija izžuvuši sviedri, sāka niezēt. Viņa apakšbikses vēl ar­vien bija mitras un sastingušas no sviedriem un ejot berza. Viņam stei­dzīgi bija nepieciešama duša, dažas stundas miega un tad svaiga veļa. Šādā secībā. Viņš noraizējies vēroja, kā dušas kabīnes tika sagatavotas aizvešanai. Tomēr šķita, ka viena pagaidām tiks atstāta turpat.

Rīta saule kāpa arvien augstāk pāri apvidum, kas rīta agrumā viņam vairāk nekā jebkad bija izskatījies kā Mēness virsma, kuru kāds bija mēģi­nājis apzaļumot. Pirms tūkstoš gadiem. Kļūst arvien karstāks, viņš do­māja, vai vispār būšu spējīgs savā teltī gulēt.

Taču bija labi kustēties un dziļi elpot. Tas aizdzina vates sajūtu galvā. Tām vajadzēja būt ķimikālijām, kam gan vēl? Tā galu galā nebija pirmā nakts, ko viņš bija pavadījis bez miega, taču viņš vēl nekad pēc tam ne­bija juties tik salauzts. Viņš pat bija kārtojis eksāmenus pēc nakts dzīrēm, un tic nebija bijuši tie sliktākie.

Beidzot viņš atrada profesoru teltī, kurā lielos metāla dokumentu skapjos bija saliktas fotogrāfijas un izrakumu grāmatas. Profesors tobrīd kārtoja zīmītes, kas izskatījās pēc personāla dokumentiem. Stefens pa­rasti labi prata lasīt tādus rakstus, ko viņš redzēja kaut vai stāvot uz gal­vas vai spogulī, taču šodien ne. Šodien tas viņu arī neinteresēja.

"Jā?" izrakumu darbu vadītājs jautāja, pavirši paskatījies pār savām brillēm.

"Es jums tikai vēlējos pateikt," Stefens mierīgi teica, "ka mans reiss uz mājām ir nākampiektdien."

"Jauki."

"Un es gribēju pajautāt, vai cs varu vēl tik ilgi palikt nometnē."

"Jā, protams. Šī nedēļa katrā ziņā vēl ir jūsu rīcībā."

"Labi."

Stefens gaidīja. Taču profesors turpināja darboties ap saviem pa­pīriem. Viņš nctcica neko tādu kā Ai, Stejēn, tā kā jūs esat šeit… es vēlos šodien sākt četrpadsmitā apgabala dīvaino atradumu izpēti — vai jūs man pēc tam palīdzēsiet tos nogādāt? Tā vietā viņš pēc kāda laika atkal pārtrauca savu darbošanos un atkal paskatījās uz Stefenu pāri briļļu rāmim. "Vai vēl kaut kas?"

"Ehm, es gribēju… es gribēju jautāt, vai kaut kas jau ir noskaidrojies."

"Noskaidrojies? Kādā nozīmē?"

"Nu jā — sakarā ar to spiegošanas gadījumu. Vai kas tas ari bija. Četrpadsmitā apgabala atradumi, jūs jau zināt."

"Ak jā, protams. Nē, tas vēl tiek izmeklēts. Tur nekā jauna nav."

Štefenam bija tāda sajūta, it kā ap krūtīm kāds viņam būtu aplicis jostu un ieņēmis galvā ar katru minūti to apjozt par vienu iedaļu ciešāk. Viņš paskatījās uz profesoru, kurš, kā izskatījās, sarunu jau atkal uzska­tīja par pabeigtu, un nolēma nesamierināties ar tukšām atrunām.

Viņš ātri piegāja pie galda, pie kura sēdēja sirmais, kalsnais izrakumu darbu vadītājs. "Profesor, vai drīkstu jums pajautāt vēl kaut ko?"

Vilfords-Smits pārsteigts pacēla galvu. "Ko tad vēl?"

"Kāpēc jūs man vairs neļāvāt runāt, līdzko es jums parādīju maisiņu ar lietošanas pamācību? Ko jūs domājāt, ar ko mums ir darīšana?"

"Es uzskatīju, ka tā būs labāk," profesors lēnām teica. Tad, skatīda­mies Stcfenam garām, tukšumā, it kā, iegrimis pārdomās, viņš sarunātos pats ar sevi, domīgi piebilda: "Es gan arī uzskatīju, ka būs labāk, ja es informēšu misteru Kaunu. Tagad gan es domāju, ka tā bija kļūda." Viņš domīgi pamāja. "Tā bija kļūda."

Izskatījās, ka viņš bija aizmirsis Stefena klātbūtni. Viņš nopūtās un atkal pievērsās saviem dokumentiem.

Ap pusvienpadsmitiem Džons Kauns atkal ieradās nometnē Bcthamešā. Pēc nemierīgas, šausminošiem sapņiem pilnas nakts un nožēlojama rīta viņš jutās nelāgi un bija sašļucis, un, pēc tam kad viņš vakar vakarā bija savaldījies, nespēja vairs ilgāk pretoties savai sliktajai omai. Viņš ienīda neveiksmes, tā nu reiz tas bija. Pateikt vien to, ka viņš tās nevarēja ciest, būtu par maz — viņš tās ienīda no visas sirds, un, ja viņam kaut kas aiz­gāja greizi kā vakar šajā uzbrukumā Vatikāna cietoksnim, tad tas sabo­jāja viņam vairāk nekā tikai vienu dienu.

Un arī šeit nebija atgadījies nekas iepriecinošs. Raiens kā tāds iesācējs bija pazaudējis studentu un viņa draudzeni. Te nu viņš varēja pamatīgi izgāzt savas dusmas. Labi, ka dzīvojamiem vagoniem bija skaņas izolācija.

Ari no zinātniekiem nebija nekādu jaunumu. Un tomēr vācu rakst­nieks atkal beidzot bija pieteicies un lūdzis viņam atļaut izteikt kādu jaunu domu. Absolūtas loģikas domu gaita, viņš bija teicis.

Noteikti atkal kaut kas bezcerīgs. N.E. W. galvenajā redakcijā runāja, ka vācieši esot pasaules meistari visa veida šaubu izdomāšanā. Tad jau redzēsim. Džons Kauns pikti pamāja rakstniekam un atslīga krēslā.

Eizenharts tūliņ pat pamanīja, ka mediju magnāts ir sliktā omā, un jautāja sev, vai ir izvēlēts pareizais laiks tam, ko viņš vēlējās izklāstīt. Bet nu jau viņš bija šeit, un rezervē viņam nekā cita nebija. Kaut arī gaisa kondicionēšanas iekārta bija ieslēgta, viņš sāka svīst.

"Šo video," viņš iesāka cik vien iespējams stingrā tonī, "es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs nepārraidīsiet — katrā ziņā ne tuvākajos trīs gados."

Kauns aiz sava rakstāmgalda rūca kā plēsoņa, rokas kā ķetnas vienu otrā iekrampējis. "Es jau jums vienreiz tcicu, ka tāda veida pārdomas nevēlos dzirdēt."

"Man ir vienalga, vai tas jums patīk vai ne, mister Kaun," sev pašam par pārsteigumu Eizenharts dzirdēja sevi nešaubīgi iebilstam. "Tā ir absolūtas loģikas domu gaita, un jums to vajadzētu vienkārši noklausī­ties, lai jūs to zinātu. Galu galā jūs par to maksājat."

Rūpnieka acis vienubrīd kvēloja kā tīģerim. Tad Kauna mutes kaktiņi noraustījās. "Viss kārtībā," viņš noteica. " Tas ir arguments. Es klausos."

"Pieņemsim, jūs atrodat video un kameru, un jūs to pārraidāt. To taču jūs noteikti darītu kāda visā pasaulē plaši uztverama speciāla raidī­juma ietvaros, vai ne?"

"Par to jūs varat būt drošs."

"Un, protams, ne jau tikai vienreiz, bet gan vairākkārt."

"Bet pilnīgi noteikti. Tik bieži, cik būs vislabāk raidīšanas kvotu pa­lielināšanai."

"Tas taču nozīmē, ka pēc trim gadiem šis video būtu, tā sakot, visas sabiedrības īpašums. Katrs daudzmaz izglītots cilvēks šajā pasaulē būtu par to vismaz kaut ko dzirdējis, taču, iespējams, arī vismaz vienu reizi redzējis."

"Tāds ir mērķis, pilnīgi pareizi."

Eizenharts ieturēja pauzi, lai paskatītos, vai Kauns to nesapratīs pats. Taču multimiljonāra acīs joprojām bija jautājums, un Eizenharts pabeidza iesākto domu.

"Kā jūs domājat, kurš jauns cilvēks," viņš sparīgi jautāja, "nolems: Es tagad došos pagātnē un upurēšu savu dzīvi, lai uzfilmētu videoierak­stus, kurus jau trīs gadus nemitīgi raida televīzijai

Tā bija savāda bauda noskatīties, kā Kauna galvā darbojas domas un kā viņš beidzot saprot un izslienas savā krēslā taisns kā svece. ' "Nolādēts!" viņš iesaucās. "Jums ir taisnība. Ja videoieraksts tiktu rai­dīts, pirms ceļojums pagātnē ir noticis, tad tam nebūtu vairs nekādas motivācijas!"

"Pareizi. Un tad ceļojums laikā nemaz nenotiktu. Taču tad nemaz nebūtu video, ko jūs varētu pārraidīt."

"Rimstieties!" Kauns atvairījās. "Man tūlīt pārsprāgs galva! Ko tas nozīmē?"

"Tas nozīmē to, ka jūs šo video neraidīsiet, pirms nebūs dots starts ceļojumam laikā."

"Bet ja es to atrodu un tomēr pārraidu?"

"Jūs to nepārlaidīsiet, lai kāds arī būtu iemesls. Tas nenotiks. Iespē­jams, tāpēc ka jūs video nemaz neatradīsiet. Es zinu, to jūs nemaz ne­gribat dzirdēt. Iespējams arī, ka jūs to atradīsiet un trīs gadus turēsiet aiz atslēgas. Vai ilgāk. Katrā ziņā ceļojums laikā sāksies pasaulē, kura neko nezina par ierakstiem, kurus viņš veiks — vai ir jau veicis."

Kauns atkal iegrima pārdomās. Eizenharts pacietīgi gaidīja. Mediju menedžeris tomēr nebija eksplodējis, par ko Eizenharts bija baidījies. Gluži pretēji, jo ilgāk Kauns prātoja, jo vairāk šķita uzlabojamies viņa garastāvoklis.

"Taču tas varētu nozīmēt arī to," viņš beidzot teica, "ka man izdodas video atrast un pārdot to katoļu baznīcai. Un ka tā ierakstu noglabā aiz atslēgas jjz visiem laikiem. Vai ne tā?"

Eizenharts bija pārsteigts. Šī versija viņam nebija ienākusi prātā. Viņš to pārdomāja un pamāja. "Jā. Arī tas varētu būt izskaidrojums."

Kauns smaidīja. Likās, viņš tūlīt sāks smieties. "Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Ko jūs šobrīd pierādāt?"

"Ko es pierādu?…" Eizenharts nedroši atkārtoja. Kauns acīmredzot šajā lietā bija atklājis kādu aspektu, ko viņš līdz šim bija palaidis garām. Nepatīkami.

"Ja videoierakstu iegūst baznīca," rūpnieks ar labpatiku skaidroja, "un pēc tam noglabā aiz atslēgas, tad tas nozīmē, ka baznīcai šo video aiz atslēgas ir jānoglabā. Piemēram, tāpēc ka ierakstā ir redzams kas tāds, kas apšauba visu baznīcas mācību, — tā taču ir, vai ne?"

Eizenharts apstulbis pamāja. It nemaz nav muļķīgi. Viņš pēkšņi pa­manīja, ka viena daļa no viņa bija centusies atrast iemeslus, lai uz ame­rikāņu multimiljonāru varētu noskatīties no augšas. It kā pēc moto: 11u labi, viņš ir multimiljonārs, taču tas tikai pierāda to, ka viņš ir truls, alkatīgs mantrausis, kura pasaules skatījums aprobežojas vienīgi ar čet­rām aritmētikas pamatdarbībām un procentu aprēķiniem. Es turpretī esmu intelektuālis, saprāta cilvēks, un tas gan ir svarīgi.

Atklājums, ka Džons Kauns patiesībā bija sasodīti inteliģents un ide­jām bagāts, viņam nedeva miera. Varbūt patiešām viņš bija savu mil­jonu vērts.

"Taču tad," amerikānis šķetināja savu domu tālāk, "ja videoierakstam ir tik sensacionāls saturs, tad tas nozīmē, ka es par to varu prasīt jebkuru cenu. Visu vai neko, mister Eizenhart. Vai jūs to pamanījāt? Jūsu argu­mentācija pierāda ar absolūtu loģiku, ka mēs vai nu ciešam galīgu neveik­smi — jo mēs video vispār neatrodam —, vai arī uzvaram pa visu līniju."

Četrpadsmitā apgabala atradumu transportēšana noritēja cik vien iespē­jams mierīgi. Profesors Vilfords-Smits un Šimons Bārlevs nolaidās izra­kumu bedrē, kur viņi ap atradumu vietu visapkārt novietoja vairākus rupji pulēta tērauda rezervuārus un katru no tiem piepildīja ar izsijātu smilšu slāni pirksta biezumā. Tad viņi uzvilka plānus polietilēna cimdus un citu pēc cita salika visus mirušā kaulus transporta rezervuāros. Beigās ar nepieciešamo saudzību viņi atsevišķā futrālī ievietoja lina maisiņu, kurā bija izkaltusi videokameras lietošanas pamācība. Pēc tam viņi visas tērauda kastes piepildīja ar ķīmiski neitrāla putuplasta lodītēm un aiz­vēra ciet vākus.

Līdzīgā veidā viņi jau bieži bija izcēluši īpaši vērtīgus atradumus. Šoreiz vienīgā atšķirība bija tā, ka visu šo akciju filmēja ar vairākām ka­merām. Un vēl tā, ka katrai kastei bija klāt masīva piekaramā atslēga.

Tērauda kastes tika ievietotas kravas mašīnā, un jau pēc brīža Jeru­zalemes virzienā devās automašīnu konvojs. Pirms vēl bija nosēdušies automašīnu saceltie ceļa putekļi, sāka nojaukt telti, kas veselu nedēļu bija stāvējusi uzslieta virs atradumu vietas. Ja neņēma vērā šos darbus, tad reiz tik darbīgā nometne izskatījās tik mirusi un pamesta, it kā šeit būtu plosījies mēris.

Kaunam vēl arvien nebija labs noskaņojums, un apstākļi bija tādi, ka tuvākajā laikā nebija gaidāma tā uzlabošanās. Viņš pētīja mazāk izska­tīgo ēkas aizmuguri un pameta riebuma pilnu skatienu uz lielo atkri­tumu konteineri, kas atradās blakus iekraušanas platformai un izplatīja pāri pagalmam neizsakāmu smirdoņu.

"Jūs man neteicāt, ka muzejs šodien ir atvērts," viņš uzrūca profe­soram Smitam.

"Rokfēllera muzejs ir atvērts katru dienu," profesors mierīgi paskaid­roja. "Katru dienu no desmitiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Izņemot piektdienas un svētdienas, kad muzeju slēdz jau divos pēcpusdienā."

"Ak tā'," miljonārs noteica.

Aiz kādas zemas balustrādes parādījās bariņš jauniešu, kuri skaļi blē­ņojās netālu no galvenās ieejas. Daži uzlēca uz nožogojuma un ener­ģiski māja viņiem ar rokām.

"Vai jūs patiešām vēlaties atradumus izmeklēt tagad, kad šeit vēl skraida apkārt visi šie ļaudis?" Veids, kādā Kauns pateica vārdu ļaudis, izklausījās tā, it kā viņš patiesībā būtu gribējis teikt šie parazīti.

"Nav nekādu briesmu. Publikai nav pieejama laboratoriju teritorija. Lielākā dala pat nezina, ka šeit vispār kaut kas tāds atrodas."

"Tā. Es saku, lieciet visu iesaiņot un nogādāt uz privātu laboratoriju ASV, kur viss tiek kontrolēts."

Profesors kādu bridi klusēja, tikai skatījās uz debesīm un mirkšķināja acis pret spožo sauli. "Tam jums būtu nepieciešama Izraēlas iestāžu piekrišana."

"To es dabūšu."

"Tie nav muļķi. Tad jums vajadzēs viņiem atradumus parādīt."

Kauns īgni norūca. "Jā, jā. Ir jau labi." Viņš deva saviem palīgiem zīmi, ko viņi jau bija gaidījuši.

Profesors ar atslēgām gāja pa priekšu, un vīri ar tērauda kastēm viņam sekoja pa vēsiem gaiteņiem, kuru sienas bija mūrētas no gaišiem ķieģe­ļiem, garām balti lakotām dzelzs durvīm un beidzot plašā laboratorijas telpā ar gariem galdiem, lupām un mikroskopiem un gariem sienas plauktiem, kuros bija saliktas pudeles ar ķimikālijām. Kauns saīdzis pa­skatījās apkārt. Tas viss viņam neizskatījās pēc tāda, kas radītu uzticību. It kā aprīkojums būtu palicis vēl no sešdesmitajiem gadiem.

Pēkšņi telpā, kājas plati izvērsis, stāvēja Raiens. "Durvju atslēgas ir absolūti nepietiekamas," bija dzirdams, kā viņš skaļi saka. Viņš norādīja uz dzelzs durvīm, kuras veda uz laboratoriju. "Sīs te es jums ar mat­adatu atvēršu trīsdesmit sekundēs. Joks. Mums noteikti vajadzētu…"

"Apklustict, Raien," Kauns viņam pesimistiski uzsauca. "Un nākam­reiz rādieties man acīs tad, kad man būs labāks noskaņojums."

"Bet, ser, tas ir…"

Kauns gluži vai ķērca. "Visiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna pusaudžu vecuma skolaspuikām, šodien ir brīvdiena! Vai jūs mani sapratāt, Raien?"

Raiena sejā nekas nemainījās. Ja nu vienīgi, uzmanīgi skatoties, varēja novērot viegli savelkamies viņa uzacis. Viņš vairs neko neteica, paklau­sīgi pamāja, pagriezās un pazuda.

Brīdi valdīja mulsinošs klusums. Kauns vienreiz apgriezās. "Kas no­tiek? Uzstādiet kameras un gaismas!"

Ješua pamodās ar sajūtu, ka seja ir uztūkuši. Turklāt istabā bija pārāk gaišs un karsts. Un mugurā viņam vēl bija iepriekšējās dienas drēbes. Kas tad bija noticis? Viņš neskaidri atcerējās, ka bija ienācis pa durvīm un iekri­tis gultā… Cik smaga galva! Viņš aizvilkās līdz izlietnei, atgrieza aukstā ūdens krānu un turēja zem tā galvu, kamēr viņam vairs nebija ko elpot. Un, protams, uz pakaramā nebija dvieļa. Ar pilošiem matiem viņš staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapja durvis un atvilktnes, kamēr beidzot atrada dvieli, ko aptīt ap galvu.

Sēdēdams uz gultas malas un ar dvieli berzēdams matus, viņš iedo­mājās, cik tomēr svētīga lieta bija ventilācijas iekārtas laboratorijā, kurā strādāja ar viegli gaistošām ķimikālijām. Viņam bija nelabi. Vakarvakarā viņi patiešām būs saindējušies. Viss viņa ķermenis bija kā slims. Svaigs gaiss, tas viņam šobrīd bija vajadzīgs. Viņš atrāva vaļā logu, taču pa to lauzās iekšā tikai karstie, smacīgie izgarojumi Jeruzalemes pēcpusdienā.

Kamēr viņš tā skatījās ārā pa logu uz pilsētu, viņam atkal ienāca prātā viss, kas bija noticis vakar. Kas bija noticis neticams. Nomācošs. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, pavāca malā un sakrāva kaudzē visu, kas uz tā stāvēja, un izvilka no grāmatplaukta savu dienasgrāmatu.

"Gaismas!" kāds sauca. Atskanēja knikšķošs, sprakšķošs troksnis, un ha­logēna prožektori uz augstiem, vaļīga izskata statīviem iegremdēja telpu mirdzoši spožā gaismā. Videokameru monitoros pazuda melnais ekrāns, atbrīvojot vietu telpas melnbaltajam atspoguļojumam.

Mikrofoni uztvēra profesora Vilforda-Smita balsi. Vecā arheologa balss skanēja nepacietīgi, pikti. "Vai tagad varu sākt?"

"Acumirkli. Visas kameras darbojas. Lūdzu, profesor!"

Pauze. Tad profesors sāka docēt kamerām. "Šeit mums ir kāda vīra skelets, kuru mēs uzskatām par ceļotāju laikā. Vismaz šobrīd nav nevie­nas citas hipotēzes, kas varētu izskaidrot acīm redzamos anahronismus, kurus mēs esam pie skeleta atklājuši. Vispirms jau uzkrītoši ir tas, ka galvaskauss uzrāda trīs nevainojamas plombas aizmugurējos dzerokļos, kamēr pārējie zobi ir uzkrītoši bojāti vai to nav nemaz. To mēs izskaid­rojam ar to, ka zobu plombas ieliktas pirms šī vīra aizceļošanas pagātnē, un zobu bojājumi, kas radās viņa dzīvē vēlāk — kad viņš jau dzīvoja pagātnē —, vairs nevarēja tikt atbilstoši ārstēti."

Profesors sāka sastādīt darba plānu, ko Šimons Bārlevs pierakstīja piezīmju blokā. "Vispirms precīzi jāanalizē materiāls, no kā sastāv plom­bas. Rezultātu izvērtēšanā jāņem vērā, ka šīs ir pirmās divtūkstoš gadu vecās amalgamas plombas, kas mums zināmas. Domājams, sastāvs tajā esošā dzīvsudraba difūzijas ietekmē mainās. Iespējams, tas tomēr ļauj iz­zināt, vai runa ir par noteiktu, šodienas zobārstu lietotu produktu."

Čaukstoņa. Kāds sāka klepot un izpelnījās nosodošu filmēšanas vadī­tāja skatienu.

"Tāpat mēs vēlreiz cik vien iespējams precīzi izmērīsim visus zobus. Pēc šīs informācijas varētu izdoties konstatēt, kas bija šis cilvēks."

Kauns, rokas sakrustojis, stāvēja aizmugurē un vēroja notiekošo. Redzēt tur guļam skeletu un sekot tam, kā abi arheologi to pēta, viņu uztrauca vairāk, nekā viņš bija ar mieru atzīt. Apzināties, ka šis cilvēks, kura ķermenim šis skelets bija piederējis, šajā brīdī kaut kur pasaulē dzīvoja, elpoja, iespējams, gatavojās savam pārdrošajam ceļojumam!

Viņš paskatījās pāri uz Eizenhartu. Surpccļā viņš tam bija jautājis, kā viens un tas pats skelets varēja, tā sakot, eksistēt divreiz. Vācu zināt­niskās fantastikas rakstnieks uz viņu bija tikai izbrīnīti paskatījies un tad viņam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, paskaidrojis, ka tur jau esot tas joks, ka ceļojumā laikā savā ziņā tiekot izdarīts pagrieziens uz laika stara.

"Turklāt mums šeit ir labi sadzijis lielā liela kaula lūzums, ko mēs tikai pirmīt, izceļot skeletu, pamanījām. Šim kaulam mēs veiksim rent­gena uzņēmumu; iespējams, tajā vēl ir kaula skrūve vai kāds cits implants. Ja mums palaimēsies, tad būs izmantots numurēts implants, tā ka mēs mirušā identitāti varētu noteikt pēc sērijas numura."

Dzīves līnija, kāda parasti bija cilvēkam, kura dzīve sākās ar piedzim­šanu un beidzās ar nomiršanu mūža beigās, laika ceļotāja gadījumā bija ieguvusi tādu kā griezumu. Kaut kad tuvā nākotnē, mirklī, kad viņš do­sies ceļojumā laikā, tā pēkšņi un bez pēdām aprautos un tālā pagātnē, nākdama no nekurienes, iekļautos pasaules laiku maiņas audumā. Vēstu­riskā skatījumā šī nezināmā cilvēka vēlākā dzīve, vecums un nāve jau bija notikusi pirms divtūkstoš gadiem, vienīgi tic daži gadi līdz. ceļojumam nebija nodzīvoti. Taču pēc viņa paša skatījuma ceļotājs laikā to, pro­tams, būtu piedzīvojis pavisam citādi. Viņš dotos ceļojumā un pēc tam — kas visai pārējai pasaulei bija pirms tam, divtūkstoš gadu pirms tam — nokļūtu senā pasaulē, kurā viņš paveiktu savu misiju un tad nodzīvotu tur līdz sava mūža pēdējai dienai.

"Un nu pie maisiņa. Domājams, ka ārējais maisiņš varētu būt no audekla, taču mēs veiksim precīzu šķiedru analīzi. Interesants ir arī jau­tājums, kādā krāsā bija audums un vai šeit ir runa par krāsu, kāda jau bija pieejama tajos tālajos laikos. Vai viena no kamerām varētu pienākt tuvāk? Es tūdaļ atvēršu plastmasas maisiņu, kas atrodas audekla pārvalkā, un izņemšu tajā esošo lietošanas pamācību."

Judīte pamodās, kad kāds viņu mežonīgi purināja aiz pleca, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņu kāds mēģinātu nosmacēt ar piecus metrus biezu dūnu spilvenu. Viņa griezās apkārt, mēģināja no spilvena izvairīties, un kāds mēģināja viņu pierunāt, runāja par kafiju un nepārtraukti sauca: "Judīt, hei, Judīt!" Kaut kā viņa bija atvērusi acis, un, kad plīvuri un zvaigznes no viņas redzeslauka bija pazudušas, viņa pazina Stefenu, un viņš vēl arvien runāja kaut ko par kafiju un smaidīja, it kā viņu izsmietu.

"Pietiek, pietiek. Pagaidi. Lēnām." Viņa ar pūlēm uzcēlās sēdus, turēja galvu, kas likās tik liela un trula. "Cik pulkstenis?"

"Mazliet pāri trijiem."

"Cik?" Gaiss teltī bija neticami karsts un smacīgs. Viņas mati šķita šausmīgi sasvīduši. Tīrais vājprāts, tik ilgi gulēt, kad saule tik loti kar­sēja. Iespējams, ka Stcfens, viņu pamodinot, bija viņu izglābis no asins­rites kolapsa.

"Mazliet pāri trijiem. Tad kā nu būs — vai nāksi līdzi?"

"Līdzi? Kas? Uz kurieni līdzi?"

Stefens nopūtās. "Uz virtuves telti. Vārīt kafiju. Saproti, ja es drīzā laikā nedabūšu lielu, stipru kafiju, es kritīšu komā."

Viņa vēl arvien nebija īsti atžirgusi. "Vai tad tā tagad jāvāra pašiem?"

"Jā."

"Kopš kura laika?"

"Kopš šodienas. Kops tā laika, kad te faktiski gandrīz neviena vairs nav."

"Ak tā." Judīte paskatījās apkārt. Stīnas šeit vairs nebija, viņas salie­kamā gulta bija pazudusi. Jau aizceļojusi, pareizi. "Ak jā, es domāju, man arī viena kafija nenāktu par ļaunu." Viņai bija vajadzība nomazgā­ties dušā un pārģērbties. Viņa bija aizmigusi ar visām drēbēm un jutās Šausmīgi. Droši vien viņa tāda arī izskatījās. "Tūliņ pat?"

"Jā. Un nedomā par to, vai tu vispirms vēlies ieiet dušā. Tc ir vairs tikai viena duša, un ūdens nebūs ātrāk kā vien vakarā."

"Nu, tic nu gan vēlas ātri no mums atbrīvoties."

"īsts izaicinājums mūsu neatlaidībai."

Viņa paskatījās uz viņu. Viņš kaut kā vienmēr visai labi prata izskatī­ties tā, it kā būtu pilnīgs situācijas noteicējs. "Tas nu tagad bija teikums īsti Stefena Foksa gaumē," viņa konstatēja.

"Nāc, iesim," viņš teica. "Pieteikuma formulāru manam fanu klu­bam tu varēsi aizpildīt pēc tam."

Ar metāla skavām plastmasas maisiņš tika turēts atvērtā stāvoklī, kamēr profesors Vilfords-Smits un Simons Bārlevs uzmanīgi vilka ārā divtūk­stoš gadu veco papīra burtnīcu, lai to ievietotu jau sagatavotā plast­masas vanniņā. Katru darbību viņš komentēja kameras priekšā. "Papīrs ir gaišs, raksts labi salasāms, visa burtnīca ir apbrīnojami labi saglabā­jusies. Aptuveni piecus reiz desmit centimetrus lielais stūris, kas trūkst no titullapas, tika paņemts pagājušajā nedēļā vēl izrakumu vietā, lai no­teiktu tās vecumu. Protams, papīrs tagad ir ļoti trausls; mums tas būs jāapstrādā mitrinātājā, tikai tad mēs varēsim lapas atdalīt. Un tas no­teikti būs aizraujoši — lasīt lietošanas pamācību ierīcei, kas būs pie­ejama tikai pēc dažiem gadiem un šobrīd vēl nemaz nav radīta."

Viņš apklusa. Lietošanas pamācība gulēja uz paliktņa. Tuvojās ka­mera, lai parādītu titullapu tuvplānā.

SONTMR-Ol

Digital CamCorder

User's Manu ai— US Vcrsion

Taču profesora Vilforda-Smita skatienu vēl arvien šķita piesaistījis kaut kas, ko viņš bija ieraudzījis atvērtajā plastmasas apvalkā. "Atļaujiet, lū­dzu," viņš nomurmināja, pagrūda kameru malā un noliecās pār artefaktu.

Viņš atkal atliecās, un viņam rokā bija pincete ar mazu, pelēku pa­pīra gabaliņu. Viņš pavilka tuvāk vienu no lupām. "Simon, paskatieties jūs arī."

Izraēlis viņu jautājoši uzlūkoja. Tad viņš apskatīja atradumu zem pa­lielināmā stikla. "Tas nav no lietošanas pamācības. Turklāt šis papīrs ir gaišāks."

"Tieši tā." Profesors ielika pelēko strēmelīti mazā keramikas van­niņā. "Mums tas būs jāizpētī precīzāk, taču acīmredzot tas ir pavisam cits papīrs."

Vienu bridi laboratorijā valdīja pilnīgs klusums. Itin kā visi būtu aiz­turējuši elpu. Kameru klusā dūkšana bija vienīgais, kas bija dzirdams. Profesors Vilfords-Smits pacēla acis, un viņa skatiens krustojās ar Kauna acīm, kurās atspoguļojās postoša nojausma.

"Izskatās, ka sākotnēji plastmasas apvalkā ir bijis vēl kāds cits pa­pīrs," arheologs neskanīgā balsī secināja.

Miljonāra acis iepletās. Viņa lūpas bez skaņas veidoja vārdu, par kuru šobrīd domāja viņi abi. Stefens Fokss.

Un tad šis mirklis bija garām. Džons Kauns sāka kliegt tik skaļi, it kā vēlētos, lai no šī trokšņa pārsprāgst kameru objektīvi.

"RAIEN!"

Sūtītājs: Jeremy_Lloyd@waterhouse.ny.com <mailto:_Lloyd@ waterhouse.ny.com>

Kam: Donald_Frey@aus.new.com

Ziņojums-Id: < 77014520.ACF0.53751@mail-delivery-srv.com > Temats: "Sarunas Melburnā?? Kas noticis??" Saturs: text/plain; charset=us-ascii

Don,

kas tur lejā ar jums ir noticis? Seit Volstrītā baumo, ka Kauns esot galīgi atteicies no sarunām Austrālijā. Vai Tu vari man sniegt kādu informāciju? Mums ir pamatīgas problēmas noturēt N.E.W. kursu. Ja CEO drīz atkal neiesaistīsies darbībā, tad šeit viss sabruks. Steidzami, Dzeremijs

Stefens nepārtraukti maisīja kafiju, kamēr pārlapoja savu sadriskāto ceļvedi. Judīte laiski pārdomāja, vai iespējams ar karotīti izberzt krūzītē caurumu un, ja iespējams, tad cik daudz laika tam būtu nepieciešams. Ku jau pavisam nedaudz, droši vien.

"Šeit," Stefens pēkšņi teica un lasīja: "Bctšcarima. Lejasgalilejas kalnu dienvidu nogāzē, skatīt arī: Galiieja — atrodas augšpus Jesrēles līdze­numa rietumu atzarojumiem. To ieskāva plaša, par svētu uzskatīta nekropole." Tālāk viņš lasīja pie sevis, pārskrēja ar acīm pāri kādai garākai rindkopai, laiku pa laikam izrunājot kādu vārdu skaļi, kas, izrauts no konteksta, neviesa nekādu skaidrību. "Pirmoreiz 10 pieminējis Jāzeps ar nosaukumu Bezara… otrajā gadsimtā Sinedrija, iekavās: jūdu aug­stākā tiesa Romas valdīšanas laikā — sēdeklis… jā, te tas ir: ziemeļaus­trumu daļā ir bijuši pieci dažādi būvlaikmeti, pirmais no tiem ildzis no pirmā gadsimta pirms Kristus līdz otrā gadsimta vidum pēc Kristus. Tas ir īstais. Šajā laikā viņš tur būs nonācis."

"Mhm," Judīte piekrita.

Stcfens pārtrauca maisīt kafiju. "Varbūt mums tur vajadzētu paska­tīties." Viņš iedzēra malku kafijas, saviebās, iebēra tajā vēl vienu karoti cukura un sāka atkal maisīt.

Viņi sēdēja virtuves telts tālākajā stūrī, kur bija visvairāk ēnas. Lie­lākā dala no augstajiem ledusskapjiem jau bija izslēgti, atkausēti un iztukšoti; viņi gan bija atraduši kafiju un cukuru, taču, Stefenam par nožēlu, nebija nevienas pakas piena.

"Varbūt," Judīte norūca. No savas vietas viņa varēja redzēt dzīvoja­mos vagonus un daļu no stāvlaukuma. Viss šķita kā izmiris. Ceļā uz virtuves telti viņa bija redzējusi kravājamies trīs itāliešus, un kāda fran­cūziete, Šantala, kura bija viņai līdzīga kā lielā māsa, domīga bija devu­sies atvadu pastaigā pa izrakumu vietām. Telts pie četrpadsmitā apgabala gulēja salocīta. Viss bars, kas arvien nirējās ap šo Džonu Kaunu, bija līdz ar viņu aizbraucis uz Jeruzalemi, izņemot trīs vīrus, kuri laiski sēdēja pie viena no vagoniem un snauduļoja saulē.

Tas nozīmē — viņi tieši šajā brīdī beidza snauduļot. Vienā no vago­niem iezvanījās telefons, un vienam no vīriem gribot negribot bija jāce­ļas un jāiet.

Judīte malkoja kafiju. Viņai kafija šķita īsti laba. Taču viņa to labprāt dzēra ari melnu. "Vai tu tici, ka tā kamera patiešām vēl eksistē? Pēc diviem tūkstošiem gadu?"

"Kāpēc gan ne? Galu galā lietošanas pamācība ari vēl eksistē, un tā ir tikai no papīra."

"Bet kamera ir liela un smaga. Ja pieņem, ka viņš to kaut kur ir ap­racis. Kāds taču to varētu būt izracis jau pirms gadu simtiem. Un tad viņš to noteikti sadalījis pa sastāvdaļām, lai izdibinātu, kas tas tāds ir."

"Jā, taču to ceļotājs laikā ari noteikti ir pārdomājis. Neaizmirsti, vi­ņam droši vien bija gadu desmiti laika, lai to izdarītu. Un, spriežot pēc tā, kā viņš bija iesācis savu vēstuli, viņš tai noteikti ir atradis piemērotu vietu. Vietu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka neviens tur neraks."

Vīrs iznāca no vagona, paņēma no krēsla savu jostu ar pistoli un atkal aplika to ap vidu. Viņš kaut ko runāja ar citiem.

"Un to viņš ir aprakstījis uz savas vēstules otras lapas."

"Tieši tā. Tas ir…" Stefens noturējās, neizteicis lāstu, un atkal pagar­šoja savai kafiju. Tā viņam vēl arvien nelikās garšīga, taču viņš to norija kā zāles. "Ja vien būtu iespējams izsekot viņa domu gaitai!"

"Paskaties," Judīte teica un ar galvas mājienu norādīja uz skatu, kas norisinājās Stcfcnam aiz muguras. "Tur, šķiet, kaut kas notiek."

Stefens pagriezās. Visi trīs bija aplikusi savas ieroču jostas un kā trīs pistoļu varoņi filmā par mežonīgajiem rietumiem soļoja augšup pa pa­kalnu telšu virzienā.

"O," Stefens satraukti noteica. "Savādi." Viņš izklaidīgi izdzēra atli­kušo kafiju un piecēlās. "Ko tas varētu nozīmēt?"

Judīte uz viņu vērīgi paskatījās un vēlējās, kaut viņa nebūtu jutusies tik nelāgi. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Vai tam vispār kaut kas ir jānozīmē?"

"Ja šajā karstumā kāds sāk kustēties, tad tas kaut ko nozīmē." Stefens nostājās vietā, kur starp divām teltīm bija sprauga, un vēroja.

Judīte viņā nolūkojās un pēkšņi jutās smaga kā akmeņu maiss. Ste­fens izskatījās satraukts. Viņa to sajuta. Tas nespēja viņu iekustināt, taču viņa to juta. "Kas ir?" viņa jautāja.

"Viņi apstaigā teltis." Viņš asi, skaļi ieelpoja. "Mūsu teltis. Sasodīts. Viņi meklē mūsl"

Judīte blenza uz savu roku, kas smagi kā paralizēta gulēja uz galda. "Tas ir slikti, vai ne?"

"Tie Jeruzalemē būs kaut ko atklājuši. Mēs taču laboratorijā visu no­vācām? Kaut ko mēs būsim palaiduši garām. Tagad viņi runā ar itālie­šiem. Viņi mūs redzēja nākam šurp, nolāpīts."

Judīte smagi pagriezās savā krēslā, paskatījās apkārt. Šeit, virtuves telts pašā tumšākajā stūrī, viņi tikpat kā nebija redzami. Taču diez ko ilgi tas nepalīdzēs. Viņa paskatījās uz brezentu, kas vēl līdz vakardienai bija pārjūmis vietu, kur bija stāvējuši galdiņi un krēsli, bet nu bija salocīts un nolikts malā gatavs promvešanai.

Līdz autostāvvietai bija tālu.

Stefens pagriezās pret Judīti. Viņa redzēja viņa bālo, saspringto seju un saprata, ka viņi tuvojas. "Nu mums kaut kas jāizdomā," viņš teica.

Raiena acis dažkārt šķita nemanāmi mainām krāsu, vai varbūt tā arī bija cita temperatūra, ko tās laiku pa laikam pieņēma. Kauns vēroja vīru, par kura pagātni bija zināms vairāk baumu nekā patiesu faktu, runājam pa telefonu. Tagad viņa acis bija auksta polārā ledus krāsā. Šajā brīdī, to Kauns jau zināja, šis vīrs bija visbīstamākais.

"Es ceru, jūs zināt, ko darāt," viņš tomēr noteica, kad viņš bija bei­dzis runāt.

Raiens uz viņu neizteiksmīgi paskatījās. "Man viņš jādabū rokā, vai ne?" viņš tikai pajautāja.

Kauns atbildēja viņa skatienam ilgi, acis nenolaidis, taču kalsnā īra sejā nepakustējās ne vaibsts. Šis vīrs viņam bija dabūjis ārā filmēšanas grupas no bīstamiem džungļu apgabaliem, izrāvis reportierus no nolau­pītāju rokām, dabūjis pāri stingri apsargātām robežām sensacionālus videomateriālus un zadzis dokumentus no mafijas dokumentu skapjiem. Viņš noteikti bija spējīgs ari noķert amerikāņu koledžas studentu.

"Es vēlos," Kauns beidzot teica, "lai jūs viņu dabūjat rokā. Un es vēlos zināt, ko viņš no mums ir noslēpis. Jums ir brīvas rokas."

Raiens pamāja, un šaurajās lūpās bija jūtams tāds kā smaids. "Aito ari sākšu."

Kad viņi lēnām gāja uz virtuves telts pusi, kas liela un stūraina pacēlās tuksnesī kā dīvaina gaišpelēka auduma katedrāle, nospraudīta ar neskai­tāmiem telts mietiņiem un nostiprināta ar vēl daudz vairāk telts atsai­tēm, visi trīs vīrieši izšķīrās. Viens palika iepakaļ, uzlika roku uz masīvā, stūrainā automāta roktura un uzmanīgi vēroja apkārtni. Nekas nedrīk­stēja paslīdēt garām viņa acīm nepamanīts, un nekas nedrīkstēja paslīdēt garām viņa Uzi lodei. Abi pārējie izvilka pistoles no makstīm un ap­staigāja telti, viens apkārt pa kreisi, otrs pa labi, uzmanīgi kāpdami pāri virvēm.

"Mister Foksr" sacīja viens no abiem — ne skaļā, pavēlošā policista tonī, bet gan drīzāk pusbalsī, gandrīz kā sarunājoties, taču tā, lai varētu labi dzirdēt telts iekšpusē. Viņš runāja angliski ar raksturīgo Tuvo Aus­trumu akcentu. "Mister Foks, lūdzu, nepretojieties. Mums ar jums stei­dzami jārunā."

Gandrīz vienlaikus abi bija apgājuši apkārt savai telts velves daļai un no abām pusēm iegāja teltī.

Telts bija tukša.

Viņi apstulbuši skatījās viens uz otru. Uz viena no galdiem telts stūrī vēl stāvēja neizdzerta kafijas tase, otra tase bija tukša, ielikta vēl nedemontētajā izlietnē kopā ar kafijas filtru, kas bija pilns ar uzlietu kafiju. Viens no abiem satvēra filtru. Tas bija vēl silts un, protams, mitrs. Zem izlietnes galdiņa arī neviens nebija paslēpies un zem ēdienu izsniegša­nas letes arī nc. Viņi iebīdīja savus ieročus atpakaļ plecu siksnas futrālī un, galvu šūpodami, atkal izgāja no telts.

Viens no viņiem norādīja uz stāvlaukumu. Tur vēl stāvēja trīs auto­mašīnas: tumši zaļš pikaps, putekļu pelēks šcvrolcts un tumši zils fiats. Zilais fiats, to viņi zināja, piederēja tam, kuru viņi meklēja.

Tam ar automātu viņi deva zīmi, ka pārmeklēs stāvvietu. Viņš pie­krītoši pamāja un lēnām gāja augšup pakalnā, uz atlikušajām teltīm. Lai arī lielākā daļa no tām jau bija tukšas, tur bija vēl pietiekami daudz tādu, kurās varēja paslēpties.

Tad viņš pamanīja meiteni.

Tālu ārpusē izrakumu laukā, aiz telšu pilsētiņas. Viņš nezināja, kā viņu sauc, taču jo bieži bija viņu redzējis kopā ar šo Stcfcnu Foksu. Tieši šajā brīdī viņa kāpa lejup vienā no izrakumu bedrēm.

Itālieši būs viņus maldinājuši.

Viņš izrāva signālsvilpi no krekla kabatas un pūta. "Plei!" viņš māja saviem biedriem. "Es redzu viņus! Tur!"

Santala Giņjāra ilgi bija krājusi naudu šim ceļojumam. Neilgi pirms sa­vas divdesmit astotās dzimšanas dienas šī gada pavasarī viņa bija pa­beigusi studijas, un pēc tālākā plāna bija paredzēts vasaras beigās apprecēties ar viņas ilggadējo draugu, kopā ar viņu pamest Parīzi un Eksanprovansā strādāt par vēstures, latīņu valodas un reliģijas skolo­tāju. Visu vasaru Izraēlā nostrādāt izrakumu darbos, piepildīt šo senloloto sapni — tas bija kā elpas vilciens, pirms viņas dzīve ieietu pavisam jaunās sliedēs, vēl reizi ieturēt distanci, distanci no mājām, no Pjēra, no visa. Cezūra. Kaut kas tāds, no kā viņa ilgi varētu smelties, par ko viņa varētu stāstīt un par ko domāt. Iespējams, viņai jau drīz būs bērni, un tad viņa uz ilgu laiku būs piesaistīta. Viņai bija svarīgi pirms tam vēl izdarīt kaut ko tieši sev.

Un nu — pašā vidū — tas bija beidzies.

Viņa kāpa lejup pa koka trepēm, ar pirkstiem glāstīja senos akmeņus, ieelpoja putekļu un sausās zemes smaržu, ieklausījās gadu tūkstošu klu­sumā, kuri šeit gulēja aprakti. Šeit, šajos rakumos, viņa bija strādājusi. Bija lielos grozos stiepusi ārā nobirumus un drupas, bija atrakuši monē­tas, kaulus, māla lauskas. Bija drīkstējusi pieskarties vēsturei.

Un rīt šajā laikā viņa jau sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.

Atvaļinājums Telavivas kūrortā? Tādu viņa nebija vēlējusies. Neņe­mot vērā to, ka viņa to nemaz nebūtu varējusi atļauties.

Viņa saausījās, kad izdzirdēja augšā tuvojamies steidzīgus soļus, daudzbalsīgas elsoņas pavadītus. Viņa apzinājās, ka ir šeit gluži viena, ka neviens ne redzētu, ne dzirdētu, kas šeit notiek. Nē, viņa domāja. Tas nedrīkst notikt. Tas nedrīkst tā beigties.

Kad visi trīs vīrieši parādījās pie bedres malas pistolēm un automā­tiem rokā, viņa sāka kliegt.

Stelēns Fokss atgrūda vaļā ledusskapi, kurā bija noslēpies, un cīnījās pēc elpas. Viņš nebūtu varējis tur izturēt ne mirkli ilgāk. Grīļīgām kājām viņš izrāpās ārā, cik vien bija spējīgs, klusi un atrāva vaļā ledusskapi, kas atra­dās blakus. Viņam pretī raudzījās Judīte ar krīta baltu seju.

"To es nekad vairs nedarīšu!" viņa viņam apgalvoja. "Tas ir tāpat kā zārkā!"

"Tas izdevās," Stefens teica un palīdzēja viņai tikt ārā. "Es gandrīz nevarunoticēt. Viņi bija skraidījuši starp šiem ledusskapjiem, un nevienam nebija ienācis prātā tajos ieskatīties." Pieraduma spēks. Viņi nebija padomājuši par to, ka ledusskapji ir izslēgti un iztukšoti.

"Jā," Judīte trīcēdama noelsās. "Tur jābūt trakam, lai galvā ienāktu tāda ideja. Saki, ko tu tur tā meklēV

Jautājums bija domāts Stcfenam, kurš drudžaini vilka vaļā un atkal grūda ciet atvilktnes. Beidzot viņš meklēto atrada kādā no kastēm. "Šis te!" viņš paziņoja un turēja paceltu lielu, asu dunci. "Un nu uz priekšu."

Viņi skrēja uz stāvvietu. Kaut kur bija dzirdami kliedzieni, taču viņi nepagriezās, tikai skrēja. Viņu kājas lidoja pāri akmeņiem, oļiem, pāri sausajai zālei, uzjundīja putekļu virpuli, kas izpauda, kas šeit notiek.

Stcfcns pirmais sasniedza mašīnas. Judīte redzēja nozibam asmeni, kad viņš ar to pārdūra pikapa riepas. Viņš skrēja pāri pie šcvroleta, kad viņa bija pie fiata. Durvis bija ciet. Vai viņam vispār bija mašīnas atslē­gas? Viņa raustīja rokturi. Kurš normāls cilvēks gan būtu ņēmis līdzi mašīnas atslēgas, kad devies uzvārīt kafiju?

Arī ševrolets ar svilpjošu skaņu nosvērās uz vienu pusi.

Un tur nu bija vīri. Augšā nokalnē, tie metās šurp starp teltīm. Šāva. Gaisā gan, taču šāva. Viņa redzēja Stefenu steidzamies šurp. Viņš aiz­meta dunci, izvilka no kabatas atslēgu saišķi, patiešām! Tagad viņiem vēl tikai vajadzēja paspēt tikt prom, pirms visi trīs bija klāt. Stefens els­dams pieskrēja viņai blakus, uzreiz trāpīja atslēgu slēdzenē, bultiņa uz­lēca augšā. Viņa atrāva durvis, iemetās iekšā, atbultēja, atvēra un atgrūda vaļā vadītāja puses durvis, kamēr Stefens apskrēja apkārt mašīnai. Viņš iekrita vadītāja sēdeklī, nevarēja trāpīt atslēgu aizdedzē, atslēgu saišķis nokrita zemē, un vīri strauji tuvojās.

"Stefen!" Judīte iekliedzās, lai gan viņa bija stingri apņēmusies tieši to nedarīt. Taču viens jau pacēla savu Uzi, un viņi visi trīs kliedza.

"Jā, jā." Stefens atkal bija atradis atslēgu, atrada arī aizdedzi, pa­grieza. Motors piclcca. Viņš uzdeva gāzi. Mazais auto šāvās uz priekšu, uz putekļainā ceļa, kas veda prom no nometnes. Vīri mainīja skriešanas virzienu, mēģināja viņiem aizšķērsot ceļu, taču viņi nāca par vēlu.

FAKSS

Sjūzena,

šeit pielikumā raksts, ko pirms pusstundas man pasniedza misters

Zoržs Millers no Melbourne Chronicle. Vienā teikumā tur sacīts,

ka sarunas izjukušas un ka deviņus mēnešus notiek darbsA***.

Lūdzu, nosūtiet to tālāk Džonam.

Sveiciens, Dons

"Kā tas varēja notikt?"

Niknumā izteiktie vārdi šķita vēl labu brīdi lidināmies gaisā. Kauns stāvēja, saliecies uz priekšu, dūrēs savīstītās rokas uz galda atspiedis, un skatījās Raienam acīs, it kā gribētu viņam ar skatienu izurbties cauri. Raicns stāvēja, kā vienmēr, rāms, nesatricināmu, kā akmenī iekaltu izteiksmi sejā. Ja arī Kauna dusmu uzliesmojums viņu zināmā mērā emocionāli aizskāra, tas katrā ziņā nebija nomanāms.

"Stefens Fokss un Judīte Mencza ir braukuši cauri ciemam," viņš lie­tišķi paskaidroja. "Mēs iztaujājām cilvēkus. Attiecīgajā laikā bija redzēts zils fiats lielā ātrumā braucam pa galveno ielu. Maniem ļaudīm bija va­jadzīgas piecas minūtes, lai nomainītu pārdurtās šcvroleta riepas. Šis laiks abiem bija devis nepieciešamo pārsvaru."

"Piecu minūšu pārsvars? Ar to bija diezgan?"

"Ciema otrā galā iela sazarojas citu ciematu un ielu labirintā. Tūk­stošiem iespēju, kur paslēpties."

Kauns paskatījās uz vīru ar gaiši mirdzošo īso, stāvo matu griezumu, ne vārda neteicis, taču ikvienam bija skaidrs, kā neapturami ceļas viņa iekšējais spiediens. Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, bet nebija nekā, kas varētu darboties kā drošības vārstulis, un viņš eksplodēja. " Nolādēts! Raien, ka tā? Ko zina šis sasodītais koledžas puišelis? Ko viņš no mums ir noslēpis? Ko?!"

Raiens šķita esam no dzelzs. Eizenharts vēroja šo vīru uniformai līdzīgajā haki krāsas ģērbā, un viņam bija jādomā par bezjūtīgo misteru Spoku no televīzijas seriāla Enterprise.

"To mums vajadzēs viņam pajautāt," viņš tikai noteica.

"Labi," Kauns galu galā nosēca. Viņš iespieda rokas sānos un bez­mērķīgi griezās uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija kļuvusi neveselīgi pelnu pelēka. "Vai jūs jau pārmeklējāt viņa mantas?"

"Tas tiek darīts."

"Varbūt tas papīrs ir tur. Vai vēl kāds cits mājiens… Kāda ir jūsu teo­rija, Raien?"

Raiens nesteidzās ar atbildi. "Es domāju, ka Fokss un meitene ne­jauši bija dzirdējuši trauksmi sardzes postenī. Acīmredzot tajā brīdī viņi bijuši virtuves teltī, kuras aizmugurējā daļa spožā saulē no ārpuses tak­tiski nav pārredzama. Turpretī viņi ļoti labi varēja redzēt visu, kas no­tika šeit ārpusē."

"Un viņi nojauta, ka tiek meklēti." Kauns vēl arvien sēca. Tas viss viņam nebija nācis par labu. "Viņi to nojauta. Tātad viņi bija nogrēko­jušies. Ja līdz šim mēs par to nebijām īsti pārliecināti, tad tagad esam. Jā, tagad mēs to zinām."

Raiens pacietīgi gaidīja, kad Kauns uz viņu atkal paskatīsies, tad pie­bilda klusā, gandrīz vai maigā balsī: "Tas, kas ir noticis, mums parāda, ka viņi būs jutušies loti pārliecināti. Pretējā gadījumā viņi jau sen būtu aiz­braukuši kopā ar citiem palīgiem. Tā vietā viņi atstājuši visu savu bagāžu."

"Jā." Kauns sāka soļot turp un atpakaļ, kas nepārprotami atklāja viņa nemieru un bija pilnīgā pretrunā ar aukstasinīgā tēlu, ko viņš līdz šim bija parādījis. "Jā. Jums ir taisnība, Raien."

Viņš klust nervozs, Eizenharts pie sevis domāja un jautāja sev, ko tas varētu nozīmēt. Tagad mēs redzam viņa patieso seju.

"Notveriet viņus," miljonārs turpināja, taču tas vairs neskanēja kā svarīga vīra svarīgā pavēle. Drīzāk tas izklausījās jocīgi. Pat ne kā sau­ciens palīgā. Tas, ko viņš pateica, bija pilnīgi lieki. Par ko gan visu laiku te bija runa? "Notveriet šo Stefenu Foksu. Man jāuzdod viņam daži ne­patīkami jautājumi."

Eizenharts pēkšņi jutās kā teātra izrādes skatītājs. Skatītājs, kuru avangardisks režisors bija uzlicis uz skatuves tieši pa vidu aktieriem. Ap viņu konflikts risinājās pilnā sparā, bet viņš — vismaz tajā brīdī — vairs nejutās tajā līdzdalīgs. Tas uz viņu neattiecās. Tā vietā kāda visai pat­vaļīga instance viņa pakausī bija sākusi notikumus neitrāli, distancēti un detalizēti arhivēt.

Tā bija noskaņojuma maiņa, kas viņam nebija sveša. Viņa zemap­ziņa gatavojās tam, lai kādu dienu par šo visu sāktu rakstīt romānu.

Galdiņi restorānā bija pārāk augsti un pārāk mazi, turklāt tie bija pārāk cieši cits pie cita. Lai arī kā pagrieztos, oranžsarkanā plastmasas krēsla kājas saķērās ar kāda cita oranžsarkana krēsla kājām. Cenas ēdienkartē savukārt bija pārāk zemas, lai drīkstētu sagaidīt sevišķi labu ēdienu, un šajā gadījumā gaidītais patiešām nelika vilties. Stefens un Judīte bija visai izsalkuši, taču abi savus šķīvjus ļāva aiznest atpakaļ pusizēstus.

"Man šovakar vēl kaut kur jāsadabū ķemme," nomurmināja Judīte un jau kuro reizi cauri matiem izvilka izplestus pirkstus, "citādi es sajukšu prātā."

"Nu, kāda ķemme jau atradīsies," Stefens atteica un izvilka savu ka­batas portfeli, lai jau noteikti kādu divdesmito reizi pārskatītu tā saturu. Tajā bija viņa divas kredītkartes, lidmašīnas biļete, American Express ceļojumu čeks, vadītāja apliecība un dažādas maksājumu kvītis, piemē­ram, par auto īri. Un viņa ceļojumu pase. Un piezīmju bloknots ar tievu pildspalvu. Un mazs, salokāms kalendārs.

Judīte viņu vēroja. "Tu esi neiespējams, vai tu to zini?" viņa pēc brīža teica. "Tu nēsā sev līdzi pusi biroja, vai tu to zini? Un veselu biroju, ja ieskaita telefonu."

"Nē," viņš nopietni teica. "Es aizmirsu savas vizītkartes."

"Ko tu aizmirsi?" Viņa iepleta acis, taču tad saprata, ka viņš grib pa­vilkt viņu uz zoba.

Stefens smaidīja. "Ja toreiz, kad mēs atgriezāmies mājās no Telavivas un starp mums tik daudzsološi lēkāja dzirksteles, šis Raiens nebūtu mums sabojājis vakaru, tad man tas viss nemaz nebūtu līdzi. Nu labi.

izņemot vadītāja apliecību un vienu kredītkarti. Taču no tā laika es vairs neizeju no nometnes bez sava kabatas portfeļa." Viņš to aiztaisīja ciet un atkal noglabāja. "Paldies, mister Raicn."

"Taču tavs klēpjdators palika viņiem."

"Jā. Patiešām žēl." Bija vēl arī pāris citu lietu viņa bagāžā, kuru zaudē­jums bija sāpīgs, taču dators ar visu tam piederošo aprīkojumu, protams, bija lielākā materiālā vērtība. Un, gadījumā, ja viņam patiešām to vairs ne­bija lemts atgūt, zudumā gāja daži svarīgi raksti, kaut vai piedāvājums Video World Dispatcher kopā ar visu kalkulāciju un liels skaits elektro­nisko vēstuļu, kuras viņš bija saņēmis, uzturoties šeit Izraēlā. Taču pamatā arī šie dokumenti bija pieciešami. Piedāvājums bija spēkā, un kalkulāciju viņš varēja vēlāk veikt vēlreiz pēc atmiņas. Un tik un tā bija žēl — šis bija uzticams, solīds aparāts, kura modelis, kā jau tas ārkārtīgi straujajā infor­mācijas tehnoloģiju laikmetā bija parasts, jau sen vairs netika ražots.

"Cik kaut kas tāds maksā?" Judīte vēlējās zināt.

"Ja man vajadzētu iegādāties salīdzināmu ierīci… cs tā rēķinu — ap astoņiem tūkstošiem dolāru."

"Daudz naudas. Salīdzinot ar manu ķemmi, es domāju."

"Jā. Un četras nedēļas darba, kamēr viss atkal ir tā aprīkots, ka cs varu ar to strādāt." Stefena domas vēl arvien riņķoja ap viņa klēpjdatoru, taču ne tāpēc, ka viņš nevarētu pārvarēt dārga piederuma zaudējumu. No brīža, kad viņi rībēdami brauca pa šaurām takām tin putekļainiem ceļiem, šķērsām pāri laukiem, cauri neticamiem ciemiem un garām bīs­tamām vietām, līdz atkal bija sasnieguši lielāku ceļu, kas veda uz Jeru­zalemi, viņš mēģināja visos sīkumos atsaukt atmiņā sava datora cietā diska saturu, un pamatā viņu nodarbināja viens jautājums: ko viņu vajā­tājiem izpauda tajā esošie faili?

Viņi tur atrastu failus ar adresēm un korespondenci ar svarīgākajiem klientiem. Pietiekami slikti, taču šajā lietā tas nebija būtiski. Viņi atrastu viņa elektronisko dienasgrāmatu, ko viņš vieglprātīgi bija atstājis neaiz­sargātu, aprobežojoties vienīgi ar vienkāršu pieejas paroli, kuru uzlauzt daudzmaz manīgam datorspcciālistam nesagādātu īpašas problēmas. Tas jau bija smagāk, l iesa gan, no tās viņi galvenokārt secinātu vienīgi to, kad un kādēļ viņš bija iekārojis Judīti Menezu. Nepatīkami, taču ne tik nomācoši. Viņam nāca par labu tas, ka viņa ierakstiem dienasgrā­matā bija raksturīgi skopi ieraksti, ja viņa dzīvē notika kas patiešām sva­rīgs. Jo tādos brīžos viņš vienkārši netika pie dienasgrāmatas rakstīšanas, gluži vienkārši. Ja viņš pareizi atcerējās, tad pēdējais ieraksts dienasgrā­matā bija izdarīts iepriekšējā pirmdienā, un tajā lietošanas pamācības atrašanu viņš piemin tikai vienā skopā teikumā, lai tālāk veltītu veselas rindkopas priekam par pirmo gaidāmo satikšanos ar Judīti, par izbrau­cienu uz Telavivu kopā ar viņas brāli.

Tad viņam ienāca prātā… Stefens izvilka no kabatas mobilo telefonu un vēlreiz zvanīja uz abiem Ješua numuriem. Pa šo laiku jau sen būtu atmaksājies divus ierakstus no viņa līdz malām pilnā mobilā telefona kataloga aizstāt ar šiem.

Mājās neviens neatsaucās.

Un muzejā arī ne.

"Vai tu nezini, kur tavs brālis ap šo laiku varētu blandīties apkārt?"

Judīte paraustīja plecus. "Nav ne jausmas."

"Man tas šķiet savādi," Stefens domīgi teica.

"Jā. Visai dīvaini."

Labu brīdi Stefens skatījās vienā punktā, un viņam bija tāda sajūta, it kā viņu pārņemtu balsu juceklis viņiem apkārt. "Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku."

"Ak tā?"

"Mums vēl ir pavisam niecīgs pārsvars. Tas mums ir jāizmanto."

"Izklausās labi. Ja vien es saprastu, ko tu ar to domā."

Tas bija viens no šiem brīžiem, kad domas, kas jau labu laiku kā gais toši dūmi nodarbinājuši garu, sablīvējās un kļuva par pamatīgām, tve­ramām atziņām. "Vakar vakarā es biju apdullis no šķīdinātājiem, kurus tavs brālis tik bagātīgi lietoja, no miega trūkuma, karstuma, no visām pūlēm," Stefens klāstīja, "un ari šorīt vēl, gandrīz visu dienu. Tāpēc pa­gāja tik ilgs laiks, pirms es sapratu, kas šeit ir aplam."

Judīte iepleta acis. Lielas, tumšas acis. Kā divas neizmērojami dziļas akas. "Tu ar to vēlies kaut ko pateikt," viņa teica.

"Ješua mums sacīja, ka uz vēstules otras lapas nekas neesot sapro­tams," Stefens paskaidroja un dusmīgi piebilda: "Taču viņš mums to neparādīja!"

Jcšua pamodās, saritinājies tualetes telpā uz aukstās akmens grīdas, ar rokām vēl aptvēris tualetes podu, pretīgu garšu mutē. No flīžu sienām pār viņu krita bāla neona gaisma, galva sāpēja, un visapkārt bija tik kluss, it kā viņš būtu pēdējais palikušais cilvēks uz pasaules.

Un viņam sala.

Neraugoties uz to, viņš jutās labi. Viņa ķermenis bija lipīgs no nožu­vušiem sviedriem, viņam bija tāda sajūta, ka pierē kāds neatlaidīgi urbj un velk, un viņš juta, ka trūkst spēka, kad viņš, turēdamies pie emaljētā poda, mēģināja tikt augšā, cīnīdamies ar melniem riņķiem acu priekšā. Taču tik un tā viņš jutās atbrīvots.

Kaut kad pēcpusdienā viņš vēl bija aizvilcies līdz muzejam, mašīnu atstājis stāvam, jo bija juties pārāk nožēlojami, lai iedrošinātos ar to braukt Jeruzalemes satiksmē, un visu brauciena laiku mēģinājis iztēlo­ties, kādi pārmetumi viņam būs jānoklausās par to, ka pirmajā dienā pēc sabata viņš nāk uz darbu tad, kad visi citi jau dodas mājās. Taču, viņam par pārsteigumu, Efraims Latslds, restaurācijas nodaļas vadītājs, sasvei­cinoties bija uzlicis roku uz pleca un glaimīgi teicis: "Tādus līdzstrād­niekus kā jūs, Mencz, man vajadzētu vairāk! Jūs vismaz domājat līdzi. Citus man vajadzēja sūtīt mājās — bet jūs, jūs nākat tikai vakarā. Lie­liski, Mcncz."

Ješua skatījās uz apaļīgo vīru, tad uz viņa gaļīgo roku sev uz pleca, biezajām spalvām uz plaukstas virspuses un nezināja, ko sacīt. "Ehm…" viņš noteica un tad: "Nu jā, es… ēhm…"

"Šis Vilfbrds-Smits," Latskis dimdināja tālāk, "un viņa amerikāņu sponsors aizņēmuši visu restaurācijas nodaļu. Kas to būtu varējis iedo­māties, vai ne? Tur visu dienu gāja vaļā elle, patiešām elle."

Brīdī, kad Latskis bija noņēmis savu roku un pazudis aiz stūra, kas veda uz birojiem, bija sācies sabrukums. Krampjos raustīdamies, viņš vēl bija paspējis sasniegt tualeti, un tad viņš vēma, vēma atkal un atkal.

viņš vēma gandrīz bezgalīgi. Viņš to atcerējās vairs tikai neskaidri, kā laiku, kas bija pagājis gandrīz nemaņā, minūtes varbūt vai stundas tumšā tunelī. Viņš atcerējās, ka bija sev jautājis, no kurienes tas viss radies, ko viņš tur izvēma, un sajūtu, it kā spļautu ārā zarnu driskas.

Bet nu tas bija garām. Viņš kaut kā pietrausās kājās, pieturēdamies pie sienas, kad gāja ārā no tualetes, un pie margām, kad grīļodamies kāpa augšā pa trepēm. Viņš sastapa naktssargu, kas bija devies savā pirmajā apgaitā pēc muzeja slēgšanas, un vecais, sirmais vīrs ar lielo at­slēgu saišķi rokā bija skatījies uz viņu kā uz spoku, pirms viņš, nezinā­dams, ko sacīt, pateica jau pierasto frāzi, kas skanēja, viņiem vakaros satiekoties: "Labvakar, doktor Menez." Viņš tikai pamāja naktssargam, jo viņam nebija spēka sarunai, beidzot sasniedza asistentu istabu pir­majā stāvā, neieslēdza gaismu, tikai atkrita uz izgulētā dīvāna, uz kura visapkārt oda pēc cigarešu dūmiem un novadējušās kafijas, un pūsto­šām banānu mizām, un putekļiem, un pelējuma, paslīdēja uz malu un atdūrās ar galvu pret kaut ko mīkstu — spilvenu, ar rokām sataustīja vēl citu un, pagriezies uz vēdera, iekrita dziļā bezsapņu miegā.

Viņi novietoja automašīnu aptuveni tajā pašā laikā un aptuveni tajā pašā vietā kā iepriekšējās naktīs. Stāvvieta bija tukša un pamesta kā vien­mēr, astoņstūrainā, tornim līdzīgā Rokfcllcra muzeja galvenā ēka bija tumšs siluets Svētās pilsētas naksnīgajās debesīs.

"Varbūt mēs dodamies iekšā tieši mūsu bojāejā," teica Judīte, kad viņi izkāpa no mašīnas un cik vien klusi iespējams aizvēra durvis.

"Varbūt," atteica Stetens.

Viņi gāja pa ceļu cauri krūmājam, taisni uz priekšu pa plāksnēm iz­klāto taku uz durvīm, kuras atradās zemāk par citām. Stcfens no slepena nodalījuma aiz jostas izvilka divus īpatnēji veidotus melna metāla āķus. Kamēr viņš ar tiem darbojās ap durvju slēdzeni, Judīte viņam spīdināja gaismu ar mazo kabatas bateriju, ko viņi iepriekš bija nopirkuši kādā degvielas uzpildes stacijā.

"Un tu savu naudu patiešām esi nopelnījis godīgā darbā?" viņa pēc brīža jautāja.

Viņš tikai pamāja. Viņam bija nepieciešams ļoti pamatīgi koncen­trēties, lai vēl turklāt varētu risināt nenopietnu sarunu.

Par laimi, šī nebija pārāk sarežģīta slēdzene, citādi viņiem, nenokār­tojušiem nepieciešamās lietas, būtu bijis jādodas atpakaļ. Taču jau tāpat tas izrādījās grūtāk, nekā viņam bija palicis atmiņā. Katrā ziņā grūtāk, nekā tas izskatījās kriminālfilmās, ko rādīja televīzijā.

Labu bridi bija dzirdama tikai klusā skrapstēšana, kad Stefens centās citu pēc cita atvērt drošības cilindrus. Lai arī kā bija koncentrējies, viņš tomēr juta, ka Judīte viņam blakus kļūst arvien nervozāka. Taču beidzot atskanēja krakšķis, un slēdzene bija vaļā.

"Tas bija iespaidīgi," Judīte klusi noteica, kad viņi jau bija aiz durvīm mazajā, putekļainajā noliktavas telpā. "No kurienes tu kaut ko tādu proti?"

"Pie mums Amerikā var nopirkt grāmatas, kurās ir precīzi aprakstīts, kā kaut kas tāds ir darāms. Neticami, vai ne?" Stefens, kā kaut ko mek­lēdams, pacēla noputējušo brezentu un lūkojās zem kastēm.

"Ko tu meklē?"

"Piemēram, šo." Viņš pacēla resnu misiņa skrūvi un tad iebāza to kabatā. "Es gan to apguvu pie kāda vīra, kurš ir biedrs tajā pašā klubā, kur es. Viņš agrāk bija kramplauzis, šodien dzīvo Ņujorkā, ir ļoti pie­prasīts prcticlaušanās sistēmu padomnieks un nopelna aptuveni desmit reižu vairāk nekā toreiz, kad devās savos sirojumos. Labs piemērs tam, ka noziegumi, pretēji daudzu domām, neatmaksājas."

"Un viņš tev iemācīja uzlauzt atslēgas? Vienkārši tāpat?"

"Protams, ne. Tikai pēc tam, kad es viņam pateicu, kādēļ cs to gribu iemācīties. Konkrēti, tādēļ, lai varētu izlauzties, gadījumā, ja tas kādā no maniem daudzajiem ceļojumiem pa pasauli reiz būtu nepieciešams. Ja cs kaut ko ienīstu, tad tā ir doma, ka cs varētu tikt ieslodzīts." Zem kādas kastes viņš atrada rokas garuma metāla līsti un arī to paņēma līdzi. "Nāc, dosimies tālāk."

Viņi neiededza gaismu, ko iepriekšējās naktīs bija ieslēguši bez rūpēm. Tad kopā ar viņiem bija Ješua, kurš šajā ēkā vismaz drīkstēja uzturēties. Bez Ješua viņi nepārprotami bija iebrucēji, un tāpēc viņi centās savā ceļā cauri muzejam radīt pēc iespējas mazāk trokšņu.

Un tik un tā plašajā izstāžu zālē, kas viņiem bija jāšķērso, šķita atbal­sojamies pat viņu šļūcošie soļi. Un divviru durvis gaiteņa otrā galā vēl arvien čīkstēja, un, kā šķita, vēl skaļāk nekā līdz šim. Viņi atviegloti uzel­poja, kad beidzot stāvēja pie restaurācijas laboratorijas durvīm.

Kuras, protams, arī bija aizslēgtas. "Tagad mēs nodarbosimies ar man­tas bojāšanu," Stcfens teica.

Viņš uzlika misiņa skrūves smailo galu uz slēdzenes cilindra un tad to pagrieza, izmantodams līdzpaņemto metāla līsti par skrūvgriezi slē­dzenes spraugā, kas bija domāta atslēgai. Kad skrūve bija iestrēgusi, viņš aizāķēja līsti zem skrūves galviņas, atspieda metāla sviras īso galu pret durvīm un ātri un spēcīgi vienreiz parāva aiz garā gala. Atskanēja kluss, taču skaidri dzirdams klikšķis, kad salūza skrūve, kas bija turējusi savā vietā slēdzenes cilindru. Stcfens izvilka cilindru, pavilka ar roku atslēgas aizbīdni, un durvis bija vaļā. Un tas viss nebija ildzis vairāk par minūti.

"Rīt visi zinās, ka esam šeit bijuši," Judīte iebilda ar redzamu nepatiku.

"Tas arī šobrīd vairs nav svarīgi," Stcfcns noteica, aizvilka izlauztās durvis aiz viņiem un iededza laboratorijā gaismu.

Telpa bija redzami mainījusies. Viens no galdiem bija pilnībā aiz­ņemts ar skeleta kauliem, kas bija piederējuši ceļotājam laikā, uz cita pilnā sparā noritēja lietošanas pamācības lapu atdalīšana. Visos stūros bija novietoti melni statīvi uz platām kājām, uz kuriem bija uzskrūvētas masīvas videokameras vai nelielas halogēna spuldzes.

"Videokameras meklējumi rūpīgi tiek dokumentēti videolentē," Stefens nomurmināja, staigādams apkārt pa telpu un apskatot tuvāk atra­dumus. "Tas ir kaut kā dīvaini."

Judīte kā apburta skatījās uz lietošanas pamācību, par kuru viņa līdz šim bija tikai dzirdējusi. Tātad tā patiešām eksistēja, reāli un patiesi. Tur bija pazīstamais firmas logotips uz papīra, kas bija gandrīz tikpat trausls kā Kumranas raksti.

"Paskaties," viņa teica klusā, gandrīz vai drebošā balsī.

Stcfens nostājās viņai blakus. Plastmasas vanniņā, rūpīgi pārklāta ar caurspīdīgu foliju, gulēja viena no lietošanas pamācības grāmatiņas lapām.

Kā likās, tā bija aizmugurējā vāka lapa, jo tā bija tukša, vienīgi kreisajā apakšējā stūri bija skaidri salasāma autortiesību norāde.

Tur bija rakstīts Printed in Japan. Un tālāk gadskaitlis, līdz kuram bija jāgaida vēl četri gadi.

"Neticami," Judīte čukstus izdvesa.

Pret paša gribu Stefenam nācās atzīt, ka arī viņam pār muguru pār­skrien šermuļi.

ViņŠ pagriezās pret kauliem, kas aptuvenā skeleta kārtībā bija izvie­toti uz gara, melna gumijas paklājiņa uz galda telpas vidū. "Es tik lab­prāt vēlētos zināt, kas viņš ir," viņš noteica.

Šķita, ka galvaskausa tukšie acu dobumi atbildēja viņa skatienam. Taču tic paturēja savu noslēpumu pie sevis.

"Viņš taču tagad kaut kur dzīvo, vai ne?" Judīte prātoja. Un tajā pašā laikā šeit guļ viņa kauli. Tas ir dīvaini."

"Jā," Stefens atbildēja. "Un Kauns mūs meklē, jo viņš grib dabūt savu vēstuli. Turklāt viņš visu dienu atradās pat ne trīs metru attālumā no tās. Un tas ir vēl daudz dīvaināk."

Pie viena no galdiem viņš notupās pie atvilktnēm, kādas bija zem katra galda, un atvilka vaļā apakšējo no tām. Tajā zem avīzes bija noslēptas divas plastmasas vanniņas, un katrā no tām bija pa vēstules lapai.

"Nu gluži vieglprātīgi," teica Stefens, vilkdams ārā no atvilktnes abas lēzenās vanniņas. "Tā pat nebija aizslēgta. Varētu domāt, ka mēs vakar būtu bijuši piedzērušies."

Viņš palika abas plastmasas vanniņas zem ultravioleto staru lampas un novilka nost foliju, kas abas lapas pasargāja no izžūšanas un putek­ļiem. Tad viņŠ ieslēdza lampu.

"Mlim," Stefens apmierināti norūca. "Tā jau es domāju."

Ješua bija melojis.

Vienā no vanniņām gulēja lapa, kuru viņi vakar bija apstrādājuši. Senais rokraksts mirdzēja kā pārdabiskā zeltā, tieši tā, kā Stefenam tas bija palicis atmiņā.

Otrajā vanniņā gulēja otra lapa, tā, par kuru Ješua bija apgalvojis, ka nevarot padarīt tajā rakstīto salasāmu.

Ješua bija apgalvojis, ka esot ar šo lapu eksperimentējis. Tā bija tais­nība. Taču tas, ka tā neuzņemot viņa marķēšanas līdzekli, kā viņš bija apgalvojis, nebija taisnība, jo vismaz daži vārdi un teikumu fragmenti ultravioletās lampas gaismā iekvēlojās.

"Kā tu to varēji zināt?"

"Es jutu, ka viņš vēlas mums kaut ko noslēpt," Stefens paskaidroja. "Es tikai to tajā brīdī neapzinājos. To es sapratu tikai šodien, kad mie­rīgi varēju domāt."

Viņš pievilka tuvāk vienu no lupām un mēģināja atšifrēt redzamos vārdus.

Mana māte mēdza

"Ko tas nozīmē?" viņš murmināja. "Kas šeit būtu meklējams viņa mātei?"

nejūti vēstures elpu, kad tā tevi

Vai vispār tā bija tā vēstule, kuru viņš bija atradis? Stefens bīdīja lupu tālāk. Raksts bija daudz sliktāk salasāms nekā pirmajā lapā, kuru viņi bija atšifrējuši iepriekšējā vakarā. Bija labu bridi uz to jāskatās, pirms sāka iezīmēties rokraksta līnijas.

taču

aplami

Stefens juta sevī augam izmisīgu nemieru. Par ko, sasodīts, šis cil­vēks runāja?

"Un?" Judīte nepacietīgi jautāja. "Kas tur rakstīts?"

"Te viņš bārsta kaut kādas gudrības, ko viņam iemācījusi viņa māte," Stefens apjucis paskaidroja. Kas par nespējīgu izlūku te bijis izsviests pagātnē? Vii viņš nezināja neko labāku, ko pastāstīt savā acīmredzot vienīgajā vēstulē nākotnei?

"Viņa māte?"

"Kaut kādu teicienu par vēstures elpu, ko nejūt, ja tā kādu… kaut ko. Appūš varbūt. Nav saprotams."

Tā taču nevarēja būt. Viņš, Stefens K. Fokss, atrod vēstuli, ko rak­stījis vienīgais ceļotājs laikā, par kādu vispār jebkad ir bijis zināms. Vien­laikus ceļotājs laikā, kurš ar jaunākās tehnoloģijas videokameru ieradies

Jēzus laikā un, kā pats teicis, ierakstījis trīs videofilmas, katru divpadsmit stundas garu, kurās vajadzētu būt redzamam pasaules lielākās reliģijas, dibinātājam. Un nu izskatījās tā, it kā šajā vēstulē nebūtu neviena no­rādījuma, kur šīs kasetes varētu būt paslēptas?

Viņš pabīdīja lupu vēl mazliet uz leju. Bija vēl pāris viegli kvēlojošu fragmentu, un lapas apakšējā trešdaļā viņš beidzot atšifrēja ko tādu, kas izskatījās daudzsološi.

Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu virzienā

Stcfcns juta, kā viņa sirds pēkšņi sāk pukstēt straujāk.

"Šeit," viņš čukstēja. "Viņš apraksta kādu vietu."

Judīte norija siekalas. "Nolasi."

"Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu vir­zienā… Kuru templi viņš ar to varētu domāt?"

gandrīz oranžsarkans akmens

"Nu jā, to templi," Judīte noteica. "Jeruzalemes templi. Simt trīs­desmit jardu — cik tas ir metros?"

mūrī otrajā rindā no zemes

"Aptuveni simt astoņpadsmit," Stefens uztraukti teica. Vieta! Tā varēja būt vienīgi tā vieta, kuru viņš šeit aprakstīja. Viņš bīdīja lupu uz riņķi, meklējot tam pēdējo apliecinājumu.

"Ak nē," Judīte viņam blakus novaidējās.

Te tas bija.

noglabāta kamera

Stefens izgrūda gavilējošu skaņu. Skaņu, kas bija daudz par skaļu, ja ņēma vērā, ka šovakar viņi šeit bija iebrucēji.

"No tempļa dienvidrietumu stūra simt trīsdesmit jardu — vai simt astoņpadsmit metru — uz ziemeļiem, līdz pat gandrīz oranžsarkanam akmenim mūrī otrajā rindā no zemes. Tur viņš ir noglabājis kameru," viņš triumfējoši atkārtoja aprakstu, kas lika domāt par dārgumiem un apraktu zeltu. "Vai tev ir kāda nojausma, kas tā varētu būt par vietu?"

"Mēs šo vietu saucam par Kotel Ha-Ma'aravi," pēkšņi sacīja kāda balss no durvīm.

Viņi izbijušies pagriezās. Tur stāvēja Ješua, viņš izskatījās savādi bāls un slims, un likās, ka viņam jāturas pie stenderes.

"Labāk pazīstams," viņš gurdeni piebilda, "kā Raudu mūris."

Nākamā nodaļa veltīta četrpadsmitā apgabala sektora F.3I atra­dumu, proti, skeleta un mirušajam līdzi kapā pielikto priekšmetu izpētei. Iepriekš jāpiemin, ka daudzas no atradumus raksturo­jošām hipotēzēm būs galējā pretrunā ar lasītāja zinātniskās objek­tivitātes izpratni, dažos gadījumos to pat noliegs.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamcšas

Stefens skatījās uz Ješua, taču viņš viņu neredzēja. Viņam bija tāda sajūta, it kā galvā viņam kāds būtu uzlicis milzīgu zvanu, kas zvanītu ar lielāko zvana mēli pasaulē, un it kā nebūtu nekā cita kā vien tā dārdošā skaņa. Raudu mūris! Cik ģeniāli. Cik neticami. Kāpēc viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā? Ceļotājs laikā bija noslēpis kameru ebreju svētākajā vietā kopš viņu izraidīšanas no Svētās zemes, un tur tā bija pārdzīvo­jusi aizgājušos divus tūkstošus gadu. Raudu mūrim, un šeit nebija runa ne par ko citu kā par noteiktu posmu no milzīgā Hēroda laika tempļa rietumu mūra — un tieši tā tempļa, kas bija minēts Bībeles Jaunajā Derībā —, bija divas priekšrocības, kas šajā gadījumā to jau iepriekš padarīja par gandrīz vai ideālu slēptuvi. Pirmkārt, tā kā tas bija atrakts un burtiski kvadrātcentimetru pēc kvadrātcentimetra pārmeklēts un dokumentēts, varēja precīzi pateikt, kas no tā pēc diviem tūkstošiem gadu būs atlicis. Otrkārt, neviens tam neuzdrošinātos šeit patvarīgi pie­likt roku.

Un tas bija gandrīz vai fatāli skaidrs. Viņiem bija darīšana ar slēp tuvi, kas bija ne vien absolūti droša, bet arī absolūti nepieejama.

Judīte pa to laiku bija piegājusi pie sava brāļa un uzlika viņam plauk­stu uz pieres. Viņš izskatījās tik bāls un nožēlojams, gandrīz kā slims.

"Tu neizskaties labi," viņa sacīja. "Kas ir ar tevi? Mēs bijām noraizē­jušies, jo tu neatsaucies uz telefona zvanu."

Viņš vārgi pasmaidīja un papurināja galvu. "Ir jau labi. Man ir… nu jā, labi būtu pārspīlēti teikts. Laikam es izskatos visai noguris, vai ne?"

"Nē," viņa māsa atbildēja. "Absolūti briesmīgi. Kur tu visu laiku biji?"

"Es gulēju. Augšā, asistentu istabā. Uz dīvāna. Patiesībā es gribēju strādāt, taču… Es pirmīt pamodos no čīkstoņas, kas bija pavisam klusa un tāla. Tie bijāt jūs, vai ne? Lielās durvis uz halli." Viņš dziļi ievilka elpu. Viņš vēl arvien izskatījās pēc tāda, kurš cīnās ar savu samulsumu. "Kā jūs šeit iekļuvāt bez atslēgas?"

"Muļķīgs jautājums," Stefens saīdzis norūca. Atziņas zvana skaņas bija noklusušas, steru mūzika bija izskanējusi, un nu šī atkal bija tā pati aukstā pagrabtelpa ar rupjā mūra sienām un lietišķo neona gaismu pie betona griestiem, kāda tā bijusi arvien. Un viņš bija ciešāk nekā jebkad agrāk uz pēdām cilvēces lielākajam noslēpumam. Viņš norādīja uz pa­plāti ar otro vēstuli. "Kāpēc tu slēpi to no mums?"

Ješua lēnām nāca tuvāk. Viņš paskatījās uz Stefcnu, tad uz seno pa­pīru un nereāli mirdzošajiem raksta fragmentiem uz tā, tad atkal uz Stefenu. "Vai tu nesaproti?" viņš klusi jautāja.

"Nē."

"Es to nevarēju. Kad es to vakar pēcpusdienā lasīju, man visu laiku bija par to jādomā. Es jau acu priekšā redzēju pneimatiskos āmurus, redzēju, kā tiek kalta siena… akmeņi, kuru priekšā es vēl kā mazs bērns biju runā­jis uz Dievu!" Durvis uz laboratoriju lēnām aizkrita ciet. Ješua apklusa, papurināja galvu. Viņa izskats bija patiešām satraucošs, viņš izskatījās tāds, kam vismaz divas nedēļas būtu jāpavada gultā. "Taču… šodien es to ari vairs nesaprotu. Es vairs nejūtu to, ko jutu vakar. Es zinu vien to, ka vakar es to nespēju — ne tāpat vien. Man bija vajadzīgs laiks, lai pārdo­mātu. Es pat pieļāvu iespēju, ka vēstule jāiznīcina, vai tu vari to iedomāties?"

Stefens saviebās. "Ak, vecīt. Man jau visu laiku bija nojauta, ka tevī slēpjas reliģiozs fanātiķis."

"Jā, un es domāju, tas nepavisam nav nepareizi," Ješua atteica, ne­ievērojot Stcfena nenopietno toni.

Stefens viņu satraukti uzlūkoja, taču tad, neko neteicis, izslēdza ultra­violeto staru lampu virs abiem vēstules fragmentiem. Tā, it kā ar to viņš varētu novērst jebkādas briesmas šiem dokumentiem.

Trīs lielas automašīnas ar izslēgtām gaismām ieripoja stāvlaukumā pie llokfēllera muzeja. Sīkstā lēnām braucošo mašīnu riepu šņirkstēšana bija skaļāka par motoru troksni. Divas no mašīnām apstājās pa labi un pa kreisi no mazā fiata, kurš līdz šim viens pats bija stāvējis plašajā laukumā, bet trešā mašīna apstājās mazliet tālāk.

Raicns atļāvās šauru, triumfējošu smaidu, kad paskatījās uz pclcngatoru sev klēpī. Apgaismotais rādītājs precīzi un nepārprotami rādīja uz blakus esošo automašīnu.

"Bija pareizi nogaidīt," viņš paklusām teica savam šoferim. "Ja mēs viņus būtu notvēruši agrāk, mēs tikai būtu uzzinājuši, kurā restorānā viņi paēda vai kuriem palestīniešu ciematiem izbrauca cauri. Taču tas, ka viņi ieradušies šeit, ir patiešām interesanti. Esmu ieintriģēts, ko viņi šeit meklē."

Tas bija tas, ko viņš vakar pēcpusdienā saviem vīriem nometnē bija pavēlējis: vispirms paskatīties, vai pelengatora raidītājs vēl ir uztverams. Un tikai tad, kad tas bija skaidrs, viņš tiem lika Stcfcnu Foksu saņemt ciet.

Viņš izslēdza pelengatora uztvērēju un deva zīmi izkāpt.

"Divi vīri paliek pie galvenās ieejas," viņš klusinātā balsī deva norā­dījumus, kad vīri bija ap viņu sapulcējušies. "Divi dodas pie sētas ieejas — tā ir ieeja, pa kuru mēs šodien ienācām. Un tad vēl ir sānu ieeja, tur kaut kur aiz krūmiem. To sargāsiet jūs abi. Pārējie nāks man līdzi."

