SUSANNA KLĀRKA

DŽONATANS STREINDŽS UN MISTERS NORELS

Viņš gandrīz nekad nerunāja par maģiju, un, ja arī runāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausīties.

I806. gada rudens/1807. gada janvāris

Ne tik sknos laikos Jorkas pilsētā darbojās burvju biedrība. Katra mēneša tre­šajā trešdienā burvji sanāca kopā un lasīja biedriem priekšā garus, garlaicīgus ziņojumus par Anglijas maģijas vēsturi.

Viņi bija burvji un džentlmeņi, proti, viņi nekad nebija ar maģiskiem paņē­mieniem kādam kaitējuši, — tiesa, arī neko labu viņi savā mūžā nebija izdarī­juši. Vispār, ja runājam atklāti, neviens no šiem burvjiem ne reizi neko nebija uzbūris, ne lapiņa kokā no viņu burvestībām nebija nodrebējusi, neviens pu­teklītis nebija nosēdies citā vietā, ne matiņš nebija nokritis kādam no galvas. Tomēr, neņemot vērā šo niecīgo atrunu, .šie džentlmeņi bija izdaudzināti par gudrākajiem un zinīgākajiem Jorkšīras burvjiem.

Kāds ievērojams burvis par saviem amatbrāļiem izteicies šādi: "…tie lauza un dauza savas galvas, lai tajās iedzītu kaut pašu niecīgāko zināšanu kripatiņu, toties uz ķīviņiem un riešanos nepavisam nav mudināmi", [1] un )orkas burvji gadu gadiem bija apliecinājuši, cik patiesi ir šie vārdi.[1] Džonatans Streindžs. "Angļu maģijas vēsture un prakse", 1. sēj., 2. nod. Džona Mareja apgādā, Londona, 1816.

Tūkstoš astoņi simti sestā gada rudenī biedrība piedzīvoja pieaugumu kāda Džona Segunda personā. Pirmajā sanāksmē, uz ko misters Segunds ieradās, viņš cēlās kājās un uzrunāja godājamo publiku. Vispirms viņš veltīja cildinošus vār­dus biedrības spožajai vēsturei, uzskaitīdams neskaitāmos slavenos burvjus un vēsturniekus, kas agrākos laikos bijuši biedrības locekļi; tad lika noprast, ka pats apmeties ļorkā ne mazu tiesu tāpēc, ka zinājis par šādas biedrības pastāvēšanu. Ziemeļu burvji, viņš klausītājiem atgādināja, allaž baudījuši lielāku cieņu nekā to kolēģi dienvidos. Misters Segunds vēstīja, ka daudzus gadus studējis maģiju un zinot ikkatra senatnes dižā burvja dzīves gājumu. Viņš lasot visas jaunās ma­ģijai veltītās publikācijas un arī pats esot devis savu pieticīgo artavu to skaita kuplināšanā, taču pēdējā laikā viņam nedodot mieru kāds jautājums: kāpēc par lieliem maģiskiem sasniegumiem var lasīt vienīgi grāmatās? Kāpēc tos vairs neredz uz ielas un par tiem neraksta avīzēs? Misteram Segundam no tiesas gri­bētos saprast, kā viņš izteicās, kāpēc mūslaiku burvji nespēj demonstrēt bur­vestības, par kurām tie raksta? īsi sakot, viņš gribēja zināt, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur.

Vai vispār pasaulē ir kāds vēl vairāk nodrāzts jautājums? Katrs angļu bērns agri vai vēlu par to prašņā savai guvernantei, savam skolotājam vai vecākiem,— tomēr Jorkas biedrības augsti mācītajiem locekļiem nepavisam nepatika to dzirdēt, un, āre, kāpēc: arī viņi nejaudāja uz to atbildēt.

Jorkas biedrības prezidents (kura vārds bija doktors Fokskāstls) pagriezās pret Džonu Segundu un paskaidroja, ka viņa jautājums ir visnotaļ aplams:

— Tas liek domāt, ka burvjiem ir gluži vai pienākums burt, — bet tās ir muļķības! Jūs taču, man gribētos cerēt, neuzskatāt, ka botāniķu uzdevums ir izdomāt jaunas puķes? Ka astronomiem jāpieliek visas pūles, lai mainītu zvaigžņu kārtību? Burvji, mister Segund, pēta senatnē pielietotās burvestības. Kāpēc no viņiem vajadzētu prasīt ko citu?

Kāds vecīgs džentlmenis ar blāvi zilām acīm un blāvos toņos ieturētām drā­nām (viņu sauca vai nu Hārts, vai Hants — kā īsti, to misteram Segundam nekādi neizdevās saklausīt) blāvi izsacījās, ka patiesībā neesot nekādas nozīmes, vai kāds ko prasa vai neprasa. Džentlmeņi nebur. Par būrējiem uzdodas ielas pes- teļnieki, kas tā izmāna bērniem viņu pēdējos penijus. Maģija (praktiskā nozīmē) ir stipri degradējusies. Tā apgrozās nelāgā sabiedrībā, brāļojas ar neskūtiem zodiem, čigāniem, kramplaužiem; tā uzturas šaubīgās būdelēs aiz netīriem, dzel­teniem aizkariem. Nē, nē! Džentlmeņi nebur. Džentlmeņiem piedien studēt ma­ģijas vēsturi (vai gan var būt vēl cildenāka nodarbe!), taču buršana nav viņiem domāta. Vecīgais džentlmenis apveltīja misteru Segundu ar blāvu, tēvišķu ska­tienu un izteica cerību, ka misters Segunds nemēģinot skandēt buramvārdus.

Misters Segunds piesarka.

Tomēr ievērojamajam burvim jau atkal bija taisnība: divi burvji — šai gadī­jumā doktors Fokskāstls un misters Hants vai Hārts — nevar būt vienprātīgi, ja divi citi nav tieši pretējos ieskatos. Vairāki sanākušie džentlmeņi piepeši atskārta, ka ar sirdi un dvēseli piekrīt misteram Segundam un visā maģijas stu­diju jomā nav nekā svarīgāka par praktisko maģiju. Visdedzīgāk misteru Segundu atbalstīja kāds misters Hanifūts — patīkams, draudzīgs, gadus piecdesmit pie­cus vecs džentlmenis ar sarkanu seju un sirmiem matiem. Kad domstarpības kļuva asākas un doktors Fokskāstls sāka raidīt pret misteru Segundu arvien dzē­līgāka sarkasma šautras, misters Hanifūts vairākas reizes pieliecās viņam klāt un čukstēja ausī mierinošus vārdus, piemēram:

Neliecieties zinis, ser! Es visnotaļ esmu jūsu pusē, — un: — Jums ir pil­nīga taisnība, ser, neklausieties, ko viņi tur runā! — vai: — Jūs trāpījāt kā nag­lai uz galvas! Tik tiešām, ser! Mēs visu laiku netikām ne no vietas, jo nebijām uzdevuši īsto jautājumu. Tagad ar jūsu palīdzību mēs paveiksim lielas lietas!

Šiem laipnajiem vārdiem būtu grūti atrast pateicīgāku klausītāju: spīvā pretestība bija Džonu Segundu acīm redzami satriekusi.

Baidos, ka laikam iznāca neveikli, — viņš čukstēja misteram Hanifū- tam. — Es nudien tā negribēju. Biju cerējis izpelnīties šo džentlmeņu labvēlību.

Vispirms misters Segunds sliecās ļauties nomāktībai, taču kāda sevišķi ne­novīdīga doktora Fokskāstla izteika modināja viņa sašutumu.

Šis džentlmenis, — doktors Fokskāstls uzstājās, urbdamies misterā Se- gundā ar saltu skatienu, — cik noprotams, vēlētos, lai mūs piemeklē Mančes­tras burvju biedrības skumjais liktenis!

Misters Segunds pašķieba galvu tuvāk misteram Hanifūtam un bilda:

Nebiju gaidījis, ka Jorkšīras burvji būs tik stūrgalvīgi. Ja reiz Jorkšīrā ma­ģijai nav draugu, kur tad lai tos meklē?

Mistera Hanifūta laipnība pret misteru Segundu nebeidzās reizē ar sanāk­smes beigām. Viņš ielūdza misteru Segundu uz vakariņām savā Haipītergeitas namā patīkamā Hanifūta kundzes un triju daiļu meitu sabiedrībā, un misters Segunds, būdams vientuļš un nepavisam ne bagāts džentlmenis, ar lielāko prieku ielūgumu pieņēma. Pēc vakariņām Hanifūtas jaunkundze spēlēja klavihordu un Džeinas jaunkundze dziedāja itāliešu valodā. Nākamajā dienā Hanifūta kun­dze savam vīram bilda, ka Džons Segunds esot tieši tāds, kādam jābūt džentl­menim, taču var gadīties, ka nekur tālu viņš tā netiks: būt pieticīgam, klusam un labsirdīgam šoslaikus neesot moderni.

Ļoti drīz abi džentlmeņi kļuva par lieliem draugiem. Nepagāja necik daudz laika, un misters Segunds ik nedēļu divus vai trīs vakarus viesojās Haipītergeitā.

Ja nams bija pilns jaunu ļaužu, pats par sevi saprotams, sākās dejas. Tas viss bija ļoti jauki, taču daudzreiz misters Hanifūts kopā ar misteru Segundu neuzkrī­toši aizlavījās, lai divatā spriestu par vienīgo tematu, kas patiešām nodarbināja abu domas: kāpēc Anglijā vairs neviens nebur? Tomēr, lai cik ilgi un aizrautīgi viņi sprieda (nereti līdz pulksten diviem trijiem naktī), atbilde uz šo jautājumu kā nedevās, tā nedevās rokā, un varbūt par to nemaz nevajadzētu brīnīties: liels skaits burvju, senatnes pētnieku un zinību vīru par to pašu lauzījuši galvas jau vairāk nekā divus gadu simteņus.

Misters Hanifūts bija stalts, dzīvespriecīgs un smaidīgs džentlmenis, kam ne­kad neaptrūkās dzīves spara un allaž gribējās kaut ko darīt vai briedināt kādu nodomu, bet reti gadījās apsvērt, vai tas tiešām ir nepieciešams. Mistera Segunda uzjundītais jautājums viņam lika atminēties dižos viduslaiku burvjus, [2] kuri, sadūrušies ar šķietami nepārvaramām grūtībām, sēdās seglos un uz gadu un vienu dienu aizceļoja, padomam paņemdami līdzi pāris kalpus no elfu cilts, un atgriezdamies viņi allaž zināja, kas darāms. Misters Hanifūts sacīja misteram Segundam, ka, pēc viņa domām, vislabāk būtu līdzināties šiem senatnes dižga­riem: daži no viņiem devās uz pašiem tālākajiem Anglijas, Skotijas un Īrijas apvidiem (tur maģija ir visblīvākā), citi pavisam izjāja no šīs pasaules, un mūs­laikos vairs neviens nezina, kurp īsti viņi devās un ko tur darīja. Tik ļoti tālu misters Hanifūts nemudinot doties — patiesībā viņš vispār nevēloties ceļot tālu, tāpēc ka bija ziema un ceļi vienkārši briesmīgi, tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts: kaut kur jādodas un kādam jālūdz padoms. Kā viņš misteram Segundam izteicās — viņi abi savos spriedumos sākot atkārtoties; ai, kā nāktu par labu, ja kāds paskatītos ar svaigu aci! Taču, kurp doties, kam prasīt, neviens nezināja, un misters Hanifūts pagalam izsamisa; bet tad viņš atcerējās par otru burvi.[1] Pareizāk būtu viņus dēvēt par aureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem.

Pirms dažiem gadiem līdz Jorkas biedrībai bija atklīdušas runas, ka Jorkšīrā esot vēl kāds burvis. Šis džentlmenis dzīvojot ļoti nomaļā grāfistes nostūrī un (āre, āre) dienu un nakti savā lieliskajā bibliotēkā studējot retus maģijas trak­tātus. Doktors Fokskāstls bija izdibinājis, kā burvi sauc un kur viņš atrodams, un aizrakstījis pieklājīgu vēstuli, uzaicinādams otru burvi kļūt par Jorkas biedrības locekli. Otrs burvis savā atbildes vēstulē bija pateicies par lielo godu un paudis lielu nožēlu: viņš nudien nevarot — Jorka no Hartfjū abatijas esot tik tālu — nelādzīgie ceļi — darbs, ko viņš nekādā ziņā nevarot atstāt novārtā, — utt„ u.tjpr.

Visi Jorkas burvji bija apskatījuši vēstuli un šaubījušies, vai no cilvēka ar tik sīku rokrakstu maz var iznākt puslīdz vērā ņemams burvis. Pēc tam — mazliet skumdami par lielisko bibliotēku, ko viņi tā arī neredzēs, — džentlmeņi domas par otru burvi izmeta no galvas. Tomēr misters Hanifūts misteram Segundam sacīja tā: jautājums "Kāpēc Anglijā vairs neviens nebur?" ir tik svarīgs, ka būtu liela aplamība neizmantot itin visas iespējas. Kas zina, varbūt otrs burvis pateiks kaut ko noderīgu. Tā nu viņš sēdās un rakstīja, ka viņš un misters Segunds jutīsies ļoti pagodināti, ja tiks pieņemti trešajā otrdienā pēc Ziemsvētkiem pulksten pustri­jos pēc pusdienas. Ļoti drīz pienāca atbilde; misters Hanifūts, atkal reiz aplieci­nādams savu laipnību un labo sirdi, tūdaļ ataicināja pie sevis misteru Segundu un parādīja vēstuli. Otrs burvis sīkā rokrakstā pauda, ka ļoti priecāsies par iepa­zīšanos. Ar to pietika. Misters Hanifūts ļoti nopriecājās un, lieki nekavēdamies, aizsteidzās pateikt kučierim Votersam, kad būs vajadzīga kariete.

Misters Segunds palika sēžam ar vēstuli rokā. Viņš lasīja: "…atzīšos, ka man nav līdz galam skaidrs, ar ko esmu izpelnījies šo negaidīto godu. Grūti apjaust, kāpēc lai Jorkas burvji, kam ir tā lielā laime uzturēties sev līdzīgo sabiedrībā un bagātināties ar to neizmērojamo gudrību, pēkšņi vēlētos apspriesties ar tādu vientuļu zinību vīru kā es…"

Vēstulē jautās viegls sarkasms; likās, rakstītājs ik vārdā zobojas par misteru Hanifūtu. Misters Segunds ar atvieglojumu noģida, ka misters Hanifūts laikam to nebija pamanījis, citādi tik pacilāts nebūtu aiztraucies uzmeklēt Votersu. Vispārīgi ņemot, šī vēstule bija ļoti nelaipna, un misters Segunds sāka šaubīties, vai viņam maz vairs gribas palūkoties uz otru burvi. Ak, kā nu būs, tā būs, viņš nodomāja, man jābrauc, tāpēc ka misters Hanifūts to vēlas, — un galu galā, kas slikts no tā var iznākt? Iepazīsimies ar viņu un būsim vīlušies, tas arī viss.

Dienu pirms ciemos braukšanas stipri lija; kailajos, brūnajos laukos vīdēja nelīdzenas lāmas; slapjie jumti spīdēja kā auksti akmens spoguļi; mistera Hani­fūta kariete ripoja cauri pasaulei, kurā dzedri pelēkas debesis aizņēma daudz lielāku tiesu nekā parasti, turpretim cietas, drošas zemes bija daudz mazāk.

Misters Segunds jau kopš paša pirmā vakara bija vēlējies iztaujāt misteru Hanifūtu par Mančestras Mācīto burvju biedrību, ko toreiz bija pieminējis dok­tors Fokskāstls. Nu viņš savu jautājumu uzdeva.

Tā bija ļoti nesen nodibināta biedrība, — misters Hanifūts stāstīja, — un tās locekļi bija paši nabadzīgākie garīdznieki, advokāti, pensionēti manu­faktūru īpašnieki, kas cik necik samācījušies latīņu valodu, godājami agrākie tirgotāji, aptieķnieki un tā joprojām: par viņiem visiem varētu sacīt — pa pusei džentlmeņi. Man ir aizdomas, ka tad, kad viņu biedrība izjuka, doktors Foks­kāstls bija priecīgs, — viņš neieskata, ka šādām personām pieļaujams kļūt par burvjiem. Bet man jums jāteic, ka viņu vidū bija vairāki visai gudri cilvēki. Viņi, tāpat kā jūs, jau no paša sākuma vēlējās atdzemdināt praktisko maģiju. Ieraduši rīkoties lietišķi, viņi dzīrās maģijai piemērot saprāta un zinātnes principus — gluži tāpat, kā bija tos piemērojuši savos amatos. Viņi to dēvēja par "racionālo taumaturģiju". Kad nekas neizdevās, viņi jutās vīlušies. Nu, viņus grūti par to vainot, bet, ļaudamies sarūgtinājumam, viņi nonāca visdažādākajās pretišķībās. Viņi sāka domāt, ka pasaulē maģijas nav un vispār nekad nav bijis. Apgalvoja, ka visi aureātu burvji bijuši krāpnieki vai paši pievīlušies, savukārt karali Kraukli izgudrojuši ziemeļangļi: tie šādi cerējuši paglābties no dienvidnieku tirānijas (paši dzīvodami ziemeļu novadā, mančestrieši tādas lietas spēja saprast). O, viņi reizēm sprieda ļoti asprātīgi — žēl, aizmirsu, kā tika izskaidroti elfi. Biedrība, kā jau es jums sacīju, izjuka, un viens no viņiem — liekas, vārdā Obrijs, — gra­sījās to visu aprakstīt un publicēt, taču, kad vajadzēja ķerties pie darba, viņam uznāca nepārvarama melanholija, un viņš tā arī nespēja sasparoties un pa­ņemt rokā spalvu.

Nabags, — misters Segunds līdzjūtīgi noteica. — Varbūt pie visa vainīgs šis laikmets. Vai jums, ser, nešķiet, ka šis gadsimts it nemaz nav piemērots ma­ģijai un zinātnei? Tirgotāji pieredz zelta dienas, tāpat jūrnieki, politiķi — bet ne burvji. Mūsu laiks ir pagātnē. — Viņš uz brīdi iegrima domās, tad runāja tālāk: — Pirms trim gadiem, būdams Londonā, es tur sastapu kādu ielas burvi, kas mēdza sēdēt būdā aiz dzeltena aizkara, klejojošu pesteļnieku ar ērmotu krop­lību. Šis zellis man izmānīja itin lielu naudas summu, solīdams par to atklāt lielu noslēpumu. Kad biju samaksājis, viņš paziņoja, ka pienāks diena, kad divi burvji atdzemdinās Anglijā maģiju. Zināms, es nepavisam neticu pareģojumiem, un tomēr, prātodams par to, ko viņš man pateica, es atklāju patiesību par mūsu tagadējo pagrimumu — vai tas nav savādi?

Jums pilnīga taisnība, — smiedamies piekrita misters Hanifūts, — visādi pareģojumi un zīlēšana ir milzīgas blēņas. — Tad pēkšņi izslējās, kā spējas

atskārtas ķerts: — Mēs esam divi burvji! Hanifūts un Segunds, — viņš svinīgi izrunāja, it kā iztēlodamies, kā viņu vārdi izskatīsies laikrakstos un vēstures grāmatās, — Hanifūts un Segunds: nepavisam nav slikti.

Misters Segunds pašūpoja galvu:

Tas zellis zināja, kāds ir mans arods, un katrā ziņā būtu mēģinājis man iegalvot, ka es esmu viens no šiem diviem, — taču galu galā viņš man taisni acīs pateica, ka es tas neesmu. No sākuma viņš itin kā šaubījās, kaut kas manī… Viņš lika, lai es uzrakstu uz papīra savu vārdu, un tad ilgi skatījās uz to.

Droši vien apjēdza, ka vairāk naudas no jums neizpurinās, — misters Hanifūts attrauca.

Hartfjū abatija atradās savas piecpadsmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Jorkas. Senatnīgs bija tikai tās nosaukums: reiz šajā vietā tiešām bija abatija, taču ļoti, ļoti sen; nams, kurā dzīvoja otrs burvis, bija celts karalienes Annas valdīšanas laikā. Tas bija visnotaļ gleznains, smagnējs un pamatīgs, un tam apkārt pletās parks, pilns spokainu, slapju koku (jo sāka sabiezēt migla). Parkam cauri tecēja upe, ko sauca par Hartu, un tai pāri veda aprisēs klasisks tilts.

Otrs burvis (kura vārds bija Norels) sagaidīja viesus vestibilā. Augumā viņš bija sīks, gluži kā viņa rokraksts, un, sveikdams abus burvjus Hartfjū abatijā, viņš runāja visai klusi, itin kā nebūtu radis izteikt savas domas skaļā balsī. Misters Hanifūts, būdams pakurls, nesadzirdēja, ko viņš saka.

Kļūstu vecs, ser. Tas ir izplatīts trūkums, ceru, ka jūs neņemsit ļaunā.

Misters Norels ieveda ciemiņus glīti iekārtotā salonā, kur kamīnā silti ku­rējās uguns. Sveces nebija iedegtas, jo divi lieli logi deva pietiekami daudz gais­mas; šī gaisma gan bija pelēka un nebūt nevairoja omulību. Tomēr misteram Segundam šķita, ka šajā istabā kaut kur ir vēl viens kamīns vai svečturis, un viņš nemitīgi atskatījās, meklēdams, kur tas varētu atrasties, — taču tā arī neko neieraudzīja, ja nu vienīgi spoguli un senlaicīgu pulksteni.

Misters Norels uzņēma valodas, sacīdams, ka ir lasījis mistera Segunda rakstu' par Mārtiņa Peila kalpiem no elfu cilts:3 Džons Segunds. "Vispārīgs pārskats par doktora Peila kalpiem no elfu cilts līdz ar to vārdiem, dzīvesstāstiem, raksturīgām īpašībām un izdarītajiem pakalpojumiem". Grāmat­tirgotāja Tomasa Bārnema apgādā, Northemptona, 1799.

Visnotaļ godprātīgs pētījums, ser, taču jūs neesat pieminējis meistaru Ardomu. Zināms, viņš bija visai nenozīmīgs elfs, un var apšaubīt, vai viņa

pakalpojumi dižajam doktoram Peilam patiešām bija vajadzīgi. [3] Un tomēr jūsu vēsturiskā skicītc bez viņa nav pilnīga.

Brīdi valdīja klusums.

Elfs, vārdā Ardoms, ser? — misters Segunds beidzot ievaicājās. — Es… man… tas ir, es pirmo reizi dzirdu, ka tāds ir bijis — šai vai kādā citā pasaulē.

Misters Norels pirmo reizi pasmaidīja — taču viņš smaidīja sev.

Pats par sevi saprotams, — viņš bilda, — man piemirsās. Par viņu var uz­zināt tikai no tās Halgarta un Pilda grāmatas, kur šie abi stāsta par savu pazī­šanos ar meistaru Ardomu; diez vai jums būs gadījies to lasīt. Un apsveicami: derdzīgs pārītis — nevis burvji, bet drīzāk blēži un laupītāji. Jo mazāk jūs par viņiem zināsit, jo labāk.

Ak, ser! — misters Hanifūts iesaucās, noskārzdams, ka misters Norels runā par kādu no savām grāmatām. — Mēs zinām, cik jums ir brīnišķīga bib­liotēka! Padzirdējuši, cik daudz jums grāmatu, visi Jorkšīras burvji kļuva zili- melni aiz skaudības!

Ak tā? — misters Norels dzedri pārvaicāja. — Brīnums gan. Es ij neno­jautu, ka par manu mantisko stāvokli zināms tik plašās aprindās… Droši vien vainīgs Toroguds, — viņš apcerīgi novilka, pieminēdams vīru, kurš Jorkas Kofi-jardā tirgojās ar grāmatām un senlietām. — Čaildermass taču mani vai­rākkārt brīdināja, ka Toroguds neprot turēt mēli aiz zobiem.

Misters Hanifūts to lāgā nesaprata. Ja viņam piederētu lik daudz grāmatu par maģiju, viņš ar lielāko prieku par tām stāstītu, uzklausītu atzinības vārdus un ļautu tās apbrīnot, un viņam bija pārāk grūti noticēt, ka misters Norels va­rētu izturēties citādi. Tādēļ, izrādīdams laipnību un vēlēdamies palīdzēt mis­teram Norelam atraisīties (jo bija ieņēmis galvā, ka tas ir bikls), viņš nerimās runāt par to pašu tematu:

Vai man, ser, būtu ļauts atzīties, ka mēs labprāt vēlētos aplūkot jūsu brī­nišķīgo bibliotēku?[1] Dr. Mārtiņš Peils (1485—1567) — Vorvikas ādmiņa dēls, pēdējais noaureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem. Ari pēc viņa vēl bija burvji (piem., Gregorijs Absaloms), taču to reputācija ir strīdīga. Katrā ziņā Peils ir pēdējais angļu burvis, kas uzdrīkstējies apmeklēt Elfu valsti.

Misters Segunds bija pārliecināts, ka Norels atbildēs noraidoši, tomēr tā ne­notika: labu brīdi pētījis abus viesus ar vērīgu skatienu (misteram Norelam bija zilas ačeles, kas raudzījās gluži no kādas iekšējas paslēptuves), viņš gandrīz vis­žēlīgi piekrita apmierināt mistera Hanifūta lūgumu. Misters Hanifūts nespēja vien pateikties, laimīgi ticēdams, ka namatēvs ir tikpat priecīgs kā viņš pats.

Misters Norels ieveda abus džentlmeņus gaitenī — gluži parastā gaitenī, mis­ters Segunds domāja, kura sienas apšūtas ar koka paneļiem un grīda ir no kriet­niem, ar smaržīgu vasku nospodrinātiem ozola dēļiem; gaitenis izveda pie kāpnēm, varbūt arī tikai pie irim četriem pakāpieniem; aiz tiem bija vēl viens gaitenis, kurā gaiss bija vēsāks un grīdu veidoja godīgi Jorkas akmeņi. Itin nekā ārkārtēja. (Var­būt vienīgi otrs gaitenis bija pirms kāpnēm vai pakāpieniem? Un, ja reiz tā, vai kāpnes vispār bija?) Misters Segunds bija no tiem laimīgajiem džentlmeņiem, kuri allaž zina, vai priekšā ir ziemeļi vai dienvidi, austrumi vai rietumi. Viņš ar savu talantu īpaši nelepojās — tas bija tikpat pašsaprotami kā zināt, ka galva vēl arvien ir viņam uz pleciem, — taču mistera Norela namā viņš pilnīgi un galīgi zaudēja šo spēju. Vēlāk viņam tā arī neizdevās atcerēties, kādā secībā cits citam sekoja gaiteņi un istabas, pa kurām visi trīs gāja, viņš nezināja arī, cik daudz laika pagāja ejot, — un viņam nebija ne mazākā priekšstata par virzieniem: bezmaz šķita, ka misters Norels ir atklājis kādu piekto debespusi, kas nebija ne austrumi, ne dienvidi, ne rietumi un arī ne ziemeļi, bet kaut kas pavisam cits, un tieši turp viņš abus Jorkas burvjus veda. Misters Hanifūts gan, šķiet, neko savādu nemanīja.

Bibliotēka izrādījās kādu nieku mazāka nekā salons, kurā viņi pirms brīža bija sēdējuši. Cildeni kurējās kamīns, viss bija kluss un mājīgs, — tomēr ari šeit apgaismojums īsti nesaskanēja ar trim augstajiem divpadsmit rūšu lo­giem, un misteram Segundam atkal nedeva mieru uzmācīgā doma, ka istabā kaut kur jābūt vēl kādam svečturim, citiem logiem vai vēl vienam kamīnam. Pa tiem logiem, kas te bija, varēja redzēt vienīgi nebeidzamu Anglijas pakrēšļa lietu, tādēļ misters Segunds nejaudāja pat noteikt, kurā nama daļā viņi no­nākuši.

Bibliotēka nebija tukša: viņiem ienākot, kājās piecēlās kāds cilvēks, kas bija sēdējis pie rakstāmgalda; misters Norels īsi pavēstīja, ka tas esot Čaildermass, viņa pilnvarotais.

Misters Hanifūts un misters Segunds paši bija burvji, viņiem uzreiz bija skaidrs, ka bibliotēka Hartfjū abatijas saimniekam bija mīļāka par visiem citiem dārgumiem, un viņi nebrīnījās, redzēdami, ka misters Norels savam acuraugam iz­veidojis izmeklēti skaistu šķirstiņu. Grāmatskapji, kas aizņēma visas bibliotēkas sienas, bija taisīti no dažādām Anglijas koka šķirnēm un apdarināti tik izmek­lēti un bagātīgi, ka atgādināja gotiskas arkas. Rotājumu vidū bija koka lapas (sausas un sačervelējušās, it kā mākslinieks būtu vēlējies attēlot rudeni), kopā savijušās koka saknes un zari, koka ogas un efejas — viss brīnumsmalki grebts; bet kas gan bija skapju brīnumi salīdzinājumā ar grāmatu brīnumiem!

Ikviens, kas nolēmis mācīties maģiju, jau pašā sākumā uzzina, ka ir grāmatas par maģiju un ir maģijas grāmatas. Drīz pēc tam seko otrs atklājums: visnotaļ vērā ņemamus pirmo eksemplārus par divām vai trim ginejām var iegādāties pie kura katra laba grāmattirgotāja, turpretim otrās ir dārgākas par rubīniem.3 1 Burvji, kā mums atgādina Džonatans Streindžs, strīdēsies par visu; gadu gadiem viņi čakli muguras liekuši un tinti šķieduši, lai izšķirtu neaptverami svarīgo jautājumu, vai tāds un tāds sējums uzskatāms par.maģijas grāmatu, — taču profāni parasti gluži veiksmīgi izlī­dzas ar šādu vienkāršu likumu: grāmatas, kas sarakstītas, iekams burvju mākas Anglijā iz­sīka, ir maģijas grāmatas; pēc tam sarakstītās ir grāmatas par maģiju. Šis profāniem parocīgais empīriskais likums izriet no principa, ka maģijas grāmatas autoram jābūt nevis maģijas teorētiķim vai maģijas vēsturniekam, bet gan praktizējošam burvim. Varētu likties — kas var būt vēl saprātīgāks? Tomēr tas nav tik vienkārši. Dižie maģijas meistari, ko mēs dēvējam par Zelta laikmeta burvjiem jeb aureātiem (Tomass Godbless, Ralfs Stoksijs, Vinčesteras Katrīna, karalis Krauklis), gandrīz neko nav sarakstījuši — vai varbūt gandrīz nekas nav saglabājies līdz mūsu dienām. Ļoti ticams ir pieļāvums, ka Tomass Godbless neprata rak­stīt. Stoksijs latīņu valodu mācījās mazā savas dzimtās Devonšīras skoliņā, tomēr visu, ko mēs par viņu zinām, mums pavēstījuši citi autori.

Pie grāmatu rakstīšanas burvji ķērās tikai tad, kad jau bija sācies maģijas noriets un angļu maģijas spožumu teju, teju bija aprijusi tumsība. Tie, kurus mēs dēvējam par argen- tiešiem jeb Sudraba laikmeta burvjiem (Tomass Lančesters (1518—1590), Žaks Belāziss (1526—1604), Nikolass Gubērts (1535—1578), Gregorijs Absaloms (1507—1599)), bija gaišas sveču liesmiņas biezējošā krēslā; viņi visupirmām kārtām bija pētnieki un tikai pēc tam burvji. Zināms, viņi apgalvoja, ka nodarbojas ar buršanu, dažiem pat bija pa kādam kal ­pam no elfu cilts, tomēr viss liek domāt, ka viņu sasniegumi šai jomā bija gaužām niecīgi, un viens otrs no mūsdienu pētniekiem pat ir izteicis šaubas, vai argentieši vispār prata burt.

Jorkas burvju biedrības bibliotēka tika uzskatīta par ļoti labu, gandrīz izcilu; tās plašajā krājumā bija pieci starp 1550. un 1700. gadu sarakstīti sacerējumi, kurus itin pamatoti varētu nodēvēt par maģijas grāmatām (tiesa, vienu veidoja tikai dažas apskrandušas lapas). Maģijas grāmatas ir liels retums, un privātās bibliotēkās gan misters Segunds, gan misters Hanifūts bija redzējuši vien da­žas. Hartfjū gar visām četrām sienām slējās grāmatskapji, un visi to plaukti bija

sējumu pilni. Un visas — vai gandrīz visas — grāmatas bija vecas: tās bija ma­ģijas grāmatas. O, protams, plauktos bija daudz glītu mūslaiku sējumu, taču uzreiz varēja redzēt, ka tās ir vecas grāmatas, ko misters Norels licis iesiet no jauna (pēc visa spriežot, viņš deva priekšroku nerotātai teļādai un vienkāršiem sudraba burtiem), — tomēr daudz bija vecu sējumu, ļoti, ļoti vecu sējumu ar apskrubušām muguriņām un stūrīšiem.

Misters Segunds pārlaida acis tuvākajam plauktam; viņa skatiens uzreiz aizķērās pie grāmatas ar nosaukumu "Kā uzdot jautājumus Tumsībai un sa­prast, ko Tā atbild".

Muļķīga grāmatele, — paziņoja misters Norels. Misters Segunds sa­trūkās — viņš nebija pamanījis, ka namatēvs stāv viņam gluži blakus; tikām misters Norels runāja tālāk: — Es ieteiktu netērēt laiku, par to domājot.

Tā nu misters Segunds pievērsās nākamajam plauktam, kurā stāvēja Belā- zisa "Norādījumi".

Belāziss jums, jādomā, būs pazīstams? — misters Norels apjautājās.

Tikai vārda pēc, ser,— misters Segunds atbildēja. — Bieži esmu dzirdējis, ka viņa rokās bijušas daudzu vērtīgu noslēpumu atslēgas, taču ir arī dzirdēts — patiesībā lietpratēji apgalvo to vienā balsī—, ka visi "Norādījumu" eksemplāri jau pirms ilga laika tikuši iznīcināti. Izrādās, tā nav, viens no tiem atrodas jūsu īpašumā! Apbrīnojami, ser! Kāda laime!

Jūs liekat uz Belāzisu lielas cerības, — Norels atteica, — arī es kādreiz biju gluži tādās pašās domās. Atceros, kā es mēnesi pēc mēneša pa astoņām stun­dām dienā studēju viņa sacerējumus; jāteic, ka neviens cits autors tādu godu no manis nav izpelnījies. Tomēr galu galā viņš liek vilties. Viņš ir mīklains tur, kur jābūt saprotamam, un otrādi — saprotams tur, kur vajadzētu izteikties aizplīvuroti. Ir lietas, par kurām nav nekādas vajadzības rakstīt grāmatās, ko lasīs visa pasaule. Es pats par Belāzisu vairs nebūt neesmu augstās domās.

Te ir kāda grāmata, par kuru es neesmu pat dzirdējis, ser, — bilda mis­ters Segunds. — "Kristīgi-jūdiskās Burvības lielās mākas".

Hā! — misters Norels iesaucās. — Septiņpadsmitais gadsimts; bet es par to nepavisam neesmu augstās domās! To sarakstījis melis, pleika, brunču- mednieks un neģēlis. Labi, ka neviens vairs viņu nepiemin.

Pēc visa spriežot, misters Norels brāķēja ne tikai mūslaikos dzīvojošos burvjus. Arī visus jau mirušos viņš bija svēris un mērījis, un atradis esam pārlieku vieglus.

Tikām misters Hanifūts, pacēlis rokas kā metodists Dieva slavēšanas degsmē, ātriem soļiem staigāja no skapja pie skapja; viņš nejaudāja apstāties pat ne uz tik ilgu laiku, lai izlasītu, kas rakstīts uz kādas grāmatas muguriņas, — viņa skatienu jau bija piesaistījusi nākamā, bibliotēkas otrā galā.

Ak, mister Norel! — viņš sauca. — Tik daudz grāmatu! Mēs noteikti te atradīsim atbildes uz visiem mūsu jautājumiem!

Šaubos, ser, — sausi atbildēja misters Norels.

Viņa pilnvarotais īsi nosmēja — smiets nepārprotami tika par misteru Hanifūtu, tomēr misters Norels neaizrādīja viņam ne ar vārdu, ne ar skatienu, un misteram Segundam sagribējās zināt, kādi gan varētu būt tie uzdevumi, kurus misters Norels uztic šim cilvēkam. Ar saviem melnajiem matiem, kas bija izspūruši kā lietus un melni kā negaiss, tas visnotaļ labi izskatītos, klīzdams pa vēja pluinītu tīreli vai slapstīdamies piķa melnā ieliņā vai varbūt kādā misis Radklifas grāmatā.

Misters Segunds izņēma no plaukta Žaka lklāzisa "Norādījumus", un, lai ko arī misters Norels domāja par šo grāmatu, viņš acumirklī uzdūrās diviem ārkārtīgi interesantiem fragmentiem.66 Pirmajā fragmentā, ko izlasīja misters Segunds, bija runa par Angliju, par Elfu valsti (to mēdz saukt arī par "Citzemi") un par savādu valsti, kas it kā atrodas viņpus Elles. Mis­ters Segunds bija dzirdējis, ka šīs trīs valstis saista simboliskas un maģiskas saites, taču vēl nekad nebija redzējis, ka tās kaut kur būtu puslīdz glīti un kārtīgi izskaidrotas.

Otrs fragments bija veltīts vienam no Anglijas izcilākajiem burvjiem — Mārtiņam Pei- lam. Bieži piesauktajā Gregorija Absaloma "Zinību kokā" stāstīts par to, kā pēdējais no dižajiem aureātiem, doktors Mārtiņš Peils, apceļojis Elfu valsti un viesojies pie kāda elfu augstmaņa. Elfam, kā visiem viņa cilts pārstāvjiem, bija neskaitāmi vārdi, pavārdi, tituli un pseidonīmi, taču visbiežāk viņu dēvēja par Auksto I lenriju. Aukstais Henrijs sveica savu viesi ar garu un godbijīgu runu. Šai runā bija milzums metaforu un aizplīvurotu mājienu, taču, cik var noprast, Aukstais Henrijs vēlējās norādīt, ka elfi ir nelabi no dabas un, strādā­dami negantības, nevienmēr apzinās, ka dara ļaunu. Uz to Mārtiņš Peils īsi un diezgan mīk­laini atbildēja, ka ne visiem angļiem pēda ir viena lieluma.

Vairākus gadsimtus nevienam nebija ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt. Tika izstrādātas vairākas teorijas — Džons Segunds tās visas bija izstudējis. Visvairāk pie­kritēju bija teorijai, ar ko astoņpadsmitā gadsimta sākumā nāca klajā Viljams Pentlers. Pentlers apgalvoja, ka Aukstais Henrijs un Peils runājuši par teoloģiju. Elfi (kā visiem zināms) neatrodas Baznīcas klēpī; Kristus nebija viņu Pestītājs un nekad arī nebūs; kas ar viņiem no­tiks pastardienā, nav zināms. Saskaņā ar Pentlera hipotēzi Aukstais Henrijs netiešiem vār­diem jautājis Peilam, vai ir kāda cerība, ka elfi, tāpat kā cilvēki, varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Peils savā atbildē — ka visiem angļiem pēda nav viena lieluma — teic, ka arī visi angļi nesaņems pestīšanu. Balstīdamies uz šo tēzi, Pentlers piedēvē Peilam visā visumā ērmotus ieskatus, proti, Debesīs it kā pietikšot vietas tikai ļoti ierobežotam pestīto daudzumam, un ikkatra P.llē nobraukušā angļa vietā Debesīs tikšot uzņemts viens elfs. Pentlera maģijas teorētiķa reputācija pilnā mērā balstās uz grāmatu, kurā viņš izklāstījis šo savu teoriju.

Žaka Belāzisa "Norādījumos" misters Segunds izlasīja pavisam citu skaidrojumu. Trīs­simt gadu pirms tam, kad Mārtiņš Peils spēra kāju pār Aukstā Henrija pils slieksni, Aukstais Henrijs uzņēmis citu viesi no cilvēku cilts, angļu burvi, kas bija vēl dižāks par Peilu: Ralfu Stoksiju. Stoksijs Aukstā Henrija pili atstāja savus zābakus — tie bija veci, raksta Belāziss, droši vien tāpēc arī Stoksijs tos nepaņēma līdzi, taču to atrašanās pili bija liels piedauzības akmens visiem elfiem, kuri pret angļu burvjiem izjuta vislielāko bijību. Sevišķi nobažījies bija Aukstais Henrijs: viņš uztraucās, vai kristīgā morāle ar kaut kāda prātam neaptverama aplinku slē­dziena palīdzību par vainīgu zābaku pazušanā neatzīs viņu. Viņš mēģināja tikt vaļā no šiem baigajiem priekšmetiem, tos nododot citam angļu burvim, taču Peils nevēlējās tos ņemt.

Pēc tam, manīdams, cik ātri aizrit laiks un cik greizi uz viņa pusi raugās pilnvarotā melnās acis, viņš atšķīra "Kristīgi- jūdiskās Burvības lielās mākas". Izrādījās, ka tā nav (kā viņš bija domājis) iespiesta grāmata, bet gan manuskripts, lielā steigā uzmests uz dažnedažādu aprakstītu papīru tīrajām pusēm: lielākoties tic bija krogu rēķini. Misters Segunds ātri lasīja par brīnumainiem piedzīvojumiem. Šis septiņpadsmitā gadsimta burvis ar savām trūcīgajām burvju spējām bija cīnījies pret lieliem un vareniem ienaid­niekiem: tādā karā nevajadzētu iet nevienam burvim no cilvēku cilts. Kamēr ienaidnieku loks ap viņu savilkās arvien ciešāk, viņš bija juku jukām aprakstījis savas uzvaras. Rakstītājs itin gaiši apzinājās, ka aizrit viņa dzīves pēdējās minū­tes un viņam atliek vienīgi cerēt, ka nāve nebūs jāgaida ilgi.

Metās tumšs; izburtot senlaicīgo, ķeburaino rokrakstu kļuva arvien grūtāk. Ienāca divi sulaiņi, kas dīvainā pilnvarnieka uzraudzībā aizdedza sveces, aiz­vilka logiem priekšā aizkarus un piemeta kamīnā ogles. Bija pēdējais laiks atgā­dināt misteram Hanifūtam, ka abi joprojām nav atklājuši misteram Norelam sava apciemojuma iemeslu.

Ejol ārā no bibliotēkas, misters Segunds pamanīja ko tādu, kas viņam likās savādi. Pie kamīna bija piestumts krēsls, krēslam līdzās stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa atradās ļoti vecas grāmatas iesējuma dēlīši un ādas apvāki, šķēres un liels, negants nazis, ar kādu dārznieks varētu potēt kokus; grāmatas lapas turpre­tim nekur nebija manāmas. Varbūt, domāja misters Segunds, viņš tās nosūtījis grāmatsējējam? Tomēr vecie vāki vēl arvien likās gluži labi, un kāpēc misteram

Norelam vajadzētu tā pūlēties, pašam ārdīt ārā iesējumu, turklāt ārdot ir tik ir viegli to sabojāt? Šo darbiņu taču labāk atstāt prasmīgam grāmatsējējam…

Kad visi trīs atkal sēdēja salonā, misters Hanifūts vērsās pie mistera Norela ar šādiem vārdiem:

Pēc visa tā, ko mēs šodien redzējām, ser, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši jūs vislabāk spēsit mums palīdzēt. Mēs ar misteru Segundu esam nonākuši pie ieskata, ka mūslaiku burvji neatrodas uz pareizā ceļa; tie lieki šķiež spēkus sī­kumiem. Vai jūs man piekrītat, ser?

Kā nu ne, bez šaubām! — atbildēja misters Norels.

Mums nedod miera jautājums, — misters Hanifūts turpināja, — kāpēc mūsu dižās nācijas maģija ir nonākusi tik bēdīgā stāvoklī? Ser, mēs vēlētos sa­prast, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur!

Mistera Norela zilās ačeles kļuva bargākas un spožākas, viņš saknieba lūpas, it kā lūkodams apspiest lielu un slepenu tīksmi. Bezmaz izskatās, domāja mis­ters Segunds, ka viņš ir ilgi gaidījis, lai kāds viņam uzdod šo jautājumu, un gadu gadiem turējis gatavībā atbildi:

Nekādi nespēju jums palīdzēt, ser, jo man nav saprotams jūsu jautājums. Tas ir gluži aplams, ser. Maģija Anglijā nav izzudusi. Es pats esmu tīri labs prak­tizējošs burvis.

1807. gada janvāris/februāris

Kad kariete izripoja pa mistera Norela muižas vārtiem, misters Hanifūts izsaucās: — Praktizējošs burvis Anglijā! Turklāt Jorkšīrā! Mums ir neiedomājami paveicies! Ak, mister Segund, un tas viss, pateicoties jums! Jūs bijāt nomodā, turpretim mēs visi gulējām. Ja jūs nebūtu mūs paskubinājis, mēs varbūt tā arī paliktu neziņā par misteru Norelu. Un es gandrīz nešaubos, ka viņš pats nebūtu mūs meklējis; liekas, viņš ir diezgan atturīgs cilvēks. Viņš nesniedza mums ne­kādas sīkākas ziņas par saviem sasniegumiem praktiskajā maģijā, neatklāja neko vairāk par to, ka viņam izdevies gūt panākumus. Es sacītu, ka tā ir pieticības pazīme. Mister Segund, es domāju, jūs piekritīsit, ka mūsu uzdevums ir skaidrs. Mūsu misija, ser, ir pārvarēt Norela dabisko biklumu un netīksmi pret pagodi­nājumiem un triumfējoši izvest viņu plašākā sabiedrībā!

Iespējams, — misters Segunds bez pārliecības atbildēja.

Es negribu apgalvot, ka tas būs viegli, — turpināja misters Hanifūts. — Viņš ir mazliet noslēgts un neilgojas pēc sabiedrības. Bet viņam taču jāsaprot, ka valsts labuma dēļ tik vērtīgās zināšanās vajag dalīties ar citiem! Viņš ir džentlmenis; viņš zina savu pienākumu un to noteikti izpildīs. Ak, mister Segund! Jums pie­nākas visu Anglijas burvju dziļākā pateicība!

Taču, lai kas arī misteram Segundam pienācās, skumīgā patiesība ir tāda, ka Anglijas burvji ir ļoti nepateicīga kompānija. Itin iespējams, ka nekas līdzīgs mistera Hanifūta un mistera Segunda atklājumam jau trīssimt gadu nav pie­redzēts, — nu, un kas par to? Diezin vai Jorkas biedrībā būtu iespējams atrast kaut vienu burvi, kurš, par to uzzinājis, nebija pilnīgi pārliecināts, ka viņš jau nu gan visu būtu izdarījis daudz labāk, — un nākamajā otrdienā, kad tika sa­saukta Jorkas Mācīto burvju biedrības ārkārtējā sanāksme, sanākušo vidū bija ļoti maz tādu, kas nebūtu apņēmušies to pavēstīt.

Otrdien, septiņos vakarā, Stoungeitas traktiera "Senā zvaigzne" augšistaba bija pārpildīta. Mistera Hanifūta un mistera Segunda jaunumi, šķiet, bija izvi­linājuši no mājām visus šīs pilsētas džentlmeņus, kuri kaut reizi mūžā bija atšķī­ruši kādu grāmatu par maģiju,— un Jorka savā ziņā bija viena no maģiskākajām pilsētām Anglijā; ar lielāku burvju skaitu varēja lepoties ja nu vienīgi Karaļa pilsēta Ņūkāsla.

Burvju drūzma augšistabā bija tik liela, ka lielai daļai šoreiz vajadzēja palikt stāvam, kaut arī apkalpotāji nemitīgi nesa no apakšstāva arvien jaunus krēslus. Dr. Fokskāstls bija ticis pie lieliska krēsla — tas bija augsts un melns, to rotāja fantastiski kokgriezumi; un gan šis krēsls (kas vairāk atgādināja troni), gan sar­kano samta aizkaru krokas viņam aiz muguras, gan arī tas, kā viņš sēdēja, sali­cis rokas uz lielā, apaļā vēdera, — it viss palīdzēja viņam izskatīties nozīmīgam un valdonīgam.

Lai neielaistu iekšā janvāra aukstumu, traktiera "Senā zvaigzne" kalpi bija kārtīgi sakurinājuši kamīnu, un tam apkārt bija nosēdināti vairāki mūžveci burvji (kas zina, varbūt saglabājušies vēl no Džordža II valdīšanas laika) — visi, savīstīti vilnas seģenēs, dzeltenīgām, grumbu tīmekļa sašvīkotām sejām, katram līdzi tikpat aizvēsturisks sulainis ar zāļu pudelēm kabatās. Misters Hanifūts svei­cināja viņus ar vārdiem:

Labvakar, mister Aptrī, kā jums klājas? Labvakar, mister Greišip! Cerams, jūs esat pie labas veselības, mister Tanstol? Es ļoti priecājos jūs šeit redzēt, kungi! Ceru, ka jūs visi esat ieradušies uzgavilēt kopā ar mums. Ir beigušies ilgie pu­tekļos un pakrēslī pavadītie gadi! Ak, mister Aptrī, ak, mister Greišip! Kurš gan vēl tik labi zina, kādi bija šie gadi, jūs taču labu tiesu no tiem esat pieredzējuši. Bet tagad mēs visi ieraudzīsim, kā maģija no jauna top Anglijas padomniece un aizstāve! Un francūži, mister Tanstol! Kā jutīsies francūži, kad par to uzzi­nās! Jā, es nemaz nebrīnīšos, ja viņi padosies turpat uz līdzenas vietas.

Misteram Hanifūtam vēl bija daudz sakāmā tādā pašā garā; viņš bija saga­tavojis runu un grasījās sanākušajiem izklāstīt brīnišķīgos labumus, ko no viņu atklājuma gūs britu valsts. Tomēr viņam neradās iespēja tikt tālāk par dažiem pirmajiem teikumiem: liekas, ikviens un ikkatrs džentlmenis augšistabā vai pušu plīsa no paša ieskatiem šajā jautājumā un tos bez atlikšanas vajadzēja darīt zināmus visiem pārējiem džentlmeņiem. Pirmais misteru Hanifūtu pārtrauca doktors Fokskāstls. No sava lielā, melnā troņa augstumiem viņš misteru Hani­fūtu uzrunāja šādi:

Ir ļoti skumji redzēt, ser, ka jūs ceļat maģijai — un es zinu, cik dārga tā pa­tiešām ir jūsu sirdij, — neslavu ar neticamiem stāstiem un neprātīgiem izdo­mājumiem. Mister Segund, — viņš sacīja, pievērsdamies jaunatnācējam, kuru uzskatīja par visu šo errastību cēloni, — nezinu, kā ir pieņemts jūsu dzimtajā pusē, taču mēs te, Jorkšīrā, neturam labu prātu uz tiem, kas mēģina iemantot slavu uz citu sirdsmiera rēķina.

Tik daudz doktors Fokskāstls paspēja pateikt, pirms viņu apklusināja mis­tera Hanifūta un mistera Segunda atbalstītāju skaļie, piktie izsaucieni. Nāka­mais džentlmenis, kam izdevās tikt pie vārda, bija tādās domās, ka misters Segunds un misters Hanifūts ir pievīlušies. Nav taču apšaubāms, ka Norels zaudējis prātu un ne ar ko neatšķiras no kura katra jukušā, kas, acis izvalbījis, uz ielas stūra klaigā, ka viņš ir karalis Krauklis.

Kāds džentlmenis ar smilškrāsas matiem, runādams lielā uzbudinājumā, uz­skatīja, ka misteram Hanifūtam un misteram Segundam vajadzējis pieprasīt, lai misters Norels uz līdzenas vietas atstāj savu namu un vaļējos ratos (kaut arī bija janvāris) svinīgi dodas taisnā ceļā uz Jorku, lai džentlmenis ar smilškrāsas matiem varētu kaisīt viņa ceļā efeju lapas [4] [1] Romas impērijā uzvarētāji esot godināti ar lauru lapām; mīlētāju un Fortūnas lutekļu ceļš, kā apgalvo, bijis rozēm kaisīts, taču Anglijas burvji allaž apmierinājušies ar gluži paras­tām efejām.

; kādu no sirmsenajiem burvjiem pie kamīna kaut kas bija ļoti aizgrābis, taču viņa balss no vecuma bija gaužām vārga un nevienam tai brīdī neatlika vaļas uzklausīt, ko viņš saka.

Citu vidū augšistabā bija stalts, prātīgs vīrs vārdā Torps — džentlmenis, kas necik daudz nezināja no maģijas, toties veselā saprāta viņam bija krietni vairāk nekā burvjiem parasti mēdz būt. Viņš arvien bija uzstājis, ka mistera Segunda pūliņus izdibināt, kur pazudusi Anglijas praktiskā maģija, vajag atbalstīt, — tiesa, arī misters Torps, gluži tāpat kā visi pārējie, nebija gaidījis, ka misters Segunds pie atbildes nonāks tik ātri. Tagad, kad atbilde bija rokā, misters Torps ieskatīja, ka to nevajag uz karstām pēdām noraidīt:

Džentlmeņi, misters Norels esot izteicies, ka spēj burt. Ļoti labi. Par Norelu mums zināms maz, taču visi esam dzirdējuši par retiem tekstiem, kas it kā atrodas viņa īpašumā, un tādēļ vien nevajadzētu tik vienkārši atstāt viņa apgalvojumus bez ievērības. Tomēr visvairāk Norelam par labu runā šāds ap­svērums: divi no mūsu pašu vidus — un viņi abi ir nopietni zinātnieki — tikās ar Norelu un redzētais viņus pārliecināja. — Tālāk viņš vērsās pie mistera Hanifūta: — Jūs šim cilvēkam ticat — to katrs var ieraudzīt jūsu sejā. Tātad jūs redzējāt kaut ko tādu, kas jums lika viņam noticēt. Vai jums nebūtu iebildumu mums pastāstīt, kas tas bija?

Te nu misters Hanifūts, iespējams, uzvedās nedaudz dīvaini. Vispirms viņš pateicīgi uzsmaidīja misteram Torpam, it kā ari viņa kvēlākā vēlēšanās būtu pavēstīt visiem lieliskos pierādījumus, kas viņam likuši noticēt, ka misters No­rels spēj burt; viņš jau atvēra muti, lai sāktu runāt, — tad pēkšņi sastinga. Ne­teikdams ne pušplēsta vārdiņa, viņš skatījās apkārt, it kā šie lieliskie pierādījumi, kas pirms brīža likās tik nesatricināmi, turpat viņa mutē būtu izkusuši, mēlei un zobiem nepaspējot satvert nevienu vienīgu, lai to ietērptu sakarīgā angļu teikumā. Viņš nomurmināja kaut ko par mistera Norela godīgo seju.

Jorkas burvjiem šis arguments nebūt nelikās pietiekams (un ja viņiem būtu bijusi tā laime skatīt misteru Norelu vaigā, tas viņus, iespējams, pārliecinātu vēl mazāk). Tāpēc Torps pagriezās pret misteru Segundu un sacīja:

Mister Segund, arī jūs redzējāt Norelu. Kāds ir jūsu ieskats?

Tikai tagad džentlmeņi pamanīja, cik bāls ir misters Segunds, un daži no Jorkas burvjiem atcerējās, ka viņš nebija atbildējis uz to sveicienu, it kā ne­spētu pietiekami sakopot domas.

Vai jūs neesat sasirdzis, ser? — saudzīgi apvaicājās misters Torps.

Nē, nē, — nomurmināja misters Segunds, — ir jau labi. Paldies.

Taču viņš izskatījās tik apstulbots, ka viens no džentlmeņiem piedāvāja vi­ņam savu krēslu un kāds cits aizgāja sadabūt glāzi malvāzijas, savuties viegli uzbudināmais džentlmenis ar smilškrāsas matiem — tas pats, kurš vēlējās kai­sīt efeju lapas mistera Norela ceļā, — klusībā loloja cerību, ka misters Segunds ir noburts un viņi tūlīt ieraudzīs kaut ko neiedomājamu!

Misters Segunds nopūtās un sacīja:

Es jums pateicos. Esmu vesels, lai gan visu pēdējo nedēļu jūtos ļoti grūt­sirdīgs un skumīgs. Misis Plīzensa dzirdīja mani ar marantas un lakricsakņu uzlijām, taču nekas nelīdzēja — tas gan mani nepārsteidz, jo es domāju, ka visa vaina ir man galvā. Nu jau ir labāk. Ja jūs, džentlmeņi, tagad vēlētos man jau­tāt, kāpēc es uzskatu, ka maģija ir atgriezusies Anglijā, tad man būtu jāsaka — tāpēc, ka es redzēju burvestību. Iespaids, ka es esmu redzējis buršanu, visspēcigāk palicis šeit un šeit… — (Misters Segunds pielika roku pie uzacīm un pie sirds.) — Un tomēr… es zinu, ka neko neesmu redzējis. Kamēr mēs bijām pie Norela, viņš neko nedarīja. Tādēļ man laikam jāteic, ka būšu to nosapņojis.

Jauns izsaucienu birums no Jorkas biedrības džentlmeņu mutēm. Blāvais džentlmenis blāvi smaidīja un apvaicājās, vai kādam kaut kas ir kļuvis skaid­rāks. Tad misters Torps iekliedzās:

Žēlīgais Dievs! Cik neldzīgi mēs uzvedamies, te sēdēdami un strīdēda­mies, vai Norels spēj vai nespēj burt. Mēs taču visi, liekas, esam saprātīgas būt­nes, un atbilde, bez šaubām, ir pavisam vienkārša: mēs lūgsim, lai viņš pamato savus apgalvojumus, parādīdams mums kādu burvestību.

Šis priekšlikums bija tik saprātīgs, ka burvji uz brīdi apklusa, lai gan nevar sacīt, ka visiem tas šķita atbalstāms — nebūt ne. Vairākiem burvjiem (viens no viņiem bija doktors Fokskāstls) šī doma itin nemaz nepatika. Ja viņi aicinās Norelu parādīt kādu burvestību, kazi, viņš tiešām to izdarīs. Šie kungi nekā­roja redzēt burvestības savām acīm: viņi vēlējās vienīgi lasīt par tām grāmatās. Citi uzskatīja, ka jau ar tādu nieku vien Jorkas magi padarīs sevi par apsmieklu. Tomēr pēdīgi lielākā daļa burvju piekrita misteram Torpam:

— Pats mazums, džentlmeņi, ko mēs kā zinātnieki varam darīt, — mēs varam dāvāt misteram Norelam iespēju mūs pārliecināt.

Un tā tika nolemts, ka vajag aizrakstīt misteram Norelam vēl vienu vēstuli.

Visiem burvjiem bija pilnīgi skaidrs, ka misters Hanifūts un misters Segunds darbojušies pagalam neveiksmīgi un vismaz vienā ziņā — saistībā ar mistera Norela apbrīnojamo bibliotēku — izcēlušies ar apbrīnojamu ģeķību: viņi tā arī nespēja neko skaidru un saprotamu pastāstīt. Ko viņi redzējuši? O, grāmatas, daudz grāmatu. Ļoti daudz grāmatu? Jā, laikam gan, tai brīdī viņiem šķitis, ka to ir ļoti daudz. Retas grāmatas? Ē, ļoti iespējams. Vai viņiem atļauts tās izņemt no plaukta un pašķirstīt? Vai, nē, tik tālu mistera Norela laipnība nesniedzās. Bet nosaukumus viņi redzēja? Jā, nenoliedzami. Nu labi, tad kā sauca grāma­tas, kuras viņi redzēja? Viņi nezināja; nespēja atcerēties. Misters Segunds iztei­cās, ka vienai no grāmatām nosaukums sācies ar burtu "B", bet turpat arī viņa zināšanas beidzās. Tas bija ļoti dīvaini.

Misters Torps pats grasījās aizrakstīt misteram Norelam, taču augšistabā bija atlicin burvju, kas ieskatīja, ka galvenais ir atdarīt misteram Norelam par viņa nekaunību, un šie džentlmeņi gluži pamatoti sprieda, ka labākais veids, kā misteru Norelu aizskart, ir uzticēt vēstules rakstīšanu doktoram Foks- kāstlam. Domāts — darīts. Pagāja cik necik laika, un pienāca īgna atbildes vēstule.

1807. gada 1. februāris

Hartfjū abatija, Jorkšīra Ser,

pēdējo gadu laikā man divas reizes ir bijis tas gods saņemt vēstuli no Jorkas Mācīto burvju biedrības džentlmeņiem, kas centās ar mani iepazīties. Tagad pienākusi trešā vēstule ar paziņojumu, ka biedrība ir neapmierināta. Rādās, ka zaudēt Jorkas burvju labvēlību ir tikpat viegli, kā to iegūt, un nedz vienā, nedz otrā gadījumā iemeslus nav iespējams uzminēt. Atbildot uz Jūsu vēstulē iz­teikto apsūdzību, ka esmu pārspīlējis savas spējas un piedēvējis sev dāvanas, kādu man šķietami nevar būt, varu sacīt tikai vienu: dažs labs gan steidzas par savām neveiksmēm paļāt apkārtējās pasaules nepilnības, nevis vaino pats savu nezināšanu, taču patiesība ir tāda, ka mūsu laikos maģija ir tikpat iespējama kā jebkuros citos, un to es pēdējo divdesmit gadu laikā ar pilnīgu gandarījumu esmu pierādījis neskaitāmas reizes. Bet kāda ir mana alga par to, ka sava aroda mākslu esmu mīlējis vairāk nekā citi? Par to, ka esmu čaklāk studējis, tiekda­mies savā amatā sasniegt pilnību? Tagad tiek izplatītas nevalodas, ka es esmu lielībnieks, manas profesionālās spējas noniecina un manus vārdus apšauba. Jādomā, Jūs nebūsit sevišķi pārsteigts uzzinot, ka šādos apstākļos man nav lielas vēlēšanās jelkādā veidā izdabāt Jorkas burvju biedrībai, jo īpaši piepra­sījumā demonstrēt burvestību. Jorkas Mācīto burvju biedrība pulcēsies nāka­majā ceturtdienā; tad arī pavēstīšu Jums par saviem nodomiem.

Jūsu padevīgais kalps Gilberts Norels

Tas viss bija diezgan nepatīkami un noslēpumaini. Maģijas teorētiķi bažīgi gaidīja, ko gan nākamo viņiem atsūtīs praktizējošais burvis. Taču misters No­rels viņiem atsūtīja tikai advokātu — smaidīgu, luncīgu, pavisam parastu advo­kātu, vārdā Robinsons, advokātu akurātās melnās drānās un akurātos kazādas cimdos, advokātu ar dokumentu, kam līdzīgu džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības nekad nebija redzējuši: tas bija līguma uzmetums, izstrādāts saskaņā ar Anglijas sen aizmirsto maģisko likumu kodeksu.

Misters Robinsons iesoļoja "Senās zvaigznes" augšistabā tieši astoņos un, liekas, zināja, ka viņu tur gaidīs. Viņam Konij-strītā bija kantoris un divi klerki. Daudziem džentlmeņiem viņa seja bija pazīstama.

— Kungi, — misters Robinsons smaidīja, — es jums atzīšos, ka šo doku­mentu lielā mērā sastādīja mans klients, misters Norels. Es neesmu taumatur- ģisko likumu zinātājs, un kurš gan mūsdienās tāds ir? Tālab es uzdrošinos cerēt, ka, ja esmu kļūdījies, jūs neatteiksities mani palabot.

Vairāki Jorkas burvju biedrības locekļi izgudrēm palocīja galvu.

Misters Robinsons bija smalks cilvēks. Viņš bija tik tīrīgs, veselīgs un ar visu apmierināts, ka gluži vai spīdēja, — bet tādas lietas piederas vienīgi elfiem vai eņģeļiem, turpretim advokāta ārienē drīzāk mulsina. Viņš ļoti goddevīgi izturējās pret džentlmeņiem no Jorkas burvju biedrības, teicās neko nezinām par maģiju, taču sprieda, ka tā droši vien ir sarežģīta zinātne, kas prasa krietni nopūlēt prātu. Tomēr līdz ar profesionālu pazemību un patiesu apbrīnu pret

Jorkas burvjiem misters Robinsons izrādīja omulīgu lepnumu par to, ka šie dižie prāti tagad rimsies pārdomāt dziļas un noslēpumainas zintis un klausī­sies, kas viņam sakāms. Viņš uzlika uz deguna zelta acenes, un viņa starojošā persona iemirdzējās vēl spožāk.

Misters Robinsons pavēstīja, ka misters Norels ir apņēmies parādīt burves­tību noteiktā vietā un noteiktā laikā.

Cerams, džentlmeņi, ka jums nav iebildumu pret to, ka vietu un laiku izvēlas mans klients?

Džentlmeņi neiebilda.

Tādā gadījumā tas notiks katedrālē pēc divām nedēļām piektdienā. [5]

Misters Robinsons paziņoja, ka misters Norels esot lēmis tā: ja izrādīsies,

ka viņš nespēj nodemonstrēt burvestību, tad viņš publiski atsauks savus ap­galvojumus, ka ir praktizējošs burvis un ka viņš vispār ir burvis, un apzvērēs vairs nekad šādus apgalvojumus neizteikt.

Tas nav vajadzīgs, — laipni iebilda misters Torps. — Mēs netīkojam viņu sodīt; mēs vienkārši vēlamies pārliecināties, vai viņa apgalvojumi atbilst patiesībai.

Mistera Robinsona starojošais smaids kļuva mazliet blāvāks, it kā viņam būtu bilstams kas diezgan nepatīkams un viņš īsti nezinātu, kā lai to labāk iesāk.

Pagaidiet, — ierunājās misters Segunds. — Mēs vēl neesam dzirdējuši, kāda ir līguma otra puse. Mēs nezinām, ko viņš grib no mums.

Misters Robinsons palocīja galvu. Pēc visa spriežot, misters Norels vēlējās, lai ikviens un ikkatrs Jorkas biedrības burvis apņemas to pašu. Citiem vārdiem, ja burvestības demonstrējums izdosies, otrai līdzējai pusei, neceļot iebildumus, jāizklīdina Jorkas burvju biedrība un neviens no viņiem vairs nekad nedrīkst dēvēties par burvi. Galu galā, teica misters Robinsons, tas būtu tikai taisnīgi, jo misters Norels taču būs pierādījis, ka ir vienīgais īstais Jorkšīras burvis.[1] Dižā Jorkas baznīca ir gan katedrāle (proti, baznīca, kurā atrodas bīskapa vai arhi­bīskapa sēdeklis), gan minstere (proti, baznīca, ko senatnē dibinājuši misionāri). Dažādos laikmetos tā dēvēta te vienā, te otrā vārdā. Agrīnajos gadsimtos to biežāk sauca par minsteri, tomēr mūsdienās Jorkas iedzīvotāji dod priekšroku vārdam katedrāle, tādējādi uzsverot, ka viņu baznīca ir pārāka par baznīcām tuvējās Riponas un Beverlijas pilsētiņās: minsteres Riponā un Beverlijā gan ir, taču katedrāles nav.

Vai mums būs kāds trešais, kāda neatkarīga persona, kas izšķirs, vai burvestība ir nolikusi? — vaicāja misters Torps.

Šis jautājums misteru Robinsonu samulsināja. Advokāts no sirds cerot, ka džentlmeņi neņems ļaunā, ja viņš kaut ko ir pārpratis, bet viņš esot domājis, ka visi še sanākušie ir burvji.

Kā tad, kā tad, māja ar galvu Jorkas biedrības locekļi, mēs visi esam burvji.

Ja reiz tā, minēja misters Robinsons, tad jau, savām acīm ieraudzīdami bur­vestību, viņi laikam gan to pazīs? Tad jau laikam neviens cits to nespēs izšķirt labāk par viņiem pašiem?

Kāds cits džentlmenis gribēja zināt, kas tā ir par burvestību, ko Norels gra­soties demonstrēt. Misters Robinsons daudzkārt pieklājīgi atvainojās un iz­vērsti aizbildinājās: viņš nespējot viest šai jautājumā skaidrību, viņš diemžēl nezinot.

Būtu lieki apgrūtināt lasītāju pacietību, atstāstot ilgos līkloču pārspriedu­mus, pēc kuriem džentlmeņi 110 Jorkas burvju biedrības piekrita parakstīt mis­tera Norela līgumu. Daudzi to izdarīja aiz lepnības: viņi bija publiski pavēstī­juši par savu neticību tam, ka Norels spēj burt, publiski izaicinājuši Norelu to darīt — šādos apstākļos atkāpšanās no sacītā izskatītos sevišķi muļķīgi — vis­maz tā viņiem likās.

Misters Hanifūts turpretim parakstījās tieši tāpēc, ka ticēja Norela burvja spējām. Misters Hanifūts cerēja, ka misters Norels ar šo demonstrējumu izpel­nīsies vispārēju atzinību un pēc tam izmantos savas burvestības Anglijas labā.

Vairākus džentlmeņus parakstīt pamudināja netiešs norādījums (to bija izteicis pats Norels un aplinkus nodeva Robinsons), ka neparakstīdami viņi vairs nebūs uzskatāmi par īstiem burvjiem.

Tā Jorkas burvji turpat augšistabā cits pēc cita parakstīja mistera Robin- sona atgādāto dokumentu. Palika tikai misters Segunds.

Es neparakstīšu, — viņš teica. — Maģija ir mana dzīve, un, kaut arī mis­ters Norels ar pilnām tiesībām var mani saukt par neprašu, ko es iesākšu, ja man tā būs liegta?

Klusums.

Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Hm, tas ir… Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ser, ka nevēlaties parakstīt dokumentu? Jūs pats redzat, visi jūsu kolēģi ir to izdarījuši. Jūs paliekat vienīgais.

Pilnīgi pārliecināts, — atbildēja misters Segunds. — Pateicos.

Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Tādā gadījumā man jāatzīstas, ka es lāgā nezinu, kā rīkoties. Mans klients nav devis man norādījumus, ko darīt, ja tikai daļa džentlmeņu parakstīsies. Rīt pārrunāšu šo lietu ar klientu.

Daži dzirdēja doktoru Fokskāstlu izsakāmies misteram Hārtam vai Han- tam, ka nepatikšanām ar šo jaunpienācēju neesot un neesot gala.

Tomēr pēc divām dienām misters Robinsons ieradās pie doktora Fokskāstla ar ziņu, ka misters Norels šoreiz atstās bez ievērības mistera Segunda atteik­šanos parakstīt; viņš uzskatīs, ka līgums noslēgts ar visiem Jorkas burvju bied­rības locekļiem, izņemot misteru Segundu.

Naktī pirms mistera Norela burvestības demonstrējuma Jorkā sniga. No rīta pilsētas netīrumi un dubļi bija pazuduši, to vietā bija nācis žilbinošs bal­tums. Pakavi un soļi dunēja apslāpēti un pat jorkiešu balsis izklausījās citādi šai baltajā klusumā, kas uzsūca katru skaņu.

Misters Norels bija norādījis ļoti agru stundu. Jorkas burvji katrs savā namā brokastoja vieni paši. Viņi klusēdami raudzījās, kā kalpones ielej kafiju, lauž maizītes, atnes sviestu. Sievas, māsas, meitas, vedeklas un brāļameitas, kas parasti veica šos mazos darbiņus, vēl gulēja; nebija tīkamās sieviešu pļāpāšanas, ko Jorkas biedrības burvji izlikās ļoti nicinām, bet kas patiesībā viņu ikdienas dzīvē skanēja kā jauks un mīlīgs piedziedājums. Arī brokastu istabas, kurās šie džentlmeņi sēdēja, kopš vakardienas bija mainījušās. No ziemas tumsas nebija ne miņas, visu piepildīja biedējoša gaisma — ziemas saule, kas daudzkārt atstarojās no apsnigušās zemes. Baltais galdauts žilbināja acis. Rožu pumpuri, ar kuriem bija rotātas meitas glītās kafijas tasītes, šai gaismā it kā dejoja. No brāļameitas sudraba kafijkannas lēkāja saules zaķīši, un vedeklas smaidošās porcelāna ganītes bija pārtapušas spožu eņģeļu pulkā. Likās, uz galda ir lau- miņu sudrabs un kristāls.

Misteram Segundam, kad viņš savā Lēdijas Pekitas ieliņā pabāza galvu pa trešā stāva logu, ienāca prātā, ka varbūt Norels jau ir pabūries un tas viss ir viņa roku darbs. Augšā atskanēja draudīga dārdoņa, un viņš ātri ierāva galvu iekšā, paspēdams izvairīties no sniega lēveņa, kas pēkšņi gāzās no jumta. Misteram Segundam nebija kalpones, gluži tāpat kā viņam nebija arī sievas, māsas, mei­tas, vedeklas vai brāļameitas, toties viņa saimniece, misis Plīzensa, cēlās agri. Pēdējo divu nedēļu laikā viņa daudzreiz bija dzirdējusi, kā īrnieks, sēdēdams pie grāmatām, smagi nopūšas, un cerēja uzmundrināt viņu ar brokastīm, kas sastāvēja no divām tikko ceptām siļķēm, tējas ar svaigu pienu un baltmaizes ar sviestu uz balti zila porcelāna šķīvja. Šā paša augstsirdīgā nodoma mudināta, viņa piesēda patērzēt. Redzēdama, cik izmisis misters Segunds izskatās, misis Plīzensa izsaucās:

Ak! Kā es neciešu to veci!

Misters Segunds nebija misis Plīzensai minējis, ka misters Norels ir vecs, taču viņa domāja, ka tā noteikti ir. Pēc mistera Segunda stāstītā viņa sprieda, ka misters Norels ir vecs sīkstulis, tikai rauš nevis zeltu, bet maģiju; mūsu stās­tījuma gaitā es ļaušu lasītājam pašam izlemt, cik patiesīgs bija šis mistera No­rela portrets. Ari es, tāpat kā misis Plīzensa, sīkstuļus allaž iztēlojos vecus. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo gados jaunu sīkstuļu noteikti ir tikpat daudz cik vecu. Runājot par to, vai misters Norels tiešām bija vecs, — viņš bija no tiem cil­vēkiem, kas ir veci jau tad, kad viņiem aprit septiņpadsmit.

Misis Plīzensa runāja tālāk:

Kad nelaiķa misters Plīzenss vēl bija dzīvs, viņš arvien teica, ka visā ļorkā neviens necep maizi, kas līdzinātos manai, un ari citi cilvēki bija tik laipni un sacīja, ka nekad mūžā nav ēduši tik gardu maizi, lāču es arvien esmu gata­vojusi garšīgi, tāpēc ka nemīlu neko darīt pa roku galam, un, ja kāds 110 tiem Arābijas pasaku ērmotajiem gariem tagad izlīstu, rau, no šīs pašas tējkannas un ļautu man izteikt trīs vēlēšanās, es jau nu gan nebūšu tik nejauka, lai mē­ģinātu liegt arī citiem cept maizi, — un, pat ja viņiem maize izdotos tikpat labi kā man, es nedomāju, ka tas mani aizvainotu: nē, jo labāk viņiem pašiem! Are, kungs, nogaršojiet, — viņa sacīja, pastumdama šķīvi ar daudzināto maizi īrnie­kam tuvāk. — Man nepatīk, ka jūs esat tā nomērējis. Ļaudis runās, ka Hetija Plīzensa vairs neprot saimniekot. Nevajag būt tik nomāktam, kungs! Jūs neesat parakstījis to nekrietno dokumentu, un, kad citi džentlmeņi būs spiesti no maģijas atteikties, jūs varēsit turpināt. Jā, es no sirds ceru, mister Segund, ka jūs gaida lieli atklājumi, un tad varbūt šis misters Norels, kas uzskata sevi par ļoti gudru, būs priecīgs, ja varēs uzskatīt jūs par biedru; tad viņam vajadzēs nožēlot savu muļķīgo lepnību.

Misters Segunds pasmaidīja un pateicās viņai:

Tomēr es nedomāju, ka gluži tā būs. Mana lielākā nelaime ir tā, ka man trūkst studiju līdzekļu. Man pašam ir ļoti maz grāmatu, un, kad biedrība tiks izklīdināta… zināms, nevaru spriest, kas notiks ar tās grāmatām, taču diezin vai tās nonāks manās rokās.

Misters Segunds ēda maizi (kas tiešām bija tik garda, kā apgalvoja nelaiķa misters Plīzenss un viņa draugi) un siļķes un klāt piedzēra tēju. Ēdiena spēja apremdēt raižpilnu sirdi acīmredzot bija lielāka, nekā viņš agrāk bija domājis, jo viņš pamanīja, ka jūtas mazliet labāk. Šādi spēcināts, viņš vilka mugurā mē­teli, uzlika cepuri, aptina ap kaklu šalli un uzvilka cimdus, un pa piesniguša­jām ielām lāčoja turp, kur atradās mistera Norela izraudzītā vieta — Jorkas katedrāle.

Es ceru, ka visi mani lasītāji zina, kāda izskatās sena angļu pilsētiņa, citādi var gadīties, ka viņi nespēs saprast, ar cik gudru ziņu misters Norels saviem šīs dienas brīnumiem bija izraudzījies tieši šo vietu. Jāpatur prātā, ka senā bīs­kapa pilsētā liela, veca baznīca nav vienkārši ēka starp citām ēkām: katedrāle ir pati galvenā ēka — tā ir lielāka, skaistāka un svinīgāka nekā pārējās. Pat mo­dernajos laikos, kad senās bīskapa pilsētas reizēm ir eleganti apgādājušās ar visādiem laicīgiem namiem, sanāksmju un biedrību zālēm (arī Jorkā tādu ne­trūka), augstāk par tiem slejas katedrāle — mūsu sentēvu dievbijības lieciniece; rodas iespaids, ka tik diža celtne lielumā pārsniedz pašu pilsētu. Steidzoties savās gaitās pa šauro ielu mudžekli, katedrāle viegli nozūd skatam, taču pēkšņi pilsēta pašķiras un, raugi, tur tā ir, daudz augstāka un lielāka par visām pārē­jām ēkām; tad tu atskārt, ka esi nokļuvis pilsētas sirdī, ka visas ielas un ieliņas katra savā veidā ved šurp, uz vietu, kas glabā noslēpumus: daudz dziļākus par tiem, kurus zina misters Norels. Tā domāja misters Segunds, tuvodamies kated­rālei un apstādamies pie tās rietumu fasādes lielās, domīgi zilgās ēnas. Šurp jau nāca arī doktors Fokskāstls: viņš valdonīgi izpeldēja gar stūri kā resns, melns burinieks. Samanījis misteru Segundu, viņš uzņēma kursu uz mūsu ceļabiedru un novēlēja tam laburītu.

Varbūt jūs, ser, — doktors Fokskāstls sacīja, — būtu tik laipns un stā­dītu mani priekšā misteram Norelam? Es visai labprāt vēlētos iepazīties ar šo džentlmeni.

Ar lielāko prieku, ser, — misters Segunds atbildēja un palūkojās apkārt. Sniega dēļ lielākā daļa jorkiešu bija palikuši savās mājās un pavisam nedaudzi tumši stāvi linkāja pāri baltajam klajam, kas pletās lielās, pelēkās baznīcas priekšā. Ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir vai nu džentlmeņi no Jorkas Mācīto burvju biedrības, vai arī priesteri un katedrāles saimes ļaudis — ķesteri un pērminderi, apakškormeistari, dekāni, šķērsjoma slaucītāji un citi darbarūķi, kurus to pavēlnieki bija izdzinuši sniegā aptecēt baznīcas soli.

Es tiešām vēlētos jums pakalpot, ser, — bilda misters Segunds, — taču misteru Norelu neredzu.

Tomēr kāds bija ieradies.

Kāds vienatnē stāvēja sniegā tieši minsteres priekšā. Kāds šķita tumšs un ne gluži cienījams, un ar manāmu interesi raudzījās uz misteru Segundu un dok­toru Fokskāstlu. Pinkainie mati karājās pāri kāda pleciem kā melns ūdenskri­tums; kādam bija spēkpilna, kalsna seja, kas likās savādi greiza, gluži kā koka sakne, un garš, šaurs deguns; āda gan bija ļoti bāla, taču seja kaut kāda iemesla pēc izskatījās melnīgsnēja — varbūt tas bija tumšo acu dēļ, bet varbūt pie vai­nas bija garie, netīrie mati. Pēc brīža šis kāds pienāca pie burvjiem, pavirši palocījās un, lūdzis atvainot par traucējumu, sacīja, ka abi viņam aprakstīti kā džentlmeņi, kas šeit ieradušies tais pašās darīšanās. Viņa vārds esot Džons Čaildermass, viņš teica, un viņš esot mistera Norela pilnvarnieks dažos jautā­jumos (viņš gan nepaskaidroja, kādos).

Man gribas teikt, — misters Segunds domīgi ieminējās, — ka jūsu seja man ir pazīstama. Mēs laikam jau esam tikušies?

Kaut kas pavīdēja Čaildermasa tumšajos vaibstos, taču uzreiz pagaisa; vai tas bija sapīkums vai smiekli, nebija nosakāms.

- Es bieži ierodos Jorkā mistera Norela uzdevumā, ser. Iespējams, jūs esat mani redzējis kādā šīs pilsētas grāmatu tirgotavā?

Nē, — misters Segunds atbildēja. — Es esmu jūs redzējis… Varu jūs iz­tēloties… Kur? Ak! Tūlīt atcerēšos.

Čaildermass savilka vienu uzaci, it kā vēlētos sacīt, ka tas viņam liekas ļoti apšaubāmi.

Bet pats misters Norels taču ieradīsies? — iejautājās doktors Fokskāstls.

Čaildermass lūdza viņu atvainot, tomēr viņš nedomājot, ka misters Norels

ieradīsies; viņam nešķietot, ka misters Norels uzskatītu, ka viņam ir iemesls ierasties.

Ak tā! — iekliedzās doktors Fokskāstls. — lād viņš padodas? Tā, tā, tā. Nabaga džentlmenis. Viņš, jādomā, jūtas ļoti muļķīgi. Ak tā gan. Bet, katrā ziņā, tas bija cildens mēģinājums. Mēs viņam neņemsim to ļaunā. — No lielajiem priekiem, ka nebūs jāpieredz nekāda burvestība, doktors Fokskāstls kļuva augstsirdīgs.

Čaildermass vēlreiz lūdza viņu atvainot; rādās, ka doktors Fokskāstls diem­žēl būšot pārpratis. Misters Norels pavisam noteikti demonstrēs burvestību; viņš burs Hartfjū abatijā un buršanas rezultāts būs redzams )orkā. — Džentl­meņi, — Čaildermass sacīja doktoram Fokskāstlam, — nemīl atstāt savus ēr­tos krēslus pie kamīna, ja vien var to nedarīt. Jādomā, ser, arī jūs pats, ja vien būtu varējis sarīkot noskatīšanos savā viesistabā, nestāvētu šeit aukstumā un slapjumā.

Doktors Fokskāstls nošņācās, un skatiens, ko viņš veltīja Džonam Čailder- masam, liecināja, ka viņaprāt Džons Čaildermass ir ļoti nekaunīgs cilvēks.

Čaildermasu, kā likās, doktora Fokskāstla domas par viņa personu īpaši neuztrauca; patiesībā viņš šķita visnotaļ uzjautrināts. Viņš sacīja:

— Kungi, ir laiks. Lūdzami, ieņemiet vietas baznīcā. Uzdrošinos domāt, ka jūs nožēlosit, ja palaidīsiet kaut ko garām, kad no tā tik daudz kas atkarīgs.

Bija divdesmit pāri, un džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības jau devās iekšā katedrālē pa dienvidu šķērsjoma durvīm. Vairāki pirms ieiešanas atska­tījās, it kā ar sirds siltumu atvadīdamies no šīs pasaules, īsti nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs.

1807. gada februāris

Diža, sena baznīca dziļā ziemā ir neomulīga vieta pat vislabākajos laikos; šķiet, simt ziemu saltums patvēries akmeņos un strāvo no tiem. Drēgnajā, krēslainajā katedrālē džentlmeņiem no Jorkas Mācīto burvju biedrības vajadzēja stāvēt un gaidīt, kad viņi tiks apstulbināti, un neviens nebija solījis, ka pārsteigums, beidzot sagaidīts, būs patīkams.

Misters Hanifūts lūkoja mundri uzsmaidīt saviem biedriem, tomēr zinot, cik labi šis džentlmenis bija izkopis draudzīgu smaidu mākslu, jāteic, ka rezul­tāts bija gaužām nepārliecinošs.

Pēc brīža sāka dimdēt zvani. Protams, tic bija tikai Svētā Miķeļa baznīcas zvani, kas ieskandināja pusstundu, taču zem katedrāles velvēm tie dunēja savādi tāli, gluži kā no citas zemes. Dimdoņa it nemaz neizklausījās līksma. Džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības it gaiši zināja, ka zvani bieži pavada burvestības un jo īpaši to pārdabisko būtņu, elfu, burvestības; viņi zināja, ka senajās dienās sudraba zvani daudzreiz skanēja brīžos, kad angli vai anglieti, ko rotāja neparasts krietnums vai daiļums, elfi grasījās nolaupīt un aizvilt uz savādiem, spokainiem novadiem, no kuriem nav atgriešanās. Pat karalim Krauklim, lai gan viņš nebija no elfu cilts — viņš bija cilvēks —, bija raksturīgs nosodāmais paradums nolaupīt jaunekļus un jaunavas un aizvest tos uz viņa pili Citzemē. [6] tiesa, ja vien jūsu vai manos spēkos būtu ar burvestības palīdzību aizvilt iepatikušos cilvēku un nelaist to vaļā visos mūžu mūžos un ja mūsu rīcībā būtu nodota plašā pasaule, mēs laikam tomēr izraudzītos kādu valdzinošāku būtni, nevis Mācīto burvju biedrības locekļus, tomēr šī mierinošā doma ne­iekrita prātā džentlmeņiem, kas bija sapulcējušies Jorkas katedrālē; vairāki no viņiem sāka prātot par to, cik stipri misteru Norelu nokaitinājusi doktora Fokskāstla vēstule, un ne pa jokam iztrūcinājās.[1] Par tieši tādu nolaupīšanu stāstīts slavenajā balādē "Karalis Krauklis":

Nāk diena, nāk diena, tēvs sacīja man, Ak, viņas skavās spēka bij maz,

Kad pakavi klaudzēs uz ielas; Kaut teica, ka mīlot bez gala.

Karalim Krauklim jau zinātus gan, Kad roku izstiepa Karalis pats,

Kur mūszemes skaistākie ziedi. Viņa nopūtās, pakāpās malā.

Cienīgtēvs mitējās meičas lenkt, Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis

Teica pātarus, zvanīja zvanus; Uz debesu audekla klājies,

liij diezgan trīs sveces Karalim degt, Kā švīku lietus tas nodreb un irst,

Un melnsvārcis atdeva mani. Kad Karalis garām jājis.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Kad zvanu atbalsis apklusa, augstu tumšajās ēnās viņiem virs galvas ieru­nājās kāda balss. Burvi piepūlēja ausis, lai teikto saklausītu. Daudzus no viņiem jau bija pārņēmis tik sakāpināts satraukums, ka viņiem šķita — viņiem tagad dod pavēles, kā nereti notiek pasakās. Varbūt viņiem skandē noslēpumainus aizliegumus? No pasakām burvji zināja, ka šādas pavēles un aizliegumi bieži ir nedaudz savādi, taču tos nav grūti pildīt — vismaz pirmajā brīdī tā liekas. Pa­rasti tie ir ieturēti apmēram šādā garā: "Neēd pēdējo cukuroto plūmi no zilā podiņa bufetes stūrī", vai: "Nesit sievu ar vērmeļu stibu". Un tomēr, kā vēsta pasakas, apstākļi allaž sazvērējas pret cilvēku, kurš saņēmis šos norādījumus, un viņš attopas, jau darīdams tieši to, kas viņam bija noliegts, un tālab viņu pie­meklē šausmīgs liktenis.

Burvji noģida, ka tagad viņiem laikam lēni skandē par gaidāmo atmaksu,— tomēr nepavisam nebija skaidrs, kādā valodā balss runā. Misteram Segundam vienubrīd šķita, ka viņš sadzirdējis kaut ko līdzīgu vārdam "noziegums", pēc mirkļa atskanēja vārds, kas izklausījās pēc interficere, tas ir latīniski un nozīmē "nogalināt". Runu bija grūti saprast; balss itin nemaz nebija līdzīga cilvēka balsij — un tas vēl vairāk pastiprināja džentlmeņu bailes, ka tūdaļ parādīsies elfi. Balss bija neparasti griezīga, dobja un žņerkstoša; ar tādu troksni akmeni brucina pret otru akmeni, un tomēr nebija šaubu, ka šīs skaņas bija domātas kā runa — patiesībā tā bija runa. Baiļu pārņemtie džentlmeņi ielūkojās velvju tumsā, taču spēja saskatīt vienīgi sīku nenosakāma apveida akmens tēlu, kas slējās liela pīlāra galā, ietiekdamies krēslainajā tukšumā. Kad ausis pierada pie savādajām skaņām, viņi saklausīja arvien vairāk vārdu; seni angļu vārdi un seni latīņu vārdi plūda juku jukām, it kā runātājs neaptvertu, ka tās ir divas at­sevišķas valodas. Laimīgā kārtā gandrīz visi burvji bija pieraduši šķetināt seno pētnieku penterējumus un bez lielām grūtībām atmudžināja šķebīgo birumu. Pārtulkots skaidrā un saprotamā angļu valodā, tas izskatītos apmēram šādi: Sen, ļoti sen (sacīja balss), pirms pieci simti gadiem vai vēl senāk, kādai ziemas dienai krēslojot, šai baznīcā jauneklis ieveda meiteni, kam matos bija iepītas efeju lapas. Neviena cita baznīcā nebija, tikai akmeņi. Neviens neredzēja, kā viņš meiteni nožņaudz, tikai akmeņi. Viņš atstāja to uz akmeņiem mirušu, un neviens to neredzēja, tikai akmeņi. Viņš nesaņēma sodu par savu ļaundarību, jo nebija liecinieku, tikai akmeņi. Ritēja gadi, un ik reizi, kad viņš ienāca baznīcā un stāvēja draudzes vidū, akmeņi kliedza: šis ir tas cilvēks, kas nogalināja meiteni, kam matos bija efeju lapas, — taču neviens mūs nedzirdēja. Bet vēl nav par vēlu! Mēs zinām, kur viņš apbedīts! Dienvidu šķērsjoma stūrī! Ātri! Ātri! Ņemiet rokās laužņus! Ņemiet lāpstas! Celiet ārā grīdas plāksnes! Rociet ārā viņa kaulus!

Sadragājiet ar lāpstu! Trieciet viņa galvaskausu pret pīlāriem un sadauziet! Dodiet akmeņiem akmeņu atriebi! Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!

Burvji vēl nebija paspējuši līdz galam aptvert šo stāstu un 110 jauna pabrī­nīties, kas gan ir runātājs, kad atskanēja cita žņerkstoša balss. Šoreiz tā, šķiet, nāca no kanceles un runāja tikai angliski; tomēr tā bija savāda angļu valoda, pilna senu un aizmirstu vārdu. Šī balss gaudās par kaut kādiem kareivjiem, kas iebrukuši baznīcā un izsituši vairākus logus. Pēc simt gadiem tie bija atgrie­zušies un sadragājuši kora šķērssienu, izdeldējuši svēto sejas, aiznesuši sev līdzi biķeri. Reiz tie asinājuši savu bultu galus pret kristāmtrauka malu; pēc trīs simtiem gadu tie šāvuši ar pistolēm kapitula telpā. Otrā balss, kā rādās, ne­saprata, ka diža baznīca gan var stāvēt tūkstošiem gadu, tomēr cilvēki tik ilgi nedzīvo. — Viņi posta un gavilē! — balss kliedza. — Viņi pelna vienvienīgi pazudināšanu! — Arī šis runātājs, tāpat kā pirmais, baznīcā laikam bija atra­dies neskaitāmus gadus un, domājams, sprediķu un lūgšanu bija dzirdējis bez skaita, tomēr pret saldākajiem no kristīgajiem tikumiem — žēlsirdību, mīles­tību, lēnprātību — viņa ausis bija palikušas kurlas. Tikmēr pirmā balss joprojām apraudāja mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, un abas zvirgzdainās balsis nemitīgi sadūrās gaužām nepatīkamā nesaskaņā.

Misters Torps, būdams drosmīgs džentlmenis, viens pats piegāja pie kance­les, lai paskatītos, kas tur runā.

— Tā ir statuja, — viņš sacīja.

Un tad džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības no jauna pacēla galvas un ķīķerēja tumsā, tur, kur skanēja pirmā pārdabiskā balss. Šoreiz ļoti nedaudzi no viņiem vēl arvien nenoticēja, ka runātājs ir mazais akmens tēls, jo, šādi ska­tīdamies, viņi spēja saviedēt, kā tas bēdīgi vicina savas strupās akmens rokas.

Tad visas pārējās statujas un pieminekļi katedrālē ierunājās un savās akme­ņainajās balsīs sāka stāstīt par visu, ko bija pieredzējuši savās akmeņainajās dzīvēs, un šis troksnis, kā misters Segunds vēlāk teica misis Plīzensai, bija neap­rakstāms. Jorkas katedrālē bija daudz kaltu cilvēciņu un ērmotu dzīvnieku, un visi tagad plivināja spārnus.

Daudzi sūdzējās par saviem kaimiņiem, un to nav grūti saprast — viņi bija spiesti stāvēt cits citam līdzās daudzus gadu simteņus. Katedrālē bija piec­padsmit akmens karaļi, kas stāvēja katrs uz sava akmens postamenta lielā akmens šķērssienā. To mati cirtojās tik stingrās sprogās, it kā būtu uztīti uz papīrīšiem un pēc tam nebūtu izsukāti — misis Hanifūta nespēja uz tiem ne paskatīties, nepavēstījusi, ka viņai briesmīgi griboties ņemt rokā matu suku un apstrādāt visas karaliskās galvas pēc kārtas. To pašu bridi, kad viņiem lika dota valoda, karaļi ņēmās rieties un gānīties, — jo viņu pjedestāli bija viena aug­stuma un karaļi — pat akmenī kalti — vairāk par visu necieš to, ka viņus pie­līdzina citu citam. Vēl tur bija neliela grupa — ērmotas figūras kopā sadotām rokām; tās akmens acīm lūkojās no senas kolonnas virsotnes. Tiklīdz iedarbo­jās burvestība, ikkatra sāka grūst prom pārējās, it kā pat akmens rokas gadsimtu gaitā sāktu smelgt, it kā arī akmens cilvēki pagurtu no ciešas kopā- būšanas.

Kāda statuja runāja, pēc visa spriežot, itāliski. Neviens nesaprata, kāpēc tā, taču vēlāk misters Segunds atklāja, ka tā ir Mikēles F.ņģeļa skulptūras kopija. Tā stāstīja par pilnīgi citu baznīcu, kurā spilgtas, melnas ēnas asi kontrastē ar žilbinošu gaismu. Citiem vārdiem sakot, akmens tēls stāstīja par to, ko redz tā oriģināls Romā.

Misters Segunds ar prieku redzēja, ka burvji, lai gan ļoti izbiedēti, nebēg ārā no baznīcas. Dažus redzētais tik ļoti pārsteidza, ka viņi pavisam drīz aizmirsa savas bailes un skraidīja apkārt, atklādami aizvien jaunus brīnumus, pētīdami, rakstīdami piezīmes mazās grāmatiņās, it kā būtu aizmirsuši par nodevīgo dokumentu, kas tiem no šīs dienas aizliegs studēt maģiju. Ilgi jo ilgi Jorkas burvji (ak vai, drīz viņi vairs nebūs burvji!) klīda starp solu rindām un skatījās brīnu­mus. Un ik brīdi viņu ausis spīdzināja briesmīgā kakofonija, kas rodas, kad tūkstoš akmens balsu runā vienlaikus.

Kapitula telpā bija akmens baldahīni ar daudzām mazām akmens galvām ērmotās galvassegās; visas galvas neatņemdamās tērgavoja un tarkšķēja. Turpat bija brīnišķīgi akmens kalumi — simt Anglijas koku: vilkābele, ozols, dzeloņ- plūme, ķirsis un brionija. Misters Segunds pamanīja divus akmens pūķus, ne prāvākus par viņa dilbu, kas ķēra viens otru, slīdēdami starp akmens vilkābe­les zariem, akmens vilkābeles lapām, akmens vilkābeles saknēm un akmens vilkābeles stīgām. Likās, pūķēni kustas tikpat viegli kā jebkura dzīva radība, tomēr troksnis, ar kādu neskaitāmi akmens muskuļi reizē kustējās zem akmens ādas, vienam skrāpējoties gar akmens ribām, citam uzduroties sirdij, kas viscaur ir no akmens, — un troksnis, ar kādu akmens nagi klaudzēja uz akmens za­riem, — tas bija nepanesams, un misters Segunds nesaprata, kā viņi paši spēj to izturēt. Viņš ievēroja ap tiem gaisā ceļamies graudainu putekļu mākonīti — tādi virmo ap darbā iegrimušu akmeņkali; ļoti iespējams, ja burvestība ļautu pūķēniem palikt kustībā vēl kādu laiku, tie nodeldētos un pāri paliktu vien plā­nas smilšakmens plāksnītes.

Akmens lapas un stiebri drebēja un šūpojās kā vēja brāzmas pluinīti, dažs labs tik ļoti pielīdzinājās saviem augu valsts līdziniekiem, ka sāka riest atvases. Vēlāk, kad burvestība beidzās, ap soliem, pultīm un lūgšanu grāmatām tika at­rastas akmens efeju un akmens mežrozīšu vijas, kaut agrāk tur nekādu akmens efeju vai mežrozīšu nebija.

Ne tikai Jorkas burvju biedrības locekļi todien redzēja brīnumus. Kas zina, vai misters Norels bija tā iecerējis, taču burvestība bija skārusi ne tikai kated­rāles apkaimi — tā izplatījās arī pilsētā. Trīs statujas no katedrāles rietumu frontona iepriekš bija nogādātas mistera Teilora darbnīcā, kur gaidīja restau­rāciju. Gadsimtu gaitā to veidolus bija apdeldējis Jorkšīras lietus, un neviens vairs nezināja, kādas ievērojamas personas tām vajadzēja attēlot. Pusvienpa­dsmitos viens no mistera Teilora akmeņkaļiem bija pacēlis kaltu pret vienas statujas seju, grasīdamies tai piedot glītas svētās vaibstus; šai brīdī statuja skaļi iekliedzās un pacēla roku, atvairīdama kaltu, un nabaga amatnieks no pārbīļa krita ģībonī. Vēlāk statujas novietoja atpakaļ pie katedrāles sienas, atstājot sejas tādas pašas, gadu nodeldētas tik plakanas kā biskvīti un glāsnas kā sviests.

Piepeši troksnī kaut kas it kā mainījās, un balsis cita pēc citas apklusa; burvji izdzirdēja Svētā Miķeļa baznīcas zvanus, kas atkal zvanīja pusstundu. Pirmā balss (sīkais tēls augstu tumsā) kādu bridi kliedza arī pēc tam, kad pārējās bija mitējušās, kliedza par to pašu, par neatklāto slepkavību (Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!); tad arī tā apklusa.

Pa to laiku, kamēr burvji bija baznīcā, pasaule bija pārvērtusies. Maģija bija atgriezusies Anglijā, vai nu burvji to gribēja vai negribēja. Bija notikušas arī citas, prozaiskāka rakstura pārmaiņas: debesis bija aizvilkušās ar smagām, sniega pilnām tūcēm. Taču tūces nebūt nebija pelēkas, it nemaz: tās velvējās zilganas un jūras- zaļas. Mākoņu ērmotās nokrāsas dēļ ārā bija iestājies mijkrēslis, — cilvēki pa­rasti iztēlojas, ka tādā gaismā slīgst teiksmainās karaļvalstis jūras dibenā.

Misters Segunds juta, ka šis piedzīvojums viņu ir ļoti nogurdinājis. Citi džentlmeņi bija nobijušies, turpretim viņš bija redzējis burvestību un ieskatīja to par daudz brīnišķīgāku, nekā viņš spētu noģist; tomēr tagad, kad tā bija beigusies, viņa dvēsele bija ļoti satraukta un viņam visvairāk gribējās klusi doties mājup un ne ar vienu nerunāt. Tādā jūtu mulsumā, iedams pa sniegoto klaju, viņš ieraudzīja, ka viņam ceļā aizstājas mistera Norela pilnvarotais.

Man tā rādās, — misters Čaildermass viņu uzrunāja, — ka biedrību tagad vajadzēs izklīdināt. Ļoti skumji.

Protams, vainīgs tikpat labi varēja būt mistera Segunda nomāktais garastā­voklis, taču viņam izskatījās, ka Čaildermass gan izturas ļoti godbijīgi, taču kaut kur savā nodabā viņš par Jorkas burvjiem smejas. Čaildermass bija viens no tiem neērtajiem cilvēkiem, kas dzimuši zemu ļaužu un kam lemts visu mūžu kalpot augtdzimtīgajiem, lai arī asais prāts un apķērība liek tiem alkt pēc atzī­šanas un goda, kas viņiem nav sasniedzams. Lāgiem, ērmotas un laimīgas ap­stākļu sakritības rezultātā, šie cilvēki atrod kādu neiemītu ceļu uz virsotnēm, taču biežāk, domādami par to, ko viņi būtu varējuši sasniegt, viņi saīgst un kalpo kūtri, savus pienākumus veikdami ne labāk — varbūt pat sliktāk — par skopāk apdāvinātiem biedriniekiem. Viņi kļūst vīzdegunīgi, zaudē darbavietu un ņem nelāgu galu.

Lūdzu mani atvainot, ser, — teica Čaildermass, — man ir jautājums, ko vēlos jums uzdot. Ceru, ka jūs to neuzskatīsit par nepieklājību, bet es gribētu zināt — vai jūs mēdzat ieskatīties Londonas avīzēs?

Misters Segunds atbildēja, ka mēdz gan.

Patiešām? Tas ir ļoti interesanti. Es pats esmu aizrautīgs laikrakstu lasītājs. Taču man lasīšanai atliek maz laika — ja nu tām grāmatām, kas man jāizstudē, pildot mistera Norela uzticētos pienākumus. Un par ko tad šoslaikus raksta Londonas izdevumi? Piedodiet, ka tā prašņāju, ser, taču misters Norels, kas nemēdz ņemt rokās nekādus laikrakstus, man vakar uzdeva šo jautājumu, un es nedomāju, ka esmu pietiekami zinīgs, lai uz to atbildētu.

Hm, — mērenā nesaprašanā atbildēja misters Segunds, — tur raksta par visdažādākajām lietām. Par ko jūs vēlaties dzirdēt? Var izlasīt ziņas par viņa majestātes flotes kaujām ar francūžiem; valdības vīru runas; ziņas par skandā­liem un laulību šķiršanām. Vai tas jūs interesē?

Jā, jā! — atsaucās Čaildermass. — Jūs visu ļoti labi paskaidrojāt, ser. Kā jums šķiet, — viņš turpināja, domīgi savilcis uzacis, — vai Londonas laikrak­stos mēdz parādīties ziņas no provinces? Vai (piemēram) šodienas apbrīno­jamie notikumi varētu izpelnīties pāris rindiņas?

Es nezinu, — atbildēja misters Segunds. — Ļoti iespējams, bet, no otras puses, jāatzīst, Jorka ir tik tālu no Londonas — var gadīties, ka Londonas redak­tori nemaz neuzzinās par to, kas šeit notika.

Ak tā, — misters Čaildermass novilka un apklusa.

Sāka snigt; vispirms gaisā virpuļoja dažas pārslas — pēc tam krietni vairāk nekā tikai dažas, un drīz miljoniem baltu pārsliņu slīdēja lejup no mīkstajiem, smagajiem, zaļgani palsajiem padebešiem. Visi Jorkas nami sniegā kļuva blā­vāki, pelēcīgāki; visi cilvēki šķita sīkāki; saucieni un kliedzieni, soļi un pakavu dipoņa, kariešu čīkstoņa un durvju aizciršana — viss pamazām kļuva arvien tālāks un kaut kādā ziņā zaudēja savu nozīmību, līdz pasaulē palika tikai krī­tošais sniegs, jūraszaļās debesis, Jorkas katedrāles nespodrās, pelēkās aprises — un Čaildermass.

Un visu šo laiku Čaildermass neko neteica. Misters Segunds nesaprata, ko tam vēl vajag, — uz. visiem jautājumiem viņš bija atbildējis. Taču Čaildermass gaidīja un raudzījās misterā Segundā ar savām trakajām melnajām acīm, it kā gaidītu, lai misters Segunds pasaka vēl vienu lietu — it kā viņš būtu visnotaļ pārliecināts, ka misters Segunds to pateiks, — jā, nudien, it kā par to vispār ne­varētu šaubīties.

Ja vēlaties, — misters Segunds sacīja, nopurinādams sniegu no pelerī- nes, — es varu novērst visas neskaidrības šajā jautājumā. Varu uzrakstīt vēstuli Times redaktoram un informēt viņu par mistera Norela neparastajiem sasnie­gumiem.

Ak tā! Tas tiešām ir ļoti laipni! — atsaucās Čaildermass. — Ticiet man, ser, es it labi zinu, ka ne katrs džentlmenis, kas piedzīvojis sakāvi, izturētos tik augstsirdīgi. Bet gluži to es ari gaidīju. Es teicu misteram Norelam, ka, manu­prāt, nav otra tik laipna džentlmeņa kā misters Segunds.

Nav vērts par to runāt, — atteica misters Segunds, — tas nav nekas sevišķs.

Jorkas Mācīto burvju biedrība tika izklīdināta, un tās locekļi bija spiesti

izbeigt maģijas studijas (visi, izņemot misteru Segundu). Daži no viņiem gan bija nelgas, un ne visi bija īsteni patīkami cilvēki, tomēr es nedomāju, ka viņi bija pelnījuši tādu likteni: jo kas atliek burvim, kam saskaņā ar ļaunu līgumu nav atļauts nodarboties ar maģiju? Viņš diendienā dīkojas pa māju, atrauj brāļameitu (vai sievu, vai meitu) 110 šuvekļa un tirda kalpus par jautājumiem, kas nekad agrāk nav piesaistījuši viņa uzmanību, — un tas viss tikai tādēļ, lai būtu ar ko parunāt; tad beidzot kalpi sāk par viņu sūdzēties kundzei. Viņš paņem grāmatu un sāk lasīt, taču pats nemana, par ko lasa; tikai nonācis līdz 22. lappusei, viņš atklāj, ka lasījis romānu — bet tieši tāda veida literatūru viņš nicina visvairāk —, un ar netīksmi noliek grāmatu atpakaļ. Viņš desmit reizes dienā jautā brāļameitai (vai sievai, vai meitai), cik pulkstenis, jo nespēj ticēt, ka laiks var vilkties tik lēni — un šā paša iemesla dēļ nesaprotas arī ar savu kaba­tas stundeni.

Ar prieku jāteic, ka misteram Hanifūtam klājās nedaudz labāk nekā pārējiem. Viņš, līdzcietīgā dvēsele, bija ļoti ņēmis pie sirds to, par ko stāstīja sīkais akmens tēls augsto velvju pakrēslī. Tas savā mazajā akmens sirdī gadu simteņiem bija glabājis atmiņas par drausmīgu slepkavību, tas atcerējās mirušo meiteni, kam matos bija efeju lapas, kad visi citi bija par viņu aizmirsuši, un misteram Hanifūtam šķita, ka šādai uzticībai jātiek atalgotai. Tālab viņš rakstīja dekā­nam un kanoniķiem, rakstīja arhibīskapam un neparko nelikās mierā, līdz šīs svarīgās personas atļāva misteram Hanifūtam pacelt dienvidu šķērsjoma grīdas plāksnes. Un, kad tas bija izdarīts, misters Hanifūts un vīri, ko viņš bija nolī­dzis, ieraudzīja kaulus svina pelēkā zārkā, gluži kā sīkais akmens tēls bija ap­galvojis. Taču pēc tam dekāns paziņoja, ka viņš nepiekritīs kaulu aizvešanai no katedrāles (tieši to vēlējās misters Hanifūts), balstoties uz akmens tēla izteik­tiem apgalvojumiem: nekas tāds vēl neesot pieredzēts. Ak, nē, iebilda misters Hanifūts, ir gan pieredzēts, [7] un nikni strīdi turpinājās gadiem ilgi, un to dēļ misteram Hanifūtam nudien nebija laika nožēlot, ka viņš parakstījis mistera Norela dokumentu.[1] Misters Hanifūts atsaucās uz šādu precedentu: 1279. gadā drūmajā tīreļa pilsētā Ol- stonā notika slepkavība. Baznīcas pagalma, kokā, kas auga pie baznīcas durvīm, uzgāja pa­kārtu zēnu. Virs durvīm atradās statuja — svētā Dievmāte ar Jēzusbērnu. Olstonieši raidīja savus vēstnešus uz Ņ ūkāslu, karaļa Kraukļa pilsētu, un karalis Krauklis atsūtīja divus burvjus, kuri lika statujai runāt. Dievmāte un Jēzusbērns pastāstīja, ka redzējuši, kā svešinieks no­galina zēnu, taču ļaundarības iemesls viņiem nebija zināms. Kopš tā laika, ik reizi, kad Olstonā ieradās kāds svešinieks, pilsētnieki vilka viņu uz baznīcu un pie durvīm taujāja: "Vai tas ir viņš?", taču Dievmāte un Jēzusbērns vienmēr atbildēja: "Nē." Jaunavai pie kājām bija lauva un pūķis, gluži fantastiskā veidā savijušies kopā un iekodušies viens otram kaklā. Šīs radības akmeni bija izkalis kāds, kas ne reizi mūžā nebija redzējis ne lauvu, ne pūķi, toties pazina ļoti daudz suņu un aitu, tālab tēliem piemita kaut kas sunisks un aitisks. Arvien, kad jau atkal kāds nelaimīgais tika atvests Dievmātes un Jēzusbērna priekšā, lauva un pūķis pārstāja kosties un pacēla galvas kā dīvaini Svētās Jaunavas sargsuņi; lauva rēja, bet pūķis dusmīgi blēja.

Aizritēja gadi. Visi pilsētnieki, kas atcerējās zēnu, bija miruši, arī slepkava, visticamāk, vairs nebija dzīvajo vidū. Ērmotā kārtā Dievmāte un Jēzusbērns tikām bija pieraduši runāt, un allaž, kad viņu redzeslokā gadījās iekļūt kādam nabaga svešiniekam, viņi pagrieza savas akmens galvas un teica: "Tas nav viņš." Tā Olstona iemantoja spoku pilsētas nelāgo slavu, un neviens turp nedevās, ja varēja no tā izvairīties.

[1] Lai būtu vieglāk izprast mistera Norela raksturu un viņa burvju spējas, misters Segunds sēdās pie galda un visos sīkumos aprakstīja viesošanos Hartfjū abatijā. Diemžēl izrādījās, ka atmiņa viņu neizskaidrojami pieviļ. Pārlasīdams uzrakstīto, viņš allaž atklāja, ka visu atceras pavisam citādi. Reizi pēc reizes viņš ņēmās izsvītrot vārdus un teikumus, laboja un pārlaboja, un beigu beigās visu pārrakstīja no jauna. Pēc četriem vai pieciem mēnešiem viņš bija spiests atzīt, ka vairs nezina, ko misters Hanifūts toreiz sacīja misteram Norelam, ko misters Norels atbildēja un ko viņš — misters Segunds — redzēja Norela namā. Secinājis, ka nav vērts pūlēties, misters Segunds iemeta uzrakstīto ugunī.

Jorkas Mācīto burvju biedrības bibliotēka tika pārdota misteram Torogu- dam Kofi-jardā. Nevienam kaut kā neienāca prātā par to paziņot misteram Segundam, un viņš visu uzzināja aplinku ceļā, kad mistera Toroguda izsūtāmais zēns pastāstīja savam draugam (tas bija pārdevējs Prīstlija audumu tirgotavā), šis draugs gadījuma pēc to pieminēja misis Kokroftai no "Džordža traktiera", bet viņa pateica misis Plīzensai, mistera Segunda saimniecei. Tiklīdz misters Segunds par to padzirdēja, viņš metās ārā un pa aizsnigušajām ielām skrēja uz mistera Toroguda tirgotavu, nepakavēdamies ne tik ilgi, lai uzliktu cepuri vai uzvilktu mēteli un uzautu zābakus. Taču grāmatas jau bija pārdotas. Misters Segunds prasīja misteram Torogudam, kas tās nopircis. Misters Toroguds lūdza viņu atvainot, taču viņš laikam nevarēšot atklāt, kā sauc šo džentlmeni; viņš neesot drošs, vai džentlmenis vēloties, lai visi zina, kas viņš ir. Misters Segunds, bez cepures, bez mēteļa un bez elpas, slapjās kurpēs un dubļiem notašķītās zeķēs, visiem tirgotavas apmeklētājiem noskatoties, guva kaut nelielu gandarījumu, paziņodams misteram Torogudam, ka gluži vienalga, vai misters Toroguds vi­ņam kaut ko saka vai nesaka, jo viņš esot gandrīz pārliecināts, ka arī tāpat zina, kas bijis šis džentlmenis.

Misters Segunds nespēja neinteresēties par misteru Norelu. Viņš daudz do­māja par šo kungu un bieži runāja par viņu ar misteru Hanifūtu.3 Misters Hani­fūts nešaubījās, ka visu notikušo var izskaidrot ar mistera Norela apņēmīgo vēlēšanos palīdzēt maģijai atgriezties Anglijā. Misters Segunds nebija tik paļā­vīgs un sāka aptaujāties, cerēdams uziet kādu Norela paziņu, no kura varētu uzzināt ko vairāk.

Tāds džentlmenis kā misters Norels, turklāt džentlmenis, kam pieder smalks nams un liela muiža, vienmēr izraisīs kaimiņos ziņkārību, un, ja šie kaimiņi nav ļoti neattapīgi, tiem noteikti izdosies kādu nieku par viņu izdibināt. Misters Segunds uzzināja, ka Stoungeitā ir kāda ģimene, kuras brālēniem pieder ferma piecu jūdžu attālumā no Hartfjū abatijas, — viņš sadraudzējās ar stoungeitie- šiem un pierunāja tos sarīkot viesības un uzaicināt uz tām arī brālēnus. (Tas, ka viņš spēj šādi izgudrot dažnedažādas sīkas kara viltības, misteram Segun­dam pašam bija negaidīts atklājums.) Brālēni pienācīgi ieradās un mīļu prātu stāstīja par savu bagāto un ērmīgo kaimiņu, kas bija nobūris Jorkas katedrāli, taču viņu zināšanas sākās un beidzās ar to, ka misters Norels pošoties atstāt Jorku un pārcelties uz dzīvi Londonā.

Tas misteru Segundu pārsteidza, taču vēl vairāk viņu pārsteidza tas, kādu iespaidu šī vēsts atstāja uz viņa paša dvēseles stāvokli. Viņš bija pagalam izsists no līdzsvara. Tas ir smieklīgi, viņš sev sacīja, Norels par viņu nebija izrādījis ne mazāko interesi, pat nebija izturējies laipni,— taču Norels tagad bija mistera Segunda vienīgais amatbrālis. Kad viņš aizbrauks uz Londonu, misters Segunds paliks viens — pēdējais burvis Jorkšīrā.

1807. gada pavasaris

Iztēlojieties, ja jums nav grūti, cilvēku, kurš no rīta līdz vakaram sēž bibliotēkā; sīka auguma cilvēciņu, kura personībai nepiemīt nekāds sevišķs valdzinājums. Viņam priekšā uz galda guļ grāmata. Pastāvīgi atjaunoti rakstāmspalvu krājumi, nazis to asināšanai, tinte, papīrs, burtnīcas — viss pa rokai. Istabā vienmēr ir iekurts kamīns — viņš nespēj iztikt bez uguns, viņam salst. Istaba mainās līdzi gadalaikiem; viņš nemainās. Pa trim augstiem logiem paveras skats uz Anglijas laukiem, kas pavasarī ir rāmi, vasarā jautri, rudenī sērīgi un ziemā drūmi, kā jau Anglijas ainavai pieklājas. Tomēr gadalaiku mija viņā nemodina interesi — viņš gaužām reti paceļ acis no grāmatas lappusēm. Kā visi džentlmeņi, viņš neatstāj novārtā mocionu: sausā laikā iet garā pastaigā cauri parkam un garām birzītci; ja laiks ir slapjš, pastaiga ir īsa, turpat pa dzīvžoga ietverto aleju. Taču ne krūmi, ne parks, ne birzīte viņu nesaista. Bibliotēkā uz galda viņu gaida grāmata; viņa acīm šķiet, ka tās joprojām seko burtu rindām, prāts joprojām pārcilā iztirzājumu, pirksti niezēt niez, gribēdami atkal turēt sējumu rokās. Reizi mēnesī vai retāk viņš satiekas ar kaimiņiem — jo šeit ir Anglija, šeit kai­miņi neparko neļaus cilvēkam dzīvot netraucēti, lai cik apnicīgs bozeklis viņš būtu. Tie brauc pie viņa uz mājām, atstāj viņa kalpiem vizītkartes, aicina viņu uz vakariņām vai dejām savās viesībās. Šo cilvēku nodomi visbiežāk ir labda­rīgi — viņi ir iedomājušies, ka cilvēkam nāk par ļaunu allaž būt vienam, — un vēl viņiem kārojas uzzināt, vai viņš kopš iepriekšējās reizes nav mainījies. Nē, nav. Viņam ar kaimiņiem nekas nav runājams, un viņu uzskata par pašu gar­laicīgāko cilvēku visā Jorkšīrā.

Tomēr mistera Norela sausajā sirsniņā mājoja tik kvēla dziņa palīdzēt ma­ģijai atgriezties Anglijā, ka pat misters Hanifūts par to justos gandarīts, un tieši tāpēc, lai šī dziņa varētu nest ilgi gaidītos augļus, misters Norels grasījās doties uz Londonu.

Čaildermass teica, ka brīdis ir labvēlīgs, un Čaildermass pazina pasauli. Čail­dermass zināja spēles, ko bērni spēlē uz ielu stūriem, — spēles, ko citi pie­augušie sen aizmirsuši. Čaildermass zināja, par ko, pie kamīna sēdēdami, domā veci ļaudis, kaut arī viņiem gadu gadiem neviens nav to jautājis. Čail­dermass zināja, ko jaunekļi saklausa bungu rīboņā un tauru skaņās, kas liek tiem atstāt mājas un stāties zaldātos, — un viņš zināja, cik mazs ir tas slavas biķerītis un cik liela tā grūtumu muca, kas viņus tur gaida. Ieraudzījis uz ielas smalku advokātu, Čaildermass spēja pateikt, kas viņam kabatās. Un, to visu zinādams, Čaildermass vīpsnāja; šis tas no visa, ko viņš zināja, izraisīja viņā smieklus, bet nekas no visa, ko viņš zināja, nemodināja viņā žēlumu ne par pušplēstu grasi.

Un tāpēc, kad Čaildermass savam saimniekam teica: — Jābrauc uz Lon­donu! Jābrauc ar steigu! — misters Norels viņam ticēja.

— Vienīgais, kas man lāgā nepatīk, — misters Norels īgņojās, — ir tas, ka jūs pamudinājāt Segundu uzrakstīt par mums Londonas avīzēm. Viņš noteikti sarakstīs aplamības — vai par to jūs esat padomājis? Atļaušos uzskatīt, ka viņš lūkos uztiept savus skaidrojumus. Šīs sugas pētnieciņi nekad nespēj noturēties, nepielikuši klāt kaut ko no sevis. Viņš izteiks minējumus — aplamus minē­jumus — par to, kādas burvestības es izmantoju Jorkā. Vai tad ap maģiju jau tāpat nav samelsts vesels ačgārnību jūklis, ka mums vajadzētu vēl pievienot savējās? Vai tiešām mums šis Segunds ir nepieciešams?

Čaildermass no saviem augstumiem apveltīja saimnieku ar savu tumšo ska­tienu un vēl tumšāko smaidu un atbildēja, ka, viņaprāt, tas ir gan nepieciešams.

Vai jūs man nepateiktu, ser, — viņš jautāja, — vai jūs pēdējā laikā neesat dzirdējis par kādu kungu no flotes, vārdā Beinzs?

Man liekas, es zinu, kas ir šis cilvēks, — teica misters Norels.

Ak tā! — atsaucās Čaildermass. — Un kā jums gadījās par viņu uzzināt?

Atbilde nesekoja uzreiz.

Nu labi, — negribīgi novilka misters Norels. — Es laikam esmu manījis kapteiņa Beinza vārdu kādā 110 laikrakstiem.

Leitnants Hektors Beinzs dienēja uz fregates "Ziemeļu valdnieks", — sacīja Čaildermass. — Divdesmit viena gada vecumā viņš Rietumindijā kādā kaujā zaudēja kāju un divus vai trīs rokas pirkstus. "Ziemeļu valdnieka" kaptei­nis un daudzi jūrnieki šajā kaujā gāja bojā. Apgalvojums, ka leitnants Beinzs pārņēma kuģa vadību un deva komandas jūrniekiem, kamēr kuģa ārsts grieza viņam nost kāju, droši vien ir krietni pārspīlēts, taču nav noliedzams, ka viņš tiešām atveda briesmīgi cietušo kuģi no Rietumindijas, uzbruka ar dārgumiem piekrautam spāņu kuģim, nolaupīja visas bagātības un pārradās dzimtenē kā varonis. Viņš pameta jauno dāmu, ar kuru bija saderinājies, un apprecēja citu. Tāds ir stāsts par kapteini Beinzu, ko varēja lasīt Morning Post. Un tagad es jums pateikšu, kas notika tālāk. Beinzs nāca no ziemeļiem tāpat kā jūs, ser; viņš bija cēlies no nezināmas ģimenes, un viņam nebija augsti stāvošu draugu, kas atvieglotu viņa dzīvi. Drīz pēc laulībām viņš kopā ar savu jauno sievu devās uz Londonu, apmetās pie kaut kādiem draugiem Sīkoul-leinā, un tur pie viņiem nāca viesi, kas pārstāvēja visus iespējamos rangus un sabiedriskos stāvokļus. Viņi ieturēja vakariņas pie vikontešu galdiem, viņu veselībai uzdzēra Parlamenta locekļi, un kapteinim Beinzam tika apsolītas visas iespējamās protekcijas un aizgādnības. Šos panākumus, ser, es izskaidroju ar vispārējo atzinību un cieņu, ko viņš iemantoja ar avīzes raksta palīdzību. Bet varbūt jums Londonā ir draugi, kas izdarīs jums tādus pašus pakalpojumus, un nemaz nevajag traucēt laikrak­stu redaktorus?

Jūs ļoti labi zināt, ka man tādu nav, — pikti attrauca misters Norels.

Misters Segunds tikām ilgi un grūti rakstīja vēstuli redaktoram un bēdājās,

ka nespēj sirsnīgāk slavēt misteru Norelu. Londonas laikraksta lasītāji taču no­teikti gaidītu kādu vārdu par mistera Norela lieliskajām īpašībām un nesapra­tīs, kāpēc viņš nav tās pieminējis.

Pienācīgā laikā Times tika publicēta vēstule ar nosaukumu: "NEPARASTI NOTIKUMI JORKĀ: AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM". Misters Se­gunds noslēdza savu ziņojumu par burvestību Jorkā ar vārdiem, ka angļu maģijas draugiem, bez šaubām, jābūt pateicīgiem par šīm alkām pēc galējas no­šķirtības, kas iezīmīgas mistera Norela raksturam, — jo tās veicinājušas viņa studijas un pēdīgi vainagojušās ar apbrīnojamo burvestību Jorkas katedrālē —, taču, rakstīja misters Segunds, viņš aicina visus angļu maģijas draugus kopā ar viņu lūgt misteru Norelu vairs nenoslēgties no pasaules, lai vienatnē nodotos pētījumiem, bet gan ieņemt vietu uz lielās valsts lietu skatuves un uzsākt jaunu lappusi Anglijas maģijas vēsturē.

AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM radīja sensāciju, jo sevišķi Lon­donā. The Times lasītājus līdz sirds dziļumiem satrieca mistera Norela panā­kumi. Visi vēlējās skatīt misteru Norelu vaigā; jaunas dāmas žēloja Jorkas nabaga sirmos džentlmeņus, kurus viņš bija tā nobiedējis, un sapņoja pašas piedzīvot tādu izbīli. Ir viegli saprast, ka šāda izdevība visticamāk vairs neradīsies: mis­ters Norels bija nolēmis pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Londonu.

Sameklējiet man māju, Čaildermas, — viņš izrīkoja. — Sameklējiet man māju, kas apmeklētājiem vēstīs, ka maģija ir cienījams amats — cienījams ne mazāk kā jurisprudence un nesalīdzināmi vairāk nekā medicīna.

Čaildermass dzedri apvaicājās, vai misters Norels vēlas, lai viņš atrod tādu būvi, kas liktu domāt, ka maģija ir tikpat cienījama kā Baznīca?

Misters Norels (kurš zināja, ka pasaulē ir tāda lieta kā humors, citādi par to nerakstītu grāmatās, taču nekad mūžā humoru nebija sastapis un roku tam nebija spiedis) brīdi pārlika un tad atbildēja, ka nē, gluži to laikam viņi ne­varētu apgalvot.

Un tālab Čaildermass (iespējams, nospriedis, ka pasaulē nekas nav tik cie­nījams kā nauda) iemitināja savu saimnieku kādā namā Hanover-skvērā, turpat, kur meklējami citu bagāto un mantīgo mitekļi. Nav manā varā spriest, kāds varētu būt jūsu ieskats, taču mana sirds Hanover-skvēra dienvidpusē neiesilst; nami šeit ir tik šauri 1111 augsti — ne mazāk par Četriem stāviem —, un visi ga­rumā izstieptie, drūmie logi ir tik vienādi, 1111 katrs nams tik ļoti līdzinās kai­miņu namam, ka viss kopā atgādina augstu mūri, kas aizsedz gaismu. Turpretim misters Norels (nebūdams tik izlepis kā es) ar savu jauno māju bija apmierināts, vai vismaz tik apmierināts, cik to iespēj džentlmenis, kas vairāk nekā trīsdesmit gadu nodzīvojis lauku muižā liela parka vidū (bet parku savu­kārt iejož plaša mežu un fermu zemes tiesa), — citiem vārdiem, džentlmenis, kura acis, pa logu raugoties, nekad nav ērcinājis skats uz cita īpašumu.

— Šī, protams, ir ļoti maza māja, Čaildermas, — viņš sacīja, — tomēr es nesūdzos. Jūs jau zināt, ka es par savām ērtībām necik daudz neraizējos.

Čaildermass atbildēja, ka šī māja ir lielāka nekā daudzas citas.

Patiešām? — misters Norels bija bezgala pārsteigts. Visvairāk misteru Norelu satrieca tas, cik maza ir bibliotēka — tajā nepietiktu vietas pat trešdaļai no visām grāmatām, ko viņš uzskatīja par pilnīgi nepieciešamām; kur lon­donieši glabā savas grāmatas? viņš jautāja Čaildermasam. Varbūt viņi vispār nelasa?

Nodzīvojis Londonā tikai trīs nedēļas, misters Norels saņēma vēstuli no kā­das misis Godsdonas; šīs dāmas vārdu viņš dzirdēja pirmoreiz.

"…Zinu, tas ir pilnīgi neiedomājami, ka es rakstu Jums, gluži nepazīsta­mam cilvēkam, — Jūs, bez šaubām, sev jautājat: "Kas ir šī nekaunīgā persona? Es neko par tādu nezinu!" un uzskatāt mani par briesmīgi pārdrošu utt., u.tjpr., bet Drolaits man ir labs draugs, un viņš apgalvo, ka Jūs esot sirsnīgākais cil­vēks pasaulē un Jums nebūs iebildumu. Es nespēju sagaidīt, kad man beidzot izdosies ar Jums iepazīties, un uzskatītu par bezgala lielu godu, ja Jūs piekristu pagodināt ar savu sabiedrību manas viesības ceturtdien vakarā. Lai netīksme pret ļaužu pilnām telpām neattur Jūs no ierašanās — es neieredzu burzmu kā rūgtu nāvi un uz tikšanos ar Jums uzaicināšu vienīgi pašus tuvākos draugus…"

Šāda veida vēstule nekādā ziņā nevarēja atstāt uz misteru Norelu labvēlīgu iespaidu. Viņš ļoti ātri to izlasīja, netīksmē nosēkdamies, nolika malā un atkal ķērās pie grāmatas. Pēc brīža uz rīta darbiem ieradās Čaildermass. Viņš izlasīja misis Godsdonas vēstuli un apjautājās, kā misters Norels vēlas uz to atbildēt.

Atteikt,— misters Norels attrauca.

Tad, lūk, kā? Vai man uzrakstīt, ka jūs jau esat uzaicināts citur? — Čail­dermass gribēja zināt.

Ja jūs tā vēlaties — lūdzu.

Un vai jūs tiešām esat uzaicināts citur? — Čaildermass tincināja.

Nē, — misters Norels atbildēja.

Ak tā! — Čaildermass izsaucās. — Tad varbūt jūs no šī uzaicinājuma atsakāties tāpēc, ka jums ir kaudzēm ielūgumu citās dienās?

Man nav nekādu ielūgumu. Jūs pats to ļoti labi zināt. — Lasījis vēl ap­mēram minūti vai divas, misters Norels noprasīja (acīmredzot savai grāma­tai): — Jūs vēl arvien esat te?

Esmu gan, — atbildēja Čaildermass.

Ak mūžs, — misters Norels noteica. — Kas tad ir? Kas par lietu?

Man likās, jūs dodaties uz Londonu, lai parādītu cilvēkiem, kāds ir moderns burvis. Ja jūs taisāties visu laiku sēdēt mājās, viņiem būs grūti to ieraudzīt.

Misters Norels neko neteica. Viņš vēlreiz paņēma vēstuli un pārlaida tai acis.

Drolaits,— viņš pēdīgi sacīja. — Ko viņa ar to grib teikt? Es nevienu Dro- laitu nepazīstu.

Nezinu, ko viņa ar to grib teikt, — attrauca Čaildermass, — toties zinu ko citu: šobrīd nevajag būt pārāk smalkiem.

Misis Godsdonas viesību vakarā pulksten astoņos misters Norels savos la­bākajos pelēkajos svārkos sēdēja karietē, lauzīdams galvu par misis Godsdonas dārgo draugu Drolaitu; te viņu no pārdomām iztraucēja atģieda, ka zirgi vairs nekust uz priekšu. Palūkojies pa logu, viņš laternu gaismā ieraudzīja lielu ļaužu, kariešu un zirgu jūkli. Ieskatīdams, ka Londonas ielu mudžeklis visiem liekas tikpat mulsinošs kā viņam, misters Norels gluži dabiski sliecās pieņemt, ka viņa kučieris un sulainis ir apmaldījušies, un, dauzīdams pa karietes jumtu ar spieķi, kliedza:

Deivij! Lūkas! Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu? Uz Mančester-strītu! Kāpēc jūs savlaicīgi neuzzinājāt, kā uz turieni jābrauc?

Lūkass no bukas atsaucās, ka viņi jau esot uz Mančester-strītas, bet vaja­dzēšot gaidīt viņu kārtu — te esot vesela kariešu rinda, kas vēlas apstāties pie tās mājas durvīm.

Pie kādas mājas? — kliedza misters Norels.

Pie tās, uz kuru viņi braucot, atbildēja Lūkass.

— Nē, nē! Tu kaut ko jauc, — neticēja misers Norels. — Viesības būs šau­ram lokam.

Tomēr misis Godsdonas namā misters Norels acumirklī nokļuva vismaz simt misis Godsdonas tuvāko draugu pulkā. Priekšnams un viesistabas bija cilvēku pārpildītas, un ar katru brīdi viņu saradās arvien vairāk. Misters No­rels bija ļoti izbrīnīts, bet, sakiet, kas te ko brīnīties? Šīs bija smalkas Londonas viesības, un tās ne ar ko neatšķīrās no citām viesībām, kas katru mīļu dienu no­tika pusducī galvaspilsētas namu.

Ak, kā lai apraksta Londonas viesības? Visā mājā žilbinošā pārpilnībā deg sveces kristāla kroņlukturos, eleganti spoguļi trīskāršo un četrkāršo gaismu, līdz nakts kļūst gaišāka par dienu; uz balti klātiem galdiem lepnās piramīdās dižo­jas daudzkrāsaini siltumnīcas augļi; rokrokā pa pāriem, apbrīnas pilnu skatienu pavadītas, pastaigājas dārgakmeņos mirdzošas debesu būtnes. Taču sutoņa ir neizturama, šaurība un troksnis gandrīz tikpat drausmīgs; nav vietas, kur apsēs­ties, un gandrīz nav, kur stāvēt. Jums gadās zāles otrā galā ieraudzīt jūsu labāko draugu, jums sirds ir pilna un gribas visu izstāstīt, bet, apžēliņ, kā lai pie viņa nokļūst? Ja jūs esat laimesbērns, tad varbūt vēlāk drūzmā viņu sastapsiet un paspiedīsiet viņam roku, pirms ļaužu straumes aiznesīs jūs katru uz savu pusi. Piktu, nosvīdušu svešinieku ielenkumā jūsu izredzes ar kādu saturīgi parunā­ties ir gluži tādas pašas kā Āfrikas tuksnesī. Jūsu vienīgā vēlēšanās ir pasargāt mīļāko tērpu no paša ļaunākā, kas ar to var notikt ļaužu biežņā. Visi sūdzas par karstumu un smacīgo gaisu. Visi apgalvo, ka tas ir absolūti neizturami. Bet, ja tik briesmīgas ir viesu ciešanas, tad ko lai saka tie nelaimīgie, kas nav ielūgti? Mūsu mokas ir nieks, padomājiet par viņu izmisumu! Un rīt mēs viens otram teiksim, ka tās bija burvīgas viesības.

Gadījās tā, ka misters Norels ieradās reizē ar kādu ļoti vecu dāmu. Kaut arī augumā sīka un pēc izskata nejauka, viņa acīm redzami bija ļoti svarīga per­sona (viscaur rotājusies ar briljantiem). Kalpi saskrēja viņai apkārt, un misters Norels iesoļoja mājā, neviena nepamanīts. Viņš iegāja ļaužu pilnā istabā un tur uz maza galdiņa ieraudzīja punša trauku. Dzerot punšu, viņam ienāca prātā, ka viņš nevienam nav nosaucis savu vārdu un tātad neviens nezina, ka viņš ir šeit. Misters Norels netika gudrs, kā labāk rīkoties tālāk. Pārējie viesi bija aiz­ņemti, apsveicinoties ar saviem draugiem, bet pieiet klāt kādam no kalpiem un pašam pieteikties — nē, tādam varoņdarbam misters Norels nebija gatavs;

kalpotāju lepnās sejas un neaprakstāma pārākuma apziņa lika viņam justies melnam un maziņam. Zēl gan, ka neviens no Jorkas burvju biedrības kādrei­zējiem biedriem te nebija un neredzēja, cik nožēlojams un neiederīgs Norels jutās; viņiem uzreiz būtu daudz līksmāks prāts. Bet tāpat jau ir ar mums visiem. Pazīstamos apstākļos mēs izturamies braši un nepiespiesti, taču pietiek nokļūt tādā vietā, kur mēs nevienu nepazīstam un neviens nepazīst mūs… I.ai Dievs žēlīgs, cik nelāgi mēs jūtamies!

Misters Norels klīda no zāles uz zāli, vēlēdamies vienīgi tikt no šejienes prom, kad pēkšņi viņam pussolī apstāties lika no svešas mutes atskanējis paša vārds un šāds noslēpumains izteikums: — …apgalvo, ka viņš nekad nerādās ļaudīs, neietērpies noslēpumainā naktszilā mantijā, ko rotā pārpasaulīgi simboli! Taču Drolaits, kas šo Norelu ļoti labi pazīst, teica, ka…

Te valdīja tāds troksnis, ka var tikai brīnīties, kā misteram Norelam vispār izdevās kaut ko sadzirdēt. Runātāja bija jauna dāma, un misters Norels sāka sparīgi staipīt kaklu uz visām pusēm, mēģinādams viņu ieraudzīt, taču bez panākumiem. Interesanti, ko vēl par mani ir sastāstījuši, viņš domāja.

Palūkojies sānis, viņš ieraudzīja blakus stāvam dāmu un džentlmeni. Viņa izskatījās gluži neievērojama — cienījama kundze, pēc izskata spriežot, gadus četrdesmit vai piecdesmit veca, turpretim viņš bija kungs, kādus Jorkšīrā bieži negadās redzēt. Augumā pasīks un smalki ģērbies ļoti labos melnos svārkos un gluži apbrīnojami baltā kreklā; kaklā, iekārtas melnā samta lentītē, bija mazas sudraba acenes. Viņa sejas panti bija ļoti pareizi un visai glīti, mati — īsi un tumši, bet āda ļoti tīra un balta — vienīgi vaigos manīja tikko jaušamu sār­tumu. Tomēr galvenā viņa rota bija acis: lielas, skaisti veidotas, tumšas un tik spožas, ka zvīļoja gandrīz kā izkausētas. Tās iemaloja ļoti garas, ļoti tumšas skropstas. Viņa izskatā netrūka sievišķīgu iezīmīšu, ko viņš bija ieviesis paša spē­kiem, tomēr acis un skropstas bija dabas dotas.

Misters Norels vērīgi ieklausījās viņu tērzēšanā, gribēdams zināt, vai abi nerunā par viņu.

— …padomu, ko es lēdijai Dankombai devu saistībā ar viņas pašas meitu,— pasīkais džentlmenis teica. — Lēdija Dankomba bija atradusi meitai gluži ideālu vīru, džentlmeni ar deviņiem simtiem gadā! Taču muļķa meitene jau bija ieska­tījusies kaut kādā dragūnu kapteinī bez graša kabatā, un nabaga lēdija Dankomba aiz izmisuma nezināja, kur dēties. "Ak, jūsu gaišība!" es iesaucos, tiklīdz par to padzirdēju. "Neuztraucieties! Paļaujieties uz mani. Es neesmu nekāds ģēnijs un pasaules brīnums, kā jau jūsu gaišībai zināms, taču mani pieticīgie talanti noder tieši tādās lietās." Ak, kundze! Jūs smiesities, kad uzzināsiet, kā es atšķeti­nāju šos sarežģījumus! Uzdrošinos domāt, ka neviens cits nebūtu izgudrojis tik uzjautrinošu plānu! Es aizvedu Sūzenas jaunkundzi uz Bond-strītu, un mēs abi pavadījām ļoti patīkamu rītu Greja veikalā, pielaikodami viņai kaklarotas un auskarus. Viņa ir uzaugusi Derbīšīrā, un viņai nav bieži iznācis redzēt patie­šām ievērības cienīgas dārglietas. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad viņa nopietni domāja par tādām lietām. Pēc tam mēs ar lēdiju Dankombu pāris reižu ieminē­jāmies, ka, izejot pie kapteiņa Hērsta, viņai nebūs ne mazāko izredžu vēl kādu reizi iepirkties tik burvīgā tirgotavā, turpretim, kļuvusi par mistera Votsa sievu, viņa varēs izvēlēties pašas smalkākās lietiņas. Pēc tam es pacentos iepazīties ar kapteini Hērstu un pierunāju viņu atnākt man līdzi uz Būdla iestādījumu, bet tur — es negribu jūs maldināt, kundze, — tur spēlē kārtis! — Pasīkais džentl­menis ķiķināja. — Es aiztapināju viņam mazliet naudas, lai viņš varētu izmē­ģināt laimi, — jūs jau saprotat, tā nebija mana, lēdija Dankomba man bija to iedevusi tieši tādai vajadzībai. Mēs pabijām tur trīs vai četras reizes, un apbrī­nojami īsā laikā kapteiņa Hērsta parādi sasniedza — jā, kundze, man nav skaidrs, vai viņš jelkad no tiem izkulsies! Mēs ar lēdiju Dankombu viņam paskaidrojām, ka jaunai meitenei iziet pie vīrieša ar nelieliem ienākumiem ir gluži pieņe­mama lieta, bet pavisam kas cits ir līgavainis, kas līdz kaklam iestidzis parādos. Sākumā viņš nevēlējās mūs uzklausīt, sākumā viņš lietoja — kā to labāk pa­teikt?—visai militārus izteicienus, taču galu galā bija spiests atzīt, ka mūsu sa­cītais neapšaubāmi ir pareizs.

Misters Norels redzēja, ka cienījamā dāma vecumā starp četrdesmit un piec­desmit palūkojas uz pasīko džentlmeni ar manāmu netīksmi. Pēc tam viņa pa­klanījās, tikko jaušami un visai dzestri, un, ne vārda nesacīdama, ieslīdēja pūlī; pasīkais džentlmenis pagriezās uz pretējo pusi un tūlīt pat uzsauca sveicienu kādam draugam.

Pēc tam mistera Norela skatiens aizķērās pie pārlieku daiļas jaunas dāmas baltā un sidrabotā tērpā. Viņa klausījās stalta, glīta džentlmeņa stāstā un ļoti sirsnīgi smējās par katru tā vārdu:

— …un ja nu viņš atklās zem nama pamatiem divus pūķus — sarkanu un baltu, saķērušos mūžīgā cīņā, un šie pūķi simbolizēs bojāeju, kas gaida misteru

Godsdonu? Uzdrošinos minēt, — vīrietis laiski pasmaidīja, — ka tas jūs nebūt neapbēdinās.

Dāma sāka smieties vēl jautrāk nekā pirmīt, un misters Norels bija pagalam pārsteigts, pēc mirkļa izdzirdot, ka viņa tiek uzrunāta kā "misis Godsdona".

Misters Norels apdomājās un nosprieda, ka vajadzētu pieiet viņai klāt, taču dāma vairs nekur nebija redzama. Viņš bija apdullis no trokšņa un tik daudzu cilvēku ņudzoņas un grasījās doties prom, taču sagadīšanās pēc tieši tai brīdī drūzmēšanās pie durvīm bija sevišķi blīva; cilvēku straume viņu satvēra un aiznesa sev līdzi uz pretējo pusi. Viņš riņķoja un riņķoja pa zāli kā sausa lapa no­tekā, līdz, mezdams kārtējo loku, viņš ieraudzīja pie loga klusu stūrīti. Augsts, griezumiem rotāts melnkoka aizslietnis ar perlamutra inkrustācijām pa pusei apslēpa — ak, svētlaime! — grāmatskapi. Misters Norels ielavījās aiz aizslietņa, paņēma no plaukta Džona Neipjēra sarakstīto "Visas Svētā Jāņa Parādīšanās grāmatas izmeklēšanu" un sāka lasīt.

Sabijis tur visai neilgi, viņš nejauši pacēla acis un ieraudzīja stalto skaistuli, kas bija tērgājis ar misis Godsdonu, un pasīko, tumšo vīrieti, kas nebija žēlojis pūliņus, iznīcinot kapteiņa Hērsta nodomu apprecēt lēdijas Dankombas meitu. Abi aizgūtnēm runāja, taču drūzmēšanās un spaidīšanās visapkārt bija tik bries­mīga, ka staltais bez ceremonijām saķēra sīkāko aiz piedurknes un ievilka viņu stūrī aiz aizslietņa — tur, kur bija ierīkojies misters Norels.

Viņa te nav! — staltais paziņoja un katru vārdu uzsvēra, ar pirkstu iebakstot otram plecā. — Kur ir nešpetni zalgojošās acis, ko jūs mums solījāt? Kur transi, ko neviens 110 mums nespēj izskaidrot? Vai pār kādu ir nācis lāsts? Neizskatās vis. Jūs izsaucāt viņu kā garu 110 bezdibeņiem, bet viņš nav ieradies.

Es vēl šorīt ar viņu tikos, — sīkākais turējās pretī, — klausījos par brīnumainajām burvestībām, ar kurām viņš pēdējā laikā nodarbojas, un viņš apsolīja ierasties.

Jau ir pāri pusnaktij. Viņš neieradīsies. — Staltais atļāvās ļoti iecildīgu smaidu. — Atzīstieties: jūs viņu nepazīstat!

Te pasmaidīja sīkākais — viņa smaids necik neatpalika augstprātības ziņā (šie abi nepārprotami krustoja smaidus), — un viņš sacīja:

Neviens visā Londonā nepazīst viņu tik labi kā es. Man jāteic, ka es esmu mazliet — pavisam mazlietiņ — vīlies.

Ha! — izsaucās staltais. — Te visi uzskata, ka mēs esam ārkārtīgi nekrietnā veidā apkrāpti. Mēs ieradāmies, cerēdami redzēt kaut ko neparastu, bet tā vietā esam spiesti izklaidēties paši. — Viņa skatienam gadljas krist uz misteru No­relu, un viņš apsūdzēja: — Tas džentlmenis lasa grāmatu!

Sīkākais atskatījās un netīšām ar elkoni aizķērās aiz "Visas Svētā Jāņa Parā­dīšanās grāmatas izmeklēšanas". Viņš salti palūkojās uz misteru Norelu, kurš tādā šaurībā bija iekārtojies ar tik lielu grāmatu.

Es jau sacīju, ka esmu vīlies, — sīkākais turpināja, — bet pārsteigts gan es neesmu. Jūs viņu nepazīstat tik labi kā es. O, man jums jāsaka, viņš visnotaļ skaidri apzinās savu vērtību. Labāk nekā jebkurš cits. Cilvēks, kas pērk namu Hanover-skvērā, saprot, kā visam jānotiek. O, jā! Viņš ir nopircis namu Hanover- skvērā! Jūs laikam par to neesat dzirdējis? Viņš ir bagāts kā žīds. Viņam bija mūž­vecs tēvocis, vārdā Heitorntveits, tas nomira un atstāja viņam lērumu naudas. Bez visādiem citiem sīkumiem viņam pieder liela māja un plaša muiža — Hartfjū abatija Jorkšīrā.

Ha! — sausi atcirta staltais. — Dažam labam paveicās. Mūžveci, bagāti tēvoči, kas protas nomirt, gadās nepieklājīgi reti.

Tā gan, tā gan! — iesaucās sīkais. — Vieniem maniem draugiem, Gri- finiem, ir neiedomājami bagāts tēvocis, kuru viņi cītīgi aptekā gadu gadiem,— bet, lai arī viņš jau sākumā bija vismaz simt gadu vecs, joprojām nav nomiris un, kā rādās, ir sataisījies dzīvot mūžīgi, lai viņiem iespītētu, un visi Grifini paši tikmēr kļūst veci un cits pēc cita mirst, gauži vīlušies. Tomēr es nešaubos, ka jums, dārgais Laselz, gan nav vajadzības zūdīties par visādiem apnicīgiem večukiem —jūs taču esat pietiekami turīgs, vai ne?

Staltais izlēma nepievērst uzmanību šim nepiedienīgajam izlēcienam un dzedri aizrādīja:

Pēc visa spriežot, šis džentlmenis vēlas ar jums runāt.

Minētais džentlmenis bija misters Norels — pagalam pārsteigts, dzirdot, cik nekautrīgi tiek apspriests viņa īpašumu stāvoklis, viņš jau vairākas minūtes gaidīja izdevību bilst kādu vārdu.

Lūdzu piedošanu, — viņš sacīja.

Jā? — sīkākais asi atsaucās.

Es esmu misters Norels.

Staltais skaistulis un pasīkais džentlmenis pievērsa misteram Norelam aiz­skaroši tiešus skatienus.

Kad labu brīdi bija valdījis klusums, pasīkais džentlmenis, kura seja vis­pirms liecināja par aizvainojumu, pēc tam kļuva tukša un nupat sāka vēstīt par apjukumu, lūdza, vai misters Norels nevarētu atkārtot savu vārdu.

Misters Norels atkārtoja, un, to izdzirdējis, sīkais džentlmenis sacija:

Es nudien lūdzu piedošanu, bet… Tas ir… Ceru, ka atvainosit par tik ne­piedienīgu jautājumu, bet vai jūsu namā Hanover-skvērā gadījumā nav kāds, kas staigā viscaur melnā, kāds ar kalsnu seju, greizu kā dzīvžoga sakne?

Misters Norels brīdi domāja un tad atbildēja:

Čaildermass. Jūs runājat par Čaildermasu.

Ā, Čaildermass! — pasīkais iesaucās, it kā tagad gan viss būtu pilnīgi skaidrs. — Jā, protams! Kāds es biju muļķis! Tad tas ir Čaildermass! Ak, mister Norel! Nespēju vien izteikt, cik ļoti priecājos ar jums iepazīties! Mans vārds, ser, ir Drolaits.

Vai jūs pazīstat Čaildermasu? — nekā nesaprazdams, jautāja misters Norels.

Es… — misters Drolaits uz brīdi apklusa. — Es esmu redzējis, kā cilvēks, kuru es aprakstīju, iznāk no jūsu nama, un es… Ak, mister Norel! Es reizēm esmu tāds ēzelis! Es noturēju viņu par jums! Neapvainojieties, lūdzams, ser! Tagad, uz jums raudzīdamies, es skaidri redzu, ka viņš gan izskatās neprātīgs un romantisks, jā, tādus mēs iztēlojamies burvjus, bet jūsos manāms īsta pēt­nieka apcerīgums. LaseTz, ko jūs sakāt — vai tad misters Norels nav nopietns un nosvērts kā pētniekam klājas?

Staltais bez lielas degsmes piekrita.

Mister Norel, šis ir mans draugs misters Laselzs, — Drolaits iepazīstināja.

Misters Laselzs pavisam viegli palocījās.

Ak, mister Norel! — klaigāja misters Drolaits. — Jūs nevarat iedomā­ties, kādas mokas es šovakar cietu, zīlēdams, vai jūs ieradīsities vai ne! Pulksten septiņos es biju nobažījies tik briesmīgi, ka vairs nespēju izturēt! Jā, es izgāju ārā un devos uz to Glāshauz-strītas traktieri, lai iztaujātu Deiviju un Lūkasu un uzzinātu viņu ieskatus! Deivijs bija pārliecināts, ka jūs nekur nebrauksit, un, to izdzirdot, kā jau jūs spējat iztēloties, mani pārņēma galējs izmisums!

Deiviju un Lūkasu! — misters Norels atkārtoja pilnīgā apjukumā. (Var­būt ir vietā atgādināt, ka tā sauca mistera Norela kučieri un sulaini.)

Jā, jā! — misters Drolaits atsaucās. — Glāshauz-strītas traktieris, kā jums, bez šaubām, zināms, ir tā vieta, kur Deivijs un Lūkass dažkārt ietur vakariņas.—

Mistera Drolaita runas plūdi uz brīdi aprāvās — tieši uz tik ilgu brīdi, lai mis­ters Norels paspētu nomurmināt, ka nē, tas viņam nav zināms.

Es, spēkus netaupīdams, stāstu par jūsu neparastajām spējām visiem ma­niem neskaitāmajiem paziņām,—misters Drolaits turpināja. — Esmu bijis jūsu Jānis Kristītājs, ser, esmu darījis līdzenas jūsu tekas! Un es nesvārstīdamies apgalvoju, ka mēs ar jums esam lieli draugi, jo jau no paša sākuma nojautu, ka mēs, mīļais mister Norel, tādi kļūsim! Jūs pats redzat, man bija pilnīga taisnība — palūk, te nu mēs esam un visnotaļ omulīgi tērzējam!

1807. gads, no pavasara līdz rudenim

Nakamajā dienā no paša rīta mistera Norela aģents Čaildermass tika izsaukts pie saimnieka uz brokastu istabu. Misters Norels viņu sagaidīja bāls no vaiga un mērena satraukuma pārņemts.

Kas noticis? — Čaildermass vaicāja.

Ak tā! — misters Norels iekliedzās, paceldams galvu. — Ak tad jūs vēl uzdrošināties jautāt! Jūs, kas savus pienākumus esat pildījis tik nolaidīgi, ka jebkurš nelietis var novērot manu māju un vienā mierā izprašņā manus kal­pus! Tā gan, un vēl saņem atbildes uz saviem jautājumiem! Far ko es jums maksāju algu, man gribētos zināt, ja ne par to, lai jūs sargātu mani no tādas uzbāzības?

Čaildermass paraustīja plecus.

Jūs uztraucaties par Drolaitu, cik noprotu.

īss, pārsteiguma pilns klusums.

Jūs zinājāt? — misters Norels izsaucās. — Žēlīgais Dievs! J'ar ko jūs do­mājāt? Vai jūs man simtām reižu neesat sacījis, ka man vajadzīgs svēts miers un tālab nedrīkst pieļaut, lai kalpi tenkotu?

Kā nu ne! — Čaildermass atbildēja. — Bet man tiešām ļoti bail, ser, ka jums vajadzēs kaut kādā mērā atteikties no sava svētā miera. Nošķiršanās no sabiedrības un noslēgtība ir īsti vietā Jorkšīrā, bet mēs vairs neesam Jorkšīrā.

Jā, jā! — aizkaitināts atsaucās misters Norels. — To es pats zinu. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais jautājums ir: ko grib Drolaits?

Viņam vajag izcelties ar to, ka viņš pirmais visā Londonā ir iepazinies ar burvi. Tas ari viss.

Taču misters Norels nebija ar mieru tik viegli atsacīties no savām bailēm. Viņš nervozi berzēja dzeltenīgi bālās rokas un meta bailīgus skatienus uz ista­bas krēslainajiem kaktiem, it kā bažīdamies, ka tur var slēpties visādi drolaiti, kas iezagušies viņa mājā, lai viņu izspiegotu.

Tā uzcirties, viņš nu gan neizskatījās pēc maģijas pētnieka, — viņš sa­cīja, — bet tas vēl neko nenozīmē. Viņam pirkstos nebija ne varas, ne paklau­sības gredzenu, un tomēr, tomēr…

Es jūs lāgā nesaprotu, — teica Čaildermass. — Runājiet bez aplinkiem.

Vai jums nešķiet, ka viņam tomēr varētu piemist kādas mākas? — mis­ters Norels taujāja. — Vai varbūt viņam ir draugi, kas apskauž manus panāku­mus! Ar ko viņš biedrojas? Ko viņš ir mācījies?

Čaildermass smaidīja ilgu smaidu, kas pusi viņa sejas no zoda līdz pašai pierei vērta pavisam citādu.

Ak tā! Jūs esat sev iestāstījis, ka viņš ir kāda cita burvja sūtnis. Man jums jāsaka, ser, ka tā nav. Te nu jūs varat man ticēt. Mazāk par visu man var pārmest nolaidību, gādājot par jūsu interesēm: kad mēs saņēmām misis Godsdonas vēs­tuli, es sāku ievākt ziņas par šo džentlmeni — tikpat cītīgi, uzdrošinos apgalvot, kā viņš vāca ziņas par jums. Tāda cilvēka pakalpojumus, man jāteic, izman­totu tikai ļoti dīvains burvis. Turklāt, ja tāds burvis eksistētu, jūs jau sen būtu viņu atradis, vai tā nav? Un pēc tam jūs būtu izdomājis, kā atstāt viņu bez viņa grāmatām un pielicis viņa pētījumiem punktu. Nebūtu pirmā reize.

Tad jūs zināt, ka no šī Drolaita nevajag bīties?

Čaildermass savilka uzaci un pasmaidīja savu sānisko smaidu.

Gluži otrādi, — viņš atbildēja.

Ahā! — iekliedzās misters Norels. — Es jau zināju! Tagad es vismaz pū­lēšos par katru cenu izvairīties no viņa sabiedrības.

Kāpēc? — jautāja Čaildermass. — Es neko tādu neteicu. Vai es tikko ne­sacīju, ka jums viņš nav bīstams? Ja arī viņš ir slikts cilvēks, kāda jums tur daļa? Klausiet manam padomam, ser, izmantojiet tos rīkus, kas jums ir pie rokas.

Pēc tam Čaildermass pastāstīja misteram Norelam, ko viņš bija uzzinājis par Drolaitu. Šis Drolaits piederēja pie tās sugas džentlmeņiem, kas sastopami vienīgi Londonā. Viņu galvenā nodarbošanās ir valkāt dārgus un smalkus ap­ģērbus, viņu dzīve rit neizmērojamā dīkdienībā, spēlējot kārtis un pļēgurojot, vairākus mēnešus pēc kārtas pavadot Braitonā un citās smalkās kūrvietās. Pē­dējos gados šī suga, liekas, bija sasniegusi savu pilnību Kristofera Drolaita per­sonā. Pat viņa labākie draugi atzītu, ka viņam nav nevienas labas īpašības.'' Reiz viņš atradās vienā istabā ar lēdijas Besboro garspalvaino balto kaķi. Tai dienā viņš bija tērpies nevainojami melnos svārkos un biksēs, un tādēļ viņu stipri uztrauca tas, ka šis kaķis visu laiku staigā viņam apkārt un izrāda vēlēšanos ielēkt viņam klēpī. Nogaidījis brīdi, kad neviens, liekas, uz viņu neskatās, viņš paķēra kaķi, atvēra logu un izsvieda to ārā. Kaut arī kaķis nokrita no trīs stāvu augstuma, tas palika dzīvs, lai gan turpmāk ar vienu kāju pie­kliboja un ar ļoti lielu nepatiku izturējās džentlmeņiem, kas tērpušies melnā.

Kaut arī misters Norels, uzklausīdams arvien jaunus un jaunus pārsteidzo­šus faktus, purpināja un šņāca, bija redzams, ka šī saruna viņam nāk par labu. Kad Lūkass pēc desmit minūtēm ienāca ar karstas šokolādes tasi, misters No­rels savaldīgi ēda grauzdētu maizi ar marmelādi un it nemaz neatgādināja pir­mītējo nemierīgo, saērcināto ukrīti.

Pie durvīm skaļi pieklauvēja, un Lūkass devās atvērt. Pēc tam uz kāpnēm bija dzirdami viegli soļi, Lūkass no jauna parādījās durvīs un pieteica:

Misters Drolaits!

Mister Norel! Labrīt, ser! — brokastu istabā ienāca misters Drolaits. Viņš bija ģērbies tumšzilā svārkā un rokā turēja melnkoka spieķi ar sudraba uzgali. Likās, viņš ir teicamā garastāvoklī: viņš klanījās, smaidīja un staigāja šurpu turpu tik rosīgi, ka pēc piecām minūtēm uz paklāja vairs nebija ne collas, uz kuras viņš nebūtu stāvējis, istabā nebija palicis tāds galds vai krēsls, ko viņš nebūtu viegli­ņām noglaudis ar roku; nebija nedz tāda spoguļa, kurā viņš nebūtu pazibējis, nedz gleznas, kurai pretim viņš nebūtu īsi pasmaidījis.

Misters Norels gan bija noticējis, ka viesis nav ne izcils burvis, ne izcila burvja kalps, tomēr viņš vēl nebija gatavs paklausīt Čaildermasa padomam. Uzaici­nājums sēsties pie brokastgalda un iebaudīt karstu šokolādi izskanēja tik salti, cik vien iespējams. Taču pūcīga klusēšana un tumši skatieni misteru Drolaitu nekādā mērā neietekmēja: visas pauzes viņš aizpildīja ar savu pļāpāšanu un pie tumšiem skatieniem bija tik ļoti pieradis, ka tos vairs nemanīja.

Vai jūs man piekritīsit, ser, ka vakardienas viesības bija pašas burvīgākās viesības pasaulē? Tiesa, ja drīkstu tā izteikties, manuprāt jūs rīkojāties gluži pareizi, aiziedams tad, kad jūs aizgājāt. Man izdevās visus apstaigāt un katram pateikt — džentlmenis, ko jūs tikko pamanījāt izejam pa durvīm, patiešām bija misters Norels! O, ticiet man, ser, jūsu aiziešana nepalika nepamanīta. Augsti godātais misters Mešcms bija pilnīgi pārliecināts, ka paspējis saskatīt jūsu cie­nījamo plecu, lēdija Bārklija šķitās pamanījusi glītu, pelēku jūsu cildenās parū­kas sprogu, un Fiskertonas jaunkundze bija stāvā sajūsmā, domādama, ka viņas skatiens brīdi kavējies uz jūsu mācītā degungala! Un tas mazumiņš, ko viņi bija dabūjuši redzēt, ser, liek viņiem tīkot pēc kā vairāk. Viņi sapņo ieraudzīt tik ievē­rojamu cilvēku pilnībā!

Ahā! — misters Norels, visai gandarīts, novilka.

Mistera Drolaita atkārtotajiem apgalvojumiem, ka misters Norels atstājis gluži apburošu iespaidu uz lēdijām un džentlmeņiem misis Godsdonas viesībās, izdevās cik necik mīkstināt mistera Norela aizspriedumaino attieksmi pret viesi. Kā apgalvoja misters Drolaits, mistera Norela klātbūtne esot līdzinājusies smal­kai garšvielai: pavisam niecīga šķipsniņa spēj pilnīgi mainīt veselu ēdienu. Mistera Drolaita sabiedrība bija tik patīkama, ka misters Norels pamazām kļuva arvien runīgāks.

Un kādiem brīnumainiem apstākļiem, ser, — misters Drolaits vaicāja, — mēs varam pateikties par laimi baudīt jūsu sabiedrību? Kas jūs atvedis uz Londonu?

Es ierados Londonā, lai sniegtu savu ieguldījumu mūsdienu maģijas vei­cināšanā. Es, ser, grasos palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā, — svarīgi atbildēja misters Norels. — Man ir daudz kas stāstāms mūsu laikmeta ievēro­jamajiem cilvēkiem. Ir daudz veidu, kā es varu būt viņiem noderīgs.

Misters Drolaits pieklājīgi nomurmināja, ka nebūt par to nešauboties.

Varu jums sacīt, ser, — misters Norels turpināja, — ka es nudien vēlētos, kaut šī misija būtu jāpilda kādam citam burvim. — Viņš nopūtās un izskatījās tik cildens, cik nu ar tik sīkiem, sažmiegticm sejas vaibstiem iespējams. Var tikai brīnīties, kā tāds cilvēks kā misters Norels — cilvēks, kas izpostījis tik daudzu savu amata brāļu karjeru, — bija spējis sevi pārliecināt, ka mīļuprāt atdotu visu savas profesijas slavu kādam no viņiem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka misters Norels nesatricināmi ticēja saviem vārdiem.

Misters Drolaits atzinīgi bubināja. Misters Drolaits nešaubījās, ka misters Norels ir pārlieku pieticīgs. Misters Drolaits ne mirkli nespēja pieļaut, ka va­rētu atrasties kāds cits, kas labāk nekā misters Norels spētu palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā.

Taču man jāpūlas neizdevīgos apstākļos, ser, — misters Norels norādīja.

Misters Drolaits nespēja tam ticēt.

Es nepazīstu pasauli, ser. Es pats to apzinos. Būdams pētnieks, es tiecos pēc klusuma un vientulības. Sēdēt ļaužu pilnā istabā un stundu pēc stundas aizvadīt, tukši pļāpājot ar nepazīstamiem cilvēkiem — tās man ir pašas briesmī­gākās mokas, bet es noprotu, ka bez tā nevarēs iztikt: gluži pretēji. Čaildermass apgalvo, ka to vajadzēs darīt. — Misters Norels ar ilgām lūkojās uz Drolaitu, kā cerēdams, ka Drolaits nepiekritīs.

Ak tā! — misters Drolaits brīdi gremdējās pārdomās. — Lūk, tieši tāpēc es esmu tik laimīgs, ka mēs ar jums esam sadraudzējušies! Es nemēģinu izlik­ties par mācītu cilvēku, ser; es tikpat kā neko nezinu par burvjiem un burves­tību vēsturi, un uzdrīkstēšos izteikt minējumu, ka laiku pa laikam jums mana sabiedrība var likties kaitinoša, taču sīks aizkaitinājums ir jāsamēro ar lielo labumu, ko jūs varat gūt, ļaujot man vadāt jūs apkārt un izrādot cilvēkiem. Ak, mister Norel! lūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti noderīgs es jums varu būt!

Misters Norels uz līdzenas vietas nesolījās mistera Drolaita pavadībā ap­meklēt visas, kā misters Drolaits apgalvoja, ārkārtīgi patīkamās viesības, un neapsolīja tikties ar visiem tiem cilvēkiem, kuru draudzība, mistera Drolaita vārdiem runājot, piedotu jaunu saldmi viņa eksistencei, tomēr piekrita šai pašā dienā kopā ar misteru Drolaitu ierasties vakariņās pie lēdijas Rotenstolas Bedford-skvērā.

Sajās vakariņās misters Norels mocījās mazāk, kā bija gaidījis, un tādēļ pie­krita nākamajā dienā tikties ar misteru Drolaitu pie mistera Plamtrī. Ar mis­teru Drolaitu pavadoņa lomā misters Norels iesoļoja augstākajā sabiedrībā ar lielāku pārliecību nekā iepriekš. Viņš saņēma neskaitāmus ielūgumus; viņš bija aizņemts no vienpadsmitiem rītā līdz pusnaktij un vēl ilgāk. Viņš gāja rīta vizī­tēs, pusdienoja pie visas pilsētas augstmaņu galdiem, apmeklēja viesības, balles un itāliešu mūzikas koncertus, tikās ar baronetiem, vikontiem, vikontesēm un augsti godātiem tādiem un šādiem, viņš bija sastopams, pastaigājamies pa Bond-strītu rokrokā ar misteru Drolaitu, viņš bija manīts, vaļējā karietē elpojam svaigu gaisu Haid-parkā kopā ar misteru Drolaitu un mistera Drolaita dārgo draugu misteru Laselzu.

Ja gadījās diena, kad misters Norels neēda ārpus mājas, misters Drolaits pus­dienoja pie mistera Norela Hanover-skvērā — ar vislielāko prieku, sprieda misters Norels, jo Čaildermass bija viņam pastāstījis, ka misteram Drolaitam kabatas ir gluži tukšas. Kā izteicās Čaildermass, Drolaits dzīvojot uz savas as-. prātības un parādu rēķina; neviens no viņa lielajiem draugiem nekad netika aicināts apmeklēt viņu mājās, jo šīs mājas bija īrēts kambaris virs kurpnieka darbnīcas Mazajā Raider-strītā.

Kā tas mēdz būt visos jaunos mitekļos, drīz atklājās, ka Hanover-skvēra namā — kas sākumā likās gluži vai ideāls— nepieciešami dažnedažādi uzlabojumi. Sa­protams, misters Norels vēlējās, lai viss tiktu paveikts pēc iespējas ātrāk, taču, kad viņš mudināja misteru Drolaitu piekrist, ka Londonā visi darbi norisinās neiedomājami lēni, Drolaits izmantoja izdevību izzināt visus mistera Norela nodomus krāsu, tapešu, paklāju, mēbeļu un rotājumu ziņā un katrā no tiem atrada nepilnības. Viņi stīvējās ceturtdaļstundu no vietas, un tad misters Dro­laits norīkoja padot mistera Norela karieti un lika Deivijam aizvest viņu un misteru Norelu uz mistera Akermana tirgotavu Strendā. Tur misters Drolaits parādīja misteram Norelam kādu grāmatu, vērsdams viņa uzmanību uz mis­tera Reptona gravīru: tukša, vecmodīga viesistaba, pie sienas karājas portrets, no kura jums pretī auksti raugās vecmodīga persona (karalienes Elizabetes laikmeta aculieciniece), bet tukšie krēsli blenž cits citā kā balles viesi, kas atklā­juši, ka viņiem ar pārējiem nekas nav runājams. Toties nākamajā lappusē — ak, kādas pārvērtības bija radījušas cildenās galdnieku, tapsētāju un polsterētāju mākslas! Padomājiet tikai, tā pati viesistaba, vienīgi no jauna apmēbelēta un izdaiļota līdz nepazīšanai! Uz jaunajiem, elegantajiem apartamentiem uzreiz bija atsteidzies vismaz ducis smalki tērptu dāmu un džentlmeņu, kurus neat­vairāmi vilināja izredzes atsvaidzināt garu, ieņemot elegantas pozas un zvilnot krēslos vai staigājot pa vīnogulājiem noaugušo oranžēriju, kas bija mīklaini uzradusies aiz diviem franču logiem. Morāle, kā paskaidroja misters Drolaits, ir tāda: ja misters Norels modernās maģijas nākotnes labad vēlas iegūt draugus, viņam savā namā jāierīko pēc iespējas vairāk francūžu stila logu.

Ar mistera Drolaita aizgādnību misters Norels iemācījās savas jaunības cienīgo blāvi zaļgano toņu vietā dot priekšroku sarkanajiem: tādos tērpjas gleznu galeriju sienas. Modernās maģijas interesēs krietnie materiāli, no kuriem bija celts mistera Norela nams, tika izpušķoti ar krāsām un lakām un piespiesti tēlot kaut ko gluži citu — kā aktieri uz skatuves. Apmetums tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc koka, un koks tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc cita koka. Kad pienāca laiks izraudzīties ēdamistabas iekārtojumu, misters Norels jau tik ļoti paļāvās uz Drolaita gaumi, ka pusdienu servīzi Drolaits drīkstēja iz­vēlēties pilnīgi pēc sava prāta.

Jūs to nenožēlosit, dārgais ser! — Drolaits iesaucā. — Pirms trim nedē­ļām es pasūtināju servīzi hercogienei B. — un, to ieraudzījusi, viņa uzreiz pa­teica, ka nekad mūžā nav redzējusi neko jele pustik apburošu!

Jaukā maija rītā misters Norels sēdēja misis Litlvortas salonā viņas namā Vimpol-strītā. Viesu vidū bija arī misters Drolaits un misters Laselzs. Mistera Norela sabiedrībā misters Laselzs uzturējās ar jo lielu patiku, patiesībā viņu šai ziņā pārspēja tikai misters Drolaits, taču iemesli, kālab viņš tīkoja pēc mistera Norela labvēlības, bija pavisam citi. Misters Laselzs bija gudrs, cinisks cilvēks, kam nekas nelikās tik smieklīgs kā vecs, mācīts džentlmenis, kas sev iegalvojis, ka spēj burt. Tādēļ misters Laselzs vareni izklaidējās, katrā izdevīgā brīdī uzdo­dams misteram Norelam jautājumus par buršanu, lai pēc tam varētu uzjaut­rināties par viņa atbildēm.

Un kā jums patīk Londona, ser? — viņš taujāja.

Nepavisam nepatīk, — misters Norels atbildēja.

Cik skumji to dzirdēt, — misters Laselzs atsaucās. — Vai jūs esat atradis kādu kolēģi, ar ko patērzēt?

Misters Norels savilka uzacis un sacīja, ka, viņaprāt, Londonā neviena bur­vja neesot; ja arī kāds ir, tad viņam, par spīti visām pūlēm, neesot izdevies to uziet.

Ak, ser! — izsaucās misters Drolaits. — Jūs alojaties! Jūs esat ārkārtīgi nekaunīgi apkrāpts! Mums te Londonā ir daudz burvju — o, vismaz četrdes­mit! Laselz, jūs taču piekritīsit, ka mums Londonā ir simtiem burvju? Tos var sastapt gandrīz uz katra ielas stūra. Mēs ar misteru Laselzu ar lielāko prieku jūs ar viņiem iepazīstināsim. Viņiem ir tāds kā ķēniņš, ko viņi sauc par Vinkulu — garš skrandainis, tīrais putnubiedēklis; tam ir būdiņa pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas, visa notašķīta ar dubļiem. Viņš tur sēž aiz netīra, dzeltena aizkara un par diviem penijiem ir gatavs kuram katram izzīlēt nākotni.

Vinkuls nākotnē saskata vienas vienīgas katastrofas, — smiedamies pie­zīmēja misters Laselzs.— Līdz šim viņš man ir pareģojis noslīkšanu, sajukšanu prātā, ugunsgrēku, kurā sadegs visa mana mantība, un ārlaulības meitu, kas ar savu ļaunprātību sagandēs manas vecumdienas.

Es labprāt jūs pie viņa aizvedīšu, — misters Drolaits sacīja misteram Norelam. — Man ārkārtīgi patīk Vinkuls.

Bet esiet piesardzīgs, ser, — misis Litlvorta piekodināja. — Dažreiz šie ļau­tiņi iedzen cilvēku briesmīgā pārbīlī. Krukšenki atsauca uz mājām burvi — ļoti netīru subjektu —, lai tas parādītu viņu draugiem trikus, bet izrādījās, ka viņš neko neprot, — tāpēc viņi, bez šaubām, atteicās tam kaut ko maksāt. Pesteļnieks aizsvilās briesmīgās dusmās un nozvērējās, ka pārvērtīs viņu bērnu par ogļu spaini; sākās briesmīgs uztraukums, jo mazulis nekur nebija atrodams — tiesa, neviens jauns ogļu spainis nebija uzradies, visur stāvēja tie paši vecie. Viņi ap­grieza visu māju kājām gaisā, un misis Krukšenka 110 raizēm gandrīz dabūja galu, vajadzēja sūtīt pēc ārsta, — bet tad uz sliekšņa parādījās aukle ar mazuli: izrādījās, ka viņa bija to aizvedusi parādīt savai mātei, kas dzīvo Džeims-strītā.

Lai cik vilinoši tas viss izklausījās, misters Norels noraidīja mistera Drolaita laipno priekšlikumu aizvest viņu pie Vinkula, kas sēž dzeltenā būdā.

Un ko jūs, mister Norel, domājat par karali Kraukli?

Neko. Es par šo personu nemēdzu domāt.

Tiešām? — atvaicāja misters Laselzs. — Ceru, ka piedosit, ja atļaušos sacīt, mister Norel, ka tas ir visai neparasts apgalvojums. Es vēl nekad neesmu sastapis burvi, kurš neuzskatītu Melno karali par dižāko savā ciltī — par burvi par excellencel Viņš taču varēja, ja vien viņam tā labpatiktos, nocelt Merlinu no koka, apgriezt veco kungu vēkšpēdus un uzsēdināt atpakaļ! [8] [1] pieņemts uzskatīt, ka burve Nimue bija ieslodzījusi Merlinu vilkābele.

Misters Norels neko neteica.

Bet katrā ziņā taču, — misters Laselzs turpināja, — neviens no aureātu burvjiem nespēja viņam līdzināties? Valstis visās pasaulēs, cik vien bijušas! [9] [1] misters laselzs pārspīlē. Karalim Krauklim nekad nebija vairāk par trim valstīm Pul­kiem bruņinieku — cilvēku un elfu —, kas pilda viņa pavēles! Burvju meži, kas staigā pa zemes virsu! Nemaz nerunājot par viņa ilgo mūžu — valdīja trīs simtus gadu un tomēr (kā tiek apgalvots) — vismaz izskata ziņā palika jauneklis.

.

Misters Norels neko neteica.

Bet varbūt jūs uzskatāt, ka tas viss ir tikai leģenda? Es bieži esmu dzir­dējis klāstām, ka patiesībā karaļa Kraukļa nekad nav bijis — vai vismaz bijis nevis viens burvis, bet gan vesels lērums burvju, visi līdzīgi kā ūdens piles? Var­būt arī jūs tā domājat?

Bija redzams, ka misters Norels labprātāk būtu cietis klusu, taču mistera Laselza jautājums bija tik tiešs, ka vajadzēja vien atbildēt.

Nē, — viņš sacīja. — Es nebūt neapšaubu viņa eksistenci. Tomēr viņa ietekmi uz Anglijas maģiju es varu uzskatīt tikai un vienīgi par nožēlas vērtu. Viņš izmantoja sevišķi kaitīgas burvestības, un es ļoti priecātos, ja viņš pēc iespē­jas ātrāk tiktu aizmirsts, jo neko citu viņš nav pelnījis.

Un ko jūs varat mums pastāstīt par saviem elfu kalpiem, ser? — misters Laselzs tincināja. — Vai viņus redzat tikai jūs pats? Vai tomēr arī citi spēj tos saskatīt?

Misters Norels nosmaidīja un atbildēja, ka viņam tādu nav.

Kā nav? — bezgala pārsteigta iesaucās kāda dāma neļķu sarkanā tērpā.

Jūs esat gudrs, mister Norel, — atzina misters Laselzs. — Lieta "Tabss pret Stārhauzu" lai ir kā brīdinājums visiem burvjiem. [10] [1] "Tabss pret Stārhauzu" — slavena prāva, kas pirms dažiem gadiem tika iztiesāta No- tingemas Ceturkšņa sesijās.

Kāds Notingemšīras iedzīvotājs, vārdā Tabss, ļoti vēlējās redzēt elfu, un, dienu un nakti domādams par elfiem un salasījies dažnedažādas dīvainas grāmatas, viņš ieņēma galvā, ka viņa kučieris ir no elfu cilts.

Sis kučieris (kura vārds bija Džeks Stārhauzs) bija gara auguma un tumsnējs, un gau­žām reti bilda kādu vārdu, tādējādi mulsinādams citus kalpus, kuri galu galā nosprieda, ka viņš ir lepns. Stārhauzs pavisam nesen bija stājies darbā pie mistera Tabsa, pastāstīdams, ka agrāk bijis kučieris pie kāda veca vīra, vārdā Brauns, kurš dzīvojis ziemeļos, ciemā ar no­saukumu Koldmiklhila. Viņam piemita neparastas dāvanas: viņu mīlēja visas dzīvās radī­bas. Zirgi, kad viņš saņēma grožus, allaž bija ļoti paklausīgi, nespītējās un neniķojās, un tādu kaķu dīdīšanu vēl neviens visā Notingemšīrā nebija redzējis. Viņš runāja ar tiem savādā čuksta, un visi kaķi, ko viņš uzrunāja, sēdēja gluži nekustīgi un klausījās, izskatīda­mies visai pārsteigti, it kā pirmo reizi mūžā klausītos kaut ko tik saprātīgu un necerētu, ka vēl kaut reizi laimēsies tādu valodu dzirdēt. Viņš tos arī dancināja. Mistera Tabsa nama kaķi parasti bija tikpat svarīgi un cienīgi kā jebkura cita kaķu saime, taču Džeks Stārhauzs spēja likt tiem laisties neprātīgā dancī, lēkāt uz pakaļķepām un mesties te šurpu, te turpu. To viņš dabūja gatavu ar ērmotām nopūtām, svilpieniem un šņācieniem.

Kāds no kalpiem izteicās, ka no tā visa varētu būt kāda jēga, ja kaķi butu kaut kam de­rīgi — bet nē, lādi tie nav. Stārhauza brīnišķīgās mākas nebija nekur liekamas un ari viņa biedru sirdis tās neielīksmoja, vien lika tiem justies neomulīgi.

Vai nu kaķu brīnumi, vai varbūt Džeka Stārhauza glīšā seja un acis, kas atradās mazu- liet par tālu viena no otras, — es nudien nezinu, kas misteram Tabsam lika domāt, ka viņš ir elfs, taču misters Tabss sāka paslepen ievākt par savu kučieri ziņas.

Kādu dienu misters labss iesauca Stārhauzu savā kabinetā. Misters Tabss sacīja, ka viņam nācis ausīs, ka misters Brauns jau sen esot ļoti slims — viņš slimojis visu to laiku, kad Stārhauzs it kā pie viņa strādājis, — un gadu gadiem neesot nekur izbraucis. Tādēļ mis­ters Tabss vēloties zināt, kāpēc misteram Braunam bijis vajadzīgs kučieris.

Kādu brīdi Džeks Stārhauzs neteica neko. Pēc tam viņš atzinās, ka nav strādājis pie mis­tera Brauna. Viņš esot strādājis citā ģimenē tai apkaimē. Strādājis čakli, vieta esot bijusi laba, viņš juties apmierināts, taču pārējie kalpi neesot viņu ieredzējuši: viņš nezinot kāpēc, taču tā neesot bijusi pirmā reize. Kāda kalpone apmelojusi viņu saimniekiem, un viņš atlaists. Misteru Braunu viņš esot sastapis vienu reizi pirms daudziem gadiem. Viņam nepavisam neesot gribējies melot misteram Tabsam, taču viņš nezinājis, ko citu lai dara.

Misters Tabss uz to sacījis, ka neesot vajadzības izgudrot jaunas pasaciņas. Viņš zinot, ka Stārhauzs esot no elfu cilts, bet — lai kučieris nebīstoties — viņš nevienam neteikšot. Saimnieks vēloties vienīgi patērzēt par viņa dzimteni un tautu.

Stārhauzs sākumā vispār neko neesot sapratis, un, kad viņam beidzot ataususi gaisma, viņš veltīgi skaidrojis, ka esot cilvēks un anglis: misters Tabss viņam neticējis.

No šīs dienas, lai ko Stārhauzs darīja, lai kurp viņš gāja, visur priekšā jau gaidīja misters Tabss ar neskaitāmiem jautājumiem par elfiem un Elfu valsti. Tāda apiešanās Stārhauzu tik ļoti nogurdināja (kaut arī misters Tabss arvien bija laipns un vēlīgs), ka viņš neizturēja un uzteica darbu. Vēl neatradis jaunu vietu, viņš kādā Sautvelas krogā sagāja kopā ar cilvēku, kurš viņu mudināja iesūdzēt bijušo saimnieku tiesā par neslavas celšanu. Džeks Stārhauzs bija pirmais, kas ar tuvu un tālu daudzinātu tiesas lēmumu, pamatojoties uz Anglijas liku­miem, tika atzīts par cilvēku.

tomēr šī zīmīgā epizode beidzās nelaimīgi gan Tabsam, gan Stārhauzam. Tabss par savu nevainīgo vēlēšanos paskatīties uz elfiem izpelnījās vispārēju apsmieklu. Londonas, Notin- gemas, Derbijas un Šefīldas laikraksti publicēja zobgalīgas karikatūras, un kaimiņi, ar kuriem viņš gadiem ilgi bija dzīvojis draudzīgi un saticīgi, vairs nevēlējās ar viņu pazīties. Savukārt Stārhauzs drīz vien atklāja, ka nevienam nav vajadzīgs kučieris, kas prāvojies ar savu saimnieku;viņam nācās iztikt ar gaužām pazemojošiem darbiem, un viņš ļoli ātri ieslīga lielā na­badzībā.[.ieta "Tabss pret Stārhauzu" ir ievērības vērta ari tāpēc, ka uzskatāmi atklāj plaši izpla­tīto pārliecību, ka elfi nav pavisam atstājuši Angliju. Daudzi angļi domā, ka ikkatru mūža dienu viņiem visapkārt ir elfi. Daži ir neredzami, citi uzdodas par kristiešiem un, starp citu, var būt arī viņu paziņu lokā. Pētnieki strīdas jau gadsimtiem ilgi, taču nekāda izšķirīga sprieduma šai lietā joprojām nav.

— Misters Tabss nebija burvis, — aizrādīja misters Norels. — Nekad ne­esmu dzirdējis, ka viņš tā dēvētos. Taču, pat ja viņš būtu pats dižākais kristīgās pasaules burvis, biedroties ar elfiem tik un tā nevajag. Anglijā nekad nav dzīvojusi otra tik bīstama un kaitīga suga. Ļoti daudzi burvji dzīvē bija pārāk slinki vai neizglītoti, lai pienācīgi nodotos studijām, un tā vietā visiem spēkiem centās dabūt sev kalpu no elfu cilts, — un tad paši vairs nedarīja neko, visu uzveldami šim kalpam. Anglijas vēsturē tādu cilvēku bijis pārpārēm, un daži no viņiem, man ar prieku jāteic, par to saņēmuši pelnīto sodu. Atcerieties Bladvortu! [11] [1] Pie Saimona Bladvorta ne aicināts, ne gaidīts, ieradās elfu kalps, kas piedāvāja savus pakalpojumus un paziņoja, ka vēlas, lai viņu dēvē par Bakleru. Kā mūsdienās zina katrs angļu skolnieks, Bladvortam gan vajadzēja viņu pamatīgi iztērpināt un noskaidrot, kas īsti šis Baklers ir un kāpēc, lūdzu, viņš ieradies no pašas Elfu valsts, lai stātos darbā pie trešās šķi­ras angļu burvja.

Dažnedažāda maģija Bakleram gāja no rokas, un Bladvorta darījumi vērptuvju pilsē­tiņā Bredfordā pie Eivonas zēla un plauka. Tikai vienu reizi Baklers aizdeva saimniekam dusmas — piepešā niknuma uzliesmojumā iznīcinādams mazu grāmatiņu, kas piederēja lorda Louela kapelānam.

Jo ilgāk Baklers dzīvoja pie Bladvorta, jo stiprāks viņš kļuva, un, pieņēmies spēkā, viņš vispirms mainīja savu izskatu: noputējušās skrandas kļuva par smalkām drānām, sarūsē­jušās grieznes, ko viņš bija nozadzis atslēdzniekam, pārvērtās zobenā, kalsnais, dārkais lapsas ģīmis kļuva par bālu, glītu cilvēka seju un viņš pats pēkšņi izauga divas trīs pēdas garāks. Tāds, kā viņš veikli iedvesa Bladvorta kundzei un viņa meitām, esot viņa paliesais veidols — neglīteņa paskatā viņš ieradies tikai tāpēc, ka esot bijis noburts.

Kādā jaukā 1310. gada maija rīta, kad paša Bladvorta nebija mājās, misis Bladvorta at­klāja virtuves stūri augstu bufeti. Agrāk tur nekādas bufetes nebija. Kad viņa tincināja Bak­leru, tas uzreiz paziņoja, ka bufete esot burvju un viņš pats to šurp atgādājis. Viņš klāstīja, ka allaž esot nožēlojis, ka Anglijā tik maz pielieto burvestības; viņam aptekoties sirds, redzot, kā misis Bladvorta un viņas meitas no rīta līdz vakaram berž un mazgā, stāv pie plits 1111 slauka grīdu, kaut gan viņām pienāktos uzposties vizuļainos tērpos, sēdēt mīkstos spil­venos un mieloties ar cukurotiem augļiem. Bladvorta kundzei likās, ka tie ir ļoti prātigi vārdi. Baklers apgalvoja, ka bieži vien esot pārmetis viņas vīram nevēlēšanos padarīt misis Blad- vortas dzīvi vieglu un patīkamu, taču Bladvorts necēlis ne ausu. Misis Bladvorta noteica, ka tas viņu itin nemaz nepārsteidzot.

Kā apgalvoja Baklers, iegājusi bufetē, viņa nonākšot apburtā vietā, kur iemācīšoties bur­vestības, kas ļaus jebkuru darbu padarīt vienā acumirklī, liks viņai izskatīties daiļai apkārtējo

acīs, palīdzēs sagādāt kaudzēm zelta, kad vien viņa vēlēsies, virs kļūs rāms un paklausīgs uti., u.tjpr.

Cik daudz tādu burvestību ir? — gribēja zināt misis Bladvorta.

Apmēram trīs, tā likās Bakleram.

Vai tās ir grūti apgūstamas?

Nē, nē, ļoti viegli.

Vai tas prasa daudz laika?

Nē, pavisam nedaudz, vēl pirms pusdienas dievkalpojuma viņa būšot atpakaļ.

Septiņpadsmit cilvēki torīt iegāja Baklera bufetē un Anglijā vairs netika redzēti; viņu vidū bija Bladvorta kundze, abas jaunākās meitas, divas kalpones un divi kalpi, Bladvorta kundzes tēvocis un seši kaimiņi. Tikai Bladvorta vecākā meita Mārgareta atteicās iet iekšā.

Karalis Krauklis atsūtīja no Ņūkāslas divus burvjus izmeklēt šo lietu, un mēs par šiem notikumiem varam lasīt viņu rakstītajos ziņojumos. Galvenā lieciniece bija Mārgareta, kas pastāstīja, kā, atgriezies mājās, viņas "nabaga tēvs pēc savas gribas iegāja bufetē, gribēdams viņas glābt, lai kā es lūdzu viņu to nedarīt. Viņš vairs neiznāca laukā."

Pēc diviem gadu simteņiem doktors Mārtiņš Peils devās ceļojumā pa Elfu valsti. Džona Molīšūza pilī (Holīšūzs ir sens un varens elfu princis) viņš atrada cilvēku bērnu, apmēram septiņus astoņus gadus vecu. Meitenīte stāstīja, ka viņu saucot Anne Bladvorta un Elfu val­stī viņa esot, liekas, jau apmēram divas nedēļas. Viņai uzdots darbs — izberzt lielu kaudzi netīru katlu. Kopš ierašanās viņa visu laiku tos mazgājot un, kad visi būs nomazgāti, drīk­stēs atgriezties mājās pie vecākiem un māsām. Viņa cerēja visus darbus pabeigt pāris dienās.

Misteram Norelam uzradās daudz jaunu paziņu, taču neviena sirdī viņš neaizsvēla gaišo draudzības liesmu. Visā visumā Londona bija viņā vīlusies. Viņš neko neuzbūra, nevienu nenolādēja, nākotni nezīlēja. Reiz pie misis Godsdonas viņu dzirdēja izsakāmies, ka varētu uznākt lietus, taču, ja tas bija pareģojums, tad neizdevies, jo lietus neuznāca — jā, nudien, lietus nebija lidz nākamajai sestdienai. Viņš gandrīz nekad nerunāja par maģiju, bet, ja arī ru­nāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausī­ties. Gaužām reti viņam atradās kāds labs vārds, ko pateikt par citiem burvjiem, izņemot vienu reizi, kad viņš uzslavēja kādu pagājušā gadsimta burvi — Frānsisu Satonu-Grovu. [12] 6 Frānsiss Satons-Grovs (1682—1765) — burvestību teorētiķis. Sarakstījis divas grāma­tas: DeGeneribus Artium Magicarum Anglorum (1741) un "Priekšraksti un apraksti" (1749). Pat misteram Norelam,Satona-Grova lielākajam (patiesībā vienīgajam) apbrīnotājam, "Priekš­raksti un apraksti" (šajā darbā autors bija mēģinājis izklāstīt praktiskās maģijas nosacīju­mus) šķita neiedomājami slikta grāmata, bet mistera Norela māceklis Džonatans Streindžsto neieredzēja tik ļoti, ka saplēsa gabalos un izbaroja skārdnieka ēzelim (sk. Džona Segunda monogrāfiju "Džonatana Streindža dzīve", Džona Mareja apgādā, 1820).

De Generibus Artium Magicarum Anglorum lika uzskatīta par garlaicīgāko grāmatu visā Anglijas maģijas korpusā (un žāvainu sacerējumu tajā netrūkst). Tas bija Anglijā pirmais mēģinājums noteikt, kādas maģijas nozares nepieciešams apgūt modernam burvim; saskaņā ar Satona-Grova ieskatu, to ir 38 945, un katrai no tām viņš veltījis atsevišķu nodaļu. Dižā mistera Norela priekštecis Satons-Grovs ir vēl vienā ziņā: viņa uzskaitījumā ne ar vārdiņu nav pieminētas maģiskās spējas, ko tradicionāli piedēvē putniem un savvaļas dzīvniekiem; tāpat Satons-Grovs apzināti neraksta par tiem burvestību veidiem, kuros parasti nepiecie­šama elfu palīdzība, piem., mirušo augšāmcelšanu.

Bet man likās, ser,— ieminējās misters Laselzs, — ka Satonu-Grovu nav iespējams lasīt. Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka De Generibus Artium ir pilnīgi nelasāma grāmata.

Ak tā! — atsaucās misters Norels. — Es tiešām nezinu, cik noderīga tā ir lēdiju un džentlmeņu izklaidēšanai, tomēr domāju, ka nopietns maģijas pēt­nieks par Satonu-Grovu izteiksies ar visaugstāko atzinību. Satonā-Grovā atro­dams pirmais mēģinājums uzskaitīt tās maģijas nozares, ko modernam burvim jāapgūst, un viss ir sakārtots sarakstos un tabulās. Jāatzīst, ka Satona-Grova klasifikācijas sistēma nereti ir kļūmīga — iespējams, tieši par to jūs domājāt, sacīdams "nav iespējams lasīt"? — un tomēr nekas skatienam nav tik tīkams kā savs desmits viņa sarakstu; pētnieks laiž acis pār ailēm un domā: "To es zinu" vai: "Tas man vēl jāapgūst", un viņa priekšā ir darbs četriem, varbūt pat pie­ciem gadiem.

Stāsts par Jorkas katedrāles statujām no nebeidzamās pārstāstīšanas tā no­vadējās, ka londonieši sāka šaubīties, vai misters Norels vispār ir paveicis arī ko citu, un misteram Drolaitam vajadzēja izgudrot dažus jaunus piemērus.

Bet ko šis burvis prot, Drolait? — kādu vakaru, kad mistera Norela ne­bija klāt, jautāja misis Godsdona.

Ak, kundze! — izsaucās Drolaits. — Ko tik viņš neprot! Debestiņ! Vēl tikai pērnajā vai aizpērnajā ziemā uz Jorku —jūs jau zināt, kundze, ka Jorka ir mistera Norela dzimtā pilsēta, — uz Jorku no ziemeļiem atbrāzās spēcīga vētra un visu pilsētnieku izmazgātā veļa no tika norauta no auklām un iemesta dub­ļos un sniegā —, tad aldermanis, vēlēdamies aiztaupīt pilsētas dāmām pūles, devās pie mistera Norela — un mistera Norela izsauktais elfu pulks visu veļu izmazgāja no jauna — visi caurumi kreklos, naktsmicēs un apakšsvārkos bija salāpīti un visas apspurušās malas atkal bija gludas un skaistas, un visi sacīja, ka nekad mūžā nav redzējuši tik žilbinošu baltumu!

Šis stāsts gāja no mutes mutē; uz vairākām nedēļām misters Norels visu acīs kļuva par ievērojamu burvi un tālab allaž, kad misters Norels izteicās — kā viņš palaikam mēdza darīt — par moderno maģiju, lielākā daļa klausītāju domāja, ka viņam padomā kas tamlīdzīgs.

Jā, nudien, lēdijas un džentlmeņi, ko misters Norels sastapa Londonas sa­lonos un ēdamistabās, lielākoties bija viņā vīlušies, taču arī misters Norels kļuva arvien neapmierinātāks ar viņiem. Viņš nemitīgi sūdzējās misteram Drolaitam par vieglprātīgajiem jautājumiem, ko viņam uzdod, un pukstēja, ka Anglijas maģijas atjaunotnes lietai šādā sabiedrībā aizvadītās stundas nelīdz nenieka.

Kādā drūmā ceturtdienas rītā septembra beigās misters Norels un misters Drolaits divatā sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Misters Drolaits bija ticis apmēram līdz vidum garā stāstā par to, ko misters F. sacījis, vēlēdamies aizskart lordu S„ un ko par to domājusi lēdija D., kad misters Norels pēkšņi sacīja:

Mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu atbildēt uz šādu svarīgu jautājumu: vai Portlendas hercogam kāds ir paziņojis par manu ierašanos Londonā? [13]

Ak, ser! — iesaucās Drolaits. — Tikai jums ar jūsu pieticību varēja ienākt prātā šāds jautājums. Varat man ticēt, par neparasto misteru Norelu jau ir dzir­dējuši visi ministri.[1] Portlendas hercogs — no 1807. līdz 1809. gadam Anglijas premjerministrs un Valsts kases pirmais lords.

Bet tādā gadījumā,—jautāja misters Norels, — kāpēc viņa gaišība nav devis man nekādu ziņu? Nē, es sāku domāt, ka acīmredzot Kabinets pat nenojauš par manu eksistenci, — un tāpēc, mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs man atklātu, kādas pazīšanās jums ir valdībā un pie kā es varētu vērsties.

Valdībā, ser? — misters Drolaits pārvaicāja.

Es devos šurp, lai būtu noderīgs, — misters Norels rūgti atbildēja, — un biju cerējis ap šo laiku jau spēlēt ievērojamu lomu cīņā pret fancūžiem.

Ja jums šķiet, ka esat nepelnīti piemirsts, man no visas sirds žēl! — misters

Drolaits klaigāja. — Bet tā nevajag domāt, ticiet man! Visā pilsētā netrūkst dāmu un džentlmeņu, kas ar prieku noskatīsies visus trikus vai ilūzijas, ko jūs kādu dienu pēc vakariņām būtu ar mieru mums parādīt. Neraizējieties, ka va­rat mūs nobiedēt, — mums ir ļoti stipri nervi.

Misters Norels neko neteica.

Labi, ser, — misters Drolaits bilda, parādīdams baltos zobus glaimīgā smaidā, un viņa tumšās, valgās acis spulgoja, aicinot uz saticību, — nestrīdēsi­mies par to. Es tiešām vēlētos, kaut spētu jums pakalpot, bet man jums jāsaka — tas ir pāri maniem spēkiem. Valdībai ir sava sfēra, man — sava.

Vispār misters Drolaits pazina vairākus džentlmeņus dažādos valdības ama­tos, un tie gluži labprāt tiktos ar mistera Drolaita draugu un uzklausītu, kas šim draugam sakāms, ja misters Drolaits savukārt apņemtos neatklāt sabiedrībai dažus interesantus faktus no viņu dzīves. Taču patiesība bija tāda, ka misters Drolaits neieskatīja, ka no mistera Norela iepazīšanās ar kādu no šiem džentl­meņiem viņam varētu atlēkt kāds labums; viņš bija nodomājis paturēt misteru Norelu Londonas salonos un viesistabās, cerēdams agri vai vēlu pierunāt viņu parādīt tos trikus un burvju pigorus, pēc kuriem tik ļoti ilgojās mistera Dro­laita paziņas.

Misters Norels sāka rakstīt trauksmainas vēstules valdības džentlmeņiem un, vispirms parādījis misteram Drolaitam, atdeva Čaildermasam, lai nosūta, taču valdības džentlmeņi neatbildēja. Misters Drolaits bija brīdinājis, ka tā būs. Valdības džentlmeņiem lielākoties ir ļoti daudz darba.

Pēc nedēļas vai pusotras misters Drolaits saņēma ielūgumu uz kādu namu Soho-skvērā, kur bija iecerēts paklausīties slavenu itāļu soprāna dziedātāju, kas nule bija ieradusies no Romas. Bez šaubām, arī misters Norels bija uzaicināts. Taču, ieradies šajā namā, Drolaits meklēja pūlī burvi un nespēja viņu atrast. Laselzs, nevērīgi atbalstījies pret kamīna dzegu, tērzēja ar dažiem citiem džentl­meņiem. Drolaits piegāja klāt un jautāja, vai Laselzs nezinot, kur ir misters Norels.

Ā! — atsaucās Laselzs. — Viņš devās apmeklēt seru Volteru Poulu. Mis­tera Norela rīcībā ir svarīgas ziņas, ko viņš vēlas nekavējoties nodot Portlendas hercogam, un sers Volters Pouls ir tas cilvēks, kuru misters Norels grasās pago­dināt ar savām vēstīm.

Ko? Jūs pieminējāt Portlendu? — iesaucās cits džentlmenis. — Vai mi­nistri jau nonākuši tādā bezizejā? Viņi jau notur apspriedes ar burvjiem?

— Jums radies aplams iespaids, — misters Laselzs smaidīja. — To visu No­rels pats. Viņš grasās piedāvāt valdībai savus pakalpojumus. Cik noprotams, viņš ir izgudrojis, kā sakaut francūžus ar burvestību palīdzību. Tomēr man šķiet augstākajā mērā neticami, ka ministri viņu uzklausīs. Šobrīd, kad franči ir ieķērušies viņiem rīklē Kontinentā un visi pārējie ieķērušies viņiem rīklē Parlamentā, — šaubos, vai vēl kaut kur pasaulē ir tik briesmīgi nomocīti džentlmeņi, kam ir vēl mazāk laika, ko atvēlēt kāda jorkšīrieša ērmotajām idejām.

Gluži kā tas mēdz notikt ar pasaku varoņiem, misters Norels bija atklājis, ka visu šo laiku to, ko viņš nodomājis, ir bijis iespējams paveikt paša spēkiem. Pat burvjiem ir ģimenes locekļi, un sagadīšanās pēc misteram Norelam bija kāds attāls radagabals (no mātes puses), kas reiz bija ārkārtīgi saērcinājis mis­teru Norelu, atrakstīdams viņam vēstuli. Lai nepieļautu šādu atgadījumu at­kārtošanos, misters Norels bija šim cilvēkam nosūtījis astoņus simtus mārciņu (tieši to šis nekauņa arī bija lūdzis), taču man ar nožēlu jāteic, ka ar to nebija līdzēts, neģēlības apmātais mistera Norela mātes radinieks nelabojās un atrak­stīja misteram Norelam vēl vienu vēstuli, apbērdams savu labdari ar pateicī­bām un cildinājumiem, un paziņodams, ka: "…turpmāk es pats un mani draugi visādā ziņā aizstāvēsim Jūsu intereses un esam gatavi nākamajās vēlēšanās balsot saskaņā ar Jūsu cēlajiem ieskatiem, un, ja agri vai vēlu izrādīsies, ka es varu jebkādā veidā būt Jums noderīgs, Jūsu rīkojumi mani ļoti pagodinās un cels ļaužu acīs. Es palieku, ser, Jūsu pazemīgais un uzticamais kalps Vendels Makvortijs."

Līdz šim misteram Norelam nebija ne prātā nācis celt misteru Makvortiju ļaužu acīs, pagodinot viņu ar rīkojumiem, taču izrādījās (to bija izdibinājis Čaildermass), ka misters Makvortijs par piešķirto naudu bija nopircis sev un brālim klerku amatus Austrumindijas kompānijā. Abi bija devušies uz Indiju un pēc desmit gadiem atgriezušies kā ļoti turīgi vīri. Tā arī nesaņēmis no sava pirmā labdara, mistera Norela, norādījumus, par ko ieteicams atdot savu balsi, misters Makvortijs bija sekojis misteram Bonnelam, kas bija viņa priekšnieks Austrumindijas kompānijā, un mudinājis savus biedrus darīt tāpat. Viņš bija visai labi pakalpojis misteram Bonnelam, kurš savukārt bija lielos draugos ar slaveno politiķi seru Volteru Poulu. Rosīgajā tirdzniecības un politikas pasaulē viens džentlmenis ir cita parādnieks, vēl cits ir viņa parādnieks un tā arvien, līdz ir izveidojusies vesela solījumu un pienākumu ķēde. Šajā gadījumā ķēdīte, kas sākās ar misteru Norelu, sasniedza seru Volteru Poulu, savukārt sers Vol- ters Pouls tagad bija ministrs.

1807. gada oktobris

Būt ministram toslaikus bija grūti.

Karošana veicās vai nu slikti, vai pavisam slikti, un visi vienprātīgi neiere­dzēja valdību. Arvien, kad sabiedrības ausīs nāca ziņa par jaunu katastrofu, kāda sīka vainas daļiņa pielipa šādai vai tādai personai, taču galvenokārt visi vienprātīgi vainoja ministrus, turpretim tiem, nabadziņiem, atlika tikai vainot citam citu — un tieši to arī viņi darīja, jo dienas, jo biežāk.

Nebūtu tiesa, ka ministri bija nelgas — gluži pretēji, starp viņiem bija daži izcili domātāji. Tāpat viņus, visumā ņemot, nevarēja uzskatīt par sliktiem cilvē­kiem: dažs labs bija priekšzīmīgs ģimenes tēvs un sirsnīgi mīlēja bērnus, mū­ziku, suņus un ainavu glezniecību. Tomēr valdība bija kritusi tik lielā nežēlastībā, ka, ja nebijis ārlietu ministra rūpīgi izsvērto runu, diezin vai izdotos izdabūt cauri apakšnamam kaut vienu izšķiramu jautājumu.

Oratora mākslā ārlietu ministram būtu grūti atrast līdzīgu. Lai cik zemās domās visi kā viens bija par valdību, kolīdz ārlietu ministrs cēlās kājās un sāka runāt — ak! viss uzreiz izskatījās pavisam citādi. Cik ātri izrādījās, ka pie ikkatra nelāga jaunuma vainīgs iepriekšējais kabinets (neģēļu banda ar pilnīgi truliem prātiem un vēl arī ar nekrietniem nolūkiem)! Toties pašreizējais Kabinets, teica ārlietu ministrs, — ne kopš seniķu laikiem pasaule nav redzējusi tik krietnus, tik pārprastus un ienaidnieku tik loti apmelotus džentlmeņus! Viņi visi ir gudri kā Zālamans, cildeni kā Cēzars un drosmīgi kā Marks Antonijs; neviens un nekad godīgumā nav tik ļoti līdzinājies Sokratam kā finanšu ministrs. Tomēr par spīti visiem šiem tikumiem un talantiem ikkatrs ministru mēģinājums sa­kaut francūžus beidzās ar sagrāvi, un nesaudzīgi vārdi tika veltīti pat viņu prāta spējām. Lauku džentlmeņi, kas savos laikrakstos lasīja viena vai otra ministra runas, pie sevis purpināja: "Tā, tā, šis gan laikam ir varen attapīgs zellis," — tomēr šī doma lauku džentlmeņus neiepriecināja. Lauku džentlmeņiem bija stipras aizdomas, ka attapība patiesībā nav gluži angliska īpašība. Tāda lieta kā spraiga, neparedzama izmanība vislabāk piestāvēja Lielbritānijas ļaunākajam ienaidniekam imperatoram Napoleonam Bonapartam; lauku džentlmeņi to brāķēja.

Seram Volteram Poulam bija četrdesmit divi gadi, un diemžēl viņš bija tik­pat gudrs kā visi pārējie Kabineta locekļi. Viņš bija pa reizei sagājis matos ar gan­drīz visiem tālaika izcilajiem politiķiem un kādudien, kad viņi abi ar Ričardu Brinsliju Šeridanu bija ļoti ieskurbuši, no tā dabūjis pa galvu ar madeiras pu­deli. Vēlāk Šeridans Jorkas hercogam izteicās: "Manu atvainošanos Pouls pie­ņēma ar džentlmeņa augstsirdību. Par laimi, viņš ir tik neglīts, ka viena rēta vairāk vai mazāk neko lielu neiztaisa."

Man gan neliekas, ka viņš būtu tik ļoti neglīts. Jā, viņa vaibsti bija gana ķē- mīgi: viņam bija liela seja, pusotru reizi garāka nekā citiem cilvēkiem; 110 tās laukā rēgojās liels deguns (ar visai smailu degungalu); tumšās acis bija kā divi gudri ogļu gabali un mazās, sarainās uzacis atgādināja ļoti sīkas zivtiņas, kas drosmīgi laidušās peldējumā pa lielo sejas jūru. Tomēr kopumā visas šīs nejē­dzīgās sastāvdaļas veidoja itin patīkamu veselumu. Ja jūs būtu šo seju redzējuši atpūtas brīdī (lepnu un labu tiesu melanholisku), tad domātu, ka tā droši vien šāda izskatās vienmēr; ka neviena cita seja nevarētu būt tik ļoti nepiemērota iespaidu izteikšanai. Taču jūs alotos, ai, kā alotos.

Visizteiksmīgāk sers Volters Pouls pauda Izbrīnu. Viņa acis iepletās, uzacis uzšāvās puscollu augstāk, viņš pēkšņi atlieca muguru un kļuva visnotaļ līdzīgs tēlam no mistera Rolendsona vai mistera Gilreja gravīrām. Politiskajā dzīvē Izbrīns seram Volteram lieti noderēja. — Es laikam nepareizi saklausīju! — viņš izsaucās. — Jūs taču negribat teikt, ka… — Un, protams, ja džentlmenis, kas sera Voltera klātbūtnē bija gribējis tik kļūmīgi teikt šo "ka…", nav jūsu draugs un ja jūs esat pietiekami aušīgs, lai ar labpatiku noskatītos, kā ass prāts pārspēj trulu, — tas bija lielisks uzjautrinājums. Dienās, kad sers Volters ļāva vaļu trakulīgai nešpetnībai, viņš bija saistošāks nekā izrādes Drūrī-leinā. Tūļī­gie abu Palātu džentlmeņi sastulba un vairījās no viņa, kā vien spēdami. (Vecais lords Tāds-un-tāds, ļinkādams pa akmens velvi, kas savieno Pārstāvju palātu ar Jātnieku gvardes kazarmām, vicina pret seru Volteru spieķi un pār plecu kliedz: "Es ar jums nerunāšu, ser! Jūs sagrozāt manus vārdus! Jūs liekat man mutē to, ko es neesmu teicis!")

Reiz, ļaužu pūļa priekšā teikdams runu, sers Volters bija gleznaini salīdzinā­jis Angliju un tās politiķus ar jaunai bārenīti, kas nonākusi izlaidīgu un mant­kārīgu veču aizbildnībā. Šie nelieši ne tikai nesargā jauno dāmu no samaitātās pasaules, tie vēl arī nozog viņas mantojumu un izlaupa viņas māju. Pat ja sera Voltera klausītājiem palika neskaidrs viens otrs viņa izteiciens (teicamas kla­siskās izglītības rezultāts), tam nebija nozīmes. Itin visi spēja iztēloties, kā nabaga jaunā dāma vienos apakšsvārkos stāv gultā, bet pie varas esošie vigu politiķi tik­mēr rakņājas pa viņas atvilktnēm un iztirgo viņas mantiņas lupatniekam. Visu jauno džentlmeņu sirdīs šī aina iesvēla patīkamas šausmas.

Seram Volteram bija cēla dvēsele, un viņš bieži izrādīja mīkstsirdību. Kā viņš reiz izteicās vienam no saviem draugiem, viņš cerot, ka visiem viņa ienaidniekiem ir iemesls no viņa bīties, bet visiem viņa draugiem — iemesls viņu mīlēt, un man šķiet, ka lielumis tā arī bija. Viņa līksmā izturēšanās, laipnība un gudrība, ievēro­jamais stāvoklis, kas viņam tagad bija sabiedrībā, darīja viņam godu vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš to saglabāja, arī cīnīdamies ar grūtībām, kas sīkāku garu gandrīz pilnīgi noteikti salauztu. Seram Volteram kā ēst vajadzēja naudu. Nav runa par to, ka viņam vienkārši būtu tukšas kabatas. Nabadzība ir viena lieta, turpretim sera Voltera parādi bija pavisam kas cits. Bēdīgs stāvoklis! — un jo bēdīgāks tāpēc, ka tā nebija viņa vaina: viņš pats ar naudu nebija šķiedies un pēc dabas pavisam noteikti nebija neapdomīgs, taču viņš bija viena lētprātiņa dēls un otra mazdēls. Sers Vol­ters jau piedzima parādos. Ja viņš būtu citādas dabas cilvēks, tad viss vēl varētu būt labi. Ja viņam būtu kaut niecīgākā vēlēšanās dienēt flotē, viņš, iespējams, būtu va­rējis tikt uz zaļa zara ar prēmiju naudas palīdzību [14] ; ja viņu saistītu lauksaimniecība, viņš būtu varējis lietpratigāk izmantot savu zemi un tikt pie turības, pārdodot graudus. Pat ja viņš par ministru būtu kļuvis piecdesmit gadus agrāk, tad būtu varējis aizdot Valsts kases naudu par divdesmit procentiem un peļņu iebāzt savā kabatā. Bet ko lai iesāk moderns politiķis? — viņš naudu drīzāk tērē, nevis pelna.[1] Prēmiju nauda — Napoleona karu laikā Anglijā pastāvēja kārtība, ka gūstā saņemts pretinieka kuģis tika pārdots un iegūto summu sadalīja starp sagūstītajiem, turklāt kapteiņi saņēma vienu ceturto daļu. (Tulk. piez.)

Pirms vairākiem gadiem draugi no valdības bija viņam izkārtojuši pastā­vīgā sekretāra vietu Lūgumrakstu kancelejā. Viņam tika piešķirta īpaša cepure, mazs ziloņkaula priekšmets un septiņi simti mārciņu gadā. Nekādi pienākumi šai amatā nebija jāpilda, jo neviens neatcerējās, ar ko Lūgumrakstu kancelejai vajadzētu nodarboties un kam domāts mazais ziloņkaula priekšmets. Taču drīz sera Voltera draugi atstāja valdību un nāca jauni ministri, kas sludināja, ka sinekūras ir jālikvidē, un viens no daudzajiem amatiem un kancelejām, ko no- šķibīja valdības kokam, bija Lūgumrakstu kanceleja.

1807. gada pavasarī izskatījās, ka sera Voltera politiskā karjera strauji tuvo­jas beigām (pēdējās vēlēšanas viņam izmaksāja gandrīz divus tūkstošus mār­ciņu). Viņa draugi nezināja, ko ķert, ko grābt. Kāda dāma no šī draugu pulka, lēdija Vinzela, bija aizceļojusi uz Bātu un tur itāliešu mūzikas koncertā iepazi­nusies ar divām Vintertonēm, atraitni un viņas meitu. Nedēļu pēc šīs iepazīša­nās lēdija Vinzela seram Volteram rakstīja: "Tieši tādu partiju es Jums allaž esmu meklējusi. Māte sapņo par līgavaini no augstākajām aprindām un šķēršļus ne­liks, — un, ja arī liks, es nešaubos, ka Jūs jau nu spēsit tos aizburt prom. Toties nauda! Es Jums saku, mīļais draugs, kad viņas nosauca summu, ko dos līdzi pūrā, man acīs sariesās asaras! Ko Jūs teiktu par tūkstoti gadā? Par pašu jauno dāmu es neko nerakstīšu — kad būsit viņu ieraudzījis, Jūs man par viņu stās­tīsiet daudz cildinošākiem vārdiem, nekā es spēju piemeklēt."

Ap pulksten trijiem tai pašā dienā, kad misters Drolaits klausījās itāliešu dziedātājas priekšnesumu, Lūkass, mistera Norela sulainis, klauvēja pie kāda Bransvik-skvēra nama durvīm: turp misters Norels bija aicināts, lai tiktos ar seru Volteru. Misters Norels tika lūgts ienākt un ievests izmeklēti iekārtotā otrā stāva istabā.

Pie sienām karājās milzīgas gleznas zeltītos, ļoti mākslinieciskos rāmjos. Visās bija attēlota Venēcija, taču gleznotājs bija vēlējies attēlot apmākušos dienu, kad lija auksts, brāzmains lietus, un Venēcija — pilsēta, kas būvēta no vienādās daļās ņemta saulaina marmora un saulainas jūras, — slīga drūmā Londonas miglā. Jūras zilumu, mākoņu baltumu un zelta vizmu bija pārmākuši slīkonīgi pelē­kie un zaļie toņi. Vējš trieca logā lietus šaltis (cik melanholiska skaņa); spodrās tulpjkoka spoguļskapīšu un riekstkoka rakstāmgaldu virsmas vispārējā pe­lēcībā bija kļuvušas par melniem spoguļiem un tumši atspīdināja cita citu. Lai cik grezni šī istaba bija iekārtota, tā šķita apbrīnojami neomulīga: nebija nedz sveču, kas klīdinātu krēslu, nedz uguns, kas aiztramdītu drēgnumu. Likās, saim­niecību šeit pārzina cilvēks, kam dota teicama redze un kas nemēdz salt.

Sers Volters Pouls piecēlās pretim, lai apsveicinātos ar misteru Norelu, un lūdza atļauju stādīt priekšā misis Vintertoni un viņas meitu, Vintertones jaun­kundzi. Kaut gan sers Volters runāja par divām dāmām, misters Norels redzēja tikai vienu, cienījama vecuma lēdiju, kuras stāja pauda lielu cienīgumu un jaušamu valdonību. Misters Norels apmulsa. Viņš nodomāja, ka sers Volters ir acīm redzami pievīlies, taču nebūtu pieklājīgi celt iebildumus pašā sarunas sākumā. Juzdamies visai apjucis, viņš paklanījās valdonīgajai dāmai.

Ļoti priecājos ar jums iepazīties, ser, — bilda sers Volters. — Esmu par jums daudz dzirdējis. Man radies iespaids, ka Londonā runā gandrīz tikai par neparasto misteru Norelu vien. — Tad viņš uzrunāja valdonīgo dāmu: — Mis­ters Norels ir burvis, kundze, un savā dzimtajā Jorkšīras grāfistē viņš iemanto­jis lielu slavu.

Valdonīgā dāma pievērsa misteram Norelam ciešu skatienu.

Jūs it nemaz neesat tāds, kā es gaidīju, mister Norel, — sers Volters atzī­mēja. — Man stāstīja, ka jūs esat praktizējošs burvis, — ceru, ka tas jūs neaizvaino, ser, es tikai atkārtoju, ko man sacīja, — un man jāatzīst, ka es jūtos atvieglots, ieraugot, ka jūs it nemaz tādam nelīdzināties. Londonu ir apsēduši neskaitāmi viltus burveļi, kas izkrāpj cilvēkiem naudu, solīdami zilus brīnumus. Vai jūs esat redzējis Vinkulu? To, kas sēž būdā blakus Svētajam Kristoferam pie Biržas? Viņš ir pats nejēdzīgākais no visa bara. Jūs jau laikam, kā es noskāršu, esat ma­ģijas teorētiķis? — Sers Volters iedrošinoši pasmaidīja. — Ak jā, man sacīja, ka jūs vēlaties man kaut ko lūgt.

Misters Norels lūdza seru Volteru viņu atvainot, taču viņš tik tiešām esot praktizējošs burvis. Sers Volters izskatījās pārsteigts, un misters Norels izteica cerību, ka šī atzīšanās neliks viņam zaudēt sera Voltera labvēlību.

Nē, nē, nekādā ziņā, — sers Volters pieklājīgi nomurmināja.

Maldi, kas tur jūs savā varā, — misters Norels sacīja, — es, protams, ru­nāju par uzskatu, ka visi praktizējošie burvji noteikti ir šarlatāni, — ir radušies no Anglijas burvju kaunpilnās dīkdienības pēdējo divu gadsimtu laikā. Esmu veicis vienu nelielu maģisku darbiņu — Jorkas iedzīvotāji savā laipnībā apgal­voja, ka tas bijis vienreizējs, — tomēr man jums jāsaka, ser Volter, ka tik daudz spētu paveikt jebkurš pieticīgi apdāvināts burvis. Šī vispārējā letarģija ir atņēmusi mūsu dižajai nācijai tās stiprāko atspaidu, un mēs esam palikuši bez aizstā­vības. Šo trūkumu es ceru izlabot. Varbūt citi burvji spēj atstāt novārtā savu pienākumu — es nespēju. Ser Volter, esmu ieradies, lai piedāvātu jums savu palīdzību mūsu pašreizējās grūtībās.

Mūsu pašreizējās grūtībās? — sers Volters pārvaicāja. — Ā, jūs runājat par karu? — Viņš ļoti plati atvēra savas mazās, melnās actiņas. — Dārgais mis­ter Norel! Kāds karam sakars ar buršanu? Vai buršana — kāds tai sakars ar karu? Man liekas, es esmu dzirdējis par to, ko jūs paveicāt Jorkā, un ceru, ka mājas­mātes bija pateicīgas, taču es nespēju iztēloties, kā mēs šādas burvestības varētu pielietot karā! Jā gan, kareivji ir ļoti netīri, bet ziniet, man jāteic, — un viņš sāka smieties, — viņiem jādomā par svarīgākām lietām.

Nabaga misters Norels! Viņš nebija dzirdējis Drolaita sadomāto pastāstu par to, kā elfi izmazgājuši jorkiešu drānas, un bija pagalam satriekts. Viņš ap­liecināja seram Volteram, ka ne reizi mūžā nav mazgājis veļu — ne ar burves­tībām, ne arī kā citādi —, un pastāstīja, ko patiesībā bija paveicis. Taču dīvainā kārtā, lai arī misters Norels spēja darīt tādus brīnumus, kurus redzot, no tiesas aizrāvās elpa, viņš par tiem stāstīja savā parastajā sausajā manierē, un seram Volteram palika iespaids, ka pustūkstoša akmens tēlu atdzīvošanās un vienlai­cīga runāšana Jorkas katedrālē bijis visai neinteresants notikums un viņam tie­šām paveicies, ka viņš tobrīd atradies citur.

Jā, tas ir ļoti interesanti. Taču es joprojām ne gluži saprotu, kā…

Šai brīdī kāds ieklepojās, un, līdzko sers Volters izdzirdēja klepu, viņš uzreiz apklusa, gluži kā saausīdamies.

Misters Norels atskatījās. Pašā tālākajā un tumšākajā istabas kaktā uz dīvā- niņa, cieši ietinusies lielā, baltā lakatā, gulēja jauna meitene baltā kleitā. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, ar vienu roku piespiedusi pie mutes nēzdodziņu. Viņas poza, nekustīgums, itin viss uzreiz lika domāt par ciešanām un grūtu slimību.

Misters Norels visu laiku bija juties pilnīgi pārliecināts, ka tai kaktā ne­viena nav, un tāpēc gandrīz iztrūkās no viņas piepešās parādīšanās, it kā mei­teni tur būtu uzbūrušas cita burvja maģiskās mākas. Kamēr viņš raudzījās uz meiteni, to savā varā sagrāba jauna klepus lēkme, kas nebeidzās un nebeidzās. Sers Volters šajā laikā jutās manāmi neveikli. Viņš neskatījās uz meiteni (toties skatījās uz visu citu, kas atradās šajā istabā). Viņš paņēma no galdiņa apzeltītu nieku, apgrieza kājām gaisā, aplūkoja no apakšas un nolika vietā. Vispēdīgi arī viņš iekāsējās — īsi nokremšļojās, it kā vēlēdamies sacīt, ka visi kāsē, — kas var būt dabiskāks par kāsu — kāsēšana nekad, nekādos apstākļos nevar modināt bažas. Meitene uz divāniņa beidzot bija tikusi galā ar klepus lēkmi un nu gulēja gluži klusa un nekustīga, lai gan nešķita, ka elpošana viņai padotos bez grūtībām.

Mistera Norela skatiens atrāvās no jaunās dāmas, aizceļoja pie lielās, drūmās gleznas viņai virs galvas, un burvis mēģināja atcerēties, ap ko pirmīt bija vēr- pusies saruna.

Tās ir laulības, — pavēstīja majestātiskā lēdija.

Piedodiet, kundze? — misters Norels nesaprata.

Taču dāma vien pamāja uz gleznu un apveltīja misteru Norelu ar lepnu smaidu.

Gleznā, kas atradās virs jaunās dāmas, gluži tāpat kā visās pārējās gleznās, kas atradās šajā istabā, bija attēlota Venēcija. Anglijas pilsētas visbiežāk ir celtas pakalnos; to ielas ved te augšup, te lejup, tālab misteram Norelam ienāca prātā, ka Venēcija, uzcelta jūrā, droši vien ir pati plakanākā un ērmīgākā pilsēta pa­saulē. Plakanuma dēļ glezna atgādināja perspektīvas vingrinājumu: statujas, kolonnas, kupoli, pilis un katedrāles rindu rindām stiepās tālumā, kur sastapa plašas un melanholiskas debesis, savuties viļņos, kas skalojās gar šo ēku sie­nām, ņudzēt ņudzēja greznas, zeltītas strūgas un dīvainās melnās Venēcijas lai­vas, kas tik ļoti atgādina sērojošu lēdiju tupelītes.

Tur attēlotas Venēcijas simboliskās laulības ar jūru, — teica dāma (kā tagad noprotams, tā bija misis Vintertone), — dīvaina itāļu ceremonija. Visas gleznas, ko jūs redzat šajā istabā, savos ceļojumos uz Kontinentu iegādājās ne­laiķa misters Vintertons; kad es izgāju pie viņa par sievu, tās bija viņa kāzu dā­vana man. Gleznotāju — itālieti — tolaik Anglijā neviens nepazina. Vēlāk, mistera Vintcrtona aizbildnības iedrošināts, viņš ieradās Londonā.

Viņas runas veids bija tikpat majestātisks kā viņas izskats. Pēc katra teikuma viņa ieturēja pauzi, lai misters Norels varētu pienācīgi novērtēt vērtīgās ziņas, ko viņa tam atklāja.

Un, kad pie vīra izies mana mīļā Emma, — viņa turpināja, — šīs gleznas būs mana kāzu dāvana viņai un seram Volteram.

Misters Norels apvaicājās, vai Vintertones jaunkundzes un sera Voltera lau­lības gaidāmas drīz.

Pēc desmit dienām! — triumfējoši atbildēja misis Vintertone.

Misters Norels lūdza pieņemt viņa apsveikumus.

Tad jūs esat burvis, ser? — misis Vintertone gribēja zināt. — Man žēl to dzirdēt. Šis amats man ir īpaši netīkams. — Dāma caururbjoši skatījās uz misteru Norelu, it kā ar viņas izteiktu nosodījumu būtu diezgan, lai misters Norels uz līdzenas vietas atteiktos no maģijas un sameklētu sev kādu citu no­darbošanos.

Kad viņš to nedarīja, majestātiskā dāma pievērsās savam topošajam znotam.

Mana pamāte, ser Volter, bija pasākusi visās lietās paļauties uz kādu burvi. Pēc mana tēva nāves viņš allaž grozījās mūsu mājās. Bieži gadījās, ka mēs iegā­jām kādā istabā, labi zinot, ka tajā neviena nav, un uzgājām tur viņu, nolīdušu kādā kaktā aiz aizkara. Vai aizmigušu uz dīvāna ar visiem dubļainajiem zāba­kiem kājās. Viņš bija ādmiņa dēls, un viņa zemā izcelsme bija redzama it visos viņa darbos. Viņam bija gari, netīri mati un suņa ģīmis, taču viņš sēdēja pie mūsu galda kā džentlmenis. Mana pamāte viņam klausīja uz vārda un septiņus ga­dus viņš kā ķēniņš izrīkoja mūsu dzīvi.

Un jūsu ieskati netika ņemti vērā, kundze? — vaicāja sers Volters. — Tas mani pārsteidz!

Misis Vintertone sāka smieties.

Kad tas sākās, es vēl biju maza meitene, ser Volter, astoņus vai deviņus gadus veca. Viņu sauca Drīmdičs, un viņš mums nemitīgi klāstīja, cik ļoti viņš priecājas, ka ir mūsu draugs, taču es un mans brālis tikpat neatlaidīgi atgādi­nājām, ka viņu par draugu neuzskatām. Taču viņš tikai smaidīja kā suns, kas iemācījies smaidīt un neprot likties mierā. Nepārprotiet, ser Volter. Mana pamāte daudzējādā ziņā bija lieliska sieviete. Tēvs viņu cienīja tik ļoti, ka atstāja viņai sešsimt mārciņas gadā un uzticēja viņas gādībai savus trīs bērnus. Viņas vienīgais trūkums bija muļķīga neticība pašas spējām. Mans tēvs uzskatīja, ka spriedumos un spējā atšķirt labu no ļauna, kā arī daudzās citās lietās, sievietes neatpaliek no vīriešiem, un es viņam pilnā mērā piekrītu. Manai pamātei nevajadzēja izvairīties no atbildības. Kad nomira misters Vintertons, es nevairījos.

Protams, kundze, — murmināja sers Volters.

Turpretim viņa, — misis Vinterstone turpināja, — visā pilnībā paļāvās uz šo burvi, Drīmdiču. Viņam nebija ne kripatiņas burvju spēju, un tādēļ viņam nemitīgi vajadzēja kaut ko sadzejot. Viņš izdomāja noteikumus manam brālim, māsai un man, iegalvodams pamātei, ka tā mēs būsim drošībā. Mēs nēsājām ap krūtīm cieši apsietas purpura lentes. Mūsu istabā galds tika klāts sešām personām: mums un trim elfiem, kuri, kā apgalvoja Drīmdičs, mūs sargājot. Viņš mums pateica to vārdus. Kā jums šķiet, ser Volter, kādi tie bija?

Man nav ne mazākās nojausmas, kundze.

Misis Vintertone sāka smieties.

Viņus sauca Suņuburkšķis, Robins Viendienītis un Saulpurenis. Mans brālis, ser Volter, kurš bija tikpat nepakļāvīgas dabas kā es, bieži pamātes klāt­būtnē sauca: "Ej ratā, Suņuburkšķi! Ej ratā, Robin Viendienīti! Ej ratā, Saul- pureni!" — bet viņa, nabaga muļķīte, žēli lūdzās, lai viņš tā nesaka. Šie elfi mums nekā laba neatnesa. Mana māsa saslima. Kad es iegāju viņas istabā, tur priekšā parasti jau bija Drīmdičs, kas ar saviem garajiem, dzeltenajiem un netīrajiem nagiem glaudīja viņas bālos vaigus un vārgo roku. Bezmaz asaras liedams, nejēga tāds! Viņš būtu to izpestījis, ja tikai spētu. Viņš būrās un būrās, bet viņa nomira. Mana māsa bērnībā bija ļoti skaista, ser Volter. Es gadiem ilgi ienīdu pamātes burvi. Gadiem ilgi uzskatīju viņu par ļaundari, taču visbeidzot, ser Volter, no­nācu pie slēdziena, ka viņš bija tikai nožēlojams nejēga.

Sers Volters tāpat sēdus pagriezās un atskatījās.

Vintertones jaunkundz? — viņš pasauca. — Jūs kaut ko sacījāt, bet es nesadzirdēju.

Emma! Kas par lietu! — iekliedzās misis Vintertone.

No dīvāniņa puses atskanēja vāra nopūta. Pēc tam klusa, dzidra balss sacīja:

Es teicu, ka jums, māmiņ, nepavisam nav taisnība.

Ak tā, mīlulīt? — Misis Vintertone — ar spēcīgu raksturu apveltīta dāma, kas savus ieskatus citiem pauda ne atturīgāk par Mozu, kad tas pasludināja baušļus, — meitas iebildumu it nemaz neņēma ļaunā. Patiesībā šķita, ka viņa gandrīz nopriecājas.

Protams, — bilda Vintertones jaunkundze, — protams, burvji ir mums vajadzīgi. Kurš cits spētu mums izskaidrot Anglijas vēsturi, jo īpaši visas ziņas par Anglijas ziemeļiem un ziemeļnieku Melno karali? Parastie vēsturnieki to nespēj. — Brīdi bija klusums. — Man patīk vēsture, — viņa teica.

Man tas nebija zināms, — sacīja sers Volters.

Ak, ser Volter! — iesaucās misis Vintertone. — Mana mīļā Emma ne­šķiež spēkus, lasīdama romānus kā citas jaunkundzes. Viņa ir ļoti daudz lasī­jusi; biogrāfijas un dzeju viņa pārzina labāk nekā jebkura cita man pazīstama jauna dāma.

Es tomēr ceru, — dedzīgi teica sers Volters, pārliekdamies pāri krēsla at­zveltnei, lai uzrunātu savu līgavu,— ka jums patīk arī romāni; tad mēs varētu lasīt tos kopā. Kādas ir jūsu domas par Radklifas kundzi? Vai par madame d'Arblē?

Taču seram Volteram neizdevās uzzināt Vintertones jaunkundzes ieskatus par šīm slavenajām dāmām, jo viņai uznāca vēl viena klepus lēkme, kas piespieda viņu — bija redzams, ka tas sagādā viņai lielas pūles, — piecelties sēdus. Viņš pagaidīja atbildi, taču, kad klepus bija pārgājis, viņa, novārgusi un pagurusi, atkal atslīga uz dīvāniņa un aizvēra acis.

Misters Norels nesaprata, kāpēc nevienam neienāk prātā piedāvāt viņai pa­līdzību. Likās, visi klātesošie sazvērējušies noliegt, ka nabaga jaunā dāma ir slima. Neviens nejautāja, vai viņai nevajag kaut ko atnest. Neviens nemudināja viņu iet un atgulties, kaut misters Norels — kurš pats bieži slimoja — nojauta, ka vis­vairāk viņai šobrīd būtu vajadzīgs miers un siltums.

Mister Norel, — ierunājās ser Volters, — es nevaru apgalvot, ka saprotu, kādu palīdzību jūs mums piedāvājat…

Ak tā! Kas attiecas uz finesēm, — teica misters Norels, — es par kara mākslu zinu tikpat maz, cik ģenerāļi un admirāļi par maģiju, tomēr…

…bet, lai kāda tā būtu, — turpināja sers Volters, — man diemžēl jāteic, ka mums tā nederēs. Maģija nav cienījama, ser. Tā nav… — sers Volters meklēja īstos vārdus, — …nopietna. Valdība nevar ielaisties ar tādām lietām. Pat nevai­nīgā patērzēšana šodien ar jums var sagādāt mums nelielas nepatikšanas, ja sabiedrība par to uzzinās. Godīgi sakot, mister Norel, ja es būtu labāk nopratis, ko jūs man šodien grasāties piedāvāt, es nebūtu piekritis ar jums tikties.

Sera Voltera balss, to visu sakot, nepavisam neskanēja nelaipni, bet… Ak, na­baga misters Norels! Izdzirdēt, ka maģija nav nopietna, — tas bija ļoti nopietns trieciens. Uzzināt, ka tevi ieskaita vienā sugā ar visādiem drīmdičiem un vinku- liem, — tas bija pavisam iznīcinoši. Viņš velti protestēja, ka ilgi un cītīgi ir do­mājis par to, kā maģiju atkal padarīt cienījamu; velti piedāvājās parādīt seram Volteram garu priekšlikumu sarakstu par maģijas uzraudzību Anglijā. Sers Vol­ters nevēlējās to redzēt. Viņš šūpoja galvu un smaidīja, taču sacīja vienīgi:

Diemžēl, mister Norel, es jūsu labā neko nevaru darīt.

Kad vakarā Hanover-skvērā ieradās Drolaits, viņš bija spiests klausīties, kā misters Norels gaužas par to, kā visas viņa cerības ar sera Voltera Poula palī­dzību īstenot savus nodomus cietušas krahu.

Bet, ser, ko es jums teicu? — sauca Drolaits. — Ak vai! Nabaga misters Norels! Cik nejauki viņi pret jums izturējušies! No sirds jūtu jums līdzi. Taču it nemaz neesmu pārsteigts! Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka šīs Vintertones ir tik uzpūtīgas, ka bail!

Tomēr, lai kā man negribētos to atzīt, misteram Drolaitam piemita zināma divkosība un jāteic, ka viņa līdzjūtība nemaz nebija tik sirsnīga, kā viņš apgal­voja. Šādas neatkarības izpausmes viņam nebija pa prātam, un viņš bija nolēmis misteru Norelu sodīt par patvaļību. Visu nākamo nedēļu misters Norels un mis­ters Drolaits vakariņoja tikai ļoti pieticīgos namos un, gan neizrīkodams visu tā, lai misteru Norelu pie sava galda sēdinātu viņa kurpnieks vai vecīte, kas slauka putekļus no Vestminsteras abatijas statujām, misters Drolaits gādāja, lai viņi dotos pie pagalam nenozīmīgiem, neietekmīgiem un neelegantiem cilvēkiem. Šādi misters Drolaits cerēja misteram Norelam iedvest, ka viņu izbrāķējuši ne tikai Pouli un Vintertones, bet arī visas augstākās aprindas; tad misteram Norelam vajadzētu saprast, kas ir viņa patiesais draugs, kļūt maķenīt pieļāvīgākam un vairs neliegties parādīt kādu burvju triku, ko Drolaits visiem solīja jau nezcik mēnešu.

Tādas cerības un nodomi mājoja mistera Norela labākā drauga sirdī, taču Drolaitam par nelaimi misteru Norelu sera Voltera atraidījums bija tā satrie­cis, ka viņš pat nepamanīja pārmaiņas viesību raksturā un galu galā Drolaits bija sodījis vienīgi pats sevi.

Tagad, kad sers Volters vairs nepavisam nebija pieejams, misters Norels no­nāca pie arvien stingrākas pārliecības, ka sers Volters ir gluži tāds aizbildnis, kas viņam vajadzīgs. Dzīvespriecīgs, uzņēmīgs cilvēks ar patīkamām, nepiespiestām manierēm — sers Volters Pouls bija tieši tas, kas misters Norels nebija. Un tātad, sprieda misters Norels, sers Volters Pouls panāktu visu, kas viņam pašam nebija pa spēkam. Seram Volteram laikmeta ietekmīgākie vīri neiebilstu.

ļa tikai viņš būtu noklausījies, kas man sakāms, — misters Norels gau­dās kādu vakaru, kad viņi ar Drolaitu divatā sēdēja pie ēdamgalda. — Bet es neatradu vārdus, lai viņu pārliecinātu. Protams, tagad es nožēloju, ka nepa- aicināju līdzi jūs vai misteru Laselzu. Smalku aprindu ļaudīm patīk sarunāties ar smalkiem cilvēkiem. Tagad es to zinu. Varbūt man vajadzēja parādīt kādu burvestību — pārvērst tasītes trušos vai tējkarotītes zelta zivtiņās. Tad vismaz viņš man būtu noticējis. Bet diez vai mana buršanās būtu pa prātam vecajai dāmai. Tik tiešām nezinu. Kā jūs domājat?

Taču Drolaits, kam galvā bija palikusi tikai viena doma — ja no garlaicības ir iespējams nomirt, tad viņš gandrīz pavisam droši izlaidīs garu nākamā stun­das ceturkšņa laikā, — atklāja, ka viņam zudusi jebkāda vēlēšanās runāt: viņš ir spējīgs labākajā gadījumā savilkt seju sājā smaidā.

1807. gada oktobris

— Tā, ser! Situsi atmaksas stunda! — misters Drolaits sauca, visai negaidīti parādīdamies Hanover-skvēra nama bibliotēkā.

Atmaksas stunda? — misters Norels pārvaicāja. — Neko nesaprotu!

Jā, jā! — Drolaits nerimās. — Vintertones jaunkundze, sera Voltera līgava, šodien nomira. Pēc divām dienām viņiem vajadzēja apprecēties, bet tagad viņa, nabadzīte, guļ gluži mirusi un auksta. Tūkstoš mārciņu gadā! Iedomājieties, cik viņš izmisis! Ja viņai būtu izdevies izvilkt līdz nedēļas beigām, viss būtu gluži citādi! Viņam par katru cenu jādabū nauda — viņam parādu vairāk kā sunim blusu. Es nebūt nebrīnīšos, ja mēs no rīta uzzināsim, ka viņš pārgriezis sev rīkli.

Misters Drolaits uz brīdi atbalstīja elkoni uz krietna, ērta krēsla, kas stāvēja pie kamīna, un, palūkojies lejup, ieraudzīja draugu.

—t A, Lasclz, tas tik ir joks. Tad aiz tās avīzes bijāt jūs! Kā klājas?

Tikām misters Norels ieplestām acīm skatījās uz misteru Drolaitu.

Jūs sakāt, jaunā dāma ir mirusi? — viņš pārsteigts izdvesa. — Jaunā dāma, ko es tai istabā redzēju? Neticami. Tas ir ļoti negaidīti.

Nē, nē, gluži otrādi, — iebilda misters Drolaits, — tieši tas jau bija gai­dāms.

Bet kā tad kāzas? — jautāja misters Norels. — Visa lielā gatavošanās! Ne­viens laikam nezināja, cik smagi slima viņa ir.

Kā nu ne, varu jums apliecināt — zināja gan, — atteica Drolaits. — Visi zināja. Ūja! Viens zellis vārdā Dramonds, kas Ziemsvētkos redzēja viņu privā­tās viesībās Lemingtonas kūrortā, saderēja ar lordu Kārlailu uz piecdesmit mār­ciņām, ka mēneša laikā viņa būs pagalam.

Misters Laselzs saērcināts noklakšķināja mēli un nolika laikrakstu.

Nē, nē, — viņš atspēkoja, — tā nebija Vintertones jaunkundze. Jūs do­mājat Hūkemas-Niksas jaunkundzi, kuras brālis draudēja viņu nošaut, ja viņa apkaunos ģimeni — un visi nojauš, ka agri vai vēlu viņa to izdarīs. Bet tas notika Vortingā — un viņš saderēja nevis ar lordu Kārlailu, bet ar Eksmūras hercogu.

Drolaits brīdi prātoja.

Laikam jums taisnība, — viņš galu galā sacīja. — Bet tas nav galvenais, jo visi tiešām zināja, ka Vintertones jaunkundze ir slima. Protams, izņemot viņas māti. Tai likās, ka viņas meita ir pati pilnība — un kāda Pilnībai daļa gar slimībām? Pilnību var tikai apbrīnot; Pilnību var spoži izprecināt. Vecajai ne prātā nenāca, ka Pilnība varētu būt slima — viņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai kā Vintertones jaunkundze klepoja un krita ģībonī, un bez spēka gulēja uz dīvāniņa, es neesmu dzirdējis, ka pie viņas kaut reizi būtu izsaukts ārsts.

Sers Volters par viņu būtu rūpējies labāk, — Laselzs noteica un nopuri­nāja avīzi, lai atkal ķertos pie lasīšanas. — Par viņa politiku var runāt visādi, bet viņš ir prātīgs cilvēks. Žēl gan, ka viņa nenodzīvoja līdz ceturtdienai.

Bet, mister Norel, — misters Drolaits pagriezās pret draugu, — jūs izska­tāties gluži bāls un slims! Jūs laikam dziļi satriec tas, ka jauna un nevainīga dzīve pārtrūkst, tikko iesākusies. Jūsu iejūtība dara jums godu, kā vienmēr, ser, — un es visnotaļ jums piekrītu — jauka puķīte zem smaga zābaka — jā, ser, tas man ir kā dunča dūriens sirdī — nespēju par to pat domāt. Bet no otras puses, viņa tomēr bija ļoti slima un agri vai vēlu būtu nomirusi — un, kā jūs pats stāstījāt, pret jums viņa nebija necik laipna. Es zinu, ka tā tagad nav pieņemts runāt, bet es nelokāmi palieku pie sava — jauniem ļaudīm jāizrāda cieņa ve­cām un mācītām personām, tādām kā jūs. Nav pieļaujama nekāda nekaunība un vīzdegunība, un tamlīdzīgas lietas.

Taču izskatījās, ka misters Norels nedzird šos vārdus, ar kuriem viņu tik at­saucīgi mierināja labākais draugs; kad viņš beidzot atvēra muti, likās, viņš sarunājas pats ar sevi, jo viņš dziļi nopūtās un murmināja:

Nebiju domājis, ka maģija šeit tik ļoti pagrimusi. — Viņš apklusa, tad aši, klusi nobubināja: — Augšāmcelt mirušos ir ļoti bīstami. Jau trīssimt gadu nekas tāds nav darīts. Es nedrīkstu to mēģināt!

Tas izklausījās gaužām neparasti, un misters Drolaits un misters Laselzs pār­steigti atskatījās uz savu draugu.

Gluži manas domas, ser,— misters Drolaits sacīja,— un neviens neaicina jūs to darīt.

Protams, es zinu visas formulas, — misters Norels turpināja, it kā Dro­laits nemaz nebūtu runājis, — bet šī ir tieši tā maģija, kuru es tik strikti norai­dīju! — Tur viss pārāk atkarīgs… Pārāk atkarīgs… Citiem vārdiem, iznākums var būt pilnīgi neparedzams! Burvis nepavisam nespēj valdīt… Nē! Es nemē­ģināšu. Ne domāt par to nedomāšu!

Iestājās īss klusums. Taču, kaut ari burvis bija nosolījies vairs par bīstamo burvestību nedomāt, viņš joprojām dīdījās savā krēslā, kodīja pirkstu galus, elpoja ļoti ātri un izrādīja dažādas citas dvēseles satraukuma pazīmes.

Mans dārgais mister Norel! — lēni teica Drolaits. — Man liekas, es sāku nojaust, par ko jūs domājat. Un, man jāatzīstas, es to uzskatu par lielisku ideju! Jums padomā ir grandiozs maģisks pasākums, apliecinājums jūsu neparasta­jām spējām! Apžēliņ, ser! Ja jums tas izdosies, visas Anglijas vintertones un pouli barā saskries pie jūsu lieveņa, lai tikai iepazītos ar brīnumaino misteru Norelu!

Un, ja viņam neizdosies, — sausi piezīmēja misters Laselzs, — visa An­glija aizcirtis durvis bēdīgi slavenā mistera Norela deguna priekšā.

Dārgo Laselz! — klaigāja Drolaits. — Kādas blēņas jūs runājat! Pieminiet manus vārdus, neko nevar izskaidrot tik viegli kā neveiksmi — tieši ar to jau visi nemitīgi nodarbojas.

Misters Laselzs attrauca, ka viņam neesot skaidrs, par ko ir runa, un abi ņē­mās ķīvēties, bet te pēkšņi pār viņu drauga mistera Norela lūpām izlauzās mok­pilns kliedziens.

Ak Dievs! Ko lai es daru? Ko lai daru? Visus šos mēnešus esmu vaiga svied­ros pūlējies, lai mans amats kļūtu pieņemams ļaužu acīs, tomēr mani vienalga nicina! Mister Laselz, jūs pazīstat Londonu, sakiet man…

Diemžēl, ser — misters Laselzs viņu steigšus pārtrauca, — mans prin­cips ir nekad nedot padomus. — Un viņš atkal ķērās pie savas avīzes.

Mans dārgais mister Norel! — teica Drolaits (negaidīdams, kamēr tiks pajautāts viņa viedoklis). — Var gadīties, ka otru reizi tādas izdevības vairs nebūs… — (tas bija spēcīgs arguments, un misters Norels ļoti smagi nopūtās,) — …un es nudien sev nepiedošu, ja būšu ļāvis jums to palaist garām neizman­totu. Ar vienu šāvienu jūs atdosit mums apburošo jauno dāmu — par kuras nāvi neviens nespēj domāt, neliedams gaužas asaras; jūs izglābsit no trūkuma cienījamu džentlmeni un uz mūžu mūžiem atdosit maģijai zaudēto varenību! Kad jūs būsit visiem pierādījis, cik vērtīgas ir jūsu mākas — cik tās ir noderī­gas, un tā tālāk —, kurš tad vairs spēs liegt burvjiem pelnīto godu un slavu? Burvjus cienīs tāpat kā admirāļus, daudz vairāk nekā ģenerāļus un, iespējams, tāpat kā arhibīskapus un lordus kanclerus! Es nebūt nebrīnīšos, ja viņa ma­jestāte nekavējoties izkārtos viņus pēc rangiem un nopelniem — būs ārkārtē­jie un pilnvarotie burvji un burvji-kanoniķi, un goda burvji, un tā joprojām. Bet jums, mister Norel, pienāksies vieta pašā augšā: jūs būsiet arhiburvis! Un tas viss ar vienu šāvienu, ser! Ar vienu šāvienu!

Drolaits pats bija sajūsmā par savu runu; Laselzs aizkaitināts čaukstināja laikrakstu — viņš nepārprotami būtu varējis celt jo daudzus iebildumus, taču pats bija sev to noliedzis, paziņodams, ka nedod padomus.

Diezin vai ir vēl kāds tik ļoti bīstams maģijas paveids! — misters Norels, itin kā izbijies, čukstus iebilda. — Tas ir bīstams gan burvim, gan burvestības objektam!

Ak, ser, — Drolaits saprātīgi atteica, — par briesmām, kas attiecas uz jums, droši vien jūs pats varat spriest vislabāk, savukārt objekts — izsakoties jūsu vārdiem — ir miris. Kas vēl ļaunāks ar viņu varētu atgadīties?

Drolaits labprāt dzirdētu atbildi uz šo interesanto jautājumu, taču misters Norels tādu nesniedza.

Es zvanīšu, lai padod karieti, — Drolaits pēdīgi paziņoja un tā arī iz­darīja. — Došos taisnā ceļā uz Bransvik-skvēru. Nebaidieties, mister Norel, man ir nojauta, ka visi mūsu priekšlikumi tiks uzklausīti ar vislielāko pretim­nākšanu. Pēc stundas gaidiet mani atpakaļ!

Kad Drolaits bija aizskrējis, misters Norels vismaz ceturtdaļstundu sēdēja, raudzīdamies vienā punktā, un Laselzs — kaut arī viņš neticēja burvestībai, kuru misters Norels solījās paveikt, (un tātad neticēja arī briesmām, ar kurām misteram Norelam, pēc viņa paša vārdiem, vajadzēs sastapties) — bija prie­cīgs, ka neredz ainas, ko, liekas, patlaban skatīja misters Norels.

Pēc tam misters Norels sarosījās, lielā steigā izķēra 110 plauktiem piecas vai sešas grāmatas un visas atvēra, laikam meklēdams lappuses, kurās gādīgi sniegti padomi burvjiem, kas grasās uzmodināt no nāves jaunas dāmas. Apmēram trīs ceturtdaļstundas viņš bija ļoti aizņemts, tad aiz durvīm atskanēja troksnis un ātrāk par pašu misteru Drolaitu bibliotēkā ieradās viņa balss:

— …neiedomājami liela laipnība! Ārkārtīgi pateicīgs…— Misters Drolaits palēkdamies iejoza pa bibliotēkas durvīm, viņa seja staroja platā smaidā. — Viss ir ļoti labi, ser! Sākumā sers Volters bija mazliet atturīgs, bet viss ir labi! Viņš lika man jums paziņot, ka viņš ir pateicīgs par jūsu līdzjūtību un uzmanību, taču nedomājot, ka no šādas izrīcības būtu kāds labums. Es teicu — ja viņš bažījas, ka par to vēlāk paklīdis runas, tad lai neuztraucas, jo mēs nevēlamies sagādāt viņam neveiklus brīžus — un ka mistera Norela vienīgā vēlēšanās ir būt viņam noderīgam, bet mēs ar Laselzsu esam mēmāki par mēmu, — bet viņš atteica, ka par to viņš vispār nedomājot, jo par ministru ļaudis smejas vienmēr, bet viņš vēlētos, lai Vintertones jaunkundzei ļautu dusēt Dieva mierā, jo tas viņas pašreizējā stāvoklī būtu vispiedienīgāk. "Dārgo ser Volter!" es saucu, "kā jūs varat tā runāt? Jūs taču noteikti nedomājat, ka bagāta un daiļa jauna dāma labprāt šķīrās no šīs dzīves pašā savu kāzu priekšvakarā — nepadarījusi jūs laimīgu! Ak, ser Volter!" — es teicu, — "varbūt jūs neticat mistera Norela burvestībām, bet kas tur slikts, ja viņš pamēģinās?" Toties māte uzreiz uzķēra manu domu un arī ņēmās viņu pierunāt — viņa man pastāstīja par kādu burvi, ko pazinusi bērnībā, tas bijis ļoti apdāvināts cilvēks un mīļš draugs visai viņu ģimenei — tas palīdzējis viņas māsai nodzīvot par vairākiem gadiem ilgāk, nekā visi bija uzdrošinājušies cerēt. Es jums saku, mister Norel, trūkst vārdu, lai izteiktu, cik pateicīga misis Vintertone ir par jūsu labo sirdi, un viņa lūdza, lai es jūs mudinu tūlīt pat doties turp, — un pats sers Volters teica, ka neredzot iemeslu jūsu ierašanos atlikt, — tādēļ es liku Deivijam gaidīt pie durvīm un nekustēties ne no vietas. Ak, mister Norel! Šī būs vispārēja izlīguma nakts! Visi pārpratumi, visas iedomas, kas kādreiz radušās no pāris neapdomīgi paspru­kušiem vārdiem, — viss, viss izklīdīs kā migla! Gluži kā Šekspīra lugā!

Misteram Norelam atnesa pelerīni, un viņš iekāpa karietē; pēc pārsteiguma izteiksmes viņa sejā, kad karietes durvis atvērās un tajā no vienas puses ielēca misters Drolaits, bet no otras — misters Laselzs, es sliecos spriest, ka viņš ne­bija nodomājis uzaicināt šos abus džentlmeņus doties uz Bransvik-skvēru viņam līdzi.

Laselzs atkrita sēdeklī, aiz smiekliem sprauslādams, un izteicās, ka nekad mūžā nav dzirdējis kaut ko tik smieklīgu, tad salīdzināja viņu ērto braucienu mistera Norela karietē pa Londonas ielām ar senām franču un itāļu pasakām, kurās vientieši sēžas ķipjos un iras pa pīļu dīķiem, tvarstīdami mēness atspīdumu, — misters Norels to būtu varējis ņemt ļaunā, ja vien misteram Norelam būtu bijis vaļas pievērst viņam uzmanību.

Piebraukuši pie misis Vintertones nama, viņi uz tā lieveņa ieraudzīja nelielu ļaužu bariņu. Divi izskrēja priekšā, lai saķertu zirgus aiz apaušiem, un eļļas lampa, kas spīdēja virs lieveņa, ļāva saskatīt, ka sagaidītāji bija savi desmit no misis Vintertones saimes ļaudīm, izgājuši laukā paskatīties uz burvi, kas grasās atdzīvināt viņu jauno kundzi. Zinot, kāda ir cilvēka daba, neminstinoties atzīšu^ ka viņu vidū bija arī tādi, kam ziņkārojās redzēt, kāds tad šis burvis izskatās. Tomēr daudzu bālajās sejās bija asaru pēdas un tos, domājams, šai aukstajā naktī uz ielas bija izdzinušas cildenākas jūtas.

Viens no kalpiem paņēma sveci un sāka iet misteram Norelam un viņa drau­giem pa priekšu, jo namā bija ļoti tumšs un auksts. Kāpnēs viņi izdzirdēja misis Vintertones balsi no augšas saucam:

Robert! Robert! Vai tas ir misters Norels? Ak! Paldies Dievam, ser! — Piepeši viņa stāvēja uz sliekšņa. — Es jau baidījos, ka jūs neatbrauksit! — Un tad, misteram Norelam par lielām šausmām, viņa satvēra abas viņa rokas savē­jās un, tās stipri spiezdama, lūdzās, lai viņš izmanto savas visiedarbīgākās bur­vestības un atsauc Vintertones jaunkundzi atpakaļ dzīvē. Par naudu nevajagot domāt! I.ai viņš minot savu cenu! Tikai lai apsolot, ka atdošot viņas mīļo bēr­niņu! Lai apsolot!

Misters Norels nokremšļojās un, iespējams, jau gribēja uzsākt vienu no sa­viem izvērstajiem, garlaicīgajiem skaidrojumiem par modernās maģijas filozo­fiju, kad priekšā izslīdēja misters Drolaits, kurš saņēma misis Vintertones rokas un izglāba viņus abus.

Mīļā kundze, es jūs lūdzu, esiet jel mierīgāka! — Drolaits iesaucās. — Jūs redzat, ka misters Norels ir ieradies, un mēs darīsim visu, kas būs viņa varā. Viņš lūdz jūs vairs nepieminēt naudu. Viss, ko viņš šovakar darīs, tiks darīts draudzības vārdā… — Sai brīdī misters Drolaits paslējās uz pirkstgaliem un pastiepa zodu, lai paskatītos pāri misis Vintertones plecam — tur istabas vidū stāvēja sers Volters Pouls. Sers Volters, nupat piecēlies no sava krēsla, stāvēja nošķiru un raudzījās uz atnācējiem. Sveces gaismā varēja redzēt viņa bālumu un iedubušās acis, viņa seja šķita mazliet liesāka nekā agrāk. Vienkārša pie­klājība prasīja, lai viņš pieiet atnācējiem klāt un apsveicinās, tomēr sers Volters to nedarīja.

Bija ērmoti noskatīties, kā misters Norels pie durvīm vilcinās un izrāda lielu nevēlēšanos, lai viņu ved tālāk, pirms viņš nav aprunājies ar seru Volteru. — Bet man jāparunā ar seru Volteru! Tikai daži vārdi jāpasaka seram Volte­ram! — Es darīšu visu, kas manos spēkos, ser Volter! — viņš kliedza turpat no durvjpriekšas. — Tā kā jaunā dāma… khem… šķīrās no mums ne tik sen, varu teikt, ka viss rādās cerīgi. Jā, man liekas, es tiešām varētu sacīt, ka ir cerības. Ta­gad es iešu, ser Volter, un darīšu, kas man darāms. Cerams, visnotaļ drīz man būs tas gods nākt pie jums ar labām ziņām!

Visus tos solījumus, kurus misis Vintertone tik ļoti lūdzās, bet nesaņēma, misters Norels tagad dedzīgi vēlējās dot seram Volteram, kurš tos manāmi nevēlējās dzirdēt. Palikdams savā viesistabas patvērumā, sers Volters palocīja galvu un, kad misters Norels neparko negāja prom, aizsmacis uzsauca: — Pa­teicos, ser! Pateicos! —Viņa mute dīvaini izstiepās. Iespējams, tas bija domāts kā smaids.

Es no visas sirds vēlos, ser Volter, — sauca misters Norels, — kaut varētu jūs aicināt līdzi, lai jūs redzat, ko es daru, taču šī ir ļoti savdabīga burvestība, kas jāveic pilnīgā vientulībā. Ceru, ka man būs tas gods parādīt jums kādu bur­vestību citā reizē!

Sers Volters īsi paklanījās un aizgriezās.

Misis Vintertone tai brīdī sarunājās ar savu kalpu Robertu, un Drolaits iz­mantoja šo izdevību, lai pavilktu misteru Norelu sānis un sāktu dedzīgi čuk­stēt viņam ausī:

Nē, nē, ser! Nesūtiet viņus prom! Es iesaku sapulcēt ap gultu visus, kas ir ar mieru nākt. Ticiet man, tā ir labākā garantija, ka par mūsu šīsnakts veikumu rīt zinās visa pilsēta. Un nebaidieties sarīkot nelielu blīkšķi un jandāliņu, tas vis­vairāk satrieks kalpus — lieciet lietā jūsu labākos buramvārdus, esiet tik laipns! Ak debess! Cik es esmu neattapīgs! Kāpēc man neienāca prātā paņemt līdzi ķī­niešu pulverīšus, tos varētu iemest ugunī! Jums jau droši vien pašam nav līdzi?

Misters Norels viņam neatbildēja un palūdza, lai viņu bez vilcināšanās ved pie Vintertones jaunkundzes.

Kaut arī burvis bija skaidri pateicis, ka vēlas turp doties viens, viņa mīļie draugi misters Drolaits un misters Laselzs brīdī, kad misteru Norelu gaidīja grūtākais pārbaudījums viņa karjerā, nespēja pamest viņu vienu, tāpēc Ro­berts veda uz trešo stāvu visus trīs.

1807. gada oktobris

Viņi iegāja TUKŠA istabā.

Tas ir, kāds tajā bija gan. Gultā gulēja Vintertones jaunkundze, taču filo­zofiem vajadzētu krietni palauzīt galvu, lai noteiktu, vai istabu, kurā guļ ne­laiķe, var vai tomēr nevar uzskatīt par tukšu.

Viņa bija ieģērbta baltā kleitā, kaklā viņai bija sudraba ķēde; viņas skaistie mati bija sasukāti un sakārtoti un ausīs iekārti pērļu un granīta auskari,—tomēr ļoti jāšaubās, vai tas Vintertones jaunkundzi šobrīd iepriecināja. Bija iedegtas sveces un kamīnā kurējās silta uguns, malu malās stāvēja vāzes ar rozēm, kas piepildīja istabu ar saldu smaržu, taču arī pašos smirdīgākajos Londonas bēni­ņos Vintertones jaunkundze gulētu tikpat bezkaislīgi.

Ak, tad jūs sakāt, ka viņa izskatījās gluži ciešami? — apvaicājās misters Laselzs.

Jūs viņu netikāt redzējis? — atjautāja Drolaits. — Ai! Viņa bija debeš­ķīga. Gluži dievišķa. īsts eņģelis.

Re kā? Bet tagad, paskat, kāda sarukusi neglītene! Ieteikšu visām savām glītajām draudzenēm nemirt, — misters Laselzs noteica un pieliecās tuvāk. — Viņai aizvēruši acis.

Viņas acis bija pati pilnība, — Drolaits klāstīja. — Skaidras, tumši pelē­kas, ar garām, tumšām skropstām un uzacīm. Žēl gan, ka jūs viņu neesat re­dzējis — viņa bija tieši tāda būtne, kādu jūs būtu apbrīnojis. — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Nu, ser, vai esat gatavs sākt?

Misters Norels bija apsēdies krēslā pie kamīna. No izlēmības un lietišķuma, ko viņš bija izrādījis, ienākdams šajā namā, vairs nebija ne miņas; viņš bija nokāris galvu un bieži un smagi nopūtās, neatraudams skatienu no paklāja. Misters Laselzs un misters Drolaits raudzījās uz burvi ar tādu ieinteresētību, kas atbilda katra raksturam, — proti, misters Drolaits dīdījās un gaidās zibināja acis, kurpretim mistera Laselza seja pauda vēsu, smaidīgu neticību. Misters Drolaits pagāja dažus cieņpilnus solīšus tālāk no gultas, lai misteram Norelam būtu ērtāk pie tās pieiet, un misters Laselzs atbalstījās pret sienu un sakrustoja rokas (šo pozu viņš bieži ieņēma teātrī).

Misters Norels vēlreiz nopūtās.

Mister Drolait, es jau sacīju, ka šīs burvestības ir veicamas pilnīgā vie­natnē. Es palūgšu jūs uzgaidīt lejasstāvā.

Ak, nē, ser! — Drolaits protestēja. — Tik tuvi draugi, kā mēs ar Laselzu, taču nevaram būt nekāds traucēklis? Mēs esam klusi kā pelītes! Nepaies ne divas minūtes, kad jūs jau būsit pilnīgi piemirsis, ka mēs arī te uzturamies. Un man jāteic, ka es uzskatu mūsu klātbūtni par pilnīgi nepieciešamu! Kurš rīt pavēstīs pasaulei par jūsu sasniegumiem, ja ne Laselzs un es? Kurš pastāstīs par tā mirkļa neaprakstāmo lieliskumu, kad jūsu burvju mākas triumfēja un jaunā dāma modās no nāves miega? Vai par to neiedomājami skumjo brīdi, kad jūs bijāt spiests atzīt sakāvi? Jūs pats to nespēsit ne pustik labi, ser! Un jūs to zināt!

Varbūt,— atbildēja misters Norels. — Bet tas, ko jūs vēlaties, nekādā ziņā nav iespējams. Es nesākšu — es nevaru sākt, iekams jūs nebūsit atstājuši šo istabu.

Nabaga Drolaits! Viņš nevarēja piespiest burvi ķerties pie buršanas pret viņa gribu, taču tik ilgi gaidīt izdevību ieraudzīt burvestību un tikt izraidītam — ak, tas bija briesmīgi. Likās, viņš neizturēs šo triecienu. Pat misters Laselzs ju­tās mazliet vīlies, jo bija cerējis redzēt kaut ko ļoti komisku un par to pasmieties.

Kad abi bija aizgājuši, misters Norels gurdi piecēlās kājās un paņēma līdzatvesto grāmatu. Viņš atšķīra to vietā, ko bija iezīmējis ar salocītu vēstuli, un nolika uz maza galdiņa, lai tā būtu pie rokas, ja savajagas ieskatīties. Tad viņš sāka skandēt buramvārdus.

Tie iedarbojās gandrīz acumirklī: kaut kas zaļš pēkšņi parādījās tur, kur pirmīt hekā zaļa nebija, un istabā uzvēdīja svaiga, salda mežu un pļavu smarža. Misters Norels apklusa.

Istabas vidū kāds stāvēja: garš, izskatīgs džentlmenis ar bālu, tīru ādu un veselu gūzmu matu, tik koši baltu kā noziedējuša dzelkšņa pūkas. Viņa aukstās, zilās acis spulgoja, un viņam bija garas, tumšas uzacis, kuru gali izlocījās uz augšu. Viņš bija ģērbies tieši tāpat kā visi kārtīgi džentlmeņi, vienīgi viņa svārks bija zaļāks par zaļu — tādā krāsā kā lapas pašā vasaras sākumā.

O Lari— misters Norels iesāka drebošā balsī. — O Lar! Magnum opus est mihi tuo auxilio. Haec virgo mortua est et familia eius eam ad vītam redire vult. [15] — misters norels norādīja uz gulošo.[1] Ak, Gars! Man ir liela vajadzība pēc tavas palīdzības. Sī jaunava ir mirusi, un viņas ģimene vēlas atsaukt viņu atpakaļ dzīvē.

Ieraudzījis Vintertones jaunkundzi, džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas ļoti satraucās. Viņš iepleta rokas itin kā pārsteigts un iepriecināts un sāka bērtin bērt latīņu vārdus. Misters Norels, kas bija vairāk pieradis redzēt latīņu valodu rakstītā vai drukātā veidā, atklāja, ka tik raitai runai nespēj izse­kot, lai gan šad un tad viņš pa kādam vārdam saprata, piemēram, vārdus formosa un venusta— ar tiem raksturo sieviešu daiļumu.

Misters Norels nogaidīja, līdz džentlmeņa sajūsma mazliet noplok, un pie­vērsa džentlmeņa uzmanību spogulim, kas atradās virs kamīna. Tajā parādījās Vintertones jaunkundze: viņa gāja pa šauru, akmeņainu taku starp nemīlī­giem kalniem.

Ecce mortua inter terram et caelum!— misters Norels pavēstīja. — Scito igitur, O Lar, me ad hanc magnam operām te elegisse cļuia… [16] [1] Lūk, mirusī starp zemi un debesīm! Tad zini, ak, Gars, ka esmu izvēlējies tevi šim liela­jam darbam tāpēc…

lā, jā! — iesaucās džentlmenis, piepeši pāriedams uz angļu valodu. — Tu izsauci mani tāpēc, ka burvju dāvanu ziņā man ciltī nav līdzīgu! Tāpēc, ka es biju kalps un sirdsdraugs Tomasam Godblesam, Ralfam Stoksijam, Mārtiņam Peilam un karalim Krauklim! Tāpēc, ka esmu varonīgs, bruņniecisks, cildens un daiļš kā maijmēness! Tas viss ari tāpat ir saprotams! Būtu bijis neprāts saukt kādu citu! Mēs abi zinām, kas es esmu. Galvenais ir cits jautājums: kas, saki man, lūdzams, esi tu?

Es? — misters Norels apstulbis pārjautāja. — Es esmu mūslaiku dižā­kais burvis!

Džentlmenis savilka vienu smalki izlocīto uzaci, kā vēlēdamies sacīt, ka šāds apgalvojums viņu izbrīna. Viņš lēni apgāja misteram Norelam apkārt, ap­lūkodams to no visām pusēm. Tad, it nemaz neceremonēdamies, norāva mis­teram Norelam no galvas parūku un paskatījās zem tās, it kā misters Norels būtu grāpis uz uguns un viņš vēlētos zināt, kas būs vakariņās.

Es… es esmu tas, kam lemts atdzemdināt Anglijas maģiju! — misters Norels stomījās, sakampdams parūku un no jauna uzlikdams to galvā — mazliet pašķībi.

Mjā, acīmredzot tā arī ir! — atsaucās džentlmenis. — Citādi manis te nebūtu! Tu taču neiedomājies, ka es tērētu savu laiku trīspeniju žogmales pesteļotājam, ko? Bet kas tu esi? Lūk, ko es gribu zināt. Kādas burvestības tu pieproti? Kas bija tavs skolotājs? Kādas burvju zemes tu esi apceļojis? Kādus ienaidniekus sakāvis? Kas ir tavi sabiedrotie?

Tāds jautājumu birums misteru Norelu pagalam pārsteidza, un viņš nebūt nebija gatavs sniegt uz tiem atbildi. Viņš minstinājās un vilcinājās, līdz beidzot pieķērās tam vienīgajam, ko spēja atbildēt puslīdz saprotami:

Man nebija skolotāja. Es visu apguvu pats.

Kā?

No grāmatām.

No grāmatām! — (Tas tika atcirsts ar galēju nicinājumu.)

Jā gan! Mūsdienās ir daudz grāmatu par maģiju. Protams, visvairāk ir tādu, kur sarakstītas muļķības. Neviens tik labi kā es nezina, cik daudz muļ­ķību sadrukā grāmatās. Bet var atrast arī ne mazums derīgu lietu un gluži ap­brīnojami, kā cilvēks, mazliet pamācījies, sāk saskatīt…

Misters Norels bija ķēries pie sava iecienītā temata, taču džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas nebija pacietības klausīties citu runās.

Vai es esmu pirmais no manas cilts, ko tu sastopi?

Jā, jā!

Šī atbilde, liekas, džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija pa prā­tam, un viņš pasmaidīja.

Tad re kā! Un, ja es atdzīvināšu šo jauno dāmu, kāda būs mana alga?

Misters Norels aizkrekšķējās.

Kādu algu jūs… — viņš nedaudz aizsmakušā balsī jautāja.

Ē, par to nav grūti vienoties! — atsaucās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Manas vēlmes attiecas uz pagalam pieticīgām lietām. Par laimi esmu pilnīgi svabads no alkatības un zemiskas godkāres. Patiesībā tu re­dzēsi, ka mans priekšlikums ir daudz izdevīgāks tev pašam, nevis man, — lūk, cik nesavtīgs es esmu! Es vēlos tikai palīdzēt tev visos tavos pūliņos, dot tev pa­domus visās lietās un rādīt ceļu tavās studijās. Ā! Un tu nedrīksti aizmirst pavēstīt visiem, ka par saviem izcilajiem sasniegumiem tev lielā mērā jāpateicas man!

Misters Norels izskatījās tā, it kā būtu mazliet nevesels. Viņš kāsēja un kaut ko murmināja par džentlmeņa augstsirdību.

Ja es būtu no tiem burvjiem, kas to vien kāro kā uzvelt visus savus dar­bus citiem, tad jūsu piedāvājums būtu ļoti vilinošs. Bet diemžēl… īsi runājot, es turpmāk nedomāju izmantot jūsu — vai kāda cita jūsu cilts pārstāvja — pakalpojumus.

Ilgs klusums.

Zini, tā nu gan ir nepateicība! — dzedri paziņoja džentlmenis. — Es biju tik izpalīdzīgs un pie tevis ierados. Es ar vislielāko labvēlību klausījos tavu apnicīgo vāvuļošanu. Neko neteicu par to, ka tu nenieka nesajēdz no maģijas kārtības un etiķetes. Un tagad tu noniecini manu piedāvājumu tevi atbalstīt? Citi burvji, man tev jāsaka, pārcieta visnejaukākās mocības, lai tikai izpelnītos manu palīdzību. Varbūt man labāk vajadzētu runāt ar to otru. Varbūt viņš labāk nekā tu zinās, kā pienākas uzbildināt personas, kam ir augstāks rangs un stāvoklis? — Džentlmenis pārlaida skatienu istabai. — Es viņu neredzu. Kur viņš ir?

Kāds viņš?

Otrs.

Kāds otrs?

Burvis!

Bur… — misters Norels iesāka, taču šis vārds nepabeigts izdzisa viņam uz lūpām. — Nē, nē! Nekāda otra burvja nav! Es esmu vienīgais! Ticiet man, es esmu vienīgais! Kā jums varēja ienākt prātā?…

Bet, protams, ka ir vēl otrs burvis! — džentlmenis paziņoja, it kā būtu kauns un negods noliegt tik acīm redzamu faktu. — Tavs labākais draugs!

Man nav draugu, — atteica misters Norels.

Viņš neko nesaprata. Kurš draugs garam varēja būt prātā? Čaildermass? Laselzs? Drolaits?

Viņam ir rudi mati un garš deguns. Un viņš ir ļoti iedomīgs — kā jau jūs visi, tu angli! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Tas neko nedeva. Gan Čaildermass, gan Laselzs un Drolaits bija iedomīgi — katrs savā veidā; gan Čaildermasam, gan I.aselzam bija garš deguns, taču ne­viens no viņiem nebija ruds. Misters Norels tā arī nekļuva gudrāks un, smagi nopūzdamies, atgriezās pie neatliekamiem jautājumiem.

Tad jūs man nepalīdzēsit? — viņš vaicāja. — Jūs nemodināsit jauno dāmu no nāves miega?

Es neko tādu neteicu! — džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas at­trauca tādā tonī, it kā nespētu saprast, kā misteram Norelam kas tik aplams ienācis prātā. — Jāatzīstas, — viņš turpināja, — ka pēdējos gadsimtos man maz­liet apnikusi ģimenes locekļu un kalpu sabiedrība. Manām māsām un māsīcām gan ir daudz krietnu īpašību, kas runā viņām par labu, tomēr viņas nav bez saviem trūkumiem. Man diemžēl jāteic, ka viņas ir diezgan lielīgas, iedomīgas un vīzdegunīgas. Šai jaunajai dāmai, — viņš norādīja uz Vintertones jaunkun­dzi, — domājams, piemita visas pienācīgās dotības un tikumi? Viņa bija gra­cioza? Asprātīga? Sprigana? Untumaina? Vai viņa dejoja kā saules stars? Zirga mugurā traucās kā vējš? Dziedāja kā eņģelis? Izšuva kā Pēnelope? Runāja fran­ciski, itāliski, bretoniski, velsiski un daudzās citās valodās?

Misters Norels lēsa, ka visnotaļ tā arī bija. Tieši tādas lietas, pēc viņa domām, mūsdienu jaunkundzes pieprot.

Tad viņa man būs apburoša biedrene! — sasizdams plaukstas, paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Misters Norels nervozi aplaizīja lūpas.

Ko jūs ierosināt?

Atdod man pusi dāmas dzīves, un esam līguši!

Pusi viņas dzīves? — misters Norels pārjautāja.

Pusi,— atkārtoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Bet ko viņas draugi teiks, kad uzzinās, ka es esmu atdāļājis pusi viņas dzīves? — jautāja misters Norels.

Ē, viņi nekad par to neuzzinās. Vari uz mani paļauties, — solīja džentlme­nis. — Turklāt šobrīd viņai dzīves nav nemaz. Puse dzīves ir labāk nekā necik.

Tiešām, puse dzīves varētu būt daudz labāk nekā necik. Ar pusi dzīves Vin­tertones jaunkundze varētu apprecēties ar seru Volteru un izglābt ievērojamo valstsvīru no bankrota. Tad sers Volters varētu palikt savā amatā un atbalstīt visus mistera Norela plānus Anglijas maģijas atdzemdināšanā. Tomēr misters Norels bija lasījis daudz grāmatu, kurās bija aprakstīti citu angļu burvju līgumi ar elfu cilts pārstāvjiem, un viņš ļoti labi zināja, cik blēdīgi šie radījumi mēdz būt. Viņam rādījās, ka viņš nojauš, kā džentlmenis domājas viņu piekrāpt.

Cik gara ir dzīve? — viņš jautāja.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iepleta rokas, pauzdams pilnīgu vaļsirdību.

Cik garu tev gribētos?

Misters Norels iegrima domās.

Pieņemsim, ka viņa būtu nodzīvojusi deviņdesmit četrus gadus. Deviņ­desmit četri gadi ir visai cienījams vecums. Tagad viņai ir deviņpadsmit. Atliktu vēl septiņdesmit pieci gadi. Ja jūs viņai dāvātu vēl septiņdesmit piecus gadus, tad es neredzu iemeslu, kāpēc jūs pusi no tiem nevarētu paņemt sev.

Tātad septiņdesmit pieci gadi, — piekrita džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, — no kuriem tieši puse pienākas man.

Misters Norels pacēla bažīgas acis.

Vai mums jāizdara vēl kaut kas? — viņš jautāja. — Varbūt kas jāparaksta?

Nē, bet man kaut kas jāpaņem no dāmas, lai apliecinātu savas tiesības uz viņu.

Ņemiet kādu no viņas gredzeniem! — ierosināja misters Norels. — Vai šo ķēdīti, kas viņai kaklā. Gan jau es spēšu izskaidrot, kāpēc viņai trūkst gre­dzena vai kaklarotas.

Nē, — atteica džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Vajag kaut ko… Ahā! Zinu!

Drolaits un I.aselzs sēdēja viesistabā, kurā misters Norels pirmo reizi bija ticies ar seru Volteru Poulu. Tur bija visai nemājīgi. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, un sveces bija gandrīz izdegušas. Aizkari nebija aizvilkti, un neviens nebija aizvēris slēģus. Lietus bungāšana pa loga rūtīm radīja pagalam melanholisku noskaņu.

Miroņu augšāmcelšanai ļoti piemērota nakts, — noteica misters La­selzs. — Logos sitas lietus un koku zari, un skurstenī gaudo vējš, — būtībā ir visi nepieciešamie scēniskie efekti. Mani nereti pārņem tieksme rakstīt lugas, un, kas zina, varbūt šīs nakts notikumi iedvesmos mani vēl vienam mēģināju­mam — traģikomēdijai, kas stāstīs par trūkumā nonākuša ministra izmisīga­jiem mēģinājumiem tikt pie naudas, izmantojot visus līdzekļus, sākot ar aprē­ķina laulībām un beidzot ar buršanos. Manuprāt, publikai tā varētu patikt. Nosaukums varētu būt, teiksim — "Žēl gan, ka viņa ir pagalam".

Lasels ieturēja pauzi, lai Drolaits varētu pasmieties par viņa asprātību, taču Drolaita omu bija sabojājusi burvja atteikšanās ļaut viņam palikt un noskatī­ties buršanā, un viņš spēja atbildēt vienīgi šādi:

Kā jums šķiet, kur visi pazuduši?

Nezinu.

Hm, ņemot vērā visu, ko mēs ar jums esam darījuši viņu labā, man lie­kas, mums pienāktos laipnāka uzņemšana! Nav pagājusi ne pusstunda, kopš viņi nespēja vien pietiekami paust savu pateicību! Un tagad pavisam aizmir­suši — tas ir ļoti nelāgi! Kopš mēs ieradāmies, mums nav piedāvāts ne kēksa gabaliņš. Vakariņām, protams, jau ir par vēlu, lai gan es, piemēram, bezmaz mir­stu badā! — Viņš uz brīdi apklusa. — Uguns arī tūlīt izdzisīs.

Pieberiet klāt ogles, — Laselzs ieteica.

Ko? Tad taču es nosmērēšos no galvas līdz kājām!

Sveces cita pēc citas izdzisa, blāzma kamīnā kļuva arvien nespodrāka, līdz Venēcijas ainas pie sienām vairs bija tikai lieli, melni jo melni kvadrāti uz maz­liet mazāk melnu sienu fona. Abi ilgi sēdēja klusēdami.

Tur pulkstenis nosita pusdivi! — pēkšņi ierunājās Drolaits. — Cik vien­tulīga skaņa! Uff! Visas šausmīgās lietas, par kurām var lasīt romānos, vienmēr notiek tieši tad, kad nodimdējis baznīcas zvans vai tumšā mājā pulkstenis no­sit stundu!

Es nu gan neatceros nekādas sevišķas briesmas, kas būtu notikušas pulksten pusdivos, — atzīmēja Laselzs.

Tai brīdī viņi izdzirdēja soļus uz kāpnēm — tie tūdaļ pārtapa soļos gaitenī. Salona durvis atvērās, un kāds apstājās uz sliekšņa ar sveci rokā.

Drolaits pagrāba biguli.

Taču tas bija misters Norels.

Nebīstieties, mister Drolait. Bailēm nav iemesla.

Tomēr mistera Norela seja, kad viņš pacēla augstāk svečturi, liecināja par ko citu: viņš bija ļoti bāls un viņa ieplestajās acīs, liekas, vēl vīdēja pārdzīvoto šausmu duļķes.

Kur ir sers Volters? — viņš jautāja. — Kur visi pārējie? Vintertones jaun­kundze sauc savu māmiņu.

Pēdējo teikumu misteram Norelam nācās atkārtot divreiz, tikai tad abi pārējie saprata, ko viņš saka.

Laselzs divas vai trīs reizes samirkšķināja acis un pavēra muti, gluži kā pār­steigts, taču uzreiz attapās, aizvēra muti un savilka seju nievīgā vīpsnā, un vairs nešķīrās no tās visu atlikušo nakts daļu, it kā viņš it bieži iegrieztos namos, kuros no miroņiem tiek uzceltas jaunas dāmas, un ieskatītu, ka šī reize jau nu gan ne ar ko īpašu nav izcēlusies. Turpretim Drolaitam tikmēr bija jāpavēsta vismaz tūkstoš dažādu lietu, un, visticamāk, viņš to visu ari pateica, taču diem­žēl nevienam nebija vaļas iedziļināties viņa sakāmajā.

Drolaits un Laselzs tika aizsūtīti sameklēt seru Volteru. Tad sers Volters aiz­gāja pēc misis Vintertones un misters Norels ieveda cienījamo dāmu, asarainu un drebošu, viņas meitas istabā. Pa to laiku ziņa par Vintertones jaunkundzes atgriešanos dzīvē izplatījās arī citās mājas daļās; kalpotājus, to padzirdot, pār­ņēma liels prieks un pāri malām plūstoša pateicība misteram Norelam, miste­ram Drolaitam un misteram Laselzam. Sulainis un divi kalpi ieradās pie mistera Drolaita un mistera Laselza un lūdza atļauju sacīt, ka, ja misteram Drolaitam vai misteram Laselzam savureiz noderētu kāds pakalpojums, ko spētu sniegt sulainis vai kalpi, viņiem vajagot tikai to pateikt.

Misters Laselzs pačukstēja misteram Drolaitam, ka viņam līdz šim neesot ienācis prātā, ka, darīdams labus darbus, viņš pamudina ļoti daudzus zemas kārtas pārstāvjus runāt ar viņu nepiedodami familiāri — tas esot neciešami —, viņš centīšoties vairāk tā nedarīt. Par laimi, zemās kārtas pārstāvji bija tik sa­jūsmināti, ka neuzzināja, cik ļoti ir viņu aizvainojuši.

Drīz kļuva zināms, ka Vintertones jaunkundze ir piecēlusies no gultas un, at­balstīdamās pret mistera Norela elkoni, aizgājusi uz savu mazo viesistabu, kur apsēdināta krēslā pie kamīna un palūgusi tēju.

Drolaits un Laselzs tika aicināti doties uz trešo stāvu, un mazā, mājīgā vies­istabā atrada Vintertones jaunkundzi, viņas māti, seru Volteru, misteru Norelu un dažus kalpus.

Spriežot pēc misis Vintertones un sera Voltera izskata, varētu nodomāt, ka tieši viņi šonakt ir pabijuši vairākās viņpasaulēs; abi bija pelēki no vaiga un pavisam sakritušies; misis Vintertone raudāja, un sers Volters lāgiem pārlaida roku savai bālajai pierei kā cilvēks, kas piedzīvojis šaušalas.

Savuties Vintertones jaunkundze likās gluži mierīga un apvaldīta kā jauna dāma, kas pavadījusi rāmu, klusu vakaru mājas omulībā. Viņa sēdēja krēslā tai pašā elegantajā kleitā, kas viņai bija mugurā, kad Drolaits un Laselzs viņu pē­dējo reizi redzēja. Viņa piecēlās un uzsmaidīja Drolaitam:

— Ser, mēs, liekas neesam tikušies, tomēr man stāstīja, cik daudz pateicī­bas esmu jums parādā. Baidos, ka šis parāds cilvēka spēkiem nav atmaksājams. Tas, ka es vispār šeit esmu, lielā mērā noticis jūsu neatlaidības un uzstājības pēc. Paldies jums, ser! Liels, liels paldies!

Un viņa izstiepa abas rokas, un viņš tās satvēra.

Ak, kundze! — Drolaits kliedza, aizgūtnēm klanīdamies un smaidī­dams. — Varu jums apliecināt, tas man bija liels go…

Te viņš aprāva sakāmo un uz brīdi palika klusu.

Kundze? — viņš ieteicās. Tad īsi, mulsi iesmējās (un tas vien jau bija sa­vādi — Drolaits nebija viegli apmulsināms). Nelaizdams vaļā Vintertones jaun­kundzes rokas, viņš atskatījās, it kā meklēdams kādu, kas palīdzēs viņam izkļūt no sprukām. Tad viņš pacēla augstāk vienu no viņas rokām un parādīja viņai. Jauno dāmu ieraudzītais it nemaz neiztrūcināja, tomēr viņa šķita pārsteigta; viņa pacēla roku, lai to redzētu māte.

Viņai vairs nebija kreisās rokas mazā pirkstiņa.

1807. gada oktobris

Jau ir rakstīts (un rakstītāja bija par šo rindu autori nesalīdzināmi gudrāka dāma), cik labvēlīgi pasaule lielākoties izturas pret jauniem ļaudīm, kas vai nu nomirst, vai apprecas. Tad iztēlojieties, kāda ieinteresētība apņēma Vinterto­nes jaunkundzi! Vēl nevienai jaunai dāmai nebija tā laimējies: viņa nomira otrdien, naktī uz trešdienu augšāmcēlās un ceturtdien izgāja pie vīra; daži pat ieskatīja, ka vienai nedēļai kņadas bijis pārāk daudz.

Visa Londona vēlējās viņu redzēt. Neviena zināšanas nesniedzās tālāk par to, ka ceļā uz viņpasauli un atpakaļ viņa zaudējusi mazo pirkstiņu. Katram ne­izturami gribējās zināt atbildi uz jautājumu, vai viņa mainījusies arī kādā citā ziņā. Nevienam nebija ne jausmas.

Trešdienas rītā (proti, no rīta pēc laimīgās atdzīvošanās) šo apbrīnojamo norišu galvenie dalībnieki šķita gluži vai sazvērējušies turēt pilsētu neziņā; tie, kuri ieradās Bransvik-skvērā rīta vizītēs, dabūja dzirdēt tikai to, ka Vintertones jaunkundze un viņas māte atpūšas; Hanover-skvērā tika dota gluži tāda pati atbilde — misters Norels ir ļoti noguris — nē, viņš pilnīgi noteikti nepieņems viesus; kas attiecas uz seru Volteru Poulu, neviens īsti nezināja, kur viņu atrast (kaut arī bija lielas aizdomas, ka viņš uzturas misis Vintertones namā Bransvik- skvērā). Ja nebūtu mistera Drolaita un mistera Laselza (ak, dāsnās dvēseles!), pilsētnieki būtu iztvīkušies nezināšanā, taču abi čakli apbraukāja Londonu, parādīdamies gluži neticami daudzās viesistabās, brokastu istabās, ēdamista­bās un kāršu salonos. Nav iespējams pateikt, pie cik vakariņu galdiem misters Drolaits todien tika uzaicināts sēsties, — laime, ka viņš pēc dabas nebija izēdājs, citādi uz ilgu laiku būtu sagandējis savu gremošanas sistēmu. Piecdesmit vai vairāk reižu viņam vajadzēja stāstīt, kā pēc Vintertones jaunkundzes atžirgša- nas viņš raudājis kopā ar misis Vintertoni, kā sers Volters Pouls spiedis viņam roku un no visas sirds pateicies un kā viņš lūdzis, lai sers Volters nedomā par pateicību, un kā misis Vintertone uzstājusi, lai viņi abi ar misteru Laselzu at­griežas mājās viņas pašas karietē.

Sers Volters Pouls bija atstājis misis Vintertones namu ap septiņiem no rīta, devies uz savu mitekli un dažas stundas pagulējis, taču ap dienas vidu viņš, gluži kā Londonas iedzīvotāji nojauta, atgriezās Bransvik-skvērā. (Cik labi mūsu kaimiņi par mums visu zina!) Tikām misis Vintertone jau bija atskārtusi, ka viņas meita kļuvusi par ievērojamu personu: ja tā drīkst izteikties, viņa bija pamodusies slavena. Lejā pie durvīm tika atstātas neskaitāmas vizītkartes, Vin­tertones jaunkundzei ik stundu pienāca vesela kaudze vēstuļu un apsveikumu, un par daudziem no to sūtītājiem misis Vintertone nekad nebija dzirdējusi. "Kundze," rakstīja viens no tiem, "vēlos jūs lūgt teikt ardievas drūmestībai, kas nāk no tumšās lejas, ko Jūs skatījāt savām acīm."

Tas, ka nepazīstamas personas uzskata, ka viņām ir tiesības izteikties par tik privātām lietām kā nāve un augšāmcelšanās, turklāt raksta viņas meitai vēstules, uzplijoties ar savu ziņkārību, modināja misis Vintertonē ārkārtīgu neapmieri­nātību; viņai bija ļoti daudz kas sakāms tik vulgāru, neaudzinātu cilvēku no­sodījumam, un, kad sers Volters ieradās Bransvik-skvērā, viņam nācās to visu noklausīties.

Mans padoms, kundze, — viņš sacīja, — ir par to vairs nedomāt. Kā mēs, politiķi, labi zinām, mūsu labākā aizsardzība pret šādu nekaunību ir pašcieņa un klusēšana.

Ak, ser Volter! — izsaucās viņa nākamā sievasmāte. — Ir tik patīkami at­klāt, cik bieži mūsu viedokļi saskan! Pašcieņa un klusēšana! Taisni tā. Diez vai mēs varētu būt pārāk diskrēti lietās, kas skar nabaga dārgās Emmas ciešanas. Es, piemēram, kopš rītdienas par tām vairs nebildīšu ne vārda.

Varbūt tomēr tik tālu nevajadzētu iet, — sacīja sers Volters. — Man jā­teic, nedrīkst aizmirst par misteru Norelu. Mums vienmēr mistera Norela per­sonā būs pastāvīgs atgādinājums par notikušo. Baidos, ka viņš turpmāk bieži būs kopā ar mums — pēc šī pakalpojuma, ko viņš mums izdarījis, jāvelta viņam vislielākā uzmanība. — Viņš apklusa, tad piebilda, neglītajai sejai greizi noraustoties: — Laimīgā kārtā misters Norels pats laipni norādīja, kā man būtu vēlams atdot viņam savu daļu parāda. — Runa bija par mistera Norela un sera Voltera sarunu, kas notika četros no rīta, kad misters Norels bija uzglūnējis seram Volteram kāpnēs un gari un plaši izklāstījis savas ieceres satriekt francū­žus ar maģijas palīdzību.

Lēdija Vintertone atteica, ka viņa, bez šaubām, ar vislielāko prieku apveltīs misteru Norelu ar īpašas cieņas un uzmanības pierādījumiem; kurš katrs varēs redzēt, cik augsti viņa to vērtē. Pat nepieminot viņa ievērojamās burvja mākas — par tām, sacīja lēdija Vintertone, šajā namā neesot vajadzības lieki runāt, — viņš, rādās, esot visai jauks vecs džentlmenis.

Kā nu ne, — atbildēja sers Volters. — Tomēr šobrīd mums viscītīgāk jāgādā par to, lai Vintertones jaunkundze nepārpūlētu savus spēkus, — un tieši par to es vēlējos ar jums parunāt. Nezinu, kāds ir jūsu ieskats, taču man šķie- tas, ka būtu prātīgi uz pāris nedēļām atlikt kāzas.

Misis Vintertone šādam nodomam nevarēja piekrist: visi priekšdarbi bija veikti un liela daļa kāzu mielasta jau bija pagatavota. Zupa, galerti, vārīta gaļa, marinēta store un tā joprojām — tas viss stāvēja un gaidīja; vai tiešām tagad vajadzētu aizlaist to postā un pēc pāris nedēļām gatavot no jauna? Pret saim­nieciskiem apsvērumiem sers Volters nespēja iebilst un tāpēc ierosināja, ka de­rētu pašai Vintertones jaunkundzei pajautāt, vai viņa jūtas gana atspirgusi.

Tā nu viņi piecēlās no saviem krēsliem ledusaukstajā viesistabā (kur bija norisinājusies šī saruna) un kāpa augšup uz trešo stāvu, atrada Vintertones jaun­kundzi viņas mazajā salonā un uzdeva viņai šo jautājumu.

Ai! —viņa atsaucās.— Man nekad nav bijis tik labi kā šobrīd. Jūtos ļoti spirgta un vesela. Paldies! Es šorīt jau biju izgājusi ārā! Vispār es reti eju pa­staigāties, parasti man tam nav spēka, taču šorīt man bija sajūta, ka šī māja ir cietums. Man ļoti gribējās iziet ārā.

Sers Volters izskatījās ļoti nobažījies.

Vai tas bija prātīgi darīts? — Viņš pagriezās pret misis Vintertoni. — Vai nu tā vajadzēja?

Misis Vintertone jau atvēra muti iebildumiem, taču viņas meita sāka smie­ties un izsaucās:

Ak, ticiet man, māmiņa par to neko nezina! Es izgāju, kamēr viņa vēl gulēja. Pasaucu līdzi Bārnardu. Es divdesmit reizes apgāju apkārt Bransvik- skvēram. Divdesmit! Vai jūs kaut ko tik jocīgu esat dzirdējis? Bet man tā gribējās paieties! Es laikam būtu metusies skriešus, ja tas būtu iespējams, bet Londonā, ak, vai ziniet… — Viņa atkal smējās. — Man gribējās iet tālāk, bet Bārnarda neļāva. Bārnarda briesmīgi uztraucās un baidījās, ka es uz ielas varētu paģībt. Viņa aizliedza man iet tālu no mājas.

Līgavainis un māte skatījās ieplestām acīm. Šī — pat neņemot vērā saturu — bija garākā runa, ko sers Volters bija dzirdējis no savas saderinātās mutes. Viņa sēdēja ļoti taisni, acis mirdzēja, vaigi sārtojās: pats veselības un daiļuma iemie­sojums. Viņa runāja ļoti ātri un izteiksmīgi, izskatījās jautra un mundra jo mundra — likās, misters Norels viņu nevis vienkārši uzcēlis no nāves, bet vēl iedvesis divreiz vai trīsreiz vairāk dzīvības, nekā viņai bija agrāk.

Tas šķita ļoti savādi.

Protams, — bilda sers Volters, — ja jūsu pašsajūta ir tik laba, ka jūs spē­jat iet pastaigāties, tad, bez šaubām, neviens nedrīkst to aizliegt — regulāras pastaigas jūs spēcinās un palīdzēs allaž būt spirgtai un veselai. Bet varbūt pa­gaidām jums nevajadzētu iet ārā no mājas, nevienam par to nepasakot. Jums nepieciešams kāds spēcīgāks pavadonis par Bārnardu. No rītdienas es vēlētos pats uzņemties šo godu.

Bet jums nebūs laika, ser Volter, — jaunā dāma viņam atgādināja. — Jums būs jānodarbojas ar daudzajām valdības lietām.

Jā gan, bet…

Ak! Es jau zinu, ka jūs pastāvīgi būsit aizņemts savos darbos un neko citu es nevaru gaidīt.

Viņa šķita tik dzīvespriecīgi samierinājusies ar to, ka vīrs atstās viņu bez uzmanības, ka sers Volters neviļus pavēra muti, lai iebilstu, — taču līgavai bija pilnīga taisnība, un viņam nebija, ko teikt. Jau pirmo reizi, ieraugot Vinterto­nes jaunkundzi Bātā pie lēdijas Vinzelas, seru Volteru bija dziļi saviļņojis viņas daiļums un izsmalcinātība — viņš uzreiz bija nolēmis, ka būtu vērts ne tikai šo jauno dāmu apprecēt, tiklīdz tas būs nokārtojams, bet arī labāk ar viņu iepa­zīties: viņš sāka nomanīt, ka — pat nerunājot par naudu — viņa varētu būt ļoti piemērota sieva. Sers Volters sprieda, ka ar stundiņu ilgu sarunu būtu sperts liels solis uz vaļsirdību un uzticēšanos, kas tik ļoti vēlama vīra un sievas satikšanā, un cerēja, ka šāds tete-a-tete notiks itin drīz un ar uzviju pierādīs viņu noslieču un gaumju saskanību. Vairākas Vintertones jaunkundzes izteiktās do­mas modināja viņā cerības, ka tā varētu būt. Un, tā kā viņš bija vīrietis — tur­klāt gudrs vīrietis — četrdesmit divus gadus vecs —, viņam, bez šaubām, bija pulka zināšanu un daudz ieskatu par gandrīz jebkuru jautājumu, un viņš mīļuprāt tos pavēstītu jaukai deviņpadsmit gadu vecai būtnei, kurai tas viss neapšaubāmi liksies bezgala interesanti. Tomēr pagaidām, ņemot vērā viņa aiz­ņemtību valsts darbos un viņas trauslo veselību, šī aizraujošā saruna vēl nebija notikusi; un tagad viņa izsaka pārliecību, ka nekas nemainīsies arī tad, kad viņi būs precējušies. Nešķita, ka Vintertones jaunkundzi tas sarūgtinātu. Pa­tiesībā viņu šajā jaunajā, spriganajā garastāvoklī, liekas, bezmaz uzjautrināja līgavaiņa aplamās cerības, ka varētu būt citādi.

Diemžēl sers Volters jau bija gandrīz nokavējis tikšanos ar ārlietu ministru, tādēļ viņš satvēra Vintertones jaunkundzes roku (veselo, labo roku) un ļoti ga­lanti to noskūpstīja; bilda, cik ļoti gaidot rītdienu, kad viņš kļūs par laimīgāko no vīriem; pieklājīgi — ar cepuri rokā — noklausījās īsu misis Vintertones runu par šo tematu un devās prom, apņemdamies rūpīgi apsvērt šo jautājumu — izdarīt to uzreiz, kolīdz viņam atliks mazliet brīva laika.

Laulības tik tiešām notika nākamās dienas rītā Hanover-skvēra Svētā Jura baznīcā. Tajās kā viesi piedalījās gandrīz visi viņa majestātes ministri, divi vai trīs karaliskie hercogi, pusducis admirāļu, bīskaps un vairāki ģenerāļi. Tomēr man ar nožēlu jāteic — lai cik nozīmīgas tautas mieram un labklājībai bija šīs ievērojamās personas, dienā, kad Vintertones jaunkundze izgāja par sievu pie sera Voltera Poula, neviens uz tām ne aci nepameta. Cilvēks, kam bija pievērsti gandrīz visu klātesošo skatieni, cilvēks, uz kuru visi čukstus norādīja saviem kaimiņiem, bija burvis misters Norels.

1807. gada oktobris

Sers Volters grasījās pārējos ministrus ar mistera Norela burvestību idejām iepazīstināt pakāpeniski, ļaut, lai viņi bez steigas pierod pie šīs domas, un tad viņš ierosinātu izmēģināt mistera Norela lietderību karā. Viņš baidījās, ka būs iebildumi; nešaubījās, ka misters Kanings klausīsies ironiski, lords Kāselrejs par to negribēs ne dzirdēt, bet Čatemas grāfs vispār neko nesapratīs.

Tomēr šīs bažas izrādījās gluži bez pamata. Ministri, kā viņš drīz atklāja, par jaunajām iespējām interesējās tikpat dzīvi kā visi pārējie londonieši. Kabineta nākamajā sanāksmē Bērlingtonu namā [17]

[17] Bērlingtonu nams Fikadillijā bija Valsts kases pirmā ministra (mūsu laikos daudzi viņu franču manierē dēvē par premjerministru) Portlendas hercoga Londonas rezidence. Tas bija celts laikmetā, kad angļu augstmaņi, izrādīdami savu varu un bagātību, nebaidījās sacensties ar monarhu, un galvaspilsētā tam nebija līdzīgu. Pats hercogs bija ļoti cienījams vecs kungs, taču viņš, nabaga cilvēks, neatbilda neviena priekšstatiem par to, kādam jābūt pirmajam ministram. Viņš bija ļoti vecs un slims. Šobrīd viņš gulēja aizkaru aptumšotā istabā kaut kur labi tālā nama nostūrī, līdz neatmaņai sadzirdīts ar opija tinktūru, un maz- pamazām izlaida garu. Viņš nenesa nekādu labumu valstij un gandrīz nekādu — saviem biedriem ministriem. Vienīgais ieguvums no viņa priekšniecības, pēc ministru domām, bija iespēja izmantot šo lielisko namu sanāksmēm un trenkāt hercoga lieliski izskolotos kal­potājus uz pagrabu pēc atspirdzinājumiem. (Ministri vienprātīgi atzina, ka Lielbritānijas pārvaldīšana ļoti kaltē rīkli.)

 ministri paziņoja, ka gaidīt gaida, kad varēs iesaistīt darbā Anglijas vienīgo burvi. Taču nevienam nebija skaidrs, ko ar viņu lai iesāk. Bija pagājuši gandrīz divi simti gadu, kopš Anglijas valdība pē­dējo reizi bija izmantojusi burvja pakalpojumus, un viņiem bija mazliet pie­mirsies, kā tas notiek.

