Donalds E. Vestleiks

Dūmi

Fredijs bija melis. Fredijs bija zaglis.

Un tā, viņa vārds bija Fredijs Nūns, viņš bija ceturtais no deviņiem bērniem, kas dzīvoja nelielā rindu mājā Ozona parkā. 1a atrodas Kvlnsā, Ņujorkas priekšpilsētā, līdzās Džona F. Kenedija Starptautiskajai lidostai, tieši zem katras lielākas lidmašīnas, kas ielido no Eiropas, nolaišanās ceļa, ja vien vējš nepūš no dienvidaustrumiem. Bet tas gadās visai reti. Visu viņa bērnību skaļās un pelēkās lielo, plato reaktīvo lidmašīnu korpusu ēnas stiepās pāri, pāri un pāri Fredijam Nūnam, viņa brāļiem un māsām, un mājai tā, it kā mēģinātu viņus noslaucīt no zemes virsas; taču katra ēna pārslīdēja, bet viņi atradās vēl turpat.

Fredija tēvs strādāja un aizvien vēl strādā Ņujorkas pilsētas Sanitārijas departamentā, karājoties uz atkritumu savākšanas mašīnas aizmugurējā kāpšļa. Viņš ir labā arodbiedrībā un saņem pieklājīgu algu un apdrošināšanu, bet ne pietiekamu ģimenei ar deviņiem bērniem. Var jau būt, ka tieši tāpēc septiņu gadu vecumā vietējā veikaliņa rotaļlietu nodaļā Fredijs Nūns kļuva par zagli.

Un tas, ka viņš kļuva par zagli, bija iemesls, kāpēc viņš kļuva arī par meli. Tie abi iet roku rokā.

Fredija nepabeigtā vidusskola bija pamatīgs dārgakmeņu kalns. Nepagāja ilgs laiks, kad Frediju savaldzināja un padarīja par vergu daudzas vielas, kas viņam ļāva planēt tāluvirs ielidojošo lidmašīnu ceļiem. Nelaime bija tikai tā, ka ikkatrs spēcīgāks produkts, kas viņam ļāva lidot vēl augstāk, arī maksāja vairāk. Sasniedzot četrpadsmit gadu vecumu, Fredija iemesls būt zaglim bija mainījies; viņš to tagad piekopa, kā saka žurnālu nopietnie raksti, lai atbalstītu savu paradumu. Patiesībā tas bija viņa otrs ieradums, jo pirmais jau bija sen iedibināts: būt zaglim. Pirmais paradums balstīja otru.

Fredijs pirmo reizi iekrita sešpadsmit gadu vecumā, nezinot, ka namā, ko viņš Longailendas Masapekva parkā mēģināja aplaupīt, ir

klusā signalizācija — viņi nebija atsaukusiNewsday piegādi, aizejot atvaļinājumā — tā arī bija tā kļūda, ko viņš neapzinājās izdarījis, pirms visas tās policijas patruļmašīnas parādījās pagalmā. Viņu nosūtīja uz mazgadīgo noziedznieku centru pavalsts ziemeļos, kur viņš iepazinās ar puišiem, kas bijadaudz sliktāki nekā viņš. Būdams viens no tiem, kas izdzīvo, Fredijs ātri piemērojās. Par laimi cietums pludoja no narkotikām, tāpat kā kura katra vidusskola, un laiks pagāja ātrāk, nekā tas būtu citos apstākļos.

Tas bija beigas Fredija formālajai izglītībai, taču ne ieslodzījumiem. Viņš izcieta vienu termiņu kā mazgadīgais, tad divus kā pieaugušais, pirms viņš attapās kameru nodalījumā, kas bija brīva no narkotikām, un tā bija situācija, kas gandrīz likās nedabiska. Kas tad bija noticis — baltie cietumnieki, kas bija atdzimuši kā kristiešu fundamentālisti, un melnie, kas bija pieslējušies islamam, nu reiz apvienojās un uzmanīja šādu cietumu kā putekļu sūcēji. Viņi bija daudz veiklāki un daudz niknāki nekā īstie cietumsaigi, un viņi uzturēja šo cietumutīru. Ja pie tevis atrada kaut vaiTylenol tableti, tad vajadzēja atrast nolāpīti labu izskaidrojumu.

Kad viņš ieradās šoreiz, lai atsēdētu piespriesto termiņu, Fredijam bija divdesmit pieci gadi. Vienpadsmit gadus viņš bija lidinājies virs lidmašīnu ceļiem. Nolaišanās, ko viņš šajā kamerā veica, bija nelīdzena, bet viņš to izturēja, un kā saka piloti — katra nolaišanās, pēc kuras tu no skrejceļa aizej savām kājām, ir laba nosēšanās.

Un te nu Fredijs atklāja sevi no jauna. Kopš četrpadsmit gadu vecuma viņš sevi nebija pazinis un ar pārsteigumu atklāja, ka viņam patīk tas čalis, par ko bija kļuvis. Viņš bija apķērīgs, ja nu reiz bija atguvis smadzenes. Bija īss un kaulains, bet toties muskuļains un spēcīgs. Viņš atgādināja savvaļas lapsu un pats par to priecājās. Viņam patika tas, ko redzēja sevi darām, patika tas, ko dzirdēja sevi domājam, un patika tas, kā viņš dzīves paisumos un bēgumos izturējās.

Viņš sevi nepārveidoja, nekad nepiedzima otrreiz un nemainīja vārdu uz Frediju X1, bet ja nu reiz bija ticis vaļā no narkotikām, neredzēja nekādas vajadzības pie tām atgriezties. Tas būtu tāpat, kā sevi aplipināt ar gripu: atgriešanās pie iesnainā deguna, trulām galvas sāpēm, palēlinātiem domāšanas procesiem, sausas un niezošas ādas. Kam gan tas bija vajadzīgs?

Un tā, kad Fredijs Nūns pēc diviem gadiem, divdesmit septiņu gadu vecumā, nonāca uz ielas, viņš neatgriezās pie narkotikām. Palika tīrs, apķērīgs, muskuļains un izskatīgs kā savvaļas lapsa. Viņš satika meiteni, kuras vārds bija Pega Brisko, kas šad tad strādāja par zobu tehniķi, bet darbu pameta ik reizes, kad aptvēra, ka nespēj ieskatīties vēl vienā netīrā mutē, ari viņai šis jaunais Fredijs Nūns patika, un viņi sāka saimniekot kopā. Bet Fredijs sāka atkal zagt. Tikai šoreiz viņš to veica cita — trešā iemesla dēļ. Tagad viņš bija zaglis, tāpēc ka tas viņam patika.

Un tad kādā vakarā — tieši pagājušā gada jūnijā, kad viņam bija divdesmit deviņi gadi un viņš jau kā divus gadus nebija bijis cietumā, Fredijs ielauzās kādā rindu mājā Manhetenas Austrumu Četrdesmit devītajā ielā, tālāk uz austrumiem pie ANO ēkas. Šo īpašo ēku viņš izvēlējās tāpēc, ka tās parādes durvis izskatījās vilinošas kā saldais ēdiens un četrstāvu mājas apakšējie trīs stāvi bija tumši, un arī tāpēc, ka neliela misiņa plāksnīte līdzās ieejai vēstīja:

LŪMISA-HEIMHOKERA PĒTNIECĪBAS INSTITŪTS.

Pētniecības institūts, pēc Fredija plašās pieredzes, bija vieta ar daudziem nelieliem, bet vērtīgiem un pārdodamiem priekšmetiem: datoriem, faksa aparātiem, mikroskopiem, tālruņu centrālēm, fotogrāfiskām un attīstīšanas iekārtām; ak vai, tik daudz labām mantām. Un tas lika viņam domāt, ka varētu būt vērts šo īpašo māju apmeklēt.

Ta Fredijs atrada savam busiņam legālu novietošanas vietu tikai dažas mājas tālāk no mērķa, kas vien jau bija laba zīme Manhetenā vispār atrast stāvvietu, un tā, pulksten vienpadsmitos vakarā viņš tur tumsā sēdēja, vēroja Pētniecības institūta ēku un nesteidzās. Augšējā stāva logos mirgoja blāva sveces gaisma, bet tas nekas. Lai arī kas tur dzīvotu, tie vienkārši nevarēja patrāpīties Fredija ceļā. Viņam vajadzēja būt ātram, klusam un nemaz nevajadzēja kāpt augstāk par otro stāvu.

Nebrauca neviena mašīna. Uz ietves nebija kājāmgājēju. Fredijs izkāpa no busiņa, kura salona gaismu viņš jau sen bija izslēdzis, un mundri devās pāri ielai. Viņš tikai uz brīdi apstājās pie ārdurvīm, lai ļautu savām nepacietīgajām rokām darboties, un bija jau iekšā.

—    Oho, — sacīja Deivids.

Pīters cieši palūkojās pār sveces gaismu, tad ar galvas kustību sekoja Deivida acu trajektorijai. Nespodrumā aiz virtuves nišas, gaitenī rūpīgi izveidotajā signalizācijas pultī, kas bija piestiprināta pie sienas blakus sarkanbrūnajām lifta durvīm, dega truli sarkana gaisma. — Nūja, — noteica Pīters.

—    Domā signalizācija sabojājusies? — prasīja Deivids. Bija skaidrs — viņš to tiešām bija paredzējis.

Bet pēkšņi Pīteram ienāca prātā, ka tam varētu būt sakars ar to, ko viņi tikko bija pārrunājuši. — Kāds ir ielauzies, — viņš sacīja pārliecināts un par to iepriecināts, tad piecēlās, nometot servjeti līdzās šķīvim.

Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers bija mīļākie. Viņi bija arī medicīnas zinātnieki, abi četrdesmit trīs gadus veci, un pašlaik viņus uzturēja Amerikas Tabakas Pētniecības institūts, lai prakstiski izmēģinātu idejas vēža pētniecībā. Viņu pētījumi, kas labi izskatījās tabakas kompānijas gada pārskatos un par kuriem arī bez mitas runāja tabakas firmu pārstāvji Kongresa komitejā, bija patiesi, saprātīgi un labi apmaksāti. (Pat signalizācija bija apmaksāta par tabakas naudu.) Deividu un Pīteru atbalstīja viņu finansētāji, lai atklātu visu iespējamo, kas varētu palīdzēt cilvēku rasēm cīņā pret vēža postu, atskaitot, protams, tālākus pierādījumus tam, kas varētu ieteikt atmest smēķēšanu.

Deivids un Pīters bija satikušies pirms divdesmit gadiem medicīnas skolā un drīz sapratuši, cik daudz kopēja viņiem abiem bija, ieskaitot mīlestību pret pētījumiem, kam nav gala iznākuma, un nebeidzamu spēju aizdomīgajai ārpasaulei atmaskot atrunas un viltību. Viņu satikšanās abus spēcināja. Kopš tiem laikiem viņi bija nešķirami.

Tabakas — naudas projekts jau pastāvēja ceturto gadu. Sākotnēji Deivids un Pīters bija nolēmuši savus pūliņus veltīt melanomai — ādas vēža nāvīgajai formai, bet lai to novērstu bija jāizvairās no saules nevis no cigaretēm. 1a likās kā droša un vērtīga nodarbošanās, bet vismaz līdz šim bija pievīlusi visas cerības.

Deividam un Pīteram likās, ka atrisinājums slēpjas pigmentā. Pigmentācija dod mūsu ādai, matiem, asinīm un visam citam krāsu. Deivids un Pīters nedomāja, ka vainīgs bija tieši pigments, viņi uzskatīja, ka tas bija pārnēsātājs. Viņi domāja, ka daži no vēža paveidiem varētu būt apkarojami un pat iznīcināmi, ja būtu iespējams uz laiku atbrīvoties no pigmentiem. Laika gaitā viņi bija izveidojuši vairākas formulas un uzskatīja, ka ir tuvu svarīgajam atklājumam, bet prakses trūkums reālajā dzīvē kavēja to atzīt.

Pašlaik viņiem bija divas formulas, abas puslīdz gatavas, taču ne viena, ne otra tāīsti, šķiet, neveica savu uzdevumu, lai arī šajā posmā par to nu nekādi nevarēja būt drošs. Viena no tām bija seruma formā, kas iešļircināma sēžamvietā. Otra līdzinājās nelielai, melnai kūkai vai cepumam, kas izskatījās visumā kā pēcafter-dinner piparmētru plāksnītes un kas bija paredzēta apēšanai. Serumu sauca par LHRX1, bet piparmētru par LHRX2.

Abas formulas bija pārbaudītas uz dzīvniekiem, kā rezultātā pa māju Austrumu Četrdesmit devītajā ielā klīda divi caurspīdīgi kaķi. Bafijam bija iešļircināts LHRX1, bet Mafijam LHRX2. Sākumā kaķi pamatīgi izbiedēja Deivida un Pītera draugus no baleta, modes, mākslas, akadēmiskajām un mazumtirdzniecības aprindām, kad viņi iegriezās uz viesībām. — Nevienamcitam nav kaķu, kam varredzēt cauri! — visi sauca gan ar apbrīnu, gan skaudību, vērojot, kā šie pelēkie spoki, klusi kā migla, vazājās pa māju.

Taču tie, kas bija vajadzīgi, un ko Deivids un Pīters bija apsprieduši vēlu vakariņu laikā, iedegoties signalizācijas sarkanajai gaismai, bija brīvprātīgie. Pētījumi bija gājuši tik tālu, cik tie varēja bez īstiem pārbaužu rezultātiem, proti, tieši cilvēkiem. Caurspīdīgi kaķi spēja pastāstīt tikai tik, cik tie varēja. Lai formulas varētu papildināt, izlemt, kura no abām būtu piemērotākā kandidāte tālākajai izpētei un kas sasniegtu svarīgo atklājumu, ko viņi sajuta tepat, tieši rokas attālumā no sevis, vielas bija nepieciešams izmēģināt ar cilvēku.

Taisnību sakot, bija divas formulas un divi pētnieki, kā zināms Deivids un Pīters, tā ka vismaz teorētiski viņi varētu eksperimentēt uz savas ādas, kā melsa par daudziem varonīgajiem deviņpadsmitā gadsimta medicīnas zinātniekiem, taču ne Deivids, ne Pīters nebija ārprātīgi zinātnieki. Kas zināja, kādi tik blakus efekti nebija iespējami un kādas gan ilglaicīgas sekas? Un vai būtu kāds, kas pierakstītu rezultātus, ja kas neizdotos? Un kā gan caurspīdīgs zinātnieks varētu cerēt, ka viņš tiks nopietni uztverts medicīnas žurnālos?

Nē, brīvprātīgajiem bija jānāk no citurienes, no ārpuses, ne no Deivida, Pītera un viņu tuvākajām aprindām. Viņi apsprieda šo radušos problēmu vakariņu laikā. Vai būtu ieteicams sazināties ar Ņujorkas pavalsts gubernatoru, kas varētu piedāvāt cietumniekus kā jūras cūciņas? Vai tabakas kompānija būtu gatava atvērt klīniku kādā trešā pasaules valstī? Vai viņi varētu ievietot reklāmu uz aizmugurējā Village Voice vāka?

Bet tad parādījās sarkanā gaisma, un Pītera prātā ieslēdzās negaidīta doma, daudz gaišāka doma, gaisma. Piecēlies nometa servjeti līdzās šķīvim. — Domāju, ka mūsu problēmas varētu atrisināties, — viņš sacīja. — Pagaidi, kamēr dabūšu pistoli.

Fredijs uzlika faksa aparātu uz printera un abus aiznesa līdz busiņam, žonglējot tos no vienas rokas uz ceļgala, kamēr atslēdza sānu durvis. Bija neciešami katru reizi atslēgt un aizslēgt durvis, bet katrs, kas Manhetenā atstāj braucamo vienu un neaizslēgtu pat tikai uz mirkli, uzprasās uz nepatikšanām un drīz būs spiests pirkt jaunu radiolu.

Ļoti iespējams, ka uzmācīgais zādzību un viltus izdarību gaiss, kas kā agresīvs mākoņu blāķis uz visiem laikiem peldēja pāri Ņujorkai, bija daļēji atbildīgs par Fredija sākotnējo lēmumu kļūt par zagli. Citā pasaules stūrī, kur cienīja gan mantu, gan cilvēka jūtas nu, kaut vai tā kā Ešlendā, Oregonā — pat zemiskākajam nelietim reizēm uzmācas sirdsapziņas pārmetumi, taču Ņujorkas «pievāc vai tevi pievāks» atmosfērā morālie pārmetumi ir velti.

Nav jau tā, ka vairums ņujorkiešu ir zagļi. Vienīgi lielākā daļa ņujorkiešu dzīvo ar domu, ka tiks aplaupīti vienmēr, visur, visos apstākļos un iespējamajos veidos. Pēc statistikas īsto zagļu ir maz, bet viņi ir ļoti aktīvi un nosaka toni. Tāpēc, tiklīdz kādu ņujorkieti aplaupa, nevienam i ne prātā neienāk, arī cietušajam, ka pret sabiedrību izdarīta vardarbība vai sabojāts morālais ētoss. Tur nu nekā nevar līdzēt, tik tiešām, kā vienīgi paraustīt plecus, ielikt labākas atslēgas līdz nākamajai reizei un apkrāpt apdrošināšanas sabiedrību.

No jauna aizslēdzis busiņu, Fredijs devās atpakaļ uz nama pirmā stāva glīti iekārtoto priekšbiroju un savas pieklusinātās sīkbaterijas gaismā uzkrāva tastatūru uz video, satvēris abas no apakšas, busiņa atslēgas uzāķējot uz labās rokas pirkstiem, pagriezās pret durvīm, un tieši sejā iesitās spoža gaisma.

Sūda būšana. Fredijs nekavējoties aizspieda ciet savus plakstiņus; tik daudz gan zināja. Nebija prātīgi zaudēt redzamību tumsā. Acis aizvēris, devās atpakaļ pie galda, lai noliktu videomagnetofonu un tastatūru, bet balss no tumsas sacīja: — Nekustieties, — un viņš sastinga.

No tumsas otra balss aizrādīja: Šķiet, tev bija jāsaka «sasaistiet».

—    Tas viņiem nozīmē to pašu, pirmā balss, izklausoties nedaudz pikta, atbildēja.

—    Bet varbūt, ka neviņiem, — otra balss teica.

«Viņi», kā Fredijs saprata, bija viņš. Un «viņš» šajā pasaules vēstures brfdī bija grūtībās nonācis puisis. Trešā notiesāšana kā pieaugušajam. Ardievu Pegai Brisko, ardievu jaukajam dzīvoklim Beiridžā, ardievu dzīves labākajiem gadiem.

Tas bija nomācoši.

Nu, tad tiec ar to galā. Vēl aizvien cieši acis aizspiedis, Fredijs teica: — Es šīs mantas vienkārši te nolikšu.

—    Nē, nē, — atteica pirmā balss. Būs labāk, ja jūsu rokas ir aizņemtas. Pārmeklē viņu, Deivid.

—    Man nav ieroču, ja jūs to domājat, — sacīja Fredijs. Vismaz viņu neietupinās par bruņotu laupīšanu, kas, kopš šī brīža skaitot, būtu uz divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem, kad pirmo reizi apsvērs iespēju atbrīvot viņu pret galvojumu. Jēzu Kristu!

Plakstiņus piepeši apgaismoja daudz spēcīgāka gaisma; viņi bija ieslēguši telpas dienasgaismu. Vēl aizvien viņa acis bija cieši aizvērtas, tā neatlaidīgi turoties pie nakts redzes kā vienīgo vērtību, kas viņam vēl bija un kas varētu izrādīties noderīga, lai gan Dievs vien zināja, kā.

—    Protams, ka jums ir ieroči, — tuvojoties sacīja otra balss, kas bija arī Deivids. — Esat tak rūdīts kriminālnoziedznieks.

—    Patiesībā esmu pusrūdīts, — atteica Fredijs, citējot kādā vakarā izteiktu Pegas piezīmi, salīdzinot viņu ar kādu krimināldrāmu televīzijā (tā iedvesa cerības pēc nedaudz cilvēcīgāka kontakta, bet tā arī to nesagaidot).

Un neko daudz neiegūstot. Ja abas balsis šo piezīmi uztvēra kā uzjautrinošu tā, kā to uztvēra Fredijs, būdams gultā ar Pegu, skatīdamies televizoru un glāstīdams viņas gūžu, kas atradās blakus, tad viņi to neizpauda. Valdīja ilgstošs klusums, kamēr viņu pārmeklēja pa visu ķermeni, un tad Deivids, tieši Fredijam aiz muguras, teica: — Tīrs.

Visi skatās televīziju. — Es jau teicu, — piezīmēja Fredijs.

—    Jums nu gan jābūt uzticamai personai, — sacīja pirmā balss.

Deivids, kas bija nostājies Fredija priekšā, sauca: — Viņa acis ir

aizvērtas, Pīter, vai tu to redzi?

—    Varbūt viņam no mums bail, — ieminējās Pīters.

—    Varbūt tā ir atteikšanās, — teica Deivids, balsij attālinoties uz Pītera pusi. — Zini, tā, lai tiesā varētu apzvērēt, ka mūs nevarot atpazīt.

Izklausoties apmulsis, Pīters vaicāja: — Dieva dēļ, Deivid,viņš mūs neatpazīs? Augstais Dievs,kāpēc?

—    Nezinu, — atbildēja Deivids. — Neesmu taču advokāts.

Kā es gribētu kaut reizi apskatīt šos idiotus, pie sevis atzina Fredijs, bet vēl arvien uzskatīja, ka būtu vērts saglabāt redzamību tumsā, kas vēl bija palikusi, lai ari uz plakstiņiem spīdēja zaļgani sarkanais dienasgaismu žilbinājums, tāpēc turēja plakstiņus cieši aizvērtus, rokās satvēris videomagnetofonu, kas sāka kļūt smags, un gaidīja, kas tagad sekos.

Un tas bija Pīters, kas prasīja: Deivid, kur likām tos rokudzelžus?

Nu Fredijs vairs nespēja izturēt; acis atvērās plati, un lai parauj velns to nakts redzi. Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: — Rokudzelžus! Ko gan jūs antiņi darīsiet ar tiem rokdzelžiem?

Tikmēr Deivids brīnījās: —Kādi rokudzelži? Mums nav rokudzelžu.

Pīters, garš un kārns ar pūkainiem, melniem matiem, atbildēja Fredijam pirmais: — Tie, protams, domāti jums. Jūs tak nevarat stāvēt, turot mūsu biroja aprīkojumu visu nakti. Un tad Deividam teica: — Tas no tās Visu Svēto nakts. Atceriestaču.

Deivids, blonds ar mazuļiem raksturīgu apaļumu, jautāja: — Vai tad tie mums vēl arvien ir?

—    Protams. Tu jau neko nemet ārā.

—    Nevajag rokudzelžus, — piebilda Fredijs.

Pīters norīkoja: — Deivid, paskaties sienas apģērbu skapī, labi?

—    Paskatīšos. — Deivids pameta skatu uz Frediju un tad Pīteru. — Vai tev nekas nenotiks?

—    Ne taču. Man ir pistole.

—    Nevajag rokudzelžus, — atkārtoja Fredijs.

—    Tūlīt būšu atpakaļ, projām ejot, sauca Deivids.

—    Nevajag rokudzelžus, — sacīja Fredijs.

—    Kuš, — mierināja Pīters. — Pagriezieties pret to galdu tur, ja?

Un tā, Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu, pie

kā pa dienu, jādomā, sēdēja sekretāre, kamēr pats Pīters pie tā apsēdās, nolika pistoli un sāka pārmeklēt atvilktnes, meklējot veidlapas. Fredijs skatījās uz Pīteru un pistoli, kas stāvēja uz galda, pārdomāja iespēju sviest videomagnetofonu un tastatūru vai nu pret Pīteru, vai pistoli un mesties uz ārdurvīm. Bet likās, ka Pīters izskatījās visai pašpārliecināts. Viņš nolēma nogaidīt un paskatīties, kas notiks tālāk.

Diezgan pārsteidzoši, ka Pīters pierakstīja viņa slimību vēsturi. — Un tagad, noteica, atradis veidlapu, ko bija meklējis, un līdz ar to arī rakstāmo, — man būs vajadzīgs jūsu dzimšanas datums.

—    Kāpēc?

Pīters paskatījās uz viņu. Nopūtās. Nolika rakstāmo, paņēma pistoli un notēmēja pret Fredija pieri. — Vai jums labāk patiktu, ja zinātu jūsu nāves datumu? viņš jautāja.

Fredijam nekas cits neatlika, kā pateikt savu dzimšanas datumu, pārstāstīt savas bērnu dienu slimības, savu vecāku hroniskās slimības un slimības, no kā bija miruši vecvecāki. Nu nē, viņam nebija alerģija pret penicilīnu vai kādu citu zāļu formu. Viņam nav bijušas lielas operācijas.

—    Narkotiku vēsture? — jautāja Pīters.

Fredijs cieši aizvērās. Pīters uz viņu noskatījās. Un gaidīja. Fre-dijs sacīja: — Grābiet pistoli, cik jums tīk.

—    Man patiesībā nemaz nav jāzina visa jūsu narkotiku vēsture, — paziņoja Pīters, kamēr rokudzelžu žvadzēšana liecināja, ka atgriezies Deivids. — Es tikai gribēju noskaidrot jūsu pašreizējās attiecības ar narkotikām.

—    Tie bija, — sacīja Deivids, —tavā apakšveļas atvilktnē.

—    Jau vairāk kā divus gadus esmu no tām tīrs, — Fredijs noteica.

—    Pilnīgi tīrs?

—    Nu tak. Kas te galu galā notiek?

Deivids, skandinot rokudzelžus, sacīja: — Lieciet nost tās lietas un salieciet rokas aiz muguras.

—    Nedomāju vis, — atcirta Fredijs. Viņš stingri turējās pie videomagnetofona, gatavs to sviest vienalga kādā virzienā, kas izrādītos vislabākais. — Kāpēc jūs, veči, nebeidzat šo muļķošanos un vienkārši neizsaucat kruķus?

—    Iespējams, — atbildēja Pīters, sēdēdams pie galda, — kruķi vispār mums nebūs jāsauc.

Fredijs pašķielēja uz viņu. Viņš saprata, ka šie čaļi bija tie, ko cietumā mēdza saukt par pediņiem vai mīkstajiem, lai gan parastajā pasaulē viņiem labpatikās dēvēt sevi par gejiem, lai arī reti kāds no viņiem bija kaut vai nedaudz jautrs.* Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetofons un tastatūra.

Deivids, acīmredzot Fredija sejā nolasīdams viņa domas un bažas, negaidīti, ar tādu kā nepacietīgu līdzjūtību, sacīja: — Debesu vārdā, nu nav jau no kā baidīties.

Fredijs šķībi uz viņu paskatījās: — Patiešām?

—    Nē, taču. Netaisāmies jums laupīt nevainību.

Fredijs īsti nezināja, ko tas nozīmē. — Nē?

—    Saprotams, ka nē, — atteica Deivids. — Mēs ar jums gatavojamies veikt eksperimentus.

Fredijs atkāpās. Un gandrīz svieda ar videomagnetofonu. — Pie velna, to nu gan ne! — viņš satraucās.

Piecēlies no galda un pistoli virpinot te uz Fredija, te Deivida pusi un atpakaļ, Pīters teica: — Pietiek, Deivid, tu uzvedies līdzīgi kā Džeks Ripers.* Klausieties, jūs, — kā jūs sauc?

—    Fredijs, atbildēja Fredijs. Tik daudz viņš bija ar mieru atzīties.

—    Fredijs. Apstiprināja Pīters. — Fredij, — viņš teica, — mēs ar Dei-vidu esam praktizējoši mediķi. Ārsti. Pašlaik esam iesaistīti ļoti nozīmīgā vēža pētniecībā.

—    Jauki.

—    Savos pētījumos esam nonākuši krustcelēs, — Pīters turpināja. — Un tieši šovakar pie vakariņām…

—    Pie vakariņām, — iejaucās Deivids, pārmetoši paskatoties uz Fredij u, — kuras pagatavojues, koJūs pārtraucāt, un tagad tās augšā ir

ledusaukstas.     — Piedodiet, — sacīja Fredijs.

—    Un tas nav īpaši būtiski, sacīja Pīters, pagriežot ieroci atkal  pret Deividu.

— Pagriez to pretviņu!

—    Beidz pārtraukt, labi, Deivid?

—    Tikai pagriez pistoli pret viņu.

—    Mēģinu mūsu draugam izskaidrot situāciju.

—    Labi. Bet pagriez pistoli pret viņu.

Pīters pagrieza pistoli pret Frediju. Viņš teica: — Tieši šovakar, vakariņojot, mēs pārrunājām nākamo soli mūsu pētījumos, kas paredz mūsu formulu izmēģināt ar brīvprātīgajiem.

—    Ne jau ar mani, — atteica Fredijs.

—    Pārjums nebijām īpaši domājuši, Pīters viņam sacīja, jo mēs jūs vēl nepazinām. Domājām zvanīt mūsu draugam Ņujorkas pavalsts

gubernatoram un lūgt viņam dažus brīvprātīgos no cietuma. Jūs taču zināt, kā tās lietas notiek, vai ne? Patiesību sakot, Fredijs zināja gan. Paretam, bet ne bieži, cietumā izziņoja, ka kāda zāļu ražošanas firma vai armija, vai kāds cits gribēja izmēģināt šos sūdus ar cilvēkiem, kas būtu ar mieru brīvprātīgi iedzert šķidrumu vai saņemt injekciju, pretī dabūjot dažādas privilēģijas — naudu vai reizēm pat ātrāku atlaišanu pret drošību. Vienmēr tika dota garantija, ka tie sūdi ir droši, bet, ja jau tie sūdi bija tik droši, kāpēc gan viņi tos neizmēģināja ar cilvēkiem ārpus cietuma vaļņiem?

Turklāt, tajās reizēs viņi allaž garantēja, ka viņiem ir pretlīdzeklis, ja kādam izrādītos alerģija vai kas cits, bet, ja jau viņi īsti nezināja, kā šie mēsli iedarbosies, kā tad viņi varēja būt tik pārliecināti, ka pretlīdzeklis iedarbosies? Katrā ziņā Fredijs nekad nebija pieteicies šīs vielas pārbaudīt, bet pazina dažus, kas to bija darījuši, vairumā ilgtermiņa sēdētājus, un allaž notika kaut kas dīvains. Vai nu viņi varen pieņēmās svarā, vai nu čurās kļuva zilas, vai arī izkrita mati. Viens vecis kamerā atgriezās, runādams japāniski, un neviens nespēja aptvert, kā viņito bija spējuši paveikt. Vismaz izklausījās kā japāņu valoda.

Kamēr Fredijs bija devies pa atmiņu stigām, Pīters bija turpinājis runāt. Kad Fredijs atkal pieslēdzās, Pīters sacīja: — … tas velkas tik ilgi. Dabūsim brīvprātīgos, veiksim savus eksperimentus, un viss būs labi, bet pirms tam būs sešu mēnešu kavēšanās, kamēr iesniegsim dokumentus un kamēr pavalsts likumdevēja iestāde tos apstiprinās, un tā tālāk.

—    Nelaime ir tā, — sacīja Deivids, izklausīdamies par savu partneri dedzīgāks, skandinādams rokudzelžus, kad runāja, — nelaime ir tā, ka mēs jau iepriekš esam devušies cauri šim birokrātiskajam muklājam, un tas irtik dāi^s zaudētā laika ziņā, un ja runa ir par vēža pētniecību, zaudēts laiks nozīmē zaudētas dzīvības. To taču jūs saprotat?

—    Skaidrs, ka saprotu, — atteica Fredijs.

—    Un tāpēc tiksiet iesaistīts, — piebilda Pīters.

—    Nē, — teica Fredijs.

—    Vispirms ieklausieties priekšlikumā, — Pīters ieteica.

Fredijs paraustīja plecus, kas viņam atgādināja, ka videomagnetofons sāka kļūtsmags. — Vai drīkstu to nolikt? — viņš prasīja.

—    Vēl ne, — atbildēja Pīters. — Lūk, mūsu priekšlikums. Ja būsiet ar mieru, parakstīsiet piekrišanu, un mēs jums iedosim zāles, šajā mājā uzkavēsieties divdesmit četras stundas. Saprotams, mēs jūs ieslēgsim, bet mēs jūs barosim un sagādāsim pieklājīgu vietu gulēšanai.

—    Rožu istabā, Deivids sacīja Pīteram.

—    Tieši tā, pievienojās Pīters. Un Fredijam teica: Lieta tāda, ka mums būs jūs jānovēro, lai redzētu kādu reakciju izraisa zāles. Pēc divdesmit četrām stundām būsiet brīvs un varēsiet doties prom. Protams, bez mūsu iekārtām.

—    Ha, ha, — Fredijs nosmējās, tādējādi parādot, ka joku sapratis.

—    No otras puses, ja būsiet nolēmis nesadarboties…

—    Jūs zvanīsiet kruķiem.

—    Manīju, ka esat apķērīgs, — sacīja Pīters.

Fredijs pārdomāja. Okei, šie čaļi bija sertificēti ārsti, un šo vietu pat sauca par Pētniecības centru, pati frāze šai vietai bija viņu pievilkusi. Turklāt, tas atradās Manhetenas austrumos, tāpēc tam visam vajadzēja būt tīram, vai ne tā?

Un kāda bija otra iespēja? Ardievu visam — tā bija otra iespēja. Policija, cietums, apsardze, citi cietumnieki. 1a bija otra alternatīva.

Un, ja notiks sliktākais, Pega var iemācīties japāniski, tik vien tā bēda.

Fredijs prasīja: — Un ja kaut kas noiet greizi, jums taču ir pretlīdzeklis?

—    Nekas nevar noiet greizi, — sacīja Pīters.

—    Pat ne mazāko šaubu, — Deivids viņam apgalvoja.

—    Bet jums taču ir pretlīdzeklis?

Abi ārsti saskatījās. — Ja būs nepieciešams, — Deivids, šķindinādams rokudzelžus, sacīja, — bet tastik tiešām nebūs vajadzīgs, bet ja nu gadījumā būs, tad mums tik tiešām ir pretlīdzeklis, jā.

—    Un tagad drīkstu šo nolikt, — Fredijs sacīja, domājot videomagnetofonu.

—    Protams, piekrita Deivids.

Fredijs paskatījās tad uz vienu un tad otru. — Vēl kas, — viņš ieminējās, tikai viena lieta. Bez rokudzelžiem.

Gan Pīters, gan Deivids būtu jutušies omulīgāk, ja laupītājs būtu rokudzelžos, kas galu galā izšķīra visu šo lietu, bet visbeidzot viņi bija vienojušies, lai gan tas nozīmēja, ka vienīgais, kas spēja iegrožot šo čali Frediju, bija Pītera pistole. Laimīgā kārtā bija skaidrs, Fredijs paredzēja to, ka Pīters, iespējams, varētu pistoli likt lietā, lai gan ne Pīteram, ne Deividam tas nebija prātā, bet bija gatavi šo domu atbalstīt.

Fredijs piekrišanu parakstīja ar nesalasāmiem ķeburiem, un beidzot viņi to aizveda no pieņemšanas telpas uz laboratoriju istabas dziļumā vienu stāvu augstāk, kur iesēdināja metāla krēslā un pavirši pārbaudīja, lai pārliecinātos, vai viņš ir tik labā fiziskā formā, kā pats domāja, un tāds arī bija. Nebija nekādu pierādījumu par alkoholu vai narkotikām, nedz neregulāriem sirdspukstiem vai trokšņiem plaušās un bija pavisam normāls asinsspiediens. Ta ka nekas cits neatlika, kā ievadīt viņam vienu no formulām un tad skatīties, kas notiks.

Nē, patiesību sakot, vēl viens uzdevums bija jāveic. Pirms sākt eksperimentu, viņiem bija jāizlemj, kuru no formulām izmēģināt, jo bija skaidrs, ka katru formulu var lietot tikai vienam izmēģinājuma objektam. Uz hromētā galda līdzās bija nolikti LHRX1 un LHRX2, šļirce unafter-dinner piparmētras tāfelīte, tās gaidīja, kamēr Deivids un Pīters nomaļus nogājuši strīdējās, kura no abām varētu gūt labākas sekmes un kuru tad no tām vajadzētu izmēģināt šajā pirmajā eksperimentā ar cilvēku. Viņi vairākas minūtes nevarēja vienoties, nonākot strupceļā, un tad objekts sacīja: — Saprotu gan. Ta tas vienmēr notiek.

Viņi pagriezās, lai viņu nopētītu. Pīters pārjautāja: Kas notiek?

Objekts norādīja: — Šļirce ir tā, kas man jāievada, bet cepums ir pretlīdzeklis, kas man, jādomā, nekad nebūs vajadzīgs.

Viņi paskatījās uz viņu. Tad viens uz otru. Pīters, kas bija strfdējies par LHRX1, serumu šļircē, pasmaidīja un sacīja: — Skaidrs, ka tā ir laba zīme. Deivid, mums būtu jārīkojas tā, kā tā norāda.

Nu, protams, taču, Deivids, kas pat nedomāja gūt virsroku strīdā, atteica.

Pīters atkal pasmaidīja, aizgāja līdz galdam, lai paņemtu šļirci. Turot to ar adatu uz augšu gar plecu, pagriezās pret objektu: Man žēl, bet sēžamvietā, — viņš sacīja.

—    To jau es arī paredzēju, — sacīja objekts. Bet viņš par to nesatraucās, vienkārši stāvēja un nolaida bikses, pārliecās pār laboratorijas galdu un palēcās vismaz pēdu gaisā, kad Pīters vajadzīgo vietu noberzēja ar spirtā samērcētu vati.

—    Jēzus, — objekts iekliedzās, — kā tas sāpēja!

—    Es vēl neko nedarīju, — atteica Pīters un tad to izdarīja, pie kam objekts pat nesakustējās, jo bija pārāk apjucis. — Nu tā, — noteica Pīters, soli atkāpdamies. — Drīkstat sakārtot savas drēbes.

To objekts arī izdarīja.

—    Drīkstat atkal apsēsties, — sacīja Pīters.

—    Vēl ne, — sacīja objekts. — Pakaļas viena puse pamatīgi sāp.

Ta nu gan nebija, un Pīters to zināja, bet arī saprata, cik bērnišķīgi mēdz būt pacienti, tikai vienkārši piebilda: — Ja tā, labāk stāvat.

Objekts stāvēja. Viņš iejautājās: — Un kas notiks tālāk?

—    Sākumā nekas, — Pīters viņam atteica. — Mēs visi te stāvēsim kā idioti…

—    Kamēr vakariņas augšā mirst, — piebilda Deivids.

Pīters pagriezās pret viņu: — Ieliksim mikroviļņu krāsnī, Deivid, un tās būs tikpat labas kā tikko vārītas.

—    Diez vai.

Pīters pagriezās pret objektu. — Mēs te stāvēsim, strīdēdamies par niekiem, — viņš paskaidroja, — piecpadsmit minūtes, tad izmērīsim jūsu pulsu, ieskatīsimies acīs un vēl kaut ko tamlīdzīgu, un tad ieslēgsim jūs savā guļamistabā augšstāvā…

—    Tai ir sava tualete, apliecināja viņam Deivids.

—    … un tad, Pīters teica, jūs vēlreiz pārbaudīsim pulksten… -paskatījās rokas pulkstenī. — Ir teju pusnakts. Ik pēc divām stundām. Iztraucēsim jūsu pirmo miegu, man žēl, atkal divos, četros, sešos un tā tālāk.

—    Protams, iztraucējot ari mūsējo, — piebilda Deivids, it kā objektam par to būtu kāda daļa.

—    Rīt, pa dienu, — Pīters turpināja, — lejā ieradīsies darbinieki, bet tikai mēs ar Deividu iesim uz mūsu dzīvojamām telpām augšstāvā, tāpēc nevienam nav jāzina, ka te esat. Mēs jūs atbilstošajā laikā pabarosim un ik pēc divām stundām pārbaudīsim, bet rīt pusnaktī būsim priecīgi jūs atbrīvot.

—    Es arī būšu priecīgs, — sacīja objekts. Drīkstu piezvanīt savai draudzenei?

—    Man žēl, — sacīja Pīters.

—    Viņa uztrauksies, — atteica objekts.

—    Pieņemu, ka viņa ir pie tā pieradusi, sacīja Pīters, ņemot vērā, kas ir viņas draugs.

Un tā tas beidzās. Sarunas kļuva daudz nesakarīgākas, laiks vilkās, un beidzot piecpadsmit minūtes bija pagājušas. Deivids un Pīters pārbaudīja objektu pirmo reizi pēc seruma iešļircināšanas, neatrada neko patoloģisku un visu to pierakstīja garā, dzeltenā bloknotā. — Lieliski, — sacīja Pīters. — Tagad dosimies augšup. Bet es baidos, ka lifts ir trijiem par mazu.

Atstājot laboratoriju, objekts norādīja uz LHRX2, prasīdams:

Un pretlīdzeklis? Vai tad to mēs neņemsim līdzi?

—    Neuztraucieties, sacīja Pīters. Jums to nevajadzēs.