"Bet tas taču nozīmē," Judīte teica, stāvēdama pie durvīm, "ka mūrī ir jābūt kādam dobām akmenim vai tamlīdzīgi. Kā gan viņš to būtu varē­jis tur ievietot?"

Vienlaikus, it kā būtu sarunājuši, viņi bikli paskatījās uz skeletu.

"Varbūt viņš piedalījās tempļa būvēšanā?" Stefens izteica savas domas.

"Es to uzskatu par neiespējamu," Ješua papurināja galvu. "Templis tika būvēts ķēniņa Hēroda laikā un, kas attiecas uz fundamentu, bija gatavs jau mūsu ēras ceturtajā gadā."

"Mhm. Tas ir pārāk agri," Stefens pamāja.

"Dīvaini," Jcšua turpināja, it kā sarunādamies pats ar sevi, "es tieši mēģinu atminēties, kurš no akmeņiem Raudu mūri tas varētu būt… oranžsarkans akmens? Tie visi taču ir dzelteni."

Viņš ar savām pārdomām tālāk netika. Vienā mirklī atsprāga vaļā la­boratorijas durvis, pēkšņi viņi skatījās tieši šaujamo stobros, telpā bija spēcīgi, tumšā apģērbā tērpušies vīri, no kuriem viens zibenīgi pašāva roku Judītei zem zoda.

"Okay! Rokas augšā! Nekustēties!"

Stefens un Ješua nevilšus uzrāva gaisā rokas. Nespējīgi kā hipnoti­zēti trusīši viņi noskatījās, kā vīri atbrīvo ceļu savam komandantam — Raienam.

Kad viņš ieraudzīja kalsno vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm, Stefens saprata, kas bija noticis. Un viņš būtu varējis pats sevi icpļaukāt. Pelengatora raidītājs! Par to viņš vispār bija aizmirsis. Tikai tāpēc, ka vakar­vakarā nebija manījuši nevienu sekotāju, viņš bija vieglprātīgi atmetis savas aizdomas. Pie tam būtu bijis tik vienkārši īrēto mašīnu apmainīt pret citu, drošāku.

Apmuļķošana pirmajā brīdī sadusmoja vairāk nekā uzbrukums pats par sevi. Nevarētu teikt, ka tas bija saprātīgi, viņš nodomāja.

"Labvakar, mister Foks," izsmejoši un auksti teica Raicns un devās garām galdiem līdz restaurācijas laboratorijas aizmugurē uzstādītajiem kameras statīviem un halogēna prožektoriem. "Ļaujiet man vispirms ieslēgt kameras, lai nākamajai paaudzei saglabājas, es nešaubos, intere­santais paskaidrojums par to, kāpēc jūs atrodaties šeit. Eliav, iededz priekšējos prožektorus."

Viens no vīriem nolaida ieroci un sāka neveikli darboties ap augstos statīvos novietoto prožektoru vadiem. Kad pirmais prožektors gaiši iemir­dzējās, visiem negribot bija jāaizver acis, kas jau vairākas stundas bija pielāgojušās naktij un drūmajai neona gaismai.

Judīte ar augošu riebumu bija sekojusi tam, kā viņas gūstītāja roka, kas viņu bija apņēmusi ap kaklu žņaugšanas tvērienā, bija mainījusi savu sākotnējo novietojumu un nu noslīdējusi zemāk pāri viņas plecam. Nu jau tā bija uzgūlusi uz viņas labās krūts, un virs, pūšot viņai pakausī pēc cigaretēm un sliktiem zobiem smirdošu elpu, nepārprotami taustījās pēc viņas krūts galiņa.

Kad nu viņš vēl arī piespieda savu iegurni viņas dibenam un Judīte juta, kā viņa loceklis kļūst ciets, viņu pārņēma nevaldāms niknums. Ne­domājot par viņa šaušanas gatavībā esošo ieroci, par situāciju, kādā viņi atradās, ne arī par briesmām, kas varēja draudēt viņai vai citiem, karstas dusmas bez jebkādiem šķēršļiem izlauzās uz āru, un trakojošā enerģija izpaudās ierastā ceļā, ko armijas laikā viņa bija pamatīgi apguvusi džiudžitsa nodarbībās, līdz tas bija kļuvis par refleksu. Viņa satvēra vīra roku un ar spalgu kaujas saucienu un spēcīgu, enerģisku kustību pārmeta sev pār plecu, it kā viņš būtu bez svara.

Galīgi apjukušais drošības vīrs, kurš vismazāk bija rēķinājies ar to, ka tieši šī graciozā būtne tā aizstāvēsies, bezpalīdzīgi aizlidoja pa gaisu, smagi atsitās pret priekšējā galda sānu malu, salaužot vairākas ribas, tā ka vaja­dzēja viņu uz vairākām nedēļām piesaistīt pie slimības gultas, un ar sparu ietriecās krustos savam kolēģim, kurš tikko bija ieslēdzis otru prožektoru.

Vīrs, kuru Raiens bija saucis par Eliavu, tūliņ pat sabruka ceļos, no­krita uz priekšu, noraujot sev līdzi prožektora statīvu. Stefens un Ješua intuitīvi atlēca malā, kad gaišā, karstā lampa nogāzās starp viņiem tieši ķimikāliju plauktā, sasitot un noraujot no plaukta sev līdzi lielas un mazas pudeles. Viena no lielākajām skābes pudelēm krītot saplīsa, un ar bagātīgu, iznīcinošu brāzmu tās saturs iešļācās abās vanniņās, kurās atradās vēstule, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, un dažās sekundes daļās neglābjami sapludināja abas lapas bezveidīgā, pelēkā putrā.

Nākamajā mirklī visu pārņēma liesmas, kas bija radušās no halogēna lampu karstuma. Ātrāk, nekā acs spēja izsekot, liesmas sekoja pa pēdām izlijušajiem un izšļakstītajiem šķidrumiem, no kuriem lielākā daļa bija viegli uzliesmojoši.

"Rokas augšā!" spalgi noskanēja Judītes sauciens pāri uguns peklei. Viņa turēja pistoli, kura bija pazudusi uzbrucējam, šaušanas gatavībā, zibenīgi un iespaidīgi profesionāli vicinot to dažādos virzienos telpā. "Un nomest ieročus!"

Iedarbojās ugunsgrēka trauksme. Zvanīšana bija apdullinoša, un šķita, ka tā piepilda visu ēku.

Raiens pagriezās pret vienu no ugunsdzēšamajiem aparātiem, kas karājās pie sienas.

"Stāt!" Judīte iekliedzās. "Nevienam nekustēties!"

"Vai tu esi traka?" Raiens atkliedza pretī un norādīja uz uguni, kas turpināja spoži uzliesmot. "Deg taču!"

"Rokas augšā un palikt stāvam, vai arī es šaušu!" Judīte mežonīgi iespiedzās un zibenīgi paskatījās uz Stefenu Un savu brāli, kuri bija pa­slēpušies no liesmām drošībā, taču vēl arvien īsti nesaprata, kas te no­tiek. "Kas ir? Nāciet taču!" viņa tiem uzsauca.

Raiens tostarp bija nolēmis par Judīti vairs nelikties ne zinis. Ja viņš ne­būtu palicis stāvam, trakā meitene būtu uz viņu šāvusi, taču tas, ko Džons Kauns izdarīs ar viņu, ja uzzinās, ka viņš tikai aiz bailēm par savu paša dzī­vību bija pieļāvis, ka tika izpostīti šeit novietotie atradumi, būs nesalīdzi­nāmi ļaunāk. Raiens norāva tuvāko ugunsdzēšamo aparātu no statīva, dziļi iespieda tam paredzēto pogu un, mērķējot uz liesmām, sāka tās apdzēst.

Judīte, Stcfens un Ješua bēga ārā no laboratorijas, uz priekšu pa gai­teni un augšā pa trepēm. Gaiteņa galā uzzibsnīja zilās gaismas atspī­dums, kas nāca no laukuma pie ārdurvīm. Cauri ugunsgrēka trauksmes nenogurdināmajai zvanīšanai bija dzirdamas sirēnas.

"Ugunsdzēsēji!" Stcfens noelsās. "Aiziet, uz centrālo izeju!"

"Ko?" Judīte protestēja. "Vai tu esi ārprātīgs?" Taču viņa skrēja līdzi, kad viņš skriešus pārņēma vadību.

Divi vīri ar paceltiem revolveriem nāca viņiem pretī, abi tumšās drē­bēs, viens drukns, otrs kalsns un slaida auguma, pilnīgi nepārprotami viņi bija no tiem, kas palikuši pagrabā.

"Nu jauki," Judīte norūca un palēnināja soli.

Taču Stcfens traucās tālāk, abiem pretim, un sāka tiem pat māt ar roku. "Hei, šurp!" viņš tiem sauca. "Raiens jūs gaida lejā! Tur ir izcēlies ugunsgrēks, Raiens ir ievainots un…"

Abi uz viņu samulsuši paskatījās. Viņi vispār izskatījās pamatīgi ap­jukuši. Lietas acīm redzami nevirzījās tā, kā viņi bija gaidījuši.

"Raiens?" kalsnais atjautāja.

"Nu skaidrs, ka Raiens," Stefens enerģiski pamāja. "Lejā, laborato­rijā — nu, aiziet, ko jūs vēl gaidāt? Viņš teica — nekavējotiesV

Judīte neticēja savām acīm, taču abi vīri patiešām iegrūda savus iero­čus atpakaļ ieroču makstī pie pleca un sāka skriet.

Stefens apstājās un, galvu šūpodams, noskatījās tiem pakal. "Ak, šie nejēgas," viņš noteica, kad Judīte un Ješua bija viņu panākuši.

Kad viņi devās ārā, laukumā pie durvīm jau stāvēja divas ugunsdzē­sēju mašīnas; trešā, sirēnai skanot un ar ieslēgtām bākugunīm, brauca šurp pa ielu. Vīri ugunsdzēsēju tērpos raisīja vaļā trepes, krāva ārā šļū­tenes, vēra vaļā pazemes ugunsdzēsības šahtu vākus. Garāmbraucošās mašīnas apstājās, tuvējo māju logos iedegās gaisma.

Viņiem tuvojās resns svarīga izskata ugunsdzēsējs. "Kur deg?" viņš jautāja ebreju valodā.

"Pagrabā," Judīte bez vilcināšanās atbildēja. "Uguns ātri izplatās."

"Vai ir ievainoti cilvēki?"

Judīte iedomājās par vīrieti, kuru viņa bija mētājusi. Viņš bija izska­tījies visai nelāgi. "Jā, vismaz viens."

"Paldies," ugunsdzēsēju priekšnieks pamāja, pagriezās pret saviem ļaudīm un sāka izkliegt pavēles.

Tika atgrūsts vaļā galvenās ieejas stiklotais portāls. Vīri gaitenī tina vaļā šļūtenes, citi vienoja kopā posmus. Divi skriešus devās uz uguns­grēka vietu ar nestuvēm un skābekļa balonu. Tas bija nevainojami orga­nizēts haoss, pārdomāts juceklis, mērķtiecīgs satraukums. Un neviens pats, vismazāk jau ziņkārīgie, kas nelielā skaitā — ņemot vērā vēlo nakts stundu, to tomēr bija apbrīnojami daudz, — bija saradušies ielas malā, nepievērsa nekādu uzmanību trim jaunajiem ļaudīm, kas lēnām spiedās ārā no burzmas un galu galā neuzkrītoši devās prom.

Att. XII-15 redzams galvaskausa sānskats. Aizmugurējos sānu zobos labi saskatāmas abas amalgamas plombas. Pārējie zobi, cik tie bija atrodami, tika izvietoti blakus. Skaidri saskatāms acu zoba un vidējā priekšējā zoba bojājums.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Tēvs Lūkass šajā naktī gulēja slikti. Vakarpusē viņam bija piezvanījis bīskaps un paziņojis, ka ieradīšoties kāds varens vīrs no Romas. Viņš nebija izteicies burtiski, taču tā viņš bija domājis. Viņš bija nosaucis šī vīra vārdu — Luidži Baptists Skarfaro.

"Izturieties pret viņu kā pret kardinālu," bīskaps viņam vairākkārt tika atgādinājis. "Nekādas baznīcas pakāpes viņam nav, taču viņam ir tiesības runāt ar Svēto tēvu, kad vien viņš to vēlas. Un Svētais tēvs viņu uzklausa. Sniedziet viņam jebkuru atbalstu, kādu vien viņš vēlas, — jeb­kuru, Lūkas, jebkuru."

Telefona sarunas laikā Lūkasam acu priekšā bija stāvējis vecais bīs­kaps, viņa apaļā, laipnā seja un sirmā matu cirta, kas viņam nemitīgi krita sejā, un viņš bija sajutis viņa bailes. Neizprotamā veidā šīs bailes bija pārņēmušas arī viņu un sekojušas viņam naktī sapņos.

Viņš pamodās, kad rīta agrumā kāds rosījās pie pagalma vārtiem un tūlīt pēc tam bija dzirdama mašīnas riepu šņirkstēšana. Tēvs Lūkass pa­lika guļam, nebūdams spējīgs pakustēties, blenza griestos uz. gaismu un ēnu spēli, ko tajos zīmēja automašīnas starmeši, un vienīgais, ko spēja saprast, bija: Nu ir tiktāl.

Tad starmeši nodzisa. Priesteris steidzīgi atmeta segu un uzvilka mūka tērpu.

Arī austošās dienas puskrēslā pretimnācējā bez šaubīšanās varēja pazīt grupas vadītāju. Skarfaro bija kalsns vīrs ar plēsīga putna vaibstiem sejā, un tās izteiksme bija tik cieta un īgna, it kā viņu mocītu kuņģa čūla. Viņu pavadīja četri jauni, spēcīgi vīrieši priesteru sutanās, un tie šķita cits citam spokaini līdzīgi. Kad tēvs Lūkass aicināja viņus iekšā, viņš raudzījās četros neizteiksmīgu acu pāros četrās gludās, bālās sejās. Viņam sala, un šoreiz pie tā nebija vainojams agrais, vēsais rīts.

"Mūsu automašīna," Skarfaro sacīja sveiciena vietā, "netālu no Jeru­zalemes sāka izdot dīvainas skaņas. Jums katrā ziņā ir zināma kāda autodarbnīca, uz kuru jūs to varētu aizvest?"

Priesteris dedzīgi pamāja. "Jā, kā nu ne. Tepat netālu ir viena. Mahmāds Abdallāhs. Viņš arvien remontē mūsu veco folksvāgena bušu…"

"Vai viņš ir katolis?"

"Kā, lūdzu?" tēvs Lūkass samulsis raudzījās Romas ciemiņā.

"Mahmūds Abdallāhs — izklausās, šis vīrs ir musulmanis."

"Jā. Nē, es gribēju teikt — es nezinu. Viņš ir arābs, jā. Ks pieļauju, ka viņš ir arī musulmanis. Šajā kvartālā dzīvo gandrīz vienīgi musulmaņi."

"Nogādājiet automašīnu darbnīcā, kuras īpašnieks ir katolis."

Tēvs Lūkass neizpratnē samirkšķināja acis. Vai viņš vēl sapņoja? "Jūs varat par to neraizēties. Mahmūds Abdallāhs ir lielisks automehāniķis, kurš orientējas visu pasaules marku automašīnās…"

Skarfaro, kurš jau bija pagriezies, lai dotos prom, apstājās, lēnām pavērsās pret tēvu Lūkasu un ar tēraudeietu skatienu ieurbās viņa acīs. "Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami?"

"Jā gan, taču es nesaprotu, kādēļ tas ir tik…"

"Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami, tēvs Lūkas?" vīrs nesaudzīgi atkārtoja.

Lūkasam kļuva neomulīgi. "Jā."

Skarfaro viņu vēl mirkli neizteiksmīgi vēroja, tad beidzot pamāja. "Labi."

Restaurācijas laboratorijā oda pēc mitriem kvēpiem un aukstiem dū­miem. Kauns un Raicns bija vieni paši, un jau kuro reizi viņi vēroja

Raiena līdzpaņemtajā monitorā notikumu gaitu, ko naktī bija fiksējusi videokamera.

Viss sākās brīdī, kad meitene iekliedzās. Palēninājumā viņi vēroja, kā tā satver un pārmet pār plecu savu gūstītāju. Visa galdu rinda un ske­leta kauli nodrebēja, kad vīrs atsitās pret galda stūri.

"Neticami," Kauns noteica.

"Viņš nebija gatavojies uzbrukumam no meitenes puses," teica Raiens. "Viņš tcica, ka tas nebūtu noticis, ja viņam būtu bijusi darīšana ar vīrieti."

"Viņš acīm redzami par zemu novērtējis Izraēlas sievietes. Un tas izbrīna, jo viņš pats ir izraēlis. Jādomā, viņš taču zināja, kas viņām tiek mācīts armijā."

"Turpmāk viņš to zinās," Raiens sausi noteica.

Tagad nokrita otrs vīrs, kam bez brīdinājuma uzbruka no mugur­puses, nogāzās augstu nostiprinātā halogēna lampa, videoierakstā aiz sevis atstājot mirdzošu, komētas astei līdzīgu svītru. No plaukta krita, plīsa, uzliesmoja pudeles ar ķimikālijām. Un tad atkal parādījās meitene ar pistoli šaušanas gatavībā, absolūti profesionālā pozīcijā.

"Neticami," Kauns atkārtoja. "Vai ievērojāt, ka viņa uzbrūk tieši efek­tīvākajā brīdī? Viņa absolūti vēsi būs gaidījusi īsto brīdi. Augstākajā mērā aukstasinīgi."

Tad sekoja vārdu pārmaiņa. Izplatījās liesmas. Raiens, kurš beidzot vairs neņēma vērā apdraudējumu un tvēra pēc ugunsdzēšamā aparāta. Trīs jauno cilvēku bēgšana. Kauns patina pāris minūtes uz priekšu, kad bija redzams, kā Raiens ar precīzi raidītu pulvera strūklu dzen atpakaļ un ierobežo uguni. Kad skriešiem no galvenās ieejas atskrēja abi sar­dzes posteņa vīri, viņš apturēja attēlu.

"Tie ir atlaisti," viņš teica. "Kurš ļaujas sevi tik viegli apvest ap stūri, šāda veida darbam neder."

"Jau izdarīts," Raiens pamāja.

Kauns atkal attina uz sākumu, atkal apturēja attēlu un to vēroja. "Vai jūs dzirdējāt, par ko bija saruna, pirms jūs ienācāt?"

"Nē. Es kādu brīdi gaidīju gaitenī, taču neko nevarēja saprast."

Kauns domīgi vēroja drebošo attēlu. "Ko viņi te meklēja? Kas šo puisi bija pamudinājis nakts vidū ielauzties Rokfellera muzejā?"

Raiens neko neteica. Viņam šāda Kauna sarunāšanās pašam ar sevi bija pazīstama. Rūpniekam nepatika, ja viņu šādās sarunās kāds pārtrauca, un vismazāk jau ar labi domātiem priekšlikumiem.

Kauns ar pirkstu pasita pa monitoru vietā, kur bija redzams Fokss un muzeja asistents. "Kādēļ viņi tur stāvēja?" Viņš pagriezās un devās uz attiecīgo vietu starp galdu rindām. "Šeit. Abi stāvēja šeit. Kādēļ?"

Viņš pavērās apkārt, nopētīja pārogļojušos pārpalikumu no divām plastmasas vanniņām uz galda, kas no vienas vietas bija kā nosētas ar stikla lauskām un sažuvušām ugunsdzēšamajām putām. "Kas tas šeit bija? Videoierakstā redzamas divas vanniņas, ultravioleto staru lampa un viena lupa. Taču neviena no tām nebija mūsu vanniņa, tās visas stāv tur pāri un ir neskartas. Starp citu, Raien, lielisks panākums, kā jūs ap­dzēsāt liesmas! Apsveicu!"

"Pateicos, ser."

"Viņi nestāvēja pie skeleta, un viņus neinteresēja lietošanas pamā­cība. Viņi stāvēja šeit pie divām vanniņām, kas nebija mūsējās. Kas bija šajās vanniņās?"

"Otrs dokuments."

"Tieši tā. Dokuments, kas bija klāt pie lietošanas pamācības un par kura esamību Fokss mums noklusēja. Viņi to nogādāja šeit un izpē­tīja." Kauns paņēma šķipsnu trauslās masas pirkstos un paberzēja pāris drupatas starp pirkstiem. "Un nu tas ir pagalam. Paliek jautājums — ko viņi uzzināja?"

"To mēs uzzināsim, kad viņus notversim."

"Jūs ticat, ka dabūsiet viņus rokā?"

"Protams," Raiens noteica ar vieglu izbrīnu balsī.

"Mēs varētu iesaistīt policiju." Tik un tā notiktu ugunsgrēka izmek­lēšana, un kādam vajadzētu samaksāt par ugunsdzēsēju piesaistīšanu. Bet izraēliešu ierēdņi, kuri bija šeit agri no rīta ieradušies un sastādījuši protokolu, izskatījās absolūti neieinteresēti. Degšanas rezultātā radu­šies zaudējumi bija minimāli. Muzejs šodien kā parasti tiktu atvērts;

augšā gaiteņos pat nebija jūtams, ka šeit kas dedzis. "Lai gan es to da­rītu nelabprāt. Mēs varētu izsludināt Foksa kā dedzinātāja meklēšanu."

"Nedomāju, ka tas būs nepieciešams."

"Cerēsim." Kauna skatiens klīda apkārt. Nu bija jāatrisina jautājums, kā turpmāk rīkoties. Laboratorijas durvīm naktī tika ielikta jauna slēdzene. Telpa bija jāiztīra, lai varētu turpināt pētījumus. Turklāt bija apšaubāms, vai tas daudz ko dotu. Viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka informā­cija, kas bija jaunā amerikāņa nozagtajā papīra gabalā, bija izšķiroša.

Viņš pat apsvēra iespēju, ka šis starpgadījums varēja būt māņu ma­nevrs. Lai viņi domātu, ka dokuments ir iznīcināts. Taču tad viņš šīs aiz­domas atkal atmeta. Viņu rīcībā bija videoieraksts — šādu notikumu "virkni nebija iespējams inscenēt. Tas bija negadījums.

Kauna skatiens apstājās pie piramīdas veida statīva no tieviem alu­mīnija stieņiem, kas bija novietots uz viena no atvilktņu skapjiem labo­ratorijas fasādē. Uz statīva bija nostiprināta kamera. Viņš piegāja tuvāk un pētīja ar smalku melnu flomāsteru kārtīgi aizpildīto filmas etiķeti kameras aizmugures atverē. Starp piezīmēm ebreju rakstā, ko viņš neva­rēja atšifrēt, bija datums. Datums pirms divām dienām.

"Sakiet, Raicn, kurš vēl bez mums pēdējā laikā ir strādājis laboratorijā?"

"Neviens."

"Ak." Kauns paskatījās uz attēlu skaitītāju. Rija eksponēti pārdesmit uzņēmumi. Viņš noskrūvēja kameru un sniedza to Raicnam. "Es do­māju, ka mums būtu jāapskata šī filma."

Brokastis bija tikpat nožēlojamas kā pati viesnīca. Viņi sēdēja nerunīgi un izskatījās tā, kā izskatās cilvēki, kuri pārāk īsā naktī mēģinājuši aiz­migt uz izgulēta matrača. Taču viesnīcai bija divas būtiskas priekšro­cības. Tā bija tik lēta, ka Stcfcns bija varējis samaksāt skaidrā naudā, neizmantojot savu kredītkarti. Un vīrs pie uzņemšanas letes bija attu­rējies no turpmākiem jautājumiem, kad viņi bija apgalvojuši, ka viņu bagāža kopā ar dokumentiem esot nozagta.

"Es nezinu, vai tas patiešām bija nepieciešams?" Ješua beidzot no­rūca. "Mēs taču vienkārši būtu varējuši iet pie manis…"

"Un pamosties, skatoties Raicna gorillu šaujamo stobros," Stefens ar riebumu norūca.

Judīte ar nepatiku skatījās savā kafijā. "Vai patiešām varēja būt vēl ļaunāk?" viņa nomurmināja, negaidot atbildi.

"Vai tu tiem neuzticies mazliet par daudz?" viņas brālis šaubīdamies jautāja.

Stefens viņā nolūkojās ar skatienu, kurā bija jaušams apslēpts niknums un izsmiekls. "Esat laipni lūgti slikto zēnu pasaulē, Ješua. Ko tu domā, kā Raiens mūs atrada? Manai mašīnai taču bija pievienots peilers, lai arī tu mani izsmēji, kad tev izteicu savas aizdomas. Ja es vakar būtu bijis tikpat piesardzīgs, viss būtu beidzies citādi. Vai varbūt man nav taisnība?"

Pēters Eizenharts pamodās ar sajūtu, it kā būtu dzirdējis sarunas ap­spriežu telpā. Tā tas varēja būt, jo tur vēl arvien bija izlikta visa Stcfcna Foksa mantība, lai to, neievērojot tādus sīkumus kā viņa privātā dzīve, pamatīgi pārbaudītu. Un šorīt viņš bija vēlu pamodies, varbūt viņam vajadzēja paskatīties, vai nevajag steidzīgi piebiedroties.

Viņš atbīdīja malā loga aizsegu un uzvilka ritasvārkus. Čības bija pa­zudušas, un basām kājām viņš pagājās uz priekšu, vēl bridi pārdomājot, vai nevajadzētu iedzert kafiju, taču izlēma to nedarīt un atvilka vaļā bī­dāmās durvis uz apspriežu telpu.

Tas bija profesors Vilfbrds-Smits, kurš viens pats sēdēja pie galda, atvēris savā priekšā jaunā amerikāņu puiša klēpjdatoru. Kad ienāca Eizen­harts, viņš satrūkās, it kā rakstnieks viņu būtu pieķēris kādā aizliegtā darbībā.

"Labrīt," Eizenharts noteica un, ziņkāres dzīts, nostājās izrakumu darbu vadītājam aiz muguras. Vilfbrds-Smits pētīja saglabātās interneta lapas, kurās bija aprakstītas kameras MR-01 un MR-02.

"Labrīt, mister Fizcnhart," atbildēja brits ar izklaidīgu smaidu, sa­locīdams kādu papīru, uz kura viņš, šķiet, tikko kaut ko bija pierakstījis, un bāzdams to kabatā. "Kā redzat, tas man vēl arvien neliek mieru. Kādēļ ceļotājs laikā neņēma līdzi pagātnē kameru MR-02? Spriežot pēc tā, kas šeit rakstīts, tai vajadzētu būt labākajai."

"Labs jautājums," Eizcnharts pamāja. Taču vēl labāks jautājums bija tas, kāpēc profesors uzvedas tik dīvaini.

"Tai ir stabilāks korpuss. Objektīvam ir lielāka gaismas jutība. Lie­lāks fokuss. Un tomēr tā nav būtiski lielāka vai smagāka."

"Taču tā ir par tūkstoš dolāriem dārgāka."

Profesors uz viņu mulsi paskatījās. "Nu, diezin vai tam varētu būt bijusi izšķirošā nozīme."

Eizcnharts vēroja attēlu nelielā datora monitorā. Jā, vajadzētu gan domāt, ka tas patiešām nevarētu būt izšķirošais arguments. Taču, kopš viņš ieraudzīja viņu meklēto kameru, viņā koncentrējās sajūta, ka tieši šī de­taļa ir norādījums tam, ka līdz šim viņu apsvērumi ir bijuši pilnīgi nepareizi.

Sievietei aiz autonomas lodziņa bija kupli, sarkanbrūni mati un tikpat kuplas formas, viņa labi runāja angliski un centās būt pretimnākoša, nenodarot savam darba devējam nenovēršamus zaudējumus. Viņa pē­tīja nomas līguma kopiju, ko Stefens viņai bija pasniedzis, un mēģināja saprast, ko viņš viņai stāsta.

"Patiesībā jūsu pienākums ir transportlīdzekli Telavivā arī nodot atpakaļ," viņa paskaidroja.

"To gan es nevarēšu izdarīt, ja motors atkal nesāks darboties," Ste­fens atbildēja.

"Mēs to varētu atgādāt no darbnīcas, likt saremontēt un informēt jūs, kad mašīna atkal būtu jūsu rīcībā," viņa piedāvāja. "Protams, par šo laiku jums nebūtu jāmaksā nomas maksa."

Šajā brīdī starp plakātiem, kas ierāmēti karājās pie loga rūtīm, Ste­fens pamanīja vienu, kurā bija redzama Betšearima. Viņam atkal prātā atausa notikums ar ceļotāju laikā un tas, ka viņi bija vēlējušies apskatīt nckropoli. Taču tagad tas bija lieki, jo viņi zināja, kur atrodas kamera.

Kāds traks piedzīvojums!

"Klausieties," Stefens lūkoja savu uzmanību atkal pievērst tagadnei, "tas, ka motors nedarbojas, ir tikai papildu komplikācija. Patiesībā es vēlos šo automašīnu samainīt pret citu. Un, ja tā ir jābūt, cs to nodošu atpakaļ Telavivā."

"Kāda iemesla dēļ jūs vēlaties ņemt citu automašīnu?"

jo šai kaut kur ir pievienots pavisam mazītiņš peilers, Stefens nodo­māja un teica: "Es netiku ar to tik labi galā, kā biju iedomājies. Vien­kārši es labprāt pamēģinātu citu modeli."

Viņa nopūtās, kādu brīdi vilcinājās un tad atzina: "Es baidos, ka vienīgais braucamais, ko šobrīd jums varu piedāvāt, ir tur tas." Viņa ar lodīšu pildspalvu cauri stikla rūtij norādīja uz varenu Jeep Cherokee ar tonētiem logu stikliem. "Tas gan ir par augstāku nomas maksu."

Stefens izbaudīja iespaidīgo skatu. Tas, protams, bija īsts monstrs. Ar Ferrari viņš gan vēl vairāk kristu acīs. No otras puses, tas, iespējams, nemaz nebija tik slikti. Viņu sekotājiem neienāktu prātā viņus meklēt tādā mašīnā.

"Un kā tas izskatītos skaitļos?" viņš jautāja. Viņa nosauca summu, un viņš aprēķināja, cik tas varētu būt dolāros. Pamazām visa šī lieta bija sākusi dārgi izmaksāt. Ja viņam beigās neizdosies iegūt naudu, tad Video World pasūtījums viņam būs vienkārši nepieciešams. Un tā vienmēr bija slikta sarunu pozīcija.

"Lai iet," viņš tomēr pamāja un nolika uz letes savu kredītkarti.

Viņa pievērsās savam grāmatvedības datoram, nospieda pāris tausti­ņus un jautāja: "Kur, jūs teicāt, tagad atrodas jūsu iepriekšējā automa­šīna? Pie Rokfellera muzeja?"

"Jā. Stāvvietā pie centrālās ieejas." Mehāniķis, kurš transportētu auto­mašīnu, noteikti brīnītos, ka tās motors darbojas nevainojami. Taču tā mēdza gadīties ar modernajiem auto, kam bija elektroniskā piedziņa.

Apaļīgā ierēdne izpētīja līdzšinējā nomas līguma kopiju un tad sāka rakstīt.

Stefens vēl nekad nebija bijis pie Raudu mūra. 1'a ceļam kādā elektroni­kas lielveikalā viņi Stefcna mobilajam telefonam nopirka jaunu lādētāju, kurš bija pievienojams kontaktam automašīnas šķiltavas nodalījumā, tad apmeta līkumu vecpilsētai, novietoja automašīnu vienā no šim no­lūkam paredzētajām stāvvietām un devās atlikušo ceļu uz priekšu kājām. Kad viņi pa vārtiem ienāca vecpilsētā, Tempļa kalna dienvidrietumu mala izslējās viņu priekšā kā akmeņu grēda. Plašais apgabals Tempļa kalna dienvidu malā bija slēgts pastāvīgiem arheoloģiskajiem izrakumiem, no tā atzarojās šaurs ceļš, kas ar līkumu veda augšup Tempļa kalnā — Klints mošejas apmeklētājiem —, un platais galvenais ceļš, kas bija krau­jāks, veda uz laukumu pie Rietumu mūra, kā Raudu mūris tika dēvēts oficiāli.

Pirmajā acu uzmetienā Stcfcnam nebija viegli saprast, ka šī varētu būt svētvieta: Raudu mūris bija vienkārši augsta monumentālu, laika zoba skartu smilšakmens kvadru siena.

Mūra priekšā bija terasei līdzīgs laukums, un šķērsām novietots no­žogojums liedza doties mūrim tuvāk vispirms nejūdiem, tad sekoja vēl viens, kas norobežoja laukumu, kas bija domāts sievietēm, un vēl viens, kas iežogoja lielu vīriešiem paredzētu laukumu. Ja šeit nebūtu cilvēku, laukums izskatītos pēc būvbedres, kas izrakta un nostiprināta, lai tur ierīkotu pazemes autonovietni.

Viņi palika stāvam nedaudz nomaļus, un Stefens juta sasprindzinā­jumu, kas bija pārņēmis Jcšua un Judīti, uzlūkojot mūri. Viņam likās apbrīnojami, ka parastā pirmdienas priekšpusdienā šeit valda tāda rosme. Tvēriena gatavībā ieročus plecā pakāruši, lūgšanā iegrimuši, pie mūra stāvēja kareivji. Ortodoksālie jūdi, tērpušies melnās drānās, platmaļu hūtēs un ar cirtām pie deniņiem, spieda pieri pie akmeņiem, glāstīja tos un skūpstīja. Mūra priekšā bija sarindoti vairāki krēsli, uz kuriem dīdījās bērni, un neviens no viņiem nebija vecāks par gadiem divpadsmit, pelē­kos, rūtainos kreklos, īsbiksēs un cepurītēm galvās, savādi gariem matiem. Tikai viens no bērniem, pagriezies ar seju pret sienu, lasīja no kādas grā matas, pārējie skatījās šur un tur, saīguši šļūkāja uz krēsliem vai kāpelēja pa sēdekļiem. Taču neviens viņiem nepievērsa uzmanību.

Jo ilgāk Stefens visu notiekošo vēroja, jo mazāk dīvains viņam likās šis skats. Visi apraksti, ko viņš bija lasījis vai dzirdējis, saskanēja — un tomēr kaut kas nesakrita ar realitāti. Jā, viņš redzēja cilvēkus, kuri nāca pie mūra un lika spraugās mazas, salocītas papīra zīmītes, uz kurām bija rakstīti vēlējumi un lūgšanas. Kad viņš bija uzzinājis par šo ieražu, tā viņam b<ja šķitusi absurda. Taču, kad viņš atradās tepat un vēroja, tā nekādā ziņā vairs tāda nelikās. Tas bija gandrīz vai aizkustinoši. Jā, tā bija taisnība, ka jūdu lūgšanā visi skaļi runāja cits caur citu — kas iz­klausījās vēl jo juceklīgāk, ja ne vārda nesaprata ebreju valodā —, taču viņam nācās atzīt, ka šāds apraksts cēlies no distancētas, augstprātīgi laipnas attieksmes, kas nevēlējās saprast, bet gan nonievāt to, kas bija citāds. Tagad un šeit, savām paša acīm, šajā troksnī viņš saskatīja lūgšanas dedzību, un tas, kas izklausījās pēc jucekļa, bija ikviena klātesošā saruna ar savu Dievu.

Kāda bija sajūta būt iesaistītam tradīcijā, kuras sākotne bija izseko­jama piectūkstoš gadu un vēl senākā pagātnē? Vai tas cilvēkam deva mieru? Ja cilvēks apzinājās sevi esam kā daļu no lielas, mūžīgas dzīvības straumes, tad nebija iespējams vienlaikus just nepieciešamību šajā dzīvē īstenot kaut ko lielisku un nozīmīgu.

Vai man skauž? Stefens sev jautāja.

Viņu iztraucēja nebēdnīgi smiekli. Viņš pagriezās un ieraudzīja lielu ģimeni, kas veda aptuveni trīspadsmit gadu vecu, pār visu pilnmēnesim līdzīgo seju smaidošu zēnu, sievietes bija ģērbušās koši un nebēdnīgi, vīrieši uzsvērti nopietni, taču acīm redzami lepnuma pilni.

"Bar-Mizwa svinības," Jcšua paskaidroja, negaidījis jautājumu. "Tas nozīmē, ka zēns šodien sinagogā pirmo reizi drīkst lasīt no Toras."

Stefens noskatījās uz ģimeni. Vai šī bija maksa par drošu patvērumu tradīcijā? Tas, ka jau tik agri, cik vien iespējams agri bija tai jāpakļaujas?

Viņš atkal apjauta, kādēļ viņi bija devušies šurp. Un, it kā būtu nola­sījusi viņa domas, Judīte tieši šai brīdī sacīja: "Es neredzu nevienu kaut cik sārtu akmeni."

Tā tas patiešām bija. Klints kvadri, no kuriem reiz tika uzbūvēts tem­pļa Rietumu mūris, sastāvēja no gaiši pelēkā smilšakmens, kas no tālie nes izskatījās dzeltens, un no tā vairāk vai mazāk Jeruzalemē bija celtas visas ēkas. Fonā skaidri iezīmējās atsevišķie bloki, starp dažiem no tiem zēla nezāles, un citi, galvenokārt augšējās rindās, zaigoja zaļganos un tumši pelēkos toņos.

Taču neviens no šiem blokiem neiemirdzējās sārts. Pat tad ne, ja to centās iztēloties.

"Vai viņš mums melojis?" Stefcns pusbalsī jautāja. "Vai varbūt mēs kaut ko izlasījām nepareizi."

Ješua papurināja galvu. "Nē. Es nedomāju. Es jau to biju tā iedomājies."

"Ko iedomājies?"

"To, ka akmens nebūs redzams."

"Kā tā?" Stefcns novērtēja attālumu no Tempļa kalna dienvidrietumu malas. Kameras paslēptuvei vajadzētu atrasties Raudu mūrim aptuveni pa vidu.

"Viņš rakstīja, ka kamera esot noglabāta otrā stāva akmenī," ješua sacīja. "Vai nav tiesa, tā viņš rakstīja?"

"Jā." Stefens norādīja uz cilvēkiem mūra priekšā. Pirmais stāvs lielā­kajai daļai nesniedzās augstāk par krūtīm. "Šajā brīdī kāds to tieši skūpsta."

"Nē. Tas nav otrais stāvs." Intonācija, kādā viņš to pateica, nevēstīja neko labu. "Agrākais Tempļa mūris bija daudz augstāks. Tas, ko mēs šeit redzam, ir tikai augšējā daļa. Ir redzami vienpadsmit kvadri, pārējie deviņpadsmit atrodas zem zemes."

Daniels Perlmans vēroja vīru, kurš sēdēja uz viena no ādas krēsliem, kas bija domāti viņa apmeklētājiem, tad caur sava biroja lielo logu palūko­jās uz iespaidīgo melno limuzīnu, ar kuru šis vīrs bija atbraucis un pie kura vīra atgriešanos gaidīja ne mazāk iespaidīgs miesassargs, un tad atkal pievērsās savam iespaidīgi ģērbtajam ciemiņam. "Jums droši vien ir zināms, ka šāda veida informāciju es nedrīkstu izpaust," viņš cik iespē­jams stingri noteica. "Man ļoti žēl."

Vīrs nosvērti pasmaidīja. "Tas ir zils fiats."

"Man tiešām žēl."

"Mister Pcrlman," apmeklētājs teica ar nemainīgi laipnu smaidu sejā, "es tagad pilnīgi bez problēmām varētu iziet pa šīm durvīm, lai pēc pusstundas atgrieztos kopā ar policijas ierēdni, kurš no jums vēlētos uzzināt tieši to pašu. Taču līdz ar to mēs šī jaunā vīrieša dzīvi, par kuru es jums tikko stāstīju, ievirzītu tādās sliedēs, kas mums abiem nebūtu pa prātam. Ja vēlaties — apcietināšana, cietums, policijas izmeklēšana, un visa^pamatā pārpratums?"

"Viss var būt," Daniels Perlmans palika pie savām domām. "Taču tādā gadījumā tiktu pārkāptas mūsu uzņēmuma direktīvas. Un turklāt tas būtu nelikumīgi."

Iestājās klusums. Daniela Perlmana birojā gaiss pēkšņi šķita sasalis ledū, un nebija iespējams pateikt, kāpēc.

"Mister Perlman," apmeklētājs ierunājās, un šoreiz viņa žestos vairs nebija manāma nosvērtība, no viņa sejas bija pazudis smaids un balsī nebija laipnās noskaņas, "esmu jūsu autonomas lielākais klients — kā visā pasaulē, tā ari šeit — Izraēlā. Katru dienu es izdodu vairāk naudas par vieglajām automašīnām, kravas mašīnām un citiem transportlīdzek­ļiem, ko kaut kur pasaulē mani līdzstrādnieki nomā no jūsu uzņēmuma, nekā jūs nopelnāt mēneša laikā. Viss, ko es jums lūdzu, ir šis nelielais pakalpojums. Un es jūs lūdzu neizniekot manu laiku ar aušīgu klīrēša­nos. Vai man jāzvana jūsu valdes priekšsēdētājam? Es viņu labi pazīstu; es dzīvoju Park Ridge tuvumā, kur, kā jūs varbūt atceraties, atrodas jūsu uzņēmuma centrālā valde, un katru otro nedēļu mēs kopā spēlē­jam golfu. Vai jūs patiešām vēlaties sagaidīt telefona zvanu no mistera Olsona?"

Daniels Perlmans pēkšņi pamanīja, ka viņa rokas ir aptvērušas galda malu un viņam sākuši tecēt sviedri. Viņš paskatījās uz vīru sev pretim, uz limuzīnu, uz miesassargu pie tā, vēlreiz uz vīru. Tad viņš beidzot izelpoja.

"Nu jā," viņš beidzot noteica. "Varbūt tas nebūtu vajadzīgs." Viņš palaida vaļā galda malu, mēģināja pasmaidīt, taču tas viņam neizdevās. Vīrs, kurš viņam bija stādījies priekšā kā Džons Kauns, viņu vēl arvien vēroja ar ledusaukstām tīģera acīm. "Kurš gan gribēs jaunu vīrieti grūst pazušanā?…"

To sakot, viņš gan domāja vairāk pats par sevi. Viņš pievērsās savam datora terminālam uz blakus galdiņa, un jau pēc dažiem taustiņu klik­šķiem ekrānā bija redzams viss, ko viņš bija vēlējies zināt.

"Misters Fokss šobrīd brauc ar metāla melnu Jecp Cherokee," viņš no­teica un paņēma zīmīti. "Es jums uzrakstīšu automašīnas numuru."

Att. XII-16 redzams kreisas kājas lielais liela kauls. Apakšējā treš­daļā (bultiņa) skaidri saskatāms labi sadzijis lūzums. Sādu lūzumu sadzīšanu šajā vietā nav iespējams panākt bez medicīniskas iejauk­šanās (šinas, naglas, implanti).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Uz brīdi viņu bija pārņēmusi sajūta, it kā dzirdes ceļos viņam būtu vārsti, par kādiem medicīnas zinātnei līdz šim nav bijis ne jausmas. Un šie vārsti šķita gribam steidzīgi aizvērties, lai viņam vairs nekas nebūtu jādzird.

Tad šī sajūta atkal pazuda, un tā viņš tur vienkārši stāvēja. Domas viņa galvā joņoja. "Tu gribi teikt, ka kamera ir noglabāta akmenī, kas tagad atrodas zem zemes?" "Jā."

"Bet kāda gan tam ir jēga?" "Nav ne jausmas."

Stefcns atkal cieši nopētīja Raudu mūri, it kā ar savu koncentrēto domu spēku vēlētos to aizdedzināt, skatījās uz sīko ķieģeļu mūri, kas pa­cēlās virs augšējiem kvadriem, uz pussakaltušajicm zāles puduriem pašā korē. "Nē," viņš tad noteica. "Tam ir gan jēga." Judīte uz viņu paskatījās ar sarauktu pieri.

"Ceļotājs laikā ir amerikānis," Stefcns klāstīja savu domu gaitu. "Ame­rikāņiem nav daudz pieredzes ar vecām ēkām un drupām, jo Amerikā tādu faktiski nemaz nav. Acīmredzot viņš būs redzējis Raudu mūri ceļojuma laikā pa Izraēlu, taču nodomājis, ka tas ir atlikums no Tempļa mūra. Vai jūs saprotat? Viņš to noturēja par drupām. Viņš domāja, ka tas, ko mēs redzam, ir mūra apakšējās daļas. Būdams pagātnē, viņš /māja, ka romieši templi nopostīs, — taču viņš nevarēja zināt, kas tiks nopostīts. Katrā ziņā viņam nebija ienācis prātā, ka mūra apakšējā daļa varētu tikt aprakta zem zemes. Pat man ir grūti to iztēloties."

"Viņš domāja, ka Tempļa mūra otrā kārta ir arī Raudu mūra otrā kārta," pamāja Ješua.

"Tieši tā. Jo pēc tā, kā viņš ir izvēlējies attālumu no tempļa dienvid­rietumu stūra, viņš ir nepārprotami domājis Raudu mūri. Viņš gribēja kameru paslēpt Raudu mūrī."

Judīte papurināja galvu. "Traks var palikt. Taču tev droši vien ir tais­nība. Viņš ir kļūdījies."

"Divdesmit metrus par dziļu." Ješua papildināja.

"Nu ir jautājums," Stefens domīgi turpināja, "ko mums tagad darīt."

"Ko tad tu vēl gribi darīt?"

"Divdesmit metru zemes šodien jau vēl nav nekāda problēma. Viena divas dienas ar ekskavatoru, un tā lieta ir darīta."

Ješua dzirdami tvēra pēc gaisa. "Cilvēk," viņš pēc brīža apjucis iz­grūda. "Cilvēk! Tev nu patiešām ir fantāzija. Kā tu to stādies priekšā?"

"Kā? Tiek noņemtas plāksnes, ar kurām ir izlikts laukums, pie mūra ar ekskavatoru uz leju tiek izrakta bedre, pārmeklē attiecīgos mūra ak­meņus ar labu metāla meklējamo ierīci…"

"Pirmkārt, laukumam apakšā nav vienkārši zemes slānis, bet gan div­tūkstoš gadu sena pilsētas vēsture," Ješua viņu izlaboja. "Un, otrkārt, šeit viss ir svēts, svēts, svēts. Aizmirsti par to. Aizmirsti savu ideju, ka šeit jelkad stāvēs kāds racējs."

Nu jā. Tas jau arī būtu par daudz vienkārši. Stefens sabozies paska­tījās apkārt. Viņš vilcinājās atzīt savu sakāvi. Ja viņiem vismaz vēl būtu bijušas vēstules kā pierādījums.

Viņš papurināja galvu, "Es šo kameru izglābšu," viņš paskaidroja un turklāt pats sev likās mazliet jucis. "Es to zinu. Es tikai vēl nezinu, kā."

Judīte, neko neteikusi, viņu apskāva. Tā viņi kādu bridi stāvēja, un viņa domu nemiers mitējās.

Taču pārliecība tik un tā neatkāpās. Viņš izglābs šo kameru. Kad viņš to sacīja, viņš sevi ne tikai iedrošināja. Kopš viņš zināja, kāda tā izskatās, arvien biežāk viņam pirkstos radās dīvainā sajūta, it kā viņš kameru jau turētu rokās. It kā laiks pamazām kļūtu caurlaidīgs. It kā dažbrīd tas viņam dotu iespēju ieskatīties nākotnē, notikumos, kas vēl tikai neizbēgami notiks.

Laiks…

Dīvaina skaņa piesaistīja viņa uzmanību, tā līdzinājās varenai dūkšanai. Viņš pagrieza galvu. Skaņa nāca no tuvējās ēkas atvērtajiem logiem, un, ja ieklausījās, tad kļuva skaidrs, ka tā ir skaļa, daudzbalsīga deklamēšana.

"Talmuda skola," Judīte paskaidroja.

Viņa skatiens bezmērķīgi klīda tālāk, pāri cilvēkiem, kuri nāca un gāja, pāri arheoloģisko izrakumu teritorijai, kurā arī bija redzami cilvēki. Šo teritoriju drīkstēja apskatīt. Cieši pie milzīgā mūra bija uzslieta neliela, pelēka telts, kas bija līdzīga tām, ko mājās izmantoja kanālu strādnieki. No telts iznāca kāds vīrs, vilkdams aiz sevis kabeli.

"Saki tik," Stefens noclsās. "To taču mēs pazīstam."

"Ko?" Judīte jautāja. "Kuru?"

"Nu to." Viņš norādīja uz vīru ar kabeli rokā. Kalsno, jautājuma zīmei līdzīgo stāvu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu.

Tas bija Zoržs Martinē.

Skarfaro bija sagrābis vadību, un viņš valdīja ar stingru roku.

"Vai viss nokārtots?" viņš jautāja, kad tēvs Lūkass atkal bija atpakaļ.

Lūkass tikai pamāja, ar pūlēm slēpdams augošo iekšējo pretestību pret šī Romas pārstāvja kundzisko izturēšanos. Viņa uzdevums bija sameklēt acīmredzot Jeruzalemē vienīgo katoļticīgo automehāniķi. Kad viņš bija nodevis automašīnu mehāniķa rīcībā, viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka reliģiskā piederība nebija saprātīgs izvēles kritērijs darbnī­cas kvalitātei. Viņš pats nebūtu ļāvis šādā netīrā Šeņķī, ko viņš tur bija ieraudzījis, pat izbuktēt mašīnas bleķus, bet, ja tomēr nāktos to darīt, tad ne mirkli neizlaistu braucamo no acīm.

"Tikmēr mēs izmantosim jūsu fblksvāgena bušu," Skarfaro tur­pināja.

"Baidos, ka tas nebūs iespējams," Lūkass mēģināja protestēt.

Skarfaro viņu uzlūkoja ar stīvu, aukstu skatienu. "Ak tā? Un kādēļ gan ne?"

"Mums, ēhm, tas nepieciešams, lai nogādātu pārtiku." Kāpēc viņš nervozēja? Izklausījās tā, it kā viņš būtu izdomājis kādus melus.

"Kādu pārtiku?"

"Trūcīgo paēdināšanai."

"Paēdināšanai?"

"Jā. Katru vakaru mēs gatavojam vakariņas nabagiem un trūcīgajiem. Nepieciešamos produktus mēs saņemam kā ziedojumu no dažādiem liclveikaliem un viesnīcām. Taču mums pašiem tic jāaizgādā prom. Tāpēc mums nepieciešams buss."

Skarfaro uz viņu paskatījās kā uz kādu pretīgu insektu. "Pagaidām šis cirks izpaliks," viņš norīkoja. "Jūsu enerģija man ir nepieciešama citiem uzdevumiem."

"Kā? Bet mēs taču nevaram…"

"Tēvs Lūkas!" kalsnais nosēcās. "Jūsu bīskaps man apsolīja jūsu padevīgu atbalstu, un nu jau otro reizi jūs man runājat pretī."

"Nabagie uz mums…"

"Jūsu nabagie man ir pilnīgi vienaldzīgi, tēvs. Ir pienācis laiks pa­skatīties pāri jūsu stipri ierobežotajam zupas šķīvja horizontam. Šeit uz. spēles ir liktas Romas intereses. Svētās kristīgās baznīcas intereses. Un te nu runa ir par kaut ko vairāk nekā par pāris pilniem vēderiem. Par neticami daudz vairāk."

Lūkass ar pūlēm izturēja baznīcvīra skatienu.

" Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: Mana sirds iežē­lojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst,'"'' viņš citēja pirmo vietu no Bībeles, kas viņam šajā sakarā bija ienākusi prātā. "Mateja evaņģēlijs, piecpadsmitā nodaļa, trīsdesmit otrais pants."

Tikko jaušams nelabvēlīgs smaids uzvirmoja Skarfaro lūpās. "Kam­dēļ jūs ta domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie? Vai jūs vēl nesa­protat?" viņš atbildēja bez mazākās vilcināšanās. "Mateja evaņģēlijs, sešpadsmitā nodaļa, astotais pants. Redzat? Pat Jēzus noteica prio­ritātes."

Idiots, tēvs Lūkass nodomāja. Un kas tad būtu noticis, ja viņš būtu sev paņēmis vienkārši nomātu auto? Nauda tādam kā viņš jau nu gan nevarētu būt problēma.

Viņam vajadzētu parunāt ar brāli Džefriju. Viņiem vajadzētu kaut ko noorganizēt. Atvērt zupas virtuvi kaut kur citur, tā, lai Skarfaro par to neko neuzzinātu. Atrast citu satiksmes līdzekli, sarunāt pāris izpalīgu no kaimiņiem…

Skarfaro nožēloja šo diskusiju. Atmetis ar roku, viņš sacīja: "Lai kā ari būtu. Mēs ņemam jūsu bušu. Kad mūsu misija būs galā, jūs varat savai… trūcīgo paēdināšanu manis dēļ atkal turpināt."

Tēvs Lūkass ar bezpalīdzīgu niknuma sajūtu vēderā noskatījās, kā viņš aiziet. Durvis uz biroju bija pusvirus, arī tajā viņi jau bija ievākušies.

Līdz šim tas bija pārāk labi — neko citu vairs savā dzīvē nepaveikt, kā vien nenozīmīgiem, neizglītotiem nabaga ļaudīm katru vakaru orga­nizēt siltu maltīti. Nu viņš bija par to saņēmis kvīti. To viņš bija uz­skatījis par savas dzīves gaišāko brīdi — kad viņš zvanīja uz Romu un sniedza ziņojumu —, tā būs bijusi augstprātība, par kuru nu jāsamaksā.

Man notiek pēc taisnības, viņš nodomāja un devās meklēt brāli Džefriju.

Policijas priekšnieks un viņa apmeklētājs lēniem soļiem pastaigājās pa zālienu. Viņi sarunājās — tuvumā nebija neviena, kurš varētu noklau­sīties, par ko, taču arvien ieilga brīži, kuros abi domīgi klusēja.

Klusēšanu lielākoties pārtrauca apmeklētājs — dārgās drānās tērpies vīrs pāri četrdesmit.

"Skandāls par nogalināto meiteni no bāra pagājušajā gadā… To mēs apturējām. Maniem ļaudīm bija patiešām labi attēli — taču es sev jau­tāju, kam no tā būtu kāds labums, ja mēs tos publicētu? Jūs esat krietns vīrs, nav šaubu. Taču sabiedrība diemžēl sliecas par cilvēkiem spriest pēc viņu vājībām un ne pēc stiprajām pusēm." Viņš noraizējies papuri­nāja galvu. "It kā mēs varētu visos vadošajos posteņos ielikt svētos!"

Policijas priekšnieks viņā drūmi paskatījās caur kuplajām uzacīm. "Vai jūs gadījumā nemēģināt mani šantažēt?"

Sarunu biedra sejas izteiksme viņam pretī pauda absolūtu nevainību. "Jūs šantažēt? Dieva dēļ! Nē, viss, ko es vēlos panākt, ir glābt šī jaunā \irieša nākotni. Es pazīstu šo puisi. Es zinu, ka tas bija aplams solis, kuru viņš vairs neatkārtos. Viss, ko es vēlos, ir parunāt ar viņu. Ja viņš man atdos atpakaļ to, ko nozadzis, lieta būs aizmirsta. Kādēļ noslogot jaunu dzīvi ar sodu? Principā es uzdodu tieši šo pašu jautājumu: kam no tā būtu kāds labums, ja es iesniegtu oficiālu ziņojumu? Pasakiet man to."

Policijas priekšnieks nopūtās. "Nu labi. Es paskatīšos, ko varu darīt." Viņš pastiepa roku, un zīmīte, uz kuras bija uzrakstīts automašīnas nu­murs un vārds, mainīja īpašnieku.

Zoržs acīm redzami bija priecīgs viņus redzēt. īpaši Judīti, kā Stcfcnam šķita. "Ai, jauki," viņš aplaimots teica, "man jau bija kļuvis tik garlai­cīgi. Mans partneris ir aizbraucis sniegt ziņojumu, un es šeit lielākoties tikai sēžu un gaidu, kas notiks tālāk."

"Ko, sasodīts, jūs šeit vispār dāvāti" Judīte izbrīnīta jautāja.

"Ak jā…" Meksikānis pašūpoja galvu, un šķita, ka tievais kakls varētu nolūzt. "Tātad es nedrīkstu izpaust, kādēļ mēs to darām. Taču cs varu jums pateikt, ko mēs darām, ja apsolīsiet to nevienam nestāstīt."

"Apsolīts."

"Mēs mēģinām veikt Tempļa kalna tomogrammu."

"Caurstrāvot to ar skaņas viļņiem? Tāpat kā jūs to darījāt mūsu izra­kumu apgabalā?"

"Jā. Taču tur mēs to drīkstējām darīt. Šeit tas nav atļauts. Laikam gan neesam to jautājuši. Mēs to darām slepeni."

Stefens apjucis papurināja galvu. "Vai šādu rīkojumu jums deva Kauns?"

"Jā."

"Vai tas vispār ir iespējams?" jautāja Judīte. "Jūs taču nevarat savu skaņu viļņu… nu, kā viņu sauc…"

"…lielgabalu…" Zoržs palīdzēja.

"…vilkt augšā kalnā, vai ne tā?"

"Nē. Tas stāv šeit, teltī. Kopā ar datoru, kas tam vispār nenāk par labu. Strāvu mēs paslepus esam paņēmuši no izrakumu teritorijas ap­gaismojuma, un sensori… Tic ir mūsu lielākā problēma. Mēs nevaram tos vienkārši izvietot apkārt mūrim."

"Un kā tad jūs to darāt?"

"Ai, tas ir grūti. Patiešām. Mēs saņemam tikai ļoti sliktus attēlus, ar sliktu asumu un vēl sliktāku dziļumskatu. Kaut gan daži no tiem ir visai interesanti. Vai jūs zinājāt, ka zem Tempļa kalna krustu šķērsu izvieto­tas ejas un šahtas?"

"Jā," Ješua pamāja. "Skaidrs."

"Apbrīnojami. Es to nezināju."

"Es arī ne," piebilda Stcfcns. "Vai mēs varam šos attēlus apskatīt?"

Kādu brīdi Zoržs šķita cīnāmies pats ar sevi, tad, pametis skatienu sānis uz Ješua, sacīja: "Nu, acīmredzot viņam jau tik un tā tas viss ir zināms."

Viņi iespraucās šaurajā teltī. Milzīgā ierīce bija novietota telts vidū uz līdzenas, rūpīgi nogludinātas zemes, tās priekšā stāvēja dators, pie kura bija pievienots vesels saišķis dažādu vadu, bez tam vēl tur bija galds un pāris saliekamu krēslu, un stūrī stāvēja divi piepūšamie matrači, pār­klāti ar guļammaisiem. Šeit nebija nc mazākā komforta.

Iegūtie attēli, kā jau parasti, izskatījās kā sniegputenis Aļaskā, ko kāds ģeniāls cilvēks uzzīmējis kartē, bet kas pārraidīts televīzijā translācijas traucējumu laikā. Viņi visi ziņkārīgi noliecās pār tiem.

"Tos sauc par Zālamana staļļiem," paskaidroja Ješua un norādīja uz lielu neregulāras formas kvadrātu Tempļa kalna dienvidaustrumu stūrī. "Tā ir kā liela halle, kas balstās uz divpadsmit dažāda garuma pīlāru rindām. Ļoti iespaidīgi, to var ari apskatīt."

Viņa pirksts slīdēja tālāk pie citiem neregulāriem veidojumiem, kas vairāk atgādināja tintes traipus. "'Tās varētu būt cisternas. Šo te, lielāko, sauc Bahr. Šīs te tievās līnijas starp tvertnēm ir ūdensvadu tīkls vai kā­das ejas. Gandrīz viss tur ir pieejams vai vismaz tāds bijis."

Stefens fascinēts pētīja karti. Pie domas, ka Tempļa kalns, kurš no ār­puses izskatījās tik monolīts kā piramīda, patiesībā bija kanālu un eju caur­austs un pat slēpa sevī halles un ūdens tvertnes, vispirms bija jāpierod.

Jcšua pirksts ceļoja tālāk, un viņš pats, atgādinot vecu profesoru, ne­skaidri pie sevis murmināja tādus vārdus kā "cisterna", " Warren vārti", " Kiphonos vārti" vai "Trīskāršie vārti". Un tad viņa pirksts sasniedza kādu līniju, pie kuras tas apstājās.

Stefens sekoja līnijai, un viņa sirds salēcās. Eja — vai arī kas tas bija — s.ikās labu gabalu uz dienvidiem no Tempļa mūriem, apmeta pāris lokus un tad mērķtiecīgi veda cieši aiz rietumu mūra uz ziemeļiem. Aptuveni tajā vietā, kur vajadzētu būt posmam, kas attēloja Raudu mūri, kāds bija uzšņāpis: Dziļums — 20 metri.

"So te," Jcšua domīgi secināja, "es nepazīstu."

Sākotnēji pārrunu iemesls bija Boba Robertsa ziņojums par Tempļa kalna sonārtomogrāfiskās izmeklēšanas pirmajiem rezultātiem. Taču nu pēk­šņi Kaunam, kurš bija attraucies pēdējā brīdī no Jeruzalemes, acīmre­dzot par šo projektu vairs nebija ne mazākās intereses. Bija vairāk nekā skaidri redzams, ka viņš cenšas ar šo dienaskārtības punktu pēc iespējas ātrāk tikt galā.

"Ir jau labi," viņš pārtrauca Robertsu, kad viņš vēlējās vispirms iz­klāstīt problēmas, ar kurām viņi bija saskārušies, un tad izstāstīt par viņu atrastajiem risinājumiem. "Kādus rezultātus sasniedzāt?"

Blondais zinātnieks, acīm redzami zaudējis runas pavedienu, pamāja, novāca pie malas izklātos materiālus un uzlika uz kodoskopa foliju, ar roku zīmētas kartes fotokopiju. "Izmeklējumi uzrādīja dažādu dobu telpu esamību Tempļa kalna iekšpusē, ko es no atsevišķiem uzņēmu miem atzīmēju šeit uz kartes. Ja es salīdzinājumam .vienu no šiem uz­ņēmumiem…"

Kauns viņu atkal pārtrauca. "Vai vēstures zinātniekiem šī kai te rāda ko jaunu?" pievērsies profesoram Vilfordam-Smitam un profesoram Gutjēram, viņš vēlējās zināt.

"Nē," Simons Bārlevs īgni atbildēja viņu vietā. "Visas šis ejas, šie kanāli un kavernas arheologiem jau sen ir zināmas."

"Paldies." Viņš pagriezās pret tomogrāfu ar nodomu izdarīt ātru, iespējami nesāpīgu izšķirošo triecienu. "Doktor Roberts, es vēlos jums izteikt pateicību par jūsu pūlēm un izdomas bagātību. Diemžēl ir radu­šies apstākļi, kuru dēļ jums iesāktie darbi nekavējoties jāpārtrauc. To dēļ mums jau seko Izraēlas iestādes. Tā kā jūs, kā tikko dzirdējāt, tik un tā neatrodat neko tādu, kas jau nebūtu zināms, tad atstāsim to tā, kā ir."

Eizenharts, kurš turējās savrup, parocīgi uz ceļiem uzlicis piezīmju bloku, nepatīkami aizskarts, saviebās. Kauns par daudz nervozēja, it kā viņam būtu atņemtas pozīcijas, no kurām viņš mēdza valdīt pār savu impēriju. Šajā pēcpusdienā viņam neviens negrasījās atņemt labvēlīgā šefa, motivējošā, gaišredzīgā mahinatora oreolu.

Un viņš būtu gatavs saderēt, ka tas, ko viņš teica par Izraēlas iestā­dēm, bija tīrās pasaciņas.

Robertss paskatījās uz mediju magnātu tādām acīm, it kā viņš visu klātesošo priekšā viņu būtu iepļaukājis. Taču viņš neko neteica — neko nevarēja pateikt —, tikai pamāja, pakampa no projektora foliju, pielika pie materiālu kaudzes un tad pakāpās soli atpakaļ, it kā viņš tikko būtu izsēdinājis bērnu uz svešu durvju sliekšņa.

"Es, ēhm, esmu jūs sapratis pareizi, ka jūs mums neredzat vairs ne­kādu citu pielietojumu?" viņš kā taustīdamies vēl gribēja pārliecināties.

"Jā. Tieši tā. Jūs esat brīvi."

"Tas nozīmē, ēhm, ka šī diena būtu uzskatāma par mūsu pēdējo darba­dienu, vai ne tā? Tad es vēlētos organizēt savu lidojumu atpakaļ uz Sa­vienotajām Valstīm…"

Kauns nepacietīgi pamāja un, kā aizbaidīt gribēdams, pamāja ar roku. "Saprotams. Ja jums nepieciešams atbalsts, griezieties birojā pirmajā dzīvojamā vagonā. Sakiet viņiem, ka es jūs esmu sūtījis. Tie jums palī­dzēs visā, kas vien būs nepieciešams. Okay? Uz redzēšanos."

Robertss vēlreiz aplaida skatienu klātesošajiem, nomurmināja kaut ko, kas varēja būt tiklab atvadu sveiciens kā lāsts, un devās prom.

Tajā pašā mirklī, kad aiz viņa aizvērās durvis, šķita, ka Kauns viņu jau ir aizmirsis. Viņš no sava biezā, ādā iesietā plānotāja apakšas izvilka lielu aploksni un no tās savukārt ievērojami palielinātas fotogrāfijas.

Dalīdams fotogrāfijas, viņš visiem rādīja mazītiņu kartona gabaliņu, ko viņš,bija izzvejojis no aploksnes. Tā bija filmas kārbiņas raibā maliņa, ko kāds bija noplēsis un aprakstījis ebreju valodā. "Šis uzraksts bija iebāzts kameras aizmugurē, ar kuru tika iegūti šie attēli," viņš paskaid­roja. Teksts ir šāds: Foksa fragments, pirmā lapa. Aizvakardienas da­tums. Un nu pasakiet man, ko jūs no tā varat secināt."

Visi, acis nenolaiduši, vēroja Jcšua, kurš cieši pētīja rupji zīmēto karti. Rija tāda sajūta, it kā no viņa domu intensitātes teltī būtu kļuvis siltāks. Viņa mute bija pavērta, un bija redzams, kā mēles galiņš ritmiski aizskar augšlūpu.

"Tas ir neaptverami," viņš beidzot nomurmināja un paskatījās uz augšu, meklēdams Judītes skatienu. "Vai tu zini, kas tas ir?" Viņa mēmi papurināja galvu. "Tēva eja."

Stefens redzēja, kā Judīte nobālēja. Arī Zoržs Martinē viņu norū­pējies iesāņus vēroja. "Ak, ko nu," viņa klusā, aizsmakušā balsī noteica. "Tu droši vien kļūdies."

"Nē. Esmu par to pārliecināts. Tā ir tā pati. Un tas nozīmē, ka tēvam bija taisnība."

Stefens pacēla rokas. "Kas tas ir par…" "Jcšua, tas noteikti ir kas cits. Tev spokojas." "Vai drīkstu jautāt…"

"Man spokojas? Es redzu eju. Eju, kas sākas uz dienvidiem no Tem­pļa mūriem un iet tiem cauri pa apakšu. Un tajā ir divi pagriezieni. Apraksts sakrīt ar tēva stāstīto." "Vai es drīkstu…"

"Ak, muļķības. Tu tikai atkal gribi tēlot īstu tēva dēliņu." "Es? Tas taču ir smieklīgi. Tevi tik ļoti ir pārņēmusi tieksme saglabāt par tēvu negatīvu priekšstatu, ka tu pat acīm redzamus pierādījumus…"

"Ķeburaina svītra ar diviem līkumiem! To jau nu gan nevar uzskatīt par pierādījumu."

"Mēs varam apskatīt sākotnējos attēlus. Tā svītra galu galā šeit nav nejauša."

"Attēli. Nu skaidrs. It kā tu tajos kaut ko varētu saskatīt."

"Nu tu novirzies no lietas. Tu labi zini, ka tas it nemaz nav svarīgi…"

Stefens satvēra abus aiz rokas. "Hei, hei, hei," viņš iesaucās, un viņam patiesi izdevās viņus izšķirt. "Saglabājiet mieru, draugi. Labāk pastāstiet vēlreiz lēnām un pa vienam, par ko šeit vispār ir runa. Nē, Judīt, tu ne. Ješua."

Ješua pārbrauca ar pirkstiem pār sprogainajiem matiem un šai brīdī izskatījās līdzīgs profesoram. "Manuprāt, šī te ir eja, kuru mūsu tēvs itin bieži tika pieminējis."

"Itin bieži ir labi teikts," Judīte sabozās. "Viņš bija kā apsēsts ar to."

"Aptuveni pirms divdesmit gadiem, studējot senos rakstus, viņš bija atklājis norādījumus, it kā viduslaikos kādas sektas locekli gadiem ilgā darbā esot izveidojuši eju no Dāvida pilsētas uz leju līdz pat Tempļa kalnam. Pēc apraksta šī varētu būt tā eja. Varētu būt, kā teicu, — mūsu tēva norādījums nekad netika pārbaudīts."

"Patiešām?" Stefens bija izbrīnīts. "Kādēļ tā?"

"Ja tu pazītu mūsu tēvu," Judīte teica, "tu nejautātu."

"Ar viņu, nu jā, reizēm ir tā kā grūti saprasties," arī Ješua atzina. "Taču, no otras puses, Jeruzaleme vai mudž no interesantiem atradu­miem. Var rakt tikpat kā katrā pagrabā un atrast kaut ko vērtīgu. Ja notiktu pēc arheologu prāta, tad visa pilsēta tiktu slēgta, tās iedzīvotāji pārvietoti kur citur un turpmākos piecsimt gadus tiktu pārcilāts katrs akmens. Ir pat vesels saraksts, kādā rindas kārtībā pilsētā veicami izra­kumu darbi. Viņējais gluži vienkārši nebija pietiekami svarīgs."

Stefens skatījās lejup uz karti, kas izklāta gulēja viņiem priekšā uz mazā galdiņa. Un jau atkal viņu pārņēma pazīstamā sajūta, it kā laiks būtu kļuvis caurlaidīgs un viņa rokas samanītu ko tādu, kas vēl tikai būs gaidāms nākotnē. Kamera. Eja, kas ved aiz Raudu mūra. Tas viss ir sva­rīgi. Ja vispār būs lemts, tad viņi nokļūs pie kameras pa šo eju.

Viņš paskatījās uz Zoržu Martinē, kurš viņu diskusijai bija sekojis izbrīnā ieplestām acīm, tad uz Ješua cerībā, ka viņš piedalīsies. "Zorž," viņš iesāka, "vai jūs varētu mums iedot līdzi šīs kartes kopiju? Man ir tāda sajūta, ka tā varētu dot būtisku ieguldījumu harmonijas atjauno­šanā starp šīs ģimenes locekļiem."

Judīte jau gribēja protestēt, taču nākamajā acumirklī saprata, kas viņam padomā, un klusēja.

"Ak, tā nav problēma," apliecināja meksikānis no Bozmenas Montānā. "Tā bija tikai kopija folijai, kas manam partnerim bija nepiecie­šama prezentācijā misteram Kaunam. Ja vien vēlaties, varat šo ņemt līdzi. Mēs tik un tā esam to saglabājuši datorā."

"Pateicos," Stcfcns noteica, paņēma karti un sniedza to Ješua: "Te būs. Tavam tēvam."

Arī Ješua bija aptvēris situāciju. Apbrīnojamā mierā viņš pasniedzās pēc papīra, salocīja to un sacīja: "Viņš par to būs sajūsmā."

"Kādu brīdi," Zoržs Martinē iesmējās, "es jau domāju, ka esam at­klājuši kaut ko sensacionālu."

"Neiedomājies, ka tas ir tik vienkārši," brīdināja Ješua, kad viņi cauri sīkstajai satiksmes straumei, kurā ikviens taurēja un manevrēja, kā vien viņam ienāca prātā, cīnījās atpakaļ uz viesnīcu. "Ejas sākums un droši vien vēl vismaz viena trešdaļa no tās garuma atrodas zem ūdens."

"Bet ir taču zināms, kur atrast ieeju?"

"Jā".

"Un? Kur?

"Dāvida pilsētā. Tā ir pilsētas daļa uz dienvidiem no Tempļa kalna, aiz Kidronas ielejas. Pilsētas daļā, kas tika apbūvēta jordāņu laikā."

"Un kurā vietā?"

"Ūdens tvertnē, kas tagad atrodas kāda dzīvojamā nama pagrabā."

Stefens sarauca pieri. "Pagrabā? Vienkārši tāpat?"

Ješua nopūtās. "Jā, tā nu tas šeit Jeruzalemē ir. Kāds vēlas būvēt māju un, rokot pagrabu, uzduras uz kādām vēsturiskām liecībām. Ja viņam nepaveicas, tad ar būvēšanu jāpagaida, kamēr ar to tiks galā arheologi. Ja paveicas, tad tiek cauri ar pāris priekšrakstiem, taču drīkst turpināt būvdarbus. Sī nama īpašniekam bija paveicies."

"Kā es to varētu iztēloties? Es noeju lejā mājas pagrabā, atveru dur­vis un jau stāvu uz tūkstoš gadu senas zemes, un pagraba vidū atrodas ūdens cisterna?"

"Precīzi."

"Ērmīgi." Stefens vēroja putekļiem klāto vējstiklu, izkaltušos kokus ielas malā, kailos, klinšainos paugurus, kas ieskāva Jeruzalemi. "Un no kurienes šajā cisternā ieplūst ūdens? Kad es tā paskatos apkārt, es ne­spēju iedomāties, ka šeit kaut kur tiek atstāts neizmantots ūdens."

Ješua mašīnas cimdu nodalījumā sameklēja Jeruzalemes plānu. "Ofi­ciālais viedoklis — pret kuru mans tēvs, kā dzirdēji, brāzmaini cīnās jau divdesmit gadu — ir tāds, ka tunelis, kas sākas šīs cisternas pašā apakšā, ir daļa no Jeruzalemes vēsturiskās ūdensapgādes sistēmas. Šeit, paska­ties. Šeit ir…"

"Atvaino. Man ir paradums braucot skatīties uz ceļu."

"Ak tā. Skaidrs."

Pie nākamā sarkanā luksofora signāla Ješua viņam pabāza zem de­guna atlocītu pilsētas plānu un ar pirkstu rādīja pa vidu ielu mudžeklī. "Sis ir Gihona avots. No šejienes sākotnēji stiepās ūdens kanāls uz Kidronas ieleju — šeit — līdz pat senajam Siloa dīķim. Tā kā šī sistēma atradās ārpus pilsētas mūriem un līdz ar to aplenkuma gadījumā pilsē­tas iedzīvotāju apgāde ar ūdeni būtu apdraudēta, ķēniņš Hiskija lika iz­kalt klintī citu — apakšzemes tuneli un avota virszemes izteku aizbērt. Tas bija aptuveni septiņsimt gadu pirms Kristus. Slavenais tunelis ir aptu­veni piecsimt metru garš un ietek jaunajā Siloa dīķī, kas atrodas šeit."

Stefens skatījās uz pilsētas plānu, neko īsti nesaredzot, taču doma, ka cilvēki gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu klintī izcirtusi apakšze­mes ūdensvadu, kas vēl joprojām darbojas, viņu ārkārtīgi fascinēja. Tikai tad, kad viņiem aiz muguras kāds sāka taurēt, viņš pamanīja, ka lukso­forā atkal iedegusies zaļā gaisma.

"Hiskijas tunelis ir izbrienams," Ješua turpināja, kad viņi atkal bija sākuši braukt. "Tas ir apmēram cilvēka augumā, un ūdens līmenis tajā ir atkarīgs no tā, kā gada laikā mainās ūdens daudzums avotā. Mans tēvs domā, ka nevar tā būt, ka tunelis, kurš it kā pieder pie vienas un tās pašas ūdens apgādes sistēmas, nepārtraukti ir līdz pat augšai pilns ar ūdeni. Tas fizikāli nav iespējams."

"Es sapratu. Un kā viņš to izskaidro?"

"Viņš domā, ka eja esot izrakta zem Hiskijas tuneļa. Cauri klints akmeņiem un spraugām, kas tur vienmēr ir bijušas vai ari radušās laika gaitā, no Hiskijas tuneļa pilēja ūdens un pamazām piepildīja eju līdz augšai pilnu. Taču citādi, viņš saka, starp abiem tuneļiem neesot nekāda savienojuma."

"To varētu visai viegli uzzināt."

"Jā, taču, kā jau teicu, eja nekad nav pētīta. Reiz jau gandrīz tiktāl bija, bet tas bija tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešais gads, un, pirms pētījumiem vajadzēja sākties, izcēlās arābu-izraēliešu grēkatlaides die­nas Tom Kippur karš. Abi vīri, kuriem bija jānirst tunelī, krita karā. Pēc tam tēvs vairākkārt mēģināja atkal ierosināt ejas izpēti, taču veltīgi."

"Tad nu tam ir pienācis laiks. Braucam tūlīt pat uz to māju."

Judīte aizmugurējā sēdeklī izdvesa apslāpētu skaņu. Ješua nemierīgi knibinājās ap pilsētas plānu.

"Es zinu, ko tu domā," viņš beidzot teica. "Tu iedomājies, ka tev tikai ir jāuzvelk ūdenslīdēja tērps, jāizsoļo cauri tunelim un jāpaņem no slēptuves kamera. Taču tas nav tik vienkārši. Ienirt lielos ūdeņos ir viena lieta — ienirt ejā, kas ir pilna ar ūdeni, pavisam kas cits. Tas ir patiešām bīstami."

"Kāpēc gan? Vai tu domā, ka atkal izcelsies karš?"

"Ļoti smieklīgi."

Stcfcnam pašreiz gan šķita, ka neviena zemūdens ekspedīcija neva­rētu būt tik bīstama kā brauciens šķērsām cauri šai pilsētai sastrēgumstundā. Viņam gan bija tāda sajūta, ka sastrēgumstunda šajā pilsētā ilgst no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Vai viņu bija izlutinājuši Amerikas ceļi? Visur citur pasaulē autobraucēji brauca kā bendes.

"Ješua, ja es būtu atteicies no visa, kas, pēc vispārpieņemtām domām, ir bīstams, riskants vai neiespējams, tad manis šodien šeit nemaz nebūtu. Tad es semestra brīvdienas pavadītu, cepot hamburgerus McDonald's ēdnīcā."

"Taču mēs šeit nerunājam arī par datoriem. Mēs runājam par ieniršanu tunelī, par kuru tev pat nav zināms, kurp tas ved vai cik šaurs tas var kļūt, un no kura tu nevarētu tā vienkārši iznirt, ja kas atgadītos."

"Es to visu saprotu. Un, atzīšos, nekad neko tādu arī neesmu da­rījis. Taču es neesmu nekāds muļķa tūrists. Kā tu varbūt atceries, esmu Explorer's Society pilntiesīgs biedrs," Stefens Fokss sacīja un piebilda: "Citiem vārdiem sakot, es pazīstu kādu, kurš ko tādu jau ir darījis."

Att. XII-17 rāda lietošanas pamācības burtnīcas aizmugurējā

vāka fotogrāfiju. Vispirms jāņem vērā skaidri salasāmais gad-

skaitlis (bulta).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Kamēr viņi lasīja tekstu, kurš bija pārfotografēts no saplucināta ļoti veca papīra gabala, apspriežu telpā valdīja saspringts klusums.

"Tas maina visu," profesors Gutjērs beidzot pārtrauca klusēšanu.

Kauns piekrītoši pamāja. "Es arī tā saprotu."

"Vai tā nevarētu būt maldināšana?" jautāja Bārlevs. "Kādas viltus pēdas, ko mums šis Fokss izlicis?"

"Iespējams," Kauns pieļāva. "Taču es tam neticu."

"Vai ir vēl kādi attēli?" gribēja zināt profesors Vilfords-Smits.

"Ir vēl citi attēli. Pavisam divdesmit. Taču tic visi rāda šo pašu lapu dažādās tās atšifrēšanas stadijās," Kauns paskaidroja. "Filmas atlikusī dala bija tukša."

"Bet teksts apraujas teikuma vidū. Ir jābūt vismaz vēl vienai vēstules lapai."

"Jā. Mēs domājam, ka vēstulē ir bijušas divas lapas un vakarnakt la­boratorijā abas tikušas iznicinātas."

"Iznīcinātas!" britu profesors apjucis izsaucās. "Mans Dievs, tas ir nepiedodami!"

"Pasakiet to Stefenam Foksam."

Profesors Gutjērs ierīkoja ērtāk savas iespaidīgās miesas, kas liecināja par to, ka viņš gatavojas apjomīgākai runai. "Ja tā patiešām ir vēstule, ko rakstījis ceļotājs laikā, tad mums viss labi jāpārdomā. Pie manis pēc dažiem gadiem neieradīsies neviens jauns cilvēks, lai apjautātos par kādu vietu Palestīnā, kur uz diviem tūkstošiem gadu varētu droši noglabāt kādu priekšmetu. Tas, kā viņš apraksta savu likteni, liecina, ka šis ceļo­jums laikā nekādā ziņā nav bijis precīzi plānots pasākums. Un rodas jau­tājums, kā kaut kas tāds vispār ir bijis iespējams."

Visu klātesošo skatieni automātiski pievērsās rakstniekam, kurš līdz šim brīdim klusēdams bija sēdējis galda galā un vērojis vēstules tekstu.

Eizenharts apdomīgi nolika fotogrāfiju sev priekšā uz galda un pa­skatījās viņam pievērstajās sejās. "To es, protams, arī nezinu," viņš mie­rīgi sacīja. "Ja šāds fenomens vispār ir iespējams, tad tas noteikti ir tik rets kā lodveida zibens un noteikti arī tikpat maz izpētīts. Taču šajā sa­karā man ienāca prātā savdabīgais fakts, ar kuru es saskāros pirms dažiem gadiem, vācot materiālus romānam. Un, konkrēti, tas, ka laiku pa lai­kam bez pēdām pazūd cilvēki — visneticamākajās situācijās un prātam neaptveramā skaitā."

"Nu, daži jau iepriekš izplāno šādu pazušanu, neatstājot pēdas," Gutjērs bija pārliecināts. "Pirms dažiem gadiem pazuda kādas manas kolē­ģes vīrs. Kā anekdotē — viņš bija izgājis pēc cigaretēm un vairs neatgriezās. Taču es esmu pārliecināts — viņš kaut kur dzīvo, tikai pie kādas citas sievietes."

Eizenharts pamāja. "Jā, protams. Un ir daudz tādu, kas krīt par upuri noziegumam, kas nekad netiek atklāts. Taču tiek ziņots arī par šādiem gadījumiem. Līst. Kāds vīrietis atver savai sievai mašīnas durvis, turēdams viņai virs galvas lietussargu, kamēr tā iekāpj, tad aizver durvis un dodas apkārt automašīnai uz durvīm vadītāja pusē. Kad viņš iekāpj, sēdeklis ir tukšs, viņa sieva ir pazudusi. Pirmais, kas ienāk prātā, — dzīvesbiedra slepkavas melu pasaciņa. Taču tas viss norisinājies viņas vecāku mājas priekšā, visa viņas ģimene bija stāvējusi zem nojumes, lai pamātu ardie­vas, un viņas brālis visu bija fotografējis."

Kauns sarauca pieri. "Vai ir iespējams, ka esmu ko tādu lasījis? Vai tas nenotika pirms pāris gadiem Skandināvijā?"

"Jā, Zviedrijā. Par to bija rakstīts avīzē. Taču šādu gadījumu vēsturē ir simtiem. Un ir cilvēki, kuri pazūd un tad atkal atrodas. Daži nezina, kur bijuši. Starp citu, runā, ka reiz tā esot gadījies arī ar britu krimināl­romānu rakstnieci Agatu Kristi. Citi stāsta dīvainus atgadījumus, kurus apkārtējie nespēj saprast. Lai kā arī būtu — doma, ka laikā pastāv kāda luka, caur kuru, tā sakot, var izkrist, nav neapdomīgi noraidāms šādu notikumu izskaidrojums."

"Es nezinu," kanādiešu vēsturnieks negribīgi norūca. "Tas man izklausās pēc X-failiem."

"Es tikai daru to, kā dēļ esmu šurp aicināts," Eizenharts aizstāvējās, "lis fantazēju."

Nams bija neievērojama divstāvu celtne neievērojamā, šaurā ieliņā, un tas izskatījās tāds pats kā citas mājas. Virs gājēju ietves slējās būriem līdzīgi balkoni, kuros bija vai nu uzstādīti milzīgi satelītu šķīvji, vai arī tie bija piekārti pilni ar slapju veļu, un ietves malā cicši cita aiz citas bija novietotas automašīnas.

Mājas īpašnieks bija kāds vecs arābs, kura lielā ģimene apdzīvoja mā­jas pirmo stāvu. Viņu sauca Halīls Saads, un viņš šķita bezgala priecīgs redzēt Ješua un viņa māsu. Kad viņi iepazīstināja viņu ar savu draugu no Amerikas, viņš pastāvēja uz to, lai saruna noritētu angliski, kaut gan bija grūti saprotams, vai tas bija viņa trūcīgais vārdu krājums vai pārlieku spē­cīgais arābu valodas akcents, kas viņam lika uzsvērt līdzskaņus uz pat­skaņu rēķina, kas savukārt bija lielākais šķērslis, lai viņi varētu saprasties.

"Mēs šeit bieži nācām, kad bijām vēl bērni," Judīte pačukstēja Stefenam, kad viņi sekoja mājas īpašniekam lejup pa kāpnēm pagrabā. "Viņš un mans tēvs ir labi paziņas."

Kā Stcfens vēlāk uzzināja, Halīls Saads bija viens no vairāk nekā viena miljona arābu, kuri, lai arī lielākoties musulmaņi, bija Izraēlas pilsoņi. Izraēlas arābi nebija pakļauti vispārējai karaklausībai, taču, kā Stcfens šķita dzirdam no tā, ko viņam vecais vīrs stāstīja, viens no viņa dēliem bija dienestā pieteicies brīvprātīgi.

"Protams, tas noder karjerai. Un viņš vēlas karjeru. Ir okay. Taču, ce­rams, tagad nebūs karš. Manam dēlam nevajag cīnīties pret citiem arā­biem. Nav labi. Ceru, nebūs vairs karš."

"Jā," Stcfcns pieklājīgi pamāja. "Uz to taču ceram mēs visi."

Saads noņēmās ar savu iespaidīgo atslēgu saišķi pie kādām durvīm, atvēra tās un ieslēdza telpā aiz durvīm gaismu.

Stefens neticēja savām acīm, kad viņi pārkāpa pāri slieksnim. Līdz slieksnim grīda bija klāta ar flīzēm — taču aiz tā izskatījās, it kā pagrabā kāds veiktu arheoloģiskos izrakumus. Viņi stāvēja uz krauja, sadrupu­šiem akmeņiem klāta pamata, un zem kājām tiem šņirkstēja smilts un oļi, un pagrabtelpas vidū grīdā rēgojās tumšs, nepilnīgi ierobežots cau­rums. Oda pēc mitruma un pelējuma. Telpa bija tukša, vienīgi neliels plaukts atradās blakus durvīm. Izrakumu vieta, kas pasargāta no laika apstākļiem.

Vecais vīrs nocēla no plaukta spēcīgu spuldzi, pievienoja tās vadu kontaktligzdai blakus durvīm, kuras atrašanās vietu Stefens uzmanīgi ielāgoja, un ar gaismekli rokā piegāja pie bedres malas, kas stāvēja vaļā viņu priekšā. "Uzmanīgi," viņš neapzināti klusā balsī brīdināja, kad viņi sekoja viņam un pētoši nolūkojās lejup ūdenī.