— Mani visvairāk nodarbina tas, kā atrast armijai rekrūšus, — klāstīja lords Kāselrejs. — Tas ir gandrīz neiespējams uzdevums, varu jums apliecināt: briti ir izcili nekareivīga tauta. Tomēr es neaizmirstu par Linkolnšīru: man sacīts, ka Linkolnšīras cūkas ir sevišķi labas un, ēdot to gaļu, turienieši kļūst visai brangi un spēcīgi. Visvairāk man noderētu kaut kāda vispārēja burvestība pār Linkoln­šīru, tā, lai trīs vai četrus tūkstošus jaunekļu uzreiz pārņemtu nepārvarama vēlēšanās stāties zaldātos un cīnīties ar francūžiem. — Viņš ar ilgām lūkojās uz seru Volteru. — Ko jūs sakāt, ser Volter, vai jūsu draugam ir zināmi tādi bu- ramvārdi?

Sers Volters neprata sacīt, taču apsolīja pajautāt misteram Norelam pašam.

Tai pašā dienā sers Volters apciemoja misteru Norelu un uzdeva viņam šo jautājumu. Misters Norels ļoti nopriecājās. Viņš nedomāja, ka līdz šim kādam būtu ienākusi prātā šāda burvestība, un lūdza seru Volteru nodot lordam Kāsel- rejam viņa atzinības vārdus par ārkārtīgi oriģinālu ideju. Vai tas ir iespējams? "Iespējams, būtu grūti attiecināt buramvārdu iedarbību tikai uz Linkolnšīru — un tikai uz jaunekļiem. Var draudēt briesmas, ka izdošanās gadījumā — un es glaimošu pats sev, sacīdams, ka burvestība mums izdosies, — Linkolnšīra — un vairākas kaimiņu grāfistes — var palikt pavisam bez iedzīvotājiem."[1] Runa ir par Viljamu Pitu ļaunāko (1759—1806). Ļoti maz ticams, ka Anglijā vēl reizi būs kāds viņam līdzīgs valstsvīrs, jo viņš kļuva par pirmo ministru divdesmit četru gadu vecumā un vadīja valsti no tās dienas — ar neilgu (rīs gadu pārtraukumu — līdz savai nāves stundai.

Sers Volters devās atpakaļ pie lorda Kāselreja ar noliedzošu atbildi.

Nākamā ministru ierosinātā maģijas izmantošanas ideja misteram Norelam patika daudz mazāk. Lēdijas Poulas uzmodināšana no miroņiem nodarbināja visu londoniešu prātus, un arī Kabineta locekļiem tā šķita gaužām valdzinoša. Aizsācējs bija lords Kāselrejs, kurš ministriem vaicāja: no kā Napoleons Bona- parts bija baidījies visvairāk? Kurš vienmēr itin kā zināja, kas nekrietnajam francūžu imperatoram padomā? Kurš bija sakāvis francūžus ar tādu troksni, ka viņi baidījās pabāzt jūrā savus francūžu degunus? Kurš bija tas cilvēks, kurā vienā pašā apvienojās visi angļu tikumi? Kurš tad cits, teica lords Kāselrejs, ja ne lords Nelsons? Pilnīgi skaidrs, ka pats pirmais darbs ir uzcelt no miroņiem lordu Nelsonu. Lords Kāselrejs lūdza, lai sers Volters viņu atvaino — iespējams, viņš kaut ko nesaprotot —, bet kāpēc viņi te stiepjot laiku ar garām runām?

Uz to misters Kanings, sparīgs un nesaticīgs cilvēks, aši atbildēja, ka lorda Nelsona nāve, protams, ir skumjš zaudējums, Nelsons bija tautas varonis, Nelsona nopelni tiešām bija tādi, kā lords Kāselrejs apgalvo. Taču visā visumā jāatzīst — nē, misters Kanings nevēloties noniecināt floti, Britu impērijas lep­numu, — ka Nelsons bija tikai jūrnieks, turpretim nelaiķis misters Pits bija viss. [18] ja kādu vajag atdzīvināt, tad patiesībā nav izvēles — tam jābūt Pitam.

Lords Čatems (kurš bija arī nelaiķa mistera Pita brālis), gluži dabiski, at­balstīja šo priekšlikumu, taču izteica neizpratni, kādēļ jāizvēlas — vai tad ne­var atdzīvināt gan Pitu, gan Nelsonu? Vajadzētu vienīgi samaksāt burvim divreiz vairāk, un par to taču, jādomā, viņi varētu vienoties?

Pēc tam citi ministri kā augšāmcelšanas kandidātus sāka minēt citus mirušus džentlmeņus, līdz jau šķita, ka puse Anglijas kapeņu var palikt tukšas. Ļoti drīz bija viņi bija sastādījuši ļoti garu sarakstu un, kā parasti, ņēmās par to strīdēties.

— Tā nevarēs, — pēdīgi iebilda sers Volters. — Ar kaut ko vajag sākt. Manu­prāt, ikkatrs no mums pašreizējā amatā atrodas, pateicoties mistera Pita drau­dzībai. Mēs rīkotos ļoti aplam, dodami priekšroku kādam citam džentlmenim.

Uz Hanover-skvēru pie mistera Norela tika nosūtīts ziņnesis, kam vaja­dzēja viņu atvest uz Bērlingtonu namu. Misters Norels tika ieaicināts krāšņi izgleznotā salonā, kurā ministri noturēja sēdes. Sers Volters pastāstīja, ka viņi apsver vēl kādas augšāmcelšanas nepieciešamību.

Misters Norels kļuva gluži bāls un murmināja kaut ko par to, ka viņa īpašā cieņa pret seru Volteru likusi viņam ķerties pie tādas burvestības, ko viņš citā gadījumā nebūtu pielietojis, — ministri paši nesaprotot, ko viņi lūdz.

Taču, atskārtis, kas ir viņu izraudzītais kandidāts, misters Norels manāmi atplauka un bilda kaut ko par līķa stāvokli.

Tad ministri sāka domāt, ka misters Pits ir miris jau gandrīz divus gadus, un, lai cik uzticīgi viņi Pitam bija tā dzīves laikā, viņiem patiesībā gaužām maz gribas nelaiķi pirmo ministru ieraudzīt tā pašreizējā stāvoklī. Lords Čatems (mistera Pita brālis) ar skumjām atzīmēja, ka nabaga Viljams pa šo laiku, jā­domā, būšot stipri sašļucis.

Šī ideja vairs netika pieminēta.

Apmēram pēc nedēļas lords Kāselrejs ierosināja nosūtīt misteru Norelu uz Nīderlandi vai, piemēram, Portugāli, — ministri loloja blāvas cerības, ka šajās zemēs varētu izveidot šādus tādus placdarmus cīņai ar Bonapartu: misters Norels varētu tur mazliet paburties ģenerāļu un admirāļu vadībā. Lai veiktu mistera Norela rekognosciāciju, uz Hanover-skvēru tika nosūtīta apvienota armijas un flotes ekspedīcija: admirālis Peikoks, mūžsens vecs jūrnieks ar sar­kanu seju, un kapteinis Harkorts-Brūss no Divdesmitā vieglo dragūnu pulka.

Kapteins Harkorts-Brūss bija ne tikai brašs, glīts un drošsirdīgs — viņš bija arī ļoti romantisks cilvēks. Maģijas atgriešanās Anglijā viņu ārkārtīgi satrauca.

Viņš aizgūtnēm lasīja stāstus par vēstures aizraujošākajām epizodēm — un viņa galva bija pilna ar senām kaujām, kurās angļi, skaitā daudz pārāka francūžu kara­spēka mākti, jau atvadījās no dzīves, taču tad pēkšņi sāka skanēt savāda, pārpasau­līga mūzika un kalna galā, kraukļa spalvu apmetnim vējā strāvojot, ar augsto, melno bruņcepuri galvā parādījās karalis Krauklis, un viņš auļoja lejup no kalna savā staltajā, melnajā zirgā, un viņam sekoja bruņinieki — simt vīru no cilvēku un simt no elfu cilts —, un viņš satrieca francūžus ar savām burvestībām.

Tāds bija kapteiņa Harkorta-Brūsa priekšstats par burvjiem. Kaut ko tādu viņš tagad cerēja redzēt visos Kontinenta kaujaslaukos. Tādēļ, ieradies pie mis­tera Norela Hanover-skvēra salonā, pasēdējis un paklausījies, kā tas īdzīgi strostē savu sulaini vispirms par to, ka krējums viņa tējā ir pārāk biezs, un pēc tam par to, ka tas ir pārāk šķidrs, — mjā, diez vai jūs brīnīsieties, ja es sacīšu, ka viņš bija mazliet vīlies. Patiesībā viņš pēc šī izlūkgājiena bija tik nomākts, ka admirālim Peikokam, šerpam, vecam džentlmenim, bija viņa žēl un viņš pat pārāk stipri ne­vilka brašo kapteini uz zoba.

Admirālis Peikoks un kapteinis Harkorts-Brūss atgriezās pie ministriem un ziņoja, ka misteru Norelu nekādā gadījumā nedrīkst nekur sūtīt: kaut ko tādu admirāļi un ģenerāļi valdībai nemūžam nepiedotu. Toruden bija vairākas nedēļas, kad šķita — ministri savam vienīgajam burvim tā arī neatradīs no­darbošanos.

1807. gada novembris

Novembra pirmajā nedēļa franču kuģu eskadra dzīrās iziet jūrā no Brestas ostas, kas atrodas Bretaņas rietumu piekrastē. Franču nolūks bija kreisēt Bis- kajas līcī, meklējot britu kuģus, ko saņemt gūstā, vai, ja tas nebūs iespējams, vismaz neļaut britiem īstenot to naidīgos nodomus.

Vējš vienmērīgi pūta no krasta puses. Franču jūrnieki aši un lietpratīgi pa­veica visus sagatavošanās darbus uz kuģiem un patlaban grasījās pacelt enku­rus, kad pēkšņi savilkās smagi, melni mākoņi un sāka līt lietus.

Bija gluži saprotams, ka tik nozīmīgā ostas pilsētā kā Bresta atradīsies pulka cilvēku, kas vēro vējus un laika apstākļus. Kad kuģi jau bija gatavi atstāt krastu, šie cilvēki, lielu bažu pārņemti, metās uz piestātni un brīdināja jūrniekus, ka lietus esot gaužām dīvains: mākoņi, viņi skaidroja, parādījušies no ziemeļu puses, turpretim vējš pūšot no austrumiem. Tas neesot iespējams, tomēr uz mata tā esot noticis. Kuģu kapteiņiem pietika laika izbrīnīties, nenoticēt vai iztrūkties — katram pēc viņa rakstura, — un tad viņus sasniedza jaunas ziņas.

Brestas ostu veido divi jomi — iekšējais un ārējais; iekšējo no atklātas jūras norobežo gara pussalas strēle. Lietum pieņemoties spēkā, franču kuģu sardzes virsnieki uzzināja, ka ārējā jomā parādījusies liela britu kuģu flotile.

Cik daudz to bija? Virsnieku ziņu piegādātāji nejaudāja sacīt. Vairāk nekā bez pūlēm varēja saskaitīt — iespējams, vesels simts. Gluži tāpat kā lietus šie kuģi, likās, vienā mirklī bija parādījušies tukšā jūrā. Kādi kuģi tur bija? Vai! Tas jau bija pats dīvainākais! Tie visi bija līnijkuģi, smagi bruņoti divklāju un trīsklāju karakuģi.

Tas bija kaut kas neiedomājams. Šo kuģu daudzums un lielums faktiski visus mulsināja vēl vairāk nekā to piepešā parādīšanās. Britu flote pastāvīgi aizšķēr­soja francūžiem izeju no Brestas, taču nekad to kuģu nebija vairāk par divdes­mit pieciem, turklāt tikai desmit vai divpadsmit bija līnijkuģi, bet pārējie — mazas, žiglas fregates, korvetes un brigas.

Stāsts par simtiem britu kuģu bija tik savāds, ka franču kapteiņi neticēja, līdz bija izjājuši vai aizīrušies līdz Lokristai vai Kamarē Senžiljēnai, vai kādai citai vietai, uzrāpušies augstās klintīs un šos kuģus ieraudzījuši paši savām acīm.

Ritēja dienas. Debesis bija svina pelēkas, un lietus lija bez apstājas. Britu kuģi ietiepīgi palika uz vietas. Brestas iedzīvotāji ļoti baidījās, ka tie varētu tuvoties pilsētai un apšaudīt to no lielgabaliem. Tomēr britu kuģi nedarīja neko.

Vēl ērmīgākas bija ziņas, kas pienāca no citām franču impērijas ostām, no Rošforas, Tulonas, Marseļas, Dženovas, Venēcijas, Flisingenas, Lorjānas, Antver- penes un simtiem citu mazāk nozīmīgu pilsētu. Arī tās no jūras puses bija blo­ķējušas britu flotiles, kas sastāvēja no vismaz simt karakuģiem. Tas bija prātam neaptverami. Saskaitot kopā, šajās flotilēs bija vairāk karakuģu nekā visā britu kara flotē kopā. Kur nu, tajās bija vairāk karakuģu nekā vispār uz zemes!

Brestas floti tolaik komandēja admirālis Demulēns. Viņam bija kalps, augumā ļoti sīks — ne garāks par astoņgadīgu bērnu — un tik melnīgsnējs, cik vien eiropietis var būt. Likās, viņš būtu iešauts cepeškrāsnī, atstāts tur pārāk ilgi un piededzis. Viņa āda bija kafijas pupiņu krāsā, un pataustot tā atgādināja sa­kaltušu rīsu pudiņu. Viņa mati bija melni, sprogoti un taukaini kā spalvas un kauli, kas redzami ne visai sulīgos ceptas vistas gabalos. Viņu sauca Perokē (tas nozīmē papagailis). Admirālis Demulēns ļoti lepojās ar Perokē: lepojās ar viņa augumu, ar viņa atjautību, veiklību, bet visvairāk ar viņa krāsu. Admirālis De­mulēns bieži lielījās, ka viņam ir gadījies redzēt melnādainos, kas līdzās Perokē izskatītos balti.

Tad lūk, šis Perokē četras dienas nosēdēja lietū, ar tālskati pētīdams ienaid­nieka burukuģus. Lietus šļācās gar viņa bērnu izmēra divstūrencs malām kā no divām notekcaurulēm; tas sasūcās viņa bērnu izmēra pelerīnē, tā kļuva bries­mīgi smaga, un vilna pārvērtās filcā; tas mazās straumītēs tecēja pa viņa pie- gruzdušo, taukaino ādu, taču viņš nepievērsa lietum ne mazāko uzmanību.

Pēc četrām dienām Perokē nopūtās, pielēca kājās, izstaipījās, noņēma cepuri, kārtīgi pakasīja galvu, nožāvājās un sacīja:

Tā, manu admirāl, šie ir paši dīvainākie kuģi, ko es savā mūžā esmu redzējis, un es tos nesaprotu.

Kādā ziņā, Perokē? —jautāja admirālis.

Admirālis Demulēns kopā ar kapteini Žimo bija ieradušies pie Perokē klin­tīs netālu no Kamarē Senžiljēnas, un lietus šļācās arī no viņu divstūru cepu­rēm un pārvērta arī viņu mundieru vilnu filcā, un zābakos skalojās puscollas dziļumā.

Skatieties, — Perokē sacīja, — šie kuģi stāv jūrā, it kā būtu pilnīgs bez­vējš, taču tā nav. No rietumiem pūš stiprs vējš, kam jau sen vajadzēja uzdzīt tos virsū, lūk, tām klintīm, bet vai tā ir noticis? Nē. Vai šie kuģi lavierē? Nē. Vai tie ierēvē buras? Nē. Nav iespējams saskaitīt, cik reižu, kopš es te sēžu, ir mainījies vējš, bet ko ir darījuši to kuģu matroži? Neko.

Kapteinis Žimo, kas Perokē lāgā neieredzēja un apskauda par viņa lielo ietekmi uz admirāli, sāka smieties:

Manu admirāl, viņš ir traks! Ja briti tiešām būtu tik slinki vai nemā­kulīgi kā viņš apgalvo, tad taču viņu kuģi jau sen būtu pārvērtušies mastu un brangu kaudzēs!

Tie drīzāk izskatās kā uzzīmēti, — Perokē skaļi domāja, par kapteiņa iz­smieklu neceldams ne ausu, — nevis kā īsti kuģi. Bet pats dīvainākais, manu admirāl, ir viens kuģis, rau, tas trīsklājnieks rindas ziemeļu galā. Pirmdien tas izskatījās gluži tāds pats kā visi pārējie, bet tagad tā buras ir noskrandušas, bezānmasta vairs nav un tā bortā ir caurums.

Urrā! — iekliedzās kapteinis Žimo. — Kamēr mēs te dzisinām mutes, kādi franču brašuļi ir iešāvuši tam sānos!

Perokē pavīpsnāja.

Ak tad jūs, kaptein, domājat, ka briti ļāva vienam francūžu kuģim pieiet pie simt viņu kuģiem, sašaut to ar lielgabaliem un mierīgi aizslīdēt prom? Ha! Gribētu redzēt, kā to izdarāt jūs, kaptein, ar savu tupeli. Nē, manu admirāl, es teiktu, ka šis britu kuģis kūst.

Kūst! — admirālis pārsteigts izsaucās.

Korpuss ir izblīdis kā vecas dāmas adāmsomiņa,— Perokē sacīja. — Bet bugšprits un šprītbura jau velkas pa ūdeni.

Ko var melst niekus? — errojās kapteinis Žimo. — Kā tad kuģis var kust?

Nezinu, — domīgi atbildēja Perokē.—Vispirms jāzina, no kā tas ir būvēts.

Žimo, Perokē, — savu vārdu sacīja admirālis Demulēns, — pēc manām domām, prātīgākais būtu iziet jūrā un tuvumā apskatīt šos kuģus. Ja britu flote gribēs mums uzbrukt, griezīsimies atpakaļ, bet varbūt tomēr paspēsim tikt pie kaut kādas skaidrības.

Tā nu Perokē, admirālis Demulēns un kapteinis Žimo devās jūrā, ņemdami līddzi nedaudzus drosmīgus matrožus — jo jūrnieki gan aukstasinīgi stājas pretī briesmām, taču ir māņticīgi, un Perokē Brestā nebija vienīgais, kas ievē­rojis, cik ērmoti ir britu kuģi.

Kādu gabalu burājuši, mūsu dēkaiņi ieraudzīja, ka dīvainie kuģi ir viscaur pelēki un mirdz: lai gan padebeši bija tumši, lai gan straumēm gāza lietus, tie zaigoja. Te mākoņi uz īsu brīdi pašķīrās un jūrā iespīdēja saules stars. Kuģi iz­gaisa. Tad mākoņi aizvilka plaisu ciet, un kuģi parādījās agrākajā vietā.

Mīļais Dievs! — iekliedzās admirālis. — Ko tas viss nozīmē?

Varbūt, — nemierīgi ierunājās Perokē, — visi britu kuģi ir nogrimuši un šie ir to rēgi?

Tomēr ērmotie kuģi mirdzēja un laistījās, un uz francūžu klāja sākās strīds, no kā tie varētu būt. Admirālis domāja — varbūt no dzelzs vai tērauda. (Metāla kuģi, kas vēl nebūs! Kā jau bieži ir sacīts, francūži ir pagalam jancīga tauta.)

Kapteinis Žimo ieminējās, vai tie nevarētu būt no sudrabpapīra.

No sudrabpapīra! — izsaucās admirālis.

Jā, kāpēc ne? — atsaucās kapteinis Žimo. — Kā zināms, dāmas ņem sud- rabpapiru un saritina kroķltēs, un taisa no tā groziņus, ko pēc tam izrotā ar puķēm un iekšā liek iecukurotas plūmes.

Admirālis Demulēns un Perokē par ko tādu nebija dzirdējuši, taču kaptei­nis Žimo, būdams pievilcīgs vīrietis, par dāmu paradumiem noteikti zināja vairāk nekā viņi.

Bet ja viena dāma tādu groziņu meistaro visu vakaru, tad cik dāmas būtu vajadzīgas, lai uztaisītu floti? Admirālis paziņoja, ka ne domāt par to nespējot: viņam uzreiz sākot sāpēt galva.

Atkal uzspīdēja saule. Šoreiz, tā kā viņi bija tuvāk kuģiem, viņi redzēja, ka saule spīd tiem cauri un tie izbalē, līdz vairs tikai blāvi dzirkstī virs ūdeņiem.

Stikls! — paziņoja admirālis, un bija gandrīz trāpīts, taču pēdīgi patie­sību uzminēja atjautīgais Perokē.

Nē, manu admirāl, lietus. Šie kuģi ir no lietus.

Krizdamas no debesīm, lietus lāses saplūda kopā un veidoja blīvus apveidus — audus, velkus un klājienus, un kāds tam visam lika izskatīties kā simt kuģiem.

Perokē, admirālim un kapteinim Žimo neizturami gribējās zināt, kas gan spēj ko tādu izdarīt, un viņi bija vienisprātis, ka tas bijis prasmīgs lietuslējējs.

Ne tikai lietuslējējs! — izsaucās admirālis, — vēl arī lcļļumeistars! Ska­tieties, kā tie šūpojas ūdenī! Kā buras piepūšas un saplok!

Jā, manu admirāl, neko tik glītu es savā mūžā neesmu redzējis,— pie­krita Perokē, — taču es palieku pie saviem vārdiem: lai kas viņš ir, no kuģiem un jūrniecības viņš nesajēdz ne tik, cik melns aiz naga!

Divas stundas admirāļa koka kuģis līču loču burāja cauri lietus kuģiem. Tā kā tie bija no lietus, uz tiem valdīja pilnīgs klusums: nedz čīkstēja masti, nedz vējā plīkšķēja buras, nedz sasaucās matroži. Vairākkārt pulciņš gludvaidžu lietus jūrnieku parādījās pie reliņiem un skatījās uz koka kuģīti, uz kura stā­vēja jūrnieki no miesas un asinīm, bet kas zina, par ko lietus jūrnieki tobrīd domāja. Tomēr admirālis, kapteinis un Perokē it nemaz neiztrūkās, jo, kā no­rādīja Perokē: — Pat ja lietus jūrnieki sadomās uz mums šaut, viņiem ir vie­nīgi lietus lielgaballodes, un mēs tikai samirksim.

Perokē, admirālis un kapteinis Žimo ļāvās apbrīnai. Viņi aizmirsa, ka ir ap­muļķoti, aizmirsa, ka nedēļa aizritējusi dīkā un veselu nedēļu britu kuģi zagšus lavījušies Baltijas ostās un Portugāles ostās, un visās citās ostās, kur imperators Napoleons Bonaparts nevēlējās tos ielaist. Tomēr burvju māksla, kas turēja kuģus uz ūdens, viņu acu priekšā zaudēja spēku (jādomā, tieši tālab kusa burinieks, kas atradās vistālāk flotiles ziemeļos). Pēc divām stundām lietus apsīka un tai pašā brīdī burvestība beidzās. Perokē, admirālis un kapteinis Žimo to noma­nīja pēc jocīgas pārmaiņas jutoņā, it kā viņi būtu pagaršojuši stīgu kvartetu vai viņu ausis uz brīdi būtu aizkritušas no zilās krāsas. Vienu pavisam niecīgu acumirkli lietus kuģi pārtapa miglas kuģos, un viegls vējš tos maigi aizpūta prom.

Franči palika vieni tukšā Atlantijas okeānā.

1807. gada decembris

Kādā decembra dif.nā Čīpsaidā sadūrās divu vezumnieku rati. Viens, kas bija piekrauts ar heresa vīna mucām, apgāzās. Kamēr važoņi strīdējās, kurš no abiem vainīgs, daži garāmgājēji pamanīja, ka no vienas mucas tek heress. Ātri vien bija saradies vesels pulks dzērēju ar kausiem un krūzēm, kurās sasmalstīt heresu, un ar ķekšiem un laužņiem, lai izbakstītu caurumus vēl veselajās mucās. Rati un pūlis drīz aizsprostoja visu Čīpsaidu, un arī visās tuvējās ielās karietes netika uz priekšu: tās rindu rindām stāvēja Poultrijā, Trednīdl-strītā, Bartolomjū-leinā un tāpat otrā pusē, Oldersgeitā, Ņūgeitā un Pāternoster-rovā. Nebija iespē­jams noticēt, ka šis kariešu, zirgu un cilvēku ņudzeklis reiz atkal izirs.

Viens no abiem važoņiem bija glīts no vaiga, otrs bija resns, un izvillojušies abi ņēmās dzīrot kā Bakhs un Silēns. Viņi sadomāja uzjautrināties paši un ielīk­smot savus sekotājus, un sāka vērt vaļā visu kariešu durvis, lai redzētu, ko tur iekšā dara bagātnieki. Kučieri un sulaiņi lūkoja nepieļaut tādu nekaunību, taču pūlis bija pārāk liels, lai to varētu apturēt, un pārāk apskurbis, lai ņemtu galvā pātagas cirtienus, ko izdāļāja piktākie no kučieriem. Vienā no karietēm resnais važonis atrada misteru Norelu un iekliedzās: — Opā! Vecais Norels!

Abi važoņi ierāpās karietē, lai spiestu misteram Norelam roku, no galvas līdz kājām apdvestu ar heresa tvaikiem un apliecinātu, ka viņi šajā pašā brīdī aizvāks visu no ceļa, lai viņš — francūžu blokādes varonis — varētu doties tālāk. Šo solījumu viņi turēja: cienījamu cilvēku zirgi tika izjūgti un viņu karietes ievilka un iestūma ādmiņu pagalmos un citos nejaukos kaktos vai iegrūda netīrās šķērsielās, kur tās iestiga dubļos un no tām noberzās viss zeltījums; un, kad važoņi un viņu draugi bija šādi iztīrījuši misteram Norelam viņa triumfa ceļu, tie pavadīja viņa karieti līdz pašam Hanover-skvēram, visu laiku jūsmīgi auro­dami, mezdami gaisā cepures un sacerēdami par viņu dziesmas.

Likās, mistera Norela veikums visus ir bezgala pacilājis. Liela daļa francūžu flotes vienpadsmit dienas bija ar viltību iespundēta ostās; briti pa to laiku va­rēja pēc sirds patikas būrāt pa Biskajas līci, Anglijas kanālu un Vācu jūru un tika paveikti lieli darbi. Visos Francijas impērijas nostūros bija iesūtīti spiegi, vēl citi spiegi atgriezās Anglijā ar ziņām par Bonaparta nodomiem. Britu tir­gotāju kuģi bija vienā mierā izkrāvuši Holandes un Baltijas ostās savu kafiju, kokvilnu un svešzemju garšvielas.

Klīda runas, ka Napoleons Bonaparts pārmeklē Franciju, gribēdams arī sev sadabūt kādu burvi — taču bez panākumiem. Ministri Londonā bija gluži apstulbuši no atklājuma, ka pēdīgi arī viņi izdarījuši ko tādu, ko tauta atzīst par labu.

Misters Norels tika uzaicināts uz Admiralitāti un padomes zālē dzēra ma­deiras vīnu. Viņš sēdēja krēslā pie kamīna un ilgi, omulīgi tērzēja ar jūrlietu ministru lordu Malgreivu un Admiralitātes pirmo sekretāru misteru Horroksu. Virs kamīna bija kokgrebumi, kuros bija attēloti navigācijas instrumenti un ziedu vītnes, un misters Norels tos ļoti apbrīnoja. Viņš stāstīja par brīnišķīga­jiem kokgrebumiem Hartfjū abatijas bibliotēkā.

— Un tomēr, milord, — misters Norels sacīja, — es jūs apskaužu. Nudien! Tik smalks jūsu profesijas instrumentu atveidojums! Arī man gribētos tādu pašu. Kas vēl izskatās tik iespaidīgi? Manuprāt, uzsākot dienas darbus, nekas cilvēku tā neiedvesmo kā glītā kārtībā salikti viņa amata rīki — vai to atveidi no krietna Anglijas ozolkoka. Taču patiesībā burvim vajag ļoti maz instrumentu. Es jums atklāšu mazu noslēpumu, milord: jo vairāk priekšmetu burvis nēsā sev līdzi — visādus krāsainus pulverus, izbāztus kaķus, burvju cepures un tā joprojām, — jo lielāks blēdis viņš galu galā izrādīsies!

Bet kādi, pieklājīgi apvaicājās misters Horrokss, kādi tad esot tie nedaudzie burvim vajadzīgie rīki?

Ak! — atteica misters Norels. — Gandrīz nekas nav vajadzīgs. Ja nu vie­nīgi sudraba trauks burvju ainām.

Debestiņ! — iesaucās misters Horrokss. — Es laikam būtu gatavs atdot jebko, lai tikai redzētu tādu burvestību! Un jūs, milord? Ak, mister Norel, vai mēs nevarētu izlūgties, lai jūs sudraba traukā mums parādāt kādu burvju ainu?

Citkārt misters Norels būtu pēdējais cilvēks pasaulē, kas piekristu apmieri­nāt šādu dīku ziņkārību, taču viņam tik ļoti glaimoja uzņemšana Admiralitātē (un abi džentlmeņi bija sarunājuši viņam veselu kaudzi komplimentu), ka viņš gandrīz uzreiz bija ar mieru, un kalps tika nosūtīts sadabūt sudraba trauku:

Sudraba trauku apmēram pēdas diametrā, — norādīja misters Norels, — un tajā vajag ieliet tīru ūdeni.

Pirms neilga laika Admiralitāte bija nosūtījusi trim kuģiem pavēli sapul­cēties uz dienvidiem no Gibraltāra, un lordam Malgreivam ļoti gribējās zināt, vai tie ir sastapušies; varbūt misteram Norelam būtu iespējams to uzzināt? Mis­ters Norels neko neapsolīja, taču teicās mēģināt.

Kad atnesa trauku un misters Norels pār to noliecās, lordam Malgreivam un misteram Horroksam šķita, ka neviens cits skats tik pārliecinoši nespētu uzburt angļu maģijas seno godību; viņi šķitās atgriezušies dižajā Stoksija, Godblesa un karaļa Kraukļa laikmetā.

Pēkšņi sudraba trauka ūdens virsma pārtapa ainā — trīs kuģi traucas pa zilas jūras viļņiem. Anglijas decembra pakrēslī iezaigojās spēcīgā, tīrā Vidus­jūras gaisma, apmirdzot trīs džentlmeņu sejas ap trauku.

Tur viss kustas! — lords Malgreivs pārsteigumā iesaucās.

Tā tiešām bija. Pa zilajām debesīm slīdēja bezgala jauki, balti mākoņi, kuģi vagoja viļņus un uz tiem rosījās sīki cilvēciņi. Lords Malgreivs un misters Hor­rokss bez pūlēm sazīmēja viņa majestātes flotes kuģus "Vinčesteras Katrīna", "Laurkoks" un "Kentaurs".

Vai, mister Norel! — izsaucās misters Horrokss. — "Kentaurs" ir mana brālēna kuģis. Vai jūs nevarat man parādīt kapteini Berriju?

Misters Norels pamīņājās, šņācoši ievilka elpu un ieurbās sudraba traukā ar liesmojošu skatienu,— un mazpamazām ūdens virsū parādījās sārtvaidzīgs, zeltmatains pāraudzis ķerubs, kas patlaban gāja pa kvarterklāju. Jā, misters Horrokss apliecināja, tas tiešām esot viņa brālēns kapteinis Berrijs.

Cik labi viņš izskatās! — klaigāja misters Horrokss. — Kā es priecājos, ka viņš ir pie labas veselības!

Kur viņi atrodas? Vai to jūs varat pateikt? — lords Malgreivs vaicāja misteram Norelam.

Man ar nožēlu jāatzīst, — misters Norels atbildēja, — ka burvju ainu iz­saukšana ir pati neprecīzākā māksla pasaulē. [19] es priecājos, ka man bija tas gods jūsu gaišībai parādīt dažus viņa majestātes kuģus. Vēl vairāk es priecājos, ka parādīju tieši tos kuģus, kurus jūs vēlējāties, — atklāti sakot, tas ir vairāk, nekā biju cerējis, — taču baidos, ka neko vairāk es jums nevaru pateikt.' Pēc četriem gadiem Pireneju kara laikā līdzīgu kritiku par šo maģijas paveidu izteica mistera Norela skolnieks Džonatans Streindžs.

Admiralitāte bija tik sajūsmināta par visiem mistera Norela varoņdarbiem, ka lords Malgreivs un misters Horrokss itin drīz sāka lūkoties pēc vēl kāda darbiņa, ko uzdot burvim. Pirms dažām dienām viņa majestātes flote bija sa­ņēmusi gūstā francūžu līnijkuģi ar ļoti smalku priekšgala rotājumu — jūras vāravu ar koši zilām acīm, koraļļsārtām lūpām, krāšņu, zeltainu matu ērkuli, ko mākslinieciski rotāja koka jūraszvaigznes un krabji, un asti, ko viscaur klāja sudraba glazūra, it kā tā būtu veidota no piparkūku mīklas. Bija zināms, ka pirms krišanas angļu rokās šis kuģis bija pabijis Tulonā, Šerbūrā, Antverpenē, Roterdamā un Dženovā, tādējādi vārava zināja visai daudz par ienaidnieka fortifikācijām un grandiozajiem kuģubūves plāniem, ko nule bija sācis īstenot imperators Napoleons Bonaparts. Misters Horrokss palūdza misteru Norelu noburt vāravu, lai tā sāktu runāt. Misters Norels to izdarīja. Taču, ieguvusi ru- nasspējas, vārava nebūt nevēlējās atbildēt uz kaut kādiem jautājumiem. Viņa uzskatīja sevi par nesamierināmu angļu ienaidnieci un augstākajā mērā prie­cājās par runas dāvanām, kas beidzot ļāva viņai pavēstīt, cik ļoti viņa tos ienīst. Visu mūžu pavadījusi starp matrožiem, jūras vārava zināja ļoti daudz aizvai­nojošu izteicienu un steidzās apveltīt ar tiem katru, kam gadījās nonākt viņas tuvumā, kliegdama lāstus, kas izklausījās pēc mastu un brangu čīkstoņas lielā vējā. Ar angļu noķengāšanu vien viņai nebija diezgan. Vāravai pa ķērienam nonāca trīs matroži, kuriem bija uzdots paveikt šādus tādus darbus uz kuģa, un tā nevilcinādamās sagrāba viņus ar savām lielajām koka rokām un iemeta ūdenī.

Misters Horrokss, kas bija aizbraucis uz Portsmutu ar viņu aprunāties, stipri nomocījās un paziņoja vāravai, ka nevilcinādamies sacirstu viņu gabalos un nokurinātu sārtā. Taču jūras vārava, kaut arī francūziete, bija ļoti drosmīga dāma un atcirta, ka gribētu gan redzēt to, kurš mēģinātu viņu sadedzināt. Un viņa cirta ar asti uii draudīgi vicināja rokas, un visas koka jūraszvaigznes un krabji viņai matos sabozās.

Izeja no sarežģījumiem atradās, kad vest vāravu pie prāta aizsūtīja glīto, jauno kapteini, kas bija saņēmis gūstā francūžu kuģi. Tas spēja viņai skaidrā un sapro­tamā franču valodā izskaidrot, ka briti cīnās par taisnu lietu, turpretim fran­cūžus apmājuši briesmīgi maldi. Kas lika vāravai mainīt ieskatus — kapteiņa pārliecinošie vārdi, vai glītā seja, par to man grūti spriest, taču viņa pastāstīja misteram Horroksam visu, ko tas vēlējās zināt.

Ar katru jaunu dienu misters Norels sabiedrības acīs sasniedza arvien jau­nus atzīšanas augstumus, un uzņēmīgam gravierim, vārdā Holends, — viņa tir­gotava atradās Svētā Pāvila baznīcas pagalmā — ienāca prātā pasūtināt mistera Norela gravīru, ko pēc tam pārdot tirgotavā. Gravīrā burvis bija attēlots visai trūcīgi apģērbušās jaunas dāmas sabiedrībā: tā stāvēja vienā vaļīgā krekliņā. Ap jaunās dāmas augumu, klāt nepieskaroties, vijās un vērpās liels daudzums stīvas, tumšas matērijas, un vēl lielāka krāšņuma labad viņai krītošajās matu cirtās bija iesprausts pusmēness. Daiļava turēja misteru Norelu (ko viss notie­košais manāmi pārsteidza) aiz rokas un sparīgi vilka viņu augšup pa kāpnēm, uzstājīgi rādot uz cienījama vecuma dāmu, kas sēdēja kāpņu augšgalā. Cienī­jamā dāma, gluži tāpat kā jaunā, bija uzposusies krekliņā un drapērijās, ko glīti papildināja romiešu kareivju ķivere viņai galvā; viņa nekautrēdamās lēja asa­ras, bet viņai pie kājām ar drūmu sejas izteiksmi gulēja vecīgs lauva, viņas vie­nīgais biedrs. Šai gravīrai, kuras nosaukums bija "Angļu Maģijas Gars mudina misteru Norelu steigties palīgā Lielbritānijai", bija grandioza piekrišana, un mēneša laikā misters Holends pārdeva gandrīz septiņsimt novilkumus.

Tagad misters Norels vairs nedevās vizītēs tik bieži kā agrāk; viņš palika mājās un pieņēma visdažādākās ievērojamās personas, kas bija ieradušās ap­liecināt viņam savu cieņu. Nebija nekas neparasts, ja pie Hanover-skvēra nama vienā rītā piebrauca piecas vai sešas ģerboņiem rotātas karietes. Misters Norels bija tikpat nerunīgs un tramīgs kā vienmēr, un, ja nebijis mistera Drolaita un mistera Laselza, kariešu īpašniekiem šie apciemojumi noteikti liktos ļoti žā- vaini. Lai tā nenotiktu, misters Drolaits un misters Laselzs pilnā mērā pārņēma gādību par sarunām. Jā, mistera Norela atkarība no šiem abiem džentlmeņiem kļuva jo dienas, jo lielāka. Čaildermass reiz izteicās, ka tikai ļoti ērmots burvis pieņemtu darbā Drolaitu, taču tagad misters Norels pastāvīgi izmantoja viņa pakalpojumus: Drolaits nemitīgi braukāja mistera Norela karietē visur, kurp burvis viņu sūtīja. Katru dienu agri no rīta viņš ieradās Hanover-skvērā, lai pastāstītu misteram Norelam, par ko pilsētā runā, kurš cēlies cieņā, kurš kritis, kurš iekūlies parādos, kurš iemīlējies, un drīz misters Norels, kas viens pats sē­dēja savā bibliotēkā, Londonas norises pārzināja tikpat labi kā priekšzīmīga galvaspilsētas namamāte.

Tomēr vēl pārsteidzošāka bija dedzība, ar kādu Anglijas maģijas lietai node­vās misters Laselzs. Tā gan bija pavisam vienkārši izskaidrojama. Misters La­selzs bija viens no tiem nemierīgajiem džentlmeņiem, kuri nicina jebkādu pastāvīgu darbu. Brīnišķīgi apzinādamies savas izcilās dotības, viņš nekad ne­bija papūlējies apgūt kādas noteiktas iemaņas vai zināšanas, un trīsdesmit deviņu gadu vecumu bija sasniedzis, būdams pilnīgi nepiemērots jebkuram amatam vai nodarbošanās veidam. Paraudzījies apkārt, viņš redzēja, ka vīri, kas bija čakli nopūlējušies visus savus jaunības gadus, ir sasnieguši stāvokli, kas apveltī viņus ar varu un ietekmi, un nav šaubu, ka viņš tos apskauda. Tādēļ mis­ters Laselzs ar lielu labpatiku kļuva par laikmeta dižākā burvja galveno padom­nieku un uzklausīja cieņpilnos jautājumus, ko viņam uzdeva karaļa ministri. Bez šaubām, viņš ļoti centās izrādīt, ka ir tas pats bezrūpīgais, vienaldzīgais džentlmenis, kāds bija iepriekš, taču patiesībā ar lielu greizsirdību sargāja savu jauniegūto svarīgumu. Kādu vakaru Bredfordā viņi abi ar Drolaitu bija nonākuši pilnīgā vienprātībā. Tik klusam džentlmenim kā misters Norels, viņi nolēma, pilnīgi pietiek ar diviem draugiem, un tālab viņi noslēdza savienību, lai aizstā­vētu viens otra intereses un nepieļautu, lai kāda cita persona iemanto jebkādu ietekmi uz burvi.

Tieši misters Laselzs pirmais mudināja misteru Norelu apsvērt iespēju no­drukāt savus ieskatus. Nabaga misteru Norelu vienā laidā ērcināja cilvēku ap­lamie priekšstati par maģiju, un viņš mūžīgi sūkstījās par vispārējo nezināšanu šajās lietās.

Viņi grib, lai es viņiem parādu māņu tēlus, — viņš gaudās, — vienra­džus, mantikoras un ko tik vēl ne. Manu burvestību lietderīgums viņiem ir gluži vienaldzīgs. Viņus interesē tikai paši aušīgākie maģijas paveidi!

Maģijas brīnumi, — bilda misters Laselzs, — padarītu jūsu vārdu sla­venu visā valstī, ser, taču ar tiem jūs nepanāksit, lai tiek izprasts jūsu viedoklis. Tālab nepieciešams nodrukāt jūsu ieskatus.

Iā, nudien! — dedzīgi atsaucās misters Norels. — Man tiešām ir nodoms sarakstīt grāmatu — gluži kā jūs iesakāt —, tikai es baidos, ka paies vēl daudzi gadi, līdz man būs gana daudz vaļas, lai pie ķertos pie šī darba.

O, es jums pilnīgi piekrītu — grāmatas sarakstīšana prasa milzum daudz pūļu, — gausi novilka misters Laselzs, — bet es nerunāju par grāmatu. Manu­prāt, pietiktu ar diviem vai trim rakstiem. Uzdrošinos minēt, ka jebkurš Londo­nas vai Edinburgas redaktors ar vislielāko prieku nodrukās katru raksta galiņu, ko jūs viņam nosūtīsit; izdevumu, ser, izvēlieties pats, taču, ja jūs vēlaties dzir­dēt manas domas, es ieteiktu izraudzīties "Edinburgas apskatu". Visā karaļval­stī būtu grūti atrast kādu namu ar pretenzijām uz smalkumu, kur to nelasītu. Kur nu vēl ātrāku veidu, kā padarīt jūsu uzskatus plašāk pazīstamus!

Misters Laselzs par šo lietu izteicās tik uzstājīgi un uzbūra tik vilinošas ainas — mistera Norela raksti uz katras bibliotēkas galda, mistera Norela domas tiek apspriestas katrā salonā —, ka, ja burvis pret "Edinburgas apskatu" nejustu tik nepārvaramu nepatiku, viņš tūdaļ pat sēstos un sāktu rakstīt. Diemžēl "Edin­burgas apskats" bija izdevums, kas ievērību izpelnījies galvenokārt ar saviem radikālajiem uzskatiem, ar valdības kritiku un iestāšanos pret karu ar Franciju — to visu misters Norels nekādā ziņā neatbalstīja.

Bez tam, — misters Norels norādīja, — man nepavisam nav vēlēšanās rakstīt recenzijas par citu grāmatām. Modernie sacerējumi par maģiju ir ārkār­tīgi kaitīga parādība, tie ir pilni ar meliem un aplamiem ieskatiem.

Tad tā arī uzrakstiet, ser! Jo tiešāk jūs izteiksities, jo vairāk priecāsies redaktori.

Bet es taču gribu, lai sabiedrība labāk pazīst manus uzskatus, nevis kaut kādus citus!

Ak, ser, — atsaucās misters Laselzs, — tieši izsakot spriedumus par citu darbiem un norādot citu kļūdas lasītājam var likt labāk izprast jūsu uzskatus. Kas var būt vēl vienkāršāks par to, kā cita grāmatu izmantot savu mērķu sasniegšanai. Vajag to pāris reižu pieminēt, bet visā atlikušajā rakstā pēc pa­tikas izklāstīt savas idejas. Ticiet man, tieši tā arī visi dara.

Hm, — domīgi noteica misters Norels, — jums droši vien ir taisnība. Tomēr nē. Visiem liksies, ka es ar savu vārdu atbalstu to, ko vispār nevajadzēja laist klajā.

Un no šīs nostājas misters Norels neatkāpās.

Laselzs bija vīlies; "Edinburgas apskats" daudzkārt pārspēja visus līdzinie­kus spožumā un asprātībā. Tā rakstus karaļvalstī kāri lasīja visi — no trūcī­gākā vikāra līdz pirmajam ministram. Salīdzinot ar "Edinburgas apskatu", visi citi izdevumi bija gaužām pliekani.

Viņš jau gandrīz bija nolēmis vispār atteikties no šīs idejas un puslīdz aiz­mirsis par to, kad negaidot saņēma vēstuli no jauna grāmattirgoņa, vārdā Marejs. Misters Marejs godbijīgi vaicāja, vai misters Laselzs un misters Drolaits nebūtu tik laipni un nepieņemtu viņu jebkurā viņiem ērtā dienā un stundā. Viņam, šis misters Marejs rakstīja, esot priekšlikums, kas saistoties ar misteru Norelu.

Pēc dažām dienām Laselzs un Drolaits tikās ar grāmattirgoni Laselza Braton- strītas namā. Misters Marejs bija uzņēmīgs un lietišķs cilvēks un nekavējoties izsklāstīja abiem savu priekšlikumu.

Mani kungi, es, gluži tāpat kā visi Britu salu iedzīvotāji, jūsmoju un prie­cājos par Anglijas maģijas neparasto uzplaukumu mūsu laikos. Manu apbrīnu izraisa arī jūsma, ar kādu angļu sabiedrība ir sveikusi par mirušu sen uzskatī­tās mākslas atdzimšanu. Esmu pārliecināts, ka maģijai veltīts periodisks izde­vums tiks lasīts visplašākajā lokā. Literatūra, politika, reliģija, ceļojumi — tas viss ir ļoti labi, tās vienmēr būs preses iecienītas tēmas —, taču maģijai — īstajai, praktiskajai maģijai, ko sludina misters Norels,— ir tās priekšrocības, kas piemīt kaut kam nebijušam. Kā jūs domājat, džentlmeņi, vai misters Norels manu priekš­likumu uzklausītu labvēlīgi? Esmu dzirdējis, ka misteram Norelam ir daudz kas sakāms šajās lietās. Protams, mēs visi skolā esam apguvuši mazliet maģijas vēs­tures un teorijas, taču Britu salās maģija nav praktizēta tik sen, ka nebaidīšos sacīt — mūsu skolas zināšanās ir daudz par daudz aplamību un pārpratumu.

Cik precīzi jūs to pateicāt, mister Marej! — iesaucās misters Drolaits. — Kā misters Norels priecātos, to dzirdēdams! Aplamības un pārpratumi — kā nag­lai uz galvas! Manu dārgo ser, allaž, kad cilvēkam ir tā laime baudīt mistera Norela sarunas — un man šis gods dāvāts bieži —, viņš uzzina, ka tieši tā arī ir!

Jau sen mistera Norela kvēlākā vēlēšanās ir bijusi sniegt plašākai pub­likai patiesāku priekšstatu par modernās maģijas stāvokli, — bilda misters Laselzs, — taču mūsu sirds vēlmes, ak vai, pārāk bieži nomāc pienākums sa­biedrības priekšā; misteru Norelu ļoti noslogo Admiralitāte un Kara ministrija!

Misters Marejs pieklājīgi atbildēja, ka visiem pārējiem apsvērumiem, bez šau­bām, jāatkāpjas kara vajadzību priekšā, un misters Norels, protams, ir Tautas Dārgums.

Taču es ceru, ka būs iespējams visu izkārtot tā, ka galvenā pienākumu nasta neguls uz mistera Norela pleciem. Mēs pieņemtu darbā redaktoru, kurš gatavos katru numuru, vienosies par rakstiem un recenzijām, izdarīs laboju­mus — to visu, bez šaubām, mistera Norela vadībā.

Jā, gluži tā! — piekrita Laselzs. — Neapstrīdami. Mistera Norela vadībā. Uz to mēs pastāvam.

Saruna beidzās ar pilnīgu abpusēju saprašanos, un Laselzs ar Drolaitu ap­solīja nevilcinoties aprunāties ar misteru Norelu.

Drolaits nolūkojās pakaļ misteram Marejam, kad tas gāja ārā pa durvīm.

Skots, — viņš noteica, kolīdz tās bija aizvērušās.

O, kā nu ne! — Laselzs atsaucās. — Bet tas nekas. Visai bieži skoti darī­jumos ir ļoti spējīgi, ļoti izmanīgi. Manuprāt, šī lieta var izdoties.

Viņš izskatījās itin cienījams — bezmaz kā džentlmenis. Ja ne tas dīvai­nais paradums kaut kur skatīties ar labo aci, bet kreisā tikmēr klejo apkārt pa istabu. Mani tas mazliet traucēja.

Viņš ir akls ar labo aci.

Ak tā?

Jā. Man Kanings stāstīja. Zēna gados viņam skolotājs iedūris acī spalvu nazīti.

Apžēliņ! Bet iedomājieties, dārgo Laselz! Vesels žurnāls, veltīts viena cil­vēka ieskatiem! Nemūžam neticētu, ka tas ir iespējams! Burvis nu gan būs ap­stulbis, kad mēs viņam pastāstīsim.

Misters Laselzs sāka smieties.

Viņam liksies, ka nekas nevar būt dabiskāks. Viņa godkārībai nav robežu.

Gluži kā Laselzs bija paredzējis, misteram Norelam šis ierosinājums nebūt

nešķita kaut kas nedzirdēts, toties viņš uz karstām pēdām sāka izgudrot visā­dus šķēršļus.

Lieliska iecere, — viņš sacīja, — taču diemžēl pilnīgi neīstenojama. Man nav laika rediģēt žurnālu, un tik svarīgu uzdevumu es diez vai varu uzticēt kā­dam citam.

Es biju gluži tādās pašās domās, ser, — piekrita misters Laselzs, — bet tad atcerējos par Portišedu.

Portišedu? Kas ir Portišeds? — tincināja misters Norels.

Hm, — atbildēja Laselzs, — agrāk viņš bija maģijas teorētiķis, bet…

Maģijas teorētiķis? — sabijies pārtrauca misters Norels. — Jums taču ir zināms, ko es par to domāju!

Ā, bet jūs nenoklausījāties līdz beigām, — Laselzs iebilda. — Viņš tik ļoti apbrīnoja jūs, ser, ka uzzinājis, ka jūs nosodāt maģijas teorētiķus, viņš ne­kavējoties pārtrauca studijas.

Ak tā? — misters Norels pārvaicāja, kļuvis mazliet mierīgāks.

Viņš ir izdevis pāris grāmatas. Neatceros, kādas — sešpadsmitā gadsimta maģijas vēsture bērniem vai kaut kas tamlīdzīgs. [20] [1] misters laselzs savā runā saputrojas un sakopo visas lorda Portišeda grāmatas vienā. Līdz 1808u gada sākumam, kad lords Portišeds pārtrauca maģijas studijas, viņš bija publi­cējis trīs grāmatas: "?.aka Belāzisa dzīve" Longmana apgādā, 1801, "Nikolasa Gubērta dzīve" Longmana apgādā, 1805, un "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" ar Tomasa Bevika gravīrām Longmana apgādā, 1807. Abas pirmās bija zinātniski pētījumi par diviem seš­padsmitā gadsimta burvjiem. Ne par vienu no tām misters Norels nebija necik augstās domās, taču jo sevišķi viņam nepatika "Karalis Krauklis". Turpretim Džonatans Streindžs to uzskatīja par lielisku grāmatiņu. Man tiešām šķiet, ka lordam Portišedam jūs droši varat žurnālu uzticēt. Viņš nekādā gadījumā nenodrukās ko tādu, ko jūs neatbalstītu; viņu pazīst kā vienu no pašiem godprātīgākajiem cilvēkiem visā karaļvalstī. Viņa vislielākā vēlēšanās būs izdarīt jums pa prātam, par to varat būt mierīgs.3[1] "Apbrīnojami, ka tik bagāts cilvēks — jo lordam Portišedam piederēja krietna tiesa Anglijas teritorijas — savā dzīvē var būt tik bikls, taču tā tiešām bija. Turklāt viņš bija uzticīgs vīrs un desmit bērnu tēvs. Misters Streindžs man stāstīja, ka grūti bijis iedomāties jaukāku skatu par to, kā lords Portišeds rotaļājas ar saviem bērniem. Patiesībā ari viņš pats mazliet bija kā bērns. Ar visām savām neaptverami plašajām zināšanām viņš it nemaz ne­jaudāja pazīt ļaunumu — gluži tāpat, kā nespētu piepeši sākt saprast ķīniešu valodu. Viņš bija pats cildenākais lords visu britu aristokrātu vidū."

Džons Segunds, "Džonatana Streindža dzīve" Džona Mareja apgādā, 1820, Londona.

Misters Norels maķenīt negribīgi piekrita tikties ar lordu Portišedu un mis­ters Drolaits tam aizrakstīja, aicinādams viņa gaišību ierasties Hanover-skvērā.

Lordam Portišedam bija apmēram trīsdesmit astoņi gadi. Viņš bija ļoti garš un kalsns, ar garām, kalsnām rokām un kājām. Visbiežāk viņš bija tērpies gai­šos svārkos un bālas nokrāsas ceļgalbiksēs. Lords bija maiga radība, kam itin viss lika justies neērti: viņam lika justies neērti paša pārlieku garais augums, bijušā maģijas teorētiķa slava (būdams cilvēks ar gaišu prātu, viņš zināja, ka misters Norels viņu nosoda), tikšanās ar tik izsmalcinātiem augstākās pasaules cilvēkiem kā Drolaits un Laselzs, — bet tikšanās ar misteru Norelu — kas bija viņa elks — lika viņam justies pagalam neērti. Vienubrīd viņš tik briesmīgi sa­traucās, ka sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ; tā viņš ar savu garo augumu un gaišajām drānām ļoti atgādināja āra bērzu lielā vējā.

Par spīti visiem uztraukumiem viņam izdevās darīt zināmu, cik ļoti pagodi­nāts viņš jūtas par uzaicinājumu tikties ar misteru Norelu. Savukārt misteram Norelam lorda Portišeda bezgalīgā godbijība glaimoja tik ļoti, ka viņš laipni atļāva lordam atsākt maģijas studijas.

Saprotams, lords Portišeds par to ārkārtīgi nopriecājās, taču, izdzirdis, ka misters Norels vēlas, lai viņš stundām ilgi sēž paša mistera Norela salona kak­tiņā, kā sūklis uzsūkdams mistera Norela ieskatus par moderno maģiju, un pēc tam mistera Norela vadībā rediģē mistera Mareja jauno žurnālu, viņš, lie­kas, nespēja iztēloties vēl lielāku laimi.

Jaunais žurnāls ieguva nosaukumu "Angļu maģijas draugi", aizņemoties nosaukumu no mistera Segunda pērnajā pavasarī rakstītās vēstules laikrak­stam Times. Interesanti, ka neviens no rakstiem, kas tika publicēti "Angļu Maģijas Draugos", nepiederēja mistera Norela spalvai — izrādījās, ka viņš vispār nespēj pabeigt nevienu raksta galu: viņu nekad neapmierināja uzrakstī­tais. Burvis nespēja noticēt, ka nav pateicis ne pārāk daudz, ne pārāk maz. [21] [1] "Angļu maģijas draugi" pirmoreiz nāca klajā 1808. gada februārī un guva tūlītēju atzinību. 1812. gadā Norels un Laselzs lielījās, ka žurnāla tirāža pārsniegusi 13 000 eksem­plāru, taču nav zināms, cik dibināts ir šis skaitlis.

No 1808. līdz 1810. gadam redaktors vārda pēc bija lords Portišeds, taču var nešau­bīties, ka misters Norels un Laselzs enerģiski iejaucās redakcijas lietās. Starp Norelu un Laselzu pastāvēja zināma nesaprašanās jautājumā, kādai būt žurnāla vispārējai ievirzei. Misters Norels vēlējās, lai "Angļu maģijas draugi", pirmkārt, iedvestu britu lasītājam, cik nozīmīga ir modernā maģija, otrkārt, lai žurnāls labotu kļūdainos priekšstatus par maģijas vēsturi un treškārt, zākātu tos burvjus un burvju šķiras, kurus viņš neieredzēja. Misteram Norelam nebija ne mazākās vēlēšanās žurnāla lappusēs izskaidrot angļu maģijas metodes — citiem vārdiem, viņš it nemaz negrasījās to padarīt daudzmaz informatīvu. Lords Portišeds, kura apbrīna pret misteru Norelu nepazina robežu, par savu galveno redaktora pienākumu uzskatīja mistera Norela neskaitāmo norādījumu ievērošanu. Rezultātā "Angļu maģijas draugu" pirmie laidieni ir stipri garlaicīgi un nereti mulsinoši — pilni dīvainu noklusējumu, pretrunu un aplinku izteikumu. Savuties Laselzs ļoti labi saprata, ka žurnālu varētu izman­tot Anglijas maģijas atdzimšanas lietā, un centās padarīt tā toni vieglāku. Portišeda biklums viņu pamazām ērcināja arvien vairāk. Viņš veica veiklus manevrus, un kopš 1810. gada viņi ar lordu Portišedu kļuva par lidzredaktoriem.

Džons Marejs izdeva "Angļu maģijas draugus" līdz 1815. gadam, kad saķildojās ar mis­teru Norelu. Zaudējis Norela atbalstu, Marejs bija spiests pārdot žurnālu izdevējam Toma­sam Nortonam Longmanam. 1816. gadā Marejs un Streindžs iecerēja izdot "Angļu maģijas draugiem" konkurējošu izdevumu, ko nosauca par Famulus, taču iznāca tikai viens numurs.

Pirmajos žurnāla laidienos nopietns maģijas pētnieks neatradis nekā inte­resanta, un vienīgā cik necik aizraujošā lasāmviela tajos ir vairāki raksti, kuros Portišeds mistera Norela vārdā uzbrūk viņa ienaidniekiem: burvjiem džentl­meņiem, burvēm lēdijām, klejojošiem burvjiem, burvjiem brīnumbērniem, Jorkas Mācīto burvju biedrībai, Mančestras Mācīto burvju biedrībai, mācīto burvju biedrībām vispār, citiem burvjiem vispār.

1807. gada decembris

Slavenākais ifi.u burvis Londonā, neapšaubāmi, bija Vinkuls. Viņa būda atra­dās pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas Trednldl-strītā, tieši pretī Anglijas bankai, un būtu grūti pateikt, kas slavenāks: banka vai būda.

Nebija īsti skaidrs, kā Vinkuls izpelnījies šo ievērību — lai gan jāteic, ievērība bija visai apšaubāma rakstura. Burvju mākslas viņš pieprata ne labāk par jebkuru citu garmatainu šarlatānu aiz netīri dzeltena aizkara. Viņa buramvārdi neiedar­bojās, pareģojumi nepiepildījās, bet viņa transi izrādījās vistīrākā krāpšana.

Gadu gadiem Vinkuls bija noturējis dziļas un nopietnas apspriedes ar Temzas Garu. Viņš ieslīga transā un uzdeva Garam jautājumus, bet pēc tam, dobja, ūdeņaina un šalkaina, viņam no mutes skanēja Gara balss. 1805. gada ziemā kāda sieviete samaksāja pareģim šiliņu, lai viņš pajautātu Garam, kur meklēt viņas aizbēgušo vīru. Gars savā atbildē pavēstīja viņai daudz visnotaļ pārstei­dzošu faktu, un ap būdu salasījās neliels pūlītis ieinteresētu klausītāju. Daži no viņiem ticēja Vinkula spējām un Gara monologu uztvēra ar pienācīgo godbi­jību, turpretim citi sāka zoboties par burvi un viņa klienti. Viens šāds ņirga (attapīgs ziķeris) garās runas laikā sadomāja pielaist uguni Vinkula zābakiem. Vinkuls acumirklī iznāca no transa; viņš ieaurojās un sāka lēkāt, pūlēdamies reizē noraut zābakus un sabradāt uguni. Viņš kā negudrs svaidījās apkārt, pūlim ar milzīgu labpatiku noskatoties, un te pēkšņi viņam no mutes kaut kas izkrita. Divi ziņkārīgie to pacēla un izpētīja: tas bija metāla daiciņš, nieka collu garš un puscollu plats — kaut kas līdzīgs mutes ermoņikām; viens no vīriem iebāza to pats savā mutē un bez grūtībām sāka runāt Temzas Gara balsī.

Par spīti šādiem publiskiem pazemojumiem Vinkulam bija izdevies sagla­bāt zināmu autoritāti un izturēties ar zināmu iedzimtu pašapziņu: Londonas ielu burvju sabiedrībā viņu vairāk vai mazāk cienīja. Mistera Norela draugi un apbrīnotāji neatlaizdamies mudināja viņu aizbraukt pie Vinkula un brīnījās, kāpēc viņš neizrāda ne mazāko vēlēšanos to darīt.

Decembra beigās, kādu dienu, kad negaisa mākoņi virs Londonas bija sablī­vējušies Alpu kalnu ainavās, kad vējš debesīs plosījās tik neganti, ka pilsēta te iegrima mijkrēslī, te apžilba spožas saules staros, kad pie loga rūts grabinājās lietus, — misters Norels omulīgi sēdēja savā bibliotēkā pie mundras uguns. Viņa priekšā atradās ar visādiem gardumiem klāts tējas galdiņš un viņa rokās bija Tomasa Iančestera "Putnu valoda". Burvis citu aiz citas šķīra lappuses, mek­lēdams iemīļotu vietu, kad pēkšņi viņu bezmaz līdz nāvei pārbiedēja kāda balss, kas ierunājās ļoti skaļi un nicīgi:

— Burvi! Tu domā, ka visi apbrīno tavus darbus!

Misters Norels pacēla galvu un, neticēdams savām acīm, apjauta, ka biblio­tēkā atrodas vēl kāds, cilvēks, ko viņš redzēja pirmo reizi mūžā, — izdēdējis skrandainis, kas stāvēja, savilcis uzacis kā vanags. Viņa seja bija trīs dienas veca piena krāsā, mati kā ogļu dūmi un pelni Londonas debesīs un drēbes kā Temza pie smurgainās Vopingas. Itin nekas — ne seja, ne mati, ne apģērbs — viņam nebija tīrs, taču visādā citā ziņā viņa izskats atbilda vispārējam priekšstatam par to, kādam jābūt burvim (misters Norels tam pilnīgi noteikti neatbilda). Viņš stāvēja, taisni izslējies, un pelēkās acis dabiskā valdonīgumā šķīla zibeņus.

O, jā! — šī persona turpināja, nikni zīķējot uz misteru Norelu. — Tu sevi uzskati par varen smalku zelli! Bet tagad zini, burvi! Tava ierašanās bija pare­ģota jau sen. Es tevi gaidīju divdesmit gadus! Kur tu slapstījies?

Misters Norels sēdēja, palicis bez valodas, un tikai ieplestu muti skatījās uz savu apsūdzētāju. Likās, šis cilvēks iztiepis roku, atvēris viņa krūtis, izrāvis no tām viņa noslēpumu un pacēlis to dienasgaismā. Uzreiz pēc ierašanās galvas­pilsētā misters Norels bija sapratis, ka viņš to varēja izdarīt pirms veselas mū­žības; viņam jau daudzus gadus būtu vajadzējis burt Anglijas interesēs, tad francūži būtu sakauti un angļu maģija ieņēmusi tai pienākošos nesalīdzināmi augsto vietu nācijas satversmē. Viņu vajāja doma, ka viņš ar savu vilcināšanos nodevis Anglijas maģiju. Pēdīgi viņa paša sirdsapziņa bija iemiesojusies šajā skrandainī un meta viņam sejā pārmetumus. Tādēļ nepazīstamajam svešinie­kam kaut kādā ziņā bija vara pār pašpārmetumu mocīto burvi. Viņš izstomīja nedrošu jautājumu — kas atnācējs tāds būtu?

Es esmu Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas!

Ak tā! — misters Norels izsaucās, atvieglots, ka viņa priekšā vismaz ne­stāv pārdabiska parādība. — Un tu, jādomā, esi ieradies šeit, lai diedelētu? Veltas pūles, vari doties prom! Es tevi neatzīstu par savu amatbrāli, un tu no manis neko nedabūsi! Ne grasi! Nekādus solījumus palīdzēt! Nekādas rekomendāci­jas! Gluži otrādi, paklausies, ko es grasos…

Atkal alojies, burvi! Man no tevis neko nevajag. Esmu ieradies tev pa­vēstīt tavu likteni, jo tāds ir manas dzīves uzdevums.

Manu likteni? A, tu taisies pareģot nākotni? — nicīgi iebrēcās misters Norels. Viņš piecēlās un no visa spēka pavilka zvana auklu, taču kalps nerādī­jās. — Nē, tādiem, kas izliekas par zīlniekiem, man vispār nekas nav sakāms! Lūkas!Zīlēšana katrā ziņā ir pati zemiskākā blēdība, tādi neģēļi kā tu šādi krāpj godīgus cilvēkus. Ar maģijas palīdzību nākotnē nevar ieskatīties, un burvji, kas apgalvoja, ka to spēj, bija meļi. Lūkas!

Vinkuls paskatījās apkārt.

Stāsta, ka tu esot savācis visas grāmatas, kas jebkad sarakstītas par ma­ģiju, — viņš teica, — visi domā, ka tev izdevies atgūt pat tās, kas gāja pazušanā, kad nodega Aleksandrijas bibliotēka, — un tu droši vien tās visas zini no galvas!

Grāmatas un pētījumi ir īstu zināšanu un skaidras saprašanas pamats, — stingri paziņoja misters Norels. — Maģijai jābalstās uz tādiem pašiem princi­piem kā visām pārējām zinātnēm!

Piepeši Vinkuls izstiepa kaklu un noliecās pār misteru Norelu, urbdamies viņā ar spīvām, kvēlojošām acīm. Misters Norels gluži pret savu gribu apklusa un sniedzās pretī Vinkulam, lai dzirdētu, ko tas grasās sacīt.

Es izstiepu roku, — Vinkuls čukstēja, — Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ…

Kā, lūdzu?

Es izstiepu roku, — Vinkuls sacīja mazliet skaļāk, — manu naidnieku asinis sastinga viņu dzīslās… — Viņš izslējās taisni, iepleta rokas un aizvēra acis kā ērmotā reliģiskā ekstāzē, lād turpināja skaidrā, spēcīgā un kaisles pilnā balsī:

Es izstiepu roku: domas un atmiņas izšāvās no manu naidnieku galvām kā strazdu bars,

Mani nīdētāji sagtiba kā tukši maisi.

Es iznācu pie viņiem no miglas un lietus,

Es iznācu pie viņiem pusnakts sapņos,

Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru, kas rīta ausmā aizsedz ziemeļu pamali,

Kad viņi domāja, ka ir glābti, es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas meža klusumu…

Jā jau, jā! — viņu pārtrauca misters Norels. — Vai tu tiešām domā, ka es nekad neesmu dzirdējis tādas blēņas? Uz katra ielas stūra kāds jukušais klaigā Šos pašus nodrāztos penterējumus, un katrs blandoņa aiz dzeltena aizkara pū­las izlikties noslēpumains, deklamējot kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir katrā pēdējo divsimt gadu laikā izdotā grāmatelē par maģiju! "Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru!" Ko tas nozīmē, es gribētu zināt? Kas iznāca ar kraukļu baru, pie kā? Lūkas!

Vinkuls nelikās viņu dzirdam. Viņa spēcīgā balss apklusināja mistera No­rela vārgās klaigas:

— Lietus atvērs mati durvis, un es pa tām ieiešu, Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdēšu, Trīs karaļvalstis bija man dotas, lai būtu manas mūžīgi, Anglija bija man dota, lai būtu mana mūžīgi. Vergs, kam nebija vārda, lika galvā sudraba kroni, Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks svešā zemē…

Trīs karaļvalstis! — iebrēcās misters Norels. — Ha! Tagad es saprotu, ko tu te vāvuļo! Ak tad pareģojums par karali Kraukli! Nu, ja tu esi iedomājies satriekt mani, stāstot vecas pasakas par šo džentlmeni, tad man diemžēl vaja­dzēs tevi sarūgtināt. Jā gan, tu esi pagalam pārrēķinājies! Nav tāda burvja, ko es neciestu vēl vairāk par viņu! [22] [1] Tradicionāli tiek uzskatīts, ka karalim Krauklim piederējušas trīs karaļvalstis: viena Anglijā, otra Elfu valstī un trešā bijusi savāda zeme viņpus Elles.

Ieročus, ko pret mani cēla mani naidnieki, ellē godā kā svētumus,

Nodomus, ko tie pret mani vērpa, glabā kā svētos rakstus,

Manas asinis, kas lija senos kaujaslaukos, elles ķesteri sagramstīja pa zemi un glabā traukos no sudraba un ziloņkaula.

Es devu Anglijai burvestības, dārgu mantojumu,

Bet angļi apniecināja manu dāvanu.

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to ne­aptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs…

Katra angļa pirmdzimtās tiesības ir saņemt lietpratīga un izglītota burvja pakalpojumus, — atkal iejaucās misters Norels. — Bet ar ko ierodies tu? Ar mistiskiem pātariem par akmeņiem, lietu un kokiem! Kā Godbless, kas pūlējās iestāstīt, ka maģiju vajag mācīties 110 meža zvēriem. Tad kāpēc ne no cūkām cūkkūtī, ko? Vai no klaiņojošiem suņiem? Mūsdienās kulturāliem cilvēkiem Anglijā tāda maģija nav vajadzīga! — Viņš nikni paraudzījās uz Vinkulu, un pēkšņi kaut kas piesaistīja viņa skatienu.

Vinkuls pārāk nedomāja par savu apģērbu. Ap kaklu viņš nevīžīgi bija apviņķelējis netīru kaklautu, bet starp kaklautu un kreklu vīdēja nemazgāta āda. Šai spraugā varēja saskatīt dīvainu, izlocītu ķeburu, kas ļoti atgādināja spalvas vilcienu. Iespējams, tā bija rēta — teiksim, piemiņa no kāda ielu kautiņa, — taču vairāk šis ķeburs līdzinājās barbariskajiem zīmējumiem uz ādas, kas tādā cieņā ir pie Dienvidjūru salu iedzimtajiem. Lai cik ari tas nešķistu savādi, Vinkuls, kurš, nepavisam nejuzdamies neērti, spēja ielauzties svešā namā un aurot uz tā saimnieku, liekas, kautrējās no šīs zīmes un, pamanījis, ka misters Norels uz to skatās, pacēla roku un saraustīja drānas, lai to paslēptu.

Divi burvji būs Anglijā…

Misteram Norelam pār lūpām izlauzās ērmots izsauciens — izsauciens, kas sākās kliegšus, taču beidzās ar klusu, nelaimīgu nopūtu.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās…

Ā! Tagad es redzu, ka tu esi ieradies ar vienu vienīgu nolūku — mani aizskart! Viltus burvi, tu apskaud manus panākumus! Tu neko nespēj padarīt manām burvestībām, tādēļ esi nolēmis nomelnot manu vārdu un atņemt man mieru…

Pirmais mūžu nodzīvos vientuļš, pats būs sava cietuma sargs,

Otrais klīdīspa tukšiem ceļiem negaisa kāvos, meklēdams tumšu torni augstu kalnā…

Tai brīdī beidzot atvērās durvis un ieskrēja kalpi.

Lūkas! Deivij! — histēriski iespiedzās misters Norels. — Kur jūs agrāk bijāt?

Lūkas sāka stāstīt kaut ko par zvana auklu.

Ko? Ņemiet viņu ciet! Ātri!

Deiviju, mistera Norela kučieri, daba bija radījusi, izmantojot to pašu dāsno olekti, ko pie citiem viņa amata brāļiem, un savu spēku viņš bija norūdījis, diendienā uzspiežot savu gribu četriem tīrasiņu zirgiem spēku plaukumā. Viņš aptvēra Vinkulu ap viduci un sagrāba aiz rīkles. Vinkuls sparīgi atkāvās, reizē neaizmirstams lādēt misteru Norelu:

Es ēnās sēžu melnā tronī, bet viņi mani neredzēs.

Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieiešu,

Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdēšu…

Deivijs un Vinkuls nozvārodamies uzgrūdās galdiņam, sazvalstīdami uz tā sakrautās grāmatu kaudzes.

Palīgā! Uzmanīgāk! — kliedza misters Norels. — Dieva dēļ, uzmanīgāk! Viņš apgāzīs tintnīcu! Viņš sabojās manas grāmatas!

Lūkass metās Deivijam palīgā savaldīt Vinkulu, kurš mežonīgi vēzēja rokas kā vējdzirnavu spārnus, bet misters Norels skraidīja pa bibliotēku daudz žig­lāk nekā bija kustējies daudzus gadus; viņš vāca kopā grāmatas un stiepa tās prom no draudošajām briesmām.

Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni, — Vinkuls izdvesa — Deivija rokas spieda ciet viņam rīkli, un monologs ne tuvu vairs neizklausījās tik iespaidīgi kā pirmīt. Pēdējā spēku piepūlē Vinkuls atsvabināja ķermeņa augšdaļu no Deivija tvēriena un iekliedzās: — Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks svešā zemē… — Tad Deivijs gan vilkšus, gan nēšus izdabūja viņu ārā no bibliotēkas.

Misters Norels apsēdās savā iepriekšējā vietā pie kamīna. Viņš no jauna pa­ņēma grāmatu, taču bija pārāk satraukts, lai atsāktu lasīšanu. Burvis dīdījās, kodīja nagus, pastaigāja šurpu turpu, nemitīgi atgriezdamies pie sējumiem, kas bija atradušies čīkstina vietā un pārbaudīja, vai tie nav cietuši (nē, nekādas pa­zīmes par to neliecināja), taču visbiežāk steidzās pie logiem un nemierīgi ska­tījās, vai ārā neviens nestāv un neskatās uz viņa namu. Trijos sāka mesties tumšs. Lūkass atgriezās aizdegt sveces un sabikstīt kamīnā ogles, un viņam pa pēdām sekoja Čaildermass.

Tā! — iesaucās misters Norels. — Beidzot! Vai jūs dzirdējāt, kas te no­tika? Visi mani nodevuši! Citi burvji mani izspiego un kaļ plānus, kā man kai­tēt! Mani slinkie kalpi aizmirst savus pienākumus! Un jūs, neģēli, jūs esat pats ļaunākais no visiem! Es jums saku — tas cilvēks te uzradās pavisam pēkšņi — kā no zila gaisa'. Un, kad es zvanīju un kliedzu, neviens nenāca! Jums tagad jā­aizmirst visi citi darbi. Jūsu vienīgais uzdevums ir izdibināt, kādas burvestības šis cilvēks izmantoja, lai iekļūtu mājā! Kur viņš mācījies burt? Ko viņš zina?

Čaildermass ironiski skatījās uz savu saimnieku.

Nu, ja tas ir mans vienīgais uzdevums, tad varu pateikt, ka tas jau ir iz­pildīts. Nekādas burvestības tur nebija. Viena no virtuves kalponēm bija atstā­jusi vaļā bufetes kambara logu, šis pesteļnieks pa to ielīda un ložņāja pa māju, līdz atrada jūs. Tas arī viss. Neviens nenāca tāpēc, ka viņš bija pārgriezis zvana auklu un Lūkass ar pārējiem nedzirdēja jūsu kliegšanu. Neviens neko nedzir­dēja, kamēr tas sāka aurēt, un tad viņi skriešus metās šurp. Vai tā bija, Lūkas?

Lūkass, tupēdams pie kamīna ar biguli rokā, piekrita — jā, tieši tā arī bija.

Un es jums mēģināju to pateikt, ser. Tikai jūs neklausījāties.

Taču misters Norels, lauzīdams galvu par burvju spējām, kas, iespējams, piemita Vinkulam, bija novedis sevi tādā panikā, ka šis paskaidrojums nespēja tā uzreiz viņu nomierināt.

Ak tā! — viņš atsaucās. — Bet es tik un tā skaidri zinu, ka viņš grib man ļaunu. Jā, viņš jau ir nodarījis man lielu ļaunumu!

Jā, — Čaildermass piekrita, — milzīgu ļaunumu! Pa to laiku, kamēr viņš bija bufetes istabā, viņš paspēja apēst trīs gaļas pīrāgus.

Un divus mīkstā siera rituļus,— piebilda Lūkass.

Misters Norels bija spiests atzīt, ka diez vai dižs burvis būtu nolaidies līdz šādiem nedarbiem, taču nespēja rimties, kamēr nebija pār kādu izgāzis savu aizkaitinājumu. Tā kā pa rokai ļoti ērti izrādījās Čaildermass un Lūkass, viņš sāka ar tiem un vērsās pie abiem ar garu runu, kurā bija atlicin apsūdzību Vinkulam — lielākajam noziedzniekam, kāds jebkad dzīvojis zem saules, no­slēgumā pievienojot vairākus izteiksmīgus norādījumus par to, cik nelabs gals piemeklē vīzdegunīgus un nolaidīgus kalpus.

Čaildermass un Lūkass, kuriem kopš stāšanās mistera Norela dienestā lī­dzīgus sprediķus vajadzēja noklausīties gandrīz ik nedēļu, nenieka nebēdāja un gaidīja, līdz saimnieks būs izteicis savu neapmierinātību; tad Čaildermass sacīja:

Liksim uz brīdi mierā pīrāgus un sierus — kāpēc viņš bija ieradies? Lai to izdarītu, viņš pielika ne mazums pūļu un riskēja nonākt uz karātavām. Ko viņam vajadzēja?

Ko vajadzēja? Ak, pavēstīt kārtējo karaļa Kraukļa pareģojumu. Cik ori­ģināli! Tas bija uz mata tikpat murgains kā visi tamlīdzīgi penterējumi. Bija pieminēts gan kaujaslauks, gan tronis, gan kaut kāds sudraba kronis, bet gal­venais visā tajā visā bija plātīga izrunāšanās par otru burvi — acīmredzot viņš uzskata, ka runa ir par viņu pašu.

Nupat jau, noticējis, ka Vinkuls tomēr nav nekāds draudīgs sāncensis, mis­ters Norels sāka nožēlot, ka vispār ielaidies ar viņu strīdā. Daudz labāk būtu bijis, viņš prātoja, ļaut, lai visa skrandaiņa vāvuļošana izskan cildenā un majes­tātiskā klusumā. Vienīgo mierinājumu sniedza doma, ka šis Vinkuls, kad Lūkass un Deivijs stiepa viņu ārā pa durvīm, izskatījās nesalīdzināmi nožēlojamāks. Pamazām šī apjauta un apziņa, ka viņa paša zināšanas un spējas ir nesalīdzi­nāmi pārākas, ļāva viņam atgūt dvēseles mieru. Bet ak vai! šim mieram bija lemts īss mūžs. Atkal ķēries pie "Putnu valodas", misters Norels uzdūrās šā­dam fragmentam:

…Maģija nav nekas cits kā vien patvarīga doma par putniem, kas metas tukšumā. Nevienai citai radībai zemes virsū nav tāda maģiska potenciāla. Pat vis­sīkākie no tiem var bez grūtībām izlidot no šīs pasaules un neviļus nonākt Citās zemēs. No kurienes nāk vējš, kas pūš jums sejā, vējš, kas šķirsta grāmatas lapas? Tur, kur sīko savvaļas radību bezrūpīgā maģija sastopas ar Cilvēka maģiju, kur kļūst saprotama vēja, lietus un koku valoda, tur mēs varam atrast karali Kraukli…

Kad misters Norels nākamreiz tikās ar lordu Portišedu (proti, divas dienas pēc šiem notikumiem), viņš nekavējoties metās pie viņa gaišības, sacīdams:

Ceru, milord, ka jums žurnālā atradīsies vieta dažiem ļoti asiem vār­diem par Tomasu Lančesteru! Es gadiem ilgi esmu uzskatījis "Putnu valodu" par drosmīgu mēģinājumu sniegt lasītājiem skaidru un izsmeļošu aureātu burvju maģijas izklāstu, taču, papētot rūpīgāk, atklājās, ka šo sacerējumu sa­maitājušas to kaitīgākās indeves… Viņš ir mistiķis, milord! Es jums saku, viņš ir mistiķis![1] Tomass Lančesters. "Traktāts par putnu valodu", 6. nodaļa.

1808. gada janvāris

Gadus trīsdesmit, pirms misters Norels ieradās Londonā, apņēmies apstulbi­nāt pasauli un atdzīvināt Anglijas maģiju, džentlmenis vārdā Lorenss Streindžs saņēma savu mantojuma tiesu. Mantojumā ietilpa nams jeb drīzāk nama dru­pas, daži atmatainas zemes gabali un vesels kalns parādu un ķīlu zīmju. Tās tiešām bija nopietnas nelaimes, taču Lorenss Streindžs sprieda, ka nav tādas slimības, ko nespētu izdziedināt prāva naudas summa; kā daudzi džentlmeņi gan pirms viņa, gan pēc, viņš sāka sevišķi jauki izturēties pret visām mantinie­cēm, ko viņam gadījās sastapt savā ceļā, un, būdams pievilcīgs vīrietis ar izsmal­cinātām manierēm un asprātīgu runas veidu, it ātri savaldzināja Erkvistones jaunkundzi — jaunu skotu dāmu ar deviņiem simtiem mārciņu gadā.

Ar Erkvistones jaunkundzes ienesto naudu Lorenss Streindžs saveda kār­tībā savu namu, sakopa zemi un nomaksāja saistības. Drīz viņš sāka pelnīt, nevis taisīt parādus. Viņš paplašināja savu muižu un sāka aizdot naudu par piecpadsmit procentiem. Šīs un citas līdzīgas nodarbības aizņēma visas viņa nomoda stundas. Viņš vairs nevarēja atļauties lutināt savu jauno sievu ar pār­liecīgu uzmanību. Patiesībā viņš gluži skaidri lika noprast, ka viņas sabiedrība un sarunas viņam ir apnikušas kā rūgta nāve; nabaga sievai sākās visai grūti laiki. Lorensa Streindža muiža atradās Šropšīrā, turklāt pašā nomalē, netālu no Velsas robežas. Streindža kundze te nevienu nepazina. Viņa bija pieradusi pie lielpilsētas dzīves, pie Edinburgas ballēm un Edinburgas tirgotavām, un viņas Edinburgas draugu asprātīgajām sarunām; Velsas nebeidzamajā lietū tītie aug­stie, drūmie kalni viņu ļoti nomāca. Šādi, skumjās un vientulībā, viņa izcieta piecus gadus un tad nomira, saaukstējusies vientuļā pastaigā pa šiem pašiem kalniem vētras laikā.

Misteram un misis Streindžiem bija viendzimtais dēls, kuram tolaik, kad viņa māte beidza savas mūža dienas, bija apmēram četri gadi. Nebija pagājušas ne trīs dienas, kopš misis Streindža gulēja kapā, kad šī dēla dēļ sākās sīvas cīņas starp Lorensu Streindžu un viņa nelaiķes sievas ģimeni. Erkvistoni apgalvoja, ka saskaņā ar laulību līguma nosacījumiem diezgan prāvai daļai misis Streindžas pūra jātiek noliktai neskartibā, līdz viņa dēls sasniegs pilngadību. Lorenss Streindžs — nevienu ar to nepārsteigdams — uzstāja, ka viņa sievas nauda līdz pēdējam penijam pieder viņam un viņš var ar to izrīkoties pēc sava prāta. Abas puses no­līga advokātus un sākās divas tiesas prāvas, viena Doktoru kolēģijā Londonā un otra Skotijas tiesā. Abas prāvas, gan "Streindžs pret Erkvistonu", gan "Erkvistons pret Streindžu", vilkās gadiem, un Lorenss Streindžs savu dēlu sāka neieredzēt ne acu galā. Viņam likās, ka zēns ir kā staigna pļava vai slimu koku jaunaudze — uz papīra vērtīgs, taču peļņu ij gaidīdams nesagaidīsi. Ja Anglijas likumi ļautu Lorensam Streindžam pārdot viņa dēlu un nopirkt vietā labāku, viņš droši vien tā arī darītu. [23]

Tikām Erkvistoni atskārta, ka Lorensa Streindža spēkos ir padarīt savu dēlu gluži tikpat nelaimīgu, cik savulaik sievu, tāpēc misis Streindžas brālis aizrak­stīja Lorensam Streindžam uzstājīgu vēstuli, ierosinādams, ka zēns varētu ik gadus kādu laiku padzīvot pie viņa Edinburgā. Misteram Erkvistonam par lielu pārsteigumu, misters Streindžs neiebilda. [24]

Tā nu Džonatans Streindžs bērnībā ik pusi gada pavadīja mistera Erkvis- tona Edinburgas namā Šarlot-skvērā, kur, jādomā, ierada nebūt diezcik aug­stās domās par savu tēvu. Turpat viņš ieguva pirmo izglītību, mācīdamies kopā ar savām trim māsīcām Mārgaretu, Mariju un Džordžiānu Erkvistonēm. [25] edinburgā, kā visiem zināms, ir viena no kulturālākajām pilsētām pasaulē, un edinburdzieši neapšaubāmi ir tikpat izglītoti un nodevušies dzīves priekiem kā londonieši. Arvien, kad zēns dzīvoja pie viņiem, misters un misis Erkvistoni darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai tas justos laimīgs, cerēdami šādi atmērot par nevērību un saltumu, ko viņš sastapa sava tēva mājās. Tāpēc nav jābrīnās, ka Džonatans Streindžs izauga diezgan izlutināts, diezgan patvaļīgs un sliecās būt diezgan augstās domās par sevi.[1] Abi procesi pēdīgi noslēdzās par labu Lorensa Streindža dēlam.

[1] Gluži otrādi: Lorenss Streindžs jutās visnotaļ gandarīts, ka viņam mēnešiem ilgi neva­jag zēnu ēdināt un ģērbt. Lūk, kā naudaskāre padara gudru cilvēku mazisku un smieklīgu.

[1] Streindža biogrāfs Džons Segunds vairākkārt piemin, ka Streindžam labāk paticis uz­turēties starp gudrām sievietēm, nevis vīriešu sabiedrībā. Sk. "Džonatana Streindža dzīvi" Džona Mareja apgādā, 1820.

Lorenss Streindžs kļuva vecāks un bagātāks, taču labsirdīgāks gan ne­kļuva.

Dažas dienas pirms mistera Norela sarunas ar Vinkulu Lorensa Streindža namā darbu uzsāka jauns kalps. Pārējie kalpi labprāt piedāvāja viņam palīdzību un padomu; viņi pastāstīja jaunajam kalpam, ka Lorenss Streindžs ir uzpūtīgs un ļauns cilvēks, ka visi viņu neieredz, ka viņš vairāk par visu uz pasaules mīl naudu un ka viņš un viņa dēls jau daudzus gadus nav pārmijuši ne piecus vār­dus. Kalpi pastāstīja arī, ka viņš pēc dabas ir īsts sātans un lai jaunais kalps ne­kādā ziņā neaizdodot viņam dusmas, citādi tam dzīves nebūs.

Jaunais kalps pateicās biedriem par brīdinājumu un apsolīja paturēt prātā visu, kas viņam bija sacīts. Taču pārējie kalpi nezināja, ka jaunais kalps pēc da­bas nebija lādzīgāks par pašu misteru Streindžu: viņš mēdza būt sarkastisks, nereti arī rupjš un bija ļoti augstās domās par savu prātu, attiecīgi visai zemu vērtēdams citus. Par savām vājajām vietām jaunais kalps pārējiem nestāstīja gluži vienkārši tāpēc, ka neko par tām nezināja. Lai gan viņš bieži ķildojās ar saviem draugiem un kaimiņiem, jaunais kalps netika gudrs, kālab tā notiek, un allaž nosprieda, ka tā noteikti ir otrējo vaina. Taču ja nu jums sāk likties, ka šajā nodaļā būs runa tikai par ārkārtīgi nepatīkamām personām, šai pašā brīdī jāpaziņo, ka negantība bija vienīgi Lorensa Streindža rakstura alfa un omega, turpretim jaunā kalpa raksturu veidoja daudz dabiskāks gaišo un ēnas pušu sajaukums. Viņam piemita gana daudz veselā saprāta, un ar vienādu sparu tik­lab atriebās par iedomātiem pāridarījumiem sev, kā aizstāvēja pret īstām bries­mām citus.

Lorenss Streindžs bija vecs un gulēja maz. Patiesībā bieži notika tā, ka naktī viņš jutās možāks nekā dienā un sēdās pie galda, lai rakstītu vēstules un pār­baudītu dokumentus. Saprotams, arī viens no kalpiem allaž palika nomodā, un dažas dienas pēc stāšanās Lorensa Streindža dienestā šis uzdevums piekrita jaunajam kalpam.

Viss ritēja labi, līdz neilgi pēc diviem naktī misters Streindžs pasauca jauno kalpu un lika viņam atnest glāzīti heresa. Šai prasībā nebija nekā neparasta, tomēr jaunais kalps atklāja, ka to nebūt nav viegli izpildīt. Izmeklējies heresu parastajās vietās, viņš bija spiests vispirms pamodināt kalponi, lai pajautātu, kur varētu būt virssulaiņa istaba, bet pēc tam virssulaini, lai pajautātu, kur stāv heress. Tad labs brīdis pagāja, uzklausot virssulaini, kas izteica visu savu pār­steigumu par to, ka misters Streindžs prasījis heresu, jo parasti viņš heresu nedzerot. Mistera Streindža dēls, misters Džonatans Streindžs, — virssulainis paturpināja, lai jaunais kalps skaidrāk izprastu mājas kārtību, — tas gan esot liels heresa cienītājs un parasti turot pa kādai pudelei savā garderobes istabā.

Saskaņā ar virssulaiņa norādījumiem jaunais kalps devās pēc heresa uz pagrabu — tas prasīja daudzu sveču iedegšanu, garu staigāšanu pa aukstiem un tumšiem gaiteņiem, nemitīgu zirnekļa tīklu notraukšanu no drānām, ne­patīkamu galvas apdauzīšanu pret sarūsējušiem dzelžiem, kas rēgojās ārā no veciem, appelējušiem griestiem, un lielu asiņu un netīrumu slaucīšanu no sejas pirms ierašanās pie saimnieka. Viņš atnesa glāzīti heresa misteram Streindžam, kurš to uz līdzenas vietas izdzēra un paprasīja vēl vienu.

Jaunajam kalpam šķita, ka vienai naktij blandīšanās pa pagrabiem bijis diez­gan, un tālab, atminēdamies virssulaiņa sacīto, viņš devās uz mistera Džona- tana Streindža garderobes istabu. Piesardzīgi atvēris durvis, viņš nomanīja, ka istabā neviena nav, lai gan sveces vēl arvien dega. Tas nenieka nepārsteidza jauno kalpu, kurš zināja, ka starp daudzajiem netikumiem, kas piemīt bagātiem, ne­precētiem džentlmeņiem, viens no pirmajiem ir sveču šķērdēšana. Viņš sāka vērt vaļā atvilktnes un durtiņas, ieskatījās naktspodos, palūkojās zem galdiem un krēsliem un iemeta skatienu vāzēs. (Un ja jūs brīnāties par to, kur jaunais kalps meklēja heresu, tad varu tikai sacīt, ka viņam biežāk nekā jums bija iznā­kusi darīšana ar bagātiem, neprecētiem džentlmeņiem, un viņš zināja, ka tie savās mājās nereti uztur visai ekscentrisku kārtību.) Heresa pudeli viņš, kā jau bija domājis, atrada zābakā, kur tā pildīja zābaku kalpiņa pienākumu.

Liedams vīnu glāzē, jaunais kalps netīšām pacēla acis uz spoguli, kas karā­jās pie sienas, un atklāja, ka istaba tomēr nav tukša. Džonatans Streindžs sēdēja lielā atzveltnī un ar lielu pārsteigumu vēroja jaunā kalpa darbošanos. Jaunais kalps neteica ne vārda, lai paskaidrotu savu rīcību, — jo ko tad viņš būtu varē­jis paskaidrot džentlmenim? Citi kalpi gan viņu saprastu no pusvārda. Jaunais kalps devās prom.

Uzsākdams darbu šajā namā, jaunais kalps bija lolojis zināmas cerības izpel­nīties izcilus vietu citu kalpu vidū. Viņš ieskatīja, ka viņa ievērojamās prāta spē­jas un lielā dzīves pieredze gluži dabiski padara viņu par abu misteru Streindžu vietnieku brīžos, kad jātiek galā ar kādiem grūtākiem apstākļiem; viņa fantāzijā kungi jau vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem: "Kā jau jūs zināt, Džeremij, lieta ir nopietna un nevienam citam to nevar uzticēt." Būtu pārspīlēti sacīt, ka viņš turpat uz vietas atmeta šīs cerības, tomēr viņš nespēja noliegt, ka Džonatans

Streindžs nešķita pārlieku iepriecināts par to, ka viņa istabā kāds vandās un lej vīnu no viņa pudeles.

Tādējādi jaunais kalps atgriezās Lorensa Streindža kabinetā bīstami saēr­cināts un īgns par izpostītajiem lielajiem nodomiem. Misters Streindžs uz līdze­nas vietas izdzēra otru heresa glāzi un paziņoja, ka gribētu vēl. To dzirdēdams, jaunais kalps izgrūda aizžņaugtu kliedzienu, saplūca pats sevi aiz matiem un iebrēcās;

Tad kādēļ jūs, vecais nelga, to neteicāt uzreiz? Dieva dēļ, es būtu atnesis visu pudeli!

Misters Streindžs pārsteigts paskatījās uz jauno kalpu un laipni atteica, ka ne­kādā ziņā nevajagot iet pēc vēl vienas glāzes, ja reiz tas esot tāds apgrūtinājums.

Jaunais kalps atgriezās virtuvē (pa ceļam lauzīdams galvu, vai nav runājis pārāk asi). Pēc dažām minūtēm atkal nošķindēja zvans. Misters Streindžs sē­dēja pie sava rakstāmgalda ar vēstuli rokā un lūkojās pa logu, aiz kura bija piķa melna, lietaina nakts.

Džeremij, tur pretī, tajā kalnā, dzīvo kāds cilvēks, — viņš teica, — un vēl līdz ritam vajag viņam nogādāt šo vēstuli.

Ahā, nodomāja jaunais kalps, cik drīz tas notiek! Svarīgas darīšanas, kas jānokārto pa nakts melnumu! Ko tas varētu nozīmēt? Tikai to, ka viņš jau sāk dot priekšroku tieši manai palīdzībai. Milzīgi glaimots, viņš dedzīgi atsaucās, ka uz karstām pēdām dosies ceļā, un paņēma vēstuli, uz kuras bija viens vie­nīgs mīklains vārds: "Vaivernam". Viņš apvaicājās, vai namam ir nosaukums, ja nu viņam gadās nomaldīties 110 ceļa un nākas kādam jautāt.

Misters Streindžs atbildēja, vispirms sacīdams, ka namam nav nosaukuma, tad aprāvās un sāka smieties.

Jautājiet pēc Vaiverna no fermas "Salauztā sirds"! — viņš teica. Jau­najam kalpam vajagot nogriezties no lielceļa pa salauztiem vārtiņiem iepretim krogam "Melnais celms"; aiz vārtiņiem būs taka, un tā aizvedīs taisni uz fermu "Salauztā sirds".

Tā nu jaunais kalps apsegloja zirgu, paņēma vējlukturi un izjāja uz lielceļa. Tā bija nejauka nakts. Gaisi jaucās jukumis, spīvi zēvelēja vējš un aumaļu lietus atrada visas spraugas jaunā kalpa drānās; pavisam drīz viņš bija pārsalis līdz kaulam.

Taciņa, kas sākās iepretim krogam "Melnais celms" un vijās augšup kalnā, bija briesmīgi aizaugusi. Patiesībā tā vispār nebija pelnījusi saukties par taku, jo tās vidū auga jauni kociņi, ko stiprais vējš pārvērta rīkstēs, kas šaustīja jauno kalpu, kad tas lauzās uz priekšu. Nojājis pusjūdzi, viņš jutās tā, it kā citu pēc cita būtu izkāvies ar četriem spēka mitriķiem (tā kā viņš bija karstgalvis un sabiedriskās vietās mūždien iesaistījās ķīviņos, tad šī sajūta viņam bija ļoti labi pazīstama). Viņš lādēja Vaivernu, šo nolaidīgo slaistu, kas nejēdz ne savest kār­tībā savus dzīvžogus. Pagāja vismaz stunda, kamēr viņš nonāca vietā, kur reiz, iespējams, bija pļava, turpretim tagad — mežrozīšu un kazenāju biezoknis, un viņš sāka nožēlot, ka nav paķēris līdzi cirvi. Viņš piesēja zirgu pie koka un lūkoja spraukties tālāk. Ērkšķi bija lieli, asi, un to bija daudz; vairākas reizes kazenāji nogrāba viņu tik pamatīgi un izsmalcināti (roka izstiepta augšup, kāja saliekta aiz muguras), ka viņš izmisumā bezmaz zaudēja cerību kādreiz tikt laukā. Likās dīvaini, ka cilvēks var dzīvot aiz tāda ērkšķāja, un jaunais kalps nodomāja, ka nebūs brīnums, ja izrādīsies, ka šis misters Vaiverns jau krietnus simt gadus guļ dziļā miegā. Nu, viņš pie sevis nosmēja, tas vēl nebūtu ļaunākais, galvenais, lai man nevajag viņu skūpstīt.

Kad gar kalna kori sāka spraukties skumja, pelēka rīta gaismiņa, viņš nonāca pie sabrukušas mājiņas, kas gan vedināja domāt ne tik daudz par salauztu sirdi kā par apgrieztu kaklu. Siena līka ārup, kā klanīdamās zemei, tai pāri zvāļojās skurstenis. Akmens plāksnes, Iēveniski gāzdamās no jumta, bija atstājušas aiz sevis caurumus, pa kuriem kā ribas rēgojās sijas. Iekšā bija pilns pliederu un vilkābeļu, kas augšanas tvīksmē bija izlauzušas visus logus un izgāzušas durvis no aplodām.

Jaunais kalps stāvēja lietū, skatīdamies uz drūmo ainu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja kādu nākam pa kalnu uz viņa pusi: tas bija tēls kā no tautas pasa­kām, ar lielu un dīvainu cepuri galvā un kūju rokā. Tuvumā izrādījās, ka pasaku tēls ir brīvzemnieks no kādas tuvējās viensētas, pēc izskata prātīgs vīrs, kuru par teiksmu varoni pārvērta vienīgi ap galvu apvīstītais salocīta audekla ga­bals, kas sargāja viņu no lietus.

Puis! Kas tev atgadījies? — viņš uzrunāja jauno kalpu. — Tu viss esi vie­nās asinīs, un tavas labās drēbes ir saplēstas lupatās!

Jaunais kalps palūkojās uz sevi un atklāja, ka tā tiešām ir. Viņš atbildēja, ka taka ir aizaugusi ar briesmīgiem ērkšķu krūmiem.

Brīvzemnieks pārsteigts iepleta acis.

Bet ir taču arī labais ceļš, — viņš izsaucās, — nieka ceturtdaļjūdzi uz rietumiem, un pa to tu būtu atnācis divreiz ātrāk! Dieva dēļ, kas tevi trenca iet pa veco taku?

Uz šo jautājumu jaunais kalps neatbildēja, toties apvaicājās, vai brīvzem­nieks nezinot, kur meklēt misteru Vaivernu no fermas "Salauztā sirds".

Šitā ir Vaiverna māja, bet viņš jau kopš pieciem gadiem ir miris. Ferma "Salauztā sirds", tu saki? Kurš tev iestāstīja, ka to sauc tā? Kāds vazājis tevi aiz deguna. Vecas takas, ferma "Salauztā sirds", ko tu neteiksi! Bet vadzi, vispār jau tam vārdam nav ne vainas. Vaiverns tiešām nomira ar salauztu sirdi. Viņam, nabagam, nelaimīgā kārtā piederēja viens gabals zemes, kas bija iepaticies kā­dam džentlmenim tur lejā, un, kad Vaiverns negribēja to pārdot, džentlmenis noalgoja neģēļus, kas nakts vidū izraka visas Vaiverna sadēstītās pupas, bur­kānus un kāpostus, un, kad arī tas nelīdzēja, viņš sāka ar Vaivernu tiesāties — bet tas, nabags, tiesas lietās nesajēdza ne rīta, ne vakara.

Jaunais kalps brīdi domāja.

Man tā rādās, — viņš pēdīgi bilda, — ka es jums varētu pateikt, kā to džentlmeni sauca.

Kā nu ne, — atsaucās brīvzemnieks. — Kurš tad to nespētu. — Viņš cie­šāk paskatījās uz jauno kalpu. — Puis, — viņš sacīja, — tu esi bāls kā piena pudiņš un dirbinies tā, ka bail, vai tu nesabirzīsi gabalos!

Man ir auksti, — teica jaunais kalps.

Tad brīvzemnieks (kurš teica, ka viņu saucot Bulbridžs) sāka ļoti neatlai­dīgi pierunāt jauno kalpu doties uz viņa mājām, kur viņš varēšot sasildīties pie kamīna, kaut ko apēst un iedzert un varbūt stundiņu pagulēt. Jaunais kalps pa­teicās, taču apgalvoja, ka viņam tikai esot auksti, tas arī viss.

Tad nu Bulbridžs tikai aizveda jauno kalpu atpakaļ turp, kur gaidīja zirgs (aizveda pa citu ceļu, kurā nebija ērkšķu), parādīja, kā vislabāk atgriezties uz lielceļa, un jaunais kalps jāja atpakaļ uz mistera Streindža namu.

Dzedrās, bālās debesīs kā izmisuma alegorija kāpa dzedra, bāla saule, un, kamēr jaunais kalps jāja, viņam likās, ka šī saule ir nabaga Vaiverns un debesis ir elle, kur misters Streindžs Vaivernu iedzinis, lai tā mokas ilgtu mūžīgi.

Kad viņš pārradās, apkārt saskrēja pārējie kalpi.

Ak, draudziņ! — noraizējies iesaucās virssulainis. — Fēc kā tu izskaties? Vai tas bija heresa dēļ, Džeremij? Vai viņš uz tevi noskaitās heresa dēļ?

Jaunais kalps izvēlās no segliem un nokrita zemē. Viņš saķēra virssulaini aiz svārka stērbeles un lūdzās, lai virssulainis iedod viņam makšķeri, viņam vajagot izzvejot no elles nabaga Vaivernu.

Dzirdot šo un citas tikpat neprātīgas runas, pārējie kalpi ātri vien secināja, ka jaunais kalps ir saaukstējies un viņam ir drudzis. Tie nolika viņu gulēt un aizsūtīja kādu pēc ārsta. Taču par to padzirdēja Lorenss Streindžs, un raidīja ceļā otru vēstnesi ar ziņu, ka ārsts nav vajadzīgs. Fēc tam Lorenss Streindžs paziņoja, ka viņam kārojas auzu tumes un pieteica virssulainim, ka vēlas, lai tumi viņam atnes jaunais kalps. Virssulainis steidzās meklēt misteru Džonatanu Streindžu, lai lūgtu viņu kaut kā iejaukties, taču izrādījās, ka Džonatans Streindžs rīta agrumā aizjājis uz Šrūsberī un būs mājās tikai nākamajā dienā. Tā nu saimes ļaudīm vajadzēja izvilkt jauno kalpu no gultas, apģērbt viņu, ielikt viņa slāba­najās rokās paplāti ar auzu tumi un izstumt pa durvīm. Visu dienu misteram Streindžam neaptrūka sīku uzdevumu, un katru no tiem — mistera Streindža norādījumi bija pilnīgi nepārprotami — vajadzēja izpildīt jaunajam kalpam.

Vakaram iestājoties, jaunais kalps bija tik karsts kā dzelzs trumulis un ru­nāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu par austeru mucām. Taču misters Streindžs paziņoja, ka grasās ari šo nakti pavadīt nomodā un pieteica, lai jaunais kalps gaida viņu kabinetā.

Virssulainis drošsirdīgi palūdza, lai saimnieks ļauj viņam palikt slimnieka vietā.

— Ā, bet jūs nespējat pat iedomāties, kā man tas puisis iepaticies, — mis­ters Streindžs attrauca, acīm netīksmē spīgājot, — un kā es vēlos, lai viņš visu laiku būtu man blakus. Jums liekas, ka viņš neizskatās vesels? Pēc manām do­mām viņam vienkārši vajadzīgs svaigs gaiss. — Un, to pateicis, viņš atvēra logu virs rakstāmgalda. Kabinetā acumirklī kļuva briesmīgi auksti un sāka virpuļot sauja sniega pārslu.

Virssulainis nopūtās un no jauna atslēja pret sienu jauno kalpu (kurš jau atkal bija sācis šļūkt gar zemi), slepus iebāzdams viņam kabatās roku sil­dītājus.

Pusnaktī kalpone aiznesa misteram Streindžam uz kabinetu auzu tumi. Atgriezusies virtuvē, viņa ziņoja, ka misters Streindžs uzgājis roku sildītājus, izvilcis tos no kabatām un nometis uz galda. Kalpi skumīgi devās gulēt, bū­dami pārliecināti, ka no rīta jaunais kalps būs pagalam.

Pienāca rīts. Mistera Streindža kabineta durvis bija aizvērtas. Pulkstenis nosita septiņus, un neviens nebija paskandinājis zvanu. Pulkstenis nosita asto­ņus. Tad deviņus. Desmit. Kalpi izmisumā lauzīja rokas.

Taču viņi bija aizmirsuši — arī Lorenss Streindžs bija par to aizmirsis —, ka jaunais kalps bija stiprs, zaļoksns vīrietis, kurpretim Lorenss Streindžs jau bija vecs, un kādu daļu no tā visa, ko naktī nācās izciest jaunajam kalpam, bija spiests pārciest arī Lorenss Streindžs. Septiņas minūtes pāri desmitiem virssu­lainis un kučieris sadūšojās divatā ieiet kabinetā un atrada jauno kalpu uz grī­das guļam ciešā miegā: no drudža vairs nebija ne miņas. Kabineta otrā galā pie sava rakstāmgalda sēdēja Lorenss Streindžs, nosalis.

Kad šo abu nakšu notikumi nāca ausīs plašākai sabiedrībai, visiem ļoti gri­bējās savām acīm redzēt jauno kalpu, it kā viņš būtu uzvarējis pūķi vai cīnījies ar negantu milzi. Jaunajam kalpam, saprotams, bija patīkami, ka viņu uzskata par ievērojamu personu, un, desmitām reižu stāstīdams par notikušo, viņš atklāja, ka patiesībā, kad viņu sūtīja pēc trešās heresa glāzes, viņš bija misteram Streindžam atbildējis šādi: — Zini, ak nekrietnais neģēli, kas tagad moki godīgus cilvēkus un iedzen viņus kapā, nāk diena — un drīz būs klāt, — kad tev vaja­dzēs atbildēt par katru nopūtu, kas tevis dēļ izlauzās no godīgu cilvēku krūtīm, par katru asaru, ko tevis dēļ izlējušas atraitņu acis! — Drīz visi apkaimē zināja, ka tad, kad misters Streindžs bija atvēris logu, savā laipnībā grasīdamies jauno kalpu nosaldēt, tas bija saucis: — Vispirms būs auksti, Lorens Streindž, bet bei­gās karsti! Vispirms būs auksti, beigās karsti! — Skaidrs kā diena, tas bija pra­vietisks norādījums uz mistera Streindža pašreizējo atrašanās vietu.

1808. gada janvāris

"Kā jūtas lēdija Poula?"

Šo jautājumu varēja dzirdēt visos galvaspilsētas nostūros, no visu kārtu un gājumu pilsoņu mutēm. — Kā jūtas lēdija Poula? — gaismai austot, Kovent- gārdenā augļu tirgotājs jautāja puķu meitenēm. Akermana tirgotavā Strendā pats misters misters Akermans iztaujāja savus pircējus (aristokrātijas pārstāvjus un ievērojamas personas), vai viņiem nav kādu ziņu par lēdiju Poulu. Pār­stāvju palātā garlaicīgu runu laikā šo jautājumu saviem blakussēdētājiem čuk­stus uzdeva Parlamenta locekļi (ar acs kaktiņu šķielēdami uz seru Volteru). Meifēras namu garderobes istabās agrās rīta stundās istabenes lūdza savām kun­dzēm viņas atvainot, — …bet vai lēdija Poula šovakar atbrauks? Un kā viņas gaišība jūtas?

Un tā visu Londonu aplidoja šis jautājums: — Kā jūtas lēdija Poula?

O, (skanēja atbilde) viņas gaišība jūtas ļoti labi, jo dienas, jo labāk.

Un te mēs redzam, cik nožēlojami trūcīga ir angļu valoda, jo viņas gaišība jutās nesalīdzināmi labāk nekā ļoti labi. Jebkurš cits līdzās viņas gaišībai iz­skatījās bāls, pārguris, pusdzīvs. Neparastais dzīvesspars, ko viņa bija izrādījusi savas augšāmcelšanās rītā, nebija viņu atstājis; kad viņa gāja pastaigāties, ļau­dis uz ielām atskatījās uz smalku dāmu, kas iet tik ātrā solī; nabaga sulainis, kam bija uzdots par viņu gādāt, par daudziem jardiem atpalicis, aizelsies un sasarcis steidzās viņai nopakaļ. Kara ministrs, kurš kādurīt nāca ārā no Čering-krosas Dramonda, nokļuva pēkšņā un negaidītā saskarē ar viņas gaišību, kas ātrā solī gāja pa ielu, un, jāsaka, nokrita gar zemi. Lēdija Poula palīdzēja viņam piecelties, izteica cerību, ka viņš nav cietis un, iekams ministrs bija izdomājis, ko lai atbild, jau bija gabalā.

Gluži kā visas jaunas dāmas deviņpadsmit gadu vecumā lēdija Poula jūs­moja par dejām. Ballē viņa spēja dejot visas dejas pēc kārtas, ne uz brīdi neaiz- elsdamās, un nesaprata, kāpēc visi tik agri iet prom. — Tik gaudenu izrīkojumu saukt par balli ir smieklīgi! — viņa teica seram Volteram. — Mēs dejojām nieka trīs stundas! — Un viņa brīnījās par citu dejotāju slābanumu: — Nabadziņi! Man viņu žēl.

Par viņas veselību dzēra armija, flote un baznīca. Seru Volteru Poulu pastā­vīgi dēvēja par pašu laimīgāko cilvēku visā karaļvalstī, un sers Volters bija gluži tādos pašos ieskatos. Vintertones jaunkundze — nabaga bālā, slimā Vinter­tones jaunkundze — bija modinājusi viņā līdzjūtību, savukārt lēdija Poula, kas starot staroja allažīgā neparasti labas veselības un moža garastāvokļa mir­dzumā, izraisīja viņā jūsmīgu apbrīnu. Kad viņa netīšām notrieca gar zemi kara ministru, seram Volteram likās, ka tas ir labākais joks visā pasaulē, un viņš par to stāstīja visiem, kas gadījās ceļā. Zem četrām acīm viņš savai labajai draudzenei lēdijai Vinzelai atzinās, ka viņas gaišība ir tieši tāda sieva, kāda viņam vajadziga — tik gudra, tik mundra: viņā bija viss, ko vien varēja vēlē­ties. Sevišķi seru Volteru pārsteidza viņas gaišības neatkarīgie uzskati:

— Pagājušajā nedēļā viņa man teica, ka valdībai nevajagot sūtīt naudu un karaspēku Zviedrijas karalim — mēs pieņēmām tādu lēmumu, — bet labāk vajagot atbalstīt Portugāles un Spānijas valdības, lai pēc tam izmantotu šīs val­stis kā placdarmus karā pret Bonapartu. Viņai ir tikai deviņpadsmit gadu, bet viņa ir tik dziļi pārdomājusi visdažādākās lietas un nonākusi pie tik daudziem spriedumiem! Deviņpadsmit gadu vecumā viņa tik drosmīgi runā pretī valdī­bai! Es, protams, teicu viņas gaišībai, ka viņas vieta ir Parlamentā!

Lēdijā Poulā vienā personā apvienojās daiļuma, politikas, bagātības un maģijas valdzinājums. Londonas smalkās aprindas nešaubījās, ka viņai lemts kļūt par to spožāko zvaigzni. Viņa bija precējusies jau gandrīz trīs mēnešus — laiks do­ties ceļā, ko viņai bija lēmis Liktenis un smalkās aprindas. Tika izsūtīti ielū­gumi uz lepnu dineju, kas bija paredzēta janvāra otrajā nedēļā.

Pirmā dineja jaunās sievas karjerā ir nozīmīgs notikums, ar ko saistās mil­zums sīku raižu. Ar talantiem, kas palīdzēja viņai iemantot piekrišanu trijos gados, kas aizritējuši pēc skološanās beigām, vairs nav diezgan. Vairs nepietiek ar to, ka viņa izsmalcināti ģērbjas, nekļūdīgi izvēlas dārglietas, tērzē franciski, spēlē klavihordu un dzied. Tagad viņai jāpievēršas franču kulinārijai un franču vīniem. Lai arī citi noteikti neliegs viņai padomu šajās svarīgajās lietās, viņai jāvadās pēc pašas gaumes un nosliecēm. Viņa katrā ziņā apniecinās savas mātes piekoptās viesu uzņemšanas paražas un vēlēsies visu darīt citādi. Lon­donas smalkajās aprindās pierasts vakariņot viesos savas četras piecas reizes nedēļā. Kā lai jauna sieva — deviņpadsmit gadu veca un labi ja vispār spērusi kāju virtuvē — izdomā mielastu, kas pārsteigtu un ielīksmotu tik pārsātinātas aukslējas?

Otrām kārtām, kalpi. Jaunās sievas mājā visi sulaiņi ir jaunatnācēji. Ja kaut ko steidzami savajadzēsies — sveces, citas dakšiņas, biezu drānu, lai atnestu karstu zupas terīni, — vai viņi spēs to atrast? Lēdijai Poulai, apmetoties Hārlij- strītas 9. numurā, šīs grūtības trejkāršojās. Puse kalpotāju bija no Northempton- šīras — no viņas gaišības muižas (ireit-Hīzerdenā, — un puse bija nupat nolīgti Londonā; un visiem zināms, kāda milzīga atšķirība ir starp provinces kalpiem un Londonas kalpiem. Runa īsti nav par pienākumiem. Arī Northemptonšīrā kalpiem jāgatavo, jāberž, jāaizskrien un jāatnes — gluži tāpat kā Londonā. Nē, izšķirība drīzāk saistās ar to, kā šie pienākumi tiek veikti. Āre, teiksim, pro­vinces muižnieks Northemptonšīrā apciemo savu kaimiņu. Apciemojums ir beidzies, sulainis atnes muižnieka mēteli un palīdz viņam to uzvilkt. Šai brīdī ir gluži dabiski, ka sulainis godbijīgi apvaicājas par muižnieka sievas veselību. Muižnieks ne mazākajā mērā nejūtas aizskarts un arī pats uzdod dažus jau­tājumus. Iespējams, muižnieks ir dzirdējis, ka sulaiņa vecāmāte, dārzā šķīdama kāpostus, ir nokritusi un sasitusies, un viņš vēlas zināt, vai vecīte ir izveseļoju­sies. Muižnieks un sulainis dzīvo mazā pasaulītē un pazīst viens otru kopš bēr­nības. Turpretim Londonā nekas tāds nav iespējams. Londonas sulainis neuzsāk sarunas ar sava saimnieka viesiem. Viņam jāizskatās tā, it kā viņš vispār nezi­nātu, ka pasaulē ir tādas ērmības kā vecāsmātes un kāposti.

Hārlij-strītas devītajā numurā lēdijas Poulas provinces kalpi zaudēja sirds­mieru, visu laiku baidīdamies kļūdīties un nekad nezinādami, kā ir pareizi. Pat viņu valoda tika atzīta par aplamu un izmēdīta. Northempšīras izruna Londo­nas kalpiem ne vienmēr bija saprotama (gan jāteic, ka tie arī pārlieku necentās saprast), un provinces kalpi lietoja tādus vārdus kā stiķenes, sparguļi un kaķe- nīce, kaut arī viņiem vajadzētu sacīt ērkšķogas, sparģeļi un kaķene.

Londonas kalpi uzjautrinājās, izspēlēdami ar provinces kalpiem jokus. Viņi iedeva jauniņajam sulainim Alfrēdam šķīvjus ar riebīgu, netīru ūdeni, apgal­vodami, ka tā ir franču zupa, kas vakariņās jāpasniedz visiem, kas sēdēs pie saimes galda. Bieži viņi lika provinces kalpiem nodot ziņas miesnieka zēnam, maizniekam un laternu uzraugam. Šīs ziņas bija pilnas ar londoniešu vārdiņiem, un provinces kalpi no tām nesaprata ne tik, cik melns aiz naga, toties mies­nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs gan lieliski saprata, kādas nejaukas rupjības viņiem saka. Reiz, izdzirdējis ziņu, ar ko pie viņa bija ieradies Alfrēds, miesnieka zēns iešāva viņam pa aci, bet Londonas kalpi, paslēpušies pielieka­majā kambarī, smējās, vēderus turēdami.

Saprotams, provinces kalpi nikni sūdzējās lēdijai Poulai (kuru pazina visu savu mūžu) par to, kā viņus tramda, un lēdija Poula satriekta atskārta, ka vecie draugi viņas jaunajās mājās jūtas nelaimīgi. Taču viņai trūka pieredzes un viņa nezināja, ko lai iesāk. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka provinces kalpi runā tais­nību, bet baidījās ar savu iejaukšanos padarīt visu vēl sliktāku.

Ko man darīt, ser Volter? — viņa jautāja.

Ko darīt? — sers Volters pārsteigts atjautāja. — Neko. Atstājiet visu Stī- vena Blcka ziņā. Kad Stivens Bleks būs ar viņiem aprunājies, visi būs rāmi kā jēri un saticīgi kā melnie strazdi.

Pirms laulībām seram Volteram bija tikai viens kalps — Stīvens Bleks, un sera Voltera paļāvība uz viņu nudien nepazina robežu. Hārlij-strītā numur de­viņi viņu sauca par virssulaini, taču viņa pienākumi bija daudz plašāki nekā jebkuram parastam virssulainim: Stīvens Bleks sera Voltera uzdevumā runāja ar baņķieriem un advokātiem, viņš pētīja lēdijas Poulas īpašumu pārvaldnieku atskaites un ziņoja seram Volteram par to, ko tajās bija atradis, viņš gluži pēc sava prāta nolīga kalpus un strādniekus, viņš izrīkoja to darbu un maksāja rē­ķinus un algas.

Protams, daudzās mājās ir kalpotājs, kuram, pateicoties viņa asajam prā­tam un spējām, dota lielāka vara, nekā citkārt mēdz būt. Taču Stīvena gadījumā tas viss bija vēl neparastāk, tāpēc ka Stīvens Bleks bija nēģeris. Es saku "nepa­rasti", jo vai tad visbiežāk nav tā, ka nēģeris starp saimes ļaudīm stāv uz paša zemākā pakāpiena? Lai cik arī čakls viņš ir? Lai cik gudrs? Tomēr Stīvenam Ble- kam kaut kādā veidā bija izdevies nepakļauties šim vispārējam likumam. Tiesa gan, viņam bija zināmas dabiskas priekšrocības: glīta seja un stalts, labi veidots augums, un viņam nekādā ziņā nenāca par ļaunu tas, ka viņa saimnieks bija politiķis, kas ar prieku pauda pasaulei savas liberālās idejas, uzticēdams saim­niecības un darījumu vadību melnādainam kalpam.

Citi kalpi bija mazliet pārsteigti, kad izrādījās, ka viņus izrīkos melnādainis — daudzi 110 viņiem tādus cilvēkus vispār ne acīs nebija redzējuši. Daži sākumā sliecās paust sašutumu un citiem apgalvoja — ja šis uzdrošināsies viņus ko­mandēt, tad dzirdēs ļoti rupju atbildi. Taču, lai kādi arī bija viņu nodomi, visi atklāja, ka Stīvena klātbūtnē viņiem nekas tāds ne prātā nenāca. Viņa nopiet­nais vaigs, valdonīgums un pārdomātie norādījumi gluži dabiski vedināja da­rīt, ko viņš lika.

Miesnieka zēns, maiznieks, laternu uzraugs un citi Hārlij-strītas kalpu jau­nie paziņas no paša sākuma izrādīja par Stīvenu milzīgu interesi. Viņi iztaujāja Hārlij-strītas kalpus par Stīvena dzīves paražām. Ko viņš ēd un ko dzer? Ar ko viņš ir draugos? Kurp viņš dodas, ja viņam tiek dota iespēja iet, kur viņš vēlas? Kad Hārlij-strītas kalpi atbildēja, ka Stīvens brokastīs ēd trīs vārītas olas, labs viņa draugs ir kara ministra kambarsulainis velsietis un vakar viņš bijis Vopingā, kur tika rīkota kalpu balle, miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija ļoti priecīgi par šīm ziņām. Hārlij-strītas kalpi apvaicājās, kālab viņi vēlējušies to zināt. Miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija gluži vai satriekti. Vai tiešām Hārlij-strītas kalpi nezina? Nē, Hārlij-strītas kalpi nezināja. Mies­nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs paskaidroja, ka jau gadiem Londonā klīst baumas, ka Stīvens Bleks īstenībā nemaz nav virssulainis. Viņš esot slepens Āfrikas princis, milzīgas valsts troņmantinieks, un visi labi zināja, ka tiklīdz viņam apniks būt virssulainim, viņš atgriezīsies dzimtenē un apprecēs princesi, tikpat melnu kā viņš pats.

Pēc šī atklājuma Hārlij-strītas kalpi sāka ar acs kaktiņu vērot Stīvenu un vienbalsīgi nosprieda, ka tas ir vairāk nekā ticami. Tik tiešām, vai tad viņu pašu paklausība Stīvenam nav vislabākais pierādījums? Maz ticams, ka tik neat­karīgi un savā garā lepni angļi atzītu melnādaina autoritāti, ja bez priekšā teik­šanas nejustu cieņu un bijību, ko vienkārši cilvēki izjūt pret karali!

Stīvens Bleks par šiem aizraujošajiem prātojumiem neko nezināja. Viņš, uzcītīgi kā vienmēr, veica savus pienākumus. Viņš turpināja spodrināt sudrabu, mācīja sulaiņiem service a la frantļaise, strostēja pavārus, pasūtināja ziedus, galdautus, nažus un dakšiņas un darīja tūkstoš un vienu darbu, kas jāpaveic, lai sagatavotu māju un kalpus svarīgam lepnas dinejas vakaram. Kad tas pēdīgi pienāca, viss bija tik lielisks, cik vien ar viņa atjautu bija iespējams panākt. Ne­skaitāmas vāzes ar oranžērijas rozēm stāvēja salonā un ēdamistabā, un rindo­jās gar kāpnēm. Galds bija klāts ar smagu, baltu damasta galdautu un mirdzēja no visa tā spožuma, ko spēja dāvāt sudrabs, stikls un sveču gaisma. Pie sienām karājās divi lieli Venēcijas stikla spoguļi — pēc Stīvena norādījumiem tie bija novietoti viens otram pretī, un to atspulgi dubultoja, trijkāršoja un dubulti trijkāršoja sudraba, stikla un sveču mirdzumu, un, kad viesi beidzot apsēdās pie galda, likās, tie maigi saplūst ar žilbinošo, zeltaino gaismu gluži kā svētu ļaužu saime debesu godībā.

Galvenais no viesiem bija misters Norels. Kāds pretstats tam laikam, kad viņš bija tikko ieradies Londonā! Toreiz viņu neviens nepazina — viņš nebija nekas, bet tagad viņš sēdēja starp šīs zemes varenajiem un tie viņam izdabāja! Pārējie viesi pastāvīgi vērsās pie viņa ar piezīmēm un jautājumiem, un likās visnotaļ iepriecināti, saņemot no viņa strupas, nelaipnas atbildes: — Nezinu, kas viņš tāds ir, — vai: — Man nav bijis tas gods pazīt šo džentlmeni, — vai: — Nekad neesmu tur bijis.

Kādu daļu mistera Norela saviesīgo sarunu — interesantāko daļu — savā pārziņā ņēma misters Drolaits un misters Laselzs. Tie sēdēja viņam pa abi roki un nepagurdami klāstīja ap galdu sēdošajiem viņa ieskatus par moderno ma­ģiju. Maģija bija tāvakara sarunu iecienītākā tēma. Nonākuši gan Anglijas vienīgā burvja, gan viņa burvestību slavenākā objekta sabiedrībā, viesi nespēja ne domāt, ne runāt par kaut ko citu. Itin drīz viņi ņēmās apspriest neskaitāmos paziņojumus par veiksmīgu buršanu, kas pēc lēdijas Poulas augšāmcelšanās pienāca no visiem valsts nostūriem.

Liekas, vai katrā provinces avīzē bijuši divi vai trīs raksti, — piekrita lords Kāselrejs. — Es vakar "Bātas Hronikā" lasīju par kādu Gibonsu no Milsom- strītas, kurš pamodies nakts vidū, dzirdēdams, ka viņa mājā ielauzušies zagļi. Cik noprotams, šim cilvēkam pieder liela burvestību grāmatu bibliotēka. Viņš lika lietā kādus viņam zināmus buramvārdus un pārvērta kramplaužus par pelēm.

Tiešām? — vaicāja misters Kanings. — Un kas notika ar pelēm?

Visas samuka alās aiz sienu paneļiem.

Ha! — nicīgi noteica misters Laselzs. — Ticiet man, lord, tur nebija nekādas maģijas. Gibonss izdzirdēja troksni, nobijās no laupītājiem, noskaitīja buramvārdus, atvēra durvis un ieraudzīja — nevis kramplaužus, bet peles. Pa­tiesībā peles vien tur visu laiku arī bija. Visi šie pastāsti galu galā izrādās meli. Linkolnā dzīvo kāds neprecēts garīdznieks un viņa māsa, uzvārdā Malpasi; viņi ir ķērušies pārbaudīt visus šos šķietamos burvestību gadījumus un līdz šim nevienā no tiem nav atklājuši ne kripatas patiesības.

Viņi ļoti apbrīno misteru Norelu, gan garīdznieks, gan māsa! —jūsmīgi turpināja misters Drolaits. — Viņi tā priecājas, ka ir atradies cilvēks, kas apņē­mies atjaunot cēlo angļu maģijas mākslu! Viņiem šķiet neciešami, ka citi var stāstīt melus un apgalvot, ka atdarina viņa dižos sasniegumus! Viņi neieredz to, ka citi iztaisās par tikpat svarīgām personām kā misters Norels! Viņi to uzlūko par personisku apvainojumu! Misters Norels bija tik laipns, ka darīja viņiem zināmus dažus nemaldīgus līdzekļus, kā pilnīgi droši var pārliecināties, ka visi šie apgalvojumi ir melīgi, un misters Malpass kopā ar misis Malpasu savā faetonā braukā apkārt un atmasko visus šos viltvāržus!

Manuprāt, mister Laselz, jūs pret Gibonsu esat pārāk augstsirdīgs, — savā allažīgajā pedantiskajā tonī ierunājās misters Norels. — Nebūt nav pierā­dīts, ka viņš ar savu melīgo paziņojumu nācis klajā bez ļaunprātības. Pirmkārt viņš meloja par savu bibliotēku. Es aizsūtīju Čaildermasu to apskatīt, un Čail­dermass ziņoja, ka tur nav nevienas grāmatas, kas būtu vecāka par 1760. gadu. Nekam nederīgas sēnalas! Pilnīgi nekam nederīgas!

Tomēr mums jācer, — misteram Norelam bilda lēdija Poula, — ka šis garīdznieks un viņa māsa drīz atklās kādu tiešām spējīgu burvi — kādu, kas varētu jums palīdzēt, ser.

Ā! Bet tādu nav! — iesaucās Drolaits. — Neviena paša! Jūs taču zināt, lai paveiktu savus neparastos burvju darbus, misters Norels gadu gadiem noslēg­tībā lasīja grāmatas. Ak vai, šāda ziedošanās dzimtenes labuma dēļ ir liels re­tums! Varu jums apgalvot — vairāk neviena burvja Anglijā nav!

Tomēr garīdzniekam un viņa māsai nevajag pārtraukt meklējumus,— mudināja viņas gaišība. — Es pēc savas pieredzes zinu, cik lielas pūles prasa viens vienīgs burvju darbs. Padomājiet, cik labi būtu, ja misteram Norelam at­rastos kāds palīgs!

Labi gan, taču tas ir maz ticams, — atteica misters Laselzs. — Malpasi nav atraduši neko tādu, kas ļautu domāt, ka šāds cilvēks ir.

Bet jūs pats, mister Laselz, taču sacījāt, ka viņi nemaz nemeklē! — iebilda lēdija Poula. — Viņu mērķis līdz šim bijis atmaskot viltus burvjus, nevis meklēt jaunus. Viņi itin viegli varētu, braukādami apkārt savā faetonā, katrā pilsētiņā pataujāt, vai kāds nenodarbojas ar maģiju, vai kādam nav bibliotēka. Nešau­bos, ka viņi itin labprāt to darītu. Viņi priecātos, ja ar savām pūlēm varētu jums palīdzēt, ser. — (Tas bija teikts misteram Norelam.) — Bet mēs visi cerēsim, ka viņu meklējumi drīz vainagosies panākumiem — jūs droši vien jūtaties maz­liet vientuļš.

Laiks nestāvēja uz vietas, un drīz daudzmaz pieņemama daļa no apmēram piecdesmit ēdieniem bija notiesāta un sulaiņi aiznesa prom to, kas bija palicis pāri. Dāmas devās prom, un kungi palika baudīt vīnu. Taču kungi nomanīja, ka cits cita sabiedrībā šoreiz nejūtas tik patīkami kā parasti. Viss, ko viņi vēlē­jās pateikt par maģiju, bija pateikts. Tenkas par paziņām un pat par politiku garlaikoja. Ātri vien viņi noprata, ka visvairāk vēlētos atkal skatīt daiļo lēdiju Poulu, un pavēstīja seram Volteram — jā, tas drīzāk bija paziņojums, nevis jautājums, — ka viņš ir noilgojies pēc savas sievas. Sers Volters atbildēja, ka tā nemaz nav. Taču tas nebija pieļaujams; visiem zināms, ka jaunlaulāti džentlmeņi ne brīdi nav laimīgi bez savām sievām; pati īsākā prombūtne sagandē jaunā vīra garastāvokli un traucē gremošanai. Sera Voltera viesi jautāja cits citam, vai viņiem nešķiet, ka namatēvs izskatās žultains, un bija vienisprātis, ka izskatās gan. Viņš to noliedza. Ā, tātad viņš izliekas nebēdnīgs? Labi, labi. Tomēr ar ne­apbruņotu aci redzams, ka ar viņu nebūt nav labi. Kungi apžēlosies un pie­kritīs piebiedroties dāmām.

Stīvens Bleks stāvēja stūrī pie bufetes un noskatījās, kā džentlmeņi aiziet. Ēdamistabā palika trīs sulaiņi —Alfrēds, Džefrijs un Roberts.

Vai mums iet un pasniegt tēju, mister Blek? — nevainīgi vaicāja Alfrēds.

Stīvens Bleks pacēla vienu slaiku pirkstu par zīmi, ka viņiem jāpaliek savās vietās, un mazliet sarauca pieri, pavēlēdams ciest klusu. Viņš pagaidīja, lidz vairs nešaubījās, ka džentlmeņi neizdzirdēs, un tad izsaucās:

Dieva dēļ, kas jums visiem šovakar lēcies? Alfrēdi Es zinu, ka tev bieži nav iznācis apkalpot šādu sabiedrību, bet tas nav iemesls aizmirst visu, kas tev ir mācīts! Mani pārņēma šausmas, redzot tavu trulprātību!

Alfrēds murmināja atvainošanās vārdus.

Lords Kāselrejs lūdza, lai tu viņam atnes irbītes ar trifelēm. Es pats savām ausīm dzirdēju! Un ko atnesi tu? Zemeņu želeju! Par ko tu tai brīdī domāji?

Alfrēda atbilde bija grūti saprotama, un tajā varēja izšķirt tikai vienu vārdu: "pārbijies".

Tu biji pārbijies? No kā?

Man likās, ka aiz viņas gaišības krēsla stāv kaut kāda savāda persona.

Alfrēd, ko tu te runā?

Gara auguma cilvēks ar mirdzošu sudraba matu ērkuli, ģērbies zaļos svārkos. Viņš bija noliecies un skatījās viņas gaišībai sejā. Un tad viņš vienā mirklī nozuda.

Alfrēd, paskaties uz to istabas galu!

Jā, mister Blek.

Ko tu redzi?

Aizkarus, mister Blek.

Un ko vēl?

Svečturi.

Zaļi samta aizkari un svečturis ar degošām svecēm. Lūk, Alfrēd, tas arī bija tavs svešinieks zaļos svārkos un ar sudraba matiem. Viss, tagad ej Sisijai palīgā salikt vietā traukus un turpmāk vairs neuzvedies tik ģeķīgi. — Stīvens

Bleks pievērsās nākamajam sulainim. — Džefrij! Tu nebiji nenieka labāks par Alfrēdu. Varu apzvērēt, ka tavas domas bija kaut kur pavisam citur. Ko tu vari teikt sev par attaisnošanu?

Nabaga Džefrijs uzreiz nespēja atrast vārdus atbildei. Viņš strauji mirk­šķināja acis un maidzīja lūpas, un visādā ziņā uzvedās kā cilvēks, kurš cenšas nedot vaļu raudām.

Piedodiet, mister Blek, bet tā mūzika sajauca man prātus.

Kāda mūzika? — nesaprata Stīvens. — Nekādas mūzikas nebija. Āre! Klausies! Salonā sāk spēlēt stīgu kvartets. Līdz šim viņi saviem instrumentiem pat nepieskārās.

Ak, nē, mister Blek! Es runāju par to stabuli un vijoli, kas blakus istabā spēlēja visu laiku, kamēr lēdijas un džentlmeņi sēdēja pie galda. Ak, mister Blek! Es vēl nekad mūžā needmu dzirdējis tik skumju mūziku! Man likās, ka man sirds pārtrūks pušu!

Stīvens pilnīgā neizpratnē skatījās uz padoto.

Es tevi nesaprotu, Džefrij, — viņš teica. — Te nebija nekādu stabuļu un vijoļu. — Tad viņš pagriezās pret pēdējo sulaini, plecīgu, tumšmatainu vīru vecumā ap četrdesmit. — Un tu, Robert! Es pat nezinu, ko lai par tevi saku! Vai mēs ar tevi vakar nerunājām?

Runājām, mister Blek.

Vai es tev neteicu, cik ļoti ceru, ka tu rādīsi pārējiem priekšzīmi?

Teicāt, mister Blek.

Un tomēr tu vismaz pusduci reižu piegāji pie loga! Kas tev bija uznācis? Lēdija Vinzela raudzījās apkārt pēc kāda, kas viņai atnestu tīru glāzi. Tavs darbs bija neatiet no galda un apkalpot viņas gaišības viesus, nevis ķīķerēt pa logu.

Piedodiet, mister Blek, bet pie loga klauvēja.

Klauvēja? Kas klauvēja?

Zari, kas sitās pret stiklu, mister Blek.

Stīvens Bleks neiecietīgi atmeta ar roku.

Robert, šīs mājas tuvumā nav neviena koka! Un tu to lieliski zini!

Man rādījās, ka ap māju izaudzis mežs.

Ko? — iekliedzās Stīvens.

1808. gada janvāris

Hārlij-strītas kalpi turpināja apgalvot, ka viņus vajā pārdabiskas parādības un sērīgas skaņas. Pavāram Džonam Longridžam un trauku mazgātājām ne­deva mieru skumīgs zvans. Kad tas dimdot, Džons Longridžs stāstīja Stīvenam Blekam, viņam atmiņā nākot visi nomirušie radi un paziņas, visas labās lietas, kas zudušas uz mūžiem, un viss sliktais, kas ar viņu noticis. Kalpi staigāja no­mākti un grūtsirdīgi, viss dzīvesprieks viņiem bija zudis.

Džefriju un Alfrēdu, abus jaunākos sulaiņus, mocīja stabules un vijoles ska­ņas, ko Džefrijs pirmo reizi izdzirdēja dinejas vakarā. Mūzika vienmēr skanēja it kā no blakus istabas. Stīvens bija izvadājis abus pa visu māju un parādījis, ka neviens un nekur šādus instrumentus nespēlē, taču no tā nebija nekāda labuma: viņi joprojām bija izbiedēti un nelaimīgi.

Visdīvaināk, pēc Stīvena domām, uzvedās vecākais sulainis Roberts. Sākumā Stīvenam bija licies, ka Roberts ir prātīgs vīrs, apzinīgs, uzticams — īsi sakot, viņš nu bija pēdējais, kas varēja krist par upuri iedomātām bailēm. Tomēr Roberts joprojām uzstāja, ka dzirdot, kā ap māju aug neredzams mežs. Ik reizi, kad viņš apstājoties, viņš dzirdot, kā spokaini zari skrāpējas gar sienām un klauvē pie logiem, kā saknes zagšus lien zem pamatiem un gāž ārā ķieģeļus. Mežs esot vecs, Roberts teica, un ļauns. Ceļagājējam tādā mežā no kokiem būtu jābaidās tikpat gauži kā no radībām, kas tajos slēpjas.

Bet, Stīvens atspēkoja, tuvākais puslīdz vērā ņemamais mežs atrodas četru jūdžu attālumā Hempstedas tīrelī, un arī tur koki ir visnotaļ piejaucēti. Tie ne- drūzmējas ap cilvēku mājokļiem un nemēģina tos sagraut. Stīvens varēja ru­nāt, cik gribēja; Roberts tikai kratīja galvu un drebēja.

Stīvena vienīgais mierinājums bija tas, ka šī ērmotā apmātība bija izbeiguši visas kalpu nesaskaņas. Londonas kalpi vairs nezobojās par provinces kalpu gauso runu un vecmodīgajām manierēm. Provinces kalpi vairs nesūdzējās Stīvenam, ka Londonas kalpi viņus nerro un dzenā izdomātos uzdevumos. Visus kalpus vienoja pārliecība, ka nams ir apsēsts. Pabeiguši dienas darbus, tie sēdēja virtuvē un stāstīja stāstus par citiem namiem, kurus bija apsēduši spoki un šaušalas, un par drausmīgajiem likteņiem, ko bija piedzīvojuši to iemītnieki.

Kādu vakaru, kad kopš lēdijas Poulas dinejas bija pagājušas apmēram divas nedēļas, kalpi sēdēja ap virtuves kamīnu un nodevās iecienītajām sarunām. Stīvenam drīz apnika viņos klausīties, un viņš devās uz savu istabiņu, lai palasītu laikrakstu. Sabijis tur ne ilgāk par dažām minūtēm, viņš izdzirdēja šķindam zvanu. Stīvens nolika savu laikrakstu, uzvilka melnos svārkus un gāja palūkot, kur viņš vajadzīgs.

Gaitenītī, kas no virtuves veda uz virssulaiņa istabu, pie sienas rindojās zvani un zem katra no tiem ar brūnu krāsu bija kārtīgi uzrakstīti istabu nosaukumi: Venēcijas salons, Dzeltenais salons, Ēdamistaba, Lēdijas Poulas viesistaba, Lēdi­jas Poulas guļamistaba, Lēdijas Poulas garderobes istaba, Sera Voltera kabinets, Sera Voltera guļamistaba. Sera Voltera garderobes istaba, Zudusī cerība.

Zudusī cerība? — brīnījās Stīvens. — Apžēliņ, kas tad tas?

Vēl tikai šorīt viņš bija samaksājis galdniekam par zvanu ierīkošanu un savā rēķinu grāmatā ierakstījis: Eirnosam Džadam par 9 zvanu ierīkošanu virtuves gaitenī un istabu nosaukumu uzrakstīšanu: 4 šiliņi. Bet nu viņa priekšā bija desmit zvani. Un "Zudušās cerības" zvans šķindēja kā negudrs.

Varbūt, — Stīvens nodomāja, — Džadam ienācis prātā pajokot. Labi, rīt pasaukšu viņu atpakaļ un likšu visu savest kārtībā.

Netikdams gudrs, ko lai dara, Stīvens kāpa augšup un izstaigāja visas ista­bas: nekur neviena nebija. Pēc tam viņš devās uz otro stāvu.

Kāpņu augšgalā bija durvis, kuras viņš nekad agrāk nebija redzējis.

Kas tur? — aiz durvīm kāds čukstus jautāja. Balsi Stīvens nepazina, un, kaut arī tā runāja čukstus, tas bija dīvaini spalgs čuksts. Likās, tas viņa galvā iekļūst nevis pa ausīm, bet kaut kādā citā veidā.

Uz kāpnēm kāds ir! — čukstošā balss uzstājīgi apgalvoja. — Vai tur ir kalps? Ienāc, esi tik laipns! Tu man esi vajadzīgs!

Stīvens pieklauvēja un iegāja pa durvīm.

Istaba izrādījās tikpat neizprotama kā durvis. Ja kāds Stīvenam būtu lūdzis to aprakstīt, viņš sacītu, ka tā bija iekārtota gotiskā gaumē — citu izskaidro­jumu viņš tās neparastajam izskatam nespēja izdomāt. Tomēr tajā nebija ne­viena no parastajiem gotiskajiem rotājumiem, kurus var redzēt mistera Akermana "Mākslu krātuves" lappusēs. Te nebija ne smailu un viduslaicīgu arku, ne smalku kokgriezumu, ne biblisku ornamentu. Istabas sienas un griesti bija no vienkārša pelēka akmens, visai apdeldēta un vietumis nelīdzena. Griesti bija no akmens un velvēti. Pa vienīgo lodziņu redzamas zvaigžņotas debesis. Logā nebija ne stikla drumstalas, un istabā zēģelēja salts ziemas vējš.

Vecā, ieplaisājušā spogulī savu atspulgu ar dziļu netīksmi pētīja bāls džentl­menis ar apbrīnojami kupliem sudrabotiem matiem kā dzelkšņa pūkas.

Ā, beidzot! — viņš noteica, uzmezdams Stīvenam īgnu skatienu. — Šajā mājā vari zvanīt, cik gribi, tik un tā neviens neatnāks!

Es ļoti atvainojos, ser, — atbildēja Stīvens, — bet mani nebrīdināja par jūsu ierašanos. — Viņš nolēma, ka šis džentlmenis acīmredzot ir sera Voltera vai lēdijas Poulas viesis — tas gan bija izskaidrojums džentlmenim, bet ne istabai. Džentlmeņi bieži viesojas citu namos. Istabas tā nemēdz darīt.

Kā varu jums pakalpot, ser? — viņš apvaicājās.

Cik gan tu esi neattapīgs! — iesaucās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Vai tu nezini, ka šovakar uz balli manā namā ieradīsies lēdija Poula? Mans kalps ir aizmucis un kaut kur nolīdis. Kā lai es šādā izskatā stājos līdzās daiļajai lēdijai Poulai?

Džentlmenim bija pamats sūroties: viņa seja bija neskūta, neparastie mati savēlušies un viņam mugurā bija tikai vecmodīgs rītatērps.

Tūdaļ būšu jūsu rīcībā, ser, — Stīvens apsolīja. — Man tikai vispirms jāatrod nepieciešamie tualetes piederumi. Jums jau, jādomā, nav zināms, kur jūsu kalps ir nolicis bārdas nazi?

Džentlmenis paraustīja plecus.

Tualetes galdiņa istabā nebija. Tajā vispār bija ļoti maz mēbeļu. Bija spogu­lis, vecs slaucēju ķeblītis uz trim kājām un savāds krēsls, kas, likās, bija darināts no kauliem. Stīvens īsti neticēja, ka tie varētu būt cilvēku kauli, tiesa, izskatījās apbrīnojami līdzīgi.

Uz trijkāju ķeblīša līdzās smalkai lādītei Stīvens atrada izmeklēti darinātu sudraba bārdas nazi. Uz grīdas stāvēja apdauzīta alvas bļoda ar ūdeni.

Dīvainā kārtā šai istabā nebija kamīna, tikai aprūsējusi dzelzs ogļu panna ar karstām oglēm, kas birdināja uz grīdas netīrus pelnus. Tāpēc Stīvens uzsil­dīja bļodu ar ūdeni uz oglēm un pēc tam noskuva džentlmeni. Kad viņš bija bei­dzis, džentlmenis aplūkoja savu seju un paziņoja, ka esot pārpārēm apmierināts. Viņš novilka kreklu un pacietīgi stāvēja rītabiksēs, bet Stīvens tikmēr masēja viņa ādu ar saru suku. Stīvens neviļus pamanīja, ka atšķirībā no citiem džentl­meņiem, kuri, šādi apstrādāti, kļūst sarkani kā omāri, šis džentlmenis palika tikpat bāls; viņa āda vienīgi iemantoja blāvu spīdumu kā mēnessgaisma vai perlamutrs.

Viņa drānas bija tik smalkas, ka Stīvenam tādas vēl nebija gadījies redzēt; krekls bija žilbinoši balts un nevainojami izgludināts, zābaki spīdēja kā melni spoguļi. Tomēr nekas nebija tik izsmalcināts kā savs pusducis baltu muslīna kaklautu, tik plānu kā zirnekļa tīkls un iestīvinātu kā nošpapīrs.

Džentlmeņa tualete aizņēma divas stundas — izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi patmīlīgs. Šajā laikā viņš arvien vairāk un vairāk jūsmoja par Stīvena prasmēm.

Es tev teikšu, ka matus sakārtot mans nejēga neprot ne uz pusi tik labi kā tu, — viņš paziņoja, — un, ja runājam par smalko muslīna kaklauta apsieša­nas mākslu — kur nu! Viņš vispār neaptver, ko no viņa grib!

Redziet, ser, šis ir tieši tāds darbiņš, kāds man patīk, — atsaucās Stīvens. — Kaut man izdotos pārliecināt seru Volteru, ka vajag vairāk domāt par ap­ģērbu! Taču politikā aizņemtiem džentlmeņiem tādām lietām nav laika.

Stīvens palīdzēja džentlmenim ietērpties lapuzaļos svārkos (tie bija no paša labākā auduma un piegriezti pēc jaunākās modes), un tad džentlmenis piegāja pie trijkāju ķebļa un paņēma mazo lādīti. Tā bija darināta no porcelāna un sud­raba, un lieluma ziņā apmēram kā tabakdoze, taču mazliet garenāka. Stīvens izteica apbrīnu par lādītes krāsu, kas nebija gluži bālzila un nebija arī pelēka, nebija gluži lavandas un arī ne ceriņu krāsā.

Jā, kā nu ne! Brīnišķīga krāsa, — jūsmīgi piekrita džentlmenis. — Un ļoti grūti iegūstama. Pigmentam jāpiejauc asaras, ko lējušas labdzimušas vec­meitas, kas nodzīvojušas ilgu un nevainojami tikumīgu dzīvi un nomirušas, tā arī nepieredzot nevienu laimīgu dienu!

Nabaga dāmas! — noteica Stīvens. — Priecājos, ka šī krāsa ir tik reta.

Ak, nē, ne jau asaras to padara tik retu — to man ir pudeļu pudeles: grūtākais ir visu pareizi sajaukt.

Džentlmenis bija kļuvis tik laipns, tik runīgs, ka Stīvenam nebija jāprāto, vai drīkst uzdot viņam jautājumu:

Un ko jūs glabājat tik jaukā lādītē, ser? Šņaucamo tabaku?

Ak, nē! Tur ir mans lielākais dārgums, un es vēlos, lai lēdija Poula ar to šo­vakar ballē rotājas! — Viņš atvēra dozīti un parādīja Stīvenam baltu pirkstiņu.

Pirmajā mirklī Stīvenam likās, ka tas ir mazliet neparasti, taču izbrīns tūdaļ pagaisa, un, ja kāds viņu turpat uz vietas iztaujātu, viņš droši vien atbildētu, ka džentlmeņi bieži nēsā sev līdzi lādītes ar pirkstiem, nav jau pirmā reize, kad viņš ko tādu redz.

Vai tas sen nonācis jūsu ģimenes īpašumā, ser? — viņš pieklājīgi vaicāja.

Nē, nesen.

Džentlmenis aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Viņi abi tīksminājās par džentlmeņa glītumu spoguļa attēlā. Stīvens nevi­ļus pamanīja, cik nevainojami viņi viens otru papildina: mirdzoši melna un blakus — pienbalta āda. Katrs no viņiem visnotaļ pilnestīgi iemiesoja savu vīrišķā skaistuma veidu. Liekas, arī džentlmenim bija ienākusi prātā gluži tāda pati doma.

Cik glīti mēs esam! — viņš ar izbrīnu sacīja. — Bet es tagad saprotu, ka esmu briesmīgi alojies! Es jūs noturēju par šī nama kalpu! Bet tas nekādā ziņā nav iespējams! (ūsu cēlums un glītums liecina, ka jūs esat augstas, iespējams, karaliskas cilmes! Jūs droši vien esat šeit viesos, gluži tāpat kā es. Man jālūdz jūsu piedošana par to, ka jūs apgrūtināju, un jāpateicas par neatsveramo palī­dzību, sapošot mani pirms tikšanās ar daiļo lēdiju Poulu.

Stīvens pasmaidīja.

Nē, ser. Es esmu kalps. Esmu sera Voltera virssulainis.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas milzīgā pārsteigumā savilka uzaci.

Cilvēks, kas ir tik apdāvināts un pievilcīgs kā jūs, nedrīkst būt kalps! — viņš satriektā tonī sacīja. — Viņam jābūt kungam pār plašu zemi! Kas tad ir skaistums, es gan gribētu zināt, ja ne acīm redzama pazīme, ka cilvēks stāv aug­stāk par visiem pārējiem? Bet es sapratu! Jūsu ienaidnieki ir sazvērējušies, at­ņēmuši jums visas jūsu bagātības un pametuši starp prastiem nejēgām!

Nē, ser, jūs esat kļūdījies. Es vienmēr esmu bijis kalps.

Nu, tad es neko nesaprotu, — galvu grozīdams, paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Te slēpjas kaut kas mīklains, un es katrā ziņā to iz­dibināšu, tiklīdz būs vaļa. Bet pagaidām, atlīdzinot par to, ka tu tik labi sakārtoji man matus un par visiem pārējiem pakalpojumiem, es uzaicinu tevi uz savu balli.

Tas bija tik ļoti neparasts priekšlikums, ka Stīvens uzreiz neattapās atbildēt. "Viņš vai nu ir traks," viņš domāja, "vai arī kāds jo īpaši radikāls politiķis, kas sadomājis iznīcināt visas kārtu atšķirības."

Skaļi viņš sacīja:

Mani ļoti pagodina jūsu uzaicinājums, ser, bet jel padomājiet! Pārējie viesi ieradīsies pie jums, domādami, ka sastaps dāmas un kungus no viņu pašu kārtas. Atklājuši, ka savesti kopā ar kalpu, viņi noteikti jutīsies ārkārtīgi aiz­skarti. Pateicos par laipnību, ser, taču es nevēlos likt jums justies neveikli un aizvainot jūsu draugus.

Šie vārdi, liekas, džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas satrieca vēl vairāk.

Kāda cēlsirdība! — viņš iesaucās. — Tu upurē paša prieku, lai tikai ne­ciestu citu ērtības! Jā, taisnību sakot, man nekas tāds neienāktu prātā. Un tas tikai stiprina manu apņemšanos padarīt tevi par manu draugu un darīt visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Taču tu neesi gluži sapratis. Mani viesi, par ku­riem tu tik smalkjūtīgi rūpējies, visi kā viens ir mani vasaļi un padotie. Starp viņiem neatradīsies tāda, kas uzdrošinātos paļāt mani vai cilvēku, ko es vēlos saukt par savu draugu. Un ja arī uzdrošināsies — hā! vienmēr var viņus noga­lināt. Un galu galā, — viņš piemetināja, it kā viņam no šīs sarunas pēkšņi būtu aptecējusies dūša, — nav jēgas par to spriedelēt, tāpēc ka tu jau esi klāt!

To pateicis, džentlmenis aizsoļoja, un Stīvens atklāja, ka viņš stāv plašā zālē, kurā skan skumja mūzika un dejo liels pulks cilvēku.

Arī šoreiz viņš jutās mazliet pārsteigts, taču atkal pavisam ātri ar visu aprada un sāka raudzīties apkārt. Neraugoties uz drošinošajiem vārdiem, ko bija sacījis džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, viņš sākumā nedaudz baiļojās, vai viņu kāds nepazīs. Ar pāris skatieniem visapkārt bija diezgan, lai viņš pārlieci­nātos, ka viesu vidū nav neviena sera Voltera drauga — te vispār nebija neviena cilvēka, ko Stīvens savā mūžā būtu redzējis, un viņš nolēma, ka savās kārtīga­jās melnajās drānās un tīrajā, baltajā kreklā viņš izskatās itin līdzīgs džentl­menim. Labi, ka sers Volters neprasīja, lai viņš valkātu livreju vai pūderētu parūku; tad gan acumirklī būtu skaidrs, ka viņš ir kalps.

Dejotāji bija ģērbušies pēc visjaunākās modes. Dāmas valkāja tērpus pašās smalkākajās krāsās (lai gan patiesības vārdā jāpiebilst, ka pavisam nedaudzas no šīm krāsām Stīvens atminējās kaut reizi redzējis iepriekš). Džentlmeņi bija uzposušies ceļgalbiksēs un baltās zeķēs, brūnos, zaļos, zilos un melnos svārkos, viņu krekli bija žilbinoši, mirdzoši balti un uz viņu smalkādas cimdiem nebija ne mazākā traipiņa.

Tomēr par spīti viesu lepnajām drānām un jautrībai varēja nojaust, ka šis nams vairs nav tik bagāts, kā savulaik bijis. Zāli nespodri apgaismoja pārāk maz tauku sveču, un mūzikas pavadījumu spēlēja tikai viena vijole un viena stabulīte.

"Šī laikam ir tā mūzika, par ko stāstīja Džefrijs un Alfrēds," Stīvens nodo­māja. "Cik savādi, ka es agrāk to nedzirdēju! Viņiem taisnība — tā nudien ir bezgala skumīga."

Viņš piegāja pie šaurā, nestiklotā loga un ārā ieraudzīja tumšu, biezu mežu, virs kura zaigoja zvaigznes. "Un šis laikam ir tas mežs, par ko runā Roberts. Cik naidīgs tas izskatās! Man gribētos zināt, vai te ir arī zvans?"

Ak, jā! — bilda kāda dāma, kas stāvēja turpat blakus. Viņas tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, bet kaklarota darināta no lauztiem solījumiem un nožēlām. Stīvens nobrīnījās par viņas vārdiem, jo bija visnotaļ pārliecināts, ka nav savas domas izteicis skaļi.

Ir arī zvans! — tā viņam sacīja. — Tas dimd vienā no augstajiem torņiem.

Dāma smaidīja un lūkojās pretim ar tik vaļsirdīgu apbrīnu, ka Stīvenam likās — būtu tikai pieklājīgi viņai atbildēt:

Cik izsmalcināta sabiedrība, kundze! Neatceros, kad pēdējo reizi būtu redzējis tik daudz glītu seju un graciozu stāvu pulcējamies vienuviet. Un visi ir pašā jaunības plaukumā. Atzīšos, ka esmu pārsteigts, neredzot šai zālē vecākus cilvēkus. Vai šīm lēdijām un džentlmeņiem nav ne mātes, ne tēva? Ne tēvoču, ne krustmāmiņu?

Kāda dīvaina piezīme! — dāma smiedamās atbildēja. — Kāpēc lai "Zu­dušās cerības" pilskungs aicinātu uz savu balli vecus un neglītus? Kurš tad vē­las uz tādiem skatīties? Turklāt mēs neesam tik jauni, kā jums liekas. Kad mēs pēdējo reizi skatījām vaigā mūsu tētiņus un māmiņas, Anglijas vietā vēl bija drūmi meži un kaili tīreļi. Ai, pagaidiet! Skatieties! Lūk, kur lēdija Poula!

Arī Stīvens starp dejotājiem saviedēja viņas gaišību. Lēdija Poula bija tēr­pusies zilā samta kleitā, un viņu dejotāju rindas priekšgalā veda džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Tad dāma vētru, ēnu un lietus krāsas tērpā apvaicājās, vai Stīvens nevēlētos ar viņu dejot.

Labprāt, — viņš atbildēja.

Kad pārējās viešņas redzēja, cik labi Stīvens dejo, viņš varēja izvēlēties dāmu pēc sirds patikas. Pēc dāmas, kuras tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, viņš dejoja ar jaunkundzi, kam nebija matu, toties bija parūka no spīdīgām vabo­lēm, kas ņudzinājās un tekāja viņai uz galvas. Viņa trešā dāma gauži vaimanāja ik reizi, kad Stīvena roka pieskārās viņas kleitai; viņa teica, ka Stīvens traucējot kleitai dziedāt, un, palūkojies lejup, viņš ieraudzīja, ka dāmas tērpu tik tiešām viscaur klāj sīciņas mutītes, kas vārstījās un dziedāja dziesmiņu, ko veidoja spal­gas, pārdabiskas skaņas.

Kaut arī lielumis dejotāji pieturējās pie parastā ieraduma mainīt partnerus ik pēc divām dejām, Stīvens ievēroja, ka džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas visu nakti nodejoja ar lēdiju Poulu un nevienam citam no saviem vie­siem nepateica ne pušplēsta vārda. Tomēr viņš nebija Stīvenu aizmirsis. Arvien, kad Stīvenam gadījās notvert viņa skatienu, džentlmenis ar matiem kā dadža pūkas smaidīja un klanīja galvu, un visādi izrādīja vēlēšanos darīt zināmu, ka starp visiem šīs balles priekiem viņam vistīkamākā ir Stīvena Bleķa klātbūtne.

1808. gada janvāris

LabAkA bakalejas tirgotava galvaspilsētā ir mistera Brendija uzņēmums Sent- džeims-strītā. Tās nav tikai manas domas: sera Voltera Poula vectēvs, sers Viljams Pouls, atteicās iegādāties kafiju, šokolādi vai tēju citur, apgalvodams, ka salīdzi­nājumā ar mistera Brendija "Sevišķi smalko stipri grauzdēto Turku kafiju" visas pārējās garšo pēc miltiem. Tiesa, sera Viljama Poula uzticība misteram Brendijam bija reizē svētība un posts: viņš gan dāsni dāļāja uzslavas un tirgo­tavā allaž izturējās laipni un iecietīgi, taču neviens neatcerējās, kad viņš kaut reizi būtu apmaksājis rēķinu, un nomirdams viņš Brendija tirgotavā palika parādā vērā ņemamu summu. Misters Brendijs, iekarsīgs, pikts vecītis ar šauru un smailu seju, bija ne pa jokam saniknots. Viņš pats nomira drīz pēc tam, un daudzi ieskatīja, ka viņš to izdarījis ar nodomu, lai sadzenātu rokā savu augst- dzimušo parādnieku.

Pēc mistera Brendija nāves tirgotavā sāka saimniekot viņa atraitne. Misters Brendijs bija apprecējies vēlu, un mani lasītāji droši vien nebūs pārsteigti uzzinot, ka misis Brendija laulībā nebija pārlieku laimīga. Viņa ļoti ātri atklāja, ka mis­ters Brendijs uz ginejām un šiliņiem lūkojas daudz labprātāk nekā uz viņu — kaut gan man gribas sacīt, ka vīrietim, kas nelabprāt skatās uz misis Brendiju, jābūt ļoti ērmotam cilvēkam, jo viņa bija visādā ziņā jauka un patīkama: mīk­stas, brūnas cirtas, gaišzilas acis, mīlīga seja. Man jau nu gribētos domāt, ka vecam vīram, tādam kā misters Brendijs, kuram par labu runā vienvienīgi viņa nauda, jaunu un skairtu sievu vajadzētu lolot kā aci pierē, vajadzētu izdabāt viņai, kā tik vien iespējams, — bet viņš tā nedarīja. Viņš pat liedza misis Brendijai viņas pašas māju, kur dzīvot, — un tādu jau nu gan viņš varēja atļauties. Tik ļoti viņam negribējās šķirties no katra sešpensu graša, ka viņš paziņoja, ka abi dzīvos mazā istabiņā virs tirgotavas, un visus divpadsmit viņas laulības gadus šis kambarītis misis Brendijai kalpoja kā salons, guļamistaba, ēdamistaba un virtuve. Taču mis­ters Brendijs nebija nogulējis zem zemes ne trīs nedēļas, kad viņa jau iegādājās māju īslingtonā un pieņēma trīs kalpones, kuru vārdi bija Sjūkija, Dafnija un Delfine.

Bez tam viņa nolīga divus palīgus, kuriem vajadzēja apkalpot pircējus. Džons Apčērčs bija spēka zars, strādīgs un šķirmīgs. Tobijs Smits bija ruds un šaudīgs, un viņa uzvedība misis Brendiju bieži atstāja bez padoma. Lāgiem viņš bija kluss un nospiests, turpretim citkārt pēkšņi kļuva jautrs un dedzīgi kratīja sirdi. Pēc šādām tādām nesakritībām rēķinos (tādas savu reizi gadās visos tirdzniecības namos) un pēc tā, ka Tobijs izskatījās gaužām sačupis un nezināja, kur dēt acis ik reizi, kad viņa par tām tincināja, misis Brendija sāka bažīties, vai starpība nenonāk viņa kabatā. Kādu janvāra vakaru viņas errastības ņēma dīvainu vir­zienu. Viņa sēdēja savā salonā virs tirgotavas, kad pēkšņi pie durvīm atskanēja klauvējiens un, kājas pa grīdu vilkdams, ienāca Tobijs Smits, kurš nepavisam negribēja skatīties viņai virsū.

Tobij, kas noticis?

Lūdzu, kundze, — 'lobijs sacīja, griezdams skatienu te pa labi, te pa kreisi, — nauda nesanāk pareiza. Mēs ar Džonu skaitījām ir tā, ir šitā, jele des­mit reižu pārbaudījām, bet kā nesaprotam, tā nesaprotam.

Ak un vai, misis Brendija nopūtās un jautāja, cik liela tad nesakrišana esot.

Divdesmit piecas ginejas, kundze.

Divdesmit piecas ginejas! — misis Brendija iekliedzās. — Divdesmit pie­cas ginejas! Kā mēs varējām tik daudz zaudēt? Šausmas! Nē, Tobij, es ceru, ka tu kļūdies. Divdesmit piecas ginejas! Man ne prātā nebūtu nācis, ka mums vispār ir tāda nauda! Vai! Tobij! — viņa kliedza jaunā atskārtā. — Mēs laikam esam aplaupīti!

Nē, kundze,— teica Tobijs. — Piedodiet, kundze, jūs nesapratāt. Es ne­teicu, ka mums trūkst divdesmit piecas ginejas. Tāda summa mums paliek pāri.

Misis Brendija neticībā iepleta acis.

Jūs pati varētu palūkot, kundze, — Tobijs sacīja, — varbūt nonāciet lejā, — un viņš pieturēja durvis un palaida saimnieci pa priekšu, stāvēdams kāpnēs ar raizēs sašķobītu, lūdzošu seju. Tā nu misis Brendija metās lejup uz tirgotavu un Tobijs sekoja viņai pa pēdām.

Pulkstenis bija ap deviņiem, un ārā bija melna nakts. Visi slēģi bija aizdarīti, Džons un Tobijs bija izdzēsuši lampas. Tirgotavā būtu vajadzējis valdīt tādai tumsai kā tējas kārbā, taču tā bija pielijuši ar maigu, zeltainu gaismu, kas, pēc visa spriežot, nāca letes, kur gulēja kaut kas zeltīts.

Tā bija vesela kaudze mirdzošu gineju. Misis Brendija vienu paņēma un apskatīja. Likās, it kā viņa turētu rokā maigas, dzeltenas gaismas lodīti, kuras dibenā guļ monēta. Šī gaisma bija dīvaina. Misis Brendija, Džons un Tobijs tajā vairs neizskatījās pēc sevis: misis Brendija kļuva augstprātīga un kundziska, Džons viltīgs un melīgs, bet Tobija seja šķita pavisam neģēlīga. Būtu lieki pie­bilst, ka visas šīs īpašības viņu raksturiem bija gluži svešas. Tomēr vēl ērmīgā­kas pārvērtības šajā gaismā notika ar duci sarkankoka atvilktnīšu, kas sniedzās augšup gar vienu tirgotavas sienu. Citos vakaros zeltītie burti uz atvilktnītēm vēstīja, ka tajās atrodas tādas lietas kā Ķimeņu sēklas, Kumīns (malts), Safrāns, Lauru lapas, Muskatrieksts, Ingvera esence, Vaniļas esence un tamlīdzīgas smal­kas un plaukstošas bakalejas tirgotavas preces. Turpretim tagad tur bija lasāmi pavisam citi vārdi: Ģimeņu grēki, Skumība (daudz), Apmāns, Iedzīt kapā, Drau­došas briesmas, Ilgošanās izsena un Vaina nesena.

Labi gan, ka neviens no viņiem šīs savādās izmaiņas nepamanīja, citādi misis Brendija ļoti uztrauktos. Viņai nebūtu ne mazākās jausmas, cik par šīm jauna­jām precēm prasīt.

Ko lai es saku, — teica misis Brendija. — Kaut kā taču šī nauda ir uzra- dusies. Vai šodien kāds samaksāja savu rēķinu?

Džons papurināja galvu. Tobijs tāpat.

Un neviens mums nav tik daudz parādā, — viņš piemetināja, — izņe­mot, protams, Vorksopas hercogieni, bet no tās puses, kundze, godīgi sakot…

Jā, jā, Tobij, es sapratu, — misis Brendija viņu pārtrauca. Viņa brīdi do­māja. — Varbūt, — viņa ieminējās, — kāds džentlmenis bija salijis un gribēja noslaucīt seju, bet, kad viņš vilka ārā no kabatas mutautu, nauda izbira no ka­batas un nokrita uz grīdas.

Bet mēs to neatradām uz grīdas, — iebilda Džons. — Tā bija kasē pie visiem pārējiem ieņēmumiem.

Pat nezinu, ko domāt, — teica misis Brendija. — Vai kāds šodien mak­sāja ar ginejām?

Nē, apgalvoja Tobijs un Džons, neviens šodien nebija maksājis ar ginejām, kur nu vēl ar divdesmit piecām tādām ginejām vai divdesmit piecas tādas personas.

Un tik dzeltenām ginejām, kundze, — norādīja Džons, — visas pilnīgi vienādas, nevienai nav ne kripatiņas sūbējuma.

Varbūt man aizskriet un pasaukt misteru Bleķu, kundze? — jautāja Tobijs.

Jā, jā! — dedzīgi piekrita misis Brendija. — Bet pagaidi, tomēr nē. Mēs nedrīkstam traucēt misteru Bleķu, ja nav noticis kaut kas ļoti nelāgs. Un nekas nelāgs taču nav noticis, Tobij, vai ne? Vai tomēr ir. Netieku gudra.

Pēkšņa un neizskaidrojama lielu naudas summu parādīšanās mūsu moder­najā laikmetā ir tik liels retums, ka nedz 'lobijs, nedz Džons nespēja palīdzēt saimniecei izšķirties, vai tas ir vai nav nelāgi.

Bet atkal no citas puses, — misis Brendija turpināja, — misters Bleks ir ļoti gudrs. Viņš noteikti uzreiz visu sapratīs. Skrien uz Hārlij-strītu, Tobij! No­dod misteram Blekam manus vislabākos vēlējumus un saki — ja viņam ir brīvs brītiņš, es priecātos, ja viņš varētu veltīt man mazliet laika. Nē, pagaidi! Tā nesaki, tas izklausās pārāk uzbāzīgi. Atvainojies par traucējumu un mīļi aicini, kad viņam atrodas kāds brīvs brītiņš — es būšu pateicīga — nē, pagodināta — nē, pateicīga — es būšu pateicīga, ja viņš atvēlēs man mazu brītiņu sava dārgā laika.

Misis Brendijas pazīšanās ar Stīvenu Bleķu aizsākās tad, kad sers Volters mantoja sava vectēva parādus, bet misis Brendija — sava vīra tirgotavu. Ap­mēram reizi nedēļā Stīvens ieradās ar gineju vai pāris ginejām, lai pamazām atmaksātu parādu. Tomēr bieži misis Brendija, lai cik dīvaini tas arī neliktos, nevēlējās pieņemt naudu.

Ak, mister Blek! — viņa tādās reizēs sacīja.— Lūdzams, ņemiet vien at­pakaļ savu naudu! Es nešaubos, ka seram Volteram tā vajadzīga vairāk nekā man. Mums pagājušajā nedēļā tik labi veicās tirgošanās! Tieši šobrīd mums ir piegādāta karakas šokolāde, un pircēji ir tik laipni, ka apgalvo — tik labas šoko­lādes neesot nekur Londonā! Tā esot daudz pārāka gan smaržas, gan biezuma ziņā, un pie mums nāk to iegādāties no visas pilsētas. Vai nevēlaties tasīti, mis­ter Blek?

Tad misis Brendija atnesa šokolādi glītā zili baltā porcelāna kanniņā un ielēja tasīti Stīvenam, un bažīgi taujāja, kā viņam garšo; likās, lai arī to iegā­dāties vēlas pircēji no visām pilsētas malām, misis Brendija par tās izcilo garšu un biezumu jutīsies pārliecināta tikai tad, kad uzzinās Stīvena ieskatus. Turklāt ar šokolādi viņas gādība par Stīvenu Bleķu nebeidzās. Misis Brendija rūpējās par viņa veselību. Ja diena bija auksta, viņa uztraucās, vai viņš nav nosalis; ja lija, baidījās, vai viņš nesaaukstēsies; ja bija karsta, sausa diena, viņa neatlaidīgi aicināja Stīvenu apsēsties pie loga ar skatu uz zaļu dārziņu un atvēsināties.

Kad Stīvenam bija laiks doties, viņa atgriezās pie jautājuma par gineju:

Bet par nākamo nedēļu gan es nezinu, mister Blek. Nākamnedēļ man šo gineju var ļoti savajadzēties — ak vai, ne visi samaksā savus rēķinus — es būšu tik pārdroša, ka lūgšu jūs atnest to ceturtdien. Ceturtdien ap pulksten trijiem. Trijos es būšu gluži brīva no darbiem un noteikti paspēšu uzvārīt šokolādi, ja reiz jūs savā laipnībā apgalvojat, ka jums tā ļoti garšoja.

Džentlmeņi manu lasītāju vidū smaidīs un savā nodabā nomurdēs, ka sie­vietes no nopietniem jautājumiem neko nesaprot, bet dāmas būs ar mani vie­nisprātis — misis Brendija visu saprata ļoti labi, jo galvenais jautājums misis Brendijas dzīvē bija, kā pamodināt Stīvena Bleķa sirdī maigas jūtas, līdzīgas tām, ko loloja viņa pati.

Pagāja cik necik laika, un Tobijs atgriezās nevis ar ziņu no mistera Bleķa, bet ar pašu Stīvenu, un misis Brendijai aizmirsās raizes par neizskaidrojamo naudu, jo to vietā nāca jauni un daudz patīkamāki uztraukumi.

Ai, mister Blek! Mēs negaidījām, ka jūs ieradīsieties tik drīz! Es nezi­nāju, ka jums būs brīvs brītiņš!

Stīvens stāvēja tumsā, kas biezēja ap dīvaino monētu radītās gaismas ieloku.

Nav nozīmes, kur es šovakar esmu, — viņš sacīja nespodrā balsī, kas it nemaz nelīdzinājās viņa runas parastajiem toņiem. — Mājās viss ir sagriezies kājām gaisā. Viņas gaišība nejūtas vesela.

Misis Brendija, Džons un Tobijs bija satriekti. Gluži tāpat kā visi londonieši viņi dzīvi interesējās par visu, kam bija kāda saistība ar viņas gaišību. Viņi lepojās ar to, ka viņu tirgotava apkalpo visdažādākās aristokrātiskās personas, taču vislielāko gandarījumu viņiem sniedza lēdijas Poulas uzticība Brendija uzņēmumam. Nekas nebija tik patīkami kā paziņot, ka brokastīs lēdijai Poulai pasniedz maizītes, kas apziestas ar misis Brendijas marmelādi, un viņas tasē tiek ielieta kafija, kas pagatavota no misis Brendijas pupiņām.

Piepeši Brendija kundzi iztrūcināja gaužām nejauks nobīlis:

Cerams, viņas gaišība nav apēdusi kaut ko tādu, kas viņai negāja la­bumā? — viņa vaicāja.

Nē, — Stīvens nopūzdamies atbildēja, — nekā tamlīdzīga. Viņa sūdzas par sāpēm visos locekļos, par dīvainiem sapņiem un aukstumu. Taču visbiežāk viņa klusē un ir dziļi nomākta. Viņas āda ir salta kā ledus.

Stīvens ienāca ērmotās gaismas ielokā.

Savādās pārmaiņas, kas šajā gaismā notika ar Tobija, Džona un misis Bren­dijas izskatu, bija nieks salīdzinājumā ar to, kas notika ar Stīvenu: viņa dabis­kais skaistums pieauga piecas, septiņas, desmit reizes; viņa sejā parādījās gandrīz pārpasaulīgi cildena izteiksme, bet pats neparastākais bija tas, ka gaisma sabie­zēja ap viņa pieri tādā kā apdārzā, un izskatījās, ka viņam galvā ir mirdzoša diadēma. Tomēr arī šoreiz, tāpat kā iepriekš, neviens no klātesošajiem neko nebijušu nepamanīja.

Stīvens paņēma dažas monētas un pagrozīja tās savos slaidajos, melnajos pirkstos.

Kur tās bija, Džon?

Šeit, kasē, pie visas pārējās naudas. Žēlīgā Dieva vārdā, mister Blek, kā tās varēja tur gadīties?

Es saprotu tikpat maz kā jūs. Man trūkst izskaidrojuma. — Stīvens pa­griezās pret misis Brendiju. — Visvairāk, kundze, es domāju par to, ka jums vajag izsargāties no jebkādām aizdomām, ka jūs šo naudu būtu varējusi iegūt negodīgā ceļā. Manuprāt, jums vajag to atdot advokātam. Lai viņš ar Times un Morning Chronicle palīdzību izsludina, vai kāds misis Brendijas tirgotavā nav pazaudējis divdesmit piecas ginejas.

Advokāts, mister Blek! — pārbijās misis Brendija. — Bet tas taču izmak­sās briesmīgi dārgi!

Advokāti vienmēr izmaksā dārgi, kundze.

Tai brīdī pa Sentdžeims-strītu garām misis Brendijas tirgotavai gāja kāds džentlmenis, kurš, ieraudzījis slēģu spraugās zeltainu gaismu, noprata, ka iekšā kāds ir. Sagadīšanās pēc viņam bija vajadzīga tēja un cukurs, un viņš pie­klauvēja pie durvīm.

Tobij, pircējs! — iesaucās misis Brendija.

Tobijs steidzās atvērt durvis, un Džons noglabāja naudu. Tai brīdī, kad viņš aizvēra kases vāku, kļuva tumšs, un viņi beidzot atskārta, ka visu laiku redzē­juši cits citu gaismā, kas nāca no pārdabiskajām monētām. Tālab Džons sāka skraidīt, no jauna iedegdams lampas, lai tirgotava izskatītos mājīga, un Tobijs iesvēra pircējam to, ko tas vēlējās.

Stīvens Bleks atslīga krēslā un pārvilka roku pār pieri. Viņš bija gluži pelēks un izskatījās līdz nāvei noguris.

Misis Brendija apsēdās viņam blakus un ļoti maigi pieskārās viņa rokai.

Mīļo mister Blek, jūs nejūtaties labi.

Man vienkārši sāp visas maliņas — it kā es būtu dejojis visu nakti līdz pašam rītam. —Viņš atkal nopūtās un atbalstīja galvu pret roku.

Misis Brendija atvilka savu roku.

Nezināju, ka vakar kaut kur ir balle, — viņa bilda. Sacītajā bija jaušama greizsirdības pieskaņa. — Ceru, ka jūs labi izpriecājāties. Ar ko jūs dejojāt?

Nē jel, nē. Nekādas balles nebija. Liekas, man jācieš visas dejotājiem lem­tās sāpes, bet dejošanas prieks man ir liegts. — Viņš piepeši pacēla galvu. — Vai dzirdat? — viņš jautāja.

Ko, mister Blek?

Zvanu. Tas izzvana nomirušo.

Misis Brendija ieklausījās.

Nē, es neko nedzirdu. Jūs, cerams, paliksiet uz vakariņām, mīļais mister Blek? Jūs mūs ļoti pagodinātu. Diemžēl tā nebūs ļoti izmeklēta maltīte. Drīzāk ļoti pieticīga. Pavisam pieticīga. Tikai sautētas austeres, baložu pīrāgs 1111 jērgaļas ragū. Bet jūs kā sens mūsu draugs noteikti neņemsit ļaunā. Tobijs var atnest kādu…

Jūs tiešām neko nedzirdat?

Tiešām.

Es nevaru palikt. — Likās, viņš vēlas pateikt vēl kaut ko — viņš jau bija pavēris muti —, taču acīmredzot šis zvans atkal piesaistīja visu viņa uzmanību, un Stīvens tā arī neko nepasacīja. — Ar labvakaru! —Viņš piecēlās un, aši palo­cījies, izgāja ārā.

Sentdžeims-strītā zvans turpināja dunēt. Stīvens gāja kā miglā. Viņš jau bija nonācis līdz Pikadillijai, kad ļoti spēji no kādas šķērsieliņas iznāca priekš­autu apsējies nesējs ar lielu grozu zivju. Lai negadītos viņam ceļā, Stīvens spēra soli sāņus un uzskrēja virsū resnam džentlmenim, kas, tērpies zilā svārkā un Bedfordas cepurē, stāvēja uz Olbemārbl-strītas stūra.

Resnais džentlmenis pagriezās un, ieraudzījis Stīvenu, pagalam iztrūkās: viņa deguna galā bija melna seja, gar viņa kabatām un apročpogām grābstījās mel­nas rokas. Viņš nepievērsa uzmanību Stīvena dārgajām drānām un cienīgajam izskatam un, uzreiz sapratis, ka melnādainis grasās viņam uzklupt un aplau­pīt, pacēla lietussargu, lai aizstāvēdamies uzbruktu pirmais.

No šī brīža Stīvens bija baidījies visu savu mūžu. Tūlīt tiks pasaukti konstebli, viņu aizvilks uz miertiesu un ļoti iespējams, ka pat sera Voltera Poula aizgād­nība un draudzība viņu neglābs. Vai tad angļu zvērinātie spēs aptvert, ka var būt melnādainis, kas nelaupa un nemelo? Melnādainis, kas ir cienījams cil­vēks? Nē, uz to nav vērts cerēt. Taču Stīvens atskārta, ka šai brīdī, kad izšķiras viņa liktenis, viņam tas ir vienaldzīgs un viņš nolūkojas uz notiekošo it kā uz izrādi aiz bieza stikla vai ainu dīķa dibenā.

Resnā džentlmeņa acis izbīlī, dusmās un sašutumā iepletās. Viņš pavēra muti, lai sāktu Stīvenu apsūdzēt, taču tai pašā brīdī sāka pārvērsties. Viņa stāvs kļuva par koka stumbru, rokas pēkšņi sāka snaicīties uz visām pusēm un kļuva par zariem; viņa seja pārtapa koka mizā, bet cepures un lietussarga vietā iz­auga biezs efeju vaiņags.

"Ozols Pikadillijā," bez īpašas ieinteresētības nodomāja Stīvens. "Neparasti."

Arī Pikadillija mainījās. Stīvenam garām tikko bija paripojusi kariete. Acīm­redzot tajā brauca kāda svarīga persona, jo tās aizmugurē stāvēja divi sulaiņi, durvis greznoja ģerbonis un priekšā bija iejūgti četri sirmji. Stīvena acu priekšā zirgi iz­stiepās garumā un slaidumā, līdz jau šķita, ka tie izstīdzēs pavisam, taču šai bridi tie pārtapa smuidru āra bērzu birztalā. Kariete pārvērtās akmeņozolu krūmā, bet kučiera un sulaiņu vietā tagad bija pūce un divas lakstīgalas; visi trīs tūdaļ aizli­doja. Kāda dāma un džentlmenis, kas divatā pastaigājās, sāka strauji riest zarus uz visām pusēm un kļuva par pliederkrūmu, bet suns sastinga uz vietas un pārtapa pinkainu, sausu paparžu pudurī. Gāzes laternas no savu stabu galiem aizskrēja debesīs un ziemīgo zaru margojumā mirdzēja kā zvaigznes, bet pati Pikadillija saruka, pārvērzdamās tikko samanāmā taciņā, kas veda pa tumšu ziemas mežu.

Taču, gluži kā sapnī, kad paši neparastākie notikumi nāk priekšā līdz ar izskaidrojumu un vienā mirklī kļūst visnotaļ loģiski, Stīvenam nešķita, ka par kaut ko vajadzētu brīnīties. Drīzāk jau viņš domājās allaž zinājis, ka Pikadillija ir rokas stiepiena attālumā no apburta meža.

Viņš sāka iet pa taciņu.

Mežs bija ļoti tumšs un kluss. Zvaigznes augstu gaisā bija neredzēti spožas, un par neredzamajiem kokiem liecināja melns tukšums tajās vietās, kur nebija zvaigžņu.

Blīvais, pelēkais izmisums un trulums, kas visu dienu bija biezējis ap viņa prātu un garu, izgaisa, un Stīvens sāka prātot par dīvaino sapni, ko bija redzē­jis iepriekšējā naktī: viņš bija sastapis savādu džentlmeni zaļos svārkos un ar matiem kā dzelkšņa pūkas, un šis džentlmenis bija aizvedis viņu uz kādu namu, kur viņš visu nakti bija dejojis visērmīgāko ļaužu pulkā.

Skumjais zvans mežā bija dzirdams daudz skaidrāk nekā Londonā, un taka veda Stīvenu uz tā dimdoņas pusi. Pavisam drīz viņš iznāca pie milzīga akmens nama ar tūkstoš šaurām logu spraugām. Dažās no šīm spraugām mirdzēja nespodra gaisma. Namu apjoza augsts mūris. Stīvens izgāja tam cauri (lai gan viņš pats nesaprata, kā tas bija noticis, jo vārti nekur nebija manāmi) un no­kļuva plašā un drūmā pagalmā, kura bruģis bija piemētāts ar galvaskausiem, salauztiem kauliem un sarūsējušiem ieročiem, kas, šķiet, tā gulēja jau gadu sim­teņiem. Lai gan nams bija ļoti liels un lepns, tajā varēja iekļūt tikai pa vienām zemām durtiņām, un Stīvenam vajadzēja pieliekties, lai ieietu iekšā. Viņš uz­reiz ieraudzīja neaptveramu cilvēku pūli; visi bija ģērbušies savās smalkākajās drānās.

Pie pašām durvīm stāvēja divi džentlmeņi. Abi bija ģērbušies tumšos svār­kos, spodri baltās zeķēs, cimdos un deju kurpēs. Viņi sarunājās, taču, kad ienāca Stīvens, viens pagriezās un uzsmaidīja:

— Ā, Stīvens Bleks! — viņš sacīja. — Mēs jau jūs gaidījām.

Un tai brīdī atkal sāka spēlēt vijole un stabule.

1808. gada februāris

Lēdija Poui.a Sēdēja pie loga bāla un bez smaida sejā. Viņa runāja ļoti maz, un, kad runāja, viņas vārdi bija dīvaini un gaužām nevietā. Kad virs un draugi bažīgi taujāja, kas atgadījies, viņa atbildēja, ka esot pagurusi no dejošanas un vairs nevēloties to darīt. Un mūzika — ak, mūzika esot pati apnicīgākā lieta zemes virsū, savādi, ka viņa tikai tagad to sapratusi.

Sers Volters šo ieslīgšanu klusumā un vienaldzībā uztvēra ar ārkārtīgi lielu satraukumu. Tas viss pārāk līdzinājās slimībai, kas pirms laulībām bija tik ļoti vārdzinājusi viņas gaišību un tik traģiski beigusies ar viņas nāvi. Vai tad viņa toreiz nebija bāla? Lūk, arī tagad ir bāla. Vai viņai toreiz nesala? Atkal salst.

Viņas gaišības iepriekšējās slimošanas laikā viņu nebija apmeklējis neviens ārsts, un, saprotams, visi Anglijas ārsti to uztvēra kā apvainojumu savam ama­tam. "Ā!" viņi izsaucās arvien, kad tika pieminēts lēdijas Poulas vārds, tas, ka viņu atdzīvinājusi burvestība, bez šaubām, esot ļoti apbrīnojami, bet ja savlai­cīgi būtu parakstītas atbilstīgas zāles, tad nekādas burvestības vispār nebūtu vajadzīgas.

Misteram Laselzam bija taisnība, kad viņš izteicās, ka vaina par to visā pil­nībā jāuzņemas misis Vintertonei. Viņa brāķēja ārstus un ne reizi neatļāva kādam no tiem kaut tuvoties viņas meitai. Savuties seru Volteru šādi aizsprie­dumi nesaistīja; viņš nekavējoties lika ataicināt misteru Beiliju.

Misters Beilijs bija skotu džentlmenis, kuru jau ilgus gadus uzskatīja par ievērojamāko viņa amata pārstāvi Londonā. Viņš bija sarakstījis daudz grāmatu ar svarīgiem un skanīgiem nosaukumiem un bija kļuvis par karaļa personisko ārstu. Viņš izskatījās saprātīgs un kā savas izcilības zīmi nēsāja līdzi spieķi ar zelta rokturi. Saņēmis sera Voltera aicinājumu, misters Beilijs nevilcinoties iera­dās, dedzīgi vēlēdamies parādīt medicīnas pārākumu pār maģiju. Izmeklējis sirdzēju, viņš iznāca ārā. Viņas gaišība esot pilnīgi vesela. Neesot pat nekādu saaukstēšanās pazīmju.

Sers Volters vēlreiz pastāstīja, cik ļoti lēdijas Poulas izturēšanās šodien at­šķiras no ierastās.

Misters Beilijs domīgi lūkojās uz seru Volteru. Viņš laikam saprotot, kas par nelaimi, viņš teica. Sers Volters un viņas gaišība esot precēti pavisam neilgi, vai ne? Tad lūk, lai sers Volters viņam piedodot, bet ārstiem bieži nākoties sacīt tādas lietas, par kurām citi nerunā. Sers Volters neesot pieradis pie precēta cilvēka dzīves. Viņš drīz atklāšot, ka precēti pāri bieži strīdas. Tur nav, par ko kaunēties, — pat vissaticīgākajiem pāriem mēdz gadīties domstarpības, un tādās reizēs neesot nekas neparasts, ja viena puse izliekas nevesela. Starp citu, ne vienmēr tā esot kundze. Varbūt lēdijas Poulas sirsniņa pēc kaut kā ļoti kāro? Ja tas ir kāds nieks, teiksim, jauna kleita vai cepurīte, kāpēc to liegt, ja reiz viņai tik ļoti gribas? )a tas ir kaut kas lielāks, piemēram, māja vai brauciens uz Sko­tiju, tad varbūt ir vērts ar viņu par to aprunāties? Misters Beilijs bija pārlieci­nāts, ka viņas gaišība esot visnotaļ veselīgi domājoša persona.

Sarunā iestājās pauze, kuras laikā sers Volters gar sava garā deguna malām skatījās uz misteru Beiliju.

Mēs ar viņas gaišību neesam strīdējušies, — viņš pēdīgi sacīja.

Ak jā, misters Beilijs laipnīgi atsaucās. Seram Volteram nudien varot rādī­ties, ka nekāda strīda nav bijis. Tā bieži mēdzot būt, džentlmeņi mēdzot nepa­manīt pazīmes. Misters Beilijs mudināja seru Volteru padomāt rūpīgi. Vai viņš neesot pateicis ko tādu, kas sarūgtinājis viņas gaišību? Misters Beilijs nerunā­jot par to, kurš varētu būt vainīgs. Tas viss piederoties pie mazajām nesaskaņām, kas jāpārvar kopīgas dzīves sākumā.

Bet lēdija Poula nemēdz uzvesties kā izlutināts bērns!

Protams, protams, piekrita misters Beilijs. Taču viņas gaišība esot ļoti jauna, un jauniem cilvēkiem jāatstāj tiesības palaikam izturēties aušīgi. Jauniem ļau­dīm neesot tā prāta, kas nāk ar gadiem. Seram Volteram arī nevajagot to gaidīt. Misters Beilijs manāmi bija gatavs vēl daudz runāt par šo tematu. Viņš varot minēt neskaitāmus gadījumus (ņemtus no vēstures un literatūras), kad no­svērti, gudri vīrieši un sievietes jaunībā darījuši visādas muļķības, tomēr sera Voltera sejas izteiksme lika viņam atturēties izvērsti iztirzāt šo jautājumu.

Sers Volters jutās līdzīgi. Arī viņam bija daudz kas sakāms un ļoti gribējās šo to visnotaļ pamācošu pavēstīt, tomēr viņš nejutās pietiekami pārliecināts par sevi. Vīrietis, kas pirmo reizi apprecējies četrdesmit divu gadu vecumā, pārāk labi zina, ka gandrīz visi citi ar sarežģījumiem viņa mājas dzīvē tiktu galā labāk nekā viņš pats. Tādēļ sers Volters tikai noskatījās uz misteru Beiliju ar sarauktu pieri un pēc brīža, tā kā jau bija gandrīz vienpadsmit, lika padot karieti un pasaukt sekretāru, un devās uz Bērlingtonu namu tikties ar pārē­jiem ministriem.

Bērlingtonu namā viņa ceļš veda caur kolonnām rotātiem pagalmiem un apzeltītiem vestibiliem. Viņš kāpa pa platām marmora kāpnēm, pāri kurām jumās apgleznoti griesti, kuros neskaitāmi dievi, dievenes, varoņi un nimfas krita no zilām debesīm vai zvilnēja baltos, pūkainos mākoņos. Viņam klanījās vesela armija pūderētu, livrejās tērptu sulaiņu un viņš gāja tiem garām, līdz pēdīgi nonāca telpā, kur ministri skatījās dokumentos un ecējās.

Bet kāpēc jūs neatsaucāt misteru Norelu, ser Volter, — izdzirdējis par grūtībām viņa mājas dzīvē, uzreiz jautāja misters Kanings. — Brīnos, ka jūs to vēl neesat izdarījis. Noteikti izrādīsies, ka viņas gaišības neveselības cēlonis ir kāds neliels misēklis burvestībā, kas lika viņai atgriezties dzīvē. Misters Norels pielabos savus buramvārdus un viņas gaišība tūdaļ atspirgs.

Ja, gluži manas domas! — piekrita lords Kāslerejs. — Es teiktu, ka ār­stiem par lēdiju Poulu vairs nav teikšanas. Mēs ar jums, ser Volter, uz šīs zemes esam ar Dieva žēlastību, turpretim viņas gaišība starp mums mīt ar mistera Norela žēlastību. Viņa pie šīs dzīves turas citādi nekā mēs pārējie — gan teolo­ģiski, gan arī, es uzdrīkstēšos sacīt, medicīniski.

Kad misis Pērsivala nejūtas labi, — iejaucās misters Pērsivals, sīks, aku­rāts likumnieks ar neievērojamu ārieni un manierēm — viņš ieņēma augsto Valsts kases kanclera amatu, — es vispirms iztaujāju viņas istabeni. Kurš gan par kundzes veselības stāvokli zina vairāk nekā istabene? Ko saka lēdijas Pou­las istabene?

Sers Volters pašūpoja galvu.

Pampisforda ir tādā pašā nezināšanā kā es. Viņa apstiprināja, ka pirms divām dienām viņas gaišība bijusi spirgta un vesela, bet tagad pēkšņi ir bāla, gurda un nelaimīga. Tas arī viss, ko Pampisforda spēj pateikt. Jā, vēl daudz vi­sādu blēņu par to, ka māja ir apsēsta. Nezinu, kas kalpiem uznācis. Viņi visi ir iztrūcināti un uzvedas dīvaini. Šorīt viens no sulaiņiem ieradās pie manis un apgalvoja, ka nakts vidū sastapis kāpnēs kādu svešu cilvēku. Džentlmeni zaļos svārkos, un vēl viņam esot bijis kupls bālganu, sudrabotu matu ērkulis.

Ko? Viņš redzēja spoku? Parādību? — jautāja lords Hoksberijs.

Jā, vismaz tā viņš stāstīja.

Cik neparasti! Vai šis spoks kaut ko teica? — taujāja misters Kanings.

Nē. Džefrijs apgalvo, ka tas tikai paskatījies uz viņu ar saltu, nicīgu ska­tienu un pagājis garām.

Ak tā! Jūsu sulainim rēgojās, ser Volter. Viņam pilnīgi noteikti rēgojās, — paziņoja misters Pērsivals.

Vai varbūt viņš bija piedzēries, — piebilda misters Kanings.

Jā, arī man tas ienāca prātā. Tāpēc es, protams, izvaicāju Stīvenu Bleķu, — stāstīja sers Volters, — taču Stīvens uzvedas tikpat neldzīgi kā visi pārējie. Tik tikko piedabūju viņu vispār runāt ar mani.

Mjā, — teica misters Kanings, — jūs taču nemēģināsiet noliegt, ka te kaut kas liek domāt par maģiska rakstura problēmām? Un vai izskaidrot to, ko citi nespēj, nav mistera Norela uzdevums? Lieciet ataicināt misteru Norelu, ser Volter!

Šie vārdi skanēja tik pārliecinoši, ka sers Volters pats nesaprata, kāpēc viņam tas jau agrāk nav ienācis prātā. Par savām prāta spējām viņš bija ļoti augstās domās un citkārt diez vai būtu atstājis neievērotu tik acīm redzamu sakritību. Šai brīdī viņš atskārta, ka patiesībā viņam maģija nepatīk. Nekad nebija pati­kusi — ne pašā sākumā, kad viņš to bija uzskatījis par krāpniecību, ne tagad, kad tā izrādījās īsta. Tomēr diez vai viņš varēja to paskaidrot pārējiem minis­triem — tieši viņš taču bija tos pierunājis pirmo reizi divsimt gadu laikā pie­ņemt darbā burvi!

Pusčetros viņš devās atpakaļ uz Hārlij-strītu. Ziemas dienā bija iestājies pats spokainākais brīdis. Mijkrēslis izdzēsa namus un cilvēkus, to vietā atstājot nenoteiktu, melnu nebūtību, turpretim debesis augšā žilbinoši mirdzēja sud- rabzilas un saltas gaismas pilnas. Ziemīgs saulriets visu ielu galus krāsoja rožai­nus un asinssarkanus — šie toņi gan ir tīkami acīm, taču sirdij liek sažņaugties šaušalās. Raudzīdamies pa karietes logu, sers Volters bija gandarīts, ka nav aušīgs pēc dabas. Kādu citu būtu stipri sabiedējušas asiņaini melnās, izzudušās Londonas ielas, pa kurām jādodas pretī nepatīkamajam uzdevumam saukt palīgā burvi.

Džefrijs atvēra Hārlij-strītas devītā numura durvis, un sers Volters ātriem soļiem kāpa augšup. Otrajā stāvā viņš pagāja garām Venēcijas salonam, kurā no rīta palika sēžam viņas gaišība. Kaut kas līdzīgs nojautai lika viņam ieska­tīties pa durvīm. Pirmajā brīdī šķita, ka iekšā neviena nav. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, radot salonā vēl vienu mijkrēsli. Neviens nebija iededzis ne lampas, ne sveces. Tad sers Volters viņu ieraudzīja.

Viņa ļoti taisni sēdēja krēslā pie loga ar muguru pret viņu. Viss — krēsls, poza, pat kleitas un plecu šalles krokas — bija tieši tāds pats kā no rīta, kad viņš devās prom.

Ticis līdz savam kabinetam, viņš nekavēdamies apsēdās un aizrakstīja mis­teram Norelam, lūgdams pēc iespējas ātrāk ierasties Hārlij-strītā numur deviņi.

Misters Norels ar ierašanos nesteidzās. Pagāja vismaz pāris stundas. Pēdīgi viņš atbrauca un iesoļoja, rādīdams nesatricināmi mierīgu seju. Sers Volters sagaidīja viņu priekšnamā un pastāstīja, kas noticis. Pēc tam viņš mudināja doties augšā uz Venēcijas salonu.

Ā, nē! — ātri atsaucās misters Norels. — Pēc jūsu stāstītā spriežot, ser Volter, es nāku pie pārliecības, ka nav vajadzības lēdiju Poulu traucēt — redziet, baidos, ka es neko viņas labā nespēju darīt. Lai cik sāpīgi man būtu jums to sacīt, dārgais ser Volter, — jo jūs zināt, ka es allaž esmu vēlējies jums pakalpot, kad tas ir manos spēkos, — bet lai kas arī viņas gaišību nomoka, es nedomāju, ka viņu var izdziedināt ar maģijas līdzekļiem.

Sers Volters nopūtās. Viņš pārvilka roku pār matiem un izskatījās ne­laimīgs.

Misters Beilijs nekādas slimības pazīmes neatrada, tāpēc es domāju…

Ak tā! Bet šis ir tieši tas apstāklis, kas mani vedina uzskatīt, ka es jums nespēju palīdzēt. Maģija un medicīna ne vienmēr tik ļoti atšķiras kā jūs, iespē­jams, domājat. To jomas bieži sakrīt. Slimību var izārstēt gan ar medicīnas, gan ar maģijas paņēmieniem. Ja viņas gaišība tik tiešām būtu slima vai, nedod Dievs, viņai atkal draudētu nāve, tad noteikti viņu būtu iespējams dziedināt vai atdzī­vināt ar burvestību palīdzību. Taču piedodiet man, ser Volter, pēc jūsu stāstītā es spriežu, ka tā ir drīzāk garīga kaite, nevis kāda fiziska vaina, un te bezspēcīga ir gan maģija, gan medicīna. Es gan šajās sfērās neesmu lietpratējs, bet varbūt jums ir vērts aprunāties ar kādu garīdznieku?

Bet pēc lorda Kāselreja domām — nezinu, vai tā tiešām ir — pēc lorda Kāselreja domām, ja reiz lēdija Poula ir dzīva, pateicoties maģijai,— man jāat­zīst, es īsti labi nesapratu, ko viņš teica, bet man liekas, viņš gribēja teikt — ja reiz viņas gaišības dzīvību uztur maģija, viņa ir dziedināma tikai ar burvestību palīdzību.

Jā? Ak tā teica lords Kāselrejs? Ak, viņš pagalam alojas, taču, jāatzīst, ārkārtīgi interesanti, ka viņam tas ienācis prātā. Šī ir tā dēvētā merodiešu herēze.1 Divpadsmitajā gadsimtā kāds abats no Rivo visu mūžu pūlējās to izdeldēt 1111 vēlāk tika pasludināts par svēto. Bez šaubām, maģijas teoloģija nekad nav bijusi manu zinātnisko interešu priekšmets, taču domāju, ka nekļūdīšos, sacīdams, ka Viljama Pentlera "Trīs būtņu šķiru" sešdesmit devītajā nodaļā…2' Pirmais šo teoriju izklāstīja Kornvolas burvis Mero divpadsmitajā gadsimtā, un zināmi vairāki tās varianti. Radikālākie no tās sekotājiem uzskata, ka cilvēks, kas izdziedināts, izglābts vai uzmodināts no nāves ar burvestību palīdzību, vairs neatrodas Dieva un Viņa Baznīcas pakļautībā, toties viņam jāpilda visa veida uzticības pienākumi attiecībā pret burvi vai elfu, kas viņam palīdzējis.

Mero tika apcietināts un stājās Dienvidanglijas karaļa Stefana un viņa bīskapu priekšā Vinčesteras koncilā. Mero iededzināja kaunazīmi, nopēra un puskailu padzina. Bīskapi aiz­liedza ticīgajiem jebkādā veidā viņam palīdzēt. Mero kājām devās ceļā no Vinčesteras uz Ņūkāslu, kur atradās karaļa Kraukļa pils, taču, nenonācis līdz galam, nomira.

Cits merodiešu herēzes paveids ir Anglijas ziemeļos izplatītais uzskats, ka atsevišķi slep­kavas nepieder ne Dievam, ne velnam, bet vienīgi karalim Krauklim.

2 Viljams Pentlers. "Trīs būtņu šķiras, kam iespējams sasniegt pilnību" Henrija Lintota apgādā, 1735. Minētās būtņu šķiras ir eņģeļi, cilvēki un elli.

Misters Norels jau grasījās uzsākt kārtējo nebeidzamo, garlaicīgo lekciju par Anglijas maģijas vēsturi, bez gala atsaucoties uz grāmatām, par kurām neviens nekad nebija dzirdējis. Sers Volters viņu pārtrauca:

Jā, jā! Bet varbūt jums ir kāda nojausma, kas varētu būt džentlmenis za­ļos svārkos un ar sudrabotiem matiem?

Ā! — atsaucās misters Norels. — Tātad jums šķiet, ka jūsu mājā kāds ir pabijis? Nē, manuprāt tas ir ļoti maz ticams. Varbūt drīzāk nolaidīgs kalps kaut kur uz āķa bija atstājis karājamies rītasvārkus? Tādā vietā, kur neviens nedomā rītasvārkus ieraudzīt? Es pats bieži izbīstos no šīs parūkas, ko jūs patlaban redzat man galvā. Lūkasa pienākums ir katru vakaru to nolikt vietā — viņš to lieliski zina, taču jau vairākas reizes ir atstājis uz kamīna dzegas, uzmauktu uz parūkkoka. Spogulī, kas atrodas virs kamīna, es allaž ieraugu divus džentlme­ņus, kas sabāzuši galvas kopā un sačukstas par mani.

Lūkodamies uz seru Volteru, misters Norels vairs neko neteica un tikai bli­sināja ačeles. Pēc tam, paziņojis, ka neko nespēj palīdzēt, viņš novēlēja seram Volteram labu vakaru un aizgāja.

Misters Norels taisnā ceļā brauca uz mājām. Pārradies Hanover-skvērā, viņš uzreiz devās uz mazu kabinetu trešajā stāvā. Tas atradās nama tālākajā galā un tā logi vērās uz dārza pusi. Kad viņš strādāja, kalpiem bija aizliegts ienākt kabi­netā un pat Čaildermasam bija jāpiesauc kāda ārkārtīgi spiedīga vajadzība, lai te drīkstētu saimnieku traucēt. Kaut arī misters Norels reti brīdināja, ka grasās nodoties studijām kabinetā, mājā iedibinātā kārtība prasīja, lai tas allaž būtu sagatavots un atrasios viņa rīcībā. Arī šobrīd kamīnā jautri sprēgāja uguns un bija iedegtas visas lampas, taču kāds bija noslinkojis aizvilkt aizkarus un tādēļ logs bija pārtapis melnā spogulī un atēnoja kabinetu.

Misters Norels apsēdās pie rakstāmgalda ar seju pret logu. Viņš atvēra lielu sējumu, vienu no daudzajiem, kas atradās uz galda, un sāka klusām murmināt buramvārdus.

Ogle izkrita no kamīna, gar sienu aizslīdēja ēna, — burvis pacēla galvu. Tumšajā rūtī viņš ieraudzīja savu izbiedēto seju un kādu stāvam viņam aiz muguras — bālu, sudrabotu seju, ko ieskāva kupli, mirdzoši mati.

Misters Norels nepagriezās, tikai aizvainotā, dusmīgā balsī uzrunāja at­spulgu logā:

Kad jūs teicāt, ka paņemsiet pusi jaunās dāmas dzīves, es domāju, ka jūs ļausiet viņai palikt kopā ar draugiem un ģimeni, līdz paies puse no septiņdes­mit pieciem gadiem! Es domāju, ka pēc tam viņa it kā nomirs, un viss!

Es neko tādu neteicu.

Jūs mani piekrāpāt! Jūs man vispār neesat palīdzējis! Jūsu viltīgo gājienu dēļ viss būs pagalam! — misters Norels iebrēcās.

Logā redzamā persona neapmierināti noklukstējās.

Biju cerējis, ka, otro reizi tiekoties, tu uzvedīsies prātīgāk. Bet nekā, tu esi uzpūtīgs un apber mani ar nesaprātīgiem pārmetumiem! Es mūsu līgumu neesmu lauzis! Es izdarīju, ko tu lūdzi, un neesmu ņēmis neko tādu, kas man nepienāktos! Ja tu tik tiešām raizētos par lēdijas Poulas laimi, tad tev vaja­dzētu gavilēt, ka viņa beidzot ir nonākusi starp draugiem, kas viņu godā un apbrīno!

Ak tā! Tas mani necik neinteresē! — nicīgi atcirta misters Norels. — Kas gan ir vienas jaunas dāmas liktenis salīdzinājumā ar Anglijas maģijas nākotni? Nē, mani interesē viņas vīrs — es to darīju tikai viņa dēļ! Viņš jūsu nodevīgo stiķu dēļ ir pagalam satriekts. Un ja nu viņš neatgūstas? Ja nu viņš ir spiests aiziet no valdības! Varbūt es vairs nekad neatradīšu sabiedroto, kas tā steigtos man palīdzēt!3 Neviens cits ministrs nebūs man tik liels parādnieks!

Ak, viņas vīrs? Ak mūžs, es viņu pacelšu kaut kādos ievērojamos augstu­mos! Piešķiršu viņam tādu stāvokli, kādu viņš paša spēkiem nespētu sasniegt. Iecelšu viņu par pirmo ministru. Vai varbūt par Lielbritānijas imperatoru? Vai tas tev būs pa prātam?

Nē jel! — kliedza misters Norels. — Tu neko nesaproti! Es gribu tikai to, lai viņš ir ar mani apmierināts un stāsta citiem ministriem par to, cik lielu la­bumu manas burvestības var nest Anglijai!

Manam prātam tas ir un paliek noslēpums, — atspulgs logā augstprā­tīgi novilka. — Kāpēc tu manas palīdzības vietā izvēlies šīs personas pakalpo­jumus. Ko viņš saprot no maģijas? Neko! Es varu tev iemācīt, kā pacelt kalnus un ar tiem sadragāt tavus ienaidniekus! Varu likt mākoņiem dziedāt, kad tu tuvojies! Ziedoņa laiks sāktos, kad tu ierastos, un ziemas puteņi, tev ejot prom! Es varu…

Jā, kā tad! Un par to tev vajag vien to, lai Anglijas maģija nonāk tavu untumu kalpībā! Tu nolaupīsi angļus viņu pašu namos, un Anglijā vairs nebūs dzīves nevienam, izņemot tavu izdzimstošo cilti! Par savu palīdzību tu gribi pārāk dārgu maksu!

Pretī šīm apsūdzībām persona loga rūtī neko neteica. Taču piepeši svečtu­ris, kas stāvēja uz maza galdiņa, palēcās, aizšāvās pa gaisu un pie pretējās sienas sadragāja spoguli un mazu Tomasa Lančestera krūšutēlu.

Pēc tam viss atkal bija kluss.

Misters Norels sēdēja, izbaiļu un trīsu pārņemts. Viņš palūkojās uz grāma­tām, kas bija atšķirtas viņa priekšā uz galda, bet ja viņš lasīja, tad tā, kā spēj vienīgi burvji, jo viņa acis neslīdēja pa burtu rindām. Kad bija pagājušas vai­rākas minūtes, viņš pacēla galvu. Atspulgs loga rūtī bija pazudis.

Visas ar lēdiju Poulu saistītās cerības izplēnēja. No laulības — kas dažas īsas nedēļas abiem jaunlaulātajiem bija solījusi tik daudz — palika pāri vien viņas gurdā klusēšana un viņa sirdēsti. Lēdija Poula tā arī nekļuva par smalko ap­rindu vadzvaigzni — kur nu, viņa vispār atteicās iziet no mājas. Viņu neviens neapciemoja, un drīz smalkās aprindas par viņu aizmirsa.

3 No šī izteikuma redzams, ka misters Norels včl nav aptvēris, cik augstu viņu vērtē visi ministri un cik dedzīgi tie vēlas izmantot viņu karā.

Hārlij-strītas kalpi arvien negribīgāk iegriezās istabā, kur sēdēja lēdija Poula, lai gan neviens no viņiem neprastu paskaidrot, kālab viņi no tās izvairās. Pa­tiesība bija tāda, ka ap lēdiju Poulu neizzuda tikko jaušama zvana atbalss. Viņu it kā appūta salts vējš, kas nāca no liela tāluma, un ikkatram, kas viņai tuvojās, pār kauliem pārskrēja drebuļi. Tā viņa sēdēja, stundu pēc stundas, ietinusies šallē, nekustēdamās un nebilzdama ne vārda, un ap viņu pulcējās ļauni sapņi un ēnas.

1808. gada februāris

Dīvaina kārtā neviens neievēroja, ka ērmotā slimība, kas vārdzināja viņas gaišību, mats matā līdzinājās tai, no kuras cieta Stīvens Bleks. Arī viņš sūdzējās par nogurumu un aukstumu, un tajās retajās reizēs, kad Stīvens vai lēdija Poula izteica kādu vārdu, gan viens, gan otra runāja klusā, gurdā balsī.

Tiesa, varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Virssulaiņa ikdienas solis ļoti at­šķiras no lēdijas gaitām, un līdzīgais ir grūti samanāms. Virssulainim ir viņa darbs, un tas jāpadara. Stīvenam, atšķirībā no lēdijas Poulas, nebija brīv stundu stun­dām dīki sēdēt pie loga un klusēt. Simptomus, kas lēdijas Poulas gadijumā iz­pelnījās cildeno slimības nosaukumu, Stīvenam neņēma nopietni, uzskatot par grūtsirdību un neko vairāk.

Džonu Longridžu, Hārlij-strītas pavāru, grūtsirdība mocīja jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš mīļuprāt uzņēma Stīvenu melanholijas brīvmūrnie­kos. Nabags likās priecīgs, ka sastapis bēdubrāli. Vakaros, kad Stīvens, nogul­dījis galvu uz rokām, sēdēja virtuvē pie galda, Džons Longridžs piesēda galda otrā pusē un daudziem vārdiem izteica līdzjūtību:

— Es jūtu jums līdzi, ser, nudien jūtu līdzi. Nav briesmīgāku moku par grūt­sirdību, mister Blek. Daždien man liekas, ka visa Londona līdzinās tikai un vienīgi atdzisušai zirņu putrai — gan krāsas, gan biezuma ziņā. Cilvēki, kam seja un rokas ir kā auksta zirņu putra, staigā pa ielām kā pa aukstu zirņu putru. Ak vai, cik man tādos brīžos ir grūti! Pat saule debesīs ir auksta, pelēka un putrīga, un nekas nespēj mani sasildīt. Vai jums arī bieži ir salti, ser? — Džons Longridžs ar delnu apsedza Stīvena roku. — Ak, mister Blek, ser! — viņš novaidējās, —jūs esat auksts kā kaps!

Stīvens klimta apkārt kā mēnessērdzīgs. Viņš vairs nedzīvoja, vairs tikai re­dzēja sapņus. Sapnī viņš redzēja Hārlij-stritas namu un pārējos kalpus. Viņš sapņoja par savu darbu, par draugiem un misis Brendiju. Dažreiz viņam rādī­jās ļoti dīvaini sapņi — un viņš ar vāru, tālu nojautu kaut kur dziļi sirdī zināja, ka nekas tāds nav iespējams. Viņš it kā gāja pa Hārlij-strītas gaiteni vai kāpa pa kāpnēm, tad pagriezās un redzēja citus gaiteņus un kāpnes, kas veda kaut kur tālumā — gluži nepazīstamas kāpnes un gātes. Likās, Hārlij-strītas nams nezin kāpēc ievietots citā, daudz lielākā un senākā ēkā. Gaiteņus pārjūma akmens velves, tie bija putekļaini un pilni ēnu. Kāpnes un grīdas bija tik sadeldētas un nelīdzenas, ka drīzāk vedināja domāt par nejaušu akmeņu birumu, nevis par celtni. Taču pats dīvainākais bija tas, ka šīs spokainās telpas Stīvenam likās vis­notaļ pazīstamas. Pats nesaprazdams, kā tas iespējams, viņš brīžiem nodomāja: "Jā, tur aiz stūra ir austrumu spārna ieroču istaba," vai: "Šīs kāpnes ved uz Uz­šķērdēja torni."

Ieraudzījis šos gaiteņus vai, kā palaikam mēdza būt, manīdams tos pat bez redzēšanas, Stīvens vienmēr mazliet atžirga, it kā atgriezās savā agrākajā esībā. Viņš pats nezināja, kas viņa ir sasalis — dvēsele? sirds? — taču tais brīžos sa­salums par mata tiesu atkusa, un viņā atkal sāka raisīties domas, jūtas, ziņkāre. Nekas cits Stīvenu nesaistīja, nekas viņu neveldzēja. Viss bija ēnas, tukšums, atbalsis un putekļi.

Reizēm nemiers izdzina viņu ārā no mājas un lika ilgi, vientuļi klīst pa tumšajām ziemas ielām Meifērā un Pikadillija. Kādudien, februāra beigās, viņš attapās pie mistera Vortona kafijas iestādījuma Oksford-strītā. Šo vietu viņš labi pazina. Mistera Vortona augšistabā bija mājvieta "Rītausmas zēniem", klubam kura biedri bija Londonas cienījamāko namu cienījamākie kalpi. Ievērojams kluba loceklis bija lorda Kāselreja virssulainis, tikpat ievērojams bija Portlendas hercoga kučieris — un arī Stīvens Bleks. "Rītausmas zēni" pul­cējās katra mēneša trešajā otrdienā un nodevās tiem pašiem priekiem, kas bija tik tīkami jebkura cita Londonas kluba biedriem — viņi dzēra un ēda, spēlēja kārtis, sprieda par politiku un tenkoja par savām kundzēm. Citos vakaros tie "Rītausmas zēni", kas nebija aizņemti ar saviem pienākumiem, mēdza doties uz mistera Vortona kafijas iestādījuma augšistabu, lai spirdzinātu garu sev līdzīgo sabiedrībā. Stīvens atvēra durvis un pa kāpnēm devās uz augšistabu.

Tur viss izskatījās gluži tāpat kā jebkurā citā Londonas klubā. Gaiss bija tieši tik pilns ar tabakas dūmiem kā sabiedrības vīrišķās puses patvērumos allažiņ mēdz būt. Sienas slēpa tumša koka paneļi. Tādas pašas tumšas starpsienas sadalīja telpu atsevišķās aizdarās, lai kluba locekļi varētu netraucēti izbaudīt atrašanos savā koka pasaulītē. Kailo grīdu jauki sedza ik dienu no jauna izkai­sītas zāģu skaidas. Galdus klāja balti galdauti un eļļas lampas allaž bija spod­ras, to daktis apgrieztas. Stīvens apsēdās kādā aizdarā un, licis, lai viņam atnes portvīnu, sāka drūmi lūkoties glāzē.

Iedami garām Stīvena galdiņam, citi "Rītausmas zēni" apstājās, lai pārmītu kādu vārdu, un Stīvens kūtrā sveicienā pacēla pretim roku, taču runāt viņam šovakar nebija vēlēšanās. Tā bija noticis jau, ak vai, divas vai trīs reizes, — tad pēkšņi Stīvens izdzirda kādu skaņā čukstā sakām:

Tā arī vajag, nepievērs viņiem uzmanību! Galu galā, kas tad viņi ir, vien sulaiņi un algādži! Kad tu ar manu palīdzību pacelsies tajās diženuma un cē­luma virsotnēs, kas tev pienākas pēc tiesas un taisnības, tu būsi ļoti apmierināts, atcerēdamies, kā apsmādēji viņu draudzību! — Tas bija tikai čuksts, taču Stīvens to pilnīgi skaidri dzirdēja cauri "Rītdienas zēnu" un citu džentlmeņu valodām un smiekliem. Viņam prātā ienāca ērmota doma, ka šis nieka čuksts izietu cauri ij akmenim un dzelzij, ij misiņam. Ja cilvēku šādi uzrunātu kāds, kas atrastos tūkstoš pēdu apakš zemes virsus, cilvēks vienalga to dzirdētu. Šis čuksts spētu skaldīt dārgakmeņus un laupīt prātu.

Viss bija tik neparasti, ka Stīvens uz mirkli aizmirsa par savu gurdenumu. Viņu pārņēma liela vēlēšanās uzzināt, kas bija runātājs, un viņš palūkojās ap­kārt, taču nevienu svešu neieraudzīja. Tāpēc viņš pastiepa kaklu un ieskatījās blakus nodalījumā. Tajā sēdēja viens vienīgs džentlmenis ar ļoti uzkrītošu ārieni. Viņš bija visnotaļ ērti iekārtojies: ar rokām atspiedies pret starpsienām, bet kājas ar visiem zābakiem uzlicis uz galda. Viņa izskatā bija vairākas pārsteidzo­šas iezīmes, taču visvairāk acīs krita viņa sudrabotie mati: to bija vesela kodeļa, tik žilbinoši, mīksti un mirdzoši kā dzelkšņa pūkas. Viņš piemiedza Stīvenam ar aci. Tad piecēlās, izgāja no sava nodalījuma un apsēdās pretim Stīvenam.

Vēl man tev jāsaka, — viņš turpināja, runādams visai sazvērnieciskā manierē, — ka šai pilsētā nav palikusi ne simtā daļa tās agrākā spožuma!

Atgriežoties mani ir sagaidījusi dziļa vilšanās. Sensenos laikos, raugoties uz Londonu, tavā priekšā bija vesels torņu un smaiļu mežs. Katrā no tiem plīvoja tik daudz krāsainu karogu un karodziņu, ka skatoties žilba acis! Malu malās bija akmens kalumi, smalki kā pirkstu kauliņi un mežģaini kā tekošs ūdens! Namus rotāja akmens pūķi, grifi un lauvas, kas simbolizēja to iemītnieku gud­rību, drosmi un negantību, bet turpat lejā, šo namu dārzos, varēja atrast stip­ros būros ieslēgtus pūķus, grifus un lauvas no miesas un asinīm! To rēcieni, ko labi varēja dzirdēt uz ielas, zaķpastalas biedēja līdz nāvei. Visās baznīcās gulēja pa kādam svētajam, un tie ik stundu darīja brīnumus tautai par prieku. Katrs svētais bija iespundēts ziloņkaula šķirstā, kas glabājās dārgakmeņiem rotātā zārkā, bet tas savuties bija izstādīts lepnās kapenēs, kas dienu un nakti laistījās zeltā un sudrabā tūkstoš vaska sveču gaismā! Ik dienas pa pilsētu gāja krāšņas procesijas tam vai citam svētajam par godu, un pasaule pēc pasaules daudzi­nāja Londonas slavu! Kā nu ne, tais dienās londonieši, gribēdami celt savas baznīcas, iekārtot savus dārzus, izgreznot namus, nāca pie manis. Ja viņu lūgumi bija gana godbijīgi, es nemēdzu liegt labu padomu. Ak, kad Londona bija manā ziņā, tai skaistumā un cēlumā nebija līdzīgu. Bet tagad…

Viņš daiļrunīgi novēzēja roku, itin kā saņūdzīdams Londonu saujā un aiz­sviezdams prom.

Ei, pēc kāda nelgas tu izskaties, šādi blenzdams! Es uzņēmos neskaitā­mas pūles, lai šovakar pie tevis ierastos, bet tu tikai sēdi un klusē kā ūdeni mutē ieņēmis! Tu laikam esi pārsteigts, mani ieraugot, bet tas nu gan nav iemesls aizmirst par labām manierēm. Saprotams, — viņš piebilda, it kā atļaudamies milzīgu pretimnākšanu, — angļi manā klātbūtnē bieži apstulbst — tā nu reiz ir visdabiskākā lieta pasaulē —, bet mēs ar tevi taču esam tādi draugi, ka es gan jūtos pelnījis sirsnīgāku uzņemšanu!

Vai mēs esam pazīstami, ser? — Stīvens lielā izbrīnā jautāja. — Es pa­visam noteikti esmu jūs redzējis sapnī. Mēs kopā bijām milzīgā namā ar bez­galīgiem, putekļainiem gaiteņiem.

Vai mēs esam pazīstami, ser? — izmēdīja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Apžēliņ! Kādas aplamības tu runā! It kā mēs jau neskaitā­mas nedēļas ik nakti nedejotu tajās pašās ballēs!

Jā, esmu redzējis sapņos…

Nezināju, ka tu esi tik neattapīgs! — izsaucās džentlmenis. — "Zudusī cerība" nav nekāds sapnisl Tā ir senākā un skaistākā no manām pilīm — ku­rām nav skaita — un tā ir tikpat īsta kā Kārltonu nams!1 Nē, daudz īstāka! Es itin labi spēju ieskatities nākotnē un varu tev pateikt, ka pēc divdesmit gadiem Kārltonu nams būs nozudis no zemes virsus un arī pati Londona pastāvēs, ak vai, vēl tikai divus tūkstošus gadu, kurpretim "Zudusī cerība" nezudīs arī Pa­saules nākamajā laikmetā! — Likās, šī doma viņu aplam iepriecina, un vispār jāteic, ka viņa uzvedībai bija raksturīga bezgalīga pašapmierinātība. — Nē, tie nav nekādi sapņi. Tu gluži vienkārši esi noburts, un burvestība tevi ik nakti aizved uz "Zudušās cerības" namu, kur tu piedalies elfu pasaules iemītnieku dzīrēs!

Stīvens skatījās uz džentlmeni un pilnīgi neko nesaprata. Tad, atcerējies, ka vajag runāt, citādi viņam pārmetīs saīgumu un nelāgas manieres, viņš sako­poja domas un stomīgi izdvesa:

Un… un mani nobūrāt jūs, ser?

Kā gan citādi!

No tā, ar kādu gandarījumu džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas to izteica, bija skaidrs, ka viņš uzskata — noburdams Stīvenu, viņš izdarījis tam vislielāko pakalpojumu. Stīvens pieklājīgi pateicās:

…taču, — viņš turpināja, — nespēju iedomāties, ar ko esmu izpelnījies tādu laipnību 110 jūsu puses. Nudien, esmu pārliecināts, ka itin neko neesmu paveicis.

Ā! — džentlmenis iepriecināts atsaucās. — Stīven Blek, tev ir lieliskas manieres! Tu gan varētu lepnīgajiem angļiem pamācīt, kā pienākas izturēties pret augstiem kungiem. Tavas manieres pēdīgi nesīs tev laimi.

Un tās zelta ginejas misis Brendijas kasē, — noskārta Stīvens, — tās arī ir bija jūsu?

Ak tu joks! Tu tikai tagad to saprati? Bet padomā vien, cik es gudri visu izdarīju! Paturēdams prātā visu, ko tu man stāstīji — kā tevi dienu un nakti ielenc nenovīdīgi ienaidnieki — es nogādāju šo naudu tavai draudzenei. Kad tu viņu apprecēsi, nauda būs tava.

Kā jūs… — Stīvens iesāka, taču aprāvās. Bija skaidrs, ka viņa dzīvē nav nekā tāda, ko džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas nezinātu, un šis

' Velsas prinča Londonas rezidence Pelmelā.

kungs pavisam noteikti ieskatīja, ka viņam ir tiesības it visur iejaukties. — Bet par maniem ienaidniekiem jūs alojaties, ser, — viņš bilda. — Man nav ienaid­nieku.

Manu dārgo Stīven! — vareni uzjautrināts, atsaucās džentlmenis ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas. — Protams, ka tev ir ienaidnieki! Un negantākais viņu vidū ir tas neģēlis, tavs saimnieks un lēdijas Poulas vīrs! Viņš tevi dīda, liek dienu un nakti pildīt viņa pavēles. Viņš apkrauj tevi ar uzdevumiem, kas ne mazākajā mērā nav piemēroti cilvēkam, kas apveltīts ar tādu daiļumu un cildenumu. Un kāpēc viņš to dara?

Droši vien tāpēc… — Stīvens iesāka.

Kā naglai uz galvas! — uzvaroši pasludināja džentlmenis. — Tāpēc, ka viņš savā bezgalīgajā nekrietnībā ir tevi sagūstījis un savažojis, un tagad uz­varas tīksmē dej tev apkārt, visā galvā smiedams ļaunus smieklus par tavām mokām!

Stīvens atvēra muti, gribēdams iebilst, ka sers Volters Pouls nekad mūžā tā nav rīkojies, gluži otrādi, arvien izturējies pret Stīvenu ļoti laipni un sirsnīgi; ka jaunībā sers Volters no saviem niecīgajiem ienākumiem atlicināja naudu, lai Stīvens varētu iet skolā, un pēcāk, kad sers Volters dzīvoja vēl trūcīgāk, viņi bieži ēda pie viena galda un sildījās pie vienas uguns. Kas attiecas uz uzvaras tīksmi, Stīvens nereti bija redzējis seru Volteru gandarīti vīpsnājam, kad tas domājās pārspējis savus politiskos pretiniekus, taču ne reizi nebija manījis to dejām tiem apkārt vai visā galvā smejam ļaunus smieklus. Stīvens jau grasījās to visu izsacīt, kad vārds "savažojis" pēkšņi ķēra viņu kā kluss zibens. Viņš piepeši it kā ieraudzīja tumšu kambari — briesmīgu kambari — tas bija pilns šausmu — karstu, smirdīgu, šauru kambari. Tumsā kustējās ēnas, slīdēja un žvadzēja smagas dzelzs ķēdes. Kas tā par ainu un no kurienes tā radusies, Stī­vens nespēja ne iedomāties. Diezin vai tās bija atmiņas. Viņš taču nekad tādā vietā nebija bijis!

…)a viņš reiz atklās, ka tu un viņa ik nakti aizbēgat un līksmojaties manā namā — apžēliņ, viņš vai noslāps aiz greizsirdības un droši vien lūkos jūs abus nomaitāt Bet nebīsties, manu mīļo, labo Stīven! Es gādāšu, lai viņš neko neuz­zina. Ak, kā es neieredzu tādus patmīļus! Es gan zinu, kā ir, kad lepnīgie angļi tevi nievā un nicina, uzkrauj tev darbus, kas ir zem tava goda. Kaut manas acis neredzētu, ka tāds pats liktenis kritis arī tev! — Džentlmenis apklusa un ar ledusaukstiem, baltiem pirkstiem noglāstīja Stīvena vaigu un pieri, — Stīve­nam pār muguru pārskrēja dīvaini tirpuļi. — Tu nespēj pat iedomāties, cik dedzīgi es par tevi rūpējos un kā vēlos izdarīt tev kādu lielu pakalpojumu! Un tādēļ esmu izlolojis nodomu iecelt tevi par karali kādā elfu valstī!

Vai… vai, ser, lūdzu piedošanu. Biju aizdomājies par ko citu. Par karali, jūs teicāt? Nē, ser. Es nevarētu būt karalis, jūs tikai savā lielajā laipnībā ieska­tāt, ka tas ir iespējams. Turklāt man ļoti žēl, bet rādās, ka elfu zeme man nav īsti piemērota. Jau kopš pirmās viesošanās jūsu namā es jūtos dumjš un gļets. No rīta, dienvidū un naktī mani māc nogurums, un dzīve ir kļuvusi man par nastu. Droši vien visa vaina ir manī, jā, bet varbūt mirstīgajiem nav lemts iz­baudīt elfu zemes svētlaimi?

Nē, gluži vienkārši tevi Anglijas drūmestībā māc skumjas, atceroties, cik līksma bija dzīve manā namā, kur allaž ir dejas un dzīres, un visi ģērbušies savos smalkākajos tērpos!

Jums droši vien ir taisnība, ser, bet, ja jums labpatiktu atbrīvot mani no šīs burvestības, es būtu jums bezgala pateicīgs.

A, bet tas nav iespējams! — paziņoja džentlmenis. — Vai tad tu nezini, ka visas manas daiļās māsas un māsīcas — un par katru no viņām, man jāteic, karaļi ir kāvuši cits citu un lielas impērijas pārvērtušās pīšļos — viņas visas ķīvējas par to, kura nākamā dejos ar tevi? Ko viņas teiks, ja es pavēstīšu, ka tu vairs nekad nespersi kāju pār "Zudušās cerības" nama slieksni? Līdz ar dau­dziem citiem maniem tikumiem es esmu arī ļoti gādīgs brālis un brālēns un arvien cenšos iepriecināt savas saimes dāmas. Un velti tu negribi kļūt par ka­rali: varu tev apliecināt, nav nekā patīkamāka par to, ka visi tavā priekšā klanās un dēvē tevi dažnedažādos smalkos vārdos.

Viņš no jauna ņēmās dāsni bārstīt uzslavas Stīvena skaistumam, cēlajai sejai un elegantajai dejas mākai — likās, tās viņa ieskatā ir galvenās īpašības, kas nepieciešamas, lai pārvaldītu lielu valsti elfu zemē — un pēc tam sāka prātot, kura karaļvalsts Stīvenam būtu vispiemērotākā:

"Neizteiktā svētība" ir jauks apvidus, tur ir biezi, tumši meži, vientuļi kalni un dziļas jo dziļas jūras. Labā ziņa ir tāda, ka tur šobrīd nav valdnieka — bet no otras puses, slikti, ka tās tronim jau ir divdesmit seši citi tīkotāji un tu nonāksi pašā asiņaina kara karstumā, — iespējams, tas tev neietu pie sirds. Vēl ir Žēlabu hercogiste. Pašreizējam hercogam nav neviena vērā ņemama drauga.

Ak, bet es taču nespēšu noskatīties, kā mans draugs valda tik nožēlojamā aiz- kaktē kā Žēlabu hercogiste!

1808. gada februāris

Tie, kas bija domājuši, ka līdz ar burvja parādīšanos uz skatuves karš beigsies, drīz pievīlās.

Burvestības! — piktojās ārlietu ministrs misters Kanings. — Labāk ne­pieminiet man burvestības! Ar burvestībām ir gluži tāpat kā ar visu citu, vienas vienīgas neveiksmes un vilšanās!

Tajā bija sava daļa taisnības, un misters Norels allaž bija gatavs sniegt garus, sarežģītus paskaidrojumus, kālab kaut kas nav iespējams. Reiz vienā no šiem paskaidrojumiem viņam paspruka vārdi, ko viņš vēlāk nožēloja. Tas bija Bēr­lingtonu namā, un misters Norels skaidroja iekšlietu ministram lordam Hoks- berijam', ka tas vai šitas nav izdarāms, jo tad vajadzētu, lai — ak un vai! — vismaz duci burvju, galvu nepaceldami, strādā dienu un nakti. Viņš noturēja ilgu, apnicīgu runu par angļu maģijas nožēlojamo stāvokli un noslēdza to ar vārdiem:

Es priecātos, ja būtu citādi, bet, kā jau jūsu gaišībai labi zināms, mūsu spējīgie jaunekļi labāk grib gūt panākumus armijā, flotē un baznīcā. Mans na­baga amats ir aizmirsts un atstāts novārtā! — Un misters Norels smagi nopūtās.

To sacīdams, misters Norels neko īpašu nedomāja, ja nu vienīgi vēlējās pie­vērst uzmanību savām izcilajām dotībām. Par nelaimi, lords Uoksberijs to uz­tvēra pavisam citādi.' Roberts Benkss Dženkinsons, lords Hoksberijs (1770—1828), pēc tēva nāves 1808. gada decembrī kļuva par grāfu Liverpūlu. Deviņus nākamos gadus viņš bija viens mistera Norela uzticamākajiem atbalstītājiem.

Ā! — viņš iesaucās. — Jūs gribat sacīt, ka mums vajag vairāk burvju? Ak, jā! Gluži manas domas! Tik tiešām. Varbūt nodibināt skolu? Vai Karalisko biedrību viņa majestātes aizgādnībā? Domāts, darīts, mister Norel, gan jūs pats

labāk zināsiet, kā būtu vislabāk. Ja jūs būtu tik laipns un īsi uzrakstītu, kas jums šķiet piemērotākais, es labprāt izlasīšu un apspriedīšu jūsu ierosinājumus ar pārējiem ministriem. Mēs visi zinām, cik jūs veikli rakstāt šādus ziņojumus, tik skaidri un sīki visu izklāstīdams, un jums ir tik glīts rokraksts! Uzdrošinos sacīt, ser, ka mēs kaut kā sadabūsim arī mazliet naudiņas. Kad vien jums iznāk laiks, ser. Nevajag steigties. Es zinu, ka jūs esat ļoti aizņemts. ,

Nabaga misters Norels! Nekas nebija viņam vēl netīkamāks kā doma par burvju skaita palielināšanu. Viņš mierināja sevi ar domu, ka lords Hoksberijs, bez šaubām, ir teicams ministrs, no visas sirds norūpējies paT valsts interesēm, taču viņam ir tūkstoš un viena lieta, par ko domāt. Gan jau viņš drīz aizmirsīs par šo ideju.

Tomēr jau nākamajā reizē, kad misters Norels ieradās Bērlingtonu namā, lords Hoksberijs lielā steigā metās pie viņa, iztālēm saukdams:

Ā, mister Norel! Es runāju ar karali par jūsu nodomu audzināt jaunus burvjus. Viņa majestāte bija ļoti priecīgs, teica, ka tā esot lieliska doma, un lika man jums pateikt, ka viņš noteikti ņems jūsu ieceri savā aizgādnībā.

Labi gan, ka misters Norels nepaspēja atbildēt, jo tai brīdī pa durvīm ienāca Zviedrijas vēstnieks un viņa gaišība bija spiests teciņus doties prom.

Taču apmēram pēc nedēļas misters Norels atkal sastapa lordu Hoksberiju, šoreiz — īpašā dinejā, ko Velsas princis misteram Norelam par godu rīkoja Kārltonu namā.

Ā, mister Norel, arī jūs esat klāt! Jūs jau laikam šodien nebūsit paņēmis līdzi tos ierosinājumus burvju skolas nodibināšanai? Es vēl tik tikko par to runāju ar Devonšīras hercogu, un viņš izrādīja lielu ieinteresētību — viņam Lemingtonas kūrvietā esot nams, kas šādai vajadzībai būtu visnotaļ piemē­rots, un viņš iztaujāja mani par mācību programmu un par to, vai būšot paredzētas arī lūgšanas, un kur burvji gulēšot — gribēja zināt visvisādas lie­tas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Varbūt jūs būtu tik laipns un pats ar viņu parunātu? Rau, tur jau viņš ir, stāv pie kamīna — viņš mūs pa­manīja — jau nāk šurp. Jūsu labdzimtība, šis ir misters Norels, viņš jums tūlīt visu pastāstīs!

Tikai ar lielām grūtībām misteram Norelam izdevās pārliecināt lordu Hoks­beriju un Devonšīras hercogu, ka burvju skolas nodibināšana prasītu pārāk daudz laika, turklāt vēl vajag atrast jaunekļus ar pietiekamām spējām, citādi vispār nav vērts ko tādu uzsākt. Viņa labdzimtība un viņa gaišība nelabprāt piekrita, un misters Norels varēja pievērsties daudz tīkamākai iecerei: jau esošo burvju iznīdēšanai.

Burvji, kas rosījās Londonas ielās, izsenis un pastāvīgi gandēja viņam gara­stāvokli. Jau tad, kad viņš vēl bija nevienam nezināma un neievērojama per­sona, misters Norels bija sācis sūtīt lūgumrakstus valdības locekļiem un citiem ievērojamiem džentlmeņiem, prasīdams padzīt klaiņojošos pesteļniekus. Ieman­tojis sabiedrības atzīšanu, viņš, pats par sevi saprotams, nekavējoties dubultoja un trijkāršoja savus pūliņus. Viņa sākotnējais nodoms bija panākt, ka maģija nonāk valdības kontrolē un burvjiem jāizņem darba atļaujas (kaut arī, gluži dabiski, misters Norels apkārtnē neredzēja nevienu, kam tādu atļauju varētu piešķirt, zināms, izņemot viņu pašu). Viņš mudināja nodibināt pienācīgu Ma­ģijas kolēģiju, tomēr šai ziņā laikam bija pārcenties.

Kā seram Volteram izteicās lords Hoksberijs:

Mēs nevēlamies aizskart cilvēku, kam ir tik lieli nopelni valsts labā, taču viņš ilga un grūta kara vidū sadomājis prasīt, lai tiek nodibināta kolēģija ar slepcnpadomnickiem, sekretāriem un Dievs zina, ko vēl! Un kādam nolūkam? Lai uzklausītu mistera Norela runas un vienā laidā slavinātu misteru Norelu! Tas ir pilnīgi izslēgts. Dārgo ser Volter, lūdzams, pierunājiet viņu ziedot savus spēkus kādai citai idejai!

Tālab, nākamo reizi sastopot misteru Norelu (tas notika mistera Norela namā Hanover-skvērā), sers Volters uzrunāja savu draugu šādiem vārdiem:

Jūsu nodoms, ser, ir apbrīnas vērts un neviens pret to neiebilst, taču kolēģijas nodibināšana nav īstais ceļš, kā to darīt. Londonas pilsētā — un tieši tā galvenokārt ir jūsu rūpju priekšmets — kolēģijai nebūtu rīcības pilnvaru. Es jums pateikšu, ko vajag darīt: rīt mēs ar jums aiziesim pie lordmēra un ap­runāsimies ar viņu un pāris domniekiem. Domāju, ka mēs itin drīz atradīsim sabiedrotos.

Bet, dārgo ser Volter! — atsaucās misters Norels. —Ar to nebūs līdzēts. Šī nešķīstība nav apsēdusi tikai Londonu. Es to pētu jau kopš tiem laikiem, kad biju tikko ieradies galvaspilsētā… — (Šai brīdī viņš sāka rakņāties pa lielu pa­pīru kaudzi uz maza galdiņa un izķeksēja no tās sarakstu.) — Skatieties, Nor- vičā ir divdesmit ielas pesteļnieku, Jārmutā — divi, Glosterā arī divi, Vinčesterā seši, Penzansā — četrdesmit divi! Jūs saprotat? Vēl tikai pirms dažām dienām viens no šī kumura — netīra sieviešu dzimuma persona — ieradās pie manis mājās un nelikās mierā, iekams es viņu pieņēmu; tad viņa pieprasīja, lai es viņai izsniedzu dokumentu — gatavības apliecību —, lai es ar savu parakstu ap­stiprinu, ka viņa spēj burt! Pirmo reizi mūžā es biju tik satriekts! "Sieviete…" es viņai teicu…

— Jā, par tām pilsētām, kuras jūs pieminējāt, — sers Volters steigšus iebil- dās, neļaudams viņam runāt tālāk. — Manuprāt, izrādīsies, ka tiklīdz mēs te Londonā būsim no šīs sērgas tikuši vaļā, citi nevilcināsies sekot mūsu parau­gam. Nevienam nepatīk palikt pēdējam.

Itin drīz misters Norels saprata, ka viss notiek tieši tā, kā sers Volters bija pa­redzējis. Lordmērs un pilsētas domnieki dedzīgi vēlējās ņemt dalību Anglijas maģijas brīnišķīgajā atjaunotnē. Viņi panāca, ka Domes tiesa nodibina Maģisko darbību komiteju, un šī komiteja nolēma, ka Londonas pilsētas robežās burt ir tiesības tikai misteram Norelam, bet visas citas personas, kas "atļāvušās ierīkot būdas vai balagānus, vai citādi uzmākušās Londonas iedzīvotājiem, apgalvo­jot, ka prot burt", ar šo pašu brīdi tiek izraidītas no pilsētas.

Ielu brīnumdari nojauca teltis, sakrāva savu apvazāto mantību rateļos un gausi atstāja galvaspilsētu. Daži aiziedami pacentās Londonu nolādēt, taču visā visumā viņi šīs likteņa pārgrozības uztvēra apbrīnojami filozofiski. Lielākā daļa bija vienkārši nosprieduši mest mieru maģijai un kļūt par ubagiem vai zagļiem; tā kā no sava amata pienākumiem brīvajā laikā viņi arī iepriekš bija ubagojuši un zaguši, tad pārmaiņas nebija tik krasas, kā jūs varētu nodomāt.

Tomēr viens nekur negāja. Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas, palika savā būdā un turpināja pareģot nelaimi un tirgot pieviltām līgavām un aizvaino­tiem mācekļiem sīkas atriebībiņas. Pats par sevi saprotams, misters Norels par šīm nekārtībām neatlaidīgi sūdzējās Maģisko darbību komitejā, jo no visiem ielas pesteļotājiem tieši Vinkulu viņš neieredzēja visvairāk. Maģisko darbību komiteja sūtīja pilnvarotos un konsteblus, tic draudēja Vinkulam ar siekstu, taču Vinkuls necēla ne ausu, un londoniešu vidū viņš bija tik labi zināma per­sona, ka Maģisko darbību komiteja neuzņēmās padzīt viņu ar varu, bīstoties, ka var sākties nekārtības.

Kādā nemīlīgā februāra dienā Vinkuls sēdēja savā būdā pie Biržas Svētā Kristofera baznīcas, Ja nu kāds no lasītājiem ir aizmirsis, kā viņa bērnībā izska­tījās burvju būdas, jāpaskaidro, ka ārēji tāda būda visnotaļ atgādina marionešu teātra būceni vai tirgotavas telti lauku gadatirgū. Tā ir būvēta no koka un audekla; ar dubļu kreveli papildināts dzeltens aizkars kalpo gan kā durvis, gan kā reklāma pakalpojumiem, ko būdā iespējams saņemt.

Šai nemīlīgajā dienā pie Vinkula neviens nebija ieradies, un bija ļoti maz cerību, ka šai ziņā kas mainīsies. Londonas ielas bija gandrīz pavisam tukšas. Pār pilsētu bija nogūlusi sīva, pelēka migla, kas oda pēc dūmiem un darvas. Tir­gotavu īpašnieki lika piemest ogles un aizdegt visas lampas, velti cenzdamies kliedēt tumsu un aukstumu, tomēr šodien pa augstajiem erkeru logiem ielās nestiepās mājīgu atblāzmu strēles: gaisma nejaudāja izlauzties cauri miglai. Tādēļ nevienu neizdevās ievilināt tirgotavās uz naudas tērēšanu, un komiji savos garajos, baltajos priekšautos un pūderētajās parūkās stāvēja, dīki pļāpā­dami, vai sildījās pie uguns. Tādās dienās visi, kam vien ir kas darāms mājās, paliek savās četrās sienās, bet tie, kas ir spiesti iziet ārā, pārvietojas steigšus un pēc iespējas ātrāk atgriežas gaismā un siltumā.

Vinkuls, nosalis kā nabags, drūmi sēdēja aiz sava aizkara, prātā atkal un atkal pārcilādams to divu vai triju krodzinieku vārdus, kurus būtu jēga mēģi­nāt pierunāt ieliet viņam kausu karstvīna uz krīta. Viņš jau gandrīz bija izlēmis, pie kura iet vispirms, taču izdzirdēja kāju dauzīšanu un šņācienus, kas rodas no siltas elpas pūšanas uz pirkstiem; šīs skaņas lika domāt, ka pie būdas apstā­jies klients. Vinkuls pacēla aizkaru un izgāja ārā.

Vai tu esi burvis?

Vinkuls ar nelielām aizdomām pamāja, ka jā, viņš esot gan (atnākušais stipri vien atgādināja tiesu izpildītāju).

Teicami. Man vajag, lai tu kaut ko izdari.

Pirmā konsultācija maksā divi šiliņi.

Atnākušais iebāza roku kabatā, izvilka maku un ielika Vinkulam saujā di­vus šiliņus.

Pēc tam viņš ņēmās klāstīt par savām likstām, no kurām cerēja tikt vaļā ar burvestības palīdzību. Viņš stāstīja ļoti skaidri un saprotami, un lieliski zināja, ko viņam vajag no Vinkula. Nelaime bija vienīgi tā, ka, jo ilgāk viņš runāja, jo mazāk Vinkuls viņam ticēja. Viņš apgalvoja, ka esot no Vindzoras. Tas, pro­tams, bija iespējams. Tiesa, viņš runāja kā ziemeļnieks, tomēr tas nebija nekas dīvains: daudzi dodas no ziemeļu grāfistēm prom, cerēdami tikt pie turības. Vēl viņš apgalvoja, ka viņam piederot veiksmīgs galantērijas uzņēmums — un tas jau izklausījās visai neticami, jo būtu grūti iztēloties kādu, kas vēl mazāk izskatījās pēc cepurnieka. Par cepurniekiem Vinkuls diezcik daudz nezināja, taču nešaubījās, ka tie parasti ģērbjas pēc smalkākās modes. Šis zellis bija tēr­pies mūžvecos melnos svārkos, kas bija lāpīti un pārlāpīti vismaz duci reižu. Viņa krekls, gan tīrs un no laba audekla, bija izgājis no modes jau pirms ga­diem divdesmit. Vinkuls nezināja, kā sauc simt un vienu smalko nieciņu, ko izgatavo galantērijas uzņēmumos, taču bija skaidrs, ka cepurnieki to zina. Šis cilvēks nezināja: viņš tos dēvēja par cackēm.

Ledainajā vējā zeme zem kājām bija pārvērtusies par nejauku ledus un sasalušu dubļu garozu, un Vinkuls, rakstīdams piezīmes nospeķotā grāmatiņā, kādubrīd zaudēja līdzsvaru un uzkrita virsū šaubīgajam cepurniekam. Viņš mēģināja noturēties kājās, taču apkala bija tik nodevīga, ka viņš bija spiests raus­ties kājās, pieturēdamies pie otra kā pie kāpnēm. Šaubīgajam cepurniekam sejā tika pūsti stipri alus un kāpostu garaiņi, visgarām ķerstījās kaulaini pirksti, — viņš neizskatījās diezcik apmierināts, tomēr neko neteica.

Piedošanu! —Vinkuls nopurpināja, beidzot uzslējies taisni.

Lūdzu! — šaubīgais cepurnieks pieklājīgi atbildēja, nopurinādams no svārkiem sakaltušas drupačas, tauku pinckuļus, netīrumus un citas sīkas pazī­mes, kas liecināja, ka tiem pieskāries Vinkuls.

Arī Vinkuls tikām salāgoja savas drānas, kas pēc kritiena bija mērenā ne­kārtībā.

Šaubīgais cepurnieks turpināja savu stāstu:

Areče, kā jau es teicu, mans uzņēmums zeļ un plaukst un manas cepu­rītes pērk dāmas no visas Vindzoras, un reta ir tāda nedēļa, kad vismaz viena no princesēm neatnāk no pils, lai pasūtinātu jaunu cepurīti vai citas cackes. Esmu pielicis virs durvīm lielu karaļa ģerboni no apzeltīta ģipša, lai visi zina, ka pie manis iepērkas karaliskās ģimenes locekļi. Taču mani visu laiku nomāc domas, ka galantērijas uzņēmums prasa pārāk daudz darba. Pašā nakts mel­numā jāsēž nomodā un jāšuj cepures, jāskaita nauda, un tamlīdzīgi. Man rādās, ka mana dzīve kļūtu daudz vieglāka, ja kāda no princesēm manī ieskatītos un izietu pie manis par sievu. Vai tev ir tādi vārdi, burvi?

Vai es protu pieburt mīlestību? Kā nu ne. Bet tas maksās dārgi. Parasti es ņemu četrus šiliņus par buramvārdiem, ar kuriem var iemīlināt govjumeitu, des­mit šiliņus par šuvēju un sešas ginejas par atraitni, kam pieder savs uzņēmums.

Bet princese… hm. — Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja neskūto vaigu. — Četrdesmit ginejas! — viņš pārdroši paziņoja.

Sitam saujā.

Un kura tā būtu? — Vinkuls jautāja.

Kā — kura? —šaubīgais cepurnieks nesaprata.

Kura princese?

Viņas taču visas ir vienādas, pareizi? Ko, vai tad cena mainās atkarībā no princeses?

Nē, ne jau tas. Es tev iedošu uz papīra uzrakstītus buramvārdus. Pārplēs papīru uz pusēm un vienu iešuj savu svārku azotē. Otru vajadzēs slepus ielikt kādā drēbju gabalā, kas pieder tai princesei, kuru tu gribi apprecēt.

Šaubīgais cepurnieks apstulba.

Un kā, saki man, lūdzams, kā lai es to izdaru?

Vinkuls cieši paskatījās uz svešo.

Man likās, tu tikko teici, ka šuj viņām cepurītes.

Šaubīgais cepurnieks sāka smieties.

Ā, pareizi! Protams!

Vinkuls skatījās viņam acīs.

Tu esi tāds pats cepurnieks kā es… ē…

Burvis? — izpalīdzēja šaubīgais cepurnieks. — Tev gan būtu jāatzīst, ka tas nav tavs vienīgais amats. Ņemot vērā, cik veikli tu nupat iztīrīji man ka­batas.

Tikai tāpēc, ka gribēju saprast, kas tu esi par blēdi, — Vinkuls atcirta un purināja roku, līdz no piedurknes izbira viss, ko viņš bija izķeksējis no šaubīgā cepurnieka ķešām. Tur bija sauja sudraba monētu, divi zelta gabali un trīs vai četras salocītas papīra lapiņas. Tās Vinkuls pacēla.

Papīrs bija biezs un izmeklēts. Lapiņas bija viscaur aprakstītas sīkā, glītā rok­rakstā. Uz pirmās lapiņas pašā augšā bija rakstīts: Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, un viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko šai brīdī dara mans ienaidnieks.

Burvis no Hanover-skvēra! — Vinkuls paziņoja.

Čaildermass (jo tas bija viņš) palocīja galvu.

Vinkuls izlasīja buramvārdus. Ar pirmajiem vajadzēja piespiest objektu no­ticēt, ka visos Londonas baznīcu pagalmos spokojas tur apbedītie, bet uz visiem tiltiem spokojas pašnāvnieki, kas 110 tiem ielēkuši upē. Objektam vajadzēja redzēt spokus tādā izskatā, kādā tie bijuši savā nāves bridi, ar visām zīmēm, ko pie viņu miesas atstājušas mokas, slimības un liels vecums. Šādi objekts jā­tramda tik ilgi, līdz tas vairs neuzdrošinās tuvoties nedz tiltiem, nedz baznī­cām — un tas Londonā ir liels apgrūtinājums, jo tiltus šeit nešķir ne simt jardu un baznīcas — vēl mazāks attālums. Otrajiem buramvārdiem vajadzēja piespiest objektu noticēt, ka laukos viņu gaida viņa mūža mīlestība un visi iespējamie labumi, bet trešie — ar kuriem varēja uzzināt, ko dara ienaidnieks, — bija jāskandē pie spoguļa: tos, jādomā, Norels bija iedevis Čaildermasam, uz­dodams Vinkulu izspiegot.

Vinkuls pavīpsnāja.

Vari tam Meifēras burvim pateikt, ka šie buramvārdi uz mani nedarbojas!

Ak tā gan? — dzēlīgi attrauca Čaildermass. — Droši vien tāpēc, ka es tos neesmu noskandējis!

Vinkuls nosvieda lapeles zemē.

Ņem un skandē! — Viņš izaicinoši sakrustoja rokas un zibināja acis kā tajās reizēs, kad izsauca Temzas Garu.

Paldies, nevēlos.

Un kāpēc tad ne?

Tāpēc, ka man, gluži tāpat kā tev, netīk, kad man norāda, kā man darīt savu darbu. Saimnieks lika man gādāt, lai tu aizvācies no Londonas, — bet es grasos to darīt pēc sava prāta, nevis tā, kā labpatiktu viņam. Nāc, Vinkul, man liekas, mums ar tevi derētu aprunāties.

Vinkuls apsvēra šo priekšlikumu.

Vai tas nevarētu notikt kādā siltākā vietā? Piemēram, kādā krogā?

Lūdzu, kā teiksi.

Lapiņas ar Norela buramvārdiem pledinājās pa zemi viņiem gar kājām. Vinkuls noliecās, savāca visas trīs un, nenieka neiztaisīdams par to, ka papīri bija aplipuši ar salmiem un dubļiem, iegrūda buramvārdus azotē.

1808. gada februāris

Kroga nosaukums biia "Ananass", un reiz to par savu pavērumu un slēptuvi bija izraudzījies slavens zaglis un slepkava. Šim zaglim bija ienaidnieks, tāds pats nelabojams neģēlis. Zaglis un viņa ienaidnieks kopā bija izdarījuši baigu noziegumu, taču zaglis bija visu laupījumu pievācis sev un tad padevis mier­tiesnešiem ziņu, kur meklēt viņa ienaidnieku. Ienaidnieks izbēga no Ņūgeitas cietuma un kopā ar trīsdesmit vīriem pa nakts melnumu devās uz "Ananasu". Viņš lika pušelniekiem noplēst jumta kārniņus un izvilkt no sienām ķieģeļus, lai pats varētu iebāzt rokas kroga istabā un izraut no gultas zagli. Kas notika tālāk, neviens neredzēja, taču daudzi dzirdēja drausmīgos kliedzienus, kas tai piķa melnajā naktī skanēja uz ielas. Kroga īpašnieks atklāja, ka "Ananasa" tumšā slava darījumiem nāk par labu, un tā arī nepapūlējās savest savu iestādījumu kārtībā, tikai aizlāpīja caurumus ar dēļiem un darvu; tagad nams izskatījās kā notīstīts ar pārsējiem, it kā tas būtu kāvies ar saviem kaimiņiem.

Trīs slideni pakāpieni veda lejup drūmā kambarī. "Ananasam" bija sava īpaša smarža, ko sajaucoties veidoja alus, tabaka, apmeklētāju dabiskais aro­māts un ellišķīgā smirdoņa no Flītas upītes, kas gadu gadiem bija izmantota kā rīdziņa. Flīta tecēja tieši apakš "Ananasa" pamatiem, un apkaimē neviens ne­šaubījās, ka agri vai vēlu viesmīlīgais iestādījums tajā nogrims un nozudīs no zemes virsus. Kambara sienas pušķoja graša vērtas gravētas portrejas, kurās bija redzami slaveni pagājušā gadsimta noziedznieki — visi kā viens beiguši savas dienas ar cilpu kaklā — un karaļa izlaidīgie dēli, kas pagaidām nebija pa­kārti.

Čaildermass un Vinkuls apsēdās stūrī. Tumša meiča atnesa lētu tauku sveci un divas alvas krūzes ar vircotu karstalu. Čaildermass samaksāja.

Brīdi abi klusēdami dzēra, tad Vinkuls pacēla acis.

Ko tu tur melsi par cepurēm un princesēm?

Čaildermass smējās.

Ā, tas man tāpat vien ienāca prātā. Kopš dienas, kad tu uzradies mana saim­nieka bibliotēkā, viņš uzplijas visiem saviem augstajiem draugiem, lūgdamies, lai tie palīdz viņam tevi iznīcināt. Viņš skubināja lordu Hoksberiju un seru Volteru Poulu, lai tie viņa vārdā pasūdzas karalim. Man liekas, viņš bija sado- mājies, ka viņa majestāte varētu sūtīt armiju karā ar tevi, tomēr lords Hoks­berijs un sers Volters atsacīja, ka diez vai karalim atlikšot vaļas karot ar vienu noskrandušu pesteļnieku aiz dzeltena aizkara. Tad, redz, es izdomāju — ja viņa majestāte uzzinātu, ka tu esi kaut kā apdraudējis viņa meitu šķīstību, tad viņš varbūt pārdomātu. [26] [1] Karalis savām sešām meitām bija pats sirsnīgākais un gādīgākais tēvs, taču aiz pār­mērīgas mīlestības izturējās pret jaunavām gluži kā cietumsargs. Viņš nespēja ne iedomāt, ka meitas varētu iziet pie vīriem un viņu atstāt. Tām, nepanesami garlaikojoties, vajadzēja nīkt Vindzoru pilī kopā ar īgno un nesaticīgo karalieni. Tikai vienai no sešām izdevās ap­precēties, vēl nesasniegušai Četrdesmit gadu vecumu.

— Čaildermass iestrēba malku alus. — Bet saki man, Vinkul, vai tev neapnīk tirgot viltus buramvārdus un izlikties par orākulu? Puse no tiem, kas pie tevis nāk, grib vienīgi par tevi pasmieties. Viņi vairs netic tavām burvestībām. Tavs laiks ir beidzies. Tagad Anglijā ir īsts burvis.

Vinkuls tikai nicinoši nosprauslojās.

Burvis no Hanover-skvēra! Visi Londonas dižkungi klāsta cits citam, ka vēl nekad nav redzējuši tik godīgu cilvēku. Bet es burvjus pazīstu, jā gan, no maģijas šo to saprotu, un es saku — visi burvji melo, bet šis no visiem ir pats ļau­nākais melis.

Čaildermass paraustīja plecus, it kā negrasītos uzņemties pūles to noliegt.

Vinkuls pieliecās un pastiepa kaklu pāri galdam.

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neap­tvers. Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs.

Ak tad koki un kalni, Vinkul? Kad tu pēdējo reizi esi redzējis koku vai kalnu? Kāpēc tu neapgalvo, ka maģija rakstīta uz netīru māju sienām vai ka melni dūmi raksta debesīs burvju burtus?

Tas nav mans pareģojums!

Ā, pareizi. Protams. Tu apgalvo, ka tas ir karaļa Kraukļa pareģojums. Nu, tu nevienu nepārsteidz. Visi šarlatāni, ko man gadījies sastapt, ir apgalvojuši, ka nes vēsti no karaļa Kraukļa.

Es ēnās sēžu melnā tronī, bet viņi mani neredzēs, — Vinkuls bubināja. — Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieiešu.

Labi jau, labi. Ja reiz tu pats neesi sacerējis šo pareģojumu, tad kur tu to atradi?

Sākumā šķita, ka Vinkuls neatbildēs, taču pēc mirkļa viņš sacīja:

Tā rakstīts grāmatā.

Ko? Kādā grāmatā? Manam saimniekam ir ļoti plaša bibliotēka. Viņš par tādu pareģojumu neko nezina.

Vinkulam nekas nebija sakāms.

Vai tā ir tava grāmata? — Čaildermass prašņāja.

Tā atrodas manā glabāšanā.

Un kā tad tu tiki pie šādas grāmatas? Kur tu to nozagi?

Es neko neesmu zadzis. Tā ir mans mantojums. Lielākais gods un sma­gākā nasta, kas šajā laikmetā uzticēta cilvēkam.

Ja tā tiešām ir vērtīga, tu vari to pārdot Norelam. Viņš par grāmatām maksā brangas summas.

Burvis no Hanover-skvēra nekad nedabūs šo grāmatu. Viņš to pat ne­ieraudzīs.

Un kur tu glabā tik lielu dārgumu?

Vinkuls salti pasmējās, kā sacīdams, ka sava ienaidnieka sulainim viņš diez vai to atklās.

Čaildermass uzsauca meičai, likdams sagādāt vēl pa alus krūzei. Meiča at­nesa, un abi dzēra, vairāk nerunādami. Pēc tam Čaildermass izvilka no azotes kāršu kavu un parādīja Vinkulam.

Marseļas taro. Vai tev ko tādu ir gadījies redzēt?

Bieži, — Vinkuls atbildēja, — bet tavas kārtis ir citādas..

Šīs kārtis es nozīmēju no kavas, kas piederēja kādam jūrniekam, ko sa­stapu Vitbijā. Viņš tās bija nopircis Dženovā, grasīdamies ar to palīdzību atklāt pirātu zelta slēptuvi, taču, kārtīgi apskatījis, atklāja, ka neko nesaprot. Viņš gri­bēja tās man pārdot, taču es biju trūcīgs un nevarēju samaksāt viņam tik daudz, cik viņš gribēja. Tad mēs nolīgām šādi: es pazīlēšu viņam nākotni, bet viņš man par to iedos šīs kārtis uz tik ilgu laiku, lai es paspētu tās pārzīmēt. Par nelaimi, viņa kuģim bija jādodas jūrā, iekams es biju pabeidzis, tādēļ kāda puse ir zī­mēta pēc atmiņas.

Un ko tu viņam izzīlēji?

Viņa īsto nākotni. Ka viņš noslīks, iekams vēl gads būs beidzies.

Vinkuls atzinīgi nosmēja.

Kā rādījās, līgstot ar noslīkušo jūrnieku, Čaildermass bijis tik trūcīgs, ka nevarēja atļauties nopirkt pat papīru, tālab kārtis bija zīmētas uz krogu un veļas mazgātavu lēsēm, vēstulēm, veciem rēķiniem un teātra programmām. Kaut kad vēlāk viņš bija uzlīmējis zīmējumus uz krāsainas papes, taču daudzviet rēgojās cauri tas, kas bija uzdrukāts otrā pusē, un viss kopā izskatījās diezgan ērmīgi.

Čaildermass izlika uz galda deviņas kārtis. Tad atvēra pirmo.

Zem zīmējuma bija cipars un nosaukums: VI1II. L'Ermite—Vientuļnieks. Zīmējumā bija redzams vecs vīrs mūka drānās ar kapuci. Vienā rokā viņam bija laterna, otrā kūja, it kā no lielas sēdēšanas un lasīšanas viņš būtu aizmirsis, kā jāsper soļi. Seja bija sīka un aizdomu pilna. Uz šo seju skatoties, likās, ka no tās nāk sausums, it kā pati kārts būtu apbiruši ar putekļiem.

Hmm! — novilka Čaildermass. — Šobrīd pār taviem darbiem valda vien­tuļnieks. Nu, to mēs arī tāpat zinājām.

Nākamā kārts bija Le Mat— vienīgā kārts, kas bija palikusi bez cipara, it kā attēlotā figūra kaut kādā ziņā paliktu ārpus stāsta. Uz Čaildermasa kārts bija redzams vīrs, kas gāja pa ceļu lapota koka paēnā. Viņš bija atbalstījies uz kūjas, otra kūja bija viņam pār plecu un tajā karājās pauna. Nopakaļ rikšoja neliels suns. Šai kārtij vajadzēja apzīmēt muļķi jeb senlaiku jokdari. Pie cepu­res tam karājās zvārgulītis un ap ceļgaliem bija apsietas lentes, ko Čaildermass bija izkrāsojis ar sarkaniem un zaļiem zīmuļiem. Likās, Čaildermass lāgā nezina, kā tulkot šo kārti. Viņš brīdi prātoja, tad apgrieza divas nākamās kārtis: VIII. La fustice, Taisnā tiesa (sieviete ar kroni galvā, zobenu un svariem rokā) — un zižļu divnieks. Zižļi bija sakrustoti un varēja nozīmēt daudzas lietas, piemē­ram, krustceles.

Čaildermasam paspruka smiekli.

Nu, nu! — viņš teica, sakrustodams rokas un ar tādu kā izbrīnu skatīda­mies uz Vinkulu. — Šī kārts, — viņš ar pirkstu uzsita pa "Taisno tiesu", — man stāsta, ka tu esi apsvēris savas izredzes un izšķīries. Bet šī, — viņš norādīja uz zižļu divnieku, — vēsta par to, ko tu esi izlēmis: tu laidīsies klaiņot. Rādās, ka es te velti šķiežu laiku. Tu jau pats esi nolēmis doties prom no Londonas. Tu tik briesmīgi sparojies pretī, Vinkul, bet īstenībā jau sen esi izlēmis aiziet!

Vinkuls paraustīja plecus, kā sacīdams — vai tiešām Čaildermass gaidījis ko citu?

Piektā kārts bija Valet de Coupe, biķeru kalps. Gluži dabiski gribas domāt, ka pāžs jeb kalps būs gados jauns, taču zīmējumā bija redzams pieaudzis vīrie­tis ar nodurtu galvu. Viņam bija pinkaini mati un kupla bārda. Kreisajā rokā viņš turēja smagu biķeri, bet diezin vai grimase viņa sejā bija tik saspringta šā iemesla pēc — ja nu vienīgi tas bija pats smagākais biķeris pasaulē. Nē, viņu noteikti nospieda kāds cits, acumirklī neieraugāms smagums. Čaildermass bija uztaisījis šo kārti no tā, kas viņam gadījās pa rokai, un attēls izskatījās pagalam ērmots. Kārts bija uzzīmēta uz kādas vēstules tīrās puses, un cauri papīram spie­dās burtu rindas. Vīrieša drānas viscaur klāja cilpiņas un ķekši, pat viņa seja un rokas bija ķeburainas.

Kārti ieraudzījis, Vinkuls sāka smieties, it kā to pazītu. Viņš trīs reizes uzsita pa to, it kā draudzīgi sveicinādams. Iespējams, tieši tāpēc Čaildermasa agrākā pašpārliecinātība ruka rukumā.

Tev jānodod kādam vēsts, — viņš piesardzīgi sacīja.

Vinkuls palocīja galvu.

Un vai nākamā kārts parādīs, kam man tā jānodod? — viņš jautāja.

Jā.

Ak tā! — Vinkuls izsaucās un pats apgrieza sesto kārti.

Sestā kārts bija Cavalier de Baton, zižļu bruņinieks. Vīrietis platmaļu cepurē sēdēja bālgana zirga mugurā. Viņš jāja pa lauku ceļu — to simbolizēja daži ak­meņi un zāles kušķi pie zirga pakaviem. Viņa drānas bija labi pašūtas un likās dārgas, taču kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņam rokā bija smaga boze. Vispār jau arī vārds "boze" šim priekšmetam bija pārlieku smalks: patiesībā tas bija tikai resns zars, kam klāt vēl arvien turējās lapas.

Vinkuls paņēma kārti rokā un ļoti uzmanīgi apskatīja.

Septītā kārts bija zobenu divnieks. Čaildermass neko neteica un uzreiz ap­grieza astoto kārti — Le Pendv, Pakārtais. Devītā kārts bija Le Monde— Pasaule. Zīmējumā danci grieza kaila sieviete; kārts stūros bija eņģelis, ērglis, spārnots vērsis un spārnots lauva — četru evaņģēlistu simboli.

Tevi gaida tikšanās, — sacīja Čaildermass,— kurai sekos kaut kāds pār­baudījums, varbūt pat nāve. Kārtis nesaka, vai tu paliksi dzīvs, tas paliek nezi­nāms, taču šī,—viņš pieskārās beidzamajai kārtij, — vēsta, ka to, kas tev jāizdara, tu izdarīsi.

Vai tagad tu zini, kas es esmu? — jautāja Vinkuls.

Nc gluži, bet tagad es zinu daudz vairāk.

Tu redzi, ka es neesmu tāds kā citi, — sacīja Vinkuls.

Nekas nelika domāt, ka tu būtu kas vairāk par šarlatānu, — Čailder­mass atcirta un sāka vākt kopā kārtis.

Pagaidi, — teica Vinkuls, — es tev izzīlēšu tavu nākotni.

Vinkuls paņēma kārtis un deviņas nolika rindā uz galda. Tad citu pēc citas apgrieza tās: XVIII La Lune, XVI La Maison Dieu ačgārni, zobenu devītnieks, Valet de Baton, zižļu desmitnieks ačgārni, IL La Papesse, X La Rove de Fortvne, monētu divnieks, biķeru kungs. Vinkuls raudzījās uz kārtīm. Tad viņš paņēma La Maison Dieu un ieurbās tajā ar skatienu, taču tā arī nepateica ne vārda.

Čaildermass sāka smieties.

Tev taisnība, Vinkul. Tu neesi tāds kā citi. Te uz galda ir mana dzīve. Bet tu nespēj to izlasīt. Tu esi dīvains radījums — pilnīgs pretstats visiem citiem pēdējo gadsimtu burvjiem. Tie bija apkrāvušies ar zināšanām, bet neko ne­spēja. Tev ir dotības, taču tu neko nezini. Ar to, ko tu redzi, tu neko nejaudā iesākt.

Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja savu garo, dzeltenīgo vaigu.

Čaildermass atkal grasījās savākt kārtis, taču Vinkuls arī šoreiz neļāva viņam to darīt un ar zīmēm rādīja, ka vajag tās izlikt no jauna.

Ko? — Čaildermass pārsteigts jautāja. — Es tev izzīlēju tavu nākotni. Tu nespēji man pateikt manu. Ko vēl tu gribi?

Es pateikšu viņa nākotni.

Kā? Norela? Bet tu neko nesapratīsi.

Sajauc kārtis, — Vinkuls stūrgalvīgi pieprasīja.

Tā nu Čaildermass sajauca kārtis, Vinkuls paņēma deviņas un izlika tās uz galda. Pēc tam viņš apgrieza pirmo. 1III. V Empereur. Uz kārts bija redzams karalis, kas sēdēja tronī zem klajas debess; viņam bija visi parastie piederumi, kronis un scepteris. Čaildermass pieliecās, lai labāk apskatītu kārti.

Kas ir? — Vinkuls jautāja.

Rādās, es neesmu diezcik labi to nozīmējis. Agrāk nebiju pamanījis. Kontūras uzvilktas pārāk neuzmanīgi. Līnijas ir rupjas un izsmērējušās, tādēļ izskatās, ka imperatoram ir gandrīz melni mati un mantija. Un uz ērgļa kāds atstājis netīra īkšķa nospiedumu. Imperatoram jābūt vīram krietni gados. Es esmu uzzīmējis jaunekli. Vai mēģināsi iztulkot?

Nē, — Vinkuls atteica un, nievigi pamādams ar zodu, lika Čailderma- sam apgriezt nākamo kārti.

IIII. L'Empereur.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tas nav iespējams, — teica Čaildermass. — Kavā ir tikai viens imperators. Es to skaidri zinu.

Jāteic, ka šis karalis bija vēl jaunāks un špetnāks. Viņam bija melni mati un drānas, bet kronis viņam galvā bija pārvērties par šauru blāva metāla stīpu. Nekādu īkšķa nospiedumu uz kārts nebija, taču lielais putns stūrī tagad pavi­sam noteikti bija melns; no ērglības tas bija atteicies un pieņēmis angliskāku izskatu: tas bija kļuvis par kraukli.

Čaildermass apgrieza trešo kārti. ////. L'Empereur. Un ceturto. ////. L'Empereur. No piektās bija pazudis cipars un kārts nosaukums, taču attēls bija tas pats: jauns, tumšmatains karalis, kam pie kājām pastaigājās liels, melns putns. Čail­dermass apgrieza pilnīgi visas kārtis. Viņš izskatīja visu atlikušo kavu, taču aiz satraukuma rīkojās neveikli, un kārtis pajuka uz visām pusēm. Melnie karaļi lidus virmoja ap Čaildermasu, meta lokus aukstajā, pelēkajā gaisā. Uz visām kārtīm bija viens un tas pats tēls ar bālo, nepielūdzamo seju.

Lūk! — klusi teica Vinkuls. — To tad arī vari pateikt burvim no Hanover-skvēra! Tā ir viņa pagātne, viņa tagadne un nākotne!

Lieki piebilst, ka misters Norels — kad Čaildermass atgriezās Hanover- skvērā un pastāstīja par notikušo — misters Norels bija ļoti dusmīgs. Jau tas vien, ka Vinkuls neparko negribēja padoties, bija pietiekami nelāgi; tas, ka viņam, iespējams, piederēja grāmata un misters Norels nejaudāja to dabūt savos nagos, bija vēl krietni nelāgāk, bet tas, ka viņš izlikās zīlējam mistera Norela nākotni un biedēja viņu ar Melnā karaļa bildītēm — tas nu reiz nebija paciešams.

Viņš jūs izmuļķoja! — misters Norels pikti paziņoja. — Viņš veikli pa­slēpa jūsu kārtis un to vietā izvilka savas! Es brīnos, kā jūs varējāt tik lēti iekrist!

Nudien, — piebalsoja misters Laselzs, kurš dzedri noraudzījās uz Čail­dermasu.

Jā, jā, protams! Vinkuls nav nekas cits kā triku taisītājs, — arī Drolaits nespēja palikt klusu. — Tomēr man vienalga žēl, ka es to neredzēju. Man traki patīk Vinkuls. Mister Čaildermas, kāpēc jūs man nepateicāt, ka iesit pie viņa? Es būtu gājis līdzi.

Čaildermass nelikās Laselzu un Drolaitu dzirdam un runāja tikai ar mis­teru Norelu:

Pat ja viņš ir tik prasmīgs burvju mākslinieks, ka spēj uztaisīt tādu triku — un nepavisam nedomāju ticēt, ka tas ir iespējams, — kā viņš varēja zināt, ka man vispār ir Marseļas taro kava? Kā viņš to varēja zināt, ja pat jūs to ne­zinājāt?

Jā, un jūs varat būt priecīgs, ka es neko par to nezināju! Zīlēt nākotni ar bilžu kārtīm — vai var iedomāties kaut ko vēl nicināmāku? Ak, tas viss ir pa­veikts ļoti slikti, no sākta gala līdz beigām!

Bet ko jūs sakāt par to grāmatu, kas šim pesteļniekam it kā piederot? — iejautājās Laselzs.

Jā, ko jūs sakāt? — piebalsoja misters Norels. — Tas dīvainais pareģojums. Uzdrošinos apgalvot, ka tas ir muļķīgs penterējums, tomēr bija pāris izteicieni, kas vedina domāt, ka tas varētu būt visai sens. Es domāju, ka man vajadzētu šo grāmatu izstudēt.

Nu, mister Čaildermas? — tincināja Laselzs.

Es nezinu, kur viņš to glabā.

Tad varbūt esiet tik laipns un uzziniet?

Tālab Čaildermass uzsūtīja Vinkulam spiegus, un pirmais un pats pārstei­dzošākais atklājums bija tas, ka Vinkuls ir precējies. Faktiski viņš bija vēl vai­rāk precējies nekā lielākā daļa cilvēku. Sievas viņam bija piecas, un tās dzīvoja dažādās Londonas draudzēs un apkaimes pilsētiņās. Vecākajai bija četrdesmit pieci gadi, jaunākajai — piecpadsmit, un nevienai nebija ne mazākās nojaus­mas par četru pārējo esamību. Čaildermass nolēma iepazīties ar visām pēc kārtas. Pie divām viņš ieradās šaubīgā cepurnieka veidolā; trešajai uzdevās par muitas ierēdni; lai iepriecētu ceturto, kļuva par piedzērušu kāršu blēdi, bet piektajai iestāstīja, ka ļaudis gan domājot, ka viņš kalpo dižajam misteram Norelam no Hanover-skvēra, taču slepenībā viņš pats esot burvis. Divas mē­ģināja viņu apzagt, viena apsolījās pastāstīt visu, ko viņš vēlas, ja vien viņš maksās par džinu, viena mēģināja aizvilkt viņu uz metodistu lūgšanu sanāk­smi, bet piektā, visiem par lielu pārsteigumu, viņā iemīlējās. Tomēr šie kumē­diņi izrādījās velti, tāpēc ka neviena nebija ne dzirdējusi, ka Vinkulam vispār piederētu kāda grāmata; par to, ka viņas varētu zināt, kur pesteļuieks to slēpj, nebija ne runas.

Misters Norels atteicās tam ticēt un ieslēdzās savā nošķiru kabinetā nama trešajā stāvā, purpināja buramvārdus un sudraba traukā ielietā ūdeni pētīja Vinkula piecu sievu mitekļus, taču nekur neieraudzīja neko tādu, kas jel drus- cītiņ līdzinātos grāmatai.

Tikām stāvu augstāk, kambarītī, kas bija atvēlēts viņa pieticīgajām vajadzī­bām, Čaildermass izklāja uz galda kārtis. Tās bija atguvušas savu sākotnējo izskatu, vienīgais izņēmums bija Imperators, kas nebija atmetis karaļa Kraukļa veidolu. Dažas kārtis krita atkal un atkal, to vidū biķeru dūzis — tāds kā baz­nīcas trauks, taču tik pārlieku smalki darināts, ka vairāk līdzinājās mūru ap­joztai pilsētai uz kājiņas, — un II. La Papesse. Pēc Čaildermasa domām, gan viena, gan otra kārts nozīmēja kaut ko apslēptu. Arī zižļu masts parādījās nepiere­dzēti bieži, turklāt tie vienmēr bija lielie cipari, septītnieks, astotnieks, devītnieks un desmitnieks. Jo ilgāk Čaildermass skatījās uz šīm zižļu virknēm, jo vairāk tās atgādināja burtu virknes. Tomēr vienlaikus tās bija arī šķērslis, aizžogs, kas neko neļauj saprast, un galu galā Čaildermass nonāca pie ieskata, ka Vinkula grāmata — lai kas tā bija par grāmatu — sarakstīta nezināmā valodā.

1808. gada februāris

Džonatans Streindžs nemaz nebija līdzīgs savam tēvam. Viņš nebija naudas- kārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrī­tošu trūkumu, arī viņa labās īpašības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot. Veimutas viesībās un Bātas salonos elegantā sabiedrība, ar kuru viņš tur sagā­jās, viņu pastāvīgi atzina par "apburošāko cilvēku pasaulē", taču ar šiem vār­diem bija domāts vienīgi tas, ka viņš jauki tērzēja, labi dejoja, medīja un spēlēja kārtis gluži tā, kā pieklājas džentlmenim.

Skatīts vaigā, viņš bija visai gara auguma un tika uzskatīts par labi noaugušu. Daži sprieda, ka viņš ir glīts, taču tās nekādā ziņā nebija visu domas. Viņa sejai bija divas vainas: garš deguns un ironiska izteiksme. Taisnība arī, ka viņa mati bija rūs­gani, un visi taču zina, ka tādu, kam ir rudi mati, neparko nevar uzskatīt par glītu.

Ap to laiku, kad nomira viņa tēvs, Džonatana Streindža prātu izpilnām nodarbināja domas par to, kā lai pārliecina kādu jaunu dāmu iziet pie viņa par sievu. Tēva nāves dienā, pārrododoties mājās no Šrūsberī un no kalpu mutēm izdzirdot šo jaunumu, viņam visupirms iešāvās prātā jautājums, kā tagad būs mainījušās viņa bildinājuma izredzes. Vai tagad iespēja, ka viņa teiks jā, ir lie­lāka? Vai tomēr mazāka?

Precību lietai būtu vajadzējis nokārtoties vieglāk par vieglu. Draugi par abu pušu izvēli izteicās atzinīgi, un jaunās dāmas brālis — viņas vienīgais tuvi­nieks — laimīgu iznākumu vēlējās tikpat kvēli kā pats Džonatans Streindžs. Lorensam Streindžam gan bija lieli iebildumi — jaunā dāma bija mazturīga, — taču nosaldams viņš bija liedzis sev iespēju likt dēla ceļā nopietnus šķēršļus.

Taču, kaut arī Džonatans Streindžs jau vairākus mēnešus bija neapstrīdams jaunās dāmas precinieks, saderināšanās — ko ik stundu gaidīja visi abu draugi un paziņas — vēl arvien nebija notikusi. To kavēja ne jau tas, ka iecerētā Džonatanu Streindžu nemīlētu: viņš bija itin pārliecināts, ka mīl gan, — taču brī­žiem šķita, ka viņa jaunajā Streindžā ieskatījusies tikai tālab vien, lai ar viņu ķīvētos. Streindžs gribēdams nespēja tam atrast nekāda iemesla. Pēc paša ieska­tiem, uzlabodams savu uzvedību, viņš bija izpildījis visas savas izredzētās vēl­mes. Kārtis un citas azartspēles viņš vairs nespēlēja gandrīz nemaz un tikpat kā bija atmetis dzeršanu — pudele dienā un varbūt vēl kāds malks, kas tad tas ir! Viņš bija izredzētajai pavēstījis, ka viņam nav iebildumu biežāk iet uz baznīcu, ja tas viņu iepriecinātu — varbūt pat reizi nedēļā — kaut divreiz, ja viņa tā vēlas, — taču jaunā dāma atsacīja, ka šis jautājums lai paliekot uz viņa paša sirdsapziņas, tādās lietās citiem neesot nekādas teikšanas. Džonatans Streindžs zināja, ka lēdijai nepatīk viņa biežie braucieni uz Bātu, Braitonu, Veimutu un Čeltnemu, un viņš apzvērēja, ka viņai neesot iemesla baidīties no turienes dā­mām — tās gan esot visnotaļ apburošas, nav vārdam vietas, taču viņa acīs tikpat kā tukša vieta. Mīļotā attrauca, ka viņu tas itin nemaz neuztraucot. Šis jautājums viņai pat neesot ienācis prātā. Gluži vienkārši viņa vēloties, lai viņš atrastu kādu labāku nodarbi, ar ko aizpildīt savu laiku. Viņa nebūt negribot sprediķot, un visā grāfistē būtu grūti atrast vēl kādu, kuram svētki patiktu tikpat ļoti kā viņai, — bet bezgalīgi svētki? Vai tiešām viņš neko citu nevēlas? Vai viņam ar to pietiek?

Viņš atbildēja, ka esot gluži vienisprātis un pērn visu laiku dzīries izvēlēties tādu vai citādu amatu vai varbūt uzsākt sistemātiskas studijas. Nodomiem pašiem par sevi nebija ne vainas: viņš bija grasījies atrast kādu talantīgu, trūcīgu dzej­nieku un kļūt par tā aizgādni, bija posies studēt jurisprudenci, dzīries doties uz Laimrīdžisu un meklēt pārakmeņojumus, nopirkt čuguna lietuvi, apgūt čuguna liešanu, izjautāt vienu pazīstamu zelli par jaunajiem lauksaimniecības paņēmieniem, studēt teoloģiju un pabeigt lasit to aizraujošo grāmatu par mehānikas zinātnēm — viņš bija gandrīz drošs, ka atceras, kur pirms diviem trim gadiem to atstājis: uz maza galdiņa tēva bibliotēkas tālākajā kaktā. Taču izrādījās, ka visas šīs ieceres traucē īstenot nepārvarami šķēršļi. Talantīgi, trū­cīgi dzejnieki bija sastopami retāk, nekā viņš bija domājis; [27] [1] pēc visa spriežot, domas par karjeru dzejas laukā Streindžs tomēr neatmeta uzreiz. Džons Segunds savā "Džonatana Streindža dzīvē" (Džona Mareja apgādā, Londona, 1820) stāsta, ka pēc neveiksmes dzejnieka meklējumos Streindžs nolēmis pats rakstīt dzejas: "Pir­majā dienā viss veicās ļoti labi: no brokastlaika līdz vakariņām viņš, tērpies rītasvārkā, sēdēja savā garderobes istabā pie maza rakstāmgalda un vērā ņemamā ātrumā aprakstīja vairākus dučus ceturtdaļloksnes lieluma lapu. Ar saviem pantiem viņš bija visnotaļ apmieri­nāts, un līdzīgās domās bija arī viņa sulainis, kas pats bija literāts; tas neliedza saimniekam padomu āķīgos jautājumos, kas skāra metaforas un retoriku, un, skraidīdams pa istabu, uzlasīja pa gaisu lidojošos papīrus, salika tos pēc kārtas un pēc tam dieba uz pirmo stāvu, lai sevišķi aizgrābjošas vietas nolasītu priekšā savam draugam, jaunākajam dārzniekam. Streindžs rakstīja patiešām apbrīnojami ātri; kalps pat apgalvoja, ka, tuvinot delnu Streindža galvai, viņš jutis karstumu, ko izstarojis milzīgais jaunrades spars. Otrā dienā Streindžs apsēdies, lai uzrakstītu vēl kādas piecdesmit lappuses, taču uzreiz nonācis sprukās, nespēdams izdomāt atskaņu vārsmai "…sniedz mīlestībai roku!" — "Necirst koku" nelikās visai daudzsološs va­riants, "ausis nokust" bija tīrās blēņas, bet "zibens spoku" nederēja pilnīgi un galīgi. Streindžs nocīnījās veselu stundu, neko nespēja izdomāt, lai izvēdinātu galvu, devās izjādē un vairs nekad pat nepaskatījās uz savu dzejojumu."

likumu grāmatas bija garlaicīgas; viņš nekādi nespēja atcerēties, kā sauca to zelli, kas kaut ko saprata no lauksaimniecības, un dienā, kad viņš bija nobriedis doties uz Laim­rīdžisu, lija.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Streindžs atzinās jaunajai dāmai, cik ļoti nožē­lojot, ka jaunībā nav kļuvis par jūrnieku. Nekas cits viņa sirdij nebūtu tik tuvs! Taču viņa tēvs neparko nebūtu piekritis, un tagad viņam jau bija divdesmit astoņi gadi. Domāt par karjeru flotē bija daudz par vēlu.

Neparasti nesamierināmo jaunkundzi sauca Arabella Vudhopa, un viņas nelaiķa tēvs bija vikārs Svētā Svizina baznīcā Klanberī. [28] [1] ciems piecu vai sešu jūdžu attālumā no Streindžu nama.

Kad Lorenss Streindžs

atdeva Dievam dvēseli, viņa bija aizbraukusi paciemoties pie draugiem uz kādu Glosteršīras ciemu, kur viņas brālis bija vikārs. Bēru dienas rītā Streindžs saņēma viņas vēstuli ar līdzjūtības apliecinājumiem. Tajā bija viss, kas vajadzīgs: līdzjūtību bāreņos palikušajam dēlam papildināja izpratne, ka misters Streindžs, seniors, ne tuvu nebija priekšzīmīgs tēvs. Taču vēstulē bija vēl kas vairāk. Ara- bellai par Streindžu nebija mierīgs prāts. Viņa nožēloja, ka atrodas tik tālu no Šropšīras. Neesot labi, ka Streindžs tādā brīdī ir viens pats, bez draugiem.

Streindžs nešaubījās ne mirkli. Diezin vai vēl kādu reizi apstākļi būs tik lab­vēlīgi. Vairs nekad Arabellu nepārņems tik liels bažīgs maigums, un viņš pats vairs nekad nebūs tik bagāts. (Streindžs īsti neticēja iecerētās apgalvojumiem, ka viņa mantas stāvoklis to nepavisam neinteresē.) Starp tēva bērēm un bildi­nājumu laikam bija vēlams ieturēt pienācīgu pauzi. Trīs dienu likās pilnīgi pie­tiekami, un ceturtās rītā viņš lika sulainim sakravāt viņa drēbes, staļļapuisim pavēlēja padot zirgu un devās uz Glosteršīru.

Sev līdzi viņš bija paņēmis jauno kalpu. Streindžs bija sīki un smalki izrunā­jies ar šo zelli un nolēmis, ka tas ir uzņēmīgs, atjautīgs un spējīgs. Jaunais kalps jutās glaimots, ka izraudzīts tieši viņš (kaut arī godkārības gars viņam čuk­stēja, ka tas ir gluži dabiski). Bet tagad, kad jaunais kalps bija paveicis likteņa lemtos milžu gāšanas varoņdarbus — tagad, kad viņš, tā sakot, bija atvadījies no mītiem un atgriezies ikdienas pasaulē, iespējams, būtu parocīgi piešķirt viņam vārdu — kā jebkuram mirstīgajam. Viņu sauca Džeremijs Džonss.

Pirmajā ceļā pavadītajā dienā viņiem gadījās vien paši parastākie piedzīvo­jumi, ar kuriem jāsastopas katram ceļotājam: viņi sabārās ar vīru, kas gluži bez iemesla uzrīdīja viņiem suni, un satraucās par Streindža zirgu, kas pēkšņi iz­skatījās slimīgs, taču vēlāk, pēc rūpīgākas aplūkošanas, izrādījās veselāks par veselu. Otrajā dienā no rīta viņu ceļš veda pa jauku ainavu — pār lēzeniem pakalniem, cauri ziemīgam mežam un garām pārticīgām, sakoptām fermām. Džeremijs Džonss vingrinājās ar pareizu olekti iemērot augstprātību, kāda piedien nule lielu mantojumu saņēmuša džentlmeņa kalpam, bet Džonatans Streindžs do­māja par Vudhopas jaunkundzi.

Tagad, kad beidzot bija klāt atkalredzēšanās diena, viņš sāka šaubīties par to, kāda uzņemšana viņu gaida. Labi, ka viņa bija kopā ar brāli — labo, krietno Henriju, kuram šis precību nodoms likās tikai un vienīgi apsveicams un kurš, Streindžs nenieka nešaubījās, cītīgi mudināja māsu grozīt prātu un tam piekrist.

Tomēr viņš nebija pārliecināts par šiem draugiem, pie kuriem Arabella vieso­jās: par šo garīdznieku un viņa sievu. Viņš par tiem neko nezināja, taču kā ikkatrs jauns, bagāts un patvaļīgs vīrietis izjuta dabisku neuzticību pret Baznīcas kal­piem. Kas zina, kādas pārmērīgu tikumu un nevajadzīgas uzupurēšanās idejas viņi diendienā Arabellai uztiepj?

Zemā saule meta garas jo garas ēnas. Koku zaros un vagās dzirkstīja ledus un sarma. Pamanījis zemnieku aram lauku, Streindžs nāca uz domām par ģi­menēm, kas dzīvoja uz viņa zemes un kuru labklājība allaž bija Vudhopas jaunkundzes rūpju priekšmets. Viņam prātā sāka veidoties iedomāta saruna. — Un ko jūs grasāties darīt savu nomnieku labā? — viņa jautās. — Nomnieku labā1— viņš pārjautās. — Jā, — viņa sacīs. — Kā jūs atvieglosiet to rūpestus? Jūsu tēvs atņēma tiem katru nopelnīto peniju. Viņš padarīja to dzīvi par elli. — Es zinu, — Streindžs atbildēs, — nekad neesmu attaisnojis tēva rīcību. — Vai jūs jau esat samazinājis nomas maksu?— viņa gribēs zināt. — Vai esat runājis ar draudzes padomi? Vai esat domājis par nabagmājām vecajiem ļaudīm un par skolu bērniem?

"Tādas runas par nomas maksām, nabagmājām un skolu ir pagalam nesa­prātīgas," Streindžs pūcīgi domāja. "Galu galā mans tēvs nomira tikai pagāju­šās nedēļas otrdienā."

Tas nudien ir jocīgi! — ieminējās Džeremijs Džonss.

Hrrim? — atrūca Streindžs. Izrādījās, ka abi apstājušies pie baltiem vār­tiem. Ceļmalā bija glīta, balti nokrāsota mājiņa. Tā bija nesen uzcelta, tai bija sešas sienas un gotiski logi.

Kur tad nodevu savācējs? — Džeremijs Džonss jautāja.

Hmm? — atkal norūca Streindžs.

Šī ir sarga mājiņa, ser. Redziet, tur ir lapiņa, kur rakstīts, cik mums jā­maksā. Bet neviena nav. Vai man tāpat atstāt sešus pensus?

Jā, jā. Kā vēlies.

Tā nu Džeremijs Džonss atstāja ceļa nodevu uz mājiņas sliekšņa un atvēra vārtus, lai viņi abi ar Streindžu varētu iziet tiem cauri. Simt jardu tālāk viņi iejāja ciemā. Tajā bija sena akmens baznīca, ko zeltīja ziemas saule, vecu, greizu skābaržu aleja, kas veda sazin kur, un apmēram divdesmit glīti akmens namiņi, no kuru skursteņiem kūpēja dūmi. Gar ceļu tecēja upīte. Tās krastos auga sausa, dzeltena zāle, kuras stiebrus rotāja ledus karuļi.

Kur visi cilvēki? — jautāja Džeremijs.

Ko? — pārvaicāja Streindžs. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja pa kā­das mājiņas logu lūkojamies divas mazas meitenes. — Tur, — viņš atbildēja.

Nē, ser. Tie ir bērni. Bet kur ir pieaugušie? Nevienu neredz.

Tik tiešām: neredzēja gan. Pa ceļu svarīgi soļoja pāris vistas, uz salmiem vecos divričos sēdēja kaķis un pļavā ganījās daži zirgi, taču nekur nebija cil­vēku. Taču tiklīdz Streindžs un Džeremijs izjāja no ciema, šī dīvainā apstākļa iemesls kļuva skaidrs. Apmēram simt jardu aiz pēdējā nama pie kailā dzīvžoga bija sastājies paliels pūlītis. Sanākušajiem rokās bija visdažādākie ieroči — dzirkles, sirpji, nūjas un bises. Tas viss izskatījās ļoti savādi, draudīgi un reizē mazliet smieklīgi. Gribot negribot nāca prātā, ka ciems nolēmis doties karā pret vilkābelēm un pliederiem. Cieminiekus visā savu staru spožumā apspīdēja slīpā ziemas saule, apzeltot to drānas, ieročus un ērmoti vērīgās sejas. Pa zemi stie­pās garas, zilas ēnas. Pūlītis bija pilnīgi kluss, un, ja kāds sakustējās, tad darīja to ļoti piesardzīgi, kā baidīdamies sacelt troksni.

Jājot garām, Streindžs un Džeremijs paslējās kāpšļos un izstiepa kaklus, gribēdami redzēt, uz ko ciema ļaudis tā skatās.

Pavisam jocīgi! — Džeremijs izsaucās, kad viņi bija tikuši garām. — Tur nekā nebija!

Bija gan, — atbildēja Streindžs, — tur bija cilvēks. Nebrīnos, ka tu viņu neredzēji. Arī man sākumā šķita, ka zemē guļ krūma sakne, taču tas pavisam noteikti bija cilvēks — pelēks, kārns, visu vēju appūsts blandoņa.

Ceļš ieveda viņus tumšā ziemas mežā. Džeremiju Džonsu mocīja ziņkārība, kas gan varētu būt šis cilvēks un ko ciema ļaudis grasās ar viņu darīt. Streindžs dažas reizes kaut ko nedomādams atbildēja, taču drīz vien viņa domas atkal pievērsās Vudhopas jaunkundzei.

"Labāk nemaz neuzsākt runas par tām pārmaiņām, kam jānotiek pēc tēva nāves," viņš prātoja. "Tas ir pārāk bīstami. Vispirms vajag runāt par kaut ko vieglu un neitrālu — piemēram, par to, kādi piedzīvojumi mums gadījās pa ceļam. Paga, ar ko viņu varētu uzjautrināt?" Viņš pacēla acis. Visapkārt bija tumši, slapji zari. "Nē, kaut kam taču bija jābūt." Viņš atcerējās, ka pirms Herfordas bija redzējis vējdzirnavas, kurām vienā spārnā bija ieķērušies sarkani bērnu svārciņi. Spārniem griežoties, svārciņi te vilkās pa slapjo sniegu un dubļiem, te lidoja pa gaisu kā košsarkans karogs. "Gluži kā sazin kāda alegorija. Pēc tam es viņai pastāstīšu par tukšo ciemu un meitenītēm, kas sēdēja pie loga un skatījās pa aizkaru spraugu, vienai rokā bija lelle, otrai — koka zirdziņš. Pēc tam bija tas klusais pūlis un gulētājs pie dzīvžoga."

Vai! — viņa noteikti iesauksies. — Nabadziņš! Kas viņam bija atgadījies?

Nezinu, — Streindžs atbildēs. — Bet jūs taču noteikti apstājāties un viņam pa­līdzējāt? — viņa jautās. — Nē, — Streindžs sacīs. — Vai! — viņa atkal iesauksies…

Stāvi! — Streindžs iesaucās un pievilka pavadas. — Tas nekam neder! Mums jāgriežas atpakaļ. Man nav mierīgs prāts par to cilvēku, kas gulēja dzīvžogā.

Ā! — priecīgi atsaucās Džeremijs Džonss. — Cik labi, ka jūs tā sakāt. Man arī nav mierīgs prāts.

Tev jau droši vien neienāca prātā paņemt līdzi pistoles, vai ne? — Streindžs jautāja.

Nē, ser.

Velns par sten… — Streindžs iesāka, taču laikus attapās: Vudhopas jaun­kundze neatzina lādēšanos. — Bet nazi? Vai kaut ko tamlīdzīgu?

Nē, ser, nekā tāda nav. Bet neraizējieties! — Džeremijs nolēca 110 zirga un ieskrēja pamežā. — Es nolauzīšu pāris zarus un uztaisīšu mums bozes — tās būs gandrīz tikpat labas kā pistoles.

Zemē gulēja daži resni zari, ko kāds bija nocirtis birzītē un turpat pametis. Džeremijs vienu pacēla un iedeva Streindžam. Diez vai tas izskatījās pēc bozes — drīzāk pēc zara, pie kura vēl turējās lapas.

Mjā, — Streindžs domīgi novilka. — Nu, droši vien tas ir labāk nekā nekas. Džeremijs paņēma arī sev tādu pašu zaru, un, šādi apbruņojušies, viņi jāja

atpakaļ uz ciemu, kura pievārtē uz ceļa bija savācies klusējošais pūlis.

Ei, tu! — Streindžs uzsauca, uzrunāšanai izvēlējies gana kreklā tērptu vīru, kas bija satinies neskaitāmās adītās šallēs un galvā uzlicis platmaļu cepuri. Viņš pāris reizes izteiksmīgi novēzēja bozi, cerēdams, ka tas izskatās draudīgi.

Kas te?…

Tai pašā brīdī vairāki no pūļa pagriezās un pielika pirkstu pie lūpām. Pie Streindža pienāca kāds cits vīrs, ģērbies kārtīgāk nekā pirmais, brūnos kokvilnas samta svārkos. Ar pirkstiem pieskāries cepurei, viņš ļoti klusi sacīja:

Piedodiet, ser, vai jūs nevarētu aizvest zirgus drusku notālāk? Tie cilā kājas, un vēl tie ļoti skaļi elpo.

Bet… — Streindžs iesāka.

Kuš, ser! — vīrs čukstēja. — Tā nevajag! Jūsu balss ir pārāk skaļa. Jūs viņu pamodināsiet.

Ko es pamodināšu?

To cilvēku, kas guļ dzīvžogā, ser. Viņš ir burvis. Vai tad jūs neesat dzir­dējis, ka, ja uzmodina burvi no miega, sapņi no viņa galvas var aiziet pasaulē?

Un kas zina, kādas šausmas viņš tur sapņo! — čukstus piebalsoja kāds cits.

Bet kā… — Streindžs iesāka. Atkal vairāki no pūļa pagriezās, dusmīgi sa­vilkuši uzacis, un ar zīmēm rādīja, lai viņš runā klusāk.

Bet kā jūs zināt, ka viņš ir burvis? —Streindžs čukstēja.

Ā! Viņš Monkgretonā ir jau divas dienas, ser. Viņš visiem stāsta, ka ir burvis. Pirmajā dienā viņš samānīja mūsu bērnus un lika, lai tie nozog mātei no pieliekamā pīrāgus un alu, ko viņš atdošot elfu karalienei. Vakar viņš va­zājās ap Fārvaterholu — tā ir mūsu muiža, ser. Misis Morrova — viņa tur dzīvo — samaksāja, lai viņš izzīlē viņai nākotni, bet viņš pateica vienīgi, ka francūži nošāvuši viņas dēlu, kapteini Morrovu,— un tagad nabaga kundze ir nolikusies gultā un teic, ka vairs necelšoties augšā līdz pašai nāves stundiņai. Tā nu saprotiet, ser, ka mēs viņu vairs negribam redzēt. Mēs gribam viņu dzīt prom. Un ja viņš neies, aizdabūsim viņu uz darba namu.

Tas šķiet ļoti prātīgi, — čukstēja Streindžs. — Bet es nesaprotu, kā…

Tai brīdī cilvēks, kas gulēja dzīvžogā, atvēra acis. Pūlis klusi, vienbalsīgi noelsās un vairāki pakāpās soli atpakaļ.