—    Turklāt, — piebilda Deivids, — tas jau nav… — Bet tad satrūkās, ievērojis Pītera brīdinošo skatienu un galvas kratīšanu aiz objekta muguras. A, nu protams. Bija jārūpējas par objekta mieru, neļaujot viņam kļūt nevajadzīgi saspringtam. — Zinām, kur tas ir, — mierināja Deivids, — ja to vajadzēs. Bet mums jau to nevajadzēs.

—    Okei.

Bez jebkādiem iebildumiem, objekts devās uz otro stāvu viņiem pa priekšu, tad garām viņu aukstajām vakariņām un uz priekšu pa gaiteni iegāja rožu istabā. — Redzēsimies divos, — aizslēdzot durvis noteica Pīters, tad viņi ar Deividu devās uz savu dzīvokli, kur Deivids laiciņu sēroja par savām vakariņām, tad tās sadedzināja mikroviļņu krāsnī, bet Pīters sacīja:

—    Mēs nevaram atslābināties, protams. Mums te vēl arvien ir kriminālnoziedznieks, mums abiem būs jāmostas ik pēc divām stundām.

—    Ja vispār gulēsim, teica Deivids. Ai, Pīter! Vai nebūtu brīnišķīgi, ja tas iedarbotos?

Nejau nu tik brīnišķīgi, atbildēja Pīters. Mēs abi, Deivid, tu un es, galu galā, pie šīs lietas ļoti smagi strādājām.

—    Tu tomēr saprati, ko domāju.

Pīters atmaiga. Pasmaidīja savam partnerim. — Zinu, ko tu ar to domāji. Un tev taisnība, tas tiešām ir īstais vārds brīnišķīgi.

Ta, toties, nevarēja nosaukt vakariņas, kad viņi pie tām beidzot atgriezās. Vienalga viņi tās notiesāja, lai ari uzmanība bija citur — uz viesi rožu istabā, kamēr viņa vēnām cauri kursēja serums. Vai tas ietekmēja viņa pigmentu? Viņi pārrunāja, kā rīkosies, ja eksperiments izrādīsies veiksmīgs. Ja objekts, Fredijs, kļūs kaut nedaudz caurspīdīgs, viņi to no katra iespējamā leņķa nofotografētu, aprakstītu cik iespējams pilnīgi, viņi pat rīt pa dienu ielūgtu pāris uzticamu darbinieku, lai tie objektu apskatītu paši. Tad, apbruņoti ar dokumentiem, bet ne Frediju, — turētu gan savu vārdu un palaistu viņu brīvībā, — varētu doties pie Ņujorkas pavalsts gubernatora vai tabakas kompānijas prezidenta, vai gandrīz pie jebkura un saņemtu atļauju un naudas līdzekļus, kas ļautu veikt plašākus eksperimentus ar brīvprātīgajiem, kurus pamatīgi aprakstītu, pārbaudītu un novērotu visi galvenie mediķi, kādus tik vien viņi vēlētos. Bez problēmām.

Šīs iespējas viņus tā uztrauca, ka starp pusnakti un diviem naktī, kad bija laiks pirmai objekta apskatei, vispār nespēja aizmigt. Viņi atslēdza durvis un atrada viņu gultā cieši aizmigušu, bet, žāvājoties, viņš ātri un mīlīgi pamodās. Kā gan viņš šādos apstākļos varēja būt tik mierigs?

Deivids un Pīters viņu izmeklēja vēlreiz, neatradot it nekādas pārmaiņas, ieslēdza viņu atkal istabā un šoreiz gāja gulēt, uzgriežot radio modinātāju uz 3. 50. Tas iezvanījās nejaukajā stundā ar to bezdievīgi moderno mūziku, kādu klasiskās stacijas mēdza spēlēt laikā, kad tās neviens neklausās, un piecēlās, iztīrīja zobus, ātri apģērbās un devās pa gaiteni, lai atdurtos pret rožu istabas durvīm, kas bija pazudušas.

Nē, nu labi, nebija pazudušas. Tas bija atspiestas istabā pret sienu. Objekts bija izvilcis eņģu tapas, izcēlis durvis un pazudis. — Ak Dievs, — noteica Pīters.

Tas nebija pats sliktākais. Signalizācija bija izjaukta, turklāt ne rūpīgi: no kastes līdzās liftam karājās vadi. Nolādēts, noteica Pīters.

Viņi devās lejā uz pirmo stāvu, atklājot, ka Fredijs bezvārdis pa ceļam sev līdzi paņēmis visas biroja iekārtas. — Bastards, — nošķendē-jās Pīters.

Viņi uzkāpa vienu stāvu augstāk un pārskatīja laboratoriju, un tieši Deivids ievēroja, ka arī LHRX2 ir pazudis. Ak, Pīter, Dieva dēļ, — viņš sauca, norādot uz tukšo vietu, kur pirmīt bija stāvējusi melnāafter-midnight piparmētras tāfelīte.

Pīters paskatījās. — Ak, nē.

Deivids pusčukstus sacīja: Viņš domāja, ka tas ir pretlīdzeklis.

Kaut kas neredzēts, — noteica Pīters.

Pega Brisko sapņoja par atvērtām mutēm, milzīgi atvērtām mutēm ar lielām, sarkanām gliemja izskata mēlēm un zobiem, kas bija lieli, netīri un dzīvi, locīdamies kā Medūzas čūskas.2 Un viņa tika ievilkta briesmīgajās, riebīgi smirdošajās mutēs.

Viņa sapnī konstatēja, ka tas ir šausmīgi. Tas patiešām ir ļoti šausmīgi. Es labāk beigšu strādāt pie Dr. Lopekna.

Mutes nāca tuvāk, mēles, kas locījās, sniedzās pēc viņas, čūskainie zobi uz viņu lūrēja ar savām hroma plombu spožajām acīm. Tas tik tiešām ir atbaidoši, Pega nodomāja sapnī. Labāk būtu, ja pamostos.

Viņa arī pamodās, lai sajustu roku uz savām krūtīm. Atvērusi guļamistabas tumsā acis, viņa čukstēja: — Fredij?

—    Kas tad cits? Fredijs čukstēja pie auss savu silto elpu, kamēr roka noglāstīja viņas ķermeni.

—    Kāpēc tik vēlu, — viņa čukstēja.

—    Ar mani notika ellīgas lietas, — paverot viņas kājstarpi, viņš čukstēja. Es tev to visu izstāstīšu.

—    Es sapņoju tik šausmīgus sapņus, — viņa čukstēja, kamēr viņš, palīdis zem segas, pieglaudās ciešāk. — Esmu nolēmusi pamest zobārstes darbu.

—    Okei, — viņš sacīja. Tagad viņš atradās virs viņas, svaru turot uz elkoņiem. — Man ir vesels bars lietu busiņā.

Mmm, jauki, viņa čukstēja, sajūtot vieglo spiedienu, apjaušot, ka viņš meklē ceļu uz mērķi. Kreisā roka sniedzās tumsā uz naktsgaldiņa lampas pusi. Ai, ļauj man apskatīt tevi, viņa čukstēja, pirksti sataustīja slēdzes ķēdīti, iedegās gaisma, un viņa SPALGI IEKLIEDZAS.

-Ko?

Viņa aizspieda acis. Viņa domāja: Atgriez mani sapnī! Atpakaļ mutēs, visur, visur citur, tikai ne te!

Virs viņas mētājās. Kas noticis?

Viņa iepleta acis un stīvi skatījās uz griestiem. Te neviena nav, -viņa kliedza. — Ak, mans Dievs, es jūku prātā.

—    Kas? Ko gan tu — johaidī!

Mētāšanās palielinājās. Svars pacēlās no viņas, un sega no viņas ķermeņa sakrita kaudzē lejā pie potītēm. Naktsgaldiņa lampas gaismā viņa skatījās uz savu kailo ķermeni, visapkārt izplesto balto palagu, kas viņai līdzās ieliecās un tikpat ātri iztaisnojās.

Viņa bija viena istabā. Viena! Vai tas ir sapnis, viņa sev jautāja.

Narkotikas! Viņa piepeši par to bija pārliecināta. Pirms vairākiem gadiem viņa bija eksperimentējusi, kā eksperimentē visi, un izmēģinājusi dažas mežonīgas ķimikālijas, kuru blakus efektu neviens nesaprata, nedz arī to, cik ilgi tās paliek ķermenī. Vai tas bija… vai tas bija slikts piedzīvojums pēc pieciem gadiem?

Pa labi bija tualetes galdiņš ar spoguli virs tā. No turienes atskanēja balss, kas tik ļoti līdzinājās Fredija balsij. — Svētais Jēzu!

Pega iešņukstējās; viņa nespēja noturēties. Gribēja noliekties pēc nomestā pārklāja un apsegties, bet baidījās pakustēties. Viņa atkal iešņukstējās un tad savādā, sīkā balstiņā jautāja: Fredij?

—    Kas, pievelna, noticis?

—    Fredij, kur tu esi?

—    Dieva dēļ, es esmu tepat!

—    Fredij, ko tu dari?

—    Skatos uz sevi, — no tualetes galdiņa un spoguļa puses sacīja balss. — Meklēju sevi.

—    1a nedari, Fredij.

—    Tie bija tie nolādētie ārsti. Un tā nolādētā viela, ko viņi man iešļircināja.

—    Kas? Fredij?

—    Tas maucīgais pretlīdzeklis neiedarbojās!

—    Fredij?

Palags viņai līdzās pamatīgi ieliecās, it kā kāds būtu apsēdies otrā gultas galā. Viņa kliedza, bet ne tik skaļi kā pirmīt. Un stīvi skatījās uz ieliekumu.

—    Paklausies, Pega, sacīja balss kaut kur virs ieliekuma. Tas, kas man notika, bija — hei! — balss pēkšņi sevi pārtrauca tā, it kā kaut kas to pārsteigtu un iepriecinātu.

Nobijusies, viscaur drebēdama, Pega prasīja: — Hei? Hei — kas?

—    Ja aizveru acis, — sacīja Fredija balss, vēl arvien varu redzēt.

—    Ak, Fredij, man būs infarkts, tieši te, gultā, mani piemeklēs nelaime, Fredij, nedari tā, lai arī ko tu darītu, nedari tā!

—    Paklausies, Peg, paklausies, — sacīja Fredija balss, un kaut kas atbaidošs pieskārās viņas rokai.

Šoreiz viņa SPIEDZA, — tas viņai labi izdevās, — un šausmās izvēlās gandrīz no gultas.

—    Ei, Peg! Kaimiņi izsauks kruķus!

—    Kas tas bija? Ko tas nozīmēja? Kaut kas mani aizskāra.

—    Es tevi aizskāru, Peg.

—    Tu? Kastu esi?

—    Dieva dēļ, esmu Fredijs.

—    Kur tu esi?

—    Esmu tieši te. Es — paklausies, ļauj man izskaidrot.

—    Nespēju to izturēt!

—    Peg, — sacīja balss. — Peg, izslēdz gaismu.

—    Ko? Vai esi jucis?

—    Tici man, Peg, tā būs labāk. Izslēdz gaismu.

Baidoties nepaklausīt — ja nu atkal tā derdzīgā lieta pieskartos? — viņa pasniedzās, parāva ķēdīti un izslēdza gaismu, un svētlaimīgajā tumsā piecēlās sēdus, pieliecās, satvēra segu un, apgulstoties, to pārvilka sev pilnīgi pāri, pat pāri galvai. -Peg?

-Nu?

Viņa sajuta viņu pārvietojamies, mainot stāvokli, apsēžoties viņai blakus gultā. — Vai jūties mazliet labāk, Peg?

Ta bija. Tas bija muļķīgi, bet tā bija. Vienkārši viņu neredzot nu, viņu jau tāpat nevarēja redzēt, bet tumsā jau arī nevarējazināt, ka viņu nevar redzēt.

—    Mazliet, — atzina, bet aizvien vēl turēja galvu apsegtu.

—    Peg, tumsā, ārpus segas sacīja Fredija balss, ļauj man izstāstīt, kas notika. Devos uz turieni, lai savāktu šādas tādas lietas, bet tie divi ārsti mani sagūstīja un mērķēja uz mani ar pistoli.

—    Ārsti?

—    Nu, tikpat kā ārsti. 1a bija tāda kā laboratorija ar iekārtām, kuras viegli varētu savākt, tāpēc iegāju, viņi mani notvēra un noslēdza darījumu ar mani.

—    Fredij, tas tačuesi tu?

—    Protams, ka tas esmu es, Pega, atbildēja Fredijs un noglāstīja viņu caur segu, dīvaini, bet viņu tas nomierināja. Kamēr viņa nevarēja saskatīt, ka viņu nevar redzēt, notikumi ritēja diezgan labi. Gandrīz normāli.

Viņa nopūtās. Un pavisam nedaudz atslābinājās. Un sacīja: — Okei, Fredij. Kas notika?

—    Viņi ar mani noslēdza vienošanos, — turpināja Fredijs. — Vai nu es viņiem palīdzēšu eksperimentā, vai viņi izsauks kruķus. Proti, viena no iespējām bija, ka viņinesauks kruķus. Viņi pētīja vēzi un viņiem bija medikaments, kas bija jāizmēģina ar cilvēku. Otrs bija pretlīdzeklis, ja gadījumā kaut kas neizdodas…

—    Skaidrs.

—    … un cik ātri vien varēju, es aizbēgu no turienes, paņēmu iekārtas, pēc kā biju gājis, iedzēru pretlīdzekli un nācu tieši uz mājām. Zini, man nepatīk ieslēgt gaismu, kamēr tu guli.

—    Zinu.

—    Lūk tā, sacīja Fredijs un nopūtās.

Pega kā bruņurupucis pabāza galvu no segas apakšas. Viņa skatījās tumsā, no kurienes skanēja viņa balss, iedomājoties, ka varētu viņu labāk saskatīt, ja būtu gaišs. Ko tas nozīmē «lūk tā», Fredij? viņa jautāja.

—    Pretlīdzeklis neiedarbojās, Fredijs izskaidroja. Nezinu, kāds, pie velna, sakars tam ir ar vēža pētniecību, bet es redzu, ko tas izdarīja ar mani. Peg?

—    Jā, Fredij?

—    Esmu neredzams, Peg, paziņoja Fredijs. Vai tas nav suniski?

Viņš izklausījās tik bezcerfgs, tik pamests, ka viņa nespēja savaldīties, viņas sirds atmaiga. — Ak, nāc pie manis, Fredij, — viņa sacīja, sniedzoties tumsā, sataustot viņa roku un pievelkot viņu klāt.

—    Piedod, Peg, — Fredijs, paslīdot zem segas, teica.

—    Nav jau tava vaina, — glāstot, apskaujot viņa mierināja viņu.

—    Ai, paldies, Peg, — teica Fredijs, noskūpstīja viņu un diezgan drīz viņi atgriezās tur, kur bija sākumā.

—    Viens gan, — sacīja Pega, sajūtot Fredija mierinošo smagumu.

—    Nu, kas tad vēl, Peg?

—    Neslēdz gaismu.

—    Neuztraucies, — atteica Fredijs.

Ir grūti apkopt neredzamu ķermeni. Tajā ritā Fredija vannasistabas norises bija daudz sarežģītākas nekā parasti. Skūšanās izrādījās visvieglākā — varbūt pat visnevajadzīgākā, ņemot vērā, ka viņš bija radis skūties dušā, kur tā vai tā seju nevarēja redzēt. Sliktākais, īpaši dušā, bija tas, ka viņš spēja redzēt cauri plakstiņiem. Ja kāds cilvēks aizver acis, tas ir tāpēc, ka viņš vēlas, lai tās būtu aizvērtas. Viņš negrib redzēt, kā ūdens strūkla no dušas armatūras šļācas tieši uz acāboliem, un noteikti nevēlas saskatīt, kā ziepjaino pirkstu locītavu apveidi ārkārtīgi tuvu, dziļi ielaužas acīs.

Taču galu galā viņš tika galā, dvielim lidojot un mētājoties it kā tukšā telpā, un iznāca ārā apģērbties — ar kurpēm, zeķēm un biksēm viss bija kārtībā, bet polo krekla apaļie roku un kakla izgriezumi tagad bija tukši — tieši ap to laiku atgriezās Pega. Viņa no rīta bija pametusi tikai vienu skatu uz viņu vai, pareizāk sakot, paskatījusies uz vietu, kur, spriežot pēc izraisītajām skaņām, viņam vajadzēja būt, un noteica: — Es to nepieļaušu, Fredij. Būšu tūlīt atpakaļ. Un aizgāja.

Un nu viņa bija atgriezusies virtuvē, kad Fredijs ienāca, viņa piecēlās no brokastīm — grauzdiņa un melnas kafijas, paskatījās uz polo krekla apaļajiem izgriezumiem un sacīja: — Es jau tā domāju. Ar rokām neko nevarēju izdomāt, bet tur ir tava galva. Un pamāja uz griežamo dēli, kas atradās staip izlietni un ledusskapi.

Fredijs šķērsoja istabu, lai to apskatītu. Pega bija devusies uz vienu no karnevālu — masku veikaliem vai tūristu krāmu bodēm — vai nav vienalga. Uz miesnieka dēļa stāvēja četras lateksa maskas — tieši galvas apmēros: Diks Treisijs, Bārts Simpsons, Frankenšteina briesmonis un ajatola Homeinī. Fredijs iesaucās: Homeinī?

—    Tam bija atlaide. Manuprāt, — Pega sacīja, — tās tu varētu izvēlēties atkarībā no garastāvokļa. Dienas gaitā vari izlemt, kas tu gribētu būt.

—    Ja gribēšu būt Frankenšteins, — sacīja Fredijs, — tev būtu jāsāk uztraukties.

—    Man šķiet, ka vairumā būsi Bārts Simpsons, — Pega viņam atteica.

—    Lai nu tā būtu, — Fredijs nospiesti piebilda, sajūtot, ka pašam sevis kļūst žēl. Nopūtās un jautāja: Peg, kā lai es caur šīm maskām ēdu?

—    Tas uz mani neattiecas, — paņēmusi savu grauzdiņu un kafiju, viņa sacīja, — domāju, ka turpmāk kopā neēdīsim. Būšu dzīvojamā istabā. Kad tu nāksi, esi viens no tiem večiem, okei?

—    Okei, Peg, Fredijs atkal nopūtās. Būt neredzamam, viņš noteica, — ir vientuļš darbs, vai ne?

Apžēlojoties par viņu, Pega mierināja: — Varbūt, ka tas drīz pāries.

—    Varbūt.

—    Vai arī mēs pielāgosimies, pieradīsim pie tā.

—    Domā?

—    Ēd brokastis, ja spēj atrast savu muti, — Pega viņam teica. — Tad ienāc un parunāsimies.

Viņa atstāja virtuvi, un Fredijs ielēja apelsīnu sulu un kafiju, tad grauzdētājā iestūma pāris vafelēm līdzīgus grauzdiņus. Sēdēdams viens pie nelielā virtuves galda un sajuzdams arvien lielāku žēlumu pret sevi, viņš brokastoja, pacēla kreklu, mēģinot caur to saredzēt, vai vēl arvien var saskatīt pārtiku, ko bija ēdis, ieskatījās iedobumā ar sukotašu* un sojas mērci, kas neveidoja trauku. Nolaižot kreklu un aizvēršot skatu, nosprieda, ka par šo savu pieredzi Pegai nestāstīs. Cik vien tas būs iespējams, neļaus arī viņai to atklāt.

Brokastu vizuālā daļa lika viņam tik ļoti zaudēt drosmi, ka viņš tikko neiegāja dzīvojamajā istabā bez jaunās galvas. Pēdējā brīdī to atcerējās durvīs, viņš atguvās un devās atpakaļ.

Tas, ka viņš izvēlējās Diku Treisiju, bija tāda kā pašterapija, mēģinājums uzlabot omu, izmantojot komēdijas terapeitisko spēku. Jo viņš pats taču bija krāpnieks, bet Diks Treisijs kruķis. Saprotat? To katrā ziņā bija vērts izmēģināt.

Pega nenoreaģēja. Pacēlusi skatu noNewsday, viņa sacīja: — A, Dika galva.

—    Paldies, Peg.

-Ta negribēju. Apsēdies, Fredij, mums jāparunā.

—    Te iekšā ir karsts, — sūdzējās Fredijs, apsēžoties savā mīļākajā krēslā otrā istabas pusē pretī televizoram.

—    Ja gribi ar mani runāt, — Pega noteica, — tev tā būs jāpatur galvā.

—    Es jau tikai tāpat. Līdzko Fredijs lateksa maskas iekšpusē nopūtās, maska nedaudz piepūtās tā, it kā Diku Treisiju piemeklējušas periodiskas cūciņas.

Pega uz viņu neapmierināti un drūmi noskatījās. Pēc brīža sacīja: — Vai tu, Fredij, nevarētu aiziet un uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm?

—    Tas sāk kļūt aizvainojoši, — paziņoja Fredijs, taču paklausīgi aizgāja uz guļamistabu un pēc divām minūtēm atgriezās zilā darba kreklā ar garām piedurknēm, tikai vienreiz atlocītām aprocēm un Dika Treisija maskas apakšdaļu ietītu apkaklē. — Nu, vai tā būs labi?

—    Labi, — sacīja Pega. — Man žēl, ka esmu tāda briesmone, bet vēl neesmu pie tā pieradusi, Fredij. Es pie tā pieradīšu, es tik tiešām pie tā pieradīšu, bet tas prasīs laiku.

—    Varbūt mums nemaz nevajadzēs milzīgi daudz laika, — ieteicās Fredijs, apsēžoties savā mīļākajā krēslā, visu laiku apzinoties, ka tieši aiz atlocītajām aprocēm nekā nav. Varbūt, ka tas drīz pāries.

Varbūt.

-Jo ātrāk, jo labāk, sacīja Fredijs. Diezin vai man nevajadzētu atgriezties pie tiem ārstiem un kaut ko sarunāt, lai uzzinātu, vai viņiem nav pretlīdzekļa, kas iedarbotos?

Tas varētu izraisīt nepatikšanas, Fredij, Pega piebilda. Ja nu viņi tevi grib apcietināt vai ko citu?

Tomēr. Esmu ar mieru to darīt, lai atgrieztu sevi — sevi pašu atpakaļ.

Nūjā, esmu par to domājusi, Pega atzina, un varbūt, ka tā nemaz nav tāda traģēdija.

1a navtraģēdija, — piekrita Fredijs, — tas tikai ir nolādēti nepatīkami.

Vai varbūt, Pega norādīja, iespēja?

Dika Treisija seja skeptiski uz viņu paskatījās. — Kāda iespēja?

Nu, no kā tu dzīvo?

Nozagšanas.

Un ja neviens tevi neredz?

Fredijs pārdomāja sacīto. Atspieda Dika Treisija zodu savā neredzamajā labās rokas plaukstā, kas izskatījās daudz briesmīgāk, nekā viņš bija iedomājies, un novilka: Hmmm.

Tu taču saprati, ko tev gribēju teikt.

Fredijs pārmainīja pozu, pamāja ar Dika Treisija galvu un teica: — Tu domā izģērbties kailam un ielavīties kādā no vietām.

Ak, jā, taisnība, tev būtu jābūt kailam.

Siltās vietās, nolēma Fredijs. Ielavīties siltās vietās. Un ko tad?

-Zagt.

Zagt, ko? Es sagrābju riekšavu banknošu un eju uz durvīm, cilvēki redz, ka šis naudas žūksnis peld pa gaisu, lec tam virsū, un tas, ko noķer, esmues.

Slikti, ka tev nav arī neredzams maiss.

Man jau tā pietiek nepatikšanu ar to, ka es pats esmu neredzams.

Nu, bet nebūs jau tikai nepatikšanas, vai ne tā, Fredij?

Viņš nopūtās. Dikam Treisijam atkal parādījās cūciņas. Bet kā to citādi saukt, Peg? Redzi, kā man iet.

Bet es tak nevaru redzēt, kā tev iet?

Te jau ir tā problēma. Turklāt, man jāsēž šajā mikrokrāsniņā…

—    Mēs tās augšpusē izdursim gaisa caurumus.

—    Pēc tam, kad to novilkšu.

—    Okei, — viņa atbildēja. — Bet zini, Fredij, varbūt, ka mums nevajadzētu būt tik negatīvi noskaņotiem, noraidošiem pret to visu.

—    Ak, nē? — viņš pavicināja savas tukšās piedurknes. — Vai tas ir kaut kas labs?

—    Varbūt, — viņa apcerīgi domāja. — Varbūt, ka tas ir labi.

Fredijam ļoti patika, kad Pega domāja. Pirmkārt, tas viņai tik labi

padevās, un, otrkārt, to darot, izskatījās tik pievilcīga. Tāpēc viņš to nepārtrauca, tikai sēdēja neredzams savās drēbēs un Dika Treisija galvā, vēroja viņu domājam un pēc brīža redzēja vieglu panākumu smīniņu, kas pārņēma visu viņas seju. — Izdomāji? — viņš prasīja.

—    Jā, — viņa atbildēja.

—    Nu, vai tagad esi apmierināta?

—    Ne gluži, — viņa noteica. — Tiesa, ka mums būs šur un tur jāpielāgojas, abi zinām, ka…

—    Nedrīkstam mīlēties, ja guļamistabā iedegta gaisma.

—    Neatgādini. Viss, kas noticis, nav tikai un vienīgi problēmas un pielāgošanās.

-Nē?

—    Fredij, — ar lielu smaidu viņa Dika Treisija lateksā iegravētajiem sejas pantiem sacīja, — tikai var gadīties, kad pieradīsim pie tā — pie neredzamības, varbūt tā pat varētu būt tikai izprieca.

Lai būtu par tabakas kompānijas advokātu, ir kaut kas jāzina par cilvēka sirds tumšajām dzīlēm. Mordonu Lītu maz kas pārsteidza, nekas nesatrieca, nekas daudz neinteresēja un dzīvē nebija neviena, ko viņš mīlētu, kas attiecās arī uz viņu pašu.

Mordons Līts bija drukns, piecdesmit sešus gadus vecs vīrietis, platiem pleciem, bet reiz bijis kārns, sešas pēdas un divas collas garš basketbolists, kad viņš pirms daudziem gadiem to bija spēlējis Ukstove-ras sagatavošanas skolā. Piesardzība un skepse bija iedarbojušās uz viņu līdzīgi kā smaga planētas gravitāte, saspiežot viņu līdz pašreizējam garumam — piecām pēdām un desmit collām, kas nebija muskuļains, bet atlētisks gan no saspīlējuma, niknuma un nicinājuma.

Mordons pētīja jaunākos Politiskās aktivitātes komisijas noteikumus par firmu ziedojumiem politiskajām kampaņām — viņam patika Kongress; prostitūtas, kas rāda, kā viņas drātēt, — kad iezvanījās telefons. Viņš pacēla klausuli, izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka, un viņa sekretāres Helēnas, jaukās, mātišķās sievietes, kam te nebija īstā vieta, balss teica ausī: Dr. Emorijs uz otrās līnijas. Pētījumi un attīstība.

Helēna bija laba sekretāre. Viņa zināja, ka priekšnieks nevarēja paturēt prātā katru cilvēku un viņa amatu, kas bija ierakstīts viņa Rolodex piezīmju kladē, un ja zvanīja kāds, kuru viņš neatpazina, Helēna zvanītāju aprakstīja, piesakot zvanu. Bet tik tikko piesakot «Pētījumi un attīstība», viņa bija atgādinājusi Mordonam Lītam un iekustinājusi viņa atmiņu, ka Dr. Arčers Emorijs ir NAABOR pētījumu un attīstības programmas direktors trīs pakāpju projektam, kas mēģināja: (1) pierādīt, ka visi pierādījumi par cigarešu smēķētāju veselības problēmām nav apstiprinājušies; (2) atrast citu izmantojumu tabakai siltumizolācijai? optiskajām šķiedrām? ja notiktu sliktākais un (3) gatavoties iespējamai pāriešanai uz marihuānas cigarešu ražošanu, ja šo tirgu jebkad būtu iespējams uzsākt.

Un kurš no šiem pētījumu un attīstības atzariem bija licis Dr. Emo-rijam zvanīt advokātam? Viss, ko Mordons Līts zināja, ir tas, ka starp ārstu un sliktām ziņām var likt vienādības zīmi. Vēl aizvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz «2», neklausoties Helēnas sacītajā, un atbildēja: — Labrīt, dakter. Kas notiek laboratorijā?

—    Nu, peles vēl arvien mirst, atbildēja sirsnīga iedzērēja un spēlmaņa balss.

—    Vecs joks, — skābi noteica Mordons. — Toties ziloņi vēl arvien ir dzīvi, bet klepo kā traki.

—    Tiešām? Tas ir jauns. Smieklīgi.

Tas patiesībā bija ļoti vecs joks. Mordons jautāja: — Kas šodien uz sirds, dakter?

—    Pie jums ieradīsies divi mūsu neatkarīgie, uz līguma strādājošie pētnieki.

—    Tiešām?

—    Viņus sauc…

—    Pagaidiet.

Mordons pavilka uz savu pusi bloknotu ar dzeltenām lapām, pāršķīra jaunu lapu, paņēma savu Monblāna apjoma Agatas Kristi pildspalvu — čūsku ar rubīna aci uz saspraudes, un sacīja: — Nu.

—    Viņus sauc Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers, un viņi…

—    Pa burtiem.

Emorijs nosauca pa burtiem, tad teica: — Gribu uzsvērt, ka abi nav no manas nodaļas, nedz arī patiesībā ir NAABOR darbinieki. Viņi ir neatkarīgi darbinieki.

Tas jau ir pavisam slikti, domāja Mordons. Viņš jautāja: — Kas viņiem uz sirds?

—    Man patiktu, ja viņi paši to pastāstītu. Cikos šodien Jūs varētu viņus pieņemt?

Ļoti,ļoti slikti. Mordons ieskatījās kalendārā. — Trijos, — viņš sacīja.

—    Lūdzu informējiet mani, — Ārčers Emorijs teica.

Maz cerības. — Protams, — atteica Mordons un nosvieda klausuli tās tureklī kā beigtu žurku.

Ta kā Mordonam bija bīstami dzert pusdienlaikā, jo tad mēģināja izlauzties viņa īstā daba, viņš atturējās un tā vietā dzēraPellegrino ūdeni, kas nozīmēja to, ka oma pēcpusdienās bija daudz sliktāka nekā no rītiem. Šajā draņķīgajā stāvoklī piecas minūtes pirms trijiem ieradās abi ārsti, un katrā viņu kustībā vīdēja saspringtība. Viņu seksuālo noslieci Mordons uzreiz pamanīja; viņš necieta kādu vairāk kā citas cilvēciskas būtnes. —Dakteris Emorijs, — viņš sacīja ar zināmu necieņu, uzsverot viņa titulu, — saka, ka jums abiem ir kaut kāda problēma.

Šķiet, ka ir, — sacīja Dr. Pīters Heimhokers. Tas bija tāds, uz ko Mordonam bija visgrūtāk paskatīties. Baltie cilvēki arafro stilā apgrieztiem matiem bija diezgan grūti panesami parastajiem cilvēkiem; Mordonu šis pūkainais, melno matu oreols virs kārnās, baltās sejas pēc pusdienām būtībā vilināja uz amputāciju. Galvas amputāciju.

Otrs, Dr. Deivids Lūmiss, paskatījās uz savu partneri ar pārbiedētu neizpratni. — Tevšķiet, ka mums ir!Pīī ter! Viņš bija mazliet tuklāks, mīkstāku ķermeni, nopietni neiecietīgs vīrietis ar nedabiski blondiem, paplāniem matiem.

Tikmēr Heimhokers sacīja: — Deivid, vai tu būtu tik laipns?

Likās, ka būs jāskatās uz Heimhokeru. Paveroties viņā, Mordons jautāja: — Kā būtu, ja vienkārši izstāstītu, kas noticis?

Kamēr Heimhokers atvēra savu kārno muti un dziļi ievilka elpu, acīmredzot sakopojot domas, Lūmiss ar pēkšņu vārdu izvirdumu izšāva: — Mēs nolaupījām kādu cilvēku, iedevām viņam eksperimentālo formulu, un viņš aizbēga.

Mordons atgāzās atpakaļ krēslā. Vai sacījāt «nolaupījām»?

Heimhokers teica: Deivid, lūdzu, ļauj man, Deivid,lūdzu. Tad, pagriezies pret Mordonu, sacīja: — Nezinu, cik daudz jums izstāstījis Arčers…

—    Iedomājieties, ka Dr. Emorijs man neko nav teicis.

—    Labi. Abi ar Deividu vadām nelielu pētniecības iestādi Ņujorkā. Vakar vakarā ielauzās laupītājs, un mēs viņu sagūstījām. Bijām tieši tai vietā, nu, par mūsu pētījumiem jūs neko negribēsiet zināt.

Mordons uz dzeltenās lapas uzvilka cilpu.

Beidzot Heimhokers turpināja. Pietiktu jau ar to, ja teiktu, ka esam tajā pētniecības stadijā, kad mums vajadzīgi praktiski rezultāti, darba lauciņš.

—    Gvinejas cūciņas, — sacīja Mordons, kas bija labi pazīstams ar dūmu aizsega frāžu veidošanu.

—    Nu, kā tad, Heimhokers piekrita un smalkjūtīgi ieklepojās, -cilvēciskas jūras cūciņas, ja būsim precīzi.

—    Brīvprātīgie, — ieminējās nervozais Deivids. — Vai arī cietumnieki no pavalsts cietumiem. Protams, arī brīvprātīgie.

Mordons virs cilpas uzzīmēja pūkainus matus. Un kāds ir jūsu pētījuma mērķis?

—    Melanoma.

Mordons stīvi blenza. Un kāds, pie velna,tam sakars ar cigaretēm?

—    Nekāds! izmisis sauca Lūmiss, mētājot rokas kā cilvēks, kam bail no sikspārņiem.

Tajā pašā laikā Heimhokers gandrīz pielēca kājās un kliedza: — Nekad nav bijis ne sīkākās saiknes! Nekad!

Tad Mordons saprata un gandrīz jau pasmaidīja, bet atturējās. — Saprotu, — noteica, bet tik tiešām saprata. — Tatad izmēģinājāt to jūsu, kā to sauc, ar laupītāju, bet viņš pēc tam aizbēga, un nu gribat zināt, kādi tiesiski sarežģījumi jums varētu būt.

—    Nu, — sacīja Heimhokers, — mums, protams, bet arī Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam.

Nu gan Mordons pasmaidīja, nemaz ne patīkami. — Ak tad tāpēc NAABOR jūs dēvē par savējiem? Dr. Ernorijs apgalvoja, ka viņi jau jūs ir atbrīvojuši.

-Ko?

Mordons teica: — Ļaujiet man izskaidrot situāciju. Ja jūsu problēma izrādīsies vienkārša, es to jums nokārtošu un rēķinu piesūtīšu manas firmas klientam NAABOR. Ja tā toties būs saistīta ar policiju, ar kriminālnoziegumu, tad nosūtīšu jūs pie kāda sava kolēģa, kas nodarbojas ar krimināllietām, un nokārtosiet to tieši ar viņu.

Lūmiss izdvesa vārdu: — Krimināllieta?

—    Pirmkārt, kā pieņemu, — sacīja Moidons, uz lapas uzrakstot skaitli 1, apvelkot tam apli, — viela to puisi varēja nogalināt?

—    Viņu nogalināt! Viņi viens uz otru paskatījās, un tad Heimhokers teica: — Nē, tur nekam tādam nevajadzēja būt. Es domāju — nekam nāvējošam.

—    Vienā, — sacīja Lūmiss, — vai otrā, Pīter. Bet kombinācija, kā lai zinām, ko šis kokteilis varētu nodarīt.

—    Tikai ne nogalināt, — Heimhokers aizkaitināts uzstāja. — Mēs to esam pārrunājuši jau no visām pusēm, Deivid:

Mordons jautāja: — Kokteilis? Vai jūs nepaskaidrotu?

—    Patiesībā, — sacīja Heimhokers, — mums ir divas formulas. Mēs iedevām vienu laupītājam, bet viņš iedomājās…

—    Mēs viņam šo domupadevām, Pīter.

—    Labi, Deivid, mēs viņam likām to noprast. Mordonam mazliet nokautrējies izskaidroja: — Viņam likās, ka otrs varētu būt pretlīdzeklis.

—    Un to iedzēra, jūs gribat teikt, aizejot? -Jā.

—    Un tagad viņš staigā pa pasauli, — Mordons rezumēja, — šis noziedznieks, laupītājs, un maz ticams, ka viņš meklēs ārstu vai traumpunktu, pie kam viņa dzīslās kursē divas eksperimentālas zāles, par kurām skaidri nezināt, kā iedarbosies ne viena, ne otra un vēl jo vairāk abas.

—    Precīzi nezinām gan, aizstāvoties piekrita Heimhokers, — ne vēl jovairāk pirms eksperimentēšanas un…

—    Jā, jā, nekādā ziņā neapšaubu jūsu metodes, — Mordons apliecināja. — Vismaz līdz vakardienai. Kā šiem produktiem, pēc jūsu domām,bija jāiedarbojas?

—    Jāietekmē ādas pigmentācija, — dedzīgi sauca Lūmiss, iekniebjot savā rožainajā rokā, lai paradītu, ko nozīmē —āda.

—    Vai domājat, ka tas viņu varētu nopietni apdedzināt vai ko tamlīdzīgu?

—    Nu nē taču, — atteica Lūmiss, sparīgi purinot galvu, bet Heimhokers teica: — Gluži pretēji. Mūsu nolūks bija panākt pigmenta izmaiņas vai novēršanu.

Mordons gaidīja, bet nekas vairāk nesekoja. Beidzot jautāja: — Ko tas nozīmē?

—    Nu, esam ar Deividu, — Heimhokers sacīja, — pirms tas notika, pārrunājuši…

—    Neesamnemaz gulējuši.

—    Nemaz. Un mēs to pārrunājām un domājām, ka ļoti iespējams, — Heimhokers atklepoja un turpināja, — ka tas čalis ir, nu, ja tā skatāmies, tas varētu būt tīri labi… neredzams.

Mordons paskatījās uz viņiem, uz viņu nopietni pārbiedētajām sejām. Viņš neko nepierakstīja uz savas lapas. Patiesībā nolika pildspalvu sānis. — Pastāstiet, — viņš sacīja, — ko vairāk.

Ir busiņi, ko no visām pusēm ieskauj lieli logi tā, lai bērneļi varētu skatīties pa tiem ārā, braucot uz bērnu beisbola spēlēm. Un vēl ir tādi busiņi, kam ir ļoti maz logu — tikai aizsargstikls un divi nelieli četrstūri priekšā abos sānos — tā, lai kruķi ceļā uz, vai ari no nozieguma vietas nevarētu neko saredzēt tajā. Fredija busiņš piederēja pie pēdējiem, ar diviem sēdekļiem priekšā, staip kuriem uz grīdas atradās ātrumkārba, un tumšu, alai līdzīgu telpu aizmugurē, kur elektriķis varētu iekārtot plauktus, bet kuru Fredijs turēja tukšu, jo nekad nevarēja zināt, kāda lieluma priekšmeti būs tur jāievieto. Busiņam bija divas aizmugurējās durvis (bez logiem), kas atvērās kā bibliotēkas durvis kādā ļoti nopietnā lugā, un vēl platas slīdošas durvis labajos sānos, ja viņam reiz ienāktu prātā nozagt plīti. Aizmugurē grīda bija izklāta ar sarainu, pelēku mākslīgās zāles paklāju, bet spuldze gan no interjera bija pazudusi.

Beiridža ir viens no Bruklinas rajoniem, kur nebija noziegumu, lielākoties tāpēc, ka to apdzīvoja daudzu rasu karstgalvīgie, kas noziegumus uzņēma personiski un kas par katru cenu mēdza piekaut cilvēkus. Tāpēc vairums iedzīvotāju savas mašīnas droši atstāja ielas malā. Taču Fredijs pret savu busiņu izjuta visumā to pašu, ko pret Pegu, un viņš Pegu neatstātu ielas malā, un tāpēc ar grūtībām bija ieguvis lētu īres variantu gandrīz pie tuvējās ugunsdzēsības stāvvietas, kur ugunsdzēsēji turēja savas mašīnas un kurneviens neslaistījās apkārt.

No rīta, kad katrs atsevišķi bija pabrokastojis, Pega paņēma atslēgas un nogāja divus kvartālus tieši līdz šim ugunsdzēsības postenim, pamāja diviem, kas sēdēja ēkas priekšā uz saliekamajiem krēsliem, priecājoties par pavasara saulīti un pavasara drēbēs tērptiem cilvēkiem, kas steidzās garām, — ari viņi pamāja pretī, zinot, ka Pega, Fredijs un busiņš bija nešķirami, — tad iekāpa busiņā un brauca uz viņu dzīvojamo māju. Parasti Fredijs bija pie stūres, savukārt Pega to bija darījusi vairākkārt pirms tam un bija pieradusi pie ar roku pārslēdzamās ātrumkārbas.