Ūdens virsma spuldzes gaismā mirdzēja. Rāms un pilnīgi nekustīgs ūdens spogulis gulēja aptuveni divus metrus zem viņiem. Stefens pa­cēla roku, lai pasargātu acis no spuldzes spilgtās gaismas un mēģināja saskatīt, kas redzams apakšā. Varēja iztēloties redzam taisnstūrveida vietu pie malējās sienas, kas šķita vēl melnāka nekā tās apkārtne.

Eja. Tunelis, kas sākās šajā vietā un it kā turpinājās piecsimt metru garumā cauri klintij, lai beigtos aiz Raudu mūra.

Pilnīgi fantastiski, Stefens domāja.

"Ūdenim ir nelāga garša," Halīls Saads paskaidroja. "Neder tējai un kafijai. TaČu ļoti labi der augiem. No šejienes es ņemu ūdeni dārzam. Man ir šļūtene un neliels sūknis. Ar to es laistu dārzu, un viss aug griez­damies."

Jcšua norādīja tieši tajā virzienā, kur Stefens bija domājis redzam atveri. "Eja sākas aptuveni metru zem ūdens virsmas."

"jā," Stefens pamāja un skatījās apkārt, mēģinādams paturēt prātā katru sīkumu. Tā patiešām nebūtu nekāda pastaiga. Tvertne bija tik šaura, ka vietas tajā pietiktu labi ja vienam nirējam ar skābekļa balonu. Ja vēlējās nirt divatā, tad vienam jau būtu jābūt tunelī, lai varētu sekot otrs. Lai nirējus varētu nolaist ūdenī, būtu nepieciešama vinča un trijkājis. Un, protams, vēl kāds, kurš vinču darbinātu.

Tās visas bija detaļas, par kurām viņu, iespējams, kāds izjautātu, ja viņš vēlētos lūgt padomu. Kāds, kurš jau ir rīkojis šādas ekspedīcijas. Stefcns mēģināja apkārtni pavērot no šāda skatu punkta. Piemēram, griesti. ()ik augsti tic varētu būt? Parastas istabas augstums, aptuveni divarpus metri. Visa pagrabtelpa apkārt atverei varētu būt četrus reiz piecus met­rus liela. Grūti novērtēt. Vislabprātāk Stefcns būtu visu nofotografējis, lai, jautātam par detaļām, viņam katrā mirklī būtu kur ieskatīties.

Viņš juta, kā karsts vilnis pēkšņi no apakšas pārņem visu viņa ķer­meni. Fotografēt! Ak, mans Dievs, kas vispār bija noticis ar fotoaparātu, ar kuru viņi bija fotografējuši vēstules pirmo lapu?

To viņi bija pavisam aizmirsuši. Tam joprojām vajadzēja būt turpat, uzskrūvētam uz statīva.

Ja vien Kauns to nebija paspējis atrast. Kāda muļķīga kļūda! Viņš mēģināja atcerēties vēstules tekstu. Kas tajā bija rakstīts? Katrā ziņā tajā nebija nekāds norādes par Raudu mūri, nekā tāda. Pamatā Kauns ar to neko nevarēja iesākt. Pat ļaunākajā gadījumā viņi vēl arvien Kaunam bija mazliet priekšā.

Viņš attapās, ka Ješua bija viņam ko jautājis. "Kā, lūdzu?"

"Es tev jautāju, ko tu par to domā."

Stefens paberzēja pirkstus vienu pret otru un satraukts secināja, ka tie ir mitri. "Izskatās iespaidīgi," viņš, par spīti visam, sacīja. "Man patiešām patīk."

"Ja viss bija tikai sagadīšanās," profesors Gutjērs secināja, "ja viss bija noticis tikai neaptverama dabas untuma dēļ — vai arī notiks, varētu sacīt arī tā —, tad tas ārkārtīgi samazina iespēju atrast kameras slēptuvi loģiskas kombinēšanas un pamatīgu pārdomu rezultātā. Es pat teiktu, ka tādā gadījumā tas kļūst pilnīgi neiespējami."

Eiženharts vēroja Kaunu. Tas savukārt skatījās uz Gutjēru ar visai drūmu izteiksmi sejā.

"Mēs balstījāmies uz pieņēmumu," kanādiešu vēsturnieks turpināja labākajā docenta manierē, "ka tas viss bija labi izdomāts, labi izprātots pasākums. Citiem vārdiem sakot, tas būtu bijis pasākums, kas pamato­jas uz ideju — ideju par to, kur un kā videoierakstu no Jēzus dzīves droši varētu nogādāt mūsu laikā. Tas, ko mēs mēģinājām, bija centieni pa­matīgu pārdomu rezultātā vēlreiz nonākt pie šīs pašas idejas. Ir zināms fenomens, ka vieglāk atrodams ir kaut kas tāds, par ko nav šaubu, ka tas patiešām eksistē. Un mēs domājām, ka zinām — šī ideja bija tepat; videokameras lietošanas pamācība, kas tika atrasta pie mirušā, kā šķiet, to pierādīja."

Viss šis pasākums tūlīt vienkārši izjuks, domāja Eizcnharts. Vēlākais, pēc divām dienām Kauns par to zaudēs jebkādu interesi un to atcels.

"Tagad mēs zinām — tas bija tāds kā negadījums. Ceļotājs laikā nebija labi apgādāts un tam gatavojies, gluži pretēji — viņš par to neko pat nebija nojautis. Pēc dažiem gadiem laikrakstā būs izlasāma neliela piezīme, ka pie Betšearimas kāds tūrists kopā ar savu ceļojuma grupu izkāpis no autobusa, lai dotos apskatīt nekropoli, taču pa ceļam starp kapakmeņiem pazudis. Viss tiks pārmeklēts, šis gadījums vēl dažus ga­dus figurēs policijas aktos, un tad lieta tiks izbeigta. No šīs vēstules — ja tā ir autentiska — mēs uzzinām, ka šī pazušana nebūs saistīta ar no­ziegumu vai negadījumu, bet būs tāds kā kritiens laika bezdibenī. Mūsu nesagatavotais tūrists nonāk viņam pilnīgi nepazīstamā pasaulē, un tajā viņam ir jāspēj cik vien iespējams labi izsisties cauri. Plecu soma ar jauno kameru ir vienīgais, kas viņam ir. Ja apsver situāciju, kādā viņš nonācis, tad tas ir nevajadzīgākais no visas viņa bagāžas. Viņš to mīļuprāt būtu iemainījis pret tādām lietām kā, sacīsim, nagu šķērītēm, kabatas nazi, pāris apakšbiksēm vai aspirīna tablešu stienīti."

Gutjērs, ja reiz bija iededzies, izskatījās iespaidīgi. Uz viņa pieres iz­spiedušās mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņa nedaudzie mati runas laikā šķita kā elektriski uzlādējušies un līdz ar to likās lēnām ceļamies stāvus, un pamazām viss viņa korpulentais stāvs kļuva par daļu no viņa ener­ģiskās žestikulācijas. Viņa lekcijas droši vien bija labi apmeklētas, un tās noteikti nebija garlaicīgas.

"Un tad," viņš izsaucās, pacēlis rādītājpirkstu, "viņš uzzina, kur un kādā laikā nonācis. Viņš uzzina nc tikai to, ka ir kļuvis par laikabiedru Jēzum no Nācaretes, nē, arī to, ka viņš pat dzīvo un darbojas turpat ne­tālu kaimiņos, proti, Kapernaumā pie Ģenecaretes ezera, kas ir tikai dažu dienu ceļojuma attālumā. Katrā ziņā tas nebija liels attālums tajā laikā, kad noritēja rosīga tirdzniecība starp Eiropu, Ziemeļāfriku un Indiju. Un acīmredzot viņam tikai tad ienāca prātā doma nofilmēt Jēzu un nogādāt uzņēmumus mūsu laikā. Un tikai tad viņš droši vien sāka prā­tot, kā to paveikt. Kas gan viņam varētu būt ienācis prātā?"

"Principā," Kauns nciccictīgi iemeta starpā, "vēl joprojām tas pats jautājums."

"Principā," Gutjērs pamāja. "Taču pamatnosacījumi vairs nav tie paši, kas sākumā. Mums vairs nav darīšana ar pētnieku, bet gan ar krastā, citā laikā izmesto. Turklāt acīmredzot ar amerikāņu tūristu — nevēloties aiz­skart kādu no klātesošajiem, man tomēr ir jāuzdod jautājums, ar kādiem vēsturiskajiem priekšnosacījumiem mēs drīkstam rēķināties, saskaroties ar vidusmēra amerikāni, kurš dodas ceļojumā ar tūristu grupu pa Izraēlu."

Eizenharts pamanīja tikko jaušamu ironisku smaidu izrakumu darbu vadītāja vietnieka Simona Bārlcva sejā.

"Un — ir jau pagājuši vairāki gadi. Mūsu ceļotājs ir apguvis jaunu valodu un jaunu amatu, pieradis pie svešas kultūras, apprecējies, iespē­jams, viņam ir bērni. Un visu šo laiku viņu ir urdījusi doma, kas patie­sībā ar viņu noticis. Tad viņš uzzina par kādu brīnumdari, namdari no Nācaretes, Jēzu — un beidzot viņš saprot. Viņš ir nonācis citā laikā. Taču ari ar to viņam ir jātiek galā. Ko, es jums jautāju, šis cilvēks vēl tādu varētu zināt, kas viņam palīdzētu atrisināt problēmu, kā noglabāt kameru uz diviem tūkstošiem gadu?"

"To taču es jums visu laiku saku," profesors Vilfords-Smits apdomīgi sacīja. "Viņš noteikti kameru bija labi iesaiņojis, noslēpis māla krūzē, manis dēļ, nogādājis kādā nezināmā alā un vienkārši cerējis uz to labāko. Katrā ziņā tā rīkotos es."

"Un savas vēstules nobeigumā viņš bija aprakstījis, kur tā atrodama," Kauns piebilda. "Citiem vārdiem sakot, ja Foksam bija izdevies tekstu

padarīt salasāmu, tad viņš šobrīd ir vienīgais, kurš zina, kur kamera atro­das. Ja ne, tad to nezina neviens."

"Precīzi," pamāja varenais vīrs no Toronto.

"Un kā ir ar jums?" Kauns pievērsās Eizenhartam. "Ko jūs būtu da­rījis viņa vietā?"

Rakstnieks savilka uz augšu uzacis, pārdomās iegrimis, paskatījās uz vareno koncerna vadītāju un klusēja gandrīz vai līdz sāpēm ilgi.

"Es," viņš tad sapņaini sacīja, "mēģinātu kļūt par vienu no divpa­dsmit mācekļiem."

" ()kay," noteica Stefens, kad viņi jau atkal sēdēja džipā. "Tas viss izska­tās lieliski. Tagad mums vajadzētu pajautāt jūsu tēvam, ko…"

"Nē," Judīte viņu nekavējoties pārtrauca.

"Ko?"

"Nē!"

Viņš apjucis paskatījās uz viņu, tad uz Ješua, kurš, nepatīkami aiz. skarts, paraustīja plecus. Judīte sapīkusi skatījās taisni uz priekšu, un viņas zoda muskuļi raustījās.

Traks var palikt. Stefens dziļi izelpoja un tad atkal ieelpoja. Tā tik ir ģimenīte.

"Nu labi," viņš pēc brīža noteica, it kā nekas nebūtu bijis. Viņš pa­grieza aizdedzes atslēgu, un ar lielu jaudu iedarbojās motors. "Lai tas paliek."

Diskusija pēkšņi pārtrūka, kad kāds pieklauvēja pie dzīvojamā vagona durvīm. Nācēja bija viena no Kauna sekretārēm, apveltīta bagātīgiem izliekumiem, platīna blondiem matiem, absolūti iederīga šefa priekšis­tabā un it kā nesaistīta ar šo pasauli. Ja arī viņu mulsināja piecu klu­sējošu vīriešu viņai pievērstie skatieni, kas atstāja iespaidu, it kā viņa tos būtu pieķērusi kādā nekrietnā nodarbē, tad katrā ziņā viņa nelikās to manām. Ak, ko nu, tas viņu nemulsināja. Viņu būtu mulsinājis tas, ja ne­viens uz viņu nebūtu skatījies.

Viņa pasniedza savam šefam vizītkarti un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Kauns nopētīja karti un sarauca pieri. "Skarfaro?" viņš atčukstēja pretī. "Nē, nepazīstu. Un ko viņš grib?"

Viņa atkal kaut ko pačukstēja.

"Okay," viņš pamāja. "Sakiet viņam, ka es tūliņ nākšu."

Viņa atkal izgāja, atstādama aiz sevis parfīma dvesmu, kas smaržoja pēc elegantām jahtām un dārgām briljanta kaklarotām. Eizenharts do­māja, ka bija redzējis trīs sekretāres, ko Kauns bija atvedis sev līdzi un kuras visu diennakti maiņās strādāja viņa birojā vienā no dzīvojamiem vagoniem, — droši vien šefa birojs viņām bija daļa no viņu pasaules. Apmetušās gan viņas bija viesnīcā, kas neatradās sevišķi tālu, katrā ziņā ik pēc astoņām stundām viena no viņām atbrauca mazā mašīnā, ar kuru tā, kuru viņa nomainīja, atkal aizbrauca prom.

"Mani kungi," Kauns, kurš pēkšņi atkal bija kļuvis nedzirdēti svarī­gais veikalnieks, teica svarīgā balsī un izslējās, atbilstoši atlieca platos plecus un pieceldamies ar prasmīgu kustību aizpogāja dārgo divrindu pogu žaketi, "turpiniet, lūdzu, diskusiju pagaidām bez manis. Es jums atkal pievienošos, tiklīdz būs iespējams." Viņš mazliet pastiepa un izbī­dīja uz priekšu zodu, kas viņa sejai piešķīra ievērojami agresīvu izteik­smi, vēlreiz pamāja visiem ar galvu un izgāja no apspriežu telpas.

Kādu bridi valdīja klusums, vienīgi gaisa kondicionēšanas iekārta savā nodabā cītīgi dūca un knakšķēja.

"Par vienu no mācekļiem," beidzot, it kā nekas nebūtu bijis, klusē­šanu pārtrauca profesors Vilfords-Smits. "Ja viņš būtu bijis viens no mācekļiem, tad viņš būtu kļuvis arī par apustuli. Tas nozīmē, ka galējā gadījumā viņš kameru būtu varējis aiznest arī līdz Romai."

"Ar priekšnoteikumu, ka viņš nav ieņēmis Jūdas vietu," Gutjērs iestarpināja.

"Vai jūs brīvprātīgi uzņemtos Jūdas lomu?"

"Nē. Protams, ne."

Eizenharts ar pūlēm mēģināja atcerēties, ko viņš zina par apustu­ļiem. Daudz tas nebija. Pēdējās dienās viņš Bībelē bija izlasījis daudz vai­rāk nekā visā savā līdzšinējā dzīvē, kas no reliģijas bija ritējusi visai tālu. Taču tas bija Bībeles izdevums angļu valodā, un jau pēc pirmajiem četriem evaņģēlijiem viņš bija juties kā pēc smagas cīņas. Līdz apustuļu darbiem viņš nemaz nebija ticis.

Šī doma viņam bija prātā ienākusi spontāni. Un tai bija kāda nozīme. Kā tas toreiz bija? Pēc Jēzus nāves — vai pēc debesbraukšanas, kā nu kurš domāja, — Dieva Gars bija nācis pār viņa mācekļiem. Ja viņš pareizi atcerējās, tas bija saistīts ar Vasarsvētkiem. Katrā ziņā mācekļi, kuri, pa­vadot Jēzu viņa dzīves laikā, bija visai neattapīgi un mazdūšīgi, pēkšņi kļuvuši drosmīgi, daiļrunīgi un harismātiska pārliecības spēka pilni, bija devušies pasaulē, lai sludinātu jaunu, dziedinošu mācību. Savāda pārmaiņa, ja tā labi apdomāja. Ja viņš ko tādu būtu ielicis savā romānā, viņa re­daktors manuskripta lapas malā būtu uzvilcis sarkanu jautājuma zīmi un pierakstījis: Nemotivēta uzskatu maiņa!

"Kamera nevar būt nonākusi līdz Romai," prātoja profesors Gutjērs, "jo tas nozīmētu, ka ceļotājs laikā… Vai nu mums viņu nevajadzētu saukt kā citādi? Kā sauc tādu, kurš izsviests citā laikā? Izsviestais laikā? Katrā ziņā tas nozīmētu, ka viņš būtu identisks ar apustuli Pāvilu. Pāvils bija tas, kurš nonāca līdz Romai. Taču Pāvils nekad nebija saticis Jēzu."

"Ko?" brīnījās Eizenharts. "Bet vai tad viņš nav galvenais apustulis? Es šeit domāju, viņš taču bija rakstījis visas tās vēstules, vai ne tā?"

Gutjērs uz viņu paskatījās ar tādu skatienu, it kā viņš tikko būtu pa­sacījis kaut ko neiedomājami muļķīgu. "Jā. Savādi, vai ne?" Taču Bībelē patiešām nav nevienas liecinieka norādes. Pāvila vārds kādreiz bija Sauls, un pirms savas atgriešanās Damaskā viņš bija fanātisks kristiešu vajātājs."

Kaunu pārņēma tāda kā klusa triumfa sajūta, kad viņš redzēja kalsno vīru priestera sutanā vienkārši stāvam putekļos starp dzīvojamiem vago­niem. Vatikāna sūtītais. Pravietis bija gājis pie kalna, un sākumā šis gājiens bija izskatījies pēc neveiksmes. Nu kalns bija atnācis pie pravieša.

Kādu brīdi viņš ar apbrīnu vēroja Vatikāna iespaidīgo zīmogu, kas uz kartes greznojās blakus vārdam Luidži Baptists Skarfaro, Ticības mācī­bas kongregācijas loceklis. Patiešām iespaidīgi. Viņam nebūtu nekas pretī, ja šāds ģerbonis rotātu viņa paša vizītkarti.

"Par ko man tāds gods, ēhm… Kā man jūs godāt?" Kauns jautāja.

"Esmu priesteris," atbildēja viesis ievērojami nevainojamā angļu valodā. "Jūs varat mani uzrunāt: tēvs. Tēvs Skarfaro."

"Ak jā. Nu labi, tēvs — kā varu jums pakalpot?" Kādu bridi viņam bija jārunā nenoteiktas frāzes, viņam bija nepieciešams laiks, lai saņemtos. Par spīti visam, tikšanās bija nākusi neizdevīgā laikā, jo pēdējās stundas bija krietni mazinājušas viņa paļāvību jelkad atrast kameru un tajā video.

Viss bija beidzies. Neko nelīdzēja mēģināt sevi apmānīt. Šis pārgud­rais koledžas puišelis bija visu sabojājis. Vispirms viņš noblēdīja pašu svarīgāko atradumu — ko viņš patiesībā bija domājis, rīkodamies uz savu roku? Vai viņam nekad neviens nebija ieskaidrojis, ko nozīmēja kļūt pieaugušam? Un tad viņš izraisīja šī atraduma bojāeju. Labi sapro­tams, ka viņš tagad slēpās. Taču to viņš nevarēs darīt mūžīgi. Droši vien viņš tupēja kādā kaktā un trīcēja, kamēr pamazām saprata, ko ievārījis. Līdz pat sava mūža beigām viņš vairs neiznāktu no šīs planētas tiesas zālēm. Viņš, Džons Kauns, atraisītu savu juridisko nodaļu koncentrēto karaspēku un uzbruktu viņam ar sūdzībām par zaudējumu atlīdzinā­šanu, kamēr viņam mestos tumšs gar acīm. Bariem viņa advokātu — no kuriem daži bija vieni no labākajiem, niknākajiem, agresīvākajiem advo­kātiem pasaulē —, vīri, kuri par advokātiem bija kļuvuši tāpēc, ka citādi no savas pārliecīgās agresijas varētu atbrīvoties, vien regulāri apkaujot nevainīgos, — vajātu viņu līdz pat pasaules malai. Ak jā, lai vai kā, Džons Kauns no tā vēl gūtu savu peļņu. Iespējams, pavisam mazu, taču tomēr peļņu. Kas zina, varbūt no tā vēl varēja uzbūvēt mītu? Tā sacīt, arheo­loģijas Titāniku?

"Mums," mācītājs ar cieto, kalsno seju teica un ieturēja gandrīz nema­nāmu pauzi, taču pietiekami garu, lai citi varēt u aptvert, ko viņš ar to bija domājis — pāvestu, visu Vatikānu, iespējams, pat pašu Dievu —, "bija pazi­ņots, ka jūs esot atraduši ārkārtēju artefaktu no Jēzus Kristus laika…"

Kauns pamāja. "Tā ir taisnība."

"Mums ar šo lietu nepieciešams iepazīties personīgi. Vai varu to ap­skatīt?"

Aha. Vai te nebija samanāma alkatība? "Hm, atklāti sakot, tēvs, es vēl neesmu gluži pārliecināts, vai jūs patiešām esat tas, par ko jūs man stādījāties priekšā. Šeit rakstīts, jūs esot Ticības mācības kongregācijas loceklis. Izklausās iespaidīgi. Taču es domāju, teikšu godīgi, jūs varētu ari būt konkurējošā uzņēmuma žurnālists. Sutana ir nopirkta, un pasū­tīt vizītkartes iespējams katram. Ari ar Vatikāna zīmogu uz tām."

Priesteris viegli pamāja. Viņš stāvēja mazliet saliecies un šķībs, gandrīz vai mīksts kā mīkla —, taču Kauns netika vaļā no sajūtas, ka viņš izliekas — zem lēnprātības un līdzcietīgas pazemības maskas uzglūnēja tērauda čūska.

"Mister Kaun," priesteris klusā, lēnā balsī viņam skaidroja, "jūsu pos­tenis jums dod iespēju biežāk un dziļāk ieskatīties aiz pasaules politikas kulisēm nekā parastam laikabiedram. Es jums nepateikšu neko jaunu, ja sacīšu, ka Svētais krēsls uztur informācijas dienestu, kura dēļ mūs ap­skauž visas pasaules valstis. Es atrodos šeit tāpēc, ka mūs ir sasniegusi ziņa, saskaņā ar kuru jūs it kā meklējot videoierakstu, kurā kāds ceļotājs laikā esot uzfilmējis Jēzu Kristu un noglabājis nezināmā vietā."

Kaunam bija jāpieliek visas pūles, lai saglabātu vienaldzīgu sejas iz­teiksmi. No kurienes, sasodīts, kādam tas vispār varēja būt zināms? Kāds no viņa ļaudīm būs izpļāpājies. Tā bija lieta, ko nevarēja tā atstāt.

No otras puses — ja viņi par to jau bija pārliecināti bez viņa palīdzī­bas, pamatā tas viņam varēja būt tikai pa prātam.

"Man jāatzīst, jūs esat labi informēts."

"Vai jums tā jau ir?"

"Es pamatojos uz to, ka mēs to dabūsim šīs nedēļas laikā." Tas iz­klausījās labi, Kauns novērtēja. Tas izstaroja mierīgu paļāvību, un otrs to varēja saprast tā, it kā viņiem jau būtu zināms, kur kamera paslēpta.

"Ko jūs esat nolēmuši darīt ar ierakstu, kad to dabūsiet?"

"Esmu nolēmis darīt to, ko no manis sagaida manas sabiedrības ak­cionāri, ka es tā rīkošos: iegūt maksimālu peļņu."

Ēna pārslīdēja pār Skarfaro seju. "Vai es varu jūs pierunāt videoierakstu un kameru nodot baznīcai?"

"Par jūsu prasmi pierunāt man nekas nav zināms."

"Kamera nepieder jums, mister Kaun," paskaidroja priesteris no Ro­mas. "Ari tad, ja jūs to atrastu, tā nekādā gadījumā nebūtu domāta jums. Un ko gan jūs ar to lai darītu, ja neskaita vēlēšanos tās tīro sensācijas vērtību izmantot savos nolūkos? Labākajā gadījumā jūsu rīcībā nonāks videoieraksts, kurā kāds vīrs runā aramiešu valodā, un jūs pat nezinā­siet, vai skatāties Kalna sprediķi vai Bar Kohbas aicinājumu uz sacelša­nos pret iekarotājiem. Ja pieņem, ka šis video pastāv, un ja pieņem, ka jūs to atrodat, tās dabiskais pārvaldītājs ir Svētā Romas baznīca. Mēs esam organizācija, ko iedibinājis pats Jēzus, lai tā sludinātu viņa vārdu. Neviens cits kā vien tikai mēs nebūtu kompetents pārbaudīt videoierak­sta patiesumu vai izlemt tā korektu pielietojumu."

Kauns tik tikko spēja aptvert, kas notiek. Šis vīrs ticēja viņam, un viņš gribēja dabūt kameru. Ja viņam bija kaut neliela ietekme baznīcā, tad šis bija sākums sarunām, kas bija daudzkārt interesantākas nekā pati kameras meklēšana.

Savaldīties. Tagad pats galvenais bija savaldīties.

Smaids, tāds kā šķelmīgs, tāds kā nosodošs. "Jūs to pateicāt ļoti šar­manti, tēvs — tīrā sensācijas vērtība. Patiešām ļoti šarmanti. Taču cs domāju, ka jūs zināt tikpat labi kā es, par ko mēs te patiesībā runājam. Mēs patiešām runājam par sensāciju. Vēl būdams jauns puisis, es reiz iepazinos ar vīru, kurš septiņdesmito gadu vidū bītliem bija piedāvājis piecsimt miljonu dolāru par vienu vienīgu koncertu, kuru viņš gribēja pārraidīt visā pasaulē. Piecsimt miljonu — un viņš būtu veicis ļoti izde­vīgu darījumu. Esmu pārliecināts, ka tic laiki, kad bītli bija populārāki par Jēzu Kristu, jau sen ir garām." Sekoja nopūta, kas nāca no viņa dvē­seles visdziļākajām dzīlēm. "Taču, no otras puses, es nevaru jūsu argu­mentus pilnīgi neņemt vērā. Jā, jums taisnība, video pienāktos baznīcai. Man vajadzētu pastāvēt uz to, ka es, ņemot vērā jau sasniegtos un ne jau neievērojamos panākumus, saņemu vismaz nelielu, gandrīz vai sim­bolisku kompensāciju."

"Pats par sevi saprotams," Skarfāro piekrita. "Par kādu summu jūs esat domājis?"

"Ļaujiet man teikt tā," Kauns atbildēja, "kopš neveiksmīgā mēģinā­juma atkal apvienot bītlus nu jau būs apritējuši trīsdesmit gadi. Šodien par reklāmām, par ievērojamu sporta notikumu pārraidīšanas licen­cēm un tamlīdzīgi tiek maksātas summas, kādas toreiz pat bija grūti iedomāties. Viena vienīga veiksmīga Holivudas filma pirmajā nedēļā dod vairāk ienākumu nekā visas gadsimta pirmās puses filmas kopā. Un nu ierodaties jūs un gribat iegūt savā īpašumā filmu, kas rāda Jēzu Kristu…" Viņš noraidoši pamāja ar roku. "Taču jūs to dabūsiet. Jūs dabūsiet visu. Es nodošu jūsu rīcībā absolūti labi saglabājušos ceļotāja laikā skeletu, ko radioloģiskā izmeklēšana lēš kā divtūkstoš gadu vecu, taču tam ir nevainojami moderni zobu kroņi un pēc astoņdesmito gadu medicīnas standartiem ārstēts kaulu lūzums. Skelets vien jau ir zinātniska sensā­cija — taču jūs turklāt vēl dabūsiet lietošanas pamācību SONTvideoka­merai, kura tirgū nonāks tikai pēc trim gadiem. Ari šīs pamācības papīrs, kā to apliecināja divi neatkarīgi institūti, ir noteikts kā divtūkstoš gadu "vecs. Un turklāt," viņš pacēla gaisā aploksni ar atlikušajiem fotoattēliem, "es jums parādīšu vēstuli, kuru rakstījis ceļotājs laikā."

Priestera acīs bija parādījies dīvains mirdzums. "Vēstule?" viņš atjautāja.

"Vēstule." Kauns laipni pamāja. "Un viss, ko es par to vēlos," viņš rāmi piebilda, "ir desmit miljardi dolāru."

Eizcnharts, kurš caur slīpajām pienstikla plāksnītēm savā tualetē bija sekojis abu vīriešu sarunai, sarāvās, kad Kauns nosauca summu. Visā nopietnībā ņemt mutē šādu skaitli! Viņam izspiedās sviedri, un ne jau tikai tāpēc, ka tualete bija vienīgā telpa viņa dzīvojamā vagonā, kas ne­bija pieslēgta gaisa kondicionēšanas sistēmai un tāpēc dienas gaitā sasila kā inkubators.

Priesteris uz šādu prasību reaģēja ar neapvaldītām dusmām. Eižen harts caur plāksnēm abus uzmanīgi vēroja un redzēja priesteri nikni žestikulējam, pārmetot Kaunam rupju vēlēšanos iegūt maksimālu peļņu no atraduma, kas nepieder viņam.

"Es jums vienkārši izteicu piedāvājumu, tēvs. Un ar jums es domāju katoļu baznīcu. Jūs varat to pieņemt, un tad jūs saņemsiet visu, kas man pašreiz ir, un varat atrakt video vai arī atstāt to tur, kur tas ir patlaban. Kā jūs vēlaties. Vai arī jūs to nepieņemat — tad jums būs jāpaciešas, kamēr video būs manā rīcībā, kamēr būs beigusies visa sagatavošanas kampaņa, kamēr es būšu vienojies ar visiem ieinteresētajiem televīzijas koncerniem par pirmizrādes tiesību noteikumiem, kamēr būs rezervē­tas visas reklāmu vietas un būs zināmi visi sponsori. Un ļaut sevi pārsteigt ar to, kas būs redzams uz ekrāna. Kā jūs vēlaties. Tā ir jūsu izvēle."

"Desmit miljardi dolāru ir absolūti nepieņemama summa par vienu video."

"Tā ir visai prāva summa, jā. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es jums pārdodu krietni vien vairāk nekā tikai video. Es jums pārdodu arī kon­troli pār tā saturu. Es jums pārdodu savu klusēšanu, ka šāds video vis­pār pastāv, ja tajā būs redzams kas tāds, kas nav savienojams ar baznīcas dogmām. Un ar šo klusēšanu es jums vienlaikus pārdodu, izteikšos ne­saudzīgi, savu žurnālista integritāti. Un to, man ļoti žēl, nevar dabūt par sviestmaizi."

Iepriekš diskusijas laikā apspriežu telpā bija kāds punkts, pie kura Eizenharts garīgi bija izstājies. It kā viņa iekšienē kāds būtu ievietojis sviru. Profesors Vilfords-Smits bija atvēris lielo Bībeli, lai evaņģēlijos atrastu visus norādījumus par Jēzus mācekļiem cerībā uzdurties kādai liecībai, ka viens no viņiem patiešām varētu būt bijis ceļotājs laikā un, ja tā varētu būt, tad kurš. Un viņš tur bija sēdējis un sev jautājis: Ko, saso­dīts, es šeit patiesībā daru ?

Visa šī gudrošana, šī iešana Scrloka Holmsa pēdās, ko tā līdz šim bija devusi? Galīgi neko.

Kad tika atrasta lietošanas pamācība, Kauns un Vilfords-Smits bija izdarījuši loģiskus, pārliecinošus secinājumus. Nu vēstule gandrīz visus no tiem noraidīja. Nu iznāk, ka drīzumā nav sagaidāma ceļojuma laikā atklāšana, ne arī bijis kāds rūpīgi izdomāts plāns. Uz aplamu pieņēmumu pamata viņi bija nonākuši pie pāris pareiziem secinājumiem, taču tā bija tikai sagadīšanās.

"Jums nebūs ienācis prātā, ka ar visu, kas man ir zināms, cs varu vēr­sties pie Izraēlas iestādēm," priesteris piedraudēja. "Tās jūsu aktivitātes apturēs, un mums tas nemaksās ne centa. Jo tas, ko jūs mēģināt darīt, nav nekas cits kā arheoloģisko atradumu izvešana aiz robežām."

Kauns nelikās iespaidots. "Pirmkārt, aiz robežām mēs neko neesam izveduši. Otrkārt, lai video pārraidītu televīzijā, to nemaz nav nepieciešams izvest; manā rīcībā ir pārvietojamas raidstacijas, kas būtu šeit jau dažu stundu laikā." Viņa balss kļuva klusāka, draudošāka. "Treškārt, es varu iedomāties visu ko, taču nc to, ka jūs patiešām vēlaties, lai pār Jēzus video kontroles tiesības būtu Izraēlas valstij."

Viņam bija nepieciešams iziet. Viņš bija kaut ko nomurminājis par vajadzību aiziet uz tualeti, bija izgājis ārā, rūpīgi aizbīdījis aiz sevis dur­vis starp apspriežu telpu un virtuvi un devies uz savu guļamistabu. Tur viņš bija pamanījis, ka blakus dzīvojamam vagonam kāds stāv, un tā viņš tomēr bija iegājis tualetē, pavisam klusi, lai paklausītos.

Tātad Kaunam patiešām bija svarīga vienīgi nauda. Un tas, ko viņš patlaban darīja, bija tīrā krāpšana. Pēc tā, kas šonakt bija noticis, viņš acīm­redzot bija atmetis jebkādu cerību reiz atrast kameru ar videoierakstu. Nu viņš gribēja pārdot baznīcai tos pāris kaulus un papīra skrandas cerībā, ka tā dos priekšroku tam, lai izdzēstu visa notikušā pēdas. Un tādējādi neviens nekad nepamanīs, ka patiesībā no kameras nebūs bijis ne miņas.

Un to nekad neatrastu. Viņam sareiba galva. Vai tas nebija tas pats, ko viņš vēl pirms pāris dienām bija sludinājis? Lai arī kas notiktu, jūs šo video nerādīsiet televīzijā, pirms ceļotājs laikā nebūs devies ceļā. Eizenhartu pēkšņi pārņēma sajūta, it kā viņš stāvētu pats sev blakus, lidinātos pats sev virs galvas, noraudzītos pats uz sevi kā uz figūru lielā, kom­pleksā spēlē, gluži tāpat kā viņš vēroja figūras savās diagrammās, kad plānoja jaunu romānu un visu vajadzēja saskaņot. Arī dzīve, šķiet, bija kā tāds romāns, un viņš nupat varēja noskatīties, kā viss saistījās kopā, kā viss saderējās.

"Varbūt mums sarunu vajadzētu turpināt kādā citā vietā," Vatikāna pil nvarotais ierosināja.

"Ar lielāko prieku," Eizenharts dzirdēja Kaun Enterprises valdes priekšsēdētāju sakām. "Iesim uz manu biroju. Tur es jums uzrakstīšu konta numuru Šveices bankā."

Viņš dzirdēja, kā attālinās soļi, un palika apjucis stāvam.

"Amerikas bibliotēkā tu neko par tuneli neatradīsi, tici man," teica Ješua, turēdams roku uz durvju roktura. "Nāc labāk ar mums."

Viņi stāvēja tieši Ebreju universitātes bibliotēkas ēkas priekšā, un tā bija ļoti neizdevīga, šaura vieta; katra otrā automašīna, kas brauca viņiem garām, nosodoši taurēja.

"Nebūšana," Stefeņs atteica. "Tā ir laika iznickošana, ja pat nezina ebreju valodas alfabētu. Nē, darīsim, kā bijām norunājuši. Jūs meklēsiet šeit visus materiālus, kādus vien varat atrast, bet es paskatīšos American l,ibrary. Man tāpat vēl šis tas ir nokārtojams. Piecos es jums atkal at­braukšu pakaļ." Viņš paņēma mobilo telefonu, kas bija pievienots lādē­tajam, un pārbaudīja bateriju līmeni. "Ja gadās kas īpašs, zvaniet man. ! .s atstāšu telefonu ieslēgtu."

"Bibliotēkā? Par to tev neviens paldies neteiks," JeŠua teica.

"To var noregulēt gandrīz uz klusumu. Ja kāds zvanīs, tad atskanēs tikai tikšķi. Bibliotēka ir vienīgā vieta, kur vispār ir iespējams to dzirdēt. Neraizējies."

Judīte atvēra durvis un izkāpa no mašīnas. "Vai tas var būt, ka tev jā­steidzas? Tu izskaties visai nevaļīgs."

Stefens ieskatījās viņas tumšajās, neizdibināmajās acīs.

"Vai to var manīt? Rīt pēcpusdienā ap šo pašu laiku es jau gribētu nirt cauri tunelim."

Automašīna, kas stāvēja ielas malā pretī daudzdzīvokļu mājai, tur bija apstājusies jau pašā rīta agrumā. Kopš tā laika abi vīrieši, kas tajā atra­dās, bija pacietīgi izturējuši nekustīgo sēdēšanu un paturējuši acis ieejas durvis, pie kurām bija redzama vesela rinda pastkastīšu un zvana pogu. Tur bija arī pastkastīte un zvans, pie kura bija plāksnīte ar vārdu ļcirta Menezs, un tas bija iemesls, kāpēc abi vīri sēdēja mašīnā.

Tā bija ļoti dzīva iela. Neviens viņus neievēroja. Uz viņu mašīnas slēgdēļa bija uzlīmētas trīs nelielas fotogrāfijas, kurās bija redzamas divu jaunu vīriešu un jaunas sievietes sejas. Laiku pa laikam viens no viņiem paskatījās pulkstenī; pēdējā laikā arvien biežāk.

Beidzot viņiem aiz muguras apstājās kāda automašīna, kurā arī sē­dēja divi vīrieši. Abi vīrieši priekšējā automašīnā pagriezās. Tās bija sejas, kuras viņi bija gaidījuši. Jautājoši skatieni. Viņi parādīja jaunpienācējiem vienkāršu zīmi, paceltu roku, kuras īkšķis un rādītājpirksts veidoja burtu O vai arī nulli. Nekas nenotiek, tas nozīmēja. Neviens no tiem, uz kuru fotogrāfijām viņi nu jau gandrīz desmit stundas bija skatījušies, nebija parādījies.

Viens no abiem vīriešiem aizmugurējā mašīnā pamāja, un vīrieši priek­šējā mašīnā atkal apsēdās, piestartēja motoru un, izmantojuši radušos izdevību iekārtoties satiksmes straumē, aizbrauca. Otra mašīna paripoja mazliet uz priekšu un apstājās tieši tajā pašā vietā, kur bija stāvējusi pirmā.

"Un tagad tikai uz pilsētu kaut ko ieēst!" viens vīrietis uzsauca otra­jam. "Es beidzos vai nost no izsalkuma."

Eizcnharts aizvēra aiz sevis tualetes durvis, ar smaguma sajūtu ķermenī atspiedās pret tām un blenza pretējā sienā. Pagāja labs brīdis, pirms viņš aptvēra, ka ir bez padoma. Pilnīgi bez padoma. Ko viņam tagad iesākt? Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Vai vispār bija iespējams ko darīt lietas labā? Un tomēr, kā izskatījās, nākotne bija skaidra. Tā bija negro­zāma, ierakstīta lielajā Dieva grāmatā. Kismet. Fatālistiem bijusi taisnība.

Viņš vēlējās, kaut viņam pašam būtu bijis kaut kas no tās enerģijas un izdomas bagātības, ar kādu viņš mēdza apveltīt savu romānu galvenos varoņus. Tad vismaz viņa taisnā zarna nebūtu sākusi pati sieties mezglā.

Viņš devās atpakaļ uz virtuvi. Cauri bīdāmajām durvīm viņš dzirdēja savā starpā diskutējam profesorus, vairākas reizes skanēja vārds apus­tulis. Fizenharts palika stāvam, roku uz durvju roktura uzlicis. Nē, viņš tagad nevarēja iet atpakaļ šajā telpā. Viņš nevarēja izlikties, it kā nekas nebūtu bijis. Nē.

Viņš devās uz savu guļamistabu, atkrita gultā un sakrustoja rokas priekšā sejai. Neko nedzirdēt, neko neredzēt. Visu izslēgt. Taču tad viņš rokas atkal noņēma un skatījās griestos.

Bija vēl kaut kas. Kaut kas viņam abu vīriešu sarunā bija licies uzkrī­tošs. Bija kāds teikums, kas viņā kaut ko uzjundīja, — vai tās bija atmi ņas vai domu pavediens, kaut kas tāds, kas sabangoja viņa zemapziņu. Viņš atbalstījās uz elkoņiem un skatījās uz nelielo rakstāmgaldu, uz kura šobrīd gulēja gandrīz visas grāmatas, kādas vien viņš bija atradis skapī.

Lidija sacītu, ka tas ir viņam raksturīgi. Visām viņa guļamtelpām pie­mita tendence ātri vien pārvērsties par bibliotēku.

Kā tas īsti bija? Džons Kauns skaļā balsī bija nolasījis to, kas bija rakstīts uz Romas kalsnā viesa vizītkartes. Viņš to bija dēvējis par tēvu Skarfaro. Kaut kādas kongregācijas loceklis… Hmm. Eizenharts piecē­lās, pārcilāja dažas grāmatas un atrada meklēto. Grāmata par Romas katoļu baznīcu un Vatikānu. Viņš pārlapoja satura rādītāju, atšķīra vaja­dzīgo lappusi. Pavisam bija deviņas kongregācijas, augstākie pārvaldes orgāni ar likumdevēja un tiesas pilnvarām visās baznīcas jomās. Eizen­harts sarauca pieri. Mācība par varas sadali, baznīcai, šķiet, bija pagājusi garām bez pēdām. Viņš lasīja tālāk. Ticības mācības kongregācija bija iztirzāta pirmā.

Savos romānos Eizenharts bieži vien bija aprakstījis, kā cilvēki ārkār­tīgu izbaiļu brīžos domā, ka viņu dzīslās sastingst asinis. Nu viņš pirmo reizi šo sajūtu piedzīvoja pats uz savas ādas. Ja šinī acumirklī viņam uz plcca roku uzliktu skelets un paskatītos uz viņu ar tukšiem acu dobu­miem, viņš nebūtu spējis izbīties vēl vairāk.

Ticības mācības kongregācija, tur bija lasāms, ir ļoti sena organizā­cija. To dibinājis pāvests Gregors IX tūkstoš divi simti trīsdesmit pir­majā gadā, tātad gandrīz pirms astoņiem simtiem gadu — taču ne ar nosaukumu, kāds tai bija šodien. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astotajam gadam šo organizāciju sauca citādi, tai bija nosaukums, kas gadsimtiem ilgi bija saistījies ar izbailēm un šausmām, ar uguni, spīdzināšanu, asins straumēm, ar tumšajiem viduslaikiem. Viņam nebija ne jausmas, ka šī organizācija vēl arvien eksistē.

Ticības mācības kongregācija bija šolaiku nosaukums Svētajai inkvi­zīcijai.

STEIDZAMI — SLEPENI Dion,

bankas izdara spiedienu sakarā ar kursa lejupslīdi. Misters Sazerlands no First National vēlas sasaukt uzraudzības padomes ārkār­tas sēdi nākamtrešdien. Acīmredzot tiks apspriests jūsu valdes priekšsēdētāja postenis. S.

Tā nevarēja būt patiesība. Stcfens paskatījās uz šauro papīra gabalu, ko viņam tikko bija izspļāvis bankas automāts, tad uz savu VISA karti. Limit exceeded, bija rakstīts uz čeka.

Automāts, solīds un neieņemams, iemūrēts kāda sabiedriskā nama sienā, neparasti ilgi bija noņēmies ap viņa karti, ko viņš bija iebīdījis auto­māta karšu spraugā. Ar nežēlīgu apņēmību spožais tērauda kupols starp viņu un tastatūru, uz kuras viņš bija ievadījis sev vēlamo skaidrās nau­das summu, atkal aizvērās.

Tas tik bija jauki. Stefens iebāza savu karti atpakaļ kabatas portfeļa nodalījumā, kurā to parasti glabāja, un atbrīvoja vietu nākamajam klien­tam, apaļīgai sievietei ar augsti sakasītiem matiem, kura viņam veltīja aizdomu pilnu skatienu. Vai viņš izskatījās bīstams? Viņš nepatikā nogro­zīja galvu un, turēdams kabatas portfeli rokā, lēnām gāja tālāk.

Vai tā varēja būt patiesība? Vai viņš bija izdevis tik daudz naudas, kopš bija ieradies Izraēlā? Viņam būtu vajadzējis laikus padomāt par limita paaugstināšanu. Viņam kaut kā vajadzēja… bet kā? Piezvanīt uz savu banku… Ja vien Hjū Kaningcms, viņa lietvedis, bija sasniedzams, varbūt bija iespējams ko līdzēt, vismaz uz laiku.

Cik naudas īsti viņam vēl bija? Viņš pāršķirstīja banknotes. Diezin vai pietiks, lai rīt no rīta samaksātu par viesnīcu. Nemaz nerunājot par to, lai iznomātu niršanas aprīkojumu vai apmaksātu automašīnu. Neticami.

Kā bija ar citām kartēm? To viņam pavisam bija trīs — viena VISA, viena MasterCard un viena American Express. Patiesībā jau piecas, taču divas pārējās tika pieņemtas dkai Amerikā un no tām viena tikai deg­vielas uzpildes stacijās. MasterCard bija piesaistīta tam pašam kontam, kuram piesaistīta VISA, ar to viņam arī nepaveiktos. Bet American Ex­press… Ar to viņš varētu ari tikt pie skaidras naudas, taču ne no auto­māta. Viņiem šeit, Jeruzalemē, bija birojs, ja viņš pareizi atcerējās. Vai varbūt tas bija Telavivā? Nu, to bija iespējams uzzināt.

Nav naudas. Neticami. Un kā tas uzreiz sabojāja noskaņojumu! Ko tas līdzēja, ja tev piederēja īpašums, bet nebija iespējas tam piekļūt. Mil­zīga dumjība, lūk, kas tā bija.

Vēl arvien apjucis, viņš atkal aiztaisīja savu kabatas portfeli, iebāza to žaketes kabatā un gandrīz sastinga kā sālsstabs, kad ieraudzīja abus vīrie­šus, kuri, sarunā iegrimuši, nāca pa ietvi viņam tieši pretim. Aizturējis elpu, visiem spēkiem cenzdamies ar kādu uzkrītoši drudžainu kustību nepiesaistīt viņu uzmanību, viņš paglābās pirmajās tuvākajās veikala durvīs.

Un nu vēl tie bija apstājušies — tā vietā, lai dotos tālāk un pazustu no viņa acīm! Viņš izlikās, ka aplūko vitrīnā izliktās prcces, taču patie­sībā vēroja abus vīrus. Nav šaubu, tic bija divi no Raiena ļaudīm. Viņš tos vairākkārt bija redzējis nometnē, un arī tie viņu pazina. Kas viņiem šeit bija darāms? Tā droši vien bija sagadīšanās, ka viņi tieši šajā brīdī nāca pretī pa šo ielu; neizskatījās, ka tie viņu meklētu.

Un vēl tāda muļķīga sakritība. It nemaz nenāk par labu noskaņojumam.

Kāds viņu no sāniem uzrunāja, viņš nesaprata, izbijies pagriezās un automātiski atbildēja: "Kā, lūdzu?"

"Vai jūs interesējaties par videokamerām?" pārdevējs, plecīgs vīrs ar paretiem matiem un lielu, apaļu degunu, pārgāja uz angļu valodu.

"Videokamerām?" Stefens samulsis paskatījās uz pārdevēju, tad uz vitrīnu, ko viņš līdz pat šim brīdim bija vērojis, to nemaz neredzot. Pa­tiešām, tur bija vienas vienīgas videokameras, dažāda lieluma, dažādi ražojumi. Viņš bija nokļuvis foto un video preču veikalā. Un abi sarg­suņi vēl arvien stāvēja ielas malā un šķita pamatīgi apspriežamies, kurp doties tālāk.

"Mums ir pārstāvētas visas slavenākās markas," pārdevējs iesāka un satvēra pirmo tuvāko ierīci, lai to iespiestu Stefenam rokā. Tā bija nepa­rasti viegla. "SONT, Canon, Panasonic, JVC, Sharp… Ko vien jūs vēlaties.

v

Sī te ir patlaban mazāka un vieglākā digitala kamera, tā sver tikai piec­simt gramu, taču ir aprīkota ar objektīvu, kam desmitkārt automātiski maināms fokusa attālums. Nu, kā tā ieguļas rokā? Fantastiski, vai nav tiesa? Absolūti nekādu problēmu to paņemt visur līdzi un visu uzfilmēt."

Stefens aplūkoja aparātu. Kādreiz viņam bija diktofons, kurš bija lie­lāks nekā šī kamera. Apbrīnojami. Viņš pielika lodziņu pie acs un vēroja tajā ielu. Izskatījās, ka abi vīri meklē restorānu un nevar vienoties, kurp doties.

"Apbrīnojami," viņš sacīja arī pārdevējam, kurš viņā gaidoši bija no­lūkojies.

"Vai drīkstu jums jautāt, vai esat jau izšķīries par kādu konkrētu sis­tēmu?" viņš vēlējās zināt.

"Sistēmu?" Stefens pēkšņi apzinājās, ka šī ir pirmā reize viņa dzīvē, kad viņš vispār tur rokā videokameru. Ievērojams trūkums cilvēkam, kurš gatavojās atrast ievērojamāko kameru cilvēces vēsturē. "Kādas sistēmas vispār ir?"

Pārdevēja acis iemirdzējās. "Ir Video-8, tā ir pati vecākā sistēma. Plaši izplatīta, un kasetes tai ir lētas. Tad mums vēl ir arī Hi-8, principā tāda pati, taču tai ir būtiski labāka attēla kvalitāte; labāka nekā jūsu tele­vizoram. Pašlaik modernākais, protams, ir digitālais attēls. Vislabākie kontrasti, lieliskas krāsas, nepārspējami ass attēls — un nekādu zaudē­jumu, attēlus apstrādājot. Visiem saviem klientiem es iesaku pievērst lielu uzmanību videoierakstu apstrādei, jo, pieņemsim, jūs esat atvaļi­nājumā — es vienkārši iedomājos, ka jūs esat atvaļinājumā —, tad jūs filmējat visu, ko vien redzat. Taču jūsu draugiem mājās, jūsu ģimenei un tā joprojām, viņiem jūs vēlaties rādīt tikai labākos attēlus. Jūs varbūt vēlaties iemontēt kādus optiskus efektus, kaut ko saīsināt, parādīt citā secībā. Tāpat kā Stīvens Spīlbcrgs, viņš bez montāžas un attēlu apstrā­des arī nebūtu nekas, vai jūs man piekrītat? Tam digitālais video ir opti­māli piemērots. Palūkojieties, piemēram, šeit…" Viņš atkal izņēma kameru Stefenam no rokām un atvēra nelielu plastmasas vāciņu sānos. "Šeit jums ir visi pieslēgumi — LANC, ārējais mikrofons, austiņas, digitālā izeja, supervideo, audio. Saprotams, aparāts darbojas ar litija jonu akumulatoru, tātad tam nav atmiņas efekta, tas…"

"Esmu dzirdējis, ka drīzumā būs jauna sistēma," Stefens pārtrauca viņa vārdu plūdus. "To sauc MR — es tikai nezinu, ko tas nozīmē."

"Ak jā." Pārdevējs pamāja. "SONT.'. MR, manuprāt, nozīmē magnetic resonance vai ko tamlīdzīgu. Taču tirgū tā nonāks tikai pēc trim četriem gadiem. Padaban tā vēl nav nobriedusi izlemšanai un vispirms acīmre­dzot būs pieejama tikai augstāko tehnoloģiju tirgū. Kā saka, būs pārāk dārga parastam cilvēkam."

Abi vīrieši, kā izskatījās, bija vienojušies un devās šķērsām pāri ielai un prom.

"Vai jums ir zināms, kā šī MR sistēma funkcionēs?" Stcfcns vēlējās zināt.

"Ak, principā tā arī ir digitālā sistēma. Vienīgā atšķirība ir tā, ka sa­glabāšana vairs nenotiks magnētiskā diskā, bet gan uz speciāla silīcija kristāla. Tātad jums ar to jāsaprot, ka reiz uzņemts video vairs nevar tikt izdzēsts, toties tas ļoti ilgi saglabājas. Tas varētu būt interesanti dokumentēšanas mērķiem, taču tas ir diezgan dārgi iesācējam. Tomēr, lai ari kā, vienā kasetē vieta būs divpadsmit stundām tīrā ieraksta laika."

"Cik ilgi videoieraksts spēj saglabāties šodien?"

"Tas ir svarīgi. Vidco-8 un Hi-8 kamerās, tātad analogajās sistēmās, kvalitāte jūtami pasliktinās pēc desmit divdesmit gadiem. Vienkārši tāpēc, ka magnetizācijas stiprums lentēs ar laiku samazinās, vai saprotat? Digitālajā video tas notiek tāpat, taču, tā kā attēli ir digitāli, jūs tos vienmēr varat pārkopēt uz jaunām lentēm un tā saglabāt tos visai ilgi."

"Saprotu." Raicna rokaspuiši bija ārpus redzamības loka. Stefens norādīja uz nelielo kameru. "Vai jūs man par šo nevarētu iedot līdzi prospektu?"

Pārdevējam viegli noraustījās acs kaktiņš. "Vai vēlaties šo kameru iegādāties?" jautāja vīrs ar plānajiem matiem.

"Vēl nezinu," Stefens meloja.

"Klausieties, man jums ir kāds padoms," pārdevējs sazvērnieciski teica, izvilka krāsainu salocītu lapiņu un lodīšu pildspalvu. "Parasti šī kamera maksā…" Viņš uzrakstīja astronomisku summu šckeļos un tik­pat astronomisku summu dolāros tai blakus. "Taču, ja jūs tūlīt pat izlemsiet, es jums pārdošu aparātu, kura vērtība ir tāda pati kā jaunai kamerai, tas ir absolūti pilnīgs, ar garantiju un visu, tikai bez oriģinālā iepakojuma. Tas ir nācis, tikai nestāstiet to tālāk, no mantas aprakstī­šanas. Bez oriģinālā iepakojuma es to nedrīkstu pārdot par oriģinālo cenu, traki, taču tā tas ir. Es jums to pārdotu par…" Viņš uzrakstīja divus skaitļus, kuri bija par četrdesmit procentiem mazāki nekā abi pirmie. "Kā jau teicu, tāda man ir tikai viena. Vienreizēja izdevība."

Stefens pasmaidīja par šo mūžveco triku. Līdzīgā veidā viņš bija pār­devis arī savas programmas.

"Pateicos," viņš noteica un paņēma bukletu. "Taču man tik un tā ir jāaprunājas ar savu draudzeni. Jūs taču saprotat."

Atkal noraustījās grumbas zem labās acs, tāpat arī mutes kaktiņš. Arī vecs triks. Es to nevaru izlemt, man jāpajautā kādam atļauja. "Atve­diet taču savu draudzeni vienkārši līdzi," vīrs nekavējoties izteica priekš­likumu. "Mēs varam izdarīt pāris izmēģinājuma ierakstus un noskatīties tos uz lielā ekrāna. Viņa būs sajūsmā."

"Es tā darīšu," Stefens meloja, atvadījās un devās prom. Ārā uz ielas viņš uzmanīgi pavērās apkārt, taču abus vīrus nekur vairs nemanīja.

Viņi daudz nerunāja. Blonds liela auguma vīrs, kurš tikai ar pūlēm bija iespraucies uniformai līdzīgajā apģērbā, kādā viņus bija vēlējies redzēt Raicns, gandrīz bez apstājas smēķēja, un Elija, brūni iededzis un nepār­protami sabre, Izraēlā dzimis ebrejs, tik lēni knibinājās ap falafel, ka tā apēšana, kā šķita, varēja icvilkics vairāku stundu garumā. Turklāt neviens no viņiem nenolaida acis no nama durvīm un ceļa līdz tām.

Viņi gandrīz nepamanīja nākam Raienu. Pēkšņi viņš parādījās atpakaļskata spogulī, it kā būtu atnācis no nekurienes, un jau nākamajā mirklī atvēra durvis un sēdēja aizmugurējā sēdeklī.

"Un kā?" viņš tikai pajautāja.

Tā kā Elija tieši tajā brīdī košļāja, atbildēja Vilārs. "Nekā. Neviens nav nācis."

Raiens kaut ko pie sevis noņurdēja. Neviens nekad nevarēja par to būt pārliecināts, taču šķita, ka Raiens bija visai nokaitināts.

"Mēs iesim iekšā," viņš izlēma.

Vilārs ieplēta acis. "Mājā?"

"Dzīvoklī."

Elija pa to laiku bija dcis galā ar savai kumosu. "Bos," viņš teica, "arī Izraēlā tas nav legāli."

"Es zinu," Raiens norūca. "Tāpēc ir vienpadsmitais bauslis. Tikai Mozus to bija noklusējis."

Amerikāņu bibliotēku, savdabīgu celtni no tērauda, stikla un labi daudz betona, bija grūti ierindot kādā stilistiski noteiktā laikā. Raiti lakotais dzelzs žogs, kas norobežoja teritoriju, izskatījās īpašs, taču neapšaubāmi bija arī ļoti stabils, un slaidas cipreses noslēpa ēku kā priekškars. Un tomēr nebija nekādu problēmu tajā iekļūt. Sargs zilā uniformā stāvēja pie ieejas durvīm, taču nevienam apmeklētājam nepieprasīja uzrādīt per­sonas apliecību, vien aprobežojās ar to, ka bargi nopētīja katru ienācēju.

Visu pirmo stāvu aizņēma plaša kafetērija, garderobe, vairākas telefona kabīnes, garas slēdzamu skapīšu rindas un neskaitāmi lasītājiem domāti galdi, ja neskaita telpas, kas domātas pārvaldei un kurās, kā liecināja nepārprotami formulēti uzraksti uz durvju plāksnītēm, apmeklētājiem ieeja bija aizliegta. Lasītava atradās augšstāvā, gaiša, liela telpa augstiem logiem, kura pusstāvā vēl papildus bija pārdalīta ar plašu galeriju. Kā jau katrā bibliotēkā, šeit valdīja darbīgs klusums, tā ka nebija grūti sasniegt tādus koncentrēšanās dziļumus, kas cilvēkam ikdienas pasaules drudžai­najā steigā palika nepieejami.

Gluži ka baznīcā, Stefens nodomāja, iedams gar plauktu rindām uz priekšu. Tikai mājījjāk.

Nu, kādai tēmai lai viņš pievēršas? Tāds bija jautājums. Viņš bieži vien uz labu laimi bija gājis cauri bibliotēkām, šur un tur izvilcis no plaukta pa grāmatai un ļāvies pārsteigumam, ko viņam sagādāja gadījums.

Viņš pamēģināja, taču šeit un šobrīd tas viņam neko nepalīdzēja. Nē, tēma varēja būt tikai viena — Tempļa kalns. Stefens piegāja pie kata­loga, kas bija pieejams garās koka kastēs apdilušu kartotēkas kartīšu iz­skatā, un sāka meklēt šo un tam radniecīgus jēdzienus.

Viņš atrada apjomīgu grāmatu ādas iesējumā, kas Tempļa kalna vēs­turi solīja izklāstīt izsmeļošā pilnībā. Taču tā arī palika pie solījuma — satura rādītājs bija sniedzis pamatīguma un pilnības iespaidu, taču pats teksts, lai arī papildināts ar neskaitāmiem zīmējumiem, fotogrāfijām un plāniem, tomēr bija izrādījies visai haotisks un vispārīga pārskata iegū­šanai nepiemērots. Tomēr Stefens izlasīja pāris interesantu atgadījumu. Šajā gadsimtā, piemēram, bija notikuši divi dramatiski uzbrukumi mu­sulmaņu ēkām Tempļa kalnā. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā Dcniss Roans, kāds garīgi slims kristietis no Austrālijas, bija aiz­dedzinājis un nopietni sabojājis AI Aqsa mošeju. Pēc vairākiem gadiem pēdējā brīdī tika atklāta ekstrēmi noskaņotu ebreju nacionālistu sazvē­restība, kurā bija paredzēts uzspridzināt mošejas Tempļa kalnā un vis­pirms jau Klints mošeju, lai atbrīvotu vietu, kurā reiz bija uzbūvēts ebreju templis, — lai tā paātrinātu mesijas atnākšanu.

Stefens nepatikā papurināja galvu. Pasaule šķita kā apmāta uz šo ne­pilno kvadrātjūdzi nekam nederīgās klinšainās zemes.

Tad viņš uzdūrās uz kādu it kā starp citu pieminētu faktu. Izrakumu apgabalu, kas sākās otrā pusē aiz galvenā ceļa, uz dienvidiem no Tempļa kalna, dēvēja par Dāvida pilsētu. To viņš bija zinājis. Tas, ko viņš nebija zinājis — līdz šim tas gan arī viņu nebija interesējis —, bija šī nosau­kuma izcelsme. Gadsimta sākumā, viņš lasīja, kāds Rotšiklu ģimenes franču atzara piederīgais bija nopircis šo zemes gabalu, lai meklētu ķēniņa Dāvida patieso apbedījuma vietu. Taču tā nekad netika atrasta. Britu vidū šai teritorijai bija arheoloģiskās atradnes statuss, tāpēc tur bija aizliegta jebkāda ar būvniecību saistīta darbība. Kad tā kļuva par Jordānas teritoriju, šis aizliegums vairs netika ņemts vērā, un, vai tur bija drupas vai kapenes, tika centīgi būvēts. Vienīgi tas apgabals, kas pie­derēja Rotšildiem, kā ienaidnieka īpašums tika saglabāts un palika neskarts.

Tieši tāpēc Halīls Saads, rakdams pagrabu, bija atradis cisternu. Viņa nams stāvēja uz kāda cita nama drupām, kas tika uzbūvēts laikā, kad šī teritorija bija piederējusi Jordānijai. Tikai Halīls Saads bija racis dziļāk par tās iepriekšējo īpašnieku. Viss apgabals bija viena no senākajām Jeru­zalemes teritorijām vispār.

Tikai par tuneli nekur nebija ne vārda…

Viņa žaketes kabatā ietikšķējās. Telefons.

"Ješua?" viņš atsaucās, nolika grāmatu atpakaļ plauktā un pa biezo, pelēko gridceliņu devās uz lasītavas izejas pusi. Bibliotekāre, kura dežu­rēja aiz letes, uz viņu nosodoši paskatījās, pat ārkārtīgi nosodoši. "Kas ir?"

Liels bija viņa pārsteigums, kad neatsaucās nc Ješua, ne Judīte. Tā bija balss, kas angliski runāja ar cietu akcentu un kuru viņš uzreiz ne­maz nepazina.

"Mister Foks? Šeit runā Pēters Eizenharts. Es labprāt vēlētos jūs satikt. Iespējams, man ir kāda interesanta informācija."

Slēdzenes pretestība neilga vairāk par divdesmit sekundēm. Neviens viņus nedzirdēja, neviens viņus neredzēja, kad viņi ielauzās Ješua Meneza dzīvoklī. Tūliņ pēc tam durvis tika atkal aizvērtas, un viss izskatī­jās tāpat kā iepriekš.

Tas bija vienistabas dzīvoklis ar dušu, nelielu ģērbtuvi un balkonu. Un viss izskatījās tā, it kā jau pirms viņiem šeit būtu bijuši kramplauži.

"Kas par cūcību," Raiens murmināja pie sevis, kad pārbaudīja vir­tuvi. Jaunais arheologs, šķiet, augstu nevērtēja modernos mazgāšanas līdzekļus, bet gan, tieši pretēji, centās visu iekārtojumu bez aplinkiem pārvērst fosilijas.

Automātiskajā atbildētājā mirgoja zaļa gaisma. Raienam tas bija zi­nāms— zaļā gaisma nozīmēja, ka ierakstīti telefona zvani, kurus vēl ne­viens nebija noklausījies. Viņš piespieda attiecīgo pogu.

Bija saņemti divi zvani. Pēc pirmā zvana ar dzirdamu troksni klausule ātri bija atkal nolikta. Otrs zvans bija kāda ziņa ebreju valodā vaimanājošā sievietes balsī, kas Raienam šķita tāda kā pazīstama. Protams, tā bija Judītes Mcnczas māte, ar kuru viņš reiz bija runājis. Ješua taču bija viņas brālis.

Taču ziņas saturs viņu neinteresēja, daudz vairāk viņu interesēja zvanu datums un laiks, kas atskaņošanas laikā tika uzrādīts ierīces displejā. Tas liecināja, ka Jcšua savā dzīvoklī nebija ieradies kopš sestdienas pēc­pusdienas.

"No kurienes jums ir mans telefona numurs?" Stefens izbrīnīts jautāja, kad aiz viņa bez trokšņa aizvērās bibliotēkas durvis.

"No jūsu klēpjdatora adrešu faila."

"Un kādēļ jūs vēlaties mani satikt?"

"Man ar jums ir jārunā. Domāju, ka tas ir svarīgi."

Stefens to vēl joprojām nespēja aptvert. Kas gan rakstniekam varētu būt no viņa vajadzīgs? "Mister Eizenhart, jums ir zināms, ka Kauns mani meklē. Man jāpieļauj iespēja, ka jūsu zvans ir manevrs, ar kuru viņš mani vēlas notvert."

Viņš runāja klusi. Meitene, kura strādāja pie norāžu katalogiem, kas bija novietoti šeit ārpusē, mulsi uz viņu paskatījās. Lai ari kādu litera­tūru viņa šeit meklēja, viņam bija jādomā, ka viņa saprot, ko viņš saka.

"Lūdzu, ticiet man," Eizenharts lūdza. "Kaunam nekas nav zināms par šo zvanu. Es rīkojos uz savu roku."

"Kauns noteikti liek noklausīties ikvienu jūsu sarunu, vai jums tas ir skaidrs?"

"Es jums nezvanu no nometnes. Esmu Jeruzalemē kādā telefona kabīnē, un manas kartes kredīts strauji tuvojas beigām. Lūdzu, vieno­simies par tikšanās vietu. Kur jūs vēlaties."

Stefens saspringti domāja. Ja tā bija taisnība, ko rakstnieks sacīja, tad pastāvēja iespēja uzzināt, kas Kaunam bija padomā. Turklāt, viņš sev atzinās, viņš gribēja zināt, kāda iemesla dēļ Hizenharts bija sācis dar­boties pret savu darba devēju.

"Nu labi. Kur jūs šobrīd esat?"

"Es esmu Amerikāņu bibliotēkā," Eizenharta balss spiedās ārā no nelielā mobilā telefona skaļruņa. "Vienā no telefona kabīnēm, kas atro­das pie ieejas."

Stefens gandrīz iesmējās. Kļuva arvien trakāk!

"Acumirkli," viņš palūdza, piespieda mute pogu, tā ka mikrofons lika nobloķēts, un ātri pagāja pāris soļu uz kāpņu pusi, no kurienes bija pārredzama halle. Patiešām, tur stāvēja Eizenharts, vienā no telefona kabīnēm. Viņš bija aizņemts ar to, ka baroja rijīgo automātu, mezdams tajā žetonu pēc žetona. Zvanīt uz mobilo telefonu bija gandrīz tas pats, kas sarunāties ar Ameriku.

Stefens aizgāja betona kolonnas aizsegā un atkal ieslēdza mikro­fonu. "Kā gan jūs šeit nokļuvāt?"

"Mani atveda Raiens. Es viņam sacīju, ka man nepieciešams papētīt grāmatas. Šovakar viņš mani atkal aizvedīs atpakaļ. Es nezinu, vai šis vārds jums kaut ko izsaka, — Raiens ir drošības pilnvarotais…"

"Tomēr," Stefens viņu pārtrauca. "Šis vārds man kaut ko izsaka."

"Ak tā, jā," Eizenharts apjucis sacīja. "Šonakt. Lūdzu, vai mēs varētu satikties? Vienalga, kur, mums tikai nepieciešams steidzami vienoties."

Arī šis bija triks, lai otru piespiestu pieņemt lēmumu, Stefens nodomāja.

"Palieciet, kur esat," viņš teica. "Es atnākšu pie jums."

"labi." Eizenharta balss pauda atvieglojumu. "Tā, protams, būs vis­labāk. Un, ēhm, kaAV

"Pēc pusstundas."

"Labi. Pateicos. Es… es šeit vienkārši jūs gaidīšu. Vai zināt, kur atro­das bibliotēka?"

Stcfenam bija jāpasmaida. "Jā," viņš atbildēja. "Vismaz aptuveni."

"Labi. Tad tiksimies pēc pusstundas."

"Pēc pusstundas." Stefens nospieda pogu, kas pielika punktu saru­nai, ielika telefonu jakas kabatā un tad no savas paslēptuves vēroja, ko rakstnieks darīs.

Visvairāk, protams, viņu interesēja tas, vai šeit nebija kāds sakars ar viņam izliktām lamatām. Ja, piemēram, Eizenharts tagad būtu pagrie­zies un kādam apstiprinoši pamājis vai devis kādu citu apliecinošu zīmi — uz augšu paceltu īkšķi vai ko tamlīdzīgu —, tad viņam nebūtu nekādu šaubu, ka viņi gaida izdevīgu brīdi. Taču vācietis neko tamlīdzīgu neda­rīja. Viņš savāca savas atlikušās monētas un iebāza tās kabatā. Tad viņš palika stāvam, bikli palūkojās apkārt un izskatījās visai apmaldījies.

Hmm. Patiešām savādi. Gandrīz jau pārāk savādi. Vai tā patiešām bija sagadīšanās, ka rakstnieks viņam zvanīja tieši no šejienes? Stefens paska­tījās pulkstenī. Viņam vēl bija pusstunda laika, lai visu pārdomātu.

Viņš iegāja atpakaļ lasītavā, piegāja pie lielajiem logiem un palūkojās lejup uz ielu. Vai kaut kur nebija novietotas automašīnas, kurās sēdēja vīri un nekāpa ārā? Vai kaut kur grūti pārredzamās vietās neslēpās kādi aizdomīgi stāvi? Lai arī kā Stefens centās iztēloties drūmākās fantāzijas tēlus, viņš neredzēja neko tādu, kas viņa aizdomas apstiprinātu. Viņa skatienam pavērās dzīvas satiksmes iela, kurā novietot automašīnas bija aizliegts; cilvēki, kuri nāca un gāja, bija vai nu par jaunu vai vecu, vai arī par sievišķīgu, lai varētu būt Raiena ļaudis; un vienīgais, kurš bija ceļā bez acīm redzama mērķa, bija kāds ielu tirgotājs, kurš savus ratus ar aug­ļiem bija novietojis pie žoga un pārdeva garāmgājējiem apelsīnus.

Stefens ieklausījās sevī. Vai tur bija saklausāma kāda brīdinoša balss? Nē. Vai vēderā bija koncentrējusies nelabuma sajūta? Arī ne. Viņš nedo­māja, ka tās varētu būt kādas sevišķi rafinētas lamatas. Ja Raiens būtu zinājis, ka viņš ir šeit, tad nebūtu rīkojis tādus manevrus. Vienīgais, ko viņam būtu vajadzējis darīt, būtu nogaidīt, kad viņš nāks ārā no biblio­tēkas, neuzkrītoši pielikt viņam pie ribām medību dunci un pavēlēt sekot. Tas būtu bijis tik vienkārši, un viņam nebūtu nekādas iespējas izglābties.

Nu labi. Tātad jāriskē. Stefens izgāja no lasītavas un devās lejup pa platajām, arī ar mīkstu grīdas celiņu izliktajām kāpnēm. Eizenharts stāvēja pie loga fasādes netālu no ieejas durvīm un skatījās ārā pa logu, biezu mapi padusē iespiedis, rokas iebāzis dziļi kabatās, un nedzirdēja viņu nākam.

"Mister Eizenhart?" Stefens beidzot vērsa uz sevi rakstnieka uzma­nību, kad jau stāvēja viņam tieši aiz muguras.

Rakstnieks strauji pagriezās, acis plati iepletis, it kā būtu sajutis pēk­šņas nāves tuvošanos. "Mister Foks! Mans Dievs, kā jūs mani nobaidī­jāt! No kurienes jūs nākat?"

"Godīgi sakot, es visu laiku biju šeit. Es sēdēju augšā lasītavā, kad jūs man piezvanījāt."

"Ko?!" Rakstnieks samulsis mirkšķināja acis. "Patiešām? Kāda saga­dīšanās."

"Jā."

Eizenharts papurināja galvu. "Romānā kaut ko tādu nedrīkstētu pie­ļaut," viņš noteica un mulsi pasmaidīja. "Taču dzīve var atļauties visu…"

Acīmredzot cilvēks, kam bija rakstnieka profesija, skatījās uz lietām no šāda viedokļa, Stefens domāja. "Jūs vēlējāties ar mani tikties. Par ko ir runa?"

"Jā, tātad… Es pat īsti nezinu, kā lai sāku…"

"Varbūt apsēdīsimies kādā mierīgā stūrī?" Stefens ierosināja un no­rādīja uz vienu no brīvajiem galdiem, kas stāvēja nedaudz nomaļus un solīja netraucētu mieru. "Vai vēlaties ko iedzert?'

Kādu glāzi minerālūdens vēlāk, nodomāja rakstnieks, kurš vēl jo­projām izskatījās pēc nervu kamola: "Vai es jums drīkstu kaut ko pilnīgi bez aplinkiem pajautāt, mister Foks?"

"Sauciet mani par Stcfenu. Jā, droši. Ko vien jūs vēlaties. Sliktākajā gadījumā es neatbildēšu."

"Vai jums ir zināms, kur atrodas kamera?"

Stefens atlaidās pret atzveltni. "Baidos, ka tc nu mums jau ir slik­tākais gadījums."

"Jā, es saprotu. Atvainojiet." Eizenharts bija nolicis savu mapi sev priekšā uz galda un nemitīgi ar pirkstiem zīmēja tās atveidu. No mapes rēgojās pildspalva. "Kauns laboratorijā ir atradis fotoaparātu, ar kuru jūs acīmredzot esat fotografējis vēstules pirmās lapas atšifrējumu. Pēc teksta ir saprotams, ka ceļojums laikā nekādā ziņā nav bijis plānots pasākums — un tas padara apšaubāmus visus līdz šim izteiktos minējumus. Tā kā vēs­tule, šķiet, ir neizbēgami iznīcināta, Kauns, kā izskatās, ir zaudējis jelkādu cerību šo video reiz atrast."

Stefens neapzināti ievilka elpu dziļāk. "Un kāpēc jūs man to stās tāt?" viņš jautāja.

"Tāpēc," Eizenharts teica un paliecās tuvāk, lai varētu runāt klu­sāk, "ka ir uzradies kāds Vatikāna pārstāvis, kāds vīrs, vārdā Skarfaro. Es nejauši dzirdēju sarunu, Kauns to nezina. Viņš mēģina pārdot katoļu baznīcai visus līdzšinējos atradumus — par desmit miljardiem dolāru."

"Ak," Stefens noteica. Desmit miljardi dolāru? Kauns, kā redzams, patiešām bija radis domāt lielās dimensijās. Un kas notiktu tad, ja viņi atrastu kameru un ierastos ar to? "Skaitlis liecina par bagātu fantāziju. Taču tie viņam gan sakurinās pirti, ja viņš kameru neatradis."

"Nē. Man ir tāda sajūta, ka viņš spekulē ar to, ka baznīcai nav nekādas intereses, vai video tiek atrasts. Viņš vēlas, lai viņi samaksā par to, ka visu varētu noklusēt."

"Vai jūs patiešām domājat, ka baznīca no šī video baidās?"

"Bet protams!" Rakstnieks iepleta acis. "Vai jums kādreiz ir gadījies izlasīt grāmatu un tad pēc tās noskatīties filmu un nesajust vilšanos? Šeit mums ir tieši tā pati situācija. Pirmkārt, baznīcai jābaidās no tā, ka Video varētu atklāt ko tādu, kas apšaubītu līdz šim mācītās ticības dok­trīnas un līdz ar to pāvesta nekļūdīgumu. Otrkārt, un tas, iespējams, ir pat vēl svarīgāk: video nekad nevarēs turēt līdzi tiem priekšstatiem, kādi valda ticīgo fantāzijā, ar visām svētbildēm virs laulības gultām un attē­liem bērnu Bībelēs. Videoierakstā viss izskatīsies diezgan nožēlojams, primitīvs un netīrs, un tur būs redzams, ka Jēzus bija vien tāds pats cil­vēks kā jebkurš cits. Iespējams, tur būs redzams, kā viņš kaut ko sludina, un tas būs visai interesanti, taču to neviens nesapratīs, jo diezin vai kāds saprot aramiešu valodu, un, kas attiecas uz viņa vēsts pārliecības spēku, tad es esmu pārliecināts, ka jebkurš evaņģēlists savā teltī atstāj simtkārt pārliecinošāku iespaidu. Vārdu sakot, baznīca varētu baidīties par to, ka cilvēki, zaudējuši ilūzijas, novērsīsies, kad būs redzējuši patieso Jēzu."

Stefens lēnām māja ar galvu. Kaut ko līdzīgu viņš jau bija domājis pats. "Ko es, godīgi sakot, uzskatītu par ļoti iepriecinošu notikumu gaitu," viņš teica. "Ja es reiz varētu piedzīvot to dienu, kad pāvests ierastos kādā postoši pārapdzīvotā zemē, lai sludinātu pret izsargāšanos no grūt­niecības, un neviens neatnāktu viņā klausīties. Un, ja es tur varētu ieskai­tīt arī kādu daļu savu nopelnu, tad es zinātu, kā dēļ esmu dzīvojis."

"Vai arī ar jums ir tāpat?" Eizenharta balsī bija jūtams atvieglojums. "Tas ir lieliski. Patiesībā es biju domājis, ka man tagad bez gala vajadzēs aizstāvēt savus argumentus."

"Jūs.to gaidījāt?"

"Nu jā, jūs tik ļoti bijāt pārņemts ar kameru, noklusējāt par vēstuli…"

"Es biju par to pavisam aizmirsis. Patiešām. To plastmasas maisiņu cs sākumā neuzskatīju par arheoloģisku atradumu," Stcfcns nopūzda­mies teica. "Es domāju, jebkurš būtu domājis tāpat. Es toreiz domāju — kāds vēlas mani iegāzt. Un tad es domāju, ka šeit ir kāds sakars ar nozie­gumu. Vien tad, kad es avīzē ieraudzīju jūsu fotogrāfiju un sapratu, kas jūs esat, es visu varēju daudzmaz saskaņot."

"Jūs redzējāt manu fotogrāfiju avīzē?"

"Jā. Tajā vakarā, kad jūs ieradāties. Uzņēmums, kā izskatījās, varēja būt veikts lidmašīnā."

"Un jūs zinājāt, kas es esmu?"

"Jūsu vārdu es jau reiz biju dzirdējis, jā. Katrā ziņā cs zināju, ka esat zinātniskās fantastikas rakstnieks."

Eizenharts izbrīnīts papurināja galvu. "Esmu priecīgs to dzirdēt."

"Katrā ziņā," Stefens turpināja iesākto domu, "cs uzskatu sevi par agnostiķi, ja ne gluži par ateistu, un nekādā ziņā nespēju labi atsaukties par baznīcu. Manis pēc visas reliģijas no šīs planētas varētu arī pazust."

"Tieši tā," Eizenharts pamāja. "Tieši tā. Tā būtu svētība."

Kāds kalsns vīrs lielrūtainā žaketē pagāja viņiem garām, nesdams rokā paplāti ar tasi kafijas, avīzi padusē iespiedis, un apsēdās pāris galdi­ņu tālāk. Stcfcns, satraukts par to, ka nebija pamanījis viņu nākam, pē­toši paskatījās apkārt.

"Jūs sev jautājat, kāpēc es tā esmu pārņemts ar kameru," viņš sacīja klusāk nekā iepriekš. "Es jums to vēlos pasacīt. Pirmkārt, es biju veicis atklājumu, saprotiet, taču es tajā netiku iesaistīts; viņi nevēlējās, ka cs tur piedalos, un, ja es to tā būtu atstājis, tad viņi mani gluži vienkārši būtu aizmirsuši. Un kaut ko tādu cs principā nevēlos pieļaut. Otrkārt, cs šeit manīju kādu iespēju, lai arī nemaz īsti nezināju, kādu. Un, ja man rodas kāda iespēja, cs to garām nelaižu, tāds nu reiz cs esmu. Gan jau no tā kaut kas iznāks, es toreiz domāju. Nauda varbūt vai slava, vai varbūt abi divi. Visādā ziņā tam bija jābūt interesantam piedzīvojumam, par kuru varētu vēl stāstīt saviem mazbērniem, jau vecam un sirmam sēžot pie kamīna atzveltnes krēslā."

Eizenharta acis pēkšņi bija kļuvušas neizteiksmīgas. "Ja Kauns savu nodomu īstenos," viņš teica, "tad ar to stāstīšanu būs pagrūti. Varbūt jūs nemaz nekļūsiet vecs un sirms."

"Ko jūs ar to domājat?"

"Jūs nesaprotat?" rakstnieks jautāja. "Tas, ko Kauns vēlas pārdot Vati­kānam, ir absolūta šīs lietas noklusēšana. Un ir cilvēki, kuru klusēšana pa­nākta ar varu par daudz mazākām summām nekā desmit miljardi dolāru."

Stcfens domīgi vēroja pretimsēdētāju. Rakstnieka pieri bija pārklā-

_ v — v • • • —

jusi smalku sviedru lasīsu plēvīte. Sim vīram bija patiešām dzīva fantāzija. Gandrīz slimīga.

Viņš papurināja galvu. "Džons Kauns ir ārkārtīgi nelokāms veikal­nieks. Taču viņš nav slepkava."

"Džons Kauns varbūt nav."

"Bet?"

"Šis vīrs no Romas, Skarfaro — kā es sapratu, viņš ir Ticības mācī­bas kongrcgācijas loceklis."

"Tas man neko neizsaka."

Eizenharts dziļi ieelpoja. "Tā ir, kā to teiktu šodien, Svētās Romas inkvizīcijas sekotāju organizācija."

Stcfens nespēja novērst to, ka viņa apakšžoklis kā bez satvara atka­ras. "Inkvizīcijas?" viņš apjucis atkārtoja.

"Inkvizīcijas."

"Vai tāda vēl pastāvi

"Tagadējais nosaukums organizācijai ir tikai trīsdesmit gadu, taču tās uzdevums vēl joprojām nav mainījies — sargāt patieso ticību." Rakst­nieks nemierīgi paskatījās apkārt. "Un tas ir citāts no baznīcai izteikti draudzīgas grāmatas."

Stcfens Fokss, manāmi apjucis, papurināja galvu. Inkvizīcija. Tikpat labi Eizenharts viņam būtu varējis ari teikt, ka viņiem būs darīšana ar krustnešu karaspēku. "Un ko šis Skarfaro ar mums gatavojas darīt? Sa­dedzināt mūs visus uz sārta?"

"To es nezinu. Taču, godīgi sakot, es par to nevēlos pārliecināties uz savas ādas." Viņš nopietni, gandrīz lūdzoši uz viņu paskatījās. "Mister l oks, ja jūs zināt vai vismaz nojaušat, kur paslēpta videokamera, tad lūdzu jūs — atrodiet to un ejiet ar to atklātībā. Cik vien ātri iespējams."

Stefens atlaidās krēslā. Viņš vēl arvien nedomāja, ka pastāv tādas briesmas, kādas bija iztēlojies rakstnieks. Viņiem tomēr bija darīšana ar Romas katoļu baznīcu, nevis ar kaut kādiem mežonīgiem ājatollām. "Iet atklātībā mēs varētu jebkurā laikā. Skelets, lietošanas pamācība — jau tagad pierādījumu ir vairāk nekā pietiekami."

"Jā, taču šie pierādījumi ir Kauna rīcībā, un, ja vien viņš to vēlēsies, kuru katru mirkli to var ari vairs nebūt." Eizenharts paliecās uz priekšu. "Man arī ļoti rūp, lai es varētu stāstīt. Stāstīšana ir mans amats un ma­nas dzīves saturs. Visu, kas šeit notiek, es gribu kādudien uzrakstīt. Ja jūs man izstāstīsiet savu lappusi no šī stāsta — tam nav jānotiek tagad, kaut kad vēlāk, kad viss būs pagājis, arī tad vēl būs labi —, ja jūs man to apsolāt, tad es atbalstīšu jūs pret Kaunu, lai jūs atrastu kameru. Izņe­mot gadījumu, ja arī jūs to vēlaties pārdot Vatikānam."

Stefens dusmīgi papurināja galvu. "Pat ne par divdesmit miljardiem sudraba monētu."

"Labi. Es varu piedāvāt sniegt ziņas par to, ko Kauns zina un ir no­domājis darīt. Es gan patiesībā nezinu, kā, ja viņš manas telefona saru­nas patiešām noklausās."

"Vai jūs varat atkal atnākt šurp uz bibliotēku?"

"Es tā domāju."

"Varbūt mums katram gadījumam vajadzētu vienoties par pāris atslē­gas vārdiem." Stefens pārdomāja. "Kādos gadījumos tie varētu noderēt? Hmm. Ja Kauns izdibinās, kur es atrodos vai arī kur atrodas kamera. Bet vai tas ko dos, ja jūs man piezvanīsiet un nosauksiet kādu paroli, kaut vai Atvainojiet, vai ārlietu nodaļa? Telefona numurs, uz kuru būsiet zvanījis, noteikti tiks fiksēts, un tad viņš redzēs, ka būsiet runājis ar mani."

Eizenharts atvēra savu mapi, paņēma lapu un sāka uz tās rakstīt divus telefona numurus. "Es jums noteikti iedošu savu tiešo telefona numuru; uz to zvanot, jūs mani sasniegsiet dzīvojamā vagonā, kurā esmu apmeties. Un es jums arī uzrakstīšu kāda žurnālista telefona nu­muru, ar viņu es iepazinos, kad lidoju šurp. Viņu sauc Uri Lībermans.

Starp citu, viņš ir autors fotogrāfijai, kuru jūs redzējāt avīzē. Viņš zina ari to, ka cs esmu uzaicināts pie šiem izrakumu darbiem, un es viņam jau reiz zvanīju un lūdzu izdibināt, ko viņš var uzzināt par profesoru Vilfordu-Smitu. Nu jā, viņš šo to man varēja pastāstīt, man jums jāsaka."

"Patiešām?" Stefens paņēma zīmīti un ielika to sava krekla krūšu kabatā.

"Vai jūs zinājāt, ka studēt viņš sācis tikai četrdesmit gadu vecumā? Jaunībā viņš bijis karavīrs, bijis nometināts pat šeit Palestīnā neilgi pirms britu aiziešanas."

Stefens mēģināja iztēloties profesoru kā brašu karavīru, un, kad viņam tas nekā negribēja izdoties, smaidot papurināja galvu. "Droši vien viņš toreiz būs bijis, kā mēdz teikt, hmm, iemīlējies valstī un cilvēkos?"

"Acīmredzot."

"Elija," Raiens, kājas plaši iepletis, līdz potītēm stāvēdams haosa vidū, teica. "Panāc šurp."