Gulētājs izlīda no dzīvžoga. Tas nebija viegli, jo dzīvžogs — vilkābeles dzelk­šņi, pliedera zari, efejas stīgas, āmulis un raganas slota — bija ielavījies viņa drēbēs un matos; pa nakti tas bija pielīmējies viņam klāt ar ledu. Svešais apsē­dās. Neizskatījās, ka viņu kaut drusciņ pārsteigtu publikas klātbūtne; kur nu, pēc viņa uzvedības gandrīz šķita, ka tieši to viņš arī gaidījis. Viņš paskatījās uz visiem pēc kārtas un vairākas reizes nievīgi nosprauslojās.

Tad burvis izbrauca ar pirkstiem caur matiem, izvākdams no tiem sausās lapas, žagariņus un dažas spīļastes. — Es izstiepu roku, — viņš it kā savā nodabā murmināja. — Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ. — Viņš atraisīja kaklautu un izzvejoja pāris zirnekļu, kas bija iemitinājušies viņam zem krekla. Kamēr viņš ar to nodarbojās, varēja redzēt, ka viņa kaklu rotā dīvains zilu līniju, punktu, krustiņu un aplīšu raksts. Viņš atkal savīstīja kaklautu vietā un, ar to pašu veiksmīgi pabeidzis savu tualeti, piecēlās kājās.

Mani sauc Vinkuls, — viņš paziņoja. Ņemot vērā, ka viņš nupat bija pār­laidis nakti dzīvžogā, viņa balss bija aprīnojami skaļa un skanīga. — Desmit dienas esmu gājis uz rietumiem, meklēdams cilvēku, kuram lemts kļūt par dižu burvi. Pirms desmit dienām es redzēju šī cilvēka attēlu un tagad pēc zinā­mām mistiskām pazīmēm redzu, ka tas esi tu!

Visi skatījās apkārt, gribēdami redzēt, kurš tad tas ir.

Adītajās šallēs satīstītais virs gana kreklā pienāca pie Streindža un paraus­tīja viņu aiz svārku stērbeles.

Viņš domā jūs, ser.

Mani? — Streindžs bija bezgala pārsteigts.

Vinkuls nāca uz Streindža pusi.

Divi burvji būs Anglijā, — viņš sacīja.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās…

Jā, es sapratu, — Streindžs viņu pārtrauca. — Un kurš tad es esmu, pir­mais vai otrais? Nē, nē, vari neteikt. Tam nav nozīmes. Abas iespējas izklausās vienlīdz baigas. Ja tu tiešām gribi, lai es kļūstu par burvi, tad man jāteic, ka tu varēji pacensties un manu nākotni iztēlot vilinošāku. Es ceru drīz apprecēties, un dzīve tumšos mežos zagļu un slepkavu ielenkumā nešķiet gluži piemērota, lai neteiktu vairāk. Labāk jau izraugies sev kādu citu.

Es tevi neizraudzījos, burvi! Tu jau sen esi izredzēts.

Nu, lai kurš arī bija šis raudzītājies, viņam nāksies pievilties.

Vinkuls palaida šo piezīmi gar ausīm un ar stingru roku satvēra Streindža zirga pavadas, lai tas nesadomātu doties prom. Tad viņš no sākuma līdz bei­gām noskandēja visu pareģojumu, ar kuru jau bija uzstājies mistera Norela priekšā Hanover-skvēra bibliotēkā.

Streindžs to uzklausīja ar gluži tādu pašu iejūsmu, un, kad Vinkuls bija bei­dzis, viņš noliecās un ļoti lēni, ļoti skaidri paziņoja:

Es nezinu nevienus buramvārdus!

Vinkuls neatbildēja. Jau likās, ka viņš tomēr atzīs, ka šis gan ir vērā ņemams šķērslis tam, lai Streindžs kļūtu par dižu burvi. Par laimi, viņam tūdaļ ienāca prātā risinājums: viņš iebāza roku azotē un izvilka pāris salmiem aplipušas papīra lapiņas.

Raugies! — viņš ierunājās vēl noslēpumaināk un iespaidīgāk nekā līdz šim. — Man te ir daži buramvārdi, ar kuriem… Nē, nē! Es nevaru tos tev atdoti — (Streindžs jau bija izstiepis roku un grasījās ņemt ciet lapiņas.) — Tie ir ļoti vērtīgi. Lai tos iegūtu, esmu gadiem cietis mokas un izturējis lielus pār­baudījumus.

Cik? — jautāja Streindžs.

Septiņi šiliņi un seši pensi, — Vinkuls atbildēja.

Labi.

Jūs taču netaisāties viņam maksāt, ser? — iejautājās Džeremijs Džonss.

Ja viņš par to liks mani mierā, tad taisos gan, ar lielāko prieku.

Cieminieki tikām nolūkojās uz Streindžu un Džeremiju Džonsu ar visai

nelaipniem skatieniem. Abu parādīšanās bija vairāk vai mazāk sakritusi ar Vin­kula pamošanos, un visiem bija radušās aizdomas, vai tikai viņi nav spoki no Vinkula sapņiem. Cieminieki sāka pārmest cits citam Vinkula uzmodināšanu. Jau sākās ecēšanās, taču tad ieradās manāmi oficiāla persona ar manāmi sva­rīgu cepuri un paziņoja, ka Vinkulam kā trūkumcietējam esot jādodas uz darba namu. Vinkuls atcirta, ka ij nedomā nekur doties, jo nepavisam nav trūkumcie­tējs — viņam pieder septiņi šiliņi un seši pensi! Un viņš pagalam nekaunīgi pažvadzināja naudu oficiālajai personai pie deguna. Kad jau šķita, ka viena vai otra iemesla dēļ ies vaļā kautiņš, miers Monkgretonas ciemā tika atjaunots ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem: Vinkuls pagriezās un devās uz vienu pusi, bet Streindžs un Džeremijs Džonss aizjāja uz otru.

Ap pieciem vakarā abi nonāca S. ciemā netālu no Glosteras un devās uz iebraucamo vietu. Streindžam bija atlicis tik maz cerību, ka viņa tikšanās ar Vudhopas jaunkundzi nesīs ko vairāk par izmisumu, ka viņš nolēma to novil­cināt līdz nākamajam rītam. Pasūtījis krietnas vakariņas, viņš apsēdās ērtā krēslā pie kamīna un paņēma laikrakstu. Tomēr drīz viņš atklāja, ka miers un ērtības Vudhopas jaunkundzes sabiedrību aizstāj pagalam slikti, atteicās no vakariņām un tūdaļ pat devās pie mistera un misis Redmondiem, lai kļūtu nelaimīgs pēc iespējas ātrāk. Mājās viņš sastapa tikai dāmas — misis Redmondu un Vudhopas jaunkundzi.

Mīlētāji reti mēdz būt saprātīgākās būtnes pasaulē, un mani lasītāji nebrī­nīsies, atklādami, ka Streindža prātojumi par Vudhopas jaunkundzi viņas por­tretu uzzīmējuši pilnīgi aplam. Kaut arī jāpiekrīt, ka viņa iedomātās sarunas ļāva noskārst viņas uzskatus, pēc tām nekādā ziņā nevarēja spriest par viņas raksturu un manierēm. Nē, viņa nudien nemēdza tirdīt sērojošus palicējus ar prasībām būvēt skolas un nabagmājas, un viņa necentās atrast vainas katrā vārdā, ko tie sacīja. Viņa nebija tik nedabiska.

Vudhopas jaunkundze sveica viņu pavisam citādi nekā piktā, bardzīgā lē­dija no viņa iedomām. Pat neiedomādamās pieprasīt, lai viņš nekavējoties vērš par labu visus ļaunos darbus, ko savā mūžā bija pastrādājis Streindža tēvs, viņa izturējās pret viņu bezgala sirsnīgi un, likās, ļoti priecājās, viņu sastopot.

Vudhopas jaunkundzei bija apmēram divdesmit divi gadi. Vispār viņa ne­bija sevišķi glīta. Viņas seja un augums nevarēja lepoties ar uzkrītoši pievil­cīgām iezīmēm, taču šī seja bija viena no tām, kas smejoties vai sarunājoties atdzīvojas un pilnīgi pārvēršas. Viņai bija možs raksturs, žigls prāts un spēja pamanīt smieklīgo. Viņa allaž steidzās smaidīt, un, tā kā smaids ir jebkuras dāmas labākā rota, Vudhopas jaunkundzei ne reizi vien bija izdevies aizēnot lēdijas, kas bija atzītas par triju grāfistu pirmajām skaistulēm.

Viņas draudzene, misis Redmonda, bija jauka, rāma četrdesmit piecus ga­dus veca dāma. Viņa nebija ne bagāta, ne daudz ceļojusi, ne īpaši gudra. Citos apstākļos viņa nespētu izdomāt, ko lai saka tik smalkam un pieredzējušam kungam kā Džonatans Streindžs, taču laimīgā kārtā nupat bija nomiris viņa tēvs un tālab vielas sarunām bija diezgan.

Jums tagad droši vien ir ļoti daudz darba, mister Streindž, — viņa bilda. — Atceros, kad nomira mans tēvs, es nezināju, pie kā ķerties vispirms. Viņam bija tik garš testaments! Mums virtuvē uz pavarda malas rindā stāvēja porce­lāna krūzes, un tēvs bija novēlējis katram no mūsu vecajiem kalpiem pa vie­nai, bet izteicies tik neskaidri, ka neviens nevarēja saprast, kam domāta kura krūze. Tāpēc kalpi sāka strīdēties, viņi visi gribēja dzelteno krūzi ar sārtajām rozēm. Ak! Man likās, es nemūžam nespēšu visu izdalīt. Vai jūsu tēvs atstājis daudz novēlējumu, mister Streindž?

Nē, kundze. Neviena. Viņš visus ienīda.

Ā! Tas gan ir labi, vai ne? Un ko jūs tagad darīsit?

Ko es darīšu? — Streindžs atkārtoja.

Vudhopas jaunkundze stāstīja, ka jūsu nabaga dārgais tēvs esot visu ko pircis un pārdevis. Vai jūs darīsiet to pašu?

Nē, kundze. Ja es varu rīkoties pēc sava prāta — un, manuprāt, es varu gan —, tad visi mana tēva darījumi tiks izbeigti pēc iespējas ātrāk.

Ak tā! Tad jau jūs droši vien nodosities lauksaimniecībai? Vudhopas jaunkundze stāsta, ka jums ir ļoti daudz zemes.

Ir gan, kundze. Bet es esmu mēģinājis ar to nodarboties un sapratu, ka lauksaimniecība man nav piemērota.

Ak tā! — izgudrēm noteica misis Redmonda.

Iestājās klusums. Tikšķēja misis Redmondas pulkstenis, un uz kamīna režģa brakšķēja ogles. Misis Redmonda ņēmās atmudžināt kādu izšūšanas zīda šķe­teri, kas gulēja viņai klēpī un bija pagalam sapiņķējusies. Viņas melnais kaķis, pārpratis šo darbošanos, nolēma, ka tā ir spēle, un, piezadzies pie dīvāniņa, lūkoja medīt pavedienus. Arabella iesmējās, noķēra kaķi un sāka ar to rotaļāties. Tieši pēc tādiem omulīgiem vakariem mājās ilgojās Streindža sirds (tiesa, viņa sapņu ainās nebija misis Redmondas un, vai tajās ir kaķis, viņš vēl nebija izlēmis), jo vairāk tāpēc, ka savas bērnības namā viņš bija piedzīvojis tikai saltumu un īdzīgumu. Atlika vienīgi pārliecināt Arabellu, ka arī viņa vēlas gluži to pašu. Streindžu pārņēma kaut kas līdzīgs iedvesmai un viņš negaidot atkal uzrunāja misis Redmondu:

īsi sakot, kundze, es lēšu, ka būšu ļoti aizņemts. Es grasos apgūt ma­ģiju-

Maģiju! — iesaucās Arabella, skatīdamās uz viņu ar lielu pārsteigumu.

Likās, viņa grasās iztaujāt Streindžu sīkāk, taču šai bezgala interesantajā mir­klī priekšnamā atskanēja mistera Redmonda balss. Viņš bija ieradies kopā ar ciema vikāru Henriju Vudhopu — to pašu Henriju Vudhopu, kas bija gan Ara- bellas brālis, gan Džonatana Streindža bērnības draugs. Dabiski, sekoja iepa­zīstināšana un paskaidrojumi (Henrijs Vudhops nezināja, ka Streindžs grasās ierasties viesos), un Streindža negaidītais paziņojums tika piemirsts.

Džentlmeņi bija pārnākuši no draudzes sanāksmes, un, kad visi atkal bija sasēdušies salonā, misters Redmonds un Henrijs pavēstīja misis Redmondai un Arabellai dažnedažādas draudzes ziņas. Pēc tam viņi apjautājās, kāds bijis Streindža ceļojums, apsprieda ceļu stāvokli un to, kā klājas Šropšīras, Her- fordšīras un Glosteršīras fermeriem (jo šīs bija tās grāfistes, kurām Streindžs bija izjājis cauri). Septiņos tika ienesti tējas trauki. Klusumā, kas iestājās, kamēr visi ēda un dzēra, misis Redmonda atsāka sarunas, vērsdamās pie sava vira:

Mīļais, misters Streindžs grasās kļūt par burvi. — Viņa par to runāja kā par pašu dabiskāko lietu pasaulē, jo gluži tā viņai šķita.

Par burvi? — Henrijs bija pagalam pārsteigts. — Kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Streindžs vilcinājās ar atbildi. Viņam negribējās stāstīt par īsto iemeslu — proti, ka ar savu nodomu darīt kaut ko nopietnu un zinātnisku viņš vēlējās at­stāt iespaidu uz Arabellu, — un prātā iešāvās tikai viens cits pamatojums:

Es iepazinos ar kādu cilvēku no Monkgretonas dzīvžoga, un viņš man teica, ka es esot burvis.

Atzinīgi novērtēdams joku, misters Redmonds sāka smieties.

Teicami! — viņš sacīja.

Es neko nesaprotu,— bilda Henrijs Vudhops.

Jūs laikam man neticat? — Streindžs jautāja Arabellai.

Ak, tieši otrādi, mister Streindž! — Arabella uzjautrināta smaidīja. — Tas visnotaļ izskatās pēc tā, kā jūs parasti rīkojaties. Tieši tik pamatīgu pamatu, uz kā būvēt savas dzīves namu, es no jums arī gaidītu.

Bet, ja reiz tu esi nolēmis apgūt kādu profesiju, — iebilda Henrijs, — es gan nesaprotu, kāpēc tev vispār to vajadzētu darīt, tagad, kad tu esi mantojis muižu, — kāpēc tu nevarēji izvēlēties kaut ko labāku par maģiju? Tai nav nekāda praktiska pielietojuma.

A,;man liekas, jūs alojaties! — atsaucās misters Redmonds. — Londonā ir kāds džentlmenis, kas sakauj francūžus, uzsūtīdams viņiem ilūzijas! Aizmirsu, kā viņu sauc. Pag, kā viņš dēvēja savu teoriju? Par moderno maģiju?

Bet ar ko tā atšķiras no veco laiku maģijas? — gribēja zināt misis Red­monda. — Un kuru piekopsit jūs, mister Streindž?

Jā, pastāstiet mums, mister Streindž! — Arabella draiski mudināja. — Kuru maģiju jūs piekopsit?

Pa druskai no abām, Vudhopas jaunkundzi Pa druskai no abām! — Pēc tam Streindžs uzrunāja misis Redmondu. — No tā vīra dzīvžogā es nopirku trīs buramvārdus. Varbūt jūs vēlaties kādus no tiem redzēt, kundze?

Vai, jā, protams!

Un jūs, Vudhopas jaunkundz? — Streindžs jautāja.

Kas tie ir par buramvārdiem?

Nezinu. Vēl neesmu tos izlasījis. — Džonatans Streindžs izņēma trīs Vinkula dotos buramvārdus no krūšu kabatiņas un iedeva dāmām.

Tie ir ļoti netīri, — aizrādīja Arabella.

Ak, mums, burvjiem, pret kādu nieku netīrumu nekas nav iebilstams. Tur­klāt man šķiet, ka tie ir ļoti veci. Seni, noslēpumaini buramvārdi, tādi kā šie te, bieži…

Augšā ir rakstīts datums. 1808. gada 2. februāris. Tas ir pirms divām nedēļām.

Tik tiešām? Nebiju pamanījis.

Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, — lasīja Arabella. — Kālab gan burvim vajadzētu dzīt cilvēkus ārā no Londonas?

Nezinu. Nav šaubu, ka Londonā tiešām ir pārāk daudz cilvēku, tomēr visus uzreiz izdzīt varētu būt pagrūti.

Bet šie buramvārdi ir briesmīgi! Pilni ar spokiem un šaušalām! Likt cilvēkiem domāt, ka viņus gaida mūža mīlestība, kaut arī patiesībā šie buram­vārdi neko tādu nenodrošina!

Parādiet! — Streindžs izķēra Arabellai no rokas nelāgos buramvārdus. Ātri pārlaidis tiem skatienu, viņš sāka taisnoties: — Ticiet man, es tos nopirku, pat nenojauzdams, kas tajos ir, — es vispār neko nezināju. Vienkārši tas cil­vēks, kas gribēja man tos pārdot, bija klaidonis bez graša pie dvēseles. Ar manu naudu viņam izdevās izglābties no darba nama.

Tas tiešām ir jauki. Bet viņa buramvārdi vienalga ir briesmīgi, un es ceru, ka jūs tos neliksiet lietā.

Bet pēdējie no šiem trim? Viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko šai brīdī dara mans ienaidnieks. Man liekas, pret tiem jums nevarētu būt iebildumu? Drīkst, es pamēģināšu?

Bet vai izdosies? Jums taču nav ienaidnieku!

Cik man zināms, nav gan. Un tad jau var droši mēģināt, nekāds ļaunums no tā necelsies, vai ne?

Norādījumos bija pieprasīts spogulis un kaltēti ziedi, [29] [1] Acīmredzot misters Norels saīsinātā veidā izmantojis kādus Lankašīras buramvārdus no Pītera Voteršipa traktāta "Nāves bibliotēka" (1448). tāpēc Streindžs un Hen­rijs nocēla no sienas spoguli un noguldīja to uz galda. Ar ziediem bija grūtāk: tā kā bija februāris, misis Redmondai atradās vienīgi žāvēta lavanda, timiāns un kaltētas rozes.

Tādi būs labi? — viņa jautāja Streindžam.

Tas paraustīja plecos.

Kas to lai zina? Tā… — Viņš vēlreiz izlasīja norādījumus. — Ziedi jāsa­liek apkārt, ahā, lūk, šādi. Pēc tam man ar pirkstu spogulī jāuzvelk aplis. Jāsa­dala aplis četrās daļās. Trīsreiz jāpiesit pie spoguļa un jāsaka…

Streindž! — Henrijam Vudhopam bija diezgan,— kur tu dabūji šīs blēņas?

No viena cilvēka dzīvžogā. Henrij, kāpēc tu neklausies, kad tev stāsta?

Un vai viņš izskatījās pēc kārtīga cilvēka?

Kārtīga? Nē, ne visai. Viņš izskatījās, es drīzāk teiktu, pēc nosaluša cil­vēka. Jā, "nosalis" ir īsti piemērots vārds, un "izsalcis" arī.

Un cik tu par šiem buramvārdiem samaksāji?

Henrij! — iejaucās viņa māsa. — Vai tu nedzirdēji? Misters Streindžs tikko stāstīja, ka nopircis tos, izrādīdams žēlsirdību?

Tikām Streindžs izklaidīgi vilka spogulī apļus un dalīja tos četrās daļās. Pēk­šņi Arabella, kas sēdēja viņam blakus, pārsteigumā salēcās. Streindžs palūkojās lejup.

Mīļais Dievs! — viņš iekliedzās.

Spogulī bija redzama kāda telpa, taču tas nebija misis Redmondas salons. Telpa bija neliela, iekārtota bez pārliekas greznības, taču visnotaļ cienījami. Griesti — tic bija augsti — lika domāt, ka šis kabinets atrodas lielā un, iespē­jams, visai lepnā namā. Skapji bija pilni ar grāmatām, arī uz galdiem gulēja daudz grāmatu. Kamīnā kurējās uguns, un uz rakstāmgalda dega sveces. Pie galda sēdēja kāds cilvēks. Viņš bija gadus piecdesmit vecs un ģērbies vienkār­šos pelēkos svārkos: kluss, neievērojams cilvēciņš ar vecmodīgu parūku galvā. Viņa priekšā uz galda gulēja atšķirtas vairākas grāmatas, vienās viņš kaut ko lasīja un citās rakstīja.

Misis Redmonda! Henrij! — sauca Arabella. — Nāciet ātrāk! Skatieties, ko izdarījis misters Streindžs!

Bet kas tas, lūdzu, ir? — Streindžs neizpratnē jautāja. Viņš pacēla spo­guli un palūkojās apakšā, acīmredzot domādams, ka zem spoguļa, gatavs atbildēt uz viņa jautājumiem, sēž mazs džentlmenītis pelēkos svārkos. Kad spo­gulis tika nolikts atpakaļ, tajā joprojām bija redzama nepazīstamā istaba un nepazīstamais cilvēks. No tās nebija dzirdama ne skaņa, taču uguns kamīnā dejoja un džentlmenis, brillēm nozibot, pievērsās te vienai grāmatai, te otrai.

Kāpēc viņš ir jūsu ienaidnieks? — taujāja Arabella.

Man nav ne mazākās nojausmas.

Varbūt jūs esat viņam parādā naudu? —jautāja misters Redmonds.

Nedomāju vis.

Varbūt viņš ir baņķieris. Tā māja mazliet izskatās pēc bankas,— minēja Arabella.

Streindžs izplūda smieklos.

Klau, Henrij, beidz raukt pieri. Ja es tiešām esmu burvis, tad gaužām vājš. Citi burvestību meistari izsauc elfus un sen mirušu karaļu garus, turpretim es, kā rādās, esmu uzbūris baņķieri!

"Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku?" lords Velingtons Streindžam vaicāja. Streindžs sadrūma. I.iekas, šis jautājums viņam nepatika. "Droši vien burvis to var," viņš atzinās, "bet džentlmenis tā nerīkosies."

1809. gada jūlijs

Kādu 1809. gada vasaras dienu pa putekļainu Viltšīras lauku ceļu devās divi jātnieki. Virs galvas žilbinošā zilumā pletās debesjums, zem tā dziļās ēnās un miglainos debesu nesaudzīgās gaismas atspulgos gulēja Anglija. I.iela zirgkas- taņa bija izplājusi pār ceļu melnu ēnu; kad abi ceļotāji tajā iejāja, ēna viņus aprija pavisam, atstājot vienīgi abu balsis.

…un kad jūs beidzot kaut ko publicēsit? — viens jautāja. — Vajag pub­licēties, jūs taču zināt. Esmu daudz par šo jautājumu domājis un uzskatu, ka ikviena moderna burvja pirmais uzdevums ir izdot savus uzskatus. Brīnos, kā­pēc Norels neko nav publicējis.

Gan jau viņš to izdarīs, — atbildēja otrs. — Bet es? Kurš tad gribēs lasīt to, ko es esmu sarakstījis? Šajos laikos, kad Norels ik nedēļas izdara kādu jaunu brīnumu, būtu muļķīgi iedomāties, ka maģijas teorētiķa darbs kādu varētu sevišķi ieinteresēt.

Ak, jūs esat pārāk pieticīgs, — aizrādīja pirmā balss. — Nevajag visu atstāt Norela ziņā. Arī Norels nespēj paveikt visu.

Spēj. Un viņš to arī dara,— nopūtās otrā balss.

Cik patīkami sastapt senus draugus! Jā, tur jāj misters Hanifūts un misters Segunds. Bet kāpēc viņi sēdušies seglos? Šis vingrinājums viņiem abiem neiet pie sirds, un abi jāšanai nododas ļoti reti — misters Hanifūts ir pārāk vecs, bet misters Segunds pārāk trūcīgs. Turklāt vēl tik karstā dienā! Tādā tveicē misters Hanifūts vispirms nosvīst, pēc tam viņam sāk kniest visas maliņas un uz ādas parādās sarkanas pūtītes; misteram Segundam tik žilbinošā saulē noteikti drīz apsāpēsies galva. Un ko abi dara Viltšīrā?

Bija gadījies tā, ka pūlēdamies kaut kā pestīt sīko akmens tēlu un meiteni, kam matos bija efeju lapas, misters Hanifūts bija nonācis pie atklājuma. Viņš uzskatīja, ka ir atradis slepkavu — tas esot kāds eivberietis. Tāpēc viņš bija devies uz Viltšīru pētīt vecus dokumentus Eivberī draudzes baznīcā. — Ja es atklāšu, kas viņš bija, — misters Hanifūts bija paskaidrojis misteram Segun­dam,— tad varbūt tas man palīdzēs atklāt, kas bija šī meitene un kādas tumšas dziņas viņam lika to nonāvēt. — Misters Segunds bija devies draugam līdzi, arī izskatījis visus dokumentus, un palīdzējis misteram Hanifūtam tikt skaid­rībā ar latīņu ierakstiem. Taču, kaut arī misters Segunds mīlēja vecus doku­mentus (jums neizdotos atrast nevienu, kas tos mīlētu vēl vairāk) un visnotaļ cerēja, ka mistera Hanifūta meklējumi sekmēsies, sirds dziļumos viņš apšau­bīja, vai septiņi piecus gadu simteņus veci latīņu vārdi spēj mest gaismu pār cilvēka mūžu; misters Hanifūts turpretim bija pats optimisms. Pēc tam mis­teram Segundam ienāca prātā, ka, ja jau reiz viņi ir devušies uz Viltšīru, vajag izmantot izdevību un apmeklēt Ēnu namu: tas atradās šajā grāfistē un neviens no abiem to nebija redzējis.

Mēs visi atceramies, kā mums par Ēnu namu stāstīja skolotājs. Šis vārds uz­bur neskaidrus priekšstatus par maģiju un drupām, tomēr vien retais no mums kurmet skaidri atminas, kālab tas ir tik svarīgs. Patiesībā maģijas vēsturnieki vēl šobaltdien strīdas par tā nozīmi — un dažs noteikti pasteigsies jums pa­vēstīt, ka nozīmes tam nav nekādas. Šajā namā nav risinājies neviens ievērojams Anglijas maģijas vēstures notikums; tālāk, no diviem burvjiem, kas šajā namā dzīvoja, viens bija šarlatāns, bet otrs — sieviete: neviena no šīm pazīmēm nebija tāda rekomendācija, ko pēdējo gadu džentlmeņi — burvji un maģijas vēsturnieki — uzlūkotu ar labvēlību, un tomēr pēdējo divu gadsimtu laikā Ēnu nams bija izdaudzināts par vienu no maģiskākajām Anglijas vietām.

Tas bija celts sešpadsmitajā gadsimtā, un tā īpašnieks bija Gregorijs Absaloms, karaļa Henrija VIII un karalieņu Marijas un Elizabetes galma vēsturnieks. Ja to, vai burvis ir veiksmīgs, mēs mērosim pēc tā, cik daudz brīnumainu lietu tas paveicis, tad Absaloms vispār nebija nekāds burvis, jo visbiežāk viņa buram­vārdi bija un palika tukša skaņa. Toties, ja mēs pievērsīsim uzmanību burvja nopelnītās naudas daudzumam un par savu olekti ņemsim to, tad Absaloms pavisam noteikti minams pašu dižāko Anglijas burvju vidū, jo, dzimis trū­kumā, viņš no šīs pasaules šķīrās kā ļoti bagāts cilvēks.

Par vienu no viņa krāšņākajiem varoņdarbiem uzskata to reizi, kad viņš pār­liecinājis Dānijas karali par lielu riekšavu briljantu nopirkt buramvārdus, ar kuru palīdzību, kā apgalvoja Absaloms, Zviedrijas karaļa miesa pārvērtīsies par ūdeni. Pats par sevi saprotams, neko tādu ar šiem vārdiem nebija iespējams panākt, toties par naudu, ko Absaloms ieguva, pārdodams pusi dārgakmeņu, viņš nopirka Ēnu namu. To viņš iekārtoja ar turku tepiķiem un Venēcijas spo­guļiem, stiklu un simt citām brīnišķīgām lietām; un tad, kad nams bija pabeigts, tajā sāka notikt — vai varēja notikt — vai arī vispār nenotika — pagalam dīvainas lietas. Daži zinātnieki uzskata — un citi neuzskata —, ka maģija, ko Absaloms izlikās darām pēc savu klientu pasūtinājuma, sāka patvaļīgi parādī­ties viņa namā.

Kādā 1610. gada mēnesnīcas naktī divas kalpones paskatījās pa augšstāva logu un ieraudzīja, ka zālienā lielā aplī dejo divdesmit vai trīsdesmit daiļas dāmas un izskatīgi džentlmeņi. 1666. gada februārī īrs, vārdā Valentīns Greitreikss, gaitenītī pie lielās veļas gludinātavas senebreju valodā sarunājās ar praviešiem Mozu un Aronu. 1667. gadā misis Pēnelope Čelmortona, viesodamās šajā namā, ieskatījās spogulī un ieraudzīja trīs vai četrus gadus vecu meitenīti. Viņas acu priekšā bērns izauga, kļuva vecāks, un viņa pazina pati sevi. Misis Čelmortonas atspulgs turpināja novecot, līdz spogulī viņai pretī raudzījās izkaltis līķis. Šie un simtiem citu līdzīgu stāstu ir Ēnu nama slavas pamats.

Absalomam bija viendzimtais bērns, meita, vārdā Marija. Viņa bija nākusi pasaulē Ēnu namā un nodzīvoja tajā visu mūžu, vien izretis to atstādama uz dienu vai divām. Kamēr viņa bija jauna, namā viesojās karaļi un vēstnieki, zinātnieki, kareivji un dzejnieki. Pat pēc viņas tēva nāves daudzi devās uz to, lai redzētu Anglijas maģijas norietu, tās pēdējo savādo uzplaukumu ilgas zie­mas priekšvakarā. Gadiem ejot, apmeklētāju kļuva arvien mazāk, nams sanīka un sāka brukt, bet dārzs atgriezās neskartās dabas klēpi. Taču Marija Absa- loma neparko nebija ar mieru atjaunot sava tēva namu. Pat saplīsušo trauku suķes palika guļam uz grīdas. [30] [1] Daži pētnieki (viņu vidū arī Džonatans Streindžs) apgalvo, ka, ļaudama namam aiziet postā un sabrukt, Marija Absaloma ļoti labi apzinājusies, ko dara. Viņi aizstāv viedokli, ka Absalomas jaunkundze tā rīkojās saskaņā ar izplatītu uzskatu, ka visas sabrukušās ēkas pie­der karalim Krauklim. Tādējādi, jādomā, izskaidrojams fakts, ka maģija Ēnu namā pēc nama sabrukšanas kļuva spēcīgāka.

"Viss cilvēces veikums, visas pilsētas, visas impērijas, visi pieminekļi reiz sairs pīšļos. Pat manu mīļo lasītāju nami — kaut uz dienu, kaut stundu — sabruks un kļūs par ēkām, kuru akmeņi ir mūrēti ar mēness javu, logailas ir zvaigžņu mirdzums un mēbeles — putekļains vējš. Ir sacīts, ka lai dienā, tai stundā mūsu nami nonāk karaļa Kraukļa valdījumā. Kaut arī mēs apraudam Anglijas maģijas norietu, apgalvojam, ka tā sen ir pametusi mūs un taujā­jam cits citam, kā mēs varējām zaudēt kaut ko tik dārgu, neaizmirsīsim, ka tā gaidīs mūs, kad vairs nebūs ari Anglijas, un kādudien mēs no karaļa Kraukļa nespēsim aizbēgt tāpat kā mūsu dienās nespējam viņu ataicināt atpakaļ." Džonatans Streindžs. "Angļu maģijas vēs­ture un prakse" Džona Marcja apgādā, Londona, 1816.

Gadā, kad Marijai Absalomai apritēja piecdesmit, efejas bija saaugušas tik vareni un izplatījušās tik tālu, ka ar tām bija pilni visi skapji, un grīda gandrīz visā namā bija slidena un grūti staigājama. Putnu dziesmas nama iekšpusē skanēja tikpat skaļi kā ārpusē. Viņas simtajā gadskārtā gan nams, gan pati burvja meita bija grausti — taču nedz viens, nedz otra nebija pagalam. Viņa nodzī­voja vēl četrdesmit deviņus gadus, un tad kādu vasaras rītu nomira savā gultā, un viņai visapkārt bija liela oša lapu ēnas un saules atvizma.

Šai karstajā pēcpusdienā, steigdamies uz Ēnu namu, misters Hanifūts un misters Segunds mazliet bažījās, ka misters Norels var padzirdēt par šo viņu izbraukumu (jo misters Norels, kas saņēma godbijīgas vēstules no admirāļiem un ministriem un uzņēma tos savās mājās, ar katru stundu kļuva arvien par arvien svarīgāku personu). Viņi baidījās, vai Norels neuzskatīs, ka misters Hani­fūts ir lauzis līgumu. Tāpēc, lai pēc iespējas mazāk ļaužu zinātu par viņu no­domu, viņi nevienam nebija teikuši, kurp dodas, devās ceļā pašā rīta agrumā, kājām aizgāja līdz kādai fermai, kur noīrēja zirgus un tad ar ļoti lielu līkumu devās uz Ēnu namu.

Izjājuši cauri baltai, putekļainai alejai, viņi nokļuva pie augstiem vārtiem. Misters Segunds nokāpa no zirga un devās tos atvērt. Vārti bija kalti no izmeklēta Kastīlijas čuguna, taču tagad koši spīdēja, gluži sarkani no rūsas, un to sākotnē­jās aprises bija gaužām sakrumpušas un sarukušas. Kad misters Segunds atrāva roku, uz tās bija putekļainas pēdas, it kā miljoniem izkaltētu un pūderī saberztu rožu ziedu būtu sablīvējušies un sastājušies fantastisku vārtu formā. Čuguna skrudzes reiz bija rotājuši arī mazi bareljefi, taču to ļaunīgās, smejošās sejas bija sadilušas un sarkanas kā spirkstis, it kā tai elles daļā, kurā šie pagāni tagad mā­joja, saimniekotu pagalam nevērīgs dēmons, kas savus cepļus kurina pārāk karstus.

Aiz vārtiem bija tūkstoš bāli sārtu rožu, augstas, līganas saulainu gobu, ošu un kastaņu kraujas un zilas jo zilas debesis. Tur bija četri stalti čukuri un vesela biežņa garu, pelēku skursteņu un logu ar akmens režģiem. Taču Ēnu nams jau krietni ilgāk par gadsimtu bija drupu nams; šobrīd tas bija celts tiklab no sud­rabaina smilšakmens, kā no no pliederiem un mežrozēm, un vienlīdz daudz tajā bija gan dzelzs un koka, gan vasaras smaržaino vēju.

— Izskatās kā Citzemē, — misters Segunds teica un aiz sajūsmas piespieda seju pie vārtiem, pretī saņemdams to nospiedumu, pēc visa spriežot — rožu pulverī.2z Runājot par "Citzemi", ļaudis parasti domā Elfu valsti vai ko tikpat aptuvenu. Savie­sīgām sarunām šāda noteiksme ir laba gana, turpretim burvim jāradinās būt precīzākam. Kā zināms, karalis Krauklis valdīja trīs karaļvalstis: pirmā bija Ziemeļanglijas valsts, kurā ietilpa Kamberlenda, Nortamberlenda, Darema, Jorkšīrā, Lankašīra, Derbīšīra un daļa No- tingemšīras. Abas pārējās dēvēja par "citām Karaļa zemēm". Viena bija daļa no Elfu valsts, bet par otru parasti uzskatīja novadu viņpus Elles un reizēm dēvēja to par "Rūgtzemi". Karaļa ienaidnieki apgalvoja, ka viņš to nomājis no Lucifera.

Viņš atvēra vārtus un aiz pavadām ieveda savu zirgu. Misters Hani­fūts sekoja. Pie akmens baseina abi piesēja zirgus un devās izpētīt dārzu.

Šo vārdu — "dārzs"— Ēnu nama apkārtne gan, iespējams, nebija pelnījusi, lau gadu simteni neviens to nebija kopis. Tomēr tas nebija arī mežs un nebija atmata. Angļu valodā nav vārda, ar kuru apzīmēt burvja dārzu divus gadsim­tus pēc burvja nāves. Tas bija krāšņāks un jūklaināks nekā jebkurš dārzs, ko misters Segunds un misters Hanifūts līdz šim bija redzējuši.

Misteru Hanifūtu bezgala sajūsmināja viss, ko viņš redzēja. Viņš pacilāti ieklie­dzās, ieraugot varenu gobu aleju, kurā koki gandrīz līdz viduklim grima koši sārtu uzpirkstīšu jūrā. Viņš skaļi apbrīnoja glītu akmens kalumu — lapsu, kas zobos turēja bērnu. Viņš jautri čaloja par šīs vietas neparasti maģisko gaisotni un paziņoja, ka pat misteram Norelam te būtu, ko mācīties.

Taču patiesībā misters Hanifūts pret gaisotnēm nebija sevišķi vērīgs; savuties misteram Segundam pamazām kļuva neomulīgi. Viņam šķita, ka Absaloma dārzs viņu kaut kā savādi ietekmē. Vairākas reizes, kamēr viņi abi ar misteru Hanifūtu pastaigājās, viņš bija gatavs vērt muti, lai uzrunātu kādu, ko domājās pazīstam, vai pēkšņi ieraudzīja vietu, kurā jau, liekas, bija uzturējies. Taču allaž, jau gandrīz atcerējies, ko grasās sacīt, viņš atskārta, ka tas, ko viņš notu­rējis par draugu, patiesībā ir tikai ēna rožu krūma ziedos: daudzkārt redzētās galvas aprises bija tikai bāliem ziediem nobārstīts rožu zars, roka — cits zars. Vieta, ko misters Segunds šķitās pazīstam tikpat labi kā savas bērnības mājas, bija nejaušs dzeltena krūma, līganu pliedera zaru un asa, saules apmirdzēta mājas stūra apvienojums. Turklāt viņš netika gudrs, kas bija šis draugs un kas tā par vietu. Lauzīdams galvu, viņš tik ļoti nomocījās, ka pēc pusstundas aici­nāja misteru Hanifūtu uz brītiņu piesēst.

Mīļais draugs! — misters Hanifūts satraucās. — Kas noticis? Vai jūs ne­jūtaties labi? Jūs esat ļoti bāls — jums trīc rokas! Kāpēc jūs agrāk neko neteicāt?

Misters Segunds pielika delnu pie pieres un neskaidri atbildēja kaut ko par burvestību, kas tūlīt varētu notikt. Viņam pavisam noteikti šķietot, ka tā arī esot visa vaina.

Burvestība? — misters Hanifūts iesaucās.— Bet kāda gan burvestība te varētu notikt? — Viņš tramīgi palūkojās apkārt: ja nu aiz kāda koka slēpjas misters Norels? — Man gan gribētos domāt, ka jūs vienkārši ir novārdzinājusi dienas tveice. Man arī ir ļoti karsti. Bet mēs gan esam ēzeļi, kāpēc mēs tādā kar­stumā staigājam apkārt? Var taču atpūsties! Var atspirdzināties! Vajag tikai apsēsties ēnā pie lieliem kokiem — jā, jā, pie tādiem kā šie — pie jauka, burz- guļojoša strautiņa — tāda, kā šis, — visi zina, ka labāku vietu atpūtai nevar ne iedomāties! Nāciet, mister Segund, pasēdēsim!

Viņi apsēdās zālītē pie brūna strauta. Siltais, maigais gaiss un rožu smarža apremdināja un nomierināja misteru Segundu. Viņa plaksti aizkrita ciet. Viņš tos atvēra. Aizvēra. Atvēra, lēni un smagi…

Gandrīz uzreiz bija klāt sapnis.

Viņš stāvēja kaut kādā tumšā telpā un redzēja durvju aiļu. Tā bija izcirsta no sudrabpelēka akmens, kas blāvi mirdzēja itin kā mēnesnīcas gaismā. No aplo- dām pretim raudzījās divi jaunekļi (vai varbūt viens jauneklis, jo abās pusēs viņš bija viens un tas pats). Jauneklis it kā nāca ārā no sienas, un Džons Segunds uz­reiz atģieda, ka viņš ir burvis. Seja īsti nebija saskatāma, varēja vien nojaust, ka tā ir skaista. Galvā viņam bija cepure ar asu knābi un diviem kraukļa spārniem.

Džons Segunds iegāja pa durvīm un pirmajā brīdī redzēja vienīgi melnas de­besis, zvaigznes un vēju. Pēc tam viņš ieraudzīja, ka tomēr atrodas kādā istabā, taču tā visa gulēja drupās. Tomēr sienas, cik to bija palicis, rotāja gleznas, gobe­lēni un spoguļi, — taču cilvēki gobelēnos kustējās un sarunājās savā starpā un ne visi spoguļi rādīja to, kas bija redzams istabā: daži atspulgoja pavisam citas ainas.

Istabas tālākajā stūrī pie galda svārstīgā mēnesnīcas un sveču gaismas krusto­jumā sēdēja sieviete. Viņas kleita bija ļoti senatnīga; Džonam Segundam nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka viena apģērba gabala šūdināšanai vajag — vispār ir iespējams— izmantot tik daudz drānas. Kleita bija savādā, senatnīgā, tumšzilā krāsā, un uz tās kā vēl viens zvaigžņu birums joprojām zaigoja pēdējie no Dāni­jas karaļa briljantiem. Kad Džons Segunds paspēra pāris soļu uz viņas pusi, sie­viete atskatījās— viņš ieraudzīja divas ieslīpas acis, kas bija izvietotas tālāk nekā parasti piedien daiļai sejai, un garu mutes šķiedumu, kas savilkās smaidā, kura nozīmi viņš nespēja uzminēt. Sveču atblāzmā viņas mati šķita tikpat sarkani, cik kleita bija zila.

Pēkšņi Džona Segunda sapnī ieradās vēl viena persona — modernās drānās ģērbies džentlmenis. Šis džentlmenis it nemaz nelikās pārsteigts, ieraugot smalki (kaut mazliet vecmodīgi) tērpto dāmu, toties pagalam apstulba, pamanījis Džonu Segundu; viņš izstiepa roku, saņēma Džonu Segundu aiz pleca un sāka kratīt…

Izrādījās, ka misters Hanifūts ir satvēris viņu aiz pleca un vieglītēm purina.

Lūdzu, piedodiet! — sacīja misters Hanifūts. — Bet jūs pa miegam klie­dzāt, un es nodomāju, ka varbūt jūs vēlētos pamosties.

Misters Segunds skatījās pretī ar zināmu apjukumu.

Es redzēju sapni, — viņš teica. — Ļoti neparastu sapni!

Misters Segunds pastāstīja savu sapni misteram Hanifūtam.

Kāda apbrīnojami maģiska vieta! — atzinīgi norādīja misters Hanifūts. — Tam vēl viens pierādījums ir jūsu sapnis — pilns ērmotu simbolu un priekš­nojautu!

Bet ko tas nozīmē? — misters Segunds jautāja.

Ā! — misters Hanifūts atsaucās un apklusa, lai brīdi padomātu. — Ak, tad jūs sakāt, ka dāma bija tērpusies zilā? Zila krāsa simbolizē — tā, tā, tūlīt atcerēšos — nemirstību, šķistību un uzticību; tā ir Jupitera krāsa, un tās metāls ir alva. Hntm! Un ko tas mums dod?

Manuprāt, neko, — misters Segunds nopūtās. — Paiesimies vēl!

Misters Hanifūts, kas dedzīgi vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus, uzreiz pie­krita šim ierosinājumam un mudināja doties izpētīt Ēnu namu.

Žilbinošajā saulē nams it kā izgaroja, tas vidēja uz debesu fona kā augsta, zaļgani zila blāzma. Kad viņi tuvojās durvīm, kas veda uz lielo zāli, misters Segunds iekliedzās:

Ai!

Kāpēc jūs kliedzat? Kas atkal noticis? — misters Hanifūts sabijās.

Durvīm vienā un otrā pusē bija karaļa Kraukļa atveidi akmenī.

Es tos redzēju sapnī, — misters Segunds sacīja.

Lielajā zālē viņš apstājās un palūkojās visapkārt. Spoguļi un gleznas, ko viņš bija redzējis sapnī, jau sen bija pazuduši. Sienu drupas papildināja ceriņi un pliederi. Zirgkastaņas un oši veidoja zaļu un sudrabotu jumtu, kas virmoja un lāsumoja uz debesu zilgmes fona. Režģi tukšajos akmens logos pina smalki zel­tītas zāles stiebri un izspūrusi sarkanrīkiīte.

Zāles galā stāvēja divi spožajā saulē nesaviedējami cilvēki. Uz grīdas mētā­jās daži dīvaini priekšmeti, tādas kā maģiskas saslaukas: dažas ar buramvār­diem apskribelētas papīra loksnes, sudraba bļoda ar ūdeni un līdz pusei nodegusi svece senatnīgā misiņa svečturī.

Misters Hanifūts novēlēja abiem ēnainajiem stāviem laburītu; viens atbil­dēja pieklājīgā un nopietnā tonī, bet otrs iekliedzās:

Henrij, tas ir viņš! Tas zellis! Tas pats, par kuru es stāstīju! Vai tu nere­dzi? Sīkaudzis ar tik tumšiem matiem un acīm, ka gandrīz varētu nodomāt, ka viņš ir itālietis — matos gan vīd arī sirmums, — bet viņa seja ir tik atturīga un bikla, ka uzreiz ir skaidrs — viņš ir anglis! Novalkāti svārki, putekļaini un salā­pīti, aproces apdilušas, bet viņš mēģina to slēpt, apšķibīdams ar šķērēm! Ak! Henrij, tas noteikti ir viņš! Jūs, ser! — viņš piepeši uzkliedza misteram Segun­dam. — Kā jūs varat to paskaidrot?

Nabaga misters Segunds bija gluži satriekts: pilnīgi svešs cilvēks tik sīki ap­raksta yiņu pašu un viņa svārkus — turklāt apraksta tik necildinoši! Tas nu gan nebija pieklājīgi. Kamēr viņš tā stāvēja, pūlēdamies attapties, pratinātājs iegāja ēnā, ko pleta osis, kas veidoja zāles ziemeļu sienu, un misters Segunds pirmo reizi nomoda pasaulē skatīja vaigā Džonatanu Streindžu.

Misters Segunds maķenīt stomīgi (jo viņš apzinājās, cik dīvaini tas izklau­sīsies) atbildēja:

Man liekas, ser, es jūs redzēju sapnī.

Streindžs tikai saniknojās vēl briesmīgāk.

Ser, tas bija mans sapnis! Es atgūlos, grasīdamies to nosapņot! Varu to pierādīti, varu piesaukt lieciniekus, ka tas bija mans sapnis. Misters Vudhops, — viņš rādīja uz savu biedru, — redzēja, kā es to daru. Misters Vudhops ir garīdznieks, draudzes mācītājs Glosteršīrā — būtu pilnīgi neiedomājami ap­šaubīt viņa godavārdu! Esmu pārliecināts, ka Anglijā džentlmeņa sapņi ir viņa paša darīšana. Gan jau ir kāds sapņu aizsardzības likums, un ja nav — nu, tad Parlamentam nekavējoties vajag to pieņemt! Citiem nepieklājas bez uzaicinā­juma tajos ielauzties! — Streindžs apklusa, lai ievilktu elpu.

Ser! — dedzīgi iejaucās misters Hanifūts. — Es lūgtu jūs, runājot ar šo džentlmeni, izrādīt vairāk cieņas! Atšķirībā no manis, jums nav laimējies šo džentlmeni pazīt, bet, ja jums būtu tas gods, jūs uzzinātu, ka viņam nepavisam nav raksturīgi vēlēties aizskart citus!

Streindžs kaut ko neapmierināti atrūca.

Bet tas tiešām ir ļoti dīvaini, ka cilvēki var iekļūt cits cita sapņos, — ieru­nājās Henrijs Vudhops. — Tas taču nevarēja būt viens un tas pats sapnis?

Ak vai! Baidos, ka bija gan, — misters Segunds nopūzdamies atbildēja. — Jau ienākot šajā dārzā, man sāka likties, ka tas ir pilns ar neredzamām dur­vīm, un es gāju cauri tām visām, līdz pēdīgi aizmigu un nosapņoju sapni, kurā redzēju šo džentlmeni. Mani bija pārņēmis ārkārtīgs apjukums. Es zināju, ka ne jau es esmu atstājis visas šīs durvis vaļā un licis tām atvērties, taču tas mani neatturēja. Man gribējās tikai vienu — redzēt, kas ir aiz tām.

Henrijs Vudhops lūkojās misteram Segundam pretī tādām acīm, it kā tas nu viņam nebūtu saprotams.

Es tomēr nedomāju, ka tas varēja būt tas pats sapnis, — viņš skaidroja misteram Segundam, it kā tas būtu visai grūtgalvīgs bērns. — Ko jūs redzējāt?

Dāmu zilā kleitā, — misters Segunds atbildēja. — Man likās, tā varētu būt Absalomas jaunkundze.

Nu, protams, ka tā bija Absalomas jaunkundze! — Streindžs ļoti ērcīgi iekliedzās, it kā runas par tik acīm redzamām lietām viņa pacietībai būtu pārāk liels pārbaudījums. — Diemžēl šī dāma bija posusies tikties ar vienu džentlmeni. Pats par sevi saprotams, ieraugot divus, viņa iztrūkās un uzreiz nozuda. — Streindžs nogrozīja galvu. — Visā Anglijā nav vairāk par pieciem cilvēkiem, kas spēj cik necik burt, bet vienam no viņiem katrā ziņā jādodas šurp un jāiz­jauc mana tikšanās ar Absaloma meitu. Kaut kas neticams! Esmu pats nelai­mīgākais cilvēks Anglijā. Dieva dēļ, es rāvos melnās miesās, lai nosapņotu šo sapni. Man vajadzēja trīs nedēļas — pūloties no rīta līdz vakaram! — lai saga­tavotu ataicināšanas buramvārdus, un tad…

Bet tas taču ir lieliski! — viņu pārtrauca misters Hanifūts. — Tas ir ap­brīnojami! Apžēliņ! Arī pats misters Norels neko tādu nebūtu spējis!

Nebūt ne, — Streindžs pagriezās pret misteru Hanifūtu. — Tas nav tik sarežģīti, kā jums liekas. Vispirms vajag nosūtīt dāmai ielūgumu — te derēs jebkuri ataicināšanas buramvārdi. Es izmantoju Ormskērku. [31] [1] pariss ormskērks (1496—1587) — skolotājs Klerkenvelas ciemā netālu no Londonas. Sarakstījis vairākus traktātus par maģiju. Kaut arī Ormskērks nebija sevišķi oriģināls domā­tājs, Viņš bija čakls pētnieks un apņēmās savākt un sašķirot visus Anglijā atrodamos ataici­nāšanas buramvārdus, lai starp tiem atrastu kādus, kas iedarbotos bez misēkļiem. Šis darbs viņam prasīja divpadsmit gadu, un viņa mazajā namiņā sakrājās tūkstošu tūkstoši ar buramvārdiem aprakstītu papīra lapiņu. Misis Ormskērkai pret to bija lieli iebildumi, un nabaga sieviete kļuva par prototipu burvja sievas tēlam banālās komēdijās un otršķirīgos romānos — proti, viņa kļuva par bļaustigu, nelaimīgu megeru.

Buramvārdi, ko Ormskērkam galu galā izdevās izstrādāt, iemantoja plašu atzīšanu un tika daudzkārt izmantoti viņa paša gadsimtā un divos nākamajos; taču man nav gadījies dzirdēt, ka tie kaut reizi būtu pielietoti veiksmīgi, iekams Džonatans Streindžs ieviesa tajos savus labojumus un lika Marijai Absalomai parādīties viņa paša un mistera Segunda sapnī, — iespējams, Džonatana Streindža minēto iemeslu pēc.

Bez šaubām, bija diezgan liela noņemšanās, pielāgojot Ormskērku, lai mēs ar Absalomas jaunkundzi manā sapnī ierastos vienlaikus, — Ormskērks ir tik neprecīzs, ka uzaicinātā persona var nākt jebkur un jebkurā laikā, un uzskatīt, ka viņas pie­nākums ir izpildīts, — jā, tas tiešām nebija viegls darbs, tomēr, ziniet, es jūtos visai apmierināts ar rezultātiem. Pēc tam man vajadzēja noburt pašam sevi un iegrimt maģiskā miegā. Es, protams, biju dzirdējis par šādam nolūkam izman­tojamiem buramvārdiem, taču jāatzīstas, ka neesmu tādus redzējis, tāpēc, āre, man nācās izgudrot pašam savus — visai vājus, ko tur liegties, bet kas cits man atlika?

Lai Dievs žēlīgs! — iesaucās misters Hanifūts. — Vai jūs gribat teikt, ka bezmaz visa šī maģija bija jūsu paša izgudrojums?

Ā! — atbildēja Streindžs, — nu… Man bija Ormskērks — es visam pa­matā ņēmu Ormskērku.

Hm, bet vai Hezers-Grejs nebūtu noderējis labāk nekā Ormskērks? — jautāja misters Segunds. [32] [1] rādās, ka šoreiz veselais saprāts ir misteru Segundu pametis. Čārlzs Hezers-Grejs (1712—1789) ir vēl viens vēsturnieks un burvis, kas publicējis izdaudzinātus ataicināšanas buramvārdus. Kod, kurā pirkstā gribi: gan Hezera-Greja, gan Ormskērka buramvārdi ir vienlīdz slikti — Atvainojiet! Es neesmu praktizējošs burvis, taču Hezers-Grejs salīdzinājumā ar Ormskērku man allaž licies daudz uzticamāks.

Ak tā? — atjautāja Streindžs. — Par Hezeru-Greju es, bez šaubām, esmu dzirdējis. Nesen sāku sarakstīties ar kādu Linkolnšīras džentlmeni, kurš apgalvo, ka viņa īpašumā esot Hezera-Greja "Mīnotaura anatomijas" eksemplārs. Tad jūs sakāt, ka Hezeru-Greju tiešām ir vērts palasīt?

Misters Hanifūts paziņoja, ka Hezeru-Greju lasīt nu gan neesot vērts — viņa grāmatele esot pilnīgas un galīgas blēņas; misters Segunds iebilda, un Streindžs arvien vairāk ieinteiesējās, pamazām aizmirsdams, ka viņam vajadzētu uz mis­teru Segundu dusmoties.

Un kurš tad spētu ilgi dusmoties uz misteru Segundu? Jāatzīstas, ka šai pa­saulē ir tādi cilvēki, kas necieš krietnumu un laipnību, cilvēki, kurus dziļi kaitina lēnprātība, — taču man ar prieku jāteic, ka Džonatans Streindžs nebija no viņu vidus. Misters Segunds atvainojās, ka sabojājis Streindža burvestību, un Streindžs smaidīdams un paklanīdamies aicināja misteru Segundu par to vairs nedomāt.

Es nejautāšu, vai jūs esat burvis, ser, — Streindžs sacīja misteram Se­gundam. — Par jūsu spējām liecina tas, cik viegli jūs iekļūstat citu sapņos. Bet jūs? — Streindžs uzrunāja misteru Hanifūtu. —Vai arī jūs, ser, esat burvis?

Nabaga misters Hanifūts! Tik ass jautājums tik vārīgā vietā! Sirdī viņš jopro­jām bija burvis, un atgādinājumi par zaudēto viņam bija sāpīgi. Misters Hanifūts atbildēja, ka viņš pirms pavisam nedaudziem gadiem bijis burvis. Taču viņam nācies pārtraukt burvestību studijas. Ak, cik nelabprāt viņš bija to darījis! Maģijas — krietnās angļu maģijas — studijas, pēc viņa domām, bija pati cilde­nākā nodarbošanās uz zemes.

Streindžs skatījās uz viņu ar jaušamu izbrīnu.

Ser, es jūs lāgā nesaprotu. Kurš varēja likt jums pārtraukt maģijas studi­jas, ja jūs pats to nevēlējāties?

Tad misters Segunds un misters Hanifūts pastāstīja par Jorkas Mācīto burvju biedrību un par to, kā misters Norels šo biedrību iznīcinājis.

Misters Hanifūts apvaicājās pēc Streindža domām par misteru Norelu.

Ā! — Streindžs smaidot atsaucās. — Misters Norels ir angļu grāmattir­gotāju svētais aizgādnis.

Kā, lūdzu, ser? — nesaprata misters Hanifūts.

Jā, tā ir, — sacīja Streindžs. — Mistera Norela vārds tiek skandināts no Ņū- kāslas līdz Penzansai, visur, kur pastāv grāmatu tirdzniecība. Grāmattirgonis smaida un klanās, un saka: "Ak, ser, jūs esat nokavējis! Man bija daudz grāmatu par dažādiem maģijas un vēstures jautājumiem, bet es tās visas pārdevu kādam ļoti mācītam Jorkšīras džentlmenim." Un tas arvien ir Norels. Ja ir vēlēšanās, var nopirkt grāmatas, ko Norels nav iegādājies. Es parasti atrodu, ka grāmatas, ko misters Norels nav iegādājies, ir teicams iekurs kamīnam.

Pats par sevi saprotams, misters Segunds un misters Hanifūts dedzīgi vēlē­jās labāk iepazīties ar Džonatanu Streindžu, un arī viņš, liekas, tikpat labprāt turpinātu ar viņiem sarunāties. Tādēļ, kad abas puses bija pārmijušas parastos jautājumus un atbildes ("Kur jūs esat apmeties?" — "Ā! Džordža viesnīcā Eiberī." — "Apbrīnojami. Mēs arī."), ātri vien tika izlemts, ka džentlmeņi četratā atgriezīsies Eiberī un kopā ieturēs pusdienas.

Kad visi devās ārā no Ēnu nama, Streindžs apstājās pie karaļa Kraukļa dur­vīm un ievaicājās, vai kāds no kungiem — misters Segunds vai misters Hani­fūts — ir bijis Karaļa senajā ziemeļnieku galvaspilsētā Ņūkāslā. Abi atbildēja noliedzoši.

Šīs durvis ir tādas pašas, kādas tur var atrast uz katra stūra, — Streindžs noteica. — Pirmās tika izgatavotas, kad Karalis vēl bija Anglijā. Tai pilsētā, ej, kurp iedams, ir sajūta, ka no tumšas, putekļainas arkas pretī nāk Karalis. — Streindžs greizi nosmaidīja. — Viņš nāk uz tavu pusi, taču viņa seja vienmēr ir līdz pusei apslēpta, un viņš nekad tevi neuzrunā.

Pulksten piecos viņi sēdās pusdienot "Džordža" viesnīcas lielajā istabā. Misters Hanifūts un misters Segunds atrada, ka Streindžs ir visnotaļ patīkams galdabiedrs, mundrs un runīgs. Savuties Henrijs Vudhops cītīgi ēda un, kad bija paēdis, skatījās pa logu. Misters Segunds bažījās, vai viņš nejūtas atstāts novārtā, tādēļ uzrunāja garīdznieku un uzteica burvestību, ko Streindžs bija demonstrējis Ēnu namā.

Henrijs Vudhops bija pārsteigts.

Nebiju domājis, ka par to pienākas apsveikumi, — viņš sacīja. — Streindžs man neteica, ka tas ir kaut kas ievērības cienīgs.

Bet, dārgo ser! — iesaucās misters Segunds. — Kas zina, kad Anglijā pē­dējo reizi paveikts kaut kas tik grandiozs?

Ā! Es no maģijas neko nesaprotu. Tas laikam ir kaut kas diezgan mo­derns — esmu redzējis par maģiju rakstām Londonas avīzes. Taču garīdznieks lasīšanai nevar atvēlēt daudz laika. Turklāt es Streindžu pazīstu kopš bērnības, un zinu, ka viņš ir gaužām aušīgs pēc dabas. Brīnos, ka šī aizraušanās ar maģiju velkas jau tik ilgi. Gan jau viņam tā drīz apniks, gluži tāpat kā viss cits. — Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās no galda un noteica, ka iziešot pastaigāties pa ciemu. Tad garīdznieks atvadījās no mistera Hanifūta un mistera Segunda un devās projām.

Nabaga Henrijs! — Streindžs bilda, kad misters Vudhops bija aizgājis. — Viņam noteikti bija šausmīgi garlaicīgi.

Tā bija liela pretimnākšana no jūsu drauga puses — piekrist kopā ar jums doties šajā braucienā, kaut arī tā mērķis viņu it nemaz neinteresēja, — piezīmēja misters Hanifūts.

Jā, tik tiešām! — atsaucās Streindžs. — Bet ziniet, viņš drīzāk jutās aici­nāts doties man līdzi tāpēc, ka dzīve mājās bija tik klusa. Henrijs ir uz dažām nedēļām ieradies pie mums viesos, taču mēs dzīvojam ļoti nomaļā vietā un es, baidos, esmu gandrīz visu laiku iegrimis savās studijās.

Misters Segunds apvaicājās, kad misters Streindžs sācis apgūt maģiju.

Pērnā gada pavasarī.

Bet jūs esat guvis tik lielas sekmes! — iesaucās misters Hanifūts. — Un nav pagājuši pat divi gadi! Dārgo mister Streindž, tas ir kaut kas apbrīnojams!

Ja? Vai jūs tā domājat? Man pašam šķiet, ka es tikpat kā neko neesmu sasniedzis. No otras puses, es nezināju, kur meklēt padomu. Jūs esat pirmie amatbrāļi, ko es sastopu, un es jūs godīgi brīdinu, es grasos vēl pusi nakts tirdīt jūs ar jautājumiem.

Mēs ar lielāko prieku jums palīdzēsim, cik tas būs mūsu spēkos, — atbil­dēja misters Segunds. — Bet es ļoti šaubos, vai mēs jums būsim cik necik no­derīgi. Mēs vienmēr esam bijuši tikai maģijas teorētiķi.

Jūs esat pārlieku pieticīgi! — paziņoja Streindžs. — Iedomājieties kaut vai, cik daudz jūs esat izlasījuši, salīdzinot ar mani!

Tā nu misters Segunds sāka piesaukt autorus, par kuriem Streindžs varbūt vēl neesot dzirdējis, un Streindžs sāka pierakstīt to vārdus un sacerējumu no­saukumus, darīdams to mazliet juceklīgi — brīžam piezīm ju grāmatiņā, brīžam uz rēķina par pusdienām un reiz pat uz delnas. Tad viņš sāka izprašņāt misteru Segundu par grāmatām.

Nabaga misters Hanifūts! Kā viņš ilgojās piedalīties šajā saistošajā sarunā! Kā viņš patiesībā piedalījās tajā, ar savām mazajām kara viltībām gan maldinādams tikai sevi pašu. — Pasakiet, ka viņam noteikti vajag izlasīt Tomasa Lančestera "Putnu valodu", — viņš teica, uzrunādams nevis Streindžu, bet misteru Segundu. — Ā, es zinu, ka jūs par viņu neesat augstās domās, — viņš izsaucās, — bet manuprāt no Lančestera var daudz mācīties.

Uz to Streindžs viņiem pavēstīja, ka ir visnotaļ pārliecināts, ka tikai pirms pieciem gadiem Anglijā bijuši četri "Putnu valodas" eksemplāri: viens kādā Glosteras grāmattirgotavā, otrs kāda burvju džentlmeņa bibliotēkā Kendelā, trešais piederējis Penzansas apkaimes kalējam, kurš to pieņēmis kā daļu no maksas par čuguna vārtu salabošanu un ar ceturto bijusi aizbāzta sprauga Da- remas katedrālei blakus uzceltas zēnu skolas logā.

Bet kur tad tie ir tagad? — iesaucās misters Hanifūts. — Kāpēc jūs neesat sev to iegādājies?

Vienmēr, kad es kādā no šīm vietām ierados, Norels bija paspējis tur pabūt pirms manis un visus nopircis, — atbildēja misters Streindžs. — Es šo cilvēku tā arī ne reizi neesmu redzējis, taču viņš ik solī izjauc manus nodomus. Tādēļ es tā pieķēros iecerei ataicināt kādu mirušu burvi un uzdot viņam — vai viņai — savus jautājumus. Man šķita, ka dāma pret manām grūtībām izturē­sies ar lielāku iecietību, tādēļ izvēlējos Absalomas jaunkundzi. [33] [1] viduslaikos mirušo atburšana bija labi zināms maģijas paveids un, cik noprotams, pastāvēja vienprātīgs ieskats, ka nelaiķa burvja gars ir gan vieglāk izsaucams, gan ar vislie­lāko labumu iztaujājams.

Misters Segunds nogrozīja galvu.

Kā zināšanu ieguves veids tas man liekas drīzāk dramatisks, nevis ērts. Vai jums nav padomā kāds vienkāršāks paņēmiens? Galu galā Anglijas maģijas Zelta laikmetā grāmatas bija daudz lielāks retums nekā tagad, tomēr cilvēkiem vienalga izdevās kļūt par burvjiem.

Lai saprastu, kā aureāti uzsāka burvju meistarības ceļu, — atbildēja Streindžs, — esmu studējis viņu dzīvesstāstus un maģijas vēsturi; pēc visa spriežot, tajos laikos cilvēks, kurš atklāja, ka viņam ir jele kādas burvja dotības, nekavējoties devās ceļā pie kāda cita, vecāka un pieredzējušāka burvja, un lū­dza, lai tas viņu pieņem mācekļos. [34] [1] vēsture zina ļoti nedaudzus burvjus, kas maģiju nebija mācījušies pie kāda cita meis­tara. Karalis Krauklis nebija pirmais burvis Britu salās. Pirms viņa bija citi — visupirms jāmin ievērojamais septītā gadsimta puscilvēks-pusdēmons Merlins —, taču laikā, kad ieradās karalis Krauklis, Anglijā burvju nebija. Par karaļa Kraukļa agrīnajiem gadiem ziņu ir maz, taču šķiet visnotaļ loģiski uzskatīt, ka gan maģiju, gan valdīšanas mākslu viņš bija apguvis F.lfu valsts karaļa galmā. Agrīnie magi viduslaiku Anglijā amatu mācījās karaļa Kraukļa galmā un pēc tam savukārt mācīja citus.

Par izņēmumu jāuzskata Notingemšīras burvis Tomass Godbless (1105?—1182). Par viņa dzīvi mums gandrīz nekas nav zināms. Nenoliedzami, viņš kādu laiku darbojies kopā ar karali Kraukli, taču, pēc visa spriežot, tas notika vēlākā viņa dzīves posmā, kad viņš jau daudzus gadus bija praktizējis maģiju. Iespējams, viņš ir vienīgais piemērs tam, ka par burvi var kļūt paša spēkiem — tāpat kā, bez šaubām, to iespējuši gan Gilberts Norels, gan Džo­natans Streindžs.

Tad jums jādodas pie mistera Norela un jālūdz viņa palīdzība! — iesau­cās misters Hanifūts. — Nudien! Ai, es saprotu, — redzot, ka misters Segunds grasās iebilst, — Norels ir nedaudz atturīgs, bet kas par to? Misters Streindžs no­teikti zinās, kā panākt, lai viņš pārvar savu biklumu. Lai kādi arī ir viņa trūkumi, Norels nav muļķis, viņš taču redzēs, cik ļoti izdevīgi ir tikt pie tāda palīga!

Misteram Segundam pret šo ieceri bija daudz kas iebilstams, tostarp viņš atgādināja, ka misters Norels necieš citus burvjus, taču misters Hanifūts, kas šo teicamo risinājumu bija izdomājis ar visu savam dedzīgajam raksturam piemītošo jūsmību, acumirklī uzskatīja to par savu kvēlāko vēlmi un nespēja ne iedomāties, ka varētu būt kādi šķēršļi, kas traucē to īstenot.

Ā! Es piekrītu, — viņš sacīja, — ka Norels nekad nav necik vēlīgi iztu­rējies pret maģijas teorētiķiem. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka sev līdzīgu viņš uzņems atplestām rokām.

Pašam Streindžam pret šo ideju nebija nekādu iebildumu: viņam gluži da­biski kārojās skatīt misteru Norelu vaigā. Patiesībā misteram Segundam gribot negribot radās aizdomas, ka Streindžs jau iepriekš bija par to prātojis, un tā nu misters Segunds ļāva, lai viņa šaubas un iebildumi pamazām tiek atspēkoti.

Šī Anglijai ir liela diena, ser! — sauca misters Hanifūts. — Tikai pado­mājiet, ko visu jau iespējis paveikt viens burvis, — un tagad iztēlojieties, cik daudz jaudās divi! Streindžs un Norels! Ak, cik labi tas izklausās! — Misters Hanifūts vēl vairākas reizes atkārtoja "Streindžs un Norels" un izskatījās tik ap­mierināts, ka Streindžam uznāca lieli smiekli.

Turpretim misters Segunds, kā daudzi lēnprātīgi cilvēki, diezgan viegli mai­nīja savas domas. Kamēr misters Streindžs — stalts, smaidošs un pašpārliecināts — stāvēja viņa priekšā, misters Segunds nenieka nešaubījās, ka Streindža talants gūs pelnīto atzinību — vai nu tas būs ar mistera Norela palīdzību, vai par spīti

viņa traucēšanai; taču nākamajā rītā, kad Streindžs un Henrijs Vudhops bija aizjājuši, viņam prātā atkal nāca visi burvji, kurus misters Norels, pūles netau­pīdams, bija iznīcinājis, un viņš sāka bažīties, vai viņi abi ar misteru Hanifūtu nav novirzījušu Streindžu uz aplama ceļa.

Man nedod mieru doma, — viņš sacīja, — ka mums daudz uzstājīgāk vajadzēja mudināt misteru Streindžu vairīties no mistera Norela. Mums vaja­dzēja nevis skubināt viņu uzmeklēt Norelu, bet gan ieteikt paslēpties!

To gan misters Hanifūts it nemaz nespēja saprast.

Paslēpties? Nevienam džentlmenim tāds padoms nebūtu pa prātam, — viņš sacīja, — un ja misters Norels tiešām sagribēs misteram Streindžam kaut kā kaitēt — bet es ļoti šaubos, vai kas tā varētu notikt, — tad misters Streindžs jau nu būs pirmais, kas par to uzzinās.

1809. gada septembris

Misters Drolaits pagriezās, pasmaidīja un sacīja:

Rādās, ser, ka jums uzradies sāncensis.

Iekams misters Norels paspēja izgudrot pienācīgu atbildi, Laselzs pajau­tāja, kā tad šo saucot.

Streindžs,— Drolaits atbildēja.

Nepazīstu, — noteica Laselzs.

Ak nē! — iesaucās Drolaits. — Man liekas, jūs pazīstat gan. Džonatans Streindžs no Šropšīras. Divi tūkstoši mārciņu gadā.

Pirmo reizi par tādu dzirdu. Ā, pagaidiet! Vai tas nav tas pats Streindžs, kurš Kembridžā pārbiedēja Corpus Christi rektora kaķi?

Drolaits apstiprināja, ka tas pats vien esot. Laselzs uzreiz visu atcerējās un abi sāka smieties.

Tikām misters Norels sēdēja mēms kā akmens. Drolaita piezīme viņam bija drausmīgs trieciens. Viņam bija tāda sajūta, it kā Drolaits, pie kamīna sēdēdams, būtu pagriezies un viņam iesitis — it kā viņam būtu iesitusi kāda ligūra gleznā, kāds galds vai krēsls. Trūka elpas; viņš gandrīz nešaubījās, ka tagad būs slims. Par to, ko Drolaits vēl varētu pastāstīt, misters Norels baidījās pat domāt — droši vien kaut ko par varenām spējām — vai par brīnumdar­biem, kuriem līdzās mistera Norela paša veikums izskatīsies pagalam gaudens. Un viņš bija tā nopūlējies, iznīdēdams sāncenšus! Misters Norels jutās kā cil­vēks, kas vakarā apstaigājis māju, aizslēgdams visas durvis un aizrežģodams lo­gus, un tad izdzirdis augšstāvā svešus soļus.

Taču, sarunai turpinoties, nepatīkamā jutoņa atslāba, un misters Norels ma­zu liet atžirba. Drolaits un Laselzs tērgāja par mistera Streindža izpriecu brau­cieniem uz Braitonu un Bātu, tad par mistera Streindža Šropšīras muižu, un misters Norels nolēma, ka ir sapratis, kas par putnu ir šis Streindžs: sekls švauksts, visai līdzīgs pašam Laselzam. Ja reiz tā (misters Norels sev teica), tad varbūt vārdi: "Jums ir sāncensis" bija domāti nevis viņam, bet gan Laselzam? Šis Streindžs (misters Norels prātoja) droši vien ir Laselza sāncensis kādā mīlas dēkā. Norels palūkojās uz klēpī sažņaugtajām rokām un pasmaidīja par savu muļķīgo iedomu.

Ahā, un tagad Streindžs ir burvis? — apvaicājās Laselzs.

Ak, jā! — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Es nešaubos, ka pat viņa lielākie draugi viņa spējas nepielīdzinātu visucienījamā mistera Norela spējām. Taču izskatās, ka Bristolē un Bātā visi par viņu ir ļoti augstās domās. Šobrīd viņš uzturas Londonā. Viņa draugi cer, ka jūs būsit tik laipns un atvē­lēsit viņam laiku sarunai — un vai es drīkstu izteikt vēlēšanos būt klāt, kad notiks divu maģijas meistaru tikšanās?

Misters Norels ļoti lēni pacēla acis.

Es ar lielāko prieku iepazīšos ar misteru Streindžu,— viņš teica.

Iespēja būt lieciniekam vēsturiskajā divu burvju pirmajā sarunā misteram

Drolaitam nebija jāgaida ilgi (un labi vien ir, jo misteram Drolaitam gaidīšana nepagalam nepatika). Tika nosūtīts ielūgums, un gan Laselzs, gan Drolaits pa­rūpējās, lai būtu klāt, kad misters Streindžs ieradās tikties ar misteru Norelu.

Viņš neizrādījās ne jauns, nedz arī izskatīgs, kā misters Norels bija baidī­jies. Tuvāk trīsdesmitiem, nevis divdesmit, un, cik nu džentlmenim šādās lietās ļauts spriest, nepavisam ne pievilcīgs. Toties viņš bija izdarījis kaut ko pavisam negaidītu — atvedis sev līdzi glītu, jaunu sievieti: misis Streindžu.

Sarunu iesākot, misters Norels apvaicājās, vai Streindžs paņēmis līdzi savus sacerējumus. Viņš labprāt vēlētos ar tiem iepazīties.

Manus sacerējumus? — Streindžs atjautāja un bridi paklusēja. — Bai­dos, ser, ka es jūs nesaprotu. Es neko neesmu uzrakstījis.

Kā tad tā? — misters Norels brīnījās. — Misters Drolaits man stāstīja, ka jūs esot uzaicināts uzrakstīt kaut ko "Džentlmeņu žurnālam", bet, iespējams…

Ā, jūs par to! — atsaucās Streindžs. — Es vēl neesmu sācis par to domāt. Nikolss teica, ka viņam ko gatavu vajadzēšot tikai nākamajā piektdienā.

Šo piektdien būs atlikusi viena vienīga nedēļa, bet jūs vēl neesat sācis! — misters Norels bija pagalam pārsteigts.

Ā! — Streindžs nesatraucās. — Man liekas, jo ātrāk šos niekus izdodas iz­mest 110 galvas un dabūt uz papīra, lai atdotu tipogrāfijā, jo labāk. Jādomā, ser, — viņš draudzīgi uzsmaidīja misteram Norelam, — arī jūs būsit ar mani vienisprātis.

Misters Norels — kurš neko nespēja izmest no galvas un atdot tipogrāfijā, kura sacerējumi, visi kā viens, joprojām tika laboti un pārlaboti, — neko neat­bildēja.

Es vēl īsti nezinu, par ko rakstīšu, — Streindžs turpināja, — bet droši vien atspēkošu Fortišeda rakstu "Mūsdienu burvī"'. Vai jūs esat to redzējis, ser? Es veselu nedēļu nespēju vien beigt skaisties. Viņš lūko pierādīt, ka mūsdienu burvim neesot nepieciešams sadarboties ar elfiem. Labi, var atzīt, ka mēs esam zaudējuši spējas izsaukt šādus garus, — bet atteikties no visām cerībām tos kād­reiz izmantot, kas vēl nebūs! Es nevaru ciest šādu gražošanos. Bet visērmīgā­kais ir tas, ka pagaidām nekur neesmu redzējis nevienu pašu kritisku piezīmi par Fortišeda rakstu. Ja reiz mums tagad ir kaut kas līdzīgs burvju sabiedrībai, pēc manām domām, būtu ļoti liela kļūda šādas neiedomājamas aplamības atstāt bez atspēkojuma.

Acīmredzot nospriedis, ka runājis pietiekami ilgi, Streindžs gaidīja pārējo džentlmeņu atbildi.

Pēc pailga klusuma brīža misters Laselzs paskaidroja, ka lords Portišeds šo rakstu publicējis saskaņā mistera Norela nepārprotami izteikto vēlēšanos un tas sagatavots ar mistera Norela palīdzību un apstiprinājumu.' "Mūsdienu burvis" bija viens no vairākiem maģijai veltītiem žurnāliem, kas sāka iznākt pēc "Angļu maģijas draugu" parādīšanās 1808. gadā. Kaut arī šo žurnālu redaktori nebija mistera Norela iecelti, tic ne domāt neuzdrošinājās par novirzīšanos no mistera Norela paustajiem maģiski ortodoksālajiem uzskatiem.

Ak tā? — Streindžs izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Atkal iestājās klusums. Tad Laselzs kūtri painteresējās, kā mūsdienās cil­vēki apgūstot maģiju.

No grāmatām, — Streindžs atbildēja.

Ak, jā, ser! — iesaucās misters Norels. — Kāds man prieks dzirdēt jūs tā sakām! Es jūs lūdzu, netērējiet laiku nekādām citām nodarbēm, bet uzcītīgi nododieties lasīšanai! Ziedojiet tai laiku, ziedojiet izpriecas — nekādi upuri nevar būt pārāk lieli!

Streindžs atbildēja misteram Norelam ar diezgan ironisku skatienu un pie­zīmēja:

Diemžēl man liels šķērslis allaž ir bijis grāmatu trūkums. Jūs, ser, droši vien nespējat pat iztēloties, cik maz maģijai veltītu grāmatu atrodas apgrozībā Anglijā. Visi grāmattirgotāji vienā balsī apgalvo, ka pirms dažiem gadiem to bijis ļoti daudz, turpretim tagad…

Ak tā? — misters Norels viņu steigšus pārtrauca. — Hm, tas tiešām ir ļoti savādi.

Klusums, kas iestājās pēc šiem vārdiem, bija īpaši neveikls. Te sēdēja divi vienīgie modernā laikmeta angļu burvji. Viens bija atzinies, ka viņam trūkst grāmatu; otram, kā visi zināja, bija divi milzīgi grāmatu krājumi. Visvienkār­šākā pieklājība, šķiet, prasīja, lai misters Norels piedāvātu savu palīdzību, kaut mazākajā mērā, taču misters Norels nebilda ne vārda.

Tie, domājams, bija visai neparasti apstākļi, — pēc kāda brīža ierunājās misters Laselzs, — kas pamudināja jūs kļūt par burvi.

Tā gan, — atbildēja Streindžs. — Ļoti neparasti.

Vai jūs nevēlētos mums pastāstīt, kas tie bija par apstākļiem?

Streindžs nešpetni pasmaidīja.

Esmu pārliecināts, ka misteram Norelam būs ļoti patīkami uzzināt, ka viņš bija tas iemesls, kura dēļ es kļuvu par burvi. Patiesībā varētu sacīt, ka mis­ters Norels padarīja mani par burvi.

Es? — pagalam iztrūcies, iesaucās misters Norels.

Redziet, ser, — žigli ierunājās Arabella Streindža, — viņš bija izmēģinājis visas citas nodarbes — lauksaimniecību, dzeju, čuguna liešanu. Gada laikā viņš paspēja mest pie malas neskaitāmus arodus — agri vai vēlu viņam gribot ne­gribot bija jānonāk pie maģijas.

Atkal iestājās klusums, tad vārdu ņēma Streindžs:

Es nebiju sapratis, ka lords Portišeds rakstīja jūsu uzdevumā, ser. Varbūt jūs paskaidrotu man vienu lietu? Esmu lasījis visus viņa gaišības rakstus gan "Angļu maģijas draugos", gan "Mūsdienu burvī", taču vēl ne reizi neesmu ta­jos pamanījis karaļa Kraukļa vārdu. Sī noklusēšana ir tik uzkrītoša, ka es sāku uzskatīt to par apzinātu.

Misters Norels palocīja galvu.

Esmu nodomājis panākt, lai šis cilvēks tiek pelnīti aizmirsts uz visiem laikiem, — viņš sacīja.

Nevar būt, ser! Bez karaļa Kraukļa nebūtu ne maģijas, ne burvju!

Jā, daudzi tik tiešām tā uzskata. Bet, pat ja šis spriedums būtu pareizs — es to katrā ziņā ļoti apšaubu —, viņš jau sen ir zaudējis jebkādu tiesību baudīt mūsu cieņu. Ko viņš izdarīja, tiklīdz bija ieradies Anglijā? Devās karā pret An­glijas likumīgo karali un nolaupīja tam pusi karaļvalsts! Vai mums ar jums, mister Streindž, jāsludina sabiedrībai, ka mēs šādu cilvēku esam ņēmuši par priekšzīmi? Ka mēs viņu uzskatām par pirmo mūsu vidū? Vai tā mēs panāk­sim, ka mūsu amats tiek godāts? Vai tāpēc karaļa ministri sāks uz mums vairāk paļauties? Nekādā ziņā! Nē, mister Streindž, ja mēs nevaram nodot viņa vārdu aizmirstībai, tad mūsu pienākums — gan jūsu, gan mans pienākums — ir sa­biedrībai pavēstīt, ka mēs viņu neieredzam! I.ai visi zina, cik mums riebīga viņa samaitātā daba un ļaunie darbi!

Bija skaidrs, ka abi burvji ir pārlieku atšķirīgi gan ieskatu, gan rakstura ziņā, un Arabella Streindža, liekas, nosprieda, ka nav vajadzības ļaut viņiem vēl turp­māk palikt tajās pašās četrās sienās, vienam otru sirdinot arvien vairāk. Visai drīz viņa ar Streindžu devās prom.

Pats par sevi saprotams, pirmais spriedumu par jauno burvi izteica misters Drolaits.

Tā! — viņš paziņoja, iekams durvis Streindžam aiz muguras bija aizvēru­šās. — Nezinu, kāds varētu būt jūsu spriedums, bet es vēl nekad mūžā neesmu tā brīnījies! Vairāki cilvēki man apgalvoja, ka viņš esot izskatīgs vīrietis. Par ko viņi vispār domāja, kā jums šķiet? Izskatīgs — ar tādu degunu un tādiem matiem! Rūsgani brūnais ir tik nepastāvīga krāsa — tik nenoturīga — esmu gluži pār­liecināts, ka redzēju viņa matos sirmumu. Bet cik tad viņam ir gadu — trīs­desmit? Ne vairāk par trīsdesmit diviem! Turpretim viņa gan ir apburoša! Tik spridzīga! Un brūnās cirtas tik jauki sakārtotas! Bet man bija jādomā — cik žēl, ka viņa nav pacentusies ko vairāk uzzināt par Londonas modēm! Tas mus- līns ar sīko zariņu rakstu, protams, bija visai glīts, bet es gribētu, lai viņa nēsātu kaut ko daudz smalkāku, teiksim, tumšzaļu zīdu ar melnu lenšu apmalēm un melnām stikla zīlēm. Tas ir pirmais, kas man nāk prātā, jūs jau saprotat, — nākamreiz, viņu ieraugot, man varbūt būs pavisam citas domas.

Kā jūs domājat, vai ļaudis par šo misteru Streindžu interesēsies? — jautāja misters Norels.

O, kā gan citādi! — atbildēja Laselzs.

Ak tā! — noteica misters Norels. — Tādā gadījumā diemžēl — mister Laselz, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu man ieteikt — diemžēl es baidos, ka lords Malgreivs varētu vēlēties misteru Streindžu redzēt. Viņa gaišība dedzīgi alkst karā izmantot maģiju — pati par sevi šāda vēlēšanās ir teicama, nav vārdam vietas, — taču nelaimīgā kārtā viņš ir sācis lasīt dažnedažādas grāmatas par maģijas vēsturi un izveidojis savus ieskatus par izlasīto. Viņš ir izgudrojis sasaukt raganas, lai tās man palīdzētu sakaut francūžus, — cik noprotams, viņš domā par tām pa pusei laumām, pa pusei sievietēm, pie kurām agrāk nekrietni cil­vēki gāja, kad vēlējās kaitēt saviem kaimiņiem — īsi sakot, tādas raganas, kādas Šekspīrs aprakstījis "Makbetā". Viņš vēlējās, lai es kādas trīs četras atsaucu, un bija visai neapmierināts, kad es atteicos to darīt. Modernā maģija iespēj daudz, taču raganu ataicināšana var beigties ar lielām nepatikšanām. Bet tagad es bai­dos, ka viņš varētu vērsties pie mistera Streindža. Mister Laselz, kā jūs domā­jat, vai viņš tā darīs? Un misters Streindžs varētu mēģināt to paveikt, neapjauz- dams, cik tas ir bīstami. Varbūt man vajag aizrakstīt arī seram Volteram un palūgt, vai viņš nebūtu tik laipns un aizliktu viņa gaišībai kādu vārdiņu, brīdi­nādams no mistera Streindža?

Ā! — novilka Laselzs. — Nedomāju, ka tas ir nepieciešams. Ja reiz jūs ieskatāt, ka mistera Streindža burvestības nav drošas, tad jau drīz visi par to zinās.

Vakarā kādā (Ireittičfīld-strītas namā notika par godu misteram Norelam rikots mielasts, un tajā piedalījās arī misters Drolaits un misters Laselzs. Itin drīz misters Norels tika uzaicināts izteikt savas domas par burvi no Šropšīras.

Misters Streindžs,— iesāka misters Norels, — rādās esam ļoti patīkams džentlmenis un visai apdāvināts burvis, un no viņa vēl var iznākt vērtīgs pastiprinājums mūsu amatam, kurā pēdējā laikā nenoliedzami trūkst spējīgu meistaru.

Misters Streindžs izteica dažus ļoti dīvainus spriedumus par maģiju, — teica Laselzs. — Viņš nebija pacenties uzzināt modernās idejas šajā nozarē — es, protams, runāju par mistera Norela idejām, kas visnotaļ pārsteigušas pa­sauli ar savu skaidrību un kodolīgumu.

Misters Drolaits atkārtoja savus ieskatus par mistera Streindža rudajiem matiem un misis Streindžas kleitu, kas gan neesot bijusi no jaunākajām mo­dēm, toties pašūta no visai glīta muslīna.

Apmēram tai pašā stundā, kad notika šī saruna, cita sabiedrība (arīdzan misters Streindžs un Streindža kundze) sēdās pie galda pieticīgākā ēdamistabā kādā Čārterhouz-skvēra namā. Mistera un misis Streindžu draugi, gluži da­biski, alka uzzināt, kāds viņiem licies dižais misters Norels.

Viņš teica, ka cerot — karalis Krauklis drīz būšot aizmirsts,— lielā ap­jukumā stāstīja Streindžs. — Ko jūs par to teiksiet? Burvis, kam gribas, lai karalis Krauklis drīz tiktu aizmirsts! Ja atklātos, ka Kenterberijas arhibīskaps paslepen kaļ plānus, kā izdeldēt visas zināšanas par Trīsvienību, es nebūtu vēl lielākā ne­saprašanā.

Vai kāds muzikants tīkotu slēpt Hendeļa kunga mūziku, — piebalsoja ar turbānu rotājusies dāma, kas ēda artišokus ar mandelēm.

Vai zirvju tirgotājs cerētu visiem iestāstīt, ka patiesībā nekādas jūras nav,— teica kāds džentlmenis, cienādamies ar krietnu porciju kefales gardā vīna mērcē.

Pēc tam arī citi minēja līdzīgus neprātīgu iedomu piemērus un visi smējās — visi, izņemot Streindžu, kurš, pieri saraucis, skatījās šķīvī.

Man likās, tu vēlējies lūgt, lai misters Norels tev palīdz, — ieteicās Arabella.

Kā es to varēju, ja mēs jau pašā pirmajā brīdī sākām strīdēties? — ieklie­dzās Streindžs. — Es viņam nepatīku. Viņš man jo vairāk.

Nepatīc? Jā, iespējams, tu viņam nepatiki, taču visu to laiku, kamēr mēs pie viņa bijām, ne uz vienu citu viņš pat nepaskatījās. Likās, viņš tūlīt apēdīs tevi ar acīm. Man liekas, viņš ir vientuļš. Viņš ir mācījies garus gadu gadus, ne­pazīdams nevienu cilvēku, ar kuru varētu padalīties domās — viņš taču neva­rēja pārspriest savus atklājumus ar tiem nesimpātiskajiem cilvēkiem, es aizmirsu, kā viņus sauc. Bet tagad viņš ir iepazinies ar tevi — un viņš zina, ka ar tevi var runāt, — tu redzēsi! Būs ļoti dīvaini, ja viņš tevi neuzaicinās iegriezties vēl un vēlreiz.

Greittičfild-strītā misters Norels nolika dakšiņu un noslaucīja muti servjetē.

Bez šaubām, — viņš sacīja, — viņam jāpieliek visas pūles. Es viņu mudi­nāju pielikt visas pūles.

Streindžs Cārterhouz-skvērā teica:

Viņš man ieteica pielikt visas pūles. "Kādā ziņā?" es jautāju. "Lasīšanai," viņš teica. Es apstulbu kā vēl nekad mūžā. Daudz netrūka, un es būtu viņam pajautājis, ko lai es lasu, ja visas grāmatas pieder viņam.

No rīta Streindžs paziņoja Arabellai, ka viņam nav iebildumu atgriezties Šropšīrā, līdzko viņa to vēlēsies, — viņš nedomājot, ka esot kāda jēga ilgāk uz­turēties Londonā. Vēl viņš paziņoja, ka ir nolēmis par misteru Norelu vairs nedomāt. Tas viņam īsti labi nepadevās: nākamajās dienās Arabellai ne reizi vien vajadzēja uzklausīt garus sprediķus par visiem mistera Norela trūkumiem, kā profesionālajiem, tā personiskajiem.

Tikām Hanover-skvērā misters Norels nemitīgi iztaujāja misteru Drolaitu par to, ar ko nodarbojas misters Streindžs, ko viņš apmeklē un ko ļaudis par viņu domā.

ļaunās vēsmas misteru Laselzu un misteru Drolaitu maķenīt biedēja. Vai­rāk nekā gadu viņiem uz burvi bija visai liels iespaids, abus kā viņa draugus lenca admirāļi, ģenerāļi, politiķi — patiesībā visi, kas tīkoja uzzināt mistera Norela ieskatu par šo vai vēlējās, lai viņš izdara to. Doma, ka var uzrasties otrs burvis, kuru ar misteru Norelu saistīs tik ciešas saites, kādas Drolaitam un Laselzam ne sapņos nevarētu rādīties, kurš varētu nolaupīt viņiem iespēju dot misteram Norelam padomus, — šī doma bija pagalam nepatīkama. Misters Drolaits sacīja misteram Laselzam, ka Norelu vajadzētu novērst no domām par Šropšī- ras burvi, un, kaut Laselza ekscentriskā daba neļāva viņam pilnīgi pievienoties cita spriedumam, var nešaubīties, ka viņš domāja gluži tāpat.

Tomēr trīs vai četras dienas pēc mistera Streindža apciemojuma misters Norels sacīja:

Esmu visu ļoti rūpīgi apsvēris un uzskatu, ka vajag kaut ko darīt mistera Streindža labā. Viņš sūrojās, ka viņam trūkstot mācību līdzekļu. )ā, saprotams, es noskāršu, ka tas varētu būt… īsi sakot, esmu nolēmis uzdāvināt viņam grāmatu.

Ko jūs runājat, ser! — iesaucās Drolaits. — Jūsu dārgās grāmatas! Jūs nedrīkstat tās izdāļāt citiem — kur nu vēl citiem burvjiem, kuri varbūt nepra­tīs tās izmantot tik gudri kā jūs!

Ak, nē! — atbildēja misters Norels. — Es negrasos atdot kādu no savām grāmatām. Baidos, ka tās man nepieciešamas visas līdz pēdējai. Nē, es iegrie­zos Edvardsa un Skiteringa tirgotavā un iegādājos sējumu, ko vēlos uzdāvināt misteram Streindžam. Man jāatzīstas, ka izvēlēties nebija viegli. Ir daudz grā­matu, kuras, runājot pilnīgi godīgi, es pagaidām nevēlētos ieteikt misteram Streindžam: viņš nav gatavs tās lasīt. No tām viņš aizgūtu dažnedažādas apla­mas idejas. Šai grāmatai, — misters Norels bažīgi uz to paskatījās, — ir daudz trūkumu — baidos, ka pat ļoti daudz. Maģiju viņš no tās neiespēs apgūt. Toties tajā ir daudz rakstīts par cītīgām studijām un par to, cik bīstami ir pāragri ķer­ties pie spalvas, — ceru, ka misters Streindžs šos aizrādījumus liks aiz auss.

Tā nu misters Norels atkal uzaicināja Streindžu uz Hanover-skvēru un, gluži tāpat kā iepriekš, viņu sagaidīja ari Drolaits un Laselzs, taču Streindžs ieradās viens pats.

Otrā tikšanās norisinājās Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Streindžs skatī­jās uz neizmērojamo grāmatu daudzumu plauktos, taču neteica ne vārda. Iespējams, viņš vairs nejaudāja dusmoties. Likās, abas puses apņēmušās runāt un izturēties sirsnīgāk.

Jūs izrādāt man lielu godu, — Streindžs bilda, kad misters Norels pasnie­dza viņam savu dāvanu. — Džeremija Tota "Angļu maģija". — Viņš pašķīra dažas lapas. — Man nav gadījies dzirdēt par šādu autoru.

Tā ir viņa brāļa, pērnajā gadsimtā dzīvojušā maģijas teorētiķa un vēs­turnieka Horeisa Tota biogrāfija, — sacīja misters Norels. [35] ; Horeiss Tots nodzīvoja notikumiem trūcīgu mūžu Češīrā, arvien posdamies sarakstīt biezu grāmatu par angļu maģiju, taču tā arī neķerdamies pie šī darba. Tā nu viņš septiņ­desmit piecu gadu vecumā nomira, joprojām domādams, ka nākamnedēļ — vai varbūt aiz­nākamajā nedēļā — sēdīsies pie galda un sāks rakstīt.

Viņš piekodināja Streindžam apgūt krietnās mācības par cītīgajām studijām un nesteigšanos ķer­ties pie spalvas. Streindžs pieklājīgi pasmaidīja, paklanījās un apliecināja cerību, ka grāmata katrā ziņā būšot ļoti interesanta.

Misters Drolaits izteica apbrīnu par dāvanu.

Misters Norels skatījās uz Streindžu ar dīvainu sejas izteiksmi, it kā labprāt vēlētos patērzēt ar viņu, taču nespētu iedomāties, ar ko lai sāk.

Misters Laselzs atgādināja misteram Norelam, ka viņu pēc stundas gaidot lords Malgreivs no Admiralitātes.

Jūs esat aizņemts, ser, — sacīja Streindžs. — Es netraucēšu. Patiesībā misis Streindža man ir uzticējusi dažus uzdevumus Bond-strītā, un tie nav at­liekami.

Bet varbūt kādudien, — ierunājās Drolaits, — mums būs tas gods redzēt kādu mistera Streindža burvestību? Man ārkārtīgi patīk skatīties burvestības.

Varbūt, — Streindžs neiebilda.

Misters Laselzs paraustīja zvana auklu, saukdams kalpu. Piepeši misters Norels sacīja:

Es labprāt jau šodien redzētu kādu mistera Streindža burvestību — ja viņš pagodinātu mūs, to parādīdams.

Ak tā! — atsaucās Streindžs. — Bet es neesmu…

Tas man būs liels gods, — misters Norels neatlaidās.

Lai notiek, — Streindžs piekrita. — Es ar lielāko prieku jums kaut ko parādīšu. Iespējams, tā nebūs pārāk labi nostrādāta burvestība — salīdzinā­jumā ar tām, pie kurām jūs esat pieradis. Ļoti šaubos, mister Norel, vai es spēju jums līdzināties izpildījuma elegancē.

Misters Norels paklanījās.

Streindžs pāris reizes aplaida skatienu apkārt bibliotēkai, meklēdams kaut ko piemērotu burvestībai. Viņa acis apstājās pie spoguļa, kas atradās bibliotēkas tumšākā stūra dziļumos, kur nekad neiekļuva gaisma. Viņš nolika Džeremija Tota "Angļu maģiju" uz galda tā, lai grāmatas atspulgs būtu skaidri saskatāms spogulī. Kādu brīdi viņš uz to skatījās un nekas nenotika. Toties pēc tam viņš sāka jocīgi darīties ar rokām: ar abi roki izbrauca cauri matiem, sagrāba sevi aiz skausta un iztaisnoja plecus kā cilvēks, kas mēģina tikt galā ar krampjiem. Pēc tam viņš pasmaidīja un izskatījās ar sevi varen apmierināts.

Tas bija dīvaini, tāpēc ka grāmata izskatījās uz mata tāda pati kā pirmīt.

Laselzu un Drolaitu, kas abi bija pieraduši redzēt mistera Norela brīniš­ķīgās burvestības — vai varbūt dzirdēt par tām —, šis izdarības atstāja vien­aldzīgus; nudien, kurš katrs gadatirgus kumēdiņu rādītājs māžotos iespaidīgāk. Laselzs pavēra muti — bez šaubām, lai pateikto kaut ko iznīcinošu, — taču misters Norels viņu apsteidza, piepeši izsaukdamies ar jo lielu apbrīnu:

Bet tas ir lieliski! Tas patiešām ir… Dārgo mister Streindž! Es pirmo reizi redzu šādu burvestību! Tā nav pieminēta Satonā-Grovā! Dārgo ser, es jums saku — tās nav Satonā-Grovā!

Laselzs un Drolaits apjukuši skatījās te uz vienu burvi, te uz otru.

Laselzs piegāja pie galda un ar acīm iedzēlās grāmatā.

Varbūt tagad tā ir mazliet garāka, — viņš minēja.

Man tā neliekas, — teica Drolaits.

Vāki ir brūni,— sacīja Laselzs. — Vai agrāk tie nebija zili?

Nē, — atbildēja Drolaits, — tie visu laiku bija brūni.

Misters Norels sāka smiet pilnā kaklā: misters Norels, kas pat pasmaidīja vien izretis, smējās par viņiem.

Nē, nē, džentlmeņi! Jūs neuzminējāt! Neuzminējāt vis! Ak, mister Streindž, nespēju pat izteikt, cik ļoti… bet viņi nesaprot, ko jūs esat paveicis! Paņemiet! — viņš sauca. — Mister Laselz, paņemiet to rokā!

Apjucis kā vēl nekad, Laselzs izstiepa roku un gribēja paņemt grāmatu, taču satvēra tukšu gaisu. Uz galda gulēja tikai grāmatas šķitums.

Viņš samainīja vietām grāmatu un tās atspulgu, — teica misters Norels. — īstā grāmata ir tur, spogulī! — Un viņš devās uz tumšo kaktu, kur sāka ar vislielāko profesionālo ieinteresētību lūkoties spogulī. — Bet kā jūs to iz­darījāt?

Jā, tik tiešām. Kā? — nomurmināja Streindžs; viņš staigāja pa istabu, no visām pusēm pētīdams grāmatas atspulgu uz galda, kā biljarda spēlmanis aizvērdams te vienu aci, te otru.

Vai jūs varat to atgādāt atpakaļ? — jautāja Drolaits.

Ak vai, nē, — Streindžs atbildēja. — Patiesību sakot, — viņš pēc brīža at­zinās,— es tikai gaužām miglaini apjaušu, ko es darīju. Jums droši vien ir līdzīgi ser, tāda jutoņa, it kā pakausi skanētu mūzika — jūs kaut kā pats no sevis zi­nāt, kāda būs nākamā nots.

Kaut kas apbrīnojams, — noteica misters Norels.

Taču vēl apbrīnojamāks, iespējams, bija tas, ka misters Norels, kas visu mūžu bija dzīvojis bailēs, ka vienu dienu viņam pēkšņi uzradīsies sāncensis, pēdīgi ieraudzījis otra paveiktu burvestību, jutās nevis pagalam satriekts, bet gan drīzāk pacilāts.

Misters Norels un misters Streindžs tovakar šķīrās ļoti draudzīgi, un nāka­majā rītā satikās atkal, turklāt ne misters Laselzs, ne misters Drolaits par to neko nezināja. Šī tikšanās beidzās ar to, ka misters Norels piedāvājās pieņemt misteru Streindžu mācekļos. Misters Streindžs pateikdamies piekrita.

Kaut jel vienīgi jūs nebūtu precējies, — ērcīgi aizrādīja misters Norels. — Burvis un laulība — tas neiet kopā.

1809. gada septembris/decembris

PirmajA Streindža mAcekubas laika dienā viņš bija uzaicināts Hanover-skvēra namā uz agrajām brokastīm. Kad abi burvji bija apsēdušies pie galda, misters Norels pavēstīja:

Es atļāvos uz ātru roku uzmest jums studiju plānu trim četriem tuvāka­jiem gadiem.

Dzirdot par trim vai četriem gadiem, Streindžs nedaudz saduga, taču neko neteica.

l'rīs vai četri gadi ir tik īss laiks, — misters Norels nopūzdamies tur­pināja, — ka es pie labākās gribas nespēju iedomāties, ka mēs gūsim ievēroja­mus panākumus.

Viņš iedeva Streindžam vismaz duci papīra lapu. Katru trijos stabiņos klāja mistera Norela sīkais, kārtīgais rokraksts; katrā stabiņā bija garš dažādu maģi­jas paveidu saraksts.1' Pats par sevi saprotams, misters Norels savu mācību programmu bija izstrādājis, bal­stīdamies uz Prānsisa Satona-Grova monogrāfiju De Generibus Artium Magicarutn Anglorum.

Paskatījies uz bezgalīgajām rindiņu virknēm, Streindžs noteica, ka apgūs­tamā ir vairāk, nekā viņš domājis.

Ak, kā es jūs apskaužu, ser! — atsaucās misters Norels. — Nudien! Ma­ģijas prakse sniedz vienvienīgi sarūgtinājumus un vilšanos, turpretim studijas dāvā nemitīgu līksmību! Par jūsu biedriem un skolotājiem kļūst visi dižākie Anglijas burvji. Neatlaidīgu pūliņu alga ir plašākas zināšanas, bet pats labākais ir tas, ka mēnešu mēnešiem nevajag pat skatīties uz līdzcilvēkiem, ja pašam nav tādas vēlēšanās!

Misters Norels labu brīdi gremdējās šī svētlaimīgā stāvokļa apcerē, tad at- mulsa un ierosināja vairs ne brīdi neliegt abiem Streindža izglītošanas prieku un nekavējoties doties uz bibliotēku, lai ķertos pie studijām.

Mistera Norela bibliotēka atradās otrajā stāvā. Tā bija burvīga telpa, iekār­tota saskaņā ar saimnieka gaumēm, un saimnieks diendienā nāca uz to pēc remdinājuma un atveldzes. Misters Drolaits bija pārliecinājis misteru Norelu paklausīt modēm un novietot nelielus spoguļus visādos ērmotos kaktos un leņķos. Tas nozīmēja, ka acis nemitīgi sastapās ar spoži sudrabotām gaismas atspīdām vai pilnīgi negaidītā vietā pēkšņi ieraudzīja pa ielu ejoša cilvēka at­spulgu. Sienas klāja gaišzaļas tapetes ar zaļu ozollapu un mezglainu ozolzaru rakstu, bet griestos bija izveidots kupols, kas bija apgleznots tā, lai atgādinātu mežnoras lapotni pavasarī. Visas grāmatas bija iesietas vienādos gaišas teļādas vākos, uz muguriņām glītiem sudraba burtiem iespiežot nosaukumus. Visā šajā izsmalcinātībā un saskaņā bija negaidīti ieraudzīt grāmatu rindās daudz spraugu, un neviens vien plaukts bija pavisam tukšs.

Streindžs un misters Norels apsēdās pie kamīna.

Ja atļausit, ser, — ierunājās Streindžs, — es gribētu iesākumā uzdot jums dažus jautājumus. Atzīšos, ka tas, ko viņdien dzirdēju par elfiem, mani ārkār­tīgi pārsteidza, un es vēlētos jūs lūgt man mazliet pastāstīt par šo tematu. Kā­dām briesmām burvis pakļauj sevi, izmantodams elfu pakalpojumus? Un kāds ir jūsu ieskats par to noderīgumu?

To noderīgums allaž ir nesamērīgi pārspīlēts, turpretim briesmas no­vērtētas daudz par zemu, — atbildēja misters Norels.

Ak tā? Vai jūs pievienojaties ieskatam, ka elfi ir dēmoni? — vaicāja Streindžs.

Gluži pretēji. Esmu itin pārliecināts, ka vispārējās domas par tiem ir pa­reizas. Vai jūs zināt, ko par šo tematu rakstījis Čeistons? Es nebrīnīšos, ja atklāsies, ka Čeistons ir nonācis ļoti tuvu patiesībai. [36] [1] Ričards Čeistons (1620—1695). Čeistons rakstīja, ka gan cilvēkiem, gan elfiem piemīt prāta spējas un maģijas spējas. Cilvēku prāts ir spēcīgs, bet maģija kusla; elfiem viss ir otrādi: maģija tiem padodas visnotaļ dabiski, taču pēc cilvēku mērauklas tic lielākoties uzskatāmi par garā vājiem.

Nē, nē, mani iebildumi pret elfiem ir pavisam citāda rakstura. Sakiet lūdzu, mister Streindž, kālab, pēc jūsu domām, Anglijas maģija tik lielā mērā ir atkarīga — vai šķiet atkarīga — no elfu palīdzības?

Streindžs brīdi apsvēra atbildi.

Man liekas, tāpēc, ka visas Anglijas maģijas pirmsākums ir karalis Krauk­lis, un viņš bija izglītojies elfu galmā, burvestības mācījies tur.

Jā, es piekrītu, ka tam visādā ziņā ir saistība ar karali Kraukli, — sacīja misters Norels,— taču, manuprāt, citāda, nekā jūs domājat. Mister Streindž, lūdzams, paturiet prātā, ka visu to laiku, kamēr karalis Krauklis valdīja Ziemeļ- anglijā, viņš bija arī Elfu valsts karalis. Lūdzams, neaizmirstiet, ka neviens karalis nekad nav valdījis pār divām tik atšķirīgām ciltīm. Lūdzams, atcerieties, ka viņš bija ne tikai dižs burvis, bet arī dižs karalis, — šo faktu gandrīz visi vēsturnieki atstājuši bez ievērības. Pēc manām domām, nav apšaubāms, ka viņa galvenās rūpes bija abu viņa pavalstnieku cilšu saliedēšana — un to viņš, mister Streindž, paveica, tīšuprāt pārspīlēdams elfu nozīmīgumu maģijā. Šādi viņš vairoja savu cilvēku cilts pavalstnieku cieņu pret elfiem, nodrošināja saviem elfu pavalst­niekiem lietderīgu nodarbošanos un lika abām ciltīm meklēt vienai otras sa­biedrību.

Jā, — Streindžs domīgi novilka, — saprotu.

Man izskatās, — misters Norels turpināja, — ka pat dižākie no aureātu burvjiem nepareizi novērtēja to, cik lielā mērā cilvēku maģijā vajadzīgi elfi. Atcerieties Peilu! Savus elfu kalpus viņš uzskatīja par tik nepieciešamiem aro­dam, ka rakstīja — viņa lielākie dārgumi esot trīs vai četri elfu cilts pārstāvji, kas dzīvoja viņa namā! Tomēr manis paša piemērs nepārprotami liecina, ka gandrīz visas cienījamās burvestības ir lieliski uzburamas bez neviena vienīga elfa palīdzības! Kam no visa tā, ko esmu paveicis, ir bijis nepieciešams elfu cilts atbalsts?

Es jūs sapratu, — atsaucās Streindžs, kas bija nospriedis, ka mistera No­rela pēdējais jautājums ir retorisks. — Un man jāatzīst, ser, ka šī ideja man ir pilnīgs jaunums. Nevienā grāmatā man par to nav iznācis lasīt.

Man arī, — paziņoja misters Norels. — Bez šaubām, ir dažas maģijas jomas, kurās bez elfu palīdzības nekas nav iesākams. Var gadīties tādas reizes — un es no visas sirds ceru, ka tās būs retas, — kad mums gribot negribot jāiesaista darbā šīs kaitīgās radības. Pats par sevi saprotams, jāievēro visstingrākā piesardzība. Katrs elfs, ko mēs ataicināsim, gandrīz pavisam noteikti jau būs strādājis kāda angļu burvja labā. Tas nelūgts nosauks mums visu to dižo burvju vārdus, kuriem kalpojis, un uzskaitīs pakalpojumus, ko tiem sniedzis. Tas daudz labāk nekā mēs zinās, kā šādai sadarbībai jānotiek un kādas ir pareizās proce­dūras. Tā mēs nonākam — nonāksim — neizdevīgos apstākļos. Ticiet maniem vārdiem, mister Streindž, par angļu maģijas pagrimumu nekur nezina tik labi kā Citzemē.

Tomēr vienkāršie cilvēki par elfiem ļoti jūsmo, — prātoja Streindžs, — un varbūt, laiku pa laikam liekot kādu no tiem pie darba, mūsu amats iemantotu lielāku atzīšanu. Pret maģijas izmantošanu karā joprojām ir pārāk daudz aiz­spriedumu.

Ā! Kā tad! — pikti iesaucās misters Norels. — Ļaudis tic, ka maģija sā­kas un beidzas ar elfiem! Par burvja meistarību un zināšanām viņi vispār nedomā! Nē, mister Streindž, tas elfu izmantošanai nav pietiekams iemesls! Drīzāk jau otrādi! Pirms simt gadiem maģijas vēsturnieks Valentīns Mondejs noliedza Citzemes pastāvēšanu. Pēc viņa domām, visi, kas apgalvoja, ka ir tajā pabijuši, melo. Šai ziņā viņam, protams, nebija taisnība, tomēr es jebkurā ga­dījumā pret viņa nostāju izturos ar lielām simpātijām un vēlētos, kaut tāds ieskats izpelnītos plašāku atzīšanu. Jā, protams, — misters Norels domīgi turpināja, — vēlāk Mondejs sāka noliegt Amerikas pastāvēšanu, pēc tam noraidīja arī Fran­ciju un tā joprojām. Ja pareizi atceros, atstādams šo pasauli, viņš jau sen bija atteicies no Skotijas un sācis apšaubīt Kārlailu… Man te ir viņa grāmata… [37] [1] Valentīns Mondejs. "Zilā grāmata: mēģinājums atmaskot izplatītākos melus un blē­dības, ar kurām angļu burvji krāpj karaļa pavalstniekus un cits citu", 1698.— Misters Norels piecēlās un paņēma to no plaukta. Tomēr viņš nesteidzās to iedot Streindžam.

Brītiņu klusējis, Streindžs ievaicājās:

Vai jūs iesakāt man izlasīt šo grāmatu?

Jā, jā. Manuprāt, jums tiešām derētu to izlasīt, — atbildēja misters Norels.

Streindžs gaidīja, taču Norels joprojām stāvēja ar grāmatu rokā un skatījās uz to, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ko tagad lai dara.

Tad jums vajadzētu man to iedot, ser, — Streindžs delikāti sacīja.

Jā, jā, — atsaucās misters Norels. Viņš piesardzīgi pienāca pie Streindža, brīdi turēja grāmatu izstieptā rokā un tad pēkšņi sašķieba to un aši iemeta Streindžam saujā ar dīvainu kustību, it kā tā nebūtu nekāda grāmata, bet gan putnēns, kas, ar nagiem ieķēries viņa delnā, neparko nevēlas iet pie kāda cita un jāaizmāna prom ar mānīšanu. Viņš bija tik ļoti nodevies šim manevram, ka laimīgā kārtā nepacēla acis uz Streindža seju — tas ar pūlēm valdīja smieklus.

Misters Norels palika stāvam un skumīgi lūkojās uz savu grāmatu otram bur­vim rokā.

Taču izskatījās, ka līdz ar šķiršanos no vienas grāmatas viņa piemeklējuma grūtākā daļa ir beigusies. Fēc pusstundas viņš ieteica Streindžam izlasīt kādu citu grāmatu, piecēlās un bez liekas jezgas mierīgi atnesa to. Ap dienvidu viņš jau norādīja Streindžam uz plauktiem un ļāva viņam pašam paņemt no tiem grāmatas. Līdz vakaram misters Norels bija savācis Streindžam prāvu grāmatu kaudzi un uzdevis līdz nedēļas beigām visas izlasīt.

Vesela sarunās un studijās aizvadīta diena bija greznība, ko viņi varēja at­ļauties reti; parasti viņiem prāvs dienas cēliens pagāja, uzņemot mistera Norela viesus — vai nu tie bija smalkās sabiedrības pārstāvji, ar kuriem misters Norels joprojām uzskatīja par vajadzīgu saieties, vai džentlmeņi no dažādām valdības nozarēm.

Kad bija pagājušas divas nedēļas, mistera Norela sajūsmai par jauno mā­cekli nebija ne gala, ne malas.

Viņam vajag tikai vienu reizi kaut ko paskaidrot, — Norels stāstīja se­ram Volteram, — un viņš visu uzreiz saprot! Es labi atceros, cik daudzas nedēļas reiz nopūlējos, nekādi netikdams skaidrībā ar Peila "Hipotēzēm par nākotnes pareģošanu", turpretim misteram Streindžam šīs ārkārtīgi sarežģītās teorijas apgūšana prasīja nedaudz vairāk par četrām stundām!

Sers Volters pasmaidīja.

Tik tiešām apbrīnojami! Tomēr jūs, manuprāt, pārāk zemu novērtējat savus sasniegumus. Misteram Streindžam ir tā priekšrocība, ka viņam grūtāko paskaidro skolotājs, turpretim jums tāda nebija — jūs sagatavojāt viņam ceļu un darījāt viņa tekas gludas un līdzenas.

Ak, jā! — atsaucās misters Norels. — Taču, kad mēs ar misteru Strein­džu apsēdāmies, lai vēl mazliet pārspriestu "Hipotēzes", es atskārtu, ka tās pielietojamas daudz plašāk, nekā es līdz šim biju domājis. Saprotiet, tieši viņa jautājumi ļāva man ieraudzīt doktora Peila idejas jaunā gaismā!

Tad man jāsaka, ser, — es priecājos, ka esat atradis draugu, kura prāts tik labi saskan ar jūsu paša prātu, — sacīja sers Volters. — Kas gan var būt vēl tīkamāki

Es jums pilnīgi piekrītu, ser Volter, — sauca misters Norels. — Pilnīgi piekrītu!

Streindža sajūsma par misteru Norelu bija mazliet mērenāka. Viņu pastā­vīgi ērcināja Norela garlaicīgās runas un ērmotā izturēšanās, un ap to pašu stundu, kad misters Norels seram Volteram cēla Streindžu vai debesīs, Streindžs sūdzējās par Norelu Arabellai:

Es vēl aizvien nesaprotu, ko lai par viņu domā. Viņš ir pats ievēroja­mākais šā laikmeta cilvēks, bet reizē arī pats apnicīgākais. Šorīt mums divas reizes vajadzēja pārtraukt sarunu, jo viņam likās, ka bibliotēkā skrabinās pele — viņš briesmīgi neieredz peles. Divi sulaiņi, divas kalpones un es pārbīdījām visas mēbeles, meklējot peli, un viņš tikmēr stāvēja pie kamīna, gluži stīvs aiz bailēm.

Vai viņam ir kaķis? — vaicāja Arabella. — Viņam vajadzētu ieviest kaķi.

Ak mūžs, tas nepavisam nav iespējams! Kaķus viņš necieš vēl vairāk nekā peles. Viņš man teica — ja viņam nelaimīgā kārtā gadoties nonākt telpā, kurā ir kaķis, tad stundas laikā viņš viss apsitoties ar sarkanām pumpām.

Misters Norels tik tiešām vēlējās sniegt savam māceklim vispusīgas un pa­matīgas zināšanas, taču visu mūžu izkoptie slepenības un izvairības paradumi nebija tik viegli atmetami. Decembrī, kādu dienu, kad no smagiem, zaļgani pelēkiem mākoņiem mīkstām pārslām krita sniegs, abi burvji sēdēja mistera Norela bibliotēkā. Lēnā snigšana aiz logiem, kamīna siltums un lielā heresa glāze, ko viņš pagalam neapdomīgi bija pieņēmis, kad misters Norels to pie­dāvāja, — tas viss kopā padarīja Streindžu ļoti smagnēju un miegainu. Viņš bija atspiedis galvu rokā, acis gandrīz aizvērušās.

Misters Norels runāja.

Daudzi burvji, — viņš sacīja, salicis rokas kā jumtiņu, — ir mēģinājuši noglabāt burvju spējas kādā fiziskā priekšmetā. Tas nav nekas sarežģīts, un priekšmetu burvis var izvēlēties pēc patikas. Koki, dārgakmeņi, grāmatas, lodes, cepures — kas tikai savu reizi nav izmantots šim nolūkam. — Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu pirkstu galiem. — Noglabājot daļu savu burvju spēju kaut kādā priekšmetā, burvis cer nodrošināties pret šo spēju samazināšanos, kas ir neatvairāmas vecuma un slimību sekas. Man pašam vairākas reizes ir bijis liels kārdinājums tā izdarīt: saaukstēšanās vai iekaisis kakls var nelabojami iedragāt manas spējas. Tomēr pēc vispusīgām pārdomām es nolēmu, ka šāda spēju sadalīšana nepavisam nav ieteicama. Ņemsim par piemēru gredzenus. Gredzenus to nelielā izmēra dēļ izsenis uzskata par sevišķi piemērotiem šāda veida maģijai. Gredzenu var nēsāt pirkstā gadiem ilgi, un neatskanēs ne vismazākā piezīme — tas būtu citādi grāmatas vai akmens ga­dījumā —, un tomēr vēsture nezina gandrīz nevienu burvi, kurš, apveltījis ar savām spējām un mākām burvju gredzenu, nebūtu to pazaudējis un pēc tam bijis spiests pārvarēt neiedomājamas grūtības, lai to atgūtu. Atcerēsimies kaut vai to divpadsmitā gadsimta Notingemas maģistru, kura meita spēka gredzenu noturēja par visparastāko spīguli, uzmauca to pirkstā un devās uz svētā Mateja gadatirgu. Šī nevērīgā jaunkundze…

Ko? — piepeši iekliedzās Streindžs.

Ko? — iztrūcies atkārtoja misters Norels.

Streindžs uzmeta otram džentlmenim asu, jautājošu skatienu. Misters No­rels, maķenīt sabijies, lūkojās viņam pretī.

Lūdzu piedošanu, ser, — Streindžs sacīja, — bet vai es sapratu jūs pareizi? Vai mēs runājam par burvju varu, kas ar zināmiem paņēmieniem tiek piešķirta gredzeniem, akmeņiem, amuletiem un tamlīdzīgām lietām?

Misters Norels piesardzīgi palocīja galvu.

Bet jūs it kā sacījāt, — Streindžs iesāka un aprāvās. — Proti, — viņš atta­pās un tālāk runāja ne tik sparīgi, — jūs it kā pirms dažām nedēļām man sacī­jāt, ka burvju gredzeni un akmeņi ir tīrās fantāzijas.

Mistera Norela acis izbīlī iepletās.

Iespējams, es varbūt pārpratu, — sacīja Streindžs.

Misters Norels neteica ne vārdiņa.

Es pārpratu, — Streindžs atsāka. — Atvainojiet, ser, ka es jūs pārtraucu. Turpiniet, lūdzams!

Taču misters Norels, gan milzīgi atvieglots, ka Streindžs pats atradis atbildi, vairs nejaudāja turpināt savu runu un ierosināja iedzert tēju; misters Streindžs ļoti labprāt piekrita. [38] [1] Stāsts par Notingemas maģistra meitu (misters Norels pie tā vairs nekad neatgriezās) ir uzmanības vērts, tādēļ būs lasāms šeit.

nonākusi vēl tikai līdz Gantorpai, viņa ieraudzīja briesmīgu skatu. Neliela birztala vienmērīgi dega, viscaur uguns liesmu apņemta. Meitenei acīs un rīklē koda melni, sīvi dūmi, taču koki stāvēja un nesadega. No meža atskanēja dobjš vaidiens, it kā koki kliegtu neizturamās mokās. Maģistra meita paraudzījās apkārt, meklēdama kādu, kas viņai varētu izskaidrot šo dīvaino ainu. Garām gāja jauns malkascirtējs, un tas viņai pastāstīja: "Pirms divām nedēļām pa ceļam uz Sērgartonu šai birztalā iegriezās atpūsties Mārgareta Forda. Viņa atsēdās tās koku paēnā, padzērās no tās strauta un paēda tās riekstus un ogas, taču, jau dzīrusies uz iešanu, viņa ar kāju aizķērās aiz saknes un pakrita, bet, kad viņa cēlās augšā, kāda mežrozīte bija tik nekaunīga, ka saskrāpēja viņai roku. Tā nu viņa nobūra birztalu un nozvērējās, ka tā degs ugunī uz laiku laikiem."

Maģistra meita pateicās malkascirtējam un gāja tālāk. Viņai sagribējās dzert, un viņa pietupās, lai ar riekšavu pasmeltos no upes. Piepeši no ūdens izslējās sieviete — vai kāda būtne, kas ļoti līdzinājās sievietei. Tās augumu viscaur klāja zivs zvīņas, viņas āda bija pelēka un plankumaina kā forelei, bet mati pārvērtušies dīvainā smailu foreles spuru mudžeklī. Likās, viņa raugās uz maģistra meitu ar niknumu, taču aukstās, apaļās zivs acis un stīvā zivs āda nebija piemērotas cilvēciskas sejas izteiksmes atspoguļošanai, tādēļ bija grūti saprast.

"Ai! Lūdzu, piedodiet!" izbijusies atvainojās maģistra meita.

Sieviete atvēra muti, atklādama zivs rīkli un riebīgu zivs zobu rindas, taču, pēc visa sprie­žot, nespēja izdvest ne skaņas. Pēc tam viņa apmeta kūleni un atkal ienira ūdeni.

Sieviete, kas upmalā mazgāja veļu, maģistra meitai paskaidroja:

"Tā ir Džoslīna Trenta, kurai dzīvē bija ļoti misējies — viņa bija izgājusi par sievu pie vīrieša, kas patīk Mārgaretai Fordai. Aiz greizsirdības Mārgareta Forda viņu nobūra, un tagad nabaga Džoslīnai dienu un nakti jādzīvo upes seklumā, lai viņas apburtā āda un miesa neizžūtu; viņa neprot peldēt un visu laiku briesmīgi baidās 110 noslīkšanas."

Maģistra meita pateicās veļas mazgātājai un gāja tālāk.

Pēc tam maģistra meita nonāca I loverinhemas ciemā. Kāds vīrs un viņa sieva, kas abi bija saspiedušies maza ponija mugurā, ieteica viņai labāk neiet ciemā iekšā un apveda mei­teni tam apkārt pa šaurām sānieliņām un takām. Stāvēdama pakalniņa galā, maģistra meita palūkojās lejup un redzēja, ka visiem cieminiekiem acis aizsietas ar bieziem lakatiem. Tie nebija pieraduši pie šī pašu uztieptā akluma un nemitīgi ieskrēja ar pieri sienā, klupa pār soliņiem un divričiem, sagriezās ar nažiem un citiem rīkiem un apdedzinājās ar uguni. Galu galā visi bija brūčaini un rētaini, taču neviens neņēma nost apsēju.

"Ak vai!" teica sieva. "Hoverinhemas priesteris bija tik pārdrošs, ka no kanceles no­sodīja Mārgaretas Fordas ļaunos darbus. Bīskapi, abati un lielgabali — visi cieta klusu, bet šis sīkais vecītis neliecās viņas priekšā, un par to viņa nolādēja visu ciemu. Viņiem lemts visu laiku jo dzīvi redzēt to, no kā viņi visvairāk baidās. Šie nabadziņi redz, kā viņu bērni mirst badā, viņu vecāki sajūk prātā, viņu mīļie viņus izsmej un nodod. Sievas un vīri redz otru mirstam no nežēlīga slepkavas rokas. Un tāpēc, lai arī šīs ainas viņiem tikai rādās, ciema ļaudis ir aizsējuši acis, citādi tas, ko viņi redz, laupītu viņiem prātu."

Grozīdama galvu par Mārgaretas Fordas drausmīgajām ļaundarībām, maģistra meita turpināja ceļu uz Džona Forda muižu, kur atrada Mārgaretu un viņas kalpones ar vēzdām rokās dzenam govis uz vakara slaukšanu.

Maģistra meita bezbailīgi piegāja pie Mārgaretas Fordas. Tā acumirklī pagriezās un iesita viņai ar vēzdu.

"NekrietnelE!" viņa iesaucās! "Es zinu, kas tu esi! Mans gredzens man visu pastāstīja. Es zinu, ka tu grasies man melot — man, kas tev neko ļaunu nav darījusi! Tu grasies lūgties, lai es tevi pieņemu par kalponi! Es zinu, ka tu esi nodomājusi nozagt manu gredzenu! Tad klausies! Esmu gredzenu nobūrusi ar stiprām burvestībām. Ja kāds zaglis būs tāds muļķis, ka tam pieskarsies, vienā mirklī no visas zemes salidos bites, lapsenes un citi kukaiņi un sāks dzelt; no debesīm nolaidīsies ērgļi, vanagi un citi putni un sāks viņu knābt, un pēc tam no meža izskries lāči, vepri un citi meža zvēri, kas saplosīs viņu gabalos un iemīdīs zemē!"

Tad Mārgareta Forda pamatīgi iekaustīja maģistra meitu un pavēlēja kalponēm likt to pie darba virtuvē.

Mārgaretas Fordas kalpones — nožēlojamas, ietramdltas sievietes — uzdeva maģistra meitai pašus smagākos darbus un ik reizi, kad Mārgareta Forda tās iekaustīja vai izbāra — bet tas gadījās ļoti bieži, — tās atviegloja sirdi, tāpat atdarīdamas maģistra meitai. Tomēr maģistra meita neļāvās mazdūšībai. Viņa palika Fiskertonā un vairākus mēnešus strādāja virtuvē, lauzī­dama galvu, kā lai ar viltu piespiež Mārgaretu Fordu nomest gredzenu zemē vai pazaudēt.

Mārgareta Forda bija cietsirdīga sieviete, viņa viegli ņēma ļaunā, un, reiz modinātas, viņas dusmas vairs nebija remdējamas. Taču viņa dievināja mazus bērnus: izmantoja katru izdevību, lai paauklētu zīdaiņus un, paņēmusi bērnu uz rokām, kļuva mīlīgāka par mīlīgu. Viņai pašai bērnu nebija un neviens, kas viņu pazina, nešaubījās, ka tās viņai ir lielas bēdas. Ļaudis sprieda, ka labu tiesu maģijas viņa iztērējusi, pūlēdamās ieņemt bērnu, taču visi pūliņi bijuši velti.Kādu dienu Mārgareta Forda rotaļājās ar kaimiņmāju mazo meitenīti, valododama, ka ja viņai kādreiz būtu bērniņš, viņa gribētu meitiņu ar pienbaltu ādu, zaļām acīm un vara krāsas cirtām (Mārgareta Forda bija rudmate ar zaļām acīm).

"Ā!" nevainīgi ieminējās maģistra meita. "Eperstonas ķestera sievai ir tieši tāda meitiņa, pats burvīgākais bērniņš visā pasaulē."

Tad Mārgareta Forda lika, lai maģistra meita aizved viņu uz Eperstonu un parāda ķeste- rienes meitiņu, un, ieraudzījusi, ka tā tiešām ir pats mīlīgākais un burvīgākais bērniņš pa­saulē (gluži kā maģistra meita bija sacījusi), viņa līdz nemaņai pārbiedētajai mātei paziņoja, ka ņems bērnu sev līdzi.

Atņēmusi ķesterienei bērniņu, Mārgareta Forda pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņa no rīta līdz vakaram aprūpēja mazuli, rotaļājās ar to un dziedāja tai dziesmiņas. Nu Mārgareta Forda dzīvoja laimīga un apmierināta. Viņa daudz retāk nekā agrāk izmantoja burvju gre­dzenu un gandrīz nekad nekliedza uz citiem.

Tā viss turpinājās, lidz Notingemas maģistra meita bija nodzīvojusi pie Mārgaretas Fordas gandrīz gadu. Tad kādu vasaras dienu Mārgareta Forda, maģistra meita, bērniņš un citas kalpones upmalā ieturēja palaunadzi. Paēdusi Mārgareta Forda atlaidās rožu krūma ēnā. Diena bija karsta, un viņas visas jutās miegainas.

Pārliecinājusies, ka Mārgareta Forda cieši aizmigusi, maģistra meita paņēma cukurotu plūmi un parādīja to mazulītei. Bērniņš itin labi zināja, ko dara ar cukurotām plūmēm: tas plati atvēra mutīti un maģistra meita iemeta tajā plūmi. Tad, palūkojusies, ka citas kalpones neredz, viņa, cik vien ātri varēdama, novilka burvju gredzenu Mārgaretai Fordai no pirksta.

Tad viņa sāka kliegt:

"Vai! Vai! Kundze, mostieties! Mazule paņēma jūsu gredzenu un iebāza mutē! Ak, mīļā bērniņa dēļ, atburiet to! Atburiet gredzenu!"

Mārgareta Forda pamodās un ieraudzīja, ka bērniņa vaigs ir uztūcis, taču pirmajā brīdī bija tik miegaina un pārsteigta, ka nesaprata, kas notiek.

Garām palidoja bite, maģistra meita rādīja uz to ar pirkstu un iekliedzās. Arī visas pārējās kalpones sāka kliegt.

"Ātrāk, kundze, lūdzu,ātrāk!" kliedza maģistra meita. "Vai!" viņa pacēla galvu. "Tur jau tuvojas ērgļi un vanagi! Vai!" viņa palūkojās tālumā. "Tur jau skrien lāči un mežavepri, tie tūlīt saplosīs nabaga mazulīti gabalos!"Mārgareta Forda uzsauca gredzenam pavēli atburties, tas acumirklī paklausīja, un gan­drīz tai pašā brīdī bērns norija cukuroto plūmi. Kamēr Mārgareta Forda un kalpones lūdzās un pierunāja mazuli, kamēr visas purināja meitenīti, lai tā atvemtu burvju gredzenu, No­tingemas maģistra meita skriešus metās gar upi uz Notingemas pusi.

Tālāk viss noticis tāpat kā parasti. Sapratusi, ka ir apmānīta, Mārgareta Forda trickusi maģistra meitai pa pēdām zirgus un suņus. Vairākas reizes šķitis, ka maģistra meita būs pagalam — jātnieki bija viņai gandrīz blakus un suņi cieši aiz muguras. Taču nostāsts mums apgalvo, ka viņai palīdzējuši visi Mārgaretas Fordas burvestību upuri: I loveringemas iemīt­nieki norāvuši no acīm apsējus un, par spīti šaušalīgajām ainām, kas vīdēja viņu acu priekšā, steigušies būvēt barikādes Mārgaretas Fordas ceļā; nabaga Džoslīna Trenta izliekusies no upes un mēģinājusi ieraut Mārgaretu Fordu duļķainajā ūdenī; degošā birztala apmētājuši viņu ar liesmojošiem zariem.

Gredzens atkal nonāca pie Notingemas maģistra. Tas vērta par labu visas Mārgaretas Fordas ļaundarības, atjaunoja savu labo slavu un atguva bagātību.

Šim stāstam ir arī cita versija, kurā netiek pieminēts ne burvju gredzens, ne mūžam de­gošā birztala, tajā nav arī feniksa — patiesībā vispār nav nekādu brīnumu. Saskaņā ar šo versiju Mārgareta Forda un Notingemas maģistra meita (kuras vārds bija Donāta Torela) nebūt nebija ienaidnieces — viņas vadīja burveņu sadraudzību, kam Notingemširā div­padsmitajā gadsimtā bija liela ietekme. Hjū Torcls, Notingemas maģistrs, nostājās pret šo sadraudzību un, netaupīdams spēkus, centās to iznicināt (kaut arī tās biedre bija viņa mie­sīga meita). Viņam tas gandrīz izdevās, taču sievietes atstāja savas mājas, tēvus un vīrus, un pārcēlās uz dzīvi mežā, kur viņas savā aizsardzībā ņēma Tomass Godbless, par Hjū Torelu daudz dižāks burvis. Šī ne tik krāšņā nostāsta versija nekad nav bijusi tik iecienīta kā pirmā, taču tieši to par patiesu atzina Džonatans Streindžs, kurš izklāstījis to savā "Angļu maģijas vēsturē un praksē".

Gadatirgus, uz kuru jaunā dāma devās, notika Notingemā, svētā Mateja svētkos. Viņa jauki pavadīja dienu, staigājot starp tirgus būdām un iegādādamās nēzdogus, mežģīnes un virces. Pievakarē viņai gadījās strauji pagriezties, lai vēlreiz palūkotos uz. itāliešu akrobātiem,kas darbojās viņai aiz muguras, un viņas apmetņa stērbele noplīvojot trāpīja garām ejošai zosij. Nešpetnā radība sāka vicināt spārnus un brēkdama metās meitenei virsū. Aiz pārsteiguma jaunkundzei no pirksta noslīdēja tēva gredzens, kas iekrita uzbrucējas atplestajā knābī, un zoss, sev par pārsteigumu, to norija. Iekams Notingemas maģistra meita paguva bilst kaut vārdiņu vai ko iesākt, zosu gans ar vicu aizdzina zosi, un abi nozuda pūlī.

Zosi nopirka vīrs, vārdā Džons Fords, kurš to aiznesa uz savām mājām Fiskertonas ciemā, un nākamajā dienā viņa sieva Mārgareta Forda zosi nokāva, noplūca un izķidāja. Guzā viņa atrada smagu sudraba gredzenu ar greizu, dzeltenu dzintaru. Viņa to nolika uz galda blakus trim vistas olām, ko 110 rīta bija atnesusi 110 kūts.

Tai pašā brīdī olas sāka drebēt, ieplaisāja un no katras izšķīlās kaut kas brīnumains. No pirmās olas izšķīlās stīgu instruments, kas bija līdzīgs violai, tikai tam bija rociņas un kā­jiņas un tas ar mazu lociņu pats uz sevis spēlēja saldu mūziku. No otras olas uzradās kuģītis no tīra ziloņkaula ar smalka, balta audekla burām un sidraba airiem, bet no pēdējās olas izspraucās cālis ar ērmoti sarkani zeltītu cekulu. Tas bija vienīgais brīnums, kas pieredzēja nākamo rītu. Viola pēc kādas stundas vai divām saplaisāja kā olas čaumula un sabirza skam- bās, ziloņkaula kuģīša buras ap saulrietu piepūtās, tas pacēlās gaisā un aizpeldēja, turpretim putnēns izauga un vēlāk izraisīja ugunssērgu, kurā sadega lielākā daļa Grentemas. Uguns­grēka ftikā tas tika manīts peldamies liesmās. Šis apstāklis lika domāt, ka putns bijis fēnikss.

Mārgareta Forda saprata, ka viņas rokās nonācis burvju gredzens, un nolēma likt to lietā. Nelaimīgā kārtā viņa bija caurcaurēm nekrietna sieviete, kas bija padabUjusi zem tupeles savu lēnprātīgo vīru, un ik dienas stundām ilgi perināja nodomus, kā atriebties ienaidnie­kiem. Džons Fords bija Fiskertonas muižnieks, un turpmākajos mēnešos viņš vairs nezi­nāja, kur likt zemes un bagātības, ar kurām viņu apdāļāja lepni kungi, kas baidījās no viņa sievas ļaunajām burvestībām.

Drīz baumas par brīnumiem, ko darīja Mārgareta Forda, nokļuva arī līdz Notingemai, kur Notingemas maģistrs gulēja savās cisās un gaidīja nāvi. Tik liela daļa viņa spēka bija noglabāta gredzenā, ka, palicis bez tā, viņš vispirms kļuva grūtsirdīgs, tad krita izmisumā un vispēdīgi sasirga. Kad runas par gredzenu beidzot sasniedza viņa ausis, viņš bija pārāk vārgs, lai kaut ko pasāktu.

Viņa meita bezgala nožēloja, ka ar savu neapdomību iegrūdusi ģimeni nelaimē, un tu­rēja par savu pienākumu lūkot atgūt gredzenu; nevienam neko neteikusi, viņa gar upmalu devās uz Fiskertonas ciemu.

Vakarā Streindžs stāstīja Arabellai par visu, ko misters Norels sacījis un ko uz to atbildējis viņš, Streindžs.

— Neko tik dīvainu nav iespējams pat iedomāties! Sapratis, ka esmu atklā­jis viņa blēdīšanos, viņš tā pārbijās, ka nezināja, ko lai saka. Man pašam vajadzēja izgudrot jaunus melus un pateikt viņam priekšā. Es biju spiests sa­zvērēties ar viņu pret sevi pašu!

Bet es nesaprotu, — bilda Arabella. — Kāpēc viņš runā sev pretī, un vēl tik ērmotā veidā?

Hā! Viņš ir noņēmies šo un to no manis slēpt. Tas ir pilnīgi skaidrs — un viņš laikam nespēj vienmēr paturēt prātā, kas ir noslēpums un kas nav. Atceries, es tev stāstīju, ka viņa bibliotēkā plauktos ir tukšas vietas? Zini, iz­skatās, ka tai pašā dienā, kad viņš pieņēma mani mācekļos, viņš bija licis šos

plauktus iztukšot un grāmatas aizsūtījis atpakaļ uz Jorkšīru, jo man tās lasīt būtu pārāk bīstami.

Žēlīgais Dievs! Bet kā tu to uzzināji? — Arabella, milzīgi pārsteigta, vaicāja.

Drolaits un Laselzs man pastāstīja. Ar varen lielu labpatiku.

Kādi bezgoži!

Misters Norels bija ārkārtīgi neapmierināts, kad uzzināja, ka Streindža izglī­tošanās uz dažām dienām jāpārtrauc, jo viņš kopā ar Arabellu meklēja māju, kur dzīvot.

— Vienīgā nelaime ir viņa sieva, — misters Norels nopūzdamies klāstīja Drolaitam. — Ja viņš nebūtu precējies, tad noteikti neiebilstu apmesties šeit pie manis.

Drolaits ļoti iztrūkās, padzirdēdams, ka misteram Norelam kaut kas tāds ienācis prātā, un, nodrošinādamies pret šīs domas atdzimšanu, viņš tālredzīgi brīdināja:

Ak, ser, ko jūs runājat! Neaizmirstiet, ka jūs strādājat Admiralitātes un Kara ministrijas uzdevumā —jūsu darbs ir tik svarīgs un konfidenciāls! Citas personas klātbūtne namā to ļoti traucētu.

Ā, bet misters Streindžs man palīdzēs! — atsaucās misters Norels.— Lie­dzot valstij mistera Streindža talantus, es rīkotos gaužām nepareizi. Ceturt­dien mēs ar misteru Streindžu kopā devāmies uz Admiralitāti un lūdzām, lai lords Malgreivs mūs pieņem. Likās, sākumā lords Malgreivs nejutās visai ieprie­cināts, ka esmu atvedis līdzi misteru Streindžu…

Viņa gaišība ir pieradis pie jūsu izcilās maģijas! Uzdrošinos minēt — viņš uzskata, ka amatierim — lai arī apdāvinātam amatierim — nav pieļau­jams jaukties Admiralitātes lietās.

…taču, uzklausījis mistera Streindža priekšlikumus par to, kā ar maģis­kiem līdzekļiem sakaut francūžus, viņš pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā un sacīja: "Mister Norel, mēs ar jums jau sākām zaudēt sparu. Laikam taču bija vajadzīgas jaunas asinis, lai mēs neiesūnotu pavisam!"

Lords Malgreivs pateica ko tādu? Viņš tā runāja ar jums? — pārjautāja Drolaits. — Cik neiedomājama nekaunība! Ceru, ser, ka jūs sastindzinājāt viņu ar skatienu!

Ko? — misters Norels bija nodevies savam stāstam, un viņam nebija vaļas pievērst uzmanību mistera Drolaita pļāpām. "O!" es viņam teicu. "Gluži manas domas, milord. Bet jūs vēl neesat dzirdējis citas mistera Streindža idejas! Jūs neesat dzirdējis ne pusi!"

Ne tikai Admiralitātei — arī Kara ministrijai un visām citām valdības iestādēm bija iemesls ar gavilēm sveikt Džonatana Streindža atnākšanu. Ļoti daudzas lietas, kas agrāk bija sarežģītas, pēkšņi kļuva vienkāršas. Karaļa mi­nistri jau sen loloja nodomus uzsūtīt Lielbritānijas ienaidniekiem nelāgus sap­ņus. Ārlietu ministrs pirmoreiz izteica šādu priekšlikumu 1808. gada janvārī, un vairāk nekā gadu misters Norels nostrādājās, ik nakti uzsūtīdams impera­toram Napoleonam Bonapartam nejaukus sapņus, taču nekas nenotika. Bo- naparta impērija nebija sabrukusi, un pats Bonaparts traucās kaujā tikpat aukstasinīgi kā līdz šim. Tā nu pēdīgi misteram Norelam tika norādīts mest mieru. Zem četrām acīm sers Volters un misters Kanings nosprieda, ka nodoms cietis neveiksmi tāpēc, ka misteram Norelam nebija talanta radīt šausmas. Misters Kanings sūkstījās, ka murgi, ko misters Norels bija uzsūtījis imperatoram (visbiežāk tie saturēja Bonaparta skapi paslēpušos dragūnu kapteini), diezin vai spētu nobiedēt pat viņa bērnu guvernanti, kur nu vēl vīru, kas iekarojis pusi Eiropas. Kādu laiku viņš mēģināja pārliecināt pārējos Ministru kabineta locekļus, ka vajag pasūtināt spilgtas šaušalas misteram Bekfordam, misteram Lūisam un misis Radklifai, un pēc tam likt, lai misters Norels tās iedēsta Bona­parta prātā. Tomēr ministri nosprieda, ka izmantot burvja pakalpojumus vēl ir pieņemami, taču nolīgt rakstniekus jau nozīmētu šaut pār strīpu: tik zemu valdība nenolaidīsies.

Parādoties Streindžam, šī iecere tika izcelta no aizmirstības. Streindžam un misteram Kaningam bija aizdomas, ka nekrietnais Francijas imperators tik ēteriskam kaitējumam kā sapņi stāv pāri, tādēļ viņi nolēma šoreiz ķerties pie tā sabiedrotā, Krievijas imperatora Aleksandra. Laimīgā kārtā Aleksandra galmā viņiem bija daudz draugu: krievu augstmaņi, kas bija sarausuši bagātību, pār­dodot Anglijai kokmateriālus un alktin alka pārdot vēl, kā ari kāda drosmīga un atjautīga skotu dāma, kas bija precējusies ar Aleksandra kambarsulaini.

Uzzinājis, ka Aleksandrs ir neparasti viegli ietekmējams cilvēks ar noslieci uz mistisku reliģiozitāti, Streindžs nosprieda viņam uzsūtīt sapni, kas būtu pilns ar savādām alegorijām un simboliem. Septiņas naktis pēc kārtas Aleksandrs redzēja sapni, kurā viņš kopā ar Napoleonu Bonapartu omulīgi sēdēja pie va­kariņu galda un viņiem pasniedza teicamu aļņa zupu. Taču, nogaršojis pirmo zupas karoti, imperators pielēca kājās un kliedza: "J'ai une Jaim qui ne saurait se satisfaire de potage,"5 un, pārvērties par vilcēni, vispirms apēda Aleksandra kaķi, pēc tam viņa suni, zirgu un vispēdīgi viņa daiļo mīļāko turcieti. Tad vil- ccne sāka citu pēc cita aprīt Aleksandra draugus un ģimenes locekļus, taču viņas vēders atvērās, un no tā izvēlās kaķis, suns, zirgs, turciete, draugi un ģimenes locekļi, taču drausmīgā, ķēmīgā izskatā. Vilcene arvien pieņēmās lielumā; kad tā jau bija tik liela kā Kremlis, viņa pagriezās — smagie pupi līgojas, visas iek­šas asiņainas— un nepārprotami grasījās aprīt visu Maskavu.

Nebūt nav negodīgi uzsūtīt viņam tādu sapni, kas vēsta, ka, uzticēda­mies Bonapartam, viņš alojas, un pēdīgi Bonaparts viņu nodos, — Streindžs skaidroja Arabellai. — Galu galā es viņam varu uzrakstīt vēstuli un to pašu pateikt ar vārdiem. Viņš tiešām alojas, un ir vairāk nekā skaidrs, ka agri vai vēlu Bonaparts viņu tiešām nodos.

Drīz no skotietes pienāca ziņa, ka krievu imperatoru ļoti satrauc tas, ko viņš redz sapnī, un viņš, gluži kā Bībeles ķēniņš Nebukadnecars, ir sūtījis pēc astrologiem un zintniekiem, lai tie viņam šos sapņus izskaidro, — un itin drīz tas tika izdarīts.

Tad Streindžs uzsūtīja Krievijas imperatoram jaunus sapņus.

Un, — viņš stāstīja misteram Kaningam, — es paklausīju jūsu ieteiku­mam un padarīju tos mīklainākus un grūtāk tulkojumus, lai imperatora pes- teļniekiem būtu ko pasvīst.

5 "Manu izsalkumu ar zupu nevarēs remdināt!"

Drīz nenogurdināmā misis Džanete Arčibaldovna Barsukova varēja atlaisl tīkamo ziņu, ka Aleksandrs pametis novārtā valsts un kara lietas, un augām dienām lauza galvu par saviem sapņiem un apspriež tos ar astrologiem un zintniekiem; ik reizi, kad pienāk kāda imperatora Napoleona Bonaparta vēs­tule, viņš nobāl un notrīc pie visām miesām.

1809. gada septembris

Ik nakti bez starpmetiem sērais zvans sauca lēdiju Poulu un Stīvenu Bleķu dejot "Zudušās cerības" krēslainajās zālēs. Kas attiecas uz modēm un daiļumu, šīs nenoliedzami bija pašas spožākās balles no visām, ko Stīvenam bija iznācis redzēt, taču smalkās drānas un dejotāju elegantā stāja bija savādā pretstatā pašam savrupnamam, kurā bija saskatāmas neskaitāmas nabadzības un pagri­muma pazīmes. Mūzika nekad nemainījās. Vientuļa vijole un vientuļa stabule vilka allaž tās pašas piecas sešas melodijas. Netīrās tauku sveces — Stīvens ar savu kambarsulaiņa aci gribot negribot pamanīja, ka tik lielai zālei to ir daudz par maz, — meta savādas ēnas, kas virpuļoja uz sienām, kad balles viesi izde­joja dejas figūras.

Citās reizēs lēdija Poula un Stīvens piedalījās garos gājienos, kuros cauri putekļainām, nespodri apgaismotām zālēm tika nesti karogi (džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas šādas ceremonijas aplam gāja pie sirds). Daļa ka­rogu bija seni, blīvi izšūti un pairuši, citi sumināja džentlmeņa uzvaras pār viņa ienaidniekiem un pat bija darināti no šo ienaidnieku ādām, uz kuru dzeltenā pamata viņa radinieces bija izšuvušas to mutes, acis, matus un apģērba gaba­lus. Džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas šie prieki nekad neapnika, un, pēc visa spriežot, viņam ne reizi neradās kaut niecīgākās šaubas, ka Stīvenam un lēdijai Poulai tie tīk mazāk nekā viņam.

Kaut citādi mainīgs un svaidīgs, divējādā ziņā viņš palika pastāvīgs: savā sajūsmā par lēdiju Poulu un milzīgajās simpātijās pret Stīvenu Bleķu. Pēdējās viņš nemitējās apliecināt, pasniedzot Stīvenam izšķērdīgas dāvanas un uzsūtot ērmotas laimes. Dažreiz dāvanas, tāpat kā iepriekš, tika piegādātas misis Bren­dijai, citkārt tās taisnā ceļā nonāca pie Stīvena, jo, kā džentlmenis jautri pa­skaidroja Stīvenam: — Tavs ļaunais ienaidnieks par to neko neuzzinās! — (Viņš runāja par seru Volteru.) — Es ar maģiskiem līdzekļiem esmu viņu ļoti atjautīgi aklinājis, un viņam nekad neienāks prātā par to apjautāties. Hā! Tu jau rīt pat varētu kļūt par Kenterherijas arhibīskapu, un viņam par to nekas nebūs sakāms. — I.ikās, šī doma viņam iepatikās. — Stīven, vai tu gribi jau rīt būt Kenterberijas arhibīskaps?

Nē, paldies, ser.

Neparko negribi? Tas nemaz nav grūti, un, ja tev ir patikšana uz Baznī­cas lietām…

Varu jums apliecināt, ser, man tādas nav.

Tava gaume kā parasti dara tev godu. Mitra ir sasodīti neērta galvassega un nebūt neizskatās pievilcīgi.

Nabaga Stīvenu piemeklēja brīnumi. Ik pēc pāris dienām atgadījās kas tāds, kas viņam nāca labumā. Lāgiem guvuma vērtība naudas izteiksmē nebija liela — daži šiliņi, ne vairāk, — toties tas pie viņa allaž nonāca gluži neiedo­mājamā veidā. Reiz, piemēram, pie viņa ieradās kādas fermas pārvaldnieks, kurš apgalvoja, ka viņi ar Stīvenu pirms dažiem gadiem iepazinušies gaiļu cīņās ļorkšīrā, Nortraidingā netālu no Ričmodas, un Stīvens ar viņu saderējis, ka Vel­sas princis ar saviem darbiem kādudien apkaunos visu valsti. Āre, tas nu esot noticis (kā prinča kauna darbu pārvaldnieks piesauca viņa aiziešanu no sievas), un pārvaldnieks ar diližansu bija ieradies Londonā, lai atdotu Stīvenam div­desmit septiņus šiliņus un sešus pensus — viņš apgalvoja, ka tieši uz šādu summu bija noslēgtas derības. Velti Stīvens apgalvoja, ka nekad mūžā nav bijis ne gaiļu cīņās, ne Jorkšīras Ričmondā; pārvaldnieks nelikās mierā tik ilgi, līdz Stīvens naudu paņēma.

Dažas dienas pēc tam Hārlij-strītā, iepretim sera Voltera namam, tika pa­manīts liels, pelēks suns. Nabaga lopiņš bija salijis gluži slapjš, notašķījies ar dubļiem un nepārprotami bija nācis tālu ceļu. Visdīvainākais bija tas, ka sunim mutē bija saritināts dokuments. Sulaiņi Roberts un Džefrijs un pavārs Džons Longridžs pēc labākās sirdsapziņas centās suni padzīt, kliegdami un apmētā­dami to ar pudelēm un akmeņiem, taču suns filozofiski panesa šo apiešanos un nekustējās ne no vietas, līdz Stīvens Bleks iznāca no mājas lietū un izņēma dokumentu dzīvniekam no mutes. Pēc tam suns aizgāja, klusi un gandarīti, kā apsveikdams sevi ar veiksmīgu grūta uzdevuma izpildīšanu. Vīstoklis izrādījās kāda Derbīšīras ciema karte, un līdz ar citām pārsteidzošām lietām tajā bija iezīmētas slepenas durvis kalna nogāzē.

Citu reizi Stīvens saņēma vēstuli no Bātas pilsētas galvas un domniekiem, kuri rakstīja, ka pirms diviem mēnešiem Bātā pabijis Velslijas marķīzs, kurš, uzturēdamies pilsētā, nav darījis neko citu kā vien runājis par Stīvenu Bleķu un viņa apbrīnojamo godīgumu, gudrību un uzticību savam saimniekiem. Pil­sētas galvu un domniekus viņa gaišības stāstītais tā satricinājis, ka tie neka­vējoties pasūtinājuši kalējiem medaļas par godu Stīvena dzīvei un tikumiem. Kad piecsimt medaļas bija gatavas, pilsētas galva un domnieki, valdot vispārē­jai sajūsmai, tās izdalījuši Bātas lielākajiem namīpašniekiem. Viņi pieliekot klāt Stīvenam domāto medaļu un lūdzot, lai nākamreiz, kad viņam gadās būt Bātā, viņš dodas pazīstams, tad viņam par godu tiks sarīkots lepns mielasts.

Neviens no šiem brīnumiem ne kripatiņas nespēja kliedēt nabaga Stīvena skumjas. Tie vienīgi padarīja viņa pašreizējās dzīves rēgainību vēl labāk saska­tāmu. Stīvens zināja, ka pārvaldnieks, suns, pilsētas galva un domnieki rīkojas pretdabiski: pārvaldnieki mīl naudu un bez krietna iemesla no tās nešķiras; suņi nemēdz nedēļām ilgi klīst apkārt, meklēdami pilnīgi svešus cilvēkus, un pilsētas galvas un domnieki piepeši neiedegas milzīgā interesē par nēģeru kal­piem, ko nekad mūžā nav redzējuši. Tomēr neviens no viņa draugiem, liekas, neieskatīja, ka viņa dzīve uzņēmusi dīvainu kursu. Ieraugot zeltu vai sudrabu, Stīvenam apšķebinājās dūša, un viņa kambarītis Hārlij-strītas nama pēdējā stāvā bija stāvgrūdām pilns ar negribētiem dārgumiem.

Džentlmeņa burvestības varā viņš bija nodzīvojis jau gandrīz divus gadus. Stīvens bieži bija lūdzies džentlmeni, lai tas viņu atlaiž — vai vismaz atlaiž lēdiju Poulu —, taču džentlmenis ne dzirdēt par to negribēja. Tāpēc Stīvens bija sadūšojies un mēģinājis pastāstīt citiem par to, kā viņam un lēdijai Poulai jācieš. Viņš nepacietīgi vēlējās uzzināt, vai ar kādu jau agrāk nav atgadījies kas līdzīgs. Ja nu izdodas atrast kādu, kas nāktu palīgā un viņus atbrīvotu? Pir­mais, ar ko viņš lūkoja runāt, bija sulainis Roberts. Stīvens brīdināja Robertu, ka vajadzēs uzklausīt visnotaļ privātu stāstu par slepenām bēdām, un Roberts bija skatījies pretī pienācīgi nopietni un līdzcietīgi. Taču, sācis runāt, Stīvens satriekts atklāja, ka stāsta par pavisam ko citu: viņš manīja, ka uzstājas ar ļoti dedzīgu un zinātnisku lekciju par zirņu un pupu audzēšanu un izmantošanu — un viņš taču pilnīgi neko nezināja ne par zirņiem, ne par pupām! Ļaunākais bija tas, ka daļa viņa sniegto ziņu bija gaužām savādas un bezgala pārsteigtu jebkuru fermeri vai dārznieku. Viņš runāja par to, kā atšķiras pupas, kas dēstī­tas vai ievāktas mēness pilnatnē un tukšatnē, ugunskuru vai vasaras saulgriežu naktī, un kā šo pupu īpašības mainās, ja tās dēsta vai novāc ar sudraba lāpstiņu vai nazi.

Nākamais, kam viņš mēģināja pastāstīt par savu nelaimi, bija Džons Long­ridžs. Šoreiz Stīvens dzirdēja sevi visos sīkumos stāstām par Jūlija Cēzara varoņ­darbiem un piedzīvojumiem Britānijā. Tik skaidri un sīki to visu izklāstīt nebūtu spējis neviens vēsturnieks, kauču veltījis pētījumiem divdesmit gadu vai vairāk. Un atkal viņa stāstā bija ziņas, ko neizdotos atrast nevienā grāmatā. [39] ' Stīvens pastāstīja, kā neilgi pēc ierašanās šajos krastos Jūlijs Cēzars atstājis karaspēku un devies pastaigāties uz zaļu birzi. Necik tālu neaizgājis, viņš sastapis divus jaunekļus, kas nerimus smagi nopūtās un, nezinādami, kur dēties, ar dūrēm dauzīja zemi. Abi bija apbrī­nojami glīti no vaiga un tērpušies vissmalkākajos, izmeklētos toņos krāsotos kreklos. Jūliju Cēzaru tā sajūsmināja abu jaunekļu cildenā āriene, ka viņš tos visvisādi iztaujāja, un tie atbildēja, atklāti un bez kaut niecīgākās minstināšanās. Viņi pastāstīja, ka abi esot sūdzētāji tuvējā tiesā, 'l iesa pulcējās ik pēc trim mēnešiem, lai izšķirtu ķildas un sodītu ļaundarus no viņu vidus, taču nelaimīgā kārtā viņu cilts bija īpaši nešpetna un nesaticīga, un šajā reizē tiesa vispār nevar tikt izspriesta, tāpēc ka nav atrodams taisnīgs soģis: ikkatra godājama persona vai nu pati ir apsūdzēta kādā noziegumā, vai citādi cieši saistīta ar kādu 110 prāvām. To dzirdot, Cēzaru pārņēma līdzjūtība, un viņš uz līdzenas vietas piedāvājās pats spriest pār viņiem tiesu —jaunekļi ar prieku pieņēma viņa priekšlikumu.

Tie izveda viņu no birzs ziedošā ielejā starp lēzeniem zaļiem pakalniem. Tur gaidīja savs tūkstotis neparasti izskatīgu vīriešu un daiļu sieviešu. Jūlijs Cēzars apsēdās pakalnē un uzklausīja visas to sūdzības un iebildumus un pēc tam izsprieda tiesu tik gudri, ka visi priecājās un neviens nedevās prom aizvainots.

Šie ļaudis bija tik apmierināti ar Jūlija Cēzara spriedumiem, ka par to bija ar mieru iz­pildīt visu, ko viņš lūgs. Jūlijs Cēzars brīdi padomāja un tad sacīja, ka vēlētos valdīt pār pa­sauli. To tad viņam arī apsolīja.

Viņš vēl divas reizes mēģināja kādam pastāstīt par savu postu. Misis Bren­dijai viņš cēla priekšā dīvainu aizstāvības runu Jūdam Iskariotam, turklāt paziņodams, ka mūža nogalē Iskariots rīkojās pēc norādījumiem, ko tam deva divi vīri, vārdā Džons Koperheds un Džons Brāsfūts, kurus Iskariots uzskatīja par eņģeļiem; savukārt misis Brendijas komijam Tobijam Smitam viņš nosauca visus Īrijas, Skotijas, Velsas un Anglijas iedzīvotājus, kurus pēdējo divu gadu- simteņu laikā bija aizvīluši elfi. Neviena nelaimīgā vārds viņam neko neizteica.

Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņš var censties, cik gribēdams: pastās­tīt par zavestu visviens neizdosies.

Viņa dīvainā klusuciešana un grūtsirdība, bez šaubām, visvairāk sāpināja misis Brendiju. Gādīgā tirgotavas saimniece nesaprata, ka Stīvens ir noslēdzies pret visu pasauli, viņa redzēja tikai to, ka izredzētais noslēdzies pret viņu. Kādu­dien, tas bija septembra sākumā, Stīvens iegriezās pie misis Brendijas. Viņi dažas nedēļas nebija redzējušies, un misis Brendijai tas bija licis justies tik nelaimīgai, ka viņa bija aizrakstījusi Robertam Ostinam, un Roberts bija aizgājis pie Stī­vena un nostrostējis viņu par tādu nevērību. Taču, kad Stīvens bija ieradies mazajā salonā virs Sentdžeims-strītas tirgotavas, neviens nebūtu misis Brendiju vaino­jis, ja viņai gribētos, kaut tas uzreiz atkal dotos prom. Viņš sēdēja, atspiedis galvu rokā, smagi nopūtās, un viņam nebija nekā, ko misis Brendijai sacīt. Saimniece piedāvāja viņam Konstancijas vīnu, marmelādi un garenas ķimeņmaizītes kā 110 vecmāmiņu laikiem — dažnedažādus gardumus —, taču viņš no visa atteicās. Viņš neko nevēlējās; un tā misis Brendija apsēdās iepretim pie kamīna un atkal ķērās pie šuvekļa — naktsmices, ko viņa skumīgi margoja Stīvenam.

Varbūt, — viņa ierunājās, — varbūt jums apnikusi gan Londona, gan es, un jūs vēlaties atgriezties Āfrikā?

Nē, — atbildēja Stīvens.

Āfrika droši vien ir neparasti brīnišķīga vieta, — bilda misis Brendija, šķiet, apņēmusies sodīt sevi, nekavējoties aizraidot Stīvenu uz Āfriku. — Visi tā runā. Skaties, kur gribi, apelsīni un ananasi, cukurniedres un šokolādes koki. — Viņa četrpadsmit gadu bija tirgojusies ar koloniālprecēm un pasauli kartogra- fēja ar to palīdzību. Viņa rūgti pasmējās: — Man gan laikam Āfrikā neklātos labi. Kāpēc cilvēkiem vajadzētu iet iepirkties, ja vajag tikai pastiept roku un noplūkt augli no tuvākā koka? Ak, jā! Āfrikā es izputētu vienā mirklī, — viņa pārkoda pavedienu. — Es gan nesaku, ka nebrauktu kaut rīt, — viņa draudīgi bakstīja pavedienu adatas nevainīgajā acī, — ja kāds mani aicinātu.

Vai jūs manis dēļ brauktu uz Āfriku? — Stīvens pārsteigumā jautāja.

Misis Brendija pacēla galvu.

Jūsu dēļ es brauktu jebkur, — viņa teica. — Man likās, jums tas ir zināms.

Abi nelaimīgi lūkojās viens otrā.

Stīvens sacīja, ka viņam jāiet atpakaļ uz Hārlij-strītu un jāķeras pie saviem pienākumiem.

Debesis ārā jau bija satumsušas, un sāka līt. Garāmgājēji atvēra lietussargus. Iedams pa Sentdžeims-strītu, Stīvens ieraudzīja ērmotu skatu — pelēkajā lietū pāri ļaužu galvām pie viņa peldēja melns burukuģis. Tā bija fregate, savas divas pēdas augsta, ar saplēstām, netīrām burām un aplupušu krāsojumu. Tā cēlās un krita, itin kā peldētu pa jūru. Uz to raudzīdamies, Stīvens nodrebēja. No pūļa iznāca ubags, nēģeris, kura āda bija tikpat melna un spīdīga kā Stīve­nam. Burinieks bija piestiprināts viņam pie cepures. Iedams viņš te sakumpa, te izslēja galvu, likdams kuģim būrāt. Baidīdamies, ka milzīgā cepure var no­krist, viņš savus dīvainos ietupienus un paslējienus taisīja ļoti lēni — likās, cilvēks iet pa ielu un neparasti lēnām dejo. Ubagu sauca Džonsons. Viņš bija sakropļots jūrnieks, kas palicis bez pensijas. Nespēdams iztiku pelnīt citādi, viņš bija sācis dziedāt un ubagot, un tas viņam veicās ļoti labi — visā pilsētā viņu pazina ērmotās cepures dēļ. Džonsons sniedza Stīvenam roku, taču Stī­vens aizgriezās. Viņš vienmēr piesargājās, lai nerunātu un nekādi nesaietos ar zemu ļaužu nēģeriem — baidījās, ka, ja kāds viņu pamanīs runājam ar tādiem cilvēkiem, tad nodomās, ka viņam ar tiem ir kas kopīgs.

Stīvens izdzirda skaļi saucam savu vārdu un salēcās kā applaucējies, taču tas bija tikai misis Brendijas komijs Tobijs Smits.

Vai, mister Blek! — Tobijs sauca, pieskriedams viņam klāt. — Rekur jūs esat! Jūs vienmēr tik ātri ejat, ser! Es domāju, ka jūs jau būsit ticis līdz Hārlij- strītai. Misis Brendija sūta sveicienus, ser, un liek pateikt, ka jūs pie sava krēsla aizmirsāt šo.

Tomijs sniedza viņam sudraba diadēmu — smalku metāla stīpiņu, kas tieši derētu Stīvena galvai. Tā bija gluži vienkārša, virsmu rotāja vienīgi dīvainas zīmes un neredzēti burti.

Tā nav mana! — iebilda Stīvens,

Ā! — bezpalīdzīgi atsaucās Tobijs, taču pēc tam, liekas, nolēma uzskatīt, ka Stīvens pajokojis. — Ak, mister Blek, ja es simtām reižu nebūtu redzējis to jums galvā! — Tad viņš sāka smieties, paklanījās un metās atpakaļ uz tirgotavu, atstādams Stīvenu ar diadēmu rokās.

Stīvens šķērsoja Pikadilliju un tālāk gāja pa Bond-strītu. Necik tālu neticis, viņš izdzirdēja kliegšanu un ieraudzīja pretī skrienam sīku stāvu. Augumā tas nešķita garāks par četrus piecus gadus vecu bērnu, taču līķabālā seja ar asajiem vaibstiem liecināja, ka bērns ir daudz vecāks. Iztālēm tam pakaļ skrēja divi vai trīs vīri, kas kliedza: — Zaglis! — un: — Ķeriet zagli!

Stīvens lēkšus aizšķērsoja zaglim ceļu. Taču, kaut arī jaunais zaglis nespēja pavisam izvairīties no Stīvena tvēriena (jo Stīvens bija veikls), arī Stīvenam ne­izdevās zaglēnu noķert (jo tas bija glums). Zaglim rokā bija iegarens sarkanā drānā ievīstīts priekšmets, ko viņš kaut kā izmanījās iegrūst Stīvenam saujā, un jau nākamajā mirklī viņš bija iesprucis pūlītī pie zeltkaļa Hemingsa tirgo­tavas. Visi šie ļaudis tikai pirms brīža bija iznākuši uz ielas un par zagļa ķer­šanu neko nezināja, tādēļ nepašķīrās, kad starp viņiem iejuka zaglis. Vairs nebija iespējams noskaidrot, uz kuru pusi tas aizskrējis.

Stīvens stāvēja ar vīstokli rokā. Drāna — mīksts, vecs samts — noslīdēja un Stīvens ieraudzīja garu sudraba zizli.

No vajātāju bariņa pirmais pie viņa pieskrēja melnīgsnējs, izskatīgs džentl­menis, kas bija ģērbies skumīgās, toties elegantās melnās drānās.

Jūs bijāt viņu noķēris, — džentlmenis uzrunāja Stīvenu.

Atvainojiet, ser, — Stīvens atbildēja, — ka es nespēju viņu noturēt. To­mēr, kā redzat, man ir jūsu īpašums. — Stivens sniedza jaunpienācējam sud­raba zizli un sarkano samta drānu, taču džentlmenis neko neņēma pretī.

Pie visa vainīga mana māte! — tas dusmīgi izsaucās. — Tīrais posts! Kā viņa var būt tik nevērīga? Es viņai tūkstoš reižu esmu sacījis — ja viņa atstās vaļā salona logu, agri vai vēlu pa to ielīdīs zagļi. Vai es tā neesmu sacījis simtām reižu, Fdvard? Vai neesmu tā teicis, Džon? — Pēdējā šīs runas daļa bija domāta džentlmeņa kalpiem, kas tikko bija pieskrējuši pie sava saimnieka. Abi bija aizelsušies un nespēja atbildēt, toties spēja ar izteiksmīgiem galvas mājieniem apliecināt Stīvenam, ka džentlmenis tik tiešām bija tā sacījis.

Visa pasaule zina, ka manā namā ir daudz dārgumu, — džentlmenis turpināja, — un vienalga, es varu lūgties, cik gribu, viņa tik un tā atstāj logu vaļā! Tagad viņa, saprotams, sēž un vaimanā, ka pazudis acuraugs, kas mūsu ģimenei piederējis gadusimteņiem. Redziet, mana māte ļoti lepojas ar mūsu ģimeni un tās dārgumiem. Šis scepteris, teiksim, ir pierādījums, ka mēs esam cēlušies no senajiem Veseksas karaļiem — tas piederējis vai nu Edgaram, vai Alfrēdam, kurš to var atcerēties.

Tad jums tas jāņem un jānoliek vietā, ser, — Stīvens mudināja. — Jūsu māte noteikti jutīsies ļoti iepriecināta, ieraugot, ka ar to nekas slikts nav at­gadījies.

Džentlmenis jau stiepa roku, lai paņemtu scepteri, taču pēkšņi atrāva to atpakaļ.

— Nē! — viņš iekliedzās. — Neņemšu! Zvēru, es to neņemšu! Ja es atkal nodošu šo dārgumu manas mātes glabāšanā, tad viņa nekad nesapratīs, cik briesmīgas sekas var būt viņas nolaidībai! Viņa nekad neiemācīsies aizvērt logu! Un kas zina, ko man nolaupīs nākamreiz? Saprotiet, varbūt es rīt pārnākšu, un māja būs tukša! Nē, ser, lai scepteris paliek jums! Tā būs balva par pakalpo­jumu, ko jūs man izdarījāt, mēģinādams noķert zagli.

Džentlmeņa kalpi saskanīgi māja ar galvu, it kā tas viņiem liktos ļoti saprā­tīgi; tad pieripoja kariete, džentlmenis līdz ar kalpiem tajā iekāpa un aizbrauca.

Stīvens stāvēja lietū ar diadēmu vienā un scepteri otrā rokā. Viņa priekšā stiepās Bond-strīta, gar kuras malām rindojās smalkākās tirgotavas visā karaļ­valstī. To skatlogos bija izlikti zīdi un samti, galvassegas ar pērlēm un pāva spalvām, briljanti, rubīni, dārgi akmeņi un visdažādākie zelta un sudraba nieciņi.

"Skaidrs," nodomāja Stīvens, "viņš par katru cenu gribēs mani apdāvināt ar visdīvainākajiem dārgumiem, kas vien atrodami šajās tirgotavās. Taču es būšu gudrāks! Iešu mājup pa citu ceļu."

Viņš iegriezās šaurā šķērsieliņā starp diviem namiem, šķērsoja pagalmiņu, izgāja pa vārtiņiem un nokļuva citā šķērsielā, kas viņu izveda pieticīgā ieliņā. Tā bija gluži tukša un savādi klusa. Dzirdama bija vienīgi lietus bungošana pa bruģakmeņiem. Māju fasādes no slapjuma bija kļuvušas tumšas un izskatījās gandrīz melnas. Šai ielā laikam dzīvoja ļoti pieticīgi ļaudis, jo neviens šai aiz- dugušajā dienā nebija iededzis ne lampu, ne sveci. Tomēr smagie mākoņi de­besis neaizsedza pavisam, starp tumšajiem padebešiem un tumšo zemi kā spoži sudraba šķēpi krita lietus strāvas.

Piepeši no tumšas šķērsielas izripoja kaut kas mirdzošs un viegli pieslīdēja pa neredzamo bruģi tieši Stīvenam pie kājām.

Viņš palūkojās uz to un smagi nopūtās, ieraudzījis, ka tā — kā jau viņš bija gaidījis — ir sudraba lode. Tā bija ļoti nobružāta un izskatījās stipri veca. Augšā, tur, kur vajadzētu būt krustam kā zīmei, ka pasaules valdnieks ir Dievs, sniecās atvērta plaukstiņa. Viens pirksts bija nolūzis. Šo simbolu — atvērtu plaukstu — Stīvens bija redzējis neskaitāmas reizes. Tā bija viena no pazīšanās zīmēm, ko izmantoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Vēl tikai vakarnakt Stīvens bija piedalījies svinīgā gājienā un nesis karogu ar šo pašu emblēmu pa tumšiem, vējainiem pagalmiem un milzīgu ozolu alejām, kur virs galvas neredzamos zaros zēvelēja vējš.

Tuvumā noblīkšķēja vērtne. Pa augšstāva logu galvu kārstīja sieviete. Visi viņas mati bija uztīti uz papīriņiem.

Tūlīt pat pacel! — viņa uzkliedza, niknām acīm skatīdamās uz Stīvenu.

Bet tas nav mans! — Stīvens sauca viņai pretī.

Ak, tas neesot viņa! — sieviete kļuva vēl niknāka. — Es laikam tikko ne­redzēju, kā tas izkrīt tev no kabatas un aizripo pa zemi! Mani laikam nesauc Marija Tompkinsa! Un es laikam neraujos melnās miesās dienu un nakti, lai Peper-strīta būtu tīra un kārtīga, bet tev katrā ziņā jānāk šurp un jāizmētā sa­vas drazas!

Grūti nopūzdamies, Stīvens pacēla valstsābolu. Viņš uzreiz saprata, ka Ma­rija Tompkinsai tomēr nav taisnība, lai ko viņa domājās redzējusi, — ja viņš to ieliktu kabatā, draudētu visnotaļ lielas briesmas, ka odere saplīsīs: tik smaga tā bija. Tālab viņam nācās iet pa lietu, turot vienā rokā scepteri un otrā valsts­ābolu. Diadēmu viņš uzlika galvā, jo tā bija visērtāk; šādi uzposies, viņš devās mājup.

Ieradies Hārlij-strītas namā, viņš devās uz kalpu stāvu un atvēra virtuves durvis. Aiz tām viņš atrada nevis virtuvi, bet kādu telpu, kurā vēl nekad nebija bijis. Viņš trīs reizes nošķaudījās.

Stīvenam pietika ar mazu brīsniņu, lai pārliecinātos, ka šī, par laimi, nav "Zudusī cerība". Viņš stāvēja gluži parastā istabā — tādas istabas varētu atrast jebkurā pārticīgā Londonas namā. Taču tā bija apbrīnojami nekārtīga. Pēc visa spriežot, iemītnieki tikai nupat bija ievākušies šajā namā un vēl nebija salikuši mantas vietās. Te bija visi priekšmeti, kas parasti tiek novietoti salonā un kabi­netā: kāršu galdiņi, šujamgaldiņi, lasāmgaldi, biguļi, dažnedažādi vairāk vai mazāk ērti un noderīgi krēsli, spoguļi, tējas tases, zīmogvasks, svečturi, glez­nas, grāmatas (daudz grāmatu), kārbiņas ar smiltīm, tintnīcas, spalvas, papīrs, pulksteņi, auklu šķeteres, kājsoliņi, kamīna režģi un rakstāmgaldi. Taču tas viss stāvēja juku jukām, veidojot gluži jaunus un negaidītus salikumus. Visās malās mētājās kastes, paunas un koferi, daži bija izkravāti, citi puskravāti un vēl citi pat neatvērti. No kastēm bija izvilkti salmi, kas tagad bija izkaisīti pa visu istabu un mēbelēm, tādēļ viss likās putekļains un Stīvenam vajadzēja vēl divas reizes nošķaudīties. Kāda sauja salmu pat bija nokļuvusi kamīnā, un istabā kuru katru bridi varēja izcelties ugunsgrēks.

Istabā bija divi cilvēki: kāds vīrietis, ko Stīvens nekad nebija redzējis, un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Vīrietis, ko viņš nekad nebija redzē­jis, sēdēja pie maza galdiņa blakus logam. Jādomā, viņš bija izkravājis mantas un kārtojis istabu, taču vienā brīdī metis darbus pie malas un patlaban bija iegrimis grāmatā. Laiku pa laikam viņš pārtrauca lasīšanu, lai uzšķirtu kādu lappusi vēl divos trijos sējumos, kas gulēja uz galda, lai jūsmīgi nomurminātu kaut ko sev zem deguna un uzšņāptu kādu piezīmi tintes traipiem izraibinātā piezīmju grāmatiņā.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sēdēja atzveltnī kamīna pretējā pusē, mezdams uz nepazīstamo tik ļaunprātīgus un aizkaitinātus skatienus, ka Stīvenam uznāca bailes par otra dzīvību. Taču, ieraudzījis Stīvenu, džentlme­nis ar matiem kā dzelkšņa pūkas kļuva pati laipnība, pati labvēlība.

Ā, tas esi tu! — viņš iesaucās. — Cik dižciltīgs tu izskaties ar savām ka­raliskajām regālijām!

Iepretim durvīm pie sienas bija atsliets liels spogulis. Stīvens pirmo reizi ieraudzīja sevi ar kroni, scepteri un valstsābolu. Kā izliets karalis. Tad viņš pa­griezās pret vīrieti, kas sēdēja pie galda, — ko gan viņš domās par piepeši parā­dījušos melnādaini ar kroni galvā?

Ēļ Par viņu tu vari neuztraukties! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Ne viņš mūs redz, ne dzird. Talanta viņam ir tikpat maz kā tam otram. Skaties! — Džentlmenis saburzīja papīra lapiņu un no visa spēka iemeta ar to lasītājam pa galvu. Tas pat nesarāvās, nepacēla acis no grāmatas un vispār nelikās neko manām.

Otrs, ser? — Stīvens pārjautāja. — Kāds otrs?

Šis ir jaunais burvis. Tas, kurš nesen ieradās Londonā.

Ak tā? Es, protams, esmu par viņu dzirdējis. Sers Volters ir par viņu ļoti labās domās. Bet man jāatzīst, ka esmu piemirsis viņa vārdu.

Ē, vai nav vienalga, kā viņu sauc! Galvenais ir tas, ka viņš ir tieši tāds pats nelga kā otrais un gandrīz tikpat neglīts.

Ko? — piepeši ierunājās burvis. Viņš pagriezās un maķenīt aizdomīgi nopētīja istabu. — Džeremij! — viņš ļoti skaļi iesaucās.

Pa durvīm galvu iebāza kalps, taču ienākt tam nenāca ne prātā.

Ser? — kalps jautāja.

Redzot tādu nevīžību, Stīvenam gandrīz mute palika vaļā — Hārlij-strītā viņš ko tādu nemūžam nepieļautu. Viņš uzskatīja par savu pienākumu apveltīt kalpu ar ledainu skatienu, lai parādītu, ko viņš domā par tik nolaidīgu iztu­rēšanos, taču pēc tam atcerējās, ka neviens viņu neredz.

Šie Londonas nami ir pilnīgi neiedomājami būvēti, — sacīja burvis.

Es dzirdu, ko runā kaimiņos!

Šī ziņa bija gana interesanta, lai kalps, kuru sauca Džeremijs, tomēr ienāktu pa durvīm. Viņš apstājās istabas vidū un klausījās.

Vai visas sienas ir tik plānas? — burvis turpināja. — Kā tev šķiet, varbūt tur kaut kas nav kārtībā?

Džeremijs pieklaudzināja pie sienas, kas nošķīra šo namu no blakusmājas. Siena atsaucās ar klusiem būkšķiem kā tas arī pienākas pamatīgai, krietni mūrētai karaļvalsts sienai. Neko nesaprazdams, kalps norādīja:

Es neko nedzirdu, ser. Ko viņi tur runāja?

Liekas, viens nosauca otru par neldzīgu un neglītu.

Tiešām, ser? Aiz tās sienas dzīvo divas vecas dāmas.

Hā! Tas vēl neko nenozīmē. Vecums mūsu dienās vairs nav nekāda garantija.

Kad tas bija pateikts, burvim saruna, šķiet, uzreiz apnika. Viņš pagriezās at­pakaļ un atsāka lasīšanu.

Džeremijs brīdi nogaidīja un tad, ja reiz saimnieks neliekas par viņu zinis, atkal devās prom.

Ser, es neesmu jums pateicies, — Stīvens sacīja džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas, — par šīm brīnišķīgajām dāvanām.

Ak, Stīven! Jauki, ka esmu tevi iepriecinājis. Diadēma, man jāatzīstas, ir tava cepure, es to pārvērtu ar burvestības palīdzību. Nesalīdzināmi labprātāk būtu tev pasniedzis īstu kroni, taču tik īsā laikā man nekādā ziņā nebija iespē­jams to sadabūt. Jādomā, tu esi vīlies. Hm, tagad man nāk prātā, ka Anglijas karalim ir vairāki kroņi, un viņš ļoti reti tos izmanto…

Džentlmenis pacēla rokas un ar diviem neiedomājami gariem baltiem pirkstiem norādīja augšup.

Vai! — iesaucās Stīvens, acumirklī sapratis, ko džentlmenis grasās darīt.

Ja jūs domājat noburt Anglijas karali, lai viņš ierodas šeit ar vienu no saviem

kroņiem — man liekas, tieši to jūs gribat izdarīt, tāpēc ka jūs esat laipnāks par laipnu, — tad es jūs lūdzu, aiztaupiet sev pūles! Man šobrīd kronis nav vaja­dzīgs, kā jau jūs zināt, un Anglijas karalis ir tik vecs kungs — vai nebūtu pie- klājīgāk ļaut viņam palikt mājās?

Ā, nu, labi, — džentlmenis atbildēja un nolaida rokas.

Neatrazdams labāku nodarbošanos, viņš atsāka zākāt jauno burvi. Nekas tam

nebija labs diezgan. Viņš zobojās par grāmatu, ko tas lasīja; atrada vainas tā zābaku šuvumā un nespēja atrast neviena laba vārda, ko pateikt par augumu (kaut arī burvis bija tieši tikpat garš kā džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas — tas pierādījās, kad reiz viņi abi vienlaikus piecēlās kājās).

Stīvenam bija pēdējais laiks atgriezties Hārlij-strītā un ķerties pie saviem darbiem, taču viņš baidījās abus atstāt divatā — likās, džentlmenis var sākt ap­mētāt burvi ne tikai ar papīra bumbiņām vien.

Varbūt mēs varētu kopā paieties līdz Hārlij-strītai, ser? — viņš ierosi­nāja. — Tad jūs man varētu pastāstīt par to, kā jūs ar saviem cildenajiem dar­biem uzcēlāt Londonu un padarījāt to par dižu pilsētu. Tas allaž ir ļoti aizraujošs stāsts. Man nekad neapnīk par to klausīties.

Labprāt, Stīven! Labprāt!

Vai tas ir tālu, ser?,

Kas ir tālu?

Hārlij-strīta, ser. Es nezinu, kur mēs atrodamies.

Mēs esam Soho-skvērā, nē, tas nemaz nav tālu!

Kad abi jau stāvēja pie Hārlij-strītas nama, džentlmenis ar matiem kā dzelk­šņa pūkas jo sirsnīgi ardievojās no Stīvena, mudinādams viņu neskumt par šķir­šanos un atgādinādams, ka jau šo pašu nakti abi atkal tiksies "Zudušajā cerībā":

…kad vistālākā austrumu torņa zvanītavā notiks burvīga ceremonija. Mēs pieminēsim kādu uzvaru, kas tika gūta — ak, pirms kādiem pieciem sim­tiem gadu — es toreiz ļoti atjautīgi saņēmu gūstā sava ienaidnieka bērnus un mēs nogrūdām tos no zvanītavas. Šonakt mēs atsauksim atmiņā šo brīnišķīgo notikumu! Mēs saģērbsim salmu lelles bērnu asiņainajās drānās un nosvie­dīsim tās uz bruģakmeņiem, un tad dziedāsim, dejosim un gavilēsim par to bojāeju!

Vai jūs ik gadus rīkojat šo ceremoniju, ser? Esmu pārliecināts, ka es to atcerētos, ja kaut reizi jau būtu tādā piedalījies. Tā šķiet ļoti… satriecoša.

— Priecājos, ka tu tā domā. Es to rikoju, kad man ienāk prātā. Pats par sevi saprotams, kad mēs izmantojām īstus bērnus, tā bija daudz iespaidīgāka.

1809. gada decembris/1810. gada janvāris

Tagad Londonā bija divi burvji, kurus apbrīnot un aptekāt, un diez vai kāds sevišķi brīnīsies, uzzinot, ka londoniešiem tīkamāks bija misters Streindžs. Streindžs izskatījās tieši tāds, kādam pēc visu domām jāizskatās burvim. Viņš bija gara auguma; viņš bija apburošs; viņš smaidīja ļoti ironisku smaidu; un, atšķirībā no mistera Norela, viņš daudz runāja par maģiju un bez ierunām atbildēja uz visiem jautājumiem par šīm lietām. Misteru Streindžu ar kundzi aicināja uz neskaitāmām vakariņām un dinejām, un vakara gaitā Streindžs parasti iepriecināja sanākušo sabiedrību, parādīdams kādu nelielu burvestību. No viņa burvestībām publikai visvairāk gāja pie sirds ainas, kurām viņš lika parādīties uz ūdens virsmas. [40] [1] 1810. gada 14. maijā Streindžs rakstīja Džonam Segundam:

"…Te visi dedzīgi vēlas skatīties burvju ainas, un es parasti labprāt kādu parādu. Lai ko arī apgalvo Norels, tas nemaz nav grūti, turklāt neiesvētītajiem sagādā milzīgu prieku. Vie­nīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka galu galā vienmēr jārāda cilvēkiem viņu radinieki. Otrdien es biju Tevistok-skvērā pie kādas ģimenes, uzvārdā Falčeri. Izlēju uz galda mazliet vīna, pa- būros un parādīju viņiem jūras kauju, kas tai brīdī notika Bahamās, sabrukušu neapoliešu klosteri mēnesnīcā un beigās vēl imperatoru Napoleonu Bonapartu, kurš turēja kājas bļodā ar svelošu ūdeni un dzēra karstu šokolādi. Falčeri bija pietiekami labi audzināti, lai izliktos, ka viņus tas viss interesē, taču vakara noslēgumā viņi lūdza, vai es nevarētu parādīt viņu krustmāmiņu, kas dzīvo Kārlailā. Pusstundu mums ar Arabellu vajadzēja izklaidēties pašiem, jo visi mājinieki kā apmāti skatījās uz vecu dāmu, kas ar baltu aubiti galvā sēdēja pie ka­mīna un adīja."

"Džonatana Streindža vēstules un dažādas piezīmes", red. Džons Segunds, Džona Mareja apgādā, Londona, 1824.

Atšķirībā no Norela Streindžs neizmantoja sudraba trauku — parasto burvju ainu rādīšanas piederumu. Streindžs apgalvoja, ka bļodā varot redzēt tik maz, ka gandrīz neesot vērts burties. Visbiežāk viņš pagaidīja, līdz kalpi bija noridājuši galdu un noņēmuši galdautu, tad izgāza uz galda glāzi ūdens vai vīna un lika burvju ainām parādīties peļķē. Laimīgā kārtā burvestība lielākoties tā sajūs­mināja nama saimniekus, ka viņi gandrīz nekad nežēlojās par notraipītajiem, sabojātajiem galdiem un paklājiem.

Misters Streindžs un Streindža kundze aprada ar dzīvi Londonā un jutās ļoti labi. Viņi bija atraduši māju Soho-skvērā, un Arabella bija pilnībā nodevusies visiem patīkamajiem rūpestiem, kas jaunā miteklī prasa saimnieces uzmanību: vajadzēja galdniekiem pasūtināt elegantas jaunas mēbeles, izlūgties draudzenēm palīdzību dažu uzticamu kalpotāju sameklēšanā un ik dienas iet iepirkties.

Decembra vidū kādu rītu pienāca ziņa no kāda Hēga un Čipendeila mēbeļ- drānu tirgotavas komija (ļoti laipna un pakalpīga cilvēka) — tirgotavā tikko esot saņemts bronzas krāsas zīds ar atlasa un muarē svītrām: ļoti iespējams, tieši tāds, kādu vajadzētu misis Streindžas salona aizkariem. Sī ziņa pamudināja Arabellu nedaudz pamainīt dienas kārtību.

Spriežot pēc mistera Samnera apraksta, audums ir ļoti elegants, — viņa pie brokastgalda sacīja Streindžam, — domāju, ka man ļoti patiks. Bet ja es aizkariem izvēlos bronzas zīdu, tad laikam tomēr nevarēs ņemt vīnkrāsas samtu zviļņiem. Nedomāju, ka bronza un vīna sarkanais labi saderēs kopā. Tātad man vēlreiz jāaiziet uz Flinta un Klārka tirdzniecības namu un jāpaskatās tas vīnkrāsas samts: ja nu izrādās, ka es nespēju no tā atteikties. Pēc tam es aiziešu uz Hēga un Čipendeila tirgotavu. Bet tas nozīmē, ka man pietrūks laika ap­ciemot tavu krustmāmiņu — bet to noteikti vajadzētu izdarīt, jo viņa jau šorīt brauc prom uz Edinburgu. Es gribēju pateikt viņai paldies, ka viņa sameklēja mums Mēriju.

Mmm? — ierūcās Streindžs, kurš ēda karstas maizītes ar ievārījumu un lasīja Hogārta un Pikla "Saistošās piezīmes par elfu anatomiju". [41] [1] Tā bija mistera Norela grāmata. Misters Norels to aplinkus pieminēja 1807. gada jan­vāra sākumā, kad pie viņa bija atbraukuši misters Segunds un misters Hanifūts.

Mērija. Jaunā istabene. Tu viņu vakar redzēji.

Ā, — Streindžs atsaucās, pāršķirdams lappusi.

Liekas, viņa ir jauka, klusa un pieklājīga meitene. Manuprāt, mēs ar viņu būsim ļoti apmierināti. Un tātad, Džonatan, kā jau tu dzirdēji, es būtu ļoti pa­teicīga, ja tu šorīt iegrieztos pie savas krustmāmiņas. Pēc brokastīm tu varētu aizstaigāt līdz Henriet-stritai un patencināt par Mēriju. Pēc tam tu vari iegriez­ties Hēga un Čipendeila tirgotavā, un tur sagaidi mani. Ā, vēl viena lieta — vai tu nevarētu ieiet Vedžvuda un Baierlija pārdotavā un apjautāties, kad būs gatava jaunā servīze? Tas neprasīs daudz laika. Tev iznāk gandrīz pa ce|am. — Arabella ar šaubām palūkojās uz vīru. — Džonatan, vai tu dzirdi, ko es saku?

Mmm? — Streindžs nomurdēja, paceldams acis. — Jā, kā gan citādi!

Tā nu Arabella, kuru pavadīja viens no sulaiņiem, devās uz Vigmor-strītu, kur atradās Flinta un Klārka tirdzniecības nams. Otru reizi aplūkojusi vīnsar- kano samtu, viņa tomēr nosprieda, ka tas gan ir ļoti skaists, tomēr pārāk tumšs, lad viņa gaidpilnā satraukumā devās uz Sentmārtins-leinu aplūkot bronzas krāsas zīdu. Flēga un Čipendeila pārdotavā Arabellu jau gaidīja komijs, taču savu vīru viņa tur nesastapa. Komijs ļoti atvainojās, taču diemžēl bija spiests sacīt, ka misters Streindžs šorīt neesot redzēts.

Viņa atkal izgāja uz ielas.

Džordž, vai tu kaut kur neredzi saimnieku? — viņa jautāja sulainim.

Nē, kundze.

Sāka līt pelēks lietus. Kaut kas līdzīgs nojautai lika Arabellai pamest ska­tienu uz grāmattirgotavas skatlogu. Aiz stikla viņa ieraudzīja Streindžu, kas aizrautīgi sarunājās ar seru Volteru Poulu. Tā nu Arabella iegāja tirgotavā, no­vēlēja seram Volteram laburītu un mīļi apvaicājās vīram, vai viņš ir apciemojis savu krustmāmiņu un iegriezies Vedžvuda un Baierlija pārdotavā.

Sis jautājums Streindžu manāmi apmulsināja. Nodūris acis, viņš atklāja, ka viņam rokā ir liela grāmata. Viņš sarauca pieri, it kā nespētu ne iedomāties, kā 1.1 pie viņa nonākusi.

Es noteikti būtu to izdarījis, mana mīļā, — viņš sacīja, — taču sāku ru­nāt ar seru Volteru, un tā man nepavisam neiznāca laika.

Pie visa vainīgs esmu es, — sers Volters steigšus apliecināja Arabellai.

Mums ir radušās grūtības ar blokādi. Tās atgadās vienā laidā, un es stāstīju

par to misteram Streindžam cerībā, ka viņš kopā ar misteru Norelu spēs mums palīdzēt.

Un vai tu spēj palīdzēt? — jautāja Arabella.

O, man šķiet, ka spēju gan, — atbildēja Streindžs.

Sers Volters paskaidroja, ka britu valdība no saviem izlūkiem saņēmusi ziņu, ka daži franču kuģi — iespējams, veseli desmit, — apgājuši britu blokādi un devušies jūrā. Neviens nezina, kurp tie burā un ko nodomājuši darīt. Valdībai nebija zināms arī, kur atrast admirāli Ārmingkroftu, kura pienākums bija neko tamlīdzīgu nepieļaut. Admirālis un viņa flote, kas sastāvēja no desmit frega­tēm un diviem līnijkuģiem, bija pazuduši bez pēdām — domājams, dzīdamies pakaļ francūžiem. Bija kāds daudzsološs jauns kapteinis, kas patlaban atradās norīkojumā Madeirā, un, ja vien Admiralitātei izdotos noskaidrot, kas notiek un kur tas notiek, lordi labprāt uzticētu kapteinim Laitvudam četru vai piecu kuģu komandēšanu un nosūtītu viņu turp. Lords Malgreivs bija aptaujājies admirālim Grīnvaksam, kas, pēc viņa ieskatiem, šobrīd būtu darāms, un ad­mirālis Grīnvakss bija vaicājis ministriem, bet ministri bija atbildējuši, ka Admiralitātei vajagot tūdaļ vērsties pēc padoma pie mistera Streindža un mis­tera Norela.

Es negribētu, lai jūs sākat domāt, ka bez mistera Streindža Admiralitāte ir pavisam bezpalīdzīga, — sers Volters pasmaidīja. — Lordi dara visu, kas ir viņu spēkos. Tie nosūtīja vienu no klerkiem, kādu misteru Petrofaksu, uz Gri- niču, kur viņam vajadzēja sameklēt admirāļa Ārmingkrofta bērnības draugu un pajautāt viņa ieskatus par to, kurp admirālis varētu būt devies: viņš vislabāk pazīstot admirāļa raksturu. Taču, ieradies Griničā, misters Petrofakss atklāja, ka admirāļa bērnības draugs piedzēries vāļājas gultā, un misters Petrofakss nebija gluži drošs, vai tas sapratis jautājumu.

Man liekas, mēs ar Norelu varētu kaut ko izgudrot, — Streindžs domīgi sacīja, — bet es laikam vispirms gribētu redzēt, kā tas viss izskatās kartē.

Man mājās ir visas nepieciešamās kartes un dokumenti. Kāds no ma­niem kalpiem vēlāk varētu aiznest tās uz Hanover-skvēru, un tad, ja jūs būtu tik laipns un apspriestos ar misteru Norelu…

Tā, tā! Bet mēs varam to izdarīt tagad! — atsaucās Streindžs. — Arabel­lai nav nekas pretim drusciņ pagaidīt! Tev taču nav iebildumu, vai ne? — viņš uzrunāja sievu. — Divos man jātiekas ar Norelu, un varbūt, ja es viņam uzreiz varēšu visu izskaidrot, tad mēs, iespējams, sniegtu Admiralitātei atbildi vēl pirms vakariņu laika.

Arabella, mīļa, pielaidīga sieviete un krietna sieva būdama, uz brīdi atlika visas domas par jaunajiem aizkariem un apliecināja abiem džentlmeņiem, ka šādos apstākļos viņa visnotaļ var pagaidīt. Tika nolemts, ka misters Streindžs ar kundzi kopā ar seru Volteru dosies pie viņa uz Hārlij-strītu.

Streindžs izvilka pulksteni un palūkojās tajā.

Divdesmit minūtes līdz Hārlij-strītai. Trīs ceturtdaļstundas, lai iepazītos ar problēmu, lād piecpadsmit minūtes līdz Soho-skvēram. Jā, laika ir atliku likām.

Arabellai bija jāsmejas.

Ticiet man, viņš ne vienmēr ir tik pedantisks, — viņa sacīja seram Vol­teram, — redziet, otrdien viņš nokavēja tikšanos ar lordu I.iverpūlu, un mis­ters Norels bija visai sapīcis.

Tā nebija mana vaina! — aizstāvējās Streindžs. — Es būtu izgājis no mājas gluži savlaicīgi, bet nekur nevarēju atrast cimdus. — Arabellas ķircināšana par nosebošanos bija viņu satraukusi, un pa ceļam uz Hārlij-strītu viņš pētīja savu pulksteni, it kā cerēdams atklāt par Laika ritējumu ko jaunu, līdz šim nepa­manītu, un tā sagādāt sev attaisnojumu. Kad visi trīs jau bija nonākuši Hārlij- strītā, viņam likās, ka atklājums ir rokā:

Hā! — viņš piepeši iekliedzās. — Es jau zināju! Mans pulkstenis ir ne­pareizs!

Man tā neliekas, — sers Volters iebilda, izvilkdams savu un parādīdams ciparnīcu Streindžam.— Ir tieši divpadsmit. Mans pulkstenis rāda to pašu.

Tad kāpēc es nedzirdu zvanus? — Streindžs noprasīja. — Vii tu dzirdi zvanus? — viņš jautāja Arabellai.

Nē, nedzirdu.

Sers Volters nosarka un kaut ko neskaidri nobubināja par to, ka šajā drau­dzē un apkaimē zvani vairs netiekot skandināti.

Tiešām? — Streindžs pārjautāja. — Kāpēc tad tā?

Sera Voltera sejas izteiksme vedināja domāt, ka viņš būtu pateicīgs, ja savu ziņkārību Streindžs paturētu pie sevis, tomēr viņš atbildēja:

Lēdijas Poulas slimība ir ļoti izvārdzinājusi viņas nervus. Sevišķi viņu nomāc zvanu skaņas, un es lūdzu Urgas Dievmātes un Svētā Pētera baznīcu draudzes pagaidām, lai nemocītu lēdijas Poulas nervus, atturēties 110 zvanī­šanas, un draudzes padomes bija tik pretimnākošas, ka piekrita.

Tas izklausījās ārkārtīgi neparasti, taču no otras puses visi bija vienisprātis, ka lēdija Poula sirgst ar ļoti neparastu slimību, kuras simptomi nelīdzinās nevienai citai. Ne misters Streindžs, ne Streindža kundze lēdiju Poulu nekad nebija redzējuši. Jau divus gadus viņu nebija redzējis neviens.

Kad visi tris iegāja devītā numura namā, Streindžam gribējās tūlīt sākt pētīt sera Voltera dokumentus, taču viņam nācās savu nepacietību iegrožot un gaidīt, līdz sers Volters būs pārliecinājies, ka Arabellai viņu prombūtnes laikā nebūs jāgarlaikojas. Sers Volters bija labi audzināts cilvēks, un viņam ļoti ne­patika atstāt viesus vienus pašus. Pamest dāmu bija jau pavisam nepiedodami. Savuties Streindžs baidījās nokavēt tikšanos ar misteru Norelu, tādēļ katru laika kavēkli, ko sers Volters lika priekšā Arabellai, Streindžs steidzās noraidīt, apgalvodams ka Arabellai nekas tāds nebūs vajadzīgs.

Sers Volters parādīja Arabellai grāmatskapī sarindotos romānus un sevišķi ieteica Edžvērtas kundzes "Belindu", kas viņu noteikti izklaidēšot. — Ai, nē, — iejaucās Streindžs, — es Arabellai "Belindu" izlasīju jau pirms diviem vai trim gadiem. Un, vai ziniet, es nedomāju, ka mēs būsim aizņemti tik ilgi, lai viņa paspētu izlasīt romānu trīs sējumos.

Tad varbūt tēju un ķimeņmaizītes?… — sers Volters piedāvāja Arabellai.

Bet Arabellai negaršo ķimeņmaizītes! — Streindžs atkal iejaucās, pats izklaidīgi paņēma no plaukta "Belindu" un sāka lasīt pirmo sējumu. — Viņa tās nepavisam necieš.

Tādā gadījumā glāzi madeiras, — izlēma sers Volters. — Jūs nekādā ziņā neatteiksieties iedzert mazliet madeiras, vai ne? Stīven!… Stīven, atnesiet misis Streindžai glāzi madeiras.

Spokainajā, klusajā manierē, kas raksturīga labi izdīdītiem Londonas kal­piem, blakus sera Voltera elkonim uzradās slaids, melns sulainis. Viņa piepešā parādīšanās ļoti pārsteidza misteru Streindžu, kurš labu brīdi cieši skatījās tam virsū un pēc tam pievērsās sievai:

Bet tu taču nevēlies madeiru, vai ne? Tu vispār neko negribi.

Nē, Džonatan, nē. Es neko negribu,— laulātā draudzene piekrita, smie­damās par šo ērmīgo stīvēšanos. — Paldies, ser Volter, es jutīšos pavisam labi, ja varēšu te klusiņām pasēdēt un palasīt.

Melnais kalps paklanījās un nozuda tikpat klusi kā bija atnācis, un Streindžs kopā ar seru Volteru devās spriest par franču floti un pazudušajiem angļu kuģiem.

Atstāta vienatnē, Arabella atskārta, ka viņai tomēr nav noskaņojuma lasīt. Viņa pārlaida skatienu istabai, meklēdama kādu laika kavēkli, un acis aizķērās pie prāvas gleznas. Tā bija ainava — mežs un klintsraga galā uztupinātas pils drupas. Koki bija tumši, turpretim drupas un pili vieglītēm zeltīja rietošā saule un debesis bija gaismas pilnas un mirdzēja pērļaini baltas. Priekšplānu pa lie­lākai daļai aizņēma sudrabots dīķis, kurā, pēc visa spriežot, slīka jauna sieviete; viņai līdzās sagumusi stāvēja otra figūra — vīrietis, sieviete, satīrs vai fauns, to nebija iespējams noteikt, un, lai cik cītīgi Arabella pētīja abu pozas, viņa netika gudra, vai šis otrais vēlas meiteni izglābt vai nogalināt. Apnikusi skatīties uz šo gleznu, Arabella izgāja gaitenī aplūkot gleznas, taču izrādījās, ka tur izlikti gan­drīz tikai akvareļi ar Braitonas un Čelmsfordas skatiem, un tie viņai likās bez­gala garlaicīgi.

Kaut kur tepat blakus sarunājās sers Volters un Streindžs:

…apbrīnojami! Tomēr savā ziņā viņam nav ne vainas, — sacīja sera Vol­tera balss.

A, es zinu, par ko jūs runājat! Viņa brālis ir Bātas katedrāles ērģelnieks, — atbildēja Streindžs. — Viņam ir melnbalts kaķis, kas iet pa Bātas ielām viņam pa priekšu. Reiz, kad es biju Milsom-strītā…

Gaitenī bija vaļā kādas durvis, pa kurām Arabella redzēja ļoti eleganti iekārtotu salonu ar daudzām gleznām, kas šķita mirdzam spožākās un košākās krāsās nekā visas citas gleznas, ko viņai līdz šim bija gadījies redzēt. Viņa iegāja iekšā.

Likās, istaba ir pilna gaismas, kaut arī diena joprojām bija tieši tikpat pe­lēka un nemīlīga kā pirmīt. "No kurienes tad nāk šī gaisma?" Arabella prātoja. "Gandrīz izskatās, ka tā staro no gleznām, bet tas taču nav iespējams." Visās gleznās bija redzama Venēcija, [42] [1] Šie bija tie paši Venēcijas skati, ko misters Norels pirms diviem gadiem bija redzējis misis Vintertones namā. Ibreiz misis Vintertone pavēstīja misteram Norelam, ka ir nodo­mājusi uzdāvināt šīs gleznas seram Volteram un Vintertones jaunkundzei uz kāzām.

un lielie debesu un jūras klaji pavisam noteikti padarīja šo telpu gaisīgāku.

Uzmanīgi apskatījusi visas gleznas, kas karājās pie vienas sienas, viņa pa­griezās, lai pieietu pie sienas pretējā pusē, un acumirklī atklāja — sastingdama kā sālsstabs —, ka salonā nav viena. Uz zila dīvāniņa pie kamīna sēdēja jauna sieviete, kas ar vieglu ziņkārību lūkojās uz Arabellas pusi. Dīvāniņam bija diez­gan augsta atzveltne, tāpēc arī Arabella viņu agrāk nebija pamanījusi.

Vai! Lūdzu, atvainojiet!

Jaunā sieviete neatbildēja.

Sēdētāja bija apbrīnojami eleganta jauna dāma ar bālu, tīru ādu un ļoti izsmalcināti sakārtotiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā muslīna kleitā un ietinusies ziloņkaula, sudraba un melnos toņos izaustā indiešu šallē. Guvernante viņa nekādā ziņā nevarēja būt, par to liecināja smalkās drānas, un viņas poza bija nevērīgi pašapzinīga, tātad viņa nebija arī kādas dāmas laika kavētāja. Taču, ja viņa bija viešņa, kāpēc sers Volters nebija abas iepazīstinājis?

Arabella ietupa goddevīgā reveransā un pietvīkdama sacīja:

Es domāju, ka te neviena nav! Atvainojiet, lūdzu, ka jūs iztraucēju, — un pagriezās, lai ietu ārā.

Ai! — ierunājās jaunā sieviete. — Cerams, jūs negrasāties doties prom! Es tik reti kādu redzu — gandrīz nekad! Turklāt jūs vēlējāties aplūkot gleznas! Nevajag liegties, vai ziniet, es spogulī redzēju jūs ienākam, un jūsu nolūks uzreiz bija saprotams. — Virs kamīna karājās liels venēciešu spogulis. Tam bija ārkārtīgi izsmalcināts ietvars, arī no spoguļstikla, un to rotāja neiedomājami neglīti stikla ziedi un vijumi. — Cerams, mana klātbūtne jums netraucēs to darīt.

Bet man bail, ka es jūs traucēju, — iebilda Arabella.

Ak, nē, it nemaz! — Jaunā sieviete norādīja uz gleznām. — Skatieties, lūdzama!

Tā nu, apjauzdama, ka atsacīties būtu vēl lielāka nepieklājība, Arabella pa­teicās jaunajai sievietei un, piegājusi pie sienas, apskatīja pārējās gleznas, taču darīja to ne visai uzmanīgi, visu laiku juzdama, ka jaunā sieviete spogulī viņu vēro.

Kad Arabella atkal pienāca pie viņas, jaunā sieviete uzaicināja Arabellu ap­sēsties.

Kā jums tās patika? — viņa apvaicājās.

Man grūti pateikt, — atbildēja Arabella. — Gleznas pavisam noteikti ir ļoti skaistas. Man visvairāk patīk tās, kur redzami svinīgi gājieni un svētki — mums Anglijā nekā tāda nav. Tik daudz plīvojošu karogu! Tik daudz apzeltītu laivu un smalku tērpu! Bet man izskatās, ka māksliniekam ēkas un zilas debe­sis bijušas mīļākas nekā cilvēki. Viņš tos attēlojis tik sīkus, tik niecīgus! Tie šķiet gandrīz apmaldījušies starp daudzajām marmora pilīm un tiltiem. Vai jums tā neliekas?

Viņas vārdi laikam mazliet uzjautrināja jauno sievieti. Tā iešķībi pasmaidīja.

Apmaldījušies? — viņa atkārtoja. — Ak, es domāju, ka viņi, nabaga dvē­seles, tiešām ir apmaldījušies. Galu galā Venēcija nav nekas cits kā labirints — bez šaubām, plašs un skaists, tomēr labirints, un tikai paši vecākie šīs pilsētas iedzīvotāji spēj atrast tajā ceļu — vismaz man radies tāds iespaids.

Tiešām? — jautāja Arabella. — Tas noteikti ir visai apgrūtinoši. Bet no otras puses, apmaldīties labirintā noteikti ir ļoti patīkami! Ak, es laikam būtu gatava atdot gandrīz visu, lai tur nokļūtu!

Jaunā sieviete raudzījās uz viņu, smaidīdama savādu, melanholisku smaidu.

Ja jūs, tāpat kā es, būtu mēnešu mēnešiem gurdi soļojusi svinīgos gājie­nos pa bezgalīgiem, tumšiem gaiteņiem, jūs domātu pavisam citādi. Prieks 110 apmaldīšanās labirintā izplēn gaužām ātri. Bet ērmotas ceremonijas, parādes un svētki — ak! — Viņa paraustīja plecus. — Tos es nepavisam neieredzu!

Arabella īsti nesaprata, ko sarunu biedre ar to grib sacīt, un nodomāja, ka varētu būt vieglāk, ja viņa zinātu, kas šī jaunā sieviete ir, un uzdeva viņai Šo jau­tājumu.

Es esmu lēdija Poula.

Vai! Jā, protams! — Arabella izsaucās un brīnījās, kāpēc viņai tas nav ienācis prātā. Viņa pateica lēdijai Poulai savu vārdu un paskaidroja, ka viņas vīram ir darīšanas kopā ar seru Volteru un tāpēc ari viņa atrodas šai namā.

No bibliotēkas puses piepeši atskanēja skaļa smieklu šalts.

Viņiem vajadzētu runāt par karu, — Arabella viņas gaišībai sacīja, — bet vai nu kara lietas pēdējā laikā ir kļuvušas daudz jautrākas, vai arī — un man ir aizdomas, ka tieši tā arī ir, — viņi sen aizmirsuši par darīšanām un tagad tenko par saviem paziņām. Pirms pusstundas misteram Streindžam prātā bija vie­nīgi nākamā tikšanās, bet, pēc visa spriežot, sers Volters ir novirzījis viņa do­mas uz citām lietām un izskatās, ka viņš par visu ir aizmirsis. — Viņa savā nodabā pasmaidīja, kā sievas smaida, izlikdamās, ka kritizē savus vīrus, kaut arī patiesībā lielās ar tiem. — Man tiešām šķiet, ka pasaulē nav otra tik izklai­dīga cilvēka. Mistera Norela pacietībai viņš dažkārt noteikti ir smags pārbau­dījums.

Jūs pieminējāt misteru Norelu? — vaicāja lēdija Poula.

Misteram Streindžam ir tas gods būt mistera Norela māceklim, — pa­skaidroja Arabella.

Viņa gaidīja, ka viņas gaišība atbildēs, kaut kā pacildinot mistera Norela neparastās burvja spējas vai īsos vārdos izteiks pateicību par viņa laipnību. Taču lēdija Poula klusēja, tādēļ Arabella uzmundrinoši turpināja:

Protams, mēs visi esam daudz dzirdējuši par brīnumaino burvestību, ko misters Norels veica jūsu gaišības labad.

Misters Norels man nav bijis draugs, — lēdija Poula sausi, lietišķi at­teica. — Es daudz labprātāk būtu mirusi, nevis dzīvotu tā, kā šobrīd.

Tie bija tik briesmīgi vārdi, ka Arabella krietnu brīdi nespēja izdomāt, ko atbildēt. Viņai nebija iemesla mīlēt misteru Norelu. Tas nekad nebija izdarījis viņai ko labu — kur nu, patiesībā tas vairākkārt bija īpaši papūlējies, lai parā­dītu, par kādu niecību viņš uzskata Streindža sievu, — tomēr Norels bija viņas vīra vienīgais amatbrālis. Kā admirāļa sieva allaž būs flotes pusē vai bīskapa sieva iestāsies par Baznīcu, tāpat Arabella uzskatīja par savu pienākumu kaut kā aizstāvēt otru burvi:

Sāpes un ciešanas ir ļoti nepatīkami līdzgaitnieki, un es nešaubos, ka jūsu gaišībai tie ir neizturami apnikuši. Neviens neuzdrīkstētos jums pārmest vēlēšanos no tiem atsvabināties… — (Taču, sacīdama šos vārdus, Arabella vien­laikus domāja: "Tas ir ļoti savādi, bet viņa neizskatās slima. It nemaz.") — Ja tas, ko esmu dzirdējusi, ir taisnība, tad jūsu gaišībai mokās tomēr ir vismaz kāds mierinājums. Man jāatzīst, ka līdz ar jūsu gaišības vārdu allaž izskan uzsla­vas jūsu uzticamajam laulātajam draugam. Jūs taču negribētu viņu atstāt, vai ne? Jūsu gaišība, jums taču vajadzētu justies kaut nedaudz pateicīgai misteram Norelam — vismaz sera Voltera dēļ.

Lēdija Poula neatbildēja; viņa sāka Arabellu izprašņāt par tās vīru. Cik sen viņš nodarbojas ar maģiju? Cik ilgi viņš ir mistera Norela māceklis? Vai viņa burvestības parasti izdodas? Vai viņš mēdz burt arī pats vai arī rīkojas tikai pēc mistera Norela norādījumiem?

Arabella pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz visiem jautājumiem un pie­metināja:

Varbūt jūsu gaišība vēlas, lai es kaut ko pavaicāju misteram Streindžam, vai varbūt es varu izdarīt kādu citu pakalpojumu? Jūsu gaišībai vajag tikai pateikt.

Paldies. Bet tas, ko es vēlos jums pastāstīt, attiecas gan uz mani, gan uz jūsu vīru. Manuprāt misteram Streindžam tas jāzina. Misters Norels lēma mani drausmīgam liktenim. Misteram Streindžam jāzina, kāds ir cilvēks, ar kuru viņš saietas. Vai jūs viņam pateiksiet?

Protams. Es…

Apsoliet, ka jūs viņam pateiksit!

Es pateikšu misteram Streindžam visu, ko jūsu gaišība vēlas.

Man jūs jābrīdina, ka es daudzkārt esmu mēģinājusi pastāstīt citiem par savu nelaimi, taču līdz šim man tas ne reizi nav izdevies.

Lēdijai Poulai izsakot šos vārdus, atgadījās kas tāds, ko Arabella nespēja saprast. Likās, kaut kas sakustējies vienā no gleznām, vai kāds aizslīdējis garām viņpus spoguļa, un Arabellu atkal pārņēma sajūta, ka šis salons nemaz nav sa­lons, ka sienām nav blīvuma un šī vieta ir tikai krustceles, kurās lēdiju Poulu iztālēm appūš savādi vēji.

Tūkstoš seši simti septītajā gadā, — lēdija Poula sāka stāstīt, — kāds džentlmenis, vārdā Rīdšovs, Halifaksā, Rietumu Jorkšīrā, no savas krustmātes mantoja desmit mārciņas. Par šo naudu viņš nopirka turku tepiķi, ko pārnesa mājās un izklāja savā viesistabā uz akmens grīdas. Pēc tam viņš iedzēra alu un aizmiga atzveltnī pie kamīna. Pulksten divos naktī pamodies, viņš ieraudzīja, ka uz tepiķa ir vesels pulks cilvēciņu, to bija trīs vai četri simti un katrs no tiem — divu trīs collu garumā. Misters Rīdšovs ievēroja, ka svarīgākie no tiem — gan vīrieši, gan sievietes — lepni uzcirtušies zelta un sudraba bruņās un jāj uz bal­tiem trušiem: viņiem tie bija tas pats, kas mums ziloņi. Kad viņš tiem jautāja, ko tie dara uz viņa tepiķa, kāds drosminieks no to vidus uzrāpās viņam uz pleca un iekliedza ausī, ka viņi grasās cīnīties kaujā saskaņā ar Onorē Bonē noteikumiem, un mistera Rīdšova tepiķis esot tieši tāds, kā viņiem vajagot, jo tā kārtnais raksts palīdzēšot heraldiem pārliecināties, ka abas armijas ir pareizi novietojušās un nevienam nav negodīgu priekšrocību. Taču misters Rīdšovs neieskatīja, ka uz viņa jaunā tepiķa jāizcīna kaujas; viņš paņēma slotu un… Nē, pagaidiet! — Lēdija Poula piepeši paslēpa seju plaukstās. — Es gribēju sacīt pavisam ko citu!

Viņa sāka no jauna. Šai reizē viņa pastāstīja par vīru, kas devies uz mežu medībās. Viņš aizklīdis prom no saviem draugiem. Zirga pakavs iesprūdis truša alā, un viņš izvēlies no segliem. Krītot viņam ļoti ērmoti licies, it kā viņš kristu lejā pa truša alu. Atžirdzis viņš atskārta, ka nonācis dīvainā zemē, kuru ap­gaismo cita saule un spirdzina cits lietus. Mežā, kas ļoti atgādināja to, kurā viņš bija medījis, viņš uzgāja savrupnamu, kurā pulciņš džentlmeņu — daži no tiem pagalam svešādi — spēlēja kārtis.

Lēdija Poula bija tikusi līdz tai vietai, kur džentlmeņi uzaicina nomaldī­jušos mednieku viņiem piebiedroties, kad tikko saklausāms troksnītis — nekas vairāk par skaļāku ieelpu — lika Arabellai pagriezties. Viņa atklāja, ka sers Vol­ters ienācis salonā, apstājies un ar izbailēm raugās uz savu sievu.

Jūs esat nogurusi, — viņš tai sacīja.

Lēdija Poula pacēla galvu un palūkojās uz vīru. Viņas sejā pavīdēja neiz­skaidrojama izteiksme. Tajā bija skumjas un žēlums, bet arī, ērmotā kārtā, ne­liels uzjautrinājums. Likās, viņa tai brīdī sev saka: "Jele paraugiet! Kāds skumīgs pāris gan mēs esam!" Taču skaļi viņa bilda:

Es neesmu nogurusi vairāk nekā citkārt. Laikam naktī esmu nostaigā­jusi jūdžu jūdzes. Un stundām ilgi dejojusi!

Tad jums jāatpūšas! — sers Volters uzstājīgi mudināja. — Atļausit, es jūs uzvēdīšu augšā pie Pampisfordas un viņa par jums parūpēsies!

Sākumā šķita, ka viņas gaišība grasās iebilst. Viņa satvēra Arabellas roku un to saspieda, it kā vēlēdamās vīram parādīt, ka nav ar mieru no viešņas šķirties. Taču pēc brīža tikpat spēji viņa to palaida vaļā un ļāva, lai sers Volters aizved viņu prom.

Pie durvīm viņa atskatījās.

Ardievu, misis Streindža! Ceru, ka jums tiks atļauts atnākt vēl kādu reizi. Ceru, ka jūs neliegsit man šo godu. Es nemaz neredzu cilvēkus. Vai drīzāk — es redzu ļaužu pārpilnas zāles, taču tajās nav nevienas kristīgas dvēseles.

Arabella pagājās uz priekšu, vēlēdamās sarokoties ar lēdiju Poulu un ap­liecināt, ka mīļuprāt apciemos viņu vēl kādu reizi, taču sers Volters jau bija izvedis viņas gaišību no istabas. Jau otro reizi šai dienā Arabella Hārlij-strītas namā tika atstāta viena.

Sāka dimdēt zvans.

Pats par sevi saprotams, Arabella bija mazliet pārsteigta — sers Volters taču bija sacījis, ka Urgas Dievmātes zvani ir apklusuši aiz cieņas pret lēdijas Poulas slimību. Šis zvans izklausījās ļoti skumjš un tāls, tas modināja viņas iztēlē dažā­das melanholiskas ainas…

…kaili, vēja appūsti purvi uti tīreļi; tukši lauki ar sabrukušiem mūriem, no virām izrautiem vārtiem; melna, nopostīta baznīca; vaļējs kaps; vientuļās krust­celēs apbedīts pašnāvnieks; pakrēšļainā sniegā deg kaulu uguns; karātavas, kurās šūpojas cilvēks; cits cilvēks uzstiepts uz moku rata; sens šķēps iedurts dubļos, kā sīks ādas pirkstiņš pie tā karājas ērmots talismans; putnubiedēklis, kura melnās skrandas vējā plandās tik nevaldāmi, ka šķiet — tas tūlīt pacelsies pelēkajā gaisā un, cilādams milzīgus, melnus spārnus, lidos tieši virsū…

Man jālūdz jūsu piedošana, ja jums šeit gadījās redzēt ko nepiemērotu, — piepeši atgriezies salonā, sacija sers Volters.

Arabellai saļodzījās kājas, un viņa pieķērās pie krēsla atzveltnes.

Misis Streindža? Jūs nejūtaties labi. — Sers Volters satvēra viņu aiz el­koņa un palīdzēja apsēsties. — Varbūt man kādu pasaukt? Jūsu vīru? Viņas gaišības istabeni?

—- Nē, nē, — mazliet aizžņaugtā balsī atsaucās Arabella. — Neviens nav jāsauc, neko nevajag. Man likās… Es nezināju, ka jūs esat šeit. Tas arī viss.

Sers Volters raudzījās uz viņu ar dziļām bažām. Arabella mēģināja viņam uzsmaidīt, taču nebija droša, vai smaids izdevies pietiekami labi.

Sers Volters iebāza rokas kabatās, izvilka atkal ārā, ar pirkstiem izbrauca caur matiem un smagi nopūtās.

Viņas gaišība laikam jums stāstīja visādus ērmotus stāstus, — viņš ļoti nelaimīgs sacīja.

Arabella palocīja galvu.

Un tic jūs ir apbēdinājuši. Lūdzu, lūdzu piedodiet!

Nē, nē! Nebūt ne. Viņas gaišība mazliet stāstīja par… diezgan dīvainām lietām, bet tas nekas! Man nebija ne mazāko iebildumu! Es jutos mazliet vārga uz kājām, bet tam nav saistības! Lūdzams, nesaistiet to ar viņas gaišību! Man radās dīvaina sajūta, it kā manā priekšā būtu spogulis ar dažnedažādām savā­dām ainām, un man šķita, ka es tūlīt tajā iekritīšu. Es laikam biju tuvu ģībo­nim, un jūsu atnākšana mani no tā paglāba. Bet tas ir ļoti savādi. Man tā nekad nav bijis.

Atļaujiet, es pasaukšu misteru Streindžu.

Arabellai uznāca smiekli.

Jūs varat to darīt, ja vēlaties, bet varu jums apliecināt, ka viņš par mani uztrauksies daudz mazāk nekā jūs. Misteru Streindžu nekad nav interesējuši citu vājumi. Viņa paša vainas — tā ir pavisam cita lieta! liet nevajag nevienu saukt. Redziet? Es jau esmu gluži atguvusies. Jūtos pavisam labi.

Brīdi abi klusēja.

Lēdija Poula… — Arabella iesāka un aprāvās, nezinādama, kā lai turpina.

Parasti viņas gaišība ir visnotaļ nosvērta, — sers Volters atbildēja. — Es negribu teikt, ka viņa ir mierīga, bet katrā ziņā nosvērta. Tomēr retumis, kad pie mums atnāk kāds neredzēts cilvēks, viņa allaž satraucas un uzsāk kādu 110 šiem bezjēdzīgajiem stāstiem. Esmu pārliecināts, ka jūs būsit tik labvēlīga un nevienam neatkārtosiet to, ko viņa jums sacīja.

Vai! Protams! Es nekādā ziņā nevienam nestāstīšu.

Jūs esat ļoti laipna.

Bet vai es… vai es drīkstu atnākt vēl kādu reizi? Likās, viņas gaišība to ļoti vēlētos, un arī es ar lielu prieku viņu apciemotu.

Lai izšķirtos, vai piekrist šim ierosinājumam, seram Volteram vajadzēja diez­gan ilgu bridi. Pēdīgi viņš pamāja ar galvu. Tad kaut kā pārvērta šo mājienu par paklanīšanos.

Es uzskatīšu, ka jūs mums abiem parādāt lielu godu, — viņš sacīja. — Paldies!

Streindžs un Arabella devās prom no Hārlij-strītas, un Streindžs bija brīnum pacilāts.

Es jau zinu, ko vajag darīt, — viņš sievai stāstīja. — Kas var būt vēl vienkāršāk! Žēl, ka vispirms jāpagaida, ko teiks Norels, un tikai tad varēs ķer­ties pie darba, — man liekas, es ar to visu tiktu galā tuvākās pusstundas laikā. Manuprāt, tur ir divi galvenie punkti. Pirmkārt… Kas tad nu?

Iesaukdamās: — Ai! — Arabella bija apstājusies.

Viņa piepeši bija atskārtusi, ka devusi divus pilnīgi pretrunīgus solījumus: lēdijai Poulai apsolījusi, ka pastāstīs Streindžam par Jorkšīras džentlmeni, kas bija nopircis tepiķi, un seram Volteram nosolījusies nevienam nestāstīt par to, ko dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Nekas, — viņa atbildēja.

Un kuru no daudzajiem sera Voltera piedāvātajiem laika kavēkļiem tu izvēlējies?

Nevienu. Es… es satiku lēdiju Poulu un mēs mazliet patērzējām. Tas arī viss.

Tu satiki lēdiju Poulu? Žēl, ka manis tur nebija. Es labprāt gribētu redzēt sievieti, kas par savu dzīvību var pateikties Norela burvestībai. Bet es tev vēl ne­pastāstīju, kas atgadījās man! Atceries to nēģeru kalpu, kas tik pēkšņi uzradās? Klausies, man vienu brīdi skaidri un gaiši izskatījās, ka seram Volteram blakus stāv stalts, melns karalis ar sudraba diadēmu galvā un spožu sudraba scepteri un valstsābolu rokās, — bet tad es paraudzījos uzmanīgāk, un tur nebija neviena cita kā vien sera Voltera nēģeru kalps. Vai tas nav jocīgi? — Streindžs sāka smieties.

Streindžs ar seru Volteru bija nopļāpājis tik ilgi, ka pie mistera Norela iera­dās gandrīz stundu vēlāk, nekā viņam bija norādīts, un misters Norels bija ļoti dusmīgs. Vēlāk pēcpusdienā Streindžs nosūtīja Admiralitātei ziņu, ka viņi ar misteru Norelu ir iedziļinājušies francūžu kuģu pazušanā un uzskata, ka tie atrodas Atlantijas okeānā un dodas uz Rietumindiju, kur grasās pastrādāt kā­das negantības. Otrkārt, abi burvji ir tādās domās, ka admirālis Armingkrofts, pareizi noskārtis, kas francūžiem padomā, dzenas tiem pakaļ. Admiralitāte, paklausot mistera Streindža un mistera Norela padomam, nosūtīja kapteinim Laitvudam pavēli doties uz rietumiem, lai palīdzētu admirālim. Galu galā vai­rāki francūžu kuģi tika saņemti gūstā un tie, kuriem izdevās izsprukt, muka atpakaļ uz savām francūžu ostām un vairs ārā no tām nelīda.

Arabellas sirdsapziņu stipri kremta abi dotie solījumi. Viņa pastāstīja par savām sprukām vairākām cienījamām dāmām, savām draudzenēm, uz kuru veselo sa­prātu un apdomību visnotaļ paļāvās. Pats par sevi saprotams, viņa visu izklāstīja ideālā gaismā, nevienu nesaucot vārdā un nepieminot nekādus noteiktus apstākļus. Diemžēl viņas dilemma tādējādi kļuva pilnīgi nesaprotama, un viedās matronas nespēja viņai palīdzēt. Arabella pārdzīvoja to, ka nevar izkratīt sirdi Streindžam, taču bija skaidrs, ka pat ieminoties par šo lietu viņa neturētu seram Volteram doto vārdu. Pēc ilgas galvas lauzīšanas viņa nolēma, ka pie pilna prāta esošai personai dots solījums nozīmē vairāk nekā tāds, kas dots prātā sasirgušam. Galu galā, kāds labums gan būtu no nabaga jukušās bezjēdzīgo murgu pārstāstīšanas? Un viņa tā arī nepastāstīja Streindžam, ko bija dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Pēc dažām dienām misters Streindžs ar kundzi viesojās kādā Bedford-skvēra namā, kur noklausījās itāliešu mūzikas koncertu. Arabellai viss ļoti patika, taču salonā, kur viņi sēdēja, nebija diez cik silti, tādēļ īsajā starplaikā, kas radās, ka­mēr mūziķiem piebiedrojās jauna dziedātāja, viņa neuzkrītoši ieslīdēja blakus istabā, lai paņemtu savu šalli, letīdamās tajā, viņa aiz muguras izdzirdēja čuk­stus un pagriezusies ieraudzīja Drolaitu, kas viņai steidzās uz viņas pusi, žigls kā sapnis, un jau pa gabalu sauca:

— Misis Streindža! Kāds man prieks jūs sastapt! Un kā klājas dārgajai lēdi­jai Poulai? Dzirdēju, ka jūs esot viņu redzējusi?

Arabella negribīgi atzina, ka tā tiešām ir.

Drolaits ievēra viņas roku sev elkoni, tā gādādams, lai viņa neaizmūk, un sacīja:

Kā es esmu noņēmies, pūlēdamies panākt, lai mani uzaicina apmeklēt to namu! Jūs nemūžam neticēsit! Lai es darīju, ko darīdams, nekas nelīdzēja! Sers Volters mani noraida, piesaukdams te vienu nenozīmīgu ieganstu, te otru. Bet allaž viens un tas pats — viņas gaišība nejūtas labi vai arī viņa jūtas mazliet labāk, taču nekad nav pietiekami vesela, lai kādu pieņemtu.

Tādā gadījumā, man liekas… — ieminējās Arabella.

Ā! Kā tad! — Drolaits viņu pārtrauca. — Ja viņa ir slima, tad, bez šau­bām, visādi salašņas jātur pa gabalu. Bet tas nav nekāds iemesls nepielaist mani. Es redzēju viņu, kad viņa bija līķis! Jā, jā! Jūs laikam to nezinājāt? Tonakt, kad misters Norels uzmodināja viņu no miroņiem, viņš ieradās pie manis un lūg- šus lūdzās, lai es nāku viņam līdzi. Viņš teica tā: "Nāciet man līdzi, dārgo Drolait, es nedomāju, ka mana sirds spēs izturēt šo skatu — dāma, skaista un nevainīga, bet viņas dzīve aprāvusies pašā jaunības plaukumā!" Viņa ieslēdzas savā namā un nevienu nepieņem. Dažs labs domā, ka pēc augšāmcelšanās viņa kļuvusi lepna un vairs nevēlas uzturēties starp parastiem mirstīgajiem, bet pēc manām domām patiesībā ir pavisam citādi. Es ieskatu, ka pēc nāves un augšāmcelša­nās viņai parādījusies tieksme uz savdabīgām izjūtām. Vai jums nešķiet, ka tā varētu būt? Man liekas, ir pilnīgi iespējams, ka viņa pasākusi apreibināties, lai redzētu šaušalas! Jūs droši vien neredzējāt nekādus pierādījumus tādām lie­tām? Varbūt viņa turēja rokā glāzi ar dīvainas krāsas dzērienu? Varbūt, jums ienākot pa durvīm, kabatā steigšus tika iebāzts salocīts papīriņš? — Tāds papīriņš, kurā varētu būt iebērtas pāris tējkarotes pulverīša? Nē? Laudanums visbiežāk tiek pārdots zilās pudelītēs, parasti divas trīs collas augstās. Ja kāds kļūst par opiomānu, ģimenes locekļi vienmēr tic, ka spēs noslēpt patiesību, taču tas ne­kad neizdodas. Beigu beigās viss nāk gaismā. — Viņš māksloti iesmējās. — Es vienmēr visu uzzinu.

Arabella delikāti atbrīvoja roku un atvainojās. Diemžēl viņa nespējot pastās­tīt neko tādu, kas misteru Drolaitu varētu interesēt. Viņai nekas neesot zināms ne par pudelītēm, ne par pulveriem.

Koncertā viņa atgriezās daudz nepatīkamākā jutoņā nekā pirmīt.

Pretīgs, pretīgs cilvēciņš!

1810. gada novembris/1811. gada janvāris

1810. gada nogale valdības stāvoklis bija tik grūts, ka grūtāks tas vairs nevarēja kļūt. Ministriem diendienā pienāca ļaunas ziņas. Francūži visur guva lieliskas uzvaras; citas dižas Eiropas valstis, kuras agrāk apvienojās ar Lielbritāniju, lai kopā cīnītos ar Napoleonu Bonapartu (un viņš tās agri vai vēlu sakāva), bija pamanījušas savu alošanos un sabiedrojās ar nīstamo imperatoru. Pašu mājās karš gandēja tirdzniecību, un vīri visā karaļvalstī izputēja; pērn un aizpēru Anglijā bija gadījušies neražas gadi. Karaļa pastarīte saslima un nomira, un karalis aiz bēdām zaudēja prātu.

Karš iznīcināja ikkatru tagadnes mierinājumu un meta tumšu ēnu pār nākotni. Kareivji, tirgotāji, politiķi un zemnieki — visi lādēja to dienu, kad bija piedzimuši zemes virsū, toties burvjiem (nu reiz īsteni pretišķīga ļaužu audze) šī notikumu virzība visnotaļ bija pa prātam. Gadu simteņiem viņu amats nebija turēts tik augstā godā. Daudzi mēģinājumi ņemt karā virsroku bija beigušies ar briesmīgu sagrāvi, un tagad izskatījās, ka maģija ir Anglijas lielākā cerība. Kara ministrijā un visās dažnedažādajās flotes kolēģijās un kan­celejās bija džentlmeņi, kas par visu vairāk vēlējās izmantot mistera Norela un mistera Streindža pakalpojumus. Mistera Norela Hanover-skvēra namā darbs dzina darbu, un bieži apmeklētājiem vajadzēja gaidīt līdz trijiem vai četriem naktī, tad misteram Streindžam un misteram Norelam beidzot atradās laiks viņus pieņemt. Gaidītājiem tas nebija tik grūts pārbaudījums, kamēr salonā džentlmeņu bija daudz, bet vai! tam, kurš palika pēdējais: nekad nav patīkami nakts melnumā sēdēt aiz slēgtām durvīm un gaidīt, zinot, ka otrā pusē buras divi burvji. [43] [1] Līdztekus citiem maģijas paveidiem Streindžs un Norels 1810. gadā izmantoja šādas burvestības: lika daļai Biskajas līča aizsērēt un izaudzēja tur lielu mūžamežu (tādējādi iznī­cinot divdesmit francūžu kuģus); sacēla neparastus viļņus un vējus, dragājot francūžu kuģus un nogandējot francūžu sējumus un lopus; lai iebiedētu, apstulbinātu vai pieviltu francūžu kareivjus un jūrniekus, pārveidoja lietus gāzes par kuģu flotilēm, mūru apjoztāmpilsētām, milžiem, eņģeļu pulkiem utt., u.tjpr.; lika iestāties naktij, kad francūži gaidīja dienu, un atradi.

Visas augšminētās burvestības atrodamas Frānsisa Satona-Grova grāmatā De Generibus Artium Magicarurn Anglorum.

[1] Iepriekšējais kara ministrs lords Kāselrejs 1809. gada nogalē briesmīgi sastrīdējās ar misteru Kaningu. Abi džentlmeņi cīnījās divkaujā, un pēc tās abiem nācās atlūgties no val­dības. Pašreizējais kara ministrs lords I.iverpūls īstenībā bija tas pats lords Hoksberijs, kas jau tika pieminēts iepriekšējās lappusēs. Viņš atteicās no pēdējā titula un pieņēma pirmo 1808. gada decembrī pēc sava tēva nāves.

Londonā tajās dienās klīda nostāsts (to varēja dzirdēt visos namos un tir­gotavās) par imperatora Napoleona Bonaparta nevarīgajiem mēģinājumiem atrast arī sev kādu burvi. Lorda Liverpūla spiegi [44] ziņoja, ka imperators tik ļoti nenovīdējis angļu burvju panākumus, ka sūtījis savus virsniekus pa visu impē­riju meklēt kādu, kam piemistu burvju spējas, tomēr lidz šim bija atrasts tikai kāds holandietis uzvārdā Vitlofs, kam piederēja burvju skapis. Skapi ar vieglo divjūga karieti nogādāja Parīzē. Versaļā Vitlofs solīja imperatoram, ka skapī atradīs atbildes uz visiem viņa jautājumiem.

Kā ziņoja spiegi, Bonaparts bija uzdevis skapim trīs jautājumus, proti: "Vai bērns, ko gaida imperatore, būs vīriešu dzimuma?"; "Vai Krievijas cars atkal pārmetīsies pie pretiniekiem?"'; "Kad tiks sakauti angļi?".

Vitlofs bija iegājis skapī un iznācis ar šādām atbildēm: "Jā", "Nē" un "Pēc četrām nedēļām". Ik reizi, kad Vitlofs iegāja skapī, no tā skanēja drausmīgi trokšņi, it kā tajā brēktu puse Elles dēmonu; pa spraugām un virām ārā plūda sudraba zvaigznīšu mākoņi, un skapis uz ķepainajām kājām līgojās. Saņēmis atbildi uz saviem trim jautājumiem, Bonaparts brīdi stāvēja un klusēdams ska­tījās uz skapi, tad piebrāzās tam klāt un atrāva vaļā durvis. Skapī viņš atrada zosi (tā taisīja troksni), salpetri (no tā radās sudraba zvaigznītes) un punduri (tas dedzināja salpetri un čukstīja zosi). Nevienam nebija drošu ziņu, kas tālāk notika ar Vitlofu un punduri, taču zosi imperators nākamajā dienā apēda vakariņās.

Novembra vidū Admiralitāte uzaicināja misteru Norelu un misteru Strein­džu uz Portsmutu, kur bija paredzēta Kanāla flotes skate; citkārt šāds pagodi­nājums pienāktos vienīgi admirāļiem, varoņiem un karaļiem. Abi burvji un Arabella mistera Norela karietē devās uz. Portsmutu. Iebraucot pilsētā, viņus ar svinīgu zalvi sveica visi kuģi ostā, kā arī visi apkaimes arsenāli un forti. Viņi tika iesēdināti laivā un cauri kuģu biežņai nogādāti Spithedā, un viņiem nopa­kaļ vairākās barkās kuģoja vesela admirāļu, viceadmirāļu un kapteiņu plejāde. Tai sekoja arī citas mazāk oficiālas laivas, pilnas krietno Portsmutas pilsoņu, kas bija sapulcējušies pažūrēt uz abiem burvjiem, māt viņiem ar rokām un klai­gāt. Pēc atgriešanās Portsmutā misters Norels un misters Streindžs ar kundzi apskatīja kuģu būvētavu, vakarā piedalījās lepnā ballē, kas bija sarīkota viņiem par godu, un visa pilsēta bija izrotāta ar laternītēm.

Balle gandrīz vienbalsīgi tika atzīta par ļoti izdevušos. Vienīgais neveiklais brīdis gadījās pašā sākumā, kad viens no viesiem bija tik neattapīgs, ka ieminē­jās misteram Norelam par to, cik priecīgs ir šis notikums un cik grezni uzposta balles zāle. Pēc mistera Norela rupjās atbildes portsmutiešiem acumirklī kļuva skaidrs, ka viņš ir īdzīgs, nepatīkams cilvēks, kas runās ar jums tikai tad, ja jūs būsiet vismaz admirālis. Tomēr šo vilšanos ar uzviju izlīdzināja mistera Strein­dža un Streindža kundzes mundrā, nepiespiestā izturēšanās. Viņi visnotaļ lab­prāt iepazinās ar Portsmutas sabiedrības pīlāriem un ar apbrīnu runāja par pilsētu, par kuģiem, ko bija apskatījuši, un par visām citām jūras un flotes lie­tām. Misters Streindžs neizlaida nevienu pašu deju, Streindža kundze nosē­dēja malā labi ja pāris un savā istabā "Kroņa" viesnīcā viņi atgriezās tikai pēc diviem naktī.

Devies pie miera neilgi pirms pulksten trijiem, Streindžs nepavisam neju­tās laimīgs, kad septiņos viņu uzmodināja klaudzināšana pie durvīm. Viņš piecēlās, izgāja gaitenī un sastapa tur vienu no viesnīcas kalpotājiem.

Lūdzu, piedodiet, ser, — tas atvainojās, — bet ostas admirālis lika jums pateikt, ka "Viltus prelāts" ir uzskrējis uz Zirgiem. Viņš atsūtīja kapteini Gil- biju pasaukt kādu no burvjiem, bet otram kungam sāp galva, un viņš nekur nebrauks.

Iespējams, tas neizklausījās gluži tik saprotami, kā stāstītājam pašam likās, un Streindžam bija aizdomas, ka arī tad, ja viņš būtu puslīdz pamodies, tik un tā nekas nekļūtu skaidrāks. Tomēr varēja noprast — kaut kas atgadījies un viņam kaut kur jādodas.

Pasakiet kapteinim Kāviņsauc, lai pagaida, — viņš nopūzdamies sacīja. — Es tūlīt būšu gatavs.

Viņš apģērbās un nokāpa lejā. Kafijas zālē, nespēdams nostāvēt uz vietas, šurpu turpu staigāja izskatīgs jauneklis kapteiņa formas tērpā. Ahā, kapteinis

Gilbijs. Streindžs atminējās viņu no balles — spriežot pēc izskata, gudrs pui­sis, turklāt ar patīkamām manierēm. Ieraudzījis Streindžu, viņš izskatījās ma­nāmi atvieglots un paskaidroja, ka pie Spithedas uz sēkļa uzskrējis kuģis, tas pats "Viltus prelāts". Situācija bija bīstama. Varbūt "Viltus prelāts" tiks nost no sēkļa bez nopietniem bojājumiem, bet varbūt netiks. To neesot iespējams pa­redzēt. Ostas admirālis sūtot sveicienus misteram Norelam un misteram Strein­džam un lūdzot, lai viņi — vai vismaz viens no abiem — kopā ar kapteini Gilbiju aizbrauc palūkoties, vai kaut kā nevar palīdzēt.

Pie "Kroņa" durvīm stāvēja divriči, viens no viesnīcas kalpiem turēja zirgu aiz iemauktiem. Streindžs un kapteinis Gilbijs iekāpa ratos, kapteinis satvēra grožus un ātri izvizināja Streindžu cauri pilsētai. Portsmuta vēl tikai modās, taču visapkārt bija jaušama steiga un satraukums. Vērās vaļā logi; pa tiem kār­stījās galvas naktsmicēs un tika izkliegti jautājumi; uz ielām stāvošie kliedza pretī atbildes. Lieli ļaužu pulki skubījās uz to pašu pusi, kurp kapteinis Gilbijs stūrēja divričus.

Pie nocietinājumu mūra kapteinis apturēja zirgus. Bija drēgns un dzestrs, no jūras pūta spirgts vējš. Netālu no ostas vārtiem uz sāna gulēja prāvs kuģis. Sīkus, melnus jūrniekus tālumā redzēja ķeramies pie margām un rāpjamies pa kuģa bortu. Apkārt drūzmējās vismaz ducis airu laivu un mazu buru kuģīšu. Daži no šo peldlīdzekļu pasažieriem visai dedzīgi sarunājās ar kuģa jūr­niekiem.

Streindžam kā jūrlietās neprašam visnotaļ izskatījās, ka burinieks nolicies uz sāniem, lai nosnaustos. Viņam šķita — ja viņš būtu kapteinis, tad pateiktu kuģim kādu stingrāku vārdu, tas nokaunētos un celtos augšā.

Bet Portsmutā taču nemitīgi ienāk neskaitāmi kuģi un neskaitāmi citi atkal iet ārā, — viņš ierunājās. — Kā varēja atgadīties kaut kas tāds?

Kapteinis Gilbijs paraustīja plecus.

Diemžēl tas nemaz nav tik neparasti. Varbūt kapteinis nepazina Spithe­das caurteces, varbūt bija piedzēries.

Viņiem apkārt jau bija saradies liels pulks ļaužu. Portsmutā ikkatrs ir tā vai citādi saistīts ar kuģiem un jūru, ikkatram tā ir iztikas avots. Tādā pilsētā visas dienišķās sarunas vērpjas ap ienākušiem un izgājušiem kuģiem un par kuģiem, kas stāv uz enkura Spithedā. Ja kuģim gadās uzsēsties uz grunts, uztraukums pārņem gandrīz visus. Uz to skatīties steidzas ne tikai parastie ostmalas dik- dieņi (kuru nav mazums), bet arī cienījami pilsētnieki un tirgoņi, kā arī, pats par sevi saprotams, visi flotes džentlmeņi, kam vien ir brīva vaļa.

Jau bija sākušies dedzīgi strīdi par to, ko burinieka kapteinis darījis nepa­reizi un kā tagad jārīkojas ostas admirālim. Tiklīdz sanākušie saprata, kas ir Streindžs un kālab viņš te ieradies, tā katrs nevilcinoties steidzās aplaimot viņu ar saviem ieskatiem. Diemžēl tika izmantots liels daudzums tikai jūrniecībā sa­stopamu apzīmējumu, un Streindžs labākajā gadījumā spēja neskaidri noskārst, ko labvēļi alkst viņam pavēstīt. Pēc kāda noderīgu norādījumu izklāsta viņš bija tik neuzmanīgs, ka pavaicāja, ar ko atšķiras "iet pie vēja" no "vilkties pie vēja", un dabūja noklausīties tik ļoti sarežģītu burāšanas pamatlikumu izskaid­rojumu, ka beigās saprata daudz mazāk nekā sākumā.

Labi! — viņš sacīja. — Droši vien galvenā bēda ir tā, ka tas guļ uz sāna. Es varu to vienkārši nolikt taisni. Tas nebūtu nekas grūts.

Žēlīgais Dievs, nē! — iekliedzās kapteinis Gilbijs. — To nekādā gadī­jumā nedrīkst! Ja to nedara ar gluži neiespējamu saudzību, ķīlis pārlūzis uz pusēm! Visi noslīks!

Ak tā, — novilka Streindžs.

Viņa nākamais mēģinājums palīdzēt izrādījās vēl aplamāks. Kāds bija kaut ko ieminējies par to, ka stiprāks vējš uzplūdos varētu nostumt kuģi no sēres, un Streindžam ienāca prātā, ka varētu sacelt vēju. Viņš pacēla rokas un jau grasījās burt.

Ko jūs darāt? — noprasīja kapteinis Gilberts.

Streindžs pastāstīja.

Nē! Nē! Nē! — pārbijies iekliedzās kapteinis. Vairāki cilvēki sagrāba Streindžu aiz padusēm. Kāds sāka viņu no visa spēka kratīt, it kā domādams, ka šādi jau nu gan izklīdinās burvestību, kamēr tā vēl nav paspējusi iedar­boties.

Tas ir dienvidrietenis, — skaidroja kapteinis Gilbijs. — Ja tas pieņem­sies spēkā, tad kuģis tiks dzīts pret smiltīm un korpuss gandrīz noteikti neiz­turēs. Visi noslīks!

Pūlī kāds izteica savu izbrīnu par to, kāda nelabā pēc Admiralitāte tik aug­stā vērtē tur šo zelli, kas acīm redzami ir pilnīgs nejēga.

Cits uz to sarkastiski atbildēja, ka buršanā gan šis maikste esot nepraša, toties vismaz dejojot labi.

Trešais sāka smieties.

Kā sauc smiltis? — Streindžs jautāja?

■ Kapteinis Gilbijs saskaities purināja galvu kā sacīdams, ka viņam nav ne mazākās nojausmas, kas Streindžam atkal nav skaidrs.

To… to vietu… to, uz kā guļ kuģis, — Streindžs tincināja. — Tur bija kaut kas par zirgiem.

Šo sēkli sauc par Zirgu sēri, — dzedri paziņoja kapteinis Gilbijs, aiz­griezdamies, lai aprunātos ar kādu citu.

Dažas minūtes neviens nepievērsa burvim uzmanību. Visi vēroja, kā ap "Viltus prelātu" rosās lielāki un mazāki kuģīši, skatījās debesīs un sprieda par to, kā mainās laiks un no kuras puses uzplūdu laikā pūtīs vējš.

Piepeši vairāki cilvēki iesaucās, mudinot palūkoties uz ūdeni. Tajā bija pa­rādījies kaut kas dīvains. Kaut kas bija liels un sudrabots, ar garenu, ērmīgu galvu, aiz kuras kā blāvas, izstīdzējušas ūdenszāles plīvoja mati. Tas virzījās uz "Viltus prelāta" pusi. Pūlī vēl nepaspēja sākties "ak" un "vai", un brīnīšanās par šo mīklaino objektu, kad pirmajam jau piebiedrojās vairāki citi, un pēc brīža uz kuģa pusi ar lielu ātrumu un vieglumu peldēja vesels pulks sudrabotu tēlu — to bija vairāk nekā iespējams saskaitīt.

Saki viens cilvēks, kas tie tādi? — kāds pūlī jautāja.

Tie bija pārāk lieli, lai būtu cilvēki, un nepavisam nelīdzinājās zivīm un delfīniem.

Tie ir zirgi, — atbildēja Streindžs.

No kurienes tie uzradās? — kāds cits taujāja.

Es tos uztaisīju, — Streindžs paskaidroja, — no smiltīm. Izsakoties pre­cīzāk, no Zirgu sēres.

Bet vai tad tie neizšķīdīs? — kaut kur netālu gribēja zināt.

Un kam tie vajadzīgi? — prasīja kapteinis Gilbijs.

Tie radīti no smiltīm, jūras ūdens un maģijas, un pastāvēs tik ilgi, kamēr viņiem būs, ko darīt. Kapteini Gilbij, lieciet, lai kāda laiva nogādā "Viltus pre­lāta" kapteinim ziņu, ka viņa vīriem pie kuģa jāpiesien pēc iespējas vairāk zirgu! Zirgi novilks kuģi no sēkļa.

Ā! — iesaucās kapteinis Gilbijs. — Teicami, ļā, protams.

Pusstundu pēc tam, kad šī ziņa sasniedza "Viltus prelātu", kuģis bija nocelts

no sēkļa un matroži rosījās, kārtodami buras un darīdami tūkstoš un vienu

jūrnieku darbu (kas savā ziņā bija gluži tikpat mīklaini kā buršanās). Tomēr jāteic, ka burvestība neizdevās gluži tā, kā Streindžs bija cerējis. Viņš nebija do­mājis, ka zirgus būs tik grūti noķert — pēc viņa domām, uz kuģa vajadzēja būt papilnam virvju, no kurām uztaisīt pavadas, un viņš bija pacenties pielāgot bur­vestību tā, lai padarītu zirgus pēc iespējas paklausīgākus. Taču jūrnieki lielā­koties neprot apieties ar zirgiem. Viņi liek galā ar jūru, un tas ari viss. Daži tiešām centās noķert un savalgot zirgus, taču ļoti daudzi vispār nesaprata, ko lai iesāk, un baidījās pielaist sudrabotās, rēgainās būtnes tuvumā. No simt Streindža ra­dītajiem zirgiem tikai divus desmitus izdevās piejūgt pie kuģa. Šie divdesmit neapšaubāmi palīdzēja novilkt "Viltus prelātu" no sēkļa, taču tikpat noderīga bija lielā iežmauga, kas sērē parādījās, kad no tās tika radīti arvien jauni un jauni zirgi.

Portsmutā domas dalījās: nebija vienprātības par to, vai Streindžs, glābdams "Viltus prelātu", ir izdarījis kaut ko pasakainu, vai arī vienkārši izmantojis nelaimi, lai spodrinātu savu slavu. Daudzi no pilsētas kapteiņiem un virsniekiem apgalvoja, ka burvestība bijusi pārlieku ārišķīga un drīzāk domāta tam, lai pievērstu uzmanību Streindža dotībām un atstātu iespaidu uz Admiralitāti, nevis lai izglābtu kuģi. Arī smilšu zirgi viņiem nebija pa prātam. Savu darbiņu padarījuši, tie neizzuda, kā Streindžs bija solījis: tie vēl pusotru dienu peldēja pa Spithedu, bet pēc tam apgūlās un kļuva par sērēm jaunās un pilnīgi negai­dītās vietās. Portsmutas kapteiņi un loči sūdzējās ostas admirālim, ka Streindžs pārgrozījis Spithedas caurteces un sēkļus, un tagad flotei būs lieli izdevumi un klapatas, par jaunu mērot dziļumus un meklējot enkurvietas.

Turpretim Londonā, kur ministri no kuģiem un jūrasbraukšanas saprata tikpat maz kā Streindžs, bija skaidrs tikai viens: Streindžs izglābis kuģi, kura zaudējums Admiralitātei būtu izmaksājis bargu naudu.

"Viltus prelāta" izglābšana pierāda vienu, — sers Volters Pouls norādīja lordam Liverpūlam, — to, ka ir ļoti izdevīgi turēt pa rokai burvi, kas turpat uz līdzenas vietas tiek galā ar negaidītiem sarežģījumiem. Es zinu, mēs gribējām kaut kur nosūtīt Norelu un bijām spiesti 110 šī nodoma atteikties, bet ko jūs sa­cītu par Streindžu?

Lords Liverpūls apsvēra šo priekšlikumu.

Manuprāt, — viņš sacīja, — sūtīt misteru Streindžu pie kāda no mūsu ģenerāļiem būtu attaisnojami tikai tad, ja mums būtu pietiekams pamats uzskatīt, ka šis ģenerālis drīzā laikā spēs ar vērā ņemamiem panākumiem cīnīties pret francūžiem. Citādi tā būtu nepieļaujama svaidīšanās ar mistera Streindža dotībām, kas mums, Dievs mans liecinieks, arī Londonā ir gaužām nepiecieša­mas. Godīgi sakot, izvēle nav liela. Patiesībā atliek tikai lords Velingtons.

O, es jums pilnīgi piekrītu.

Lords Velingtons ar savu armiju atradās Portugālē, tādēļ viņa domas par šo jautājumu nebija tik viegli uzzināmas, taču ērmotas sakritības pēc viņa sieva dzīvoja Hārlij-strītā numur 11, tieši pretī sera Voltera namam. Vakarā doda­mies mājup, viņš pieklauvēja pie lēdijas Velingtonas durvīm un apjautājās viņas gaišībai, ko lords Velingtons varētu teikt, ja viņam palīgā aizsūtītu burvi. Taču lēdija Velingtona, sīka, nelaimīga būtne, kuras ieskatus viņas vīrs turēja paga­lam zemā vērtē, neko nezināja sacīt.

Savukārt Streindžam ierosinājums ļoti patika. Arabella, kurai gan tas pa­tika mazāk, netielēdamās piekrita. Lielākais šķērslis Streindža komandēšanai uz aktīvo armiju izrādījās — tiesa, tas nevienu nepārsteidza, — misters Norels. Šā gada laikā Norels bija sācis ļoti paļauties uz savu mācekli. Viņš apsprieda ar Streindžu visus tos jautājumus, kas sendienās tika atstāti Drolaita un Laselza ziņā. Kad Streindža nebija klāt, misters Norels par misteru Streindžu vien ru­nāja, un, kad viņš bija klāt, tad runāja tikai un vienīgi ar misteru Streindžu. Viņa pieķeršanās Streindžam bija jo stiprāka tādēļ, ka tās misteram Norelam bija gluži jaunas jūtas: vēl nekad mūžā viņš neviena sabiedrībā nebija juties tik tiešām nepiespiesti. Ja ļaužu pārpilnā salonā vai balles zālē Streindžs pamanī­jās uz stundas ceturksni nozust, Norels sūtīja Drolaitu izdibināt, kur viņš pali­cis un ar ko sarunājas. Un tālab, uzzinājis, ka viņa vienīgo mācekli un draugu nodomāts sūtīt karā, misters Norels bija dziļi satriekts.

Es brīnos, ser Volter, — viņš sacīja, — ka jums kaut kas tāds vispār va­rēja ienākt prātā!

Kara laikā ikvienam ir jābūt gatavam kaut ko upurēt savas dzimtenes labā, — maķenīt aizkaitināts, atteica sers Volters, — un, vai ziniet, tūkstoši jau ir to izdarījuši.

Bet tie taču bija kareivji'. — iesaucās misters Norels. — Ak! Droši vien kareivji savā ziņā ir ļoti vērtīgi, bet tas nav nekas pret to, kāds zaudējums valstij būs, ja kaut kas notiks ar misteru Streindžu! Es tā saprotu, ka Haivi- komā ir skola, kuru ik gadu beidz 300 virsnieku. Kaut man Dievs dotu to laimi mācit 300 burvju! Tad gan Anglijas maģijas nākotne būtu daudz cerī­gāka nekā šobrīd!

Pēc sera Voltera nesekmīgā mēģinājuma ar misteru Norelu par valdības vēlmēm lūkoja runāt lords Liverpūls un ļorkas hercogs, taču neviens nespēja panākt, lai misters Norels par Streindža iespējamo aizbraukšanu domātu citādi, nevis ar šausmām.

Vai jūs, ser, esat ņēmis vērā, — jautāja Streindžs, — kādu lielu cieņu ar šādu rīcību izpelnītos angļu maģija?

Ak, jā, droši vien, — pikti atcirta misters Norels, — taču reizē angļu burvja parādīšanās kaujaslaukā visiem pilnīgi noteikti atsauks atmiņā karali Kraukli un visu to nevaldāmo, kaitīgo Citzemes maģiju! Ļaudis sāks domāt, ka mēs izsaucam elfus un lūdzam padomu pūcēm un lāčiem! Turpretim es vēlos panākt, lai angļu maģija tiek uzskatīta par rāmu, cienījamu amatu — krietnu amatu, kas…

Bet, ser, — Streindžs steigšus pārtrauca runu, ko bija dzirdējis vismaz simt reižu, — man līdzi nebūs nekādas elfu bruņinieku svītas. Un ir vēl citi apsvērumi, par kuriem aizmirst būtu gaužām nesaprātīgi. Mēs ar jums bieži esam sūrojušies, ka mums atkal un atkal lūdz veikt vienas un tās pašas burves­tības. Uzdrošinos domāt, ka man kara spiedīgajos apstākļos var nākties ķerties pie burvestībām, kuras es vēl nekad neesmu izmēģinājis, — un, ser, kā mēs nereti viens otram esam atgādinājuši, prakse ļauj daudz labāk izprast maģijas teoriju.

Tomēr abu burvju temperaments bija tik atšķirīgs, ka pat šai ziņā viņi ne­spēja atrast kopīgu valodu. Streindžs runāja par brašu stāšanos pretim bries­mām, lai izcīnītu angļu maģijai godu un slavu. Viņa vārdi un metaforas bija ņemti no laimes spēlēm un kara, un nekādā ziņā nespēja atrast žēlastību mis­tera Norela acīs. Misters Norels norādīja misteram Streindžam, ka viņš uzskata karu par caurcaurēm nepatīkamu padarīšanu:

Kaujaslaukā bieži ir slapjš un auksts. Jūs to vēl neapzināties, bet jums tas nepavisam nepatiks.

1811. gada janvārī un februārī bija vairākas nedēļas, kad ļoti izskatījās, ka mistera Norela pretestības dēļ Streindžs karā nedosies. Sers Volters, lords Li­verpūls, Jorkas hercogs un Streindžs — visi izdarīja vienu un to pašu kļūdu: apelēja pie mistera Norela augstsirdības, patriotisma un pienākuma apziņas.

Jā, protams, misteram Norelam šie tikumi piemita, tomēr citas sākotnes viņā bija stiprākas un allaž ņēma virsroku pār jebkādām cēlām tieksmēm.

Laimīgā kārtā turpat blakus bija divi džentlmeņi, kas daudz labāk zināja, kas darāms. Laselzs un Drolaits gluži tāpat kā visi ilgojās, kaut Streindžs brauktu prom uz Portugāli, un, pēc viņu domām, tas bija visvieglāk panākams, izman­tojot mistera Norela bažas par Roksboro hercoga bibliotēkas likteni.

ŠI bibliotēka misteram Norelam jau sen bija kā skabarga vārīgā vietā. Her­cogam Roksboro piederēja viena no vērtīgākajām privātajām bibliotēkām visā karaļvalstī; par to pārāks bija tikai paša mistera Norela grāmatu krājums. Hercoga bibliotēkai bija neparasta, aizkustinoša vēsture. Apmēram pirms piecdesmit gadiem Roksboro hercogam — gudram, izglītotam un cienījamam džentlmenim — gadījās iemīlēties karalienes māsā, un viņš lūdza karalim at­ļauju iecerēto apprecēt. Karalim bija dažādi iemesli atteikt — visvisādi ar galma etiķeti, ceremonijām un tradīcijām saistīti apsvērumi. Sirdij lūstot, hercogs un karalienes māsa svinīgi nosolījās mīlēt viens otru līdz kapa malai un nekad, nekādos apstākļos neprecēties ar kādu citu. Vai karalienes māsa savu solījumu turēja, man nav zināms, taču hercogs noslēdzās savā pilī pie Skotijas robežām un tur, īsinādams vientuļās dienas, sāka krāt retas grāmatas: izmeklētus, ilustrē­tus viduslaiku manuskriptus un pirmizdevumus, ko klajā bija laiduši tādi ģēniji kā Viljams Kekstons Londonā un Valdarfers Venēcijā. Jaunā gadu simteņa sā­kumā hercoga bibliotēka bija viens no pasaules brīnumiem. Viņa gaišība mīlēja dzeju, bruņniecību, vēsturi un teoloģiju. Par maģiju viņš īpaši neinteresējās, taču viņam patika jebkādas vecas grāmatas un būtu ļoti dīvaini, ja viņa bib­liotēkā nebūtu nonākuši vismaz pāris ar maģiju saistīti sējumi.

Misters Norels vairākas reizes bija aizrakstījis hercogam, lūgdams atļauju aplūkot viņa bibliotēku un varbūt iegādāties kādu grāmatu par maģiju, ja tāda atrastos hercoga īpašumā. Taču hercogam nebija ne mazākās vēlēšanās apmie­rināt mistera Norela ziņkārību, un, būdams neiedomājami bagāts, viņš nekāroja pēc Norela naudas. Tā kā hercogs bija uzticīgs solījumam, ko pirms daudziem gadu gadiem bija devis karalienes māsai: viņam nebija ne bērnu, ne citu ne­pārprotamu mantinieku. Pēc viņa nāves veselam pulkam vīriešu dzimuma radagabalu radās nepārvarama pārliecība, ka tieši viņiem jākļūst par nākamo Roksboro hercogu. Šie džentlmeņi vērsās Lordu palātas Privilēģiju komitejā. Komiteja izskatīja šo lietu un nāca pie slēdziena, ka par jauno hercogu jākļūst vai nu ģenerālmajoram Ķeram, vai seram Džeimsam Inesam, taču kuram no abiem, komiteja vēl šaubījās un nolēma pagaidām atlikt jautājuma izšķiršanu. 1811. gada sākumā tā joprojām vilcinājās ar atbildi.

Kādā aukstā, lietainā otrdienas rītā misters Norels kopā ar misteru Laselzu un misteru Drolaitu sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Turpat bija arī Čaildermass, kas mistera Norela vārdā rakstīja vēstules dažādām valdības iestā­dēm. Streindžs kopā ar kundzi bija aizbraucis uz Tviknemu paciemoties pie drauga.

Laselzs un Drolaits sprieda par Kera un Ineša prāvošanos. Laselzam pāris reižu šķietami nejauši iznāca pieminēt slaveno bibliotēku, un misters Norels, kā jau viegli noskārst, saausījās.

Kas mums zināms par šiem cilvēkiem? — viņš Laselzam jautāja. —Vai viņi interesējas par maģijas praksi?

Laselzs smaidīja.

Šai ziņā jūs varat justies mierīgs, ser. Ticiet man, gan Inešu, gan Keru in­teresē tikai viens — kā kļūt par hercogu. Nedomāju, ka man gadījies kādu no viņiem redzēt kauču turam rokā atšķirtu grāmatu.

Ak tā? Grāmatas viņiem ir vienaldzīgas? — misteram Norelam vajadzēja padomāt. — Bet ja pie kāda no viņiem nonāks hercoga bibliotēka un viņš gadījuma pēc atradīs kādā skapī retu maģisku izdevumu, un viņu pārņems ziņkārība? Jūs taču zināt, burvestības piesaista kuru katru. Šo nepatīkamo parādību lielā mērā ir izraisījuši manis paša panākumi. Varbūt šis cilvēks maz­liet palasīs, un viņam sagribēsies noskandēt kādus burvju vārdus. Galu galā tieši tādi bija mani pirmie soļi maģijā — bērnībā, kad man bija divpadsmit gadu, es atvēru kādu sava tēvoča bibliotēkas grāmatu un tajā atradu no daudz senāka sējuma izplēstu lapu. Kolīdz es to izlasīju, man radās negrozāma pār­liecība, ka man jākļūst par burvi!

Tiešām? Cik interesanti! — Laselzs atsaucās ar vislielāko garlaicību balsī. — Nē, man liekas, ne ar Inešu, ne ar Keru tā nebūs. Inesam jau ir pāri septiņ­desmit, un Kers nav daudz jaunāks. Neviens no viņiem nejūtas aicināts apgūt jaunu amatu.

Ak tā! Bet vai viņiem nav gados jaunu radinieku? Un šie radinieki var­būt čakli lasa "Angļu maģijas draugus" un "Mūsdienu burvi" un, pamanījuši kādu grāmatu par maģiju, uzreiz to pakamps un aizstieps prom! Nē, piedodiet man, mister I.aselz, taču abu džentlmeņu cienījamais vecums man it nemaz nešķiet uzskatāms par drošības garantiju!

Labi. Bet es šaubos, ser, vai šiem gados jaunajiem taumatomāniem, [45] [1] taumatomāns — persona, ko apmājusi kaislība uz maģiju un brīnumiem. Semjuels Džonsons. "Angļu valodas vārdnīca". ko jūs tik spilgti aprakstījāt, būs kāda iespēja ieraudzīt hercoga bibliotēku. Prāvošanās par tiesībām uz hercoga titulu Ķeram un Inesam ir izmaksājusi bargu naudu. Lai kurš no abiem kļūs par jauno hercogu, viņam iesākumā vajadzēs norēķināties ar advokātiem. Ienākot Florsas pilī, viņš uzreiz sāks skatīties apkārt, meklēdams, ko varētu pārdot.4[1] Florsas pils ir Roksboro hercogu rezidence. Es būšu ārkārtīgi pārsteigts, ja nedēļu pēc tam, kad komiteja būs paziņojusi savu spriedumu, netiks izsludināta bibliotēkas ūtrupe.

Grāmatas izpārdos ūtrupē? — izbīlī iesaucās misters Norels.

Kāpēc jūs pēkšņi tā uztraucaties? — pacēla galvu Čaildermass. — Līdz šim jūs par grāmatu ūtrupēm vienmēr esat ļoti priecājies.

Jā gan, bet tas bija agrāk, — misters Norels atbildēja, — kad visā karaļ­valstī grāmatas par maģiju neinteresēja nevienu citu, izņemot mani. Tagad, es baidos, būs ļoti daudz tādu, kas mēģinās tās iegādāties. Droši vien būs sludinā­jumi Times.

Vai! — iesaucās Drolaits. — Ja šīs grāmatas nopirks kāds cits, jums vajag sūdzēties ministriem! Vajag sūdzēties Velsas princim! Mister Norel, valsts ne­drīkst pieļaut, ka maģijas grāmatas nonāk kāda cita rokās!

Bet vēl ir Streindžs, — aizrādīja Laselzs. — Nedomāju, ka Velsas princim vai ministriem būs kas iebilstams pret to, ka grāmatas nonāk pie Streindža.

Tiesa, — piekrita Drolaits. — Par Streindžu es biju piemirsis.

Misters Norels izskatījās pagalam pārbijies.

Bet misters Streindžs noteikti sapratīs, ka šīm grāmatām ir jābūt ma­nām, — viņš sacīja. — Visām maģijas grāmatām jāatrodas vienā bibliotēkā. Nedrīkst pieļaut, ka tās izklīst, kur kurā. — Viņš ar cerībām palūkojās apkārt, gaidīdams vispārēju piekrišanu. — Pats par sevi saprotams, — viņš turpināja, — man nebūs nekas pretim, ja misters Streindžs tās lasīs. Visi zina, cik daudz grāmatu — manis paša dārgo grāmatu — es esmu aizlienējis misteram Strein­džam. Gan… bez šaubām, būs jāskatās, cik tās ir piemērotas.

Drolaits, Laselzs un Čaildermass klusēja. Jā, viņi zināja, cik daudz grāmatu misters Norels bija aizlienējis misteram Streindžam. Viņi zināja arī to, cik dau­dzas tas bija paslēpis.

Streindžs ir džentlmenis, — noteica Laselzs. — Viņš izturēsies kā džentl­menis un to pašu gaidīs no jums. Ja šīs grāmatas privāti tiks piedāvātas tieši jums, tad jūs droši vien tās nopirksiet, bet, ja tiks rīkota ūtrupe, viņš uzskatīs, ka viņam ir tiesības jūs pārsolīt.

Misters Norels neko neteica, skatījās uz Laselzu un tramīgi samitrināja lūpas.

Un kāds ir jūsu ieskats, kā šīs grāmatas tiks pārdotas? Ūtrupē vai privātā darījumā?

Ūtrupē,— korī atbildēja Laselzs, Drolaits un Čaildermass.

Misters Norels paslēpa seju plaukstās.

Saprotams,— lēni iesāka Laselzs, it kā šī doma viņam tikai nupat būtu iekritusi prātā, — ja Streindžs būtu ārzemēs, viņš vairāksolīšanā nevarētu pie­dalīties. — Laselzs iedzēra malku no savas kafijas tases. — Vai ne?

Misters Norels pacēla galvu, un viņa acīs mirdzēja jauna cerība.

Piepeši bija visaugstākajā mērā vēlams, lai misters Streindžs gadiņu vai di­vus pavadītu Portugālē. [46] [1] Galu galā privilēģiju komiteja izšķīra lietu par labu seram Džeimsam Inesam, un jau­nais hercogs, gluži kā misters Laselzs bija pareģojis, acumirklī izsludināja bibliotēkas ūtrupi.

Ūtrupe, kas notika 1812. gada vasarā (kad Streindžs atradās Pireneju pussalā), visnotaļ iespējams, bija vēsturē ievērojamākais bibliogrāfiskais notikums kopš Aleksandrijas biblio­tēkas nodegšanas. Tā ilga četrdesmit vienu dienu un kļuva par cēloni vismaz diviem dueļiem.

Hercoga grāmatu krājumā tika atrasti septiņi maģijai veltīti sējumi, visi — neiedomā­jami vērtīgi.

Rosu et Fons bija nezināma četrpadsmitā gadsimta burvja sarakstītas mistiskas pārdo­mas par maģiju.

Thomas de Dundelle — līdz šim nezināma Kretjēna Detruā poēma — bija jauki un izteiksmīgi sarakstīts stāsts par karaļa Kraukļa pirmā cilvēku kalpa Tomasa Dandeila dzīvi.

"Lavdeja lngema grāmatā" bija stāstīts par kāda piecpadsmitā gadsimta burvja die­nišķajām nodarbēm Kembridžā.

Exercitatio Magica Nobilissima — septiņpadsmitā gadsimta traktāts, kurā mēģināts aprakstīt visu Anglijas maģiju.

"Septiņu vēsture" — ļoti jūklains sacerējums daļēji angliski, daļēji latīniski un vel kādā nezināmā elfu valodā. Tā vecums nav nosakāms, autors ir nezināms un autora mērķis, rak­stot šo grāmatu, it nemaz nav izprotams. Spriežot pēc visa, tajā stāstīts par kādu elfu zemes

pilsētu, ko sauc "Septiņi", taču izklāsts ir ārkārtīgi mulsinošs, un autors bieži pārtrauc stāstījumu, lai apsūdzētu vairākas vārdos nenosauktas personas par kaut kādiem neizdibi­nāmiem pāridarījumiem. Šie teksta fragmenti daudz labāk iederētos nevis grāmatā, bet aizkaitinātās vēstulēs.

"Sievu parlaments" — sešpadsmitā gadsimta sacerējums, alegorisks sievietēm raksturī­gas gudrības un burvestību apraksts.

Tomēr brīnumaināka no visām šīm grāmatām bija "Ralfa Stoksija dzīves spieģelis", kas kopā ar Bokačo "Dekamerona" pirmizdevumu tika izsolīts pēdējā ūtrupes dienā. Pat miste­ram Norelam par šādas grāmatas pastāvēšanu nebija ne mazākās nojausmas. Izrādījās, ka tai ir divi autori, piecpadsmitā gadsimta burvis, vārdā Viljams Torps, un Ralfa Stoksija elfu kalps Viltus Toms Zilais. Lai iegūtu šo dārgumu, misters Norels šķīrās no nedzirdētas sum­mas, 2100 ginejām.

Vispārējā cieņa pret misteru Norelu bija tik liela, ka ūtrupes zālē nebija neviena džentl­meņa, kas mēģinātu viņu pārsolīt. Toties kāda dāma spēkojās ar viņu par katru grāmatu. Nedēļās pirms utrupes Arabella Streindža bija rosījusies, galvu nepaceldama. Viņa bija aiz­rakstījusi neskaitāmas vēstules Streindža radiniekiem un apmeklējusi visus viņa Londonas draugus, visādi centusies aizņemties tik daudz naudas, lai nopirktu vīram dažas grāmatas, taču Norels ik reizi viņu pārsolīja.

Ūtrupē piedalījās arī pazīstamais rakstnieks sers Valters Skots, kurš aprakstīja tās noslē­gumu: "Misis Streindžu tik ļoti apbēdināja "Ralfa Stoksija dzīves spieģeļa" zaudējums, ka viņa sēdēja, (iedama gaužas asaras. Tai brīdī ar grāmatu rokā gāja misters Norels. Ne vārds, ne skatiens šim cilvēkam neatradās, lai to veltītu sava mācekļa sievai. Neatccros, kad pēdējo reizi biju redzējis izturēšanos, kas man liktos tik nosodāma. Norela vīzdegunīgo uzvedību pamanīja vairāki cilvēki, un es dzirdēju par viņu izsakām ne vienu vien skarbu piezīmi. Pat lords Portišeds, kura apbrīnai pret burvi nav robežu, atzīst, ka pēc viņa domām Norels pret misis Streindžu izturējies izcili nejauki."

Nosodījuma vārdus misters Norels izpelnījās ne tikai ar savu augstprātīgo izturēšanos pret Streindža kundzi vien. Pēc ūtrupes petnieki un vēsturnieki nedēļām ilgi gaidīja, kad kļūs zināms, kādas jaunas zināšanas atrodamas septiņās brīnišķīgajās grāmatās. Sevišķi lielas ce­rības tika liktas uz "Ralfa Stoksija dzīves spieģeli", kam vajadzēja palīdzēt atrisināt dažus no Anglijas maģijas mīklainākajiem noslēpumiem. Visi domāja, ka misters Norels savus atklā­jumus publicēs "Angļu maģijas draugu" lappusēs vai liks nodrukāt jaunus šo grāmatu eksem­plārus. Viņš neizdarīja ne vienu, ne otru. Daži viņam aizrakstīja un uzdeva savus jautājumus. Viņš neatbildēja. Kad laikrakstos parādījās vēstules ar sūdzībām par viņa izturēšanos, Norels pauda savu lielo sašutumu. Galu galā viņš bija tikai rīkojies tāpat kā vienmēr — uzpircis vērtīgas grāmatas un pēc tam paslēpis tās drošā vietā. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka iepriekš viņš bija nevienam nezināms džentlmenis un viņa rīcība nevienu neinteresēja, turpretim tagad viņam bija pievērstas visas Anglijas acis. Viņa klusēšana modināja neizpratni un ļau­dīm nāca prātā citas reizes, kad misters Norels bija izturējies rupji vai uzputīgi.

1811. gada janvāris/marts

— Man, skr, prātā nāk tādas domas, ka mana aizbraukšana uz Pireneju pus­salu nozīmēs lielas pārmaiņas jūsu kopīgajos darbos ar Kara ministriju, — teica Streindžs. — Baidos, kad es būšu prom, jums vairs neliksies visai ērti, ka ļaudis dienu un nakti klauvē pie jūsu durvīm un pieprasa, lai jūs uz karstām pēdām veicat vienu vai otru burvestibu. Turpmāk ar viņiem visiem vajadzēs nodar­boties jums pašam. Kad jūs gulēsit? Manuprāt, vajag viņiem pateikt, ka no tās dienas viss notiks citādi. Ja es varu kaut kā palīdzēt to nokārtot, labprāt jums izlīdzēšu. Varbūt šonedēļ vajadzētu uzaicināt lordu I.iverpūlu vakariņās?

O, jā, ļoti labi! — misters Norels atsaucās, lieliski priecādamies par šo Streindža smalkjūtības pierādījumu. — Uzaicināsim, un jums pašam noteikti jābūt klāt. Jūs visu tik labi protat izskaidrot! Jums vajag tikai pateikt, un lords Liverpūls uzreiz visu saprot!

Tad man aizrakstīt viņa gaišībai?

Jā, rakstiet! Rakstiet!

Tas notika janvāra pirmajā nedēļā. Streindža aizbraukšanas diena vēl ne­bija zināma, taču tam bija jānotiek visā drīzumā. Streindžs apsēdās pie galda un uzrakstīja ielūgumu. Lords Liverpūls nekavējoties atbildēja, un jau parītdien viņi to uzņēma Hanover-skvēra namā.

Misteram Norelam un Džonatanam Streindžam bija paradums stundu pirms vakariņām pavadīt mistera Norela bibliotēkā, un tieši tur abi sagaidīja viņa gaišību. Klāt bija arī Čaildermass, gatavs izpildīt klerka, padomnieka, vēstneša vai kalpa pienākumus — kā apstākļiem labpatiks.

Lords Liverpūls pirmo reizi spēra kāju mistera Norela bibliotēkā, un pirms apsēšanās viņš mazliet pagājās gar grāmatskapjiem.

Man ir stāstīts, ser, — viņš bilda, — ka jūsu bibliotēka ir viens no moder­nās pasaules brīnumiem, taču es nebiju iedomājies, ka tā būs kaut pustik bagāta.

Misters Norels bija bezgala iepriecināts. Lords Liverpūls bija tieši tāds vie­sis, kādi viņam visvairāk patika — viesis, kas apbrīno viņa grāmatas, taču neiz­rāda ne mazāko vēlēšanos tās ņemt ārā no plauktiem un lasīt.

Tad, vērsdamies pie mistera Norela, ierunājās Streindžs:

Mēs, ser, vēl neesam runājuši par to, kādas grāmatas man jāņem līdzi uz Pireneju pussalu. Es uzmetu sarakstu, četrdesmit nosaukumu, bet, ja jums šķiet, ka to vēl vajag papildināt, ar prieku uzklausīšu jūsu padomus. — No juku ju­kām sakrautās papīru kaudzes uzgaida viņš izvilka salocītu papīra lapu un pa­sniedza to misteram Norelam.

Nē, šāds saraksts nesniedza mistera Norela dvēselei jauku spirdzināšanu. Tas bija rakstīts, kā ienāk prātā, — kaut kas uzrakstīts, nosvītrots, rakstīts no jauna, nosvītrots, tad starp rindiņām šķībi greizi pierakstīts klāt. Tur bija pār­pārēm tintes traipu, aplam norādītu nosaukumu, kļūdaini uzrakstītu autoru uzvārdu, un beigās pagalam mulsinošas trīs rindiņas — sākums šarādei, ko Streindžs bija sācis sacerēt kā atvadu dāvanu Arabellai. lāču ne jau tādēļ mis­ters Norels nobālēja. Viņam nebija ienācis prātā, ka Streindžam Portugālē būs vajadzīgas grāmatas. Doma, ka četrdesmit dārgi sējumi tiks ņemti līdzi uz kara pārņemtu valsti, kur tie var sadegt, uzsprāgt gaisā, nogrimt ūdenī vai pārklā­ties ar putekļiem, modināja viņā nepanesamas šaušalas. Misters Norels par karu nezināja necik daudz, taču viņam bija aizdomas, ka zaldāti nav nekādi lielie grāmatu cienītāji. Viņi var apčamdīt tās ar netīriem pirkstiem. Viņi var tās saplēst! Viņi var — ak, šaušalu šaušalas — viņi var tās lasīt un mēģināt burt! Vai zaldāti prot lasīt? Misters Norels nezināja. Taču uz kārts bija likts ve­sela Kontinenta liktenis un tepat sēdēja lords Liverpūls— un misters Norels noskārta, cik ārkārtīgi sarežģīti — patiesībā neiespējami — būs Streindžam tās nedot.

Viņš atskatījās uz Čaildermasu ar izmisīgu lūgumu acīs.

Čaildermass paraustīja plecus.

Lords Liverpūls tikām vienā mierā raudzījās apkārt. Pēc visa spriežot, vi­ņam šķita, ka daudzo grāmatu tūkstošu vidū četrdesmit sējumu īslaicīga prom­būtne itin viegli varētu palikt nepamanīta.

Man negribētos ņemt līdzi vairāk par četrdesmit, — netraucēti turpi­nāja Streindžs.

Ļoti prātīgi, ser, — viņam piekrita lords Liverpūls. — Ļoti prātīgi. Ne­ņemiet vairāk, nekā būs ērti vadāt līdzi.

Vadāt līdzi! — pavisam satricināts, iekliedzās misters Norels. — Bet jūs taču negrasāties tās vadāt apkārt un visur kur! Tiklīdz jūs būsit ieradies, vajag nekavējoties novietot grāmatas bibliotēkā. Vislabākā būtu kādas pils biblio­tēka. Izvēlieties pamatīgu, labi nocietinātu pili…

Bet baidos, ka bibliotēkā man no tām nebūs liela labuma, — Streindžs tracinošā mierā attrauca. — Fs uzturēšos karaspēka nometnēs un kaujaslau- kos. Grāmatas man būs vajadzīgas tur.

Tad vajag tās glabāt lādē! — pieprasīja misters Norels. — Ļoti izturīgā koka vai varbūt labāk dzelzs lādē! Jā, vislabāk dzelzs. Mēs varam jau rīt likt tādu izgatavot. Un pēc tam…

Ak, lūdzu, piedodiet man, mister Norel, — iejaucās lords Liverpūls, — taču es nekādā ziņā neieteiktu misteram Streindžam izmantot dzelzs lādi. Nevajag paļauties uz to, ka viņam piesķirs vezumu. Vezumi nepieciešami kareivju ieročiem, kartēm, proviantam, munīcijai un tā joprojām. Vismazāk neērtību armijai misters Streindžs sagādās, pārvadādams savas mantiņas ar mūli vai ēzeli, kā to dara visi virsnieki. — Tad viņš uzrunāja Streindžu: — Atrodiet labu, spēcīgu mūli, kas spēs panest jūsu un jūsu kalpa bagāžu. Hjūlija un Rata tir­gotavā nopērciet seglu somas un grāmatas salieciet tajās. Ietilpīgākās ir armijas somas. Turklāt nav gandrīz nekādu šaubu, ka no vezuma grāmatas nozagtu. Diemžēl man jāteic, ka zaldāti zog visu, kam tiek klāt. — Brīdi prātojis, viņš pie­metināja: — Vismaz mūsu zaldāti.

Kā pagāja vakariņas, misters Norels tikpat kā nepamanīja. Viņš miglaini ap­zinājās, ka Streindžs un viņa gaišība daudz sarunājās un daudz smējās. Vairā­kas reizes Streindžs, šķiet, sacīja: — Lai notiek, tātad tas ir izlemts! — un viņa gaišība atsaucās: — O, kā gan citādi! — Taču par ko abi runā, misters Norels nezināja un pat negribēja zināt. Viņš neizsakāmi nožēloja, ka vispār bija iera­dies Londonā. Ak, kāpēc viņam ienāca prātā ķerties pie angļu maģijas atjau­nošanas? Kāpēc viņš nepalika Hartijū abatijā, kur varētu lasīt un burt sev par prieku? Ne Londona, viņš domāja, ne panākumi un slava — tas viss nenieka neatsver četrdesmit grāmatu zaudējumu.

Kad lords Liverpūls un Streindžs bija aizgājuši, viņš devās uz bibliotēku, lai paskatītos uz savām četrdesmit grāmatām, lai paturētu tās rokās un palolotu, kamēr tas vēl ir iespējams.

Bibliotēkā joprojām sēdēja Čaildermass. Viņš turpat pie galda bija ieturējis vakariņas un patlaban pārlūkoja saimniecības rēķinu grāmatas. Kad pa dur­vīm ienāca misters Norels, viņš pacēla galvu un pavīpsnāja:

Manuprāt, ser, misters Streindžs armija gus lielas sekmes. Viņš ar savu kara viltību jau pārspēja jūs.

Gaišā mēnesnīcas naktī pašā februāra sākumā britu burinieks "Svētā Serlo velte"' ienāca Težu grīvā un noenkurojās pie Melnā zirga laukuma pašā Lisa­bonas centrā. Starp pirmajiem, kas nokāpa no kuģa, bija Streindžs un viņa kalps Džeremijs Džonss. Streindžs vēl nekad nebija bijis ārzemēs, un viņu ļoti pacilāja apziņa, ka viņš beidzot tādās nokļuvis, un tāpat ari ļoti svarīgā armijas un flotes kņada, kurā viņš uzreiz nonāca. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs ķerties pie buršanas.

Interesanti, kur ir lords Velingtons? — viņš Džeremijam Džonsam sa­cīja. — Kā tev šķiet, vai kāds no šiem zeļļiem to varētu zināt? — Streindžs ziņ­kāri paskatījās uz prāvu, līdz pusei uzbūvētu arku laukuma galā. Tā izskatījās ļoti kareivīga, un viņš nepavisam nebrīnītos, ja izrādītos, ka turpat aiz tās ir ari Velingtons.

Bet tagad ir divi naktī, ser, — norādīja Džeremijs. — Viņa gaišība droši vien guļ.

Ā, tu tā domā? Kaut arī viņa rokās ir visas Eiropas liktenis? Varbūt tev taisnība.

Streindžs negribīgi piekrita, ka šobrid būtu labāk iet uz viesnīcu un lordu Velingtonu meklēt rīt.

Viņiem bija ieteikta kāda Kurpnieku ielas viesnīca, kas piederēja kornvo- lietim misteram Prido. Gandrīz visi mistera Prido viesnīcas iemītnieki bija britu virsnieki, kas nule bija atgriezušies Portugālē no Anglijas vai gaidija ku­ģus, kas aizvedīs viņus atvaļinājumā. Misters Prido vēlējās, lai, uzturēdamies viņa pajumtē, virsnieki justos gluži kā dzimtenē. Tas viņam izdevās tikai daļēji. Misters Prido varēja darīt, ko darīdams, taču allaž izrādījās, ka viņa viesiem ir uztiepusies Portugāle. Lai arī viesnīcas tapetes un mēbeles bija izrakstītas no Londonas, tās piecus gadus bija apspīdējusi Portugāles saule, un viss bija vis­notaļ portugāliski izbalojis. Lai arī misters Prido bija norādījis pavāram celt viesiem priekšā angļu ēdienkarti, pavārs bija portugālis un ēdienos vienmēr

1 "Svētā Serlo velte" bija gūstā kritis francūžu kuģis. Francijā tā nosaukums bija L? Temple Fouiirouyē. Par "Svētā Serlo velti", kā zināms, sauca vienu no četriem burvju me­žiem, kas ieskāva un sargāja karaļa Kraukļa galvaspilsētu Ņūkāslu.

bija negaidīti daudz piparu un eļļas. Pat viesu zābaki pēc tam, kad tos bija spod­rinājis viņa portugāļu zābaku tīrītājs, oda kaut kā portugāliski.

No rīta Streindžs piecēlās vēlu. Viņš ieturēja krietnas brokastis un pēc tam kādu stundu pastaigājās. Izrādījās, ka Lisabona ir pilsēta, kurā netrūkst arkā­dēm apgādātu laukumu, modernu, elegantu namu, statuju, teātru un tirgo­tavu. Gribot negribot nāca prātā, ka iespējams, karš nemaz nav tik briesmīga padarīšana.

Nākdams atpakaļ uz viesnīcu, viņš pie kāpnēm pamanīja četrus vai piecus britu virsniekus, kas aizrautīgi sarunājās savā starpā. Tieši tas, kas viņam vaja­dzīgs. Streindžs piegāja klāt, atvainojās par iztraucēšanu, pateica, kas viņš tāds ir, un apvaicājās, kur Lisabonā varētu atrast lordu Velingtonu.

Virsnieki pagriezās un skatījās uz viņu ar lielu izbrīnu, it kā jautājums būtu nevietā, kaut Streindžam nepavisam nebija skaidrs, kālabad.

Lorda Velingtona Lisabonā nav, — atbildēja viens no viņiem, kas bija tērpies huzāru zilajā mundierī un baltajās biksēs.

Ak tā? Kad viņš atgriezīsies? — Streindžs vaicāja.

Atgriezīsies? — virsnieks atkārtoja. — Ne jau nu tuvākajās nedēļās. Pēc vairākiem mēnešiem. Varbūt nekad.

Tad kur lai es viņu atrodu?

Dieva dēļ! — virsnieks atsaucās. — Viņš var būt visur.

Vai tad jums nav zināms, kur viņš atrodas? — Streindžs nerimās.

Virsnieks skatījās uz viņu diezgan bargi.

Lords Velingtons neuzturas vienā vietā, — tas atbildēja. — Lords Ve­lingtons dodas turp, kur viņš ir vajadzīgs. Un lords Velingtons, — viņš pieme­tināja, lai Streindžs beidzot saprastu,— ir vajadzīgs visur.

Cits virsnieks, koši sarkanā, ar sudraba tresēm bagātīgi apšūtā mundierī, bija mazlietiņ laipnāks:

Lords Velingtons ir Līnijās.

Līnijās? — Streindžs pārjautāja.

Jā.

Diemžēl pretēji tam, ko izpalīdzīgais virsnieks domāja, šis izskaidrojums ne­bija pilnīgi skaidrs un noderīgs. Taču Streindžs nojauta, ka sava prāta aprobežotību ir demonstrējis pietiekami ilgi. Vēlēšanās izvaicāt virsniekus bija izgaisusi bez miņas.

"Lords Velingtons ir Līnijās" izklausījās pagalam dīvaini, un, ja Streindžam vajadzētu uzdrošināties un minēt, ko šis izteiciens nozīmē, viņš droši vien apgalvotu, ka par atrašanos "līnijās" kādā žargonā dēvē dzēruma skurbuli.

Viņš iegāja viesnīcā un lika izsūtāmajam zēnam sameklēt Džeremiju Džonsu. Ja kādam britu armijas priekšā vajag iztaisīties par nejēgu un muļķi, tad labāk jau lai tas ir Džeremijs.

Ahā, klāt esi, — viņš noteica, kad Džeremijs bija ieradies. — Ej un sa­meklē kādu kareivi vai virsnieku un pajautā, kur lai atrod lordu Velingtonu.

Tiks izdarīts, ser. Bet varbūt jūs vēlaties pajautāt pats?

Nekādā ziņā. Man jābur.

Tā nu Džeremijs devās ārā un pēc ļoti neilga brīža atgriezās.

Vai uzzināji? — jautāja Streindžs.

Jā, ser! — moži atsaucās Džeremijs. — Tas nemaz netiek turēts noslē­pumā. Lords Velingtons ir Līnijās.

Jā, bet ko tas nozīmē?

Vai, piedodiet, ser! Tas džentlmenis man to pateica tik dabiski, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Es nodomāju, ka jūs zināsit.

Nē, es nezinu. Varbūt ir vērts pajautāt Prido.

Misters Prido labprāt izlīdzēja. Nekas nevarot būt vēl vienkāršāks. Miste­ram Streindžam jābrauc uz armijas štābu. Viņa gaišība noteikti būšot tur. Neesot tālu — varbūt pusdienas braucienā no pilsētas. Vai drusciņ tālāk. — Kā no Taibernas līdz Godelmingai, ser, ja jūs iztēlojaties, kā tas ir.

Hm, vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man kartē…

Dievs ar jums, ser! — misters Prido bija vareni uzjautrināts. — Jūs pats nemūžam neatradīsit. Es atradīšu kādu, kas jūs aizvedīs.

Mistera Prido atradums bija intendanta palīgs, kam bija darīšanas Torris- vedrašā — armijas štābs bija četras vai piecas jūdzes pirms šīs pilsētiņas. Intendanta palīgs paziņoja, ka ar lielāko prieku jāšot kopā ar Streindžu un parādīšot viņam ceļu.

"Beidzot," nodomāja Streindžs, "kaut kas sāk notikt."

Sākumā ceļš veda pa jauku ainavu — laukiem un vīndārziem, kuros šur un tur bija izkaisītas glītas, baltas zemnieku mājiņas un akmens vējdzirnavas ar brūnām audekla burām. Pa ceļu gan vienā, gan otrā virzienā nemitīgi virzījās daudz portugāļu kareivju, viņu vidū gadījās arī pa kādam britu virsniekam, un to košie, purpursārtie vai zilie mundieri izskatījās — vismaz Streindža patrio­tiskajām acīm — daudz vīrišķīgāki un kareiviskāki. Kad ceļā bija pavadītas trīs stundas, viņi ieraudzīja kalnu grēdu, kas līdzenumā slējās kā mūris.

Iejājot šaurā ielejā starp diviem visaugstākajiem kalniem, intendanta palīgs sacīja:

Šeit sākas Līnijas. Redzat to fortu augšā, pie pārejas? — viņš rādīja pa labi. Izskatījās, ka "forts" savas dzīves rītā bijis vējdzirnavas, taču pēdējā laikā ticis pie visdažādākajiem uzlabojumiem skanstu, dzeguju un ambrazūru vei­dolā. — Un otru fortu, pārejas pretējā pusē? — intendanta palīgs turpināja. Viņš norādīja pa kreisi. — Un tālāk, nākamajā klinšu atsegumā, vēl vienu mazu fortiņu? Aiz viņa —jūs neredzat, jo šodien ir apmācies un mākoņains — ir vēl viens. Un tā joprojām, un tā joprojām. Vesela rinda fortu no Težu līdz jūrai! Bet tas nemaz nav viss! Tālāk uz ziemeļiem ir vēl divas līnijas. Kopā — trīs līnijas!

Tas nenoliedzami ir iespaidīgi. Un vai tās ierīkoja portugāļi?

Nē, ser. Tās ierīkoja lords Velingtons. Te francūži netiks cauri. Kur nu, ser! Ne vabulis netiks cauri, ja nu vienīgi šim vabulim būs līdzi papīrs ar lorda Velingtona parakstu! Lūk, kāpēc francūžu armija sēž Santarimā un uz priekšu netiek, bet mēs ar jums Lisabonā vienā mierā guļam savās gultiņās!

Pavisam drīz viņi nogriezās no ceļa un pa stāvu un līkumainu taku devās kalnup uz. mazītiņu ciemu, ko sauca Perunegru. Streindžu ļoti pārsteidza tas, cik ļoti atšķīrās viņa iedomātais karš no tā kara, kas bija patiesībā. Viņš bija iztēlojies, ka lords Velingtons sēdēs kādā lepnā Lisabonas savrupnamā un ko­mandēs no turienes, taču atrada viņu ciemā, kas bija tik mazs, ka Anglijā to vispār nesauktu par ciemu.

Armijas štābs izrādījās pilnīgi neievērojams nams vienkāršā bruģētā pa­galmā. Streindžam pavēstīja, ka lords Velingtons izbraucis inspicēt Līnijas. Nevienam nebija iebildumu pret to, ka Streindžs pagaidīs — galvenais, lai viņš nemaisās pa kājām.

Tomēr jau no tā brīža, kad Streindžs spēra soli pār šī nama slieksni, uz viņu savas tiesības pieteica tas bezgala nepatīkamais Dabas likums, saskaņā ar kuru cilvēks, kas nonācis nepazīstamā vietā, var nostāties jebkur — viņš allaž būs pa kājām. Apsēsties Streindžs nevarēja, jo istabā, kurā viņš bija ielaists, nebija krēslu — droši vien tāpēc, lai francūži, ja viņiem kaut kā izdotos ielavīties šai namā, nevarētu aiz tiem noslēpties,— tādēļ viņš ieņēma vietu pie loga. Taču ienāca divi virsnieki, un viens no viņiem vēlējās parādīt kādu militāri svarīgu Portugāles ainavas īpatnību, tādēļ viņiem vajadzēja skatīties pa logu. Abi bargi palūkojās uz Streindžu, un tas pārcēlās citur un apstājās pie arkas, ko līdz pu­sei slēpa aizkars.

No vārtailas tikmēr neatlaidīgi sauca, lai kāds vārdā Vainspils atnesot šau­jampulvera muciņas, un darot to veicīgi. Istabā ienāca ļoti sīka auguma kareivis ar nelielu kūkumu. Viņam uz sejas bija koši violeta dzimumzīme un mundie­ris, liekas, bija salasīts kopā pa visiem britu armijas pulkiem. Viņš tad laikam arī bija Vainspils. Vainspils bija nelaimīgs. Viņš nespēja atrast šaujampulveri. Viņš dzenāja to rokā pa bufetēm, meklēja patrepēs un uz balkoniem. — Tūlīt! — viņš vienā laidā sauca pretim, līdz pēdīgi viņam ienāca prātā paskatīties aiz Streindža, viņpus aizkara un arkā. Tai pašā brīdī viņš kliedza, ka jau ir atradis pulvermucas un būtu pamanījis tās daudz agrāk, ja tikai Kāds — un te viņš uzmeta Streindžam ļoti melnu skatienu — nestāvētu priekšā.

Stundas ritēja lēni. Streindžs bija atgriezies savās pozīcijās pie loga un gan­drīz aizsnaudies, kad piepeši pēc zināmas kņadas un jukām noskārta, ka namā ieradies kāds Svarīgs Cilvēks. Acumirkli vēlāk istabā strauji iesoļoja trīs vīri, un pēdīgi Streindžs nonāca lorda Velingtona priekšā.

Kā lai es aprakstu lordu Velingtonu? Vai tad kaut kas tāds ir nepieciešams un vispār iespējams? Viņa seja ir visur, kur vien krīt skatiens, — tā lūkojas preti no lētas gravīras iebraucamajā vietā pie sienas, tā, daudz smalkākā vei­dolā, izskaistināta ar karogiem un bungām, sagaida balles nama kāpņu augš­galā. Mūsdienās neviena ar caurmēra romantiskām jūtām apveltīta jauna dāma nekļūs septiņpadsmit gadu veca, nenopirkusi vismaz vienu lorda Velingtona portretu. Viņa domās par garu ērgļa degunu, kas ir daudz pievilcīgāks par īsu un strupu ožamo, un par sava mūža lielāko nelaimi uzskatīs to, ka varo­nis jau ir precējies. Mierinājumam viņa ir stingri apņēmusies savu pirm­dzimto dēlu nokristīt par Arturu. Un savā uzticībā jaunā dāma nav vientuļa. Viņas mazie brāļi un māsas nav ne kripatiņu mazāk kvēli dievinātāji. Glītāko alvas zaldātiņu jebkurā Anglijas bērnistabā vienmēr sauc Velingtons un tam piedzīvojumu tiek vairāk nekā visai pārējai rotaļlietu lādei, kopā ņemtai. Katrs skolnieks vismaz reizi nedēļā tēlo Velingtonu un tāpat dara viņa māše- les. Velingtons iemieso visus angļu tikumus. Viņš ir angliskums, izkāpināts līdz pilnībai. Ja francūžiem Napoleons ir kuņģos (un tā acīm redzami ir), tad mums Velingtons ir sirdī. [47] [1] Bez šaubām, var iebilst, ka Velingtons vispār bija īrs, taču patriotiska anglietes spalva nenolaidīsies tik zemu, lai atspēkotu šādu matu skaldīšanu.

Šobrīd lords Velingtons ar kaut ko nebija apmierināts.

Manuprāt, manas pavēles bija gluži skaidras! — viņš sacīja abiem pā­rējiem virsniekiem. — Portugāļiem vajadzēja iznīcināt visus graudu krāju­mus, ko viņi nespēj aizvest prom, lai tie nenonāktu francūžu nagos. Bet ko es tikko pusi dienas darīju? Skatījos, kā francūžu kareivji pie Kartašu lien iekšā alās un nāk ārā ar maisiem.

Portugāļu zemniekiem bija ļoti grūti iznīcināt graudus. Viņi baidās no bada, — viens no virsniekiem paskaidroja.

Otrs uzmundrinoši ieminējās, ka varbūt francūžu atrastajos maisos bija nevis graudi, bet kaut kas nevērtīgs, nu, teiksim, zelts vai sudrabs?