Toties viņa nebija pieradusi pie Fredija, kāds tas bija pašlaik. Viņa piebrauca pie nama, un no tā iznāca garais Bārts Simpsons, ģērbies parastā kreklā, biksēs un kurpēs, bet ar dīvainām persiku krāsas rokām, kas patiesībā bijaPlaytex virtuves cimdi. Ta kā viņš nebija ciešā draudzībā ar virtuvi, un tādējādi piePlaytex virtuves cimdiem nepieradis, Fredijam bija zināmas grūtības atvērt busiņa pasažieru durvis, bet tad tas izdevās, iekāpa un sacīja: — Peg, šie cimdi karsē vairāk kā maska.

— Nevelc nost, — Pega ieteica un uzsāka braukt, vēl pirms kāds no apkaimes varēja labi apskatīt viņas līdzbraucēju.

—    Mēs dosimies uz Manhetenu, — sacīja Fredijs. — Tur neviens neizskatās dīvains, jo tur visi ir dīvaini.

—    Nu, tu šo teoriju noteikti varēsi pārbaudīt, — atteica Pega. — Zini, Fredij, dzīvoklī to neievēroju, bet šajā nelielajā telpā tu izklausies tā, it kā būtu ietīts vatē.

—    Nav ko brīnīties, — atteica Fredijs. — Esmu iebāzts šajā prezervatīvā.

—    Nabaga Fredijs, — noteica Pega un pievērsās braukšanai.

Daži pārsteigti braucēji gan skatījās, kamēr viņi stāvēja pie sarkanās gaismas, bet ne tik ļoti, lai par to uztrauktos. Fredijs bija atlaidies uz aizmugurējā sēdekļa un savu seju vai, pareizāk sakot, Bārta seju bija pagriezis pret Pegu, — turklāt, busiņā bija diezgan krēslains, tā ka sliktākais, ko ziņkārīgie braucēji sev vai līdzbraucējiem varēja sacīt: «Tur sēž dīvains cilvēks» vai «Vai tas dīvainā izskata cilvēks neizskatās pēc Bārta Simpsona? » Un pat ja kāds vai kāda savā mašīnā skaļi būtu noteikusi: «Tajā mašīnā ir vīrs ar Bārta Simpsona masku», — kas par to? Viņš tak tās pārdod, vai ne? Lai cilvēki tās varētu valkāt? Nu, un kāda tad problēma?

Viņi iebrauca Bruklinas-Beterijas tunelī — ko gan citu jūs būtu darījuši? — un tiklīdz viņi nokļuva tunelī, Fredijs teica: — Laiks sagatavoties. Izspraucies cauri krēslu starpai, viņš pārvietojās uz busiņa aizmuguri, apsēdās uz grīdas un sāka sevi attīt.

Busiņam nebija aizmugurējo logu, bet tikai piestiprināti sānskata spoguļi, par ko Pega pašlaik bija pateicīga. Jo nespēja noskatīties, kā viņas puisis pamazām izzūd. Tomēr tas bija biedējoši, īsi pirms viņi izbrauca no tuneļa Manhetenas galā bija skaidrs, ka tas bija apakšdelms, kas gulēja uz braucēja sēžamvietas un Fredija balss pie labās auss, kas sacīja: — Gatavs, — bet, ātri atskatījusies, aptvēra, ka busiņā nebija neviena cita kā tikai viņa un saburzīta drēbju kaudze uz grīdas.

Pēkšņais adrenalīna pieplūdums asinīs lika viņai piebraukt pārāk tuvu taksim pa kreisi, kas atbildot nikni iegaudojās. Iegriežot atkal savā joslā un izbraucot no tuneļa saules gaismā — jā, pat Manhetenā reizēm spīd saule, Pega noteica: Saliec drēbes kārtīgāk, Fredij, tev tās būs vēlāk atkal jāvelk.

—    Tev taisnība, — balss sacīja, un apakšdelms nozuda no viņas sēdekļa, un viņa dzirdēja, bet nevarēja apgriezties, lai paskatītos, kā Fredija drēbes sakārtojas glītā kaudzītē tālākajā stūrī.

—    Kur man tagad jābrauc? — Pega vaicāja, jo lielas, zaļas zīmes tieši priekšā norādīja viņai vairākas iespējas, bet nebija daudz laika domāt.

—    Uz Rietumiem, — atbildēja Fredija balss. No skaņas varēja nojaust, ka tagad viņš bija atspiedies pret pasažieru sēdekli, un kad Pega uzmeta tam skatienu, tur patiešām arī bija viņa rokas iedobumi. Un pie tā, viņa sev teica jau nez kuro reizi, būs jāpierod.

Pega iegrieza Rietumu maģistrālē. Fredija bezķermeņa balss norādīja viņai nogriezties pa kreisi uz Divdesmit trešās ielas un tad pa labi uz Četrdesmit otrās ielas, ko viņa arī izdarīja, un tikai tad prasīja: — Kur mēs braucam, Fredij?

—    Uz Rietumu Četrdesmit septīto ielu. Uz Dimantu rajonu.

—    Tiešām? — Tas Pegai patika. — Es nekad tur neesmu bijusi.

—    Es arī nē, — sacīja Fredijs. — Vismaz pa dienu nē.

Ņujorkas pilsētā ir divi dimantu vairumtirdzniecības centri — viens lejā pie Manhetenas tilta un otrs — Rietumu Četrdesmit septītajā ielā starp Piekto un Sesto avēniju. Dimanti ir šī kvartāla galvenais bizness, lai gan tirgojās arī ar citiem dārgakmeņiem un zeltu, sudrabu, platīnu, un ar visu, kas bija mazs, spīdīgs un ļoti, ļoti vērtīgs. Te veselas ēkas aizņēma vērtīgu akmeņu un metālu tirgoņi un pircēji, sēžot pie nelieliem stikla un koka galdiem, zem ārkārtīgi spožām gaismām, ko kārtu kārtām apsargāja apsardze, vedot sarunas jīdišu vai holandiešu, vai japāņu, vai būru, vai portugāļu, vai bantu valodā, vai, ja nevienā neizdodas saprasties, pat angļu. Šajā kvartālā no rokas uz roku dolāri miljons vērtībā tika nodoti ne jau katru mēnesi, pat ne katru dienu, bet katru minūti, pie kam vairums darījumu veic mazliet noplukuša izskata cilvēki, kam bagātība vai pat doma par bagātību nerada nekādu prieku, bet gan tikai pats tirgošanās process. Viņi nedzīvo, lai pelnītu naudu, bet dzīvo, lai tirgotos, un viņi to ir labi apguvuši.

Kad Pega nogriezās no Septītās avēnijas, Fredijs uzreiz sajuta nevaldāmās dzīves sanoņu un kustību visā kvartālā, no viena gala līdz otram. Te būs kaut kas arī priekš manis, Fredijs domāja, kā tas bieži gadījās, adrenalīnam pulsējot, un, kā vienmēr, tā bija pārlaimīga doma. — Novieto mašīnu vienalga kur, Peg, — viņš teica.

Pega veltīja gaisam ap viņu dzēlīgu skatu, tad pievērsa atkal uzmanību ielai, kas abās pusēs no vienas vietas bija pilna ar novietotajiem furgoniem, busiņiem, pikapiem un limuzīniem, bruņoti ar firmu zīmēm uz to durvīm. (Katru citu braucamo šajā kvartālā apēstu dzīvu). — Nu, protams, — viņa teica. — Kā būtu ar tās kabeļu firmas busiņa jumtu?

—    Nu, tev jau nekas cits arī neatliek, Peg, — sacīja Fredijs. Viņš bija pārāk pārņemts ar ielu, lai vēl uztrauktos par niekiem. Iedobums ar sukotašu un sojas mērci, kas nebija iedobumā, bija laimīgi sagremots, un viņš bija gatavs darboties.

Pusceļā, kvartāla lejasdaļā, labajā pusē atradās ugunsdzēsības hidrants. Tam līdzās, protams, bija novietots kāds jumtu pārklāšanas firmas furgons, bet citā legālā vietā bija stāvējis kāds cits, kas, pirms minūtes bija devies projām, tā Pega tur ieslīdēja, ieņēma nelielo vietu un beidzot noteica: — Nu tā.

—    Neizslēdz motoru un uzgriez avārijas gaismas, — sacīja Fredijs. — Ta domās, ka neesi novietojusi mašīnu, bet tikai uz bridi apstājusies. Un vēl kas, Peg. Pēc dažām minūtēm pārcelies uz pasažieru sēdekli. Kad pieklauvēšu pie loga, atver to, okei.

—    Kā tad zināšu, ka tas esi tu?

—    Tu tak nevarēsi mani redzēt, Peg, — atteica Fredijs. — Ja kādu redzi — neatver. Ja neredzi nevienu, tad tas esmu es.

—    Protams, — sacīja Pega. — Piedod, Fredij, bet satiksme mani izsita no sliedēm.

—    Ir jau labi. Aizver durvis aiz manis, okei?

Busiņa sānu durvis atvērās uz ietves pusi. Fredijs tās lēni pabīdīja vaļā, tā pirmo reizi nožēlodams, ka nav loga, lai viņš īpaši varētu saskatīt, kas tur ārā notiek, un tad pa durvju spraugu, kam tik tikko varēja izspraukties cauri, viņš izkļuva ārā un brīdi stāvēja klusi, muguru pret busiņu atspiedis, novēroja situāciju, kamēr Pega pasniedzās un aizsita ciet durvju pogu.

Pirmkārt, Fredijam nepatika ietve. To nu nekādi nevarēja saukt par tīru. Turklāt tā bija pārpildīta ar cilvēkiem, steidzīgiem, traucošiem, garāmejošiem un garām slīdošiem ļaudīm. Gariem, kārniem, melniem ziņnešiem ar daudzkrāsainām paciņām, piesprādzētām pie viņu mugurām; hasidiem melnos mēteļos un melnās cepurēs, daži no viņiem vilka melnas ceļasomas; īsiem, resniem puertorikāņu lietvežiem spožās drēbēs; tūristiem no Vācijas un Japānas, kas stulbi blenza uz to, kas varēja piederēt viņiem; Biznesa Administrēšanas maģistra studentiem savos vienīgajos uzvalkos, meklējot darbu; advokātiem un lietu ierosinātājiem, un rēķinu iekasētājiem ložņājot, ostīdami gaisu; baltiem ierēdņiem, kas piecpadsmit minūtēs paspēja izdarīt stundas vērtu darbu; Vidus-amerikas kurjeriem ar baltiem priekšautiem, iznēsādami paplātes ar papīra krūzītēm; kruķiem un viņu asistentiem, slepeniem kruķiem, kas cits citu vēroja ar dziļām aizdomām; pasta ierēdņiem,United Parcel darbiniekiem,FedEx personām, kas steidzās cita citai garām, izlikdamās, ka citu vienkārši nav; narkomāniem, apmeklējotTerra, lūkojoties pēc apmierinājuma; un bezpajumtniekiem ar savām tukšajām krūzītēm, kas mēģināja no šī nevērīgā pūļa iegūt kaut nedaudz ievērības, ja ne to, tad kaut vai līdzcietību.

Visi šie ķermeņi kustībā veidoja pastāvīgi mainīgu audumu, sešu pēdu augstu ripojošu ļaužu segu, un tagad bija Fredija uzdevums izvī-ties šai segai horizontāli cauri, slīdot cauri audiem un metiem tā, lai audums neievērotu viņa eksistenci; citiem vārdiem, bija jākļūst par beidzamo blusu. Lai to paveiktu un, turklāt, veiksmīgi, bija jāsakoncentrē katra nervu šūna, neko neatstājot šaubīgās ietves pašaizsardzības pasākumam, ko virsma patiešām būtu pelnījusi. Fredijs zināja, ka kailajām kājām būs vien jāpierod.

Fredijs paspēra izmēģinājuma soli prom no busiņa, un garām aizdrāzās divi puikas lielās kedās, kas grūstījās cits citā ieāķējušies, vicinot cigaretes un smejoties paši par saviem dumjajiem jokiem. Fredijs izvairījās no viņiem, bet tad tikko neuzskrēja virsū vīrietim, kas uz pleca nesa darvas rulli jumta segumam un kas tajā brīdī izkāpa no jumtu labošanas firmas furgona. Pavirzoties uz citu pusi, Fredijs patrāpījās ceļā trim pusmūža vecuma japānietēm, maršējot roku rokā ar fotoaparātiem ap kaklu, veidojot tikpat necaurejamu kāMaiami Dolphin aizsarglīniju.

Fredijs atlēca atpakaļ pret busiņa vēso malu, sirdij ātri pukstot, smadzeņu virsmā rodoties šaubām. Šis pūlis bijabīstams. Tiesa, ka viņi reti spēcīgi saskrējās viens ar otru, sliktākais — atsitās ar plecu, bet tas bija tāpēc, ka viņi viens otru redzēja un paspēja kaut nedaudz izvairīties no saskriešanās. Bet Frediju viņi nevarēja redzēt un viņiem nebija ne jausmas, ka jāpaiet nost no viņa ceļa, vai arī viņi nevarēja iedomāties, ka viņš atrodas uz ietves. Viņi uzkāptu uz kāju pirkstiem, ar ceļgalu trāpītu pa cirksni, ar elkoni iesistu pa kuņģi un iegāztu ar pierēm pa viņa degunu, un viņiem nebūtu pat ne vismazāko nojausmu, ka viņa kāju pirksti, cirksnis, kuņģis un deguns bija kaut kur tuvumā.

Varbūt, ka tā, galu galā, nemaz nebija tik laba doma. Varbūt viņam vajadzēja kādu klusu vietu, bez pūļa. Bet tad, kad viņš mēģinās pārnest laupījumu, viņš taču būs pamanāms. Bet vēl arvien palika jautājums, kā tikt galā ar šo nebeidzamo ļaužu straumi.

Kamēr Fredijs stāvēja piespiedies pie busiņa sienas, noraudzī-damies uz ļaužu pūli un pārdomājot savu nākamo soli, ja tāds būs, kādsUnited Parcel darbinieks, ejot garām, iedrāzās viņā un tuipināja savu ceļu, pat nemēģinādams atskatīties, kam trāpījis. No otras puses nāca bāls, tukls tūrists, kas, mēģinot izšmaukt noUnited Parcel vīrieša ceļa, būtu tieši ieskrējis Fredijā, ja vien Fredijs viņu automātiski neatsistu ar elkoni. Tūrists izmeta pār plecu dažus vārdus kaut kādā valodā, varbūt atvainošanos, un turpināja ceļu.

Paga, paga. Ta taču bija taisnība, ka cilvēki nevarēja redzēt Frediju, bet patiesībā viņineredzēja nevienu, atskaitot tikai tik, cik bija vajadzīgs, lai novērstu saskriešanos. Ja Fredijs varētu izlēkāt un izlocīties tā, lai grūstīšanos samazinātu līdz minimumam, neviens pat neievērotu, ka viņu vidū ir neredzams cilvēks.

Ta reiz bija teorija, ko bija vērts izmēģināt. Fredija gājiena mērķis bija šaura, sešstāvu ēka, tikai dažas mājas attālāk no kvartāla, kur starp citiem vārdiem zelta krāsā uz ložu necaurlaidīgiem stiklu logiem bija uzraksts DIMANTU BIRŽA. īsti slepkavnieciska izskata melns drošības sargs brūnā fonnā sēdēja uz soliņa aiz šī loga vitrīnām, vērojot pasauli kā zivju veikala kaķis, uzdrošinoties katru ieaicināt un mēģinot pierunāt šos labumus aizvākt. Līdzās šim logam bija aizslēgti melni dzelzs vārti, kas veda uz nelielu priekštelpu, tad līdz pamatīgām durvīm un pēc tam — kas zina, kur?

Laiku pa laikam kāds cilvēks piegāja pie nama, apstājās pie vārtiem un piespieda zvanu, kas tiem bija līdzās. Tad viņš ierunāja mikrofona režģī, kas atradās starp vārtiem un logu. Drošības sargs logā viņu aizdomīgi izjautāja, noskatīja ar gaļēdāja naidīgumu un beidzot jaun-pienācēju negribīgi ielaida. Paretam uzradās divi cilvēki reizē, un, kamēr Fredijs novēroja, vienreiz pat tika ielaista trijotne, kas nozīmēja, ka šajā priekštelpā būs vieta vienam ienācējam, ko nezinot pavadīs neredzams svešinieks.

Neredzamais svešinieks, beidzot sadūšojies kustēties tālāk, gaidīja, līdz pamanīja melnā mētelī tērptu, ar melnu cepuri un melnu bārdu apveltītu, izteikti sūdīgi kārnu puisi, kas izskatījās ap septiņpadsmit gadiem vecs, pieejam pie DIMANTU BIRŽAS un piezvanām; tad pārliecinoši atgrūdās no busiņa, ātri uz pirkstgaliem pārtipināja pāri netīrajai ietvei, atsitās pret diviem vai trim garāmgājējiem, kuri vienkārši aizblandījās tālāk, un sasniedza dzelzs vārtus tieši tajā brīdī, kad atskanēja nejaukais, mazais dūcējs. Kārnais jauneklis melnā pavilka vārtus, tie atvērās, viņš pa tiem iegāja, un neredzamais svešinieks iespindza aiz viņa diezgan tuvu, lai saostuPalmolive ziepju un veca vilnas mēteļa smaržu savijumu, kas bija viņa jaunā kompanjona paša smaržas.

Dzelzs vārti tik tikko nesavainoja Fredija papēžus un labo elkoni, bet viņš laikā paspēja iespraukties. Vārti aizkrita. Iekšējās durvis iedūcās. Fredijs un viņa deju partneris izgāja arī caur tām.

Nu viņš bija iekšā. Te Fredijs un viņa jaunais draugs šķīrās, jo kārnais cilvēks melnā apņēmīgi devās pāri telpai uz šauro durvju pusi, kas izskatījās pēc šaura lifta, kur viņš piespieda vēl vienu pogu un gaidīja, kamēr Fredijs palika uz vietas, bet, atspiedis savu kailo muguru pret vēso sienu, izmantoja brīdi, lai izpētītu, kas te atrodas.

Viņš atradās garā, šaurā telpā, apmēram divdesmit piecas pēdas platā un sešdesmit pēdu garā, ko apgaismoja gandrīz tikai pie griestiem izvietotās dienas gaismas. Gar abām telpas malām un ari pa vidu stāvēja trīs garas plauktu rindas, kabīnes jostas vietas augstumā, kas atšķīra vienu tirgoni un viņa galdu, seifu un vitrīnu no citiem. Pircējiem bija paredzēti vienkārši koka krēsli bez atzveltnēm, kas stāvēja ārpus katras kabīnes, aicinot piestāt. Pircēji un drošības darbinieki pārvietojās pa abām ejām, visi nepārtraukti skatījās uz visu. Kabīnēs pārdevēji kaulējās, ieskatījās nelielās grāmatiņās vai runāja pa telefonu, vai saskaitīja garas skaitļu rindas, vai caur lupu skatījās uz nelielajiem dārgakmeņiem.

Telpas otrā pusē piestāja lifts, un tas tik tiešām bija mazs. Tādā liftā divi cilvēki jau bija pūlis. Divu cilvēku pūlis izkāpa no tā, noskuri-nāja plecus un sakārtoja apģērbu pēc brauciena nepatīkamā tuvuma, un Fredija nesenais draugs vientulīgā greznumā uzbrauca augšā —, bet varbūt lejā, — uz kādu citu tirgošanās stāvu.

Šī garā istaba atraisīja tādu kā brīvu kustības veidu; vairums devās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam no parādes durvīm pa labi, tad uz tālāko stūri, tad šķērsojot istabu līdz kreisajai ejai un tad atkal atpakaļ līdz ieejai. Reti kāds pircējs īsu brīdi peldēja pret straumi, pārejot no viena pārdevēja pie cita, vairums gadījumu satiksme bija vienā virzienā.

Fredijam tieši kā reiz. Viņš piebiedrojās rindai, virzīdamās vispārpieņemtā ātrumā, cieši piespiežoties vienai vai otrai personai, bet tā, lai neviens neuzskrietu virsū no mugurpuses. Un tā staigājot, viņš vēroja.

Dārglietas. Zili safīri, zaļi smaragdi, sarkani rubīni. Zili tirkīzi, zaļi nefrīti, sarkani granāti. Mēļi ametisti, melni oniksi, violeti alek-sandrīti. Lāsmojoši džirasoli, krēmkrāsas halcedoni, tūkstošiem pērļu baltās nokrāsās.

Fredijs bija pārņemts tikai un vienīgi ar dimantiem, un tiem pievērsa vislielāko uzmanību. Tie mirgoja un blāzmoja stikla vitrīnās, uz filca paplātēm savijušies ķekaros vai vientulīgā varenumā, no saujas uz sauju mētāti kā burvju mēness putekļi; mazliet cieti gaismas koncentrāti, bezkrāsaini un tomēr krāsaini, prizmveidīgi, šķautņaini, smalki apburoši.

Fredijs apmeta loku telpai, lai aprastu ar to, pielāgotos ari pie sava jaunā apveida, un ap laiku, kad atgriezās telpas priekšpusē jutās tik omulīgi, tik bezrūpīgi, tik pašpārliecināti, ka, garāmejot slepkavnieciskajam sargam, pat piesita pie viņa rokas. Sarga galva pagriezās, viņš paskatījās, nevienu nemanīja un aiztrauca neesošo mušu.

Fredijs bija izvēlējies sev mērķi. Kreisajā pusē tuvu pie ieejas savā starpā tirgojās divi pārdevēji un pircējs, kas sēdēja vienam no viņiem priekšā. Pārdevēji mēdza piecelties, lai pāri kabīnes sienām sarunātos, tad apsēstos, tad pieceltos, lai pasniegtu pāri paplāti ar dārgakmeņiem, vai arī saņemtu to atpakaļ. Pircējas pētīja, apsprieda un staigāja šurp un turp, te pie viena, te otra pārdevēja. Tas bija vilcies jau labu laiku, un izskatījās, ka tiks iepīta liela naudas summa, kad tirgošanās būs galā, un tā visi trīs darījumā iesaistītie bija dziļi iegrimuši savās nodarbībās.

Bija jau arī vēl citi faktori: vieta nebija pārāk tālu no parādes durvīm. 1a atradās kreisajā pusē, pa kuru pircēju plūsma devās uz ārdurvīm. Un tuvu pie durvīm, pie pārdevēja labā elkoņa, stāvēja vairākas paplātes ar izsmalcinātiem dimantiem.

Fredijs apmeta otru loku, lai turētos līdzi plūsmai un pa daļai arī lai nepalaistu garām citas iespējas, lai tās varētu izmantot uzreiz vai vēlāk. Taču nekas labāks nepievērsa viņa skatienu — ne šajā apgaitā, kad viņš atkal nonāca pie abiem tirgoņiem, viņš iekrampējās tukšajā krēslā, kas atradās pa labi stāvošā tirgotāja priekšā, pārliecās pār kabīnes malu un klausījās, kā ap viņu, kā popkorns, virmoja svešas mēles, un gaidīja līdz garām ietu īstā pircēja. Viņš jau bija viņu noskatījis un nu bija tikai jāgaida.

Vairums cilvēku telpā, bet ne visi, bija vīrieši — sākot no dzelten-bāliem jauniešiem ar spiciem deguniem līdz pat krunkainiem večiem ar masīviem smakriem. Vairums, bet atkal ne visi, bija profesionāļi — kā pircēji, tā arī pārdevēji, pircēji, kas paši bija arī pārdevēji, kuriem bija veikali vai privātie klienti. Dažas civilpersonas bija bagātnieki, kurus aplidoja kāds īpašs juvelieris, kas uzsvēra šo cilvēku īpašo stāvokli, ievedot viņus vairumtirdzniecības zālē. Bagātos uzreiz varēja atšķirt no pārdevējiem: viņi bija dedzīgi, viņi nebija tik ļoti saspringti un viņi bija ļoti labi ģērbušies. (Nedaudzās pārdevējas parasti mēdza drūmi skatīties un pie brūnām vai melnām zīda kleitām nēsāja ļoti dārgas un gaumīgas dārglietas.)

Fredijs īpaši bija ievērojis kādu cilvēku, kas viņam varētu palīdzēt izkļūt no šīs telpas, un tur nu viņa nāca. Viņu pavadīja garš, pieklājīgs un bāls vīrietis ģērbies melnā, kura valodu klāstā, šķiet, bija holandiešu, jidišu, vācu, franču un angļu valoda ar pamatīgu holandiešu akcentu, savukārt viņa bija tvirta sieviete ap gadiem piecdesmit, apaļa un stingra kā alus muca, ar neprātīgi samudžinātiem, plāniem, rozā matiem un apģērbu tik spožu un spīdošu, ka pie tā varētu pat lasīt. Šī sieviete vai nu reiz bijusi Brodvejas zvaigzne, vai ar kāds psihologs spējis viņai iedvest, ka bijusi Brodvejas mīlule. Viņas aizsmakusī balss bija plaša, apgredzenoto roku žesti plašāki un pacilātība tik pietiekama, lai nogurdinātu zirgu. Kamēr viņa devās apgaitā pa tirdzniecības zāli, viņa norādīja, izsaucās, noliecās pētīt, izslējās, lai sasniegtu perspektīvu, tikmēr viņas pavadonis visu laiku runāja ar pārdevējiem savās valodās, īsi apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā, mazā blociņā piezīmēja kaut ko un reizēm, garāmejot, pārdevējiem iedeva zīmīti.

Ta bija Fredija pavadone. Protams, ja sieviete un viņas partneris izšķirtos ar liftu doties uz kādu citu stāvu, tas Fredijam varētu radīt sarežģītu situāciju, bet reizēm ir jāriskē, un šī bija viena no tām reizēm. (Turklāt, Fredijam visādā ziņā likās, ka Brodvejas Mīlulei vienīgais veids, kā aiziet pēc šīs uzstāšanās, bija grandiozi iziet pa parādes durvīm un nevis lēnprātīgi nelielā lifta kastītē.)

Te nu viņa bija ar savu garo vīrieti. Nekas viņu nespēja ieinteresēt pie vitrīnas, kur stāvēja tie divi Fredija pārdevēji. Viņa tikpat kā nepalēnināja gaitu, pagrieza savu cukurvatei līdzīgo galvu uz pārdevēju celiņa otru pusi un devās tālāk. Fredijs vēroja viņas kājas. Ja viņa ies uz liftu, tad pēda griezīsies pa labi…tagad.

Ta nenogriezās. Atvieglots un satraukts, kad sieviete bija pagājusi garām, aptuveni četru pēdu tālumā no parādes durvīm, Fredijs ar abām rokām iebrauca dimantu paplātēs, satvēra divas riekšavas un aizjoza. Pārdevējs, kurš tikko bija aplaupīts, lai arī iegrimis saspringtā sarunā, tomēr, ar acs kaktiņu pamanīja kustību, ātri apgriezās, saviebās, blenza šurp un turp, tad viņa uzmanību pievērsa otra pārdevēja sacītais un pievērsās atpakaļ.

Fredijs pa to laiku bija pieslīdējis tuvu pie Brodvejas Mīlules, turot savu divkāršo dimantu riekšavu cieši pie mirdzoši spīdošās kleitas aizmugures. Nopētot akmeņus tuvumā un no augšas, Fredijs skaidri saprata, ka ir labi izdarījis. Skatoties, kā dimanti peldēja gaisā viņa neredzamajās rokās, Fredijs pasmaidīja. Jebkuram citam telpā, kas iegrimis savās darīšanās, kādi viņi visi bija, dimanti uz kleitas spožā auduma paliktu gandrīz tikpat kā nepamanīti, ja vispār tie tiktu pamanīti. Tik ilgi, cik turpinās virzīties…

Sieviete pēkšņi apstājās gandrīz desmit pēdu attālumā no durvīm. Fredijs — pie velna! — gandrīz atsitās pret viņu, bet, atgūstot līdzsvaru, apstājās tieši laikā. — Tas ir akvamarīns, — viņa sacīja žēlabaini skaļi, kā cilvēks, kas apraud aizgājušu mīļāko.

Garais, bālais vīrietis pārliecās pār viņu. Nē, nē, Marlēn, viņš mierinoši sacīja. — Es gan tā nedomāju. Tas traips…

— Vai to nevarētu iestiprināt tā, lai varētu paslēpties…

Tas acīmredzot ieilgs. Tagad, kad sieviete nekustējās un drošības sargs bija tik nolādēti tuvu, dimanti drīz kļūs redzami. Fredijs paskatījās visapkārt, sākot izsamist, un tuvu parādes durvīm pamanīja visai palielu atkritumu tvertni ar vaļēju virsmu un melnu plastmasas maisu. Tas bija tikai nedaudz pēdu attālumā. Fredijsaizlēca līdz tam, iebāza rokas starp papīriem un plastmasas krūzītēm un gaidīja, kamēr sieviete un viņas pavadonis apsprieda, vai bojātā akvamarīna dēļ bija vērts atgriezties.

Sarežģīta situācija. Protams, Fredijs varētu vienkārši pavērt rokas un ļaut, lai dimanti iekrīt atkritumos, un tad neredzētam atkal nesteidzīgi doties projām, taču viņš bija tiktuvu. Ja vien šī sieviete spētu aizmirst akvamarīnu, vienkāršiaizmirst.

Tikmēr cilvēki staigāja iekšā un ārā, no kuriem daudzi viņu gandrīz aizskāra. Viņš neriskēja tuvu sekot izejošajiem melnajiem mēteļiem, tikai ne ar elektrisko gaismu riekšavām, kas pret melnu izceltos tāpat kā mēness pret naksnīgām debesīm.

Beidzot garā, bālā vīrieša domas guva virsroku. Viņš un kliedzošā sieviete sāka kustēties uz priekšu, un kad pagāja garām Fredijam, viņš izrāva rokas no atkritumu kastes, izraisot nelielu vulkānu, un piekļāva tās atkal cieši klāt sievietei, kurtās arī piederējās. (Drošības sargs īsi paskatījās uz atkritumu tvertni, saprotot, ka kaut kas atgadījies, bet nezināja, kas.)

Un nu nācavisīstākā problēma. Priekšnamā trijiem bija par šauru, un drošības nosacījumi paredzēja, ka ielas vārti, kas vērās uz ārpusi, nedarbosies, pirms iekšdurvis, kas vērās uz iekšu, būs aizvērtas. Turklāt, garais, bālais vīrietis, būdams džentlmenis, atvēra dāmai iekšdurvis, tad sekoja viņai pa durvju spraugu pārāk šauru, lai Fredijs pa tām izsprauktos. Fredijam bija jāizlien caur džentlmeņa roku, kas turēja pavērtās durvis, jāieslīd šaurajā spraugā starp viņa kreiso kāju un durvīm, kas aizvērās, turot mirdzošās, nelielās dimantu desiņas tuvu grīdai, un bija jāpaliek saliektā stāvoklī, kamēr durvis aizvērās un atvērās vārti.

Sievietei radās kaut kāds misēklis, izejot pa vārtiem. Viņa sastos-tījās un paklupa, garais, bālais vīrietis pakāpās atpakaļ, Fredijs atsitās pret viņu, un vīrietis pagriezās, lai drūmi ieskatītos tieši Fredija sejā pēdas attālumā — no viņa. Tad sieviete kaut ko ierunājās, un vīrietis ar apjukušu un neapmierinātu skatienu aizgriezās, dodoties cauri vārtiem uz ietvi, un, pirms vēl Fredijs izspraucās caur tiem, stingri tos aizcirta.

Nu gan,sūdi. Tas bija atriebīgi. Fredijs stāvēja, skatoties uz ietvi, bet neko nevarēja darīt, nebija nekādi varianti, lai tiktu ārā, līdz kamēr kāds nāks, lai pārliecinātu sargu, ka jānospiež poga. Pa to laiku, gaidot, Fredijs stāvēja stūrī tuvu pie vārtu eņģēm, slēpjot dimantus no garāmgājējiem, lai gan pilnīgi nekas nenotika ne tad, ne arī pēc tam.

Nu, taču! Kādam taču bija jāiet cauri, vai nu iekšā, vai ārā. Tikmēr, tā kā vārti bija tikai no stieņiem, kam vējš (bet ne Fredijs) pūta cauri, viņam sāka salt (jūnijs ir jūnijs, bet kails paliek kails), bet kāju pēdas bija nobrāztas un sūrstošas (Kas gan varējazmāč, ar ko tās bija saskārušās?), un rokas sāka nogurt no sažņaugtajām dūrēm. Skatoties šķērsām cauri stieņiem, viņš varēja redzēt busiņu, tieši aiz hidranta un jumtu labošanas firmas furgona, un laiku pa laikam varēja saredzēt Pegu, kas grozīja galvu, lūkojoties atpakaļ, mēģinot uzzināt, kā viņam klājas, meklējot, labi zinot, ka nevarēs viņu redzēt.

Pircējs. Arābs, ar baltu dvieli ap galvu un garā, spīdīgi pelēkā halātā, parādījās tieši pie vārtiem un apstājās, lai nospiestu pogu.

Fredijs paskatījās uz viņu, un viņam saplaka dūša. Tas bijaliels arābs, milzīgi resns, kas savā pērļaini pelēkajā halātā izskatījās kā ūdenslīdēja kupols. Nolādēto priekštelpu viņš piepildīs gluži viens. Kā gan Fredijs lai tiek viņam garām un kāārā no šejienes?

Pie velna to, un tikai tā. Nejaukais dūcējs atskanēja, bet, pirms arābs paspēja atvērt vārtus, Fredijs tos atgrūda ar visu spēku un turēja tos plaši atvērtus, kamēr viņš pats izlavījās starp dzelzs stieņiem un milzīgo pircēju.

Tas pārsteigti paskatījās uz vārtiem un tad atplauka smaidā. Jauninājums, kopš pagājušās reizes, kad viņš te bija. Durvis, kas pašas atveras kā lielveikalos! Ļoti labi!

Smaidīdams, arābs iegāja priekštelpā, kamēr Fredijs palaida vaļā durvis un skrēja uz busiņu, slīdot un griežoties cauri blīvajam ļaužu pūlim, rokas ar dimantiem turot augšstilbu augstumā, kur cilvēki nemēdza vienkārši garāmejot skatīties. Un, kad tas arābs atstās DIMANTU BIRŽU, viņš, jādomā, pamatīgi atsitīs savu lielo vēderu pret vārtiem, kas neatvērsies? Ta' nu gap būs.

Fredijs sasniedza busiņu. Viņš ar elkoni iegāza pa logu, negribot celt redzamo dimantu kaudzi līdz loga augstumam, un iekšpusē viņš redzēja, kā Pega izbijusies palēcās, tad stīvi skatījās uz viņu — cauri viņam, apkārt viņam, — un piespieda pogu, lai atvērtu logu.

Fredijs pagriezās pret busiņu un pacēla rokas. Viņš zināja, ka nav jēgas aizsegt kustību ar savu ķermeni, tas bija tikai ieradums; bet vienalga, viņš aizsedza rosību ar neredzamo ķermeni, pacēla rokas, iebāza tās pa logu un iebēra dimantus Pegas klēpī. — Ak mūžs! — iesaucās Pega.

Garāmgājēji būtu varējuši redzēt tikai kaut ko iemirdzamies un tūlīt to izzūdam. — Paslēp tos, — Fredijs ieteica.

Pega ar abām rokām braucīja klēpi, prasīdama: — Vai atvērt sānu durvis?

— Nē, vēl ne, — viņa neredzēja, ka viņš smaidīja pa visu seju, bet viņš tik un tā plaši smaidīja. Varbūt, ka viņa spēs sadzirdēt smaidu viņa balsī. — Neesmu vēl beidzis, — viņš noteica.

Viņa blenza virzienā, no kurienes nāca balss, kas nozīmēja, ka patiesībā skatās uz viņa muti.

Tagad, kad visas nelaimes bija novērstas, kad bija atbrīvots no priekštelpas, kad neviens nebija ievērojis peldošos dimantus un notvēris viņu pie locītavas, Fredijs sajuta piepešu pacēlumu. Nervozitāte bija pazudusi, bažas bija nozudušas, arī — kānutosauc — lampu drudzis bija izgaisis. Kad nu tas reiz jau bija paveikts, Fredijs bija gatavs pie tā piestrādāt pamatīgāk. Šis bija garš kvartāls, iela pilna ar tirdzniecību, iela pilna ar komerciju. Iela pilna dimantu.

— Darīšu to atkal, Peg, — sacīja Fredijs. Viņa balsīvarēja sadzirdēt smaidu. — Tas ir jautri!

Amerikas afroamerikāņi ar laiku uzskatīja sevi par zudušo musulmaņu ciltij un tā kā viņiem nebija uzvārdu apzīmēja sevi ar X (šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes).

Angļu valodas vārdu spēle: vārdsgay nozīmē gan «jautrs», gan «homoseksuāls».

Angļu slepkava, kas 1888. gadā Londonā, Vaitčepelā nogalināja un mežonīgi sadūra piecas prostitūtas.

2

Grieķu mitoloģijas būtne, kurai matu vietā bija čūskas.

Sautējums no kukurūzas graudiem, pupām un pipariem.

Bija pagājušas piecas dienas, kopš satikšanās ar abiem kramp-lauža-zāļu pētniekiem un vēlāk pēcpusdienā notikušās tikšanās birojā ar viņu pārsteidzoši caurspīdīgajiem kaķiem, kad Mordonam Lītam beidzot bija jāsatiekas ar pēdējo varas vīru, NAABOR vadošo izpild-prezidentu, viņa kungu un pavēlnieku. Jau no sākuma viņam bija bijis skaidrs — tikpat skaidri kā tie kaķi, ka šo situāciju nevarēs ne atrisināt, ne kaut kādā veidā piemērot zemākajā līmenī.

Sākotnējā problēma bija tā, ka šo situāciju arīnedrīkstēja aprakstīt kādā zemākajā līmenī — šī nebija ziņa, ko Mordons gribēja skaļi izpaust. Ja vien viņš spēs izskaidrot veselai virknei apakšnieku, kāpēc tieši viņam vajadzīga privāta tikšanās ar Džeku Fulertonu Ceturto, vispārāko no visiem bosiem, viņi tai nepiekristu. Sarkasms, niknums, auksta savrupība un neskaidri draudi bija ierocis, ko Mordons bija lietojis vaļsirdības vietā —pēdējo bultu viņa futrālī, tā vai citādi, visos gadījumos — un beidzot piektdienas pēcpusdienā PPS (personiskā privātsekretāre) ar gariem zobiem bija informējusi Mordonu, ka Fuler-tona kungs viņu pieņems uz trīsdesmit minūtēm pirmdien no rīta, tieši vienpadsmitos.

Galvenie izpildprezidenti izprata vārdutieši citādi kā jebkurš no mums. Mordons ieradās piecas minūtes pirms noteiktā laika, un viņš tika ievests Džeka Ceturtā futbola laukuma lieluma birojā.Pasaules tirdzniecības centrā desmit minūtes pēc noteiktā laika, un konstatēja, ka tā īpašnieka tur vēl nav. Mordons noraidīja kāda apkšnieka piedāvāto kafiju, tēju, zelteri vai diētiski bezalkoholisko dzērienu un sevi apmierināja (ja tā var sacīt) ar stāvēšanu pie loga, veroties uz saplosīto Ņūdžersijas rotaļlaukumu, pāri plašā rajona Ņujorkas ostas viļņojošajām drazām līdz pat divdesmit minūtēm pāri vienpadsmitiem, kad durvju atvēršanās tālu aiz viņa lika apgriezties ar padevības eļļā ieziestu seju.

Mordons vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais, sēkdams, ienāca telpā, lielā, ietilpīgā, parastā somā līdzi nesdams skābekļa mašīnu, tievā plastmasas caurulīte sniedzās ārā no somas pāri mugurai un plecam, tad šķērsoja seju līdz pat lūpām, pāris stīgām stiepjoties līdz Džeka Ceturtā nāsīm, lai tā piegādātu papildus skābekli, kas viņam tagad bija vajadzīgs, tad atpakaļ pāri otram plecam un nozuda somā. Daži lietotāji šo caurulīti nēsāja tā, it kā tas būtu milzīgs, negodīgs smagums, kas viņus ilgi vēl pirms paredzētā laikā nospieda aukstajā zemē; citiem tā izskatījās kā smieklīgas, Hitleram līdzīgas ūsiņas, liekot upuriem par sevi smieties, turklāt laikā, kad viņi ir slimi kā suņi; bet Džeks Ceturtais ar saviem platajiem pleciem, niknajām acīm, plato pieri, neapmierinātajām, biezajām lūpām un strīdīgo stāju caurspīdīgo cauruli, kas piegādāja skābekli viņa emfizēmas sažņaugtajām plaušām, valkāja kā militāru apbalvojumu, varbūt kā franču pirmās klases apbalvojumuPrix de Nez.

Džeks Fulertons Ceturtais ir bijis galvenais NAABOR izpilddirektore pēdējos septiņus gadus, šo amatu uzņemoties tad, kad viņa tēvocis Džims Fulertons Trešais nomira ar infarktu, kurš pats bija stūri pārņēmis no sava brālēna Toma Fulertona juniora, kas pirms deviņpadsmit gadiem bija miris ar plaušu vēzi. Visā visumā Fulertonu ģimene bija vai visu divdesmito gadsimtu pārvaldījusi sākotnējo Nacionālo Tabakas firmu, tad (pēc apvienošanās ar Amerikāņu Lapu) N&A Tabakas firmu, tad (pēc Kanādas Apvienotās Papīra firmas absorbcijas) N. A. A. korporāciju, tad (pēc izplešanās piecdesmitajos un sešdesmitajos gados) N. A. A. Releja firmas zīmi un tad (pēc Medi-sonas avēnijas plastiskās operācijas) NAABOR.