Elija aizbīdīja atkal ciet atvilktni, kuru tikko bija atvilcis vaļā, piecē­lās un atbrīvoja ceļu pie sava augstākā virspavēlnieka. Katrā ziņā Raiens ar savu militāriski īso matu griezumu, mūžīgi nemainīgo haki krāsas ietērpu un kundzisko izturēšanos atstāja uz viņu tādu iespaidu. Elijam šad un tad nācās samirkšķināt acis un sev atgādināt, ka armijas laiks pa­gājis. Tagad viņš bija drošības dienesta ierēdnis ar apmaksātu atvaļinā­jumu, mēneša algu, noteikumiem par virsstundām un tiesībām uz pensiju. Kaun Enterprises viņu bija nolīgusi, ne iesaukusi karadienestā.

N11 lai jau, klients bija karalis. Viņš nostājās blakus slaidajam, spēcī­gajam amerikānim — Raiens? Vai šis nebija īru vārds? — un novērtēja atradumu, kuru viņš bija izvilcis no kāda kakta plauktā virs gultas.

Tā bija bieza klade, piezīmju grāmata ar maziem ziliem un sarka­niem zilonīšiem uz vāka. Visai nodriskāts priekšmets. Raiens turēja to atvērtu un vēroja lapaspuses, kuras bija pierakstītas ciešā, pedantiskā rokrakstā.

Ebreju valodā.

"Šī ir dienasgrāmata, vai ne?" un norādīja uz datumu ierakstiem starp atsevišķiem ierakstiem, kas daļēji bija rakstīti ar krāsainu flomāsteru.

Viņš pagrieza grāmatu otrādi: viņš to bija turējis nepareizi, jo viņam nebija ienācis prātā, ka ebreju grāmatas jālasa no beigām uz sākumu.

"Tā izskatās, jā," Elija pamāja. Dienasgrāmatas bija visai sievišķīga padarīšana. Tas, ka šis Ješua Menezs tādu bija rakstījis, apzīmogoja viņa acīs viņu par mīkstčauli.

Raicns šķirstīja, acīm redzami uztraukts, uz priekšu līdz pat beidzama­jai aprakstītajai lappusei. "Tas ir sestdienas datums," viņš teica. "Tātad viņš tajā dienā būs te vēlreiz iegriezies. Un viņš ir sarakstījis labi daudz; rokraksts izskatās drudžains un satraukts. Kaut kas viņu ir izsitis no slie­dēm." Viņš turēja grāmatu Elijam priekšā atvērtu. "Kas tur ir rakstīts?"

Elija paņēma dienasgrāmatu divos pirkstos, apmēram tā, it kā Raicns viņam būtu licis paņemt rokās lietotu sievietes higiēnisko paketi. "Rak­stīts kā ar cūkas kāju," viņš pasūdzējās un blenza uz ķeburaino rokrakstu. "Viņš raksta kaut ko par polietilēna plēvi un ogļūdeņraža iesūkšanos papīrā… Es ne vārda nesaprotu, godīgi…"

"Tulko to vienkārši angliski," Raicns viņam teica ar to pārdabisko mieru balsī, kas Elijam uzdzina uz muguras zosādu.

Viņš nopūtās, koncentrējās. " Uzlabotā krāsviela uz vēstules pirmās lapas paveica patiesus brīnumus, taču uz otro lapu tikpat kā nemaz neiedarbojās. Tad man ienāca prātā doma, ka laika gaitā no polietilēna apvalka papīrā varētu būt iesūcies ogļūdeņradis. Tāpēc es mēģināju to vispirms apstrādāt ar tetrahidronaftalīnu un tad vēlreiz lietoju krās­vielu. 'Tomēr nu es vēlējos, lai es to nebūtu darījis, — lai man nekad nebūtu bijis nekāda sakara ar visu Šo notikumu.'"

Raicns pēkšņi izskatījās uztraucies. Salīdzinot ar īstu cilvēku, viņš vēl arvien bija kā leduskalns, taču, kad jau kāds brīdis bija pavadīts kopā, viņā skaidri bija samanāms zināms sasprindzinājums. "Tālāk," viņš mu­dināja.

"Jau pirmā teksta vieta, izvēlēta uz labu laimi" Elija turpināja tulkot, "atklaja kameras slēptuvi, kuru visi tik dedzīgi meklē…"

TEMPLIS, HĒRODA. 15. vai 18. valdīšanas gadā Hērods Lielais sāka jauna t. celtniecību, kas ebreju historiogrāfijā tiek saukts par Otro t. Celtniecības sākuma gads bija aptuveni 20. g. pirms Kr., darbi ilga vairāk nekā 46gadus. 70. g. pēc Kr., neilgi pēc tā pa­beigšanas, laikā, kad Jeruzalemi iekaroja romieši (pirmās ebreju sacelšanās apspiešana), t. tika sagrauts.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Džesika Džonsa," Stcfcns stāstīja kā tērzēdams, "ir labā dvēsele, visu redzošā acs, sirds un smadzenes. Viņas tēvs bija Mārtiņa Lutera Kinga tuvs draugs, un viņas brālis ir pirmais melnādainais pilsētas galva dienvidu valstīs, kur vēl pirms trīsdesmit gadiem baltais nebūtu sēdējis blakus melnādainajam uz parka soliņa. Džesika Džonsa ir vienīgā štata darbiniece Explorer's Society— un pēc viņas var regulēt pulksteni."

Viņi visi trīs sēdēja uz divguļamās gultas Jcšua un Stefena istabā un skatījās uz sienas pulksteni, kura rādītāji šajā brīdī nostājās uz ceturksni pirms pieciem.

"Ņujorkā šobrīd ir ceturksnis pirms desmitiem no rīta," Stcfcns turpināja. "Šajā brīdī Džesika Džonsa dodas iekšā Society ēkā, kas ir sasniegusi godājamu vecumu un atrodas Upper Westside rajonā, Septiņ­desmit piektās avēnijas tuvumā, un no kuras telpām, apšūtām ar sarkan­koku, paveras pasakains skats pāri Hudzonas upei. Viņa tieši šobrīd ir atslēgusi monumentālo centrālo portālu un ņem no pastkastītes pastu. Tad viņa dodas uz liftu, par kuru leģenda apgalvo, ka tas esot pirmā drosmes pārbaude visiem, kuri vēlas kļūt par sabiedrības biedriem. Un ir jāredz-šis lifts, lai rastu priekšstatu par to, cik nolaists vispār var izskatīties lifts. Patiess izaicinājums īstiem piedzīvojumu meklētājiem. Mis Džonsa ļaujas šim izaicinājumam ik ritu."

Viņa priekšā atradās piezīmju klade un pildspalva, un vesela grēda fotokopiju, kuras sev līdzi bija atnesis Ješua. Bija izklāta arī karte, kurā visai detalizētā mērogā bija attēlots Tempļa kalns un vecpilsēta ap to; dzeltenā krāsā bija iezīmēts tunelis, kura virzienu savā zinātniskajā darbā pirms daudziem gadiem bija postulējis Judītes un Ješua tēvs, un ar sar­kanu krāsu bija iezīmēts tunelis, kādu to bija uzrādījis sonārtomogrāfs. No vietas, kas atradās aptuveni piecdesmit metrus uz dienvidiem no tempļa mūra, abas līnijas aizstiepās tālāk precīzi vienādi.

Pulksteņa rādītāji sasniedza nākamo iedaļu.

"Bez desmit minūtēm desmit," Stefens turpināja savu attēlojumu. "Mis Džonsa atslēdz biroja durvis, ieliek pastu sūtījumu grozā un ieslēdz datoru. Tad viņa paņem lielu lejkannu ar nostādinātu ūdeni un ar to rokā iet pa visām telpām, lai aplietu puķes, pirmkārt jau eksotiskos augus kluba telpās, jo tie prasa īpaši uzmanīgu kopšanu. Ikvienu augu no eks­pedīcijas atvedis kāds šīs sabiedrības loceklis, daži augi ir ārkārtīgi vēr­tīgi. Viens no mis Džonsas īpašajiem talantiem ir augu lološana un kopšana, jo viņai ir zaļie īkšķīsi. Viņas uzraudzībā līdz šim nav iznīcis vēl neviens augs."

Viņš abiem neko nebija stāstījis par tikšanos ar Eizcnhartu. Viņš ne­varēja pateikt, kāpēc. Acīmredzot tāpēc, ka viņš pats vēl nebija ticis skaid­rībā, kur šo notikumu ierindot.

Viņi vēroja dzeltenās un sarkanās līnijas. Ar sarkano krāsu iezīmētais īstais tunelis divas reizes pēc kārtas ar relatīvi asu līkumu nogriezās un turpinājās gar mūra iekšpusi rietumos tālāk uz. ziemeļiem. Ar dzelteno krāsu iezīmētais tunelis patiesībā nebija nekas cits kā vien pagarinājums Šahtas sākuma posmam, un šī līnija būtu vedusi tieši uz cisternu, kas atradās Tempļa kalna dienvidu puses vidusdaļā.

Pulksteņa rādītāji kustējās uz priekšu tā, it kā tie slīdētu cauri sīrupam. Judīte nosodoši rauca pieri par to, ka viņš dažu minūšu dēļ tā izlikās, taču Stefens labi zināja, ka gadījumā, ja viņš piezvanīs kaut vai tikai vienu minūti pirms desmitiem, viņam būs jārunā ar automātisko atbildētāju.

Beidzot pulkstenis rādīja pieci. No ārpuses atskanēja gonga skaņa, kaut kur bija ieslēgts radio. Desmit no rīta Amerikas austrumkrastā. Stcfens paņēma savu mobilo telefonu.

"Pulkstenis rāda desmit. Mis Džonsa nupat ir apsēdusies pie sava rak­stāmgalda un izslēgusi automātisko atbildētāju. Šajā brīdī viņa ieskatās lielajā, ādas vākos iesietajā plānotājā, un pēc tam viņa ķersies pie pasta pārskatīšanas." Viņš sameklēja Explorer's Society telefona numuru kata­logā un ieklausījās signālā.

Mis Džonsa atsaucās pēc otrā signāla, un veids, kā viņa to darīja, bija perfekts kā arvien: "Labdien, šeit runā Explorer Society Ņujorkā. Jūs ru­nājat ar Džesiku Džonsu."

Stcfens nosauca savu vārdu, un viņa uzreiz atcerējās, ka viņš patlaban atrodas Izraēlā. Ko viņa varot viņa labā darīt, Džesika painteresējās.

"Mis Džonsa, es vēlētos jūs lūgt ieskatīties kartotēkā," Stcfcns viņai sacīja. Kartotēka, saprotams, bija neizmērojami liela datu bāze datorā. "Es meklēju kādu, kurš kaut ko saprot no niršanas alās."

Raiens bija aizsūtījis Eliju un Vilāru prom. Viņi bija pabeiguši pārmek­lēšanu un nebija vairs atraduši neko ievērības cienīgu. Nu viņš viens pats sēdēja automašīnā pretī nama ieejas durvīm, dienasgrāmatu nolicis sev blakus, un turēja rokā piezīmes, ko bija sagatavojis pēc Elijas tul­kojuma.

Viņa aizdomas bija apstiprinājušās. Stcfcns Fokss un viņa draudzene jau piektdienas vakarā bija sākuši atšifrēt vēstuli. Pirmajā vakarā viņiem bija izdevies padarīt salasāmu teikuma fragmentu, kad laboratorijā bija izdegusi vienīgā ultravioleto staru spuldze. Nākamajā dienā, sestdienas priekšpusdienā, kādā lielā elektropreču veikalā, kas piederēja kristie­šiem — līdz ar to veikals nebija pakļauts sabata noteikumiem —, Jcšua bija iegādājies jaunu spuldzi un viens pats turpinājis pētījumus. Viņam bija izdevies teikumu atšifrēt un veikt mēģinājumu ar otro lapu, taču sākumā viņam neveicās: pretēji pirmajai lapai rokraksts vēstules otrajā lapā neuzsūca fluorescējošo marķēšanas šķīdumu. Tad viņam ienāca prātā doma vispirms apstrādāt papīru ar ķimikālijām, kuras varētu šķīdināt polietilēnu, kas, iespējams, bija iesūcies no maisiņa, un vismaz atsevišķās vietās viņa pūles bija atmaksājušās. Turpat vai pirmā atšifrētā rokraksta vieta viņam bija atklājusi kameras slēptuvi.

Raiens skatījās uz neizteiksmīgā īres nama kailajām sienām. Logu rūtīs spoguļojās rietošā pēcpusdienas saule. Vai Elija bija teicis patie­sību? Tulkojot šis izraēlis bija uz viņu vairākkārt jautājoši paskatījies, tā, it kā viņš gaidītu, ka Raiens viņam paskaidros, par ko šeit patiesībā ir runa un kāpēc šis ieraksts dienasgrāmatā ir tik nozīmīgs. Protams, šos skatie­nus Raiens bija ignorējis. Lai viņš domā, ko grib.

Ja Elija bija iztulkojis korekti, tad kameras atrašanās vietu Ješua die­nasgrāmatā nebija minējis. Viņš sīki bija aprakstījis izbīli, kā mēģinājis tikt skaidrībā, vai drīkstētu pieļaut, ka par to uzzina Stefens. Vienīgais, jāsaka gan, vairāk nekā nepārprotamais norādījums bija vieta, kur viņš bija rakstījis: Stefens vienmēr panāk to, ko vēlas. Es varētu no viņa sagaidīt pat to, ka viņš liktu izkalt caurumu Raudu mūrī.

Džons D. Hardings — tā sauca vīru, Havaju salās dzimušu amerikāni ap gadiem četrdesmit, kurš bija profesionālis niršanā alās. Visā pasaulē viņš bija pieprasīts nirējs pie kuģu vrakiem un zemūdens alās, niršanas skolotājs un konsultants sarežģītos dziļūdens darbos. Stefens neskaidri atcerējās, ka reiz viņu bija saticis kluba ēkā Ņujorkā, taču tas bija kādos lielos svētkos, un viņam bija palicis atmiņā liels, lācim līdzīgs vīrs ar pelnu pelēku vikingu bārdu un spēcīgākajām rokām, kādas vien viņš vispār cilvēkam bija redzējis. Patlaban Hārdings uzturējās Meksikā, un Stefens viņam bija piezvanījis brokastu laikā. Fonā bija dzirdams balsu jūklis, acīmredzot tur bija sanākusi kopā visai liela grupa pacilāti no­skaņotu ļaužu, un troksnis, kas varēja būt vienīgi jūras bangas. Stefens, cik īsi vien varēja, izklāstīja viņam savu nodomu.

"Eja zem ūdens, hmm? Cik plata?" norūca nirējs.

"Apmēram metru."

"Vai tev ir zināms, vai tā kādā vietā nav iebrukuši vai nesašaurinās?"

"Nē, to es nezinu."

Savienojuma otrā galā bija dzirdamas čāpstinošas skaņas, kas izklausījās, it kā Hārdings mēģinātu atbrīvot zobu starpas no ēdiena paliekām. "Vai esi jau kādreiz niris? Es domāju, ar skābekļa balonu?"

"Jā," Stefens atbildēja. "Vienreiz, pie Lielā Barjerrifa. Tic bija niršanas kursi."

"Nu labi. Klausies. Kritiskie punkti, kad tu kaut kur dodies iekšā, ir skābekļa balona un finimetra šļūtenes. Tev vajadzētu ņemt, ja vien iespē­jams, kompaktu aparātu, kam baloni ir novietoti uz leju un ventiļi atrodas apakšā. Uzmani, lai visi šļūteņu savienojumi piegulētu pie nesējsiksnām. Būtu vajadzīga arī pilna sejas maska; neļaujies sev iesmērēt sliktu masku. Es vienmēr izvēlos Divator, taču ir vēl arī citas, kas ir okay."

Stefens cītīgi pierakstīja. Vienlaikus viņš nevarēja tikt vaļā no nereali­tātes sajūtas. Vai viņš patiešām jau rīt laidīsies iekšā šajā šahtā, lai lejpus vecpilsētas dotos pusjūdzi uz priekšu cauri ejai, kas pilna ar ūdeni?

"Mainīt elpošanas sistēmu, saprotams, nebūs iespējams, un gaisa pievadcaurule tev arī nav vajadzīga. Taču vadības saite, kas ir pietiekami gara — labāk pat, lai tā ir mazliet garāka, — vismaz sešu milimetru virve luminiscējošā krāsā, vēl labāk desmit milimetru virve, kādas lieto alpīnisti."

"Piecsimt metriem man būs vajadzīgs pamatīgs trumulis, ne?"

"Jā, protams. Galvenais, tev nepieciešams kāds ārpusē, kurš virvi ne­pārtraukti tur viegli pievilktu, lai viņš varētu sajust tavus signālus. Okay, kas vēl?" Hārdings pārdomāja. "Detektori. Vai tas priekšmets, kuru tu meklē, ir no metāla?"

"Jā." Kamerai, ja arī tā bija plastmasas iepakojumā, noteikti bija arī metāla daļas.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņam būtu vajadzīgs kāds futrālis, lai kameru nebojātu varētu nogādāt cauri šaurajai, ar ūdeni piepildītajai ejai. Viņš noklausījās Hārdinga padomus un pierakstīja: plastikāta maiss, ūdensnecaurlaidīgs.

"Detektori ir divējādi, vai nu VLF-TR detektori, vai arī pulsa induk­cijas ierīces. VLF domāts ļoti zemām frekvencēm, bet TR — raidīšanai un uztveršanai, un viss balstās uz to, ka zemas frekvences lauks tiek trau­cēts, ja tajā nokļūst kāds metāla priekšmets. Šo traucējumu var izmērīt, tur tā lieta. Svarīgākais šeit ir spoļu izkārtojums. Ideālajai spolei ir divu 1) burtu forma, un tās plaknes ir novietotas kopā. Pulsa indukcijas ierī­ces darbojas pēc cita principa; tās ražo īsus līdzstrāvas impulsus, tic uz brīdi rada spēcīgu magnētisko lauku, kas meklētajā priekšmetā izraisa virpuļstrāvu, kas saglabājas ilgāk nekā ierīces impulss un līdz ar to ir izmērāma. PIS piemīt neticams iespiešanās dziļums, līdz pat četriem metriem, ja objekts ir pietiekami liels, taču, pretēji VLF-TR, tas nespēj atšķirt metālus."

"Priekšmets, kuru es meklēju, drīzāk ir neliels. Varbūt simt gramu metāla masas, augstākais. Ko tu man ieteiktu?"

Hārdings iesmējās. "Droši vien tu to nevarēsi izvēlēties, bet gan būsi priecīgs, ja iznomātājs tev vispār tādu ierīci piešķirs. Visās valstīs ap Vidusjūru viņi ir neticami jūtīgi pret ārzemniekiem, kuri pie viņiem grib nirt, lai meklētu dārgumus. Taču, ja tev tomēr būs no kā izvēlē­ties, tad ņem ierīci, ko var no Motion pārslēgt uz Slow Motion.'"

"Ir pierakstīts. Jāsaka gan, tas man neko neizsaka."

"Slow Motion nozīmē, ka ierīce metālu spēj uzrādīt vienīgi tad, ja tā tiek turēts mierā. Motion nozīmē, ka ierīce var uzrādīt metālu vien tādā gadījumā, ja tu to kustini šurpu turpu. Lielu apgabalu pārmeklēšanai Motion ir labāks, taču vēlāk rodas vēlēšanās pēc Slow Motion. Es bieži esmu strādājis ar Silver Turtle, tas ir plaši izplatīts. Patīkami šai ierīcei ir tas, ka to var lietot kā Hipmount."

"Kas, sasodīts, vēl ir HipmountV

"Jostas ierīce. Tā ir bieza organiskā lējuma kārba, kuru tu vari turēt pie jostas."

"Okay, sapratu. Kas vēl? Savā sarakstā esmu ierakstījis: spuldzes, re­zerves baterijas, kompass, neoprēna tērps…"

"Jā, un siltākais, kādu vien vari dabūt."

"Vai man nepieciešamas pleznas?"

"Es noteikti kādas ņemtu līdzi, tikai pie jostas. Tikai pamēģini, vai tu ar svina jostu un ciešiem nirēja apaviem tiksi galā."

"Vienkārši izstaigāt cauri, tu domā."

"Nu jā… Tas viss ir nopietni. Es negribētu tavu vārdu lasīt pie mel­nās sienas." Pie melnās sienas kluba ēkā tika pieliktas piemiņas zīmes ar to kluba biedru vārdiem, kuri bija gājuši bojā ekspedīcijās. "Jā, un kas dosies tev līdzi?"

"Vislabprātāk es, protams, vēlētos, ka tu ātri atlidotu ar reaktīvo lid­mašīnu," Stefens atzinās.

Hārdings klusi iesmējās. "Nē, tas nav iespējams. Mans plānotājs ir pilns līdz nākamajam gadam. Es negribēju, lai tevi pārņem panika, — ja tā patiešām ir cilvēka rokas izcirsta klinšu eja, risks ir niecīgs. Ja tu man būtu teicis, ka tu kā iesācējs tūlīt jau gribi ienirt kuģa vrakā, tad es sa­stāstītu tādus stāstus, ka tev samestos nelabi."

Stefens paskatījās uz Ješua, tad uz Judīti. Abu interese par telefona sarunu pakāpeniski bija sarukusi, jo viņi gandrīz neko no tās nesaprata. Vai no viņiem abiem kāds jau reiz bija niris?

"Taču pagaidi," Hārdingam kaut kas iešāvās prātā. Stefens dzirdēja savienojuma otrā galā šalkoņu un Hārdingu ar kādu runājam. Kādu brīdi varēja dzirdēt tikai šalcam jūru, tad viņš atkal atsaucās. "Es paņēmu savu piezīmju grāmatu, acumirkli… Es tev varu iedot trīs nirēju tele­fona numurus, kuri dzīvo Izraēlā un kurus es labi pazīstu. Labi puiši. Viens dzīvo Haifa, abi pārējie Eilatā. Vai tev ir ar ko pierakstīt?"

"Jā." Stefens pierakstīja telefona numurus. Viens no viņiem bija niršanas skolotājs Eliatā, otram pat piederēja niršanas inventāra noma. Eliata atradās Izraēlas pašā dienvidu punktā, tā bija vienīgā Izraēlas pilsēta pie Sarkanās jūras, un bija daudz tūristu, kuri gribēja tajā nirt.

"Tā, nu man pamazām jābeidz," Hārdings teica. "Es ceru, ka va­rēju tev mazliet līdzēt. Ja vēl ko vēlies zināt, vari zvanīt jebkurā laikā; esmu sasniedzams no rītiem šajā pašā laikā un tad atkal vakaros, ap septiņiem pēc vietējā laika — nav ne jausmas, cik vēls tad ir pie tevis…"

"Pietiekami."

"Okay, kā jau teicu — katrā laikā. Un lai tev veicas."

Eizenharts jau atkal sēdēja apspriežu telpā kopā ar abiem izrakumu darbu vadītājiem un kanādiešu vēsturnieku un juta, kā viņam šīs nebei dzamās debates pamazām sāka krist uz nerviem. Viņš nemaz nepieda­lījās diskusijā, pat nesaprata, par ko pašreiz ir runa, bet gan prātoja, ko

I.ii viņš domā par šīsdienas sarunu ar Stefenu Foksu Amerikāņu biblio­tēkā. Par ko viņi bija vienojušies? Un vai Foksam kaut kas bija zināms vai arī viņš tikai tā izturējās — it kā?

Un, kā jau bieži vien, kaut kad atvērās durvis un ienāca Džons Kauns, ģērbies kā allaž, it kā viņi atrastos konferenču zālē Manhetenā un nevis kempingā vecaines vidū, un, protams, viņam līdzi nāca Raicns, kurš iz­skatījās kā haizivs, kas kļuvusi par cilvēku. Kaunam rokā bija dažas ķeburainā rokrakstā pierakstītas piezīmju lapas, kad viņš pienāca pie galda un visus pēc kārtas nopētīja. Tagad arī Eizenharts saausījās. Pēkšņi gaiss šķita kņudam. Kauns vai dega no grūti apvaldāmas enerģijas, viņa acīs kvēloja pārliecība par uzvaru. Kaut kas bija atgadījies.

Neviens no trim nirējiem nebija sazvanāms. Stcfcns skatījās uz mazo telefonu savā rokā, it kā tas būtu pie tā vainīgs.

"Nāc," aicināja Ješua. "Iesim kaut ko ieēst, un tad tu varēsi mēģināt vēlreiz."

Stefens paskatījās uz viņu un pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš būtu gribējis vienkārši palikt sēžam šeit uz gultas un visu atlikušo dzīvi vairs nekustēties.

"Ejiet vien mierīgi pa priekšu," viņš neskaidri sacīja. "Es neesmu izsalcis, un man vēl ir jāaprunājas ar manu banku. Tas nebūs vis lēti, šis ceļojums cauri tuksnešu galvaspilsētas slapjajai pazemei."

Judīte nevēlējās iet bez viņa. Pēc viņas domām, viņi vēl varēja kādu brīdi pagaidīt un tad iet visi kopā. Jcšua pukojās, ka viņš patiešām esot izsalcis.

"Ejiet vien mierīgi," Stefens pastāvēja pie sava. "Es domāju, ka man nepieciešams mazliet pabūt vienam un padomāt."

Un tā brālis un māsa beidzot aizgāja, Judīte visai negribīgi. "Gadī­jumā, ja tu pārdomāsi," teica Ješua, "mēs būsim mazajā krodziņā tepat pretī, okay>"

"Lai jums labi garšo."

Un tad istabas durvis bija atkal aizvērušās un soļi gaitenī izskanējuši, un Stefens vēl arvien sēdēja uz briesmīgā violeti zaļi raibā gultas pārklāja, pētīja papīrus, kas bija viņam apkārt, un viņam bija tāda sajūta, ka ar katru mirkli viņš kļūst arvien smagāks. Viņš sajuta vēlēšanos visas kartes un kopijas, un piezīmju klades ar vienu rokas vēzienu noslaucīt no gul­tas, lai viņam uz to visu vairs nebūtu jāskatās, taču šis impulss izplēnēja tajā visaptverošajā kūtrumā, kas pār viņu nolaidās tāpat kā krēsla pāri pilsētai.

Banka. Šī doma viņu atkal izbiedēja. Viņam atkal bija jātiek pie naudas, ne tikai zemūdens inventāram, bet arī lai norēķinātos par viesnīcu un ap­maksātu rēķinu restorānā. Viņš atkal paņēma mobilo telefonu un pārska­tīja saglabātos telefona numurus, kamēr atrada meklēto. Hjū Kaningems.

Hjū bija viņa bankas kontaktpersona, spēkpilns ģimenes tēvs ar uz­krītoši daudzām sārtām dzīsliņām sejā, viņš labprāt spēlēja boulingu un neprātīgi mīlēja abas meitas. Viņam jau sen bija iepaticies Stefens Fokss un viņa darījumi, kas bija neparasti cilvēkam tik jaunos gados, un itin bieži viņi kopīgi bija izgudrojuši līgumus, kuri bija bīstami tuvu bankas iekšējo noteikumu robežai, taču pietiekami bieži arī tādus, kas atradās viņpus šīs robežas. Līdz šim viss bija ritējis gludi. Hjū zināja, ka viņš uz Stefenu Foksu var paļauties, un arī Stefens varēja būt drošs par Hjū. Ja vien viņam izdosies viņu sazvanīt, viņš noteikti palīdzēs, tas bija skaidrs. Taču, ja nepaveiksies, tad viņš būs devies ar savu ģimeni mēnesi ilgā at­vaļinājumā.

Neviens neatsaucās nu jau aizdomīgi ilgi. Stefens nopūtās. Lūdzu, tikai ne atvaļinājums. To viņš nedrīkstēja viņam nodarīt.

Beidzot kāds atsaucās. Sievietes balss, kas izklausījās samulsusi un no­sauca bankas vārdu. Stefens stādījās priekšā un jautāja pēc Hjū Kaningcma. Varbūt viņš bija tikai izgājis uz tualeti.

"Ai, mister Foks," sieviete viņu pazina, un nu viņš atpazina ari viņas balsi. Tā bija mis Garitija, Hjū neprecētā kolēģe, kuras uzticību princi­piem viņiem vienmēr nācās ar pūlēm apiet. Izklausījās, ka šī nebija viņas labākā diena. "Baidos, ka šodien jūs nevarēsiet runāt ar Hjū…"

Nu ari tas vēl. "Šodien ne?" Stefens pārjautāja. "Kā to saprast? Kad viņš atkal būs?"

"Ai," viņa teica un tad vēlreiz: "Ai."

"Mis Garitija, man patiešām ir ārkārtīgi nepieciešams runāt ar Hjū. Vai jūs man, lūdzu, nevarētu…"

"Stefcn," viņa nopūtās, un Stefens pēkšņi jutās kā elektrizēts, jo viņa līdz šim vēl nekad viņu nebija nosaukusi vārdā, "patiesībā es to nedrīkstētu stāstīt, bet, tā kā jūs un Hjū kopā tik… es baidos, jūs neva­rēsiet… Hjū šorīt cieta negadījumā."

"Negadījumā?" Stefens apstulbis atkārtoja.

"Jā," viņa aizžņaugtā balsī teica. "Mēs to tikko uzzinājām. Viņš uz­reiz bija… Nabaga bērniņi! Man nepārtraukti jādomā par viņa bērniem."

Stefens blenza uz tapešu rakstiem, zaļiem un violetiem, dzelteniem un baltiem, un šķita, ka raksti mainās, tic izveidoja seju un tad ģeogrā­fisko karti, un tad atkal seju. "Hjū ir miris?"

"Smagais preču vilciens, varat iedomāties! Cik šausmīgi. Mēs visi esam satriekti. Kā katru rītu brauc uz darbu un… Es nemaz nezinu, vai viņa sievai jau ir paziņots, vai tas nav šausmīgi?"

Viņa turpināja runāt, taču viņas vārdi sakusa nesakarīgā augošā un atslābstošā murmināšanā. Hjū Kaningems bija miris? Šorīt — tas nozī­mēja: nupat? Stefens pēkšņi sajuta nelabumu. Bez Hjū nebūtu izdevies viņa pirmais, viņa lielais darījums. Hjū Kaningems kopā ar viņu bija sastādījis bankas izziņu, kas viņa mazo uzņēmumu parādīja iespējami izdevīgā gaismā, lai nebūtu jāsaka nepatiesība, un kas viņa pasūtītājus pamudināja riskēt.

Un nu viņam bija pārbraucis vilciens ar cisternām. Vienkārši tā. Ste­fens dzirdēja sevi runājam, kaut ko sakām balsij klausulē, spēja vēl pa­teikties un atvadīties un tad, it kā mobilais telefons tā izslēgšanas brīdī pēkšņi būtu kļuvis tonnu smags, ļāva tam noslīdēt uz gultas segas.

Tā vienkārši nebija patiesība, ko viņš līdz šim bija pats par sevi do­mājis. To, ka viņš visu līdz šim bija sasniedzis tikai tāpēc, ka bija tik neti­cami gudrs un godkārīgs, un ka viņš visu bija panācis viens pats. Viņam bija palaimējies, ļoti palaimējies, bez laimīga gadījuma neviens neko nevarēja sasniegt, un ari ne bez citu cilvēku palīdzības un atbalsta, un, lai satiktu īstos cilvēkus, atkal nevarēja iztikt bez laimes. Tāds cilvēks bija ari Hjū Kaningems, un par to, ka viņi bija satikušies, bija jāpateicas tam, ka viņa uzvārda sākuma burts bija F. Ja viņa uzvārds sāktos ar burtu, kas alfabētā sekotu aiz K, tad par viņu būtu atbildīga mis Garitija, un tad viņa īpašās vēlmes būtu atdūrušās pret nepārvaramu pretestību.

Vesela attēlu galerija slīdēja viņa gara acu priekšā. Bobs Daniels, skait­ļošanas centra vadītājs Medisonā, kurš viņam bija atļāvis naktīs lietot datorierīces, lai viņš varētu sastādīt programmas no Indijas un pārrak­stīt tās lentēs, kuras viņš ātri vien gatavas varēja aiznest savam klientam, un radās iespaids, ka viņam aiz muguras ir liela un profesionāla komanda. Viņa partneri Indijā, kurus viņš pazina tikai no fotogrāfijām. Vispirms jau Amals Rangarajans, kurš bija uzrakstījis sistēmas pamatfunkcijas un ne vienu reizi vien bija vērsis viņa uzmanību uz kļūdām, kuru dēļ pro­jekts būtu varējis pat izgāzties. Jarnails Singhs, kurš neticamā, rekorda cienīgā ātrumā bija uzrakstījis novērtēšanas programmas, pēc kurām papildus bija radusies nepieciešamība, un pie tam vēl bija taisījis jokus. Tik daudz cilvēku, kuriem viņš bija pateicību parādā.

Hjū vecākajai meitai Betai bija četrpadsmit gadu, kad Stefcns bija ciemojies Kaningemu ģimenē. Pusdienās bija krešu zupa un marinēts jēra cepetis ar kartupeļu klimpām un ceptiem dārzeņiem, un saldajā ēdienā brīnišķīgs augļu krēms, un visu laiku Beta bija kā apburta uz viņu ska­tījusies, jo viņš, kā viņam reiz vēlāk pastāstīja Hjū, bija bijis tikpat vecs kā Grānts, puisis no kādas augstākas klases, par kuru viņa tolaik jūsmoja, un Stcfcnam bija mugurā īsts uzvalks un kaklasaite, un viņš bija izskatī­jies tik nobriedis un pieaudzis. Neilgi pēc tam viņa bija pārstājusi jūsmot par Grantu, ko Hjū ar redzamu atvieglojumu arī Stcfcnam bija paziņo­jis — ar atvieglojumu, kas kļuva saprotams, kad Grānts pēc dažiem ga­diem par narkotiku tirdzniecību tika saņemts ciet tieši no skolas sola.

Kaut kas viņā atteicās tam ticēt. Tam, ka Hjū Kaningems varēja būt miris. Un kas tagad varētu būt viņa kontaktpersona? Iespējams, mis Garitija. Protams, gan jau viņa arī paaugstinātu viņa kredītkaršu limitu, taču tikai pēc tam, kad viņš būs uzlicis nepieciešamos parakstus uz ne­pieciešamajiem formulāriem, un, protams, tie stātos spēkā tikai no nā­kamā mēneša. Nekādā gadījumā viņš to nevarētu nokārtot pa telefonu un nekavējoties. Tātad viņam vajadzētu likt naudu pārsūtīt, un tas vilktos diezgan ilgi, jo bankas vēl arvien rīkojās tā, it kā tas būtu milzīgs pa­kalpojums — pārsūtīt naudu uz kādu citu planētas vietu. Ja runa bija par viņu tirgotājiem un devīžu brokeriem, tad viņi varēja sekundes daļās iransfertēt miljonus, bet, ja runa bija par viņu klientu naudas darījumiem, viņi atstāja iespaidu, it kā naudas nogādāšanai būtu nolīgts kurjers zirga mugurā. Viņš varēja mēģināt tikt pie skaidras naudas ar savu American l's/iress karti, taču ar to labākajā gadījumā pietiktu tikai pārtikai. Niršanas ekipējums turpretī izmaksātu dārgi, te viņš nedrīkstēja lolot nekā­das ilūzijas.

Viņš bija tik tuvu mērķim, un nu vējš mainījās un pūta viņam sejā. Viņš mēģināja iztēloties, kā uzvelk nirēja tērpu, izjust, kā neoprēns cieši un mīksti apņem viņa ķermeni, mēģināja sajust gāzes balonu svaru, maskas spiedienu uz sejas, spējo ūdens aukstumu ienirstot, mēģināja sajust balona skābekļa metālisko garšu. Tas vienmēr bija viņa balsts, ja viņam kļuva grūd ceļā uz mērķi: to iztēloties tik spilgti, cik vien iespē­jams, tā, it kā viņš to jau būtu sasniedzis. Tā nu viņš iztēlē izceļoja cauri šaurajai šahtai, kas nebija daudz platāka par viņa pleciem un bija pusjūdzi gara, un to apgaismoja tikai starmetis pie viņa krūtīm, taču viņa gara acu priekšā attēls izplūda, citas izjūtas viņš nespēja iztēloties — jo vairāk viņš nopūlējās, jo ātrāk tās pagaisa. Viņam bija jātiek galā ar pa­niku, kas viņu palēnām sāka pārņemt. Iespējams, viņu bija izsitusi no slie­dēm ziņa par Hjū nāvi, viņš sev teica. Nekas cits tas nevarēja būt. Viss, ko viņam tagad vajadzēja darīt, bija atslābināties un ļaut visam nogul­snēties, tad jau atkal būs labi. Gan jau kāda izeja atradīsies. Vienmēr atradās kāda izeja. Vismaz līdz šim vienmēr tas tā bija.

Un tad kādā brīdī viņa domas rimās griezties un griezties pa riņķi, vienkārši tāpat. Viņš sēdēja, neko neredzošām acīm skatījās uz priekšu, un laiks gāja. Viņš dzirdēja pilsētas troksni — mašīnas, kas brauca garām, ļaudis, kas sarunājās mēli mežģījošās šīs zemes idiomās, tranzistoruztvērēju, no kura skanēja ilgu pilnas arābu melodijas. Sienu caurulēs trokšņaini skalojās ūdens. Čīkstēja gultas. Oda pēc izplūdes gāzes, pēc ceptas jēra gaļas un pēc atkritumiem, kas trūdēja pārpildītās tvertnēs. Un pie sienas tikšķēja pulkstenis.

Tas bija savādi. Viņš jutās tā, it kā pēdējās dienās būtu cīnījies cauri viesuļvētrai un nu pēkšņi sasniedzis vēja neskarto viduspunktu. Viss viņā bija kļuvis mierīgs un kluss, viss satraukums bija norimis. Viņš vairs ne­varētu pasacīt, cik ilgi bija sēdējis uz gultas vai cik ir pulkstenis, un vai laiks vispār vēl gāja uz priekšu.

Šajā klusumā viņš pēkšņi sevī sadzirdēja klusu balsi, kas smalka, taču neatlaidīga viņā bija skanējusi jau visu laiku, vien nebija spējusi cīnīties pret visu šo drudžaino troksni un rosību. Balsi, kas viņam vienkārši uz­deva kādu jautājumu, ko vajadzēja uzdot jau visu šo laiku.

Soļi gaitenī. Atvērās blakusistabas durvis, tad ienāca Ješua, viens pats. Viņš smaržoja pēc cigaretēm un virtuves izgarojumiem un bija labā omā.

"Vecīt, ko tu sēdi tumsā?" viņš iesaucās un piespieda gaismas slēdzi. "Tu gan kaut ko palaidi garām," viņš skaļi stāstīja, verot ciet logu aizvirtņus. "Ēdiens bija ne vien labs, bet arī bagātīgs, un krodzinieks tur­klāt vēl arī uzsauca, un vēl tur bija divi, kas spēlēja, viens klavieres un otrs kontrabasu, un kas tas bija par džezu!"

Stcfens uz viņu paskatījās kā ne no šīs pasaules.

"Ješua," viņš lēni un apdomīgi teica, "kas tā bija par sektu, kas to Šahtu izraka? Un, galvenais, kāpēcV

Hērods lika palielināt Tempļa kalna areālu ar balsta mūriem, līdz ar to izveidojot plašu terasi. Uz tās tika uzcelts templis, tur­klāt priekšpagalmi terasveidīgi atradās viens virs otra. Tempļa kalnam apkārt stiepās krāšņi marmora portiki, un divi tilti rietu­mos savienoja templi ar pilsētu. īstā tempļa priekšā atradās iekšē­jais pagalms, t.s. Izraēlas pagalms ar 32x32 olekšu lielu altāri, baseinu kristīšanai un ar kautuvi upurējamiem lopiem. Rietum­pusē pievienojās sieviešu priekšpagalms; četras stūra telpas bija domātas nazīriešiem un lepras slimniekiem, kā arī malkas un eļļas glabāšanai.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Judītes tēva zinātniskā darba fotokopiju kaudzīte atradās uz vaska­drānas galdauta, kam grīļīgais virtuves galds bija jāpasargā no izšļakstinātas kafijas, un Judīte uz šiem papīriem skatījās tā, it kā runa būtu par neķītrākajiem materiāliem, kādus vien viņai jebkad nācies redzēt. "Jūs varat iet," viņa noraidoši sacīja. "Manis pēc." Galu galā tas vēl novedīs pie tā, Stcfcns nodomāja. Viņi bija vēlreiz pārskatījuši visus datus — tas nozīmē, ka tos bija pārskatījis Jcšua, jo tic bija rakstīti ebreju valodā —, taču no tiem nebija kļuvis skaidrs, kas bija izracis eju zem Tempļa kalna un kādam nolūkam tā sākotnēji domāta. Lai arī viņš bija uzdūries dažiem jēdzieniem, ar kuriem neko nevarēja iesākt, Jcšua domāja, ka šajā sacerējumā viņa tēvs tajos vispār nav iedziļi nājies. Un, lai arī Mcnezu ģimenē šahta daudzus gadus bija nozīmīga tēma, ne Jcšua, ne Judīte nevarēja atcerēties, vai viņu tēvs tās iespēja­mos iniciatorus kādreiz vispār būtu pieminējis.

Citiem vārdiem sakot, viņiem bija jāiet un jājautā viņam.

"Es nesaprotu, kā tas var būt tik svarīgi," Judīte dusmīgi turpināja. "Es domāju, eja eksistē, mēs zinām, kur tā sākas un kur beidzas, un sakritības pēc tā beidzas tieši tur, kur Stefens vēlas nokļūt. Tad kāpēc mēs to vienkārši neizmantojam un nepajautājam pēc tam, kuram mums ir jāpateicas?"

"Tā ir tikai maza novirzīšanās no ccļa. Divas stundas, tad mēs atkal būsim šeit. Problēma ar naudu mūs aizkavēs daudz ilgāk."

"Tā nav atbilde."

"Okay. Atbilde ir šāda: man ir sajūta, ka tas ir svarīgi."

"Tev ir sajūta," Judīte ironiski atkārtoja. "Nu, to es saucu par sva­rīgu iemeslu."

Stefens savilka seju neizdibināmā grimasē un nolēma izlikties nema­nām ironiju. Ja viņš viņai nepatika, tā taču galu galā bija viņas darīšana. "Jā," viņš it kā garāmejot atteica, "tā nu tas reiz ir. Vairāk vai mazāk attiecībā uz visu, ko cilvēki dara vai nedara, runa ir par sajūtām."

"Tev taču arī ir tāpat," Ješua pārmeta māsai. "Patiesībā tu tikai tāpēc to neuzskati par nepieciešamu, ka nevēlies akceptēt tēva dzīvesveidu."

Judīte ar tādu sparu nolika uz galda savu kafijas tasi, ka liela gāzma tumšbrūnā šķidruma izšļakstēja un sadalījās uz taukainā galdauta. Ste­fens ātri pacēla papīrus un nolika tos uz ceturtā, brīvā krēsla.

"Jā," Judīte nikni paskaidroja. "Tieši tā. To es nepieņemu, šo dzī­vesveidu. Es nepieņemu to, ka virs savu sievu pēc trīsdesmit gadu kop­dzīves tā vienkārši pamet un to vēl nosauc par dievbijību. Es to nekad nepieņemšu."

"Varbūt tu uz to skaties pārāk vienkāršoti," Ješua sacīja. "Varbūt bija kas tāds, kas mūsu vecāku laulībā nesaskanēja, un varbūt viņš mūsu dēļ bija adicis soli, ko patiesībā vajadzēja spert jau daudz agrāk. Padomā par laiku, kad tev bija septiņi vai astoņi gadi, cik bieži viņi…"

"Un kāpēc tad viņš viņai neļauj šķirties? Ja jau viņš viņu ir pametis, tad viņš varētu viņai vismaz dot iespēju sākt jaunu dzīvi. Galu galā viņš pats to ir darījis."

"Tradīcijas liek…"

"Ak tradīcijas! Protams, te nu mums tās ir atkal, tradīcijas. Svētās tradīcijas. Te nu jūs abi esat līdzīgi, tu un tēvs. Jūs jau nepielūdzat Dievu, jūs pielūdzat tradīcijas. Es tev vēlos ko teikt: man tās ir līdz kaklam, tās tavas tradīcijas, kuras nenozīmē neko citu, kā vien to, ka jūs sevi pada­rāt par to cilvēku vergiem, kuri jau pirms gadu tūkstošiem ir miruši!"

"Tradīcijas ir tās, kas mūs kā tautu gadu tūkstošiem ir saturējušas kopā."

"Ak vai tā ir? Es nodrebu bijībā. Un kādu cenu mēs par to maksājam, tu un es, un katrs mūsu zemē? Tās mūs nospiež kā lāsts, šīs godājamās tradīcijas, tās spiež mūs mūžīgi atcerēties, atcerēties, tik daudz atcerē­ties, ka mēs aizmirstam paši savu dzīvi. Vai tad tā nav? Cik sena ir Mozus otrā grāmata? Trīstūkstoš gadu? Gluži attapīgi toreiz būs bijuši mūsu senči, kuri četrdesmit gadus bija maldījušies tuksnesī svētās zemes meklējumos. Viņi izlīdzējās ar to, ka būvēja mājokļus no palmu zariem, un, ja vajadzēja, viņi ēda savu maizi neraudzētu, kas toreiz, protams, bija prātīgs problēmas risinājums. Bet no tā laika? No tā laika mums Sukotā jāceļ lapu būdas un Pasā svētkos jāēd neraudzēta maize, vēl arvien pēc trīstūkstoš gadiem, gadu pēc gada, un tā joprojām līdz pat pasaules galam. Kāpēc mums vēl arvien ir jācieš kopā ar cilvēkiem, kuru kauli jau sen ir sabiruši pīšļos? Vai šodien mūsu dzīve ir mazāk vērta? Manai pirmajai automašīnai bija salūzusi bagāžas nodalījuma atslēga, un visu laiku es to nostiprināju ar gumiju. Bet tas taču nenozīmē, ka no šī brīža līdz pat mūžībai ikvienam sava pirmā auto bagāžas nodalījums jānostiprina ar gumiju! Un tieši to ar mums dara mūsu svētās tradīcijas: kāds pašā sākotnē kaut ko ir izdarījis, pats vēl būdams brīvs, — taču visus, kas nāca pēc viņa, viņš ar to ir padarījis par vergiem."

Neomulīgas sajūtas pārņemts, Ješua paskatījās apkārt. Brokastu telpa nebija diez cik pilna, tuvējie galdiņi bija brīvi, taču viņu sarunas pieaugo­šais skaļums pamazām sāka piesaistīt uzmanību. Viņa apakšžoklis nervozi kustējās šurpu turpu. "Kāpēc tev vienmēr tik nesamērīgi vajag pārspīlēt? Bez robežām, bez… iekšējas sajūtas par to, cik tālu drīkstētu iet?"

Ar kapitulējošu nopūtu Judīte atslīga pret krēsla atzveltni un, galvu no­liekusi, skatījās vienā punktā uz galda, it kā visas atbildes būtu atrodamas izbalējušā galdauta ornamentā. "Nu ejiet taču beidzot. Un ļaujiet, ka es palieku šeit un apraudu savas pašas sāpes."

"jā, tieši to mēs arī darīsim." ješua bija nikns, kad viņš piecēlās. Arī Stcfcns piecēlās un jutās neomulīgi par to, ka bija izraisījis šo strīdu.

"Stefen?" Judīte jautāja un paskatījās augšup uz viņu ar skatienu, kurā vīdēja kas līdzīgs ļaunam priekam. "Tu taču vienmēr biji vēlējies uzzināt, kā tas ir — doties ceļojumā laikā. Tad tagad esi labi uzmanīgs."

"Oficiālajā valodas lietojumā," Simons Bārlevs skaidroja, "to vairs ne­sauc par Raudu mūri, jo raudāšanas laiks ir beidzies. Tagad tas ir Rie­tumu mūris."

"Labi, manis pēc lai tas ir Rietumu mūris." Džons Kauns paraustīja plecus. "Problēma no tā nemainās."

"Vai tad tā vispār ir problēma?" Bārlevs turpināja. "Jūs šeit nemitīgi radāt visneiedomājamākās hipotēzes, un beigās arvien izrādās, ka do­mājat — jums jāķeras klāt atkal kādai ebreju svētvietai. Šie secinājumi, ko jūs esat izdarījuši no ieraksta dienasgrāmatā, manuprāt, ja atļauts teikt, nav izpildāmi."

"Godājamais kolēģi," ieskanējās profesora Gutjēra ērģelēm līdzīgais bass, "atļaujiet man šeit iebilst. Manuprāt, Rietumu mūris kā paslēp­tuve kapsulai ar vēstījumu nākotnei ir ne vien piemērots, bet arī tik saprotams, ka mums vajadzētu kaunēties par to, ka tas mums pašiem jau agrāk nebija ienācis prātā. Vēl jo vairāk tagad, kad esam uzzinājuši, ka tā nav vis bijusi plānota akcija, bet gan brīnumains likteņa pavērsiens, kas nepazīstamo ceļotāju nogādājis pagātnē. Iztēlojieties situāciju, kādā viņš nonācis. Viņam ir videokamera, un viņš sāk filmēt Jēzu. Protams, viņš prāto, kā filmu varētu nogādāt nākotnē. Mēs zinām, ka viņš ir apskatījis dažādas vēsturiskas Izraēlas vietas. Vai nav pašsaprotami pie­ņemt, ka viņš, pirms apmeklēja tādu drīzāk otršķirīgu apskates objektu kā Betšearimas nckropoli, jau sen bija ieradies Jeruzalemē? Un ja tā, tad viņš, bez šaubām, arī tur bija filmējis — citiem vārdiem, savas kameras videomonitorā viņš var precīzi redzēt, kāds reiz izskatīsies Rietumu mūris, tā teikt, izmeklēt īsto akmeni."

"Un tad?" iebilda Bārlcvs. "Kā viņš varēja kameru paslēpt mūri?"

"Maskējies kā viens no tempļa celtniekiem. To viņš būtu varējis darīt, agrākais, pēc Jēzus krustā sišanas, tātad trīsdesmitajā gadā. Šajā laikā templis jau sen bija pabeigts. Pats templis un tā pamata mūri jau bija ierī­koti, kad mira ķēniņš Hērods, un tas bija ceturtajā gadā pirms Kristus."

"No Jozcfa Flāvija rakstiem ir zināms, ka darbi pie Tempļa celtnie­cības ilga līdz sacelšanās sākumam pret romiešiem sešdesmit sestajā gadā. Mums jāņem vērā, ka nepārtraukti visu šo laiku noritēja tempļa uzla­bošanas un pārbūves darbi."

"Un tad viņam vēl arvien būtu bijusi problēma piekļūt masīvajiem akmens kvadriem, kas atradās divdesmit metru augstumā." Izrakumu darbu vadītāja vietnieks paskatījās uz klātesošajiem, viņa skatiens visil­gāk kavējās pie Kauna. "Vai nav tiesa? Šodien brīvi pieejamais Rietumu mūra posms ir pats augšējais gals, aptuveni vēl divdesmit metru atrodas zem zemes."

"Tas nozīmētu to, ka kameru viņš ir paslēpis vienā no augšējiem kvadriem," Kauns vēsi secināja. "Tie bija pieejami no augšas."

Bārlevs pacēla galvu. "Un? Ko jūs gribat darīt? Rietumu mūris ir svēt­vieta, un turklāt vēl pamatīgi apsargāta. Pat ja precīzi zinātu, kurā kvad­rātā kamera atrodas, jūs to nevarētu dabūt ārā."

"Ko viņa ar to bija domājusi?" jautāja Stefens, kad Ješua pēc viņa norā­dījumiem vadīja mašīnu cauri pilsētas satiksmei.

"Mans tēvs dzīvo Meašearimā," Ješua paskaidroja, un izklausījās, it kā viņš justos neomulīgi. "Tas ir stingri ortodoksālo jūdu kvartāls."

Viņi brauca pa vienu no izvcdccļiem ziemeļrietumu virzienā, kamēr Ješua deva norādījumu meklēt stāvvietu. Tad viņi kādu gabalu gāja uz priekšu pa galveno ielu un beidzot iegriezās šaurā sānu ieliņā.

Stefens nespēja ticēt savām acīm. Ja viņš nezinātu, ka viņi atrodas Jeruzalemē, ebreju valsts pašā vidū, tad viņš domātu, ka ir nokļuvis geto, kurā kāda apspiedēja valsts piespiedu kārtā cilvēka necienīgos apstāk los ieslodzījusi kādu sev nevēlamu iedzīvotāju daļu. Viņi gāja cauri no­spiedoši šaurām, mulsinoši līkumotām ieliņām, kas bija sautētu kāpostu smaržas un ļaužu pilnas — melnās drānās tērpti, bārdaini vīrieši un sievie­tes, kuras, neraugoties uz solīto karsto dienu, tik rūpīgi bija ieģērbušās noplukušās kleitās, it kā būtu gaidāma ziema. Tādi varēja izskatīties geto deviņpadsmitajā gadsimtā Austrumeiropā, taču šis nebija muzejs, šis nebija agrāko laiku apspiešanas skatuvisks atveidojums, bet gan drausmīga īstenība.

Ik uz soļa viņi redzēja lielas, aprūsējušas izkārtnes, uz kurām angļu un ebreju valodā bija lasāmi brīdinoši saukļi: Jūdu meita! Tora uzliek tev pienākumu ģērbties tikumīgi — vai: Mēs neciešam amorāli ģērbušos garāmgājējus. Viņi sastapās ar aizdomu pilniem, noraidošiem skatieniem.

Ješua viņu vadīja cauri nomācošam labirintam, kurā bija neapgais­motas mājas ar šaurām ieejām un neērtiem ickšpagalmiem. Dažas ieli­ņas bija pārjumtas ar skārdu, kas, rūsas saēsts, atstāja iespaidu, ka kuru katru brīdi varētu nogāzties un krītot kādu nosist. No daudziem dzelzs logu slēģiem un durvīm lobījās vecā, nodilusi krāsa.

Stcfens redzēja neskaitāmus bērnus. Cieši cits citam blakus tie mēmi un bikli pieķērās katrs savai mātei pie svārkiem, kad viņi, abi svešinieki, gāja garām, un noskatījās viņos ar bezgalīgi dziļām, skumjām acīm. Mā­tes, no kurām daudzas jau atkal bija gaidībās, nožēlojami stiepa iepirku­mus vai veļu, ko viņas izkāra uz bezgalīgi krustām šķērsām izvilktajām auklām. Lielākajiem zēniem kājās bija īsas, melnas bikses un garas zeķes, bālām sejām tie stāvēja malu malās un izskatījās kā noguruši veci vecīši. Bērnu čalas skanēja tikai no dažiem drūmiem logiem, aiz kuriem, kā Ješua pusbalsī paskaidroja, notika Toras skolas nodarbības, un patiešām — tās nebija tikai rotaļājošos bērnu balsis, tās bija balsis, kas kori lasīja Svētos Rakstus.

Pa ieliņām, kājas vilkdami, salīkuši gāja veci vīri, tīkliņā nesdami pāris apelsīnu vai maizes klaipiņu; tiem bija gleznainas baltas un pinkainas bārdas, mugurā melni, biezi mēteļi, un no tiem nāca neaprakstāma ķer meņa smaka: šķiet, ka tikumīgā apģērba bauslis nepieprasīja tikumīgo apģērbu arī regulāri mazgāt. Nežēlīgi šausminošs Stcfenam šķita jaunu vīriešu izskats, kurus viņi satika ceļā. Vispirms uzmanība krita uz viņu dīvainajām drānām, garajiem, melnajiem kaftāniem un platmaļu hūtēm, no kuru apakšas nokarājās garas pinkas. Taču daudzi bija ģērbušies pa­rastā melnā uzvalkā ar džemperi zem žaketes, būti galvā, seju aizslēpuši .11/ kuplas, mežonīgas bārdas, — taču aiz biezajiem briļļu stikliem viņu aeis mirgoja tikpat nepielūdzami. Tiem, kuri vēl nevarēja paslēpties aiz bibliski svētas bārdas, sejā bija īgna, raudulīga izteiksme, un zem viņu vaskoti spīdīgās sejas ādas asinis šķita esam aukstākas un plūstam lēnāk, nekā bija nolikusi daba. Bija tāda sajūta, it kā šajās ielās visi būtu izlēmuši kļūt paši sev par apsmieklu un turklāt vēl pacentušies savu apkārtni iz­veidot tādu, lai viņiem neviens nekad nevarētu pārmest, ka viņi ir prie­cājušies par dzīvi.

"Vai esi pārliecināts, ka tavs tēvs ir mājās?" vStefens jautāja neapzināti klusinātā balsī.

Ješua pamāja. "Viņš nekad nekur neiet."

Viņi nonāca kādā salīdzinoši tukšā laukumā, kurš sākotnēji bijis bru­ģēts ar baltiem akmeņiem, bet vēlāk vairākkārt ticis pielabots ar betonu. Nebeidzami metri veļas auklas stiepās tam pāri, un vesela rinda uz auk­las izkārtu puķainu sieviešu apakšbikšu puritāniskās morāles atmosfērā, ko šķita izstarojam Meašearima, izskatījās gandrīz nepiedienīgi.

Pie dažiem namiem bija it kā pagaidu, taču pēc izskata jau pietiekami vecas piebūves no vairāk vai mazāk neveikli sanaglotiem dēļiem, kas deva savu daļu graustu rajona iespaida radīšanā. Vēl arvien stipri oda pēc kāpostiem un etiķa, piedegušā piena un pēc simta citu lietu, ko Stcfens nemaz tā īsti nevēlējās identificēt. Viņš sekoja Ješua, kurš mērķtiecīgi devās kādu kāpņu virzienā, kuras starp divām dēļu būvēm veda augšup uz galeriju, kas visa laukuma platumā savienoja vairākas šaurās, pussa­gruvušās mājas un ļāva piekļūt to augšējiem stāviem. Viss, kas bija pār­ņemts no gadsimta jaunākajiem sasniegumiem, bija pievienots vēlāk — ūdensvads, strāvas kabelis un notekcaurule, tas viss stiepās gar ārsienām, metot dēkainus līkumus ap logiem un durvīm.

Viņi iegāja tumšā gaitenī. Ješua pieklauvēja pie šaurām, gandrīz ne­pamanāmām durvīm. Iekšpusē bija dzirdama kāda balss. Viņš nospieda rokturi un atgrūda vaļā durvis, kuras, tikai pieliekot spēku, neciešami čīkstēdamas, atvērās.

5/6

Telpa aiz durvīm arī slīga tumsā, vienīgi uz galda vārga spuldze abažūrā apgaismoja grāmatu un roku, kas to turēja atvērtu. Visam citam bija jaušamas tikai aprises — gulta, skapis, vairāk nekā. Vienīgais logs, rcstots un ne lielāks par dvieli, atradās nepieejamā augstumā.

Ješua kaut ko teica ebreju valodā.

Skaļa, nelaipna balss viņam atbildēja angliski. "Cik bieži man tev vēl būs jāsaka, ka šos vārdus es saku vairs tikai dievkalpojumā? Runā ar mani angliski vai arī iemācies jidišu!"

Eizenharts vēroja Kaunu. Viņš sēdēja, rokas rāmi sakrustojis, šķietam pats miers, un izskatījās, it kā viņš sekotu profesora Gutjēra un Simona Bārleva diskusijai. Taču viņa pirksti nemierīgi bungoja pa otras rokas elkoni un acis domīgi vērās tālumā.

"Kur palika Robcrtsa un Marti nē materiāli?" viņš bez aplinkiem iejautājās.

Visi uz viņu paskatījās. Neviens nebija sapratis jautājumu.

"Sonārtomogrāfs," miljonārs piepalīdzēja. "Tempļa kalna izmek­lējumi."

Profesors Vilfords-Smits ieklepojās. "Ja atmiņa mani neviļ, mape atrodas pie citām lietām tējas virtuvē."

Kauns deva zīmi Raienam. ViņŠ paklausīgi devās uz nelielo virtuvīti, kas atradās blakus apspriežu telpai, tūliņ pat atgriezās ar biezu mapi un nolika to Kaunam priekšā.

Debates nu bija pārtrauktas. Visi saspringti sekoja, kā Kauns pār­skata lapās. Beidzot viņš izņēma un skatījās pret gaismu kādu kodoskopa foliju, izsaucās: "Ha!" — ieslēdza projektoru un uzlika uz tā foliju.

"Varbūt mums tomēr vajadzēja ļaut doktoram Robcrtsam izrunā­ties," viņš noteica, it kā tas būtu bijis kolektīvi pieņemts lēmums — pārtraukt zinātnieka sagatavoto priekšlasījumu. "Šeit — kas tas ir? Šī taču ir eja, kas iet tieši aiz Raudu mūra, vai ne?"

"Aiz Rietumu mūra," Bārlevs automātiski izlaboja.

"Manis pēc. Un tomēr tā ir eja."

"Hmm." Izraēlas arheologs noliecās pār zīmējumu, kas atradās uz kodoskopa. "Taču tas nesaskan. Ir gan kāda eja aiz Tempļa mūra lie­lumu daļas, bet tā ved no Vilsona loka uz ziemeļiem — un ne aiz mūra svētītās daļas."

"Šis zīmējums balstās uz sonārtomogrāfa mērījumiem," Kauns iebilda. "Tas nozīmē, ka šī eja neapšaubāmi eksistē. Spriežot pēc tā, ko sakāt jūs, mums jāpieņem, ka tā vienkārši līdz šim vēl nav tikusi atklāta."

Bārlevs berzēja zodu. Profesors Vilfords-Smits nostājās viņam bla­kus un arī sāka pētīt zīmējumu uz folijas, it kā ar to, ka zīmējums bija redzams uz sienas, būtu par maz. Kopīgi viņi identificēja līnijas un mel­nos laukumus, ik pa brīdim čukstus cits citam sakot vietu nosaukumus, kā Babesilsileba, Zālamana staļļi vai trīsdesmit sestā cisterna.

"Pilnīgi iespējams," beidzot sacīja profesors Vilfords-Smits. "Runa patiešām varētu būt par kādu līdz šim vēl neatklātu eju vai šahtu."

"Ahā," Kauns triumfējoši iesaucās. "Izlabojiet, ko saku, ja es kļūdos — bet vai šī eja mums nesniedz atbildi uz diviem jautājumiem vienlaikus? Pirmkārt, uz jautājumu, kā ceļotājs laikā kameru nogādājis slēptuvē." Viņš pavērās apkārt, it kā gaidītu aplausus. "Un, otrkārt, uz jautājumu, kur kamera atrodas patlaban."

Tā kā citas iespējas nebija, viņi sēdēja uz gultas. Krēsls, uz kura sēdēja Ješua tēvs, istabā bija vienīgais. Ļoti iespējams, ka tas pat bija ērtāks nekā cietā gulta un tās nelīdzenais, kunkuļainais matracis.

Pamazām acis aprada ar krēslaino telpu. Stefens mēģināja saskatīt, kāds izskatās vīrs, kurš vēl arvien nepakustēdamies sēdēja pie spuldzes apgaismotā galda ar grāmatu rokā. Viņš redzēja masīvu, salīkušu tēlu ar bezmaz vai patriarhālu bārdu, kāda būtu darījusi godu Bībeles pravie­tim, un šis tēls vēl joprojām turēja grāmatu atvērtu un bez komentā­riem klausījās Ješua paskaidrojumos. Vecajam vīram slīpi aiz muguras viņš ieraudzīja zemu plauktu, uz kura stāvēja ūdens bļoda un karafe. Uz naktsgaldiņa, kuram blakus Stefens sēdēja, gulēja drupans gabaliņš maizes. Citādi mazā istabiņa bija tik trūcīga un kaila, kādas šajos laikos nebija pat cietuma kameras, — ne paklāja, ne gleznu, nekādu perso­nisku lietu.

"Tātad eja," balss pēc brīža nomurmināja, kad Ješua bija beidzis. "Kāpēc jūs interesē šī eja?"

"Mēs vēlamies tai izpeldēt cauri," teica Stefens. Bija pienācis laiks iesaistīties sarunā.

"Izpeldēt cauri? Atmetiet šo domu. Tas jau reiz ir mēģināts; tas ir pārāk sarežģīti."

"Kopš tā laika ir pagājuši divdesmit pieci gadi," Stefens atteica, "un tehnika pa šo laiku ir attīstījusies. Ar šodienas aprīkojumu tas ir daudz vieglāk nekā toreiz. Tas ir tikai jādara."

Klusums. Tad nosvērti: "Nu labi. Tad dariet to."

Stefens paliecās uz priekšu un neapzināti salika rokas. "Patiesībā mēs šeit esam kāda cita iemesla dēļ. Mēs izlasījām jūsu tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītā gada darbu — precīzāk sakot, to izlasīja Jcšua, es ne­zinu ebreju valodu —, kurā jūs izklāstāt ejas vēsturi un iespējamo novie­tojumu. Taču jūs neko neesat minējis par to, kurš šo eju ir racis un kādā nolūkā."

"Vai man to vajadzētu zināt?"

"Tēvs, tu to zini," Jcšua nepacietīgi atgādināja. "Es atceros, ka tu man to reiz skaidroji, kad es biju vēl mazs. Tikai es vairs nezinu, ko tu man skaidroji."

Palsajā gaismas aplī, ko uz galda meta spuldze, roka palaida vaļā grā­matu, rūpīgi to aizvēra un nolika malā. "Tic visi ir seni stāsti. Esmu ar šo eju sagandējis visu savu dzīvi, iztērējis savus spēkus ietiepīgā cīņā pret zinātnisko iestādi… Šodien tā mani vairs neinteresē. Manis dēļ tas arī varētu būt Hiskijas tuneļa kanāls, manis pēc."

"Tēvs, tu teici, tā bija kāda sekta, kas raka šo šahtu. Kas tā bija par sektu?"

"To visu es reiz zināju, taču tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Kaut kādās grāmatās tas bija rakstīts, bet tās visas es esmu izdalījis."

"Bet kam gan citam lai mēs par to jautājam, ja ne tev? Tu esi vienī­gais, kurš to zina."

"Un es to esmu aizmirsis. Es lasu vairs tikai Bībeli un domāju vairs tikai par nāvi, un nu ierodies tu un pieprasi, lai es atceros. Es jau ar pū­lēm atceros, ka esi mans dēls, nemaz nerunājot par eju."

Telpā izplatījās saspringts, satraukts klusums, it kā kāds no viņiem būtu aizturējis elpu. Stefens gandrīz izbijās, kad Ješua viņam blakus pēk šņi dziļi ievilka elpu un tad aizžņaugtā balsī nočukstēja: "Tēvs, lūdzuV

Nekas nenotika. Tā viņi sēdēja, ārpusē bija dzirdamas balsis, tālas un nesaprotamas, un, lai gan bija karsta, gaiša, saules pilna diena, viņi sēdēja lumsā un gaidīja, lai arī nekas nenotika. Stefenu sāka urdīt jautājums, vai Ješua tēvs, krēslā sēdēdams, pēkšņi nav nomiris un viņi to nav pamanījuši.

Taču tad vecais vīrs sakustējās. Krēsls zem viņa iečīkstējās, kad viņš ar pūlēm paliecās uz priekšu. "Eja," viņš izgrūda, elsdams no piepūles, kad viņš stāvēja. "Atkal un atkal šī eja, tā mani neliek mierā…" Salīcis, maziem, šļūcošiem soļiem viņš devās pāri istabai uz drēbju skapja pusi. "Mūžīgs lāsts, kas mani spiež…" Tas bija dīvaina veca vīra monologs. Viņš atvēra skapja durvis un trokšņaini kaut ko tajā taustīja, līdz izvilka dienas gaismā kādu šauru mapi un ar to rokā atgriezās pie galda un krēsla.

"Viss šis stāsts sākas Ceturtā krusta kara laikā," viņš sāka stāstīt, kamēr viņa pirksti, kas bija kļuvuši stīvi un neveikli, pūlējās atsiet lentes mezglu, ar kuru mape bija aizsieta. "Tūkstoš divi simti deviņpadsmitajā gadā, ja es pareizi atceros, krustneši aplenca Ēģiptes pilsētu Damjetu. Šī aplenkuma laikā no Itālijas ieradās kāds mūks — Asīzes Francisks, franciskāņu ordeņa dibinātājs. Šis mūks vienkārši devās cauri krustnešu un saracēņu rindām tieši uz sultāna apmetni, nostājās viņa priekšā un sprediķoja. Nostāsti liecina, ka sultāns bijis loti aizkustināts un piekritis Franciska lūgumam atļaut viņam apmeklēt Palestīnas svētvietas." Bei­dzot viņš mezglu bija atraisījis un varēja atvērt mapi. "Es sev arvien tiku jautājis, kas viņu bija pamudinājis uz šo neprātīgo soli."

Kādu brīdi viņš šķirstīja papīrus, bīdīja tos uz vienu un uz otru pusi, šķita meklējam kaut ko noteiktu. "Vairāk vai mazāk no šī laika šajā zemē ir franciskāņu ordeņa klosteri. Tie ir vēl joprojām. Jeruzalemē, Betlēmē, Ako, Tibcrijā, Kāfarnaumā, Jērikā un tā joprojām. Pāris reižu franciskāņi tika izraidīti, taču ikreiz pēc dažiem gadiem tie atkal stūrgalvīgi bija atgriezušies."

Beidzot viņš atrada to, ko bija meklējis. "Šeit," viņš sacīja un uz brīdi pacēla kādu papīru, uz kura neskaidrā, nedrošā rokrakstā kaut kas bija rakstīts, acīmredzot tā bija kāda cita, senāka dokumenta fotoko­pija. "No šī dokumenta izriet, ka tūkstoš trīssimt piecdesmitajā gadā franciskām savā īpašumā bija pārņēmuši kādu celtni uz dienvidiem no Tempļa kalna, ko viņi trīsdesmit gadu vēlāk atkal bija atstājuši. Un šī karte," viņš pacēla kādu citu lapu tikpat ātri kā iepriekšējo, tā ka Ješua un Stefēns paspēja tikai uzmest paviršu skatienu pāris melnām svītrām, "rāda, ka šī celtne ir atradusies tieši tajā vietā, kurā Halīls Saads savā laikā bija atracis ūdens tvertni, gatavodamies būvēt savu māju."

"Jūs domājat, ka šo eju bija izrakuši franciskāņi?" Stefens uzmanīgi mēģināja pārliecināties.

"Jā. Es pat domāju, ka viņi tikai tādēļ vien bija ieradušies Palestīnā."

Stefens pārsteigts mirkšķināja acis. "Lai izraktu ejuV

"Viņi sekoja kādai ļoti senai leģendai," Ješua tēvs paskaidroja. Vēl viens papīrs, šoreiz mazs un pelēks. "Tā šķiet kā pasaka, un neviens īsti nezina, kad tā radusies. Tas ir kāda latīņu teksta tulkojums, ko es atradu, lai arī vairs ncatccros, kur." Viņš turēja papīru pavērstu pret Stcfenu, un viņš pārsteigts piecēlās un to paņēma.

Teksts bija rakstīts angļu valodā un ar rakstāmmašīnu. Niecīgajā ap­gaismojumā viņš ar pūlēm mēģināja atšifrēt vārdus. "Tas bija tajā laikā, kad Jēzus mācīja Kapcrnaumā, kad kāds vīrs no Rczaras atnesa spoguli uz to vietu, kur runāja Jēzus. Taču spogulim, kad tajā atspoguļojās Jēzus seja, tā tik ļoti iepatikās, ka no ta brīža tas vairs negribēja rādīt neko citu ka vien Tā Kunga atveidu. Tad tā īpašnieks to ielika kastē un no­glabāja slepenā vietā, lai tie, kas nāks pēc viņa un kam viņš to gribēja nodot, varētu redzēt savu Kungu. Taču tiek sacīts, ka viņš ieracis spoguli zem Jeruzalemes tempļa, jo neviena cita vieta viņam nešķita droša.'" Stefens apjucis paskatījās uz augšu, meklēdams Ješua skatienu. "Tas ir neticami."

Ješua apakšžoklis bija atkāries uz. leju, kas viņa sejai piešķīra gandrīz vai debilu izteiksmi.

Stefens izlasīja tekstu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka to visu nav tikai iedomājies. Kopš brīža, kad viņš bija ienācis ortodoksālo jūdu kvartālā, viņu bija pārņēmusi nerealitātes sajūta. "Bezara," viņš atkārtoja. "Kāds vīrs no Bezaras."

"Bezara," Ješua dīvaini neskanīgā balsī noteica, "ir Bctšcarimas se­nais nosaukums."

Kad tēvs Lūkass pacēla acis no savas lūgšanu grāmatas, viņa skatiens slī­dēja cauri logam un apstājās pagalmā. Pie ieejas portāla baznīcā stāvēja Skarfaro kopā ar kādu vīru, kuru viņš vēl nekad nebija redzējis. Romas sūtnis mēģināja viņu par kaut ko pārliecināt, un druknais vīrs, kuram mugurā bija uniformai līdzīgs kombinezons, pamāja ar tādu izteiksmi, kas izskatījās gandrīz pazemīga.

Tēvs Lūkass abus kādu brīdi vēroja. Viņš nezināja, ko visu dienu da­rīja Skarfaro un viņa ļaudis. Viņi nāca un gāja, ieslēdzās pārrunu telpās, no kurām atkal nāca ārā steidzīgi un dusmīgām sejām. Kaut kad viņā bija zudusi vēlēšanās to saprast, un viņš atgriezās pie saviem ikdienas pie­nākumiem, kuru tagad, kopš viņiem vairs nebija ar ko braukt pēc pār­tikas vakariņu galdam, bija kļuvis ievērojami mazāk. Nu viņš varēja tik daudz laika veltīt apcerei un lūgšanām, kā nebija varējis atļauties jau sen. Taču sirds viņam sažņaudzās, kad ļaudis, kas vakarā nāca uz vakariņām, vajadzēja sūtīt prom. Viņiem vēl arvien nebija izdevies paklusām atrast kādu kompromisu.

Viņš neticēja savām acīm, kad redzēja, kā Skarfaro no sutanas izvilka nelielu tumšas krāsas priekšmetu un deva to vīrietim. Tas taču bija mo­bilais telefons! Kas, sasodīts, šeit notika?

Pēkšņi viņš vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš uzlēca kājās, cik vien ātri spēja, aizsteidzās pa gaiteni līdz virtuvei, kur brālis Džefrijs gatavoja pusdienas un izbrīnījies paskatījās uz tēvu Lūkasu, kad viņš steidzīgi iz gāja virtuvei cauri, lai nokļūtu kambarī, kurā glabājās uzkopšanas piede­rumi. Pieliekamā vienā galā bija reti izmantotas durvis uz kādu telpu bla­kus sakristejai, kurā bija viens pats gandrīz vienmēr vaļā esošs šaurs logs.

Tēvs Lūkass pats sev likās muļķīgs, taču viņš piespiedās pie sienas un uzmanīgi palūkojās ārā. Skarfaro stāvēja pret viņu ar muguru un aiz­sedza vīru, ar kuru runāja.

"Lai kur viņš arī ietu," viņš dzirdēja Skarfaro viņam piekodinām, "lai ko viņš arī darītu. Visu, ko vien jūs varat uzzināt."

Vīrs piekrītoši pamāja un pagāja mazliet sānis. Tagad tēvs Lūkass va­rēja izlasīt uzrakstu uz viņa kombinezona: Kami Enterprises.

"Jūs domājat, franciskāņi meklēja to spoguli?"

"Bez šaubām." Vecais vīrs gārdzoši klepoja, likdams dokumentu at­pakaļ mapē. "Bet Jeruzaleme bija sultānu rokās, Tempļa kalns nebija pieejams. Vienīgais ceļš, ko viņi redzēja, bija izrakt tuneli, tuneli cauri klintij, simtiem metru garumā. Un viņi tam veltīja vairāk nekā trīsdes­mit gadu."

"Un?" Stcfens jautāja ar sausu rīkli. "Vai viņi atrada spoguli?"

Ješua tēvs salika mapi kopā un sāka atkal neveikli siet tai apkārt lenti, ar kuru tā, ļoti iespējams, bija pārsieta desmitiem gadu. "Tā ir leģenda, jaunais cilvēk. Kristietība ir bagāta ar šādām leģendām. Piemēram, le­ģenda par Svēto Grālu, biķeri, no kura Jēzus esot dzēris pēdējā vakar­ēdienā. Leģendas ir stāsti, kas tiek nodoti tālāk no mutes mutē. Savā ziņā tie tālāk dzīvo savu dzīvi. Literatūrzinātnieki uzdod sev jautājumu, ko ļaudis šajās leģendās tādu saskata, ka viņi tās nodod tālāk."

Stefena domas joņoja. Viņš paskatījās uz Ješua un redzēja, ka viņa acīs ir savāds mirdzums. "Un nav zināms, kur palika mūki?"

"īsti ne. Taču ir norādījumi. Kādā no tiem ir teikts, ka daļa no mū­kiem, kuri bija dzīvojuši tajā namā pēc tam, kad viņi to bija atstājuši, esot devušies tuksnesī, ierīkojuši tur klosteri un no ordeņa vēlāk atsa­cījušies."

"Un kur šis klosteris atradās?"

Vecais vīrs atkal piecēlās, smagi elpodams un stenēdams. "Ai, tas vēl arvien eksistē. Kā mazs brīnums. Tur dzīvo desmit vai divdesmit veci vīri." Viņš paņēma mapi un šļūcošiem, podagras izmocītiem soļiem de­vās atpakaļ pie skapja. "Tur vēl arvien ir Negevas tuksnesis. Neiedomā­jami, kā viņi tur dzīvo."

Apstākļi, kādos Ješua tēvs šajā caurumā, šajā vienā istabā dzīvoja, Stefcnam nelikās mazāk neiedomājami. "Un kur tieši Negcvā?"

"Es tur nekad neesmu bijis," viņš atbildēja un atrāva vaļā skapja durvis. "Es nevarēju ciest, ja man bija kaut kur jāiet, lai kaut ko izdi­binātu. Vislabprātāk cs pētīju bibliotēkās un arhīvos." Viņš smagnēji pieliecās, lai iebīdītu mapi tumšā skapja stūrī. "Tā. Domājams, tā šeit paliks tik ilgi, kamēr cs nomiršu. Un tad kāds to izmetīs. Kāda muļķība."

Stefens juta, kā viņa cclis grib sākt nervozi šūpoties. Vai vecais bija rik neattapīgs, vai arī viņš tikai izlikās? "Bet vai jūs zināt, kur klosteris atrodams?"

"Aizmirsti šo klosteri, mans dēls. Veci vīri, kuri nezina pat to, kurā gadā mēs dzīvojam. Lielākā daļa no viņiem tur dzīvoja jau tad, kad Izraēla kā valsts vēl bija tikai nedrošs sapnis."

Stefens, kā palīdzību meklēdams, paskatījās uz Jcšua. Viņš klusi no­pūtās.

"Tēvs," viņš sacīja, "pasaki mums vienkārši, kur šis klosteris atrodas."

Vecais vīrs, it kā neko nebūtu dzirdējis, gāzelēdamies aizgāja atpakaļ līdz krēslam, čirkstošām locītavām uz tā apsēdās, atlaidās pret atzveltni un tad ar rokām sāka braucīt savu vareno, sirmo bārdu. Stefens apjauta, ka ir aizturējis elpu, un dziļi ieelpoja.

"Bērševa," sirmais talmudists beidzot teica. "Bērševā es reiz biju. Vai tu atccrics, Ješua? Droši vien ne. Toreiz tu vēl biji mazs bērns. No Bērševas uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem. No tālienes tas izskatās kā drupas nepieejamā kalna virsotnē. Es vairs nezinu, kā to kalnu sauc un vai tam vispār ir kāds nosaukums, taču tas paceļas Vādī Meršamonas rietumu galā. Ir vajadzīga laba karte. Lielākajā daļā no tām Vādī Meršamona nav atzīmēta." Viņš atkal pasniedzās pēc savas grāmatas un nolika to savas nogurušās spuldzes gaismas lokā. "Un nu pietiks par to. Tagad ejiet."

N EG EVA (cbr. 'Sausā zeme'), apgabals uz dienvidiem no Jūdejas robežas, austrumos robežojas ar Arabas ieleju, ziemeļrietumos un rietumos ar piekrastes līdzenumu un Paranas, Cinas un Sūras tuksnesi (..) l.gs. pēc Kr. Negevā un pie Haurānas nabatieši sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Turklāt viņi sāka uzkrāt cisternās lietus ūdeni, lai apūdeņotu terases formā izveidotus laukus.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Tas ir īstais!" Stcfens teica gandrīz gavilēdams, kad viņi devās ārā no Meašearimas.

Viņi brauca atpakaļ uz iekšpilsētu, meklēja un atrada American Ex­press biroju, kur Stcfens dabūja skaidru naudu, gan ne daudz, taču ar to pietiktu, lai samaksātu par viesnīcu un iztiktu vēl pāris dienu.

"Mums tas varēja arī pašiem ienākt prātā," viņš teica Ješua, kurš viņam atbildēja ar visai skeptisku skatienu. "Ceļotājs laikā taču nevarēja visu paveikt viens pats un neviena nepamanīts. Kāds taču bija redzējis, kā viņš filmē, ja arī neviens nesaprata, ko viņš tur dara. Kāds taču viņam palīdzēja paslēpt kameru Tempļa kalnā. Kas zina, iespējams, viņš pat bija mēģinājis kādam paskaidrot, ko viņš dara. Katrā ziņā noteikti bija cil­vēki, kas kaut ko par to bija zinājuši, kaut ko bija sacerējuši un pastāstī­juši to citiem… Un tā radās leģenda."

Pēc tam viņi devās uz lielāko grāmatnīcu, kādu vien viņi varēja atrast, un pārmeklēja ceļvežu un karšu nodaļu, kamēr beidzot atrada karti, kurā bija atzīmēta Vādī Meršamona. Tās rietumu malā patiešām bija re­dzams drupu simbols.

"Bet kāpēc runa ir par spoguli?" Jcšua kritizēja. "Arī ņemot palīgā labi daudz fantāzijas, videokamera neizskatās pēc spoguļa."

Stefena rokas kustība izskatījās pēc mēģinājuma aizslaucīt Jcšua iebildumu. "Ko gan citu viņi būtu varējuši sacīt?"

Viņi aizbrauca pēc Judītes, samaksāja rēķinu par viesnīcu un brauca uz tuvāko lielvcikalu, lai apgādātos ar pārtiku un vairākām nepiecieša­mām lietām, ūdens pudelēm un sāls tabletēm.

"Tas ir attēls," Stefens skaidroja. "Varbūt ceļotājs laikā kādam — vis­maz savai sievai, es domāju — ir rādījis kādus uzņēmumus. Es iedomā­jos, ka vienīgais, ko toreiz pazina un kas spēja parādīt reālu atveidu, bija spogulis. Tātad kā, pēc tavām domām, kāds, kurš skatās videoka­meras meklētājā un vēro uzfilmētus kadrus, atstāstītu to citam? Viņš teiktu, tas ir kā skatīties mazā spogulī. Un tas cits saprastu vienīgi spogulis un iedomātos to pavisam citādi."

Viņi brauca ārā no pilsētas Hebronas virzienā. Satiksme bija blīva. Šoreiz vadītājam blakus sēdēja Judīte.

"Man jāsaka… Visu rītu es biju noskaņojusies uz to, kā es sēžu Saadu pagrabā, skaitu gaisa burbuļus un gaidu, kad tu atkal parādīsies virs ūdens. Un nu mēs braucam ārā uz tuksnesi!"

"Jā," Stefens atbildēja. "Dažreiz nākas būt elastīgam."

"Tātad tu domā, ka franciskāņu mūki ir sekojuši šai leģendai. Kas nozīmētu to, ka viņi zināja ne vien par spoguli, bet arī precīzu vietu, kur tas bija atrodams."

"Jā. Tādu tuneli neviens nerok uz labu laimi. Katrā ziņā mums nav zināma visa leģenda."

Judīte paskatījās uz Stefenu. "Kā tu vari būt tik pārliecināts, ka viņi kameru arī atrada? Tik pārliecināts, ka pat negribi paskatīties?"

"Tāpēc ka šahta tik precīzi ved uz vienu punktu. Tāpēc ka viņi ne­meklēja pa malu malām, bet gan precīzi zināja, kam viņi grib piekļūt. Tāpēc ka es neticu, ka klosteris vēl eksistētu bez šī svētuma, ko viņi tur glabā." Viņi izbrauca cauri veselai rindai ceļazīmju virs viņu galvām, kas norādīja, ka uz Hcbronu ved ccļš taisni uz priekšu, ka tas ir Palcstīnas autonomais apgabals, un, ja ir vēlēšanās to apbraukt, tad laikus jāorientējas pēc atbilstošajām norādījuma zīmēm. Jeruzaleme bija viņiem jau aiz muguras, pa labi un pa kreisi garām slīdēja biroju ēkas un rūp­niecības rajoni. "Un," Stefens piebilda, taču tas skanēja gandrīz dzie­doši, it kā viņš būtu aizsapņojies, klusi, it kā viņš to sacītu pats sev, "tāpēc ka es to jūtu. Saožu. Sagaršoju. Tāpēc ka ikkatra mana ķermeņa šūna zina, ka videokamera ir tur ārā. Slēptuve aiz Raudu mūra jau piec­simt gadu ir tukša."

Ceļazīmju otrā pusē bija uzstādītas videokameras, viena katrā brauk­šanas joslā, un tās ierakstīja lentē garāmslīdošo satiksmes norisi. Kadri, ko tās uzfilmēja, nonāca tieši augstas jaudas datorā, kurā darbojās spe­ciāla, ļoti moderna attēlu pārstrādes programmatūra, kas spēja reālā laikā visu garāmbraucošo automašīnu numura zīmes videoattēlu pikseļos iden­tificēt un pārvērst salasāmās zīmēs un skaitļos. Identificētie automašīnu numuri, neapsīkstoša datu straume tīkla grafika veidā, kas aptvēra visu pilsētu un vēl neskaitāmus citus objektus, tika noraidīta uz policijas cen­trālo skaitļotāju, kas saglabāja datu bankā visus pieprasītos automašīnu numurus un vietas, kurās automašīnas reģistrētas, fiksējot arī precīzu reģistrēšanas laiku. Turklāt ikkatra automašīnas pazīšanas zīme tika sa­līdzināta ar pieteikto pazīšanas zīmju tabulu, kurā vēl bez dažādiem tehniskiem parametriem tika saglabāts norādījums, kā rīkoties meklētās mašīnas fiksēšanas gadījumā.

Stcfena vadītā Jeep Cherokee pazīšanas zīme šajā tabulā bija saglabāta jau veselu diennakti. Rija ievadīts rīcības norādījums: klusa trauksme. Nepagāja ne minūte, un, pēc tam kad videokamera bija notvērusi auto­mašīnas attēlu, dežuranta datora ekrānā sāka mirgot ziņojums.

Šoreiz tā bija cita sekretāre, kas Kaunam pasniedza telefonu, kad viņi visi gudrodami bija noliekušies pār lielformāta Tempļa kalna plānu. Mediju karalis klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. "Paldies," viņš tad teica. "Liels paldies, Jehuda. Saloni."

Kārigs mirdzums bija parādījies viņa acīs, kad viņš beidza sarunu. "Šasauciet kopā savus ļaudis, Raien," viņš teica. "Fokss dodas LIcbronas virzienā." Viņš izvilka no kabatas kādu zīmīti. "Viņš brauc ar tumši zilu ļeep Cherokee, mašīnas numurs… Ak, pie joda, es to nevaru salasīt. Šeit." Viņš sniedza zīmīti Raienam.

Raiens skatījās uz saburzīto papīra gabalu ar redzamu samulsumu. "No kurienes jums tas ir zināms?"