Lords Velingtons pievērsa viņam saltu skatienu.

Francūžu zaldāti stiepa maisus uz vējdzirnavām. Spārni griezās visu acu priekšā! Varbūt jūs domājat, ka viņi tur mala zeltu? Esiet tik laipns, Dīljel, un vērsieties pie portugāļu valdības ar iebildumiem! —Viņa skatiens, kas nikni šaudījās apkārt, atdūrās pret Streindžu. — Kas tas tāds? — viņš noprasīja.

Par Dīljelu nodēvētais virsnieks kaut ko klusiņām pateica viņa gaišībai ausī.

Ak tā! — lords Velingtons noteica un tad uzrunāja Streindžu. — Jūs esat tas burvis. — Šai piezīmei bija tikko manāma jautājuma pieskaņa.

Jā, — atbildēja Streindžs.

Misters Norels?

Ak, nē. Misters Norels palika Anglijā. Es esmu misters Streindžs.

Lordam Velingtonam tas neko neizteica.

Otrs burvis, — Streindžs paskaidroja.

Ahā, — noteica lords Velingtons.

Virsnieks uzvārdā Dīljels skatījās uz Streindžu ar neizpratni, it kā domātu, ka pēc tam, kad lords Velingtons pateicis Streindžam, kas viņš tāds ir, nepavi­sam nav pieklājīgi par varītēm vēlēties būt kādam citam.

labi, mister Streindž, — lords Velingtons sacīja. — Baidos, ka jūs šurp brau­cis esat velti. Man jums atklāti jāsaka—ja es būtu spējis nepieļaut, ka jūs dodaties šurp, tad būtu to darījis. Ja nu reiz jūs tomēr esat ieradies, izmantošu izdevību un jums paskaidrošu, kāda sodība jūs un otrs džentlmenis esat bijis armijai.

Sodība? — Streindžs pārjautāja.

Sodība, — lords Velingtons atkārtoja. — Saskatījušies tās burvju ainas, ko jūs viņiem rādījāt, ministri ieņēma galvā, ka saprot, kāds ir stāvoklis Por­tugālē. Viņi sūtīja man milzum daudz norādījumu un iejaucās daudz vairāk nekā agrāk. Tikai man ir zināms, kas jādara Portugālē, mister Streindž, jo tikai es pazīstu visus apstākļus. Es negribu teikt, ka jūs un tas otrs džentlmenis neesat izdarījuši neko labu citur — flote, šķiet, ir apmierināta — no tā es neko nesa­protu, — bet to gan es teikšu, ka man te Portugālē burvis nav vajadzīgs.

Bet, milord, šeit, Portugālē, maģija netiks izmantota nepiemēroti, tāpēc ka es būšu jūsu rīcībā un rīkošos pēc jūsu norādījumiem.

Lords Velingtons uzmeta Streindžam asu skatienu.

Man visvairāk vajag vīrus. Vai jūs varat uztaisīt man vairāk kareivju?

Kareivju? Hm, atkarībā no tā, par kādiem kareivjiem jūsu gaišība runā. Interesants jautājums… — Sev par lielu nepatiku Streindžs atklāja, ka izsakās mats matā kā misters Norels.

Varat vai nevarat? — viņa gaišība noprasīja.

Nevaru.

Vai jūs varat likt lodēm skriet ātrāk un trāpīt francūžiem? Tās jau lido ļoti ātri. Varbūt jūs spējat apgriezt otrādi zemi un likt akmeņiem nostāties tā, lai man būtu rcdutes, lunetes un citas fortifikācijas?

Nē, milord. Bet, milord…

Štāba kapelānu sauc misters Briskols. Galveno mediķi sauc doktors Mak- graigors. Ja jūs nolemsiet palikt Portugālē, es ieteiktu jums iepazīties ar šiem džentlmeņiem. Varbūt viņiem jūs būsit noderīgs. Man ne. — Lords Velingtons uzgrieza Streindžam muguru un nekavējoties uzsauca kādam Torntonam likt galdā vakariņas. Šādi viņš lika noprast, ka saruna beigusies.

Streindžs bija pieradis pie valdības ministru godbijīgās izturēšanās. Viņš bija pieradis, ka ar viņu kā ar līdzīgu runā daža laba no Anglijas visaugstāk stāvo­šajām personām. Atklāt, ka piepeši esi pieskaitīts armijas kapelāniem un me­diķiem — nenozīmīgiem statistiem —, bija gaužām nepatīkami.

Nakti viņš pārlaida — ļoti neomulīgi — Perunegru vienīgajā iebraucamajā sētā un līdz ar gaismiņu devās atpakaļ uz Lisabonu. Atgriezies Kurpnieku ielas viesnīcā, viņš sēdās pie galda un uzrakstīja Arabellai garu vēstuli, visos sīku­mos izklāstīdams, cik nepieļaujami pret viņu izturējušies. Pēc tam, juzdamies mazliet labāk, viņš nolēma, ka sūdzēties nav vīrišķīgi, un vēstuli saplēsa.

Tad viņš sarakstīja uz papīra lapas visas burvestības, ko viņi ar Norelu bija likuši lietā pēc Admiralitātes pasūtinājuma, un sāka lauzīt galvu par to, kas vislabāk noderētu lordam Velingtonam. Pēc ilgām un pamatīgām pārdomām Streindžs nosprieda, ka franču armijas nelāgo stāvokli vislabāk būtu pasliktināt vēl vairāk, uzsūtot tai pērkona negaisus un aumaļu lietus. Viņš nolēma nekavē­joties aizrakstīt viņa gaišībai vēstuli, piedāvājot šādu burvestību. Izlēmīgums allaž uzmundrina, un Streindža gars tūlīt kļuva pacilātāks — mjā, līdz tam brīdim, kad viņš nejauši paskatījās pa logu. Debesis bija melnas, lietus gāza kā ar spaiņiem un pūta negants vējš. Pēc visa spriežot, kuru katru brīdi varēja sākties negaiss. Streindžs devās meklēt misteru Prido. Viesnīcnieks apstipri­nāja — jā, lietus neesot mitējies jau nedēļām ilgi — portugālis ieskatīja, ka tik drīz tas vēl nerimšoties — un, jā, francūži tiešām esot ļoti nelaimīgi.

Streindžs brīdi pārdomāja šos vārdus. Bija liels kārdinājums aizsūtīt lordam Velingtonam vēstulīti, piedāvājoties izbeigt lietavas, vadoties pēc pieņēmuma, ka arī britu kareivjiem tas, jādomā, nemaz nepatīk, — taču galu galā viņš nosprieda, ka laika apstākļu maģijas lietas ir pārāk sarežģītas un būtu prātīgāk pie tām ķerties, kad viņš labāk izpratīs karu un lordu Velingtonu. Pagaidām par labāko būtu atzīs­tama doma nogāzt pār francūžu kareivju galvām krietnu gūzmu varžu. Tas būtu visaugstākajā mērā bībeliski, un kas, domāja Streindžs, varētu būt vēl cienījamāks?

No rīta viņš drūmi sēdēja savā viesnīcas istabā, izlikdamies, ka lasa vienu no Norela grāmatām, taču patiesībā skatījās, kā ārā līst. Pēkšņi pie durvīm klau­vēja. Nācējs bija kāds skotu virsnieks huzāru mundierī. Viņš jautājoši palūko­jās uz Streindžu un vaicāja:

Mister Norel?

Nē… Ai, vai nav vienalga! Kā varu būt noderīgs?

Man jums jānodod ziņa no štāba, mister Norel. — Jaunais virsnieks pa­sniedza Streindžam papīra lapiņu.

Tā bija viņa paša vēstule Velingtonam. Tai pāri kāds ar resnu, zilu zīmuli bija uzšņāpis vienu vienīgu vārdu: "Noraidīts."

Kā rokraksts tas ir? — Streindžs jautāja.

Lorda Velingtona, mister Norel.

Ak tā.

Nākamajā dienā Streindžs aizrakstīja Velingtonam vēl vienu vēstulīti, pie­dāvādamies sacelt Težu ūdeņus stāvus un apslīcināt francūžus. Uz to Veling­tons vismaz atbildēja ar diezgan garu raksta galu, norādīdams, ka šimbrīžam visa britu armija un liela daļa Portugāles armijas atrodas starp Težu un fran­cūžiem un attiecīgi mistera Streindža priekšlikums nekādā ziņā neesot uzska­tāms par piemērotu.

Streindžs negrasījās atzīt savu sakāvi. Viņš turpināja ik dienas sūtīt Veling­tonam priekšlikumus. Visi tika noraidīti.

Kādu sevišķi drūmu februāra beigu dienu, pa mistera Prido viesnīcas gaiteni iedams ieturēt vientuļas vakariņas, viņš gandrīz saskrējās ar jaunu sārtvaidzi angļu drānās. Jauneklis atvainojās un apvaicājās, vai viņš nezinot, kur būtu at­rodams misters Streindžs.

Es esmu Streindžs. Un jūs?

Mani sauc Briskols. Esmu štāba kapelāns.

Misters Briskols. Jā. Kā tad.

Lords Velingtons lika man jūs uzmeklēt, — misters Briskols paskaid­roja. — Viņš ieminējās, ka jūs ar maģiskiem paņēmieniem varētu man palī­dzēt. — Misters Briskols pasmaidīja. — Man gan liekas — patiesībā viņš cer, ka man varētu izdoties jūs pārliecināt neapbērt viņu ar vēstulēm.

Ak tā, — noteica Streindžs. — Nē, es nerimšos, iekams viņš neuzdos man darbu.

Misters Briskols pasmējās.

Labi, tā arī viņam pateikšu.

Paldies. Bet varbūt es varu kaut ko darīt jūsu labā? Man gan līdz šim nav gadījies burt Baznīcas uzdevumā. Runāšu ar jums atklāti, mister Briskol. Ekleziastisko maģiju es pārzinu ļoti virspusēji, taču priecāšos, ja vismaz kādam būšu noderīgs.

Hmm. Atbildēšu jums ar tādu pašu atklātību, mister Streindž. Mani pienākumi patiesībā ir ļoti vienkārši. Es apmeklēju slimos un ievainotos. No­turu kareivjiem dievkalpojumus un mēģinu nodrošināt pienācīgu apbedīšanu nabaga kritušajiem. Neredzu, kā jūs varētu man palīdzēt.

Neviens cits arī neredz, — Streindžs nopūtās. — Bet nāciet, pavakari­ņosim kopā! Vismaz nevajadzēs ēst vienam pašam.

Šis priekšlikums ātri tika pieņemts, un abi apsēdās viesnīcas ēdamistabā. Streindžs atklāja, ka misters Briskols ir patīkams galdabiedrs, kas labprāt ga­tavs pastāstīt visu, kas viņam zināms par lordu Velingtonu un armiju.

Lielākoties kareivji nav nekādi ticīgie, — viņš sacīja, — taču neko citu es arī negaidīju, turklāt man ļoti nācis par labu tas apstāklis, ka visi iepriekšējie kapelāni gandrīz uzreiz pēc ierašanās devās atvaļinājumā. Es esmu pirmais, kas te ir palicis, — un vīri man par to ir pateicīgi. Viņi ļoti labi ieredz tos, kas ir gatavs dalīt ar viņiem armijas dzīves grūtības.

Streindžs atteica, ka viņš par to nešaubās.

Un jūs, mister Streindž? Kā jums veicas?

Man? Man vispār neveicas. Es nevienam neesmu vajadzīgs. Uzrunājot — tajās retajās reizēs, kad ar mani vispār kāds runā, — mani dēvē te par misteru Streindžu, te par misteru Norelu, visiem tas ir gluži vienalga. Liekas, nevienam nav ienācis prātā, ka tie varētu būt divi dažādi cilvēki.

Briskols smējās.

Un lords Velingtons nekavējoties noraida visus manus priekšlikumus palīdzēt.

Kāpēc? Ko jūs viņam esat piedāvājis?

Streindžs pastāstīja par savu pirmo ierosinājumu likt pār francūžiem nolīt varžu lietum.

Mjā, vispār es nebūt nebrīnos, ka šo priekšlikumu viņš noraidīja! — Bris­kols nevērīgi attrauca. — Francūži taču vardes cep un ēd! Lordam Velingto­nam ir nepieciešams, lai viņi ciestu badu. Tikpat labi jūs būtu varējis ierosināt nogāzt pār viņiem cepļus cāļus vai gaļas pīrāgus!

Tā nav mana vaina! — mazliet aizskarts, iebilda Streindžs. — Es ar lie­lāko prieku ņemtu vērā lorda Velingtona plānus, taču man nav ne jausmas, kādi tie ir. Londonā Admiralitāte mums stāstīja par saviem nodomiem, un mēs tiem pielāgojām burvestības.

Jā, es saprotu, — teica Briskols. — Atvainojiet, mister Streindž, — iespējams, es kaut ko neesmu sapratis, — bet, manuprāt, jūs šeit esat daudz izdevīgākā stāvoklī. Londonā jums vajadzēja paļauties uz Admiralitātes ieska­tiem par to, kas tobrīd varētu notikt simtiem jūdžu attālumā, — un es uzdrošināšos sacīt, ka Admiralitāte visai bieži alojās. Šeit jūs varat visu redzēt pats savām acīm. Man pašam gāja ļoti līdzīgi. Kad es ierados, arī man neviens nepievērsa uzmanību. Es klīdu no pulka uz pulku. Nevienam nebiju va­jadzīgs.

Toties tagad jūs piederat pie Velingtona štāba. Kā jums tas izdevās?

Bija vajadzīgs laiks, taču vispēdīgi man izdevās viņa gaišībai pierādīt, ka esmu noderīgs, — un es nešaubos, ka arī jūs to spēsit.

Streindžs nopūtās.

Es cenšos. Bet izskatās, ka es spēju pierādīt tikai savu nevajadzīgumu. Reizi pēc reizes!

Nieki! Pēc manām domām, jūs esat pieļāvis tikai vienu īstu kļūdu, proti, jūs uzturaties šeit, Lisabonā. Ja vēlaties dzirdēt manu padomu — iespējami ātrāk brauciet projām! Dodieties kalnos un pavadiet naktis kopā ar kareivjiem un virsniekiem! Citādi jūs viņus nesapratīsiet. Runājiet ar viņiem! Nīkstiet kopā ar viņiem pamestajos ciemos viņpus Līnijām. Drīz viņi par to jūs iemīļos. Viņi ir paši labākie biedri pasaulē.

Tiešām? Lisabonā runāja, ka Velingtons viņus nosaucis par šīs zemes pabirām.

Briskols gardi nosmēja, it kā būt nosauktiem par šīs zemes pabirām būtu vērā neņemams netaktiskums, būtībā daļa no armijas valdzinājuma. Dīvaini, ka tā ieskata baznīckungs, nodomāja Streindžs.

Tad kas viņi ir?

Gan viens, gan otrs, mister Streindž. Gan viens, gan otrs. Nu, ko jūs teik­sit? Brauksiet?

Streindžs sarauca pieri.

Nezinu. Saprotiet, es nebaidos no grūtībām un ērtību trūkuma. Man liekas, to es varētu izturēt gluži tāpat kā lielākā daļa kareivju. Bet es tur nevienu nepazīstu. Kopš pašas atbraukšanas esmu visiem bijis tikai traucēklis, un bez draugiem doties uz…

Ē! Pret to ir vienkāršas zāles! Šeit nav ne Londona, ne Bāta, ieteikuma vēstules nav vajadzīgas. Paņemiet līdzi kasti brendija — un pāris kastes šam­panieša, ja jūsu kalps spēj to pastiept. Ja jums netrūks brendija un šampanieša, virsnieku vidū jums drīz būs ļoti daudz paziņu.

Vai tā var būt? Tiešām tik vienkārši?

Ak, bet protams! Sarkanvīnu gan nepūlieties ņemt līdzi. Tā viņiem ir atliku likām.

Pēc dažām dienām Streindžs un Džeremijs Džonss atstāja Lisabonu un de­vās uz novadu, kas atradās viņpus Līnijām. Pamanījuši savās rindās burvi, britu virsnieki un kareivji bija mazliet izbrīnīti. Viņi rakstīja draugiem dzimtenē vēstules, raksturodami Streindžu dažnedažādiem neglaimojošiem vārdiem un izteikdami neizpratni par to, kas viņam meklējams armijā. Taču Streindžs sekoja mistera Briskola padomam. Katru sastapto virsnieku viņš uzaicināja pēc vakariņām iegriezties uz glāzi šampanieša. Drīz vien ekscentriskais amats viņam lika piedots. Galvenais bija tas, ka Streindža teltī allaž varēja atrast jaut­rus zēnus un puslīdz pieklājīgu dzeramo.

Streindžs pasāka smēķēt. Agrāk viņam šī nodarbe negāja pie sirds, taču viņš atklāja, ka pilns tabakmaks milzīgi palīdz uzsākt sarunas ar kareivjiem.

Tā bija savāda dzīve un savāda ainava. Visus ciemus, kas atradās viņpus Lī­nijām, iedzīvotāji pēc lorda Velingtona pavēles bija pametuši un labības lauki bija nodedzināti. Abu armiju kareivji apstaigāja tukšos ciemus un aiznesa sev līdzi visu, kas šķita noderīgs. Britu pusē nebija nekas neparasts ieraudzīt pa­kalnē vai mežnorā izvietotus dīvānus, skapjus, gultas, krēslus un galdus. Lāgiem gadījās uziet veselas guļamistabas vai salonus līdz ar skūšanas piederumiem, grāmatām un lampām, taču bez visādiem aizšķēršiem sienu un griestu veidolā.

Jā, britu armija tiešām bija spiesta ciest neērtības, ko radīja vējš un lietus, tomēr franču armija bija daudz, daudz ļaunākā stāvoklī. Kareivju mundieri bija noskranduši, un viņiem nebija, ko likt mutē. Uz lorda Velingtona Līnijām viņi skatījās jau kopš pērnā oktobra. Viņi nespēja uzbrukt britu armijai — tai bija trīs neieņemamu fortu virknes, aiz kurām jebkurā brīdī patverties. Savukārt lords Velingtons nebūt negrasījās francūžiem uzbrukt. Kāpēc lai viņš to darītu, ja bads un slimības kāva viņa ienaidniekus ātrāk, nekā viņš pats to spētu? Piek­tajā martā francūži novāca nometni un pagriezās uz ziemeļiem. Kad bija pagā­jušas tikai nieka pāris stundas, lords Velingtons un britu armija uzsāka vajāšanu. Džonatans Streindžs devās līdzi.

Kādu ļoti lietainu rītu apmēram mēneša vidū Streindžs jāja pa ceļa malu. Pa ceļu soļoja Deviņdesmit piektais strēlnieku pulks. Priekšā viņš saviedēja dažus mīļus draugus. Paskubinājis zirgu uzņemt riksi, viņš drīz vien tos panāca.

— Labrīt, Ned! — viņš sveicināja kareivi, kuru viņam bija pamats uzskatīt par prātīgu, domājošu cilvēku.

Labrīt, ser! — Neds moži atsaucās.

Ned?

Jā, ser?

Kāda ir tava vissirsnīgākā vēlēšanās? Es zinu, ka tas ir dīvains jautājums, Ned, un tev vajadzēs man piedot, ka tev to uzdodu. Bet man tiešām jāzina.

Neds nesteidzās ar atbildi. Viņš ievilka elpu, sarauca uzacis un lika nomanīt vēl citas dziļu pārdomu pazīmes. Tikām viņa biedri izpalīdzīgi pavēstīja Strein­džam savas sirsnīgākās vēlmes, nosaukdami tādas lietas kā burvju zelta podi, kas nekad nav tukši, un pilis, kas iegrebtas vienā vienīgā dimantā. Kāds velsie­tis vairākas reizes sērīgi noskundēja: — Kausētu sieru! Kausētu sieru! — un pārējiem bija gardu gardie smiekli: velsieši ir lieli jokupēteri.

Tad arī Neds bija ticis skaidrībā ar savām domām.

Jauni zābaki, — viņš sacīja.

Tiešām? — Streindžs brīnījās.

Jā, ser, — Neds atbildēja. — Jauni zābaki. Pie visa vainīgi šie sasodītie portugāļu ceļi. — Viņš pastiepa roku pret šo akmeņu un bedru postažu, ko por­tugāļiem labpatika dēvēt par ceļu. — Tie saplēš zābakus driskatās, un vakarā no iešanas pa tādiem sāp visi kauliņi. Ja man būtu jauni zābaki, tad tak es pēc pārgājiena būtu mundrs un žirgts! Vai, kā es tad cīnītos ar francūžiem! Vai, kā sadotu sutu!

Tavs kaujas gars dara tev lielu godu, Ned, — sacīja Streindžs. — Paldies. Tā bija ļoti laba atbilde. — Un viņš aizjāja uz priekšu, bet vīri viņam pakaļ klaigāja: — Un kad Neds dabūs savus zābakus? — un: — Kur tad Neda zābaki?

Tovakar lorda Velingtona štābs tika ierīkots kādā reiz lepnā savrupnamā Lozau ciemā. Nams bija piederējis turīgam un patriotiskam portugāļu augst­manim Žozē Eštorilam, taču gan viņu, gan viņa dēlus francūži bija nospī- dzinājuši un nonāvējuši. Viņa sieva bija mirusi no drudža, un par viņa meitu skumjo likteni dzirdēja dažādus stāstus. Mēnešiem ilgi šis nams bija ļoti melanholiska vieta, bet tagad bija ieradies Velingtona štābs, kas to pieskandēja ar skaļiem jokiem un strīdiņiem, un drūmās istabas, sarkanajos un zilajos mun­dieros tērptajiem virsniekiem staigājot iekšā un ārā, izskatījās gandrīz jautras.

Stunda pirms vakariņām bija pati spraigākā visā dienā, lielā zāle bija pilna ar virsniekiem, kas ieradās ar ziņojumiem vai saņēma pavēles, vai tikai vāca tenkas. Istabas vienā galā ļoti cienīgas, grezni rotātas un apdrupušas akmens kāpnes veda uz senām divviru durvīm. Aiz šīm durvīm, kā runāja virsnieki, lords Velingtons liec muguru, gudrodams jaunus plānus, kā sakaut francūžus, un bija saistoši noskatīties, kā ikkatrs, kas ienāca zālē, visādā ziņā pamet god­bijīgu skatienu uz veco kāpņu augšu. Liela galda galos bija nosēdušies divi no Velingtona štāba vecākajiem virsniekiem — ģenerālintendants pulkvedis Džordžs Murijs un ģenerāladjutants ģenerālis Čārlzs Stjuarts; abi čakli gata­voja armijas dispozīciju nākamajai dienai. Un šeit es ieturēšu pauzi tādēļ vien, lai norādītu: ja, izlasot vārdus "pulkvedis" un "ģenerālis", jūs iztēlojaties pie galda sēžam divus vecus vīrus, jūs rūgti maldāties. Pirms astoņpadsmit gadiem, ka­ram ar francūžiem sākoties, britu armiju tiešām komandēja daži ļoti cienījami sirmgalvji, no kuriem daudzi bija kļuvuši par karavadoņiem, ne reizi mūžā neieraugot kaujaslauku. Taču gadi nebija stāvējuši uz vietas, visi vecie ģenerāļi bija pensionējušies vai miruši, un viņu vietā bija stājušies jaunāki, sparīgāki virsnieki. Pašam Velingtonam nebija necik vairāk par četrdesmit, un liela daļa viņa štāba virsnieku bija vēl jaunāki. Zoz.ē Eštorila nama lielā zāle bija pilna ar jaunekļiem, un tic visi bija braši dejotāji, visi — braši karavīri, visi bezgala uz­ticīgi lordam Velingtonam.

Šis marta vakars, lai gan lija, bija silts, — Anglijā tik silti mēdz būt maijā. Pēc Žozē Eštorila nāves viņa dārzs bija aizaudzis, un īpaši daudz tajā bija saradies ceriņu, kas spiedās gar nama sienām. Ceriņi bija vienos ziedos, un nama logi un slēģi bija vaļā, ļaujot iekšā plūst mitrajam, smaržainajam gaisam. Pēkšņi pulkvedis Murijs un ģenerālis Stjuarts salēcās — pār viņiem pašiem un viņu svarīgajiem papīriem nolija krietns ūdens šļāciens. Pikti pacēluši galvu, abi ieraudzīja Streindžu, kurš uz lieveņa bezrūpīgi nopurināja savu lietussargu.

Pēc brīža viņš ienāca zālē un novēlēja labvakaru virsniekiem, no kuriem dau­dzus pazina. Piegājis pie galda, viņš vaicāja, vai būtu iespējams sastapt lordu Velingtonu. Ģenerālis Stjuarts, lepns skaistulis, par atbildi vienīgi sparīgi pa­kratīja galvu. Pulkvedis Murijs, laipnāka un pieklājīgāka dvēsele, teica, ka tas diezin vai būšot iespējams.

Streindžs palūkojās uz cienīgajām kāpnēm un lielajām, kokgriezumiem ro­tātajām durvīm, aiz kurām strādāja viņa gaišība. (Interesanti, ka ikviens ienācējs uzreiz nojauta, kur Velingtons meklējams. Tāds spēks ir dižu personību izsta­rotajam valdzinājumam!) Streindžs neizrādīja ne mazāko vēlēšanos doties prom. Pulkvedis Murijs nodomāja, ka burvis droši vien jūtas vientuļš.

Pie galda pienāca stalts vīrs ar biezām, melnām uzacīm un pieskanīgi mel­nām garām ūsām. Viņš bija ģērbies vieglo dragūnu tumšzilajā mundierī ar zelta tresēm.

Kur jūs likāt francūžu gūstekņus? — tas noprasīja pulkvedim Murijam.

Zvanu tornī, — pulkvedis Murijs atbildēja.

Ā, labi, — pienākušajam nebija iebildumu. — Es jautāju tikai tāpēc, ka vakarnakt pulkvedis Pērsijs ieslēdza trīs francūžus šķūnītī, domādams, ka tur viņi nekādu postu nenodarīs. Bet izrādījās, ka pirms tam daži puiši no Piec­desmit otrā pulka bija noglabājuši tur vistas, un francūži pa nakti vistas apēda. Pulkvedis Pērsijs teica, ka šorīt dažs labs no viņa zēniem esot skatījies uz fran­cūžiem ar ļoti savādu ģīmi, it kā prātotu, cik lielā mērā francūži tagad varētu garšot pēc vistām un vai nebūtu vērts kādu izcepināt, lai to izdibinātu.

Ak tā! — atsaucās pulkvedis Murijs. — Varat neraizēties, šonakt nekas tāds nevar atgadīties. Bez francūžiem tai zvanu tornī vienīgā dzīvā radība ir žurkas, un es domāju, ja kāds tur kādu apēdīs, tad tie būs žurkuļi, kas notiesās francūžus.

Pulkvedis Murijs, ģenerālis Stjuarts un dragūns ar melnajām ūsām sāka smieties, taču piepeši viņus iztraucēja burvis:

Starp Espinjalu un Lcr/au ir šausmīgi slikts ceļš. — (Šis bija tas ceļš, pa kuru dienā bija gājusi lielākā daļa britu armijas.)

Pulkvedis Murijs piekrita, ka ceļš tiešām ir ļoti slikts.

Es nevaru ne saskaitīt, cik reižu mans zirgs šodien klupa bedrēs un paslīdēja dubļos. Es jau biju pārliecināts, ka tas paliks klibs. Taču Šis ceļš nemaz nebija sliktāks par citiem, ko esmu redzējis, šeit uzturēdamies, un rīt, kā es sapratu, daži no mums dosies uz tādu apvidu, kur ceļu nav vispār.

Jā, — atbildēja pulkvedis Murijs, stipri ilgodamies, kaut burvis dotos prom.

Būs jāiet pāri uzplūdušām upēm, pa akmeņainiem līdzenumiem un meža biezokņiem, ja es pareizi noprotu, — Streindžs nerimās. — Tas mums visiem sagādās lielas grūtības. Uzdrošināšos sacīt, ka mēs pieveiksim gaužām nelielu attālumu. Uzdrošināšos sacīt, ka mēs vispār netiksim uz priekšu.

Tādas ir ēnas puses, karojot tik atpalikušā, nomaļā valstī kā Portugāle, — sacīja pulkvedis Murijs.

Ģenerālis Stjuarts neteica neko, taču dusmīgais skatiens pavisam skaidri vēstīja, ko viņš domā — ka varbūt misters Streindžs tiktu uz priekšu daudz labāk, ar visu savu zirgu pieveikdams attālumu, kas viņu šķir no Londonas.

Pārvietot četrdesmit piecus tūkstošus kareivju ar visiem zirgiem, vezu­miem un ieročiem pa tik šausmīgu apvidu! Anglijā neviens neticētu, ka tas ir iespējams! — Streindžs pasmējās. — Žēl, ka viņa gaišība nevar atlicināt pāris minūšu sarunai ar mani, bet varbūt jūs būtu tik laipni un nodotu viņam ziņu? Sakiet tā: misters Streindžs apliecina savu cieņu lordam Velingtonam un liek sacīt, ka, ja viņa gaišībai būtu vēlēšanās iegūt krietnu, pamatīgu ceļu, pa kuru rīt pārvietot armiju, misters Streindžs labprāt to uzburs. A, un ja viņam gadījumā ievajagas kādu tiltu francūžu uzspridzināto vietā — tāpat. Arlabvakaru! — To pateicis, Streindžs paklanījās abiem džentlmeņiem, paņēma savu lietussargu un prom bija.

Visā Lozau Streindžam un Džeremijam Džonsam neizdevās atrast vietu, kur pārlaist nakti. Neviens no džentlmeņiem, kas gādāja naktsmājas ģenerāļiem un norādīja kareivjiem, kurā 110 pielijušajām pļavām viņiem atļauts gulēt, nebija padomājis par burvi un viņa kalpu. Pēdīgi Streindžs norunāja, ka savā mazītiņajā augšstāva istabiņā viņus ielaidīs kāds vīrs, kam pāris jūdžu uz Mirandasde Korvu pusi bija vīnūzis.

Streindžs un Džeremijs ēda vakariņas, ko viņiem pasniedza vīnūža saim­nieks. Tas bija sautējums, un viņu vakara izpriecas sastāvēja galvenokārt no mi­nējumiem, kas tajā izvārīts.

Kas, lūdzu, ir šis? — jautāja Streindžs, paceldams augšup dakšiņu. Tās galā karājās kaut kas bālgans un spīdīgs, saritinājies deviņos līkumos.

Varbūt zivs? — zīlēja Džeremijs.

Vairāk gan izskatās pēc gliemeža, — sprieda Streindžs.

Vai pēc gabaliņa no auss, — papildināja Džeremijs.

Streindžs vēl brīdi skatījās uz to.

Vai nevēlies? — viņš piedāvāja.

Nē, paldies, ser,— Džeremijs atteicās, rezignēti lūkodamies savā plaisai- najā šķīvī. — Man pašam tādu ir diezgan.

Kad vakariņas bija ieturētas un pēdējā svece izdegusi, neatlika nekas cits kā likties gulēt — un tā viņi arī darīja. Džeremijs saritinājās pie vienas sienas un Streindžs apgūlās pie otras. Abi bija sarīkojuši guļvietas no tā, kas nu kuram bija pa prātam. Džeremijam bija no otras drēbju kārtas savīkstīts gultasmaiss, bet Streindžam — spilvens, ko veidoja lielākoties grāmatas no mistera Norela bibliotēkas.

Piepeši uz ceļa, kas veda uz neievērojamo vīnūzi, atskanēja trauksmaina pa­kavu klaboņa. Tai driz sekoja sparīga zābaku dārdoņa uz ļodzigajām kāpnēm, savukārt pēc tās nāca dūres zvēlieni pa šķobenajām durvīm. Durvis atvērās, un kambarītī gandrīz ripeniski ievēlās elegants jauneklis huzāru mundierī. Brašais jauneklis šķita mazliet aizelsies, tomēr pa vidu starp dvesieniem un pūtieniem spēja paziņot, ka lords Velingtons sūtot misteram Streindžam savus cieņas apliecinājumus un, ja misteram Streindžam tas nebūtu pārāk liels ap­grūtinājums, lords Velingtons neatliekami vēlētos ar viņu runāt.

Žozē Eštorila namā Velingtons kopā ar vairākiem štāba virsniekiem un ci­tiem džentlmeņiem sēdēja pie vakariņu galda. Streindžs būtu gatavs apzvērēt, ka līdz brīdim, kad pa durvīm ienāca viņš, pie galda bija risinājusies it dzīva sa­runa, taču nu iestājās pilnīgs klusums. Tas lika domāt, ka runāts bija par viņu.

Ā, Streindž! — lords Velingtons iesaucās un sveicinādams pacēla glāzi. — Klāt esat! Trīs mani adjutanti visu vakaru jūs meklēja. Gribēju uzaicināt jūs uz vakariņām, bet zēni nespēja jūs atrast. Tomēr sēdieties vien, iebaudiet šam­panieti un desertu!

Streindžs ar lielu nožēlu noskatījās uz pustukšajiem šķīvjiem, kurus kalpi jau nesa prom. Līdz ar citiem gardumiem tur, liekas, bija ceptas zoss atliekas, sviesta garneļu čaulas, puse seleriju ragū un kaut kādu vircotu portugāļu de­siņu astītes. Pateicies viņa gaišībai, Streindžs apsēdās pie galda. Kalps atnesa viņam glāzi šampanieša, un viņš iekrāva sev šķīvī mandeļu kūku un žāvētus ķiršus.

Un kā jums patīk karš, mister Streindž? — no galda viņas puses jautāja rudmatains džentlmenis ar lapsas seju.

Ak, sākumā tas likās mazliet mulsinošs, kā jau tas mēdz būt, — Streindžs atbildēja, — taču tagad, izbaudījis daudzus no karā pieejamiem piedzīvoju­miem, es sāku pierast. Esmu aplaupīts — vienu reizi. Uz mani šāva — vienu reizi. Reiz es virtuvē uzgāju francūzi, un man nācās iztrenkt viņu ārā, un reiz na­mam, kurā es nakšņoju, pielaida uguni.

Francūži? — noprasīja ģenerālis Stjuarts.

Nē, nē. Angļi. Vienam bariņam no Četrdesmit trešā pulka tonakt laikam bija ļoti auksti, un viņi aizdedzināja māju, lai sasildītos.

Ā, tā bieži gadās! — atsaucās ģenerālis Stjuarts.

Iestājās klusums, un pēc brīža cits džentlmenis kavalērista mundierī sacīja:

Mēs te runājām — pareizāk sakot, strīdējāmies — par maģiju un bur­šanu. Stratklaids apgalvo, ka jūs un otrs burvis esat piešķīruši katram Bībeles vārdam savu skaitli, tad sameklējat vārdus, saliekat tos kopā buramvārdos, pēc tam saskaitāt skaitļus un izdarāt vēl kaut ko, un tad…

Nē, tā es ueteicul — iebilda cits, jādomā — Stratklaids. — Jūs vispār neko neesat sapratis!

Diemžēl man jāteic, ka nekad neesmu darījis pat neko attāli līdzīgu,— atzinās Streindžs. — Tas izklausās ļoti sarežģīti, un es nedomāju, ka tāda bur­vestība iedarbotos. Burt var ļoti, ļoti dažādi. Droši vien tikpat dažādi kā karot.

Man patiktu būt burvim, — bilda rudais džentlmenis ar lapsas seju. — Es katru vakaru rīkotu balles ar elfu mūziku un elfu uguņošanu, un saaicinātu vēstures daiļākās sievietes. Trojas Helenu, Kleopatru, Lukrēciju Bordžu, jaun- nieitu Marianu un madame Pompadūru. Viņas ierastos un dejotu ar jums, puiši. Un, ja pie apvāršņa parādītos francūži, es tikai… — viņš šā tā pavicināja rokas, — …izdarītu kaut ko tādu, un viņi visi uz līdzenas vietas būtu pagalam.

Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku? — lords Veling­tons Streindžam vaicāja.

Streindžs sadrūma. Liekas, jautājums viņam nepatika.

Droši vien burvis to var, — viņš atzinās, — bet džentlmenis tā nerīkosies.

Lords Velingtons palocīja galvu, it kā tieši tādu atbildi būtu gaidījis. Tad

viņš sacīja:

Tas ceļš, mister Streindž, ko jūs, būdams ļoti laipns, mums piedāvājāt, — kāds tas būtu?

Ā, varu uztaisīt, kāds vien jums labpatiktu, jūsu gaišība, nav nekā vien­kāršāka. Kādu ceļu jūs vēlētos?

Virsnieki un džentlmeņi ap lorda Velingtona vakariņu galdu saskatījās: par to viņi nebija domājuši.

Varbūt jūs gribētu krīta ceļu? — izpalīdzīgi lika priekšā Streindžs. — Krīta ceļi izskatās glīti.

Sausā laikā krīta ceļi ir pārāk putekļaini, bet lietū pludo dubļos, — iebilda lords Velingtons. — Nē, nē. Krīta ceļš neder. Krīta ceļš nav daudz labāks par ceļu, kura nav vispār.

Tad varbūt lai tas ir bruģēts? — ierosināja pulkvedis Murijs.

Uz bruģakmeņiem kareivji noplēsīs visus zābakus, — teica Velingtons.

Un artilēristiem arī nepatiks, — piebilda rudais džentlmenis ar lapsas seju. — Pārvietot lielgabalus pa bruģētu ceļu — tās viņiem būs elles mokas.

Kāds cits ierosināja izvēlēties grants ceļu. Taču Velingtons ieskatīja, ka tas neder tāpat kā krīta ceļš: lietū pludos dubļos — un portugāļi, liekas, ir pilnīgi pārliecināti, ka arī rīt līs.

Nē, — sacīja viņa gaišība. — Manuprāt, mister Streindž, mums vislabāk noderētu romiešu parauga ceļš, ar jaukiem grāvīšiem gar malām, kur notecēt ūdenim, un pamatīgiem, labi salāgotiem plakaniem akmeņiem.

Ļoti labi, — atsaucās Streindžs.

Mēs izejam līdz ar gaismu, — darīja zināmu Velingtons.

Tādā gadījumā, ja kāds būtu tik laipns un man parādītu, kurp ceļam jā­ved, es uzreiz ķertos pie darba.

No rīta ceļš bija gatavs, un lords Velingtons devās pa to jāšus uz Kopen­hāgena — tas bija viņa mīļākais zirgs — un Streindžs viņam nopakaļ jāšus uz Ēģiptieša — tas bija viņa mīļākais zirgs. Velingtons savā parastajā noteiktajā manierē norādīja, kas viņam liekas sevišķi izdevies un ko vajadzētu uzlabot: — …taču patiesībā man gandrīz nav, ko jums aizrādīt. Teicams ceļš! Tikai rīt pataisiet mazliet platāku, ja jums nebūtu iebildumu.

Priekšdienām lords Velingtons un Streindžs vienojās, ka ceļam jābūt gata­vam dažas stundas pirms avangarda došanās ceļā un jānozūd stundu pēc tam, kad pa to aizsoļojis pēdējais kareivis. Tādējādi šos ceļus nevarēs izmantot franču armija. Tas, cik labi viss izdosies, bija atkarīgs no tā, cik precīzi Velingtona štābs paziņos burvim par armijas pārgājiena plānoto sākumu un beigām. Spriežot pēc visa, šie aprēķini ne vienmēr bija pareizi. Apmēram nedēļu pēc ceļa pirmās parādīšanās pie lorda Velingtona ļoti aizkaitināts ieradās Vienpadsmitā kāj­nieku pulka komandieris pulkvedis Makenzijs, kas sūdzējās, ka burvis licis ce­ļam nozust, iekams viņa kareivji bija to nogājuši:

Kad mēs nonācām līdz Seloriku, milord, tas jau sāka izzust mums zem kājām! Stundas laikā no tā vairs nebija ne miņas! Vai burvis nevarēja paņemt kaut kādu burvju spoguli un paskatīties, ko dara pulki? Manuprāt, viņam tas neprasītu nekādas pūles! 'lād viņš nenovāktu ceļus, pirms visi ir aizgājuši.

Lorda Velingtona atbilde bija asa:

— Burvim ir darba pilnas rokas. Beresfordam vajag ceļus. [48] 5 Spānijas robežu sargāja trīs lieli cietokšņi: Almeida, Badahosa un Rodrigesa. 1811. gada sākumā visi trīs atradās francūžu rokās. Pats Velingtons virzījās uz Almeidu, bet ģenerālim Beresfordam ar Portugāles armiju bija uzdevis aplenkt Badahosas cietoksni, kas atradās tālāk uz dienvidiem. Man vajag ceļus. Es nekādā gadījumā nevaru pieprasīt, lai misters Streindžs nemitīgi ķīķerē spoguļos un ūdens bļodās, meklēdams visādus noklīdušus pulkus. Jums ar sa­viem puišiem pašiem nevajag tūļāties, pulkvedi Makenzij! Viss, varat iet.

Drīz pēc tam britu armijas štābā tika saņemts izlūku ziņojums par to, kas noticis ar lielu franču armijas vienību, kas bija soļojusi no Gardas uz Sabu- galu. Francūži bija izsūtījuši patruļu izpētīt ceļu, kas savienoja šīs pilsētiņas, un patruļa bija sastapusi dažus portugāļus, kas brīdināja, ka šis ir viens no angļu burvja ceļiem un pēc pāris stundām noteikti nozudīšot, aizraujot visus sev līdzi uz Elli — vai uz Angliju. Kad šīs baumas nāca ausīs kareivjiem, tie kategoriski atteicās spert kāju uz ceļa — kas patiesībā bija pavisam krietns ceļš un pastāvēja jau gandrīz tūkstoš gadu. Francūži devās pa līčloču taku pa kal­niem un klinšainām ielejām, kur sadeldēja zābakus, saplēsa mundierus un aiz­kavējās par vairākām dienām.

Lords Velingtons bija caurcaurēm apmierināts.

1812. gada janvāris/februāris

Burvja saimei jābūt nedaudz ērmotai, nav vārdam vietas, tomēr visērmīgākais mistera Norela namā neapšaubāmi bija Čaildermass. Nevienā citā Londonas mājā nebija tāda kalpa. Vienudien viņu varēja manīt rosāmies kā visparastāko sulaini: novācam netīru tējas tasi un noslaukām no galda drupačas. Nākamajā dienā viņš pārtrauca veselu baru admirāļu, ģenerāļu un augstmaņu, lai pavēs­tītu, kādā ziņā tic pavisam noteikti alojas. Reiz misters Norels bija publiski no­strostējis Devonšīras hercogu, kas nebija apklusis, kad vārdu ņēma Čaildermass.

Kādā miglainā dienā 1812. gada janvāra beigās Čaildermass ienāca Hanover- skvēra nama bibliotēkā, kur misters Norels bija iegrimis darbā, un īsi paziņoja, ka dodas prom darīšanās, kad atgriezīsies — nav zināms. Pēc tam, devis pārē­jiem kalpiem visdažādākos norādījumus par to, kas jāpaveic, kamēr viņa nebūs, Čaildermass uzlēca zirga mugurā un aizjāja.

Trijās turpmākajās nedēļās misters Norels saņēma no viņa četras vēstules: viena pienāca no Ņūarkas Notingemšīrā, otra no Jorkas, kas atradās Jorkšīras austrumos, trešā no Ričmondas Jorkšīras ziemeļos un ceturtā no Sefildas Jork­šīras rietumos. Taču vēstulēs bija runa tikai par darīšanām, un par Čaildermasa mīklaino ceļojumu nekas skaidrāks nekļuva.

Viņš atgriezās kādu vakaru februāra otrajā pusē. Kad Čaildermass ienāca pa durvīm, Laselzs un Drolaits, ieturējuši Hanover-skvērā vakariņas, kopā ar mis­teru Norelu sēdēja salonā. Viņš nāca taisnā ceļā 110 staļļa: zābaki un bikses bija dubļaini un mugurā vēl aizvien salijušie svārki.

Dieva dēļ, kur jūs bijāt? — misters Norels noprasīja.

Jorkšīrā, — Čaildermass atbildēja, — vācu ziņas par Vinkulu.

Jūs redzējāt Vinkulu? — ziņkāri taujāja Drolaits.

 Nē.

Vai jūs zināt, kur viņš ir? — jautāja misters Norels.

Nē.

Vai jūs atradāt Vinkula grāmatu? — apvaicājās Laselzs.

Nē.

Pfe! — noteica Laselzs. Viņš ar netīksmi skatījās uz Čaildermasu. — Ja vēlaties dzirdēt manu padomu, mister Norel, neļaujiet misteram Čailderma- sam nosist laiku Vinkula dēļ. No Vinkula jau gadiem ilgi nav ne ziņas, ne mi­ņas. Visticamāk, viņš ir miris.

Čaildermass apsēdās uz dīvāna kā cilvēks, kam ir visas tiesības to darīt, un sacīja:

Kārtis apgalvo, ka viņš nav miris. Kārtis apgalvo, ka viņš ir dzīvs un grā­mata joprojām ir pie viņa.

Kārtis! Kārtis! — iebrēcās misters Norels. — Es jums tūkstoš reižu esmu teicis, ka nespēju paciest pat šo priekšmetu pieminēšanu! Esiet tik laipns, aizvāciet tās no manas mājas un vairs nekad neņemiet mutē šo vārdu!

Čaildermass uzmeta saimniekam saltu skatienu.

Tad jūs gribat dzirdēt, ko es uzzināju, vai varbūt negribat? — viņš no­prasīja.

Misters Norels nīgri pamāja ar galvu.

Labi, — noteica Čaildermass. — Jūsu interešu vārdā, mister Norel, es uzņēmos pūles uzlabot savu pazīšanos ar visām Vinkula sievām. Man jau sen likās gandrīz neticami, ka vismaz viena no viņām nezinātu ko mums noderīgu. Man šķita, ka vajag tikai vadāt viņas uz dzertuvēm, izmaksāt pietiekami daudz džina un galu galā kāda no viņām man to atklās. Un man bija taisnība. Pirms trim nedēļām Nena Pērvisa man pastāstīja ko tādu, kas man beidzot ļāva no­nākt uz pēdām Vinkula grāmatai.

Kura no visām ir Nena Pērvisa? — gribēja zināt Laselzs.

Pirmā. Viņa pastāstīja par kādu atgadījumu pirms divdesmit vai trīsdes­mit gadiem, kad viņa bija tikko izgājusi par sievu pie Vinkula. Abi pļēgurojuši kādā dzertuvē. Visu naudu nodzēruši, krodzinieks uz parāda vairs nav devis, tādēļ atlicis vien doties atpakaļ uz mājām. Tā ģeņģerēdami pa ielu, viņi renstelē ieraudzījuši vēl lielāku žūpu bērtuli. Vecais bijis piedzēries līdz nāvei. Viņam visapkārt skalojies netīrais ūdens, tas tecējis viņam pāri sejai, un brīnums, ka viņš vēl nebija noslīcis. Kaut kāda iemesla pēc plencis piesaistījis Vinkula uz­manību — licies, it kā viņš to pazītu. Vinkuls piegājis klāt, pieliecies un cieši skatījies uz to. Tad sācis smieties un no visa spēka iespēris vecajam. Nena gri­bējusi zināt, kas viņš tāds esot. Vinkuls atbildējis, ka šo saucot Klegs. Viņa prasī­jusi, kā Vinkuls šo pazīstot, un dabūjusi dzirdēt niknu atbildi, ka viņš šo Klegu nepavisam nepazīstot. Nekad neesot pazinis! Un vēl jo vairāk, tas Nenai sacījis, viņš arī netaisoties šo pazīt! īsi sakot, pasaulē nav nicināmāka radījuma par Klegu! Kad Nena pīkstējusi, ka tas neesot diezcik izsmeļošs paskaidrojums, Vin­kuls īdzīgi atzinies, ka vecais esot viņa tēvs. Neko vairāku no viņa neesot bijis iespējams izspiest.

Bet kāda man gar to daļa? — iejaucās misters Norels. — Kāpēc jūs ne­pajautājāt šīm Vinkula sievām par grāmatu?

Čaildermass izskatījās visai saērcināts.

Es pajautāju gan, ser. Pirms četriem gadiem. Iespējams, jūs atceraties, es jums par to stāstīju. Neviena no viņām par grāmatu neko nezināja.

Pikti atmetis ar roku, misters Norels lika noprast, ka Čaildermass drīkst runāt tālāk.

Pēc dažiem mēnešiem Nena sēdējusi traktierī, kur kāds lasījis priekšā avīžrakstu par nāvessoda izpildi Jorkā. Nenai ejot pie sirds kārtīgi karātavu stāsti, un šis raksts viņu sevišķi aizgrābis, tādēļ ka pakārtā vārds esot bijis Klegs. Tas viņai iespiedies atmiņā, un vakarā viņa pastāstījusi Vinkulam. Tavu brī­numu, atklājies, ka Vinkuls jau visu zina un nāvinieks tiešām esot viņa tēvs. Vinkuls esot priecājies par Klega pakāršanu. Teicis, ka Klegs to esot pārpārēm pelnījis. Pieminējis, ka Klegs esot vainīgs drausmīgā noziegumā — nekas tik briesmīgs Anglijā pēdējos simt gados neesot pastrādāts.

Kas tas par noziegumu? — interesējās Laselzs.

Sākumā Nena neatcerējās, — Čaildermass atbildēja. — Taču pēc uzstā­jīgas izprašņāšanas un solījuma izmaksāt vēl kādu džinu, viņa atcerējās gan. Viņš esot nozadzis grāmatu.

Grāmatu! — iebrēcās misters Norels.

Ai, mister Norel! — sauca Drolaits. — Tā droši vien ir tā pati grāmata! Tā noteikti ir Vinkula grāmata.

Tā pati? — misters Norels jautāja.

Manuprāt, jā, — atbildēja Čaildermass.

Bet vai šī sieviete zināja, kas tā par grāmatu? — misters Norels tincināja.

Nē, Nena neko vairāk nespēja pastāstīt. Tāpēc es sēdos zirga mugurā un devos uz ziemeļiem, kur Klegu tiesāja un pakāra, un Jorkā izrakos cauri Ce­turkšņa sesiju tiesas arhīvam. Vispirms es atklāju, ka Klegs ir dzimis Jorkšīrā, Ričmondā. Tā gan! —Vinkuls zīmīgi palūkojās uz misteru Norelu. —Vismaz pēc izcelsmes Vinkuls ir jorkšīrietis. [49] [1] Jorkšīrā ietilpa karaļa Kraukļa Ziemeļanglijas karaļvalstī. Ja Čaildermass un Norels būtu zinājuši, ka Vinkuls, gluži tāpat kā viņi, nāk no ziemeļu grāfistēm, abi būtu izturējušies pret viņu ar lielāku cieņu.

Savas dzīves gaitas Klegs sācis kā virves- dejotājs ziemeļu grāfistu gadatirgos, taču dejošana uz virves nav tāds arods, ko viegli savienot ar dzeršanu — un Klegs bija ievērojams žūpa —, drīz viņam vajadzēja meklēt citu darbu. Atgriezies Ričmondā, viņš salīga par kalpu kādā turīgā fermā. Viņš strādāja labi, saimnieks pamanīja, cik viņš ir apķērīgs, un pamazām sāka uzticēt viņam arvien vairāk pienākumu. Laiku pa laikam viņš pļēguroja nelāgā sabiedrībā, un šajās reizēs nekad nemeta mieru pēc vienas vai divām pudelēm. Dzēra tik ilgi, līdz mucas izsusēja un pagrabi bija tukši. Dienām

ilgi viņš dzīvoja kunga prātā, un šajā laikā bija spējīgs uz visiem iespējamiem pārkāpumiem — zaga, spēlēja uz naudu, kāvās, postīja īpašumu — taču viņš gādāja, lai šīs mežonīgās dēkas notiktu labi tālu 110 fermas, un allaž sagudroja savai prombūtnei kādu puslīdz pieklājīgu aizbildinājumu, tādēļ viņa saim­nieks, fermeris, nemaz nenojauta, ka ne viss ir tik skaisti kā izskatās; saimes ļaudis gan visu zināja. Fermeri sauca Roberts Faindelms. Viņš bijis kluss, laipns, cienījams cilvēks — tādi viegli uzķeras uz Klegam līdzīgu neģēļu āķa. Ferma Faindelma ģimenei piederēja paaudžu paaudzēs, taču sensenos laikos ietilpa Izbijās abatijā…

Misters Norels noelsās un saknosījās.

Laselzs pievērsa viņam jautājošu skatienu.

Izbijās abatija bija viena no karaļa Kraukļa citadelēm, — misters Norels paskaidroja.

Tāpat kā Hartfjū, — paturpināja Čaildermass.

Tiešām? — Laselzs bija pagalam izbrīnīts. [50] [1] Laselzs nav vienīgais, kas izteicis izbrīnu par ērmoto apstākli, ka misters Norels, kurš necieta pat karaļa Kraukļa vārda pieminēšanu, dzīvojis namā, kā būvei akmeņi izlauzti no zemes pēc Karaļa norādījumiem, dzīvojis muižā, kas reiz bija Karalim labi pazīstams īpašums. — Atzīšos, ka pēc visa, ko jūs par viņu esat sacījis, mani pārsteidz tas, ka jūs dzīvojat namā, kas ar viņu ir tik cieši saistīts.

Jūs nesaprotat, — ērcīgi atmeta misters Norels. — Runa ir par Jorkšīru, par Džona Askglāsa Ziemeļanglijas karaļvalsti, kurā viņš dzīvoja un valdīja trīs gadu simteņus. Tur būs grūti atrast tādu ciemu — pat tādu pļavu —, kas nav ar viņu kaut kādā ziņā saistīta ciešām saitēm.

Čaildermass stāstīja tālāk:

Faindelma ģimenei piederēja vēl kaut kas tāds, kas reiz bija glabājies abatijā — acuraugs, ko viņiem bija uzticējis pēdējais abats un ko dzimtas galva allaž nodeva savam dēlam kopā ar zemi.

Maģijas grāmata? — misters Norels nespēja nociesties.

Ja tas, ko man Jorkšīrā stāstīja, ir taisnība, tad tā nebija vienkārši maģi­jas grāmata. Tā bija Burvju Grāmata. Grāmata, ko pats ar savu roku sarakstījis karalis Krauklis.

Pilnīgs klusums.

Vai tas ir iespējams? — Laselzs jautāja misteram Norelam.

Misters Norels neatbildēja. Viņš sēdēja, dziļi iegrimis domās, pilnīgi aiz­mirsis apkārtni, apcerot šo jauno un nebūt ne patīkamo iespēju.

Galu galā viņš ierunājās, taču izklausījās, ka viņš nevis atbild uz Laselza jautājumu, bet izrunā savas pārdomas:

Grāmata, kas piederējusi karalim Krauklim vai pat viņa paša sarakstīta, — tā ir viena no lielākajām niekkalbībām visā angļu maģijā. Dažs labs jau bija ieņēmis galvā, ka ir to atradis vai zina, kur tā paslēpta. Viens otrs no šiem nel­gām bija gudrs cilvēks, kas būtu varējis sarakstīt vērtīgus pētījumus, taču tā vietā sagandēja savu dzīvi, dzīdamies pakaļ Karaļa grāmatai. Bet tas vēl neno­zīmē, ka šāda grāmata kaut kur nevar atrasties…

Un, ja tāda ir bijusi, — Laselzs tirdīja, — un ja tā atrastos, — ko tad?

Misters Norels pašūpoja galvu un neko neatbildēja.

Viņa vietā atbildēja Čaildermass:

Tad visa Anglijas maģija būtu jāpārskata, ņemot vērā to, kas tajā iz­lasāms.

Laselzs savilka vienu uzaci.

Tā ir taisnība?

Misters Norels vilcinājās un varēja redzēt, ka viņam ļoti gribas atbildēt, ka tā nav vis taisnība.

Vai jūs ticat, ka tā bija Karaļa grāmata? — Laselzs pievērsās Čailder- masam. Tas paraustīja plecus.

Faindelms katrā ziņā tam ticēja. Es Ričmondā sameklēju divus vecīšus, kas jaunībā bija kalpojuši pie Faindelma. Pēc viņu vārdiem, Karaļa grāmata bija Faindelma mūža lepnums. Visupirms viņš esot bijis Grāmatas Sargātājs, un tikai pēc tam vīrs, tēvs, fermeris, viss pārējais. — Čaildermass uz brīdi ap­klusa. — Lielākais gods un smagākā nasta, kas šajā laikmetā uzticēta cilvēkam,— viņš noņurdēja. — Pēc visa spriežot, pats Faindelms zināmā mērā bija tāds kā maģijas teorētiķis. Viņš pirka grāmatas par maģiju un maksāja kādam Nortal- lertonas burvim par skološanu. Bet viena lieta gan man likās ļoti interesanta — abi vecie kalpi apgalvoja, ka Faindelms nebija Karaļa grāmatu lasījis un vien ļoti aptuveni noskārtis, kas tajā rakstīts.

Ak tā! — klusītēm iesaucās misters Norels.

Laselzs un Faindelms pagriezās pret viņu.

Tātad viņš nespēja to izlasīt, — misters Norels novilka. — Mjā, tas ir ļoti… — Viņš apklusa un sāka zīžļāt nagus.

Varbūt tā bija latīniski, — ieminējās Laselzs.

Un kāpēc jūs domājat, ka Faindelms neprata latīņu valodu? — īdzīgi at­meta Čaildermass. — Tāpēc vien, ka viņš bija fermeris…

Ak, nē jel, es negribēju neko sliktu teikt par visiem fermeriem, ticiet man, — Laselzs sāka smieties. — No lauksaimniecības noteikti ir savs labums. Bet ļoti maz ir tādu fermeru, kas izpelnījušies ievērību ar klasisko valodu zinā­šanām. Vai šis cilvēks vispār spētu saprast, ka grāmata ir latīniski?

Čaildermass atcirta, ka Faindelms neapšaubāmi būtu pazinis latīņu va­lodu. Viņš neesot bijis muļķis.

Uz to Laselzs dzedri atbildēja, ka ne mirkli neesot apgalvojis pretējo.

Ķīviņš pieņēmās spraigumā, taču abus spēji apklusināja misters Norels, lēni un domīgi sacīdams:

Kad karalis Krauklis ieradās Anglijā, viņš neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tajos laikos lasītpratēji bija retums — arī starp karaļiem. Un karalis Krauklis bija izaudzis elfu saimē, kur rakstība netika lietota. Viņš nekad nebija redzējis rakstītus vārdus. Viņa jaunie kalpi no cilvēku cilts ierādīja viņam burtus un paskaidroja, kam tie vajadzīgi. Bet tolaik viņš vēl bija jauns, pavisam jauniņš, iespējams, ne vecāks par četrpadsmit vai piecpadsimt gadiem. Viņš jau bija iekarojis valstis divās pasaulēs, un viņa rīcībā bija visas burvestības, pēc kurām burvis var kārot. Viņš bija augstprātības un lepnības apmāts. Viņam nebija vē­lēšanās lasīt citu domas. Kas gan bija citu domas salīdzinājumā ar to, ko zināja viņš pats? Tādēļ viņš atteicās mācīties lasīt un rakstīt latīniski — viņa kalpi gribēja, lai viņš to dara, — un izgudroja pats savus burtus, lai paglabātu savas domas vēlākiem laikiem. Droši vien šī rakstība viņa prāta darbību atspoguļoja precīzāk nekā latīņu valoda. Tas bija pašā sākumā. Bet, jo ilgāk viņš uzturējās Anglijā, jo vairāk mainījās, vairs nebija tik liels klusētājs, tik liels vientuļnieks — mazāk atgādināja elfu un vairāk līdzinājās cilvēkam. Galu galā viņš piekrita mācīties lasīt un rakstīt tāpat kā pārējie cilvēki. Taču viņš neaizmirsa arī savu alfabētu — "Karaļa burtus", kā to iedēvēja ļaudis, — un iemācīja to nedau­dziem tuvākajiem burvjiem, lai tie labāk izprastu viņa burvestības. Karaļa burtus pieminējis Mārtiņš Peils, arī Belāziss, bet nedz viens, nedz otrs nebija redzējis ir ne spalvas vilcienu. Ja saglabājies kāds fragments, turklāt rakstīts ar paša Karaļa roku, tad katrā ziņā… — misters Norels atkal apklusa.

Oho, mister Norel! — bilda Laselzs. — Jūs šovakar mums sagādājat vienu pārsteigumu pēc otra! Tā apbrīnot cilvēku, par kuru jūs arvien esat iztei­cies tikai ar naidu un nicinājumu!

Mana apbrīna ne par mata tiesu nesamazina manu ienaidu! — asi atteica misters Norels. — Es teicu, ka viņš bija ievērojams burvis. Es neteicu, ka viņš bija kārtīgs cilvēks vai ka es priecājos par viņa ietekmi uz Anglijas maģiju. Tur­klāt nupat jūs dzirdējāt manus privātos ieskatus, kas nav domāti izplatīšanai. Čaildermass zina. Čaildermass saprot.

Misters Norels pameta bailīgu skatienu uz Drolaitu, taču Drolaits jau pirms laba brīža bija pārstājis klausīties — tad, kad atklājās, ka Čaildermasa stāstā nav neviena augstākās sabiedrības pārstāvja, bet vienvienīgi Jorkšīras fermeri un dzērāji kalpi. Šimbrīžam viņš bija ļoti aizņemts: ar nēzdodziņu spodrināja savu tabakdozi.

Tad Klegs šo grāmatu nozaga? — Laselzs jautāja Čaildermasam. — Vai uz to ved viss jūsu stāsts?

Var teikt arī tā. 1754. gada rudenī Faindelms iedeva Klegam grāmatu un lika to nogādāt kādam vīram Derbīšīras kalnājā, Bretonas ciemā. Kāpēc viņam to vajadzēja, man nav zināms. Klegs devās ceļā, un pēc dienas vai divām nonāca Šefildā. Viņš iegriezās traktierī un sasitās kopā ar kādu vīru, pēc amata kalēju, kuru tai apkaimē daudzināja par gandrīz tikpat lielu dzērāju. Abi sāka dzert uz sacensībām. Tās ilga divas dienas un naktis. Sākumā viņi vienkārši dzēra un ska­tījās, kuram vairāk lien iekšā, taču otrā dienā sāka slēgt trakas skurbuļa derības. Kaklā stāvēja muca ar sālītām siļķēm. Klegs paziņoja, ka Šefīldas kalējs jau nu gan nespēšot pa siļķu grīdu noiet no vienas sienas līdz otrai. Pa šo laiku trak­tierī jau bija saradušies skatītāji, un te nu visi dīkdieņi un bolaČi izgāza siļķes no mucas un noklāja grīdu ar zivīm. Kalējs sāka iet pa krogus telpu un gāja, līdz visu grīdu klāja smirdošas sašķaidītas siļķes un kalējs bija vienās asinīs no ne­skaitāmiem kritieniem. Tad kalējs izaicināja Klegu noiet pa traktiera jumta kori. Ap to laiku Klegs jau veselu dienu bija pavadījis dzēruma skurbulī. Nezin cik reižu skatītājiem šķita, ka viņš tūlīt nokritīs un nolauzīs savu muļķa kaklu, tomēr viņš noturējās uz jumta. Pēc tam Klegs sakūdīja kalēju izcept un apēst savus zābakus — kalējs to izdarīja —, un visbeidzot kalējs uzmusināja Klegu apēst Roberta Faindelma grāmatu. Klegs saplēsa to stērbelēs un apēda pa vienai vien.

Misteram Norelam paspruka šausmu kliedziens. Pat Laselzs pārsteigumā noblisināja acis.

Pēc pāris dienām, — Čailclermas stāstīja tālāk, — Klegs atžirba un atjē­dza, ko ir pastrādājis. Viņš aizkūlās uz Londonu, un tur pēc četriem gadiem uztaisīja bērnu kādai Vopingas traktiera meičai, kas kļuva par Vinkula māti.

Bet viss taču ir skaidrāks par skaidru! — iesaucās misters Norels. — Grā­mata nemaz nav zudusi! Šo melu gabalu par dzeršanas sacīksti Klegs tikai iz­domāja, lai slēptu Faindelmam, kas patiesībā notika. Patiesībā viņš grāmatu piesavinājās un pēc tam atdeva dēlam! Ja tikai mēs spētu noskaidrot…

Bet kāpēc? — jautāja Čaildermass. — Kāpēc viņam vajadzētu uzņemties tādas pūles, lai sagādātu grāmatu dēlam, kuru viņš nebija redzējis un kas viņam bija gluži vienaldzīgs? Turklāt, kad Klegs uzsāka savu ceļu uz Derbīšīru, Vin­kuls vispār vēl nebija piedzimis.

Laselzs nokremšļojās.

Reizi par visām reizēm, mister Norel, es piekrītu misteram Čailderma- sam. Ja Klegam vēl bija šī grāmata vai arī viņš zināja, kur to var atrast, viņš no­teikti būtu to cēlis priekšā tiesai un lūkojis par to ietirgot sev dzīvību.

Un ja Vinkulam tēva noziegums ienesa tik lielu labumu, — papildināja Čaildermass, — tad kāpēc viņš neieredzēja tēvu? Kāpēc viņš līksmojās, kad tēvu pakāra? Roberts Faindelms nešaubījās, ka grāmata ir iznīcināta,— tas nu reiz ir skaidrs. Nena man stāstīja, ka Klegs pakārts par grāmatas zādzību, taču Roberts Faindelms necēla pret viņu apsūdzību zādzībā. Faindelms apsūdzēja viņu grāmatas slepkavībā. Klegs bija pēdējais, ko Anglijā pakāra par grāmatas slepkavību. [51] [1] Grāmatas slepkavība ir vēlīns Anglijas maģisko likumu kodeksa papildinājums. Par apzinātu maģijas grāmatas iznīcināšanu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slep­kavību.

Tad kā Vinkuls var apgalvot, ka viņam ir šī grāmata, ja viņa tēvs to ap­ēda? — Laselzs izbrīnīts jautāja. — Tas nav iespējams!

Roberta Faindelma mantojums kaut kādā ceļā ir nonācis pie Vinkula, bet es nemēģināšu izlikties, ka saprotu, kā tas notika, — sacīja Čaildermass.

Bet tas cilvēks no Derbīšīras? — piepeši ievaicājās misters Norels. — Jūs teicāt, ka Faindelms sūtīja grāmatu kādam derbīšīrietim.

Čaildermass nopūtās.

Pa ceļam uz Londonu es izjāju cauri Derbīširai. Izmetu līkumu cauri Bretonas ciemam. Kaila pakalna galā trīs nameļi un iebraucamā vieta. Lai kas arī bija cilvēks, ko Klegam vajadzēja uzmeklēt, viņš jau sen ir miris. Man tur neko neizdevās uzzināt.

Stīvens Bleks un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sēdēja mistera Vor­tona kafijas iestādījuma augšistabā, kluba "Rītausmas zēni" sanāksmju vietā.

Džentlmenis, kā jau itin bieži, runāja par savām lielajām simpātijām pret Stīvenu.

Un te man nāk prātā, — viņš sacīja, — ka es jau daudzus mēnešus gra­sos tev atvainoties un sniegt paskaidrojumus.

Man atvainoties, ser?

Jā, Stīven. Gan tu, gan es neko uz šīs pasaules nevēlamies tik ļoti kā lēdi­jas Poulas laimi, bet burvja nekrietnā līguma dēļ man katru rītu jālaiž viņa atpakaļ uz viņas vīra namu, kur viņai jāvārgst garum garu dienu, līdz pašam vakaram. Bet tu, attapīgs būdams, bez šaubām, esi nolāgojis, ka tev šādu iero­bežojumu nav, un tu noteikti nesaproti, kāpēc es tevi neņemu pie sevis uz "Zudušo cerību", kur tu laimīgs dzīvotu mūžu mūžos.

Jā, es esmu par to domājis, ser, — Stīvens piekrita. Viņš uzreiz netur­pināja — no nākamā jautājuma varbūt bija atkarīga visa viņa nākotne: — Vai kaut kas neļauj jums to darīt?

Jā, Stīven. Savā ziņā neļauj gan.

Saprotu, — sacīja Stīvens. — Nudien, ļoti žēl.

Vai tu vēlies zināt, kas man to neļauj? — džentlmenis jautāja.

Jā, protams, ser! Kā gan citādi, ser!

Tad zini, — džentlmenis iesāka, savilkdams svinīgu un svarīgu vaigu, kas nepavisam nelīdzinājās viņa parastajai sejas izteiksmei, — zini, ka mēs, elfu cilts, zinām kādu nieku par nākotni. Nereti Liktenis mūs izredz būt par savu pareģojumu paudējiem. Sendienās mēs neliedzām palīga kristiešiem, lai tie iemantotu dižus un cildenus likteņus, — mēs palīdzējām Jūlijam Cēzaram, Alek­sandram Lielajam un Kārlim Lielajam, Viljamam Šekspīram, Džonam Veslijam un tā joprojām. [52] [1] Ne visi džentlmeņa pieminētie senatnes varoņi ir kristieši. Gluži tāpat kā mēs visdažā­dākās ciltis un tautas dēvējam vienkārši par "elfiem", viņi visbiežāk sauc mūs par "kris­tiešiem", nepiegriezdami vērību mūsu reliģijai, tautai vai ērai. Tomēr bieži mūsu zināšanas par nākamību ir miglainas un… — džentlmenis nikni novicināja roku, it kā notraukdams no sejas biezu zirnekļa tīklu, — …nepilnīgas. Sirsnīgi tevi mīlēdams, dārgo Stīven, es pētīju degošu pilsētu un kaujaslauku dūmus, cilāju asiņainas, pilošas mirēju iekšas, lai iz­zinātu tavu nākotni. Tev patiešām lemts būt karalim! Man jāteic, ka tas mani nepavisam nepārsteidz! Es jau no iesākuma ar stipru ticību ticēju, ka tu kļūsi karalis, un gaužām maz ticams, ka es varu aloties. Taču tas vēl nav viss — man liekas, es zinu, kura būs tava karaļvalsts. Dūmi un iekšas, un visas citas zīmes itin skaidri rāda, ka tai jābūt valstij, kurā tu jau esi bijis! Valstij, ar ko tevi saista ciešas saites.

Stīvens gaidīja.

Tu tiešām nesaproti? — džentlmenis nepacietīgi iekliedzās. — Tā ir An­glija! Man trūkst vārdu, lai tev izsacītu, kā es priecājos, kad man atklājās šis noslēpums!

Anglija! — Stīvens izsaucās.

Jā, Anglija! Un labāku karali Anglija nemaz nevar vēlēties. Tagadējais karalis ir vecs un akls, bet visi viņa dēli ir resnumā noēdušies pļēguri! Tagad tu saproti, kāpēc es nevaru tevi pavisam aizvest uz "Zudušo cerību". Būtu ļoti nepareizi tevi nolaupīt tavai likumīgajai karaļvalstij!

Stīvens pūlējās kaut ko saprast.

Bet vai šī karaļvalsts nevarētu būt kaut kur Āfrikā? — viņš pēdīgi vai­cāja. — Vai man nevarētu būt lemts atgriezties Āfrikā, un tad varbūt turienieši brīnumainā kārtā atzīs mani par kāda sava valdnieka pēcteci?

Iespējams, — šaubīdamies novilka džentlmenis. — Bet nē! Tā nevar būt. Redzi, tai jābūt karaļvalstij, kur tu jau esi bijis. Un tu nekad neesi bijis Āfrikā. Ak, Stīven! Kā es vēlos, lai brīnišķīgais likteņa lēmums beidzot īstenojas! Tai dienā, kad tu kļūsi par karali, Anglija kļūs manu daudzo valstu sabiedrotā — un mēs ar tevi dzīvosim jo draudzīgi un brālīgi. Tu tikai padomā, cik satriekti būs mūsu ienaidnieki! Padomā, kā dusmās nezinās kur dēties burvji! Kā viņi lādēs sevi par to, ka nav izturējušies pret mums ar lielāku cieņu!

Man tomēr šķiet, ka jūs alojaties, ser. Es nevaru valdīt Anglijā. Es, bū­dams tāds… — Stīvens izstiepa uz priekšu rokas. Melnādains, viņš nodomāja. Skaļi viņš turpināja ar šādiem vārdiem: — Tikai jūs, ser, ar savu lielo labvēlību pret mani varat ieskatīt kaut ko tādu par iespējamu. Vergi nemēdz kļūt par karaļiem, ser.

Vergi, Stīven? Ko tu tur runā?

Es esmu dzimis verdzībā, ser. Kā daudzi no manas tautas. Mana māte bija verdzene Jamaikas muižā, kas piederēja sera Voltera vectēvam. Kad viņa parādi kļuva pārāk lieli, sers Viljams devās uz Jamaiku, lai pārdotu muižu, — un līdz ar citu īpašumu atveda uz Angliju manu māti. Pareizāk sakot, sers Vil­jams vēlējās viņu atvest, lai viņa kalpotu tā namā, taču ceļojuma laikā viņa dzemdēja mani un nomira.

Hā! — triumfējoši iesaucās džentlmenis. — Vārds vārdā kā es sacīju! Neģēlīgie angļi paverdzināja tevi un tavu cienījamo māti, viņi pazemoja tevi ar savām izdarībām!

Kā lai saka — jā, ser. Kaut kādā mērā tas ir tiesa. Bet tagad es vairs ne­esmu vergs. Dzīvodams uz Anglijas zemes, neviens vairs nevar būt vergs. Anglijas gaiss ir brīvības gaiss. Angļi ar to ļoti dižojas. — Bet visviens, viņš, to sacīdams, domāja, viņiem pieder vergi citās zemēs. Skaļi viņš teica: — Kopš tā brīža, kad sera Viljama sulainis mani kā sīku zīdainīti nonesa no kuģa, es esmu brīvs.

Bet mēs vienalga viņus sodīsim! — kliedza džentlmenis. — Mēs bez pū­lēm varam nonāvēt lēdijas Poulas vīru, bet pēc tam es nokāpšu Ellē un uzmek­lēšu viņa vectēvu, un tad…

Bet ne jau sers Viljams un sers Volters mūs paverdzināja! — Stīvens at­spēkoja. — Sers Volters arvien ir stingri iebildis pret vergu tirdzniecību. Un sers Viljams pret mani izturējās laipni. Viņš mani kristīja un izskoloja.

Kristīja? Ko? Pat vārdu tev ir uzspieduši tavi ienaidnieki? Tavs vārds ir verga zīme? Tad es tev kategoriski iesaku, sēžoties Anglijas tronī, to atmest un izvēlēties citu! Kādā vārdā tevi nosauca māte?

Nezinu, ser. Neesmu drošs, vai viņa mani vispār kaut kā nosauca.

Džentlmenis piemiedza acis par zīmi, ka viņš cītīgi domā.

Tā gan būtu dīvaina māte, — viņš purpināja, — kas nedotu savam bērnam vārdu. Nē, ir kāds vārds, kas tev pienākas. Patiesi pienākas. Tik daudz man ir skaidrs. Vārds, kurā tevi sauca māte tajos dārgajos brīžos, kad auklēja tevi savās rokās. Vai tiešām tu nevēlies uzzināt, kāds tas bija?

Kā nu ne, ser. Bet mana māte jau sen ir mirusi. Iespējams, viņa manu vārdu nepateica nevienai dzīvai dvēselei. Ari viņas pašas vārds ir gājis zudībā. Reiz, kad es vēl biju zēns, es seram Viljamam vaicāju, taču viņš nespēja to at­cerēties.

Pilnīgi skaidrs, ka viņš to lieliski zināja, taču savā ļaunprātībā negribēja tev sacīt. Lai atgūtu tavu vārdu, Stīven, vajadzīga ļoti neparasta persona — ārkārtīgi vērīga persona ar apbrīnojamiem talantiem un neiedomājami cēlu raksturu. īsi sakot, es. Jā, tieši to es darīšu. Apliecinādams savu mīlestību, es ap­ņemos noskaidrot tavu īsto vārdu!

1812. gada aprīlis/1814. gada jūnijs

Britu armijas rindas tosgadus papildināja arī "izlūkvirsnieki", kuru uzde­vums bija runāt ar vietējiem iedzīvotājiem, zagt franču armijas vēstules un vienmēr zināt, kur izvietots franču karaspēks. Lai cik romantiski varbūt ir jūsu priekšstati par karu, Velingtona izlūkvirsnieki noteikti bija daudz romantis­kāki. Viņi mēnesnīcā brida pāri upēm un svelošā saulē šķērsoja kalnu grēdas. Viņi biežāk dzīvoja aiz francūžu pozīcijām, nevis angļu pusē un pazina ikkatru, kas sirdī bija angļu piekritējs.

Ievērojamākais no šiem izlūkvirsniekiem neapšaubāmi bija majors Kahūns Grānts no Vienpadsmitā kājnieku pulka. Francūžiem nereti gadījās pacelt acis no tiem pienākumiem, ar ko viņi tai reizē bija nodarbināti, un tad viņi savie- dēja majoru Grāntu, kurš, sēdēdams zirga mugurā, novēroja viņus no tālīna kalna gala. Majors noraudzījās uz viņiem caur savu teleskopu un pēc tam rak­stīja piezīmes mazā bloknotiņā. Francūžiem tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

1812. gada aprīlī majors Grānts kādurīt gluži negaidot atklāja, ka ir iespros­tots starp divām francūžu kavalērijas patruļām. Kad kļuva skaidrs, ka jāšus no francūžiem aizbēgt neizdosies, viņš nolēca no zirga un paslēpās tuvīnā birztalā.

Majors Grānts arvien sevi bija uzskatījis par kareivi, nevis par spiegu, un, kā jau kareivis, viņš turēja par goda lietu allaž staigāt mundierī. Nelaimīgā kārtā Vienpadsmitā kājnieku pulka mundieris (kā jau gandrīz visi kājnieku mun­dieri) bija koši sarkans, un francūžiem it nemaz nebija grūti uziet pavasarīgi zaļo lapiņu vidū patvērušos majoru.

Britiem Grānta krišana gūstā bija katastrofa, kas līdzinājās veselas parastu kareivju brigādes zaudējumam. Lords Velingtons nekavējoties trieca ceļā vēst­nešus ar steidzamām vēstulēm — vienus pie francūžu ģenerāļiem ar priekš­likumu apmainīt gūstekņus un otrus pie guerilla komandieriem [53] ,' Guerilla ir spāņu vārds, kas nozīmē "kariņš". Gerilju bandas bija spāniešu grupas, skaitā starp dažiem desmitiem un tūkstošiem, kas cīnījās ar francūžu karaspēku un tram­dīja to. Dažu bandu vadoņi bija kādreizējie kareivji un tajās pastāvēja cienījama militāra disciplīna. Citi nebija nekas vairāk par laupītājiem, un savu nelaimīgo tautiešu tiranizēša- nai veltīja tikpat daudz uzmanības cik cīņai ar francūžiem.

solot par Grānta izpestīšanu kaudžu kaudzēm sudraba peso un ieroču. Kad šie pamudi­nājumi neko nedeva, lordam Velingtonam vajadzēja ķerties pie cita plāna. Viņš atsauca pie sevis vienu no pašiem slavenākajiem un nežēlīgākajiem guerilla vadoņiem, Heronimo Saornilu, samaksāja tam un lika aizvest pie majora Grānta Džonatanu Streindžu.

— Šis Saornils ir diezgan baigs subjekts, — lords Velingtons uz atvadām sacīja Streindžam, — taču man prāts ir mierīgs, jo, runājot atklāti, mister Streindž, jūs esat tāds pats.

Saornils un viņa banda patiešām izrādījās briesmīgi un asinskāri bandīti. Viņi bija netīri, smirdīgi un neskuvušies. Aiz jostas viņiem bija aizsprausti naži un līki zobeni, pār plecu pārmestas šautenes. Viņu drānas un seglu segas klāja draudīgi un šermuļaini attēli: galvaskausi ar sakrustotiem kauliem, uz dun­čiem uzdurtas sirdis, karātavas, stiepšana uz moku rata, kraukļi, kas izknābj sirdis un acis, un citas tikpat jaukas iztēles ainas. Sākumā šķita, ka bildes ir veidotas no perlamutra pogām, taču ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir viņu nogalināto francūžu zobi. It īpaši Saornila personu rotāja tik daudz zobu, ka sakustēdamies viņš grabēja, un šķita, ka visi nokautie francūži vēl arvien dre­belējas bailēs.

Šādi saposušies, no galvas līdz kājām nokārušies ar nāveszīmēm un iero­čiem, Saornils un viņa vīri bija pieraduši iedzīt šausmas visos, kas gadījās viņiem ceļā. Tādēļ viņi nedaudz sastulba, kad izrādījās, ka angļu burvis viņus pārtrumpojis — tas bija atstiepis sev līdzi zārku. Kā tas bieži mēdz būt ar nežēlīgiem cilvēkiem, Saornila bandīti bija gaužām māņticīgi. Kāds no viņiem piegāja pie Streindža un apjautājās, kas esot tajā zārkā.

Cilvēks, — burvis vienā mierā atbildēja.

Pēc vairākas dienas ilga un grūta pārgājiena zirga mugurā gerilju banda bija nogādājusi Streindžu kalnā, no kura varēja pārredzēt galveno ceļu no Spā­nijas uz Franciju. Bandīti apgalvoja, ka sagūstītāji noteikti vedīs majoru Grāntu tieši pa šo ceļu.

Saornila ļaudis uzcēla savas teltis un ierīkojās uz gaidīšanu. Trešajā dienā viņi ieraudzīja pa ceļu virzāmies lielu francūžu kareivju vienību, un tās vidū savā sarkanajā mundierī jāja majors Grānts. Streindžs uzreiz pavēlēja atvērt zārku. Trīs guerrilleros paņēma laužņus un pacēla vāku. Iekšā viņi atrada māla lelli — tādu kā tirgotavas manekenu, kas bija izgatavots no tā paša parastā, sarkanā māla, no kura spānieši darina savus košos šķīvjus un krūzes. Lcllis bija cilvēka augumā, taču ļoti rupji veidots. Acu vietā tam bija divi caurumi un de­gunu nav vērts ne pieminēt. Toties tas bija rūpīgi ieģērbts Vienpadsmitā kāj­nieku pulka virsnieka mundierī.

Tagad klausieties, — Streindžs sacīja Heronimo Saornilam. — Kad pir­mie francūži nonāks līdz tai klintij, svilpiet savus vīrus un uzbrūciet.

Pagāja savs brīsniņš, līdz Saornils aptvēra, ko no viņa vajag, jo vairāk tāpēc, ka Streindža spāniešu valodai piemita vairākas gramatikas un izrunas ērmības.

Beidzot sapratis, viņš jautāja:

Vai mums mēģināt atbrīvot El Buoetio Granto7 — (Par El Bueno Grauto spānieši sauca majoru Grāntu.)

Nekādā gadījumā! — noliedza Streindžs. — El Bueno Granto atstājiet manā ziņā!

Saornils kopā ar vīriem jāja lejup un paslēpās aiz skrajas koku rindas, kas viņus neļāva no ceļa saskatīt. No turienes viņi atklāja uguni. Francūži bija pār­steigti negaidot. Daži tika nogalināti, daudzi citi ievainoti. Viņiem apkārt nebija lielu akmeņu, tikai daži krūmi — nekāda patvēruma —, taču vēl aizvien priekšā stiepās ceļš, un viņiem bija izredzes atrauties no uzbrucējiem. Pēc pā­ris izbīļa un apjukuma minūtēm francūži atjēdzās, savāca ievainotos un aiz- auļoja.

Guerrilleros pagrieza zirgus un devās atpakaļ kalnup, ļoti apšaubīdami, vai tam visam ir bijusi kāda jēga: galu galā, vienībai aiztraucoties, sarkanais mun­dieris jo koši vīdēja francūžu vidū. Nonākuši kalna galā, kur pirmīt bija atstā­juši burvi, viņi ar pārsteigumu atklāja, ka tas vairs nav viens. Kopā ar viņu bija majors Grānts. Abi omulīgi sēdēja uz akmeņiem, ēda aukstu cāli un piedzēra klaretu.

…Braitonai nav ne vainas, — tai brīdī atzina majors Grānts, — bet man gan labāk patīk Veimuta.

Tas gan ir jocīgi, — atsaucās Streindžs. — Es Veimutu nevaru ciest. Pava­dīju tur vienu no riebīgākajām nedēļām dzīvē. Biju neatmanīgi iemīlējies kādā meitenē, vārdā Marianna, bet viņa mani atraidīja un izvēlējās zelli ar muižu Jamaikā un stikla aci.

Veimuta pie tā nav vainīga, — iebilda majors Grānts. — Ā! Capitdtt Saor- nil! — Viņš sveicinot pamāja bandītu vadonim ar cāļa kāju. — Buenos dias!

Francūžu vienības virsnieki un kareivji turpināja ceļu uz Franciju un, no­nākuši Bajonā, nodeva gūstekni Bajonas slepenpolicijas šefam. Slepenpolicijas šefs devās sasveicināties ar personu, ko ar pilnu pārliecību uzskatīja par majoru Grāntu. Viņš mazliet samulsa, kad, spiežot majoram roku, tā nolūza līdz pašam plecam. Francūzis bija tik pārsteigts, ka palaida to vaļā, roka nokrita zemē un sašķīda tūkstoš gabalos. Viņš pacēla acis, lai dziļi atvainotos majoram Gran­tam, un vēl vairāk apstulba, ieraudzījis, ka majora sejā parādās lielas, melnas plaisas. Tad nolūza puse majora galvas — atklājās, ka iekšpusē viņš ir pilnīgi dobs, — un vēl pēc brīža viss majors sadrupa kā Oliņš Boliņš no peršas par Zosu māmiņu.

22. jūnijā Velingtons karoja ar francūžiem senās universitātes pilsētas Salaman- kas pievārtē. Tā bija pati svarīgākā britu armijas daļu uzvara beidzamajos gados.

Vakarā franču armija bēga pa mežu, kas pletās dienvidos no Salamankas. Skriedami kareivji pacēla galvas un pārsteigti ieraudzīja, ka starp tumšajiem kokiem pie viņiem lejup laižas eņģeļu pulki. Eņģeļi zaigoja žilbinošā spožumā. To spārni bija balti kā gulbjiem un drānas virmoja kā perlamutrs, zivju zvīņas vai debesis pirms pērkona grāviena. Rokās tie turēja liesmojošus šķēpus un to acīs dega dievišķa dusmība. Tie neiedomājami ātri lidoja starp kokiem un vi­cināja šķēpus francūžiem gar degunu.

Daudzus kareivjus pārņēma tādas šaušalas, ka tie pagriezās un metās atpa­kaļ uz pilsētu — tieši britu armijas nagos. Lielais vairums tā apstulba, ka nedarīja neko, vien stāvēja un ieplestām acīm skatījās. Kāds zaldāts, drosmīgāks un ap­ņēmīgāks par citiem, lūkoja saprast, kas īsteni notiek. Viņam likās augstākajā mērā neticami, ka Debesis piepeši sabiedrojušās ar Francijas ienaidniekiem: galu galā, nekas tāds nebija dzirdēts kopš Vecās derības laikiem. Viņš ievēroja, ka eņģeļi gan draud kareivjiem ar saviem šķēpiem, taču neuzbrūk. Nogaidījis, līdz viens no eņģeļiem traucās uz viņa pusi, brašais zaldāts trieca tam virsū šķēpu. Šķēps nesastapa ne mazāko pretestību — vien tukšu gaisu. Arī eņģelis nelikās ne cietis, ne apstulbināts. Francūzis tūdaļ uzsauca saviem tautiešiem, ka bailēm nav pamata: eņģeļu karapulks bija tikai Velingtona burvja radīts šķi­tums, tie viņiem neko nespēja nodarīt.

Eņģeļu rēgu vajāti, francūžu kareivji turpināja ceļu. Iznākuši no meža, viņi nokļuva Tormesas krastā. Upei pāri veda sens tilts, pa kuru varēja nokļūt tieši Albadetormesas pilsētiņā. Kādam no lorda Velingtona sabiedrotajiem kaut kas bija misējies, un tilts bija palicis gluži neapsargāts. Francūži šķērsoja upi un cauri pilsētiņai bēga tālāk.

Pēc vairākām stundām, neilgi pēc rītausmas, pa Albadetormesas tiltu gurdi jāja lords Velingtons. Viņu pavadīja pulciņš džentlmeņu: pulkvežleitnants Delansijs, kurš bija arī armijas intendanta palīgs, glīts jauneklis vārdā Ficrojs Somersets, kas pildīja lorda Velingtona militārā sekretāra pienākumus, un Džonatans Streindžs. Visi bija noputējuši un nošķiedušies ar kaujas dubļiem, un neviens no viņiem jau nez cik nakšu nebija gulējis. Pēc visa spriežot, viņiem arī tagad ne­bija tādu izredžu: Velingtons bija apņēmies dzīties pakaļ bēgošajiem francūžiem.

Uz pienbalti mirdzošo debesu fona asām līnijām iezīmējās pilsētiņas baz­nīcas, klosteri un viduslaiku nami. Neraugoties uz agro stundu (diez vai bija daudz vēlāks par ceturksni uz sešiem) pilsētiņa jau bija pamodusies. Suminot francūžu sakāvi, dimdēja zvani. Pa ieliņām gāja pagurušu britu un portugāļu kareivju pulki, un pilsētnieki steidzās ārā pa namdurvīm, lai apdāvinātu tos ar maizi, augļiem un ziediem. Gar mūri rindojās vezumi ar ievainotajiem, bet atbildīgais virsnieks sūtīja padotos uzmeklēt slimnīcu un citas vietas, kas tos varētu uzņemt. Pa to starpu no kāda klostera bija iznākušas piecas vai sešas neizskatīgas, izdarīgas mūķenes, kas apstaigāja ievainotos ar alvas krūzēm un dzirdīja tos ar siltu pienu. Puišeļi, kas neparko nebija pierunājami palikt gul­tās, ar jūsmīgām klaigām sveica katru pamanītu kareivi un brašā uzvaras marša solī sekoja katram, kas necēla iebildumus.

Lords Velingtons palūkojās apkārt.

Votkins! — viņš pakliedza, saukdams kādu kareivi artilērista mundierī.

Jā, milord? — tas atbildēja.

Es meklēju brokastis, Votkins. Tu jau droši vien neesi redzējis manu pavāru?

Seržants Džefords man teica — viņš esot redzējis, ka jūsu ļaudis dodas augšup uz pili.

Paldies, Votkins, — viņa gaišība patencināja un kopā ar pavadoņiem jāja tālāk.

Albadetormesas pils nebija nekāda dižā pils. Pirms daudziem gadiem, kara sākumā, francūži bija to aplenkuši, un gandrīz visu pārvērtuši drupās — sagla­bājies bija tikai viens tornis. Tur, kur reiz neticamā greznībā dzīvoja hercogi Albas, tagad savas migas bija ierīkojuši putni un meža zvēri. Izsmalcinātie itāļu sienas gleznojumi, ar kuriem pils agrāk lepojās, vairs nepavisam neizskatījās iespaidīgi: griestu vairs nebija, un freskas bija nonākušas lietus, krusas, slapj­draņķa un sniega raupjajā gādībā. Ēdamzālē trūka dažu ērtību, kas parasti ir raksturīgas citām ēdamzālēm: tā atradās zem klajas debess un plānvidū auga šmaugs bērzs. Taču lorda Velingtona kalpus tas nenieka neuztrauca; tie bija pieraduši pasniegt viņa gaišībai maltītes arī vēl dīvainākās vietās. Zem bērza bija nolikts ar baltu drānu pārsegts galds. Kad Velingtons un viņa ceļabiedri piejāja pie pils, kalpi bija tikko sākuši uz tā likt šķīvjus ar maizītēm un spāniešu šķiņķa šķēlēm, bļodas ar aprikozēm un trauciņus ar svaigu sviestu. Velingtona pavārs devās cept zivis, piparot nieres un vārīt kafiju.

Džentlmeņu četrotne apsēdās. Pulkvedis Delansijs noteica, ka laikam vairs nespējot atcerēties, kad pēdējo reizi kaut ko ēdis. Kāds no pārējiem piebalsoja, un tad visi klusēdami ķērās pie svarīgā ēšanas un dzeršanas pienākuma.

Viņi tik tikko atkal bija nedaudz atspirguši un kļuva mazliet saviesigāki, kad pa durvīm iesoļoja majors Grānts.

Ā, Grānt, — majoru sveica Velingtons. — Labrīt! Sēdieties un pabrokastojiet.

Tūdaļ, milord. Taču vispirms man jums jāpaziņo kāda vēsts. Visnotaļ pār­steidzoša vēsts. Pēc visa spriežot, francūži zaudējuši sešus lielgabalus.

Ak, lielgabalus? — viņa gaišība bez īpašas intereses atkārtoja. Viņš iekrāva savā šķīvī maizīti un piparotas nieres. — Pats par sevi saprotams, ka viņi zau­dējuši lielgabalus. Somerset! — Velingtons uzrunāja savu militāro sekretāru. — Cik lielgabalu es vakar atņēmu francūžiem?

Vienpadsmit, milord.

Nē, nē, milord, — majors Grānts steidzās skaidrot. — Lūdzu piedošanu, jūs nesapratāt. Es nerunāju par lielgabaliem, kas pretiniekam atņemti kaujā. Sie lielgabali līdz kaujai nebija nonākuši. Ģenerālis Kafarelli tos no ziemeļiem sūtīja francūžu armijai, taču tie nokavēja kauju. Patiesībā tie vispār nenonāca galā. Zinādams, ka jūs, milord, esat tuvumā un nesaudzīgi tramdāt francūžus, ģenerālis Kafarelli ļoti vēlējās tos nogādāt pēc iespējas ātrāk. Viņš piekoman- dēja tam eskortu no pirmajiem trīsdesmit kareivjiem, kas viņam gadījās pa rokai. Laikam jāteic, milord, kā vējš skrēja, kā miets atdūrās — pēc visa sprie­žot, desmit no šiem trīsdesmit izrādījās neapolieši.

Neapolieši! Vai tiešām? — viņa gaišība pārjautāja.

Delansijs un Somersets manāmi iepriecināti saskatījās un pat Džonatans Streindžs pasmaidīja.

Raugi, kaut arī Neapole ietilpa Francijas impērijā, neapolieši francūžus ne­ieredzēja ne acu galā. Neapoles jaunekļi ar varu tika iesaukti franču armijā, bet izmantoja katru izdevību dezertēt un bieži pārbēga pretinieka pusē.

Bet pārējie kareivji? — ievaicājās Somersets. —Viņi laikam taču centī­sies nepieļaut, ka neapolieši pastrādā ko nelāgu?

Pārējie kareivji vairs nedarīs neko, — atbildēja majors Grānts. — Viņi visi ir pagalam. Divdesmit pāri francūžu zābaku un divdesmit francūžu mun­dieri šai pašā brīdī karājas kāda Salamankas lupattirgoņa bodītē. Mundieriem uz muguras ir gari iešķēlumi — tādi, kādi var palikt pēc itāliešu dunča, — un tie ir notraipīti ar asinīm.

Tātad, ja es neko neesmu pārpratis, lielgabali nonākuši itāliešu dezertieru bandas rokās? — jautāja Streindžs. — Ko viņi iesāks? Uzsāks paši savu karu?

Nē, nē! — Grānts atsaucās. — Pārdos tam, kas solīs vairāk. Vai nu jums, milord, vai ģenerālim Kastanosam. — (Tā sauca spāņu armijas virspavēl­nieku.)

Somerset! — ierunājās viņa gaišība. — Cik man būtu jāpiedāvā par se­šiem francūžu lielgabaliem? Četrsimt peso?

Ak, jā, milord! Četrsimt peso pavisam noteikti nav žēl atdot, lai francū­žiem liktu izjust viņu muļķības sekas. Bet es nesaprotu vienu — kāpēc mums vēl nav nekādu ziņu no neapoliešiem? Ko viņi gaida?

Šķiet, es varu atbildēt uz jūsu jautājumu, — sacīja majors Grānts. — Pirms četrām naktīm uz slepenu tikšanos nelielā kapsētā kalnos netālu no Kastreho- nas ieradās divi vīri. Abiem mugurā bija noplīsuši francūžu armijas mundieri un izklausījās, ka viņi sarunājas itāliski. Neilgi apspriedušies, abi šķīrās, un viens devās dienvidu virzienā, kur pie Kanatalpjedras stāv francūžu armija, bet otrs aizgāja uz ziemeļiem, uz Duero pusi. Milord, pēc manām domām nea- poliešu dezertieri sūta ziņas saviem tautiešiem un aicina tos sapulcēties kopā. Uzdrīkstēšos minēt — viņi domā, ka ar to naudu, ko viņi dabūs par lielgaba­liem no jums vai no ģenerāļa Kastanosa, viņi visi varēs atgriezties Neapolē kuģī ar zelta burām. Diezin vai viņu vidū ir jele viens vīrs, kam kādā no francūžu pulkiem nedien brāļi vai brālēni. Viņi nevēlas atgriezties mājās, kur viņus sagai­dīs mātes un vecāsmātes, atstājuši saviešus svešā zemē.

Jā, es esmu dzirdējis, ka itālietes esot visai nešpetnas,— piebalsoja pulk­vedis Delansijs.

Mums, milord, — majors Grānts turpināja, — vajag vienīgi sadzīt rokā pāris neapoliešus un viņus nopratināt. Es nešaubos, ka mēs uzzināsim, kur paslēpušies zagļi un kur tic noglabājuši lielgabalus.

Vai vakar sagūstīto vidū ir arī neapolieši? — jautāja Velingtons.

Pulkvedis Delansijs pasauca kādu kareivi un lika to steigšus izdibināt.

Man, pats par sevi saprotams, — Velingtons domīgi turpināja, — daudz labāk patiktu tos dabūt par brīvu. Merlin! — (Tā viņš sauca Džonatanu Strein­džu.) — Ja jūs būtu tik laipns un parādītu mums šos neapoliešus, tad mums varbūt izdotos noskārst, kur viņi atrodas un kur paslēpti lielgabali, un tad mēs varētu ierasties un tos paņemt sev!

Iespējams, — atbildēja Streindžs.

Droši vien jūsu burvju ainā mēs viņiem aiz muguras ieraudzīsim ēr­mota apveida kalnu, — viņa gaišība mundri sacīja, — vai ciemu ar raksturīgu baznīcas torni. Kāds no spāniešu pavadoņiem uzreiz sapratīs, kas tā ir par vietu.

Droši vien, — sacīja Streindžs.

Izskatās, ka jūs par to neesat pārliecināts.

Lūdzu piedošanu, milord, bet — kā es jau, liekas, ari iepriekš esmu sa­cījis, — burvju ainas šādām vajadzībām ir ļoti neparocīgs maģijas paveids. [54] [1] Džonatans Streindžs— Džonam Segundam, Madride, 1812. gada 20. augustā:

"Kad vien kāds vai kaut kas ir pazudis un nav atrodams, lords Velingtons katrā ziņā grib, lai es parādu burvju ainu. Nekas labs tur nekad neiznāk. Karalim Krauklim un pārē­jiem aureātiem bija zināma kaut kāda maģija, ar kuras palīdzību varēja atrast priekšmetus un cilvēkus. la es pareizi saprotu, vispirms viņi ņēma sudraba trauku ar ūdeni. Ar mirdzošām gaismas svītrām tie sadalīja ūdens virsmu četrās daļās. (Starp citu, Džon, es nudien nespēju ticēt, ka Jums šo svītru uzburšana sagādā tik lielas grūtības, kā jūs apgalvojat. Es tiešām nevaru izklāstīt šo burvestību vēl sikāk un precīzāk. Kas var būt vēl vienkāršāks!) Ūdens ce­turkšņi nozīmē Debesis, Elli, Zemi un Elfu valsti. Tad, pēc visa spriežot, ar izvēles burvestības palīdzību, tiek noskaidrots, kurā no šīm pasaulēm atrodas meklētā persona vai lieta, — bet kas tiek darīts tālāk, man nav ne mazākās nojausmas, arī Norels nezina. Ak, ja es pieprastu šo burvestību! Velingtons un viņa štāba virsnieki nemitīgi uzkrauj man darbus, kas man nav pa spēkam vai jāatstāj pusratā tādēļ, ka es nezinu, kā rīkoties. Šo zināšanu trūkumu es izjūtu gandrīz diendienā. Turklāt man nav laika eksperimentēt. Un tādēļ, Džon, es būtu bezgalīgi pateicīgs, ja Jūs veltītu kādu laika sprīdi šīs burvestības apguvei un nekavējoties ziņotu, kolīdz būsit guvis kaut mazākos panākumus."

Džona Segunda arhīvā atrodamajos dokumentos nav nekādu pierādījumu, kas liktu domāt, ka viņam būtu izdevies restaurēt šo burvestību. Tomēr 1814. gada rudenī Streindžs pēkšņi atskārta, ka Parisa Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās" atrodamais fragments, kas visu laiku bija uzskatīts par aitu ganu skaitāmpantiņu, izkropļotā veidā satur tieši viņam nepieciešamo burvestību. 1814. gada nogalē abi, gan Streindžs, gan misters No­rels, to lietoja bez grūtībām.

Vai jums ir kāds labāks priekšlikums? — viņa gaišība noprasīja.

Nē, milord. Šobrīd nav.

Tātad izlemts! — paziņoja lords Velingtons. — Misters Streindžs, pulk­vedis Delansijs un majors Grānts nodarbosies ar šo lielgabalu meklēšanu. Mēs ar Somersetu dosimies pakaitināt francūžus. — Viņa gaišības strupā runa lika domāt, ka virspavēlnieks vēlas, lai visi bez vilcināšanās sāktu rīkoties. Streindžs un štāba džentlmeņi steigšus norija pēdējos brokastu kumosus un devās pildīt Velingtona pavēles.

Ap dienas vidu lords Velingtons un Ficrojs Somersets no savu zirgu mu­gurām lūkojās lejup no nelielas kores Garsijernandesas ciema tuvumā. Akme­ņainajā līdzenumā vairākas britu dragūnu brigādes gatavojās uzbrukt dažiem kavalērijas eskadroniem, kas veidoja franču armijas arjergardu.

Tai bridi pie viņiem piejāja pulkvedis Delansijs.

Ā, pulkvedi! — viņu sagaidīja lords Velingtons. —Vai jūs atradāt man kādu neapolieti?

Gūstekņu vidū neviena neapolieša nav, milord, — Delansijs atbildēja. — Taču misters Streindžs ierosināja pameklēt vakardienas kaujaslaukā starp kritušajiem. Viņš ar maģiskiem paņēmieniem atklāja, ka septiņpadsmit līķi ir neapolieši.

Līķi! — lords Velingtons pārsteigts izsaucās un atņēma no acīm tele­skopu. — Kas tie par brīnumiem? Ko viņš grasās iesākt ar līķiem?

Mēs viņam jautājām, milord, taču viņš atbildēja aplinkiem un tā arī neko nepateica. Toties viņš lūdza līķus nogādāt kādā drošā vietā, kur tie nepazudīs un kur tos liks mierā.

— Hm, laikam būtu nesaprātīgi izmantot burvja pakalpojumus un pēc tam pukstēt, ka viņš neuzvedas kā visi pārējie cilvēki, — noteica Velingtons.

Tai brīdī tuvumā kāds virsnieks iekliedzās, ka dragūni ir paskubinājuši zirgus un tūlīt jau pieauļos pie francūžiem. Burvja ērmotās izrīcības acumirklī bija aizmirstas; lords Velingtons pielika teleskopu pie acīm un arī visi pārējie pievērsās kaujai.

Tikām Streindžs bija no kaujaslauka atgriezies Albadetormesas pilī. Arse­nāla tornī (vienīgajā nesagruvušajā pils daļā) viņš bija uzgājis brīvu telpu un paziņojis, ka rekvizē to savām vajadzībām. Pa visu telpu bija izsvaidītas Norela četrdesmit grāmatas. Tās vēl arvien vairāk vai mazāk turējās kopā, tiesa, daļa izskatījās visai apbružātas. Grīdu viscaur klāja Streindža piezīmju grāmatiņas un ar buramvārdiem un burvju aplēsēm apskribelētas papīra stērbeles. Istabas vidū uz galda stāvēja liela, sekla sudraba bļoda ar ūdeni. Slēģi bija cieši aizvērti un vienīgais gaismas avots istabā bija sudraba bļoda. Visā visumā tas bija ļoti pārliecinošs burvja midzenis, un glītā spāniešu kalpone, kas ik pēc noteikta laika ieradās ar kafiju un mandeļu cepumiem, bija ne pa jokam pārbijusies un, nolikusi savas paplātes, teciņus muka laukā pa durvīm.

Streindžam palīgā bija ieradies Astoņpadsmitā huzāru pulka virsnieks, uz­vārdā Vīts. Kapteinis Vīts kādu laiku bija dzīvojis britu vēstnieka namā Neapolē. Viņam bija dotibas uz valodām, un viņš teicami zināja neapoliešu dialektu.

Streindžs bez mazākās piepūles izvilināja sudraba bļodā burvju ainas, taču, kā jau viņš bija paredzējis, no tām bija pagalam grūti izspriest, kur neapoliešu dezertieri atrodas. Kā viņš noskaidroja, lielgabali bija paslēpti aiz blāvi dzelte­nām klintīm — šādu klinšu bija pārpārēm visos Pirenejos,— bet to nolaupī­tāji bija apmetušies skrajā olīvkoku un priežu mežainē — tādas mežaines varēja ieraudzīt, pametot skatienu jebkurā virzienā.

Kapteinis Vīts stāvēja Streindžam blakus un visu, ko neapolieši runāja, tul­koja skaidrā, kodolīgā angļu valodā. Taču, pavadījuši pie sudraba bļodas visu dienu, viņi uzzināja pārlieku maz. Kad cilvēks pusotru gadu dzīvojis pusbadā, kad viņš divus gadus nav redzējis savu sievu vai sirdspuķīti, kad viņš četrus mē­nešus nogulējis dubļos un akmeņos, viņa prasme risināt dziļdomīgas sarunas nereti ir mazliet notrulinājusies. Neapoliešiem īsti nebija nekas pārrunājams ar biedriem, un tas mazums, ko viņi pārsprieda, lielumis bija saistīts ar ēdienu, pēc kā viņiem kārojās, ar promesošo sievu vai sirdspuķīšu daiļumiem, kurus viņi sapņoja baudīt, un ar mīkstajiem dūnu matračiem, uz kuriem viņi ilgojās gulēt.

Pusi nakts un labu tiesu nākamās dienas Streindžs un kapteinis Vīts palika Arsenāla tornī, čakli pildīdami garlaicīgo neapoliešu novērošanas pienākumu. Otrās dienas pievakarē ieradās adjutants ar ziņu no Velingtona. Viņa gaišība bija ierīkojis štābu kādā vietā ar nosaukumu Floresdeavila un izsauca Streindžu un kapteini Vītu pie sevis. Tā nu abi sakravāja somās Streindža grāmatas un sudraba bļodu, savāca pārējo mantību, sēdās zirgos un sāka pārgājienu pa svel­mainajiem, putekļainajiem ceļiem.

Izrādījās, ka Floresdeavila ir visai noslēpumaina vieta: neviens no kapteiņa Vīta izvaicātajiem spāniešiem par to nebija dzirdējis. Taču, ja pa ceļu nesen ir pārvietojušās divas no Eiropas lielākajām armijām, apkaimē par to virzīšanos gribot negribot ir palikušas liecības: Streindžs un kapteinis Vīts saprata, ka gudrākais ir doties virzienā, kuru norāda izmesti krāmi, salūzuši vezumi, līķi un melnu putnu sērstības. Tukšajos, akmeņainajos līdzenumos šīs ainas visvairāk atgādināja viduslaiku mākslinieku gleznoto Elli un pamudināja Streindžu izteikt daudz drūmu piezīmju par Kara Šausmām un Bezjēdzību. Kapteinis Vīts bija profesionāls karavīrs un viņam, iespējams, būtu gribējies izsacīt pret- domas, taču arī uz viņu šis skumīgais ceļš atstāja nospiedošu iespaidu un viņš atbildēja tikai:

— Tā gan, ser. Tā gan.

Tomēr karavīram nepienākas pārāk ilgi kavēties šādās pārdomās. Viņa dzīve ir grūtību pilna, un jāizmanto katra iespēja papriecāties. Jā, viņam gadās uz brīdi iegrimt apkārtējās nežēlības apcerē, taču ļaujiet viņam nonākt starp ieroču biedriem, un varat gandrīz nešaubīties, ka viņa garastāvoklis atkal kļūs pacilāts. Streindžs un kapteinis Vīts nonāca Floresdeavilā ap pulksten deviņiem vakarā, un jau pēc piecām minūtēm abi jautri apsveicinājās ar draugiem, klausījās jau­nākās tenkas par lordu Velingtonu un aizrautīgi prašņāja par vakardienas kauju — kārtējo francūžu sagrāvi. Uz viņiem raugoties, būtu grūti iedomāties, ka abi ij vesela gada laikā būtu redzējuši kaut ko nejauku vai nomācošu.

Velingtona štābs bija ierīkots izpostītā baznīcā kalna nogāzē augšpus ciema, un tur Streindžu un kapteini Vītu sagaidīja lords Velingtons, Ficrojs Somer­sets, pulkvedis Delansijs un majors Grānts.

Ņemot vērā, ka lords Velingtons divās dienās bija uzvarējis divās kaujās, jāteic, ka viņš nepavisam nebija savā labākajā omā. Francūžu armija, ko visā Eiropā daudzināja tās ātro pārgājienu pēc, atkal bija izrādījusies ašāka un patlaban jau bija krietni tālu ceļā uz Valjadolidu un drošu patvērumu.

Kā viņi spēj virzīties tik ātri, tas manam prātam nav aptverams, — viņš guģojās. — Es daudz atdotu, lai viņus panāktu un iznīcinātu, taču šī ir vienīgā armija, kas man ir, un, ja es to nodzenāšu, citu man neviens nedos.

Neapolieši atsūtīja mums ziņu, — Streindžam un kapteinim Vītam pa­vēstīja majors Grānts. — Par katru lielgabalu viņi grib simt peso. Kopā sešus simtus.

Un tas ir par dārgu, — viņa gaišība strupi noteica. — Mister Streindž, kapteini Vīt, ceru, ka jūs esat ieradušies ar labām ziņām?

Laikam gan ne, milord, — atbildēja Streindžs. — Neapolieši sēž tādā kā mežā. Bet kur šis mežs varētu atrasties, man nav ne mazākās nojausmas. Es īsti nezinu, ko lai iesāk. Esmu izmēģinājis visus man zināmos paņēmienus.

Tad ātri apgūstiet ko jaunu!

Izskatījās, ka Streindžs tūlīt visai pikti atcirtis viņa gaišībai, taču burvis apdomājās, nopūtās un apjautājās, vai septiņpadsmit neapoliešu līķi nogādāti drošā vietā.

Viņi ir nolikti zvanu tornī, — sacīja pulkvedis Delansijs. — Par viņiem atbild seržants Nešs. Nezinu, ko jums 110 viņiem vajag, taču, lūdzams, rīkojie­ties ātri. Baidos, ka šajā karstumā viņi ilgi neizvilks.

Šo nakti viņi izvilks, — atteica Streindžs. — Naktis ir dzestras. — Ar šiem vārdiem viņš pagriezās un izsoļoja no baznīcas.

Velingtona štāba virsnieki ar zināmu interesi noskatījās viņam pakaļ.

Vai zināt, — ierunājās Ficrojs Somersets, — man nudien nedod mieru doma, ko viņš taisās darīt ar septiņpadsmit līķiem.

Arī man nav ne jausmas, — atsaucās Velingtons, vienlaikus iemērkdams spalvu tintnīcā un sākdams rakstīt vēstuli ministriem Londonā, — taču ir skaidrs, ka viņam nepatīk par to domāt. Viņš dara visu, lai no tā izvairītos.

Tonakt Streindžs lika lietā burvestību, pie kuras vēl nekad nebija ķēries. Viņš mēģināja iekļūt neapoliešu dezertieru sapņos. Tas viņam izdevās lieliski.

Viens sapņoja, ka viņu kokā uztrenkusi neganta Cepta Jēra Ciska. Viņš sēdēja kokā un lēja bada asaras, bet Jēra Ciska tikai skrēja un skrēja ap koku, draudīgi vicinādama kaula pumpuci. Pēc neilga laika Jēra Ciskai piebiedrojās piecas vai sešas zvēriskas Vārītas Olas, kas čukstus klāstīja par viņu visbriesmīgākos melus.

Otram sapnī rādījās, ka viņš iet pa birztaliņu un sastop savu nelaiķi māti. Tā viņam pastāsta, ka nupat raudzījušies lejup truša alā un redzējusi tās dibenā sēžam Napoleonu Bonapartu, Anglijas karali, pāvestu un Krievijas caru. Viņš aizgāja un ielēca truša alā, taču, nolaidies līdz dibenam, atklāja, ka Napoleons Bonaparts, Anglijas karalis, pāvests un Krievijas cars patiesībā ir viens cilvēks: brangs, resns milzis, tik liels kā baznīca, ar kvēlojošiem ratu riteņiem acu vietā un dzelzu zobiem. "Hā!" šis sumpurnis ņirdzīgi sacīja, "tu taču nedomāji, ka mēs esam dažādi cilvēki, ko?" Tad viņš iebāza ķetnu verdošā katlā, izvilka 110 tā sapņotāja dēlēnu un to aprija. īsi sakot, neapoliešu sapņi, protams, bija saistoši, taču derīga tajos bija maz.

Tā pienāca rīts. Ap pulksten desmitiem lords Velingtons sēdēja izpostītās baznīcas kancelē pie steigā sanaglota rakstāmgalda. Pacēlis galvu, viņš ierau­dzīja baznīcā ienākam Streindžu. — Un tātad? — viņš noprasīja.

Kur ir seržants Nešs? — Streindžs nopūzdamies jautāja — Man vajag, lai viņš iznes līķus ārā. Ar jūsu atļauju, milord, es izmēģināšu kādu burvestību, par ko esmu tikai dzirdējis.3[1] Streindžs bija dzirdējis, ka šo burvestību reiz lietā bija licis karalis Krauklis. Lielākoties Karaļa maģija bija noslēpumaina, daiļa, smalka, tādēļ mēs esam nedaudz izbrīnīti, uzzinot, ka viņš būries arī tik cietsirdīgi.

Trīspadsmitā gadsimta vidū vairāki Karaļa ienaidnieki bija sadomājuši sabiedroties pret viņu. Gandrīz visus šīs savienības locekļus viņš pazina: kopā bija sametušies Francijas karalis, Skotijas karalis un daži neapmierināti elfu cilts pārstāvji, kas bija sevi apbalvojuši argrandioziem tituliem un varbūt valdīja — bet varbūt nevaldīja — pār plašām zemēm. Sa­biedroto vidū bija arī citas personas, noslēpumainas, taču vēl dižākas cilmes. Kopš kāpšanas tronī Karalis bija uzturējis draudzīgas attiecības ar eņģeļiem un dēmoniem, taču nesen bija paklīdušas valodas, ka viņš sanaidojies ar diviem no tiem: ar Zadkielu, kura pārziņā ir žēl­sirdība, un ar Alrinahi, kas valda pār kuģu bojāeju.

Izskatījās, ka savienības vērptās intrigas Karali nepavisam neuztrauc, — taču viņš sāka tām pievērst Uzmanību, kad burvju zīmes liecināja, ka sabiedrotajiem pievienojies viens no viņa galma augstmaņiem. Aizdomas krita uz Vorfdeilas grāfu Robertu Barbātu, kas par savu viltīgumu un izmaņu bija izpelnījies iesauku Lapsa. Karaļa acīs nebija lielāka nozieguma par nodevību.

Kad Lapsas vecākais dēls Henrijs Barbāts nomira no drudža, karalis Krauklis lika izcelt viņa līķi no kapa un tad atdzīvināja viņu, lai izdibinātu, kas tam zināms. Dandeilas Toma­sam un Viljamam Lančesteram šis maģijas paveids šķita tik zemisks, ka viņi abi lūgšus lūdzās, lai Karalis izmanto citus līdzekļus. Taču Karali bija pārņēmušas spīvas dusmas, un tie ne­spēja viņu atrunāt. Bija simtiem citu burvestību, kuras viņš būtu varējis izmantot, taču ne­viena nebija tik ātra un akurāta, un karalis Krauklis, kā gandrīz visi ievērojamie burvji, par visu augstākā vērtē turēja praktiskumu.

Tika melsts, ka savā spīvumā karalis Krauklis esot Henrijam Barbātam iesitis. Dzīvē Henrijs bija lepns jauneklis, un ļaudis tuvu un tālu apbrīnoja viņa daiļo vaigu un smalko iznešanos, bijādami viņa izveicīgo zobena mākslu. Tas, ka tik cēls bruņinieks Karaļa bur­vestības iespaidā kļuva par pinkšķošu, čokurā savilkušos lelli, aizdeva Viljamam Lančeste- ram lielas dusmas, un starp abiem izcēlās sīva ķilda, kas ilga vairākus gadus.

Štābā drīz vien kļuva zināms, ka burvis kaut ko darīs ar beigajiem neapo- liešiem. Floresdeavila bija mazs ciematiņš, diezin vai tajā bija vairāk par simt namiem. Veselai armijai jaunekļu, kas nupat bija izcīnījuši lielu uzvaru un vēlējās to nosvinēt, iepriekšējais vakars bija pagājis aplam garlaicīgi, un vispā­rējais ieskats bija, ka šīs dienas aizraujošākā izklaide varētu būt Streindža bur­šanās. Drīz to noskatīties bija salasījies paliels virsnieku un kareivju pūlītis.

Pie baznīcas bija akmeņiem izlikta terase ar skatu uz šauru ieleju un bāl­ganiem, augstiem kalniem tālumā. Nogāzēs pletās vīnadārzi un olīvu birzis. Seržants Nešs ar saviem vīriem nonesa 110 zvanu torņa septiņpadsmit līķus un atstutēja tos sēdus pie zemā mūra terases malā.

Streindžs pagājās tiem garām, nopētīdams visus pēc kārtas.

Es taču jums pieteicu, — viņš pārmetoši uzrunāja seržantu Nešu, — pie­teicu, ka man vajag, lai līķus liek mierā.

Seržants Nešs savilka piktu seju.

Es jums droši varu pateikt, ser, — viņš paziņoja, — ka mūsu puiši tiem ne pirkstiņa nav piedūruši. Bet, milord, — viņš vērsās pie lorda Velingtona, — kaujas laukā būtu grūti atrast kaut vienu kritušo, ko nebūtu apgramstījuši spāniešu bandīti… — Viņš uzskaitīja dažnedažādus spāņu tautas rakstura ēnas puses, beigās norādot — ja kāds jele noliekas gulēt tādā vietā, kur spānieši viņu var atrast, tad pamodies viņš to nožēlos.

Lords Velingtons ar nepacietīgu rokas mājienu apklusināja seržantu.

Es nekādus lielos sakropļojumus neredzu, — viņš teica Streindžam. — Un ja ari tā būtu, kas par to?

Streindžs drūmi nomurmināja, ka droši vien nekas, ja tikai viņam nebūtu uz tiem jāskatās.

Un tiešām, pēc visa spriežot, gandrīz visas neapoliešu vātis bija gūtas kaujā, taču visi kā viens pēc nāves bija izģērbti un vairākiem bija nocirsti pirksti — tā ērtāk nomaukt gredzenus. Viens dzīves laikā bijis glīts jauneklis, taču viņa pievilcību šobrīd stipri aptumšoja tas, ka viņam vairs nebija zobu (izrauti, lai izgatavotu mākslīgos zobus) un gandrīz nebija matu (nogriezti, lai pagatavotu melnu parūku).

Streindžs lika atnest viņam asu nazi un tīrus pārsējus. Kad nazis bija atnests, viņš novilka svārku un atrotīja piedurkni. Tad kaut ko nobubināja latīniski. Pēc tam viņš spēcīgi novilka ar nazi pār delmu, un, kad ar krietnu straumi izšļācās asinis, viņš apsmidzināja ar tām līķu galvas, pielūkodams, lai svaidījums tiktu acīm, mēlēm un deguniem. Pēc brīža augšāmcēlās pirmais līķis. Gaiss ar draus­mīgu šņirkstoņu ieplūda izkaltušajās plaušās; rokas un kājas kratījās tā, ka bija baigi noskatīties. Cits pēc cita atdzīvojās pārējie līķi, kas sāka sarunāties rīkles skaņām pārpilnā izloksnē, kurā spalgu kliedzienu bija krietni vairāk nekā jeb­kurā citā skatītājiem zināmā valodā.

Pat Velingtons šķita mazliet nobālis. Tikai Streindžs ar bezkaislīgu vaigu turpināja darīt savu.

Mīļais Dievs! — iekliedzās Ficrojs Somersets. — Kas tā par valodu?

Manuprāt, viens no Elles dialektiem, — atbildēja Streindžs.

Ak tā? — atsaucās Somersets. — Cik interesanti.

Ātri gan viņi to apguvuši, — noteica lords Velingtons. — Tikai trīs dienas būdami pagalam. — Viņam patika, ja darbus darīja ātri un bez liekām ākstī­bām. — Bet vai jūs zināt šo valodu, mister Streindž?

Nē, milord.

— Tad kā mēs ar viņiem runāsim?

Atbildes vietā Streindžs abām rokām satvēra pirmā līķa galvu, atvilka vaļā klabošo žokli un iespļāva tam mutē. Tas uzreiz sāka runāt savā dzimtajā, zemes, valodā — izteiktā neapoliešu dialektā, kas gandrīz visiem likās tikpat neap­tverams un gandrīz tikpat baigs kā pirmītējā valoda, — tomēr tam bija viena priekšrocība: kapteinis Vīts visu lieliski saprata.

Ar kapteiņa Vīla palīdzību majors Grānts un pulkvedis Delansijs noprati­nāja mirušos neapoliešus un bija ļoti iepriecināti par saņemtajām atbildēm. Miruši būdami, neapolieši uz pratinātāju jautājumiem atbildēja nesalīdzināmi labprātīgāk nekā jebkurš dzīvs ziņotājs. Cik noprotams, neilgi pirms nāves kaujā pie Salamankas šie nelaimes putni bija saņēmuši slepenu vēstiņu no mežainē nolīdušajiem tautiešiem, kas ziņoja, ka piesavinājušies lielgabalus, un mudināja viņus doties uz kādu ciemu piecus ljē uz ziemeļiem no Salamankas; no turienes, sekojot slepenām zīmēm, kas ar krītu uzvilktas uz koku stum­briem un klintsbluķiem, nebūšot grūti atrast īsto birzi.

Majors Grānts paņēma līdzi nelielu kavalērijas vienību un pēc dažām die­nām atgriezās ar lielgabaliem un dezertieriem. Velingtons staroja.

Nelaimīgā kārtā Streindžam it nekādi neizdevās atrast burvestību, ar kuru aizraidīt mirušos neapoliešus atpakaļ mūža miegā.4[1] Lai nobendčtu liki, vajag tam izgriezt acis, meli un sirdi. Viņš izmēģinājās dažādi, taču bez panākumiem, ja neskaita to, ka reiz viņš lika visiem septiņpadsmit līķiem strauji izaugt, līdz tie kļuva divdesmit pēdu gari un savādi caurspīdīgi, gluži ķā milzīgi akvarelī gleznoti portreti uz plāniem muslīna audekliem. Strein­džam izdevās tos atkal samazināt līdz dabīgam augumam, taču jautājums, ko lai ar tiem iesāk, joprojām palika bez atbildes.

Sākumā beigtos neapoliešus iespundēja pie citiem francūžu karagūstek- ņiem, taču pārējie vaņģinieki skaļi iebilda pret to, ka viņus tur kopā ar šādiem ļodzīgiem, šļūkaniem šausmoņiem. (— Un, man jāsaka, viņus var saprast, — ar netīksmi noskatīdamies uz līķiem, piezīmēja lords Velingtons.)

Tāpēc, kad gūstekņus nosūtīja uz Angliju, beigtie neapolieši palika kopā ar karaspēku. Visu vasaru tie braukāja līdzi vēršu orē, pēc lorda Velingtona pa­vēles sakalti važās. Bija domāts, ka važas ierobežos to pārvietošanās spējas un turēs vienkopus, taču mirušie neapolieši nebijās no sāpēm — vispār izskatijās, ka viņi tās nejūt, — tādēļ viņi bez lielām grūtībām izrāvās no važām, reizēm atstādami tajās pa gabalam no sevis. Tikuši brīvībā, viņi meklēja Streindžu un ņēmās neiedomājami žēlīgi lūgties, lai tas ļauj viņiem atgriezties dzīvē pavisam. Viņi bija redzējuši Elli un neilgojās tur atgriezties.

Madridē spāniešu gleznotājs Fransisko Goija ar sarkanu krītu uzskicēja Džonatanu Streindžu mirušo neapoliešu ielenkumā. Gleznā Streindžs sēž zemē. Viņa skatiens ir noourts, rokas slābani nokarājas gar sāniem, un poza kopumā vēsta par bezpalīdzību un izmisumu. Viņam apkārt sadrūzmējušies neapolieši: daži skatās alkainām acīm, citiem sejās ir lūgums; viens pastiepis nedrošu pirk­stu, lai noglāstītu viņam matus. Lieki sacīt, ka šī glezna ļoti atšķiras no visiem citiem Streindža portretiem.

Divdesmit piektajā augustā lords Velingtons deva pavēli mirušos neapolie­šus likvidēt. [55] - [56] "Kas attiecas uz kritušajiem itāliešu kareivjiem, varu sacīt tikai to, ka mēs ļoti nožēlo­jām tik nežēlīgu apiešanos ar vīriem, kas jau tāpat bija smagi cietuši. Taču mums nekas cits neatlika. Viņi neparko nelika burvi mierā. Ja arī tie viņu nenogalinātu, tad katrā ziņā no­vestu līdz ārprātam. Mēs bijām spiesti piekomandēt divus vīrus, kas stāvēja sardzē, kamēr viņš gulēja, lai miroņi viņu neaiztiek un nemodina. Pēc nāves viņi, nabaga velni, bija diez­gan stipri apdauzīti. Tāds skats uzreiz pēc pamošanās kuram katram būtu pārāk liels pār­baudījums. Galu galā mēs sakūrām sārtu un iemetām viņus ugunī."

(Lords Ficrojs Somersets — brālim 1H12. gada 2. septembrī.)

Streindžs nevēlējās, lai misters Norels padzird par burvestību, ko viņš bija izmantojis Floresdcavilas izpostītajā baznīcā. Savās vēstulēs viņš par to nemi­nēja ne vārda un lūdza, lai lords Velingtons noklusē to oficiālajās depešās.

Lūdzu, kāpēc ne! — atsaucās viņa gaišība. Lordam Velingtonam nebūt nebija vēlēšanās īpaši pieminēt maģiju. Viņam nepatika ielaisties darīšanās ar tādām lietām, ko viņš neizprata krustām un šķērsām. — Bet no tā liela labuma nebūs, — viņš aizrādīja. — Katrs kareivis, kas pēdējo dienu laikā rakstījis vēs­tules, katrā ziņā būs izklāstījis visu līdz pēdējam sīkumam.

Es zinu, — Streindžs, juzdamies neveikli, atbildēja. — Bet kareivji vien­mēr pārspīlē to, ko esmu izdarījis; varbūt Anglijā visi pa šo laiku ir pieraduši pie izskaistinājumiem un pat neiedomāsies, ka izdarīts kaut kas ārkārtīgs. Viņi nolems, ka esmu vienkārši izdziedinājis pāris ievainotus neapoliešus vai kaut ko tamlīdzīgu.

Septiņpadsmit beigtu neapoliešu augšāmcelšana ir labs piemērs tam, kādi uzdevumi Streindžam bija jāpilda kara noslēguma posmā. Lords Velingtons, gluži tāpat kā pirmāk ministri, pamazām pierada izmantot savu nodomu īste­nošanā maģiju, un paģērēja savam burvim arvien sarežģītākas burvestības. Tomēr atšķirībā no ministriem Velingtonam bija ļoti maz laika uzklausīt garus paskaidrojumus, kāpēc kaut kas nav iespējams. Galu galā viņš nemitīgi piepra­sīja neiespējamo no saviem inženieriem, ģenerāļiem un virsniekiem, un ne­saskatīja iemeslu, kāpēc lai viņa burvis būtu izņēmums. — Izdomājiet un izdariet! — tas arī bija viss, ko viņš atsacīja, kad Streindžs mēģināja skaidrot, ka tāda un tāda burvestība nav lietota kopš 1302. gada — vai ir zudusi — vai vispār nekad nav pastāvējusi. Tāpat kā viņa burvja laiku iesākumā, pirms sa­stapšanās ar Norelu, Streindžam burvestības ļoti bieži vajadzēja izgudrot pa­šam, ņemot par pamatu vispārējus principus un pa daļai piemirstus aprakstus vecās grāmatās.

1813. gada vasaras sākumā Streindžs vēlreiz paveica ko tādu, ko neviens nebija mēģinājis kopš karaļa Kraukļa laikiem: viņš pārvietoja upi. Lūk, kā tas bija. Karošana tovasar veicās labi un viss, ko lords Velingtons darīja, vainagojās ar panākumiem. Tomēr sagadījās tā, ka vienu jūnija rītu francūži pirmo reizi diezgan ilgā laikā bija nonākuši izdevīgākās pozīcijās. Viņa gaišība un pārējie karavadoņi steigšus sapulcējās un sāka spriest, ko darīt, lai labotu šo ārkārtīgi nevēlamo stāvokli. Uz lorda Velingtona telti tika ataicināts arī Streindžs. Iera­dies viņš ieraudzīja visus sapulcējušos ap galdu, uz kura bija izklāta milzīga karte.

Viņa gaišībai tovasar bija itin pacilāts garastāvoklis, un Streindžs tika sa­gaidīts gandrīz draudzīgi:

Ā, Merlin! Klāt esat! Skatieties, kas par lietu! Mēs esam šajā upes krastā, francūži ir otrā pusē, bet man daudz labāk patiktu, ja būtu otrādi.

Viens no ģenerāļiem sāka skaidrot, ka vajadzētu pārvietot armiju uz rietu­miem, šurp, tad šeit uzbūvēt tiltu pāri upei, bet pēc tam ievilināt francūžus šeit…

Tas būs pārāk ilgi! — paziņoja lords Velingtons. — Daudz par ilgu! Mer­lin, vai jūs nevarētu izdarīt tā, ka armijai izaug spārni un visi pārlido pāri francū­žiem? Ko jūs sakāt? Varētu? — Kas zina, varbūt viņa gaišība jokoja — taču tikai varbūt. — Kas tur grūts, katram piešķirt pāri spārnu. Palūk, piemēram, kapteinis

Makfērsons, — viņš turpināja, pagriezdamies pret ražena auguma skotu. — Es ar lielāko prieku noskatītos, kā Makfērsons izpleš spārnus un lidinās pa gaisu.

Streindžs domīgi nolūkojās uz kapteini Makfērsonu.

Nē, — viņš pēdīgi atsaucās, — bet es būtu pateicīgs, ja jūs, milord, uz pāris stundām man viņu — un karti piedevām — aizlienētu.

Labu brīdi Streindžs un kapteinis Makfērsons studēja karti, un pēc tam Streindžs, atgriezies pie lorda Velingtona, sacīja, ka visas armijas apgādāšana ar spārniem prasītu pārāk daudz laika, toties upi gan varētu pārvietot acumir­klī, vai ar to pietiktu? — Šobrīd, — Streindžs stāstīja, — upe šeit tek uz dienvi­diem un šeit pagriežas uz ziemeļiem. Savukārt ja tā tecētu nevis uz dienvidiem, bet uz ziemeļiem, un šeit pagrieztos uz dienvidiem, lūk, šādi, tad mēs atrastos ziemeļu krastā, bet francūži — dienvidos.

Ak tā! — viņa gaišība bija ar mieru. — Teicami.

Upes jaunais stāvoklis francūžus tik ļoti apstulbināja, ka vairākas francūžu rotas, kurām bija pavēlēts soļot uz ziemeļiem, aizgāja pavisam aplamā virzienā, jo visi bija pilnīgi pārliecināti, ka uz ziemeļiem — tas nozīmē prom no upes. Šīs rotas vairs nekad netika redzētas, un maz bija tādu, kas šaubījās, ka tās iz­kāvuši spāniešu guerrilleros.

Vēlāk, sarunādamies ar ģenerāli Piktonu, lords Velingtons jautri bilda, ka nemitīgi pārgājieni pārlieku nogurdinot kareivjus un zirgus, un viņš apsverot, vai nākotnē nebūtu labāk turēt armiju uz vietas, bet misters Streindžs viņiem zem kājām kā tepiķi stumdītu Spāniju.

Turpretim Spānijas pavaldonības padome Kadisā kļuva gaužām bažīga un sāka prātot, vai tad, kad francūži beidzot būs patriekti 110 viņu zemes, viņi to vēl pazīs. Viņi sūdzējās britu ārlietu ministram (tā gan daudzuprāt bija nepa­teicība). Ārlietu ministrs pierunāja Streindžu aizrakstīt pavaldonības padomei vēstuli, apsoloties, ka pēc kara viņš novietos upi agrākajā vietā un "…atjaunos visu citu, kas pēc lorda Velingtona prasības pārstatīts karadarbības nolūkiem". No Streindža pārstatītajiem ģeogrāfiskajiem objektiem jāmin: olīvkoku un priežu audze Navarrā, [57] [1] Pulkvedis Vikerijs bija veicis audzes rekognosciāciju un atklājis, ka tā ir pilna ar francūžu kareivjiem, kas gaidīt gaida, kad varēs apšaudīt britu armiju. Pulkvedis bija nule sācis ar saviem virsniekiem apspriest, ko le varētu darīt, kad piejāja lords Velingtons. "Droši vien varētu to apiet," Velingtons sacīja, "bet tas ies ilgi un man nav laika. Kur burvis?"

Kāds ataicināja Streindžu.

"Mister Streindž!" teica lords Velingtons. "Nedomāju, ka jums varētu būt grūti pārvie­tot šos kokus! Tas noteikti ir daudz vieglāk nekā likt četriem tūkstošiem vīru izmest septiņu jūdžu līkumu. Pārvietojiet šef birzi, esiet tik laipns!"

Streindžs darīja, kā viņam bija likts, un pārcēla kokus uz ielejas pretējo pusi. Francūžu zaldāti, palikuši bez aizsega, tupēja kailā nogāzē un itin drīz padevās britiem.

Pamplonas pilsēta[1] Velingtona Spānijas kartēs bija kļūda, un Pamplonas pilsēta neatradās gluži tur, kur briti domāja. Velingtons bija bezgala neapmierināts, kad armija, dienas laikā nogājusi divdesmit jūdzes, nenovāca Pamplonā — kā atklājās, tā atradās vēl desmit jūdzes uz zie­meļiem. Pēc ašas apspriedes tika nolemts, ka vienkāršāk būtu nevis izlabot kartes, bet gail uzdot misteram Streindžam pārvietot pilsētu.' un divas baznīcas Francijas pilsētā San- žandelusā. [58] [1] ar sanžandelusas baznīcām iznāca neliels misēklis. Patiesībā tās pārvietot nebija ne­kādas vajadzības. Lieta tāda, ka vienu svētdienas rītu Streindžs kādā Sanžandelusas viesnīcā brokastīs dzēra brendiju kopā ar trim Sešpadsmitā vieglo dragūnu pulka kapteiņiem un diviem leitnantiem. Viņš skaidroja džentlmeņiem teoriju, uz kuras balstās dažādu priekš­metu maģiskā transportēšana. Tas bija gluži lieki: virsnieki nebija viņu necik labi sapratuši arī tad, kad bija skaidrā prātā, un nedz viņi, nedz Streindžs skaidrā nebija jau otro dienu. Ilustrēdams savu domu, Streindžs samainīja vietām divas baznīcas ar visiem baznīcēniem. Pats par sevi saprotams, viņš grasījās tās atlikt atpakaļ, iekams dievlūdzēji sāks nākt ārā, taču pēc neilga brīža viņu pasauca spēlēt biljardu un baznīcas viņam pavisam izkrita no prāta. Un vispār, neraugoties uz daudzajiem solījumiem, Streindžam tā arī neatradās ne laiks, ne vēlēšanās nolikt vietā upi, kokus, pilsētu, faktiski — neko.

1814. gada 6. aprīli imperators Napoleons Bonaparts atteicās no troņa. Mēļo, ka lords Velingtons, kad viņam par to pateica, esot laidies dejā. Streindžs, izdzir­dējis jauno ziņu, sāka skaļi smieties, taču spēji aprāvās un nomurmināja:

— Ak Kungs! Kas ar mums tagad būs?

Tai reizē visi to uztvēra kā mīklainu piezīmi par armijas nākotni, taču vēlāk vairākiem cilvēkiem ienāca prātā, ka viņš, iespējams, runāja par sevi un otru burvi.

No jauna tika zīmēta Eiropas karte: Bonaparta jaunās valstis tika likvidētas un savās vietās atliktas vecās; daži karaļi tika gāzti, citi atgriezās savos troņos. Eiropas tautas gavilēja par Lielā Kontrabandista sakāvi. Turpretim Lielbritāni­jas iemītnieki piepeši atklāja, ka šim karam patiesībā bijis pavisam cits mērķis: tā iznākumā Lielbritānija bija kļuvusi par Dižāko Nāciju Pasaulē. Misters No­rels Londonā gozējās labsajūtā, no visiem dzirdēdams, ka bez maģijas — bez viņa un mistera Streindža burvestībām — šo uzvaru nebūtu bijis viegli panākt.

Kādu vakaru ap maija beigām Arabella atgriezās mājās no Uzvaras dinejas Kārltonu namā. Viņa bija klausījusies vissirsnīgākos cildinājumus savam vīram, viņam tika uzdzertas laimes un princis reģents bija viņai teicis daudz glaimojošu vārdu. Bija nedaudz pāri pusnaktij, un viņa piesēda salonā, prātodama, ka pilnī­gai laimei vēl vajadzētu, lai mājās pārrastos vīrs, — un te pēkšņi viena no istabenēm iebrāzās pa durvīm saukdama:

Ak, kundze! Saimnieks klāt!

Kāds ienāca istabā.

Viņš bija kalsnāks un brūnāks, nekā Arabellai bija palicis atmiņā. Matos vairāk sirmuma, un virs kreisās uzacs bālgana rēta. Rēta nebija jauna, taču Arabella nebija to redzējusi. Viņa vaibsti bija tādi paši kā vienmēr, taču viņš izskatījās citādi. Likās, šis nav tas cilvēks, par kuru viņa tikai pirms brīža do­māja. Taču, iekams Arabella paspēja noskumt vai sajusties neveikli, vai pama­nīt kādu citu nepatīkamu pārsteigumu, no kā bija baidījusies, domādama par viņa atgriešanos, Streindžs pameta apkārt žiglu, visai ironisku skatienu, ko Arabella acumirklī pazina. Tad viņš paskatījās uz sievu ar vispazīstamāko smaidu pasaulē un bilda:

Esmu mājās.

No rīta viņi vēl arvien nebija pateikuši viens otram ne simto daļu tā visa, ko vēlējās pateikt.

Apsēdies tur, — Streindžs sacīja Arabellai.

Tai krēslā?

Jā.

Kāpēc?

Lai es varu uz tevi skatīties. Neesmu uz tevi skatījies trīs gadus un jau sen manīju, ka man tā pietrūkst. Jāatgūst nokavētais.

Viņa apsēdās, taču pēc brīža pasmaidīja.

Džonatan, es nespēju tā sēdēt, kad tu uz mani šādi ķīķerē. Šādā ātrumā tu atgūsi nokavēto pusstundas laikā. Man negribas tevi apbēdināt, bet tu ne­maz tik bieži uz mani neskatījies. Tavs deguns vienmēr bija iebāzts kādā vecā, putekļainā grāmatā.

Nav tiesa. Biju pilnīgi aizmirsis, cik tu esi nesaticīga. Iedod man to pa­pīra gabalu. Pierakstīšu, lai paturētu prātā.

Neceri — nedošu, — Arabella smiedamās attrauca.

Vai tu zini, kāda šorit bija mana pirmā doma? Es pamodos un nodo­māju, ka jāceļas, lai paspētu noskūties un pabrokastot, kamēr kāda cita kalps nav aizstiepis visu karsto ūdeni un maizītes. Pēc tam es atcerējos, ka visi kalpi šai mājā ir mani, un viss siltais ūdens arī ir mans, un visas maizītes ir manas. Man liekas, es vēl nekad mūžā nebiju juties tik laimīgs.

Vai tev Spānijā bija grūta dzīve?

Karā tu dzīvo vai nu kā princis, vai kā klaidonis. Man gadījās redzēt, kā lords Velingtons — tagad jau jāsaka, hercogs Velingtons, [59] [1] Lielbritānijas valdība dāvāja lordam Velingtonam hercoga titulu. Reizē tika daudz ru­nāts par to, vai titulu nevajadzētu piešķirt arī Streindžam. "Vismaz baronets jau nu viņam pienāktos," lords Liverpūls izteicās sarunā ar seru Volteru, "un būtu tikai taisnīgi, ja mēs kaut ko piemestu klāt — kā būtu ar vikontu?" Tālāk par runāšanu lieta nenonāca, jo, ka no­rādīja sers Volters, nekādā ziņā nebūtu iespējams iecelt muižniekos Streindžu, atstājot bez apbalvojuma Norelu, bet kaut kā bija gadījies, ka valdībā nevienam Norels nebija tik sim­pātisks, lai gribētos to darīt. Doma, ka misteru Norelu vajadzēs uzrunāt par "seru Gilbertu" vai "milordu" kaut kā nevienu neiepriecināja.

— guļ zem koka, spil­vena vietā palicis zem galvas akmeni. Un es esmu redzējis arī, kā zagļi un ubagi krāc dūnu pēļos pils guļamistabās. Karā daudz kas ir kājām gaisā.

Hm, cerams, ka dzīve Londonā tev neliksies vienmuļa. Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas teica — kad cilvēks ir nomēģinājis karu, viņam mā­jās ir garlaicīgi.

Hā! Kas vēl nebūs! Garlaicīgi, kad viss ir tīrs un notiek, kā klājas? Kad pa rokai ir visas grāmatas un citas lietas, un sieva visu laiku acu priekšā? Kas par… Paga, no kā tu to dzirdēji? Džentlmenis — ar kādiem matiem?

Kā dzelkšņa pūkas. Man liekas, tu noteikti viņu pazīsti. Viņš dzīvo pie sera Voltera un lēdijas Poulas. Kaut gan, nē, es neesmu droša, vai viņš tur dzīvo, bet es viņu satieku ik reizi, kad pie viņiem iegriežos.

Streindžs savilka uzacis.

Nē, es viņu nepazīstu. Kā viņu sauc?

Arabella nezināja.

Es visu laiku domāju, ka viņš ir kāds sera Voltera vai lēdijas Poulas radinieks. Cik savādi, ka man nav ienācis prātā pajautāt, kā viņu sauc. Es taču esmu ar viņu tērzējusi — ak tu mūžs, stundām ilgi!

Re, kā? Diez vai man tas ir pa prātam. Vai viņš ir izskatīgs?

C), jā! Ļoti izskatīgs! Tiešām, cik jocīgi, ka es nezinu viņa vārdu. Ar viņu ir ļoti interesanti sarunāties. Atšķirībā no lielā vairuma cilvēku.

Un par ko tad jūs runājat?

Ai, par visu! Liet viss vienmēr beidzas ar to, ka viņš grib mani apdāvināt. Pagājušajā pirmdienā viņš gribēja man no Bengālijas atgādāt tīģeri. Trešdien viņš vēlējās atvest pie manis Neapoles karalieni — viņš apgalvoja, ka mēs ar viņu esot tik ļoti līdzīgas, ka noteikti cieši sadraudzēsimies, bet piektdien viņš grasījās sūtīt kalpu pēc mūzikas koka…

Mūzikas koka?

Arabella sāka smieties.

Jā, pēc mūzikas koka! Palūk, kaut kādā kalnā — nosaukumu es neatceros, tas bija kā no pasakas, — augot koks, kuram augļu vietā esot notis, un tik skaistu mūziku neviens neesot dzirdējis. Es nespēju saprast, vai viņš pats tic tam, ko stāsta. Taisnību sakot, vairākas reizes man ir ienācis prātā, ka viņš varbūt ir ār­prātīgs. Es vienmēr izdomāju kādu ieganstu, kālab nevaru pieņemt viņa dāvanas.

Priecājos to dzirdēt. Man nebūt nepatiktu pārrasties mājās un atklāt, ka te viss ir pilns ar tīģeriem, karalienēm un mūzikas kokiem. Vai no mistera No­rela pēdējā laikā ir kādas ziņas?

Pēdējā laikā nav.

Kāpēc tu smaidi? — Streindžs gribēja noskaidrot.

Es smaidīju? Pati nepamanīju. Labi, es tev pastāstīšu. Viņš vienreiz pain­teresējās par mani, bet tas arī viss.

Vienu reizi? Trīs gadu laikā?

Jā. Apmēram pirms gada paklīda runas, ka tu esi kritis pie Vitorijas, un misters Norels atsūtīja Čaildermasu noprasīt, vai tas ir tiesa. Es zināju tikpat daudz cik viņš. Bet tai vakarā pie manis atnāca kapteinis Multrops. Viņš tikai pirms divām dienām bija izkāpis krastā Portsmutā un taisnā ceļā devies šurp, lai pateiktu, ka tajās tenkās nav neviena patiesa vārda. Es nekad neaizmirsīšu viņa laipnību! Nabaga jauneklis! Tikai pirms kāda mēneša viņam bija amputēta roka, un viņš joprojām ļoti mocījās. Bet tev no mistera Norela ir vēstule, tur, uz galda. Čaildermass vakar atnesa.

Streindžs piecēlās un piegāja pie galda. Paņēma vēstuli un grozīja to rokās.

Hm, droši vien vajag pie viņa aiziet, — viņš bez pārliecības sacīja.

Nav vērts to noliegt — Streindžam ne visai gribējās tikties ar agrāko skolo­tāju. Viņš bija pieradis domāt un rīkoties neatkarīgi. Spānijā viņam bija jāpilda hercoga Velingtona rīkojumi, bet izlemšana, ar kādām burvestībām viņš šos rīkojumus izpildīs, bija tikai viņa paša ziņā. Izredzes atkal burt mistera Norela vadībā nebija diezcik vilinošas; un pēc mēnešu mēnešiem, kas bija pavadīti Velingtona drosmīgo brašuļu sabiedrībā, doma, ka ilgas stundas vajadzēs sēdēt divatnē ar misteru Norelu, bija mazliet skumīga.

Par spīti viņa nelabajām priekšnojautām, abu tikšanās tomēr bija ļoti sir­snīga. Misters Norels tik ļoti priecājās, viņu atkal redzot, tik atdevīgi tincināja viņu par Spānijā izmantotajām burvestībām, tik izšķērdīgi slavēja viņu par lieliskajām sekmēm, ka Streindžam jau gandrīz sāka likties, ka viņš nepavisam nepazīst savu skolotāju.

Pats par sevi saprotams, misters Norels ne dzirdēt negribēja, ka Streindžs varētu atteikties no viņa mācekļa lomas:

Nē, nē, nē! Jums jāatgriežas! Mums vēl ir darba pilnas rokas. Karš ir beidzies, un mums priekšā ir viss īstais darbs. Jāliek pamati Modernā laikmeta maģijai! Man ir bijušas ļoti patīkamas sarunas ar vairākiem ministriem, kuri steidzās man apliecināt, ka bez mūsu maģijas nekādā ziņā turpmāk nespēs pār­valdīt valsti! Un tomēr, par spīti visiem mūsu pūliņiem, priekšstati joprojām ir greizi! Iedomājieties vien! Tikai pirms dažām dienām es nejauši dzirdēju, kā lords Kāselrejs kādam stāsta, ka jūs pēc hercoga Velingtona pieprasījuma Spā­nijā esot izmantojis melno maģiju! Man steigšus vajadzēja viņa gaišībai apgal­vot, ka jūs lietojat tikai pašas modernākās metodes.

Streindžs nesteidzās ar atbildi, tad mazliet pielieca galvu — misters Norels to, bez šaubām, iztulkoja kā piekrišanu.

Taču mēs runājām par to, vai man arī turpmāk jāpaliek jūsu māceklim. Esmu apguvis visas burvestības, kas bija uzskaitītas sarakstā, ko jūs man iede­vāt pirms četriem gadiem. Pirms es devos uz Pirenejiem, jūs, ser, man teicāt, ka manas sekmes jūs visnotaļ iepriecina — uzdrošinos cerēt, ka jūs neesat to aizmirsis.

Ā! Bet tas bija tikai pats sākums! Kamēr jūs bijāt Spānijā, es sastādīju citu sarakstu. Tūlīt piezvanīšu un likšu, lai Lūkass aiziet uz bibliotēku un to atnes. Un vēl, ziniet, ir citas grāmatas, ko jums vajadzētu izlasīt. — Viņš skatījās uz Streindžu, nervozi mirkšķinādams zilās ačeles.

Streindžs vilcinājās. Šie vārdi bija netiešs mājiens uz Hartfjū abatijas bib­liotēku, un to Streindžs joprojām nebija redzējis.

Ak, mister Streindž, ser! — misters Norels iesaucās. — Kā es priecājos par jūs atgriešanos! Es ļoti priecājos, ka atkal jūs redzu. Cerams, mūs gaida daudzas sarunu stundas. Pie manis bieži iegriezās misters Laselzs un misters Drolaits…

Par to viņš nešauboties, Streindžs noteica.

…bet par maģiju ar viņiem nav jēgas runāt. Nāciet atkal rīt! Pašā ag­rumā! Ap brokastlaiku!

1814. gada novembris

1814. gada novembra sākumā misteru Norelu ar savu apciemojumu pagodi­nāja daži ļoti augstdzimuši džentlmeņi — viens grāfs, viens hercogs un divi baroneti —, kas, pēc pašu sacītā, vēlējās ar viņu aprunāties par ārkārtīgi deli­kātu lietu, un bija tik diskrēti, ka pusstundu pēc sarunas sākuma misters No­rels joprojām ne mazākajā mērā nenojauta, ko kungiem vajag.

Izrādījās, ka šie augsti cienījamie džentlmeņi pārstāv kādu vēl augstāk stā­vošu personu — Jorkas hercogu —, un viņi bija ieradušies apspriest ar misteru Norelu karaļa ārprātu. Karaļa dēli pirms neilga laika bija apciemojuši savu tēvu, un tos bija dziļi satriecis viņa skumīgais stāvoklis; kaut arī viņi visi bija egoisti un daži no viņiem bija izlaidīgi, un nevienam no viņiem nebija raksturīga nosliece uz jebkādu ziedošanos, viņi visi cits citam stāstīja, ka ir ar mieru atdot kaut visu savu naudu un ļaut, lai viņiem nocērt ij rokas, ij kājas, ja vien kara­lim no tā kļūtu kaut nedaudz labāk.

Bet, kā monarha dēli bija rējušies savā starpā, nespēdami vienoties, kādu ārstu aicināt pie tēva, tā viņi tagad ķildojās par to, vai uzticēt karaļa veselības aprūpi burvim. Lielākais iebildējs bija princis reģents. Pirms daudziem gadiem, dižā mistera Pita dzīves laikā, monarham jau bija uznākusi briesmīga ārprāta lēkme, un princis bija valdījis viņa vietā, taču karalis bija atspirdzis un princim nācās atvadīties no varas un privilēģijām. Kam gan vēl dzīve ir tik neizturami apnicīga, princis reģents domāja, ja ne tam, kas no rīta mostas, nezinādams, vai viņš šodien ir Lielbritānijas valdnieks vai tomēr nav. Tādēļ, iespējams, princim varētu arī piedot to, ka viņš vēlējās, kaut karalis arī uz priekšu paliktu ārprātīgs vai vismaz piedzīvotu vienīgi to atvieglojumu, ko sniedz Nāve.

Misters Norels, nevēlēdamies pretoties prinča reģenta gribai, vairījās piedā­vāt savu palīdzību, atrunādamies, ka ļoti šaubās, vai karaļa slimība ir dziedi­nāma ar maģijas palīdzību. Tādēļ karaļa otrais dēls, Jorkas hercogs, kurš pats bija karavīrs, apvaicājās hercogam Velingtonam, kādas ir tā domas — varbūt Streindžs būtu ar mieru apmeklēt karali?

Ā! Protams! — hercogs Velingtons nešaubīdamies atbildēja. — Misters Streindžs priecājas par katru izdevību paburt. Ja ir iespēja burt, viņam neko citu vispār nevajag. Uzdevumi, kurus viņam vajadzēja pildīt pie manis Spānijā, lika pārvarēt dažnedažādas grūtības, un, kaut arī viņš ļoti izteiksmīgi čīkstēja, patiesībā viņš to visu darīja ar milzīgu sajūsmu. Es par mistera Streindža spē­jām esmu visnotaļ augstās domās. Spānija, kā jūsu karaliskajai augstībai zināms, ir viens no necivilizētākajiem pasaules nostūriem, no vienas valsts malas līdz otrai tur nav gandrīz neviena ceļa, kas būtu kaut nedaudz labāks par kazu taku. Taču ar mistera Streindža ziņu maniem vīriem bija kārtīgi angļu ceļi un viņi varēja nokļūt visur, kur bija vajadzīgs, un, ja mūsu pārgājienu traucēja kalns, mežs vai pilsēta, misters Streindžs, acu nepamirkšķinādams, to novāca no ceļa.

Jorkas hercogs piezīmēja, ka Spānijas karalis Ferdinands atrakstījis princim reģentam vēstuli, sūdzēdamies, ka daudzas viņa valsts daļas pēc angļu burvja darbošanās pārvērtušās līdz nepazīšanai, un pieprasīdams, lai misters Streindžs dodas uz Spāniju un atjauno viņa zemi sākotnējā izskatā.

Ak tā? — bez lielas intereses atsaucās hercogs Velingtons. — Tātad viņi vēl aizvien nav beiguši ņerkstēt?

Šī saruna beidzās ar to, ka vienu ceturtdienas rītu Arabella Streindža nokāpa lejā un atklāja, ka viņas salons ir pilns ar Anglijas karaļa pēcnācējiem. Skaitā viņi bija pieci: viņu karaliskās augstības Jorkas, Klarensas, Saseksas, Kentas un Kembridžas hercogi. Visiem bija ne mazāk par četrdesmit un ne vairāk par piec­desmit gadiem. Visi hercogi reiz bija bijuši izskatīgi, taču tiem visiem pārlieku patika krietni paēst un iedzert, tādēļ tie bija makten aptukuši.

Misters Streindžs stāvēja, ar elkoni atspiedies pret kamīna dzegu, turēja rokā vienu no mistera Norela grāmatām un ar pieklājīgas ieinteresētības izteiksmi sejā klausījās, kā viņu karaliskās augstības runā visi vienlaikus un nemitīgi pār­trauc cits citu, nespēdami vien pietiekami raksturot karaļa briesmīgo stāvokli.

Ja jūs redzētu, kā viņa majestāte ēzdams noķēzās ar maizi un pienu, — Klarensas hercogs ar asarām acīs uzrunāja Arabellu, — kā viņu nomoka ne­skaitāmas iedomātas bailes un kā viņš risina ilgas sarunas ar misteru Pitu, kas jau veselu mūžību ir šķīries no dzīves… ak, dūdiņ, šī aina gribot negribot jūs gauži nomāktu. — Hercogs saņēma Arabellas roku un sāka to glāstīt, acīm redzami būdams pārliecināts, ka viņa ir istabene.

Visus viņa majestātes pavalstniekus ļoti apbēdina viņa slimība, — bilda Arabella. — Neviens no mums nespēj vienaldzīgi domāt par viņa ciešanām.

Ak, dūdiņ! — ielīksmots iesaucās hercogs. — Jūsu vārdi bezgala aizgrābj manu sirdi! — viņš uzspieda pamatīgu un slapju karalisku skūpstu viņai uz rokas un skatījās uz viņu ar ļoti lielu maigumu.

Ja misters Norels neuzskata, ka šo slimību ir iespējams dziedināt ar ma­ģiskiem līdzekļiem, — teica Streindžs, — tad es, godīgi sakot, nedomāju, ka ir īpašas cerības. Tomēr es labprāt apciemošu viņa majestāti.

— Tādā gadījumā, — sacīja Jorkas hercogs, — atliek vienīgi tikt galā ar Vilisicm.

Ar Vilisicm? — Streindžs nesaprata.

Vai, patiešām! — iesaucās Kembridžas hercogs. — Vilisi ir gluži neiedo­mājami nekauņas.

Mums jāuzmanās, lai Vilisus pārlieku nenokaitinātu, — brīdināja Kla­rensas hercogs, — citādi tie atriebsies viņa majestātei!

Vilisiem būs ļoti daudz iebildumu pret to, ka misters Streindžs apmeklē karali, — nopūtās Kentas hercogs.

Šie Vilisi bija divi brāļi, kam Linkolnšīrā piederēja trakonams. Jau daudzus gadus abi uzņēmās gādibu par karali ik reizi, kad viņa majestātei gadījās kļūt negudram. Un ik reizi, kad karalim gadījās būt pie pilna prāta, viņš visiem jo bieži klāstīja, cik ļoti viņš neieredz Vilisus un cik nežēlīgi tie ar viņu apietas. Viņš bija izdabūjis solījumus gan no karalienes, gan no hercogiem un princesēm, ka, ja viņš atkal zaudētu prātu, viņu nenodos Vilisu varā. Bet šie solījumi bija tukša skaņa. Tiklīdz parādījās pirmās trakuma pazīmes, kāds tika sūtīts pēc Vilisiem; tie bez kavēšanās ieradās un ieslodzīja karali, un ieģērba viņu trakokreklā, un dzirdīja viņu ar stiprām caurejas zālēm.

Mani lasītāji droši vien nespēs saprast (jo to neviens nespēja saprast), kā­pēc karalim par paša likteni bija tik maza teikšana. Bet padomājiet, ar kādām bailēm noslēgtās ģimenēs tiek uztvertas baumas par ārprātu, kas piemeklējis kādu no savējo saimes. Un pēc tam padomājiet, cik daudz lielāks ir šis pārbīlis, ja ārprāts pārņēmis Lielbritānijas karali! Ja prātā sajuktu jūs vai es, tās būtu bēdas mums pašiem, mūsu draugiem un tuviniekiem. Ja prātu zaudē karalis, tā ir katastrofa visai valstij. Daudzkārt gadījās tādas reizes, kad Džordžs Trešais bija slims un neviens nezināja, kam tagad jāvalda valstī. Tādas lietas Anglijas monarhijā vēl nebija pieredzētas. Neviens nezināja, ko lai iesāk. Neba Vilisi kā­dam patika — nē, nepatika. Neba viņu dziedniecības metodes jele cik atvieg­loja karaļa mokas — nē, neatviegloja. Vilisu panākumu noslēpums bija tas, ka viņi saglabāja vēsu prātu, kad visi citi krita panikā. Viņi uzņēmās atbildību, no kuras visi par katru cenu vēlējās izvairīties. Par to viņi pieprasīja absolūtu kon­troli pār karali. Nevienam nebija atļauts ar karali sarunāties bez kāda Vilisa klātbūtnes. Arī karalienei, arī pirmajam ministram. Tas nebija brīv pat karaļa trīspadsmit dēliem un meitām.

— Hm, — teica Streindžs, kad tas viss viņam bija paskaidrots, — jāteic, ka es daudz labprātāk vēlētos runāt ar viņa majestāti bez citām traucējošām per­sonām — jo sevišķi bez personām, kas neizturas labvēlīgi pret maniem nodo­miem. Taču es reiz iedzinu strupceļā visu francūžu armiju. Uzdrošinos domāt, ka ar diviem dakteriem man izdosies tikt galā. Atstājiet Vilisus manā ziņā!

Runāt par honorāru Streindžs pagaidām atteicās — vispirms esot jāredz karalis; par vizīti pie viņa majestātes viņš naudu neprasīšot. Hercogiem — kat­ram no viņiem bija kaudžu kaudzēm kāršu parādu un pilni nami ārlaulības bērnu, kurus vajadzēja barot un skolot,— tā likās ļoti cildena rīcība.

Nākamajā dienā agri no rīta Streindžs sēdās seglos un devās uz Vindzoru pili pie karaļa. Rīts bija dzeldīgi auksts, zemi klāja bieza, balta migla. Pa ceļam viņš noskaitīja trīs nelielus buramvārdus. Ar pirmajiem burvis parūpējās, lai Vilisi pamatīgi aizguļas; ar otrajiem lika Vilisu sievām un kalpiem piemirst viņus pamodināt un ar trešajiem gādāja, lai tad, kad Vilisi beidzot būs pamo­dušies, ne viņu drēbju, ne zābaku nebūtu tur, kur viņi vakar bija tos atstājuši. Pirms diviem gadiem Streindžu mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tik ne­glītu apiešanos ar svešiem cilvēkiem, turpretim tagad viņš šādu sīku numuru izstrādāja, gari nedomādams. Tāpat kā daudzi citi džentlmeņi, kas bija karojuši

Spānijā kopā ar hercogu Velingtonu, viņš neapzināti bija sācis atdarināt viņa gaišību, un Velingtonam bija raksturīgi allaž doties uz mērķi pa vistaisnāko ceļu.1' Džons Segunds "Džonatana Streindža dzīvē" iztirzā vēl citus gadījumus, kuros, pēc viņa domām, Streindžs rīkojies hercoga Velingtona ietekmē.

Kad pulkstenis tuvojās desmitiem, Streindžs bija nonācis pie Dačetas ciema un pa koka tiltiņu šķērsoja Temzu. Viņš iegriezās upmalas ieliņā, kas veda gar pils mūri, un drīz iejāja Vindzorā. Pie pils vārtiem viņš pateica sargkareivim, kas viņš ir un kāpēc vēlas sastapt karali. Ieradās zilā livrejā tērpts kalps, kas pava­dīja viņu uz karaļa apartamentiem. Kalps bija pieklājīgs, prātīgs vīrs un, kā tas raksturīgs ievērojamu personu kalpiem, bezgala lepojās ar pili un visu, kas ar to saistīts. Lielākais prieks viņa dzīvē bija vadāt apmeklētājus pa pili un noskatī­ties uz to sajūsmu, godbijību un pārsteigumu.

Šī droši vien nav pirmā reize, kad jūs apmeklējat Pili, ser? — viņš uzreiz apvaicājās Streindžam.

Tieši otrādi. Nekad mūžā neesmu te bijis.

Kalps šķita satriekts.

Tad jūs, ser, līdz šim neesat redzējis vienu no Anglijas cildenākajiem skatiem!

Ak tā? Bet raugiet, nu es esmu ieradies.

Bet jūs taču esat ieradies darīšanās, ser, — kalps pārmetoši atbildēja, — un diez vai jums atliks laika visu kārtīgi apskatīt. Jums noteikti jāatbrauc vēlreiz, ser. Vasarā. Un, gadījumā, ja jūs esat precēts cilvēks, es atļaušos norādīt, ka dā­mas, apskatot Pili, vienmēr ārkārtīgi priecājas.

Viņš veda Streindžu pa iespaidīga lieluma pagalmu. Sensenos laikos, ja iz­cēlās karš, šajā pagalmā tversmi varēja atrast pulka cilvēku līdz ar saviem lopiem; dažas senas celtnes ļoti vienkāršā stilā vēl arvien liecināja par Pils kādreizējo militāro raksturu. Taču, laikam ritot, lietderīguma apsvērumus bija izspiedusi tieksme pēc karaliskas greznības un krāšņuma, un pagalmā bija uzcelta lepna baznīca, kas aizņēma gandrīz visu brīvo vietu. Šī baznīca (to dēvēja par ka­pelu, taču patiesībā tā drīzāk līdzinājās katedrālei) rādīja visu sarežģītību un izsmalcinātību, uz ko ir spējīga gotika. Tā bija saežota ar durstīgiem akmens kontrforsiem, kronēta ar akmens pinakliem un blīstin uzblīdusi no kapelām, oratorijiem un sakristejām.

Kalps veda Streindžu gar gludu, stāvu uzkalnu, kura galā slējās apaļais tor­nis, kas ir visātrāk sazīmējamā Fils daļa, raugoties iztālēm. Iegājuši pa vidus­laiku vārtiem, abi nokļuva nākamajā pagalmā. Tā proporcijas bija gandrīz tikpat grandiozas kā pirmajam pagalmam, taču pirmajā rosījās kalpi, kareivji un galma amatpersonas, turpretim otrais bija kluss un tukšs.

Žēlums gan, ka jūs nepabijāt šeit pirms pāris gadiem, ser, — runāja kalps. — Toreiz ar virssulaiņa atļauju varēja apmeklēt karaļa un karalienes aparta­mentus, tagad viņa majestātes slimības dēļ tas vairs nav iespējams.

Viņš ieveda Streindžu pa kolosālām gotiskām durvīm garas akmens namu rindas vidū. Pievārējot akmens pakāpienus, kalps turpināja sūkstīties par to, cik daudz šķēršļu neļauj Streindžam apskatīt pili. Viņam gribot negribot bija jādomā, cik briesmīgi vīlies Streindžs jutīsies.

Nekā! Izdomāju! — viņš pēkšņi paziņoja. — Es jums parādīšu svētā Jura zāli! Ak, tā nebūs ne simtā daļa no visa, ko jums vajadzētu redzēt, ser, bet tā jūs vismaz varēsiet noskārst, cik dižena tomēr ir Vindzoru pils!

Kāpņu galā viņš nogriezās pa labi un žiglā solī aizsoļoja cauri zālei, kurā pie sienām bija izkārtoti zobeni un pistoles. Streindžs gāja viņam nopakaļ. Abi ienāca vismaz divus trīs simtus pēdu garā zālē ar ļoti augstiem griestiem.

Lūk! — kalps paziņoja ar tik lielu gandarījumu, it kā pats būtu visu bū­vējis un iekārtojis.

Pa augstajiem, spraišļotajiem dienvidu sienas logiem zālē ieplūda vēsa, dū­makaina gaisma. Apakšā sienas bija apšūtas ar bumbierkoka paneļiem, katram panelim bija kokgrieztas un apzeltītas eģītes. Sienu augšējo daļu un griestus klāja gleznojumi — dievi un dievenes, karaļi un karalienes. Uz griestiem varēja redzēt Čārlzu II ceļā uz mūžīgo godību baltos un zilos mākoņos, tuklu, sārtu ķerubu ielenktu. Viņam pie kājām savas trofejas lika karavadoņi un diplomāti, bet apkārt manāmā apjukumā stāvēja Jūlijs Cēzars, Marss, Hērakls un citi lieli varoņi, kas piepeši stindzīgās šausmās bija atģiduši, kādi niecības tie ir salīdzi­nājumā ar angļu karali.

Tas viss bija brīnum lielisks, taču Streindža skatiens aizķērās pie milzīgas freskas, kas aizņēma visu ziemeļu sienu. Tās vidū divos troņos sēdēja divi karaļi. Katram blakus stāvēja vai ceļus locīja bruņinieki, dāmas, galminieki, pāži, dievi un dieves. Kreisajā pusē gleznojums pludoja gaismā. Tāspuses karalis bija spē­cīgs, izskatīgs vīrs zaļoksnas jaunības spēkā. Tam mugurā bija gaišs apmetnis, mati zeltaini un cirtoti. Viņa galvu greznoja lauru vaiņags un rokā bija scep­teris. Visiem pavalstniekiem un dieviem, kas bija viņu apstājuši, bija bruņu- cepures, krūšbruņas, šķēpi un zobeni, it kā gleznotājs būtu vēlējies norādīt, ka šis karalis savā draudzē pulcinājis tikai ļoti kareiviskus cilvēkus un dievus. Freskas labajā pusē gaisma noblāva un apmācās, itin kā māksliniekam prātā būtu bijis vasaras mijkrēslis. Pāri figūrām un visapkārt tām mirdzēja zvaigznes. Šīspuses karalis bija bāls un tumsnējs. Viņa apmetnis bija melns un sejas izteik­sme neizdibināma. Viņa galvu rotāja tumšu efejas lapu vaiņags un kreisajā rokā viņš turēja smuidru ziloņkaula zizli. Viņa svītā liclumis bija maģiskas būtnes: fēnikss, vienradzis, mantikora, fauni un satīri, taču to vidū arī dažas noslēpumainas personas: vīrietis mūka drānām līdzīgā tērpā ar pāri sejai no­vilktu kapuci un tumšā, zvaigznēm nobārstītā mantijā tērpusies sieviete, kas acis bija aizsegusi ar roku. Starp abiem troņiem stāvēja jauna dāma baltā, vaļīgā tērpā, ar zelta bruņucepuri galvā. Kareivīgais karalis kā sargādams bija uzlicis plaukstu viņai uz pleca; tumšais karalis bija izstiepis viņai pretī roku un viņa sniedza tam savējo, abu pirkstu gali vieglītēm saskārās.

To gleznojis Antonio Verro, itāliešu džentlmenis, — sacīja kalps. Viņš norādīja uz karali, kas sēdēja kreisajā pusē: — Tas ir Dienvidanglijas karalis Edvards Trešais, — un norādīja uz karali, kas sēdēja labajā pusē: — Un šis ir Ziemeļanglijas karalis, burvis Džons Askglāss.

Vai tu re? — Streindžs bija ļoti ieinteresēts. — Es, protams, esmu redzē­jis skulptūras. Un gravīras grāmatās. Bet uzgleznotu es viņu, liekas, nekad ne­esmu redzējis. Bet jaunā dāma starp abiem karaļiem, kas ir viņa?

Tā ir Gvinnas kundze, viena no Čārlza Otrā mīļākajām. Viņa simbolizē Britāniju.

Ahā. Tas laikam ir apbrīnojami, ka viņam joprojām ir goda vieta karaļa namā. No otras puses, viņam uzģērbuši romiešu drānas un likuši sadoties rokās ar aktrisi. Interesanti, ko viņš pats par to sacītu?

Kalps vēlreiz izveda Streindžu cauri ieročiem izrotātajai istabai un apstājās pie milzīgām, melnām durvīm, virs kurām rēgojās pamatīgs marmora fron- tons.

Tālāk es jūs vairs nevaru pavadīt, ser. Šeit mani pienākumi beidzas, tālāk saimnieko doktori Vilisi. Karali jūs atradīsit aiz šīm durvīm. — Viņš paklanījās un devās lejup pa kāpnēm.

Streindžs pieklauvēja pie durvīm. Aiz tām varēja saklausīt klavihorda ska­ņas un dziedāšanu.

Durvis pavērās, un Streindža priekšā stāvēja plecīgs brašulis, gadus trīsdes­mit vai četrdesmit vecs. Viņam bija balta, apaļa seja, bakurētaina un sviedraina kā Cešīras siera ritulis. Visumā viņa ģīmis neticami atgādināja mēnesi — arī tā vaigs it kā esot no siera. Skujoties viņš nebija rīkojies sevišķi meistarīgi, un šur tur bālajā sejā vīdēja pa sīkam rupju, melnu matu kumšķim — it kā pirms siera taisīšanas pienā būtu noslīkusi neliela mušu saime un laukā rēgotos to kājiņas. Viņa brūnie svārki bija no rupjas vadmalas, krekls un kaklauts 110 nātnas drā­nas. Neviens viņa apģērba gabals nebija īpaši tīrs.

Jā? — viņš noprasīja, turēdams roku uz vērtnes, it kā gaidītu kaut visnie­cīgāko ieganstu, lai durvis atkal aizcirstu ciet. Viņš gaužām maz līdzinājās pils kalpam, toties ļoti līdzinājās trakonama uzraugam — un tieši tas viņš bija.

Pārsteigts par tādu nepieklājību, Streindžs sacēla uzacis. Viņš visai dzedri nosauca savu vārdu un paziņoja, ka ir ieradies pie karaļa.

Durvju atvērējs nopūtās.

Jā, ser, es nenoliegšu, ka mēs jūs gaidījām. Bet, ziniet, jūs nevarat nākt iekšā. Doktors Džons un doktors Roberts… — (Tā sauca abus brāļus Vilisus) — …vēl nav ieradušies. Mēs jau pusotru stundu gaidām, ka viņi kuru katru brīdi būs klāt. Mēs nesaprotam, kur viņi aizķērušies.

Cik nelāgi, — noteica Streindžs. — Taču mani tas neinteresē. Man nav nekādas vēlēšanās tikties ar jūsu minētajiem džentlmeņiem. Es vēlos sastapt karali. Man ir Kenterberijas un Jorkas arhibīskapu parakstīta vēstule ar atļauju šodien apmeklēt viņa majestāti. — Streindžs piebāza vēstuli durvju sargam pie deguna.

Bet jums vajadzēs pagaidīt, ser, līdz ieradīsies doktors Džons un doktors Roberts. Viņi nevienam neatļauj iejaukties karaļa uzturēšanas kārtībā. Visvai­rāk karalim vajadzīgs klusums un vienatne. Sarunas viņam nodara pašu lielāko ļaunumu. Jūs pat nevarat iedomāties, ser, cik briesmīgi jūs varat kaitēt kara­lim, tikai parunājot ar viņu. Iedomāsimies — jūs ieminaties, ka ārā līst. Jūs noteikti domāsit, ka tic ir pavisam nevainīgi vārdi. Bet, jūs saprotat, karalis var sākt domāt, un, tā kā viņš ir ārprātīgs, viņa domas skrien no vienas lietas pie citas, un viņš var pagalam briesmīgi satrakoties. Viņam prātā var ienākt tās ag­rākās reizes, kad lija un kalpi ieradās pie viņa ar ziņām par zaudētām kaujām un mirušām meitām, un negodā kritušiem dēliem. Šausmas! Karalis varētu nomirt turpat uz līdzenas vietas! Vai jūs vēlaties nogalināt karali, ser?

Nē, — Streindžs atbildēja.

Nu, re, — nodūdoja trakonama uzraugs, — jūs taču pats redzat, ser, ka daudz labāk būtu sagaidīt doktoru Džonu un doktoru Robertu.

Pateicos, taču es laikam riskēšu iet viens pats. F.siet tik laipns, aizvediet mani pie karaļa!

Doktors Džons un doktors Roberts ļoti dusmosies! — otrs brīdināja.

Mani tas neuztrauc, — Streindžs dzedri atbildēja.

Otrs izskatījās neiedomājami pārsteigts.

Tā, — Streindžs stingri paziņoja un vēlreiz pavicināja arhibīskapu vēs­tuli, — vai jūs vedīsiet mani pie karaļa, vai arī noniecināsiet divu arhibīskapu norādījumus? Tas būtu ļoti smags pārkāpums, par to pienākas sods… ak, es īsti nezinu, kāds, bet noteikti ļoti bargs sods, un kā vēl!

Uzraugs nopūtās. Viņš pasauca kādu savu padoto (tikpat rupju un netīru subjektu) un lika tam uz karstām pēdām steigties pie doktora Džona un dok­tora Roberta uz mājām un atvest viņus šurp. Pēc tam viņš ļoti nelabprāt pakā­pās sānis, lai Streindžs varētu ieiet pa durvīm.

Aiz tām bija telpa ar ļoti augstiem griestiem. Sienas sedza ozola paneļi ar pulka smalkiem kokgriezumiem. Uz griestiem mākoņos laiskojās vēl viens karalisku un simbolisku personu bariņš. Tomēr šī bija gaužām drūma vieta. Uz grīdas ne­bija ne tepiķu, ne grīdsegu, un tā bija ļoti auksta. Vienīgās mēbeles šai istabā bija krēsls un apskrambāts klavihords. Pie klavihorda ar muguru pret Streindžu sē­dēja večuks aizvēsturiska purpura brokāta rītasvārkos. Viņam galvā bija saburzīta sarkana naktsmice un kājās netīras rītakurpes ar salauztiem purngaliem. Viņš spēlēja ar lielu sparu un skaļi dziedāja vāciski. Izdzirdis soļus, viņš pārtrauca spēli.

Kas tur ir? — viņš noprasīja. — Kas nāk?

Burvis, jūsu majestāt, — atbildēja trakonama uzraugs.

Večuks uz brīdi it kā iegrima domās, tad skaļā balsī paziņoja:

Šis amats man ir jo īpaši netīkams! —Viņš atkal uzsita pa klavihorda taus­tiņiem un no jauna skaļi iedziedājās.

Sākums nebija pārlieku cerīgs. Trakonama uzraugs neiecietīgi nogrudzinā- jās un devās prom, atstājot Streindžu un karali divatnē. Streindžs paspēra dažus soļus uz priekšu un apstājās tādā vietā, no kuras varēja redzēt karaļa seju.

Tā bija seja, kurā ārprāta nodarītos postījumus papildināja akluma posts. Acu varavīksneņu zilums bija duļķains un baltumi pēc krāsas atgādināja vecu pienu. Gar pārplīsušu asinsvadu tīklojuma izraibinātiem vaigiem nokarājās garas sirmuma skartu gaišu matu dzcrgzdes. Dziedot karalim no sarkanās, šļau­ganās mutes šķīda siekalas. Viņa bārda bija gandrīz tikpat gara un sirma kā mati. Karalis it nemaz neatgādināja portretus, ko Streindžam bija gadījies redzēt, — tie bija gleznoti, kad viņš bija pie pilna prāta. Šāds — ar gariem ma­tiem, garu bārdu, garās, purpursarkanās drānās — viņš vairāk līdzinājās kādam ļoti traģiskam un senlaicīgam varonim 110 Šekspīra lugām — vai drīzāk diviem ļoti traģiskiem un senlaicīgiem Šekspīra varoņiem uzreiz. Savā ārprātā un savā aklumā viņš bija gan Līrs, gan Glosters.

Karaliskie hercogi bija Streindžu brīdinājuši, ka saskaņā ar galma etiķeti viņš nedrīkst karali uzrunāt — jāgaida, kamēr karalis vērsīsies pie viņa. Tomēr nešķita, ka viņam ir cerības, — ja reiz karalis tik ļoti neieredzēja burvjus. Tādēļ viņš, kad karalis atkal pārstāja spēlēt un dziedāt, sacīja:

Es esmu jūsu majestātes padevīgais kalps Džonatans Streindžs no Ašfē- ras Šropšīrā. Pēdējā karā ar Spāniju biju armijai piekomandētais burvis un ar prieku steidzos paziņot, ka tur man izdevās jūsu majestātei mazliet pakalpot. Jūsu majestātes dēli un meitas cer, ka es ar savām burvestībām varētu mazliet atvieglot jūsu majestātes ciešanas.

Pasaki burvim, ka es viņu neredzu! — bezbēdīgi izmeta karalis.

Streindžs nemēģināja atbildēt uz šo nejēdzīgo piezīmi. Kāds tur brīnums:

protams, karalis nespēja viņu redzēt — karalis bija akls.

Bet es ļoti labi redzu viņa otrinieku! — viņa majestāte atzinīgā tonī tur­pināja. Karalis pagrieza galvu, it kā lūkotos kādā punktā, kas atradās divas trīs pēdas pa kreisi no Streindža. — Tādi sudraba mati, kā tad es varētu viņu nepa­manīt! Pēc izskata spriežot, varen nešpetns zellis.

Karalis runāja tik pārliecinoši, ka Streindžs tiešām pagrieza galvu. Pa kreisi, bez šaubām, neviena nebija.

Pēdējo dienu laikā viņš bija izšķirstījis Norela grāmatas, meklēdams kādu līdzekli sirdzīša ciešanu atvieglošanai. Apbrīnojami, cik maz bija buramvārdu, kas bija domāti ārprāta dziedināšanai. īsteni viņš bija atradis tikai vienus, un arī par tiem nebija pārliecināts, vai izrādīsies īstie. Šo recepti viņš bija atradis Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās". Ormskērks apgalvoja, ka ar tās palīdzību varot izgaisināt ilūzijas un iztaisnot greizus priekšstatus. Streindžs izvilka grāmatu un pārlasīja buramvārdus. Sī bija īpaši neskaidra burvestība, tajā tik vien bija, kā šādi vārdi:

Liec mēnesi pie viņa acīm, un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs,

Liec bišu spietu pie viņa ausīm. Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu,

Liec sāli viņam mutē, lai melu tēvs nelūko lutināt viņu ar medus garšu, lai nederdzina ar pelnu garšu,

Iedzen viņam rokā dzelzs naglu, lai viņš neceļ to darīt melu tēva darbus,

Liec viņa sirdi slepenā vietā, lai viss viņa salkums ir viņa paša un melu tēvs netiek tur klāt.

Neaizmirst. Sarkanais var iespaidot labvēlīgi.

To visu lieku reizi pārlasot, Streindžam tomēr nācās atzīt, ka viņam nav ne jausmas, ko tas nozīmē.22 Ir visnotaļ ticams, ka arī Ormskērks to nezināja. Viņš vienkārši bija pierakstījis buram­vārdus, ko bija no kāda dzirdējis vai uzgājis kādā citā grāmatā. Tā ir mūžīgā nelaime ar argentiešu burvju sacerējumiem. Baidīdamies palaist zudībā jele niecīgāko maģisko zinību kripatiņu, tie nereti jutās aicināti pierakstīt to, no kā paši neko nesaprata. Kā lai burvis noceļ no debesīm mēnesi, ko pielikt pie vājinieka acīm? Un, ja pareizs ir otrais teikums, tad hercogiem būtu bijis prātī­gāk ataicināt pie karaļa nevis burvi, bet dravnieku. Tāpat Streindžs neticēja, ka viņu karaliskās augstības neiebilstu pret to, ka viņš dzen karaļa delnās dzelzs naglas. Ne mazāk dīvaina bija piezīme par sarkano krāsu. Par sarkano viņš it kā bija kaut ko lasījis vai dzirdējis, taču šobrīd nespēja atcerēties pilnīgi neko.

Tikām karalis bija aizrāvies sarunā ar iedomāto sudrabmati.

— Atvainojiet, ka tik kļūmīgi noturēju jūs par parastu cilvēku, — viņš sa­cīja. — Pats par sevi saprotams, varbūt jūs tiešām esat karalis, kā pats apgalvo­jat, taču es vienīgi atļaušos norādīt, ka neesmu dzirdējis ne par vienu no jūsu karaļvalstīm. Kur atrodas "Zudusī cerība"? Kur ir "Zilās pilis"? Kur ir "Dzelzs eņģeļu pilsēta"? Turpretim es valdu Lielbritānijā, šī valsts ir atzīmēta kartēs un visi zina, kur tā atrodas! — Viņa majestāte apklusa, domājams, uzklausot sud- rabmatainās personas atbildi, jo pēkšņi karalis iekliedzās: — Ak, nedusmojieties!

Lūdzams, nedusmojieties! Jūs esat karalis, un es esmu karalis! Mēs abi katrā ziņā esam karali! Nē, tiešām, nevienam no mums nav jādusmojas! Es jums uzspēlēšu un uzdziedāšu! —Viņš izvilka no rītasvārku ķešas flautu un sāka spēlēt melan­holisku dziesmiņu.

Streindžs veica eksperimentu — izstiepa roku un norāva viņa majestātei no galvas sarkano naktsmici. Tad viņš uzmanīgi vēroja, vai karalis bez tās nekļūs trakāks, taču pēc vairākas minūtes ilgušiem novērojumiem bija spiests atzīt, ka nekādu atšķirību nesaskata. Burvis atkal uzlika naktsmici karalim galvā.

Pēc tam viņš pusotru stundu izmēģināja visas vairāk vai mazāk piemērotās burvestības. Viņš skandēja atminēšanās buramvārdus, atrašanas buramvārdus, atmošanās buramvārdus, domu sakopošanas buramvārdus, murgu un ļaunu domu izklīdināšanas buramvārdus. Skandēja buramvārdus, kas palīdz atrast kārtību haosā, un buramvārdus, kas palīdz atrast zaudētu taku. Demistifikā- cijas buramvārdus, izšķiršanas buramvārdus, prāta spēju vairošanas buramvār­dus, slimību dziedināšanas buramvārdus un buramvārdus, ar kuriem atjaunot sadragātus locekļus. Daži no šiem buramvārdiem bija gari un sarežģīti. Citi sastāvēja no viena vienīga vārda. Daži bija jāizsaka skaļi. Citus vajadzēja tikai nodomāt. Dažos vispār nebija vārdu, tikai viens pats žests. Dažus no šiem bu­ramvārdiem Streindžs un Norels pēdējo piecu gadu laikā tā vai citādi bija iz­mantojuši diendienā. Citus droši vien neviens nebija izmantojis gadusimteņiem. Dažiem bija vajadzīgs spogulis; diviem vajadzēja asins lāsiņu no burvja pirk­sta; vienos vajadzēja sveci un lenti. Taču visiem bija kas kopīgs: tie neatstāja uz karali ne vismazāko iespaidu.

Kad pusotra stunda bija pagājusi…

"Viss, es padodos!" nodomāja Streindžs.

Viņa majestāte, būdams laimīgā neziņā par šīm burvestībām, kas gāztin gāzās pār viņu, risināja uzticēšanās pilnu sarunu ar sudrabmati, ko redzēja vie- nīgi viņš pats:

— Vai jūs esat izsūtīts šurp uz visiem laikiem vai tomēr varat doties prom? Ak, nepieļaujiet, lai jūs noķer! Karaļiem šeit ir briesmīga dzīve! Mūs ieģērbj trakokrek- los! Pēdējā reize, kad man atļāva iziet 110 šīm istabām, bija kādā 1811. gada pirm­dienā. Viņi apgalvo, ka tas bijis pirms trim gadiem, bet tie ir meli! Es visu esmu aprēķinājis — pēc divām nedēļām sestdien būs pagājuši divsimt četrdesmit seši gadi!

"Nabaga nelaimīgais džentlmenis!" nodomāja Streindžs. "Ieslodzīts šajā aukstajā, melanholiskajā aizkaktē bez draugiem un bez izpriecām! Nav brīnums, ka laiks viņam velkas tik lēni. Nav brīnums, ka viņš ir ārprātīgs!"

Skaļi viņš sacīja:

Es ar lielāko prieku izvedīšu jūs ārā, majestāt, ja jūs to vēlētos.

Karalis pārtrauca čalošanu un piešķieba galvu.

Kurš to teica? — viņš noprasīja.

Es, jūsu majestāt. Džonatans Streindžs, burvis. — Streindžs godbijīgi paklanījās karalim un tikai pēc tam attapās, ka viņa majestāte to neredz.

Lielbritānija! Mana mīļā karaļvalsts! — iekliedzās karalis. — Kā es gribētu atkal to ieraudzīt — jo sevišķi tagad, vasarā! Visi koki un pļavas tēr­pušies savā košākajā rotā un gaiss ir tik salds kā ķiršu kūka!

Streindžs pameta skatienu uz balto, ledaino miglu aiz loga, uz ziemīgi ģin- denīgajiem kokiem.

Jā, jā. Es uzskatīšu to par lielu godu, ja jūsu majestāte piekritīs kopā ar mani iziet ārā.

Karalim vajadzēja pārdomāt šo priekšlikumu. Viņš noāva vienu rītakurpi un mēģināja uzlikt to uz galvas. Kad tas nelīdzēja, viņš rītakurpi uzmauca atpa­kaļ kājā, un sāka domīgi zelēt bārkšu pušķīti, kas karājās rītasvārku jostas galā.

Bet kā lai es zinu, ka jūs neesat ļauns dēmons, kas ieradies mani kārdi­nāt? — viņš pēdīgi jautāja absolūti saprātīgā balsī.

Streindžam uzreiz bija grūti atrast atbildi uz šo jautājumu. Kamēr viņš lau­zīja galvu, karalis turpināja:

Protams, ja jūs esat ļauns dēmons, tad jums jāzina, ka es esmu mūžīgs un nekad nemiršu, ļa izrādīsies, ka jūs esat mans ienaidnieks, es piecirtīšu kāju un jūs aizriposiet taisni uz Elli!

Tiešām? Lūdzu, jūsu majestāte, iemāciet arī man, kā to izdarīt. Es lab­prāt vēlētos prast kaut ko derīgu, lāču ļaujiet man bilst — ja reiz jūsu majes­tātes rīcībā ir tik varenas burvestības, tad jums nevajag baidīties kopā ar mani iet ārā. Tikai vajag rīkoties pēc iespējas klusāk un nemanāmāk. Drīz te ieradī­sies Vilisi. Jūsu majestātei jāizturas ļoti klusi!

Karalis neko neatbildēja, taču piesita sev pie deguna un izskatījās ļoti viltīgs.

Streindža nākamais uzdevums bija izdomāt, kā izkļūt ārā, lai nepamana trakonama uzraugi. No karaļa šai ziņā nekāda palīga nebija. Kad viņam jau­tāja, kurp ved šīs durvis, viņš izteica savus ieskatus, ka vienas no tām ved uz

Ameriku, otras uz Mūžīgajām mokām, bet pa trešajām, šķiet, varot nokļūt nāka­majā piektdienā. Tālab Streindžs, daudz neminēdams, atvēra vienas — tās, kas pēc karaļa domām veda uz Ameriku, — un aši izvadīja viņa majestāti caur vai­rākām telpām. Visu griesti bija apgleznoti — uz tiem angļu monarhi ugunīgos ratos traucās uz debesīm, satrieca personas, kas simbolizēja Nenovīdību, Grēku un Musināšanu, un lika pamatus Tikumu tempļiem, Mūžīgās taisnības pilīm un tamlīdzīgiem derīgiem iestādījumiem. Taču, lai gan pie griestiem darbs kū­sāt kūsāja, istabas, pār kurām tie jurnās, bija pamestas, nolaistas, pilnas putekļu un zirnekļu. Visas mēbeles klāja pārsegi, tādēļ izskatījās, ka šie krēsli un galdi jau sen ir miruši un te palikuši tikai to kapa pieminekļi.

Viņi nonāca pie kāpnēm — šķiet, tās bija domātas kalpotājiem. Karalis, kas Streindža mudinājumu izturēties klusi bija ņēmis ļoti nopietni, par varītēm gribēja lejup tipināt uz pirkstgaliem, atdarinot mazus bērnus. Šādi kāpšana nebija diezcik ātra.

Tā, jūsu majestāt, — Streindžs mundri sacīja, kad viņi beidzot bija lejā, — man liekas, tas mums izdevās visnotaļ labi. Es nedzirdu, ka mums kāds dzī­tos pakaļ. Hercogam Velingtonam vajadzētu mūs abus ņemt par izlūkošanas virsniekiem. Šaubos, vai kapteinis Somerss-Kokss vai pats Kahūns Grānts būtu spējuši šķērsot ienaidnieka teritoriju tik…

Viņš tika pārtraukts — karalis uz savas flautas atskaņoja ļoti skaļu, ļoti triumfējošu brēcienu.

V-velns par… — Streindžs norūca un ausījās, vai uz viņu pusi jau nestei­dzas trakonama uzraugi vai, vēl nelāgāk, Vilisi.

Taču nekas nenotika. Kaut kur pavisam tuvu skanēja dīvaini būkšķi un blīkšķi, kliedzieni un vaimanas — likās, tur kādu iekausta vesels slotu skapis. Citādi viss bija kluss.

Durvis izveda uz plašas akmens terases. Aiz tās sākās stāva nogāze, un aiz nogāzes pletās parks. Pa labi miglā neskaidri vīdēja divkārša kailu koku rinda.

Karalis un Streindžs roku rokā gāja pa terasi līdz Pils stūrim. Tur Streindžs uzgāja celiņu, kas veda lejup pa nogāzi. Abi aizstaigāja līdz parkam un, necik tālu nepagājuši, nonāca pie dīķa, ko apjoza zema akmens apmale.3 3 Dīķis un divkāršā koku rinda bija viss, kas palicis no karaļa Viljama Trešā iecerētā plašā košumdārza. Tā veidošana tika iesākta, taču palika nepabeigta, kad izrādījās, ka tas izmaksās pārāk dārgi. Zemei tika atļauts atgriezties tās iepriekšējā angļu parka un pļavu stāvoklī. Dīķa vidū

atradās neliels akmens paviljons ar akmenī kaltām radībām. Dažas atgādināja suņus — vienīgi to rumpji bija gari un pieplakuši kā ķirzakām un visgarām mugurai rindojās dzeloņi. Citi laikam bija iecerēti kā izliekti akmens delfīni, kam sazin kādā veidā izdevies pieķerties pie mūriem. Uz jumta klasiskās pozās sēdēja savs ducis klasisku dāmu un džentlmeņu, kas turēja vāzes. Bija redzams, ka arhitekts bija vēlējies, lai no ērmīgo dzīvnieku mutēm un jumta vāzēm plūst ūdens, kas pēc tam glīti lītu dīķī, taču šobrīd viss bija stings un kluss.

Streindžs jau grasījās izteikt kādu piezīmi par to, cik melanholisks izskatās šis aizsalušais dīķis, taču pēkšņi izdzirdēja vairākus kliedzienus. Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka no Pils pa nogāzi šurp ar lielu skubu dodas bariņš cilvēku. Tiem tuvojoties, viņš redzēja, ka skaitā tie ir četri: divi džentlmeņi, kurus viņš nekad agrāk nebija redzējis, un abi trakonama uzraugi — tas, kuram seja atgā­dināja Češīras sieru, 1111 otrs, kas bija aizsūtīts sasaukt Vilisus. Visi izskatījās pagalam dusmīgi.

Džentlmeņi piesteidzās klāt, raukdami pieres kā svarīgas, aizskartas perso­nas. Visas pazīmes liecināja, ka tie ģērbušies lielā steigā. Viens patlaban mēģi­nāja aizmetināt svārku pogas, taču viņam nepavisam neveicās. Līdzko svārki bija aizpogāti, visas pogas atkal atsprāga vaļā. Šis džentlmenis bija apmēram mistera Norela vecumā un nēsāja vecmodīgu parūku (tā ļoti līdzinājās mistera Norela parūkai), kas laiku pa laikam palēcās un ņipri grozījās viņam uz galvas. Viņš atšķīrās no mistera Norela ar to, ka bija visai gara auguma, visai glīts un izturējās valdonīgi un apņēmīgi. Otrs džentlmenis (kas bija par vairākiem ga­diem jaunāks) netika galā ar saviem zābakiem — pēc visa spriežot, tiem bija uzradusies pašiem sava griba. Džentlmenis par visām varēm gribēja iet uz priekšu, turpretim zābaki tīkoja nest viņu pavisam citā virzienā. Streindžs nodomāja, ka viņa pirmītējā burvestība izdevusies labāk nekā viņš bija gaidījis, un ap­ģērba gabali bija kļuvuši nevaldāmi.

Augumā garākais džentlmenis (tas, kuram galvā bija palaidnīgā parūka) veltīja Streindžam saniknotu skatienu.

Kas atļāva karali izvest ārā? — viņš noprasīja.

Streindžs paraustīja plecus.

Es, cik noprotams.

Jūs! Kas jūs tāds esat?

Streindžam nepatika tonis, kādā šis jautājums tika uzdots, un viņš atcirta:

Kas esat jūs?

Es esmu doktors Džons Viliss. Tas ir mans brālis doktors Roberts Dār- lings Viliss. Mēs esam karaļa ārsti. Karalienes padome mums ir uzticējusi atbil­dību par karali. Nevienam nav atļauts tikties ar viņa majestāti bez mūsu atļaujas. Es jautāju vēlreiz: kas jūs esat?

Es esmu Džonatans Streindžs. Pēc viņu karalisko augstību Jorkas, Kla­rensas, Saseksas, Kentas un Kembridžas hercogu lūguma esmu ieradies no­skaidrot, vai viņa majestāti nevar izdziedināt ar maģijas palīdzību.

Hā! — nicīgi atmeta doktors Džons. — Ar maģiju! To taču lielākoties izmanto francūžu slaktēšanai!

Doktors Roberts sarkastiski iesmējās. Tomēr saltās, zinātniskās nievas nepa­visam neatstāja vēlamo iespaidu, jo paša zābaki piepeši aiznesa viņu prom ar tādu spēku, ka viņš pieri ieskrēja kokā.

Ak tā, burvi! — izsaucās doktors Džons. — Ja domājat, ka varat neso­dīts zoboties par mani un maniem kalpiem, jūs alojaties. Jūs, domājams, atzī­sities, ka ar burvestību aizlīmējāt ciet Pils durvis, lai mani vīri nespētu jūs aizturēt?

Ko vēl ne! — paziņoja Streindžs. — Es neko tādu nedarīju! Es būtu va­rējis izdarīt, — viņš pieļāva, — ja pēc tā būtu vajadzība. Bet jūsu vīri ir tiklab nekaunīgi, cik slinki! Kad mēs ar viņa majestāti gājām ārā, no viņiem nebija ne miņas!

Pirmais trakonama uzraugs (tas, kuram seja bija kā Češīras siers), to iz­dzirdējis, gandrīz pārsprāga:

Nav tiesa! — viņš kliedza. — Doktor Džon, doktor Robert, lūdzami, ne­klausieties šajos melos! Vei, Mārtiņam, — viņš norādīja uz otru trakonama uzraugu, — ir pilnīgi atņemta balss! Viņš nespēja izdvest ne skaņas, lai saceltu trauksmi! — Otrs trakonama uzraugs apstiprinoši plātīja muti un vicināja rokas. — Bet es, ser, es, kad augšā atvērās durvis, stāvēju lejā pie kāpnēm. Es jau posos parunāt ar šo burvi — un grasījos pateikt viņam dažus stiprus vār­dus no jums, ser, — bet burvju spēks ierāva mani slotu skapī, un tā durvis aiz­cirtās ciet…

Kādas blēņas! — iesaucās Streindžs.

Ak tad blēņas, ko? — otrs iebrēcās. — Un jūs laikam nelikāt visām slo­tām skapī mani iekaustīt? Man visas maliņas ir sadauzītas!

Vismaz tā nu bija pilnīga taisnība. Vira seja un rokas bija vienos zilumos.

Ahā, burvi! — triumfējoši izsaucās doktors Džons. — Nu, ko jūs tagad teiksiet? Visas jūsu viltības ir nākušas gaismā!

Kā tad! — atcirta Streindžs. — Viņš pats to izdarīja, lai viņa melu stāsts izklausītos pārliecinošāks!

Karalis izpūta no flautas vulgāru troksni.

Varat nešaubīties, — paziņoja doktors Džons, — karalienes padome drīz uzzinās par jūsu nekaunību! — Pēc šiem vārdiem viņš uzgrieza Streindžam muguru un pasauca: — Jūsu majestāte! Nāciet šurp!

Karalis žigli pabēga aiz Streindža.

Esiet tik laipns, nododiet karali atpakaļ manā gādībā! — pieprasīja doktors Džons.

Ne prātā nenāk, — paziņoja Streindžs.

Ak tā, jūs laikam zināt, kā jāapietas ar trakajiem, ko? — ņirdzīgi apjau­tājās doktors Roberts. — Laikam esat studējis medicīnu?

Es zinu, ka cilvēku noteikti nav iespējams izārstēt, liedzot viņam sabied­rību, neļaujot iet ārā un elpot svaigu gaisu, — Streindžs atcirta. — Tas ir bar­barisms! Es ne suni tā neturētu.

Tā izrunādamies, — nelikās mierā doktors Roberts, — jūs tikai atklājat savu nezināšanu. Vientulība un miers, pret ko jūs tik sparīgi iebilstat, ir tie stūrakmeņi, uz kuriem balstās visa mūsu izstrādātā karaļa ārstēšanas sistēma.

Padomā tikai! Ak tad jūs to saucat par sistēmu? Un no kā tad šī sistēma sastāv?

Ir trīs galvenie principi, — pasludināja doktors Roberts. — Iebaidīšana…

Karalis nostabulēja dažas skumjas skaņas…

…izolēšana…

…tās pārauga vientulīgā dziesmiņā…

un ierobežošana.

…un beidzās ar garu noti kā nopūtu.

Šādi, — doktors Roberts turpināja, — tiek apspiesti visi iespējamie uzbudinājuma cēloņi, un pacientam nav pieejama viela, no kā būvēt viņa fan­tāzijas un neatbilstošos priekšstatus.

Taču vispēdīgi, — papildināja doktors Džons, — ārsts panāk izdziedi­nāšanu, uzspiežot pacientam savu gribu. Dziedināšanas sekmes ir atkarīgas 110 ārsta rakstura spēka. Daudzi ir norādījuši, ka mūsu tēvs spēja pakļaut trakos ar savu skatienu vien.

Ak tā? — Streindžs negribot ieinteresējās. — Man tas agrāk nebija ienā­cis prātā, bet maģijā spēkā ir kaut kas līdzīgs. Mēdz būt visdažādākie gadījumi, kad burvestības izdošanās ir atkarīga no burvja rakstura spēka.

Vai tu re? — doktors Džons novaicāja, šķielēdams uz kreiso pusi.

Jā. Ņemsim, piemēram, Mārtiņu Peilu. Viņš… — Streindža acis nevilšus palūkojās turpat. Viens no trakonama uzraugiem — tas, kas bija zaudējis va­lodu, — gar dīķa malu lavījās pie karaļa, turēdams rokās kaut ko bālganu. Pirmajā mirklī Streindžs nesaprata, kas tas ir, — taču jau pēc brīža pazina. Tas bija trakokrekls.

Tad gāja vaļā. Streindžs kliedza — viņš pats nezināja, kādiem vārdiem, — otrs trakonama uzraugs lēkšus metās pie karaļa — abi Vilisi klupa virsū Strein­džam — karalis pūta spalgus trauksmes brēcienus — 1111 atskanēja dīvains troksnis, itin kā simt cilvēkiem reizē nokrekstot.

Visi sastinga un sāka skatīties apkārt. Pēc visa spriežot, troksnis bija atska­nējis no mazā akmens paviljona aizsalušā dīķa vidū. Pēkšņi 110 katras ērmotās akmens būtnes mutes izlidoja blīvs, balts mākonis, it kā tās visas reizē uzel­potu. Dvašas mākonīši vizuļoja un dzirkstīja rēnajā, miglainajā gaismā, un tad visi reizē ar klusu džinkstienu nokrita uz ledus.

Iestājās klusums, taču uzreiz atskanēja drausmīga rēkoņa — likās, pušu tiek plēsti marmora bluķi. Akmens radības atrāvās no paviljona sienām, noslīdēja uz ledus un sāka rāpot un steberēt turp, kur stāvēja Vilisi. Dobuļos grozījās tuk­šas akmens acis. Akmens mutes atvērās, un no visām akmens rīklēm izsprāga ūdens šaltis. Zvākstēja akmens astes, stīvi cilājās akmens kājas. Svina caurules, kas pievadīja ūdeni mutēm, brīnumainā kārtā stiepās garumā.

Vilisi un trakonama uzraugi izboza acis, no apstulbuma neko neaptver­dami. Groteskās radības rāpoja arvien tuvāk, vilkdamas sev līdzi caurules, un apšļāca Vilisus ar ūdeni. Vilisi laida vaļā brēcienu un sāka lēkāt, drīzāk aiz bai­lēm un nevis tādēļ, ka no tiesas būtu cietuši.

Trakonama uzraugi aizbēga un par to, ka Vilisi varētu palikt pie karaļa, nebija ne runas. Viņu slapjās drēbes aukstumā jau sāka apledot.

Burvis! — doktors Džons iebļāvās, pagriezdamies, lai diebtu uz Pils pusi. — Kā tad! Melis, nekas cits! Lords Liverpūls dabūs par to zināt, burvi!

Viņš uzzinās, kā tu izrīkojies ar karaļa ārstiem! Au! Au! — Viņš būtu gribējis sacīt ko vairāk, taču akmens tēli uz paviljona jumta piecēlās kājās un apmētāja viņu ar akmeņiem.

Streindžs abiem Vilisiem atbildēja tikai ar nicīgu vīpsnu. Taču viņš nebūt nejutās sevišķi pašpārliecināts. Patiesībā viņam ap dūšu bija nelāgi un kļuva arvien nelāgāk. Bija grūti pateikt, kas par burvestību te nupat bija darbojusies, taču būrējs nekādā ziņā nebija viņš.

1814. gada novembris

Tas bija kaut kas neiedomājams. Varbūt Pilī bija kāds burvis? Piemēram, kāds 110 kalpiem? Vai kāda no princesēm? Nē, maz ticams. Varbūt tas bija mistera Norela darbs? Streindžs iztēlojās, kā viņa skolotājs sēž savā kabinetiņā Hanover- skvēra otrajā stāvā un ķīķerē sudraba bļodā, redz visu, kas Pilī notiek, un pē­dīgi liek lietā burvestību un patriec Vilisus. Ej nu sazini, tas nebija neiespējami. Galu galā statuju atdzīvināšana bija mistera Norela kroņa numurs. Firmā bur­vestība, ar ko viņš bija izpelnījies sabiedrības ievērību. Nē, tomēr, tomēr… Kā­pēc lai misters Norels piepeši būtu sadomājis viņam palīdzēt? Aiz labas sirds? Diez vai. Turklāt šai burvestībā bija kaut kāds tumšs humors, un tas Norelam nepavisam nebija raksturīgs. Būrējs nebija gribējis tikai nobiedēt Vilisus: viņam kārojās tos padarīt smieklīgus. Nē, tas noteikti nebija Norels. Bet kas tad?

Karalis nebūt neizskatījās nomocīts. Patiesībā viņš drīzāk būtu gatavs lais­ties dejā un lakstīt, un visādi līksmoties par Vilisu sakāvi. Tādēļ, nospriedis ka veselīga pastaiga svaigā gaisā viņa majestātei noteikti nenāks par ļaunu, Streindžs gāja tālāk.

Baltā migla bija nodzēsusi visus ainavas rakstus un krāsas, apkārtne izska­tījās visai spokaina. Zeme un debesis bija saplūdušas vienā netverami pelēkā stihijā.

Karalis visnotaļ draudzīgi pieķērās Streindžam pie elkoņa un, likās, bija aiz­mirsis, ka neieredz burvjus. Viņš sāka stāstīt par lietām, kas nelika mieru viņa majestātes dulnajai galvai. Karalis bija pārliecināts, ka pēc viņa sajukšanas prātā pār Lielbritāniju nākušas neskaitāmas likstas. Liekas, viņš iedomājās, ka viņa prāta klizmai katrā ziņā atbilst tādas pašas klizmas karaļvalstī. Uzmācīgākā no visām iedomām bija pārliecība, ka Londona gājusi bojā milzīgos plūdos:

…un kad viņi ieradās pie manis un stāstīja, ka Svētā Pāvila katedrāles kupols nozudis aukstajos, pelēkajos ūdeņos, ka Londonā tagad ir mājvieta zivīm un jūras briesmoņiem, — jūs nevarat iedomāties, kā es tad jutos! Liekas, es raudāju trīs nedēļas bez apstājas! Ak vai, namus klāj visādi sprogkāji un tir­gos var nopirkt tikai austeres un jūras ežus! Misters Fokss man teica, ka pirms trim nedēļām, svētdienā, Foster-leinas Svētā Vedasta baznīcā noklausījies lie­lisku sprediķi, ko teikusi āte!1 [1] Čārlzs Džeimss Fokss — radikāls politiķis, miris pirms apmēram astoņiem gadiem. Šī piezīme liecina, cik ļoti cietušas bija karaļa prāta spējas: misters Fokss bija izdaudzināts ateists, kurš nekad, nekādos apstākļos nespertu kāju baznīcā.Bet es zinu, kā izglābt manu karaļvalsti! Esmu nosūtījis pie Zivju karaļa vēstniekus ar priekšlikumiem, es apprecēšu jūras vā­ravu un tā izbeigšu mūsu lielvalstu nesaskaņas!

Otra iedoma, kas nedeva viņa majestātei mieru, bija šis sudrabmatis, ko redzēja tikai viņš pats un neviens cits:

Viņš apgalvo, ka viņš ir karalis, — Džordžs III dedzīgi čukstēja, — bet es domāju, ka viņš ir eņģelis! Tādi sudraba mati — man liekas, tas ir ļoti iespē­jams! Un abi Ļaunie Gari — tie, ar kuriem jūs runājāt, — viņš sadeva tiem briesmīgu sutu. Es domāju, viņš ir ieradies tos piemeklēt un iemest uguns bedrē! Pēc tam viņš visādā ziņā aiznesīs mūs ar jums Maincas godībā!

Debesu, — palaboja Streindžs. — Jūsu majestāte gribēja teikt — De­besu godībā.

Abi gāja tālāk. Sāka snigt; pāri blāvi pelēkajai pasaulei lēni klājās mīksts baltums. Bija ļoti klusi.

Pēkšņi kaut kur sāka spēlēt flauta. Tā skanēja neizsakāmi vientuļi un sēri, taču vienlaikus mūzika bija pilna cildenuma.

Domādams, ka muzicētājs ir karalis, Streindžs pagriezās pret viņu. Taču karalis stāvēja, rokas nokāris, flauta rēgojās viņam no kabatas. Streindžs palū­kojās apkārt. Migla nebija tik bieza, lai nevarētu saskatīt kādu, kas stāvētu kaut kur tuvumā. Neviena nebija. Parks bija tukšs.

Ak, klausieties! — iekliedzās karalis. — Viņš dzied par Lielbritānijas ka­raļa traģēdiju! Ak, šī nošu virkne! Tā stāsta par zudušo varenību! Un šī melan­holiskā frāze! Tā ir par viņa Prātu, ko sanerrojuši nodevīgi politiķi un viņa dēlu neģēlīgās izdarības! Šī dziesmiņa salauzīs jums sirdi — tā vēsta par jauno, daiļo būtni, ko viņš dievināja, būdams zēns, bet atteicās no viņas, draugu pie­spiests. Ak Kungs! Kā viņš toreiz raudāja!

Asaras ritēja pār karaļa vaigiem. Viņš uzsāka lēnu, smagnēju deju, šūpodams visu augumu un rokas un lēni virpuļodams pa apsnigušo zemi. Mūzika attāli­nājās, tā skanēja arvien dziļāk parkā, un karalis dejoja tai līdzi.

Streindžs bija pagalam apjucis. Mūzika vedināja karali uz nelielas birzītes pusi. Vismaz Streindžs bija to noturējis par birzīti. Viņš bija gandrīz pārlie­cināts, ka pirms brīža tai vietā auga savs desmits koku — iespējams, vēl mazāk. Tagad birzīte bija pārvērtusies par mežu — nē, par biezokni — par tumšu mū­žamežu, kurā koki ir aizseni un patvaļīgi. To milzīgie zari snaicījās kā greizas rokas un saknes atgādināja nemierīgu čūsku midzeņus. Stumbrus blīvi apvija efejas un āmuļi. Starp kokiem veda šaura taciņa; ik uz soļa tajā bija dziļas, sēr- snainas bedres, gar malām kārstījās nosarmojušu zāļu stiebri. Meža dziļumā blāvoja gaišums, itin kā nams tur, kur nekādiem namiem nav jābūt.

Jūsu majestāt! — iekliedzās Streindžs. Viņš skriešus metās karalim pa­kaļ un satvēra to aiz rokām. — Piedodiet, jūsu majestāt, bet man īsti nepatīk, kā šie koki izskatās. Man liekas, varbūt labāk vajadzētu doties atpakaļ uz Pili.

Karalis bija pilnīgi atdevies mūzikas varai un nevēlējās iet prom. Viņš no- ņurdējās un izrāvās no Streindža tvēriena. Streindžs viņu noķēra vēlreiz un pus- vešus, pusvilkšus stīvēja atpakaļ uz vārtu pusi.

'lāču neredzamais flautists, liekas, negrasījās tik viegli padoties. Mūzika uz­reiz kļuva skaļāka; tā skanēja visapkārt. Gandrīz nemanāmi uzradās vēl viena melodija, kas maigi saplūda ar pirmo.

Ak! Klausieties! Jel klausieties! — apcirzdamies iekliedzās karalis. — Ta­gad viņš spēlē jums! Skarbā melodija ir jūsu ļaunais skolotājs, kas nevēlas jums mācīt to, ko jums ir visas tiesības zināt. Šīs nesaskanīgās notis stāsta par to, kā jūs dusmojaties, ka jums neļauj nonākt pie jauniem atklājumiem. Šis lēnais, skumjais maršs gaužas par bibliotēku, ko viņš savā patmīlībā atsakās jums rādīt.

Augstā debess, kā… — Streindžs iesāka un iekoda mēlē. Arī viņš to dzir­dēja — šo mūziku, kas stāstīja par visu viņa dzīvi. Viņš pirmo reizi atskārta, cik skumīga ir viņa eksistence. Viņam apkārt bija tikai skauģi, kas viņu ne­ieredzēja un slepenībā nenovīdēja viņa talantu. Tagad viņš zināja, ka vienmēr, kad viņš bija nodomājis ko ļaunu, tam bija pamats, toties visas augstsirdīgās domas bija gaisa grābšķi. Viņa ienaidnieki bija nožēlojamas niecības, viņa draugi bija nodevēji. Pats ļaunākais no visiem bija Norels (gluži dabiski), bet arī gļēvule Arabella nebija viņa mīlestības cienīga.

Ak! — nopūtās viņa majestāte. — Arī jūs nodevuši tuvākie cilvēki!

Jā, — skumji atsaucās Streindžs.

Viņi atkal pagriezās pret mežu. Gaismiņas starp kokiem — lai cik sīkas tās bija — lika Streindžam ar ilgošanos domāt par mājām un ērtībām.Viņš jau gandrīz redzēja maigo sveču gaismu līstam pār omulīgiem krēsliem, senus pa­vardus, kuros jautri kuras uguns, glāzes ar karstu, smaržīgu vīnu, kas sasildītu viņus pēc gājiena pa tumšo mežu. Gaismiņas iedvesa arī citas domas.

Man liekas, tur ir bibliotēka, — viņš bilda.

Jā, kā gan citādi! —jūsmīgi sasizdams plaukstas, paziņoja karalis. — Jūs lasīsit grāmatas, un, kad jums piekusis acis, es lasīšu jums priekšā! Bet mums jāpasteidzas! Ieklausieties mūzikā! Viņš mudina mūs pasteigties!

Viņa majestāte pastiepa roku, lai pieķertos pie Streindža kreisā elkoņa. Streindžs grasījās karalim to piedāvāt, un tai brīdī atklāja, ka jāpārvieto kaut kas, ko viņš turēja kreisajā rokā. Tās izrādījās Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanas."

kfšī!— viņš nodomāja par grāmatu. — Ek, tā man vairs nebūs vaja­dzīga. Meža namā noteikti būs labākas grāmatas! — Viņš atlaida tvērienu un "Atklāšanas" nokrita sniegā.

Sniga arvien stiprāk. Flautists spēlēja. Viņi ar skubu gāja pa mežu. Skrienot sarkanā naktsmice noslīdēja viņa majestātei pār acīm. Streindžs izstiepa roku un to sakārtoja. Pēkšņi viņš atcerējās, kas viņam bija zināms par sarkano krāsu: tā bija spēcīgs aizsarglīdzeklis pret zavestiem.

Ātrāk! Ātrāk! — kliedza karalis.

Flautists nospēlēja vairākas ātru nošu virknes, kas cēlās un krita, atdarinot vēja gaudas. No tukša gaisa uzradās vējš, kas pusgrūšus, pusnešus pār sniegu rāva viņus uz meža pusi. Kad vējš nolaida viņus zemē, mežs jau bija daudz tuvāk.

Lieliski! — kliedza karalis.

Streindžam acīs atkal iekrita sarkanā naktsmice.

…Aizsarglīdzeklis pret zavestiem…

Flautists uzbūra vēl vienu vēju. Tas nopūta naktsmici karalim no galvas.

Sīkums! Sīkums! — karalis sajūsmīgi kliedza. — Viņš apsolīja, ka viņa namā mani gaida milzums naktsmiču!

Taču Streindžs palaida vaļā karaļa roku un pret sniegu un vēju kluburoja atpakaļ pacelt naktsmici. Tā gulēja sniegā, koši sarkans plankums jukjukumis saplūdušo balto un pelēko ēnu vidū.

…Aizsarglīdzeklis pret zavestiem…

Viņš atcerējās, kā pats bija vienam no Vilisiem sacījis, ka burvestība izdodas tad, ja burvis liek lietā sava rakstura spēku; kāpēc tas viņam tagad nāk prātā?

Liec mēnesi pie manām acīm, (viņš domāja) un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs.

Piepeši parādījās rētaina mēness ripa — nevis debesīs, bet kaut kur citur. Ja katrā ziņā vajadzētu atbildēt, kur, viņš sacītu, ka viņam galvā. Sajūta nebija patīkama. Viņš domāja tikai par to, redzēja tikai to — mēness vaigu, līdzīgu sena kaula šķembai. Viņš aizmirsa par karali. Aizmirsa, ka viņš ir burvis. Aizmirsa misteru Norelu. Aizmirsa pats savu vārdu.

Viņš aizmirsa visu, izņemot mēnesi…

Mēness izgaisa. Streindžs pacēla galvu un ieraudzīja, ka stāv sniegā pavisam tuvu tumšam mežam. Starp viņu un mežu bija aklais karalis rītasvārkos. Acīm­redzot, kad viņš apstājās, karalis bija gājis tālāk. Taču bez pavadoņa karalis bija izbijies un apmaldījies. Viņš sauca:

Burvi! Burvi! Kur tu esi?

Mežs Streindžam vairs nelikās vilinošs. Tagad viņš to redzēja tāpat kā pir­majā brīdī — draudīgs, neizdibināms, neanglisks. Un gaismiņas gandrīz nebija saskatāmas: tic bija sīksīciņi baltumiņi melnā tumsā un vedināja domāt vien to, ka nama iemītnieki ir trūcīgi un nespēj nopirkt daudz sveču.

Burvi! — sauca karalis.

Es tepat esmu, jūsu majestāt.

Liec bišu spietu pie manām ausīm (viņš domāja). Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu.

Dobja murdoņa pārņēma viņa ausis, apslāpējot flautista mūziku. Murdoņa ļoti atgādināja valodu, un Streindžs nodomāja, ka vēl brīdis — un viņš sāks to saprast. Tā pieauga spēkā, pārņēma viņa galvu un krūtis, aizskanēja līdz pirk­stu galiņiem. Pat mati šķita elektrizēti, āda trīsēja un šūpojās no trokšņa. īsu, šaušalainu mirkli viņam šķita, ka viņa mute ir pilna bišu, ka bites dūc un lidi­nās viņam zem ādas, viņa iekšās un ausīs.

Dūkšana beidzās. Streindžs atkal dzirdēja flautista mūziku, taču tā vairs neizklausījās tik jauka un vairs nešķita stāstām par viņa dzīvi.

Liec sāli man mutē (viņš domāja), lai melu tēvs nelūko lutināt mani ar me­dus garšu, lai nederdzina ar pelnu garšu.

Šī buramvārdu daļa neiedarbojās pilnīgi nekā. [60] [1] Vēlāk, pārdomājot rīta notikumus, Streindžs tam atrada vienu vienīgu izskaidrojumu: flautists nebija mēģinājis pievilt viņu ar garšas maņu.

Iedzen man rokā dzelzs naglu, lai es neceļu to darīt melu tēva darbus.

Āāā! Ak Dievs! — Streindžs iekliedzās. Kreisā delna neizturami sāpēja. Kad sāpes pārgāja (tikpat spēji kā bija sākušās), viņam vairs nemaz negribējās traukties uz meža pusi.

Liec manu sirdi slepenā vietā, lai viss mans salkums ir manis paša un melu tēvs netiek tur klāt.

Viņam atmiņā atausa Arabella, kādu viņš to bija redzējis tūkstošiem reižu,— glīti ģērbusies, salonā starp viesiem, kas smejas un tērzē. Streindžs atdeva viņai savu sirdi. Arabella to paņēma un klusi ielika kleitas kabatā. Neviens to nepa­manīja.

Pēc tam Streindžs vērsa šos buramvārdus pret karali, pēdējā posmā atdeva karaļa sirdi Arabellai, un viņa to noglabāja kabatā. Bija interesanti vērot bu­ramvārdu iedarbību no ārpuses. Karaļa nabaga galvā ņirbēja tik daudz norišu, ka piepeša mēness parādīšanās viņu nenieka nepārsteidza. Turpretim bites viņa majestātei nepatika: vēl labu laiku viņš dzenāja tās prom.

Kad buramvārdi bija pielietoti, flautists uzreiz pārtrauca spēli.

Un tagad, jūsu majestāt, — bilda Streindžs, — man liekas, ir laiks at­griezties Pilī. Mēs ar jums, jūsu majestāt, esam britu karalis un britu burvis. Pat ja Lielbritānija mūs pamestu, mums nav tiesību pamest Lielbritāniju. Mēs vēl varam būt tai vajadzīgi.

Pareizi, pareizi! Es kronēšanā devu zvērestu allaž tai kalpot! Ak, mana nabaga valsts! — Karalis pagriezās un pamāja ar roku uz to pusi, kur domājās esam noslēpumaino flautistu. — Ardievu! Ardievu, dārgo ser! Lai Dievs jūs svētī par jūsu laipnību pret Džordžu Trešo!

"Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanas" gulēja sniegā, pa pusei apsnigu­šas. Streindžs pacēla grāmatu un nopurināja sniegu. Viņš atskatījās. Tumšais mežs bija pazudis. Tā vietā vīdēja nevainīga piecu kailu bērzu birztaliņa.

Jādams atpakaļ uz Londonu, Streindžs bija dziļi iegrimis domās. Viņš apzi­nājās, ka piedzīvojumiem Vindzoru pili vajadzētu viņu uztraukt, varbūt pat biedēt. Taču viņa ziņkārība un uzbudinājums bija daudzkārt stiprāki par ne­mieru. Un vispār, lai kas tur bija būries, viņš, Streindžs, bija to pārspējis un uz­spiedis tam savu gribu. Būrējs bija spēcīgs, taču viņš bija izrādījies spēcīgāks. Šī dēka bija apstiprinājusi aizdomas, kas viņā bija modušās jau sen: Anglijā ma­ģijas bija vairāk, nekā apgalvoja misters Norels.

Prātojot par notikušo gan tā, gan šā, viņa domas pastāvīgi nonāca pie sud- rabmatainās personas, ko spēja redzēt vienīgi karalis. Streindžs pūlējās atcerēties, kādiem vārdiem karalis par šo personu bija runājis, taču atmiņā bija palikuši vienīgi sudrabotie mati.

Londonā viņš ieradās apmēram pulksten puspiecos. Pilsētā metās tumšs. Visās tirgotavās dega gaisma, pa ielām staigāja laternu iededzinātāji. Aizjājis līdz Oksford-strītas un Jaunās Bond-strītas stūrim, viņš nogriezās un devās uz Hanover-skvēru. Misteru Norelu viņš sastapa bibliotēkā, kur tas dzēra tēju.

Misters Norels, kā arvien, ļoti priecājās par sastapšanos ar otru burvi un nepacietīgi vēlējās uzzināt visu par Streindža vizīti pie karaļa.

Streindžs pastāstīja, ka viņa majestāte tiek turēts vieninieka ieslodzījumā pats savā pilī, un uzskaitīja, kādus buramvārdus bija izmantojis. Turpretim par Vilisu aplaistīšanu, noburto mežu un neredzamo flautistu viņš nebilda ne vārdiņa.

Mani nemaz nepārsteidz tas, ka jūs nespējāt viņa majestātei palīdzēt, — sacīja misters Norels. — Neticu, ka pat aureātu burvji spēja dziedināt ārprātu. Vispār es šaubos, vai viņi maz mēģināja to darīt. Pēc visa spriežot, viņi ārprātu traktēja pavisam citādi. Pret ārprātīgajiem viņi izturējās gandrīz ar bijību, uzskatot, ka jukušajiem ir zināmas tādas lietas, ko pie pilna prāta esošie ne­zina, — lietas, kas var noderēt burvjiem. Ir liecības, ka gan Ralfs Stoksijs, gan Vinčesteras Katrīna ir lūguši padomu ārprātīgajiem.

Bet tas taču neattiecās tikai uz burvjiem, vai ne? — vaicāja Streindžs. — Arī elfi ļoti interesējās par ārprātīgajiem. Manuprāt, es kaut kur par to esmu lasījis.

Jā, protams! Vairāki no mūsu nozīmīgākajiem autoriem novērojuši, cik ļoti līdzīgi ir ārprātīgie un elfi. Gan vieni, gan otri izceļas ar to, ka runā nesa­karīgi un bezjēdzīgi — droši vien jūs to ievērojāt, tikdamies ar karali. Taču ar to līdzība nebeidzas. Ja atmiņa mani neviļ, itin daudz par to rakstīja Čeistons. Piemēram, viņš min kādu Bristoles ārprātīgo, kas ik rītu pavēstīja savai ģime­nei, ka vēlas iet pastaigāties kāda ēdamistabas krēsla sabiedrībā. Viņš bija ļoti pieķēries šai mēbelei, uzskatīja to par vienu no saviem labākajiem draugiem un risināja ar to iedomātas sarunas, kurās abi apsprieda gaidāmo pastaigu un iespējas sastapt citus galdus un krēslus. Cik noprotams, šis cilvēks krita visai lielā izmisumā, ja kāds vēlējās apsēsties uz šī krēsla. Nav šaubu, ka šis cilvēks bija ārprātīgs, taču, kā raksta Čeistons, elfiem viņa uzvedība nebūt neliktos tik smiek­līga. Elfi nenovelk krasu robežu starp dzīvām būtnēm un priekšmetiem. Tie uzskata, ka akmeņiem, durvīm, kokiem, ugunij, mākoņiem un tā joprojām — visiem ir dvēseles un alkas, un tie visi pieder vai nu vīriešu, vai sieviešu dzimu­mam. Iespējams, tādējādi var izskaidrot elfu neparastās simpātijas pret vājprātu. Piemēram, kādreiz bija labi zināms, ka tad, kad elfi kļūst neredzami, trakie nereti spēj tos saskatīt. Slavenākais gadījums, kas man tagad nāk prātā, bija kāds prātā jucis zēns vārdā Dafijs, viņš četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja Derbīšīras grāfistē, Česterfildā. Viņu bija īpaši iemīļojis kāds palaidnīgs elfs, kas gadiem ilgi bija mocījis pilsētiņas iedzīvotājus. Šim elfam zēns ļoti patika, un viņš to apbēra ar izšķērdīgām dāvanām — ar lielāko daļu no tām puišelis nespētu neko iesākt, arī būdams pie pilna prāta, un ārprāta stāvoklī tās viņam nekādā ziņā nebija noderīgas: ar dimantiem inkrustēta burulaiva, sudraba zābaku pāris, dziedoša cūka…

Bet kāpēc elfs apbēra Dafiju ar šiem uzmanības pierādījumiem?

Ā! Elfs viņam apgalvoja, ka abi esot bēdubrāļi. Kāpēc — to es nezinu. Čeistons raksta, ka ļoti daudziem elfiem esot bijusi sajūta, ka angļi viņus apspiež un izkalpina. Viņam gan palika mīkla — gluži tāpat kā man —, kāpēc viņi tā domāja. Dižo angļu burvju namos elfi bija pirmie starp kalpiem, pie galda tie sēdēja līdzās burvim un viņa kundzei. Čeistons par šīm lietām zina stāstīt daudz interesanta. Viņa labākais sacerējums ir Liber Novus. — Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu mācekli. — Es noteikti jau vismaz piecas reizes esmu jums šo grāmatu ieteicis, — viņš nopurpināja. — Vai tiešām jūs vēl arvien neesat to izlasījis?

Diemžēl misters Norels ne vienmēr nekļūdīgi atcerējās, kuras bija tās grā­matas, ko viņš uzdeva Streindžam izlasīt, un kuras bija aizsūtījis atpakaļ uz Jorkšīru, lai Streindžs tās neparko nedabūtu savos nagos. Liber Novus atradās drošībā Hartfjū abatijas bibliotēkā. Streindžs nopūtās un bilda, ka tiklīdz mis­ters Norels ielikšot šo grāmatu viņam rokā, viņš ar vislielāko prieku to iz­lasīšot.

Bet pagaidām, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepabeigtu stāstu par Česterfīldas elfu?

Ak, jā! Tā, cik tālu es tiku? Ahā, ilgus gadus Dafijam klājās ļoti labi un pilsētai klājās ļoti slikti. Tirgus laukumā izauga mežs, un pilsētnieki nespēja ne pirkt, ne pārdot. Viņu kazām un cūkām izauga spārni, un tās aizlidoja. Līdz pusei uzceltās draudzes baznīcas akmeņus elfs pārvērta par cukurgalvām. Cukurs saulē sakarsa, un puse baznīcas izkusa. Pilsētā oda kā milzīgā konditorejā. Tas vēl nebija ļaunākais — suņi un kaķi saskrēja un ņēmās baznīcu laizīt, saradās žurkas un peles, un to apgrauza. Pilsētai palika greiza, pusapkrimsta baznīca — un tāda viņiem nepavisam nebija vajadzīga. Viņi bija spiesti iet pie Dafija un lūgties, lai tas aizliek elfam par viņiem labu vārdu. Taču Dafijs īgņojās un negri­bēja palīdzēt, jo atcerējās, kā pilsētnieki agrāk bija viņu izsmējuši. Tādēļ viņi bija spiesti pieliet nabaga trakajam pilnas ausis ar medainām runām, slavēt viņu par gudrību un skaistumu. Pēc tam Dafijs aizlūdza par viņiem elfam, un ak! kādas pārmaiņas tad sākās! Elfs beidza česterfildiešus spīdzināt un cukura baznīcu atkal pārvērta par akmens baznīcu. Pilsētnieki nocirta tirgus laukuma mežu un nopirka jaunus lopus. Tikai baznīcu viņi tā arī nespēja atkal dabūt taisnu. Arī mūsdienās Česterfīldas baznīca izskatās mazliet savādi. Tā nav tāda kā citas baznīcas.

Streindžs neko neteica. Pēc brīža viņš iejautājās:

—Tad jūs, mister Norel, ieskatāt, ka elfi ir pavisam pametuši Angliju?

Es nezinu. Ir daudz stāstu par to, kā pēdējos trīs vai četros gadusimteņos angļi nomaļās vietās sastapuši elfus, bet, tā kā neviens no šiem cilvēkiem ne­bija zinātnieks vai burvis, viņu stāstīto nevar ņemt nopietni. Kad mēs ar jums izsaucam elfus… es gribēju teikt, — viņš apķērās, —… ja mēs būtu tik negudri un kaut ko tādu darītu, tad, ja buramvārdos nebūs nekādu kļūdu, elfi uzreiz būs klāt. Bet no kurienes tie nāk un pa kādiem ceļiem ierodas — nav zināms. Džona Askglāsa laikos no Anglijas uz Elfu zemi veda krietni ceļi — plati, zaļi ceļi ar augstiem dzīvžogiem vai akmens mūriem. Šie ceļi joprojām pastāv, taču es nedomāju, ka elfi tos izmanto biežāk nekā kristieši. Tie ir nolaisti un aizauguši. Šie ceļi izskatās vientulīgi, un esmu dzirdējis, ka ļaudis no tiem izvairās.

Ļaudis uzskata, ka elfu ceļi ir nelaimīgi ceļi, — bilda Streindžs.

Viņi ir nejēgas, — attrauca Norels. — Elfu ceļi nevienam neko ļaunu nespēj nodarīt. Tie vispār nekur neved.3[1] Vai misteram Norelam, apgalvojot, ka elfu ceļi nav kaitīgi, bija taisnība, par to vēl var strīdēties. Šie ceļi ir gaužām spokaini, un zināmi desmitiem nostāstu par dīvainiem piedzī­vojumiem, kuros iekūlusies cilvēki, kas mēģinājuši pa tiem iet. Viens no vislabāk pazīsta­majiem ir zemāk lasāmais stāsts. Grūti skaidri un gaiši pateikt, kādu likteni piedzīvoja ceļa gājēji, — taču nav šaubu, ka ne jūs, ne es to negribētu.

Sešpadsmitā gadsimta beigās Jorkšīrā dzīvoja kāds cilvēks, kam piederēja ferma. Kādu vasaras rītu itin agri viņš kopā ar diviem vai trim saviem puišiem devās pļaut sienu. Pār zemi gūlās balta migla, gaiss bija dzestrs. Gar pļavmalu veda sens elfu ceļš, ko no no pļavām šķīra augsts vilkābeļu dzīvžogs. Ceļš bija aizaudzis ar garu zāli un jauniem kociņiem, un pat vissaulainākajās dienās bija pakrēšļains un ēnains. Fermeris ne reizi nebija uz elfu ceļa redzējis nevienu cilvēku, taču torlt viņš un viņa puiši pacēla acis un ieraudzīja pa to ejam ļaužu bariņu. To sejas bija savādas un drānas svešzemnieciskas. Visiem pa priekšu gāja kāds vīrs. Tas nogriezās no ceļa pļavā. Nācējs bija tērpies melnās drānās un bija jauns un skaists; kaut arī fermeris un viņa puiši to nekad nebija redzējuši, visi uzreiz viņu pazina — tas bija burvju karalis Džons Askglāss. Viņi nokrita ceļos, un Karalis aicināja viņus piecelties. Viņš pastāstīja, ka ir devies tālā ceļā, un fermera puiši atveda viņam zirgu un atnesa ēdamo un dzeramo. Viņi pasauca savas sievas un bērnus, un Džons Askglāss tos svētīja un dāvāja laimes.

Fermeris ar šaubām raudzījās uz ērmotajiem cilvēkiem, kas bija palikuši uz elfu ceļa, taču Džons Askglāss aicināja viņu nebīties. Viņš apsolīja, ka šie ļaudis nekā ļauna nedarīšot. Tad viņš aizjāja.

Ērmotie cilvēki vēl brīdi kavējās uz senā ceļa, taču, kad iezvīļojās pirmie stiprās saules stari, tie izgaisa līdz ar rīta miglu.

Bet jaukteņi, elfu un cilvēku pēcteči? Vai viņi pārmanto senču zināšanas un spēku? — vaicāja Streindžs.

Ā, bet tas ir pavisam cits jautājums! Daudzu mūsdienu cilvēku uzvārdi liecina, ka viņiem senčos bijuši elfi. Ņemsim kaut vai šos: Ozerlenders un Fēr- čailds. Vai Elfiks. Vai, pats par sevi saprotams, Fērijs. Atceros, manā bērnībā vienā no mūsu fermām strādāja kāds Toms Ozerlenders. Bet gaužām, gaužām reti kādam no šiem elfu pēctečiem piemīt jele niecīgākais burvju talants. Patiesībā tie visbiežāk izceļas ar savu nekrietnību, lepnīgumu un laiskumu — īpašībām, kuru dēļ bija nelāgi slaveni to senči no elfu cilts.

Nākamajā dienā Streindžs tikās ar karaliskajiem hercogiem un paziņoja, ka viņš ļoti nožēlojot, taču viņam neesot izdevies atvieglot karaļa ārprātu. Viņu karaliskās augstības izteica savu nožēlu, taču itin nemaz nebija pārsteigtas. Tieši tādu iznākumu tās bija gaidījušas, un Streindžs saņēma apliecinājumu, ka viņš nekādā ziņā netiek vainots. Patiesībā hercogi bija ļoti apmierināti ar visu, ko viņš bija darījis, un it sevišķi gandarīti par to, ka viņš nepieprasīja honorāru. Kā atlīdzību viņi Streindžam dāvāja savas karaliskās pilnvaras. Tas nozīmēja, ka viņš, ja vien vēlējās, tagad varēja pielikt virs sava Soho-skvēra nama durvīm visu piecu ģerboņus no apzeltīta ģipša, un viņam bija tiesības visiem sacīt, ka viņš ir iecelts par karalisko augstību pilnvaroto burvi.

Streindžs nepateica hercogiem, ka patiesībā ir pelnījis daudz lielāku patei­cību. Viņam nebija šaubu, ka viņš izglābis karali no briesmīga likteņa. Viņš tikai nezināja, no kāda.

1814. gada novembris

Stīvens un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas gāja pa savādas pilsētas ielām.

Vai jūs neesat paguris, ser? — Stīvens jautāja. — Es noteikti esmu. Mēs ejam jau nezin cik stundu.

Džentlmenis spalgi nosmējās.

Mīļo Stīven! Jūs tikai nupat ieradāties! Pirms mirkļa jūs bijāt lēdijas Poulas namā, pēc viņas neģēlīgā vīra pavēles pildījāt kādu verga darbu!

Ak tā! — novilka Stīvens. Tagad viņš atcerējās, ka savā kambarītī pie virtuves bija spodrinājis sudrablietas, taču likās — ak, likās, tas bija noticis pirms gadu gadiem.

Viņš paraudzījās apkārt. Viss bija nepazīstams. Pilsēta pat smaržoja citādi, šis virču, kafijas, pūstošu dārzeņu un ceptas gaļas smārds viņa nāsīm bija gluži jauns.

Stīvens nopūtās.

Pie visa vainīgas šīs burvestības, ser! Es vairs neko nesaprotu.

Džentlmenis draudzīgi paspieda viņa elkoni.

Pēc visa spriežot, pilsēta bija celta stāva kalna nogāzē. Izskatījās, ka tajā vis­pār nav nekādu kārtīgu ielu; šaurās līčloču ejas starp namiem lielākoties veidoja pakāpieni, kas veda te augšup, te lejup. Paši nami bija vienkāršāki par vien­kāršu, varētu pat teikt — tie bija skarbi. Sienas bija mūrētas no māla vai kleķa un nokrāsotas baltas, par ieejām kalpoja vienkāršas koka durvis un logiem bija vienkārši koka slēģi. Ieliņu pakāpieni arī bija nobalsināti. Visā pilsētā, liekas, nebija neviena krāsas plankumiņa, pie kā atveldzēt acis; uz palodzēm nebija puķupodu, nevienā durvjailā negulēja bērna pamesta rotaļlieta. Ejot pa šīm šaurajām ieliņām, domāja Stīvens, pārlieku šķiet, ka esi apmaldījies milzīgā linu servjetē.

Valdīja spocīgs klusums. Mērodami šauros pakāpienus vispirms augšup, tad lejup, viņi dzirdēja namos nopietnu sarunu murdoņu, taču nekur neskanēja smiekli vai dziesmas, vai līksmā satraukumā paceltas bērnu balsis. Izretis abi sastapa pa kādam pilsētas iemītniekam: svinīgus, melnīgsnējus vīriešus garās, baltās drānās, platās biksēs un ar baltiem turbāniem galvās. Visiem rokās bija nūjas — pat gados jaunajiem —, kaut gan patiesībā neviens no viņiem neiz­skatījās ļoti jauns: šai pilsētā visi jau piedzima veci.

Viņi redzēja tikai vienu sievieti (vismaz džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sacīja, ka tā ir sieviete). Viņa stāvēja pie sava vīra sāniem no galvas līdz kājām ietinusies vienā vienīgā ēnu krāsas drānā. Stīvens viņu pamanīja brīdī, kad sieviete stāvēja ar muguru pret viņu, un tad, visnotaļ atbilstoši pilsētas nereālajai sapņu gaisotnei, viņa lēni pagriezās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņai nav sejas, tās vietā bija blīviem izšuvumiem klāta drāna tai pašā mijkrēšļa nokrāsā.

Šie cilvēki ir ļoti savādi, — Stīvens čukstēja. — Bet izskatās, ka mūsu atra­šanās šeit viņus nepārsteidz.

Ā! — atsaucās džentlmenis. — Es ar savu burvestību izdarīju tā, ka viņi mūs abus uzskata par diviem no viņu pašu vidus. Viņi nepavisam nešaubās, ka pazīst mūs jau no bērna kājas. Un tu atklāsi, ka ļoti labi saproti viņu valodu un viņi sapratīs tevi, kaut arī viņu sacīto ar grūtībām nolāgo pat viņu pašu tau­tieši divdesmit piecas jūdzes atstatus!

Jādomā, prātoja Stīvens, burvestības daļa ir ari tas, ka pilsētnieki nepievērsa uzmanību džentlmeņa skaļajai runai un tam, kā viņa vārdi atbalsojas no visu namu balsinātajiem stūriem.

Ieliņa, pa kuru viņi patlaban gāja lejup, meta līkumu un negaidīti beidzās pie zema mūra, kas šai vietā bija uzcelts, lai neuzmanīgi gājēji ripeniski neno­veltos no kalna. No šejienes varēja pārredzēt apkārtējo novadu. Viņu priekšā zem spoži zilām debesīm pletās vienmuļa baltu klinšu ieleja. Tai pāri pūta svelmains vējš. Šī bija pasaule, kam norauta visa miesa un palikuši vienīgi kauli.

Stīvens būtu domājis, ka tas viss ir sapnis vai burvestība, taču džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas viņam jūsmīgi paziņoja, ka tā esot…

Āfrika! Tavu senču zeme, mīļo Stīven!

"Nē," Stīvens domāja, "es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šeit mani senči ne­dzīvoja. Šo cilvēku āda gan ir tumšāka nekā angļiem, taču daudz gaišāka nekā man. Droši vien viņi ir arābi." Skaļi viņš sacīja:

Vai mēs jau zinām, kurp dodamies, ser?

Uz tirgu, Stīven!

Stīvens nopriecājās. Klusums un tukšums viņu pārlieku nomāca. Droši vien tirgū būs troksnis, būs kņada.

Taču šajā pilsētā tirgus izrādījās pavisam neparasts. Tas atradās pie augsta pilsētas mūra uzreiz aiz lieliem koka vārtiem. Tirgus laukumā nebija precēm apkrautu galdu rindu, nebija nepacietīgu pircēju drūzmas. Visi, kas vispār vē­lējās kaut ko nopirkt, klusēdami sēdēja zemē, sakrustojuši rokas uz krūtim, bet tirgus izrīkotājs — kaut kas līdzīgs ūtrupniekam — staigāja apkārt ar precēm un izrādīja tās varbūtējiem pircējiem. Ūtrupnieks nosauca pēdējo piedāvāto cenu, un pircējs vai nu purināja galvu, vai nosauca lielāku summu. Preču klāsts nepavisam nebija plašs — daži smalka auduma baķi un viens otrs izšuvums, bet lielākoties te pārdeva tepiķus. Kad Stīvens par to ieminējās savam ceļabied­ram, džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas atbildēja:

Viņu reliģija ir ļoti stingra, Stīven. Gandrīz viss, izņemot tepiķus, viņam ir aizliegts.

Stīvens raudzījās, kā šie cilvēki sērīgi staigā pa tirgu. Viņi arvien turēja mu­tes ciet, lai neizrunātu kādu aizliegtu vārdu, acis arvien vērsa prom no aizlieg­tām ainām, rokas ik brīdi atturēja no aizliegtiem darbiem. Stīvenam šķita, ka

viņi savu dzīvi dzīvo kā pusdzīvi. Tikpat labi viņi varēja būt sapņi vai baigļi. Klusajā pilsētā un klusajā ielejā vienīgi vējš likās īsts savā spēkā. Nebūtu brī­nums, Stīvens domāja, ja kādu dienu šis vējš pilsētu ar visiem tās iemītniekiem pavisam aizpūstu prom.

Stīvens un džentlmenis apsēdās tirgus stūrī zem brūna, sadriskāta sauljuma.

Kāpēc mēs esam šeit ieradušies, ser? — Stīvens jautāja.

Tāpēc, lai klusumā varētu aprunāties, Stīven. Ir radušies ļoti nopietni sarežģījumi. Man ar nožēlu tev jāteic, ka visi mūsu brīnišķīgie nodomi ir iz­jaukti un traucētājs atkal ir burvis! Neesmu dzirdējis par otru tik nekrietnu pā­rīti! Man liekas, viņu dzīves vienīgais prieks ir izrādīt, cik ļoti viņi mūs nicina! Bet noteikti pienāks diena…

Džentlmenis par katru cenu vēlējās zākāt abus burvjus, nelikdamies zinis par to, vai saprotams, par ko vispār ir runa, tādēļ pagāja krietns laiks, iekams Stīvens noģida, kas noticis. Pēc visa spriežot, Džonatans Streindžs bija apmek­lējis Anglijas karali — un arī džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija devies uz Vindzoru pili, pirmām kārtām, lai redzētu, ko burvis darīs, un otrām kārtām — lai redzētu Anglijas karali.

…es nekādi nesaprotu, kā tas iespējams, taču es nezin kāpēc nekad agrāk nebiju apliecinājis viņa majestātei savu cieņu. Izrādījās, ka viņš ir ļoti mīlīgs vecītis! Izturējās pret mani ļoti godbijīgi! Mēs ilgi tērzējām! Viņš ir daudz cie­tis no savu pavalstnieku nežēlības. Angļi ar lielu patiku pazemo diženos un augstdzimušos. Neskaitāmas ievērojamas personas gadsimtu gaitā kritušas par to neģēlīgās vajāšanas upuri — jā, tādi cilvēki kā Čārlzs I, Jūlijs Cēzars, bet, pats galvenais, tu un es!

Atvainojiet, ser, bet jūs pieminējāt nodomus. Par kādiem nodomiem jūs runājāt?

Kā tu varēji nesaprast? Pats par sevi saprotams, par mūsu nodomu iecelt tevi par Anglijas karali! Vai tiešām tu esi aizmirsis?

Nē, nekādā ziņā! Bet…

Tad lūk! Es nezinu, kādas varētu būt tavas domas, mīļo Stīven, — džentl­menis paziņoja, nepagaidīdams, lai tās uzzinātu, — bet man jāatzīst, ka man ir apnicis gaidīt, kamēr tavs brīnumainais liktenis īstenosies pats no sevis. Es visnotaļ esmu nolēmis apsteigt gauso Fātumu un padarīt tevi par karali pats saviem spēkiem. Kas zina, varbūt man lemts kļūt par to cēlo darbarīku, kas paceļ tevi augstumos, kas tev ar pilnām tiesībām pienākas! Manuprāt, tas ir ļoti iespējams! Tad raugi, kamēr mēs ar karali sarunājāmies, es atskārtu — lai tu varētu kļūt par karali, vispirms ir jātiek vaļā no viņa! Nolāgo! Es vecītim negri­bēju nodarīt neko ļaunu! Gluži otrādi! Es ietinu viņa dvēseli saldā neatmanībā un dāvāju viņam tādu laimi, kādu viņš jau daudzus gadus nebija pazinis. Bet burvis tā nebija ar mieru! Es tikko biju sācis vērpt burvestību, kad šis burvis jau sāka man pretoties. Viņš lika lietā mūžsenu elfu burvestību, kurai piemīt neiedomājams spēks. Es biju pārsteigts kā vēl nekad mūžā! Kurš būtu domājis, ka viņš pieprot ko tādu?

Džentlmenis pārtrauca savu tirādi uz tieši tik ilgu bridi, lai Stīvens pagūtu bilst:

Es tiešām esmu pateicīgs par to, kā jūs par mani rūpējaties, ser, tomēr uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka pašreizējam karalim ir trīspadsmit dēli un meitas, un vecākais dēls jau pārvalda valsti. Pat ja karaļa vairs nebūtu, kronis katrā ziņā nonāktu pie kāda no viņiem.

Jā, jā! Taču visi karaļa bērni ir resni un dumji. Kuram gribas, lai pār viņu valda tādi ķēmi? Kad Anglijas tauta sapratīs, ka šo karaļa bērnu vietā pār viņiem vari valdīt tu, Stīven, — tu, kas esi pati elegance un valdzinājums, turklāt tava cildenā seja tik brīnišķīgi izskatīsies uz monētām, — ak mūžs, angļi tiešām būtu neticami muļļas, ja acumirklī neiedegsies sajūsmā un nesteigsies tevi atbalstīt!

Džentlmenis, nodomāja Stīvens, angļu raksturu tomēr izprot daudz vājāk, nekā viņam pašam liekas.

Tai brīdī abu sarunu pārtrauca pārpārēm barbarisks troksnis — liela raga pūtiens. Bariņš vīru metās uz priekšu un aizdarīja lielos pilsētas vārtus. Nodo­mādams, ka pilsētai laikam draud kādas briesmas, Stīvens izbijies paraudzījās apkārt.

Ser, kas notiek?

Ē, šiem ļaudīm ir paradums ik vakaru aizvērt vārtus, lai pilsētā neiekļūtu neģēlīgie pagāni, — bez intereses atbildēja džentlmenis, — un par pagāniem viņi uzskata visus citus. Bet tu pasaki man, kādi ir tavi ieskati? Ko lai mēs darām?

Darām, ser? Kādā ziņā?

Ar tiem burvjiem, Stīven! Ar burvjiem! Man ir skaidrs, ka tiklīdz tu sāksi īstenot savu brīnišķīgo sūtību, viņi par visām varēm iejauksies. Lai gan es ne­saprotu, vai viņiem nav vienalga, kas ir Anglijas karalis. Iespējams, paši būdami neglīti un dumji, viņi vēlas, lai arī karalis ir tāds pats. Nē, viņi ir mūsu ienaid­nieki, un tātad mums jāatrod iespēja tos iznicināt. Inde? Naži? Pistoles?

Tuvojās ūtrupnieks, kas turēja rokās kārtējo tepiķi.

Divdesmit sudraba peniji, — viņš sacīja lēni un vienmērīgi, it kā pa­sludinātu visai pasaulei pelnīto sodu.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas domīgi aplūkoja tepiķi.

Bez šaubām, ir iespējams, — viņš bilda, — uz saviem tūkstoš gadiem ieslo­dzīt cilvēku tepiķa rakstā. Tas ir sevišķi šaušalīgs liktenis, ko es parasti pagla­bāju tiem, kas mani ir dziļi aizvainojuši — un tieši to šie burvji ir izdarījuši! Krāsu un rakstu nebeidzamā atkārtošanās — nemaz nerunājot par mokošiem putekļiem un pazemojošiem traipiem — negrozāmi noved ieslodzīto līdz pilnī­gam ārprātam! Vienādvien notiek tā, ka ieslodzītais iznāk no tepiķa, apņēmies atriebties visai pasaulei, un tā laikmeta burvjiem un varoņiem jāapvienojas, lai viņu nogalinātu vai — kā notiek biežāk — uz nākamajiem gadu tūkstošiem ieslodzītu kādā vēl murgainākā cietumā. Gadu tūkstoši aizrit, bet viņš vienīgi pieņemas ārprātā un ļaunumā. Jā, tepiķi! Varbūt…

Paldies, — Stīvens steigšus patencināja ūtrupnieku, — mēs nevēlamies iegādāties šo paklāju. Lūdzams, ser, ejiet tālāk!

Tev taisnība, Stīven,;— noteica džentlmenis. — Kaut gan trūkumu šiem burvjiem ir vairāk nekā sunim blusu, viņi ir pierādījuši, ka no zavestiem prot izvairīties ļoti veikli. Jāizdomā kāds cits paņēmies, kā sadragāt viņu garu tā, lai viņiem vairs nebūtu gribas stāties mums pretī! Mums jāpanāk, lai viņi nožē­lotu to dienu, kad viņiem prātā ienāca doma kļūt par burvjiem!

1814. gada novembris

Pa trim gadiem, kamēr Streindža nebija Anglijā, misters Drolaits un misters Laselzs bija mazliet atguvuši savu ietekmi uz misteru Norelu. Katram, kurš vē­lējās aprunāties ar misteru Norelu vai lūgt mistera Norela palīdzību, vispirms vajadzēja pieteikties šiem abiem. Viņi bija devuši misteram Norelam padomus, kā vislabāk izrīkot ministrus, un ministriem ieteikuši, kā vislabāk izrīkot mis­teru Norelu. Ar Anglijas slavenākā burvja draugu un padomniekiem pazīties vēlējās itin visas karaļvalsts bagātākās un smalkākās personas.

Pēc Streindža atgriešanās viņi tecēja pie mistera Norela tikpat čakli, taču nu tas bija Streindžs, kura ieskatus misters Norels visvairāk vēlējās dzirdēt, Streindža padomus viņš ņēma vērā. Pats par sevi saprotams, šis stāvoklis abus necik neiepriecināja, un jo sevišķi Drolaits darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai kāpinātu sīko ērcīgumu un netīksmi, ko gan vienā, gan otrā burvī palaikam izraisīja amatbrāļa uzvedība.

Tas ir neticami, kā var būt, ka es nezinu neko tādu, kas viņam var nākt par skādi, — Drolaits sacīja Laselzam. — Par viņa darbu Spānijā klīst ļoti savā­das runas. Es vairākkārt esmu dzirdējis, ka viņš uzmodināja veselu kritušu zaldātu armiju, kas pēc tam devās cīņā ar francūžiem. Līķi ar sadragātiem lo­cekļiem, acis karājas vienā diedziņā, visas iespējamās šausmas! Kā jums šķiet, ko Norels teiktu, ja par to dzirdētu?

Laselzs nopūtās.

Kaut es spētu jums iestāstīt, cik veltīgi ir pūlēties uzkurināt viņu ķildu! Agri vai vēlu viņi sanaidosies paši.

Pāris dienu pēc Streindža vizītes pie karaļa Hanover-skvēra bibliotēkā bija sapulcējies liels pulks mistera Norela draugu un apbrīnotāju, kuri vēlējās ap­brīnot abu burvju dubultportretu, ko nule bija uzgleznojis misters Lorenss. [61] [1] Šis portrets, kas līdz mūsu dienām nav saglabājies, atradās mistera Norela bibliotēkā no 1814. gada novembra līdz nākamā gada vasarai, kad tika aizvākts. Kopš tā laika tas vairs nav redzēts.

Turpmāk lasāmais izvilkums no kāda atmiņu sējuma vēsta par grūtībām, kuras miste­ram Lorensam (vēlāk seram Tomasam Lorensam) vajadzēja pārvarēt, gleznojot šo portretu. Interesants tas ir arī tālab, ka ļauj labāk izprast Norela un Streindža savstarpējās attiecības 1814. gada nogalē. Viss liek domāt, ka Streindžs, neraugoties uz daudziem iespējamo strīdu aizmetņiem, vēl aizvien centās izturēties pret gados vecāko burvi iecietīgi un mudināja citus rīkoties līdzīgi.

"Abi burvji pozēja mistera Norela bibliotēkā. Misters Streindžs misteram Lorensam šķita ārkārtīgi patīkams cilvēks, un Streindža gleznošana sekmējās ļoti labi. Turpretim mis­ters Norels jau no paša sākuma bija pagalam nemierīgs. Viņš šļūkāja pa savu krēslu un stai­pīja kaklu, it kā pūlēdamies saskatīt mistera Lorensa rokas — šie pūliņi bija gluži velti, jo starp abiem atradās molberts. Misters Lorenss noskārta, ka burvis uztraucas par portretu,un viņu mierināja, ka gleznošana veicoties labi. Misters Lorenss ari aicināja misteru Norelu paskatīties pašam, ja viņš tā vēlas, taču misters Norels nekļuva rāmāks.

Piepeši misters Norels uzrunāja misteru Streindžu, kas bija apsēdies pie galda un rakstīja vēstuli vienam no Kabineta locekļiem. "Mister Streindž, te ir caurvējš! Man liekas, logs misteram Lorensam aiz muguras ir palicis vaļā! Mister Streindž, lūdzams, aizejiet un paskatieties, vai tas nav vaļā!" Nepaceldams acis no vēstules, Streindžs atbildēja: "Nē, logs ir ciet. Jūs alojaties." Nepagāja ne piecas minūtes, kad misteram Norelam šķita, ka ārā klaigā pīrāgu pārdevējs, un viņš lūdza, lai misters Streindžs pieiet pie loga un palūkojas, taču misters Streindžs atkal atbildēja noliedzoši. Pēc tam misters Norels domājās dzirdējis her­cogienes karietes piebraukšanu. Viņš izmēģināja visdažādākās iedomas, lai piespiestu mis­teru Streindžu pieiet pie loga, taču misters Streindžs neparko negāja. Tas bija ļoti savādi, un misteram Lorensam radās aizdomas, ka mistera Norela satraukumam nav saistības ne ar pīrāgu tirgotājiem, ne ar hercogienēm, bet gan vainīga ir glezna.

Tādēļ, kad misters Norels izgāja no bibliotēkas, misters Lorenss apjautājās misteram Streindžam, kas te notiekot. Misters Streindžs sākumā apgalvoja, ka viss esot kārtībā, taču misters Lorenss bija apņēmies par katru cenu izdibināt patiesību un piespieda misteru Streindžu ātbildēt. Misters Streindžs nopūtās un sacīja: "Ai, lai jau būtu! Viņš ir ieņēmis galvā, ka jūs, paslēpies aiz molberta, norakstāt no viņa grāmatām buramvārdus."

Misters Lorenss bija satriekts. Viņš bija gleznojis Anglijas ievērojamākās personas, un nekad nebija turēts aizdomās par zagšanu. Tādu apiešanos viņš nebija gaidījis.

"Nevajag," sirsnīgi aicināja misters Streindžs, "nedusmojieties! Ja Anglijā kāds ir pelnī­jis jūsu iecietību, tad tas ir misters Norels. Visa angļu maģijas nākotne guļ uz viņa pleciem, un varu jums apliecināt, ka viņš to izjūt ļoti skaudri. Tādēļ arī viņš ir nedaudz ekscentrisks. Kā gan jūs, mister Lorens, pats justos, ja kādu rītu pamostos, un izrādītos, ka jūs esat vienīgais gleznotājs visā Eiropā? Vai jūs nejustos mazliet vientuļš? Vai jums neliktos, ka Mikelan- dželo, Rafaēls, Rembrants un visi pārējie vērīgi noraugās uz jums, reizē izaicinādami jūs uz sacensību un lūgdamies, lai jūs radāt ko līdzīgu viņu šedevriem? Vai jums palaikam neuz­māktos mazdūšība un dusmas?"

Cit. pēc Kroftas jaunkundzes "Atmiņām par seru Tomasu Lorensu pēc gandrīz trīsdes­mit gadu tuvas draudzības".

Tur bija misters Laselzs un misters Drolaits, tāpat ari misters Streindžs ar kun­dzi un vairāki no karaļa ministriem.

Portretā bija redzams misters Norels savos vienkāršajos pelēkajos svārkos un vecmodīgajā parūkā. Likās, gan svārki, gan parūka viņam ir mazliet par lielu. Viņš bija it kā ierāvies tajos, un zilās ačeles raudzījās pasaulē ar dīvainu ska­tienu, kurā jaucās izbīlis un augstprātība, vedinot seru Volteru Poulu uz domām par viņa sulaiņa kaķi. Likās, gandrīz visiem klātesošajiem vajadzēja papūlēties,

lai sameklētu glaimojošus vārdus, ko sacit par to gleznas pusi, kurā bija attēlots misters Norels, turpretim ikkatrs mīļuprāt apbrīnoja Streindža pusi. Streindžs bija attēlots misteram Norelam aiz muguras, pussēdus, puszviļus uz maza gal­diņa, visnotaļ brīvā pozā ar parasto zobgalīgo vīpsnu uz lūpām, un viņa acīs zibēja smiekli, noslēpumi un burvestības — gluži kā burvja acīm pieklājas.

O! Brīnišķīgi! — jūsmoja kāda dāma. — Paskatieties, kā tumšais spo­gulis aizmugurē izceļ mistera Streindža galvu!

Visi allaž iedomājas, ka burvji un spoguļi sader kopā, — pukstēja mis­ters Norels. — Manā bibliotēkā tai vietā nekāda spoguļa nav!

Mākslinieki ir lieli blēdnieki, ser, viņi mūždien pārtaisa pasauli tā, kā pa­šiem labāk patīk, — bilda Streindžs. — Šai ziņā viņi patiesībā mazliet līdzinās burvjiem. Tomēr viņš te ir uztaisījis kaut ko visai interesantu. Tās drīzāk ir durvis, nevis spogulis — spoguļi nemēdz būt tik tumši. Es bezmaz jūtu, kā no turienes velk caurvējš. Man nepatīk, ka es sēžu tām tik tuvu — ka tikai es ne- saaukstējos!

Kāds no ministriem, kas nekad nebija spēris kāju mistera Norela biblio­tēkā, izteica apbrīnas pilnu piezīmi par tās samērīgajām proporcijām un pār­domāto iekārtojumu, un pēc tam arī pārējie sāka runāt, cik skaista viņiem lie­kas šī telpa.

Jā, mistera Norela Londonas bibliotēka tik tiešām iekārtota ar lielu gaumi, — piebalsoja Drolaits, — bet salīdzinājumā ar Hartfjū abatijas biblio­tēku tas ir nieks! Tā gan ir burvīga telpa! Nekad mūžā neesmu redzējis neko tik patīkamu, tik ideālu. Tur ir spraišļotas arkas un kupols ar pīlāriem gotiskā stilā, un kokgrieztas lapas — sausas un červeļainas lapas, it kā tās būtu novītu­šas pēc briesmīgas vēja brāzmas, bet viss darināts no krietna Anglijas ozola, oša un gobas, — neko tik brīnišķīgu es nekur citur neesmu redzējis. "Mister Norel," es sacīju, kad mēs tikāmies, "jūsos slēpjas gluži neapjausti dziļumi. Jūs laikam esat romantiķis, ser!"

Mistera Norela sejas izteiksme rādīja, ka viņam nebūt nepatīk tik garas ru­nas par Hartfjū bibliotēku, taču misters Drolaits necēla ne ausu:

Tur ir sajūta kā birztalā, jaukā birztaliņā gada nogalē, un grāmatu iesē­jumi, visi ir rūsgani un brūni, un aiz vecuma sažuvuši, vēl vairāk papildina šo iespaidu. Jā, grāmatu tur laikam ir tikpat daudz, cik mežā lapu. — Misters Dro­laits ieturēja pauzi. — Un jūs, vai jūs esat bijis Hartfjū, mister Streindž?

Streindžs atbildēja, ka viņam vēl nav bijusi tā laime.

Ā, bet jums noteikti vajag aizbraukt! — nešpetni smaidīja Drolaits. — Nudien! Hartfjū bibliotēka ir īsts brīnums.

Norels pameta uz Streindžu bažīgu skatienu, taču Streindžs neatbildēja. Viņš bija uzgriezis visiem muguru un cītīgi aplūkoja savu portretu.

Kad pārējie aizgāja tālāk un sāka runāt par citām lietām, sers Volters no­murmināja:

Nepievērsiet šai negantībai uzmanību.

Mmmm? — atsaucās Streindžs. — Ā, tie ir sīkumi. Bet paskatieties uz šo spoguli! Vai jums nešķiet, ka tajā varētu ieiet? Manuprāt, tas nemaz nebūtu grūti. Varbūt vajadzētu izmantot atklāsmes buramvārdus. Nē, labāk atminēša­nas vārdus. Vai varbūt gan vienus, gan otrus. Ceļš būtu tīrs. Viens solis uz priekšu, un ardievu. — Viņš atskatījās un bilda: — Un ir dienas, kad es labprāt pateiktu sveikas.

Un kurp tad jūs dotos? — sers Volters bija pārsteigts: nekur viņam nebija tik tīkami kā Londonā ar tās gāzes laternām un tirgotavām, kafijas namiem un klubiem, ar tās daiļavu tūkstošiem un tūkstoš veidu tenkām, un viņam šķita, ka visi citi domā tāpat.

Eh, turp, kur devās tādi kā es sensenos laikos. Klejot pa takām, kuras citi nav redzējuši. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Streindžs vēlreiz nopūtās, un viņa labā kāja nepacietīgi paklauvēja pa mis­tera Norela tepiķi, likdama noprast — ja viņš par došanos aizmirstajās takās gudros vēl ilgi, tad kājas pašas viņu turp aiznesīs.

Pulksten divos viesi bija izklīduši, un misters Norels, ko visnotaļ biedēja iespējamā saruna ar Streindžu, devās uz trešo stāvu un paslēpās savā kabine- tiņā mājas tālākajā galā. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un ķērās pie darba. Itin drīz viņš bija pilnīgi aizmirsis Streindžu, Hartfjū bibliotēku un visas nepatī­kamās izjūtas, ko bija izraisījusi Drolaita tarkšķēšana. Tādēļ viņš jutās visai neapmierināts, kad pēc pāris minūtēm pie durvīm atskanēja klauvējiens un ienāca Streindžs.

Atvainojos par traucēšanu, ser, — viņš sacīja, — taču es vēlos jums kaut ko jautāt.

Ak tā! — nervozi atsaucās misters Norels. — Jā, jā, protams, es vienmēr ar vislielāko prieku atbildu uz. jūsu jautājumiem, bet tieši šobrīd man ir darīšanas, kuras es diemžēl nevaru atstāt novārtā. Es pārrunāju ar lordu Liverpūlu mūsu nodomu ar maģijas palīdzību paglābt Lielbritānijas piekrasti no vētrām, un viņš par to izteicās ļoti atzinīgi. Lords Liverpūls sacīja, ka jūra ik gadus iznīcina īpašumus simtiem tūkstošu mārciņu vērtībā. Lords Liverpūls teica, ka īpašumu pasargāšanu viņš uzskata par galveno maģijas uzdevumu miera laikos. Kā allaž, viņa gaišība vēlas, lai tas tiktu izdarīts nekavējoties, bet darba tur ir ļoti daudz. Jau Kornvolas grāfiste vien prasīs vismaz nedēļu. Baidos, ka mūsu saruna jāatliek uz kādu citu reizi.

Streindžs smaidīja.

Ja buršana ir tik steidzama, ser, tad cs nākšu jums palīgā un pie reizes mēs varēsim aprunāties. Kur jūs sākāt?

Pie Jārmutas.

Un ko jūs izmantojat? Belāzisu?

Nē, Belāzisu nē. Lančestera "Putnu valodā" ir rekonstruēta Stoksija bur­vestība bangainu ūdeņu nomierināšanai. Es neesmu tāds muļķis, lai uzskatītu, ka I.ančestera versija stipri līdzinās Stoksijam, bet nekā labāka mūsu rīcībā nav. Es mazliet pārskatīju Lančesteru un esmu sācis tam pievienot Pevanzē aizsarg- burvestību. [62] [1] Frānsiss Pevanzē — sešpadsmitā gadsimta burvis. Sarakstījis "Astoņpadsmit brīnu­mus, kas atrodami Albionas namā". Mums zināms, ka Pevanzī mācījās pie Mārtiņa Peila. "Astoņpadsmit brīnumiem" raksturīgas visas Peila burvestību īpatnības, ieskaitot viņa vājību uz sarežģītām diagrammām un izvērstu maģisko aparātu.

Daudzus gadus Frānsisam Pevanzē angļu maģijas vēsturē bija atvēlēta nenozīmīga, taču cienījama vieta kā Mārtiņa Peila sekotājam, un visi bezgala brīnījās, kad ap viņu piepeši savērpās vienas no sīvākajām debatēm astoņpadsmitā gadsimta maģijas teorijā.

Viss sākās 1754. gadā, kad Linkolnšīrā, kāda Stemfordas džentlmeņa bibliotēkā tika at­rastas vairākas vēstules. Tās bija rakstītas senlaicīgā rokrakstā, un apakšā parakstījies bija Mārtiņš Peils. Astoņpadsmitā gadsimta otrās puses maģijas pētnieki no prieka nezināja, kur dēties.

Taču pēc rūpīgākas izpētes izrādījās, ka tās ir mīlestības vēstules, un par maģiju tajās nav neviena vienīga vārdiņa. Vēstuļu izteiksme bija bezgala kaislīga: Peils savu izredzēto salīdzi­nāja ar saldu lietutiņu, kas viņu spirdzina, ar uguni, pie kuras viņš sildās, ar mokām, kas viņam mīļākas par visiem labumiem. Dažādiem vārdiem bija raksturotas pienbaltās krūtis un smaržīgās kājas, un garie, mīkstie, brūnie mati, kuros iepinas zvaigznes, ka arī citas lie­tas, kas itin nemaz neinteresēja maģijas pētniekus, kuri bija cerējuši uz buramvārdiem.

— Misters Norels piestūma Streindžam tuvāk pāris papīra loksnes. Streindžs tās izlasīja un arī ķērās pie darba.Peils nespēja vien gana bieži atkārtot savas mīļotās vārdu — viņu sauca Frānsisa —, un vienā no vēstulēm bija sacerējis kalambūru vai šarādi par viņas uzvārdu: Pevanzē. Sākumā astoņpadsmitā gadsimta maģijas pētnieki sliecās uzskatīt, ka Peila sirdsdāma bijusi Frānsisa Pevanzē māsa vai sieva. Sešpadsmitajā gadsimtā vārds Francis bija visnotaļ izplatīts gan vīriešiem, gan sievietēm. Pēc tam Čārlzs Hezers-Grejs publicēja septiņus šo vēstuļu fragmen­tus, kuros bija pieminēti "Astoņpadsmit brīnumi Albionas namā" un bija pilnīgi skaidri redzams, ka Peila sirdsdāma un grāmatas autors ir viena un tā pati persona.

Viljams Pentlers iebilda, ka šīs vēstules esot viltojums. Tās atrastas mistera Vitlsī biblio­tēkā. Misteram Vitlsī bija sieva, kas bija sarakstījusi vairākas lugas, un divas no tām bija uzvestas Drūri-leinas teātrī. Nav ne mazāko šaubu, apgalvoja Pentlers, ka sieviete, kas no­laidusies līdz lugu rakstīšanai, ir gatava uz visu; misis Vitlsī esot viltojusi vēstules, "…lai celtu savu dzimumu augstāk par dabisko vietu, ko tam ierādījis Dievs…" Misters Vitlsī iz­aicināja Viljamu Pentleru uz divkauju, un Pentlers, kas bija caurcaurēm zinātnieks un itin neko nesaprata no ieročiem, atvainojās un publicēja oficiālu atsaukumu, ņemot atpakaļ visus pret misis Vitlsī kundzi izvirzītos apvainojumus.

Misters Norels ar lielāko prieku izmantoja Pevanzē burvestības, jo pats savā prātā jau sen bija nolēmis, ka Pevanzē bija vīrietis. Runājot par šim vēstulēm — tajās nebija ne vārda par maģiju, tādēļ viņu tās neinteresēja. Džonatans Streindžs pieturējās pie citādiem ieska­tiem. Pēc viņa domām, lai izbeigtu šīs domstarpības, uzdodams un atbildams tikai viens jautājums: vai Mārtiņš Peils būtu mācījis maģiju sievietei? Atbilde — atkal, pēc Streindža, — bija: jā. Galu galā arī pats Mārtiņš Peils bija mācījies pie sievietes — viņa skolotāja bija Kat­rīna no Vinčesteras.

Pēc neilga brīža Streindžs ierunājās:

Es nesen Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pasauļu atklāšanās" uzgāju vietu, kur viņš piemin karaļvalsti, kas atrodas aiz spoguļiem, karaļvalsti, kurā, pēc visa spriežot, netrūkst visnotaļ ērtu ceļu, pa kuriem iespējams nokļūt, kur vien ievajagas.

Citkārt saruna par šo tēmu misteram Norelam neietu pie sirds, taču viņš ļoti nopriecājās, ka Streindžs negrasās uzsākt ķīviņu par Hartfjū bibliotēku, un nu šķiltin šķīla valodu:

Ak jā, protams, protams! Tik tiešām, ir ceļš, kas savieno visus pasaules spoguļus. Ievērojamie viduslaiku burvji to ļoti labi zināja. Nav šaubu, ka viņi bieži to izmantoja. Baidos, ka precīzākas ziņas es jums nespēju sniegt. Rakst­nieki, kuru darbos man iznācis par to lasīt, to apraksta ļoti dažādi. Ormskērks apgalvo, ka šis ceļš vedot cauri plašam, tumšam tīrelim, turpretim Hikmens to dēvē par milzīgu namu ar tumšiem gaiteņiem un platām kāpnēm. [63] 3 tadejs hikmens (1700—1738) — Martina Peila dzīvesstāsta sarakstītājs. Hikmens apgalvo, ka šajā namā esot akmens tilti pāri dziļām aizām un kanāli, pa kuriem starp akmens mūriem plūstot melns ūdens: uz kurieni, kālab — to neviens nezina. — Piepeši misters Norels bija vislabākajā omā. Mierīgi sēdēt un burt kopā ar misteru Streindžu — tie viņam bija labsajūtas augstumi. — Un kā vei­cas ar rakstu nākamajam "Džentlmeņu žurnālam"? — viņš apvaicājās. Streindžs veltīja brīdi pārdomām.

Es vēl īsti neesmu to pabeidzis, — viņš atzinās.

Par ko tas būs? Nē, nesakiet! Ar nepacietību gaidu, kad varēšu to izlasīt! Varbūt jūs rīt paņemtu to līdzi?

Ā, labi. Rīt — noteikti.

Tovakar Arabella, ienākot sava Soho-skvēra nama salonā, ar zināmu pārstei­gumu atklāja, ka viss tepiķis ir piemētāts ar papīra lapiņām, uz kurām sarakstīti buramvārdi, piezīmes un fragmenti no sarunām ar Norelu. Streindžs stāvēja istabas vidū, skatījās uz papīru jūkli un plūkāja matus.

Augstā debess, par ko lai es uzrakstu nākamajam "Džentlmeņu žurnā­lam"? — viņš noprasīja.

Es nezinu, mans mīļais. Vai misteram Norelam nebija nekādu ierosinājumu? Streindžs sarauca pieri.

Viņš nezin kāpēc ir iedomājies, ka tas ir jau uzrakstīts.

Hm, tad varbūt par kokiem un maģiju? — lika priekšā Arabella. — Tu pirms dažām dienām sacīji, ka tā ir ļoti interesanta tēma, kas pilnīgi atstāta novārtā.

Streindžs paņēma papīra lapu un ņēmās aši kricelēt piezīmes:

Ar ozoliem var sadraudzēties, tie palīdzēs cīnīties pret ienaidniekiem, ja domās, ka tu cīnies par taisnu lietu. Bērzu birzīs, tas ir visiem zināms, atroda­mas durvis uz Elfu valsti. Ošu sēras nebeigsies, līdz atgriezīsies karalis Krauklis. [64] [1] Efeja solīja sasiet Anglijas naidniekus, Meža plūmes un dzelkšņi solīja tos šaust, Paērkšķis teicās atbildēt uz visiem jautājumiem, Bērzs teicās atvērt durvis uz citām zemēm, īve sagādāja mums ieročus, Krauklis sodīja mūsu naidniekus, Ozols neizlaida no acīm tālos pakalnus, Lietus aizskaloja visas bēdas.

Tiek uzskatīts, ka šajos angļu tautas sakāmvārdos uzskaitīti līgumi, kurus Džons Askglāss, karalis Krauklis, Anglijas vārdā noslēdza ar mežiem.

Nē, nē! Tā es nevaru rakstīt! Norelu ķers trieka. — Viņš saburzīja papīru un iemeta to uguni.

Ak vai! Tad varbūt tev atradīsies brītiņš paklausīties, kas man sakāms,— bilda Arabella. — Es šodien biju pie lēdijas Vestbijas, un viņas namā sastapu ļoti savādu jaunkundzi, kas, liekas, ir tādās domās, ka tu viņai māci maģiju.

Streindžs uz brīdi pacēla galvu.

Es nevienam nemācu maģiju, — viņš attrauca.

Es zinu, mans mīļais, — Arabella pacietīgi atbildēja. — Es zinu, ka tu to nedari. Tieši tādēļ jau tas ir tik dīvaini.

Un kā sauc šo jauno grūtgalvīti?

Mis Greja.

Es viņu nepazīstu.

Meitene ir apķērīga, ģērbjas smalki, bet skaista nav. Pēc visa spriežot, viņa ir ļoti bagāta un gluži traka uz maģiju. Visi tā saka. Viņai ir vēdeklis ar jūsu portretiem — tavu un mistera Norela —, un viņa lasījusi katru vārdu, ko jūs ar lordu Portišedu jebkad esat publicējuši.

Streindžs labu brīdi domīgi raudzījās uz sievu, un Arabella jau maldīgi no­domāja, ka viņš apsver viņas sacīto. Taču, kad viņš ierunājās, pār viņa lūpām nāca vien maigs pārmetums:

Mana mīļā, tu stāvi uz maniem papīriem. — Streindžs saņēma viņu aiz elkoņa un uzmanīgi pavirzīja sānis.

Viņa man teica, ka samaksājusi tev četrsimt gineju, lai tu piekristu viņu mācīt. Par to tu esot aizsūtījis viņai četras vēstules ar buramvārdu aprakstiem un norādījumiem, kādas grāmatas viņai jāizlasa.

Četrsimt gineju! Tas gan ir dīvaini. Es varu aizmirst jaunu dāmu, bet šau­bos, vai es spēju aizmirst par četrsimt ginejām. — Streindžam iekrita acīs kāds papīriņš, viņš to pacēla un sāka lasīt.

Sākumā man šķita, ka viņa to visu sadomājusi, lai izraisītu manu greiz­sirdību un mēs saķildotos, bet izskatījās, ka viņas apsēstība ir citāda rakstura. Viņa ir sajukusi nevis tavas personas, bet tava amata dēļ. Es pilnīgi neko ne­saprotu. Kas tās vēl par vēstulēm? Kas viņai tādas atsūtījis?

Streindžs paņēma piezīmju grāmatiņu (tā gan bija Arabellas saimniecības grāmata, ar viņa lietām tai nebija pilnīgi nekādas saistības) un sāka ātri kaut ko pierakstīt.

Džonatan!

Mmm?

Ko lai es, nākamreiz tiekoties, Grejas jaunkundzei saku?

Paprasi viņai četrsimt gineju. Saki, ka es joprojām neesmu tās saņēmis.

Džonatan! Tā ir nopietna lieta!

Ehei, gluži manas domas. Kas var būt nopietnāks par četrsimt ginejām.

Arabella vēlreiz atkārtoja, ka tas viss esot pārlieku dīvaini. Viņa sacīja Strein­džam, ka esot visai nobažījusies par šo Grejas jaunkundzi, un vēloties, lai viņš ar Grejas jaunkundzi aprunājas un izgaisina mīklainību. Taču viņa to visu teica tikai sev pašai par prieku, tāpēc ka ļoti labi zināja, ka Streindžs neklausās.

Pēc dažām dienām Streindžs un sers Volters Pouls spēlēja biljardu Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. Spēlē bija iestājusies impasse, un sers Volters, kā parasti, ņēmās pārmest Streindžam, ka tas biljarda bumbas pa galdu stumdot ar maģijas palīdzību.

Streindžs apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu nedarot.

Es redzēju, kā jūs pieskaraties degunam! — īgņojās sers Volters.

Lai Dievs žēlīgs! — iesaucās Streindžs. — Vai tad cilvēkam vairs nedrīk­stēs uznākt šķavas, ko? Es esmu saaukstējies.

Divi Streindža un sera Voltera draugi, pulkvežleitnants Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems, kuri vēroja spēli, norādīja — ja Streindžs un sers Vol­ters vēlas tikai ecēties, vai viņiem tiešām tālab jāaizņem biljarda galds? Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems lika noprast, ka šajās sienās ir arī citi cilvēki — kurus vairāk interesē pati spēle — un šie cilvēki gaida, kad varēs tikt pie galda. Šī vārdu pārmaiņa, kas pārauga vispārīgākā strīdā, nelaimīgā kārtā pamudināja divus lauku džentlmeņus pabāzt galvu pa durvīm un apjautāties, kad atbrīvo­sies spēles galds; viņi nezināja, ka ceturtdienas vakaros Bedforda kafijas nama biljarda istaba neapšaubāmi pieder seram Volteram Poulam, Džonatanam Strein­džam un abu tuvākajiem draugiem.

Goda vārds, — atbildēja Kahūns Grānts, — es nezinu. Bet katrā ziņā ne tuvākajā laikā.

Pirmais no abiem lauku džentlmeņiem bija ducīgs, pēc izskata cienīgs vīrs smaga, brūna auduma svārkos; viņa zābaki labāk iederētos kādā lauku gada­tirgū nevis Bedforda kafijas nama elegantajās telpās. Otrs lauku džentlmenis bija klibs vīrelis ar mūžam izbrīnītu seju.

Bet, ser,— pirmais džentlmenis vērsās pie Streindža kā paša saprāta balss, — jūs sarunājaties, nevis spēlējat. Mēs ar misteru Tantoniju esam atbraukuši no Notingemširas. Mēs pasūtinājām vakariņas, bet mums paziņoja, ka tās būs gatavas tikai pēc stundas. Ļaujiet mums uzspēlēt, kamēr paši runājat, un pēc tam mēs ar lielāko prieku atkal jūs palaidīsim pie galda.

Viņa manieres bija nevainojami pieklājīgas, taču Streindža kompānija ap­skaitās. Viss skaidri liecināja, ka šis cilvēks ir fermeris vai tirgotājs, un viņiem nepavisam nepatika tas, ka tāds viņus izrīko.

Ja jūs paskatītos uz spēles galdu, — teica Streindžs, — tad redzētu, ka mēs tikai pirms brīža esam sākuši. Likt džentlmenim mest mieru, iekams viņš ir pabeidzis spēli, — man jums jāteic, ser, ka Bedforda namā tā nemēdz darīt.

Ak tā? Nemēdz? — Notingemširas džentlmenis piemīlīgi atsaucās. — Tādā gadījumā lūdzu piedošanu. Bet varbūt jums nebūtu iebildumu man paziņot, vai jūsu spēle, pēc jūsu domām, būs īsa vai ilga?

Mēs jau jums teicām, — iejaucās Grānts. — Mēs nezinām. — Viņš saska­tījās ar Streindžu, un viņa sejas izteiksme nepārprotami pauda: "Šis zellis ir pil­nīgs stulbenis."

Te džentlmenim no Notingemširas sāka rasties aizdomas, ka Streindža kompānija ir ne vien neizpalīdzīga, bet vēl arī tīšuprāt izturas rupji. Viņš sa­rauca pieri un norādīja uz klibo vīreli ar izbrīnīto seju — tas visu laiku stāvēja viņam līdzās.

Misters Tantonijs pirmo reizi ir ieradies Londonā un neilgojas šeit atgriez­ties. Es jo īpaši vēlējos viņam parādīt Bedforda kafijas namu, taču nezināju, ka sastapšu te tik nelaipnus cilvēkus.

Ja reiz jums šeit nepatīk, — nikni atcirta Streindžs, — varu tikai ieteikt jums doties atpakaļ uz… Nezkuršīru, vai tā jūs teicāt?

Kahūns Grānts veltīja Notingemširas džentlmenim ļoti saltu skatienu un piezīmēja, nevienu neuzrunādams:

Nav jābrīnās, ka zemkopība ir tik bīstamā stāvoklī. Mūslaiku fermeri mūž­dien vazājas apkārt. Viņus var sastapt visos karaļvalsts dīkdieņu midzeņos. Viņi domā tikai par izpriecām. Interesanti, vai Notingemšīrā nav kviešu, ko sēt? Nav cūku, ko barot?

Mēs ar misteru Tantoniju neesam fermeri, ser! — sašutis iekliedzās džentlmenis no Notingemširas. — Mēs esam aldari. Mūsu slavenāko alu, Gatkomba un Tantonija stipro porteri, ciena trijās grāfistēs!

Pateicos, bet mums te, Londonā, jau ir diezgan alus un aldaru, — pazi­ņoja pulkvedis Maningems. — Lūdzami, mūsu dēļ nevilcinieties!

Bet mēs neesam ieradušies tirgot alu! Mēs atbraucām daudz cēlāka mērķa labad! Misters Tantonijs un es, mēs abi esam aizrāvušies ar maģiju! Mēs uzskatām, ka interesēties par šīm lietām ir ikkatra patriotiska angļa pienā­kums. Londona vairs nav tikai Lielbritānijas galvaspilsēta vien — tā ir mūsu maģisko pētījumu sirds. Misters Tantonijs gadu gadiem sirsnīgi ilgojās mācī­ties maģiju, taču šī māksla bija tik nožēlojami pagrimusi, ka viņš krita izmi­sumā. Draugi aicināja viņu nenokārt degunu. Mēs teicām — kad sliktāk vairs nevar būt, viss sāk iet uz labu. Un mums bija taisnība, jo gandrīz uzreiz parā­dījās divi ievērojami burvji, dižākie no visiem, kas redzēti Anglijā! Es, sapro­tams, runāju par misteru Norelu un misteru Streindžu! Viņi darīja brīnumus, un angļi atkal varēja svētīt savu dzimto zemi, un misters Tantonijs varēja cerēt, ka pienāks diena, kad viņš piebiedrosies to pulkam.

Tiešām? Nu, pēc manām domām, viņu gaida vilšanās, — norādīja mis­ters Streindžs.

Jūs alojaties, ser, vai, kā jūs alojaties! — triumfējoši kliedza džentlmenis no Notingemširas. — Pats misters Streindžs jau māca misteram Tantonijam burvju mākslas!

Nelaimīgā kārtā Streindžs tai brīdī bija noliecies pār galdu un stāvēja uz vienas kājas, tēmēdams uz biljarda bumbu. Dzirdētais viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš aizšāva pilnīgi garām, ar nūju iezvēla pa galda malu un nokrita pie zemes.

Manuprāt, tur būs kāda kļūda, — sacīja Kahūns Grānts.

Nē, ser! Tur nav nekādu kļūdu, — ar tracinošu mieru atbildēja džentl­menis no Notingemširas.

Streindžs, kājās celdamies, jautāja:

Kā viņš izskatās? Šis misters Streindžs?

Ak vai, — atsaucās džentlmenis no Notingemširas, — šai ziņā es jums nespēju sniegt precīzas ziņas. Misters Tantonijs nekad nav ticies ar misteru Streindžu. Misters Tantonijs mācās ar vēstuļu starpniecību. Taču mēs ļoti ce­ram ieraudzīt misteru Streindžu uz ielas. Rīt mēs iesim uz Soho-skvēru, lai ska­tītos uz viņa namu.

Vēstules! — Streindžs iekliedzās.

Pēc manām domām, ar korespondences palīdzību iegūta izglītība no­teikti ir ļoti vājas kvalitātes, — bilda sers Volters.

Nebūt ne! — iesaucās džentlmenis no Notingemširas. — Mistera Strein­dža vēstulēs ir neskaitāmi viedi padomi un izcilas atziņas par angļu maģijas stāvokli! Jā, tikai pirms dažām dienām misters Tantonijs aizrakstīja misteram Streindžam, lūgdams buramvārdus, ar kuriem var izbeigt lietavas — tai No­tingemširas daļā, kur mēs dzīvojam, lija vienā līšanā. Jau nākamajā dienā mis­ters Streindžs atbildēja, rakstīdams, ka tik tiešām esot burvestības, ar kurām lietu un sauli var stumdīt šurpu turpu kā šaha figūras, bet viņš tās izmantojot tikai pavisam spiedīgos apstākļos un iesakot misteram Tantonijam sekot viņa piemēram. Angļu maģija, misters Streindžs raksta, ir izaugusi Anglijas zemē un Anglijas lietus savā ziņā ir to spirdzinājis. Rīdinot Anglijas laika apstākļus, raksta misters Streindžs, mēs rīdinām Angliju, un tas var sagraut pašus Angli­jas maģijas pamatus. Mums likās, ka šī atziņa gluži apbrīnojami liecina, kāds ģēnijs ir misters Streindžs, vai ne tā, mister Tantonij? — Notingemšīrietis maz­liet sapurināja savu draugu, un tas sāka blisināt acis.

Vai jūs esat ko tādu sacījis? — nomurmināja sers Volters.

Kā nu ne! Man liekas, sacīju gan, — Streindžs atbildēja. — Kaut ko tādu es teicu… kad tas varēja būt? Pagājušo piektdien, ja nemaldos.

Un kam jūs to teicāt?

Norelam, protams.

Un vai tur klāt nebija vēl kāds?

Streindžs nesteidzās ar atbildi.

Drolaits, — viņš pēc brīža lēni noteica.

Ahā!

Ser, — Streindžs uzrunāja džentlmeni no Notingemširas, — lūdzu, at­vainojiet, ja pirmīt jūs aizskāru. Jums gan jāatzīst, ka jūsu runas manierē kaut kas nebija gluži… īsi sakot, es esmu ātras dabas un jūs mani aizķērāt jutīgā vietā. Es esmu Džonatans Streindžs, un man ar nožēlu jāteic, ka šī man ir pirmā dzir­dēšana gan par jums, gan par misteru Tantoniju. Man ir aizdomas, ka jūs ar misteru Tantoniju apkrāpis kāds bezgodis. Droši vien misters Tantonijs maksā man par mācīšanu? Vai drīkstu vaicāt, uz kurieni viņš sūta naudu? Ja uz Mazo Raider-strītu, tad citi pierādījumi man vairs nav vajadzīgi.

Diemžēl džentlmenis no Notingemširas un misters Tantonijs bija Strein­džu iztēlojušies kā staltu, plecīgu spēkoni ar garu, baltu bārdu, pērkondimdošu balsi un senlaicīgām drānām. Tā kā misters Streindžs, kas stāvēja viņu priekšā, bija šmaugs, gludi skuvies, raits valodā un ģērbies gluži tāpat kā visi citi bagāti un eleganti Londonas džentlmeņi, viņi nebija ar mieru uzreiz noticēt, ka šis ir īstais misters Streindžs.

Nu, to ir viegli labot, — sacīja Kahūns Grānts.

Bez šaubām, — piekrita sers Volters. — Es ataicināšu viesmīli. Varbūt kalpa vārds iespēs to, ko nespēja džentlmeņa vārds. Džon! Panāciet šurp! Jūs esat mums vajadzīgs!

Nē, nē, nē! — iesaucās Grānts. — Es gribēju teikt pavisam ko citu! Džon, jūs varat iet! Jūs mums neesat vajadzīgs. Misters Streindžs var izdarīt dažne­dažādas lietas, kas viņa lieliskās burvja spējas pierādīs daudz labāk nekā jeb­kādi apgalvojumi. Galu galā viņš ir mūsu laikmeta dižākais burvis.

Paga, — notingemšīrietis sarauca pieri, — mums likās, ka šie vārdi at­tiecas uz misteru Norelu?

Kahūns Grānts pasmaidīja.

Mums ar pulkvedi Maningemu, ser, bija tas gods Spānijā karot kopā ar viņa gaišību hercogu Velingtonu. Varu jums apliecināt, ka tur mēs par misteru Norelu neko nebijām dzirdējuši. Mēs paļāvāmies uz misteru Streindžu — džentl­meni, ko jūs redzat savā priekšā. Ja viņš būs ar mieru parādīt kādu žilbinošu burvestību, diezin vai jūs vēl šaubīsities: esmu pārliecināts, ka jūsu lielā cieņa pret angļu maģiju un angļu burvjiem neļaus jums ilgāk ciest klusu. Man nav šaubu, ka jūs labprāt pastāstīsit viņam visu, kas jums zināms par šīm viltotajām vēstulēm. — Grānts jautājoši raudzījās uz džentlmeni no Notingemširas.

Nezinu, ko sacit, — par atbildi sacīja džentlmenis no Notingemširas. — Jūs esat ļoti savāda kompānija, un es tiešām nezinu, kāpēc jums ir savaja- dzējies iebarot man šo ērmoto stāstu. Teikšu atklāti — man būs liels pārsteigums, ja šīs vēstules izrādīsies viltojums! Katra to rindiņa, katrs vārds dveš krietnu angļu maģiju!

Bet, — iebilda Grānts, — tā varētu būt, jo mums ir aizdomas, ka šis blē­dis savus melus sabrūvējis no paša mistera Streindža vārdiem! Un tagad, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir misters Streindžs, kā mēs apgalvojam, viņš jums parādīs ko tādu, ko vēl neviens nav redzējis!

Tiešām? — pārjautāja notingemšīrietis. — Ko viņš izdarīs?

Grānts plati pasmaidīja un pagriezās pret Streindžu, it kā ari viņam pēkšņi būtu kļuvis interesanti.

Jā, Streindžs, pasakiet! Ko jūs izdarīsiet?

Tomēr Streindža vietā atbildēja sers Volters. Viņš ar galvas mājienu norā­dīja uz lielu Venēcijas stikla spoguli, kas aizņēma gandrīz veselu sienu un šai brīdī atspoguļoja vienīgi tumsu:

Viņš ieies šajā spogulī, — sers Volters sacīja, — un neiznāks no tā.

1814. gada novembris

Hempstedas ciems atrodas piecas jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Mūsu vectēvu laikos tas bija pagalam neievērojams fermu un mājeļu puduris, taču tik zemnieciskas vietas pastāvēšana Londonas pievārtē pamudināja ļoti dau­dzus doties turp, lai baudītu svaigo, jauko gaisu un zaļumus. Viņiem par prieku tur tika uzbūvēts hipodroms un ķegļu laukums. Atspirdzinājumus piedāvāja kon­ditorejas un tējas dārzi. Bagātnieki iegādājās vasarnīcas, un itin drīz Hempstcda jau bija tāda, kāda tā ir mūsdienās: viena no Londonas smalkās sabiedrības iecienītajām kūrvietām. Ļoti īsā laikā ciems visai cienījami izpletās — tagad tā jau bija gandrīz pilsētiņa.

Divas stundas pēc tam, kad sers Volters, pulkvedis Grānts, pulkvedis Manin­gems un Džonatans Streindžs bija ērcējušies ar džentlmeni no Notingemširas, Hempstedā pa Londonas ceļu ieripoja kāda kariete, kas iegriezās tumšā sān- ieliņā, ko cieši ieskāva pliederu krūmi, ceriņi un vilkābeles. Kariete aizbrauca līdz ieliņas galam un apstājās pie kāda nama, ārā izkāpa misters Drolaits.

Šajā namā reiz bija dzīvojis zemkopis, taču pēdējos gados tajā bija veikti krietni uzlabojumi. Mazie lauku mājas lodziņi — kas drīzāk nelaida iekšā aukstumu, nevis ļāva iekļūt gaismai — tagad bija lieli un vienādi; nožēlojami zemniecisko durvju vietā bija kolonnām rotāts portiks; fermas pagalms bija pilnīgi nomēzts no zemes virsus un tā vietā sastādītas puķes un košumkrūmi.

Misters Drolaits pieklaudzināja pie durvīm. Atsteigusies kalpone tūdaļ aiz­veda viņu uz salonu. Agrāk tā vietā droši vien bija zemnieku saimes istaba, taču visas liecības par tās sākotnējo veidolu bija pagaisušas zem dārgām franču tapetēm, persiešu tepiķiem un visjaunākajām un smalkākajām angļu mēbelēm.

Drolaits nebija gaidījis ne piecas minūtes, kad salonā jau ienāca dāma. Tā bija slaida, labi veidota un daiļa. Viņas tērps bija no purpursarkana samta un viņas balto kaklu izcēla izsmalcināta ahāta kaklarota.

Pa atvērtajām durvīm gaiteņa pretējā pusē varēja samanīt ēdamistabu, kas bija iekārtota tikpat lepni kā salons. Maltītes atliekas uz galda liecināja, ka dāma bija ieturējusi vakariņas vienatnē. Pēc visa spriežot, sarkanajā kleitā ar melno kaklarotu viņa bija uzposusies sev pašai par prieku.

Ak, kundze! — palēkdamies iesaucās Drolaits. — Jums, cerams, klājas labi?

Viņa noraidoši atmeta ar roku.

Droši vien. Cik nu labi var klāties, dzīvojot gandrīz pilnīgā noslēgtībā un vienmuļībā.

Ko jūs sakāt! — satriektā balsī iebrēcās Drolaits. — Vai jūs te esat pavi­sam viena?

Man ir viena biedrene — veca tante. Viņa man uzmācas ar reliģiju.

Ak, kundze! — sauca Drolaits. — Nešķiediet spēkus pātariem un spre­diķiem. Nekādu mierinājumu jūs tajos neatradīsiet. Labāk veltiet visas savas domas atriebībai.

Jā. Protams, — dāma vienkārši atbildēja. Viņa apsēdās uz dīvāniņa iepre­tim logam. — Un kā klājas misteram Streindžam un misteram Norelam?

Ak, viņi ir aizņemti darbā, kundze! Rosās, rosās, rosās! Viņu pašu labad — kā arī jūsu dēļ, kundze,— es vēlētos, kaut viņiem nebūtu tik daudz darba. Vēl tikai vakar misters Streindžs īpaši apvaicājās par jums. Viņš vēlējās zināt, vai jūsu gars ir možs. "Ak! l^uslīdz," es viņam atbildēju, "tikai puslīdz." Misters Streindžs ir satriekts, kundze, pagalam satriekts par jūsu tuvinieku bezsirdību.

Tiešām? Kaut nu viņa sašutums izpaustos kaut cik praktiskāk, — dāma dzedri atbildēja. — Esmu samaksājusi viņam vairāk nekā simt gineju, bet viņš nav neko izdarījis. Man ir apnicis visu kārtot ar starpnieka palīdzību, mister Drolait. Nododiet misteram Streindžam no manis sveicienus. Pasakiet, ka esmu gatava ar viņu tikties, kur vien viņam labpatīk, jebkurā dienas vai nakts stundā. Man tās visas aizrit vienādi. Nekādi pienākumi mani nesaista.

Vai, kundze! Cik ļoti gan es vēlētos izpildit jūsu vēlēšanos! Cik ļoti to vē­las misters Streindžs! Taču es baidos, ka tas nepavisam nav iespējams.

Tā jau jūs sakāt, taču es neesmu dzirdējusi nekāda pamatojuma — katrā ziņā tāda, kas mani apmierinātu. Jādomā, misteru Streindžu uztrauc tas, ko ļaudis varētu runāt, ieraugot mūs kopā. Taču mūsu tikšanās var būt visnotaļ privāta. Nevienam nekas nav jāzina.

Ak, kundze! Jūs pārlieku aplam izprotat mistera Streindža raksturu! Nekas viņu neiepriecinātu tik ļoti kā iespēja izrādīt visai pasaulei nicinājumu pret jūsu vajātājiem. Tik piesardzīgs viņš ir tikai jūsu labad. Viņš baidās…

Taču dāma tā arī neuzzināja, no kā baidās misters Streindžs, jo šai brīdī Dro­laits piepeši aprāvās un sāka skatīties apkārt ar vislielāko pārsteigumu sejā.

Dieva dēļ, kas tad tas? — viņš jautāja.

Likās, it kā kaut kur būtu atvērušās durvis, varbūt pat vesela durvju rinda. Šķita, ka mājā būtu ielauzies spirgts vējš, un tam līdzi vēdītu pusaizmirstas bēr­nības smaržas. Pārgrozījās gaisma, un visas ēnas šai salonā pēkšņi krita citādi. Nekā drošāk tverama nebija, un tomēr, kā bieži gadās, kad notiek burvestība, gan Drolaitam, gan dāmai radās ļoti spēcīga sajūta, ka redzamajā pasaulē vairs nav nekā stingra un pamatīga. Likās, varētu izstiept roku, lai pieskartos jebku­ram priekšmetam šajā istabā, un atklātos, ka tā nemaz nav.

Pie sienas virs dīvāniņa, uz kura sēdēja dāma, karājās augsts spogulis. Tajā bija redzams otrs liels, balts mēness otrā augstā, tumšā logā un otra krēslaina istaba ar spoguli. Ne Drolaita, ne dāmas spoguļistabā nebija. Tajā vīdēja tāda kā neno­teiktība, kas pārtapa tādā kā ēnā, un tā savukārt pārtapa, kas nāca uz viņu pusi. Redzot taku, pa kuru nācējs tuvojās, bija skaidri noskāršams, ka aizspoguļa istaba nepavisam nelīdzinās īstajam salonam, un abas telpas izskatās vienādas tikai dīvainu gaismas un perspektīvas miju dēļ — šādas spēles mēdz izmantot teātrī. Likās, aizspoguļa istaba patiesībā ir gara aila. Noslēpumainā nācēja matus un svārku stērbeles plivināja vējš, ko viņu salonā nevarēja just, un, kaut arī viņš straujā solī tuvojās stiklam, kas norobežoja abas telpas, pagāja kāds laiks, līdz viņš pie tā nokļuva. Taču pēdīgi viņš stāvēja tieši aiz stikla, un bija viens brīdis, kad viņa tumšais stāvs otrpus tā vīdēja ļoti liels, bet seju vēl arvien slēpa ēnas.