Šajās dienās Džeku Ceturto visur pavadīja divi «asistenti». Šie asistenti neko nezināja par firmas vadības jautājumiem, bet bija labi apmācīti kā sanitāri un miesassargi. Tumšie uzvalki un konservatīvās kaklasaites, ko viņi valkāja, nespēja noslēpt viņu īstās profesijas, bet vismaz mīkstināja viņu profesionālo klusēšanu un atsvešinātību, un novērsa uzmanību no viņu uztūkušajiem muskuļiem un žaketēm.

Trijotne lēnām un ar grūtībām virzījās pa plaši izklāto Jaunavas Marijas zilganīgo paklāju uz telpas dziļumā esošo plato, tukšo galdu, Džeks Ceturtais vēl neuzdrošinājās uzsākt sarunu, tāpēc pa ceļam apmierinājās ar galvas mājienu un divu pirkstu sveicienu Mordona virzienā, kam Mordons atbildēja, pamājot galvu, savelkot muti smaidā un pavicinot asti.

Kad beidzot bija apsēdies pie galda, somu nolicis līdzās uz grīdas un asistentiem krēslos aiz viņa pa labi, Džeks Ceturtais trīs vai četras reizes iesēcās, tad pamāja Mordonam vēlreiz un norādīja uz ērto krēslu tieši pretim galdam. — Pateicos, Džek, — teica Mordons, panākdams uz priekšu, lai apsēstos krēslā (Džekam patika informalitātes imitācija). — Labi izskatieties, — viņš meloja.

—    Diezgan labi izgulējos, — sēca Džeks Ceturtais. — Šorīt visai labi arī iztaisījos. Viņa balss izklausījās pēc vēja apgānītas katedrāles smailēm, iespējams pēc tādas, kur visas mūķenes bija izvarotas, noslepkavotas un izvarotas.

—    Tas labi, — sacīja Mordons, izrādīdams interesi.

Džeks Ceturtais nomākti paskatījās uz Mordonu. — Neesmu jūs redzējis kopš uzvaras viesībām, — viņš sēca, — kad sakāvām atraitnes un bāreņus.

—    Lieliskas dienas, — piekrita Mordons.

Džeka Ceturtā interese tērzēšanā nekad nebija bijusi īpaši stipra. — Kārtraits man apgalvo, — viņš sēca, — ka gribat man kaut ko teikt, bet atsakāties viņam stāstīt, kas tas ir.

—    Džek, — sacīja Mordons, zīmīgi paskatoties uz asistentiem. —Jūs būsiet vienīgais cilvēks pasaulē, kam es to pastāstīšu.

Džeks Ceturtais noskatīja Mordonu ar asarojošām, bet aukstām acīm. Jūs tak negribat ieteikt, viņš sēca, lai mani asistenti mūs te atstātu vienus?

Mordons tūlīt mainīja uzskatus. Nē, jau nē, Džek, viņš sacīja. Viņam nebija ne jausmas, vai Džeks Ceturtais domāja, ka asistenti būs vajadzīgi, lai sevi pasargātu no Mordona Līta slepkavīgā uzbrukuma, vai arī vienkārši domāja par viņu medicīniskajām prasmēm: kardiopulmonāro palīdzību un tamlīdzīgi. Katram gadījumam Mordons rāmi teica: Tikai gribēju, lai jūs to dzirdatpirmais. Pēc tam, saprotams, vadīšos no jūsu lēmuma.

—    Šaujiet vaļā, — sēca Džeks Ceturtais, atverot galda atvilkni un izņemot neiesāktu cigarešu paciņu.

Kamēr galvenā izpildprezidenta trīcošie pirksti mēģināja atvērt paciņu, Mordons sacīja: — Mūsu Amerikas Tabakas institūta nodaļa finansiāli atbalsta divus teorētiķus, medicīnas zinātniekus, kuru vārdi ir Lūmiss un Heimhokers.

—    Ak tā, — Džeka Ceturtā tīrie nagi plosīja paciņu, beidzot izlau-žoties tai cauri.

—    Viņi ir pētījuši melanomu.

Džeks Ceturtais no paciņas izsita cigareti, kamēr pats vārds riņķoja pa smadzenēm, meklējot definīciju, ar ko to saistīt. Pielēca. Džeks Ceturtais milzīgi drūmi noskatīja Mordonu. Melanoma! Kam šie jākļi ar to nodarbojas?

—    Pētījums.

Džeks Ceturtais pacēla cigareti, lai Mordons to varētu apskatīt.

—    Lai tak viņi šos drātētājus pataisa mazāk nāvējošus, — viņš teica. — Melanoma! Kas, pie velna, interesējas par melanomu?

Domāju, — Mordons uzmanīgi sacīja, nenojaušot, cik daudz Džeks Ceturtais vēlētos zināt par viņa paša privāto biznesu. — Domāju, ka tā ir tikai patiesības maskēšana.

Džeks Ceturtais atkal to pārdomāja, kamēr kāds no asistentiem paņēma no viņa cigareti, aizdedzināja un to atdeva. Ievelkot dūmu, izklepojot visus savus spēkus, cilājoties krēslā, nokratot vēl neesošos pelnus dekoratīvā, diska lieluma pelnu traukā, viņš beidzot ar galīgu riebumu sēca: — Sabiedriskās attiecības, — balsī, kurā kāds cits būtu teicis: — Kāds apvēmis šo krēslu.

—    Jā, Džek, — sacīja Mordons, — varētu sacīt, ka tas ir dūmu aizsegs.

—    Tas nav slikti, — Džeks izsēca ķiķienu.

—    Patiesībā viņi ir strādājuši ar divām formulām, lai samazinātu ādas pigmentāciju — tas nav svarīgi, tā ir pētniecības sastāvdaļa — un abas diezgan labi iedarbojas tādā mērā, lai pārvērstu kādu caurspīdīgu.

—    Caur, — khe, khe, khe, kherak,khi, khi, khi, KHI, KHI,khe, khe, khe, khe, — spīdīgu? Ko ar to gribat teikt?

—    Nu, šie pētnieki iedeva formulas saviem kaķiem, katram vienu, un nu viņiem var redzēt cauri.

Džeks Ceturtais ar brīvo roku no sejas atgaiņāja dūmus. — Jūs gribat teikt, ka tie ir neredzami?

—    Nē, viņus var redzēt, viņu tā kā pelēcīgos apveidus, bet tiem var redzētcauri. Tie ir, — Mordons norādīja uz gaisu starp sevi un savu priekšnieku, — kā dūmi.

Džeks Ceturtais papurināja savu lielo galvu. — Nespēju tam izsekot. Viņi no cigaretēm grib radīt kaķus?

—    Nē, nē, es…

—    Neba jau es būtu tam pret, — Džeks sēca, — ja tām būtu mazāk darvas un nikotīna. Bet tad tūlīt jārēķinās ar tiem nolādētajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, un, kā saproti, viņi irdaudz negantāki par cilvēktiesību aizstāvjiem, jo viņiem cilvēki neko nenozīmē.

—    Kaķi, — stingri sacīja Mordons, — bija tikai eksperimenta sākums.

Džeks Ceturtais to apsvēra. —Vai kaķi saslima ar ādas vēzi?

—    Cik man zināms, nē. Džek, vai drikstu vienkārši izstāstīt līdz galam?

—    Domāju, ka tas būtu vislabāk.

—    Viņiem ir šīs divas formulas, — Mordons pacēla abas rokas, it kā tajās turētu mēģenes. — Viņiem ar tām jāveic eksperimenti, — un mēģeņu saturu izlēja uz paklāja. Viņi eksperimentēja ar kaķiem, -un izstiepis rokas ar plaukstām uz augšu, visu dzīvnieku aizstāvju vārdā piedeva pētniekiem, lai arī kur tie būtu. Bet tagad, un salika rokas kopā, it kā slēpdams ar nelegālajām siekalām saslapinātu beisbola bumbu, viņiem jāeksperimentē ar cilvēkiem.

—    Tur nu es nepiedalos, — sēca Džeks Ceturtais. — Tur viņiem jādodas uz ārzonu. Izveidojiet viņiem viltus firmu.

—    Nu, bet viņi jau to ir izdarījuši, — bilda Mordons, nolaizdams rokas klēpī un tad kā Duče II* izsliedams zodu. — Viņi notvēra kramplauzi, izmēģināja vienu no savām formulām, ieslēdza — turklāt, man jāsaka, ļoti nemākulīgi — kramplauzis iedzēra otru formulu, domādams, ka tas ir pretlīdzeklis, un aizbēga.

—    Jādomā, ka beigts kādā grāvī, piebilda Džeks Ceturtais, tad apstājās, lai izklepotos, un piebilda: — Es šeit neredzu nevienu tiesisku pārkāpumu. Vismaz, kas attiecas uz mums.

♦Fašistiskās Itālijas diktators Benito Musolīni (1883-1945).

—    Nē, Džek, — teica Mordons, un rokas no jauna parādījās, lai diriģētu seksteta lēno daļu. — Pētnieki saka, ka ir gandrīz neiespējami, ka kramplauzis no tā būtu miris. Nebūtu taču te nācis, Džek, lai runātu par mirušu laupītāju.

—    Man tā gribētos cerēt, — Džeks ievilka dūmu, aizrijās, rīstījās, izklepoja visus spēkus, pazaudēja skābekļa caurulīti no nāsīm, ar abu rāmo asistentu palīdzību iebāza to atpakaļ, nošņauca degunu Kleenex salvetītē, ko izvilka no galda atvilktnes, ar otru noslaucīja acis, brīdi elsoja un pūta, sagrāba krēsla rokturus tā, it kā viņš atrastos uz sporta zvejošanas kuģa kaut kur viļņojošā jūrā, un beidzot izsēca: — Nu, Mordon, ja viņi domā, ka šis kramplauzis nav beigts, ko tad viņi domā, kas tad viņš ir?

—    Neredzams.

Ilgu laiku telpā valdīja klusums. Džeks Ceturtais nesēca. Pat abi asistenti īsu mirkli saskatījās. Tad ar garu, drebošu elpas vilcienu, ļoti līdzīgu pirmsnāves gārdzienam, Džeks Ceturtais sēca: — Neredzams?

—    Viņi par to, protams, nevar būt pārliecināti, bet tas liekas ļoti ticami.

—    Neredzams. Ne dūmi… ne spoks. Kāds, konemaz nevar redzēt. -Jā.

—    Hmmm, — sēca Džeks Ceturtais.

Mordons veikli iestarpināja: — Esam pārliecināti, ka viņš būs atstājis pirkstu nospiedumus zinātnieku mājā. Viņš ir kramplauzis, tātad viņam vajadzētu būt mūsu failos. Negribam šajā gadījumā celt oficiālu sūdzību, Džek, bet nav šaubu, ka pazīstam kādu tiesību sargājošajās iestādēs…

—    Mēs pazīstam pusi no drātējošā SenātaT— atteica Džeks Ceturtais.

—    Puse Senāta, Džek, — sacīja Mordons, — ir neīstajā likuma pusē. Mums vajadzīgs kāds no tiesību sargājošajām iestādēm, kam iespējams piekļūt FIB pirkstu nospiedumu kolekcijai…

—    Jums vajadzīgs šis neredzamais cilvēks.

—    Jums viņš vajadzīgs, Džek, — teica Mordons. — Ja piedāvāsim viņam pietiekami, viņš strādās mūsu labā. Bez jebkādām ierunām, Džek. Zvērināto tiesu pārrunās, reklāmu stratēģijas apspriedēs, slēgtajās kongresa pratināšanās, privātāscenu noteikšanas pārrunās…

— Jēzus Kristus, — sēca Džeks Ceturtais un gandrīz piecēlās taisni. Sniedzoties pēc tālruņa, nokratot cigaretimilzīgajā pelnu traukā — gandrfznokratot, kamēr tākvēloja, smirdēdama kā pilsētasizgāztuve, džeks ceturtais pat pacēlās virs savas sēkšanas. — Paļaujieties uz mumSjMordon, — viņš paziņoja. — Mēs šo puisidrīznoķersim.

Tiktāl, cik runa ir par zagto mantu uzpircējiem, Džersijas Džošs Kuskiosko nebija nebūt riebīgāks par caurmēru. Bettiktāl , cik runa ir par cilvēkiem, Džersijas Džošs bija gandrīz no mucas dibena, no lejas draņķiem, netīrumiem un smirdošās dvakas, kur domas tīri dabiski rodas no retrospektīvām neveiksmēm. Bet, ja runa bija par zagto mantu uzpircējiem, viņam nebija ne vainas.

Tomēr, nebija tik bieži, kad zvanīja Džersijas Džoša telefons, un, kad tas notika pirmdienas vakarā mazliet pēc sešiem, kamēr viņš vietējās ziņās vēroja, kā vairāki mazi bērni sadeg daudzdzīvokļu nama ugunsgrēkā (māte dzīvokli bija atstājusi tikai uz bridi, lai aizietu pēc piena,Cheerios unsupernarkotikas), Džošs ļoti aizdomīgi pagrieza galvu, lai nikni noskatītu telefonu, izaicinādams šo troksni atkārtot.

Tas ari iezvanījās, nolādēts. Galu galā ar vadiem nebija taču problēmu. Lai gan, tas vēl arvien varētu būt nepareizs numurs vai sliktas ziņas. Nomērķējot pulti pret televizoru, lai noslēgtu skaņu tagad viņš varēja redzēt, kā sadeg bērni, neklausīdamies komentētāja detalizēto reportāžu, viņš neticīgi pacēla klausuli, vecu ci pampas modeli, ko kāds paklīdenis viņam sen bija pārdevis, un piesardzīgi teica: — U?

—    Džošs?

-Ā.

—    Te runā Fredijs Nūns, Džoš.

-0.

—    Vai būsiet mājās?

Kur gan citur viņš varētu būt, ja ne mājās? Lai nu kā, atbildei vajadzēs vairāk alfabēta burtu. Pārliecies pār telefonu tā, it kā negribētu redzēt, kā sadeg bērni, viņš teica: — Varbūt.

—    Man ir šis tas, ko jums parādīt, — teica Fredijs Nūns.

Šis tas, protams, nozīmēja viņam šo topārdot. Tad kāpēc viņš nenāca un nepieteica sevi ap pusnakti kā visi normāli cilvēki? — A.

—    Es aizsūtīšu Pegu. Viņa ir mana draudzene.

—    I un nevis U?

—    Es esmu tā kā mazliet apsirdzis, — teica Fredijs.

—    U izklausāties OK.

—    Man ar kāju kaut kas noticis.

-0.

—    Kad viņa varētu piebraukt?

Duša. Skūšanās. Apakšveļas maiņa. — 8.

—    Okei. Viņu sauc Pega.

-Ā.

Džersijas Džošs Kuskiosko dzīvoja virs kādreizējā furgonu labošanas iecirkņa blakus Linkolna tunelim. Ēka bija četrstūraina un no ķieģeļiem, ar augstu pirmo un normālu otro stāvu, tās netīrie logi bija vērsti uz tuneli; ja vienu no tiem atvērtu, visi būtu beigti desmit minūšu laikā. Tos vēl neviens nebija atvēris.

Vecajos laikos augšstāvs tika izmantots tikai detaļu un dokumentu uzglabāšanai, jo lejasstāvs toreiz bija piepildīts ar lielu furgonu troksni un smārdu, kas bija nodoti remontam, pie kam daudzi no tiem nebija zagti. Taču pirms dažiem gadiem šī uzņēmuma īpašnieks pārvācās uz tuneļa otru galu — Džersiju, kur īres maksas bija zemākas un likuma vara pat vēl brīvāka. Un tā, ēkas īpašnieki, Lielbritānijas karaliskā ģimene, palika ar vēl vienu draņķi uz rokām. Par laimi, Lielbritānijas karaliskā ģimene bija paradusi domāt par tālāku nākotni, un tā, viņi turējās pie šī zemes gabala, kā viņi turpināja turēties pie citiem Manhe-tenas zemes gabaliem, gaidot, lai pasaules nozīmīgākā pilsēta labiekārtotos un kļūtu atkal populāra.

Pašlaik apakšstāvu kā noliktavu izīrēja kāda restorāna piederumu firma, un tāpēc uz biezi eļļainās, betonētās grīdas atradās lielas restorānu plītis, saldētāji, kuros varētu ieiet elektriskie trauku mazgātāji, koka kastes pilnas ar traukiem un ēdamrīkiem, un citiem dažādiem priekšmetiem, no kuriem vairums nebija zagti, un to visu sargāja slēdži, aizšaujamie, ķēdes, signalizācija, dzeloņdrātis un divi dobermaņu pinčeri, kas nekad īsti nebija pietiekami paēduši.

Augšstāvā, kur varēja nokļūt caur durvīm, kas bija ēkas labajā pusē, līdzās divām plašām, zaļām metāla akordeona tipa paceļamajām garāžas durvīm, atradās Džersijas Džoša dzīvoklis, birojs un noliktava. Dažas restorānu apgādes firmu drošības sistēmas apsargāja arī viņa mitekli, bet bez tam trepju apakšgalā viņam bija divkāršas durvis, abas no metāla, abas saistītas ar dažādām stieplēm, ieskaitot nepatīkamu, bet, jādomā, ne nāvējošu elektrisko šoku, ko saņemtu katrs, kas itin jebko iebāztu kādā no tik aicinošajiem atslēgu caurumiem.

Pašas kāpnes bija stāvas un šauras, tāpēc vienlaicīgi tikai viens cilvēks varēja pa tām pārvietoties. Durvis trepju augšgalā arī bija no metāla, un tām bija actiņa, pa kuru varēja skatīties, sprauga, caur kuru šaut, un mazs atvērums ar eņģēm, caur kuru saņemt picas.

Aiz šīm durvīm bija liela dzīvojamā istaba ar divām dabīgām ķieģeļu sienām un divām apmetuma sienām, kas bija krāsotas tādā kā netīri baltā krāsā. Sienas nebija netīras, tās bija krāsotas ar īpašu balto krāsu, ko var atrast tikai Ņujorkā, un ko pazīst gan kā saimnieka balto, gan kā prusaku balto; tā klājas pelēcīga un dzeltenpelēka un tāpēc vienmēr izskatās kā pirmajā dienā, un tāpēc tā nav tik bieži jāpārkrāso kā tās sienas, kuras krāsoja estētiski patīkamākās krāsās.

Dzīvokļa iekārtojums, varētu teikt, bija eklektisks, jo viss bija pirkts no zagļiem, ieskaitot izsēdēto zaļo dīvānu, visas lampas (viņš bija samaksājis trīs dolāru apdrošināšanas iemaksu par galda lampu maura izskatā ar turbānu, līku austrumnieku zobenu un platām ceriņkrāsas biksēm) un paklāju uz grīdas, kur skaidri varēja redzēt iepriekšējo īpašnieku pārvietošanās celiņus.

Gandrīz neviens dziļāk pārdzīvojamo istabu Džersijas Džoša īpašumos neiekļuva, turklāt neviens cits kā policija ar kratīšanas orderi to negribētu darīt. Viņa vannasistaba ir liela, un tajā atrodas vanna uz kājām (zagta), bet citādi ir briesmīga, tāpat kā virtuve. Guļamistaba ir tikpat liela kā dzīvojamā istaba un iekārtota caur tām pašām sētas durvīm. Visā garumā pie tālās sienas ir spogulis, kas patiesībā ir durvis, kas ved uz Džersijas Džoša darījumu telpu: istabu ar rakstāmgaldu un diviem seifiem, kā ari vairākām telpām ar pulksteņiem, kažokādām, televizoriem unSalad šaujamo. Otrā galā ir senatnīgs lifts bez sienām, kura atslēgas bija tikai viņam un kuru lieto, lai uzvestu lielākas preces vai sūtītu lejā kravas no jauna pārdošanai tirgoņiem no Pensilvānijas līdz Menai.

Kad Džersijas Džošs izmanto šo liftu, tas nobrauc līdz būrim pirmajā stāvā, kas atdala viņa karalisti no restorānu apgādes firmas teritorijas; ik reizes, kad viņš un lifts dodas lejā uz būri, dobermaņu pinčeri, siekalodamies, ir klāt un tādā kā neprātā, lai saplosītu viņa miesu, kož būra stieplēs. Džersijas Džošs labestīgi spļauj uz viņiem, rāda viņu virzienā neķītrus žestus un tikai tad pagriežas, lai atbīdītu garāžas durvis, viņš ir vienīgais, kas to spēj izdarīt bez nāvējošas elektrotraumas; tās ved uz kādu sānu ieliņu, kur gaida pircēji ar saviem furgoniem.

Parasti Džersijas Džošs bija apmierināts savā ērtajā, mazajā ligzdiņā, ko bija izgrebis no pilsētas aukstās sirds, bet šovakar viņu gatavojas apmeklēt sieviete, un viņš nebija pārliecināts, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Viņš rosījās pa istabu, noslaukot putekļus no maura, laižot vannā ūdeni, lai izlīdzinātu tajā tauku slāni, un izpūšot istabas ar aerosolu, kam bija jāiesmaržina telpas kā kalnu klajumam, bet patiesībā piesmirdināja tās kā Austrumeiropas ķīmijas fabrika. Bet tas bija labākais, ko viņš varēja darīt.

Tad vēl bija arī viņa paša tēls. īss, drukns, sliktā formā, gariem, taisniem un sirmiem matiem un dziļi grumbotu seju, kas bija tieši Ēģiptes mūmiju krāsā, uz Džersijas Džošu nebija viegli skatīties pat viņa labākajos brīžos, un viņa labākās dienas bija bijušas pirms vairākām desmitgadēm. Lai nu kā, kad viņš bija gatavs — pusastoņos, pusstundu ātrāk, degot nepacietībā, paskatījās uz sevi spogulī/slepenajās durvīs, viņš redzēja attēlu, kas viņam nebūt neizraisīja nepatiku. Vai viņa stājā nebija kaut kas no Henrija Kisindžera,soupзon no Aristoteļa Onasis uzacu dzīvespriecīgā izliekuma? Ja viņš būtu nedaudz garāks, varētu sist pušu pat Tipu O'Nīlu? Un vai viņa pašpārliecībā nebija vairāk kā mazliet no Eda Mīsa?

7.32. Džersijas Džošs ielikaBlue Nun vīna pudeli ledū, videomagnetofonā sagatavoja «Meitenes no žurnālu atvērumiem» un apsēdās gaidām.

8. 04. Zvanīja pie durvīm. Džošu uzmodināja no silta sapņa. Durvju zvans. Sieviete. Tieši tā.

Izriesies no čīkstošā dīvāna, no zoda noslaukot siekalas, aizslam-pāja pāri istabai, lai piespiestu iekšējā tālruņa pogu: R?

Te Pega, nu… Pega.

Sieviete. Jauna. Nervoza. Der, der un der. — S, — sacīja Džošs un piespieda pirmo ieejas pogu. Tad palūrēja pa augšējo durvju actiņu, bet nenospieda otro pogu, līdz nedzirdēja viņu atsitoties pret iekšējām durvīm, sagaidot, ka tās atvērsies. Stum. Vaļā.

Viņa ienāca iekšā, turēdama durvis ilgu laiku pavērtas, it kā domājot, ka varētu apriezties un galu galā iet atpakaļ. Viņa pat kaut ko pie sevis murmināja, tā izrādot vairāk uztraukuma, kas, turklāt, viņam patika, tad paskatījās uz augšu — uz durvju pusi, beidzot palaida durvis vaļā un sāka kāpt pa kāpnēm.

Jauka. Izskatīga, lai arī ne īsta skaistule, ne tik, lai kādu pārbiedētu. Nākot augšā pa stāvajām kāpnēm — jaukas, atlētiskas kājas. Jauki, gari pirksti pieturējās pie margām. Glīta, apaļa galva, kas pavērās pret viņu.

Viņš nelika viņai zvanīt, kā to lika darīt vairumam cilvēku, ieskaitot picas zēnu. 1a vietā, tikko viņa sasniedza augšējo pakāpienu, atvēra pēdējās durvis, pasmaidīja, cerībā, ka pārāk nevarēs redzēt zobus, un teica: Kl.

—    Sveiki, — viņa atteica, pārsteigti mirkšķinot acis, gāzdamās atpakaļ. Likās, ka viņa durvīs gandrīz uz brīdi zaudē līdzsvaru, varbūt no lielā kāpiena, kas viņai lika atspiesties pret durvīm, paverot tās platāk nekā ierasts, kamēr Džošs nevilšus izturēja, satverot durvju kliņķi. Tad viņa atguva pamatu zem kājām, mazliet drebelīgi pasmaidīja un, paejot viņam garām, iegāja dzīvojamajā istabā.

Džošs aizvēra durvis, metāla aizdari ieslēdzās metāla rāmī pārliecinātā pabeigtībā. Pagriezās un secināja, ka viešņa apskata istabu, tāpēc viņš izmantoja izdevību apskatīt viņu: melnas kurpes, melnas bikses, melns pavasara mētelis, blondi mati un zelta mirgojums ausu ļipiņās. — Tikpat kā mans dzīvoklis, — viņš paraustīja plecus un tūlīt nožēloja, ka ir par to atvainojies.

Viņa pagriezās un pasmaidīja; glīti zobi, katrā ziņā labāki nekā viņa. — Ļoti personisks, — viņa teica. Zem melnā mēteļa vīdēja baltas blūzes strēmele, kas ar katru elpas vilcienu cilājās.

—    A, viņš pasmaidīja, aizmirstot par saviem zobiem, līdz pamanīja, ka viņa tos vēro, un ātri pārtrauca smaidīt, bet vēl arvien bija apmierināts un par savu istabu vairs nebija noraizējies. — Paņemšu jūsu mēteli, — viņš teica. Viņa sarauca pieri, un viņš ātri iebilda: — Nē, nē, es to atdošu atpakaļ.

Tas viņai atkal lika pasmaidīt. — Par to es nešaubos, — viņa teica, — bet man ir nedaudz… vēsi, domāju, ka to paturēšu mugurā.

Vīlies viņš sacīja: Okei, tad pamāja uz dīvānu, sēdieties.

Apsēdīšos te, — viņa teica un apsēdās uz koka krēsla pašas maliņas, uz kā kāds labi sen visai slikti bija uzkrāsojis eimišu1 maģijas zīmes.

—    Bet, — sacīja Džošs, kad viņa apsēdās uz raganu zīmēm, — no turienes nevar redzēt TV!

Viņa paskatījās uz viņu. — Nu un tad?

—    Nu, — iztēle sajaucās viņa smadzenēs. Parādīja videomagnetofonu virs televizora. — Varētu noskatīties kādu filmu.

—    Nē, es jums tikai pārdošu šīs lietas, — viņa teica un izvilka no mēteļa kabatas baltu, garu zeķi. Zeķe bija tīra, un tās virsu greznoja sarkanas svītras. Lai mīkstinātu noraidījumu, teica: — Fredijs mani gaida mājās. Jūs jau zināt, viņš ir diezgan slims.

—    Sacīja, ka kaut kas ar kāju.

—    Jā, kāja, tieši tā. Vai viņš jums to teica? Man šķiet, ka jūs ar Fre-diju esat diezgan labi draugi.

—    Diezgan labi, — piekrita Džošs. Kā lai viņš šai sievietei pajautā, vai viņa nepārgulētu ar viņu? Kādi bija īstie vārdi, lai līdz tam nonāktu? Vai viņam bija kaut kas, ko varētu pievienot dzērienam, varbūt kādi apdullinoši pilieni? Varbūt tarakānu inde, tās viņain bija vai cik. Vai varbūt iesist pa galvu, kad būs pagriezusi muguru, izdarīt to, ko viņš iekārojis, un, kad pamodīsies, sacīt, ka viņa pakrita vai kaut ko tamlīdzīgu, noģība, un tā arī viņa nekad neuzzinās, ka vispār kaut kas noticis.

Tikmēr viņa turēja to nolādēto cauruļveidīgo zeķi, sacīdama: — Kur lai visu to lieku?

—    Kas tur iekšā? — viņš prasīja, negribot ievirzīt sarunu nepareizā gultnē?

—    Dimanti. Arī daži citi dārgakmeņi, bet vairumā dimanti. Visi neiestiprināti.

—    Sēdiet tur, viņš teica, atkal norādot uz dīvānu. Tad norādīja uz kafijas galdiņu nieres izskatā, avokado krāsā un no ugunsizturīgas plastikas: Nolieciet tos tur. Atnesīšu vīnu.

—    Es negribu nekādu vīnu, — nolādētā sieviete sacīja un izstiepa zeķi pret viņu, tirinot to kā kādu nolādētu sēklinieku maisiņu tā, lai viņu izsmietu, smaidīdama, bet nepieceļoties, nenākot tuvāk, tādējādi neļaujot nekādi sev pieskarties. — Sēdiet jūt šeit, — viņa teica.

īdzīgs, un redzēdams, ka plāns izjūk, Džošs no viņas pagrāba zeķi, apsēdās uz dīvāna un izbēra zeķes saturu uz kafijas galdiņa.

Re, re. Nenoslāpējamā iekāre uz brīdi aizmirsās, Džošs blenza uz nelielo dimantu kalnu kā pasaules bagātīgāko kokaīna kaudzi, kur šur un tur uz nogāzes pavīd kāds ducis citu dārgakmeņu. Vairums mazu akmeņu, bet izmeklēti.

Par Džersijas Džošu bija jāsaka, ka savu amatu viņš prata. Viņš pārbaudīs ne vienreiz, bet divreiz, kaut jau tagad zināja, uz ko te skatās. Uz vairāk kā simts tūkstošiem dolāru dārgakmeņos, neiestipri-nātiem, neizsekojamiem. Iespējams, ne tik daudz kā pusotra simta, bet noteikti vairāk par simtu.

Ta kā Džersijas Džošs un Fredijs Nūns diezgan ilgi bija sadarbojušies, Fredijs parasti dabūja labvēlīgāko tarifu, tātad desmit centus par dolāra vērtību, kas par šo kristalizēto oglekļa kaudzi būtu desmit tūkstoši skaidrā naudā. Bet tas tur nebija Fredijs Nūns, vai ne? Ta bija sieviete, ko Džersijas Džošs nepazina, kas ar viņu nebija ar mieru sēdēt uz dīvāna, kas nevēlējās ar viņu kopā skatīties filmu, kas negribēja dzert viņaBlue Nun un kas bez nopietnas cīņas noteikti ar viņu negribēs seksu, un lai pēc tam visi būtu sliktā noskaņojumā. Desmit tūkstošus šī sieviete nedabūs.

—    Minūti, — sacīja Džošs, paķēra pāris dimantus, piecēlās un devās uz guļamistabu, lai paņemtu savu juveliera palielināmo stiklu, apstājoties, lai iesviestu dimantus kumodes atvilktnē un spoguļa priekšā noglaustu matus.

No otras istabas atskanēja tāda kā ķiķināšana; vai šī sieviete atslāba? Džošs klamburoja atpakaļ uz istabu, bet viņa sēdēja tāpat kā iepriekš — ceļgalus kopā saspiedusi un ar noliektu galvu, murminot kaut ko, to šūpojot turp un atpakaļ, tad, redzot, ka viņš atgriezies, mitējās.

Sieviete runā ar sevi. Lūdzas? Ķiķina. Varbūt labāk Džošam ar šo sievieti nevajadzētu ielaisties, varētu būt traka. Nekas nav sliktāks kā traka sieviete. Tikskaļas.

Apsēdusies taisnāk, rokas klēpī salikusi, sieviete jautāja: — Vai tos dimantus arī atnesāt atpakaļ?

Viņš blenza uz viņu. Viņa nevarēja redzēt, ka viņš tos būtu paslēpis plaukstā, viņa nevarēja. — Kādus dimantus? — viņš jautāja.

—    Tos, kurus jūs aiznesāt uz otru istabu, — viņa atteica vēsi, mierīgi un ieturēti.

Viņš bija apjucis, bet tomēr papurināja galvu un stingri aizvēra savu žokli.

Viņa viegli pasmaidīja un, it kā mēģinādama viņam palīdzēt, sacīja: -Es iedomājos, varbūt, ka gribējāt tos nosvērt, vai arī nē.

—    Nē, negribēju, — Džošs teica.

Viņa brīdi nopētīja viņu, tad paskatījās apkārt un norādīja uz telefonu. — Vai man vajadzētu zvanīt Fredijam?

Sadursme ar Frediju Nūnu? Slikta doma. Džošs, lai parādītu, ka tikko sapratis, par ko viņa runā, saknikšķināja pirkstus — tas nelīdzinājās knikšķim. — Jānosver, — viņš piekrita.

—    1a jau man likās, — viņa teica.

Sajūtot, ka viņu izmanto, Džošs atkal apsēdās uz dīvāna nelielās dimantu kaudzes priekšā. Viņš ieskrūvēja palielināmo stiklu savā labajā acī, ielika labajā plaukstā dažus akmeņus un pētīja vienu pēc otra.

Jauki, ļoti jauki. Laba kvalitāte. Lieliska atkalpārdošanas vērtība. — Nav nemaz tik labi, — viņš teica.

—    Nu, protams, ka tie ir labi, — pavisam mierīga sieviete sacīja.

Viņa bija ļoti kaitinoša. Džošs nometa dimantus uz galda, pacēla

uzaci, palielināmajam stiklam iekrītot tagad tukšajā saujā, un paskatījās uz viņu. — Es pazīstu dimantus, — viņš teica.

—    Fredijs arī.

Nūjā. Lai ari ko viņš šai sievietei samaksātu, viņa to aizvedīs Fre-dijam, kura slimā kāja, vai arī lai kas tas bija, nesāpēs mūžīgi. Fredijs Nūns ilgu laiku bija bijis Džošam labs avots, un no šiem dimantiem bija jāsecina, ka Fredijs pašlaik sāk gūt labus panākumus.

Tad vēl šī sieviete vārdā Pega; kāpēc viņu nokaitināt vai uzbudināt? Ja jau viņa gulēja ar prastu kramplauzi, kāpēc tad nevarēja pārgulēt ar Džersijas Džošu Kuskiosko?

Nu, labi. Laiks atvieglot situāciju. Ievilcis dziļu elpu, Džošs notēmēja galīgi nepatiesu smaidu… pret Pegu… un sacīja: — Peg.

Viņa izskatījās rosīga un modra. — Nu?

—    Pagaidiet, — viņš paziņoja un piesvempās kājās. Viņai par pārsteigumu, viņš pamāja ar roku, it kā lai viņu nomierinātu, un atkārtoja: — Pagaidiet, un gāzelējoties devās uz briesmīgo virtuvi, kur ne tikai no ledusskapja izcēlaBlue Nun, bet ari siera uzziežamo, ko tur bija ielicis pagājušajos Ziemassvētkos pēc tam, kad neviens nebija parādījies. Viņš to paostīja — vēl arvien labs. Sausiņi, sausiņi, sausiņi, ā, te tie ir.

Runājot par sausiņiem2, sieviete otrā istabā atkal pie sevis murmināja. Džošs to varēja dzirdēt. Tas nekas, tas nekas. Varbūt, ka trakas sievietes nemaz nav tik sliktas, varbūt, ka viņas gultā ir labākas, ne tik… apvaldītas. Džošs mēģināja iedomāties, kāda būtu neiegrožota sieviete gultā, bet, kamēr uz brīdi bija atspiedies pret izlietni, tēls izzuda. Tad atvēraBlue Nun pudeli — korķa paukšķis apklusināja murmināšanu blakus istabā, izvēlējās divas vismazāk briesmīgās glāzes, uzlika to visu uz pabriesmīgas paplātes un ienesa dzīvojamajā istabā, kur pasmaidīja… Pegai… kamēr viņa nedaudz pārsteigti paskatījās uz viņu, īpaši uz vīna pudeli, viņam paplāti pārnesot pāri istabai un noliekot uz kafijas galdiņa līdzās dimantu nelielajam Alpam.

—    Nevajadzēja taču, — Pega teica.

—    Pega, atkārtoja Džošs. Instinktīvi viņš sajuta, ja izsacītu viņas vārdu, viņa padomātu, ka viņam viņa patīk.Viņa patīk.

Viņa pakratīja ar pirkstu, pasmaidīja, kas norādīja, ka tikai koķetē. — Ja domājat, — viņa ierunājās, — ka mani piedzirdīsiet, lai paņemtu mazāk naudas, jūs maldāties.

Nūjā, tas, protams, bija viens no iemesliem. Džošs, salejot divās glāzēs, pasmīnēja un pasniedza tīrāko no tām viņai. — Abi pilnā, — viņš teica.

Nu, tas jau ir godīgi, viņa piebilda, paņēma glāzi un pat pacēla glāzi, lai viņš varētu saskandināt.

Viņš izdzēra pusglāzi aukstā šķidruma, kamēr viņa turēja glāzi tikai pie lūpām. Tad viņš nolika vīna glāzi un norādīja uz siera uzzie-žamo un sausiņiem. — Ēdiet, — viņš mudināja.

—    Nevaru, man ir diēta, — viņa sacīja, noliekot glāzi uz grīdas līdzās eimišu krēslam. — Man jāietur slaidā līnija.

Gudra atbilde, viņš to zināja, un tas nozīmēja, ka arīviņš nenolaidīs acis no viņas figūras, bet prāts paklupa aiz šīs frazeoloģijas, un izdevība bija zaudēta. — Okei, — viņš teica un ar troksni nolika glāzi uz kafijas galda, izraisot sīkas lavīnas dimantu nogāzēs. Tad pārslampāja pāri istabai, lai viņu noskūpstītu uz zoda, jo briesmīgāk viņa zobiem.

Viņš, protams, nebija tēmējis uz zodu, bet uz muti, taču viņa pakustējās, nolādētais sievišķis, un bija novērsusi viņa mērķi. Kamēr viņš spiedās uz priekšu, grābstīdamies ap viņu, viņa vēl arvien atgaiņājās.

MAN TĀ NELIEKAS! viņa kliedza, ļoti skaļi, nevajadzīgi skaļi.

Viņš jau bija paredzējis, ka viņa, nolādēts, būs skaļa. — Kažoki, —

knakstoties ap viņu, viņš murmināja, kas nozīmēja, ka aizmugurē ir vēl citi mēteļi, kurus viņai varētu iedot, kad šis būs saplēsts driskās, lai to varētu novilkt.

NOLĀDĒTS, FREDIJ!

—    Viņa te nav, — viņš elsoja, stumjot nost mēteli, nost blūzi, vienu ceļgalu ieliekot viņas klēpī. Viņš tik tikko sadzirdēja savu spoguļdurvju eņģu čīkstēšanu tālu aiz sevis, jo paša skaļā elpošana un saspringtā uzmanība viņu novērsa no šīs neiespējamības, vai arī atcerēties to pēc tam. Viņa roka bija atradusi krūti, patiesu, īstu, pulsējošu sievietes krūti. Tas viņu tā elektrificēja, ka viņš sasala, apžilbinātām acīm pat neelpoja, un bija tāds līdz pat brīdim, kad sajuta asas, smagas sāpes pakausī, un iestājās tumsa tā, it kā koks uzgāztos virsū.

Tapat arī Džošs. Arī Džošs nokrita.

—    Vai ar jums viss kārtībā?

Džošs uzpeldēja sāpīgā samaņā. Gaisā bija nepatīkama smaka, sāpēja galva un ap kaklu un muguru bija nejauks slapjums. Viņš ievaidējās un pakustējās, un aptvēra, ka bija izstiepies uz savas dzīvojamās istabas grīdas ļoti plānā paklāja. Sieviete… Pega… pārliekusies pār viņu ar norūpējušos izteiksmi. — Kuskiosko kungs? Džersijas Džošs? Runājiet ar mani!

-…Ka…

—    Man žēl, ka biju spiesta to darīt. -… Ka…

—    Saprotat, ja būtu devusies mājās un izstāstījusi Fredijam, ka slikti uzvedāties, viņš ierastos, izdarītu kobriesmīgu, bet esto negribētu.

Džošs pacēla drebošo roku un pataustīja mitrumu pakausī, tad paskatījās uz pirkstiem, bet tie nebija sarkani. Vai viņa asinīm nebūtu jābūt sarkanām kā visiem citiem? Paostīja pirkstu, bet tas bija vīns. Blue Nun. Skatoties uz Pegu pāri saviem pirkstiem un aptverot, ka grūti fokusēt redzi, atkal teica: … Ka…

—    Mēs varētu būt draugi, Kuskiosko kungs, bet tikai tad, ja izbeigsiet uzvesties muļķīgi. Vai tagad viss ir labi? Vai varat piecelties sēdus?

-… Ka…

—    Nu tā. Mēģiniet apsēsties.