Kauns izbaudīja šo bridi. "Tas nebija grūti. Ar tās automašīnas nu­mura palīdzību, ko Fokss bija atstājis pie muzeja, es uzzināju firmu, kura viņam to bija iznomājusi. Viņi man pateica, ar kādu mašīnu viņš brauc šobrīd. Un pirms pusstundas šajā mašīnā viņš ir pabraucis garām vienai no policijas automātiskajām kontroles ierīcēm."

"Es arī to mēģināju darīt, taču man neviens nevēlējās sniegt tādas ziņas…"

"Sakari. Policijas priekšnieks bija tik laipns uzsākt kluso vajāšanu, kas tagad kā kļūdaina atkal tiek atcelta. Viņš tik un tā nevar dot pavēli sekot Foksam uz Hebronu, jo viņš tur būtu Palestīnas policijas pakļau­tībā." Viņš sniedza Raienam telefonu. "Jums tas tagad būs nepieciešams, es domāju."

Raiens pamāja. "Un Izraēlas karte arī."

Simons Bārlevs noskatījās uz kalsno drošības dienesta vīru ar platām acīm un atvērtu muti, kamēr durvis aiz viņa aizvērās. Un tad viņš sa­prata. "Tas taču nozīmē," viņš atviegloti secināja, "ka Rietumu mūra lieta ir nokārtojusies."

Viņi apbrauca Hebronai apkārt pa jaunu, plaši ierīkotu, taču šauru ap­vedceļu un devās tālāk, arvien tālāk. Pamazām zaļuma abpus ceļam kļuva mazāk un skatiens klīda pelēkās, putekļainās tālēs. Un bija karsts, tvei­cīgi karsts. Saule cēlās arvien augstāk. Pie horizonta ceļš nepārtraukti izskatījās pazūdam mirdzošā ūdenī, kas, protams, bija tikai optisks māns, īstās fatamorgānas mazais brālis.

Netālu no Bēršcvas, tālu prom no ceļa bija redzams kāds savāds tē­rauda veidojums.

"Apstājies uz brīdi," Jcšua no aizmugures Stefenam sacīja.

Kad viņi ceļa malā apstājās un izkāpa, viņi dzirdēja kādu dziedam. Tas bija, kā Jcšua labprāt paskaidroja, piemineklis varoņiem, kas bija izkalts no sašauto ienaidnieka tanku metāla un veidots kā milzīgas ērģeļu stabu­les, no kurām, karstajam vējam pūšot no tuksneša pāri pakalnam, uz kura piemineklis stāvēja, plūda žēlas, gandrīz kā cilvēka balss radītas skaņas.

Kādu brīdi, cik tālu vien acs sniedza, nebija redzama neviena cita auto­mašīna, pat neviens no smagajiem cisternu vedējiem, kas rībēdami ne­pārtraukti brauca pa ceļiem. Stefens skatījās uz savādo mākslas darbu tālumā, un uz brīdi viņu pārņēma drūma sajūta, ka mirušie runā, ka viņi veltīgi mēģina brīdināt tos, kas dzimuši vēlāk par viņiem… Viņš novēr­sās, mēģinādams no šī iespaida atbrīvoties.

"Tālāk," viņš teica.

Eizenharts juta sevī pieaugam uztraukumu, sajūtu, kas viņam fatāli at­gādināja lampu drudzi, kāds viņu mēdza piemeklēt pirms uzstāšanās publikas priekšā, pirms lasījumiem vai intervijām. Ja vien bija kāds bri­dis, kad viņam vajadzēja brīdināt Foksu, tad nu tas bija pienācis. Acīm­redzot viņš bija devies ccļā, lai uzmeklētu pēdas, kādas bija viņa rīcībā, bet kuru nebija Kaunam, un, tas bija pilnīgi skaidrs, viņš pat nenojauta, ka viņa ceļš Kaunam ir zināms.

Viņš izgāja no dzīvojamā vagona, kurā nenogurstoši apspriedās zināt­nieki. Viņš neteica nevienam ne vārda. Kauns jau sen bija pazudis, un beigās ap viņu bija bangojuši vairs tikai vārdu atkritumi, nenozīmīgas debates, ierastās galda sarunas kādā krodziņā nesmēķējošiem nedzērājiem.

Viņš meklēja Raienu.

Viņš to atrada stāvam pie savas automašīnas, zābakoto kāju viņš kā karavadonis bija ielicis atvērtās mašīnas durvīs, pie auss viņš turēja tele­fonu. Uz jumta atvērta gulēja Izraēlas karte. Saruna izklausījās drama­tiska, vismaz kā Sešu dienu kara laikā.

Eizenharts palika stāvam malā un gaidīja. Kāds savdabīgs stāvoklis! Nometne visapkārt bija tukša un pamesta kā skatuve, kad beigusies iz rāde, — teltis salocītas, icrīccs lielākoties saliktas kastēs — un šis vīrs tam visam pa vidu stāvēja pie sava mazā, sarkanā auto un komandēja nere­dzamu armiju.

Kad kādu bridi viss bija mierīgi, viņš pienāca tuvāk un pievērsa sev Raiena uzmanību, cik vien piesardzīgi spēdams, apjautājās, vai nevarētu būt kāda iespēja, kā viņš, Eizenharts, vēlreiz varētu nokļūt Amerikāņu bibliotēkā, jo viņam esot kaut kas ienācis prātā, ko būtu vērts pārbaudīt…

"Ai, mister Eizenhart," Raiens teica, noņēma kāju no automašīnas sliekšņa un pievērsās viņam, it kā jau būtu viņu gaidījis. "Man jums jā­nodod sveiciens no mistera Kauna. Ar šo dienu jūsu saistības ir beigušās. Lūdzu, sakravājiet savas mantas, kāds jūs aizvedīs uz Telavivas lidostu."

Rakstnieks paskatījās uz vīru ar tēraudkrāsas acīm tik apjucis, it kā viņš nupat būtu virs viņa galvas iztukšojis spaini ar ledus aukstu ūdeni. "Bet…" Atlaists. Miljonārs pat nebija uzskatījis par vajadzīgu to pateikt vi­ņam pašam. Nemaz nerunājot par atvadīšanos vai pateicību. "Bet kā tad…"

Raiens viņu vienaldzīgi uzlūkoja. "Misteram Kaunam bija radies iespaids, ka pēdējā laikā jūs bijāt devis pārāk mazu ieguldījumu situāci­jas atrisinājumā. Un, atklāti sakot, man viņam nebija ko iebilst."

Eizenharts pavēra muti, taču domas viņa galvā tik iztramdīti šaudī­jās šurpu turpu, ka viņam neienāca prātā nekas, ko viņš varētu teikt. Un vienlaikus viņa krūtīs izpletās svina smaga, nožēlojama sajūta. Neizde­vās. Dīvaini aplamā veidā viņš jutās vainīgs, ka nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Jā, tā bija taisnība. Pēdējās dienās viņam nekas ievērības cienīgs vairs nebija ienācis prātā. Kauns viņu bija ataicinājis šurp, lai viņš tam atrastu šo veco videokameru, un viņš ne tikai nebija to atradis, bet bija vēl arī sadarbojies ar to, kurš bija pārvilcis svītru Kauna plānam.

Iezvanījās Raiena telefons, un viņš atkal ieņēma savu karavadoņa stāju. Patiesībā jau arī viss bija pateikts.

Uz brīdi sekotāji piebrauca automašīnai pavisam tuvu, tā, lai pēc nu­mura zīmes varētu pārliecināties, vai automašīna, kuru viņi turēja acīs, ir īstā, un tad atkal attālinājās no tās. Auto, kuru bija izvēlējies koledžas puisis no Menas ASV, bija gandrīz neprofesionāli uzkrītošs. Tas bez jebkādām grūtībām bija saskatāms līdz pat horizontam.

"Tikko mēs šķērsojām Bērševu," vīrs, kurš sēdēja blakus vadītājam, ziņoja. "Viņš dodas Eilatas virzienā."

"Okay. Palieciet tā un turieties maksimālā attālumā."

"Rodžer," viņš teica savam kolēģim pie stūres, kad savienojums bija pārtraukts. "Vai zini ko? Beigās vēl izrādīsies, ka tie trīs rikai brauc iz­peldēties Sarkanajā jūrā."

Tātad viņš nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Nu un tad? Eizcnharts stūma pidžamas savā ceļojumu somā. Tā taču nebija viņa pro­blēma. Mediju magnāts bija iedomājies, ka saskāries ar stingri loģisku problēmu. Ar problēmu, kas atrisināma klusā istabiņā, ja vien par to ilgi un pamatīgi domāja. Ha! Kāds neprāts. Nē, viņam nebija ko sev pārmest. Viņš bija izdarījis visu, ko varēja.

Rakstnieks paskatījās apkārt. Ja tā bija, tad kāpēc gan viņš bija tik nikns? Viņš bija labi nopelnījis. Viņš bija baudījis interesantu piedzīvo­jumu. Viņš bija savācis daudz materiālu, no kuriem kādreiz, iespējams, varētu tapt jauns romāns. Un tik un tā viņš bija nikns.

Jo viņš jutās izmantots. Tāds kā Kauns domāja, ka viņš var atļauties visu tikai tāpēc vien, ka ir bagāts un varens.

"Un vai tu zini ko?" viņš murmināja pats sev. "Viņam ir taisnība. Viņš patiešām var atļauties visu tāpēc, ka ir bagāts un varens." Tas bija iemesls, kādēļ viņš vai vārījās no dusmām.

Ceļojumu modinātājpulkstenis. Tas vēl arvien stāvēja uz naktsgal­diņa. Eizenharts to paņēma un iestūma dziļi apakšā zem krekliem un apakšbiksēm, tad apstājās un paskatījās uz telefonu, kam modinātājpulk­stenis bija atradies blakus.

Vai patiešām viņi noklausījās visas telefona sarunas? Ļoti iespējams. Vismaz visi lietotie telefona numuri tika saglabāti kopā ar zvana laiku un sarunas ilgumu kaut vai tādēļ, lai varētu pārbaudīt telefona rēķinu. Amerikā tā bija pierasta lieta katrā ģimenē.

Visapkārt bija tāds miers. Viņa paša elpa bija skaļākais troksnis.

Un kaut arī tā. Kas gan viņam varētu notikt? Viņš sēdētu lidmašīnā, pirms vispār kāds pamanītu, ka viņš ir brīdinājis Foksu.

Viņš uzlika roku uz klausules. Auksta, gluda plastmasa. Dzīvība un nāve. Vai šeit runa bija par to? Nē. Runa bija par to, vai tāds cilvēks kā

Kauns patiešām varēja darīt visu, ko vien gribēja. Arī veikt darījumus ar visneticamāko vēstures atradumu.

Stefens Fokss bija kaut kur tālu prom ceļā, lai turētos pretim varena­jam mediju caram. Varbūt aplamu iemeslu dēļ vai ar nederīgiem līdzek­ļiem, taču viņš to darīja. Un pat nenojauta, ka Kauna vīri viņam ir jau aiz muguras.

Šis zvans varēja būt izšķirošs. Un viņš sev nekad nevarētu piedot, ja viņš to nedarītu.

Eizenharts vēlreiz dziļi ievilka elpu. Vēl arvien apkārt bija tik kluss, it kā pasaule ārpusē būtu mirusi. Tad viņš no kabatas izvilka zīmīti ar telefona numuru un nocēla klausuli.

Telefons nedarbojās. Viņa telefons jau bija atslēgts.

Ārpusē kāds ar dūri klauvēja pie loga.

Negcva nebija tāda, kādu Stefens to bija iedomājies. Acu priekšā viņš bija iztēlojies majestātiski bangojošas, mirdzoši zeltainas smilšu kāpas, kas kā sastingusi jūra no smiltīm stiepjas no horizonta līdz horizontam, viņš bija acu priekšā redzējis karavānas, kas devās no oāzes uz oāzi. Taču viņi brauca pa izdegušu, pelēki melnu akmens tuksnesi, kas vairāk gan līdzinājās Mēness virsmai, nevis kādai zemes ainavai, akmeņlauztu­vēm, kas stiepās uz visām debess pusēm un kam pāri tik nežēlīgi un nepielūdzami dedzināja saule, ka šķita dūcam ausīs. Melni, izkaltuši, ērk­šķaini krūmāji, kas ik pa laikam bija redzami abpus ceļam, liecināja par dzīvību, taču izskatījās tik nožēlojami, ka bija grūti noliegt tuksneša uzvaru.

Jo ilgāk viņi brauca cauri nomācošajam, neauglīgajam klajumam, jo vairāk Stefens sāka apšaubīt iespēju, ka klosteris, par kuru bija stāstījis Jcšua tēvs, patiešām eksistē. "Kā cilvēki šeit var izdzīvot?" viņš pēkšņi jautāja klusumā, kāds mašīnā valdīja jau no Bērševas.

"Šad un tad šeit nolīst lietus," Jcšua teica. "Reti un maz, taču tomēr nolīst. Ja šo ūdeni sakrāj tvertnēs…" Teikumu viņš nepabeidza. Tas nekādā ziņā neizklausījās komfortabli. īstā apkārtne mūkiem, kas vēlē­jās dzīvot cik vien iespējams pašaizliedzīgu dzīvi.

"Līst? Vai tu esi par to pārliecināts?"

"Ap simt milimetru gadā. Protams, ne tagad, vasarā. Taču šeit ir vādī, vai nc tā? Mēs taču arī tādu meklējam. Vādī ir izžuvušas upju gultnes. Ik pēc piecdesmit līdz simt gadiem šeit līst tik stipri, ka tajās atkal saplūst ūdens, dažas kļūst pat par straujām upēm — uz dažām stundām."

Stefens paskatījās apkārt. Akmeņi, klintis, karstums. "No visa, ko es pēdējās dienās neticamu biju dzirdējis, šis man šķiet visneticamākais."

Šaurais, melnais, asfaltētais ccļš ar stingru mērķtiecību stiepās cauri no­raidošajam, klinšainajam apvidum, šķērsoja klinšu muguru un gāja pāri nelielām aizām un padziļinājumiem, pāri uzbērumiem. Laiku pa laikam ceļam paralēli stiepās augstsprieguma līnijas, un tur, kur reiz bijusi smilts, atpūsta no Sīnājas, smiltis kā smalks, dzeltens plīvurs klāja brauktuvi.

Vietu, kur viņiem vajadzēja nogriezties no ceļa, nebija viegli atrast. Pirmoreiz viņi bija nogriezušies pārāk ātri, ko viņi pamanīja tikai pēc tam, kad pēc vairāku kilometru brauciena pa nelīdzenu ccļu bija nonā­kuši pie krustojuma, kuram pēc kartes tur nemaz nevajadzēja būt un pie kura bija sarūsējis ceļa rādītājs ar norādi uz divām pavisam svešām vietām. īstais sazarojums dažus kilometrus tālāk gandrīz kā tāds nemaz nebija identificējams, un trase, uz kuru tas veda, arī ne — tās bija tikai divas iebrauktas bedrainas sliedes, kas izskatījās tā, it kā pirms gadiem divdesmit šeit mundri šķērsām pār lauku būtu braucis kāds smagais kra­vas auto. Vietās, kur ceļu nevarēja atšķirt no apkārt esošā tuksneša, gādī­gas rokas pa labi un pa kreisi no brauktuves bija salikušas lielus akmeņus, un vietu vietām uz kāda no akmeņiem bija baltas krāsas laukums. Taču, lai kurš arī bija par to atbildīgs, viņš bija ķēries pie darba bez prieka un īpašas konsekvences.

Vidējais ātrums, ar kādu viņi brauca, strauji samazinājās. Viņi brauca taisni uz priekšu gar stāvu, melni pelēku, majestātiski augstu kalnu, un tālumā varēja saskatīt vairākus kamieļus, kas acīmredzot akmeņainajā tuksneša zemē meklēja kaut ko ēdamu, taču Stefens skatījās vienīgi uz brauktuvi un tajā izsistajām milzonīgajām bedrēm. Kā liktenis viņam bija izpalīdzējis, laikus piespēlēdams šādu apvidus automašīnu! Ar mazo fiatu viņi šeit būtu pazuduši.

Laiku pa laikam viņi apstājās, lai padzertos. Tālu prom no ceļa un jebkurām citām civilizācijas pēdām tuksnesis viņiem sāka uzspiest savus noteikumus, un viens no tiem, kā paskaidroja Judīte, bija regulāri pa­dzerties ūdeni, pirms vēl bija sajustas slāpes.

"Viens nu gan ir skaidrs," teica Stefens, kad viņi stāvēja ārpusē pie mašīnas sveloša karstuma jūrā un laida apkārt ūdens pudeli, un izlocīja kājas, "ja patiešām šeit ir šie mūki un šis klosteris, tad viņi katrā ziņā neiet visai bieži uz kino."

Neviens nesmējās. Tas jau arī bija vien mēģinājums atvairīt nomācošo, godbijību paģērošo apkārt valdošās ainavas smagumu, kas aizrāva elpu un radīja sajūtu, ka esi niecīgs un pazudis, pilnīgi atkarīgs no augstāku spēku žēlastības.

Vēl dažas reizes viņi aizmaldījās pa nepareizu ceļu, aizbraukdami garām grūti pamanāmiem atzarojumiem, iemaldīdamies ceļos, kas bei­dzās ar gravu, arvien atkal griezdamies atpakaļ un mēģinot atrast citu ceļu, kamēr beidzot viņi ieraudzīja klosteri.

Tas atradās nelielā stigā lejpus iešķcltām klintīm, kas kā akmens pirksti stiepās pret debesīm, un tā tumši pelēkā akmens mūri patiešām izskatījās kā drupas. Klostera malā gan reiz bija slējies tornis, taču tas bija iebrucis un neviens to nekad ari vairs nebija atjaunojis. Uz viņiem blāvi lejup noraudzījās tukši, šaujamlūkām līdzīgi atvērumi klostera sie­nās. Izskatījās, ka tur augšā nav nekādas dzīvības. Bez ceļa un kā pazu­dusi drūmā celtne slējās uz klints sēdekļa kā neglābjami saēsti zobi.

"Varbūt viņi visi jau sen ir miruši," ļešua ieteicās. "Es domāju, kurš gan to būtu pamanījis?"

Stefens pamāja. "Šeit varētu būt brīdinājuma ceļa zīme ar uzrakstu Uzmanību'. Pasaules gals pēc piecsimt metriem/"

Viņi brauca ar džipu augšup kalnā, kamēr tas pa akmeņiem sāka slī­dēt un viņi vairs nevarēja tikt uz priekšu. Tad viņi atstāja mašīnu stāvam, paklausot Judītes mudinājumam, iedzēra vēl katrs krietnu malku no ūdens pudeles un kāpa atlikušo ceļu kalnā kājām. Šis atlikums izrādījās tālāks un augstāks, nekā sākumā bija izskatījies, un, galvenais, tas bija daudz nogurdinošāks. Jau pēc neilga laika drēbes viņiem bija smagas un slapjas no sviedriem, plaušas strādāja kā plēšas un sirds sitās tā, ka šķita — sasprāgs galvaskauss. Tumšie, drūmie akmeņi zem viņu kājām bija uzkrājuši visas dienas saules karstumu un, šķita, izdedzinās cauru­mus apavu zolēs.

Kāpēc es to vispār daru? Stefens sev vienā brīdi jautāja, un šis jau­tājums viņam vairs neizgāja no galvas, kamēr viņš kāpa augstāk, viņš to sev uzdeva atkal un atkal, un drīz tas kļuva jau līdzīgs mantrai, kļuva par ritmu, kurā kustējās viņa kājas, un viņa ausis šo jautājumu šķita saklau­sām čukstošajās skaņās, ko radīja akmeņu šņirkstēšana zem viņa kājām.

Judīte, možākā no viņiem, nenogurstoši gāja pa priekšu, Stefens vel­tīgi mēģināja viņai turēties līdzi, un Ješua kurnēdams un šķendēdamies atpalika arvien vairāk, un arvien biežāk viņam bija jāatvelk elpa.

Taču galu galā viņi bija augšā. Viņi stāvēja, noliekušies uz priekšu, un elsa, rokas uz ceļgaliem atbalstījuši, un nespēja ticēt savām acīm. Vienu brīdi bija izskatījies tā, it kā ēkai vispār nebūtu nekādu sakaru ar ārpa­sauli, it kā mūki tajā reiz būtu iemūrēti, taču tad viņi pamanīja šauru, tik tikko cilvēka platuma lūku, kas tika aizvērta cict ar smagām vecu, biezu dēļu durvīm.

"Paskatieties tik," ieteicās Judīte, kura pirmā jau varēja atliekties taisni un runāt. "Kas par skatu."

Stefens nespēja neko atbildēt, vien ar pūlēm pacelt galvu. Jā, skats skaists. Melnas klintis, brūnas klintis, pelēkas klintis, cik tālu vien acs sniedza, klintis un akmeņi. Neviena cilvēku apdzīvota vieta ne tuvu, ne tālumā. Viena vienīga grandioza platības izšķērdēšana.

"Un ko nu?" jautāja Ješua, kad viņi visi trīs atkal bija atguvuši elpu.

"Un nu," Stefens atbildēja, "mēs iesim un pieklājīgi pieklauvēsim."

Un tieši to viņš arī darīja. Protams, tur nebija ne durvju zvana, ne klauvēkļa vai kādu citu jaunās modes nieku, un viņš, cik vien bija spēka, sita ar dūri pret pamatīgo portālu. Tad viņš pakāpās soli atpakaļ un gaidīja.

Nekas nenotika.

"Neviena nav mājās," Ješua komentēja.

Stefens klauvēja vēlreiz, šoreiz vēl spēcīgāk, un sauca, cik skaļi vien spēja: "Hallo? Vai šeit kāds ir?"

Nekas nekustējās.

"Ja patiešām tur iekšā neviens nedzīvo," Judīte prātoja, "tad mums ir jārāpjas pāri mūrim."

"Jā," pamāja Stefens. Viņš vēroja celtni. Ēka bija ierīkota taisnstūra formā, un mūris, kas to ieskāva, varēja būt metrus trīs augsts. Aug­stākais, četrus. Nepieciešamības gadījumā viņiem kaut kā tam bija jā­tiek pāri.

Virve. Viņiem taču vajadzēja padomāt par to, ka bija jāpaņem līdzi virve.

"Varbūt mēs vienkārši esam ieradušies ārpus apmeklētāju laika," Ješua izteica savas domas. "Es domāju, varbūt viņiem visiem tagad ir lūgša­nas vai…"

"Tādā gadījumā viņi vismaz būtu varējuši uzlikt kādu izkārtni," Ste­fens norūca, paņēma akmeni un atkal piegāja pie melnajām durvīm, lai par savu ierašanos ziņotu jau trešo reizi.

Taču tieši tajā brīdī, kad viņš jau gribēja pacelt roku, lai ar akmeni spa­rīgi sistu pa smagajām koka durvīm, kāds no iekšpuses atvilka durvju lodziņa bultu. Mazais aizvirtnis atvērās, un tajā parādījās divas vecas, nogurušas acis, kas uz viņiem ar aizdomām noskatījās. Tad vīrs teica: "Ejiet!"

Tikai šo vienu pašu vārdu, tad aizšautne atkal aizvērās un bulta ar šļūcošu skaņu atkal nostājās savā vietā.

"Te tev nu bija!" Stefens apjucis nomurmināja.

"Hei!" viņš sauca pāri mūrim. "Mēs esam ieradušies, lai apskatītu spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids!"

Drūmais mūris slējās viņu priekšā ka viduslaiku cietokšņa bastions un palika mēms un nepielūdzams.

"Acīmredzot viņš nesaprata," teica Ješua.

"Kā tā?" Stefens bija neizpratnē. "Viņš taču vēl tikko runāja angliski."

"Nu jā," teica Judīte. "Viņš teica: Lcave! Tā nav visai bagāta angļu valoda."

"Labi. Tad atkārto to vēlreiz ebreju valodā."

Šajā brīdī aiz durvīm atkal bija dzirdamas skaņas, citādas, nopietnākas. Kāds cits, lielāks aizbīdnis tika izkustināts no vietas, kaut kas nograbēja, iespējams, tas bija metāla riņķis, un tad kāds no iekšpuses sāka vilkt. Durvis iespriedās, koks, no kura tās pirms gadsimtiem bija tikušas dari­nātas, vaidēja, un tad, nožēlojami čīkstēdamas, tās atvērās.

Aiz tām stāvēja divi veci vīri, izvārguši, nemazgājušies eremīti, basām kājām, vājie ķermeņi ietīti nodilušos tērpos, kuri pirms gadu desmitiem, iespējams, bijuši melni. Pirmajā acu uzmetienā viņi šķita kā gulaga iemītnieki, kā nožēlojami koncentrācijas nometnē izdzīvojušie. Taču viņu acīs bija miera un dzīvības pilns mirdzums, kādu Stefens vēl nekad nebija redzējis, un viņu stāja izstaroja kaut ko neparasti spēcīgu, kas bija mulsinošā pretrunā ar viņu bēdīgo izskatu.

Šķita, ka viņi nebija pieraduši daudz runāt. Viens no abiem mēģi­nāja kaut ko teikt, taču tad aprāvās, it kā viņam vispirms būtu jāatceras vārdi, kurus viņš jau veselu mūžību nebija lietojis.

"Jau trīsdesmit gadu," viņš beidzot sacīja, "šīs durvis nevienam nav atvērtas. Toreiz es biju tas, kurš aiz tām stāvēja. Nāciet iekšā."

Sekotāju galvenā automašīna turējās aptuveni stundas attālumā aiz pir­mās mašmas. Pēc tam, kad Stefens Fokss un viņa pavadoņi bija šķērso­juši Bērševu, arī Raiens bija devies ceļā, lai pievienotos saviem ļaudīm.

Tad pienāca ziņojums, ka džips ir nogriezies no ceļa uz Eliatu. Vis­pirms, domājams, nepareizajā vietā, un sekotāji gandrīz jau būtu sevi nodevuši, jo viņi gribēja džipam braukt pa pēdām, kad viņi tālskatī pa­manīja, ka džips pa to pašu ceļu brauca atpakaļ. Ja viņi nebūtu turēju­šies tādā attālumā, tad būtu satikušies uz grantsceļa, taču nu viņi varēja braukt tālāk un pēc dažiem kilometriem apstāties nomaļus, kamēr džips ar jaunajiem ļaudīm viņiem atkal bija pabraucis garām.

Pēc divpadsmit kilometriem džips beidzot nogriezās tuksnesī. Par laimi, uz putekļainā ceļa viņš atstāja tādas sliedes, kas bija pamanāmas tikpat labi kā vesela ziloņu bara atstātas pēdas, jo ar savu vieglo auto­mašīnu sekotāji neglābjami atpalika.

"Viņš to noteikti jau bija plānojis," Raiens pa telefonu ziņoja Kau­nam, kamēr viņa auto milzīgā ātrumā traucās garām Hcbronai. "Tāpēc viņš iznomāja džipu."

Tad, jau dziļi tuksnesī, viņi pamanīja džipu, pamestu stāvam akme­ņainā nokalnē, un virs tās drūmo celtni, uzbūvētu starp sašķeltajām klintīm kā ērgļa ligzdu. Viņi novietoja savu noputējušo, nodzīto ma­šīnu aiz kādas lielākas klints atlūzas un vēroja jauno ļaužu smago kā­pienu augšup.

"Nogaidīt," Raiens pa telefonu ziņoja. "Mēs sapulcēsimies pie kalna un dosimies augšā visi kopā."

Satiksme ceļā uz Telavivu uz priekšu virzījās gausi. Pēters Eizenharts sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ceļojumu somu nolicis sev blakus, un pa logu vēroja ainavu, kas viņam šķita tik savādi sveša un vienlaikus tik tuva. Saule šeit spīdēja spilgtāka un baltāka nekā mājās, skopais zaļums bija bālāks, sausāks. Viņam ienāca prātā Karla Meja filmas un kāda mo­numentāla filma ar Bībeles sižetu, kuru viņš, būdams četrpadsmit gadu vecs, bija redzējis Lieldienās, gulēdams slims dzīvojamā istabā uz dīvāna. Filmas skati, kuros bija redzams, kā Jēzus locekļos tika dzītas resnas nam­daru naglas, viņu vajāja drudžainos nomoda sapņos.

Vai viņš vēl kādreiz atgrieztos šai zemē? Izredzes neliecināja par to; tam viņa ceļotprieks bija par mazu.

"Vai mēs ieradīsimies laikā?" viņš jautāja abiem priekšā sēdošajiem, klusējošajiem gorillām.

"Neraizējieties par to," viņam atbildēja tas, kurš sēdēja blakus vadī­tājam, stiepdams vārdus kā košļājamo gumiju. "Viss ir ierēķināts."

"Vai jums ir zināms, kad lidmašīna nosēdīsies Frankfurtes lidostā?"

Viņam uz aizmuguri tika pasniegta aploksne ar lidmašīnas biļeti. "Šeit būs jūsu dokumenti."

Eizenharts izpētīja savu aviobiļeti. Lai arī viņš sev centās iestāstīt, ka tā nav viņa problēma, viņš neapzināti sāka svīst. Uzraksti ceļa malā liecināja, ka līdz Telavivai vēl atlikuši trīsdesmit divi kilometri, un šajā brīdī droši vien tika atvērti reģistrācijas lodziņi viņa lidojumam. Un turklāt kādam lidojumam — viņš lidotu uz Atēnām, no turienes uz Milānu, tur vairākas stundas gaidītu un tikai ap vienpadsmitiem vakarā ierastos Frankfurtē.

"Sakiet, lūdzu," viņam kaut kas iešāvās prātā, "jums taču droši vien ir līdzi telefons? Man noteikti vajadzētu piezvanīt manai sievai. Viņa vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, un viņai vajadzētu man atbraukt pretī uz lidostu."

Abi drošības dienesta vīri jautājoši saskatījās. Tas, kurš bija pie stū­res, acīmredzot arī no abiem galvenais, gari nopūtās un tad pamāja. Otrs tūliņ no savas jakas kabatas izvilka mobilo telefonu, ieslēdza to un pa­sniedza rakstniekam uz mašīnas aizmuguri.

Pirmais iespaids, kad viņi bija ienākuši pa durvīm, bija — viņi ir nokļu­vuši oāzē. Klostera ārējais mūris aptvēra taisnstūrveida laukumu un izskatījās kā cietuma iežogojums, kur tiek turēts apcietinājumā viss šī apvidus zaļums. Uz brīdi Stefenam prātā pat iezagās doma, ka varbūt tieši tāpēc ārpusē viss bija tik kails un nedzīvs.

Smaržoja pēc garšaugiem, pēc svaigas zemes un mēslojuma. Katrā klostera dārza stūrī pret mūri bija pieplakusi laikazoba sagrauzta, zema būve, katra pēda zemes starp tām bija sadalīta dobēs, kurās mūki audzēja visu, kas tiem bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Stcfens redzēja labību, sīpolus, pupas un rāceņus, tam visam pa vidu auga arī dažādi za­ļumi, kurus viņš nepazina. Viss izskatījās vairāk nekā pieticīgi, un tomēr bija arī kāda dobe, un tā nebija tā mazākā, kurā auga vienīgi puķes!

Pavisam, kā likās, mūki bija septiņi, visi veci vīri, tievi un trausli kā sausi ziedi. Uz priekšu saliekušics, viņi stāvēja starp dobēm un ziņkāri skatījās šurp uz atnācējiem, vienkāršus vecus koka krustus, šķiedrainās auklās iekārtus, virs krūtīm šūpodami. Un viņu visu acīs dega tā pati uguns, ko Stcfens jau bija pamanījis to abu vīru skatienā, kuri bija viņus ielaiduši: uguns, kas šķita daudz par karstu šīm novārgušajām miesām, dzirksts, kas ļāva noticēt, ka no tās iedegsies nekad nenodziestoša liesma, līdzko tā būs pametusi savu ietvaru.

Taču brīdī, kad pa durvīm ienāca Judīte, skatieni pārvērtās — tie kļuva kāri, kā izsalkuši, gandrīz plēsonīgi —, lai jau pēc maza brīža pārvērstos smagā naidīgumā, aiz kura par apslāpētu uzskatīta kaislība atkal ar pū­lēm tika nospiesta tumšos, neizpētītos dvēseles dziļumos.

Stefens noskatījās uz Judīti. Neraugoties uz to, ka viņas auguma aprises bija sievišķīgas un viņai bija gari mati, viņa nekādā gadījumā nebija ģērbusies izaicinoši. Viņa noteikti būtu izgājusi cauri Mcašcarimai, nepiesaistot nevienu pašu naidīgu skatienu.

Lai parauj jods visas šīs reliģijas, Stefens nievājoši nodomāja. Tās visas apgalvo, ka spēj pamācīt, kā vajadzētu pareizi dzīvot, taču netiek galā jau ar dzīves vienkāršāko faktu un tās svarīgāko pamatu — seksu.

Tikai vienam no mūkiem, kurš neapzināti piesaistīja Stefena skatienu, šis mirdzums acīs nebija pazudis. Viņš tur stāvēja, kalsns, vecs vīrs, rāmi atbalstījies uz lāpstas, ar kuru tikko bija strādājis, un skatījās viņiem pretī laipnu, atklātu skatienu, no kura plūda siltums un viesmīlība.

"Jūs," sacīja mūks, kurš viņiem bija atvēris durvis, "kaut ko skaļi saucāt par iemeslu, kā dēļ esat ieradušies…"

Stefens pagriezās pret viņu. Spriežot pēc izrunas, šis vīrs varēja būt anglis. Lai arī viņam varēja jau būt pāri sešdesmitiem, viņam bija gluda, pusmēness apaļa seja, ko ieskāva kupli, tumši mati, seju tikpat kā nemaz nesedza bārda, un veidā, kā viņš izturējās un kustējās, bija kas tāds, kas ļāva noprast, ka viņš ir klostera priekšnieks.

"Jā, vispirms liels paldies, ka jūs bijāt tik laipns un mūs ielaidāt," Stefens iesāka un pamanīja, ka viņš nemanot ir sācis runāt tonī, kādā viņš runāja, kārtojot darījumus. "Mans vārds ir Stefens Fokss, es esmu no Amerikas. Mani pavadoņi ir Judīte un Ješua Menezi, divi arheologi no Izraēlas. Mēs…"

"Ak, atvainojiet." Mūks pastiepa roku. "Kāda neuzmanība no manas puses. Mums tik reti ir ciemiņi. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar saviem brāļiem?"

Viņi gāja no viena pie nākamā, un viņš sauca viņiem mūku vārdus, visus latīņu valodā un grūti iegaumējamus. Stefens paturēja prātā tikai viņa paša vārdu — Gregors — un vārdu mūkam ar gaišo skatienu, vīram ar lāpstu — Fēlikss. Šķita, ka, izņemot brāli Gregoru, viņš bija vienīgais, kurš runā angliski.

Viņš gan, saudzīgi izsakoties, tuvumā likās nedaudz, dīvains. Kad Ste­fens iepazīstoties viņam pieklājīgi pamāja, Fēlikss laipnā noteiktībā viņam paskaidroja: "Vārdi noveco, taču patiesība vienmēr ir svaiga kā jaunpiedzimis bērns."

"Kā, lūdzu?" Stefens apmulsis jautāja. Taču Fēlikss tikai smaidīja, pamirkšķināja viņam ar aci un atkal pievērsās savai lāpstai. Un to viņš nedarīja neveikli, izskatījās gandrīz tā, it kā viņš ar to dejotu.

Savādi putni, Stefens nodomāja. Savādi putni savādā ērgļa ligzdā.

Pa šaurajām taciņām, kas stiepās starp dobēm, Gregors viņus veda cauri klosterim. "Šī ir mūsu kapela," viņš teica par kādu stipri sakritušu būdiņu, kas atradās stūrī pretim ieejai, tad pagāja uz sāniem un norādīja uz kādu ne labāka izskata būdu ar šķību jumtu, "tur ir istabiņas, kurās mēs guļam, un tur blakus — ēdnīca un virtuve. Mēs gan neizmantojam uguni."

"Un tas?" jautāja Stefens un norādīja uz zemu mūri, kuram, kā iz­skatījās, Gregors bija grasījies paiet garām.

Mūks brīdi vilcinājās, tad pārveda viņus tam pāri un atvēra zemās durvis. "Tā ir apbedījumu telpa," viņš paskaidroja.

Viņiem pavērās drūms skats. Telpa, kurā viņi ieskatījās, atgādināja pagrabu vai darbarīku šķūni, tikai garajos plauktos pie sienām nebija vis darbarīki vai ievārījuma burciņas, bet gan cilvēku kauli, kas kārtīgi bija sašķiroti pēc veida un lieluma — roku un kāju kauli vienā nodalījumā, iegurņa kauli citā, vēl citā bija vienīgi ribas un atkal citā galvaskausi, mazie roku un pēdu locītavu kauli gulēja atsevišķā kastē, un citā kastē atradās mugurkaula skriemeļi.

"Ja kāds no mūsu brāļiem nomirst, tad viņš paliek apglabāts tik ilgi, kamēr viņa miesa ir satrunējusi," Gregors klāstīja gandrīz vai priecīgā balsī. "Pēc tam viņa kauli tiek izrakti, notīrīti un novietoti šeit. Šīs ir visu to mūku mirstīgās atliekas, kuri šeit dzīvojuši, kopš pastāv šis klosteris."

"Aha," Stefens noteica un saviebās. Ievērojams skaits. Ja vien šeit ne­izskatītos kā sasodītā rezerves daļu noliktavā!

Viņi atkal aizvēra aiz sevis durvis, uzelpoja un skatījās mirdzošajā saulē, kad brālis Gregors atgriezās pie sava jautājuma: kas viņus uz še­jieni esot atvedis.

"Mēs vēlamies apskatīt spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids," Ste­fens atkārtoja, ko bija saucis pāri mūrim.

Brālis Gregors pamāja ar nopietnu sejas izteiksmi. "Esmu dzirdējis par šo leģendu. Taču diemžēl tāda tā ari paliek — leģenda."

"Runā, ka kopš krusta karu laikiem spogulis atrodoties šajā klosterī."

"Man ļoti žēl. Pie mums patiesībā vispār nav neviena spoguļa."

Stefens vēroja vecā, dievbijīgā vīra bārdaino seju, kas pēkšņi šķita pārvērtusies par necaurredzamu masku. Vai tas vispār bija iedomājams? Ka šis mūks dotu nepatiesu liecību'

"Mums," viņš neatlaidās, "ir visai droši norādījumi, ka šī leģenda apraksta pavisam noteiktu, reālu priekšmetu un ka šis priekšmets ticis paslēpts šajā klosterī. Mēs pat domājam, ka šis klosteris tikai tādēļ reiz ticis uzcelts, lai to šeit paslēptu."

"To es nespēju iedomāties. Šo klosteri pirms daudziem gadsimtiem uzbūvēja vīri, kas vēlējās izbēgt no pasaules un veltīt sevi vienīgi Dieva vērošanai," brālis Gregors paskaidroja. "Garīgā nozīmē, protams."

Šajā brīdī Stefcna bikšu kabatā iezvanījās mobilais telefons.

"Ko tas nozīmē?" mūks izbrīnīts jautāja.

"Tas nozīmē, ka jūs neatrodaties tik tālu no pasaules, kā jūs domā­jat," Stefens atteica un izvilka no kabatas savu telefonu. Patiešām ap­brīnojami, ka šeit, ārā tuksnesī, bija sakari. No otras puses, tuksnesis bija vieta, kurā pastāvēja augsta iespējamība nonākt situācijā, kad nepiecie­šams steidzīgs sauciens pēc palīdzības. "Tas ir telefons."

Mūka acis bija plati ieplestas. "Telefons?" Šķita, ka viņš mēģināja at­cerēties, kas tas vispār ir. "Bikšu kabatā?"

"Jā. Ārkārtīgi praktiska lieta."

Stefens piespieda pogu un pielika aparātu pie auss. "Hallo?"

Balss savienojuma otrā galā skanēja klusi, šalcoši un grūti saprotami, taču viņš to pazina. Bija pagājusi tieši viena diena, kopš šīs balss īpaš­nieks viņam jau reiz negaidīti bija piezvanījis.

Tā bija Pētera Eizenharta balss: "Atvainojiet, vai ārlietu nodala?"

KLOSTERI. Kristīgā mūku kopdzīve radās 3. jjs. pēc Kr. Ēģiptē. Izplatoties tālāk uz Palestīnu, attīstījās divas klosteru formas, t.s. anahorētu un koinobītu k. Anahorēti dzīvoja t.s. laurās, t.i., katrs mūks dzīvoja savā cellē, nodalītā būdā vai alā. Turpretī koinobīti dzīvoja mūku kopienās. Pirmais klosteris tika nodibināts ap 330.gadu pie Gazas.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Šeit Stefens Fokss," Stefens apjucis atsaucās. "Vai jūs tas esat, mis­ter Eizenhart?"

"Jā," Eizenharta balss atbildēja. "Es vēlētos piezvanīt savai sievai." Stefens saprata. Saruna bibliotēkā. Tas teikums. Viņš pats bija to pie­dāvājis. Kā briesmu signālu.

"Mister Eizenhart, vai jūs varat brīvi runāt?"

"Nē," rakstnieks atbildēja.

"Taču jūs zvanāt, jo Kauns mums ir uz pēdām?"

"Jā."

Judīte un Ješua izbrīnīti viņu vēroja. Mūki uz viņu skatījās kā uz jukušu — vīrs, kurš turēja roku pie auss un sarunājās pats ar sevi! Ste­fens redzēja augsto klostera mūri, kas bija vecs jau toreiz, kad jūrā de­vās Kolumbs, redzēja tam pāri skaidrās, spilgti zilās debesis, kas šķita tiecamies bezgalībā, redzēja mūkus starp trūcīgajiem augiem: jā, tas patiešām bija traki.

"Vai Kauns mūs vēl meklē Jeruzalemē?" Stefens turpināja jautāt. "Nē!" Eizenharts uzsvērti noteica un it kā steidzinot piebilda: "Pa­klausieties, es zvanu no automašīnas ceļā uz Tclavivu. Drīz aizlido

mana lidmašīna, un mana sieva vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, 'las ir ārkārtīgi svarīgi, ka es viņu pirms lidojuma vēl sazvanu…"

"Vai Kauns jūs aizsūtīja uz mājām?"

"Jā."

Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka rakstnieka pārdomas miljonāram vairs nebija svarīgas. Viņam nebūs radušās aizdomas, ka viņi abi sazinās, citādi viņš noteikti būtu liedzis jebkuru iespēju Eizenhartam viņu sazvanīt.

"Mister Eizenhart, man ir jāzina, cik daudz Kaunam ir zināms. Pa­mēģiniet man dot kādus atbilstošus mājienus," Stefens mudināja.

Šķita, ka rakstnieks to jau bija apdomājis. "Tagad es jums nosaukšu automašīnas numuru," viņš pateica un tūliņ pat izlaboja: "Piedodiet, vai es teicu automašīnas numuru! Es, protams, domāju telefona numuru."

Stefens drudžaini pārdomāja. Ko vācietis viņam ar to vēlējās sacīt? "Vai tas nozīmē, ka Kaunam ir zināms mūsu automašīnas numurs?"

"Jā, tieši tā." Fonā kāds kaut ko teica, un Eizenharts uz to atbildēja, taču sacītais pazuda traucējumu troksnī.

Ko tas nozīmēja? Sasodīts, ko tas nozīmēja? Kauns zināja viņu auto­mašīnas numuru, okay. Cilvēkam, kura vārds bija Džons Kauns, to nebija grūti uzzināt. Taču kā viņš varēja nākt viņiem uz pēdām? Tā būs bijusi kāda muļķīga sagadīšanās.

Eizenharts nosauca savu telefona numuru Vācijā, lēni, varbūt tādēļ, lai dotu viņam laiku apdomāties. Stefens steidzīgi pieskrēja pie klostera durvīm, kuras vēl joprojām šķībi karājās senajās eņģēs, izkāpa ārā un piespiedās ārpusē pie mūra, pētoši lūkojās lejā, dziļumā, no kurienes viņi bija nākuši. Telefonā satraucoši šņāca un krakšķēja.

Patiešām. Tur lejā. Kustības aiz kādas klints, kaut kas tā kā nozibēja. Tur jau kāds gulēja slēpnī, sasodīts. Viņi bija jutušies pārāk droši.

Cerams, tie viņu vēl nebija pamanījuši, viņu un viņa mobilo telefonu. Viņš atkāpās klostera iekšpusē.

"Eizenhart," viņš sacīja balsī, kas viņa paša ausim izklausījās sveša. "Viņi jau ir klāt. Viņi jau mūs ir atraduši. Paklausieties — es nezinu, ko viņi ir nolēmuši ar mums darīt. Katram gadījumam es jums pateikšu, ko es zinu, lai vismaz viens var apliecināt, kur mēs esam palikuši."

Viņš dzirdēja Eizenhartu norijām siekalas. "Jā, labi."

Cik vien īsi iespējams, Stefens izstāstīja, kur viņi atradās un kas viņus šurp bija atvedis — slēptuve aiz Raudu mūra, franciskāņu tunelis un leģenda par spoguli. "Tas spogulis ir kamera," viņš nobeidza. "Mēs to vēl neesam atraduši, taču es esmu pārliecināts, ka kamera atrodas šeit."

"Es saprotu," viņš dzirdēja, kā Eizenharts domīgi, jūtami aizkus­tināts, teica. "Tad man vēlāk jāmēģina vēlreiz. Liels paldies." Savieno­jums pārtrūka.

Stefens paskatījās uz mobilo telefonu savā rokā. Bija redzams, ka telefona baterija drīz būs izlādējusies. Viņš to izslēdza, iebāza bikšu ka­batā un tad paskatījās uz augšu.

Kontrasts ar mūku, kurš mierīgi dārzā no nelielas akas smēla ūdeni, viņā gandrīz izsauca nelabumu. No kurienes gan mūki šeit augšā kalnā bija dabūjuši ūdeni? Tas viss bija tik dīvaini. Stefens samirkšķināja acis un meklēja sev tuvas sejas, meklēja Judītes un Jcšua skatienu, lai ari tie raudzījās viņā norūpējušies.

"Kauns zina, kur mēs esam," Stefens kā apdullis atkārtoja sarunas būtību. "Un tur lejā kāds jau guļ paslēptuvē. Viņi mūs ir izsekojuši."

Judīte neizpratnē papurināja galvu. "Saki… Līdz šim notiekošais bija tikai slepeni, slepeni, un nu tu pēkšņi šim Eizcnhartam izstāsti visu?"

"Jā, tas bija tikai triks," Ješua uztvēra Judītes sacīto. "Kauns sūta Eizenhartu pa priekšu, lai viņš pakustina krūmiņu, viņš tevi mazliet pabaida — un tu jau visu izpļāpā!?"

Stefens iepleta acis. "Vai jūs nedzirdējāt? Viņi mums bija sekojuši. Visu laiku. Tur aiz klints kāds jau guļ un gaida, kad mēs atkal kāpsim lejā. Vai tas arī ir triks? Tādā gadījumā visai smalks, man jāsaka." Viņš paskatījās apkārt. Mūri nebija nekādas skatu lūkas vai kas tamlīdzīgs, no kurienes viņi neuzkrītoši varētu novērot situāciju. Tā vienīgā jēga un mērķis bija atstāt ārpusē pasauli.

Tikai — ja vien pasaule ļautos atstāt sevi ārpusē.

"Eizenharts lietoja paroli, kuru es viņam biju ieteicis," Stefens turpināja. Viņš īsumā izstāstīja par viņu tikšanos Amerikāņu bibliotēkā. "Esmu pārliecināts, ka Eizenharts man piezvanīja brīvprātīgi. Ja Kauns būtu viņu piespiedis ar mani runāt, tad lietot paroli viņam nebūtu bijis nekādas vajadzības."

"Un ja viņš ar Kaunu ir uz vienu roku?" Ješua neatlaidās. "Brīvprā­tīgi? Manis dēļ, par naudu? Tādi gadījumi jau ir bijuši diezgan."

"Tad es vairs neticēšu, ka protu novērtēt cilvēkus," Stefens norūca. "Atteikšos no darījumiem un izvēlēšos amatu, kur tam nav nekādas no­zīmes. Iespējams, iešu par fasētāju konservu fabrikā vai strādāšu pie atkri­tumu izvešanas." Viņš ar abām rokām pārvilka pāri galvai. "Un tagad izbeidziet savu taujāšanu, man tā jau krīt uz nerviem."

Uzraksti ceļa malās vēl arvien rādīja līdz Telavivai divdesmit kilometrus, taču limuzīns strauji nogriezās uz šķērsām ejošas ātrgaitas šosejas, un tad jau viņu acu priekšā kā uzburta parādījās Bena-Guriona lidosta. Vi­ņam tā atmiņā bija palikusi pavisam citāda. Vai patiešām bija pagājusi tikai viena nedēļa?

Abi viņa pavadoņi neatkāpās no viņa arī tad, kad viņš kāpa ārā no automašīnas. Ceļojuma somu viņi ļāva nest viņam pašam, taču abi eskortēja viņu līdz pat reģistrācijas lodziņam un no turienes līdz drošības kontrolei. Viņiem abiem bija ievērības cienīgas apliecības, ar kurām viņi atvairīja ierēdņu neuzticības pilnos skatienus, un tie ļāva viņiem šķērsot kontroles zonu, neskatoties uz to, ka abu žaketēm bija nepārprotami izvirzījumi. Viņi zināja ceļu uz vajadzīgo reisu.

Tur bija jāgaida.

Viens no abiem, šoferis ar tumši pelēkiem matiem un ūsām, pēc izskata mazliet līdzīgs vairākkārtējam pasaules čempionam peldēšanā pēdējās olimpiskajās spēlēs, nopirka sporta avīzi un iegrima savā lasāmvielā.

"Man jāaiziet uz tualeti," teica Eizcnharts.

Ņurdoņa atbildes vietā. Sporta avīze bija interesantāka. Otrs, tas, kurš bija sēdējis blakus vadītājam, stāvēja pie saldējuma automāta un pētīja dažādu vafeļu tūtiņu attēlus. Lielajā stikla celtnē, kas uztvēra sau­les starus kā siltumnīca, bija spiedīgi karsts. Eizenharts piecēlās un devās atbilstošo durvju meklējumos. Kad viņš pagriezās ap kādu stūri, viņš pa­manīja pie sienas telefona automātu.

Viņa roka neapzināti ieslīdēja kabatā un sataustīja žetonus, kas vēl bija palikuši pāri pēc sarunas ar Stefenu Foksu. Vācijā viņš ar tiem vairs neko nevarētu iesākt. Labāk būs, ja viņš tos vēl norunātu.

Mājās neviens neatsaucās. Visi bija izgājuši, un atkal nebija ieslēgts automātiskais atbildētājs! Eizenharts paskatījās pulkstenī, pieskaitīja klāt vienu stundu, lai zinātu, cik pašlaik pulkstenis rāda pēc Viduseiropas laika, un prātoja, kur viņi šobrīd varētu būt. Ak jā, mūzikas skolā. Tas nozīmē, ka viņi būs mājās tikai tad, kad viņa putns jau būs pacēlies debesīs.

Kamēr viņš knibināja ārā no atveres neizlietotos žetonus, viņam ienāca prātā kāda ideja. Doma, kas būtiski pacēla viņa adrenalīna līmeni.

Bija vēl kāds, kam viņš varēja piezvanīt.

Taču tādā gadījumā viņam vajadzēja pasteigties. Un labāk izvēlēties telefona automātu, kas atradās mazliet tālāk no viņa uzraudzītājiem.

Mazs putekļu mākonis rāpās pāri skopajam tuksnesim kā resns, brūns kāpurs. Laiku pa laikam gan varēja saskatīt automašīnas, kas šos putek­ļus sacēla.

"Mēs esam tikai tūristi," Stefens Fokss skaidroja. "Mēs dzirdējām par šo klosteri un vēlējāmies to apskatīt. Fs Izraēlā vienreiz vēlējos ap­skatīt tādu vietu, kas nav pasaulē plaši pazīstama tūristu atrakcija."

"Kaut kam tādam viņi nemūžam nenoticēs," ješua drūmi pareģoja.

Viņi stāvēja cits citam blakus uz satrunējušā, mazliet slīpi pret mūri atslietā būdas jumta, zem kura atradās tas, ko mūki bija nosaukuši par savu ēdamistabu. Plānie dēlīši krakšķēja zem viņu kājām, taču tic viņus noturētu. Tie bija izturējuši jau gadu simtus. Jumta augšējā mala atra­dās tik augstu, ka tam, kurš pie tās turējās, klostera mūris sniedzās līdz pleciem.

"Un kaut arī tā," Stefens teica. "Tu taču dzirdēji. Brālis Gregors klos­terī ieradies pirms trīsdesmit gadiem. Pirms trīsdesmit gadiem video­kameras bija varbūt vienīgi zinātniskās fantastikas romānos. Un no tā laika viņiem nav bijis nekāda kontakta ar ārpasauli. Kā tu domā, ko mūki atbildēs, ja Kauns viņiem jautās, kur atrodas videokamera?"

"Kauns to jautās tev."

"Es neko nezinu ne par kādu videokameru."

"Bet tu noslēpi vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā."

Stefens savilka uzsvērti nevainīgu seju, it kā viņš vingrinātos. "Vēsi ule? Ceļotājs laikā? Par ko jūs runājat, mans kungs? Es par to neko nezinu."

"Nav nekādu pierādījumu," pamāja Judīte. "Vēstule ir iznīcināta, un neviens nevar pierādīt, ka Stefenam tā vispār reiz ir bijusi."

"Ir fotogrāfijas."

"Vai kāds var pierādīt, ka šajās fotogrāfijās redzama divtūkstoš gadu veca vēstule, kas turklāt atradusies mums zināmajā kapā?"

"Bet tu ielauzies Rokfcllcra muzejā," Ješua neatlaidās.

"Jums taisnība, tiesneša kungs," Stefens pamāja. "To man patiešām var pārmest, un es savu vainu atzīstu. Es vēlējos paslepen vēlreiz apska­tīt četrpadsmitā apgabala atradumus, pie kuriem man, lai gan es biju atradējs, pieeja bija liegta."

Viņi klusēja. Kādu brīdi bija dzirdams vienīgi mūku rūcošais koris, jo viņi bija sapulcējušies uz lūgšanu savā mazajā kapelā. Klostera vārti atkal bija aizvērti ciet, it kā būtu nolemts, ka Stefens, Judīte un Ješua šeit varētu palikt uz visiem laikiem.

"Nu jā," Ješua beidzot noteica. "Tad mēs vienkārši varētu iet, vai ne?"

Bija karsts. Neciešami karsts, un nebija ne mazākās vēja pūsmas.

"Es vēl neesmu pārliecināts, vai kamera patiešām atrodas šeit," Ste­fens teica. "Viens ir skaidrs — Kauns šo klosteri apgriezīs ar kājām gaisā, gluži citādi, nekā mēs to pratām."

Smilšu mākonis arvien vairāk tuvojās, kļuva arvien caurredzamāks. Tie bija pieci satiksmes līdzekļi, pieci mazi, tumši punkti, kas gājēju tempā kustējās uz priekšu tuksnesī.

"Vai tu par to vēl neesi domājis," Ješua beidzot jautāja, "ka, iespē­jams, mūki paši nemaz nezina, ka kamera atrodas šeit?"

Stefens pamāja, acis no sekotājiem nenovērsis. "Visu laiku."

Kad brāļi bija beiguši savu lūgšanu un klusēdami nāca ārā pa kapelas zemo ieeju, sekotāji bija sasnieguši kalna pakāji, īsi apspriedušies, no atvērtiem bagāžas nodalījumiem izņēmuši un sadalījuši kaut ko, kas ļoti atgādināja lielus rokas šaujamos ieročus, un sāka kāpt augšup.

"Godājamais tēvs," Stefens vēlreiz mēģināja runāt ar brāli Gregoru, "sekotāji, par kuriem es jums jau stāstīju, mūs ir atraduši. Viņi nāk arvien tuvāk. Viņi meklē to pašu, ko mēs, taču nevēlas to tikai apskatīt. Viņi vēlas to iegūt.'"

"Tā kā tas, ko viņi meklē, šeit nav, tad viņi to ari nedabūs," brālis Gregors atbildēja.

"Ticiet man — šie ļaudis tam noticēs vienīgi pēc tam, kad būs apgrie­zuši otrādi katru jūsu klostera akmeni un neko nebūs atraduši."

Mūks dusmīgi vēroja jauno amerikāni. Viņa seja raustījās. "Acīmre­dzot jūsu klātbūtne mūsu klosterī apliecina nopietnus draudus mūsu mieram un mūsu pašapcerei uz augšu," viņš konstatēja. "Man ļoti žēl, ka esmu spiests jums to lūgt, taču cs domāju, būs labāk, ja jūs tagad iesiet."

"To mēs ļoti labprāt darītu, taču es baidos, ka ar to mēs vairs ne­spēsim noturēt nelaimi."

"Ko tas nozīmē?"

Stefens iekoda sev apakšlūpā. "Tie ieradīsies šeit. Vienalga, kur mēs iesim, un vienalga, ko mēs darīsim. Man ļoti žēl."

No tālienes, gandrīz vai kā tāls ērgļa sauciens, pāri mūrim ielauzās kliedziens. Tas bija spokains bridis, un visi trīs varēja redzēt, kā mūka acīs noplaiksnās panika. Ērgļu Šeit nebija. Tas bija cilvēka kliedziens, tas gan nebija saprotams, taču pēc intonācijas tas atgādināja komandu, kura vadīja veselu ordu. Viņi nāca.

"Bet," tcica Gregors. "Tas taču ir neprāts. Kā gan kāds var dot pa­vēli meklēt priekšmetu, kas pieder leģendām?"

Stefens dziļi ieelpoja. Šis bija brīdis, kurā galu galā viss izšķirsies. Brī­dis, kurā viņam kāds bija jāuzvar. Tagad… vai nekad.

"Jums ir taisnība," viņš teica, rokas salicis lūdzošā žestā. "Tas būtu neprāts. Bet, lūdzu, paklausieties manī uzmanīgi. Mēs zinām — es uz­sveru, zinām — kāds cilvēks ir ceļojis cauri laikam, un tas noticis ap­tuveni tajā gadā, kad Jēzus sāka sludināt. Šim cilvēkam līdzi bija videokamera — tas ir kas līdzīgs kinokamerai, tikai attēli tiek saglabāti magnētiskajā lentē, tāpat kā magnetofonā, un viņš bija nofilmējis Jēzu Kristu. Es saku to vēlreiz: tā nav teorija, bet fakts. Mēs vienīgi īsti nezi­nām to, kur kamera ar attēliem ir palikusi."

"Ceļojis cauri laikam?" Mūks neticīgi purināja galvu. "Bet tas taču nav iespējams."

"Tas ir noticis. Es vēlētos, kaut es jums tagad varētu visu izstāstīt, taču tam nepietiek laika. Mēs esam šeit, jo savos pētījumos uzdūrāmies leģendai par spoguli, kas glabā Jēzus atveidu. Mēs domājam, ka šis spogulis patiesībā ir videokamera, un domājam, ka tā tiek glabāta šajā klosteri."

Ja teiktu, ka brālis Gregors tur stāvēja kā zibens ķerts, tad tas vēl ne tuvu nebūtu patiesība. Viņa seja pēkšņi bija kļuvusi pelnu pelēka, viņa vaigi, kas bija izskatījušies tik veselīgi un apaļi, slābani nokārās uz leju, pat viņa mati pēkšņi izskatījās tādi kā sirmi.

"Taču," viņš ar pūlēm izteica, "šis klosteris tika uzcelts tikai pirms sešsimt gadiem. Tas nav iespējams."

"Pirms tam kamera bija noglabāta citā vietā un nonāca franciskāņu īpašumā," Stefens pārdroši apgalvoja to, ko pats īsti nezināja, tikai no­jauta. Viņš ar roku kustībām parādīja aparāta aptuvenās aprises. "Runa varētu būt par taisnstūra formas priekšmetu, kas ir aptuveni tik liels. Iespējams, tas ir kaut kā ietīts vai ieslēgts lielākā kastē."

Vecā vīra skatiens kļuva nemierīgs. "Kur šis priekšmets varētu būt? Tas taču ir redzams, ka šeit nekā tamlīdzīga nav."

Stefens un Ješua saskatījās. "Sākumā mēs domājām, ka videokamera — tātad spogulis — šeit tiek godāts kā relikvija vai svētums. Taču varētu būt arī tā, ka tā ir šeit paslēpta un jūs par to vispār neko nezināt."

"Šeit nekā nav," mūks atkārtoja un norādīja pāri uz kapelu. "Lūdzu, jūs varat apskatīt altāri." Viņš izskatījās tā, it kā viņu tūlīt pat sagrābtu nespēka lēkme.

Pamazām Stcfcnam pašam uzmācās šaubas, vai kamera atrodas klos­terī. Varbūt tās vispār sen vairs nav. Tas taču bija visvairāk iespējams. Vai varbūt tā vēl arvien atradās Raudu mūrī. Varbūt viņš pārāk viegli bija ļāvis Ješua tēva runāšanai sevi samulsināt? Bet vai tas viņam nebija nācis īstajā laikā? Viens pats un izsalcis viņš bija sēdējis viesnīcas istabā, pirms brīža uzzinājis, ka cilvēks, kuru viņš pazinis, pēkšņi un negaidīti miris… Protams, viņš bija noraizējies par došanos applūdušajā tunelī. Trīsdesmit gadus neatrodas neviens pats, kurš to uzdrošinātos darīt, — tad ir ko padomāt, ja esi absolūts iesācējs niršanā. Vai šī nebija vieglākā izeja, pēkšņi nešaubīgi sākt ticēt tam, ka videokamera neatrodas vis drau­dīgā tuneļa galā, bet gan guļ noglabāta kādā saulainā klosterī kalna galā?

"Jā," Stefens pieklājīgi pamāja. "Paldies. Mēs ļoti labprāt apskatītu altāri."

Mūks palūkojās viņos ar skatienu, kas šaudījās kā malduguns, tad pamāja un atstāja viņus stāvam. Atstāja viņus stāvam un devās pie saviem ticības brāļiem, kuri bija sapulcējušies pie apbedījumu telpas durvīm kā iztramdīts ganāmpulks.

"Mēs nedrīkstējām šurp nākt," Stefens nomākts sacīja. "Jau mūsu klātbūtne vien iegrūdis viņus nelaimē. Kauns metīsies viņiem virsū kā lija." Viņš palūkojās lejā pa nelielo, iemūrēto akas atveri un redzēja ap divu metru dziļumā vizuļojam ūdeni. Kā liekas, tvertne. Tā bija šīs vietas lielākā mīkla: no kurienes mūki šeit dabūja ūdeni.

Ješua skatiens slīdēja pāri trim kapu krustiem blakus kapelai. "Arī tāds Džons Kauns ne vienmēr var darīt visu, ko viņš grib."

"Es gan par to nebūtu tik pārliecināta," viņam atbildēja māsa. Viņa pamāja uz apbedījumu telpas pusi. "Vai tu domā, ka tur kādam no viņiem ir miršanas apliecība? Neviens pat nepamanīs, ja viņa ļaudis pie­liks tur klāt vēl pāris mirušos."

"Nebaidi mani," nomurmināja Ješua.

"Labi," Judīte pikti noteica. "Labi."

Lai ieietu kapelā, bija jānokāpj lejā pa dažiem rupji tēstiem pakāpie­niem. Lūgšanu telpa bija kaila un tukša, kādreiz tā bijusi izbalsināta balta, taču gadu gaitā nedaudz izliektajiem griestiem pāri bija pārvilcies biezs melnu sodrēju slānis. Tā nebija gluži taisnība, ka mūki neizman­toja uguni: uz altāra dega maza liesmiņa, neveikli izgatavota eļļas lampa. Vidū karājās krusts, pa labi un pa kreisi no tā bija novietoti ziedi, vienī­gais rotājums. Viņi aplūkoja altāri, taču tas bija tikai taisnstūra formā izveidots klints gabals, kas bija pārklāts ar plānu drānu. Kamera varētu būt paslēpta tajā, jā, taču tikpat labi tā varēja būt paslēpta jebkurā klos­tera mūra akmenī. Viņiem nebija nekādas iespējas par to pārliecināties.

"Okay," Stefens teica. "Es svinīgi solu, ka vairs nekad neizvirzīšu ne­pamatotas teorijas. Mēs būtu…"

Spējš blīkšķis lika viņiem sarauties. Klusums pēc tā šķita kā klie­dziens. Cits citā skatījās trīs pāri izbijušos acu.

"Ak, velns parāvis!"

Viņi izmetās ārā no kapelas. Mūki lēnām, kā hipnotizēti, kāpās no­stāk no klostera mūra, acis no tā nenovērsuši. Vēl viens blīkšķis pāršķēla klostera klusumu kā šaušalīgs cirvja cirtiens, un no smagajām ārdurvīm lidoja koka šķembas.

Stefens juta sevī uzbangojam izbaiļu un niknuma vilni. Tas pārspēja viņa drūmākos pareģojumus. "Viņi atbrīvo sev ceļu," viņam izlauzās. "Viņi nemaz nedomā tērēt laiku, lai runātu!"

Sākās ilga apšaude, visdažādāko šaujamieroču koris, kam unisonā bija viens mērķis — klostera durvis. Vecais, mūžīgajā tuksneša karstumā žuvušais koks lūza, putēja un plīsa, un, lai gan tās apbrīnojami turējās pretim, brīdis, kad durvis sašķīdīs gabalos un izgāzīsies, vairs nevarēja būt tālu.

"Brālis Gregors ir pazudis," Judīte konstatēja.

Stefens paskatījās apkārt. Patiešām, starp brāļiem, kuri izbijušies slē­pās aiz savu guļamistabu būdas sienām, mūka nebija. Vienu brīdi viņam likās, ka viņš to redz, atlēkušas lodes ķertu, beigtu guļam vienā no do­bēm, taču nē, tā bija tikai kaudzē samesta pelēka zeme. Mūks, kā likās, bija paslēpies.

Tas nevarēja vairs turpināties ilgi. Kāds šāviens no aizmugures sa­dragāja dzelzs riņķa stiprinājumu, kas atradās durvju pašā vidū, un apka­lums aizlidoja šķērsām pāri dārzam. Apdullinošajā šāvienu troksnī bija dzirdami atsevišķi saucieni, iespējams, pavēles. Viņi gatavojās triecien­uzbrukumam.

Un tad gandrīz pēkšņi šāvieni aprāvās.

Stefens aizturēja elpu, gaidīdams nelietību, kam, bez šaubām, vaja­dzēja sekot. Piemēram, durvju spridzināšanu.

Tā vietā pēkšņajā, pēc neciešamā trokšņa gandrīz vai nospiedošajā klusumā skaidri bija sadzirdama kāda skaņa, kas, ja tagad mēģina atce­rēties, pamazām bija kļuvusi arvien skaļāka un skaļāka, zema, draudīga dārdoņa, skaņa, kādu rada jaudīgas mašīnas, un tā kļuva arvien stiprāka un nāca arvien tuvāk.

"Es to pazīstu," nomurmināja Judīte ļaunās priekšnojautās. "Šo troksni es pazīstu."

Un tad tie pēkšņi bija klāt, apdullinoši skaļi, un trīs milzīgas, tumšas ēnas dārdēja debesīs virs viņu galvām, un viņi instinktīvi pieliecās. Vis­apkārt virpuļoja putekli, lapas un zari.

Tie bija trīs kara helikopteri formācijas lidojumā.

KLOSTERI. Klosterus Nebo kalnā izraka S. . Sallcrs Studium Biblicum Franciscanum uzdevumā. Pirmie mūki 4. gs. pēc Kr. dzīvoja ielejās apkārt kalnam, bet lielais klostera komplekss tika uzcelts 5.—9. gs. īpaši šeit jāatzīmē baznīca ar vairākām savstar­pēji saistītām mozaīkas grīdām un graudu noliktava.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Stefens juta, kā viņam mulsā izbrīnā atkaras žoklis, taču tur viņš neko nevarēja darīt. Kā hipnotizēts viņš nespēja novērst acis no trim iespaidī­gajiem tumšajiem helikopteriem, kas kā lieli, melni putni atkal cēlās augstāk, vilkdami sev līdzi pelēku, smirdošu sadegušas degvielas mākoni. Tad tic uzņēma plašu loku, kura mērķis nešaubīgi bija lidojums atpakaļ uz klosteri.

Pēkšņi viņš jutās pavisam mazs un nevarīgs, kā pele, kas paskatās uz augšu un redz, ka tai virsū ripo tvaika veltnis. Ko viņš te bija izraisījis? Helikopteri attālinājās cits no cita; varēja jau redzēt, kā tiek atvilktas vaļā sānu durvis un aiz tām vīri uniformās gaida pavēli.

Viņš atrāva skatienu un mēģināja sakopot domas. Vai tie bija Kauna ļaudis? Vai varbūt viņš bija uzsūtījis viņiem Izraēlas armiju? Iespējams, kaut kur viņu jau gaidīja bargs prokurors ar garu, Kauna advokātu sa­stādītu apsūdzību sarakstu.

Arī mūki, satupuši savā aizsegā, bija pastiepuši sejas pretim šai izrā­dei debesīs kā puķes, kas vienmēr pavērš savus ziedus pret sauli. Visi, izņemot vienu, kurš ik pa brīdim paskatījās apbedījumu telpas virzienā, it kā baidītos, ka drīz tur atdusēsies pats.

"Tā ir armija. Nu tas ir garām," teica Judīte, taču viņš nojauta vai­rāk, nekā viņa pateica, it kā viņš to būtu dzirdējis, jo viņa to bija sacījusi pati sev, un helikopteri sāka piezemēties pie klostera. Drīz jau vairs ne­būtu iespējams saprast pašam savus monologus.

Jā, nav šaubu, nu tas bija garām. Stcfcna skatiens slīdēja apkārt. Vai viņš šo vietu vēl kādreiz redzēs? Varbūt viņš nākamās nedēļas vai mēne­šus pavadīs cietuma kamerā. Protams, viņa tēvs noteikti uzņemsies viņu aizstāvēt, taču viņam vajadzēs braukt šurp, apvienoties ar kādu Izraēlas ierēdni, un tas viss aprīs milzīgas summas, iespējams, visu Stefena kapi­tālu, ja ar to vispār pietiktu. Taču nu tas bija garām. Vīri, kuri gaidīja helikopteros, — vēl pavisam mazi un augstu debesīs, taču sejas jau sare­dzamas kā gaiši laukumi, — šie vīri piederēja pie armijas, kura jau daudz­reiz bija iznīcinoši sakāvusi divdesmitkārtīgu arābu iebrucēju pārspēku. Pret šiem vīriem viņiem nebija nekādu izredžu cīnīties.

Viens no mūkiem vēl arvien skatījās uz apbedījumu telpu. Nē, viņa sejā nebija baiļu izteiksmes. Šis vīrs nebaidījās. Drīzāk gan viņš pārdo­māja, vai meklēt tur patvērumu vai ne.

Stefcns aizturēja elpu, kad viņam pēkšņi radās baismīgas aizdomas.

"Judīt!" viņš sauca cauri džinkstošajam tuvojošos rotoru troksnim. "Jcšua!"

Viņiem bija tikai šī vienīgā iespēja. Un īstenībā viņi pat neriskēja, jo viss jau tāpat bija skaidrs.

"Kas ir?" Judīte atkliedza.

"Man liekas, es zinu, kur ir pazudis Gregors!" Stefcns viņai kliedza pie auss.

"Ko?" Viņa papurināja galvu, parādīja uz ausīm. Troksnis bija par skaļu. "Es nesaprotu ne vārda!"

Viņš satvēra viņas roku un parāva. "Nāciet!" viņš kliedza un aicinoši māja, lai viņi seko.

Viņi skrēja viņam līdzi, kad viņš šāvās pāri uz apbedījumu telpu, Ju­dīte vilcinādamās, Jcšua apjucis, lāču viņi sekoja viņam. Durvju aizbīd nis viņa rokā drebēja no plosošā trokšņa, kad viņš vilka to vaļā. Judīte aptvēra, kas viņam padomā, un kāpās atpakaļ.

"Nāc!" viņš sauca vēlreiz, saķēra viņu aiz rokas un vilka sev līdzi. Tad viņš ierāva telpā arī Ješua un aizbultēja durvis. Pēkšņi visapkārt bija pilnīga tumsa, taču troksnis vēl arvien bija apdullinošs.

Viņš izvilka savu mazo kabatas lukturīti un ieslēdza to, virzīja gais­mas apli pāri plauktiem ar to šaušalīgo saturu. Tagad tikai vajadzēja ātri atrast to, ko viņš meklēja, sasodīti ātri…

"Kas tev prātā?" Ješua viņam kliedza ausī. Viņa skatiens liecināja, ka viņam īsti labi neizdodas uz kauliem visapkārt skatīties tikai kā uz arheo­loģiskām senlietām.

Stefens papurināja galvu. Bija pārāk sarežģīti to tagad paskaidrot. Viņš sniedzās pie plauktiem, iztaustīja koka starpsienas, uzmanīgi pār­baudīja plaisas un zaru caurumus. Kā viņš to būtu ierīkojis, ja toreiz, četrpadsmitajā gadsimtā, šādu istabu būtu plānojis un būvējis viņš?

Četrpadsmitajā gadsimtā.

Tik sen.

Nodiluma pēdas! Viņš nokrita ccļos, degunu gandrīz piebāzis pie grī­das, meklēja kā apmāts, ar lukturīti izgaismodams centimetru pēc centi­metra, ieslīpi no sāniem, lai visas skrambas un švīkas mestu lielu ēnu. Un helikoptera rotori ārpusē dārdēja tā, ka likās — pienācis pasaules gals.

"Šeit!" viņš iesaucās, taču viņš pat nedzirdēja pats sevi. Viņš iespieda lukturīti Ješua rokā, kurš to turēja, vēl arvien nesaprazdams, kas notiek. Plaukts telpas fasādes pusē grīdas kokā bija ierīvējis lokveida robus. Kaut kur šeit vajadzēja būt aizbīdnim, pavisam vienkāršam aizbīdnim, tādam, ar kuru nebija grūti rīkoties arī veca mūka podagras savilktajām rokām…

Tikai nedrīkstēja baidīties tur bāzt iekšā roku, aukstu, baismīgi gludu pirkstu kauliņu kaudzē. Stefens, taustīdamies apkārt, atrada tajā sviru, un, to pavelkot, plaukts atvērās kā skapja durvis.

Tajā pašā bridi satricinošā dārdoņa pieklusa. Visi trīs satraukti saskatījās.

"Viņi ir piezemējušies pie klostera," Judīte iesaucās. "Tagad viņi noregulē rotorus starta gatavībā." Nu tie bija dzirdami atkal. Vēl arvien bija troksnis kā rokkoncertā, taču, salīdzinot ar to, kā bija iepriekš, tas varēja likties kluss.

Aiz plaukta kāpnes no tīras klints veda tumšā, neizdibināmā dziļumā. Stefens izņēma Jcšua no rokām kabatas lukturīti un devās pa priekšu. Lai arī kas notika ārpusē, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja zaudēt laiku.

"Kad es pamanīju, ka viens no mūkiem skatās apbedījumu telpas vir­zienā, man tā atkal ienāca prātā," Stefens paskaidroja. Judīte gāja aiz viņa, un Ješua augšā aizvilka plauktu atkal ciet. Varēja dzirdēt aizkritam mehā­nismu, un nu bija gandrīz pavisam kluss. Vēl bija dzirdama neskaidra du­noņa, un arī tā ar katru soli kļuva klusāka. "Šo klosteri ir būvējuši cilvēki, kas trīsdesmit gadus kaluši pusjūdzi garu eju cauri klintij. Šeit vienkārši bija jābūt apakšzemes būvēm — slepenām apakšzemes būvēm. Un kur gan viņi vēl labāk varēja noslēpt pieeju tām, ja ne telpā, kas pilna ar kauliem?"

"Tu domā, ka mēs šeit varam paslēpties, kamēr gaiss augšā atkal būs tīrs?" jautāja Ješua.

Stefens papurināja galvu. "Nē. Es domāju, ka šeit lejā kaut kur ir brālis Gregors, un es vēlētos zināt, ko viņš dara."

Trepes drīz pārgāja pazemes kapenēm līdzīgā ejā, kas veda divos virzienos. Stefens apstājās, pagaidīja, līdz Judīte un Ješua stāvēja viņam blakus, deva viņiem zīmi būt klusiem, un izslēdza lukturīti. No labās puses nāca baiss, skanīgs troksnis, it kā milzīgā stalaktītu alā pilētu ūdens. Stefens juta, kā viņam dauzās sirds. "Pa labi," viņš čukstēja. Virs viņu galvām rībēja soļi, zeme viegli drebēja. Kas, sasodīts, tur augšā notika? Stefens šo domu atvairīja, apgaismoja ceļu.

Eja kļuva platāka, izvērtās apaļā telpā. Oda pēc mitruma un pelē­juma, un bija neparasti auksts. Gaisma kā pirksti taustīja vecas koka kārtis un ratus, ķēdes un āķus, un krauju caurumu pašā vidū, kurā bija ielaista ķēde un kas šķita piepildīts ar neizdibināmu, neskaidru melnumu.

"Uzmanīgi," brīdināja Judīte, kad Stefens piegāja caurumam tuvāk un mēģināja ar sava kabatas lukturīša gaismas staru melnumu izgaismot.

"Tai vajadzētu būt akai," Stefens brīnījās. Viņš apgaismoja lielo zob ratu statīvā virs cauruma un mēģināja novērtēt, cik gara varētu būt uz tā uztītā ķēde. "Neiedomājami dziļa aka pašā kalna vidū."

Pretējā pusē zemē bija izkalta atvere, uz kuru veda šaura rieva, aiz kuras bija dzirdama burbuļošana. Acīmredzot pa to tika novadīts ūdens ii/, tvertni, kas bija pieejama no ārpuses, lai no tās varētu smelt ūdeni dārzam un ēdiena gatavošanai.

Bet no kurienes šis ūdens nāca? Šeit, tuksneša vidū?

"Zem Negevas," Ješua, it kā būtu lasījis viņa domas, teica, "vēl no ledus laikmeta ir milzīgi ūdens krājumi. No šī kalna ir iespējama da­biska pieeja šiem krājumiem, tas ir vienīgais izskaidrojums."

"Jā," Stefens pamāja. "Lai kā es viņus cienu, es tomēr neticu, ka mūki būs izrakuši arī šo aku. Pat viņiem būtu bijis skaidrs, ka kalna virsotne nav īstā vieta akai."

"Paspīdini šeit." Ješua notupās reibinošā tuvumā pie melnā bezdi­beņa un ar pirkstiem iztaustīja pamatu pie tā. "Šeit. Plaisa. Acīmredzot tā stiepjas cauri visam kalnam. Ļoti iespējams, ka ir izveidojušās spiediena caurules, kas uzspiedušas ūdeni sasniedzamā augstumā." Viņš šķita pil­nīgi aizmirsis, ka viņi bija bēguši no vajātājiem. "Fascinējoši. Vajadzētu pārbaudīt, vai…"

"Jā, jā," Stefens nepacietīgi atbildēja. Viņš spīdināja lukturīti uz visām pusēm. Bija tikai šī viena apaļā telpa ar iespaidīgo vindas aku, un eja, pa kuru viņi bija gājuši, bija vienīgā iespēja tai piekļūt. Tātad, ja brālis Gregors patiešām bija kaut kur šeit lejā paslēpies, tad viņam vajadzēja atrasties ejā, kas no trepēm veda pa kreisi.

Atpakaļceļā viņi dzirdēja troksni no virszemes. Ātri soļi, rīboņa — it kā kāds cīnītos. Taču vai vecie mūki, pieņemot, ka viņi būtu ar mieru, būtu spējuši pret kādu cīnīties?

Viņi šķērsoja trepes, iespiedās otrā ejā. Tā meta līkumu un kļuva ne­daudz krauja. Trokšņi atkal pazuda, un viņus apņēma nomācošs klu­sums. Tas bija kā kāpiens lejā, zemes klēpī, aukstā, klusā, cilvēka rokas radītā mirušo ēnu valstībā.

Stefens pēkšņi apstājās, nočukstēja: "Ššš!" —, kad Judīte, viņam no aizmugures uzskrējusi virsū, gribēja sākt šķendēties, un izslēdza luktu­rīti. Viņš aizturēja elpu, kad visapkārt iestājās tumsa.

Ješua skaļi ieelpoja, gandrīz izbijies. Tumsa nebija pilnīga. Priekšā nenosakāmā attālumā, vairāk kā nojausma nekā īstenība, bija redzama tikko manāma gaisma.

Perlamutra krāsā mirgojošajā tumsā Stefens pēkšņi saprata, kas tā ir par sajūtu, kas viņā pamodusies, kopš viņi bija nokāpuši lejā pa trepēm. Sajūta, kas kā maigas, velkošas sāpes šķita iespraucamies starp ribām un kļuva arvien stiprākas, jo tālāk viņš gāja, — parastas, primitīvas bailes. Bailes, kas viņu gribēja apstādināt un likt griezties atpakaļ. Bailes, kas viņam nedzirdamā balsī čukstēja, ka tam, ko viņš dara, patiesībā nav nekādas jēgas, ka viņš tikpat labi tagad varētu doties augšā un ļaut sevi sagūstīt, ka viss tā arī varētu palikt, galu galā viņš bija darījis visu, kas viņa spēkos, un nebija nekā, ko viņam vajadzētu sev pārmest. Bija pil­nīgi lieki spert tālāk kaut vai tikai vienu soli.

Stefens klusi un lēni izelpoja un tikpat lēni atkal ieelpoja. Bez ska­ņas. Savādi — kaut kas bija citādi, bija mainījies mūžīgi neatšķetināmajā baiļu, vēlmju, iekāres un ilgu juceklī, kas viņu dzina uz priekšu. Vēl pirms brīža, kad viņi bija sasnieguši klostera kalna pakāji, viņu bija sagrābušas un dzina uz priekšu lielas bailes: kas notiks, ja viņš kaut ko nepamanīs? Ja viņš pieļaus kļūdu? Ja Kauns būs aizsteidzies priekšā? Ja viņš, iespē­jams, nekad nedabūs redzēt videokameru?

Tagad bailēm pēkšņi bija pavisam cita seja. Tā bija šāda: kas notiks, ja viņš patiešām atradīs to, ko viņš meklē?

Noknikšķēja slēdzis, kad Stefens atkal ieslēdza lukturīti.

Ncpārmijot neviena norādījumu vārda, viņi visi trīs centās likt tik nedzirdamus soļus, cik vien bija iespējams. Tālāk, liekot soli priekšā solim, arvien tālāk iekšā briesmu pasaulē, arvien tālāk pretī bailēm. Akas puvuma smakas vietā arvien jūtamāk iejaucās kāda cita, smaga, svešāda smarža, kā vīraks, kā mirres, kaut kas tāds, kas vedināja uz domām par katedrālēm un tūkstošiem balsu dziedātiem korāļiem baznīcu jomās, kas slejas debesīs.

Kāds dungoja.

Sī skaņa kā elektriskā strāva izskrēja cauri visam Stefcna ķermenim. Kāds dungoja kaut ko tādu, kas skanēja kā dīvaini neskanīga melodija, zems, rūcošs vīrieša bass, koncentrējies dedzīgā lūgšanā. Dungošana piepildīja gaisu ar klusu, taču tik nedzirdēti intensīvu klātbūtni, ka uz­mācās bailes, ka tas, kurš šīs skaņas radīja, varētu no izbija nomirt, ja viņu šajā bridi kāds pārsteigtu.

Dungošana apklusa tieši tajā brīdī, kad viņi sasniedza grotu.

Telpa nebija liela, diezin vai tā bija lielāka par to, kurā atradās aka, un tā bija rupji izkalta klintī. Un pirmajā brīdī tā atsauca Stefenam atmiņā veselu rindu arābu pasaku, kurās tā vien mudžēja no slepenām, bagā­tībām pārpludinātām dārgumu glabātavām. Trīs mazas eļļas lampas dega uz milzīga altāra, uz kura stāvēja zeltīti kausi, zeltā mirdzoši svečturi, izvirzīti krusti, lielas, krāsainas ikonas ar zelta pārklājumu un biezas, ar roku rakstītas Bībeles, tas viss bija sablīvēts uz neskaitāmiem maziem un lieliem, mākslinieciski mezglotiem un austiem paklājiem, un tādi bija no­klāti ari zemē. Ikonas, kurās bija attēlotas ainas no Jēzus dzīves, bija pie­kārtas arī pie sienām vai atslietas pret tām, lieliska neizmērojamu mākslas vērtību kolekcija.

Altāra priekšā uz viena no paklājiem lūgšanā ceļos bija noslīdzis kāds vīrs — brālis Gregors.

Viņi stāvēja klusēdami, satriekti, tik negaidīti ieraugot šo iespaidīgo greznumu, un nezināja, ko tagad teikt un ko darīt.

Brālis Gregors vēlreiz nolieca galvu, trīsreiz pārmeta krustu, stīvām, smagām kustībām piecēlās un pievērsās viņiem, it kā būtu viņus jau gai­dījis. Iespējams, bija vainojams apgaismojums, vai varbūt krēsla atklāja to, kas bija palicis apslēpts dienas gaismā, taču viņa sejā bija iegūlušas dziļas rūpju rievas, kas padarīja to bezgala vecu.

"Jūs to esat atraduši," viņš teica nogurušā balsī.

Stefenam bija jāklepo, pirms viņš spēja ko atbildēt. Viņa mēle bija kļuvusi smaga un neveikla. "Atraduši? Ko atraduši?"

"Spoguli, kas glabā mūsu Kunga atveidu," vecais mūks paskaidroja un ar roku norādīja uz nelielu, bagātīgi rotātu un apzeltītu lādīti altāra vidū. "Tur tas ir."

Uri Lībcrmans pēc sarunas beigām vēl vismaz piecas minūtes turēja rokā telefona klausuli, skatījās uz zilajām tapetēm acu priekšā un pārdomāja, ko viņam tagad darīt. Vai viņam vispār kaut ko vajadzētu darīt. Jo stāsts, ko viņam drudžainos, lielā steigā kā bērtin nobērtos teikumos bija izstāstījis Pēters Eizcnharts, bija pārāk neticams.

Viņš atcerējās, kā nejauši bija iepazinies ar šo vācu rakstnieku lid­mašīnā, lidojot no Frankfurtes uz Telavivu. Neuzkrītošs, neveselīgi bāls un ar noslieci uz korpulenci, Eizcnharts ne tuvu nebija izskatījies tik iespaidīgs kā glaimojošajā autora fotogrāfijā, ko viņa izdevniecība pub­licēja uz grāmatu apvākiem un reklāmās. Viņi kādu brīdi bija jauki parunājušies, un tad viņš bija izspēlējis savu triku ar digitālo kameru un minidatoru, ar ko viņš jau daudzkārt bija atstājis iespaidu uz cilvēkiem, — līdz šim tieši tāpēc katra prominenta persona, ar kuru viņš bija iepa­zinies lidojumos, viņu bija atcerējusies, ja viņam bija radusies vajadzība atkal atjaunot kontaktus, — un ar to sakari ar viņu arī bija beigušies.