Tad Streindžs ļoti glīti nolēca no spoguļa, pasmaidīja savu apburošāko smaidu un sacīja Drolaitam un dāmai:

Labvakar!

Viņš bridi gaidīja, kā atvēlēdams kādam citam iespēju runāt, un tad, kad neviens nebija bildis ne vārda, bilda:

Ceru, ka jūs, kundze, būsit tik laipna un piedosiet man šo vēlīno ieraša­nos. Patiesību sakot, ceļš nebija gluži tik taisns, kā es biju gaidījis. Es nogriezos nepareizi, un gandrīz nokļuvu… vispār es pats īsti nezinu, kur.

Viņš atkal apklusa, it kā gaidīdams, ka viņu uzaicinās apsēsties. Kad neviens to nedarīja, viņš visviens apsēdās.

Drolaits un sarkanā tērptā dāma skatījās uz viņu ieplestām acīm. Viņš abiem uzsmaidīja.

Es tiku iepazīstināts ar misteru Tantoniju, — viņš sacīja Drolaitam. — ļx)ti patīkams džentlmenis, gan ne visai runīgs. Toties viņa draugs, misters Gat- kombs, pastāstīja man visu, ko es vēlējos zināt.

Jūs esat misters Streindžs? — jautāja dāma sarkanajā kleitā.

Jā gan, kundze.

Cik labi. Misters Drolaits man tikko skaidroja, kāpēc mēs ar jums nekādi nevarot satikties.

Jā, kundze, līdz šim vakaram apstākļi neiegrozījās mūsu tikšanās iespē­jai par labu. Mister Drolait, lūdzams, iepazīstiniet mūs!

Drolaits nobubināja, ka dāma sarkanajā kleitā esot Bulvērta kundze.

Streindžs piecēlās, paklanījās misis Bulvērtai un atkal apsēdās.

Misters Drolaits, cik man zināms, ir jums pastāstījis par to, cik bries­mīgā stāvoklī es atrodos?

Streindžs pakratīja galvu tā, ka tas varēja nozīmēt kaut ko vienu vai kaut ko otru, vai vispār neko. Viņš sacīja:

Nepiederošas personas stāstījums nekādā ziņā nevar līdzināties stāstam, ko tu dzirdi no cilvēka, kurš ir cieši saistīts ar notikumiem. Var izrādīties, ka misters Drolaits kaut kāda iemesla pēc paturējis pie sevis svarīgus elementus. Dariet man to prieku, kundze! Ļaujiet man par to dzirdēt no jūsu mutes.

Visu?

Visu.

Lai notiek. Kā jūs jau zināt, es esmu kāda Northemptonšīras džentlmeņa meita. Manam tēvam pieder visai lieli zemes īpašumi. Viņam ir liels nams un prāvi ienākumi. Mēs esam viena no grāfistes pirmajām ģimenēm. Taču vecāki allaž mudināja mani ticēt, ka es ar savu daiļumu un talantiem pasaulē varu ieņemt vēl svarīgāku vietu. Pirms diviem gadiem es ļoti izdevīgi izgāju pie vīra. Misters Bulvērts ir bagāts cilvēks, un mēs apgrozījāmies pašās smalkākajās ap­rindās. Tomēr es nebiju laimīga. Pērnvasar man, ak vai, gadījās sastapt vīrieti, kam piemīt viss, kas misteram Bulvērtam nepiemīt: viņš bija glīts, gudrs, as­prātīgs. Ar dažām nedēļām bija diezgan, lai es pārliecinātos, ka tieši šis vīrietis ir man vajadzīgs. — Viņa viegli paraustīja plecus. — Divas dienas pirms Zie­massvētkiem es viņa sabiedrībā pametu sava vīra namu. Es cerēju — patiesībā nešaubījos, ka tā arī notiks, — šķirties no mistera Bulvērta un apprecēties ar viņu. Tomēr viņa nolūki bija citādi. Janvāra beigās mēs jau bijām sastrīdējušies un mans draugs bija mani pametis. Viņš atgriezās savā namā un ķērās pie savām parastajām nodarbībām, turpretim es savu agrāko dzīvi nevarēju atsākt. Vīrs mani padzina. Draugi atteicās mani uzņemt. Es biju spiesta atgriezties vecāku mājās un lūgt sava tēva žēlastību. Viņš paziņoja, ka ir ar mieru apgādāt mani visu atlikušo dzīvi, taču par to prasīja no manis pilnīgu noslēgšanos no pasau­les. Lai es aizmirstot par ballēm, par viesībām, par draugiem. Lai es aizmirstot par visu. — Viņa brīdi vērās tālumā, kā apcerēdama visu, ko bija zaudējusi, taču tikpat spēji aizgainīja melanholiju un paziņoja: — Bet tagad pie lietas! — Bulvērta kundze piegāja pie neliela rakstāmgalda, atvēra atvilktni un izņēma papīra lapu, ko sniedza Streindžam. — Es, kā jau jūs man ieteicāt, sastādīju sa­rakstu, uzskaitot visus, kas ir mani nodevuši, — viņa sacīja.

Ak tad es liku jums sastādīt sarakstu, padomā tikai! — Streindžs atsau­cās, paņemdams papīra lapu. — Cik gan es esmu lietišķs. Bet saraksts ir iznā­cis visai garš.

Ak, jā! — atbildēja Bulvērta kundze. — Katrs vārds tiks uzskatīts par at­sevišķu uzdevumu, un jūsu honorārs tiks aprēķināts atsevišķi. Es atļāvos katram blakus uzrakstīt, kāds sods, pēc manām domām, tiem pienāktos. Taču, ja jūs ar savām dziļajām zināšanām maģijā ieteiksit maniem ienaidniekiem piešķirt citu, piemērotāku likteni, es priecāšos par jūsu ierosinājumiem.

"Sers Džeimss Sautvels. Podagra", — Streindžs lasīja.

Mans tēvs,— Bulvērta kundze paskaidroja. — Viņš mani līdz nāvei no­mocīja ar sprediķiem par manu izlaidību un izraidīja mani no manām mājām. Daudzējādā ziņā tieši viņš vainojams visā manā postā. Kaut es spētu nocieti­nāt savu sirdi un pieprasīt viņam kādu smagāku slimību! Taču es to nespēju. Droši vien tāpēc arī sievietes dēvē par vājo dzimumu.

Podagra ir ārkārtīgi mokoša slimība, — aizrādīja Streindžs. — Vismaz tā esmu dzirdējis.

Misis Bulvērta nepacietīgi atmeta ar roku.

"Mis Elizabete Čērča", — Streindžs lasīja tālāk. — "Lai viņas saderinā­šanās izjuktu". Kas ir mis Elizabete Čērča?

Mana māsīca — pelēka pele, kurai lielākais prieks ir sēdēt kaktiņā ar šu­vekli. Kamēr es nebiju apprecējusies ar misteru Bulvērtu, neviens viņai nepie­vērsa ne mazāko uzmanību. Toties tagad man ir nācis ausīs, ka viņa grasās iziet par sievu pie kleriķa, un mans tēvs viņai izsniedzis bankas vekseli, ar ko sa­maksāt par kāzu kleitām un jaunām mēbelēm. Tēvs apsolījis Lizijai un tam kleriķim, ka liks lietā savas pazīšanās, lai sagādātu viņiem visādus labumus. Viņi dzīvošot jorkā, tur braukās pa viesībām un ballēm, baudīs visus tos prie­kus, kuri pēc taisnības pienācās man. Mister Streindž! — viņa izsaucās, kļū­dama arvien uzstājīgāka, — noteikti ir kādi buramvārdi, ar kuriem var panākt, lai šis kleriķis Liziju ne redzēt neieredz? Lai, izdzirdot viņas balsi, tam pār mu­guru skrien drebekļi?

Nezinu, — atbildēja Streindžs. — Vēl nekad neesmu par tādām lietām do­mājis. Droši vien ir. — Viņš atkal pievērsās sarakstam. — "Misters Bulvērts"…

Mans vīrs, — viņa paskaidroja.

…"Lai viņu sakož suņi".

Viņam ir septiņi melni nezvēri, un par tiem viņš gādā vairāk nekā par jebkuru cilvēcisku būtni.

"Vecākā misis Bulvērta" — jādomā, jūsu vīra māte, — "Lai noslīkst veļas baļļā. Lai aizrijas pati ar savu aprikožu džemu. Lai iekrīt maizes krāsnī un iz­cepas". Iznāk trīs nāves vienai sievietei. Atvainojiet, misis Bulvērta, taču pat di­žākais burvis uz pasaules nespētu vienu personu nogalināt trīs dažādos veidos.

Dariet, ko varat, — Bulvērta kundze ietiepīgi attrauca. —Tā grezele ne­ciešami lepojas ar savu saimniecību. Ar savu vāvuļošanu viņa man ir apnikusi kā rūgta nāve.

Saprotams. Jā, tas viss ļoti atgādina Šekspīru. Un tā, mēs esam nonākuši pie beidzamā vārda. "Henrijs Laselzs". Šo džentlmeni es pazīstu. — Streindžs jautājoši palūkojās uz Drolaitu.

— Šī ir tā persona, kuras paspārnē es pametu sava vīra namu, — sacīja misis Bulvērta.

Ak tā! Un kāds liktenis lai viņu sagaida?

Izputēšana! — viņa atcirta negantā, dobjā balsī. — Ārprāts. Ugunsgrēks. Lai viņu izķēmo riebīga slimība! Lai viņu nobradā zirgs! Lai lielceļa laupītājs viņam uzbrūk un sagraiza viņam seju ar nazi! Lai drausmu ainas viņu vajā un nevienu nakti neļauj gulēt! — Viņa piecēlās un sāka šaudīties pa salonu. — Lai par visām nekrietnībām un bezgodībām, ko viņš savā dzīvē ir sastrādājis, ir nodrukāts laikrakstā! Lai visi londonieši uzgriež viņam muguru! Lai viņš pa­vedina kādu lauku meiču, kas aiz mīlestības sajūk prātā! Lai tā gadu gadiem seko viņam pa pēdām! Lai visi par viņu smejas! Lai tas skuķis nekad no viņa ne­atstājas! Lai pēc kāda misēkļa, kurā iesaistīti godīgi cilvēki, viņš tiek apsūdzēts noziegumā! Lai viņš pārcieš visus tiesas un cietuma pazemojumus! Lai viņam iededzina kauna zīmi! Lai viņu šausta ar pletnēm! Lai viņu per! Un beigās lai pakar!

Misis Bulvērta, — Streindžs iejaucās,— nomierinieties, lūdzama!

Bulvērta kundze mitējās šaudīties. Viņa pārstāja piesaukt pār misteru La-

selzu baigas sodības, taču par nomierinājušos viņu vēl arvien nevarēja nosaukt. Viņas krūtis strauji cilājās, viņa drebēja pie visām miesām un viņas seja jopro­jām bija niknuma izķēmota.

Streindžs sēdēja un tikai skatījās uz viņu, līdz nosprieda, ka viņa ir pietie­kami attapusies, lai saprastu, ko viņš vēlas sacīt, un sāka:

Man ļoti žēl, misis Bulvērta, taču jūs esat kritusi par upuri cietsirdīgai krāpšanai. Šis… — viņš pameta skatienu uz Drolaitu, — šis cilvēks jums meloja. Ne misters Norels, ne es, mēs nemēdzam strādāt pēc privātpersonu pasūtinā- juma. Mēs nekad neesam nolīguši šo cilvēku par aģentu, kas meklē mums darbu. Līdz šim vakaram es ne reizi nebiju dzirdējis jūsu vārdu.

Bulvērta kundze brīdi skatījās uz viņu ar pavērtu muti, tad uzklupa Dro­laitam:

Tā ir?

Drolaits ar nelaimīgām acīm ieurbās tepiķi un nobubināja kaut kādu pen- terējumu, kurā varēja izšķirt tik vien kā "kundze" un "īpaši apstākļi".

Misis Bulvērta izstiepa roku un parāva zvana auklu.

No jauna parādījās kalpone, kas bija ievedusi Drolaitu salonā.

Heiverhila! — viņu uzrunāja misis Bulvērta. — Izlieciet misteru Dro­laitu aiz durvīm!

Atšķirībā no lielā vairuma smalku namu kalpoņu, kuras tiek pieņemtas darbā galvenām kārtām glīto sejiņu dēļ, Heiverhila, spriežot pēc izskata, bija vis­notaļ lietpratīgs pusmūža sievišķis ar spēcīgiem augšdelmiem un nepielūdzamu sejas izteiksmi. Tomēr šoreiz viņai neiznāca daudz darba. Misters Drolaits jutās gaužām priecīgs par atļauju izlikties aiz durvīm. Viņš paņēma savu spieķi un iztecēja no salona uzreiz, līdzko Heiverhila atvēra durvis.

Bulvērta kundze metās pie Streindža:

Vai jūs man palīdzēsit? Vai jūs izdarīsit, ko man vajag? ja ar to summu ir par maz…

Ak, ne jau par naudu ir runa! — Streindžs atmeta ar roku. — Man ļoti žēl, bet, kā es jau jums sacīju, es nepieņemu privātus pasūtinājumus.

Viņa ilgi skatījās uz burvi, un tad neticīgi ierunājās:

Vai tiešām tā var būt, ka jūs nepavisam neaizkustina manas dzīves posts?

Gluži pretēji, misis Bulvērta, morāle, kas soda sievieti, turpretim vīrie­tim atlaiž visus grēkus, man šķiet pagalam nekrietna. Taču tas arī viss. Es at­sakos kaitēt nevainīgiem cilvēkiem.

Nevainīgiem! — viņa iekliedzās. — Ak tad nevainīgiem! Kurš te ir ne­vainīgs? Neviens!

Misis Bulvērta, man vairāk nekas nav sakāms. Jūsu labā es neko nevaru darīt. Atvainojiet.

Viņas vaibsti savilkās sājā smīnā.

Hmm, lai būtu. Jūs vismaz bijāt pietiekami taktisks, lai neieteiktu man nožēlot grēkus vai pievērsties izšūšanai, vai citām blēņām, ko visi pārējie nel­gas uzdod par dziedēkli tukšai dzīvei un salauztai sirdij. Tomēr es domāju, ka mums abiem būs tikai labāk, ja šai sarunai tiks pielikts punkts. Arlabvakaru, mister Streindž!

Streindžs paklanijās. Iedams ārā, viņš pameta ilgpilnu skatienu uz spoguli virs dīvāniņa, it kā labprātāk būtu devies prom ar tā starpniecību, taču Hei­verhila turēja durvis atvērtas, un visparastākā pieklājība lika viņam pa tām iziet.

Tā kā viņam nebija ne zirga, ne karietes, piecas jūdzes, kas šķīra Hemp- stedu no Soho-skvēra, viņš nogāja kājām. Nonācis pie sava nama durvīm, viņš atklāja, ka visos mājas logos deg gaisma, kaut arī pulkstenis jau bija gandrīz divi naktī. Iekams viņš bija paspējis izmakšķerēt no kabatas atslēgu, durvis raušus tika atrautas vaļā, un tajās stāvēja Kahūns Grānts.

Lai Dievs žēlīgs! Ko jūs te darāt? — iesaucās Streindžs.

Grānts nemaz nepapūlējās viņam atbildēt — uzgriezis namatēvam mu­guru, viņš kliedza:

Viņš ir klāt, kundze! Sveiks un vesels!

Arabella skriešus, gandrīz velšus, izmetās no salona, un pēc mirkļa viņai pa pēdām sekoja sers Volters. Pēc tam gaitenī, kas veda uz virtuvi, parādījās Dže­remijs Džonss un citi kalpi.

Vai kaut kas atgadījies? Kaut kas nav labi? — Streindžs taujāja, pār­steigumā skatīties uz visu šo pulku.

Aunapiere! — Grānts iesmējās un mīļi noglaudīja viņam galvu. — Mēs par jums uztraucāmies! Dieva dēļ, kur jūs bijāt?

Hempstedā.

Ak tad Hempstedā! — izsaucās sers Volters. — Nu ko, mēs ļoti priecā­jamies, ka atkal jūs redzam! — Pašķielējis uz Arabellu, viņš nervozi piemeti­nāja: — Baidos, ka es bez pamata esmu aizdevis misis Streindžai uztraukumus.

Ak tā! — Streindžs uzrunāja sievu. — Tu taču nesabijies, vai ne? Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā. Kā vienmēr.

Āre, kundze! — jautri iejaucās pulkvedis Grānts. — Es taču jums teicu! Spānijā misteram Streindžam bieži draudēja lielas briesmas, bet mēs it nemaz par viņu neraizējāmies. Viņam ir gudra galva, tādam nekad nekas nenotiks.

Vai mums noteikti jāstāv priekšnamā? — Streindžs apjautājās. Pa ceļam no Hempstcdas viņš bija nodevies pārdomām par maģiju un grasījās, mājās pārnācis, darīt tāpat, — turpetim pārnākot izrādījās, ka viņa māja ir pilna ar cilvēkiem, kas runā visi reizē. Garastāvoklis uzreiz samaitājās.

Viņš pirmais iegāja salonā un lika Džeremijam atnest vīnu un kaut ko ēdamu. Kad visi bija apsēdušies, viņš sacīja:

Viss bija tieši tā, kā mēs domājām. Drolaits manā un Norela vārdā pie­ņēmis pasūtinājumus dažnedažādām melnās maģijas burvestībām. Es sastapu viņu pie ārkārtīgi uzbudinātas jaunas dāmas, kas vēlējās, lai es uzsūtu mocības viņas ģimenes locekļiem.

Cik briesmīgi! — noteica pulkvedis Grānts.

Un ko Drolaits teica? — gribēja zināt sers Volters. — Kā viņš taisnojās?

Hā! — Streindžs bez līksmības nosmēja. — Viņš vispār neko neteica. Ņēma un aizmuka — žēl gan, jo es visā nopietnībā vēlējos izaicināt viņu uz divkauju.

Mīļo stundiņ! — piepeši ierunājās Arabella. — Vēl tikai divkauju trūka!

Sers Volters un Grānts bažīgi palūkojās uz Streindža kundzi, turpretim burvi

tik ļoti nodarbināja paša stāsts, ka dusmas Arabellas sejā viņam palika nepa­manītas.

Viņš jau droši vien nebūtu piekritis, bet es labprāt būtu viņu mazliet pa­biedējis. Dievs mans liecinieks, viņš ir to pelnījis.

Bet jūs neko nestāstāt par to aizspoguļa karaļvalsti, par taku — nu, jūs jau sapratāt, — ieminējās pulkvedis Grānts. — Vai jums nebija jāviļas savās cerībās?

Streindžs pakratīja galvu.

Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Viss, ko mēs ar Norelu līdz šim esam darījuši, tam blakus nav itin nekas! Un mums vēl pietiek nekaunības dēvēties par burvjiem! Ak, kaut es spētu jūsu priekšā uzburt to krāšņumu! To plašumu un sarežģītību! Milzīgās akmens ailas, kas ved uz visām pusēm! Sākumā es mē­ģināju aplēst, cik to ir un cik tās lielas, taču drīz likos mierā. Izskatījās, ka tām nav gala. Tur bija akmens mūros ieslēgti nekustīga ūdens kanāli. Ūdens krēs­lainajā gaismā šķita pavisam melns. Es redzēju kāpnes, kas veda tādā augstumā, ka es nespēju noskārst, kur tās beidzas, un citas kāpnes, kas nolaidās piķa mel­numā. Tad pēkšņi es iegāju zem kādas arkas un iznācu uz akmens tilta, kas šķērsoja tumšu tukšāju. Tilts bija tik plats, ka tā galu es nespēju saskatīt. Iedo­mājieties tiltu, kas savienoto Islingtonu un Tviknemu! Vai Jorku un Ņūkāslu! Un visur, gan ailās, gan tiltos, man pretī lūkojās viņš.

Kas? — sers Volters nesaprata.

Tas, kuru mēs ar Norelu esam zākājuši katrā savā rakstā. Tas, kura vārda skaņa vien jau Norelam liekas nepanesama. Tas, kurš uzcēla šīs zāles, kanālus, tiltu — visu! Džons Askglāss, karalis Krauklis. Protams, gadsimtu gaitā tur viss palicis novārtā. Lai kurp Džons Askglāss reiz pa šiem ceļiem devās, izskatās, ka viņam tie vairs nav vajadzīgi. Akmens tēli un mūri ir nogāzušies. Dievs vien zina, no kurienes iespīd gaisma. Dažas zāles ir aizgruvušas, citas — applūdušas. Un es jums pateikšu vēl kaut ko ļoti interesantu. Visur man ceļā mētājās mil­zums vecu apavu. Droši vien citu ceļagājēju pamesti. Tie bija ļoti senatnīgi un stipri satrunējuši. Pēc tā es spriežu, ka pēdējos gados šie ceļi izmantoti reti. Visā savā ceļā es sastapu tikai vienu cilvēku.

Jūs tur kādu satikāt? — neticēja sers Volters.

O, jā! Vismaz man šķiet, ka tas bija cilvēks. Es redzēju ēnu slīdam pa baltu ceļu, kas veda cauri tumšam tīrelim. Saprotiet, es pats tobrīd stāvēju uz tilta, un tik augstu tiltu es nekur šajā pasaulē neesmu redzējis. Likās, zeme man apakšā ir vairāku simtu pēdu attālumā. Es palūkojos lejup, un tur kāds bija. Ja es nebūtu tik cieši apņēmies sadzīt rokā Drolaitu, tad katrā ziņā būtu atradis, kā tikt lejā, un sekojis viņam — vai varbūt viņai: pēc manām domām, sarunas ar šādām personām burvim ir pats galvenais.

Bet vai sastapt tādu aci pret aci būtu droši? — jautāja Arabella.

Droši? — nievīgi atkārtoja Streindžs. — Kur nu! Es ļoti šaubos. Taču bez pārliekas kautrības sacīšu, ka arī ar mani sastapties nav diezcik droši. Kaut nu es nebūtu palaidis garām savu vienīgo iespēju! Cerams, ka rīt, kad es tur at­griezīšos, man izdosies kaut kā izdibināt, kurp šī noslēpumainā persona devās.

Atgriezīsities? — izsaucās sers Volters. — Bet vai jūs tiešām?…

Ak! — Arabella viņu pārtrauca. — Es visu sapratu! Turpmāk tu klejosi pa šīm takām katru brīvu brītiņu, kad tev nevajadzēs strādāt kopā ar misteru Norelu, turpretim es te nezināšu, kur dēties, domādama, vai tevi vēl kādreiz redzēšu!

Streindžs pārsteigts palūkojās uz sievu.

Arabella? Kas tev lēcies?

Kas man lēcies? Tu taisies doties gluži neiedomājamās briesmās un esi iedomājies, ka es cietīšu klusu?

Streindžs pavicināja roku — žests pauda reizē lūgumu un bezpalīdzību, it kā viņš piesauktu seru Volteru un Grāntu par tāda apbrīnojama nesaprātī­guma lieciniekiem. Viņš sacīja:

Bet kad es tev teicu, ka došos uz Spāniju, tu to uztvēri pavisam mierīgi, lai gan tur plosījās nežēlīgs karš. Turpretim šī ir gluži…

Pavisam mierīgi? It nemaz, vari man ticēt! Es šausmīgi baidījos par tevi — tāpat kā visas uz Spāniju aizbraukušo kareivju sievas, mātes un māsas. Bet mēs abi bijām vienisprātis, ka turp doties ir tavs pienākums. Un Spānijā kopā ar tevi bija visa britu armija, toties tur tu būsi pilnīgi viens! Es saku "tur", bet neviens no mums vispār nezina, kur — "tur"!

Lūdzu piedošanu, bet es lieliski zinu, kur tas ir! Tie ir Karaļa ceļi! Nudien, Arabella, man liekas, ir mazliet par vēlu nolemt, ka tev nepatīk mans amats!

Tas nav godīgi! Es nekad neesmu ne ar vārdiņu iebildusi pret tavu amatu. Pēc manām domām tas ir viens no cildenākajiem amatiem pasaulē. Es bezgala lepojos ar to, ko jūs ar misteru Norelu esat paveikuši, un nekad neesmu cēlusi ne mazākos iebildumus, kad tu apguvi jaunas burvestības, ko uzskatīji par nepieciešamām, — bet lidz šai dienai tev pietika ar atklājumiem grāmatās.

Nu, redzi, vairs nepietiek. Saknapināt burvja pētījumus līdz bibliotēkas grāmatām — tas nekam neder, tikpat labi tu varētu jaunu zemju pētniekam pa­ziņot, ka esi mierā ar to, ka viņš meklē, no kurienes iztek — ai, vienalga, kā tās Āfrikas upes sauc, — ar noteikumu, ka viņš nespers ne soli tālāk par Tanbri- džas avotiem!

Tā! — Arabella dusmīgi izsaucās. — Cik man zināms, tu gan esi burvis, nevis jaunu zemju atklājējs!

Tas ir viens un tas pats. Jaunu zemju atklājējs nevar sēdēt mājās un pētīt citu uzzīmētas kartes. Burvis nevar paplašināt savu burvestību klāstu, lasīdams citu sarakstītas grāmatas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka agri vai vēlu mums ar Norelu vajadzēs pacelt degunu no grāmatām!

Vai tu re? Tu esi pilnīgi pārliecināts? Zini, Džonatan, es visai stipri šau­bos, vai misters Norels arī ir par to pārliecināts.

Sers Volters un pulkvežleitnants Grānts šīs vārdu pārmaiņas laikā jutās uz mata tik neveikli, cik neveikli var justies divi cilvēki, kas misēkļa pēc kļuvuši par lieciniekiem nelielam laulāto nesaskaņu izvirdumam. Viņu pašsajūtu necik neuzlaboja saprašana, ka šobrīd nedz Arabella, nedz Streindžs abus pārlieku labi neieredzēja. Viņi jau bija no Arabellas dzirdējuši vienu otru skarbu vārdu pēc tam, kad bija atzinuši savu lomu Streindža pamudināšanā uz bīstamo bur­vestību. Tagad arī Streindžs meta uz abiem piktus skatienus, it kā nesaprazdams, ar kādām tiesībām šie nakts vidū ielauzušies viņa mājā un apkaitinājuši viņa citkārt mīlīgo sieviņu. Tiklīdz sarunā iestājās kaut kas daudzmaz līdzīgs pauzei, pulkvedis Grānts sāka bubināt par to, ka ir jau vēls un ka nedrīkstot nelietīgi izmantot viņu viesmīlību, un ka viņš vēlot Streindžam ar kundzi labunakti. Taču neviens viņa runai nepievērsa ne vismazāko uzmanību, tālab pulkvedim vajadzēja vien palikt turpat, kur viņš bija.

Sers Volters savuties bija apņēmīgākas dabas. Viņš nosprieda, ka, sūtīdams Streindžu aizspoguļa ceļos, ir izdarījis kļūdu, un tagad grasījās darīt visu iespē­jamo, lai visu atkal vērstu par labu. Tā kā viņš bija politiķis, tāds sīkums, ka ne­viens nevēlas viņu uzklausīt, nespēja viņu atturēt no savu ieskatu izteikšanas.

Vai jūs esat izlasījis visas ar maģiju saistītās grāmatas? — viņš noprasīja Streindžam.

Ko? Nē, protams, ka ne! Un jūs to ļoti labi zināt! — atmeta Streindžs. (Viņš domāja par grāmatām Hartfjū abatijas bibliotēkā.)

Tās ailas un gātes, ko jūs šovakar redzējāt, — vai jūs zināt, kurp tās ved? — sers Volters tincināja.

Nē, — Streindžs atbildēja.

Vai jūs zināt, kas ir tumšā zeme, kurai pāri ved tilts?

Nē, bet…

Tādā gadījumā noteikti būtu labāk, ja jūs paklausītu misis Streindžas ieteikumam: vispirms izlasītu visu, kas par šiem ceļiem izlasāms, un tikai pēc tam atgrieztos, — paziņoja sers Volters.

Bet grāmatas sniedz neprecīzas un pretrunīgas ziņas! Pat Norels to atzīst, un viņš jau nu gan ir izlasījis visu, kas izlasāms! Par to jūs varat nešaubīties!

Arabella, Streindžs un sers Volters strīdējās vēl pusstundu, līdz visi bija pikti, pārguruši un vēlējās vienīgi likties gulēt. Tikai Streindžam iesila sirds, domājot par citpasaules rēgainajām, klusajām ailām, bezgalīgajām gātēm un tumšajiem plašumiem. Arabellu viss dzirdētais ne pa jokam biedēja, un pat sers Volters un pulkvedis Grānts jutās stipri neomulīgi. Maģija, kas pirms pavisam nedau­dzām stundām likās tik pazīstama, tik angliska, piepeši bija kļuvusi necilvē­cīga, pārdabiska, viņpasaulīga.

Savuties Streindžs bija nācis pie atziņas, ka šī ir pati neattapīgākā un kaiti- nošākā kompānija visā Anglijā. Neviens no šiem trim, liekas, vispār nesaprata, ka viņš bija paveicis kaut ko absolūti lielisku. Nebūtu pārspīlēts (viņš domāja), ja viņš apgalvotu, ka neko tik iespaidīgu viņš savas burvja karjeras laikā vēl nav sasniedzis. Kopš Mārtiņa Peila neviens angļu burvis nebija spēris kāju uz Ka­raļa ceļiem. Bet šie — tā vietā, lai viņu apsveiktu un cildinātu viņa meistarību (kā būtu darījis jebkurš cits), šie spēj vienīgi īgņoties mats matā kā Norels.

No rīta viņš pamodās ar stingru apņēmību atgriezties uz Karaļa ceļiem. Viņš mundri apsveicinājās ar Arabellu, patērgāja ar viņu par nenozīmīgām lietām un visādi izlikās, ka strīds bija izcēlies tikai tāpēc, ka viņš vakar pārradās noguris un pārlieku satraukts. Taču viņam neizdevās izmantot savu parocīgo izdomu (un caur tuvāko lielo spoguli aizlavīties uz Ceļiem), tāpēc ka Arabella skaidri un gaiši paziņoja, ka viņas domas kopš vakarnakts nav mainījušās ne par nieka mazumiņu.

Visupēdīgi — vai sekot vīra un sievas ķildai nav veltas pūles? Tādas sarunas risinās cilpu cilpām, līkumu līkumiem. Tās kuplina agrāko gadu ķīviņi un aiz­vainojumi — citiem pilnīgi nesaprotami, turpretim laulātajiem draugiem sva­rīgāki par svarīgu. Šādās reizēs nevienai pusei nemēdz izrādīties taisnība, un pat ja izrādās — kāda gan tam nozīme?

Kas var būt stiprāks par vēlēšanos dzīvot saskanīgu un harmonisku laulības dzīvi? Arī Streindžs un Arabella šai ziņā ne ar ko neatšķīrās no citiem pāriem. Visbeidzot, divas dienas strīdējušies un sprieduši, abi deva pa solījumam. Vīrs nosolījās neatgriezties uz Karaļa ceļiem, iekams sieva sacīs, ka viņš drīkst to darīt. Sieva no savas puses apsolīja dot viņam šo atļauju, līdzko vīrs pārliecinās viņu, ka turp doties ir droši.

1814. gada novembris

Pirms septiņiem gadiem mistera Laselza Bruton-strītas nams visu acīs tika ieskatīts par vienu no smalkākajiem Londonā. Tas izcēlās ar spožumu, ko spēj nodrošināt vienīgi ļoti bagāts, ļoti dīkdienīgs cilvēks, kas lielāko daļu sava laika atvēl gleznu un skulptūru vākšanai un lielāko daļu savu prāta spēju ziedo mēbeļu un tapešu izraudzīšanai. Misteram Laselzam bija izcila gaume un dotības ap­vienot krāsas jaunos un gluži apbrīnojamos salikumos. Sevišķi mīļi viņam bija zilie, pelēkie un tumsnēji spodrie bronzas toņi. Tomēr viņš nemēdza jūtelīgi pieķerties savām mantām. Gleznas viņš tikpat bieži pārdeva, cik pirka, un viņa nams nemēdza pagrimt līdz tam galeriju mičumačam, kas apsēdis daža laba gleznu krājēja mitekli.

Tomēr pēdējo septiņu gadu laikā mistera Laselza nama spožums bija ne­daudz apsūbējis. Krāsas bija tikpat izmeklētas kā vienmēr, taču septiņus gadus nebija mainījušās. Mēbeles bija dārgas, taču atspoguļoja septiņus gadus tālas pagātnes modes. Septiņus gadus Laselza kolekciju nebija papildinājusi neviena jauna glezna. Septiņu gadu laikā Londonā no Itālijas, Ēģiptes un Grieķijas bija vestas brīnišķīgas antīkas skulptūras, taču tās bija iegādājušies citi džentlmeņi.

Un tas vēl nebija viss — vairākas pazīmes liecināja, ka namatēvs atradis derigu nodarbošanos, ka viņš, nerunāsim gari, strādā. Uz visiem galdiem un krēsliem gulēja ziņojumi, manuskripti, vēstules un valdības dokumenti, katrā istabā varēja atrast vismaz vienu "Angļu maģijas draugu" eksemplāru.

Raugi, patiesība bija tāda, ka Laselzs gan joprojām izlikās, ka nicina darbu, tomēr septiņu gadu laikā kopš mistera Norela ierašanās Londonā viņš bija tik aizņemts kā vēl nekad. Kaut arī lords Portišeds par "Angļu maģijas draugu" redaktoru bija iecelts pēc viņa paša ierosinājuma, tas, kā viņa gaišība veica savus amata pienākumus, Laselzu neciešami kaitināja. Lords Portišeds itin visā paklau­sīja misteram Norelam — viņš nevilcinoties izlaboja visu, ko vien misters No­rels atzina par labojamu, — un galu galā katrs "Angļu maģijas draugu" numurs bija vēl garlaicīgāks un izvairīgāks par iepriekšējiem. 1810. gada rudenī Lasel­zam izdevās panākt, ka viņš pats tiek iecelts par redaktora biedru. "Angļu maģijas draugiem" parakstītāju bija tik daudz, kā gandrīz nevienam citam karaļvalsts izdevumam, un darba bija pilnas rokas. Piedevām Laselzs publicēja moderna­jai maģijai veltitus rakstus citos žurnālos un laikrakstos; viņš konsultēja val­dību maģijas politikas jautājumos; viņš gandrīz ik dienas apmeklēja misteru Norelu, bet brīvajā laikā studēja maģijas vēsturi un teoriju.

Divas dienas pēc tam, kad Streindžs bija ieradies viesos pie Bulvērta kun­dzes, Laselzs sava nama bibliotēkā čakli strādāja, gatavodams "Angļu maģijas draugu" nākamo numuru. Kaut arī jau bija pāri dienvidum, viņam vēl nebija atlicis laika noskūties un apģērbties; viņš sēdēja grāmatu, papīru, brokastu šķivju un kafijas tasu juceklī, tērpies rītasvārkos. Nekur nebija atrodama kāda ļoti vajadzīga vēstule, un viņš devās to meklēt. Ienācis salonā, viņš pārsteigts atklāja kādu jau priekšā.

Vai tu re! — viņš noteica. — Tas esat jūs.

Nožēlojamā radība, kas čurnēja pie kamīna noliktajā krēslā, pacēla galvu.

Jūsu kalps devās jūs meklēt, lai pateiktu, ka esmu ieradies.

Ā! — Laselzs atsaucās un apklusa, pēc visa spriežot, nezinādams, ko sacīt tālāk. Viņš apsēdās krēslā iepretim, atspieda vaigu rokā un domīgi noraudzījās uz Drolaitu.

Drolaits bija bāls, acis dziļi iedubušas. Viņa svārki bija putekļaini, zābaki nospodrināti pa roku galam un pat krekls izskatījās sašļucis.

Es ieskatu to par lielu nepieklājību, — pēdīgi ierunājās Laselzs. — Kā jūs varējāt ņemt naudu par to, lai es tiktu izputināts, izķēmots un zaudētu prātu? Un no kā? No Marijas Bulvērtas, lai Dievs žēligs! Kāpēc viņa uz mani tā dus­mojas, netieku gudrs! Viņa bija tikpat vainīga, cik es. Ne jau es piespiedu viņu apprecēt Bulvērtu. Es tikai palīdzēju viņai tikt prom, kad viņa vairs nespēja to ne acu galā ieredzēt. Vai tas ir tiesa, ka viņa gribēja, lai Streindžs uzsūta man spitālību?

Ē, laikam gan,— Drolaits nopūtās. — Es tik tiešām nezinu, ļums nevienu bridi nedraudēja briesmas, ka ar jums var notikt kas nelāgs. Palūk, jūs te sēžat, tikpat bagāts, veselīgs un apmierināts ar dzīvi kā vienmēr, bet vai visā Londonā vēl kāds ir tik nožēlojams kā es? Trīs naktis neesmu gulējis. Šorīt man tā trīcēja rokas, ka es gandrīz nespēju sasiet kaklasaiti. Neviens nespēj iedomāties, kāds pazemojums man ir parādīties cilvēkos kā putnubiedēklim. Tiesa, kāda tam nozīme, neviens negrib mani redzēt. Visas Londonas durvis manā priekšā ir slēg­tas. Jūsu nams ir vienīgais, kurā mani ielaiž. — Viņš apklusa, tad atsāka: — Man nevajadzēja jums to sacīt.

Laselzs paraustīja plecus.

Es nesaprotu vienu, — viņš sacīja. — Vai tiešām jūs cerējāt kaut ko dabūt gatavu tik muļķīgā veidā?

Kā tad — tur nebija nekā mu|ķīga! Gluži otrādi, es ar vislielāko rūpību izvēlējos savus… klientus. Marija Bulvērta dzīvo noslēgtībā un ne ar vienu ne­satiekas. Gatkombs un Tantonijs ir aldari! No Notingemširas! Kas varēja zināt, ka viņi ar Streindžu sastapsies aci pret aci?

Un Grejas jaunkundze? Arabella Streindža iepazinās ar viņu pie misis Vestbijas Bedford-skvērā.

Drolaits nopūtās.

Grejas jaunkundzei bija astoņpadsmit gadu un viņa dzīvoja Vitbijā pie saviem aizbildņiem. Viņas tēva testamentā ir rakstīts, ka līdz trīsdesmit sešu gadu vecumam viņai ikkatrā jautājumā jāprasa aizbildņiem atļauja. Tie ienīst Londonu un bija nozvērējušies nekad neatstāt Vitbiju. Nelaimīgā kārtā abi saaukstējās un pirms diviem mēnešiem nomira pēkšņā nāvē. Sasodītais skuķis tūlīt pat metās uz galvaspilsētu. — Drolaits apklusa un nervozi aplaizīja lūpas. — Vai Norels briesmīgi dusmojas?

Tādu es viņu vēl neesmu redzējis, — Laselzs klusi atbildēja.

Drolaits dziļāk ierāvās krēslā.

Ko viņi grasās darīt?

Nezinu. Kopš jūsu dēciņa ir nākusi gaismā, man likās prātīgāk kādu brīdi nerādīties Hanover-skvērā. No admirāļa Sammerheisa dzirdēju, ka Streindžs gribējis jūs izaicināt… — (Drolaitam aiz šausmām paspruka tāds kā spiedziens), — …bet Arabellai ir iebildumi pret divkaujām, tādēļ no tā nekas neiznāca.

Norels nedrīkst uz mani dusmoties! — Drolaits piepeši paziņoja. — Bez manis viņš nebūtu nekas! Burvju mākslas — tas ir ļoti jauki, bet, ja es nebūtu viņu vadājis apkārt un visiem izrādījis, neviens par viņu tā arī nebūtu uzzinā­jis. Viņš nevarēja bez manis iztikt, un arī tagad ir tāpat!

Tiešām?

Drolaita tumšās acis milzīgi iepletās, un viņš iegrūda pirkstu mutē, it kā gri­bēdams mierinājumam pagrauzt nagu, taču, atklājis, ka rokā joprojām ir cimds, atkal žigli izvilka.

Šovakar atnākšu vēlreiz, — viņš sacīja. — Vai jūs būsit mājās?

Ak, droši vien! Es pa pusei apsolīju lēdijai Belsingtonai, ka aiziešu uz viņas viesībām, bet neesmu drošs, vai braukšu. Ar "Draugiem" viss atkal ir nejēdzīgi ievilcies. Norels vienā laidā nomoka mūs ar pretrunīgiem norādījumiem.

Tā ieracies darbos! Nabaga Laselz! Tas jums it nemaz nepiestāv! Vecais ir īsts vergturis!

Kad Drolaits bija aizgājis, Laselzs pazvanīdams atsauca kalpu:

Emerson, es pēc kādas stundas došos prom. Lieciet Velisam sagatavot ma­nas drēbes… A, Emerson, vēl kas! Misters Drolaits izteicās, ka vakarā grasoties ierasties vēlreiz. Nekādā gadījumā nelaidiet viņu iekšā!

Ap to pašu laiku, kad norisinājās augstāk aprakstītā saruna, misters Norels, misters Streindžs un Džons Čaildermass bija sapulcējušies Hanover-skvēra bib­liotēkā, lai pārrunātu Drolaita nodevību. Misters Norels sēdēja un klusēdams raudzījās ugunī, bet Čaildermass stāstīja Streindžam, kā atklājis vēl vienu Drolaita apmuļķoto, kādu pavecu Tviknemas džentlmeni, vārdā Pelgreivs: tas samaksājis Drolaitam divsimt gineju, lai nodzīvotu vēl astoņdesmit gadu un atgūtu jaunību.

Es šaubos, — Čaildermass turpināja, — vai mums vispār izdosies no­skaidrot, cik daudz ir tādu, kas maksājuši Drolaitam, domādami, ka pasūtina jums melnās maģijas burvestības. Gan Tantonijam, gan Grejas jaunkundzei nākotnē apsolīta ievērojama vieta burvju hierarhijā — Drolaits apgalvojis, ka tāda drīz tikšot iedibināta; neizlikšos, ka es tur kaut ko saprotu.

Streindžs nopūtās.

Nezinu, kā mēs spēsim pārliecināt cilvēkus, ka ar mums tam visam nav ne­kāda sakara. Kaut kas jādara, bet kas? Atzīšos, man nav ne vismazākās nojausmas.

Piepeši ierunājās misters Norels:

Šo divu dienu laikā es ļoti rūpīgi pārdomāju šo jautājumu — varētu pat sacīt, ka es gandrīz par to vien domāju — un esmu nonācis pie slēdziena, ka vajag atjaunot "Piecus pūķus!" [65] [1] "Piecu pūķu" tiesa, pretēji vispārējam ieskatam, savu nosaukumu nav ieguvusi soģu nežēlības dēļ. Par "Piecu pūķu" istabu dēvēja telpu Džona Askglāsa, karaļa Kraukļa, Ņūkās- las namā, kur visupirms tika spriesta tiesa. Šai telpai esot bijušas divpadsmit sienas, un to rotājuši brīnišķīgi kokgriezumi, daļa no tiem cilvēku amatnieku, daļa — elfu darbs. Skais­tākie no visiem esot bijuši pieci kokā griezti pūķi.

"Piecu pūķu" tiesas pārziņā atradās šādi noziegumi: "ļauni nolūki" — buršana ar pie­mītošu ļaunu nodomu; "viltus buršana" — izlikšanās par burvi vai solījums burt, ko devusi persona, kas nedz spēj, nedz grasās burties; burvju gredzenu, cepuru, kurpju, apmetņu, jostu, lāpstu, karošu, mūzikas instrumentu utt. u.tjpr. pārdošana personām, kas nespēs savaldīt šos varenos priekšmetus; izlikšanās par burvi vai burvja palīgu; maģijas mācīšana nepie­mērotām personām, piem., dzērājiem, vājprātīgajiem, bērniem, personām ar nelāgām noslie­cēm un paradumiem; kā arī daudzi citi burvju noziegumi, ko izdarījuši mācīti burvji un citi kristieši. "Piecu pūķu" tiesā izskatīja arī noziegumus, kuru mērķis bija nodarīt ļaunu Džona Askglāsa personai. Vienīgā maģisko noziegumu kategorija, kas neietilpa "Piecu pūķu" pār­ziņā, bija elfu izdarītie noziegumi. Tos izskatīja atsevišķā tiesā.

Divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta Anglijā dzīvoja rosīga burvju un elfu brālība, kas ražīgi būrās. Visiem zināms, cik buršanu grūti regulēt, un, kā viegli saprast, ne vienmēr būrējus vadīja krietni nodomi. Viss liek domāt, ka Džons Askglāss daudz laika un spēku veltījis, izstrādājot likumu korpusu, ar kura palīdzību būtu iespējams kontrolēt maģiju un burvjus. Kad maģijas prakse kļuva pazīstama visā Anglijā, Dienvidanglijas vald­nieki ar pateicību pārņēma sava ziemeļu kaimiņa gudrības. Zīmīgi, ka tajos agrīnajos gadsimtos Anglijas teritorijā pastāvēja divas valstis ar neatkarīgām tiesu sistēmām, bet likumu korpuss, kas regulēja maģiju, abās bija viens. Dienvidanglijā "Piecu pūķu" tiesas līdzinieci sauca par I.ondonas Mazpūķu tiesu un tā atradās netālu no Melno brāļu klostera.

Brīdi valdīja klusums, tad Streindžs atguva valodu:

Lūdzu piedošanu, ser. Vai jūs sacījāt — "Piecus pūķus"?

Misters Norels palocīja galvu.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka šo ļaundari jātiesā "Pieciem pūķiem". Viņš ir vainīgs "viltus buršanā" un "ļaunos nolūkos". Laimīgā kārtā senie viduslaiku likumi nav atcelti.

Senie viduslaiku likumi, — īsi nosmiedams, atbildēja Čaildermass, — prasa, lai "Piecu pūķu" tiesā sēdētu divpadsmit burvji. Anglijā nav divpadsmit burvju. Jums tas ir lieliski zināms. Anglijā ir divi burvji.

Sameklēsim arī pārējos, — atteica misters Norels.

Streindžs un Čaildermass gluži apstulba.

Misteram Norelam bija gana smalkjūtības lai, runājot pretī visam, ko viņš septiņus gadus bija kaismīgi aizstāvējis, viņš izskatītos mazliet sakautrējies, to­mēr viņš neminstinādamies turpināja:

Ir lords Portišeds un tas melnīgsnējais Jorkas vīriņš, kas atteicās parak­stīt līgumu. Lūk, jau divi ir, un uzdrošinos sacīt, — te viņš palūkojās uz Čailder­masu, — cītīgi meklēdams, jūs sameklēsit arī pārējos.

Čaildermass atvēra muti, jādomā, vēlēdamies atgādināt par visiem burvjiem, ko viņš misteram Norelam jau bija atradis — burvjiem, kuri vairs nebija burvji, tāpēc ka misters Norels bija atņēmis viņiem grāmatas vai izstūmis no rūpala, vai piespiedis parakstīt iznīcinošus līgumus, vai izdeldējis kādā citā veidā.

Atvainojiet, mister Norel, — valodās iekrita Streindžs, — taču es, kad sacīju, ka vajag kaut ko darīt, biju domājis sludinājumu laikrakstos vai ko tam­līdzīgi. Ļoti šaubos, vai lords Liverpūls un ministri atļaus mums viena cilvēka sodīšanas dēļ atjaunot vairāk nekā divus gadsimtus novārtā atstātu Anglijas likumu jomu. Un, pat ja viņi savā izpalīdzībā to pieļautu, pēc manām domām, šiem divpadsmit jābūt praktizējošiem burvjiem. Gan lords Portišeds, gan Džons Segunds ir burvestību teorētiķi. Turklāt ir visnotaļ ticami, ka Drolaits drīzumā tiks iesūdzēts tiesā par krāpšanu, viltošanu, zādzībām un ko tikai vēl ne. Man nav skaidrs, kādas priekšrocības "Pieciem pūķiem" ir salīdzinājumā par vispā­rējo tiesību tiesām.

Vispārējo tiesību tiesas ir pagalam neparedzamas! Tiesneši neko nesa­prot no maģijas! Viņi ne mazākajā mērā neaptvers, cik milzīgs ir šā cilvēka noziegums! Es runāju par viņa noziegumiem pret Anglijas maģiju, par viņa no­ziegumiem pret mani. Visi zināja, ka "Pieci pūķi" ir barga tiesa. Es uzskatu, ka mūsu drošības labad viņu vajag pakārt.

Pakārt!

Jā, jā! Es katrā ziņā vēlos redzēt viņu pakārtu! Man šķita, ka tieši par to mēs šeit runājām, — misters Norels noblisināja ačeles.

Mister Norel, — iesāka Streindžs, — es uz šo cilvēku esmu tikpat noskaities kā jūs. Viņš ir blēdis. Viņam nekas nav svēts. Viņš ir caur un cauri nicināms. Taču es atsakos būt kāda nāves cēlonis. Es biju Pirenejos, ser. Esmu redzējis mirstam pietiekami daudz vīru.

Bet tikai pirms divām dienām jūs gribējāt izsaukt viņu uz divkauju!

Tas ir pavisam kas cits! — Streindža acis nikni zibēja.

Lai vai kā,— misters Norels turpināja, — pēc manām domām, jūs esat vainojams tikpat lielā mērā!

Es? — Streindžs aiz pārsteiguma iekliedzās. — Kāpēc? Ko tad es esmu nodarījis?

O, jūs ļoti labi zināt! Kāds nelabais jūs trieca doties uz Karaļa ceļiem? Vienam pašam un pilnīgi bez sagatavošanās! Jūs taču nedomājāt, ka man nebūs iebildumu pret tik neapdomīgu dēku! Jūsu tās nakts rīcība maģiju apkaunos ne mazāk par tā cilvēka noziegumiem! Kur nu, tā ir vēl lielāks apkaunojums! Par Kristoferu Drolaitu neviens nekad nav bijis labās domās. Neviens nav pār­steigts, ka viņš izrādījies noziedznieks. Bet par jums visi zina, ka jūs esat mans māceklis! Jūs esat valsts Otrais Burvis! Visi domās, ka jūs tur līdāt ar manu ziņu! Visi domās, ka jūsu pārgalvīgās izdarības ietilpst manā Anglijas maģijas atjaunošanas plānā!

Streindžs neatņemdamies raudzījās savā skolotājā.

Lai Dievs nedod, mister Norel, ka mana rīcība varētu jūs apkaunot. Ticiet man, nekas tāds man ne prātā nebūtu ienācis. Taču pret to ir vienkāršas zāles. Ja mūsu ceļi šķirtos, ser, tad katrs no mums varētu rīkoties pēc sava prāta. Pa­saule spriestu par mums atsevišķi, nepiesaucot otru.

Misters Norels šķita bezgala satriekts. Viņš pašķielēja uz Streindžu, novērsās un klusiņām nobubināja, ka to viņš neesot gribējis. Cerams, misters Streindžs saprotot, ka to viņš nebūt neesot vēlējies. Viņš nokremšļojās.

Cerams, misters Streindžs manu saērcinātību uzlūkos ar iecietību. Cerams, misteram Streindžam angļu maģija ir gana dārga un viņš spēj samierināties ar manu īgnumu. Viņš apzinās, cik svarīgi ir, ka viņš un es Anglijas maģijas vārdā runājam un darbojamies vienprātīgi. Angļu maģijai ir daudz par agru nonākt pretvēju brāzmās. Ja mēs ar misteru Streindžu vairs nespēsim atrast kopīgu valodu tik svarīgā lietā kā maģiskā politika, tad maz ticams, ka Anglijas maģi­jai ir nākotne.

Klusums.

Streindžs piecēlās kājās un īsi, stīvi paklanījās misteram Norelam.

Nākamie mirkļi bija ļoti neveikli. Pēc visa spriežot, misters Norels labprāt kaut ko sacītu, bet nespētu izdomāt, par ko lai runā.

Sagadīšanās pēc no drukātavas nule bija atsūtīta lorda Portišeda jaunākā grāmata "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu u.c.". Tā pa­rocīgi gulēja turpat uz galdiņa. Misters Norels tvērās pie tās:

Kāda lieliska grāmatiņa! Un cik uzticīgi lords Portišeds aizstāv mūsu idejas! Pēc tādas krīzes ir grūti vispār kādam vēl ticēt — un tomēr man šķiet, ka uz lordu Portišedu mēs vienmēr varēsim paļauties!

Viņš pasniedza sējumiņu Streindžam.

Streindžs domīgi pāršķīra dažas lapas.

Jā, viņš tiešām visu ir uzrakstījis tā, kā mēs gribējām. Divas garas no­daļas veltītas karaļa Kraukļa atmaskošanai un par elfiem vispār gandrīz ne vārda. Ja es pareizi atceros, viņa manuskriptā bija izvērsts karaļa Kraukļa ma­ģijas apraksts.

Jā, jā, — misters Norels piekrita. — Iekams jūs to izlabojāt, viņa manu­skripts nekam nederēja! Vēl ļaunāk — tas bija bīstams! Taču jūs sēdējāt ar viņu stundu pēc stundas, iegrožojāt viņa ieskatus, un raugi — tam ir bijuši lieliski augļi! Es esmu ārkārtīgi apmierināts.

Kad Lūkass ienesa paplāti ar tējas piederumiem, abi burvji jau rāmi sēdēja gluži tādi paši kā allaž (tiesa, Streindžs varbūt bija mazliet klusāks nekā cit­kārt). Nesaskaņas šķita izlīdzinājušās.

Pirms promiešanas Streindžs apjautājās, vai drīkstētu palienēt lorda Porti­šeda grāmatu.

Pats par sevi saprotams! — atsaucās misters Norels. — Ņemiet vien un paturiet sev! Man ir vēl vairāki eksemplāri.

Par spīti visiem Streindža un Čaildermasa iebildumiem Norels nespēja atteik­ties no sava nodoma atjaunot "Piecus pūķus". Jo vairāk viņš par to prātoja, jo vairāk likās, ka viņam nebūs miera tik ilgi, kamēr Anglijā nebūs nodibināts pienācīgs maģisko lietu tribunāls. Viņš juta, ka neviens sods, ko Drolaitam pie­spriestu kāda cita tiesa, viņa acīs nebūs pietiekams. Tādēļ vēl tai pašā dienā viņš aizsūtīja Čaildermasu pie lorda Liverpūla ar uzdevumu izlūgties dažu mi­nūšu sarunu ar viņa gaišību. Lords Liverpūls atbildēja ar ziņu, ka gaidīs mis­teru Norelu rīt.

Noteiktajā stundā misters Norels ieradās pie pirmā ministra un izklāstīja savu ieceri. Kad viņš pēdīgi apklusa, lords Liverpūls savilka uzacis.

Bet maģiskā likumdošana Anglijā ir pamesta novārtā, — viņa gaišība sacīja. — Mums nav juristu, kas spētu strādāt tādā tiesā. Kurš uzņemtos šāda rakstura lietas? Kurš tās iztiesātu?

Ahā! — misters Norels atsaucās un izvilka biezu papīru žūksni. — Cik labi, ka jūsu gaišība uzdeva tik atbilstošu jautājumu. Es esmu īsumā aprakstījis "Piecu pūķu" darbu. Diemžēl mūsu zināšanas ir visai nepilnīgas, tomēr es te esmu ierosinājis, kā atjaunot to, kas zudis vēstures tumsā. Man par paraugu bija Doktoru kolēģijas baznīcas tiesas. Kā jūsu gaišība redzēs, mūs gaida liels darbs.

Lords Liverpūls uzmeta skatienu papīru kaudzei.

Uzreiz redzams — šis darbs būtu pārāk liels, — viņš kategoriski paziņoja.

Ak, bet tas ir ļoti nepieciešams, varat man ticēt! Nudien, ļoti nepiecie­šams! Kā lai citādi regulējam maģiju? Kā citādi lai esam pasargāti no ļauniem burvjiem un to kalpiem?

No kādiem ļauniem burvjiem? Anglijā esat tikai jūs un misters Streindžs.

Jā, protams, bet…

Vai jūs šobrīd jūtaties sevišķi ļauns, mister Norel? Vai ir kāds spiedīgs iemesls, kālab Lielbritānijas valdībai jānodibina atsevišķa tiesa, lai savaldītu jūsu ļaunās noslieces?

Nē, es…

Tad varbūt misters Streindžs izrāda milzīgas tieksmes slepkavot, kropļot un zagt?

Nē, bet…

Tātad atliek vienīgi šis misters Drolaits — un viņš, cik nu es spēju spriest, nemaz nav burvis.

Bet viņš izdarījis maģiska rakstura noziegumus! Saskaņā ar Anglijas li­kumiem viņam jāstājas "Piecu pūķu" tiesas priekšā. Lūk, te ir viņa noziegumi. — Misters Norels nolika pirmajam ministram priekšā vēl vienu lapu. — Skatieties! Viltus buršana, ļauni nolūki un kaitīga pedagoģija. Parastās tiesas nespēs spriest par šādiem pārkāpumiem.

Bez šaubām. Taču, kā es jau pieminēju, Anglijā nav neviena, kas spētu izskatīt šādu lietu.

Ja jūsu gaišība būtu tik laipns un ieskatītos manu piezīmju četrdesmit otrajā lappusē, jūs redzētu, ka es ierosinu iesaistīt Doktoru kolēģijas tiesnešus, advokātus un proktorus. Es varētu viņiem izskaidrot taumaturģisko likumu principus — tas neprasīs daudz vairāk par nedēļu. Un es varu uz tiesas laiku aizlienēt viņiem savu kalpu Džonu Čaildermasu. Viņš ir ļoti zinīgs un bez grū­tībām spēs viņiem aizrādīt, ja viņi kļūdīsies.

Ko? Lai tiesnesi un juristus pamācītu sūdzētājs un viņa kalps? Nekādā gadījumā! Sī doma taisnajai tiesai derdz!

Misters Norels noblisināja acis.

Bet kā tad es varu būt drošs, ka neuzradīsies citi burvji, kas apšaubīs manu autoritāti un runās man pretī?

Mister Norel, tiesas uzdevums — nevienas liesas uzdevums — nav izcelt kādas personas ieskatus pāri visiem pārējiem! Ne maģijā, ne arī citās dzīves sfērās. Ja citu burvju ieskati atšķiras no jūsējiem, tad strīdieties ar viņiem! Jums jāpierāda, ka jums ir taisnība, — gluži kā es daru politikā. Jums jādiskutē, jāpublicējas, jāpiekopj jūsu maģija, jums jāiemācās dzīvot, kā dzīvoju es — pa­stāvīgi saduroties ar kritiku, iebildumiem un nelabvēlību. Tā, ser, ir pieņemts dzīvot Anglijā.

Bet…

Atvainojiet, mister Norel. Es vairs neko nevēlos dzirdēt. Saruna ir bei­gusies. Lielbritānijas valdība jums pateicas. Jūs esat izdarījis dzimtenei izcilus pakalpojumus. Visiem zināms, cik augstu mēs jūs vērtējam, taču tas, ko jūs lū­dzat, nav iespējams.

Par Drolaita krāpšanos drīz kļuva zināms visiem, un, kā jau Norels bija pa­reģojis, sava daļa vainas tika piedēvēta arī abiem burvjiem. Galu galā vienam no viņiem Drolaits bija sirdsdraugs. Karikatūristi ļoti nopriecājās par šādu saga­dīšanos, un presē nokļuva vairāki visai izteiksmīgi zīmējumi. Teiksim, Džordžs Krukšenks bija attēlojis misteru Norelu lielas apbrīnotāju grupas priekšā uz­stājamies ar garu runu par angļu maģijas cildenumu, bet otrā istabā Streindžs tikmēr diktēja kalpam tādu kā rēķinu, kas tika ar krītu rakstīts uz tāfeles: "Par attāla paziņas nogalināšanu ar burvestību — divdesmit gineju. Par laba drauga nogalināšanu — četrdesmit gineju. Par ģimenes locekļa nogalināšanu — simt gineju. Par laulātā nogalināšanu — četrsimt gineju." Rolendsona karikatūrā pa ielu ar sunīti gāja smalka dāma. Sastaptais paziņa jūsmoja par sunīti: "Ai, misis Fuksa, kāds jauks mopsītis!" — "Jā," atbild Fuksa kundze, "tas ir misters

Fukss. Es samaksāju misteram Streindžam un misteram Norelam četrdesmit ginejas par to, lai vīrs darītu visu, ko es vēlos, un lūk, ko es dabūju!"

Ir pilnīgi skaidrs, ka šīs karikatūras un žultainie avīžraksti angļu maģijas atjaunotnes lietai nodarīja lielu kaitējumu. Tagad uz maģiju varēja paraudzī­ties gluži citādi — tā vairs nebija tikai Nācijas Lielākais Glābiņš, bet arī Ļaun­darības un Skaudības Ierocis.

Bet tie, kurus Drolaits bija apkrāpis? Kā viņi uz šo lietu raudzījās? Nav šaubu, ka misters Pelgreivs — mūžvecais, slimais un nesaticīgais kungs, kas bija cerē­jis dzīvot mūžīgi, — grasījās iesūdzēt Drolaitu par krāpšanu, taču viņam tas neizdevās, jo nākamajā dienā viņš nomira pēkšņā nāvē. Bērni un mantinieki (kas vienprātīgi viņu ienīda) tikai priecājās, kad izrādījās, ka vecā Pelgreiva mūža pēdējās dienas aptumšojusi vilšanās, nomāktība un bēdas. Arī 110 Grejas jaunkundzes un Bulvērta kundzes Drolaitam nebija pamata baidīties. Grejas jaunkundzes draugi un radinieki nemūžam nepieļautu, lai viņu iepin vulgārā tiesas prāvā, savukārt norādījumi, kurus Drolaitam bija devusi Bulvērta kun­dze, bija tik neģēlīgi, ka viņu pašu varētu atzīt par vainīgu: viņa krāpniekam neko nespēja padarīt. Atlika abi Notingemširas aldari, Gatkombs un Tantonijs. Misters Gatkombs, darījumu cilvēks būdams, visvairāk domāja par to, kā atgūt naudu, un nosūtīja uz Londonu tiesu izpildītāju. Diemžēl Drolaits nespēja izpil­dīt mistera Gatkomba pieticīgo vēlēšanos, jo naudu jau sen bija iztērējis.

Un tā mēs esam nonākuši pie Drolaita īstās krišanas: viņš vēl nebija lāgā izsprucis no karātavām, kad pie viņa dzīves mākoņainajām debesīm parādījās īstenā Nemezīda, kas, melnajiem spārniem plīvojot, cauri gaisiem traucās viņu satriekt. Drolaits nekad nebija pieredzējis bagātas dienas, patiesībā bija gluži otrādi. Lielākoties viņš dzīvoja uz parāda un aizņēmās no draugiem. Reizumis viņš kaut ko laimēja spēļu klubos, taču biežāk mudināja spēlēt muļķa zaļknāb­jus un, kad tie zaudēja (kā allaž notika), viņš saņēma tos aiz elkoņa un, bez mi­tēšanās runādams, veda pie kāda pazīstama augļotāja. — Nevienu citu naudas aizdevēju es jums no tīras sirds nespētu ieteikt, — viņš izpalīdzīgi stāstīja, — visi prasa gluži bezdievīgus procentus, — bet misters Bazards — tā ir pavisam cita lieta. Viņš ir brīnum laipns vecs kungs. Viņš nespēj noskatīties, kā cilvēkam tiek liegti dzīves mazie prieciņi, ja viņa rīcībā ir līdzekļi tos baudīt. Es tik tiešām domāju, ka nelielu naudas summiņu aizdošanu viņš uzskata drīzāk par labda­rību, nevis par veikalu!

Par šo niecīgo, taču nozīmīgo lomu jaunekļu ievilināšanā parādu valgos, netikumos un izputēšanā, Drolaits no augļotājiem saņēma atlīdzību — parasti pirmajā gadā par vienkāršļaužu dēliem tie bija četri procenti no augļotāja attie­cīgās peļņas, par vikontu vai baronetu dēliem — seši procenti un par grāfu vai kungu dēliem — desmit procenti.

Viņa negods pamazām nonāca ļaužu mutē. Drēbnieki, cepurnieki un cim- dinieki, kuriem viņš bija parādā, kļuva nemierīgi un sāka prasīt savu naudu atpakaļ. Parādi, par kuriem viņš bija omulīgi domājis, ka tie vēl var pagaidīt četrus piecus gadiņus, piepeši vairs nebija aizmirsti un bija steidzami jāsa­maksā. Gar viņa durvīm dauzījās sarkanģīmji ar bozēm rokā. Vairāki cilvēki viņam ieteica tūdaļ pat doties uz ārzemēm, taču viņš nespēja noticēt, ka draugi tiešām ir viņu pametuši likteņa varā. Viņš cerēja, ka misters Norels apžēlosies; cerēja, ka Laselzs — mīļais, labais Laselzs — viņam palīdzēs. Viņš aizrakstīja abiem godbijīgas vēstules, lūgdams nekavējoties aizdot četrsimt gineju. Taču misters Norels vispār neatbildēja, bet Laselzs atrakstīja vienīgi, ka viņam ir prin­cips nekad nevienam neaizdot naudu. Otrdien no rīta Drolaitu apcietināja par parādiem un piektdien viņš jau sēdēja Karaļa sola cietumā.

Vienu vakaru, apmēram nedēļu pēc šiem notikumiem, kad novembris jau gāja uz beigām, Streindžs un Arabella sēdēja Soho-skvēra nama salonā. Arabella rak­stīja vēstuli, Streindžs izklaidīgi plūkāja matus un skatījās tukšumā. Piepeši viņš piecēlās un izgāja no salona.

Pēc stundas viņš atgriezās ar kādu duci aprakstītu papīra lapu.

Arabella pacēla galvu.

Man likās, to rakstu "Angļu maģijas draugiem" tu jau biji pabeidzis, — viņa bilda.

Tas nav raksts "Angļu maģijas draugiem". Tā ir kritika par Portišeda grāmatu.

Bet tu taču nevari kritizēt grāmatu, kuru pats palīdzēji sarakstīt, — Arabella sarauca pieri.

Man liekas, varu gan. Zināmos apstākļos.

Padomā tikai! Un kas tie par apstākļiem?

Ja es rakstu, ka tā ir nejēdzīga grāmata, nekrietni meli, kas tiek uztiepti angļu lasītājiem.

Arabellai mute palika vaļā.

Džonatan! — viņa pēdīgi izdvesa.

Bet tā grāmata ir nejēdzīga!

Streindžs iedeva viņai papīru žūksni, un Arabella sāka lasīt. Pulkstenis uz kamīna karnīzes nosita desmit, un Džeremijs ienesa tējas traukus. Izlasījusi visu, Arabella nopūtās.

Ko tu ar to grasies darīt?

Nezinu. Jādomā, publicēt.

Bet ko teiks nabaga lords Portišeds? Ja viņš savā grāmatā ir sarakstījis aplamības, tad, protams, kādam vajag to pateikt. Bet tu ļoti labi zini, ka viņš tā rakstīja tikai tāpēc, ka tu liki. Viņš jutīsies nekrietni izmantots.

Kā nu ne! Visa tā padarīšana jau no paša sākuma bija riebīga,— Streindžs bezrūpīgi atteica. Viņš iedzēra pāris malkus tējas un apēda grauzdiņu. — Bet tas nav galvenais. Vai man, rūpējoties par Portišedu, vajadzētu noklusēt manas patiesās domas? Nē, man tā nešķiet. Un tev?

Bet vai tam noteikti jābūt tev? — Arabella nelaimīga jautāja. — Nabaga lords, no tevis viņam būs pagalam sāpīgi to dzirdēt.

Streindžs savilka uzacis.

Bet protams, tam jābūt man. Vai tad ir vēl kāds cits? Kuš, rimsties. Es apsolu pie pirmās izdevības viņam dziļi jo dziļi atvainoties.

Un ar to Arabellai vajadzēja apmierināties.

Tikām Streindžs prātoja, kam nosūtīt savu sacerējumu. Galu galā viņš izšķī­rās par misteru Džefriju, "Edinburgas apskata" redaktoru. Ja drīkstu atgādināt, "Edinburgas apskats" bija radikāls izdevums, kas aizstāvēja politiskās reformas, katoļu un ebreju emancipāciju un dažnedažādas citas lietas, pret ko misteram Norelam bija lieli iebildumi. Attiecīgi pēdējo gadu laikā mistera Džefrija acu priekšā viņa konkurentu izdevumos parādījās kritikas un raksti par angļu ma­ģijas atjaunotnes lietu, turpretim viņš pats, nabags, palika tukšā. Bez šaubām, viņš Streindža kritiku uzņēma atplestām rokām. Viņu itin nemaz neuztrauca fakts, ka tajā rakstītas pārsteidzošas un revolucionāras lietas, jo tieši tāds saturs viņam visvairāk gāja pie sirds. Viņš nekavējoties atbildēja Streindžam, ka publicēs to, cik ātri vien varēs, un pēc dažām dienām kā dāvanu atsūtīja Strein­džam haggis (tas ir tāds kā skotu pudiņš).

1815. gada janvāris

Raksts nr. XIII "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu u.c.", autors DŽONS VOTERBERIJS, lords PORTIŠEDS, lidz ar Atskaiti par nesenajā Pireneju karā izmantoto maģiju, ko sarakstījis DŽONATANS STREINDŽS, Viņa gaišības hercoga VELINGTONA leibburvis. Londona, 1814, Džona Ma- reja apgādā.

Būdams mistera NORELA palīgs un favorīts un mistera STREINDŽA draugs, Lords PORTIŠEDS ir tieši tas cilvēks, kam vajadzēja aprakstīt neseno maģisko notikumu vēsturi, jo daudzos no tiem viņš atradies pašā epicentrā. Katru mis­tera NORELA un mistera STREINDŽA panākumu plaši atspoguļojuši laikrak­sti un kritikas, taču lords PORTIŠEDS visai padziļina lasītāju izpratni, atklājot arī to, kas viņiem līdz šim nebija zināms.

Mistera NOReLA jūsmīgākie apbrīnotāji vēlēsies mūs pārliecināt par to, ka 1807. gada pavasari viņš ieradās Londonā, jau būdams Anglijas Dižākais Bur­vis un laikmeta Izcilākais Fenomens, taču no FORTIŠEDA grāmatas kļūst skaidrs, ka gan viņa, gan STREINDŽA zinīgums un prasmes pakāpeniski attīstījušās no itin nedrošiem asniem. Līdzteku abu panākumiem PORTIŠEDS neaizmirst pieminēt viņu neveiksmes. Piektajā nodaļā lasāms traģikomisks stāsts par abu ieilgušajām domstarpībām ar JĀTNIEKU GVARDI. Tās aizsākās 1810. gadā, kad vienam no gvardes ģenerāļiem prātā ienāca oriģināla doma kavalērijas zirgus nomainīt pret vienradžiem — viņš cerēja tādējādi sniegt kareivjiem iespēju nobadīt francūžus, ietriecot ragu tiem sirdī. Diemžēl šis brīnišķīgais nodoms palika neīstenots, jo misteram NORELAM un misteram STREINDŽAM vēl krietni jānopūlas, lai sagādātu kavalērijas vajadzībām pietiekami daudz vienradžu: pagaidām viņi nav spējuši atrast nevienu pašu.

Ne tik augstu, iespējams, vērtējama viņa gaišības grāmatas otrā daļa, kur viņš atvadās no aprakstiem un sāk izklāstīt nosacījumus, ar kuru palīdzību iespē­jams lemt, kas angļu maģijā ir un kas nav cienījams, — citiem vārdiem, kas dē­vējams par Balto maģiju un kas turpretim par Melno. Nekas jauns šai ziņā nav atrodams. Ja lasītājs pārlaistu skatienu mūsdienu komentētāju atziņām par Maģiju, viņš pamanītu zīmīgu ieskatu viendabību. Visu stāstītā vēsture ir vie­nāda, un visi savus slēdzienus balsta uz vieniem un tiem pašiem argumentiem.

Varbūt pienācis laiks vaicāt, kālab tā? Visās citās Zinību nozarēs mūsu iz­pratni vairo racionāla kritika un strīdi. Jurisprudencē, Teoloģijā, Vēsturē un Zinātnē pastāv dažādi novirzieni. Kālab ir tā, ka Maģijā mēs allaž dzirdam vienus un tos pašus apnicīgos apgalvojumus? Jāsāk brīnīties, vai vispār ir vērts kaut ko apgalvot, ja reiz visi, šķiet, ir pārliecināti par gluži vienādām patie­sībām. Šī skumīgā vienmuļība jo sevišķi labi redzama pēdējā laikā iznākušajās grāmatās par ANGLIJAS MAĢIJAS VĒSTURI, kas ar katru pārstāstīšanu kļūst arvien dīvaināka.

Šis pats autors pirms astoņiem gadiem publicēja grāmatu "Karalis Krauk­lis: vēsturiski stāsti bērniem", kas ir viena no labākajām bērnu grāmatām par Maģiju. Tajā autoram izdevies dzīvi un spilgti pastāstīt par DŽONA ASKGLĀSA pārdabiskajām un brīnumainajām burvestībām. Tad kāpēc viņš tagad izliekas, ka īstenā Angļu maģija aizsākās tikai sešpadsmitajā gadsimtā līdz ar MĀRTIŅU PEILU? Sestajā "Apcerējuma par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu" nodaļā viņš pasludina, ka PEILS apzināti attīrījis Angļu maģiju 110 tumšiem piemaisī­jumiem. Šo neparasto apgalvojumu autors pat nemēģina pamatot — un pareizi vien ir, jo nekāda pamatojuma tam nav.

Saskaņā ar PORTIŠEDA pašreizējiem uzskatiem, PEILA aizsākto tradīciju kopuši HIKMENS, LANCESTERS, GUBĒRTS, BELĀZISS u.c. (tie, kurus mēs dēvējam par ARGENTIEŠU burvjiem), un jaunajos laikos tā sasniegusi spožu apogeju mistera NORELA un mistera STREINDŽA maģijā. Jā, misters STREINDŽS un misters NORELS ir čakli nopūlējušies, lai iedēstītu šādus uzskatus. Taču tās ir aplamības. MĀRTIŅAM PEILAM un ARGENTIEŠU burvjiem ne prātā ne­nāca likt pamatus Angļu maģijai. Ar katru savu burvestību, ar katru uzrakstīto vārdu viņi lūkoja atdzemdināt spožo Maģiju, ko bija radījuši viņu priekšteči (kurus mēs dēvējam par Zelta laikmeta jeb AUREĀTU burvjiem): TOMASS GODBLESS, RALFS DE STOKSIJS, KATRĪNA NO VINČESTERAS un visupirms DŽONS ASKGLĀSS. MĀRTIŅŠ PEILS bija uzticams šo burvju pēcnieks. Viņš nerimus nožēloja, ka nav piedzimis divus gadu simteņus agrāk.

Viena no neparastākajām Angļu maģijas atjaunotnes īpatnībām ir tās at­tieksme pret DŽONU ASKGLĀSU. Mūsu dienās viņa vārdu piesauc tikai tālab, lai viņu nomelnotu. Salīdzinājumam iedomāsimies, kā būtu, ja misters DEIVIJS un misters FARADEJS, un citi mūsu ievērojamie Zinātnieki uzskatītu par ne­pieciešamu savus priekšlasījumus iesākt, izsakot nicinājumu un naidu pret IZAKU ŅŪTONU. Vai, par piemēru, mūsu slavenie Ārsti katru paziņojumu par jauniem atklājumiem Medicīnā ievadītu ar vārdiem par to, kāds neģēlis bijis VILJAMS HĀRVIJS.

Garu savas grāmatas nodaļu lords PORTIŠEDS veltījis tam, lai pierādītu, ka pretēji vispārējam ieskatam DŽONS ASKGLĀSS nav Angļu maģijas pamat- licējis, jo Britu salās arī pirms viņa bijuši burvji. To es nenoliedzu. Turpretim es kategoriski noliedzu apgalvojumu, ka pirms DŽONA ASKGLĀSA Anglijā pastāvēja jebkāda Maģijas tradīcija.

Palūkosimies, kas tad bija šie agrīnie burvji, kas PORTIŠEDAM liekas tik nozīmīgi. Viens no viņiem bija JĀZEPS NO ARIMATEJAS, burvis, kas ieradās no Svētās zemes un iedēstīja burvju koku, kam vajadzēja sargāt Angliju no visa ļauna — taču man nav gadījies dzirdēt, ka viņš būtu uzkavējies Britu salās gana ilgi, lai iemācītu savas mākas jele vienam no šejieniešiem. Otrs ir MERLINS, taču viņš, būdams no mātes puses Velsietis, bet no tēva puses Peklietis, laikam gan nav pieskaitāms PORTIŠEDA, NORELA un STREINDŽA sirdīm gaužām dārgās cienījamās Angļu maģijas ciltstēviem. Un kur, lūdzu, ir MERLINA mā­cekļi un pēcteči? Nespējam nosaukt nevienu vienīgu. Tā gan, jo šoreiz pareizs ir visu ieskats: pirms DŽONS ASKGLĀSS ieradās no Elfu valsts un nodibināja Ziemeļanglijas karaļvalsti, Maģija šajās salās sen bija izzudusi.

Cik noprotams, arī PORTIŠEDAM šai ziņā ir zināmas šaubas un, katram gadījumam — ja nu viņa apgalvojumi lasītājus nav pārliecinājuši, viņš mē­ģina pierādīt, ka DŽONA ASKGLĀSA burvestībām bijuši ļauni nolūki. Tomēr no piemēriem, kurus viņš min, pamatodams šo slēdzienu, tas nekādā ziņā nekļūst skaidrs. Aplūkosim vienu no tiem. Visi ir dzirdējuši par četriem bur­vju mežiem, kas ieskāva DŽONA ASKGLĀSA valsts galvaspilsētu Ņūkāslu, proti, par "Lielo Tomu", "Asmodeja citadeli", "Mazo Ēģipti" un "Serlo velti". Šie meži pārvietojās pa zemes virsu, un ir zināms, ka reizumis tic aprijuši ļaudis, kas tuvojušies galvaspilsētai, lai uzbruktu tās iedzīvotājiem. Pats par sevi saprotams, cilvēkēdāji meži mums liekas pārdabiska un šaušalīga ideja, taču nekas neliecina, ka tāpat būtu domājuši arī DŽONA ASKGLĀSA laika­biedri. Tie bija nežēlīgi gadsimti; DŽONS ASKGLĀSS bija viduslaiku valdnieks un, aizsargādams savu pilsētu un pilsoņus, viņš rīkojās tā, kā viduslaikos bija pieņemts.

Par ASKGLĀSA krietnumu ir grūti spriest, tāpēc ka ļoti bieži nevar ne no­skārst, kādi dzenuļi mudināja viņu rikoties. Viņš ir pats noslēpumainākais no visiem AUREĀTU burvjiem. Neviens nezina, kāpēc 1138. gadā viņš lika mēne­sim pazust no debesīm un izklejot visus Anglijas ezerus un upes. Mēs nezinām, kāpēc 1202. gadā viņš saķildojās ar Ziemu, izraidīja to no savas karaļvalsts un četrus gadus Ziemeļanglijā bija nepārstraukta vasara. Mēs nezinām arī to, kāpēc 1345. gada maijā un jūnijā visi karaļvalsts vīri, sievas un bērni trīsdesmit naktis pēc kārtas sapņoja, ka ir sapulcējušies tumšsarkanā laukā un zem bāli zeltītām debesīm ceļ augstu, melnu torni. Tie strādāja ikkatru nakti, un no rīta savās cisās pamodās gluži izvārguši. Sapnis no viņiem atstājās tikai pēc trīs­desmitās nakts, kad tornis un mūri tam apkārt bija uzcelti. Mēs noskāršam, ka visi šie stāsti — bet jo sevišķi pēdējais — vēsta par dižiem notikumiem, taču mums nav ne mazākās nojausmas, kas tobrīd norisinājās DŽONA ASKGLĀSA valdījumos. Daži pētnieki izteikušies, ka augstais, melnais tornis atradies tajos Elles novados, ko Askglāss it kā nomājis no LUCIFERA, un ASKGLĀSS būvējis cietoksni, lai dotos karā ar saviem Elles ienaidniekiem. Taču MĀRTIŅŠ PEILS bija citās domās. Viņš ieskatīja, ka torņa celšana kaut kā saistīta ar Melnās Nāves parādīšanos Anglijā trīs gadsimtus vēlāk. DŽONA ASKGLĀSA Ziemeļ- anglijas karaļvalsti mēris postīja daudz mazāk nekā dienvidu kaimiņzemi, un PEILS uzskatīja, ka tā bijis tāpēc, ka ASKGLĀSS uzbūvējis nocietinājumus un nelaidis to iekšā.

Ja var ticēt "Apcerējumam par Angļu maģijas neparasto atdzimšanu", par tādām lietām nav vērts lauzīt galvu. Lords PORTIŠEDS un misters NORELS apgalvo, ka Modernam Burvim nav jānoņemas ar to, ko viņš pagaidām nav līdz galam izpratis. Turpretim es uzstāju, ka tieši tāpēc, ka šīs lietas mums vēl nav saprotamas, tās nepieciešams pētīt.

Angļu Maģija ir kā savāds nams, kurā dzīvojam mēs, burvji. Tas celts uz DŽONA ASKGLĀSA ieliktiem pamatiem, un, izlikdamies to nemanām, mēs pakļaujam sevi briesmām. Šos pamatus vajag studēt un izprast to iedabu, lai mēs zinātu, ko tie spēj noturēt un ko netur. Citādi sāks parādīties plaisas, pa kurām pūtīs vēji no Dievs zina kurienes. Svešas gātis vedīs mūs turp, kur mēs nemaz negribam nonākt.

Noslēgumā secināsim, ka PORTIŠEDA grāmata — kurā tiešām ir daudz lielisku lappušu — ir teicama liecība par negudro pretrunu pašā Modernās Angļu maģijas kodolā: mūsu priekšzīmīgākie burvji neatlaidīgi sludina savu apņemšanos izdzēst no Angļu maģijas visas DŽONA ASKGLĀSA pēdas, bet vai tas ir iespējams? Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no DŽONA ASKGLĀSA.

1815. gada februāris

Daudz strīdīgu rakstu mēdza parādīties "Edinburgas apskatā", tomēr tik strīdīgs līdz šim nebija redzēts. Janvāra beigās visā valstī, no viena gala līdz otram, diezin vai izdotos atrast kaut vienu izglītotu cilvēku, kas to nebūtu lasījis un nonācis pie sava sprieduma. Lai arī autors nebija norādīts, visi zināja, kas to sarakstījis: Streindžs. Jā, protams, sākumā dažs minstinājās un norādīja uz faktu, ka Streindžs bija saņēmis tikpat daudz kritikas, cik Norels — varbūt vēl vairāk. Tomēr draugi šos cilvēkus uzskatīja par lieliem nelgām. Vai tad ku­ram katram nebija zināms, ka Streindžs ir tieši tāds aušīgs strīdoņa, kas nudien spējīgs uzstāties pats pret sevi? Un vai tad raksta autors klaji neapgalvoja, ka ir burvis? Kurš cits tas varētu būt? Kurš cits izteiktos tik nepārsūdzami?

Kad misters Norels ieradās Londonā, viņa ieskatus visi uzņēma kā gluži jaunus un nepavisam ne ērmotus. Pa šo laiku londonieši bija pie tiem piera­duši, un misteru Norelu, kas sludināja, ka maģijai, gluži tāpat kā pasaules jū­rām, jāatrodas angļu pārvaldībā, viņi uztvēra kā laikmeta spoguli, jā, tā jābūt. Vajag tikai pienācīgi novilkt maģijas robežas, un tad ar visu, ko modernām lēdijām un džentlmeņiem nav viegli izprast — Džona Askglāsa trīssimt gadu ilgo valdīšanu, angļu savādās, mulsinošās attieksmes ar elfiem — varēs ērti un viegli tikt galā. Te pēkšņi Streindžs apgriež noreliskos ieskatus par maģiju kā­jām gaisā. Piepeši sāka izskatīties, ka viss, ko ikkatrs anglis bērnībā uzzina par mežonīgo angļu maģiju, tomēr var izrādīties taisnība, un vēl šobaltdien pa ne­zināmām, aizmirstām takām viņpus lietus, aiz pamales, varbūt jāj Džons Askglāss ar savu ļaužu un elfu svītu.

Gandrīz visi domāja, ka abu burvju kopdarbam būs pienācis gals. Londonā melsa, ka Streindžs ieradies Hanover-skvērā un kalpi nav viņu laiduši iekšā. Klīda ari pretējas baumas — ka Streindžs neesot ieradies Hanover-skvērā un misters Norels dienu un nakti sēžot bibliotēkā, viņu gaidīdams, un katras piecas minūtes dzenājot kalpus pie loga paskatīties, vai neredz viņu nākam.

Februāra sākumā Streindžs kādu svētdienas vakaru pēdīgi apmeklēja mis­teru Norelu. Tas bija zināms droši, jo divi džentlmeņi, kas devās uz Hanover- skvēra Svētā Jura baznīcu redzēja viņu stāvam uz mistera Norela nama lieveņa; redzēja atveramies durvis; redzēja, kā Streindžs sasveicinās ar kalpu, un redzēja, kā viņš acumirklī tiek ielaists kā sengaidīts viesis. Abi džentlmeņi turpināja ceļu uz baznīcu, kurā nonākuši tūdaļ par redzēto pastāstīja saviem biedriem blakus solos. Pēc piecām minūtēm baznīcā ieradās izdēdējis vīrs, kas izskatījās pēc svētā. Izlikdamies, ka skaita lūgšanas, viņš pačukstēja, ka nupat runājis ar kādu, kas bijis izliecies pa mistera Norela kaimiņmājas otrā stāva logu, un šī persona teikusies dzirdam, kā misters Streindžs baras un kliedz uz savu skolo­tāju. Pēc divām minūtēm jau visā baznīcā zināja, ka abi burvji piedraudējuši viens otram ar kaut ko līdzīgu izslēgšanai no burvju brālības. Sākās dievkalpo­jums, un tika ievērots, ka neviens vien baznīcēns ar ilgām lūkojas uz logu pusi, it kā prātojot, kāpēc reliģiska rakstura ēkās šīs atveres katrā ziņā jāierīko tik augstu. Ērģeļu pavadījumā tika nodziedāta himna, un vairāki no sanākušajiem vēlāk stāstīja, ka dzirdējuši mūzikā ieaužamies rešņus pērkona grāvienus — maģiski traucējumi, skaidrs kā diena. Tomēr citi iebilda, ka tās visas esot iedomas.

Visas šīs noģiedas būtu ārkārtīgi pārsteigušas abus burvjus, kuri tikām klu­sēdami stāvēja mistera Norela bibliotēkā un modri vēroja viens otru. Streindžs vairākas dienas nebija savu skolotāju redzējis un bija satriekts, cik nelāgi tas izskatījās. Norela seja bija nomērējusi, viņš bija izkrities miesās un izskatījās par desmit gadiem vecāks.

— Varbūt apsēdīsimies, ser? — Streindžs jautāja. Viņš devās uz krēsla pusi, un misters Norels, negaidījis tik strauju kustību, sarāvās. Gandrīz šķita — viņš domā, ka Streindžs viņam sitīs. Tomēr jau pēc mirkļa ari viņš bija gana atta­pies, lai spētu apsēsties.

Arī Streindžs nejutās necik labāk. Aizritējušo dienu laikā viņš atkal un atkal bija sev jautājis, vai viņam bija tiesības publicēt šo kritiku, un atkārtoti nācis pie slēdziena, ka bija gan. Tad viņš izlēma, ka vispareizāk būtu ieņemt cildena pārākuma pozu, ko mīkstināt ar ļoti mērenu atvainošanos. Tomēr šobrīd, no visas tiesas atkal sēžot mistera Norela bibliotēkā, viņam nezin kāpēc nebija viegli ielūkoties skolotājam acīs. Skatiens aizķērās pie dīvainiem priekšmetiem — tas krita uz mazu dr. Mārtiņa Peila statueti, tad uz durvju raguļa, uz viņa paša īkšķi, uz mistera Norela kreisās kājas kurpi.

Savuties misters Norels ne uz mirkli neatrāva acis no Streindža sejas.

Labu brīdi klusējuši, abi ierunājās reizē:

Pēc tā, cik ļoti laipns jūs pret mani bijāt… — uzsāka Streindžs.

Jūs domājat, ka es dusmojos, — uzsāka misters Norels.

Abi apklusa, tad Streindžs ar žestu lūdza misteru Norelu turpināt.

Jūs domājat, ka es dusmojos, — misters Norels sacīja, — bet tā nav. Jūs domājat, ka es nezinu, kāpēc jūs tā izdarījāt, bet es zinu. Jūs domājat, ka esat rakstījis no visas sirds un tagad katrs anglis jūs saprot. Bet ko viņi saprot? Neko. Es jūs sapratu, vēl pirms jūs bijāt paņēmis rokā spalvu. — Norels apklusa, un viņa seja raustījās, it kā viņš pūlētos izteikt kaut ko dziļi nobēdzinātu. — Jūs to visu rakstījāt man. Vienīgi man.

Streindžs jau vēra muti, lai celtu iebildumus pret tik pārsteidzošu secinā­jumu. Tomēr padomājis viņš atskārta, ka droši vien tā bija taisnība. Viņš klusēja.

Misters Norels runāja tālāk:

—Vai jūs tiešām domājat, ka es nekad neesmu jutis to pašu… tādas pašas ilgas?

Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no Džona Askglāsa. Bet protams! Kā gan citādi? Es jums pateikšu: kad es biju jauns, manā dzīvē bija brīži, kad es būtu darījis visu, izcietis jebkādas mokas, lai tikai viņu atrastu un mestos viņam pie kājām. Es mēģināju viņu uzburt… Ha! Tā var rīkoties tikai ļoti jauns un ļoti neldzīgs cilvēks — izturēties pret karali kā pret sulaini, mē­ģināt atsaukt viņu. Es uzskatu, ka viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka man tas neizdevās! Pēc tam es mēģināju viņu atrast, likdams lietā vecos, labos uzmeklēšanas buramvārdus. Man neizdevās pat panākt, lai buramvārdi sāk darboties. Visu savu jaunības maģiju es izšķērdēju, pūlēdamies viņu samek­lēt. Desmit gadus par to vien domāju.

Jūs neko tādu agrāk neesat stāstījis, ser.

Misters Norels nopūtās.

Es vēlējos, lai jūs neatkārtotu manas kļūdas. — Viņš bezpalīdzīgi pa­cēla rokas.

Bet jūs pats, mister Norel, sacījāt, ka tas bija sen, kad jūs bijāt jauns un nepieredzējis. Tagad jūs esat pavisam cits burvis, un es paglaimošu sev, sacī­dams, ka es neesmu gluži caurmēra palīgs. Kā būtu, ja mēs pamēģinātu vēlreiz?

Tik varenu burvi nav iespējams atrast, ja viņš pats to nevēlas,— misters Norels bez aplinkiem paziņoja. — Nav jēgas pat mēģināt. Vai jums šķiet, ka viņš pievērš uzmanību tam, kas notiek Anglijā? Es jums pateikšu: nē. Viņš mūs jau sen ir pametis.

Pametis? — Streindžs sarauca pieri. — Tas ir visai skarbs vārds. Es sa­protu, pēc vilšanās pilniem gadiem tā gribas domāt. Tomēr ir daudz tādu cilvēku liecību, kuri Džonu Askglāsu redzējuši ilgi pēc tam, kad viņš it kā devies prom no Anglijas. Ņūkāslas cimdinieka meitiņa, [66] [1] Septiņpadsmitā gadsimta beigas Karaļa pilsētā Ņūkāsla dzīvoja kāds cimdinieks, kuram bija meitiņa — liela pārgalve. Kādu dienu šī meitiņa, kurai vajadzēja spēlēties kādā tēva nama kaktā, pazuda. Māte, tēvs un brāļi viņu meklēja un nevarēja atrast. Kaimiņi meklēja, bet neatrada. Tad, jau stipri pret vakaru, viņi pacēla acis un ieraudzīja meitēnu nā­kam lejup pa dubļainu, bruģētu pakalnu. Dažiem šķita, ka bērnam līdzās pa ziemfgi tumšo ielu soļo vēl kāds, tomēr meitenīte pārradās viena pati. Viņa bija gluži sveika un vesela, un, rau, ko mājinieki izlobīja no viņas stāstītā:

Viņa bija izgājusi no tēva nama un devusies pastaigāties pa pilsētu, taču drīz nokļuvusi kādā ielā, ko nekad nebija redzējusi. Šī iela bija plata un gludi bruģēta, un ļoti krauja — drīz vien viņa nonāca nepieredzēti augstu, un tur bija vārti un liela akmens nama pagalms. Viņa iegājusi šajā namā un izstaigājusi daudzas istabas, taču visur bija tukšs, kluss, pilns putekļu un zirnekļu. Vienā nama pusē bija vesela rinda istabu, kurās uz sienām un grīdas bez rimas virmoja ēnas, it kā aiz logiem augtu lapoti koki, taču nekādu koku tur nebija (un ārā bija ziema). Vienā istabā nebija nekā cita kā vien augsts spogulis. Likās, istaba un spogulis bija saķīvējušies, jo spogulis rādīja, ka istaba ir pilna putnu, kaut gan tajā nekā nebija, — un to­mēr cimdinieka meitiņa visapkārt dzirdēja putnu dziesmas. Vēl namā bija garš, tumšs gai­tenis, kurā skanēja ūdens šalkas, it kā tā galā atrastos tumša jūra vai upe. Pa dažu istabu logiem viņa redzēja Ņūkāslu, pa citiem logiem — gluži citu pilsētu, un bija arī tādi logi, aiz kuriem bija tikai augsti, tukši tīreļi un saltas, zilas debesis.

Viņa redzēja augšup vērpjamies daudz kāpņu; sākumā lepnas un platas, tās strauji kļuva šaurākas, un, meitiņai kāpjot augstāk un augstāk, pašā augšā starp mūriem vīdēja vien sprau­gas un ejas, ko tikai bērns spētu pamanīt un tikai bērns izlīstu cauri. Pēdējā aila izveda pie mazām koka durtiņām.

Nepazīdama baiļu, viņa durtiņas atvēra, taču uzreiz iekliedzās, ieraudzījusi, kas slēpjas aiz tām. Likās, gaisā ņudz tūkstošiem, tūkstošiem putnu, tā ka tur nebija ne gaismas, ne tumsas, vien melnu spārnu ņirboņa. Kā no lielas tāles pūta vējš, un viņai šķita, ka visapkārt ir bezgalīgs plašums, it kā viņa būtu uzkāpusi debesīs un tās būtu pilnas kraukļu. Cimdiniekameitiņa pagalam izbijās, lāču te uzreiz izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. Tai pašā brīdi visi putni izgaisa un viņa ieraudzīja, ka stāv šaurā istabiņā ar kailām akmens sienām un kailu akmens gridu. Istabiņā nebija nekādu mēbeļu, bet uz gridas sēdēja kāds vīrs, kas pamāja ar roku, aicinādams viņu tuvāk, un atkal nosauca viņu vārdā, mudinādams nebī­ties. Vīram bija gari, melni un izspūruši mati un dīvainas, melnas un skrandainas drānas. Nekas nelika domāt, ka viņš varētu būt karalis, un par to, ka viņš ir burvis, liecināja vienīgi lielā sudraba ūdensbļoda viņam blakus. Cimdinieka meitiņa sēdēja melnajam vīram blakus līdz tumsai, un tad viņš izveda bērnu cauri pilsētai un pavadīja līdz mājām.

Sk. 33. nodaļu, 3. piezīmi. basku jūrnieks…33 Iespējams, pašu ērmīgāko stāstu par Džona Askglāsa atgriešanos pastāstījis kāds basku jūrnieks, kas bija palicis dzīvs pēc Spānijas karaļa Neuzvaramās armādas iznīcināšanas. Viņa kuģi pie Anglijas ziemeļu krastiem bija sadragājušas vētras, un jūrnieks kopā ar diviem kuģa- biedriem bija glābies iekšzemē. Ciemiem viņi neuzdrošinājās tuvoties, taču bija ziema, zemi klāja bieza sarmas krēsla, un visi trīs baidījās, ka nosals. Kad jau bija iestājusies nakts, viņi augstu kailā nokalnē uzgāja tukšu akmens namu. Iekšā bija gandrīz melna tumsa, tikai pa ma­ziem lodziņiem augstu zem jumta mirdzēja zvaigznes. Trīs bēgļi apgūlās uz klona un aizmiga.

Sapnī basku jūrnieks redzēja, ka uz viņu skatās karalis.

Viņš pamodās. Pakorēs ziemas tumsu kliedēja blāvi palsas gaismas stari. Nama tālākajā stūrī ēnās vīdēja tāds kā akmens paaugstinājums. Gaisma kļuva spožāka, un viņš ieraudzīja, ka uz. paaugstinājuma kaut kas ir: krēsls vai tronis. Tronī sēdēja cilvēks: melnā apmetnī ietinies bāls vīrs ar gariem, melniem matiem. Līdz nāvei pārbijies, jūrnieks pamodināja savus biedrus un parādīja viņiem pārdabisko vīru tronī. Tas it kā noraudzījās uz viņiem, taču sēdēja pilnīgi nekustīgi, nepakustināja ne pirkstiņa, — tomēr kuģiniekiem neradās nekādas šaubas, ka viņš ir dzīvs. Viņi klupšus krišus metās uz durvīm un bēga prom pāri sarmota­jiem laukiem.

Drīz basku jūrnieks palika bez biedriem: nepagāja ne nedēļa, kad viens nomira no auk­stuma un sirdēstiem, bet otrs nolēma kulties atpakaļ uz Biskajas līci un devās uz dienvidiem; kas ar viņu notika, to neviens nezina. Turpretim basku jūrnieks palika turpat Kambrijā, kur viņu savās mājās pieņēma kāda zemnieku ģimene. Viņš turpat salīga par algādzi un apņēma par sievu kaimiņmāju meiteni. Visu mūžu viņš stāstīja par akmens klēti augstu atkalnē, un jaunie draugi un kaimiņi viņam paskaidroja, ka melnais vīrs tronī bijis karalis Krauklis. Šo akmens klēti basku jūrnieks tā arī vairs neatrada, to netika redzējuši arī viņa draugi un bērni.

Bet visu mūžu, sperdams kāju tur, kur ir tumšs, viņš sacīja: "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!" — ja nu bālais karalis ar garajiem, melnajiem matiem sēž tumsā un viņu gaida. Visā plašajā Ziemeļanglijā ir tūkstošiem, tūkstošiem tumsu, tūkstošiem, tūk­stošiem vietu, kur var gaidīt Karalis. "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!"

Misteram Norelam paspruka aizkaitināts šņāciens.

— Tenkas un māņi! Pat ja šie stāsti ir patiesi — un par to es ļoti šaubos —, es nekad neesmu sapratis, kā šie cilvēki zināja, ka persona, ko viņi redzējuši, ir

Džons Askglāss. Nav zināms neviens viņa portrets. Divi no jūsu piesauktajiem — cimdinieka meitiņa un basku jūrnieks — nav nosaukuši viņu par Askglāsu. Viņi redzēja melnā tērptu vīru, un citi vēlāk viņiem iestāstīja, ka tas bijis Džons Askglāss. Bet patiesībā tam, vai viņš vienu vai otru reizi tika vai netika redzēts, gandrīz nav nozīmes. Visviens, pamezdams savu troni un dodamies prom no Anglijas, viņš paņēma līdzi angļu maģijas labāko tiesu. Ar to pašu sākās mūsu maģijas pagrimums. Vai tad ar to nepietiek, lai uzskatītu viņu par mūsu ienaid­nieku? Jūs taču droši vien esat izstudējis Voteršipa "Brīnišķa meža Kaltumu"? [67] [1] Piters Voteršips, "Brīnišķa meža kailums" (1444) — aculiecinieka sarakstīts, ārkārtīgi izvērsts stāstījums par angļu maģijas pagrimumu pēc Džona Askglāsa aizjāšanas no Angli­jas. 1434. gadā (proti, gadā, kad Askglāss atstāja Angliju) Voteršips bija divdesmit piecus gadus vecs, dzīvoja Norvičā un nule bija ķēries pie burvja aroda. "Brīnišķa meža kaltumā" sīki aprakstīti buramvārdi, kas lieliski darbojās, kamēr Askglāss un viņa elfu cilts pavalst­nieki uzturējās Anglijā, savukārt pēc viņu aizjāšanas vairs nebija nekam derīgi. Patiesībā apbrīnojami, cik lielā mērā mūsu zināšanas par angļu aureātu maģiju cēlušās no Voteršipa grāmatas. Var rasties iespaids, ka "Brīnišķa meža kaltums" ir žultaina grāmata, taču ir vērts to salīdzināt ar abiem Voteršipa vēlīnajiem sacerējumiem: "Manu darbu attaisnošana, kas sarakstīta, no nīdētājiem bez pamata ieslodzītam Ņūarkas cietoksnī" (1459/1460) un "Vil­tus Karaļa Noziegumi (sarakstīts 1461.(?), izdots 1697. g. Penzansā).

Nē, neesmu izstudējis, — Streindžs atbildēja. Viņš uzmeta misteram Norelam asu skatienu, kā vēlēdamies sacīt, ka šo grāmatu nav izstudējis tā paša vecā iemesla pēc. — Tomēr man vienalga būtu gribējies, ser, lai jūs vismaz daļēji šos savus ieskatus būtu izteicis agrāk.

Iespējams, esmu alojies, tik stipri slēpdams no jums savas domas, — misters Norels noteica, savīdams kopā pirkstus. — Jā, tagad esmu gandrīz pār­liecināts, ka tā bija kļūda. Taču es jau sen nospriedu, ka Lielbritānijas labad par šīm lietām pienākas ievērot absolūtu klusumu, un no veciem paradumiem ir grūti atteikties. Bet jūs, mister Streindž, jūs taču saprotat, kāds ir mūsu uzde­vums? Gan mans, gan jūsu? Maģija nevar atļauties gaidīt, līdz par Angliju lab­patiks padomāt Karalim, kam tā jau sen ir vienaldzīga. Mums jāizdeldē angļu burvju aklā paļaušanās uz viņu. Jāliek tiem aizmirst Džonu Askglāsu, tāpat kā viņš ir aizmirsis mūs.

Streindžs skarbi papurināja galvu:

Nē. Par spīti visam, ko jūs sacījāt, es joprojām domāju, ka Džons Ask­glāss ir pati angļu maģijas sirds, un nelikties par viņu zinis ir bīstami. Varbūt vispēdīgi izrādīsies, ka man nav taisnība. Tas ir ļoti iespējams. Tomēr šajā jau­tājumā, kad runa ir par angļu maģijas turpmāko pastāvēšanu, es gribu spriest pats ar savu galvu. Neuzskatiet mani par nepateicīgu, ser, bet man liekas, mūsu sadarbības laiks ir galā. Manuprāt, mēs esam pārlieku atšķirīgi…

Ak! — iesaucās misters Norels. — Raksturu ziņā, jā, protams… — viņš noraidoši pavicināja roku. — Bet vai tad tas ir galvenais? Mēs esam burvji. Šis fakts ir manas būtības alfa un omega, tas ir arī jūsu alfa un omega. Nekas cits mums abiem nav svarīgs. Ja jūs šodien atstāsit šo namu un iesit savu ceļu, ar ko jūs sarunāsieties, kā mēs ar jums tagad runājam? Neviena nav. Jūs būsit pil­nīgi viens. — Un tad, gandriz lūgdamies, viņš čukstēja: — Neaizejiet!

Streindžs skatījās uz viņu pilnīgā neziņā. Neko tādu viņš noteikti nebija gai­dījis. Viņa kritika nepavisam nebija aizsvēlusi mistera Norela dusmas, kur nu — izskatījās, ka viņš izraisījis godīguma un pazemības palus. Šobrīd Streindžam likās, ka atgriezties mistera Norela mācītajā paspārnē būtu gan prātīgi, gan jauki. Vienvienīgi lepnība un apziņa, ka pēc pāris stundām viņš visādā ziņā domās gluži citādi, lika viņam sacīt:

Piedodiet, mister Norel, bet jau kopš atgriešanās no Pirenejiem man ir sajūta, ka man vairs nav tiesību dēvēties par jūsu skolnieku. Man visu laiku šķita, ka es izliekos. Rādīt visu uzrakstīto jums, lai saņemtu jūsu piekrišanu un jūs varētu izlabot visu tā, kā jums šķiet pareizi, — nē, to es nespēju. Tādējādi es apgalvotu to, kam pats vairs neticu.

Viss, viss jādara ļaužu dēļ,— misters Norels nopūtās. Viņš pieliecās Strein­džam tuvāk un jau sparīgāk sacīja: — Klausiet manam padomam! Apsoliet, ka neko nepublicēsit, neteiksit, nedarīsit, iekams nebūsit visu izdomājis un iz­šķīries. Ticiet man, es jums saku: desmit, divdesmit, pat piecdesmit klusēšanas gadi ir tā vērti, lai beigās ar gandarījumu atzītu, ka jūs esat pateicis to, kas jums bija jāpasaka — ne vairāk un ne mazāk. Klusēšana un bezdarbība nesader ar jūsu raksturu — es to zinu. Bet es apsolu, ka centīšos jums atlīdzināt, kā vien spēšu. Jūs nepaliksit zaudētājos. Ja jums līdz šim kaut reizi ir bijis iemesls uzskatīt mani par nepateicīgu, nākotnē jūs tā vairs nedomāsit. Es visiem darīšu zināmu, cik augstu es jūs vērtēju. Mēs vairs nebūsim skolotājs un māceklis. Strādāsim kopā kā lidzīgs ar līdzīgu! Vai tad es no jums neesmu mācījies tikpat daudz, cik jūs no manis? Visas ienesīgākās lietas būs jūsu! Grāmatas…— te viņam mazliet aiztrūka elpa. — Grāmatas, kuras man vajadzēja jums iedot, bet es neiedevu, — tās visas jūs varēsit izlasīt! Mēs abi kopā aizbrauksim uz Jorkšīru — kaut šovakar, ja vēlaties! — un es jums iedošu bibliotēkas atslēgu, jūs varēsiet lasīt, ko vien jums labpatiks. Es… — misters Norels pieskārās pierei, it kā pats brīnī­damies par saviem vārdiem. — Es pat nelūgšu, lai jūs atsaucat savu kritiku. Lai jau paliek. Lai paliek. Un pienāks laiks, kad mēs abi kopā atbildēsim uz visiem jautājumiem, ko jūs tajā uzdodat.

Iestājās klusums, kas turpinājās ilgi. Misters Norels ar ilgām vēroja otra burvja seju. Piedāvājums parādīt Streindžam Hartfjū bibliotēku bija atstājis iespaidu. Bridi Streindža apņemšanās šķirties no skolotāja pavisam noteikti saļodzījās, tomēr beigu beigās viņš sacīja:

Tas man ir liels gods, ser. Es zinu, ka jūs neesat no tiem, kas mēdz pie­kāpties. Tomēr es domāju, ka man laiks iet savu ceļu. Es domāju, ka mums jāšķiras.

Misters Norels aizvēra acis.

Šai brīdī atvērās durvis. Lūkass kopā ar vēl vienu sulaini ienesa tējas traukus.

Nāciet, ser! — Streindžs aicināja.

Viņš pieskārās sava skolotāja delmam, lai palīdzētu tam saņemties, un abi vienīgie Anglijas burvji pēdējo reizi kopā sēdās pie tējas galda.

Prom no Hanover-skvēra nama Streindžs devās pulksten pusdeviņos. Viņu redzēja aizejam vairāki londonieši, kas grozījās pie savu namu logiem.Citi londonieši, kuri, būdami pārāk smalki, paši spiegot nevarēja, bija atsūtījuši uz laukumu savas istabenes un sulaiņus. Vai arī Laselzs bija kaut ko tādu sarīko­jis, nav zināms, taču desmit minūtes pēc tam, kad Streindžs iegriezās Oksford- strītā, Laselzs pieklauvēja pie mistera Norela namdurvīm.

Misters Norels vēl arvien sēdēja bibliotēkā, tai pašā krēslā, kurā bija sēdējis, kad Streindžs cēlās uz iešanu. Viņš neatrāva skatienu no paklāja.

Aizgāja? — Laselzs jautāja.

Misters Norels neatbildēja.

Laselzs apsēdās.

Mūsu nosacījumi? Ko viņš par tiem sacīja?

Joprojām nekādas atbildes.

Mister Norel? Jūs pateicāt viņam visu, kā mēs runājām? Pateicāt — ja viņš nepublicēs atsaukumu, mums nāksies atklāt sabiedrībai, kas mums zināms par melnās maģijas pielietošanu Spānijā? Pateicāt, ka nekādos apstākļos vairs nepieņemsit viņu par mācekli?

Nē, — atbildēja misters Norels. — Neko no tā visa es nepateicu.

Bet…

Misters Norels smagi nopūtās.

Nav svarīgi, ko es pateicu. Viņš aizgāja.

Laselzam uz brīdi aptrūkās vārdu, un viņš noskatījās uz burvi ar lielu ne­tīksmi. Misters Norels joprojām bija savu domu varā un to nepamanīja.

Pēdīgi Laselzs paraustīja plecus.

Jums jau pašā sākumā bija taisnība, ser, — viņš paziņoja. — Anglijā var būt tikai viens burvis.

Ko jūs gribat teikt?

Es gribu teikt, ka divi visādā ziņā ir ļoti neparocīgs skaitlis. Viens var darit, kas viņam labpatīk. Seši varbūt spētu itin labi sadzīvot. Turpretim diviem allaž jāstrīdas par to, kurš būs pārāks. No diviem nenovēršas ļaužu acis, jo nav skaidrs, kuram no viņiem jāseko. Jūs nopūšaties, mister Norel. Jūs zināt, ka man ir taisnība. No šīs dienas mums visos mūsu nodomos jāpatur prātā Streindžs — ko viņš par to teiks, ko darīs, ko pretī sacīsim mēs. Jūs bieži esat man apgalvo­jis, ka viņš ir teicams burvis. Viņa izcilās dotības — tas bija liels labums, kamēr viņš strādāja pie jums. Tagad tie laiki ir beigušies. Agri vai vēlu viņš savu talantu liks lietā pret jums. Nekavējoties jāsāk no viņa sargāties. Vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš ir traks uz maģiju, bet viņa rīcībā ir tik maz materiālu, ka beigu beigās viņš nolems, ka burvim viss ir atļauts — ka maģijas vārdā drīkst arī ielauzties svešos namos, laupīt un krāpt. — Laselzs pieliecās misteram Nore­lam tuvāk. — Es negribu sacīt, ka viņš ir tik samaitāts, ka tūlīt pat gribēs jūs apzagt, taču, ja pienāks diena, kad viņš būs nonācis sprukās, tad tik nekārtīgam prātam noteikti liksies, ka nodot uzticēšanos un pārkāpt privātīpašuma robe­žas — tas nav nekas sevišķs. — Viņš ieturēja pauzi. — Vai jūs esat nodrošinājis Hartfjū pret zagļiem? Vai tur darbojas glabāšanas burvestības?

Ar glabāšanas burvestībām pret Streindžu nebūs līdzēts! — saskaities paziņoja misters Norels. — Tās tikai piesaistīs viņa uzmanību! Taisnā ceļā aiz­vedīs viņu pie pašiem vērtīgākajiem sējumiem! Nē, nē, jums taisnība. — Viņš nopūtās. — Vajadzīgs kas nopietnāks. Es padomāšu.

Divas stundas pēc Streindža aiziešanas misters Norels un Laselzs burvja karietē devās prom no Hanover-skvēra. Viņiem līdzi brauca tris kalpi, un visas pazīmes liecināja, ka visi devušies tālā ceļā.

Nākamajā dienā Streindžs, tikpat nepastāvīgs un pretrunu pilns kā arvien, slie­cās nožēlot, ka pārtraucis sadarbību ar misteru Norelu. Viņa atmiņā atkal un atkal atausa mistera Norela pareģojums, ka viņam vairs nekad nebūs sarunu biedra, ar ko pārspriest maģiju. Streindžs gandrīz nešaubījās, ka visi Norela spriedumi par Džonu Askglāsu ir aplami. Pārdomājot visu mistera Norela sa­cīto, viņam bija radušās neskaitāmas jaunas domas par Džonu Askglāsu, un viņš bezgala cieta, jo nevarēja nevienam par tām pastāstīt.

Tā kā labāku klausītāju nebija, viņš devās uz Hārlij-strītu pagausties seram Volteram Poulam.

Kopš vakardienas vakara man prātā ir ienākušas vismaz piecdesmit lietas, ko vajadzētu viņam pateikt. Tagad laikam vajadzēs to visu izteikt kādā rakstā vai kritikā — tas tiks publicēts ne ātrāk par aprīli —, tad viņš samācīs Laselzu vai Portišedu, kas jāraksta atspēkojumā — kas parādīsies labākajā ga- dījumā jūnijā vai jūlijā. Pieci vai seši mēneši paies, līdz es uzzināšu, kas viņam par to sakāms! Tāda domu apmaiņa ir gaužām mokoša, jo sevišķi atceroties, ka vēl tikai vakar es varēju vienā mierā doties uz Hanover-skvēru un pajautāt, kādi ir viņa ieskati. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tagad nevienu svarīgu grāmatu es ne paostīt nedabūšu! Vai tad burvis var dzīvot bez grāmatām? Gribētu gan, lai kāds man pastāsta, kā tas iespējams! Tikpat labi varētu gribēt, lai politiķis no­kļūst augstā amatā bez kukuļiem un aizgādņiem!

Sers Volters nolēma šo apbrīnojami nepieklājīgo piezīmi laist gar ausīm un žēlsirdīgi paturēt prātā, ka Streindžs ir satraukts un nelīdzsvarots. Skolas gados viņš Herovā bija piespiedu kārtā apguvis maģijas vēsturi (kas viņam riebās) un tagad vērsa savas domas pagātnē, mēģinādams atcerēties kaut ko šobrīd noderīgu. Izrādījās, ka šo zināšanu atmiņā palicis gaužām maz — labi, ja ļoti mazai vīna glāzei līdz pusei, viņš sāji nodomāja.

Krietnu brīdi lauzījis galvu, viņš pēdīgi lūkoja Streindžu iepriecināt ar šā­diem vārdiem:

Ja es pareizi saprotu, karalis Krauklis visu, ko iespējams zināt par angļu maģiju, apguva pilnīgi bez grāmatu palīdzības — jo tolaik Anglijā tādu grā­matu nebija; varbūt arī jūs spētu to pašu?

Streindža skatiens bija ļoti vēss.

Un, ja es pareizi saprotu, tad karalis Krauklis bija karaļa Oberona mīļā­kais audžudēls, un karalis Oberons līdz ar citām nenozīmīgām lietām dāvāja viņam teicamu maģisko izglītību un lielu karaļvalsti. Es droši vien varētu sākt klenderēt pa nomaļām birzīm un sūnainām norām cerībā, ka par mani iežē­losies kāds elfu karaļdzimtas loceklis, taču baidos, ka tādu stādaigu viņiem ne­gribēsies adoptēt.

Seram Volteram bija jāsmejas.

Un ko jūs tagad darīsit? Kad vairs nav mistera Norela, kuram jūs vaja­dzēja no rīta līdz vakaram? Vai man pateikt Robsonam Ārlietu ministrijā, lai viņš iedod jums kādu maģisku darbiņu? Vēl tikai pirms nedēļas viņš sūrojās, ka viņam jāgaida, kamēr misters Norels pabeigs visus Admiralitātes un Valsts kases pasūtinājumus, tikai tad atlikšot laiks arī viņam.

Lūdzu, katrā ziņā. Bet pasakiet, ka tas nedrīkst būt uz diviem vai trim mēnešiem. Mēs grasāmies braukt mājās uz Šropšīru. Gan Arabellai, gan man ļoti gribas dzīvot dzimtenē, un tagad, kad vairs nevajag domāt par mistera No­rela ērtībām, nekas mums netraucē to darīt.

Ak tā! — noteica sers Volters. — Bet jūs taču nebraucat uz karstām pēdām?

Parīt.

Tik drīz?

Neizskatieties jel tik satriekts! Nudien, Poul, es nezināju, ka jums tik dārga mana sabiedrība!

Tā nemaz nav. Man prātā bija lēdija Poula. Viņa skums par šīm pārmai­ņām. Manai sievai pietrūks draudzenes.

Ā! Ā, pareizi! — maķenīt apjucis, atsaucās Streindžs. — Jā, protams!

'Iāi pašā rītā mazliet vēlāk Arabella ieradās atvadu vizītē pie lēdijas Poulas. Pieci gadi gandrīz nebija pārvērtuši viņas gaišības daiļumu un itin nemaz nebija mainījuši viņas skumīgumu. Lēdija Poula joprojām bija tikpat klusa un vēsa gan sāpēs, gan priekos. Tiklab laipnība, kā saltums atstāja viņu vienaldzīgu. Savas dienas viņa aizvadīja, sēdēdama sera Voltera Hārlij-strītas nama Venē­cijas salonā pie loga. Viņa ne reizi nebija izrādījusi kaut niecīgāko vēlēšanos darīt ko citu, un Arabella bija vienīgā, kas viņu apciemoja.

2ēl, ka jūs braucat prom, — viņas gaišība sacīja, kad Arabella pastāstīja jaunās ziņas. — Kāda ir šī Šropšīra?

Ak, baidos, ka es nespēju spriest bezkaislīgi. Liekas, gandrīz visi pie­kristu, ka tas ir ļoti skaists novads, zaļi pakalni, meži, jauki lauku ceļi. Protams, lai redzētu Šropšīru visā tās skaistumā, mums vajadzēs gaidīt pavasari. Tomēr pat ziemā tur mēdz būt pasakainas ainavas. Tā ir bezgala romantiska grāfiste ar cildenu vēsturi. Kalnos ir pilsdrupas un akmeņi, un nav zināms, kas tos tur atstājis, — un, tā kā Šropšīra ir ļoti tuvu Velsai, par to izkaroti daudzi kari — gandrīz katrā ielejā ir senu kauju lauki.

Kaujaslauki! — atsaucās lēdija Poula. — Ak vai, es pārāk labi zinu, kādi tie ir! Paskatieties pa logu — veries, kur gribi, visur ir tikai kauli un sarūsējušas bruņas! Cik tas ir melanholiski! Ceru, ka jums tas neliksies pārāk nomācoši.

Kauli un sarūsējušas bruņas? — Arabella atkārtoja. — Nē, nē! Jūsu gai- šība būs mani pārtratusi. Šropšīrā kaujas notika ļoti sen. Tur nav, ko redzēt, — katrā ziņā itin nekā nomācoša.

Un tomēr, ziniet, — lēdija Poula turpināja, šķiet, nemaz neklausīdamās, — kaut kad jau kaujas notika visur. Atceros, kā es savā klases istabā mācījos par to, ka Londonā reiz norisinājusies kāda sevišķi asiņaina kauja. Cilvēki mira briesmīgā nāvē, un pilsēta nodega līdz pamatiem. Ikkatru mūža dienu mums visapkārt ir nežēlības un posta ēnas, un laikam jau tam, vai pēc šīm kaujām pa­likušas arī kādas taustāmas pēdas, nav nekādas nozīmes.

Kaut kas salonā mainījās. Likās, lēdijai Poulai un viņas viešņai virs galvas būtu aizplīvojuši auksti, pelēki spārni, vai varbūt kāds būtu izgājis cauri spo­guļiem un aiz viņa istabā būtu palikusi ēna: tā pati vecā gaismas un tumsas spēle, ko Arabella, ciemodamās pie lēdijas Poulas, bija novērojusi bieži. Nezi­nādama, kā citādi to izskaidrot, viņa sprieda, ka droši vien salonā ir pārāk daudz spoguļu.

Lēdija Poula nodrebēja un ciešāk ietinās šallē. Arabella pieliecās un satvēra viņas roku.

Nevajag! Domājiet par kaut ko priecīgāku!

Lēdija Poula gurdi raudzījās Arabellai pretī. Būt priecīgai viņai bija tikpat neiespējami kā pacelties gaisā un aizlidot.

Tāpēc Arabella sāka runāt, cerēdama kaut uz brīdi novērst viņas gaišības do­mas no šaušalu ainām. Viņa stāstīja par jaunām tirgotavām un jaunām modēm.

Viņa aprakstīja ļoti glītu ziloņkaula krāsas taftu, ko bija redzējusi kādā Fraidej- strītas skatlogā, un tirkizzilas pērlītes, ko bija redzējusi kaut kur citur — tās brīnišķīgi papildinātu ziloņkaula taftu. Pēc tam viņa pastāstīja, ko par zilajām pērlītēm sacījusi viņas šuvēja un tālāk sāka aprakstīt neparasto puķi, kas podā auga balkoniņā šuvējai aiz loga un gada laikā bija izstiepusies tik gara, ka pil­nīgi aizēnoja logu trešajā stāvā, kur dzīvoja sveču lējējs. Tad viņas stāsts pievēr­sās citiem pārsteidzoši gariem augiem, Džekam un viņa garajai pupai, milzim, ko Džeks sastapa pupas galā, citiem milžiem un milžu pievārētājiem — Napo­leonam Bonapartam un hercogam Velingtonam, hercoga nopelniem visās dzi- ves sfērās, izņemot vienu, un nabaga nelaimīgajai hercogienei.

Labi gan, ka ne jums, ne man nav bijis jāpiedzīvo nekas tāds, — Ara­bella, mazliet aizelsusies, beidza savu runu, — tas tiešām ir briesmīgi: jūs atkal un atkal izsamistat, jo virs turpat jūsu acu priekšā aplido citas dāmas.

Laikam gan, — it kā šaubīdamās nepārliecinoši atbildēja lēdija Poula.

Tas Arabellu saērcināja. Viņa gan centās nepievērst uzmanību visām lēdijas

Poulas dīvainībām, tomēr bija grūti piedot vēsumu, ko viņas gaišība arvien izrādīja pret savu vīru. Tik bieži nākdama uz Hārlij-strītu, Arabella nevarēja nepamanīt, kā sers Volters dievina lēdiju Poulu. Ja viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kas varētu laulāto draudzeni iepriecināt vai kaut nedaudz atvieglot viņas ciešanas, tas acumirklī tika izdarīts, un Arabella nekad nespēja bez sirdssāpēm noskatīties, cik skopu atlīdzību viņš saņem par savām pūlēm. Nē, lēdija Poula neizrādīja pret viņu netīksmi; tomēr palaikam šķita, ka viņa sera Voltera klāt­būtni vispār nav ievērojusi.

Ak! Bet jūs nezināt, kāda tā ir laime, — Arabella sacīja. — Lielāku laimi dzīvē nav viegli iedomāties.

Kas?

Jūsu vira mīlestība.

Izskatījās, ka lēdija Poula ir pārsteigta.

Jā, viņš mani mīl, — viņa pēdīgi sacīja. — Vismaz tā viņš man saka. Bet ko tas dod? Viņa mīlestība nav mani sasildījusi, kad man ir auksti — un, ziniet, man vienmēr ir auksti. Tā nekad nav pat par minūti saīsinājusi garu, skumīgu balli, nav apturējusi nevienu gājienu pa gariem, krēslainiem gaiteņiem. Tā nav aiztaupījusi man nevienu pašu bēdu. Vai jūsu vīra mīlestība kaut reizi ir jūs no kaut kā izglābusi?

Jūs jautājat par misteru Streindžu? — Arabella smaidīja. — Nē, nav gan. Man drīzāk ir paradums izglābt viņu! Tas ir, — viņa steigšus piemetināja, jo bija skaidrs, ka lēdija Poula nav sapratusi, — viņš bieži satiekas ar cilvēkiem, kuri pasūtina viņam visādas burvestības. Citiem atkal ir kāds māsas mazdēls, kas vēlas pie viņa mācīties maģiju. Vēl citi ir pārliecināti, ka atraduši burvju kurpi vai burvju dakšiņu, vai vēl kaut ko tikpat muļķīgu. Viņi nedomā neko ļaunu. Patiesībā viņi parasti ir visnotaļ goddevīgi — bet misters Streindžs nav pats iecietīgākais cilvēks pasaulē, un man nākas iet un viņu glābt, iekams viņš paspēj izdarīt ko tādu, ko labāk nevajadzētu darīt.

Arabellai bija laiks domāt par došanos prom, un viņa sāka atvadīties. Apzi­nādamās, ka abas varbūt atkal satiksies pēc daudziem mēnešiem, viņa jo sevišķi vēlējās pateikt ko uzmundrinošu.

Un es ceru, mīļā lēdij Poula, — viņa sacīja,— ka tad, kad mēs tiksimies nākamreiz, jūs jutīsities daudz labāk un varbūt jums atkal būs spēks iet sabied­rībā. Es no sirds vēlos, kaut mēs kādudien saredzētos teātrī vai balles zālē…

Balles zālē! — šausmās iesaucās lēdija Poula. — Augstā debess, kā jums ienāca prātā ko tādu sacīt? Lai Dievs nedod, ka mēs ar jums jelkad sastaptos balles zālē!

Cst, est! Es negribēju jūs satraukt. Man piemirsās, ka jums nepatīk de­jot. Lūdzu, nevajag raudāt! Nedomājiet par to, šīs domas jūs apbēdina!

Viņa pēc labākās sirdsapziņas centās nomierināt draudzeni. Apskāva to, skūpstīja tās vaigu un matus, glāstīja roku, piedāvāja lavandas ūdeni. Viss velti. Vairākas minūtes lēdija Poula visā pilnībā atradās asaru lēkmes varā. Arabella nespēja saprast, kas tam par vainu. No otras puses, ko te vispār varēja saprast? Lēdija Poula bija slima, viņa mēdza nobīties no sīkumiem, sabēdāties par tīra­jiem niekiem. Arabella pašķindināja zvaniņu, saukdama šurp istabeni.

Tikai tad, kad istabene ieradās, viņas gaišība kaut cik centās atgūt apvaldu.

Jūs pati nesaprotat, ko pateicāt! — viņa izsaucās. — Un Dieva dēļ, lai jums nekad nav tas jāsaprot. Es mēģināšu jūs brīdināt — zinu, tas ir bezcerīgi, bet man jāmēģina! Klausieties, ko es teikšu, mīļā, labā misis Streindža! Klau­sieties, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dvēseles pestīšana!

Tā nu Arabella centās izskatīties tik uzmanīga, cik nu bija viņas spēkos.

Tomēr viss bija velti. Arī šī reize ne ar ko neatšķīrās no citām, kad viņas gaišība bija sacījusi, ka vēlas viņai paziņot kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nobālēja, vairākas reizes dziļi ieelpoja — un sāka stāstīt ļoti savādu stāstu par kādu Der- bīšīras svina raktuvju īpašnieku, kas iemīlējies govjumeitā. Šī govjumeita bija visu svinrūpnieka sapņu piepildījums, tikai tavu nelaimi — viņas atspulgs spogulī arvien parādījās ar vairāku minūšu novēlošanos, viņas acis saulrietā mainīja krāsu un viņas ēna bieži virpuļoja neprātīgā dejā, kad viņa pati ne­kustējās.

Kad lēdija Poula bija devusies uz savu istabu, Arabella palika viena.

"Kāda es biju nejēga!" viņa domāja. "Es taču ļoti labi zinu, ka, pieminot de­jas, viņa allaž krīt izmisumā! Kā es varēju būt tik nevērīga? Interesanti, ko viņa vēlējās man sacīt? Diezin vai viņa pati to zina? Nabadzīte! Ja cilvēkam liegta vese­lība un saprāts, no bagātības un daiļuma tiešām nav nekāda labuma!"

Viņa sēdēja, savā nodabā risinādama šīs pamācošās pārdomas, taču pēkšņi klusa iečabēšanās aiz muguras lika viņai atskatīties. Arabella tūdaļ piecēlās un, izstiepusi rokas, steidzās uz durvju pusi.

Tas esat jūs! Kā es priecājos, ka jūs atnācāt! Ak! Paspiedīsim viens otram roku! Tagad mēs varbūt ilgi neredzēsimies.

Vakarā viņa Streindžam sacīja:

Vismaz viens cilvēks ir priecīgs, ka tu esi sataisījies krāt zināšanas par Džonu Askglāsu un viņa pavalstniekiem no elfu cilts.

Ak tā? Un kas ir šis cilvēks?

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Kas?

Džentlmenis, kas dzīvo sera Voltera un lēdijas Poulas namā. Es tev par viņu stāstīju.

A, pareizi, es atceros! — Brīdi valdīja klusums — Streindžs pārdomāja izdzirdēto. — Arabella! — viņš piepeši iesaucās. — Tu taču negribi man sacīt, ka joprojām neesi uzzinājusi, kā viņu sauc? — Viņš sāka smieties.

Arabella šķita pikta.

Es tur neesmu vainīga, — viņa aizstāvējās. — Viņš man neteica, kā viņu sauc, un man vienmēr aizmirstas viņam pajautāt. liet labi, ka tu to uztver tik vienkārši. Man jau vienu brīdi likās, ka tu būsi greizsirdīgs.

Neko tādu neatceros.

Savādi! Es gan to atceros gluži skaidri.

Piedod man, Arabella, bet ir grūti būt greizsirdīgam uz vīrieti, kuru tu pazīsti jau nezin cik gadu, bet vēl arvien nezini, kā viņu sauc. Ak tad viņam patīk tas, ko es daru?

Jā, viņš man bieži teica, ka tu nekur netiksi, ja nesāksi pētīt elfus. Viņa­prāt tā arī ir īstā maģija — elfu un elfu maģijas studijas.

Ko tu saki! Izskatās, ka viņam šai jautājumā ir ļoti izkopti ieskati! Tad, lūdzama, saki man, kādas ir viņa zināšanas? Vai viņš ir burvis?

Man liekas, nav vis. Vienreiz viņš paziņoja, ka nekad mūžā nav izlasījis nevienu grāmatu par maģiju.

Ā! Tad re, kāds viņš mums ir! — Streindžs nicīgi novilka. — Neko lasījis viņš nav, toties azotē vesels lērums visādu teoriju. Tādus brašuļus man bieži nākas satikt. Labi, ja viņš nav burvis, kas tad viņš ir? Vismaz to tu vari man pateikt?

Man liekas, varu, — Arabella izpalīdzīgi sacīja kā cilvēks, kas izdarījis vērtīgu atklājumu.

Streindžs gaidīja.

Nē, — Arabella paziņoja. — Neteikšu. Tu atkal par mani smiesies.

Droši vien.

Ak, lai būtu, — viņa sieva pēc brīža piekāpās. — Man liekas, viņš ir prin­cis. Vai karalis. Visādā ziņā viņš ir no karaļu dzimtas.

Apžēliņ, kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Viņš man ir ļoti daudz stāstījis par savām karaļvalstīm, pilīm un mui­žām — man gan jāatzīstas, ka tās visas sauc ļoti dīvainos vārdos un tos visus es dzirdēju pirmo reizi. Man liekas, viņš varētu būt kāds no tiem Vācijas vai Švei­ces prinčiem, kurus Bonaparts gāza no troņa.

Ak tā? — Streindžs visai ērcīgi noprasīja. — Zini, Bonaparts ir sakauts! Vai viņš gadījumā nevēlas atgriezties dzimtenē?

Neviens no šiem šķobīgajiem izskaidrojumiem un minējumiem par to, kas ir džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas, nebija apmierinošs, un Streindžs turpināja lauzīt galvu par Arabellas draugu. Nākamajā dienā (tā bija Streindža pēdējā diena Londnā) viņš devās pie sera Voltera uz Vaitholu, stingri noņēmies izdibināt, kas īsti ir šis zellis.

Taču sera Voltera darba telpās burvis sastapa vienīgi viņa privātsekretāru, kam bija darba pilnas rokas.

Ā, Mūrkoks! Labrīt! Vai tad sera Voltera nav?

Viņš tikko aizgāja uz Faifu namu, [68] [1] Lorda Liverpūla Londonas rezidence — sens, ērmīgs savrupnams Temzas krastā. mister Streindž. Vai varu jums kaut kā būt noderīgs?

Nē, diez vai… Kaut gan nē, varbūt. Ir viena lieta, par ko es vienmēr gribu seram Volteram pajautāt un mūždien aizmirstu. Jūs jau droši vien nepazīstat to džentlmeni, kas pie viņa dzīvo?

Pie kā, ser?

Pie sera Voltera.

Misters Mūrkoks sarauca pieri.

Džentlmeni, kas dzīvo pie sera Voltera? Nespēju pat iedomāties… Kā viņu sauc?

Tieši to es vēlējos zināt. Nekad neesmu šo puisi redzējis, bet misis Strein­dža sastop viņu katru reizi, kad ienāk pa Hārlij-strītas nama durvīm. Viņi ir pazīstami jau vairākus gadus, taču viņai joprojām nav izdevies uzzināt, kā šo zelli sauc. Pēc visa spriežot, varen ekscentriska persona, ja reiz tik briesmīgi slēpj savu vārdu. Misis Streindža allaž viņu piemin kā džentlmeni ar sudraboto de­gunu vai džentlmeni ar sniegbalto sejas ādu, vai kaut kādiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem.

Tomēr šīs ziņas misteru Mūrkoku laikam apmulsināja vēl vairāk.

Es lūdzu piedošanu, ser. Man šķiet, es viņu nekad neesmu redzējis.

1815. gada jūnijs

Imperators Napoleons Bonaparts bija izsūtīts trimdā uz Elbas salu. Tomēr viņa ķeizariskā majestāte nebija gluži pārliecināts, vai klusa salinieka dzīve viņam būs piemērota — galu galā viņš bija pieradis pārvaldīt krietnu tiesu ģeogrāfiem zināmās pasaules. Tādēļ, atvadīdamies no Francijas, viņš vairākiem cilvēkiem pateica, ka atgriezīsies pavasarī, kad ziedēs vijolītes. Savu solījumu Napoleons Bonaparts turēja.

Tikko spēris kāju uz Francijas zemes, viņš sapulcināja armiju un devās uz ziemeļiem, uz Parīzes pusi, dzīdamies pakaļ savam liktenim, proti, karam ar visu pasauli. Pats par sevi saprotams, viņš nepacietīgi vēlējās atkal saukties par imperatoru, tikai vēl nebija zināms, kā imperators viņš kļūs. Napoleons Bona­parts arvien bija sapņojis līdzināties Aleksandram Lielajam, un tādēļ varēja gaidīt, ka viņš dosies uz austrumiem. Reiz jau viņš bija iebrucis Ēģiptē un pat visnotaļ veiksmīgi. Tikpat labi viņš varēja doties uz rietumiem: klīda baumas, ka Šerbūrā gaida flote, kas gatava vest viņu uz Ameriku, lai viņš varētu iekarot jaunu, neskartu pasauli.

Tomēr lai kurp ari vedīs pasaules iekarotāja ceļi, visi bija vienisprātis, ka vis­pirms viņš iebruks Beļģijā, un tādēļ hercogs Velingtons devās uz Briseli gaidīt Eiropas Niknāko Ienaidnieku.

Anglijas laikrakstos murdēja baumas: Bonaparts savācis sev armiju; Bona­parts pārdabiskā ātrumā tuvojas Beļģijai; ir jau klāt; ir uzvarējis! Nākamajā dienā parādījās ziņa, ka viņš joprojām atrodas savā Parīzes pilī un nav izkustē­jies ne no vietas.

Maija beigās Džonatans Streindžs, sekojot Velingtonam un britu armijai, devās uz Briseli. Iepriekšējos trīs mēnešus viņš bija rimti dzīvojis Šropširā, do­mādams par maģiju, tādēļ diez vai ir vērts brīnīties par to, ka sākumā Streindžs jutās mazliet sastulbis. Tomēr, pāris stundiņas pastaigājies, Streindžs nosprieda, ka vaina nav viņā, bet gan pašā Briselē. Viņš zināja, kā izskatās pilsētas karā, un šī pilsēta tā neizskatījās. Šurpu turpu bija jāstaigā kareivju rotām, jāripo orēm ar proviantu, jāņirb bažīgām sejām. Tā vietā viņš redzēja elegantas tirgotavas un smalkās karietēs atzvilušas dāmas. Tiesa, gluži vai uz katra stūra stāvēja virs­nieku bariņi, taču nekas nelika domāt, ka viņu prātus nodarbinātu kara lietas (viens ar lielu cītību laboja mazas meitenes rotaļu saulessargu). Smieklu un jautrības šķita daudz par daudz, ņemot vērā, ka pilsētā kuru katru brīdi varēja iebrukt Napoleons Bonaparts.

Pēkšņi kāds nosauca viņa vārdu. Streindžs pagriezās un ieraudzīja savu pa­ziņu pulkvedi Maningemu, kurš viņu tūdaļ uzaicināja nākt līdzi pie lēdijas Šarlotes Grevilas. (Lēdija Grevila bija angļu dāma, kas dzīvoja Briselē.) Streindžs iebilda, ka nav ielūgts un vispār viņam jāiet meklēt hercogu, taču Maningems paziņoja, ka ielūgums esot sīkums — viņš tikšot uzņemts atplestām rokām — un ari hercogs var tikpat labi atrasties lēdijas Šarlotes Grevilas salonā kā jebkur citur.

Pēc desmit minūtēm Streindžs jau gāja iekšā greznā dzīvoklī, kas bija pilns ar cilvēkiem, no kuriem viņš daudzus jau pazina. Te bija virsnieki, daiļas dāmas, eleganti kungi, britu politiķi un pa pārstāvim no bezmaz ikkatra britu aristo­krātijas slāņa. Visi skaļi trieca par karu un apmainījās jokiem par to. Karš kā eleganta izprieca Streindžam bija pavisam jauna ideja. Spānijā un Portugālē kareivji bija paraduši uzskatīt, ka ir nogandēti, pievilti un pamesti. Depešas britu laikrakstos kara apstākļus allaž tēloja cik vien iespējams drūmās krāsās. Turpre­tim šeit, Briselē, būt vienam no hercoga Velingtona virsniekiem bija lieliskuma kalngals — un gandrīz tikpat lieliski bija būt viņa gaišības leibburvim.

Vai tiešām Velingtonam nav iebildumu pret to, ka te apgrozās visi šie cil­vēki? — Streindžs pārsteigts čukstēja Maningemam. — Un ja nu uzbrūk francūži? Kaut es nebūtu šurp nācis! Kāds noteikti sāks prašņāt par manām nesaskaņām ar Norelu, un man nav nekādas vēlēšanās par to runāt.

Blēņas! — Maningems čukstēja pretī. — Tas šeit visiem ir vienalga! Un skatieties, tur jau nāk hercogs!

Zālē sākās zināma kņada, un parādījās hercogs Velingtons.

Ā, Merlins arī klāt! — viņš smaidīdams izsaucās, pamanījis Streindžu. — Ļoti priecājos! Paspiediet man roku! jūs jau noteikti pazīstat Ričmondas hercogu. Nē? Tad nāciet, es jūs iepazīstināšu!

Ja sanākušie arī pirmīt bija visai pacilāti, tad cik nesalīdzināmi jūsmīgāki visi kļuva tagad, pēc viņa gaišības ierašanās! Visu acis lūkojās uz viņu, pētot, ar ko viņš uzsācis sarunu un (o, tas bija vēl interesantāk!) ar ko viņš flirtē. Norau­goties no malas, nevienam neienāktu prātā, ka Velingtons ieradies Briselē ne tikai uzdzīvot. Taču ik reizi, kad Streindžs lūkoja atvirzīties, hercogs uzmeta viņam stingru skatienu, kā sacīdams: "Nē, palieciet vien! Jūs man esat vaja­dzīgs!" Pēdīgi, vēl arvien smaidīdams, viņš piešķieba galvu un Streindžam pie auss nomurmināja:

Tā, nu jau laikam pietiks. Nāciet! Zāles otrā galā ir oranžērija. Tur varēs mierīgi parunāt.

Abi apsēdās starp palmām un citiem svešzemju augiem.

Man jūs jābrīdina, — hercogs uzņēma valodu. — Te nav Spānija. Spā­nijā katrs vīrs, katra sieviete un katrs bērns francūžus nīda ar nāvīgu naidu. Seit viss ir gluži citādi. Bonapartam ir draugi ikvienā ielā un stipri daudzās armijas daļās. Šajā pilsētā ņudzēt ņudz spiegi. Tādēļ mūsu — gan mans, gan jūsu — uzdevums ir rādīt tādu seju, it kā par viņa sakāvi nevarētu būt ne vismazāko šaubu! Smaidu, Merlin! Iedzeriet tēju. Tā nomierinās jūsu nervus.

Streindžs mēģināja bezbēdīgi pasmaidīt, taču smaids uzreiz pārvērtās bažīgā grimasē, tādēļ viņš, lai novērstu hercoga uzmanību no savas sejas izteiksmes nepilnībām, apjautājās, kāds viņa gaišībai liekoties karaspēks.

Ek! Labākajā gadījumā slikts. Man vēl nekad nav nācies komandēt tik jūklainu armiju. Briti, beļģi, holandieši un vācieši, visi samesti vienā maisā. Iedo­mājieties, ka jums jāuzceļ mūris no pusduča dažādu materiālu. Katrs par sevi tie var būt labāks par labu, bet nav skaidrs, kā šis mūris turēsies kopā. Taču mūs atbalstīt cīņā ir apsolījusies prūšu armija. Un Blīhers ir brašs vecais zēns. Kā uzburts uz kaušanos. — (Viņš runāja par prūšu ģenerāli.) — Diemžēl viņš ir traks. Iedomājies, ka ir uz grūtām kājām.

O!

Jā, un taisās dzemdēt zilonēnu.

O!

Bet vajag jūs tūlīt pat likt pie darba! Vai jums ir līdzi jūsu grāmatas? Jūsu sudraba bļoda? Jums ir kur strādāt? Mana iekšējā balss apgalvo, ka Bonaparts nāks no rietumiem, no Lilles puses. Visādā ziņā es pats noteikti izvēlētos to ceļu un arī no mūsu turienes draugiem pienāk vēstules, ka viņu gaida iero­damies kuru katru bridi. Tas būs jūsu uzdevums. Paturiet acīs rietumu robežu, un, tiklīdz ieraudzīsiet pazīmes, kas liecina par francūžu armijas tuvošanos, uzreiz ziņojiet man.

Divas nākamās nedēļas Streindžs sudraba bļodā pārlūkoja vietas, kurās her­cogs gaidīja parādāmies francūžus. Velingtons bija viņam pagādājis divējus palīgus: lielu karti un jaunu virsnieku vārdā Viljams Hedlijs-Braits.

Hedlijs-Braits bija viens no tiem laimes lutekļiem, kuriem Fortūna paglabā savas vērtīgākās dāvanas. Viņam viss padevās viegli. Viņš bija bagātas atraitnes dievinātais viendzimtais dēls. Kad viņam sagribējās dienēt armijā, draugi izgā­dāja viņam vietu smalkā pulkā. Viņš alka pēc dēkām un piedzīvojumiem — her­cogs Velingtons izvēlējās viņu par vienu no saviem adjutantiem. Pēc tam, kolīdz viņš bija izdomājis, ka vēl vairāk par armijas dzīvi viņam patīk angļu maģija, hercogs nosūtīja viņu palīdzēt dižajam un noslēpumainajam Džonatanam Strein­džam. Tomēr Hedliju-Braitu par to apskaust spētu ja nu vienīgi pagalam satepu- šas personas; visus pārējos atbruņoja viņa jautrais prāts un saticīgā daba.

Dienu no dienas Streindžs un Hedlijs-Braits pētīja senās cietokšņu pilsētas Beļģijas rietumos; lūkojās uz miegainām ciemu ieliņām; vēroja plašus, tukšus laukus vēl plašāku akvareļkrāsu padebešu perspektīvā. Taču francūži nerādījās.

Kādu karstu, zvīļu jūnija vidus dienu abi sēdēja pie šī nebeidzamā darba. Pulkstenis bija ap trijiem. Dieninieks nebija vīžojis aizvākt dažas izdzertas kafi­jas tases, un ap tām spindzēja muša. Pa atvērto logu, juku jukām jaukdamās, ieplūda zirgu sviedru, firziķu un skāba piena smārdi. Piemeties uz krēsla mali­ņas, Hedlijs-Braits demonstrēja līdz pilnībai izkoptu kareivja svarīgāko māku — spēju aizmigt jebkuros apstākļos un jebkurā diennakts laikā.

Streindžs ieskatījās kartē un izvēlējās pirmo pagadījušos pilsētiņu. Sudraba bļodā ielietajā ūdenī parādījās klusas krustceles; turpat netālu bija zemnieku mājas un divi trīs mazāki namiņi. Viņš brīdi skatījās. Nekas nenotika. Streindža acis aizvērās, un viņš jau laidās snaudā, kad bariņš kareivju gobu pavēnī pie­peši sāka gatavot šaušanai lielgabalu. Viņi rīkojās visnotaļ izveicīgi un lietišķi. Modinādams I ledliju-Braitu, Streindžs iegrūda tam sānos dunku.

Kas šie par puišiem? — viņš jautāja.

Hedlijs-Braits ieskatījās sudraba bļodā un noblisināja acis.

Kareivjiem pie krustcelēm mugurā bija zaļi mundieri ar sarkanām uzšu- vēm. Pēkšņi likās, ka viņu tur ir pūļu pūļiem.

Nasavieši, — Hedlijs-Braits atbildēja, nosaukdams vienu no Velingtona vācu daļām. — Orānijas prinča zēni. Viss ir kārtībā. Kas tā par vietu?

Krustceles divdesmit jūdžu uz dienvidiem no pilsētas. Šo vietu sauc Katrbrā.

Ā! Tur nav vērts tērēt laiku! — Hedlijs-Braits paziņoja un nožāvājās. — Tas ir pa ceļam uz Šarleruā. Tur tālāk ir prūšu armija—vismaz cik man zināms. Mm, vai šiem zēniem vispār tur jābūt? — Viņš sāka pārcilāt papīrus, uz kuriem bija dažādu sabiedroto spēku dispozīcija. — Nē, man liekas…

Un kas tas tāds? — Streindžs viņu apklusināja, norādīdams uz kareivi zilā mundierī, kas piepeši bija parādījies kalnā turpat iepretim un turēja mus- keti šaušanas gatavībā.

Hedlijs-Braits vilcinājās pavisam isu brītiņu:

Francūzis.

Vai viņam tur ir jābūt? — jautāja Streindžs.

Pirmajam francūzim piebiedrojās otrs. Tad parādījās vēl piecdesmit. Piec­desmit kļuva par diviem simtiem — trim simtiem — tūkstoti! Šai piekalnē francūži, liekas, vairojās kā cirmeņi sierā. Jau pēc mirkļa viņi visi ar savām musketēm sāka šaut uz nasaviešiem krustcelēs. Sadursme nebija ilga. Nasavieši raidīja zalvi no saviem lielgabaliem. Francūži, kuriem lielgabalu laikam nebija, atkāpās aiz kalna.

Hā! — Streindžs ielīksmots iesaucās. — Dabūja pa biksēm! Dabūja diebt, ko nagi nes!

Jā, bet no kurienes viņi vispār tur gadījās? — Hedlijs-Braits purpināja. — Varbūt paskatieties, kas notiek aiz tā kalna?

Streindžs ar pirksta galu uzsita pa ūdeni un it kā samaisīja tā virsmu. Krust­celes izgaisa, un to vietā parādījās brīnišķīgs skats uz francūžu armiju —ja arī ne pilnīgi visu, tad ļoti lielu tās daļu.

Hedlijs-Braits atšļuka uz krēsla kā marionete ar pārgrieztām auklām. Streindžs izgrūda spāniešu lāstu (karš viņa prātā cieši saistījās ar šo valodu). Sabiedroto armijas gaidīja pilnīgi nepareizā vietā. Velingtona divīzijas bija izvietotas rie­tumos, gatavas līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt pozīcijas, kurām Bonaparts pat nedomāja uzbrukt. Ģenerālis Blīhers ar prūšu armiju bija stipri tālu austrumos. Bet francūžu armija — sveiki, tā bija uzradusies dienvidos. Tātad šie nasavieši (kuru kopā bija varbūt trīs vai četri tūkstoši vīru) bija vienīgie, kas aizšķērsoja francūžu ceļu uz Briseli.

Mister Streindž! Dariet kaut ko, es jūs lūdzu! — Hedlijs-Braits iekliedzās.

Streindžs dziļi ievilka elpu un plati iepleta rokas, it kā sakopodams visu

savā mūžā apgūto maģiju.

Ātrāk, mister Streindž! Ātrāk!

Es varu pārvietot pilsētu! — teica Streindžs. — Varu pārcelt Briseli citur! Nolikt tādā vietā, kur francūži to neatradīs.

Kur jūs to liksiet? — Hedlijs-Braits kliedza, sagrābdams Streindžu aiz rokām un nospiezdams tās viņam gar sāniem. — Mums visapkārt atrodas ar­mija. Mūsu pašu armija! Pārceļot Briseli, jūs katrā ziņā sadragāsiet kādu mūsu pulku, saspiedīsiet to zem namiem un bruģakmeņiem! Hercogs dusmosies. Viņam katrs kareivis dārgs.

Streindžs mazliet padomāja.

Ahā! — viņš iesaucās.

Garām aizšalca viegla dzesma. Tā nemaz nebija nepatīkama, patiesībā tā atgādināja spirdzinošu okeāna brīzi. Hedlijs-Braits paskatījās pa logu. Aiz namiem, baznīcām, pilīm un parkiem slējās kalnu kores, kuru tur pirmīt nebija. Šie kalni bija melni, kā priedēm noauguši.

Kur mēs esam? — Hedlijs-Braits jautāja.

Amerikā, — Streindžs atbildēja. Tad, kā taisnodamies, paturpināja: — Kar­tēs tā vienmēr izskatās tik tukša…

Žēlīgais Dievs! Tas taču nepavisam nav labāk! Vai tad jūs neatceraties, ka mēs tikko parakstījām ar amerikāņiem miera līgumu? Ieraudzījuši savā teri­torijā Eiropas pilsētu, viņi aiz dusmām kļūs zilimelni!

Ak tā, droši vien. Bet nevajag uztraukties, ticiet man! Mēs esam ļoti tālu no Vašingtonas un Ņūorelānas, no visām tām vietām, kurās bija karš. Simtiem jūdžu attālumā. Varbūt arī vairāk… Jāsaka, es pats īsti nezinu, kur mēs esam. Kā jums šķiet, vai tas ir svarīgi?11 Briseles iedzīvotāji un daudzējās armijas, kas bija izvietotas pilsētā, ar lielu interesi uzzināja, ka tagad atrodas tālās zemēs. Diemžēl viņi bija pārlieku aizņemti ar gatavošanos gaidāmajai kaujai (vai, ja runājam par bagātākajiem un vieglprātīgākajiem pilsētniekiem, ar gatavošanos ballei, ko tovakar rīkoja Ričmondas hercogiene), ka nevienam neatlika vaļas doties izpētīt, kādas tad ir šīs zemes un to iedzīvotāji. Tādēļ diezgan ilgi nebija skaidrs, uz kurieni īsti Streindžs tai jūnija pēcpusdienā bija pārcēlis Briseli.

1830. gadā kāds tirgotājs un mednieks vārdā Pīrsons Denbijs zirga mugurā ceļoja pa prērijām. Pie viņa piejāja pazīstams Lakotas cilts virsaitis vārdā Vīrs Kam Bail No Ūdens. Vīrs Kam Bail No Ūdens lūdza, vai Denbijs nevarētu sagādāt viņam melnas zibenslodes. Vīrs Kam Bail No Ūdens paskaidroja, ka viņš grasās nostāties uz kara takas un cīnīties ar saviem ienaidniekiem, tālab ļoti nepieciešamas lodes. Viņam bijušas apmēram piecdesmit, un viņš tās allaž lietojis ļoti taupīgi, tomēr vairs nebija atlikusi neviena. Denbijs nesaprata. Viņš pār­jautāja, vai Vīram Kam Bail No Ūdens vajadzīgas patronas. Nē, atbildēja Vīrs Kam Bail No Ūdens. Kaut kas līdzīgs patronām, tikai daudz lielāks. Viņš aizveda Denbiju uz. savu apmetni un parādīja 5 Vi collu misiņa haubici, ko bija izgatavojusi skotu firma "Karona" Folkērkā. Denbijs bija bezgala pārsteigts un jautāja Vīram Kam Bail No Ūdens, kā viņš ticis pie tāda ieroča. Vīrs Kam Bail No Ūdens pastāstīja, ka tuvējos kalnos dzīvojot Pustaisīto cilts. Kādu vasaru tā bija ļoti pēkšņi uzradusies, un tās Radītājs bija paspējis dot saviem ļaudīm tikai vienu no dzīvei vajadzīgajām mākām: kauslību. Neko citu tie neprata: ne viņi zināja, ka medīt bife­ļus vai antilopes, ne prata iejāt zirgus vai uzcelt sev mitekļus. Viņi pat nespēja saprasties savā starpā, jo trakais Radītājs bija devis viņiem četras vai piecas dažādas valodas. Toties viņiem bijis šis ierocis, ko viņi atdevuši Vīram Kam Bail No Ūdens apmaiņā pret kaut ko ēdamu.

Denbijs aizsvēlās ziņkārē un uzmeklēja Pustaisīto cilti. Pirmajā acu uzmetienā tie izska­tījās gluži kā jebkura iedzimto cilts, taču jau pēc brīža Denbijs ievēroja, ka cilts vecajie izskatās ērmoti eiropeiski un daži no viņiem mazliet runā angliski. Daļa paražu viņiem bija kopīgaar lakotas ciltīm, turpretim citas likās nākam no eiropiešu zaldātu dresūras. Viņu valoda iz­klausījās pēc Lakotas valodas, taču tajā bija daudz angļu, holandiešu un franču vārdu.

Kāds vīrs vārdā Roberts Hīts (viņš arī Sīkulis Runā Par Daudz) Denbijam pastāstīja, ka viņi visi 1815. gada 15. jūnijā dezertējuši no dažādām armijām un pulkiem, jo nākamajā dienā bija gaidāma liela kauja un iekšējā balss viņiem apgalvojusi, ka, palikdami armijā, viņi kau­jaslaukā kritīs. Vai Denbijs nezinot, kurš tagad esot Francijas karalis — hercogs Velingtons vai Napoleons Bonaparts? Denbijs nezināja. "Ko tur daudz, ser," Hīts filozofiski noteica, "vai nu viens, vai otrs — nav svarīgi; tādiem kā mēs no tā dzīvē nekas daudz nemainās."

Hedlijs-Braits kā bulta izšāvās pa durvīm, lai uzmeklētu hercogu un pavēs­tītu, ka francūži, pretēji visu domām, jau atrodas Beļģijā, savuties viņa — her­coga — tur nav.

Viņa gaišība (kurš tobrīd dzēra tēju kopā ar dažiem britu politiķiem un beļģu grāfienēm) jaunumus uzklausīja, kā allaž rādīdams neizdibināmu seju. Tomēr pēc pusstundas viņš iesoļoja Streindža viesnīcā ģenerālkvartīrmcistara pulkveža Delansija pavadībā. Savilcis seju drūmā vaibstā, viņš skatījās uz sud­raba bļodā redzamajām ainām.

Zvēru pie Dieva, Napoleons mani apvedis ap stūri! — viņš iesaucās. — Delansij, uz to ātrāko rakstiet pavēles. Jāpulcina armija pie Katrbrā.

Nabaga pulkvedis Delansijs skatījās pretī pavisam satraukts.

Bet kā lai mēs. nogādājam virsniekiem pavēles, ja pa vidu ir viss Atlan­tijas okeāns? — viņš jautāja.

A, — novilka viņa gaišība. — Par to lai parūpējas misters Streindžs. — Viņa skatienu bija piesaistījis kaut kas aiz loga. Garām jāja četri vīri. Viņiem bija karaļu stāja un imperatoru sejas izteiksme. Viņu āda bija sarkankoka krāsā; garie mati mirdzoši un piķa melni kā kraukļa spārns. No zvērādām šūdinātos rotāja dzeloņcūkas adatas. Visi četri bija bruņoti ar bisēm ādas somās, drau­dīgiem šķēpiem (tikpat spalvotiem kā viņu galvas) un šaujamlokiem. — Ē, Delansij, vēl viena lieta! Atrodiet kādu, lai tas paprasa šiem puišiem, vai viņi negrib rīt pakarot! Izskatās, ka viņiem tā lieta varētu iet no rokas.

Apmēram pēc stundas kāds pdtissier Atas pilsētiņā divdesmit jūdžu no Bri­seles (vai, precīzāk, divdesmit jūdžu no tās vietas, kur parasti atradās Brisele) izvilka 110 krāsns plāti ar maizītēm. Kad tās bija padzisušas, viņš uz katras ar sārtu glazūru uzrakstīja vēstulīti — kaut ko tādu viņš darīja pirmo reizi mūžā. Viņa sieva (kas neprata ne vārda angliski) salika maizītes uz koka paplātes un iedeva to sous-patissier. Šis sous-patissier ar paplāti rokā devās uz sabiedroto

armijas .štābu, kur sers Henrijs Klintons dalīja pavēles saviem virsniekiem. Sous-patissier pasniedza maizītes seram Henrijam. Velingtona štāba priekšnieks vienu paņēma un jau grasījās likt mutē, kad majoram Norkotam no Deviņ­desmit piektā strēlnieku pulka paspruka izbrīna kliedziens. Virsnieku priekšā, ar sārtu glazūru uzrakstīta uz maizītēm, bija Velingtona depeša, kurā virspavēl­nieks lika seram Henrijam ar vislielāko steigu pārvietot Otro kājnieku divīziju uz Katrbrā. Sers Henrijs sastulbis pacēla galvu. Sous-patissier plati smaidīja viņam pretī.

Aptuveni tajā pašā laikā Trešās divīzijas komandieris — hanoveriešu džentl­menis, vārdā sers Čārlzs Altens, — čakli strādāja kādā cMteau divdesmit piecas jūdzes uz dienvidrietumiem no Briseles. Nejauši pametis skatienu ārā pa logu, viņš ieraudzīja pagalmā ļoti mazu un ļoti ērmotu lietusgāzi. Tā šļāca savu lielu pagalma vidū, toties mūriem pat nepieskaras. Seru Čārlzu pārņēma tik liela ziņkāre, ka viņš izgāja ārā, lai labāk redzētu. Ar lietus lāsēm putekļos bija uz­rakstīta šāda depeša:

Brisele, 1815. gada 15. jūnijā

Pavēlu Trešajai divīzijai nekavējoties virzīties uz Katrbrā.

Velingtons

Tikām daži holandiešu un beļģu komandieri Velingtona armijā paši bija atklājuši, ka francūži atrodas Katrbrā un ar savu Otro nīderlandiešu divīziju devušies turp. Tādēļ šie ģenerāļi (kurus sauca Rcbeks un Perponšē) drīzāk sa­pīka, nevis nopriecājās, kad apkaimes kokos salaidās milzums dziedātājputnu, kuri visi reizē vīteroja:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francūži! Visiem pulkiem tūdaļ rindās sastāties, Uz Katrbrā bez tūļības taisīties!

— Jā jel, jā! Mēs zinām! — ģenerālis Perponšē kliedza, vicinādams rokas un dzīdams putnus prom. — Pazūdiet, sumpurņi tādi! — Taču putni pielidoja vel tuvāk, daži pat nolaidās viņam uz pleciem un uz viņa zirga. Tie turpināja dzie­dāt tik oficiāli, ka vai traks:

Tur slavu iemantos drosmīgie; Teic hercogs: bailes atmetiet, varoņi! Cīņai jau gatavi pirmmeti. Vediet ātrāk turp savu brigādi!

Putni neatstājās no kareivjiem līdz pašam vakaram, ne uz brīdi nerimdamies svilpot un pogot šo neizturamo dziesmu. Ģenerālim Rebekam — kurš teicami zināja angļu valodu — izdevās vienu noķert, un viņš tam iemācīja jaunu dziesmu, cerēdams, ka dziedonis aizlidos pie Streindža un viņam to nosvilpos:

Mēs aizspersim hercoga burveli Līdz Māstrihtai speršus no Briseles. Viņš kārtīgus cilvēkus nerroja, Lai tagad ripo no kalniņa! [69] [1] Tādu pašu dziesmiņu ģenerālis Rebeks sacerēja arī holandiešu valodā, un viņa kareivji to dziedāja, soļodami uz Katrbrā. Viņi to iemācīja arī saviem angļu cīņubiedricm, un vēlāk ta kļuva par angļu un holandiešu bērnu skaitāmpantiņu.

Pulksten sešos Streindžs aizcēla Briseli atpakaļ un nolika uz Eiropas zemes. Pilsētā izvietotie pulki nekavējoties devās uz Namīras vārtiem un izsoļoja uz ceļa, kas veda uz Katrbrā. Kad tas bija padarīts, Streindžs beidzot varēja arī pats sa­gatavoties karam. Ņemšanai līdzi viņš savāca: sudraba bļodu, pusduci maģijas grāmatu, pāris pistoļu, vieglus vasaras svārkus ar vairākām neparasti dziļām kabatām, duci cieti novārītu olu, trīs blašķes brendija, dažus papīrā ietītus šķiņķa gabalus un ļoti lielu zīda lietussargu.

Nākamajā rītā, apkrāvis ar šiem nepieciešamajiem priekšmetiem sevi pašu un zirgu, viņš kopā ar hercogu un tā štābu jāja uz Katrbrā krustcelēm. Tur jau bija sapulcējušies vairāki tūkstoši sabiedroto kareivju, taču francūži vēl nebija rādījušies. Lāgu lāgiem atskanēja kāds musketes blīkšķis, taču to pašu jūs va­rētu dzirdēt kurā katrā angļu mežā, kurā džentlmeņi ieradušies pamedīt.

Streindžs skatījās apkārt, kad pēkšņi viņam uz pleca nolaidās strazds, kas tūdaļ sāka svilpot:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francūži!

— Ko? — Streindžs nopurpināja. — Ko tu te dari? Tev jau sen vajadzēja pazust! — Viņš uzmeta Ormskērka zīmi, kas izgaisināja burvestības, un putns aizlidoja. Patiesībā, kā Streindžs ar šausmām pamanīja, šai brīdī prom aizlidoja vesels putnu bars. Viņš bažīgi pameta skatienu šurpu un turpu, vai kāds nav pamanījis, ka viņš nomuļļājis burvestību, taču izskatījās, ka visiem pietiek mi­litāru rūpju: laikam jau neviens neko nebija ievērojis.

Viņš atrada pozīciju sev pa prātam — grāvī pretim Katrbrā mājām. Pa labi roki atradās krustceles, pa kreisi bija izvietojies Deviņdesmit otrais Skotu kalniešu pulks. Streindžs izvilka no kabatām cieti novāritās olas un izdalīja tiem kalniešiem, kuri izskatījās gatavi ēdēji. (Miera laikos, lai iepazītos, parasti vajadzīga priekšā stādīšana; karā šo pašu pakalpojumu sniedz kāds nieks ēdamā.) Skoti no savas puses uzcienāja viņu ar saldu, pienainu tēju, un drīz jau visi draudzīgi tērzēja.

Diena bija spiedīgi karsta. Gar ceļu pletās rudzu lauki, un spožajā saulē šķita, ka tie laistās gandrīz pārdabiskā žilbumā. Trīs jūdzes tālāk prūšu armija jau bija saķērusies cīņā ar francūžiem, un kā drīzas nākotnes kāvi līdz Streindžam un skotiem atskanēja apslāpēta lielgabalu dārdoņa un vīru kliedzieni. Pirms dien­vidus tālumā sāka rībēt bungas un sparīgu vīru rīkles uzņēma dziesmu. Zem desmitiem tūkstošu kājām iedrebējās zeme, un starp rudziem pie viņiem nāca blīva, tumša francūžu kājnieku kolonna.

Hercogs Streindžam nebija devis nekādus norādījumus, tādēļ, kad sākās kauja, viņš citu pēc citas laida darbā visas burvestības, ko bija izmantojis Spānijas kau- jaslaukos. Viņš uzsūtīja francūžiem liesmojošus eņģeļus, kas tos apdraudēja, un pūķus, kas dvesa tiem virsū uguni. Ilūzijas bija lielākas un spožākas nekā tās, kuras viņam bija izdevies uzburt Spānijā. Streindžs vairākas reizes izrāpās no grāvja, lai pats par tām papriecātos— nelikdamies dzirdot skotu brīdinājumus, ka viņam kuru katru brīdi var trāpīt lode.

Tā viņš čakli būrās trīs četras stundas, kad pēkšņi kaut kas atgadījās. Spējš francūžu jēgeru uzbrukums kaujaslaukā radīja briesmas, ka hercogs un viņa štābs var nonākt ielenkumā. Džentlmeņi bija spiesti apcirsties uz papēža un pa galvu, pa kaklu auļot atpakaļ uz sabiedroto līnijām. Sagadījās tā, ka vistuvāk atradās Deviņdesmit otrais kājnieku pulks.

Deviņdesmit otrais! — hercogs kliedza. — Gulties!

Skoti acumirklī nokrita gar zemi. Streindžs pabāza galvu no grāvja un re­dzēja, kā hercogs Kopenhāgena mugurā [70] [1] kopenhāgens (1808—1836) — slavenais hercoga bēris. traucas pāri to galvām. Viņa gaišība bija sveiks un vesels, un viss liecināja, ka šis piedzīvojums viņu bija nevis satraucis, bet gan saniknojis. Virspavēlnieks palūkojās apkārt, lai redzētu, ko kurš dara. Viņa skatiens aizķērās pie Streindža.

Mister Streindž! Ko jūs darāt? Ja es gribēšu Voksholas dārzu burvju cirku, es jums pateikšu! [71] [1] 1810. gadā voksholas dārzu īpašnieki Džordžs un Džonatans Berati bija Streindžam un Norelam piedāvājuši krietnu summiņu par burvju izrādēm, kas ik vakaru notiktu dār­zos. Berati vēlējās, lai burvji radītu kaut ko gaužām līdzīgu — lai pa gaisiem lidinātos burvju radības, slaveni Bībeles un vēstures varoņi utt., u.tml. Pats par sevi saprotams, misters No­rels piedāvājumu noraidīja. Šādas lietiņas francūži atliku likām redzējuši Spānijā — tās viņus itin nemaz nebiedē. Turpretim manas armijas beļģi, holandieši un vācieši neko tādu vēl nav pieredzējuši. Tikai pirms brīža manīju, kā viens jūsu pūķis biedē braunšveidziešus tajā mežiņā! Četri nogāzās garšļaukus! Tas nekam neder, mister Streindž! Galīgi nekam neder! — Hercogs piecirta piešus un aizauļoja.

Streindžs noskatījās Velingtonam nopakaļ. Viņam gandrīz gribējās pāris dzēlīgiem vārdiem raksturot hercoga nepateicību saviem draugiem skotu kal­niešiem, taču izskatījās, ka tie šai brīdī ir nedaudz aizņemti: uz viņiem šāva ar lielgabaliem un uzbruka ar durkļiem. Tādēļ viņš savāca savu karti, izrāpās no grāvja un devās uz krustcelēm, kur apkārt nemierīgi skatījās hercoga militārais sekretārs lords Ficrojs Somersets.

Milord? — Streindžs viņu uzrunāja. — Gribu jums ko pajautāt. Kā vei­cas cīņā?

Somersets nopūtās.

Beigās jau viss būs labi. Kā gan citādi. Taču puse armijas vēl nav ieradu­sies. Mums te nav gandrīz nekādas kavalērijas. Es zinu, jūs ļoti žigli nosūtījāt divīzijām pavēles, bet dažas no tām vienkārši atradās pārāk tālu. Ja francūžu papildspēki ieradīsies ātrāk nekā mūsējie, tad… — Viņš paraustīja plecus.

Un, ja francūžu papildspēki tiešām ieradīsies, — no kuras puses tie nāks? No dienvidiem?

No dienvidiem un dienvidaustrumiem.

Streindžs neatgriezās kaujā. Viņš devās uz Katrbrā fermu, kas atradās uzreiz aiz britu līnijām. Tur nebija neviena cilvēka. Durvis vaļā, aizkari plandās pa lo­giem, izkapts un kaplis pamesti guļ smiltīs — zemnieki bija bēguši, ko kājas nes. Krēslainajā, piena smaržas pilnajā siernīcā viņš uzgāja kaķeni ar jaundzimu- šiem kaķēniem. Katru reizi, kad nodārdēja lielgabalu zalve (un tās dārdēja bieži), kaķene sāka drebēt. Streindžs atnesa viņai ūdeni un pateica dažus maigus vār­dus. Tad viņš apsēdās uz aukstās akmens grīdas un izklāja sev priekšā karti.

Burvis sāka pārvietot ceļus, takas un ciemus, kas atradās uz dienvidiem un uz austrumiem no kaujaslauka. Vispirms viņš pārcēla citur divus ciemus. Pēc tam visiem ceļiem, kas veda no austrumiem uz rietumiem, lika vest no ziemeļiem uz dienvidiem. Desmit minūtes pagaidīja, tad atlika visu vecajās vietās. Visiem apkames mežiem viņš lika pagriezties uz otru pusi. Fēc tam upīšu straumes pa­laida pretējā virzienā. Aizritēja stundas, bet viņš, muguru neatliekdams, pār­veidoja apkārtni. Tas bija piņķerīgs, apnicīgs darbiņš — tikpat garlaicīgs kā viss, ko viņš bija darījis pie Norela. Pulksten pusseptiņos sabiedroto bundzinieki no- rībināja uzbrukuma signālu. Astoņos viņš piecēlās un izkustināja stīvos locekļus.

Mjā, — burvis teica kaķenei, — man nav ne jausmas, vai no tā bija kāds labums.3s Parastais maģiskais paņēmiens, kā sajaukt jukumis ceļus, apkaimes, telpas un citas fi­ziskas telpas, ir izveidot tajās labirintu, taču šo burvestību Streindžs apguva tikai 1817. gada februārī.

Tomēr iespējams, ka Streindža darbošanās tiešām noteica kampaņas iznākumu. Strein­džam nezinot, uz kaujaslauku ar 20 000 vīru steidzās francūžu ģenerālis d'Erlons, kurš nevis metās cīņā, bet pavadīja šīs izšķirošās stundas, soļodams pa apkārtni, kas ik pēc dažām minūtēm mīklaini pārvērtās, ļa viņš ar saviem vīriem būtu sasniedzis Katrbrā, francūži, visticamāk, uzvarētu, un kauja pie Vaterlo nebūtu notikusi. Hercoga pirmītējais strupums Streindžu bija aizvainojis, un viņš par savu ieguldījumu kaujā nevienam nepateica. Vēlāk viņš par to pastāstīja Džonam Segundam un Tomasam Levi. Tādējādi vēsturnieki, kas rak­stīja par Katrbrā kauju, nespēja izprast d'Erlona aizkavēšanās cēloņus, un skaidrība par tiem radās tikai 1820. gadā, kad iznāca Džona Segunda sarakstītā "Džonatana Streindža dzīve".

Pāri laukiem vēlās melni dūmi. Simtu simtiem salaidās vārnas un kraukļi, šie drūmie kauju uzraugi. Savus draugus, skotu kājniekus, Streindžs uzgāja pagalam

nelaimīgus. Viņi bija ieņēmuši kādu ceļmalas namu, taču cīņās krita puse ka­reivju un divdesmit pieci no trīsdesmit sešiem virsniekiem, ieskaitot pulkvedi — vīru, ko daudzi no viņiem mīlēja kā tēvu. Ne viens vien sirms kauju veterāns bija saķēris galvu un raudāja.

Cik varēja noprast, francūži bija atgriezušies Frēnā — tai pašā pilsētā, no kuras šorit bija ieradušies. Streindžs vairākiem cilvēkiem jautāja, vai tas no­zīmē, ka sabiedroti ir uzvarējuši, taču izskatījās, ka neviens par šo lietu neko prātīgu nezina.

Nakti viņš pārlaida Zenapā, trīs jūdzes attālā ciemā pie Briseles ceļa. Kad Streindžs sēdēja pie brokastu galda, ar jaunām ziņām ieradās kapteinis Hedlijs- Braits: hercoga sabiedrotie, prūšu armija, vakardienas cīņās bija briesmīgi pa­plucināta.

Vai viņi ir sakauti? — Streindžs jautāja.

Nē, bet viņi ir atkāpušies, un hercogs domā, ka mums jādara tāpat. Viņa gaišība ir izdomājis, kur notiks nākamā kauja, un prūši mūs sagaidīs tur. To vietu sauc Vaterlo.

Vaterlo? Cik smieklīgs vārds! — atsaucās Streindžs.

Vai ne? Jocīgs! Kartē es tādu nevarēju atrast.

Ē! — Streindžs attrauca. — Spānijā tā bija vienā baltā gabalā. Droši vien tas zellis, ar kuru jūs runājāt, to nosaukumu nebija pareizi saklausījis. Varat man ticēt, tādas Vaterlo nemaz nav!

Drīz pēc pulksten divpadsmitiem abi lēca zirgos un jau grasījās lidz ar kara­spēku doties ārā no ciema, taču pienāca ziņa no Velingtona: tuvojoties francūžu ulānu eskadrons, vai misters Streindžs nevarētu viņus patramdīt? Streindžs, negribēdams, lai viņam atkal pārmet Voksholas dārzu burvestības, lūdza pa­domu Hedlijam-Braitam:

Kas kavalērijai visvairāk nepatīk?

Hedlijs-Braits bridi padomāja.

Dubļi, — viņš paziņoja.

Dubļi? Patiešām? Jā, laikam jau jums taisnība. Jauki — laika apstākļu maģija ir bezmaz pati vienkāršākā un parocīgākā lieta pasaulē!

Debesis satumsa. Uzradās negaisa mākonis, melns kā tinte. Tas bija tik liels kā visa Beļģija, tik uzblīdis un smags, ka tā vēders gandrīz braucījās gar koku galotnēm. Uzplaiksnīja zibens, un pasaule uz brīdi kļuva žilbinoši balta. Atskanēja apdullinošs dārdiens, un lietus sāka gāzt tādām straumēm, ka zeme zem kājām sica un kūsāja.

Dažu minūšu laikā apkārtējie lauki pārtapa slīkšņā. Francūžu ulāniem ne­bija ne mazākās iespējas nodoties iecienītajam brašas jāšanas sportam; Veling­tona arjergards laimīgi aizsoļoja projām.

Apmēram pēc stundas Streindžs un Hedlijs-Braits ar pārsteigumu atklāja, ka tāda vieta, ko sauc par Vaterlo, tiešām pastāv: viņi tajā nonāca. Hercogs zirga mugurā sēdēja lietū un varen apmierināts skatījās uz notašķītajiem vīriem, zir­giem un vezumiem.

Teicami dubļi, Merlin! — viņš mundri uzsauca. — Ļoti ķepīgi un sli­deni. Francūžiem tie itin nemaz nepatiks. Uzlejiet vēl mazliet lietus, esiet tik laipns! Tā, vai redzat to koku, tur, kur ceļš iet uz leju?

To gobu, jūsu gaišība?

To gan. Ja jūs rīt kaujas laikā varētu stāvēt pie tās, es jums būtu ļoti patei­cīgs. Es pats brīžiem tur uzturēšos, bet droši vien ne visai bieži. Mani zēni jums nodos manus norādījumus.

Vakarā dažādas sabiedroto armijas apakšvienības ieņēma pozīcijas uz ze­mas kores dienvidos no Vaterlo. Augšā grandīja pērkons, straumēm gāza lie­tus. Laiku pa laikam pie gobas ieradās dubļos nomūrējušos vīru delegācijas, kas lūgšus lūdzās Streindžu, lai tas aptur lietu, taču burvis tikai šūpoja galvu un atkārtoja:

Apturēšu, kad hercogs pavēlēs.

Turpretim Pireneju kara veterāni atzinīgi runāja, ka lietus kara laikā esot angļu labākais draugs. Viņi saviem biedriem stāstīja:

Saprotiet, mums lietus ir mīļš un pazīstams, vai ne, — toties citas tautas nezina, ko darīt. Lija gan vakarā pirms Fuentesas, gan pirms Salamankas, gan Vitorijas priekšvakarā. — (Pie šīm pilsētām Velingtons Pirenejos bija izcīnījis savas spožākās uzvaras.)

Paslēpies zem zīda lietussarga, Streindžs prātoja par gaidāmo kauju. At­griezies no Pireneju kara, viņš uzreiz bija sācis pētīt, kādas burvestības karā izmantoja aureāti. Par to bija ļoti maz ziņu; saglabājušās baumas — nekas vairāk — par buramvārdiem, kurus pirms savām kaujām bija licis lietā Džons Askglāss. Ar to palīdzību varēja uzzināt, kāds iznākums gaidāms. Mirkli pirms tumsas iestāšanās Streindžam piepeši atausa gaisma. "Ei! Ko darīja Askglāss, izdibināt nav iespējams, bet ir taču Peila "Hipotēzes par nākotnes pareģošanu"! Visticamāk, viņam tur ir tas pats atšķaidītā versijā. Jā, to varētu pamēģināt."

Dažus mirkļus, iekams buramvārdi bija iedarbojušies, Streindžs dzirdēja visas apkaimes skaņas: kā lietus pakšķ uz metāla un ādas un rit lejup pa audeklu; kā mīņājas un sprauslā zirgi; kā dzied angļi un dūdas pūš skoti; kā divi velsiešu kareivji strīdas par pareizu Bībeles panta izskaidrojumu; kā skotu kapteinis Džons Kinkeids pļāpā ar amerikāņu mežoņiem un māca tiem dzert tēju (droši vien nospriedis, ka tad, kad cilvēks iemācījies dzert tēju, pārējie britam nepie­ciešamie paradumi un īpašības rodas dabiskā kārtā).

Pēc tam — klusums. Vīri un zirgi sāka izplēnēt, vispirms pa vienam, pa di­viem, tad straujāk — simtiem, tūkstošiem tie izkūpēja gaisā. Kareivju ņudzoņā parādījās lieli tukšumi. Austrumu pusē pazuda vesels pulks, tā vietā palika klaja vieta Hanover-skvēra lielumā. Kur pirms brīža kūsāja dzīvība, šķilās valodas un valdīja rosība, vairs bija tikai lietus, krēsla un līgani rudzu stiebri. Streindžs noslaucīja muti — viņam bija nelabi. "Hā!" viņš domāja. "Tā man būs mācība — nevajag grābstīties gar burvestībām, kas domātas karaļiem! Norelam taisnība. Ir maģija, ko parastiem burvjiem labāk nevajag aiztikt. Droši vien Džons Ask­glāss zināja, ko ar šīm briesmīgajām zināšanām iesākt. Es nezinu. Vai kādam jāpastāsta? Hercogam? Viņš man par to paldies neteiks."

Kāds stāvēja blakus un lūkojās lejup uz viņu; kāds viņu uzrunāja — kaptei­nis no jātnieku artilērijas rotas. Viņa mute kustējās, taču Streindžs nedzirdēja ne vārda. Viņš uzsita knipi un izkliedēja burvestību. Kapteinis aicināja viņu uz brendiju un cigāriem. Streindžs nodrebēja un atteicās.

Visu nakti viņš vienatnē nosēdēja pie gobas. I.īdz šim vakaram viņam ne­bija ienācis prātā, ka burvja spējas nošķir viņu no kareivjiem, taču tagad viņš bija ieraudzījis ko tādu, ko nevajag redzēt. Streindžs jutās pagalam savādi — it kā pasaule viņam apkārt ļoti ātri novecotu, un labākais, ko sniedz dzīve — smiekli, mīlestība un nevainība, — neatvairāmi nogrimtu pagātnē.

Nākamajā dienā ap pulksten pusvienpadsmitiem sāka rībēt francūžu liel­gabalu zalves. Sabiedroto artilērija atbildēja. Dzidrajā vasaras gaisā starp abām armijām slīdēja sīvu, melnu dūmu mākoņi.

Francūžu uzbrukuma galvenais mērķis bija Ugumonas pils, sabiedroto priekš­postenis ielejā. Pils mežus un ēkas aizstāvēja Trešais kājnieku gvardes pulks, Koldstrīmas gvardi, nasavieši un hanoverieši. Streindžs savā sudraba bļodā uzbūra arvien jaunas ainas, viņa acu priekšā ņirbēja asiņainās sadursmes ap pili. Ienāca prātā, ka varētu aizvākt prom kokus, lai sabiedroto kareivjiem būtu ērtāka šaušana, tomēr iejaukties šādās tuvciņās ar maģiju būtu aplam nesaprā­tīgi. Ja zaldāts karā rīkojas pārāk ātri vai neapdomīgi — tā Streindžs sev atgā­dināja —, viņš var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Burvis nogaidīja.

Kanonāde kļuva spīvāka. Viņi neesot zinājuši, saviem biedriem teica britu veterāni, ka šāviņi var lidot tik ātri un tik blīvi. Kareivju acu priekšā viņu bied­rus lielgaballodes pārcirta pušu, saplosīja gabalos vai norāva tiem galvas. No zalvēm drebēja gaiss. — Zēvelē ne pa jokam, — hercogs aukstasinīgi noteica un pavēlēja priekšpulkiem atkāpties aiz kalna kores un pieplakt pie zemes. Kad tas bija izdarīts, sabiedrotie pacēla galvas un ieraudzīja kaujas dūmos tu­vojamies francūžu kājniekus: bezgalīgā ierindā plecu pie pleca nāca sešpadsmit tūkstoši vīru: tie gāja vienā solī, kliedza vienā balsī.

Ne vienam vien kareivim ienāca prātā, ka arī francūžiem laikam beidzot ir izdevies sadabūt sev kādu burvi: francūžu kājnieki likās daudz staltāki nekā cilvēki parasti mēdz būt, un varēja redzēt, ka viņu acīs kvēlo gandrīz pārda­biska niknuma uguns. Tomēr par šo maģiju francūži varēja pateikties tikai Napoleonam Bonapartam, kurš kā neviens cits zināja, kā saģērbt zaldātus, lai tie nobiedētu ienaidnieku, un kā tos izkārtot, lai ikkatram liktos, ka francūžu armija ir neuzvarama.

Nu Streindžs skaidri zināja, kas darāms. Biezie, staignie dubļi jau tāpat stipri apgrūtināja kājnieku tuvošanos. Lai tiem vēl vairāk traucētu, viņš sāka apvārdot rudzu stiebrus. Burvis lika tiem tīties ap francūžu kājām; stiebri bija stingri kā virves; kareivji klupa un krita gar zemi. Ja viss izdevās labi, dubļi neļāva tiem piecelties un tos samīdīja pašu biedri — vai francūžu kavalērija, kas drīz pa­rādījās, sekojot kājniekiem. Taču tas prasīja daudz darba, un par spīti visām Streindža pūlēm viņa pirmā burvestība francūžiem diezin vai nodarīja lielāku ļaunumu kā prasmīga britu musketiera vai strēlnieka šāvieni.

Prātam neaptveramā ātrumā pie viņa piejāja adjutants, iegrūda Strein­džam rokā kazādas strēmeli un nokliedza: — Ziņa no viņa gaišības! — Un tai pašā bridī viņš atkal bija prom.

Ugumonas pils aizdegusies no francūžu zalvēm. Nodzēsiet liesmas.

Velingtons

Streindžs sudraba bļodā uzbūra Ugumonas pili. Kopš iepriekšējās reizes, kad viņš bija to redzējis, tur bija gājis karsti. Visās zālēs gulēja abu pušu ievaino­tie. Siena kaudzes, saimniecības ēkas, pati pils — viss dega. Vēlās melnu, sma­cējošu dūmu mutuļi. Zirgi zviedza, ievainotie rāpus līda prom — taču nebija jau, kurp līst: visapkārt plosījās kauja. Kapelā Streindžs uzgāja pusduci uz sie­nām uzgleznotu svēto. Tie bija septiņas vai astoņas pēdas gari un ērmoti izstī­dzējuši — pēc visa spriežot, centīga amatiera roku darbs. Svētajiem bija garas, brūnas bārdas un lielas, skumīgas acis.

— Derēs! — burvis nomurmināja. Pēc viņa pavēles svētie nokāpa no sie­nām. Tie gāja raustīgi kā marionetes, tomēr viņu kustībām piemita arī zināms vieglums un grācija. Soļodami starp ievainoto rindām, svētie devās uz aku vienā no pagalmiem. Smeldami spaiņos ūdeni, tie lēja to uz liesmām. Viss ritēja labi, līdz divi no viņiem (domājams, svētais Pēteris un svētais Hieronīms) aizsvēlās un sadega — tā kā viņi sastāvēja tikai 110 krāsas un burvestības, tad sadega ļoti ātri. Streindžs pūlējās izgudrot, ko tagad lai iesāk, taču eksplodējuša francūžu šāviņa šķemba aizķēra viņa sudraba bļodu, tā aizlidoja pa gaisu un nokrita piecdesmit jardus tālāk pa labi roki. Kamēr burvis aizskrēja bļodai pa­kaļ, izlīdzināja lielu iedobumu vienā pusē un ielēja ūdeni, visi svētie bija nosvi­luši zilās ugunīs. Dega ievainotie un zirgi. Pilī vairs nebija neviena gleznojuma. Aiz izmisuma bezmaz raudādams, Streindžs lādēja nezināmā mākslinieka kūtrumu.

Kas vēl atlika? Ko vēl viņš zināja? Streindžs sasprindzināja prātu. Sensenos laikos Džons Askglāss reizēm radīja sev karotāju no kraukļiem — putni salai- dās kopā un pārtapa virmainā, durstīgā melnā milzī, kas bez grūtībām spēja veikt jebkuru darbu. Citkārt Askglāzs radīja palīgus no zemes.

Streindžs savā bļodā uzbūra Ugumonas aku. Uzšļākdams krietnu strūkl­aku, viņš pasmēla ūdeni un tad, pirms ūdens nolija zemē, lika tam kļūt par kaut ko attāli līdzīgu cilvēkam. Pēc tam viņš pavēlēja ūdenscilvēkam drāzties uz ugunsgrēku un mesties liesmās. Tādējādi stallis sekmigi tika nodzēsts, izglāb­jot trīs cilvēkus. Cik ātri vien spēdams, Streindžs radīja jaunus ūdenscilvēkus, taču ūdens nav no tām substancēm, kas labi tur formu; kad burvis bija šādi no­pūlējies apmēram stundu, viņam galva gāja riņķī un rokas trīcēja kā drudzī.

Starp pulksten četriem un pieciem atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Pacēlis galvu, Streindžs ieraudzīja, ka viņam virsū brāžas mirdzoša francūžu kavalēristu masa. Tie traucās ierindā pa pieci simti un divpadsmit rindās — taču lielga­balu dārdoņa bija tik apdullinoša, ka jātniekus nevarēja dzirdēt: likās, tie tuvo­jas pilnīgi bez skaņas. "Ko viņi dara?" domāja Streindžs. "Viņi taču noteikti zina, ka Velingtona kājnieki ir sveiki un veseli! Viņus sakapās gabalos." Viņam aiz muguras kājnieku pulki stājās karē; daži uzsauca Streindžam, aicinādami nākt drošībā karē vidū. Padoms izklausījās prātīgs, un viņš tam paklausīja.

Atrazdamies puslīdz drošā patvērumā, Streindžs skatījās uz jātniekiem, kas strauji tuvojās: kirasieriem bija spoži uzkrūši un augstas, sekstēm vainagotas ķive­res; ulānu ieročus izdaiļoja plīvojoši sarkanbalti vimpeļi. Kavalēristi neizska­tījās pēc mūsu garlaicīgā gadsimta cilvēkiem. To godība bija sendienu godība, — taču Streindžs bija stingri apņēmies tai pretī likt sava amata seno diženumu. Kā ar uguni iededzināti viņam prātā kvēloja Džona Askglāsa palīgi — kalpi, pa­taisīti no kraukļiem, kalpi, pataisīti no zemes. Dubļi apakš francūžu kavalēris- tiem sāka blīst un burbuļot. Tie pārtapa milzīgās rokās; rokas izstiepās un rāva zemē jātniekus, grāba zirgus. Nokritušos samīdīja pašu biedri. Palikušos sagai­dīja sabiedroto kājnieku muskešu zalves. Streindžs nesatricināmi noskatījās.

Kad francūži bija atsisti, viņš atgriezās pie savas sudraba bļodas.

Vai jūs esat tas burvis? — kāds jautāja.

Streindžs apsviedās un sastulba, ieraudzījis, ka viņam uzsmaida omulīgs apalītis civildrēbēs.

Dieva dēļ, kas jūs tāds esat?

Mani sauc Pinks, — svešais paskaidroja. — Esmu tirdzniecības aģents, pārstāvu Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmu no Birmingemas. Hercogs mani atsūtīja pie jums un lika nodot ziņu.

Streindžs bija viscaur dubļains un tik briesmīgi noguris kā vēl nekad mūžā. I.ai aptvertu dzirdēto, viņam bija vajadzīgs labs brīdis.

Kur ir visi hercoga adjutanti?

Krituši, tā viņš teica.

Ko? Hedlijs-Braits ir kritis? Un pulkvedis Kanings?

Diemžēl es nevaru jums sniegt precīzas ziņas, — misters Pinks smaidīja. — Es vakar ierados no Antverpenes, lai noskatītos kauju, un saķīķerējis her­cogu, izmantoju izdevību stādīties priekšā, lai garāmejot pieminētu Velbeka "Pirmā labuma pogu" teicamās īpašības. Viņš lūdza, lai es izdarot viņam pa­kalpojumu, atnākot pie jums un paziņojot, ka prūšu armija dodas šurp un jau ir tikusi līdz Parīzes mežam, bet, kā izteicās viņa gaišība, pa šaurajiem celiņiem un dubļiem viņi kuļoties uz priekšu velnišķīgi… (Misters Pinks pasmaidīja un noblisināja acis, priecādamies, kā izrunā tik kareivisku vārdu) …velnišķīgi lēni, un vai jūs nebūtu tik laipns un neuztaisītu viņiem ceļu, kas no tā meža vestu uz kaujaslauku?

Pats par sevi saprotams, — Streindžs atbildēja, tīrīdams no sejas dubļus.

Es viņa gaišībai pateikšu. — Viņš apklusa, tad ar ilgošanos vaicāja: — Kā jūs domājat, vai viņa gaišība pasūtīs man pogas?

Kāpēc lai viņš to nedarītu? Viņam loti patīk pogas, kā jau visiem vīriešiem.

Saprotiet, tad mēs visās mūsu reklāmās varētu rakstīt: "Piegādājam po­gas viņa gaišībai hercogam Velingtonam"! — Misters Pinks laimīgi smaidīja. — Tad nu es iešu!

Jā, jā. Tad nu ejiet. — Streindžs prūšiem ceļu uztaisīja, taču vēlāk nespēja atsvabināties no aizdomām, ka misteru Pinku no Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmas viņš nosapņojis. [72] [1] Patiesībā misters Pinks bija tikai viens no civilistiem, kurus hercogs todien savervēja sev par neoficiāliem adjutantiem. Citu vidū bija jauns šveiciešu džentlmenis un vēl viens tirdzniecības aģents, gan no Londonas.

Notikumi atkārtojās pa otram, pa trešam lāgam. Atkal un atkal uzbruka fran­cūžu kavalērija un Streindžs glābās kājnieku karē vidū. Arvien no jauna nāvējošie jātnieki līdzīgi viļņiem brāzās pretim karē malām. Arvien no jauna Streindžs izbūra no zemes briesmoņu rokas un rāva tos nost no zirgiem. Kad kavalērija atkāpās, atsākās kanonāde; viņš atgriezās pie savas sudraba bļodas un būra ūdens cilvēkus, kas dzēsa liesmas un palīdzēja mirstošajiem izpostītajā, izmisuma pārņemtajā Ugumonā. Viss norisinājās atkal un atkal, vēl un vēlreiz; zuda cerība, ka šī kauja jel kad beigsies. Viņš sāka domāt, ka nekad nav bijis citādi.

"Kaut kad pienāks brīdis, kad musketēm un lielgabaliem vairs nebūs ložu," viņš domāja. "Ko mēs tad iesāksim? Cirtīsimies ar zobeniem un durkļiem? Un ja mēs visi aiziesim bojā, visi, līdz pēdējam vīram, — kuram piedēvēs uzvaru?"

Dūmi vēlās atpakaļ, un skatienam atklājās sastingušas ainas kā dzīvās bil­des nejēdzīgā spoku izrādē: pie Laejasentas mājām francūži rāpās kalnā, ko veidoja viņu pašu kritušie, lai tiktu pāri žogam un nogalinātu vāciešus, māju aizstāvjus.

Reiz, kad francūži nāca virsū, Streindžs nepaspēja patverties karē. Piepeši viņam tieši priekšā bija milzīga auguma francūžu kirasieris tikpat milzīgā zirgā. Pirmais, kas Streindžam ienāca prātā, — interesanti, vai šis zellis zina, kas es esmu? (Viņš bija dzirdējis, ka visa francūžu armija nīstot angļu burvi ar kvēlu, latīņu rasei raksturīgu ienaidu.) Otrā doma bija par to, ka pistoles palikušas kājnieku karē vidū.

Kirasieris pacēla zobenu. Streindžs bez domāšanas nomurmināja Stoksija Animam Evocare. Kaut kas līdzīgs bitei izlidoja kirasierim no krūtīm un no­laidās Streindžam uz plaukstas. Taču tā nebija bite: tā bija varavīkšņaini zilas gaismas zīlīte. Līdzās nolaidās otra spulga zīlīte — tā bija atstājusi kirasiera zirgu. Zirgs iezviedzās un saslējās pakaļkājās. Kirasieris bija tik apstulbis, ka spēja vien skatīties.

Streindžs pacēla otru roku, lai ar vienu sitienu izdzēstu gan zirga, gan jāt­nieka dzīvības. Tad viņš sastinga.

"Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku?" hercogs toreiz jau­tāja. "Droši vien burvis to var, bet džentlmenis tā nerīkosies."

Kamēr viņš vilcinājās, turpat kā no zila gaisa pieauļoja britu kavalērijas virsnieks — kāds skotu dragūns. Viņa zobens pāršķēla kirasiera galvu, sākot no zoda, cauri zobiem līdz pašai augšai. Francūzis nogāzās kā aizzāģēts koks. Skotu dragūns aiztraucās tālāk.

Kas notika pēc tam, Streindžs nekad nespēja pienācīgi atcerēties. Laikam viņš apdullumā bija klīdis apkārt. Cik ilgi — to viņš nezināja.

Viņš atguvās, izdzirdējis jūsmīgus aurus. Pacēlis galvu, Streindžs ieraudzīja Velingtonu uz Kopenhāgena. Virspavēlnieks vicināja cepuri — tā bija zīme, ka sabiedroto spēkiem jāpāriet uzbrukumā. Taču ap hercogu vāloja tik biezi dūmi, ka uzvaras prieku ar viņu varēja dalīt vienīgi tie kareivji, kas atradās viņam vistuvāk.

Streindžs nočukstēja pāris vārdu, un melnie dūmi pašķīrās. Pār Velingtonu krita vakara saules stars. Visgarām grēdas korei uz viņa pusi pagriezās kareivju sejas. Gaviles kļuva skaļākas.

"Lūk," Streindžs domāja, "tā vajag izmantot angļu maģiju."

Viņš sekoja kareivjiem un bēgošajiem francūžiem. Kaujaslaukā jukjukumis ar kritušajiem un mirstošajiem bija viņa radītās milzīgās zemes rokas. Tās bija sa­stingušas, itin kā paužot niknumu un šausmas: likās, arī zemi pārņēmis izmisums.

Nonācis pie francūžu lielgabaliem, kas bija tik nesaudzīgi postījuši sabiedroto kareivju rindas, viņš vēl pēdējo reizi lika lietā burvestību. Streindžs izbūra no zemes jaunas rokas. Milzu delnas satvēra lielgabalus un aizrāva tos pazemē.

Iebraucamajā sētā Belle Alliance kaujaslauka otrā malā viņš atrada her­cogu, kurš sēdēja pie galda kopā ar prūšu ģenerāli princi Blīheru. Hercogs aici­nādams pamāja ar galvu:

Nāciet, paēdiet kopā ar mums vakariņas.

Princis Blīhers sirsnīgi paspieda Streindžam roku un pateica daudz labu vārdu vāciski (nevienu no tiem burvis nesaprata). Tad vecais džentlmenis pie­spieda roku pie vēdera, kurā gulēja šķietamais zilonis, un sašķobīja seju, kā sacīdams: "Ko var darīt?"

Streindžs izgāja pagalmā, un uzreiz gandrīz saskrējās ar kapteini Hcdliju- Braitu.

Man teica, ka jūs esat nogalināts! — viņš iesaucās.

Es nešaubījos, ka jūs arī, — Hedlijs-Braits atbildēja.

Brīdi valdīja klusums. Abi jutās neveikli. Gan labajā, gan kreisajā pusē, tik tālu, cik sniedza skatiens, stiepās mirušo un ievainoto rindas. Vārdos neviens no abiem to nespētu izteikt, taču likās, tādā brīdī būt dzīvam nav džentlmeņa cienīgi.

Kas vēl ir palicis dzīvs? Vai jūs kādu zināt? — Hedlijs-Braits vaicāja.

Streindžs pakratīja galvu: — Nē.

Viņi šķīrās.

Velingtona štābā Vaterlo galds tovakar bija klāts četrdesmit vai piecdesmit personām. Taču, kad pienāca vakariņu laiks, pie tā sēdēja tikai trīs cilvēki: her­cogs, ģenerālis Ālava (hercoga spāņu atašejs) un Streindžs. Ik reizi, kad vērās durvis, hercogs atskatījās, vai tur nenāk kāds no viņa draugiem, sveiks un ve­sels; neviens tā arī neienāca.

Daudzas vietas pie galda bija paredzētas džentlmeņiem, kas bija krituši kaujaslaukā vai mira 110 ievainojumiem: pulkvedim Kaningam, pulkvežleit­nantam Gordonam, ģenerālmajoram Piktonam, pulkvedim Delansijam. Va­kara gaitā šis saraksts kļuva arvien garāks.

Hercogs, ģenerālis Ālava un misters Streindžs klusēdami sēdēja pie galda.

1815. gada septembra beigas/decembris

Fortūna, pēc visa spriežot, neparko nevēlējās uzsmaidīt misteram Segundam. Viņš bija pārcēlies uz dzīvi Jorkā, vēlēdamies baudīt pilsētas daudzo burvju sabiedrību un patīkamas sarunas. Taču uzreiz pēc viņa ierašanās misters Norels visiem pārējiem burvjiem atņēma tiesības nodoties savam amatam un misters Segunds palika viens. Viņa nelielie iekrājumi bija pagalam sadiluši, un 1815. gada rudenī viņš bija spiests meklēt darbu.

Un nav vērts cerēt, — viņš nopūzdamies sacīja misteram Hanifūtam, — ka es pelnīšu kaudzēm naudas. Ko tad es vispār protu darīt?

Misteram Hanifūtam tas likās neciešami.

Aizrakstiet misteram Streindžam! — viņš ieteica. — Varbūt viņam vaja­dzīgs sekretārs?

Misters Segunds ar vislielāko prieku strādātu pie Džonatana Streindža, taču iedzimtā pieticība viņam neļāva par to ieminēties. Būtu vienkārši briesmīgi tā uztiepties. Misters Streindžs noteikti jutīsies neveikli, gudrodams, kā lai atbild. Varbūt pat izskatīsies, ka viņš, Džons Segunds, iedomājies, ka ir tiesīgs stāties līdzās pašam misteram Streindžam!

Misters Hanifūts un viņa kundze mierināja Jorkas pēdējo burvi, ka misters Streindžs, ja viņam šī doma nebūs pa prātam, neminstinādamies to paziņos — tātad droši var jautāt. Tomēr šai reizē misters Segunds palika ciets kā krams.

Abu nākamais ierosinājums viņam vairāk gāja pie sirds:

Varbūt pataujājiet, vai mums te pilsētā nav zēnu, kas gribētu mācīties maģiju! — Hanifūta kundze mudināja. Viņas mazdēli — piecus un septiņus gadus veci brašuļi — bija tieši tik lieli, lai būtu laiks sākt mācīties, un šīs domas pastāvīgi nodarbināja viņas prātu.

Tā misters Segunds sāka pasniegt maģijas stundas. Izrādījās, ka Jorkā ne tikai zēni, bet arī dažas jaunas dāmas, kuru izglītība citkārt aprobežotos ar franču un vācu valodām un mūziku, dedzīgi vēlas apgūt maģijas teoriju. Drīz viņu aicināja pasniegt stundas jauno dāmu vecākajiem brāļiem, un daudzi no tiem itin drīz sāka iztēloties sevi par burvjiem. Centīgiem un apķērīgiem jaunekļiem, kuriem nebija vēlēšanās nodoties teoloģijai vai jurisprudencei, maģija šķita ļoti vilinoša, jo sevišķi tagad, pēc Streindža triumfiem Eiropas kauju laukos. Galu galā bija aizritējuši jau daudzi gadsimti, kopš baznīctēvi pēdējo reizi gu­vuši laurus karā, un juristi ar to vispār nevar lepoties.

Agrā 1815. gada rudenī kāda mistera Segunda skolnieka tēvs lūdza viņam pakalpojumu. Šis džentlmenis, kuru sauca par Palmeru, bija dzirdējis par pār­došanā nonākušu namu grāfistes ziemeļos. Misters Palmers nevēlējās namu pirkt, taču kāds draugs viņam bija stāstījis, ka tajā esot vērtīga bibliotēka. Mis­teram Palmeram pašam nebija laika doties turp, lai pārliecinātos, vai sacītais ir tiesa. Kaut gan viņš paļāvās uz saviem kalpiem daudzās citās lietās, gluži līdz gudru grāmatu novērtēšanai to talanti nesniedzās, tādēļ viņš lūdza misteru Segundu aizbraukt, izpētīt, cik grāmatu šai bibliotēkā ir un kādā stāvoklī tās atrodas, un izlemt, pirkt vai nepirkt.

Stārkros-hola bija lielākā ēka ciemā, kurā bez šī savrupnama vēl bija tikai piecas sešas akmens mājiņas un fermas. Stārkrosa atradās gaužām nomaļā vietā, tai visapkārt pletās brūni, tukši tīreļi. No vējiem un negaisiem namu sargāja lieli koki — taču nams to dēļ izskatījās drūms un tumšs. Ciemā bija pārpārēm pussabrukušu akmens žogu un pussabrukušu akmens klēšu. Valdīja dziļš klu­sums: likās, ka šeit ir pats pasaules gals.

Ļoti sens, neskaitāmu smagiem saiņiem apkrautu zirgu pakavu izdangāts tilts veda pāri dziļai un straujai urgai. Tumšajā, gandrīz melnajā ūdenī uz priekšu žigli traucās koši dzeltenas lapas, kas peldot sastājās dažādos rakstos. Misteram Segundam šie raksti atgādināja buramvārdus. "No otras puses," viņš savā no­dabā domāja, "tos atgādina tik daudzas lietas!"

Pati Stārkros-hola bija gara, zema, jūklaina ēka, celta no tādiem pašiem tum­šiem akmeņiem kā viss pārējais ciems. Nekoptajos dārzos un pagalmos vējš bija sapūtis biezu rudens lapu kārtu. Grūti iedomāties, ka šādu māju kāds gribētu pirkt. Zemnieka ģimenei tā būtu nemēr liela, turpretim džentlmenim — pā­rāk drūma un nomaļa. Tajā varētu apmesties priesteris, tikai nekur tuvumā nebija baznīcas. Varētu tajā ierīkot viesnīcu, tikai vecais mūļu ceļš, kas reiz vedis cauri ciemam, sen bija aizaudzis, un vienīgi tilts atgādināja, ka tāds reiz bijis.

Misters Segunds pieklauvēja, taču neviens nenāca atvērt. Viņš pamanīja, ka lielās durvis ir vaļā. Vienkārši ņemt un iet iekšā, protams, bija gaužām liela ne­kaunība, tomēr, četras vai piecas minūtes velti izklauvējies, viņš nolēma tā darīt.

Nami, ja tiem dod pārāk brīvu vaļu, mēdz kļūt visai ekscentriski, gluži tāpat kā cilvēki; šis nams citu namu saimē bija kā vecs džentlmenis, kas staigā novalkātā rītasvārkā un saplēstās tupelēs, ceļas un iet gulēt visdīvainākajā laikā un risina bezgalīgas sarunas ar draugiem, kuri nevienam citam nav redzami. Staigādams pa namu, meklējot kādu, kas te kaut ko zinātu, misters Segunds ieklīda pilnīgi tukšā telpā, kurā atradās vienīgi grēdā sakrautas porcelāna veidnes sieram. Citur kaudžu kaudzēm gulēja ērmotas sarkanas drānas: tādas viņš redzēja pirmo reizi — kaut kas vidējs starp strādnieku blūzēm un pries­teru amata tērpiem. Virtuvē bija ļoti maz tādu priekšmetu, kas parasti atrodas virtuvēs, toties bija aligatora galvaskauss stikla kastē; galvaskauss bija atiezies platā smaidā — tas izskatījās varen apmierināts ar sevi, kaut misteram Se­gundam nebija skaidrs, par ko nezvērs tā priecājas. Kādā telpā varēja nonākt tikai pa ļoti ērmoti izvietotām kāpnēm un kāpnītēm, un visas gleznas tajā, lie­kas, bija izvēlējusies persona, kas bez izšķirības mīlēja kaušanos: gleznās bija attēlotas vīru cīņas, zēnu cīņas, gaiļu cīņas, vēršu cīņas, suņu cīņas, kentauru cīņas un vienā apbrīnojamā gleznā pat divas cīņā saķērušās vaboles. Citā tukšā telpā stāvēja vienīgi galds, uz kura atradās leļļu namiņš; tas mats matā līdzinā­jās īstajam namam, vienīgi leļļu namā pulciņš smalki tērptu lellīšu dzīvoja rāmā un gudrā saskaņā: cepa mazītiņus kēksus un maizes klaipus, spēlēja kripatīgas kārtis, mācīja leļļu bērnus un pie galda mielojās ar ceptiem tītariem mistera Segunda īkšķa naga lielumā. Tas viss ērmoti nesaderējās ar salto, dobju atbalšu pilno ēku.

Misteram Segundam šķita, ka viņš jau izstaigājis visas istabas, tomēr viņš tā arī nebija atradis bibliotēku un nebija sastapis nevienu cilvēku. Tad viņš patrepē uzgāja gandrīz nemanāmas durtiņas. Kambarītis, uz kuru tās veda, nebija daudz lielāks par drēbju skapi. Kāds netīri baltos svārkos saģērbies cilvēks, zā- bakotās kājas uzlicis uz galda, dzēra brendiju un skatījās griestos. Pēc neilgas pierunāšanas viņš piekrita parādīt misteram Segundam bibliotēku.

Pirmās desmit grāmatas nebija vērts pat pieminēt — pagājušā gadsimta sprediķu un pamācību krājumi vai nevienam neinteresantu personu dzīves­stāsti. Nākamās piecdesmit necik daudz neatšķīrās. Misters Segunds jau sāka domāt, ka drīz šis darbiņš būs paveikts, taču tad uzdūrās dažiem ļoti saistošiem un neparastiem sacerējumiem par ģeoloģiju, filozofiju un medicīnu. Mistera Segunda prāts kļuva daudz mundrāks.

Tā viņš divas vai trīs stundas bez atpūtas pārcilāja grāmatas. Vienubrīd iz­klausījās, ka pie nama piebraukusi kariete, taču misters Segunds nepacēla galvu no darba. Tad pēkšņi pienāca brīdis, kad viņš saprata, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņam nebija ne jausmas, vai kādam ir ienācis prātā sarūpēt viņam pusdienas, un līdz tuvākajai iebraucamajai vietai bija ejams krietns gabals. Misters Segunds devās meklēt patrepes kambarīti, lai nolaidīgajai personai apjautātos, ko iespējams darīt lietas labā. Viņš uz līdzenas vietas apmaldījās istabu un gaiteņu labirintā un ilgi klīda, vērdams vaļā katras durvis, izsalku­mam arvien pieņemoties spēkā, un jo brīdis, jo vairāk dusmojās uz nevīžu bal­tajos svārkos.

Piepeši viņš nokļuva vecmodīgā viesistabā ar tumšiem ozola paneļiem un kamīnu jaunas triumfa arkas lielumā. Tieši viņam iepretim dziļā logsēdeklī zvilnēja jauna sieviete, kas skatījās ārā uz kokiem un augstajiem, kailajiem pa­kalniem. Viņš vēl paspēja pamanīt, ka dāmas kreisajai rokai trūkst mazā pirk­stiņa — un tad pēkšņi viņas vairs nebija — vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: viņa bija pārvērtusies. Jaunās dāmas vietā bija uzradusies daudz vecāka, druk­nāka sieviete, sieviete, kas bija apmēram mistera Streindža gados, ģērbusies violetā zīda tērpā ar Indijas zīda šalli uz pleciem un sunīti klēpī. Šī dāma sēdēja gluži tāpat kā pirmītējā, un lūkojās pa logu ar tādu pašu ilgošanos sejā.

To visu viņš pamanīja vienā īsā mirklī, taču iespaids, ko uz misteru Se­gundu atstāja abas dāmas, bija neparasti spilgts — kā ainas, kas rādās murgos. Viņam pār kauliem noskrēja stipras, savādas tirpas, sagriezās galva un misters Segunds zaudēja samaņu.

Atžirdzis viņš saprata, ka guļ uz grīdas un pār viņu noliekušās divas dāmas, kas izbīlī un bažās sasaucas. Kaut arī galva joprojām bija apdullusi, misters Se­gunds tūdaļ saprata, ka neviena no abām nav pirmīt redzētā daiļā jaunā sieviete bez mazā pirkstiņa. Viena bija druknā dāma ar sunīti, ko viņš bija redzējis pēc tam, bet otra — kalsna, gaišmataina lēdija ar neizteiksmīgu seju un augumu, tikpat cienījamos gados. Varēja noprast, ka viņa visu laiku uzturējusies istabā, taču sēdējusi aizdurvē, tālab misters Segunds nebija viņu pamanījis.

Dāmas neļāva viņam celties, neļāva arī kustināt nedz rokas, nedz kājas. Arī runāt tās viņam negribēja ļaut, bargi brīdinādamas, ka no runāšanas viņš atkal kritīs ģībonī. Dāmas palika viņam zem galvas spilvenus un apsedza, lai viņš nenosaltu (misters Segunds iebilda, ka viņam nebūt nav auksti, taču lēdijas neklausījās). Viņas sadabūja lavandas ūdeni un ožamo sāli. Viņas likvidēja caurvēju, kas it kā pūta pa kādu durvjapakšu. Misteram Segundam sāka rasties aizdomas, ka dāmām bijusi stipri vienmuļa diena, un tas, ka ērmīgs džentlmenis iesoļojis pie viņām un nolicies garšļauku, viņas patiesībā visnotaļ iepriecina.

Kad šī spirdzināšana bija ilgusi stundas ceturksni, viņam tika atļauts ap­sēsties krēslā un pašam turēt rokā tējas tasi.

Pie visa esmu vainīga es, — atvainojās dāma ar sunīti. — Fellovss taču man sacīja, ka pie mums ieradīsies kāds Jorkas džentlmenis, kas vēlas apskatīt grāmatas. Man vajadzēja jums jau agrāk stādīties priekšā. Tā ienākt un mūs ieraudzīt — tas jums bija pārāk liels šoks!

Šīs dāmas vārds bija misis Lenoksa. Otrā bija misis Bleika, viņas laika kavē­tāja. Viņas pastāvīgi uzturējās Bātā un bija atbraukušas uz Stārkrosu, jo misis Lenoksa vēl pēdējo reizi vēlējās paskatīties uz namu pirms tā pārdošanas.

Muļķīgi, vai ne? — misis Lenoksa sacīja misteram Segundam. — Nams stāv tukšs jau nezin cik gadu. Man sen vajadzēja to pārdot, taču bērnībā es te pavadīju vairākas ļoti laimīgas vasaras.

Jūs vēl arvien esat gaužām bāls, ser,— ieminējās misis Bleika. — Vai jūs šodien esat kaut ko ēdis?

Misters Segunds atzinās, ka ir ļoti izsalcis.

Vai tad Felovss nepiedāvāja jums pusdienas? — misis Lenoksa pār­steigta jautāja.

Felovss, jādomā, bija nevīžīgais kalps, kas sēdēja patrepē. Misteram Segun­dam negribējās stāstīt, ka viņš tikai ar pūlēm bija piedabūjis šo Felovsu vispār sākt runāt.

Par laimi, misis Lenoksai un misis Blcikai līdzi bija bagātīgas pusdienas, un Felovss patlaban tās gatavoja. Pagāja pusstunda, un misters Segunds kopā ar dāmām sēdās pie galda ar ozola paneļiem apdarinātā istabā, no kuras pavē­rās skumīgs skats uz rudenīgiem logiem. Vienīgais sīkais traucēklis bija tas, ka abas dāmas vēlējās, lai misters Segunds, vājinieks būdams, ēstu maigus, viegli sagremojamus ēdienus, kaut patiesībā viņš bija briesmīgi izbadējies un ilgojās pēc krietnas ceptas gaļas šķēles un karsta pudiņa.

Dāmas bija priecīgas par sabiedrību un uzdeva viņam daudz jautājumu. Uzzinājušas, ka misters Segunds ir burvis, viņas bija ārkārtīgi ieinteresētas: dzīvu burvi viņas vēl nekad nebija sastapušas.

Un vai jūs manā bibliotēkā atradāt ari kādas burvju grāmatas? — vai­cāja misis Lenoksa.

Nē, kundze, — misters Segunds atbildēja. — Taču grāmatas par maģiju — vērtīgas grāmatas par maģiju — ir ļoti liels retums. Šeit kādu atrazdams, es būtu bezgala pārsteigts.

Tagad man nāk prātā, — misis Lenoksa prātoja, — ka dažas man bija gan. Bet es pirms daudziem gadiem visas pārdevu kādam džentlmenim, kas dzī­voja netālu no Jorkas. Man likās, ka viņš nav pārāk gudrs — viņš bija gatavs man samaksāt lielu naudu par nevienam nevajadzīgām grāmatām. Taču var­būt viņš tomēr zināja, ko dara.

Misters Segunds noskārta, ka "džentlmenis, kas dzīvoja netālu no Jorkas", droši vien nebija misis Lenoksai samaksājis ne ceturto daļu no grāmatu patie­sās cenas, taču no tā, ka viņš dāmai par to pavēstitu, nebūtu nekāda labuma, tādēļ viņš tikai pieklājīgi smaidīja un savas domas paturēja pie sevis.

Viņš pastāstīja par saviem skolniekiem un skolniecēm, uzteikdams to atta­pību un kāri pēc zinībām.

Ja jūs viņus uzmundrināt ar tādām uzslavām, — laipni bilda misis Bleika, — viņi ar jums noteikti mācās daudz labāk nekā mācītos pie kāda cita skolotāja.

Ak, to nu es tiešām nezinu, — misters Segunds atsaucās.

Es līdz šim nenojautu, — domīgi ierunājās misis Lenoksa, — cik daudzi šoslaikus apgūst maģiju. Man likās, ka ar maģiju nodarbojas tikai tie abi Lon­donas džentlmeņi. Kā īsti viņus sauca? Nākamais solis, mister Segund, droši vien ir burvju skola? Jūs noteikti drīz ķersities pie tās dibināšanas?

Burvju skola! — misters Segunds atkārtoja. — Jā, tas būtu brīnišķīgi! Bet tādas nodibināšanai vajag — ak, es nezinu, ko tieši,— droši vien daudz nau­das un lielu namu.

Varbūt nebūtu viegli atrast skolniekus? — vaicāja misis Lenoksa.

Nē, nē! Man jau tūlīt pat nāk prātā četri zēni…

Un jums vajadzētu reklamēties…

Ko? Nē, neko tādu gan es nekad nedarīšu! — misters Segunds, stipri sa­triekts, noraidīja. — Maģija ir pats cildenākais arods pasaulē — nu, varbūt otrs cildenākais pēc Baznīcas. To nedrīkst apgānīt ar komerciju. Nē, es skolniekus pieņemtu tikai pēc privātiem ieteikumiem.

Tātad atliek tikai sadabūt kaut cik naudas un atrast namu. Vai tad tas ir grūti? Hs uzdrošinos minēt, ka jūsu draugs misters Hanifūts, par kuru jūs iztei­cāties ar tik lielu cieņu, ar prieku aizlienēs jums naudu. Manuprāt viņš to uz­skatīs par godu!

Ak, nē, nē! Misteram Hanifūtam ir trīs meitas — brīnišķīgas jaunas dā­mas. Viena jau ir precējusies, otra saderinājusies un trešā vēl nespēj izlemt. Nē, misteram Hanifūtam jādomā par ģimeni. Nauda viņam pašam ir ļoti vajadzīga.

Tad es jums ar tīru sirdsapziņu varu atklāt savas cerības! Kāpēc lai jūs neaizņemtos no manis?

Misters Segunds bija līdz sirds dziļumiem pārsteigts un uz krietnu brīdi pa­lika bez valodas. — Jūs esat ļoti laipna, kundze! — viņš pēdigi izstomīja.

Misis Lenoksa smaidīja.

Nē, ser, nepavisam. Ja maģija ir tik iecienīta, kā jūs stāstāt, — es, bez šau­bām, uzklausīšu arī citu cilvēku domas —, tad tā noteikti ienesīs glitu peļņu.

Bet mana pieredze darījumos ir pagalam nožēlojama, — misters Se­gunds sabijās. — Es baidos kļūdīties un izšķērdēt jūsu naudu. Nē, jūs esat ļoti laipna, un es jums no visas sirds pateicos, tomēr man jāatsakās.

Hm, ja jums nepatīk doma par naudas aizņemšanos — jā, es zinu, ne katram tas der,— ir vienkāršs risinājums. Skola būs mana — es pati uzņemšos visus izdevumus un risku. Jūs būsit skolas direktors, un mūsu abu vārdi būs rakstīti blakus. Galu galā, vai šim namam ir iespējams labāks izmantojums nekā atdošana burvju skolas vajadzībām? Kā rezidencei tam ir daudz trūkumu, to­ties kā skolai — daudz priekšrocību. Tas atrodas ļoti nomaļā vietā. Tuvumā nevar notikt vērā ņemamas medības. Jaunekļiem būs gaužām maz iespēju spēlēt kārtis un šaudīt. Izpriecas viņiem būs liegtas, un tādēļ viņi nodosies mā­cībām.

Es neuzņemšu savā skolā tādus, kas spēlē kārtis! — misters Segunds bija aizskarts savās labākajās jūtās.

Dāma atkal smaidīja.

Draugiem par jums laikam nekad nav nācies uztraukties — ja nu vie­nīgi raizēties, vai tik godīgam cilvēkam nav baigi dzīvot tādā samaitātā pasaulē.

Fēc pusdienām misters Segunds apzinīgi atgriezās bibliotēkā un pievakarē atvadījās no dāmām. Visi trīs šķīrās bezgala draudzīgi, un no misis I,enoksas mu­tes izskanēja solījums visā drīzumā uzaicināt misteru Segundu ciemos uz Bātu.

Dodamies mājup, viņš sevi bargi nobrīdināja nelolot nekādas cerības sais­tībā ar šiem brīnišķīgajiem Vērtīgas un Laimīgas Nākotnes plāniem, taču gribot negribot aizmirsās sapņos par jaunu ļaužu mācīšanu un to neparastajām sek­mēm; par to, kā viņa skolu apmeklē Džonatans Streindžs; kā viņa audzēkņi jūsmo, atklājuši, ka viņu skolotājs ir slavenākā mūsdienu burvja draugs un biedrs; kā Streindžs viņam saka: "Viss ir teicami, Segund! Labāk nemaz nevar būt! Malacis!"

Kad viņš nokļuva mājās, pulkstenis jau bija pāri pusnaktij, un viņam vaja­dzēja sakopot visu gribasspēku, lai tūdaļ pat nemestos pie mistera Hanifūta pastāstīt jaunumus. Toties nākamajā dienā, kad viņš pašā rīta agrumā ieradās pie drauga, misters Hanifūts un viņa laulātā draudzene priecājās tā, ka ne izsa­cīt. Abi ļāvās jūsmībai, ko misters Segunds sev bijās atvēlēt. Hanifūta kundze sirdī vēl aizvien bija maza meitene: viņa satvēra vīra rokas un aizvilka viņu līdzi dejā ap brokastgaldu, nespēdama citādi izpaust savas jūtas. Pēc tam viņa satvēra aiz rokas misteru Segundu, aizdejoja ap galdu ar viņu, un, kad abi burvji vairs negribēja diet, turpināja virpuļot viena pati. Vienīgais, kas misteram Segun­dam mazdrusciņ kremta (tiešām, pavisam, pavisam mazdrusciņ) bija tas, ka misters Hanifūts un viņa kundze nebija pienācīgi pārsteigti: abi par misteru Segundu bija tik augstās domās, ka viņiem šķita tikai gluži dabiski, ka lielas dāmas viņam par prieku vēlas dibināt burvju skolas.

Lai viņa zina, ka viņai ir ļoti paveicies, jūs atrodot! — misters Hanifūts paziņoja. — Kurš vēl ir tik piemērots burvju skolas vadīšanai? Neviens!

Un vispār, — sprieda Hanifūta kundze, — ko citu lai viņa iesāktu ar savu naudu? Nabaga lēdija, viņai nav bērnu!

Misters Hanifūts bija pilnīgi pārliecināts, ka mistera Segunda nākotne nu ir nodrošināta. Sangviniskais raksturs neļāva viņam pieļaut, ka varētu būt citādi. Tomēr viņš bija dzīvojis šai pasaulē gana ilgi, lai aizgūtu vienu otru skeptiķu paradumu, un tādēļ mudināja misteru Segundu apjautāties paziņām par misis Lenoksu — kas viņa ir un vai tiešām ir tik bagāta kā izskatās.

Abi aizrakstīja kādam mistera Hanifūta draugam, kas dzīvoja Bātā. Laimīgā kārtā misis Lenoksa pat Bātā, pārtikušo un ietekmīgo pilsētā, bija pazīstama kā lepna dāma. Viņa bija piedzimusi bagātībā un izgājusi pie vēl bagātāka vīra. Šis vīrs bija nomiris jauns un pārlieku neapraudāts, un dāvājis savai atraitnei brī­vību ļauties darbīgā rakstura un asā prāta rosinātām kaprīzēm. Viņa bija vairojusi bagātību ar izdevīgiem ieguldījumiem un apdomīgu savu zemju un muižu pārvaldīšanu. Misis Lenoksu daudzināja par drosmīgu, apņēmīgu sie­vieti, kas daudz nododas labdarībai un savus draugus aplaimo ar sirsnību. Kaut arī viņai piederēja savrupnami visos karaļvalsts novados, misis Lenoksa kopā ar misis Bleiku visbiežāk uzturējās Bātā.

Tikām arī misis Lenoksa bija līdzīgi ievākuši ziņas par misteru Segundu, un acīmredzot uzzinātais viņai bija pa prātam, jo itin drīz viņa uzaicināja nākamo partneri uz Bātu, kur aši tika izspriests viss, kas bija jāizspriež par iecerēto skolu.

Nākamie mēneši aizritēja, remontējot Stārkros-holu un pielāgojot to burvju skolas vajadzībām. Jumts tecēja, divi skursteņi bija aizsprūduši un daļa virtuves vārda vistiešākajā nozīmē sabrukusi. Uzzinājis, cik tas viss izmaksās, misters Segunds bija dziļi satriekts. Viņš aprēķināja, ka, netīrot otru skursteni, nepēr- kot jaunas mēbeles, bet iztiekot ar vecajiem lauku soliem un krēsliem, un ierobe­žojot kalpu skaitu līdz trim, viņš varētu ietaupīt sešdesmit mārciņas. Izklāstījis savas aplēses vēstulē misis Lenoksai, viņš tūdaļ saņēma atbildi: patronese no­rādīja, ka viņš tērē pārāk maz. Visi viņa skolnieki būšot no labām ģimenēm; viņi gaidīs kārtīgus kamīnus un ērtības. Misis Lenoksa mudināja viņu nolīgt deviņus kalpus, virssulaini un pavāru francūzi. Vajagot pilnīgi no jauna apmē- belēt namu un piepildīt pagrabu ar labiem franču vīniem. Visiem ēdamrīkiem, viņa rakstīja, jābūt sudraba, bet servīze jāpērk Vedžvuda tirgotavā.

Decembra sākumā misters Segunds saņēma apsveikuma vēstuli no Džona- tana Streindža, kurš solījās pavasarī apmeklēt skolu. Tomēr par spīti visām pū­lēm un laba vēlējumiem misters Segunds netika vaļā no sajūtas, ka skolas tomēr nebūs: kaut kas atgadīsies, un to neizdosies nodibināt. Šī doma nemitīgi urdī­jās kādā nomaļā viņa prāta nostūrī, lai kā ari viņš centās to padzīt.

Ap decembra vidu viņš, kādu rītu ieradies Stārkrosā, sastapa tur kādu vīru, kas visnotaļ omulīgi sēdēja uz lieveņa. Kaut arī misters Segunds, šķiet, nekad nebija nelūgto viesi redzējis, viņš to uzreiz pazina: viņš bija pati Nelaime, viņš bija mistera Segunda Sapņu un Cerību Sabrukums. Svešais bija tērpies melnos vecmodīga piegriezuma svārkos, tikpat apdilušos un novalkātos kā tie, kas bija mugurā pašam misteram Segundam; svešā zābaki bija dubļaini. Ar saviem garajiem, pinkainajiem matiem viņš izskatījās kā posta vēstnesis sliktā lugā.

Mister Segund, nebūs brīv! — viņš jorkšīriešu izloksnē sacīja.

Piedodiet? — misters Segunds pārjautāja.

Šo skolu. Jums jāatsakās no domas par skolu!

Ko? — misters Segunds iekliedzās, braši izlikdamies nezinām, ka svešais runā nepielūdzamu patiesību.

Nevajag, ser,— melnais viesis turpināja, — jūs mani pazīstat un zināt — kā es saku, tā būs, arī ja mums abiem klusībā tā ir gaužām žēl.

Bet jūs alojaties! — misters Segunds iebilda. — Es jūs nepazīstu. Katrā ziņā nedomāju, ka esmu jūs kādreiz redzējis.

Mani sauc Džons Čaildermass, esmu mistera Norela kalps. Iepriekšējo reizi mēs sarunājāmies pirms deviņiem gadiem pie Jorkas katedrāles. Kamēr jūs aprobežojāties ar dažiem skolniekiem, mister Segund, es varēju izlikties neredzam. Es neko neteicu, un misters Norels par jūsu darbību palika neziņā. Tomēr vesela skola pieaugušiem burvjiem — tas ir pavisam kas cits. Jūs sa­gribējāt pārāk daudz, ser. Viņš zina, mister Segund. Viņš zina, un viņš vēlas, lai jūs uz karstām pēdām atmetat šo domu.

Bet kāda man daļa gar misteru Norelu un mistera Norela vēlmēm? Es līgumu neparakstīju. Jums jāzina, ka šī iecere nav mana vien. Man ir draugi.

Tas tiesa, — Čaildermass, viegli uzjautrināts, atbildēja. — Un misis Le­noksa ir ļoti bagāta dāma, turklāt darījumos visai lietpratīga dāma. Bet vai viņa ir draugos ar itin visiem Kabineta ministriem, kā misters Norels? Vai viņai ir tāda pati ietekme? Atcerieties Jorkas Mācīto burvju biedrību, mister Segund! Atcerieties, kā viņš to iznīcināja!

Čaildermass apklusa, pagaidīja un tad, ja reiz saruna, kā likās, bija beigu­sies, devās uz staļļa pusi.

Pēc piecām minūtēm viņš parādījās no jauna, sēdēdams liela, bēra zirga mu­gurā. Misters Segunds stāvēja tieši tāpat kā pirmīt, sakrustojis rokas uz krūtīm, rēgādamies uz bruģakmeņiem.

Čaildermass noskatījās uz viņu no saviem augstumiem:

Žēl, ka tā beidzās, ser. Bet gan jau viss vēl nav zaudēts, vai ne? Šis nams ir tikpat piemērots jebkurai citai skolai. Varbūt, uz mani skatoties, jums tā neliekas, taču es esmu izmanīgs zellis ar plašu pazīšanos ievērojamu personu vidū. Nodibiniet kādu citu skolu, un, kad man nākamreiz nāks ausīs, ka viena vai otra lēdija meklē saviem lordēniem labu skolu, sūtīšu viņu pie jums.

Es negribu nekādu citu skolu! — misters Segunds stūrgalvīgi atbildēja.

Čaildermass nosmaidīja savu šķībo smaidu un aizjāja.

Misters Segunds devās uz Bātu un par šiem bēdīgajiem apstākļiem pastās­tīja savai patronesei. Misis Lenoksu pārņēma liels sašutums par to, ka džentl­menis, ko viņa nav ne acīs redzējusi, iedomājies norādīt, ko viņai darīt un ko nedarīt. Viņa aizrakstīja misteram Norelam dusmīgu vēstuli. Atbildi viņa nesaņēma, toties viņas baņķieriem, advokātiem un partneriem citos uzņēmu­mos piepeši sāka pienākt dīvainas vēstules no pazīstamām ievērojamām per­sonām, un visās vēstulēs bija lasāmas aplinkas sūdzības par mistera Segunda skolu. Viens no baņķieriem — uz strīdiem kārs un iecirtigs večuks — bija tik negudrs, ka publiski (Pārstāvju palātas vestibilā) izteica izbrīnu par to, kāds viņam sakars ar burvju skolu Jorkšīrā. Visdrīzākajā laikā vairākas dāmas un kungi — mistera Norela draugi — izņēma no viņa bankas savus nogul­dījumus.

Pagāja dažas dienas. Vienvakar misters Segunds, saķēris galvu, sēdēja Hani­fūta kundzes salonā un vaimanāja:

Liekas, ļauns liktenis ir nolēmis mani spīdzināt, pakārdinot mani ar lie­lām balvām un tad atkal visu atņemot!

Hanifūta kundze līdzjūtīgi klakšķināja mēli, pliķēja viņam pa plecu un iztei­cās par misteru Norelu ar tiem pašiem nosodošajiem vārdiem, ar kuriem viņa bija mierinājusi misteru Segundu un misteru Hanifūtu visus deviņus gadus: vei, misters Norels ir ļoti dīvains džentlmenis ar ērmīgiem paradumiem, viņa nekad nav spējusi tos saprast.

Varbūt jāaizraksta misteram Streindžam? — misters Hanifūts piepeši ierunājās. — Viņš zinās, ko te var iesākt!

Misters Segunds pacēla galvu.

Ak, es zinu, ka mistera Streindža un mistera Norela ceļi ir šķīrušies, taču man vienalga negribētos, lai viņiem manis dēļ ir domstarpības.

Blēņas! — izsaucās misters Hanifūts. —Vai tad jūs neesat lasījis pēdējos "Mūsdienu burvja" numurus? Tieši to arī Streindžam vajag— kādu norelis- kās maģijas postulātu, kuram viņš varētu atklāti uzbrukt un sagraut visu tās ēku! Ticiet man, viņš būs jums pateicīgs par tādu iespēju. Ziniet, Segund, jo vairāk es par to domāju, jo labāk man šī ideja patīk.

Arī misters Segunds padomāja.

Labi, es tikai apjautāšos misis Lenoksai un, ja viņa piekritīs, tad noteikti klausīšu jūsu padomam!

Misis Lenoksas nezināšanai par jaunākajiem maģiskajiem notikumiem ne­bija robežu. Par Džonatanu Streindžu viņa bija nolāgojusi vien to, ka tam ir kaut kāda saistība ar hercogu Velingtonu. Tomēr viņa nekavējās misteram Se­gundam apliecināt — ja šim misteram Streindžam nepatīk misters Norels, tad viņš tai ir visnotaļ pa prātam. Tā nu 20. decembrī misters Segunds aizrakstīja Streindžam vēstuli, kurā stāstīja par Gilberta Norela pretošanos Stārkros-holas skolas dibināšanai.

Diemžēl Streindžs nesteidzās mesties misteram Segundam palīgā; viņš pat neatbildēja uz vēstuli.

1815. gada jūnijs/decembris

Var ļoti labi iztēloties, ar kādu prieku misters Norels uzklausīja ziņu, ka pēc atgriešanās Anglijā Streindžs taisnā ceļā devies uz Šropšīru.

Un labākais ir tas, — misters Norels klāstīja Laselzam, — ka, dzīvodams laukos, viņš diezin vai turpinās publicēt bezkaunīgus rakstus par karaļa Kraukļa maģiju.

Jā, nudien, ser, — Laselzs piekrita, — es ļoti šaubos, vai viņam tiem at­liks laika.

Misters Norels sarauca pieri — vajadzēja saprast, ko mīļais draugs ar to grib sacīt.

Ā! Jūs laikam neesat dzirdējis, ser? — Laselzs turpināja. — Streindžs rak­sta grāmatu. Savās vēstulēs draugiem viņš par to vien stāsta. Pirms divām ne­dēļām pēkšņi sadomāja sākt un, kā pats apgalvo, ļoti strauji virzās uz priekšu. Bet mēs jau visi zinām, cik ātri Streindžs raksta. Viņš ir nosolījies savā sace­rējumā ietilpināt visu angļu maģiju. Seram Volteram esot izteicies, ka ļoti brī­nīšoties, ja viņam izdosies visu iestūkāt divos sējumos. Pašam liekoties, ka būs vajadzīgi trīs. Viņa šedevru sauks "Angļu maģijas vēsture un teorija" un Ma­rejs ir apsolījis to izdot.

Vai maz varēja būt vēl ļaunākas ziņas? Misters Norels aizvien bija grasījies pats sarakstīt grāmatu. Kļuvis par mistera Streindža skolotāju, viņš pat bija izdomājis nosaukumu — "Norādījumi burvja izglītošanai" — un sācis rakstīt. Ar piezīmēm jau bija piekrauti divi plaukti mazajā, grāmatskapjiem pieblīvētajā trešā stāva kabinetā. Tomēr par grāmatu viņš allaž bija runājis kā par tālas nā­kotnes nodomu. Misteram Norelam piemita visnotaļ nesaprātīgas bailes uzticēt savas domas papīram, un astoņi Londonas lišķībā nodzīvotie gadi viņu nebija no tām atpestījuši. Neskaitāmos viņa privāto piezīmju, dienasgrāmatu un izrakstu sējumus neviens nebija redzējis (pavisam niecīga daļiņa bija parādīta Streindžam un Čaildermasam). Misters Norels nespēja atzīt, ka ir gatavs kaut ko publicēt; viņš visu laiku šaubījās, vai ir atklājis patiesību; neticēja, ka visu ir pietiekami pārdomājis; nezināja, vai par šo lietu drīkst stāstīt plašākai sabiedrībai.

Kad misters Laselzs bija aizgājis, Norels piezvanīja sulainim un lika aiznest uz trešā stāva kabinetu sudraba bļodu ar tīru ūdeni.

Streindžs Sropšīrā rakstīja savu grāmatu. Galvu viņš nepacēla, taču piepeši iešķībi pasmaidīja un pamāja ar pirkstu galiem tukšam gaisam, it kā sacīdams kādai neredzamai personai: Nē. Visi spoguļi kabinetā bija pagriezti pret sienu un, kaut arī misters Norels stundām līkņāja pār savu sudraba bļodiņu, pienāca nakts, tomēr gudrāks viņš nebija kļuvis.

Kādu vakaru decembra sākumā Stīvens Bleks savā kambarītī virtuves gaiteņa galā spodrināja sudrablietas. Palūkojies lejup, viņš ieraudzīja, ka priekšauta auk­las atraisās. Pie vainas nebija vaļīgs mezgls (Stīvens nekad mūžā neko nebija sa­sējis vaļīgi): vairāk izskatījās, ka auklas braši un apņēmīgi vijas vaļā kā ikkuras auklas, kas labi zina, ko dara. Pēc tam uzroči un cimdi noslīdēja viņam no ro­kām un glīti salocījās kaudzītē uz galda. Tad no krēsla atzveltnes nolēca tur uz­kārtie svārki. Tie sagrāba viņu ciešā tvērienā un paši uzvilkās Stīvenam mugurā. Visbeidzot pati no sevis nozuda virssulaiņa istabiņa.

Viņš piepeši atradās nelielā, ar tumšiem koka paneļiem apdarinātā miteklī. Gandrīz visu brīvo vietu aizņēma galds, pārsegts ar purpursarkanu galdautu, ko rotāja plata, grezna zelta un sudraba apmale. Galds bija nokrauts ar zelta un sudraba traukiem, trauki bija pilni ar ēdieniem. Dārgakmeņiem inkrustētos biķeros tumši mirdzēja vīns. Vaska sveces zelta svečturos meta maigu gaismu, divos zeltā kaldinātos kvēpināmajos traukos dega vīraks. Bez galda šajā istabā atradās tikai divi kokriezumiem bagātīgi rotāti krēsli, kuru atzveltnes bija pār­segtas ar zelta drānu, bet sēdekļi vilināja ar izšūtiem spilveniem. Vienā no krēs­liem sēdēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas:

Labvakar, Stīven!

Labvakar, ser.

Tu šovakar izskaties nedaudz bāls, Stīven. Cerams, tu neesi sasirdzis.

Tikai mazliet aizelsies, ser. Šīs piepešās pārceļošanas uz citām zemēm un kontinentiem tomēr ir mazliet mulsinošas.

Ā! Bet mēs joprojām esam Londonā, Stīven. Šis ir kafijas nams "Jeru- zāleme" Kaupers-kortā. Vai tad tu uzreiz nepazini?

Ak jā, nudien, ser. Vecpuisī būdams, sers Volters bieži vakariņoja šeit kopā ar saviem bagātajiem draugiem. Vienkārši agrāk te nebija tādas greznības. Un, runājot par galdu, nevienu no šiem ēdieniem es nepazīstu.

Ahā! Es pasūtināju tieši tādas pašas vakariņas, kādas šeit ieturēju pirms četriem vai pieciem simtiem gadu! Lūk, tas ir pūķa gurns un pīrāgs ar medū mērcētiem kolibri. Tur ir cepta salamandra ar granātābolu piedevām; šeit — izsmalcināts baziliska sekstes frikasē ar safrānu un maltām varavīksnēm, aiz­darīts ar zelta zvaigznēm. Sēdies un ieturies! Tas ļoti labi palīdzēs pret taviem reiboņiem. Ko tu ņemsi?

Tas viss ir gluži apbrīnojami, ser, bet es tepat redzu arī vienkāršas cūkas karbonādes, tās izskatās ļoti garšīgas.

Ak, Stīven! Augstdzimušas personas iekšējā balss, kā jau allaž, ir mu­dinājusi tevi izvēlēties pašu smalkāko gardumu! Kaut arī karbonādes tiešām ir pavisam vienkāršas, tās ceptas taukos, kas iztecināti no melno Velsas cūku ga­riem, kuri naktīs klīst pa Velsas pauguriem, tramdīdami tā nožēlojamā novada iemītniekus! Šo cūku baigums un nešpetnība piešķir karbonādēm brīnišķīgu, neatkārtojamu garšu! Un mērce ir no ķiršiem, kas nāk no kentaura dārza!

Pacēlis apzeltītu, dārgakmeņiem rotātu biķeri, džentlmenis ielēja Stīvenam glāzi rubīnsarkana vīna.

Šis ir vīns no izmeklētas Elles vīndārzu ražas — bet lai tas tevi nemul­sina un neliedz nobaudīt! Tu droši vien esi dzirdējis par Tantalu? Ļauno ķēniņu, kas savu mazo dēlu iecepa pīrāgā un apēda? Par sodu viņam līdz pat zodam jā­stāv ūdenī, ko viņš nedrīkst dzert, apakš vīnogulāja, kas pilns ogām, kuras viņš nedrīkst ēst. Šis vīns ir no turienes. Un, tā kā vīnogulājs tika iestādīts tikai tāpēc, lai mocītu Tantalu, vari nešaubīties, ka tā ogām ir brīnišķīga smarža un garša — un vīnam arīdzan. Savuties šie granātāboli ir no Persefones dārza.

Stīvens nogaršoja vīnu un nobaudīja kumosiņu karbonādes.

Garšo brīnum labi, ser. Kam par godu jūs šeit vakariņojāt iepriekšējo reizi?

Ā! Kopā ar draugiem svinēju došanos Krusta karā. Te bija Viljams no Lančesteras, [73] [1] viljams 110 lančesteras bija džona Askglāsa senešals un mīļākais vasalis, tātad arī viens no lielākajiem vīriem Anglijā. un Toms Dandeils [74] [1] tomass no dandeilas — pirmais džona Askglāsa kalps no cilvēku cilts. Sk. 45. nodaļu, 2. piezīmi. un daudzi citi augstdzimuši lordi un bruņinieki: gan kristieši, gan no elfu cilts. Pats par sevi saprotams, toreiz šai vietā neatra­dās nekāds kafijas nams. Te bija traktieris. No turienes, kur mēs sēdējām, pa logu varēja redzēt plašu pagalmu, ko ieskāva grebti un zeltīti pīlāri. Mūsu kalpi, pāži un ieroču nesēji, skraidīja šurpu turpu, gatavodamies ceļam, lai mēs varētu briesmīgi atriebties neģēlīgajiem ienaidniekiem! Otrā pagalma galā atradās stallis, kurā bija ne tikai paši skaistākie zirgi visā Anglijā, bet arī trīs vienradži, ko cits elfs — mans brālēns — ņēma līdzi uz Svēto zemi, lai ar badīšanu noba­dītu ienaidniekus. Kopā ar mums pie galda sēdēja vairāki apdāvināti burvji. Viņi it nemaz neatgādināja tos baigļus, kas mūsu dienās uzdodas par burvjiem! Tie burvji bija tiklab glīti no vaiga, kā sava amata meistari! Putni metās lejup no debesīm, lai uzklausītu viņu pavēles! Lietus un upes tiem kalpoja! Ziemeļ­vējš, dienvidis un tā joprojām — visi pūta tikai tāpēc, lai viņiem izpatiktu. Tie izpleta savas rokas, un pilsētas sabirza gruvekļos — vai uzradās no jauna, gluži neskartas! Kāds pretstats tam briesmīgajam večukam, kas sēž putekļainā istabā un kaut ko bubina, šķirdams aizvēsturiskas grāmatas lapas! — Džentlmenis dziļdomīgi ieēda kolibri pīrāgu. — Tas otrs raksta grāmatu, — viņš bilda.

Tā es arī esmu dzirdējis, ser. Vai jūs pēdējās dienās esat viņu apraudzījis?

Džentlmenis savilka uzacis.

Es? Vai tu nedzirdēji, kā es tikko teicu, ka šos burvjus uzskatu par pašiem neldzīgākajiem, pašiem derdzīgākajiem cilvēkiem Anglijā? Nē, kopš viņš vairs nedzīvo Londonā, es viņu neapraugu biežāk par divām trim reizēm nedēļā. Kad viņš raksta, viņš ar vecu spalvu nazīti nodrāž savu spalvu gandrīz kantainu.

Man būtu neērti smailināt spalvas ar tik neglītu nazi, bet šie burvji mierīgi pacieš visvisādas cūcības, no kurām mums ar tevi pār muguru skrietu šermuļi! Rei­zēm viņš tā aizraujas ar rakstīšanu, ka aizmirst uzasināt spalvu un tinte izšļak- stās pa visu papīru, sprēgā pat kafijas tasē, bet viņš neliekas zinis.

Cik savādi, Stīvens nodomāja, ka džentlmenis, kas dzīvo pussabrukušā namā, kam visapkārt mētājas 110 pagātnes kaujām palikuši šaušalaini kauli, tik sīku­maini izturas pret nekārtībām citu mājās.

Un par ko būs viņa grāmata, ser? — viņš vaicāja. — Kāds ir jūsu sprie­dums par to?

Pagalam ērmoti! Viņš raksta par visām tām reizēm, kad mana cilts iejau­cās šīs valsts notikumos — jo daudz liecību stāsta, kā mēs esam vairojuši Britu salu iedzīvotāju diženumu. Viņš pastāvīgi atkārto, ka mūslaiku burvjiem katrā ziņā nekavējoties jāsauc mūs palīgā. Vai tu kaut ko saproti, Stīven? Es nu gan ne. Kad es aicināju Anglijas karali paciemoties manā namā un dažnedažādos pieklājīgos veidos izrādīju viņam uzmanību, šis pats burvis stājās man ceļā. Iz­skatījās, ka viņš tīšuprāt cenšas pataisīt mani par muļķi!

Bet varbūt, ser, — Stīvens smalkjūtīgi sacīja, — varbūt viņš līdz galam neaptvēra, kas jūs esat.

Ē! Kurš var tikt gudrs, ko šie angļi vispār saprot? Viņu prāti darbojas pa­galam jocīgi! Nav iespējams nojaust, par ko viņi domā! Baidos, Stīven, ka tu pats to uzzināsi, kad būsi kļuvis par karali.

Es tik tiešām nevēlos kļūt par karali nevienā valstī, ser.

Kad tu būsi karalis, tu domāsi pavisam citādi. Tevi vienkārši nomāc doma, ka būs jāšķiras no "Zudušās cerības" un no visiem taviem draugiem. Bet neraizējies! Ja es domātu, ka tava pacelšanās pienācīgos augstumos mūs šķirs, arī es aiz bēdām nezinātu, kur dēties. Bet diezin vai tev būtu nepieciešams pa­stāvīgi uzturēties Anglijā tikai tāpēc vien, ka tu esi Anglijas monarhs. Nedēļa ir ilgākais laiks, ko cilvēks, kam piemīt kaut mazumiņš labas gaumes, spēj izturēt tik garlaicīgā zemē. Jā, ar nedēļu ir vairāk nekā pietiekami!

— Bet mani pienākumi, ser? Es noprotu, ka visiem karaļiem ir daudz darba, un, kaut arī es nepavisam nevēlos kļūt karalis, tomēr…

Mīļo Stīven! — džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iesaucās lielā sirsnībā un uzjautrinājumā. — Tam taču ir domāti senešali! Lai jau viņi nomo­kās ar valdīšanu, bet tu tikmēr dzīvosi pie manis "Zudušajā cerībā" un baudīsi mūsu parastos priekus. Šad un tad tu atgriezīsies, ievāksi nodokļus un meslus no iekarotajām tautām un noguldīsi tos bankā. Ē, droši vien laiku pa laikam būtu prātīgi uzturēties Anglijā tik ilgi, kamēr tiek uzgleznots tavs portrets, lai tauta varētu tevi vēl vairāk pielūgt. Reizēm tu varbūt visžēlīgi atļautu pašām daiļā­kajām Anglijas dāmām sastāties rindā, lai viņas varētu noskūpstīt tev roku un tevī iemīlēties. Un tad, ar uzviju izpildījis savus pienākumus, tu ar tīru sirds­apziņu atgrieztos pie mums ar lēdiju Poulu. — Te džentlmenis apklusa un kļuva neparasti domīgs. — Man gan jāatzīstas, — viņš vispēdīgi sacīja, — ka mana sajūsma par daiļo lēdiju Poulu vairs nav tik milzīga kā agrāk. Kāda cita dāma man patīk vairāk. Viņa nebūt nav tik skaista, bet skaistuma trūkumu pārpārēm atsver jautrā daba un mīlīgā runa. Turklāt šai otrai dāmai ir viena liela priekšrocība. Kā mēs ar tevi, Stīven, ļoti labi zinām, kad lēdija Poula pie manis viesojas, viņai, pildot burvja līgumu, allaž atkal jādodas projām. Turpre­tim ar otru dāmu tādas muļķības nebūs vajadzīgas. Kad es viņu iegūšu, viņa vienmēr paliks man pie sāniem!

Stīvens nopūtās. Atkal viena nabaga dāma mūžību un vēl vienu dienu nīks, ieslodzīta "Zudušajā cerībā" — ak, cik skumīgi bija par to domāt! Tomēr būtu muļķīgi cerēt, ka viņa spēkos būtu kaut ko darīt, lai to nepieļautu; paga, bet ja nu izdodas to pavērst par labu lēdijai Poulai?

Varbūt, ser, — viņš godbijīgi ieminējās, — jūs tādā gadījumā būtu ar mieru atsvabināt no burvestiem viņas gaišību? Es zinu, ka vīrs un draugi ļoti priecātos, viņu atguvuši.

Ā! Nē, es aizvien uzskatīšu lēdiju Poulu par brīnišķigu papildinājumu visām mūsu izpriecām. Uzturēties daiļas sievietes sabiedrībā vienmēr ir patī­kami, un es šaubos, vai daiļuma ziņā viņas gaišībai Anglijā ir līdzīgas. Pat Elfu valstī līdzinieču nav daudz. Taču atgriezīsimies pie svarīgākām lietām. Mums jāizdomā, kā nolaupīt otro dāmu 110 mājām un nogādāt "Zudušajā cerībā". Es zinu, Stīven, ka tu ar vislielāko prieku man palīdzēsi, ja es tev sacīšu, ka šīs dā­mas aizvešanu no Anglijas uzskatu par pilnīgi nepieciešamu, lai mēs varētu sasniegt mūsu cēlo mērķi — iecelt tevi par karali. Mūsu ienaidniekiem tas būs briesmīgs trieciens! Viņus pārņems nepanesams izmisums! Viņu vidū sāksies strīdi 1111 nesaskaņas! O, jā! Mums tas būs liels labums, toties viņiem — viens vienīgs ļaunums! Ja mēs to neizdarīsim, tad nebūsim izpildījuši savu cildeno pienākumu!

Stīvens pilnīgi neko nesaprata. Vai džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pū­kas runā par kādu no Vindzoru pils princesēm? Visi zināja, ka Džordžs Trešais pēc jaunākās un mīļākās meitas nāves zaudēja prātu. Varbūt džentlmenis ir nospriedis, ka vēl vienas princeses bojāeja karalim būs pārāk liels trieciens un viņš nomirs, vai varbūt arī citi karaliskās ģimenes locekļi sajuks prātā?

Tā, mīļo Stīven, — džentlmenis sacīja. — Mums jāizdomā, kā lai nolaupa dāmu un neviens to nepamana — jo sevišķi burvji! — Viņš uz brīdi iegrima pārdomās. — Ahā! Atnes man purvozola bluķi!

Piedodiet, ser?

Tam jābūt man apmēram līdz atslēgas kaulam un tavā resnumā.

Es labprāt jums nekavējoties to atnestu, ser, bet es nezinu, kas ir purv- ozols.

Vecs ozola bluķis, kas neskaitāmus gadu simteņus nogulējis kūdrainē!

Tādā gadījumā, ser, baidos, ka Londonā mums nav lielu izredžu to at­rast. Šai pilsētā nav kūdras purvu.

Tā gan, tā gan. — Džentlmenis atzvila krēslā un, pievērsis skatienu gries­tiem, prātoja, kā lai pārvar šo apgrūtinājumu.

Varbūt jums derētu kāds cits koks, ser? — ierosināja Stīvens. — Greis- čērč-strītā ir zāģētava, tur droši vien…

Nē, nē, — džentlmenis nepacietīgi attrauca, — viss jādara…

lai pašā brīdī Stīvens sajuta kaut ko ārkārtīgi savādu: viņš tika raušus iz­rauts no krēsla un nostādīts uz kājām. Vienlaikus izgaisa kafijas nams, un tā vietā apkārt uzradās piķa melns, ledusauksts tukšums. Kaut arī tumsa bija tāda, ka vai acī dur, likās, ka šī vieta ir plaša un atklāta. Ausīs skanēja spīvas vēja gau­das; šķietami no visām pusēm uzreiz gāza biezs lietus.

…kā klājas, — džentlmenis turpināja gluži tādā pašā tonī kā pirmīt. — Te kaut kur ir ļoti labs purvozola bluķis. Vismaz es it kā atceros… — Viņa balss, kas bija skanējusi kaut kur pie Stīvena labās auss, attālinājās. — Stīven? —viņš uz­sauca. — Vai tev ir līdzi ķesis, verga un dukurs?

Kā lūdzu, ser? Kas, ser? Nē, ser. Nekā tāda man nav līdzi. Patiesību sakot, es nezināju, ka mēs kaut kur dosimies. — Stīvens atklāja, ka viņš līdz potītēm stāv aukstā ūdenī. Mēģināja paspert soli sānis. Zeme zem kājām jo baigi pa­zuda, un viņš iegrima ūdenī līdz puslielam. Stīvens iekliedzās.

Mmm? — apjautājās džentlmenis.

Es… es nekādā ziņā negribētu jūs traucēt, ser, bet izskatās, ka es iegrim­stu zemē.

Te ir muklājs, — džentlmenis izpalīdzīgi paskaidroja.

Šausmīga slīkšņa, — Stīvens lūkoja atdarināt džentlmeņa mierīgo, vien­aldzīgo toni. Bija lieliski zināms, ka augstāk par visu džentlmenis ar dzelkšņa pūkām vērtē pašcieņas saglabāšanu jebkuros apstākļos, un Stīvens baidījās, lai džentlmenis neizdzird, cik viņš ir pārbijies, — tad visnotaļ varētu atgadīties tā, ka džentlmenis netīksmē dosies prom, atstādams viņu slīkstam staignājā. Viņš mē­ģināja pakustēties, taču kājas nesataustīja it nekādu cietu pamatu. Stīvens sa­grīļojās, gandrīz pakrita, un viss beidzās tikai ar to, ka viņš vēl dziļāk iegrima purva acī. Viņš atkal iekliedzās. Slīkšņa vairākas reizes ārkārtīgi nepatīkami nočāpstēja.

Ak Dievs! Ser, es atļaušos būt tik nekaunīgs un norādīšu, ka es pamazām slīkstu! A! — Viņš sāka gāzties uz sāniem. — Jūs bieži savā laipnībā esat iztei­cies, ka esmu jums dārgs un mana sabiedrība jums mīļāka nekā citu personu klātbūtne. Ja tas jūs nekādā ziņā neapgrūtinātu, ser, vai es nevarētu jūs lūgt, lai jūs mani izglābjat no šī drausmīgā muklāja?

Džentlmenis nepagodināja viņu ar atbildi. Tomēr maģija satvēra Stivenu, izrāva no slīkšņas un nostatīja uz kājām. Viņš bija gaužām vārgs aiz pārbīļa un labprāt būtu licies garšļauku, taču neuzdrošinājās pakustināt ne pirkstiņa. Zeme apakšā gan šķita diezgan cieta, taču tā bija nepatīkami slapja un viņam nebija ne jausmas, kur atrodas akacis.

Es ar prieku jums palīdzētu, ser, — Stīvens tumsā sauca, — bet man bail pakustēties, ja nu es atkal iekritu slīkšņā?

Ē, tam nav nozīmes! — džentlmenis attrauca. — Patiesībā šobrīd atliek vienīgi gaidīt. Purvozolu visvieglāk atrast rītausmā.

Bet gaisma ausīs tikai pēc deviņām stundām! — Stīvens šausmās iekliedzās.

Tā gan. Apsēdīsimies un pagaidīsim.

Šeit, ser? Bet šeit ir briesmīgi! Te viss ir melns, auksts un riebīgs!

Nudien! Ļoti nepatīkami! — džentlmenis atteica tracinošā mierā. Tad viņš apklusa, un Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņš sācis īstenot savu plān­prātīgo nodomu gaidit rītausmu.

Stīvenu stindzināja ledains vējš; spelgs drēgnums dzēla kaulā; melnums spieda pie zemes, un garās stundas ritēja neizturami gausi. Aizmigt Stivens pat necerēja, tomēr vienubrīd garajā naktī viņa ciešanās pavīdēja neilga atelpa. Nē, aizmidzis viņš nebija, taču redzēja sapni.

Sapnī viņš bija aizgājis uz bufetes istabu paņemt gabalu pasakaina gaļas pīrāga. Taču, nogriezis šķēli, viņš atklāja, ka gaļas tajā ir ļoti maz. Gandrīz visu pīrāgu bija aizņēmusi Birmingema. Tur bija no garoziņas būvētas smēdes un garozas kalēji pīrāgā kvēpināja dūmus, dārdēja mašīnas. No Stīvena nogrieztās šķēles izsoļoja kāds birmingemietis, pēc izskata spriežot, visnotaļ pieklājīgs cil­vēks, un, kad viņa skatiens aizķērās aiz Stīvena, viņš teica…

Šai brīdī Stīvena sapni pārtrauca spalgas, sērīgas skaņas — lēna un skumja dziesma nezināmā valodā, un Stīvens, tāpat nepamodies, saprata, ka džentlme­nis ar matiem kā dzelkšņa pūkas dzied.

Tas, varētu sacīt, ir dabas likums: ja kāds sāk dziedāt, viņa dziesmai uzmanību pievērš vienīgi līdzcilvēki. Tā notiek pat tad, ja dziesma ir neticami skaista. Jā, dziedātāja ciltsbrāļus viņa māka spēj apžilbināt un aizgrābt, turpretim cita dzīvā radība lielumis paliek vienaldzīga. Varbūt kāds kaķis vai suns pagriezīs galvu un paskatīsies; varbūt viņa zirgs, ja nu tas ir sevišķi gudrs lopiņš, uz brīdi pār­stās plūkt zāli, bet ne uz ko vairāk nevajag cerēt. Toties, kad dziedāja elfs, viņā klausījās visa pasaule. Stīvens manīja, kā debesīs apstājas mākoņi; juta, kā miegā sagrozās un murmina kalni; noģida, kā dejā griežas saltā migla. Pirmo reizi mūžā viņš atskārta, ka pasaule nepavisam nav mēma — tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.

Stīvens atkal iegrima sapņos. Šoreiz viņš sapņoja, ka pakalni staigā un de­besis raud. Koki nāca klāt un viņu uzrunāja, atklāja Stīvenam savus noslēpumus un stāstīja, kad viņam tos jāuzskata par draugiem un kad — par ienaidniekiem. Akmeņi un červeļainas lapas slēpa dižus likteņus. Viņš sapņoja, ka itin visam uz zemes— klintīm un upēm, lapām un ugunij — ir savs uzdevums, un tas tiks pildīts ar vislielāko apņēmību; taču noskārta arī, ka visā dažkārt var pamodi­nāt citas dziņas.

Kad viņš pamodās, ausa gaisma — vai kaut kas līdzīgs gaismai. Tā bija žulgana, blāva un neiedomājami skumja. Visapkārt slējās lieli, pelēki un drūmi kalni, un starp šiem kalniem pletās melns muklājs. Stīvens vēl nekad nebija redzējis ainavu, kas tik rūpīgi būtu veidota tā, lai uz to paskatoties, uzreiz pār­ņemtu visdziļākā grūtsirdība.

Šī droši vien ir viena no jūsu valstīm, ser? — viņš ieminējās.

Viena no manām valstīm? — džentlmenis izbrīnīts atsaucās. — Ak, nē! Šī ir Skotija!

Džentlmenis spēji izgaisa — un pēc brīža parādījās no jauna ar veselu klēpi darbarīku. Viņam bija cirvis, duramais dzelzis un trīs priekšmeti, kurus Stīvens redzēja pirmo reizi dzīvē. Viens mazliet atgādināja kapli, otrs nedaudz līdzi­nājās lāpstai, bet trešais bija pavisam dīvains, kaut kas vidējs starp lāpstu un izkapti. Džentlmenis to visu iekrāva rokās Stīvenam, kurš tikai apjucis skatījās.

Vai tas viss ir jauns, ser? Tie tik spoži mirdz.

Hā, ir taču skaidrs, ka manam iecerētajam maģiskajam pasākumam ne­der rīki no parasta metāla. Šie ir izgatavoti no dzīvsudraba un zvaigžņu mir­dzuma sakausējuma. Aiziet, Stīven, mums jāatrod tāda vieta, kur vēl nav nokritusi rasa; tur rakdami, mēs noteikti uzdursimies purvozolam!

Visā palejā zāles stiebrus un sīkos, košos purvaines augus klāja rasas lāses. Uz Stivena drēbēm, rokām, matiem un ādai bija uzradusies pelēka, samtaina pūciņa, bet džentlmeņa matu — kas arī tāpat vienmēr izskatījās neparasti — allažīgo mirdzumu vēl pastiprināja miljoniem sīku, dzirkstošu ūdens zīlīšu. Likās, ap viņa galvu parādījies dārgakmeņiem rotāts apdārzs.

Džentlmenis lēni gāja pa gravu; viņš neatrāva acis no zemes. Stīvens sekoja.

Ahā! — džentlmenis iekliedzās. — Rekur ir!

Kā džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas to zināja, Stīvenam nebija ne jausmas.

Viņi stāvēja purvaines vidū, un šī vieta izskatījās uz mata tāda pati kā viss pārējais. To neiezīmēja neviens zīmīgs koks vai laukakmens, — tomēr džentl­menis drošiem, lieliem soļiem traucās uz priekšu, līdz apstājās seklā iedobē. Vidū bija gara, plata zāles josla, kurā nebija ne rasas lāsītes.

Roc te, Stīven!

Kūdras rakšanas lietās džentlmenis izrādījās neparasti zinīgs. Kaut arī pats viņš pie darba neķērās, toties deva Stīvenam jo sīkus norādījumus par to, kā ar vienu rīku jānoņem velēna, ar otru jāsaskalda kūdra un ar trešo tā pamazām vien jāizceļ ārā.

Stīvens pie smagiem darbiem nebija radis, viņš drīz aizelsās, visas maliņas smeldza. Laimīgā kārtā viņš nebija racis necik dziļi, kad lāpsta atdūrās pret kaut ko daudz cietāku nekā kūdra.

Āre! — džentlmenis, varen apmierināts, iesaucās. — Lūk, ari purvozols! Teicami! Tā, Stīven, tagad roc tam apkārt!

Viegli pateikt — roc apkārt. Arī pēc tam, kad Stīvens bija izracies līdz pa­šam purvozolam, bija ļoti grūti noteikt, kas bija aplieva un kas kūdra: viss bija melns, mukls un pievildzis. Viņš raka un raka, un sāka domāt, ka džentlmenis jau, zināms, varēja sacīt — "bluķis", taču patiesībā zemē laikam guļ vesels koka stumbrs.

Vai jūs nevarētu to izcelt ar maģijas palīdzību, ser? — viņš ievaicājās.

Nē, nē! Nekādā ziņā! Es no šī koka gabala daudz gribēšu, tādēļ mums piekrīt pēc iespējas atvieglot tā ceļu no slīkšņas uz ārpasauli. Tā, Stīven, tagad ņem cirvi un izcērt tik lielu baļķi, lai tas sniegtos man līdz atslēgas kaulam. Pēc tam mēs to izcelsim ar ķeģi un ķesi!

Lai to izdarītu, vajadzēja nopūlēties vēl trīs stundas. Stīvens izkapāja no siekstas bluķi džentlmenim vajadzīgajā lielumā, tomēr izsvīrēt to no slīkšņas ar viena cilvēka spēkiem nebija iespējams: arī džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas nācās iekāpt dubļainajā, smirdīgajā bedrē un abi vilka un cēla kopā.

Kad bluķis beidzot bija izdabūts zemes virsū, Stīvens pilnīgā spēku izsīkumā nokrita garšļauku, turpretim džentlmenis stāvēja un priecīgs lūkojās uz savu purvozolu.

Vai tu re, — viņš sacīja, — tas bija daudz vieglāk, nekā es biju domājis.

Tai pašā brīdī Stīvens atklāja, ka viņš atkal sēž kafijas nama "Jeruzāleme"

augšistabā. Viņš paskatījās uz sevi, tad uz džentlmeni. Abu labās drānas bija sa­plēstas, viņi no galvas līdz kājām bija nomūrējušies ar staignāja dubļiem.

Viņam pirmo reizi bija iespēja kārtīgi aplūkot purvozolu. Tas bija melns kā nāves grēks, tā koksne bija neparasti sīkšūnaina un no tā sūcās melns ūdens.

Vispirms vajadzēs izžāvēt, citādi ar to neko nevarēs iesākt, — viņš bilda.

Ak, nē! — žilbinoši smaidīdams, attrauca džentlmenis. — Man tas ļoti labi derēs arī tāpat!

1815. gada decembris

Kādu ritu decembra pirmajā nedēļā Džeremijs, pieklauvējis pie Streindža Ašfēras nama bibliotēkas durvīm, ziņoja, ka misters Haids lūdzot, vai nama­tēvs nevarētu atvēlēt dažas minūtes sarunai ar viņu.

Streindžs nepavisam nepriecājās par traucējumu. Dzīvodams laukos, viņš klusumu un vienatni bija iemīļojis gandrīz tikpat stipri kā Norels.

Ak, jā jau, jā! — viņš noburkšķēja.

Aizkavējies vien tik ilgi, lai uzrakstītu vēl vienu rindkopu, pārbaudītu trīs četrus Valentīna Greitreiksa biogrāfijas faktus, uzmestu tintes traipu, izlabotu dažas pareizrakstības kļūdas un vēlreiz noķēpātu papīru ar tinti, viņš tūlīt pat devās uz viesistabu.

Pie kamīna, domīgi raudzīdamies ugunī, vientulīgi sēdēja gadus piecdesmit vecs džentlmenis. Viņš bija ģērbies vienkāršās un izturīgās drānās, kājās zābaki — viss vedināja domāt, ka viņš ir cilvēks ar spēcīgu, darbīgu raksturu. Turpat uz galda bija maza vīna glāzīte un šķīvītis ar biskvītiem. Acīmredzot Džeremijs bija nolēmis, ka viesis vienatnē sēdējis pietiekami ilgi un viņam nepieciešams kas spirdzinošs.

Misters Haids un Džonatans Streindžs visu mūžu dzīvoja kaimiņos, taču viņu rocība un gaume bija tik atšķirīga, ka abi pazinās gaužām pavirši. Patiesībā, kopš Streindžs bija kļuvis par burvi, viņi tikās pirmo reizi.

Abi paspieda viens otram roku.

Jūs droši vien brīnāties, ser, — misters Haids uzņēma valodas, — kas mani pie jums atvedis tādā laikā.

Kādā laikā?

Nejaukā, ser. Pat ļoti nejaukā.

Streindžs paskatījās pa logu. Kalnus, kas ieskāva Ašfēru, bija apkalis sniegs. Katru zaru, gan lielu, gan mazu, lejup lieca sniega nasta. Pat gaiss likās balts 110 sarmas un miglas.

Tiešām. Nebiju pamanījis. Kopš svētdienas neesmu izgājis no mājas.

Jūsu kalps sacīja, ka jūs spraigi nododoties studijām. Lūdzu, piedodiet, ka jūs iztraucēju, taču man jums kas jāpastāsta, un to nedrīkst atlikt.

Ā, nē, nav nepieciešams atvainoties. Un kā klājas jūsu… — Streindžs apklusa, pūlēdamies atcerēties, vai misteram Haidam ir sieva, bērni, brāļi, mā­sas vai draugi; izrādījās, ka viņam par to pilnīgi nekas nav zināms, — …fer­mai? — viņš pabeidza jautājumu. — Ja pareizi atceros, tā ir Astonā?

Tuvāk Klanberī.

Pareiz, tuvāk Klanberī, jā.

Man visādā ziņā klājas labi, mister Streindž, vienīgi pirms trim dienām atgadījās kaut kas diezgan… mulsinošs. Es visu šo laiku nespēju izšķirties, vai man jādodas pie jums, lai par to pastāstītu. Vaicāju arī saviem draugiem un sievai, un visi piekrita, ka man jāpastāsta jums, ko es redzēju. Pirms trim die­nām man bija darīšanas Velsas pusē, es tikos ar Deividu Evansu — jūs droši vien viņu pazīstat, ser?

Pēc izskata. Nekad neesmu ar viņu runājis. Man liekas, Fords viņu pa­zīst. — (Fords bija Streindža muižas pārvaldnieks.)

Tad lūk, ser, divos mēs ar Deividu Evansu bijām visu apsprieduši un es itin naigi posos mājup. Bija uzkritis dziļš sniegs, un ceļi uz Lanvair-Voterdainu gandrīz nebija izbrienami. Jūs droši vien to nezināt, ser, bet Deivida Evansa nams atrodas augstu kalnā ar skatu uz rietumu pamali, un, izgājuši ārā, mēs re­dzējām, ka uz mūsu pusi nāk prāvi, pelēki sniega mākoņi. Misis Evansa, Dei­vida māte, lūkoja mani pierunāt palikt pie viņiem un braukt mājās nākamajā dienā, bet mēs ar Evansu padomājām un nospriedām, ka vajag tikai uz to āt­rāko sēsties zirgam mugurā un jāt pa vistaisnāko ceļu — citiem vārdiem sakot, ser, vajag jāt uz Vaļņa pusi un tad es tiktu Anglijā pirms sniegavētras sākuma. [75] [1] Valnis — liels zemes un akmeņu uzbērums, kas norobežo Angliju un Velsu, lagad jau laika zoba skarts. Valni 8. gadsimtā uzbūvēja mersiešu ķēniņš Offa, kuru pieredze bija mā­cījusi neuzticēties velsiešiem ežas otrā pusē.

Jāt uz Vaļņa pusi? — Streindžs sarauca pieri. — Tas ir ļoti kraujš ceļš, pat vasarā — un, ja ar jums kaut kas atgadītos, tas ir gaužām nomaļš nostūris. Nezinu, vai es tādā reizē uzdrošinātos turp doties. Bet jums jau noteikti šie kalni un to iedaba ir labāk pazīstami.

Rādās, jūs esat gudrāks nekā es. Man jājot uz Vaļņa pusi, sāka vilkt stiprs vējš, tas sagrāba sakritušo sniegu un rāva to pa gaisu. Sniegs saķepa zirga spalvā un manā apmetnī, un, paskatīdamies uz leju, es redzēju, ka mēs esam tikpat balti kā pakalni, tikpat balti kā gaiss. Balti kā viss ap mums. Vējš pūta sniegu spokainās vērpetēs, un likās, mums apkārt virpuļo baigi rēgi un visādi ļaunie gari un nelaimes eņģeļi kā tajās arābietes pasakās. Mans nabaga zirgs — vispār viņš nepavisam nav tramīgs lopiņš — laikam malu malās redzēja šausmas un bailes. Kā jau jūs varat iztēloties, tai brīdī es no visas sirds vēlējos, kaut būtu pieņēmis misis Evansas viesmīlīgo uzaicinājumu, — taču piepeši kaut kur sāka dunēt zvans.

Zvans? — pārjautāja Streindžs.

Jā, ser.

Bet kas tur varēja zvanīt?

Lūk, ser! Nekas, tas ir pagalam nomaļš un vientulīgs apvidus. Patiesībā es brīnos, ka vispār kaut ko sadzirdēju: mans zirgs visu laiku sprausloja un vējš nelabi gaudoja.

Streindžs, nodomājis, ka misters Haids ieradies, gribēdams dzirdēt izskaid­rojumu dīvainajām zvana skaņām, sāka klāstīt par zvanu nozīmi maģijā: ka agrāk zvanus izmantoja aizsardzībai pret elfiem un citiem ļauniem gariem, ka baznīcas zvans reizēm aizbiedēja nekrietnus elfus, kaut arī ir labi zināms, ka elfiem zvani patīk: elfu burvestības bieži pavadīja zvanu dunoņa un nereti zva­nus varēja dzirdēt tad, kad elfi ieradās pie cilvēkiem. — Šai ērmotajai pret­runai izskaidrojums nav atrasts, — viņš sacīja. — Burvestību teorētiķi par to lauza galvas jau nezcik gadsimtus.

Misters Haids noklausījās viņa runu, visādi izrādīdams pieklājīgu uzma­nību. Kad Streindžs bija izteicies, misters Haids bilda:

Bet zvans, ser, tas bija tikai sākums.

Ak tā! — Streindžs novilka, maķenīt sapīcis. — Labi. Stāstiet tālāk!

Es jau biju tik augstu, ka redzēju valni — tur, kur tas šķērso kalna galu. Tur bija daži greizi koki, viens otrs sabrucis mūris. Paskatījies uz dienvidiem, es ieraudzīju kādu dāmu, kas ļoti ātri gāja gar Valni uz manu pusi…

Dāmu!

Viņu varēja redzēt ļoti skaidri. Mati bija atrisuši, un vējš tos raustīja un plandīja viņai ap galvu. — Misters Haids ar rokām parādīja, kā dāmas mati bija dejojuši sniegotajā gaisā. — Man liekas, es viņai uzsaucu. Katrā ziņā viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani, taču neapstājās un arī nesāka iet lēnāk. Tad viņa novērsās un gāja tālāk gar Valni, un viņai apkārt ārdījās sniega baigļi. Viņa bija ģērbusies vienīgi melnā kleitā. Bez šalles. Bez mantijas. Tādēļ es par viņu gaužām uztraucos. Varbū viņas dzīvē bija noticis kaut kas drausmīgs. Es dzinu zirgu kalnā, cik ātri vien nabaga lopiņš jaudāja skriet. Centos neizlaist viņu no acīm, bet vējš visu laiku trieca man sejā sniegu. Kad es nokļuvu līdz Valnim, viņa vairs nekur nebija redzama. Es jādelēju gar Valni šurpu un turpu. Meklēju un kliedzu, līdz izkliedzu visu rīkli — es domāju, ka viņa pakritusi guļ aiz kādas akmeņu kaudzes vai kupenas, vai varbūt ieklupusi kādā trušu alā. Bet varbūt ļaundaris bija viņu aizvedis prom.

Kāds ļaundaris?

Ak, ser, man liekas, viņu uz Valni bija aizvedis un pametis kāds ar ļau­niem nolūkiem. Mūsdienās cilvēks dabū dzirdēt visvisādas briesmīgas lietas.

Jūs šo dāmu pazināt?

Jā, ser.

Kas viņa bija?

Misis Streindža.

Uz bridi iestājās klusums.

Bet tas nekādā ziņā nav iespējams, — Streindžs apstulbis iebilda. — Mis­ter Haid, ja ar manu kundzi būtu noticis kaut kas nelāgs, kāds taču būtu man pateicis! Es nemaz neesmu tik ļoti ieracies grāmatās. Atvainojiet, mister Haid, jūs būsit kļūdījies. Lai kas arī bija šī nabaga sieviete, tā nebija misis Streindža.

Misters Haids pakratīja galvu.

Ja es Šrūsberī vai Ladlovā sastaptu jūs, ser, es jūs varbūt uzreiz nepazītu. Taču misis Streindžas tēvs četrdesmit septiņus gadus bija manas draudzes vikārs. Misis Streindžu — toreiz viņa vēl bija mis Vudhopa — es pazīstu kopš tiem laikiem, kad viņa spēra savus pirmos solišus Klanberī baznīcas pagalmā. Pat ja viņa nebūtu uz mani atskatījusies, es viņu pazītu. Es viņu pazītu pēc stā­jas, pēc gaitas, pēc visa.

Ko jūs darījāt, kad jums neizdevās šo sievieti atrast?

Es uzreiz jāju šurp — bet jūsu kalps nelaida mani iekšā.

Džeremijs? Tas, ar kuru jūs pirmīt runājāt?

Jā. Viņš paziņoja, ka misis Streindža esot mājās, sveika un vesela. Jāat­zīstas, ka es viņam nenoticēju, tādēļ es apgāju apkārt jūsu mājai, skatīdamies visos logos, līdz ieraudzīju viņu sēžam uz dīvāniņa šai pašā istabā. — Misters Haids norādīja uz minēto dīvāniņu. — Viņa bija gaišzilā kleitā — nepavisam ne ģērbusies melnā.

Tas jau nu gan nav nekas dīvains. Misis Streindža nemēdz tērpties melnā. Pēc manām domām, jaunām sievietēm melns nepiestāv.

Misters Haids pašūpoja galvu un sarauca pieri.

Kaut es spētu jūs pārliecināt, ser, ka man nerēgojās. Taču izskatās, ka nespēšu.

Kaut es spētu jums to visu izskaidrot. Bet es nespēju.

Viņi atvadījās, pārmīdami rokasspiedienus. Misters Haids svinīgā nopiet­nībā ieskatījās Streindžam acīs un bilda:

Es vienmēr esmu vēlējis viņai labu, mister Streindž. Esmu bezgala pa­teicīgs, ka viņa ir sveika un vesela.

Streindžs viegli paklanījās:

Mēs gādāsim, lai tāpat būtu arī priekšdienās.

Durvis misteram Haidam aiz muguras aizvērās.

Streindžs brīdi stāvēja nekustēdamies, tad devās meklēt Džeremiju.

Kāpēc tu man neteici, ka viņš jau reizi bija ieradies?

Džeremijs atļāvās kaut ko līdzīgu izsmējīgam spurdzienam:

Es jau nu gan zinu, ser, ka ar tādām blēņām jūs nedrīkst traucēt. Dāmas melnās kleitās sniegavētrā staigā pa āru, kā tad!

Cerams, tu nebiji nepieklājīgs?

Es, ser? Nē, kāda runa!

Varbūt viņš bija piedzēries. Jā, droši vien tieši tā arī bija. Jādomā, viņi abi ar Deividu Evansu bija nosvinējuši veiksmīgu veikalu.

Džeremijs savilka uzacis:

Diezin vai, ser. Džeremijs Evanss ir metodistu sludinātājs.

Ak tā! Hm, jā, tev laikam taisnība. Vispār tas neizklausījās pēc dzēruma murgiem. Tādas lietas var sākt rēgoties, ja cilvēks ir salasījies Radklifas kun­dzes romānus un pēc tam smēķējis opiju.

Mistera Haida vizīte bija padarījusi Streindžu nemierīgu. Doma, ka Ara­bella — kaut vai sapņu un iedomu Arabella — klīst sniegā, klejo pa kalniem — šī doma bija pārāk nepatīkama. Streindžs negribot atcerējās savu māti, kas, bēgdama no savas nelaimīgās laulības posta, bija pasākusi viena pati staigāt pa šiem kalniem, aumaļu lietū saaukstējusies un nomirusi.

Vakarā, sēdēdams pie maltītes galda, viņš Arabellai bilda:

Pie manis šodien bija Džons Haids. Viņam šķiet, ka otrdien viņš redzējis tevi sniegavētrā ejot gar Valni.

Nevar būt!

Jā.

Nabags! Viņš noteikti briesmīgi satrūkās.

Tā izskatījās.

Kad atbrauks Henrijs, es katrā ziņā aiziešo apciemot Haidu un viņa kundzi.

Rādās, ka tu, kad atbrauks Henrijs, grasies apmeklēt gluži vai visus Šrop- šīras iedzīvotājus, — teica Streindžs. — Cerams, tevi negaida vilšanās.

Kāda vilšanās?

Laiks ir ļoti nejauks.

Tad mēs pieteiksim Harisam braukt lēnām un uzmanīgi. Tiesa, viņš jau vienmēr tā brauc. Un Stārlings ir ļoti rāms un drošs zirgs. Lai Stārlingu sabie­dētu, vajag ļoti lielu sniegu un atkalu. Viņš nav no tramīgajiem. Turklāt, vai zini, ir tādi cilvēki, kurus Henrijam noteikti vajag apciemot, — ja viņš neaizbrauks, tie jutīsies ļoti nelaimīgi. Dženija un Alvens, mana tēva vecie kalpi. Viņi par to vien runā — kad Henrijs atbrauks, kad atbrauks? Viņi iepriekšējo reizi redzē­jās pirms pieciem gadiem, un vēl piecus, nabagi, diez vai nodzīvos.

Labi, labi! Es tikai teicu, ka laiks būs nejauks, tas arī viss.

Tomēr tas nebija gluži viss. Streindžs zināja, ka Arabella nespēj vien sagaidīt brāļa atbraukšanu. Pēc apprecēšanās ar Streindžu viņa ar Henriju bija tikusies pavisam nedaudzas reizes. Viņš neviesojās Soho-skvērā tik bieži, kā Arabellai būtu gribējies, un iegriezies vienmēr devās prom pārāk agri. Šai Ziemassvētku vizītei vajadzēja atjaunot abu seno tuvību. Viņi būs kopā kopš bērnības mīļajās vietās, un Henrijs bija apsolījies palikt pie Streindžiem gandrīz veselu mēnesi.

Henrijs ieradās, un sākumā šķita, ka piepildīsies visas Arabellas kvēlākās ilgas. Sarunas pie vakariņu galda bija visnotaļ dzīvas un sirsnīgas. Henrijam bija daudz stāstāmā par Greit-Hizerdenu, Northemptonšīras ciemu, kurā viņš tagad bija draudzes priesteris. [76] [1] Kad Streindžs un Arabella apprecējās, Henrijs kalpoja Greis-Adjē draudzē Glosteršīrā. Viņam radās vēlēšanās apprecēt jaunu turienes dāmu, kādu mis Pārbringeri, taču Streindžam bija iebildumi gan pret jauno dāmu, gan pret viņas draugiem. Sagadīšanās pēc tai laikā atbrī­vojās vieta Greit-Hizerdcnā, un Streindžs pierunāja seru Volteru Poulu, kura mantojuma tiesā atradās šī draudze, iecelt par priesteri Henriju. Henrijs bija sajūsmā. Greit-Hizerdenas draudze bija daudz lielāka nekā Greis-Adjē, un viņš drīz aizmirsa nepiemēroto jaunkundzi.

Greit-Hizerdena bija liels un turīgs ciems. Tā apkaimē dzīvoja vairākas augstdzimtīgas ģimenes. Henrijs bija varen apmierināts ar to, kāda cienījama vieta viņam ir vietējā sabiedrībā. Ilgi stāstījis par saviem draugiem, to rīkotajām viesībām un ballēm, viņš beigu beigās sacīja:

— Bet es negribu, lai jūs domājat, ka mēs atstājam novārtā žēlsirdības darbus. Mēs tur esam ļoti čakli. Darba ir pilnas rokas, nelaimīgo ir ļoti daudz. Aizvakar es apmeklēju kādu trūcīgu vārgdieņu ģimeni, bet Votkinsas jaunkun­dze bija mani apsteigusi, viņa jau bija šo ļaužu mājiņā un dalīja naudu un labus padomus. Mis Votkinsa ir ļoti līdzcietīga jauna dāma. — Te viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai kāds kaut ko saka.

Streindžs neizteiksmīgi lūkojās pretī; tad pēkšņi atjēdzās:

Ak, Henrij, lūdzu piedošanu! Tev noteikti liekas, ka mēs esam pagalam neatsaucīgi. Desmit minūtēs tu Votkinsas jaunkundzi esi pieminējis piecas reizes, bet ne Bella, ne es neesam itin neko pajautājuši. Mēs abi šovakar esam pagausi — laikam no aukstā Velsas vēja — tas stindzina prātu —, bet tagad, kad beidzot esmu attapies, es ar lielāko prieku tevi par viņu iztincināšu. Vai viņa ir gaišmate vai tumšmate? Melnīgsnēja vai bāla? Vai viņa spēlē klavieres vai arfu? Kādas ir viņas mīļākās grāmatas?

Henrijs, nospriedis, ka viņu ķircina, saīga un, liekas, vairs negribēja par jauno dāmu runāt.

Raidījusi virām dzestru skatienu, Arabella turpināja iztaujāšanu, taču darīja to maigāk, un itin drīz izvilināja no Henrija šādas ziņas: Votkinsas jaunkundze Greit- Hizerdenas apkaimē ir apmetusies uz dzīvi pavisam nesen — viņas kristāmvārds ir Sofronija — viņa dzīvo kopā ar aizbildņiem, misteru Svunfērstu un viņa kundzi (tie bija attāli viņas radinieki) — viņai patīk lasīt grāmatas (Henrijs gan nezināja sa­cīt, kādas) — viņas mīļākā krāsa ir dzeltenā — un viņai nepavisam negaršo ananasi.

Un kā viņa izskatās? Vai viņa ir skaista?

Streindža jautājums, liekas, Henriju apmulsināja.

Hm, Votkinsas jaunkundzi laikam nemēdz uzskatīt par pirmo starp daiļavām, tā nav. Taču, labāk iepazīstoties, viss var mainīties — jūs jau zināt, tā notiek gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Dažreiz sākumā cilvēks nepavisam nešķiet interesants, bet, iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka viņš ir gandrīz skaists. Zinīgs prāts, labas manieres un piemīlīgs raksturs — tas viss vīru padara daudz laimīgāku nekā nepastāvīgais daiļums.

Šī mazā runa Streindžu un Arabellu maķenīt apstulbināja. Brīdi valdīja klu­sums, tad Streindžs iejautājās:

Nauda?

Henrijs izbaudīja savu pieticīgo triumfu:

Desmit tūkstoši mārciņu, — viņš paziņoja.

Mīļo Henrij! — iekliedzās Streindžs.

Vēlāk, kad viņi ar Arabellu palika divatā, Streindžs sacīja:

Ja es pareizi saprotu, Henriju vajag apsveikt par attapību. Rādās, ka viņš šo dāmu ir uzgājis ātrāk nekā citi. Laikam precinieki nav gluži dancojuši viņai apkārt — acīmredzot vai nu lēdijas seja, vai augums sargā viņu no vispārējas apbrīnas.

Nē, es gan nedomāju, ka galvenā ir nauda, — iebilda Arabella, kurai gri­bējās brāli aizstāvēt. — Tur noteikti ir arī savas simpātijas. Citādi Henrijam nekas tāds nebūtu ienācis prātā.

O, kā tad! — piekrita Streindžs. — Henrijs ir krietns zellis. Turklāt, kā jau tu zini, es nemēdzu iejaukties.

Tu smaidi! — paziņoja Arabella. — Un tev nav nekādu tiesību to darīt. Es savulaik biju tikpat attapīga kā Henrijs. Nevienai citai noteikti nebija ienā­cis prātā iziet pie tevis — tāda gardeguņa un īgņas: es pirmā par to iedomājos.

Tiesa, tiesa, — Streindžs domīgi novilka. — Man bija piemirsies. Tas jums ir iedzimts trūkums.

Nākamajā dienā Streindžs apmetās bibliotēkā, bet Arabella un Henrijs devās apciemot Dženiju un Alvenu. Tomēr pirmo dienu sajūsmai bija īss mūžs. Drīz Arabella atklāja, ka viņai ar brāli vairs īsti nav, par ko runāt. Henrijs pēdējos septiņus gadus bija pavadījis mazā lauku ciemā. Savuties viņa bija dzīvojusi Londonā, un pati savām acīm redzējusi ne vienu vien pēdējo gadu svarīgāko notikumu. Viņa bija draugos ar dažu labu valdības ministru, pazina pirmo mi­nistru un vairākkārt bija dejojusi ar hercogu Velingtonu. Viņa bija tikusies ar karaliskajiem hercogiem, kniksējusi princesēm, un ik reizi, kad viņai gadījās būt Kārltonu namā, viņa varēja rēķināties ar smaidu un kādu vārdu no prinča reģenta. Plašo pazīšanos ar visiem, kam bija kāda saistība ar Anglijas maģijas daudzināto atdzimšanu — nu, to jau nebija vērts pat pieminēt.

Tomēr Arabella dzīvi interesējās par visiem jaunumiem sava brāļa dzīvē — turpretim viņu māsas stāsti atstāja gluži vienaldzīgu. Dalīdamās atmiņās par dzīvi Londonā, Arabella pretim saņēma ne vairāk par pieklājīgu: — Ak tā? —

Reiz, kad viņa stāstīja par kādu piezīmi, ko viņai bija izteicis hercogs Veling­tons, un pieminēja arī savu atbildi, Henrijs pagriezās pret viņu, iepletis lielas acis un savilcis seju mierinošā smaidā — viņa skatiens un smaids bez aplin­kiem pauda: "Es tev neticu." Tāda izturēšanās Arabellu sāpināja. Viņai nešķita, ka viņa lielītos, — mitinoties Londonā, šādas sastapšanās un parunāšanās bija daļa no viņas dzīves rituma. Arabella ar sirdssāpēm atskārta, ka viņai gan brāļa vēstules allaž bija sagādājušas lielu prieku, turpretim Henrijam viņas rakstītās acīmredzot likās garlaicīgas un pārspīlētas.

Arī nabaga Henrijam bija savi sirdēsti. Bērnībā viņš bija ļoti jūsmojis par Ašfēras namu. Viss viņam likās brīnišķīgs: gan nama lielums un atrašanās vieta, gan namatēva ievērojamais stāvoklis Šropšīrā. Viņš bija gaidīt gaidījis dienu, kad Ašfēru mantos Džonatans Streindžs un viņš varēs tajā viesoties kā svarīga persona — Namatēva Draugs. Tagad, kad tas viss bija piepildījies, Henrijs atjauta, ka viņam nemaz nepatīk te uzturēties. Ašfēra nestāvēja ne tuvu daudziem na­miem, kurus viņš pa šiem gadiem bija redzējis. Čukuru te bija gandrīz tikpat daudz cik logu. Visas istabas bija zemas un ērmoti izkārtotas. Neskaitāmās iemītnieku paaudzes logus sienās bija izcirtušas pēc savas iegribas — nepavi­sam nedomājot par nama izskatu,— turklāt šos logus, visus kā vienu, aizēnoja gar mūriem saaugušās rozes un efejas. Ašfēra bija veclaicīgs nams, — patiesībā tieši tāds nams, kādā — kā izteicās Streindžs — labprāt gaužas asaras lietu romānu varones.

Cireit-Hizerdenas apkaimē pēdējos gados bija labierīkoti vairāki nami, lēdijām un džentlmeņiem ar laucinieciskām nosliecēm bija uzbūvētas jaunas, elegantas mājiņas, tālab Henrijs — daļēji tāpēc, ka nespēja paturēt pie sevis neko tādu, kas bija saistīts ar viņa draudzi, — un daļēji tāpēc, ka visā drīzumā gra­sījās apņemt sievu un viņa prātu nodarbināja labierīkošanas lietas,— neparko nespēja atturēties, nedodams Streindžam padomus. It sevišķi viņu apbēdināja staļļa pagalms: tik tiešām — kā viņš sacīja Streindžam: — Lai nokļūtu parka dienvidu daļā un augļudārzā, cilvēks ir spiests iet tam cauri! Tev sen vajadzēja stalli nojaukt un uzbūvēt kaut kur citur!

Streindžs uz to neatbildēja, toties piepeši uzrunāja sievu:

— Mana mīļā, es ceru, ka tev šis nams patīk? Man tiešām bail, ka man ne­kad nav ienācis prātā to pajautāt. Ja tev nepatīk, pasaki — mēs tūlīt pat pārcel­simies uz dzīvi citur!

Arabella sāka smieties un sacīja, ka viņai nams esot gluži pa prātam. — Un piedod, Henrij, man nav itin nekādu iebildumu arī pret staļļa pagalmu.

Henrijs tik viegli nepiekāpās.

Bet jūs tači piekritīsit, ka daudz labāk būtu, ja jūs nocirstu tos kokus visapkārt mājai, tie taču aizēno visas istabas! Saauguši, kur pagadās — kur zīle vai sēkla nokrita, turpat laikam arī ņēma un izauga.

Ko? — pārjautāja Streindžs, kura acis sarunas turpinājumā atkal bija aizklīdušas pie grāmatas lappuses.

Kokus, — teica Henrijs.

Kādus kokus?

Šos, — Henrijs atbildēja, pa logu rādīdams veselu pulku senu un varenu ozolu, ošu un bērzu.

Hm, šie koki ir visnotaļ priekšzīmīgi kaimiņi. Tie nejaucas manās da­rīšanās un liek man svētu mieru. Man liekas, es atbildēšu viņiem ar to pašu.

Bet viņi ir priekšā gaismai!

Tu arī, Henrij, bet es pagaidām nemetos tev virsū ar cirvi.

Patiesībā, kaut arī Henrijam pret Ašfēru un tās apkaimi bija daudz iebil­dumu, tas viss viņu nemaz tik ļoti neērcināja. Visvairāk viņu šai namā traucēja visuresošā maģijas gaisotne. Kad Streindžs nolēma apgūt burvja amatu, Hen­rijam tas nešķita nekas nosodāms. Ziņas par mistera Norela brīnišķīgajiem varoņdarbiem tolaik vēl tikai sāka izplatīties karaļvalstī. Likās, maģija vairāk vai mazāk ir tāda kā neizpētīta vēstures nozare, bagātu, dīkdienīgu džentlmeņu izprieca; un Henrijam kaut kā bija izdevies palikt šādās domās. Viņš lepojās ar Streindža bagātību, ar viņa muižu, iespaidīgajiem radurakstiem, taču nepavi­sam nelepojās ar viņa maģiju. Viņš allaž jutās mazliet pārsteigts, kad viņu ap­sveica par atrašanos ciešās radniecības saitēs ar mūsu laikmeta Otro Dižāko Burvi.

Pēc Henrija domām, Streindžam līdz bagāta angļu džentlmeņa ideālam bija gaužām tālu. Streindžs bija gandrīz pilnīgi pametis novārtā nodarbes, ar kurām laiku parasti īsina lauku džentlmeņi. Viņš neinteresējās ne par lopko­pību, ne par medībām. Viņa kaimiņi devās pašaudīt — Henrijs dzirdēja, kā pāri apsnigušajiem laukiem aizskan šāvienu atbalsis un suņu rejas, — taču Streindžs bisi ne rokā nepaņēma. Arabellai vajadzēja likt lietā visu savu pierunāšanas māku, lai izdzītu Streindžu no mājas pusstundiņu pastaigāt. Bibliotēkā sējumi, kas bija piederējuši Streindža tēvam un vectēvam — angļu, grieķu un latīņu sacerējumi, ar kuriem savus grāmatskapjus piepilda katrs kārtīgs džentlmenis, — bija izvākti un sakrauti uz grīdas, lai atbrīvotu vietu Streindža grāmatām un piezīmju burtnīcām. [77] [1] Streindža grāmatas, zināms, bija grāmatas par maģiju, ne jau maģijas grāmatas. Visas burvju grāmatas piederēja misteram Norelam. Sk. I. nodaļas 5. piezīmi.Visā mājā mētājās maģijas lietām veltīti žurnāli un mēneš­raksti, piemēram "Angļu maģijas draugi" un "Mūsdienu burvis". Bibliotēkā uz galda stāvēja liela sudraba bļoda, palaikam tajā bija ieliets ūdens. Streindžs mēdza pusstundu no vietas sēdēt, skatīdamies ūdenī un plakšķinādams ar pirk­stiem, jocīgi izdarīdamies ar rokām un kaut ko pierakstīdams burtnīcā. Uz cita galda grāmatu jucekļa vidū bija izklāta Anglijas karte, kurā Streindžs ievilka senos elfu ceļus, kas reiz veda no Anglijas uz nezinkurieni.

Bija vēl citas lietas, kas Henrijam lāgā nebija saprotamas un vēl jo vairāk nepatika. Sacīsim, viņš zināja, ka Ašfēras istabas bieži izskatās kaut kā jocigi, taču nepavisam nenojauta, ka spoguļi Streindža miteklī itin mierīgi spēja spul­got pretī gaismu, kas spīdējusi pirms pusstundas vai varbūt pirms simt gadiem. No rīta pamozdamies un vakarā likdamies gulēt, viņš dzirdēja tālumā dimdam zvanu — bezgala skumju, itin kā tas skanētu nogrimušā pilsētā okeāna klaida vidū. Henrijs nemēdza par šo zvanu domāt un patiesībā vispār neko neatcerē­jās, taču dimdoņas modinātās skumjas palika viņa sirdī augu dienu.

Lai no visas lielās vilšanās un nelādzības kaut kā atvieglotu sirdi, Henrijs nemitīgi salīdzināja to, kā viss notiek Greit-Hizerdenā un kā Šropšīrā (šajos salīdzinājumos Šropšīra allaž izrādījās zaudētāja) un izteica neizpratni par to, kāpēc Streindžs tik daudz lasa grāmatas: "…it kā viņam nebūtu muižas un vēl vajadzētu pašam pelnīt naudu." Parasti šīs piezīmes bija domātas Arabellai, taču bieži tās dzirdēja arī Streindžs, un visai drīz Arabellai vajadzēja uzņemties neapskaužamo pienākumu neļaut abiem saiet naidā.

Kad es gribēšu dzirdēt Henrija padomu, — piktojās Streindžs, — es vi­ņam to palūgšu. Kas viņam par daļu, saki man, lūdzama, kur es būvēju savu stalli? Kas viņam par daļu, ar ko es nodarbojos?

Tas ir nepavisam nav patīkami, mīļais, — Arabella piekrita, — un nav brīnums, ka tu dusmojies, bet padomā…

Es dusmojos! Viņš nemitīgi pārbauda manu pacietību!

Kuš, kuš! Viņš izdzirdēs. Tas tev ir briesmīgs pārbaudījums, un kurš katrs sacītu, ka tu visu panes gluži kā eņģelis. Tikai zini, man liekas, viņš mē­ģina tev izpatikt. Viņš vienkārši īsti neprot izteikties, un par spīti visam, kad viņš aizbrauks, mums viņa ļoti pietrūks.

Laikam Arabellai nešķita, ka viņas pēdējie vārdi Streindžu būtu kurmet pārliecinājuši, tālab viņa paturpināja:

Tu taču būsi laipns pret Henriju? Man par prieku?

Protams, protams! Esmu pati laipnība. Vai tad tu to nezini? Ā, bija viena veca paruna — tagad vairs to neatceras — kaut kas par to, ka priesteris sēj kviešus un burvis sēj rudzus abi vienā druvā: proti, priesteri un burvji nekad neatradīs kopīgu valodu.14 Vispār šī paruna liecina par mazliet sarežģītāku problēmu, ļau divpadsmitajā gad­simtā kļuva skaidrs, ka priesteri un burvji kaut kādā ziņā ir sāncenši. Gan vieni, gan otri uzskatīja, ka universu apdzīvo dažnedažādas pārdabiskas būtnes un tajā valda pārdabiski spēki. Gan vieni, gan otri ticēja, ka šīs būtnes un spēkus var piesaukt ar buramvārdiem vai lūgšanām, tā pamudinot vai nu palīdzēt, vai kaitēt cilvēkiem. Daudzējādā ziņa priesteru un burvju izpratne par pasauli ir ļoti līdzīga, taču sāncenši no šīs izpratnes atvedina pavisam atšķirīgus secinājumus.

Burvjus lielumis interesē pārdabisko būtņu lietderīgums: tie vēlas izdibināt, kādos ap­stākļos un ar kādiem paņēmieniem var panākt, lai eņģeļi, dēmoni un elfi sniedz palīdzīgu roku maģiskajās praksēs. Burvjiem tikpat kā nav svarīgi, ka pirmās šķiras būtnes ir dievišķi labas, otrās šķiras būtnes — velnišķīgi ļaunas, bet trešās šķiras būtnes — tikumiski svārstī­gas. Turpretim priesterus vispār neinteresē nekas cits.

Viduslaiku Anglijā visi mēģinājumi panākt izlīgumu starp šiem pretišķīgajiem ieska­tiem bija lemti neveiksmei. Baznīca jo naski izstrādāja veselu katalogu ķecerību, kurās varēja tikt apsūdzēts savā nodabā praktizējošs burvis, — merodiešu herēzi mēs jau pieminējām.