Viņa nepieskārās viņam, bet veica daudz roku kustību, lai viņu iedrošinātu. Tam sekojot un liecoties uz to pusi, viņam izdevās piecelties sēdus. Viņš paskatījās apkārt. Saplēstās vīna pudeles lauskas mētājās pa slapjo paklāju. Eimišu krēsls bija apgāzts. Bet dimantu kalns vēl arvien stāvēja uz kafijas galdiņa, bet garā zeķe vēl aizvien uz dīvāna. -… Ka…

—    Kuskiosko kungs, — viņa teica, — domāju, ka mums būtu jānokārto mūsu darījums un es pazudīšu, turklāt ne vienam, ne otram no mums šo pārpratumu nevajadzētu pieminēt, un no šī brīža turpmāk varētu nestrīdēties un būt draugi. Okei?

Viņa pastiepa savu tievo roku ar garajiem pirkstiem, viņas riebīgais, skolotājai līdzīgais smaids parādījās briesmīgajā, skaistajā sejā. Džošs noskatījās uz šo roku, šiem garajiem pirkstiem un savā sirdī saprata, ka tie nekad netiks izmantoti tā, kā viņš to bija iedomājies. Ienīstot visu šo situāciju, bet nesaredzot nekādas citas iespējas, satvēra riebīgo roku, īsi to paspieda, sajūtot tās smalkos kaulus, un tad ātri palaida to vaļā.

Viņa tupēja viņam līdzās, mētelis bija atkal aizpogāts, un neizskatījās nemaz cietusi, nolādēts. Nu piecēlās kājās, notīrīja ceļgalus un mundri, bet smaidīdama teica: 1a. Tagad esam draugi.

—    A, — viņš nomurmināja.

—    Vai varat piecelties?

-Ā.

Viņš varēja un tā arī darīja, un stāvēja līgodamies, kamēr viņa apmierināti pamāja ar galvu un teica: — Nu esat kārtībā, es zinu, ka esat.

-Ā.

—    Nu, vai mēs varam parunāt par dimantiem?

-Ā.

—    Cik jūs man par tiem dosiet, Kuskiosko kungs?

Viņš savilka uzacis un nikni uz viņu raudzījās. — 2.

Viņa izlikās nesaprotam. — Divi? Divus ko?

-K.

—    Divus tūkstošus dolāru? viņa smējās tā, it kā to darītu gluži dabiski, un teica: — Nezināju, ka protat jokot, Kuskiosko kungs. Fredijs nekad man to nav stāstījis. Bet viņš man toties teica, lai neņemu mazāk par desmit, un tā, ja nu tas tiešāmnebija joks, šķiet, ka atdošu tās Fredijam atpakaļ. Un pārgāja pāri istabai, lai no dīvāna paņemtu zeķi.

Nolādētā sieviete. Pagaidiet.

Viņa pagriezās ar zeķi rokā un vienu paceltu uzaci un gaidīja.

Tagad viņa dara, ko lieku. Nomākti domāja Džošs. Kaulēties? Kaulēties? Pārrunāt? Vai vienkārši izsviest šo nolādēto sievieti ārā, lai varētu novilkt vīna pielijušās drēbes, iedzert aspirīnu un vienatnē noskatīties «Meitenes no žurnālu atvērumiem»? — Okei, — viņš teica.

—    Vai, paldies, Kuskiosko kungs, — viņa, tik saulaina kā pīpeņu pilna pļava, sacīja. — Fredijs būstik apmierināts.

—    Pagaidiet, — viņš atkal pavēlēja. Tad, neskatoties tieši uz sievieti, viņš ļodzīgā gaitā devās projām, ar roku satvēris pakauša brūci, izgāja cauri guļamistabai, tad garām spogulim/durvīm uz biroju, kur daudz kas smalki bija pārkārtots, bet ko viņš savā izmisumā neievēroja.

Birojā atvēra vienu no seifiem, izņēma divas aploksnes, katrā bija pieci tūkstoši dolāru saburzītas banknotes, aizvēra seifu un streipuļoja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kas bija tukša.

Ak Dievs, ko tagad? Džošs skatījās apkārt, galvassāpes divkāršojās, un te nu viņa nāca no virtuves, ar smaidu sacīdama: — Es tikai noliku sieru un sausiņus vietā. Tas bija mazākais, ko varēju, Kuskiosko kungs.

Ta tas nolādētā kārtā tiešām bija. — Te, — sacīja un grūda viņai aploksnes.

— Zinu , ka man tās nav jāpārskaita, — viņa dzīvi, dzīvi,dzīvi sacīja, ieliekot aploksnes mēteļa kabatā. — Turklāt labi zinām, ka Fredijs naudu pārskaitīs. Nu, līdz turpmākajam!

Džošs stāvēja savā pamatīgi izpostītajā dzīvojamajā istabā, kamēr viņa devās uz durvīm, atvēra tās, tad turēja tās vaļā nevajadzīgi ilgi, atgriezās un, pamājot kā Odrija Hepberna vai kāda cita, beidzot aizgāja. Aizdars sardoniski iecirtās metāla rāmī.

Džošs, spēkiem izsīkstot un nelaimīgs, iegrima dīvānā. Uz saviem jaunajiem dimantiem skatījās bez jebkāda prieka. Iesita viņam pa galvu, tik tiešām iesita un tikai tāpēc vien, ka viņš gribēja būt draudzīgs.

Kā viņa, pie velna, to varēja izdarīt? Tik tālu aizsniegt vīna pudeli un iesist viņam pa galvu, kamēr viņš viņu bija iespiedis krēslā?

Tas atkal reiz to pierāda, domāja Džersijas Džošs. Sievietēm vienkārši nevar uzticēties.

Kļuva vēss, Fredijs skrēja uz vietas, lai sasildītos, uzmanot, lai zāles tālajā galā neparādītos kāds darbinieks. Kāds kaulaini melns zēns bija bīstamāks, kas spindzēja garām, velkot aiz sevis kažoku rāmi uz ritentiņiem, kas vienā no saviem straujajiem lidojumiem garām patiesībā Frediju bija nogāzis. Laimīgā kārtā Fredijs bija pamanījies paripot malā, vēl pirms šīs zibenīgās kājas viņu samītu, un tā bērns palika neziņā tāpat kā visi citi šajā ēkā, ka Apvienotajā Kažoku Noliktavā uzturas kāds pilnīgi nepiemērots viesis.

Astoņas dienas, bet bez pārmaiņām. Ne mazākā mājiena, ka Fredijs atkal parādīsies, ne ēnas, ne sīkākais dūmu traips. Viņš bija tikpat kā neredzams kā tajā naktī, kad šie ārprātīgie ārsti ar viņu bija eksperimentējuši. Vai šāds stāvoklis būs pastāvīgs?

Frediju plosīja šis stāvoklis. No vienas puses, neredzamība viņa darbībā bija neapstrīdama vērtība. Bet, no otras puses, — Pega.

Pega šajā situācijā bija ļoti laba, atbalstīja viņu un bija liels palīgs profesionālajā ziņā, vadot mašīnu, tirgojoties ar Džersijas Džošu Kuskiosko un visu pārējo, betpersoniskajā ziņā noteikti bija jūtams saspīlējums, kas neuzlabojās. Varēja pat teikt, ka tas pasliktinājās. Fredijs pēdējās dienās bija ievērojis Pegas uzvedībā jaunu ieradumu — viņa skatījās uz viņu pa pusei projām tā, it kā viņai būtu sev jāizliekas, ka viņš nebūt nav neredzams, bet tikai šajā īpašajā brīdī neprata uz viņu paskatīties pareizajā virzienā.

Citiem vārdiem, noliegums. Pegas nelaime bija, ka viņa nevarēja Frediju redzēt un, acīmredzami, nespēja ar to tikt galā, un viņam šķita, ka tas noved pie lielāka atstatuma viņu starpā, zināmu vēsumu, kas viņu ļoti satrauca.

Tatad. Tas, kas pēc viņa domām bija jādara — jāuzkrāj ļoti daudz laupījumu, jāsakrāj liela naudas summa un tad jāsazinās ar tiem jukušajiem ārstiem, jāuzsāk pārrunas un jāizstrādā veids, kā viņam iegūt īstu pretlīdzekli, kas iedarbotos, pie tam tā, lai viņu neapcietinātu tajā mirklī, kad kāds varētu saredzēt locītavas, kam uzlikt rokudzelžus.

Bet vispirms naudu, laupījumus, un tieši tāpēc Fredijs, pliks kā tukša ūdens glāze, lēkāja pa Apvienotās Kažoku Noliktavas zāli, kam vienā pusē bija biroji un otrā — drēgnas telpas pilnas ar kažokiem, mēģinot izvairīties, lai viņu nenonāvētu ultraskanošais melnais puika ar milzīgajām kedām un acīmredzamu iedomu, ka stumjot drēbju rāmi, uzvarējisIndianopolis 5003

Nav tiesa, ka visus mazos uzņēmumus no Ņujorkas izdzina augstas īres maksas, lieli nodokļi, augsts noziedzības līmenis un darbinieki, kuru vienīgā prasme ir sīkas zādzības. Visi šie iemesli mazos uzņēmumus izdzina noManhetenas, taču tūkstoši šo firmiņu vēl aizvien pastāv Kvīnsā un Bruklinā ar iespēju piesaistīt darbiniekus no Longailendas, cilvēkus ar tādu spēju līmeni kā smaidošoBurger King puisi, kas pasūtījumu pareizi izpilda tikai otrajā reizē.

Starp šīm izdzīvojušajām mazajām firmām atrodas Apvienotā Kažoku Noliktava — un kas zin, cik daudz nesekmīgu kažokādu speciālistu ir aprakti zem šī kapsētas nosaukumaApvienotā — šeit, Astorijā, Kvīnsā, garā, zemā izdedžu ķieģeļu ēkā, kam vienā pusē ir zeltera pildītava un otrā — uniformu mazgātuve. Aiz tās, blakus ielā, bija tāda pati mazāka ēka — ķegļu ražošanas firma. Kažoku uzglabāšanas ēka atrodas aiz astoņu pēdu4 stiepļu sētas ar asu virsmu un diviem vārtiem ēkas priekšpusē, kas no ielas līdz ēkai bija norobežoti ar vēl vienu garu ķēžu sētu gar nezālēm aizaugušo grāvi. Šaurie vārti pa labi bija gājējiem, platākie pa kreisi piegādes kravu mašīnām.

Ēkas iekšpuse, atskaitot administrācijas telpas, ir bezlogu labirints, katra atdzesināta līdz 40°F," kas tā patika kažokiem. Šeit daudzas nodrošinātās ņujorkietes vasarās uzglabā savas ūdeļādas, lai pasargātu tās no nāvīgā karstuma un mitruma. Un tieši te bija īstā vieta, kur doties, ja padomā bija kažoku zagšana.

Un te arī Fredijs ieradās šo pēcpusdien, ap četriem trīsdesmit, ieslīdot pa vārtiem kopā ar piegādes furgonu, kas bija pilns ar ienākošajām ūdeļādām. Reiz iekšpusē viņš bija nolīdis malā, mierīgi nogaidot, kad firma piecos slēgs durvis. Bet tas nenotika.

Problēma. Jūnijā kažoku īpašniecēm jau vajadzēja būt piezvanījušām Apvienotajai Noliktavai, lai nokārtotu savu kažoku savākšanu, bet jūs jau zināt, kā cilvēki vilcinās, kā aizmirst izdarīt šo vai to, ja tas neskatās tev tieši acīs, kā viņi par kažoku patnedomā, līdz kādu dienu atver sienas skapi, lai meklētu pavisam kaut ko citu — parasti saulesbrilles mēteļa kabatā un, lūk, tur tas ir! Untad zvana, un tieši tāpēc Apvienotajai Noliktavai jūnijs ir gada aizņemtākais mēnesis, un tāpēc ari šī gada 14. jūnija trešdienā Pega vēl arvien sēdēja busiņā, kas bija novietots nākamajā kvartālā, gaidot signālu — kaut ko, kas pie tikko atvērtajiem piegādes vārtiem pats no sevis māja, kamēr iekšpusē Fredijs vēl arvien tekalēja un izvairījās no tā nolādētā puikas.

Sākumā viņš te bija ieradies, izskaitļojot, ka tikai pusstunda būs vajadzīga, lai novērotu signalizācijas sistēmu, to, kā tā bija apbruņota un kā to varēs atbruņot, un viņam bija taisnība — tiklīdz visi, pie velna, aizies, viņš ēku bez raizēm atlobīs kā banānu. Bet kad viņi uzskatīs, ka darba diena galā un, nolādēts, iesmājās?

Bija jau divdesmit minūtes pāri sešiem, un kāds cilvēks nogriezās gar gaiteņa tālo stūri. Tas nebija ātruma dēmons, bet gan pusmūža sieviete, kas ejot vilka gaišu pavasara mēteli. Viņai paejot garām, Fredijs piespiedās pie sienas, bet tad čalojot nāca vēl trīs citas sievietes, aizņemot visu gaiteni. Un aiz viņām vēl.

Bļāviens. Fredijs drāzās darbiniecēm pa priekšu un atskārta, ka sekretāre bija viena no pirmajām, kas aizgājusi, un tas nozīmēja, ka galds ir tukšs, un tas nozīmēja, ka Fredijs varēja aizlekt aiz tā un pat apsēsties sekretāres krēslā, kas vēl aizvien bija silts no viņas sēžamvietas, un tad no šī redzespunkta vērot, kā visi aiziet.

Te darbā bija nolīgti apsardzes darbinieki, tris no viņiem bija brūnās formās, ar plecu uzšuvēm, rācijām makstīs un ar tādām nopietnām dzērāju sejām, kas šodien vēl nav dzēruši. Viņi aizgāja paši pēdējie tad, kad pārbaudīja ik telpu, lai pārliecinātos, vai kāds nav aizkavējies, tad uzstādīja signalizāciju, tad no sekretāres galda piezvanīja apsardzes birojam Fredijs veikli palēca prom no šī veča ceļa lai paziņotu, ka viss ir drošībā, kārtībā un aizslēgts. Tad, uzstādījuši pēdējo signalizācijas sistēmu, viņi devās prom. Fredijs stāvēja pie stiklotajām parādes durvīm — neplīstoša stikla, kas izskatījās ar restojumu — noraudzījās, kā drošības veči aizslēdz un uzstāda signalizāciju pie ārējiem vārtiem, tad iekāpj savā mazajā, baltajā apsardzes mašīnā, kam uzkrāsoti visi šie vārdi un skaitļi, un aizrūcina prom.

Neredzamam cilvēkam drošības pasākumi neeksistē, nē, ser.

Tikko Fredijs saprata, ka ēkā ir viens, pirmais, ko viņš darīja, pārliecināts, kaneviens nenāks ap stūri, lai viņu apgāztu, pat ne vecais draugs Superlidonis, noskrēja pa gaiteni, vicinoties ar savām neredzamajām rokām, atsperoties ar neredzamajām kājām. Otrkārt, iegāja tuvākajā noliktavā, izvēlējās kažoku, kas derēja, un to uzvilka.

Lai gan ārā bija jūnijs, Fredijamsala.

Ap pieciem trisdesmit Pegaiļoti vajadzēja uz tualeti. Fredijam ap šo laiku bija viņai jāsignalizē, bet to nebija darījis, jo darbinieki, kam jau bija jābūt aizgājušiem, vēl, protams, nebija atstājuši ēku, un tāpēc viņa nevarēja izmantot kažoku glabātuves dāmu tualeti.

Pirms viņi bija uz šejieni devušies, viņa šo situāciju bija pārrunājusi ar Frediju vai vismaz ar gaisa telpu, kurā, pēc viņas domām, Fredijs atradās, un viņa jautāja, kā tas noticis, ka viņiem visu laiku bijis jāsadarbojas ar Džersijas Džošu Kuskiosko? Vai bez Džersijas Džoša personības, kas bija nožēlojama, tāpat nevarēja zagt naudu un iztikt bez vidutājiem? Ņemt 100 nevis 10 procentus? Un Fredijs bija atbildējis: — Kādu naudu? Nekur nav kaudzēm naudas. Algu maksā ar čekiem. Lielveikali pieņem kredītkartes.

—    Bankās ir nauda, — viņa norādīja. — Tu varētu tur ielavīties, pagaidīt, līdz tās slēdz…

—    Banku drošības sistēmas nav vienkāršas, Peg, — gaiss viņai norādīja. — Baņķieri nejokojas ar naudu, par to nu esmu pārliecināts. Nekad nevar zināt, ko atradīsi bankā. Siltuma uztvērējus, kustību uztvērējus; tiem nav manijāredz, lai zinātu, ka tur esmu. īstā nauda ir tā noslēgta, ka viens kails vecis bez rīkiem tai nekad netiks klāt. Zinu, ka Džersijas Džošs ir tāds kā aizkaitinājums…

—    Ja man tas būs vajadzīgs, tikšu ar viņu galā, — Pega varonīgi teica. — Tik ilgi, kamēr tu esi ar mani.

—    Piedod, Peg, bet tā nu tas ir. Es varu tikai zagt preces un pārvērst tās naudā. Var jau būt, ka varētu nodibināt sakarus ar jaunu zagto lietu pārdevēju…

—    Vai tas būtu labāks?

—    Iespējams, sliktāks. Zini, veči, kas uzsāk šādu biznesu, proti, zagtu mantu pārdevēja amatu, lielākā daļa nebūs kā tavs Alberts Šveicers.

Un tā, te nu viņi bija, dzenoties pēc vēl vairāk precēm. Arivairāk piegādes furgonu atmuguriski iebrauca izlādēšanas zonā, uz ceļa bija tā iespiesti starp augstajiem ķēžu žogiem, ka šoferi pat nemēģināja izkāpt. Pega viņus vēroja, tajā pašā laikā domājot par ēstuvi Astorijas avēnijā, kam viņi ar Frediju bija pabraukuši garām, un ari par to, ka Fredijs galu galā iznāks, lai signalizētu, un neviens nebūs, kas atsauksies, bet beidzot nolēma, ka diezgan bija gaidīts. Pūšļa nozīmē pat par daudz.

Atstājot savu vietu, Pega pabrauca garām kažoku ēkai un ievēroja, ka pāri ielai bija autostāvvieta ar uzrakstu TIKAI APVIENOTĀS KAŽOKU NOLIKTAVAS MAŠĪNĀM. Stāvvieta bija labi ja puspilna. Tam jābūt darbinieku mašīnām. Ja tās būs prom, kad atgriezīšos, Pega pie sevis sacīja, tad Fredijs būs man gatavs. Galu galā signāls taču ir tas, vai es te esmu vai neesmu.

Bufetes tualetē viņa atbrīvojās no uzkrājumiem, tad pasūtīja virtuli un kafiju līdzņemšanai, jo nejutās ērti tikai par tualetes izmantošanu, neko nepasūtot. Kad devās atpakaļ, lai sāktu uzmanīšanu, mašīnas vēl arvien bija turpat, tā ka nekas nebija mainījies. Pega atkal iekārtojās, lai gaidītu, šoreiz nedaudz ērtāk.

Pagājastunda. Otrā stunda, kopš Fredijs atstāja busiņu. Stunda, kurā Pega izdzēra kafiju, bet neapēda virtuli. Stunda, kas viņai ilgi ļāva nodoties pārdomām, privātai apcerei. Un jo vairāk viņai bija jādomā, jo vairāk viņa apsvēra situāciju, kurā bija nonākusi, jo kļuva nomāktāka. Nomākta un tad nomāktāka.

Kad to visu tā kārtīgi apsvēra, no neredzama drauga nebija liela prieka. Vienkārši nevarēji pierast pie tādas personas, kuras balss nāca noturienes, kamēr pati domāji, ka viņš iršeit, vai to, ka televizora pults peldēja gaisā, kamēr Fredijs meklēja kaut ko skatāmu, vai redzēt šos pēkšņos iespiedumus un pēkšņās uzpūšanās, un citas Fredija kustību pazīmes, viņa klātbūtnes un prombūtnes.

Un kas to pat pasliktināja — nekad nevarēji zināt, kadviņš uz tevi skatās. Mums visiem reizēm patīk vientulība, lai pabūtu vienatnē ar savām domām, savu miesu, bet šīs divas stundas busiņā bija Pegas garākais brīdis, kāds jebkad viņai bijis — būt pašai — šo pēdējo astoņu dienu laikā. Nebija iespējama vientulība, ja dzīvoji ar neredzamu cilvēku.Viņš ieguva pilnīgu vientulību, bet tu —neko. Nekad nezini, vai viņš tevi nenovēro, vai stāv tev aiz muguras vai tavā priekšā, nekad pati nezini, kā izskaties. Vai šajā īpašajā brīdī izskaties seksīga, glīta un tieva, bet varbūt tev patīk muļķīgas, neglītas vai stulbas. Vai tikai, kā tas laikam tagad visumā bija, vienīgi untumainas.

Un, protams, Fredijam kā vīrietim nebija ne mazāko nojausmu, ka kaut kas nav labi. Būdams neredzams, viņš tikai dzīvespriecīgi gāja uz priekšu, gandrīz vienmēr aizmirstot Bārta Simpsona galvu, nekad neuzvelkot cimdus, nekad pat neiedomādamies, kādu iespaidu atstāj uz cilvēku, ar kuru dzīvo kopā.

Tas patiesībā pat varēja būt negodīgi, bet Pega nebija tādā noskaņojumā, lai Fredijam kaut ko piedotu. Jo otra problēma, dzīvojot kopā ar neredzamu cilvēku, bija tā, ka viņunevar redzēt. Bez tā, ka viņu nevar redzēt, viņunevar arī saprast. Nevar redzēt sejas izteiksmi, nevar zināt, vai viņš ir apmierināts vai nelaimīgs, nevar pateikt, vai ir garlaikots vai uztraukts, nevar zināt, kasnotiek. Mēs visi zināmā mērā zīmējam mūsu dzīves ceļa karti, balstoties uz laiku, kāds tas pašlaik ir mūsu mīļajos, bet ar neredzamu cilvēku ir neiespējami izzināt, kāds ir laiks. Balss ir kā neliels pavediens, vārdi kaut ko nozīmē, bet kur tad sejas izteiksmes? Ķermeņa žestu valoda? Kur gan ir šis nolādētais ķermenis?

Nezinu, cik es vairs spēšu izturēt, domāja Pega. Lūk, doma bija palaista vējā.

Tas attiecās arī uz cilvēkiem. Piepeši ļaudis nāca ārā no kažoku uzglabāšanas ēkas, kas atradās pusotra kvartāla attālumā, plūstot pāri ielai uz stāvvietu, šo to uzsaucot viens otram, iekāpjot mašīnās. Ielā pie Apvienotās Kažoku Noliktavas izveidojās zināms sastrēgums, un tad viņi izklīda uz visām pusēm, atstājot tikai mazu, baltu apsardzes mašīnu pie vārtiem. Kamēr Pega vēroja ne vairs nepacietīga, ne vairs garlaikota, bet priecīga un ieinteresēta, ka kaut kasnotiek, piecas minūtes vēlāk trīs drukni vīri brūnās formās iznāca no ēkas, uz brīdi apstājās, lai aizslēgtu vārtus, ierāpās mašīnā un aizbrauca.

Pega negaidīja Fredija signālu. Viņa zināja, ka ēka ir tukša, ka viņš ir tur iekšā, atvienojot signalizāciju, zināja, ka nepaies ne pāris minūšu, kad viņš iznāks ārā, lai viņai pamātu ar dvieli vai faksa papīra rulli, tāpēc iedarbināja busiņu un lēnām virzījās uz priekšu, pāri ielu krustojumam un tālāk.

Zeltera pudeļu pildītava un uniformu mazgātava, kas bija sezonāla rakstura darbi ar vislielāko pieplūdumu jūnijā, pirms stundas jau bija aizvērtas. Šī bija strikti noteikta komerciāla apkaime, un te nekad neviens negāja ar kājām un pēc darba nebrauca neviena mašīna. Pegai, pārvietojoties pa ielu, piederēja visa pasaule, piebraucot pie Apvienotās Kažoku Noliktavas izlādēšanas ieejas, garāžas durvis pacēlās, un pa tām iznāca kažoks, kas neesošajās rokās turēja baltu paplāti. — Ai, Fredij, nomurmināja Pega un tikai uz mirkli aizvēra acis.

Kažoks, redzot, ka viņa jau ir klāt, iegāja atpakaļ ēkā, lai noliktu paplāti, tad atkal iznāca un atslēdza vārtus, kamēr Pega pabrauca atpakaļ un uzpildījās, sagatavojot busiņu startam. Kažoks plati atvēra abas vārtu puses, tad pamāja Pegai ar roku, un viņa, skatoties pa labi, pa kreisi, tad vienā spogulī, tad otrā spogulī, brauca atpakaļgaitā, gandrīz saskrāpējot busiņa sānus, virzoties lēnām, kamēr kažoks atkāpās, un beidzot atsitās pret uzkraušanas doka melno gumijas malu. Viņa izslēdza motoru, busiņa aizmugurējās durvis atvērās, un kažoks teica: — Peg, man jau likās, ka viņi nekad neies mājas.

—    Fredij, Pega sacīja, mēģinādama izklausīties rāma un bezkaislīga, — kāpēc tu esi uzvilcis tokažoku?

—    Man salst, Pega. Tici man, tur iekšā ir auksts. Man vajag kurpes un zeķes.

Busiņš sašūpojās, kad kažoks iekāpa un tad apsēdās uz grīdas. Zeķes plivinājās pa gaisu. Pega jautāja: — Tu taču apģērbsies, vai ne? Es domāju, kārtīgi apģērbsies, bet ar savām drēbēm.

—    Vispirms pabeigsim darbu, — viņš atteica. Še, uzliec manas mantas uz sēdekļa, okei? Fredija drēbes peldēja viņas virzienā, kamēr viņš teica: — Visu pārējo uzvilkšu, kad būšu beidzis pielādēt busiņu.

Pega paņēma drēbju kaudzi tikai tāpēc, lai apturētu to peldēšanu. Gribi, lai palīdzu?

—    Nē, paliec busiņā, ja nu gadījumā kas notiek. Ja tev būs jāpazūd, braukšu uz mājām vēlāk.

-Jāpazūd? Pega paskatījās uz ielu. Policijas patruļas, ak, Fredijs tās bija domājis. Bet ja jau policija brauktu garām un viņiem nepatiktu tas, kā te izskatās, viņiem vajadzētu tikai nolikt mašīnu pāri ceļam, kas viņu iesprostotu.

Viņu apcietinātu? Astoņi gadi cietumā veļas mazgātuvē pavalsts ziemeļos? Par to, domāja Pega, nu gan es neparakstītos.

Viņa būtu kaut ko bildusi, bet īsti nezināja, ko, bet kažoks, kas tagad bija uzvilcis iešļūcenes un baltas zeķes, izslīdēja no busiņa. Viņa skatījās, kā viņš aiziet, un tas izskatījās tik stulbi komiski — šis ūdeļādas puskažociņš ar baltām zeķēm un brūnām kurpēm un bez galvas, ka viņa aizmirsa briesmīgo iespēju iegūt Džīnas Herisas5 veco istabu un vienkārši vēroja, kā ūdeļādas kažoks ducis reižu devās iekšā un ārā no ēkas, nesdams lielus klēpjus kažoku, nometot tos busiņa aizmugurē, tad grūžot tos iekšā, stumjot un kraujot tos iekšā tā, līdz kalna galvenā šķautne kā zvērādas izrotāts ledus kalns sāka iespiesties šofera nodalījumā. — Diezgan, Fredij, — kliedza Pega, nebūdama pārliecināta, vai cauri apslāpējošajai ūdeļādu kaudzei viņš to aizmugurē varēs sadzirdēt.

Bet viņš dzirdēja. — Labi, — balss kliedza, apslāpēta, bet sadzirdama. Bum, bum, aizvērās aizmugurējās durvis. — Brauc ārā!

To viņa arī darīja. Apstājusies uz ielas, veroties labajā busiņa sānspogulī, viņa vēroja ūdeļādas kažoku ar brūnajām kurpēm un baltajām zeķēm, un, ak, cik gan šis kažoks bija aizņemts! Vispirms ieskrēja pēdējo reizi ēkā, tad izskrēja ārā, jo garāžas durvis laidās lejā, tad, pašam paliekot ārpusē, aizvēra un aizslēdza vārtus. Beidzot tas pienāca pie busiņa un atvēra pasažieru durvis. Kamēr Pega caur atvērtajām durvīm skatījās, ūdeļādas kažoks apstājās, tad pēkšņi kļuva traks un beidzot saplaka, jo Fredijs to novilka. Likās, ka kažoks tad pats sevi iegrūž starp citiem kažokiem, kas spiedās uz pasažieru sēdekļa, bet Pega novērsās tā, uzmanot policijas patruļas, līdz Fredijs teica: — Okei, Peg, vari skatīties.

Viņš bija atgriezies, vai arī Bārts Simpsons bija atgriezies, stāvēdams līdzās busiņam. Viņa atviegloti pasmaidīja, patiesībā Fredijs viņai patika, jo viss bija pateikts un padarīts. Pārslēdzot ātrumu, viņa prasīja: — Ko tagad?

— Pie Džersijas Džoša, — sacīja Bārts, izklausīdamies pēc iesnaina multeņu tēla, un iekāpa busiņā.

—    9, Džersijas Džošs atkārtoja ar lielāku uzsvaru.

—    Lieta tāda, Džoš, — Fredija Nūna balss sacīja viņa ausī no sava vecā telefona. — Saproti, es nodarbojos ar piegādāšanu un, redzi, esmu uzlādējies.

Acīmredzot, Džošs labi zināja, šādos apstākļos varēja sacīt tikai tik daudz, jo kas gan zināja, cik telefoniem pievienotas noklausīšanās ierīces? Iespējams, ka visiem, jo galu galā ir informācijas laikmets. Bet tas, ko Džošs saprata no tā mazumiņa, ko Fredijs drīkstēja sacīt, kā arī no satiksmes trokšņiem fonā, bija, ka Fredijs zvanīja no telefona automāta, ka busiņš jau tagad bija pilns ar nezin ko, ko gribēja pārdot Džošam, un viņš nevēlējās stundām ilgi braukāt pa pilsētu ar mašīnu, kas pilna ar kriminālnozieguma notiesātajiem.

Taču tā bija Fredija problēma un tai nebija nekāda sakara ar Džošu. Džoša problēma bija tā, ka viņš dienas gaismā negribēja un vēlreiz negribēja, atkārtoju, nekad, nekad, nekad nolaist liftu un atvērt piegādes ieeju nama sētas pusē. Punkts. Tādiem cilvēkiem kā Džošs, jūnijs ir sliktākais mēnesis, jo dienas gaisma spīd turpat vai visu diennakti, un tas nozīmēja, ka viņš pat i nedomā atvērt durvis līdz pīkst. 21.00. Divos no rīta būtu pat labāk, bet ar pīkst. 21.00 viņš varēja samierināties.

Bet ne sekundi ātrāk. — 9, — viņš sacīja jau trešo reizi.

Fredijs nopūtās. — Okei, Džoš, saprotu. Man tikai nepatīk, ka Pega naktī brauc viena.

Atkal sieviete? Džošs sarāvās, no atmiņām iesāpējās galva, un viņš jautāja: — Nevis U?

—    Nekā, ziniet, es par agru sāku staigāt, nevajadzēja tik ātri kāpt ārā no gultas, tāpēc pats nevaru aizbraukt. Bet nu jau Pegu pazīstat, tā ka viss ir okei.

—    A. Pegu viņš tik tiešām pazina.

—    Ta kā viņa būs deviņos.

Šoreiz, domāja Džošs, viņa tik viegli projām netiks. Šoreiz nekāds Jaukuma kungs. Šoreiz nekādas izsmalcinātības, ne vīna, ne siera, ne «Meitenes no žurnālu atvērumiem». Šoreiz tieša rīcība. Iesit viņai pa galvu un sāc no tā, kur beidzi. — 9, — sacīja Džošs, nolika klausuli un aizgāja pēc kaut kā stiprāka.

Deviņi. Džošs uzkāpa uz preču lifta biezās dēļu grīdas, pagrieza atslēgu slēdzenē, un ar eļļu ieziestais motors, kas bija izmitināts uz jumta, ierūcās, izklausoties pēc vecas lauvas ar emfizēmu. Ar vienu vaļēju malu platforma lēni laidās lejā, tauvām drebot, un kad Džošs nonāca zemāk, motoru rūkoņa sajaucās ar dobermaņu ņurdēšanu, draudiem un kodieniem, kad tie lēca smagajās stieplēs. Džošs niekojās ar dobermaņiem, kā viņš to vienmēr darīja, līdz platforma nolaidās līdz pašai apakšai, tad pagrieza tiem muguru un dižmanīgi nopirdās, un ar atslēgu atvēra apakšējā stāva garāžas durvis.

Tur bija busiņš. Tumsā Džošs nebija īsti drošs, kas sēž pie stūres, bet pieņēma, ka tā ir sieviete. — N, — viņš sauca un māja, lai šoferis ar busiņu atpakaļgaitā iebrauc liftā.

Busiņa logi bija bijuši aizvērti. Bet tagad šofera logs nolaidās un tajā parādījās sievietes galva, kas skatījās atpakaļ uz viņu. — Ņemiet un izlādējiet, — viņa sauca.

Ai, nē, ne tik viegli. — Augšā, — Džošs uzstāja, norādot ar pirkstu uz savu midzeni.

Kā parasti, šī sieviete nebija nekas cits kā mocības. — Kāpēc to nevar izlādēt tepat? — viņa brīnījās.

—    Pārāk daudz darba, — viņš sacīja, kas tik tiešām bija taisnība, bet ne jau īstais iemesls. Stumjot īkšķi uz augšu, viņš atkārtoja: — N. Augšā!

Nu, labi.

Pirms iebrauca busiņu liftā, viņa aizvēra logu. Vai viņa tiešām cerēja, ka paliks mašīnā? Nekādā ziņā.

Kad busiņš bija iekšā, Džošs ar savu atslēgu aizslēdza durvis un pacēla liftu, bet atslēgu atstāja slēdzenē, lai vēlāk to atkal atslēgtu. Atvēris aizmugurējās busiņa durvis, viņš ieraudzīja tik kažoku, cik būtu nepieciešams, lai apģērbtu veselu vikingu ordu. — M, — viņš pateica vārdu, kas izteica gandarījumu, ko reti dzirdēja. Apejot apkārt busiņam līdz šofera logam, viņš cauri stiklam paskatījās uz sievieti un teica: — Palīdziet.

Viņa nolaida logu uz leju ne mazāku kā collas platumā. — Ko?

—    Palīdziet.

—    Jūs domājat, izlādēt? — Kamēr viņš pamāja ar galvu, apstiprinot, viņa papurināja savējo. — Es smagus priekšmetus neceļu, — viņa teica un aizvēra logu.

Smagus priekšmetus.Visas sievietes var pacelt kažokus, šim darbam viņām ir īpaši muskuļi. īgņojoties un pie sevis ņurdot alfabēta burtus, Džošs aizvilkās līdz busiņa aizmugurei un sāka vilkt ārā kažokus, karinot tos uz stangām, kas arī šādam nolūkam bija paredzētas, jo katram kažokam līdzi nāca pakaramais, uz kā tas bija karājies kažoku noliktavā.

Daudz kažoku. Ari labi kažoki, Fredijam allaž bijusi laba acs. Četras stangas, piebāztas ar brūnām un melnām ūdeļādām, izplatot auksto siltumu, kas ir raksturīgi tikai dabīgajām kažokādām.

Vērtīgi. Daudz vairāk kā dimanti pagājušajā reizē. Kažoku vērtībai vajadzēja būt vismaz divsimt tūkstoši dolāru, kas tā ielieca metāla drēbju rāmju stangas. Parasti ar Frediju Nūnu darijums būtu divdesmit tūkstoši samaksā, protams, Fredijs to zināja, un tātad arī šī sieviete, un par to nebija vērts strīdēties, vai ne tā? Jā.

Aizgājis pie šofera loga, viņš atkal pieklauvēja, un nolādētā sieviete to atkal nolaida tikai par collu. — Divdesmit, — viņš teica.

Viņa, šī melīgā mazā kuce, saldi pasmaidīja. Patsmaids meloja. — Fredijs teica, — viņa teica tikpat saldā balsī, — divdesmit piecus.

Džošs savilka pieri. Vai viņš bija novērtējis nepareizi? Vai varbūt Fredijs? — Gaidiet, — viņš nolēma un gāja apskatīt kažokus vēlreiz, šoreiz rūpīgāk izpētīdams etiķetes un garumu un beidzot nosprieda, ka viņam bijusi taisnība.

Bet tad nolēma, ka tas nav svarīgi. Viņš viņai iedos divdesmit piecus, vēlāk atņems un ļaus viņai to prieku mājās izskaidroties. Viņš pateiks Fredijam, ka viņa devās projām ar naudu, un tad Fredijs uzzinās, kas par zaglīgu meli ir šī sieviete, un būs jānotic savam vecajam draugam Džošam, vai ne? Un ja viņš neticēs, ja nostāsies šīs nolādētās sievietes pusē pret Džošu, nu, lai jau tiek. Ja Džošs vairs nekad neredzēs Frediju Nūnu, arī tas neko nemainīs.

Tad atkal piegāja pie šofera loga, un, protams, tas bija ciet. Šoreiz pa stiklu uzsita jau stiprāk, un, kad viņa to atvēra parastajā collas platumā, viņš sacīja: — Ā.

—    Vai, cik labi. Fredijs būs ļoti laimīgs. Tas viņu izārstēs vēl ātrāk.

—    Izkāpiet, — ierosināja Džošs un nospieda durvju rokturi, taču tas bija aizslēgts.Nolādētā sieviete!

—    Man nav nekādas vajadzības izkāpt, viņa aizrādīja. Varat man iedot naudu tieši te, un došos ceļā. Negribu Frediju atstāt vienu, ja viņš nejūtas labi.

Stulbā sieviete. Busiņaaizmugurējās durvis bija vaļā; viņš vienkārši varēja ierāpties pa tām un dabūt viņu savos nagos. Tāpēc, pagriezies projām no viņas negantās, smaidošās sejas, devās uz busiņa aizmuguri, bet viņa iedarbināja motoru. Viņš atskatījās vīlies, un tagad viņa nolaida logu daudz zemāk un atskatījās uz viņu. — Neejiet tur, — viņa ieteica, — tas varētu ripot atpakaļ un jūs savainot.

Viņš, nikni skatīdamies, stāvēja un nespēja izdomāt nekādu atbildi. Viņa, smaidot, gaidīja, tad sacīja: — Tikai dabūjiet naudu, labi, Džoš? Un es pazudīšu. Negribu jums te visu piesmirdināt ar izplūdes gāzēm.

Naudu. Lieliski, dabūsim viņai naudu. Dabūsim viņai naudu. Un daudz ko vairāk. Redzēsim, kurš te ir gudrākais.

Džošs devās cauri noliktavas telpām līdz birojam, atvēra vienu no seifiem, no pieciem tūkstošiem aplokšņu izņēma piecas aploksnes ar dolāriem. Šoreiz viņš liks viņai naudu saskaitīt, jo tad viņa skatītos uz citu pusi, kad…

Te bija mašīnu durvju atslēgas, mūķīzeri, kas derēja katrai mašīnai, šai mašīnai, tai mašīnai un… Fredija Nūna busiņam, un Džošs nomauca mūķīzeri no āķa.

Šovakar Džoša elegance sastāvēja no netīra krekla, kas bija izlīdis no biksēm. Viņš pacēla labās puses stērbeli, lai varētu ielikt mūķīzeri savās maisveidīgi pretīgajās biksēs, tad noslaucīja sasvīdušās rokas pie krekla stērbeles, paņēma piecas aploksnes un vilkās atpakaļ uz busiņu.

Tur aizvien tas stāvēja, motoram darbojoties, bet aizmugurējās durvis tagad bija ciet. Izplūdes gāžu smaka kļuva arvien stiprāka. Negribu, lai viņa mani atkal nogāž, domāja Džošs un pie sevis pasmaidīja, jo šoreiz viņš būs tas, kas viņu apdullinās.

Logs bija atvērts tikai, nolādēts, vienas collas platumā. Dodot viņai aploksnes pa vienai izskatījās tā, it kā tās nosūtītu pa pastu. — Saskaitiet, — Džošs pavēlēja.

—    Ak, gan būs labi, es tikai…

—    Saskaitiet!

—    Okei, okei, es saskaitīšu, — viņa noteica, paraustīdama plecus, un, tiklīdz paskatījās uz aploksnēm savā klēpī, sniedzoties pēc vienas, viņš satvēris kabatā mūķīzeri, atklāja, ka deg viņa krekla stērbele.

Vai, vai! Džošs lēkāja apkārt kā vatusi,6 sitot pa savu labo gurnu kā Boba Fosa deju soļos, kamēr nolādētā sieviete busiņā uz viņu paskatījās ar pirmo godīgo smaidu, ko jebkad bija redzējis viņas sejā.

Kā gan viņš varēja aizdegties? Svētais Betmen, tagad dega viss krekls! Ko gan viņš bija aizskāris, pret ko paberzējies, kā gan…

Raujot nost kreklu, atsedzot saplīsušu un netīru apakškreklu bez piedurknēm, mežonīgā minējumā, blenzdams apkārt, Džošs pamanīja, ka pie tālās sienas kā Magrita lampa, deg brūnās papīra tūtās ietītās viltotās divdesmit dolāru banknotes četrdesmit miljonu dolāru vērtībā.