Taču rakstnieks viņam bija piezvanījis jau nākamajā dienā un lūdzis

Sk

kādu pakalpojumu — ievākt ziņas, kas saistījās ar kādu britu, senatnes pētnieku, kurš jau dažus gadu desmitus darbojās Izraēlā. Nu labi, tas bija tikai vingrinājums pirkstiem. Pārējo, protams, bija paveicis dators. Un kādēļ lai viņš to nedarītu, galu galā mazais ziņojums ar fotogrāfiju avīzē viņa kasē bija ienesis vairāk nekā tikai pāris šekeļu.

Un nu šis. Viņš zvanot no lidostas, vācietis bija nošņācies, un tiekot apsargāts, esot tikko uz brīdi no viņiem izsprucis. "Okay," Lībermans lakoniski bija noteicis un ieslēdzis sava automātiskā atbildētāja ierakstu pogu, "klājiet vaļā."

Klausoties žoklis viņam bija atkāries arvien vairāk un vairāk, un bei­gās viņš droši vien bija izskatījies galīgi debils. Kas par vājprātīgu stāstu! Ceļotājs laikā… videokamera… amerikāņu multimiljonārs, kurš dzenas pēc veciem Jēzus Kristus videoierakstiem… un jauns students, kas viņam ir nedaudz priekšā…

Absolūts murgs!

Kā nekā šis vīrs bija pazīstams ar saviem science fiction stāstiem. Var­būt viņš bija piedzēries. Vai vēl ļaunāk. Katrā ziņā bija jābūt piesardzīgam.

No otras puses — vai Izraēla nebija brīnumu zeme? Un, kur bija dūmi, tur bija jābūt arī ugunij. Pat tad, ja atmeta visas tās muļķības, palika vēl daudz kas tāds, ko bija vērts papētīt tuvāk. Lībermans nolika klausuli atpakaļ tik liegi, it kā telefons būtu pārvērties Mcisenes porce­lānā, attina lenti atpakaļ un noklausījās visu vēlreiz.

"Kas par fantāziju," viņš nomurmināja, uzšņāpdams dažas piezīmes blokā, kas gulēja pie telefona. Kā izskatījās, pamatā runa bija par kādu arheoloģisku atradumu, kuru centās iegūt vesela rinda ārzemnieku, iespējams, ar vairāk nekā apšaubāmiem līdzekļiem, metodēm un no­domiem.

Taču Izraēlā arheoloģija bija vairāk nekā senatnes pētniecība. Atra­dums izrakumos varēja leģitimēt reliģisku vai politisku pārliecību — vai arī sagraut to. Šajā reģionā, kurā partijas cīnījās par ietekmi un varu, savas pretenzijas atvasināja no notikumiem, no kuriem daudzi bija risi­nājušies jau pirms gadu tūkstošiem, arheoloģija bija arī politika.

Tādēļ Uri Lībermans atvēra savu mazo, melno piezīmju grāmatiņu un, atradis vajadzīgos telefona numurus, sāka zvanīt. Viņš zvanīja minis­trijām, politiķiem un redaktoriem. Daži zvani izsauca veselu kaskādi citu zvanu. Pēc minūtēm divdesmit uz zvanu savukārt atsaucās Lībermans,

v

un gaisa sievietes balss sacīja: "Seit ģenerāļa Jakova Nahona sekretāre, es savienoju."

Ģenerālis visu stāstu lika izstāstīt vēlreiz, "Dīvaina lieta," viņš noteica. "Lai ari kā būtu, es no Sīnājas izsūtīju trīs armijas helikopterus. Kā sauca, vēlreiz, to vietu, ko jūs pieminējāt?"

"Vādī Meršamona," žurnālists atbildēja. "Tur rietumu galā jābūt klosterim…"

"Tieši tā, es atceros. Ļoti vccs klosteris, vēl no viduslaikiem. Tajā dzīvo tikai daži mūki… Lai arī kā, mani helikopteri izdarīs visu, kas darāms."

Uri Lībermans izmantoja izdevību, lai pieteiktu ekskluzīvu repor­tāžu par visu šo notikumu. Tā kā tā esot bijusi viņa iniciatīva, varbūt viņi varētu atbilstoši vienoties…

"Tā kā šis notikums," ģenerālis viņu informēja, "tagad ir nodots militārpersonu kompetencē, tad tas ir turams slepenībā. Ja jūs vēlaties par to ziņot, tad jums jāvēršas pie atbildīgā militārā cenzora. Vēlu jums patīkamu dienu."

Uri Lībermans nogaidīja ar savu vēlmju izteikšanu, kamēr savieno­jums tika pārtraukts.

"Es nācu, lai lūgtu apskaidrību," paskaidroja vecais mūks, "Dieva va­dību. Tas, ka jūs paši atnācāt šurp, bija kā zīme…"

Viņi saskatījās. Stefenam uzmācās klepus. Eļļas lampas piepildīja telpu ar tik spēcīgu smaržu, ka gandrīz kļuva nelabi. Ko šis vīrs te runāja? Par kādu zīmi? Par spoguli? Te taču bija tikai ar zeltu pārklāta lādīte, kāds tai bija sakars ar spoguli… Taču, ja viņi meklēja videokameru, tad lādīte bija tieši tik liela. Stefens pēkšņi sajuta kņudēšanu pakausī.

"Tēvs," viņš mēģināja teikt mūkam, kurš viņam šķita kā iegrimis mo­nologā, "tur augšā ir nosēdušies helikopteri, un pie klostera vārtiem stāv vīri, kuri nākuši, lai šo spoguli atrastu. Šeit tas nav drošībā…" Ja vien viņš pats būtu zinājis, kā viņiem tagad vajadzētu rīkoties! Taču viņi bija šeit lejā kā sagūstīti, un agrāk vai vēlāk viņus šeit atrastu. Tādā ga­dījumā, ja kāds no mūkiem šo slēpni uzrādīs.

"Jau gadsimtiem ilgi šis spogulis ir mūsu īpašums," brālis Gregors murmināja. "Spogulis, kurš reiz piederēja vīram no Bezaras, kā to sauc. Un viņš bija iemūžinājis Jēzus, mūsu Kunga, atveidu — taču attēls jau pirms ilga laika bija sācis izbalēt. Tas ir tas traģiskais, tās ir tās lielās sāpes, kas pārņēmušas mūsu brālību."

"Tas izbalē?" Stefens satraukts jautāja. "Attēls izbalē?"

Šķita, ka vīrs viņu nemaz nebija dzirdējis. "Tā tas ir rakstīts, un tā tas ir pieņemts, kopš mēs esam atteikušies no Romas. Tikai vienu reizi simt gados spogulis tiek izņemts no tabernākula, un tikai viens no tā glabātāju brālības tiek izvēlēts, lai uz brīdi ieskatītos tajā, un šis brīdis ir pavisam īss. Šajā acumirklī viņam ir ļauts skatīt mūsu Kungu, un visu atlikušo dzīvi viņam ir jāliecina par to, ko viņš ir redzējis."

Stefens skatījās uz apzeltīto lādīti un klusībā nolādēja vīrus, kuri viņus bija izsekojuši. Tagad būtu pienācis tas brīdis, kad ar strauju kus­tību varēja to bez lielas domāšanas paķert un nolaupīt. Ko gan šie vecie vīri būtu varējuši pret viņiem trim iesākt?

"Reizi simt gados?" Tas izklausījās kā pasakā. "Un kad atkal būs pienācis šis laiks?"

"Ai, tikai pēc sešdesmit pieciem gadiem," brālis Gregors iecietīgi pa­smaidīja. Šķita, ka viņš pamazām atkal atgriežas realitātē un kā nejauši arvien vairāk virzījās starp viņiem un altāri, kā aizstāvēt gribēdams. "Neviens no mums to vairs nepiedzīvos, un neviens no mums tajā vairs neieskatīsies."

"Un kā tiek noteikts, kuram tas lemts?"

"Brāļi izvēlas vienu no sava vidus. Parasti tas ir jaunākais — tas, kuram vēl priekšā gara dzīve un kurš ilgu laiku vēl var nest gaismu citiem. Jūs iepazināties ar brāli Fēliksu. Viņš bija pēdējais, kurš skatīja Jēzu."

Stefens arvien vairāk un vairāk jutās kā apmāts. Viņš blenza uz svē­tumu, pēc tam uz mūku, kurš ar kā lūgšanā saliktām rokām stāvēja uz sava paklāja un izskatījās kā atnācis no citas pasaules. "Brālis Fēlikss?" Stefens atkārtoja. "Viņš ir tāds kā mazliet dīvains, vai ne?"

"Spogulis viņu pārvērta."

"Pārvērta? Spogulis?"

Mūks atkal salika rokas un skatījās viņā tādām acīm, kurās šķita ban­gojamies kas tumšs un melns, kā sarecējušas asinis. "Tas nozīmē," viņš skaidroja, "ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem."

Stcfcnam bija jādomā par vecā mūka atklāto, silto skatienu. Tās bija laipnas acis, kuras bija skatījušas senseno noslēpumu.

Dūmi, kas smalkā pavedienā cēlās augšup no trim eļļas lampām, šķita no šiem vārdiem uzvirmojam. Stefens pēkšņi sajuta nepārvaramu vēlē­šanos bēgt, paslēpties kādā stūri un neko neredzēt un nedzirdēt, pirms tas viss nebūs beidzies.

Taču šeit bija tikai viens virziens, kurā varēja bēgt, un tās bija trepes, kas veda augšup… Viņš atkal iedomājās par to, kas notiek tur augšā, un šī doma viņu atveda atpakaļ īstenībā, realitātē, kurā teikas un mīti bija vien stāsti un kurā varēja paļauties uz dabaszinātnes faktiem. Viņš atkal atcerējās vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, kādu detaļu, kuras no­zīmi viņš pēkšņi saprata.

"Atpūtas efekts!" Viņš pagriezās pret Ješua un Judīti. "Vēstulē bija runa par to, ka baterijas ik pēc laika atpūtās un tad kādu noteiktu laiku atkal deva strāvu. Tieši tas pats ir šeit. Tās jau ir ļoti vecas, taču simt gadu miera periodā tās vēl uzkrāj tik daudz enerģijas, lai uz pāris se­kundēm iekustinātu reproducēšanas mehānismu. Tas ir skatiens spoguli."

Ješua apstulbis pamāja. Judīte rauca pieri. "Bet attēli taču kaut kad ir arī jāattin atpakaļ — ar kādu enerģiju?"

U MR ir absolūti digitāla sistēma ar brīvu pieeju jebkurai vietai," iz­laboja Stefens. "Tur nekas netiek pārtīts, dati tiek nolasīti no atmiņas iekārtas. Kā datorā." Viņš pagriezās pret mūku. "Tēvs, es vēl nekad ne­esmu redzējis jūsu spoguli, taču es zinu, kāds tas izskatās. Tas ir kastei līdzīgs priekšmets, apmēram tik liels," viņš ar plaukstām parādīja kameras aptuvenos izmērus, "un tam ir apaļš lodziņš, pa kuru jāskatās. Vai tā ir?"

Brālis Gregors pārsteigts pamāja. "Jā."

"Tas nav spogulis — tā ir videokamera, kā es jums jau teicu. Tajā ir uzfilmēts Jēzus, un vienīgais iemesls, kādēļ jūs tajā varat ieskatīties tikai reizi simt gados, ir tas, ka baterijas ir pilnīgi izlietotas. Ja mums izdotos kameru — tātad spoguli — no šejienes nogādāt uz kādu pietiekami labi aprīkotu laboratoriju, tad mēs varētu šos attēlus padarft pieejamus visiem. Ir pilnīgi Heki vienmēr gaidīt simt gadus. Ja mums būtu jaunas bateri­jas, mēs varētu ierakstus apskatīt jebkurā laikā un cik ilgi vien vēlētos. Visa pasaule varētu redzēt to, ko šajā gadsimtā ir redzējis vienīgi brālis Fēlikss."

Mūks skatījās uz Stefenu. Viņa sejā atspoguļojās mūžsenā cīņa starp ticību un zināšanām. "Visa pasaule?" viņš jautāja, atkal atkritis atpakaļ savā autiski dziedošajā tonī.

"Tā ir videokamera," Stefens viņam apliecināja, nemaz īsti nezinā­dams, ko viņš ar to gribēja panākt. "Tas nav nekāds brīnums." Viņš do­māja par tām dienām, kas bija jau viņiem aiz muguras, par nejaušībām, par visu to, ko viņi bija uzzinājuši, par ceļojumu laikā, kas bija noticis neiedomājamā veidā, un nelabprāt izlaboja: "Nu jā, vispār jau tas ir brīnums."

"Visa pasaule?…" Mirdzošas acis bija pievērstas tabernākulam, tajās šķita atspoguļojamies zelta mirdzums. "Tas nozīmē… arī «!…"

Stefens pamāja, viņam bija sajūta, it kā kaklā būtu iespriedies kamols. Pamazām viņam uzmācās raizes, ka vecais mūks varētu sajukt prātā.

"Visa pasaule! Tad tiktu pārveidota visa pasaule?!" Brālis Gregors pagriezās pret viņiem, un, lai gan viņš bija novērsies no altāra, viņa acis vēl joprojām zeltaini mirdzēja. "Es domāju, ka es tagad saprotu. Es domāju, šis ir apliecinājuma laiks, kurš tika pravietots. Mūsu brālība šo svētumu bija glabājusi cauri visiem drūmajiem gadsimtiem, jo bija zināms, ka pienāks laiks, kad par šo svētumu cīnīsies gaismas un tumsas spēki, un, ja šajā cīņā uzvaru izcīnīs gaismas spēki, tad tas dos svētību visai pasaulei."

Judīte nostājās blakus Stefenam un čukstēja viņam ausī: "Ko tas viss nozīmē? Mēs taču tik un tā nekur netiekam."

"Mums ir tikai iespēja — kameru paslēpt labāk un atgriezties, kad tas murgs tur augšā būs beidzies," Stefens viņai čukstēja pretī. "Un mēs to varam izdarīt vien tad, ja viņš mums palīdz."

"Tu!" brālis Gregors pēkšņi iesaucās skaļā balsī, izstiepis pirkstu pret Stefenu, tā ka viņi visi trīs satrūkās. "Tu nogādāsi šo svētumu drošībā!"

"Kā, lūdzu?" Stefens apstulbis vaicāja.

Taču mūks jau rīkojās. Viņš atvēra apzeltīto lādīti un izņēma no tās ķieģeļa lieluma priekšmetu, kas bija ietīts bagātīgi rotātās lentēs un lakatos, kas bija pārsieti ar zeltītu, aizzīmogotu auklu. Nez no kurienes viņš cēla gaismā ādas kuli, kādas bija tuksnešu ceļotājiem, ar garām lentēm un auklām, lai varētu to apsiet cieši pie auguma. Viņš uzmanīgi ielika tajā sainīti un aicināja Stefenu nākt tuvāk, lai viņš varētu Stefenam šo dārgumu piestiprināt.

"Bet mēs taču nekur nevaram aizbēgt!" viņš protestēja, taču ļāva mūkam darboties. "Klosteris jau sen ir ieņemts."

"Jūs bēgsiet cauri akai," abats īsi pateica. Viņš prasmīgi sasēja ādas siksnas mezglā, lai maiss ar svētumu stingri turētos Stefenam pie krū­tīm. "Nāciet."

Mūkam steidzoties pa priekšu, viņi devās tam līdzi ārā no grotas, trepēm garām uz priekšu pa eju, līdz apaļajai telpai ar aku vidū. Jau grie­žot vindu, viņš sniedza steidzīgus paskaidrojumus.

"Mūsu ordeņa dibinātāji uzbūvēja šo klosteri šajā vietā, jo šeit ir apakšzemes avots, kas piegādā ūdeni tumšam ezeram dziļi zemē zem mums. Un no šī ezera kāda plaisa klintī ved līdz kalna pakājei, no ku­rienes jūs nepamanīti varēsiet bēgt tālāk." Liels koka spainis iznira no tumšās atveres, mitrs, taču bez ūdens. "Jums jābēg pa šo plaisu un jāno­gādā spogulis vietā, kur tajā varēs ieskatīties visa pasaule."

To sacīdams, viņš ievietoja sprosttapu. Stefens ar pieaugošu nepatiku skatījās uz koka darinājumu, kas liels kā veļas toveris karājās iespaidīgi lielā rullī uztītā ķēdē. Viņš bija sapratis — brālis Gregors gaidīja, lai viņš šajā smeļamajā spainī ļauj sevi laist lejā nezināmās dzīlēs.

"Cik gara ir šī bēgšanas eja?" viņš jautāja.

"To es nezinu," mūks atzina. "Es to nekad neesmu redzējis."

Pavisam īsu bridi viņi visi klusēja. Virs viņiem bija dzirdami soļi un skaļas balsis, lai arī neko nevarēja saprast. Sitiens, kā koks skan pret koku, pēkšņi nodimdēja pazemē un lika viņiem satrūkties. Tas, kā likās, nāca no apbedījumu telpas. Tie bija jau viņiem uz pēdām, tikai vēl meklēja ceļu lejup.

Stefens uzlika roku uz maisa, kurā atradās tas, ko viņš bija meklējis. Savādi, ka viņš neko nejuta. Viņš pats sev likās jocīgs ar ādas kuli uz krū­tīm, kā ķengurs, kurš somā uz vēdera nes savus bērnus. Taču viņš nejuta triumfu, nejuta apmierinājumu. Varbūt viss vienkārši norisinājās pārāk ātri.

"Okay,n viņš teica. "Es eju."

"Stefen!" Judīte brīdināja. "Tu esi ārprātīgs. Tu patiešām gribi lais­ties lejā šajā akā?"

Viņš paskatījās uz Judīti, tad uz neizdibināmo melno caurumu zemē. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš jau sen būtu zinājis, ka viņa ceļš vedīs tur lejā. Viņš noglāstīja ādas maisu. "Mēs to esam atraduši," viņš klusi tcica. "Mēs!"

"Un ko tad? Pat tad, ja eja ved ārā, ko tad?"

"Iespējams, es nonākšu pie mūsu auto."

"Tas ir neprātsV viņa čukstēja, un tas izklausījās kā kliedziens.

Mūks nemierīgi skatījās apkārt. Vēl viens sitiens atbalsojās ejās. "Tev jāpasteidzas," viņš mudināja. "Citādi būs par vēlu."

Turēdamies pie ķēdes, Stefens iekāpa toverī, kas šūpojās virs melnā cauruma. Viņu pārņēma nemiers, kad viņš paskatījās lejā, tumšajā rīklē, kas bija gatava viņu aprit. Viņam bija ar varu sevi jāpiespiež elpot. Un ja tur lejā vispār nav nekādas ejas? Tad tu sēdēsi akas dibenā, kuras dziļums nav zināms, un būsi pazudis! Neprāts, viņš sev teica, Jcšua un Judīte paliktu Šeit; viņi gādātu par to, ka ļaunākajā gadījumā viņš tiktu atrasts. Bet, ja kaut kas aiziet greizi, kaut kas?… Elpot. Tikai nepār­stāt elpot.

"Okay," viņš noclsās, un viņam bija sajūta, ka viņa acis bija lielas un plaši ieplestas, ka tajās lasāma panika, taču viņš tur neko nevarēja darīt. "Nu, laidiet lejā."

Judīte, kas visu laiku bija uz viņu skatījusies un kodījusi apakšlūpu, pēkšņi sakustējās, pagāja pāris soļus uz priekšu un iekāpa viņam blakus toverī. "Es eju līdzi," viņa pavēstīja. Viņa cieši satvēra to pašu ķēdi, ko Stefens, kurš uz viņu paskatījās, kā neticēdams savām acīm. Viņas acu plakstiņi drebēja, viņas žokļu muskuļi no sasprindzinājuma izspiedās. "Un tagad ātri, Ješua, citādi viņi būs klāt, pirms mēs būsim lejā!"

Atri, citādi es vēl pārdomāšu!

Jcšua pamāja, mēģinādams norīt it kā kaklā iespriedušos kamolu, nostājās blakus sirmajam mūkam pie griežamā rata. "Ken, beseder:"

"Un neļauj mums nokrist, vai dzirdi?"

Atbildes vietā nograbēja sprosttapa, un viņi pēkšņi nokrita kādu gabalu uz leju, pazūdot līdz ceļiem melnumā. Tad Jcšua un brālis Gre­gors ratu savaldīja, tina ķēdi vaļā mazpamazām, vienmērīgi. Viņi slīdēja lejup neapturami. Pēdējā sekundē Stefenu pārņēma nevaldāma vēlēša­nās to visu apturēt, izlēkt ārā, darīt visu, lai tikai nebūtu jānogrimst šajā tumšajā bezdibenī. Taču bija jau par vēlu. Akas mala viņiem jau snie­dzās līdz pleciem, tad, vienu apgriezienu tālāk, viņi jau bija tajā pazu­duši. Viņu abu pēdējie skatieni sastapās, un katrs no viņiem otra acīs lasīja bailes.

Cik viņa ir skaista! Stefenam galvā pazibēja doma. Judītes sejas at­veids pamazām sāka bālēt, kamēr viņi dziļāk un dziļāk grima tumsā. Nā­kamajā mirklī viņš juta, kā viņa apliek viņam apkārt roku, kā viņas mute sameklē viņējo un pieplok tai skūpstā, it kā apstiprinot ar zīmogu, ka šahtas dibenā viņiem jāmirst.

Uzbrukumā klosterim piedalījās vīri, kuri piederēja pie Džona Kauna pastāvīgā drošības štāba, kā arī Izraēlas drošības firmu kalpotāji, kuri sākotnēji bija nolīgti arheoloģisko izrakumu vietas apsargāšanai. Kad sākās klostera durvju apšaude, izraēlieši sā­kumā vilcinājās, taču galu galā lielākā daļa no viņiem tajā tomēr piedalījās. Medību azarts, kas viņus bija pārņēmis, lika viņiem pārkāpt nelegalitātcs robežu.

Higb Noon Ncgevā Uri Lībermans

Viņi laidās lejup, zemāk, zemāk, bez gala. Akas caurums jau sen bija vairs dkai grūti saskatāms plankums augstu virs viņiem nakts melnā tumsā, kas viņus apņēma kā līķauts. Viņi bija cieši apķērusies viens otram un ķēdei, kas pie katra grūdiena lejup aizdomīgi čirkstēja un knakšķēja. Viņi dzirdēja viens otru elpojam. Grūdiens. Grūdiens. Grūdiens. Pa to laiku viņu rokas juta, kā ķēdes posms virs viņiem sāk vibrēt, ar katru metru, ko viņi laidās zemāk, spēcīgāk.

Arvien stiprāk sāka ost pēc mitruma, pēc ūdens, un, jo dziļāk viņi no­laidās kalnā, jo aukstāks kļuva. Stefens juta Judītes nevaldāmos matus savā sejā, saoda, kā viņa smaržo pēc smiltīm un pēc tveices, mazliet pēc parfīma un vēl kaut kā, ko viņš nespēja noteikt. Viņš vēl arvien nesa­prata, kāpēc viņa bija devusies viņam līdzi. Viņš nesaprata arī to, kāpēc pats bija tam piekritis.

Aizturējis elpu, viņš izstiepa roku. Judīte sarāvās, kad viņš palaida viņu vaļā, un jautāja drebošā balsī: "Ko tu dari?" Viņš sataustīja mitru, rupji tēstu akmeni visapkārt viņiem, pat ne divu sprīžu attālumā no viņu pleciem. Tas bija apbrīnojami, ka viņi, laižoties lejā, nebija atdūrušies pret to. Visa šī ierīcc bija apbrīnojama.

Ķēde vibrēja arvien stiprāk, un no augšas, tālu prom, bija dzirdama čīkstēšana, ko tur augšā nevarēja nedzirdēt. Cik dziļi viņi nu jau varēja būt? Stefcnam likās, ka tā varētu būt vismaz puse jūdzes, taču viņš droši vien maldījās. Cik augsts ir šis kalns? Viņš mēģināja atcerēties, taču viņam šķita, ka tas būs bijis kādā citā dzīvē, kad viņi kāpa augšā akme­ņainajā kalnā.

Šī čīkstēšana!… To katrā ziņā dzirdēja sekotāji. Noteikti kuru katru brīdi viņi jau skries lejā pa trepēm, un ko tad? Mežonīgi skati, kā viņi pārtrauc Ješua un mūka darbošanos pie rata, zibēja viņa domās. Kā viņi abi tiek aizrauti prom, un kā smeļamais spainis ar viņiem tajā neattu­rami iegāžas bezdibenī. Kā sprosttapa tiek ielikta ķēdē un viņi šeit pa­liek uz stundām, dienām vai mūžīgi.

Viņi tos atkal uzvilktu augšā. Protams, viņi to darītu, ja Ješua viņiem paskaidrotu, ka Stefenam ir videokamera.

Viņš to sev nepārtraukti atkārtoja, taču viņa ķermeņa šūnas atteicās tam ticēt.

Un vēl joprojām viņi slīdēja lejup.

Kaut kad vēlāk, kad panika sen jau bija garām un sāka kļūt gandrīz vai garlaicīgi, kad varēja gandrīz sākt domāt, ka viņi slīdēs lejup visu savu atlikušo mūžu, telpa ap viņiem pēkšņi mainījās. Lai ari vēl joprojām bija ārkārtīgi tumšs, zuda sajūta, it kā viņi atrastos šaurā caurulē, un tās vietā šķita, ka viņi atrodas plašā telpā. Izklausījās tā, it kā viņi laistos lejup cauri katedrāles jumtam.

"Es iedegšu gaismu," čukstēja Stefens, un no tālām sienām pretī atskanēja dobja viņa vārdu atbalss. Viņš sataustīja kabatas lukturīti, ieslēdza to un paspīdināja apkārt. Tā bija gandrīz vai nožēlojama gaisma, kas ap­sīka pret klints iedobes melnajām sienām, kas pletās viņiem visapkārt.

"Ai, sasodītsV Stefenam izspruka.

"Kas ir?" Judīte gribēja zināt.

"Tur!" Viņa drudžaini apkārtklcjojošais gaismas stars izrāva no tum­sas šauru klints izvirzījumu, kas bija nepārprotami mākslīgi izveidots un kas vismaz piecus metrus pacēlās virs apakšzemes ezera bezgalīgi melni vizuļojošās ūdens virsmas. No terases vidus gar klints sienu, kas bija sašaurināta uz augšu piltuves veidā, bija iestiprināta vesela rinda metāla gredzenu, no kuriem abus augšējos viņi jau bija palaiduši garām. Nāka­mais, ko vēl varēja sasniegt, jau bija vismaz divus metrus no viņiem, un, ja viņiem neizdosies satvert arī to, tad viņi nolaidīsies līdz ezera vidum, un akmens terase, no kuras, ja vispār varēja izkļūt ārpusē, būtu no viņiem aptuveni divdesmit metrus tālu un turklāt piecus metrus virs viņiem, un līdz ar to nesasniedzama. "Aiziet, mums šis spainis ir jāiešūpo!"

"Es zināju, ka to nožēlošu," Judīte izgrūda, taču tūlīt pat arī mēģi­nāja iešūpot kublu.

Lielais koka spainis pamazām, negribīgi sāka svārstīties kā milzīgas, dīvainas bērnu šūpoles — taču lēni, pārāk lēni, kamēr viņi nepielūdzami grima dziļāk.

"Stāt!" Stefens kliedza. "Apturiet!"

Augšā viņu nedzirdēja. Acīmredzot viņiem rokas jau bija kļuvušas gurdas; šķita, ka viņi sāka slīdēt lejup pat straujāk nekā pirms tam.

"Sasodīts, sasodīts…" Stefens iestūma kabatas lukturīti krūšu kabatā un stiepās pretī metāla gredzenam klints sienā, mēģinot to satvert, kad tas bija centimetra attālumā no viņa pirkstiem, taču tad toveris atkal kā svārsts nenovēršami slīdēja atpakaļ. Grima dziļāk. "Stiprāk!" Viņiem bija jāsatver viens no Šiem gredzeniem un tad kopā ar kublu jāvelkas uz leju, lai beigās uzsēstos uz klints platformas. Vai tas jau bija nonācis aizmirsti,bā, vai ari brālis Gregors bija aizmirsis viņiem to pasacīt? "Vēl stiprāk!"

Viņi šūpoja kublu, cik vien viņiem bija spēka. Trešais gredzens nu jau bija pārāk augstu, lai to vēl varētu atsniegt, pēdējā cerība bija cetur­tais. Tikai tas bija vēl tālāk no viņiem, gandrīz neaizsniedzams. Un viņi vēl joprojām slīdēja lejup. Viņiem vajadzēja to satvert nākamo divu vē­zienu laikā, citādi ari šī iespēja būs garām.

Pirmais vēziens, tāls ieskrējiens. Stefens izstiepa roku, it kā viņš gri­bētu to izraut ārā no locītavas, uz brīdi sajuta auksto metālu pie pirkstu galiem. "Gandrīz jau! Tūlīt es to dabūšu!"

Judīte pielika visus spēkus, it kā būtu pienācis izšķirošais brīdis gada­tirgus šūpolēs apmest kūleni, lai sasniegtu rekordlaiku. Taču svārsta kustības ilgums ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā garuma, un ķēde, kurā viņi vēzējās, bija jau kļuvusi neticami gara. Viņiem šķita, ka pagāja minū­tes, pirms viņi atkal bija atgriezušies otrā pusē, un tad atkal bezgalīgs laiks, kamēr viņi lidoja atpakaļ.

Stefens atkal izstiepa roku. Katra viņa ķermeņa šūna šķita saprotam, cik tas ir svarīgi. Klints siena slīdēja tuvāk gandrīz graciozi. Metāla gre­dzens truli spīdēja melnajā klintī. Pirksti stiepās pretī, it kā tie varētu pa­augties garāki, ja tas būs izšķiroši.

"Jā!" Viņš to bija satvēris, bija icāķējis taja vidējo un rādītājpirkstu un iekliedzās, kad kubls ar inerci slīdēja atpakaļ, spēcīgi raujot līdz Stcfena roku. Zvaigznītes pazibēja viņam gar acīm, un kaut kas patiešām šķita satrūkstam Stefena rokā un plaukstā, taču, izgrūdis necilvēcīgu, vaidošu skaņu, viņš aizķēra masīvo dzelzs riņķi arī ar pārējiem pirkstiem un īkšķi un cieši to satvēra.

"Tev tas ir rokā!" Judīte iesaucās. Viņi slīpi karājās pie klints sienas, un ievērojama viņu ķermeņu un koka kubla smaguma daļa vilka Stefena roku. Judīte darbojās ap ķēdi, mēģināja viņam atvieglot slogu, mēģinot sasniegt to pašu gredzenu.

Grūdiens. Viņu kubls noslīdēja zemāk. Stefens turēja gredzenu tik cieši, it kā viņa roka ar to būtu sakausēta kopā.

"Sniedzies pēc nākamā!" viņš noelsās.

" Okay" viņa pastiepa roku uz leju.

Šajā brīdī kaut kas nokrakšķēja. Tā bija klusa, taču draudīga skaņa. Un to nevarēja nedzirdēt.

"Tas nevar būt…" Stefens nomurmināja. Gredzens. Dzelzs gredzens viņa rokā bija krakšķošās skaņas avots. Vai tas bija izkustējies? Nē. Noteikti ne. "Satver nākamo riņķi!" viņš izgrūda. "Ātri!"

"Mēs vēl neesam tik zemu!"

Atkal atskanēja krakšķis, šoreiz skaļāks, baisāks. Un dzelzs gredzens izkustējās.

"Nolāpīts!"

Gredzena stiprinājums, kas gadsimtiem ilgi bija atradies mitrajā gaisā un nu bija caur un cauri sairis, ar nākamo, vēl baisāko skaņu pēkšņi padevās, čirkstēdams izslīdēja no klints akmens, kurā tas bija ieguldīts, un sabira rūsenos putekļos. Viņiem tikai ar pūlēm izdevās noturēties kublā, kad tas ar spēcīgu vēzienu slīdēja atpakaļ. Vienlaikus sekoja grū­diens uz leju, kas viņiem tik ļoti bija vajadzīgs vien trīs sekundes agrāk, un tad vēl viens, kas viņus aizrāva prom no iespējas satvert gredzenu.

Viņi turējās pie ķēdes un šūpodamies slīdēja koka kublā arvien zemāk un zemāk, pretim melnajam, rāmajam ūdenim. Stefcns turēja dzelzs gre­dzenu gaismā, kas spīdēja uz augšu no lukturīša krekla kabatā, un to pētīja.

"Tādi acīmredzot ir tie visi," viņš prātoja. "Galīgi sarūsējuši. To mums patiesībā vajadzēja iedomāties."

"Un ko mēs tagad iesāksim?" Judīte jautāja un baiļpilni skatījās lejā.

"Nav ne jausmas." Viņš arī paskatījās lejup. Apakšzemes ezera virsma izskatījās kā melni, neizdibināmi dubļi, nc kā ūdens. Un tas nāca arvien tuvāk.

Tas noteikti bija ūdens, taču tik auksts, ka viņi jau pēc dažām minū­tēm nosaltu, ja tajā būtu iekrituši. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebija nevienas vietas, kur viņi izpeldot varētu paglābties. Viņš atkal izvilka lukturīti un apgaismoja ezera tālo krastu. Patiešām — visapkārt tikai gluda klints.

"Nu viņi būs ķēdi apturējuši," Stefcns teica. "Mēģināsim. Ja mēs abi kopā kliegsim, cik skaļi vien spēsim, varbūt viņi mūs sadzirdēs."

"Okay."

"Uz trīs. Viens, divi…"

Viņi kliedza abi vienlaikus, cik vien plaušas ļāva, tā ka klints iedobe dārdēja. Stefens gaidīja, ka lidos kāds akmentiņš un iekritīs ūdenī, taču tas nenotika. Vienīgā atbilde bija tā, ka viņi atkal tika nolaisti pāris sprī­žu tuvāk ezeram. Nu jau viņi atradās zemāk nekā klints platforma, kas viņiem bija jāsasniedz. Pamazām stāvoklis kļuva patiešām kritisks.

Acumirkli. Klints platforma…

"Mums vajag iešūpoties tieši līdz pārkarei!" iesaucās Judīte, kurai šajā brīdī prātā bija iešāvusies tā pati doma. "Tā ir vienīgā iespēja."

Viņi atkal iešūpoja kublu ar spēcīgām, kopīgām kustībām. Nu jau tas izskatījās labi. Viņi to noteikti paveiks, nav ne mazāko šaubu.

"Mums jālec!" Stefens sauca. Uz gludās akmens terases neredzēja nekā tāda, pie kā varētu pieturēties. "Vispirms tu!"

"Nē, tu!" Judīte protestēja. "Tev ir kamera."

"Pie velna kameru! Tu lēksi pirmā! Uzmanību…"

Kubls sasniedza maksimālo punktu tuvu virs platformas. "Aiziet!"

Judīte lēca, piezemējās, kā izskatījās — sveika un vesela, četrrāpus un drošībā.

Kubls turpināja savu vienmērīgo ceļu atpakaļ. Stefens pagrieza maisu ar kameru cauri padusei uz muguras. Drošības labad. Vienlaikus viņš satraukti paskatījās augšup uz ķēdi, pie kuras viņš turējās ar otru roku. Kad Judīte bija izlēkusi, viņš bija sajutis ķēdē asu rāvienu, un šī kustība bija citāda nekā visas iepriekšējās. Uztraucoši citāda.

Lēnais ceļojums tumšajā katedrālē ar melnā ūdens grīdu šķita velka­mies bezgalīgi. Stefens aizturēja elpu. Pamazām ķēde viņa rokā sāka ne­dabiski drebēt. Tas neliecināja neko labu. Viņš bija pārliecināts, ka tas nepavisam neliecināja neko labu.

Ceļš atpakaļ. Ķēde sāka čīkstēt, kublam slīdot arvien tuvāk klints tera­sei. Tur jau stāvēja Judīte un viņu gaidīja. Viņš bija gatavībā.

Ķēde pārtrūka sekundes daļu pirms tam, kad viņš lēca, tieši laikā, lai izrautu viņa lēcienam nepieciešamo stingro atspēriena punktu zem kā­jām. Stefens iekliedzās, tvēra tukšumā un nākamajā acumirklī sajuta pret krūtīm cieti atsitamies šķērsli, kas bija tik spēcīgs, ka aizsita viņam elpu. Viņš nezināja, kas tas ir, jo viņa lukturītis pēkšņi bija pazudis un visapkārt bija tumša nakts, taču tik ļoti sāpēja, un viņš juta, ka slīd, un viņš veltīgi mēģināja ar pirkstiem apkārt sataustīt kaut ko, kur varētu pieķerties. Un viņš karājās virs bezdibeņa un slīdēja.

Tad viņu satvēra kāda roka, gandrīz vai dzelžaina roka, tā saķēra viņu aiz delnas locītavas un šķita nolēmusi vairs nekad nelaist vaļā. Judīte. Neticami, cik viņai bija daudz spēka. Vēl arvien gaiss nebija atradis ceļu atpakaļ viņa plaušās, tāpēc viņš nespēja neko pateikt, nespēja pakliegt, pat ne vaidēt.

Aiz viņa koka toveris dārdēdams iegāzās ezerā. Ķēdes vājākais posms, kurā tā bija pārlūzusi, noteikti bija kaut kur tālu augšā, jo apdullinošā krītošās ķēdes žvadzēšana, likās, nekad nebeigsies. Stefens karājās pie klints malas, cīnījās pēc gaisa, un aiz viņa un virs viņa žvadzēja un dār­dēja tā, ka likās — viņam pāri gāžas debesis. Otra roka ieķērās viņa kreklā, satvēra augšdelmu. Stefens mēģināja dabūt augšā kāju uz klints dzegas, kuras malai vajadzēja būt turpat kaut kur viņam blakus tumsā. Filmās tas vienmēr izskatījās tik viegli, taču viņam vajadzēja piecus mēģināju­mus. Tad beidzot viņam ar Judītes palīdzību izdevās uzvelties uz klints drošībā, tieši tajā brīdī, kad ķēdes gals krita lejā, kad tas ar pēdējo plunkšķi ielidoja ūdenī, un viss apklusa.

Viņš taustījās pēc ādas maisa uz muguras. Saturs šķita tāds pats kā pirms tam. Tad viņš piecēlās sēdus, taustīdams, kur beidzas klints pārkare. Viņa lukturītis bija iekritis ūdenī un tagad kvēloja kā maza, dzel­tena spoka acs ezera dziļumā.

"Cerams, šī slepenā eja patiešām ir," Stefens teica, kad atkal varēja normāli paelpot. Viņa krūtis noteikti bija viens vienīgs zilums; viņš jutās kā pēc kautiņa.

"Tā noteikti ir," Judīte teica. Viņa vēl joprojām viņu cieši turēja, it kā baidītos, ka bez viņas viņš varētu nokrist lejā. "Mēs sēžam tai tieši blakus."

"Labi." Viņš kādu brīdi prātoja, vai viņiem šeit kas vēl varētu būt da­rāms. Laikam gan ne. Viss viņu aprīkojums bija mobilais telefons, kas, šķiet, bija nedaudz ieplīsis, kad viņš to kabatā aptaustīja, un drēbes, kas bija viņiem mugurā. Un ārā gaidīja tuksnesis — patiešām jauki. "Tad ce­rēsim, ka tā patiešām ved no šejienes ārā."

Eja tik tiešām veda uz āru. Tā bija tik gara, ka viņiem radās doma, ka tā varētu viņus izvest ārā kaut kur Jordānijā, taču, iespējams, tas bija tāpēc, ka viņiem bija jātaustās uz priekšu pilnīgā tumsā, soli pa solim. Tas bija baigi. Laiku pa laikam viņi izbijušies palika stāvam, un kaut kur kaut kas čabēja, kaut kas čukstēja, skanēja. Bija vietas, kur viņi uzdūrās kaut -Jkam mīkstam, miklam vai rāpojošam, un tad viņi iekliegdamies parāvās atpakaļ. Vairākas reizes viņi ar galvu atsitās pret kādu izvirzītu akmeni, negaidīti paklupa kādā bedrē vai atsita kāju pret kādu cietu šķērsli. Taču eja veda arvien tālāk, vietu vietām nogriezās dīvainos līku­mos, un tad kādā brīdī gaiss sāka kļūt siltāks un smaržot citādi.

Lēnām, bez kādas manāmas pārejas viņu sajūtās atgriezās arī gaisma. Vispirms tā bija tikai nokrēsla, kurā nevarēja saprast, no kurienes gais­ma nāca vai kas patiesībā bija tas, ko viņi redzēja. Taču kaut ko viņi redzēja. Tad parādījās ēnas, viņi atkal varēja redzēt paši savas rokas, kā tās taustās pa saplaisājušo klinti, un beidzot aiz pēdējā līkuma pašā galā bija redzams gandrīz vai mirdzoši gaišs caurums — izeja.

Tieši aiz atvēruma, kas izskatījās uztraucoši mazs, saritinājusies gu­lēja gara, tieva čūska. Stefens mēģināja nedomāt par to, cik tādiem līdzīgi bīstamiem radījumiem viņi bija līdz šim jau pagājuši garām, pat nenojaušot par to. Viņš pasita pāris reizes spēcīgi ar kāju pret zemi, lai piesaistītu čūskas uzmanību, un tā, galvu pacēlusi, mēli aizdomīgi Šau­dīdama, skatījās viņiem pretī. Stefens vicinājās ar rokām, meta akmen­tiņus un smiltis čūskas virzienā, kamēr tā beidzot nolēma doties prom.

Izeja bija šaura kā lapsas ala; maisu ar videokameru Stefenam vaja­dzēja bīdīt pa priekšu, lai varētu tikt laukā. Nežēlīgais karstums viņu ķēra kā āmura sitiens, vispirms viņam vajadzēja atsēsties, jo no kar­stuma kļuva nelabi. Viņš palīdzēja Judītei tikt brīvībā, un tad viņi abi, smagi elpodami, sēdēja pie ejas, neko neteica, tikai skatījās apkārt.

Mēmais tukšums, kas pletās viņu priekšā, izbiedēja. Viņš uzreiz neva­rēja aptvert, kāpēc. Ceļā uz klosteri viņi bija vadījušies pēc ielām, ceļiem, vismaz pēc pēdām. Viņi bija vadījušies pēc kādas sistēmas. Taču tagad bija vairs tikai akmeņi, oļi, bezgalīgi stiepās pelēkmelna, smilšaina vien­veidība — bez ceļa un bez jebkādām zīmēm, cik tālu vien acs sniedza.

Viņi to juta abi. Viņš to juta Judītes klusajā jautājumā: "Un ko nu? Uz kurieni iesim?"

Tieši tā. Tas bija jautājums.

Vājprātīgi spožā, kvēlojošā saules bumba karājās cieši virs horizonta. Tātad tur bija rietumi. Šajā virzienā bija Vidusjūra. Ēģipte un Sīnāja bija šajā virzienā. Drīz rietēs saule, tās gaisma jau tagad meta garas, savādas ēnas. Pūta nepārtraukts, vienmuļš vējš, nesdams sejā sīkus smilšu graudiņus.

"Es vēlētos, kaut mums būtu karte," teica Stefcns, atkal apsiedams sev ap vidu ādas maisu, taču šoreiz vaļīgāk.

Judīte domāja. "Es to apskatīju visai precīzi. Taču no galvas arī es to neiemācījos." Viņas skatiens aizklīda saules virzienā. "Ir viens ccļš gar robežu uz Sīnāju. Šī diezgan taisnā līnija no Vidusjūras uz Sarkanās jūras ziemeļu galu. Ja mēs sasniedzam to…"

"Cik tālu tas ir?"

"Divdesmit trīsdesmit kilometri? Apmēram tā, es domāju."

"Hmm." Stefens sajuta pārgurumu, kas viņu pārņēma jau tāpēc vien, ka viņš šeit sēdēja. Ceļš — tas nozīmēja, ka kādreiz pa to brauc kāda automašīna. "Izklausās, ka tas varētu būt iespējams." Absolūts neprāts, tā tas izklausījās. Zem ugunīgās bumbas, kas karājās zemu pie debesīm kā liesmojošs dzelzs gabals, bija neskaidri nojaušamas kalnu grēdas un aizas. Divdesmit kilometru pa gaisu, tas, ļoti iespējams, nozīmēja daudzreiz garāku vairāku dienu forsētu pārgājienu. Un viņiem nebija pat ūdens.

Viņš piecēlās, pārlūkoja tuvāko apkārtni, visus akmeņus, plaisas un smilšu rievas, kas izskatījās apmēram tikpat neomulīgi kā Mēness virsma. Vai viņiem tomēr nevajadzētu mēģināt nokļūt pie savas mašīnas?…

Šajā brīdī viņa ausis sasniedza troksnis. Tas šķita nākam no visurie­nes un tai pašā laikā no nekurienes, un pagāja gara izbaiļu sekunde, pirms viņš saprata, kas tas ir.

Cēlās gaisā helikopteri!

Judīte ari pielēca kājās. Ja helikopteri cēlās gaisā, tad tas, ļaunākajā gadījumā, nozīmēja to, ka viņu vajātāji jau visu zina. To, ka viņi dodas viņus meklēt. Sasodīts, it kā bēgšana cauri tuksnesim jau pati par sevi nebūtu ļauna diezgan! ,

"Mums jāpaslēpjas," teica Stefens, skatīdamies apkārt. Bija daudz ēnainu vietu nu jau tik vēlu vakarā. Klints sprauga vai ala būtu bijusi vēl labāka paslēptuve gadījumam, ja uz helikopteru borta bija infrasarkano staru ierīce, lai arī Stefens par tādām zināja rikai no filmām. Varbūt tās varēja izmantot tikai naktī.

"Mēs varētu līst atpakaļ ejā," Judīte nepārliecinoši teica. Acīm re­dzami viņai nebija liela vēlēšanās to darīt.

"Ja klosterī kaut kur ir slepenās ejas plāns, tad mēs tajā sēdēsim kā slazdā."

Troksnis kļuva skaļāks, un nu jau viens no helikopteriem lidoja ap­kārt kalnam — liels, melns un draudīgs. Tas jau patiešām izskatījās pēc meklēšanas akcijas.

Stefens norādīja uz tumšu, ēnainu ieplaku netālu no viņiem. "Turp!"

"Neskrien pa smiltīm!" Judīte viņu atturēja, kad viņš jau gribēja skriet turp. "Pēdas smiltīs no helikoptera var lieliski ieraudzīt. Skrien tur uz priekšu gar klints pakāji."

Viņa skrēja, un Stefens viņai sekoja, cenzdamies likt kājas Judītes atstātajās pēdās. Pēkšņi viņam izspiedās sviedri, tie tecēja platā strūklā lejup pa muguru un krūtīm. Viņa stāvoklis nebija tas labākais.

Viņš atskatījās. Viņš viscaur sajuta karstas izbailes, kad uz brīdi viņam likās, ka vīri helikopterā viņus ir pamanījuši un lido viņu virzienā. Taču tā bija sagadīšanās; tūlīt pēc tam lielais, tumšais putns atkal mainīja virzienu. Stefens sasniedza ieplaku, kas atradās kādas lielākas klints ēnā, kur viņu jau gaidīja Judīte. Elsdami viņi lūkojās pāri uz kalnu, uz kura atradās klosteris.

Meklēšanas akcijā piedalījās divi helikopteri. Viņi lidoja virs klostera šurpu turpu kā nikni, melni circeņi, un neizprotamā veidā viņu manevri šķita savādi nenoteikti. Itin kā viņi paši nemaz īsti neticētu, ka bēgļus atradīs. Itin kā viņi to tikai mēģinātu darīt pienākuma pēc, tā, lai viņiem vēlāk neviens neko nevarētu pārmest.

Stefens papurināja galvu. Viss izskatījās tik nereāli, kad to vēroja no šīs vietas. Patiesībā drīzāk tā, it kā skatītos filmu par Džeimsu Bondu, tikai uz sevišķi liela ekrāna.

Sevišķi labi apkurinātā kinoteātrī.

"Bēglis, kurš no šejienes kājām bēg cauri tuksnesim," viņš skaļi do­māja, "ko no viņa varētu sagaidīt — uz kuru pusi viņš dosies?"

Judīte kādu brīdi domāja. No šāda skatu punkta viņa šo jautājumu vēl nebija pārdomājusi. "Acīmredzot tiktu gaidīts, ka viņš mēģinātu tuksnesi pēc iespējas ātrāk atstāt aiz muguras."

"Un kā tas izskatītos mūsu gadījumā?"

"Doties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru mēs atbraucām ar mašīnu."

Stcfcns tikai sarauca uzacis. Pa šo ccļu ieradās arī Kauna ļaudis, un kaut kad un kaut kā viņi pa šo ccļu brauktu atkal pretējā virzienā. Vien­kārši sakot — šī iespēja atkrita pati.

"Vai arī pēc iespējas ātrāk sasniegt ccļu uz Sīnāju," Judīte turpināja. "Uz rietumiem."

"Jā." Stefcns nopūtās. No tā radās secinājumi, kādi Stefenam it ne­maz nepatika. "To varētu sagaidīt."

Viņi noskatījās, kā riet saule. Tas vilkās tikai dažas minūtes no brīža, kad saule sasniedza kalna kori, līdz brīdim, kad tā jau bija nozudusi aiz tās. Šķita, ka šeit tuksnesī mijkrēšļa nemaz nav: acumirklī iestājās tumsa. Un kļuva vēsāks, jo nededzināja vairs tiešie saules stari. Stefēns ar roku aizskāra seju. Tā mazliet kņudēja. Kad viņš, būdams mājās, gāja peldēt, viņš pēc tam mēdza mazliet pagulēt solārijā, un, kad pēc noliktā laika beigām ultravioleto staru lampas izslēdzās, sajūta bija līdzīga.

Vējš bija pierimis gandrīz vienā laikā ar saulrietu. Gaiss bija vēl silts, un varēja sajust karstumu, ko dienas gaitā bija uzkrājuši akmeņi un ko tie tagad izstaroja, taču tas bija gandrīz vai patīkami. Kļuva redzamas zvaigznes, ar izšķērdīgu spožumu tās pamazām piepildīja debesis, ko nekad nevarēja novērot apdzīvotā apvidū. Pieaugošā mēness sirpis starp zvaigznēm lēja maigu, pasakainu gaismu.

Nakts. Viņi liks lietā nakti, lai dotos ceļā!

Helikopteri meklēšanu pārtrauca. Viņi bija ieslēguši starmešus, taču bija noprotams, ka tie lido atpakaļ uz klosteri.

"Iesim uz dienvidiem," Stcfcns teica.

"Tu nezini, ko tu saki. Tā ir Negeva. Tas ir īsts tuksnesis!"

"Vai redzi tur to skaisto zvaigzni? Dosimies tai pretī."

Ar smilts un akmeņu uzkrāto siltumu visai naktij bija par maz. Vienā brīdī karstums bija pazudis, un nedaudz vēlāk jau bija auksts. Turklāt sāpēja kājas, muskuļi, ikviena ķermeņa šūna. Viņu ķermeņi kliedza pēc atpūtas, pec miega.

Un pēc ūdens. Slāpes pamazām kļuva satraucošas. Viņi atrada plaisu starp divām klintīm, no kurām vēl plūda patīkams siltums un ko ne­rimtīgais vējš bija noslīpējis gludu un apaļu kā divus milzīgus oļus. Bija tik labi sēdēt, lai arī tikai uz akmens. Mēness lēja pār viņiem vēsu, bālu gaismu, un zvaigžņotais debesjums atmirdzēja kā Visuma lielākā juve­liera dimantu kolekcija.

Judīte atlieca galvu līdz klintij, pret kuru viņa bija atbalstījusies, un vēroja debesis. "Katrs gaismas punktiņš ir tāda pati saule kā mūsējā," viņa pēc brīža klusi teica, "kas arī, iespējams, dedzina kādu tuksnesi. Un, kas zina, varbūt arī tur kāds patlaban ir ceļā."

Stefcns atvēra ādas maisu un izņēma no tā mīksti satīto saini. Viņš to domīgi pasvārstīja rokā. Tas bija neticami viegls. Noteikti vieglāks par kilogramu. Vai tas laika gaitā bija kļuvis vieglāks? "Es domāju, man tagad jāpaskatās, kas tajā iekšā," viņš teica.

"Ko?" Judīte pagrieza galvu.

"Beigās izrādīsies, ka mēs te staipām apkārt vien pāris kaulu," Stefens pareģoja un sāka uzmanīgi siet vaļā auklas.

Atsējis vaļā zeltītos pavedienus, viņš sāka tīt nost izrotātās brokāta lentes. Vietām lentes ar pāris adatas dūrieniem bija sašūtas kopā; šos die­gus viņš vienkārši pārrāva. Bija jānotin vesels mīksta auduma kalns.

Stefens mēģināja iztēloties, kā bija noritējušas ceremonijas, kad mūki vienu reizi simt gados bija izņēmuši šo savu svētumu un atbrīvo­juši to no sargājošā apvalka, lai viens no viņiem, izredzētais, varētu uz mazu bridi ieskatīties okulārā. Viņi noteikti pirms tam dienām bija gavējuši, naktīm lūgušies, noteikti viņiem jau bija izstrādāts vesels krāšņs rituāls, kurā bija precīzi noteikta katra rokas kustība. Droši vien arī veidam, kā audums tika likts, apvīts un sašūts kopā, bija simboliska no­zīme. Un viņš te sēdēja un vienkārši rāva visu šo tinumu kārtu pa kār­tai nost.

Zem brokāta parādījās kas līdzīgs maisa audeklam, un tas bija salī­mēts ar sveķainu masu, kas nepatīkami oda. To nevarēja tāpat vien ar rokām dabūt vaļā. Stefcns pataustījās apkārt un atrada akmeni ar asām malām, un nokasīja ar to līmi.

"Visai nogurdinoši, vai ne?" Judīte jautāja.

"Tā gan. Varbūt tāpēc viņi to tina vaļā tikai reizi simt gados."

Viņa vēroja saini, kas Stefena rokās kļuva arvien mazāks. "Un tur iekšā vēl jābūt videokamerai?"

"Neticami, vai ne?" Stefens atbildēja. So jautajumu viņš jau bija sev uzdevis pirms dažām minūtēm. Patiesībā aparātam jau sen bija jānāk gaismā, un ari aprisēm vajadzēja būt citādām, ja viņš domāja par MR-01, ko bija redzējis internetā.

Pamazām viņa pirksti kļuva lipīgi. Un viņam bija jācenšas nezaudēt mieru un kaut ko nesabojāt. Dīvaino svētumu turot vienā rokā, viņš norīvēja otras rokas pirkstus atkal tīrus. Pavisam mierīgi. Viss pasaules laiks bija viņu rīcībā.

Laiks. Viss griezās ap šo noslēpumaino jēdzienu. Kamera jau bija pārdzīvojusi divtūkstoš gadu dažādās slēptuvēs, taču patiesībā tās mo­delis vispār vēl nemaz nebija laists apgrozībā. Kas notiktu, ja viņi šo kameru tagad nodotu atklātībai, ierīci, kas bija līdz malām pilns ar teh­niku, kas tikai pašlaik tiek radīta kādā Japānas laboratorijā?

Laiks. Viss bija juku jukām.

Un ko tad, ja tā nemaz nebija kamera? Šo domu viņš mēģināja atvairīt.

Beidzot viņam bija izdevies rupjajā audumā izurbināt robu. Nu to varēja paplašināt. Viņš to parāva, vilka ārā atirušos diegus, uzvedās ab­solūti neraksturīgi arheologam. Beidzot, līdz pusei atārdīts, auduma ap­valks padevās. Stefens pacietīgi savāca visus noplēstos, lipīgos auduma gabaliņus, ko vēl varēja atrast, un salika tajā iekšā.

Tagad viņam rokā bija auduma maisiņš, kas bija tik mīksts kā spilvens un mēness gaismā izskatījās gaiši pelēks. Vienā malā tam bija sasiets mezgls. Stefens sev jautāja, vai veidu, kādā kamera — ja tā vispār tur bija — bija iesaiņota un pasargāta, izdomāja ceļotājs laikā vai ari tā bija mūku or­deņa dibinātāju griba. Kaut kā jau viņš kameru arī bija iepakojis, pirms to uzticēja slēptuvei, kurā tai bija jāpārdzīvo gadu tūkstoši.

Viņš atraisīja mezglu. Maisiņā vispirms viņš redzēja kaut ko līdzīgu vatei, tādu kā kokvilnu, taču tas noteikti bija kas cits un tā dīvaini oda. Šis mīkstais materiāls bija cicši aplikts apkārt kādam cietam priekšmetam, kas, labi nopolsterēts, atradās maisiņa vidū. Stefens iebāza pirkstus vatē un sataustīja — polietilēnu.

"Bingo," viņš nomurmināja.

Tā izskatījās citāda, nekā viņš bija redzējis attēlos, taču tā tomēr bija kamera. Ja neskaita pāris mazu skrambiņu, plastikāta iepakojums spīdēja kā jauns un malā ar melniem, drukātiem burtiem bija rakstīts firmas nosaukums: SONT. Un zem tā mazākiem, platākiem — MR-01.

Viņš to bija dabūjis. Viņš turēja to rokās, un bija tieši tā, kā viņš visu laiku to bija iedomājies, kā viņš visu laiku to bija jutis.

Laiks. Jau atkal laiks.

Viņu pārņēma nevaldāma triumfa sajūta.

Viņš paskatījās uz augšu, Judītes acīs. Tajās bija noslēpumains mir­dzums — vai varbūt viņš to tikai iedomājās?

"Tā ir viņa," Stefens teica, gandrīz vai čukstēja. "Ceļotāja laikā video­kamera. Videoieraksts ar Jēzu Kristu."

Viņa uzmanīgi ar pirkstu galiem pieskārās kamerai. "Es tam nepavi­sam nespēju noticēt…"

Un tas arī bija neticami. Bija tā, it kā rokās turētu Svēto Grālu.

Ja uzmanīgi paskatījās, visas redzamās kameras metāla daļas bija ievērojami bojātas. Objektīvu vairs nebija iespējams pagriezt, un no pogām, ja tām pieskārās, lobījās nost krāsa. Viņš pagrieza korpusu ot­rādi. Arī vāciņš, aiz kura bija jāatrodas kasetei, nebija atverams. Attie­cīgā poga bija iestrēgusi. Viņš iespieda nagu spraugā starp korpusu un vāciņu un pavilka pāris milimetru uz augšu vāciņa plastmasas mate­riālu. Jā, tur iekšā kaut kas bija. Kasete, ja ņēma talkā mazliet fantāzijas. Dienas gaismā vajadzētu vēlreiz tajā ieskatīties, varbūt tad viņš redzētu ko vairāk.

Atlika vēl tikai viens, ko pārbaudīt. Stefens dziļi ievilka elpu un pa­skatījās uz Judīti. "Viņš sacīja, ka tajā atkal varēs ieskatīties pēc seš­desmit pieciem gadiem. Citiem vārdiem, baterijas ir krājušas enerģiju trīsdesmit piecus gadus."

Viņas acis iepletās. "Tu domā, ar to pietiek?"

"Nav ne jausmas. To mēs tūlīt zināsim."

Viņš pielika okulāru pie acs, mierīgi ieelpoja, uzlika pirkstu uz starta pogas. Droši vien nekas vispār nenotiks, viņš teica pats sev, taču viņa pulss tam negribēja ticēt. Viņš vēlreiz ieelpoja un piespieda pogu. Atskanēja klikšķis. Un nekas nenotika.

Vairāk nekā 4,5 litru un līdz ar to pāri par 5 % ķermeņa svara zaudējuma gadījumā blakus spēcīgai slāpju sajūtai rodas arī pirmie fiziskie traucējumi: siekalu plūsma apstājas, rodas arvien lielākas rīšanas grūtības, balss kļūst rupja un aizsmok, mutes, rīkles un acu gļotāda kļūst sarkana, pulss ir paātrināts, rodas ap­dullums un apātija. Var pārņemt panika. Nāve no slāpēm var iestā­ties gadījumā, ja ir zaudēts šķidruma daudzums, kas ir vairāk nekā 12 % no ķermeņa svara.

Džcroms K. Vilsons Izdzīvošana tuksnesī

Kad viņš pamodās, viņa pirmā doma bija: Man ir nepieciešamas ba­terijas!

Tikai pēc tam, kad šī doma viņam bija izskrējusi cauri smadzenēm kā signāltaures spalgā skaņa skautu nometnē, kas visus izrāva no miega, viņš sāka apzināties visu pārējo: kur viņš atrodas, kāpēc viņš šeit atro­das un kas ir noticis. To, ka viņš bija apskāvis Judīti, ka viņš visu nakti bija turējis Judīti apskautu. Viņi vēl joprojām gulēja starp divām liela­jām, aukstajām klintīm uz smilšainas zemes, un nakts bija bijusi saso­dīti auksta.

To viņš, protams, vienmēr bija dzirdējis, katrs viņam to bija stāstījis: ievēro, tuksnesī naktī var kļūt ļoti auksts. Viņš to bija zinājis, taču viņš tam nekad tā īsti nebija ticējis. Patiešām viņš to nebija varējis aptvert, ka tuksnesī, kur visu dienu ir bijis tikai karstums un gaisma, pa kuru viņš pārvietojās kā pa gigantisku cepešpannu, ka tāda liesmojoša krāsns varēja atdzist līdz ledusskapja temperatūrai. Vasarā! Nebija nekāds brīnums, ka akmeņi pārplīsa un klintis pārsprāga. Tās bija saspiedušās cita pie citas kā salstošie, bija apskāvušās, sabāzušas kopā aukstos degunus, un varētu būt gandrīz vai romantiski, ja vien nebūtu bijis tik auksts\

Tagad jau atkal sāka kļūt silts. Stefans paskatījās augšup, pagrieza galvu liesmojošās bumbas virzienā, kas ar jaunu sparu jau cēlās augšā pie horizonta. Arī vējš jau atkal pūta — precīzi, dienai sākoties.

Viņi patiešām kādā mirklī bija iemiguši. Judīte vēl gulēja, seja ar smil­tīm, nogurusi. Viņš uzmanīgi noņēma roku, ko bija viņai aplicis apkārt, un piecēlās sēdus. Mute viņam bija pavisam izkaltusi, rijot siekalas, sā­pēja kakls. Līdzīga sajūta droši vien ir žāvētiem augļiem.

Tad viņš paņēma maisu. Viņš bija kameru ielicis tajā atpakaļ un tur­klāt vēl atsevišķās daļas no sava mobilā telefona, ko viņš vēl vakarnakt bija izjaucis cerībā, ka ar tā baterijām varēs iedarbināt kameru. Tā gan bija dēkaina taustīšanās tumsā, ar kabeļiem un matadatām, taču nekas nebija mainījies. Tagad, pirmajā dienas gaismā, viņš atsevišķās daļas apskatīja vēlreiz precīzāk. Tieši no tā viņš bija baidījies. Viņa telefona baterijas, jau gadiem lietotas, bija ne tikai gandrīz tukšas, tām bija arī pārāk zems spriegums. Ar tām nebija nekādu cerību. Apbrīnodams viņš pasvārstīja rokā mazās baterijas, kuras viņš bija izņēmis no videokame­ras: uzlādējamas, tur bija lasāms, un, ja padomāja, ka tās ar vienu pašu uzlādēšanu — ceļotājs laikā diezin vai būs paņēmis lādētāju līdzi pa­gātnē; un, ja arī būtu, tas viņam maz ko būtu līdzējis, — bija funkcio­nējušas divtūkstoš gadu, tad nebija par ko sūdzēties. Tā nebūtu slikta reklāmā, viņš nodomāja.

Viņš atkal salika kopā mobilo telefonu, cik labi vien varēja. Judīte bija noraizējusies, kad viņš bija sācis to izjaukt. Ja viņiem gadītos ap­maldīties, tad telefons būtu pēdējā iespēja, kas palikusi, lai varētu izsaukt palīdzību. Taču viņiem vairs nebija pat šīs iespējas; kad viņš aparātu atkal ieslēdza, atskanēja pīkstiens un tūliņ pat ekrāns nodzisa, un nekas vairs nekustējās.

"Varbūt, ja mēs pagaidīsim piecdesmit gadu?…" viņš nomurmināja un iebāza nekam vairs nederīgo priekšmetu krekla kabatā.

Judīte no signāla bija pamodusies. Viņa neizskatījās mazāk sašļukusi un apjukusi arī tad, kad bija uzslējusies sēdus. Kādu brīdi viņa samiegojusies skatījās apkārt, tad izgrūda kaut ko, kas varēja būt vienīgi spēcīgs iztei­ciens ebreju valodā.

"Es domāju, ka man rādījās nelāgi sapņi," viņa skumji noteica.

Stefens paskatījās uz viņu. Pat ar tik neglābjami izjukušiem matiem viņa viņam patika. "Nejoko," viņš teica. "Es biju pārliecināts, ka šis te ir sliktais sapnis."

"Stefen…" viņa paskatījās viņā aizplīvurotu skatienu, ko viņš īsti ne­prata izskaidrot, un liegi papurināja galvu. "Saglabāt vēsu prātu. Vien­alga, lai kā arī būtu." Viņa nopūtās un izslējās. "Man slāpst."

Stefens tikai paraustīja plecus. Tas taču nevarētu būt pārāk sarežģīti — tikt ārā no šī tuksneša. Skaidrs, šī bija Negeva, īsts tuksnesis, tomēr ne­liels un pārskatāms, savā ziņā pat parocīgs. Cik viņš spēja atcerēties no kartes — turklāt vēl neskaitāmu ceļu caurausts; lai arī tikai šauru tuk­sneša ceļu, tomēr tās bija skaidri noteiktas zīmes. Lai apmaldītos, tur vienkārši nebija pietiekami daudz vietas.

"Izmantosim rītu, lai tiktu kādu gabaliņu uz priekšu," viņš izteica priekšlikumu.

"Un uz kurieni lai mēs ietu?"

"Kaut kur," Stefens teica, "kur varam dabūt baterijas."

Viņi devās uz rietumiem. Lēnām viens aiz otra. Uz bridi viņus bija pārņē­musi nepieciešamība izrunāties, kas noveda pie tā, ka viņi stāstīja viens otram visu, ko vien zināja par izdzīvošanu tuksnesī. Judīte, dienēdama armijā, bija piedalījusies kādā izdzīvošanas treniņā, gan tikai trīs dienu garumā, un nebija jutusies labi, tāpēc neko daudz no tā neatcerējās. Pro­tams, pie militārās izglītības piederēja arī gari, nogurdinoši pārgājieni ar smagām mugursomām plecos, jau no tā vien, ko viņa šajā sakarā stāstīja, Stefcnara pārskrēja vieglas trīsas, un, lai arī cik bieži viņš Judīti slepeni vē­roja, viņš šos stāstus nespēja saistīt ar slaido, gandrīz trauslo sievieti, kas bija viņa acu priekšā. Neraugoties uz to, ka viņš arvien bija uzmanīgi klausījies Explorer's Society veterānu stāstos, viņš reiz pats bija piedalījies izdzīvoša­nas treniņā — desmit dienas bezgalīgajos Kanādas mežos. Slāpju rem­dēšana tur bija dienas kārtības punkts, taču tur tā īsti nebija problēma.

Protams, viņiem abiem bija zināmi izplatītie triki, kā tuksnesī iegūt ūdeni. Populārākais no tiem bija tas, ko varēja lasīt katrā grāmatā, redzēt katrā komiksā un filmā: jāizrok zemē piltuvveida caurums, dziļākajā vietā jāierok skārda trauks un jāpārvelk tai pāri polietilēna folija, jānostiprina krātera malas ar akmeņiem vai smiltīm, jāieliek pa vidu akmens, lai foli­jai būtu piltuves forma un vienlaikus tā būtu nospriegota. Ja to apspīd saule, zem plēves rodas ļoti liels siltumnīcai raksturīgs karstums un zemes mitrums, kas ir pat šķietami izkaltušās smilts daļiņās, iztvaiko, kāpj uz augšu, pie folijas kondensējas un pilienu pēc piliena tek uz leju, lai sakrātos traukā.

Lieliska teorija. Tikai viņiem nebija ne folijas, ne trauka, ne arī laika un enerģijas, lai raktu tādus caurumus un tad stundām ilgi gaidītu tiem blakus.

Viņi abi vienprātīgi nolēma mēģināt nesvīst vairāk, nekā tas būtu ne­pieciešams. Tas nozīmēja: pārvietoties lēnām, nenovilkt drēbes, meklēt ēnu. Līdzko saule bija pakāpusies vēl augstāk un sāka atkal karsēt, viņiem bija jāmeklē patvērums, kur viņi varēja pavadīt atlikušo dienas daļu, lai vakara stundās un naktī varētu solot tālāk. Nekādu problēmu. Turklāt pēc dažiem kilometriem viņiem bija jātiek jau uz Sīnājas ceļa.

Jo stiprāk viņu muguras karsēja lielais spīdeklis, jo izrunāšanās tieksme kļuva vājāka. Vārdi šķita pārvēršamics tvaikos. Un tieši tagad viņi sma­giem soļiem vilkās cauri apvidum, kas bija līdzens kā galds, bez nevie­nas ēnainas vietas, bez klintīm, bez jebkāda veidojuma, kā aizsegā viņi varētu patverties no dienas svelmes.

"Cik ļoti atšķiras teorija no prakses," Stefcns sausām lūpām norūca un paskatījās apkārt, augoša nemiera pārņemts. Apvidus izskatījās pēc nolādētas, milzīgas automašīnu stāvvietas. Vienīgi šeit neviens nenovie­toja auto, un šeit bija milzum daudz oļu.

Un saule dedzināja kā traka.

Solis pēc soļa. Pēda aiz pēdas. Neizlaist no acīm punktu pie horizonta. Un slāpes. Viņš galu galā bija darījis tāpat kā Judīte un paņēmis mutē nelielu, gludu oli, lai to sūkātu. Varēja sev iegalvot, ka tas remdē slāpes, vismaz mokpilno vajadzību pēc siekalām.

Neviena neredzēja. Tas Stefenu izbrīnīja visvairāk: tas, ka viņiem nesekoja. Viņus būtu tik viegli notvert — šeit, kur viņi bija redzami kā uz delnas. Vienkāršs helikopters… Nebija paslēptuves, nebija pajumtes. Tikai plakans līdzenums un dedzinošs, svilinošs karstums, kas vairs nebija izturams.

Viņiem priekšā nenosakāmā attālumā cauri mirgojošajam saules spo­žumam ņirbēja melnu, krauju kalnu grēdu kontūras. Katram solim, ko viņi spēra, vajadzētu viņus nest tuvāk šiem pakalniem, kuros droši vien bija ēnainas spraugas un plaisas, varbūt pat mitras vietas. Taču kāds kal­nus bija uzlicis uz riteņiem, vilka tos no viņiem prom tieši tikpat ātri, cik ātri viņi tiem tuvojās.

Tikai neapstāties. Ja viņš apstāsies, to viņš zināja skaidri, viņš vairs ne­būs spējīgs atsākt iet, un tas nozīmētu beigas.

Atkal un atkal viņš aptaustīja maisu, kurā, labi iesaiņota, atradās ka­mera. Viņš to bija pagriezis uz krūtīm zem krekla, mīkstu, siltu saini, kas pamazām piesūcās ar viņa sviedriem. Garus gadu simtus tas bija vadījis aukstās, mitrās slēptuvēs, vairāk nekā tūkstoš gadu Tempļa mūra klintsakmenī, atlikušo laiku — lādē tuksneša klosterī. Un nu viņš to stiepa cauri Negevas versmojošajam karstumam. Vai tas bija labi? Vai varēja tā būt, ka straujās temperatūras maiņas dēļ kaut kas tajā tiktu sabojāts?

Judīte, kas šobrīd bija uzņēmusies vadību, apstājās, pagriezās pret viņu un ar nespēcīgu žestu norādīja virzienu gandrīz vertikāli viņu maršru­tam, aptuveni dienvidos. Stefcns paskatījās viņas norādītajā virzienā un izbijās, redzot, cik augstu jau pakāpusies saule, cik žilbinoši tā kvēlo, itin kā būtu saniknojusies un apņēmusies viņus iznīcināt.

"Kas?" viņš nokārca, jo neredzēja, ko viņa varēja būt domājusi.

Viņa uzlūkoja viņu ar izmocītu, iekritušu seju. "Tur kaut kas ir," viņa izteica. "Mašīna vai kas tāds."

Nu viņŠ arī to ieraudzīja — tumšu taisnstūrveida metālisku neda­biska izskata objektu. Tas atstaroja gaismu, ja nostājās tajā vietā, kur bija stāvējusi Judīte, kā no spoguļa saulē. Mašīna! Mašīnai dzesētājā varētu vēl būt ūdens. Mašīnai bija baterija. Baterija! Divpadsmit voltu sprie­gums, ar to viņš varēja kaut ko iesākt. Viņš redzētu, kas ir videolentē.

"Aiziet!" viņš noteica, bet varbūt tā ari bija kāda bezjēgas skaņa, ko viņš dabūja pār lūpām. Viņš devās pa priekšu. Viņa domu fonā guldzēja neprātīgi smiekli; vai viņš pirms tam nebija nodomājis, ka šī tuksneša daļa kā milzīga automašīnu stāvvieta stiepjas no viena horizonta līdz otram? Automašīnu stāvvieta — un nu tur stāvēja vienīgā automašīna! Viņa dia­fragma nedaudz salēcās, kad viņš soļoja uz priekšu, itin kā gribētu sākt smieties, taču ķermenis bija par daudz nomocījies, lai spētu piepūlēties.

Tā patiešām bija automašīna, neliela Eiropas automašīna, kura, pirms saule to bija sākusi apstrādāt, varēja būt bijusi balta; nu jau laka visās vie­tās, kur tai bija tikusi klāt gaisma, bija pieņēmusi nenosakāmu netīri brūn­ganu nokrāsu. Tas bija VW, Stefens sprieda. Nebija palicis nekas no tā, kas bija no hroma, arī aizmugurējā uzraksta nebija. Gaisma atstarojās no saplēsta sānstikla, citas rūtis jau bija pazudušas, tāpat arī riepas, sē­dekļi, stūre un iekārta, ātrumu pārslēgs, viss, kas vien automašīnas vra­kam bija noskrūvējams, izņemams un kaut kā pielietojams.

Nelāgas sajūtas pārņemts, Stefens pacēla motora pārsegu. Arī šeit kāds bez kautrēšanās bija rīkojies. Taču dzesētājs vēl bija savā vietā, un arī motobloks un baterija bija šķituši marodieriem par smagu.

Iemesls, kura dēļ viņi nebija paņēmuši dzesētāju, diemžēl bija skaidri redzams — tas bija pārsprādzis. Judītei paspruka kluss, tāds kā sāpīgs vaids, kad viņa to atskrūvēja vaļā un konstatēja, ka iekšpusē tas ir tukšs un sauss.

Stefenam sāpēja rīkle, viņš kustināja izkaltušās, sasprēgājušās lūpas. "Droši vien tikai tāpēc tā te ir atstāta. Bojāts dzesētājs."

Un baterija? Stefens juta, kā viņam trīc pirksti, kad viņš sniedzās pēc aizbāžņa un vienu no tiem, pārvarot čirkstošu pretestību, atskrūvēja. Tukšs. Marķējuma vieta, kas rādīja korektu šķidruma līmeni baterijā, bija jau kļuvusi brūna. Absolūti tukša un izžuvusi. Viņš atskrūvēja arī pārējos. Visur tas pats.

Tas bija bezjēdzīgi, un Stefens zināja, ka tas ir bezjēdzīgi, taču viņam vajadzēja izvilkt kameru, vajadzēja veltīt bezgalīgus stundas ceturkšņus, atbrīvojot kaut kādus pāri palikušos kabeļus no to izolācijas, savienojot ar baterijas poliem un tad ar atbilstošajiem kontaktiem pie videokameras.

Viņam vajadzēja skatīties meklētājā, dziļi ieelpot, neprātīgas cerības pār­ņemtam, ka, pretēji acīm redzamajam, pretēji tehniskajām zināšanām un visiem fizikas likumiem, šī izkaltusi baterija vēl reizi dos kādu strāvas triecienu, vismaz tik lielu, lai uz brīdi videokameras okulārā iemirdzētos mazais ekrāns un ļautu viņam ieraudzīt to, ko pirms trīsdesmit pieciem gadiem bija redzējis brālis Fēlikss. Vai šajā brīnumu zemē tas bija pra­sīts par daudz? Vai bija par daudz gaidīts šajā tuksnesī, kurā Kungs reiz bija licis nobirt mannai pār savējiem? Viņi pat nebija piecdesmit jūdžu attālumā no tās pašas Sarkanās jūras, kas Mozus priekšā bija pašķīrusies. Un to viņš nemaz neprasīja. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija pāris sekun­des strāvas.

Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Brīnums izpalika.

Vīlies viņš atslīga blakus Judītei, kas bija apsēdusies vraka niecīgajā ēnā. Karstais skārds dedzināja muguru. Tas nebija tas pats, kas atsēsties klints paēnā, taču bija labi vismaz brīdi neatrasties karstajā, nežēlīgajā saulē. Judīte uz viņu paskatījās. Viņš papurināja galvu. Nekā.

Viņš tagad būtu vēlējies starplaiku. Vienkārši uz pāris stundām pazust no svilinošā karstuma, lai atpūstos, uzkrātu spēkus, apdomātos. Tieši pārdomas viņam sagādāja arvien lielākas grūtības. Arvien vairāk un vai­rāk viņa domas saskrēja juceklī kā drudža izsauktos murgos. Viņš jau nevarēja vairs pat īsti pateikt, kas bija svarīgāk — atrast baterijas vai ūdeni. Miglaini, juceklīgi skati rēgojās cits caur citu, skati, kuros viņš redzēja pats sevi tvīkstam slāpēs tuksnesī. Viņš vairs nejutās esam īsti nomodā, bet gan guļam vaļējām acīm. Tādi skati lika viņam satrūkties, uz brīdi sa­just apskaidrību, un tad viņš sajuta milzīgas, nevaldāmas bailes, ka viņš varētu nomirt, neredzējis video, kas atrodas kamerā. Tas nedrīkstēja notikt. Tik netaisnīgs universs nevarēja būt. Viņš bija tik tuvu, tas ne­drīkstēja notikt — ka tik tuvu mērķim viņš ietu bojā.

"Saki," viņš beidzot nočukstēja, "mēs taču patiešām neesam bries­mās, vai ne? Visu laiku mēs ejam uz rietumiem; drīz taču jābūt ceļam uz Sīnāju?"

Sākumā viņa nereaģēja, vien apātiski skatījās vienā punktā. "Es vairs nemaz nezinu, kur mēs atrodamies," viņa pēc brīža atbildēja.

"Taču mēs nevarētu būt aizgājuši ceļam garām, to nemaz nepama­not, vai ne?" Cik ilgi Sīnājas tuksnesī bija maldījusies Izraēlas tauta? Četr­desmit gadus, ja viņš pareizi atcerējās.

Nē, tur nekas nebija bijis. Viņi nebija šķērsojuši nevienu ceļu. Neko, kas kaut mazliet būtu atgādinājis ceļu. Neiespējami.

Judīte paskatījās uz viņu. Viņa izskatījās pārguruši, pārguruši līdz nāvei. "Vai tavs telefons patiešām vairs nedarbojas?"

Viņš papurināja galvu.

Viņa nopūtās un atkal skatījās uz priekšu. "Ja to patiešām vajadzētu…"

Viņi sēdēja. Saule kāpa augstāk, samazināja ēnu. Šķita neiespējami atkal reiz piecelties. Viņi šeit sēdētu tik ilgi, kamēr saule nāks un nostā­sies virs mašīnas jumta, lai viņus izcepinātu. Stefens paņēma ādas maisu, izņēma videokameru, kas bija tik neparasti maza, nepavisam ne lielāka par piezīmju blociņu, un tik viegla, un pasvārstīja to rokā.

"Vai tu tici, ka tas viss ir taisnība?" Judīte, kas viņu bija vērojusi, jautāja.

"Kā tu to domā?"

"Tā izskatās tik jauna."

Stefens to pagrozīja savās rokās. "Ir jau arī. Patiesībā tās vēl nemaz nav."

"Un ja mēs no šejienes izkļūstam sveikā un aizvedam uz Japānu, kas notiktu tad?"

"Nav ne jausmas." Par to domājot, šķita, ka pārsprāgs galva. "Viņi to izjauktu pa detaļām, izpētītu, kā tā darbojas, un tad tādu uzbūvētu. Japāņi taču vienmēr tā dara."

"Un kurš tad to ir izgudrojis?"

Stefens gribēja atbildēt, taču viņa gausās, slāpstošās domas samez­glojās un apstājās. Nekādas atbildes. Par daudz neatbildētu jautājumu. Vienādojums, kurā par daudz nezināmo.

Un ja nu atmet šos neatbildētos jautājumus…

"Labs jautājums," viņš ar grūtībām sacīja. Viņš aplūkoja kameru savās rokās. Ja tas viss bija patiesība, ja šis aparāts patiešām ir ceļojis cauri laikam un patiesībā nācis no nākotnes, kas vēl bija trīs četrus ga­dus attālu no viņiem, ja uz visu, kas bija noticis, paskatījās kā uz kaut ko negrozāmu…

…Tad tas nozīmēja, ka viņi kaut ko zina par nākotni. Kaut ko, kas viņu biedēja. Kaut ko, kas neizbēgami notiktu.

Judīte to izteica skaļi. "Vienīgā atbilde ir tā, ka tas nenotiks," viņa pārdomāja, vienkārši soli pa solim izdomāja uz priekšu, kā ceļa gājējs, kurš ziņkārīgi dodas uz priekšu, gribēdams uzzināt, kas būs redzams aiz nākamā līkuma, nepārtraukti mēģinot paredzēt, kur ceļš beigsies. "Tādas iespējas nemaz nav. Lai arī mēs domājam, ka tas varētu notikt. Kamera nenokļūs Japānā. Tas nozīmē…"

Nu viņa to redzēja. Viņas acis kļuva nedabiski lielas.

"Jā," Stcfcns tikai noteica.

To tātad sauca par likteni. Viņš to turēja rokā. Ar nogurušām kustī­bām viņš iestūma mazo ierīci, kuras plastikāta apvalks izskatījās tik jauns, atpakaļ maisiņā starp mīkstajiem auduma kušķiem.

"Dosimies tālāk."

Slāpes kļuva neciešamas. Katra šūna nežēlīgi alka pēc ūdens, pēc šķid­ruma. Vai arī — ja viņš tagad varētu atrast baterijas. Viņš tieši nezināja, kā, taču arī tās šīs alkas spētu mazināt.

Kājas kustējās pašas. Plaušas strādāja kā plēšas. Visa pasaule jau sen bija no­grimusi, bija vairs tikai šis plakanais, akmeņainais gabals tieši viņam priekšā.

Tas vairs nevilksies ilgi. Par viņiem viss jau bija skaidrs. Viņš bija aiz­mirsis, kādēļ, taču viņu liktenis jau negrozāmi bija nolemts. Dedzinoši nāves pirksti jau sniedzās pēc viņiem, izkaltēja no viņiem pēdējo dzīvī­bas lāsi. Viņiem jau sen vairs netecēja sviedri.

Viņam radās kāda doma, savādi uzmācīga un nesakarīga.

"Mums abiem vajadzētu pārgulēt," viņš teica.

"Ko?" Judīte satrūkās.

"Ja mēs šeit nomirsim, tad man būs ļoti žēl, ka mēs nebūsim viens ar otru gulējuši." To vēl tikai vajadzēja pateikt.

Viņa paskatījās viņā ar skatienu, kurā atmirdzēja aizvainojums. "Vai tas ir viss, ko tu dzīvē vēlies no sievietes?"

Te nu viņam bija kaut kas, par ko domāt nākamo simtu vai tūkstoti kilometru.

Un tad viņu priekšā pēkšņi parādījās šis augstais tēls. Vīrs kamieļa mu­gurā. Beduīns, kas uz viņiem noraudzījās ar neizprotamu skatienu. Ste­fens uz viņu nemitīgi skatījās, kamēr Judīte runāja. Viņš uztvēra tikai vārdu Sīnāja.

Tuksneša dēls mierīgi pamāja un ar roku parādīja pavisam citā vir­zienā, nekā tajā, kurā viņi visu laiku bija soļojuši.

Judīte jautāja ko citu, iespējams, pēc ūdens. Taču vīrs kā nožēlojot pielieca galvu. Viņam ūdens nebija, vai varbūt viņš to viņiem vienkārši nevēlējās dot. Viņam bija viņa kamielis, kas viņu nogādās mērķī, pirms slāpes viņam kļūtu par problēmu.

"Salaam aleikum," viņš galu galā atvadījās, it kā viņam nepārtraukti gadītos satikt tuksnesī nomaldījušos ceļiniekus, un, pirms satvert sava kamieļa pavadu, pārlika atkal pār galvu šauro metāla loku, kas savienoja austiņas, ko sarunājoties viņš bija brīvi aplicis ap kaklu.

"Tur!" Stefenam paspruka. Viņš rādīja uz austiņām. "Kas tas ir?"

Beduīns apjucis uz viņu paskatījās un atkal noņēma austiņas. Viņš jautājoši paskatījās uz Judīti. Viņa kaut ko pateica, un viņš izvilka no sava apmetņa sudrabaini mirdzošu kasešu magnetofonu un rādīja to Stefenam. "SONY Walkman," viņš pateica it kā caur degunu skanošā arābu akcentā.

" Walkman!" Stefens nokrāca. "Oriģināls SONY WalkmanV Viņam izlauzās vājprātīgi, kladzinoši smiekli, tic viņu kratīja, it kā vēlēdamies salauzt viņa slāpēs izkaltušo ķermeni.

"Stcfen!" brīdināja Judīte. "Ko tas nozīmē?"

Lepnais tuksneša dēls, redzami sašutis par Stefena krampjaino smieklu lēkmi, ar stingu seju atkal iestūma aparātu atpakaļ zem gaišā, platā apmetņa.

"Nē, pagaidi!" Stefens iesaucās un izstiepa roku. "Atvainojiet. Man ļoti žēl. Judīt, lūdzu, pasaki viņam, ka man ļoti žēl. Pajautā, vai es nevaru dabūt baterijas. Lūdzu!"

"Ko tu gribi darīt ar baterijām?"

To viņš arī tā īsti nemaz nezināja. Kaut kādā ziņā baterijas bija svarī­gas. Un SONY Walkman likās kaut kā jokaini. Kad viņš bija bērns, viņš tādu ļoti bija vēlējies, taču nekad nebija dabūjis. No savas pirmās no­pelnītās naudas viņš sev tādu bija nopircis, tieši tādu.

Taču kur un kad tas bija? To viņš vairs nevarēja atcerēties. Vienīgi to, ka viņam ir nepieciešamas baterijas.

"Pajautā viņam!"

Viņa pateica viņam kaut ko arābu valodā. Viņš nebija zinājis, ka viņa prot arābu valodu. Viņš tik daudz ko par viņu nezināja, un nu bija jau par vēlu.

Beduīns viņu nopētīja no apakšas uz augšu un tad īsi papurināja galvu. Ar savu lepno ērgļa degunu viņš izskatījās kā mitoloģiska figūra, un viņa acis izstaroja aukstu noraidījumu.

Stefens bāza rokas kabatās, atrada sagumzītu banknoti, pat piecdes­mit dolāru zīmi, steidzīgi to attina un sniedza beduīnam.

"Baterijas, lūdzu! Es maksāšu piecdesmit dolārus!"