Aleksandrs no Vitbijas (1230?—1302) mācīja, ka universs līdzinās gobelēnam, un dzīves laikā mēs redzam tikai mazu tā daļiņu. Pēc nāves mēs ieraudzīsim visu, un tad kļūs skaidrs, kā savā starpā saistās tā daļas. Aleksandru ar varu piespieda publicēt šo ieskatu atsaukumu, un priesteri sāka modri meklēt tos, kas ieslīguši vitbiešu herēzē. Pat pieticīgākajiem ciema burvjiem un burvenēm vajadzēja kļūt par veikliem politiķiem, citādi viņus kuru katru va­rēja apsūdzēt ķecerībā.

Viss sacītais nenozīmē, ka visiem burvjiem izdevās nesajaukt maģiju un reliģiju. Dau­dzos līdz mums nonākušajos buramvārdos palīgā tiek saukts tāds un tāds svētais vai vien­kārši svēta persona. Dīvaini, taču par šāda jucekļa ieviešanos nereti jāvaino burvju kalpi no elfu cilts. Daudzus elfus pēc ierašanās Anglijā piespiedu kārtā kristīja, un tie drīz sāka savās burvestībās iekļaut dažādu svēto un apustuļu piesaukšanu.

Agrāk es nezināju, ka tā tiešām ir. Liekas, ar Londo­nas kleriķiem man bija itin draudzīgas attiecības. Vestminsteras abatijas dekāns

un prinča reģenta kapelāns — ar abiem bija prieks parunāties. Turpretim Hen­rijs mani kaitina.

Ziemassvētku dienā kuplām, biezām pltēm sniga sniegs. Vai nu pie vainas bija iepriekšējo dienu pārdzīvojumi vai kas cits, taču Arabella no rīta pamodās gluži vārga un slābana no galvassāpēm. Viņai nebija spēka piecelties no gultas, un Streindžam visu dienu vajadzēja pavadīt Henrija sabiedrībā. Henrijs daudz runāja par Greit-Hizerdenu, un vakarā abi saspēlēja ekartē. Gan vienam, gan otram šī bija visai iecienīta spēle. Varbūt būtu iznācis gluži jauks vakars, taču otrās partijas laikā Streindžs uzcēla pīķa devītnieku, un viņam uzreiz prātā ienāca vairākas jaunas idejas par šīs kārts maģisko nozīmi. Viņš nometa kārtis, pa­meta Henriju un ar pīķa devītnieku rokā devās uz bibliotēku. Henrijam atlika izklaidēties vienatnē.

Kaut kad naktī, kad rīts jau vairs nebija tālu, Streindžs pamodās — vai it kā pamodās. Guļamistaba bija pielijuši ar blāvu, sudrabotu mirdzumu; gluži iespē­jams, ka tā bija mēnesnīcas atbala sniegā. Streindžam šķita, ka viņš redz Ara­bellu — apģērbušos un apsēdušos gultas kājgalī ar muguru pret viņu. Arabella sukāja matus. Streindžs viņai kaut ko teica; vismaz tā viņam likās.

Tad viņš no jauna aizmiga.

Ap septiņiem no rīta viņš pamodās pavisam un nolēma steigšus doties uz bibliotēku, lai pāris stundiņu pastrādātu, pirms lejā nav nokāpis Henrijs. Viņš knaši piecēlās, aizgāja uz garderobes istabu un pašķindināja zvanu, lai Džere­mijs Džonss nāk viņu noskūt.

Astoņos pie guļamistabas durvīm pieklauvēja Arabellas istabene Dženeta Hjūza. Neviens neatsaucās, un Dženeta, nolēmusi, ka saimniecei joprojām sāp galva, devās prom.

Desmitos Streindžs un Henrijs sēdās pie brokastu galda. Henrijs grasījās uz visu dienu doties medībās un pūlējās pierunāt Streindžu nākt līdzi.

Nē, nē. Mani gaida darbs, bet lai tas nekavē tevi iet un medīt. Galu galā tu šejienes laukus un mežus pazīsti tikpat labi kā es. Varu tev aizlienēt bisi, arī suņus noteikti kaut kur var atrast.

Te ienāca Džeremijs Džonss, kas ziņoja, ka atkal ieradies misters Haids. Viņš esot priekšnamā un vēloties runāt ar Streindžu neatliekami svarīgā lietā.

Ak, kas tad nu viņam šoreiz vajadzīgs? — Streindžs noburkšķēja.

Skubīgiem soļiem iesteidzās misters Haids, gluži pelēks aiz bažām.

Pēkšņi Henrijs iesaucās:

Dieva dēļ, ko tas zellis iedomājas? Vai nu iekšā, vai ārā! — Viens no pa­stāvīgiem aizkaitinājuma avotiem Henrijam bija Ašfēras kalpi, kuri reti izturē­jās ar godbijību, kāda pēc Henrija domām pienāktos tik cienījama nama saimes ļaudīm. Šai reizē Džeremijs Džonss bija gājis ārā no brokastu istabas, taču tālāk par durvīm nebija ticis; pa pusei paslēpies aiz vērtnes, viņš tur aizgūtnēm sa­čukstējās ar kādu citu.

Streindžs pameta skatienu uz durvju pusi, nopūtās un bilda:

Henrij, nudien, tas tiešām nav svarīgi. Mister Haid, es…

Tikām misters Haids, kura uztraukums šīs aizķeršanās laikā bija milzum pieaudzis, vairs nespēja klusēt:

Es pirms stundas atkal redzēju misis Streindžu Velsas kalnos!

Henrijs salēcās un neizpratnē palūkojās uz Streindžu.

Streindžs raidīja misteram Haidam ļoti dzedru skatienu un sacīja:

Nepievērs uzmanību, Henrij. Nudien!

To dzirdēdams, misters Haids maķenīt sarāvās, taču viņam piemita stūr­galvība, kas palīdzēja neatkāpties un turpināt:

Tas bija pie Idra kalna! Tāpat kā toreiz: misis Streindža gāja prom, un es neredzēju viņas seju. Es mēģināju viņu panākt, bet man atkal neizdevās, viņa pazuda. Es zinu, toreiz jūs nolēmāt, ka man rēgojās — ka tur bija tikai lietus un vējš, bet man nezin kāpēc likās, ka tā ir sieviete,— bet šodien laiks ir rāms un skaidrs, un es pavisam noteikti redzēju misis Streindžu, ser, — redzēju tikpat skaidri kā tagad jūs!

Toreiz? Kas tā par to reizi? — Henrijs apjucis jautāja.

Streindžs ar jaušamu nepacietību sāka tencināt misteru Haidu par rūpēm, par to, ka viņš ieradies ar šo… (Viņam neizdevās atrast piemērotu vārdu.) — Bet, tā kā es labi zinu, ka misis Streindža mierīgi atpūšas tepat mājās, jūs droši vien nebūsit pārsteigts, ja es…

Piepeši istabā kā sasvilis atkal iesteidzās Džeremijs Džonss. Viņš piegāja Strein­džam klāt, pieliecās un kaut ko iečukstēja saimniekam ausī.

Ei, puis, runā, kā klājas! Saki, kas tev sakāms! — uzsauca Henrijs.

Džeremijs ar lielām šaubām paskatījās uz Streindžu, taču saimnieks klusēja.

Streindžs ar plaukstu aizspieda muti, un viņa skatiens klejoja šurpu turpu, it kā mēģinot izsekot piepešai un ne visai patīkamai domai.

Misis Streindžas mājās nav, ser, — sacīja Džeremijs. — Mēs nezinām, kur viņa ir.

Henrijs ņēmās pratināt misteru Haidu par to, ko īsti viņš redzējis kalnos, un, neļaudams nabagam atbildēt uz vienu jautājumu, jau uzdeva nākamo. Džere­mijs Džonss, saraucis pieri, noskatījās uz abiem. Streindžs klusēdams sēdēja, nekustīgi raudzīdamies kaut kur tukšumā. Pēkšņi viņš pielēca kājās un izme­tās pa durvīm.

Mister Streindž! — iesaucās misters Haids. — Uz kurieni jūs ejat?

Streindž! — pakaļ kliedza Henrijs.

Tā kā bez Streindža ziņas nekas nebija darāms un iesākams, atlika vienīgi viņam sekot. Streindžs uzjoza otrajā stāvā, iegriezās bibliotēkā un taisnā ceļā pieskrēja pie lielās sudraba bļodas.

Atnes ūdeni! — viņš pavēlēja Džeremijam Džonsam.

Džeremijs Džonss atgriezās ar ūdens krūzi un piepildīja bļodu.

Streindžs pateica kaut kādu vārdu, un istaba uzreiz kļuva pakrēšļaina. Tai

pašā brīdī ūdens bļodā satumsa un zaudēja dzidrumu.

Henriju gaismas pazušana gaužām iztrūcināja.

Streindž! — viņš iekliedzās. — Ko mēs te darām? Metas tumšs! Mana māsa ir ārā! Vairs nedrīkst ne mirkli te kavēties! —Viņš uzklupa Džeremijam Džonsam, kuram vienīgajam no klātesošiem uz Streindžu varēja būt kāds iespaids. — Pasaki, lai viņš izbeidz! Jāiet meklēt!

Klusu, Henrij! — uzsauca Streindžs.

Viņš divreiz novilka ar pirkstu pār ūdens virsmu. Uzreiz parādījās divas spožas švīkas, kas sadalīja ūdeni četrās daļās. Streindžs pakustināja roku virs viena no tiem. Ūdenī iemirdzējās zvaigznes un jaunas švīkas, gaišas dzīsliņas un tīmekļi. Viņš brīdi skatījās uz tiem. Tad pakustināja pirkstus virs otra ce­turkšņa. Tur parādījās cits gaismas zīmējums. To pašu viņš atkārtoja ar trešo un ceturto ceturksni. Zīmējumi katru reizi bija citādi. Tie virmoja un zvīlēja, brī­žam izskatījās pēc burtu rindām, brīžam pēc kartes līnijām un vēl citreiz pēc zvaigznājiem.

Ko jūs darāt? — brīnīdamies vaicāja misters Haids.

Meklēju viņu, — atbildēja Streindžs. —Vismaz cenšos to darīt.

Viņš ar pirkstu galiem pieskārās vienam no ceturkšņiem. Trīs pārējie acu­mirklī pazuda. Atlikušais pletās platumā, līdz aizņēma visu ūdeni. Streindžs sadalīja to četrās dalās, brīdi urbās ūdenī ar skatienu, tad pieskārās vienam no ceturkšņiem. Viss atkārtojās vēl vairākas reizes. Zīmējumi kļuva blīvāki un ar­vien vairāk līdzinājās kartei, taču, jo ilgāk Streindžs noņēmās, jo lielākas šaubas pauda viņa sejas izteiksme: šķita, ka viņš arvien mazāk saprot to, ko rāda ūdens.

Kad bija aizritējušas vismaz piecas minūtes, Henrijs neizturēja:

Dieva dēļ, nav īstais brīdis burties! Arabella ir pazudusi! Streindž, es tevi lūdzu! Met mieru šīm blēņām un steigsimies viņu meklēt!

Streindžs neatbildēja, tikai nikni nozibināja acis un uzsita pa ūdeni. Švīkas un zvīgznas izgaisa. Viņš dziļi ievilka elpu un sāka no jauna. Šoreiz viņš rīkojās drošāk un visai drīz izvilināja ūdenī zīmējumu, kas viņam šķita svarīgs. Taču neizskatījās, ka viņš tajā izlasītu kaut ko noderīgu: burvis sēdēja, raudzīdamies ūdenī ar izbīli un neizpratni.

Kas ir? — misters Haids pagalam satraucās. — Mister Streindž, vai jūs redzat savu sievu?

Burvestība man stāsta pilnīgas muļķības, es neko nesaprotu! Iznāk, ka Anglijā viņas nav. Viņas nav arī Velsā. Nav Skotijā. Nav Francijā. Te vispār ne­kas neiznāk! Tev taisnība, Henrij. Es tikai velti tērēju laiku. Džeremij, manus zābakus un mēteli!

Piepeši ūdenī parādījās pavisam citāda aina. Senlaicīgā, krēslainā zālē dejoja pulka izskatīgu kungu un glītu dāmu. Tā kā šai ballei nevarēja būt nekādas sais­tības ar pazudušo Arabellu, Streindžs atkal uzsita ar plaukstu pa ūdeni. Aina izgaisa.

Ārā visu sedza bieza sniega kārta. Viss bija sastindzis, nekustīgs un mēms. Vispirms tika pārmeklēta Ašfēras apkārtne. Kad mājas tuvumā netika atrasts pat ne paceplītis vai sarkanrīklīte, Streindžs, Henrijs, misters Haids un kalpi sāka pārmeklēt ceļus.

Trīs kalpones atgriezās mājā un uzkāpa bēniņos, kur gandrīz nekas nebija kustināts kopš Streindža zēnibas laikiem. Viņas apbruņojās ar cirvi un āmuru un uzlauza lādes, kas piecdesmit gadu bija stāvējušas aizslēgtas. Ieskatījās visos skapjos un atvilktnēs, pat tādās, kurās nevarētu paslēpties pat jaundzimis bērns, nemaz nerunājot par pieaugušu sievieti.

Daži kalpi metās uz Klanu apstaigāt mājas. Citi lēca zirgos un jāja uz Klan- tonu, Pārslovu, Klanberī un Vitkotu. Drīz visā apkaimē nebija neviena nama, kur nezinātu par Streindža kundzes pazušanu, neviena nama, no kura nebūtu sūtīti palīgi. Šo namu sievietes tikām piemeta kamīnos malku un čakli rosījās, lai misis Streindžu, ja viņa gadījumā tiktu atvesta uz šīm mājām, sagaidītu tik daudz siltuma, omulības un spēcinošu ēdienu un dzērienu, cik tikai vienam cil­vēkam tādā reizē var noderēt.

Meklējumu pirmā stunda viņiem palīgos deva kapteiņu Džonu Airtonu no Divpadsmitā vieglo dragūnu pulka — kapteinis kopā ar Velingtonu un Strein­džu bija karojis Pirenejos un cīnījies pie Vaterlo. Viņa zeme robežojās ar Streindža muižu. Abi bija viena vecuma un visu mūžu nodzīvojuši kaimiņos, taču kap­teinis Airtons bija tik kautrīgs un atturīgs džentlmenis, ka viņi nemēdza pārmīt vairāk par divdesmit vārdiem gadā. Šai nelaimes stundā viņš ieradās ar kartēm un klusi, nopietni solīja Streindžam un Henrijam palidzēt visiem līdzekļiem, kas vien ir viņa rīcībā.

Drīz atklājās, ka misters Haids nav vienīgais, kas redzējis Arabellu. Viņu bija redzējuši arī divi zemnieku puiši, Mārtiņš Oklijs un Ouens Bulbridžs. Par to Džeremijs Džonss uzzināja no dažiem abu draugiem un acumirklī lēca pir­majā zirgā, kas pagadījās pa rokai, un auļoja uz sniegotajiem laukiem pie Klanas upes, kur Oklijs un Bulbridžs bija piebiedrojušies meklētājiem. Pusvešus, pusdzīšus Džeremijs atgādāja viņus atpakaļ Klanā un nostādīja kapteiņa Air- tona, mistera Haida, Henrija Vudhopa un Streindža priekšā.

Izrādījās, ka Oklija un Bulbridža redzētais ērmoti nesader kopā ar mistera Haida stāstu. Misters Haids bija Arabellu redzējis Idra stāvajā, apsnigušajā no- kalnē. Viņa gājusi uz ziemeļiem. Pulkstenis bija rādījis tieši deviņi, un misters Haids, tāpat kā iepriekš, bija dzirdējis dimdam zvanu.

Savuties Oklijs un Bulbridžs bija viņu redzējuši steidzamies starp tumšiem, kailiem kokiem apmēram piecas jūdzes uz. austrumiem no Idra kalna, tomēr arī viņi apgalvoja, ka tas bijis tieši deviņos.

Kapteins Airtons savilka uzacis un pieprasīja, lai Oklijs un Bulbridžs pa­skaidro, kā viņi zina, ka pulkstenis bija deviņi — atšķirībā no mistera Haida, nevienam no abiem nebija kabatas stundeņa. Oklijs atbildēja, ka zvanījuši zvani, tādēļ arī abi nosprieduši, ka laikam ir deviņi. Zvanījusi, pēc Oklija domām, bija Svētā Jura baznīca Klanā. Turpretim Bulbridžs iebilda, ka Svētā Jura baz­nīca tā nu gan neesot bijusi — viņi dzirdējuši daudzu zvanu skaņas, bet Svētajam Jurim esot viens vienīgs. Tie zvani esot skanējuši ļoti skumji — droši vien kādu apzvanījuši —, taču, lūgts paskaidrot, ko tas nozīmē, Bulbridžs ne­spēja atrast vārdus.

Citādi liecinieku stāstījumi sakrita. Šoreiz netika pieminētas nekādas blē­ņas par melnām kleitām. Visi trīs izteicās, ka misis Streindža bijusi baltā kleitā un vienbalsīgi apgalvoja, ka viņa gājusi ļoti ātrā solī. Viņas seju neviens nebija redzējis.

Kapteinis Airtons sadalīja vīrus pulciņos pa četri un pieci un nosūtīja pār­meklēt tumšos ziemas mežus. Sievietēm viņš lika sadabūt lukturus un siltas drēbes, un raidīja jātniekus uz augstajiem, visiem vējiem atsegtajiem pauguriem Idra kalna apkaimē. Par jātnieku komandieri viņš iecēla misteru Haidu — ar kaut ko mazāku tas nebūtu samierinājies. Desmit minūtes pēc tam, kad Oklijs un Bulbridžs bija pabeiguši savu stāstāmo, visi jau atradās savās vietās. Viņi meklēja lidz tumsai, taču tumsa iestājās ātri. Kopš ziemas saulgriežiem bija pa­gājušas tikai piecas dienas: trijos jau metās krēsla, četros bija pavisam tumšs.

Meklētāji atgriezās Ašfērā, kur kapteinis Airtons vēlējās uzklausīt ziņoju­mus par paveikto, cerēdams izprast, kas darāms tālāk. Turpat bija ari vairākas dāmas no tuvējās apkaimes namiem. Viņas bija mēģinājušas sēdēt mājās un gaidit ziņas par Streindža kundzes likteni, taču atklājušas, ka tāda sēdēšana ir gaužām vientulīga un neciešama. Dāmas devās uz Ašfēru daļēji tāpēc, ka bija še vajadzīgas, tomēr visvairāk tāpēc, lai sabiedrībā smeltos mierinājumu cita citas sabiedrībā.

Paši pēdējie pārradās Streindžs un Džeremijs Džonss. Nenoāvuši dubļainos zābakus, abi taisnā ceļā no staļļa devās iekšā. Streindžs bija gluži bāls, acis dziļi iegrimušas dobuļos. Viņš izskatījās un izturējās kā mēnessērdzīgais. Ja Džere­mijs Džonss nebūtu iestūmis viņu krēslā, diez vai viņam ienāktu prātā apsēsties.

Kapteinis Airtons izklāja uz galda savas kartes un sāka izklaušināt meklētā­jus par to, kur viņi bijuši un ko izdibinājuši. Izrādījās — neko.

Visi sanākušie skatījās uz kartēm un domāja par to, ka glītās līnijas un vārdi pa­tiesībā ir ledū kalti dīķi un upes, mēmi meži, aizsaluši grāvji un augsti, kaili kalni, visi atcerējās, cik aitu un govju, un meža zvēru šai gadalaikā sastapuši savu nāvi.

Man liekas, es vakarnakt pamodos… — negaidot ierunājās aizsmakusi balss. Visi atskatījās.

Streindžs vēl aizvien sēdēja turpat, kur viņu bija apsēdinājis Džeremijs. Rokas nokarājās viņam gar sāniem, viņš stingi vērās grīdā.

Es vakarnakt pamodos. Nezinu, cikos tas bija. Arabella sēdēja gultas kāj­galī. Viņa bija apģērbusies.

Jūs agrāk to neteicāt, — aizrādīja misters Haids.

Es biju aizmirsis. Man likās, es esmu to nosapņojis.

Es nesaprotu, — bilda kapteinis Airtons. — Vai jūs gribat sacīt, ka misis Streindža atstājusi jūsu māju jau naktī?

Likās, arī Streindžs pats gribētu zināt atbildi uz šo ārkārtīgi saprātīgo jau­tājumu, taču viņš to nespēja atrast.

Bet, ser, — misters Haids turpināja, — no rīta jūs taču noteikti pama­nījāt, vai viņa ir gultā?

Viņa tur bija. Skaidrs, ka bija. Ir muļķīgi pat domāt… Vismaz… — Streindžs aprāvās. — Bija gan tā, ka pamodies es uzreiz sāku domāt par savu grāmatu, un istabā bija tumšs.

Vairākiem no klātesošajiem radās aizdomas, ka varbūt Džonatans Streindžs nav pavisam nolaidīgs laulātais draugs, tomēr sievai viņš velta neparasti maz uzmanības, un neviens vien sāka skatīties uz viņu ar šaubām, prātā pārcilājot daudzos iemeslus, kālab šķietami uzticīga sieva sniegotas nakts vidū pēkšņi varētu mesties projām. Nesaudzīgi vārdi? Negants raksturs? Briesmīgie skati, bez kurām nav iedomājams burvja darbs — spoki, dēmoni, šaušalas? Negai­dīts atklājums, ka namatēvam kaut kur ir mīļākā un pusducis ārlaulības bērnu?

Fiepeši kaut kur ārā, laikam priekšnamā, atskanēja kliedziens. Vēlāk neviens nevarēja pateikt, kas bijis kliedzējs. Vairāki Streindža kaimiņi, kas stāvēja vistu­vāk durvīm, devās skatīties. Tad arī viņi sāka klaigāt, un pārējie metās nopakaļ.

Sākumā priekšnamā bija tumšs, taču tūlīt tika atnestas sveces, un visi ieraudzīja, ka pie kāpnēm kāds stāv.

Tā bija Arabella.

Henrijs pietraucās pie viņas un apkampa; misters Haids un misters Airtons viņai sacīja, cik ļoti priecājas, redzot viņu sveiku un veselu; arī pārējie sāka izteikt savu apbrīnu un stāstīja katram, kas bija gatavs klausīties, ka viņiem nav bijis ne jausmas, ka misis Streindža tepat vien ir. Dāmas un kalpones saskrēja ap Arabellu un ņēmās iztaujāt. Vai viņai nekas nekaiš? Kur viņa bijusi? Vai viņa apmaldījusies? Vai noticis kas nelāgs?

Tad, kā palaikam mēdz notikt, vairāki no klātesošajiem vienlaikus pievērsa uzmanību kaut kam savādam: Streindžs nebija teicis ne vārdiņa, nebija meties pie viņas — un arī misis Streindža nebija viņu uzrunājusi vai spērusi kaut soli uz viņa pusi.

Burvis stāvēja un klusēdams raudzījās uz savu sievu. Pēkšņi viņš iekliedzās: — Lai Dievs žēlīgs, Arabella! Kas tev mugurā?

Pat sveču svaidīgajā, nedrošajā gaismā gluži skaidri varēja redzēt, ka Ara­bella ģērbusies melnā kleitā.

1815. gada decembris

— Jūs taču noteikti esat izsalusi līdz pašam kaulam! — misis Airtona izsau­cās un saņēma Arabellas roku. — Pasaulīt! Roka auksta kā kaps!

Kāda no dāmām metās uz salonu atnest Arabellai kādu šalli. Viņa atgriezās ar zilu Indijas kašmira šalli, ko rotāja smalka zeltītu un sārtu pavedienu ma­liņa, taču, kad misis Airtona aplika to Arabellai ap pleciem, melnā kleita itin kā uzsūca un aprija visu jaukumu.

Arabella, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar mierīgu vienaldzību noraudzījās uz visiem. Viņa nepagodināja ar atbildi nevienu no gādīgajiem jautātājiem. Nešķita, ka to atrašanās šeit viņu pārsteigtu vai mulsinātu.

Dieva dēļ, kur tu biji? — noprasīja Streindžs.

Pastaigājos, — viņa atbildēja. Viņas balss ne par kripatiņu nebija mainījusies.

Pastaigājies! Arabella, vai tu esi pavisam negudra? Trīs pēdas dziļā sniegā? Kur?

Tumšā mežā, — viņa atbildēja, — kur maigā miegā guļ mani brāļi un māsas. Tīreļos, starp sen mirušo brāļu un māsu smaržīgajiem gariem. Zem pe­lēkām debesīm, manu vēl nedzimušo brāļu un māsu sapņos un čukstos.

Streindžam gandrīz acis izlīda no pieres:

Kur?

Nav brīnums, ka pēc tik smalkjūtīgas iztaujāšanas misis Streindža vairs neko neteica, un vismaz viena no dāmām sāka domāt, ka tieši vīra bardzības dēļ viņa ir tik klusa un atbild tik ērmoti.

Misis Airtona aplika roku Arabellai ap pleciem un maigi pagrieza viņu uz kāpņu pusi.

Misis Streindža ir nogurusi, — viņa stingri paziņoja. — Nāciet, dārgā, kāpsim augšā, un es jums…

Nekā nebija! — viņu pārtrauca Streindžs. — Pagaidiet! Es gribu zināt, kas tā par kleitu. Atvainojiet, misis Airtona, bet es pavisam noteikti vēlos…

Viņš paspēra pāris soļu uz dāmu pusi, taču piepeši apstājās un, gluži sastul- bis, blenza uz gridu. Tad uzmanīgi apgāja kaut kam apkārt.

Džeremij! No kurienes uzradies šis ūdens? Tieši tur, kur stāvēja misis Streindža?

Džeremijs Džonss piegāja pie kāpnēm ar svečturi. Uz grīdas bija liela peļķe. Viņi abi ar Streindžu atgāza galvas un sāka pētīt griestus un sienas. Ieintere­sējās arī citi kalpi un pēc tam — citi džentlmeņi.

Kamēr kungiem bija citas rūpes, misis Airtona kopā ar dāmām klusiņām aizveda Arabellu.

Ašfēras priekšnams bija tikpat senlaicīgs kā viss cits šajā namā. Tas bija ap­darināts ar balti krāsotiem gobas paneļiem. Grīdu veidoja rūpīgi noslaucītas akmens plāksnes. Vienam no kalpiem ienāca prātā, ka varbūt ūdens izsūcies cauri no apakšas, viņš atnesa dzelzs iesmu un ņēmās bakstīt plāksnes, lai pie­rādītu, ka viena no tām ir vaļīga. Tomēr neviena nebija izkustināma. Nekur nebija nekādu pazīmju, kas liktu noskārst, kā priekšnamā varēja uzrasties peļķe. Kāds minēja, ka varbūt tur skurinājušies kapteiņa Airtona suņi. Suņus uzma­nīgi apskatīja. Tie bija pilnīgi sausi.

Vispēdīgi visi sadrūzmējās ap pašu peļķi.

Ūdens ir melns, un tajā ir kaut kādi birzumi, — norādīja Streindžs.

Izskatās pēc sūnām, — izteicās Džeremijs Džonss.

Visi vēl kādu laiku brīnījās un izsaucās, taču drīz pilnīgs panākumu trūkums lika mest pētīšanai mieru. Neilgi pēc tam džentlmeņi devās prom, aizvezdami līdzi savas sievas.

Piecos Dženeta Hjūza iegāja namamātes istabā un atrada viņu atslīgušu gultā. Arabella pat nebija papūlējusies novilkt melno kleitu. Kad Dženeta vaicāja, vai kundze nejūtas labi, Arabella atbildēja, ka viņai sāpot rokas. Palīdzējusi kun­dzei izģērbties, Dženeta aizgāja un pastāstīja Streindžam.

Otrā dienā Arabella sūdzējās par sāpēm, kas sākās galvvidū un gāja cauri līdz pat kāju pirkstgaliem (vismaz tā viņi nolēma saprast viņas vārdus: "no vai­naga līdz sakņu galiņiem"). Streindžam tas likās pietiekami biedējoši, lai sūtītu

kalpu uz Čērč-Stretonu pēc daktera, mistera Ņūtona. Jau pēcpusdienā misters Ņūtons atjāja uz Klanu, taču nekādas vainas nespēja atrast un mierīgu sirdi devās prom, apsolījis Streindžam pēc pāris dienām iegriezties vēlreiz. Trešajā dienā viņa nomira.

Misters Norels no Hanover-skvēra uzstāj, ka viss, kas pieder Džonam Askglāsam, no modernās maģijas jāizpurina kā putekļi un kodes no veciem svārkiem. Vai viņš cer, ka pēc tam vēl kaut kas būs palicis pāri? Izraidot Džonu Askglāsu, mēs paliksim ar tukšām rokām. [78]

Tas notika 1110. gada pēdējos mēnešos. Ziemeļanglijā parādījās savāds kara­spēks. Vispirms par to padzirdēja netālu no vietas, ko sauca par Penlovu, savas divdesmit vai trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Ņūkāslas. Neviens nezi­nāja, no kurienes karaspēks ieradies — ļaudis sprieda, ka droši vien iebrukuši skoti vai dāņi, varbūt pat francūži.

Decembra sākumā karaspēks bija ieņēmis Ņūkāslu un Daremu un traucās uz rietumiem. Tas piejāja pie AJendeilas, mazas akmens pilsētiņas augstu Nortumbri- jas kalnos, un uz vienu nakti apmetās tīreļa malā, gandrīz tās pievārtē. Alendeilieši bija aitu gani, nevis kareivji. Pilsētiņai nebija aizsargmūru, un tuvākās armijas vienības atradās trīsdesmit piecu jūdžu attālumā, tās gatavojās aizstāvēt Kārlailas pili. Tādēļ pilsētnieki nolēma, ka vislabāk būtu jo drīz sadraudzēties ar ērmoto karaspēku. Ar šādu nodomu no pilsētiņas izgāja pulciņš daiļu meiteņu: Judītes drošsirdīgās līdzinieces bija apņēmušās glābt savas un savu kaimiņu dzīvības. Taču nokļuvušas pie karaspēka nometnes, meitenes nobijās un gausināja soļus.

Nometnē valdīja klusums un skumjas. Lielām pārslām krita sniegs, un savā­die kareivji, savos biezajos, melnajos apmetņos ietinušies, gulēja uz sniegotās zemes. Vispirms meitenes nosprieda, ka šie kareivji ir miruši — tāpat lika do­māt arī milzums kraukļu un citu melnu putnu, kas bija nolaidušies apmetnē un tupēja pat uz gulošajiem kareivjiem, — tomēr kareivji nebija miruši: reižu reizumis kāds no viņiem sakustējās, piecēlās un gāja pie zirga vai aizdzina putnu, kas lūkoja ieknābt sejā.

Ieraudzījis meitenes, kāds kareivis piecēlās kājās. Viena no meitenēm pār­varēja bailes, piegāja viņam klāt un noskūpstīja uz lūpām.

Svešinieka āda bija ļoti bāla (tā mirdzēja kā mēnessgaisma) un pilnīgi tīra. Garie, taisnie mati krita viņam pār pleciem kā tumšbrūns ūdens. Sejas kauli bija nedabiski smalki un spēcīgi. Viņš bija ļoti nopietns. Zilās acis bija garenas un ieslīpas, uzacis tumšas un smalkas kā spalvas vilcieni, turklāt beidzās ar jo­cīgu ķeksīti. Tas viss meiteni itin nemaz nebiedēja. Viņai bija stāstīts, ka visi dāņi, skoti un francūži ir pārdabiski skaisti.

Svešais kareivis neliegdamies saņēma skūpstu un atļāva meitenei noskūp­stīt viņu vēlreiz. Pēc tam atmaksāja viņai ar to pašu. Cits kareivis piecēlās no sniega un atvēra muti. No tās izlauzās skumjas, žēlas skaņas, kaut kas līdzīgs mūzikai. Pirmais kareivis — tas, kuru bija skūpstījusi meitene, — vedināja viņu dejot, grozīdams un stumdīdams viņu ar saviem garajiem, baltajiem pirkstiem, līdz meitene dejoja viņam pa prātam.

Deja turpinājās labu brīdi, tad meitenei kļuva karsti un viņa apstājusies no­ņēma apmetni. Biedrenes ieraudzīja, ka sviedru vietā viņai uz rokām, sejas un kājām izspiedušās asiņu lāses. Asinis pilēja sniegā. Līdz nāvei iztrūkušās, pā­rējās aizbēga.

Savādais karaspēks neieņēma Alendeilu. Tai pašā naktī tas aizjāja tālāk uz Kārlailu. No rīta pilsētnieki bailīgi tuvojās laukam, kur naktī bija armijas no­metne. Viņi atrada meiteni, kuras augums bija gluži balts, bez nevienas asiņu lāses, bet sniegs viņai apkārt krāsojās koši sarkans.

Pēc šīm zīmēm alendcilieši zināja, ka pie viņiem pabijusi Daoine Sidhe — elfu karadraudze.

Cīņas turpinājās, un visās angļi zaudēja. Ziemassvētkos elfu karadraudze iegāja Jorkā. Tā jau bija ieņēmusi Ņūkāslu, Daremu, Kārlailu un Lankasteru. Ja nerunājam par Alendeilas jaunavas izlietajām asinīm, elfi gandrīz nemaz neiz­rādīja cietsirdību, kuras dēļ tik plaši daudzina viņu cilti. No visām pilsētām un cietokšņiem, ko viņi ieņēma, vienīgi Lankastera tika nodedzināta līdz pama­tiem. Tērskā, Jorkas ziemeļus, kādu karadraudzes locekli, izskriedama tieši zirga priekšā, apdusmoja cūka; zirgs saslējās pakaļkājās, atžagarni nokrita zemē un salauza mugurkaulu. Elfs un viņa biedri dzinās cūkai pakaļ un, kad noķēra, iz­rāva tai acis. Tomēr parasti karadraudzes ierašanos ik pilsētā un ciemā gan meža, gan mājas dzīvnieki sveica ar lielām gavilēm: likās, tie zināja, ka ieradies sa­biedrotais cīņā pret kopīgo ienaidnieku — cilvēku.

Ziemassvētkos karalis Henrijs savā Vestminsteras namā sapulcināja karaļvalsts augstmaņus, bīskapus, abatus un citus ievērojamus vīrus, lai apspriestos, ko darīt. Tajos laikos elfi Anglijā nebija nekas neredzēts. Daudzās vietās bija senas elfu apmetnes, dažas aizmaskotas ar burvestību palīdzību, citām kristīgie eženieki vien­kārši gāja apkārt ar līkumu. Karaļa Henrija padomnieki vienā balsī apgalvoja, ka elfi pēc savas dabas ir samaitāti radījumi: izlaidīgi, nodevīgi 1111 zaglīgi. Tie pavedina jaunekļus un jaunavas, jauc prātus ceļiniekiem un zog bērnus, lopus un labību. Tie ir apbrīnojami slinki: pirms daudziem gadu tūkstošiem apguvuši akmeņkaļu, galdnieku un kokgriezēju amatus, tie pat nepūlas uzcelt sev krietnus namus, bet joprojām mitinās vietās, ko paši gan sauc par pilīm, taču patiesībā tie ir "bruģi" — no sirmas senatnes saglabājušies zemes uzkalni. Savas dienas tie iznieko, dzerdami un dejodami, bet to mieži un pupas tikmēr sapūst uz lauka un lopiņi drebēdami nosalst saltajos kalnos. Ja elfiem nebūtu burvestību un to mūžs nesniegtos gandrīz līdz nemirstībai — jā, par to visi karaļa Henrija padomdevēji bija vienisprātis, — šī cilts jau sen būtu izmirusi no bada un slāpēm. Taču, skat, nekam nederīgā, no­laidīgā rase bija iebrukuši cītīgi apsargātajā kristīgajā valstī, uzvarējusi visās kaujās un jājusi no pilsētas uz pilsētu, iekarojot katru cietoksni, kas stājās tai pretī. Visas šīs zīmes vēstīja par tik lielu mērķtiecību, kāda līdz šim pie elfiem nebija pamanīta.

Neviens nezināja, ko nu lai domā.

Janvārī elfu karadraudze izjāja no Jorkas un devās uz dienvidiem. Pie Tren- tas tā apstājās. Tālab karalis Henrijs ar savu armiju cīnījās kaujā ar Daoitie Sidhe Trentas krastos, Ņūarkas apkaimē.

Pirms kaujas pār karaļa Henrija armijas ierindu pūta burvju vējš un lidi­nājās salda stabules dziesma. To dzirdēdami, daudzi zirgi izrāvās un metās prom, nereti aizvilkdami līdzi nelaimīgos jātniekus. Bez tam ikkatrs kareivis dzirdēja savu visumīļāko balsis — kam tā bija mātes balss, kam tēva, bērnu vai izre­dzēto, — balsis aicināja viņus doties mājup. No debesīm nolaidās liels pulks kraukļu, kas knābāja angļu kareivju sejas, un melno spārnu haoss darīja viņus aklus. Angļiem vajadzēja cīnīties ne tikai ar sidu prasmīgajiem un nežēlīgajiem karotājiem, bet arī ar pašu bailēm no tik pārdabiskas maģijas. Tādēļ nav jābrī­nās, ka šī kauja bija īsa un karalis Henrijs to zaudēja. Brīdī, kad iestājās pilnīgs klusums un par Anglijas karaļa sakāvi nebija ne mazāko šaubu, jūdžu jūdzēm tālu ap karalauku kā līksmodamies sāka dziedāt putni.

Karalis un viņa padomnieki gaidīja, kad viņiem pretim iznāks pretinieku vadonis vai karalis. Daoine Sidhc rindas pašķīrās, un kāds nāca.

Maz ticams, ka viņam bija kurmet piecpadsmit gadu. Gluži kā visi elfu kara- draudzes cīnītāji, viņš bija ģērbies melnās, noplīsušās rupjas vilnas drānās.

Tāpat kā citiem, ari viņam mati bija tumši, gari un taisni. Tāpat kā pārējie, viņš nerunāja nedz angliski, nedz franciski — tātad nevienā no valodām, kurās to laiku ļaudis sazinājās Anglijā, — bet vienīgi elfu dialektā. [79] [1] Mūsdienās Anglijā neviens šo valodu nezina un no tās saglabājusies vien saujiņa aizguvumu — mīklainu maģisku paņēmienu apzīmējumu. Mārtiņš Peils savā De Tractatu Magicarum Linguarum raksta, ka elfu valoda bijusi radniecīga senajām ķeltu valodām.Viņš bija bāls un daiļš, un viņa seja bija svinīgi nopietna, taču itin visiem bija skaidrs, ka viņš ir cilvēks, nevis elfs.

Normaņu un angļu augstmaņi un bruņinieki viņu todien ieraudzīja pirmo reizi, un, pēc to mēra mērojot, viņš nebija necik labāks par mežoni. Viņš nekad nebija redzējis karoti vai krēslu, dzelzs katliņu vai sudraba peniju, vai vaska sveci. Nevienam elfu klanam vai karaļvalstij tajos laikos tik smalku lietu nebija. Kad karalis Henrijs un šis zēns sanāca kopā, lai savā starpā sadalītu Angliju, Henrijs sēdēja uz koka soliņa un dzēra vīnu no sudraba biķera, bet zēns sēdēja uz grīdas un no akmens kausa dzēra aitas pienu. Orderiks Vītālis, apmēram pēc trīsdesmit gadiem rakstīdams savu hroniku, stāsta par to, kā šo svarīgo pārrunu laikā Daoine Sidhe karotājs pieliecies un sācis rūpīgi izlasīt no zēna netīrajiem matiem utis, un cik satriekti, to redzot, bijuši karaļa Henrija galminieki.

Elfu karadraudzē bija arī kāds jauns normaņu bruņinieks vārdā Tomass no Dandeilas. [80] [1] dažādos avotos arī Tomass de Dandels vai Tomass de Donvils. Cik noprotams, vairāki augstmaņi no Henrija pavadoņu pulka sazīmēja Tomasā varena normaņu dižcilša jaunāko dēlu, kas bija bez miņas pazudis Ziemassvētku dienā pirms četrpadsmit gadiem. Ņemot vērā apstākļus, kādos viņš bija atgriezies, jāšaubās, vai angļu kungi par to sevišķi priecājās.

Viņš jau daudzus gadus dzīvoja Elfu valstī kā gūsteknis, taču savu dzimto valodu (franču) vēl atcerējās gana labi, lai palīdzētu zēnam un karalim Henrijam saprasties.

Karalis Henrijs vaicāja pēc zēna vārda.

Zēns atbildēja, ka viņam vārda nav. [81] 1 Kad viņš bija mazs bērns, karadraudzes elfi viņam bija devuši vārdu savā valodā; kā apgalvo, tas esot nozīmējis "Strazds", taču, dodamies uz Angliju, viņš jau bija no šī vārda atteicies. Vēlāk viņš pieņēma sava tēva vārdu — Džons d'Askglāss —, tomēr valdīšanas agrī­najā posmā viņu parasti dēvēja kādā no daudzajiem draugu vai ienaidnieku dotajiem titu­liem: Karalis, karalis Krauklis, Melnais karalis, Ziemeļu karalis.

Karalis Henrijs gribēja zināt, kālab viņš nācis iekarot Angliju.

Zens atbildot sacīja, ka esot vienīgais, kas vēl palicis dzīvs no aristokrātis­kas normaņu dzimtas, kurai karaļa Henrija tēvs Vilhelms Iekarotājs bija dāvājis plašas zemes Anglijas ziemeļos. Dzimtas vīriem zemi un dzīvību atņēmis ne­ģēlīgs ienaidnieks vārdā Ibērs de Kotantēns. Zēns stāstīja, ka viņa tēvs pirms vairākiem gadiem meklējis taisnību pie Viljama II (karaļa Henrija brālis un priekštecis), taču aizraidīts tukšā. Drīz pēc tam viņa tēvs noslepkavots. Viņu pašu, vēl zīdaiņa autiņos tītu, Ibēra vīri aiznesuši uz mežu un atstājuši. Tur viņu atra­duši sidu karotāji, kas aizveduši viņu uz Elfu valsti. Nu viņš bija atgriezies.

Zēns izrādīja ļoti jauniem cilvēkiem raksturīgo pārliecību par to, ka viņam vienīgajam ir taisnība un visi pārējie ir nekrietni neģēļi. Viņš bija ieņēmis galvā, ka tas Anglijas gabals, kas atradās starp Tvīdu un Trentu, ir taisnīgs atlīdzinājums par to, ka normaņu valdnieki nav spējuši atriebt viņa dzimtas locekļu slepka­vību. Tikai šī un neviena cita iemesla dēļ karalim Henrijam pienācās ierauties savas karaļvalsts dienvidu daļā.

Zēns sacīja, ka viņš jau esot karalis Elfu zemē. Nosauca arī tā elfu valdnieka vārdu, kuram viņš pakļaujoties. To neviens nesaklausīja. [82] [1] Sī Daoine Sidhe valdnieka vārds bija sevišķi garš un sarežģīts. Godājot tradīciju, viņu parasti dēvē par Oberonu.

Tai dienā sākās viņa valdīšana, kas bez pārtraukuma turpinājās vairāk nekā trīssimt gadu.

Četrpadsmit gadu vecumā viņš jau bija izveidojis to maģijas sistēmu, kuru mēs izmantojam vēl šobaltdien. Pareizāk sakot, sistēmu, kuru mēs izmantotu, ja vien to spētu: lielāko daļu tā, ko viņš zināja, mēs esam aizmirsuši. Viņš ideā­lās proporcijās saliedēja elfu maģiju un cilvēku kārtību, apvienojot viņu spējas ar savu neticamo mērķtiecību. Mums nav zināms neviens izskaidrojums tam, kāpēc nolaupīts kristiešu bērns piepeši varēja kļūt par dižāko burvi pasaulē. Arī citi ežuvietu bērni, gan pirms tam, gan vēlāk, uzturējās Elfu valstī kā gūs­tekņi, taču nevienam no viņiem šī pieredze negāja labumā tā kā viņam. Salī­dzinājumā ar viņa sasniegumiem visi mūsu pūliņi ir bāli un nenozīmīgi.

Misters Norels no Hanover-skvēra uzstāj, ka viss, kas pieder Džonam Ask- glāsam, no modernās maģijas jāizpurina kā putekļi un kodes 110 veciem svārkiem. Vai viņš cer, ka pēc tam vēl kaut kas būs palicis pāri? Izraidot Džonu Askglāsu, mēs paliksim ar tukšām rokām.

Iz Džonatana Streindža "Angļu maģijas teorijas un prakses" I sējuma. Džona Mareja apgādā, 1816.

1816. gada janvāris

Diena kija tumsa. Ledains vējš dzenāja sniega pārslas un pūta mistera Norela bibliotēkas logos, aiz kuriem, rakstīdams darījumu vēstules, sēdēja Čaildermass. Kaut pulkstenis bija tikai desmit no rīta, jau bija aizdegtas sveces. Valdīja pil­nīgs klusums, vien kamīna režģī lāgiem izčūkstēja pa oglei un, slīdēdama pāri papīram, nočirkstēja Caildermasa spalva.

Hanover-skvērs 1816. gada 8. janvārī

Lordam Sidmutam, iekšlietu ministram

Milord,

saskaņā ar mistera Norela vēlēšanos ziņoju, ka burvestības, kurām jānovērš upju pārplūšana Safolkas grāfistē, ir gatavas. Rēķins šodien tiks nosūtīts uz Valsts kasi misteram Vinnam…

Kaut kur sēri dimdēja zvans. Kaut kur ļoti tālu. Čaildermass to gandrīz nedzir­dēja, taču no zvana skaņām itin viss ap viņu kļuva arvien tumšāks un skumīgāks.

…Burvestība noturēs ūdeņus upju parasto gultņu robežās. Tiesa, misters Līvss, jaunais inženieris, kuram Safolkas lords vietvadis uzdeva novērtēt, cik iztu­rīgi ir esošie tilti un citas ar upēm saistitās būves, ir izteicis zināmas šaubas…

Viņa priekšā pletās vientulīga ainava. Viņš to redzēja ļoti skaidri, gluži kā labi pazīstamu vietu vai gleznu, kas gadu no gada bijusi acu priekšā. Brūnu, tukšu lauku klaids un ēku drupas zem nemīlīgām, pelēkām debesīm…

…vai tilti pār Stauru un Orvelu spēs izturēt spēcīgās ūdens gāzmas, kas allaž veidojas lietavu laikā. Misters Līvss ierosina nekavējoties rūpīgi izpētīt visus Safolkas tiltus, ūdensdzirnavas un braslus, sākot ar Stauru un Orvelu. Cik man zināms, viņš par to Jūsu gaišībai jau ir aizrakstījis…

Tagad viņš ne tikai domāja par vientuļo ainavu. Likās, viņš pats tajā atrodas. Viņš stāvēja uz sena, dangaina ceļa, kas vijās augšup melnā pakalnā, turp, kur debesīs pulcējās liels melnu putnu bars…

…Misters Norels noraidīja ierosinājumu ierobežot burvestību laikā. Viņš ir tādos ieskatos, ka burvestība būs spēkā tikmēr, kamēr tecēs upes, tomēr viņš lūdz izteikt Jūsu gaišībai priekšlikumu pēc divdesmit gadiem pārbaudīt bur­vestību. Nākamās nedēļas otrdienā misters Norels sāks pielāgot šo pašu bur­vestību Norfolkas grāfistei…

Melnie putni pelēkajās debesīs atgādināja melnus burtus. Vēl brīdis, un viņš sapratīs, kas tur rakstīts. Akmeņi uz senā ceļa ir zīmes, kas pareģo ceļinieka gaitas.

Čaildermass salēcās un atjēdzās. Spalvaskāts gandrīz izslīdēja viņam no rokas, uz vēstules izšļakstījās tinte. Viņš apjucis paskatījās apkārt. Nē, liekas, tas nebija sapnis. Visi vecie, pazīstamie priekšmeti bija savās vietās: grāmatas plauktos, spogulis, tintnīca, kamīna biguļi, Mārtiņa Peila porcelāna statuete. Taču viņš bija sācis šaubīties par savām maņām, vairs neticēja, ka grāmatas, spoguļi, sta­tuete tiešām te ir. Likās, viss, ko viņš redz, ir tikai plāna tēne, ko var aizķert ar nagu, noplēst un aiz tās atklāsies saltā, tukšā ainava.

Brūnie lauki bija applūduši; tos krustoja un šķērsoja ledaini pelēku lāmu virtenes. Lāmu raksts kaut ko vēstīja. Ar lāmām laukos bija rakstījis lietus. Lāmas bija lietus buramvārdi, un melno putnu virpuļi pelēkajās debesīs bija buram- vārdi, ko rakstīja debesis, un pelēkbrūno zāles stiebru šūpas bija vēja buramvārdi. Visam bija nozīme.

Čaildermass pielēca kājās un sapurinājās. Steigšus pagājās pa bibliotēku un pašķindināja zvanu, saukdams kalpu. Taču, kamēr viņš gaidīja, no jauna stājās spēkā maģija. Kad ieradās Lūkass, Čaildermass vairs nezināja, vai viņš atrodas mistera Norela bibliotēkā vai stāv uz mūžsena ceļa…

Viņš no visa spēka papurināja galvu un samirkšķināja acis.

— Kur saimnieks? — viņš jautāja. — Kaut kas nav labi.

Lūkass raudzījās pretī ar jaušamām bažām.

Mister Čaildermas? Vai jūs neesat slims, ser?

Nepievērs uzmanību. Kur ir misters Norels?

Admiralitātē, ser. Man likās, jūs to zināt. Pirms stundas viņam pakaļ atbrauca kariete. Drīz viņam jau vajadzētu būt atpakaļ.

Nē, — Čaildermass neticēja. — Nevar būt. Viņš noteikti nekur nav aizbraucis. Vai tu skaidri zini, ka viņš nesēž kabinetā burdams?

Skaidri zinu, ser. Es redzēju karieti aizbraucam, un saimnieks tajā sēdēja. Es aizsūtīšu Metjū pēc daktera, mister Čaildermas. Liekas, jums nepavisam nav labi.

Čaildermass jau atvēra muti, lai paziņotu, ka viņš nekādā ziņā nav slims, taču tieši tai brīdī..

…uz viņu paskatījās debesis. Zeme zem kājām nodrebēja, juzdama viņu uz savas muguras.

Debesis viņu uzrunāja.

Šo valodu viņš nekad nebija dzirdējis. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tie ir vārdi. Varbūt debesis runāja ar melnajiem burtiem, ko zīmēja putni. Viņš bija sīks un neaizsargāts, viņam nebija, kur bēgt. Zeme un debesis bija viņu satvēru­šas kā divas plaukstas. Tās kuru katru brīdi varēja viņu sadragāt.

Debesis uzrunāja viņu vēlreiz.

Es nesaprotu, — viņš sacīja.

Viņš noblisināja acis un ieraudzīja, ka pār viņu noliecies Lūkass. Trūka el­pas. Viņš izstiepa roku, un tā kaut kam pieskārās. Viņš pagrieza galvu un apju­cis atklāja, ka roka atrodas līdzās krēsla kājai. Viņš gulēja uz grīdas.

Kas te?… — viņš jautāja.

Jūs esat bibliotēkā, ser, — atbildēja Lūkass. — Man liekas, jūs paģībāt.

Palīdzi man piecelties! Man jārunā ar Norelu.

Es taču jums teicu, ser…

Nē! — Čaildermass neklausījās. — Tu maldies. Viņš ir mājās. Katrā ziņā. Palīdzi man uzkāpt pa kāpnēm!

Lūkass palīdzēja viņam pieslieties kājās un tikt ārā no bibliotēkas, taču pie kāpnēm viņš atkal gandrīz nošļuka uz grīdas. Lūkass pasauca otru sulaini, Metjū, un divatā viņi pusstumšus, pusnešus nogādāja Čaildermasu uz mazo trešā stāva kabinetu, kur misters Norels dziļā slepenibā mēdza burt.

Lūkass atvēra durvis. Kamīnā dega uguns. Uz paplātītes glīti rindojās spal­vas, spalvu nazīši, spalvaskāti un zīmuļi. Tintnīca bija pilna ar tinti, un tai bija uzlikts sudraba vāciņš. Grāmatas un bloknoti stāvēja kārtīgās kaudzītēs vai bija nolikti plauktos. Viss bija tīrs un spodrs, nevainojami akurāts. Bija skaidrs, ka misters Norels šorīt kabinetā nebija iegriezies.

Čaildermass atgrūda sulaiņus. Viņš stāvēja un, neko nesaprazdams, skatījās uz kabinetu.

Redzat, ser? — jautāja Lūkass. — Kā jau es jums teicu. Saimnieks ir Ad­miralitātē.

Jā, Čaildermass redzēja.

Bet tas bija prātam neaptverami. Ja dīvainā maģija nebija Norela roku darbs, kurš tad bija būris?

Vai nav iegriezies Streindžs? — viņš jautāja.

Nu gan! — Lūkass saskaitās. — Es tak laikam pietiekami labi zinu, kas man darāms, un misteru Streindžu mājā neielaistu! Jūs vēl arvien izskatāties nelāgi, ser. Es tomēr pasaukšu dakteri!

Nē, nē. Man jau ir labāk. Daudz labāk. Palīdzi man apsēsties! — Čail­dermass atslīga krēslā un nostenējās. — Dieva dēļ, ko jūs abi tā blenžat? — Viņš meta ar roku, dzīdams sulaiņus prom. — Metjū, vai tev darba trūkst? Lūkas, atnes man ūdeni!

Viņam joprojām reiba galva, taču nelāgā sajūta pakrūtē vairs nebija tik spē­cīga. Pirmītējo ainavu viņš spētu aprakstīt visos sīkums. Tā bija iespiedudsies viņam atmiņā uz visiem laikiem. Necilvēcīgās vientulības sajūta nekur nebija pazudusi, taču vairs nebija bail tajā pazust. Viņš spēja domāt.

Lūkass atgriezās ar paplāti, uz kuras bija vīna glāze un karafe ar ūdeni. Su­lainis ielēja ūdeni glāzē, un viņš to izdzēra.

Čaildermass zināja kādus buramvārdus. Ar tiem varēja atklāt maģiju. Tie nepalīdzēja uzzināt, kas tā par burvestību un kurš ir būrējs; tie vienkārši ļāva uzzināt, vai šai vietā patlaban nav spēkā maģija. Vismaz tā tam vajadzēja būt. Čaildermass tikai reizi bija šos buramvārdus izmēģinājis un neko nebija atklā­jis. Viņš nezināja, vai tie darbojas vai ne.

Ielej vēl ūdeni! — viņš lika Lūkasam.

Lūkass ielēja.

Šoreiz Čaildermass no glāzes nedzēra. Viņš tajā čukstus pateica dažus vārdus, tad pacēla pret gaismu un, skatīdamies cauri, sāka lēni griezties, līdz cauri glāzei bija apskatījis visu istabu.

Neko neieraudzīdams.

Es taču nemaz nezinu, ko meklēju, — viņš nopurpināja. Tad sacīja Lū­kasam: — Nāc līdzi! Man vajag tavu palīdzību.

Viņi atgriezās bibliotēkā. Čaildermass pacēla glāzi, atkal nomurmināja ūde­nim pāris vārdus un skatījās tam cauri.

Nekā.

Viņš piegāja pie loga. Glāzes dibenā kaut kas it kā pazibēja, kaut kas līdzīgs baltas gaismas zīlītei.

Tas ir ārā, — viņš nobubināja.

Kas ir ārā? — Lūkass nesaprata.

Čaildermass neatbildēja. Viņš paskatījās pa logu. Hanover-skvēra dubļainos bruģakmeņus bija apsedzis sniegs. Uz šī baltuma asi iezīmējās melnās metāla margas, kas ietvēra laukumu. Joprojām sniga, pūta sīvs vējš, taču laukumā grozījās savs pulciņš cilvēku. Visiem bija zināms, ka Hanover-skvērā dzīvo mis­ters Norels, un daudzi nāca šurp, vēlēdamies uz viņu paskatīties. Šobrīd, piemē­ram, mājas priekšā aizgrābti stāvēja kāds džentlmenis un divas jaunas dāmas (visi trīs, neapšaubāmi, dedzīgi maģijas mīļotāji). Mazliet tālāk pret margām bija atbalstījies melnīgsnējs jauneklis. Viņam blakus stāvēja tintes pārdevējs nodriskātos svārkos, ar tintes muciņu pār plecu. Labajā pusē bija vēl viena dāma. Viņa bija uzgriezusi mistera Norela namam muguru un lēni gāja uz Hanover- strītas pusi, tomēr Čaildermasam bija aizdomas, ka vēl pirms brīža arī viņa bijusi ziņkārīgo pulciņā. Dāma bija eleganti un dārgi ģērbusies tumšzaļā, ar sermuļādu apmalotā mantijā, rokas viņa sildīja lielā sermuliņu mufē.

Tintes pārdevēju Čaildermass labi pazina, jo bieži pirka no viņa tinti. Visi pārējie gan bija pilnīgi sveši.

Vai tu kādu no viņiem pazīsti? — viņš jautāja.

To tumšmati, — Lūkass norādīja uz jaunekli pie margām. — Frederiks Mārstons. Viņš te ir bijis jau vairākas reizes, gribēja, lai misters Norels pieņem viņu mācekļos, bet misters Norels nevēlējās ar viņu runāt.

Ā. Man liekas, tu esi par viņu stāstījis. — Čaildermass vēl bridi skatījās uz cilvēkiem laukumā, tad sacīja: — I.ai cik neiespējami tas arī liktos, acīmredzot viens no viņiem kaut ko bur. Vajag iet un paskatīties. Nāc līdzi! Bez tevis es netikšu galā.

Ārā maģija bija vēl vairāk jūtama. Skumjais zvans jau dunēja Čaildermasa galvā. Viņpus sniega aizkara kā burvju lukturī nemitīgi mijās abas pasaules — vienubrīd acu priekšā bija Hanover-skvērs, bet jau nākamajā — vientulīgie lauki un melnie burti debesīs.

Čaildermass pacēla vīna glāzi, grasīdamies izteikt buramvārdus, taču viņam nebija vajadzības to darīt. Ūdens jau zaigoja maigā, baltā gaismā. Glāze bija spožākais punkts visā pelēkajā ziemas dienā, tās gaisma spulgoja dzidrāk nekā jebkura lampa, un Čaildermasam un Lūkasam sejā krita ērmotas ēnas.

Ar viņu atkal runāja debesis. Šoreiz tas laikam bija jautājums. Viņa atbildei būs neiedomājamas sekas. Ja tikai viņš spētu saprast šo jautājumu, ja spētu atrast īstos vārdus, lai atbildētu, tad kaut kas atklātos — un angļu maģijā sāktos jauns laikmets, notiktu pārmaiņas, par kurām ne Streindžs, ne Norels ij nenoskārš.

Viņš visiem spēkiem pūlējās saprast. Valoda vai buramvārdi likās neizturami pazīstami. Likās, vēl mirklis — un viņš visu apjautts. Šos vārdus taču pasaule sacīja viņam ikkatru viņa mūža dienu — viņš tikai līdz šim nebija tos saklausījis…

Lūkass kaut ko runāja. Laikam Čaildermass atkal bija sācis šļūkt gar zemi, jo izrādījās, ka Lūkass ir saķēris viņu aiz padusēm un pūlas noturēt kājās. Uz bruģa gulēja glāzes suķes, baltā gaisma bija izkaisīta sniegā.

— …gaužām savādi, — runāja Lūkass. — Tā gan, mister Čaildermas! Ce­lieties, celieties! Pirmo reizi redzu, ka jums tā uznāk. Vai jūs labi zināt, ser, ka negribat iet iekšā? Ahā, rekur arī misters Norels. Viņš zinās, ko darīt.

Čaildermass palūkojās pa labi. No Džordž-strītas puses laukumā patlaban ieripoja mistera Norela kariete.

To redzēja arī tintes pārdevējs. Viņš tūdaļ piegāja pie džentlmeņa un abām jaunajām dāmām. Godbijīgi paklanījies, viņš uzrunāja džentlmeni. Visi trīs pa­grieza galvas un paskatījās uz karieti. Džentlmenis iebāza roku kabatā un iedeva tintes pārdevējam monētu. Tas vēlreiz paklanījās un aizgāja.

Misters Mārstons — melnīgsnējais jauneklis — arī pats gluži labi zināja, ka tā ir mistera Norela kariete. Pamanījis tās tuvošanos, viņš adipinājās no mar­gām un devās uz priekšu.

Pat eleganti tērptā dāma bija pagriezusies un nāca atpakaļ uz mistera No­rela nama pusi, acīmredzot vēlēdamās paskatīties uz Anglijas Pirmo Burvi.

Pie namdurvīm kariete apstājās. Sulainis nokāpa no bukas un atvēra dur­vis. Misters Norels izkāpa. Viņš bija ievīstījies tik daudzās šallēs, ka sīkais augu­miņš izskatījās gandrīz plecīgs. Misters Mārstons uzreiz viņu sveicināja un sāka kaut ko klāstīt. Misters Norels nepacietīgi papurināja galvu un ar rokas mājienu raidīja jaunekli projām.

Čaildermasam un Lūkasam garām pagāja elegantā dāma. Viņa bija ļoti bāla un nopietna. Čaildermass nodomāja, ka tie, kurus tādas lietas interesē, droši vien uzskatītu viņu par skaistu. Tagad, kad viņš bija dabūjis to redzēt tuvumā, viņa likās pazīstama.

Lūkas! — viņš nomurmināja. — Kas ir šī dāma?

Atvainojiet, ser. Man liekas, es viņu redzu pirmo reizi.

Misters Mārstons pie karietes kāpnītēm kļuva arvien uzstājīgāks, misters Norels arvien piktāks. Viņš atskatījās; ieraudzīja turpat blakus Čaildermasu un Lūkasu un māja, lai abi steidzas palīgā.

Tai pašā brīdī elegantā dāma paspēra soli uz viņa pusi. Gandrīz izskatījās, ka arī viņa misteru Norelu uzrunās, tomēr viņai bija citi nodomi. Izņēmusi no mufes pistoli, viņa nesatricināmā aukstasinībā pavērsa to pret burvja sirdi.

Misters Norels un misters Mārstons sastinga, mutes iepletuši.

Tad vienlaikus notika vairākas lietas. Lūkass palaida vaļā Čaildermasu — tas kā akmens nokrita uz bruģa — un metās pie saimnieka. Misters Mārstons saķēra dāmu ap vidukli. Mistera Norela kučieris Deivijs nolēca no bukas un satvēra viņu aiz rokas, kurā bija pistole.

Čaildermass gulēja sniegā starp suķēm. Viņš redzēja, kā dāma bez mazākās piepūles atsvabinās no mistera Mārstona tvēriena. Viņa nogrūda to gar zemi ar tādu spēku, ka jauneklis nokrita un necēlās. Ar cimdotu rociņu pieskārās Deivijam pie krūtīm, un Deivijs aizlidoja vairākus jardus atšaubiski. Mistera Norela sulainis — tas, kurš bija atvēris karietes durvis, — mēģināja notriekt viņu no kājām, taču dāma no puiša grūdiena pat nesagrīļojās. Tā piespieda roku viņam pie sejas — vieglāk par vieglu —, un sulainis saļima uz bruģa. Lūkasam viņa vienkārši iesita ar pistoli.

Tas viss ar prātu nebija aptverams. Čaildermass uzrausās kājās un meimu­roja, nezinādams, vai viņš iet pa Hanover-skvēra bruģakmeņiem vai pa senu Elfu valsts ceļu.

Misters Norels skatījās uz dāmu ar absolūtu šausmu izteiksmi sejā, pārbijies tik ļoti, ka nespēja ne pakliegt, ne bēgt prom. Čaildermass kā samierinādams izstiepa rokas:

Kundze… — viņš iesāka.

Dāma pat neatskatījās.

No sniegpārslu virpuļa reiba galva. Lai viņš pūlējās kā pūlēdamies, Hanover- skvērs slīdēja prom. Viņu nepielūdzami sauca svešā ainava; tūlīt, tūlīt misters Norels tiks nošauts, un viņš nekādi nespēj to nepieļaut.

Tad atgadījās kaut kas savāds.

Atgadījās kaut kas savāds. Hanover-skvēra vairs nebija. Mistera Norela, Lū­kasa un visu pārējo vairs nebija.

Turpretim dāma palika.

Skatīdamās viņam garām, tā stāvēja uz senā ceļa, un tai virs galvas pelēkajās debesīs šaudījās un virmoja putni. Tā pacēla pistoli un notēmēja ārā no Elfu valsts, tēmēja Anglijā un mistera Norela sirdī.

Kundze, — atkal ierunājās Čaildermass.

Dāma palūkojās uz viņu, un tās acīs salts zalgoja naids. Pasaulē nebija tādu vārdu, ar kuriem viņš spētu to apturēt. Nedz šajā pasaulē, nedz kādā citā. Tādēļ viņš izdarīja vienīgo, kas bija viņa spēkos. Viņš satvēra pistoli aiz stobra.

Atskanēja šāviens, nepanesami skaļš.

Laikam tieši ar šāviena trokšņa spēku viņš atkal nonāca Anglijā.

Piepeši viņš pussēdus, pusguļus atradās Hanover-skvērā, atslīdzis pret karietes kāpnītēm. Kur varētu būt Norels, — Čaildermass domāja, — vai viņš ir miris? Droši vien vajadzētu celties un to noskaidrot, taču uzreiz saprata, ka viņam tas vairs nešķiet sevišķi svarīgi, un tā viņš palika turpat, kur bijis.

Tikai tad, kad ieradās ārsts, viņš atskārta, ka dāma tiešām bija izšāvusi un trāpījusi — viņam pašam.

Dienas atlikusī daļa un gandrīz visa nākamā diena pagāja sāpju un laudanuma murgu neatmaņā. Lāgiem Čaildermass it kā stāvēja uz senā ceļa zem runā­jošām debesīm, bet tagad viņam līdzās bija Lūkass, kas mēļoja par galmadā­mām un ogļu spaiņiem. Pāri visām debesīm bija nostiepta virve un pa to rindu rindām gāja cilvēki. Viņu vidū bija Streindžs, bija arī Norels. Abiem rokās bija grāmatu kaudzes. Pa virvi gāja ari izdevējs Džons Marejs, Vinkuls un daudzi citi. Lāgiem Čaildermasa sāpes izmuka no pleca un spēlēja istabā paslēpes. Tādās reizēs viņam šķita, ka sāpes pārvērtušās par mazu dzīvnieciņu. Neviens cits par to klātbūtni nezināja. Laikam vajadzētu pateikt, lai tās izdzen pa dur­vīm. Reiz viņš tās pamanīja: sāpēm bija liesmaini sarkans kažociņš, košāks nekā lapsām…

Otrās dienas vakarā viņš gulēja savās cisās, jau daudz skaidrāk noskārzdams, kas viņš ir, kur atrodas un kas noticis. Ap pulksten septiņiem durvis atvērās un ienāca Lūkass ar krēslu. To viņš nolika blakus gultai. Pēc mirkļa iesoļoja mis­ters Norels un ieņēma vietu uz krēsla.

Labu brīdi viņš tikai sēdēja, skatīdamies uz lupatu segu ar bažīgu izteiksmi sejā. Pēc tam nobubināja kādu jautājumu.

Čaildermass to nesaklausīja, taču gluži dabiski nosprieda, ka misters No­rels apvaicājies par to, kā viņš jūtas, un sāka stāstīt, ka pēc pāris dienām jau būs puslīdz atveseļojies.

Misters Norels aprāva viņa sakāmo un atkal, šoreiz asāk, noprasīja:

Kam jums bija vajadzīgs Belāzisa scopus?

Kas? — Čaildermass neko nesaprata.

Lūkass teica, ka jūs esot būris, — misters Norels paziņoja. — Es liku, lai viņš pastāsta, ko jūs darījāt. Pats par sevi saprotams, es uzreiz pazinu Belāzisa scopus.1 ' Buramvārdi maģijas atklāšanai, minēti Zaķa Belāzisa "Norādījumos".— Viņa seja kļuva modra un aizdomu pilna. — Kāpēc jums to ieva- jadzējās? Un — turklāt tas ir vēl svarīgāk — kur jūs kaut ko tādu iemācījāties? Kā es varu strādāt, ja mani nemitīgi šādi krāpj? Brīnums, ka man vispār izde­vies kaut ko paveikt, ja man apkārt ir kalpi, kas man aiz muguras mācās bu­ramvārdus, un mācekļi, kas uzskata par savu pienākumu sagraut visu, ko esmu izdarījis!

Čaildermass maķenīt saerrojās:

Jūs pats man iemācījāt.

Es? — misters Norels iebrēcās neparasti spalgā balsī.

Pirms jūs pārcēlāties uz Londonu, toreiz, kad jūs ne kāju nespērāt ārpus I lartfjū bibliotēkas, bet es braukāju apkārt, jūsu uzdevumā uzpirkdams vērtīgas

grāmatas. Šos buramvārdus jūs man iemācījāt katram gadījumam, ja nu es pēkšņi sastaptu kādu, kas uzdodas par praktizējošu burvi. Jūs baidījāties, vai kaut kur nav vēl kāds burvis, kas varētu…

Jā jau, jā, — misters Norels nepacietīgi atsaucās. — Tagad atceros. Bet no tā nekļūst skaidrāks, kāpēc jums vakar no rīta ienāca prātā tos izmantot ārā, laukumā!

Tāpēc ka visapkārt bija maģija.

Lūkass neko tādu nepamanīja.

Lūkasam arī nav pienākums pamanīt maģijas iedarbību. Tas ir mans tiešais uzdevums. Kaut ko tik savādu es vēl nebiju pieredzējis. Man visu laiku bija sajūta, ka es atrodos pavisam citur. I,iekas, vienu bridi bija apdraudēta pat mana dzīvība. Es īsti labi nesaprotu, kas tā bija par vietu. Tai bija dažas savādas iezī­mes — es tūlīt jums par tām pastāstīšu, — taču tā pilnīgi noteikti nebija Anglija. Manuprāt tā bija Elfu valsts. No kādas burvestības var rasties tāda sajūta? Un no kurienes šī burvestība bija radusies? Vai nevar gadīties, ka tā sieviete bija burve?

Kāda sieviete?

Tā, kas man iešāva plecā.

Misters Norels ērcīgi nošņācās.

Izskatās, ka šī lode ir novājinājusi arī jūsu prāta spējas, — viņš nievīgi paziņoja. — Ja viņa būtu ievērojama burve, vai tiešām jums šķiet, ka tad jūs tik viegli stātos viņai ceļā? Neviena burvja tur nebija. Un par šo dāmu nav vērts pat runāt.

Kāpēc? Kas viņa bija?

Misters Norels vilcinājās ar atbildi. Tad sacīja:

Sera Voltera Poula kundze. Sieviete, ko es uzmodināju no miroņiem.

Čaildermass zaudēja valodu.

Jā, nu jūs mani pārsteidzāt! — viņš pēdīgi bilda. — Es varētu nosaukt vairākus cilvēkus, kas ar lielāko prieku tēmētu jums sirdī, bet domādams neiz­domātu, kāpēc lai to darītu šī sieviete.

Man teica, ka viņa esot jukusi, — misters Norels attrauca. — Aizbēgusi no tiem, kam bija pieteikts viņu uzraudzīt, un devusies šurp, lai mani nogali­nātu; tas vien — jūs, domājams, piekritīsit, — ir pietiekams pamats nešaubīties, ka viņa ir ārprātīga. — Mistera Norela pelēkās ačeles skatījās kaut kur projām. — Galu galā visi zina, ka es esmu viņas labdaris!

Čaildermass bija pārstājis klausīties.

Bet kur viņa dabūja pistoli? Sers Volters ir apdomīgs cilvēks. Grūti noti­cēt, ka viņš atstāj šaujamieročus sievai pa rokai.

Tā bija sera Voltera divkauju pistole — viena no pāra. Viņš glabā tās savā kabinetā, turklāt aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē un aizslēgtā lādītē. Sers Volters apgalvo, ka līdz vakardienai būtu apzvērējis, ka sieva par pistolēm neko nezina. Kā viņai izdevies tikt pie atslēgām — pie divām atslēgām! — tas visiem ir noslēpums.

Man gan tas neliekas nekāds noslēpums. Sievas, pat jukušas sievas, prot izmānīt no saviem vīriem visu, kas viņām ienāk prātā.

Bet atslēgas nebija pie sera Voltera! Tas jau arī ir pats dīvainākais. Šīs pistoles bija vienīgie šaujamieroči sera Voltera namā, un viņš gluži dabiski vēlējās, lai sieva ir drošībā, jo viņa paša bieži nav mājās. Atslēgas bija nodotas glabāšanā virssulainim — tam garajam melnādainim — jūs noteikti zināt, par ko ir runa. Sers Volters netiek gudrs, kā šim puisim tā misējies. Viņš it kā esot uzticamākais un pastāvīgākais cilvēks pasaulē. Zināms, kurš gan var nojaust, kas darās kalpu prātiņā, — misters Norels netaktiski turpināja, aizmirzdams, ar ko pats šobrīd runā, — tomēr grūti iedomāties, ka viņam uz mani ir zobs. Visā mūžā neesmu viņam pateicis ne trīs vārdus! Pats par sevi saprotams, — viņš turpināja, — es varētu iesūdzēt lēdiju Poulu tiesā par slepkavības mēģi­nājumu. Vakar es biju visnotaļ nolēmis tā arī darīt. Taču vairāki cilvēki lika man pie sirds padomāt, kā tas skars seru Volteru. Tā teica gan lords Liverpūls, gan misters Laselzs, un droši vien viņiem ir taisnība. Sers Volters angļu maģijai ir bijis labs sabiedrotais. Negribas, lai viņam rodas iemesls nožēlot, ka viņš ir bijis mans draugs. Sers Volters man svinīgi apzvērēja, ka aizvedīs viņu labi tālu uz laukiem, kur viņa vadīs dienas pilnīgā vienatnē.

Čaildermasa vēlmes saistībā ar šo lietu misters Norels nepapūlējās izdibināt. Kaut arī Čaildermass bija tas, kurš te gulēja, slābans no sāpēm un asiņu zaudē­juma, savuties mistera Norela ievainojumi aprobežojās ar nelielām galvassā­pēm un mazu brūcīti vienā pirkstā, misteram Norelam bija pilnīgi skaidrs, ka no viņiem abiem ir lielākais cietējs.

Bet kas tad tā bija par maģiju? — Čaildermass jautāja.

Zināms, ka mana! — misters Norels errīgi paziņoja. — Kā gan citādi? Tā pati maģija, ar kuru es viņu uzmodināju no miroņiem. To vien ari jūs jutāt un atklājāt ar Belāzisa scopus. Burvestība bija agrīna manas karjeras posma darbs, jādomā, tajā bija sīkas neprecizitātes, kuru dēļ varēja notikt neparedzēts pavēr­siens un…

Neparedzēts pavērsiens? — iekārcās Čaildermass. Viņam uznāca kāsa lēkme. Atguvis elpu, viņš turpināja: — Es kuru katru brīdi varēju nonākt tādos novados, kur viss ir piesātināts ar maģiju. Ar mani runāja debesis! Visa ap­kārtne ar mani runāja! Kā tas varēja būt?

Misters Norels pacēla uzaci.

Nezinu. Iespējams, jūs bijāt piedzēries?

Varbūt jūs kaut reizi darba laikā esat redzējis mani piedzērušos? — Čail­dermass ledainā tonī noprasīja.

Misters Norels kā aizbildinādamies paraustīja plecus.

Man nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties. Pēc manām domām, visu šo laiku, kopš jūs esat manā namā, jūs pats rakstāt sev likumus.

Bet tas viss taču nemaz neliekas tik dīvains, ja mēs paturam prātā seno angļu maģiju! — Čaildermass neatlaidās. — Vai tad jūs neesat man stāstījis, ka aureāti kokus, kalnus, upes un tā joprojām uzskatīja par dzīvām būtnēm, kam ir domas, atmiņas un alkas? Aureāti domāja, ka visa pasaule nemitīgi kaut ko bur.

Daži no aureātiem tā uzskatīja, jā gan. Šīs iedomas viņi aizguva no sa­viem elfu kalpiem, kuri daļu no savām milzīgajām burvju spējām piedēvēja mākai sarunāties ar kokiem, upēm un tā tālāk, savai mākai sadraudzēties ar dabu un noslēgt ar to savienības. Taču nav nekāda iemesla pieņemt, ka viņiem bija taisnība. Manām maģiskajām spējām ar tādām nerrastībām nav sakara.

Debesis runāja ar mani, — Čaildermass atkārtoja. — Ja es to visu tie­šām redzēju, tad… — viņš aprāva valodu.

Tad kas? — misters Norels tirdīja.

Čaildermass bija tik izvārdzis, ka domāja skaļi. Ja viņš tiešām to visu bija redzējis — tā viņš bija gribējis sacīt —, tad visa Streindža un Norela buršanās bija bērnu spēlīte, un īstā maģija bija daudz svešādāka un baigāka nekā tie abi spēja iedomāties. Streindžs un Norels bija sēdējuši salonā un mētājuši papīra šautriņas, turpretim maģija milzu spārniem virpuļoja un lidoja bezgalīgās de­besīs augstu, augstu virs viņu galvām.

Taču viņš paspēja atģist, ka diezin vai misters Norels šādas idejas uzklausīs ar lielu labvēlību, un tādēļ neteica neko.

Dīvainā kārtā, likās, misters Norels arī tāpat noskārta viņa domas.

Ak tad re, kā! — viņš ar piepešu kaismi izsaucās. — Teicami! Tad re, kā jums liekas! Tad es jums iesaku tūlīt pat iet un piebiedroties Streindžam, Ma- rejam un pārējiem nodevējiem! Domājams, jūs atklāsiet, ka viņu idejas jūsu pašreizējam noskaņojumam ir daudz atbilstošākas! Gan jau viņi ar lielāko prieku jūs pieņems. Un jūs varēsit viņiem izklāstīt visus manus noslēpumus! Droši vien viņi jums vēl arī devīgi samaksās! Es būšu iznīcināts…

Mister Norel, nomierinieties! Man ne prātā nenāk mainīt darbavietu. Jūs esat pēdējais saimnieks, pie kura es savā mūžā kalpoju.

Atkal iestājās klusums. Iespējams, tas ļāva misteram Norelam padomāt par to, ka nav visai labi ķildoties ar cilvēku, kas tikai vakar izglābis viņam dzīvību. Pēc brīža viņš ierunājās daudz, rāmākā tonī:

Jums jau laikam neviens nav pateicis. Streindžam nomirusi sieva.

Ko?

Nomirusi. Es par to dzirdēju no sera Voltera. Cik zināms, izgājusi pa­staigāties sniegputenī. Ļoti nesaprātīgi. Pēc divām dienām izlaidusi garu.

Čaildermasam asinis sastinga dzīslās. Vientulīgie lauki piepeši bija pavisam tuvu, turpat aiz Anglijas debess tēnes. Viņš gandrīz nomanīja, kā atkal iet pa mūžseno ceļu…

…un viņam pa priekšu gāja Arabella Streindža. Viena pati gāja pa saltajiem, pelēkajiem kalniem, un viņai virs galvas burvju vārdus runāja debesis…

Es dzirdēju, — misters Norels turpināja, nepavisam neievērodams Čailder­masa piepešo bālumu un aso elpu, — ka lēdiju Poulu Streindža kundzes nāve gaužām apbēdinājusi. No bēdām viņa vai nezinājusi, kur dēties. Liekas, abas biju­šas draudzenes. Es par to neko nezināju. Ja zinātu, tad, iespējams, būtu varējis… — Burvis aprāvās, un viņa sejā atspoguļojās slepenas, neizteiktas jūtas. — Bet tagad tam vairs nav nozīmes — viena ir sajukusi prātā un otra ir mirusi. Cik nu seram Volteram izdevies saprast, lēdija Poula, liekas, uzskata, ka Streindža kundzes nāvē kaut kādā ziņā esmu vainīgs es. — Viņš apklusa. Tad, katram gadījumam —ja nu par to varētu būt kādas šaubas, piemetināja: — Protams, tās ir pilnīgas blēņas.

Te istabā ienāca divi slaveni ārsti, kurus misters Norels bija ataicinājis pie Čaildermasa. Ieraugot pie vājnieka gultas misteru Norelu, eskulapi bija pārsteigti — pārsteigti un iepriecināti. Abi smaidīdami un iztapīgi klanīdamies pauda, cik gan ārkārtīgi viņus ielīksmo ievērojamā cilvēka lielā labvēlība, šādi apmeklējot savārgušo kalpu. Ak, reti jo reti ir tie nami, abi vienā balsī klāstīja, kur saimnieks tik ļoti rūpētos par savu saimes ļaužu veselību un kur kalpi būtu tik ļoti pieķē­rušies saimniekiem — ne pienākuma pēc, bet aiz cieņas un sirsnīgas godbijības.

Glaimos misters Norels ieausījās tikpat dzirdīgi kā lielu lielais vairums cil­vēces, un drīz viņam sāka likties, ka varbūt viņš tik tiešām rīkojies neparasti cildeni. Viņš izstiepa roku, grasīdamies draudzīgi un aizbildnieciski papliķēt Čaildermasam pa plecu, taču, sastapis Čaildermasa dzedro skatienu, pārdo­māja, nokrekšķinājās un devās ārā no istabas.

Čaildermass noskatījās viņam pakaļ.

Visi burvji melo, bet šis no visiem ir pats nekrietnākais melis.

1816. gada janvāra beigas

Si:ra Voltera Poula kariete ripoja pa vientulīgu Jorkšīras ceļu. Tai līdzās baltā zirgā jāja Stīvens Bleks.

Mēļi tīreļi pa abi roki stiepās līdz pat tumšajām debesīm, kas briedēja sniegu. Laukos izkliedus mētājās pelēki, ķēmīgi laukakmeņi, un to dēļ šī apkaime likās vēl drūmāka un skumīgāka. Reizumis mākoņiem cauri izspraucās slīps saules stars, uz brīdi izgaismodams balti putainu strautu vai trāpīdamies pielijušā dangā, kas piepeši iezaigojās kā zemē nokritis sudraba penijs.

Viņi nonāca krustcelēs. Kučieris apturēja zirgus un drūmi skatījās uz tukšo vietu, kurā pēc viņa domām vajadzēja atrasties ceļastabam.

Te nav ceļa rādītāju, — bilda Stīvens, — kurp ved šie ceļi, nav iespējams uzzināt.

Ja tie vispār kaut kur ved, — norūca kučieris, — un par to es sāku šau­bīties. — Viņš izvilka no kabatas tabakdozi un ievilka nāsīs krietnu šņuku.

Sulainis, kas sēdēja uz bukas līdzās kučierim (un no visiem trim šobrīd bija visbriesmīgāk nosalis un nelaimīgs) veltīja dažu labu izteiksmīgu lāstu Jorkšī- rai, visiem jorkšīriešiem un visiem Jorkšīras ceļiem.

Man liekas, mums jādodas uz ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, — sprieda Stīvens, — bet šajā tīrelī man visi virzieni sajukuši. Kā tev šķiet, uz kuru pusi varētu būt ziemeļi?

Kučieris, kuram bija domāts šis jautājums, atbildēja, ka viņam pēc zieme­ļiem izskatās visas puses.

Sulainis palaida isu, skumīgu smējienu.

Sapratis, ka no ceļabiedriem palīgu nebūs, Stīvens rīkojās tāpat kā vienmēr šādos apstākļos: uzņēmās visu atbildību par braucienu. Viņš pavēlēja kučierim doties pa vienu ceļu un pats nogriezās pa otru. — Ja mans izrādīsies īstais, es jāšu jums pakaļ vai aizsūtīšu kādu ar ziņu. Ja pareizs būs jūsu ceļš, aizvediet savu vedamo un par mani neraizējieties.

Stīvens paskubināja zirgu un devās uz priekšu, ar šaubām noskatīdamies uz visiem sānceļiem un takām. Vienu reizi viņš sastapa vēl kādu vientuļu jāt­nieku un jautāja pēc padoma, taču otrs šajos tīreļos bija tāds pats svešinieks un par Stīvena nosaukto vietu nekad nebija dzirdējis.

Pēdīgi viņš nonāca pie šaura celiņa; tas vijās starp diviem mūriem, kas bija būvēti — kā jau šajā Anglijas apkaimē parasts — no sausiem akmeņiem, tos nesastiprinot ar javu. Stīvens iegriezās celiņā, (iar ceļa malām slējās ziemīgi kaili koki. Kad zemē nolaidās pirmās sniega pārslas, viņš šķērsoja šauru vezum­nieku tiltu un iejāja ciemā, ko veidoja nemīlīgas akmens mājeles un sabrukuši žogi. Valdīja dziļš klusums. Ēku bija pavisam nedaudz, un viņš drīz atrada meklēto. Aiz bruģēta pagalma pie zemes spiedās gara celtne. Stīvens ar milzīgu nepatiku noskatījās uz zemajiem jumtiem, veclaicīgajiem logiem un sūnaina­jiem akmeņiem.

Ehei! — viņš uzsauca. — Vai te kāds ir?

Pārslas krita lielākas un straujākas. Pa kādām sānu durvīm izskrēja divi kalpi. Abu drānas bija tīras un kārtīgas, taču Stīvens saviebās, redzēdams bailēs pār­šķiebtās sejas un neveiklās manieres. Viņš jau nu gan būtu tos izskolojis!

Turpretim tie abi, pienbaltajā pagalmā ieraudzījuši melnu cilvēku, sastinga un nekustējās ne no vietas. Tad drosmīgākais no abiem nedroši paklanījās.

Vai šī ir Stārkros-hola? — Stīvens jautāja.

Jā, ser, — drosmīgais kalps atbildēja.

Esmu ieradies sera Voltera Poula uzdevumā. Ej un pasauc savu saim­nieku!

Kalps skriešus aizmetās prom. Pēc brīža atvērās parādes durvis un pa tām iznāca kalsns, tumsnējs subjekts.

Jūs esat trakonama priekšnieks? — noprasīja Stīvens. — Džons Segunds?

Jā, jā! — atsaucās misters Segunds. — Laipni lūdzu! Ienāciet!

Stīvens nolēca no zirga un pasvieda pavadas kalpam.

Jūs jau nav iespējams atrast! Mēs vismaz stundu braukājām pa to velna tīreli. Vai jūs varat aizsūtīt kādu pakaļ dāmas karietei? Pirms divām jūdzēm viņi nogriezās pa kreisi.

Protams! Tūlīt! — misters Segunds apliecināja. — Man ļoti žēl, ka jums tā nevedās. Kā jūs pats redzat, šī māja atrodas ārkārtīgi nomaļā vietā, bet tieši tāpēc jau sers Volters to atzina par piemērotu. Cerams, kundze jūtas labi?

Viņas gaišība ir ļoti nogurusi no ceļa.

Viss ir sagatavots viņas uzņemšanai. Cik nu bija mūsu spēkos… — Mis­ters Segunds vedināja Stīvenu tālāk. — Es zinu, tas viss nepavisam nebūs tāds kā ērtības, pie kurām viņa ir pieradusi…

īsa akmens gaiteņa galā atradās istaba, kas patīkami atšķīrās no drūmās un neviesmīlīgās apkārtnes. Viss liecināja par ērtībām un laipnu sagaidīšanu. Istabā bija gleznas un glītas mēbeles, mīksti paklāji un lampas, kas dega ar līksmu gaismu. Te bija soliņi, uz kuriem viņas gaišība varēs uzlikt kājas, ja tās būs no­gurušas, aizslietņi, kas pasargātu viņu no caurvēja, ja viņai būtu vēsi, un grā­matas, ar kurām viņa varētu izklaidēties, ja vēlētos lasīt.

Nav gana labi? — misters Segunds bažīgi vaicāja. — Es redzu pēc jūsu sejas, ka nav!

Stīvens vēra muti, lai sacītu misteram Segundam, ka viņš redz pavisam ko citu. Viņš redzēja to pašu, ko, šajā istabā ienākusi, redzēs viņas gaišība. Krēsli, gleznas un lampas bija tikai spokainas ēnas. Aiz tām, daudz blīvākas un pama­tīgākas, vīdēja "Zudušās cerības" drūmās, pelēkās zāles un kāpnes.

Taču nebija vērts mēģināt kaut ko stāstīt. Vārdi runājot pārvērstos; tie stās­tītu kaut kādas blēņas par atriebes alu, kas sabrūvēts no dusmām un ilgām; vai par meitenēm, kas jaunā mēnesī raud opālu un pērļu asaras, bet vecā mēnesī aiz viņām paliek pēdas, kas pārplūst asinīm. Tādēļ viņš apmierinājās ar īsu atbildi:

Nē, nē, viss ir gluži pienācīgs. Nekas vairāk viņas gaišībai nav vajadzīgs.

Daudziem tāds novērtējums liktos pavēss — sevišķi, ja viņi būtu paveikuši

tik lielu darbu kā misters Segunds —, taču misters Segunds neko neteica.

Tad šī ir tā dāma, ko misters Norels uzmodināja no miroņiem? — viņš apvaicājās.

Jā, — Stivens atbildēja.

Apbrīnojamais veikums, kas ir visas angļu maģijas atjaunotnes pamatā!

Jā.

Un viņa mēģināja misteru Norelu nogalināt! Tas tiešām ir ļoti savādi! Gaužām savādi!

Stīvens neko neteica. Pēc viņa domām, trakonama priekšniekam nepavi­sam neklājas lauzīt galvu par tādām lietām; turklāt viņam arī nav vērts to da­rīt, jo izdibināt patiesību tik un tā nebūs viņa spēkos.

Lai novērstu mistera Segunda domas no lēdijas Poulas un viņas šķietamā nozieguma, Stīvens sacīja:

Sers Volters pats izvēlējās jūsu iestādījumu. Nezinu, kā padomu viņš uzklausīja. Vai jūs jau sen vadāt trakonamu?

Misters Segunds sāka smietēs.

Nē, nepavisam. Apmēram divas nedēļas. Lēdija Poula būs mana pirmā aizbilstamā.

Vai tu re!

Acīmredzot tieši manu pieredzes trūkumu sers Volters uzskata par priekš­rocību! Citi džentlmeņi, kas piekopj šo arodu, ir raduši savus aizbilstamos visādi tramdīt un savaldīt ar varmācīgiem līdzekļiem, — sers Volters ļoti iebilst pret to, ka šādi varētu izrīkoties ar viņa sievu. Turpretim man, kā redzat, nemaz nav tāda paraduma. Šajā namā viņas gaišību sagaidīs vienīgi laipnība un cieņa. Ja neskaita nelielus piesardzības soļus, par kuriem liek domāt veselais saprāts — teiksim, neļaut, lai viņai pa rokai gadās ieroči un naži, — šajā mājā pret viņu izturēsies kā pret viešņu, mēs centīsimies, lai viņa justos laimīga.

Uzklausījis šos krietnos nodomus, Stīvens palocīja galvu.

Kā tas jums tā gadījās? — viņš jautāja.

Kas — šis nams?

Nē. Kā jūs kļuvāt par trakonama priekšnieku?

Ā, pavisam nejauši. Pērnajā septembrī man bija tā lielā laime iepazīties ar dāmu, vārdā misis Lenoksa, un viņa kļuva par manu labvēli. Šis nams pieder viņai. Misis lenoksa jau vairākus gadus meklēja tam labus iemītniekus, taču kā nevarēja, tā nevarēja atrast. Es viņai iepatikos, un viņa vēlējās mani iepriecināt;

tā nu viņa nolēma šeit ierīkot kādu derīgu iestādījumu un iecelt mani par tā priekšnieku. Vispirms mēs abi gribējām nodibināt burvju skolu, bet…

Burvju skolu! — Stīvens pārsteigts izsaucās. — Bet kāds tad jums sakars ar burvjiem?

Es pats esmu burvis. Visu savu mūžu esmu bijis.

Ak Kungs!

Likās, mistera Segunda paziņojums Stīvenu ir aizskāris vārīgā vietā, un mis­teram Segundam gribējās viņam atvainoties — tiesa, kā lai atvainojas par to, ka tu, redziet, esi burvis, viņš īsti nezināja. Tālab viņš turpināja savu stāstu:

Bet misteram Norelam burvju skola nebija pa prātam, un viņš atsūtīja šurp Džonu Čaildermasu, lai tas piespiestu mani atteikties no šī nodoma. Vai jūs pazīstat Džonu Čaildermasu, ser?

Pēc izskata, — Stīvens atteica. — Neesmu pārmijis ne vārda.

Sākumā mēs abi ar misis Lenoksu ļoti sparīgi grasījāmies stāties viņam pretī — misteram Norelam, ne jau Čaildermasam. Es aizrakstīju Streindžam, taču viņš manu vēstuli saņēma torīt, kad pazuda viņa sieva, un, kā jau jūs droši vien zināt, pēc dažām dienām nabadzīte nomira.

Stīvens it kā gribēja kaut ko sacīt, un misters Segunds apklusa, taču pēc mir­kļa tas papurināja galvu un stāstītājs turpināja:

Tā kā misters Streindžs mums nespēja nākt palīgā, es sapratu, ka par skolu jāaizmirst. Devos uz Bātu, un par to pavēstīju misis Lenoksai. Viņa bija ļoti laipna pret mani un apsolīja, ka mēs drīz izdomāsim kaut ko citu. Man jāat­zīstas, ka no viņas nama es izgāju pagalam nomāktā garastāvoklī. Necik tālu nepagājis, es ieraudzīju savādu skatu. Ceļa vidū bija apstājies kāds radījums melnās skrandās. Tā iekaisušajās, sarkanajās acīs nebija ne kripatiņas prāta un cerības. Viņš vicināja rokas, atkaudamies no rēgiem, un pilnā kaklā kliedza, lūg­damies, lai tie ir viņam žēlīgi. Nabaga dvēsele! Tie, kas ir slimi pie miesas, spēj rast atgūtni miegā, bet no šī cilvēka, to es uzreiz sapratu, viņa dēmoni neat­stāsies arī sapņos. Ieliku viņam rokā dažas monētas un gāju tālāk. Nezinu, vai es pa ceļam daudz par viņu domāju, taču tiklīdz spēru soli pār šā nama sliek­sni, atgadījās kaut kas ļoti dīvains. Man liekas, tādas lietas dēvē par vīzijām. Es ieraudzīju vājprāti ar visiem viņa murgiem šajā priekšnamā — gluži tāpat kā biju redzējis Bātā — un kaut ko sapratu. Es sapratu, ka šis klusais un vientuļais nams varētu būt patvērums tiem, kas slimi pie dvēseles. Aizrakstīju misis Lenoksai, un viņa manu jauno ieceri atbalstīja. Jūs sacījāt, ka nezināt, kas mani ieteicis seram Volteram. Čaildermass. Čaildermass teica, ka viņš lūkos man palīdzēt.

Būtu ļoti labi, ser, — vārdu ņēma Stīvens, — būtu labi, ja jūs censtos ne­pieminēt savu arodu vai šo skolu, vismaz sākumā. Itin nekas — ne šai pasaulē, ne kādā citā — viņas gaišībai neaizdotu tādas bēdas kā apziņa, ka viņa ir no­nākusi vēl viena burvja jūgā.

Jūgā! — misters Segunds satriekts iesaucās. — Kādus dīvainus vārdus jūs izvēlaties! Es patiesi ceru, ka nevienam un nekad neliksies, ka viņš nonācis manā jūgā! Kur nu vēl šai lēdijai!

Stīvens vērīgi raudzījās viņam acīs.

Ir skaidrs, ka jūs esat pavisam citāds burvis nekā misters Norels, — viņš bilda.

Es ceru, — misters Segunds nopietni atbildēja.

Apmēram pēc stundas viņi izdzirdēja pagalmā rosību. Abi izgāja pretī viņas gaišībai. Zirgi un kariete nebija varējuši šķērsot mūļu tiltu, un pēdējos piec­desmit garā ceļojuma jardus lēdija Poula bija spiesta noiet kājām. Viņa nāca, mezdama baiļpilnus skatienus uz nemīlīgo, apsnigušo pagalmu, un Stīvens nodomāja, ka tikai visbriesmīgākie cietsirži, redzot viņu — tik jaunu, daiļu un nelaimīgu, — nemestos piedāvāt viņai visu atbalstu un palīdzību, kas ir viņu spēkos. Viņš sirdī nolādēja misteru Norelu.

Misters Segunds, lēdiju Poulu ieraugot, manāmi satrūkās. Viņš uzreiz pa­skatījās uz dāmas kreiso roku, taču to slēpa cimds. Steigšus attapies, viņš sveica viešņu Stārkros-holā.

Abi apsēdās salonā, un Stīvens atnesa tēju.

Man stāstīja, ka jūsu gaišība ļoti bēdājusies par misis Streindžas nāvi, — misters Segunds ierunājās. — Lūdzu, pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus!

Lēdija Poula aizgrieza galvu, slēpjot asaras.

Līdzjūtība drīzāk pienāktos viņai, nevis man, — viņa sacīja. — Mans vīrs piedāvājās aizrakstīt misteram Streindžam un izlūgties kādu misis Strein­džas portretu man par mierinājumu. Kālab gan? Vai tad es varēšu aizmirst viņas seju, ja mēs abas ik nakti piedalāmies vienās un tajās pašās ballēs un procesijās — un droši vien darīsim to visu atlikušo dzīvi. Stīvens zina. Stivens saprot.

Jā, jā, — misters Segunds steidzās atsaukties. — Es zinu, dejas un mūzika jūsu gaišību šausmina. Nebaidieties — te nekas tāds netiks pieļauts. Te mums būs tikai tas, kas jūs iepriecinās, tikai tas, kas padarīs jūs laimīgāku. — Viņš sāka stāstīt par grāmatām, ko abi kopā varētu lasīt, un par pastaigām, kurās dosies pavasarī, ja viņas gaišībai labpatiks.

Stīvenam, rosoties ap tējas traukiem, tā šķita pavisam nevainīga saruna — vien reizi vai divas viņš pamanīja, ka misters Segunds novērš acis no viņas gai­šības, palūkojas pats uz sevi un tad atkal paskatās uz lēdiju Poulu ar asu, caur­urbjošu skatienu, kas mulsināja un lika justies neveikli.

Kariete, kučieris un sulainis palika Stārkros-holā lēdijas Poulas rīcībā, tur­pretim Stīvenam bija jāatgriežas Hārlij-strītā. Agri no rīta, kad viņas gaišība ieturēja brokastis, Stīvens devās ardievoties no viņas.

Kad viņš paklanījās, lēdija Poula pasmējās — pusmelanholiski, pusuzjautrināti:

Cik smieklīgi tā atvadīties, kad mēs abi zinām, ka jau pēc dažām stundām atkal tiksimies. Neraizējies par mani, Stīven! Te man būs labāk. Es zinu.

Stīvens aizgāja uz stalli, kur jau bija apseglots viņa zirgs. Kad viņš sāka vilkt cimdus, aiz muguras kāds ierunājās:

Atvainojiet!

Tur stāvēja misters Segunds, tikpat nedrošs un kautrīgs kā vienmēr.

Vii drīkstu jums ko pavaicāt? Kāda burvestība ieskauj jūs abus ar viņas gaišību? — Viņš pacēla roku, it kā grasīdamies ar pirkstu galiņiem aizskart Stīvena seju. — Jums uz lūpām ir sarkanbalta roze. Viņai arī — tāda pati. Ko tas nozīmē?

Stīvens pielika roku pie lūpām, lūr nekā nebija. Taču uz brīdi neizturami sagribējās misteram Segundam pastāstīt visu — par burvestībām, kas savā varā turēja gan viņu, gan abas sievietes. Viņam likās, ka misters Segunds spētu viņu saprast: varbūt misters Segunds patiesībā ir spēcīgs burvis — dižāks par Strein- džu un Norclu — un izdomās, kā stāties pretī džentlmenim ar matiem kā dzelk­šņa pūkas. Tomēr šī aušīgā iedoma acumirklī izgaisa. Virsroku ņēma Stīvena dabiskā neuzticēšanās angļiem — un jo sevišķi angļu burvjiem.

Es nesaprotu, par ko jūs runājat, — viņš ātri atbildēja, uzlēca zirgā un aizjāja, vairs nepateicis ne vārda.

Tik briesmīgus ceļus kā tai ziemas dienā viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Dubļi dangās bija sasaluši un kosas cietas kā dzelzs. Laukus un ceļus klāja bieza, balta apkala, un ledainā migla drūmo dienu padarīja tikai vēl drūmāku.

Viņa zirgs bija viena no neskaitāmajām džentlmeņa veltēm: stalta ķēve sniega baltumā, bez nevienas melnas spalviņas. Tā bija strauja un spēcīga, un

Stīvenam pieķērusies tik ļoti, cik vien zirgs var pieķerties cilvēkam. Stīvens bija to nosaucis par Florenci un šaubījās, vai pašam princim reģentam vai hercogam Velingtonam ir labāki zirgi. Viena no dīvainībām viņa ērmotajā, burvestību piesātinātajā dzīvē bija tā, ka viņš varēja doties, kurp dodamies — neviens ne­brīnījās par to, ka melnādainam kalpam pieder karaļvalsts labākais zirgs.

Apmēram divdesmit jūdžu uz dienvidiem no Stārkros-holas bija mazs ciems. Ceļš meta asu līkumu pie liela savrupnama ar dārzu, kas palika labajā pusē, bet kreisajā vīdēja staļļa drupas. Tieši tai brīdī, kad Stīvens jāja garām namdurvīm, no līkuma lielā ātrumā izripoja kariete, un gandrīz notika sadursme. Kučieris atskatījās, meklēdams, kas sabiedējis viņa zirgus un licis viņam pievilkt grožus. Ieraudzījis vienīgi melnādaini, viņš atvēzēja pātagu. Sitiens trāpīja nevis Stīve­nam, bet Florencei tieši virs labās acs. Zirgs aiz sāpēm un bailēm saslējās pakaļ­kājās un paslīdēja uz ledainā ceļa.

Likās, visa pasaule kūleniski aiziet pa gaisu. Pēc brīža, atkal nācis pie ap­ziņas, Stīvens saprata, ka guļ zemē. Florence bija pakritusi. Viņš pats bija aizli­dojis sānis, taču kreisā kāja bija iesprūdusi kāpslī un izliekta biedīgi greizi — viss lika domāt, ka tā ir lauzta. Izvilcis pēdu no kāpšļa, viņš labu brīdi sēdēja; reiba galva un bija nelabi. Pāri sejai it kā tecēja kaut kas slapjš, rokas kritienā bija nobrāztas jēlas. Stīvens mēģināja uzķepuroties stāvus un atvieglots saprata, ka viņš to spēj; acīmredzot kāja gan bija sasista, tomēr lauzta nebija.

Florence krākdama gulēja zemē, mežonīgi pārgriezusi acis. Kāpēc viņa ne­mēģina piecelties, kāpēc pat nespārdās? Zirgs tikai briesmīgi drebēja pie visām miesām, citādi tas nekustējās. Tā kājas bija stīvas un sastingušas kaut kādā neveiklā leņķī. Te Stīvens beidzot saprata: viņa nespēj pakustēties — bija sa­lauzts mugurkauls.

Viņš pavērās uz savrupnamu, cerēdams, ka varbūt kāds iznāks ārā un viņam palīdzēs. Pie loga uz. brīdi pienāca sieviete. Stīvens paspēja pamanīt elegantas drā­nas un dzedru, augstprātīgu seju. Pārliecinājusies, ka viņas īpašums sadursmē necik nav cietis, dāma nozuda, un Stīvens viņu vairs neredzēja.

Nometies zemē blakus Florencei, viņš noglāstīja tās galvu un plecu. No seglu somas izņēma pistoli, pulverdozi, lādējamo koku un patronu. Iebūkāja pulveri un patronu. Tad piecēlās un līdz galam atvilka gaili.

Ar to pašu viņa apņēmība bija cauri. Florence bija viņam bijusi uzticama draudzene: viņš nespēja to nogalināt. Stīvenu pārņēma izmisums, un viņš jau grasījās padoties, taču pēkšņi aiz muguras atskanēja rīboņa. No līkuma iz­brauca rati, kurus vilka liels, gauss, pēc izskata rāms zirgs. Tie bija važoņa rati, un ratpriekšā sēdēja arī pats važonis, miesās ražens vīrs ar tuklu, apaļu seju, ģērbies mūžvecos svārkos. Ieraudzījis Stīvenu, viņš pievilka grožus.

Ei, puis! Ko tad tu tur dari?

Stīvens ar pistoli pamāja uz Florenci.

Vezumnieks izrāpās no ratiem un pienāca pie Stīvena.

Bija glīts lopiņš, — viņš laipni noteica, uzsita Stīvenam uz pleca un līdz­jūtīgi iepūta viņam sejā kāpostu smārdu. — Bet glābjams viņš, puis, vairs nava.

Važonis novērsa skatienu no Stīvena sejas un palūkojās uz pistoli. Izstiepis roku, viņš saudzīgi cēla stobru augšup, līdz tas bija notēmēts uz Elorences dre­bošo galvu. Kad Stīvens joprojām nešāva, viņš vaicāja:

Man izdarīt tavā vietā, puis?

Stīvens pamāja.

Važonis paņēma pistoli. Stīvens aizgriezās. Noskanēja šāviens — cik bries­mīga skaņa —, uzreiz pēc tā sākās briesmīga ķērkšana un spārnu žvākstoņa: spārnos visi reizē pacēlās apkaimes putni. Stīvens atskatījās. Florence vēl reizi noraustījās un vairs nekustējās.

Paldies, — viņš teica važonim. Dzirdēdams to aizejam, Stīvens nodo­māja, ka vīrs kāps ratos un dosies prom, taču pēc brīža tas atgriezās, iegrūda Stīvenam sānos dunku un iespieda rokā melnu pudeli.

Stīvens norija malku. Tas bija džins, prasts un sīvs. Viņam uznāca klepus.

Neraugoties uz to, ka par savām drānām un zābakiem Stīvens būtu varējis nopirkt ij zirgu, ij vezumu un vismaz divas reizes, važonis izturējās pret viņu ar možu pārākumu, kādu baltie parasti izjūt pret melnādainiem. Pārdomājis visus apstākļus, viņš paziņoja Stīvenam, ka pirmām kārtām vajag aizvākt no ceļa beigto zirgu.

Vērtīgs lopiņš — ir dzīvs, ir miris. Ja tavs saimnieks dabūs zināt, ka naudu un zirgu pievācis kāds cits, viņš tev galvu neglaudīs.

Tas nebija saimnieka zirgs, — atteica Stīvens. — Tas bija mans.

Ei! — iesaucās važonis. — Tu paskat!

Uz Florences sniegbaltā sāna sēdēja melns krauklis.

Nē! — Stīvens iekliedzās un metās uz priekšu, lai putnu padzītu. Taču važonis saķēra viņu aiz rokas.

Nē, puis! Ko tu dari! Tas uz laimi! Simt gadu neesmu matījis tik laimīgu zīmi!

Uz laimi! — Stīvenam gan tā nelikās. — Ko tu runā?

Tā tak ir vecā Karaļa zīme, vai ne, ko? Krauklis uz kaut kā balta. Vecā Džona karogs!1

Važonis pavēstīja Stīvenam, ka tepat netālu esot viena vietiņa, kur par nieka naudu viņam palīdzēšot aizvākt Florences līķi. Stīvens uzrāpās uz bukas, un važonis aizveda viņu uz kādām zemnieku mājām.

Mājas saimnieks nekad nebija redzējis melnādainu cilvēku un pagalam sa- stulba, kad tāds ērmeklis pēkšņi uzradās viņa pagalmā. Par spīti visiem pierā­dījumiem, kas liecināja par pretējo, viņš tā arī nespēja noticēt, ka Stīvens prot angliski. Važonis, juzdams līdzi apjukušajam zemniekam, stāvēja Stīvenam bla­kus, laipni atkārtodams visu, ko viņš sacīja, lai zemnieks labāk saprastu. Tomēr nekāda labuma no tā vienalga nebija. Zemnieks neklausījās ne uz vienu, ne uz otru, tikai ieplestu muti blenza uz Stīvenu un izteica piezīmes par viņu vienam no saviem puišiem, tikpat apstulbušam. Zemnieks spriedelēja, vai, Stīvenam kaut ko aizskarot, melnums nākot nost, un neskopojās ari ar citām uzbāzīgām un nepatīkamām izteikām. Visi Stīvena rūpīgie norādījumi par Florences mirstīgo atlieku aizvākšanu bija tukša skaņa, kamēr no tuvīnā tirgus neatgriezās saim­niece. Zemnieka sieva bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa skaidri zināja, ka labi ģērbies cilvēks ar vērtīgu (kaut arī beigtu) zirgu uzskatāms par džentlmeni, lai kādas krāsas ādā tam labpatiktu staigāt. Saimniece pastāstīja Stīvenam par kaķugaļas vīru, kas savāc šomāju beigtos zirgus un kurš zināšot izrīkoties ar gaļu, bet kaulus un nagus pārdošot līmes vārītājiem. Viņa pateica arī, cik kaķu­gaļas vīrs samaksās, un apsolīja visu ar viņu sarunāt, ja pati varēs paturēt trešo daļu naudas. Stīvens piekrita.

Abi ar važoni viņi izgāja no māju pagalma uz šaurā ceļa.

Paldies! — Stīvens tencināja. — Bez jūsu palīdzības tas būtu bijis vēl grū­tāk. Pats par sevi saprotams, es jums atlīdzināšu par pūlēm. Taču baidos, ka man vajadzēs vēl mazliet jūs apgrūtināt. Es nevaru nokļūt mājās, un būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs varētu mani aizvest līdz tuvākajai zirgu pasta stacijai.

Ne-ē, nekā nebija! — važonis attrauca. — Vāc prom to zutcntiņu, puis, es aizvedīšu tevi uz Donkāsteru, un gluži par pliku velti!

' Džona Askglāsa ģerbonis bija "krauklis lidojumā": melns krauklis baltā laukumā.

Patiesībā Stīvenam daudz labāk būtu paticis nokļūt tuvākajā zirgu pasta sta­cijā, taču važonis tā priecājās par uzradušos ceļabiedru, ka pieklājība un patei­cība lika braukt kopā ar viņu.

Rati palēnām ripoja uz Donkāsteras pusi, metot līkumus pa lauku ceļiem, nonākot pie traktieriem un ciemiem no dīvainas, negaidītas puses. Te viņi iz­krāva gultas rāmi, tur kēksu ar žāvētiem augļiem, pieņēma neskaitāmus ērmotu apveidu saiņus. Reiz viņi apstājās pie mazītiņa namiņa, kas viens pats stāvēja meža vidū aiz augsta, kaila dzīvžoga. Te viņi no mūžvecas kalpones rokām sa­ņēma melnu, senlaicīgu un ribainu putnubūri ar ļoti mazu kanārijputniņu. Va­žonis stāstīja Stīvenam, ka tas piederējis vecai, nesen nomirušai dāmai, un tagad jānogādā viņas māsas mazmeitai, kas dzīvo uz dienvidiem no Selbī.

Drīz pēc tam, kad kulbā bija noglabāts kanārijputniņš, Stīvens satrūkās, izdzirdējis pērkondimdošus krācienus, kas piepeši sāka skanēt no tās pašas vie­tas. Nelikās ticami, ka tik briesmīgs troksnis varētu nākt no tik sīka putniņa, un Stīvens nosprieda, ka ratos brauc vēl kāda persona, ko viņam pagaidām nav bijis tas gods ieraudzīt.

Važonis izņēma no groza lielu gaļas pīrāgu un siera gabalu. Ar pamatīgu tuteni nogriezis 110 pīrāga prāvu ņuku, viņš it kā grasījās to piedāvāt Stīvenam, taču pēkšņi sāka šaubīties:

Vai mellie ēd to pašu, ko mēs? — viņš jautāja, it kā lēsdams, ka varbūt melnādainie ēd zāli vai mēnesstarus.

Jā, — Stīvens apstiprināja.

Važonis iedeva viņam pīrāgu un gabalu siera.

Paldies! Vai otrs jūsu pasažieris neko nevēlas?

Viņš gribēs gan. Kad pamodīsies. Es viņu paņēmu Riponā. Tukšinieks, kabatā vējš svilpo. Domāju, būs ar ko mēli patrīt. Sākumā jau viņš pļāpāja gan, bet pie Borobridžas nolikās gulēt un nu tikai sūt kā lācis migā.

Tas gan nav pieklājīgi.

Ē, lai tak sūt. Tu iekāpi, varu runāt ar tevi.

Viņš droši vien bija ļoti noguris, — Stīvens prātoja. — Nemodās ne no šāviena, ar kuru jūs piebeidzāt manu zirgu, ne pa to laiku, kamēr mēs bijām pie tā lauku nejēgas, nemanīja ne gultas rāmi, ne kanārijputniņu — neko no visas dienas notikumiem. Uz kurieni viņš dodas?

Viņš? Nekur nedodas? Tāpat vien klaiņā apkārt. Viņu vajā kaut kāds liels vīrs no Londonas, tāpēc viņš nekur ilgi nevar palikt — tā zeļļa kalps sadzīs viņu rokā.

Ak tā?

Viņš ir tāds kā zils, — važonis norādīja.

Zils? — Stīvens neizpratnē atkārtoja.

Važonis palocīja galvu.

Kā tas var būt? Zils no aukstuma? Vai piekauts?

Ne-ē, puis. Tev āda ir mella, bet viņam ir zila. Ei! Man ratos ir viens ar mellu un otrs ar zilu ādu! Kaut ko tādu nu gan es neesmu dzirdējis. Vei še, ja ieraudzīt mellu zelli ir uz laimi — gan jau tā ir, tāpat kā ar kaķiem, — tad viens ar mellu ādu, otrs ar zilu tai pašā reizē — tas tak kaut ko nozīmē. Bet ko?

Varbūt tas kaut ko tiešām nozīmē, — minēja Stīvens, — bet ne jums. Varbūt tas kaut ko nozīmē viņam. Vai man.

Ne-ē, ko nu mels, — važonis nepiekrita. — Tas tak notiek ar mani!

Stīvens prātoja par nepazīstamā ādas dīvaino krāsu.

Varbūt viņš ir slims?

Kas to lai zina, — važonis attrauca, nevēlēdamies iesaistīties minējumos.

Kad abi bija ieturējušies, važonis sāka klanīt galvu un itin drīz bija aizmi­dzis ciešā miegā tāpat ar grožiem rokās. Rati rāmi ripoja tālāk zirga vadībā — tas bija lopiņš ar teicamu prātu un spriestspēju.

Stīvens jutās gaužām noguris. Viņu stipri nomāca domas par lēdijas Poulas skumjo trimdu un negaidītā atvadīšanās no Florences. Labi, ka vismaz uz brīdi vairs nevajadzēja tērgāt ar važoni!

Reiz viņš izdzirdēja murmināšanu, kas lika domāt, ka zilādainis mostas. Sākumā nevarēja saprast, par ko tas runā, taču pēc mirkļa skaidri un gaiši at­skanēja: — Vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks svešā zemē…

Stīvenam pārskrēja šermuļi: tas pārlieku atgādināja džentlmeņa solījumu iesēdināt viņu Anglijas karaļa tronī.

Metās tumšs. Stīvens apturēja zirgu, norāpās no bukas un aizdedza trīs sen­laicīgos lukturus, kas karājās pie kulbas. Kad viņš grasījās kāpt atpakaļ uz bukas, no ratu pakaļas pēkšņi izlīda skrandaina, izspūrusi persona; tā nolēca uz le­dainās zemes un nostājās viņam pretī.

Izspūrusī persona laternas gaismā nopētīja Stīvenu.

Vai esam jau klāt? — tā ķērkstošā balsī noprasīja.

Kur — klāt? — Stivens jautāja pretī.

Svešais brīdi pārdomāja šo lietu, tad nolēma izteikt sākotnējo jautājumu citādi:

Kur mēs esam?

Nekur. Varētu būt, ka starp kaut kādu vietu, ko sauc par Uleskelfu, un citu vietu, ko sauc par Torpu Vilabī.

Kaut arī svešais pats bija prašņājis, neizskatījās, ka šīs ziņas viņu daudz intere­sētu. Tā netīrais krekls līdz viduklim bija vaļā, un Stīvens tagad redzēja, ka važoņa apraksts ir bijis visnotaļ maldinošs. Šis cilvēks nebija zilādains tādā nozīmē, kādā Stīvens bija melnādains. Kārnajam, šaubīgajam subjektam ar vanaga ģīmi ādai tās dabiskajā stāvoklī vajadzētu būt tādā pašā krāsā kā jebkuram citam anglim, taču to viscaur klāja ērmots zilu līniju, punktu, ķeksīšu un aplīšu raksts.

Vai jūs pazīstat Džonu Čaildermasu, to burvja kalpu? — svešais jautāja.

Stīvens salēcās — kā jau cilvēks, kuram divu dienu laikā divi pilnīgi sveši cilvēki uzdod vienu un to pašu jautājumu.

Pēc izskata. Neesmu pārmijis ne vārda.

Svešais pavīpsnāja un piemiedza ar aci:

Viņš jau astoņus gadus dzenā mani rokā. Tā ari nav atradis. Es iegriezos viņa saimnieka Jorkšīras namā. Liela parka vidū. Labprāt būtu kaut ko nospē­ris. Kad es biju pie viņa Londonā, pievācu pāris pīrāgu.

Piepeši nonākt aci pret aci ar pašapzinīgu zagli bija mazliet mulsinoši, tomēr Stīvenu gribot negribot pārņēma kas līdzīgs brālīgām jūtām pret tādu, kurš gri­bēja apzagt burvi. Galu galā, ja nebijis mistera Norela, ne lēdija Poula, ne viņš pats nebūtu nonākuši burvju lāsta varā. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka di­vas sudraba kronas.

Ņem! — viņš teica.

Kas tad nu? — svešais aizdomīgi noprasīja (taču naudu paņēma).

Man tevis žēl.

Kāpēc?

Ja tas, ko man stāstīja, ir tiesa, tev nav māju.

Svešais atkal pavīpsnāja un pakasīja netīro vaigu.

Bet, ja tiesa ir tas, ko stāstīja man, tad tev nav vārda!

Ko?

Man gan ir vārds. Mani sauc Vinkuls. — Viņš saķēra Stīvenu aiz rokas. — Kāpēc tu satrūkies?

Nepavisam, — Stīvens liedzās.

Satrūkies gan. Pirms mirkļa.

Stīvens vilcinājās.

Tava āda ir vienās švīkās, un tai ir dīvaina krāsa. Man likās, varbūt šīs švīkas nozīmē, ka tu esi slims ar kādu ligu.

Nē, to mana āda nenozīmē, — paziņoja Vinkuls.

Āda — nozīmē? — Stīvens atkārtoja. — Tu runā dīvaini. Bet tiesa — āda var nozīmēt ļoti daudz. Mana nozīmē, ka jebkurš publiskā vietā var man iesist, nebaidoties no sekām. Tā nozīmē, ka draugi ne vienmēr vēlas, lai viņus redz uz ielas kopā ar mani. Tā nozīmē, ka es varu izlasīt neskaitāmas grāmatas, apgūt nez cik valodu, es tik un tā būšu vienīgi māžeklis — kā runājoša cūka vai zirgs, kas prot rēķināt.

Vinkuls vīpsnāja.

Toties mana āda nozīmē tieši pretējo. Tā nozīmē, ka tu celsies augstu, karali bez vārda. Tā nozīmē, ka tava valsts tevi gaida un tavi ienaidnieki tiks izdeldēti. Tā nozīmē, ka stunda ir gandrīz situsi. Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni; vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks svešā zemē…

Tad, turēdams Stīvenu cieši aiz rokas, Vinkuls noskandēja visu pare­ģojumu.

Tā, — viņš beigās noteica, — es esmu to pateicis abiem burvjiem, nu pateicu arī tev. Pirmā mana uzdevuma daļa ir izpildīta.

Bet es taču neesmu burvis, — Stīvens iebilda.

Es neko tādu neapgalvoju, — Vinkuls attrauca. Viņš nebrīdinādams pa­laida vaļā Stīvena roku, ievīstījās savā skrandainajā svārkā, ienira tumsā, kas sākās aiz lukturu gaismas loka, un prom bija.

Pēc dažām dienām džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas izteica negaidītu vēlēšanos noskatīties vilku medības; cik varēja noprast, viņš vairākus gadsim­tus neko tādu nebija redzējis.

Tieši tobrīd vilkus medīja Zviedrijas dienvidos, un viņš nevilcinādamies devās turp, paķerdams līdzi arī Stīvenu. Piepeši Stīvens attapās, stāvēdams uz resna zara mūžvecā ozolā piesniguša meža vidū. Viņam atklājās lielisks skats uz laucīti, kur zemē bija ierakta gara kārts. Kārts galā bija veca ratu rumba, uz rumbas ar daudzām virvēm bija droši piesiets kazlēns. Tas žēlabaini blēja.

No meža pazagšus iznāca vilku saime: ķenkaraini no spalvā salipušā sniega un sarmas, tie nenolaida no kazlēna badīgus skatienus. Kolīdz tie parādījās, malu malās sāka riet suņi, un varēja redzēt lielā ātrumā tuvojamies jātniekus. Laucītē iebrāžas suņu bars; divi priekšējie suņi uzlēca vilkam kumbrā, un visi trīs pārvērtās par rūcīgu, šņakstīgu, kodīgu un valstīgu rumpju, kāju un zobu ka­molu. Pietraucās mednieki un vilku nošāva. Pārējie bara vilki kā pelēka straume nozuda starp tumšajiem kokiem, suņi un mednieki tiem uz pēdām.

Kolīdz vienā vietā izpriecas izsīka, džentlmenis Stīvena pavadībā ar maģijas palīdzību pārcēlās citur, kur varētu iet jautrāk. Šādā vīzē viņi ceļoja no galotnes uz galotni, no paugura virsotnes uz klintsragu, pa ceļam piestādami arī baznī­cas torņa galā kādā ciemā, kur visiem koka namiņiem logi un durvis bija ēr­motu un pasakainu aprišu, bet jumtus klāja smalks sniegs, kas spoži zaigoja saulē.

Kad viņi kādā klusā meža nostūrī gaidīja medniekus, lejā garām viņu ko­kam pēkšņi paskrēja vientuļš vilks. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks ar spo­žām, tumšām acīm un spalvu, kas spīdēja kā mitrs slāneklis. Vilks palūkojās augšup un uzrunāja džentlmeni valodā, kas izklausījās pēc ūdens čalām akme­ņos, pēc vēja nopūtām kailos zaros, pēc uguns sprakšķiem, sadedzinot sausus zarus.

Džentlmenis atbildēja viņam tai pašā mēlē, tad bezbēdīgi nosmēja un pa­māja, lai vilks iet prom.

Vilks raidīja viņam vēl vienu pārmetuma pilnu skatienu un aizskrēja.

Lūdzās, lai es viņu glābju, — džentlmenis paskaidroja.

Ai, vai jūs nevarētu to izdarīt, ser? Nespēju noskatīties, kā šie cēlie dzīv­nieki iet bojā!

Mīkstsirdīgais Stīvens! — mīlīgi novilka džentlmenis. Taču vilku neiz­glāba.

Stīvenam vilku medības it nemaz nepatika. Jā, mednieki bija drošsirdīgi un viņu suņi bija uzticami un dedzīgi, taču kopš Florences nāves bija aizritējis pā­rāk īss laiks, lai viņš spētu tīksmināties par to, kā iet bojā dzīvas radības, it se­višķi tik spēcīgas un skaistas kā vilki. Domādams par Florenci, viņš atcerējās, ka vēl nav pastāstījis džentlmenim par savu tikšanos ar zilādaini no važoņa ra­tiem un par tā pareģojumu. Tad nu viņš par to pastāstīja.

Tiešām? Hm, tas nu gan ir negaidīti! — džentlmenis paziņoja.

Vai jums jau bija gadījies dzirdēt šo pareģojumu, ser?

Kā gan citādi? Es to ļoti labi zinu. Tāpat kā visa mana cilts. Šo pareģo­jumu izteicis… — te džentlmenis pateica kādu vārdu, ko Stīvens nesaprata. [83] [1] Domājams, tas bija karaļa Krauk|a īstais sidu vārds, kas, pec Džonatana Streindža domām, nozīmēja "Strazds". — Tu viņu drīzāk pazīsti ar viņa angļu vārdu: Džons Askglāss, karalis Krauklis. Bet es nesaprotu, kā pareģojums saglabājies Anglijā. Man nelikās, ka angļi vēl interesējas par tādām lietām.

Vergs, kam nebija vārda! Tas laikam ir par mani, ser, vai tiesa? Tad jau iznāk, ka šis pareģojums apgalvo — es kļūšu par karali!

Bet protams tu kļūsi par karali! Es taču tā teicu, un šais lietās es nemē­dzu kļūdīties. Bet, Stīven, lai cik ļoti es tevi mīlu, šis pareģojums nepavisam uz tevi neattiecas. Tajā visvairāk runāts par angļu maģijas atjaunotni, un tā vieta, ko tu man noskandēji, patiesībā nemaz nav pareģojums. Karalis gremdējas at­miņās par to, kā viņš kļuva par valdnieku trijās savās karaļvalstīs — vienā Anglijā, vienā Elfu valstī un vienā Ellē. Par vergu bez vārda viņš sauc pats sevi. Feju valstī viņš bija vergs, kam nebija vārda, brugā paslēpts mazs kristiešu bērns, kuru turp, izzagtu no Anglijas, bija atnesusi ļauna jo ļauna lauma.

Stīvens jutās ērmoti vīlies, kaut pats nesaprata, kas te būtu, par ko vilties. Viņš taču nevēlējās kļūt par kaut kādu karali. Viņš nebija anglis; viņš nebija afrikānis. Viņš nekur nebija savējais. Vinkula vārdi uz neilgu laiku bija likuši viņam justies piederīgam, viņš bija it kā iekļāvies vēstures rakstā un viņa dzīvei bija sava sūtība. Taču tas viss izrādījās vēja smalsts.

1816. gada februāra beigas/marta sākums

Jūs lisat kļuvis citāds. Man trūkst vārdu.

Tiešām? Cik dīvaini, ka jūs tā sakāt. Varbūt esmu mazliet kalsnāks, taču nekādas citas pārmaiņas neesmu pamanījis.

Nē, jūsu vaibsti ir citādi, jūsu sejas izteiksme… vēl kaut kas.

Streindžs pasmaidīja. Pareizāk sakot, viņš kaut kā sašķobīja seju, un sers Volters nolēma, ka viņš smaida. Sers Volters nespēja atcerēties, kā Streindžs bija smaidījis agrāk.

Šajās melnajās drānās, — Streindžs sacīja, — es izskatos pēc noklīduša bērinieka, kas it kā nolādēts blandās pa Londonu un biedē ļaudis, liekot tiem atcerēties viņu mirstīgumu.

Abi džentlmeņi oija ieradušies Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. Šo vietu sers Volters bija izraudzījies tāpēc, ka iepriekš viņi bieži bija te lieliski iz­klaidējušies, cerēdams, ka varbūt Streindža oma šajās sienās kurniet uzlabo­sies. Tomēr šādā vakarā pat Bedforda nebija necik jautri. Ārā auksts, melns vējš pēc sava prāta raustīja gājējus un trieca tiem acīs blīvu, melnu lietu. Kafijas iestādījums bija pilns ar slapjiem, nelaimīgiem džentlmeņiem, no kuru drānām cēlās tāda kā drūma, piejūkusi migla, un apkalpotāji pūlējās to kliedēt, pie­mēzdami arvien jaunas ogļu šķipeles un liedami džentlmeņu rīklēs arvien jau­nas vircota karstvīna glāzes.

Ienācis pa durvīm, sers Volters bija uzgājis Streindžu drudžainā ātrumā skribelējam piezīmju grāmatiņā.

Tātad maģiju jūs neesat metis pie malas? — viņš jautāja, pamājis uz grā­matiņu.

Streindžs nosmēja.

Sers Volters nosprieda, ka tas nozīmē "nē", un nopriecājās, jo sers Volters bija cieši pārliecināts, ka vīrietim ir vajadzīga profesija un lietderīgas, pastāvī­gas nodarbes dziedē tādas vainas, pret kurām citas zāles nenieka neiespēj. Vienīgi viņam īsti nepatika šis smējiens — tas bija ass un pilns rūgtuma, tādus smieklus viņš no Streindža nekad nebija dzirdējis. — Vienkārši jūs teicāt… — viņš iesāka.

Ē, ko tikai es neesmu teicis! Man mēdza uzrasties visdīvainākās domas. Arī pārmērīgas bēdas, gluži tāpat kā jebkas cits, var itin labi izraisīt pamatīgu ārprātību. Patiesību sakot, es krietnu laiku nebiju gluži pie pilna prāta. Patie­sību sakot, biju mazliet sajucis. Bet, kā jau jūs redzat, tagad tas ir beidzies.

Nē — sers Volters neko tādu neredzēja.

Sakot, ka Streindžs bija kļuvis citāds, nebija pasacīts gluži viss. Kaut kādā ziņā viņš bija tāds pats kā allaž. Viņš smaidīja tikpat bieži kā agrāk (lai gan smaids nebija gluži tas pats). Viņš runāja tikpat ironiskā un nevērīgā toni kā bija runājis arvien (taču izskatījās, ka viņš vispār nepievērš uzmanību tam, ko saka). Viņa vārdi un sejas izteiksme bija tieši tādi kā draugiem bija palicis prātā — vien izskatījās, ka viņš to visu tēlo kā lomu, turpretim viņa domas un sirds ir pavisam citur. Streindžs raudzījās uz visiem, slēpdamies aiz sarkastiska smaida, un neviens nezināja, par ko viņš domā. Viņš izskatījās pēc burvja vairāk nekā jebkad iepriekš. Tas bija ļoti savādi, un neviens nezināja, ko par to lai domā, taču kaut kādā ziņā Streindžs tagad vairāk atgādināja Norelu.

Uz kreisās rokas zeltneša viņam bija sēru gredzens ar smalku brūnu matu cirtu, un sers Volters ievēroja, ka Streindžs nemitīgi pieskaras gredzenam un groza to.

Abi pasūtīja krietnas pusdienas — bruņurupuča zupu, trīs vai četrus bif­štekus, zoslēnu tauku mērcē, nēģus, austeres ar visām čaulām un nedaudz biešu salātu.

Priecājos, ka esmu atgriezies, — bilda Streindžs. — Tagad, būdams šeit, es grasos kaitēt, cik vien spēšu. Pārāk ilgi viss ir noticis pēc Norela prāta.

Viņš jau tāpat bezmaz jūk prātā ik reizi, kad tiek pieminēta jūsu grā­mata. Vienā laidā visiem prašņā, vai kāds nezina, par ko tajā ir.

Ā, bet grāmata ir tikai ziediņi! Turklāt tā vēl tik drīz nebūs pabeigta. Mums būs jauns žurnāls. Marejs grib pēc iespējas ātrāk izdot pirmo numuru. Pats par sevi saprotams, tas būs visaugstākā labuma izdevums. Tā nosaukums būs Famulusun tajā būs publicēti mani uzskati par maģiju.

Un tie laikam gan ļoti atšķiras no Norela uzskatiem?

Kā gan citādi! Es vēlos pētīt maģiju racionāli, atsvabinoties no visiem Norela uztieptajiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Nešaubos, ka, visu rūpīgi pārskatot, ātri vien atklāsies jauni, visnotaļ interesanti ceļi. Jo padomājiet pats: kas galu galā ir mūsu tā dēvētā angļu maģijas atjaunotne? Ko mēs ar Norelu vispār esam paveikuši? Noauduši kaut kādas ilūzijas no mākoņiem, lietus, dū­miem utt. — kas var būt vēl vienkāršāks! Apveltījuši nedzīvus priekšmetus ar dzīvību un valodu — mjā, tas gan, varu jums apliecināt, ir visai sarežģīts dar­biņš. Uzsūtījuši ienaidniekiem vētras un negaisus — man trūkst vārdu, lai pa­teiktu, cik tā ir elementāra maģija. Kas tad vēl? Gara ainu uzburšana — jā, tas būtu iespaidīgi, ja kāds no mums prastu to izdarīt puslīdz meistarīgi, bet mēs neprotam! Lūk! Tagad salīdziniet šo nožēlojamo rēķinu ar aureātu burvestībām!

1 Famulus — latīņu vārds, kas nozīmē 'kalps', it sevišķi 'burvja kalps'.

Viņi atmodināja ozolu un kļavu birzis un kopā ar tām devās pret saviem ienaid­niekiem; viņi uzbūra sev sievas un kalpus no ziediem; viņi pārvērtās par pelēm, lapsām, kokiem, upēm utt.; viņi darija sev kuģus no zirnekļu tīmekļiem, namus no rožu krūmiem…

Jā, jā! — iejaucās sers Volters. — Es saprotu, cik ļoti jums gribas izmē­ģināt visus šos burvestību veidus. Taču, lai gan man tiešām nepatīk tā sacīt, varbūt Norelam tomēr ir taisnība. Ne visi maģijas paveidi ir mūsu dienām pie­mēroti. Pārvērtības un tā joprojām bija īsteni vietā senos laikos. Man jums jāteic, ka tās tiešām ļoti labi atdzīvina teiksmas. Bet, Streindž, jūs taču nevēlaties tās piekopt? Džentlmenim nepiedien pārvērsties. Džentlmenis nenolaidīsies tik zemu, lai izliktos par to, kas viņš nav. Jūs pats nemūžam nebūsit ar mieru izska­tīties pēc beķera vai laternu aizdedzinātāja…

Streindžs smējās.

Nu, redzat! — sers Volters neatlaidās. — Tad padomājiet pats, cik daudz ļaunāk būtu pārtapt par suni vai cūku. [84] [1] Sers Volters izsaka plaši izplatītas bažas. Pārvērtību maģiju ļaudis vienmēr ir uztvēruši ar aizdomām. Aureāti to lielākoties izmantoja, ceļodami pa Blfu valsti vai citām zemēm ārpus Anglijas robežām. Viņi apzinājās, ka ar pārvērtību maģiju ļoti bieži saistās dažneda­žādas nelikumības. Piemēram, 1232. gadā Londonā kāda augstmaņa sieva vārdā Sesilija de Valbruka izdzirdēja pie savas guļamistabas durvīm skrāpēšanos un atrada pie tām skaistu alvaspelēku runci. Viņa paņēma to pie sevis un nosauca par seru Lavdeju. Runcis ēda viņai no rokas un gulēja viņas gultā, bet tas vēl nebija viss — tas visur viņai sekoja, gāja līdzi pat uz baznīcu, kur gulēja un ņurrāja, saritinājies uz viņas svārku stērbeles. Kadu dienu Sesiliju de Valbruku kopā ar runci uz ielas ieraudzīja burvis, vārdā Volters de Ceps. Viņam uzreiz radās aizdomas. Piegājis Sesilijai klāt, viņš sacīja: "Kundze, šis kaķis, kas jums seko,— baidos, ka tas nemaz nav kaķis." l ika sameklēti vēl divi burvji, un burvju trijats ar seru Volteru priekš­galā noskandēja pār seru Lavdeju buramvārdus. Runcis atguva savu īsto izskatu — izrādī­jās, ka viņš ir nenozīmīgs burvelis, vārdā Džoslīns de Snitons. Drīz pēc tam Džoslīns stājās Londonas Mazpūķu tiesas priekšā, un viņam piesprieda sodu — labās rokas nociršanu.

Jūs tīšuprāt izvēlaties neiespējamus gadījumus.

Ak tā? Lūdzu, lai būtu lauva! Vai jūs vēlētos pārvērsties par lauvu?

Iespējams. Varbūt. Varbūt arī ne. Bet tam nav nekādas nozīmes! Es pie­krītu, ka pārvērtību burvestības ir tāds maģijas paveids, kurā jārīkojas taktiski, bet tas taču nenozīmē, ka tās nevarētu būt lietderīgas. Pajautājiet hercogam Velingtonam, vai viņam nebūtu gribējies pārvērst izlūkvirsniekus par lapsām

vai pelēm un ielaist francūžu nometnē! Varat man ticēt, viņš vis nebūtu tik mazdūšīgs.

Neesmu pārliecināts, vai jums būtu izdevies panākt, lai Kahūns Grānts ir ar mieru pārvērsties par lapsu. [85] [1] iepriekš jau tika minēts, kā pulkvežleitnanta Kahūna Granta lielā mīlestība uz purpur- sarkano mundieri 1812. gadā viņu noveda pie krišanas francūžu gūstā.

O, Grānts itin labprāt kļūtu par lapsu, ja vien viņam ļautu būt lapsai mundierī. Nē, nē, mums noteikti jāpievēršas aureātiem. Daudz cītīgāk jāpēta Džona Askglāsa dzīve un maģija, un kad mēs…

To gan nedariet. Pat nedomājiet!

Ko? Ko jūs runājat?

Esmu pati nopietnība, Streindž. Visā visumā man pret aureātiem nekas nav iebilstams. Jā, nudien, lielumis es ieskatu, ka jums ir taisnība. Angļi ļoti lepojas ar savu seno maģisko vēsturi — ar Godblesu, Stoksiju, Peilu un citiem. Angļiem nepatīk savos laikrakstos lasīt Norela noniecinošos spriedelējumus par senatnes burvju veikumu. Bet jūs iebrauksit otrā grāvī. Pārāk daudz runu par citiem karaļiem saērcinās Kabinetu. Jo sevišķi tagad, kad mūs kuru katru brīdi var iznīcināt joannīti.

Joannīti? Kas tie vēl par joannītiem?

Ko? Augstā debess, Streindž! Vai jūs vispār kādreiz ieskatāties laikrakstos?

Streindžs maķenīt sapīka:

Maģijas studijas aizņem lielāko daļu 110 mana laika. Patiesībā visu. Tur­klāt, vai zināt, pagājušajā mēnesī manai nolaidībai bija īpašs attaisnojums.

Bet nav jau runa par pagājušo mēnesi vien. Ziemeļu grāfistēs joannīti urdās jau četrus gadus.

Jā, bet kas viņi tādi ir?

Tie ir amatnieki, kas nakts vidū iezogas fabrikās un sabojā mašīnas. De­dzina fabrikantu namus. Rīko kaitīgas sapulces un kūda vienkāršo tautu dum­poties, izlaupa tirgus laukumus. [86] [1] vienkāršā tauta Anglijas ziemeļos uzskatīja, ka pēdējos gados ir diezgan cietusi, — un tas nebija bez pamata. Trūkuma un bezdarba dēļ bija vēl pieaudzis vispārējais posts, ko iz­raisīja karš ar francūžiem. Kad karš bija beidzies, viņu labklājību sāka apdraudēt jaunas briesmas — apbrīnojamās mašīnas, kas lēti ražoja dažnedažādas preces un atstāja viņus bez darba. Tādēļ nav jābrīnās, ka amatnieku vidū atradās tādi, kas centās iznīcināt šīs mašīnas, lai nepaliktu bez iztikas līdzekļiem.

A, mašīnlauži! Jā, jā, tagad es zinu, par ko jūs runājat. Jūs vienkārši ap­mulsinājāt mani ar to ērmoto vārdu. Kāds tad mašinlaužiem sakars ar karali Kraukli?

Daudzi no tiem ir — vai vismaz tā apgalvo — viņa sekotāji. Uz katras iz­postītas fabrikas sienas viņi uztriepj ģerboni ar kraukli lidojumā. Viņu vado­ņiem ir pilnvaru vēstules, ko it kā parakstījis Džons Askglāss, un viņi apgalvo, ka tas drīz atgriezīsies, lai atjaunotu savu Ņūkāslas karaļvalsti.

Un valdība to ņem nopietni? — Streindžs neticēja savām ausīm.

Nē, protams! Tik smieklīgi mēs neesam. Mēs baidāmies no kaut kā daudz ikdienišķāka — īsi sakot, no revolūcijas. Džona Askglāsa karogs plīvo visos zie­meļos, no Notingemas līdz Ņūkāslai. Zināms, mums tur ir spiegi un ziņotāji, mēs zinām visu, ko šie dumpinieki domā un dara. O, es nemaz negribu teikt, ka viņi visi tic drīzai Džona Askglāsa pārnākšanai. Lielais vairums ir tikpat saprātīgi kā mēs ar jums. Taču viņi zina, kāda vara viņa vārdam ir vienkāršajā tautā. Rolijs Fišers-Dreiks, viņš ir ievēlēts 110 Hempšīras, Parlamentā ir ierosi­nājis ar likumu aizliegt "lidojošā kraukļa" karogu. Bet mēs nevaram aizliegt cilvēkiem pacelt viņu likumīgā karaļa karogu. [87] [1] Būtu grūti atrast vēl labāku ilustrāciju ērmotajām attieksmēm, kādas Londonas valdī­bai bija ar karaļvalsts ziemeļu grāfistēm. Valdība pārstāvēja Anglijas karali, taču Anglijas karalis bija karalis tikai valsts dienvidos. Ziemeļdaļā viņš juridiski bija scnešals un aplieci­nāja likuma varu līdz tam laikam, kad labpatiks atgriezties Džonam Askglāsam. — Sers Volters nopūtās un iedūra dakšiņu bifšteka šķēlē. — Citās valstīs, — viņš turpināja, — par karaļiem, kas at­griežas grūtos laikos, stāsta teiksmas. Tikai Anglijā viņi ir ierakstīti konstitūcijā.

Streindžs pavicināja dakšiņu, nespēdams sagaidīt, kad ministrs ļaus viņam ņemt vārdu:

Bet tas viss taču ir politika! Man ar to nav nekāda sakara. Es negrasos aicināt tautu no jauna pasludināt Džona Askglāsa karaļvalsti. Vienīgais, ko es vēlos, ir mierīgi un racionāli izzināt viņa veikumu maģijas jomā. Kā mēs varam atjaunot angļu maģiju, ja nesaprotam, ko īsti gribam atjaunot?

Lūdzu, studējiet aureātus, bet Džonu Askglāsu atstājiet neziņas tumsībā, kur viņu jau iegrūdis Norels.

Streindžs papurināja galvu:

Norels saģiftējis jums prātu, samusinājis jūs pret Džonu Askglāsu. No­rels jūs visus nožāvējis.

Brīdi viņi ēda klusēdami, tad Streindžs iejautājās:

Vai es jums esmu stāstījis, ka Vindzoru pilī ir viņa portrets?

Kā portrets?

Askglāsa. Jocīga freska uz vienas pieņemšanu zāles sienas, gleznojis kāds itāliešu mākslinieks. Tur plecu pie pleca attēloti Edvards 111 un Džons Askglāss — karalis karavīrs un karalis burvis. Pagājuši gandrīz četrsimt gadi, kopš Džons Askglāss devās prom no Anglijas, un angļi joprojām nespēj izšķirties, dievināt viņu vai ienīst.

Kā tad! — sers Volters pikti atsaucās. — Ziemeļniekiem gan viss ir skaidrs. Tie kaut rit būtu gatavi apmainīt Vestminsteras valdīšanu pret viņa varu.66 Pats par sevi saprotams, laika gaitā ir bijis daudz viltvāržu, kas uzdevās par Džonu Askglāsu un lūkoja atkarot Ziemeļanglijas karaļvalsti. Slavenākais no viņiem bija kāds jauneklis, vārdā Džons Vāravs, kuru 1487. gadā kronēja Daremas katedrālē. Viņu atbalstīja ļoti daudzi ziemeļu dižcilši un arī daži labi elfi, kas bija palikuši karaļa pilsētā Ņūkāslā. Vāravs bija ļoti glīts puisis ar īsteni karaliskām manierēm. Viņš pieprata vienkāršas bur­vestības, un viņa sekotāji elfi viņa klātbūtnē mīļuprāt uzbūra arī ko sarežģītāku, un tas tika piedēvēts viņam. Džons Vāravs bija klejojošu burvju pāra dēls. Zēna gados viņu kādā gada­tirgū pamanīja Heksemas grāfs, kuram iekrita acīs tas, cik bērns bija līdzīgs teiku aprakstī­tajam Džonam Askglāsam. Hcksems samaksāja vecākiem septiņus šiliņus un dabūja zēnu. Ne māti, ne tēvu Vāravs vairs nekad neredzēja. Heksems turēja viņu slepenā vietā Anglijas ziemeļos un mācīja viņam karaliskas zinības. 1486. gadā grāfs cēla Vāravu gaismā un tas uzsāka savu neilgo valdīšanu Ziemeļanglijas karaļa kārtā. Lielākā nelaime bija tā, ka pārāk daudzi zināja par krāpšanu. Drīz Vāravs un Heksems sastrīdējās. 1490. gadā Heksems pēc Vārava pavēles tika nogalināts. Četri Heksema dēli sametās kopā ar Dienvidanglijas karali Henriju VII, uzbruka Vāravam un 1493. gadā sakāva viņu kaujā pie Veksapas. Vāravu ieslo­dzīja Londonas Tauerā un 1499. gadā sodīja ar nāvi.

Vēl savas tiesības uz Džona Askglāsa troni vairāk vai mazāk veiksmīgi pieteica Pīrss Blek- mors un Deivijs Sanšosīrs. Pēdējo biežāk dēvēja vienkārši par Vasaras karali, jo vēl arvien nav zināms, kas viņš patiesībā bija. Viņš pirmo reizi parādījās Sanderlendas apkaimē 1536. gada maijā drīz pēc tam, kad Henrijs VII likvidēja klosterus. Tiek uzskatīts, ka viņš, iespējams, bijis mūks kādā no lielajām ziemeļu abatijām — Fauntinzā, Rivo vai Hartfjū. Atšķirībā no Vārava un Blekmora Vasaras karalim nebija ziemeļu augstmaņu atbalsta un viņš ari nemē­ģināja to iegūt. Viņam sekoja vienkāršā tauta. Zināmā mērā var sacīt, ka viņš bija nevis burvis, bet drīzāk mistiķis. Viņš dziedināja slimos un mācīja saviem atbalstītājiem bijāt dabu un meža zvērus — šis credo drīzāk atgādina divpadsmitā gadsimta burvja Tomasa Godblesa ieskatus, Džons Askglāss neko tādu nav sludinājis. Vasaras karalis ar savu skrandaiņu bandu pat nemēģināja ieņemt Ņūkāslu, patiesībā viņš vispār neko nemēģināja ieņemt. Visu 1536. gada vasaru viņš kopā ar savu draudzi klejoja pa Ziemeļangliju, un it visur viņam piebiedrojās arvienjauni sekotāji. Septembrī Henrijs VIII raidīja pret viņu karaspēku. Vasaras karaļa draudze nebija gatava kaujai. Lielais vairums aizbēga atpakaļ uz savām mājām, tomēr daži palika, lai cīnītos par savu karali, un tika nokauti pie Pantifrektas. Varbūt Vasaras karalis bija kritušo vidū, bet varbūt viņš vienkārši pazuda.

7 Mums gan var likties, ka apspriešanās ar mirušiem burvjiem ir kaut kas ārkārtējs, tomēr šai maģiskajai norisei ir visaugstākajā mērā cienījama vēsture. Mārtiņš Peils apgal­voja, ka maģiju mācījies no Vinčesteras Katrīnas (kura bija Džona Askglāsa skolniece). Kat­rīna no Vinčesteras bija mirusi divsimt gadu pirms Mārtiņa Peila dzimšanas. Pats Džons Askglāss esot sarunājies ar Merlinu, ar burveni 110 En-Doras, ar Mozu un Āronu, ar Jāzepu no Arimatejas un citiem seniem un godājamiem burvjiem.

Apmēram pēc nedēļas klajā nāca Famulus pirmais numurs. Divu dienu laikā viss laidiens bija izpārdots viena sensacionāla raksta dēļ. Misters Marejs, kurš visā drīzumā grasījās publicēt Streindža "Angļu maģijas vēstures un prakses" pirmo sējumu, laimīgs gaidīja prāvu peļņu. Rakstā, kas bija tā satrau­cis sabiedrību, bija stāstīts, kā burvji var atmodināt mirušos, lai no tiem iegūtu derīgas ziņas. Šis skandalozais (taču bezgala saistošais) temats izraisīja tik mil­zīgu interesi, ka klīda runas par vairākām jaunām dāmām, kas kritušas ģībonī no tā vien, ka uzzinājušas par Famulus atrašanos mājā.7 Neviens neticēja, ka misters Norels kaut ko tādu būtu atļāvis publicēt, tādēļ visi, kam misters No­rels nebija simpātisks, ar īpašu patiku iegādājās jauno žurnālu.

Hanover-skvēra namā misters Laselzs lasīja to priekšā misteram Norelam:

"…kur burvim trūkst mākas un zināšanu — un šie vārdi attiecas uz vi­siem modernajiem burvjiem, mūsu Nacionālais Ģēnijs kopš senajiem laikiem šai ziņā ir nožēlojami panīcis, — ir visnotaļ ieteicams izsaukt kādu garu, kas dzīves laikā bijis burvis vai vismaz apliecinājis zināmas dotības šai mākslā, ļa mēs paši nezinām, kā virzīties uz priekšu, vislabākais ir paaicināt kādu, kam piemīt zināšanas un kurš tādā reizē spētu mums panākties pretim."

Viņš visu izpostīs! — Norels mežonīgās dusmās iekliedzās. — Viņš grib mani iznīcināt!

Tas tiešām ir ļoti ērcinoši, — Laselzs nesatricināmā mierā atzīmēja, — un viņš taču zvērēja seram Volteram, ka pēc sievas nāves ir metis maģijai mieru.

Ā! Mēs visi varam nomirt — puse Londonas var nozust no zemes vir­sus, bet Streindžs burs, kā būris, — viņš tur neko nevar padarīt. Viņš ir burvis līdz matu saknēm, viņš vairs nevar apstāties. Bet maģija, pēc kuras viņš dze­nas, ir ļauna! Un es nezinu, kā lai viņu no tās attur!

Mister Norel, lūdzams, nomierinieties, — atteica I.aselzs, — gan jau jūs drīz kaut ko izdomāsit.

Kad jāiznāk tai viņa grāmatai?

Mareja sludinājumos sacīts, ka pirmais sējums nāks klajā augustā.

Pirmais sējums!

O, jā! Vai tad jūs nezinājāt? Kopā būs trīs sējumi. Pirmajā sabiedrībai tiks izklāstīta visa angļu maģijas vēsture, otrajā sīki izskaidrota tās iedaba un trešajā likti pamati tās praksei nākotnē.

Misters Norels nostenējās, nokāra galvu un paslēpa seju plaukstās.

Zināms, — Laseizs domīgi sacīja, — lai cik kaitīgs arī būs grāmatas teksts, vēl vairāk mani biedē graviras…

Gravīras? — pārbīlī iekliedzās misters Norels. — Kādas gravīras?

Ak, jā, — Laseizs bija gatavs stāstītājs, — Streindžs atradis kaut kādu iebraucēju vai tamlīdzīgu plukatu, kas mācījies pie visiem labākajiem Itālijas, Francijas un Spānijas meistariem, un maksā viņam neprātīgas naudas summas, lai tas viņam izgatavotu gravīras.

Kādas gravīras? Kas tajās attēlots?

Jā, tiešām — kas? — Laseizs nožāvājās. — Man nav ne mazākās nojaus­mas. — Viņš atkal paņēma rokās Famulus un klusībā atsāka lasīšanu.

Misters Norels sēdēja, iegrimis dziļās domās, un grauza nagus. Pēc kāda brīs­niņa viņš paraustīja zvana auklu un lika, lai atnāk Čaildermass.

Austrumos no Londonas atrodas Spitlfīldsas priekšpilsēta, ko tuvu un tālu daudzina par vietu, kur auž brīnišķīgu zīdu. Nekur citur Anglijā netop un ne­taps tik smalks un labs zīds kā Spitlfīldsā. Aizlaikus te cēla krietnus namus, ku­ros uz dzīvi apmetās prasmīgi audēji, zīda tirgoņi un krāsotāji, kas piekopa savu amatu un dzīvoja pārticībā. Diemžēl, lai ari zīds, kas mūsu laikos nāk no Spitlfīldsas audēju stellēm nav ne par dzīparu sliktāks kā agrāk, šī apkaime ir stipri gājusi uz leju. Nami ir netīri un nolaisti. Turīgie tirgoņi pārvākušies uz Islingtonu, Klerkenvelu un (ja viņi ir ļoti turīgi) uz Marīlebonas draudzi rietu­mos. Šoslaikus Spitlfīldsā dzīvo nebūļi un plikadīdas, un to kā sērga apsēduši puišeļi, zagli un citi kārtīgu pilsoņu mieram neciešami subjekti.

Kādu sevišķi drūmu dienu, kad, vairodams dubļu lāmas, netīrās ielas pie- šļāca auksts, pelēks lietus, Spitlfīldsas Elder-strītā iegriezās kāda kariete, kas ap­stājās pie augsta, šaura nama. Gan kučieris, gan sulainis, kas pavadīja karieti, bija tērpušies dziļās sērās. Sulainis nolēca no bukas, izplēta melnu lietussargu un, turēdams to sev priekšā, atvēra durtiņas, pa kurām izkāpa Džonatans Streindžs.

Streindžs uz mirkli apstājās uz trotuāra, sakārtodams melnos cimdus un pārlaizdams skatienu Elder-strītai. Ja neņēma vērā divus sētas krančus, kas sparīgi rakās pabiru kaudzē, iela bija pilnīgi tukša. Tomēr Streindžs turpināja skatīties apkārt, līdz pievērsās kādai durvju ailai ielas pretējā pusē.

Aila pilnīgi ne ar ko neizcēlās — tā bija ieeja kaut kādā noliktavā vai tam­līdzīgā namā. Trīs apdeldēti pakāpieni veda uz pamatīgām, melnām durvīm, virs kurām slija prāvs frontons. Durvis bija viscaur nolipinātas ar nospurušām teātru afišām un paziņojumiem, kas lasītājam vēstīja, ka tādā un tādā datumā tādā un tādā traktierī tiks izsolīta mistera tāda un tāda, eskvaira (bankrotējis), mantība.

Džordž, — Streindžs uzrunāja sulaini, kas turēja lietussargu, — vai tu zīmē?

Piedodiet, ser?

Vai tu esi mācījies zīmēt? Vai tu izproti zīmēšanas pamatus? Priekšplā­nus, sānu plaknes, perspektīvu un tamlīdzīgas lietas?

Es, ser? Nē, ser.

Zēl. Redzi, man bērnībā tas bija jāmācās. Varu zīmēt gan ainavas, gan portretus — ļoti veiklus un ļoti garlaicīgus. Gluži tādus pašus kā jebkura cita izglītota amatiera darinājumi. Tavai nelaiķa saimniecei, atšķirībā no manis, bija liegti dārgu zīmēšanas skolotāju pakalpojumi, toties pēc manām domām viņai bija daudz lielākas dotības. Viņas zīmētie cilvēku un bērnu akvareļi smal­kiem zīmēšanas meistariem iedvestu šausmas. Tie atrastu, ka viņas figūras ir pārāk kokainas un krāsas pārāk spilgtas. Toties misis Streindžai bija talants attē­lot raksturīgo gan sejās, gan augumos, viņa spēja saskatīt kaut ko apburošu un asprātīgu arī gluži ikdienišķās norisēs. Viņas darbos ir kas ļoti dzīvīgs un jauks, tie… — Streindžs aprāvās un brīdi klusēja. — Par ko es pirmīt runāju? Ā, pa­reizi. Zīmēšana māca rūpīgi ieskatīties, un šis paradums dienās izrādās node­rīgs. Teiksim, lūk, šīs durvis…

Sulainis palūkojās uz durvīm.

…Šodien ir auksts, tumšs, lietains. Uz ielas ir ļoti maz gaismas, un tādēļ gandrīz nekrīt ēnas. Kurš katrs spriestu, ka šo durvju ailā jāvalda vienmērīgai tumsai; nevienam nevarētu ienākt prātā, ka tur būs ēna — es runāju par to tumšo ēnu, kas krīt no kreisās uz labo pusi, un tālab ailas kreisais stūris visu laiku paliek melns kā nakts. Un domāju, ka nebūšu kļūdījies, sacīdams tā: ja šodien būtu gaiša diena, ēna kristu pretējā virzienā. Nē, šī ēna ir caur un cauri dīvaina. Nekas tāds dabā nav iespējams.

Sulainis palūkojās uz kučieri, meklēdams palīga, bet tas bija cieši nolēmis neiesaistīties un neatlaidīgi raudzījās tālumā.

Saprotu, ser, — izstomīja sulainis.

Streindžs vēl arvien vērās uz durvjailu ar tikpat ieinteresētu un domīgu se­jas izteiksmi. Tad viņš uzsauca:

Čaildermas? Vai tas esat jūs?

Viss palika, kā bijis, taču pēc brīža tumšā ēna, ko tik rūpīgi bija pētījis Streindžs, ņēma un sakustējās. Tā atlobījās no durvīm kā slapjš palags no gultas, reizē mai­nīdama apveidus, sarukdama un pārvērzdamās, līdz pēdīgi kļuva par cilvēku: par Džonu Čaildermasu.

Čaildermass pasmaidīja savu greizo smaidu:

Mjā, ser, būtu bijis velti cerēt, ka man izdosies ilgi no jums slēpties.

Streindžs nospurcās.

Es gaidīju jūs jau pirms nedēļas vai vēl agrāk. Kur jūs kavējāties?

Saimnieks tikai vakar mani atsūtīja.

Un kā klājas jūsu saimniekam?

Ak, slikti, ser, gaužām slikti. Viņš vārguļo, mokās ar iesnām, galvassā­pēm un locekļu trīcēšanu. Kā parasti, kad ir ļoti noskaities. Un neviens nespēj viņu apkaitināt tik stipri kā jūs.

Man prieks to dzirdēt.

Starp citu, ser, es gribēju jums sacīt. Hanover-skvērā jūs gaida mazliet naudas. Jūsu honorāri no Valsts kases un Admiralitātes par 1814. gada pēdējo ceturksni.

Streindžam pārsteigumā acis iepletās apaļas.

Vai tiešām Norels ir ar mieru atdot man to, kas man pienākas? Riju do­mājis, ka šai naudai ne gailis pakaļ nedziedās.

Čaildermass pasmaidīja.

Misteram Norelam par to nekas nav zināms. Vai man šovakar atnest?

Katrā ziņā. Es pats nebūšu mājās, bet atdodiet Džeremijam. Sakiet, lū­dzu, Čaildermas, man nudien gribas to zināt: vai Norels zina, ka jūs staigājat apkārt, kļūdams neredzams un pārvērzdamies par ēnu?

O, man ir gadījies šo to iemācīties. Es jau divdesmit sešus gadus kalpoju pie mistera Norela. Lai pilnīgi neko neiemācītos, man būtu jābūt briesmīgam aunapierem.

Protams, protams. Bet ne jau par to es jautāju. Vai Norels zina?

Nē, ser. Viņš nojauš, taču zināt viņam negribas. Burvim, kurš savas die­nas vada, ieslēdzies starp grāmatām, ir vajadzīgs kāds, kas viņa vietā skraidītu apkārt.» Ne visu iespējams uzzināt sudraba bļodā ar ūdeni, jūs pats to saprotat.

Hmm. Labs ir, tad uz priekšu, cienītais! Izdibiniet to, kas jums uzdots!

Nams izskatījās ļoti nolaists, gandrīz neapdzīvots. Logi un sienas bija ļoti

netīri, visi slēģi aizdarīti. Streindžs un Čaildermass palika uz ietves, bet sulainis kāpa augšā un pieklauvēja pie durvīm. Streindžam bija viņa lietussargs, savu­kārt Čaildermass pret lietus šaltīm palika pilnīgi vienaldzīgs.

Kādu brīdi nekas nenotika, taču drīz vien sulainis ciešāk pievērsās durvīm un uzsāka sarunu ar kādu personu, ko pārējie neredzēja. Lai kas arī bija šī per­sona, Streindža sulainis par to nebija augstās domās: viņa sarauktā piere, sānos iespiestās rokas, bardzīgā uzstāšanās — viss lika domāt par vissīvāko neiecietību.

Pēc kāda brīža durvis atvēra ļoti sika, ļoti netīra un ļoti iztrūkusies kalpo- nīte. Džonatans Streindžs, Čaildermass un sulainis devās iekšā, un katrs pa kārtai uzmeta viņai skatienu; tik daudzu staltu un svarīgu personu skatieni nabadzīti pārbiedēja vai līdz nemaņai.

Streindžs nepūlējās likt sevi pieteikt — nepavisam neizskatījās, ka mazā kal- ponīte spētu to izdarīt. Licis Čaildermasam sekot, Streindžs uzskrēja pa kāpnēm un taisnā ceļā devās iekšā vienā no istabām. Tur, nespodrā gaismā, kas nāca no liela daudzuma sveču, kuras dega tādā kā miglā — likās, šai mājai ir pašai savi, neatkarīgi laika apstākļi, — viņi uzgāja gravieri mesjē Minervuā un viņa pa­līgu mesjē Forsalkjē.

Mesjē Minervuā nebija liels vīrs: augumā viņš bija visai pasīks. Viņam bija gari mati, tumši, mirdzoši un mīksti kā brūna zīda šķetere. Tie sniedzās viņam līdz pleciem un krita sejā, kad viņš noliecās pār darbu — proti, gandrīz visu laiku. Arī acis viņam bija neparastas — lielas, valgas un brūnas, tās liecināja, ka viņš ir dienvidnieks. Mesjē Forsalkjē ārienes ziņā bija uzkrītošs pretstats savam ārkārtīgi pievilcīgajam saimniekam. Viņam bija kaulains ģīmis ar dziļi iedu- bušām acīm, skūta, blāviem rugājiem klāta galva. Tomēr šim kārnajam, gan­drīz ģindenīgajam subjektam piemita brīnum izsmalcinātas manieres.

Abi bija bēgļi no Francijas, taču Spitlfīldsas iemītnieki nemūžam nespētu saskatīt smalko atšķirību starp bēgli un ienaidnieku. Visa apkaime zināja, ka mesjē Minervuā un mesjē Forsalkjē ir francūžu spiegi. Šī netaisnīgā slava viņiem sagādāja daudz ciešanu: Spitlfīldsas puišeļu un skuķu bariem lielākie svētki bija uzglūnēt abiem francūžiem, iekaustīt viņus un izvārtit dubļos — tās man­tas Spitlfīldsā bija atliku likām. Pieaugušie francūžu kaimiņi atveldzēja sirdi, bļaustīdamies, svilpdami un atteikdamies pārdot jebko noderīgu vai vajadzīgu. Streindžs bija nācis palīgā, uzstādamies kā vidutājs starp mesjē Minervuā un nama īpašnieku, un pierunājis pēdējo izrādīt lielāku izpratni pret mesjē Miner­vuā raksturu un apstākļiem, — kā arī nosūtījis Džeremiju Džonsu uz visiem apkaimes traktieriem dzert džinu un uzsākt sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai visi uzzinātu, ka abu francūžu aizgādnis ir viens no diviem Anglijas burvjiem. "Un," Streindžs Džeremijam sacīja, pamācoši paceldams pirkstu, "ja viņi at­bild, ka Norels ir dižāks, nestrīdies pretī, bet norādi, ka es esmu ātrākas dabas un ļoti ņemu ļaunā necienīgu izturēšanos pret maniem draugiem." Mesjē Miner­vuā un mesjē Forsalkjē bija pateicīgi par šiem pūliņiem, taču, atrazdamies tik spiedīgos apstākļos, atklāja, ka viņu labākais draugs ir brendijs, ja to kārtīgi lieto no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Viņi negāja ārā no Elder-strītas nama. Sargājoties no spitlfīldsiešu nevies- mīlības apliecinājumiem, slēģi dienu un nakti palika nolaisti. Abi dzīvoja un strādāja sveču gaismā un sen bija sarāvuši visas pazīšanās ar pulksteņiem. Ierau­got Streindžu un Čaildermasu, viņi manāmi izbrīnījās, būdami tādās domās, ka patlaban ir nakts vidus. Viņiem bija viena kalpone — sīciņā bārenīte ar lie­lajām acīm —, kas nesaprata, ko viņi saka, un ļoti baidījās no viņiem; kā viņu sauc, neviens no abiem nezināja. Taču nevērīgie, majestātiskie francūži iztu­rējās pret viņu laipni un bija piešķīruši meitenei istabiņu ar dūnu pēli un linu palagiem — tālab drūmais nams meitenei šķita visīstākā paradīze. Viņas gal­venais pienākums bija pienest gravieriem ēdamo, brendiju un opiju, pēc tam abi dalījās ar meitenīti, brendiju un opiju paturēdami sev, bet lielāko daļu ēdamā atdodami viņai. Vēl viņa stiepa un sildīja ūdeni, lai abi varētu nomazgāties un noskūties — jo francūži bija visai lepnīgi ļaudis. Toties pret netīrību un nekār­tību, kas valdīja visapkārt, viņi izturējās ar vislielāko vienaldzību, un labi vien bija, tāpēc ka no saimniecības lietām mazā bārenīte saprata tikpat daudz, cik no senebreju valodas.

Visur mētājās bieza papīra loksnes un tintē noķēpātas lupatas. Malu malās stāvēja alvas šķīvji ar aizvēsturiskām siera garozām un podi, kuros bija samesti spalvaskāti un ogles gabali. Tepat bija vecīga selerija, kas neveselīgi ilgi bija dzī­vojusi pārlieku ciešā tuvībā ar ogļu spaini. Sienu apšuvuma paneļi un tumšās, netīrās tapetes no vienas vietas bija nospraudītas ar gravīrām un skicēm — viena no tām bija sevišķi izdevies Streindža portrets.

Smulīgā dārziņā aiz nama auga ābele, kas agrāk bija lauku koks — tad iera­dās pelēkā Londona un aprija visus tās jaukos, zaļos kaimiņus. Kāds nezināms šā nama iemītnieks neizskaidrojamā čakluma lēkmē bija visus ābolus nolasījis un salicis uz palodzēm, kur tie stāvēja jau nezin kuro gadu — vispirms kļū­dami par veciem āboliem, pēc tam par uzblīdušiem ābolu līķiem un visbeidzot par ābolu rēgiem. Namam bija savs ļoti izteikts smārds — to veidoja tinte, pa­pīrs, ogles, brendijs, opijs, pūstoši āboli, sveces, kafija — un visam piejaukts neatkārtojamais aroms, ko izplata divi vīrieši, kuri dienu un nakti strādā visai šaurā telpā un kurus nekad, nekādos apstākļos neizdosies pierunāt atvērt logu.

Patiesībā Minervuā un Forsalkjē bieži aizmirsa, ka zemes virsū vispār ir tādas vietas kā Spitlfīldsa vai Francija. Viņi dienu no dienas dzīvoja Streindža grāmatas gravīru pasaulītē — un tā nudien bija ļoti savāda pasaule.

Tajā bija garas ailes, celtas drīzāk no ēnām, nevis no kā cita. Tumšas sprēgās sienās ļāva noskārst citas ailes, un likās, gravīrās no iekšpuses attēlots labirints vai kas līdzīgs. Citās lapās varēja redzēt platas kāpnes, kas veda lejup pie tum­šiem pazemes kanāliem. Skicēs bija attēlots plašs, tumšs tīrelis, pa kuru līku­moja aizmirsts ceļš. Likās, skatītājs uz to lūkojas no liela augstuma. Tālu, tālu priekšā uz ceļa bija ēna — vien švīka ceļa bālajā virsmā — pārāk tālu, lai varētu noģist, vai tur apstājies vīrietis, sieviete vai bērns, vai tā vispār ir cilvēciska būtne, taču tās atrašanās šai tukšājā kaut nezin kāpēc modināja lielu nemieru.

Vienā no gravīrām bija redzams kaut kas līdzīgs vientuļam tiltam pār neiz­mērojamu, miglainu tukšumu — varbūt pāri pašām debesīm —, un, kaut arī tilts bija mūrēts no tādiem pašiem laukakmeņiem kā ailes un kanāli, tam gar malām, tverdamās pie tilta lielajiem balstiem, vijās sīciņas kāpnītes. Šīs kāp­nītes izskatijās gaužām trauslas, likās, tās būvētas daudz nemākulīgāk nekā tilts, taču daudz jo daudz tādu vijās lejup cauri mākoņiem, Dievs zina kurp.

Streindžs līkņāja ap šīm lapām, un viņa aizrautība līdzinājās atdevībai, ar kādu šim darbam nodevās pats Minervuā; Streindžs prašņāja, pēla, izteica ierosinājumus. Ar abiem gravieriem viņš sarunājās franciski. Viņam par pār­steigumu, Čaildermass visu lieliski saprata un pat uzdeva Minervuā pāris jau­tājumus tā dzimtajā valodā. Diemžēl franciski Čaildermass runāja ar tik stipru dzimtās Jorkšīras akcentu, ka Minervuā neko nesaprata un pavaicāja Strein­džam, vai Čaildermass neesot holandietis.

Zināms, — Streindžs Čaildermasam pie auss noteica, — viņiem viss iznāk ļoti latīnisks — gaužām atgādina Pallādio un Piranēzi darbus, bet viņi tur neko nevar padarīt — viņi tā ir mācīti. Kā tu esi mācīts, tā arī dari. Es kā burvis nekad nebūšu īsts Streindžs — vai vismaz nebūšu tikai Streindžs: manī ir pārāk daudz no Norela.

Ak tādas ainas jūs redzējāt Karaļa ceļos? — Čaildermass jautāja.

Jā.

Un kas tā par valsti, uz kuru ved šis tilts?

Streindžs noraudzījās uz Čaildermasu ar neslēptu ironiju.

Nezinu, ak, burvi. Kādas ir jūsu domas?

Čaildermass paraustīja plecus.

Es teiktu, uz Elfu valsti.

Iespējams. Bet man sāk likties, ka zeme, ko mēs dēvējam par Elfu valsti, pa­tiesībā sastāv no daudzām valstīm. Tikpat labi varētu sacīt, ka tilts ved "kaut kur".

Cik šie novadi ir tālu?

Netālu. Es izgāju no Kovent-gārdena un tos visus redzēju pusotras stun­das laikā.

Vai tās bija grūtas burvestības?

Nē, ne visai.

Un vai jūs man pateiksit, kādas tās bija?

Ar vislielāko labpatiku. Jums būs vajadzīgi atklāsmes buramvārdi — es izmantoju Donkāsteru. Pēc tam vieni kušanas vārdi, lai izkausētu spoguļa virsmu. Tajās grāmatās, kuras man gadījies redzēt, kušanas vārdu ir bez sava gala, bet, cik nu es spēju spriest, tie visi nekam neder, tādēļ man nācās izstrādāt pašam savus — ja vēlaties, varu jums uzrakstīt. Vispēdīgi, pār šiem abiem bu- ramvārdiem jāpārjumj takuzints burvestība. Tas ir svarīgi, citādi es šaubos, vai jūs kādreiz tiksit no turienes ārā. — Streindžs apklusa un ieskatījās Čailder­masam acīs. — Vai jūs saprotat?

Visnotaļ, ser.

Labi. — Iestājās klusums. To pārtrauca Streindžs:

Čaildermas, vai jums nav pienācis laiks atstāt mistera Norela dienestu un pārnākt pie manis? Nekādas blēņas par kalpošanu nav vajadzīgas. Jūs vien­kārši būtu mans māceklis un palīgs.

Čaildermass pasmējās.

Ha, ha! Paldies, ser. Paldies! Taču mums abiem ar misteru Norelu vēl ir šis tas nokārtojams. Vēl par agru. Turklāt man bail, ka es būtu ļoti slikts mā­ceklis — pat sliktāks par jums.

Streindžs smaidīdams domāja.

Laba atbilde, — viņš visbeidzot sacīja, — tomēr man diemžēl jāteic, ka pavisam pārliecinoša tā nav. Es neticu, ka jūs no visas tiesas spējat atbalstīt No­relu. Viens vienīgs burvis visā Anglijā! Vieni vienīgi ieskati par maģiju! Nav taču iespējams, ka jūs tam piekrītat! Jūsu raksturā pretrunu ir vismaz tikpat daudz cik manā! Nāciet pie manis un runāsim pretī kopā!

Bet tad taču, ser, man vajadzēs būt ar jums vienisprātis, vai ne? Es ne­zinu, kā beigsies jūsu sāncensība ar Norelu. Esmu jautājis kārtīm, taču atbilde liekas te šāda, te tāda. Nākotnē notiks kaut kas tik sarežģīts, ka manas kārtis nespēj to skaidri izteikt, un es nevaru izgudrot īsto jautājumu, ko tām uzdot. Klausieties, ko es darīšu. Došu jums solījumu. Ja jūs cictīsit neveiksmi un mis­ters Norels paliks uzvarētājs, es patiešām aiziešu 110 viņa dienesta. Es stāšos jūsu pusē, visiem spēkiem cīnīšos ar viņu, un es jau nu pratīšu viņu tirdīt, — tad Anglijā joprojām būs divi burvji un divi ieskati par maģiju. Bet, ja viņš zaudēs un jūs uzvarēsit, es stāšos preti jums. Vai tagad esat apmierināts?

Streindžs smaidīja.

Jā, tagad ir pietiekami pārliecinoši. Dodieties atpakaļ pie mistera Norela un nododiet viņam manus sveicienus. Sakiet, ka es ceru — viņš būs apmieri­nāts ar atbildēm, kuras es jums devu. Ja viņš vēlas zināt vēl kaut ko, jūs atradī­sit mani mājās rīt ap pulksten četriem.

Paldies, ser. Jūs izturējāties ļoti godīgi un atklāti.

Kāpēc lai es tā neizturētos? Tas jau ir Norels, kam patīk noslēpumainība, ne es. Es nepateicu jums neko tādu, par ko jau neesmu uzrakstījis savā grā­matā. Paies mēnesis, un visi karaļvalsts iedzīvotāji — vīri, sievas un bērni — varēs to izlasīt, pārdomāt un nonākt pie saviem spriedumiem. Nudien nespēju iedomāties, ko Norels varētu pastrādāt, lai to nepieļautu.

1816. gada marts

Dažas dienas pēc viesošanās pie gravieriem Streindžs uzaicināja seru Volteru un lordu Portišedu uz vakariņām. Abi džentlmeņi ne reizi vien bija ieturējuši pie Streindža maltītes, taču pēc Streindža kundzes nāves viņi Soho-skvērā vēl nebija ciemojušies. Nams viņiem šķita pārvērties uz slikto pusi. Liekas, Streindžs bija atgriezies pie sava agrākā vecpuiša dzīvesveida. Galdi un krēsli jau bija no­zuduši zem papīru kalniem. Malu malās varēja atrast nepabeigtas grāmatas nodaļas, un salonā viņš bija sācis aprakstīt pat tapetes.

Sers Volters gribēja noņemt no kāda krēsla grāmatu kaudzi.

Nē, nē! — iekliedzās Streindžs. — Neaiztieciet! Tur viss ir salikts ļoti no­teiktā kārtībā!

Bet kur tad lai es sēžu? — sers Volters apjucis jautāja.

Streindžs pikti noelsās, it kā šī nu būtu pagalam nesaprātīga vēlme. Tomēr viņš aizvāca grāmatas un, to darīdams, tikai reizi ļāvās izklaidībai un sāka vienu no tām lasīt. Divkārt izlasījis zīmīgo vietu un kaut ko pierakstījis uz tapetēm, viņš tūdaļ spēja 110 jauna pievērsties viesu uzņemšanai.

Es ļoti priecājos, ka jūs esat atnācis, milord, — viņš uzrunāja Portišedu. — Esmu visiem prašņājis par Norelu — droši vien tikpat neatlaidīgi, kā viņš prašņā par mani. Ceru, ka jūs varēsit man daudz pastāstīt.

Es it kā jums jau visu pateicu, — sērīgi novilka sers Volters.

Kā tad, kā tad. Jūs man pastāstījāt, kur Norels bijis un ar ko runājis, un ko par viņu domā visi ministri, taču es viņa gaišībai jautāju par maģiju, un jūsu saprašana par maģiju ir tik niecīga…

…ka pietiktu labi ja kvardrātcollai tapešu? — sers Volters minēja.

Uz mata. Runājiet, milord! Stāstiet! Ko misters Norels pēdējā laikā sadarījis?

Jā, — atsaucās lords Portišeds, — viņš pēc lorda Liverpūla pasūtinājuma izstrādā burvestību, kas neļautu Napoleonam Bonapartam no jauna izbēgt — vēl viņš studē "Traktātus par Gaismas karaļvalsti un Tumsības karaļvalsti". Viņam šķiet, ka viņš ir atklājis kaut ko jaunu.

Ko? — Streindžs satraucies iekliedzās. — Viņš kaut ko atklājis "Traktātos"? [88]

Viņš kaut ko uzgājis Kromforda izdevuma 72. lappusē. Jaunu pielieto­jumu "Nāves izsaukšanas buramvārdiem". Es tur neko nesaprotu. [89] [1] gadu simteņiem šī pasāža tika uzskatīta par visai saistošu, taču arī ne vairāk: praktisku vērtību pētnieki tajā nemeklēja, jo mūsu laikos vairs neviens netic, ka Nāve ir persona, kuru iespējams iztaujāt, vadoties pēc Peila norādījumiem.[1] Maģijas pētniekus vienmēr ļoti satrauc jauni atklājumi dižā doktora Peila dzīvē un darbos. Mārtiņam Peilam angļu maģijas vēsturē ir īpaša vieta. Pirms Streindža un Norela parādīšanās viņš bija vienīgais ievērības cienīgais praktizējošais burvis, kas savas burves­tības pierakstīja, lai par tām varētu uzzināt arī citi. Tālab pats par sevi saprotams, ka viņa grāmatas ir īpašā vērtē. Liekas, misters Norels ieskata, ka ar šā paša principa palīdzību var dziedināt cilvēku un dzīvnieku slimības — likt slimībai iziet ārā no sirdzēja ķermeņa, it kā tā būtu dēmons.

Ā, tā vieta! — Streindžs bija varen atvieglots. — Jā, jā! Es zinu, par ko jūs runājat. Es par to iedomājos jau pērnajā jūnijā. Ak, tad Norels tikai tagad ir to sapratis, ja? Hā, teicami!

Daudziem likās ērmoti, ka viņš pēc jūsu aiziešanas nav pieņēmis sev citu mācekli, — lords Portišeds turpināja, — un es zinu, ka pieteicās daudzi. Taču viņam neviens nederēja. Patiesībā es nedomāju, ka viņš maz ar kādu no šiem jaunekļiem aprunājās, šaubos, vai viņš atbildēja uz to vēstulēm. Viņam ir ļoti augstas prasības, un jums, ser, neviens nespēj līdzināties.

Streindžs smaidīja.

Nu, viss ir tieši tā, kā es domāju. Viņš tik tikko spēj paciest to, ka ir vēl otrs burvis. Trešā parādīšanās iedzītu viņu kapā. Drīzumā es to izmantošu un viņu pievārēšu. Cīņā par to, kādai būt angļu maģijai, pušu spēki būs pagalam nevienlīdzīgi. Būs viens vienīgs noreliešu burvis un dučiem streindžiešu — vai vismaz tik daudz, cik es spēšu izaudzināt. Man ir padomā padarīt Džeremiju Džonsu par tādu kā anti-Caildermasu. Viņš braukātu apkārt un meklētu cil­vēkus, kurus Norels un Čaildermass ar varu atrunājuši no maģijas studijām, un tad mēs abi pierunātu viņus tās atsākt. Es jau esmu apspriedies ar vairākiem jaunekļiem. Divi vai trīs liekas ļoti daudzsološi. Lorda Coldekota otrais dēls Henrijs Porfuā ir izlasījis veselu kaudzi trešās šķiras grāmateļu par maģiju un piektās šķiras burvju dzīvesstāstiņu. Runāt ar viņu tāpēc ir diezgan garlaicīgi, bet ne jau viņš, nabags, pie tā ir vainīgs. Otrs ir Viljams Hedlijs-Braits, viņš bija viens no Velingtona adjutantiem pie Vaterlo, bet trešais — jocīgs vīriņš vārdā Toms Levi, viņš šobrīd strādā Norvičā par deju skolotāju.

Deju skolotājs? — sers Volters savilka uzacis. — Vai tad šādus cilvēkus vaja­dzētu pamudināt uz maģijas studijām? Vai tad maģija nav īstenu džentlmeņu profesija?

Kāpēc gan? Turklāt man šis Levi patīk vislabāk. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es sastapu cilvēku, kuram maģija sagādā prieku, — bez tam viņš vienī­gais no trijotnes ir apguvis šo to no praktiskās maģijas. Viņš lika, āre, tam logu rāmim riest zarus un lapas. Jūs droši vien brīnījāties, kāpēc šis logs ir tik ērmots.

Godīgi sakot, — atbildēja sers Volters, — šajā istabā ērmību ir tik daudz, ka logu es pat nepamanīju.

Zināms, Levi negrasījās rāmi tā atstāt, — Streindžs stāstīja, — taču vi­ņam neizdevās aizburt zaļoksnību prom; arī es to nespēju. Laikam vajadzēs likt Džeremijam, lai atved galdnieku, un tas savedīs visu kārtībā.

Jauki, ka jūs esat atradis tik daudz piemērotu jaunekļu, — sers Volters atzinīgi noteica. — Tas sola angļu maģijai spožu nākotni.

Bija pieteikušās arī vairākas jaunas dāmas, — atzinās Streindžs.

Dāmas! — lords Portišeds iesaucās.

Protams! Kāpēc gan sievietes nevarētu mācīties maģiju? Kārtējie Norela uztieptie maldi.

Hmm. To kļūst arvien vairāk un vairāk, — aizrādīja sers Volters.

Kā kļūst vairāk?

Norela uztieptu maldu.

Ko jūs ar to gribat teikt?

Neko! Neko! Tikai neņemiet ļaunā! Taču es ievēroju, ka jūs pats ne­pieminējāt, ka grasītos pieņemt mācekļos arī dāmas.

Streindžs nopūtās.

Vienvienīgi praktisku apsvērumu dēļ. Burvis un viņa māceklis kopā pa­vada daudz laika, kopā lasa un pārrunā izlasīto. Ja Arabella vēl būtu dzīva, es droši vien būtu pieņēmis arī skolnieces, turpretim tagad man vajadzētu no­ņemties ar pavadonēm, biedrenēm un visādām citām garlaicīgām lietām, ku­rām man šobrīd nepavisam nav pacietības. Priekšroka tomēr ir maniem pētījumiem.

Un kādas jaunas burvestības jūs vēlaties mums atklāt, mister Streindž? — lords Portišeds ded/.īgi painteresējās.

Ahā! Labi, ka jūs pajautājāt! Es par šo lietu esmu daudz domājis. Ja es gribu, lai angļu maģijas atjaunotne turpinās — proti, lai tā nepaliek Gilberta Norela kundzības varā —, tad man jāapgūst kaut kas jauns. Bet jaunas burves­tības viegli nedodas rokā. Es varētu doties uz Karaļa ceļiem un lūkot nokļūt tajos novados, kur maģija ir nevis izņēmuma gadījums, bet vispārējs likums.

Žēlīgais Dievs! — sers Volters iekliedzās. — Atkal tās pašas runas! Vai jūs esat pavisam traks? Mēs taču it kā nospriedām, ka vecie Karaļa ceļi ir pārāk bīs­tami, lai būtu pieļaujams…

Jā jau, jā! Jūsu ieskati man ir labi zināmi. Jūs pietiekami daudz esat man pātarojis. Bet jūs neļāvāt man pabeigt! Es tikai uzskaitīju iespējas. Uz Karaļa ceļiem es nedošos. Esmu savai… es Arabellai apsolīju to nedarīt. [90] [1] Daudzi no mums mēdz pretoties aizliegumiem, kurus mums uztiepj draugi un tuvi­nieki, bet kā viss mainās, kādam no mīļajiem nelaimīgā kārtā aizejot viņsaulē! Tad aizlie­gums kļūst par svētu mantojumu.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Streindžs nopūtās, un viņa seja satumsa. Bija noprotams, ka viņš domā par kaut ko — vai par kādu — citu.

Es allaž esmu augsti cienījis misis Streindžas spriedumus, — sers Volters klusi ierunājās. — Klausīdams viņas padomam, jūs rīkotos visgudrāk. Streindž, es jūtu līdzi — pats par sevi saprotams, ka jūs vēlaties apgūt jaunas burvestības — tāda būtu katra pētnieka sirds vēlme, — bet ir taču skaidrs, ka vienīgais dro­šais maģijas apguves veids ir grāmatu lasīšana.

Bet man nav grāmatu! — Streindžs ieaurojās. — Augstais Dievs! Es apso­los lēnprātīgi sēdēt mājās kā neprecēta krustmāmiņa, ja tikai valdība ar likumu piespiestu Norelu parādīt man Hartfjū bibliotēku! Bet, tā kā valdība šo laipnību man liedz, man neatliek nekas cits, kā vairot zināšanas, kā nu es pats to spēju.

Ko īsti jūs darīsit? — vaicāja lords Portišeds.

Izsaukšu elfu, — Streindžs mundri attrauca. — Jau vairākas reizes esmu mēģinājis.

Vai tad misters Norels strikti neapgalvo, ka elfu izsaukšana ir ļoti bīs­tama lieta? — tincināja sers Volters.

Nav daudz tādu lietu, kuras misters Norels neuzskatītu par ļoti bīs­tamām, — Streindžs attrauca, mēreni aizkaitināts.

Tiesa. — Sers Volters apmierinājās. Galu galā elfu izsaukšana bija senat­nes svētīta angļu burvestība. Visi aureāti izsauca elfus, un visi argentieši vēlējās to darīt.

Bet vai jūs, ser, skaidri zināt, ka tas vispār ir iespējams? — lords Porti­šeds jautāja. — Lielākā daļa zinošu vīru ir vienisprātis, ka elfi Anglijā vairs nav sastopami.

Jā, vispārējais viedoklis tiešām tāds ir, — Streindžs neiebilda,— taču es gandrīz nešaubos, ka 1814. gada novembrī, pāris mēnešu, pirms mani un No­rela ceļi šķīrās, es atrados kāda elfa sabiedrībā.

Ai, vai tiešām! — lords Portišeds iesaucās.

Jūs neesat to pieminējis, — aizrādīja sers Volters.

Agrāk es par to nedrīkstēju runāt, — Streindžs paskaidroja. — Ja es, bū­dams Norela māceklis, par kaut ko tādu iepīkstētos, notiktu briesmu lietas. No­rels spertu zemes gaisā.

Mister Streindž, kāds viņš bija? — lords Portišeds nepacietīgi taujāja.

Elfs? Nezinu. Es viņu neredzēju. Tikai dzirdēju. Viņš spēlēja mūziku. Turpat bija vēl viens cilvēks, un viņš, man liekas, elfu gan dzirdēja, gan re­dzēja. Bet jūs tikai padomājiet, cik vērtīgi būtu tikties ar šādu personu! Neviens burvis, ne dzīvs, ne mi^is, nespētu man tik daudz iemācīt. Mums, burvjiem, elfi ir visu ilgu avots. Maģija ir viņu dabiskais stāvoklis! Runājot par grūtībām — nu, ir vienas vienīgas, tās pašas vecās: man ir visai blāva nojausma, kā to iz­darīt. Lai atkal sastaptu šo elfu, esmu skaitījis dučiem buramvārdu, izdarījis visu, par ko esmu dzirdējis vai lasījis, bet čiks vien ir iznācis. Sitiet mani vai nost, bet es nesaprotu, kālab Norels tik briesmīgi nopūlas, aizliegdams to, ko neviens tāpat nespēj paveikt. Varbūt jūs, milord, zināt kādus buramvārdus elfu izsaukšanai?

Es zinu daudzus, — lords Portišeds atbildēja, — taču nešaubos, ka jūs, mister Streindž, tos visus jau esat izmēģinājis. Ser, vienīgi jūsu spēkos ir atjau­not zudušās zintis!

Ak! — Streindžs nopūtās. — Lāgiem man šķiet, ka nekas nav zudis. Pa­tiesībā tas viss ir atrodams Hartfjū bibliotēkā.

Jūs sacījāt — elfu redzējis un dzirdējis vēl viens cilvēks? — atgādināja sers Volters.

Jā.

Un šis cilvēks, jādomā, nebija Norels?

Nē.

Tā, tā. Un ko šis cilvēks teica?

Viņš bija… apmulsināts. Viņam šķita, ka viņš redz eņģeli, taču zināmu dzīvesveida un domāšanas ieradumu pēc viņam tas nebūt nelikās tik dīvaini kā jūs varētu domāt. Lūdzu piedošanu, taču goda pienākums liedz man par šiem apstākļiem pastāstīt ko vairāk.

Jā, jā! Lai jau paliek! Bet jūsu biedrs elfu redzēja. Kā tad tā?

Ē, es zinu, kāpēc viņš to spēja. Viņam bija kāda ļoti zīmīga īpatnība, ku­ras dēļ viņš spēja redzēt elfus.

Hm, varbūt arī jūs spētu to likt lietā?

Streindžs apsvēra sera Voltera vārdus.

Nedomāju vis, ka es to varētu. Tā ir laimes spēle, gluži tāpat kā vienam cilvēkam ir zilas acis, bet citam — brūnas. — Viņš apklusa un saspringti prā­toja. — Bet, nē varbūt tā nemaz nav. Varbūt jums tomēr ir taisnība. Ja padomā, šī doma vairs nešķiet tik nejēdzīga. Atcerieties aureātus! Daži no viņiem tra­kumā un mežonībā bija elfu tuvākie līdzinieki! Atcerieties Ralfu Stoksiju un viņa elfu kalpu Viltus Tomu Zilo! Stoksija jaunībā tie abi gandrīz nebija atšķi­rami! Varbūt es esmu pārāk rāms, pārāk pieradināts burvis. Bet kā tiek pie neliela trakuma? Katru dienu satieku trakos uz ielas, bet ne reizi neesmu palau­zījis galvu, kā viņi kļuvuši traki. Varbūt man jāsāk klaiņot pa vientuļiem tīre­ļiem un klinšainām piekrastēm? Tās allaž bijušas ārprātīgo iecienītas vietas — vismaz romānos un lugās. Varbūt mežonīgā Anglija padarīs mani traku.

Streindžs piecēlās un piegāja pie salona loga, kā cerēdams, ka skatienam pa­vērsies mežonīgā Anglija — taču pavērās vienīgi gaužām parasts skats uz Soho- skvēru blīva, pelēka lietus vīslā. — Rādās, Poul, jūs būsit trāpījis.

Es? — sers Volters iesaucās, sabijies no tā, pa kādu ceļu viņa izteikumi aizveduši burvi.— Es neko tādu nedomāju!

Bet, mister Streindž, — jaukais lords Portišeds mēģināja vest draugu pie prāta, — jūs taču noteikti nerunājat nopietni. Tik gudrs cilvēks kā jūs — un ap­galvojat, ka vēlaties kļūt par… klaidoni! Ser, ser, tas ir gluži neiedomājami.

Streindžs sakrustoja rokas uz krūtīm, uzmeta vēl vienu skatienu Soho- skvēram un bilda:

Labs ir, šodien vēl nekur nedošos. — Tad viņš pasmaidīja savu pašironisko smaidu un gandrīz izskatījās pēc agrākā Streindža. — Pagaidīšu, kamēr pāriet lietus. [91]

1816. gada aprīlis/septembra beigas

Streindža draugi nopriecājas, dzirdēdami, ka viņš tomēr nepametīs savus omu­līgos namus, krietnos ienākumus un kalpus un nedosies klejot vējā un lietū, tomēr jaunās vēsmas viņa noskaņojumā tikai retā 110 tiem nemodināja lielas bažas. Draugi visnotaļ pamatoti baidījās, ka Streindžs atmetis jebkādu apdo­mību un bez liekas gudrošanas trauksies apgūt jebkādu — arī visbīstamāko — maģiju. Pagaidām Arabellai dotais solījums atturēja viņu no došanās uz Karaļa ceļiem, taču nekādi sera Voltera brīdinājumi neliedza viņam nemitīgi runāt un domāt par Džonu Askglāsu un tā pavalstniekiem no elfu cilts.A Pat Džons Askglāss, kura valdīšanā atradās trīs karaļvalstis un kurš pārzināja visu Angli­jas maģiju, nebija pavisam svabads no tieksmes doties ilgos, noslēpumainos klejojumos. 1241. gadā viņš, pateicis kalpam, ka pēc vienas dienas būs atrodams aizmidzis uz sola pie pavarda, atstāja savu Ņūkāslas namu un nozuda mīklainā veidā, kas zināms tikai burvjiem.

Nākamajā dienā kalps un Karaļa saimes ļaudis nāca pie pavarda, taču Karali uz sola neatrada. Viņi meklēja Karali ik rītu un ik vakaru, bet viņa kā nebija, tā nebija.

Karaļa vietā valdīja Lančesteras grāfs Viljams, daudzu lēmumu pieņemšana tika atlikta, "līdz atgriezīsies Karalis". Taču laiks ritēja, un daudzi vairs neticēja, ka tas vispār notiks. Te, gadu un vienu dienu pēc nozušanas, Karalis tika atrasts, aizmidzis uz sola pie pavarda.

Viņš izskatījās tā, it kā nekas neparedzēts nebūtu noticis, un nevienam nestāstīja, kur bijis. Neviens neuzdrīkstējās viņam pajautāt, vai viņš jau no paša sākuma grasījies būt prom tik ilgi vai, kas zina, bija atgadījies kas nelāgs. Viljams 110 Lančesteras pasauca kalpu un lika tam vēlreiz vārds vārdā atkārtot, ko īsti Karalis bija sacījis. Varbūt patiesībā viņš bija teicies būt projām gadu un vienu dienu?

Varbūt, atbildēja kalps. Karalis parasti runā diezgan klusi. Ļoti iespējams, ka viņš neesot pareizi saklausījis.

Aprīļa beigās Soho-skvēra nama apkaimē apmetās Streindža jaunie trīs mā­cekļi — augstdzimušais Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un deju skolotājs Toms Levi. Diendienā visi trīs nāca pie Streindža mācīties maģiju. Brīvajos brī­žos, kas palika pāri pēc burvju audzināšanas, Streindžs rakstīja tālāk savu grāmatu, kā arī nodarbojās ar praklisko maģiju, pildīdams armijas un "Austrumindijas kompānijas" pasūtinājumus. Viņa pakalpojumus vēlējās arī "Liverpūles kor­porācija" un Bristoles Tirgotāju biedrība.

Tas, ka Streindžs joprojām saņem valsts iestāžu pasūtinājumus — vispār jebkādus pasūtinājumus — misteram Norelam aizdeva tik lielas dusmas, ka viņš sūdzējās pirmajam ministram lordam Liverpūlam.

Lords Liverpūls nepavisam nejuta viņam līdzi:

Ģenerāļi, mister Norel, var rīkoties, kā paši vēlas. Kā jums labi zināms, valdība armijas lietās neiejaucas.'[1] Tie, zināms, bija salti meli. Pireneju kara laikā hercogs Velingtons izteica lielu neap­mierinātību ar valdības pastāvīgo jaukšanos kara lietās. Ģenerāļi daudzus gadus ir izmantojuši mis­tera Streindža maģiskos pakalpojumus, un viņiem nešķiet, ka būtu iemesls to vairs nedarīt tāpēc vien, ka jūs esat ar viņu sanaidojies. Runājot par "Austrum­indijas kompāniju", esmu dzirdējis, ka tās pārstāvji vispirms vērsušies pie jums, bet jūs esot atteicies viņiem palīdzēt.

Misters Norels blisināja ačeles:

Darbs valdības labā — darbs jūsu labā, milord, — man prasa ļoti daudz laika. Pēc tiesas un taisnības es nedrīkstu atstāt to novārtā privāta uzņēmuma interešu labad.

Un mēs esam pateicīgi, mister Norel, varat man ticēt. Bet diezin vai man jums jāstāsta, cik Nācijas labklājībai ir svarīga "Austrumindijas kompānijas" sekmīga darbība, un bez burvja palīdzības kompānija ir kā bez rokām. Tās kuģu flotes atrodas vētru un negaisu varā; tās pārvaldībā ir milzīgi zemes plašumi, tās armijām vienā laidā uzbrūk gan visādi Indijas karalīši, gan bandīti. Misters Streindžs ir uzņēmies atbildību par laika apstākļiem Labās Cerības raga apvidū un Indijas okeānā, viņš ir arī devis padomu, kā vislabāk pielietot maģiju naidī­gās teritorijās. "Austrumindijas kompānijas" direktori uzskata, ka misters Streindžs Spānijas pussalā guvis neatsveramu pieredzi. Mēs kārtējo reizi pārliecināmies, cik ļoti Lielbritānijai vajag vairāk burvju. Mister Norel, lai arī jūs esat brīnum čakls, jūs nevarat atrasties visur un darīt visu — neviens arī negaida, lai jūs to darītu. Esmu dzirdējis, ka misters Streindžs ir sācis mācīt jaunus burvjus. Es bezgala priecātos, ja jūs man apliecinātu, ka grasāties sekot viņa piemēram.

Neraugoties uz lorda Liverpūla atzinīgajiem vārdiem, trīs jauno burvju — Henrija Parfuā, Viljama Hedlija-Braita un Toma Levi — mācības nebūt neritēja gludāk kā paša Streindža studijas pirms sešiem gadiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Streindžam vajadzēja spēkoties ar Norela izvairigumu, savuties šo jauno ļaužu izglītību pastāvīgi apgrūtināja Streindža nomāktība un nemierīgais gars.

Jūnija sākumā pirmais "Angļu maģijas vēstures un prakses" sējums beidzot bija pabeigts. Streindžs atdeva to misteram Marejam, un neviens nebija izbrī­nīts, kad nākamajā dienā viņš Henrijam Parfuā, Viljamam Hedlijam-Braitam un Tomam Levi paziņoja, ka burvju mācības uz kādu laiku vajadzēs pārtraukt, jo viņš ir nolēmis aizceļot uz ārzemēm.

Manuprāt, tas ir teicams nodoms! — novērtēja sers Volters, kad Streindžs pateica ari viņam. — Vides maiņa. Sabiedrības maiņa. Tieši tas, ko es būtu jums parakstījis. Brauciet! Brauciet jel!

Jums nešķiet, ka tas varētu būt par agru? — Streindžs bažīgi vaicāja. — F.s, tā sakot, atstāju Londonu Norelam.

Jūs domājat, ka mums ir tik īsa atmiņa? Labi, mēs pieliksim visas pūles, lai jūs tomēr pāris mēnešu laikā neaizmirstu. Turklāt drīz tiks publicēta jūsu grāmata, un tā mums kalpos par pastāvīgu atgādinājumu, cik grūti dzimtenei klājas bez jums.

Pareizi. Būs taču grāmata. Lai atspēkotu četrdesmit sešas nodaļas, No­relam būs vajadzīgi daudzi mēneši; viņš vēl nebūs pabeidzis, kad es jau būšu atgriezies.

Kurp jūs dosities?

Droši vien uz Itāliju. Man allaž ir ļoti patikusi Dienvideiropa. Spānijā bū­dams, es bieži sajūsminājos par tās lauku ainavām — vai vismaz, man šķiet, es būtu par tām jūsmojis, ja tikai tās neapslēptu kareivji un artilērijas zalvju dūmi.

Jūs, cerams palaikam atrakstīsit kādu vēstuli? Padalīsities iespaidos?

Ē, sargieties, es jūs netaupīšu. Ceļotāja neatņemamās tiesības ir izgāzt pār draugiem savu īgnumu par jele niecīgākajām neērtībām. Gaidiet sīkus jo sīkus aprakstus!

Kā šoslaikus gadījās bieži, Streindža garastāvoklis piepeši apmācās. Vienā mirklī visa aušīgā ironija izgaisa, un viņš, pieri drūmi saraucis, sēdēja un skatī­jās uz ogļu spaini.

Es gribēju lūgt… — viņš pēdīgi iesāka. — Tas ir, varbūt jūs… — Viņš apklusa un nošņācās, pikts par savu stomīšanos. — Varbūt jūs nodotu lēdijai Poulai dažus vārdus no manis? Es būtu ļoti pateicīgs. Arabella viņas gaišībai bija sirsnīgi pieķērusies, un es zinu, ka viņai nepatiktu, ja es dotos prom no Anglijas, nenodevis lēdijai Poulai nekādu ziņu.

Pats par sevi saprotams. Ko man viņai pateikt?

Vienkārši pasakiet, ka es no sirds vēlu viņai drīzu izveseļošanos. Kā jums pašam šķiet labāk. Nav svarīgi, kādiem vārdiem. Tikai noteikti pasakiet, ka šos sveicienus sūta Arabellas vīrs. F,s vēlos, lai viņas gaišība zinātu, ka draudzenes vīrs nav viņu aizmirsis.

Labprāt viņai to pateikšu, — sers Volters apsolīja. — Paldies. Streindžs bija lolojis sīku cerību, ka sers Volters mudinās viņu doties pie

lēdijas Poulas, lai viņš pats to pateiktu, tomēr tā nenotika. Neviens pat nezināja, vai viņas gaišība joprojām mīt Hārlij-strītas namā. Londonā klīda baumas, ka sers Volters aizgādājis viņu uz laukiem.

Neba Streindžs vienīgais bija sadomājis doties uz ārzemēm. Piepeši ceļošana bija kļuvusi par modes lietu. Karš ar Bonapartu angļus bija pārāk ilgi turējis iesprostotus uz viņu salas. Pārāk ilgi viņiem savas alkas redzēt jaunas ainavas un ērmīgus ļaudis vajadzēja apmierināt, dodoties uz Skotijas kalnainēm vai Ezeru novadu, vai uz Derbīšīras smaili. Beidzot, kad karš bija cauri, viņi varēja aizceļot uz Kontinentu un redzēt pavisam citādus kalnus un piekrastes. Angļi paši savām acīm varēja aplūkot tos slavenos mākslas darbus, uz kuriem līdz šim bija vērušies vien gravīru albumos. Daži devās uz ārzemēm, cerēdami atklāt, ka dzīve Kontinentā ir lētāka nekā dzimtenē. Citi bēga parādu vai skandālu dēļ, un vēl citi, kā, piemēram Streindžs, meklēja dvēseles mieru, ko nespēja atrast Anglijā.

Brisele

1816. gada 12. jūnijs

Džonatans Streindžs — Džonam Segundam

Pēc visa spriežot, es par mēnesi atpalieku no lorda Bairona. [92] [1] Lords Bairons atstāja Angliju 1816. gadā, glābdamies no neskaitāmo parādu piedzi­nējiem, apsūdzēts cietsirdībā pret sievu un turēts aizdomās par māsas pavešanu netiklībā. Katrā pilsētiņā, kurā mēs iegriežamies, mēs sastopam viesnīcniekus, kučierus, valsts ierēdņus, birģerus, kroguspuišus un visdažādākās dāmas, kuru prāta spējas pēc neilgās saskarsmes ar viņa gaišību joprojām šķiet cietušas. Un, kaut arī mani ceļabiedri cītīgi visiem stāsta, ka es esmu briesmīgs cilvēks, angļu burvis, — salīdzinājumā ar angļu dzejnieku es pavisam noteikti neesmu ņemams nopietni, un visur, kurp dodos, mani uzskata — un varat man ticēt, tas man ir kas gluži jauns, — par rāmu, kārtīgu angli, kas netrokšņo un nelauž sirdis…

Togad bija dīvaina vasara. Patiesībā vasaras vispār nebija. Vēl augustā ziema nebija atteikusies no savām tiesībām. Saule gandrīz neparādījās. Debesis slēpa biezi, pelēki mākoņi; pilsētas un panīkušās druvas pluinīja spīvi vēji; visus Eiropas no­stūrus kapāja lietus un krusa, un to visu mēdza atdzīvināt retas pērkona un zibeņu izrādes. Daudzējādā ziņā tāda vasara bija vēl ļaunāka par ziemu: garās dienas liedza cilvēkiem žēlsirdīgu tumsu, kas vismaz uz brīdi paslēptu šīs bēdu ainas.

Londona bija pustukša. Parlaments bija izklīdis, visi tā locekļi bija devušies uz savām lauku mājām, kur varēja daudz labāk skatīties lietū. Londonas izde­vējs Džons Marejs sēdēja savā Olbermeil-strītas namā. Citkārt mistera Mareja istabās valdīja vislielākā dzīvība — tajās drūzmējās karaļvalsts dzejnieki, esejisti, apskatnieki un visi ievērojamie literārie džentlmeņi. Tagad ievērojamie literārie džentlmeņi bija izbraukuši no galvaspilsētas. Uz palodzes pakšķēja lietus, skur­stenī gaudoja vējš. Misters Marejs piemeta ugunij krietnu šķipeli ogļu un apsēdās pie galda, lai sāktu lasīt dienas pastu. Katru vēstuli viņš pacēla pie pašas sejas un turēja pie kreisās acs (jo ar labo neko neredzēja: tā bija gluži akla).

Gadījās tā, ka šai dienā viņam bija pienākušas divas vēstules no Šveices pilsētas 2enēvas. Pirmā bija no lorda Bairona, kurš sūdzējās par Džonatanu Streindžu, un otrā — no Streindža, kurš sūdzējās par Baironu. Abi bija dažas rei­zes sastapušies pie mistera Mareja, taču līdz šim nepazinās. Streindžs pirms pāris nedēļām bija apciemojis Baironu Ženēvā. Sastapšanās nebija veiksmīga.

Streindžu (kurš patlaban visaugstākajā godā turēja laulības saites un visu, ko bija zaudējis ar Arabellas nāvi) uztrauca Bairona mājas dzīve. "Viņa gaišību es sastapu viņa glītajā villā ezera krastā. Bairons nebija viens. Pie viņa viesojās vēl viens dzejnieks uzvārdā Šellijs, misis Šellija un jauna dāma — faktiski mei­tene —, kas dēvējās par Klermontas kundzi. Kādās attieksmēs viņa sastāvēja ar abiem vīriešiem, es tā ari nesapratu. Ja Jums tas ir zināms, labāk man nestās­tiet. Pie Bairona bija vēl viens savāds jauneklis, kas visu laiku runāja blēņas — kāds misters Polidori."

Savuties lordam Baironam bija iebildumi pret Streindža ģērbšanās manieri. "Viņš valkāja sēras. Viņa sieva taču nomira jau ap Ziemassvētkiem, pareizi? Bet varbūt viņš iedomājas, ka melnā viņš izskatās noslēpumaināks un maģiskāks."

Acumirklī viens otram neiepatikušies, abi, lieki nevilcinoties, sāka strīdēties par politiku. Streindžs rakstīja: "īsti nezinu, kā tas atgadījās, taču mēs uzreiz iegrimām sarunā par Vaterlo kauju — ļoti neveiksmīga temata izvēle, jo es esmu hercoga Velingtona leibburvis, bet viņi visi Velingtonu neieredz un pie­lūdz Bonapartu. Klermontas kundze ar nepārspējamu astoņpadsmit gadu vecas dāmas nicību man noprasīja, vai man neesot bijis kauns būt tik izcila cilvēka krišanas ierocim. Nepavisam, es atbildēju."

Bairons rakstīja: "Viņš ir dedzīgs hercoga V. atbalstītājs. Mīļo Marej, ļūsu paša labā ceru, ka šā burvja grāmata ir interesantāka nekā viņš pats."

Streindžs noslēdza vēstuli ar vārdiem: "Cilvēkiem par burvjiem ir tik dī­vainas iedomas. Viņi gribēja, lai es viņiem stāstu par vampīriem."

Misteram Marejam bija žēl, ka divi viņa autori tā nesaprotas, taču no otras puses, viņš prātoja, diezin vai varēja būt citādi, jo abi bija izslavēti strīdnieki: Streindžs bija saķildojies ar Norelu, un Bairons — bezmaz ar visiem. [93] [1] Par spīti šķietamajai abpusējai nepatikai, acīmredzot kaut kas Streindža personībā uz Baironu bija atstājis lielu iespaidu. Viņa nākamā poēma "Manfrēds", ko viņš sāka rakstīt tā paša gada septembri vai oktobri, stāsta par burvi. Zināms, Manfrēds ne pārāk atgādina Džonatanu Streindžu (vai, katrā ziņā, to godājamo Streindža kungu, kas Baironam tik ļoti nepatika). Poēmas burvis, kas ir apsēsts ar savu personu, pats sevi nīst, augstprātīgi nicina līdzcilvēkus, liek noskārst neiedomājamas traģēdijas un mokās noslēpumainās ilgās, daudz vairāk līdzinās Baironam. Tomēr Manfrēds ir burvis, kas savas dienas vada, izsaukdams gaisa, zemes, ūdens un uguns garus, ar kuriem tad sarunājas. Liekas, iepazinies ar Streindžu, kas sagādāja viņam vilšanos, Bairons radījis burvi sev pa prātam.

Izlasījis vēstules, misters Marejs nolēma nokāpt lejā un palūkoties, kā sokas darbi tirgotavā. Džonatana Streindža grāmatu viņš bija nodrukājis ļoti lielā metienā, un bažījās, vai to pērk pietiekami labi. Tirgotavu pārzināja vīrs, vārdā Šekltons, kurš izskatījās uz mata tāds, kādam jāizskatās grāmatu tirgotājam. Viņu nemūžam nevarētu iztēloties pārdodam kaut ko citu — visādā ziņā ne galantērijas vai modes preces, jo tās jātirgo cilvēkam, kas ir elegantāks nekā pir­cēji, — toties priekšstatam par ideālu grāmattirgotāju viņš atbilda visā pilnībā. Viņš bija kalsns, putekļains, viscaur nošķiedies ar tinti un izskatījās pēc mācīta vira, kas reizēm ir mazuliet izklaidīgs. Viņa degunu rotāja acenes, aiz auss bija aizsprausta spalva un galvā paspurusi parūka.

Sakiet man, Šeklton, cik daudz mistera Streindža grāmatu mēs šodien esam pārdevuši? — misters Marejs apvaicājās.

Man liekas, sešdesmit vai septiņdesmit eksemplāru.

Lieliski! — nopriecājās misters Marejs.

Šekltons savilka uzacis un pastūma acenes tuvāk virsdegunei.

Ko tad tas nozīmē?

Šekltons izvilka no aizauss spalvu.

Ļoti daudzi nāca pa divām, pa trim reizēm, un pirka to pašu grāmatu.

Jo labāk! Tādā ātrumā mēs driz pārspēsim lorda Bairona "Korsāru"! Tādā ātrumā mums pēc nedēļas būs jāpiedrukā klāt jauns metiens! — Tad, pamanījis, ka Šekltona piere joprojām ir vienās grumbās, misters Marejs no­prasīja: — Tā, kas īsti jums nepatīk? Droši vien cilvēki gribēja uzdāvināt grā­matu arī saviem draugiem!

Šekltons papurināja galvu tik sparīgi, ka visi no parūkas pasprukušie mati dancoja pa gaisu.

Tas ir kaut kas dīvains. Neko tādu vēl neesmu pieredzējis.

Atvērās tirgotavas durvis, un pa tām ienāca jauneklis. Augumā viņš nebija padevies, arī plecos bija pasīks. Viņam bija pareizi vaibsti un patiesībā viņu va­rētu uzskatīt par visnotaļ glītu, taču viņam piemita gaužām nelāgi paradumi. Šis jauneklis bija no tiem cilvēkiem, kuru prātā domas rosās tik moži, ka tām smadzenēs nepietiek vietas: tās laužas ārā un apstulbina garāmgājējus. Jaunek­lis nemitīgi runāja savā nodabā, un viņa vaibsti ne brīdi nepalika mierā. Viena vienīga acumirkļa laikā viņš paspēja izskatīties pārsteigts, aizskarts, apņēmīgs un sadusmots — šīs izjūtas, pēc visa spriežot, radīja dzīvās sarunas, ko viņš risi­nāja ar iedomātajiem cilvēkiem savā prātā.

Tirgotavas, jo sevišķi Londonas tirgotavas, ārprātīgie apmeklē bieži, tādēļ misters Marejs un Šekltons uzreiz kļuva modri. Viņu aizdomas nepavisam ne­izklīdināja tas, ka jauneklis cieši pievērsa Šekltonam savu zilo acu skatienu un iekliedzās:

Ak, tad tā jūs apkalpojat pircējus! Ak, tāda ir jūsu laipnība! — Pagriezies pret misteru Mareju, viņš uzrunāja to šādiem vārdiem: — Klausiet manam padomam, ser! Nepērciet šeit grāmatas! Viņi te ir meļi un zagļi!

Meļi un zagļi? — misters Marejs atkārtoja. — Nē, ser, jūs alojaties. Mēs noteikti spēsim jūs pārliecināt, ka jums nav taisnība.

Hā! — jauneklis izsaucās un asi paskatījās misteram Marejam acīs, lai parādītu, ka ir gan sapratis, ka misters Marejs nebūt nav bēdubrālis pircējs.

Es esmu tirgotavas īpašnieks,— misters Marejs steigšus paskaidroja. — Mēs te neesam zagļi. Pastāstiet, kas atgadījies, un es labprāt jums palīdzēšu, kā vien spēšu. Esmu pārliecināts, ka noticis kāds pārpratums.

Tomēr mistera Mareja pieklājīgā runa jaunekli nebūt neapremdināja:

Vai jūs, ser, mēģināt noliegt, ka šis iestādījums izmanto blēža 1111 krāpnieka pakalpojumus? Es runāju par blēdīgo burvi, ko sauc Streindžs!

Misters Marejs sāka skaidrot, ka Streindžs ir viens no autoriem, kas pub­licējas viņa apgādā, taču jauneklim nebija vaļas klausīties:

Vai jūs, ser mēģināt noliegt, ka šis Streindžs nobūris savas grāmatas, lik­dams tām pazust, lai cilvēkam jānāk atpakaļ un jāpērk jauna? Atkal un atkal? — Viņš sataisīja viltīgu seju, pagriezās uz Sekltonu un pavicināja tam gar degunu pirkstu: — Vai jūs mēģināsit apgalvot, ka mani nepazīstat?

Nē, ser. Es jūs ļoti labi atceros. Jūs bijāt starp pirmajiem "Angļu maģijas vēstures un prakses" pircējiem, un tad apmēram pēc nedēļas jūs atnācāt vēl­reiz un nopirkāt vēl vienu eksemplāru.

Jauneklis iepleta platas acis.

Es biju spiests nopirkt vēl vienu grāmatu! — viņš sašutis brēca. — Pirmā izčibēja!

Izčibēja? — apjucis pārvaicāja misters Marejs. — Mister… ē… man ļoti žēl, ka jūs esat pazaudējis savu grāmatu, bet es nesaprotu, kāpēc vaina būtu jāuz­ņemas grāmatu tirgotājam.

Mans vārds, ser, ir Grīns. Un es nepazaudēju grāmatu. Tā izgaisa. Divas reizes. — Misters Grīns smagi nopūtās kā cilvēks, kas sapratis, ka viņam ir darī­šana ar garā vājiem nejēgām. — Es pārnesu pirmo grāmatu mājās,— viņš sāka skaidrot, — un noliku uz galda, uz lādītes, kurā stāv mani bārdas naži un skū­šanās piederumi. — Misters Grīns ar žestiem attēloja, kā nolicis grāmatu uz lādītes. — Uz grāmatas es noliku laikrakstu un misiņa svečturi, bet uz tā — olu.

Olu? — misters Marejs atkārtoja.

Jā, cieti vārītu olu! Bet es nepaspēju ne atskatīties — labi, ja bija pagā­jušas desmit minūtes! — kad laikraksts atradās uz lādītes, bet grāmatas vairs nebija! Toties ola un svečturis stāvēja tieši tur, kur visu laiku bija stāvējuši. Tā nu pēc nedēļas es atkal devos šurp un nopirku vēl vienu eksemplāru — kā jau sacija jūsu komijs. Es pārnesu to mājās. Novietoju uz kamīna dzegas blakus Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīcai" un virsū uzliku tējkannu. Taču gadī­jās tā, ka, liedams tēju, es netīšām aizķēru abas grāmatas un tās iekrita netīrās veļas grozā. Pirmdien Džeks Būts — tas ir mans kalps — savāca grozā netīro veļu. Otrdien tai pakaļ atnāca veļas mazgātāja, taču, kad viņa izņēma visus pa­lagus, groza dibenā gulēja Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīca", turpretim "Angļu maģijas vēstures un prakses" vairs nebija!

Šis stāsts, kas ļāva nomanīt dažas sīkas dīvainības mistera Grina mājas dzīvē, modināja cerības, ka grāmatu dīvainajai pazušanai tomēr iespējams izskaid­rojums.

Varbūt jūs nepareizi atceraties, kur jūs nolikāt grāmatu? — ieminējās misters Šekltons.

Varbūt veļas mazgātāja to aizvāca kopā ar palagiem? — ierosināja mis­ters Marejs.

Nē, nē! — misters Grīns bija nelokāms.

Varbūt kāds to palienēja? Vai nolika citur? — misters Šekltons minēja.

Šāda iespēja misteru Grītu visnotaļ pārsteidza.

Kurš gan? — viņš noprasīja.

Ē… es tiešām nezinu. Misis Grīna? Jūsu kalps?

Nekādas misis Grīnas nav! Es dzīvoju viens! Man ir tikai Džeks Būts, un Džeks Būts neprot lasīt!

Tad varbūt kāds draugs?

Misters Grīns bija gatavs noliegt, ka viņam jebkad būtu bijis kāds draugs.

Misters Marejs nopūtās.

Šeklton, iedodiet misteram Grīnam vēl vienu eksemplāru un atdodiet naudu par otru grāmatu. — Jauneklim viņš sacīja: — Priecājos, ka jums ļoti pa­tika grāmata un jūs vēlaties iegādāties vēl vienu eksemplāru.

Patika? — misters Grīns ieķērcās, vēl vairāk sastulbis. — Man nav ne jaus­mas, vai man tā patīk! Man nav izdevies to atvērt!

Kad viņš bija aizgājis, misters Marejs vēl pakavējās tirgotavā, jokodams par veļas groziem un cieti vārītām olām, taču misters Šekltons (kurš parasti par jo­kiem priecājās tāpat kā jebkurš cilvēks) nebija sasmīdināms. Viņa vaigs bija domīgs un bažu nomākts, un viņš vairākas reizes apgalvoja, ka notiekot kaut kas savāds.

Pēc pusstundas misters Marejs bija atgriezies augšstāva kabinetā un norau­dzījās uz savu grāmatskapi. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja Šekltonu.

Viņš atkal ir klāt, — Šekltons sacīja.

Kas?

Grīns. Viņa grāmata atkal ir pazudusi. Viņš ielicis to labajā kabatā, taču aizstaigājis tikai līdz Greitpaltnij-strītai, kad grāmatas jau vairs nebijis. Zināms, es viņam teicu, ka Londona čum un mudž no zagļiem, tomēr jums jāatzīst…

Jā, jā! Aizmirstiet, ko es pirmīt teicu! — misters Marejs viņu pārtrauca. — Arī mans eksemplārs ir pazudis! Skatieties! Es to noliku šeit, starp Dizraeli "Blēņu stāstiem" un Ostinas jaunkundzes "Emmu". Redziet, plauktā ir tukša vieta. Šeklton, kas par lietu?

Maģija, — Šekltons ar nelokāmu pārliecību atbildēja. — Es daudz par to domāju, un man rādās, ka Grīnam ir taisnība. Gan grāmatas, gan mēs paši esam kaut kā nožāvēti.

Nožāvēti! — Misteram Marejam iepletās acis. — Jā, laikam gan, tā va­rētu būt. Es vēl nekad uz savas ādas nebiju izjutis burvestību. Nedomāju, ka man tik drīz gribēsies atkal piedzīvot ko tādu. Gaužām neizprotami un nepatīkami. Dieva dēļ, kā lai cilvēks zina, ko darīt, kad lietas uzvedas tā, kā kā tām nav jā­uzvedas?

Hm, jūsu vietā es laikam sākumā aprunātos ar citiem grāmattirgotā­jiem, lai uzzinātu, vai arī viņu grāmatas pazūd, lād mēs vismaz zināsim, vai šī liga ir vispārēja vai skar tikai mūs.

Padoms likās prātīgs. Tā nu misters Marejs un Šekltons atstāja tirgotavu kantorzēna ziņā, uzlika cepures un devās lietū un vējā. Vistuvāk atradās F.d- vardsa un Skiteringa grāmattirgotava Pikadillijā. Nonākot pie tās durvīm, abiem nācās pakāpties sānis, dodot ceļu sulainim zilā livrejā. Tas nāca ārā no tirgo­tavas, stiepdams prāvu grāmatu kaudzi.

Misters Marejs paspēja vienīgi nodomāt, ka i sulainis, i livreja liekas kaut kur redzēti, kad grāmatu nesējs jau bija gabalā.

Tirgotavā viņi sastapa misteru Edvardsu, kas bija nodevies sarunai ar Džonu Čaildermasu. Marejam un Šekltonam ienākot, mistera Edvardsa skatiens sāka vainīgi šaudīties apkārt, totiesu Čaildermass izturējās gluži tāpat kā vienmēr.

Ā, misters Marejs! — viņš apsveicināja ienācējus. — Priecājos, ka esam sastapušies, ser. Jūs aiztaupāt man gājienu lietū.

Kas notiek? — misters Marejs noprasīja. — Ko jūs te darāt?

Ko es daru? Misters Norels iegādājas vienu otru grāmatu. Tas ari viss.

Hā! Ja jūsu saimnieks grasās nepieļaut mistera Streindža grāmatas pār­došanu, izpirkdams visus eksemplārus, tad viņš būs vīlies. Misters Norels gan ir turīgs cilvēks, taču agri vai vēlu viņa bagātības izsīks, un es varu drukāt grā­matas tikpat ātri, cik viņš tās izpērk.

Nē, — atteica Čaildermass. — Jūs to nevarat.

Misters Marejs piegāja pie mistera Edvardsa.

Robert, Robert! Kāpēc jūs pieļaujat, ka šie jūs tā tiranizē?

Nabaga misters Edvardss izskatījās briesmīgi nelaimīgs.

Man ļoti žēl, mister Marej, bet grāmatas cita pēc citas izgaisa. Vismaz trīsdesmit cilvēkiem vajadzēja atdot naudu par pirkumiem. Man draudēja lieli zaudējumi. Tagad misters Norels ir piedāvājies uzpirkt visu manu Streindža grāmatu krājumu un godīgi samaksāt, tādēļ es…

Godīgi? — tas nu Šekltonam bija par daudz. — Godīgi? Kas te, lūdzami, būtu godīgs, es gribētu zināt? Kurš, pēc jūsu domām, liek visām grāmatām pazust?

Tieši tā! — misters Marejs piebalsoja. Tad viņš pagriezās pret Čaildermasu:

Jūs taču nemēģināsit noliegt, ka tas viss ir Norela roku darbs?

Nē, nekādā ziņā. Gluži otrādi, misters Norels labprāt uzņemas atbildību. Viņš sagatavojis veselu pamatotu apsvērumu sarakstu, un ar lielāko prieku tos izklāstīs visiem, kas būs ar mieru klausīties.

Un kādi būtu šie apsvērumi? — misters Marejs ledainā tonī noprasīja.

Ak, cik nu man zināms, viss kā parasti, — Čaildermass atteica, un pirmo reizi izskatījās, ka viņš vēlētos izvairities no atbildes. — Tiek gatavota vēstule, un tur viss būs pateikts.

Un jūs laikam domājat, ka man ar to būs diezgan? Ar atvainošanās vēstuli?

Atvainošanās? Nē, man liekas, tā nebūs vis nekāda atvainošanās.

Es runāšu ar savu advokātu, — misters Marejs paziņoja, — jau šodien pat.

Protams, protams! Mēs ar to rēķināmies. Bet, lai nu būtu kā būdams, misters Norels nevēlas, lai jūs šīs nepatīkamās lietas dēļ zaudētu naudu. Līdzko jūs man paziņosit aprēķinu par visiem izdevumiem, kas jums radušies mistera

Streindža grāmatas izdošanā, esmu pilnvarots izsniegt jums čeku par pilnu summu.

Tas nāca pēkšņi. Mistera Mareja sirds rāvās vai pušu starp vēlēšanos atcirst Čaildermasam kaut ko ļoti rupju un apzināšanos, ka Norels ir nolaupījis viņam prāvu naudas summu un viņam pienāktos to atdot.

Šekltons neuzkrītoši iebikstīja misteram Marejam ar elkoni, brīdinādams nepārsteigties.

Bet mana peļņa? — misters Marejs jautāja, lai iegūtu mazliet laika.

Ā, jūs vēlaties, lai vērā tiktu ņemta arī peļņa? Tas laikam ir tikai godīgi. Es parunāšu ar misteru Norelu. — To pateicis, Čaildermass paklanījās un iz­gāja no tirgotavas.

Misteram Marejam un Šekltonam nebija iemesla uzkavēties ilgāk. Tiklīdz abi bija ārā pa durvīm, misters Marejs pagriezās pret Šekltonu un sacīja:

Ejiet uz Temz-strītu… — (Temzstrītā atradās noliktava, kurā misters Ma­rejs glabāja savas grāmatas) — …un izdibiniet, vai tur vēl ir palikušas mistera Streindža grāmatas. Nepieļaujiet, lai Džeksons atkratās no jautājuma, atbildē­dams, ka ir. Lieciet, lai viņš jums tās parāda. Sakiet, ka es viņam uzdodu sa­skaitīt, cik to ir, un stundas laikā atsūtīt man ziņu.

Atgriezies Olbermeil-strītā, misters Marejs savā tirgotavā atrada trīs jaunus vīriešus. Viņu ieraudzījuši, tie aizcirta savas grāmatas, metās viņam klāt un visi reizē sāka runāt. Gluži saprotams, misters Marejs nolēma, ka arī šie apmeklētāji ieradušies ar tādiem pašiem nodomiem kā misters Grīns. Tā kā divi no trim bija ļoti stalta auguma, un visi runāja ļoti skaļi un nikni, viņš ne pa jokam iztrūcinājās un māja kantorzēnam, lai tas skrien pēc palīgiem. Kantorzēns palika stāvam, kur stāvējis, un viņa seja, noskatoties uz notiekošo, pauda neraksturīgu ieinteresētību.

Kareivīgie izsaucieni, kas skanēja no trijotnes mutēm — piemēram, "Pilnīgs neģēlis!" un "Nožēlojamais bezgodis!" — misteru Mareju it nemaz nenomieri- nāja, tomēr pēc brīža viņš sāka noskārst, ka zākāts tiek nevis viņš, bet Norels.

Lūdzu piedošanu, džentlmeņi, — viņš ierunājās, — bet, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu man, kas jūs tādi esat?

Jaunie ļaudis bija izbrīnīti. Viņi bija domājuši, ka ir visnotaļ pazīstami. Visi stādījās priekšā. Izrādījās, ka mistera Mareja apmeklētāji ir Streindža kambar- skolnieki Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un Toms Levi.

Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā bija stalti un glīti, savuties Toms Levi bija liess sikulis ar tumšiem matiem un tumšām acīm. Kā jau iepriekš minēts, Hedlijs-Braits un Parfuā bija augstdzimuši angļu džentlmeņi, turpretim Toms, kam senčos bija vienvienīgi ebreji, — kādreizējais deju skolotājs. Laimīgā kārtā Hedlijs-Braits un Parfuā šīm kārtas un izcelsmes atšķirībām lielu vērību nepiegrieza. Zinādami, ka Toms no visiem trim ir pats spējīgākais, viņi parasti visās maģijas zinību lietās tam klausīja, un, ja atstāsim bez ievērības to, ka abi sauca viņu vārdā (kurpretim Toms tos uzrunāja par misteru Parfuā un mis­teru Hedliju-Braitu) un ieskatīja, ka Tomam jāsavāc viņu izmētātās grāmatas, tad jāteic, ka abi visnotaļ nosliecās izturēties pret viņu kā pret līdzīgu.

Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, kamēr šis neģēlis, šis briesmonis iznīcina mistera Streindža mūža darbu! — paziņoja Henrijs Parfuā. — Lieciet mums kaut ko darīt, mister Marej! Neko vairāk mums nevajag!

Un, ja šis "kaut kas" nozīmēs, ka misteru Norelu vajag nodurt ar ļoti asu zobenu, — jo labāk! — piebilda Viljams Hedlijs-Braits.

Varbūt kāds no jums var sameklēt Streindžu un atvest viņu atpakaļ? — misters Marejs vaicāja.

O, protams! Hedlijs-Braits ir jūsu rīcībā! — Henrijs Purfuā pavēstīja. — Viņš, vai ziniet, bija viens no Hercoga adjutantiem pie Vaterlo. Viņa lielā­kais prieks ir lēkt zirgā un auļot vēja ātrumā!

Vai jūs zināt, kurp misters Streindžs devies? — apjautājās Toms Levi.

Pirms divām nedēļām viņš bija Zenēvā, — misters Marejs atbildēja. — Šo­rīt saņēmu viņa vēstuli. Iespējams, viņš joprojām tur uzturas. Vai varbūt ir de­vies uz Itāliju.

Atvērās durvis, un tirgotavā atgriezās Šekltons. Viņa parūkā bija papilnam lietus lāšu, un izskatījās, ka viņš izrotājies ar neskaitāmām stikla pērlītēm.

Viss ir kārtībā, — viņš steidzās apliecināt misteram Marejam. — Grā­matas vēl arvien atrodas ķīpās.

Jūs pats savām acīm tās redzējāt?

Jā, jā! Uzdrošināšos apgalvot, ka desmittūkstoš grāmatu izgaisināšanai būtu vajadzīga krietna buršanās.

Kaut es spētu būt tik paļāvīgs, — noteica Toms Levi. — Atvainojiet, mis­ter Marej, bet viss, ko es savā mūžā esmu dzirdējis par misteru Norelu, liek domāt, ka, reiz pie kaut kā ķēries, viņš nerimstas, līdz ir savu panācis. Nedomāju, ka mums pietiks laika sagaidīt atpakaļ misteru Streindžu.

Šekltons iepleta acis, pārsteigts, ka atradies kāds, kas ar tādu pārliecību izsakās par maģijas lietām.

Misters Marejs žigli stādīja priekšā trīs Streindža mācekļus.

Kā jūs domājat, cik daudz laika mums ir? — viņš vaicāja Tomam.

Diena? Augstākais, divas? Katrā ziņā ne tik daudz, lai mēs paspētu atrast misteru Streindžu un atvest viņu uz Londonu. Manuprāt, mister Marej, jums šī lieta jāuztic mums, un mēs lūkosim apkarot Norela burvestības, ņemot pa­līgā kādus buramvārdus.

Vai tad ir tādi buramvārdi? — misters Marejs taujāja, ar šaubām noska­tīdamies uz jaunizceptajiem burvjiem.

Ē, simtiem! — Henrijs Parfuā atsaucās.

Vai jūs kādus no tiem zināt? — misters Marejs interesējās.

Mēs zinām par tiem, — atbildēja Viljams Hedlijs-Braits. — Pa visiem mēs, jādomā, vienus tiri labus spētu uztaisīt. Tas tik būtu vareni, ja misters Streindžs, atgriezies no Kontinenta, uzzinātu, ka mēs esam izglābuši viņa grāmatu! Tad nu gan viņam acis ieplestos!

Varbūt vajag izmēģināt Peila "Neredzamo kāviņsauc un tararam"? — ierosināja Henrijs Parfuā.

Es zinu, par ko jūs runājat, — nolāgoja Viljams Hedlijs-Braits.

Doktors Peils izstrādājis gluži apbrīnojamu procedūru, — Henrijs Parfuā ziņoja misteram Marejam. — Ar tās palīdzību burvestība tiek pagriezta atpakaļ un nāk pār būrēju. Paša mistera Norela grāmatas izgaisīs vai tajās iz­balēs visi burti! Galu galā neko citu viņš nav pelnījis!

Es neesmu pārliecināts, vai misters Streindžs ļoti priecāsies, ja atgriezies atklās, ka mēs esam iznīcinājuši labāko maģijas bibliotēku Anglijā, — aizrādīja Toms. — Turklāt, lai veiktu Peila "Neredzamo atvairību un aizsardzību", mums jāizgatavo kvilifons.

Kas? — misters Marejs nesaprata.

Kvilifons, — Viljams Hedlijs-Braits viņam paskaidroja. — Doktora Peila grāmatas ir pilnas ar visādām buršanas mašīnām. Ja nemaldos, pēc izskata tas ir kaut kas vidējs starp trompeti un maizes cepamo dakšu…

…un augšā visu laiku griežas četras metāla lodes, — Henrijs Parfuā pa­pildināja.

Skaidrs, — sacīja misters Marijs.

Kvilifona izgatavošana prasīs pārāk daudz laika, — nepārsūdzami noteica Toms. — Es ieteiktu pievērsties de Čepa "Profilaksei". [94] [1] Volters de Ceps — burvis, kas trīspadsmitā gadsimta sākumā dzīvoja Londonā. Izstrā­dājis maģisku procedūru "Profilakse", ar kuras palīdzību var pasargāt kādu personu, pilsētu vai priekšmetu no zavestiem. Tiek uzskatīts, ka šī procedūra ļoti līdzinās kādam elfu maģi­jas paraugam — un tā nudien varētu būt, jo vienīgā procedūras nelaime ir tās apbrīnojamais iedarbigums. Reizēm objekti vairs nepakļaujas nekādai ietekmei — ne cilvēku, ne elfu — neatkarīgi no tā, vai šī ietekme vispār ir maģiska. Tādējādi, ja Streindža audzēkņiem būtu izdevies ar šo burvestību nomāršināt kādu no Streindža grāmatām, būtu visnotaļ iespē­jams, ka vairs nevienam neizdotos paņemt to rokās vai atšķirt.

1280. gadā bristolieši pasūtināja pilsētas burvjiem de Čepa "Profilaksi" visai pilsētai, lai pasargātu to no ienaidnieku zavestiem. Nelaimīgā kārtā burvestība izrādījās tik iedarbīga, ka visa pilsēta, ieskaitot lopus un dzīvniekus un arī kuģus ostā, sastinga itin kā pārakmeņo- jusies. Vairs neviens nespēja ne pakustēties; ūdens pilsētas robežās pārstāja plūst; pat lies­mas pavardos sastinga. Šādā stāvoklī Bristole palika veselu mēnesi, līdz to izpestīja 110 savas Ņūkāslas mītnes atjājušais Džons Askglāss.

To var uztaisīt ļoti ātri, un, ja viss ir izdarīts pareizi, tā uz kādu laiku aizkavēs Norela burvestību — un mēs paspēsim paziņot misteram Streindžam.

Tai pašā brīdī atvērās durvis, un tirgotavā ienāca smulīgs zellis ādas skotelē. Ieraudzījis, ka viņam pievērsti visu klātesošo skatieni, ienācējs stipri sastulba. Klupeniski paklanījies, viņš iestūma Šekltonam saujā papīra lapiņu un laidās mukšus.

Šeklton, kas tur ir? — jautāja misters Marejs.

Vēstulīte no Temz-strītas. Viņi pašķirstījuši grāmatas. Visas lappuses ir tukšas — nekur nav palicis neviens vienīgs vārds. Man ļoti žēl, mister Marej, bet izskatās, ka "Angļu maģijas teorijas un prakse" ir pagalam.

Viljams Hedlijs-Braits iegrūda rokas kabatās un dobji nosvilpās.

Stundām ritot, kļuva skaidrs, ka apgrozībā nav palicis neviens pats Strein­dža grāmatas eksemplārs. Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā par visām varēm gribēja izaicināt misteru Norelu uz divkauju, līdz pēdīgi viņiem bez ap­linkiem paskaidroja, ka misters Norels ir vecīgs džentlmenis, kas nemēdz nodo­ties fiziskiem vingrinājumiem un ne reizi nav redzēts ar zobenu vai pistoli rokās. Divi zaļoksni vīri spēku plaukumā (viens no tiem kareivis) nekādos apstākļos nevarētu izsaukt viņu uz dueli, paši nezaudēdami godu un labo slavu. Hedlijs- Braits un Parfuā vēlīgi ļāvās atrunāties, tomēr Parfuā laiku pa laikam raudzījās apkārt, ar ilgošanos meklēdams kādu, kas gaudenumā būtu pielīdzināms mis­teram Norelam. Viņa skatiens atkal un atkal apcerīgi atgriezās pie Šekltona.

Ieradās citi Streindža draugi, kas vēlējās izteikt misteram Marejam līdzjū­tību un dot vaļu savam sašutumam par mistera Norela pagāna darbu. Lords Portišeds atnāca un pavēstīja par vēstuli, ko nosūtījis misteram Norelam, izbeig­dams draudzību ar viņu, un vēstuli Laselzam, kurā viņš atlūdzās no "Angļu maģijas draugu" redaktora posteņa un anulēja savu abonementu.

Kopš šīs dienas, kungi, — viņš sacīja Streindža mācekļiem, — es visā pilnībā pieskaitu sevi jūsu partijai.

Streindža lolojumi viņa gaišībai apliecināja, ka šāda rīcība ir pareiza un viņam nemūžam nevajadzēs to nožēlot.

Pulksten septiņos bija klāt Čaildermass. Pārpildītajā tirgotavā viņš iesoļoja ar tādu nesatricināmu apvaldu, it kā nāktu iekšā baznīcā.

Un tātad, cik lieli ir jūsu zaudējumi, mister Marej? — viņš jautāja un, izvilcis savu piezīmju grāmatiņu, paņēma no mistera Mareja rakstāmgalda spalvu un iemērca to tintē.

Varat savu piezīmju grāmatiņu aizvākt, mister Čaildermas, — misters Marejs paziņoja. — Man jūsu naudu nevajag.

Tiešām? Esiet apdomīgs, ser, neļaujiet šiem džentlmeņiem jūs iespaidot. Daži no viņiem ir jauni un saistību neapgrūtināti… — Čaildermass salti palū­kojās uz Streindža audzēkņu trijotni un vairākiem mundieros tērptiem virs­niekiem, kas stāvēja turpat. — Savuties citi ir bagāti, un simt mārciņu viņiem nieks vien ir, — tagad skatiens tika lordam Portišedam. — Turpretim jūs, mister Marej, esat darījumu cilvēks, un visupirms jums vajag domāt par da­rījumiem.

Hā! — misters Marejs sakrustoja rokas uz krūtīm un triumfējoši nozibi- nāja veselo aci. — Jūs domājat, ka man briesmīgi vajadzīga nauda, — bet nekā, vai ziniet, tā nebūt nav! Visu vakaru mistera Streindža draugi nāk pie manis un piedāvā aizdevumus. Liekas, ja vien es to vēlētos, es varētu uzsākt pilnīgi jaunu veikalu! Bet es vēlos, lai jūs nododat misteram Norelam ziņu. Tā ir šāda, klausieties! Galu galā viņš tomēr samaksās — taču tas notiks pēc mūsu notei­kumiem, nevis tā, kā viņam pašam tiktos. Mēs liksim viņam samaksāt par atkārtotu izdevumu. Viņš apmaksās sludinājumus, kas reklamēs viņa sāncenša grāmatu. Man domāt, tas viņam kodīs kaulā vairāk nekā jebkas cits.

— O, tā gan. Ja kaut kas tāds vispār notiks, — Čaildermass sausi atteica. Viņš pagriezās uz iešanu. Tad apstājās un, skatīdamies uz tepiķi, liekas, nespēja par kaut ko izšķirties. — Gribu jums ko sacit, — viņš pēdīgi ierunājās. — Grā­mata nav iznīcināta, kaut arī šobrīd tā liekas. Es izliku kārtis un jautāju tām, vai kāds eksemplārs nav saglabājies. Kā rādās, divi vēl ir palikuši. Viens ir pie Streindža, un otrs pie Norela.

Veselu mēnesi Londonā tik vien bija runu kā par mistera Norela pārsteidzošo izrīkošanos, taču ko vainot visvairāk — Streindža neģēlīgo grāmatu vai mis­tera Norela negantību, par to pilsētnieku domas dalījās. Tie, kas bija nopirkuši grāmatu, ne pa jokam niknojās par tās pazušanu, un misters Norels necik ne­apremdēja šīs dusmas, sūtīdams pie pircējiem kalpus ar gineju (tik grāmata maksāja) un vēstuli, kurā bija izklāstījis iemeslus, kālab grāmatai vajadzēja pazust. Ļoti daudzus tas sadusmoja vēl vairāk, un bija arī tādi, kas nekavējoties ataicināja savus advokātus un uzdeva tiem sūdzēt misteru Norelu tiesā. [95] [1] Vēstulē netieši bija izteikti divi atzinumi, kas tika uzskatīti par sevišķi aizskarošiem: pirmkārt, pircējiem nepietiek prāta, lai saprastu, kas Streindža grāmatā rakstīts, un otrkārt, viņi vāji atšķir labu no ļauna un nespēj novērtēt, vai Streindža aprakstītā maģija ir krietna vai nelietīga.

Norelieši bija visnotaļ rēķinājušies ar to, ka Streindža grāmatas iznīcināšanu sabiedrībā uztvers ar pretišķīgām jutīm, un bija gatavi uzklausīt nopēlumu, tomēr šī vēstule viņu pozī­cijām nodarīja negaidītu postu. Bija domāts, ka misters Norels pirms nosūtīšanas parādīs vēstuli misteram Laselzam. ļa laselzs būtu to pārskatījis, vēstules izteiksme un izteicieni būtu ievērojami mainījušies un tā, domājams, daudz mazāk aizvainotu saņēmējus.

Diemžēl gadījās misēklis. Misters Norels pajautāja Čaildermasam, vai Laselzs jau ir iz­labojis. Čaildermass nodomāja, ka runa ir par kādu rakstu "Angļu maģijas draugiem", un atbildēja apstiprinoši. Tā vēstule tika nosūtīta nelabota. Laselzs aizsvilās niknumā un ap­galvoja, ka Čaildermass ar nodomu ļāvis misteram Norelam kaitēt pašam sev. Čaildermass sparīgi liedzās.

Kopš tās reizes laselza un Čaildermasa attieksmes (kas nekad nebija īsti labas) strauji pasliktinājās, un itin drīz Laselzs jau lika misteram Norelam noprast, ka Čaildermasam esot streindžiskas noslieces un tas slepenībā perinot nodevību pret savu saimnieku.

Septembri no savām lauku muižām Londonā atgriezās ministri, un, pats par sevi saprotams, mistera Norela skandalozā rīciba bija viens no galvenajiem viņu pirmās sanāksmes sarunu tematiem.

Kad mēs pasūtinājām misteram Norelam pirmo burvestību, — sacīja viens, — mums ne prātā nenāca, ka viņš sāks ielauzties citu namos un bojāt pilsoņu privātīpašumu. Kaut kādā ziņā pat žēl, ka mums nav tās burvju tiesas, ko viņš tik ļoti kāroja nodibināt. Pag, kāds bija tas nosaukums?

Pieci pūķi, — sers Volters Pouls zināja atbildēt.

Pēc manām domām, viņš taču laikam ir apsūdzams kaut kādā maģiskā noziegumā?

O, bez šaubām, bez šaubām! Bet man nav ne jausmas, kāds tas varētu būt. Visticamāk, Džons Čaildermass to zina, taču es ļoti šaubos, vai viņš mums teiks.

Nav svarīgi. Vairāki pilsoņi viņu ir iesūdzējuši parastajās tiesās par zādzību.

Par zādzību? — izbrīnījās cits ministrs. — Bet tā taču nedrīkst! Es uz­skatu, ka cilvēku, kurš tik daudz izdarījis valsts labā, nav pieļaujams tiesāt par tik mazisku noziegumu!

Kāpēc? — pirmais atjautāja. — Viņš pats to ir nopelnījis.

Lieta tāda, — vārdu akai ņēma sers Volters, — ka, nostājies tiesas priekšā, lai aizstāvētos, viņš tūdaļ sāks kaut ko runāt par angļu maģiju. Un neviens nespēs viņu apstrīdēt — tikai Streindžs. Es domāju, ka mums jāpaciešas. Man liekas, vajag sagaidīt Streindža atgriešanos.

Uzreiz rodas vēl viens jautājums, — bilda kāds cits ministrs. — Anglijā ir tikai divi burvji. Kā lai mēs izšķiramies kādam par labu? Kā lai zinām, ku­ram no viņiem ir taisnība un kurš rīkojies netaisni?

Ministri apjukuši saskatījās.

Vienīgi pirmais ministrs lords Liverpūls palika mierīgs un nesatricināms.

Mēs par viņiem spriedīsim tāpat kā par jebkuru citu cilvēku, — viņš paziņoja. — Pēc augļiem. [96] [1] "No viņu augļiem jums būs tos pazīt." Mateja ev. 7:16.

Tad iestājās klusums: ministri domāja par mistera Norela nestajiem augļiem, kas pagaidām nebija diezcik daudzsološi: vīzdegunība, zādzība un ļaunprātība.

Tika nolemts, ka iekšlietu ministrs aprunāsies ar misteru Laselzu un liks misteram Norelam nodot ziņu, ka pirmais ministrs un visi Kabineta locekļi ir ārkārtīgi neapmierināti ar mistera Norela rīcību.

Likās, viss, kas būtu sakāms, ir pateikts, taču ministri nejaudāja mest šai sarunai mieru — vēl vajadzēja patrit mēles. Par lorda Portišeda aiziešanu no mistera Norela nometnes bija dzirdējuši visi, taču sers Volters zināja stāstīt, kā Čaildermass — kurš līdz šim bija izturējies bezmaz kā sava saimnieka ēna — bija norobežojies no mistera Norela interesēm un runājis ar Streindža drau­giem kā neatkarīga persona, pavēstīdams, ka grāmata nav pavisam iznīcināta. Sers Volters smagi nopūtās.

— Man nedod mieru doma, ka daudzējādā ziņā tā ir pati ļaunākā zīme. Norels neko nesaprot no cilvēkiem, un labākie no domubiedriem ir viņu pame­tuši — vispirms Streindžs, tad Džons Marejs un tagad Portišeds. Ja arī Čailder­mass sanīdīsies ar Norelu, tad atliks vienīgi Henrijs Laselzs.

Visi Streindža draugi tovakar sēdās pie galdiem un rakstīja viņam sašutuma pilnas vēstules. Līdz Itālijai tās varēja nokļūt divās nedēļās, taču Streindžs savu uzturēšanās vietu mainīja tik bieži, ka varēja paiet vēl divas nedēļas, iekams tās viņu atrastu. Sākumā Streindža draugi bija pilnīgi pārliecināti, ka izlasījis, ko viņi raksta, Streindžs to pašu brīdi metīsies atpakaļ uz Angliju, zvērodams dus­mās un gatavs spēkoties ar Norelu tiesu zālēs un laikrakstu lappusēs. Taču sep­tembrī pienāca ziņas, kas vedināja domāt, ka varbūt tomēr būs jāgaida ilgāk.

Virzīdamies uz Itālijas pusi, Streindžs, pēc visa spriežot, lielākoties bija itin pacilātā garastāvoklī. Viņa vēstules bija pilnas jautru blēņu. Taču līdzko burvis bija sasniedzis ceļojuma galamērķi, viņa noskaņojums pārvērtās. Kopš Arabellas nāves viņam pirmo reizi nebija, ko darīt, un nekas neatvairīja viņu no domām par savu atraitnību. Lai ko viņš redzēja, nekas nesagādāja prieku, un dažas nedēļas šķita, ka vienīgo spirdzināšanu no bēdām viņam sniedz nemitīga vides maiņa. [97] [1] "…par Pjačencu es neko nevaru pateikt," Streindžs rakstīja Henrijam Vudhopam, "jo nepaliku tur tik ilgi, lai kaut ko redzētu. Ierados vakarā. Paēdis vakariņas, nolēmu pus- stundiņu pastaigāt apkārt, taču, kad es iznācu galvenajā piazza, man acīs uzreiz iekrita liela urna uz postamenta. Pāri akmeņiem stiepās gara, melna ēna. No urnas rēgojās pāris efejas vai kāda cita ložņauga stīgas, taču nokaltušas un pagalam. Nespēju Tev pateikt, kāpēc tā bija, taču šī aina man šķita neizturami melanholiska: tā stāstīja par zaudētu laimi, nāvi un izmi­sumu. F.s atgriezos viesnīcā, uzreiz likos gulēt un no paša rīta devos uz Turīnu." Septembra sākumā viņš bija nonācis Dženovā. Tā viņam patika maz­drusciņ vairāk nekā citas redzētās Itālijas pilsētas, un viņš uzkavējās tur gandrīz nedēļu. Šai laikā viesnīcā, kurā viņš bija apmeties, ieradās kāda angļu ģimene. Kaut arī Streindžs iepriekš bija seram Volteram apgalvojis, ka ārzemēs visiem spēkiem izvairīsies no tautiešu sabiedrības, viņš ar atbraucējiem iepazinās, un drīzumā viņa vēstules uz Angliju saturēja vienas vienīgas slavas dziesmas

Greistilu manierēm, asprātībai un laipnībai. Kad nedēļa bija pagājusi, viņš aiz­ceļoja uz Boloņu, taču nekādu iepriecinājumu savai sirdij tur neatrada un pa­visam drīz atgriezās Dženovā, nolēmis kopā ar Greistiliem uzturēties tur līdz mēneša beigām, bet pēc tam kopā ar tiem doties uz Venēciju.

Pats par sevi saprotams, Streindža draugi ļoti priecājās, ka viņš atradis patī­kamus ceļabiedrus, taču visvairāk viņus interesēja Streindža vēstulēs vairākkārt pieminētā Greistilas jaunkundze; pēc visa spriežot, šīs jaunās dāmas sabiedrība Streindžam likās jo sevišķi tīkama. Vairākiem Streindža draugiem reizē ienāca prātā viena un tā pati vilinošā doma: kā būtu, ja viņš apprecētos vēlreiz? Jauna, glīta sieviņa viņa nomāktību izdziedinātu daudz ātrāk nekā citi dziedēkļi, bet galvenais — tā novērstu viņa uzmanību no tumšajām, uztraucošajām burves­tībām, ar kurām viņš pēdējā laikā bija tik ļoti aizrāvies.

Neba Streindžs vienīgais misteram Norelam bija kā dadzis acī. Kāds džentlme­nis vārdā Naits bija sadomājis Henriet-strītā netālu no Kovent-gārdena atvērt burvju skolu. Misters Naits nebija buršanas praktiķis, viņš arī nemēģināja par tādu izlikties. Viņa sludinājumos jaunajiem džentlmeņiem tika piedāvāta "vis­pusīga izglītība Maģijas teorijā un Angļu maģijas vēsturē pēc tiem pašiem Prin­cipiem, no kuriem mūsu Izcilais Burvis misters Norels vadījās, skolodams savu Slaveno Mācekli Džonatanu Streindžu". Laseizs aizrakstīja misteram Naitam bargu vēstuli, paziņodams, ka mistera Naita skola nekādā ziņā nevar balstīties uz nosauktajiem principiem, tāpēc ka tie ir zināmi tikai misteram Norelam un Streindžam. Lai misters Naits uz visu to drīzāko savu skolu likvidējot, citādi viņš tikšot publiski apsūdzēts krāpšanā.

Uz to misters Naits atbildēja ar pieklājīgu vēstulīti, lūgdams atļauju būt citās domās. Tieši otrādi, viņš rakstīja, mistera Norela izglītības sistēma esot vispār­zināma. Viņš atļaujoties vērst mistera Laselza uzmanību uz "Angļu maģijas draugu" 1810. gada rudens laidiena 47. lappusi, kur lords Portišeds paziņoja, ka vienīgais misteram Norelam pieņemamais jaunu burvju izglītošanas pamats ir Frānsisa Satona-Grova norādījumi. Misters Naits (kurš esot dedzīgs mistera Norela apbrīnotājs) bija iegādājies Satona-Grova Dc Generibus Artium Magicarum Anglorum un to rūpīgi izstudējis. Viņš vēloties izmantot izdevību un apvaicā­ties, vai misters Norels nepagodinātu viņu, kļūdams par skolas viesprofesoru, nolasīdams pa kādai lekcijai u.tml. Viņš esot grasījies mācīt četrus jaunekļus, taču pieteikumu esot bijis tik liels birums, ka nācies noīrēt vēl vienu māju audzēkņu izmitināšanai un noalgot vairāk skolotāju. Viņš apsverot iespēju at­vērt savas skolas arī Bātā, Česterā un Ņūkāslā.

Vēl bija bodītes, un tās, kas zina, bija vēl briesmīgākas par skolām. Vairākās Londonas tirgotavās pārdošanā bija nonākuši burvju filtri, burvju spoguļi un sudraba bļodas — kā apgalvoja izgatavotāji, tās bija īpaši paredzētas burvju ainu noredzēšanai. Misters Norels publicēja "Angļu maģijas draugos" atmasko­jumus un pielika visas pūles, lai šie priekšmeti tiktu izņemti no tirdzniecības. Viņš panāca, ka visi maģisko žurnālu redaktori, kas klausījās viņa vārdos, pub­licē izskaidrojošus rakstus par to, ka tādu burvju spoguļu nav un nekad nav bijis, un, ja burvim vispār nepieciešams spogulis (visviens tādu burvestību ir ļoti maz, un jo mazāk ir tādu, kuras misters Norels atzīst par pieļaujamām), tiek izmantoti visparastākie spoguļi. Tomēr burvju priekšmetus izpirka tikpat ātri, cik tirgotāji spēja tos izlikt savos plauktos, un viens otrs bodnieks jau sāka prātot, vai nemest pie malas citas lietas un pievērsties vienīgi burvju piede­rumu tirdzniecībai.

1816. gada oktobris — novembris

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 16. oktobris

Džonatans Streindžs— seram Volteram Poulam

No terra firma mēs atvadījāmies Mestrē. Mūs veda divas gondolas. Greistilas jaunkundzei ar krustmāmiņu vajadzēja kāpt vienā, bet man ar dakteri — otrā. Vai nu mana itāliešu valoda, kad es runāju ar gondolieri, nebija pietiekami pār­liecinoša, vai varbūt Greistilas jaunkundzes kārbu un lāžu izvietošana prasīja citu izkārtojumu, to es nezinu, bet viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Pirmā gondola aizslīdēja pa lagūnu ar visiem trim Greistiliem, bet es vēl aizvien stāvēju krastā. Doktors Greistils, viņš ir lāga zellis, izliecās ārā un noauroja atvainošanos, taču māsa — man liekas, viņai maķentiņ bail no ūdens — ievilka viņu atpakaļ.

Atgadījums bija pavisam nenozīmīgs, taču es nezin kādēļ zaudēju dūšu, un mani labu brīdi vajāja melnas jo melnas bailes un iedomas. Es paskatījos uz savu gondolu. Zināms, ne reizi vien ir rakstīts par to, kā šie peldošie elles prauli izskatās, — kaut kas vidējs starp laivu un zārku. Taču man prātā bija kaut kas pavisam cits. Es nodomāju, ka tās ļoti atgādina ielas burveļu māžukastes no manas bērnības laikiem: melnas, ar melniem aizkariņiem — burveļi tādās lika laucinieku iedotos mutautus, monētas un medaljonus. Reizēm šīs mantiņas tā arī vairs neatradās — un pesteļnieks allaž izteica visdziļāko nožēlu — "laumas, ser, ir gaužām aušīgas un nešpetnas radības". Un visām auklītēm un ķēķamei- tām, kas strādāja mūsu mājās, noteikti bija kāda krustmāmiņa, kuras paziņas māsīcas dēlēns bija ielikts tādā kastē un pazudis ar visām parpalām. Stāvot tajā Mestres piestātnē, mani apmāja drausmīga doma, ka Greistili Venēcijā atvērs gondolu, kurā man tagad jākāpj, bet iekšā neviena nebūs. Šī murgu aina bija tik spēcīga, ka es labu brīdi nespēju domāt ne par ko citu, un man acīs saskrēja asaras — tas droši vien liecina, cik neapvaldīts es biju kļuvis. Pieaudzis cilvēks pēkšņi sāk baidīties no izgaišanas — tas taču ir smieklīgi! Diena jau gāja uz va­kara pusi, un abas mūsu gondolas bija melnas kā nakts un tikpat skumīgas, toties salto, blāvo debesu zilums bija gluži neaprakstāms. Nebija ne vēja pūsmiņas, jūra izskatījās kā debesu spogulis. Gan virs galvas, gan zem kājām neizmērojamā klaidā pletās vienvienīga nekustīga, dzedra gaisma. Turpretim pilsētai, kas vī­dēja mums priekšā, nedz no debesu, nedz no lagūnas spodrības netika ne lāsītes; izskatījās, ka visas apkaimes ēnas sapulcējušās uz caurspīdīgā ūdens, sablīvēju­šās torņos un smailēs, ko izraibina sīciņas uguntiņas. Iebraucot Venēcijā, ūdenī peldēja milzums dažādu atkritumu — skaidas un salmi, apelsīnu mizas un kā­postu kaceni. Es palūkojos lejup un pamanīju spokainu roku — ieraudzīju tikai uz īsu brīdi, taču ticēdams noticēju, ka zem netīrā ūdens ir sieviete, kas meklē ceļu atpakaļ gaismā. Protams, tas bija tikai balts cimds, taču izbīlis, kas tik drīz nepārgāja, bija milzīgs. Tomēr neuztraucieties par mani! Es čakli rakstu "Vēs­tures un prakses" otro sējumu un, kad nestrādāju, tad visbiežāk esmu kopā ar Greistiliem, bet viņi ir tieši tādi cilvēki, kādi ļums pašam patiktu — jautri, patstāvīgi un zinīgi. Jāatzīstas, ka es esmu mazliet pikts, ka joprojām neesmu dzirdējis neko par to, kā tika sagaidīts pirmais sējums. Puslīdz nešaubos, ka tas bija liels triumfs — es zinu, ka N„ to lasīdams, grieza zobus un krita gar zemi aiz nenovīdības, — tomēr man gan gribētos, lai kāds atrakstītu un to pateiktu.

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 27. oktobris

Džonatans Streindžs — Džonam Marejam

…par Norela neģēlību no astoņiem cilvēkiem. O, es nudien varētu niknoties, jā gan, es varētu nodeldēt spalvu, līdz spēku izsīkumam rakstot garu tirādi — bet kam tas vajadzīgs? Es atsakos pieļaut, ka šis nekaunīgais sīkaļa dīda mani pēc sava prāta. Atgriezīšos Londonā agrā pavasarī, kā jau biju domājis, un tad mēs izdosim jaunu metienu. Nolīgsim advokātus. Ne tikai viņam ir draugi — man arī to netrūkst. Lai viņš tiesā pastāsta (ja pietiks dūšas), kāpēc iedomājies, ka angļi kļuvuši par maziem bērniem un vairs nedrīkst zināt to, ko zināja viņu sen­tēvi. Un, ja viņš vēlreiz uzdrošināsies spēkoties ar mani, izmantodams maģiju, mēs liksim pretī savas burvestības, un tad beidzot paskatīsimies, kurš īsti ir Laikmeta Dižākais Burvis. Es domāju, mister Marej, ka jums vajadzēs nodru­kāt grāmatu daudz lielākā metienā nekā pirmajā reizē, jo šī ir viena no Norela skandalozākajām nekrietnībām un es nešaubos, ka visi vēlēsies iegūt grāmatu, kuras dēļ viņš kaut ko tādu atļāvies. Starp citu, drukājot jauno metienu, būs vajadzīgs viens otrs labojums — tur ir dažas rupjas kļūdas. Sevišķi slikta ir sestā un četrdesmit otrā nodaļa…

Hārlij-strīta, Londona

1816. gada 1. oktobris

Sers Volters Pouls— Džonatanam Streindžam

…kāds Svētā Pāvila sētas grāmattirgonis, vārdā Tits Votkinss, nodrukājis neti­cami muļķīgu grāmatu un uzdod to par zudušo Streindža "Angļu maģijas vēsturi un teoriju". Lords Portišeds stāsta, ka pa daļai tā pārrakstīta no Absaloma [98] [1] Gregorijs Absaloms (1507—1599), "Zinību koks". un viss pārējais ir vienkārši blēņas. Portišeds nezina, kas Jūs sadusmos vairāk — Absaloms vai blēņas. Portišeds ir krietns puisis, viņš visiem stāsta, ka tā ir krāpšana, taču ļoti daudzi jau ir šo grāmatu nopirkuši un Votkinss ir vareni iedzīvojies. Man prieks dzirdēt, ka Jums tik ļoti patīk Greistilas jaunkundze…

Campo Santa Maria Zobenigo, Venecija

1816. gada 16. novembris Džonatans Streindžs— Džonam Marejam

Mīļo Marej,

ļūs droši vien būsit priecīgs, uzzinot, ka 110 "Angļu maģijas vēstures un prak­ses" iznīcināšanas beidzot ir ari kāds labums — es izlīgu ar lordu Baironu. Viņa gaišība nezina neko par spīvajām nesaskaņām, kas plēš vai pušu Anglijas ma­ģiju, 1111 neslēpj, ka tās viņam pilnīgi vienaldzīgas. Toties viņš dziļi ciena grā­matas. Viņš man stāstīja, ka allaž modri pieskatot, vai Jūsu pārlieku piesardzīgā spalva, mister Marej, nav ko mainījusi viņa poēmās, padarot viņa pārsteidzošos vārdus kurmct cienījamākus. Padzirdējis, ka autora ienaidnieks aizbūris pazu­šanā veselu grāmatu, viņš iedegās neizsakāmā sašutumā. Viņš atrakstīja man garu vēstuli, sunīdams Norelu gaužām izteiksmīgiem izteicieniem. No visām vēstulēm, ko pēc skumjā notikuma esmu saņēmusi, šī man ir vismīļākā. Neviens cits nespēj angliski zākāties tik aizskaroši. Apmēram pirms nedēļas viņa gaišība ieradās Venēcijā un mēs satikāmies kafejnīcā "Florians". [99] [1] Slavena kafejnīca Svētā Marka laukumā. Atzīšos, ka mazliet ba­žījos, vai viņš neatvedis līdzi nekaunīgo Klermontas kundzi, taču laimīgā kārtā šī dāma tuvumā nebija manāma. Acīmredzot Bairons jau ir iedevis viņai vilka pasi. Mūsu jauno draudzību stiprināja atklājums, ka abi esam iecienījuši bil­jardu: es spēlēju, kad domāju par maģiju, un viņš spēlē, perēdams savas poēmas.

Gaisma bija vēsa un dzidra kā nots, ko nazis izvilina no smalkas vīna glā­zes. Santa Maria Formosa baznīcas sienas šai gaismā bija baltas kā gliemežnī­cas vai kauli, un ēnas uz bruģakmeņiem zilas kā jūra.

Baznīcas durvis atvērās, un campo iznāca mazs pilsētas viesu pulciņš. Šīs dā­mas un kungi bija apskatījuši baznīcu, tās altārus un ievērības cienīgos mākslas priekšmetus un tagad, atgriezušies saules gaismā, bija visai runīgi un piepildīja ūdeņu ieskauto klusumu ar skaļām, mundrām tērgavām. Campo baznīcas priekšā ceļotāji atrada par ārkārtīgi jauku. Namu fasādes viņiem likās ļoti krāšņas, viņi nespēja vien pienācīgi tās cildināt, — tomēr izklausījās, ka vēl vairāk viņus valdzina iznīcības klātbūtne, kas jautās visos namos, tiltos un baznīcās. Viņi bija ang|i, un nekas cits uz pasaules viņiem nešķita tik dabisks kā pārējo nāciju pa­grimums. Viņi piederēja pie laimīgās cilts, kas tik labi apzinās savus talantus (un tik ļoti šaubās par citu iespējamo apdāvinātību), ka nepavisam nebrīnītos, ja uzzinātu, ka venēciešiem nav bijis ne mazākās noģiedas par to, kādā pilsētā viņi dzīvo, — līdz pēdīgi ieradās angļi, un tie viņiem pateica, ka Venēcija ir skaista.

Viena no dāmām, izteikusi visu savu aizgrābtību, vedināja otru uz sarunu par laika apstākļiem:

Zini, mīlulīt, tas ir ļoti dīvaini, bet, kad mēs bijām baznīcā — kamēr jūs ar misteru Streindžu aplūkojāt gleznas —, es tikai mazlietiņ pabāzu galvu ārā pa durvīm, un tai brīdī man izskatījās, ka līst, un es ļoti baidījos, ka tu samirksi.

Nē, krustmāmiņ. Skatieties, akmeņi ir pilnīgi sausi. Nav neviena mit­ruma plankumiņa.

Labi gan, mīlulīt, tad es ceru, ka tevi netraucē šis vējš. Tas mazliet pūš ausīs. Ja tas tevi apgrūtina, mēs vienmēr varam palūgt papiņu un misteru Strein­džu iet mazliet ātrāk.

Paldies, krustmāmiņ, man ir ļoti labi. Man patik šī svaigā brīze — šī jaukā jūras smarža — tā iztīra prātu un domas — visu. Bet, krustmāmiņ, varbūt tā traucē jumsi

Ak, nē, mīlulīt! Es tādām lietām nemēdzu pievērst uzmanību. Esmu vis­notaļ norūdīta. Manas vienīgās raizes ir par tevi.

Es zinu, krustmāmiņ, — atsaucās gados jaunākā dāma. Iespējams, dāma noskārta, ka saule un vieglais vējš, kas tik ļoti atsvaidzināja Venēciju, lika tās kanāliem zvīļot tik ziliem un tās marmoram mirdzēt tik pārdabiskā spožumā, tāpat — vai gandrīz tāpat — izdaiļo arī viņu. Kas gan vēl tik veiksmīgi piesais­tītu uzmanību Greistilas jaunkundzes gaišajai ādai, ja ne gaismēnu straujā mija viņas sejā? Kas vēl tik labi piestāvētu viņas baltajai muslīna kleitai, ja ne spirgtā vēsmiņa, kas lika tai plīvot?

Ahā, — krustmāmiņa turpināja, — papiņš rāda misteram Streindžam kaut ko jaunu. Flora, mīlulīt, vai tu nevēlies iet un paskatīties?

Man jau ir diezgan. Ejiet vien, krustmāmiņ.

Tā nu krustmāmiņa skubīgi devās uz campo otru galu, bet Greistilas jaun­kundze lēni gāja uz tiltiņu turpat pie baznīcas, ērcīgi bakstīdama ar baltā saules­sarga galu spraugas starp baltajiem bruģakmeņiem un pie sevis murminādama: — Man jau ir diezgan. Ak vai, man tiešām ir diezgan! — Neizskatījās, ka šīs mīklainās izteikas atkārtošana iepriecinātu jaunās dāmas garu — patiesībā viņa kļuva arvien melanholiskāka un nopūtās jo brīdi, jo biežāk.

Jūs šodien esat ļoti klusa, — piepeši ierunājās Streindžs. Greistilas jaun­kundze satrūkās. Viņa ij nenoģieda, ka burvis ir tik tuvu.

Tiešām? Nebiju pamanījusi. — To pateikusi, viņa pievērsās kanāla ska­tam un labu brīdi neteica ne mēma vārdiņa. Streindžs atbalstījās pret tiltiņu, sakrustoja rokas un ļoti vērīgi raudzījās uz jauno dāmu.

Klusa, — viņš atkārtoja, — un, man rādās, paskumja. Un tātad man ar jums jārunā.

Viņai negribot bija jāsmaida.

Vai patiesi? — viņa vaicāja. Taču izskatījās, ka smaidīšana un runāšana ar Streindžu pārlieku sāpina jaunkundzes sirdi, tādēļ viņa nopūtās un atkal aizgriezās.

Jā gan. Kad mani pārņem melanholija, jūs stāstāt man uzmundrinošas lietas un veldzējat manu nomāktību, tālab man tagad pienākas tāpat palīdzēt jums. Tas ir mans drauga pienākums.

Atklātība un godīgums, mister Streindž. Tas, pēc manām domām, ir labākais draudzības pamats.

Ā! Jums liekas, ka es esmu pārāk noslēgts. Es redzu to jūsu sejā. Varbūt jums ir taisnība, bet es… Tas ir… Nē, droši vien jums taisnība. Man laikam nav tā profesija, kas mudinātu…

Greistilas jaunkundze neļāva viņam pabeigt:

Es negribēju neko sliktu teikt par jūsu profesiju! Nepavisam! Katrai pro­fesijai sava pieraudzība. Tas, pēc manām domām, ir pilnīgi saprotami.

Tādā gadījumā es jūs nesaprotu.

Lai jau paliek. Iesim, piebiedrosimies krustmāmiņai un papiņam.

Nē, pagaidiet, mis Greistila, tā nevar. Kurš cits mani izlabos, kad es alo­šos, ja ne jūs? Pasakiet — kuru es, pēc jūsu domām, vedu maldināšanā?

Greistilas jaunkundze brīdi klusēja, tad, maķenīt negribīgi, atbildēja:

Varbūt savu vakarējo draudzeni?

Manu vakarējo draudzeni? Kas tā tāda?

Greistilas jaunkundze izskatījās pagalam nelaimīga:

Jaunā dāma gondolā, tā, kura tik ļoti gribēja ar jums runāt un tik ļoti nevēlējās pieļaut — veselu pusstundu —, ka arī kāds cits to varētu darīt.

Ā! — Streindžs sāka smaidit un papurināja galvu. — Nē, jums būs radies aplams priekšstats. Viņa nav mana draudzene: viņa ir draugos ar lordu Baironu.

Vai!… — Greistilas jaunkundze piesarka. — Liekas, šī jaunā dāma bija ļoti satraukta.

Kundzei nepatīk viņa gaišības izturēšanās. — Streindžs paraustīja ple­cus. — Kuram tad patīk? Viņa gribēja zināt, vai es spētu viņa gaišību iespaidot, un man nenācās viegli viņai paskaidrot, ka visā Anglijā nav— un, man gribētos sacīt, nekad nav bijis — tik stipras maģijas, kas varētu ietekmēt lordu Baironu.

Jūs jūtaties aizskarts.

Nē, it nemaz. Liekas, tagad mēs esam tuvāk tai savstarpējai sapratnei, ko jūs uzskatāt par draudzības pamatu. Vai jūs paspiedīsit man roku?

Ar lielāko prieku, — viņa atteica.

Flora? Mister Streindž? — abiem ašā solī tuvojās dakteris Greistils. — Kas tad nu?

Greistilas jaunkundze maķenīt sakautrējās. Viņai ļoti gribējās, lai krust- māmiņai un tēvam par misteru Streindžu būtu vislabākie ieskati. Nepavisam nebija vajadzīgs, lai tie abi tagad uzzina, ka viņa pati turējusi burvi aizdomās par apgrēcību. Jaunkundze izlikās tēva jautājumu nedzirdējusi un sāka deg- smīgi pārspriest dažas freskas Scuola di Giorgio degli Schiavoni, ko viņa bezgala vēloties redzēt. — Tas ir pavisam netālu. Mēs varētu tagad aiziet. Cerams, jūs nāksiet kopā ar mums? — tas bija jautājums Streindžam.

Streindžs skumīgi pasmaidīja.

Mani gaida darbs.

Jūsu grāmata? — apvaicājās dakteris Greistils.

Šodien ne. Es cenšos atklāt burvestību, ar kuru atsaukt palīgos elfu. Jau pats esmu piemirsis, cik reižu esmu mēģinājis to izdarīt — visvisādos veidos. Un, pats par sevi saprotams, tā arī neesmu neko panācis. Bet tāds jau ir mūs­laiku burvja grūtais liktenis! Buramvārdi, kas reiz ikkatram sīkam angļu burvim bija nieka lieta, tagad padodas tik grūti, ka mēs vispār nezinām, vai izdosies tos atgūt. Mārtiņam Peilam bija divdesmit astoņi kalpi no elfu cilts. Es būtu septī­tajās debesīs, ja man būtu kaut viens.

Elfi! — izsaucās krustmāmiņa Greistila. — Bet visās grāmatās taču rakstīts, cik tie ir palaidnīgi! Mister Streindž, vai jūs labi zināt, ka tiešām vēla­ties apgrūtināt sevi ar tik nepaklausīgu darbabiedru?

Mīļo krustmāmiņ, misters Streindžs zina, ko dara, — aizrādīja Greisti­las jaunkundze.

Taču krustmāmiņa Greistila bija nobažījusies, un tādēļ, lai visi saprastu, ka viņai ir taisnība, sāka stāstīt par upi, kas tecējusi cauri tam Derbīšīras ciemam, kurā viņa un dakteris Greistils bērnībā bija dzīvojuši. Neatminamos laikos elfi bija upi nobūruši un tā bija sarukusi, no cildenas strāvas pārvērtusies liegā ur- dziņā, un, kaut arī šī pārvērtība bija notikusi pirms daudziem gadu simteņiem, cieminieki to vēl arvien to pieminēja un errojās. Viņi neapnikdami sprieda par darbnīcām, ko būtu varējuši ierīkot, un par ienesīgajiem amatiem, ar kuriem būtu nodarbojušies, ja vien straume bijusi gana stipra, lai gādātu jaudu. [100] [1] pēc visa spriežot, krustmāmiņa Greistila runā par Derventu. Sensenos laikos, kad Džons Askglāss vēl bija tikai elfu nolaupīts bērns, kāds Elfu zemes karalis pareģoja, ka, zē­nam sasniedzot vīra gadus, visas senās burvju karaļvalstis kritīs. Karalis raidīja savus kalpus uz Angliju pēc dzelzs naža, ar ko viņu nogalināt. Nazi izkala kāds kalējs, kura smēde atradās Derventas krastos, un to atdzesēja Derventas ūdeņi. Tomēr mēģinājums nogalināt Džonu Askglāsu neizdevās, un burvju zēns izdeldēja karali līdz ar viņa cilti. Kad Džons Askglāss ieradās Anglijā un nodibināja savu karaļvalsti, viņa sekotāji no elfu cilts devās meklēt ka­lēju. Tie nogalināja viņu un visus viņa mājiniekus, nopostīja viņa namu un novārdoja Der­ventu, lai sodītu to par dalību neģēlīgā naža kalšanā.

Streindžs pieklājīgi noklausījās, un, kad cienījamā dāma bija beigusi savu stāstu, bilda:

O, nav vārdam vietas! Elfi pēc dabas ir ļaunīgi un neiedomājami grūti valdāmi. Ja mani pūliņi vainagosies panākumiem, es noteikti pieskatīšu, ar ko mans elfs — vai elfi — biedrojas. — Viņš uzmeta žiglu skatienu Greistilas jaun­kundzei. — Tomēr elfiem ir tik liela vara un zināšanas, ka nav burvja spēkos no­raidīt viņu palīdzību — to spēj ja nu vienīgi Gilberts Norels. Ik elfam, kas laiku laikos dzīvojis zemes virsū, galvā, rokās un sirdī maģijas ir bijis vairāk nekā pašā lielākajā maģiskās literatūras bibliotēkā uz pasaules. [101] [1] streindža izteiktie ieskati ir pārmērīgi optimistiski un romantiski. Angļu maģiskajā literatūrā nepavisam netrūkst liecību ne par elfiem ar vājām burvju spējām, ne par neldzī- giem un stulbiem elfiem.

Ak tā? — nobrīnījās krustmāmiņa Greistila. — Cik interesanti.

Dakteris Greistils un krustmāmiņa novēlēja Streindžam veiksmes buršanā,

bet Greistilas jaunkundze lika burvim pie sirds, ka tas apsolījies visā drīzumā kopā ar viņu apskatīt klavihordu, kas it kā esot noīrējams pie kāda antikvāra netālu no Campo San Angelo. Tad Greistili devās tālāk, lai baudītu pārējās to­dien paredzētās izpriecas, un Streindžs atgriezās miteklī, ko bija noņēmis pie Santa Maria Zobenigo.

Lielais vairums angļu džentlmeņu, kas mūslaikos apmeklē Itāliju, sacer dze­jas vai ceļojuma aprakstus, vai arī nododas gleznošanai. Itālieši, kas izīrē šiem džentlmeņiem dzīvokļus, izgudrēm gādā, lai izdodamās istabas būtu šīm nodar­bēm piemērotas. Sacīsim, Streindža pansijas saimnieks īpaši īrnieka vajadzī­bām bija atvēlējis kambarīti nama augšējā stāvā. Tajā atradās senlaicīgs galds, kam par kājām kalpoja četri kokā grebti grifi, kā arī kuģa kapteiņa krēsls, ap­gleznots skapītis, kuram vieta drīzāk būtu kādā baznīcā, un vispēdīgi — figūra uz postamenta. Trīs četras pēdas garais un smaidīgais koka vīrs turēja rokā kaut ko apaļu un sarkanu — varbūt ābolu, varbūt grānātābolu, bet varbūt sarkanu bumbiņu. Bija grūti noģist, no kurienes šis džentlmenis varēja nākt: viņš likās pārāk jautrs, lai stāvētu baznīcā kā svētais, bet par maz komisks, lai strādātu par kafijas nama izkārtni.

Apsekojis skapīti, Streindžs bija nolēmis, ka tas ir savildzis un pilns miltra- sas, tādēļ viņš par to aizmirsa un savas grāmatas un papīrus krāva kaudzēs uz grīdas. Toties ar koka tēlu viņš bija kurmet sadraudzējies un strādādams pastā­vīgi uzrunāja to, sacīdams, piemēram: "Kā tev liekas?" un "Donkāsteru vai Belāzisu? Ko tu ieteiktu?"5 un "Nu? Tu viņu redzi? Es ne," un reiz, ārkārtīgi saērcinātā tonī: "Ai, paklusē, lūdzams!"s Tiek uzskatīts, ka Žaks Belāziss sastādījis teicamus elfu izsaukšanas buramvārdus. Diemžēl vienīgais Belāzisa šedevra "Norādījumi" eksemplārs glabājās Hartfjū bibliotēkā, un Streindžs to ne acīs nebija redzējis. Viņš bija lasījis vien aptuvenus pārstāstus vēlākos sacerējumos, tādēļ, pēc visa spriežot, šo burvestību centās radīt no jauna, visai vāji noskārz­dams, kādam jābūt galarezultātam.

Turpretim otri pieminētie buramvārdi, kurus parasti piedēvē Donkāsteras meistaram, ir ļoti labi zināmi un atrodami daudzos plaši pieejamos darbos. Kas īsti bijis Donkāsteras meistars, nav zināms. Par viņa eksistenci liek domāt argentiešu sacerējumos vairākkārt pieminētais fakts, ka trīspadsmitā gadsimta burvji buramvārdus un burvestības ieguvuši no "Donkāsteras". Nav arī pierādīts, ka visa Donkāsteras meistaram piedēvētā maģija ir viena cilvēka veikums, tālab maģijas vēsturnieki postulējuši vēl viena, vēl mīklaināka, burvja pastāvēšanu: runa ir par tā dēvēto Pseido-meistaru no Donkāsteras. Ja tiešām, kā visai pārliecinoši apgalvots, Donkāsteras meistars patiesībā ir bijis Džons Askglāss, tad loģiski jāpieņem, ka šo elfu izsaukšanas bu- ramvārdu autors ir Pseido-meistars. Liekas visaugstākajā mērā neticami, ka Džonam Askglā- sam būtu ievajadzējies buramvārdus, ar kuriem izsaukt elfus. Viņa galmā elfu bija atlicin.

Viņš izvilka papīru, uz kura bija kaut ko uzskricelējis, un sāka kustināt lūpas, kā burvji dara, skandēdami buramvārdus. Pēc tam viņš palūkojās apkārt, it kā gaidīdams, ka istabā būs uzradies vēl kāds. Lai ko arī viņš gaidīja, šī persona nebija parādījusies. Streindžs nopūtās, saburnīja buramvārdus bumbiņā un aizmeta koka figūriņai. Tad paņēma jaunu papīra lapu — kaut ko uzrakstīja — ielūko­jās grāmatā — pacēla no grīdas pirmo papīru — izgludināja to — pusstundu urbās tajā ar skatienu, visu laiku plūkādams matus, — atkal saņurcīja un iz­svieda pa logu.

Kaut kur sāka dimdēt zvans. Dimdoņa bija skumja un vientulīga, tā mo­dināja klausītājā domas par mežonīgiem klajumiem, par tumšām debesīm un tukšumu. Kaut kas tāds laikam ienāca prātā arī Streindžam, jo viņš kļuva izklai­dīgs, atrāvās no darba un paskatījās pa logu, it kā pārliecinādamies, ka Venē­cija nav pēkšņi pārtapusi tukšās, klusās drupās. Ārā bija redzama allažīgā kņada un rosība. Zilos ūdeņus apspīdēja saule. Campo bija pilns ļaužu — uz Santa Maria Zobenigo nāca venēciešu dāmas, acis bolīdami, pastaigājās austriešu ka­reivji, viņiem ko iemusināt centās tirgotāji, kāvās un diedelēja ielaspuikas, savās slepenajās gaitās gāja kaķi.

Streindžs atkal ķērās pie darba. Viņš novilka svārkus un uzrotīja piedurknes. Tad izgāja no istabas un atgriezās, nesdams nazi un baltu bļodiņu. Ar nazi viņš iztecināja no dilba mazliet asiņu. Bļodu nolika uz galda un pieliecās, lai redzētu, vai ir diezgan, taču asiņu zaudējums acīmredzot bija atstājis stiprāku iespaidu, nekā domāts, jo viņam noreiba galva, galds apgāzās un bļoda nolidoja uz grī­das. Streindžs nolādējās itāliski (lāstiem piemērota valoda) un palūkojās ap­kārt, meklēdams, ar ko uzslaucīt asinis.

Gadījās tā, ka uz galda atradās baltas drānas vīstoklis. Tas bija naktskrekls, ko Arabella viņam bija izšuvusi laulības pirmajos gados. To nepazinis, Streindžs pastiepa roku. Viņš jau gandrīz bija to satvēris, taču no ēnām iznāca Stīvens Bleks un pasniedza Streindžam lupatu. Šo darbību viņš pavadīja ar vieglu pa- klanīšanos, kas kļūst par labi izdīdīta kalpa otro dabu. Streindžs paņēma lupatu un uzmēza asinis (visai pavirši), taču Stīvena klātbūtni savā istabā, liekas, nepa­visam nepamanīja. Stīvens paņēma naktskreklu, izpurinājis rūpīgi salocīja un kārtīgi nolika uz soliņa.

Streindžs atšļuka krēslā, sasizdams savainoto dilbu pret galda malu, izgrūda vēl vienu lāstu un paslēpa seju plaukstās.

Dieva dēļ, ko viņš dara? — Stivens Bleks čukstus vaicāja.

Ā, viņš mēģina izsaukt mani! — paziņoja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Viņš vēlas uzdot man visvisādus jautājumus par maģiju! Bet nav vajadzības čukstēt, mīļo Stīven. Viņš tevi ne dzird, ne redz. Šie angļu burvji ir tik smieklīgi! Viņi visu dara tik aplīkšus! Es tev teikšu, Stīven, noska­tīties, kā šis zellis mēģina burt, ir tāpat kā skatīties uz cilvēku, kurš sēžas pus­dienot ar ačgārni uzvilktiem svārkiem, aizsietām acīm un spaini galvā! Vai tu kaut reizi esi redzējis mani noņemamies ar tādām blēņām? Mani, tecinot sev pašam asinis vai apskribelējot papīrus? Kad es gribu kaut ko izdarīt, es vienkārši uzrunāju gaisu — vai akmeņus — vai saulstarus — vai jūru — vai ko citu, un pieklājīgi lūdzu palīdzību. Tā kā savienību ar šiem varenajiem gariem esmu noslēdzis jau pirms gadu tūkstošiem, tie ar lielāko prieku izdara visu, ko es vēlos.

Protams, — atsaucās Stīvens. — Taču burvis, kaut būdams nelga, kaut ko tomēr spēj. Jūs taču šeit esat, ser, vai nav tiesa?

Jā, laikam gan, — ērcīgi attrauca džentlmenis. — Bet tas neko nemaina, maģija, kas mani šurp atsauca, vienalga ir neveikla un lauķīga! Un vispār, kāds viņam no tā labums? Nekāda! Lūk, es negribu viņam parādīties, un viņš neprot burvestības, ar kurām mani piespiest. Stīven! Ātri! Pašķirsti tai grāmatai lapas! Istabā nav vēja, un viņš vareni apstulbs. Hā! Skat, kā viņš bolās! Viņš noģiež gan, ka mēs varētu te būt, bet nenieka neredz. Hā, hā! Kā nu viņš niknojas! Ieknieb viņam skaustā, knieb, cik spēka! Viņš domās, ka iekodis ods!

1816. gada novembra beigas

Neilgi pirms tam, kad dakteris Greistils ar ģimeni atstāja Angliju, viņam atrak­stīja draugs no Skotijas, lūgdams, ja viņiem gadītos aizklejot līdz Venēcijai, apciemot kādu vecu dāmu, kas mājojot šai pilsētā. Tas būtu žēlsirdības darbs, paskaidroja skotu draugs, jo vecā dāma, reiz dzīvojusi bagātībā, tagad slīgstot trūkumā. Dakteris Greistils domājās reiz dzirdējis, ka dāma esot neparastu, jauktu asiņu — varbūt pusskotu-pusspāņu, bet varbūt arī pusīru-pusjūdu.

Dakteris Greistils bija apņēmies veco lēdiju apmeklēt, taču pēc visām vies­nīcām un pasta karietēm, negaidītām aizbraukšanām un nodomu maiņām viņš, ieradies Venēcijā, atklāja, ka drauga vēstuli vairs nespēj atrast un visai neskaidri atminas, kas tajā bija sacīts. Viņš nekur nebija pierakstījis arī dāmas vārdu — bija paglābusies vienīgi papīra skranda ar norādījumiem, kā viņu sameklēt.

Krustmāmiņa Greistila norādīja, ka apstākļi ir ārkārtīgi sarežģīti, un visla­bāk būtu nosūtīt vecajai lēdijai vēstuli, paziņojot par viņu nodomu ierasties. Tas viss nu gan, viņa piebilda, izskatīsies ļoti savādi, jo mēs nezinām, kā lēdiju sauc — viņa noteikti uzskatīs mūs par muļķa āmekļiem. Dakteris Greistils ju­tās ļoti vainīgs, viņš ilgi mīņājās un šņaukājās, taču neko prātīgāku nespēja iz­gudrot, tālab viņi tūdaļ uzrakstīja īsu vēstulīti un atdeva to pansijas saimniecei, lai tā nekavējoties nogādātu ziņu vecajai dāmai.

Te atgadījās pirmā dīvainība visa šajā pasākumā: saimniece izlasīja adresi, savilka uzacis un tad — iemeslu dakteris Greistils lāgā nesaprata — nosūtīja to savam svainim uz Džudekas salu.

Pagāja dažas dienas, un šis svainis — augumā ne visai padevies, toties švī­tīgs Venēcijas advokāts — ieradās pie daktera Greistila vizītē. Viņš pavēstīja, ka vēstulīte, gluži kā dakteris Greistils vēlējies, ir nosūtīta, taču dakterim esot jāzina, ka dāma dzīvojot tai pilsētas daļā, ko sauc par Kanaredžo, viņa dzīvojot (ieto — tur, kur mitinās jūdi. Viņu vēstule nodota cienījama jūdu džentlmeņa rokās. Atbildes neesot bijis. Kā dakteris Greistils vēlētos rīkoties tālāk? Izvedīgais Ve­nēcijas advokāts ar lielāko prieku pakalpošot.

Pievakarē Greistilas jaunkundze, krustmāmiņa, dakteris Greistils un advo­kāts (kuru sauca sinjors Tozeti) gondolā slīdēja cauri pilsētai — cauri tai pilsē­tas daļai, ko dēvē par San Marco, kur venēcieši posās vakara izpriecām, — garām Santa Maria Zobenigo steķiem, kur Greistilas jaunkundze atskatījās uz sveces apgaismotu lodziņu (kas zina, varbūt aiz tā būra Džonatans Streindžs), — garām Rialto, kur krustmāmiņa Greistila sāka pukstēt un nopūsties, un no visas sirds vēlēties, kaut bērnu kājās būtu vairāk apavu.

Pie Ghetto Nuovo viņi izkāpa no gondolas. Lai gan seni un ērmoti ir visi Venēcijas nami, Geto tie izskatījās vēl senatnīgāki un ērmīgāki — it kā ērmība un senatnība piederētu pie precēm, ar kurām tirgojas peļņaskārie šejienes iemītnieki, un arī savas mājas tie būtu uzcēluši no tās pašas vielas. Lai gan me­lanholiskas ir visas Venēcijas ielas, šeit valdošā melanholija bija pavisam citāda — it kā jūdu un kristiešu grūtsirdība tiktu iejaukta pēc atšķirīgām receptēm. Taču ēkas bija ļoti pieticīgas, un durvis, pie kurām sinjors Tozeti pieklauvēja, bija tik melnas un tik pazemīgas, ka piedienētos ikkatram kvēkeru saiešanas namam Anglijā.

Atvēris durvis, kalps ielaida viņus iekšā un ieveda tumšā telpā, kas bija ap­šūta ar izkaltušiem, pēc izskata mūžveciem koka paneļiem, no kuriem nāsīs cirtās stiprs jūras smārds.

No šīs telpas tālāk veda durvis, kas bija palikušas vaļā mazā spraudziņā. No tās vietas, kur stāvēja dakteris Greistils, varēja redzēt senas, daudz apkārt vadātas un lasītas grāmatas sadilušos ādas iesējumos, sudraba svečturus, kuriem žuburu bija vairāk nekā parasti jaudā riest angļu svečturi, spulgas, noslēpumainas koka lādes — tas viss, sprieda dakteris Greistils, noteikti bija saistits ar šā jūdu džentl­meņa reliģiju. Pie sienas karājās lelle vai marionete, kas augumā un miesas- būvē atgādināja vīrieti — ar milzīgām plaukstām un pēdām —, taču lelle bija ieģērbta sieviešu drānās; tās galva bija nošļukusi pie krūtīm un seja nebija saskatāma.

Kalps izgāja pa šīm durvīm uzmeklēt saimnieku. Kalps izskatās gluži pieklā­jīgi, dakteris pačukstēja savai māsai. Jā, atteica krustmāmiņa Greistila, tikai viņš nu būtu varējis apvilkt arī svārkus. Viņai esot gadījies ievērot, krustmāmiņa norādīja, ka gandrīz visiem kalpiem ir niķis izmesties kreklos, un, ja to saim­nieks ir vientuļš džentlmenis, tad visbiežāk nekas netiek darīts, lai tos no šā nelāgā paraduma atradinātu. Viņa nudien nezinot, kālab tā. Varbūt šis jūdu džentlmenis esot atraitnis, griboties domāt krustmāmiņai Greistilai.

— Ak vai! — dakteris čukstēja, ielūrējis pa pusvirus atstātajām durvīm. — Mēs esam iztraucējuši viņu azaida laikā.

Cienījamais jūdu džentlmenis bija ģērbies garos, putekļainos svārkos, viņam bija gara bārda, kurā vijās pelēkas un baltas cirtas, un galvā melna benīte. Viņš sēdēja pie gara galda, kas bija klāts ar žilbinoši baltu galdautu, un krietnu tā tiesu viņš bija aizbāzis aiz melno drānu apkakles, izmantodams kā servjeti.

Krustmāmiņa Greistila bija briesmīgi satriekta par to, ka brālis uzdomājis ķīķerēt pa durvju spraugām, un viņa lūkoja dakteri no tā atturēt, bakstīdama ar lietussargu.Taču dakteris Greistils bija braucis uz Itāliju, gribēdams pēc iespē­jas vairāk redzēt, un arī jūdu džentlmeņi savos privātajos mitekļos nebija ne­kāds izņēmums.

Sis jūdu džentlmenis, pēc visa spriežot, nebija noskaņots celties no vakariņu galda tāpēc vien, lai uzņemtu nepazīstamu angļu ģimeni; izskatījās, ka viņš dod savam kalpam norādījumus, ko atnācējiem paziņot.

Kalps atgriezās un uzrunāja sinjoru Tozeti. Kad viņš savu sakāmo bija pa­beidzis, sinjors Tozeti zemu paklanījās krustmāmiņai Greistilai un paskaidroja, ka meklētās dāmas vārds esot Delgado un viņa dzīvojot pašā augšējā stāvā. Sinjors Tozeti bija v'isai neapmierināts, ka neviens no jūdu džentlmeņa kal­piem negrasās iet pa priekšu un viesus pieteikt, taču galu galā viņi visi četri esot drosmīgi dēkaiņi un noteikti spēšot atrast ceļu uz pašu augšējo stāvu.

Dakteris Greistils un sinjors Tozeti paņēma pa svecei. Stāvās kāpnes slīga ēnās. Viņi pagāja garām daudzām lepnām durvīm, kas izskatījās kaut kā savādi, diezgan pundurīgi — lai visiem pietiktu vietas, namus Geto būvēja tik augstus un daudzstāvainus, cik vien to īpašniekiem pietika dūšas, toties griesti pretsvara labad visur bija ļoti zemi. Sākumā aiz šīm durvīm bija saklausāmas sarunas, un pie vienām viņi izdzirdēja vīrieša balsi dziedam skumju dziesmu nepazīstamā valodā. Pēc tam viņi nonāca pie durvīm, kas stāvēja vaļā un skatienam atklāja vienīgi tumsu; no ailām vilka salts, smags caurvējš. Tomēr pašas pēdējās durvis bija ciet. Viņi pieklauvēja, taču neviens nenāca atvērt. Viņi pakliedza, ka ieradu­šies pie Delgado kundzes. Atbildes joprojām nebija. Pēc tam — jo krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka viņiem, tik tālu ceļu braukušiem, būtu muļķīgi tagad vienkārši pagriezties un doties prom, — viņi pagrūda durvis un gāja iekšā.

Sis miteklis — īstenībā tie bija bēniņi un nekas vairāk, — bija drausmīgs visā tai mērā, ko spēj iemērīt vecums un galēja nabadzība. Nebija neviena priekš­meta, kas nebūtu salauzts, apdauzīts vai noskrandis. Visas krāsas bija izbalo- jušas vai samelnējušas, vai darījušas, kas nu tām jādara, lai kļūtu pelēkas. Te bija viens mazs lodziņš, pa kuru ieplūda vakara gaiss un raudzījās mēness, lai gan brīnums, ka mēnesnīca ar savu tīro, balto seju un baltajiem pirkstiem bija iežēlojusies un nolēmusi iegriezties tik netīrā istabelē.

Tomēr ne jau tāpēc dakteris Greistils izskatījās tik satraukts, ne tāpēc viņš plūkāja savu kaklautu, te piesarka, te nobālēja un lieliem rāvieniem vilka krū­tīs gaisu. Ja nu vispār bija kas tāds, ko dakteris Greistils ne acu galā neiere­dzēja, tad tie bija kaķi — un šie bēniņi bija pilni ar kaķiem.

Kaķu vidū uz putekļaina koka krēsla sēdēja ļoti kalsna būtne. Labi gan, ka visi Greistili, kā bija izteicies sinjors Tozeti, bija drosmīgi dēkaiņi, jo misis

Delgado izskats vieglāk iztrūcināmus cilvēkus būtu gaužām sabiedējis. Kaut gan viņa sēdēja loti stalti — gandrīz gribētos domāt, ka viņa tā bija nosēdusies, kaut ko gaidīdama, — liela vecuma pazīmes bija viņu tik ļoti izķēmojušas, ka viņa arvien mazāk atgādināja pārējās cilvēciskās būtnes un sāka līdzināties citām dzīvo radību sugām. Klēpī saliktās rokas tik izšķērdīgā dāsnumā raibināja brūns aizbars, ka tās atgādināja divas zivis. Viņas āda, kā tas mēdz būt ļoti veciem cilvēkiem, bija balta, gandrīz caurspīdīga, ar mezglaini ziliem asinsvadiem, un tik smalka un saburnīta kā zirnekļa tīmeklis.

Viņiem ienākot, tā nepiecēlās pretim un nekādi neizrādīja, ka vispār ir vi­ņus pamanījusi. Taču varbūt viņa ienācējus nedzirdēja: lai gan valdīja klusums, pussimt kaķu klusēšana ir kaut kas ļoti dīvains: liekas, cita uz citas sakrautas piecdesmit saviskas klusēšanas.

Tā nu Greistili un sinjors Tozcti, lietišķi cilvēki būdami, atrada, kur šaušalī­gajā kambarītī piesēst, un krustmāmiņa Greistila, smaidīdama savu laipno smaidu un no sirds vēlēdamās, kaut visiem būtu ērti un labi, viņu vārdā uzsāka sarunu ar veco dāmu:

Mīļā misis Delgado, es ceru, jūs mums piedosit šo ielaušanos — mēs ar manu brāļameitu vēlējāmies dāvāt sev to godu jūs apmeklēt. — Krustmāmiņa apklusa, domādama, ka varbūt vecā dāma vēlēsies atbildēt, taču tā neko neteica. — Ak, kundze, kādi plašumi jums te paveras! Kāda mīļa mana draudzene — mis Vailsmita — mitinās mazā istabiņā pašā pēdējā stāvā pie Karalienes lau­kuma bātā — gluži tāpat kā jūs, misis Delgado, — un apgalvo, ka vasarā viņa to nemainītu ne pret pašu smalkāko pilsētas namu —jo viņa tur saņem svaigu gaisu, kas nevienam citam netiek, un pie viņas ir patīkami vēsi, kad augstmaņi savos lepnajos dzīvokļos smok vai nost. Un viss viņai ir tik glīts un kārtīgs, un allaž pa rokai, ja savajagas. Viņai nepatīk vienīgi tas, ka meitēns no otrām mel­najām kāpnēm allaž atstāj tur karstas tējkannas — jūs jau saprotat, misis Del­gado, mēdz būt ļoti nepatīkami, ja kāpjot iznāk piespert tām ar kāju. Vai jums kāpnes sagādā daudz neērtību, kundze?

Viņai par atbildi bija klusums — vai, pareizāk sakot, ilgs brīdis, ko piepil­dīja vienīgi piecdesmit kaķu elpošana.

Dakteris Greistils ar mutautu noslaucīja sviedraino pieri un saknosījās kņudīgajās drānās.

Kundze, mēs esam ieradušies, — viņš iesāka, — pildīdami lūgumu, ko izteica Džons Makkīens no Aberdinšīras. Viņš vēlējās nodot jums sveicienus. Viņš cer, ka jūs esat pie labas veselības, un novēl, lai tā paliktu arī uz priekšu.

Dakteris Greistils runāja skaļāk nekā citkārt, jo viņam sāka rasties aizdomas, vai vecā dāma nav kurla. Tomēr viņš vienīgi iztraucēja kaķus, un daudzi no tiem sāka lodāt apkārt un berzējās cits gar citu, un no viņiem pakrēslī lēkāja dzirksteles. No sazin kādas pažobeles uz daktera Greistila krēsla atzveltnes nolēca melns kaķis, kurš sāka staigāt pa to kā virves dejotājs.

Dakterim Greistilam aiztrūka valoda, un viņš tikai pēc brīža spēja turpināt:

Kundze, vai mums nodot misteram Makkīenam kādu ziņu par jūsu veselību un dzīves apstākļiem?

Taču vecā dāma neteica ne vārda.

Pienāca Greistilas jaunkundzes kārta.

Kundze, cik labi, ka jums ir tik daudz labu draugu,— viņa sacīja. — Tas jums katrā ziņā ir liels iepriecinājums. Tas medaini rudais mincītis jums pie kājām — cik tas izskatās elegants! Un cik graciozi mazgājas! Kā viņu sauc?

Taču vecā dāma neatbildēja.

Tālab, daktera Greistila skatiena paskubināts, augumā sīkais Venēcijas advo­kāts ņēmās atkārtot lielu daļu sacītā itāliski. Vienīgā atšķirība šoreiz bija tāda, ka vecā dāma vairs neapgrūtināja sevi ar skatīšanos uz viņiem un sāka raudzī­ties uz lielu pelēku kaķi, kurš raudzījās uz baltu kaķi, kurš savuties skatījās uz mēnesi.