Uguns! Nelaime! Kaukdams, nometa kreklu uz lifta grīdas, lai tas tur ari sadegtu, Džošs drāzās pie naudas tūtām, pa ceļam grābjot kažokus, metot ugunī, pats uzmezdamies uz kažokiem, tādējādi apdzēšot liesmas.

Čīkst/sten/čīkst/sten. Guļus uz gruzdošajām ūdeļādām, Džošs paskatījās, lai redzētu, kā busiņš pazūd no redzesloka. Kaut kā šī nolādētā sieviete bija tikusiārā no busiņa un iedarbinājusi liftu. Džošs viņai nespēja skriet pakaļ, nejau tagad, kad te viss dega. Viņš zvetēja pa liesmām, mīņāja tās, pielēca kājās, svieda vēl kažokus uz kūpošā jucekļa, lēkāja pa to augšā, lejā un beidzot juta, ka bija droši pievērsties liftam.

Tas jau bija lejā, tumsā. Sieviete bija atvērusi garāžas durvis un pašlaik pa tām izbrauca. Džošs elsojot stāvēja uz lielā četrstūrainā atvēruma malas, nāsis bija pilnas ar gruzdošu kažoku, izplūdes gāžu un paša smaku, un viņas ļaunā balss no lejas melnuma atskanēja: — Nosūtīšu liftu atpakaļ uz augšu.

—    Ūhu.

—    Un līdzi uzsūtīšu kādu nieku par piemiņu no manis.

Ko gan viņa ar to domāja?

—    Un nākamo reizi, Džoš,esiet jauks.

Brums, brums, piegādes durvis lejā aizvērās. Krakšķ, krakšķ, lifts sāka darboties. Rūc, rūc… Džošs mēģināja saskatīt koka platformu, kas cēlās augšup. Kaut kas uz tās bija, kustējās… dobermaņi!

Lai glābtu dzīvību, Džošs bēga.

Pēc astoņpadsmit zvaniem Džošs beidzot padevās, pacēla klausuli. — U.

—    Pega man saka, ka dabūjusi jums uzrīdīt suņus, teica Fredija Nūna balss.

Bija četri no rīta, un dobermaņi vēl arvien rūca, kozdami un mezdamies pret viņa slepenajām, spoguļotajām durvīm to pretējā pusē. Dievs vienzināja, ko viņi bija izpostījuši noliktavas telpās. Rīt apakšstāva īrnieki izdomās, kā šos slepkavīgos dzīvniekus nogādāt tur, kur viņiem bija īstā vieta, bet pašlaik Džoša privātās telpas bija līdz ūkai ar dobermaņu pinčeriem. — U, — viņš atkārtoja.

—    Pega zināja, kas jums padomā, Fredijs satricinoši rāmi sacīja.

Viņa redzēja, kā satvērāt to mūķīzeri, saprata, ka viņai atkal uzbruksiet.

Redzēja, kā viņš satvēra mūķīzeri? Neiespējami, viņa sēdēja busiņā divas telpas atstatu. Vai viņa sekoja? Vai tas maz bija iespējams? Un kā izcēlās ugunsgrēks? Vaiviņa to uzsāka? Vai viņš pret to berzējās neredzot, un tieši tā uguns bija aizsniedzis kreklu? 1a nu gan tasnevarēja notikt.

—    Nē, — sacīja Džoš, ar to domādams noliegt pasaulē gandrfz visu.

Fredijs teica: — Džoš, jums un man, mums abiem vienmēr ir bijušas labas un profesionālas darba attiecības?

1

Viena no menonīlu reliģiskajām grupām, kas cēlusies 17. gadsimtā no menonītu bīskapa Jakoba Amana sekotājiem un dzīvo Pensilvānijā, Ohaijo, Indiānā un Kanādā.

2

Angļu val.crackers var nozīmēt ari «jucis».

3

Automašīnu sacīkstes.

4

Apmēram 2,5 m

5

Amerikāņu aktrise.

6

Tvista variācija.

-Ā.

—    Un es gribētu, lai mums šīs labās profesionālās attiecības saglabātos, Džoš.

-Ā.

—    Bet man liekas, ka būšu vēl labu laiku uz gultas, un tāpēc jums būs jāsadarbojas ar Pegu, un viņa un es — mēs abi negribam piedzīvot nekādas citas nepatikšanas ar jums.

Viņai bija nepatikšanas armani? Džošs grieza zobus, bet turēja muti.

—    Džoš, vai dzirdat mani?

-Ā.

—    Kad Pega nākamo reizi ieradīsies, viņai būs tās pašas labās profesionālās darba attiecības ar jums, kādas man bijušas. Labi? Labi, Džoš?

Džoša fantāzijas sagrautas gulēja pie viņa kājām. Tuvumā kāds dobermanis atkal atsitās pret slepenajām durvīm. — A, — Džošs sacīja un nolika klausuli.

Tatad tieši to pērk tabakas nauda, kad tā izpūš smirdoņu, domāja Mordons Līts, izkāpjot no taksīša Austrumu Četrdesmit devītajā ielā pie Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūta. Taksītis, ko vadīja nesen iebraucis imigrants no Alfa Kentauri, grabēdams drāzās projām, bet Mordons vēlajā rīta saules gaismā uzkāpa pa šīfera kāpnēm, lai sasniegtu lieliski nopulētās sena koka parādes durvis ar slīpleņķa gaismām uz tām, roka noglāstīja biezo krāsu uz margām. Ceturtdiena, piecpadsmitais jūnijs, lielisks laiks, un bija pagājušas trīs dienas, kopš bija saticis Džeku Fulertonu Ceturto, un beidzot izskatījās, ka būs iespējams nedaudz pavirzīties uz priekšu. Bet vispirms — ID. Mordons sasniedza kāpņu laukumu pie parādes durvīm, blakus tām pamanīja zvana pogu, virs tās nelielu uzrakstu — LUDZU ZVANIET, un piezvanīja.

No viņa pa labi birojā sēdēja kāda jauna, melna sieviete, rakstot uz ļoti jauna datora, kas bija novietots uz ļoti veca sarkankoka rakstāmgalda. Kad Mordons piezvanīja, viņa pārtrauca rakstīt, bet tikai uz brīdi, lai pagrieztu galvu un paskatītos ar skatienu, kas bija tik garlaikots un bezpersonisks kā papagaiļa skatiens, un tad, acīmredzot, nolēmusi, ka izskatās pēc tāda, kam bija atļauts ienākt šajā namā, noliecās zem galda. Klusa dūkoņa atskanēja no durvju puses, Mordons tās pagrūda, durvis atvērās un viņš iegāja namā.

Pirmais iespaids par interjeru atgādināja kādu vestibilu Edītes Vortones romānā. Tūlīt pat pa kāpnēm, kas apsistas ar paklāju, vajadzētu kāpt emocionāli aizcietinātiem cilvēkiem, kas ienāktu pūkainajā tapešu gaitenī, noklusējot viens otram būtiskas lietas. Ta vietā slaidā, melnā meitene, piecēlusies no galda, parādījās durvīs pa labi, rokas iespiedusi viduklī, un jautāja: — Jā?

Esmu Līta kungs. Pirmīt zvanīju.

—    Ā, jā, ārsti jūs gaida. Pateikšu, ka esat ieradies.

Viņa atkāpās savā istabā, un viņš tai sekoja pa gaiteni, kur nopētīja kārtīgo, prasmīgi ierīkoto biroju, kamēr viņa kaut ko īsi nomurmināja klausulē. Kad nolika telefonu, viņš prasīja: — Jūs aplaupīja?

—    Jā, — viņa ar sāju, mazu smaidiņu atzina; kāds, ko viņa nebūtu pieņēmusi, bija tomēr paspējis ienākt.

—    Viss aprīkojums ir jauns, — viņš paskaidroja, norādīdams uz savām novērošanas spējām.

—    Neesmu pie tā visa vēl pieradusi. Viņas gaistošais smaids parādījās un nozuda. — Likās, ka tehnoloģija attīstās ātri. Laupīšana ir ātrāka.

—    Šķiet, ka tā ir.

—    Ārsti ir vienu stāvu augstāk. Jūs viņus atradīsiet tieši kāpņu galā.

—    Pateicos.

Mordons kāpa augšā pa kāpnēm, domājot, ka patiesībā gaidāmajā apspriedē viņš neatklās nekādu emocionālu noslēpumu, nedz ari viņš varēja sagaidīt vai gribēja to no dakteriem Lūmisa un Heimhokera, tā ka Vortones vide tiks attaisnota.

Dr. Deivids Lūmiss, blondais ar zīdaiņa apaļumiem, stāvēja kāpņu galā, nervozi smaidīdams un sniegdams roku, kas, Mordonam viņu satverot, drebēja. — Priecājos jūs atkal satikt, Līta kungs.

—    Es arī, meloja Līts.

Lūmiss ar savu krampjaino roku norādīja: — Varam aprunāties konferenču zālē.

—    Protams.

Lūmiss pa gaiteni viņu aizveda uz konferenču zāli, kas izrādījās kā Edītes Vortones atpūtas telpa bez papardēm un postamentiem ar augiem. Divi sarkani Viktorijas laikmeta dīvāni bija izvietoti aicinošos leņķos pret kamīnu ar tā nospodrinātajiem misiņa paliktņiem malkai un darbarīkiem. Pie augstajiem logiem ar skatu uz Četrdesmit devīto ielu bija uzmanīgi izvēlēti aizkari. Pie tumšajām tapetēm karājās dārzu attēli.

Lūmisam un Mordonam ienākot, Dr. Heimhokers, kārnais arafro frizūru, piecēlās no viena dīvāna. — Šķiet, ka jums ir ziņas, — viņš vedināja uz domām, panākot pretī, lai paspiestu stingru rokas spiedienu.

—    Varbūt, — atteica Mordons. — Sākumā vismaz mēs tā domājam.

—    Teju? prasīja tramīgais Lūmiss. Perrier.1

—    Nē, paldies. Mordonam nebija ne prātā to izstiept par neformālu apciemojumu, lai Edīte Vortone iet ratā.

Heimhokers, kam, šķiet bija labākas antenas kā savam partnerim, teica: Apsēdieties, Līta kungs. Kā tā sākumā?

Mordons apsēdās uz dīvāna labajā pusē. Heimhokers (atslābināts) un Lūmiss (saspringts) sēdēja viņam pretī. Sarežģīti veidots, zems, austrumniecisks galds ar tīkkoka inkrustācijām piepildīja vai visu vietu starp dīvāniem. Izņēmis nelielu, biezu, brūnu aploksni no žaketes iekškabatas, Mordons sacīja: — Domāju, ka esam identificējuši jūsu kramplauzi. Viņš izkratīja no aploksnes uz austrumnieciskā galda noziedznieku attēlus un aizslidināja tos pārējiem. — Viņš jums teica, ka viņa vārds ir Fredijs, un tik daudz bija taisnība.

Pavisam bija divi krimināluzņēmumu komplekti — gan no profila, gan no sāniem uzņemti un sagādāti ar Kinga apgabala (Bruklinā) Tieslietu ministrijas gādību. Katrs no ārstiem paņēma vienu komplektu. Lūmiss elsoja: Tas ir viņš! Pīter, tas ir viņš.

—    Fredriks Urbāns Nūns, lasīja Heimhokers un pavēra skatu uz Mordonu. — Urbāns?

—    Šķiet, ka tas bija kāds pāvests. Varbūt pat vairāk nekā viens.

—    Tas to izskaidro, — piekrita Heimhokers un vēlreiz apskatīja fotoattēlus. Viņš nebija diez ko laimīgs, kad tās tika uzņemtas, ne?

—    Viņš bija ceļā uz cietumu.

—    Protams, Heimhokers novietoja noziedznieku attēlus sev priekšā uz galdiņa. — Kad mēs varēsim runāt ar Nūna kungu?

Mordons izskatījās truls. — Mēs?

—    Mēs ar Deividu esam viņa ārsti, — atteica Heimhokers.

—    Ei nu, kungi.

—    Mēs viņam iešļircinājām zāles, un tas nozīmē…

—    Vienu mirkli, dakter, — Mordons sacīja. Pasniedzies pāri galdam, viņš pacēla vienu noziedznieku attēlu komplektu un izrāva otru no Lūmisa trīcošajām rokām. — Jūs šo puisi satikāt vienreiz, — viņš norādīja, — brīdī, kad viņš aplaupīja jūsu biroju. Jūs viņam iešļircinājāt vienu dozu, kas bija neētiski un droši vien pretlikumīgi. Jūs nevarat…

—    Pacients atstāja mūsu aprūpi bez mūsu atļaujas, — pārtrauca Heimhokers. Likās, ka viņš spēj būt tikpat dzelžaini auksts kā pats Mordons. Mordons uzmanīgi gaidīja, un Heimhokers turpināja: Mūsu plānos nebija viņu atstāt bez pienācīgas medicīniskas aprūpes un piemērotas medicīniskas novērošanas. Par viņa nozušanu mēsjūs informējām, un tas nozīmē, ka esat mūsu aģents šajā lietā. Un jūs tagad sakāt…

—    Neba jau, dakter, neba jau jūsu aģents. Mani nodarbina…

—    Jūs pats taču pirms minūtes runājāt par ētiku?

Nu gan bija slidena tēma. Mordons sev vaicāja: vai es gribu sanaidoties ar šiem cilvēkiem? Vai no tā būs kāds labums? Bet, no otras puses, ko viņi grib? Viņš teica: Dr. Heimhoker, es nedomāju, ka mums ir atšķirīgas intereses šajā lietā. Jūs, dabiski, vēlaties redzēt sava eksperimenta rezultātus, kamēr NAABOR vēlas zināt, vai jūsu eksperiments ir noderīgs kādā citā veidā.

Heimhokera reakcija rādīja vēl lielāku naidīgumu un aizvainojumu.

—    Kādā citā veidā?

Mordona aizkaitinājums izlauzās no viņa profesionālā rāmuma.

—    Tam nav nekāda sakara ar jums, — viņš atcirta. — Dieva dēļ, mēs nerunājam taču par vivisekciju.

—    Bet par ko tad jūsrunājat?

—    Nesaprotu, kādā nozīmē tas varētu attiekties uz jums. Šis cilvēks irzaglis, viņš jūs aplaupīja, viņš nozaga visu biroja aprīkojumu, tad kāpēc jūs viņu mēģinātaizstāvēt?

—    Viss, ko mēģinām aizsargāt, — sacīja Heimhokers, kamēr blakus viņam Lūmiss izmisīgi kratīja galvu piekrišanā, — ir mūsu eksperimenta viengabalainība. Mēs, Līta kungs, pavisam godīgi domājam, tas ir, Deivids un es, mēs domājam par mūsu līdzinieku, mūsulīdzinieku viedokli, kad šos faktus publicēsim. Atzīšu, ka mēs kļūdījāmies, taču kļūda nebija tajā apstāklī, ka izmantojām, kā nu viņu tur sauca, — Frediju Urbānu Nūnu kā eksperimentālu objektu. Kļūda bija, ka ļāvām viņam aizbēgt. Jūs sacījāt, ka zināt, kur viņš ir, unmēs sakām, ka neļausim…

—    Nē, to gan neteicu.

—… viņam atkal aizbēgt. Kā jūs to domājat? Protams, ka jūs tā teicāt.

—    Mēs dzirdējām, — piebalsoja Lūmiss. — Abi dzirdējām.

—    Es sacīju, — Mordons uzmanīgi paskaidroja, — ka mēs zinām, kas viņš ir. Viņš jūsu viesistabā atstāja savus pirkstu nospiedumus, mūsu eksperts tos noņēma…

—    Un atstāja aiz sevis jucekli.

—    Piezīme nevietā, Deivid.

—    Tomēr.

Mordons jautāja: — Vai drīkstu turpināt?

—    Es atvainojos, sacīja Lūmiss. Jā, lūdzu turpiniet. Jūszināt, kas viņš ir, bet nezināt,kur atrodas. Tas ir muļķīgi.

—    Tiešām? Šis cilvēks nav nosacīti atbrīvots, un viņu nemeklē neviena nozieguma dēļ…

—    Atskaitot te par zādzību ar ielaušanos, — pārtrauca Heimhokers.

—    Neteiksim, — atbildēja Mordons. — Vispirms jau tā bija laupīšana, ne zādzība ar ielaušanos…

Lūmiss sacīja: Bet kur tad starpība? Tas ir viens un tas pats.

—    Zādzība ar ielaušanos ir zādzība neapdzīvotās telpās, — skaidroja Mordons. Ja telpas ir apdzīvotas, tad tā ir laupīšana, daudz smagāks noziegums. Nav svarīgi, vai iedzīvotāji un kriminālnoziedznieks sadarbojas.

—    Tatad viņu meklē par laupīšanu, — sacīja Heimhokers.

—    Jūs man taču ziņojāt par laupīšanu, — atbildēja Mordons, — bet nav bijis neviena oficiāla ziņojuma, kas Frediju Nūnu saistītu ar šo noziegumu.

—    Dieva dēļ, kāpēc gan ne?

—    Ne skatoties no jūsu viedokļa, sacīja Mordons, vai jūs gribētu, ka Fredriks Nūns būtu cietumā sākot no šī brīža līdz mūža galam un pilnīgi nepieejams novērošanai un eksperimentiem?

—    Eksperimentuesam jau veikuši.

—    Bet novērošanu?

Lūmiss teica: — Pīter, viņam taisnība. Pagriezies pret Mordonu, viņš sacīja: — Bet cilvēks, kas noņēma pirkstu nospiedumus bija no policijas.

—    Piestrādāja, izskaidroja Mordons. Daži no Ņujorkas policijas neoficiāli palīdz NAABOR šajā lietā. Drīz vienu no viņiem satikšu un aprunāsimies, kā sadzīt rokā Nūna kungu. Iebāzis kriminālistu attēlus aploksnītē un ielicis aploksni žaketes kabatā, sacīja: — Pirms viņu atrodam, gribētu skaidru norādījumu, ka esam pareizajam cilvēkam uz pēdām. Pieceldamies piebilda: — Tagad zinu, ka tā ir, un varu turpināt.

Abi ārsti piecēlās, Heimhokers stingri raudzījās Mordonā un teica: — Jūs, protams, mūs informēsiet par notikumu attīstību?

— Protams, — atbildēja Mordons un nodomāja — es meloju. Viņš zina, ka meloju. Es zinu, ka viņš zina, ka meloju. Bet vai viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina, ka meloju? Un vai tas maz ir svarigi? Labi, laiks rādīs. -Pats atradīšu izeju, paldies, — viņš teica un aizgāja.

Restorāns var būt ļoti sakarīgs bizness. Bārnijs Beilers to noteikti par tādu uzskatīja. Tam bija daudz priekšrocību. Piemēram, tā bija vieta, kur varēja paēst, bet tev tas nemaksāja veselu bagātību. Tas tāpat piedāvāja pakļāvīgu vai vismaz baiļpilnu virtuves komandu, kas sastāvēja no nelegālajiem strādniekiem, vienmēr pieejami īpašiem, nelieliem darbiņiem kā dzīvokļa pārkrāsošanai vai rindas ieņemšanai uz mašīnas tehnisko apskati, vai kāda drātējoša pārgudrinieka kājas salaušanai. Tas ir jauks papildinājums arī Ņujorkas policijas seržanta algai (izpildot leitnanta vietu Organizētās noziedzības nodaļā), kas, protams, palīdzēja ar legālajiem ienākumiem, bet svarīgāk to nosmelšanā. Turklāt, tas palīdzēja personiskos un finansiālos ienākumus padarīt tik sarežģītus un neskaidrus, ka okšķeri tā īsti pat nevarēja piesieties, lai aizvilktu korupcijas komisijas priekšā.

Neveiksme bija tā, ka sešos gados, kopš Bārnijs Beilers bija Piecdesmit sestās ielas Komaldo restorāna mazsvarīgākais partneris (viens no pieciem), bija pieņēmies svarā par astoņdesmit piecām mārciņām,* un tas viss bija holesterīns. Bija tiesa, ka viņš nomirs laimīgs, bet taisnība bija arī tā, ka tas būs drīz.

Bāmija un Komaldo attiecību vēl cita priekšrocība bija, ka tā bija lieliska vieta, kur satikt tādu advokātu kā Mordonu Litu. Ņujorkas policijai nepatika, ka tās darbinieki izmantoja iecirkņa darba laiku un iecirkņa iekārtas, kā ari darba ietekmi lietās, kam ar darbu nebija nekāda sakara, bet ko gan citu Bārnijs būtu varējis pārdot multinacionālai firmai kā NAABOR, ja ne savu pieejamību Ņujorkas policijai? Lūdzu, būsim reāli. Vīrietim ar trim bijušajām sievām, vienu pašreizējo draudzeni, ar nelielu narkotiku ieradumu (bet noteikti,noteikti tikai izklaidei), diviem asinssūcējiem, kam viņš maksāja, lai turētu mutes un pašu pa gabalu no cietuma, kooperatīvo dzīvojamo namu Sv. Tomasa salā, māju un laivu Longailendas ziemeļu krastā un sešistabu dzīvokli Riversaidas ielā, kur no vienpadsmitā stāva varēja noraudzīties uz Hudzonas upi, ir nepieciešami šie sīkie blakus ienākumi, lai savilktu galus kopā, kā to saprot katrs prātīgs cilvēks.

Bārnijs pusdienoja pie «sava» galdiņa tuvu pie ieejas (tas bija viņa un pārējo partneru galds katru pusdienas laiku līdz 12. 45, kas, ja neviens nebija parādījies, tika izdots pēc vajadzības, jo Kamaldo allaž bija rosīga pusdienu publika), kad redzēja Mordonu Lītu ienākam ar garu, kaulainu puisi, kas izskatījās kāIčabods Kreins2 Ičam būtu jābūt vienam no nesenajiem tieslietu skolas beidzējiem, ko bija nolīgusi Līta firma un kurš nezināja, ka šajā Līta un Bārnija sarunā būs pretspēks; muļķis droši vien domāja, ka ar to viņš iezīmēja augšupeju. Nu, var jau būt, ka tā arī bija; ir notikušas dīvainākas lietas. Katru dienu.

Bārnijs, kas pusdienoja kopā ar vienu no sadarbības partneriem un diviem Longailendas burāšanas draugiem, raidīja Lītam smaidīgu sveicienu kā restorāna līdzīpašnieks, kas ieraudzījis labu klientu, un Līts atbildēja ar laba klienta vērtu cienīgu mājienu. Viņam un Ičam tika ierādīts kāds attālāks galdiņš, ko jau agrāk Bārnijs bija izvēlējies, jo akustika tālajā stūri bija īpaši laba, ja negribēja, lai kāds sadzird sarunu.

Bārnijs uzmanīja pats savu galdu, ēdienu un galda biedrus, bet, neskatoties uz to, pamanīja arī, kad Līts un Ičs pasūtīja savas pusdienas un kad viņiem atnesa maizi, ūdeni un olīveļļu. Tikai tad: — Būšu tūlīt atpakaļ, — Bārnijs sacīja saviem čomiem, piebāzis muti ar gnoki, un piecēlās.

Ar katru gadu, šķiet, bija grūtāk izspraukties starp galdiņiem. Likās, ka viesi sēž, izgrūduši krēslus pārāk tālu, nekā viņi bija to darījuši līdz šim. Iespējams, ka visi kļuvuši resnāki.

Lai nu kā, pēc kāda laika Bārnijs izspiedās cauri klientiem līdz tam aizmugures galdiņam, kur viņš spoži izspēlēja savu labsirža numuru, vaļsirdīgi smaidot, izstiepjot roku pāri galdam un kā parasti paklanoties no jostas vietas, sacīdams: — Kā klājas, Līta kungs? Tāds laiciņš pagājis.

—    Man pietrūka šīs vietas, — ar viltotu smaidu sacīja Līts un pastiepa Bārnijam ļenganu roku.

Bārnijs pakratīja ļengano roku, atlaida to un jautāja: — Kā jums klājies, Līta kungs?

—    Pavisam labi, Bārnij. Mājiens, ko devāt man par brendiju, bija lielisks, paldies jums par to.

«Brendijs», protams, bija sīkais nelietis un zaglis Fredriks Urbāns Nūns, kas bija izrādījies noziedznieks, ko Līts bija meklējis. Bārnijs atplauka smaidā un sacīja: — Prieks pakalpot, Līta kungs, priecājos, ka tas izdevās. Runājot par brendiju un tamlīdzīgām lietām, vai jūs un jūsu kompanjons, nevēlētos mazliet vīna pie pusdienām?

—    Nē, Bārnij, ne šodien, mums birojā vēl ir daudz darba. Viltīgais smīniņš aptvēra arī Iču Kreinu. — Vai ne, Džef?

—    Ta ir, atbildēja Ičs un sēdēja kā olekti norijis. Viņam virs dzeltenās kaklasaites rādījās ādamābols. Kas gan viņam bija teicis, ka dzeltenas kaklasaites vēl aizvien ir modē?

—    Lai nu kā, Līta kungs, — sacīja Bārnijs, — gribētu, lai uzmetat aci mūsu jaunajam vīnu sarakstam. Negribu jūs iekārdināt…

—    To jūs, Bārnij, nespētu, atteica Līts, ķiķinādams savam padotajam, kas ķiķināja pretī.

—    Esmu pārliecināts, ka nespētu. Bet jūsu nākotnes vajadzībām, gribu, lai paskatāties uz jaunākajiem itāliešu vīniem, ko tikko saņēmām. Okei?

—    Ar prieku uzmetīšu acis, Bārnij.

—    Tūlīt būšu atpakaļ.

Bārnijs aizgāja uz virtuvi, paņēma papīra loksni, kuru pirms tam bija pārrakstījis uz datora uz tā paša datora, kas apstrādāja ari ēdienu kartes, rēķinus un inventāru, ieslidināja to vienā no lielajām restorāna vīna grāmatām un atgriezās pie Līta galdiņa, kur ar plašu žestu pasniedza grāmatu un noteica: — Tikai ieskatieties tajā.

Līts, protams, ielikto loksni atrada nekavējoties, un Bārnijs vēroja, ka pēta to ar tikpat lielu prieku kā, it kā patiesībā tur būtu aprakstīti lieliskie itāliešu vīni. Taču ieliktā loksne bija vēstule. Izdrukāta tris krāsās un četros burtu stilos, tā izskatījās kā dārgs iespieddarbs un vēstīja:

ŅUJORKAS PAVALSTS IZLOŽU IZPILDVARA PASAULES TIRDZNIECĪBAS CENTRA 2. TORNĪ ŅUJORKĀ, NY 10001 212-555-1995

1995. gada 16. jūnijā Fredrikam U. Nūna kungam 124-87 130. Puslokā Ozona parkā, NY 11333

Cienījamais, Nūna kungs!

APSVEICAM!

Kā jau jūs, iespējams, zināt, Ņujorkas pavalsts Izložu izpildvarai, atsaucoties uz Ņujorkas pavalsts Augstākās tiesas 1989. gada 25. septembra pievienošanās dekrētu, jāatlīdzina zināms procents no totalizatora ienākumiem par izpildvaras pakļautībā esošām spēlēm, kas radusies datora kļūdas dēļ laika posmā no 1982. gada 9. februāra līdz 1986. gada 1. oktobrim. Kopsūdzības prāva, kas tika ierosināta pret Izložu izpildvaru, par šādu tiesas rīcību bija pilnīgi apmierināta.

Tiesa noteica un izpildvara piekrita, ka visiem Ņujorkas pavalsts pilsoņiem saskaņā ar izpildvaras informāciju, kas laika posmā no 1982. gada 9. februārim līdz 1986. gada 1. oktobrim piedalījās spēļu norisēs izpildvaras pakļautībā, būs noteiktas vienlīdzīgas iespējas loterijā, kas paredzēta 1994. gada 4. jūlijā, un tie tūkstoš piecsimt (1500) pilsoņu, kuru vārdus izvilks loterijā, līdzīgi dalīsies tiesas noteiktajā soda naudā pret izpildvaru, proti, trīs miljonos simt septiņdesmit sešos tūkstošos septiņsimt dolāros ($3 176 700).

Mans ir tas patīkamais pienākums, Nūna kungs, jūs informēt, ka jūsu vārds bija viens no tiem, ko pagājušā gada 4. jūlijā tādā veidā izvilka televīzijas zvaigzne Rejs Džounss. Jūsu daļa no šīs tiesas lemtās summas ir divsimt vienpadsmit tūkstoši septiņsimt astoņdesmit dolāru ($211 780).

APSVEICU, Nūna kungs! Ja jūs būsiet tik laipns un man piezvanīsiet līdz š. g. 4. jūlijam pa telefonu 555-1995, es ar prieku jums sniegšu sīkāku informāciju par šo lēmumu. Protams, jums būs jāuzrāda personas apliecinošs dokuments, bet saņemtā summa pilnā apmērā ir aplikta ar nodokļiem, bet citādi nauda ir jūsu.

Diemžēl, Nūna kungs, ja līdz 4. jūlijam nojums nebūs nekādu ziņu, būs jāpieņem, ka esat vai nu miris, vai Fredrika U. Nūna viltvārdis, un jūsu divsimt vienpadsmit tūkstoši septiņsimt astoņdesmit dolāri ($ 211 780) tiks izdalīti vienādās daļās pārējiem loterijas uzvarētājiem.

Apsveicu jūs vēlreiz, Nūna kungs. Ceru no Jums saņemt drizu atbildi.

Ar vislabākajiem vēlējumiem,

Banfords L. Viks Atbildīgā pārrauga vietnieks Ņujorkas pavalsts Izložu izpildvara

BLV/dv

Šī vēstule dažādos variantos tika reti, bet efektīvi izmantota vairākas desmitgades ilgi, turklāt, to izmantoja daudzas tiesību sargājošās organizācijas, ieskaitot Ņujorkas policijas departamentu, lai atrastu un apcietinātu kriminālnoziedzniekus, kas bija pazuduši no redzesloka. Vēstule tika nosūtīta uz kriminālnoziedznieka pēdējo zināmo adresi cerībā, ka tā tiks pārsūtīta vai nodota kādam tuvākam radiniekam.

Šoreiz Bārnijs policijas uzskaitē varēja atrast tikai šo Fredrika Nūna vecāku adresi Ozona parkā, jo pašlaik viņš neatradās ne cietumā, ne meklēšanā. Talruņa numuru bija sagādājis Līts, kurš nolīgs kādu no savējiem pacelt telefonu, kad tas iezvanīsies vienu vienīgu reizi. Sākot no šī brīža Līta pienākums bija šo parazītu pievākt; Bārnijam bija aizdomas, ka to viņš pratīs izdarīt.

—    Ļoti jauki, — Līts beidzot sacīja. Aizvēris vīna grāmatu, atdeva to Bārnijam un noteica: — Ceru kādu no tiem drīz nogaršot.

—    Esmu pārliecināts, ka ilgi nebūs jāgaida, Līta kungs, — sacīja Bārnijs un aiznesa vīna grāmatu uz virtuvi, kur viņš izņēma vēstuli, to divreiz pārlocīja, ielika oficiāla izskata aploksnē, ko kopā ar puisi no kopēšanas biroja tepat aiz stūra bija sastiķējuši, un tad iemeta aploksni grozā kopā ar samaksātajiem izejošajiem rēķiniem. Tad atgriezās pie saviem draugiem un gnoki.

Līts, protams, viņam nebija stāstījis, par ko bija runa, un Bārnijs bija pārāk mierīgs, lai izrādītu kaut niecīgāko ziņkāri, nedz bija arī tik neuzmanīgs, lai savu degunu bāztu lietās, par kurām vēl nekā nezināja. Bet šajā lietā kaut kas tomēr bija, to viņš uzreiz saprata. Kāds labums Bārnijam Beileram no visa tā? Grūti teikt.

Fredriks Urbāns Nūns nebija nekas, tikai sīka vienība no Kvīnsas ar pirkstiem, pie kuriem viss pielīp, bez jebkādām saistībām, izņemot citu cilvēku mantas. Kāpēc tik milzīga firma kā NAABOR viņu gribēja? Ko tad viņš tādu bija darījis vēža pētniecības centrā? Vai viņš nozaga vēža ārstēšanas līdzekli? Bārnijs izspēlēja scenāriju smadzenēs, bet nekādi tēli neuzplaiksnījās.

Varbūt tas bija pilnīgi kaut kas cits? Vai šis sīkais zaglēns bija savācis kādus pierādījumus par tabakas firmām, ko tās nevēlējās izpaust? Vai viņš tos šajā brīdī šantažēja? Vai viņam nevajadzētu partneri?

Vienīgā problēma ar otru scenāriju bija tā, ka viss jau bija zināms par tabakas firmām, kas viņus, nedz arī viņu klientus vai akciju īpašniekus, vai federālās aģentūras nebūt neuztrauca, un kas gan viņiem vairs būtu palicis, ko slēpt?

Tāpēc Bārnijam likās, ka arī viņš gribētu pārmīt pāris vārdu ar Fredriku Urbānu Nūnu.

Fredijs nekad tā arī īsti nepierada pie tā, cik dīvaini bija staigāt kailam gaišā dienas laikā pa pilsētas ielām, īpaši jau pašam savā rajonā, ejot garām cilvēkiem, ko šajos kvartālos bija redzējis gadiem ilgi. Ne jau tiem, ko patiesībā pazina, bet, tomēr, atpazina.

Piemēram, tā resnā, jaunā māmiņa, kas iznāca no universālveikala un stūma bērnu ratiņus, kas piekrauti ar apaļīgu bērneli,Cheez Doodles unDr Pepper pudelēm. Šķita, ka viņa cieši skatījās tieši uz viņu, bet, protams, ka tā nebija, lai gan vēl aizvien tā izskatījās. No otras puses, viņš šo sievieti jau bija pāris gadus redzējis uz ielas, bet tagad pirmo reizi bija iespēja apstāties, noskatīt viņu un pabrīnīties, kā viņa savos divdesmit gados bija paspējusi tik pamatīgi apvelties.

Bet tas nebija viss. Viņš varēja nopētīt ari izskatīgas sievietes, cik nu viņu šajā apkaimē bija, un tāpat ari nopētīt večukus, kas sēdēja pie sociālās mājas, — kā tie sarunājas ar savām rokām un zodiem, tāpat viņš varēja vērot dažādos veidus, kādos cilvēki gaidīja autobusu, un parādīt garu degunu lēni garāmbraucošajai patruļmašīnai, kurā kruķi stāstīja kara varoņu cienīgus melus un smējās savā nodabā; varēja pat nozagtCheez Doodles tieši no resnā bērna ratiņiem, jo šie policisti pat nepamanītu.

Citiem vārdiem, viņš tagad varēja darīt tūkstoš dažādu lietu, lai atvairītu garlaicību, bet ne gluži, lai to aizbaidītu.

Siltā, saulainā jūnija sestdienā īsi pirms pusdienām viņš iepriecināja Pegu. Vai vismaz mēģināja Pegu iepriecināt. Pēc tam, kad tajā vakarā, ceturtdienas vakarā, bija atstājuši Džersijas Džošu Kuskiosko, viņi busiņā bija ilgi sarunājušies. Šķita, ka Pegai bija vieglāk sarunāties ar Frediju, kad iestājās tumsa, un tāpēc, kamēr viņa brauca un viņš sēdēja Bārta Simpsona maskā, viņa paskaidroja, kā jūtas, nonākot šādā situācijā, ka negrasās viņu pamest vai ko tamlīdzīgu un ka viņu ļoti nomocījis tas, ka nevar viņu redzēt, kamēr viņš visu laiku viņu turēja redzeslokā.

Kamēr viņa visu to skaidroja, viņš bija atbildējis ar līdzjūtīgiem izsaucieniem un sacījis, ka saprot, un tik tiešām viņš saprata, vai vismaz daļēji. Kopš viņi nevarēja būt pilnīgi kopā, kamēr viņš bija neredzams kā tagad, viņai vajadzēja laiku pabūt vienatnē. Protams,

ja to arī tiešitā pateiktu, tas neko nenozīmētu, taču Pegai bija spējas to izskaidrot tā, ka tam bija jēga, jo tam, galu galā, bija ļoti liela nozīme, un, visbeidzot, Fredijs busiņā ieteica kaut ko, kas varētu palīdzēt, un tam Pega uzreiz piekrita.

Doma bija tāda: kopš viņi vairs kopā neēda, — Pega arvien vēl nezināja, ka pārtikai vajadzēja pāris stundu, lai pilnīgi izsūktos cauri viņa ķermenim, un, ja paveiksies, viņa nekad to neuzzinās, — Fredijs katru dienu, ja nelīs, pirms pusdienām atstātu dzīvokli, pastaigātos vai aizietu uz kino dienas seansiem (kur viņam galu galā nebija jāmaksā), vai arī ko nu viņš gribētu. Tikmēr Pega pati savā dzīvoklī paēda pusdienas un darīja, kas nu viņai ienāca prātā bez mazākām aizdomām, ka Fredijs kaut kur varētu uzglūnēt, skatīties. (Uzglūnēt bija Pegas apzīmējums, ko Fredijs pats nebūtu lietojis, bet viņš nestrīdējās, tikai apstiprinoši pamāja, kaut viņa to neredzēja.) Tad pēc stundas vai apmēram pēc stundas Fredijs nāktu uz mājām un notiesātu savas pusdienas, ko Pega atstātu uz virtuves galda. Tas nebija problēmasatrisinājums, bet tam vismaz vajadzētu palīdzēt.

Apkaimē bija tikai viens ķinītis, un tajā dienas izrādes bija tikai ceturtdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās, turklāt, visās šajās nedēļas četrās dienās rādīja vienu un to pašu filmu. Vakar Fredijs tur iegriezās un noskatījās asa sižeta filmu, kur večus uzspridzina, un varēja noskatīties, kā viņi aizlido pa gaisu, tikpat kā lektu no tramplīna, bet pēc tam viņuautomāti vēl aizvien šauj, ko nevarēja teikt par pašiem večiem.

Ta nebija filma, ko varēja skatīties divas reizes pēc kārtas. Pat viena diena bez pārtraukuma ir par daudz. Turklāt izrādījās, ka dienas seansi bija ar atlaidēm pensionāriem, un šie vecie cilvēki dienas vidū kinoteātrī uzvedās tieši tāpat, kā astoņu gadu vecumā, un atradās tādos pašos apstākļos kā tagad, runājot un vienam uz otru kliedzot, pārsēžoties, ēdot našķus un papīrus metot uz grīdas, prasot cits citam, kas tikko noticis uz ekrāna. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņi streipuļoja un nevis skrēja pa eju, un virzījās uz tualeti nevis konfekšu leti.

Tāpēc Fredijs nebija ieinteresēts tik drīz to no jauna piedzīvot, ja nu vienīgi ar Nāves Eņģeļa pūķi rokās, ko lidinātu pār viņu galvām, līdz kamēr ķinītis paliktu tukšs.

Ta vai citādi, šodien viņš vēroja ielu dzīves krāšņo panorāmu, kamēr laiks tik tikko vilkās, un it kā starp citu meklēja telefonu. Pega bija ieminējusies, lai viņš ik dienas piezvana, kad gatavojās nākt uz mājām, un, lai gan viņa bija piebildusi, ka grib būt pārliecināta, vai īstajā bridi atstās pusdienas, viņš zināja, ka savos sirds dziļumos viņa pilnīgi neuzticējās un tādējādi vēlējās saņemt apstiprinājumu tam, ka patiesībā viņa nav dzīvoklī un zvana no kādas citas vietas.

Ta nu vakar viņš ielavījās kinoteātra vadītāja birojā, kamēr pats boss bija izgājis un pa to laiku mēģināja izšķirt divus vecus savādniekus, kas, cits citam sitot ar spieķi, strīdējās par to, vai Valters O'Melijs bijis pilnīgi vainīgs Bruklinas Dodžeru beisbola vienības kriminālnoziedzīgajā apzagšanā. Viņš piezvanīja, apliecinot Pegai, ka viņam patika «Svētie sūdi III» vai kā nu to sauca, tad pamanījās izsprukt no vadītāja ceļa, kad viņš atgriezās, lai apkoptu asiņojošo degunu.

Kaut gan šodien viss bija nedaudz savādāk. Viņš nedomāja atgrieztiesMegablock Star, lai arī kas notiktu, un pat negrasījās piezvanīt no bosa biroja tālruņa. Viņš nevarēja piezvanīt ari no telefona automāta, jo viņam nebija līdzi divdesmit piecu centu monētas; patiesībā viņam līdzi nebija nekā. Bet maksas automāti bija vienīgie, kas bija pieejami uz ielas. Bet iegriezties ietves malā esošajā stomatologa birojā, kulinārijas veikalā vai kopētavā, vai ķīmiskajā tīrītavā nevarēja, jo tas būtu nozīmējis, ka būtu jāzvana tieši darbinieku, klientu un zobārstu acu un ausu, neaizmirsīsim — ausu, klātbūtnē.

Taču atgriezties mājās bez piezvanīšanas, pirmkārt, liktu Pegai saprast, ka viņš tā ari nebija nekur aizgājis, un tasnebūtu labi. Pats pēdējais, ko Fredijs nevēlējās uzjundīt, bija viņas šaubas un para-noja. Viņš, galu galā, bija pazīstams kā melis un zaglis, ciktāl tas attiecās uz citiem, un, ja Pega laiku pa laikam atļāvās izrādīt šaubas vai skepsi, viņu nevarēja vainot.