"Stcfen, ko tas nozīmē?' Tu taču ar tām pāris baterijām vispār neko nevarēsi iesākt. Tu sevi tikai padari smieklīgu…"

"Piecdesmit dolārus!" Stefens stūrgalvīgi atkārtoja. "Tikai bate­rijas!"

Arābs sakrustoja rokas uz seglu roktura, grožus parocīgi nolicis, un kaut ko sacīja Judītei. Kamielis pa šo laiku vēroja abus ceļotājus ar trulu vienaldzību.

"Ko viņš saka?"

"Viņš saka, ja baterijas tev maksā piecdesmit dolāru, tad tās tev noteikti būs arī simt dolāru vērtas."

"Nu skaidrs!" Stefens iesaucās un atkal ķēra kabatās. "Simt dolāru, jā."

Viņš nevaldāmi sāka meklēt, taču neko vairs neatrada. Neko, pat ne monētu, nemaz nerunājot par banknoti. Viņš paskatījās augšup uz be­duīnu, kurš nekustīgi gaidīja. "Man ļoti žēl, vairāk man nav. Tikai piec­desmit dolāru."

Tuksneša dēls acīmredzot tomēr vairāk saprata no angļu valodas, nekā sākumā bija atzinis. Viņš pielieca galvu, savilka muti augstprātīgā smaidā un teica klusā dzēlībā: " Then have a nice dcty.'" To pateicis, viņš satvēra grožus un metās prom kā smilšu vētra.

4.51

Stefens neizpratne nolūkojas viņam pakaļ. Piecdesmit dolāru taču bija ļoti laba cena par pāris baterijām, vai ne tā?

Kur bija palikuši tie sasodītie helikopteri? Tas taču nebija aptverams. Pirms dažām dienām, kad viņi neko nezināja un kad viņiem vēl nekā ne­bija, katrs viņu solis tika novērots. Un tagad, kad viņi visu zināja un kad viņiem viss bija, viņus neviens vairs pat nemeklējal

Nekā. Lai cik bieži viņš ari pagriezās un paskatījās, debesis bija skaid­ras un tukšas līdz pat horizontam. Un zeme visapkārt ņirbēja, it kā viņus būtu apņēmis ūdens.

Judīte čūkstošā, elšošā balsī sacīja Stefcnam par viņu tādus vārdus, kas nebija labi. Viņš nesaprata, kāpēc viņa tā dara. Taču viņa visus šos vār­dus it kā izvēma, atbrīvojās no tiem kā no indīga balasta, it kā viņai no tiem būtu jāattīrās un jātiek vaļā.

Bet viņa taču visus šos ceļus bija gājusi kopā ar viņu. Kāpēc viņa bija to darījusi? Viņš nesaprata, ko viņa grib, kļuva arvien nerunīgāks, pār­stāja aizstāvēties, klusēja.

Tad Judīte bija galā, balss aizķērās, un, izdvesusi spiedzošu skaņu, viņa apklusa.

Viņš bija priecīgs, ka tas ir beidzies. Viņš gribēja pateikt tikai vienu teikumu, kaut ko, lai visu šo lietu pabeigtu, nolīdzinātu, pavilktu zem tās svītru, to nokārtotu. To taču nevarēja tā atstāt.

Taču pēc viena teikuma viņam vēl vajadzēja pateikt otru, un tad vēl vienu un vēl vienu, un pēkšņi bija tā, it kā viņā pēkšņi būtu gājis pušu kāds aizsprosts, tik liels kā Hūvera dambis, un aiz tā bija krājies viss nik­nums, viss naids un izmisums, kādu vien viņš reiz bija jutis. Viņš dzirdēja sevi ķērcoši kliedzam, redzēja sevi ārdāmies kā kādu prātā jukušu ske­letu, juta, kā no viņa aizplūst viss riebīgais, sliktais, un tas viss skāra Ju­dīti, kura bezpalīdzīgi uz viņu skatījās, taču viņš tur neko nevarēja darīt.

Tad tas bija garām. Viņš bija iztukšots. Mute viņam sāpēja, lūpas asiņoja dažās pārsprāgušās vietās. Judīte uz viņu vairs neskatījās, vien­kārši gāja uz priekšu, tāpat kā viņš.

Taču pēkšņi viņš redzēja, kā viņai saļogās celis, kā viņa paklūp. Pirms vēl viņš spēja ko darīt, viņa sabruka.

"Judīt…" Stiklainais gaiss šķita kā receklis, kas ļauj kustēties tikai palēninājumā, kustoties laupot pēdējos spēkus. Viņš notupās viņai bla­kus pie zemes, pacēla viņu, noguldīja viņas galvu sev klēpī. Viņai asiņoja brūce pierē, tas nebija nekas nopietns. Viņas acis bija aizvērtas. "Judīt!"

Viņa atvēra plakstiņus ar tādām pūlēm, it kā tie būtu tonnām smagi, un skumji uz viņu paskatījās. Acis viņai bija sasarkušas. Viņas kakla artē­rija strauji pukstēja.

Viņa kustināja lūpas, mēģināja ko teikt, taču tas bija grūti. Viņam vajadzēja pieliekties tuvu klāt, lai saprastu viņas sacīto.

"Es visu laiku domāju…"

Viņa aprāvās, papurināja galvu, pavisam bez spēka. Atkal aizvēra acis.

"Ko?" viņš čukstēja.

"Es domāju… tu…"

"Es?"

"Neko."

Bija labi, kad lielā, platā ēna krita viņai pāri. Soļi — aiz viņiem, pa labi, pa kreisi, viņiem apkārt. Oda pēc benzīna, pēc izplūdes gāzēm, pēc de­gušas gumijas un sakarsušām bremzēm, pēc skūšanās odekolona. Kāds vīrs baložzilā divrindu pogu uzvalkā nostājās viņai blakus. Viņa apavi bija nospodrināti tik spoži, ka tic spīdēja. Viņam bija zeltīta kaklasaites adata. Vīrs neizskatījās pat sasvīdis, un viņš izstiepa roku. Tā bija izstiepis roku viņa tēvs, kad viņš reiz bija viņam ieradies pretī uz bērnudārzu, un arī viņš vienmēr bija valkājis šādus uzvalkus.

"Dodiet man kameru, Stefen," vīrs sacīja. "Tad mēs par jums parū­pēsimies."

Tas nebija viņa tēvs. Viņa tēvs nekad nebija par viņu parūpējies. Viņš vienmēr bija prasījis, lai viņa bērni būtu stipri, stipri un patstāvīgi. Tas bija labi, ka kāds gribēja par kādu parūpēties. Tik labi. Ar sāpošu sajūtu acu kaktiņos, jo asaras negribēja tccēt, viņš izvilka saini no sava krekla.

Naktī no otrdienas uz trešdienu dežūrējošais naktssargs Samuels Rozenfelds savā pēdējā apgaitā pulksten 7.15 konstatēja, ka pieka­ramā atslēga, kas jau divas dienas provizoriski fiksēja durvis uz restaurācijas laboratoriju, ir noņemta. Citas nelikumības dežūras protokols neuzrāda.

No policijas ziņojuma

Bija vēsi, kad viņš pamodās. Viņš laikam bija gulējis, jā, un tas viņam bija nācis par labu. Vēsums visapkārt šķita uzsūcam karstumu, kas vēl joprojām bija uzkrājies viņa ķermenī un staroja uz visām pusēm. Un bija tumšs. Nē, ne tieši tumšs. Viņš nezināja, kur atrodas. Viņš redzēja kailas, matēti spīdīgas metāla sienas, uz tām rindās mirdzošas kniedes, metāla griestus. Pa šaurām lūkām cieši pie griestiem iespiedās mazliet gaismas, pietiekami.

Kāda sieviete noliecās pār viņu. Viņai mugurā bija balts virsvalks, un viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu. Viņš bija pārliecināts, ka nekad agrāk nav viņu redzējis. Viņa pakāra viņam pāri metāla āķī iestiprinātu caurspīdīgu, ar skaidru šķidrumu cieši piepildītu plastmasas maisu, pievienoja tam plastmasas caurulīti, kas beidzās zem pārsēja viņa labās rokas augšpusē. "Ko?…" viņš kārkdams iesāka. "Ko jūs te darāt?" Sieviete noskatījās uz viņu lejup un tikai laipni pasmaidīja. Viņš ar pūlēm pacēla roku, vēroja savienojumu uz savas rokas. Ko tas varēja nozīmēt?

Sieviete nozuda. Kāda cita seja parādījās virs viņa, veca, sirma vīra seja. So seju viņš pazina. Profesors Vilfbrds-Smits. Tagad viņam tas viss atkal ienāca prātā. Tuksnesis. Karstums. Judītes sabrukums. Judīte!

Viņš pagrieza galvu sānis, kas sagādāja šausmīgas sāpes, ar acīm meklēja viņu. Jā, tur viņa gulēja viņam blakus uz saliekamas kušetes, ari pie sistē­mas, un bija aizmigusi. Kāds bija nomazgājis viņai seju.

Viņš atcerējās. Viņiem bija dots dzert, tas bija sāļš šķidrums, kas maz­liet garšoja pēc apelsīniem. Ļoti daudz, viņš noteikti bija izdzēris veselu spaini. Bija rīstījics, taču nebija varējis izvemt, un dzēris atkal. Tālāk viņš vairs neko nezināja.

"Kur mēs esam?"

Profesors pacēla galvu un paskatījās apkārt, itin kā viņš to visu laiku jautātu arī pats sev. "Šis ir pārvadāšanas vagons," viņš tcica.

"Un kas šeit ar mums notiek?" Viņš paskatījās uz infuzijas pudeli.

Vecais zinātnieks skumji pasmaidīja. "Tas ir tikai vārāmās sāls šķīdums. Šķidrums. Jūs abi bijāt pamatīgi atūdeņoti, kad mēs jūs atradām."

"Atūdeņoti?"

"Nemaz daudz vairs netrūka."

Stefens Fokss aizvēra acis. Tagad, kad viņam atmiņa atgriezās, viņš pats sev par izbrīnu sajuta tādu kā kaunu. Tas taču bija augstprātīgi — bez jebkāda aprīkojuma, bez sagatavošanās soļot cauri tuksnesim. Neapdo­mīgi likt uz spēles dzīvību sacensības dēļ, lai kaut ko pierādītu, lai uz­varētu. Tas bija aplam — ievilkt šajā lietā Judīti.

"Kā jūs vispār mūs atradāt?"

"Tas nebija viegli. Jūs vispār nebijāt tur, kur tikāt meklēti. Galu galā Kauns, daudz nedomādams, nopirka novērošanas laiku uz krievu spie­gošanas satelītiem, un tie jūs sameklēja."

"Kas? Krievi?"

"Jā."

Stefens mēģināja iztēloties, kas bija noticis. "Vispirms mēs gājām uz dienvidiem un tad tikai tālāk uz rietumiem. Mēs gribējām tikt uz ceļa gar robežu, kas ved uz Sīnāju."

Arheologs sarauca uzacis. "Cik es pazīstu Kaunu, viņš neliegs sev iespēju jums parādīt uzņēmumus. Jūs tur esat labi redzami, pat no kos­mosa. Un jūs brīnīsieties, kur tikai jūs visur nebijāt."

"Ak." Arī tas vēl. Viņi bija apmaldījušies. Bet kā gan tā? Viņi taču visu laiku bija devušies uz kalniem?…

"Kas ir ar kameru?"

Profesora Vilforda-Smita skatiens pievērsās punktam, kas atradās virs Stefena gultas gala. Stefens pagrieza galvu. Tur bija atdaloša siena ar šaurām, aizveramām durvīm un lielu stikla logu, kuram priekšā bija aizvilkts melns priekškars.

"Kauns ir tur iekšā. Jau diezgan ilgi. Viņš lika sagādāt pāris bateriju iepakojumus un tad tur ieslēdzās."

Ar neapzinātu, žēlu skaņu Stefens atslīga atpakaļ. Zaudējis! Viņš sa­censību bija zaudējis, sasodīts, sasodīts. Aiz vilšanās viņam acu kaktiņos saskrēja asaras. Tas bija tik netaisnīgi, tik sasodīti netaisnīgi. Viņš bija cen­ties, cīnījies, bija licis svaru kausos visu savu drosmi un apņēmību — un Kaunam ar saviem miljoniem bija vienkārši jāsamaksā krieviem, kuri ir atkarīgi no katra ccnta, par viņu inteliģenci, par viņu kompetenci un tehniskajām iespējām, lai viņš varētu ierasties īstajā laikā un īstajā vietā un nopļaut to, ko nemaz nebija sējis. Tā bija Dāvida cīņa ar Goliātu, un šoreiz Goliāts bija uzvarējis. Goliāts vienmēr uzvarēja, tā tas bija. Vecie vientiesīgie stāsti, kuri stāstīja ko citu, vienkārši bija veci, vientiesīgi stāsti.

Viņš pievēra acis, un nākamajā mirklī viņa acu priekšā parādījās brāļa Gregora seja. Tas bija tik skaisti izklausījies — apliecinājuma laiks. Se­nais pravietojums par gaismas spēkiem un par tumsas spēkiem, kas cīnās par to, kuram šis svētums piederēs. Ja arī viņš iekšēji par mūka vārdiem bija pasmaidījis — kaut kas viņā šiem vārdiem noticēja, bija sajutis nā­kam spēku no tiem, Dieva tuvumu.

Un nu? Vai viņš bija cietis neveiksmi? Viss bija atkarīgs no tā, ko Kauns ar video gribēja darīt. Viņš to noteikti rādītu tādā vai citādā veidā un noteikti tā, lai iegūtu maksimālu peļņu, savos televīzijas kanālos. Tad to redzētu visa pasaule. Un neko vairāk jau viņš abatam arī nebija solījis.

Un galu galā viņš arī to redzēs. Viņš gan sajutīs pliekanu piegaršu, un droši vien viņam vēl kādu laiku būs jāpaciešas, un viņš jau sen būs mājās un sēdēs uz dīvāna, tāpat kā miljoniem citu ziņkārīgo, kas būs sekojuši attiecīgajiem paziņojumiem, taču viņš to redzēs. Tomēr. Viņš gan būtu varējis pie tā tikt ari vienkāršāk, taču viņš to beigu beigās redzēs.

Varbūt vairāk nemaz nedrīkstēja gaidīt.

Šajā mirklī kāds ārpusē sāka darboties ap aizmugurējo durvju bultu, viena durvju puse atvērās un ielaida iekšā žilbinošu gaismas strēli. Trīs vīri uzkāpa pa režģu kāpnēm, aizvilka aiz sevis ciet durvis un tās atkal aizbultēja.

Stefens uz viņiem paskatījās un sākumā nesaprata, kur redzēto ierin­dot. Viņš pamanīja, kā profesora augums uz krēsla sastingst, it kā viņš šos ļaudis pazītu, taču viņam nebūtu vēlēšanās šo pazīšanos padziļināt.

Tie bija priesteri. Divi jaunāki un viens vecāks tiem vidū. Katrā ziņā viņiem bija melnie priesteru svārki un nepārprotamās apkaklītes. Baz­nīca. Viņam atkal ienāca prātā Eizenharts un viņu tikšanās bibliotēkā. Kauns plānojot visus atradumus pārdot katoļu baznīcai par desmit mil­jardiem dolāru. Ak, šis nelietis! Nepietika ar to, ka bagātība viņam bija palīdzējusi gūt uzvaru, uzvara šo bagātību vēl arī tīri neiedomājamā veidā vairotu. Desmit miljardi dolāru. Tas nevarēja būt iespējams.

"Labdien," mākslotā lēnprātībā teica vīrs, kurš bija grupas vidū. "Mans vārds ir tēvs Skarfaro. Es labprāt runātu ar misteru Kaunu, ja iespējams."

Profesors Vilfords-Smits sarauca degunu. "Baidos, ka tieši šobrīd viņš ir ļoti aizņemts."

Vīra, kurš tikko bija stādījies priekšā kā tēvs Skarfaro, sejas izteiksme apmācās, kas liecināja par to, ka nupat izteiktais lūgums bija tikai retorisks. "Vai viņš ir tur iekšā?" viņš pajautāja un norādīja uz durvīm starpsienā.

Profesors tikai pamāja.

Skarfaro piegāja pie durvīm un skaļi pieklauvēja. Iekšpusē bija dzir­dama kāda nesaprotama skaņa. Priesteris atkal nostājās starp saviem abiem pavadoņiem un teica, pievērsies vecajam zinātniekam: "Viņš mūs gaida."

Stefens juta bezgalīgu vilšanos. Tātad šī lieta jau bija nokārtota. Video dabūs baznīca. Tā parādīs to vai ari nobēdzinās pāvesta slepenajos arhīvos atkarībā no tā, kā baznīcai derēs tas, kas ierakstā būs redzams. Nav slikti.

Durvis tika atrautas vaļā, pa tām izšāvās Kauns, kreklā izmeties, iz­spūrušiem matiem, kaut kā svešādi citāds, cilvēciskāks, nekā bija Stcfenam palicis atmiņā. Viņam rokā bija kamera.

"Tas jums noteikti ir jāredz, profesor!" viņš sauca. "Tas jāredz visai pasaulei, visai…"

Tikai tagad viņa skatiens krita uz Skarfaro un viņa pavadoņiem, un viņš spēji aprāvās.

"Kā gan jūs te nokļuvāt?" viņš pārsteigts jautāja.

Skarfaro pielieca galvu. "Es cenšos neatpalikt no jums."

Stefens pacēla galvu, vēroja mediju magnātu. Viņam priesteru klāt­būtne acīm redzami nepatika. Un viņš tos jau nu nepavisam nebija gai­dījis. Kas šeit notika?

Varbūt tomēr vēl bija kāda cerība.

"Neviens nezina, ka esmu šeit," Kauns aizdomu pilns teica. "Neviens, izņemot manus ļaudis. Kā jūs mani atradāt?"

"Tas nebija viegli," Skarfaro atbildēja, pašu jautājumu gandrīz uzkrī­toši apejot. "Esmu ieradies, lai jums pateiktu, ka nauda ir gatavībā. Pie­tiek ar vienu manu vārdu, un tā plūdīs uz jūsu kontiem." Skarfaro atkal pielieca galvu. "Un tai nevajadzētu būtu problēmai, līdzko es preci būšu redzējis un konstatējis, ka tur ir tas, ko mēs no tās gaidām."

Kauns negribīgi pamāja. "Mums vēlreiz par to vajadzētu aprunāties," viņš beidzot teica. "Situācija ir mainījusies. Piedāvājums attiecās uz to­reizējo bridi un uz izrakumu pārņemšanu tā brīža stāvoklī."

Skarfaro pastiepa roku. "Kā vēlaties. Un tomēr, vai neatļausiet man tajā jau ieskatīties?"

Kauns vilcinājās. Viņš skatījās uz saskrambāto videokameru savā rokā, skatījās uz Vatikāna sūtni. Stefens aizturēja elpu. Kaut kas te nebija tā, kā vajag.

"Lūdzu," Skarfaro teica savādi mīlīgā, gandrīz hipnotiskā balsī.

Kauns viņam sniedza kameru. Šķita, to darot, viņš nejutās labi, taču viņš to viņam pasniedza. Tas izskatījās tik aplam, ka Stefens būtu gri­bējis kliegt.

Skarfaro paņēma mazo aparātu, kas nebija lielāks par cigarešu kār­biņu, un domīgi pasvārstīja rokā. "Raznīca," viņš tcica, "ir, lai es izteik­tos jums saprotamā valodā, mister Kaun, multinacionāls koncerns, kas ražo jēgu — dzīves jēgu veselam miljardam cilvēku. Tas ir svarīgs produkts, varbūt pat vissvarīgākais. Un pieprasīts, jo citādi mūsu jau sen vairs nebūtu. Jūs atzīstat," viņš piebilda ar drūmu smaidu, "ka mēs neciešam neko, kas šo produktu varētu apdraudēt?"

To, kas notika nākamajā mirklī, Stcfcns Fokss visu savai atlikušo mūžu atcerēsies vienīgi tā, it kā tas būtu noricis palēninājumā. Neskaitāmos sap­ņos viņš šo sekundi pārdzīvoja atkal un atkal, arvien no jauna redzēja, kā vīrs no Romas roku ar kameru pacēla uz augšu, tad laida uz leju, lai atvē­zētos, novicināja mazo aparātu slaidā lokā no pleca atpakaļ un uz augšu un galu galā ar nežēlīgu spēku trieca pret zemi, kur tā sašķīda simt gabalos.

Kāds iekliedzās — Kauns. Nākamajā sekundes daļā abiem priesteriem pa labi un pa kreisi no Skarfaro rokā bija revolveri, un viņi it nemaz vairs neizskatījās pēc priesteriem, bet gan pēc gangsteriem priesteru drānās, kas gatavi uz visu. Vagona telpā noskanēja šāviens, tik skaļi, ka smcldza, un Kauns atsprāga atpakaļ, saķēris roku, un asinis sūcās caur viņa pirkstiem.

"Ko jūs darāt?!" viņš iegaudojās. "Skarfaro, ko jūs AarātiV

Priesterim ar ērgļa degunu vēl nebija diezgan ar sadragāto kameru, viņš pacēla vienu kāju un mīdīja ar kurpi lauskas. Šņirkstēja tā, it kā lūztu kauli, plīsa un sprāga, metāls griezīgi skrāpējās pret metālu, gabali lidoja uz visām pusēm un atlēca no sienām. Tad viņš noliecās un pacēla to, kas varēja būt bijis videokasetes centrs, apaļu, plānu ripu no caurspī­dīga, mirdzoša materiāla — vai tas bija silīcijs? —, pacēla to gaisā un, sa­vilcis seju nežēlīgā izteiksmē, pārlauza vidū pušu.

"Svētie Raksti ir pilnīgi," viņš tcica. "To mēs jau gadu simtiem esam mācījuši cilvēkiem, tik ilgi, kamēr tie tam noticēja paši savas svētlaimes un dvēseles miera dēļ. Vai mēs varam pieļaut, ka tagad tam varbūt kaut kas vēl būtu jāpievieno? Mēs to nevaram. Vai mēs drīkstam atļaut seci­nāt, ka Jēzus ir teicis kaut ko citu, nevis to, kas pierakstīts? Mēs to ne­drīkstam. Ja mēs to darītu, viss sajuktu juku jukām, šaubām būtu durvis vaļā, ticība būtu iznīcināta. Taču bez ticības nav dvēseles miera. Tas ir mūsu pienākums — dot cilvēkiem iespēju viņu ticību saglabāt, pat par tādu cenu, ka mēs paši to zaudējam."

Kauns, sāpēs savilcis seju, pamazām slīdēja gar starpsienu uz leju.

Viņa krekla piedurkne krāsojās sarkana. Nekas vairs neatgādināja varenā, bagātā firmu impērijas valdnieka tēlu.

"Jūs nezināt, ko esat izdarījis," viņš vaidēja. "Jūs iznīcināt dokumentu, kas cilvēces vēsturi būtu varējis pagriezt jaunās, neparedzamās sliedēs. Jūs nonāvējat patiesību. Bet to jau jūsu baznīca vienmēr ir darījusi, vai nav taisnība? Vajājusi un nonāvējusi patiesību."

Skarfaro turpināja drupināt gabalus, kamēr beidzot viņa rokās bija vien mazas, mirdzošas lauskas, ko viņš nometa zemē.

"Patiesība?" viņš teica un paskatījās uz asiņojošo miljonāru ar izaici­nājumu acīs. "Patiesība ir tā, ka patiesība nav svarīga. Kristietība ir pa­stāvējusi divus tūkstošus gadu, un tas, kas ir pastāvējis tik ilgi, pastāvēs mūžīgi. Patiesība ir tā, ka tās dibinātāja faktiskajai personai nav nekādas nozīmes. Tieši otrādi — ir labi, ja tas, no kā viss ir sācies, ir tik nepazīs­tams, tik nereāls — kā gan citādi viņš būtu varējis kļūt par šo pārcilvē­cisko elku? Pat tad, ja jūsu video parādīja īsto, patieso, vēsturisko Jēzu no Nācaretes: kāda cilvēciska būtne varētu mēroties spēkiem ar to tēlu, kuru esam radījuši mēs? Nē, mums šis dokuments nav vajadzīgs. Tas var nodarīt tikai ļaunumu."

Kauns noslīdēja uz sāniem. Pie viņa piesteidzās medmāsa. Neviens uz viņiem nešāva, taču Stefens redzēja, kā viens no vīriem ar pirkstu pa­rauj mēlīti.

Skarfaro viņam atņēma revolveri. Tā, kā viņš to paņēma un turēja, tā noteikti nebija pirmā reize viņa mūžā, kad viņam rokā bija ierocis. Viņš ar acīm deva zīmi savam pavadonim. Priesteris nometās ceļos un, izvilcis mazu lāpstiņu, steidzīgi sabīdīja visas kameras lauskas kopā un sa­bēra plastmasas maisiņā, ko arī izņēma no sava tumšā tērpa apakšas.

"Jums ir bailes no viņai Kauns apjucis elsa. "Jūs baidāties no tā, kuru jūs apgalvojat godinām!"

Skarfaro zvērojošām acīm noskatījās lejup uz viņu. "Nemēģināsim sevi apmānīt," viņš beidzot teica. "Patiesais Jēzus taču šodien atkal būtu miera traucētājs, draudi sabiedriskajai kārtībai, valsts ienaidnieks numur viens." Viņa acis kļuva šauras kā svītriņas. "Tikai šodien mēs būtu tie, kam ar viņu vajadzētu izrēķināties."

Sniegtās hipotēzes un secinājumi varētu izklausīties neticami; mēs varam piedāvāt vienīgi to. Par to, vai padarītajam galu galā ir kāda zinātniska vērtība, mēs neuzdrošināmies spriest. Iespējams, šis noslēdzošais spriedums nebūtu tik nedrošs, ja no Rokfellera muzeja restaurācijas laboratorijas telpām nenoskaidrotos apstākļos nebūtu nozagti svarīgākie atradumi — skelets un videokameras lietošanas pamācība. Līdz ar to šie attēli un videoieraksti no pir­mās eksaminācijas ir viss, kas mums palicis no šī gadsimta atra­duma.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Nekad viņš neaizmirsīs šo rītu, nekad neaizmirsīs šo zīmīti, šo ne­ievērojamo papīra gabaliņu, ko viņš, salocītu un aizzīmogotu, bija saņē­mis no pāvesta centrālā sakaru dienesta vadītāja rokām, lai tūliņ steidzīgi un dedzīgi to nestu cauri lielajām zālēm, pa garajiem gaiteņiem un pla­šajām kāpnēm, nekavējoties ne mirkli, tieši tā, kā viņam bija sacīts, lai ziņu nodotu tieši paša Svētā tēva rokās. Nekad viņš neaizmirsīs to godbijību, kas viņam lika nodrebēt, kad viņš, parasts, jauns mūks, pār­kāpa slieksni uz pāvesta privātajiem apartamentiem. Svētais tēvs sēdēja atzveltnes krēslā cieši pie loga un lūdzās. Vai varbūt gulēja, tik tieši to nevarēja pateikt. Viņš palika stāvam piedienīgā attālumā un nezināja, ko nu viņam vajadzētu darīt. Nekavējoties nc mirkli, viņam bija sacīts. N11, viņš jau arī ne mirkli nebija kavējies, bija gandrīz bez elpas. Bet viņš taču nevarēja traucēt pāvesta kontemplāciju!

Viņš uzelpoja, kad pāvests viņu atsvabināja no šī konflikta, atverot acis, pamanot viņa klātbūtni un ar siltu smaidu norādot, lai viņš pienāk tuvāk. "Ko esi man atnesis, mans dēls?" viņš nočukstēja.

"Steidzama ziņa no Izraēlas, Jūsu Svētība."

Viņš pasniedza viņam zīmīti ar vēstījumu. Stāvēja nogaidīdams, kamēr pāvests ar neveikliem pirkstiem noņēma zīmogu un atlocīja papīru. No­skatījās, kā viņš lasa to, kas tur rakstīts.

Viņam bija sajūta, ka viņš vēro, kā sabrūk vīrs, kurš stāv baznīcas priekšgalā. Lai arī kas vēstījumā bija rakstīts, tas šķita izsūcam no viņa ķermeņa pēdējos dzīvības spēkus. Svētā tēva seja kļuva pelēka un bāla, it kā nāve šajā brīdī sniegtos pēc viņa. Viņa roka krampjaini apķēra pa­pīru, saburzīja to, gurdeni noslīdēja klēpī, kamēr viņa acu skatiens caur tuvo logu meklēja debesis.

"To es nebiju vēlējies," jaunais, izbiedētais mūks dzirdēja veco, izbie­dēto pāvestu čukstam. "To es tev nebiju licis darīt, Baptist, to ne…"

Visu mūžu jaunais mūks sev jautās, ko nozīmēja šie vārdi.

Viņš stāvēja savā birojā, kas beidzot atkal bija viņējais, un pa atvērto logu vēroja Skarfaro un viņa gludi skūto pavadoņu aizbraukšanu. Viņš neparko nebūtu varējis iziet ārā pagalmā, lai no viņiem atvadītos.

Kad viņi vakar vēlu vakarā bija atgriezušies, visi bija izskatījušies ne­mierīgi, satraukti, kā kaut kā neizsakāmi ļauna, auksta, drūma apņemti. Kā tikko neizsakāmu noziegumu pastrādājuši.

Taču, lai ko arī bija izdarījuši, savu misiju viņi bija beiguši. Un pēk­šņi viņi bija kļuvuši ļoti nevaļīgi. Skarfaro viņam paziņoja, ka viņi domā­jot nākamajā rītā doties prom, un kur esot viņu auto? Un to visu viņš pateica nelaipnā, nievājošā tonī, it kā runātu ar savu nesaprātīgo kalpo­tāju. Un tēvs Lūkass norija vārdus, kurus viņš patiesībā būtu gribējis pasacīt, tāpat kā viņš norija visu sakāmo, kopš pie viņiem bija iebrucis šis vīrs no Romas, un pateica tik vien, ka no darbnīcas ziņots, ka auto esot saremontēts un stāvot gatavs aizbraukšanai.

"Un?" Skarfaro noskaities bija ierējies.

"Atvainojiet, es nesaprotu…"

"Ja automašīna ir kārtībā," Skarfaro viņu norāja, "tad aizbrauciet tai pakaļV

Ta nu viņš šorīt bija ļoti agri piecēlies, ar pirmo autobusu braucis cauri visai pilsētai uz darbnīcu, lai tur jau būtu pie durvīm, tiklīdz to atvērs. Bija samaksājis rēķinu, protams, no ziedojumiem, ko viņi ievāca no mazu veikaliņu īpašniekiem un nabaga vecām sieviņām! Un tad rīta sastrēgumā bija braucis atpakaļ līdz pat klostera pagalmam.

Un nu viņš noskatījās, kā vīri no Romas liek bagāžas nodalījumā savas nedaudzās lietas, kā sadala sēdvietas un izlozē to, kurš sēdēs pie stūres, un cerēja, ka nekad savā mūžā nevienu no viņiem vairs neredzēs.

Tāpat kā viņš cerēja arī to, ka viņam nekad nenāksies uzzināt, kas bija somā, ko viņi bija atveduši sev līdzi. Kas viņiem vēlu naktī bija da­rāms virtuvē? Dīvainas, postošas skaņas bija atskanējušas visā namā. Brālis Džefrijs satraukts bija ieradies pie viņa, nebija uzdrošinājies paska­tīties. Tā nu viņš bija gājis pats. Kad viņš bija pabāzis galvu virtuves durvīs, viņš bija redzējis, kā šie vīri no somas ņem ārā daļas, kas izskatījās pēc fragmentiem no sadauzīta radio, kā apstrādāja tās ar kapājamiem nažiem un gaļas āmuriem, vai ar knaiblēm turēja virs spēcīgas gāzes pavarda liesmas, kur tās, nelabi smirdot, izkusa un sadega. Bija izskatījies tā, it kā viņi plānveidīgi būtu aizņemti ar kāda nozieguma pēdu iznīcināšanu. Un jau nākamajā mirklī viens no viņiem bija piecēlies, kājas plati iz­pletis, nostājies viņa priekšā un nepārprotami licis saprast, ka viņam šeit nav ko meklēt.

Iezvanījās telefons. Viņš gribēja ļaut tam turpināt zvanīt un nepār­traukt savas pārdomas, taču tas nerimās. Viņš pacēla klausuli.

"Hallo!"

Viņš pazina runātāju. Tas bija darbnīcas īpašnieks. Sēcoša, gluma balss.

"Jā?" viņš jautāja, cik īsi un noraidoši vien iespējams. Viņš uz šo zelli šorīt bija spiests skatīties. Ar to, viņš domāja, patiesībā šai dienai jau bija diezgan.

"Mašīna, kuru jūs šorīt aizvedāt," balss sēca. "Tai ir viens defekts."

Sis trulais, badīgais zellis, tēvs Lūkass pie sevis nodomāja, liet viņš ir katolis, ja? Tas jau arī ir galvenais. "Es domāju, jūs to saremontējāt?" viņš jautāja un apmierināts pamanīja, ka viņa balss kļūst dzēlīgāka. Viņu vajadzētu ekskomunieēt. "Vai arī par ko tieši es šorīt samaksāju rēķinu?"

"Nē… Ja… Ta ir saremonteta, taču kāds bija aizmirsis atkal pie­vienot bremzēm drošības skavas! Es tikko biju lejā darbnīcā, un tur tās bija…"

"Drošības skavas."

"Jā. Drošības skavas."

"Un ko tas nozīmē?"

Balss sāka skanēt vaimanājoši. "Kā lai es to paskaidroju… Drošības skavām ir jānovērš tas, ka pievadi atvienojas no bremzēm, vai jūs sapro­tat? Ja ir kāda vibrācija, ja mašīna iebrauc ceļa bedrē… Pat katru reizi, kad vadītājs bremzē, caurulītes ikreiz nedaudz izstiepjas, pamazām at­vienojoties no bremžu pievadiem. Mašīna nedrīkst braukt ne metru tālāk, pirms mēs to nebūsim izlabojuši, vai dzirdat? Es kādu aizsūtīšu, tūlīt pat es kādu aizsūtīšu pie jums ar skavām."

Tēvs Lūkass paskatījās pa biroja logu. Viens no jaunajiem vīriešiem, tas ar blāvajām acīm, tieši šajā brīdī vēra vaļā pagalma vārtus. Pārējie sē­dēja mašīnā. Motors darbojās.

"Acumirkli," tēvs Lūkass nesteidzīgi noteica. Viņš aizsedza ar plauk­stu klausuli un ar vienaldzīgu sirdi nogaidīja. Skarfaro automašīna sāka braukt, lēnām izbraukusi pa vārtiem, tā nogriezās uz ceļa un pazuda skatienam.

"Vai jūs dzirdat?" viņš teica vīram klausules otrā galā. "Man ļoti žēl, taču automašīna jau ir aizbraukusi."

"Ak, mans Dievs. Vai jūs zināt, kurp tā dodas?"

"Uz Haifu."

"Uz Haifu! Un jums nav nekādu iespēju braucējam to paziņot?"

"Nē."

Kad viņš nolika klausuli, viņš, roku no klausules nenoņēmis, neko neredzošām acīm kādu bridi blenza sev priekšā. Viņš mēģināja iedo­māties ceļu uz Haifu, kas veda pāri Galilejas kalniem. Ceļš, kas pilns līkumiem, kas ved garām stāvām nogāzēm. Tā bija Dieva griba, pilnīgi noteikti tā bija Dieva griba. Man pieder atriebība un atmaksa, saka Tas Kungs.

Taču mašīnas bremzes neatteicās kalpot. Vēl pirms viņi bija izbraukuši no Jeruzalemes, Luidži Baptista Skarfaro un viņa pavadoņu automa­šīnu taranēja kāds aplam nogriezies kravas auto; negadījums, kurā gan neviens netika ievainots, taču mašīna tika pilnīgi sabojāta. Tā nonāca lūžņos, pirms vēl kāds varēja pamanīt trūkstošās bremžu drošības skavas, un vienīgās patiesās baznīcas uzticamie kalpi uz otras puses apdrošinā­šanas rēķina sveiki un veseli īrētā mašīnā nokļuva Haifa, no kurienes viņi sāka ccļu mājup uz Romu — ar kuģi, jo dažas lietas, kas viņiem bija transportējamas, ar kuģi izvest bija neuzkrītošāk nekā ar lidmašīnu.

Tēvs Lūkass to nekad neuzzināja. Nedēļu pēc Skarfaro aizbraukša­nas viņš devās pie ārsta pieaugošu rīšanas grūtību dēļ, un ārsts viņam diagnosticēja barības vada vēzi strauji progresējošā stadijā. Savas dzīves atlikušo pusgadu viņš pavadīja katoļu māsu vadītā slimnīcā, kur viņam tika veiktas dažādas operācijas un procedūras, kaut gan jau sākumā bija skaidrs, ka tās viņu neglābs. Māsa, kas, viņam mirstot, sēdēja pie gultas, satriekta noskatījās, kā priesteris līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam raud kā izmisis bērns.

Arī Zoržs Martinē par to visu nekad neko neuzzināja. Pēc atgriešanās Bozmcnā Montānā ar savai raibo piedzīvojumu attēlojumiem Jeruzalemē viņš sagādāja savai mātei tik daudz prieka, ka tā viņu svētīja ar seniem meksikāņu buramvārdiem. Sava nākamā komandējuma laikā, kas viņu aizveda uz Amerikas vidieni, viņš iepazinās ar Beatrisi Aznaru, daudz­sološu vēsturnicci un turklāt Venecuēlas naftas miljonāra skaisto meitu, kas viņā iemīlējās tikpat stipri kā viņā viņš. Drīz pēc tam viņi apprecējās un no tā brīža dzīvoja Karakasas tuvumā greznā īpašumā, kura zemes platība bija pieckārt lielāka nekā Bozmenas universitātes teritorija, drīz vien viņiem piedzima vesels bars lielisku bērnu, un viņi veltīja sevi inku, maiju un actcku vēstures pētīšanai.

Viņa kādreizējais priekšnieks, doktors Bobs Ričardss, pirmajā koman­dējumā, kurā viņam bija jādodas bez Zorža, guva ilgstoši ārstējamu gūžas savainojumu un kā atzinību par saviem nopelniem saņēma no Bozme­nas universitātes pastāvīgu docenta vieni bez tiesībām viņu atlaist. Tas bija izdevīgs brīdis šim solim, jo gadu vēlāk kāda Malaizijas firma laida apgrozībā sonārtomogrāfu, kas bija ne vien ievērojami jaudīgāks un parocī­gāks nekā universitātē radītais, bet arī tā cena bija tik zema, ka par tā iegādi sāka interesēties pat vēstures institūti ar savu trūcīgo budžetu, un piepra­sījums pēc sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem ievērojami samazinājās.

Gadījums ar Rokfellcra muzejā mistiskos apstākļos pazudušajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kā arī notikumi Vādī Meršamonā nonāca Izraēlas justīcijas rokās. Prokuratūras izmeklējumi nedeva pilnīgu skaid­rību par to, kas patiesībā bija atgadījies, it īpaši tāpēc, ka aizdomās tura­mie, apsūdzētie un liecinieki izteicās visai pretrunīgi. Dažu izvirzītā versija, ka viņi esot bijuši uz pēdām mantojumam, ko atstājis ceļotājs laikā, jau no paša sākuma tika noraidīta kā neprātīgs apgalvojums savai aiz­sardzībai, un viņiem tika piedraudēts — ja viņi šo apgalvojumu procesa laikā vēl atkārtos, tad tiks saukti pie atbildības turklāt arī par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Pēc augstu iestāžu pavēles — viens no nodari­nātākajiem izmeklēšanas un procesu novērotājiem, Izraēlas žurnālists Uri Lībermans runāja par amerikāņu miljonāra un mediju magnāta Džona Kauna plašajiem sakariem — process tika pasteidzināts, tā ka galu galā palika tikai pārmetums, ka nolaidības dēļ vai ļaunprātīgi esot iznī­cināti, iespējams, vēsturiski ļoti nozīmīgi arheoloģiski atradumi, turklāt arī vesela rinda citu pārmetumu — no rupju pārkāpumu pieļaušanas līdz pat nelegālai ieroču turēšanai.

Brālis un māsa Ješua un Judīte Mcnezi kā līdzvainīgie tika attaisnoti. Tiesnesis bargi pieteica turpmāk rīkoties uzmanīgāk, nonākot saskarē ar vēsturiskiem atradumiem, un šaubu gadījumā informēt valsts iestā­des, kas par tāda veida lietām ir atbildīgas.

Ješua Mcnezs ari turpmāk palika godāts Rokfellcra muzeja līdzstrād­nieks, taču pastiprināti pievērsās papirusa un papīra restaurācijai un laika gaitā kļuva par šajā jomā atzītu ekspertu. Cita starpā viņš ari radīja metodi, kas kļuva pazīstama kā meneziācija.

Judīte Mencza izlēma studēt salīdzinošās reliģijas zinātnes un drīz pēc tam pievērsās budismam.

Amerikāņu studentu Stefenu Korneliusu Foksu tiesa atzina par vai­nīgu rupju pārkāpumu izdarīšanā un valsts iestāžu kavēšanā. Pārmetums par ielaušanos Rokfellera muzejā netika pierādīts. Fokss tika izraidīts no valsts, un viņam tika noteikts piecus gadus ilgs ieceļošanas aizlie­gums. Viņš atgriezās universitātē un turpināja savas studijas. Pēc kais­mīgām iekšējām debatēm Explorer's Society nolēma atņemt viņam piede­rības tiesības.

Amerikānis I<īts Hcgartijs Raiens, kurš bēgot bija izglābies no apcie­tināšanas Vādī Meršamonā un, kā šķiet, ar nezināmu mērķi bija pametis valsti, vēl joprojām bija meklējamo personu sarakstā. Pret viņu izvirzītā apsūdzība par neatļautu ieroču turēšanu, nelegālu noklausīšanos, brīvī­bas atņemšanu, varmācīgiem draudiem un kūdīšanu uz noziegumiem tika uzturēta spēkā.

Amerikānis Džons Kauns bija spējis padarīt ticamu, ka par sava dro­šības padomnieka kriminālajām mahinācijām neko nav zinājis un viņam pilnā pārliecībā uzticējies, taču tika atzīts par vainīgu arheoloģisku atradumu iznīcināšanā, kā arī musināšanā uz vairākiem mazāk smagiem noziegumiem, un notiesāts ar pieciem gadiem cietumsoda. Atkārtotā procesā, kurā jau pieminētais žurnālists Uri Lībermans pievienoja plaši apspriestu laikraksta komentāru ar ietekmīgu labvēļu protekciju, cie­tumsods tika aizvietots ar nosacītu. Džons Kauns drīkstēja pamest Izraēlu. Viņš atgriezās Ņujorkā un drīz pēc tam izšķīrās no savas sievas, tas guva ārkārtīgi plašu rezonansi attiecīgajās dzeltenās preses slejās. Vēlāk ar nešaubīgu apņēmību viņš demontēja savu koncernu un galu galā pārdeva arī tā kodolu — N.E.W. raidītāju — vienam no saviem sīvākajiem konkurentiem. Pēc tam Džons Kauns no publiskās skatuves nozuda.

Anglis profesors Čārlzs Vilfords-Smits no visiem apsūdzības pun­ktiem, kas attiecās uz noziegumiem, tika atbrīvots. Taču viņam tika ieteikts pamest Izraēlu un likts saprast, ka viņš nekad vairs nesaņemtu atļauju izrakumu darbu veikšanai. Presei viņš darīja zināmu, ka visus notiku­mus nožēlojot, taču tik un tā viņam jau esot bijis padomā, ievērojot tu­vojošos vecumu, no aktīvās pētniecības aiziet. Viņš atgriezās Anglijā.

Viņa ilggadējais asistents, izraēliešu vēsturnieks Simons Bārlevs nāka­majā gadā kļuva par Rokfellera muzeja vadītāja vietnieku.

Meršamonas klosteris savus vārtus aizslēdza un atkal nonāca aizmirstībā.

Žurnālists Uri Lībermans, kas tiesas procesu laikā bija tāds kā galve­nais reportieris, uzrakstīja grāmatu par izrakumiem pie Bcthamcšas un par notikumiem, kas bija tiesas procesu lieta. Taču, kad grāmata bija pabeigta, šis gadījums jau sen bija pazudis no sabiedrības apziņas, un grāmatai viņš neatrada izdevēju.

Rakstnieks Pētcrs Eizenharts, kurš no Izraēlas jau bija aizceļojis pirms notikumu kulminācijas, tika aicināts uz Izraēlu kā liecinieks, taču viņš uzskatīja par labāku neierasties. Tūliņ pēc atgriešanās pierakstus par saviem piedzīvojumiem viņš salika kārbā, uzlika to pavisam augstu uz guļamistabas skapja un pievērsās jaunam romānam, kam ar to visu bija pēc iespējas mazāks sakars, pareizāk sakot, vispār nekāds. Vēlāk kāds re­cenzents bija ievērojis, ka Eizenharts nekad vairs nerakstīja stāstus par ceļojumiem laikā.

Kanādiešu vēsturnieks profesors Gutjērs netika ne apcietināts, ne ap­sūdzēts, bet, tāpat kā Kauna nolīgtie līdzstrādnieki, netraucēti atgrie­zās dzimtenē. Pēc dažiem gadiem viņu ķēra trieka, pēc kuras viņš tā arī nekad vairs neatlaba.

Semanes baznīca tika likvidēta un sekularizēta. Līdz ar Luidži Bap­tista Skarfaro ierašanos pārtrauktā nabagu ēdināšana vairs nekad netika atjaunota.

PĒC TRIM GADIEM

Arā smidzināja auksts, nelāgs lietus no drūmi pelēkām novembra debesīm, apkure iekšpusē negribēja un negribēja īsti iesilt, tāpēc Stefens Fokss mēģināja cīnīties pret aukstumu, dzerot neskaitāmas tases tējas un uzvelkot mugurā biezu, adītu džemperi. Viņš sēdēja pie vienas no savām vecajām pierakstu mapēm, abas rokas virs kūpošās tases turēdams, un mēģināja atšifrēt savu veco lekciju pierakstu saturu un jēgu, kad iezvanījās telefons.

Tā bija — jau atkal — firma Video World Dispatcher. Precīzāk sakot, mis Bārneta, mārketinga daļas vadītāja. Mis Bārneta izcēlās ar divām īpa­šībām. Pirmkārt, ar paradumu tik spilgti krāsoties, it kā vēlētos konku­rēt ar firmas mītnes gaismas reklāmu uz ēkas jumta; otrkārt, ar dziļu nepatiku pat pret pieskaršanos datoram.

Šajos trīs aizvadītajos gados Video World Dispatcher bija kļuvis par viņa galveno klientu. Toreiz, pēc atgriešanās no Izraēlas, viņš bija saņē­mis pasūtījumu, lai arī uz Džordža K. Adamsa, uzņēmuma vadītāja un galvenā kompanjona, neatlaidīgajiem jautājumiem bija godīgi atbildējis, ka firma, no juridiskā viedokļa skatoties, patiesībā sastāv tikai no viņa paša un ka viņš kopā ar partneriem Bangalorā Indijā nodarbojas ar to, ko nesen bija nācis modē saukt par virtual company. Pie vārda Indija misters Adamss nebija pamirkšķinājis ne acu. Lieluma ziņā šis pasūtījums bija pielīdzināms viņa pirmajam projektam, taču šoreiz tas bija prasījis vairāk darba un viņš par to bija saņēmis mazāk naudas. Laiki mainījās, ko viņš saprata, vēlākais, tad, kad Amals Rangarajans viņam paskaidroja, ka izmaksu dēļ daļu pasūtījuma viņi spiesti nodot tālāk apakšuzņēmē­jiem Uzbekistānā, jo labākie indiešu programmētāji pa to laiku jau bija kļuvuši nesamaksājami.

"Mister Foks, jums noteikti jāierodas!" Izklausījās tā, it kā degtu vismaz noliktava.

Stefcns dziļi ievilka un izpūta gaisu, pārlaida skatienu kartotēkām, pārskatiem, formulu krājumiem un studiju piezīmēm un domāja par gaidāmo eksāmenu. "Kas nu ir pagalam?" viņš jautāja. Nekas, droši vien. Kā vienmēr izrādīsies, ka tā ir bijusi ekspluatācijas kļūda, jo neviens ne­bija ievērojis lietošanas pamācību.

"Pēc četrām nedēļām," mis Bārneta satraukti skaidroja, "visā pasaulē sāksies kampaņa sakarā ar jaunās SONTMR sistēmas laišanu apgrozībā."

"Ak," Stefens noteica.

MR sistēma. Cik ilgi viņš par to jau vairs nebija domājis. Pēkšņa kā zibens spēriens viņam prātā ienāca doma, ka vairāk nekā puse no piecu gadu ilgā laika, kad viņam tika aizliegts ierasties Izraēlā, jau bija pagā­jusi. Pamodās atmiņas, tās burbuļoja kā gāzes burbulīši duļķainā muk­lājā. Pakaļdzīšanās sasprindzinājums, vajāšana tuksnesi, stundas, kurās viņš viņu turēja savās rokās, kamera, kas bija kopā ar viņiem fantastiskā­kajā no visiem ceļojumiem, videokamera no pagātnes. Sāpes, karstums. Skūpsti. Judīte.

"Tagad mums ir problēma," mis Bārneta turpināja — kas attiecās uz elektronisko datu apstrādi, viņai nekad nebija vienkārši uzdevumi, kas bija nokārtojami, viņai vienmēr bija problēmas, "ka mums visiem klien­tiem, kas bija šo sistēmu jau pasūtījuši internetā, ir jāuzraksta. Adreses taču vajadzētu saglabāt, vai?…

"Jā," Stefens atbildēja, "protams."

"Un vai, pamatojoties uz šīm adresēm… ir kaut kā iespējams… izprintēt vēstules, kurām adrese jau tiek pievienota automātiski?"

"Protams," Stefens pacietīgi skaidroja. "To sauc par sērijveida vēstuli."

"Vai jūs varētu mums to paveikt?"

"To jūs varat paveikt pati. Sistēmai ir tāda atsevišķa funkcija, lai…"

"Patiešām būtu daudz labāk, ja to izdarītu jūs."

Stefens, nevarēdams izlemt, kodīja lūpu. Nevarētu teikt, ka viņš ne­maz nebūtu sagatavojies eksāmenam. Turklāt tas būtu vienkāršs, labi ap­maksāts darbs, un viņam, par nožēlu, nauda ļoti noderētu. Piedzīvojums

Izraēlā — it īpaši tā juridiskā daļa — kopā ar dažām neveiksmīgām investīcijām bija krietni padeldējis viņa reiz tik daudzsološo finanšu polsteri.

Atmiņas par to vēl arvien saistījās ar sāpēm. Ar neatgūstamu zau­dējumu sāpēm. Ar sāpēm par to, ka viņš cieta neveiksmi. Vienmēr, kad viņš domāja par Izraēlu, viņam bija tāda sajūta, it kā viņš nestu līdzi ne­redzamas rētas, un, kad viņš skatījās spogulī, viņa gludā, jauneklīgā seja šķita sveša, jo viņš bija pārliecināts, ka patiesībā tajā būtu jāredz dziļas grumbas.

"Pats par sevi saprotams," Stefens tcica, "kā jūs vēlaties. Ļaujiet man ieskatīties plānotājā…" To viņš varēja arī nedarīt. Turpmākās divas nedē­ļas viņam bija absolūti brīvas, visām lapām šķērsām pāri ar sarkanu tinti bija uzskricelēts Mācīties'. "Rīt ap desmitiem es varētu būt pie jums."

"Brīnišķīgi, mister Foks. Ziniet, šajā akcijā nekas nedrīkst noiet greizi."

"Neraizējieties par to. To mēs paveiksim." Izstrāvot paļāvību!

Kad viņš nolika klausuli, viņš jutās nožēlojami. Lietus vēl arvien kā ar smalkām adatām durstīja loga rūtis. Nu jau bija pagājuši trīs gadi. No Jcšua viņš vēl bija saņēmis vienu divas elektroniskās vēstules, neno­zīmīgu pļāpāšanu. Turpretī Judīte nebija atbildējusi ne uz vienu viņa vēstuli. Viņas tālruņa numura viņam nebija. Viņas brālis bija apgalvojis, ka viņai patiešām neesot telefona.

Bija desmit no rīta, un lietus arī vairs nelija, kad viņš savā sarkanajā Porsche iegriezās Video World Dispatcher autostāvvietā. Automašīna vēl joprojām izskatījās iespaidīga, kas bija galvenais iemesls, kādēļ viņš ar to vēl brauca, bet vispār bija jau pēdējais laiks nopirkt jaunu, jo zem mo­tora pārsega bieži vien norisinājās nejaukas, dārgas lietas, un viņam vien­mēr vajadzēja baidīties, ka kādu dienu viņš varētu palikt uz ccļa.

Taču šoreiz atkal viss bija labi. Bens, vecais vārtu sargs, viņam smai­dīdams paturēja vaļā vārtus un sveicināja viņu kā senu paziņu, par kādu Stefens Fokss šajā teritorijā jau patiesībā arī bija kļuvis. Stefens vēlreiz paraustīja krekla apkaklīti, kas viņam pēc džemperi pavadītajām nedē­ļām šķita kļuvusi neierasti šaura, un devās uz durvīm, kas veda tieši uz noliktavas telpu. Durvis smagi pacēlās, un viņu atkal apņēma putekļai­nais rosīgums, kas piepildīja telpu starp mājas augstuma metāla plauk­tiem. Viņš izvairījās no autokāra, kas kādreiz bijis koši dzeltens, taču ta­gad, savus pienākumus pildot, bija noskrambāts, un devās augšā pa režģu kāpnēm uz datortelpu. Četrpadsmit dažādu modeļu datori, saslēgti vienā tīklā, dūca šeit cauru diennakti, lai veiktu visdažādākos uzdevumus.

Mis Bārneta viņu jau gaidīja, turēdama rokā vēstules izdruku, ko viņa vēlējās izsūtīt. Stefens apsēdās pie skaitļotāja, kurā bija saglabāta klientu datu bāze, un, piespiedis pāris taustiņu, izsauca uz ekrāna pār­skata tabulu. Šis bija visu pasūtījumu saraksts, kādi vien caur firmas Video World Dispatcher interneta lapu tikuši veikti. Saraksts uzrādīja pasūtītāju vārdus un adreses, kredītkaršu numurus, pasūtījuma veikša­nas dienu un pulksteņa laiku un, protams, vēlamā aparāta vai citas pre­ces pasūtījuma numuru. Vienīgais, kas viņam bija jāizdara, — jāizfiltrē no šīs tabulas to pasūtītāju adreses, kuri pierakstīšanās laikā bija pasū­tījuši MR sērijas aparātu.

"Visi, kuri bija pasūtījuši līdz noteiktajam datumam, saņem piecpa­dsmit procentu atlaidi," komentēja mis Bārneta. "Ja mēs kādu no viņiem aizmirsīsim, būs sūdzības, un to mēs nevēlamies pieļaut."

"Nekādu problēmu," Stefens tikai noteica un ievadīja nepieciešamās komandas.

Skaitļotājs darbojās. Šajā laikā parastā smilšu pulksteņa simbola vietā uz ekrāna bija rotējoša zemeslode ar Video World Dispatcher logo. Domās jegrimis, Stefens kasīja plaukstas virspusi, nogrimis domās par Kcinsa ekonomikas mācību, ko viņš vēlreiz steigā ēsto brokastu laikā bija pārskatījis.

Gatavs. Varēja dzirdēt nosprakšķam cieto disku, gaidīšanas simbola vietā parādījās kursors, un ekrānā veidojās rezultātu tabula. Stefens sa­tvēra peli. Lieliski. Vēlākais, pēc stundas viņš atkal būs ārā, dosies mājās, izrakstīs sulīgu rēķinu un ar jaunu sparu gatavosies eksāmenam. Viņš izla­sīja pirmo vārdu un sastinga.

Šis vārds. Kā sarakstā varēja nokļūt šis vārds?…

"Tas nevar būt," viņš murmināja. "Tas nevar būt…"

Mis Bārneta kaut ko jautāja, taču viņš dzirdēja tikai nenozīmīgus trokšņus. Viņa domas pēkšņi sāka griezties kā helikoptera spārni, viens apsvērums trenca nākamo, atziņu drumslas klupa cita pār citu kā izju­kuši milzu mozaīkas gabali. Viņam šīs daļas bija jānoķer, jāsavāc un jāsa­liek kopā. Viņam bija šīs lauskas jādabū.

Kā sarakstā varēja nokļūt šis vārds?

Viņš paskatījās lapā, izlasīja pasūtījuma datumu un laiku. Izlasīja, te bija pasūtīts. Viņā iekšā dārdēja kā zvani. Neticami. Viņš parēķināja. Jā, gads sakrita. Un mēnesis. Un diena, tas bija… Neticami.

"Mister Foks!" Viņa sapurināja viņu aiz pleca. "Kas noticis, mister Foks? Vai tur nesakrīt kādi dati?"

Stefens paskatījās uz augšu. "Kādi dati?" viņš truli pārjautāja. "Ar datiem viss ir kārtībā."

"Paldies Dievam," mis Bārneta uzelpoja.

Stefens lasīja vārdu atkal un atkal.

Pagātne bija viņu panākusi.

Mazā, sakumpusī lauku māja, ko, šķita, tīri vai saspiedīs tās milzīgais, pelēkais jumts, vienīgais visā apkārtnē, uz kura nebija uzstādīta satelīta antena, atradās neliela Dienvidanglijas ciemata — Bārnfordas — nomalē. Šaurā ceļa otrā pusē stiepās vairs tikai lauki, kas jau bija uzarti ziemas salam. Tiem pāri pletās izplūdušas, blāvas debesis. Pēc zemes smaržojošie garaiņi, kas cēlās no arumiem, jaucās ar saltu smaržu, kas lika no­jaust, ka drīz uzkritīs sniegs.

Mašīnai, kas šajā priekšpusdienā iegriezās pa šauro ceļu un apstājās pie mājas, bija Londonas numura zīme. Izkāpa divi vīri, tik piesardzīgi, kā izkāpj, esot pie mērķa, ko redz pirmoreiz mūžā. Viens bija jauns un slaids, gandrīz vai stiegrains, uz acīm tam bija brilles šauros rāmīšos, un, neraugoties uz rudenīgo aukstumu, mugurā tikai žakete. Veids, kā viņš kustējās, pauda ar pūlēm apvaldītu enerģiju, un sejas izteiksme bija drū­mas apņēmības pilna. Otrs, mazliet vecāks un ievērojami apaļīgāks mie­sās, kāpjot ārā no mašīnas, tīstījās savā pelēki zaļajā parkā, pie kuras viņš ap kaklu bija apmetis pēc krāsas nepiemērotu, skotu rakstiem rotātu šalli. Viņa acīs bija manāma nedrošība, izbrīns, viņš skatījās apkārt kā bērns, kurš nevar saprast, vai tagad būs gaidāms kas nepatīkams vai patīkams.

Abi šķērsoja ceļu, pie šaurajiem, gaišzaļi lakotajiem dārza vārtiņiem uz brīdi apstājās, lai izpētītu uzrakstu uz pastkastītes, kas bija piestipri­nāta pie raupji apmestā mūra. Viņi viens otram pamāja: jā, viss ir pareizi. Jaunākais no abiem atvēra nevērīgi apkaltos dārza vārtus.

Dārzam aiz tiem jebkāda kopšana, šķiet, bija sveša. Apkārt aizau­gušam dīķim zālienā trūdēja lapas, kā tās tur bija nokritušas no rudenīgi kailajiem kokiem un krūmiem. Pret sarūsējušu, apsegtu ūdens mucu bija atsliets velosipēds. Gar mūra žogu uz visām pusēm stiepās mūžzaļš dzīv­žogs,kupli sazēlis, nesakopts.

Abi vīri piegāja pie nama durvīm un piezvanīja.

Kādu brīdi neviens nenāca, tad atskanēja soļi un durvis tika plaši at­rautas vaļā.

Vīrs, kurš atvēra durvis, bija krietni vecāks nekā abi apmeklētāji. Snieg­balti mati, izspūruši uz visām pusēm, it kā viņš būtu atsacījies no to ķem­mēšanas, ieskāva saulē iedegušu seju, no kuras mirdzoši pelēkas, dzīvas acis vērīgi raudzījās atnācējos. Mugurā viņam bija zaļa adīta veste ar biezu apkakli, no kuras rēgojās ārā grumbains, gaļīgs kalds, kas netīši lika iedomāties vecu milzu bruņurupuci.

"Kāds pārsteigums!" vecais vīrs iesaucās, kad izbaiļu sekunde bija pārvarēta. "Mister Foks! Mister Eizenhart! Ko gan jūs šeit darāt? Nā­ciet taču iekšā, es lūdzu jūs…" Viņš aicinoši airējās ar rokām. "Kāda laime, ka es tieši biju mājās! Es tik bieži esmu ccļā, ka bez iepriekšējas pieteik­šanās pa telefonu mani faktiski neviens vairs neapmeklē."

"Laimes gan te ir mazāk, nekā jūs domājat," Stefcns Fokss teica ar šauru smaidu, kad viņi nāca iekšā pa durvīm. "Labdien, profesor Vilford-Smit."

Pusstundu vēlāk viņi sēdēja plašā, labi izkurinātā dzīvojamā istabā, no kuras pa platām, vecmodīgām terases durvīm pavērās romantisks skats uz dārzu, un balansēja ar plānām porcelāna tasītēm, kurās smaržoja zeltaini dzeltena tēja. Profesors cēli sēdēja smagā ādas atzveltnes krēslā. Katru sienas metru aizņēma cieši salikti grāmatu plaukti vai arī eļļas gleznas masīvos rāmjos.

"Tas bija tik sen," viņš domīgi teica. "Vairāk nekā pirms trim gadiem. Tas ir ilgs laiks."

Abi apmeklētāji, sasēduši viens otram blakus uz koloniālā stila dī­vāna, piekrītoši pamāja.

"Jūs man vēl neesat atklājuši, kas jūs atvedis šurp uz šo apvidu."

"Mēs gribējām jūs satikt."

"Vienkārši tāpat?"

"Nē," Stefens teica un uzmanīgi nolika savu tējas tasi uz dīvāngaldiņa, "vienkārši tāpat ne."

Pēkšņi telpā iestājās klusums. Ārā dārzā kailo koku zaros sapulcējās kraukļi, it kā viņi vēlētos paskatīties, kas tagad notiks.

"Bērnībā es bieži liku puzles," Stefens Fokss iesāka. "Katros Ziemas­svētkos mani vecāki nopirka jaunu puzli, un tad visa ģimene Zie­massvētku dienās stundām ilgi sēdēja ap lielo galdu un mēģināja attēlu salikt. Jo vecāki mēs, bērni, kļuvām, jo vairāk daļu bija puzlei, un kādā brīdī vecāki sāka pirkt puzles bez attēla parauga. Tad mums bija tūk­stošiem mazu daļiņu, un mums nebija ne jausmas, kā attēlam jāizskatās. Bieži vien mēs tikai stundām ilgi sēdējām un mēģinājām, bet nebija nekādu panākumu. Taču kaut kad tomēr atrod kādu noteiktu daļu, kas iederas blakus citai, un kopā tās jau veido niecīgu attēla fragmentu, kas pēkšņi ļauj nojaust, kā jāizskatās veselumam. Tad dažreiz viss tur­pinās zibenīgi ātri. Daļas šķiet savienojamies pašas no sevis, atrodam savu īsto vietu, viss pēkšņi der kopā — un tikai tāpēc, ka bija atradusies šī viena nozīmīgā mozaīkas daļa." Stefens uz brīdi apklusa. "Pirms pāris nedēļām," viņš tad turpināja un paskatījās uz profesoru, kura kuplās baltās uzacis bija cēlušās arvien augstāk, "es nejauši uzgāju šādu puzles gabaliņu."

Profesors Vilfords-Smits satvēra savu tējas tasi, kas atradās uz maza galdiņa blakus viņa krēslam. "Tas izklausās aizraujoši," viņš teica. "Jā­saka gan, ari pietiekami mīklaini, ja atļaujat piebilst."

"Esiet bez raizēm. Esmu ieradies, lai šo mīklu atminētu."

"Nomierinoši."

Stefens paliecās uz priekšu, delnas atbalstījis pret augšstilbiem. "Kad mūsu piedzīvojums Izraēlā bija galā, tad izskatījās tā, it kā visi jautā­jumi būtu noskaidroti. Taču tādi tic nebija. Daži dīvaini, mazi sīkumi neiederējās kopskatā. Mēs visi bijām pārāk noguruši un pārāk vīlušies, lai tos ievērotu, taču šīs mazās, šķietami nenozīmīgās detaļas ir ārkārtīgi nozīmīgas. Par to es pārliecinājos pēdējās nedēļās, kad visu attēlu vēl­reiz izjaucu un, akmenīti pēc akmenīša likdams apkārt šim vienam, par kuru es nupat runāju, atkal saliku kopā. Un, paskat tik, pēkšņi radās pa­visam cits attēls."

"Fascinējoši," tcica profesors.

"Vai drīkstu uzdot jums vienu jautājumu?"

"Droši."

"Kas jūs pamudināja studēt arheoloģiju?"

Profesors Vilfords-Smits samulsis mirkšķināja acis. "Ai… Tas bija tik sen… Vai tas ir tik svarīgi?"

"Jums jau bija pāri četrdesmit, bijāt izveidojis karjeru ienesīgā amatā, un, ja jūs būtu pie tā palicis, jūs acīmredzot jau būtu līdzīpašnieks vienā no lielākajām Lielbritānijas tekstilfabrikām. Taču jūs to visu pamētāt — kādēļ?"

Pāri zinātnieka sejai pārslīdēja tāda kā garlaikotības ēna, kas lika no­jaust, cik bieži viņam uz šo jautājumu jau nācies atbildēt. "Nauda dzīvē nav viss, kas vajadzīgs."

"Un jūs vēlaties sacīt, ka tas atmaksājās?"

"Protams. Tā bija fascinējoša lieta. Citādi es diezin vai būtu pie tās palicis."

Stefens uz viņu paskatījās. "Pēdējās nedēļās es daudz pētīju. Es ru­nāju ar daudziem ļaudīm, jūsu bijušajiem līdzstrādniekiem, ar citiem arheologiem. Daļa šo cilvēku izsakās par jums visai negatīvi."

"Es to zinu. Te nu jūs varat redzēt, kā naids valda pār zinātni. Tie ir cilvēki, kuri dzimuši un uzauguši ziloņkaula tornī, un iemesls, kādēļ viņi uz mani ir skaudīgi, ir tas, ka es nācu no rūpniecības un zināju, kā runāt ar naudas devējiem un sponsoriem, bet viņi ne. Es biju ienācējs, un cs pratu apieties ar naudu. Grūti pateikt, ko viņi vēl man nevar piedot."

"Jūs vienmēr organizējāt plaša mēroga izrakumu darbus ar simtiem līdzstrādnieku. Tādus kā pēdējie, kuros piedalījos arī es."

"Jā," Vilfords-Smits pamāja. "Un tie pat, iespējams, bija vieni no mazākajiem."

"Toreiz cs jūs vēl nemaz nepazinu, nebiju par jums neko dzirdējis. Tas bija Ješua Menezs, kurš man izgādāja šo vietu jūsu vadītajos dar­bos. Domāju, ka pirmā reize, kad mēs ar jums pārmijām vairāk nekā tikai divus vārdus, bija dienā, kad cs uzgāju atradumu četrpadsmitajā apga­balā." Stefens Fokss atlaidās ērtāk un pārmeta vienu kāju pār otru. "Vai zināt, par ko es šajos gados arvien vairāk un vairāk brīnījos?"

Sirmais profesors tikai sarauca uzacis.

"Jūs faktiski uzreiz jau zinājāt, par ko ir runa," Stefens turpināja. "Jūs nokāpāt pie manis lejā, ieraudzljāt plastikāta maisiņu ar lietošanas pamācību tajā, un jums uzreiz bija skaidrs, ka šis atradums ir sensācija. Es vēlos teikt, ka bija jāpaiet dienām, pirms to sapratu es. Pat viņš," Stefens norādīja uz Eizenhartu, kurš klusēdams sēdēja viņam līdzās, "to nenojauta tik ātri. Viņam gan visai ātri ienāca prātā doma, ka ske­lets varētu piederēt ceļotājam laikā. Taču, ko tas nozīmēja — proti, ka pamācībai piederīgā kamera vēl arvien kaut kur eksistē —, to viņš ap­tvēra tikai tad, kad viņam to pateica Kauns. Un ne jau pati no sevis viņam šī ideja bija ienākusi galvā."

Vilfords-Smits pacēla roku žestā, kas šķita sakām: lūdzu, atvainojiet, ka esmu tik slīpēts. "Iespējams, vecumdienās man vajadzētu sākt rakstīt science fiction.''''

"Un vai jūs zināt, ko dīvainu misters Eizenharts man vēl pastāstīja?" Stefens turpināja. "Viņš sacīja, ka nebeidzamajās pārrunās jūs jau no paša sākuma esot izskatījies savādi vienaldzīgs. Jo ilgāk tas turpinājās, jo mazāk, kā izskatījās, tas skāra jūs. Savādi, vai ne tā?"

Vecais vīrs atslējās savā krēslā. "Jums kaut kas taču ir padomā, Stefen," viņš mierīgi secināja. "Vai varbūt es kļūdos?"

"Pilnīgi pareizi," Stefens pikti pamāja. "Visus galus, kas šajā noti­kumā vēl palikuši, es vēlos atšķetināt. Ir vēl kāda detaļa, par kuru man izstāstīja misters Eizenharts. It kā nenozīmīga detaļa, ja uz to skatās atsevišķi. Tajā rītā pēc manas bēgšanas no nometnes jūs pašā rīta ag­rumā esot iegājis apspriežu telpā, kur bija novietotas visas lietas no ma­nas telts, un manā klēpjdatorā esot skatījies saglabātās interneta lapas, kurās bija raksturotas MR sērijas kameras. Misters Eizenharts bija pienācis pie jums, un jūs abi esot runājuši par to, cik savādi, ka ceļotājs laikā ņēmis līdzi pagātnē kameru MR-01 un nevis būtiski jaudīgāko un spēcīgāko MR -02. Vai jūs atceraties?"

"Neskaidri," Vilfords-Smits noteica.

"Es esmu pārliecināts, ka jūs to atceraties vēl pavisam skaidri. Es esmu pārliecināts, ka šajā rītā jūs pierakstījāt firmas Video World Dispatcher, kuras interneta lapas tās bija, adresi un telefona numuru." Stefena balsī ieskanējās niknums. "Jo tā nu ir sagadījies, ka šī firma, kuras mītne atrodas netālu no manu studiju vietas, šobrīd ir viena no maniem klien­tiem. Es tur esmu savējais, un viņu datoros es daru, ko vien vēlos. Un pirms piecām nedēļām iepriekšējās pasūtīšanas failā es ieraudzīju jūsu vardu, profesor Vilford Smit."

Profesors Vilfords-Smits neko neteica. Viņš tikai sēdēja, acis neno­laidis, skatījās uz Stefenu, un viņa acīs pēkšņi bija parādījies savāds mir­dzums.

"Šajā failā," Stefens nesaudzīgi turpināja, "ir atzīmēts arī pasūtīša­nas datums un pulksteņa laiks. Es vairākas reizes rēķināju un nopratu, ka jūs esat ātru lēmumu cilvēks, profesor. Laika starpību starp Izraēlu un Amerikas austrumu krastu ierēķinot, jūs pēc mana datora aizvērša­nas nedomājāt pat nc pusstundu, pirms zvanījāt uz firmu Video World Dispatcher. Vai jums ir zināms, ka bijāt viens no pirmajiem? Un vai jūs arī zināt, ka no tūkstošiem pasūtītāju jūs bijāt vienīgais, kurš pasūtījis tikai magnetofonu, bet ne pašu kameru?"

Kādreizējā izrakumu darbu vadītāja balss pēkšņi izklausījās pie­smakuši. "Un ko jūs no tā secināt?"

"Jā, to cs arī sev jautāju. Nedēļām ilgi es sev jautāju: Stefen, ko tu no tā secini? Ko tas varētu nozīmēt? Un es turpināju meklēt. Beidzot es SONTatradu kādu izpalīdzīgu dvēseli, kas man varēja pateikt, ka kāds misters Vilfords-Smits jau no tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada esot to pasūtītāju sarakstā, kam tiekot izsūtīti reldāmas materiāli par jau­numiem videotehnikas jomā. Tikai pirms divarpus gadiem pienākusi ziņa, ka viņu no sadalītāja varētu svītrot. Kas gan, jāsaka, netika izdarīts."

Sirmais arheologs tikai pamāja.

"Protams, arī šo detaļu var izskaidrot," Stefens piebilda. "Skaidrs. Un kas tur dīvains, ja zinātnieks interesējas par videotehniku? Tieši pre­tēji, tas taču ir viegli saprotams. Varbūt vienīgi neņemot vērā to, ka jūs nekad nefilmējāt izrakumu darbus un ari neierosinājāt, lai kāds to darītu."

"Tehnika tādam nolūkam vēl nebija pietiekami spēcīga," profesors nepārliecinoši teica.

"Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā tā tas patiešām arī varēja būt. Taču pēdējos desmit gados tas tā vairs nebija."

Vilfords-Smits nopūtās, ļāva grumbu izvagotajām rokām noslīgt klēpī un, pārdomās nogrimis, skatījās uz Stefenu. "Ko jūs domājat?" viņš jau­tāja. "Jums taču ir kāda teorija, citādi jūs nebūtu šeit. Klājiet vaļā."

"Es to nesauktu par teoriju. Tas drīzāk ir stāsts. Cits stāsts," Stefens uzsvēra un pēkšņi atkal sajuta cauri ķermenim straumē plūstam pārlie­cību, kas viņam tik ilgi bija pietrūkusi. Viņš bija ieradies šeit ar bailēm, ka vecais zinātnieks varētu pasacīt ko tādu, kas viņa stāstu iznīcinātu, kādu argumentu, ko viņš nebija apsvēris un kas ar pūlēm atšifrēto loģiku izmestu mēslainē. Taču nu tas nenotiks. Nu vairs ne. "Stāsts ir par kādu jaunu britu karavīru, kurš tūkstoš deviņi simti četrdesmit sep­tītajā un četrdesmit astotajā gadā ir stacionēts Palcstīnā, visu to laiku, kamēr Apvienotās Nācijas diskutēja par plānu piešķirt ebrejiem tiesības dibināt savu valsti. Tas ir nemierīgs laiks, taču kareivis atrod laiku un iespēju apskatīt šo zemi, savākt iespaidus un dažādas lietas piemiņai. Šis karavīrs bijāt jūs, profesor."

"Jā," viņš pamāja. "Toreiz es biju stacionēts Palcstīnā."

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotā gada piecpadsmitajā maijā jūs ar britu karaspēku devāties prom no tikko dibinātās Izraēlas, atgriezā­ties Anglijā, izstājāties no armijas un sākāt strādāt pavisam parastā amatā tekstilrūpniecības nozarē. Jūs apprecējāties, jums piedzima bērni, jūs izveidojāt ievērības cienīgu karjeru. Divdesmit gadus jūs dzīvojāt neuz­krītošu dzīvi. Taču tad kaut kas acīmredzot notika. Jautājums ir: kas?"

"Man vairs nebija diezgan ar šo neuzkrītošo dzīvi," Vilfords-Smits piedāvāja izskaidrojumu. "Šodien to sauktu par pusmūža krīzi."

Stefens papurināja galvu. "Nē. Mans stāsts ir citāds. Mans stāsts saka — starp suvenīriem, ko jūs atvedāt līdzi no Svētās zemes un visus šos gadus glabājāt kādā kārbā vai kastē, būs bijis kāds priekšmets, kura nozīmi jūs nespējāt izprast. Tas, kas notika pēc divdesmit gadiem, seš­desmitajos gados, bija kasešu magnetofonu parādīšanās un to pār­došana milzīgos vairumos. Kad jūs redzējāt pirmo mūzikas kaseti, jums būs atkal ienācis prātā vecais, savādais ciemkukulis no Palestīnas. Kaut kad jūs to būsiet atkal izņēmis no kastes un konstatējis, ka starp tām ir zināma līdzība. Pa to laiku radās jēga arī četriem iespiestajiem burtiem. SONT— tā bija japāņu firma, kas ar varu spiedās pasaules tirgū. Kāda mīkla! Jūs būsiet mēnešiem, gadiem domājis par to, ko tas varētu nozīmēt. Kāds cits ar melno, stūraino priekšmetu būtu gājis pie zinātniekiem un teicis: izpētiet to, — taču jums tas kaut kā nebija ienā­cis prātā. Jūs ar to tikāt galā viens pats. Tā jūs man raksturoja gandrīz katrs, ko es satiku, kas jūs zināja no agrākiem laikiem; viņš ir vīrs, kurš ar visu galā tiek viens pats. Jūs atkal un atkal apsvērāt visas iespējas, arī pašas dīvainākās, pēc labākajām Serloka Holmsa tradīcijām izslēdzāt neiespējamās, un cauri gadiem, kuros iznāca arī pirmie, vēl vienkāršie videomagnetofoni, radījāt savu teoriju. Es varu iedomāties, ka materiāls deva izšķirošo ierosmi. Jūsu suvenīrs bija radīts no mākslīga materiāla, to jūs sapratāt, kad atkal to paņēmāt rokā, — taču jūs atcerējāties, ka toreiz, tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotajā gadā, jūs nezinājāt, no kāda materiāla ir jūsu atradums. Jo tāda veida sintētiskas vielas toreiz vēl nebija, un tas būs jūs vienā brīdī uzvedinājis uz domas, ka šeit runa varētu būt par ceļojumu laikā. Jums ienāca prātā, ka šis atradums varētu būt ieraksts, acīmredzot videoieraksts, un, tā kā ceļotājs laikā to nebija paņēmis līdzi atpakaļ nākotnē, vajadzēja pamatoties uz pieņēmumu, ka ceļojums laikā bija iespējams tikai vienā virzienā. Vienīgā iespēja, kā ierakstus no pagātnes varētu nogādāt atpakaļ nākotnē, bija tos deponēt neatklātās vietās, kur bijušie laikabiedri tos varētu izrakt. Taču kā dēļ šāds upuris būtu vērts? Par šo jautājumu nebūtu jādomā ne piecas mi­nūtes, jo kādam jau būtu ienācis prātā Bībeles Jēzus. Priekšmetā, kuru jūs atradāt, noteikti bija jābūt Jēzus videoierakstam. Muļķīgi bija vie­nīgi tas, ka nebija ierīces, kas šo ierakstu varētu padarīt redzamu, un, kā izskatījās pēc prospektiem, kurus jums regulāri piesūtīja SONT, šāda ierīce vēl bija ilgi jāgaida. Taču kaut kad jūs sapratāt, ka vismaz viena šāda ierīce eksistē, ja jūsu teorija ir pareiza, jau gandrīz divus tūkstošus gadu: un tā ir kamera, kas bija līdzi ceļotājam laikā. N11 jau jūs arī zinā­jāt, ka ikviena kamera tā ierīkota, ka tai nepieciešams arī atskaņošanas mehānisms, lai varētu noskatīties uzfilmēto. Citiem vārdiem sakot ja jūs atrastu kameru, kas piederējusi ceļotājam laikā, jūs varētu redzēt, kas ierakstīts kasetē, kurā, un par to jūs bijāt pārliecināts, noteikti bija uzfilmēts Jēzus. Tas bija patiesais iemesls, kāpēc jūs četrdesmit divu gadu vecumā sākāt studēt arheoloģiju un galu galā devāties atpakaļ uz Palestīnu. Jūs to nedarījāt tāpēc, ka jums arheoloģija nebija vienaldzīga. Vienīgais iemesls: jūs gribējāt atrast kameru."

Profesors Vilfords-Smits klusēja. Galvu uz grumbainā kakla augstu pacēlis, viņš tur sēdēja, un gandrīz nemanāms smaids rotājās viņa lūpās.

"Tāpēc jūs vienmēr organizējāt tik plaša mēroga izrakumu darbus," Stefens turpināja. "Tāpēc kvantitāte jums bija svarīgāka nekā kvalitāte, un tāpēc jūs esat publicējis tik maz darbu. Patiesībā arheoloģija jūs maz interesēja. Jūs interesēja kamera. Un tikai šī iemesla dēļ jūs tik ātri va­rējāt rīkoties, kad es atradu lietošanas pamācību. Jums pat nebija jādomā, ko tas varētu nozīmēt, jo to visu jūs jau bijāt pārdomājis pirms gadu desmitiem. Jūs zinājāt — tas nozīmēja to, ka es esmu atradis to, ko jūs meklējat."

Kaut kur lūza zars. Kraukļi pacēlās gaisā un aizlidoja.

"Tas bija patiesais iemesls. Džons Kauns meklēja video, jūs turpretī visu laiku meklējāt kameru. Pat tajā brīdī, kad pie Bethamešas notika iz­rakumu darbi, SONTklicntu informēšanas daļa vēl nebija saņēmusi ne­kādu norādi par jauno MR sistēmu. Klīda tikai baumas iekšējās aprindās. Kad jūs uzzinājāt, ka tikai pēc trim gadiem atbilstoši aparāti parādīsies tirgū, jūsu interese par meklēšanu atslāba, un, kad jūs bijāt pasūtījis vi­deomagnetofonu, tā zuda pavisam. Kamēr mēs visi kā drudzī skraidījām apkārt, jums tikai vajadzēja nogaidīt, jo jums jau bija viens no trim Jēzus video. Trīsdesmit gadus jūs Izraēlā bijāt pārcilājis katru akmeni, meklējot kameru; jums tā nebija problēma — pagaidīt vēl trīs." Stefens paliecās uz priekšu, "Es zinu, ka jūsu videomagnetofons tika piegādāts pirms ne­dēļas. Esmu ieradies, jo vēlos redzēt video."

Stefens bija gaidījis pretargumentus, vismaz līdzjūtīgu galvas kratīšanu vai tādus izteikumus, kā, piemēram, ka viņam esot pārāk daudz fantāzijas vai viņš lasot nepareizos romānus. Un, ja viņš bija godīgs, tad viņam pašam šī teorija šajā mirklī, kad viņš bija to izteicis skaļi un pāri palika vien saspringts, gandrīz vai apstulbinošs klusums, šķita krietni vien pār­spīlēta. Sava veida arheoloģisks pielikums NLO paranojai.

Taču profesors Vilfords-Smits nesmējās, un viņš arī nemēģināja viņu padarīt smieklīgu. Viņš dkai kādu brīdi sēdēja un vēroja viņu ar to vieglo, gandrīz vai labvēlīgo smaidu, ar kādu viņš visu laiku bija viņā klausījies. Tad ar zināmām, savam vecumam atbilstošām grūtībām viņš piecēlās un vienkārši sacīja: "Labi. Nāciet man līdzi.11

Eizenharts, kura angļu valoda, pēc paša domām, pēdējos gados bija vēl vairāk ierūsējusi, un tāpēc viņš visu laiku neko nebija teicis un droši vien tikai ar grūtībām bija spējis sekot sarunai, pielēca kājās kā dzelts. "Acumirkli!" viņš iesaucās. "Vai tas nozīmē, ka Stcfcna teorija ir pareiza?"

Sirmais arheologs apdomīgi pamāja. "Jā. Tieši tā arī bija."

Viņi sekoja viņam uz darbistabu, kā avis seko savam ganam. Tur stā­vēja televizors, liels, dārgs modelis, un uz tā parasts videomagnetofons, uz kura gulēja šaura, eleganta izskata melna kaste: MR-S, jaunās sistē­mas atskaņotājiekārta. Visapkārt bija plaukti, pilni ar grāmatām, manu­skriptiem un senām lietām, nelielām māla vāzēm un statujām. Divas šauras stiklotas durvis veda ārā uz terasi. Pie sienas starp tām karājās Izraēlas karte — spriežot pēc atzīmētajām valsts robežām, visai veca, un krāsainas uzlīmes uz tās apzīmēja vietas, kur profesors Vilfords-Smits bija vadījis izrakumu darbus.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā, kā jūs jau, iespē­jams, zināt, tika atrasti Kumrānas rakstu ruļļi," viņš sāka stāstīt, atbīdī­dams no loga krēslus. "Es dzirdēju par to. Stāsts mani aizrāva — jūs redzat, zināma interese par arheoloģiju tomēr būs manī jau tolaik snaudusi —, un es reiz varēju rast iespēju aizceļot uz Jēriku, un kāds pavadonis, beduīns, man parādīja alu, kurā rakstu ruļļi tika atrasti. Sev par attaisnojumu es varu vien teikt," viņš smaidīja, "ka toreiz man tik tikko bija palikuši divdesmit gadi un es biju ari atbilstoši naivs. Kalnos ir simtiem alu, un pavadoņi tās ir taisnīgi sadalījuši savā starpā. Atkarībā no tā, pie kura gida nokļuva, dabūja redzēt kādu citu alu, vienīgo pa­tieso, protams."

Viņš deva viņiem zīmi apsēsties. Mans pavadonis toreiz bija naudas kārs, taču ar plašu vērienu, ja viņš jutās labi apmaksāts. Pēc tam kad es viņam slepus biju iedevis papildu naudaszīmi, viņš man ļāva alu apskatīt pašam uz savu roku, un, kamēr viņš sēdēja pie ieejas un smēķēja smir­došu cigareti, es blakus alā kādā spraugā atradu saplīsušu, taču vēl pil­nīgu amforu. Kad es pacēlu lauskas, tajās gulēja neliela taisnstūrveida paciņa, taukains, netīrs sainītis, satīts ar auduma lentēm, kuras es savā vientiesībā noturēju par papirusiem. Viss bija tik mierīgi — es kādu bridi vēl vandījos apkārt, taču, neko vairāk neatradis, ietinu savu guvumu lielā kabatas lakatā un paņēmu līdzi, un tad mēs devāmies prom."

Vilfords-Smits piegāja pie atvilktnes, no kuras viņš izņēma nelielu metāla kārbiņu, kurā reiz iesaiņoti cepumi. "Kad es biju mājās un savu atradumu vēroju dienas gaismā, es sapratu, ka tas ir vienkāršs lina audekls, kas piesūcināts ar kādu sveķainu substanci. Dienām ilgi es ņēmu nost kārtu pa kārtai, un beigu beigās pašā vidū es atradu šo te." Viņš atvēra kārbiņas vāku un izņēma no tās plakanu, melnu MR kaseti. It kā tā nebūtu nekas īpašs, viņš sniedza to Stefenam. "Jums taisnība, es ilgi nezināju, kas tas ir. Es noturēju šo materiālu par kādu man nezināmu pusdārgakmeni, un, tā kā tur bija iegravēti latīņu burti, es domāju, ka tā varētu būt kāda romiešu greznumlieta."

Pirms trim nedēļām Video World Dispatcher noliktavā Stefens pirmo reizi bija turējis rokā MR kaseti. Šī te izskatījās tieši tāda pati: plakans kvadrātveida darinājums no melna sintētiska materiāla, kas smagi iegūla rokā un negrabēja kā parastās videokasetes. Vienā pusē tai bija noslēpu­maini urbumi un taisnstūrveida tukšumi, taču visapkārt nebija nevienas redzamas atveres. īstā atveres iekārta, speciāli apstrādāts silīcija disks, no ārpuses nebija pieejams.