Pasakiet, ka es atnesu viņai naudu, — dakteris Greistils norādīja advo­kātam. — Sakiet, ka tā ir dāvana Džona Makkīcna vārdā. Nevajag pateikties… — Dakteris Greistils sparīgi novēzēja roku, it kā augstsirdīga labdara slava būtu kaut kas līdzīgs odam un viņš domātos tādā veidā to dzenājam prom.

Mister Tozeti, — ierunājās krustmāmiņa Greistila, — jūs nejūtaties labi. Mans kungs, jūs esat bāls. Varbūt vēlaties padzerties? Misis Delgado noteikti sagādās jums glāzi ūdens.

Nē, madamina Greistila, man nav nelabi. Man ir… — Sinjors Tozeti pa­lūkojās apkārt, meklēdams īsto vārdu. — Baisi, — viņš nočukstēja.

Baisi? — dakteris Greistils čukstēja pretī. — Kāpēc? No kā?

Ak, signor dottore, šī ir briesmīga vieta! — pirmais čukstus atbildēja, un viņa skatiens ar šaušalām apstājās vispirms pie kaķa, kas laizīja ķepu, posda- mies mazgāties, un tad pie vecās dāmas, it kā gaidot, ka viņa rīkosies tāpat.

Greistilas jaunkundze čukstus ieminējās, ka viņi, vēlēdamies apliecināt Delgado kundzei uzmanību, ir ieradušies pārāk lielā pulkā un pārāk negaidīti parādījušies uz viņas mitekļa sliekšņa. Nav šaubu, ka pie viņas viesi nav spē­ruši kāju jau gadiem ilgi. Vai tādēļ jābrīnās, ka viņas prāts šobrīd šķiet izklai­dīgs? Tik smags pārbaudījums!

— Ak, Flora! — čukstēja krustmāmiņa Greistila. — Tu tikai padomā! Gadu gadiem dzīvot pilnīgi bez sabiedrības!

Čukstēties tik mazā kambarītī — jo vecā dāma sēdēja labi ja trīs pēdas atstatu no viņiem — dakterim Greistilam likās gaužām smieklīgi, tālab, nezinādams, ko citu lai iesāk, viņš apskaitās uz saviem ceļabiedriem, un viņa māsa un meita nosprieda, ka ir laiks doties prom.

Krustmāmiņa Greistila katrā ziņā vēlējās ilgi un sirsnīgi atvadīties no vecās dāmas, apliecinot, ka viņi noteikti atgriezīsies, kad misis Delgado jutīsies labāk — krustmāmiņa izteica cerību, ka tas būs drīz.

Iedami ārā pa durvīm, viņi atskatījās. Tai brīdī uz palodzes parādījās vēl viens kaķis, kam mutē bija kaut kas nekustīgs un spurains — kaut kas ļoti līdzīgs beigtam putnam. Vecā dāma līksmi iebrēcās un apbrīnojami veikli izlēca no krēsla. Viņas brēciens bija pati ērmīgākā skaņa uz pasaules, un tas nc mazākajā mērā nelīdzinājās cilvēku valodai. To izd/.irdis, arī sinjors Tozeti pārbīlī iebrēcās un aizcirta durvis, noslēpdams no viņiem to, ko vecā dāma dzīrās darīt. [102] [1] Vēlāk sinjors Tozcti Greistiliem atzinās, ka viņš laikam zinot, kas ir šī vecā dāma no Kanaredžo. Staigādams pa pilsētu, advokāts bieži dzirdējis par viņu stāstām, taču, savam acīm neredzējis, nebija ņēmis šīs runas par pilnu, uzskatījis par melu stāstiem jaunu nejēgu biedēšanai.

Viņas tēvs, cik noprotams, bijis jūds, bet mātes dzīslās ritējušas pus Eiropas tautu asinis. Bērnībā viņa iemācījusies vairākas valodas un tekoši runājusi visās. Viņa spējusi apgūt visu, ko vien vēlējusies, mācījusies tālab, ka viņai paticis mācīties. Sešpadsmit gadu vecumā viņa runājusi ne tikai franciski, itāliski un vāciski — kā jau kura katra puslīdz izglītota jauna dāma —, bet arī visās civilizētās (un necivilizētās) pasaules valodās.Viņa runājusi skotu kalniešu valodā (kas skan kā dziesma). Runājusi basku mēlē, un šī nu reiz ir no tām valo­dām, kas gaužām retumis iespiežas citu tautu prātos: cilvēks var to dzirdēt, cik bieži un ilgi vien iespējams, taču vēlāk nespēj atminēties nevienu pašu zilbi. Viņa pat iemācījusies valodu, kurā it kā runājot kādā dīvainā zemē, kas varbūt pat vēl pastāvot — sinjoram Tozeti stāstīts, ka daži tā tiešām domājot,— tiesa, neviens nezinot, kur. (Šo zemi sauca Velsa.)

Viņa apceļojusi pasauli un viesojusies pie karaļiem un karalienēm, erchercogieni un erc­hercogienēm, prinčiem un princesēm, grāfiem un grāfienēm, un ar katru no šīm svarīgajāmpersonām runājusi tai valodā, ko šī persona pratusi bērnības dienās, un visi daudzināja viņu kā brīnumu.

Un tad viņa nokļuva Venēcijā.

Sī dāma tā ari nebija iemācījusies ievērot mērenību. Tikpat liela, kā viņas kāre pēc zinā­šanām, bija kāre arī pēc citām lietām, un vīru viņa bija sev atradusi tādu pašu. Dāma un viņas vīrs ieradās Venēcija Carnevale laikā un vairs netika prom. Visu savu bagātību viņi nospē­lēja ridotto. Visu savu veselību izšķieda citās izpriecās. Un kādurīt, kad jaunas dienas ausma krāsoja Venēcijas kanālus sudrabotus un rožainus, dāmas vīrs atgūlās uz Fondamenta dei Mori slapjajiem akmeņiem un nomira, un neviens nespēja darīt neko, lai viņu izglābtu. Arī viņa sieva, iespējams, būtu rīkojusies tāpat, jo viņai vairs nebija ne naudas, ne paliekamas vietas, taču jūdi atcerējās, ka viņa, kaut kādā ziņā būdama jūdiete (kaut arī pati nekad ne­bija to atzinusi), var paļauties uz to žēlastību, — vai varbūt tie juta līdzi viņas ciešanām (jo Venēcijas jūdiem bija nācies daudz izciest). Lai nu būtu, kā būdams, tie atvēlēja viņai pa­jumti Geto. Par to, kas notika tālāk, stāsta dažādi, taču visi stāstītāji ir vienisprātis, ka viņa dzīvoja starp jūdiem, taču nebija viena no tiem. Dzīvoja gluži vientuļa, un kurš pie tā vai­nīgs — viņa pati vai viņi, to es nezinu. Pagāja milzīgi daudz laika, un viņa nerunāja ne ar vienu dzīvu dvēseli, un liels ārprāta vējš gaudoja viņā un sajauca visas valodas. Un viņa aizmirsa itāliešu valodu, aizmirsa angļu, aizmirsa latīņu un basku, aizmirsa velsiešu valodu, aizmirsa itin visu, izņemot kaķu valodu — toties tajā, kā ļaudis stāsta, viņa runāja apbrīno­jami labi.

1816. gada novembra beigas

NAkamaja vakara Greistili kopā ar Džonatanu Streindžu sēdēja pie vakariņu galda istabā, kurā bezgala romantiski un tīkami saliedējās Venēcijas mijkrēslis un Venēcijas krāšņums. Grīda bija no plaismaina, sadeldēta marmora visās Venēcijas ziemas krāsās. Krustmāmiņas Greistilas galvu glītajā, baltajā aubītē izdevīgi izcēla lielās, tumšās durvis, kas vīdēja prāvu gabalu viņai aiz muguras. Durvis vainagoja blāvi kokgriezumi un tās visvairāk atgādināja skumīgās ēnās uzslietu kapa pieminekli. Uz apmestajām sienām bija ar rēgainām krāsām glez­notu fresku rēgi, kas slavināja senu venēciešu dzimtu, kuras pēdējais manti­nieks bija noslīcis pirms veselas mūžības. Nama pašreizējie saimnieki bija trūcīgi kā baznīcas žurkas un jau gadiem nebija tajā neko darījuši. Ārā lija; pārstei­dzošā kārtā lija ari iekšā: kaut kur tepat varēja dzirdēt nepatīkamo urdzoņu, kas skan, kad istabā nepārtrauktā straumē pil ūdens, dāsni apšļakstot grīdu un mēbeles. Tomēr Greistilus tādi sīkumi nespēja nedz nomākt, nedz arī lika atteikties no ļoti labām vakariņām. Kapeņu ēnas viņi bija izraidījuši ar krietnu sveču gaismu, ūdens pilēšanu maskēja ar smiekliem un sarunām un to istabas pusi, kurā sēdēja, visvisādi apveltīja ar mundru angliskumu.

Bet es nesaprotu, — jautāja Streindžs. — Kurš par šo veco dāmu rūpējas?

Jūdu džentlmenis, — atbildēja dakteris Greistils, — liekas, viņš ir ļoti labdarīgs sirmgalvis — devis viņai pajumti un liek saviem kalpiem noliki pie kāpnēm viņai domātus šķīvjus ar ēdienu.

Bet kā ēdiens nonāk pie viņas, to neviens nezina! — iesaucās Greistilas jaunkundze. — Sinjors Tozeti domā, ka to viņai uznes kaķi!

Kas par blēņām! — paziņoja dakteris Greistils. — Vai tad kāds ir dzir­dējis, ka šie dzīvnieki spētu darīt kaut ko derīgu?

Viņi spēj augstprātīgi noskatīties uz mums, — bilda Streindžs. — Es teiktu, ka tas ir morāls noderīgums: viņi liek cilvēkam justies neomulīgi un mu­dina uz grūtām pārdomām par saviem trūkumiem.

Greistilu ērmotais piedzīvojums bija kalpojis par sarunu tematu kopš paša vakariņu sākuma.

Flora, mīlulīt,— ierunājās krustmāmiņa,— misters Streindžs sāks do­māt, ka ne par ko citu mēs nespējam runāt.

Ā, par mani neraizējieties, — attrauca Streindžs. — Tas viss ir ļoti ēr- migi, un jūs jau zināt, ka mēs, burvji, vācam dažnedažādas ērmības.

Mister Streindž, vai jūs spētu viņu izdziedināt ar maģijas palīdzību? — jautāja Greistilas jaunkundze.

Izdziedināt ārprātu? Nē. Bet ne jau tādēļ, ka negribētu pūlēties. Mani reiz uzaicināja apciemot kādu vecu, traku džentlmeni un paskatīties, vai es ne­varu ko darīt viņa labā. Man liekas, toreiz es izmantoju tik spēcīgas burves­tības kā vēl nekad, taču, man projām ejot, viņš bija tikpat traks kā iepriekš.

Bet ir taču jābūt kaut kādiem līdzekļiem, ar kuriem var dziedināt tra­kumu? — degsmīgi vaicāja Greistilas jaunkundze. — Aureātu burvji noteikti tādus zināja. — Greistilas jaunkundze nesen bija aizrāvusies ar maģijas vēs­turi, un viņas runa bija pilna ar tādiem vārdiem kā aureāti un argentieši.

Iespējams, — Streindžs pieļāva, — bet, pat ja tādas bija, tad norādījumi jau daudzus gadu simtus ir zuduši.

Pat ja tic būtu gadu tūkstoši, esmu pārliecināta, ka jums jau nu tas nav šķērslis. Jūs esat mums stāstījis par dučiem burvestību, kuras visi uzskatīja par zudušām, taču jums ir izdevies tās atgūt.

Tiesa, taču parasti es vairāk vai mazāk nojautu, ar ko jāsāk. Nekad ne­esmu dzirdējis ne par vienu gadījumu, kad aureātu burvis būtu izdziedinājis trakumu. Liekas, viņi par to bija pavisam citās domās. Trakos viņi uzskatīja par gaišreģiem un praviešiem, un vērīgi ieklausījās to muldos.

Cik savādi! Kāpēc?

Misters Norels uzskata, ka tas zināmā mērā ir saistīts ar siltajām jūtām, ko pret trakajiem lolo elfi — turklāt trakie spēj elfus redzēt arī tad, kad neviens cits tos neredz. — Streindžs apklusa. — Tad jūs sakāt, ka šī vecā dāma ir ļoti traka? — viņš jautāja.

O, jā! Liekas gan.

Pēc vakariņām sabiedrība devās uz salonu, un dakteris Greistils cieši aiz­miga savā atzveltnī. Krustmāmiņa miegaini klanīja galvu, ik pa brīdim pamoz- damās un atvainodamās par aizsnaušanos un tad uzreiz aizmigdama no jauna. Tā nu Greistilas jaunkundze visu vakaru varēja baudīt divvientulību kopā ar Streindžu. Vielas sarunām viņai bija pārpārēm. Pēc Streindža ieteikuma viņa bija tikko izlasījusi lorda Portišeda grāmatu "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" un nu vēlējās viesi par to izprašņāt, — taču Streindžs likās visai iz­klaidīgs, un vairākas reizes jaunkundzei ienāca prātā nepatīkamā doma, ka bur­vis nemaz viņā neklausās.

Nākamajā dienā Greistili apmeklēja Arsenālu un, apbrīnojuši tā drūmes- tību un milzīgumu, pāris stundiņas īsināja laiku senlietu bodītēs (kurās tirgo­tāji izskatījās gandrīz tikpat ērmoti un vecmodīgi kā pašas senlietas), tad apēda pa saldējumam konditorejā netālu no San Stefano baznīcas. Visās šīs dienas izpriecās bija uzaicināts piedalīties arī Streindžs, taču no paša rīta krust­māmiņa Greistila saņēma vēstulīti, kurā viņš sūtīja laba vēlējumus un pateicās par ielūgumu, taču atvainojās, ka gluži neviļus esot uzdūries jaunai pētījumu dzīslai un neuzdrošinoties no tās atrauties: "…zinātnieki, kā Jūs, kundze, zināt pēc sava brāļa piemēra, ir vislielākie egoisti uz pasaules un domā, ka pētījumi aizbildina visu…" Viņš neparādījās arī nākamajā dienā, kad Greistili aplūkoja Scuola di Santa Maria della Caritā. Nedz arī aiznākamajā, kad viņi ar gondolu brauca uz Torčello — vientuļu, pelēkā miglā tītu un niedru žņaudzītu salu, kur bija cēlusies pirmā Venēcija: cēlusies, tērpusies godībā, atstāta novārtā un pēdīgi sabirzusi drupās; tas viss — ļoti, ļoti sen.

Tomēr, kaut ari Streindžs būrās, ieslēdzies savās istabās pie Santa Maria Zobenigo, lielās šķiršanās sāpes dakterim Greistilam aiztaupīja tas, cik bieži ģi­menes pulciņā skanēja viņa vārds, ļa Greistili gāja gar Rialto — un, ja skatoties uz tiltu, dakterim Greistilam gribējās parunāt par Šeiloku, Šekspīru un mūs­laiku teātra stāvokli, — tad dakteris pilnīgi droši varēja uzzināt Streindža ieskatus par visiem šiem jautājumiem — jo Greistilas jaunkundze teicami tos pārzināja un lieliski varēja izklāstīt viņa paša vietā. Ja trijotni kādā senlietu bodītē pārsteidza glezna ar jocīgu dancojošu lāci, Greistilas jaunkundzei radās lieliska izdevība pastāstīt tēvam par kādu mistera Streindža paziņu, kas stikla skapī turējis brūnā lāča izbāzni. Ja viņi ēda jērgaļu, Greistilas jaunkundzei katrā ziņā ienāca prātā kāda reize, kad Streindžs, kā viņš pats bija stāstījis, ēdis jēr­gaļu Laimridžisā.

Trešās dienas vakarā dakteris aizsūtīja Streindžam vēstulīti, ierosinādams divatā iedzert kafiju ar kādu glāzīti itāliešu brandava. Abi satikās kafejnīcā "Florians" drīz pēc sešiem.

Priecājos, ka mēs tiekamies, — dakteris Greistils sacīja, — taču jūs iz­skatāties bāls. Vai jūs atceraties, ka ir arī jāēd? Un jāguļ? Un jāiziet paelpot svaigu gaisu?

Man liekas, es šodien kaut ko ēdu, — atbildēja Streindžs, — gan nespēju īsti atcerēties, ko.

Viņi sāka tērzēt par visādiem niekiem, taču Streindžs bija izklaidīgs. Vairā­kas reizes viņš dakterim Greistilam atbildēja gandrīz aplam. Tad, norijis pē­dējo grapas malku, viņš izvilka no kabatas pulksteni un sacīja:

Ceru, jūs piedosit, ka es tā aizsteidzos. Man norunāta tikšanās. Arlab- vakaru!

Dakteris Greistils bija maķenīt izbrīnīts un gribot negribot sāka domāt, kas gan tā varētu būt par tikšanos. Cilvēki mēdz būt neuzvedīgi visur uz pasaules, taču dakterim šķita, ka Venēcijā viņi izturas nepieklājīgāk un dara to biežāk nekā citur. Neviena cita pilsēta zemes virsū nav tik devīga, radot iespējas dažne­dažādām palaidnībām, un sagadīšanās pēc dakteris Greistils šobrīd bija sevišķi norūpējies, lai Streindža reputācijai nebūtu neviena plankumiņa. Tādēļ viņš, cik nevērīgi vien spēdams, apvaicājās — vai tikšanās neesot ar lordu Baironu?

Nav vis. Patiesībā, — Streindžs piemiedza acis un sāka runāt sazvērnie­ciski, — man liekas, es varbūt esmu atradis kādu, kas man palīdzēs.

To jūsu elfu?

Nē. Cilvēku. Es uz šo sadarbību lieku lielas cerības, tiesa, man vēl nav skaidrs, vai šis cilvēks manus priekšlikumus uzklausīs labvēlīgi. Jūs noteikti sapratīsit, ka šādos apstākļos es nekādā ziņā nevēlos pieļaut, lai mani gaida.

Neparko! — izsaucās dakteris Greistils. — Ejiet! Ejiet!

Streindžs aizsteidzās un kļuva par vienu no daudzajiem melnajiem stā­viem, kuri — visi kā viens ar melnām, neko neizsakošām sejām — traucās pa naksnīgi blāvās Venēcijas vaigu. Mēness bija ierotījies starp vareniem arhitek­toniskiem mākoņiem, un izskatījās, ka debesīs ir vēl viena mēness apgaismota pilsēta, kas krāšņumā līdzinās Venēcijai; debesu pilsētas lepnās pilis un ielas drupa un bruka, it kā nezināms gars kaitēdamies būtu novietojis to šai vietā, lai pazobotos par zemes Venēcijas lēno bojāeju.

Krustmāmiņa kopā ar Greistilas jaunkundzi tikām bija izmantojušas dak­tera prombūtni un atgriezušās briesmīgajā istabelē Geto nama jumta stāvā. Viņas to darīja paslepen, noģiezdamas, ka dakteris Greistils un, iespējams, pat misters Streindžs negribētu ļaut viņām šurp doties vai vismaz katrā ziņā vēlē­tos pavadīt, — bet dāmas šoreiz vēlējās iztikt bez vīriešu sabiedrības.

Viņi gribēs par to runāt, — norādīja krustmāmiņa Greistila, — viņi cen­tīsies izgudrot, kā viņa nonākusi tik skumīgos apstākļos. Bet kāds no tā la­bums? Vai tad tas viņai palīdzēs?

Greistilas jaunkundze bija paņēmusi līdz sveces un svečturi. Viņa iededza sveci, lai abas varētu redzēt, ko dara. Tad viņas izņēma no saviem groziem jauku, spēcinošu teļa frikasē, un istabeles nospiedošajā postažā izplatījās garda smarža; viņas izņēma arī svaigas maizītes, ābolus un siltu šalli. Krustmāmiņa nolika šķīvi ar teļa frikasē misis Delgado priekšā, taču izrādījās, ka vecās dāmas pirk­sti un nagi ir līki un stīvi kā dzīvniekam, un viņa nespēj tos apliekt ap naža un dakšiņas spaliem.

Zini, mīlulīt, — pēdīgi bilda krustmāmiņa Greistila, — viņa izrāda par ēdienu lielu interesi, un tas noteikti nāks viņai par labu, taču es domāju, ka mēs varētu ļaut viņai to apēst tā, kā viņai pašai liekas ērtāk.

Abas devās prom. Tiklīdz viņas bija izgājušas uz ielas, krustmāmiņa izsaucās:

Ai, Elora, vai tu redzēji? Viņai vakariņas jau bija galdā! Tur stāvēja porcelāna šķīvītis— ļoti jauks porcelāna šķīvītis— kā no manas tējas servīzes ar rožu pumpuriem un neaizmirstulītēm — un tajā viņa bija ielikusi peli — beigtu, pelēku pelīti!

Greistilas jaunkundze domīgi raudzījās pretī:

Man liekas, cigoriņa pauga — novārīta un aplieta ar mērci, kā viņi šeit mēdz darīt, — mazliet izskatās pēc peles.

Ak, mīlulīt! — atsaucās krustmāmiņa. — Tu pati zini, nekā tāda tur ne­bija…

Tā viņas gāja pa Ghetto Vecchio uz Kanaredžo kanāla pusi, taču piepeši Greis­tilas jaunkundze iegriezās ēnainā ailā un nozuda skatienam.

Flora! Kas notika? — sauca krustmāmiņa Greistila. — Ko tu ieraudzīji? Nekavējies ilgi, mīlulīt! Te, starp mājām, ir ļoti tumšs. Manu mīlulīt! Flora!

Tikpat ātri kā nozudusi, Greistilas jaunkundze atgriezās gaismā.

Viss ir kārtībā, krustmāmiņ, — viņa sacīja. — Nebīstieties! Es vienkārši it kā dzirdēju kādu izrunājam manu vārdu un gribēju paskatīties. Likās, tas ir kāds pazīstams cilvēks. Bet tur neviena nav.

Pie fondamenta dāmas gaidīja gondola. Laivinieks palīdzēja abām iekāpt un lēniem aira vēzieniem īrās prom. Krustmāmiņa omulīgi ierīkojās zem pa­jumes gondolas vidū. Pa audekla jumtu sāka bungot lietus.

Varbūt mēs pārradušās atradīsim pie papiņa misteru Streindžu, — viņa bilda.

Varbūt, — atsaucās Greistilas jaunkundze.

Bet varbūt viņš atkal būs aizgājis spēlēt biljardu ar lordu Baironu, — krustmāmiņa turpināja. — Cik savādi, ka viņi ir draugi! Šķiet, abi ir ļoti atšķi­rīgi džentlmeņi.

O, jā! Misters Streindžs gan man stāstīja, ka toreiz, kad abi Šveicē iepazi­nās, lords Bairons atstājis visai nepatīkamu iespaidu. Viņa gaišība bijis kopā ar vēl dažām dzejai tuvām personām, kuras piesaistījušas visu viņa uzmanību un kuru sabiedrība viņam nepārprotami bijusi vismīļākā. Misters Streindžs iztei­cās, ka lorda uzvedību tikai ar grūtībām varēja uzskatīt par pieklājīgu.

Ak, tas ir ļoti slikti — bet nepavisam nav pārsteidzoši. Vai tev nebūtu bail uz viņu skatīties, mīlulīt? Es domāju — uz lordu Baironu. Man laikam būtu — mazlietiņ.

Nē, es nepavisam nebaidītos.

Tas, mīlulīt, ir tāpēc, ka tu esi prātīgāka un noturīgāka nekā lielais vai­rums cilvēku. Es nudien pat nezinu, vai pasaulē vispār ir kas tāds, no kā tev būtu bail.

Ai, es gan nedomāju, ka tā ir tāpēc, ka es būtu kaut kāda īpaša drosmi­niece. Par tiem izcilajiem tikumiem man grūti spriest. Es savā mūžā neesmu pieredzējusi īpašus kārdinājumus izdarīt ko ļoti sliktu. Gluži vienkārši lords Bairons nenieka nespētu mani ietekmēt vai nosvērt manas domas un rīcību kādā citā virzienā. No viņa puses man nekas nedraud. Bet tas nenozīmē, ka uz pasaules nav neviena cilvēka — negribu sacīt, ka jau esmu tādu sastapusi, — ko man reižu reizēm nebūtu mazliet bail uzlūkot — bīstoties, ka viņš varbūt izskatīsies skumjš — vai apjucis — vai domīgs — vai — zināt, tas varbūt ir pats briesmīgākais — slepenībā lolo kādas dusmas vai aizvainojumu un nemaz neatskārš, ka es uz viņu skatos, — vai varbūt viņam tas ir vienalga.

Bēniņu istabelē Geto nama jumta stāvā notecēja un izdzisa Greistilas jaun­kundzes sveces. Baigajā miteklī lūkojās mēnesnīca, un vecā dāma no Kanare- džo ņēmās ķesēt teļa frikasē, ko bija atnesušas Greistilu ģimenes lēdijas.

Kad viņa jau grasījās norīt pēdējo kumosu, pēkšņi atskanēja kāda angliska balss:

Manas draudzenes diemžēl neaizkavējās tik ilgi, lai mūs iepazīstinātu, un tas vienmēr ir tik neveikli, kad divi cilvēki paliek vienā istabā un ir spiesti iepazīties paši — vai tiesa, kundze? Mani sauc Streindžs. Jūs, kundze, lai arī jūs to nezināt, sauc Delgado, un es ļoti priecājos, ka esam iepazinušies.

Streindžs stāvēja, atbalstījies pret palodzi, rokas sakrustojis, un uzmanīgi raudzījās uz veco dāmu.

Viņa turpretim pievērsa Streindžam tikpat maz uzmanības kā krustmāmi- ņai Greistilai, mis Greistilai un pārējiem dažu pēdējo dienu viesiem. Viņa ne­pievērsa burvim uzmanību, tāpat kā kaķis neliekas redzam neko tādu, kas viņu neinteresē.

Ticiet man, — Streindžs bilda, — es neesmu no tiem apnicīgajiem cie­miņiem, kuri nāk bez īsta iemesla un nespēj izdomāt, ko sacīt. Misis Delgado, es vēlos jums izteikt kādu priekšlikumu. Mums abiem ir apbrīnojami palaimē­jies, kundze, ka mēs patlaban esam sastapušies. Es spēju piepildīt jūsu sirds kvēlāko vēlēšanos, bet jūs par to piepildīsit manējo.

Misis Delgado nekā neizrādīja, ka būtu viņa sacīto dzirdējusi. Viņa bija pie­vērsusies šķīvītim ar beigto peli un iepleta savu mūžveco muti, lai to notiesātu.

Nudien, kundze! — iesaucās Streindžs. — Es vēlētos, lai jūs uz bridi no­vilcinātu vakariņas un paklausītos, ko es saku. — Viņš pieliecās, pastiepa roku un pievāca šķīvīti. Liekas, misis Delgado beidzot pamanīja burvja klātbūtni. Viņa neapmierināti ieņaudējās un paskatījās ar lielu nepatiku.

Es vēlos, lai jūs man iemācāt, kā būt trakam. Šī doma ir tik elementāra, ka es nesaprotu, kā man tas agrāk neienāca prātā.

Misis Delgado ļoti dobji ieņurdējās.

O, jūs šaubāties, vai tas ir prāta darbs? Jums droši vien taisnība. Novēlēt sev trakumu ir liela pārgalvība. Mans skolotājs, tāpat arī mana sieva un draugi dusmotos, ja par to padzirdētu. — Viņš brīdi klusēja. — Bet no skolotāja es tiku vaļā, mana sieva ir mirusi un no draugiem mani šķir divdesmit jūdzes auksta ūdens un laba tiesa kontinenta. Pirmo reizi, kopš esmu ķēries pie šī vendīgā amata, man nav pienākums uzklausīt citu ieskatus. Un tātad, ar ko lai sāk? Va­jag, lai jūs man kaut ko iedotu — kādu priekšmetu, kas kalpotu kā jūsu tra­kuma simbols un trauks. — Viņš palūkojās apkārt. — Diemžēl izskatās, ka jums nekā nav, vienīgi jūsu drānas… — (viņš pievērsa skatienu šķīvītim, ko turēja rokā) — …un šī pele. Es laikam dotu priekšroku pelei.

Streindžs sāka skandēt buramvārdus. Istabā pašķīda sudraba sprēgās, kaut kas vidējs starp baltām liesmām un bengāliskās uguns dzirkstelēm. Tās bridi pa­lika gaisā karājamies starp misis Delgado un Streindžu. Tad Streindžs atvēzēja roku, itin kā grasīdamies sviest tās viņai virsū; sprēgātu kumurs aizlidoja pie viņas, un — tikai vienu īsu bridi — veco dāmu ietvēra sudrabots spožums. Te pēkšņi misis Delgado vairs nebija, un viņas vietā sēdēja nopietna, īdzīga mei­tene vecmodīgā kleitiņā. Tad arī meitene pazuda, toties uzradās daiļa, jauna dāma ar ietiepīgā vaibstā savilktu seju. Viņai tūdaļ sekoja padzīvojusi lēdija, kurai bija karalienes stāja, taču acīs jautās drīza trakuma zalgums. Vecajā krēslā mir­kli trīsēja visas sievietes, kuru dzīves reiz bija dzīvojusi misis Delgado. Tad viņas visas izgaisa.

Uz krēsla palika vienīgi saņurcīta zīda kaudzīte. No tās izkāpa pelēks kaķī­tis. Tas graciozi nolēca uz grīdas, uzlēca uz palodzes un nozuda tumsā.

Ahā, izdevās, — noteica Streindžs. Viņš aiz astes satvēra iepuvušo peli. Uz reizi par viņu ieinteresējās vairāki kaķi, kas sāka ņaudēt, murrāt un glaudās viņam gar kājām, lai piesaistītu uzmanību.

Burvis saviebās.

— Jājautā, ko gan, kaldinot angļu maģiju, nācās izciest Džonam Askglāsam?

Interesanti, vai viņš pamanīs kādu atšķirību? Vai varbūt pēc buršanas izrā­dīsies, ka jālauza galva, minot, vai viņš tagad ir traks? Kazi, viņš te stāvēs un lūkos domāt trakas domas, lai izdibinātu, vai tās tagad neliekas dabiskākas? Streindžs pēdējo reizi palūkojās uz pasauli, atvēra muti un piesardzīgi ieslidināja tajā peli…

…Likās, viņš ir ielecis ūdenskritumā, vai varbūt ausīs pūš divtūkstoš bazūnes. Visas agrākās domas, visu, ko viņš zināja, visu, kas viņš reiz bija, vienā rāvienā aizslaucīja milzīgi jūklainu jūtu un iespaidu plūdi. Nepanesami liesmainās krā­sās no jauna radās pasaule. Tai cauri dzēlās jaunas bailes, jaunas alkas, jauni naidi. Viņam apkārt bija pārvarīgas viežas. Dažām bija ņirdzīgas mutes, pilnas zobu, un milzīgas, degošas acis. Turpat blakus trakoja kaut kas līdzīgs drausmīgam, ķē- tnīgam zirneklim. No tā dvesa ļaunums. Viņam kaut kas bija mutē, kaut kas neiedomājami derdzīgs. Nespēdams domāt, nespēdams kaut ko zināt, viņš diezin kā atrada gana daudz prāta, lai to izspļautu. Kāds kliedza…

Atžirgdams viņš saprata, ka guļ uz muguras un viņa acu priekšā ir tumsas, jumta spāru un mēnesnīcas mudžeklis. No melnuma iznira krēslaina seja, kas skatījās viņam tieši virsū, atņemdama pēdējo dūšu. Tās dvaša bija silta, mikla un smirdoša. Viņš neatcerējās, ka būtu apgūlies, taču viņš vispār ļoti maz atce­rējās. Diez, šī ir Londona vai Šropšīra, viņš izklaidīgi nodomāja. Viscaur bija ļoti dīvaina sajūta, it kā vienlaikus pa viņu staigātu vairāki kaķi. Pēc brīža, pa­cēlis galvu, viņš atklāja, ka tā tiešām ir.

Streindžs uzslējās sēdus, un kaķi aizmuka. Pa izsisto logu spīdēja pilns mē­ness. Vērdams atmiņas citu pēc citas, viņš sāka pa drumslai vien vākt kopā šo vakaru. Viņš atcerējās burvestību, ar kuru bija pārvērtis veco dāmu, atcerējās, kā bija vēlējies kļūt traks, lai sastaptu elfu. Sākumā tas viss likās ļoti tāls, un viņš prātoja, ka acīmredzot atceras notikumus, kas atgadījušies, hm, varbūt pirms kāda mēneša. Tomēr viņš joprojām atradās vecās dāmas istabā, un, ieskatījies kabatas pulkstenī, atklāja, ka laiks gandrīz nav gājis uz priekšu.

Peli izdevās paglābt. Laimīgā kārtā viņa roka bija uzkritusi tai virsū un pa­sargājusi no kaķiem. Streindžs iegrūda to kabatā un metās ārā pa durvīm. Viņš negribēja te aizkavēties ne mirkli: jau no sākta gala šī istaba modināja domas par visļaunākajiem murgiem, taču nu tā viņam iedvesa neizsakāmas šausmas.

Kāpnēs viņš sastapa vairākus cilvēkus, taču tie ij neskatījās viņam virsū. Streindžs bija priekšlaikus nobūris nama iemītniekus, un tie nešaubījās, ka viņu te sastop diendienā, viņš bieži apgrozās šajās sienās un ir gluži dabiski, ka viņš atkal ieradies. Ja kāds tiem pajautātu, kas viņš tāds ir, tie nezinātu, ko sacīt.

Viņš devās atpakaļ uz savu mitekli pie Santa Maria Zobenigo. Pēc visa sprie­žot, vecās dāmas trakums joprojām turēja viņu savā varā. Cilvēki uz ielas šķita savādi pārvērtušies: to sejas bija nešpetnas un neizprotamas, pat gāja tie greizi un kluini. "Mjā, tas nu ir skaidrs," viņš domāja, "vecā dāma tiešām bija ļoti traka. Tādā stāvoklī es droši vien elfu nespētu izsaukt."

Nākamajā dienā viņš pamodās agri un uzreiz pēc brokastīm ķērās pie peles gaļas un iekšu pārstrādāšanas pulverī, vadoties pēc dažādiem vispārzināmiem maģijas pamatlikumiem. Kaulus viņš neaiztika. No pulvera viņš ieguva tinktūru. Tas viss bija ar gudru ziņu. Pirmkārt (un tā nepavisam nav joka lieta), norīt da­žus pilienus tinktūras ir daudz vieglāk nekā ielikt mutē pretīgu beigtu peli. Otr­kārt, viņš lēsa, ka šādi varbūt izdosies precīzi nomērīt vēlamā trakuma līmeni.

Pulksten piecos viņš bija ieguvis tumši brūnu šķidrumu, kas visvairāk oda pēc brendija, ar kuru viņš bija pagatavojis tinktūru. To viņš salēja pudelītē. Tad uzmanīgi iepilināja četrpadsmit pilienus brendija glāzē un izdzēra.

Pagāja pāris minūtes, un viņš paskatījās pa logu uz Catnpo Santa Maria Zobe­nigo. Šurpu turpu staigāja cilvēki. To pakauši bija izdobti, no sejām palikušas vien plānas maskas. Galvu tukšumos viņi nēsāja degošas sveces. Streindžam tas likās tik pašsaprotami, ka nebija skaidrs, kāpēc viņš to neredzēja agrāk. Viņš iztēlojās, kas notiktu, ja viņš tagad izietu ārā un vienu otru sveci nopūstu. Tā bija ļoti smieklīga doma. Viņš smējās tik ilgi, līdz vairs neturējās uz kājām. No visām pusēm pretī skanēja smieklu atbalsis. Sīka saprāta drumstala, kaut kā pa­glābušies, brīdināja, ka pansijas saimniekam un viņa ģimenei nav jāzina, ko viņš te dara, tādēļ Streindžs iezvēlās gultā un apslāpēja smieklus spilvenos, brī­žam tirinādams kājas aiz sajūsmas par šo lieliski uzjautrinošo domu.

No rīta viņš pamodās, gulēdams ar visām drēbēm mugurā un zābakiem kājās. Ja neskaita vispārējo sanīkumu un netīrības sajūtu, kas parasti seko gulēšanai ar visām drēbēm, viss cits, liekas, bija tāpat kā parasti. Viņš nomazgājās, no- skuvās un apvilka tīras drānas. Tad devās ārā, lai kaut ko apēstu un iedzertu. Uz calle de la Cortesia un Campo San Angelo stūra bija kafejnīciņa, kas viņam itin labi patika. Viss gāja gluži labi, lidz viesmīlis atgriezās pie viņa galdiņa un nolika uz tā kafijas tasi. Streindžs palūkojās augšup un ieraudzīja tā acīs zalgumu — kaut ko līdzīgu sveces liesmiņai. Viņš saprata, ka vairs neatceras, vai cilvēkiem galvās ir sveces vai nav. Streindžs zināja, ka vienu ieskatu no otra šķir bezdibenis — viens ir ārprātīgs un otrs nav, — bet neparko nejaudāja at­minēties, kurš ir kurš.

Tas bija maķenīt nepatīkami.

"Vienīgais manas tinktūras trūkums ir tas," viņš domāja, "ka ir nudien grūti izšķirt, kad tās iedarbība ir beigusies. Agrāk es nebiju par to iedomājies. Droši vien vajadzētu pāris dienas pagaidīt un tikai tad mēģināt vēlreiz."

Tomēr ap pusdienlaiku nepacietība ņēma virsroku. Viņš jutās labāk. Viņš sliecās ieskatīt, ka cilvēki tomēr nenēsā galvās sveces. "Un vispār," viņš domāja, "tas nav svarīgi. Šis jautājums nepavisam neattiecas uz manu nodomu." Viņš iepilināja vin santo glāzē deviņus pilienus un iztukšoja glāzi.

Tai pašā brīdī viņam radās pārliecība, ka visas bufetes šai namā ir pilnas ar ananasiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka ananasi ir arī pagultē un pagaldē. No šīs uztraucošās domas metās te karsti, te auksti, un Streindžam vajadzēja apsēs­ties uz grīdas. Visi pilsētas palazzo un nami bija pilni ar ananasiem, un cilvēki gāja pa ielām, paslēpuši ananasus zem drānām. Itin visur bija ananasu smārds — reizē saldens un sīvs.

Pēc kāda brīža pie durvīm klauvēja. Streindžs pārsteigts atskārta, ka ir jau vakars un istabā valda tumsa. Klauvējiens atkārtojās. Uz sliekšņa stāvēja pansi­jas saimnieks. Saimnieks sāka runāt, taču Streindžs neko nesaprata. Šim cilvē­kam mutē bija ananass. Kā viņš bija pamanījies iebāzt visu cinkuraino augli mutē, Streindžs nespēja ne iztēloties. Zaļas, spurainas lapas, viņam runājot, lēni līda laukā no mutes un tikpat lēni tika iesūktas atpakaļ. Streindžam ienāca prātā, ka vajag paņemt nazi vai ķeksi un izkacēt ananasu ārā, lai saimnieks ne­aizrijas. Taču patiesībā viņam tas necik daudz nerūpēja. "Galu galā," viņš er­rīgi domāja, "pats vainīgs. Nevajadzēja stūķēt mutē ananasu."

Nākamajā dienā kafejnīcā uz calle de la Cortesia stūra viesmīlis grieza ana­nasu. Streindžs šerminājās, sagubis pār kafijas tasi.

Bija izrādījies, ka kļūt trakam ir vieglāk — daudz vieglāk nekā visiem lie­kas, taču, kā jau ar visām burvestībām, te bija pārpārēm šķēršļu un neveiksmju. Pat ja viņam izdotos izsaukt elfu (tas nešķita diez cik ticami), viņš nebūtu spē­jīgs risināt sarunas. Visās grāmatās, ko viņš savā dzīvē bija lasījis, burvji tika mudināti saieties ar elfiem, nezaudējot modrību. Brīdī, kad būs vajadzīgs viss viņa asais prāts, viņam prāta nebūs nemaz.

"Kā lai satriecu viņu ar savām žilbinošajām burvju spējām, ja es jēdzu vie­nīgi vāvuļot par ananasiem un svecēm?" viņš domāja.

Visa diena viņam pagāja, staigājot pa istabu šurpu turpu, laiku pa laikam piestājot pie galda, lai uz ātru roku uzmestu kādu piezīmi. Kad pienāca vakars, viņš norakstīja elfu izsaukšanas buramvārdus un nolika tos sev priekšā. Tad iepilināja ūdens glāzē četrus tinktūras pilienus un norija.

Šoreiz tinktūra uz viņu iedarbojās pavisam citādi. Viņu neapsēda ne iedomas, ne bailes. Gluži otrādi, daudzējādā ziņā viņš jutās neparasti labi: bija aukst­asinīgāks, mierīgāks, nesatraucamāks nekā līdz šim. Streindžs atklāja, ka maģija pēkšņi vairs neliekas nekas īpaši svarīgs. Kaut kādas durvis viņā aizcirtās, un viņš sāka klaiņot pa tādām istabām un gātēm, kurās nebija iegriezies gadu gadiem. Pirmajās desmit minūtēs viņš atkal bija divdesmit vai divdesmit divus gadus vecs jauneklis; pēc tam kļuva pilnīgi cits cilvēks — par tādu kļūt allaž bija viņa varā, taču dažnedažādu iemeslu dēļ viņš šīs iespējas nebija izmantojis.

Viņa pirmā vēlēšanās pēc tinktūras iedzeršanas bija aiziet uz ridotto. Cik nejēdzīgi, viņš Venēcijā ir jau kopš oktobra sākuma un ne reizi nav bijis izklai­dēties. Tomēr no kabatas stundeņa viņš izdibināja, ka vēl ir tikai astoņi.

Daudz par agru, — viņš norādīja, nevienu īpaši neuzrunādams. Gri­bējās patērzēt, un viņš sāka skatīties apkārt, meklējot kādu, kam izkratīt sirdi. Tā kā labāks sarunu biedrs neatradās, atlika vērsties pie koka tēla istabas kaktā. — Vēl trīs vai četras stundas nebūs neviena, ko būtu vērts redzēt, — viņš tam sacīja.

Lai īsinātu laiku, viņš prātoja, varbūt ir vērts aiziet un uzmeklēt Greistilas jaunkundzi?

Bet turpat noteikti būs arī viņas krustmāmiņa un tēvs. — Streindžs pikti nošņācās. — Kāda garlaicība! Cik nejēdzīgi, cik stulbi! Kāpēc glītām jaunkun­dzēm vienmēr ir vesels lērums radinieku? — Viņš paskatījās spogulī. — Lai Dievs žēlīgs! Šo kaklautu, liekas, sējis arājs!

Nākamo pusstundu viņš pavadīja, arvien no jauna sasiedams kaklautu, līdz jutās apmierināts ar veikumu. Tad atklājās, ka roku nagi ir garāki, nekā viņam patīk, un nav sevišķi tīri. Streindžs nolēma tos apgriezt un sāka meklēt šķērītes.

Šķērītes atradās uz galda. Tām blakus bija vēl kaut kas.

Kas mums te ir? —-viņš noprasīja. — Papīri! Ar buramvārdiem aprakstīti papīri! — Apžēliņ, cik smieklīgi, viņš iespurcās! — Zini, tas ir pagalam jocīgi, — viņš teica koka figūriņai, — es pazīstu to zelli, kas ir šito sarakstījis! Viņu sauc Džonatans Streindžs — ahā, un tagad man sāk likties, ka tās ir šī Streindža grā­matas. — Te viņš vēl mazliet palasīja. — Hā! Tu nemūžam neuzminēsi, ar kā­dām ģeķībām viņš te noņemas! Buras, lai izsauktu elfus! Hā, hā! Viņš sev iegalvo, ka elfu kalps viņam ir vajadzīgs tālab, lai veicinātu angļu maģijas atdzimšanu, bet patiesībā viņš tikai grib nobiedēt Gilbertu Norelu! Ceļojis simtiem jūdžu un nonācis greznākajā pasaules pilsētā, bet domā vienīgi par to, ko teiks kaut kāds Londonas vecūksnis! Cik smieklīgi!

Viņš ar riebumu nolika papīra lapu un paņēma šķēres. Pagriezās un gan­drīz atsitās pret kaut ko ar galvu.

Ka tevi piķis… — viņš iesāka.

No griestiem lejup nokarājās melna lente. Tās galā bija iesieti pāris sīki kau­liņi, pudelīte ar kaut kādu tumšu šķidrumu — iespējams, asinīm — un aprak­stīta papīra lapiņa. Lente bija tieši tik gara, lai cilvēks, kas staigātu pa istabu, agri vai vēlu tai uzdurtos. Cik gan cilvēki var būt neldzīgi, Streindžs brīnīda­mies nogrozīja galvu. Atspiedies pret galda malu, viņš ņēmās apgriezt nagus.

Pagāja vairākas minūtes.

Tu zini, viņam bija sieva, — viņš sacīja koka figūriņai. Pastiepa roku tu­vāk svecei un aplūkoja nagus. — Arabella Vudhopa. Burvīgākā meitene pasaulē. Bet viņas vairs nav. Viņa ir mirusi, mirusi, mirusi. —Viņš paņēma no galda nagu spilventiņu un sāka spodrināt nagus. — Vispār man pēkšņi nāk prātā, vai tikai es pats nebiju viņā iemīlējies? Laikam biju gan. Viņa smaidīja un allaž tik mīlīgi izrunāja manu vārdu, mana sirds katru reizi apmeta kūleni. — Viņš nosmējās. — Tu zini, tas tiešām ir ļoti smieklīgi, bet es nevaru atcerēties, kā īsti mani sauc. Lorenss? Arturs? Frenks? Ak, kāpēc šeit nav Arabellas! Viņa gan zinātu. Un pateiktu arī man! Viņa nav no tām, kas ķircinās un par katru cenu grib pārvērst visu par rotaļu, kaut arī smiekli jau sen vairs nenāk. Ak Dievs, kā man gribētos, lai viņa būtu te! Man kaut kas sāp te. —Viņš piesita pie sirds. — Un te ir kaut kas karsts un ciets. — Pieklauvēja pie pieres. — Vajadzētu tikai pus­stundu parunāt ar Arabellu, un viss atkal būtu labi. Varbūt vajag izsaukt tā subjekta elfu un likt, lai tas atved viņu šurp? F.lfi taču spēj uzmodināt mirušos, pareizi? — Viņš paņēma no galda buramvārdus un pārlasīja. — Tīrais sīkums. Tas ir vieglāk par vieglu.

Viņš nobēra buramvārdus un pēc tam — jo likās, ka tas ir svarīgi, — atsāka spodrināt nagus.

Krēslainajā stūrī pie apgleznotās kumodes bija kāda persona lapuzaļos svār­kos — persona, kuras mati ļoti atgādināja dzelkšņa pūkas,— persona, kas smai­dīja uzjautrinātu, iecildīgu smaidu.

Streindžs bija ļoti aizņemts ar saviem nagiem.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas ātri piesoļoja pie Streindža un izstiepa roku, lai parautu Streindžu aiz matiem, — taču iekams viņš paspēja to izdarīt, Streindžs paskatījās tieši viņam sejā un sacīja:

Sakiet, lūdzu, vai jums neatrastos kāda šķipsniņa šņaucamās tabakas?

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sastinga.

Esmu pārmeklējis visas šo sasodīto svārku kabatas, — Streindžs turpi­nāja, it nemaz nemanīdams, cik milzīgi pārsteigts ir džentlmenis, — bet tabak- dozītes nekur nav. Nav saprotams, par ko es domāju, kaut kur dodamies bez tabakas. Es dotu priekšroku "Kendelam Braunam", ja jums gadījumā būtu.

Runādams viņš atkal sāka rakņāties pa kabatām — taču bija aizmirsis par kaulu un asiņu sainīti, kas lentē karājās no griestiem, un pagriezdamies uz­skrēja tam virsū. Sainītis aizšūpojās atpakaļ, tad lidoja atkal uz priekšu un ķēra burvi tieši pierē.

1816. gada 1. un 2. decembris

Gaisā kaut kas nobrikšķēja, uzreiz pēc tam uzpūta viegla dvesma, kas nesa sev līdzi spirgtumu un vienā rāvienā izslaucīja no istabas veco sasmakumu.

Streindžs divas vai trīs reizes samirkšķināja acis.

Atžirdzis viņš vispirms nodomāja, ka lielais un sarežģītais plāns ir izdevies veiksmīgi: viņa priekšā kāds stāvēja — neapšaubāmi, elfs. Pēc tam Streindžs sāka lauzīt galvu par to, kas īsti bija noticis. Viņš izvilka no kabatas pulksteni un atvēra vāciņu: kopš tā brīža, kad viņš bija iedzēris tinktūru, bija pagājusi gandrīz stunda.

Lūdzu piedošanu, — viņš ierunājās. — Es zinu, ka tas ir dīvains jautā­jums, bet vai es no jums jau kaut ko gribēju?

Šņaucamtabaku, — atbildēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Šņaucamtabaku?

Jūs paprasījāt man šņuku šņaucamtabakas.

Kad?

Kas—kad?

Kad es jums paprasīju tabaku?

Pirms brīža.

Ā! Ak tā. Labi. Zināt, varat nepūlēties. Man to vairs nevajag.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas paklanījās.

Streindžs skaidri noģieda, ka viņa apjukums atspoguļojas arī sejā. Atmiņā atausa lasītie bargie brīdinājumi, ka nedrīkst ļaut šīs blēdīgās cilts pārstāvjiem nomanīt, ka viņi zina vairāk. Tādēļ viņš noslēpa savu sastulbumu aiz sarkastis­kas vīpsnās. Tad, atcerējies, ka vēl bīstamāk, pēc visu domām, ir izskatīties iecil- dīgam un tā sadusmot elfu, viņš paslēpa sarkasmu aiz smaida. Visupēdīgi viņš atgriezās pie apjukuma izteiksmes.

Streindžs nepamanīja, ka džentlmenis, liekas, jūtas vismaz tikpat neomu­līgi kā viņš pats.

Es tevi izsaucu, — viņš uzsāka, — jo sen esmu vēlējies, lai kāds no tavas cilts man palīdz un māca man maģiju. — Šo īso paziņojumu viņš bija vairākas reizes izmēģinājis un gandarīts nosprieda, ka tas izskanējis ar pārliecību un pašcieņu. Diemžēl viņš uzreiz samaitāja labo iespaidu, bažīgi piemetinādams:

Vai es to jau teicu?

Džentlmenis neatbildēja.

Mani sauc Džonatans Streindžs. Varbūt tu esi par mani dzirdējis? Savā burvja ceļā esmu sasniedzis pašu interesantāko punktu. Domājams, nebūs pār­spīlēts, ja sacīšu, ka no tā, kā es rīkošos nākamajos mēnešos, ir atkarīga visa angļu maģijas nākotne. Saki, ka tu man palīdzēsi, un tavs vārds kļūs tikpat slavens kā Viltus Toma Zilā un Vičerlijas meistara vārds! [103]

[103] viltus Toms Zilais, kā viegli saprast, ir Ralfa Stoksija slavenākais kalps. Vičerlijas meis­tars palīdzēja Mārtiņam Peilam.

Phe! — džentlmenis ar netīksmi izgrūda. — Prasti ļautiņi!

Tiešām? — Streindžs nobrīnījās. — Es nemaz nezināju. — Tad uzstājīgi turpināja: — Es sāku par tevi interesēties pēc tam, kad tu… — Viņš apklusa, iz­vēlēdamies īstos vārdus, — …tik laipni rūpējies par Anglijas karali. Tādas spē­jas! Tāda lietpratība! Mūsdienu angļu maģijai trūkst iedvesmas spēka! Trūkst uguns un spara! Man trūkst vārdu, lai tev atklātu, cik ļoti man apnikuši vieni un tie paši žāvainie buramvārdi, ar kuriem pestī vienas un tās pašas žāvainās likstas. Ar acs kaktiņu nomanīdams tavu maģiju, es nopratu, ka tā ir pavisam citāda. Tu spētu mani pārsteigt. Un es ļoti ilgojos pēc pārsteigumiem!

Džentlmenis izlieca vienu no savām lieliskajām elfa uzacīm, it kā viņam nepavisam nebūtu iebildumu pārsteigt Džonatanu Streindžu.

Tas aizrautīgi turpināja:

Ā, vispār es tev uzreiz varu pateikt, ka Londonā ir kāds večuks, vārdā No­rels, — tāds kā burvis. Kolīdz viņš uzzinās, ka tu esi noslēdzis ar mani savie­nību, tā kļūs zili melns aiz dusmām. Viņš pieliks visas pūles, lai sagādātu mums neērtības, bet es uzdrošinos apgalvot, ka mēs ar tevi viņam būsim pārāk ciets rieksts.

Džentlmenis vairs lāgā neklausījās. Viņš jautājoši raudzījās apkārt, pievērs­dams skatienu te vienam, .te otram priekšmetam.

Vai šajā istabā ir kas tāds, kas tev nav pa prātam? — jautāja Streindžs. — Ja tā, tad, lūdzams, pasaki man! Tava maģiskā jutība noteikti ir daudz smal­kāka nekā mana. Lai gan pat man ir tā, ka dažas lietas pagalam sanerro manas burvju spējas — tā droši vien mēdz būt visiem burvjiem. Sālnīca, pīlādzis, svētītas hostijas kripatiņa — tas viss man briesmīgi traucē. Negribu sacīt, ka es to tuvumā nejaudāju burt, bet vienmēr nākas pielāgot burvestības un ņemt vērā šos priekšmetus. Ja tev kaut kas te nepatīk, droši saki man, un es ar lielāko prieku šo lietu aizvākšu.

Džentlmenis raudzījās uz Streindžu, saraucis uzacis, it kā viņam nebūtu ne mazākās nojausmas, par ko ir runa. Tad spēji izsaucās:

Ak, jā, mana maģiskā jutība! Cik attapīgi! Es tiešām, kā tu pareizi no­proti, esmu briesmīgi jutīgs! Un šobrīd maģiskie jutekļi man vēsta, ka tu nesen esi ieguvis kādu priekšmetu, kam piemīt milzīgs spēks! Vai tas ir atburšanas gredzens? Redzamības urna? Kaut kas tamlīdzīgs! Es tevi apsveicu! Parādi man, un es tev uzreiz pastāstīšu visu par tā vēsturi un pienācīgu lietošanu.

Nebūs tiesa, — Streindžs pārsteigts iebilda. — Man nekā tāda nav.

Džentlmenis sarauca pieri. Smagu skatienu palūkojās vispirms uz nakts­podu, kas līdz pusei rēgojās ārā no pagaldes, tad uz sēru gredzenu ar ziloņkaulā iegleznotu eņģeļa miniatūru un visbeidzot uz apgleznotu māla skutuliņu, kurā agrāk glabājās cukuroti bumbieri un plūmes.

Varbūt tas pie tevis nokļuvis nejauši? — viņš noprasīja. — Šādiem priekš­metiem mēdz piemist liels spēks ari tad, ja burvis ij nenoskārš, ka tie ir tuvumā.

Es ļoti šaubos, — Streindžs palika pie sava. — To skutuliņu, piemēram, es nopirku kādā Dženovas konditorejā. Tur tādu bija dučiem, visi vienādi. Kā­pēc lai viens no traukiem būtu burvju, bet pārējie ne?

Maz ticams, — arī džentlmenis piekrita. — Un tiešām izskatās, ka te nekā nav, tikai visparastākās lietas. Es gribu teikt, — viņš žigli paturpināja, — lietas, kurām arī vajadzētu atrasties tik apdāvināta burvja mājoklī.

Abi apklusa.

Tu neatbildēji, vai tu pieņemsi manu piedāvājumu, — ierunājās Streindžs. — Tu nespēj izšķirties, iekams neesi ar mani tuvāk iepazinies. Gluži pareizi. Pēc pāris dienām es atļaušos to godu uzaicināt tevi vēlreiz, tad apspriedīsimies sīkāk.

Bija bezgala interesanta saruna, — teica džentlmenis ar matiem kā dzelk­šņa pūkas.

Pirmā no daudzām, es ceru, — Streindžs pieklājīgi atsaucās un paklanījās.

Tad Streindžs atsvabināja džentlmeni no izsaukšanas burvestības un tas acu­mirklī nozuda.

Streindža uzbudinājumam nebija robežu. Laikam vajadzētu apsēsties un prātīgi, zinātniski pierakstīt redzēto, taču bija grūti noturēties, lai nesāktu dan­cot, smieties un sist plaukstas. Patiesībā viņš nudien izdejoja dažas zemnieku danča figūras un, ja kokā grieztais vīriņš stingri nestāvētu uz sava koka posta­menta, Streindžs noteiktu būtu to saķēris un griezis dejā.

Kad diešanas lēkme bija pārgājusi, uznāca neizturama kāre aizrakstīt Nore­lam. Vispār viņš pat apsēdās un iesāka triumfējošu, ar sarkasmu bagātīgi aiz­darītu vēstuli ("Jūs, bez šaubām, ar lielāko prieku izlasīsit, ka…"), taču drīz vien pārdomāja. "Viņš aiz dusmām vienīgi noburs manu māju no zemes virsus vai pastrādās kaut ko tamlīdzīgu. Hā! Kā viņš niknosies, kad es atgriezīšos Anglijā. Tiklīdz pārradīšos, uzreiz publicēšu paziņojumu. Nemaz negaidīšu Famulus nākamo laidienu. Tas būs pārāk ilgi. Marejs gaudīsies, bet tur neko nevar darīt.

Vislabāk uzrakstīšu Times. Interesanti, ko nozīmēja visa tā blabarēšana par spēka gredzeniem un naktspodiem? Viņš laikam mēģināja saprast, kā man izde­vies viņu izsaukt."

Kopumā viņš nebūtu juties vēl apmierinātāks pat tad, ja būtu uzbūris pašu Džonu Askglāsu un pusstundu pavadījis saviesīgā sarunā ar viņu. Vienīgais, kas Streindžu visā šajā lietā darīja nemierīgu, bija atmiņas — kas nu sāka ataust pa kripatiņai vien — par to, kādu veidodolu šoreiz bija pieņēmis viņa trakums. "Man liekas, es pārvērtos par Laselzu vai Drolaitu! Mans Dievs, kādas šausmas!"

Stīvenam Blckam nākamajā rītā bija jāpaveic vairāki sera Voltera uzdoti darbiņi. Viņš iegriezās Lombard-strītā pie baņķiera; Mazajā Britānijā aprunājās ar por­tretu gleznotāju; kādai šuvējai Feter-leinā atstāja norādījumus par lēdijas Poulas kleitu. Tālāk viņam bija jādodas pie advokāta. Mīkstām, smagām pārslām krita sniegs. Visapārt bija parastie Londonas trokšņi: sprausloja zirgi un dunēja pakavi, rībēja karietes, klaigāja ielas tirgotāji, aizcirtās durvis un sniegā švīkstēja soļi.

Uz Flīt-strītas un Mitr-kortas stūra Stīvens apstājās. Viņš izvilka no kabatas pulksteni (to bija uzdāvinājis džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas), un tai pašā mirklī visi trokšņi izbeidzās kā ar nazi nogriezti. Ienāca prātā, vai viņš pēkšņi nav kļuvis kurls, taču, nepaspējis nobīties, Stīvens palūkojās apkārt un atskārta, ka ar to vien savādības nebeidzas. Iela piepeši bija pilnīgi tukša. Ne­viena cilvēka, neviena kaķa, neviena suņa, zirga vai zvirbuļa. Visi bija pazuduši.

Un sniegs! Tas bija pats dīvainākais. Sniega pārslas sastingušas karājās gaisā — mīkstas, baltas, tik lielas kā zelta mārciņu monētas.

"Burvestība!" viņš ar netīksmi nodomāja.

Stīvens sāka iet pa Mitr-kortu, pa ceļam ieskatīdamies tirgotavu skatlogos. Lampas vēl aizvien lēja gaismu; uz letēm mētājās milzums preču — zīdi, ta­baka, notis; kamīnos joprojām dega uguns, taču liesmas bija pilnīgi nekustī­gas. Atskatījies viņš atklāja, ka aiz viņa telpiskajās sniega mežģīnēs izveidojies tāds kā tunelis. No visām dīvainībām, ko viņš savā mūžā bija redzējis, šī bija visdīvainākā.

Te no tukšuma atskanēja saniknota balss:

— Un es domāju, ka viņš man netiks klāt! Kas tās viņam par blēdībām? — Stīvena priekšā piepeši uzradās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas; viņa seja dusmās kvēloja un acis meta zibeņus.

Tas bija tik negaidīti, ka Stīvenam pat uznāca bailes, vai viņš nezaudēs sa­maņu. Tomēr, lieliski zinādams, cik lielā vērtē džentlmenis tur aukstasinību un savaldību, viņš slēptin apslēpa pārbīli un aizžņaugtā balsī izdvesa:

Kas ir šis viņš, ser?

Kā tu vari nesaprast — tas burvis, Stīven! Burvis! Man likās, varbūt viņam nagos gadījies kāds varens priekšmets, un tas atklājis viņam, ka es turpat vien esmu. Bet viņa istabā es neko tādu neredzēju, un viņš zvērējās, ka nekā tāda viņam neesot. Drošs paliek drošs, es tikko veselu stundu šaudījos pa pasauli un pārbaudīju visus varas gredzenus, visus burvju biķerus un dzirnutiņas. Ne­viena netrūkst. Visi ir tieši tur, kur es domāju.

No šī visai nepilnīgā skaidrojuma Stīvens saprata, ka acīmredzot burvim galu galā izdevies izsaukt džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas uz sarunu.

Bet, ser, — viņš atgādināja, — reiz taču jūs vēlējāties palīdzēt burvjiem, vēlējāties burt kopā ar viņiem un ievākt viņu pateicības. Vai tad ne tālab jūs iera- dāties glābt lēdiju Poulu? Varbūt izrādīsies, ka jums tas patīk labāk, nekā jūs pats šobrīd domājat.

Var jau būt! Man gan tā neliekas. Man tev jāsaka, Stīven, nemaz nerunājot par to, cik nepatīkams ir pats fakts, ka viņš izsauc mani, kad vien viņam pašam labpatīk, es gadsimtiem ilgi nebiju piedzīvojis tik murgainu pusstundu. Nekad neesmu dzirdējis, ka cilvēks var tik daudz runāt! Otru tādu plātībnieku savu mūžu neesmu sastapis. Man dziļi derdzas tādi cilvēki, kas par visām varēm vēlas nemitīgi runāt un pat negrasās uzklausīt citus.

Jā, ser, nudien! Tas ir briesmīgi nepatīkami. Droši vien burvis tagad pra­sīs visu jūsu uzmanību un manis iecelšanu par Anglijas karali vajadzēs atlikt?

Džentlmenis kaut ko ļoti dusmīgi nobēra savā valodā: cik noprotams, lāstu.

Domāju, ka tev taisnība, un tas mani sanikno vēl vairāk nekā viss pārē­jais kopā! — Viņš apklusa un brīdi domāja. — No otras puses, varbūt nemaz nav tik slikti, kā mēs domājam. Lielākoties šie angļu burvji ir briesmīgi dumji. Parasti viņi grib vienas un tās pašas blēņas. Nabadzīgajiem vajag neizsīkstošus rāceņu un auzu tumes krājumus; bagātie vēlas vēl lielāku bagātību vai kundzību visā pasaulē, un jaunajiem vajag kādas princeses vai karalienes mīlestību. Tik­līdz viņš paprasīs kaut ko no tā visa, es uzreiz sagādāšu, un pār viņa galvu uzreiz nogrūs vesels vezums likstu. Tā ir vienmēr. Viņam būs darba pilnas rokas, un tad mēs ar tevi varēsim atgriezties pie mūsu nodoma iesēdināt tevi Anglijas karaļa tronī! Ak, Stīven! Kā es priecājos, ka atsteidzos pie tevis! Ne no viena cita nekad nedabū dzirdēt tik saprātīgus vārdus! — Vienā mirklī džentlmeņa dusmas pagaisa un viņš kļuva visnotaļ pacilāts. Pat saule izlīda no mākoņiem, un ērmotais, sastingušais snieguputenis ap viņiem zaigoja un laistījās (tiesa, Stīvens nespēja noskārst, vai tas ir džentlmeņa nopelns vai tomēr nav).

Viņš jau grasījās norādīt, ka patiesībā neko gudru nav sacījis, taču nepa­spēja — džentlmenis nozuda. Acumirklī no jauna parādījās cilvēki, zirgi, karie­tes, kaķi un suņi, un Stīvens ieskrēja tieši krūtīs brangai dāmai violetā mantijā.

Streindžs pamodās lieliskā garastāvoklī. Viņš bija nogulējis astoņas stundas no vietas. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš nakts vidū nebija cēlies no gultas, lai burtu. Atalgodams sevi par veiksmīgo elfā izsaukšanu, viņš bija pasludinājis šo dienu par brīvdienu. Neilgi pēc desmitiem viņš ieradās palazzo, kur bija ap­metušies Cireistili, un atklāja, ka visi trīs sēž pie brokastu galda. Streindžs pie­ņēma uzaicinājumu piebiedroties, apēda dažas siltas maizītes, iedzēra kafiju un pavēstīja Greistilas jaunkundzei un krustmāmiņai, ka pilnīgi nododas viņu rīcībā.

Krustmāmiņa Greistila mīļuprāt atteicās no savām tiesībām uz Streindžu par labu brāļameitai. Priekšpusdienu Greistilas jaunkundze un Streindžs pava­dīja, kopā lasīdami grāmatas par maģiju — grāmatas, ko Streindžs bija viņai aizlienējis vai viņa pēc burvja ieteikuma bija iegādājusies pati, proti Portišeda "Karali Kraukli: vēsturiski stāsti bērniem", Hikmena "Mārtiņa Peila dzīvi" un Hezera-Ģreija "Mīnotaura anatomiju". Streindžs tās bija lasījis, sākdams apgūt maģiju, un tagad uzjautrināts atklāja, cik tās šķiet vienkāršas, gandrīz nevainīgas. Lasīt tās Greistilas jaunkundzei bija bezgala patīkami, tikpat jauki bija uzklau­sīt viņas spriedumus — dedzīgus, gudrus un varbūt mazliet par daudz nopietnus.

Pulksten vienos, pēc vieglas iestiprināšanās ar aukstu gaļu, krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka sēdēts nu būs gana, un ierosināja iet pastaigā:

Mister Streindž, svaigs gaiss jūs noteikti iepriecinās. Kad džentlmeņi aizraujas ar pētījumiem, viņi bieži aizmirst par mocionu.

Jā, kundze, mēs esam gaužām skumīgi tipi, — Streindžs līksmi piekrita.

Diena bija jauka. Viņi klaiņāja pa šaurajām ieliņām un citu pēc cita ļoti

veiksmīgi uzgāja visvisādus interesantus priekšmetus: koka suni ar kaulu mutē, nevienam nezināma svētā kapenes, vairākus logus, kuru aizkari vispirms šķita esam no smagiem vissmalkāko mežģīņu pušķiem, taču, ieskatoties vērīgāk, izrādījās, ka tie ir zirnekļa tīkli — milzīgi, murskuļaini zirnekļa tīkli, kas pil­nīgi aizauda logus. Viņiem nebija pavadoņa, kas visu pastāstītu; tuvumā ne­gadījās neviens cilvēks; tā nu viņi izklaidējās, paši izdomādami dažnedažādus izskaidrojumus.

īsi pirms krēslas iestāšanās viņi izgāja dzestrā akmens laukumiņā ar aku vidū. Šī vieta bija savādi neizteiksmīga un tukša. Zem kājām gulēja seni akmeņi. Sie­nās bija pārsteidzoši maz logu. Likās, nami apvainojušies par kādu laukuma pastrādātu nelietību, apņēmīgi uzgriezuši tam muguru un skatās uz citu pusi. Visā laukumā bija viena vienīga mazītiņa tirgotava, kur pārdeva vienīgi visu iespējamo šķirņu un krāsu rahatlukumu. Tirgotava bija ciet, taču Greistilas jaunkundze un krustmāmiņa lūkojās iekšā pa skatlogu un pārmija spriedumus par to, kad tā varētu būt atvērta un vai izdotos vēlreiz atrast ceļu šurp.

Streindžs pagājās apkārt, ne par ko īpaši nedomādams. Bija ļoti vēsi — pa­tīkami vēsi —, un virs galvas cita pēc citas iedegās pirmās vakara zvaigznes. Viņš saklausīja aiz muguras īpatnēju skrāpēšanos un pagriezās, lai redzētu, kas tur notiek.

Laukumiņa tumšākajā kaktā kaut kas stāvēja, un neko tādu viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Šis kaut kas bija melns — tik melns, ka, likās, šai vietā sabie­zējusi apkārtējā tumsa. Tā augša vai galotne līdzinājās vecmodīgam palankī- nam — Bātā izretis gadās redzēt, kā tādos pārvietojas vecas atraitnes. Tam bija logi, kuriem priekšā bija aizvilkti melni aizkari, taču zem logiem palankīns kļuva par liela, melna putna rumpi un kājām. Putnam bija augsta, melna cepure un šmaugs, melns spieķis. Acu nebija, taču Streindžs noskārta, ka tas uz viņu ska­tās. Ar spieķi tas šerminošā rausteklībā skrāpēja gar zemi.

Viņam laikam vajadzēja nobīties. Laikam vajadzēja likt lietā maģiju un mē­ģināt to padzīt. Prātā lēni ņirbēja izgaisināšanas buramvārdi, atpestīšanās buram­vārdi, aizsargvārdi, taču Streindžam kaut kā neizdevās nevienus no tiem notvert. Lai gan šī radība dvesa ļaunumu un naidu, Streindžs nesvārstīgi nojauta, ka tā neapdraud ne viņu, ne arī kādu citu no klātesošajiem. Drīzāk tā bija nākotnes ļaunuma priekšvēstnese.

Streindžs vēl paspēja nobrīnīties, kā Greistiliem izdodas tik mierīgi uztvert šaušalu pēkšņo parādīšanos viņu pulciņā, un tad viņa prātā kaut kas mainījās. Parādība izgaisa, un tās vietā uzradās daktera Greistila druknais stāvs — dak­teris Greistils melnās drānās, dakteris Greistils ar spieķi rokā.

Tad ko jūs sakāt? — dakteris uzsauca.

Es… lūdzu piedošanu! — Streindžs atsaucās. — Vai jūs ko sacījāt? Es biju aizdomājies… par citām lietām.

Es jautāju, vai jūs ieturēsit vakariņas kopā ar mums!

Streindžs tikai skatījās.

Kas atgadījies? Vai jūs nejūtaties labi? — taujāja dakteris Greistils. Viņš raudzījās uz Streindžu ar ļoti skadru skatienu, it kā būtu ievērojis kaut ko nelāgu burvja sejā vai uzvedībā.

Es jūtos visnotaļ teicami, varat man ticēt, — Streindžs paziņoja. — Un es labprāt vakariņošu kopā ar jums. Ar vislielāko prieku! Vienīgi esmu apso­lījis lordam Baironam, ka pulksten četros saspēlēšu ar viņu biljardu.

Vajag atrast gondolu un doties atpakaļ, — sacīja dakteris. — Manuprāt, Luīza ir nogurusi, kaut arī atsakās to atzīt. — (Viņš runāja par krustmāmiņu Greistilu.) — Kur jums jāsatiekas ar viņa gaišību? Ko lai mēs sakām laivi­niekam?

Paldies, — Streindžs atteicās, — es iešu kājām. Jūsu māsai bija taisnība. Man tik tiešām ir vajadzīgs svaigs gaiss un pastaigas.

Uzzinot, ka Streindžs negrasās atgriezties kopā ar viņiem, Greistilas jaun­kundze maķenīt saskuma. Dāmas mazliet pārspīlēti ilgi atvadījās no burvja, un visi vairākkārt cits citam atgādināja, ka tikai pēc dažām stundām atkal sa­tiksies; dakterim pamazām sāka zust pacietība.

Greistili devās uz kanāla pusi. Streindžs iztālēm sekoja. Lai cik mundri bur­vis bija dakterim apgalvojis pretējo, patiesībā viņš nepavisam nejutās labi. Streindžs mēģināja sev iegalvot, ka melnā parādība bija vien gaismēnu izspē­lēts joks, taču pats tam neticēja. Nācās atzīt, ka visvairāk tā izskatījās pēc vecās dāmas trakuma atgriešanās.

"Tas nudien galīgi nav izturams! Likās taču, ka tinktūras iedarbība jau sen beigusies! Nu, Dieva zīmes, man vairāk nevajag to dzert. Ja elfs negribēs man kalpot, gluži vienkārši vajadzēs izgudrot citu paņēmienu un izsaukt citu elfu."

No šaurās ieliņas iznācis kanāla dzidrajā gaismā, viņš ieraudzīja, ka Greis­tili ir uzgājuši gondolu un kāds — kāds džentlmenis — palīdz Greistilas jaun­kundzei tajā iekāpt. Pirmajā brīdī likās, ka tas ir svešinieks, bet tad Streindžs ieraudzīja, ka šim cilvēkam ir kupli, mirdzoši mati, balti kā dzelkšņa pūkas. Viņš metās tam pretī.

Kāda daiļa jaunava! — džentlmenis sacīja, kad gondola bija atīrusies no piestātnes. Viņa acis zaigi spīgoja. — Viņa noteikti arī brīnišķīgi dejo, vai tiesa?

Vai viņa dejo? — pārjautāja Streindžs. — Es nezinu. Dženovā mēs dzīrā- mies kopā doties uz balli, taču viņai apsāpējās zobs, un mēs nekur neaizgājām. Cik savādi, ka es tevi šeit sastopu! Nebiju domājis, ka tu parādīsies, iekams es tevi atkal izsaukšu.

Ā, es pārdomāju tavu ierosinājumu burt kopā, un tagad man liekas, ka tā ir teicama doma!

Man prieks to dzirdēt, — Streindžs atbildēja, apspiezdams smaidu. — Bet pasaki man vienu lietu. Es nedēļām ilgi pūlējos tevi izsaukt. Kāpēc tu neiera- dies agrāk?

Ē, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums! — džentlmenis pavēstīja un uzsāka garum garu stāstu par kādu savu brālēnu, kas esot ļoti nešpetns un bries­mīgi nenovīdējot viņa talantus un tikumus, nīstot visus angļu burvjus un kaut kā izmanījies sagandēt Streindža burvestību, tādēļ džentlmenis par Streindža aicinājumiem uzzinājis tikai vakar. Stāsts pinās un mudžinājās, kļuva arvien sarežģītāks, un Streindžs neticēja nevienam pašam vārdam, tomēr viņam šķita, ka pieklājība prasa izlikties, ka viņš visam noticējis: viņš paklanījas, pieņem­dams paskaidrojumu.

Tālab, lai tev parādītu, cik labi es zinu, kādu godu tu man esi parādījis, — džentlmenis vispēdīgi paziņoja, — es izpildīšu katru tavu vēlēšanos.

Kuru katru? — Streindžs skadri pārjautāja. — Ja es pareizi saprotu, šis piedāvājums nozīmē vienošanos, kas uzliek pienākumus. Un, kad es būšu pa­teicis, ko vēlos, tu nedrīkstēsi man atteikt?

Es nemaz to negribēšu!

Un es varu prasīt bagātības un varu pār pasauli? Jebko tādā garā?

Uz mata! — apmierināts atsaucās džentlmenis. Viņš pacēla rokas un gra­sījās sākt.

Ak tā, bet es neko tādu negribu. Vairāk par visu es vēlos atbildes uz jau­tājumiem. Ar kuru no Anglijas burvjiem tev bija darīšana iepriekšējo reizi?

Atbilde uzreiz nesekoja uzreiz.

Ē, tev patiesībā nemaz nevajag to zināt! — paziņoja džentlmenis ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas. — Tici man, tur nav nekā interesanta. Bet nu pie lie­tas! Pēc kā tava sirds visdedzīgāk kāro? Varbūt tu gribi pats savu valsti? Daiļu biedreni? Princese Polīna Borgēze ir neparasti patīkama sieviete, un es vienā acumirklī varu atgādāt viņu šurp!

Streindžs jau bija pavēris muti, lai atcirstu, taču pēkšņi sāka šaubīties.

Polīna Borgēze, tu saki? Es Parīzē redzēju viņas portretu. [104] [1] Šī dāma bija pati daiļākā un nevaldāmākā no Napoleona Bonaparta māsām; viņa aiz­rautīgi mainīja mīļākos un, nometusi drānas, pozēja tēlniekiem, kuri veidoja viņas statujas. — Tad viņš attapās un turpināja: — Nē, šobrīd mani nekas tāds nevilina. Pastāsti man par maģiju! Kas jādara, lai pārvērstos par lāci? Vai par lapsu? Kā sauca trīs burvju upes, kas tecēja cauri Agrasas karaļvalstij?'[1] Par Agrasu reizumis dēvē Džona Askglāsa trešo karaļvalsti. Pastāvēja uzskats, ka šī karaļvalsts atradās viņpus Elles.

Ralfs Stoksijs uzskatīja, ka šīm upēm bija vara pār notikumiem Anglijā: vai tas ir tiesa? "Putnu valodā" pieminēts tāds burvestību paveids, ko liek lietā, mainot krāsas: ko tu par tām vari pateikt? Ko simbolizē akmeņi "Donkāstera kvadrātos"?

Džentlmenis sacirta gaisā rokas, tēlodams pārsteigumu:

Tik daudz jautājumu! — Viņš smējās; skaidri varēja redzēt, ka smiekli bija iecerēti jautri, taču tie izklausījās visai nedabiski.

Labi, tad atbildi uz vienu. Izvēlies, kurš tev pašam labāk patīk.

Džentlmenis vien jauki smaidīja viņam pretī.

Streindžam uznāca liels īgnums. Izrādās, ka elfa piedāvājums neattiecas uz zināšanām, tas aptver vienīgi priekšmetus. "Ja es gribētu sev pasniegt dāvanu, tad aizietu un kaut ko nopirktu!" viņš nodomāja. "Ja man sagribētos iepazīties ar Polīnu Borgēzi, tad es vienkārši ierastos pie viņas un stādītos priekšā. Un ne­kāda maģija man nebūtu vajadzīga! Sasodīts, kā lai es…" Viņam iešāvās prātā kāda doma. Ietērpta vārdos, tā izklausījās šādi:

Atnes man kādu lietiņu, ko ieguvi, kad tev iepriekšējo reizi bija darīšana ar angļu burvjiem!

Ko? — iztrūcies vaicāja džentlmenis. — Nē, nē, to tev nevajag! Tas ir nieks, tam nav nekādas vērtības! Padomā vēl!

Varēja nomanīt, ka Streindža izteiktā vēlēšanās viņam ļoti nepatīk — tiesa, Streindžs netika gudrs, kālab tā. "Varbūt," viņš domāja, "burvis iedeva viņam kaut ko vērtīgu un viņam žēl no tā šķirties. Nekas. Man vajag tikai uz to pa­skatīties un uzzināt visu, ko no tā varēs uzzināt, tad es viņam atdošu atpakaļ. Tā viņš redzēs, ka nekas ļauns man nav padomā."

Viņš laipni pasmaidīja:

Liekas, tu sacīji — vienošanās, kas uzliek pienākumus? Es vēlos šo priekš­metu saņemt šovakar pat!

Pulksten astoņos viņš kopā ar Greistiliem sēdēja pie vakariņu galda viņu mitekļa spokainajā ēdamzālē.

Greistilas jaunkundze apjautājās par lordu Baironu.

Ā, viņš negrasās atgriezties Anglijā, — Streindžs atbildēja. — Savas dze­jas viņš var rakstīt, kur vien vēlas. Turpretim ar mani ir citādi: angļu maģiju ir veidojusi Anglija — un maģija savuties veidoja Angliju. Maģija un Anglija sader kopā. Tās nav iespējams izšķirt.

Vai jūs gribat sacīt, — Greistilas jaunkundze sarauca pieri, — ka angļu domāšanu, vēsturi un tā joprojām ir radījusi maģija? Vai jūs to domājat pār­nestā nozīmē?

Nē, nē, pavisam tiešā. Teiksim, šī pilsēta ir celta ar parastiem paņēmieniem…

O! — valodā smejot iekrita dakteris Greistils. — Jūs runājat kā jau burvis! Šis vieglais nicinājums, izsakoties par to, kas darīts ar parastiem paņēmieniem!

Diez vai es vēlējos paust nievas. Nē, varat man ticēt, es ļoti cienu visu, kas paveikts ar parastiem paņēmieniem. Es tikai gribēju teikt, ka Anglijas robežas — tās aprises — tika iezīmētas ar maģijas palīdzību.

Dakteris Greistils nospurcās:

Es nu gan par to šaubos. Vai varētu palūgt kādu piemēru?

Kā gan citādi. Jorkšīras piekrastē reiz bija ļoti skaista pilsēta. Vienu brīdi tās iedzīvotāji vairs nespēja saprast, kālab gan viņu karalis Džons Askglāss ievāc no viņiem meslus. Tik dižs burvis taču varētu uz līdzenas vietas uzburt sev kau­dzēm zelta, spriedelēja pilsētnieki. Spriedelēt, zināms, nav kaitīgi, bet šiem ģeķiem ar to nebija diezgan. Tie pārstāja maksāt un sametās uz vienu roku ar karaļa ienaidniekiem. Pirms naidošanās ar burvjiem visiem vajadzētu labi padomāt, jo vairāk — pirms naidošanās ar karaļiem, bet, ja burvis reizē ir arī karalis — ak vai! tas ir vēl simtiem reižu bīstamāk. Vispirms ziemeļos sacēlās stiprs vējš, un šis vējš atbrāzās uz pilsētu. Kad vējš pieskārās pilsētnieku lopiem un dzīv­niekiem, tie kļuva veci un nobeidzās — tā nobeidzās visas govis, cūkas, vistas un aitas, pat kaķi un suņi. Kad vējš pieskārās pašai pilsētai, nami nelaimīgo saimnieku acu priekšā sagruva un pāri palika vien drupas. Darbarīki salūza, māla podi sašķīda, koka lietas riezās un plaisāja, ķieģeļi un akmeņi sabirza pīš­ļos. Akmens tēli baznīcās sadila kā milzīga vecuma deldēti, līdz visu statuju sejas itin kā sašķiebās kliedzienā. Vējš sakūla jūru savādās, draudīgās bangās. Pilsēt­niekiem pietika prāta laisties bēgšus, un, kad, uzskrējuši kalnā, tie atskatījās, viņu acu priekšā pār pilsētas atliekām lēni sakļāvās auksti, pelēki viļņu vāli.

Dakteris Greistils pasmaidīja:

Lai valdītāji būtu, kas būdami — vigi, toriji, imperatori vai burvji, — nodokļu nemaksātāji viņiem ir kā dadzis acī. Vai šos stāstus jūs iekļausit savā nākamajā grāmatā?

O, pavisam noteikti. Es neesmu no tiem sīkstulīgajiem rakstniekiem, kas savus vārdus nomēro līdz pēdējai ceturtdaļuncei. Man par rakstniecību ir ļoti liberāli ieskati. Ikkatrs, kas ir ar mieru samaksāt misteram Marejam vienu gineju, atklāj, ka manu zināšanu klēts durvis ir plaši atvērtas un visa mana viedība ir dabūjama. Lasītāji var staigāt šurpu un turpu un izvēlēties pēc sirds patikas.

Greistilas jaunkundze bija nopietni pārdomājusi Streindža stāstu.

Protams, pilsētnieki paši bija vainīgi,— viņa pēdīgi sacīja, — tomēr viņš rīkojās kā despots.

Kaut kur tumsā atskanēja soļi.

Frenk? Kas atgadījies? — jautāja dakteris Greistils.

No biezajām ēnām iznāca Frenks, Greistilu kalps.

Mēs atradām vēstuli, ser, un mazu lādīti. Abas ir misteram Streindžam.— Frenka vaigs bija gaužām bažīgs.

Tad ko tu stāvi, muti iepletis? Lūk, misters Streindžs tepat vien ir, tev deguna galā. Atdod jel viņam to vēstuli un lādīti!

Gan Frenka sejas izteiksme, gan uzvedība liecināja, ka viņš cīnās ar lielu ap­jukumu. Piktais skatiens bez vārdiem pauda, ka viņš vairs ij nezina, ko domāt. Vēl pēdējo reizi kalps lūkoja paskaidrot saimniekam, kas nav lāgā:

Ser, vēstuli un mazo lādīti mēs atradām priekšnamā pie durvīm, bet durvis bija aizslēgtas un aizbultētas!

Tātad, Frenk, kāds tās ir atslēdzis un atbultējis. Nevajag izgudrot visā­dus noslēpumus, — dakteris norādīja.

Tā nu Frenks atdeva Streindžam vēstuli un lādīti un atkal nozuda tumsā, zem deguna kaut ko purpinādams un prasīdams ceļā sastaptajiem krēsliem un galdiem, par kādu teļpakausi viņu šeit uzskata.

Krustmāmiņa Greistila pieliecās Streindžam tuvāk un laipni mudināja iztikt bez liekām ceremonijām — viņš taču esot draugu vidū un droši varot lasīt savas vēstules tepat uz vietas. Tas tiešām bija mīļi, vien nedaudz lieki, tāpēc ka Streindžs jau bija atlocījis lapiņu un sācis lasīt.

Ak, krustmāmiņ! — Greistilas jaunkundze iesaucās, paņemdama rokā lādīti, ko Frenks bija nolicis uz galda. — Cik skaista, skatieties!

Lādīte bija ļoti maza un iegarena, pēc visa spriežot, darināta no sudraba un porcelāna. Tā bija brīnišķīgā zilā tonī, kaut gan laikam ne gluži zilā, drīzāk ceriņkrāsā. Vai tomēr nē, tā nebija arī ceriņkrāsa, glīvē jautās kaut kas iepelēks. Izsakoties precīzi, tā bija sirdēstu krāsā, taču nedz Greistilas jaunkundze, nedz krustmāmiņa nebija cietušas no lieliem sirdsēstiem un šo nokrāsu nepazina.

Tik tiešām, brīnum skaista, — krustmāmiņa piebalsoja. — Mister Streindž, vai tas ir itāliešu amatnieku darbs?

Mmm? — Streindžs atsaucās. Tad pacēla galvu: — Nezinu.

Vai tajā kaut kas ir? — taujāja krustmāmiņa.

Jā, droši vien, — Greistilas jaunkundze atbildēja, jau vērdama vaļā vāciņu.

Flora! — dakteris Greistils uzsauca un bargi papurināja galvu. Viņam bija ienācis prātā, ka varbūt lādīte ir dāvana, ko Streindžs nodomājis pasniegt Florai. Šī doma viņam nepatika, tomēr dakteris neuzskatīja, ka viņam ir pietie­kams pamats izteikt spriedumus par to, kā var labpatikt uzvesties tādiem kun­giem kā Streindžs — džentlmeņiem no smalkām aprindām.

Streindžs bija iebāzis degunu vēstulē, viņš ne dzirdēja, ne redzēja. Tad viņš paņēma lādīti un pacēla vāciņu.

Mister Streindž, vai tur iekšā kaut kas ir? — jautāja krustmāmiņa.

Streindžs žigli aizcirta vāciņu.

Nē, kundze, tā ir tukša. — Viņš iegrūda lādīti kabatā, tad uzreiz pasauca Frenku un palūdza glāzi ūdens.

Pavisam drīz pēc vakariņām viņš Greistilus pameta un devās tieši uz kafej­nīcu pie Calle de la Cortesia. Tas, ko viņš bija paspējis lādītē ieraudzīt, bija viņu pārlieku satriecis, un gribējās būt starp cilvēkiem, to atverot otru reizi.

Viesmīlis atnesa viņam brendiju. Malciņu iedzēris, Streindžs atvēra lādīti.

Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka elfs atsūtījis viņam balta, nocirsta pirk­stiņa atveidojumu vaskā vai kādā līdzīgā vielā. Pirksts izskatījās gluži kā īsts. Tas bija tik bāls, bez nevienas asiņu lāsītes, ka šķita gandrīz iezaļgans, vien rieviņās pie naga jautās tikko manāms sārtums. Kāpēc gan kādam bija vaja­dzējis tā nopūlēties, lai uztaisītu kaut ko tik briesmīgu?

Tad Streindžs tam pieskārās un apjauta, ka šis pirksts nepavisam nav no vaska. Tas bija auksts kā ledus, taču āda pieskārienam atsaucās gluži tāpat kā viņa paša pirksta āda, un apakšā varēja sataustīt un ieraudzīt muskuļus. Nebija ne mazāko šaubu: tas bija cilvēka pirksts. Tik sīks, ka visdrīzāk bija nocirsts bēr­nam vai varbūt sievietei ar ļoti smalkām rociņām.

"Bet kāpēc burvis viņam iedālājis pirkstu?" Streindžs netika gudrs. "Varbūt tas ir burvja paša pirksts? Nē, nevar būt, ja nu vienīgi burvis ir bērns vai sie­viete." Ienāca prātā, ka reiz viņš dzirdējis pieminam kaut kādu pirkstu, tomēr neko vairāk Streindžs šobrīd nespēja atcerēties. Dīvainā kārtā bija pilnīgi aizmir­sies, ko viņš bija dzirdējis, toties viņš, liekas, atcerējās, kas bija stāstītājs: Drolaits.

"…tad nav brīnums, ka es lāgā neklausījos. Bet kāpēc lai Drolaits būtu runā­jis par maģiju? Viņa zināšanas par maģiju ir niecīgas un interese vēl niecīgāka."

Streindžs iedzēra vēl dažus malkus brendija. "Man likās — kad man būs elfs, kas visu paskaidrs, drīz vien man pasaulē vairs nebūs nevienas mīklas. Bet viss ir otrādi: mīklu kļūst jo dienas, jo vairāk!"

Viņš sāka pārcilāt prātā dažnedažādus stāstus par dižajiem angļu burvjiem un to kalpiem no elfu cilts. Mārtiņš Peils un Vičerlijas meistars, meistars Ardoms un citi. Tomass Godbless un Diks-nāc-otrdien; Mero un Kolmens Pelēkais, un tad slavenākie no visiem — Ralfs Stoksijs un Viltus Toms Zilais.

Kad Stoksijs iepazinās ar Viltus Tomu Zilo, pēdējais bija nevaldāms savvaļ­nieks, un viņam ne prātā nenāca iet biedros angļu burvim. Tādēļ Stoksijs viņam pa pēdām devās uz Elfu valsti, uz Viltus Toma Zilā pili, [105] [1] brugh — šo seno sietu vārdu, ar kuru apzīmē elfu mitekļus, parasti tulko kā "pils" vai "muiža", taču patiesībā runa ir par uzkalna dobumu. neredzams staigāja ap­kārt un atklāja daudz interesanta. [106] [1] stoksijs izsauca viltus tomu zilo pie sevis uz Ekseteru. Kad elfs trešo reizi atteicās viņam kalpot, Stoksijs kļuva neredzams un Viltus Tomam Zilajam pa pēdām atstāja pilsētu. Viltus Toms Zilais sāka iet pa elfu ceļu un itin drīz nonāca tādā vietā, kas vairs nebija Anglija. Tur dīķa malā bija brūns uzkalns. Viltus Toms Zilais kaut ko uzsauca, atvērās durvis un viņš iegāja uzkalnā. Stoksijs viņam sekoja.

Uzkalna vidū Stoksijs uzgāja apburtu zāli, kurā visi griezās dejā. Viņš sagaidīja, līdz viņam tuvumā gadījās kāda no dejotājām. Burvis nometa uz grīdas burvju ābolu, un viņa to pacēla. Pats par sevi saprotams, tas bija pats gardakais un skaistākais ābols visās esošajās un bijušajāspasaulēs. To apēdusi, elfiete vairs nevēlējās neko citu kā tikai vēl vienu ābolu. Viņa lūkojās apkārt, taču nevienu neredzēja. "Kas atsūtīja man šo ābolu?" viņa taujāja. "Austrumvējš," pačuk­stēja Stoksijs. Arī nākamajā naktī burvis Viltus Tomam Zilajam pa pēdām ieradās uzkalnā. Viņš noraudzījās uz dejotājiem un atkal nometa elfietei pie kājām ābolu. Uz jautājumu, kas to atsūtījis, viņš atbildēja: "Austrumvējš." Trešajā nakti viņš paturēja ābolu rokā. Elfiete atstāja dejotāju pulku un gāja meklēt ābolu. "Austrumvēj! Austrumvēj!" viņa čukstēja. "Kur mans ābols?" — "Pasaki, kur Viltus Toms Zilais nakti guļ," Stoksijs čukstēja pretī, "tad es tev iedošu ābolu." Tā elfiete viņam pateica: dziļi zem zemes, bruģa ziemeļu stūrī.

Stoksijs nāca nakti pēc nakts un, uzdodamies par Rietumvēju, Ziemeļvēju un Dienvid­vēju, iebaroja ar āboliem citus uzkalna iemītniekus, kuri atklāja viņam citus Viltus Toma Zilā noslēpumus. No kāda gana viņš uzzināja, kādi dzīvnieki sargā Viltus Tomu Zilo pa nakti — neganta cūka un vēl negantāks āzis. No Viltus Toma Zilā aukles viņš izdibināja, ko Viltus Toms Zilais aizmigdams tur rokā — ļoti sevišķu un svarīgu akmeni, bet no virtuves zēna dzirdēja trīs vārdus, kurus Viltus Toms Zilais saka, 110 rītiem mozdamies.

Tā Stoksijs uzzināja pietiekami daudz, lai varētu Viltus Tomu Zilo savaldīt, taču nepa­spēja likt savas zināšanas lietā. Viltus Toms Zilais ieradās pie viņa un paziņoja, ka ir pārdo­mājis: viņš laikam tomēr kalpošot Stoksijam.

Viss bija tā: Viltus Toms Zilais bija padzirdējis, ka par viņu prašņā Austrumvējš, Rie­tumvējš, Ziemeļvējš un Dienvidvējš. Kā viņam tā gadījies apkaitināt šīs svarīgās personas, Viltus Toms Zilais nespēja ne iedomāties, tomēr tas viņu ļoti uztrauca. Iespēja noslēgt sa­vienību ar varenu un mācītu angļu burvi pēkšņi likās visnotaļ vilinoša.

Streindžs nebija tik naivs, lai ticētu, ka līdz

bērniem un maģijas vēsturniekiem nonākušais stāsts kaut cik precizi apraksta notikušo. "Bet gan jau tur ir arī savs patiesības grauds," viņš domāja. "Varbūt Stoksijam izdevās ielavīties Viltus Toma Zilā pilī un tā Viltus Toms Zilais sa­prata, ka šis burvis nav nekāds niekkalbis. Nesaprotu, kāpēc lai es nespētu paveikt to pašu. Galu galā šis elfs nenieka nezina par to, ko es varu un protu. Ja es ne­gaidot ierastos viņu apciemot, viņš apjēgtu, ka neesmu ar pliku roku ņemams."

Streindžs iegrima atmiņās par to miglaino, sniegoto dienu Vindzorā, kad džentlmeņa maģija gandrīz ievilināja viņu un Anglijas karali Elfu valstī. Viņš atcerējās mežu un uguntiņas, kas izskatījās pēc sena nama logiem. Turp noteikti varēja nokļūt pa Karaļa ceļiem, taču — pat, ja neliktos zinis par Arabellai doto solījumu,— Streindžam nebija vēlēšanās uzmeklēt džentlmeni ar reiz jau izmē­ģinātas burvestības palīdzību. Gribējās izdarīt kaut ko jaunu un apbrīnojamu. Viņš vēlējās nākamreiz tikties ar džentlmeni, vai plīsdams aiz pašapziņas un pa­cilātības, ar ko viņu allaž apveltīja labi izdevusies jauna burvestība.

"Elfu valsts nekad nav tālu," viņš domāja, "un ir tūkstošiem ceļu, kā tajā no­kļūt. Vai nu man nebūs pa spēkam atrast vienu no tiem!"

Viņš zināja kādus buramvārdus, ar kuriem varēja uzcelt gātes starp divām burvja nosauktiem būtnēm. Buramvārdi bija seni, pavisam tuvi elfu maģijai. Ar to palīdzību izveidotās gātes noteikti spēs šķērsot pasauļu robežas. Streindžs nekad iepriekš nebija tos izmēģinājis, un viņam nebija ne jausmas, kādas šīs gā­tes būs un kā viņš pa tām ies, taču nešaubījās, ka viss sekmēsies. Viņš nomur­mināja burvju vārdus, pakustināja pirkstus un kā abas būtnes, ko jāsavieno gātei, minēja sevi un džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Burvestība iedarbojās: kaut kas mainījās. Likās, kaut kur atveras un aizve­ras neredzamas durvis un viņš ir nonācis otrā pusē — vai varbūt visi pilsētas nami bija pagriezušies un tagad vērās pretējā virzienā. Liekas, burvestība bija izdevusies nevainojami — kaut kas neapšaubāmi bija noticis —, taču rezul­tātu .Streindžs nemanīja. "Kas man tagad jādara?" viņš domāja. "Droši vien viss atkarīgs no uztveres. Es zinu, kā to mainīt. Ek, tas tiešām nav nekas patīkams. Es ļoti labprāt vairs nekad neķertos pie šī līdzekļa, bet no otras puses — viena lieka reize diez vai stipri nāks par ļaunu."

Viņš iebāza roku azotē un izvilka trakuma tinktūru. Viesmīlis atnesa glāzi ūdens, un Streindžs uzmanīgi iepilināja tajā vienu mazītiņu pilienu. Tad izdzēra.

Palūkojies apkārt, viņš pirmo reizi ieraudzīja mirgojošu gaismas taciņu, kas sākās viņam pie kājām, aizstīdza pa kafejnīcas grīdas plāksnēm un izveda ārā pa durvīm. Tā visnotaļ līdzinājās sudrabotajām zvīgznām, kurām viņš bieži bija licis parādīties sudraba bļodā ar ūdeni. Tad atklājās, ka, skatoties tieši uz taciņu, tā izgaist, toties ar acs kaktiņu to var samanīt gluži labi.

Streindžs samaksāja viesmīlim un izgāja uz ielas. "Hm," viņš nomurmināja, "nudien interesanti."

Nakts no 1816. gada 2. uz 3. decembri

Izskatījās, ka Venēciju vienā mirklī piemeklējis briesmīgais liktenis, kas izse- nis draudējis šai pilsētai, — taču tā bija pārplūdusi nevis ar ūdeni, bet gan ar kokiem. Tumši, baigi koki drūzmojās ielās un laukumos, blīvējās kanālos. Sienas šiem kokiem nebija nekāds šķērslis. To zari caururba stiklu un akmeni. Saknes sniedzās dziļi zem bruģakmeņiem. Efejas vīstījās ap statujām un kolonnām. Piepeši viss — vismaz Streindžam tā likās — bija kļuvis daudz klusāks un tum­šāks. Lampām un svecēm priekšā kārstījās āmuļu garās bārdas, biezā lapotņu pārjume aizsedza mēnesi.

Taču likās, venēcieši nekādas pārmaiņas nav pamanījuši. Streindžam bieži bija gadījies lasīt, ka cilvēki spēj dzīvot laimīgā neziņā par maģiju, kas pilnā sparā notiek ap viņiem, taču vēl ne reizi nebija redzējis to savām acīm. Ar paplāti uz galvas viņam garām pagāja maizniekzellis. Streindža acu priekšā tas glīti ap­meta līkumu ap visiem kokiem, par kuriem neko nezināja, un lāgumis pielie­cās, izvairīdamies no zariem, kas viņam būtu izdūruši aci. Rokrokā saķērušies un galvas kopā sabāzuši, no Salizzada Sun Moise sačukstēdamies iznāca pāris, abi saposušies ballei vai ridotto — apmetņos un maskotām sejām. Tiem ceļā auga resns koks. Abi pavisam nepiespiesti pašķīrās, katrs pa savu pusi apgāja kokam apkārt un pēc tam 110 jauna sadevās rokās.

Iedams turp, kur veda mirdzošais pavediens, Streindžs nonāca lagūnas krastā. Koki auga arī tur, kur pilsētas vairs nebija, un gaismas zvīgzna aizvijās tālāk.

Doma, ka būs jābrien pa jūru, Streindžu necik neiejūsmināja. Venēcijā nav lēzenu krastu, kas soli pa solītim ieved ūdenī: beidzas pilsētas akmeņu pasaule, un savas tiesības uzreiz piesaka Adrijas jūra. Cik dziļš šajā vietā varētu būt ūdens, to Streindžs nezinātu sacīt, taču viņš puslīdz nešaubījās, ka noslīkšanai tas ir pietiekami dziļš. Atlika vienīgi cerēt, ka spulgā taciņa, kas vijās cauri koku bo- gai, pasargās viņu arī no noslīkšanas.

Tas var likties savādi, taču vienlaikus viņš izjuta arī godkārīgu tīksmi, do­mādams par to, ka šai dēkai viņš ir nesalīdzināmi piemērotāks nekā Norels. "Viņu nemūžam neizdotos pierunāt spert kāju jūrā. Viņš necieš slapjumu. Kurš rakstīja, ka burvim nepieciešama jezuīta izmanība, kareivja drosme un zagļa atjautība? Tas gan laikam bija sacīts zākājoties, bet doma nepavisam nav tālu no patiesības."

Viņš nokāpa no krastmalas.

Tai pašā brīdī jūra kļuva dūmakaina un netverama, bet ūdens zem kājām sāka sacietēt. Drīz par jūru atgādināja vairs tikai viegla sudraba migliņa starp tumšajiem kokiem un sāļums, kas piejaucās naksnīga meža parastajām smaržām.

"Gandrīz trīs gadu simteņu laikā," Streindžs domāja, "es esmu pirmais angļu burvis, kas spēris kāju Elfu valstī." [107] Šī noskārta viņam sagādāja milzīgu prieku, gandrīz gribējās, lai te būtu vēl kāds, kas redzētu viņa varoņdarbu un to apbrīnotu. Pēkšņi Streindžs apjauta, cik ļoti viņam bija apnikušas grāmatas un klusums, kā viņš ilgojas pēc laikiem, kad būt burvim nozīmēja klejot pa tā­diem novadiem, kur anglis nekad nav spēris kāju. Pirmo reizi kopš Vaterlo viņš tik tiešām kaut ko darīja. Tad viņš atģidās, ka vajag nevis tīksmināties par sevi, bet paņemt acis rokā un skatīties, vai te nevar ko mācīties. Viņš ņēmās pētīt apkārtni.

Šejienes mežs nebija gluži angļu mežs, lai gan likās ļoti līdzīgs. Koki bija ma­ķenīt par daudz seni, maķenīt par daudz milzīgi un maķenīt pārlieku fantas­tiski. Streindžs nešaubīdamies noticēja, ka tiem ir stipri, saviski raksturi, pašiem savas mīlestības, naidi un vēlmes. Šie koki izskatījās pēc tādiem, kas pieraduši, ka pret tiem izturas ar tādu pašu cieņu kā pret cilvēkiem un allaž pavaicā, ja kaut kas attiecas uz viņiem.

"Jā," Streindžs domāja, "to jau varēja gaidīt, bet lai tas man palīdz paturēt prātā, cik ļoti šī pasaule atšķiras no tās, kurā es dzīvoju. Es šeit satikšu cilvēkus, kuri mani iztaujās. Tic vēlēsies mani piekrāpt." Viņš sāka iztēloties dažnedažā­dus jautājumus, ko šejienieši viņam varētu uzdot, un izgudroja pārpārēm at­tapīgu atbilžu. Šo divu dienu laikā viņš bija nonācis ļoti tālu; likās, lai ko viņš pasāktu, viss izdosies.

Kad viņš bija gājis apmēram divdesmit minūtes, mirdzošā celīte izveda viņu pie kāda nama. Streindžs acumirklī pazina šo vietu: todien Vindzorā viņa acis bija šo namu redzējušas skaidrāk par skaidru. Tomēr kaut kādā ziņā tas bija citāds. Vindzorā nams bija izskatījies gaišs un aicinošs, turpretim tagad Strein­džu visvairāk pārsteidza, cik tas ir trūcigs un nolaists. Logu bija daudz, taču tie bija ļoti mazi un lielākoties tumši. Nams bija daudz lielāks, nekā viņam bija licies — lielāks nekā jebkurš zemes ļaužu miteklis. "Varbūt tik lielā pilī dzīvo Krievijas cars," viņš domāja, "vai Romas pāvests. Nav ne jausmas. Ne pie viena, ne pie otra viesos neesmu bijis."[1] Pirms Streindža pēdējais angļu burvis, kas labprātīgi šķērsoja Elfu zemes robežu, bija doktors Mārtiņš Peils. Viņš to apceļoja vairākkārt, un pēdējā reize, domājams, bija apmē­ram 16. gadsimta vidū.

Namu apjoza augsts mūris. Spožā švīka viņu tālāk neveda. Vārti nekur ne­bija manāmi. Streindžs nomurmināja Ormskērka atklāsmes buramvārdus un tūdaļ pēc tam "Tailemaha vairogu", burvestību, kas palīdzēja bez briesmu pār­vietoties pa apburtām vietām. Veiksme nebija viņu pametusi — mūrī uzreiz parādījās greizi vārteļi. Viņš iegāja un nokļuva plašā, pelēkā pagalmā. Zvaig­žņu gaismā visapkārt baloja kauli. Dažs skelets bija tērpts sarūsējušās bruņās; ieroči, kas bija bruņutērpa valkātājiem nesuši nāvi, vēl ar vien bija ieķērušies to ribās vai rēgojās no acu dobuļiem.

Streindžs bija redzējis Badahosas un Vaterlo kaujaslaukus; pāris veci skeleti viņu nespēja iztrūcināt. Tas viss bija ļoti interesanti — radās sajūta, ka viņš tie­šām atrodas Elfu zemē.

Nams izskatījās briesmīgi aizlaists un nekopts, taču Streindžam stipri vien likās, ka tajā ir kaut kas maģisks. Katram gadījumam viņš vēlreiz noskandēja Ormskērka "atklāsmi". Tai pašā brīdī nams novirmodams pārvērtās, un Streindžs redzēja, ka tas nebūt viscaur nav celts no akmeņiem. Atklājās, ka daži šķietamie mūri, kontrforsi un torņi patiesībā ir prāvs uzkalns — gandrīz kalns.

"lirugs.'" burvis lielā jūsmībā nodomāja. [108]

Viņš iegāja pa zemām durvīm un uzreiz nokļuva plašā zālē, kas bija pilna ar dejotājiem. Tie bija tērpušies pašās greznākajās un smalkākajās drānās, tur­pretim zāle izskatījās pagalam nožēlojami. Taisnību sakot, siena vienā galā pat bija sagruvusi, pāri palikusi tikai drupu kaudze. Gaužām nedaudzās mēbeles bija noplukušas, sveces — lētākās 110 visām, kādas dabūjamas, un no muzi­kantiem tikai vijolnieks un stabulnieks.

Likās, Streindžu neviens nav pamanījis, tālab viņš nostājās pie sienas un līdz ar citiem noskatījās dejotājos. Daudzējādā ziņā šīs izpriecas viņam bija pazīsta­mākas nekā, teiksim, venēciešu conversazione [109] [1] sk. 52. nodaļu, 4. piezīmi.

[1] Itāliešu viesības.. Ballinieki uzvedās visnotaļ angliski, un dejas daudz neatšķīrās no tām, kas ik nedēļu tīksmina dāmas un kungus no Ņūkāslas līdz Penzansai.

Iekrita prātā, ka reiz, senos laikos, viņam bija paticis dejot, un Arabellai tā­pat, taču pēc kara Spānijā viņš laikam ar sievu ne reizi nebija dejojis — patie­sībā ne ar vienu citu arī. Liii kurp viņi Londonā devās — vienalga, uz. balli vai uz kādu valdības iestādi, — visur allaž bija neskaitāmi cilvēki, ar kuriem vaja­dzēja pārspriest maģijas lietas. Interesanti, vai Arabella dejoja ar citiem? Vai viņš maz bija sievai to pavaicājis? "Tiesa, pat ja man ienāca prātā pajautāt," burvis nopūzdamies domāja, "es pavisam noteikti neesmu klausījies, ko viņa atbild. Atmiņā nav aizķēries itin nekas."

Augstais Dievs, ser! Ko jūs te darāt?

Streindžs pagriezās, lai redzētu, kas viņu uzrunājis. Tam, ka visupirmo viņš šeit sastaps sera Voltera Poula kambarsulaini, viņš nepavisam nebija gatavs. "Kā īsti šo puisi sauca?" viņš lauzīja galvu, lai arī simtām reižu bija dzirdējis seru Volteru to nosaucam vārdā. Saimons? Semjuels?

Melnādainis saķēra Streindžu aiz pleca un sapurināja. Likās, viņš ir bries­mīgi uztraukts.

Lai Dievs žēlīgs, ser, ko jūs te darāt? Vai tad jūs nezināt, kā viņš jūs neieredz?

Streindžs jau pavēra muti, lai spertu laukā kādu no savām asprātīgajām

atbildēm, taču aprāvās. Kas viņu neieredz? Norels, vai?

Te sarežģīta dejas figūra aizrāva melnādaini tālāk. Streindžs staipīja kaklu, pūlēdamies viņu no jauna ieraudzīt, un pēdīgi pamanīja zāles otrā galā. Sera Voltera kalps dusmīgi zibināja acis, it kā skaistos par to, ka Streindžs vēl arvien nekopjas prom.

"Cik savādi," burvis nodomāja. "Bet tieši tā, zināms, arī vajadzēja būt. Viņi te katrā ziņā izdarīs to, ko tu vismazāk gaidi. Kas zina, vai tas vispār bija Poula sulainis. Varbūt patiesībā tas bija elfs, ietērpies viņa veidolā. Vai maģiska ilūzija." Viņš sāka lūkoties apkārt, meklēdams savu elfu.

— Stīven! Stīven!

Tepat esmu, ser! — Stīvens pagriezās un ieraudzīja džentlmeni ar ma­tiem kā dzelkšņa pūkas stāvam cieši viņam aiz muguras.

Burvis ir šeit! Viņš ir šeit! Ko viņam te vajag?

Nezinu, ser.

Ā, viņš ieradies mani iznīcināt! Es zinu!

Stīvens bija pārsteigts. Viņam visu laiku bija licies, ka džentlmenim nekādi draudi nav bīstami, — bet nu tas bezmaz drebēja, pārbijies kā diegs.

Bet, ser, kāpēc viņam vajadzētu to darīt? — Stīvens lūkoja viņu nomieri­nāt. — Pēc manām domām, viņš drīzāk ir ieradies, lai izglābtu… lai pārvestu mājās savu sievu. Varbūt mums vajadzētu atsvabināt misis Streindžu no zavesta un palaist mājās? Un lēdiju Poulu arī. Ser, lai misis Streindža un lēdija Poula burvim līdzi dodas atpakaļ uz Angliju! Ar to pietiks, lai viņš vairs nedusmotos uz jums. Gan jau man izdosies viņu pierunāt.

Ko? Nepļāpā niekus! Pēc misis Streindžas? Nē, nē, Stīven! Tu alojies! Tas ir skaidrāks par skaidru! Mūsu mīļo misis Streindžu viņš nav pieminējis ne ar pušplēstu vārdiņu. Mēs ar tevi, Stīven, protam novērtēt tik daiļas sievietes sa­biedrību, bet viņš gan neprot. Viņš ir pilnīgi aizmirsis misis Streindžu. Viņam tagad ir jauna sirdspuķīte — apburoša jaunkundze, kas, cerams, agri vai vēlu ar savu klātbūtni rotās mūsu balles! Kurš vēl ir tik nepastāvīgs kā angļi! Ak, tici man! Viņš ir ieradies tāpēc, ka grib mani iznīcināt! Jau tajā brīdī, kad viņš man paprasīja lēdijas Poulas pirkstu, es sapratu, ka viņš ir daudz, daudz viltīgāks, nekā man varēja ienākt prātā. Ko lai es daru, Stīven? Tu gadu gadiem esi dzīvo­jis starp šiem angļiem, saki, ko lai es tagad iesāku? Kā lai paglābjos? Kā lai sodu viņu par tādu negantību?

Cīnīdamies ar zavesta uzdzīto kūtrumu un gara smagnējību, Stīvens pūlējās kaut ko saprast. Bija skaidrs, ka tuvojas izšķirošais brīdis. Vēl nekad džentlme­nis nebija tik klaji lūdzis viņa palīdzību. Noteikti ir iespējams kaut kā pavērst to visu sev par labu. Tikai kā lai to izdara? Turklāt viņš no ilgās pieredzes zināja, ka džentlmeņa noskaņojums ir bezgala grozīgs. Ar vismazāko vārdiņu pietika, lai viņa bailes pārtaptu nešpetnās dusmās un naidā — ja Stīvenam šai brīdī mi­sēsies, viņš ne tikai neizpestīsies pats un neatbrīvos pārējos, bet varbūt pat pa­mudinās džentlmeni viņus visus nomaitāt. Viņš pārlaida acis zālei, cerēdams, ka varbūt ieraudzīs kaut ko noderīgu.

Ko lai es iesāku, Stīven? — džentlmenis vaimanāja. — Ko lai es daru?

Stīvena skatiens aizķērās pie pazīstama skata: zem melnas arkas stāvēja el­fiete, kas vienmēr bija no galvas līdz pirkstu galiņiem ietinusies melnā plīvurā. Viņa nekad negāja pulkā, vien pusiešus, puslidus slīdēja starp dejotājiem un malā stāvētājiem. Stīvens nekad nebija redzējis viņu ar kādu runājam, un, viņai aizslīdot garām, gaisā allaž novēdīja viegla zemes un kapeņu dvesma. Allaž, kad Stīvens šo elfieti ieraudzīja, pār kauliem noskrēja šermuļi, kā nojaušot kaut ko baigu, kaut arī viņam nebija ne jausmas, vai šī būtne ir ļauna vai nolādēta — vai varbūt gan ļauna, gan nolādēta.

Šai pasaulē ir cilvēki, — viņš iesāka, — kuriem dzīve ir tikai smags slogs. Melns plīvurs nošķir viņus no pasaules. Viņi šai dzīvē ir gluži vieni, viņi līdzi­nās naksnīgām ēnām, viņus nespēj aizkustināt ne prieks, ne mīlestība, ne citas maigas un cilvēciskas jūtas, viņi nespēj pat mierināt cits citu. Savas dienas viņi vada tumsā, izmisumā un vientulībā. Jūs zināt, par ko es runāju, ser. Es… es negribu teikt — kāds ir pie tā vainīgs…. — Džentlmenis raudzījās viņam pretī ar skatienu, kurā kvēlot kvēloja spraigums.. — Bet es nešaubos, ka mums izdo­sies jūs paglābt no burvja dusmām: vajag vienīgi atsvabināt…

Ā! — džentlmenis sapratis iesaucās, un viņa acis iepletās. Viņš pacēla roku, likdams Stīvenam apklust.

Stīvens nešaubījās, ka ir aizgājis pārāk tālu.

Piedodiet, — viņš nočukstēja.

Piedot? — džentlmenis izbrīnīts atkārtoja. — Ko niekus, te nav, ko pie­dot! Gadu simteņiem neviens nav runājis ar mani tik atklāti, un es tevi par to cienu! Jā, tumsa! Tumsa, izmisums un vientulība! — Apcirties uz papēža, viņš aizsoļoja starp dejotājiem.

Streindžs lieliski izklaidējās. Ērmotās pretišķības šajā ballē viņu itin nemaz netraucēja: neko citu viņš arī nebija gaidījis. I.ai cik nožēlojama izskatījās šī zāle, tā pa daļai bija ilūzija: viņa skadrais burvja skatiens nomanīja, ka vismaz daļēji tā atrodas apakš zemes virsus.

Uz viņu neatņemdamās skatījās kāda elfu dāma, kas stāvēja mazliet notu- ļus. Tās kleita bija ziemas saulrieta krāsā, un rokā tā turēja izsmalcinātu, zaigo­jošu vēdekli, kas bija savērts no tādām kā kristāla pērlītēm — taču visvairāk tās līdzinājās sarmai uz koku lapām un trausliem ledus vizuļiem ap zariem.

Tai brīdī sākās jauna deja. Neviens nesniedza elfietei roku, un Streindžs, ļau­damies spējam dzinulim, paklanījās un bilda:

Te laikam nav neviena, kas mani pazītu un varētu stādīt priekšā, tomēr, kundze, es būtu ļoti pagodināts, ja jūs atvēlētu man šo deju.

Elfiete neatbildēja un nepasmaidīja pretī, tomēr saņēma piedāvāto roku un ļāva, lai Streindžs aizved viņu dejot. Abi nostājās starp citiem pāriem un brīdi nebilda ne vārda.

Tu maldies, sacīdams, ka neviens tevi nepazīst, — elfiete piepeši ieru­nājās. — Es tevi pazīstu. Tu esi viens no diviem burvjiem, kam lemts no jauna dāvāt Anglijai maģiju. — Un turpināja, itin kā skandēdama pareģojumu vai visiem zināmas vārsmas: — Un viena vārds būs Bijība, bet otra vārds būs Lep­nība… Hm, ir skaidrs, ka Bijība tu neesi, tātad tu acīmredzot esi Lepnība.

Tas nebija diezcik laipni.

Jā, tas man nudien ir lemts, — Streindžs piekrita. — Cik jauka likteņa velte!

Ak tā tu domā? — elfiete iesānis noskatījās uz viņu. — Tad kāpēc tu vēl neko neesi izdarījis?

Streindžs smaidīja.

Kāpēc jūs, kundze, domājat, ka neesmu?

Tāpēc, ka tu esi šeit.

Es laikam nesapratu.

Vai esi palaidis gar ausīm pareģojumu?

Kādu pareģojumu, kundze?

Pareģojumu, ko mums atstājis… — beigās viņa pateica kaut kādu vārdu, taču pateica to savā valodā un Streindžs neko nesaprata. [110]

[110] Jādomā, Džona Askglāsa sidu vārdu.

Kā, lūdzu?

Karaļa pareģojumu.

Streindžam atmiņā atausa Vinkuls, nupat izlīdis no spuraina dzīvžoga pa- sekļa, viss apķibis ar sausas, brūnas zāles stiebriem un tukšām smilgu pogaļām; jā, liekas, Vinkuls toreiz uz ziemišķā ceļa kaut ko bija skandējis. Par ko tur bija runa, Streindžam nebija ne jausmas. Tai laikā viņam ne prātā nenāca kļūt par burvi, un viņš lāgā nebija klausījies.

Jā, kundze, man laikam ir gadījies dzirdēt kaut kādu pareģojumu, — viņš atsacīja, — bet jāteic, ka tas bija ļoti sen un es neko neatceros. Tad ko īsti pare­ģojums mums sola? Man un otram burvim?

Neveiksmi.

Streindžs pārsteigumā spēja vien blisināt acis.

Ko… Nē, nevar būt… Neveiksmi? Nē, kundze, nē. Jau ir par vēlu. Mēs jau esam labākie burvji kopš Mārtiņa Peila laikiem.

Elfiete neatbildēja.

Varbūt viss ļaunākais tiešām vēl tikai priekšā? Streindžs domāja par misteru Norelu Hanover-skvēra namā, par misteru Norelu Hartfjū abatijā, par misteru Norelu, kuram visi valdības ministri dzied slavas dziesmas un savu uzmanību apliecina princis reģents. Iespējams, kāds brīnītos, ka pēc visa, kas bijis, viņš smēlās drosmi, atminēdamies Norela panākumus, taču šai brīdī nekas cits ne­šķita tik nesatricināms, tik pamatīgs. Nē, gan jau elfiete alojas.

Labu brīdi abi bija aizņemti, izdejojot katrs savas figūras. Kad viņi atkal nostājās sākotnējās vietās, elfiete sacīja:

Tev tiešām dūšas netrūkst, burvi, reiz esi iedrošinājies te ierasties.

Kāpēc? Kas man ko bīties, kundze?

Viņa smējās.

Kā tu domā, cik angļu burvju kauli ir apbedīti šajā bruģa? Zem šīm zvaigznēm?

Nespēju pat iedodmāties.

Četrdesmit septiņu!

Pēkšņi Streindžs vairs nejutās tik brašs kā pirmīt.

Neskaitot Pīteru Porkisu, bet viņš arī nebija nekāds burvis: profāns, nekas vairāk. [111] j daudzas likstas viduslaiku Anglijā cēlās 110 tā, ka pa tās ceļiem klejoja ļoti daudz pro­tami. Ar šo vārdu (mūsu dienās tas šādā nozīmē vairs nav sastopams) pienākas apzīmēt jeb­

kuru godam neizmācītu vai ķeistu amatnieku, taču to īpaši lieto attiecībā uz burvjiem.

Ak tā.

Neizliecieties, ka jūs kaut ko saprotat, — viņa skarbi aprāva Streindžu. — Skaidrs kā pekle, jūs nesaprotat pilnīgi neko.

Streindžs atkal sastulba un nezināja, ko lai atbild. Likās, elfiete par visām va- rēm vēlas piktoties. Bet vai tad tas bija kas sevišķs? Gan Bātā, gan Londonā, gan visās citās Eiropas pilsētās dāmas izliekas nievājam tos kungus, kuru uzmanību tīko piesaistīt. Kazi, arī šī būtne ir tāda pati. Streindžs nolēma uzskatīt viņas īdzīgumu par īpatnēju koķetēšanu — varbūt tad viņa apmierināsies. Tālab viņš aušīgi iesmējās un bilda:

Rādās, kundze, ka jūs labi pārzināt notikumus, kas risinājušies šajā brugā. — Viņš ar lielu labpatiku izrunāja Šo vārdu, tik senu un tik romantisku.

Elfiete paraustīja plecus.

Viesojos šeit jau četrus tūkstošus gadu. [112] [1] Vairāki vērā ņemami pētnieki ir norādījuši, ka elfiem, kuri dzīvo ilgu mūžu, ir para­dums jebkuru lielāku laika posmu dēvēt par "četriem tūkstošiem gadu". Hlfietc vēlas gluži vienkārši sacīt, ka šo bruģu pazīst kopš neatminamiem laikiem, vēl pirms kādam vispār ienāca prātā noņemties ar gadu simtu un tūkstošu skaitīšanu. Daudzi elfi mēdz atbildēt, ka viņiem ir četri tūkstoši gadu; tas jāsaprot tā, ka viņi nezina savu vecumu: viņi ir vecāki par mūsu civilizāciju — iespējams, vecāki par cilvēci.

Es labprāt par to patērzētu, ja jums atrastos kāds brīvs brītiņš.

I.abāk pasakiet, kad jūs pats nākamreiz būsit brīvs! Tad es bez ierunām atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem.

Jūs esat ļoti laipna.

Nepavisam. Sacīsim, tieši pēc simt gadiem?

K-kā… kā, lūdzu?

Taču elfietei acīmredzot bija apnicis runāt, un turpmāk Streindžam izdevās no viņas izvilināt tikai visbanālākās piezīmes par balli un dejotājiem.

Deja beidzās; viņi šķīrās. Šī bija pati dīvainākā un mulsinošākā saruna Strein­dža mūžā. Sasodīts, kāpēc viņa domā, ka maģija vēl arvien nav atgriezusies An­glijā? Un ko nozīmēja tās blēņas par simt gadiem? Streindžs mierināja sevi ar domu, ka dāma, kas savu dzīvi lielumis vadījusi dobju atbalšu pilnā savrupnamā dziļa, tumša meža vidū, diez vai cik necik labi pārzina ārpasaules notikumus.

Viņš atkal nostājās pie sienas un atsāka dejotāju vērošanu. Nākamās dejas norises uz viņa pusi atveda izcili daiļu dāmu. Streindžu visvairāk pārsteidza, cik ļoti neiederīga viņas brīnumskaistajā sejā ir ilgu, neremdināmu bēdu izteik­sme. Kad dāma pacēla roku, lai sniegtu to savam partnerim, viņš ieraudzīja, ka tai nav mazā pirkstiņa.

"Interesanti!" viņš nodomāja un pataustīja kabatu, kur bija noglabāta mazā sudraba un porcelāna lādīte. "Varbūt…" Taču prātā nenāca neviena notikumu virkne, kas varētu beigties ar to, ka burvis iedod elfam pirkstu, kas nocirsts kādai no paša elfa mājiniecēm. Tas būtu bezjēdzīgi. "Varbūt te nemaz nav nekā kopīga," viņš nodomāja.

Tomēr dāmas smalkā rociņa bija tik balta… Streindžam nebija šaubu, ka viņa kabatā noglabātais pirkstiņš tai derētu kā uzliets. Briesmīgi mocīja ziņkārība, un viņš nolēma pieiet pie dāmas un apjautāties, kā viņa palikusi bez pirksta.

Deja beidzās. Daiļā svešiniece sarunājās ar kādu citu dāmu, kas stāvēja ar muguru pret Streindžu.

Lūdzu piedošanu… — viņš iesāka.

Te otrā dāma pagriezās. Tā bija Arabella.

Viņai bija balta, ar smalku, bālzilu dzīparu tīkliņu un dimantiem greznota kleita. Tā vizuļoja kā sarma un sniegs un bija daudz skaistāka par visām kleitām, ko viņa bija valkājusi Anglijā. Viņas matus rotāja sīciņu, zvaigznēm līdzīgu ziediņu pušķīši, ap kaklu bija melna samta lente.

Arabella raudzījās uz viņu ar ērmīgu skatienu — viņas sejas izteiksmē mijās pārsteigums un piesardzība, prieks un neticība.

Džonatans! Skatieties, mīļā! — viņa uzrunāja biedreni. — Tas ir Džo­natans!

Arabella… — Streindžs iesāka. Viņš pats nezināja, ko grasās sacīt. Viņš izstiepa rokas, taču Arabella tās nesatvēra. Pati to nemanīdama, viņa parāvās prom un pieķērās pie svešinieces, itin kā vienīgi pie tās tagad meklētu sirds­mieru un atbalstu.

Svešiniece paklausīja Arabellai un paskatījās uz Streindžu.

Pēc izskata gluži tāds pats kā vairums vīriešu, — viņa dzedri noteica, un, it kā uzskatītu šo sarunu par beigušos, mēģināja aizvest Arabellu: — Nāciet!

Ak, lūdzu, pagaidiet! — Arabella maigi sacīja. — Viņš droši vien iera­dies, lai mūs izpestītu! Vai jums nešķiet, ka tas ir iespējams?

Var jau būt, — svešiniece šaubīdamās atbildēja. Viņa vēlreiz cieši pa­skatījās uz Streindžu. — Nē. Man tā nešķiet. Es domāju, ka viņš te ieradies ar pilnīgi citu nolūku.

Es atceros, jūs mani mudinājāt nelolot veltas cerības, — bilda Arabella, — un es centos klausīt jūsu padomam. Bet viņš ir šeit! Es zināju, ka viņš tik ātri mani neaizmirsīs.

Lai es tevi aizmirstu! — iesaucās Streindžs. — Nemūžam! Arabella, es…

Vai jūs tiešām ieradāties, lai mūs izpestītu? — svešiniece noprasīja, pie­peši uzrunādama pašu Streindžu.

Ko? — tas pārjautāja. — nē, es… Saprotiet, es agrāk nezināju… Tas ir, es nesaprotu…

Uff! — svešiniece sapīkusi izdvesa. —Viens no diviem: vai nu jūs iera­dāties, lai mūs izpestītu, vai neieradāties. Atbildiet! Manuprāt, tas ir pavisam vienkāršs jautājums.

Nē, — Streindžs atzinās. — Arabella, runā ar mani, lūdzu! Pasaki man, kas ar tevi…

Nu? Jūs redzat? — svešiniece jautāja Arabellai. — Pietiks, iesim un uz­meklēsim kādu stūrīti, kur mēs ar jums varētu justies mierīgi. Man liekas, es tur pie durvīm redzēju brīvu soliņu.

Taču Arabella nebija ar mieru tik vienkārši aiziet prom. Viņa vēl arvien lūkojās Streindžā ar to pašu ērmoto skatienu: it kā skatītos uz gleznu, nevis uz cilvēku no miesas un asinīm. — Es zinu, ka jūs par vīriešu spējām neesat aug­stās domās, — viņa sacīja, — bet…

Es vispār par viņiem nedodu ne plika graša, — svešiniece neļāva viņai pabeigt. — Es zinu, ko nozīmē gadu no gada dzīvot veltīgās cerībās uz viena vai otra palīdzību. Labāk necerēt nemaz, nevis piedzīvot sarūgtinājumus, kas nebeidzami seko cits citam!

Streindža pacietība bija galā.

Jums būs jāpiedod mana iejaukšanās, kundze, — viņš sacīja nepazīsta­majai dāmai, — kaut arī jāteic, ka visas šīs sarunas laikā jūs pati to vien darāt kā mani pārtraucat! Atvainojiet, taču es katrā ziņā vēlos ar savu sievu aprunā­ties divatā! Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipna un neatkāptos dažus soļus nostāk…

Nedz svešiniece, nedz Arabella viņā neklausījās. Abas raudzījās mazliet vai­rāk pa labi. Streindžam blakus stāvēja džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Stīvens spraucās cauri dejotājiem. Pēc sarunas ar džentlmeni viņš jutās gau­žām nemierīgs. Kaut kas bija izšķīries, bet, jo vairāk Stīvens par to domāja, jo skaidrāk noskārta, ka viņš nespēj pat iedomāties, kāds bijis džentlmeņa lēmums.

Viss vēl nav nokavēts, — viņš murmināja, lauzdams sev ceļu. — Vēl nav par vēlu. — Daļa viņa sirds — saltā, vienaldzīgā, nožāvētā daļa — netika gudra, kas nav nokavēts. Nav par vēlu glābties? Izpestīt lēdiju Poulu un misis Strein­džu? Izglābt burvi?

Vēl nekad dejotāju rindas nebija likušās tik garas: tās stiepās gluži kā žogs, kas aizšķērso viņam ceļu. Šķiet, zāles otrā galā pavīdēja mirdzošu matu ērkulis, balts kā dzelkšņa pūkas. — Ser! — viņš iekliedzās. — Pagaidiet! Es gribu ar jums runāt!

Pēkšņi gaisma kļuva citāda. Mūzika, dejotāju soļu švīkstoņa un čalas apklusa kā nebijušas. Stīvens palūkojās apkārt, gatavs attapties kādā citā pilsētā vai svešā kontinentā, tomēr viņš vēl arvien atradās "Zudušās cerības" lielajā zālē. Tā bija tukša: no dejotājiem un muzikantiem vairs nebija ne miņas — bija palikuši tikai trīs cilvēki: pats Stīvens un — mazliet tālāk — burvis un džentl­menis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Arabella! — iekliedzās burvis. Viņš metās uz tumšajām durvīm kā gri­bēdams atstāt šo namu un skriet meklēt savu sievu.

Stāvi! — uzsauca džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. Burvis apstājās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņa seja ir melna aiz niknuma, mute kus­tējās — likās, no tās teju, teju izlauzīsies buramvārdi.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas pacēla rokas. Zāle bija pilna ar putniem. Tie uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Putni bija pēruši Stīvenu ar spārniem; viņam nebija elpas. Atguvies tiktāl, ka spēja pacelt galvu, viņš ieraudzīja džentlmeni ar matiem kā dzelkšņa pūkas vēlreiz paceļam rokas.

Zāli piepildīja lapu vērpetes. Sausas un brūnas, tās brāzmoja vējā, kam ne­bija sākotnes. Tās uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Burvis skatījās neprātīgām, izboztām acīm. Bija skaidrs, ka viņš nezina, ko pret tik pārvarīgu maģiju iesākt. "Viņš ir pagalam," Stīvens domāja.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas trešo reizi pacēla rokas. Zāle bija pilna ar lietu — taču lija nevis ūdens, bet asinis. Tas uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī tā vairs nebija.

Burvestības iespaids beidzās. Tai pašā brīdī burvis izgaisa un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas nokrita uz grīdas kā ģībējs.

Ser, kur ir burvis? — Stīvens kliedza, mezdamies viņam klāt. — Kas te notika?

Es aizsūtīju viņu atpakaļ uz Aitiņas jūras koloniju, [113] [1] Runa ir par Vcneciju: Aitiņa reiz bija Itālijas austrumu piekrastes pilsēta, no tas cēlu­šies Venēcijas pirmiedzīvotāji. — džentlmenis aiz­smacis čukstēja pretī. Viņš mēģināja pasmaidīt, taču izskatījās, ka tas viņam nepadodas. — Darīts, Stīven! Es izdarīju to, ko tu man ieteici! Tas prasīja visus manus spēkus! Es piesaucu visus savus senos sabiedrotos! Bet es pārvērtu pa­sauli! O, es pataisīju viņu melnu un maziņu! Tumsa, izmisums un vientulība! Viņš vairs neko nespēs mums padarīt! — Džentlmenis lūkoja uzvaroši pa- smiet, taču spēja vien aizvilkdamies kāsēt. Kad klepus pārgāja, viņš saņēma Stīvenu aiz rokas. — Neuztraucies par mani, Stīven. Es tikai esmu mazliet no­guris, tas arī viss. Tu esi apbrīnojami viedīgs un gudrs cilvēks. No šī brīža mēs vairs neesam draugi: tagad mēs esam brāļi! Tu palīdzēji man sakaut ienaid­nieku, un par to es atradīšu tavu vārdu. Es celšu tevi karaļa tronī! — Džentl­meņa balss pavisam izdzisa.

Ko jūs izdarījāt, pasakiet! — Stīvens čukstēja.

Taču džentlmenis aizvēra acis.

Stīvens stāvēja uz ceļiem balles zālē, sažņaudzis džentlmeņa roku. Klienās tauku sveces izdega; ap viņiem sakļāvās tumsa.

1816. gada 3. un 4. decembris

Dakteris Greistils gulēja un redzēja sapni. Sapnī kāds viņu sauca un kaut ko no viņa gribēja. Viņš ļoti vēlējās šim kādam izlīdzēt un devās to meklēt, taču nespēja atrast; tas nerimās viņu saukt. Vispēdīgi viņš atvēra acis.

Kas tur? — viņš jautāja.

Tas esmu es, ser. Frenks, ser.

Kas par lietu?

Atnācis misters Streindžs, ser. Viņš vēlas ar jums runāt.

Vai kaut kas atgadījies?

Viņš nesaka, ser. Bet man izskatās, ka ir gan atgadījies.

Kur viņš ir, Frenk?

Viņš negribēja nākt iekšā. Neparko. Gaida uz ielas, ser. Dakteris Greistils piecēlās sēdus, nolaida kājas uz grīdas un noelsās.

Frenk, auksti! — viņš sacīja.

Jā, ser. — Frenks palīdzēja dakterim uzvilkt rītasvārkus un pasniedza rīta- kurpes. Abi čāpoja cauri neskaitāmām tumšām telpām, atstāja aiz muguras dau­dzus akrus tumšu marmora grīdu. Vestibilā dega lampa. Frenks atvēra lielās dzelzs durvis, paņēma lampu un izgāja ārā. Dakteris Greistils sekoja.

Lielas akmens kāpnes veda lejup, pilnīgā tumsā. T ikai jūras smarža, ūdens šļaksti, sitoties pret akmeņiem, un reta virma vai uzmirdzums apkārtnes mel­numā palīdzēja skatītājam saprast, ka lejpus kāpnēm ir kanāls. Dažu apkaimes māju logos vai balkonos dega lampas. Citādi valdīja klusums un tumsa.

Te neviena nav! — dakteris Greistils iebrēcās. — Kur tad misters Streindžs? Atbildes vietā Frenks izstiepa roku pa labi. Patiltē pēkšņi iespulgojās lampa

un tās gaismā varēja redzēt gondolu. Laivinieks sāka irties uz viņu pusi, un

dakteris ieraudzīja, ka gondolā kāds sēž. Kaut gan Frenks bija viņu brīdinājis, pirmajā bridi dakteris pasažieri nesazīmēja.

Streindž! — viņš pēc mirkļa iekliedzās. — Žēlīgais Dievs! Kas atgadījies? Es jūs nepazinu! Mans… mans… mīļais draugs, — meklējot īstos vārdus, dakte­rim samežģījās mēle. Pēdējo nedēļu laikā viņš bija pieradis pie domas, ka drīz viņa attieksmes ar Streindžu kļūs ciešākas. — Nāciet iekšā! Frenk, aši! Atnes misteram Streindžam glāzi vīna!

Nē! — Streindžs atsaucās svešā, aizžņaugtā balsī. Viņš nobēra kaut kā­dus norādījumus gondoljeram. Itāliešu valodā Streindžs runāja krietni labāk nekā dakteris Greistils, un dakteris sacīto nesaprata, taču pēc mirkļa tā jēga kļuva skaidra — laivinieks sāka irties prom.

Es neiešu iekšā! — .Streindžs viņam sauca. — Neaiciniet!

Labi, bet pasakiet, kas noticis?

Es esmu nolādēts!

Nolādēts? Nē! Tā nesakiet!

Teikšu! Es alojos no paša sākta gala! Lai šis zellis aizved mani tālāk no jums. Es nedrīkstu atrasties pārāk tuvu jūsu namam, tas ir bīstami! Doktor Greistil! Sūtiet prom savu meitu!

Floru? Kāpēc?

Netālu ir kāds, kas vēl viņai ļaunu!

Ak Dievs!

Streindža redzokļi iepletās.

Ir kāds, kas grib pārvērst viņas dzīvi par nebeidzamu izmisumu! Par verdzību un klausību pie ļauna gara! Ieslodzīt viņu senā cietumā, aiz zemes un akmeņu un saltu zavestu mūriem! Briesmonis, briesmonis! No otras puses — nē, varbūt arī nav briesmonis, viņš taču dara vien to, kas ir viņa dabā! Vai tad viņš spēj tai pretoties?

Ne dakteris Greistils, ne Frenks nesaprata neviena vārda.

Jūs esat slims, ser, — dakteris bilda. — Jums ir drudzis. Nāciet iekšā! Frenks pagatavos jums nomierinošu dzērienu, tas izkliedēs šīs drūmās domas. Mister Streindž, nāciet! — Viņš pagāja maliņā, lai Streindžs varētu uzkāpt pa kāp­nēm, taču Streindžs ij neklausījās.

Man likās… — viņš iesāka, taču uzreiz apklusa. Viņš klusēja tik ilgi, ka šķita — viņš aizmirsis, ko pats vēlējās sacīt, taču pēdīgi viņš sāka no jauna: — Man likās, ka Norels melo tikai man, — viņš teica. — Bet es alojos. Ak, kā es alojos! Viņš me­loja mums visiem. — Tad viņš uzrunāja laivinieku, un gondola aizslīdēja tumsā.

Pagaidiet! Pagaidiet! — dakteris Greistils kliedza, taču gondola bija no­zudusi. Dakteris staipīja kaklu, raudzīdamies tumsā un cerēdams, ka Streindžs vēl parādīsies, bet tā nenotika.

Vai man skriet viņam pakaļ, ser? — jautāja Frenks.

Mēs nezinām, kurp viņš devās.

Droši vien uz mājām, ser. F,s varu viņam sekot pa sauszemi.

Un ko tu viņam teiksi, Frenk? Šobrīd viņš mūs neuzklausīs. Nē, iesim iekšā. Vajag domāt par Floru.

Taču, iegājis pa durvīm, dakteris bezpalīdzīgi apstājās, nerazdams padoma, ko darīt tālāk. Pēkšņi viņš izskatījās tieši tik vecs, cik patiesībā bija. Frenks saudzīgi saņēma viņu aiz elkoņa un pa tumšām akmens kāpnēm noveda lejā uz virtuvi.

Zinot, cik daudz šajā pili ir marmora zāļu, virtuve likās pārlieku maza. Arī dienā tā bija drēgna un krēslaina — tajā bija viens vienīgs logs augstu sienā, maz­drusciņ virs kanāla ūdens līmeņa, un to pašu sedza smags dzelzs režģis. Tādējādi virtuve lielumis atradās zemāk par ūdens līmeni — taču pēc sarunas ar Strein­džu tā šķita silta un mājīga. Frenks aizdedza vēl dažas sveces un sabikstīja uguni. Tad viņš ielēja katliņā uguni, lai uzvārītu viņiem abiem tēju.

Dakteris, apsēdināts uz vienkārša virtuves krēsla, skatījās ugunī un bija dziļi iegrimis domās.

Kad viņš sacīja, ka esot kāds, kas vēl Florai ļaunu… — viņš pēdīgi ierunājās.

Frenks palocīja galvu kā zinādams, kas nāks tālāk.

…Frenk, man gribot negribot jādomā, ka viņš runāja par sevi pašu, — dakteris sacīja. — Viņš baidās, ka nodarīs viņai pāri, un tādēļ gribēja mani brī­dināt.

Uz mata, ser! — Frenks piebalsoja. — Viņš ieradās, lai mūs brīdinātu. Tas rāda, ka sirdī viņš ir krietns vīrs.

Viņš ir krietns cilvēks, — dakteris nešaubīdamies piekrita. — Bet kaut kas ir atgadījies. Pie visa vainīga tā viņa maģija, Frenk. Kas gan cits. Buršana ir ļoti dīvaina profesija, un man tiešām gribētos, lai viņš būtu izvēlējies kādu citu — nu, kāpēc viņš nevarēja būt kareivis vai garīdznieks, vai advokāts? Frenk, ko mēs teiksim Florai? Viņa nepavisam negribēs braukt prom — tas nu ir skaidrs! Flora vēlēsies palikt te, kur ir viņš. It īpaši tagad, kad… kad viņš ir slims. Ko lai es viņai saku? Man vajadzētu braukt prom kopā ar viņu, bet kurš tad paliks Venēcijā un rūpēsies par misteru Streindžu?

Mēs ar jums paliksim un palidzēsim burvim, ser. Mis Floru sūtiet prom kopā ar krustmāmiņu.

Jā, Frenk. Kā naglai uz galvas. Tieši tā arī rīkosimies.

Man gan jums jāsaka, — Frenks piemetināja, — ka mis Florai nemaz nav vajadzīgs, lai kāds par viņu gādā. Viņa nav tāda kā citas jaunas dāmas. — Frenks pie Greistiliem bija nodzīvojis tik ilgi, ka bija piesavinājies ģimenes paradumu uzskatīt Greistilas jaunkundzi par neparasti spējīgu un izcili gudru būtni.

Noprazdami, ka viss, ko šobrīd var darīt, ir izdarīts, dakteris un Frenks atkal likās gulēt.

Tomēr viena lieta ir kaldināt plānus nakts vidū, bet pavisam kas cits — gaišā dienas laikā tos īstenot. Kā jau dakteris bija paredzējis, Flora kategoriski iebilda pret nodomu sūtīt viņu prom no Venēcijas un Džonatana Streindža. Kas tās par idejām? Kāpēc viņai vajadzētu braukt prom?

Tāpēc, ka viņš ir slims, atbildēja dakteris Greistils.

Tad vēl jo vairāk jāpaliek tepat, viņa paziņoja. Kādam vajadzēs viņu kopt.

Dakteris lūkoja aplinkiem norādīt, ka Streindža slimība ir lipīga, taču viņš pēc savas dabas un pārliecības bija godīgs cilvēks. Melot viņš nepavisam nebija radis un tas viņam nepadevās. Flora nenoticēja.

Arī krustmāmiņa Greistila nespēja saprast, kāpēc pēkšņi vajadzētu mainīt visus nodomus. Dāmu vienotā pretestība dakterim nebija pa kaulam, un viņš bija spiests padarīt māsu par līdzinātāju, pastāstot par nakts notikumiem. Diemžēl viņam nepiemita spēja ticami uzburt gaisotni: no viņa stāsta nepagalam neva­rēja noskārst, cik šermuļaini bija runājis Streindžs. Krustmāmiņa saprata tikai to, ka Streindžs uzvedies nesakarīgi, un gluži dabiski nosprieda, ka burvis bijis piedzēries. Tas, bez šaubām, bija ļoti slikti, tomēr džentlmeņiem tādas lietas mēdz gadīties; vai nu tādēļ vajadzētu mesties prom no šī pilsētas?

Galu galā, I.anselot, — viņa norādīja, — es ļoti labi atceros, kā tu pats uzvedies dzēruma skurbulī. Kā toreiz, kad mēs vakariņojām pie mistera Sik- smita un tu par visām varēm gribēji novēlēt labunakti visām vistām. Tu izgāji pagalmā un sāki tās citu pēc citas vilkt ārā no kūts: tās aizbēga un skraidīja ap­kārt, un pusi putnu apēda lapsa. Pirmo reizi redzēju Antuaneti tik dusmīgu. (Antuanete bija daktera nelaiķe sieva.)

Tas bija vecs stāsts, turklāt gaužām pazemojošs. Dakteris stipri sapiktojās.

Luīza, Dieva dēļ! Es esmu ārsts un spēju atšķirt, kad cilvēks ir piedzēries un kad skaidrā!

Talkā tika pasaukts Frenks. Viņš daudz labāk atcerējās Streindža vārdus un tik izteiksmīgi iztēloja Floru mūžu mūžos vārgstam verdzībā, ka krustmāmiņa pārbijās ne pa jokam. Itin drīz ari krustmāmiņas Greistilas dedzīgākā vēlēša­nās bija pēc iespējas ātrāk aizsūtīt Floru prom no Venēcijas, taču viņa noteikti vēlējās ko tādu, kas dakterim un Frenkam nekādā ziņā nebūtu ienācis prātā: viņa vēlējās, lai Florai tiktu atklāta patiesība.

Florai Greistilai bija ļoti sāpīgi dzirdēt, ka Streindžs sajucis prātā. Pirmajā brīdī viņa nosprieda, ka tā nav tiesa, un arī pēc tam, kad pārējie viņu pārliecināja, ka alošanās nav iespējama, jaunkundze vēl arvien nespēja noticēt, ka jādodas prom: viņa nešaubījās, ka Streindžs nemūžam nevēlētu viņai ļaunu. Tomēr viņa redzēja, ka tēvs un krustmāmiņa ir citās domās un, kamēr viņa nebūs drošībā, abiem prāts ne mirkli nebūs mierīgs. Jaunkundze bezgala negribīgi piekrita aizceļot.

Kad pēc dāmu aizbraukšanas bija pagājis pavisam neilgs laiks, dakteris sēdēja vienā no palaco saltajām marmora zālēm, stiprinādamies ar glāzi brendija un pūlēdamies saņemt dūšu, lai dotos meklēt Streindžu. Te ienāca Frenks un kaut ko runāja par melnu torni.

Ko tu saki?— dakteris atjautāja. Šobrīd viņam nebija noskaņojuma zīlēt, ko nozīmē kalpa dīvainās valodas.

Pienāciet pie loga, ser, es jums parādīšu.

Dakteris piecēlās un piegāja pie loga.

Venēcijas vidū kaut kas slējās. Vistuvāk patiesībai būtu sacīt, ka tas bija ne­iedomājami milzīgs melns tornis. Liekas, tas aizņēma vairākus akrus, sniedzās augstāk par pilsētas namu jumtiem un tā galu nebija iespējams saskatīt. Iztālēm tas izskatījās caurcaurēm melns un gluds, taču brīžiem šķita gandrīz caurspī­dīgs, it kā būtu celts no melniem dūmiem. Varēja saskatīt namus, kas atradās aiz tā — vai pat iekš tā.

Dakteris Greistils nekad mūžā nebija redzējis kaut ko tik mīklainu.

Frenk, no kurienes te tāds radies? Un kas noticis ar namiem, kas tur bija agrāk?

Atbildi uz šiem vai citiem jautājumiem viņš nepaspēja saņemt: pie durvīm atskanēja skaļi, oficiāli klauvējieni. Frenks devās atvērt. Pēc brīža viņš atgriezās, vezdams līdzi pulciņu ļaužu, kurus dakteris redzēja pirmo reizi. Divi no viņiem bija priesteri, tris vai četri — kareiviski stalti jaunekļi košos mundieros ar izšķēr­dīgiem zelta mežģīņu un trešu rotājumiem. Izskatīgākais no jaunekļiem izgāja priekšā. Viņa mundieris bija viskrāšņākais, un viņam bija garas, dzeltenas ūsas. Jauneklis paskaidroja, ka viņš esot Venēcijas austriešu gubernatora sekretārs pulkvedis Vencels fon Otenfelds, un stādīja priekšā pārējos atnācējus: virsnieki, tāpat kā viņš, bija austrieši, turpretim priesteri — venēcieši. Jau ar to vien pie­tika, lai dakteris Greistils būtu pārsteigts: venēcieši neieredzēja austriešus, un abu nāciju pārstāvjus gandrīz nekad nevarēja sastapt vienā sabiedrībā.

Jūs esat sers dakteris? — pulkvedis fon Otenfelds jautāja. — Dižā Veling- tona Hexenmeister [114] ' sis vārds vāciski nozīmē "burvis".draugs?

Dakteris apstiprināja, ka tā esot gan.

Ak, ser dakteri! Mēs šodien nākam pie jūsu kājām lūgt! — Fon Otenfelda sejā parādījās melanholiska izteiksme, ko jo izteiksmīgi pastiprināja garās, nokarenās ūsas.

Dakteris atbildēja, ka viņam grūti tam ticēt.

Mēs šodien nākam. Mēs lūdzam jūsu… — Fon Otenfelds sarauca uzacis un uzsita knipi. — Vermittlung. Wir bitten um Ihre Vermittlung. Wie kann man das sagen?— Daktera viesi apspriedās par to, kā vislabāk pārtulkot šo vārdu. Viens no itāliešu priesteriem ierosināja sacīt "aizlūgšana".

Jā, jā, — labprāt piekrita fon Otenfelds. — Mēs jūsu aizlūgšanu par mums pie diža Velingtona Hexenmeister lūdzam. Ser dakteri, mēs dižā Velingtona Hexenmeister ļoti cienām. Bet dižā Velingtona Hexenmeister kaut ko padarījis. Lielas bēdas! Venēcijas iedzīvotāji baidās. Daudziem vajag atstāt mājas un pro­jām braukt!

Ā! — dakteris zinīgi atsaucās. Viņš brīdi padomāja un tad saprata. — Vai! Jūs domājat, ka misters Streindžs kaut kā ir saistīts ar Melno torni?

Nē! — fon Otenfelds paziņoja. — Tas nav Tornis. Tā ir Nakts! Lielas bēdas!

Piedodiet? — dakteris pārjautāja un, meklēdams palīga, paskatījās uz Frenku. Frenks paraustīja plecus.

Viens no priesteriem, kurš angliski runāja mazliet veiklāk, paskaidroja, ka saules lēktu šorīt pieredzējusi visa pilsēta, tikai ne Santa Maria Zobenigo apkaime, un, kā zināms, tieši pie šīs baznīcas ir apmeties Streindžs. Tur vēl aizvien valda Nakts.

Kāpēc dižā Velingtona Hexenmeister tā dara? — jautāja fon Otenfelds.

Mēs nezinām. Ser dakteri, mēs jūs lūdzam. Vai jūs viņam teiksiet, lai saule spīd atkal virs Santa Maria Zobenigo? Vai jūs viņam laipni lūgsiet, lai viņš Venēcijā vairs nebur?

Protams, es aiziešu pie viņa, — dakteris Greistils atbildēja. — Cik nepa­tīkami! Es gan ne mirkli nešaubos, ka misters Streindžs nav to izdarījis tīšuprāt — noteikti atklāsies, ka atgadījusies kāda kļūda, — es ar lielāko prieku palīdzēšu, cik vien spēdams.

Jā! — raizīgi bilda priesteris, kas cik necik runāja angliski, paceldams roku, it kā bīdamies, ka dakteris šai pašā brīdī skries uz Santa Maria Zobenigo.

Bet jūs ņemat līdzi kalpu, lūdzu? Jūs neejat viens pats?

Biezām pārslām kūpināja sniegs. Visas skumjās Venēcijas krāsas bija saplū­dušas pelēkās un melnās sērās. Svētā Marka laukums atgādināja blāvi pelēcīgu gravīru uz balta papīra. Nekur nebija neviena cilvēka. Dakteris Greistils un Frenks klumburoja pa sniegu. Dakterim rokā bija lukturis, un Frenks turēja dakterim virs galvas melnu lietussargu.

Melnais Nakts stabs slējās tūlīt aiz laukuma. Abi iznāca no Atrija arkas un iegāja starp mēmajiem namiem: tumsība sākās tiltiņa vidū. Bija bezgala baigi redzēt, kā turpat acu priekšā tajā piepeši tiek ierautas slīpās sniega pītes, itin kā melnums būtu dzīva būtne un kāri ķestu sniegu alkatīgā mutē.

Pēdējo reizi atskatījušies uz kluso, balto pilsētu, abi iegāja Tumsībā.

Ieliņas bija tukšas. Santa Maria Zobenigo apkaimes iedzīvotāji bija aizbēguši pie saviem draugiem un tuviniekiem citās pilsētas daļās. Toties Venēcijas kaķi — tikpat pretišķigas radības kā jebkuras citas pilsētas kaķi — bariem pulcējās pie baznīcas, lai dietu, medītu un rotaļātos Mūžīgajā Naktī, kas viņiem likās tādi kā augsti svētki. Dakterim un Frenkam ejot pa Tumsību, kaķi skraidīja abiem garām, un dakteris vairākas reizes pamanīja, kā no sliekšņiem viņu vēro dzalkstīgas acis.

Viņi nonāca pie Streindža pansijas. Tajā valdīja klusums. Viņi klauvēja un sauca, taču neviens nerādījās. Atklājuši, ka durvis nav aizslēgtas, abi izlēma iet iekšā. Nams bija tumšs. Viņi uzgāja kāpnes un devās augšup uz jumta stāvu, kur būra Streindžs.

Pēc visa tā, kas bija noticis, abi puslīdz gaidīja, ka ieraudzīs kaut ko pārva- rīgu, ka Streindžs būs iegrimis sarunā ar drausmīgu dēmonu vai bēgs no baigiem rēgiem. Abus maķenīt sarūgtināja fakts, ka aina, kas pavērās viņu acīm, bija tik parasta. Viss izskatījās tāpat kā citkārt. Dega liels daudzums sveču, dzelzs krās­niņa izstaroja patīkamu siltumu. Streindžs sēdēja pie galda, noliecies pār sud­raba bļodu, un viņa sejā atblāzmojās tīra, balta gaisma. Kaktā klusi tikšķēja pulkstenis. Kā allaž, visās malās lēveņiem mētājās grāmatas, papīri un rak­stāmpiederumi. Streindžs ar pirksta galiņu novilka pār ūdens virsmu un divas reizes vieglītēm piesita. Tad pagriezās un kaut ko pierakstīja grāmatiņā.

Streindž! — dakteris Greistils viņu uzrunāja.

Burvis pacēla galvu. Viņš vairs neizskatījās tik neprātīgs kā naktī, taču acis joprojām spīdēja kā vajātam zvēram. Streindžs labu brīdi raudzījās uz dakteri, nelikdams nomanīt, ka ir to pazinis.

Greistil, — viņš pēdīgi nomurmināja. — Kā jūs te gadījāties?

Atnācu jūs apraudzīt. Es pārjums uztraucos.

Uz to Streindžs neatbildēja. Viņš atkal saguba pār sudraba bļodu un kaut kā zīmīgi pakustināja rokas, taču jau tūdaļ pat sapīka un šķita neapmierināts. Tad viņš paņēma glāzi un ielēja tajā mazliet ūdens, izvilka mazītiņu pudelīti un uzmanīgi iepilināja glāzē divus pilienus.

Dakteris Greistils vērīgi noskatījās. Pudelītei nebija etiķetes; šķidrums bija dzintaraini dzeltens; tas varēja būt jebkas.

Streindžs notvēra daktera skatienu.

Jūs droši vien gribat sacīt, ka man nevajag to dzert. Varat nepūlēties! — Viņš vienā rāvienā izdzēra glāzi tukšu. — Ja jūs zinātu, kāpēc es to daru, tad neko neteiktu!

Nē, nē, — dakteris labinādams dūdoja — šo toni viņš parasti taupīja sa­viem ķildīgākajiem pacientiem, — varat man ticēt, es neko tādu negrasījos sacīt. Es tikai vēlētos zināt, vai jums kaut kas nesāp? Varbūt jūs nejūtaties labi? Vakar­nakt man likās, ka tā varētu būt. Iespējams, es varētu parakstīt… — te viņš ap­rāvās. Viņš kaut ko saoda. Smaka bija ļoti spēcīga — sausa, sastāvējusies, nejauka un dzīvnieciska; bet visdīvainākais bija tas, ka dakteris šo smaku pazina. Tā oda istabā, kurā dzīvoja vecā dāma: trakā vecā dāma ar piecdesmit kaķiem.

Mana sieva ir dzīva,— sacīja Streindžs. Viņa balss bija aizžņaugta un aiz­smakusi. — Hā! To nu gan jūs nezinājāt!

Dakterim pār kauliem noskrēja auksti tirpuļi. Ja vispār bija iespējams pateikt ko tādu, kas dakterim iedvestu jo lielas izbailes, Streindžs nupat bija to izdarījis.

Man apgalvoja, ka viņa ir mirusi! — tas runāja tālāk. — Man iestāstīja, ka viņa ir apglabāta! Pats neticu, kā es tā piekrāpos! Viņu nozavēja! Viņu man nolaupīja! Tieši tādēļ man vajadzēja dzert šo! — Viņš pavicināja dakterim gar degunu dzintarainā šķidruma pudelīti.

Dakteris Greistils un Franks pakāpās atpakaļ.

Viss ir labi, ser. Viss ir labi, — Frenks čukstēja dakterim ausī. — Es nepie­ļaušu, ka viņš metas jums virsū. Nebaidieties, es tikšu galā.

Tai namā es nevaru atgriezties, — Streindžs tikām runāja. — Viņš mani izdzina un vairs nelaidīs iekšā. Koki aizstāsies man ceļā. Es izmēģināju visādus atzavēšanas vārdus, bet nekas nelīdzēja. Nekas nelīdzēja…

Vai jūs jau kopš vakarnakts burat bez apstājas? — dakteris vaicāja.

Ko? Jā!

Cik nelāgi. Jums jāatpūšas. Droši vien jūs visai vāji atceraties, kas naktī notika…

Hā! — Streindžs ar neizturami rūgtu ironiju atsaucās. — Es nemūžam neaizmirsīšu ne vismazāko sīkumu!

Ak tā? Tiešām neaizmirsīsit? — dakteris turpināja dūdot. — Negribu jums slēpt, bet jūsu izskats mani visnotaļ uztrauca. Jūs nemaz nelīdzinājāties pats sev. Tas noteikti bija 110 pārpūles. Varbūt es…

Atvainojiet, doktor Greistil, bet, kā es jums tikko paskaidroju, mana sieva ir noburta; viņa ir ieslodzīta apakš zemes virsus. Lai cik labprāt es turpinātu mūsu sarunu, mani gaida daudz neatliekamāki darbi!

Labi, labi. Tikai mierīgi. Mūsu klātbūtne jūs uzbudina. Mēs drīz iesim prom un rīt atnāksim vēlreiz. Bet man vēl jāpasaka viena lieta: šorīt pie manis ieradās gubernatora sūtņi. Viņš laipni lūdz jūs pagaidām atturēties no buršanas…

Lai es pārstātu burt? — Streindžs sāka smieties — tie bija auksti, skarbi smiekli, kuros nebija ne kripatas jautrības. — Jūs gribat, lai es beidzu burt? Neiespējami! Kāpēc tad Dievs ir licis man būt burvim, ja ne tāpēc lai es tagad burtu? — Viņš atkal pievērsās sudraba bļodai un sāka vilkt ērmotas zīmes gaisā tieši virs ūdens virsmas.

Tad vismaz atbrīvojiet draudzi no šīs Pārdabiskās Nakts! Izdariet vismaz to, manis dēļ! Draudzības vārdā! Izdariet to Floras dēļ!

Streindža rokas sastinga virs bļodas.

Es nesaprotu. Kas par Pārdabisko Nakti? Kas šai naktī pārdabisks?

Dieva dēļ, Streindž! Pulkstenis jau ir gandrīz divpadsmit dienā!

Streindžs uzreiz neko neteica. Viņš pavērās uz melno logu, uz tumšo istabu

un visbeidzot arī uz dakteri Greistilu:

Es nezināju, — viņš satriekts čukstēja. — Ticiet man! Tas neesmu es!

Kurš tad?

Streindžs neatbildēja; gluži tukšām acīm viņš raudzījās sev priekšā.

Dakteris baidījās tincināt viņu par Tumsību, tālab tikai pavaicāja:

Vai jūs varat atdot pilsētai gaismu?

Es… nezinu.

Dakteris Greistils pieteica Streindžam, ka rīt atnāks atkal, un izmantoja iespēju vēlreiz ieteikt miegu, kas esot vislabākās zāles.

Streindžs nelikās dzirdam, taču pēdējā brīdī, kad dakteris un Frenks jau gra­sījās doties prom, viņš satvēra dakteri aiz elkoņa un čukstus uzrunāja:

Vai drīkstu jums ko pajautāt?

Dakteris palocīja galvu.

Vai jums nav bail, ka tā nodzisīs?

Kas nodzisīs? — dakteris nesaprata.

Svece, — Streindžs pielika roku dakterim pie pieres. — Svece jums galvā.

Tumsa, kas viņus gaidīja ārā, tagad likās vēl baigāka. Dakteris un Frenks klu­sējot brida pa naksnīgajām ielām. Pēdīgi izgājuši gaišā dienā pie Svētā Marka laukuma rietumu malas, abi dziļi nopūtās no atvieglojuma.

Gubernatoram es par viņa prāta aptumsumu neko nestāstīšu, — ieru­nājās dakteris Greistils. — Kas zina, ko austrieši var pastrādāt! Vēl atsūtīs ka­reivjus, lai viņu apcietinātu — vai izdarīs ko vēl ļaunāku! Vienkārši pateikšu, ka pagaidām viņš nespēj Nakti izkliest, taču nepavisam nevēlas kaitēt pilsētai — jā, nevēlas, esmu par to pārliecināts — un es katrā ziņā mudināšu viņu pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.

Nākamajā dienā, saulei lecot, Santa Maria Zobenigo draudzē joprojām slē­jās milzīgais Tumsības tornis. Pulksten pusdeviņos Frenks izgāja nopirkt pienu un zivis. Glītā, jaunā zemniece, kas tirgojās no piena baržas Sanlorenco kanālā, Frenku labi ieredzēja un allaž iedāvāja viņam kādu smaidu un labu vārdu. Šai reizē, pielējusi viņa krūzi ar pienu, tumšace jautāja:

Hai sentito che lo stregone itiglesee pazzo?(\'&\ esat dzirdējis, ka angļu bur­vis sajucis prātā?)

Zivju tirgū pie Lielā kanāla zvejnieks pārdeva Frenkam tris kefales, taču kur­niet aizmirsa paņemt naudu, jo visu viņa uzmanību prasīja strīds ar kaimiņu par to, vai angļu burvis sajucis prātā tāpēc, ka ir anglis, vai tāpēc ka burvis. At­ceļā divas bālas mūķenes, kas berza baznīcas pakāpienus, novēlēja Frenkam laburītu un pavēstīja, ka ir apņēmušās lūgt, lai Dievs apžēlojas par nabaga trako angļu burvi. Pēc tam, kad viņš jau gandrīz bija nonācis mājās, no gondolas iz­līda balts kaķis. Tas uzlēca uz kanālmalas akmeņiem un uzmeta Frenkam zīmīgu skatienu. Greistilu kalps gaidīja, ka arī tas sacīs kādu vārdu par Džonatanu Streindžu, tomēr kaķis paturēja savas domas pie sevis.

Apžēlojies, kā tas var būt? — iztremsies no spilveniem un apsēdies, jau­tāja dakteris Greistils. —Vai tiešām misters Streindžs ir izgājis no mājas un ar kādu runājis?

Frenks nezināja. Viņš vēlreiz izgāja ārā paklausīties, ko ļaudis tērgā. Pēc visa spriežot, Streindžs tā arī nebija izbāzis degunu no Santa Maria Zobenigo ap­kaimes mājas jumtistabas; toties vakar ap pieciem viņu tur bija apciemojis lords Bairons (vienīgais cilvēks visā pilsētā, kas Mūžīgās Nakts iestāšanos uzskatīja par savdabīgu izpriecu), kurš Streindžu sastapis buram un murgojam par svecēm, ananasiem, gadu simteņus ilgām dejām un tumšiem mežiem Venēcijas ielās. Bairons bija pārnācis mājās un par to pastāstījis savai mīļākajai, pansijas saim­niekam un sulainim; visi trīs bija visai sabiedriski cilvēki un vakarus mēdza va­dīt lielās runīgu draugu saviesībās, 110 rīta zinātāju skaits bija milzīgi pieaudzis.

Lords Bairons! Kā gan citādi! — dakteris Greistils iesaucās. — Pavisam aizmirsu! Es aiziešu pie viņa un nobrīdināšu, lai viņš cieš klusu!

Man liekas, ser, ir mazliet par vēlu, — norādīja Frenks.

Dakterim vajadzēja atzīt, ka tā gan varētu būt. Tomēr viņam ļoti gribējās ar kādu aprunāties, un kurš gan cits, ja ne otrs Streindža draugs, spētu dot viņam vislabāko padomu? Tālab vakarā viņš rūpīgi saposās, kāpa gondolā un devās uz grāfienes Albrici namu. Grāfiene, gudra grieķu dāma labākajos gados, bija pub­licējusi vairākas grāmatas par tēlniecību, taču visvairāk viņai patika rīkot con- versazione un savest kopā dažnedažādus elegantus un mācītus cilvēkus. Streindžs pāris reižu bija pie viņas pabijis, turpretim dakteris līdz šim vakaram par šiem saietiem nebija interesējies.

Viņu ieveda lielā piano nobile zālē, ko bagātīgi rotāja marmora grīdas, brī­nišķīgas statujas, griestu un sienu gleznojumi. Vienā zāles galā ap grāfieni pus­lokā sēdēja dāmas. Vīri stāvēja otrā galā. Tikko ienācis pa durvīm, dakteris sajuta, ka viņam pievēršas viesu skatieni, un dažs labs pat rādīja ar pirkstu. Diez vai bija vērts šaubīties, ka viņi runāja par Streindžu un Tumsību.

Pie loga stāvēja pasīks, izskatīgs vīrietis ar tumšiem, cirtainiem matiem un pilnīgām, sārtām lūpām. Sieviete ar šādām lūpām izskatītos satriecoši, savuties vīrieša sejā tās vienkārši likās neparastas. Ar savu sīko augumu, rūpīgi izrau­dzītajām drānām, tumšajiem matiem un acīm vīrietis mazliet atgādinātu Kris- toferu Drolaitu — taču vienīgi tad, ja Drolaits būtu briesmīgi gudrs. Dakteris taisnā ceļā piegāja viņam klāt un uzrunāja:

Lord Bairon?

Vīrietis pagriezās un paskatījās uz runātāju. Ieraudzījis garlaicīgu, druknu pusmūža angli, viņš it nemaz neizskatījās iepriecināts, tomēr nespēja noliegt, ka tāds tiešām ir viņa vārds:

Jā?

Mani sauc Greistils. F.s esmu mistera Streindža draugs.

Ahā! — novilka viņa gaišība. — Dakteris ar daiļo meitiņu!

Dzirdēdams, kā par viņa meitu izsakās visā Eiropā daudzināts donžuāns, dak­teris Greistils nepavisam nepriecājās, taču arī viņš nespēja noliegt, ka Flora tie­šām ir daiļa. Izlikdamies, ka nav šo piezīmi dzirdējis, viņš sacīja:

Es biju pie Streindža. Visas manas ļaunākās aizdomas apstiprinājās. Viņa prāts ir pagalam aptumšojies.

O, jā gan! — lords Bairons piekrita. — Es pirms pāris stundām vēlreiz biju pie viņa iegriezies, bet viņš spītīgi gribēja runāt tikai par savu mirušo sievu — kā viņa nemaz neesot mirusi, tikai noburta. Tā nu viņš ir ietinies tumsā un no­ņemas ar melno maģiju. Kaut kādā ziņā apbrīnojami, vai jums tā nešķiet?

Apbrīnojami? — asi pārjautāja dakteris. — Drīzāk jau nožēlojami! Bet vai jūs tiešām domājat, ka Tumsība ir Streindža darbs? Viņš pats man aplieci­nāja, ka tas nav viņš.

Kā nu ne, skaidrs, ka viņš! — paziņoja Bairons. — Melna Pasaule, gluži tāda pati kā viņa Melnās Domas! Kuram tad reizēm negribas aizķēpāt sauli ar melnu tinti? Āre, ja cilvēks ir burvis, tad viņš tiešām arī to izdara.

Dakteris pārdomāja viņa gaišības sacīto.

Var jau būt, ka jums taisnība, — viņš piekāpās. — Iespējams, viņš uzbūra Tumsību un tad par to aizmirsa. Man ir aizdomas, ka viņš ne vienmēr atceras, ko ir teicis vai izdarījis. Esmu pamanījis, ka viņam atmiņā tikpat kā nav pali­kušas mūsu agrākās sarunas.

Ahā. Kā tad, — viņa gaišība attrauca, it kā par to jau nu gan nebūtu vērts brīnīties un arī viņš sarunu ar dakteri vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst. — Vai jūs zinājāt, ka viņš aizrakstījis vēstuli savam svainim?

Nē, nezināju.

Viņš aicina to atbraukt uz Venēciju, lai tiktos ar mirušo māsu.

Kā jums šķiet, vai šis svainis tiešām atbrauks? — dakteris Greistils vaicāja.

Man nav ne mazākās nojausmas! — Lords Bairons atcirta kā likdams dakterim noprast, ka ir visai pārdroši ieskatīt, ka laikmeta dižākais dzejnieks varētu domāt par tādām lietām. Brīdi klusējis, viņš jau krietni dabiskākā balsī piemetināja: —Vispār es domāju, ka drīzāk jau nebrauks vis. Streindžs man pa­rādīja savu vēstuli. Tur bija vieni vienīgi nesakarīgi murgi un bezjēdzīgi sprie­delējumi, kuros kaut ko saprast spētu vienīgi trakais — vai burvis!

Tas ir ļoti skumji, — dakteris Greistils bilda. — Ak, tiešām ļoti skumji! Vēl tikai aizvakar mēs kopā ar viņu bijām pastaigāties. Viņš bija tik mundrs un jautrs! Kā pilnīgi vesels cilvēks var vienā naktī pilnīgi zaudēt prātu, tas man nav saprotams. Varbūt tam ir kāds dabīgs cēlonis? Kāda infekcija?

Blēņas! — pasludināja Bairons. — Viņa trakumam ir tikai un vienīgi metafiziski cēloņi. Tie meklējami nepārvaramajā plaisā, kas šķir to, kāds cil­vēks ir, un to, kāds viņš vēlas būt, plaisā starp dvēseli un miesu. Atvainojiet, dok­tor Greistil, šī nu reiz ir tā lieta, kur man ir pieredze. Es zinu, ko runāju.

Bet… dakteris sarauca pieri un apklusa, apkopodams domas. — Bet grū­tākais taču it kā jau bija pāri. Darbs gāja viņam no rokas.

Klausieties, ko es jums teikšu. Pirms sākās šī apsēstība ar mirušo sievu, viņš bija pārņemts ar kaut ko pilnīgi citu: ar Džonu Askglāsu. Jūs taču noteikti to ievērojāt? Vispār es par angļu burvjiem necik daudz nezinu. Man vienmēr ir licies, ka viņi nav nekas cits kā vien bars žāvainu, putekļos ielīdušu večuku — visi, izņemot Džonu Askglāsu. Viņš — tā ir pavisam cita lieta! Burvis, kas pie­jaucējis Tāszemes ļaudis! [115] [1] Iespējams, pārlieku poētisks apzīmējums elfiem. Vienīgais burvis, kas uzvarējis Nāvi! Burvis, pret kuru pats Lucifers bija spiests izturēties kā pret līdzīgu! Salīdzinādamies ar šo gara titānu — laiku pa laikam tas viņam gribot negribot jādara —, Streindžs redzēja, kas viņš ir patiesībā: zemes tārps, viduvējība! Visi viņa sasniegumi — kurus ne- atņemdamies slavina šai skumīgajā saliņā [116] — ir pīšļi Džona Askglāsa priekšā! Padomājiet vien, un jūs sapratīsit, ka ar to pietiek, lai kristu pilnīgā izmisumā. Tāds mirstīgajam liktenis, ja meklē nemirstīgo. — Lords Bairons apklusa, itin kā noglabādams pēdējo izteikumu atmiņā, ja nu ievajagas to iekļaut kādā poēmā. — Septembrī es pats piedzīvoju līdzīgu grūtsirdību, staigādams pa Šveices kalniem. Es klejoju, un ik pēc piecām minūtēm dzirdēju kaut kur no­grūstam lavīnu — it kā Dievs būtu apņēmies mani izdeldēt no zemes virsus! Mani pārņēma skumjas un ilgas pēc nemirstības. Vairākas reizes man neiztu­rami gribējās ietriekt sev galvā lodi — un es to izdarītu, ja neapzinātos, cik lielu prieku mana nāve sagādās manai sievasmātei.

Dakteri Greistilu lorda Bairona dvēseles mokas it nemaz neinteresēja — viņa pēc tas būtu varējis šauties katru mīļu dienu. Cita lieta Streindžs.

Jūs domājat, ka viņš varētu padarīt sev galu? — dakteris bažīgi vaicāja.

O, kā nu ne!

Bet ko lai iesāk?

Iesāk? — viņa gaišība itin kā apjucis atkārtoja. — Kāpēc kaut ko vaja­dzētu iesākt? — Tad, nomanīdams, ka nevajadzīgi ilgi spriests par kādu citu, lords pavērsa sarunas gultni uz savu pusi: — Visā visumā, doktor Greistil, es priecājos, ka mēs abi esam iepazinušies. Man no Anglijas bija līdzi dakteris, bet Dženovā es biju spiests tikt no viņa vaļā. Man bail, vai tikai mani zobi nav sā­kuši ļodzīties. Skatieties! [117] — bairons plati atvēra muti un parādīja zobus.[1] I.ords Bairons runā par Lielbritāniju.

[1] Sk. Bairona 1816. gada 28. oktobra vēstuli Augustei I.ī.

Dakteris uzmanīgi pabakstīja lielu, baltu zobu.

Man liekas, tie ir gluži veseli un stipri, — viņš bilda.

O, patiesi? Ak, baidos, ka tā vairs nebūs ilgi. Es kļūstu vecs. Sāku sagrabēt un pats to jūtu. — Bairons nopūtās. — Tad viņam prātā iešāvās kaut kas prie­cīgāks: — Vai zināt, šis negals ar Streindžu ir tieši īstajā laikā. Sagadīšanās pēc es šobrīd rakstu poēmu par burvja cīņu ar Neaprakstāmu Garu, kura rokā ir viņa liktenis. Protams, kā burvja paraugs Streindžs ne tuvu nav nevainojams — viņam trūkst īstena varoņgara, tādēļ man nākas pielikt klāt kaut ko no sevis.

Garām gāja jauna, glīta itāliete. Bairons piešķieba galvu ārkārtīgi dīvainā leņķī, pievēra acis un sašķobīja seju tā, lai katram kļūtu skaidrs, ka viņš tūlīt dabūs galu no hroniskiem gremošanas traucējumiem. Dakterim Greistilam atlika secināt, ka laikmeta dižākais dzejnieks aplaimo jaunavu ar iespēju redzēt baironisku profilu un baironiskus vaibstus.

[118] [1] Par "Melnajām vēstulēm" kopš to publikācijas Londonā 1817. gada janvārī iedēvētas Streindža vēlīnās vēstules no Venēcijas (it īpaši vēstules Henrijam Vudhopam). Nav šaubu, ka juristi un maģijas pētnieki vēl ilgi strīdēsies, vai to publicēšana bija likumīga. Skaidri zināms, ka Streindžs atļauju netika devis, un arī Henrijs Vudhops vienmēr ir apgalvojis to pašu. Hen­rijs Vudhops tāpat uzstāj, ka publikācijā vēstules mainītas un papildinātas, un to, domājams, izdarījuši Henrijs Laselzs un Gilberts Norels. Džons Segunds savā monogrāfijā "Džonatana Streindža dzīve" šo saraksti publicējis tai variantā, ko viņš un Vudhops uzskata par sākotnējo.

1816. gada decembris

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 3. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

priecājies, Tu tūlīt uzzināsi brīnišķīgus jaunumus! Es redzēju Arabellu. Es viņu redzēju un ar viņu runāju. Vai tas nav pasakaini? Vai tā nav pati labākā no visām iespējamām ziņām? Es noskāršu, ka Tu man neticēsi, Tev tas nebūs sa­protams. Nešaubies — tas nebija sapnis.Tas nebija ne dzērums, ne trakums, ne opijs. Klausies: Tev vienīgi jāaptver, ka pērnajos Ziemassvētkos Klanā mēs bijām pa pusei nožāvēti, un tad uzreiz viss kļūst iespējams. Smieklīgi, vai ne, ka tieši es un neviens cits nesajēdza pazīt maģiju brīdī, kad tā bija man visapkārt? Sev par aizstāvību varu sacīt, ka tā bija pilnīgi negaidīta maģija un nāca no caurcaurēm neparedzama avota. Tomēr ar kaunu jāatzīstas, ka citi bija atjautī­gāki. Džons Haids nomanīja kaut ko aizdomīgu un centās mani brīdināt, bet es neklausījos. Pat Tu, Henrij, man gluži atklāti sacīji, ka esmu atstājis novārtā savus pienākumus un sievu. Es neņēmu Tavu padomu galvā un vairākkārt at­bildēju Tev visai rupji. Tagad es to nožēloju un pazemīgi lūdzu Tev piedošanu. Vaino mani, cik gribi, Tu visviens nespēsi pārmest man tik briesmīgi, kā es pats sev pārmetu. Bet pietiks par to, laiks ķerties pie galvenā. Es gribu, lai Tu atbrauc uz Venēciju. Arabella atrodas tādā vietā, kas nav pārāk tālu no šejienes, bet viņa nespēj tikt no turienes prom, un es nespēju tur nokļūt — ja nu vienīgi [vairā­kas izsvītrotas rindas). Mani šejienes draugi ir jauki un labvēlīgi cilvēki, bet viņi tirda mani ar jautājumiem. Man nav kalpa, un ir daži iemesli, kuru dēļ man ir grūti nemanītam pārvietoties pa šo pilsētu. Neko vairāk par to es nerakstīšu. Mīļo, labo Henrij, lūdzu, nemeklē atrunas. Tūlīt pat dodies šurp. Tava alga būs Arabella, sveika, vesela, atkal kopā ar mums. Kāpēc tad Dievs lēma man būt laik­meta dižākajam burvim, ja ne tādēļ, lai es viņu atgūtu?

Tavs brālis S.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 6. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

pēc iepriekšējās vēstules uzrakstīšanas mani mazliet moka sirdsapziņa. Tu zini, ka es Tev nekad neesmu melojis, bet man jāatzīstas, ka es šo to nepateicu līdz galam, un tādēļ Tu nevarētu izveidot pareizus priekšstatus par to, kas šobrīd notiek ar Arabellu. Viņa nav mirusi, bet… [12 izsvītrotas un neizburtojamas rindasļ …zem zemes, uzkalnā, ko tie dēvē par "bruģu". Viņa ir dzīva — bet reizē nav dzīva — nav arī mirusi: noburta. Tie kopš neatminamiem laikiem ir zaguši kristiešus, lai tos pakalpinātu vai — kā šai reizē — liktu piedalīties to baigajās izpriecās: ballēs, dzīrēs, ilgajās, bezjēdzīgajās pīšļu un tukšuma svinībās. Starp daudzajiem pārmetumiem, ar kuriem es sevi apberu, vissmagākais ir tas, ka es viņu nodevu — nodevu Arabellu, kaut mans pirmais pienākums bija viņu pa­sargāt.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 15. decembris Džonatans Streindžs — viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

man sāpīgi Tev to sacīt, bet uztraukumam tagad ir vēl lielāks pamats nekā to­reiz, kad es rakstīju Tev iepriekšējo vēstuli. [119] [1] Vēstule nav atrasta, iespējams, Streindžs to nenosūtīja. Kā apgalvo lords Bairons (1816. gada 31. decembra vēstulē Džonam Marejam), Streindžs bieži rakstījis draugiem garas vēstules un pats tās iznīcinājis. Streindžs it kā Baironam atzinies, ka viņam pašam sākot jukt, kuras vēstules viņš nosūtījis un kuras ne.

Lai salauztu viņas melnā cietuma restes, esmu darījis visu, ko vien spēju izdomāt, taču pilnīgi bez panākumiem. Es nezinu nevienus buramvārdus, ar kuriem varētu jele iedragāt tik senu ma­ģiju. Iespējams, tādu vārdu nav visā angļu maģijas kanonā. Tikpat kā nav stāstu par burvjiem, kas atbrīvojuši Elfu zemē aizvestus gūstekņus, vismaz es šobrīd nevienu nespēju atcerēties. Mārtiņš Peils kādā no savām grāmatām raksta, ka elfiem viņu viesi no cilvēku cilts mēdz apnikt un tie viņus bez brīdinājuma padzen no "bruģa"; nelaimīgie gūstekņi atkal nokļūst mājās, taču tikām aizri­tējuši gadu simteņi. Varbūt tā arī notiks. Arabella atgriezīsies Anglijā ilgi pēc tam, kad mēs ar Tevi būsim miruši. Par to domājot, man dzīslās stingst asinis. Nemēģināšu Tev slēpt, ka mans noskaņojums ir melnāks par melnu. Esmu sa­gājis naidā ar laiku. Visas stundas tagad ir pusnakts. Man bija divi pulksteņi, bet es abus sadauzīju. Vairs nevarēju izturēt to ņirdzīgo tikšķēšanu. Es neguļu. Nespēju neko ieēst. Dzeru vīnu — un dažkārt ko citu. Laiku pa laikam mazliet zaudēju galvu. Es drebu pie visām miesām, reizē smejos un raudu — cik ilgi, nav ne jausmas: varbūt stundu, bet varbūt dienu. Taču pietiks par to. Pats svarīgā­kais ir trakums. Man liekas, es esmu pirmais angļu burvis, kas ir to sapratis. Norelam bija taisnība — viņš teica, ka mums elfu palīdzība nav vajadzīga. Viņš teica, ka trakajiem un elfiem ir daudz kopīga, bet toreiz es nesapratu, kas no tā izriet; arī viņš pats to ij nenojauta. Henrij, Tu nespēj pat iedomāties, cik ļoti šobrīd esi man vajadzīgs. Kāpēc Tu nebrauc šurp? Vai esi slims? Neesmu saņē­mis atbildes uz savām vēstulēm, bet varbūt tas nozīmē, ka Tu jau esi devies ceļā uz Venēciju un varbūt šī vēstule Tevi nemaz nesasniegs.

*

— Tumsa, izmisums un vientulība! — milzīgi pacilāts, kliedza džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Lūk, sods, ko es viņam piespriedu, un tā viņš mocīsies vēl simt gadu! O, cik viņš nomākts! Uzvara! Uzvara! — viņš sita plauk­stas un zibināja acis.

Streindža istabā Santa Maria Zobenigo tuvumā dega trīs sveces: viena uz galda, otra uz apgleznotā skapīša un trešā — svečturī pie durvīm. Skatoties no malas liktos, ka pasaulē nav citas gaismas. Aiz Streindža loga bija tikai nakts un klusums. Neskuvies, acis apsarkušas, mati izspūruši — Streindžs būra.

Stīvens raudzījās uz viņu ar līdzcietību un šausmām.

Un tomēr viņš nav tik vientuļš, kā man gribētos, — ērcīgi norādīja džentl­menis. — Pie viņa kāds ir.

Tiešām, pie Streindža kāds bija. Atslējies pret apgleznoto skapīti, Streindžu ar lielu interesi un labpatiku vēroja pasīks, melnīgsnējs vīrietis dārgās drānās. Lāgu lāgiem viņš izvilka piezīmju grāmatiņu un kaut ko tajā ierakstīja.

Tas ir lords Bairons, — paskaidroja Stīvens.

Kas tas tāds?

Ļoti samaitāts džentlmenis, ser. Dzejnieks. Viņš sanaidojās ar sievu un paveda savu māsu.

Ak tā? Varbūt vajag viņu nogalināt.

Ai, nē, ser, nedariet tā! Viņa grēki tiešām ir milzīgi, viņš lielā mērā ir izraidīts no Anglijas, bet visviens…

Ј, viņa noziegumi pret citiem mani neinteresē! Mani interesē viņa no­ziegumi pret mani\ Viņš nedrīkstēja te būt! Ak, Stīven, Stīven! Kāpēc tu izska­ties tik satriekts? Vai tev nav vienalga, kas notiks ar kādu samaitātu angli? Zini, ko es darīšu? Tā kā es tevi tik ļoti milu, es viņu vēl nenogalināšu. Lai jau vēl padzīvo, ek, kādus gadiņus piecus! Bet pēc tam gan viņam būs jāmirst! [120] -1 Pēc pieciem gadiem Bairons Grieķijā saaukstējās un nomira.

Paldies, ser! — Stīvens tencināja. — Jūs esat pati augstsirdība.

Streindžs pēkšņi pacēla galvu un iekliedzās:

Es zinu, ka tu esi šeit! Slapsties vien, ja gribi, bet jau par vēlu! Es zinu, ka tu esi šeit!

Ar ko jūs runājat? — viņam noprasīja Bairons.

Streindžs savilka uzacis.

Mani novēro. Izspiego!

Vai tu rc? Un vai jūs zināt, kas ir šie spiegi?

Elfs un sulainis!

Ak tad sulainis, ko? — viņa gaišiba smējās. — Jā, velni un goblini gan ir baigi mošķi, bet paši baigākie pavisam noteikti ir sulaiņi.

Ko? — Streindžs nesaprata.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas raizigi lūkojās apkārt.

Stiven! Vai tu kaut kur neredzi manu lādīti?

Jūsu lādīti, ser?

Jā, jā! Tu pats zini! Mazu lādīti, kurā glabājas mūsu mīļās lēdijas Poulas pirksts!

Es to nekur neredzu, ser. Bet vai tad šī lādīte vēl ir svarīga? Jūs taču jau esat burvi uzvarējis.

Ahā, rekur ir! — iesaucās džentlmenis. — Redzi? Tu noliki roku uz galda un neviļus paslēpi lādīti.

Stīvans noņēma roku. Pēc brīža viņš bilda:

Jūs to nepaņēmāt, ser.

Uz to džentlmenis neatbildēja, toties uzreiz atsāka zākāt burvi un slavināt savu uzvaru.

"Tā vairs nav viņa!" Stīvens satraukti domāja. "Viņš nedrīkst to ņemt! Tagad lādīte pieder burvim! Varbūt burvis ar tās palīdzību kaut kā spēs atbrīvot lē­diju Poulu!"

Stīvens gaidīja un lūkojās, ko burvis darīs. Tomēr, kad bija pagājusi pusstunda, vajadzēja atzīt, ka viss neizskatās diezcik cerīgi. Streindžs šaudījās pa istabu, purpinādams buramvārdus, un izskatījās ļoti ārprātīgs; lords Bairons viņu iz­prašņāja, un Streindžs atbildēja kaut ko nejēdzīgu un nesaprotamu (tiesa, gluži lorda Bairona gaumē). Uz mazo lādīti Streindžs pat nepaskatījās. Viss liecināja, ka viņš par to ir pilnīgi aizmirsis.

1816. gada decembris

Jūs pilnīgi pareizi darījāt, mister Vudhop, jūs pareizi darījāt, ka uzmeklējāt mani. Es rūpīgi izpētīju mistera Streindža Venēcijas korespondenci, un bez vispārējām

šausmām, par kurām jūs gluži pamatoti runājat, tajās ir daudz briesmīgu lietu, ko neiesvaidīto acis nespēj ieraudzīt. Domāju, ka nelielīdamies varu sacīt, ka šobrīd Anglijā vienīgi es spēju tās saprast.

Bija agra pievakare, līdz Ziemassvētkiem palikušas trīs dienas. Hanover- skvēra bibliotēkā vēl nebija iedegtas sveces un lampas. Šī bija tā savādā stunda, kad debesis ir dzidras un zaigo košumā, turpretim ielās jau valda krēsla un ēnas. Uz galda bija vāze ar ziediem, un blāvajā gaismā izskatījās, ka tur stāv melna vāze ar melniem ziediem.

Misters Norels sēdēja pie loga, turēdams rokās Streindža vēstules. Laseizs bija iekārtojies pie kamīna un dzestri skatījās uz Henriju Vudhopu.

Jāatzīstas, ka pēc šo vēstuļu saņemšanas man visu laiku bija nelāgi ap sirdi, — Henrijs Vudhops sacīja misteram Norelam. — Es nezināju, pie kā lai meklē palīdzību. Godīgi sakot, mani maģija ne mazākajā mērā neinteresē. Ne­esmu sekojis līdzi smalko aprindu ķīviņiem par šīm lietām — taču visi apgalvo, ka jūs esat Anglijas dižākais burvis, turklāt agrāk jūs bijāt mistera Streindža skolotājs… Ser, es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs dosit man kādu padomu.

Misters Norels palocīja galvu.

Nevajag misteru Streindžu vainot, — viņš sacīja. — Burvja amats ir bīs­tams. Nevienu citu nodarbošanos tik ļoti neapdraud lepnibas briesmas. Salī­dzinājumā ar maģiju politika un jurisprudence ir gluži nekaitīgas nodarbes. Mister Vudhop, jums jāzina, ka es visiem spēkiem centos paturēt viņu savā tu- vumāvvadīt viņu — taču viņa talants, ko mēs visi tik ļoti apbrīnojam, — tieši viņa talants aizvilina viņa saprātu neceļos. No šīm vēstulēm redzams, ka viņš aizmaldījies daudz tālāk, nekā es biju domājis.

Aizmaldījies? Tātad jūs neticat šiem dīvainajiem apgalvojumiem, ka mana māsa ir dzīva?

Nevienam pašam vārdam, ser, ne pušplēstam vārdiņam. Tā ir tikai viņa nokaitētās iztēles rotaļa.

Ak tā! — Henrijs Vudhops apklusa un itin kā pētīja savas izjūtas, lūko­dams izšķirt, kā tajās vairāk — vilšanās vai atvieglojuma. — Un kā jūs izskaid­rojat mistera Streindža ērmoto izteikumu par to, ka Laiks ir apstājies? Vai jūs kaut ko saprotat, ser?

Ierunājās Laseizs:

No mūsu korespondentiem Itālijā mēs zinām, ka misteru Streindžu jau vairākas nedēļas apņem Mūžīga Tumsība. Nav saprotams, vai viņš to uzbūris ar nodomu — var jau būt, ka samisējušies kādi buramvārdi. Vēl ir iespējams, ka viņš aizskāris kādu Lielu Spēku, un tas beidzies šādi. Droši var sacīt to, ka misters Streindžs izdarījis ko tādu, kas sagandējis Dabisko Kārtību.

Saprotu, — Henrijs Vudhops atsaucās.

Laselzs uzmeta viņam bargu skatienu:

Tieši no tādam lietām misters Norels visu mūžu vaiga sviedros pūlējies izvairīties.

Ak tā, — Henrijs noteica un uzrunāja misteru Norelu: — Ko lai es daru, ser? Vai man braukt pie viņa, kā viņš tik ļoti lūdz?

Misters Norels nošņaukājās.

Svarīgākais jautājums, manuprāt, ir tas, cik drīz mēs varam viņu atgādāt atpakaļ uz Angliju, kur viņa draugi spēs par viņu parūpēties un uz to drīzāko pieliks punktu murgiem, kas viņu vajā.

Varbūt jūs viņam aizrakstītu, ser?

Ak, nē. Baidos, ka manas niecīgās iespējas ietekmēt misteru Streindžu ir izsīkušas jau pirms vairākiem gadiem. Pie visa vainīgs tas karš Spānijā. Kamēr viņš nebija aizbraucis uz Pirenejiem, viņš ar lielāko prieku palika manā tuvumā un apguva visu, ko es viņam mācīju, toties pēc tam… — Misters Norels nopū­tās. — Nē, nē, mister Vudhop, mums vajadzēs paļauties uz jums. Jums jāpanāk, lai viņš atgriežas Anglijā, un, tā kā man ir aizdomas, ka jūsu došanās uz Venēciju tikai paildzinātu viņa uzturēšanos šai pilsētā, iedvešot pārliecību, ka vismaz viens cilvēks viņa iedomas ņem nopietni, es jums silti ieteiktu pie viņa nebraukt.

Ak, ser, jāatzīstas, ka es ļoti priecājos, to dzirdot. Es katrā ziņā rīkošos tā, kā jūs iesakāt. Vai jūs nepasniegtu man viņa vēstules? Tad es jūs vairs ilgāk ne­aizkavētu.

Mister Vudhop, — iejaucās Laselzs, — lūdzams, nesteidzieties tik ļoti! Mūsu saruna vēl nebūt nav beigusies. Misters Norels atklāti un bez minstināšanās atbildēja uz visiem jūsu jautājumiem. Tagad ir jūsu kārta atmaksāt viņam ar to pašu.

Henrijs Vudhops sarauca pieri un izskatījās apjucis.

Misters Norels daudzkārt mazināja manu neziņu un bažas. Ja es kaut kā varu misteram Norelam pakalpot, tad, pats par sevi saprotams, es to darīšu ar lielāko prieku. Es gan nesaprotu…

Iespējams, es neizteicos pietiekami skaidri, — pieļāva Laseizs. — Es, bez šaubām, vēlējos sacīt, ka misteram Norelam vajadzīga jūsu palīdzība, lai viņš savukārt varētu palīdzēt misteram Streindžam. Varbūt jūs varat kaut ko pa­stāstīt par mistera Streindža ceļojumu uz Itāliju? Kāds viņš bija pirms šī bēdīgā stāvokļa iestāšanās? Vai viņš bija mundrs un dzīvespriecīgs?

Nē! — Henrijs sašutis attrauca, it kā saklausījis jautājumā netiešu ap­vainojumu. — Viņu ļoti nospieda manas māsas nāve! Vismaz pirmajā laikā. Sākumā viņš bija ļoti nelaimīgs, taču Dženovā, liekas, viss mainījās. — Henrijs uz brīdi apklusa. — Tagad viņš vairs to nepiemin ne ar vārdiņu, bet pirms ne­ilga laika viņa vēstules bija pilnas ar slavas dziesmām kādai jaunai dāmai — vienai no viņa ceļabiedru kompānijas. Man gribot negribot radās aizdomas, vai tikai viņš negrasās apprecēties vēlreiz.

Apprecēties vēlreiz! — izsaucās Laseizs. — Un tik drīz pēc jūsu māsas nāves! Dieva zīmes! Cik nepatīkams pārsteigums! Jūs noteikti bijāt dziļi satriekts.

Henrijs bēdīgi palocīja galvu.

Brīdi neviens neko neteica, tad atkal ierunājās Laseizs:

Cerams, pirms tam viņš nelika nomanīt īpašu pieķeršanos dāmu sabied­rībai? Tas ir, kad misis Streindža vēl bija dzīva? Viņa būtu bezgala nelaimīga.

Nē, nē! Protams, nē! — iesaucās Henrijs.

Lūdzu piedošanu, ja esmu jūs aizskāris. Es nekādā ziņā nevēlējos izrādīt necieņu pret jūsu māsu — viņa bija bezgala apburoša sieviete. Bet ziniet, tādas lietas nav nekāds retums. Jo sevišķi vīriešiem ar zināmu prāta ievirzi. — Laseizs pasniedzās pēc Streindža vēstulēm, kas gulēja uz galda, un ņēmās tās stumdīt ar vienu pirkstu, līdz bija atradis meklēto. — Šai vēstulē, — viņš sacīja, ar acīm skriedams pār rindām, — misters Streindžs raksta: "Džeremijs man ziņo, ka Tu neesi izdarījis to, ko es lūdzu. Bet nav svarīgi. To paveica Džeremijs, un viss izrādījās tieši tā, kā es biju domājis." — Laseizs nolika vēstuli un laipni uzsmai­dīja misteram Vudhopam: — Ko misters Streindžs jums lūdza izdarīt un jūs neizdarījāt? Kas ir Džeremijs un kas izrādījās tieši tā, kā domāts?

Misters Streindžs… misters Streindžs lūdza, lai es izroku no zemes zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, — Henrijs nodūra acis. — Pats par sevi sapro­tams, es to nedarīju. Tāpēc Streindžs aizrakstīja savam kalpam, ko sauc Dže­remijs Džonss. Ļoti nekaunīgs zellis!

Un Džonss izraka līķi?

Jā. Viņš ir draugos ar Klanas kapraci. Abi sametās kopā un izraka. Nespēju pat izteikt, kā es jutos, uzzinājis, ka šis cilvēks ir to izdarījis.

Jā, zināms. Bet ko viņi atklāja?

Ko citu viņi varēja atklāt, ja ne manas nabaga māsas liki? Viņi gan ap­galvoja, ka tā vis neesot bijis. Cēla priekšā nejēdzīgu izdomājumu.

Ko viņi apgalvoja?

Es neatstāstu kalpu muldus!

Protams, protams. Taču misters Norels vēlētos, lai jūs uz brīdi aizmirstat šo teicamo likumu un runājat atklāti un godīgi — tāpat kā viņš runāja ar jums.

Henrijs iekoda lūpā.

Viņi apgalvoja, ka zārkā bijis melns baļķis.

Un nevis līķis? — tincināja Laselzs.

Līķa neesot bijis, — Henrijs atbildēja.

Laselzs paskatījās uz misteru Norelu. Misters Norels raudzījās uz klēpī sa­liktajām rokām.

Bet kāds manas māsas nāvei ar to visu sakars? — Henrijs neparko ne­spēja saprast. Viņš pagriezās pret misteru Norelu. — No tā, ko jūs pirmīt sa­cījāt, es noskārtu, ka māsa nomira gluži parastā nāvē. Jūs it kā apgalvojāt, ka nekāda maģija tur nav darbojusies.

O, tieši otrādi! — paziņoja Laselzs. — Tur pilnīgi noteikti darbojās kaut kāda maģija. Par to nav ne mazāko šaubu. Jautājums vienīgi, kā maģija tā bija.

Piedodiet? — pārvaicāja Henrijs.

Man tie ir pārāk lieli dziļumi, es jums teikšu! — apgalvoja Laselzs. — Ar šā­dām lietām skaidrībā spēj tikt vienīgi misters Norels.

Henrijs apmulsis raudzījās te uz vienu, te uz otru.

Ar ko Streindžs tagad ir kopā? — Laselzs noprasīja. — Viņam droši vien tur ir kalpi?

Nē. Savus kalpus viņš nepaņēma līdzi. Liekas, viņu aprūpē pansijas saim­nieka ļaudis. Viņš ir draugos ar kādu angļu ģimeni, kā rādās, visai dīvainiem cilvēkiem, kas ir gluži traki uz ceļošanu, tiklab dāmas, kā kungi.

Viņu uzvārds?

Greistoni vai Greifildi. Es īsti neatceros.

Un no kurienes viņi, šie Greistoni vai Greifildi, ir uzradušies?

Nezinu. Neatceros, vai Streindžs par to vispār ir rakstījis. Džentlmenis, liekas, bija kuģa ārsts, un viņa sieva — tagad jau nelaiķe — bija francūziete.

Laseizs palocīja galvu. Bibliotēkā jau bija tik tumšs, ka Henrijs Vudhops vairs nespēja saskatīt abu pārējo sejas.

Mister Vudhop, jūs izskatāties bāls un noguris, — misters Laseizs piezī­mēja.— Varbūt jums nenāk par labu Londonas gaiss?

Es neesmu izgulējies. Kopš sāka pienākt šīs vēstules, man sapņos rādās vieni vienīgi murgi.

Mēdz būt tā, ka cilvēks sirdi noskārš tādas lietas, ko dienas gaismā neparko neizteiktu pat čukstus, pat sev pašam. Jūs laikam esat misteram Streindžam ļoti pieķēries, vai ne?

Varbūt piedosim Henrijam Vudhopam to, ka viņš izskatījās visai sastulbis, jo viņam nebija ne mazākās nojausmas, par ko Laseizs vērpj valodu, tomēr viņš sacīja vienīgi:

Mister Norel, paldies par padomu. Es noteikti rīkošos tā, kā jūs ieteicāt; vai tagad es varētu dabūt atpakaļ vēstules?

Ā, vēstules, — atsaucās Laseizs. — Misters Norels vēlētos tās vēl kādu lai­ciņu paturēt. Viņš ieskata, ka no tām vēl var daudz uzzināt. — Henrijs Vudhops, liekas, grasījās celt iebildumus, jo Laseizs itin pārmetoši piemetināja: — Viņa vienīgās rūpes ir par misteru Streindžu! Viss mistera Streindža labad!

Tā nu Henrijs Vudhops atstāja vēstules mistera Norela un Laselza gādībā.

Kad viņš bija aizgājis, Laseizs sacīja:

Nākamais solis — nosūtīt kādu uz Venēciju.

Jā, pareizi! — misters Norels piekrita. — Es ļoti labprāt uzzinātu, kā viss ir patiesībā.

Ak, nu protams, — Laseizs nicīgi nosmēja. — Patiesībā…

Misters Norels pablisināja ačeles, taču Laseizs savus vārdus nepaskaidroja.

Nezinu, ko lai mēs sūtām, — misters Norels runāja tālāk. — Itālija ir ļoti tālu. Turp jābrauc gandrīz divas nedēļas, un tik ilgi es bez Čaildermasa nevaru iztikt.

Hmm, — novilka Laseizs. — Es nedomāju gluži par Čaildermasu. Vis­pār vairāku apsvērumu dēļ tieši Čaildermasu nevajadzētu sūtīt. Jūs pats nereti esat turējis viņu aizdomās par streindžiskām nosliecēm. Pēc manām domām, nekādā ziņā nav vēlams pieļaut, ka tie abi saiet kopā ārzemēs, kur netraucēti var perināt negantības pret mums. Nē, es zinu, ko var aizsūtīt.

Nākamajā dienā Laselza kalpi devās uz dažādiem Londonas nostūriem. Viņi iegriezās vienā otrā aizkaktē ar ārkārtīgi nelabu slavu, piemēram, Sentdžailzas, Sevendailzas un Safron-hilas graustos un zaņķos; apmeklēja ari smalkas un aristokrātiskas vietas, teiksim, Golden-skvēru, Sentdžēims-strītu un Meifēru. Viņi savāca kopā ļoti dīvainu sabiedrību — skroderus, cimdiniekus, cepurnie­kus, kurpniekus, augļotājus (kuplā skaitā), tiesu izpildītājus un parādnieku cietuma uzraugus, un aizveda šo bandu pie Laselza uz Bruton-stritu. Kad visi bija ienākuši virtuvē (namatēvam ne prātā nenāca šādu sabiedrību uzņemt salonā), Laselzs nokāpa lejā un kāda cita vārdā samaksāja katram noteiktu nau­das summu. Kā viņš, dzedri smaidīdams, paskaidroja, tas esot žēlsirdības darbs. Galu galā, ja cilvēks nenodosies labdarībai Ziemassvētkos, kad tad?

Pēc trim dienām, svētā Stefana svētkos, Londonā piepeši ieradās hercogs Velingtons. Pēdējos gadus viņa gaišība bija uzturējies Parīzē, kur komandēja sabiedroto okupācijas spēkus — patiesībā diez vai būtu pārspīlēti sacīt, ka šo­brīd hercogs bija Francijas valdnieks. Bija sākušās debates, vai sabiedroto armijai arī turpmāk vajadzētu palikt Francijā vai atgriezties katram savā dzim­tenē (kā vēlējās francūži). Hercogs Velingtons visu dienu bija pavadījis, kopā ar ārlietu ministru lordu Kāselreju aiz slēgtām durvīm iztirzādams šo svarīgo jautājumu, un vakarā viņš kopā ar ministriem ieturēja vakariņas kādā Grovenor- skvēra namā.

Visi tikko bija ķērušies pie ēšanas, kad sarunas pārtrūka (ja sapulcējušies tik daudzi politiķi, tā mēdz gadīties pagalam reti). Ministri it kā gaidīja, lai kāds ņem vārdu. Pirmais ministrs lords Liverpūls mazliet nervozi nokremšķi- nājās un bilda:

Mēs šaubāmies, vai jūs būsit par to dzirdējis, bet no Itālijas pienākušas ziņas, ka Streindžs sajucis prātā.

Hercoga karote, nenokļuvusi līdz mutei, aizķērās gaisā. Viņš pārlaida ska­tienu visiem pārējiem un tad turpināja ēst zupu.

Liekas, jūs šis jaunums necik daudz neuztrauc, — ieminējās lords Liverpūls.

Viņa gaišība noslaucīja lūpas servjetē.

Nē, — hercogs atbildēja, — tas mani tik tiešām neuztrauc.

Vai jūs mums neatklātu, kālab tā? — vaicāja sers Volters Pouls.

Misters Streindžs ir ekscentrisks cilvēks, — hercogs atbildēja. — Citi var nodomāt, ka viņš ir traks. Uzdrošināšos minēt, ka viņi nav pieraduši pie burvjiem.

Neizskatījās, ka ministriem šis apsvērums liktos tikpat pārliecinošs kā pašam Velingtonam. Tie izklāstīja viņam Streindža trakuma piemērus: viņa ietiepīgos apgalvojumus, ka viņa sieva nav mirusi, viņa dīvaino pārliecību, ka cilvēkiem galvā ir sveces un vēl dīvaināko apstākli, ka Venēcijā vairs neesot iespējams ievest ananasus.

Pārcēlāji, kas no kontinenta ved uz pilsētu augļus, stāsta, ka ananasi li­dojot ārā no laivām kā lielgaballodes, — stāstīja lords Sidmūts — sīks, izkaltis cilvēciņš. — Zināms, viņi ved arī citus augļus, ābolus, bumbierus un tā jopro­jām. Nekas cits neceļ ne jele kādas nekārtības, toties lidojoši ananasi ne pa jo­kam sablietējuši vairākus cilvēkus. Kāpēc burvis iededzies tādā naidā pret šiem augļiem, neviens nezina.

Hercogs kā bija, tā palika nesatricināms:

Tas viss neko nepierāda. Varat man ticēt, Pirenejos viņš mēdza darīt vēl dīvainākas lietas. Bet, ja viņš tik tiešām ir traks, tātad viņam ir iemesls tādam būt; klausiet manam padomam, džentlmeņi, nesatraucieties par to!

Pie galda iestājās klusums — ministri lauzīja galvas, pūlēdamies kaut ko saprast.

Jūs gribat sacīt, ka viņš tīšuprāt kļuvis traks? — kāds neticīgi pārvaicāja.

Vairāk nekā iespējams,— hercogs atbildēja.

Bet kāpēc? — tincināja cits.

Nav ne jausmas. Pirenejos mēs iemācījāmies lieki neprašņāt. Agri vai vēlu izrādījās, ka visas viņa nejēdzīgās un dīvainās izdarības ir burvestību sastāv­daļa. Lieciet viņu pie darba un ne par ko nebrīnieties: tāda, mani kungi, ir pa­reiza burvja izmantošana.

Ā, bet jūs jau vēl nezināt visu! — dedzīgi ierunājās Admiralitātes pirmais lords. — Ir ziņas, ka viņu apņem Nebeidzama Tumsība. Dabiskā Kārtība ir sa­grauta, un veselu Venēcijas pilsētas daļu pārņēmusi Mūžīga Nakts!

Pat jums, jūsu gaišība, ar visām jūsu simpātijām pret šo cilvēku, jāatzīst, ka Mūžīgās Tumsības Auts ir ļoti nelāga zīme, — uzstāja lords Sidmūts. — Nē, lai kādus pakalpjumus šis cilvēks valstij izdarījis, mēs nevaram izlikties, ka Mūžīgās Tumsības Auts vēsta ko labu.

Lords Liverpūls nopūtās.

Cik žēl, ka tā iznācis! Ar Streindžu varēja runāt tā, it kā viņš būtu parasts cilvēks. Es cerēju, ka viņš mums izskaidros Norela izrīcības, bet tagad izskatās, ka būs jāmeklē kāds, kas mums iztulkos Streindžu.

Var paaicināt misteru Norelu, — ierosināja lords Sidmūts.

Diez vai no tās puses varam sagaidīt taisnprātīgu spriedumu, — noteica sers Volters Pouls.

Bet ko tad lai mēs darām? —jautāja Admiralitātes pirmais lords.

Sūtīsim vēstuli austriešiem, — kā allaž izlēmīgi paziņoja hercogs Ve­lingtons. — Atgādināsim viņiem par to, cik lielā rūpē princis reģents un britu valdība allaž turēs mistera Streindža labklājību, cik lielu pateicību visa Eiropa ir parādā mistera Streindža vīrišķībai un burvju mākai pēdējo karu laikā. At­gādināsim, cik ļoti neapmierināti mēs būsim, ja izrādīsies, ka viņam kaut kā nodarīts pāri.

Ak, jūsu gaišība! — nopūtās lords Liverpūls. — Te nu mēs ar jums esam pre­tējās domās. Man tā vien šķiet — ja misteram Streindžam kāds var nodarīt pāri, tad tie nebūs vis austrieši; daudz vairāk izskatās, ka tas būs Streindžs pats.

Janvāra vidū grāmatu tirgotājs Tits Votkinss publicēja grāmatu, kuras nosau­kums bija "Melnās vēstules" — it kā Streindža vēstules Henrijam Vudhopam. Pilsētā klīda baumas, ka visus izdevumus no savas kabatas sedzis misters Norels. Henrijs Vudhops zvērēja, ka nav devis atļauju šīs vēstules publicēt, turklāt apgalvoja, ka vairākās no tām mainīts teksts: izsvītrotas visas norādes uz Norela izrīkošanos ar lēdiju Poulu, toties uzradušies jauni fragmenti, ku­rus lasot iespējams secināt, ka Streindžs ar burvju līdzekļiem noslepkavojis savu sievu.

Ap to pašu laiku kāds lorda Bairona draugs — vārdā Skrops Deiviss—, izrai­sīdams vispārēju ievērību, paziņoja, ka grasās lorda Bairona uzdevumā iesūdzēt misteru Norelu tiesā par mēģinājumu ar maģiskiem paņēmieniem piesavinā­ties viņa gaišības privātās vēstules. Skrops Deiviss devās uz Linkolns-innu pie advokāta un pēc nozvērināšanas rakstiski liecināja: viņš pēdējā laikā saņēmis no Bairona vairākas vēstules, kurās lords stāsta par Pastāvīgās Tumsības Torni pār Marijas Sobendigo ļ sic! | baznīcas apkaimi Venēcijā un par Džonatana Streindža trakumu. Skrops Deiviss atstājis šīs vēstules uz galda sava Džermin- strītas dzīvokļa garderobes istabā. Kādu vakaru — pēc viņa domām, tas bijis 7. janvāris, — viņš posies, gatavodamies doties uz savu klubu. Paņēmis rokā matu suku, viņš neviļus ievērojis, ka vēstules šaudās pa galdu kā vēja nestas sau­sas lapas; viņa dzīvoklī tobrīd nekāda vēja nebijis, un viņš nezinājis, ko domāt.

Viņš savācis vēstules un ieraudzījis, ka ari burtu rindas uz papīra uzvedas ēr­moti: cilpiņas atāķējās no stabiņiem un plivinājās kā izžauta veļa stiprā vējā. Piepeši viņš sapratis, ka vēstules laikam ir noburtas. Viņš pēc profesijas esot kāršu spēlmanis un, kā jau visi labi spēlmaņi, atjautīgs un aukstasinīgs cilvēks. Viņš veikli ielicis vēstules Hībelē, starp svētā Marka evaņģēlija lapām. Pēc tam viņš draugiem stāstīja, ka par maģijas teoriju nezinot itin neko, taču tai bridi nodomājis, ka Svētie raksti pret kaitnieciskiem burvestiem būs vislabākais pretlīdzeklis. Tā arī izrādījās: vēstules palika pie viņa un saglabāja sākotnējo izskatu. Vēlāk džentlmeņi visos galvaspilsētas klubos ar lielu labpatiku jokoja, ka neparastākais visā šajā lietā nav vis bijis fakts, ka misters Norels lūkojis pie­savināties svešas vēstules, bet gan tas, ka Skropam Deivisam — labi zināmam pļēguram un meitu medniekam — mājās, izrādās, ir Bībele.

1817. gada janvāris

Kādu janvāra vidus ritu dakteris Greistils iznāca pa savas pagaidu mītnes sānu durvīm un apstājās, lai izlīdzinātu cimdus. Pacēlis acis, viņš gluži nejauši pamanīja, ka pretējā nama durvīs 110 vēja patvēries kāds maza auguma vīrietis.

Visas Venēcijas durvjailas ir gleznainas — un reizēm tādi ir arī cilvēki, kas tajās stāv. Varēja redzēt, ka svešinieks nepavisam nav no bagātniekiem, tomēr viņam nepārprotami gribas izskatīties švītīgam. Viņa drānas bija stipri vecas un novalkātas, taču viņš bija centies tās uzskaistināt, nospodrinādams visu, kas spēja spīdēt, un nobirstēdams visu, kas spīdēt nejaudā. Vecos, padzeltēju­šos cimdus viņš bija tik cītīgi balsinājis ar kritu, ka uz durvju vērtnēm aiz viņa bija palikuši balti pirkstu nospiedumi. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka viņš uzposies, kā jau īstam švītam pienākas — gara pulksteņķēde, piekariņu saišķis un lornete,— taču, raugoties mirkli ilgāk, atklājās, ka pulksteņķēdes patiesībā nav, ir bezgaumīga zelta lente, ko viņš bija cītīgi sakārtojis cilpā pie pogcau­ruma. Tāpat pulksteņa piekariņi izrādījās pavisam kas cits — saišķī savērtas alvas sirdis, krusti un Svētās Jaunavas talismani; tādus Itālijas ielu tirgoņi pārdod par pāris frankiem gabalā. Tomēr pati spožākā bija lornete. Visiem švītiem un dendijiem patīk lornetes: viņiem tās vajadzīgas, lai neizpratnē noraudzītos uz tiem, kuri nav tik smalki. Laikam vīrelis bez lornetes jutās kā bez biksēm, tādēļ tās vietā bija pakāris lielu karoti.

Dakteris Greistils rūpīgi ielāgoja visas šīs ērmības, lai vēlāk ar tām uzjaut­rinātu draugus. Tad viņš atcerējās, ka viņam Venēcijā ir viens vienīgs draugs — Streindžs, un Streindžu tādas lietas vairs neinteresē.

Pēkšņi ērmotais vīrelis atstāja savu patvērumu. Viņš pienāca pie daktera, piešķieba galvu un angliski jautāja:

Jūs esat dakteris Greifīlds?

Tas dakteri tik ļoti pārsteidza, ka viņš uz brīdi zaudēja valodu.

Jūs esat dakteris Greifilds? Burvja draugs?

Jā, — dakteris brīnīdamies atbildēja. — Bet mani sauc nevis Greifilds, ser, bet gan Greistils.

Tūkstoškārt atvainojos, mīļo dakteri! Kāds nejēga man nepareizi patei­cis jūsu vārdu! Aiz kauna nezinu kur dēties. Ticiet man, jūs esat pēdējais cil­vēks uz pasaules, kuru es vēlētos aizvainot! Mana cieņa pret ārstu profesiju ir bezgalīga! Un tagad jūs še stāvat visā savā radziņu likšanas un pulsa skaitīšanas godībā, jūs te stāvat un sakāt sev: "Kas ir šī dīvainā persona, kas uzdrošinās nākt man klāt uz ielas, it kā es būtu kāds parasts cilvēks?" Ļaujiet man stādīties priekšā! Esmu ieradies no Londonas — mani atsūtīja mistera Streindža draugi, kas padzirdēja, cik ārkārtīgi cietušas viņa gara spējas, un tik ļoti uztraucās, ka atļāvās to vaļību raidīt mani šurp, lai es uzzinātu, kā viņš jūtas!

Hmm, — novilka dakteris. — Taisnību sakot, es būtu vēlējies, lai viņi uztrauktos vairāk. Pirmo reizi aizrakstīju viņiem decembra sākumā — jau pagājis pusotrs mēnesis, ser! Pusotrs mēnesis!

Jā, tik tiešām! Tas ir briesmīgi, vai nav tiesa? Viņi ir paši kūtrākie radī­jumi pasaulē! Domā tikai paši par savām ērtībām! Turpretim jūs esat palicis te, Venēcijā — kā burvja vienīgais īstenais draugs! — Vīrelis uz brīdi apklusa. — Tas ir tiesa, pareizi? — viņš jautāja pavisam citādā balsī. — Viņam nav citu draugu, jūs esat vienīgais?

Nu, vēl ir lords Bairons… — dakteris Greistils iesāka.

Bairons! — vīrelis iebrēcās. — Vai tā var būt? Ak Dievs! Traks, un vēl drau­gos ar lordu Baironu! — Izklausījās, ka viņš nespēj izšķirties, kas ir ļaunāk.

— O, mīļo dakteri Greistil! Man jāuzdod jums simtiem jautājumu! Vai te ir kāda vieta, kur mēs varētu aprunāties zem četrām acīm?

Viņiem tieši aiz muguras bija daktera nama sānu durvis, taču dakterim šis vīrelis ar katru brīdi nepatika arvien vairāk. Lai cik sirsnīgi dakteris vēlējās palī­dzēt Streindžam un Streindža draugiem, viņam nebija nekādas vēlēšanās ieaici­nāt šo zelli viesos, tādēļ viņš tikai nopurpināja, ka viņa kalps esot izgājis izpildīt kādu uzdevumu. Tepat, dažas ielas tālāk, esot maza kafejnīciņa; varbūt viņi va­rētu doties turp?

Vīrelis ar platiem smaidiem pauda savu nedalīto piekrišanu.

Viņi devās uz kafejnīcu. Turp vajadzēja iet gar kanālu. Vīrelis gāja dakterim pa labi roki, kanāla pusē. Viņš visu laiku runāja, bet dakteris lūkojās apkārt. Kādu- brīd, raudzīdamies ūdenī, viņš ieraudzīja, ka uz līdzenas vietas parādās vilnis — viens pats vilnis. Jau tas vien bija dīvaini, taču viss turpmākais bija vēl pārstei­dzošāks. Vilnis brāzās uz viņu pusi, pāršļācās pāri kanāla akmens malai un mainīja izskatu: ūdens pirksti sniecās pēc vīreļa kājām, likās, tie vēlas ieraut viņu kanālā. Sajutis slapjumu, tas izgrūda lāstu un palēca sānis, taču, pēc visa sprie­žot, neko neparastu nemanīja; arī dakteris par redzēto nebilda ne vārda.

Šai aukstajā, drēgnajā janvāra dienā mazā kafejnīciņa bija tīkams patvērums. Tā bija silta un piedūmota — varbūt maķenīt patumša, tomēr tas bija omulīgs pakrēslis. Brūnās sienas un griesti bija nokvēpuši no vecuma un tabakas dū­miem, taču uz tumšā fona jautri spulgoja vīna pudeles, blāzmoja alvas kausi, spoži gozējās glazētie māla trauki un spoguļu zeltītie ietvari. Uz akmens plāk­šņu grīdas pie plīts gulēja slapjš, apslincis spaniels. Kad dakteris ar spieķi netī­šām nobrauca tam gar ausi, tas pakratīja galvu un nošķaudījās.

Man jūs jābrīdina, — dakteris iesāka pēc tam, kad viesmīlis bija atnesis kafiju un brendiju, — ka Venēcijā par misteru Streindžu melš dažnedažādas blēņas. Ļaudis apgalvo, ka viņš saaicinājis pie sevis raganas un uztaisījis sev kalpu no uguns. Gan jau jūs sapratīsit, ka uz šīm aplamībām nav ko klausīties, bet labāk esiet gatavs. Jūs redzēsit, ka viņš diemžēl ir pārvērties uz slikto pusi. Būtu muļķīgi izlikties, ka tā nav, — tomēr sirdi viņš vēl arvien ir tāds pats. Visas viņa lieliskās īpašības, visi viņa tikumi nekur nav pazuduši. Man par to nav ne ma­zāko šaubu.

Ak tā? Bet sakiet, vai tiesa, ka viņš apēdis savas kurpes? 'Liesa, ka viņš vai­rākus cilvēkus pārvērtis stiklā un pēc tam apmētājis ar akmeņiem?

Viņš — apēdis savas kurpes? — dakteris izsaucās. — Kas jums to sastāstījis?

O, daudzi — misis Kendela-BIēra, lords Poups, sers Galahads Denehijs, Anderhilas jaunkundze… — vīrelis nosauca veselu rindu angļu, īru un skotu lēdiju un džentlmeņu, kuri patlaban uzturējās Venēcijā un tuvīnajās pilsētās.

Dakteris Greistils neko nesaprata. Kā Streindža draugiem bija ienācis prātā vispirms uzklausīt šos cilvēkus?

Bet vai tad jūs nedzirdējāt, ko es tikko sacīju? Tieši par tādām nejēdzī­gām blēņām es runāju!

Vīrelis laipni pasmējās:

Pacietību! Pacietību, mīļo dakteri! Mans prāts asuma ziņā atpaliek no jūsējā. Kamēr jūs savu vingrinājāt anatomijas un ķīmijas studijās, mans laisko- jās dīkdienībā. — Un viņš vēl itin ilgi tarkšķēja par to, ka nekad nav nodevies sistemātiskām mācībām un dzinis izmisumā savus skolotājus, viņam šai jomā nepavisam neesot dotību.

Tomēr dakteris Greistils vairs ij nepūlējās klausīties. Viņš domāja. Dakteris ieģidās, ka pirms brīža vīrelis bija lūdzis, lai viņam ļauj stādīties priekšā, taču kaut kā bija piemirsis to izdarīt. Dakteris jau grasījās apvaicāties pēc sarunu biedra vārda, taču piepeši vīrelis uzdeva jautājumu, kuru izdzirdot dakterim visas citas domas pagaisa no prāta:

Jums laikam ir meita, pareizi?

Lūdzu piedošanu?

Vīrelis, acīmredzot nospriedis, ka dakteris ir pakurls, to pašu atkārtoja skaļāk.

Jā, bet… — dakteris gribēja ko sacīt.

Un runā, ka jūs esot viņu aizsūtījis prom no Venēcijas?

Vai tu re? Runā? Kas runā? Kāds manai meitai ar to sakars?

Ā! Bet ziniet, runā, ka viņa aizbraukusi uzreiz pēc tam, kad burvis saju­cis prātā. Tas vedina domāt, ka jūs baidījāties, vai viņš tai nenodarīs pāri!

Jūs to, jādomā, esat uzzinājis no misis Kendelas-Blēras un tiem pārējiem? — noprasīja dakteris Greistils. — Muļķu bars, nekas vairāk!

O, droši vien! Bet jūs taču aizsūtījāt meitu prom?

Dakteris neatbildēja.

Vīrelis piešķieba galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš pasmaidīja, itin kā zinādams kādu noslēpumu un grasīdamies apžilbināt pasauli, to at­klājot. — Jūs jau laikam zināt, ka Streindžs ir nogalinājis savu sievu?

Ko? — Dakterim aptrūkās vārdu. Tad no viņa mutes izlauzās dīvains smiekliņš. — Neticu!

O, bet jums jātic gan, — vīrelis pieliecās dakterim tuvāk. Aiz uzbudinājuma viņa acis spīdēja kā pogas. — Tas ir visiem zināms! Kundzes īstais brālis — ļoti cienījams cilvēks — baznīckungs — kāds misters Vudhops — kundzes nāves brīdī bija klāt un visu redzēja pats savām acīm!

Ko redzēja?

Dažnedažādus aizdomīgus apstākļus. Kundze bija nožāvētā. Viņa bija caurcaurēm noburta un nezināja ne rīta, ne vakara. Un neviens neko nesaprata. Tas viss bija viņas vīra roku darbs. Viņš, bez šaubām, mēģinās ar maģiskiem paņēmieniem izsprukt no soda, bet to nepieļaus misters Norels, kuru nabaga kundzes bēdīgais liktenis dzen izmisumā, pilnīgā izmisumā! Misters Norels ir cieši apņēmies saukt Streindžu pie tiesas par visiem viņa noziegumiem.

Dakteris papurināja galvu.

Sakiet, ko sacīdams, es vienalga šiem apmelojumiem neticēšu. Streindžs ir godīgs cilvēks!

O, kā tad! Taču nodarbošanās ar maģiju ir bijusi par postu arī stiprā­kiem prātiem. Ja maģija nonāk nepareizās rokās, tā var iznīcināt visas labās īpa­šības un kāpināt visas ļaunās. Viņš pretojās savam skolotājam — tik pacietīgam, gudram, cildenam, krietnam…

Citu pēc cita virknēdams apzīmētājus, vīrelis, liekas, bija pilnīgi aizmirsis, ko grasījās sacīt: daktera Greistila caururbjošais skatiens bija viņu izsitis no sliedēm.

Dakteris nošņācās.

Nudien dīvaini, — viņš lēni bilda. — Jūs apgalvojat, ka jūs atsūtījuši mistera Streindža draugi, taču piemirsāt man pateikt, kas ir šie draugi. Nu gan interesanti draugi, kas visās malās klāsta, ka cilvēks ir slepkava.

Vīrelis cieta klusu.

Varbūt jūs atsūtīja sers Volters Pouls?

Nē, — vīrelis svārstīgi atbildēja, — tas nebija sers Volters.

Tad varbūt mistera Streindža mācekļi? Neatceros, kā viņus sauca.

Neviens neatceras. Viņi ir tik neievērojami, ka viņus nav iespējams pa­turēt prātā.

Vai tie bija viņi?

Nē.

Misters Norels?

Svešinieks neatbildēja.

Kā jūs sauc? — noprasīja dakteris Greistils.

Vīrelis pagrozīja galvu, taču, nopratis, ka no tik tieši uzdota jautājuma ne­izdosies izvairīties, atbildēja:

Drolaits.

Ho, ho! Tad nu gan atradies soģis! O, jūsu vārdam nudien būs liels svars iepretim godīga cilvēka vārdam, iepretim tam, ko sacīs paša hercoga Velingtona burvis! Kristofers Drolaits! Visā Anglijā izdaudzinās melis, zaglis un krāpnieks!

Drolaits piesarka un apvainojies blisināja acis.

Un kur jūsu paša gods? — viņš šņāca. — Streindžs ir bagātnieks, un jūs esat sataisījies viņam izprecināt savu meitu! Lai nu kas būtu runājis, mīļo dakteri!

Uff! — dakteris dusmīgi nopukstējās un piecēlās kājās. — Es personiski ieradīšos pie katras Veneto angļu ģimenes. Es piekodināšu, lai neviens ar jums nerunā! Tagad es eju prom, bet es nenovēlēšu jums laburītu! Es no jums neat­vadīšos! — Un, to paziņojis, viņš nosvieda uz galda dažas monētas un aizsoļoja.

Šis sarunas beidzamā daļa bija izskanējusi skaļi un aizkaitināti. Viesmīļi un kafijas dzērēji ziņkārīgi noskatījās uz Drolaitu, kurš palika sēžam vienatnē. Viņš nogaidīja tik ilgi, līdz bija izredzes nesaskrietics ar dakteri uz ielas, un arī izgāja no kafejnīciņas. Viņam ejot garām, kanāla ūdens uzvedās bezgala ērmoti. Viļņu vāli uzblīda un dzinās viņam pakaļ, lāgu lāgiem tie šāvās uz priekšu un, šļācolies pāri kanāla malai, uzbruka viņa kājām. Tomēr Drolaits neko nepa­manīja.

Dakteris Greistils savu vārdu turēja. Viņš apstaigāja visus britu namus Venēcijā un piekodināja ar Drolaitu nerunāt. Drolaitu tas neuztrauca. Viņš pievērsās kalpiem, viesmīļiem un gondoljeriem. No pieredzes viņš zināja, ka šī cilvēces daļa bieži zina daudz vairāk nekā to saimnieki, un, ja izrādījās, ka viņi nezina vis, nebija liela bēda — Drolaits spēja to vērst par labu, pats kaut ko pastāstī­dams. Itin drīz pulka ļaužu nešaubījās, ka Streindžs nogalinājis savu sievu, Svētā Marka katedrālē mēģinājis ar varu apprecēt Greistilas jaunkundzi un tas viņam nav izdevies vienīgi tādēļ, ka ieradušies austriešu kareivji; un vēl viņi ar lordu Baironu norunājuši, ka turpmāk abi turēs kopīgas sievas un mīļākās.

Drolaits par Streindžu melsa visu, kas vien viņam ienāca prātā, taču izgudro­tājs viņš bija vājš, tādēļ ar prieku pieķērās katrai baumu kripatai, katram do­mas galiņam viņa ziņu avotu prātos.

Kāds gondoljers iepazīstināja viņu ar koloniālpreču tirgotāja Segati sievu Mariannu — Bairona mīļāko. Drolaits ar tulka starpniecību apbēra viņu ar kom­plimentiem un atklāja skandalozus noslēpumus par Londonas smalkajām dā­mām, kuras, kā viņš apgalvoja, neesot ne pustik daiļas kā Marianna Segati. Viņa savuties pastāstīja, ka, ja varot ticēt lordam Baironam, Streindžs neizejot no istabas, dzerot vīnu un brendiju un skaitot buramvārdus. Tas nebija necik inte­resanti, taču Marianna piemetināja to mazumu, ko viņa zināja par burvi no Bairona poēmas: kā tas brāļojas ar ļauniem gariem un stājas pretī ir dieviem, ir cilvēcei. Drolaits neminstinādamies pievienoja šīs izdomas savam melu klāstam.

Tomēr Venēcijā bija viens cilvēks, pēc kura vaļsirdības Drolaits jo īpaši tī­koja, — šis cilvēks bija Frenks. Daktera Greistila sirdīgos vārdus viņš bija ņēmis ļaunā un drīz vien izlēmis, ka labākā atriebe būtu pamudināt kādu no viņa saimes ļaudīm uz nodevību. Tā nu Drolaits aizrakstīja Frenkam, uzaicinādams viņu uz vīna pagrabiņu San Polo apkaimē, — un pats mazliet izbrīnījās, kad Frenks piekrita.

Norunātajā stundā Frenks bija klāt. Drolaits pasūtināja krūku skāņa sarkan­vīna un pielēja abu glāzes pilnas.

Frenk? — viņš liegā, iejūtīgā balsī uzņēma valodas. — Es pirms dažām dienām runāju ar tavu saimnieku — tu jau droši vien zini. Liekas, viņš ir visai nešpetns večuks. Cerams, tu, pie viņa dzīvodams, nejūties slikti? Es par to iemi­nējos tikai tāpēc, ka labs mans draugs — viņu sauc Laselzs — pavisam nesen sūdzējās, cik Londonā esot grūti atrast krietnus kalpus un, ja kāds palīdzēšot viņam uziet labu sulaini, viņš būšot gatavs samaksāt gandrīz jebkādu summu.

Ak tā! — atsaucās Frenks.

Kā tu domā, Frenk, vai tev patiktu dzīvot Londonā?

Frenks domīgi zīmēja uz galda riņķus ar izlijušu vīnu. — Varbūt, — viņš atbildēja.

Redzi, — Drolaits dedzīgi turpināja, — ja tu man mazulietiņ izlīdzētu, tad es varētu pastāstīt savam draugam, cik tu esi pakalpīgs, un viņš uzreiz sa­prastu, ka tu esi tieši tas cilvēks, kurš viņam vajadzīgs!

Kā jums vajag izlīdzēt? — Frenks jautāja.

Ā, tas viens darbiņš ir pavisam vienkāršs — nav nekā vienkāršāka! Tik­līdz es tev pastāstīšu, tu ar vislielāko prieku to izdarīsi — tu to izdarītu pat bez atlīdzības. Saproti, Frenk, man bail, ka ar tavu saimnieku un viņa meitu drīz var notikt kaut kas briesmīgs. Burvis tur uz viņiem briesmīgi ļaunu prātu. Es mē­ģināju tavu saimnieku brīdināt, bet viņš savā stūrgalvībā negribēja klausīties. Man naktīs nenāk miegs, par to domājot — nolāpīts, kāds es esmu nejēga, ka nepratu izteikties. Bet viņi tev uzticas, Frenk. Tu varētu pāris reižu ieminēties — ne saimniekam, labāk viņa māsai vai meitai — par to, kāds ļaundaris ir Streindžs, un tad viņi kļūtu modri. — Pēc tam Drolaits pastāstīja par Arabellas Strein- džas noslepkavošanu un Streindža—Bairona paktu par sievu kopību.

Frenks apdomīgi palocīja galvu.

Mums jābūt piesardzīgiem, šis burvis var pastrādāt jebko, — Drolaits klāstīja. — Visus pārējos viņš uzpircis ar saviem meliem un viltu — jo sevišķi tavu saimnieku. Tāpēc mums ar tevi par katru cenu jāievāc ziņas, lai mēs varētu atklāt pasaulei viņa nekrietnos nodomus. Frenk, saki, vai tev prātā nav palicis kāds zīmīgs vārds, kas burvim neviļus pasprucis, vai kaut kas nav modinājis tavas aizdomas?

Hm, tagad, kad jūs tā sakāt… — Frenks pakasīja pakausi. — Ir viena lieta…

Tiešām?

Es nevienam par to neesmu teicis. Pat saimniekam nestāstīju.

Teicami! — Drolaits smaidīja.

Tikai es lāgā nepratīšu izstāstīt. Būs labāk, ja es jums parādīšu.

O, protams, protams! Kurp jādodas?

Tikai jāiziet ārā. No šejienes varēs redzēt.

Frenks un Drolaits izgāja no tavernas, un Drolaits sāka lūkoties apkārt. Viņš redzēja pavisam parastu Venēcijas skatu. Tieši priekšā bija kanāls, otrā krastā — rūsgana baznīca. Pie kādām vaļējām durvīm kalpone plūca baložus, zemē pelē­cīgi bālganā lokā krita netīras spalvas. Visur juku jukumis jaucās ēkas, skulp­tūras, veļas auklas un puķu podi, bet tālumā augstu gaisos slējās Tumsības gludais vaigs.

Hm, laikam no šejienes tomēr nevar saskatīt, — atzinās Frenks. — Mājas ir priekšā. Paejiet pāris soļus uz priekšu, tad ļoti labi būs redzams.

Drolaits paspēra dažus soļus.

Te? — viņš jautāja, joprojām skatīdamies apkārt.

— Jā, tieši tur, — Frenks atsaucās — un iegrūda viņu kanālā.

Atskanēja pamatīgs plunkšķis.

Frenks vēl mazliet pakavējās turpat, lai izkliegtu dažas vērtējošas piezīmes par Drolaita raksturu un paradumiem, nosaukdams viņu par melīgu, zaglīgu blēdi, par zemisku suni, par riebīgu, gļēvulīgu nelieti, par čūsku un par cūku. Frenks visnotaļ atviegloja sirdi, taču Drolaitam šie novērojumi laikam gan aiz­gāja gar ausīm — viņš atradās zem ūdens un tos nedzirdēja.

Ūdens uzbruka viņam ar lielu niknumu, sadzeldams malu maliņas un pavisam aizsizdams elpu. Viņš krita duļķainās dzīlēs. Drolaits neprata peldēt un bija pār­liecināts, ka noslīks, taču jau pēc dažām sekundēm stipra straume sagrāba viņu un lielā ātrumā aizrāva prom. Kā nu gadījās, kā ne, bet ūdens strāvas laiku pa laikam iznesa viņu virspusē, un Drolaitam izdevās iekampt pa malkam gaisa. Mirklis pēc mirkļa aizritēja galējās šausmās, viņš pilnīgi neko nespēja darīt, lai izglābtos. Reiz brāzma pameta viņu augšup, un Drolaits paspēja ieraudzīt sau­lainu kanālmalu (vieta viņam nebija pazīstama); viņš pamanīja, kā pret akme­ņiem triecas balts, putās sakults ūdens, kā tas gāžas virsū namiem un cilvēkiem; pamanīja izbīli cilvēku sejās. Drolaits noģida, ka nav iznests jūrā, kā bija baidījies, tomēr pat tagad viņam nekļuva skaidrs, ka šī straume nekādā ziņā nav dabiska. Brīžam tā viņu sparīgi rāva kaut kur prom; brīžam viss sajuka, un Drolaits ne­šaubījās, ka gals klāt. Tad uzreiz šķita, ka viņš ūdenim apnicis: strāva vienā mir­klī apstājās un izmeta viņu uz kaut kādām akmens kāpnēm: viņš nomanīja vienīgi kaut kādas ēkas un aukstumu.

Drebēdams pie visām miesām un rīstīdamies, Drolaits kampa gaisu, un, tik­līdz kaut cik atguva elpu, tā uzreiz pārlaida pār lūpu lielu daudzumu auksta sālsūdens. Fēc tam viņš ilgu laiku gluži vienkārši gulēja, acis aizvēris: tā cilvēks varētu dusēt pie sirdsmīļotās krūts. Prātā nebija itin nevienas domas, ļa viņš vispār kaut ko vēl gribēja, tad varbūt vienīgi palikt guļus un nekad necelties. Daudz, daudz vēlāk viņš atģida, pirmkārt, ka šie akmeņi droši vien ir ļoti ne­tīri, un otrkārt, ka viņš ir briesmīgi nosalis. Viņš sāka prātot, kāpēc ir tik kluss un neviens nenāk viņu glābt.

Tad pieslējās sēdus un atvēra acis.

Visapkārt bija tumsa. Varbūt viņš bija izmests kādā tunelī? Pagrabā? Var­būt pazemē? Lai kā arī būtu, vienalga viss bija ļoti briesmīgi, jo viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā viņš te nokļuvis un kā tiks laukā. Pēc mirkļa vaigu skāra dzestra vēja dvesma, viņš pacēla galvu un ieraudzīja baltas, ziemīgas zvaig­znes. Nakts!

— Nē, nē, nē! — viņš ievaimanājās, tad šņukstēdams atkal noslīga uz ka­nālmalas akmeņiem.

Apkārtējie nami bija tumši un pilnīgi mēmi. Vienīgās dzīvās, spožās būtnes bija zvaigznes debesīs. Zvaigznāji Drolaitam atgādināja milzīgus, mirdzīgus burtus — nepazīstama alfabēta rakstu zīmes. Kas zina, varbūt burvis pārvērtis zvaigznes par burtiem un ar tiem uzrakstījis viņam zavestu. Lai kurp viņš pa­lūkojās, bija tikai melnā Nakts, zvaigznes un klusums. Nekur logos nebija gais­mas, un, ja tas, ko Drolaits bija dzirdējis, tiešām bija patiesība, nevienā no šiem namiem nebija iedzīvotāju — ja nu vienīgi kaut kur glūnēja burvis.

Viņš milzīgi negribīgi piecēlās kājās un pārlaida skatienu apkaimei. Lidzās bija neliels tiltiņš. Aiz tā starp augstiem, tumšiem namu mūriem tumsā nozuda ieliņa. Vai nu jādodas turp, vai jāiet pa ietvi gar kanālu. Ūdeņus klāja zvaigžņu apkala, tas izskatījās ārkārtīgi spokains un draudīgs. Drolaits izšķīrās par mazo ieliņu un tumsu.

Viņš šķērsoja tiltiņu un iegāja starp namiem. Ieliņa gandrīz tūlīt pat izveda laukumā. No tā uz visām pusēm veda vairākas citas ieliņas. Kurp lai dodas? Iztēle uzzīmēja visas melnās ēnas, kurām vajadzēs iet garām, visas mēmās durvjailas. Un ja nu viņš nekad no šejienes neizkļūs? No bailēm kļuva nelabi ap dūšu.

Laukuma malā slējās baznīca. Pat zvaigžņu blāvajā gaismā tās fasāde likās gigantiska, uzblīdusi no kolonnām un spuraina no statujām. Eņģeļi, izpletuši spārnus, turēja pie lūpām bazūnes; zem akmens baldahīna rokas pretī stiepa kāda krēslaina figūra; no tumšām arkām uz Drolaitu raudzījās aklas acis.

"Kā es varu būt drošs, ka tur neslēpjas burvis?" viņš domāja, tad ņēmās pēc kārtas apskatīt visus melnos tēlus, lai pārliecinātos, ka neviens no tiem nav Džo­natans Streindžs. Reiz sācis, viņš vairs nespēja mest mieru: likās, tiklīdz viņš uz brīdi novērsīs acis, tēli mainīsies. Kad viņam jau gandrīz bija izdevies sev iegal­vot, ka var droši pagriezt baznīcai muguru un iet prom, skatiens aiz kaut kā aizķērās — aiz tikko jaušami citādas tumsas kādā durvjailā. Viņš ieskatījās uz­manīgāk. Uz pakāpieniem kāds gulēja. Cilvēks. Izstiepies kņūpus uz akme­ņiem itin kā paģībis, rokas sakrustojis uz pakauša.

Drolaits brīdi — ak, bet likās, paiet vesela mūžība! — gaidīja, kas notiks tālāk.

Nekas nenotika.

Tad zibens ātrumā nāca atskārta: burvis ir miris! Laikam trakuma lēkmē padarījis sev galu! Drolaitu pārņēma milzīgs prieks un atvieglojums, un viņš savā jūsmībā skaļi iesmējās. Mēmajā klusumā šie smiekli izklausījās savādi. Durvjailā gulošais pat nepakustējās. Drolaits lēnām gāja tuvāk, līdz jau bija noliecies pār saļimušo. Elpas vilcieni nebija dzirdami. Ak, kāpēc viņam nebija spieķa, varētu šo pabakstīt.

Piepeši un bez brīdinājuma cilvēks pagriezās uz muguras.

Drolaits pārbīlī ievēkšķējās.

Klusums. Tad Streindžs nočukstēja:

Es tevi pazīstu!

Drolaits lūkoja iesmieties. Viņš allaž smējās, lai apremdinātu savus upurus. Smiekli taču iedarbojas nomierinoši, vai tad ne? Būsim draugi, un tā tālāk. Tomēr viņam no mutes izlaudzās vienīgi kluss kvieciens.

Streindžs piecēlās un piegāja Drolaitam klāt. Tas kāpās atmuguriski. Zvaig­žņu gaismā burvja seja bija labāk saskatāma. Drolaits sāka sazīmēt pazīstamus vaibstus. Streindža kājas bija basas. Svārki un krekls bija vaļā, bija redzams, ka burvis vairākas dienas nav skuvies.

Es tevi pazīstu, — Streindžs vēlreiz čukstēja. — Tu esi… Tu esi… — Viņš ar pirkstu galiem zīmēja gaisā kaut kādas maģiskas zīmes. — Tu esi I.eikrota!

Kas? Leikro… — Drolaits atkārtoja.

Tu esi Vakara Vilks! Tu medī cilvēkus! Tavs tēvs bija hiēna un māte — lauvene! Tev ir lauvas rumpis un šķelti nagi! Tu nespēj atskatīties pār plecu. Tev ir tikai viens garš zobs un nav aukslēju, bet tu spēj pieņemt cilvēka izskatu un ar cilvēka balsi aizvilināt |audis sev līdzi!

Nē, nē! — Drolaits kunkstēja. Viņš gribēja turpināt, gribēja apgalvot, ka nepavisam nav tāds, Streindžs ārkārtīgi alojas, taču mute bija pārāk izkaltusi un šļaugana, viņš vairs nespēja izrunāt vārdus.

Bet tagad, — Streindžs vienā mierā paziņoja, — es tev atdošu tavu īsto izskatu. — Viņš pacēla rokas: — Abrakadabra!

Drolaits nogāzās gar zemi, nelabā balsī kliegdams, toties Streindžam uznāca tik lieli smiekli — drausmīgi, ārprātīgi smiekli —, ka viņš nespēja noturēties kājās un salīcis ģeņģerēja pa laukumu.

Pēdīgi viena pārbīlis un otra jautrība atlaidās; Drolaits atģida, ka tomēr nav pārs'ērsts par šaušalīgu, murgainu radību, un Streindžs nomierinājās, pat kļuva itin bargs.

l.eikrota, — viņš čukstēja. — Piecelies!

Drolaits, vēl arvien kunkstēdams, uzslējās kājās.

Leikrota, kāpēc tu še ieradies? Nē, pagaidi! Es pats zinu, — Streindžs uz­sita knipi. — Es tevi šurp atvedu. Leikrota, atbildi man: kāpēc tu mani izspiego? Vai es jelkad esmu darījis ko slepenu? Kāpēc tu neatnāci pie manis un nepa­jautāji, ko gribēji zināt? Es būtu tev visu pastāstījis.

Viņi lika man tā darīt. Laseizs un Norels. Laseizs samaksāja manus parā­dus, un es tiku ārā no Karaļa sola cietuma.1 Es vienmēr esmu bijis jūsu draugs, — Drolaits sadurstījās; maz ticams, ka pat trakais spētu noticēt tādiem meliem.

Streindžs pacēla galvu, it kā spivi noskatīdamies uz Drolaitu, taču viņa vaib­sti Tumsībā nebija saskatāmi.

Leikrota, es biju traks! — viņš sēca. — Vai viņi tev pateica? Jā, tā tiešām bija. Es biju traks un atkal tāds kļūšu. Bet, kopš tu ieradies šajā pilsētā, es vairs neesmu… es neesmu izmantojis dažas burvestības, lai, tevi sastopot, būtu pie pilna prāta. Kā agrāk. Lai es tevi pazītu un zinātu, kas man tev jāpasaka. Es Tum­sībā esmu daudz uzzinājis, Leikrota, un klausies, kas man zināms: viens pats es to nespēšu. Es atgādāju tevi šurp, lai tu man palīdzētu.

Vai tiešām! Cik jauki! Es darīšu visu! Paldies! Paldies! — Taču, jau šos vārdus sacīdams, Drolaits prātoja par to, cik ilgi Streindžs grasās viņu še turēt; tā viņa domas pievērsās ūdenim.

Kā… Kā tur bija… — Likās, Streindžs īsti nespēj sakopot domas. Viņš vē- zēja rokas pa gaisu. — Kā sauc Poula sievu?

Lēdija Poula?

Jā, bet… kāds bija viņas meitas uzvārds?

Emma Vintertone?

Jā, pareizi. Emma Vintertone. Kur viņa ir?

Viņu nosūtīja uz Jorkšīru un ielika trakonamā. Tas ir liels noslēpums, bet man izdevās izdibināt. Karaļa sola cietumā es iepazinos ar vienu vīru, kura dēla sirdspuķīte šuj mantijas, un viņa visu zināja, tāpēc ka šuj lēdijai Poulai drēbes, — Jorkšīrā ir ļoti auksti. Tas nosaukums sākas ar Stār… — es gribēju

' Cietums, kurā Drolaitu par parādiem ieslodzīja 1814. gada novembrī.

teikt, trakomājas nosaukums, nevis Jorkšīras. Pagaidiet! Es jums pateikšu! Zvēru, es zinu! Stārkros-hola!

Stārkrosa? Esmu šo nosaukumu dzirdējis.

Jā, jā, zināms! Tās saimnieks ir jūsu draugs. Viņš agrāk bija burvis Ņū- kāslā vai Jorkā, kādā no tām ziemeļu pilsētām, — es tikai neatceros, kā viņu sauca. Liekas, misters Norels viņam kaut kā sagandēja dzīvi — varbūt ari ne reizi vien. Tāpēc, kad lēdija Poula zaudēja prātu, Čaildermass nolēma kaut cik izlīdzināt pāridarījumu un iegalvoja seram Volteram, ka viņš ir uzticams tra­konama uzraugs.

Iestājās klusums. "Vai Streindžs kaut ko no tā saprata?" prātoja Drolaits. Tad burvis ierunājās:

Emma Vintertone nav jukusi, lai gan tā izskatās. Pie visa vainīgs Norels. Viņš pats nespēja uzmodināt lēdiju no miroņiem un izsauca elfu, bet par atlī­dzību atdeva elfam visas tiesības uz lēdiju Poulu. Tas pats elfs mēģināja aizvilt Anglijas karali un ir apbūris vēl vismaz divus viņa majestātes pavalstniekus; viena no viņiem ir mana sieva! — Brīdi klusējis, viņš runāja tālāk. — Tavs pir­mais uzdevums, Leikrota, ir pastāstīt to, ko es tev tikko teicu, Džonam Čail­dermasam un nodot viņam šo!

Streindžs kaut ko izņēma no svārku kabatas un iedeva Drolaitam. Tā bija maza lādīte, līdzīga tabakdozei, vienīgi mazliet garenāka un šaurāka nekā lielais vairums tabakdožu. Drolaits iebāza to kabatā.

Streindžs smagi nopūtās. Likās, pienākums runāt sakarīgi viņam prasa pār­lieku daudz spēka.

Otrs uzdevums… Tavs otrais uzdevums ir nodot ziņu visiem Anglijas burvjiem. Vai tu saproti, ko es saku?

O, jā! Bet…

Ko — bet?

Bet viens vien ir.

Kas ir viens?

Ir tikai viens burvis, ser. Jūs esat šeit, tātad iznāk, ka Anglijā ir palicis tikai viens burvis.

Streindžs, liekas, pārdomāja šo izteikumu.

Mani mācekļi, — viņš atbildēja. — Mani mācekli ir burvji. Visi, kas jeb­kad ir vēlējušies kļūt par Norela mācekļiem, ir burvji. Čaildermass. Segunds.

Hanifūts. Tie, kas pasūtina maģijas žurnālus. Agrāko burvju biedrību locekļi. Simtiem! Varbūt pat tūkstošiem! Norels viņus noliedza, Norels viņus apklusi­nāja, bet viņi vienalga ir burvji. Pasaki viņiem… — Streindžs pārlaida plaukstu pār pieri un vairākas reizes dziļi ievillka elpu. — Koki runā ar akmeņiem; ak­meņi runā ar ūdeņiem. Tas nav tik grūti, kā mēs domājām. Pasaki viņiem, kas rakstīts debesīs. Saki, lai viņi uzrunā lietu! Visi senie Džona Askglāsa sabied­rotie nekur nav pazuduši. Es sūtīšu vēstnešus, lai tie akmeņiem, debesīm un lietum atgādinātu senos solījumus. Pasaki… — Taču Streindžs atkal nespēja atrast īstos vārdus. Viņš vilka gaisā kaut kādas zīmes. — Es nespēju to izteikt, — viņš sacīja. — Leikrota, vai tu saproti?

Jā. O, jā! — atsaucās Drolaits, kaut arī ne mazākajā mērā neapjēdza, par ko Streindžs runā.

Labi. Tad atkārto, ko es tev liku viņiem pateikt. Atkārto manu vēsti!

Drolaits paklausīja. Gadu gadiem vācis un atstāstījis neģēlīgas baumas par

saviem paziņām, viņš bija labi iepraties paturēt prātā vārdus un faktus. Pirmo vēsti viņš atkārtoja pilnīgi precīzi, taču no otrās pāri bija palikuši tikai pāris kropli teikumi par burvjiem, kas stāv lietū un skatās uz akmeņiem.

Es tev parādīšu, — noteica Streindžs, — un tad tu sapratīsi. Leikrota, ja tu izpildīsi šos trīs uzdevumus, es ļaušu tev aiziet sveikā un neatriebšos. Es tev neko nedarīšu. Nodod šīs trīs vēstis, un vari atsākt savas naksnīgās medības, vari atkal ķest rīklē cilvēkus.

Pateicos! Pateicos! — Drolaits aizgūtnēm tencināja, taču drīz viņu pār­ņēma baiga atskārta. — Trīs! Bet, ser, jūs man pateicāt tikai divas vēstis!

Trīs vēstis, Leikrota, — Streindžs gurdi atkārtoja. — Tev jānodod trīs vēstis.

Jā, bet trešo jūs man nepateicāt!

Streindžs neko neatbildēja. Kaut ko sev zem deguna murminādams, viņš aizgriezās.

Par spīti tam, cik Drolaits bija pārbijies, viņam ārkārtīgi gribējās sagrābt burvi aiz čupra un krietni sapurināt. Viņš būtu tā darījis, ja vien cerētu, ka no tā būs kāda jēga. Aiz žēluma pašam pret sevi viņam sāka birt asaras. Viņš neizpildīs trešo uzdevumu, un Streindžs viņu nogalinās, kaut arī tā nebūs viņa vaina!

Leikrota! — Streindžs pēkšņi pagriezās atpakaļ. — Es gribu dzert! Atnes man ūdeni!

Drolaits paskatījās apkārt. Laukuma vidū bija aka. Viņš steidzās pie tās un uzgāja vecu, briesmīgu dzelzs kausu, kas sarūsējušā ķēdē bija pieķēdēts pie akmeņiem. Pastūmis malā akas vāku, viņš izvilka ūdens spaini un iemērca tajā kausu. Viņam derdzās tam pieskarties. Dīvainā kārtā pēc visa, kas šodien ar viņu bija noticis, visvairāk viņam riebās šis dzelzs kauss. Viņš visu mūžu bija mīlējis skaistas lietas, bet tagad apkārt bija vienas vienīgas šausmas. Pie visa vainīgs burvis! Kā viņš to ienīda!

Ser? Burvja kungs? — viņš pasauca. — Ja gribat padzerties, jums būs jā­nāk šurp, — un paskaidrodams parādīja ķēdi.

Streindžs pienāca viņam klāt, taču sniegto kausu nepaņēma, toties izvilka no kabatas mazu pudelīti. To viņš iedeva Drolaitam.

Iepilini ūdenī sešus pilienus! — viņš pavēlēja.

Drolaits izvilka korķīti. Rokas tik briesmīgi trīcēja, ka viņš baidījās, vai viss neizlīs zemē. Streindžs nelikās manām; Drolaits iekratīja ūdenī vairākus pilienus.

Streindžs paņēma kausu un izdzēra ūdeni. Kauss izkrita viņam 110 rokām. Drolaits noskārta — kā, viņam pašam nebija skaidrs, — ka burvis ir kļuvis ci­tāds. Uz zvaigžņoto debesu fona bija redzams, kā viņa stāvs sagumst, galva no­karas. Varbūt viņš ir piedzēries, Drolaitam ienāca prātā. Bet vai tad cilvēks var apreibt no pāris pilieniem? Turklāt viņš neoda pēc stipriem dzērieniem; viņš oda kā cilvēks, kas vairākas nedēļas nav mazgājies un mainījis veļu; vēl bija arī kāda cita smaka — tā bija uzradusies pirms mirkļa — vecuma un pussimt kaķu smaka.

Drolaitam ap dūšu kļuva savādi. Šāda sajūta viņam agrāk bija brīžos, kad teju, teju vajadzēja iedarboties burvestībai. Visapkārt it kā atvērās neredzamas dur­vis; no liela tāluma pūta vēji, kas sev līdzi nesa mežu, tīreļu 1111 purvu smaržas. Ne sauktas, ne aicinātas prātā uzpeldēja dažādas ainas. Nami viņam apkārt vairs nebija tukši. Likās, tiem vairs nav sienu, viņš redzēja, kas ir to iekšienē. Katrā tumšajā telpā bija — ne gluži cilvēks — kāda Būtne, kāds Sens Gars. Vienā istabā bija Uguns, citā — Akmens; vēl citās — I.ietusgāze, Putnu bars, Kalna Nogāze; kaut kur bija Mazs Radījums ar tumšām un dzalkstīgām acīm; un vēl, un vēl…

Kas viņi ir? — Drolaits apstulbis čukstēja. Viņš pamanīja, ka mati uz galvas saslējušies stāvus kā elektrizēti. Pēc tam viņu pārņēma jauna, tikpat dī­vaina sajūta: itin kā viņš kristu, taču reizē stāvētu kājās. Laikam krišus krita viņa prāts.

Viņam šķita, ka viņš stāv kāda Anglijas kalna nogāzē. Lija lietus; ūdens strā­vas gaisā locījās kā baigi rēgi. Viņš salija un sadila, izstīdzēja kā lietus šalts. Lietus aizskaloja visas domas, aizskaloja atmiņas, visu, kas labs un kas ļauns. Viņš aiz­mirsa, kā viņu sauc. Viss aizplūda prom kā dubļi no akmens vaiga. Lietus atdeva viņam savas domas un atmiņas. Sudrabotas ūdens svēdras audās nokalnē kā smalkas mežģīnes, kā rokā asinsvadi. Aizmirsis, kas viņš ir, kas reiz bijis, viņš pār­tapa lietus svēdrās, līdz ar lietu krita zemē.

Viņš atģidās guļam zem zemes, zem Anglijas. Bija aizritējuši laiku laiki; viņā sūcās aukstums un lietus; viņā kustējās akmeņi. Klusumā un Tumsā viņš milža. Viņš kļuva zeme; kļuva Anglija. Lejup palūkojās zvaigzne, tā viņu uzrunāja. Ak­mens iztaujāja viņu, un viņš tam atbildēja akmens valodā. Viņam pie sāniem līču ločus meta upe; starp pirkstiem riesās kalni. Viņš atvēra muti un izelpoja pavasari…

Viņš atģidās ziemā, iespriests tumša meža biezoknī. Mūžīgi koki, tumši pīlāri, starp kuriem sniecas baltas, ziemīgas gaismas strēles. Viņš palūkojās lejup. Viņam cauri auga dzieti; tie stiepās augšup cauri viņa augumam, viņa rokām un kājām. Plaksti vairs nevērās ciet, tiem cauri zarojās zari. Ausīs šaudījās kukaiņi; mutē tīklus auda zirnekļi. Viņš apjauta, ka gadu gaitā saaudzis ar mežu. Viņš mežu pazina, un mežs pazina viņu. Vairs nebija izšķirams, kas bija mežs un kas cilvēks.

Viss bija kluss. Sniga. Viņš iekliedzās…

Melna tumsa.

Drolaits nāca pie atmaņas, itin kā iznirdams no tumšu ūdeņu dzelmes. Kas viņu atsvabinājis — Streindžs, mežs, vai varbūt pati Anglija —, to viņš nezināja, taču, juzdams tā otrā nicību, vienā rāvienā atguva pats savu prātu. Senie Gari atkāpās. Viņa domas un jūtas saruka un atkal bija cilvēciskas. Atminoties pie­dzīvoto, uzmācās reiboņi un nelabums. Viņš skatījās uz savām rokām un berzēja tās vietas, kur cauri bija dzinušies koki. Likās, viņš atkal ir vesels, bet au! sāpēja visas maliņas. Viņš iekunkstējās un paskatījās apkārt, meklēdams Streindžu.

Burvis tupēja mazliet tālāk; sakņupis pie mūra, viņš bubināja burvestības. Piesita pie sienas: akmens uzburba, mainīja apveidu, pārtapa krauklī; krauklis ieplēta spārnus un, skaļi nokārcies, aizlaidās pretim naksnīgajām debesīm. Burvis vēlreiz piesita pie mūra: vēl viens krauklis izlauzās no akmeņiem un aiz­lidoja gaisos. Tad vēl viens, un vēl, un vēl; cits pēc cita putni šķīlās un aiztrau- cās, līdz zvaigznes aizsedza melni spārni.

Streindžs pacēla roku, lai piesistu vēlreiz…

Burvja kungs, — Drolaits izdvesa, — jūs man nepateicāt, kāda ir trešā vēsts.

Streindžs atskatījās. Negaidot viņš sagrāba Drolaitu aiz svārkiem un pie­vilka klāt. Drolaitam sejā sitās Streindža nelabi smirdošā elpa, un viņš pirmo reizi saskatīja tā seju. Zvaigznes apmirdzēja spīvas, mežonīgas acis, kurās vairs nebija ne miņas no cilvēka saprāta.

Pasaki Norelam, ka es nāku! — Streindžs sēca. — Un tagad ej prom!

Tas nebija jāatkārto divreiz. Drolaits aizmetās tumsā. Liekas, kraukļi dzinās viņam pakaļ. Viņš neko neredzēja, bet juta to spārnu švīkstoņu un pušu šķeltā gaisa brāzmas. Tiltiņa vidū viņš piepeši ievēlās žilbinošā gaismā. Mirklī apkārt sāka dziedāt putni, skanēja ļaužu čalas. Cilvēki nāca un gāja savās dienišķajās gaitās. Nekādas baigas maģijas — šī bija brīnišķīgā, skaistā ikdienas pasaule.

Drolaita drānas vēl aizvien bija caurcaurēm slapjas no jūras ūdens, un ārā valdīja spīvs aukstums. Šo pilsētas daļu viņš nepazina. Neviens nepiedāvāja pa­līdzību, un viņš ilgi klīda apkārt, apmaldījies un pārguris. Vispēdīgi viņš izgāja pazīstamā laukumā un spēja atrast ceļu uz pieticīgo tavernu, kurā bija noīrējis istabu. Tur nonācis, Drolaits no spēku zuduma trīcēja pie visām miesām. Viņš nometa drānas un, cik nu iespēdams, noskaloja sāli. Tad iekrita šaurajā gultelē.

Divas dienas viņš nogulēja, kaisdams drudzī. Viņa sapņos bija pārpārēm vār­diem neaprakstāmu lietu, Tumsība, Maģija un Ilgi, Salti Zemes Laikmeti, un viņš visu laiku baidījās, ka pamodies atkal būs zem zemes virsus vai ziemišķa meža saknēs.

Trešās dienas vidū viņam pietika spēka piecelties un aiziet uz ostu. Tur viņš uzmeklēja angļu kuģi, kas devās uz Portsmutu, un parādīja kapteinim Laselza iedotās vēstules, kurās divi slavenākie Eiropas baņķieri ar parakstu bija aplie­cinājuši solījumu samaksāt lielu naudu kuģim, kas aizvedīs viņu uz Angliju.

Piektajā dienā viņš jau bija uz klāja un kuģoja atpakaļ.

Pār Londonu slīga plāna, salta migla, kas — vismaz tā likās Stīvenam — izsmē­jīgi atgādināja lieso, salto dzīvi, ko viņš dzīvoja. Pēdējās dienās burvekļu slogs nospieda viņu vēl smagāk nekā agrāk. Prieks, simpātijas un miers vairs nemē­dza viņu apciemot. Līdz maģijas vālos tītajai sirdij spēja izlauzties vienīgi pašas spīvākās jūtas — dusmas, vilšanās un sarūgtinājums. Arvien dziļāka kļuva at­svešinātības plaisma, kas nošķīra viņu no viņa angļu draugiem. Kaut džentl­menis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija viņa ļaunais ģēnijs, kad tas runāja par angļu lepnību un dižību, Stīvenam vairs nebija, ko bilst pretī. Pat skumjā "Zu­dusī cerība" reizēm likās ilgots patvērums no angļu uzpūtības un nenovīdības; tur Stīvenam vismaz nevajadzēja atvainoties par to, kāds viņš ir; tā bija vienīgā vieta, kur pret viņu izturējās kā pret gaidītu viesi.

Šai ziemas dienā Stivens bija aizgājis uz sera Voltera Poula stalli turpat Hārlij- strītā. Sers Volters pavisam nesen bija nopircis divus ļoti smalkus dzinējsuņus — par lielu prieku saimes ļaudīm, kuri nu labu daļu dienas slaistījās pa stalli, apbrīnodami suņus un katrs pēc sava gudrības un saprašanas mēra tērgādami par to, cik spējīgi tie izrādīsies medībās. Stīvens zināja, ka šo nelāgo paražu vaja­dzētu izskaust, taču izrādījās, ka patiesībā viņam viena alga. Šodien, kad sulai­nis Roberts uzaicināja viņu aiziet un paskatīties uz suņiem, Stīvenam ne prātā nenāca viņu norāt; nē, viņš uzlika cepuri, apvilka svārkus un gāja līdzi. Tā nu viņš stāvēja, nolūkodamies, kā Roberts kopā ar zirgu puišiem ņemas ap suņiem, juzdamies tā, it kā atrastos aiz bieza un netīra stikla rūts.

Te pēkšņi visi atlieca muguras un barā izgāja no staļļa. Stīvens nodrebinā- jās. Pieredze bija viņu mācījusi, ka tik nedabiska uzvešanās allaž vēsta, ka tūdaļ parādīsies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Un tad jau viņš bija klāt. Šaurajā, tumšajā stallī uzreiz kļuva gaišs no sudra­boto matu mirdzuma, no zilo acu mestajiem zibšņiem un zaļo svārku košuma; viņš jau visā galvā runāja un smējās, ne mirkli nešaubīdamies, ka Stīvens par šo tikšanos ir tikpat priecīgs. Par suņiem viņš bija tādā pašā stāvā sajūsmā kā pirmīt kalpi, un mudināja Stīvenu tos apbrīnot kopā. Viņš runāja ar tiem suņu valodā, un suņi, jautri riedami, slējās pakaļkājās; izskatījās, ka šis svešais cilvēks viņiem ir mīļāks nekā jebkurš no tiem, kurus viņi līdz šim bija sastapuši.

— Man prātā nāk kāds 1413. gada notikums, — džentlmenis runāja, — kad es ierados dienvidos, lai apciemotu jauno Dienvidanglijas karali. Šis karalis, laipns un drošsirdīgs cilvēks, stādīja mani priekšā savam galmam, stāstīdams visiem par maniem neskaitāmajiem brīnumdarbiem, plašajām valstīm, par manu bruņ­niecisko raksturu un tā joprojām. Tomēr viens no viņa augstmaņiem nevēlējās noklausīties pamācošo un pacilājošo runu — viņš stāvēja savu sekotāju pulciņā, tenkodams un smiedamies. Mani — kā jau tu vari iedomāties — tāda uzveša­nās ļoti aizvainoja, un es nolēmu pamācīt viņiem godīgas manieres. Nākamajā dienā šis nekrietnelis Hetfildas meža apkaimē medīja zaķus. Es nemanīts pie­lavījās viņiem klāt, un man prātā iešāvās veiksmīga doma pārvērst medniekus zaķos, bet zaķus — medniekos. Vispirms suņi saplosīja gabalos savus saimnie­kus, un pēc tam zaķi — cilvēku izskatā — saprata, ka viņiem ir teicama izde­vība briesmīgi atriebties suņiem, kas bija tos dzenājuši un vajājuši. — Džentl­menis pieklusa, lai uzklausītu Stīvena cildinājumus par tik attapīgu rīcību, taču, iekams Stīvens bija paspējis bilst kaut vārdiņu, džentlmenis pats iesaucās: — O! Tu manīji?

Ko, ser? — Stīvens vaicāja.

Visas durvis nodrebēja!

Stīvens paskatījās uz staļļa durvīm.

Ei, ne jau šīs durvis! — džentlmenis iebrēcās. — Tās durvis, kas atrodas starp Angliju un citurieni! Kāds mēģina tās atvērt! Kāds ir runājis ar Debesīm, un tas nebiju es! Kāds dod pavēles Akmeņiem un Upēm, un tas neesmu es! Kurš to dara? Kurš tas ir? Nāc!

Džentlmenis sagrāba Stīvenu aiz rokas, un viņi it kā cēlās augšup: likās, abi piepeši nokļuvuši kalna vai ļoti augsta torņa galā. Hārlij-strītas staļļi izgaisa, un Stīvens ieraudzīja pavisam citas ainas — pēc mirkļa to vietā uzradās vēl citas, un vēl, un vēl. Te bija osta ar mastu biežņu, tik blīvu kā meža dzīļoksnis — likās, tā viņiem zem kājām aizlido prom un vietā uzreiz parādījās pelēka, ziemīga jūra un kuģi, kas pilnās burās traucās ar vēju, — pēc tam uzradās kādas pilsē­tas torņu smailes un krāšņie tilti. Dīvainā kārtā Stīvens nemaz nejuta, ka viņi pārvietotos: drīzāk šķita, ka pasaule lido viņiem pretim, bet viņi paši nekustas ne no vielas. Parādījās sniegoti kalni, pa kuriem steberēja sīciņi cilvēciņi — pēc tam stiklains, tumšu virsotņu ieskauts ezers — tad līdzena zeme, pa kuru. kā bērnu rotaļlietas bija izkaisītas mazas pilsētiņas un upītes.

Priekšā kaut kas vīdēja. Sākumā izskatījās, ka debesis uz pusēm pāršķēlusi melna švīka, taču, viņiem tuvojoties, tā kļuva par Melnu Stabu, kura pamats bija uz zemes virsus, bet virsotnes nebija vispār.

Stīvens un džentlmenis apstājās atvilkt elpu augstu virs Venēcijas (par to, uz kā viņi apstājušies, Stīvens bija noņēmies nedomāt). Saule laidās uz rietiem, ielas un nami apakš viņiem bija tumši, turpretim jūra mirdzēja gaismā, kurā jaukā saskaņā kopā jaucās rožaini, pienaini zili, topāzdzelteni un pērļbalti toņi. I.ikās, pilsēta peld zaigojošā tukšumā.

Melnais Stabs lielumis bija gluds kā obsidiāns, taču uzreiz virs namu jum­tiem no tā verda melnas mēles un pītes, kas slīdēja projām pa gaisu. Kas tās varētu būt, to Stīvena iztēle nespēja aptvert.

Vai tie ir dūmi, ser? Vai tas ir uguns tornis? — viņš jautāja.

Džentlmenis neatbildēja, taču, pamazām tuvojoties, Stīvens redzēja, ka tā nav

vis uguns. No Torņa ārā laidās melni tūkstoši. Kraukļi. Pulku pulkiem kraukļu. Tie cēlās Venēcijas debesīs un lidoja uz to pusi, no kuras bija ieradušies Stīvens un džentlmenis.

Viens bars traucās tieši viņiem virsū. Piepeši viņiem visapkārt gaisu kūla tūk­stoš spārnu švīkstoņa, visas skaņas apslāpēja džinkstoņa un rīboņa. Stīvenam acīs, degunā un mutē triecās putekļu un smilšu mākoņi. Viņš salīka un aizspieda degunu, lai nejustu briesmīgo smirdoņu.

Kad bars bija prom, viņš apstulbis vaicāja:

Kas tie tādi, ser?

Burvja radības, — džentlmenis atbildēja. — Viņš sūta tos uz Angliju ar pavēlēm Debesīm un Zemei, Upēm un Kalniem. Viņš sauc kopā visus senos Ka­raļa sabiedrotos. Drīz tie klausīs nevis man, bet angļu burvim! — No viņa mutes izlauzās baigs niknuma un izmisuma rēciens. — Es sodīju viņu tik briesmīgi, kā vēl nebiju sodījis nevienu savu ienaidnieku! Bet viņš joprojām turas man pretī! Kāpēc viņš nepakļaujas liktenim? Kāpēc nepadodas?

Esmu dzirdējis, ka dūšas viņam ir pārpārēm, — Stīvens sacīja. — Visi vienā balsī stāstīja par to, cik braši viņš cīnījies Pirenejos.

Dūšas? Ko tu mels? Tā nav nekāda dūša! Tā ir negantība, tīra negantība! Stīven, mēs esam bijuši nolaidīgi! Esam pieļāvuši, ka angļu burvji kāpj mums uz galvas. Mums jāizdomā, kā viņus satriekt! Ar divkāršu sparu jāpūlas, lai tevi iesēdinātu karaļa tronī!

1817. gada februāris

Krustmāmiņa Greistila bija Padujā noīrējusi namu ar skatu uz augļu tirgu. Visiem tas bija ļoti parocīgi un izmaksāja tikai astoņdesmit cehīnas (proti, apmēram 38 ginejas) ceturksnī. Krustmāmiņa bija pārpārēm apmierināta ar izdevīgo darījumu, taču, kā nereti gadās, straujai un apņēmīgai rīcībai seko ne­izlēmība un šaubas — vēlāk, kad vairs nekas nav maināms. Tā bija arī šoreiz: krustmāmiņa un Flora nebija nodzīvojušas šai namā pat nedēļu, kad krustmā­miņa sāka atrast tam visādas vainas un prātot, vai maz vajadzēja to noņemt. Lai gan nams bija sens un skaists, gotiskie logi bija visai šauri, turklāt dažus no tiem aizžogoja akmens balkoni; citiem vārdiem sakot, iekšā nemēdza būt gaišs. Agrāk tas būtu licies tīrais nieks, taču šajā laikā Floras dvēseles stāvoklim bija vajadzīgs atspaids, un (domāja krustmāmiņa Greistila) ēnas un mijkrēslis — lai cik gleznains — diezin vai nāks viņai par labu. Piedevām pagalmā stāvēja vai­rākas akmens dāmas, kas gadu gaitā bija ietērpušās efeju plīvuros un apmetņos. Nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka šīm dāmām draudēja briesmas visdrīzākajā laikā nozust pavisam, un ik reizi, kad krustmāmiņai gadījās tās uzlūkot, viņai bija jādomā par Džonatana Streindža nabaga sievu, kura bija mirusi tik jauna un tik mīklainā nāvē un kuras vīrs viņas nelaimīgā likteņa dēļ bija zaudējis prātu. Krustmāmiņa ļoti cerēja, ka Florai tādas skumīgas domas neienāk prātā.

Tomēr līgts paliek līgts, nams bija noīrēts, un krustmāmiņa ķērās pie darba, lai to iekārtotu pēc iespējas koši un priecīgi. Viņa, kas nekad mūžā nebija šķērdē­jusi lampu eļļu vai sveces, savā apņēmībā cīnīties ar Floras grūtsirdību nebijās ne no kādiem izdevumiem. Kāpnēs bija kāds sevišķi tumšs kakts, kur viens pa­kāpiens sagriezās tik ērmotā leņķī, kāds cilvēkam ne prātā nevar ienākt, un, lai neviens nenoripotu lejā un nenolauztu kaklu, krustmāmiņa Greistila lika uz plauktiņa tieši virs viltīgā pakāpiena novietot lampu. Tā dega dienu un nakti, par pastāvīgām errastībām Bonifacijai, vecai itāliešu kalponei, pie kuras krustmāmiņa Greistila bija tikusi reizē ar māju un kura bija vēl taupīgāka nekā pati krustmāmiņa.

Bonifācija bija priekšzīmīga kalpone, vienīgi viņai ļoti patika purpināt un gari skaidrot, kāpēc viņai tikko dotie norādījumi ir aplami vai neizpildāmi.

Darbos viņai palīdzēja gauss, viegli tramdāms jauneklis vārdā Miničello, kurš katru pavēli sveica ar dobju ņurdoņu pilnīgi nesaprotamā izloksnē. Bonifācija Miničello izkalpināja ar tik familiāru nievību, ka krustmāmiņai Greistilai bija aizdomas, vai tikai abi nav rados; tiesa, drošas ziņas viņai pagaidām vēl nebija izdevies iegūt.

Tā nu krustmāmiņai Greistilai bija pilnas rokas interesantu darbu — jaunās mājas iekārtošana, dienišķās kaujas ar Bonifaciju un neskaitāmie atklājumi — gan patīkami, gan citādi, — kas neizbēgami pavada apmešanos jaunā pilsētā; tomēr viņas galvenais un svētākais pienākums šai laikā bija atrast laika kavēkļus Florai. Meitene bija pasākusi vadīt dienas klusēšanā un vientulībā. Krustmāmi- ņas uzrunāta, viņa atbildēja it mundri, taču pati valodu gandrīz nekad neuz­ņēma. Venēcijā Flora bija pirmā, kas vedināja viņus uz pastaigām un izpriecām; tagad viņa vien bez ierunām piekrita doties krustmāmiņai līdzi, kad pēdējā ierosināja kādu pastaigu. Viņas mīļākās nodarbes bija tādas, kurās biedrene viņai nebija vajadzīga. Viņa viena pastaigājās, viena lasīja, viena sēdēja salonā vai nespodrajā saulītē, kas reizumis iespīdēja mazajā pagalmiņā ap vieniem pēc pusdienas. Viņa vairs nebija tik vaļsirdīga un atklāta kā agrāk; likās, kāds — tas varēja arī nebūt Džonatans Streindžs — viņu rūgti pievīlis, un viņa nosolīju­sies turpmāk vairs nebūt tik paļāvīga.

Februāra pirmajās dienās Padujā bija liela vētra. Tā sākās ap dienas vidu. Vētra ne saukta, ne gaidīta atbrāzās no austrumu puses (kur atradās Venēcija un jūra). Vecie vīri, kas savas dienas vadīja pilsētiņas kafejnīcās, apgalvoja, ka mirkli pirms vētras sākuma nav bijis nevienas pazīmes, kas liecinātu par tās tuvošanos, — tomēr pārējie par šīm runām nelikās zinis; galu galā bija ziema, un ziemā vētras nav nekāds retums.

Vispirms sāka pūst milzīgs vējš. Šim vējam nebija nekādas cieņas pret logiem vai durvīm. Tas prata atrast tādas spraugas, kuras neviens nebija pamanījis, un mājās zēvelēja gandrīz tikpat briesmīgi kā ārā. Krustmāmiņa Greistila un Flora tai brīdī sēdēja mazajā otrā stāva salonā. Iedrebējās logu rūtis, un daži lustras kristāliņi sāka sisties cits pret citu un džinkstēt. Pēc tam krustmāmiņas rakstī­tās vēstules lapas izspruka viņai no rokām un sāka plivināties apkārt. Debesis ārā satumsa un kļuva melnas kā naktī; no tām gluži balts sāka gāzt lietus.

Salonā ieradās Bonifācija un Miničello. Viņi aizbildinājās ar ieganstu, ka jā- uzzinot krustmāmiņas vēlmes saistībā ar vētru, taču patiesībā Bonifācija tikai vēlējās kopā ar krustmāmiņu pašausmināties par neganto vēju un lietu (un no viņām tiešām iznāca ļoti labs duets, kaut ari katra stenēja un pukstēja savā va­lodā). Miničello, domājams, ieradās tāpēc, ka ieradās Bonifacija; viņš īdzīgi blenza uz lietu, it kā juzdams aizdomas, ka tas sarīkots tikai tāpēc, lai viņam būtu vai­rāk darba.

Visi trīs — krustmāmiņa, Bonilacija un Miničello — stāvēja pie loga un redzēja, kā pirmā zibens plaiksna pazīstamo apkārtni pārvērš par kaut ko ļoti gotisku un baigu, izgaismojot pagalmu mironīgā, pārdabiskā baltumā un nez no kurienes izvilinot svešādas ēnas. Bonifācija bubināja lūgšanas, piesaukdama Svēto jaunavu un pulciņu svēto. Krustmāmiņa Greistila, tikpat nobijusies, ar lielāko prieku būtu tvērusies pie šī paša glābiņa, taču viņa piederēja pie Angli­kāņu baznīcas un tādēļ spēja vien izsaukties: "Vai manu, vai!" un "Mīļo stun- diņ!" un "Ak Kungs!" — bet tas viņai necik daudz nepalīdzēja.

Flora, mīlulīt, — viņa mazliet trīcošā balsī pasauca, — es ceru, ka tev nav bail. Šī tiešām ir briesmīga vētra.

Flora pienāca pie loga, saņēma krustmāmiņu aiz rokas un bilda, ka gan jau vētra drīz būšot pāri. Pilsētu žilbinošā gaismā apmirdzēja vēl viens zibens uz­plaiksnījums. Flora palaida vaļā krustmāmiņas roku, atvilka vaļā loga aizšau­jamo un izsteidzās ārā uz balkona.

Flora! — krustmāmiņa iekliedzās.

Stāvēdama drausmīgajā tumsā, ar abām rokām atspiedusies pret akmens balustrādi, meitene pavisam noteikti nemanīja ne lietu, kas jau bija izmērcējis viņu līdz ādai, ne vēju, kas raustīja viņu aiz matiem.

Mīlulīt! Flora! Flora! Nāc atpakaļ!

Flora pagriezās un kaut ko sacīja krustmāmiņai, taču neviens nesadzirdēja ne vārda.

Miničello izgāja viņai pakaļ uz balkona un, izrādīdams pārsteidzošu veik­lību (kaut ari ne uz mirkli neatmezdams savu iedzimto īdzīgumu), spēja ar sa­vām lielajām, platajām plaukstām atvest viņu atpakaļ zem jumta: tā gani ar pīteņu palīdzību stūrē aitas.

Vai tiešām jūs neredzat? — izsaucās Flora. — Tur kāds stāv! Tur, pie stūra! Kas tur ir? Man izskatījās… T— viņa spēji apklusa, lai kas arī viņai bija prātā, iz­sacīts tas netika.

Ak, mīlulīt, es ceru, ka tu kļūdies. Man žēl kura katra, kas šādā laikā ir zem klajas debess. Kaut nu viņš jo ātri atrastu, kur patverties! Ai, Flora! Tu esi pavisam slapja!

Bonifacija atnesa dvieļus, un tad abas ar krustmāmiņu steigšus ķērās susināt Floras kleitu, grozīdamas meiteni šurpu turpu un lāgiem mēģinādamas pagriezt viņu uz abām pusēm uzreiz. Rosīdamās viņas abas apbēra Miničello ar neka­vējoties izpildāmiem norādījumiem, krustmāmiņa Greistila — stomīgā, toties uzstājīgā itāliešu valodā, bet Bonfiācija straujā venēciešu izloksnē. Šie norādī­jumi, gluži tāpat kā grozīšana, laikam bija pārlieku pretišķīgi, jo Miničello tikai stāvēja, rokas nolaidis, un drūmi lūkojās viņām pretim.

Flora pār abu vecīšu noliektajām galvām raudzījās ārā pa logu. Vēl viena zibens šautra. Viņa sastinga, itin kā zibens būtu viņai trāpījis, tad izspruka no krustmāmiņas un kalpones tvēriena un izskrēja pa durvīm.

Nevienam nebija laika brīnīties, kurp viņa sadomājusi doties. Nākamā pus­stunda visiem mājiniekiem pagāja titāniskā cīņā: Miničello, spītējot vētrai, pūlējās aizvērt slēģus, Bonifacija, tumsā klupdama krizdama, meklēja sveces, krustmāmiņa atklāja, ka itāliešu vārds, ko viņa bija lietojusi, domādama, ka tas nozīmē "slēģi", patiesībā nozīmē "pergaments". Visi pa reizei zaudēja apvaldu, un krustmāmiņai nešķita, ka 110 šīm pūlēm būtu kāds labums arī tad, kad visi reizē sāka zvanīt pilsētas zvani — saskaņā ar ticējumu zvani (būdami iesvētīti priekšmeti) spēj izdzenāt vētras un negaisus (kas skaidri un gaiši ir Sātana ne­gantības).

Pēdīgi nams bija nocietināts — vai gandrīz nocietināts. Krustmāmiņa atstāja Bonifāciju un Miničello pabeigt darbus un, aizmirsusi, ka pati savām acīm re­dzēja, kā Flora izskrien no salona, atgriezās tajā, nesdama brāļameitai sveci. Flo­ras nebija, toties krustmāmiņa pamanīja, ka Miničello salonā nav aizvēris slēģus.

Viņa kāpa augšup uz Floras guļamistabu; arī tur meitenes nebija. Viņas nebija arī ēdamistabā, nebija arī pašas krustmāmiņas guļamistabā, arī otrā — mazajā — salonā, kur abas dažkārt sēdēja pēc vakariņām. Pēc tam tika apsekota virtuve, vestibils un dārznieka istaba — Flora nekur nebija atrodama.

Krustmāmiņu sāka pārņemt īsts izbīlis. Sika, nežēlīga balstiņa viņai ausī čukstēja, ka Džonatana Streindža sievas nelaimes sākās tāpat — arī viņa pie­peši nozuda no mājas nelāgā laikā.

"Bet toreiz sniga, nevis lija lietus," viņa sev atgādināja. Staigādama pa māju, meklējot Floru, viņa visu laiku pie sevis atkārtoja: — Sniga, nevis lija. Sniga, nevis lija. — Pēc tam prātā ienāca jauna doma: "Varbūt viņa tomēr bija sa­lonā. Tur bija tik tumšs, un viņa mēdz sēdēt tik klusi. Es nudien varēju viņu nepamanīt."

Viņa atgriezās salonā. Jaunā zibens uzplaiksnījumā tas iezalgojās nedabīgā gaismā. Sienas izbalēja baltas un spokainas; mēbeles un citas lietas kļuva pelē­kas, it kā vienā mirklī būtu pārvērstas akmenī. Izbīlī salēkdamās, krustmāmiņa atskārta, ka salonā tiešām kāds ir — tā bija sieviete, bet ne Flora — sieviete tumšā, vecmodīgā kleitā, ar svečturi rokā — tā stāvēja un skatījās uz viņu — seju slēpa ēnas, vaibstus nevarēja sazīmēt.

Krustmāmiņai aiz šausmām sametās auksti.

Nodārdēja pērkons; pēc tam iestājās piķa melna tumsa, kurā dega tikai abu sveces, — taču svešinieces svece nedeva nekādu gaismu. Vēl dīvaināks bija tas, ka salons kaut kādā mīklainā veidā bija kļuvis lielāks: svešā ar savu sveci stā­vēja neizprotami tālu.

— Kas tur ir? — krustmāmiņa Greistila iesaucās.

Neviens neatbildēja.

"Ak, protams," viņa sevī domāja, "viņa noteikti ir itāliete. Jāpajautā vēlreiz itāliski. Varbūt viņai šajā vētrā viss sajucis un viņa ieklīdusi nepareizajā mājā." Taču, lai kā krustmāmiņa lauzīja galvu, viņai neizdevās atcerēties nevienu vienīgu itāliešu vārdu.

Vēl viena zibens plaiksna. Sieviete nekur nebija pazudusi, viņa stāvēja tieši turpat, kur pirmīt, iepretim krustmāmiņai. "Tas ir Džonatana Streindža sievas rēgs!" krustmāmiņa nodomāja. Viņa paspēra soli — un tāpat darīja arī svešā. Te pār krustmāmiņu reizē nāca apgaismība un atvieglojums: "Spogulis! Ak, cik muļķīgi! Cik muļķīgi! Izbīties no sava spoguļattēla!" Aiz lielā atvieglojuma viņa gandrīz sāka skaļi smieties, taču pēkšņi smiekli vairs nenāca: nē, baidīties nebija muļķīgi, nepavisam nebija: agrāk šajā stūrī nekāda spoguļa nebija.

Nākamajā uzplaiksnījumā viņa spoguli varēja saskatīt. Tas bija neglīts un daudz par lielu šai telpai; krustmāmiņa pilnīgi droši zināja, ka redz to pirmo reizi mūžā.

Viņa metās ārā pa durvīm, noskārzdama, ka, neredzot baigo spoguli, viņai galva noteikti būs skaidrāka. Kad krustmāmiņa bija tikusi līdz kāpņu vidum, kaut kur atskanēja troksnis — liekas, Floras guļamistabā, tādēļ viņa piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā.

Tur stāvēja Flora. Viņa bija aizdegusi Bonifācijas noliktās sveces un patla­ban vilka pāri galvai slapjo kleitu. Ari apakšsvārki un zeķes nebija ne mazdrus­ciņ sausāki. Kurpītes mētājās turpat uz grīdas; tās bija caurcaurēm izmirkušas un sabojātas.

Flora atskatījās uz krustmāmiņu, un viņas seja pauda vainīgumu, mulsu, nepakļāvību un vēl kaut kādas citas, grūtāk iztulkojamas izjūtas.

Neko! Neko! — viņa iesaucās.

Tā, jādomā, bija atbilde uz kādu jautājumu, ko viņa bija gatava izdzirdēt, taču krustmāmiņa bilda vienīgi:

Ai, mīlulīt! Kur tu biji? Kas tevi trenca iet ārā tik briesmīgā laikā?

Es… es izgāju nopirkt zīda diegus izšūšanai.

Laikam bija redzams, cik pārsteigta krustmāmiņa ir par šo paziņojumu, jo Flora šaubīdamās piemetināja: — Man neienāca prātā, ka līs tik ilgi.

Nu, mīlulīt, man jāteic, ka tu rīkojies gaužām neapdomīgi, — bet izska­tās, ka tevi kaut kas pamatīgi nobiedējis. Vai tāpēc tu esi raudājusi?

Vai tad es raudāju? Nē, nē! Jūs kļūdāties, krustmāmiņ. Es neraudāju. Vienkārši ārā līst.

Bet tu taču… — krustmāmiņa Greistila aprāvās. Viņa gribēja teikt — tu ari tagad raudi, taču Flora papurināja galvu un aizgriezās. Savu šalli viņa nezin kāpēc bija satīņājusi grīstē, un krustmāmiņai gribot negribot bija jādomā, vai prātīgāk nebutu bijis to nemudžināt, bet uzsegt uz pleciem, tad meitēns tagad nebūtu tik slapjš. Flora izņēma no vīstokļa pudelīti ar dzintarainu šķidrumu, atvēra atvilktni un ielika to iekšā.

Flora! Atgadījies kaut kas ļoti ērmots. Es īsti nezinu, kā lai tev to pasaka, bet salonā ir uzradies spogulis…

Jā, es zinu, — Flora steigšus atbildēja. — Ias ir mans.

Tavs? — Krustmāmiņa vairs pilnīgi neko nesaprata. Viņa ilgi nespēja iz­domāt, ko lai saka. — Kur tu to nopirki? — Nekas vairāk prātā nenāca.

Es īsti neatceros. Laikam to tikai nupat atveda.

Bet neviens taču nevestu tik lielu mantu, kad plosās tāda vētra! Un, ja tomēr atrastos kāds nelga, viņam taču vajadzēja pieklauvēt pie durvīm — nevis tādā dīvainā slepenībā iestiept iekšā un piekārt pie sienas.

Par šiem ļoti saprātīgajiem apsvērumiem Florai nebija ko teikt.

Krustmāmiņa bez lielas nožēlas mainīja sarunas tematu. Viņai vienreiz pietika šo vētru un izbīļu, un piepešu spoguļu. Tas, kāpēc spogulis uzradies viņas mājā, beidzot it kā bija noskaidrots, un jautājumu, kā tas te nokļuvis, viņa pagaidām atstāja neatbildētu, ar lielāko prieku atgriezdamās pie patīkamākām lietām — pie Floras kleitas un Floras kurpēm, un iespējas, ka Flora var saauk­stēties, ka tūlīt pat jānoslaukās un jāapvelk rītasvārki, un jāapsēžas salonā pie kamīna, un jāiedzer kaut kas karsts.

Kad abas bija atgriezušās salonā, krustmāmiņa bilda:

Pavei, vētra jau gandrīz pārskrējusi. Liekas, tā dodas pāri jūrai. Cik sa­vādi! Man likās, tā jau atbrāzās no jūras puses. Tavi zīda diegi droši vien ir iz­mirkuši un sabojāti gluži tāpat kā viss cits.

Zīda diegi? — Flora nesaprata. Tad atcerējās: — Ā, es neaizgāju līdz tir­gotavai. Kā jau jūs pati sacījāt, tā bija neapdomīga rīcība.

Labi, jau labi, vēlāk aiziesim un nopirksim visu, ko tev vajag. Cik ļoti man žēl nabaga tirdzinieku! Viss, ko viņi bija salikuši uz letēm, noteikti ir pagalam. Bonifācija vāra tev auzu tumi, mīlulīt. Kā nu bija, vai es viņai pateicu, lai ņem jauno pienu?

Es neatceros, krustmāmiņ.

Zini, es katram gadījumam aiziešu un atgādināšu.

Es varu aiziet, —* Flora ierosināja un gribēja celties no krēsla, taču krust­māmiņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai Flora sēžot vien turpat pie kamīna un kājas lai noliekot uz soliņa.

Pamazām kļuva gaišāks. Pirms došanās uz virtuvi krustmāmiņa apskatīja spoguli. Tas bija ļoti liels un krāšņi greznots; ak jā, tādus izgatavo Venēcijas la­gūnā, Murāno salā. — Man jāatzīstas, Flora, — es brīnos, ka tev šis spogulis iepaticies. Tik daudz vijumu un caku, tik daudz stikla ziediņu. Parasti tev patīk vienkāršas lietas.

Flora nopūzdamās atbildēja, ka Itālijā viņa atklājusi, cik skaistas var būt arī greznas un izsmalcinātas lietas.

Vai tas bija dārgs? — krustmāmiņa taujāja. — Izskatās, ka varētu būt.

Nē, nebija dārgs.

Nu, vismaz tas ir labi, vai ne?

Krustmāmiņa devās lejup uz virtuvi. Viņa jutās itin attapusies un bija pār­liecināta, ka nu beidzot ir gals briesmām un uztraukumiem, kas šorīt sekoja cits citam kā vilciena vagoni. Diemžēl viņa alojās.

Virtuvē pie Bonfacijas un Miničello bija divi vīrieši, kurus viņa redzēja pirmo reizi. Pēc visa spriežot, Bonifacija vēl nebija sākusi vārīt Florai tumi. Viņa pat nebija atnesusi no bufetes auzu miltus un pienu.

Tiklīdz Bonifācija pamanīja krustmāmiņu, viņa satvēra to aiz elkoņa un nogāza pār viņu veselu lēveni dedzīgu vārdu izloksnē. Viņa runāja par vētru — tik daudz varēja saprast — un apgalvoja, ka tā bijusi ļauna, taču pārējo krust­māmiņa saprata gaužām vāji. Viņai par milzīgu pārsteigumu, aptvert Bonifā- cijas sacītā jēgu palīdzēja Miničello. Ļoti ciešami atdarinādams angļu valodu, viņš sacīja:

To taisa burvis anglis. Burvis anglis taisa tempesta.

Kā, lūdzu?

Bonifācijai un abiem svešajiem vienā laidā iejaucoties, Miničello krustmā- miņai paziņoja, ka vētras laikā vairāki cilvēki pacēluši acis un ieraudzījuši mel­najos mākoņos plaisu. Tas, ko viņi plaisā saskatījuši, viņus bija apstulbinājis un briesmīgi izbiedējis. Tur nevīdēja vis skaidras, zilas debesis, kā varētu gaidīt — debesis aiz mākoņiem bija melnas, pusnakts zvaigžņu pilnas. Šī nebija nekāda parasta vētra: tā bija sarīkota, lai apslēptu Streindža Tumsības Staba tuvošanos.

Drīz par to zināja visa pilsēta, un tās iedzīvotājus pārņēma liels uztraukums. Līdz šim Tumsības Staba šausmas nebija izplatījušās tālāk par Venēciju, un tā nu reiz, pēc padujiešu domām, šaušalām bija īstā vieta. Tagad kļuva skaidrs, ka Streindžs Venēcijā bija piestājis nejauši, viņš nemaz nebija ļāvies grimstošās pilsētas valdzinājumam. Tātad Mūžīgā Tumsība piepeši varēja uzrasties kurā katrā Itālijas pilsētā — kurā katrā pilsētā visā pasaulē. Tas viss bija ļoti nelāgi, taču krustmāmiņa Greistila jaunās ziņas uzņēma divkārt sāpīgi: visām viņas bažām par Streindžu vēl klāt nāca nepatīkamā pārliecība, ka Flora viņai bija melojusi. Krustmāmiņa strīdējās pati ar sevi, nespēdama izlemt, kā īsti bija: brāļameita meloja tādēļ, ka bija noburta, vai tādēļ, ka pieķeršanās Streindžam vājinājusi viņas principus. Ej nu sazini, kas būtu ļaunāk.

Viņa aizrakstīja brālim uz Venēciju, lūgdama, lai viņš atbrauc, un nolēma pagaidām Florai neko neteikt. Visu dienu viņa paturēja brāļameitu acīs. Lie- lumis Flora bija tāda pati kā vienmēr, vienīgi brīžam likās, ka viņas toni, ru­nājot ar krustmāmiņu, ieskanas agrāk nemanīts vainīgums.

Nākamajā dienā pulksten vienos — vairākas stundas, pirms būtu varējusi pienākt krustmāmiņas vēstule, — no Venēcijas Frenka pavadībā ieradās dakteris Greistils. Pēc abu vārdiem, visai Venēcijai bijis zināms, ka Streindžs atstājis Santa Maria Zobenigo apkaimi un devies uz terrafirma. Pilsētnieku acu priekšā Tumsības Stabs aizslīdējis pāri jūrai. Tas viscaur virmojis, iekšā un ārā šaudījušās Tumsības mēles un pītes — izskatījies, ka tas sastāv no melnām lies­mām. Kā Streindžam bija izdevies šķērsot jūru — vai viņš braucis laivā, vai var­būt pārvietojies ar maģiskiem līdzekļiem — to neviens nezināja. Vētra, kurā viņš lūkojis paslēpt savu tuvošanos, bija uzburta tikai Strā, astoņas jūdzes no Padujas.

Zini, Luīza, — sacīja dakteris Greistils, — es šobrīd neparko negribētu būt viņa vietā. Viņam tuvojoties, visi bēg, atpakaļ neskatīdamies. No Mestres līdz Strā viņš droši vien neredzēja nevienu dzīvu būtni — visur bija vienīgi tuk­šas ielas un pamesti lauki. Turpmāk pasaule viņam būs tuksnesis.

Vēl pirms neilga brīža krustmāmiņa par Streindžu bija domājusi bez jelc mazākās sirsnības, taču brāļa iztēlotā aina bija tik briesmīga, ka viņai acīs sa­skrēja asaras.

Kur viņš ir tagad? — krustmāmiņa mīksti vaicāja.

Atgriezies savā miteklī pie Santa Maria Zobenigo, — dakteris atbildēja. — Viss atkal ir pa vecam. Kad es padzirdēju, ka viņš bijis Padujā, uzreiz sapratu, ko viņš te meklēja. Mēs uzreiz devāmies ceļā. Kā klājas Florai?

Flora sēdēja salonā. Viņa bija tēvu gaidījusi — pat izskatījās, it kā viņa prie­cātos, ka beidzot varēs visu izstāstīt. Dakteris lāgā nebija paspējis uzdot pašu pirmo jautājumu, kad viņa jau steidzās izkratīt sirdi. Asaras plūda aumaļām, viņa atzinās, ka tiešām tikusies ar Streindžu. Viņa ieraudzījusi to stāvam lejā uz ielas un sapratusi, ka burvis ieradies pie viņas, tādēļ izskrējusi no mājas un metusies pie viņa.

es tev izstāstīšu visu, es apsolu, — viņa sacīja. — Bet ne tagad. Es neesmu izdarījusi neko sliktu. Vienīgi… — viņa nosarka, — sastāstījusi krustmāmiņai melus — par tiem es jūtos ļoti vainīga. Bet šis nav mans noslēpums, es nedrīkstu to atklāt.

Bet, Flora, kādi noslēpumi? — viņas tēvs jautāja. — Vai tas vien nelie­cina, ka te kaut kas nav tīrs? Tam, kura nodomi ir godīgi, no citiem nekas nav slēpjams. Krietns cilvēks rīkojas atklāti.

Jā, droši vien… Bet tas neattiecas uz burvjiem! Misteram Streindžam ir ienaidnieki — tas briesmīgais večuks Londonā un vēl arī citi! Nerāj mani, it kā es būtu pastrādājusi nedarbus! Es ļoti centos rīkoties krietni, un man liekas, es tā tiešām rīkojos! Saproti, viņš noņēmās ar tādām burvestībām, kas viņam ļoti nāca par ļaunu, — un vakar es pierunāju viņu to vairs nedarīt! Viņš man apso­līja, ka pavisam atteiksies no šīs maģijas.

Bet, Flora, — viņas tēvs skumji sacīja, — tu mani vēl vairāk apbēdini. Izrādās, tu uzskati, ka tev ir tiesības pieprasīt no viņa solījumus, — ko tas no­zīmē? Vai tu pati nesaproti, kā tas izskatās? Mīlulīt, vai tu esi ar viņu saderinā­jusies?