Tuvojās kāds cilvēks, runājot pa telefonu. Puisis dzeltenbrūnā uzvalkā, bāli zaļā kreklā, tumši zaļu kaklasaiti un brūnām kurpēm. Puisis ap trīsdesmit, ar šaurām rudām ūsiņām un rudiem matiem, kas apgriezti tik īsi, ka rēgojās lielās ausis. Nu labi, viena auss; arī otra noteikti rēgotos, bet tajā mirklī tai bija piespiests mobilais telefons, kad puisis pagāja garām, otrā rokā šūpojot diplomātu un pļāpājot.

Vispirms tā bija tikai skaudība, kas lika Fredijam cilpot šim puisim blakus, izvairoties no pretimnācējiem un noklausoties puiša pussa-runu, kas lika noprast, ka viņš ir apdrošināšanas aģents un pašlaik zvanīja uz savu biroju, atskaitoties, ar ko šodien ticies, un noskaidrojot, vai kāds zvanījis. Tai vajadzēja būt īsai sarunai, jo neviens nebija zvanījis viņam, un nekas liels nebija noticis arī tikšanās reizēs, bet viņš to paildzināja, pagarināja, acīmredzot sajūtot kaifu no tā, ka staigāja pa puspārpildīto, saulaino Bruklinas iepirkšanās ielu ar savu gluži jauno, stilīgo rotaļlietu pie auss.

Taču sarunai bija jāapsīkst, jo sekretārei vai kādam, kas nu bija klausules otrā galā, bija jāstrādā un nevarēja atļauties tikai sēdēt un visu dienu spēlēt spēlītes. Bet arī atvadīšanās ievilkās, un tad Fredijs pamanīja druknu, vecu sievieti, kas lēni nāca pretī tikko no universālveikala, apkrauta ar diviem pārpildītiem maisiņiem, nostiepjot abas rokas uz leju, noliecot viņu līdz pašai zemei, nevērīga pret visu pasauli un pat pret garo apdrošināšanas aģentu dzeltenbrūnajā uzvalkā, kas gāja pa ietvi, runājot pa telefonu.

Uz redzi, uz redzi, uz redzi. Piemērota brīža izvēle nosaka visu. Sieviete tuvojās, puisis atvadījās vēlreiz, tad iedomājās vēl ko neatbilstošu pajautāt un uzdeva jautājumu. Sieviete, nākot pretējā virzienā, pagāja garām. Fredijs izrāva telefonu no puiša rokām un iesvieda to sievietes iepirkumu somā pa labi.

Puisis izdvesa vēl divas zilbes un tad konstatēja, ka telefona vairs nav. Tad kā miets atdūrās, nobrīnījās: Kas ta' nu? un noplātīja savu tukšo roku, vēl aizvien saliektu telefona turēšanai savā acu priekšā tā, lai uz to paskatītos.

Pa to laiku Fredijs bija attālinājies no kājāmgājēju plūsmas, atspiedies pret tuvākā veikala vēso skatlogu, kas izstādījis sieviešu apģērbu pēdējos modeļus ar īpašu piedāvājumu lielākajiem izmēriem, un lūkoja, kas notiks tālāk, un notika tas, ka sieviete turpināja vilkties mājup ar saviem pārtikas maisiem, nenojauzdama, ka pasaulē vispār kaut kas cits notiek, kamēr puisis dzeltenbrūnajā uzvalkā sāka griezties uz riņķi, skatīdamies uz leju, aiz muguras, uz augšu, visapkārt, visur.

Pāris mazu zēnu, kas nogrimuši dziļās sarunās deju solī lēkšoja garām, apstājās, lai noskatītos uz šo dīvaino pieaugušo, tikmēr lielais beidza riņķot, nikni noskatīja zēnus un uzkliedza: — Kur tas ir?

—    Kas tad? — viens no zēniem prasīja, bet otrs, izprotot pieaugušo pasauli labāk, atbildēja: Mums tā nav.

—    Es gribu savu telefonu!

—    Telefons ir tur uz stūra, — prātīgākais atbildēja, norādot uz tā pusi.

—    Es gribusavu telefonu!

Kāds pavecāks vīrs ar pusduci žurnālu padusē apstājās, lai pavaicātu: — Kas te notiek?

—    Mans mobilais, ko es… puisis būtu plēsis matus, ja tie nebūtu pārāk īsi un tos varētu satvert. — Es runāju, un tas pazuda!

—    Jūsu mobilais nozuda? -Jā!

—    Tieši no jūsu rokām?

-Jā!

—    lapat kā ar pazudušajiem ambroziem, noteica vecākais vīrs.

Fredijs un abi puikas ieskatījās uzmanīgāk jaunpienācējā, nojaušot,

ka viņš būs daudz interesantāka persona, nekā viņi bija domājuši. Apdrošināšanas aģents, kas blenza lielām acīm, vaimanāja: Ambrozi? Ambrozi?

—    Kā tad, — sacīja vecākais vīrs, — kāds pievāca visus ambrozus, ko aprakstījis Čārlzs Forts.

Apdrošināšanas aģents bija sagaidījis skepsi, izsmieklu, neticību; viņš nebija iedomājies par ambroziem. — Un kāds, pie velna, tam sakars, — viņš kaislīgi kliedza, — ar manutelefonu?

Vecais vīrs izņēma žurnālus no savas paduses un sāka tos pāršķirstīt tā, it kā kādā no tiem varētu būt raksts, kas izskaidrotu, kur nozudis apdrošināšanas aģenta mobilais. — Un tad vēl bija tiesnesis Krāters, — viņš noteica. Tagad nodarbojas ar parapsiholoģiju…

—    Es negribu tos jūsumēslus, — rokas vicinādams, ķērca apdrošināšanas aģents. — Es gribu savu mobilo!

Fredijam likās, ka apdrošināšanas aģents itin veikli piesaista sev apkārtējo uzmanību un novērš visu citu, kas varētu notikt šajā kvartālā, un tā, kamēr visu acis bija pievērstas negaidītajai izrādei uz ietves,

Fredijs aizlēkšoja cauri sanākušajam pūlim, lai panāktu sievieti ar iepirkumu maisiem. Viņa vēl arvien soli pa solim vilkās uz priekšu, apņēmīgi dodamās mājup.

Diemžēl, tikko Fredijs viņu sasniedza, sieviete apstājās. Drūmi paskatījās. Pavērās lejā uz iepirkumu maisu, kur Fredijs bija iemetis mobilo telefonu. Viņas acis iepletās: — Hallo? — viņa sacīja.

Kas tad nu? Fredijs bija tikko sasniedzis sievieti un sācis sniegties maisā, lai atgūtu telefonu, bet to nu nekādi nevarēja darīt, kamēr sieviete skatījās uz to.

Un tad notika ļaunākais. Sieviete ar vienu roku pacēla maisu pie galvas, un viņas sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa ieklausās. Un tad arī Fredijs sadzirdēja. Tādā dzelžaini skarbā balsī viņas iepirkumu maiss sauca: — Hallo? Hallo?

Sieviete, pavisam saprotami, sāka kliegt. Tad nosvieda plastmasas maisu uz ietves Fredijs dzirdēja, ka kaut kas tajā saplīst no stikla, -un tad ņēma kājas pār pleciem un rikšiem, kā izvadājot pienu, nosvērusies uz vienu pusi, tomēr uzrādot labu tempu, kaut vēl arvien nesa iepirkumus, skrēja projām.

Un tā, kamēr vairums cilvēku uz ielas vēroja, kā apdrošināšanas aģents veic savu ārprātīgo pazudušā telefona danci, citi pagriezās un skatījās uz jukušo sievieti, kas ar vienu maisu rokā rikšoja un brēca. Tas bija lielisks brīdis, lai Fredijs varētu atgūt telefonu, ko arī izdarīja, un iemuka ar to zobārstniecības ieejas šaurajā spraugā. Noliecies zemu, lai telefonu varētu turēt zem ielas līmeņa fasādes loga, — viņš nevēlējās, lai reģistratore padomātu, kāpēc gan viņas durvju priekšā lidoja pa gaisu kāds mobilais telefons, — viņš to pacēla un dzirdēja, ka tas verķis vēl arvien sauc: — Hallo? Hallo?

Kāda neatlaidība. — Piedodiet, esat kļūdījusies, — Fredijs atbildēja un saspieda abas tālruņa puses kopā, kas nozīmēja, ka tas ir izslēgts. Rtris sekundes pagaidīja, tad atkal to atvēra, pielika pie auss žēlabainie «hallo» beidzot bija pazuduši, kā vietā sagaidīja telefona signāls. Viņš ātri uzspieda savu numuru, un pēc otrā zvana atsaucās Pega: — Hallo?

—    Tas esmu es, Peg. Es pašlaik eju uz mājām.

—    Okei. Tavs brālis Džimijs zvanīja.

-Aktā?

—    Teica, lai tu nezvanot, viņš piezvanīšot vēlāk.

—    Ko viņš gribēja?

—    Neteica.

Fredijs pavērās uz augšu, un durvīs stāvēja apmēram astoņus gadus vecs zēns, kas ar lielu interesi skatījās uz gaisā planējošo tālruni, kas tieši tajā mirklī sacīja: — Es tev pagatavošu sviestmaizi ar tītaru, okei?

—    Kuš, sacīja Fredijs.

Bērns sacīja: — Es taču neko neteicu.

Pega prasīja: — Fredij? Vai kaut kas noticis?

—    Es vairs nevaru runāt, — sacīja Fredijs un salocīja mobilo.

Bērns vērās, pavisam ne pārbiedēts un satraukts, vienkārši ārkārtīgi ieinteresēts. — Vai esat burvju telefons?

—    Jā, — atbildēja Fredijs.

—    Vai jūs piederat tam vīram tur tālāk?

—    Man viņš vairs nepatika, Fredijs teica, un tāpēc aizgāju no viņa.

—    Viņš gan ir baigi nikns.

—    Ta ir, — Fredijs zēnam teica. — Viņam ir pārāk nervozs raksturs, viņš visu laiku manī kliedza un tieši tāpēc es viņu pametu.

—    Un ko jūs tagad darīsiet? — jautāja bērns.

—    Lidošu projām, — sacīja Fredijs. Piecēlies kājās, viņš turēja satvertu telefonu abās rokās, tad to atvēra un aizvēra, atvēra un aizvēra, kas izskatījās pēc tā, it kā tam būtu spārni.

Fredijs pameta zobārstniecības durvju priekšu un devās uz mājām, turot telefonu rokas locītavu augstumā, atverot un aizverot, atverot un aizverot; ikreiz, kad paskatījās atpakaļ, zēns vēl arvien turpat viņu vēroja.

Arī citi skatījās, jo viņu uzmanību piesaistīja kaut kas dīvains, kas lidoja garām. Taču neviens to nemēģināja satvert, un Fredijs, ieguvis pārliecību, vadīja sevi tā, lai nekad nepietuvotos pārāk tuvu citiem.

Ta pārvietojoties, viņš nonāca līdz stūrim un nogriezās no veikalu uz klusu dzīvojamo ēku ielu, kur, iespējams, būs nedaudz vairāk miera un klusuma. Viņš iedomājās telefonu pabāzt zem kāda krūma vai akmens, vai arī kaut kā cita tā, lai varētu ik pusdienlaiku atgriezties, un tas uz visiem laikiem atrisinās viņa problēmas ar piezvanīšanu.

Bet tad viņš atskatījās un ieraudzīja, ka vesela armija ziņkārīgo nogriežas ap stūri aiz viņa, kurus pavadīja tas nolādētais puika, skaļi skaidrojot katram, kas klausījās, par burvju lidojošo telefonu tur priekšā, kuru neapmierināja, ka viņā visu laiku bļauj.

Fredijs pielika soli, vēzējot mobilā spārnus kā traks. Cilvēku bars ari paātrināja gaitu un daži bija daudz mudīgāki par Frediju, lielākoties tāpēc, ka viņi valkāja kurpes, bet viņš ne.

Nolādēti pārāk daudz cilvēku, tā patiešām bija problēma. Ir iespējams samulsināt tūkstošiem cilvēku, bet vēl arvien būs kādi simts, kas dzīsies pakaļ. Pilsētas dzīves sliktā puse.

Fredijs saprata, ka viņa plāns neizdosies. Ja viņš mobilo nepametīs vēl pirms nākamā kvartāla, kāds viņu varētu panākt, sniegties pēc tā, aizskart viņu, kliegt kā negudrs, aizskart viņu vēlreiz un tad sagrābtu. Un tad daudzi no viņiem grābtu.

Ja ņem vērā to, ka viņu nevarēja redzēt, viņi taču nezinās,ko sagrābj vaikur tie grābj. Viņi to nogāzīs uz ietves un sabradās, un neviens to neuzzinās.

Vai viņi varēs redzēt asinis, kad tās no viņa izlīs pa visu ietvi?

Tadas domas neiedvesa mieru. Pašlaik Fredijs skrēja garām šaurām dzeltenu ķieģeļu divstāvu mājām, kas bija pilnīgi vienādas divu pēdu atstatumā viena no otras, būvētas uz neliela pacēluma un atradās tālāk no ietves ar pelēku ķieģeļu kāpnēm un ceļiem, un vārgiem krū-meļiem iestiklotu verandu priekšā. Skrienot tām garām, kliedzieni aiz muguras arvien vairāk un vairāk tuvojās, apjaušot, kā jūtas lapsa, kad tai aiz muguras skaļi rej suņi, Fredijs beidzot aizsvieda telefonu tālu prom uz krūmāju pusi 261-33. mājas priekšā.

Ardievu, telefoni Rīt pamēģināsim raudzīt ko citu.

Fredijs turpināja skriet, bet kliedzieni aiz muguras attālinājās, un, kad viņš atkal uzdrošinājās atskatīties, bars bija uzskrējis pa 261-33. mājas kāpnēm un nira krūmājos. Bars arvien vairāk un vairāk pieauga, izmisīgi meklējot burvju planējošo mobilo, raudami krūmus ar visām saknēm.

Fredijs bija pārskrējies. Viņš stāvēja tur, kur bija, berzējot un ar roku pieturot sāpošo sānu, un skatījās, kā cilvēki svaida telefonu pa gaisu, to allaž noķerot un atkal aizmetot, cerībā, ka tas lidos. Nu jau pie 261-33. mājas bija savācies pūlis, kas izplūda ne tikai pa visu ietvi, bet ari pa ielu, un neviens nepievērsa uzmanību, kad mājas saimniece, pārskaitusies par uzbrukumu krūmājam, rēkdama izdrāzās no iestiklotās verandas un nostājās uz augšējā pakāpiena ierindas stājā ar Uzi patšauteni rokās. Viņa kliedza bez apstājas, taču kliedza visi, tas nu nebija nekāds jaunums.

Vai viņa sāks ar to nolādēto patšauteni šaut? Viņa izskatījās diezgan nikna. Pa to laiku apdrošināšanas aģents, nu jau krietni saburzītā dzeltenbrūnajā uzvalkā, lēkāja pūļa malā uz augšu un leju, kliegdams, ka vēlas savu telefonu atpakaļ. Un visam tam pāri — tuvojošās skaņas no policijas patruļmašīnu sirēnām.

Gana. Telefonu trūkumu atrisināsim kādu citu reizi. Pagriezis cilvēces neprātam muguru, Fredijs smagiem soļiem devās mājās.

—    Esmu mājās!

—    Vai tu biji uz filmu?

Kā Fredijs labi zināja, Pega nenāks ārā no guļamistabas tikmēr, kamēr Fredijs paēdīs pusdienas un apģērbsies, kaut turpinās saklieg-ties caur durvīm.

—    Nē, es jau to redzēju vakar, — viņš atsauca un devās uz virtuvi.

—    Ko tad darīji? — viņa kliedza.

—    Skrēju, — atkliedza un iegāja virtuvē.

Uz galda bija nolikta viņa sviestmaize un kafijas krūze. Uz viena no diviem krēsliem bija sakārtotas drēbes un noliktas visas četras maskas, lai pats tās varētu izvēlēties. Viņš apsēdās uz otra krēsla, ēda, pārdomāja savus piedzīvojumus ārpasaulē un, sviestmaizi piebeidzot, bez jebkādām problēmām izvēlējās masku, kuru uzvilkt.

Šoreiz tas bija Frankenšteina briesmonis — garām krekla piedurknēm un rozā gumijas cimdiem, kas visā garumā stiepās līdz dzīvojamajai istabai, kur sēdēja Pega, lasīdama brošētu romānu par bagātu skaistuli, kurai piederēja veiksmīgs smaržu uzņēmums, bet neveicās ar vīriešiem. Viņa pacēla acis, apraujot darbību tieši tajā vietā, kad jahta Vidusjūrā bija noenkurojusies pie Kannām kinofestivāla laikā, un jautāja: — Frankenšteins? Pirms tam tu negribēji būtviņš.

—    Frankenšteinabriesmonis, — Fredijs aizrādīja. — Pats Franken-šteins bija ārsts. Nekad nebiju domājis, ka spokiem būtu bijis vārds.

Pega kā grāmatzīmi grāmatā ielika divdesmit dolāru banknoti. — Kas noticis, Fredij? Tu izskaties nomākts. Vai tas tikai galvas dēļ?

—    Nē, nedomāju vis, — viņš sacīja. — Man šķiet, ka visu laiku esmu diezgan nomākts. Mani tikko trenkāja pūlis. Turklāt Bruklinas pūlis. Tas arī man lika identificēties ar šo veci, — viņš paskaidroja un norādīja uz galvu.

—    Dzenāja pūlis? Kā gan viņi tevi vispār varējaredzēt?

Viņš sāka atstāstīt savus piedzīvojumus, apgalvojot, ka nevaino viņu par savu apgrūtinošo situāciju, meklējot telefonu (skaidri zemtekstā uzsverot ka, tomēr, viņu vainoja par neuzticēšanos, ka viņš patiešām varētu neatstāt dzīvokli), un tikko viņš bija ticis līdz zobārstniecības durvīm, blakus Pegai iezvanījās tālrunis. — Ja tas ir šis apdrošinātājs, — Fredijs teica, — saki, ka man neko nevajag.

Tev vajag gan, viņa iebilda, bet pacēla klausuli, atbildēja un tad sacīja: Jā, tagad viņš ir te, uzgaidi. Viņa pastiepa klausuli Frankenšteinam vai viņa briesmonim. — Tavs brālis.

Ak tā.

Fredijs šķērsoja istabu, lai paņemtu klausuli, kas caur gumijas cimdiem likās dīvaina. Paceļot klausuli pie maskas, sacīja: — Hei, Džimij, kā sviežas?

—    Kur tu, vecīt, esi, tunelī, vai?

Džimijs bija viens no Fredija jaunākajiem brāļiem un tāpēc nekādus mēslus neuzklausīs. Nē, neesmu tunelī, viņš atbildēja. Vai tāpēc tu zvanīji?

Izklausies, it kā runātu ar skaļruni vai ko tamlīdzīgu.

-Nē, tu maldies. Sajās dienās es tā izklausos, tas arī viss. Caur acu kaktiņiem viņš ievēroja, ka Pega līdzjūtīgi saraujas, kas lika justies viņam mazliet labāk. Viņš turpināja: — Es tev kādreiz par to visu izstāstīšu, Džimij. Kas noticis?

Zvanu no telefona automāta, sacīja Džimijs.

Ahā. Teikumā bija iekodēta ziņa, ka Džimijs gribēja pastāstīt kaut ko, kas policijai varētu likties interesanti, bet Džimija paša telefonam varētu būt noklausīšanās ierīce, jo savas dzīves laikā arī Džimijs bija pievērsis sev viņu uzmanību. Bet tā kā arī Fredija telefonam varēja būt noklausītāji, Džimija piezīme bija arī brīdinājums: uzmanies, ko mēs abi runājam.

—    Okei, — sacīja Fredijs. — Kāds laiks ir ārpus tavas telefona būdiņas?

Nav slikts. Večiem pienāca tev adresēta krāpšanas vēstule.

Bļāviens. Fredijs atkal skaidri zināja, par ko brālis runā. Ikreiz,

kad kruķi gribēja sadzīt lielu baru īstu muļķu, kuriem bija īpašs orderis, viņi izsūtīja vēstuli, ko ar laiku uz ielas pazina kāSuperboivl," jo tās saņēmējam paziņoja, ka ir uzvarējisSuperboivl ieejas biļetes, un viss, kas bija jādara — jāaiziet uz tādu un tādu adresi tās saņemt. Bet tā vietā tieši viņš būs tas, ko vairāki nikni noskaņoti policisti saņems ciet. Šī bija visīstākā atlase, noslaukot no ielām visstulbākos kriminālnoziedzniekus un atstājot brīvāku vietu visiem pārējiem.

No otras puses, tādu vēstuli saņemt bija apvainojoši. Nicinājuma pilnā balsī, cerēdams, ka kāds tālrunī noklausās, Fredijs sacīja: Man jau ir ieejas biļetes uzSuperboivl.

-Tas nebija gluži tā, sacīja brālis, bet visumā tu saprati. Nezinu, ko esi pēdējā laikā pasācis…

—    Neko! Par mani policija nezina itin neko!

Bet, pasakot un uz brīdi tam noticot, Fredijs arī iedomājas par tiemnolādētajiem ārstiem! Frankenšteinu un Frankenšteinu. Viņi būs nosūdzējuši, bet viņš pats nebūs noslaucījis visniecīgāko pirkstu nospiedumu nolādētajā mājā.

Pa to laiku Džimijs sacīja: — Zini, senči saņēma to vēstuli un satraucās, ja saproti, ko gribēju teikt.

Pasaki viņiem, ka viss ir vislabākajā kārtībā, Džimij, okei?

Bet vai tā ir? Pareizāk sakot patiešām? Pasaki tikai jā vai nē.

—    Jā, Džimij, — Fredijs teica un nolika klausuli, Pegai sacīdams: — Vasarā aizlaidīsimies kaut kur ārpus pilsētas.

1993. gada beigās Kongress nodokļu likumam pievienoja neskaidru pielikumu, nosakot, ka darba devēji, kas nodrošināti ar vairāk nekā $ 155 vērtu apmaksātu garāžu mēnesī, jāapliek ar ienākuma nodokli. Šī neskaidrā pielikuma mērķis bija mazliet vairāk nokāst dažus bagātos biznesmeņus Ņujorkā, Losandželosā un Čikāgā. Taču nekad tas neatgadījās ar Kongresa labajiem pilsoņiem, proti, kaviņi saņemtu no saviem darba devējiem — mums — brīvas automašīnas stāvvietas, kas būtu daudz vērtīgākas par $ 155 mēnesī; vai esat kādreiz mēģinājis novietot mašīnu pie Kapitolija? Jāatzīst gan, ka šis fakts nepalika bez ievērības Starptautiskajam nodokļu dienestam, kas vienādi ne vairāk, ne mazāk izturējās gan pret bagātnieku, gan nozīmīgu personu tāpat kā pret parastu cilvēku, un tāpēc varam pieņemt, ka šis pielikums ilgi nebūs spēkā.

Tikmēr Mordona Līta advokāta biroja partneri, tomēr, bija nostādīti mokošas izvēles priekšā. Vai nu maksāt nodokļus par ērtajām stāvvietām biroja ēkas pagrabā, vai izņemt stiklus aizrestotajiem, augstajiem logiem pagraba garāžā, tā pakļaujot stāvvietu sliktiem laika apstākļiem, tātad, jādomā, ārpasaulei, un tāpēc zaudējot savu $ 155 vērtību mēnesī. Fu, cik tuvu.

Jūnija vējiņš, kas vējoja caur pagrabstāva garāžu, kur Mordons novietoja savuMercedes , bija jauks un maigs, atgādinot dienvidu salas vai vismaz keidžunu restorānu puskvartālu tālāk. Mordons aizslēdza mašīnu viņš to aizslēdza arī garāžā, savas Oisterbīčas mājas piebūvē, tad nogriezās uz liftu, kādas citas automašīnas durvis aizcirtās, un tas bija Bārnijs Beilers, korumpētais kruķis, kas smagi lieliem soļiem nāca uz viņa pusi, smaidīdams savu pašapmierināto smaidu. (Šis cilvēks, ja vien to zinātu, daudz ticamāk izskatījās pēc virssulaiņa nevis policijas virsnieka.) — Labrft, Līta kungs, — Bārnijs pašapmierinātībā iedziedājās. — Ilgi neesam redzējušies.

Un tiešitāpēc Mordons aizslēdza savu mašīnu. — Kā gan jūs te iekļuvāt? — viņš atcirta.

Daži par tādu sasveicināšanos apvainotos, bet tikai ne Bārnijs. Vai jūs jokojat? — viņš noteica un gandarījumā staroja aizvien vairāk un vairāk. — Varu iekļūt, kur vien gribu.

Man likās, ka jums patīk būt uzmanīgam visās jūsu gaitās, -saskābis sacīja Mordons, jo nebija cerējis uz šādu tikšanos tieši darba dienas sākumā. — Domāju, ka esat norūpējies, ka jūs uzmana — kā jūs viņus saucat? Policija, kas uzmana policiju.

   Blēži, — Bārnijs teica, atkal pasmaidīja un ar īkšķi norādīja uz augšu. Tieši šajā brīdī, viņš piebilda, un šajā ēkā esmu pie sava zobārsta.

Kopš kura laika viņš ir jūsu zobārsts?

Pavisam nesen.

Starpība starp mani un Bārniju, pie sevis nodomāja Mordons, un iemesls, kāpēc man šis cilvēks riebjas, ir tas, ka mūsu tikšanās reizēs es daru savu darbu, bet viņš to nodod. Tas ir pavisam kas cits. Ko jūs gribat, Bārnij? viņš jautāja un zīmīgi paskatījās pulkstenī. Ja jums ir kāda informācija par to puisi Nūnu, tad kāpēc nesatiekaties ar mani, kā tas parasti pieņemts?

Tāpēc, ka šīs nav parastas ziņas, atbildēja Bārnijs. Pamājot uz MordonaRolex pulksteni, viņš sacīja: Nav nekas tāds, kas nevarētu pagaidīt. Nāciet, apsēdieties, pastāstīšu jums stāstiņu.

Negribīgi, bet pats pret savu gribu ieinteresēts, Mordons sekoja Bārnijam uz garu, melnu Linkolnu, kam Bārnijs atvēra aizmugurējās durvis un norādīja, lai Mordons iekāpj.

Mordons pakāpās atpakaļ, lai nopētītu mašīnu. Konektikutas šedevrs. Uz priekšējā sēdekļa atradās šofera cepure, virs tās šodienas New York Post. Ārkārtīgi plašs aizmugurējais sēdeklis ar televizoru. — Nav taču jūsu mašīna?

Nekad neesmu sacījis, ka ir. Nu, kāpiet taču?

Mordons nespēja tam noticēt. Ta nebija aizslēgta?

Nebija. Kustieties, ja negribat stāvēt caurvējā. Jūsu darbiniekiem tā kā vajadzētu šos logus iestiklot, ne?

Mordons netaisījās ar Bārniju Beileru ielaisties pārrunās par nodokļu likumu. Ta vietā pieliecās, iekāpa limuzīnā un pa melno ādas sēdekli aizslīdēja uz otru pusi, lai atstātu vietu Bārnijam. Bārnijs iekārtojās līdzās, aizcirta durvis un atgāzās sēdeklī ar nopūtu un smaidu. Nav slikti.

Vai esat ieradies, lai man šo mašīnu pārdotu?

—    Tieši tas man pie jums patīk, Līta kungs, — sacīja Bārnijs. — Jūs vienmēr esat kā pistole, kas nekad neizlādējas.

Mordons apklusa, pētīja Bārniju no liela attāluma un gaidīja.

Bārnijs saprata; viņš allaž bija apķērīgs. — Nu labi, — viņš sacīja, pārlaida acis pāri garāžai un tad atkal paskatījās uz Mordonu. — Šis džeks Nūns, — viņš teica. — Viņš ir interesants tips.

—    Agrāk uzskatījāt, ka tikai sīks blēdis.

—    Par tādu viņš tiek uzskatīts, piekrita Bārnijs. — Pat ne mazākā gaismas stariņa vecajā krimināllietu rādītājā. Bet te pēkšņi jūs par viņu ieinteresējāties.

—    Mans klients par viņu interesējas.

—    Pat labāk. Bet tomēr, kas attiecas uz šo puisi Nūnu, ir taču kas vairāk, nekā no pirmā acu uzmetiena liekas.

Mordons atļāvās ledaini pasmaidīt. — Tieši tā, kā jūs zināt?

—    Uz mūsu vēstuli vēl nav atbildēts, — sacīja Bārnijs.

—    Pavisam noteikti, ka tikai tagad to saņēmis. Šodien bija otrdiena, un vēstule tika izsūtīta pagājušajā ceturtdienā.

—    Vai arī viņš to nekad nesaņems, — noteica Bārnijs, — jo viņa cilvēki nezina, kur viņš atrodas, vai arī ir pārāk slīpēts, lai uz to iekristu.

—    Bet jūs šeit neesat, lai to tagad man klāstītu.

—    Pagājušā trešdienā, — turpināja Bārnijs, — notikusi ielaušanās kažoku noliktavā Astorijā. Izskatās pēc slepenā aģenta — nekas nav salauzts, lai iekļūtu ēkā, signalizācija nogriezta, liels daudzums vērtīgu ūdeļādas kažoku piecēlušies un pametuši ēku. Taču Laupīšanas Vienība noņem pirkstu nospiedumus, lai redzētu, vai piestrādājuši arī kādi no ārpuses, un tad nu atklāja mūsu draugu Fredriku Urbānu Nūnu.

—    Vai viņš nozaga kažokus?

—    To pat ne tiesā nevar pierādīt, — atbildēja Bārnijs. — Pirkstu nospiedumi tikai noteiks,kur puisis bijis, bet nevarēs atklāt,kad viņš tur bijis. Katrā ziņā nedēļu pirms tam, viņi īsti gan nav pārliecināti trešdien vai ceturtdien, vesels bars dimantu izgaisa no Rietumu Četrdesmit septītās ielas. Atkal izskatās pēc slepenā aģenta rokas signalizācija netika aiztikta, nebija nekā aizdomīga, kā tikai tas, ka dimanti nozuda.

—    Un viņi atraduši Nūna pirkstu nospiedumus, — Mordons pielika punktu.

Bārnijs atņirdza zobus. — Skaidrs, ka atrada.

—    Protams, — Mordonam pēkšņi pieleca. — Viņš taču nevar valkāt cimdus.

Bārnijs uzslēja uzacis. — Ko tad tas varētu nozīmēt?

—    Neko. Turpiniet.

Bārnijs ieturēja pauzi, apdomājot, tad paraustīja plecus un nolēma nelikties par to ne zinis un atgriezties pie sava notikuma izklāsta. Viņš paskatījās uz Mordonu un īpašnieciski pasmaidīja, kā viņš mēdza smaidīt savā restorānā. — Fredriks Nūns ir interesants cilvēks.

—    To jau sacījāt.

—    Es vēlreiz atkārtoju. Viņš ir interesants vecis. Un jūs man izstāstīsiet, kāpēc.

—    Nedomāju vis, atbildēja Mordons, bet ar prieku to darfšu zināmu savam klientam, ko tikko man stāstījāt. Un sniedzās pēc durvju roktura.

—    Neesiet muļķis, Līta kungs, — atsauca Bārnijs.

Mordons pārsteigti uz viņu paskatījās, un Bārnijs vairs nesmaidīja. — Vai es esmu muļķis?

—    Vēl ne. Tiesa, ka blēdīgie poliči gribētu pienaglot manus pautus pie tiesas sola, bet man ari departamentā šur un tur ir draugi par vienu vai citu lietu.

—    Par to es nešaubos.

—    Un ja nu es aizietu pie tiem draugiem, ieminējās Bārnijs, un pastāstītu, ka mēģinājāt mani uzpirkt, piekukuļot, lai jums nododu slepenu Ņujorkas policijas informāciju…

—    Viņi pārjums smietos, — sacīja Mordons. Es pārjums smietos.

—    Jūs tā domājat? — Bārnija acis nu bija aukstas kā ledus. — Domājat, ka man ar jums nav nekādu saistību, Līta kungs. Domājat, ka es esmu tāds muļķis, ka neatlasītu ierakstus ar mūsu sarunām, kas iegāztu jūs, bet mani atspoguļotu kā nevainīgu? Vai jums ir ieraksti, Lita kungs?

Mordonam nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņam kaut kas tāds būtu vajadzīgs. Viņš blenza uz Bārniju neziņā, ko atbildēt.

Bārnijs, toties, zināja, ko teikt. Ar labvēlīgu žestu papliķējot pa Mordona ceļgalu, viņš teica: Jums tagad ir sabiedrotais, Līta kungs. Ta kā klājiet vien vaļā stāstu.

Mordons viņam izstāstīja stāstu.

—    Mājā, zināt, dzīvo spoki, — sacīja Kručfīldas kundze.

Jaunā sieviete, kas parakstījās grāmatā, neizskatījās, ka būtu sajūsmā. — Ak tā?

—    Daudzi no mūsu viesiem ir redzējuši… dīvainas lietas.

—    Ar mani arī tā reizēm gadās, — sacīja jaunā sieviete un pasniedza kredītkarti.

Apstrādājot karti, paveroties informācijā, ko jaunā sieviete bija ierakstījusi grāmatā, proti, Pega Brisko, adrese Bruklinā un busiņa numurs, kas stāvēja ārā, — Kručfīldas kundze nebūt nebija pārsteigta, ka šī viešņa bija ņujorkiete.

Pilsētnieki domā, ka tie zina visu. Kručfīldas kundzi, raženu, mātišķu sievieti jau krietni pāri noteiktam vecumam, ņujorkieši kaitināja, diemžēl, bet tur neko nevarēja līdzēt, jo tā tas vienmēr bija bijis. Viņus neiespaidoja itin nekas. Par piemēru ņemsim tūristu ģimenes no tālākām vietām kā Osakas Japānā, Jonijas Aijovas pavalstī, Urbīno Itālijā un Ujuni Bolīvijā — Kručfīldas kundze varēja visus viņus parādīt grāmatā, viņulieliskos ierakstus — atlika tikai viņiem izrādīt savu apbrīnu par Hudzonas upes ielejas brinumaino apkaimi un nejauši pieminēt, ka šī jaukā, senā pirmsrevolūcijas lauku māja, kas tagad bija neliels kā Šūšanas piederumu komplekta hotelis ārpus Raibekas, bija pazīstama ar to, ka tajā 1778. gadā spokojās kāds angļu kavalērijas virsnieks, kas tika nogalināts zem šī jumta, un cilvēki, divos vārdos sakot, bijaiespaidoti.

Bet ne ņujorkieši. Un tas bija tik skumji, jo Šūšanas piederumu komplekts atradāsvisgleznainākajā lauku apvidū tikai nieka 100 jūdzes no Manhetenas, tā ka ņujorkieši viņas uzņēmumam bija daudz nozīmīgāki nekā visi osakieši, jonieši, urbīnieši un ujunieši kopā. Kručfīldas kundze sakostiem zobiem turpināja domāt savas pašas domas, centās neskatīties uz «sievu» apgredzenotajiem pirkstiem un pielika visas pūles, lai izturētos pret ņujorkiešiem tāpat kā pret citiem.

Ieskaitot arī šo Brisko skuķēnu. Pasniedzot pāri letei milzīgu dzelzs atslēgu, kas karājās pie vēl lielākām koka bungām, kas skanēja līdzīgi kā stabules, Kručfīldas kundze mātišķi pasmaidīja un sacīja: — Jums būs ģenerāļa Burgoina istaba.

Skuķēns savilka seju, paņemot smago atslēgu un bungas. — Vai tas tā ir parasti?

Ta bija otra lieta, kas raksturoja ņujorkiešus: viņi runāja, bet tam pilnīgi nebija nekādas nozīmes. Šo piezīmi neievērojot, Kručfīldas kundze sacīja: — Mēs visas istabas esam nosaukuši revolūcijas kara varoņu vārdos, kas, pēc manām domām, ir daudz jaukāk nekā numuri. Ģenerālis Burgoins, Betsija Rosa un Tomass Džefersons…

—    Parasti aizdomās turamos.

To Kručfīldas kundze saprata. Jā, viņa nedaudz dusmīgi sacīja. Bet nespēja noturēt savus runas plūdus. — Visi, izņemot, protams, pulkvedi, jo viņa vārdā istabu mēs nevarētu nosaukt.

Ak tad tiešāmir iespējams piesaistīt Ņujorkas skuķēna uzmanību! Meitene iejautājās: — Pulkvedis?

—    Pulkvedis Heskets Pardigrāss, — paskaidroja Kručfīldas kundze un tad palūkojās pāri plecam, lai pieklusinātā balsī piebilstu: — Tas, kuru 1778. gadā nogalināja šajā pašā mājā. Tas bija kādassievietes dēļ. Tagad viņš ir spoks.

—    Ā, — sacīja jaunā sieviete. — Māja, kurā spokojas, līdzinās spokam, kas, savukārt, ir jūsu pulkvedis.

—    Nu, jā. Bija tikgrūti būt laipnam pret ņujorkiešiem, bet Kručfīldas kundze nepadosies. — Jūs visu varat par viņu izlasīt savā istabā, — viņa uzticēdamās teica. — Es uzrakstīju par viņu un nokopēju, pa vienai ir katrā istabā. Jūs to drikstat ņemt līdzi, ja vēlaties. Viņa nepiebilda, lai gan varēja to izdarit, ka daudzi pieklājīgi cilvēki tā dara. īpaši jau japāņi.

—    Pateicos, — meitene izvairfgi atbildēja;viņa neņems līdzi pulkveža dzīves aprakstu, bet to tāpat varēja redzēt. Vēlreiz pacilāja atslēgu un bungas un vaicāja: — Vai tās ir alfabēta secībā?

Kručfīldas kundze nesaprata. —Kas ir alfabēta secībā?

—    Istabas. Es tikai interesējos, kā lai atrodu ģenerāli Burgoinu.

—    Ā, es jums parādīšu, piedāvāja Kručfīldas kundze. Alfabēta secībā viņa brīnījās. Ko gan šī meitene ar to gribēja teikt alfabēta secībā? Piebrauciet ar savu mašīnu ēkai no otras puses, viņa teica, — un novietojiet vienalga kur. Tur redzēsiet kāpnes, kāpiet augšā un veriet durvis, pēc tam pirmās durvis pa labi. Jums pavērsies jauks skats uz Katskiļu kalniem.

—    Cik jauki.

—    Un jūs paliksiet tikai uz vienu nakti? Šajā ziņā kliente bija neparasta viena pati, jauna sieviete jūnija trešdienā ierodas gandrīz sešos vakarā un tikai uz vienu nakti.

To meitene ari apstiprināja. — Jā. Mēs meklējam māju, ko noīrēt uz vasaru, bet šodien neko neatradām.

Kručfīldas kundze sarauca pieri un paskatījās uz meitenes busiņu, kas bija novietots ceļa ielokā. — Mēs? Es domāju, ka esat viena.

—    0, esmu, esmu. Manam, nu, maniem draugiem bija jāatgriežas pilsētā kaķu dēļ.

Nu kā tad, ņujorkiešiem ir arī kaķi. Bija jau piedzīvots, ka daži lūdzās, vai viņi šos smirdīgos kaķus nevar ņemt līdzi uz Šūšanas piederumu komplektu, faktiski — istabām, bet atbilde bija nemainīga

—    maigs, bet stingrs nē.

Meitene prasīja: — Jūs taču nezināt kādu māju, ko varētu noīrēt?

—    Nē, man žēl, bet nezinu gan.

—    Nu, rīt būs jāpameklē vēl. Paldies.

Kručfīldas kundze pēc dabas bija laba un tāpēc sacīja: — Viesistabā ir televizors, dažiem viesiem vakaros patīk skatīties. Lai arī ņujorkieši nekad negribēja skatīties tās pašas programmas, ko citi.

—    Paldies, — meitene pagriezās, apstājās, likās kaut ko pārdomājam, un atgriezās, savilkusi pieri grumbās. — Jūsu spoks, — viņa ieminējās.

—    Sacījāt, ka istabā par viņu ir apraksts?

—    Jā, katrā istabā. Jūs to drīkstat ņemt līdzi, ja vēlaties.

—Jā, jūs teicāt, — meitene likās dīvaini uztraukta, pat mazliet nopūtās.

—    Nu, tad jācer tikai uz to labāko, — viņa piebilda vairāk kā sev un atstāja Kručfīldas kundzi vārāmies aizkaitinājuma un apjukuma virā.

Ņujorkieši!