Šī kasete bija krietni saskrāpēta, un tajā pusē, kur bija iegravēts uz­raksts SONY, viens gabals bija izlūzis un ar līmlenti atkal rūpīgi ievie­tots atpakaļ savā vietā. To nevarēja uzskatīt par gluži jaunu, taču bija arī grūti noticēt, ka tā varētu būt divtūkstoš gadu veca.

Viņš to neizšķirīgi pasvārstīja rokā. Tagad, tā kā visi meklējumi bija beigušies, viņš juta sevī savādu tukšumu. Tātad šo te viņi tik dedzīgi bija meklējuši. Vai katrā ziņā kaut ko līdzīgu. Tagad, kad viņš to turēja rokā, tā viņam dīvainā kārtā pēkšņi likās kļuvusi nenozīmīga. It kā sva­rīgi būtu bijis meklēt, nevis atrast.

"Man jums vēl ir kādā lietā jāatzīstas," profesors pārtrauca viņa do­mas. "Tas attiecas uz manām izdaudzinātajām un vēl vairāk apskausta­jām spējām iegūt sponsorus saviem izrakumu darbiem."

Stefens pacēla acis. Viņš ļāva Eizenhartam izņemt no savām rokām kaseti.

"Mana pieredze no rūpniecības, jāsaka, man bieži vien bija ļoti no­derīga, un, kurš dzīvē reiz ir uzraudzījis divus simtus adītāju un audēju, tam izrakumu darbu organizēšana šķiet kā pastaiga," Vilfords-Smits turpināja. "Taču tas viss nebija izšķiroši vai katrā ziņā — ne vienmēr. Tas, pie kā es grūtās situācijās arvien atgriezos, bija lauska, kas izlūzusi kase­tes priekšpusē."

"Kā, lūdzu?" Eizenharts apstulbis jautāja.

"Man nepavisam nebija tik daudz sponsoru, kā mēdza apgalvot. Man bija ilgstoši, maksātspējīgi sponsori — vispirms jau galvenokārt Bārnfordas universitāte, un vēlāk pēc vairākām īsām epizodēm — Džons Kauns. Viņam es tikai parādīju šo lausku, svēti apgalvodams, ka es to atradu tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Palestīnā, no tās radīdams mums visiem jau zināmo teoriju."

"Tātad viņš zināja, ka jūs Izraēlā meklējat videokameru," Stefens tcica. "Taču viņš nezināja, ka jums jau bija tai piederošā videokasete."

"Tieši tā. Man bija skaidrs, ka Kauns kaseti nekavējoties liktu pār­baudīt zinātniekiem. Un to es nevēlējos."

"Tāpēc ka jūs baidījāties ar to izraisīt," Eizenharts meklēja atbilstošo vārdu, "laika paradoksu!"

Arheologs paskatījās uz viņu ar pārsteigtu sejas izteiksmi, kas labāk par vārdiem atklāja to, ka šī doma viņam vēl nebija ienākusi prātā. "Nē," viņš papurināja galvu, "es baidījos, ka ieraksts varētu tikt iznīcināts."

"Ak!" rakstnieks iesaucās.

Stefens atkal paņēma kaseti un vēroja lausku, uz kuras tieši bija lasāms uzraksts. Ar vieglām trīsām viņš konstatēja, ka zem firmas logo ar mazākiem burtiem bija rakstīts: MR VIDEO SYSTEM. Uz kasetēm, kuras viņš bija redzējis, nekā tāda nebija bijis. Un viņš neatcerējās, ka būtu redzējis kasetēm sānos tādas šauras rievas.

"Kasete nebija bojāta, kad es to atradu. Es pats lausku atdalīju, no vienas puses, tādēļ, lai redzētu, kas bija tās iekšpusē — nekas ievērojams ar neapbruņotu aci —, un, no otras puses, lai atrastu sponsoru savam plānam." Viņš pamanīja Stefena skatienu. "Jā, uzraksts ir citāds. Es do­māju, šāda modeļa kasetes vēl nav parādījušās tirgū."

"Tātad tas ir pierādījums tam, ka šī te patiešām ir nākusi no nākot­nes. Vēl arvien."

"Jā"

"Bet vai to vispār var noskatīties?" Stefens jautāja balsī, kurā bija jūta­mas bailes.

Profesors to atkal izņēma viņam no rokām un devās ar to pie video sienas, lai to ievietotu aparātā. "Par laimi, jā."

"Un?"

"Ļaujieties sevi pārsteigt," arheologs noslēpumaini tcica, ieslēgdams televizoru un ar pulti rokā dodamies atpakaļ savā vietā. "Ļaujieties sevi vienkārši pārsteigt."

Pēters Eizenharts, četrdesmit divus gadus vecs, precējies, divu bērnu tēvs, pēc profesijas rakstnieks, šajā pēcpusdienā piedzīvoja lielāko vil­šanos savā dzīvē. Viņš bija pārsteigts, kad pēc tik ilga laika viņam bija piezvanījis Stefens Fokss, — kā viņš visumā vienmēr bija pārsteigts, ja kāds tāpat vien viņam zvanīja. Vispirms jaunais amerikānis viņam bija vienkārši uzdevis dažus jautājumus saistībā ar nu jau tik seno piedzīvo­jumu Izraēlā, un viņš, cik viņa atmiņa un angļu valodas zināšanas ļāva, uz tiem bija arī atbildējis. Turpmākajās dienās un nedēļās Fokss viņam bija zvanījis atkal un atkal, pieklājīgi, nekad uzbāzīgi, un izteicis viņam savus apsvērumus. Ar augošu apbrīnu viņš bija sekojis, kā Stefens ma­zos, šķietami nenozīmīgos faktus bija licis kopā un no tiem izdarījis pre­cīzus secinājumus. Kad iezīmējās fakts, ka profesoram Vilfordam-Smitam patiešām jau vairākus gadu desmitus piederēja — līdz šim gan bez iespē­jām to noskatīties — videokasete, ko atstājis ceļotājs laikā, viņš sajuta satraukumu un pēkšņi apjauta, ko varētu būt izjutuši tie, kurus bija pārņēmis zelta drudzis. Jā, arī viņš, pats to nemaz neapzinādamies, bija piedzīvojis vilšanos par kameras medību iznākumu. Tas, kas bija noti­cis, nebūtu drīkstējis notikt. Šajā pārdrošajā domu gaitā redzēt, kā radās cerība, ka viss vēl nav zaudēts, šķita kā apsolījums, ka beigās tomēr uz­varēs taisnība.

Viņš gribēja būt klāt. Viņa plānotājam un bankas kontam par spīti, viņš bija pametis savu rakstāmgaldu likteņa varā un pieteicis biļeti lido­jumam uz Londonu, lai tur satiktos ar Stcfcnu Foksu, kurš ieradās no Amerikas. No neizdibināmiem avotiem Foksarn bija zināms, ka profesors Vilfords-Smits, kurš pēc aiziešanas no aktīvās pētniecības vairāk neka agrāk ceļojot apkārt, tieši šorīt būšot mājās. Viņi bija noīrējuši auto, nopirkuši ceļu karti un devušies uz Bārnfordu. Eizenharts bija uzņē­mies loča lomu, bet Stefens Fokss bija pārņēmis stūri un ar kreisās pu­ses satiksmi lieliski ticis galā.

Un nu — tas!…

Vispirms pāri ekrānam skrēja vien krāsainas svītras, kas atgādināja krāsu spēli, kādu varēja novērot uz kompaktdiska, kad to turēja gaismā un svārstīja.

"Ir saglabājušās tikai aptuveni divdesmit piecas minūtes," profesors paskaidroja. "Varbūt ieraksti nemaz nav tik noturīgi, kā tiek ap­galvots."

Pamazām no svītrām izlobījās attēls, grīļīgs, neprofesionāli uzņemts attēls. Ainava, kāda varētu būt Palestīnā vai Grieķijā, bez īpaši rakstu­rīgām iezīmēm. Cilvēki, kuriem bija mugurā vienkāršs, raupjš apģērbs. Beidzot kamera pavērsās pret vīru ar gariem, viļņojošiem matiem, šauru seju un asi iezīmētu degunu, kurš arī citādi mulsinoši līdzinājās plaši izplatītajiem Jēzus atveidojumiem baznīcās un svētbildēs. Viņš kopā ar dažiem vīriem sēdēja pie galda un kaut ko ēda, un ap viņiem stāvēja raibs ļaužu pūlis.

Eizenharts nepatikā sarauca pieri. Kas tad tas te būs? Viņš bija gai­dījis Kalna sprediķi vai to, kā viņš paēdināja piecus tūkstošus, vai arī kā Jēzus gāja pa ūdens virsu. Vai — to iedomājoties, viņam pār muguru pārskrēja drebuļi — pašu krustā sišanu. Lidojumam uz Londonu viņš bija paņēmis līdzi savu veco, nelietoto iesvētību Bībeli, vēlreiz bija pār­skatījis evaņģēlijus un sev jautājis, kurus no šiem leģendārajiem noti­kumiem ceļotājs laikā gan varētu būt nofilmējis. Kā nekā viņš taču bija vienīgais, kas precīzi zināja, kas notiks, un tāpēc varēja domāt, ka rīcībā esošo filmēšanas laiku viņš būs prasmīgi iedalījis.

Taču šis cilvēks nebija zinājis neko labāku, ko darīt, kā uzfilmēt Jēzu — it kā Jēzu —, kā viņš ēd un dzer, un sarunājas ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēd pie galda?

Rakstnieks atlaidās krēslā un sakrustoja rokas virs krūtīm. Tas taču bija smieklīgi. Un tā dēļ visas šīs pūles? Viņš juta, kā pretīga, svina smaga vilšanās gulst uz viņa pleciem, uz krūtīm, pāri visam viņa ķermenim;

viņš jutās gandrīz kā toreiz, kad bija bildinājis savu pirmo sev nozīmīgo meiteni un viņa bija viņam atteikusi.

Tas viss nav taisnība, viņš domāja. Profesors taču jau atkal mūs māna.

Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit četrus gadus vecs, neprecējies, dzi­mis Mcnā ASV, tautsaimniecības students un turklāt arī programma­tūras firmas īpašnieks, šajā rītā Bārnfordā Dienvidanglijā piedzīvoja savas dzīves apvērsumu.

Kad videomagnetofons iedūcies sāka darboties, viņš tikai blenza ek­rānā un sev jautāja, kādēļ viņš neko nejūt: ne triumfu, ne priecīgu sa­traukumu, neko. Viņš tikai sēdēja un blenza, it kā viņam ar to visu vispār nebūtu nekāda sakara. Visas cerības un priekšstati, kas pēdējās nedēļās bija likuši straujāk uzbangot viņa asinīm, pēkšņi bija bez pēdām pazu­duši, nokrituši no viņa nost kā lapas no pārziedējuša zieda. Ja vien viņš vispār kaut ko juta, tad tās bija sēras par to, ka visi meklējumi nu bija beigušies. Tas nozīmēja, ka nu viņam bija jāmeklē jauns mērķis, kam sekot, un tad atkal viens un vēl viens, un tā līdz bezgalībai. Tās bija savādas, dziļas skumjas, kas viņu darīja pasīvu un smagu. Patiesībā viņš video vairs nemaz nevēlējās redzēt.

Tad viņam atkal ienāca prātā abata vārdi, ko viņš Ncgcvas klostera katakombās bija teicis par svētumu, ko viņi sauca par spoguli. Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem. Viņā uzbangoja mežonīga panika, kad viņš par to iedomājās, un arī par bēgšanu, par tuk­snesi, par izmisīgo cīņu… Viņu pārņēma bailes, jā, tās bija bailes. Viņam pēkšņi kļuva neizsakāmi bail ieraudzīt video.

Taču viņš palika sēžam.

Kad raibās svītras sāka noskaidroties un attēls kļuva asāks, parādījās gaiša ainava, tāda, kādu viņš atcerējās no Izraēlas, vien zaļāka, sulīgāka. Kamera, turēta vēdera augstumā, gāzelējās uz visām pusēm, parādot vīrus un sievas galvenokārt pelēkbrūnās, senlaicīgās drānās. Vii viens no šiem vīriem nu bija Jēzus? Un, ja tā bija, tad kurš?

Kamera tika novietota uz galda, grīļīgais attēls norima. Tad sekoja pārāk spējš pagrieziens, kad tā tika pavērsta uz citu pusi. Krūzes un kausi pazuda no redzes lauka un kļuva redzams vīrs, kurš sēdēja galda galā un ēda. Un kurš tieši šajā brīdī paskatījās uz augšu, vispirms kādā punktā virs kameras, acīmredzot uz to, kurš to nesa un filmēja, un tad tieši kameras objektīvā, tā, it kā viņš ļoti labi zinātu, kas šeit notiek.

Šīs acis… Stefens izbijies aizturēja elpu. Tās bija lielas, melnas acis kā bezgalīgi dziļas akas dzīles, kā bezdibeņi. Gandrīz vai sāka reibt galva, kad tajās ieskatījās. Kādā neizprotamā veidā šis vīrs bija klātesošs, pil­nīgi piederīgs tam, ko viņš šajā brīdī darīja, un tajā pašā laikā it kā ne no šīs pasaules. Viņš lauza maizi, iegremdēja to bļodā un ēda, un katrai no šīm kustībām piemita satraucošs cēlums.

Kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Šis vīrs kaut ko izstaroja, pat no televizora ekrāna, pat pāri par tūkstošiem aizgājušu gadu.

Lai kas arī tajā būtu redzams…

Un tad viņš runāja. Viņš runāja ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda un viņu bikli vēroja, acīmredzot aizkustināti tāpat, kā šajā mir­klī jutās arī Stefens pats, par dievišķo varu to nosaukt Stefens vilcinājās, lai arī tieši tā to nodēvēt būtu vistuvāk. Viņa balss bija zema un silta, un viņš runāja izteiksmīgi, gandrīz tā, it kā viņš būtu priecīgs vārdus vei­dot un izrunāt, tā, it kā viņš izbaudītu katru vārdu, kas nāca pār viņa lūpām. Izklausījās tā, it kā runātu pati zeme vai bezgalīgais Visums, vai okeāns, vai degošais ērkšķu krūms. Un, kad viņš klausījās, viņa skatiens rāmā mierā gūlās pār to, kurš runāja, tas ieklausījās katrā vārdā ar tādu spraigumu, ka izteiktie vārdi šķita kā iekalti laika plūsmā.

Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.

Viņš to juta. Kā karstuma vilnis tas ieplūda viņā, augšup pa mugur­kaulu, iespiedās visos locekļos, katrā ķermeņa šūnā, lai tos kaut kādā veidā pārveidotu, pārvērstu, un tas strāvoja no šī vīra, ko viņš tur redzēja. Viņa domas riņķoja kā mežonīgs atvars, nesaprotamas, tās šaudījās šurpu turpu, trakoja kā izmisuši dzīvnieki būros, kamēr visapkārt dega, bez palīdzības. Kā radioaktīvais starojums, viņam atkal un atkal ienāca prātā. Kā radioaktīvais starojums, vien spēcīgāks, varenāks. Un no tā nevarēja paglābties, no šī ne — lai ari kas tas bija. Viņā dega, izdzisa lietas, iededzināja citas neizdzēšami. Tās noteikti nebija iedomas; ja viņam tagad zem mēles paliktu termometru, tas noteikti uzrādītu drudzi — bez šaubām.

Pēkšņi viņš zināja, kāpēc viņi šo vīru piesita krustā. Viņi juta no tā nepārvaramas bailes. Pret viņa dzīvīgumu viņi redzēja sevi kā miroņus, un par to viņi bija to ienīduši. Viņa nemākslotās autoritātes priekšā viņi bija kļuvuši smieklīgi paši sev ar saviem amatiem, tituliem, rangiem, un tas bija viņus ievainojis visdziļāk.

Taču baznīca, kas uz viņu atsaucās, — Stefenam šķita, ka viņam trūkst gaisa, tik dziļi un vareni bija atskārsmes bezdibeņi, kas atvērās viņa priekšā nesaudzīgā secībā, sitiens pēc sitiena —, baznīca viņam bija no­darījusi vēl ko ļaunāku nekā jūdu augstie priesteri. Viņa vēstījums, viņa starojums, visa viņa būtība bija dzīvība, apliecinājums, pilnība —, taču viņa priesteri par savu ikonu bija izvēlējušies tieši mirušo Jēzu, krustā sisto, kā simbolu tam, ka cilvēce ir atraidījusi neizmērojamu dāvanu. Un kopš tā laika viņi sludināja dzīvības noliegumu, noraidīja pilnību, mācīja atsacīšanos un askēzi, sagrozīja visu un katru tā tiešā pretstatā.

Un viņš saprata, jā. Viņš saprata, cik daudz vieglāk bija kādu pielūgt, kad tas jau bija miris. Saprata, ka vajadzēja kādu pielūgt, ja tas viņa dzī­ves laikā bija palaists garām, un juta, ka tas bija nokavēts. Saprata, ka viņš bija ticis paaugstināts par Dievu, lai viņš vairs nebūtu bīstams, lai izaicinājums, kas no viņa nāca, — izaicinājums katram cilvēkam: esi! — tiktu aizdzīts, lai tiktu aizmirsts, ka tāds izaicinājums reiz vispār ir bijis. Tieši tāpēc visa būtība tika novirzīta no viņa dzīves uz nāvi. Viss kon­centrējās uz viņa nāvi. Nostāstos viņa dzīve bija palikusi tikai kā gatavo­šanās nāvei, brīnumi, kurus viņam piedēvēja — jo brīnumi, ko viņš patiešām paveica uz katra soļa, ar katru savu vārdu un katru kustību, nebija paciešami —, bija vien nepieciešami pierādījumi viņa dievišķu mam, tam, ka viņš nebija tāds kā citi cilvēki. Jo to vajadzēja pierādīt, citādi būtu bijis jāmainās tā vietā, lai ar pielūgsmi un godināšanu i/.vai rītos no atbildības par to. Nostāstos, tā, kā viņa dzīve bija attēlota evaņ­ģēlijos, viss it kā tuvojās šai nāvei, kas bija katastrofāla cilvēku neveiksme, gļēvulības akts, un, lai izbēgtu arī no šīs patiesības, ap to vajadzēja apvīt mītus, apdzejot nāvi, pārvēršot to par upuri.

Un tā viss tika sagrozīts un izkropļots. Stefens juta, kā pār vaigiem rit karstas, sāļas asaras, un viņu pārņēma neizsakāms atvieglojums, viņš pēkšņi bija kā atbrīvots no garīga cietuma, kurā viņš, pats to nemaz ne­nojauzdams, bija pavadījis visu savas dzīves laiku.

Jo šī, viņš ar skumjām atzina, bija patiesība — šim vīram bija jādzīvo ilgi, ilgi.

Un tomēr — jau redzēt šo atveidu vien bija kā svētība. Redzēt, ka tas bija iespējams, tāds spēks un pievilcība, tāds dzīvīgums un pāri plūstoša mīlestība… ja, ta bija tieši ta. Sis vīrs bija tik pārpilns mīlestības, ka tā plūda pāri un aizskāra visu un katru, kas bija viņa tuvumā, pārveidoja, apbūra, mīlestība, kurai nebija vajadzīgs objekts, mīlestība pret dzīvi, pret debesīm vai zemi, bez nosacījumiem, augstsirdīga, liesmojoša kā uguns. Katra sekunde, kurā viņš viņu vēroja, remdēja viņa dvēselē izsal­kumu, ko viņš visus šos gadus bija cietis, pašam nezinot, jo neko tādu agrāk nebija pazinis. Šis izsalkums — vēl viena atskārsme, vēl viens atvēries bezdibenis — bija tas, kas viņu bija steidzinājis ar to izmisīgo spēku, kas bija aiz visa tā, ko viņš bija uzsācis.

Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.

Jā, viņš domāja, jā. Lūdzu, pārveido mani. Ļauj man sajust šo mieru, dalīties šajā patiesīgumā, atver mani šai mīlestībai. Dažādi skati viņam plandījās prātā, atmiņas par dzīšanos pakaļ kamerai, un viņu pārņēma kauns par to, kā notika šī pakaļdzīšanās, kauns par šo kārīgo sirojumu, kurā viņš gribēja būt pirmais un labākais, gudrākais un stiprākais, kurā viņam pats svarīgākais bija sevi apliecināt galvu reibinošā sacensībā ar tādu panākumu milzi kā Džons Kauns.

Cīņa, vienmēr tikai cīņa. Dzīvot dzīvi, it kā izcīnītu karu pret to. Un tas viss… vispār nebija vajadzīgs!

Viņš ļāva tām ritēt, savām asarām. Atvieglojuma asarām. Vienas ve­selas dzīves asarām.

Nekas grandiozs nenotika. Vīrs ēda, sarunājās ar cilvēkiem, kuri bija ap viņu. Pie viņa atveda kādu slimu meiteni, un viņš nolika bļodu malā (ar tik brīnišķīgu, tik lielisku rokas kustību, ka Stefens atdotu visas pa saules baleta dejas par šo vienu kustību) un pievērsās bērnam, uzlika tam maigi roku uz galvas un tad klusi, tik tikko dzirdami, ar viņu ru nāja. Bija kaut kas tik sirsnīgs, tik tuvs tajā, kā viņi uzlūkoja viens otru. Un tad, pēc tam, kad vīrs meitenei kaut ko bija jautājis, tā sāka atbildēt , kautrīgi smaidīt, un kāda sieva no tām, kas vēroja viņus, iespējams, māte, spieda sažņaugtas dūres pie mutes, tā, it kā lai apspiestu klie­dzienu — varbūt meitene bija bijusi mēma un nu bija atkal sākusi runāt? Uztraukumam valdot, mazais bērns atkal tika paņemts, vīrs paslavēts, un arī šajā brīdī no viņa staroja cieņa, mīlestība un pazemība, viņš spēja pieņemt pateicību, nekļūdams lepns par sevi; viņš mazliet pacēla balsi un kaut ko skaidroja savā pilnskanīgajā, siltajā un spēka pilnajā balsī, rādīja uz debesīm un beigās pacēla galvu, viņa seja bija tik pārpilna pa­teicības, ka apkārt stāvošie nodrebējuši apklusa.

Vēlāk viņš piecēlās, sirsnīgi pateicās saimniekiem un gāja, savu pava­doņu ielenkts, prom, lejā pa nelielu nogāzi, un neizskatījās ne lēnīgs, ne nogaidošs, taču lika savas pēdas tik uzmanīgi, ka varēja domāt — viņš apmīļo zemi ar tām. Katra viņa kustība bija tik pilnīga kā spīdekļu kustība debesīs. Katrs vārds, ko viņš teica, bija kā dziedājums, bija tik pil­nīgs kā dziesma.

Bet ne ar vienu pašu žestu, ne ar ko savā būtībā viņš ne mirkli nelika domāt: Es esmu Dievs, un jūs — tikai cilvēki. Katrs žests, visa būtība bez mitēšanās vēstīja vienu: Skatieties uz mani! Skatieties, kas ir iespē­jams! Nekas mani nav savādāks kā pie jums, arī jūs varat dzīvot šo brīnišķo dzivi tās pilnībā! Es nespēju neko vairāk par to, ko spēj izdarīt katrs no jums!

Iesānis no visiem, kas bija sastājušies ceļa malā, stāvēja kāds vecs, slims ubags, kurš droši vien gribēja kaut tikai vienu reizi paskatīties, par ko ļaudis runā, mazs un neuzkrītošs viņš turējās prom no citiem, skaidri apzinādamies, ko viņš vērts. Taču tas, uz kuru paskatīties pa gabalu viņš bija ieradies, pamanīja viņu un atbrīvoja sev ceļu cauri cilvēku pūlim, kas izbijušies skatījās, sapratuši, pie kā viņš dodas. Visi apklusa, kad runāja viņi abi, svētītais un ubags. Vecais vīrs sāka raudāt, un apkārt esošo sejas savādi noraustījās. Taču jo ilgāk šis vīrs uz viņu runāja, jo vai­rāk izslējās saliektais, izvārgušais stāvs, jo vairāk sāka starot viņa seja, tā kļuva atkal dzīva, mirdzošas kļuva acis, un tad viņš jau vairs neizskatījās pēc ubaga, bet gan pēc kāda, kurš ir maskējies.

Tad pēkšņi atkal krāsainās svītras sāka ņirbēt pār attēlu, un tas pazuda. Viņi paskatījās uz augšu.

Pēters Eizenharts — garlaikoti, gandrīz ar riebumu. Stefens Fokss — pārveidots.

Plīsa stikli. Skaļi, neganti, brutāli.

"Vai drīkstu jautāt, mani kungi," profesors Vilfords-Smits jautāja stin­grā balsī, kurā bija jaušams sašutums, "kas jūs esat, ko jūs vēlaties un kā jums ienāca prātā šaut pa maniem logiem?"

Viņiem varētu uzdot arī vēl citus jautājumus. Piemēram, to, kā vi­ņiem ienāca prātā pavērst pret viņiem ieročus. Stefcns ātri saskaitīja septiņus vīrus. Viņi visi bija ģērbušies melnās biksēs un melnos džem­peros. It kā viņi būtu par ķīlniekiem saņemti smagi bruņoti gangsteri, kurus vajadzētu pārsteigt nesagatavotus, melnie tēli bija iegāzušies vienlaikus pa abiem terases logiem, un acīmredzot šādas akcijas viņiem bija pierasta lieta, jo trīs no viņiem, kuri mājā droši vien jau bija iekļu­vuši kādā neuzkrītošākā veidā, jau nākamajā mirklī stāvēja atvērtajās istabas durvīs, tā ka viņi bija ielenkti.

Viens no viņiem, mazliet druknāks nekā citi un, šķiet, tāds kā vadonis, iznāca priekšā. Stikla lauskas šņirkstēja zem viņa melnajiem zābakiem. Viņam bija pelēki, īsi apcirpti mati un aukstas, arī pelēkas acis.

"Ja būsiet mierīgi, jums nekas nenotiks," viņš paskaidroja.

"Ne velna es nedarīšu," Vilfords-Smits nikni atteica. "Es pieprasu paskaidrojumu!"

"Nekļūstiet nu smieklīgs," vīrs nelaipni atcirta. "Šeit nav nekāds kino. Dodiet man videokaseti, kuru jūs tikko kā noskatījāties." Viņš izstiepa roku.

Profesors tikai blenza uz viņu kā uz spoku. Viņš nekustējās.

"Vai jūs slikti dzirdat?" iebrucējs viņam uzkliedza. "Video!"

"Jūs nākat Vatikāna uzdevumā." Vecais arheologs šķita nespējīgs rī koties, pirms viņš nebija sapratis, kas šeit notiek. Viņa balss bija ncska nīga, ļaunu nojausmu pilna. "Vai tā nav? Jūs sūtīja monsenjors Skarfāro.

Kā jūs šeit nokļuvāt? Un tieši šodien. Vai jūs viņus abus izsekojāt? Uzraudzījāt viņus visus šos gadus? Vai noklausījāties mūsu sarunu? Jā. Es domāju, ka to visu jūs darījāt."

"Mūsu," paskaidroja vīrs un pagrūda profesoru malā, "vispār nav." Viņš izņēma kaseti no videomagnetofona un to apskatīja. "Un kase­tes," viņš turpināja, "arī nav." Viņš iebāza to kabatā.

Stefens sekoja notikumiem kā paralizēts. Tā, it kā viņš atkal gulētu ar infūzijas adatu rokā uz lāvas pārvadāšanas vagonā, tikko kā izbēdzis no nāves. Tas notika atkal, un tas, to viņš apjauta ar kristāltīru skaid­rību, notiks atkal un atkal. Šeit, šajā istabā un šajā brīdī Jēzus atkal tika piesists krustā. Līdzko cilvēki cieta neveiksmi dzīves izaicinājumu priekšā, tā viņiem neatlika nekas cits kā sist Jēzu krustā. Arī tas nespēja viņus at­brīvot no sāpēm, taču tas bija vienīgais atvieglinājums, kas palika.

Šie bija tikai rokaspuiši. Stefens neuzkrītoši paskatījās apkārt. Ik divi vīri savus ieročus turēja pavērstus pret katru no viņiem, rūpīgi sarunāts, profesionāli iestudēts. Taču viņi bija tikai rokaspuiši, izpalīgi, kas neko nenojauta. Romiešu leģionāri vai melnā tērpti gangsteri, tur nebija ne­kādas starpības. Un viņi bija nepieveicamā pārsvarā. Ari tas šķita neno­vēršami un negrozāmi: ka ļaunais un tumšais vienmēr ir pārsvarā.

Viņam bija jādomā par klosteri Negevā, par brīdi, kad abats viņam bija uzticējis sava ordeņa lielāko svētumu. Šo uzticēšanos viņš bija pie­vīlis jau nākamajā dienā, un šodien viņš jau atkal to pievīla. Senais pare­ģojums, kam bija sekojis vecais mūks, nebija piepildījies.

Vai arī vēl bija kāda iespēja? Viņš paskatījās pāri uz Eizcnhartu. Rakstnieks sekoja notikumiem ar sejas izteiksmi, kurā mijās bailes, rie­bums un izbrīns. Septiņi vīri, no kuriem seši savu melno, masīvo ieroču stobrus turēja pavērstus pret viņiem. Ar varu šeit neko neizdarīsi, bet varbūt ar galvu, ar kādu viltīgu triku… kaut ko taču viņš bija spējīgs izdomāt, un ja nu tomēr, tad ātri!… Viņam taču vienmēr kaut kas bija ienācis prātā. Visu savu mūžu viņš vienmēr bija zinājis kādu triku, vien­mēr viņam krājumā bija kāda viltība, kāda bulta bultu makā, viņš vien­mēr domāja kādu soli pa priekšu citiem un tā bija sasniedzis to, ko gribēja sasniegt.

Taču viņam nekas nenāca prātā. Viņa nervi bija kā bez dzīvības, viņa smadzenes kā izžuvušas. Tas, ko viņš bija redzējis, vēl arvien viņā ban­goja, dedzināja kā uguns, vārījās, mutuļoja. Visai pasaulei jāredz šis video, to viņš bija apsolījis vecajam priesterim, taču viņš nevarēs savu solījumu turēt.

"Jūs to nedrīkstat darīt!" viņš pēkšņi dzirdēja sevi sakām. Vīrs uz viņu paskatījās, un viņš atkārtoja: "Jūs to nedrīkstat darīt."

"Kā, lūdzu?" viņš jautāja.

"Jūs nezināt, ko šis video nozīmē," Stefens mēģināja viņu pierunāt. Viņa sirds joņoja. Katrā ziņā viņš bija panācis to, ka viņš apstājās, at­jautāja, ieklausījās. Varbūt tomēr vēl bija kāda iespēja. Varbūt šo brīdi viņam bija dāvājis liktenis, lai beigu beigās vēl visu vērstu par labu. "Es lūdzu jūs, noskatieties taču vispirms šo video. Tas ir domāts visiem cil­vēkiem. Jūs nedrīkstat viņiem to atņemt, vai arī jūs padarīsiet sevi neap­tveramā veidā par… vainīgiem!"

Vīrs ar pelēkajām, nedzīvajām acīm, kas bija līdzīgas stikla lodītēm, uz viņu paskatījās. Stefens atbildēja uz šo skatienu. Vai tas bija viņu sa­sniedzis? Dažas lietas vienkārši nedrīkstēja notikt, un šī bija viena no tām. Viņš jau vienreiz bija cietis neveiksmi, kad bija zaudējis kameru. Viņš nedrīkstēja ciest neveiksmi vēlreiz. Ja viņam izdotos vismaz šo video izglābt, tad viņš nebūs pavisam zaudējis.

"Es zinu, ko šis video nozīmē," vīrs beidzot teica. "Ticiet man, es to zinu labāk par jums visiem."

To pateicis, viņš pamāja saviem vīriem, un tie visi pazuda kā spoki. Lapās nočabēja soļi, tālumā ierūcās motors, tad atgriezās kraukļi, no­sēdās zālē pie izsistajiem logiem un tumšām pogu acīm skatījās šurp.

Šoks šķita apturējis laiku. Kādu brīdi bija tik kluss kā pēc sprādziena, un neviens no viņiem neuzdrošinājās elpot.

Beidzot profesors smagi piecēlās, nedrošiem soļiem aizgāja līdz lo giem un apskatīja bojājumus.

"Abi logi," viņš norūca un svārstīgi ar kāju sabīdīja kopā dažas ļaus kas. "It kā nebūtu pieticis ar vienu. Tāds pārspīlējums." Viņš paspēra soli ārā dārzā, uzmanīgi, lai ncsavainotos uz lauskām, un skeptiski paska­tījās uz debesīm. "Šodien vēl noteikti būs lietus. Nepatīkami tas viss."

Viņš atkal ienāca iekšā, galvu kratīdams, apskatīja sašķeltā koka un sasisto stiklu jūkli. "Šodien es vairs nedabūšu šurp nevienu amatnieku. Man logi kaut kā citādi jānoslēdz. Ai" plastmasas foliju varbūt. Jā, tam vajadzētu derēt."

Eizenharts, kūkumu uzmetis, sēdēja uz sava krēsla un neuzticīgi vēroja arheologu. "Vai man kāds, lūdzu, beidzot nevarētu pateikt," viņš beidzot iesāka, "ko tas viss nozīmē?"

"Jums ir video," Stefens dzirdēja sevi neskanīgi sakām. Tas drīzāk bija apmulsis čuksts.

Vilfords-Smits paskatījās uz viņu no savu sirmo, biezo uzacu apak­šas. "Vai jūs atceraties tādu vīru, vārdā Skarfaro, mister Eizcnhart? Jūs viņu atceraties, Stefen. Skarfaro reiz bija ieradies Bethamešas izrakumu nometnē, lai runātu ar Kaunu."

"Jā," rakstnieks pamāja. "Es atceros. Viņš bija ieradies no Romas. Inkvizitors vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Skarfaro ir tāds kā Vatikāna tumšais aģents. Viņš bija tas, kurš iznī­cināja kameru un paņēma tās lauskas sev līdzi. Un viņš arī bija tas, kurš atsūtīja šos vīrus."

"Bet kāpēc tieši tagad?" Stefens iesaucās. "Kāpēc tieši šodien un šeit?"

Profesors uz viņu caururbjoši paskatījās. "Baidos, ka jūs bijāt tas, kurš man pievērsa viņu uzmanību."

"Es?"

"Jūs bijāt tas, kurš atrada kameru. Vai atceraties? Skarfaro to zināja. Protams, viņš deva rīkojumu jūs neizlaist no acīm. Misters Eizenharts nebūs viņiem šķitis pietiekami svarīgs, un līdz šai dienai tāds, droši vien, nebiju arī cs, jo citādi viņi būtu ieradušies jau krietni agrāk. Viņi būs jūs izsekojuši, Stefen, būs mūs noklausījušies un tūliņ arī iebrukuši."

Stefens klausījās ar stingu seju. Viņš mēģināja kaut ko atcerēties, taču nekā tāda nebija. Nebija sekotāju, nebija aizdomīgu zvanu, izvan­dīta dzīvokļa, knakšķu telefonā. Ja arī viņš būtu ticis novērots, tad viņš katrā žiņā neko no tā nebija manījis.

Taču viņam bija vajadzējis ar to rēķināties. Tas bija nepiedodami, ka viņš par to pat nebija domājis.

"Nāciet, profesor!" Eizenharts purināja galvu. "Ko tas nozīmē? Vai tiešām jūs gribat apgalvot, ka & video kādam nepieciešams?"

"Lūdzu?" Vilfords-Smits sarauca uzacis.

"Kurš gan var gribēt šo savārstījumu? Vatikāns? Tīri vai jāsmejas. Jūs ar visu šo izrādi gribat mūs pataisīt par muļķiem. Tāpat kā jūs jau to darījāt Izraēlā ar mums un pirms tam noteikti arī ar Džonu Kaunu."

Stefens samulsis paskatījās uz rakstnieku. "Pēter? Ko jūs runājat? Jūs taču video redzējāt!"

"Jā, tieši tā! Nekad mūžā man vēl nav bijusi jāskatās tik nemākulīga, garlaicīga izrāde. Un šo profesors mums mēģina iesmērēt kā video no pagātnes? Smieklīgi, es saku. Galīgi smieklīgi."

"Kā jūs varat kaut ko tādu teikt?" Stefens brīnījās. "Jūs taču redzējāt šo vīru, kā viņš gāja, kā runāja… Kurš gan vēl tas varēja būt, ja ne patie­sais, vēsturiskais Jēzus?"

"Un tas lai būtu Jēzus Kristus? Nekad mūžā. Tad jau es esmu Ķīnas ķeizars."

Stefens kaut ko gribēja atbildēt, taču pārsteigts klusēja. Viņš nesaprata, kas šeit notiek. Viņa skatiens meklēja profesora acis. "Profesor VilfordSmit, ko tas nozīmē? Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu redzējuši divus dažādus video."

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, kā vācu rakstnieks dusmīgi groza galvu.

Profesors sakrustoja rokas uz muguras un domīgi pamāja. "Jā, tā gan laikam būs bijis. Man jau bieži vien to ir nācies novērot. Ir cilvēki, uz kuriem tas, kas ir redzams video, atstāj tik dziļu iespaidu, kādu viņi paši nemaz nebūtu gaidījuši, — un citi, tādi, kurus tas atstāj vienaldzīgus. Es pats, par laimi, piederu pie pirmajiem, un jūs, Stefen, kā man šķiet, arī. Baidos, ka misters Eizenharts gan ne."

"Vai tas nozīmē, ka bez jums un mums šo video ir redzējis vēl kāds?"

"Jā. Daudzi."

"Un nu tas ir beidzies?"

Eizenharts piecēlās un paliecās uz priekšu. "Stefen, vai tad jūs neredzat, kas šeit notiek? Tas viss ir viena liela krāpšana. Šeit tiek radīta leģenda, un jūs esat instruments tās radīšanai. Profesors Vilfords-Smits pieder pie sektas, kuras galvenā mītne ir šeit Bārnfordā. Es īsti nezinu, ko viņi ar to grib panākt, taču cs pieņemu, ka mēs esam liecinieki jau­nam izdevumam, ko radījuši mormoņi. Vai jums ir zināma viņu mito­loģija? Tās dibinātāju sauca Jozefs Smits, un, pēc viņa sacītā, viņam esot parādījies eņģelis, kurš iedevis viņam grāmatu no zelta plāksnēm un licis viņam tekstu pārtulkot angļu valodā, jo viņam šo zelta grāmatu pēc tam atkal vajagot ņemt līdzi. No tā radusies mormoņu grāmata, viņu reliģijas pamats. Taču šodien, protams, kaut ko tādu cilvēkiem vairs neiemānīsi. Šodien tam jābūt video, atnācējam no nākotnes, visiem tiem māņiem, kas tagad ir modē."

Stefens klausījās rakstnieka argumentos, kas šķita tik loģiski un ticami, taču viņa dziļākajā būtībā tie uzdūrās kādai iekšējai barjerai, kura bija radusies brīdī, kad viņš bija noskatījies video, un atlēca no tās nost. Viņa sirdī gailēja kaut kas tāds, kas bija stiprāks par visiem argumentiem.

"Pēter, es redzēju šo vīru. Vienalga, ko jūs sakāt, un vienalga, kas viņš ir, viņš mani pārveidoja. Tieši tā, kā Negevā sacīja vecais mūks."

"Bet tas nav nekāds pierādījums! Ja viena un tā pati filma vienu pār­liecina un otru ne, tad tās atstāto iespaidu nevar pamatot ar filmu, bet gan tikai ar to, kurš šo filmu skatās. Vai jūs to nespējat saprast?"

"Tomēr."

Eizenharts pakratīja galvu. "Kā mēs to nesapratām agrāk. Mums vajadzēja paredzēt, kas notiktu. Protams, tā dēvētajam oriģinālam vaja­dzēja pazust, citādi kāds vēl secinātu, ka tas nemaz nav divus tūkstošus gadu vecs, bet gan tikai ticis apstrādāts ar smilšu pūtēju vai ielikts kopā ar veļu veļasmašīnā. Un ko gan vēl labāk varētu padarīt par ļaundari, ja ne visu kristīgo sektu un novirzienu ienaidnieci, Romas katoļu baznīcu? Tas saliedē kopā visus sektu locekļus. Uz tādām leģendām var uzbūvēt veselas impērijas."

Iestājās klusums. Stefena skatiens slīdēja no viena pie otra. Eizen­harts sēdēja uz krēsla ar stingu seju. Viņam bija sava taisnība. Profesors mierīgi stāvēja starp sagāztām grāmatu kaudzēm un logu lauskām, il kā viņš nemaz nebūtu sapratis, ko rakstnieks viņam piedēvē. Tas, kas bija izskatījies kā sākums niknam strīdam, izkūpēja bez rezultāta. Katram bija sava taisnība. Uz šāda pamata strīds bija neiespējams.

"Labi," Eizenharts galu galā noteica un piecēlās. "Lai ari kā, tas mani vairs neinteresē. Stefen, es labprāt cik vien iespējams ātri lidotu atpakaļ uz mājām. Mani gaida darbs."

Arī Stefens piecēlās. "Jā, protams."

"Es gaidu mašīnā. Profesor? Palieciet sveiks." Viņš īsi pamāja veca­jam vīram un devās prom. Rija dzirdams, kā viņš priekšnamā paņem no pakaramā savu vējjaku un kā aizcērtas durvis. Tajā bija jūtamas dusmas un vilšanās. To apliecināja pat viņa soļi.

Stefens un Vilfords-Smits saskatījās. Pēkšņi viņi sajuta negaidītu, neparastu uzticēšanos viens otram.

"Tjā," Stefens noteica un sniedza vecajam, sirmajam vīram roku. "Tad nu es nelikšu viņam gaidīt."

"Jā. Droši vien viņš no šī ceļojuma bija gaidījis ko citu."

"Man ļoti žēl, ka tā noticis. Ja cs nebūtu ieradies, tad video noteikti vēl eksistētu."

"Ret tas jau arī vēl eksistē."

"Nu jā, protams. Tikai tagad tas pieder Vatikānam," Stefens teica, "ja viņi to neiznīcinās, tad vismaz ieslēgs kaut kur uz visiem laikiem."

Profesors aizgāja aiz sava rakstāmgalda, piesardzīgi, jo šur un tur zem viņa kurpēm vēl šņirkstēja stikli. "Kasete ir zaudēta, jā," viņš teica. "Par to ir žēl. Taču video nav zaudēts." Viņš atvilka kādu atvilktni un izņēma no tās divas parastas VHS videokasetes. "Protams, mēs izgata­vojām kopijas. Kopijas visos ejošajos formātos — VHS, saperVHS, BetaCam, Hi-8 Digital, MR un citas. Neaizmirstiet, ka Jēzus video bija digitāls ieraksts. Tas nozīmē, ka kopija ir tikpat laba kā oriģināls, un jūs varat to kopēt, cik vien bieži vēlaties, un kvalitāte no tā necietīs."

Viņš pasniedza Stcfcnam vienu no kasetēm.

"Mēs?" viņš apjucis jautāja. "Kas ir tie mēsV

"Draugi," profesors tikai noteica. "Vien tādam gadījumam, ja ari šajā telpā ir paslēpti noklausīšanās mikrofoni un kāds klausās, es jums saku to, ko jūs arī pats varat iedomāties: kopijas ir izkaisītas pa visu pa­sauli, un to ir tūkstošiem. Tas ir sniega bumbas efekts — kāds iedod vairākas kopijas draugiem, tic savukārt arī izgatavo kopijas un tās atdāvina, un tā joprojām. Kā lavīna. Skarfaro to vairs nevar no pasaules iznīdēt. Tas ir neiespējami. Vienalga, cik daudz kopiju viņš atrod un iznīcina, viņš nekad nevarēs būt drošs, vai ir atradis visas."

Stcfcns skatījās uz kaseti savā rokā. Tā bija pavisam parasta videoka­sete, kādas viņš par pāris dolāriem bija pircis veikalā, lai ierakstītu filmu. Tai bija neliela uzlīmīte, uz kuras vienkārši bija uzrakstīts Jesus Video.

Viņš domāja, ka sapņo. Viņš dosies uz mājām, ieliks šo kaseti savā videomagnetofonā, tajā pašā aparātā, kuru viņš izmantoja, lai skatītos Star Trek filmas vai Rugs Runny, un redzēs Jēzu sava televizora ekrānā.

"Paņemiet vienu līdzi arī Eizcnhartam," Vilfords-Smits teica un iedeva viņam vēl otru kaseti. "Par piemiņu."

VĒL PĒC DIVARPUS GADIEM

Sākumā ainavas plašums un vientulība lika viņam nodrebēt. Taču tad pavisam palēnām pirmo paniku nomainīja sajūta, kas varēja būt vienīgi ekstāze: braukt automašīnā cauri mežonīgiem, tuksnesīgiem līdzenu­miem, kas, kā šķita, pat nenojauta par pilsētu civilizācijas un fabriku ek­sistenci, vieni paši tie bija ar sevi un debesīm, ar saules un ar zemes gaitu.

Taču tas, protams, bija vien šķitums. Rimti vienmērīgā attālumā lielu, atbaidoši raibu reklāmu kopums ceļa malā pieteica kādu putekļainu ap­dzīvoto vietu, degvielas uzpildes staciju vai moteli, un Pēters Eizenharts bija spiests sev atzīties, ka ir priecīgs par to, ka viņam nav jāiet medībās vai vakarā jāuzslien telts. Un viņš izbaudīja to, ka pietiek vien izvilkt kredītkarti, lai dabūtu siltas pusdienas vai tīru gultu, un viņš jutās kā pasaules apceļotājs, brīvs un nesaistīts. Sapņojumi, viss kopā.

Zīmīti ar ceļa aprakstu viņš ar līmlenti bija piestiprinājis pie slēgdēļa jau pirms ilga laika, vēl pirms viņš bija nonācis līdz Interstate 40, pa kuru viņš nekļūdīgi bija braucis tūkstošiem jūdžu un caur pieciem Amerikas štatiem. Ja neskaita vienu divas reizes, kad viņš bija izbraucis kādu līku­mu, šo ccļu viņš bija pametis tikai šorīt.

Dažreiz stundām ilgi viņam nebija pat jāpagriež stūre, kamēr garām slīdēja rūsas sarkanas klintis, trūcīga putekļu brūna zāle vai vienkārši bezveidīgi tukšs plašums. Dažreiz viņš jutās kā nokļuvis filmā, šī zeme viņam šķita kā cita planēta, kuru viņš bija domājis pazīstam no kino­teātru un televīzijas ekrāniem, un tagad, uzlicis savu pēdu uz šīs zemes, viņš bija sajutis citu smaguma spēku, ieelpojis citu smaržu, sadzirdējis citu zemes pulsu. Un tad atsvešinātības sajūta atkal pazuda, vienkārši tā, it kā kāds būtu atvilcis vaļā priekškaru, un viņam šķita, ka šeit viņš ar vien bija juties kā mājās.

Un tad jau tas parādījās — Great Spirit Motel.

Nosaukums solīja vairāk par to, kas bija redzams: izbalējušu, pla­kanu ēku komplekss, kas bez lieliem ieguldījumiem bija nosēdināts ceļa malā un bez jebkādas pazīmes, pēc kuras to, braucot garām, varētu at­cerēties. Eizenharts iegriezās sānceļā, kas bija iezīmēts ar divām balti lakotām skārda mucām, kas bija piestādītas pilnas ar kaktusiem, un apstājās stāvvietā, kurā bija cicti noblictēta, balta māla zeme. Te nu tas tātad bija.

Ja neskaita neiztrūkstošo Coca-Cola izkārtni un Budweiser alus gais­mas reklāmu logos, reklāmas industrija acīmredzot neuzskatīja, ka šeit būtu vērts ieguldīt naudu reklāmā. Viena metāla izkārtne ar stilizētu vēja suņa attēlu uz tās liecināja, ka šeit pietur Greyhound līnijas auto­busi, kāda cita izkārtne norādīja virzienu uz degvielas uzpildes staciju. Aiz galvenās ēkas atradās ik pa divām garumā izstieptām dzīvokļu mā­jām, un katrā no tām bija astoņi dzīvokļi, kuri, ja sprieda pēc mājas priekšā nekārtīgi atstātajām automašīnām, vēl ne tuvu visi nebija apdzīvoti.

Tc nu tas tātad bija. Nemaz nebija iespējams īsti noticēt.

Eizenharts atgrūda mašīnas durvis un izkāpa. Tuksnesīgs karstums viņam uzbruka kā nezvēra karstā elpa, un acumirklī viņam pār skaustu, no padusēm, pāri mugurai un krūtīm sāka tecēt sviedri. Viņš bija iemā­cījies novērtēt sava auto gaisa kondicionēšanas iekārtu, un dažreiz viņš aizmirsa, ko tā viņam aiztaupa.

Viņa kurpes bija klātas putekļiem, kad viņš ienāca telpā, kas augst­prātīgi bija nodēvēta par restorānu. Liela, zema, dūcošu kondicionētāju atvēsināta un iespaidīgi bezgaumīgi iekārtota telpa, kurā sēdēja bariņš cilvēku. Pa lieliem logiem ar skatu uz ielu ieplūda spoža saules gaisma, lai tūliņ pat apsīktu galda un krēslu tumšajā kokā, tā ka telpas aizmu­gure ieslīga neskaidrā puskrēslā. Liela, smaga lete aizņēma gandrīz visu kreiso sienu, tā sākās gaišajā pusē un pazuda tumsā, un uz tās rindojās zemesriekstu automāti, statīvi ar kredītkaršu firmu prospektiem, stiepļu grozi ar dažādiem sīkumiem, riekstu, sāļo cepumu vai košļājamo gumiju paciņām, cits uz cita sakrauti pelnu trauki. Eizenharts izvairījās no ap­meklētāju ziņkārīgajiem skatieniem, izvēlējās vienu no brīvajiem krēsliem pie letes — tic visi bija brīvi —, apsēdās, paskatījās uz jauno puisi, kurš apkalpoja, un teica: "Hallo, Stefen."

Stefens, kurš patlaban bija aizņemts ar glāžu skalošanu, pārsteigts paskatījās. "Mister Eizenhart!" viņš iesaucās. "Tas tik ir kaut kas! Tik agri no rīta es jūs gan vēl nebiju gaidījis…"

"Vai man jāatnāk vēlāk?"

Viņš smējās. "Tā es to nebiju domājis. Jūs droši vien pārnakšņojāt Flagstāfa, vai ne tā? Vai jūs bijāt pie Lielā kanjona?"

"Vakar. To es negribēju palaist garām. Autobusa vadītājs, es domāju, bija īsts indiānis. Vai tas var būt? Viņš katrā ziņā izskatījās pēc indiāņa." Eizenharts juta, ka nervozē. Pēdējā laikā vienmēr, kad jutās nedrošs, viņš bija sācis pļāpāt.

"Acīmredzot tas bija Navajo indiānis. Nacionālais parks robežojas ar viņu rezervātu. Vai vēlaties kafiju?"

"Vai tas aizmugurē ir kapučlno automāts?"

"Jā."

"Vai es varētu kafijas vietā dabūt kapučīno?" Pamazām viņš sajuta gaisa kondicionēšanas iekārtas efektu, sviedri uz viņa ādas nožuva.

"Jā, protams." Fokss sāka darboties pie automāta, viņa kustības šķita labi ievingrinātas. Un, jo vairāk kapučīno iztecēja, jo labāk smaržoja.

"Paldies," Eizenharts teica, kad bija saņēmis savu tasi.

"Kā jums tas patika? Lielais kanjons, es domāju."

Eizenharts vilcinājās. "Tjā, kā lai pasaka?… Fotogrāfijās tas izskatās satriecoši. Taču, kad stāvi pie tā, tas ir satriecošs. Tad pārņem sajūta, ka acis vispār nav iespējams atvērt pietiekami plati, lai to patiešām redzētu. Pavisam neticami."

Fokss pamāja ar zinošu smaidu lūpās. "Biju pārsteigts, kad saņēmu jūsu ziņu. Kas jūs trenca šurp uz šo pamesto apvidu?"

"Jā, tā gan ir laba lieta, šis elektroniskais pasts," rakstnieks atzina, malkodams kafiju. "Pie tā tik ātri pierod. Zvanot uz jūsu veco telefona numuru, es jūs diezin vai būtu dabūjis rokā, vai ne?"

"Nebūtu vis, jums taisnība."

"Es biju Ņujorkā ar savu aģentu. Uz dažām sarunām ar ļaudīm no izdevēju nozares," Eizenharts stāstīja. "Neticama pilsēta. Beigās manā galvā bija juceklis."

"Jā, pie Ņujorkas ir jāpierod. Pagaidiet mazliet, es tūlīt būšu atpa­kaļ…" Pie viena no galdiņiem kāds apmeklētājs bija pacēlis roku, vēlē­damies samaksāt.

"Nekādu problēmu."

Viņš skatījās apkārt, kamēr Stefcns bija pie apmeklētāja galdiņa. Šeit nemanīja nekādas rosības, un viņam radās sajūta, ka šeit faktiski nekad nekas īpašs nenotiek.

"Viņš bija pēdējais no tiem, kuri dodas tālāk uz Tuksonu," teica Stefens, kad bija atgriezies. "Tagad acīmredzot es varēšu atvilkt elpu, kamēr nebūs atbraucis autobuss. Apmēram pēc…" viņš paskatījās pulk­stenī, "desmit minūtēm."

"Vai šeit vispār iegriežas ļaudis, kuri ir ceļā ar autobusu?"

"Šajā dienas laikā — jā. Pusdienlaikā uz šejieni nāk tie, kuri apme­tušies motelī, un vakaros pat vietējie iedzīvotāji."

"Ak," Eizenharts noteica. "Šis laikam ir visai bezcerīgs apvidus, ja šī jau skaitījās atrakcija."

"Un nu," Fokss teica ar noslēpumainu smaidu, "man jūs ar kādu ir jāiepazīstina." Viņš pagriezās apkārt, pabīdīja malā aizvērtni lodziņam, pa kuru no virtuves tika pasniegti ēdieni, un sauca: "Viņš ir klāt!"

Izsauciens, kas skanēja no virtuves, taču nebija saprotams, bija atbilde. Tūliņ pat pa durvīm ienāca slaida, tumšmataina skaistule, ugunīga jauna sieviete, un smaidīdama vēl slaucīja rokas apsietajā priekšautā, pirms snie­dza roku Eizenhartam.

Šoreiz bija Eizenharta kārta būt apstulbušam. "Es viņu pazīstu!" viņš pārsteigts iesaucās. "Jūs… Jūs arī bijāt tur klāt, izrakumu darbos…"

"Judīte Meneza," viņa pamāja. "Es jūs arī atceros. Taču mēs nekad nebijām runājuši, es domāju."

"Jā, traki, vai ne?" Viņa skatiens klejoja starp Foksu un Judīti turp un atpakaļ. Taču jums man tagad tas ir jāpaskaidro."

"Tik daudz jau tur nav nekā ko paskaidrot," viņa sacīja, pametusi sānis uz Stcfcnu izteiksmīgu skatienu. "Vienu dienu pēc tam, kad bija beidzies ieceļošanas aizliegums, viņš stāvēja pie manām durvīm ar zie­diem rokās — un, nu jā…"

Stefens viņu apskāva un piespieda sev klāt. "Ar to viņa gribēja pateikt, ka pirms tam es biju mazliet iegājis sevī, kas attiecās uz manu attieksmi pret dzīvi un pret mīlestību."

"Viņš bija kā pārveidots," viņa uzsvēra.

"Tā," noteica Eizenharts, neapzināti pasmaidījis. Pēc septiņpadsmit gadu ilgas laulības un diviem bērniem viņu arī mēdza pārņemt ilgas pēc sen aizgājušām karstas iemīlēšanās dienām.

"Un tad," Judīte turpināja, "viņš izvilka no kabatas videokaseti un pārveidoja arī mani." Viņa noskūpstīja viņu uz vaiga. "Man vēl ātri jāsa­gatavo viss pusdienām. Es jums pievienošos vēlāk, oka.yV

Smaids Eizenharta sejā bija sastindzis. Videokasete! Tātad tomēr bija tā, kā viņš ar bažām bija paredzējis. Pēdējos gados ap šo it kā Jēzus video bija izveidojusies īsta pagrīdes kustība, un, kā šķiet, arī Stefens Fokss piederēja pie tās.

"Jūs taču paliksiet līdz rītam? Tad mēs šovakar visi kopā varam maz­liet pasēdēt un parunāt par vecajiem laikiem," viņš ierosināja un pie­bilda: "Jūs, protams, esat mūsu ciemiņš."

"Jā. Labprāt. Lai gan…" Varbūt labāk būtu vingrināties tolerancē. Galu galā katram vajadzētu ļaut dzīvot tā, kā tam tīk. Eizenharts paka­sīja pakausi, uz kura mati kopš viņu pēdējās tikšanās bija kļuvuši manāmi plānāki. "Man ir tāda sajūta, it kā es šodien vēl nemaz nebūtu pavir­zījies uz priekšu. Turklāt no Flagstāfas kā nekā bija… Nav ne jausmas. Šai zemei vispār nav gala. Visas pēdējās dienas vairāk vai mazāk es biju sēdējis pie stūres un nepārtraukti tikai braucis un braucis, un, kad es va­karā paskatījos kartē, tad nobraukti, kā izrādījās, bija tieši divi centimetri. Neticami. Vāciju var šķērsot vienā dienā, vai jūs varat to iedomāties?"

"Jūs taču, cerams, nebraucāt cauri visai valstij, lai apskatītu šo arhi­tektūras meistardarbu, šo moteli?" Fokss painteresējās.

"Nē, patiesībā man jātiek līdz rietumkrastam. Rija dienas, kad man uzmācās šaubas, vai to vispār ar auto var sasniegt. Man ir kāds draugs, kurš tur dzīvo un kurš mani ir ielūdzis dažas dienas pie viņa paciemoties.

Viņš izceļoja pirms… pirms gadiem piecpadsmit, un pēdējo reizi mēs tikāmies pirms desmit gadiem. Ak, starp citu," viņam icnāca prātā, "es satiku Džonu Kaunu."

"Ko?" Stefens brīnījās. "Tas tik ir pārsteigums. Un? Par viņu jau sen nekas nav dzirdēts, un kur nu vēl kaut kas labs. Kā tad viņam klājas?"

"Man šķiet, viņš bija priecīgs, ka es viņam piezvanīju, un ielūdza mani pie sevis, kad es pastāstīju, ka ar auto vēlos šķērsot Ameriku. Viņš vada kartupeļu čipsu fabriku Oklahomā, sava koncerna pēdējo palieku, ir atkal apprecējies, viņam ir bērns, un viņš izskatās laimīgs un apmieri­nāts. Viņš valkā vairs tikai džinsus un sporta kreklus, vai jūs to varat iedomāties?"

"Džons Kauns? Es neticu nevienam jūsu vārdam."

"Es arī viņu gandrīz vairs nepazinu."

"No kurienes jums bija viņa numurs? Es domāju, ka Oklahomā es jau nu viņu nebūtu meklējis…"

"Viena no izdevniecībām, kuras mēs apmeklējām, agrāk bija piede­rējusi pie Kaun Enterprises. Mēs sarunā līdz tam kaut kā bijām nonā­kuši. Es teicu, ka pazīstu Džonu Kaunu, un, kad es jautāju, vai kādam kaut kas nav par viņu zināms, man iedeva viņa telefona numuru. Man liekas, ka tas ir arī parastā telefonu grāmatā." Eizenharts paraustīja plecus. "Izskatījās, ka viņam patiešām klājas labi. Lai arī viņš atkal ir pavisam parasts cilvēks."

"Ļoti iespējams, tādam arī ir jābūt, lai vispār varētu klāties labi," Ste­fens domīgi teica. "Kad es par to domāju… Es reiz arī gribēju kļūt tāds pats kā viņš. Tāds, kāds viņš bija toreiz, varens un bagāts, un svarīgs. Viens no tiem pavisam lielajiem. Sākumā, pirms vēl es biju atradis ka­meru, es patiešām gribēju sev pierādīt, ka esmu viltīgāks un ātrāks par viņu, par spīti visai viņa varenībai. Traks, vai ne?"

"Nu jā, es nezinu," Eizenharts noteica un paskatījās apkārt. "Maz­liet godkārības taču dzīvē vajadzīgs, vai nc tā?"

"Jūs noteikti brīnāties par to, ko es šeit daru."

"Atklāti sakot, jā. Kad es jūs satiku pirmoreiz, jūs bijāt tāds kā brī­numbērns, daudzsološs uzņēmējs, kam bankas kontā bija vairāk naudas nekā man kādreiz vispār būs. Un tagad jūs vadāt moteli neitrālajā zonā. Tas nav īsti tas, ar ko mēs saprotam profesionālu augšupeju."

Stefens Fokss smaidīja, izņēma no kādas atvilktnes dvieli un sāka slaucīt glāzes. "Ak, mana firma vēl joprojām eksistē. Tikpat virtuāli kā agrāk. Nākamnedēļ es atkal lidošu uz austrumkrastu un apmeklēšu dažus klientus, taču vispār es darbojos ar interneta palīdzību, un tad ir pilnīgi vienalga, kur es dzīvoju. Ar šo te es nodarbojos tikai īslaicīgi — dažus mēnešus. Motelis pieder kādam mūsu labam draugam, kuram bija smaga operācija, un viņam ir nepieciešams laiks, lai atkal tiktu uz kājām." Viņš paraustīja plecus. "Tā nu ir iznācis. Es arvien vairāk un vairāk tuvojos domai, ka viss ir jāpieņem tāds, kāds tas ir. Un tādā veidā var piedzīvot fantastiskākās lietas."

"Nu jā, tā tas varētu būt." Eizcnharts uzlika uz letes plaukstu. "At­klāti sakot, es pirms tam domāju, ka šeit varbūt ir videosektas galvenais mājoklis."

Stefens mazliet pasmaidīja. "Nav nekāda galvenā mājokļa. Tas būtu pārāk bīstami — vai jūs ticat tam vai ne, baznīca vēl arvien dzenas video pa pēdām."

Pēkšņi telpā sākās rosība. Pret grīdu švīkstēja krēsli, kad apmeklētāji cēlās kājās, sniedzās pēc savām somām un devās uz durvīm. Bija pienā­cis Greyhound autobuss. Varēja redzēt izkāpjam pasažierus un gaidām bagāžu, ko vadītājs izdalīja no plaši atvērtā bagāžas nodalījuma.

Stefens izmantoja izdevību un ātri no visiem galdiņiem savāca ne­tīros traukus un glāzes, noslaucīja galdiņus, sakārtoja ēdienkartes un salvetes. Eizcnharts ar apbrīnu vēroja, ar kādu aizrautību viņš veic šos darbus. Kad autobuss brauca tālāk, un tūliņ arī restorānā ienāca pirmie jaunie apmeklētāji, pamestās vietas izskatījās aicinoši tīras un svaigas, un Stefens jau bija gatavībā pieņemt pasūtījumus.

Atkal no virtuves iznāca Judīte, lai paskatītos, vai galdiņi, kas bija viņas pārziņā, ir kārtībā.

"Tikai dzērieni," Stefens teica. "Nāc, pasēdi mazliet kopā ar mums." Eizenhartam viņš sacīja: "Lielākā daļa brauks tālāk ar autobusu, kas iei uz Losandželosu. Tas ieradīsies pēc divdesmit minūtēm."

"Ko gan tas tur dara?" iejautājās Judīte, raisot nost priekšautu. Viņa bija domājusi kādu kalsnu puisi zeltainiem matiem, kas vēl arvien stā­vēja svelmainajā karstumā vietā, kur bija apstājies autobuss, ar lielu somu plecā un drēbju maisu pie rokas. "Vai viņš neuzdrošinās nākt iekšā?"

"Un ko jūs sakāt par to rakstu?" Eizenharts Stefcnam Foksam uz­deva jautājumu, kas viņu jau sen bija nodarbinājis.

"Par kādu rakstu?" viņš jautāja, darbodamies ap kolas ierīci.

"Uri Lībermana rakstu par Jēzus video. Varbūt jūs par to vispār neko nezināt?"

"Man jāatzīst, ka ne. Lībermans, vai tas ir tas Izraēlas žurnālists, kurš jums bija pazīstams? Tas, kurš mums klosterī uzsūtīja helikopterus?"

"Jā. Pēdējos gados viņš ir kļuvis par tādu kā ekspertu Jēzus video kustības jautājumos. Kādu laiku viņš kā viesis nemitīgi piedalījās kaut kādos sarunu šovos. Pirms pusgada viņš publicēja lielu rakstu par video aizkulisēm, kas parādījās faktiski visā Eiropā. Pie mums Vācijā tas bija žurnālā Stern, un Reader's Digest to arī publicēja."

"Jāsaka, ka tas man ir pagājis secen. Un ko tad eksperts tur raksta?"

Eizenharts dziļi ievilka elpu. Tā nebija nekāda patīkamā lieta — laupīt kādam ilūzijas, uz kurām viņš ir uzcēlis savu dzīvi. "Viņš ir uz­meklējis kādu aktieru amatieru grupu, kas apmēram gadu pirms tam, kad profesors Vilfords-Smits bija sācis izrakumu darbus Bcthamešā, kāda nezināma pasūtītāja uzdevumā Izraēlā bija izveidojuši video," viņš pikti paskaidroja. "Visiem dalībniekiem bija pavēlēts klusēt, un galvenais no­sacījums bija tāds, ka visiem aktieriem jāapgūst aramiešu valoda."

"Aramiešu valoda?" Stefens izteica savu izbrīnu un pievērsās Judī­tei: "Kolas krāns atkal nedarbojas."

"Rīt atnāks meistars. Vismaz viņš tā teica."

"Aramiešu," Eizenharts apstiprināja. Vai tie vispār viņā klausījās? Vai viņš jau bija zaudējis savas pozīcijas? "Valoda, kurā Jēzus, ļoti iespējams, bija runājis."

"Jā, man ir skaidrs. Un kas tas ir par video?"

"Jūsējais."

Nu viņš pierima. "Kā, lūdzu?"

"Tas ir video, kuru jūs izplatāt visā pasaulē. Video, kuru mēs redzē­jām pie profesora Vilforda-Smita." Rakstnieks paliecās uz priekšu, lai viņam nevajadzētu tik skaļi runāt, jo daži apmeklētāji jau bija sākuši uz viņiem noskatīties. "Vai jūs nesaprotat? Viss bija iestudēts jau no paša sākuma. Viens liels teātris. Visi dēkainie meklējumi, tā sauktie eksperti, kas tika piesaistīti, tam visam šo gadījumu tikai vajadzēja padarīt ticamu. Bet lūdzu, kāda gan problēma pirms izrakumu sākšanas ir īstajā vietā noslēpt cilvēka skeletu, kas uzrāda kādu ar moderniem līdzekļiem sa­dziedētu kaulu lūzumu? Vai izdomāt videokameras lietošanas pamā­cību, kam vēl tikai drīzā laikā jāparādās tirgū, un to nodrukāt vienā eksemplārā, lai to noliktu kamerai līdzās? Ir iespējams arī likt noviltot radiooglekļa analīzi — ir tikai jāpiekukuļo cilvēks, kurš to var veikt. Jāsaka gan, ka ar savām īpašajām tūrēm jūs visu plānu visai pamatīgi sagriezāt kājām gaisā, taču visumā jūs piedalījāties spēlē diezgan veiksmīgi. Un tik un tā viss ir meli un viltus — Lībermans to pierāda ļoti pārliecinoši."

Stefens domīgi uz viņu paskatījās. "Es domāju, ka zinu, par ko jūs runājat. Acumirkli." Viņš paņēma paplāti un iznēsāja pie galdiņiem dzērienus. Kad viņš atnāca atpakaļ, viņš sāka piepildīt atkal jaunas glā­zes un teica: "To, par ko jūs runājāt, mēs saucam par antivideo. Tas ir video, kas rāda līdzīgas ainas kā īstais, taču tās ir tik nemākulīgi nospē­lētas, ka ikvienam redzams, ka tā ir krāpšana, slikts teātris. Mēs nezi­nām, no kurienes šis video ir uzradies, mēs vien izsakām minējumu, ka aiz tā stāv Romas katoļu baznīca. Katrā ziņā apgrozībā ir milzīgs skaits eksemplāru."

"Jums patiešām šo rakstu vajadzētu izlasīt," Eizcnharts teica.

"Es nedomāju, ka man tas būtu nepieciešams. Tas taču ir tāpat kā ar simtiem tūkstošu citu sazvērestības teoriju, kuras pastāv. Ka Titāniki nemaz nav nogrimis. Ka Kencdijs tika nogalināts militārpersonu uzde vumā. Ka Elviss vēl ir dzīvs. Un tās visas ir loģiskas līdz pēdējai detaļai, un visas nepareizas." No kolas uzpildāmās ierīces nāca nu vairs tikai putas. Stefens nopūtās, izņēma pudeli no ledusskapja un pielēja glazēs no tās. "Taču paliek jautājums: kam ir nepieciešams kaut lu» udu insce nēt — un, galvenais, kādēļ?"

"Lībermans tā kā norāda uz Vilfordu-Smitu, taču viņam mēs vairs nevaram pajautāt." Pavasari profesors bija gājis bojā; kāds autobraucējs līkumā nebija pamanījis zinātnieku uz velosipēda un viņu notriecis.

"Un kāpēc gan viņam to būtu vajadzējis darīt?"

"To taču es jums teicu jau toreiz. Vilfords-Smits bija organizācijas True Church of Bamford loceklis. Tā ir neliela, ekskluzīva kristīga sekta Dienvidanglijā, kas pastāv kopš četrdesmitajiem gadiem. Video uzdevums varētu būt transportēt šīs baznīcas mācības un pamatot tās likumību."

Stefens, mazliet nervozi smaidīdams, papurināja galvu. "Neraugo­ties uz to, ka šai teorijai ir tik lieli robi, ka tai varētu cauri izbraukt Greyhound autobuss, pat nepiegrūžoties," viņš teica, "neraugoties uz to, ir tā, ka nekādu mācību nav."

"Un ko darāt jūs" jautāja Eizenharts.

"Reizi mēnesī mēs tiekamies," Stefens tā kā pamāja, kas lika no­prast, ka dziļāk aizmugurē ir slēdzamas telpas, kas piemērotas šādam sarīkojumam, "un noskatāmies video."

"Un?"

"Un ļaujam tam uz mums iedarboties. Citādi es to nevaru aprakstīt. Apmēram vienu stundu mēs sēžam klusu, lai kļūtu pavisam atvērti un uztvert spējīgi, un tad mēs to noskatāmies. Tas ir viss."

Eizenharts uz viņu skeptiski noskatījās. "Tas ir viss? Atkal un atkal skatīties vienu un to pašu video?"

Fokss tikko manāmi, gandrīz sapņaini pasmaidīja. "Ar to man ir gan­drīz tāpat kā jums ar Lielo kanjonu — man ir tāda sajūta, ka es nespēju acis atvērt pietiekami plati, lai saskatītu visu to, kas tajā ir saskatāms."

"Un kas tajā ir saskatāms?"

"Es tajā redzu to, kas varētu būt. Es redzu vīru, kurš ir absolūti klātesošs, kurš ar katru savas būtības šķiedru eksistē šajā vietā, šajā acu­mirklī, kurš dzīves kausu izdzer tukšu. Kad cs viņu redzu, tas man dod drosmi manu paša kausu nebaudīt maziem malkiem."

"Taču viņu piesita krustā," Eizenharts viņam atgādināja. "Ja viņš ir tas, par kuru jūs viņu uzskatāt."

Stefcns nopietni pamāja. "Jā. Tāpēc, ka viņi to nespēja paciest. Tik daudz dzīvīguma — daudzus tas būs padarījis neizturami skaudīgus."

"Bet vai tas nav neloģiski? Jūs sakāt, ka video noskatīšanās jūs pār­veido. Tad taču tos, kuri viņu piedzīvoja reālu, viņš būtu pārveidojis tūkstoškārt?"

"Kurš saka, ka tas tā nebija? Daži tiek aizskarti, un citi ne. Tas taču jums ir ļoti labi zināms, vai ne tā?"

Ieejas durvis tika atgrūstas vaļā. Tās klusi nočīkstēja. Eizcnharts nevērīgi paskatījās turp. Tas bija puisis, kurš līdz šim bija gaidījis ārpusē pie izkārtnes un nu noputējis un nosvīdis nāca letes virzienā. Viņš iz­skatījās nedrošs, kā cilvēks, kurš pirmo reizi devies ceļojumā viens pats.

"Nav ne mazākā pierādījuma, ka vīrs, kurš redzams video, patiešām ir Jēzus," Eizcnharts pusbalsī teica Stefenam, lai šo tēmu pabeigtu līdz brīdim, kamēr viņi atkal būs vieni paši.

Stefens tikai pamāja, it kā tas it nemaz nebūtu svarīgi, un pievērsās jaunajam puisim, kas bikli viņus vēroja.

"Ko vēlēsieties?"

"Ehm," viņš noteica. Viņa acis šaudījās apkārt, meklēdamas uz letes vai pie sienas cenu sarakstu, taču to neatrada. "Vienu kafiju, lūdzu."

"Vienu kafiju. Tūlīt būs."

Eizenharts skatījās, kā Stefens saliek apakštasīti, salvetes paliktnīti un kafijas tasi, pabīda visu zem kafijas automāta un piespiež zaļi mirgo­jošo pogu. Kamēr pildījās kafija, viņš pielika klāt karotīti, mazo paciņu krējuma un iesaiņotu cukurgraudu. Šķita, ka diskusija viņu ne mazākajā mērā nebija samulsinājusi.

"Viena kafija, lūdzu. Viens dolārs divdesmit centu."

"Paldies." Zēns atglauda sasvīdušās matu cirtas no sejas un, izņēmis no džinsu kabatas naudu, noskaitīja uz letes. Stefens to ar pateicību pie­ņēma un ievadīja summu kases automātā.

"Tam nav nekādas nozīmes, vai jūs saprotat?" viņš atkal pievērsās Eizenhartam. Klausītājs, kā likās, viņu īpaši netraucēja. "Vii tas ir Jēzus vai Buda, vai kāds cits, par kuru mēs nekad neko neesam dzirdējuši, — es viņā redzu to, kas varētu būt dzīve. Ka runa nav par to, lai kaut ko izcīnītu. Ka mēs neesam nākuši šajā pasaulē, lai citus pārspētu un uz­veiktu, un uzvarētu visās sacensībās. Nav nekādas starpības, vai mēs uzvaram vai zaudējam, patiešām nav, es domāju. Agrāk es biju pārlie­cināts, ka dzīvē galvenais ir izcīnīt godalgu. Simboliski runājot. Es pats to neapzinājos, taču tagad, paskatoties atpakaļ, es zinu, ka es tā domāju. Tā bija nostāja sev vienmēr sacīt: tad, kad es… Tad, kad man piederēs miljons dolāru, tad. Tad, kad es būšu slavens, tad. Vienmēr tikai tad, tad, tad. Es domāju, ja es uzvarētu šajās sacensībās, tad mana dzīve mai­nītos un būtu kas cits, nevis tas, kas tā bija — tā kļūtu par īsto dzīvi. Tad sāktos īstā dzīve. Bet, lai arī cik sacensībās es uzvarēju, es nekad ne­saņēmu godalgu. Tad nekad nepiepildījās. Un tādēļ es joņoju arvien tālāk, mērķus izvirzīju arvien augstākus. Kad es uzsāku skriešanos ar Džonu Kaunu, es patiesībā biju izmisis, jo biju jau tik daudz sasniedzis un lielās pārmaiņas bija izpalikušas." Viņš paskatījās uz Eizenhartu. "Vai jums tas arī ir pazīstams? Es varu iedomāties, kas mudina rakstīt rakstnieku, — ticība, ka tikai tad, kad viņš uzrakstīs savai šedevru, viss kļūs citādi."

"Nē," viņš norūca. "Es rakstu tāpēc, ka man tas sagādā prieku."

Stefens likās to nedzirdam. "Kad es redzēju video, es aptvēru, ka īstā dzīve ir šī pati. Ka tāda tā bija jau visu šo laiku. Ka es tikai nebiju spējīgs to pamanīt, nebiju spējīgs priecāties par to, kas man jau bija. Dzīve, īstā, patiesā dzīve jau notika, un cs to visu laiku nebiju pamanījis, jo biju tik aizņemts. Taču vispirms man bija jāredz, kā kāds patiešām ir spējīgs izbaudīt mirkli, izbaudīt to ar visām sajūtām un aizrautību, pirms to varēju aptvert es."

"Nu jā," Eizenharts atturīgi noteica. "Tā ir sena gudrība, ja ne­maldos."

Stefens paņēma trauku dvieli un nopūzdamies sparīgi pārmeta to sev pār plecu. "Es to nespēju izteikt vārdos. Jūs kā rakstnieks to droši vien varētu."

"Taču es neredzu to, ko redzat jūs."

"Žēl." Stefens un Judīte viens otram pamāja, divi zinošie, kuriem bija žēl nezinošā.

Šo dievbijīgo personu augstprātību rakstnieks nekad nebija varējis ciest. Ja vien pie letes nesēdētu klausītājs, tad viņš… Viņš izslējās, iz­stiepa sasprindzināto muguru un pārdomāja, vai viņam vajadzētu šeit vēl palikt pa nakti. Tas nešaubīgi nozīmēja to, ka vienu veselu vakaru viņam pacietīgi nāktos paciest uz viņu vērstu aizrautīgu misijas darbu.

"Vai kaut kas nav kārtībā ar kafiju?" Stefens jautāja jaunajam, gaiš­matainajam vīrietim, kurš, galvu nokāris, sēdēja pie savas kafijas tases un to nepārtraukti maisīja.

"Kā, lūdzu?" viņš satrūkās. "Nē, viss ir vislabākajā kārtībā. Nekādu problēmu."

"Es domāju, tāpēc, ka jūs to visu laiku maisāt un nemaz nedzerat."

"Nē, tikai… Tur nav vainīga kafija. Paldies." Sāpīga izteiksme pār­slīdēja pār viņa seju. It kā gribēdams apliecināt, ka ar kafiju viss ir kār­tībā, viņš iedzēra no tās pamatīgu malku.

Stefens apstājās, vienkārši vēroja viņu un neko neteica.

"Mana mamma un tētis ir miruši," puisis beidzot teica, neko nere­dzošas acis vērsdams tukšumā. "Auto negadījumā. Pirms gada. Un pirms četrām nedēļām mani pameta draudzene. Tas, ēhm, nav viegli."

"Man ļoti žēl to dzirdēt."

"Es, ēhm, mazliet dzirdēju no tā, kā jūs apspriedāt dzīves jēgu." Viņš ar roku atglauda matus, mēģinādams savaldīt nepaklausīgu šķipsnu, kas viņam nepārtraukti krita sejā. "Tad nu man tas viss atkal ienāca prātā."

"Mhm." Stefens noņēma no pleca trauku dvieli un sāka ar to slaucīt pilnīgi tīro leti.

"Man ļoti žēl, ka es noklausījos. Es to, protams, negribēju."

"Ir jau labi."

"Kafija patiešām garšo lieliski."

"Paldies." Stefens mazliet tā kā vilcinājās, pameta ātru skatienu uz Eizenhartu un turpināja slaucīšanu. "Es jums varētu kaut ko parādīt. Kādu video, kas jums, iespējams, palīdzētu."

Tad tā tas notika. Eizenhartam šķita, it kā viņš jaunā cilvēka acis būtu pamanījis iezibamies neuzticēšanos. Veselīgu neuzticēšanos, ka pašam likās.

Puisis izmocīja drosmīgu smaidu un papurināja galvu. "Paldies. Taču ar nākamo Greyhound autobusu man jādodas tālāk uz Losandželosu."

"Šovakar būs vēl viens autobuss."

"Tad es nokavēšu lidmašīnu."

"Ak tā." Stefens pacēla slaukāmo lupatu gaisā, izpleta to, salocīja atkal un slaucīja tālāk. "Uz kurieni tad ceļš vedīs?"

"Uz Izraēlu."

Šis vārds šķita kā elektrības trieciens. Stefens pārtrauca pulēšanu, un Eizenhartam likās, it kā viņš justu smalkus matiņus paceļamies uz skausta. Tā nu gan bija sagadīšanās. Sasodīts.

"Uz Izraēlu." Stefens atkal atsāka darbošanos. "Izklausās labi. Un uz kurieni Izraēlā?

"Visur kur. Apskates ceļojums, divas nedēļas šķērsām cauri visai val­stij, iepazīties ar visām iespējamām svētajām un vēsturiskajām vietām." Viņš mēģināja pasmieties, taču tas izklausījās samocīti, un blondā matu cirta atkal pārkrita pār viņa seju. "Es nemaz nezinu, kā es līdz tam no­nācu — es domāju, es nekad neesmu bijis īpaši reliģiozs vai kā tam­līdzīgi… Pat tad ne, kad mamma un tētis… Pie mums lielveikalā bija tāda reklāmlapiņa. Nav ne jausmas, kā man tā iekrita acīs, taču es no­domāju — un kāpēc gan lai es nebrauktu?" Gandrīz vai izskatījās, ka viņš par to kaunas.

Stefens iegremdēja dvieli atpakaļ ūdenī, izspieda to gandrīz vai bi­jīgi. "Šad un tad pie mums ierodas tūristi no Izraēlas, kuri vēlas apska­tīt Arizonu. Lielo kanjonu un tā tālāk." Viņš izkāra lupatu uz hromēta stieņa. "Jūs esat pirmais, kurš dodas ceļojumā otrā virzienā."

"Jūs domājat, es vienkārši bēgu?"

"Nē. Es domāju, tas jums noteikti nāks par labu, ja nonāksiet citā vidē."

Likās, ka tas viņu atviegloja. "Jā, es patiešām vai degu nepacietībā. Es domāju, tas ir traki, es vēl nekad nekur neesmu bijis, ja neskaita Disnejlendu brīvlaikā kopā ar mammu un tēti. Un vienreiz slēpot, taču toreiz es tikai salauzu kāju. Un tagad cs uzreiz lidoju uz Izraēlu. Un vai zināt ko? Es patiešām degu nepacietībā."

"Tur cs jums ticu."

"Visvairāk es vēlos uzzināt, kā ir tādās sensenās vēsturiskās vietās," jauneklis turpināja, nu jau gandrīz sajūsmas pārņemts. "Vai zināt, ma­nai mammai bija tāds teiciens. Viņa mēdza sacīt: vēsture ir tas, kas rak­stīts grāmatās. Patiesībā tu nejūti, kad tevi pārņem vēstures elpa. Es vēlos redzēt, vai tā ir."

Gaiss pēkšņi šķita uzdzirkstījam kā šampanietis. Kad Eizcnharts ierau­dzīja Stefena acis nedabiski plati icplešamics, viņš saprata, ka bija atce­rējies pareizi, ko viņš viņam bija stāstījis par otrās vēstules saturu.

Kafijas tase viņa rokās pēkšņi kļuva it kā nereāla, viņam šķita, ka tā tiecas izplūst, zaudēt formu.

"Es izdarīju vēl ko traku." Jaunais, gaišmatainais puisis uzlika uz letes savu plecu somu, viņš vairs nebija apstādināms. "Es nopirku video­kameru, speciāli šim ceļojumam, pilnīgi jaunu. Es domāju, ka līdz Šim savā dzīvē es nebiju pircis sev neko jaunu, katrā ziņā neko tādu —vien­mēr tikai lietotas automašīnas, lietotu stereoiekārtu, televizoru izpār­došanā… Un nu cs noskaitu četrus tūkstošus zaļo par kaut ko tik traku, par SONYMR-01. Vai jūs par tādu jau esat dzirdējuši?"

"Jā," Stefens teica balsī, kas pēkšņi izklausījās tāda kā žēla. "Esmu par to dzirdējis."

"Jaunākā no jaunākajām, tā man teica pārdevējs. Superkvalitāte. Ļoti viegli lietojama. Esmu ieintriģēts. Ai, man šķiet, tur jau nāk autobuss."

Sajā brīdī ārpusē liels un sudrabots, šņākdams un sprauslādams kā piezemējies pūķis, apstājās Greyhound autobuss. No tā ārā kāpa cilvēki, un restorānā atkal citi cilvēki cēlās kājās, ņēma savus čemodānus, mu­gursomas un rokas somas un steidzās uz izeju. Puisis paņēma savu plecu somu un drēbju maisu, sveicinot viņiem vēl reizi pamāja un arī devās ārā. Ieejas durvis ar savu kluso čīkstēšanu viņa priekšā atvērās un aiz viņa aizvērās, un tad vēl kādu brīdi mazliet nosvārstījās eņģēs.

Eizenharts nolika savu tasi. Tā noklaudzēja pret leti. Nu tā atkal bija pavisam parasta kafijas tase. Tāpat kā šis bija pavisam parasts acumirklis, tāds pats kā visi citi acumirkļi, no kuriem sastāvēja dzīve.

"Hei," klusi pateica Judīte.

Viņi saskatījās platām acīm. Tad, it kā būtu to iestudējuši, viņi pa­griezās pret fasādes logu. Gaišmatainajam zēnam rokā jau bija sagata­vota biļete. Viņš stāvēja pašā rindas sākumā.

Vārdi šeit bija lieki. Viņi piecēlās, sekoja viņam ārā, ārā pa divviru durvīm, kas arī aiz viņiem klusi čīkstēja. Cieši blakus viņi gāja pa smil­šaino zemi, tā šņirkstēja zem viņu kurpēm, kā jau tas ir, kad iet pa smil­tīm. Viņi gāja ātrāk, galu galā jau skrēja, lai vēl noķertu puisi, pirms viņš iekāpa autobusā.

"Hei!" Stefens izkliedza un sniedza viņam roku. "Lai tev labs ceļo­jums!"

Puisis ar somu plecā viņu izbrīnīts uzlūkoja. "Paldies."

"Es tikai gribēju pateikt… Mani sauc Stefens Fokss. Es jums vēlu visu labu."

"Mans vārds ir Džons," puisis atteica un nu jau simto reizi atglauda matus no acīm. "Paldies."

"Džons — un kā tālāk?"

Uz mirkli viņa acīs atspoguļojās neuzticība. "Tas nav būtiski," viņš noteica. "Vienkārši Džons, okayV Viņš vēlreiz pacēla roku sveicienam un iekāpa autobusā.

Cauri tumši tonētajām autobusa rūtīm viņi redzēja puisi ejam uz aizmuguri, kamēr autobusa priekšējās durvis ar enerģisku šņācienu aiz­vērās, un milzīgais, pēc dīzeļdegvielas smirdošais autobuss ar rūcošiem dzinējiem lēnām sāka braukt. Viņi noskatījās autobusam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz apvāršņa.

"Es vairs nezinu, ko domāt," teica Eizcnharts.

Stefens Fokss no sāniem uz viņu bikli paskatījās. "Tas bija viņš, vai ne?"

Apvārsnis mirdzēja, šķita, ka tas savelkas zobgalīgā smaidā. Nekas vairs nebija reāls. Ja viņš tagad novērstu skatienu no mazā, sudrabainā punktiņa tālumā, pasaule beigtu pastāvēt un pienāktu laiku beigas.

Tāda varētu būt sajūta, kad cilvēku pārņem ārprāts. Kad cilvēkam zūd pamats zem kājām.

Vai varbūt — kad viņš to pirmo reizi patiešām sajūt.

"Jā," viņš pamāja. "Vēsture sākas."