Nē, papiņ! — Atkal lija asaras. Krustmāmiņai vajadzēja ilgi dūdot un glāstīt Floras roku, lai viņa atkal puslīdz nomierinātos. Atguvusi runas spējas, meitene turpināja: — Nekādas saderināšanās nav. Jā, es nebiju pret viņu vien­aldzīga, bet tagad tas ir pagājis un aizmirsts. Nevajag skatīties tik aizdomīgi! Es lūdzu, lai viņš man to apsola draudzības vārdā! Un viņa sievas dēļ. Viņš domā, ka tās briesmīgās lietas dara, lai glābtu savu sievu, bet es zinu, ka viņa negri­bētu, lai misters Streindžs nodarbojas ar burvestībām, kas tik ļoti gandē viņa veselību un prātu, — neparko, nekādos apstākļos! Viņa vairs nespēj pati to pa­teikt — tādēļ man vajadzēja to izdarīt viņas vietā!

Dakteris Greistils klusēja.

Flora, — viņš pēc laba brīža ierunājās, — mīlulīt, tu aizmirsti, ka es Venē­cijā viņu bieži sastapu. Viņš nespēj izpildīt nekādus solījumus. Viņš pat neat­cerēsies, ka ir kaut ko apsolījis.

Nē, viņš atcerēsies! Es izdarīju tā, ka viņam vajadzēs atcerēties!

Jauni asaru plūdi lika domāt, ka jūtas, ko Flora bija lolojusi savā sirdī, ne­būt nav zudušas un aizmirstas, tomēr viņas sacītais ļāva tēvam un krustmāmiņai kaut cik nomierināties. Abi bija pārliecināti, ka Floras pieķeršanās Džonata- nam Streindžam agri vai vēlu ies mazumā pati no sevis. Kā krustmāmiņa vēlāk izteicās, Flora nebija no tām jaunkundzēm, kas gadu gadiem tvīkst bezcerīgā mīlestībā; viņa bija ļoti prātīga meitene.

Visa ģimene atkal reiz bija kopā. Dakteris Greistils un krustmāmiņa vēlējās turpināt ceļojumu. Krustmāmiņu vilināja Roma, viņai kārojās redzēt izdaudzi­nātās senās ēkas un mākslas darbus — taču Florai bija zudusi jebkāda interese par drupām un mākslu. Vislabāk viņa justos, palikdama tepat, meitene pazi­ņoja. Viņa gandrīz visu laiku pavadīja mājās, iziedama vien tad, ja no tā nekādi nevarēja izvairīties. Ja tēvs un krustmāmiņa aicināja pastaigāties vai apskatīt kādu baznīcu ar renesanses laikmeta altārgleznu, viņa negāja līdzi, žēlodamās, ka ārā līst vai ka ielas ir slapjas — tā tiešām arī bija, toziem Padujā lija vienā līšanā, vienīgi agrāk lietus viņu nemēdza uztraukt.

Krustmāmiņa un tēvs izturējās iecietīgi, tiesa, jo īpaši dakterim tas nenācās viegli. Viņš nebija braucis uz Itāliju, lai klusiņām sēdētu istabās, kas bija uz pusi mazākas par viņa ērto Viitšīras namu. Kad Flora nedzirdēja, viņš kurnēja, ka lasīt romānus un noņemties ar izšūšanu (tās tagad bija Floras galvenās no­darbes) gluži labi varētu arī Viltšīrā, turklāt tas iznāktu stipri lētāk, taču krust­māmiņa viņu norāja un apklusināja. )a Flora par Džonatanu Streindžu ir no­lēmusi sērot šādi, lai būtu.

Vienu ekspedīciju Flora tomēr ierosināja, taču tā bija gaužām dīvaina. Ap­mēram nedēju pēc daktera ierašanās Padujā viņa paziņoja, ka esot ļoti noilgo­jusies pēc jūras.

Vai viņai griboties doties ceļojumā pa jūru? — abi vecie Greistili taujāja. Nudien, kāpēc lai viņi nebrauktu uz Romu vai Neapoli ar kuģi.

Taču Flora nevēlējās doties ceļojumā, viņa gribēja palikt Padujā. Nē, viņa labprāt vēlētos izmest kādu līkumu ar burulaivu vai kādu citu laivu. Pavisam neilgu līkumu, uz pāris stundām vai pat mazāk — bet darīt to pēc iespējas drī­zāk. Nākamajā rītā viņi devās uz mazu zvejnieku ciemu.

Sis ciems ne ar ko neizcēlās — tas neatradās gleznainā vietā, tajā nebija ne­kādu ievērojamu celtņu, vēsturē tas ne ar ko nebija iezīmīgs; patiesībā vienīgais, ar ko tas varētu lepoties, bija atrašanās netālu no Padujas. Dakteris aptaujājās tavernā un priestera namā, un galu galā uzgāja divus stiprus vīrus, kas bija ar mieru izvizināt viņus pa jūru. Abi bez tielēšanās paņēma daktera piedāvāto naudu, taču sirdsapziņa viņus mudināja norādīt, ka te nekā neesot; pat labā laikā te nebūtu, ko redzēt; kur nu vēl šādā lietū — un, jā, lietus bija pietiekami stiprs, lai izbraukumu uz ūdeņiem padarītu par ārkārtīgi nepatīkamu izpriecu, toties izklīdināt biezo, pelēko miglu tas nejaudāja.

Mīlulīt, vai tu droši zini, ka tiešām to gribi? — jautāja krustmāmiņa Greis­tila.'— Seit ir ļoti nemīlīgi, un laiva briesmīgi ož pēc zivīm.

Jā, krustmāmiņ, es tiešām to gribu,— Flora atteica, iekāpa laivā un ap­sēdās galā. Krustmāmiņa un tēvs sekoja viņas priekšzīmei. Pagalam apjukušais zvejnieks izstūrēja atklātā jūrā, un drīz, skaties kur skatīdamies, visās debespu­sēs varēja ieraudzīt tikai pelēkus viļņus, ko apjoza drūmas, pelēkas miglas sienas. Zvejnieks jautājoši pavērās dakteri Greistilā. Tas pievērsa nogaidošu skatienu Florai.

Flora nelikās manām. Viņa domīgi sēdēja, atbalstījusies pret brangām, labo roku izstiepusi pār bortu.

Tā, jau atkal! — dakteris iesaucās.

Kas atkal? — pikti noprasīja krustmāmiņa.

Kaķu un pelējuma smaka! Tāda pati kā tās vecās dāmas miteklī. Atceries veco dāmu no Kanaredžo, mēs pie viņas bijām aizgājuši? Vai laivā ir kaķis?

Tas bija pilnīgi bezjēdzīgs jautājums. Visa laiva bija bez grūtībām pārre­dzama: kaķu tajā nebija.

Mīlulīt, vai kaut kas nav labi? — krustmāmiņa Greistila apvaicājās. Viņai lāgā nepatika tas, kā Flora sēž. — Varbūt tu jūties nevesela?

Nē, krustmāmiņ, — Flora izslējās taisni un sakārtoja lietussargu. — Viss ir kārtībā. Ja vēlaties, mēs varam doties atpakaļ.

Krustmāmiņa viļņos pamanīja mazu pudelīti, mazu pudelīti bez korķīša. Pēc mirkļa tajā satecēja ūdens un tā nogrima jūras dibenā.

Pēc šī neizprotamā izbraukuma Flora daudzas nedēļas neizrādīja vēlēšanos iziet no mājām. Reižu reizēm krustmāmiņa mēģināja brāļameitu pierunāt apsēsties pie loga, lai viņa redzētu, kas notiek uz ielas. Itālijā uz ielām bieži no­tiek visādas interesantas lietas, taču Flora neparko nevēlējās atstāt iecienīto krēslu tumšā kaktā zem baigā spoguļa. Viņai bija uzradies ērmots paradums salīdzināt salona spoguļattēlu ar pašu salonu — tā, piemēram, viņa piepeši va­rēja ieinteresēties par krēslam pāri pārmestu šalli, palūkoties uz tās attēlu spo­gulī un sacīt:

Spogulī tā šalle izskatās citādi.

Vai tiešām? — krustmāmiņa neticēja.

Jā. Spogulī tā izskatās brūna, kaut gan patiesībā ir zila. Vai tev tā ne­liekas?

Ak, mīlulīt, tev droši vien ir taisnība, bet man gan rādās, ka tā gluži tāda pati.

Jā, — Flora nopūzdamās atsaucās, — nudien.

1817. gada janvāris/februāris

Kad misters Norf.ls iznīcināja Streindža grāmatu, sabiedriskā doma visā Anglijā vērsās pret viņu, bez minstināšanās nostājoties pēdējā pusē. Publiski un pri­vāti tika veikta abu burvju salīdzināšana: Streindžs bija vaļsirdīgs, drosmīgs un vīrišķīgs, turpretim mistera Norela rakstura alfa un omega, pēc visa spriežot, bija slēpšanās un noslēgtība. Visi atcerējās, kā Streindžs, kalpodams dzimtenei, cīnījās Pirenejos, bet Norels tikmēr Roksboro hercoga bibliotēkas izsolē savāca sev visas grāmatas par maģiju, nevēlēdamies, lai tās tiktu kādam citam. Taču janvāra vidū laikraksti bija pilni ar ziņojumiem par Streindža trakumu, Melnā Torņa aprakstiem un minējumiem par burvestībām, ar kuru palīdzību tas turas. Kādam anglim, vārdā Listers, bija gadījies būt Mestrē todien, kad Streindžs devās no Venēcijas uz Paduju. Misters Listers pats savām acīm bija redzējis, kā Tumsības Stabs slīd pāri jūrai, un aprakstījis to vēstulē uz Angliju; pēc trim nedēļām vairā­kās Londonas avīzēs parādījās stāsti, kā baisais Tornis bez skaņas burājis pa ūdens virsu. Nieka pāris mēnešu laikā Streindžs tautiešu acīs bija kļuvis par šaušalu simbolu, par nolādētu radījumu, kurā nav patvēries gandrīz nekas cilvēcisks.

Tomēr Streindža straujā krišana nežēlastībā necik nepalīdzēja misteram No­relam atgūt atzīšanu. Valdība vairs nedeva viņam jaunus uzdevumus, bet, it kā ar to vien nebūtu diezgan, arī no citiem avotiem vairs pasūtījumi nenāca. Jan­vāra sākumā Svētā Pāvila katedrāles dekāns bija interesējies, vai misters Norels nevarētu izdibināt, kur apbedīta kāda gados jauna nelaiķe. Mirušās jaunavas brālis esot uzcēlis jaunas kapenes visiem ģimenes locekļiem, un tagad uz tām vajagot pārvietot zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, taču kapitulam un dekā­nam par lielu mulsumu atklājās, ka viņas kapavieta pierakstīta nepareizi un neviens nezina, kur jaunava patiesībā atdusas. Misters Norels atbildot bija ap­liecinājis, ka nav nekā vienkāršāka. Līdzko dekāns paziņošot viņam jaunās dā­mas vārdu un vēl dažus sīkumus, viņš uzreiz ķeršoties pie buršanas. Taču dekāns nelaiķes vārdu nepaziņoja, toties pienāca neveikla vēstule, kurā dekāns gari un sarežģīti atvainojās un teicās tikai nupat atģidies, ka garīdzniekiem neklājas izmantot burvju pakalpojumus.

Laselzs un Norels bija vienisprātis: tas viss nebija labi.

Ja vairs nenotiek nekāda buršana, būs grūti turpināt darbu angļu maģi­jas atjaunotnes labā,— norādīja Laselzs. — Šajos spiedīgajos apstākļos mums katrā ziņā jārūpējas, lai sabiedrībai pastāvīgi tiktu atgādināts jūsu vārds un sasniegumi.

Laselzs nepaguris sūtija avīzēm rakstus un apmeloja Streindžu visos maģi­jas žurnālos. Izmantodams izdevību, viņš pārskatīja visu pēdējo desmit gadu laikā izmantoto maģiju un ierosināja vienu otru uzlabojumu. Viņiem abiem esot jā­dodas uz Braitonu pārbaudīt burvju mūri, ko misters Norels kopā ar Džona- tanu Streindžu bija uzcēluši gar Britānijas piekrasti. Divus gadus šis mūris bija prasījis lauvas daļu mistera Norela laika un valdībai izmaksājis bargu naudu.

Tā nu viņi kādā stindzinoši aukstā un vējainā februāra dienā stāvēja krast­malā pie Braitonas un lūkojās uz neizmērojamo, vienmuļo pelēkās jūras klaju.

To nevar redzēt, — Laselzs ierunājās.

Jā, nevar! — dedzīgi atsaucās misters Norels. — Bet tādēļ tas nav mazāk stiprs! Tas neļaus klintīm noārdīties, sargās cilvēku mitekļus no vētrām, nepie­ļaus, ka lopi tiek aizrauti pa gaisu un apgāzīs visus ienaidnieku kuģus, kas tu­vosies britu krastam!

Bet kāpēc jūs nevarētu piekrastē izvietot bākas, lai tās neļauj cilvēkiem aiz­mirst, ka viņus sargā maģija? Teiksim, liesmas, kas noslēpumaini lāktī pār ūdens virsu? Stabus no jūras ūdens? Kaut ko tamlīdzīgu?

Ā! — misters Norels novilka. — Jā, pats par sevi saprotams, es tādas maģiskas ilūzijas varētu radīt. Tas nebūt nav grūti, bet saprotiet, šīm ilūzijām būtu tikai dekoratīva nozīme: tās nekādā ziņā nevairotu burvestības spēku. No tām nebūtu nekāda labuma.

Labums,— bargi sacīja Laselzs, — būtu tāds, ka tās katram atgādinātu par dižā mistera Norela varenajiem darbiem. Tādējādi briti zinātu, ka jūs vēl aizvien esat Nācijas Aizstāvis un, kamēr viņi noņemas ar saviem ikdienas dar­biem, jūs mūžam modri pieraugāt dzimtenes robežas. Kaut kas tāds izpelnītos vismaz desmit, pat divdesmit žurnālu rakstu!

Ak tā? — misters Norels pārvaicāja. Viņš apsolījās nākotnē allaž paturēt prātā, ka burvestībām jāveicina sabiedrības iztēles spējas.

Nakti abi pārlaida iebraucamajā vietā "Vecais kuģis", un no rīta devās atpa­kaļ uz Londonu. Visiem zināms, ka misters Norels necieta ilgus braucienus.

Kaut ari viņa kariete bija apbrīnojams kariešu meistaru mākslas sasniegums ar dzelzs atsperēm, bieziem spilveniem un tā joprojām, viņš tik un tā sajuta visas bedres un dangas. Pēc pusstundu ilga brauciena viņam sāka sāpēt krusti un galva, arī pakrūtē iemetās nelabums, — taču šai rītā viņš par krustiem un pakrūti ne domāt nedomāja. Jau kopš izbraukšanas pa "Vecā kuģa" vārtiem viņu pārņēma nebijis satraukums, nedeva mieru svešādas domas un nenoskārstas bailes.

Pa karietes logu viņš redzēja milzīgus melnu putnu barus — vai tie bija kraukļi, vai vārnas, nevarēja saprast, taču savā burvja sirdī viņš bija drošs, ka tie nav te gadījušies nejauši. Putni virmoja palsajās ziemas debesīs, mezdami lokus un izplezdami spārnus kā melnas rokas: tā ikviens no tiem kļuva par "kraukli lidojumā", par Džona Askglāsa ģerboni. Misters Norels apjautājās Laselzam, vai tam neliekoties, ka putnu ir vairāk nekā parasti, taču Laseizs tikai atmeta, ka nezinot. Putni nebija vienīgie, kas tirdīja mistera Norela prātu: tā pati bēda bija ar lielajām, saltajām lāmām, kuru bija pārpārēm visos laukos un pļavās. Karietei braucot garām pa ceļu, katra lāma kā sudraba spogulis rādīja viņam tukšās ziemas debesis. Burvjuprāt spoguļi necik daudz neatšķiras no durvīm, un misteram Norelam šķita, ka Anglija itin kā sadilst viņa acu priekšā —viņš varētu iziet pa ikvienām no šim spoguļu durvīm, un attaptos kādā no citām pa­saulēm, kas reiz robežojās ar Angliju. Un tas vēl nebija ļaunākais: viņam sāka likties, ka to iespētu ari citi! Saseksas lauki sāka biedējoši atgādināt to Angliju, par kuru stāstīja senā balāde:

Tik skrajš, tik vientulīgs novads šis Uz debesu audekla klājies, Kā švīku lietus tas nodreb un irst, Kad Karalis garām jājis. [121] [1] Sk. 3. nodaļu, 1. piezīmi.

Pirmo reizi mūžā misteram Norelam sāka likties, ka varbūt Anglijā ir pārāk daudz maģijas.

Pārradušies mājās, misters Norels un Laseizs taisnā ceļā devās uz bibliotēku. Tur jau priekšā bija Čaildermass, kam priekšā uz galda gulēja vesela kaudze vēstuļu; vienu no tām viņš patlaban lasīja. Kad misters Norels ienāca pa dur­vīm, viņš pacēla galvu:

Jūs esat klāt! Tas labi. Izlasiet šo!

Kāpēc? Kas to raksta?

Notingemietis, vārdā Trakvers. Kāds jauneklis ar maģijas palīdzību iz­glābis viņa bērnam dzīvību, Trakvers pats savām acīm redzējis.

Ak Kungs, mister Čaildermas! — Laselzs nopūtās. — Jums taču vaja­dzētu saprast, ka tādu blēņu dēļ saimnieku nedrīkst traucēt. — Viņš pārlaida skatienu atvērtajām vēstulēm; uz vienas bija liels zīmogs ar kādu ģerboni. Brīdi uz to skatījies, Laselzs attapās, ka ģerbonis ir labi pazīstams, un pakampa vēs­tuli. — Mister Norel! — viņš iekliedzās. — Lords Liverpūls aicina mūs pie sevis!

Beidzot! — misters Norels atsaucās. — Ko viņš raksta?

Laselzs uzreiz neatbildēja — viņš lasīja vēstuli.

Viņš tikai aicina mūs būt tik laipniem un ierasties Faifu namā valstiski svarīgā jautājumā! — Laselzs steigšus prātoja. — Droši vien joannītu dēļ. Kur tas laiks, kā viņam vajadzēja saukt jūs palīgā, lai beidzot tiktu ar joannītiem galā! Labi, ka Liverpūls beidzot ir to sapratis. Bet jūs? — viņš uzklupa Čaildermasam.

Vai jūs esat galīgi traks? Vai varbūt kaut ko perināt? Jūs gvelžat par viltvār- žiem, kas apgalvo, ka prot burt, bet Anglijas pirmā ministra vēstule guļ jums uz galda bez ievērības?

Lords Liverpūls var pagaidīt, — Čaildermass runāja ar misteru Norelu.

Ticiet man — jums tiešām jāzina, kas šajā vēstulē rakstīts!

UfP. — Laselzs saskaities nosprauslojās.

Misters Norels skatījās te uz vienu, te uz otru. Viņš bija gluži apjucis. Gadu gaitā viņš bija pieradis uz šiem diviem paļauties, un abu nesaskaņas (kas kļuva arvien biežākas) viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Droši vien viņš turpinātu tā stā­vēt, nespēdams izlemt, kuram pieslieties, taču Čaildermass apņēmīgi saņēma viņu aiz rokas un ievilka koka paneļiem apdarinātā kambarītī turpat pie bib­liotēkas. Ar blīkšķi aizcirtis durvis, Čaildermass atslējās pret tām ar visu augumu.

Klausieties! Šis buršanas gadījums notika smalkā Notingemširas namā. Pieaugušie salonā tērzēja, kalpi skraidīja šurpu turpu, un kāda maza meitene viena izgāja dārzā. Viņa uzrāpās uz augstā žoga, aiz kura atradās sakņu dārzs, un mēģināja pa to noiet, taču žogs bija apledojis, viņa paslīdēja un nokrita uz siltum­nīcas jumta. Stikls ielūza, un viņa briesmīgi sagriezās. Kāds kalps sadzirdēja viņu kliedzam. Tuvākais ārsts dzīvoja desmit jūdžu attālumā. Meitenīti ar maģijas palīdzību izglāba viens no namatēva viesiem, jauneklis, vārdā Džozefs Ebnijs.

Likdams lietā Mārtiņa Peila "Atjaunošanu un izlabošanu", [122] [1] "atjaunošana un izlabošana" — buramvārdi, ar kuru palīdzību var vērst par labu tikko notikušu nelaimi. viņš izvilka stikla lauskas un sadziedēja salauztos kaulus, bet asiņošanu apturēja ar burvestību, ko pēc viņa vārdiem sauca "Teilo roka". [123] [1] "teilo roka" — sena elfu burvestība dažādas tecēšanas apturēšanai: ar to varēja ap­turēt lietu, uguni, vēju, ūdens vai asiņu pludus. Tiek uzskatīts, ka burvestība nosaukta tā elfa vārdā, kas iemācījis to angļu burvjiem.

Tas nav nopietni! — misters Norels paziņoja. — "Teilo roka" jau gadu simteņiem ir zudusi, bet Peila "Atjaunošana un izlabošana" ir ļoti sarežģīta procedūra. Šim jauneklim vajadzētu studēt daudzus gadus…

Jā, es zinu, — turklāt viņš atzīstas, ka maģiju gandrīz nav mācījies. Viņš tik tikko zinājis buramvārdu nosaukumus, par to pielietošanas tehniku nemaz nerunājot. Tomēr Trakvers raksta, ka viņš būris gludi un tekoši, bez aizķeršanās. Trakvers un citi, kas stāvēja tur apkārt, viņu uzrunāja, tincināja, ko viņš darot, — meitenītes tēvs ļoti uztraucās, redzēdams viņu pielietojam maģiju, — taču iz­skatījās, ka Ebnijs neko nedzird. Vēlāk viņš uzvedies kā cilvēks, kas atmostas no sapņa. Vienīgie vārdi, ko viņš spējis pateikt, bijuši: "Koki runā ar akmeņiem, akmeņi runā ar ūdeņiem." Liekas, viņš domājis, ka visu, kas jādara, viņam pa­teikuši priekšā koki un debesis.

Mistiķu blēņas!

Iespējams — tomēr es tā nedomāju. Kopš mēs atbraucām dzīvot uz Lon­donu, es esmu lasījis simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kas maldīgi domā, ka spēj burt. Ši ir citāda. Esmu gatavs saderēt uz visu savu naudu. Turklāt vēstules sāk pienākt arī no citiem cilvēkiem, kuri pamēģinājuši burt — un viņiem tas izde­vies. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir…

lē durvis, pret kurām Čaildermass bija atbalstījies, sāka briesmīgi rībēt un drebēt. Tās ķēra smags sitiens, un Čaildermass, aizlidojis tenteriski, uzkrita virsū misteram Norelam. Durvis atvērās, tajās stāvēja Lūkass un viņam aiz muguras — kučieris Deivijs.

O! — Lūkass bija pārsteigts. — Lūdzu piedošanu, ser, es nezināju, ka jūs te esat. Misters Laseizs sacīja, ka durvis neveroties vaļā, un mēs ar Deiviju lūkojām tās attaisīt. Kariete gaida, ser, jums jābrauc pie lorda Liverpūla.

Mister Norel, nāciet! — no bibliotēkas kliedza Laseizs. — Lords Liverpūls gaida!

bažīgi atskatījies uz Čaildermasu, misters Norels aizgāja.

Brauciens uz Faifu namu misteram Norelam nesagādāja ne mazāko prieku: Laseizs bija briesmīgi pārskaities uz Čaildermasu un nevilcinājās izgāzt savas dusmas.

Piedodiet, ka es tā saku, mister Norel, — viņš šķendējās, — bet jūs pats pie visa esat vainīgs. Reizēm liekas gudri prātīgam kalpam atvēlēt zināmu neatka­rību, taču galu galā to allaž nākas nožēlot. Šis neģēlis pamazām kļuvis arvien nekaunīgāks, un tagad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem runā jums pretī un aizskar jūsu draugus. Mans tēvs savus ļaudis pēra arī par mazākiem nodarījumiem — daudz mazākiem, varat man ticēt. Un es gribētu, o, kā es gri­bētu… — Laseizs raustījās un dīdījās, tad atkrita spilvenos. Pēc brīža viņš runāja tālāk, jau mazliet mierīgāk: — Es jums ieteiktu apsvērt, vai viņš jums tiešām ir tik ļoti vajadzīgs. Man nudien gribētos zināt, cik lielā mērā viņš nosliecas Strein­dža pusē. Jā, tas laikam ir pats galvenais jautājums, vai nav tiesa? —Viņš paska­tījās pa logu, aiz kura bija garlaicīgas, pelēkas ēkas. — Esam atbraukuši, mister Norel. Lūdzams, atcerieties, ko es jums esmu teicis. Lai cik sarežģītas burves­tības no jums vēlēsies viņa gaišība, nevajag par to gari un plaši klāstīt — tādēļ vien tās nekļūs vienkāršākas.

Lordu Liverpūlu misters Norels un Laseizs sastapa viņa kabinetā, stāvam pie galda, pie kura viņa gaišība paveica lielāko daļu valstiski svarīgo darbu. Pie pirmā ministra bija iekšlietu ministrs lords Sidmūts. Abi pacēla misteram No­relam pretim stingrus skatienus.

Man te ir vēstules, ko atsūtījuši Linkolnšīras, Jorkšīras, Somersetas, Kornvolas, Vorvikas un Kambrijas lordleitnanti… — (Laseizs pēdējā brīdī ap­valdīja tīksmīgu nopūtu, kas jau grasījās pasprukt aiz prieka par gaidāmo maģiju un naudu.) — …kuri sūdzas par buršanos, kas pēdējā laikā iet vaļā šajās grāfistēs!

Misters Norels blisināja ačeles.

Kā, lūdzu?

Misteram Norelam nekas par tādām burvestībām nav zināms, — Laseizs steigšus iestarpināja.

Lords Liverpūls salti paskatījās uz viņa pusi, it kā šiem vārdiem neticētu.

Uz galda stāvēja pamatīga papīru kaudze, un lords Liverpūls uz labu laimi iz­vilka vienu:

Pirms četrām dienām Stemfordas pilsētā kāda kvēkeru meitene dalīju­sies ar draudzeni savos noslēpumos. Te aiz durvīm atskanējis troksnis, un iz­rādījies, ka tur noklausās abu jaunākie brāļi. Meitenes ļoti sadusmojās, dzinās brāļiem pakaļ un izskrēja dārzā. Tur abas sadevās rokās un noskaitīja buramvār­dus. Zēnu ausis nolēca no galvām un aizlidoja pa gaisu. Tikai tad, kad puišeļi svinīgi nozvērējās vairāk nekad tā nedarīt, ausis izdevās izmānīt no rožu krū­miem — tās bija nolaidušās kailajos zaros — un piedabūt atgriezties savās vietās.

Misters Norels ļoti apjuka.

Es, bez šaubām,ārkārtīgi nožēloju, ka šīs neuzvedīgās jaunās dāmas mā­cījušās maģiju. Man jāteic — es ļoti iebilstu pret to, ka sieviešu dzimuma per­sonas vispār drīkst studēt maģiju, taču es īsti nesaprotu…

Mister Norel, — lords Liverpūls bargi norādīja, — šīm meitenēm bija trīs­padsmit gadu. Viņu vecāki ir svēti pārliecināti, ka nevienu maģisku sacerējumu abas nav ne acīs redzējušas. Stemfordā nav burvju, tur nav nekādu burvju grāmatu.

Misters Norels pavēra muti, lai kaut ko sacītu, apjauta, ka viņam trūkst vārdu, un muti aizvēra.

Tas ir ļoti savādi, — sarunā atkal iesaistījās Laselzs. — Kā meitenes pa­šas to izskaidro?

Meitenes vecākiem ir stāstījušas, ka viņas palūkojušās lejup un ierau­dzījušas, ka uz taciņas ar pelēkiem oļiem rakstīti buramvārdi. Kā viņas izteicās, akmeņi viņām pateikuši priekšā, ko darīt. Pēc tam šo taciņu ir izpētījuši vai­rāki cilvēki; uz tās tiešām ir pelēki oļi, taču tie neveido nekādus simbolus, ne­kādus burvju rakstus. Visparastākie pelēkie oļi.

Un jūs teicāt, ka bijuši arī citi buršanās gadījumi, citās vietās, ne tikai Stemfordā? — misters Norels jautāja.

Daudzi gadījumi un daudzās citās vietās — visvairāk ziemeļu grāfistēs, taču pietiekamā skaitā arī citur, turklāt gandrīz visi — divu pēdējo nedēļu laikā. Jorkšīrā atnākuši vaļā septiņpadsmit elfu ceļi. Pats par sevi saprotams, šie ceļi ir pastāvējuši jau kopš karaļa Kraukļa laikiem, taču gadu simteņiem tie nekur neveda, un vietējie iedzīvotāji ļāva tiem aizaugt. Tagad tie pēkšņi atkal ir tīri. Visas nezāles ir pazudušas, un iedzīvotāji ziņo, ka to galā redzot ērmotas vietas — agrāk tādas neviens tur neesot manījis.

Vai kāds… — misters Norels aprāvās un samitrināja lūpas. — Vai kāds pa šiem ceļiem ir ieradies?

Vēl nav, — lords Liverpūls atbildēja. — Bet, jādomā, tas ir tikai laika jautājums.

Lords Sidmūts jau vairākas minūtes ļoti vēlējās kaut ko sacīt.

Tas ir nepieļaujami! — viņš kaismīgi iesaucās. — Viena lieta, mister Norel, ir ar maģiskiem paņēmieniem pārtaisīt Spāniju, bet šī ir Anglija! Pēkšņi izrādās, ka mums cieši līdzās ir tādi apvidi, par kuriem neviens neko nezina — apvidi, par kuriem neviens neko nav dzirdējis! Es nespēju izteikt, cik man tas liekas briesmīgi! Tā pat nav nodevība — man liekas, angļu valodā vispār nav tāda vārda, ar kuru varētu apzīmēt to, ko jūs esat sastrādājis!

Bet es neko neesmu darījis! — misters Norels, pagalam satriekts, taisno­jās. — Man tas ne prātā nav nācis! Es neieredzu elfu ceļus! Daudzkārt esmu par to runājis! —Viņš pagriezās pret lordu Liverpūlu: — Lūdzu, jūsu gaišība, atcerieties pats! Vai jums kaut reizi ir bijis pamats domāt, ka es esmu labvēlīgi noskaņots pret elfiem vai elfu maģiju? Vai es pastāvīgi neesmu tos nīdējis un pulgojis?

Šiem vārdiem beidzot izdevās cik necik apremdināt pirmā ministra dus­mas. Viņš tikko manāmi pielieca galvu.

Bet, ja tas nav jūsu roku darbs, kurš tad ir vainīgs?

Liekas, šis jautājums trāpīja misteru Norelu sevišķi vārīgā vietā. Viņš stāvēja, lūkodamies ar stingu skatienu, un plātīja muti, nespēdams atrast vārdu.

Turpretim Laselzam pēc atbildes kabatā nebija jāmeklē. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kurš ļāvis vaļu šīm briesmīgajām burvestībām, un tas viņu arī necik neinteresēja, — toties viņš lieliski zināja, kas jāsaka, lai visu pavērstu sev un misteram Norelam par labu.

Atzīšos, es brīnos, ka jūsu gaišība vispār uzskata par vajadzīgu uzdot šo jautājumu, — viņš dzedri paziņoja. — Vai tad tik neģēlīgas burvestības pašas nav labākā liecība par to autoru? Būrējs ir Streindžs.

Streindžs! — lords Liverpūls noblisināja acis. — Bet Streindžs taču ir Venēcijā!

Misters Norels ir tādās domās, ka Streindžs vairs nevalda pār savām tieksmēm, — Laseizs atbildēja. — Viņš ir sabūris visādas nekrietnības; viņš ir sagājies ar tādiem radījumiem, kas ir naidīgi Lielbritānijai, kristīgajai Baznīcai, kas ir bīstami cilvēcei! Iespējams, šī katastrofa notikusi tāpēc, ka viņam mi­sējies kāds eksperiments, — taču var gadīties arī tā, ka viņš to nostrādājis tīšu­prāt. Es ieskatu, ka man vajag jūsu gaišībai atgādināt — misters Norels ne reizi vien ir valdību brīdinājis par to, cik ļoti valsti apdraud tie pētījumi, kuriem Streindžs patlaban nododas. Mēs sūtījām jūsu gaišībai steidzamas ziņas, taču atbildi nesaņēmām. Par laimi — un tā ir laime mums visiem — misters Norels ir tāds pats kā arvien: nelokāms, apņēmīgs un modrs. — To sacīdams, Laselzs nevilšus paskatījās uz misteru Norelu, kurš šobrīd izskatījās kā pats izbīļa, sa­kāves un nevarības iemiesojums.

Vai jūs tam visam piekrītat, ser? — lords Liverpūls uzrunāja misteru Norelu.

Misters Norels laikam nedzirdēja; iegrimis savās domās, viņš atkal un atkal

murmināja:

Tā ir mana vaina. Tā ir mana vaina. — Kaut arī viņš runāja pats ar sevi, to varēja dzirdēt visi, kas atradās pirmā ministra kabinetā.

Laselzs iepleta acis, taču acumirklī attapās:

Mēs saprotam, kā jūs šobrīd jūtaties, ser, — viņš žigli sacīja, — bet jūs jau pavisam drīz atskārtīsit, ka tā nepavisam nav. Kad jūs mācījāt misteram Streindžam maģiju, jūs nevarējāt zināt, ar ko tas beigsies. To neviens nespēja paredzēt.

Lordu Liverpūlu šis mēģinājums iztēlot misteru Norelu upura lomā stipri nokaitināja. Gadu no gada misters Norels bija iztaisījies par Anglijas galveno burvi, un, tagad, kad Anglijā bija sākušās maģiska rakstura ķibeles, lords Liver­pūls uzskatīja, ka vismaz daļēji tās ir uz mistera Norela sirdsapziņas.

Mister Norel, es jautāšu vēlreiz. Esiet tik laipns, atbildiet bez aplinkiem. Vai jūs ieskatāt, ka tas viss ir Streindža roku darbs?

Misters Norels pacēla acis pret visiem džentlmeņiem pēc kārtas.

Jā, — viņš izbiedētā balsī izdvesa.

Lords Liverpūls nolūkojās viņā ar ilgu, skarbu skatienu. Tad viņš sacīja:

—Tik lēti tas nebeigsies, mister Norel. Nezinu, vai tas ir Streindžs, vai nav, taču viens ir skaidrs: Lielbritānijā jau ir traks karalis; vēl arī traks burvis — tas nu būtu par daudz. Jūs ļoti gribējāt, lai jums uzdod kādu darbu: lūdzu, te būs! Nepieļaujiet, ka jūsu māceklis atgriežas Anglijā.

Bet… — misters Norels iesāka, tad pamanīja Laselza brīdinošo skatienu un apklusa.

Misters Norels un misters Laseizs devās atpakaļ uz Hanover-skvēru. Mis­ters Norels steigšus metās uz bibliotēku. Tur, tāpat kā pirmīt, pie galda sēdēja Čaildermass.

Ātri! — misters Norels sauca. — Man vajag kādus buramvārdus, kuri vairs nedarbojas!

Čaildermass paraustīja plecus.

Tādu ir tūkstošiem. Kantlucets, [124] [1] "kantlucets" — seni un noslēpumaini buramvārdi, ar kuriem var likt mēnesim dzie­dāt. Cik nojaušams, mēness dziesma ir ļoti skaista; spitālīgie un trakie, to dzirdēdami, top atkal veseli. "Dedala roze",3[1] "Dedala roze" — Mārtiņa Peila izgudrota, visai sarežģīta maģiska procedūra jūtu, vājību un tikumu iekonservēšanai dzintarā, medū vai vaskā. Konservēšanai izmantoto vielu sasildot, atsvabinās tajā iesprostotās īpašības. "Rozi" var — precīzāk, varēja — pielietot vis­dažādākajos gadījumos, piemēram, lai piešķirtu sev drosmi vai sistu ienaidnieku ar gļē­vulību; ar to var izraisīt mīlestību, kārību, cēlus nolūkus, dusmas, greizsirdību, godkāri, uzupurēšanos utt., u.tjpr. "Izģērbtās jaunavas", [125] h kā daudzi buramvārdi ar neparastiem nosaukumiem, "Izģērbtās jaunavas" nepavi­sam nebija tik aizraujošas kā varētu likties. Nosaukumā minētās "jaunavas" patiesībā bija kādas gāršas puķes, ko izmantoja elfu burvju spēju ierobežošanai. Puķei vajadzēja noplūkt lapas un ziedlapiņas — tā arī ir "izģērbšana". Stoksija "Vitrifikācija" [126] …[1] Ar Stoksija "Vitrifikāciju" varēja priekšmetus — un arī cilvēkus — pārvērst stikla.

Stoksija "Vitrifikācija"! Iā, der! Man te ir apraksts…

Misters Norels piejoza pie grāmatskapja un izvilka ārā kādu grāmatu. Viņš ātri šķīra lapas, atrada meklēto un sāka nepacietīgi raudzīties apkārt. Pie kamīna uz galdiņa stāvēja vāze ar āmuļu, efeju, sarkanogu akmeņozolu un kaut kādu ziem- ziežu zariem. Pievērsis vāzei ciešu skatienu, viņš sāka bubināt buramvārdus.

Ar visām ēnām, cik vien to bibliotēkā bija, sāka notikt kaut kas dīvains, vār­diem grūti aprakstāms. Likās, tās reizē pagriežas un sāk lūkoties citur. Ari tad, kad tās vairs nekustējās, Čaildermass un Laseizs nespētu atbildēt, vai tās ir tādas pašas kā iepriekš.

Kaut kas izkrita no vāzes un nošķindēja uz galda..

Laseizs piegāja paskatīties. Viens akmeņozola zars bija pārvērties stiklā. Stikla zars bija smags, tas bija nolūzis un saplīsis; uz galda gulēja dažas veselas stikla akmeņozola lapas.

Gandrīz četrsimt gadu šie buramvārdi nav darbojušies, — izdvesa mis­ters Norels. —Voteršips savā "Brīnišķa meža kaltumā" tos piemin lidz ar citiem buramvārdiem, kas viņa bērnībā vēl darbojās, bet vairs ne mazākajā mērā nebija izmantojami, kad viņam bija divdesmit gadu!

Jūs esat izcils meistars… — Laselzs iesāka.

Manai izcilajai meistarībai ar to nav nekāda sakara! — misters Norels atcirta. — Es nevaru pielietot buramvārdus, kas nav pieejami. Maģija atgriežas Anglijā! Streindžs ir izgudrojis, kā to panākt!

Tad jau man bija taisnība, — atsaucās Laselzs. — Un mūsu svarīgākais uzdevums ir nepieļaut, lai viņš pārrodas mājās. Ja mums tas izdosies, lords Liverpūls piedos mums ļoti daudzus citus grēkus.

Misters Norels saspringti prātoja.

Es varu neļaut viņam atgriezties pa jūru, — viņš sacīja.

Teicami! — Laselzs iesaucās. Tomēr misters Norels bija atbildējis tā, ka viņš kļuva domīgs: — Hm, bet nekā citādi viņš nevar ierasties. Viņš taču ne­prot lidot! — Šī doma bija tik ģeķīga, ka Laselzam pašam uznāca smiekli. Tad viņš atkal aprāvās: — Vai varbūt prot?

Čaildermass paraustīja plecus.

Man grūti pateikt, ko Streindžs šobrīd prot un ko neprot, — atbildēja mis­ters Norels. — Bet mani mazāk uztrauc lidošana. Es uztraucos par Karaļa ceļiem.

Man likās, Karaļa ceļi ved uz Elfu valsti, — Laselzs nesaprata.

]ī\,— bet ne tikai uz Elfu valsti. Karaļa ceļi ved visur. Uz Debesīm. Uz Elli. Uz Parlamenta namiem… Tie ir būvēti ar maģiju. Katrs Anglijas spogulis, katra peļķe, katra ēna ir vārti uz šiem ceļiem. Es nevaru tiem visiem aizlikt priekšā atslēgu. To neviens nevar! Tas būtu pārcilvēcīgs darbs! Ja Streindžs do­sies uz Angliju pa Karaļa ceļiem, nav manos spēkos viņu aizturēt.

Bet… — Laselzs gribēja ko iebilst.

Es nevaru viņu aizturēt! — misters Norels iekliedzās, lauzīdams rokas. — Neprasiet! Es vienīgi… — viņš ar milzīgām pūlēm nomierinājās. — …es varu sagatavoties viņa uzņemšanai. Mūsu laikmeta dižākais burvis, ak tā gan. Nu, drīz redzēsim.

Ja viņš atgriezīsies Anglijā, — Laselzs uzdeva jautājumu, — kurp viņš dosies vispirms?

Uz Hartfjū abatiju, — atbildēja Čaildermass. — Kurp gan citur?

Gan misters Norels, gan Laseizs jau grasījās izteikt savas domas, taču tai brīdī pa durvīm ienāca Lūkass, kam rokās bija sudraba paplāte, uz kuras gulēja vēs­tule. Laseizs pārlauza zīmogu un aši izlasīja rakstīto.

— Atgriezies Drolaits, — viņš teica. — Palieciet tepat un gaidiet. Rīt būšu atpakaļ.

1817. gada februāra sākums

Rīta svīdums februāra sākumā; krustceles meža vidū. Starp kokiem garo dū­maka, no kokiem plūst tumsa. Neviens no abiem ceļiem nebija necik nozīmīgs, tie bija izdangāti un nekopti; pa vienu vispār mēdza ripot tikai zemnieku rati. Bezgala nomaļa vieta, kas nav atzīmēta nevienā kartē. Pat nosaukuma tai nav.

Drolaits stāvēja krustcelēs. Nekur tuvumā nebija zirga, nemanīja ari kalpu ar karieti vai ratiem: kā viņš bija te nokļuvis, nevarēja saprast, — taču bija redzams, ka šajās krustcelēs viņš gaida jau ilgi: viņa mētelis bija apsarmojis balts. Izdzirdis aiz muguras klusu klaudzienu, viņš apcirtās: taču tur nebija nekā, tās pašas mēmo koku rindas.

Nē, nē! — viņš nomurmināja. — Tur nekā nebija. No zara nokrita sausa lapa, tas arī viss. — Atskanēja spalgs krakšķis, itin kā ledum pārplēšot koku vai akmeni. Viņš atkal skatījās apkārt, taču acis aiz šausmām gandrīz neko nere­dzēja. — Sausa lapa, tā bija tikai sausa lapa, — viņš murmināja.

Tad atkal jauna skaņa. Viņu pārņēma nāves bailes, viņš nesaprata, no ku­rienes tā nāk; pēdīgi pazina — zirga pakavu klaudzoņa. Viņš lūkojās uz ceļu vai visas acis izskatīdams. Blāvs, pelēks izsmērējums miglā rādīja, no kuras pu­ses tuvojas zirgs un jātnieks.

Beidzot viņš ir klāt. Viņš ir klāt, — Drolaits murmināja un metās uz priekšu. — Kur jūs kavējāties? — viņš iekliedzās. — Es jūs gaidu jau stundām ilgi!

Un kas par to? — pretī skanēja Laselza balss. — Jums visviens nekas cits nav darāms.

Ko? Nē, jūs alojaties! Jūs briesmīgi alojaties! Pēc iespējas ātrāk vediet mani uz Londonu!

Visam savs laiks. — Laselzs iznira no miglas un pievilka pavadas. Viņa smalkās drānas un cepuri viscaur klāja sudrabains rasas sūbējums.

Drolaits stāvēja, skatīdamies uz viņu, un tad, runādams gandrīz kā agrā­kais Drolaits, pūcīgi aizrādīja:

Jūs nu gan esat vareni uzcirties! Ziniet, tā plātīties ar savu bagātību nav gluži prātīgi. Vai jums nav bail no lielceļu laupītājiem? Šis ir ļoti atpalicis no­stūris. Ir ļoti iespējams, ka te apkārt ložņā briesmīgi neganti ļaudis.

Tā tiešām varētu būt. Bet redziet? Esmu paņēmis līdzi pistoles, un esmu tikpat briesmīgs un negants kā viņi.

Te Drolaitam kaut kas iešāvās prātā.

Kur tad otrs zirgs? — viņš jautāja.

Kas?

Otrs zirgs! Ar kuru es varētu nokļūt Londonā! Klausieties, Laselz, jūs gan esat aitasgalva! Kā lai es tieku uz Londonu bez zirga?

Laselzs smējās.

Laikam būšu domājis, ka jums nepavisam negribēsies galvaspilsētā rādī­ties. Jūsu parādi gan ir nolīdzināti — tos samaksāju es —, bet Londona ir pilna ir cilvēkiem, kas jūs neieredz un ar lielāko prieku izdarīs ko ļoti nelāgu.

Drolaits skatījās tukšām acīm, it kā ne vārda nebūtu sapratis. 'lād spalgi, satraukti iekliedzās:

Bet man jāizpilda burvja pavēles! Viņš lika man nodot ziņas dažādiem cilvēkiem! Man nav laika! Nedrīkstu zaudēt ne stundu!

Laselzs savilka uzacis:

Vai jūs esat piedzēries? Vai varbūt murgojat? Norels jums neko nav uzdevis. Ja viņš kaut ko no jums gribētu, tad paziņotu ar manu starpniecību, un vispār…

Ne jau Norels. Streindžs!

Laselzs sava zirga mugurā sēdēja stings kā elkutēls. Zirgs cilāja kājas un sku­rināja galvu, bet Laselzs vispār nekustējās. Pēc brīža viņš ierunājās klusā, drau­dīgā balsī:

Esiet tik laipns, paskaidrojiet, ko jūs te runājat! Streindžs? Kā jūs uzdro­šināties man piesaukt Streindžu? Iesaku jums ļoti cītīgi pārdomāt savu atbildi un tikai tad runāt. Es esmu ļoti neapmierināts. Manuprāt, jums bija doti pilnīgi skaidri norādījumi: jums bija jāpaliek Venēcijā tik ilgi, kamēr tur uzturas Streindžs. Bet jūs esat šeit. Un viņš ir tur.

Es neko nevarēju darīt! Biju spiests doties prom! Jūs nesaprotat. Es viņu satiku, un viņš man teica…

Laseizs pacēla roku.

Es nevēlos turpināt šo sarunu ceļa vidū. Ieiesim mežā starp kokiem.

Starp kokiem! —Tas tikko saskatāmais sārtums, kas vēl bija palicis Dro- laita sejā, izzuda pavisam. — Nē, nē! Tikai ne to! Es tur neiešu iekšā! Neprasiet to no manis!

Kas vēl tās par runām? — Laseizs, zaudējis kādu nieku no savas uzpū­tības, palūkojās apkārt. —Vai Streindžs licis kokiem mūs izspiegot?

Nē jel. Ne jau tas mani baida. Es nespēju izskaidrot. Viņi mani gaida! Viņi mani pazīst! Es tur neiešu! — Drolaits nezināja tādus vārdus, ar kuriem būtu iespējams izteikt, kas ar viņu bija noticis. Viņš izstiepa rokas, it kā cerētu Laselzam parādīt, kā upes apvij viņa kājas, kā viņam cauri aug koki, kā viņa sirds un viss iekšķums vairs ir akmeņi vien.

Laseizs pacēla jājampātagu.

Es nesaprotu, ko jūs te runājat, un nemaz nevēlos saprast. — Viņš mu­dināja zirgu iet Drolaitam virsū un atvēzēja pātagu. Nabaga Drolaits nepa­visam nebija dūšinieks, tā nu viņš rikšiem tecēja uz mežu. Piedurkne aizķērās aiz kazenāja zara, viņš iekliedzās.

—Ak, nebrēciet jel! — laseizs uzšņāca. — Citi padomās, ka te kādu galina nost.

Viņi virzījās dziļāk mežā, līdz izgāja nelielā klajumā. Laseizs nokāpa no zirga un piesēja to pie koka. Izņēmis abas pistoles no seglu somām, viņš iebāza tās mēteļa kabatās. Tad pagriezās pret Drolaitu.

Tātad jūs redzējāt Streindžu? Labi. Patiesībā lieliski. Es biju pārliecināts, ka jūs savā gļēvulībā neuzdrošināsities runāt ar viņu aci pret aci.

Es baidījos, ka viņš mani pārvērtīs par kaut ko šausmīgu!

Laseizs ar derdzīgumu noskatījās uz Drolaita netīrajām drānām un no- tramdīta dzīvnieka sejas izteiksmi.

Vai jūs skaidri zināt, ka viņš to neizdarīja?

Ko? — Drolaits nesaprata.

Kāpēc jūs nevarējāt viņu vienkārši nogalināt? Tur, Tumsībā? Jūs taču laikam tur bijāt divi vien? Ne gailis pakaļ nedziedātu.

O, jā. Ka tik ne tā. Viņš ir liels un gudrs, ašs un nežēlīgs. Kur nu man ar viņu spēkoties.

Es būtu to izdarījis.

Tiešām? Hm, laipni lūdzu, dodieties uz Venēciju un rīkojieties!

Kur viņš tagad ir?

Tumsībā — Venēcijā —, bet viņš dosies uz Angliju.

Viņš tā teica?

Jā, es taču jums sacīju — man jānodod ziņas: viena Čaildermasam, viena Norelam, un viena visiem Anglijas burvjiem.

Un kas tad jums jāpavēsta?

Čaildermasam man jāpaziņo, ka lēdija Poula 110 mirušiem netika uzmo­dināta tā, kā Norels apgalvo, — viņam palīgā nāca elfs, un šis elfs izdarīja ko ļoti sliktu — un man jānodod Čaildermasam maza lādīte. Tā ir pirmā ziņa. No­relam man jāpaziņo, ka Streindžs atgriežas. Tā ir trešā ziņa.

Laselzs apsvēra dzirdēto.

Tā lādīte, par ko jūs runājāt, — kas tajā atrodas?

Nezinu.

Kāpēc? Tā ir aizzīmogota? Aizslēgta ar burvestību?

Drolaits aizvēra acis un pašūpoja galvu.

Arī to es nezinu.

Laselzs laida vaļā skaļus smieklus.

Jūs taču nemēģināsit man iestāstīt, ka šī lādīte nedēļām ilgi atradās jūsu rokās un jūs pat nemēģinājāt to atvērt? Jūs? Kā tad: kad jūs nācāt pie manis uz mājām, es ne uz mirkli neuzdrošinājos atstāt jūs vienu pašu. Visas manas vēstules būtu izlasītas; nākamajā rītā manas darīšanas pārzinātu visa Londona!

Drolaits nodūra acis. Likās, viņš sarūk mazāks; ja tas ir iespējams, viņš kļuva par vairākiem grādiem nožēlojamāks. Kāds varētu nodomāt, ka viņam kauns klausīties par saviem pagātnes grēkiem, bet nē, tā nebija:

Man bail, — viņš čukstēja.

Uffl — Laselzs noskaities nošņācās. — Kur ir tā lādīte? — viņš nopra­sīja. — Dodiet šurp!

Drolaits no sava mēteļa kabatas izvilka netīrā mutautā ietīstītu priekšmetu. Mutauts bija sasiets neskaitāmos apbrīnojami sarežģītos mezglos — lai par visām varēm novērstu iespēju, ka lādite pati no sevis atveras vaļā. Drolaits to iedeva Laselzam.

Vaibstīdamies un tā pauzdams savu milzīgo riebumu, Laseizs ņēmās piņ- ķerēt vaļā mezglus. Kad pēdējais no tiem bija atraisīts, viņš atvēra lādīti.

Klusums.

Jūs esat nelga,— Laseizs paziņoja, sparīgi aizcirta lādīti un iebāza to sev kabatā.

Ei! Man jāatdod… — Drolaits iesāka, velti izstiepdams roku.

Jūs teicāt, ka Streindžs sūta uz Angliju trīs ziņas. Kāda ir trešā?

Diez vai jūs sapratīsit.

Ko? Jūs saprotat, bet es nesapratīšu? Jūs laikam Itālijā esat apbrīnojami pieņēmies prātā.

Es nerunāju par prātu.

Par ko tad? Runājiet ātri, man šī pļāpāšana sāk apnikt.

Streindžs teica — koki runā ar akmeņiem. Akmeņi runā ar ūdeņiem. Viņš teica, ka burvjiem jāmācās maģija no mežiem, akmeņiem un tamlīdzī­gām lietām. Viņš teica, ka Džona Askglāsa senie sabiedrotie tepat vien ir.

Džons Askglāss, Džons Askglāss! Kā man apriebies šis vārds! Visi par viņu vien vāvuļo. Pat Norels. Man tas nav saprotams: kopš viņa laikiem ir pa­gājuši četri simti gadu!

Drolaits atkal izstiepa roku:

Atdodiet lādīti! Man ir pavēlēts…

Velns lai parauj, kas jums uznācis? Vai jūs tiešām nesaprotat? Nekādas ziņas nevienam nav jānodod — tikai tā, kas ir domāta Norelam, un to es nodošu pats.

Drolaits šausmās iegaudojās:

Lūdzu, lūdzu! Es nedrīkstu viņu piekrāpt! Jūs nesaprotat! Viņš mani nogalinās! Vai izdarīs ko vēl briesmīgāku!

Laseizs izpleta rokas un paskatījās apkārt, it kā piesaukdams mežu par tādu nedzirdētu blēņu liecinieku.

Vai jūs patiešām domājat, ka es ļaušu jums kaitēt Norelam? Proti — kaitēt matū

Es neesmu vainīgs! Neesmu vainīgs! Es baidos viņu neklausīt!

Tārps, vai tu taisies nostāties starp mani un Streindžu? No tevis ne slapja vieta nepaliks!

Drolaits ieīdējās, itin kā iekunkstējās aiz bailēm. Viņa acīs bija savāds, stik­lains skatiens. Likās, viņš grasās kaut ko sacīt, — taču nē, viņš ar pārsteidzošu veiklību apcirtās un metās bēgt.

Laselzs ij nedomāja dzīties pakaļ. Viņš vienkārši izvilka vienu no savām pistolēm, notēmēja un izšāva.

Lode trāpīja Drolaitam kājā; bālgani pelēkajā mežā uz brīdi uzziedēja mikla, sarkana miesas un asiņu puķe. Drolaits iekliedzās un iekrita kazenāju brikšņos. Viņš metās lišus un mēģināja rāpot, taču kāja bija gluži nekustīga, turklāt kazenāji turēja viņu aiz drēbēm, viņš nespēja tikt no tiem vaļā. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja Laselzu nākam tuvāk; viņa seja, pāršķiebta šausmās un sāpēs, izskatījās gluži sveša.

Laselzs izšāva no otras pistoles.

Drolaita galva kreisajā pusē pārplīsa kā ola vai apelsīns. Viņš vairākas reizes krampjaini noraustījās un tad vairs nekustējās.

Kaut arī mežā vairāk neviena nebija, kaut arī asinis dunēja viņam ausīs, krū­tīs, visās maliņās, Laselzs aizliedza sev izrādīt kaut mazāko saviļņojumu; viņš noprata, ka tas nebūtu džentlmeņa cienīgi.

Laselzam bija sulainis, liels "Ņūgeitas kalendārā" un "Noziedznieku reģistrā" publicēto slepkavību un karātavu stāstu cienītājs. Reizēm Laselzs uzjautrinā­jās, palasīdams kādu no šiem izdevumiem. Raksturīga žanra iezīme bija tā, ka slepkavnieku, lai cik bravūrīgi un bezbailīgi tas izturējās slepkavošanas laikā, pēc tam allaž pārņēma mīkstčaulīgas jūtas, viņš sāka uzvesties dīvaini un tas arī viņu pazudināja. Laselzs stipri apšaubīja šo stāstu ticamību, tomēr drošības pēc ieklausījās sevī: vai nav manāmas nožēlas vai šaušalu pazīmes. Neko tam­līdzīgu viņš neatrada; patiesībā viņa galvenās izjūtas bija atvieglojums par to, ka pasaulē būs par vienu ķēmu mazāk. "Galu galā," viņš pats sev teica, "ja viņš pirms trim četriem gadiem būs zinājis, cik briesmīgi nolaidīsies, tad pats būtu nācis pie manis un lūdzies, lai es to izdaru."

Pavisam blakus kaut kas iešalcās. Laselzs ar pārsteigumu redzēja, ka no Drolaita labās acs (kreisās pēc pistoles šāviena vairs nebija) spraucas ārā smuidra atzala. Ap viņa kaklu un krūtīm vijās efejas. Rokai cauri bija izlīdis āmuļa dziets; cauri pēdai — jauns bērziņš; no vēdera auga vilkābele. Likās, mežs piesitis viņu krustā, — taču ar to vien mežam nebija diezgan, tas turpināja augt. Spīdīgi brūnu un koši sārtu dzinumu mudžeklis aizsedza sadragāto seju, augums un miesas saira, no tām sev spēku smēlās augi un citas dzīvas radības. Pagāja pa­visam īss brīdis, un no Kristofera Drolaita vairs nekas nebija palicis pāri. Koki, akmeņi un zeme bija ieņēmuši viņu sevī, taču to aprisēs vēl aizvien varēja noskārst, kāds cilvēks viņš agrāk bija.

"Tas kazenājs laikam bija viņa roka," Laseizs prātoja. "Tas akmens… varbūt sirds? Jā, droši vien: mazs un ciets." Viņam uznāca smiekli.

— Ar to Streindža maģiju nu gan ir joki, — viņš noteica, gan nevienu ne­uzrunādams, — agri vai vēlu viss vēršas pret burvi pašu.

Viņš ielēca seglos un jāja atpakaļ uz ceļa pusi.

1817. gada februāra vidus

Bija pagājušas vairāk nekā divdesmit astoņas stundas, kopš Laseizs izgāja pa Hanover-skvēra nama durvīm, un misters Norels aiz uztraukumiem nezināja, kur dēties. Viņš bija Laselzam solījies gaidīt, bet nu baidījās, vai tikai viņi neiera­dīsies Hartfjū abatijā par vēlu, kad Streindžs jau būs sagrābis bibliotēku.

Nevienam Hanover-skvēra iemītniekam tonakt nebija ļauts likties gulēt, un no rīta visi bija gurdeni un nomocījušies.

Bet sakiet, lūdzams, kāpēc mums vispār jāgaida? — jautāja Čailder­mass. — Kāds tad no viņa pēc Streindža pārrašanās būs labums?

Es ļoti paļaujos uz misteru Laselzu. Jums tas ir lieliski zināms. Viņš ta­gad ir mans vienīgais padoma devējs.

Jums esmu arī es, — bilda Čaildermass.

Misters Norels blisināja acis. Vēl pusteikums, un 110 viņa mutes izlidos vārdi: bet jūs esat tikai mans kalps. Tomēr misters Norels cieta klusu.

Likās, Čaildermass visviens ir sapratis. Nosēcies netīksmē, viņš devās prom.

Pulksten sešos vakarā bibliotēkas durvis atsprāga vaļā un pa tām iesoļoja Laseizs. Tā viņš vēl nekad nebija izskatījies: mati izspūruši, kaklauts raibs no putekļiem un sviedriem, uz mēteļa un zābakiem dubļu plankumi.

Mister Norel, mums bija taisnība! — viņš sauca. — Streindžs dodas šurp!

Kad? — misters Norels nobālēja.

Nezinu. Viņš nav papūlējies pavēstīt mums visus sīkumus, bet dosimies uz Hartfjū abatiju pēc iespējas ātrāk!

Varam izbraukt kaut tūlīt. Viss ir sagatavots. Tātad jūs tiešām sastapāt Drolaitu? Viņš ir te? — Misters Norels pieliecās, it kā gribēdams saskatīt Dro­laitu stāvam Laselzam aiz muguras.

Nē, es viņu nesastapu. Gaidīju, bet viņš neieradās. Taču nebīstieties, ser! — (Misters Norels dzīrās kaut ko sacīt.) — Viņš atsūtījis vēstuli. Mums ir visas nepieciešamās ziņas.

Vēstuli? Es vēlētos to izlasīt.

Pats par sevi saprotams,— bet ceļā laika būs pārpārēm. Dosimies! Manis dēļ nevajag kavēties. Manas vēlmes ir ļoti pieticīgas, un, ja man kaut kā nebūs, es bez tā ļoti labi iztikšu. — (Vispār tas bija pārsteidzošs paziņojums. Laselza vēlmes nemēdza būt pieticīgas. To bija daudz, un tās bija grūti izpildāmas.) — Mister Norel, aiziet, aiziet! Celieties! Streindžs dodas šurp! — Laselzs izbrāzās pa durvīm. Misters Norels vēlāk no Lūkasa dabūja zināt, ka viņš pat nebija pa­prasījis ūdeni, lai nomazgātos, nebija arī gribējis dzert. Viņš bija taisnā ceļā de­vies uz karieti, iezvēlies stūrī un gaidījis.

Pulksten astoņos viņi jau bija ceļā uz Jorkšīru. Misters Norels un Laselzs sēdēja karietē, Lūkass un Deivijs — uz bukas; Čaildermass jāja nopakaļ. Pie īslingtonas aizšķērša Lūkass pieturēja, lai samaksātu ceļa nodevu. Gaisā jautās sniega smarža.

Misters Norels, neko nedomādams, skatījās uz lampas izgaismotu tirgotavas logu. Tā bija priekšzīmīga tirgotava, nepārblīvēta, apgādāta ar moderniem, elegantiem krēsliem, uz kā pircējiem atsēsties; patiesībā tā bija tik izsmalcināta, ka nebija iespējams noteikt, ko tajā pārdod. Uz krēsla gulēja kaudze kaut kā koša, bet misters Norels nejaudāja saprast, vai tās bija šalles, audumi dāmu tēr­piem vai varbūt kas pilnīgi cits. Tirgotavā bija trīs sievietes, viena 110 viņām — pircēja, eleganta, moderna dāma īsā, huzāra mundierim līdzīgā žaketē ar zvēr­ādu apšuvēm un uzšuvēm. Dāmai galvā bija zvērādas cepurīte krievu gaumē, un viņa visu laiku taustīja to, it kā bīdamās, ka nokritīs. Tirgotavas saimniece bija ģērbusies atturīgāk, vienkāršā, tumšā kleitā, un viņai blakus turējās jauniņa pār­devēja, kas bijīgi mirkšķināja acis un tramīgi kniksēja ik reizi, kad vien kādam gadījās uz viņu paskatīties. Pircēja un saimniece nebija aizņemtas ar izvēlēša­nos un ieteikšanu; abas dzīvi tērzēja un bieži smējās. No mistera Norela paras­tajām interesēm šī ainiņa atradās bezgala tālu, tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā tā iekrita viņam sirdī. Uz brīdi prātā pazibēja domas par misis Streindžu un lēdiju Poulu. Tad kaut kas tumšs novēdīja starp viņu un gaišo skatlogu — likās, aizlido sablīvējies tumsības kumurs. Droši vien krauklis, viņš nodomāja.

Nodeva bija samaksāta. Deivijs noplīkšķināja grožus, un kariete izbrauca no Londonas.

Sāka snigt. Vējš ar slapjdraņķi blietēja karieti tik spēcīgi, ka tā zvalstījās; brāzmas ielauzās pa vissīkākajām spraugām un saldēja plecus, degunus un kājas. Mistera Norela prātu nepavisam neapremdināja tas, ka Laseizs atradās ļoti savādā noskaņojumā. Viņš bija satraukts, gandrīz pacilāts, — kaut misters No­rels tam nespēja atrast nevienu iemeslu. Vējš gaudoja, un viņš smējās tam pretī, it kā vēlēdamies parādīt, ka viņu nekas nespēs nobiedēt.

Nomanījis, ka misters Norels uz viņu skatās, Laseizs ierunājās:

Es te mazliet padomāju. Tas viss taču ir tīrās blēņas! Mēs ar jums, ser, itin drīz pataisīsim Streindžu par muļķi ar visām viņa viltībām. Kādi čāčas gan ir tie ministri! Pat domāt riebjas! Sacēluši tādu jezgu viena trakā dēļ! Smiekli nāk. Un Liverpūls ar Sidmūtu, skaidra lieta, ir vislielākie nejēgas. Gadiem ilgi aiz bailēm no Bonaparta baidījušies pabāzt degunu pa durvīm, un tagad — pietika Streindžam zaudēt prātu, kad tie jau klaigā kā vecas sievas!

O, ziniet, jūs alojaties! — misters Norels atspēkoja. — Ļoti alojaties! Streindžs ir ļoti bīstams — daudz bīstamāks par Napoleonu —, bet jūs vēl neesat man pastāstījis, ko teica Drolaits. Es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņa vēs­tuli. Pateikšu Deivijam, lai piestāj pie Hedlijas "Eņģeļa", tad jūs varētu…

Ā, bet man tās nav līdzi. Palika Bruton-strītā.

Ak tā! Bet…

Laseizs atkal smējās.

Mister Norel! Nevajag uztraukties! Vai tad es jums neteicu, ka tas ir sīkums? Es atceros visu, kas tur bija rakstīts.

Stāstiet!

Tur bija rakstīts, ka Streindžs ir kļuvis traks un iesprostots Mūžīgajā Tumsībā — to visu mēs jau agrāk zinājām, — un ka…

Kā izpaužas viņa trakums? — tincināja misters Norels.

Tikko pamanāma pauze.

Visvairāk tā, ka viņš muld niekus. Bet tāds pats viņš taču bija arī agrāk, tiesa? — Laselzs smējās. Pamanījis mistera Norela sejas izteiksmi, viņš cik ne­cik norimās. — Viņš vervelējot par kokiem, akmeņiem, par Džonu Askglāsu un… — (skatiens apkārt, meklējot iedvesmu) —… par neredzamām karietēm. Ā, vēl atcerējos! Tas jūs uzjautrinās! Viņš nozadzis vairākām Venēcijas jaunu- vēm pirkstiņus! Nozog, un tad glabā mazās lādītēs!

Pirkstus! — misters Norels satraucās. Likās, šis vārds viņam saistās ar kaut ko nepatīkamu. Viņš centās atcerēties, taču prātā nekas nenāca. —Vai Drolaits kaut ko raksta par to, kāda ir Tumsība? Kaut ko noderīgu, lai mēs labāk sa­prastu, kas tā ir?

Nē. Viņš ticies ar Streindžu, un Streindžs viņam licis nodot jums ziņu. Viņš drīz ieradīšoties. Nekā daudz vairāk viņa vēstulē arī nebija.

Abi apklusa. Misters Norels negribot aizsnaudās, bet pa miegam vairākas reizes manīja, ka Laselzs klusītēm kaut ko čukst.

Pusnaktī viņi iegriezās Vensfordas tavernā "Siena guba" pārmīt zirgus. La­selzs un misters Norels iegāja salonā, lielā, vienkāršā istabā ar koka paneļu sie­nām, smiltīm nokaisītām grīdām un diviem lieliem kamīniem.

Durvis atvērās, ienāca Čaildermass. Viņš lieliem soļiem piesoļoja pie Laselza un uzrunāja to šādiem vārdiem:

Lūkass stāsta, ka Drolaits atsūtījis vēstuli, kurā stāsta par to, ko redzējis Venēcijā.

Laselzs it kā mazliet pagrieza galvu, tomēr uz Čaildermasu nepaskatījās.

Vai es drīkstētu to redzēt? — tas noprasīja.

Aizmirsu Bruton-strītā, — paziņoja Laselzs.

Čaildermass manām izbrīnījās.

Nu, labi, aizsūtīsim Lūkasu tai pakaļ. Tepat sadabūsim viņam zirgu. Vēl nebūsim tikuši līdz Hartfjū, kad viņš jau mūs panāks.

Laselzs smaidīja.

Es teicu — Bruton-strītā, ja? Bet ziniet, man liekas, tomēr ne tur. Šķiet, es to aizmirsu tavernā, tajā Čatemas tavernā, kur gaidīju Drolaitu. Droši vien tā jau izsviesta mēslos. — Viņš atkal pagriezās pret uguni.

Čaildermass noskatījās uz. viņu ar niknumā piemiegtām acīm, tad apcirtās un izsoļoja pa durvīm.

Ieradās tavernas kalps ar ziņu, ka divās istabās nolikts silts ūdens, dvieļi un citi nepieciešami piederumi; misters Norels un Laseizs varot iet sakopties.

Kungi, gaitenī ir tumšs, ka vai acī dur, — viņš jautri sacīja, — tādēļ es jums katram atnesu pa svecei.

Misters Norels paņēma savu sveci un devās uz atvēlēto istabu (gaitenī tik tiešām bija ļoti tumšs). Piepeši viņam blakus uzradās Čaildermass, kas saķēra viņu aiz elkoņa.

Dieva dēļ, kas jums lēcies? — viņš šņāca. — Kā jūs varējāt doties ceļā bez tās vēstules?

Bet viņš apgalvo, ka atceras visu, kas tur rakstīts! — misters Norels žēla­baini atsaucās.

Ak tā! Un jūs viņam ticat, vai?

Misters Norels neatbildēja. Iegājis savā istabā, viņš nomazgāja rokas un seju un mazgādamies nejauši pamanīja kaut ko nozibam gultasgala spogulī viņam aiz muguras. Gulta bija masīva, vecmodīga un — kā tas parasti ir ar ta- vernu gultām — likās, ka tā šai istabai ir pārāk liela. Četri daiļi grebti sarkan­koka stabi, augsts, tumšs baldahīns un melnu strausa spalvu pušķi visos četros stūros — viss gluži kā kapličā, it kā viņš būtu iesaukts šajā istabā tāpēc, lai ieraudzītu pats savas kapenes. Viņam radās ārkārtīgi savāda sajūta — tā pati, kas pirmīt pie Islingtonas aizšķērša, skatoties uz trim sievietēm aiz skatloga: kaut kas tuvojas beigām, viss ir izdarīts un nekas vairs nav labojams. Viņš bija nostā­jies uz šī ceļa savās jaunības dienās, bet ceļš neveda turp, kur viņš bija domājis; viņš atgriezās mājās, bet mājas tagad iedvesa vienīgi šausmas. Pustumsā, stāvē­dams pie melnās gultas, viņš atcerējās, kāpēc bērnībā bija baidījies no tumsas: tumsa piederēja Džonam Askglāsam.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Viņš teciņus metās ārā pa durvīm, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos gaišajā un siltajā kopistabā.

Drīz pēc pulksten sešiem atausa pelēka gaisma, kas vispār gandrīz nebija gaisma. Cauri pelēkiem padebešiem pelēki baltajā pasaulē krita balts sniegs. Deivijs bija tik pamatīgi apsnidzis, ka būtu viegli nodomāt: kāds pasūtinājis viņa vaska figūru, un patlaban tiek veidots ģipša atlējums.

Visu dienu, cits citu nomainīdami, pasta zirgi vilka mistera Norela karieti cauri sniegam un vējam. Tavernas cita pēc citas ļāva ceļotājiem sasildīties ar karsta dzēriena krūzi un uz brīdi paglābties no slapjdraņķa. Vismazāk atpūtas tika Deivijam un Čaildermasam — viens bija kučieris, otrs jātnieks, un abi, nenoliedzami, pārcieta vislielākās grūtības, taču pieturvietās viņus parasti va­rēja atrast stallī, kur gāja vaļā vicošanās par zirgiem. Grentemā Čaildermass pārskaitās ne pa jokam: krodzinieks mēģināja viņam iesmērēt zirgu, kas bija gluži akls. Čaildermass zvērēja, ka neparko to neņems; krodzinieks zvērēja, ka tas ir viņa labākais zirgs. Izvēles viņiem nebija, galu galā vien bija jāņem, ko dod. Deivijs vēlāk sacīja, ka aklais zirgs bijis lielisks lopiņš, centīgs un jo pa­klausīgāks tāpēc, ka pats nekādi nejaudājis lemt, kurp iet un ko darīt. Pats Dei­vijs izturēja līdz "Ņūkāslas ģerbonim" Taksfordā, tur viņu nācās atstāt. Viņš bija kučierējis vairāk nekā simt trīsdesmit jūdzes, un, kā teica Čaildermass, aiz pārguruma vairs nespēja ne vārda pārvelt pār lūpām. Čaildermass salīga ku­čieri, un viņi devās tālāk.

Apmēram stundu pirms saulrieta pārstāja snigt un debesis noskaidrojās. Pāri kailajiem laukiem stiepās garas, zili melnas ēnas. Piecas jūdzes no Don­kāsteras viņi pabrauca garām tavernai "Sarkanais nams" (savu nosaukumu tā bija dabūjusi sienu krāsas dēļ). Ziemīgi zemās saules gaismā tā kvēloja kā celta no uguns. Kariete pabrauca vēl mazu gabaliņu un apstājās.

— Kāpēc mēs nebraucam tālāk? — no iekšpuses kliedza misters Norels.

Lūkass noliecās no bukas un kaut ko atbildēja, taču vējš aizrāva vārdus prom, un misters Norels neko nesaklausīja.

Čaildermass bija nogriezies no ceļa un jāja pa lauku. Tukšais lauks bija pilns kraukļu. Kad viņš jāja garām, tie, skaļi ķērkdami un brēkdami, cēlās spārnos. Lauka otrā galā bija sens dzīvžogs, vārtu vietu sargāja divi lieli akmeņozoli. Aiz vārtiem sākās ceļš, ko no abām pusēm ietvēra dzīvžogs. Čaildermass apturēja zirgu un palūkojās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš vilcinājās; tad no- plīkšķināja pavadas, un zirgs vieglā gaitā iznesa viņu uz svešā ceļa, kur viņš no­zuda skatienam.

Viņš izjāja uz elfu ceļa! — pārbijies kliedza misters Norels.

Ak tā? — apjautājās Laseizs. — Tas ir elfu ceļš?

Jā! — misters Norels atbildēja. —Viens no pašiem slavenākajiem. Tiek uzskatīts, ka tas caur diviem elfu cietokšņiem vedis no Donkāsteras uz Ņū- kāslu.

Viņi gaidīja.

Pagāja kādas divdesmit minūtes, tad Lūkass norāpās no bukas.

Cik ilgi mēs te paliksim, ser? — viņš jautāja.

Misters Norels nošūpoja galvu.

Pēc Mārtiņa Peila, kurš dzīvoja pirms trīssimt gadiem, neviens anglis nav šķērsojis F.lfu zemes robežu. Ir visnotaļ iespējams, ka viņš vairs neatgrie­zīsies Anglijā. Var gadīties…

Tai brīdī Čaildermass izjāja pa vārtiem un auļoja pāri laukam uz viņu pusi.

Nu, tā tiešām ir, — viņš piejājis teica misteram Norelam. — Ceļi uz Elfu zemi atkal ir vaļā.

Ko jūs redzējāt? — misters Norels gribēja zināt.

Pēc neilga brītiņa ceļš ieved dzeloņplūmju mežā. Tā malā ir statuja — sieviete ar izstieptām rokām. Vienā rokā viņa tur akmens aci, otrā — akmens sirdi. Pats mežs… — Čaildermass nenoteikti pamāja ar roku, iespējams, vēlēda­mies sacīt, ka neatrod vārdus, ar kuriem aprakstīt redzēto, bet varbūt atzīdams savu nevarību meža priekšā. — Katrā kokā karājas līķi. Daži varētu būt miruši tikai kopš vakardienas, citi ir gadsimtiem veci skeleti sarūsējušās bruņās. Es nonācu pie augsta, no raupji tēstiem akmeņiem būvēta torņa. Tā biezajās sienās ir tikai daži mazi lodziņi. Vienā no lodziņiem dega gaisma, pie tā stāvēja kāda ēna. Aiz torņa ir pļava, tai cauri tek upīte. Pie upītes stāvēja jauneklis, bāls un slimīgs no vaiga. Viņam bija nedzīvas acis un mugurā britu armijas mun­dieris. Viņš man teica, ka viņš esot "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis, zvērējis sargāt pils dāmu un stāties pretī katram, kas tuvosies pilij, lai viņu aizskartu vai sāpinātu. Es jautāju, vai viņš ir nogalinājis visus tos, kuru līķi karājas kokos. Viņš atbildēja — jā, dažus viņš nogalinājis un pakāris vilkābelēs: rīkojies gluži tāpat kā viņa priekštecis. Es jautāju, kā pilskundze atalgos viņu par kalpošanu. Viņš atbildēja, ka nezinot. Viņš nekad neesot pilskundzi redzējis. Viņa dzīvojot "Izrautās acs un sirds" pilī; viņš stāvot starp upīti un vilkābelēm. Jautāja, vai es ar viņu cīnīšos. Es teicu, ka neesmu ne aizskāris, ne sāpinājis viņa dāmu, ka es esmu tikai kalps un man jāatgriežas pie mana kunga, kurš mani gaida. Tad es pagriezu zirgu un jāju atpakaļ.

Ko? — Laselzs iekliedzās. — Jūs aicināja cinities divkaujā, bet jūs aizbē­gāt? Vai jums vispār ir kāda goda atlieka? Kauna jums nav? Slimīga seja, nedzī­vas acis, sveša ēna pie loga! — viņš izsmējīgi nosprauslojās. — Jūs mēģināt aizbildināties par savu gļēvulību!

Čaildermass sarāvās kā sitienu dabūjis, un jau vēra muti, lai asi cirstu pretī, taču misters Norels viņu apsteidza:

Tieši otrādi! Čaildermass pareizi darīja, ka pēc iespējas ātrāk devās prom. Šādās vietās maģijas vienmēr ir vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā liekas. Mēdz būt elfi, kam patīk cīnīties un nogalināt. Es nezinu, kāpēc tāda tīksme. Viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai varētu baudīt šos priekus.

Mister Laselz, laipni lūdzu! — iesaistījās Čaildermass. — Ja tās vietas jūs tik ļoti vilina, dodieties turp! Nepūlieties, mūsu dēļ nevajag te kavēties.

Laselzs domīgi raudzījās uz tukšo lauku un dzīvžoga vārtiem — taču ne­kustējās ne no vietas.

Varbūt jums nepatīk kraukļi? — Čaildermass izsmējīgi noprasīja.

Kraukļi nevienam nepatīk! — paziņoja misters Norels. — Ko viņi te dara? Ko viņi nozīmē?

Čaildermass paraustīja plecus.

Daži domā, ka kraukļi ir daļa no Tumsības, kas ieskauj Streindžu: viņš kaut kādu iemeslu dēļ ir tos iemiesojis un nosūtījis uz. Angliju. Citi atkal domā, ka tie ir Džona Askglāsa atgriešanās priekšvēstneši.

Kā tad, atkal Džons Askglāss!— nošņācās Laselzs. — Neko citu pāķiski prāti nav spējīgi izdomāt. Kad vien kaut kas atgadās, tas katrā ziņā ir saistīts ar Džonu Askglāsu. Mister Norel, pēc manām domām pienācis laiks "Draugos" publicēt vēl vienu ķengu rakstu. Ko mēs apgalvosim? Ka viņš nebija kristietis? Nebija anglis? Ka viņš bija dēmons? Es kaut kad biju pierakstījis, kādi svētie un arhibīskapi viņu nolādējuši; to nebūs grūti sameklēt.

Jūsu vietā, mister Laselz, — Čaildermass klusi sacīja, — es runātu pie- sardzīgāk. Jūs tagad esat ziemeļos: Džona Askglāsa zemē. Viņš ir cēlis mūsu pil­sētas un abatijas. Viņš deva mums likumus. Viņš ir mūsu prātos, mūsu sirdīs un mūsu valodā. Ja tagad būtu vasara, jūs pie katra dzīvžoga redzētu sīku zili baltu ziediņu paklāju. Mēs tos saucam par džona fārtingiem. Kad laiks apmetas otrādi un ziema ir silta, bet vasarā līst, lauku ļaudis saka — Džons Asgklāss atkal iemīlējies un atstājis darbus novārtā. [127] [1] nereti novērots, ka anglijas ziemeļu iedzīvotāji, kaut viņu uzticība Džonam Asglāsam nepazīst šaubu, ne vienmēr izturas pret viņu tik godbijīgi kā dienvidnieki. Taisnību sakot, Askglāsa pavalstnieki ar īpašu patiku stāsta stāstus un dzied dziesmas, kurās viņš attēlots ne­izdevīgā gaismā: te vietā atminēties, piem., teiku par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi vai teiku par raganu un burveni. Pēdējā zināma vairākos variantos (daži no tiem ir diezgan vulgāri); tajā stāstīts par to, kā Askglāss bijis gatavs atdot savu sirdi, karaļvalstis un varu visparastākajai Kornvolas raganai. Un, kad mēs par kaut ko esam pilnīgi pārliecināti, mēs sakām: tik tiešām, kā olis Džona Askglāsa kabatā.

Laseizs tikai smējās:

Tā tikai vēl trūka, mister Čaildermas, lai es nolaistos tik zemu, ka sāktu atspēkot jūsu pāķiskās pasaciņas. Bet vai jums tiešām nešķiet, ka viena lieta ir medaini tērgāt par savu vēsturi, bet pavisam kas cits — pieļaut, ka varētu at­griezties Karalis, kas par vienu no saviem sabiedrotajiem un virskungiem uz­skatīja Luciferu? Diezin vai kāds to grib, vai jūs tā nedomājat? Protams, ja neskaita saujiņu joannītu un trako.

Es, mister Laselz, esmu ziemeļnieks, — atbildēja Čaildermass. — Karaļa pārnākšana būtu manas sirds lielākais prieks. Esmu par to sapņojis visu savu mūžu.

Kad viņi beidzot ieradās Hartfjū abatijā, jau bija gandrīz pusnakts. Streindžs nekur nebija manāms. Laseizs likās gulēt, bet misters Norels apstaigāja namu, pārlūkodams dažu labu sen atstātu aizsargburvestību.

No rīta, kad viņi sēdēja pie brokastgalda, Laseizs sacīja:

Man ienāca prātā — vai kādreiz ir notikušas burvju divkaujas? Teiksim, tādas kā divu burvju cīņas?

Misters Norels nopūtās.

Kas to lai zina. Cik noskāršams, Ralfs Stoksijs ir cīnījies ar diviem vai trim burvjiem — viens no viņiem bija ļoti varens skotu burvis, tā sauktais Atodelas burvis. [128] [1] atodelas burvim, gluži tāpat ka Džonam Askgiāsam, bija sava sala vai valsts. Cik nopro­tams, Atodela bija viena no salām rietumos no Skotijas piekrastes, taču tā ir vai nu nogrimusi, vai, kā daži apgalvo, neredzama. Viens otrs skotu vēsturnieks traktē Atodela dzīvesstāstu kā pierādījumu, ka skotu maģija ir pārāka par angļu maģiju; Džona Askglāsa karaļvalsts, lūk, esot kritusi un nonākusi dienvidnieku rokās, turpretim Atodela savu neatkarību nav zaudējusi. Tā kā Atodela ir neredzama un neatrodama, šo apgalvojumu ir grūti gan pierādīt, gan atspēkot. Vinčesteras Katrīnai reiz nācās likt lietā maģiju, lai patriektu kādu jaunu burvi uz Granadu. Tas vienā laidā uzmācās viņai ar bildinājumiem, bet viņa vēlējās mācīties, un Granada bija pati tālākā vieta, ko viņa tobrīd spēja iedomāties. Vēl ir saglabājies dīvains nostāsts par kādu Kambrijas ogļdeģi… [129] [1] Teikā par Džonu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi stāstīts, kā Askglāss uzsācis burvju sacīksti ar nabaga ogļdeģi un palicis zaudētājos. Teikas sižets ir līdzīgs citiem seniem no­stāstiem par dižiem valdniekiem, kurus pārspēj paši zemākie to pavalstnieki, tālab daudzi pētnieki uzskata, ka tai nav vēsturiska pamata.

Bet vai ir gadījies, ka viens 110 abiem burvjiem šādā divkaujā tiek nogalināts?

Ko? — misters Norels lielās šausmās skatījās viņam pretī. — Nē! Tas ir, es nezinu. Cik man zināms, nav.

Laselzs smaidīja.

Bet tādām burvestībām noteikti ir jābūt, pareizi? Ja jūs piepūlētu savu atmiņu, tad noteikti atrastu vismaz pusduci šādam nolūkam nepieciešamo burvestību. Viss būtu kā parastā divkaujā ar pistolēm vai zobeniem; uzvarētāju neviens par vainīgu neuzskatītu, — bez tam uzvarētāja draugiem un kalpiem būtu neatņemamas tiesības kopā ar viņu parūpēties, lai viss paliek vislielākajā slepenībā.

Misters Norels cieta klusu. Tad sacīja:

Tik tālu viss nenonāks.

Laselzam bija jāsmejas:

Mīļo mister Norel! Ar ko tad tas varētu beigties?

Dīvainā kārtā Laselzs Hartfjū abatijā bija pirmo reizi. Drolaits senāk bieži bija te viesojies, turpretim Laselzam allaž izdevās atrast kādu agrāku ielūgumu, ar ko aizbildināties: Jorkšīras lauku namu Laselzs spēja salīdzināt vienīgi ar elles priekškambari. Viņam šķita, ka abatija labākajā gadījumā būs tāda pati kā tās saimnieks — putekļaina, vecmodīga, ar tieksmi uz ilgu, garlaicīgu klusu­ciešanu; ļaunākajā gadījumā — tā viņš iztēlojās — Norela lauku pils izrādīsies lietus pātagota ferma tumša, baiga purva vidū. Apbrīnojami, taču viņš nepavi­sam nebija uzminējis. Hartfjū nebija nekā gotiska. Nams bija moderns, elegants un ērts, kalpi it nemaz nelīdzinājās lempīgajiem laukiem, ko bija zīmējusi viņa iztēle. Patiesībā tie paši saimes ļaudis bija aptecējuši misteru Norelu Hanover- skvērā; viņi bija izgājuši Londonas skolu un labi pārzināja Laselza gaumi.

Tomēr ikkatram burvja namam ir savas ērmības, un Hartfjū abatija — kas pirmajā brīdī likās tik labi iekārtota un eleganta — liekas, bija celta pēc tik nesakarīga plāna, ka bija pilnīgi neiespējami iziet tai cauri neapmaldoties. Vēl tai pašā rītā Lūkass Laselzam norādīja, lai viņš nekādā gadījumā nemēģina iet uz bibliotēku viens pats: to drīkstot darīt tikai mistera Norela vai Čaildermasa pavadībā. Tas, kā izteicās Lūkass, esot šā nama galvenais likums.

Pats par sevi saprotams, Laselzam ne prātā nenāca pakļauties kaut kādiem aizliegumiem, turklāt vēl, ja tie izskan no kalpa mutes. Viņš izstaigāja nama austrumu galu — tur viss bija kā parasti: rītistaba, ēdamistaba, salons — bibliotēkas nebija. Acīmredzot tā bija ierīkota neizmantotajā, rietumu spārnā. Viņš devās turp un acumirklī nonāca tai pašā istabā, no kuras tikko bija iz­gājis. Nospriedis, ka nogriezies uz nepareizo pusi, viņš mēģināja no jauna. Šoreiz durvis izveda viņu vienā no bufetes istabām, kur smulīga un puņķaina kalponīte vispirms saujā nošņauca degunu un pēc tam ar to pašu roku berza katlus. Viņš varēja iet, uz kuru pusi vien gribēja, tik un tā uzreiz nonāca vai nu rītistabā, vai bufetes istabā. Skatoties uz kalponīti, viņam jau metās nelabi, un arī skuķe neizskatījās pārlieku sajūsmināta, viņu atkal ieraugot, — un, kaut ari viss rīts tā ari pagāja neauglīgos meklējumos, viņam ne reizi neienāca prātā, ka pie šīs neveiksmes varētu būt vainīgs arī kas cits, nevis tikai Jorkšīras arhitek­tūras īpatnības.

Misters Norels trijās nākamajās dienās gandrīz nespēra kāju ārā no biblio­tēkas. Katru reizi, kad viņš sastapa Laselzu, viņam bija jānoklausās jaunas sū­dzības par Čaildermasu, savuties Čaildermass viņu vienā gabalā skubināja ar maģiskiem paņēmieniem uzmeklēt Drolaita vēstuli. īsi sakot, vieglāk bija no abiem izvairīties.

Viņš nevienam nepastāstīja ari par atklājumu, kas viņu stipri vien uztrauca. Jau kopš tā brīža, kad viņa un Streindža ceļi pašķīrās, misters Norels bija pasā- cis ik pa laikam lūkoties sudraba bļodā, tā mēģinot izdibināt, ko dara Streindžs. Viņš nekad nebija neko ieraudzījis. Kādu nakti, apmēram pirms mēneša, mis­teram Norelam nenāca miegs. Viņš piecēlās no gultas, piegāja pie bļodas un sāka burt. Aina nebija ļoti skaidra, tomēr viņam izdevās saskatīt burvi: tas sēdēja, ietinies tumsā, un būra. Norels nopriecājās — beidzot bija izdevies pārvarēt Streindža burvju aizšķēršus; taču drīz vien viņš saprata, ka redz pats sevi, te, savā bibliotēkā. Viņš mēģināja vēlreiz. Pamainīja burvestības. Dēvēja Streindžu da­žādos vārdos. Nekas nelīdzēja. Misters Norels bija spiests atzīt, ka no angļu ma­ģijas viedokļa starp viņu un Streindžu vairs nav atšķirības.

Pienāca vēstules no lorda Liverpūla un ministriem, kuri dusmīgi sūdzējās par jauniem neizskaidrojamiem buršanas gadījumiem. Misters Norels rakstīja atbildes, solīdams ķerties pie šīm lietām tūdaļ, līdzko būs sakāvis Streindžu.

Trešajā vakarā pēc atbraukšanas misters Norels, Laselzs un Čaildermass kopā sēdēja salonā. Laselzs ēda apelsīnu. Viņam bija nazītis ar robainu asmeni un pērļu rokturi; ar to viņš augli mizoja. Čaildermass uz maza galdiņa izlika savas kārtis. Ar zīlēšanu viņš noņēmās jau vismaz divas stundas. Misters Norels ne­iebilda ne pušplēsta vārdiņa — tas vien liecina, cik ļoti viņa prātu nodarbināja radušās grūtības. Savuties Laselzu zīlēšana stipri tracināja. Viņš ne mirkli ne­šaubījās, ka visa šī izklāšana un griešana otrādi ir saistīta ar viņa personu, — un reizi par visām reizēm viņam bija pilnīga taisnība.

Cik ļoti es neieredzu šo bezdarbību! — viņš pēkšņi ierunājās. — Kā jums šķiet, kāpēc Streindžs vilcinās? Mēs pat nevaram būt pārliecināti, ka viņš tie­šām ieradīsies.

Ieradīsies, — nesvārstīgi paziņoja Čaildermass.

Kā tad jūs to zināt? — Laselzs noprasīja. — Varbūt jūs viņam pavēlējāt tā darīt?

Čaildermass neatbildēja: viņš bija kaut ko pamanījis kārtīs. Pēkšņi viņš pie­trūkās kājās.

Mister Laselz! Jums jānodod man ziņa!

Man? — Laselzs neticēja savām ausīm.

Jā,ser!

Kas tās par blēņām?

Kārtis apgalvo, ka pirms dažām dienām kāds jums nodevis man domātu ziņu. Es labprāt vēlētos, lai jūs man to pavēstītu.

Laselzs nievīgi nošņācās:

Es neesmu nekāds izsūtāmais zēns — kur nu vēl jums!

Čaildermass nelikās dzirdam.

No kā bija šī ziņa? — viņš jautāja.

Laselzs neatbildēja; viņš atkal pievērsās savam nazītim un apelsīnam.

Ak tad tā, — Čaildermass noteica, apsēdās un no jauna izlika savas kārtis.

Misters Norels noskatījās uz abiem ar visdrūmākajām priekšnojautām. Viņš jau pastiepa roku, lai paraustītu zvana auklu, taču pārdomāja, cēlās augšā un

pats devās pasaukt kalpu. Lūkass ēdamistabā klāja galdu. Misters Norels viņam pastāstīja par nule notikušo.

Vai nevar viņus abus kaut kā izšķirt? — viņš prasīja. — Lai viņi kaut cik nomierinās. Varbūt misteram Laselzam pienākusi kāda vēstule? Varbūt Čail- dermasu gaida kāds darbs? Vai jūs nevarat kaut ko sagudrot? Kā ir ar vakari­ņām? Vai drīz būs gatavas?

Lūkass pašūpoja galvu.

Vēstuļu nav. Misters Čaildermass darīs to, ko pats uzskatīs par vaja­dzīgu, — kā arvien. Un vakariņas jūs likāt pasniegt pulksten pusdesmitos, ser. Jūs pats zināt.

Kaut te būtu misters Streindžs! — misters Norels žēlabaini novilka.

Viņš jau nu gan zinātu, ko tiem abiem pateikt. Viņš zinātu, ko vislabāk darīt. Lūkass uzlika roku savam saimniekam uz pleca, kā vēlēdamies to pamodināt:

Mister Norel? Mēs cenšamies nepieļaut mistera Streindža ierašanos — vai jūs esat aizmirsis?

Misters Norels atbildēja ar piktu skatienu:

Jā, jā! Es zinu! Bet vienalga…

Salonā misters Norels atgriezās kopā ar Lūkasu. Čaildermass apgrieza pē­dējo kārti. Laselzs ar uzsvērtu interesi lasīja laikrakstu.

Ko saka jūsu kārtis? — misters Norels apvaicājās.

Jautājumu gan bija uzdevis misters Norels, tomēr Čaildermass atbildēja Laselzam:

Tās apgalvo, ka jūs esat melis un zaglis. Jums bija jānodod ne tikai ziņa vien. Jums kaut kas tika uzticēts — kāds ļoti vērtīgs priekšmets. Tas bija do­māts man, taču jūs esat to piesavinājies.

Uz brīdi iestājās klusums.

Mister Norel, — Laselzs ledainā tonī ierunājās, — cik ilgi jūs vēl pieļau­siet, ka mani šādi aizskar?

Es jums prasu pēdējo reizi, mister Laselz, — tas atkal bija Čaildermass.

Esiet tik laipns, atdodiet to, kas ir mans!

Kā jūs uzdrošināties šādā tonī runāt ar džentlmeni? — Laselzs uzstājās.

Vai zagšana ir džentlmeņa rīcība? — Čaildermass cirta pretī. Laselzs kļuva bāls kā pati nāve.

Atvainojies! — viņš šņāca. — Tūlīt atvainojies, tu, maukas dēls, tu,

salašņa no visiem Jorkšīras grāvjiem, citādi — zvēru, es tev parādīšu, kā atļau­ties nekaunību!

Čaildermass paraustīja plecus:

Labāk maukasdēls nekā zaglis!

Ieaurodamies niknumā, Laselzs metās viņam virsū un pagrūda ar tādu spēku, ka Čaildcrmasa kājas atrāvās no grīdas. Piespiedis to pie sienas, viņš ņēmās to purināt tā, ka visas gleznas savos ietveros drebēja.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka Čaildermass ir gluži bezpalīdzīgs. Bija sagadījies tā, ka Laselzs ar savu augumu bija piespiedis pie sienas viņa rokas, un, lai kā viņš cīkstējās, viņam neizdevās tās atsvabināt. Pēc kāda brīža Čaildermass pa­locīja galvu, kā atzīdams, ka Laselzs ir uzvarējis.

Tomēr Laselzs nepalaida viņu vaļā. Viņš vēl spēcīgāk piespieda Čaildermasu pie sienas, pasniedzās un paņēma savu augļu nazīti ar pērļu spalu. Tad lēni novilka ar robaino asmeni Čaildermasam pār seju no acs līdz mutei.

Lūkasam paspruka kliedziens, turpretim Čaildermass neizdvesa ne skaņas. Viņš kaut kā izpestīja kreiso roku un pacēla to gaisā. Dūre bija cieši sakļauta. Uz brīdi abi sastinga un nekustējās — kā dzīvā aina —, tad Čaildermass no­laida roku.

Laselzs plati pasmaidīja. Atlaidis tvērienu, viņš pagriezās pret misteru No­relu un mierīgā, klusā balsī uzrunāja viņu šādiem vārdiem:

Es no šīs personas necietīšu nekādus aizbildinājumus. Viņš mani aizskāra. Ja viņš piederētu pie cik necik vērā ņemamas kārtas, es noteikti izaicinātu viņu uz divkauju. Viņš pats to zina. Viņu glābj viņa zemais stāvoklis. Ja jūs vēlaties, lai es vēl kaut uz brīdi pielieku pie jums, ja vēlaties, lai es arī turpmāk esmu jūsu draugs un padoma devējs, šim cilvēkam nekavējoties jāatstāj jūsu dien­ests! Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu jūs vai kādu 110 jūsu kalpiem pieminam viņa vārdu, jūs vairs nekad mani neredzēsit. Ceru, ser, ka esmu izteicies pietiekami saprotami?

Lūkass izmantoja izdevīgu brīdi un slepus iespieda Čaildermasam saujā servjeti.

Lemiet, ser, — slaucīdams no sejas asinis, Čaildermass uzrunāja misteru Norelu, — kuru no mums jūs izvēlaties?

Ilgu brīdi valdīja klusums. Pēdīgi misters Norels ierunājās tādā kā aizžņaugtā kārcienā, kas ne drusciņas neatgādināja viņa parasto balsi:

Jums jāaiziet.

Palieciet sveiks, mister Norel! — Čaildermass viņam paklanījās. — Jūs esat izdarījis aplamu izvēli, ser, — kā vienmēr! — Viņš savāca savas kārtis un izgāja pa durvīm.

Uzkāpis savā tukšajā jumtistabā, viņš aizdedza uz galda nolikto sveci. Pie sienas karājās lēts, iesprādzis spogulis. Viņš aplūkoja savu seju. Brūce izskatījās ļoti nelāgi. Kaklauts un kreisais plecs mirka asinīs. Cik labi vien spēdams, Čail­dermass izmazgāja brūci. Tad noskaloja un noslaucīja rokas.

Viņš uzmanīgi izņēma kaut ko no kabatas. Lādīti — tā bija sirdēstu krāsā, apmēram tik liela kā tabakdoze, tikai garenāka. Pie sevis nočukstēja: — Iema­ņas nezūd. [130] [1] Agrā 1816. gada pavasari Spitlfīldsā, stāvot pie graviera nama, Streindžs Čailderma­sam bija sacījis: "Iemaņas, vai ziniet, nezūd…"

Pirms Čaildermass kļuva par mistera Norela kalpu un padomnieku, viņš bija izmēģi­nājis spēkus vairākos amatos. Pašā sākumā viņš bija ārkārtīgi apdāvināts mazgadīgs kabat­zaglis: viņa māte Melnā Džoanna savulaik vadīja smulīgu, skrandainu zaglēnu bariņu, kas 18. gadsimta septiņdesmitajos gados darbojās Istraidingas pilsētā.

Čaildermass pacēla vāciņu. Brīdi domīgi lūkojās; pakasīja pakausi un no­lamājās, jo gandrīz bija nopilinājis lādīti ar asinīm. Tad aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Lai savāktu savu mantību, viņam nevajadzēja daudz laika. Viņš atvēra sar­kankoka lādi, kurā glabāja pāris pistoļu, nelielu naudas zuteni, ķemmi, zobu- suku, ziepju gabalu, dažu lieku drānu kārtu (tikpat vecu kā tās, kas viņam bija mugurā) un grāmatu sainīti, kurā ietilpa Bībele, lorda Portišeda "Karalis Krauk­lis: vēsturiski stāsti bērniem" un Parisa Ormskērka "Trīsdesmit sešu citu pa­sauļu atklāšanas". Misters Norels gadiem ilgi bija maksājis Čaildermasam labu algu, bet neviens nezināja, ko viņš ar savu naudu dara. Kā bieži viens otram sacīja Deivijs un Lūkass — tērēt viņš to netērēja, tas bija skaidrs kā diena.

Visas šīs mantiņas Čaildermass salika apbružātā ceļasomā. Uz galda stāvēja šķīvis ar āboliem. Viņš ietina tos drānā un arī ielika somā. Pēc tam, piespiedis pie sejas servjeti, kāpa lejup. Tikai staļļa pagalmā Čaildermass atcerējās, ka viņa rakstāmpiederumi vēl arvien atrodas salonā: izlikdams kārtis, viņš spalvas­kātu, tintnīcu un piezīmju grāmatiņu bija nolicis turpat uz galdiņa. "Nu, iet atpakaļ jau ir par vēlu," viņš nodomāja. "Būs jāiegādājas jauni."

Stallī viņu jau gaidīja: bija atnākuši Deivijs ar Lūkasu, zirgu puiši un tie kalpi, kam bija izdevies nemanītiem izlavīties no mājas.

Ko jūs visi te darāt? — Čaildermass pārsteigts jautāja. — Dziedat garī­gas dziesmas?

Vīri saskatījās.

Mēs jums apseglojām Brūveri, mister Čaildermass, — sacīja Deivijs. Brūveris bija Čaildermasa zirgs: liels, neizskatīgs ērzelis.

Paldies, Deivij.

Kāpēc jūs viņam ļāvāt tā darīt, ser? — jautāja Lūkass. — Kāpēc ļāvāt, ka viņš jūs sagraiza?

Neņem galvā, draudziņ. Tas ir sīkums.

Es atnesu pārsējus — ļaujiet, es apsaitēšu jums seju.

Lūkas, man šonakt būs vajadzīga visa mana atjautība, un, ja es būšu no- saitēts, tad nespēšu domāt.

Bet, ja jūs atstāsiet brūces malas vaļā, paliks briesmīga rēta!

Lai jau. Diez vai kāds apraudās mana vaiga zudušo glītumu. Iedod man vēl kādu lupatu, ar ko noslaucīt, lai netek. Šī ir piesūkusies pilna. Puiši, kad ieradīsies Streindžs… — viņš nopūtās. — Nezinu, ko lai jums saku. Man nav padoma. Bet, ja jums ir iespēja viņiem palīdzēt, dariet to.

Ko? — viens no mājas ļaudīm pārjautāja. — Lai mēs palīdzam miste­ram Norelam un misteram Laselzam?

Nē jel, dulburi! Palīdziet misteram Norelam un misteram Streindžam! Lūkas, atvadies manā vietā no Lūsijas, Hannas un Didonas, un pasaki, ka es vēlu viņām visu to labāko — un krietnus, paklausīgus vīrus, kad viņām tādus sagribēsies. — (Šīs trīs kalpones bija Čaildermasa mīlules.)

Deivijs pasmaidīja:

Vai tad jūs pats negribat to uzņemties, ser? — viņš jautāja.

Čaildermass sāka smieties — un saviebās: smieties bija sāpīgi.

Nu, varbūt Hannas dēļ, — viņš attrauca. — Draugi, palieciet sveiki!

Viņš paspieda katram roku un mazliet apstulba, kad Deivijs, kurš par spīti

savam raženajam augumam un lielajam spēkam bija jūtelīgs kā skolniece, katrā ziņā vēlējās ar viņu apkampties un pat nobirdināja vienu otru asaru. Lūkass kā atvadu dāvanu pasniedza viņam pudeli mistera Norela labākā klareta.

Čaildermass sēdās Brūvera mugurā uu izjāja no staļļa. Jau bija uzlēcis mē­ness, un atrast ceļu ārā no parka bija pavisam viegli. Jādams pāri tiltiņam, viņš pēkšņi saprata, ka šai vietā patlaban norisinās burvestība: bija sajūta, it kā ausīs skanētu simtiem bazūņu vai tumsā piepeši būtu atspīdējusi žilbinoša gaisma. Pasaule bija pavisam citāda nekā pirms brīža, taču viņš uzreiz nespēja atķert, kas īsti bija mainījies. Viņš atskatījās.

Tieši virs parka un nama bija apstājies svešu nakts debesu plaiskums. Vecie zvaigznāji bija izjaukti. Mirdzēja jaunas zvaigznes — tādas Čaildermass nekad nebija redzējis. Tās droši vien bija Streindža Mūžīgās Tumsības zvaigznes.

Viņš pēdējo reizi atskatījās uz Hartfjū abatiju un aizauļoja.

Visi pulksteņi reizē sāka zvanīt. Jau tas vien bija ļoti neparasti: Lūkass piec­padsmit gadu bija pūlējies panākt, lai Hartfjū pulksteņi stundas ieskandinātu vienlaikus, un vēl nekad viņam tas nebija izdevies. Taču kas bija par stundu, neviens nezināja: pulksteņi jau sen bija nosituši divpadsmit reizes, bet dimdi­nāja un dimdināja, vēstīdami jauna, savāda laikmeta sākumu.

Dieva dēļ, kas tas par troksni? — noprasīja Laseizs.

Misters Streindžs piecēlās kājās. Viņš sāka berzēt rokas — tas allaž liecināja, ka viņš ir ļoti satraukts un nobažījies. — Streindžs ir klāt, — viņš žigli atbil­dēja. Tad pateica kaut kādu vārdu. Pulksteņi apklusa.

Ar troksni atvērās durvis. Misters Norels un Laseizs iztrūkušies pagriezās, visnotaļ gatavi, ka uz sliekšņa stāvēs Streindžs. Tomēr nācējs bija tikai Lūkass līdz ar diviem citiem kalpiem.

Mister Norel! — Lūkass iesāka. — Man liekas…

Jā, jā! Es zinu! Aizej uz pieliekamo kambari virtuves patrepē. Zem pa­lodzes ir lāde, tur tu atradīsi svina ķēdes, svina slēdzenes un svina atslēgas. Atnes to visu šurp! Ātri!

Es tikmēr aiziešu pēc pistolēm,— paziņoja Laseizs.

No tām nebūs nekāda labuma, — iebilda misters Norels.

O, jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzas ķibeles var izbeigt ar pāris pistoļu palīdzību!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi jau bija atgriezušies: Lūkass, negribīgs un nelaimīgs, nāca ar ķēdēm un atslēgām, Laseizs ar savām pistolēm, un viņam aiz muguras salonā ienāca vēl četri vai pieci kalpi.

Kā jums liekas, kur viņš ir? — Laselzs jautāja.

Bibliotēkā. Kur tad citur? Nāciet!

Viņi izgāja no salona un iegriezās ēdamistabā. No turienes iznāca gaitenltī, kurā atradās inkrustēta melnoka bufete, marmora statuete — kentaurs ar kentaura kumeļu, un glezna, kurā bija attēlota Salome ar Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes. Viņi apstājās pie divām durvīm. Tās, kas atradās pa labi, Laselzam likās svešādas, it kā viņš tās redzētu pirmo reizi. Sekodami misteram Norelam, viņi pa tām iegāja, un acumirklī nokļuva atpakaļ salonā.

Pagaidiet, — misters Norels apjucis izdvesa. Viņš atskatījās. — Es laikam kaut ko… Nē. Pagaidiet. Ā, sapratu. Nāciet!

Viņi vēlreiz izgāja cauri ēdamistabai un nonāca gaitenītī. Šoreiz viņi iegāja pa durvīm, kas atradās pa kreisi. Arī tās viņus uzreiz izveda salonā.

Misteram Norelam paspruka skaļš, izmisīgs kliedziens.

Viņš ir izjaucis manu labirintu un noaudis jaunu, lai es nekur netiktu!

Reizēm, ser, — atļāvās aizrādīt Laselzs, — man gribētos, kaut jūs nebūtu viņu tik labi mācījis.

Ā, bet es viņam to neesmu mācījis — un varat nešaubīties, arī neviens cits viņam to nevarēja ierādīt! Vai nu viņu skolojis pats Nelabais, vai arī viņš to apguvis tepat, šo pašu nakti. Mans ienaidnieks ir īsts ģēnijs! Aizslēdziet durvis, lai viņš netiek iekšā, un kas notiks? Vispirms viņš iemācīsies atmūķēt slēdzeni, bet pēc tam izgudros citu, labāku, un ieslodzīs jūs pašu!

Lūkass un pārējie aizdedza jaunas sveces, it kā domādami, ka gaisma palī­dzēs redzēt cauri Streindža burvestībām un viņi spēs atšķirt īstenību no maģi­jas. Drīz visas trīs telpas laistījās spožā gaismā. Katrā brīvā vietā stāvēja pa svečturim, taču šis spožums tikai vēl vairāk sajauca prātus. Viņi gāja no ēdam­istabas uz salonu, no salona gaitenī… — Kā alā iesprostotas lapsas, — noteica Laselzs. Lai ko viņi darīja, lai ko izmēģināja, nekur tālāk par šīm trim telpām viņiem neizdevās tikt.

Ritēja laiks. Neviens nezināja, vai pagājušas minūtes vai stundas. Pulksteņi vienprātīgi rādīja pusnakti. Visos logos bija redzama melnā, Mūžīgā Nakts un svešas zvaigznes.

Misters Norels apstājās un aizvēra acis. Viņa seja bija tumša un spriega kā sažņaugta dūre. Viņš stāvēja kā sastindzis, vien lūpas tikko manāmi kustējās. Uz mirkli pavēris plakstus, viņš teica: — Nāciet man līdzi. — Atkal aizvēra acis un sāka iet. Likās, viņš iet pa gluži citu namu, kas neizprotamā veidā ievietojies Hartfjū abatijā. Nogriezdamies pa labi, iedams pa kreisi viņš gāja pa gluži jaunu ceļu — tā šai namā vēl neviens nebija gājis.

Pēc trim četrām minūtēm viņš atvēra acis. Lūk, ari meklētais gaitenis — tas, ar akmens grīdu, — un tā galā — augstās, tumšās bibliotēkas durvis.

— Tā, nu beidzot mēs redzēsim, ko viņš tur dara! — misters Norels ieklie­dzās. — Lūkas, turi pa rokai svina ķēdes un slēdzenes! Svins ir pats labākais aizsarglīdzeklis pret maģiju. Mēs savažosim viņam rokas, tad viņš vairs nespēs tik brīvi rīkoties. Mister Laselz, kā jums šķiet, cik ātri mēs varam nogādāt vēs­tuli ministriem? — Nesagaidījis atbildi, viņš izbrīnīts atskatījās.

Viņš te bija gluži viens.

Kaut kur netālu skanēja Laselza balss: šo salto, laisko runu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņš dzirdēja kādu no kalpiem atbildam; tad ierunājās Lūkass. Pamazām visas skaņas aizslīdēja arvien tālāk. Vairs nevarēja dzirdēt, kā viņa kalpi skraida pa istabām. Visapkārt valdīja klusums.

1817. gada februāra vidus

Oiio! Tas nu bija kas negaidīts, — teica Laseizs.

Viņš kopā ar kalpu bariņu stāvēja pie ēdamistabas ziemeļu sienas — pie sienas, kurai misters Norels pirms brīža vienā mierā bija izgājis cauri.

Laseizs pielika roku pie mūra: tas bija blīvs un ciets. Piespieda spēcīgāk: tas nekustējās.

Kā jums liekas, vai viņš tā arī bija domājis? — brīnīdamies vaicāja viens no kalpiem.

Pēc manām domām, nav svarīgi, ko viņš bija domājis, — atbildēja Lū­kass. — Tagad viņš ir kopā ar misteru Streindžu.

Tikpat labi varētu teikt — ar pašu Sātanu! — paturpināja Laseizs.

Kas tagad būs? — jautāja kāds cits kalps.

Neviens nezināja, ko sacīt. Visiem prātā tēlojās maģisku kauju ainas: misters

Norels apšauda Streindžu ar mistiskām lielgaballodēm; Streindžs sauc velnus, lai tie aizrauj misteru Norelu prom. Viņi ausījās pēc cīņas trokšņiem. Neko ne­saklausīja.

Blakus istabā atskanēja kliedziens. Kāds no saimes ļaudīm bija atvēris sa­lona durvis un atklājis aiz tām rītistabu. Aiz rītistabas bija mistera Norela mazā viesistaba, aiz tās — viņa garderobes istaba. Bija atjaunojies vecais mājas iekār­tojums; labirints bija izjaukts.

Visi jutās milzīgi atviegloti. Kalpi tūdaļ pat pameta Laselzu un devās uz virtuvi — viņu kārtas ļaužu dabisko tversmi un remdinājumu. Laselzs — gluži tikpat dabiski — lepnā vientulībā ierīkojās mistera Norela mazajā salonā. Viņš vairāk vai mazāk grasījās tur sēdēt un gaidīt misteru Norelu, — vai, ja misters Norels vairs neatgriežas, sagaidīt Streindžu un nošaut ļaundari. "Galu galā," viņš domāja, "ko burvis var iesākt pret svina lodi? Lode ietrieksies viņa sirdī ātrāk, nekā viņš paspēs noskaitīt buramvārdus."

Tomēr šīs domas bija vājš mierinājums. Nams bija pārlieku kluss, tumsa pārlieku maģiska. Viņš pārlieku labi apzinājās, ka vienā mājas galā omulīgi pļāpā visi kalpi, otrā — divi burvji dara Dievs zina ko, bet viņš viens pats sēž pa vidu. Kaktā stāvēja augsts, vecs pulkstenis, pēdējais, kas bija palicis no mistera Norela bērnu dienu mājas iedzīves. Streindža ierašanās brīdī tas līdz ar visiem citiem pulksteņiem sāka rādīt divpadsmit, — taču nepavisam nelikās labprā­tīgs. Vecais stundenis, kā vien prazdams, protestēja pret tik negaidītu notikumu pavērsienu: tas tikšķēja šķībi un greizi, it kā būtu apskurbis — vai kaistu dru­dzī — un laiku pa laikam izgrūda ērmotu skaņu, kas ļoti atgādināja nopūtu. Šo dvesicnu izdzirdot, Laselzam katru reizi, šķita, ka tas ir Streindžs, kas nema­not ienācis un grasās kaut ko sacīt.

Viņš cēlās no krēsla un devās pie kalpiem uz virtuvi.

Hartfjū abatijas virtuve ļoti līdzinājās lielas baznīcas pazemei: tajā bija pār­pārēm klasisku stūru un klasiskas tumsas. Plašās telpas vidū dega daudz tauku sveču, un ap tām bija sanākuši visi kalpi, ko Laselzs bija namā manījis, un ļoti daudz tādu, kurus viņš nekad nebija redzējis. Viņš palika stāvam kāpņu augš­galā un nevērīgi atspiedās pret kolonnu.

Lūkass pacēla acis un viņu uzrunāja:

— Mēs, ser, te spriedām, ko darīt. Izlēmām uz to ātrāko doties prom. Te palikdami, mēs misteram Norelam nekādi nevaram palīdzēt, toties kaut kas slikts ar mums gan var atgadīties. Tā mēs esam nolēmuši, ser, bet, ja jums ir citas domas, es labprāt tās uzklausīšu.

Uzklausīsi! — Laseizs izsaucās. Viņš izbrīnā skatījās apkārt, un šis izbrīns pa daļai pat bija īsts. — Pirmo reizi mūžā sulainis vēlas zināt manas domas! Ļoti laipni, bet es laikam tomēr atsacīšos piedalīties šajā… — Viņš apklusa, meklēdams īsto vārdu, un galu galā izvēlējās aizskarošāko no visiem, kas bija viņa vārdu krājumā, — …šajā demokrātijā.

Kā vēlaties, ser, — Lūkass rimti atbildēja.

Anglijā tagad droši vien jau ir diena, — viena 110 kalponēm ierunājās, ar ilgošanos lūkodamās augstu mūrī izcirstajos logos.

Mēs jau arī esam Anglijā, muļķe! — Laseizs uzsauca.

Nē, ser, — Lūkass bija citās domās. — Neesam vis. Anglijā nav šādu briesmu lietu. Deivij, cik ātri tu vari izvest laukā zirgus?

Oho! — Laseizs iesaucās. — Jūs, es teikšu, 11u gan esat visai pārdroši, — manā klātbūtnē runājat par zirgu zagšanu! Ko, jūs varbūt iedomājaties, ka es to paturēšu noslēpumā? Gluži otrādi! F.s gādāšu, lai jūs visus pakar!

Daži no saimes ļaudīm meta bailīgus skatienus uz pistolēm, ko Laseizs tu­rēja rokās. Lūkass necēla ne ausu.

Drīz kalpi nosprieda, ka tie, kuriem kaut kur netālu dzīvo draugi vai radi, dosies pie tiem. Pārējie sēdīsies zirgos un dosies uz fermām, kas atradās uz mis­tera Norela zemes.

Vai redzat, ser? — Lūkass uzrunāja Laselzu. — Neviens neko nezog. Ne­viens no mums nav zaglis. Viss, kas pieder misteram Norelam, paliks uz mis­tera Norela zemes — un mēs rūpēsimies par zirgiem tāpat, it kā tie joprojām būtu stallī, — bet mēs nevaram dzīvas radības atstāt šai Mūžīgajā Tumsībā, tas būtu aplam nežēlīgi.

Drīz pēc tam kalpi devās prom 110 Hartfjū (cik ilgs laiks pagāja, bija grūti pateikt — arī viņu kabatas pulksteņi bija apstājušies un rādīja pusnakti). Iekāruši elkoņos grozus un tarbas, uzmetuši plecos mugursomas, viņi aiz pa­vadām veda līdzi zirgus. Līdzi gāja arī divi ēzeļi un kaza, kas visu savu mūžu bija dzīvojusi stallī, jo zirgiem patika tās sabiedrība. Turēdamies pa gabalu, viņiem sekoja Laseizs: viņam ne prātā nenāca radīt iespaidu, ka viņam ir kāds sakars ar šo kranču un skrandaiņu gājienu, taču arī palikt vienam abatijā ne­pavisam negribējās.

Desmit jardus pirms upes viņi izgāja no Tumsības un nonāca rītausmā. Gaiss pēkšņi bija pilns smaržu — tas smaržoja pēc sarmas, pēc ziemīgas zemes un upes. Parka krāsas un aprises, likās, bija kļuvušas košākas un gludākas, it kā Anglija pa nakti būtu radīta no jauna. Nabaga kalpi, kas bija mocījušies bažās, vai viņiem šai dzīvē vēl lemts redzēt ko citu, izņemot Tumsību, ļoti priecājās.

Pulksteņi atkal sāka tikšķēt, un, noturējuši vispārēju apspriedi, viņi nolēma, ka patlaban ir ceturksnis uz astoņiem.

Tomēr nakts raizes un uztraukumi vēl nebija beigušies. Viena tilta vietā pāri upei veda divi.

Klāt piesteidzās Laselzs.

Kas tas? — viņš noprasīja, rādīdams uz jauno tiltu.

Viens no kalpiem — vecs vīrs, kura bārda plīvoja viņam pie zoda kā balts mākonītis, — atsacīja, ka tas esot elfu tilts. Viņš to redzējis savās bērnu dienās. Tas esot ļoti sens, no tiem laikiem, kad Jorkšīrā vēl valdīja Džons Askglāss. Tas sabrucis un nojaukts jau mistera Norela tēvoča dzīves laikā.

Tas ir uzradies no jauna, — nodrebēdams sacīja Lūkass.

Kas atrodas aiz tā? —jautāja Laselzs.

Vecais kalps atbildēja, ka sensenos laikos pa šo tiltu varēja nonākt Nort- hallertonā, pa ceļam izejot cauri dažādām ļoti ērmotām vietām.

Vai tas krustojas ar ceļu, ko mēs redzējām netālu no "Sarkanā nama"? — Laselzs tincināja.

Vecais kalps grozīja galvu. Viņš nezināja.

Lūkass kļuva nepacietīgs. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes.

Elfu ceļi ir citādi nekā kristiešu ceļi, — viņš sacīja. — Bieži tie nemaz neved turp, kurp tiem jāved. Bet kāpēc mēs vispār par to runājam? Neviens uz tā nejauceņa ne kāju nespers.

Pateicos par ziņām, — paziņoja Laselzs, — bet es pats izlemšu, ko man darīt. — Brīdi viņš vilcinājās, tad lieliem soļiem devās uz elfu tilta pusi.

Vairāki kalpi sauca viņu atpakaļ.

Ai, lai dara, ko grib! — Lūkass noteica, ciešāk saņemdams grozu, kurā sēdēja viņa kaķis. — I,ai iet pazušanā, ja reiz pats tā vēlas. Kā sacīt jāsaka, tā vi­ņam arī vajag. — Pametis uz Laselzu vēl pēdējo netīksmes pilno skatienu, viņš kopā ar pārējiem iegāja parkā.

Viņiem aiz muguras slējās Melnais Stabs, un tā virsotne nozuda Jorkšīras pelēkajos padebešos.

Divdesmit jūdžu tālāk Čaildermass patlaban šķērsoja mūļu tiltu, kas veda uz Stārkrosu. Izjājis cauri ciemam, viņš apturēja zirgu pie kungu nama un nolēca zemē.

Ei! Ei, atveriet! — viņš ar pātagu piedauzīja pie durvīm. Tad vēl mazliet paklaigāja un pāris reižu pamatīgi iespēra pa vērtni.

Pretī iznāca divi kalpi. Visa šī bļaustīšanās un dauzīšanās bija viņus krietni iztrūcinājusi, un tagad, pacēluši sveci augstāk un ieraudzījuši, ka trokšņa cēlājs ir negants rīkļurāvējs ar brūces pāršķeltu seju un asiņainu kreklu, abi nesajūtās ne kripatiņu mierīgāki.

Nestāviet, mutes iepletuši! — Čaildermass viņiem uzsauca. — Ejiet un pasauciet savu saimnieku! Viņš mani pazīst!

Pagāja vēl desmit minūtes, un tad, ģērbies rītasvārkos, ieradās misters Se­gunds. Čaildermass, nepacietīgi gaidīdams turpat aiz durvīm, ieraudzīja, ka viņš iet pa gaiteni, acis aizvēris: kalps veda viņu aiz rokas. Viss likās skaidrāks par skaidru: misters Segunds bija kļuvis akls. Kalps nostādīja viņu Čailder­masa priekšā. Viņš atvēra acis.

Lai Dievs žēlīgs, mister Čaildermas! — viņš iekliedzās. — Kas noticis ar jūsu seju?

Kāds kļūdas pēc to noturēja par apelsīnu. Un kas ar jums, ser? Vai jūs esat slims?

Nē, slims ne. — Misters Segunds manāmi jutās neveikli. — Man vien­kārši jādzīvo nemitīgā saskarsmē ar stipru maģiju. Es agrāk nezināju, cik tas ir mokoši, — vismaz tad, ja cilvēks ir jutīgs pret maģiju. Ar prieku jāteic, ka neviens no kalpiem neko nejūt.

Misters Segunds izskatījās savādi nemateriāls, gandrīz it kā uzgleznots gaisā. Tikko jaušama caurvēja vēsmiņa no loga rāmja sacēla viņa matus stāvus, sa­vērpa cirtās un sprogās, it kā tiem vispār nebūtu svara.

Jūs jau pats droši vien tādēļ arī esat ieradies, — viņš runāja tālāk. — Taču varat paziņot misteram Norelam, ka es neko neesmu darījis, — vien pētījis to, kas notiek pats no sevis. Atzīšos, esmu šo to pierakstījis, bet viņam nav iemesla būt neapmierinātam.

Kāda maģija? — jautāja Čaildermass — Es neko nesaprotu. Un, jā, mis­tera Norela pēc nevajag uztraukties. Viņam tagad ir pašam savas raizes, un viņš vispār nezina, ka es esmu šeit. Ar ko īsti jūs šeit nodarbojaties, mister Segund?

Tikai vēroju un pierakstu — kā arī pieklājas burvim. — Misters Segunds pieliecās viņam tuvāk, nepacietīgi vēlēdamies pateikt galveno: — Un esmu nonācis pie dažiem ļoti pārsteidzošiem slēdzieniem par lēdijas Poulas slimību!

Ak tā?

Pēc manām domām, tas nepavisam nav ārprāts. Tā ir maģija! — Misters Segunds apklusa, ļaudams Čaildermasam brīnīties, un izskatījās nedaudz vīlies, kad tas tikai palocīja galvu.

Man ir līdzi kāds nieciņš, kas pieder viņas gaišībai, — Čaildermass bilda. — Tas viņai jau sen bija vajadzīgs. Tādēļ es jūs lūdzu, esiet tik laipns un aiz­vediet mani pie viņas.

Ā, bet…

Mister Segund, es viņai neko ļaunu nedarīšu. Man liekas, es viņai varētu izdarīt ko labu. Zvēru pie kraukļa un grāmatas. Pie Kraukļa un Grāmatas! [131] [1] Sens ziemeļangļu zvērests. Džona Askglāsa ģerbonī bija attēlots lidojošs krauklis uz balta fona; viņa valdības galvas Viljama Lančestera ģerbonī — vēl arī atvērta grāmata.

Gandrīz visu trīspadsmito gadsimtu Džons Askglāss nodarbojās ar studijām un maģiju, valdīšanu atstādams Lančestera pārziņā. Lančestera ģerbonis bija redzams visās galvenajās tiesas zālēs un uz daudziem svarīgiem juridiskiem dokumentiem; tā nu ļaudis pamazām sāka zvērēt pie kraukļa un grāmatas — šā ģerboņa elementiem.

Es nevaru jūs pie viņas aizvest, — teica misters Segunds. Viņš pacēla roku, neļaudams Čaildermasam iebilst. — Ne jau tāpēc, ka es nevēlētos to darīt. Es nespēju. Jūs aizvedīs Čārlzs. — Viņš norādīja uz kalpu, kas stāvēja turpat līdzās.

Tas likās visai ērmoti, bet Čaildermasam šobrīd nebija noskaņojuma strī­dēties. Misters Segunds ieķērās Čārlzam elkonī un aizvēra acis.

Aiz Stārkros-holas akmens plāksnēm un ozola paneļiem parādījās cita nama aprises. Čaildermass ieraudzīja augstus gaiteņus, kas stiepās neiedomājamos tālumos: izskatījās, itin kā burvju lukturī būtu ieliktas divas bildītes uzreiz, un viena aina spīdētu cauri otrai. No iešanas it kā pa diviem namiem vienlaikus Čaildermasam jau pēc mirkļa kļuva nelabi, itin kā viņš būtu dabūjis jūras- slimību. Arvien vairāk sajuka prāti — ja viņu atstātu vienu, viņš pavisam drīz vairs nezinātu, kurp jāiet tālāk. Čaildermass nezināja, vai viņš iet vai varbūt krīt, vai viņš uzkāpj pa vienu pakāpienu vai varbūt pievārē bezgalīgi garas kāp­nes. Brīžam viņš it kā slīdēja pa akmeni bruģētiem plašumiem, kaut patiesībā gandrīz stāvēja uz vietas. Galva griezās, likās, viņš tūlīt paģībs.

Stāt! Stāt! — viņš iekliedzās un, aizvēris acis, noslīga uz grīdas.

Maģija jūs ietekmē ļoti nelāgi, — sacīja misters Segunds. — Vēl stiprāk nekā mani. Aizveriet acis un turieties man pie rokas. Čārlzs aizvedīs mūs abus.

Abi aizvēra acis un gāja. Čārlzs izstūrēja viņus cauri pagriezienam pa labi un veda augšup pa kāpnēm. Otrajā stāvā misters Segunds kaut ko nomurmināja neredzamam sarunu biedram. Čārlzs pavilka Čaildermasu uz priekšu. Likās, viņš ieiet pa durvīm. Aiz tām smaržoja pēc tīras veļas un izkaltētām rozēm.

Sis ir tas cilvēks, kuram vajagot ar mani runāt? — jautāja sievietes balss. Tā izklausījās dīvaini — it kā skanētu no divām pusēm uzreiz — it kā tai līdzi nāktu atbalss. — Bet es viņu pazīstu! Tas ir burvja kalps! Viņš ir…

Es esmu tas cilvēks, kuru ķēra jūsu gaišības šāviens, — Čaildermass teica un atvēra acis.

Viņš ieraudzīja nevis vienu sievieti, bet divas — vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: ieraudzīja vienu sievieti divējos veidolos. Abas, sēdēdamas vienādās pozās, bija pacēlušas pret viņu acis. Abas atradās vienā un tai pašā vietā, un Čailderma- sam, uz viņām raugoties, ap dūšu sametās tikpat šķērmi kā pirmīt, ejot pa gaiteņiem.

Viena lēdija Poula sēdēja atzveltni šai Jorkšīras namā; viņa bija ģērbusies ziloņkaula krāsas rītakleitā un lūkojās mierīgi un vienaldzīgi. Otra bija blāvāka — rēgaināka. Viņa sēdēja tumšā, labirintam līdzīgā namā, un bija ģērbusies asins- sarkanā vakarkleitā. Tumšajos matos mirdzēja dārgakmeņi vai zvaigznes, 1111 viņa raudzījās Čaildermasam pretī ar dusmām un naidu.

Misters Segunds pavilka Čaildermasu mazliet pa labi.

Nostājieties šeit! — viņš pacilāti čukstēja. — Tagad aizveriet vienu aci! Vai redzat? Skatieties? Mutes vietā viņai ir sarkanbalta roze!

Maģija katru 110 mums iespaido citādi, — atsaucās Čaildermass. — Es redzu kaut ko ļoti savādu, bet rozi neredzu.

Kā jums pietika nekaunības šeit ierasties? — abas lēdijas Poulas uzru­nāja Čaildermasu. — Es zinu, kas jūs esat un kā vārdā nākat!

Es neesmu ieradies mistera Norela uzdevumā. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, kā vārdā nāku. Laikam Džonatana Streindža vārdā. Man liekas, viņš sūtīja man ziņu — un es domāju, ka šī ziņa attiecas uz jūsu gaišību. Taču ziņnesim neļāva pie manis nokļūt, un ziņa gāja zudumā. Jūsu gaišība, varbūt jūs pati zināt, ko misters Streindžs man vēlējās par jums pavēstīt?

Jā, — atbildēja abas lēdijas Poulas.

Vai jūs man nepateiktu?

Ja es mēģināšu ko sacīt, — abas atbildēja, — jūs izdzirdēsit vienīgi ārprātu.

Čaildermass paraustīja plecus.

Ks divdesmit gadu esmu dzīvojis starp burvjiem. Ārprāts man nav nekas jauns. Stāstiet!

Tā nu viņa (jeb viņas) sāka stāstīt. Misters Segunds uzreiz izvilka no rīta- svārku kabatas piezīmju grāmatiņu un ātri rakstīja līdzi. Taču Čaildermasam izskatījās, ka abas lēdijas Poulas vairs nerunā vienā balsī. Tā lēdija Poula, kas sēdēja Stārkros-holā, stāstīja teiku par meitiņu no Kārlailas apkaimes, [132] [1] Kādu rudens rītu Kambrijas meitiņa izgāja savas vecāsmātes dārzā. Nomaļā nostūri viņa atrada namiņu, kas bija apmēram tik augsts un tik plats kā bišu strops; namiņš bija celts no zirnekļu tīmekļiem, sastīvināts un nobalsināts ar sarmu. Mežģīņu namiņā dzīvoja ļoti maza radība, kas dažreiz izskatījās mūžveca, bet citreiz — ne vecāka par pašu Kambrijas meitiņu. Ļoti mazā būtne Kambrijas meitiņai pastāstīja, ka viņa esot dziedātājputnu gane un jau gadu simteņiem ganot šī novada strazdus, plukšķus un cīruļus. Visu ziemu Kambri­jas meitiņa rotaļājās kopā ar putnugani, un augumu starpība viņu draudzībai it nemaz netraucēja, — patiesībā putnugane šo traucēkli novērsa, vai nu izstiepdamās tikpat gara kā Kambrijas meitiņa, vai arī padarīja abas tik mazas kā putni, vaboles vai sniegpārslas. Putnu­gane iepazīstināja Kambrijas meitiņu ar daudzām ērmīgām un interesantām personām; dažai no tām bija vēl ekscentriskāks un jaukāks mājoklis. turpre­tim sieviete asinssarkanajā vakartērpā, liekas, runāja par kaut ko pavisam citu. Viņas acis dusmās kvēloja, savu stāstu viņa pavadīja ar izteiksmīgiem žestiem — bet par ko viņa runāja, Čaildermass nedzirdēja: aušīgā pasaciņa par Kambrijas meitenīti pilnīgi apslāpēja viņas vārdus.

Lūk! Tagad jūs redzat? — misters Segunds izsaucās, pabeidzis rakstīt. — Tā­dēļ arī visi domā, ka viņa ir zaudējusi prātu — viņa stāsta šīs ērmīgās lietas un pasaciņas. Bet es esmu pierakstījis visu, ko viņa man stāsta, un sāku saskatīt sa­kritības ar senām elfu zintīm. Esmu pilnīgi pārliecināts — ja mēs ar jums ņemtos to pētīt, tad kādā grāmatā noteikti atrastu ziņas par tādiem elfiem, kam bijušas īpašas attiecības ar dziedātājputniem. Iespējams, viņi nav bijuši putnugani — jūs man piekritīsit, ar tik pastāvīgu amatu šī bezatbildīgā cilts nespētu nodarboties, — bet ir varbūtība, ka viņi piekopuši kādu īpašu, ar dziedātājputniem saistītu maģijas paveidu, — un kādam no viņiem labpaticis viegli iespaidojamam bēr­nam iestāstīt, ka viņš ir putnugans.

Iespējams, — Čaildermass bez lielas aizrautības atteica. — Bet viņa patie­sībā vēlējās mums pastāstīt pavisam ko citu. Un es atcerējos, ko maģijā nozīmē rozes: klusēšanu. Tādēļ jūs viņai uz lūpām redzat sarkanbaltu rozi: viņa ir no­burta, apklusināta.

Viņa ir apklusināta! — misters Segunds lielā pārsteigumā atkārtoja. — ļā, jā! Es saprotu! Esmu lasījis par tādiem gadījumiem. Bet kā lai mēs viņu at­brīvojam?

Čaildermass izvilka no svārku kabatas mazu lādīti — tā bija sirdēstu krāsā.

Jūsu gaišība, — viņš uzrunāja lēdiju Poulu, — iedodiet man kreiso roku.

Viņa ielika savu balto rociņu Čaildermasa brūnajā, grumbainajā delnā.

Čaildermass atvēra lādīti, izņēma pirkstu un pielika to trūkstošā vietā.

Nekas nenotika.

Jāatrod misters Streindžs, — ierunājās misters Segunds. — Vai misters Norels. Viņi droši vien pratīs to pieaudzēt.

Nē, — attrauca Čaildermass. — Pēc tā nav nekādas vajadzības. Ir citi laiki. Mēs ar jums, mister Segund, abi esam burvji. Un Anglija ir pilna ar maģiju. Cik studiju gadi mums abiem ir aiz muguras? Mēs noteikti zinām kaut ko šādam gadījumam piemērotu. Kā būtu, ja izmēģinātu Peila "Atjaunošanu un izlabošanu"?

Jā, formulu es zinu, — šaubījās misters Segunds. — Bet es nekad neesmu praktizējis maģiju.

Ja jūs neko nedarīsiet, tā arī paliks. Buriet, mister Segund!

Un misters Segunds būra. [133] [1] "Atjaunošanai un izlabošanai", kā gandrīz visām Mārtiņa Peila burvestībām, nepie­ciešams īpaši darināts burvju rīks jeb atslēdziņa. Šai gadījumā atslēdziņa ir krustam līdzīgs priekšmets, ko veido divas metāla sloksnītes. Četri krusta stari simbolizē pagātni un nākotni, veselumu (jeb veselību) un iztrūkumu (jeb slimību). Misters Segunds, kā viņš pats vēlāk rakstīja "Mūsdienu burvī", izmantoja karotīti un 110 lēdijas Poulas nesesera paņemtu mat­adatu; lēdijas Poulas istabene abus priekšmetus ar lentīti sasēja kopā

Pirksts lidin pielidoja pie rokas un pieauga klāt tā, ka no savienojuma vie­tas nepalika ne miņas. Tai pašā brīdī kaut kur pagaisa bezgalīgās, tumšās gātes, kas uz visām pusēm šķīrās viņiem apkārt; Čaildermasa acu priekšā abas sie­vietes kļuva viena.

Lēdija Poula lēni piecēlās kājās. Viņas skatiens svaidījās šurpu turpu, it kā viņa gluži no jauna būtu ieraudzījusi šo pasauli. Visi klātesošie redzēja, ka viņa ir pārvērtusies: vaibstos bija parādījusies dzīvība un kvēle, acīs zibēja dusmu uguns. Viņa pacēla abas rokas: plaukstas bija savilktas ciešās dūrēs, it kā viņa grasītos sitienā nolaist tās kādam uz galvas.

Es biju noburta! — viņa izkliedza. — Ļaundaris mani atdeva verdzībā, lai pretī dabūtu savu karjeru!

Lai Dievs žēlīgs! — iebrēcās misters Segunds. — Mīļā lēdij Poula…

Mister Segund, atturieties! — viņu apsauca Čaildermass. — Tukšiem vārdiem nav īstais brīdis! Lai viņa runā!

Manī viss bija miris, arī es pati vairs nebiju dzīva! — Viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa ar sažņaugto dūri iesita sev pa krūtīm. — Un ne tikai es! Citi vēl aizvien cieš šīs mokas! — Misis Streindža un mana vīra kalps Stī­vens Bleks!

Viņa pastāstīja par saltajām, spokainajām ballēm, kurās viņai vajadzēja de­jot, par baigajiem gājieniem pa tumšām ailēm, par dīvaino ligu, kas viņai un Stīvenam Blekam neļāva runāt par šīm ciešanām.

Misteru Segundu un kalpus, to visu dzirdot, pārņēma šausmas; Čaildermasa seja neizteica pilnīgi neko.

Jāraksta laikrakstu redaktoriem! — lēdija Poula kliedza. — Es gribu pa­nākt publisku atmaskošanu!

Ko jūs vēlaties atmaskot? — misters Segunds vaicāja.

Burvjus, ko gan citu! Streindžu un Norelu!

Misteru Streindžu? — apstulba misters Segunds. — Nē, nē, jūs alojaties! Mīļā lēdij Poula, lūdzu, padomājiet par saviem vārdiem! Par misteru Norelu man nav sakāms itin nekas labs — tas, ko viņš jums nodarīja, ir briesmīgi! Bet misters Streindžs ne pie kā nav vainīgs — vismaz apzināti. Viņš ir drīzāk cietis, nevis darījis pāri!

Nepavisam! — kliedza lēdija Poula. — Tieši otrādi! Pēc manām domām, viņš ir ļaunākais no abiem! Ar savu nevērību, ar savu salto, vīrišķo maģiju viņš nodevis brīnišķīgāko starp sievietēm, labāko starp sievām!

Čaildermass piecēlās kājās.

Kurp jūs dosities? — misters Segunds jautāja.

Uzmeklēt Streindžu un Norelu,— Čaildermass atbildēja.

Kāpēc? — lēdija Poula metās viņam virsū. — Jūs gribat tos abus brīdi­nāt? Lai viņi var sagatavoties sievietes atriebībai? O, kā vīrieši vienmēr aizstāv cits citu!

Nē. Es gribu viņiem palīdzēt atbrīvot Streindža kundzi un Stīvenu Bleķu.

Laseizs bija šķērsojis tiltu, un drīz taka veda mežā. Tā malā atradās statuja — sieviete, kas rokās cur izrautu aci un sirdi: gluži kā Čaildermass bija stāstījis. Dzeloņplūmju zaros karājās seni un neseni līķi. Zemi sedza sniegs, un valdīja dziļš klusums.

Gājis pavisam neilgu brīdi, viņš nonāca pie Čaildermasa aprakstītā torņa. Laselzam bija licies, ka tam jābūt pasakainam, neparastam un neredzētam. "Patiesībā," viņš domāja, "tas ir vienkāršāks par vienkāršu, kā parasta pils Sko­tijas pierobežā."

Augstu torņa mūrī bija lodziņš, kurā dega svece un vīdēja ēna. Laseizs pa­manīja arī ko citu, Čaildermass nebija to ievērojis vai varbūt neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt: kokos ļumdēja čūskām līdzīgi radījumi. Tic smagnēji ka­rājās zaros. Viens patlaban rija nost svaigu, gaļīgu līķi.

Starp kokiem un upīti stāvēja bālais jauneklis. Viņa skatiens bija tukšs, viņa uzacīs vizēja rasa. Vienpadsmitā vieglo dragūnu pulka mundieris, nodomāja Laseizs.

Laseizs jaunekli uzrunāja:

Pirms dažām dienām pie jums bija ieradies kāds mūsu tautietis. Viņš ar jums runāja. Jūs izaicinājāt viņu uz divkauju. Viņš aizbēga. Melnīgsnējs, nepa­tīkams zemas kārtas zellis ar nožēlojamām manierēm.

Ja arī bālais jauneklis pēc šī raksturojuma pazina Čaildermasu, viņš nelika to manīt, vien nedzīvā balsī sacīja:

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis. Es izaicināšu…

Jā jel, jā! — Laseizs nepacietīgi pārtrauca. — Tas mani neinteresē. Esmu ieradies, lai cīnītos! Lai nomazgātu no Anglijas goda tā zeļļa gļēvulības dēļ ra­dušos kauna traipu!

Tumšais stāvs dedzīgā interesē izliecās pa logu.

Bālais jauneklis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

Uff! — Laseizs īgni nošņācās. — Ak tad tā! Ja jums tā patīk labāk, varat uzskatīt, ka es grasos nekrietni aizskart to sievieti. Man visviens! Pistoles?

Bālais jauneklis paraustīja plecus.

Lai nepieļautu, ka bālais izlemj citādi, Laselzs paziņoja, ka viņi šausies no divdesmit soļu attāluma un pats to nomērīja.

Abi ieņēma savas vietas un jau bija pacēluši pistoles, kad Laselzs pēkšņi attapās:

Pagaidiet! — viņš iekliedzās. — Kā jūs sauc?

jauneklis tukši lūkojās viņam pretī:

Neatceros.

Abi reizē izšāva. Laselzam likās, ka jauneklis pēdējā brīdī pagriež pistoli sā­nis un tīšuprāt aizšauj garām. Laselzam bija vienalga: ja svešais ir gļēvulis, jo ļaunāk pašam. Turpretim viņa lode acīm tīkamā precizitātē trāpīja jauneklim tieši krūtīs. Ar tādu pašu spriegu interesi un gandarījumu, ko bija izjutis, no­galinot Drolaitu, Laselzs tagad vēroja mirstam bālo svešinieku.

Jaunekļa līķi viņš pakāra tuvākajā dzeloņplūmē un, īsinādams laiku, sāka šaudīt pa trūdošajiem līķiem un čūskām. Nodevies šai patīkamajai nodarbei ne ilgāk par stundu, viņš izdzirdēja uz meža takas klaudzam pakavus. No otras puses — drīzāk no Elfu zemes, nevis no Anglijas — tuvojās tumšs stāvs tumša zirga mugurā.

Laselzs apcirtās.

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis… — viņš iesāka.

1817. gada februāra vidus

Kad Lūkass lldz ar citiem saimes ļaudīm devās prom no Hartfjū abatijas, Stī­vens savā Hārlij-strītas istabiņā ģērbās.

Visādu ērmību Londonā ir pārpārēm, taču no visām pārsteidzošajām vie­tām galvaspilsētā pati pārsteidzošākā tolaik nenoliedzami bija Stīvena istaba. Tā bija stāvgrūdām pilna ar dārgām, retām vai brīnumainām lietām. Ja minis­triem vai džentlmeņiem, kas vada Anglijas banku, kaut kādā veidā izdotos dabūt savās rokās dārgumus, kas atradās Stīvena istabā, visām viņu raizēm būtu gals. Viņi varētu nomaksāt Lielbritānijas parādus un ar to, kas paliktu pāri, no jauna uzbūvēt Londonu. Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija parūpējies, lai Stīvenam piederētu diezin kādu karaļvalstu kroņa dārgak­meņi un izšūtās drānas, ko reiz bija valkājuši koptu pāvesti. Puķupodos, kas stāvēja uz viņa istabas palodzēm, bija nevis augi, bet gan rubīnu un pērļu krusti, smalkas gemmas un sen aizmirstu karavīru ordeņu regālijas. Viņa šaurajā ku­modē glabājās Siksca kapelas griestu fragments un kāda basku svētā gūžas kauls. Aizdurvē uz vadža karājās svētā Kristofera cepure, un gandrīz visu brīvo vietu uz grīdas aizņēma Mikēles Eņģeļa darinātā Lorenco dei' Mēdiči marmora sta­tuja (vēl nesen tā rotāja slavenā valdnieka atdusas vietu Florencē).

Stivens skuvās, raudzīdamies spogulītī, kas ļodzīgi stāvēja uz Lorenco dei' Mēdiči ceļgala. Te pēkšņi viņam aiz muguras nostājās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Burvis atgriezies Anglijā! — tas kliedza. — Es vakarnakt redzēju viņu uz Karaļa ceļiem, viņš nāca, ietinies Tumsībā kā burvju apmetnī! Ko viņam vajag? Ko viņš nodomājis? Ai, Stīven, man ir beigas! Es to jūtu! Viņš grib mani gāzt un samīdīt kājām!

Stīvenam pār kauliem noskrēja saltas tirpas. Kad džentlmenis bija tik sa­traukts un nemierīgs, no viņa varēja gaidīt pašu briesmīgāko.

Vajag viņu nogalināt! — džentlmenis kūdīja.

Nogalināt? Ak, ser, nē!

Kāpēc ne? Mēs būtu tikuši no viņa vaļā uz mūžīgiem laikiem! Es varu ar maģiskiem paņēmieniem sasiet viņam rokas, kājas un mēli, bet tu ietriektu vi­ņam sirdī dunci!

Stīvens steigšus domāja.

Bet varbūt, ser, viņa pārnākšanai nav nekādas saistības ar jums, — viņš ieminējās. — Atcerieties, cik daudz viņam Anglijā ienaidnieku — tas ir, ienaid­nieku no cilvēku cilts. Varbūt viņš atgriezies tāpēc, lai turpinātu cīņu ar kādu no tiem.

Neizskatījās, ka džentlmenim tas liktos pārliecinoši. Viņam bija grūti izse­kot tādiem spriedumiem, kuros nebija pieminēta viņa persona.

Man tas nešķiet pārāk ticami, — viņš iebilda.

Kā nu ne! — Stīvens jau runāja drošāk. — Avīzēs un maģijas žurnālos par viņu rakstīja briesmu lietas. Ir paklīdušas baumas, ka viņš nogalinājis savu sievu.

Daud/.i tam tic. Ja viņam varētu tikt klāt, viņš droši vien jau būtu apcietināts, — un nevienam nav noslēpums, ka visus šos melus un pusmelus izgudrojis otrais burvis. Es domāju, ka Streindžs ir atgriezies, lai atriebtos savam skolotājam.

Bridi džentlmenis skatījās Stīvena ar spožām acīm. Tad viņš sāka smieties, pēkšņi tikpat pacilāts, cik pirmīt drūvīgs.

Mums nav, par ko bīties, Stīven! — viņš sauca. — Burvji ir sanaidojušies un viens otru neieredz! Bet viens bez otra viņi nenieka neiespēj. Kā es priecājos! Cik ļoti man paveicies, ka es varu uzklausīt tavus padomus! Un tieši šodien, kad es vēlos tev pasniegt brīnišķīgu dāvanu — velti, pēc kuras tu jau sen ilgojies!

Ak tā, ser? — Stīvens nopūzdamies atjautāja. — Būšu ļoti pateicīgs.

Tomēr kādu vajag nogalināt, — džentlmenis zibenīgi atgriezās pie pir­mītējā temata. — Es šorīt biju ļoti nelāgā omā, un kādam tādēļ jāmirst. Varbūt vecajam burvim? Ko tu saki? — Ak, nē, pagaidi! Tieši pēc tā jau kāro jaunais, un man ne prātā nenāk viņam izpatikt! Tad varbūt nogalināsim lēdijas Poulas vīru? Viņš ir labi noaudzis un augstprātīgs, un trenkā tevi kā kalpu!

Bet es arī esmu kalps, ser.

Vai varbūt labāk Anglijas karali? O, jā, lieliska doma! Tūdaļ pat dosimies pie Anglijas karaļa. Tu viņu nogalināsi un uzreiz varēsi sēsties tronī. Vai tev ir pie rokas valstsābols, kronis un scepteris, ko es tev sagādāju?

Bet saskaņā ar Lielbritānijas likumiem… — Stīvens iesāka.

Saskaņā ar Lielbritānijas likumiem! Phe, pfu! Kas par blēņām! Tev it kā jau vajadzēja saprast, ka Lielbritānijas likumi ir tukša skaņa, papīra pieminek­lis ļautiņu veltīgajām cerībām un sapņiem. Mana cilts klausa senajiem liku­miem, un saskaņā ar tiem troni parasti manto tas, kurš nogalinājis karali.

Bet, ser! Vai tad jūs neatceraties, cik ļoti jums vecais kungs toreiz iepatikās?

Hmm, tas gan. Bet tik svarīgā reizē man jāspēj aizmirst par manu perso­nisko patiku un nepatiku. Saproti, Stīven, mums ir ļoti daudz ienaidnieku! Anglijā ir pārpārēm ļaundaru! Es zinu! Man jāpajautā sabiedrotajiem, kurš ir mūsu lielākais ienaidnieks. Mums jābūt piesardzīgiem; jābūt gudriem kā lap­sām. Jautājumam jāizsaka ļoti precīzi. [134] [1] Pasakās, zināms, mēdz jautāt: "Kura ir visskaistākā?" — taču īstenībā nekāda maģija — ne cilvēciskas, ne elfu cilmes — nemūžam neatbildētu uz tik neprecīzi uzdotu jautājumu. Es lūgšu, lai Ziemeļvējš un Rītausma mūs tūlīt pat nogādā turp, kur mājo mans lielākais ienaidnieks! Un tad mēs viņu nogalināsim. Tu pamanīji, Stīven, ka es runāju par sevi, bet manā ieskatā mūsu abu likteņi ir tik cieši saistīti, ka starp mums gandrīz nav atšķirības. Kas apdraud mani, apdraud arī tevi! Tagad ņem savu kroni, valstsābolu un scepteri, un saki ardievas savas verdzības namam! Varbūt tu vairs nekad to neredzēsi!

Bet… — Stīvens gribēja ko sacīt.

Bija jau par vēlu. Džentlmenis pacēla savas garās, bālās rokas un it kā uz­vilka gaisā kādu zīmi.

Stīvens gaidīja, ka viņi nonāks pie viena vai otra burvja — vai drīzāk pie abiem uzreiz, — taču viņi ar džentlmeni attapās plašā, apsnigušā tīrelī. Jopro­jām sniga. Pa labi zeme laideni sniedzās pretim smagajām, pelēkajām debesīm; pa kreisi neskaidri vīdēja tāli, balti pakalni. Visā šajā tukšainē bija viens vienīgs koks — greiza vilkābele netālu no tās vietas, kur viņi stāvēja. Izskatās gluži kā tas novads ap Stārkros-liolu, nodomāja Stīvens.

Hm, ļoti dīvaini! — ierunājās džentlmenis. — F.s te nevienu neredzu! Un tu?

Nē, ser. Es arī neredzu, — Stīvens atvieglots atsaucās. — Dosimies atpa­kaļ uz Londonu.

Es nesaprotu… Ē, paga! Re, tur kāds ir!

Apmēram pusjūdzi tālāk, liekas, bija kaut kāds ceļš vai trakts. Pa to leni ripoja zirga vilkti rati. Iepretim vilkābelei rati apstājās un no tiem kāds izkāpa. Braucējs sāka brist uz viņu pusi.

Teicami! — iesaucās džentlmenis. — Tūlīt mēs ieraudzīsim mūsu bries­mīgāko ienaidnieku! Liec galvā kroni, Stīven! Lai viņš dreb mūsu spēka un varenības priekšā! Teicami! Pacel scepteri! Jā, jā! Pastiep uz priekšu roku ar valstsābolu! Cik skaists tu izskaties! Cik karalisks! Stīven, tā kā mums vēl ir mazliet laika… — džentlmenis paskatījās uz tālo stāvu, kas klumpačoja pa snie­goto tīreli, — …es gribu tev kaut ko pastāstīt. Kāds šodien datums?

Piecpadsmitais februāris, ser. Svētā Antonija diena.

Pē, tas gan bija viens garlaicīgs svētais! Nekas, turpmāk angli piecpa­dsmitajā februārī varēs svinēt labākus svētkus un aizmirst par šo mūku, kurš spēj vienīgi pievaldīt lietu un sameklēt viņu pazudušos uzpirksteņus! [135] [1] Runa ir par svēto Padujas Antoniju. Viņš vairākas reizes brīnumaini pasargājis no lietus draudzes, kurām sprediķoja, un bijis draudzīgās attiecībās ar kalponēm. Viņš pazīs­tams kā pazudušo mantu atradējs.

Ak tā, ser? Kādus tad?

Stīvena Bleķa vārda diena!

Piedodiet, ser?

es jau tev teicu, Stīven, ka es atradīšu tavu īsto vārdu!

Nevar būt! Vai māte tik tiešām deva man vārdu?

Jā, jā! Viss ir tieši tā, kā man likās — nav jau arī brīnums, šādās lietās es nemēdzu kļūdīties. Viņa deva tev vārdu savā dzimtajā valodā: vārdu, ko bēr­nībā bieži bija dzirdējusi no savas cilts ļaužu mutēm. Viņa deva tev vārdu, bet neatklāja to nevienai dzīvai dvēselei, pat tavā mazajā austiņā neiečukstēja. Viņa nepaspēja to izdarīt, jo Nāve stāvēja jau viņai līdzās un vienā mirklī pa­ņēma viņu sev.

Stīvens itin kā pats savām acīm redzēja tumšo, smacīgo kuģa tilpni — savu dzemdību moku izmocīto māti svešu ļaužu vidū — pats sevi kā sīciņu zīdai- nīti. Vai viņa vispār varēja parunāt savā valodā ar citiem, kas bija uz šī kuģa? To viņš nekad neuzzinās. Cik vientuļa viņa noteikti jutās! Šai brīdī Stīvens būtu atdevis visu, lai tikai varētu atrasties mātei blakus un viņu mierināt, taču starp viņiem bija visi viņa mūža gadi. Stīvens juta, ka viņa sirds vēl vairāk nocietinās pret angļiem. Tikai pirms brīža viņš bija visiem spēkiem pūlējies atrunāt džentl­meni no Streindža nonāvēšanas — bet kāpēc lai viņam rūpētu, kas notiks ar kaut kādu angli? Kāpēc lai viņš bēdātu par to, kāds liktenis sagaidīs vienu no šīs saltās, bezsirdīgās sugas?

Viņš nopūtās, atlika šīs domas pie malas, — un izrādījās, ka džentlmenis vēl arvien runā.

…ļoti pamācošs stāsts, kas priekšzīmīgi apliecina visas tās īpašības, par kurām esmu ipaši izslavēts, proti, pašaizliedzību, spēju būt uzticamam drau­gam, cildenību nolūkos, smalkjūtību, atjautību un drošsirdību!

Piedodiet, ser?

F.s grasos stāstīt par to, kā es atklāju tavu vārdu, Stīven! Tad zini: kuģi, kura tilpnē nomira tava māte, sauca "Penlova", [136] [1] Penlova — tā sauca to Nortumbrijas vietu, kur pirmoreiz Anglija kaju spēra Džons Askglāss un viņa elfu karadraudze. un tas burāja no Jamaikas uz Liverpūli. Kad viņa bija izlaidusi garu, — viņš lietišķi turpināja, — angļu jūr­nieki norāva viņai drānas un iemeta viņas līķi jūrā.

Vai! — Stivens izdvesa.

Tagad tu pats redzi, cik grūti man bija izdibināt tavu vārdu! Fēc šiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem 110 tavas mātes pāri bija palicis ļoti maz: dzem­dību sāpju kliedzieni, kas bija iesūkušies kuģa brangās; viņas kauli — tik vien no viņas bija atlicis: miesu un mīkstākās ķermeņa daļas sen aprijušas zivis…

Vai! — Stīvenam atkal izspruka vaids.

…viņas rožainā kokvilnas kleita, kas bija nonākusi kāda jūrnieka rokās, un skūpsts, ko viņai divas dienas pirms nāves bija nolaupījis kuģa kapteinis. Nu, vai tu saproti, — teica džentlmenis (milzīgi apmierināts ar sevi), — cik lielu izveicību un meistarību man vajadzēja, lai to visu sadzenātu rokā pa plašo pasauli! Bet man tas izdevās, un tā es noģidu tavu brīnišķīgo vārdu! "Penlova" izmeta enkuru Liverpūles ostā, un lēdijas Poulas neģēlīgā vīra neģēlīgais vec­tēvs nokāpa krastā kopā ar savu kalpu — kurš uz rokām nesa tevi, Stīven, tevi kā kuslu zīdaini. Nākamajā kuģojumā — uz Lītu Skotijā — "Penlova" iekūlās vētrā un tika sadragāta. Daļa mastu un brangu atlūzu tika izmestas klinšainā krastā, un starp tām bija arī tās, kurās bija paglābušies tavas mātes kliedzieni. Kāds ļoti nabadzīgs zemnieks šis atlūzas salasīja un no tām uzbūvēja savas mājeles sienas un jumtu. Es bez grūtībām atradu šo mājeli: tā atrodas vējainā klintsragā augstu virs vētrainās jūras. Visbriesmīgākajā trūkumā un pagrimumā tajā jau vai­rākās paaudzēs mitinās šī nabaģeļa dzimta. Koks — tas tev jāzina, Stīven, — pēc dabas ir ietiepīgs un lepns; tas nevienam negrib atklāt to, ko zina,— pat drau­giem ne. Daudz vieglāk ir iztaujāt nevis koku, bet pelnus. Tādēļ es nodedzināju nabaģeļa būdu līdz pamatiem, sabēru pelnus pudelē un devos tālāk.

Ak, jūs to nodedzinājāt, ser! Ceru, ka neviens ugunsgrēkā necieta!

Nu, daži cieta. Jaunie un stiprie vīri paspēja aizbēgt, bet vecākie un vār­gākie, sievietes un bērni — tie visi sadega.

Vai!

Tālāk es sāku meklēt kaulus. Laikam jau sacīju, ka viņas līķi iemeta okeānā; ūdens straumju un zivju uzbāzīgās ēdeiības dēļ līķis kļuva par kauliem, kauli sabirza pīšļos, bet pīšļus kāda austeru saime itin drīz pārvērta vairākās saujās brīnišķīgu pērļu. Pērles tika izzvejotas un pārdotas kādam Parīzes juvelierim, kas tās savēra piecās pasakainās virtenēs un uztaisīja kaklarotu. Kaklarotu viņš pārdeva daiļai francūžu grāfienei. Pēc septiņiem gadiem grāfiene dabūja galu uz giljotīnas, un viņas dārglietas, tērpi un cita mantība nonāca pie kāda

Revolūcijas dižvīra. Šis neģēlis vēl pavisam nesen bija mazas Luāras ielejas pil­sētiņas mērs. Nakts melnumā, nogaidījis, lidz visi kalpi nolikušies gulēt, viņš ieslēdzās savā guļamistabā, apvilka grāfienes kleitas, aplika pērles un citas rotas un grozījās pie liela spoguļa. Tur es viņu vienu nakti atradu — man tev jāteic, viņš izskatījās ļoti smieklīgs. Es viņu uz līdzenas vietas nožņaudzu — ar pērļu kaklarotu.

Vai! — nopūtās Stīvens.

Es paņēmu pērles, atstāju šī nožēlojamā subjekta līķi turpat uz grīdas un devos tālāk. Bija laiks pievērsties tavas mātes glītajai rožainajai kleitai. Jūr­nieks, kas bija kleitu pievācis, to visur vadāja līdzi. Pēc dažiem gadiem dzīves ceļi viņu aizveda uz Amerikas austrumu piekrasti, kur viņš nonāca nožēlojamā ciemā, ko sauca Stabulētāja Kaps. Tur viņš sagāja kopā ar kādu garu, kalsnu sievieti un, gribēdams viņai pielabināties, uzdāvināja viņai rožaino kleitu. Kleita šai sievietei nederēja (tavai mātei, Stīven, bija jauki apaļīgs, sievišķīgs augums), bet viņai patika rožainais audums, un viņa kleitu sagrieza un iešuva segā kopā ar citām lētām lupatām. Sīs sievietes dzīvesstāsts tālāk vairs nav necik interesants — viņa apprecēja vairākus vīrus un visus apglabāja, un, kad sadzinu viņas pēdas, viņa jau bija veca un sagrabējusi. Kamēr viņa gulēja, es norāvu segu no viņas gultas.

Jūs taču viņu nenogalinājāt, ser? — Stīvens tramīgi jautāja.

Nē, Stīven. Kāpēc lai es to darītu? Zināms, bija briesmīgi auksta nakts, sniegs ārā bija sasnidzis četru pēdu biezumā un nešpetni pūta ledains ziemeļ­vējš. Droši vien viņa turpat arī nosala. Man nav ne jausmas. Nu beidzot mēs esam nonākuši līdz skūpstam, ko tavai mātei nolaupīja kuģa kapteinis.

Vai jūs viņu nogalinājāt, ser?

Nē, Stīven, — tiesa, es noteikti būtu to izdarījis, lai sodītu viņu par tādu tavas cienījamās mātes aizskaršanu, bet viņš jau bija pakārts — pirms divdes­mit deviņiem gadiem Valletā. Laimīgā kārtā viņš pirms nāves bija skūpstījis ļoti daudzas citas jaunas dāmas, un tā pie viņām nonāca tavas mātes skūpsta spēks un šķīstība. Man vajadzēja vienīgi viņas uzmeklēt un savākt kopā visu, kas bija palicis pāri 110 tavas mātes skūpsta.

Kā jūs to izdarījāt, ser? — Stīvens jautāja, lai gan baidījās, ka atbilde ir pārāk viegli uzminama.

Ē, kad viņas ir pagalam, tas ir pavisam vienkārši.

Tik daudzi cilvēki zaudēja dzīvību mana vārda dēļ, — Stīvens nopūtās.

Un es ar lielāko prieku būtu nogalinājis divtik daudzus — nē, simtreiz vairāk! — nē, simttūkstošreiz vairāk! — tik mīļš tu man esi, Stīven. Tā nu man bija pelni — viņas kliedzieni, pērles — viņas kauli, sega — viņas kleita un viņas skūpsta burvju esence; es varēju izzīlēt, kāds ir tavs vārds, — un tagad es kā tavs uzticamākais draugs un cildenākais labdaris, tev… O, mūsu ienaidnieks jau klāt! Tiklīdz būsim viņu nogalinājuši, es tev dāvāšu tavu vārdu. Esi uzma­nīgs, Stīven! Droši vien notiks kaut kāda maģiska cīņa. Jādomā, man vajadzēs dažādi pārvērsties — kļūt par bazilisku, par galvaskausu un asiņainiem kauliem, par uguns lietu, utt., u.ljpr. Varbūt būs prātīgāk, ja tu turēsies nostatu!

Nezināmais nācējs tuvojās. Viņš bija tievs un garš kā Banberī siers, viņa aiz­domīgais ģīmis bija plāns kā vanagam. Svešā svārki un krekls bija vienās skran­dās, caurumaino zābaku zoles pārlūzušas.

Hmm! — džentlmenis novilka. — Esmu ārkārtīgi izbrīnīts! Stīven, vai tu kādreiz esi redzējis šo cilvēku?

Jā, ser, man jāteic, ka esmu gan. Es jums par viņu stāstīju. Šis ir tas ēr­moti izkropļotais cilvēks, kurš pavēstīja man pareģojumu. Viņu sauc Vinkuls.

Esi sveicināts, karali! — Vinkuls uzrunāja Stīvenu. — Vai es tev neteicu, ka tava stunda jau gandrīz pienākusi? Un nu tā ir klāt! Lietū atvērsies durvis, un tu pa tām ieiesi! Akmeņi uzcels tev troni, un tu tajā sēdēsi! —Viņš lūkojās Stīvenam pretim ar neizprotamu gandarījumu, it kā tieši viņš kaut kā būtu sagādājis Stīvenam kroni, valstsābolu un scepteri.

Varbūt Godājamās Būtnes, kuras jūs piesaucāt, ir alojušās, ser? — Stī­vens uzbildināja džentlmeni. —Varbūt tās atvedušas mūs pie aplama cilvēka?

Uz mata tā arī izskatās, — džentlmenis piekrita. — Diez vai šis klaido­nis var kādam būt bīstams — katrā ziņā ne man. Bet, tā kā Ziemeļvējš un Rīt­ausma savā laipnībā ir pievērsuši viņam mūsu uzmanību, nenogalināt viņu būtu milzīgi necienīga rīcība.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka Vinkulu šādas izredzes necik neuztrauc. Viņš tikai nospurdzās:

Vari jau mēģināt, elfi Tu redzēsi, ka mani ir ļoti grūti nogalināt!

Ak tā? — džentlmenis atjautāja. — Man gan jāteic, ka liekas — tas būtu vieglāk par vieglu! Bet redzi, man galēšanā ir labi ievingrināta roka! Esmu kāvis pūķus, slīcinājis karaspēkus un uzrīdījis pilsētām zemestrīces un vētras! Tu esi tikai cilvēks. Tu esi viens — kā jau visi cilvēki. Man apkārt ir seni draugi un sabiedrotie. Tu, vazaņķi, — ko tu vari likt pretī?

Vinkuls paslēja džentlmenim pretī savu netīro zodu, ar šo žestu izteikdams galēju nicinājumu.

Grāmatu! — viņš atcirta.

Tas nu bija ļoti ērmoti. Stīvenam neviļus ienāca prātā — ja Vinkulam tie­šām piederētu kāda grāmata, viņš būtu darījis prātīgāk, to pārdodams un no­pirkdams ne tik caurus svārkus.

Džentlmenis pēkšņi pagrieza galvu un neparasti skadrām acīm palūkojās uz tālajiem baltajiem pakalniem.

O! — viņš izsaucās tik nikni kā iekaustīts. — Ā! Viņa ir nolaupīta! Zagļi! Zagļi! Angļu zagļi!

Kas ir nolaupīta, ser?

Lēdija Poula! Kāds ir viņu atbūris!

Angļu maģija, elf! — sauca Vinkuls. — Angļu maģija atgriežas!

Stīven, tagad tu redzi, cik viņi ir nekaunīgi! — džentlmenis apcirtās un ieurbās Vinkulā ar nešpetnā niknumā kvēlojošu skatienu. — Tu redzi, cik neģēlīgi ir mūsu ienaidnieki! Stīven, sadabū man virvi!

Virvi, ser? Te jūdžu jūdzēm tālu nav nevienas virves. Varbūt mums va­jadzētu…

Nebūs tev virves, elfi —Vinkuls ņirgājās.

Kaut kas notika debesīs viņiem virs galvas. Lietus un sniega švīkas savērpās vērpetē un līču loču virzījās uz Stīvena pusi. Piepeši viņam tieši rokās iekrita stipras virves ritulis.

Ahā! — džentlmenis uzvaroši iekliedzās. — Skaties, Stīven! Tur ir koks! Viens vienīgs koks visā tukšajā laukā, tieši tur, kur mums vajag! Jā, Anglija vienmēr ir bijusi mana draudzene. Tā allaž ir man labi kalpojusi. Pārmet vir­ves galu pār zaru un pakārsim šo blandoņu!

Stīvens vilcinājās, nespēdams izdomāt, kā lai novērš kārtējo katastrofu. Virve sāka izrādīt nepacietību: tā izlēca viņam no rokām un glīti sadalījās uz pusēm. Viens gals pa zemi aizlīda pie Vinkula un cieši sasēja viņu, otrs aši salocījās kārtīgā cilpā un pakārās vilkābeles zarā.

Džentlmenis vareni līksmojās: izredzes kādu pakārt bija nesalīdzināmi uz­labojušas viņa garastāvokli.

Vai tu proti dejot, blandoņa? — viņš noprasīja. — Es tev iemācīšu jau­nus soļus!

Tas viss sāka izskatīties pēc ļauna murga. Notikumi sekoja cits citam ļoti ātri un plūdeni, Stīvenam ne mirkli neradās izdevība iejaukties, viņš arī nespēja atrast īstos vārdus, ar kuriem džentlmeni apturēt. Turpretim Vinkuls visā nāves­soda izpildes laikā uzvedās ļoti savādi: viņš vairs nebilda ne vārda, toties vai­rākas reizes pikti nosēcās, it kā ciestu lielas neērtības un tas viņu ļoti ērcinātu.

Džentlmenis šķietami bez mazākās piepūles saķēra Vinkulu un nostādīja to apakš cilpas. Cilpa apvijās viņam ap kaklu un ar vienu rāvienu atrāva no zemes; otrs virves gals tai pašā brīdī palaida viņu vaļā un omuligi saritinājās sniegā.

Vinkula kājas velti spārdīja tukšo gaisu; viņš raustījās un griezās ap savu asi. Par spīti visai lielībai viņa kakls pārlūza ātri un viegli — mēmajā tīrelī krakšķis bija ļoti labi dzirdams. Vēl dažas reizes noraustījies, viņš bija pagalam.

Stīvens — aizmirsis, ka bija nosolījies ienīst visus angļus, — ar rokām aiz­sedza seju un raudāja.

Džentlmenis dancoja apkārt, savā nodabā dziedādams, kā bērns, kas pie­dzīvojis kaut ko sevišķi jauku; pēc brīža, kad bija aprimies, viņš lietišķi noteica:

Nu, es esmu vīlies. Viņš nemaz neturējās pretī! Interesanti, kas viņš tāds bija?

Es taču jums teicu, ser, — Stīvens notrausa asaras. —Viņš ir tas cilvēks, kas man pavēstīja pareģojumu. Viņam ir dīvaini ķēmīga āda. It kā aprakstīta.

Džentlmenis norāva Vinkulam svārkus, kreklu un kaklautu.

Jā, tiešām! — viņš likās nedaudz izbrīnīts. Ar nagu pakasīja kādu aplīti uz Vinkula labā pleca, gribēdams zināt, vai zīmējums nāks nost. Atklājis, ka nenāk vis, viņš par to zaudēja interesi.

Tā! — viņš sparīgi paziņoja. — Iesim un nobursim lēdiju Poulu!

Nobursim? — Stivens atkārtoja. — Bet, ser, kāpēc mums vajadzētu to darīt?

Ā, tāpēc, lai viņa pēc pāris mēnešiem nomirtu. Tāda — pat nerunājot par visiem pārējiem iemesliem — ir tradīcija! Tam, kas atsvabināts no zavesta, gaužām reti tiek dāvāta ilga dzīve — un katrā ziņā ne tiem, kurus esmu nobū­ris es! Lēdija Poula šobrīd nav necik tālu, un burvjiem reizi par visām reizēm jāsaprot, ka viņi nevarēs mums pretoties nesodīti! Aiziet, Stiven!

1817. gada februāra vidus

Misters Norels pagriezās un atskatījās uz gaiteni, kas agrāk veda no bibliotēkas uz citām nama telpām. Ja viņš cik necik ticētu, ka pa to varēs nonākt atpakaļ pie Laselza un kalpiem, viņš nevilcinātos un ietu. Taču bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka Streindža burvestība atkal atvedīs viņu šurp.

Bibliotēkā atskanēja kaut kāds troksnis, un viņš izbīlī salēcās. Tad gaidīja, taču ārā neviens nenāca. Pēc brīža viņš saprata, ka šī skaņa viņam ir pazīstama, viņš to dzirdējis tūkstošām reižu: tas bija Streindža piktais izsauciens, viņam nocīnoties ap kādu grūtu fragmentu. Šis ņurdiens bija tik labi pazīstams — un mistera Norela prātā tas tik cieši saistījās ar viņa dzīves laimīgākajiem gadiem —, ka viņš saņēma dūšu, atvēra durvis un gāja iekšā.

Jau uz sliekšņa viņu gaidīja pārsteigums: visapkārt dega neskaitāmas sveces. Bibliotēka mirdzēja vienās ugunīs. Streindžs nebija zaudējis laiku, meklējot svečturus: viņš bija vienkārši pielipinājis sveces pie galdiem un grāmatplauk­tiem, pat uzstutējis uz grāmatu kaudzēm. Kuru katru brīdi bibliotēkā varēja izcelties ugunsgrēks! Visās malās bija grāmatas — tās juku jukām mētājās uz galdiem, vāļājās uz grīdas. Daudzas bija atstātas ar atvērumiem uz leju, lai uz­reiz varētu atrast vajadzīgo vietu.

Streindžs stāvēja bibliotēkas tālākajā galā. Viņš izskatījās stipri kalsnāks, nekā misteram Norelam bija palicis prātā. Skūdamies viņš nebija pārlieku centies, un viņa mati bija izspūruši. Kad misters Norels piegāja viņam klāt, viņš neat­rāva skatienu no grāmatas, ko turēja rokā.

Norvičā 1124. gadā — septiņi cilvēki,— viņš lasīja. — Četri eisgartieši 1151. gada Ziemassvētkos, divdesmit tris ekseterieši 1201. gadā, viens no Haze- sidžas Dcrbīšīrā 1243. gadā — visi noburti, nolaupīti un aizvesti uz Elfu zemi. Viņam tā ari neizdevās to novērst.

Streindžs runāja tik rāmā garā, ka misters Norels — kurš puslīdz gaidīja, ka viņam kuru katru bridi trieks virsū burvju šautru, — atskatījās, meklēdams, vai bibliotēkā neatrodas vēl kāds.

Kā, lūdzu? — viņš pārjautāja.

Džonam Askglāsam, — Streindžs atbildēja, vēl aizvien nepagodinādams viņu ar skatienu. — Viņam neizdevās novērst to, ka elfi zog kristīgos vīrus un sievas. Kāpēc es esmu iedomājies, ka man būs pa spēkam tas, ko viņš nejau­dāja? — Viņš atsāka lasīšanu. — Man patīk jūsu labirints, — viņš vienā mierā ieminējās. — Vai jūs izmantojāt Hikmenu?

Ko? Nē. De Čepu.

De Čepu? Nevar būt! — Streindžs pirmo reizi palūkojās uz savu skolo­tāju. — Man visu mūžu ir licies, ka viņš bija nenozīmīgs pētnieciņš, kuram galvā nekad nav rosījusies neviena oriģināla doma.

Viņš nav pa prātam tiem, kam patīk ārišķīgi maģijas paveidi, — misters Norels tramīgi atbildēja, savā prātā zīlēdams, cik ilgi Streindžs paliks tik uzve­dīgs un pieklājīgs. — Viņu interesēja labirinti, burvju takas, burvestības, kas iedarbojas, ja cilvēks zināmā secībā izstaigā dažādas kāpnes un līkumus — tam­līdzīgas lietas. Belāzisa "Norādījumos" ir garš viņa maģijas apraksts… — te viņš apklusa, — …jūs to neesat redzējis. Vienīgais eksemplārs atrodas šeit. Trešajā plauktā pie loga. — Viņš pagriezās, lai parādītu, un ieraudzīja, ka plaukts ir tukšs. — Vai varbūt uz grīdas. Tajā kaudzē.

Pēc brīža ieskatīšos, — Streindžs pieklājīgi atbildēja.

Arī jūsu labirints bija visnotaļ cienījams, — uzteica misters Norels. — Es pusi nakts nopūlējos, lai no tā izkļūtu.

Ē, es darīju tāpat kā citreiz, — Streindžs nevērīgi attrauca. — Nokopēju jūsu labirintu un mazliet to uzlaboju. Cik ilgs laiks pagājis?

Kā, lūdzu?

Cik ilgi es sabiju Tumsībā?

Kopš decembra sākuma.

Un kāds mēnesis ir tagad?

Februāris.

Trīs mēnešus! — Streindžs iesaucās. — Tikai trīs mēnešus! Man likās, ir pagājuši nez. cik gadi!

Misters Norels daudzkārt bija iztēlojies, kā norisināsies šī saruna. Streindžs viņa prātā allaž bija saniknots un brēca pēc atriebības, savukārt viņš pats citu pēc cita cēla priekšā iespaidīgus apsvērumus sev par attaisnojumu. Nu bei­dzot abi stāvēja aci pret aci, un Streindža bezbēdība viņu atstāja gluži bez pa­doma. Atgriezās tālās sāpes, kas jau sen smeldzināja mistera Norela sīko, i/kaltušo dvēselīti. Tās izstiepa nagus un ņēmās viņu plosīt. Burvim sāka trī­cēt rokas.

Es biju jūsu ienaidnieks! — pār viņa lūpām izlauzās kliedziens. — Es iz­nīcināju jūsu grāmatu, atstādams vienu vienīgu eksemplāru — man pašam! Es nomelnoju jūsu vārdu un vērpu pret jums viltu! I.aselzs ar Drolaitu visiem iegalvoja, ka jūs noslepkavojāt savu sievu! Es pieļāvu, ka visi tam notic!

]ā,— piekrita Streindžs.

Bet tās taču ir briesmīgas ļaundarības! Kāpēc jūs nemaz neesat dusmīgs?

Pēc visa spriežot, arī Streindžam šķita, ka šis ir loģisks jautājums. Viņš brīdi

domāja.

Man liekas, es nedusmojos tāpēc, ka pa šo laiku esmu pieredzējis neap­rakstāmas lietas. Esmu bijis koki un upes, kalni un akmeņi. Esmu runājis ar zvaigznēm, ar zemi un vēju. Ja cilvēks ir pabijis gultne, pa kuru plūst visa angļu maģija, viņš vairs nevar būt tāds pats kā iepriekš. Jūs gribat sacīt, ka agrāk es būtu dusmojies?

Misters Norels pamāja.

Streindžs pasmaidīja savu veco, ironisko smaidu.

Varat būt mierīgs! Gan jau es atkal sākšu dusmoties. Pēc kāda laika.

Un to visu jūs darījāt tikai tāpēc, lai man ieriebtu? — jautāja misters Norels.

Lai ieriebtu jums? — Streindžs izbrīnīts atkārtoja. — Nē! Es to darīju, lai glābtu savu sievu!

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā misters Norels atklāja, ka nespēj skatīties Streindžam acīs.

Ko jums no manis vajag? — viņš klusi jautāja.

To pašu, ko vienmēr — jūsu palīdzību.

Lai atburtu jūsu sievu?

Jā.

Misters Norels apsvēra dažādas iespējas.

Vislabvēlīgākais brīdis parasti ir, kad zavestam aprit simtā gadskārta, — viņš sacīja. — Ir vairāki rituāli…

Pateicos, — Streindžs atteica, un viņa balsī visai jaušami skanēja kādrei­zējais sarkasms, — bet es laikam biju cerējis atrast ko tādu, kas iedarbotos ātrāk.

Visi šādi nolīgumi un burvestības izbeidzas līdz ar nozavētāja nāvi, bet…

O, jā! Nozavētāja nāve! — Streindžs dedzīgi uzķēra. — Es Venēcijā bieži par to domāju. Manā rīcībā bija visa Anglijas maģija, un es varētu viņu nogali­nāt neskaitāmos veidos. Ietriekt bezdibenī; sadedzināt ar zibeņiem; atraut no zemes kalnus un nogāzt tos pār viņu. Ja uz spēles būtu likta mana dzīvība, es noteikti būtu mēģinājis ko tādu izdarīt, — bet runa ir par Arabcllas brīvību; ja man misētos — ja es pats aizietu bojā — tad viņai uz mūžīgiem laikiem būtu jāpaliek verdzībā. Vajadzēja meklēt citu veidu. Un es sapratu, ka visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks — viens vienīgs visās pasaulēs, visos laikos —, kurš zina, kā lai es sakauju savu ienaidnieku. Cilvēks, kurš spēs dot man padomu. Es sa­pratu, ka ir pienācis laiks viņam pajautāt.

Mistera Norela vaigs pauda neizsakāmas bažas.

Ak tā, bet man jums jāteic, es vairs neuzskatu, ka esmu par jums pārāks. Jā, tiesa, es esmu daudz vairāk lasījis, un palīdzēšu jums, kā vien spēšu, bet es nevaru jums apliecināt, ka man viss katrā ziņā izdosies labāk nekā jums.

Streindžs savilka uzacis.

Ko? Es neko nesaprotu. Es taču nerunāju pārjums! Es runāju par Džonu Askglāsu. Es vēlos, lai jūs man palīdzat šurp ataicināt Džonu Askglāsu.

Misteram Norelam aptrūkās elpas. Likās, pat gaiss visapkārt sāk vibrēt, itin kā tuvumā būtu noskanējusi zema nots. Viņu gandrīz fiziski sāka žņaugt ap­kārtējā tumsa, jaunās zvaigznes tur, augšā, sastingušo pulksteņu klusēšana. Iās bija viens milzīgs, melns mirklis, kas nebeidzās un nebeidzās, spieda viņu pie zemes, smacēja. Šai mirklī viņam itin nemaz nebija grūti noticēt, ka Džons Askglāss nekur tālu nav jāmeklē — viņš ir vienas burvestības attālumā: tumšās ēnas bibliotēkas tālākajā stūrī ir viņa apmetņa krokas, dūmi, kas gaisā kūpēja no lāktījošajām svecēm, ir kraukļi pie viņa bruņucepures.

Streindžu nekādas mūžības bailes nemocīja. Viņš pieliecās un pasmaidīja iešķību, dedzīgu smaidu:

Nevajag šaubīties, mister Norel, — viņš čukstēja. — Noņemties ar lorda Liverpūla darbiņiem ir pārlieku garlaicīgi. Jūs taču arī pats to apzināties. Klin­tis un liedagus lai citi sargā burvji! Drīz viņu būs pulku pulkiem, lai jau strādā! Mēs ar jums paveiksim kaut ko dižāku!

Atbildes vietā — atkal klusums.

Jums bail! — Streindžs izmeta, īgni atliekdamies taisni.

Bail! — misters Norels vairs nespēja valdīties. — Vai tas kāds brīnums, ka man bail? Nebaidīties būtu neprāts — pilnīgs neprāts! Bet ne tas ir galvenais.

No tā nebūs jēgas. Visas jūsu cerības izrādīsies veltas. Pat ja mums izdosies viņu atsaukt šurp — un ļoti iespējams, ka tiešām izdosies, mums abiem kopā, — viņš ij negrasīsies jums palīdzēt. Karaļi nemēdz apmierināt dīku ziņkārību — un vēl jo vairāk šis Karalis!

Dīka ziņkārība? Jūsuprāt, es… — Streindžs sāka skaisties.

Nē, nē! — misters Norels steidzās viņu pārtraukt. — Es tā neuzskatu. Man tikai gribas, lai jūs saprotat, ko par to domās viņš. Vai jums šķiet, ka vi­ņam rūp divas pazudušas sievietes? Jūs spriežat tā, it kā Džons Askglāss būtu parasts cilvēks — tāds pats cilvēks, kā jūs vai es. Viņš ir uzaudzis un skolojies Elfu balsti. Bruģu tikumi ir viņa tikumi — un gandrīz visos bruģos bija kris­tiešu gūstekņi — viņš pats bija viens no tiem. Viņa acīs tas nav nekas ārkārtējs. Viņš nesapratīs.

Tad es viņam paskaidrošu! Mister Norel, lai izglābtu savu sievu, es esmu pārgrozījis Angliju: esmu pārgrozījis pasauli. Es ne aci nepamirkšķinādams izsaukšu pie sevis vienu cilvēku, lai cik baigs un draudīgs viņš būtu. Diezgan runu, ser! Nav vērts par to spriedelēt. Vispirms vajag viņu šurp atsaukt. Ar ko sāksim?

Misters Norels nopūtās.

Viss jādara pavisam citādi, nekā izsaucot jebkuru citu. Ar Džonu Ask- glāsu saistītā maģija ir īpaši sarežģīta.

Kāpēc?

Nu, pirmām kārtām mēs nezinām, kā viņu saukt. Aicinot pie sevis kādu no Elfu valsts, burvim precīzi jānosauc aicināmā vārds. Neviens no tiem vār­diem, kuros mēs dēvējam Džonu Askglāsu, nebija viņa īstais vārds. Kā liecina avoti, viņu uz Elfu valsti aizveda, vēl nenokristītu — un viņš dzīvoja brugā, tā arī palicis bez vārda. "Vergs, kam nebija vārda" — tā viņš pats mēdza sevi dē­vēt. Zināms, elfi viņam iedeva kaut kādu vārdu pēc sava prāta, taču, atgriezies Anglijā, viņš to atmeta. Visi zināmie pavārdi — karalis Krauklis, Melnais ka­ralis, Ziemeļu karalis — ir citu dotas iesaukas, viņš pats tā nedēvējās.

Jā jau, jā! — Streindžam tas viss bija par gausu. — Es zinu! Bet galu galā viņa īstais vārds ir Džons Askglāss!

O, nē, nekādā ziņā! Tā sauca kādu jaunu normaņu dižcilti, kurš krita, ja atmiņa mani neviļ, 1097. gadā. Karalis — mūsu Džons Askglāss — apgalvoja, ka tas esot bijis viņa tēvs, tomēr daudzi pētnieki apšauba, vai abi vispār bija rados. Es nedomāju, ka šis vārdu un pavārdu jūklis varētu būt radies nejauši. Karalis zināja, ka viņam allaž būs pievērsta citu burvju uzmanība, un, vairī­damies no to uzmākšanās, tīšuprāt sajauca viņiem buramvārdus.

Labi, bet kas man jādara? —Streindžs uzsita knipi. — Sakiet!

Misters Norels blisināja acis. Viņš nebija radis domāt tik ātri.

Ja mēs ņemam kādus no angļu klasiskajiem ataicināšanas buramvār­diem — un es silti ieteiktu tā rīkoties, tie ir paši labākie, — tad varam uzdot buramvārdu sastāvdaļām veikt aicināmā sazīmēšanu mūsu vietā. Būs vajadzīgs sūtnis, taka un zieds. [137] [1] Trīs Anglijas tradicionālajās ataicināšanas burvestībās visbiežāk sastopamie elementi. Sūtnis uzmeklē aicināmo, taka atved to pie aicinātāja un zieds (proti, velte) neļauj tam pat­vaļīgi doties prom.

Ja mēs izraudzīsim ies rīkus, kuri Karali jau pazīst — labi pazīst —, tad nebūs nozīmes, vai mēs protam vai neprotam viņu nosaukt pie­nācīgā vārdā: rīki paši viņu uzmeklēs, atvedīs un savaņģos. Jūs saprotat?

Lai cik pārbijies misters Norels jutās, izredzes burt — un burt kaut ko ne­bijušu! — kopā ar misteru Streindžu viņu acīm redzami uzmundrināja.

Nē, — atteica Streindžs. — Neko nesaprotu.

Šis nams ir celts uz Karaļa zemes, tā akmeņi ir Karaļa abatijas akmeņi. Garām — tikai divsimt jardu 110 vietas, kur mēs stāvam,— tek upe; šīs upes ūdeņi bieži nesuši Karaļa krāšņo laivu. Manā virtuves dārziņā aug bumbiere un ābele — tās izaugušas no mazām sēkliņām, ko Karalis izspļāva, kādu vakaru sēdēdams abata dārzā. Lai senie abatijas akmeņi ir mūsu sūtnis; lai upe ir mūsu taka; augļi, kas nākamgad nogatavosies ābelē un bumbierē, lai ir mūsu zieds. Tad mēs varam vienkārši sacīt: "Karalis". Šie akmeņi, šī upe, šie koki citu Karali nepazīst!

Labi, — atsaucās Streindžs. — Un kādus buramvārdus jūs ieteiktu iz­mantot? Vai Belāzisa ir piemēroti vārdi?

Jā, trīs gabali.

Un vai tos ir vērts izmēģināt?

Nē, labāk nevajag. — Misters Norels atvēra kādu atvilktni un izņēma 110 tās papīra lapu. — Manuprāt, vislabākie ir šie. Es nemēdzu lietot ataicināšanas buramvārdus — bet, ja man vajadzētu to darīt, es ņemtu šos. — Viņš pasnie­dza lapu Streindžam. To rindu rindām klāja mistera Norela sīkie, akurātie burti. Augšā bija rakstīts: "Misters Streindžs. Ataicināšanas buramvārdi".

Ar šiem jūs atsaucāt pie sevis Mariju Absalomu, [138] [1] Ēnu namā, 1809. gada jūlijā, mistera Segunda, mistera Hanifūta un Henrija Vudhopa klātbūtnē.— viņš paskaidroja. — Es tos vienīgi mazliet uzlaboju. Izmetu ārā florilegium, ko jūs vārds vārdā bijāt norakstījis no Ormskērka: jūs jau zināt, es par florilegium vispār neesmu necik augstās domās, un šis likās sevišķi nejēdzīgs. Toties es pievienoju sargāšanas un glabāšanas epitomi, kā arī "mīļi lūdzu" aspergeru — kaut arī šaubos, ka šai gadījumā no tā būs kāda jēga. [139] [1] florilegium, "epitome" un "aspergers" — buramvārdu sastāvdaļu nosaukumi.

Trīspadsmitajā un četrpadsmitajā gadsimtā Anglijas elfi sevišķi čakli pievienoja savām

burvestībām pēc nejaušības principa kopā salasītu kristiešu svēto vārdus. Kristietības mā­cība elfiem kā bija, ta palika sveša un nesaprotama, taču viņiem ļoti patika svētie: viņi tos uz­skatīja par spēcīgām maģiskām būtnēm un labprāt vēlējās nodrošināties ar to palīdzību. Sīs piesaukšanas formulas dēvēja par florilegia (burt. "puķu lasīšanu"), un elfi tās iemācīja arī saviem kristīgajiem saimniekiem. Kad Anglijā varu pārņēma protestantu ticība un svētie krita nežēlastībā, florilegia degradējās un kļuva par nesakarīgu maģisku vārdu virknējumu, ko burvji piemeta klāt saviem buramvārdiem cerēdami, ka varbūt kāds no tiem panāks vēlamo.

Epitome ir ļoti koncentrēti buramvārdi, ko iekļauj citos buramvārdos, lai tos pastip­rinātu vai paplašinātu. Šai gadījumā, pievienodams buramvārdiem sargāšanas un glabāša­nas epitomi, misters Norels vēlas paglābt abus burvjus no aicinātā. Aspergers ir vārdu vai burvestību apslacīšana (aspergere, latīņu vai. 'aplaistīt') "Mīļi lūdzu" aspergers mudina aici­nāto palīdzēt burvim.

Tagad šie buramvārdi ir tiklab mani, kā jūsu, — norādīja Streindžs. Viņa balsī nevarēja saklausīt ne visniecīgāko nenovīdības vai aizvainojuma pieskaņu.

Nē, nē! — misters Norels nepiekāpās. — Tas ir jūsu darinājums. Es tikai a plīdzin āj u m al i ņas.

Labi! Tad varam ķerties pie darba?

Ir vēl viena lieta.

Kāda?

Vispirms vajag parūpēties, lai nekas nedraudētu misis Streindžai, — misters Norels paskaidroja.

Streindžs noskatījās uz bijušo skolotāju visai greizi, it kā viņam liktos, ka par Arabellas drošību misteram Norelam gan būtu derējis domāt agrāk, taču burvis bija pieskrējis pie grāmatskapja un, uzgriezis muguru, steigšus pārla­poja prāvu sējumu.

Tas bija kaut kur Čeistona Liber Novus… Ahā, rokā ir! Jāizklāj burvju ceļš un jāatver durvis, lai misis Streindža sveika un vesela pārnāktu no Elfu valsts. Citādi var gadīties, ka viņai tā arī neizdosies no turienes izkļūt. Tad mums viņa būtu jāmeklē gadu simteņiem.

Ā, es zinu, par kuru procedūru jūs runājat! — atsaucās Streindžs.— Es jau to izdarīju. Pie durvīm noliku sargu, lai tas sagaida viņu pārnākam. Viss ir sagatavots.

Viņš paņēma strupu sveces galiņu, ielika to svečturī un aizdedza. [140] ceturtā veiksmīgu ataicināšanas buramvārdu sastāvdaļa ir temporālija. Burvim kaut kā jāpaziņo aicinātajam, kad tam jāparādās, citādi (kā norādījis Streindžs) aicinātais var ierasties jebkurā laikā un uzskatīt, ka viņa saistības ir izpildītas. Sveces nodegulis ir ļoti pa­rocīgs instruments: burvis norāda aicinātajam, ka tam jāierodas, kad izdzisīs svece. Tad sāka skandēt buramvārdus. Streindžs piesauca abatijas akmeņus un sūtīja tos uzmek­lēt Karali. Viņš piesauca upi un lūdza to kļūt par ceļu, pa kuru Karalim nākt. Viņš piesauca augļus, kas nākamgad nogatavosies mistera Norela ābelē un bumbierē, un lūdza tos kļūt par ziedu Karalim. Viņš sauca Karali un mudināja to ierasties brīdī, kad izdzisis svece.

Sveces liesma pēdējo reizi noplandījās un apdzisa…

…un tai pašā brīdī…

…tai pašā brīdī pār bibliotēku nāca kraukļi. Melnu spārnu vēdas pārņēma gaisu kā neskaitāmas rokas, spārni ņirbēja Streindžam gar acīm kā melnas liesmas. No visām pusēm viņam uzbruka spārni un nagi. No ķērcieniem un kārcieniem aizkrita ausis. Kraukļi šāvās pret sienām, pret logu, tie šāvās virsū Streindžam. Aizklājis galvu ar rokām, viņš nokrita uz. grīdas. Troksnis un spārnu švīkstoņa nerimās.

Tad, vienā acu mirklī, tie bija prom, un bibliotēkā iestājās pilnīgs klusums.

Visas sveces bija apdzisušas. Streindžs apvēlās atšaubiski, taču labu brīdi palika guļam un spēja vienīgi raudzīties Tumsībā.

Mister Norel? — viņš pēdīgi ierunājās.

Neviens neatsaucās.

Piķa melnajā tumsā uzrausies kājās, viņš laimīgā kārtā drīz uzdūrās kādam no rakstāmgaldiem un meklējās tik ilgi, līdz sataustīja apgāzušos sveci. Izzve­jojis no kabatas posu, viņš sveci aizdedza.

Pacēlis to virs galvas, Streindžs redzēja, ka bibliotēkā valda neiedomājams, galējs haoss un nekārtība. Skapjos nebija palikusi neviena vienīga grāmata.

Bibliotēkas kāpnītes un galdi bija apgāzti. Vairāki smalki krēsli bija pārvērsti plītsmalkā. Visu biezā kārtā klāja kraukļu spalvas — likās, sasnidzis melns sniegs.

Norels pussēdus, pusguļus čurnēja uz grīdas ar muguru pret rakstāmgaldu. Acis bija vaļā, taču to skatiens tukšāks par tukšu. Streindžs paturēja viņam de­guna priekšā sveci.

Mister Norel? — viņš vēlreiz pasauca.

Liekas, var uzskatīt, ka mēs esam piesaistījuši viņa uzmanību, — viņš kā sareibis čukstēja.

Es teiktu, ka jums ir taisnība, ser. Vai jūs sapratāt, kas te notika?

Norels, joprojām čukstus, spēja atbildēt:

Visas grāmatas pārvērtās par kraukļiem. Es tobrīd skatījos uz Hjū Pon- tifeksa "Sirds avotu" un redzēju, kā tas notiek. Tā viņš ir rīkojies ne reizi vien, vai zināt, — viņš mēdza uzsūtīt melnu putnu virpuli. Pirmo reizi man par to gadījās lasīt, kad es vēl biju mazs puika. Un nu es to redzēju savām acīm, mis­ter Streindž! Pats savām acīm! Sim kraukļu virpulim ir nosaukums sidu valodā, viņa bērnības valodā, bet tas ir zudis no ļaužu atmiņas. [141] [1] Kraukļu un vēja virpulis pieminēts arī teikā par Ņūkāslas cimdinieka meitiņu (sk. 39. no­daļu, 1. piezīmi).Grāmatas! —Viņš sa­ķēra Streindžu aiz rokas. —Vai grāmatām nekas nav noticis?

Streindžs uz labu laimi pacēla kādu grāmatu. Nopurināja kraukļa spalvas un paskatījās, kas rakstīts uz vāka: Pīrss Rusinols "Septiņas Durvis un četrdesmit divas Atslēgas". Atšķīris kaut kur pa vidu, viņš sāka lasīt: "…mm tur tu atradīsi savādu zemi, zemi kā šaha galdiņš; kailas klintis tur tnīsies ar briedīgiem dār­ziem, ērkšķaines ar akotainām druvām, luksta pļavas ar tuksnešiem. Un šai zemē burvju dievs, trejkārt dižais Hermejs, nolicis sargus pie katriem vārtiem, pie katra tilta: ir aunus, ir čūskas…" — Vai izklausās pareizi? — viņš šaubīdamies vaicāja.

Misters Norels palocīja galvu. Tad izvilka no kabatas nēzdodziņu un no­slaucīja asiņaino seju.

Vairs neko nerunādami, abi burvji sēdēja uz grīdas grāmatu un spalvu jūklī. Pasaule ap viņiem bija sarukusi, tā sākās un beidzās līdz ar sveces gaismas loku.

Pēdīgi Streindžs uzņēma valodu:

Kā jūs domājat, vai viņš ir tuvu — ja reiz spēj sūtīt pār mums šādu bur­vestību?

Džons Askglāss? Man nav ne jausmas. Kas zina, varbūt viņam arī simt pasauļu nav nekāds šķērslis — varbūt viņš šobrīd ir Elles dibenā.

Bet būtu vērts to izdibināt, tiesa?

Kāpēc? — Norels jautāja.

Nu, varbūt, ja izrādīsies, ka viņš ir tepat netālu, mēs varētu… — Streindžs apdomājās, — …mēs varētu pie viņa aiziet.

Jā jau, jā, — Norels nopūtās. Nešķita, ka viņu šāda iespēja iedvesmo.

Galvenais — un patiesībā vienīgais — piederums, kas vajadzīgs uzmeklē­šanas burvestībām, ir sudraba trauks ar ūdeni. Hartfjū abatijā mistera Norela trauks parasti stāvēja bibliotēkas stūrī uz galdiņa, taču pēc kraukļu uzlidojuma no galdiņa pāri bija palikušas tikai skaidas, un trauks bija pazudis. Abi labu brīdi to meklēja, līdz pēdīgi atrada kamīnā, zem kraukļa spalvu un mitru, no grā­matām izplēstu lapu gumzās.

Jāsadabū ūdens, — teica misters Norels. — Es vienmēr sūtu Lūkasu pēc ūdens uz upi. Strauji tecējis ūdens uzmeklēšanas burvestībām ir vispiemēro­tākais, un Harfjū upe pat vasarā tek itin jautri. Drīz būšu atpakaļ.

Taču misters Norels nebija radis apkalpoties pats un no mājas iztaisījās tikai pēc krietna brīža. Apstājies zālītē, viņš pacēla acis uz neredzētām zvaigznēm. Viņš nepavisam nejutās tā, itin kā atrastos Tumsības Staba vidū pašā Jorkšīras sirdī — nē, misteram Norelam drīzāk šķita, ka visa ārpasaule ir pazudusi, un viņi ar Streindžu palikuši divi vien uz kādas vientuļas salas vai klintsraga. Dī­vainā kārtā šī doma viņu necik nesarūgtināja. Ārpasauli viņš nekad nebija turējis dārgu, un tās izgaišanu uztvēra itin filozofiskā garā.

Aizgājis uz upi, viņš notupās sarmotajā zālē un pasmēla ūdeni. No dziļumiem pretim raudzījās nezināmās zvaigznes. Viņš piecēlās (maķenīt nedrošs uz kājām pēc tik neparastas fiziskas piepūles) — un acumirklī ar visām maņām sajuta apkārt maģiju — daudz spēcīgāku nekā jebkad mūžā. Ja viņu mudinātu pastāstīt, kas tai brīdī notika, viņš sacītu, ka visa Jorkšīrā izgriezusies ar iekšpusi uz āru. Norels nespēja atcerēties, kurā pusē atrodas nams. Viņš pagriezās, sazvārojās un ieskrēja krūtīs misteram Streindžam, kurš nezin kā bija gadījies tieši viņam aiz muguras.

Man likās, jūs paliksit un gaidīsit mani bibliotēkā! — viņš pārsteigts stomījās.

Streindža skatiens šķīla zibeņus:

Un es paliku bibliotēkā! Es sēdēju un lasīju Gubērta "Apollona vārtu sargu" — un tad pēkšņi atrados šeit!

Jūs nenācāt man pakaļ? — Norels nesaprata.

Ko vēl ne! Kas te notiek? Un, sakiet man, lūdzams, kur jūs tik ilgi ka­vējāties?

Es nevarēju atrast savu mēteli, — Norels pazemīgi atsaucās. — Nezi­nāju, kur Lūkass to glabā.

Streindžs savilka vienu uzaci, nopūtās un sacīja:

Jūs droši vien pieredzējāt to pašu? Tieši pirms tam, kad mani parāva gaisā un nogādāja šurp, es jutu vējus, ūdeņus un liesmas, visu vienlaikus un vienuviet.

Jā, — Norels piebalsoja.

Un vieglu smaržu — itin kā pēc rūgtenām savvaļas zālēm un kalnu no­gāzēm?

Jā, — Norels atkārtoja.

Elfu maģija?

O, neapšaubāmi! — Norels apstiprināja. — Arī tā izpaužas burvestība, kas iesprostojusi jūs Mūžīgajā Tumsībā. — Viņš palūkojās apkārt. — Cik daudz vietas tā aizņem?

Kas?

Tumsība.

Nu, man grūti spriest, jo tā pārvietojas man līdzi, — bet citi sacīja, ka lieluma ziņā tā atbilst tai Venēcijas draudzei, pie kuras baznīcas es dzīvoju. Teiksim, pusakrs?

Pusakrs! Palieciet, kur esat! — misters Norels nolika sudraba trauku ar ūdeni sarmotajā zālē 1111 sāka iet uz tilta pusi. Ātri vien bija saskatāma vairs tikai viņa pelēkā parūka. Zvaigžņu blāvā tā visvairāk atgādināja akmens bru- ņurupucīti, kas lēnā garā aizčāpo savās gaitās.

Pasaule no jauna savērpās, un pēkšņi abi burvji atkal bija kopā uz tilta pār Hartas upi.

Ko tas nozīmē, tas taču… — Streindžs nepabeidza jautājum.

Redzat? — drūmi vaicāja Norels. — Burvestība neļauj mums attālinā­ties vienam no otra. Tā ir sagrābusi savā varā arī mani. Jāteic, ka elfu maģijai ir raksturīga nevēlama paviršība. Elfs, kas jūs nobūra, nav bijis gana akurāts. Viņš droši vien nosaucis jūs par "angļu burvi" vai citā, tikpat aptuvenā vārdā. Tagad burvestībā, kurai bija jāattiecas vienīgi uz jums, ietop visi angļu burvji, kas ne­laimīgā kārtā tai uzdūrušies!

Ak tā! — noteica Streindžs. Neko vairāk viņš nesacīja — kas gan te vēl būtu piebilstams?

Misters Norels pagriezās uz nama pusi.

Atļaušos norādīt, mister Streindž, — viņš sacīja, — ka šis gadījums ir teicams piemērs, kas mudina ielāgot, cik precīzi burot vajag lietot vārdus!

Streindžs viņam aiz muguras pacēla acis pret debesīm.

Pārradušies bibliotēkā, viņi nolika sudraba trauku uz galdiņa un noliecās pār to.

Ticiet vai neticiet, bet atklājums, ka viņš kopā ar Streindžu tagad ir iespros­tots Mūžīgajā Tumsībā, misteru Norelu drīzāk pacilāja, nevis nomāca. Viņš mundri atgādināja agrākajam māceklim, ka viņi vēl aizvien nav izdomājuši, kādā vārdā saukt Džonu Askglāsu, un šis apstāklis noteikti ļoti apgrūtinās viņa atrašanu — ar maģijas palīdzību vai kaut kā citādi.

Streindžs, kas bija atbalstījis galvu abās rokās, lūkojās pretī ar skumjām.

Pamēģiniet sacīt: "Džons Askglāss", — viņš ierosināja.

Tā nu Norels ķērās pie buršanas, un, kad pienāca laiks minēt meklējamā vārdu, viņš to nosauca par Džonu Askglāsu. Ievilkdams ūdenī mirdzošas švīkas, viņš sadalīja to ceturkšņos. Katram ceturksnim viņš deva vārdu: Debesis, Elle, Zeme un Elfu valsts, lai pašā brīdī ceturksnī, ko viņš tikko bija nosaucis par Zemi, iegailējās zilgana uguntiņa.

Ahā! — Streindžs uzvaras priekā pielēca kājās. — Redzat, ser? Ne viss ir tik sarežģīti kā jums liekas!

Norels vieglītēm pieskārās zīmīgajam ceturksnim; švikas izzuda. Viņš ievilka tās no jauna, šoreiz minēdams citus vārdus: Anglija, Skotija, Īrija, Citur. Zil­ganā uguntiņa iespulgojās Anglijā. Viņš uzsita ar pirkstu galu pa ūdeni, no jauna ievilka šķirtnes un skatījās, kas iznāks. Vēl un vēlreiz viņš rīkojās, likdams būrumam kļūt arvien precīzākam. Uguntiņa vienmērīgi spulgoja.

O! — misters Norels nodvesās.

Kas ir? — taujāja Streindžs.

Norels, itin kā brīnīdamies, atbildēja:

Šķiet, mums tomēr ir izdevies! Izskatās, ka viņš ir šeit. Jorkšīrā!

1817. gada februāris

Čaildermass jāja pa tukšiem tīreļiem. Priekšā, klaja lauka vidū, auga greiza vilkābele, un tās zarā karājās cilvēks. Pakārtajam bija norauti svārki un krekls, nāvē atklājot to, ko dzīvē viņš, visdrīzāk, bija slēpis: viņa ādu izķēmoja ērmota kroplība. Krūtis, muguru un delmus klāja smalks, zils raksts; tas virknējās tik blīvi, ka viņš bija drīzāk zils, nevis baltādains.

Jādams uz koka pusi, Čaildermass prātoja, vai slepkavnieks aprakstījis līķi smiekla pēc. Dienēdams uz kuģiem, viņš bija dzirdējis runas par zemēm, kur noziedzniekam pirms nāvessoda izpildes ar dažādiem šaušalīgiem paņēmie­niem uzraksta uz ādas viņa paša grēksūdzi. Iztālēm raksts izskatījās kā uzķēpāts pa virsu, taču, nokļuvis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka svešādās zīmes ir apakš ādas.

Nokāpis no zirga, Čaildermass pagrieza līķi uz savu pusi. Tā seja bija mēļa un uzblīdusi; acis izvalbītas un asiņu pielijušas. Viņš skatījās tajā, līdz izķēmo­tajos vaibstos ieraudzīja pazīstamu seju.

Vinkuls.

Izņēmis no kabatas nazi, viņš pārgrieza virvi. Tad novilka Vinkulam bikses un zābakus, un nopētīja mironi: beigts, žākleniski noguldīts dzīvnieks ziemišķi kaila tīreļa vidū.

Savādās zīmes klāja ikkatru Vinkula ādas collu — to nebija vienīgi uz sejas, rokām, vīrietības rīka un pēdām. Viņš izskatījās pēc zilādaiņa ar baltiem cim­diem un baltu masku. Jo ilgāk Čaildermass uz viņu skatījās, jo skaidrāk atģieda, ko šīs ķeburu virknes nozīmē.

Karaļa burti, — viņš pēdīgi noteica. — Roberta Faindelma grāmata.

Tai pašā brīdī gaisā sagriezās dzeldīgu, ledainu pārslu vērpete: sāka snigt.

Spīvi pūta vējš.

Čaildermass iedomājās par Streindžu un Norelu nieka divdesmit jūdžu attā­lumā, un viņam paspruka smiekli. Vai nebija visviens, kas rīkojas pa Hartfjū bibliotēku? Pasaules vērtīgākā grāmata kaila gulēja sniegā un vējā.

Tad galu galā, — viņš bilda, — tas pielemts man? Lielākais gods un sma­gākā nasta, kas šai laikmetā uzticēta cilvēkam?

Šai brīdi nasta bija labāk redzama nekā gods. Dārgā grāmata atradās viņa priekšā ārkārtīgi neparocīgā veidolā. Čaildermasam nebija ne jausmas, pirms cik ilga laika Vinkuls bija nonāvēts un cik drīz līķis sāks trūdēt. Ko lai iesāk? Varētu mēģināt uzkraut mironi uz zirga — bet, ja pa ceļam gadīsies kādu sa­stapt, nesen pakārta miroņa pārvadāšanu būs grūti aizbildināt. Varētu līķi pa­slēpt un lūkot sadabūt vēl vienu zirgu un ratus. Cik daudz laika tas prasītu? Un ja nu kāds pa to laiku līķi atrod un pievāc? jorkā bija dakteri, kuri par līķiem maksā naudu un nejautā ne pušplēsta vārdiņa.

"es varētu viņu noburt, lai neviens neatrod," Čaildermass prātoja.

Ar paslēpšanas buramvārdiem Vinkulu varētu droši pazudināt no ļaužu acīm, bet ir jau vēl arī suņi, lapsas un kraukļi. Čaildermass nezināja buramvār­dus, ar kuriem varētu apmānīt šīs dzīvās radības. Vienu reizi šī grāmata jau bija apēsta. Tā tikai vēl trūka, lai tas pats notiktu atkal.

Visvienkāršāk būtu visu pārrakstīt, taču viņa grāmatiņa, spalvaskāts un tinte palika uz galdiņa Hartfjū abatijas Tumsībā. Kas atliek? Varētu ņemt sprunguli un ieskrāpēt šīs zīmes sasalušajā zemē — bet ar ko tas būtu labāk? Kaut tuvumā vis­maz būtu koki, tad viņš noplēstu mizu, apdedzinātu kādu zara galu un rakstītu ar pelniem uz mizas, — bet vienīgais koks visā tukšainē bija tikai šī greizā vilkābele.

Viņš paskatījās uz kabatnazi. Varbūt pārrakstīt grāmatu pašam uz savas ādas? Tas būtu visprātīgāk vairāku apsvērumu pēc. Pirmkārt, kazi, varbūt ir nozīme tam, kā teksts izvietots uz Vinkula ķermeņa daļām? Jo tuvāk galvai, jo svarīgāks? Viss ir iespējams. Otrkārt, tā izdarot, grāmatai nekas nevarētu notikt un tā būtu droši paslēpta. Nevajadzētu baidīties, ka to kāds var nozagt. Vai rādīt to Strein­džam vai Norelam, Čaildermass pagaidām nebija izlēmis.

Taču rakstu rindas uz Vinkula ādas bija blīvas un sarežģītas. Pat ja viņš spētu rī­koties ar nazi pietiekami veikli, lai pārzīmētu visus šos smalkos punktiņus, aplīšus un ķeksīšus — tas bija maz ticams —, lai zīmes neaizvilktos ciet, viņam jāgriež dziļi.

Viņš novilka mēteli un svārkus. Atpogāja aproci un uzrotīja piedurkni. Izmē­ģinājumam iegrieza dilbā vienu no zīmēm, kas atradās tādā pašā vietā Vinkula rokas iekšpusē. Necik cerīgi tas neizskatījās. Asinis plūda straumēm, viņš lāgā nevarēja saskatīt, ko dara, un sāpēja tā, ka vai jāģībst.

"Šādas lietas labad es būtu ar mieru zaudēt mazliet asiņu, bet rakstu rindu ir ļoti daudz — es pavisam noteiktu dabūšu galu. Un vispār, kā es taisos pārrakstīt to, kas ir uz muguras? Nē, kraušu viņu uz zirga un, ja kāds plīsies man virsū — nu, ja nekas cits neatliks, es šaušu. Jā, tieši tā arī rīkošos. Nekāds smalkais šis plāns, protams, nav, bet ko tu padarīsi."

Brūveris bija mazliet tālāk atradis laukumiņu, no kura vējš bija aizpūtis sniegu, un nu locīja iekšā sausu zāli. Čaildermass piegāja pie zirga, izņēma no seglu somas stipras virves rituli un lādīti, kurā glabāja pistoles. Iedzinis abos stobros pa lodei, viņš ielādēja arī šaujampulveri. Tad atskatījās, lai pārliecinā­tos, ka līķis guļ, kā gulējis. Kāds bija apstājies tam blakus: cilvēks. Čaildermass iegrūda pistoles mēteļa kabatā un kliegdams metās atpakaļ.

Svešajam bija melni zābaki un melns ceļojumu apmetnis. Tas pusgubu, pustupu stāvēja sniegā pie Vinkula. Vienu mirkli Čaildermasam šķita, ka tas ir Streindžs — bet nē, svešais nebija gluži tik gara auguma un ari mazliet slaikāks. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņa tumšās drānas ir dārgas un smalkas, — taču tumšie, taisnie mati bija pārāk gari, neviens smalks džentlmenis tā nestaigātu: viņš izskatījās pēc metodistu sludinātāja vai romantiska dzejnieka. "Es viņu pazīstu," Čaildermass domāja. "Viņš ir burvis. Es viņu labi pazīstu. Kāpēc man neparko nenāk prātā, kā viņu sauca?"

Svešajam viņš sacīja:

Tas līķis ir mans, ser! Neaiztieciet!

Otrs pacēla acis:

Tavs, Džon Čaildermas? — tas ar tikko jaušamu ironiju atbildēja. — Es gan biju domājis, ka mans.

Dīvainā kārtā, kaut arī svešā drānas bija tik elegantas un Čaildermasam pretī strāvoja vēss valdonīgums, viņa runa šķita raupja — to manīja pat Čaildermasa neizsmalcinātās ausis. Viņš bija ziemeļnieks — par to nebija šaubu, — tomēr izloksni Čaildermass nepazina. Varbūt nortumbriešu, taču tajā skanēja arī kaut kas svešāds — it kā salto aizjūras zemju skaņas — bet pavisam pārsteidzoši bija tas, ka zilbes viņš pavisam noteikti veidoja kā francūzis.

Jūs alojaties, — Čaildermass pacēla pistoles. — Ja vajadzēs, es šaušu, ser. Es negribētu, ka man tas jādara. Lieciet mierā līķi un ejiet savu ceļu!

Svešais neatbildēja. Viņš vēl brīdi skatījās uz Čaildermasu un tad, itin kā apnicis, atkal pievērsās līķim.

Čaildermass pavērās apkārt, meklēdams zirgu vai karieti — gribēdams sa­prast, kā svešais te nokļuvis. Neieraudzīja. Visā tīrelī bija tikai viņi divi, Čailder­masa zirgs, līķis un vilkābele.

"Bet kaut kur taču jābūt karietei," viņš domāja. "Uz viņa svārkiem un zā­bakiem nav neviena paša dubļu plankumiņa. It kā sulainis nupat būtu saposis viņu iziešanai. Kur ir viņa kalpi?"

Iedomājoties par kalpiem, kļuva neomulīgi ap dūšu. Čaildermass necik ne­šaubījās, ka ar šo bālo, kalsno personu, kas aplam izskatījās pēc dzejnieka, viņš tiklu galā bez lielām grūtībām, turpretim kučieris un divi trīs raženi sulaiņi — tā būtu pavisam cita runa.

Vai šīs ir jūsu zemes, ser? — viņš jautāja.

Jā.

Bet kur tad jūsu zirgs? Kur kariete? Kur kalpi?

Džon Čaildermas, man nav zirga. Man nav karietes. Un šeit ir tikai viens mans kalps.

Kur?

Ar skatienu svešais viņu nepagodināja — vien pacēla roku un norādīja ar slaiku, bālu pirkstu.

Čaildermass apjucis atskatījās. Neviena nebija. Pāri apsnigušiem cērpiem pūta vējš. Varbūt viņš runā par to? Par vēju vai sniegu? Čaildermass bija dzir­dējis, ka viduslaiku burvji uzskatījuši dabas spēkus par saviem kalpiem. Tad viņam atausa gaisma:

Ko? Nē, ser, jūs alojaties! Es neesmu jūsu kalps!

Tu lepni apgalvoji, ka esot gan — ne trīs dienas nav pagājušas.

Anglijā bija tikai viens cilvēks, kuram piekristu jelkādas tiesības uzdoties

par Čaildermasa kungu. Varbūt viņa priekšā kaut kādā neizprotamā veidā at­radās Norels? Sendienās burvji mēdza parādīties ļaudīm, mainot izskatu saskaņā ar dažādām viņu rakstura iezīmēm. Čaildermass nespēja iedomāties, kāda Gil- berta Norela iedabas īpatnība piepeši varētu izskatīties pēc bāla, daiļa vīrieša, kas runā savādā izloksnē un izstaro lielu valdonīgumu. Pēdējā laikā pieredzē­tas visādas dīvainības, viņš prātoja, tomēr tas nu bija par traku.

Ser! — viņš uzkliedza. — Es jūs brīdināju! Lieciet mierā līķi!

Svešais vēl zemāk noliecās pār mirušo Vinkulu — un izņēma kaut ko no mutes: mazu gaismas zīlīti, kas zaigoja maigi rožainos un sudrabotos toņos. To viņš ielika Vinkulam mutē. Līķis notrīsēja. Šīs trīsas neizskatījās ne pēc sirdzēja, ne pēc vesela cilvēka drebuļiem: tā notrīs bērzu birztala, kad tai uzpūš pirmais pavasara vējš.

Ejiet nost no līķa, ser! — Čaildermass kliedza. — F.s vairs to neatkārtošu!

Svešais pat neatskatījās. Viņš ar pirkstu viegli novilka pār līķi, itin kā rak­stītu tam uz ādas.

Čaildermass pacēla labo roku un, gribēdams svešo aiztramdīt, notēmēja stipri garām tā kreisajam plecam. Pistole paklausīgi izšāva; gaisā palika dūmu mā- kulītis un sāka ost pēc deguša pulvera; stobrs izspļāva dzirksteļu kūli un kūpēja — taču lode nekur nelidoja. Tā palika gaisā kā aizsapņojusies. Tā gro­zījās, blīda un mainīja aprises. Piepeši tā izdiedzēja spārnus, pārvērtās ķīvītē un aizlaidās prom. Čaildermasa prāts acumirklī kļuva kluss un rāms kā akmens.

Svešais ar pirksta galu vilka pār Vinkula līķi, un visas rakstzīmes lidinājās un virpuļoja itin kā būtu no ūdens. Tā viņš turpināja vēl labu brīdi, līdz pēdīgi apmierinājās un piecēlās kājās.

—Tu nesaprati, — melnais vīrietis teica Čaildermasam. — Viņš nav miris. — Tad viņš nostājās tieši Čaildermasam pretim. Nepavisam nekautrēdamies — kā māte, kas noberž netīrumus no sava bērna sejas — viņš nolaizīja pirksta galu un uzspieda kaut kādas zīmes Čaildermasam uz abiem plakstiem, uz lūpām un sirds. Pēc tam vieglītēm uzsita Čaildermasam pa kreiso roku: pistole nokrita zemē. Viņš ievilka zīmi arī Čaildermasa delnā. Tad pagriezās un, liekas, jau gri­bēja doties prom, taču atskatījās un, it kā tas viņam tikai tagad būtu ienācis prātā, ar pēdējo zīmi apveltīja augļu nazīša atstāto brūci Čaildermasa sejā.

Vējš dzenāja sniegpārslas, bez saudzības trieca tās virpuļos un vērpetēs. Brū­veris iezviedzās kā iztrūcies.Vienu pašu pavisam īsu bridi sniegā un ēnās it kā pavī­dēja kalsns, tumsnējs vīrietis mētelī un zābakos. Jau nākamajā mirklī tā vairs nebija.

Čaildermass sāka blisināt acis.

Kur es klimstu? — viņš sev pikti vaicāja. — Un kas man uznācis — kāpēc es runāju pats ar sevi? Atradis īsto brīdi, kad plivināties pa mākoņiem! — Nāsīs iecirtās pulvera smaka. Viena no viņa pistolēm gulēja zemē. To pacel­dams, viņš sajuta, ka metāls ir silts — it kā viņš nule būtu izšāvis. Tas bija ļoti savādi, tomēr Čaildermass nepaspēja pienācīgi nobrīnīties, jo izdzirdēja kaut kādus trokšņus.

Vinkuls cēlās augšā no zemes. Viņš to darīja ļoti neveikli, rāvieniem — kā nule piedzimis un bez saprašanas, kā apieties ar rokām un kājām. Viņš apstājās un zvārojās, galva raustījās te pa labi, te pa kreisi. Tad viņš atvēra muti un sāka kliegt — taču skaņa, kas nāca ārā no viņa mutes, patiesībā nebija skaņa: tukša skaņas čaula bez miesas un kauliem.

Čaildermass skaidri zināja, ka neko tik savādu viņš savā mūžā vēl nav redzē­jis: kails zilādainis sniegota tīreļa vidū bola asinīm pieplūdušas acis un mēmi kliedz. Aina bija tik prātam neaptverama, ka viņš labu brīdi nezināja, ko iesākt. Varbūt vajadzētu pamēģināt zilādaini nomierināt ar Gila de Marstona "Sadra­gāta miera atjaunošanas" buramvārdiem? — kaut gan nē, prātā ienāca labāka doma. Čaildermass izvilka Lūkasa līdzi iedoto klareta pudeli un parādīja to Vinkulam. Tas uzreiz pierima un neatrāva acis no pudeles.

Kad bija aizritējis stundas ceturksnis, abi sēdēja uz cērpa blakus vilkābelei, ieturēdamies ar klaretu un āboliem. Vinkuls bija apvilcis kreklu un bikses, ap pleciem viņam bija Brūvera sega. No pakāršanas viņš bija atguvies apbrīno­jami ātri. Acis vēl arvien bija pielijušas asinīm, taču izskatījās stipri mazāk briesmīgi nekā pirmīt. Runāja viņš aizžņaugtā balsī un ik brīdi viņam varēja uznākt neapvaldāma kāsa lēkme, taču viss, ko viņš sacīja, bija saprotams.

Kāds bija mēģinājis tevi pakārt, — viņam teica Čaildermass. — Es nezinu, ne kurš tas bija, ne kāpēc. Par laimi, es pietiekami drīz tevi uzgāju un pār­griezu virvi. — Sacīdams šos vārdus, Čaildermass izjuta netveramas šaubas. Viņš gara acīm redzēja Vinkulu beigtu un pagalam guļam sniegā un turpat — kalsnu, bālu roku ar izstieptu pirkstu. Kas tas bija? Neparko neizdevās atcerē­ties. — Klau, tu man pastāsti, — viņš runāja tālāk, — kā cilvēks top par grāmatu? Es zinu, ka šo grāmatu tavam tēvam iedeva Roberts Faindelms, un viņam vaja­dzēja to nogādāt pie kāda vīra Derbīšīras kalnājā.

Pēdējais visā Anglijā, kurš spēja lasīt Karaļa burtus, — Vinkuls izgārdza.

Bet tavs tēvs to neizdarīja. Viņš dzēra uz sacīksti Šefīldas krogā.

Vinkuls ielēja rīklē vēl vienu malku un tāpat rokā noslaucīja muti.

Pēc četriem gadiem piedzimu es, un manu sīko rumpīti aprakstīja ar Karaļa burtiem. Kad man palika septiņpadsmit, es devos uz Derbīšīru meklēt to cilvēku — es vēl paspēju viņu atrast. Tā tik bija naksniņa! Zvaigžņota vasaras nakts, kurā Karaļa Grāmata un pēdējais Karaļa burtu Lasītājs sastapās un kopā iedzēra vīnu! Mēs sēdējām Bretonas kalna galā, skatījāmies pāri visai Anglijai un viņš no manis lasīja Anglijas likteņus.

Tas bija tas pareģojums, ko tu skandēji Streindžam un Norelam? — jau­tāja Čaildermass.

Vinkuls, kas rīstījās kārtējā kāsa lēkmē, pamāja ar galvu. Atguvis runas spēju, viņš piemetināja:

Un arī vergam, kam nebija vārda.

Kam? — Čaildermass savilka uzacis. — Kas vēl tas tāds?

Cilvēks, — Vinkuls atbildēja. — Arī viņa dzīvesstāsts bija mans pienā­kums. Sākumā viņš bija vergs. Drīz viņš būs karalis. Viņa īstais vārds gāja zu­dībā uzreiz pēc viņa dzimšanas.

Čaildermass lauzīja galvu par to, kā izprast šo aprakstu.

Vai tu runā par Džonu Askglāsu? — viņš noprasīja.

Pfi! — Vinkuls ērcīgi nošņācās. — Ja es runātu par Džonu Askglāsu, tad tā arī teiktu: Džons Askglāss! Nē, nē! Viņš vispār nav burvis. Cilvēks, tāds pats kā visi citi. — Pēc neilgas apdomāšanās: — Tikai melns.

Pirmā dzirdēšana, — noteica Čaildermass.

Vinkulam tas likās visnotaļ smieklīgi:

Skaidra lieta! Tu visu mūžu esi dzīvojis tā Meifēras burvja azotē. Zini tikai to, ko zina viņš.

Nu un tad? — Čaildermass apvainojās. — Tu gribi sacīt, ka tas nekas nav? Norels nav muļķis — un Streindžs ne tik. Viņi nav bez grēka, tāpat kā visi cilvēki, tomēr paveikuši ievērojamas lietas. Lai tev viss būtu skaidrs: es esmu Džona Askglāsa vasalis — katrā ziņā būtu, ja viņš atgrieztos. Tomēr tev jāpiekrīt: par angļu maģijas atdzimšanu jāpateicas tiem abiem burvjiem, un nevis viņam.

Tiem abiem? — Vinkuls izsmējīgi atkārtoja. — Tiem? Tu joprojām neko neesi sapratis? Viņi paši ir Džona Askglāsa burvestība. Nekas cits. Un Karalis bur, Karalis bur arī šai brīdī!

1817. gada februāris

Spulgā uguntiņa sudraba bļodā ielietajā ūdenī vēl pēdējo reizi nomirgoja un izgaisa.

Ko? — iekliedzās Streindžs. — Kas notika? Ātri, mister Norel!

Norels ar pirksta galu pieskārās pie ūdens, no jauna ievilka gaismas švikas, nočukstēja dažus vārdus, taču ūdens kā bijis, tā palika tumšs un nekustīgs.

Viņš ir prom.

Streindžs aizvēra acis.

Tas ir ļoti savādi, — Norels kā brīnīdamies turpināja. — Kā jums šķiet, kas viņam bija meklējams Jorkšīrā?

O, viņš droši vien bija ieradies, gribēdams mani padarīt traku! — Strein­dža kliedzienā skanēja dusmas un aizvainojums. — Kāpēc viņš ar mani neru­nāja? Es tā pūlējos, bet viņš pat nepaskatījās uz mani! Pat neuzklausīja!

Viņš ir sens burvis un sens karalis, — Norels īsi atbildēja. — Tādus grūti aizkustināt.

Visi burvji par varītēm vēlas sagādāt saviem skolotājiem pārsteigumu. jūs es jau esmu pārsteidzis. Man gribējās, lai ari viņam ir brīnums.

Vispār jūs vēlējāties atsvabināt no zavesta misis Streindžu, — Norels viņam atgādināja.

Jā jel, jā. Protams, — Streindžs īgni atsaucās. — Kā gan citādi. Tikai… — viņš nepabeidza savu sakāmo.

Bibliotēkā iestājās klusums, un pēc kāda brīža Norels, kurš tikām bija rādī­jis domīgu vaigu, ierunājās:

Jūs teicāt, ka burvji vienmēr grib pārsteigt savus skolotājus. Man bija jādomā par kādu notikumu, kas atgadījās 1156. gadā…

Streindžs nopūtās.

…togad Džons Askglāss sasirga ar kādu dīvainu ligu — ar viņu lāgu lā­giem tā notika. Atspirdzis viņš savā Ņūkāslas namā sarīkoja dzīres. Karaļi un karalienes nāca pie viņa ar pārvarīgi dārgām un lepnām dāvanām — tie nesa viņam zeltu, rubīnu, ziloņkaulu, retas virces. Burvji nāca ar maģiskām veltēm — atklāsmju mākoņiem, dziedātājkokiem, mistisku durvju atslēgām un tā joprojām, katrs centās pārspēt pārējos. Karalis visiem pateicās ar vienādu nopietnību. Pēdējais ieradās burvis, Tomass Godbless. Viņa rokas bija tukšas: viņš nāca bez dāvanas. Pacēlis galvu, viņš uzrunāja Karali: "Mans kungs, es atnesu tev kokus un kalnus. Es atnesu tev vēju un lietu." Karaļiem un karalienēm, lielkungiem un lielkundzēm, visiem pārējiem burvjiem tā likās nedzirdēta nekaunība. Tie sprieda, ka viņš ir bijis slinks un nevērīgs. Taču Karalis pirmo reizi, kopš bija cēlies no slimības cisām, pasmaidīja.

Streindžs domāja par dzirdēto.

Hm, — viņš sacīja, — baidos, ka neesmu labāks par karaļiem un kara­lienēm. Manam prātam tas paliek noslēpums. Kur jūs izlasījāt šo stāstu?

Belāzisa "Norādījumos". Jaunības gados es ar milzīgu dedzību studēju Belāzisu, un šī vieta man likās ārkārtīgi interesanta. Toreiz es nospriedu, ka God- bless kaut kā bija pierunājis kokus, kalnus un tā joprojām kaut kādā mistiskā veidā sveikt Džonu Askglāsu, teiksim, paklanīties viņa priekšā. Es jutos apmie­rināts, ka esmu sapratis ko tādu, kas Belāzisam palicis neskaidrs, un vairāk par to nedomāju — man pēc tādām burvestībām nebija vajadzības. Pēc daudziem gadiem es Lančestera "Putnu valodā" uzgāju īpatnējus buramvārdus. Lančes- ters tos bija norakstījis no senas, jau zudušas grāmatas. Viņš pats atzīstas, ka nezina, kam tie ir domāti, bet, pēc manām domām, tie ir Godblesa toreizējie buramvārdi — vai katrā ziņā ļoti līdzīgi. Ja jūs no visas tiesas vēlaties runāt ar Džonu Askglāsu, mēs varētu tos noskandēt. Varbūt mums tā izdotos panākt, lai Anglija viņu sveic?

Ko mēs ar to iegūsim? — jautāja Streindžs.

Ko iegūsim? Neko! Vismaz uzreiz ne. Bet tā mēs Džonam Askglāsam atgādināsim, kādas saites saista viņu ar Angliju, un apliecināsim zināmu god­bijību, kas visādā ziņā vairāk saskan ar tādu uzvedību, ko karaļi vēlas sagaidīt no saviem pavalstniekiem.

Streindžs paraustīja plecus.

Kāpēc ne, — viņš atbildēja. — Neko labāku es tāpat nevaru likt priekšā. Kur jums stāv "Putnu valoda"? — Viņš paskatījās apkārt. Grāmatas joprojām gulēja tāpat kā tai mirklī, kad tās pārstāja būt kraukļi. — Cik grāmatu jums te ir?

Četri pieci tūkstoši, — Norels atzinās.

Burvji paņēma katrs pa svecei un sāka meklēt.

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas straujā solī gāja pa šauru, mūru ieskautu ceļu, kas veda uz Stārkrosas ciemu. Stīvens klupšus krišus steidzās vi­ņam nopakaļ: no vienas nāves pie nākamās.

Anglija Viņa acīm bija vienīgi šausmas un posts. Pat koki slējās debesīs kā sastinguši kliedzieni. Zarā karājās sausu lapu vīstoklis, vējš to purināja un čauk- stināja — tas bija Vinkuls vilkābeles zarā. Uz takas gulēja lapsas saplosīts trusis — tā bija lēdija Poula, ko gaida drīza nāve no džentlmeņa rokas.

Nāve pēc nāves, šausmas pēc šausmām; un Stīvens nespeja iesākt neko, lai to nepieļautu.

Lēdija Poula joprojām atradās Stārkros-holā: viņa sēdēja savā salonā pie rak­stāmgalda un sparīgi rakstīja. Pa galdu mētājās viscaur aprakstītas papīra lapas.

Pie durvīm klauvēja; ienāca misters Segunds:

Lūdzu piedošanu, — viņš atvainojās. — Vai drīkstu vaicāt? Vai jūs rakstāt seram Volteram?

Viņa papurināja galvu.

Šīs ir vēstules lordam Livcrpūlam un Times redaktoram!

Ak tā? — misters Segunds pieklājīgi atsaucās. — Arī es tik tikko uzrak­stīju vēstuli — seram Volteram — bet viņa lielākais iepriecinājums būtu dažas ar jūsu gaišības roku pievienotas rindiņas ar apliecinājumu, ka jūs esat sveika, vesela un atburta.

Bet tas jau būs pateikts jūsu vēstulē! Atvainojiet, mister Segund, bet, kamēr mīļā misis Streindža un nabaga Stīvens smok nekrietna gara varā, es ne par ko citu nespēju domāt! Gādājiet, lai šīs vēstules nekavējoties tiktu no­sūtītas! Pēc tam es aizrakstīšu Kenterberijas arhibīskapam un princim re­ģentam!

Vai jūs neieskatāt, ka būtu labāk, ja pie tik augsti stāvošiem džentlme­ņiem vērstos sers Volters? Noteikti…

Tā tikai vēl trūka! — viņa milzīgā sašutumā izsaucās. — Man ne prātā nenāk lūgt citiem pakalpojumus tādās lietās, ko es lieliski spēju izdarīt pati! Vēl ne stunda nav pagājusi, kopš es vairs neesmu bezpalīdzīga zavesta ver­dzene, — es negrasos jau atkal kļūt nevarīga! Turklāt sers Volters ne pustik labi nespēs izteikt, cik drausmīgi ir mistera Norela noziegumi!

Tai pašā brīdī atkal atvērās durvis — ienāca mistera Segunda kalps Čārlzs, kas bija ieradies, lai pavēstītu, ka ciemā notiek kaut kas ļoti savāds. Uz to do­doties stalts melnādainis — tas pats, kurš pirmāk atveda viņas gaišību uz Stār- krosu, — viņam galvā esot sudraba diadēma un līdzi nākot kāds zaļos svārkos tērpies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Stīvens! Stīvens un viņa nobūrējs! — lēdija Poula kliedza. — Mister Se­gund, ātri! Sakopojiet visus spēkus! Jūs šeit esat vienīgais, kas varat stāties vi­ņam pretī! Jūs atbrīvojāt mani, tagad atbrīvojiet Stīvenu!

Stāties pretī elfam! — misters Segunds šausmās iebrēcās. — Nē, nē! Es nespēju! Jābūt daudz lielākam burvim…

Muļķības! — viņa sauca, acīm mirdzot. — Atcerieties, ko teica Čailder­mass! Jūs esat gadiem studējis, jūs spējat! Atmetiet bailes un buriet!

Bet es nezinu… — tas bezpalīdzīgi iesāka…

Taču tas, ko viņš zināja vai nezināja, vairs nebija svarīgi. Izsacījusi savus pē­dējos vārdus, viņa metās ārā pa durvīm — un misters Segunds, kurš uzskatīja viņas aizsargāšanu par savu pienākumu, bija spiests jozt pakaļ.

Hartfjū abi burvji bija uzgājuši "Putnu valodu" — grāmata gulēja uz galda, uzšķirta tai vietā, kurā bija nodrukāta elfu buramvārdi. Tomēr viņi vēl arvien nezināja, kādā vārdā lai sauc Džonu Askglāsu. Norels lieca muguru pie sudraba trauka, noņemdamies ar meklēšanu. Viņi jau bija izmēģinājuši visus iespē­jamos vārdus un titulus, bet nevienu 110 tiem uzmeklēšanas burvestība nelikās pazīstam. Odens sudraba traukā palika tumšs un nesatricināms.

Varbūt derēs viņa elfu vārds? — jautāja Streindžs.

Tas gājis zudībā, — atbildēja Norels.

Vai "Ziemeļu karali" mēs jau izmēģinājām?

Jā.

Ak. — Streindžs iegrima domās, tad iejautājās: — Kāds bija tas jocīgais pavārds, ko jūs pirmīt pieminējāt? Jūs vēl teicāt, ka viņš pats tā dēvējies? Kaut kas bez vārda?

Vergs, kam nebija vārda?

Jā. Izmēģiniet ar to!

Norels raudzījās pretī ar lielām šaubām — tomēr noskandēja buramvār­dus, pieminēdams vergu, kam nebija vārda. Acumirklī iespulgojās zilā ugun­tiņa. Viņš rīkojās tālāk, un izrādījās, ka vergs bez vārda atrodas Jorkšīrā — tieši turpat, kur nupat bija parādījies Džons Askglāss.

Ahā! — uzvaroši iekliedzās Streindžs. — Nebija vajadzības tā uztrauk­ties. Viņš nekur nav pazudis.

Jā, bet es nedomāju, ka tur ir tas pats cilvēks, — viņu pārtrauca Norels. — Viss kaut kā izskatās citādi.

Mister Norel, neaušojieties, lūdzams! Kurš cits tur varētu būt? Cik vergu bez vārda klist pa Jorkšīru?

Jautājums bija tik saprātīgs, ka misteram Norelam neatradās iebildumi.

Tā, laiks ķerties pie lietas, — Streindžs izlēmīgi paziņoja. Paņēmis grā­matu, viņš sāka skandēt buramvārdus, piesaukdams Anglijas kokus, Anglijas pakalnus, saules spožumu, ūdeņus, putnus, zemi un akmeņus. Viņš uzrunāja visus pēc kārtas, lūgdams nodoties bezvārda verga rokā.

Stīvens un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas iznāca pie mūļu tilta, kas veda uz Stārkrosu.

Ciemā valdīja klusums; nemanīja gandrīz neviena cilvēka. Uz kādas mājas sliekšņa pienu no ķipjiem siera veidnēs pārlēja meiča katūna kleitā, ar vilnas šalli ap pleciem. Gar māju nāca vīrs getrās un platmaļu cepurē; viņam blakus čāpoja suns. Kad vīrs un suns nogriezās gar stūri, meiča smaidīdama ar viņu sasveicinājās, un suns jautri ierējās. Šī vienkāršā sadzīves ainiņa citkārt būtu ielīksmojusi Stīvena sirdi, taču patlaban tā viņam vienīgi uzdzina drebuļus: ja vīrs būtu izstiepis rokas un iesitis meičai — vai nožņaudzis to, — viņš nepavi­sam nejustos pārsteigts.

Džentlmenis jau gāja pa mūļu tiltu. Stīvens viņam sekoja, un…

…un viss pārvērtās. No mākoņiem izlīda saule; tā mirdzēja ziemišķo koku zaros; visapkārt bija simtiem spožu saulgozīšu. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi par mozaīku vai labirintu. Nāca prātā māņticīgais aizliegums kāpt uz švīkām ak­mens plākšņu klājumā — vai tā ērmotā burvestība, kuru sauc par "Donkāstera kvadrātiem" un kurai vajadzīgs tāds kā šaha galdiņš. Visam piepeši piemita jēga. Stīvenam bija bail spert nākamo soli. Ja viņš to izdarīs — ja viņš, piemē­ram, nonāks tai ēnā vai tai gaišajā laukumiņā, pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.

"Pagaidiet!" viņš izmisis lūdzās. "Es vēl nevaru! Es neesmu par to domājis! Man nav ne jausmas, ko darīt!"

Bet bija jau par vēlu. Viņš pacēla acis.

Kailie zari debesis bija rakstu zīmes, un viņš tās lasīja pats pret savu gribu. Debesīs bija rakstīts jautājums, ko viņam uzdeva koki.

Jā, — viņš atbildēja.

Koku mūži un gudrība bija viņa rīcībā.

Aiz kokiem bija augsta, sniegota kalna kore itin kā debesīs ievilkta līnija. Tās ēna zilga stiepās pa sniegu. Kore iemiesoja visas pasaules salto blīvumu. Tā sveica

Stīvenu kā sen ilgotu karali. Viens vārds no Stīvena mutes— un tā mestos lejup un sadragātu tā ienaidniekus. Kore viņam jautāja.

Jā, —- viņš atbildēja.

Kalni nodeva viņam savu spēku un nicību.

Melnais strauts apakš mūļu tilta dziedāja viņam savu jautājumu.

Jā, — viņš atbildēja.

Zeme runāja…

Jā, — viņš teica.

Krauķi un žagatas, strazdi un žubītes jautāja Stīvenam…

Jā, — viņš atbildēja.

Akmeņi jautāja…

Jā, — viņš tiem atbildēja. — Jā, jā, jā.

Visa Anglija gulēja viņa melnajās delnās. Visu angļu dzīvība vai nāve bija viņa izšķiršanā. Beidzot varēja atriebt visus pāridarījumus. Visas viņa nabaga mātes sāpes atmaksāt tūkstoškārt. Viens mirklis — un Anglijas vairs nebūs. Viņš varēja nogāzt namu jumtus pār to iemītnieku galvām. Varēja likt kalniem krist un ielejām noslēgt mutes. Tūlīt viņš sasauks kentaurus, nopūtis zvaigznes, no­raus no debesīm mēnesi. Bīstieties, bīstieties, bīstieties!

Blāvās ziemas saules staros no Stārkrosas kungu nama viņam pretim skrēja lēdija Poula un misters Segunds. Lēdija Poula skatījās uz džentlmeni, un viņas acis šķīla naida zibeņus. Nabaga misters Segunds bija caurcaurēm apjucis un nobijies.

Džentlmenis pagriezās pret Stīvenu un kaut ko jautāja. Stīvens nedzirdēja: kalni un koki dārdināja pārāk skaļi.

Jā, — viņš atbildēja.

Džentlmenis jautri iesmējās un pacēla rokas, grasīdamies noburt lēdiju Poulu.

Stīvens aizvēra acis. Viņš uzrunāja mūļu tilta akmeņus.

Jā, atsaucās akmeņi. Tilts saslējās kā satracināts zirgs un iemeta džentlmeni strautā.

Stīvens uzrunāja strautu.

Jā, atsaucās strauts. Tas sagrāba džentlmeni dzelžainā tvērienā un rautin aizrāva prom.

Stīvens noģieda, ka lēdija Poula ar viņu runā, lūko satvert viņu aiz rokas;

viņš redzēja mistera Segunda bālo, pārbiedēto seju, redzēja, ka tā lūpas kustas, — bet viņam nebija laika atbildēt. Kas zina, cik ilgi pasaule būs ar mieru viņam klausīt? Viņš nolēca no tilta un skriešus metās gar krastu.

Koki sveica viņu, kad viņš skrēja tiem garām; tie runāja par senu uzticību un atgādināja senās dienas. Saules stari sauca viņu par karali un līksmojās, ka ir viņu atraduši. Stīvenam nebija laika paskaidrot, ka tie alojas.

Strauta krasti viņa priekšā pārtapa stāvās kraujās — tīrelī iegrauzās dziļa grava: te sengadis lauza dzirnakmeņus. Cīravas malās izklaidus gulēja lieli, apaļi, no zemes izcirsti akmeņi, katrs vidukļa augstumā.

Strauts cieši turēja savu gūstekni, ūdeņi meta baltu putu un mutuļoja. Stī­vens notupās uz plakana akmens un noliecās pār krastu.

Piedodiet, — viņš teica. — Jūs gribējāt vienīgi labu. Es zinu.

Džentlmeņa matu šķieznas tumšajos ūdeņos locījās kā sudrabotas čūskas.

Uz viņu bija baigi skatīties. Niknumā un naidā viņš sāka zaudēt cilvēka seju: acis atkāpās, vaigi un piere apauga ar vilnu, atiezās zobi.

Sveša balss Stīvenam ausīs kliedza:

Ja tu mani nogalināsi, tu nekad neuzzināsi savu vārdu!

Es esmu vergs, kam nav vārda, — Stīvens atbildēja. — Nekas cits es ne­esmu bijis — un esmu gatavs tāds palikt.

Viņš uzrunāja dzirnakmeņus. Tie uzšāvās gaisā un nogruva pār džentlmeni. Viņš uzrunāja klintis un akmeņus: tie darīja tāpat. Džentlmenis bija neizsa­kāmi vecs un ļoti stiprs. Vēl ilgi pēc tam, kad viņa kauli un miesas bija samalti driskās un šķēpelēs, varēja just, kā viņa gars pūlas savākties kopā. Stivens lūdza palīdzību gravas akmens pleciem. Zeme un klintis sadrupa un gāzās, bruka pār akmeņiem, līdz strauta vidū bija uzcelts kalns, tikpat augsts kā gravas malas.

Jau kuro gadu Stīvens dzīvoja, manīdams, ka starp viņu un pasauli blāvo nespodra rūts; mirklī, kad noslāpa pēdējā džentlmeņa dzīvības dzirkstele, stikls saplīsa. Viņam aizrāvās elpa.

Taču viņa sabiedrotie un kalpi sāka noskārst savu alošanos. Kalnu un koku sirdīs modās šaubas. Tie atģieda, ka Stīvens nav to senais pavēlnieks: tie bija dāvājuši viņam svešus laurus.

Stīvens juta, kā tie atkāpjas, cits pēc cita. Kad pēdējais biedrs bija viņu pa­metis, Stīvens nokrita zemē — iztukšots, vairs neko nejuzdams.

Tikām Padujā Greistili bija beiguši ieturēt brokastis un sapulcējušies mazajā otrā stāva salonā. Šorīt viņu vidū nevaldīja visciešākā siržu saskaņa. Bija noti­kušas domstarpības. Dakteris Greistils bija vēlējies salonā izsmēķēt pīpi — pret kaut ko tādu Florai un krustmāmiņai bija milzīgi iebildumi. Krustmāmiņa mēģināja dakteri atrunāt, bet tas ietiepās un palika pie sava. Smēķēšana bija viens no viņa mīļākajiem laika kavēkļiem, un viņš jutās pārliecināts, ka viņam kā atlīdzinājums par ieilgušo sēdēšanu četrās sienās pienākas zināma pretim­nākšana. Krustmāmiņa norādīja, ka viņš var iziet ārā un smēķēt, cik tīk. Dakte­ris atbildēja, ka nevar vis, jo ārā līst. Smēķēt lietū ir grūti — lietū tabaka samirkst.

Tā nu viņš sēdēja un kūpināja savu pīpi; krustmāmiņa klepoja, un Flora, kas sliecās vainot sevi, ar nelaimīgām acīm skatījās te uz vienu, te uz otru. Tādā garā viss notika jau gandrīz stundu, kad dakteris neviļus pameta skatienu spo­guli un pārsteigts iesaucās:

Mana galva ir melna! Pavisam melna!

Kāds tur brīnums? Tu taču kvēpini savu pīpi! — atsaucās viņa māsa.

Papiņ, — Flora bažīgi vaicāja un nolika šuvekli, — ko tu ar to gribi teikt?

Dakteris skatījās spogulī — tai pašā spogulī, kas bija tik mīklaini uzradies

toreiz, kad diena kļuva par nakti un Padujā ieradās Streindžs. Flora piecēlās un apstājās tēvam aiz muguras, lai redzētu to pašu, ko viņš. Kad arī viņai paspruka pārsteiguma sauciens, abiem piebiedrojās pat krustmāmiņa.

Spogulī, tai vietā, kur vajadzētu būt redzamai daktera galvai, bija tumšs plan­kums, kas pārvietojās un mainīja aprises. Tas arvien pieauga lielumā, un itin drīz sāka izskatīties, ka tur pa bezgalīgām gātēm kāds skrien uz viņu pusi. Skrē­jējam tuvojoties, viņi ieraudzīja, ka tā ir sieviete. Viņa vairākkārt atskatījās it kā lielās izbailēs.

Kas gan viņu tā nobiedējis, ka tik briesmīgi jāskrien? — krustmāmiņa izteica jautājumu. — I.anselot, vai tu tur kaut ko redzi? Varbūt viņai kāds dze­nas pakaļ? Ak, nabaga dāma! Lanselot, vai tu kaut kā nevari viņai palīdzēt?

Dakteris Greistils piegāja pie spoguļa, pieskārās tam un pastūma, taču delna sastapa cietu un gludu virsmu — tieši tādu, kāda parasti mēdz būt spoguļiem. Viņš saminstinājās, it kā nespēdams izšķirties, vai nevajag rīkoties skarbāk un apņēmīgāk.

Papiņ, esiet uzmanīgs! — satraukti sauca Flora. — To nedrikst sadauzīt.

Sieviete spogulī jau bija pavisam tuvu. Vienu īsu brīdi tā atradās viņiem tieši pretī, un visi trīs Greistili saskatīja viņas kleitas izsmalcinātos izšuvumus un pērlītes; tad viņa pakāpās uz rāmja kā uz spraišļa. Spoguļa virsma atvilga, tā sāka izskatīties pēc blīva mākoņa vai miglas. Flora steigšus piestūma pie sienas krēslu, lai dāmai būtu vieglāk izkāpt no spoguļa. Trīs roku pāri sniedzās viņai pretī, lai sagaidītu, lai neļautu baiglim viņu sagūstīt.

Sieviete no spoguļa bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus veca. Viņas kleita bija rudens krāsā, taču viņa bija aizelsusies no skriešanas un izspūrusi. Viņa dru­džainām acīm skatījās uz nepazīstamo istabu, nepazīstamajām sejām: viss bija svešs.

Vai šī ir Elfu valsts? — viņa jautāja.

Nē, kundze,— atbildēja Flora.

Vai Anglija?

Nē, kundze. — Florai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa piespieda roku pie krūtīm, pūlēdamās saņemties. — Jūs esat Padujā. Itālijā. Mani sauc Flora Greistila. Jums mans vārds nav zināms, bet es jūs šeit gaidu, pildot jūsu vīra lūgumu. Es apsolīju viņam, ka jūs sagaidīšu.

Vai Džonatans ir te?

Nē, kundze.

Jūs esat Arabella Streindža, — dakteris Greistils pārsteigts izdvesa.

Jā, — viņa atbildēja.

Apžēliņ! — iesaucās krustmāmiņa, vienu roku strauji piespiezdama pie mutes un otru — pie sirds. — Apžēliņ! — Tad abas rokas steidzās pieskarties Arabcllas sejai un pleciem. — Apžēliņ! — viņa izsaucās trešo reizi, izplūda asa­rās un apkampa Arabellu.

Stīvens pamodās. Viņš gulēja šaurā gravā uz sarmotas zemes. Saule bija nozu­dusi aiz klintīm. Krēslaini un auksti. Gravas vidū bija liels akmeņu, klintsbluķu un zemes kalns — kā spokains kaps. Nogruvums bija aizsprostojis strauta tecē­jumu, taču sīkas ūdens tērcītes tomēr spēja tikt tikt tam cauri un līču loču tecēja pa zemi. Stīvena kronis, scepteris un valstsābols gulēja netīra ūdens peļķēs. Viņš gurdi piecēlās kājās.

Kāds tālumā sauca viņa vārdu:

—- Stīven! Stīven! — Droši vien lēdija Poula, viņš nodomāja.

Es atmetu savas gūstniecības vārdu, — viņš sacīja. — Tā vairs nav. Pa­ņēmis kroni, scepteri un valstsābolu, viņš sāka iet. Kurp? To viņš pats nezināja.

Viņš bija nogalinājis džentlmeni un pieļāvis, ka džentlmenis nonāvē Vinkulu. Viņš vairs nevarēja atgriezties mājās — ja viņam vispār kādreiz bijušas mājas. Kādu spriedumu angļu tiesnesis un zvērinātie pasludinās melnādainim, kas izdarījis divkāršu slepkavību? Stīvens varēja atvadīties no Anglijas, un Anglijai vairs nebija nekādas daļas gar viņu. Atlika iet, kur kājas nesīs.

Pēc neilga laika viņam ienāca prātā, ka apkārtne vairs nemaz neizskatās angliska. Koki viņam apkārt kuploja milzīgi un seni, to zari bija divu vīru res­numā un neredzēti greizi. Kaut arī bija ziema un rožu krūmu zari — kaili, tajos mirdzēja ziedi: asinssarkani un balti kā sniegs.

Anglija bija palikusi aiz muguras. I-ai jau. Stīvens pat neatskatījās. Viņš gāja tālāk.

Drīz viņš nonāca pie iegarena, zema pakalna. Nogāzē vīdēja ieeja — tā drī­zāk izskatījās pēc alas mutes, nevis pēc durvīm, taču nešķita arī drūma un bie- dīga. Uz sliekšņa kāds stāvēja, kāds viņu tur gaidīja. "Es zinu, kas ši par vietu!" viņš domāja. "Zudusī cerība! Bet kā tas var būt?"

Ne jau tikai nams pēkšņi bija pārtapis kalnā — pilnīgi viss bija piedzīvojis neiedomājamas pārvērtības. Mežu piestrāvoja svaigums un nevainība. Koki vairs nebiedēja ceļagājēju. Zaru starpās vīdēja dzestro, rimto ziemas debesu zilgme. Šur tur cauri izlauzās spodras zvaigznes gaisma — vai tās bija rīta, vai va­kara zvaigznes, to Stīvens vairs nespēja atcerēties. Viņš lūkojās apkārt, meklē­dams džentlmeņa asinskārās dabas spokainās emblēmas, rūsainās bruņas un senos kaulus, — un pārsteigts saprata, ka tie ir visur: viņam zem kājām, koku sakņu iedobēs, iepinušies mežrožu un kazenāju zaros. Taču kauli bija daudz vecāki, nekā viņam bija palicis prātā: tie bija apsūnojuši, sadēdējuši un gandrīz sabir- zuši pīšļos. Paies pavisam nedaudz laika, un 110 tiem vairs nekas nepaliks pāri.

Gaidītājs uz sliekšņa Stīvenam bija pazīstams: tas bieži bija piedalījies "Zu­dušās cerības" ballēs un svinīgajos gājienos. Tomēr arī viņš bija mainījies — viņa sejā tagad bija vairāk no elfa: acis spulgoja spožāk, uzači spurojās kuplāk, mati cirtojās biezās sprogās kā jērēna vilna vai jaunas pavasara papardes vē­deklis, seju kā viegls pūderis klāja maigas pūciņas. Viņš izskatījās vecāks, taču reizē arī — nevainīgāks.

Esi sveicināts! — viņš sauca.

Vai šī tiešām ir "Zudusī cerība"? —jautāja cilvēks, kas agrāk bija Stīvens Bleks.

Jā, vecotēv.

Bet es nesaprotu. "Zudusī cerība" bija liels savrupnams. Šis te ir… — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, sastomījās. — Es nezinu, kādā vārdā to nosaukt.

Šis ir brugs, vecotēv! Šī ir pasaule, kas atrodas apakš pakalna. "Zudusī cerība" mainās un pārvēršas! Vecais karalis ir miris, nāk jauns karalis! Viņam tuvojoties, pasaule nomet skumjas. Vecā karaļa grēki izklīst kā rīta migla! Pa­saule sāk līdzināties jaunajam, viņa tikumi piepilda mežu un klajumu!

Nāk jauns karalis? — cilvēks, kurš agrāk bija Stīvens Bleks, palūkojās lejup. Viņam vienā rokā bija scepteris un otrā valstsābols.

Elfs uzsmaidīja, it kā netikdams gudrs, par ko te jābrīnās.

Šejieni tu pārvērti daudz vairāk nekā Angliju.

Stīvens devās iekšā, un abi iegāja lielā zālē. Jaunais karalis apsēdās senā tronī. Nāca cilvēki un pulcējās viņam apkārt. Dažu sejas viņš pazina, citi likās nere­dzēti, bet droši vien tāpēc, ka viņš nekad nebija tos redzējis tādus, kādi tic bija patiesībā. Ilgu laiku viņš nebilda ne vārda, tad pēdīgi uzrunāja ļaudis:

Šis nams ir nekārtīgs un netīrs. Tā iemītnieki savas dīkās dienas vadīja bezjēdzīgās izpriecās un slavināja senas neģēlības — asinsdarbus, kurus neder pat pieminēt, kur nu vēl slavināt. Es bieži to redzēju, un mana sirds izjuta skum­jas. Tagad te viss būs citādi. [142]

[142] Pārsteidzoši daudz Elfu zemes karaļu un prinču ir nākuši no cilvēku cilts. Pieminot kaut vai trīs: Džons Askglāss, Stīvens Bleks un Alesandro Simonclli. Elfi ir nelabojami sliņķi. Kaut arī viņiem patīk gods, slava un bagātības, grūto valdīšanas darbu viņi brāķē.

Brīdī, kad buramvārdi iedarbojās, cauri Hartfjū izpūta liels vējš. Tumsībā rībēja durvis; melnās istabās plīvoja melni aizkari; melni papīri noslīdēja no mel­niem galdiem un laidās dejā. Staļļa tornītī drudžaini šķindēja zvans, kas senga- dis bija paņemts no vecās abatijas un aizmirstībā krājis putekļus.

Bibliotēkas spoguļos un pulksteņu ciparnīcās ņirbēja neredzētas ainas. Vējš pūta aizkaros, un svešādas ainas parādījās arī logu rūtīs. Tās sekoja cita citai blīvi un strauji, tik ātri, ka gandrīz nebija izšķiramas. Dažas misteram Norelam likās pazīstamas: saplīsušais āmuļa zars viņa Hanover-skvēra nama bibliotēkā; krauk­lis, kas lido gar Svētā Pāvila katedrāli, uz mirkli tapdams par dzīvu Karaļa ģer­boni; lielā, melnā gulta Vensfordas iebraucamajā vietā; — bet citas viņš redzēja pirmoreiz: vilkābele; biezokņa krustā piesists cilvēks; juceklīgu akmeņu grēda šaurā ielejā; neaizkorķēta pudelīte zaļganos viļņos.

Tad visas ainas izgaisa — palika viena vienīga. Tā zaigoja bibliotēkas aug­stajā logā, bet kas tajā bija redzams, misters Norels nejaudāja ne minēt. Tāds kā liels, melns, nevainojami noapaļots akmens, kas mirdzēja gandrīz neiespē­jamā spožumā, bija iekalts plānā raupja akmens gredzenā un iedarināts melnā kalna nogāzē. Vismaz misteram Norelam šķita, ka šī virsma varētu būt kalna nogāze, jo tā atgādināja spurainu, izdegušu virsāju — taču nogāze, kas zaigoja logā, nebija krāsmatu melnumā: tā bija melna kā valgs zīds vai kā spodra āda. Piepeši ar akmeni kaut kas notika: tas sakustējās vai pagriezās. Kustība bija gandrīz pārvarīgi strauja, taču misteram Norelam šermuļaini šķita, ka akmens viņam pamirkšķinājis.

Vējš noplaka. Zvans staļļa tornī apklusa.

Misters Norels lēni nopūtās, priecādamies, ka nu reiz viss ir cauri. Streindžs stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, pievērsis skatienu grīdai, dziļi iegrimis domās.

Ko jūs par to sakāt? — misters Norels vaicāja. — Pēdējais bija visbai­gākais. Man jau gandrīz šķita, ka tā bija acs.

Tā arī bija acs, — atbildēja Streindžs.

Bet kam tad ir tādas acis? Ja nu kaut kādam šaušalu briesmonim! Kaut kas baigsi!

Tas bija baigi, — Streindžs piekrita. — Lai gan ne gluži tā, kā jums lie­kas. Tā bija kraukļa acs.

Kraukļa? Bet tā taču aizpildīja visu logu!

Jāi«Vai nu krauklis ir neiedomājami liels, vai arī…

Vai arī? — misteram Norelam ietrīcējās balss.

Streindžs nosmēja īsus, skumīgus smieklus:

Vai arī mēs esam smieklīgi mazi! Ko tu neteiksi, patīkami ieraudzīt sevi ar citu acīm! Es teicu, ka gribu, lai Džons Askglāss uz mani paskatās, un, liekas, viņš to izdarīja. Ja ne viņš pats, tad kāds no viņa svītas. Tai brīdī mēs ar jums bijām mazāki par kraukļa aci un, jādomā, tikpat niecīgi un nenozīmīgi. Starp citu, ja reiz runa ir par Džonu Askglāsu — vai mēs vēl arvien zinām, kur viņš ir?

Misters Norels apsēdās pie sudraba trauka un ķērās pie darba. Minūtes pie­cas pacietīgi noņēmies, viņš sacīja:

Mister Streindž, no Džona Askglāsa nav ne miņas. Bet es pameklēju ari lēdiju Poulu un misis Streindžu. Lēdija Poula ir Jorkšīrā un misis Streindža ir Itālijā. Elfu valstī no abām nav palikusi pat ēna. Viņas ir pilnīgi atburtas.

Par atbildi viņam bija klusums. Streindžs strauji aizgriezās.

Bet tas ir ļoti savādi, — misters Norels brīnīdamies runāja tālāk. - Mēs dabūjām gatavu visu, ko gribējām, bet kā mēs to izdarījām, es ne mazākajā mērā nesaprotu. Atliek tikai pieņemt, ka Džons Askglāss redzēja, kas nav pareizi, un pats ar savu roku mūsu misēkļus izlaboja! Diemžēl viņš tomēr nebija tik izpa­līdzīgs, lai atsvabinātu mūs no Tumsības. Tā nekur nav pazudusi.

Misters Norels apklusa. Acīmredzot tāds ir viņa liktenis — vienvienīgi bai­les, šausmas un vientulība! Viņš rāmi sēdēja diezgan ilgi, gaidīdams, kad viņu pārņēms šīs nejaukās izjūtas, taču pēdīgi bija spiests atzīt, ka neko tādu nejūt. Patiesībā viņam šobrīd dīvaini likās ilgie gadi, ko viņš bija pavadījis Londonā, kur nebija šīs bibliotēkas, kur ministri un admirāļi trenkāja viņu pēc sava prāta un iedomām. Kā, diez, viņš to bija izturējis?

Labi gan, ka es pirmīt to kraukļa aci nepazinu, — viņš mundri sacīja, — citādi laikam būtu pārlieku izbijies!

Jums taisnība, ser, — Streindžs aizsmacis atbildēja. — Jums nudien pa­veicās! Savuties es laikam būšu izdziedināts no vēlmes, lai uz mani skatās. Turp­māk Džons Askglāss drīkst nepievērst man ne mazāko uzmanību!

O, jā, jā! — misters Norels piebalsoja. — Ziniet, mister Streindž, jums nu gan derētu atmest šo paradumu visu ko vēlēties. Burvim tas ir ļoti bīstami! — Un viņš uzsāka garu un ne sevišķi aizraujošu stāstu par kādu četrpadsmitā gadsimta Lankašīras burvi, kuram bieži uznākušas dažnedažādas vēlmes un viņš briesmīgi nomocījis sava ciema ļaudis, neviļus pārvērsdams govis māko­ņos, katlus kuģos, likdams cieminiekiem runāt nevis ar vārdiem, bet ar krāsām, kā arī radīdams neskaitāmas citas maģiskas nekārtības.

Sākumā Streindžs klausījās labi ja ar vienu ausi un viņa retās atbildes bija nesakarīgas un aplamas, tomēr pamazām kļuva uzmanīgāks un galu galā sāka runāt savā parastajā manierē.

Misteram Norelam bija daudz talantu, tomēr spējas lasīt citu sirdīs starp tiem nepavisam nebija. Streindžs neuzņēma valodas par sievas atgūšanu, un misters Norels nosprieda, ka šis notikums bijušo mācekli nav sevišķi aizkus­tinājis.

1817. gada februāris/pavasaris

Čaildermass lēni jāja uz priekšu, Vinkuls gāja viņam blakus. Apkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās sniegots tīrelis ar cērpiem un lēzeniem pakalniem: tas viss kopā izskatījās pēc milzīgas dūnu segas. Arī Vinkuls laikam bija nācis uz līdzīgām domām, jo ņēmās sīki un pamatīgi stāstīt, kādā mīkstā gultā viņš šo­nakt grasās gulēt un kādas lepnas vakariņas ieturēs, pirms liksies uz saldu dusu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa ieskatā par šiem dzīves svētkiem būs jāmaksā Čail­dermasam, un nevajadzētu sevišķi brīnīties, ja Čaildermasam par viņa nodo­miem atrastos šis tas sakāms, — tomēr Čaildermass klusēja. Viņa prātu izpilnām nodarbināja grūtais jautājums, vai Vinkulu vajadzētu parādīt Streindžam un Norelam: vai tomēr labāk ne. Zināms, atrast nevienu citu, kas gana lietpratīgi spētu izpētīt Vinkulu, neizdotos ne visā Anglijā, bet no otras puses Čaildermass nespēja pat iedomāties, ko burvji varētu sacīt un darīt, piepeši ieraudzījuši cil­vēku, kurš reizē ir grāmata. Čaildermass pakasīja vaigu. Tajā bija tikko sataus­tāma, labi sadzijusi rēta — šaura sudraba švīka viņa brūnajā sejā.

Vinkuls bija beidzis tarkšķēt un apstājies ceļa vidū. Sega bija noslīdējusi viņam no pleciem, un viņš sparīgi braucīja augšup svārku piedurknes.

Kas Uid nu? — jautāja Čaildermass. — Kas tev lēcies?

Es esmu mainījies! — Vinkuls atsaucās. — Skaties! —Viņš novilka svār­kus un pavēra vaļā kreklu. — Tagad tur ir citi vārdi! Uz rokām, uz krūtīm, visur! Agrāk es vēstīju ko citu! — Nepievērsdams uzmanību aukstumam, viņš sāka izģērbties. No jauna izmeties gluži kails, viņš, līksmodamies par pārvērtībām, dancoja apkārt kā zilādains velns.

Čaildermass nokāpa no zirga, manīdams, ka viņu pārņem šausmas un iz­misums. Viņš ar tādām pūlēm bija izglābis Džona Askglāsa grāmatu no nāves un iznīcības, un tad pēkšņi, kad jau šķita, ka viss būs labi, grāmata pati bija sacēlusies pret viņu.

Ātrāk, mums pēc iespējas ātrāk jānonāk kādā tavernā! — viņš ieklie­dzās. — Jāsadabū tinte un papīrs! Vārdu pa vārdam jāpieraksta viss, kas uz tevis bija rakstīts! Tev vajadzēs atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam.

Vinkuls skatījās viņam pretī, it kā bītos, vai Čaildermass pēkšņi nav galīgi zaudējis prātu:

Kāpēc?

Tā taču bija Džona Askglāsa maģija! Džona Askglāsa domas! Tās nekur citur nebija pierakstītas! Par katru cenu vajag tās saglabāt.

Vinkulam joprojām neausa gara gaisma:

Kāpēc? — viņš vēlreiz jautāja. — Džons Askglāss tās neuzskatīja pat saglabāšanās vērtām.

Bet kāpēc tu pēkšņi pārvērties? Tā pēkšņi, nevietā un nelaikā?

Kāpēc tu tā domā? Tas notika īstajā brīdī. Agrāk es biju Pareģojums, bcl nākotne, ko es pareģoju, jau ir iestājusies. Pats par sevi saprotams, ka man vajadzēja mainīties — citādi es tagad būtu Vēsture! Sausa un garlaicīga Vēsture!

Bet kas tad tu esi?

Vinkuls paraustīja plecus.

Varbūt recepšu grāmata! Varbūt romāns! Varbūt sprediķu krājums! — Šīs iespējas viņu vareni uzjautrināja un, savā nodabā hihinādams, viņš no jauna metās dancī.

Es ceru, ka tu joprojām esi maģijas grāmata! Bet ko tu paud? Vinkul, vai tu mēģini man iestāstīt, ka tā arī neesi iemācījies izlasīt šos burtus?

F.s esmu Grāmata! —Vinkuls palēcienā apstājās. — Grāmatas uzdevums ir glabāt vārdus. Es tos glabāju. Par to nozīmi jālauza galva Lasītājam.

Bet pēdējais Lasītājs sen ir miris!

Vinkuls bezrūpīgi paraustīja plecus.

Kaut kas taču tev jāzina! — Čaildermass kliedza, vai smakdams aiz dus­mām. Viņš saķēra Vinkulu aiz rokas. — Kas te rakstīts? Kas ir šis ragainais un pārsvītrotais aplītis? lās atkārtojas neskaitāmas reizes. Ko tas nozīmē?

Vinkuls atsvabināja roku.

Tas nozīmē pagājušo otrdienu, — viņš atmeta. — Tas nozīmē trīs cūkas, un vienai galvā salmu cepure! Tas nozīmē: "Sallija mēnesnīcā gāja diet un pazaudēja rožainu tarbiņu!" — Viņš vīpsnādams padraudēja Čaildermasam ar pirkstu. — Es zinu, kas tev aiz ādas! Tu ceri kļūt par nākamo Lasītāju!

Varbūt, — noteica Čaildermass.— Kaut arī es varētu apēst savu labo roku, ja saprotu, kā lai to dabū gatavu. Bet nevienu labāku nākamo Lasītāju es Anglijā neredzu. Lai notiek, kas notikdams, es tevi vairs neizlaidīšu no acīm. No šā brīža, Vinkul, mēs ar tevi būsim viens otra ēnas.

Vinkuls uzreiz saskāba un īdzīgi sāka ģērbties.

Anglijā atgriezās pavasaris. Arkliem pa pēdām lidoja putni. Saulē sila akmeņi. Lieti un vēji kļuva maigāki un iesmaržojās pēc zemes un dzietiem. Meži iekrāso­jās tik maigā, tik liegā zaļumā, ka to gandrīz nevarēja saukt par krāsu. Tā drīzāk bija zaļuma noģieda— it kā koki sapņotu zaļus sapņus vai domātu zaļas domas.

Anglijā atgriezās pavasaris, bet Streindžs un Norels neatgriezās. Hartfjū abatiju ieskāva Tumsības Stabs un Norels dienas gaismā nebija redzēts. Ļaudis prātoja, vai Streindžs nav Norelu nogalinājis, vai varbūt Norels nogalinājis Streindžu, cik lielā mērā katrs no viņiem to būtu pelnījis un vai kādam nevajadzētu iet un visu izdibināt.

Taču, iekams gudras galvas, pārspriežot šos interesantos jautājumus, paspēja nonākt pie kāda slēdziena, Tumsība nozuda — paņemdama sev līdzi Hartfjū abatiju, itin visu: namu, parku, tiltu un upes līkumu. Ceļi, kas agrāk veda uz Harfjū, tagad griezās atpakaļ vai izveda garlaicīgās birztalās un lauku nostūros, uz kuriem nevienam nebija vēlēšanās doties. Tas pats baigais liktenis piemeklēja Hanover- skvēra namu un abus Streindža namus — gan to, kas atradās Soho-skvērā, gan viņa dzimtmājas Klanā. [143] [1] Vēl daudzus gadus pēc tam klanieši stāstīja, ka ziemas pilnmēnesi vajag nostāties zem viena īpaša koka, pasniegties uz pirkstgaliem, izstiept kaklu un skatīties cauri cita koka zarotnei, tad tālumā varēs redzēt Ašfēru. Sniegā un mēnesnīcā nams izskatoties ļoti pamests, vientuļš un spokains. Tomēr gāja laiks, saauga koki un Ašfēru vairs nevarēja saskatīt.Tikai viena vienīga būtne visā Londonā vēl spēja atrast Soho- skvēra namu — tas bija Džeremija Džonsa kaķis Balfinčs. Patiesībā Balfinčs lai­kam nebija pamanījis, ka nams vispār ir mainījies, un viņš iegriezās tajā, kad vi­ņam labpatika, vienā mierā ieslīdēdams starp 30. un 32. numuru, un visi, kas bija tam liecinieki, vienā balsi apgalvoja, ka neko tik savādu savu mūžu nav redzējuši. [144] [1] tas nebija nekas sevišķs. "Mūsdienu burvī" (1812. gada rudens laidienā) lasāms: "Kur ir Peila nams? Kur Stoksija nams? Kāpēc tos vairs neviens nav redzējis? Peils dzīvoja Vor- vikā. Visi zināja, kurā ielā. Stoksija nams atradās pretī F.kseteras katedrālei. Kur ir karaļa Kraukļa Ņūkāslas pils? Visi, kas to skatījuši savām acīm, apgalvoja, ka otrs tik skaists un lepns nams pasaulē nav atrodams, — bet vai modernajos laikos kāds ir to redzējis? Neviens pats. Vai kaut kur ir rakstīts, ka tas nopostīts? Nē. Tas gluži vienkārši izgaisa no zemes vir­sus. Visi šie nami kaut kur pastāv, bet, kad burvis aizceļo vai nomirst, tie izgaist. Viņš pats var iet un nākt pēc patikas, turpretim neviens cits tos nejaudā atrast."

Lords Liverpūls un pārējie ministri, visiem dzirdot, gari un plaši izteica savu lielo nožēlu par Streindža un Norela pazušanu, taču klusībā priecājās, ka tikuši vaļā no šīs ķēpīgās padarīšanas. Ne Streindžs, ne Norels galu galā nebija izrādī­jušies tik cienījami kā sākumā izskatījās. Abi bija nodarbojušies — nu, labi, melnā maģija tā nebija, taču viņu maģijas nokrāsa katrā ziņā bija tumšāka nekā vēlams un pieļaujams. Ministri pievērsās daudzajiem jaunajiem burvjiem, kuru pēkšņi bija saradies tik daudz kā sēņu pēc lietus. Šie burvji gandrīz nebūra un lielākoties bija pagalam nemācīti, toties kašķīgumā gan pilnīgi līdzinājās Strein­džam un Norelam, un vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdomāt, kā tos savaldīt. Mis­tera Norela vēlēšanās atjaunot "Piecu pūķu" tiesu (atcerieties, pirms neilga laika tas likās gluži lieki un nevajadzīgi) piepeši tika atzīta par ārkārtīgi savlaicīgu. [145] [1] Daudzi no jaunajiem burvjiem rakstīja lordam Liverpūlam un ministriem, prasīdami atļauju doties meklēt Streindžu un Norelu. Daži savā tālredzībā pat pievienoja vēstulēm sarakstus, uzskaitīdami, kāds maģisks un ikdienišķs ekipējums viņiem būs vajadzīgs, un cerēdami, ka valdība būs tik laipna un viņiem to sagādās. Kāds džentlmenis no Plimutas, vārdā Bīčs, vēlējās, lai viņa rīcībā uz laiku nodod Inniskillingas dragūnu pulku.

Marta otrajā nedēļā Jorkas "Vēstnesī" parādījās sludinājums, kas vērsās pie Jorkas Mācīto burvju biedrības kādreizējiem locekļiem un visiem, kas vēlētos iestāties šai biedrībā. Šie džentlmeņi tika aicināti nākamajā trešdienā (tradi­cionālajā biedrības sanāksmju dienā) ierasties tavernā "Senā zvaigzne".

To Jorkas biedrības locekļu, kurus šis paziņojums nepatīkami aizvainoja, bija vismaz tikpat daudz kā to, kuri nopriecājās. Aicinājums bija publicēts avīzē — tātad izlasīt varēja kurš katrs, kas varēja atļauties samaksāt vienu peniju. Bez tam sludinājuma autors (kurš savu vārdu nebija minējis) bija atļāvies aicināt nepiederošas personas stāties Jorkas biedrībā — un to darīt viņam nekādā ziņā nebija tiesību.

Kad pienāca augšminētais vakars un vecbiedri ieradās "Senajā zvaigznē", viņi zālē atrada vismaz piecdesmit burvju (vai topošo burvju). Visas ērtākās vie­tas jau bija aizņemtas, un vecbiedri (viņu vidū misters Segunds, misters Hani­fūts un doktors Fokskāstls) bija spiesti apsēsties uz paaugstinājuma, kas atradās diezgan tālu no kamīna. Tomēr šiem sēdekļiem bija arī savas priekšrocības: viņi varēja labi aplūkot jaunos burvjus.

Nē, šis skats nelika vecbiedru krūtīs iesvelties siltai prieka liesmai. Sanākusi bija visnotaļ raiba publika. ("Es ļoti šaubos," izteicās dr. Fokskāstls, "vai kaut viens no viņiem ir džentlmenis.") Zālē sēdēja divi fermeri un vairāki tirgotāji, bāls, gaišmatains un uzbudināts jauneklis, kurš kaimiņiem klāstīja savu pār­liecību, ka sludinājumu laikrakstā nopublicējis pats Džonatans Streindžs, jā, jā, pats Streindžs kuru katru bridi ieradīsies un mācīs viņiem maģiju! Vēl bija ieradies priesteris, un tas jau bija cerīgāk: gludi skūts, nopietns, gadus piecdes­mit, sešdesmit vecs vīrs melnās drānās. Viņam līdzi bija atnācis suns, tikpat sirms un cienījams kā saimnieks, un jauna, uzkrītoša sieviešu dzimuma per­sona sarkanā samta kleitā. Tas vairs nepavisam nešķita cienījami. Personai bija tumši mati un varen apņēmīga sejas izteiksme.

Mister Teilor, — doktors Fokskāstls vērsās pie viena no saviem līdzgait­niekiem, — esiet tik laipns, lieciet, lūk, tam džentlmenim noprast, ka pie mums nav pieņemts ierasties kopā ar ģimenes locekļiem.

Misters Teilors aizjoza teciņiem.

Jorkas biedrības patriarhi no savām ērtajām vietām redzēja, ka gludi skū­tais melnsvārcis ir iecirtīgāks, nekā varētu padomāt, skatoties uz viņa lēnprā­tīgo seju: viņš itin asi atcirta misteram Teiloram.

Misters Teilors atgriezās ar šādu vēsti:

Misters Redrūts lūdz biedrības locekļus viņu atvainot, taču viņš nepavi­sam neesot burvis. Viņu gan ļoti interesējot maģija, taču neesot nedz nepiecie­šamo zināšanu, nedz iemaņu. Burve esot viņa meita. Viņam esot dēls un trīs meitas, visi četri — burvji. Pārējie piedalīties sanāksmē neesot vēlējušies. Viņiem negriboties biedroties ar citiem burvjiem, un viņi labprātāk nododoties studi­jām mājās, kur neviens viņus netraucē.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kura laikā vecbiedri pūlējās kaut ko sa­prast, bet tā arī nenieka nesaprata.

Varbūt suns ir ari burvis? — noprasīja misters Fokskāstls, un vecbied- riem vajadzēja smieties.

Drīz kļuva skaidrs, ka jaunpienācēju vidū bez grūtībām var izšķirt divas ievirzes. Viena no pirmajām vārdu ņēma mis Redrūta, jaunā dāma sarkanajā samta kleitā. Viņa runāja klusi un ļoti ātri, tādēļ ne visiem burvjiem saprotami, tomēr savos vārdos viņa ielika lielu dedzību. Viņas galvenā doma, cik varēja no­skārst, bija tāda, ka Džonatans Streindžs ir visu burvju burvis! Gilberts Norels ir nulle! Streindžs drīz tiks attaisnots, bet Norels nonāks vispārējā apsmieklā! Maģija atsvabināsies no Gilberta Norela uztieptajiem žņaugiem! Sie izteikumi līdz ar daudzkārtēju atsaukšanos uz Streindža zudušo šedevru "Angļu maģijas vēsture un prakse" mudināja citus burvjus dusmīgi iebilst un apgalvot, ka Strein­dža grāmatā čum un mudž ļaunas burvestības un pats Streindžs, pēc visa sprie­žot, ir slepkavnieks! Visiem zināms, ka viņš nogalinājis savu sievu, [146] 1 Šie apmelojumi tika atspēkoti vien 1817. gada jūnijā, kad Arabella Streindža atgriezās Anglijā. un, jādomā, ari Norelu!

Vārdu cīņas kļuva arvien karstākas, taču pēkšņi pārtrūka, ierodoties vēl di­viem. Abi ne mazākajā mērā neizskatījās cienījami: gariem, pinkainiem matiem, aizvēsturiskiem svārkiem — tomēr viens pavisam noteikti bija tikai klaidonis un nekas vairāk, savuties otrs šķita stipri kārtīgāks un atstāja lietišķa — varētu pat gandrīz teikt, valdonīga — cilvēka iespaidu.

Blandoņa neveltīja Jorkas burvjiem ne skatienu: viņš vienā mierā apsēdās uz grīdas un pieprasīja džinu un karstu ūdeni. Otrs aizsoļoja līdz zāles vidum, apstājās un nolūkojās uz visiem ar greizu smaidu sejā. Paklanījies misis Red- rūtai, tas uzrunāja burvjus šādiem vārdiem:

Esiet sveicināti, džentlmeņi! Esiet sveicināta, kundze! Daži no jums, iespē­jams, mani atceras: mēs tikāmies pirms desmit gadiem, kad misters Norels uzstājās ar burvestību Jorkas katedrālē. Mani sauc Džons Čaildermass. Vēl pirms nepilna mēneša es kalpoju Gilbertam Norelam. Šis, — viņš runāja par to, kurš bija apsēdies uz grīdas,— ir Vinkuls, kādreizējais Londonas ielu burvis.

Tālāk Čaildermass netika: visi reizē sāka runāt. Jorkas biedrības agrākie lo­cekļi ar šausmām atskārta, ka viņi cēlušies no saviem ērtajiem krēsliem pie kamīna un nākuši šurp, lai klausītos, kas sakāms kalpam, — bet, kamēr šie džentlmeņi atviegloja sirdi, izsacīdami savu sašutumu, lielais vairums jaunpienācēju ļāvās pavisam citām izjūtām. Viņi visi bija vai nu streindžieši, vai norelieši, taču ne­viens visā šai pulkā nekad nebija dabūjis savu varoni redzēt, un atskāršot, ka viņu priekšā piepeši nostājies cilvēks, kurš personiski pazinis gara milzi, viņus pārņēma neiedomājams satraukums.

Čaildermasu visa šī klaberjakts ne mazākajā mērā neietekmēja. Viņš rāmā garā nogaidīja, līdz troksnis noklusīs tiktāl, ka viņš atkal varēs ko pateikt, un pavēstīja:

Esmu ieradies, lai jums paziņotu, ka līgums ar Gilbertu Norelu ir lauzts. Tas ir lauzts un vairs nav spēkā. Ja vēlaties, jūs atkal varat būt burvji.

Viens no jaunajiem burvjiem kliegšus jautāja, vai Streindžs ieradīšoties. Citam vajadzēja zināt, vai ieradīsies Norels.

Nē, kungi, — atbildēja Čaildermass. — Viņi neieradīsies. Jums vajadzēs apmierināties ar mani. Es nedomāju, ka Streindžs un Norels vēl kādreiz parā­dīsies Anglijā. Vismaz ne šajā paaudzē.

Kāpēc? — vaicāja misters Segunds. — Kur viņi ir?

Čaildermass smaidīja:

Kurp visos laikos devušies burvji. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Kāds Norela piekritējs izteicās, ka Džonatans Streindžs īstajā brīdī aizmu- cis no Anglijas, citādi viņš katrā ziņā nonāktu pie karātavām.

Uzbudinātais gaišmatis dzēlīgi atcirta, ka noreliešu bandai drīzumā sāks klāties plāni. Vai tad noreliskās maģijas pamatprincips nav tāds, ka visam jābal­stās uz grāmatām? Ko viņi, lūdzu, grasoties lasīt, ja reiz visas grāmatas aizgā­jušas garu ceļu līdz ar Hartfjū abatiju? [147] [1] Mūsdienās ir ļoti maz burvju, kuri atklāti neatzītu sevi vai nu par streindžiešiem, vai par noreliešiem. Vienīgais ievērības cienīgais izņēmums ir pats Džons Čaildermass: jautāts par to, kam viņš pieslejas, viņš apgalvo, ka vairāk vai mazāk abiem. Tikpat labi kāds varētu sacīt, ka reizē ir gan vigs, gan torijs: nevienam nav skaidrs, kā tas ir iespējams.

Kungi, jums Hartfjū bibliotēka nav vajadzīga, — teica Čaildermass. — Un Hanover-skvēra bibliotēka tāpat. Esmu ieradies pie jums ar kaut ko daudz vēr­tīgāku. Ar grāmatu, pēc kuras Norels gadiem ilgi dzinās, bet tā arī nedabūja. Grāmatu, par kuras pastāvēšanu Streindžs pat nenojauta. Esmu ieradies pie jums ar Džona Askglāsa grāmatu.

No jauna sākās kliegšana, troksnis un lērums. Tam visam pa vidu mis Red- rūta, liekas, teica runu, aizstāvēdama Džonu Askglāsu, kuru neatlaidīgi dēvēja par viņa svētību un par Karali, it kā viņš kuru katru brīdi varētu iejāt pa Ņū- kāslas vārtiem, lai atkal no jauna valdītu Ziemeļanglijā.

Klusu! — kliedza doktors Fokskāstls, un viņa skaļā, svarīgā balss vispirms apklusināja tuvāk sēdošos un pēc tam arī visus sanākušos. — Kur jūs redzat grāmatu? Šī neģēļa rokas ir tukšas! Kungi, tā ir krāpšana! Lieku galvu ķīlā, viņš tīko pēc mūsu naudas! Nu, ser? — (Tas bija sacīts Čaildermasam.) — Kāpēc jūs klusējat? Rādiet šurp savu grāmatu —ja tāda vispār ir!

Jūs maldāties, ser, — Čaildermass atbildēja, smaidīdams savu garo, tumšo un greizo smaidu. — Man 110 jums neko nevajag. Vinkul! Piecelies!

Greistilu namā Padujā visi mājinieki un saimes ļaudis domāja vienīgi par to, kā pēc iespējas labāk izdabāt Streindža kundzei, un katrs to darīja pa savam. Daktera Greistila mierinājumi visbiežāk izpaudās filozofiski. Viņš centās atce­rēties vēsturiskus piemērus, kad cilvēki — jo īpaši dāmas — bija braši uzva­rējuši pretišķīgus apstākļus, turklāt nereti ar draugu palīdzību. Abi kalpi, Miničello un Frenks, skrēja atvērt viņas priekšā durvis, vienalga, vai viņa vēlē­jās vai nevēlējās kaut kur iet. Bonifācija gadu ilgu uzturēšanos Elfu valstī, liekas, uzskatīja par tādu kā sevišķi nelāgu saaukstēšanos un nemitīgi pienesa Ara­bellai spēcinošus uzlējumus. Krustmāmiņa Greistila dzenāja kalpus pa visu pilsētu, meklējot vislabākos vīnus un retākos gardumus; viņa sapirkās vismīk­stākos dūnu spilvenus, it kā cerēdama, ka Arabellai pietiks vien nolikt uz tiem galvu, un visi briesmīgi notikumi aizmirsīsies. Tomēr noderīgākās no visiem piedāvātajiem remdinājumiem Arabellai laikam bija sarunas ar Floru.

Kādu rītu abas kopā sēdēja un izšuva. Tad Arabella ar nepatiku nolika šuvekli malā un piegāja pie loga.

Mani apsēdis nemiera gars, — viņa sacīja.

Tas nav nekāds brīnums, — Flora saudzīgi bilda. — Esiet pacietīga. Drīz jūs atkal būsit tāda pati kā agrāk.

Tiešām? — Arabella nopūtās. — Godīgi sakot, es pati vairs neatceros, kāda es agrāk biju.

Es jums pastāstīšu. Jūs vienmēr bijāt mundra un jautra — kaut arī jūs bieži atstāja vienu pašu. Jūs nekad nedusmojāties — kaut arī bieži iemeslu būtu atliku likām. Jūsu runa allaž izcēlās ar asprātību un gudrību, — kaut arī jūs par to nemēdza slavēt un gandrīz vienmēr pretim cēla iebildumus.

Arabellai bija jāsmejas:

Žēlīgā debess, es nu gan biju tīrais brīnums! Tiesa, — viņas smaids sa­šķobījās, — es nedomāju, ka jūsu uzzīmētais portrets ir sevišķi ticams, jūs taču mani nepazināt.

Man stāstīja misters Streindžs. Tie ir viņa vārdi.

Ā! — Arabella aizgriezās.

Flora nodūra acis un klusi sacīja:

Viņš atgriezīsies un palīdzēs jums atspirgt. Neviens cits to nespēj. Jūs atkal būsit laimīga. — Viņa pacēla galvu.

Arabella uzreiz neatbildēja. Tad ierunājās:

Es baidos, ka mēs vairs nekad neredzēsimies.

Flora atkal ķērās pie šuvekļa. Pēc brīža viņa ieminējās:

Cik savādi, ka galu galā viņš atgriezās pie sava skolotāja.

Vai tad? Man tas nešķiet necik pārsteidzoši. Es brīnījos, ka viņi naidojās tik ilgi. Man jau šķita, ka vēl ne mēnesis nebūs pagājis, kad abi jau atkal būs labākie draugi.

Vai tiešām? Apbrīnojami! — atsaucās Flora. — Laikā, ko misters Streindžs pavadīja pie mums, viņam neatradās neviens labs vārdiņš, ko sacīt par misteru Norelu, — un misters Norels maģijas žurnālos publicēja visādas šausmas par misteru Streindžu.

O, kā gan citādi! — Arabella vienā mierā atrauca. — Viņiem vienkārši bija uznācis dullums. Abi ir stūrgalvīgi kā āži. Man nav pamata misteru Norelu mīlēt — kur nu! Bet es zinu, ka viņš visupirms ir burvis un tikai tad nāk viss pārējais — un Džonatans ir gluži tāds pats. Viņiem abiem svarīgas ir tikai grā­matas un maģija. Neviens cits šajās lietās nenieka nesajēdz, tādēļ arī ir tikai da­biski, ka viņi abi atkal ir kopā.

Aizritēja nedēļas, un Arabella smaidīja un smējās arvien biežāk. Viņa sāka interesēties par savu jauno draugu dzīvi, viņas dienas aizpildīja maltītes patī­kamā sabiedrībā, sīki uzdevumi pilsētā un citi jauki draudzības pienākumi — vienkāršas, ģimeniskas nodarbes, kurās viņas izmocītais prāts un ievainotais gars spirgtin atspirga. Arabella reti domāja par pazudušo vīru, vien jutās patei­cīga, ka viņš to atsūtījis tieši pie Greistiliem.

Tai laikā Padujā uzturējās kāds jauns īru kapteinis, un neviens vien izteica noskārtu, ka Flora ir viņu savaldzinājusi — kaut pati Flora apgalvoja, ka tā ne­pavisam neesot. Pie Vaterlo viņš bija kavalērijas eskadrona priekšgalā traucies tieši pretim baismīgai pretinieka ugunij, taču, ja tuvumā atradās Flora, visa viņa drosme izgaisa kā nebijusi. Lūkodamies uz jaunavu, viņš vienmēr nosarka, un, kad viņa ienāca pa durvīm, vairs nezināja, kur dēties. Viņš glābās, ievākdams no misis Streindžas ziņas par to, kad Flora varētu doties pastaigā pa Prāto della Valle (brīnišķīgs dārzs pašā pilsētas sirdī) vai nākamreiz apciemos Baksterus (kopīgi draugi); Arabella mīļuprāt izlīdzēja.

Tomēr gūstniecības laiks bija atstājis viņā dziļas pēdas. Arabella bija piera­dusi augu nakti dejot, un viņu mocīja bezmiegs. Reižu reizumis viņa naktī dzirdēja sērīgu vijoli un stabuli, kas spēlēja elfu meldijas un sauca viņu dejot, bet pat doma par dejām viņai bija nepanesama.

Parunājiet ar mani, — viņa tādos vakaros aicināja Floru un krustmāmiņu Greistilu. — Parunājiet ar mani, tad es izturēšu. — Tad viena vai abas sēdēja pie viņas gultas un runāja visu, kas ienāca prātā. Tomēr dažkārt dziņa, kas viņu urdīja — ne­ļāva viņai palikt uz vietas — nebija pārvarama, un viņa staigāja šurpu turpu pa gu­ļamistabu, kas viņai bija kopīga ar Floru; vairākas reizes dakteris un Frenks laipni ziedoja savu naktsmieru un pavadīja Arabellu pastaigās pa tumšajām Padujas ielām.

Vienā no šādām aprīļa naktīm viņi gāja pa kvartālu netālu no katedrāles; Arabella un dakteris Greistils pārsprieda nākamajā mēnesī paredzēto aizceļo­šanu uz Angliju. Arabellu mazliet biedēja tas, ka atkal vajadzēs sastapt vecos angļu draugus, un dakteris viņu drošināja. Piepeši Frenkam paspruka pārsteiguma sauciens: viņš rādīja augšup.

Zvaigznes mainījās un pārvērtās; viņiem virs galvas debesīs mirdzēja jauni zvaigznāji. Priekšā bija senatnīga akmens arka. Tas nešķita nekas neparasts — Paduja ir pilna ar vilinošām durvjailām, arkām un arku rindām, — tomēr šī ļoti atšķīrās no citām. Paduja ir celta no viduslaiku ķieģeļiem, tādēļ visbiežāk tās ielas priecē acis ar sārti zeltainiem toņiem. Šī arka bija no drūmiem, tum­šiem ziemeļu akmeņiem, no abām tās pusēm pretī lūkojās Džona Askglāsa sta­tujas — viņa seju līdz pusei slēpa ar kraukļa spārniem rotāta bruņcepure. Arkas ailē stāvēja gara auguma cilvēks.

Arabella nespēja sadūšoties.

Jūs paliksiet tepat tuvumā? — viņa vaicāja dakterim Greistilam.

Mēs ar Frenku nekur prom neiesim, — dakteris apliecināja. — Nekus­tēsimies ne no vietas. Tikai pasauciet!

Tālāk viņa gāja viena. Cilvēks, kas stāvēja arkas ailē, lasīja grāmatu. Viņai pienākot klāt, tas pacēla acis, un viņa sejā bija tā pati vecā, mīļā izteiksme: apju­kums, īsti neatceroties, kas viņš ir un kāda viņam daļa gar pasauli, kas pastāv viņpus grāmatas lappusēm.

Šoreiz tu esi ieradies bez vētrām un negaisiem, — bilda Arabella.

A, tu esi par to dzirdējusi? — Streindžs it pašapmierināti nosmējās. — Jā, varbūt tas bija mazliet pārspīlēti. Lāgā neatbilda labas gaumes kanoniem. Lai­kam Venēcijā biju pārāk daudz uzturējies lorda Bairona sabiedrībā — man bija maķenīt pielipis viņa stils.

Viņi mazliet pastaigājās, un virs viņu galvām ik brīdi parādījās jauni zvaig­žņu raksti.

Tu labi izskaties, Arabella, — viņš sacīja. — Es baidījos… No kā es baidī­jos? O, man bija tūkstošiem baiļu! Baidījos, ka tu negribēsi ar mani runāt. Bet tu atnāci. Es par to ļoti priecājos.

Tu vari aizmirst par savām tūkstoš bailēm, — viņa atbildēja. — Vismaz par mani vari būt drošs. Vai tu esi izdomājis, kā izklīdināt Tumsību?

Nē, pagaidām neesmu. Tiesa, pēdējā laikā mums bija tik daudz darba — dažas jaunas hipotēzes par najādām —, ka gandrīz neatlika laika nopietni pie­vērsties šai problēmai. Bet Gubērta "Apollona vārtu sargā" ir dažas vietas, kas varētu lieti noderēt. Mēs nezaudējam cerību.

Es par to priecājos. Domājot, kā tev jācieš, es jūtos ļoti nelaimīga.

Neesi nelaimīga, es tevi lūdzu. Ir gan visādas neērtības, bet es neciešu. Jā, sākumā varbūt, bet tagad vairs ne. Un mēs ar Norelu nemaz neesam pirmie angļu burvji, kas turpina darbu, būdami nožāvēti. Roberts Daimoks divpadsmi­tajā gadsimtā sagāja naidā ar kādu elfu un vairs nespēja parunāt, vien dziedāt — diez vai tas ir tik patīkami kā izklausās. Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds burvis, kura pēdas bija no sudraba, tas noteikti bija ļoti ērcinoši. Turklāt kurš var apgalvot, ka Tumsība nenāks mums par labu? Mēs pošamies atstāt Angliju un droši vien sastapsim dažnedažādus dīvaiņus. Angļu burvis — tas vien ir kaut kas iespaidīgs. Divi angļu burvji, es teiktu, ir divtik iespaidīgi, — bet, ja abi angļu burvji ir tinusies Necaurredzamā Tumsībā — o, tu tikai padomā! Tas noteikti iedvesīs šausmas visiem, kas nav gluži padievi!

Kurp jūs dosities?

O, visur kur! Šī pasaule ir tikai viena no daudzām, un burvim nav vē­lams kļūt pārāk — kāds būtu īstais vārds? — vietējam.

Bet ko teiks misters Norels? — Arabellai šis nodoms nešķita diezcik pār­liecinošs. — Viņam nekad nav paticis ceļot — viņu ērcināja pat vajadzība do­ties uz Portsmutu.

Ā, tā jau arī ir viena no šī pārvietošanās veida priekšrocībām. Viņš var vispār neiziet no mājas, ja viņam tā labāk tīk. Pasaule — visas pasaules — nāk pie mums. — Viņš apklusa un atskatījās. — Man nevajadzētu iet tālāk. Esmu mazliet aizblandījies. Ir daži ar zavestu saistīti apsvērumi, kuru dēļ mums ar Norelu nav vēlams aizklīst tālu vienam no otra. Arabella, — viņš neparasti nopietni turpināja, — es nespēju pat izteikt, cik mokoša man bija doma, ka tu atrodies pazemē. Es būtu darījis visu — pilnīgi visu —, lai tevi no turienes izpestītu.

Arabella saņēma Streindža rokas un viņas acis mirdzēja.

Tu jau to izdarīji, — viņa čukstēja. Abi ilgi lūkojās viens otram acīs, un tai brīdī viss bija tāpat kā agrāk — it kā viņi ne uz mirkli nebūtu šķīrušies; bet viņa neteica, ka dosies Tumsībā kopā ar viņu, un Streindžs nelūdza, lai viņa to dara.

Agri vai vēlu, — viņš sacīja, — es atradīšu īstos buramvārdus un izklīdi­nāšu tumsu. Agri vai vēlu es atgriezīšos pie tevis.

Jā. Agri vai vēlu. Es tevi gaidīšu.

Viņš pamāja un jau it kā grasījās doties prom, tad pavilcinājās.

Bella, — viņš bilda, — neģērbies melnā. Neesi atraitne. Esi laimīga. Es gribu domāt, ka tu esi laimīga.

Tā būs, es tev apsolu. Un kā man domāt par tevi?

Streindžs brīdi padomāja un iesmējās:

Iztēlojies, ka es esmu iebāzis degunu grāmatā!

Viņi saskūpstījās. Tad viņš spēji pagriezās un nozuda Tumsībā.

Pirmā daļa Misters Norels

Hartfjū bibliotēka 9

Traktieris "Senā zvaigzne" 22

Jorkas akmeņi 35

Angļu maģijas draugi 45

Drolaits 57

"Maģija nav cienījama, ser" 73

Otru reizi tādas izdevības var nebūt 84

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas 91

Lēdija Poula 100

Cik grūti likt burvi pie darba 105

Bresta 108

Angļu maģijas gars mudina misteru Norelu

steigties palīgā Lielbritānijai 113

Burvis no Trednīdl-strītas 124

Ferma "Salauztā sirds" 133

"Kā jūtas lēdija Poula?" 141

Zudusī cerība 151

Divdesmit piecu gineju neizskaidrojamā parādīšanās 158

Sers Volters lūdz padomu dažādu profesiju džentlmeņiem 167

Klubs "Rītausmas zēni" 175

Šaubīgais cepurnieks 182

Marseļastaro 190

Zižļu bruņinieks 198

Otrā daļa Džonatans Streindžs

Ēnu nams 217

Otrs burvis 232

Burvja audzināšana 243

Valstsābols, kronis un scepteris 257

Burvja sieva 269

Roksboro hercoga bibliotēka 285

Žozē Eštorila namā 299

Roberta Faindelma grāmata 321

Septiņpadsmit beigti neapolieši 333

Karalis 357

Liec mēnesi pie manām acīm 375

Tuksneša pievārtē 385

Džentlmenis no Notingemšīras 390

Visi pasaules spoguļi 404

Pieci pūķi 417

"Edinburgas apskatā" lasāms 430

Divi burvji 434

"Varat man ticēt: tādas vietas nav" 450