Šonakt Šūšanas piederumu komplektā bija tikai viena tukša istaba -Neitana Heila, ko Kručfīldas kundze vienmēr izīrēja pēdējo, jo tā atradās pirmā stāva pašā galā, pārāk tuvu virtuvei un televizoram un no tās nepavērās nekāds skats, ko būtu vērts apspriest, ja nu vienīgi patīk ekstravaganti priežu tuvskati. Bet šovakar bija apmetusies jauka grupa, jauks maisījums: vairāki vācieši Betsijas Rosās istabā, kuri kaut ko atzīmēja kartēs, kanādiešu ģimene Bena Franklina istabā, kas izlietnē mazgāja drēbes — viņi īpaši pieprasīja istabu ar izlietni, jo Šūšanas piederumu komplekts vairs nepiedāvāja istabas ar atsevišķu vannasistabu, bet tikai kopējus divām vai trim istabām; pārējās istabās bija apmetušies vidējie rietumnieki, ko Kručfīldas kundze allaž bija uzskatījusipar visjaukākajiem amerikāņiem, lai arī ne īpaši aktīviem. Un, protams, pensionēts pāris no Detroitas — «Motoru pilsētas!» — kā viņi to vienmēr sauca, noteikti liekot izsaukuma zīmi sidrabainu siekalu strūklā; viņi arvien vēl tepat ar vēl lielāku pastkartīšu kolekciju no visām «Zemākajām četrdesmit astoņām» pavalstīm, kā viņi dēvēja Ameriku, lai tās parādītu savai saimniecei vai vienalga kādam viesim, vai ikvienam, kas nespēja pietiekami ātri pārvietoties.

Un, protams, ņujorkiete ģenerāļa Burgoina istabā.

Kaut kā, īsti nesaprazdama, kāpēc, Kručfīldas kundze pieķēra sevi pie domas, cerībā, ka pāris no Motoru pilsētas! un meitene no Brukli-nas nekad nešķērsos viens otra ceļu.

Šūšanas piederumu komplektā nepasniedza ne pusdienas, ne vakariņas, tā vietā piedāvāja ieteikumus mašīnrakstā par lielisku restorānu pieredzi, kas iegūstama vispārējā Reinbekas — Redhūkas apkaimē. Kručfīldas kundze pasniedza brokastis, par ko bija lepna, jo piedāvāja diezgan labi krāsnī un uz pannas izceptu barību, piespiežot jebkuru ceļotāju-mašīnas sēdeklī palikt stundām ilgi pēc Šūšanas piederumu komplekta atstāšanas, bet pārējās ēdienreizes viņa gatavoja tikai sev plašās ēkas kreisā spārna privātajās istabās, no kurienes varēja vērot galveno ieeju un ceļa ieloku ar vēlīniem atbraucējiem vai neparedzētiem aizbraucējiem.

Taču Kručfīldas kundze parasti pēc vakariņām piebiedrojās tiem viesiem, kas blakus viesistabā vēlējās skatīties televizoru. Viņa pati gultā vienmēr bija jau ap desmitiem, bet neiebilda, ja viesi turpināja paši skatīties televizoru, ja vien viņi skatījās klusi un izslēdza kasti ne vēlāk kā tad, kad beidzās Džeja Leno programma3 — pīkst. 0.30. (Ņujorkieši vienmēr gribēja skatīties Deividu Letermenu.)4

Šovakar viesistaba bija patīkami pilna, lielākoties ar Vidējo Rietumu tūristiem un kanādiešiem (kas oda pēcIvory veļas pulvera), kas bija izpletušies pa abiem dīvāniem, trim polsterētiem atzveltnes krēsliem un pat pa abiem koka krēsliem. Meitene no Bruklinas ienāca nedaudz vēlāk kā visi citi, pārlaida skatienu visapkārt, pasmaidīja un teica: — Ir jau labi, — pamāja, lai džentlmeņi no Vidējiem Rietumiem apsēžas, un, kājas sakrustojusi, iekārtojās dīvānu priekšā uz grīdas, turklāt daudz graciozāk un atlētiskāk kā pilsētas meitenei pienāktos.

Kručfīldas kundze, pats par sevi saprotams, bija lepna par lielo, melno satelīta šķīvi aiz Šūšanas piederumu komplekta, kas savilka televīzijas signālus no Visuma, bet patiesībā viņa no tām iespējām, ko tas piedāvāja, izmantoja visai maz, gandrīz ekskluzīvi aprobežojoties ar trīs raidtīkliem, izņemot reizes, kad kāds no viesiem bija informēts par kādu īpašu vecu filmu, kas kursēja kaut kur pa kādu nezināmu strautiņu pāri debesīm, un pajautāja, vai drīkst noregulēt televizoru uz tā viļņa: uz kādu Mārtiņa un Lūisa komēdiju, varbūt, vai arī «Džoniju Belindu» vai «Drošu kritienu».

Bet šovakar tādas nebija, un visi bija ar mieru skatīties situāciju komēdijas. Kručfīldas kundze sēdēja savā parastajā vietā — ērtā atpūtas krēslā tieši pretī televizoram. Uz kļavkoka galdiņa viņai līdzās stāvēja pults, bet uz televizora nedēļas programma, kas bija atvērta uz šīs dienas datuma. (Bija labāk nevienu vīriešu kārtas viesi pults tuvumā nelaist). Un tā, sākās vēl viens vakars Šūšanas piederumu komplektā.

Sākumā viss bija normāli un rāmi. Tad kādas četras minūtes pāri deviņiem, kad visi, apmierināti iekārtojušies, skatījās programmu, kas tika pārraidīta no kāda blakus Universa, kurā, acīmredzot, atradās maza pilsētiņa ar pilsētas galvu, ugunsdzēsības priekšnieku un vidusskolas futbola treneri, kurivisu laiku pavadīja, citam citu izāzējot, bufetē, kur vadītāja bija sieviete, pēc kuras balss varēja spriest, ka cieš no rfkles vēža, kad pēkšņi televizors ierāva bildi sevī, noklikšķēja, nomainīja bildi, un parādījās trīs cilvēki, kas kūņojās gultā bez segām. Bez drēbēm! Augstais Dievs, ko gan šie cilvēki tur darija?

Kāds satelīta ciema drausmīgs nostūris, kādspurvs, pavisam nomaļus no informācijas lielceļa, bija pēkšņi iebāzies ai, cik briesmīga vārdu izvēle! — viņu TV ekrānā. Istabu pārņēma elsošana, drebēšana un nelieli baiļu izsaucieni, kamēr Kručfīldas kundze izmisīgi tvēra pēc pults, lai atskārtu, ka tā kaut kā ir pakritusi zem viņas krēsla.

Cilvēki ekrānā arī elsoja, kratījās un izdvesa nelielas skaņas, kas nebija baiļu kliedzieni. — Kručfīldas kundze, — sauca kāda kupla Vidējo Rietumu tūriste no Lusfolsas, kuras tuklās rokas veidoja tādu kā izcilni sejas priekšā. — Kručfīldas kundze,palīdziet\i0

— Es, es jau…

Klikšs, klakšs — beidzot! Cits kanāls. Šajā kanālā tukšā un uzkrītoši apgaismotā telpā vairāki vīrieši slēpošanas kostīmos un pelēkos apmetņos virs galvām vēzēja ložmetējus un kamerā kliedza kādā svešā valodā, mudinot uz diezin kādu postu pret planētas godīgajiem cilvēkiem, bet vismaz viņi bijaapģērbti un neviens no viņiem nebija sieviete, tādējādi ļaujot Kručfīldas kundzei mazu brīdi atelpai, lai apdomātu, kā pārslēgt atkal «Kitijas ēstuvi», kur treneris tikko bija sacījis: —… un tādos gadījumos bumba jāsviež ļoti tālu.

Skaņu ieraksts smējās, Dievs vien zina, kāpēc, un lielākā daļa viesistabā pienākuma pēc smējās līdzi, un dzīve iegriezās vecajās sliedēs.

Uz astoņām minūtēm, /e-rauj, klik, un nu parādījās divi cilvēki it kā hokeja slidotavas lielā, tukšā arēnā. Šie divi nebija pilnīgi kaili, jo abiem kājās bija slidas, taču tā, ar ko viņi nodarbojās, jau nu noteikti nebija kāda no olimpiskajām disciplīnām.

No dīvāniem atskanēja saucieni un spiedzieni. MilzīgiIvory veļas pulvera smaržu viļņi no kanādiešiem. Kručfīldas kundzemetās pie pults, bet tāatkal bija pazudusil

Atkal zem pašas krēsla — kā gan viņa šo tik atbildīgo lietu varēja nogāzt no galda malas, to pat neievērojot? Šoreiz viņas pirksti bija daudz pārliecinošāki cīņā par «Kitijas ēstuvi», kur Kitija griezīgā balsī sacīja: — … un tieši tāpēc jūs šodien nevarat pasūtīt šodienas īpašo piedāvājumu.

Skaņu ieraksts smējās, un cilvēki Kručfīldas kundzes dzīvojamajā istabā smējās līdzi, un zeme atgriezās savā ierastajā orbītā.

Šoreiz uz četrām minūtēm, vēl pirms ierauj — klik — attēla parādīšanās, kad puse no viesiem vai nu aizspieda plakstiņus, vai, aizsargājoties, aizlika acīm priekšā plaukstas. Bet šoreiz tas bija kaut kas pavisam citāds. Attēls ekrānā vispirms bija melnbalts, nevis pārāk naturālos miesas toņos. Turklāt, sieviete, kas staigāja pa klints malu virs mežonīgās jūras, bija pilnīgi apģērbusies. Un ne jau tāpēc, ka viņa bija…

—    Džīna Terneja, — sauca viens no Vidējo Rietumu džentlmeņiem, kas nebija aizvēris acis.

—    Viņa kaut ko tādu nekad nedarītu, — sacīja kāda Vidējo Rietumu dāma, kuras acis vēl arvien bija cieši aizvērtas.

—    Ta ir filma, — sauca kāds cits Vidējo Rietumu džentlmenis.

Acis atvērās. Ekrānā darbība bija pārvākusies uz telpām — kādā

ārkārtīgi jaukā kotedžā gluži kā Šūšanas piederumu komplektā, lai arī nedaudz pārblīvētākā. Šajās dekorācijās pazīstamais Rekss Harisons, ģērbies kā pirātu kapteinis vai kaut kas uz to pusi, maršēja, krekšķēja un uzvedās rupji un valdonīgi, kas viņam nemaz nepiestāvēja. Tapat viņam varēja redzēt cauri, kas bija dīvaini.

Kāds Vidējo Rietumu džentlmenis sacīja: — Tas ir «Spoks un Mjuira kundze».

Kāda Vidējo Rietumu dāma piebilda: — Atceros šo seriālu. Bet tur nespēlēja Rekss Harisons.

—    Nē, nē, nē, — iebilda džentlmenis. — Šī ir pati pirmā filma.

—    Vai tad bija arī filma?

Kāds mazliet jaunāks kanādietis prasīja: — Vai tad tas nebija televīzijas seriāls?

Kāda Vidējo Rietumu dāma pēkšņi iekliedzās: Tas ir spoks!

—    Un Mjuira kundze, — teica viņas biedrs uz dīvāna.

—    Nē!Spoks ! Pulkvedis Pardigrāss!

Tas viņus apklusināja. Kādu minūti vai divas istabā visi tikai sēdēja un noskatījās, kā Rekss Harisons un Džīna Terneja atzinās viens otram mīlestībā — vai kaut kam tamlīdzīgam — mūžīgi mūžos. Bija daudz patīkamāk vērot viņus nekā toscitus.

KādaVidējo Rietumu dāma bikli prasīja: — Kručfīldas kundze, vai tas notiek bieži?

—    Dieva dēļ, nē taču, — atteica Kručfildas kundze. — Es to nevarētu izturēt.

—    Ko šis spoks parasti dara? — prasīja kāds džentlmenis.

—    Nu, ū, — stostījās Kručfīldas kundze gluži apjukusi no tā, kas bija noticis. — Tikai, nu, klauvējieni un… un čīkstēšana, nu tādas lietas.Parastās norises.

Tad jau šī ir pilnīgi citāda izpausme kā tas, kas noticis pirms tam?

—    Kungs Dievs, jā!

Skuķēns no Bruklinas, kas uz gridas sēdēja viņu vidū, pacēla ārkārtīgi nevainīgu seju un teica: — Liekas, ka pulkvedis pēc visiem šiem gadiem ir kļuvis nedaudz trakulīgāks.

Ar Mjuira kundzi gan spoks tā neuzvedās, dāma iebilda.

—    Godīgi sakot, — kāds džentlmenis ierunājās, — es nesaprotu, kā tas iespējams — ciest no miesas sāpēm, janav savas miesas.

Par to pat nav vērts domāt, sacīja kāda dāma, lai pārtrauktu debates.

Kāda cita dāma jautāja: Kručfīldas kundze, ko lai mēsdarām?

Kručfīldas kundze jau pati pie sevis bija apsvērusi. Ar pulkveža

Hesketa Pardigrāsa spoku nekad iepriekš nebija nekādas problēmas, patiesībā bija piedzīvota vienīgi tikai dekorācijas šarmantākā daļa, kas līdzinājās Lauras Ešlijas aizkariem, reproducētām šeikeru mēbelēm un gravīrai gaitenī ar Džordžu Vašingtonu, kas šķērso Delavēras upi. Citiem vārdiem, Kručfīldas kundzei patika tieši šī nereālā nerealitāte.

Neba jau Kručfīldas kundze būtu šo spokuizgudrojusi, ne tuvu tam. Lai gan pirms daudziem gadiem, kad viņa šo graustu bija pirkusi, lai to iekārtotu pašreizējām vajadzībām, mākleris bija ieminējies par spokainajām izdarībām, bet bez īpašām norādēm uz dīvaino vēsturi vai pat anekdotēm. (Klusībā Kručfīldas kundze vienmēr bija uzskatījusi, ka tas, ko mākleris bija stāstījis, bija blēņas, domātas, lai viņu saintriģētu, bet viņa to neņēma ļaunā. Viņa bija izdevusi savu skolas direktores pensiju un sava mirušā vīra apdrošināšanas naudu un,tā vai citādi,pati bija noskaņojusies uz blēņām.)

Tad, neilgi pēc nama nopirkšanas, kad Kručfīldas kundze virtuvē novāca to briesmīgi veco linoleju ar laikrakstu kārtu zem tā, kādā vecā avīzē atrada zīmīgu rakstu par Hudzonas upes ielejas spokiem, kurā Kručfīldas kundze izlasīja par pulkvedi Hesketu Pardigrāsu, kam bijis kaut kāds mīlas sakars ar šīs apkaimes fermera sievu un kuru noslepkavoja fermera mājā, domājams, ka to izdarīja zemnieks, bet varbūt ari pati sieva. Pēc atgadījuma kādu laiku tika uzskatīts, ka pulkvedis Heskets Pardigrāss savas nāves vietā klejoja pa vējainām naktīm, nesekmīgi mēģinādams atgriezties savā pulkā, lai ari neviens, pat laikā, kad vecā avīze tika iespiesta, nebija teicis, ka ir bijušas attiecības ar ietiepīgo pulkvedi. Kas attiecas uz lauku māju, apraksti par to un tās atrašanās vietu bija neskaidri, bet tikpat labi ari šis nams varēja būt atgadījuma vieta, tad kāpēc to tā nepasniegt? Kam no tā sliktāk?

Un tas tak bija daudz jaukāk tādam nelielam hotelim, kāds bija Kručfīldas kundzei, ja to apdzīvoja spoks. Jauks, džentlmenisks spoks kā Rekss Harisons ekrānā, bet ne tik uzbāzīgs. Kāds līdz šim bija.

Proti, līdz pat šovakaram.

Tad, kad dažas minūtes bija skatījušies «Spoku un Mjuira kundzi» un kad nebija noticis nekas nevēlams — tagad, vairāk nekā jebkad agrāk, Kručfildas kundze saprata nevēlamu notikumu dabu, — viens no kanādiešiem bikli vaicāja, vai būtu iespējams atgriezties pie «Kitijas ēstuves», bet kāds no Vidējo Rietumu džentlmeņiem iebilda: — Man šķiet, kasi filma ir tā, ko pulkvedis vēlas skatīties. Nedomāju, ka viņu vajadzētu kaitināt.

Pēc tā diskusija norima, un visi iekārtojās, lai no «Spoka un Mjuira kundzes», ja tas iespējams, izlobītu kādu jēgu. Taču bez krāsas, kas nomierināja acis, un smieklu ieraksta, kas norādīja, kurā filmas vietā jāsmejas, visi drīz kļuva nemierīgi un satraukti. Viesi sāka murmināt, kas ļoti skaidri nozīmēja to, ka cits citam ierosināja slēgt šovakar televizoru ārā, un tā vietā — jo, ko gan citu lai dara? — iet gulēt, kad Kručfīldas kundze, kas nebija no bailīgajām, pēkšņi iesaucās: Piedodiet, bet šovakar man nav noskaņojuma šādai filmai.Es gribu skatīties «Kitijas ēstuvi».

—    Es arī, — piekrita vairāki citi.

—    Labi, — sacīja Kručfīldas kundze un pasniedzās līdz galdiņa malai, bet neko neatrada. Viņa paskatījās pults tur nebija. Atkal uz grīdas? Sēkdama noliecās uz priekšu, lai paskatītos zem krēsla, un arī tur tās nebija. — Kur gan ir, nu, kā viņu tur, pults? — viņa prasīja, un uzzibsnīja ierauj — klik — attēls, un atkal parādījās cilvēki gultā!

Nenogurstoši, neatslābstoši, bet tagad viņi bija četri! Nu šīm samaitātajām dvēselēm bija pievienojusies vēl viena kaila sieviete, un viņai kaut kas bija piesprādzēts ap jostas vietu. Kasgan tas bija?

—    Āaaaa, — istabā iesaucās daudzi.

Sākās neprātīga grūstīšanās, lai atrastu pulti, kamēr ekrānā četri plikie izpildīja dažādas matemātiskas formulas. Kā izrādījās, divi tomēr iet vienā.

Pults atradās kādas Vidējo Rietumu dāmas naudas maciņā, kas lika viņai nosarkt kā Ziemeļbrieža Rūdolfa degunam. — Esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es, — bija viss, ko viņa spēja izdvest.

—    Neviens jau tevi, Edīt, nevaino, — mierināja viņas vīrs, viegli noglāstot viņas roku.

Līdzko pults bija viņas rokās, Kručfīldas kundze ar galēju nelokāmību izslēdza televizoru. — Man šķiet, — viņa paziņoja, — ka šim vakaram pietiks.

Neviens nepretojās. Tikai viena no dāmām, atstājot viesistabu, Kručfīldas kundzes ausī diezgan dzēlīgi iečukstēja: — Par to jūsu pulkvedi es gan neesmu augstās domās.

—    Nezinu,ko par viņu domāt, — atbildēja Kručfīldas kundze, kas bija tikai patiesība. Apšaubāms tips no diviem apšaubāmiem avotiem, apšaubāmi sasaistīts kopā vienā dīvainā veselumā, un vai tagad viņam būtu jāatdzīvojas? Vai Kručfīldas kundzei vairs nekad nebūs iespējams mierīgi skatīties televizoru savā dzīvojamajā istabā? Vai viņai no viesistabām būs jāizņem elegantie apraksti par pulkvedi, ko viesi drīkstēja ņemt līdzi, aizbraucot, ja vien paši to vēlējās? (No šīs grupas neviens to neiekāroja, par to varat būt droši.)

Kā kāds atrada ļauno garu izdzinēju? Vai tādi bija atrodami «Dzeltenajās lapās»?

Kručfīldas kundze devās gulēt ar nežēlīgām galvas sāpēm, visu nakti mētājās un svaidījās, bet vismaz viena, paldies Dievam.

Vairums cilvēku, ieskaitot līdz ausīm smaidīgo skuķēnu no Bruk-linas, atstāja dzīvojamo istabu kopā ar Kručfīldas kundzi, bet daži no Vidējo Rietumu džentlmeņiem palika, lai tikai vēl reizi TV viļņos atrastu tos kailos cilvēkus gultā. Bet tas viņiem nekad neizdevās.

—    Tas nu gan nebija jauki.

—    Un kā tad izskaidrot, ka tu vēl arvien smejies? — atskanēja pavisam ne nožēlas balss no busiņa aizmugures.

—    Neteicu jau, ka tas nebijasmieklīgi, — norādīja Pega. — Tikai, ka tas nebija jauki.

Abos sānspoguļos Šūšanas piederumu komplekts un tā priežu apkakle attālinājās spožajā rīta saules gaismā un likās, ka viegli nodreb, it kā nebūtu vēl atguvies no vakarvakara traumas. Brokastu laikā pārmērīgi manierīgajā saules istabā visi bija sasaistīti, bet Kručfīldas kundze — vissasaistītākā. Kamēr nesa vienu šķīvi pēc otra ar olu kulteni, desiņām un angļu smalkmaizītēm, ceptiem kartupeļiem un pamatīgi apziestiem grauzdiņiem, viņas profesionālais smaids nebija vairs gluži perfekts, bet viņas dievinošo uzmanību pret viesiem izjauca nerimstošs satraukums. Krūzes ar apelsīnu sulu, kafiju un pienu šļakstījās, kad tās nesa no virtuves, jo viņa bez apstājas meta skatus atpakaļ. Un laiku pa laikam viscaur nodrebēja kā nodzīts zirgs.

Pega bija piedāvājusies Fredijam nočiept kaut ko ēdamu, bet viņš bija atbildējis, ka iztiks un ka var pagaidīt, līdz viņi laidīsies prom un tad pa ceļam kaut ko paķert kulinārijā, tāpēc Pega ēda viena, kamēr Fredijs sakravājās, bet nu jau viņi bija ceļā uz ziemeļiem, turpinot jaukas dzīvesvietas meklējumus vasarās.

Problēma bija tā, ka lielākā daļa jauko vietu jau bija aizņemtas. Vasaras īres vietas meklēšana kalnos, ziemeļos no Ņujorkas pēdējā jūnija nedēļā bija smags pārbaudījums ceribām. Vairumam nekustamo īpašumu aģentu vairs nebija ko,rādīt, kā tikai tos dažus objektus, kas bija palikuši vienkārša iemesla dēļ: neviens tos nekādā ziņā negribēja.

Tomēr, te nu viņi bija un, tiklīdz bija tikuši pie Fredija sviestmaizes un kolas, ko notiesāja busiņa aizmugurē, turpināja meklējumus.

Vairums nekustamo īpašumu aģentu, ar kuriem Pega runāja, dabiski, vēlējās braukt ar savām mašīnām, lai izrādītu potenciālajam klientam apkārtni, bet viņa vienmēr atteicās, aizbildinoties, ka vairs nejūtas omulīgi kā pasažiere, kopš tā laika, kad notika tas drausmīgais negadījums, kas vainagojās ar vairākām plastiskām operācijām: redzat taču rētas? Nu, esiet patiesi!

Un tā, visi nekustamo īpašumu aģenti bez izņēmuma piekrita braukt Pegas busiņā, nenojaušot, ka aizmugurē laiski sēdēja kailais Fredijs. Un kur vien piestāja apskatīt māju, Pega atstāja busiņa durvis vaļā. Tādā veidā arī Fredijs varēja šīs vietas apskatīt, un, kad Pega aģentu bija aizvedusi atpakaļ uz viņa vai viņas biroju, abi varēja pārrunāt, ko redzējuši.

Nebija jau daudz, ko pārrunāt. Suņu būdas un cāļu sprosti, cāļu sprosti un suņu būdas, un tā pagāja viss rīts. Pusdienas viņi saklāja katrs savā busiņa pusē puķu pilnā pļavā, kur aiz dzeloņdrātīm ganījās govis. Viņi sasaucās viens ar otru piknika sviestmaižu pilnām mutēm un atzinās drosmes zaudēšanā. Un nejau tikai mājas medījumos vien.

Es tev pateikšu taisnību, Fredij, Pega no savas busiņa puses sauca un, lai uzsvērtu, pavicināja sālītu gurķi, — šī ēšanas lieta sāk kļūt par šķērsli.

Arī man, Peg, — Fredija balss, atplūstot ap busiņu, atskanēja. — Es gribētu, lai tikai mēs abi atkal aizietu uz restorānu. Gribētu ar tevi reizēm kopā paēst patmājās, pasūtot kaut ko no ķīniešiem, kā mēdzām to darit.

Es gribu tieši to pašu, Fredij.

Varēja dzirdēt, ka Fredijs kādu bridi domīgi gremoja un tad sacīja: -Peg, fakts tāds, ka šai neredzēšanas lietai ir daudz priekšrocību, es to nenoliedzu, bet ir arī ļoti daudz neizdevīguma.

7a nu gan ir tiesa.

Ja es to varētu uzgriezt un nogriezt, kad vien man tā būtu vajadzīga, būtu pavisam cita lieta.

1a gan.

No otras puses, Peg, teica Fredijs, šķiet, ka varbūt tās suņu būdas, ko esam apskatījuši pēdējās pāris dienās, ir mūs nomākušas.

Pat vēl vairāk.

Jā. Pat vēl vairāk. Varbūt vajadzētu sakravāties. Metīsim pie malas un brauksim atpakaļ uz pilsētu.

Mums ir tikai vēl viens vecis, kas ir šīs apkaimes sarakstā, sacīja Pega. Fkskatīsimies, kas viņam piedāvājams, atteiksim un brauksim mājās.

—    Mēs taču varam kaut kur aizlidot, — ieminējās Fredijs. — Pirmā klase nekad nav pilna, varētu nopirkt vienu pirmās klases vietu, jo es sēdētu tev blakus.

—    Un joka pēc pabiedētu pilotus?

—    Vai tev patika? Spoks un Mjuira kundze?

Pega iesmējās un tad ari Fredijs smējās, un uz laiku atkal viss bija labi.

—    Man ir kaut kas, ko jūs iemīlēsiet, teica «sauciet mani par Tomu». Viņš bija tukls, mīlīgs puisis no maza biroja, kas pirmsOPEC5 bija degvielas uzpildes stacija, viņš bija pierakstījis Pegas vēlmes aptaujas lapā, noskaidrojot maksāšanas iespējas, tad pasmaidīja un sacīja, ka viņam ir kaut kas, ko viņa iemīlēs.

Labi. No otras puses, jebkuram citam nekustamo īpašumu māklerim arī bija kaut kas, ko Pegai parādīt un ko viņa iemīlētu, bet viņi visi bija kļūdījušies. Tāpēc Pega apvaldīja prieku. Es to apskatīšu, viņa pieļāva.

—    la tikko parādījusies tirgū, — «sauciet mani par Tomu» skaidroja, — vai arī tā uz vietas jau tiks sagrābta. īpašnieki līdz otrdienai nebija vēl aizbraukuši, vajadzēja apkopēju, kas nokopj, tā kā tikai ar šodienu varu to rādīt.

Pega prasīja: — Kā tad saprast to, ka īpašnieki tādā steigā nozuda? Jo, ja tas nenozīmēja, ka īpašnieks bēga no mafijas, tad māja visticamāk uzsprāgs, kas nozīmē to, ka tā ir pilna ar azbestu, ko saimnieki mājā tikko atklājuši.

Bet «sauciet mani par Tomu» teica: Viņš ir zinātnieks kādā lielā farmaceitiskā kompānijā, un viņa rūpnīcai Rietumu krastā radušās kaut kādas problēmas, un pavisam negaidot viņam bija jāpārvācas tur uz četriem mēnešiem. Viņš negribēja atstāt māju tukšu, tāpēc tā tagad tiek izīrēta. Mēbelēta. Jūsu maksāšanas iespējās.

—    Nu, tad paskatīsimies, — noteica Pega.

Okei. Te tā ir: neliela lauku māja, celta deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā, ar centrālo zāli koloniālā stilā, gaiteni un kāpnēm pašā vidū, kas veda uz otro stāvu. Apakšējā stāvā — liela dzīvojamā istaba, vidēja lieluma ēdamistaba, maza virtuve un niecīga vannasistaba. Augšējā stāvā divas guļamistabas un vēl divas vannasistabas.

Moderni logi un aizskari, un pats galvenais — tā bija vēsa. Aiz mājas koka veranda. Mazs, bet ļoti jauks peldbaseins bija ieskauts aiz koka sētas tūlīt aiz verandas. Lokveida asfalts, kas veda no otršķirīga neasfaltēta lauku ceļa, pieveda pie garāžas, kas bija domāta divām mašīnām un bija būvēta, saskaņojot ar mājas stilu; tajā atradās 1979. gada baltsCadillac ar nolaižamo jumtu un vietu vēl vienai mašīnai, tādai kā Fredija busiņam. Māja, kas gaumīgi bija iekārtota ar amerikāņu antīkajām mēbelēm un kādām tik modernām ierīcēm, tika izīrēta reizē ar apkopēju un puisi, kas vienreiz nedēļā nopļautu zāli un iztīrītu baseinu.

Mājas apskates laikā, kamēr «sauciet mani par Tomu» norādīja uz svarīgāko, bet Pega mēģināja skatīties, klausīties un uztvert, no sava neredzamā rotaļu biedra viņa nemitīgi saņēma uzstājīgus, nelielus bikstienus sānos vai grūdienus pie elkoņa. Centrālajā vannasistabā, kad «sauciet mani par Tomu» jau devās uz izeju un Pega gatavojās viņam sekot, uz aptieciņas spoguļa parādījās tvaiki, kam vajadzēja būt Fredija elpai, un kustīgs, bet neredzams pirksts rakstīja:JĀŅEM.

Pega, kas pati to jau zināja, piemiedza ar aci un būtu atstājusi telpu, kad «sauciet mani par Tomu» pagriezās, lai kaut ko piebilstu, un, kad Pega uz viņu paskatījās, viņš drūmi vērās viņai garām spogulī.

Viņa tūlīt atskatījās. Lūkoja, lai spogulī būtu redzama viņas pašas galva, tādējādi aizsedzot ziņu «sauciet mani par Tomu» skatienam, viņa pagāja uz priekšu, sacīdama: — Aizmirsu paskatīties zāļu skapītī.

— Tas ir dīvaini, — «sauciet mani par Tomu» apcerīgi sekoja viņai.

Kad Pega tuvojās zāļu skapītim, neredzama plauksta pārbrauca tvaikam, to nodzēšot. Pega ātri atvēra durvis, cerēdama savam spēļu biedram stipri un sāpīgi iegāzt, bet netrāpīja. Skapīša iekšpuse bija tukša. Visas personiskās mantas, ko īpašnieks nebija paņēmis līdzi, bija paslēptas bēniņos.

—    Ļoti jauki, — sacīja Pega, aizvēra skapīša durvis un atdūrās pret «sauciet mani par Tomu» seju, kas neskaidri iezīmējās pār viņas labo plecu, un pamatīgi sarauktu pieri skatījās uz savu attēlu. Viņa pacēla uzaci.

—    Būtu varējis zvērēt, — viņš sacīja.

Viņa saslēja abas uzacis. — Ko?

—    Ai, neko.

Apskate turpinājās, tāpat ari grūdieni un stumdīšanās, līdz beidzot, atgriežoties apakšējā stāva virtuvē, kad «sauciet mani par Tomu» izrādīja pārtikas atkritumu vadu, Pega palēcās no viena krietna grūdiena un uzbudinājumā izsaucās: — Zinu jau, zinu!

«Sauciet mani par Tomu» uz viņu mazliet aizvainojoši paskatījās. — Jums Ņujorkā tāda nav, — viņš attaisnoja teikto. — Tas pilsētā ir aizliegts.

—    Piedodiet, — Pega viņam sacīja. — Es, nu, es tā to nedomāju, es domāju par ko citu. Katrā ziņā mēs to ņemsim.

—    Labi, «sauciet mani par Tomu» izskatījās ļoti apmierināts, bet tad apjukumā paskatījās: Mēs?

—    Mans draugs, — Pega paskaidroja. — Viņš šodien nevarēja braukt līdzi, jo viņam bija jāstrādā, bet viņš mani apciemos nedēļas nogalēs. Izdevumus dalīsim.

—    Vai esat pārliecināta, ka viņam tā nebūtu jāredz, pirms to ņemat?

—    Ai, nē. Es pazīstu Fredija gaumi, — Pega pārliecināja mākleri. — Esmu tikpat pārliecināta, ka viņam šī vieta patiks, it kā viņš stāvētu man līdzās.

—    Tas ir tik skaisti, — sacīja «sauciet mani par Tomu». — Kad pārim ir tāda izpratne vienam par otru un uzticība vienam pret otru.

—    Mēs ar Frediju saprotamies diezgan labi, teica Pega un pie izejas, pabeidzot pēdējo frāzi, ar pēkšņu, negaidītu durvju grūdienu trāpīja Gudreļa kungam pamatīgu belzienu. Viņa skaidri sajuta un dzirdēja sitienu, un pavisam noteikti saklausīja sāpīgu ieelpu.

Pega smaidīja visu ceļu līdz pat busiņam.

Ap to pašu brīdi, kad Pega Kolumbijas apriņķa ziemeļos ieskatījās zāļu skapītī, Bārnijs Beilers, sēdēdams ķiršu krāsasJaguar tajā pat apakšzemes garāžā, kur citkārt, Mordonam Lītam teica: — Ļoti viltīgs vecis, tas jūsu Fredijs Nūns. Bārnijam šāda satikšanās patika, ja neskaita zobārsta rēķinus; bet viņam tik tiešām šīs vizītes bija nepieciešamas. Jo, no otras puses, zobiem jau sen vajadzēja veltīt kaut kādu uzmanību, kā gan sieva, gan draudzene bija vairākkārt norādījušas. Un pats galvenais, viņam patika šīs slepenās apspriedes apakšzemes garāžā, šie ēnainie tēli kopā. 1a, it kā uz aizmugurējā sēdekļa sēdētu Noslēpumu paudējs. Cits Noslēpumu paudējs.

Lai nu kā: — Ļoti viltīgs vecis, — viņš atkārtoja, iekārtojoties ērtāk elegantajos kordovanas toņa uzpolsterētajos ādas sēdekļos.

—    Ak tā gan, — teica Līts. Saskābis kā vienmēr, un tā bija viņa nelaime, vai ne?

Otrkārt, šī satikšanās vieta bija jaukāka par restorānu, jo Bārnijam te, atšķirībā no restorāna, nebija jālien uz vēdera kādas pakaļas priekšā. Te viņi varēja satikties… kā kas? Partneri.

—    Atļaujiet pastāstīt par Frediju Nūnu, — Bārnijs teica savam partnerim. — Viņa vārds nav uzrādīts telefongrāmatā un nav ari reģistrējies vēlēšanās.

—    Tas nu gan ir brīnums, — Līts ar pamatīgu sarkasmu piebilda.

—    Kāpēc, ir daudz tādu cilvēku reģistrējušies, par ko tā nedomātu,— Bārnijs teica. — Piemēram, sēriju slepkavas, viņi mēdz būt ļoti sīkumaini balsotāji. Nezin', varbūt tas ir veids, kā satikt cilvēkus.

—    Jūs iesākāt par Fredriku Nūnu.

—    Draugi viņu sauc par Frediju, — turpināja Bārnijs. — Un viņam ir īsts nelieša dzīves tvēriens. Uz viņa vārdu nav reģistrēta neviena mašīna, nav kontaCon Edison firmā, nekā nav iespējams viņam piekļūt. Vecis, kas gatavs pamest visu un bēgt vienā mirklī.

—    Vai jūs ar to gribat teikt, ka viņu ir neiespējami atrast?

—    Nu, mēs zinām, ka viņš ir pilsētā, — atbildēja Bārnijs, — ar visiem tiem pirkstu nospiedumiem, kas parādās nepiemērotās vietās. Diezgan labi, ko? Neredzams zaglis. Bārnijs par šo domu bija kaifojis kopš reizes, kad bija iebiedējis Lītu atklāt noslēpumu.

—    Mums patiktu, — Līts sacīja, — ja viņš būtu zaglismums.

—    Nu, dabiski. Okei, bez tam, ka viņš ir pilsētā, varam izsecināt, ka viņam ir arī meitene.Kādam taču jāsaņem elektrības rēķini, jāparakstās dzīvokļa īres līgumā. Jautājums ir, kā atrast šo meiteni.

—    Cik noprotu, Līts sacīja, gribējāt ar mani runāt, jo jums ir paveicies.

—    Pagaidiet, kamēr pabeidzu, — Bārnijs atsauca savam partnerim. Viņš nevēlējās, lai Līta īgnums izjauktu šo notikumu. — Izrādās, — viņš turpināja, ka man departamentā ir draugs, kura draugs strādā birojā, kas pārbauda nosacīti atbrīvotos, un viens no viņa klientiem ir Fredija Nūna vecs čoms. Un kad mans draugs jautā savam draugam, lai tas pajautā Fredija draugam, kā klājas Fredijam, Fredija draugs atbild, ka viņš domā, ka Fredijs ir uzsācis godīgu dzīvi…

-Ha!

—    Nūja, bet ko tad jūs no šī cilvēka citu gaidījāt, lai tas saka? Turklāt, viņš domā, ka Fredijs uzsāka godīgu dzīvi tad, kad sāka dzīvot kopā ar zobu tehniķi, kuras vārds ir Pega.

—    Tadu cilvēku vajadzētu būt ļoti daudz, — atbildēja Līts.

—    Jā, bet visi viņi ir ar licencēm, — Bārnijs teica. — Zobu tehniķiem jābūt licencēm. Tāpēc runājam par kādu, kas dzīvo Ņujorkā, kādu, kas tiek dēvēta par Pegu, kas atrodas licencēto zobu tehniķu sarakstā un kurai ir atbilstošs vecums, rase, dzimums un ģimenes stāvoklis.

—    Viņa varētu būt melnā, — iebilda Līts, — vai aziāte. Vai precējusies. Vai no neīstās vecuma grupas.

—    Jāpieļauj varbūtības, sacīja Bārnijs. Un kad pievēršas varbūtībām, atklājas, ka viņa ir neprecēta, baltā, nepārprotami ap divdesmit gadiem veca, kuru sauc Pega un dzīvo Beiridžā.

—    Ļoti labi, — Līta atzinums bija līdzvērtīgs tam, kā parastais cilvēks izjūt orgasmu.

—    Pamatojoties, — teica Bārnijs, — uz atrastajiem pirkstu nospiedumiem pie kažoku uzglabātāja un dimantu centrā un uz to, ka Pega Brisko ir pazīstama kā Fredrika Urbāna Nūna kompanjone, kuru sakaru atklāju es, man ir dota atļauja Pegas Brisko nopratināšanai, jo viņa varētu zināt F. U. Nūna aptuveno atrašanās vietu.

—    F. U.?

—    Domājiet par viņu kā F. U. N."

—    Tas jau ir nedaudz labāk, — Līts atzina. — Bet kāpēc tā jāšmaucas?

Bārnijs norādīja uz savu pakausi. — Redzat šo skalpu? Daži tie

jūsu blēži vēlas to piekārt pie jostas. Lai ko ari darītu, nolādēts, jebko, man ir jāpieņem fakts, ka viņi mani novēro. Tāpēcvienmēr aizsedzu savu pēcpusi.

—    Ja vien, — sacīja Līts, — mani korporatīvie klienti varētu pieņemt šo nostāju savās galviņās.

—    Civilie paliek civilie, — Bārnijs noteica un paraustīja plecus. — Nav jēgas mēģināt viņu domas mainīt.

—    Jums droši vien taisnība. Kas notiks tālāk?

—    Kad būšu ticis galā pie zobārsta, sacīja Bārnijs, es aizbraukšu pie tās Pegas Brisko. Gribat braukt līdzi?

—    Un kā ar tiem jūsu blēžiem?

—    Es jau teicu, ka braukšu intervēt Pegu Brisko. Tur tad arī došos, un ja viņi redzēs, kā es aizbraucu, aizmirsīsi mani visu dienu. Viņiem nav tik liela štata, lai katru kreisi noskaņotu kruķi uzmanītu divdesmit četras stundas diennaktī.

—    Domāju gan.

—    Tatad, jūs brauksiet uz turieni, pats vadīsiet arī mašīnu un novietosiet to kaut kur tuvumā…

—    Kur tas atrodas?

—    Beiridžā, iedošu jums adresi. Kad būšu galā, pāris reizes apbraukšu ap kvartālu, lai pārliecinātos, ka esmu viens. Tad novietošu mašīnu un iešu iekšā, un, kad redzēsiet mani ieejam, nāciet arījūs. Tad abi kopā iesim runāt ar Brisko. Un, ja kaut cik palaimēsies, arī ar mūsu draugu Frediju.

—    Tas ir ļoti labas ziņas, — Līts atbildēja. Viņš, nolādēts, gandrīz pasmaidīja, bandu bērns.

Braucot uz dienvidiem pa Takonikas aleju Ņujorkas virzienā ar viņu jaunās vasaras mājas atslēgām kabatā, Pega sacīja: Man izlikās, ka viņš uz mani dīvaini paskatījās, kad maksāju skaidrā naudā.

Viņai blakus Fredijs atkal bija Diks Treisijs, kas vienmēr bija kā zīme, ka ir jautrā noskaņojumā, šad tadpat pārāk jautrā, varētu pat kļūt nebēdnīgs vai uz to pusi. Bet pašlaik viņš mierīgi sēdēja, turklāt, kā labs zēns, uzvilcis galvu un savus rozāPlaytex cimdus. Ar cimdoto pirkstu pakasīja Dika degunu un jautāja: — Ko tu ar to domā, skaidrā naudā? Kāpēc gan lai viņš neņemtu naudu? Ko ta' viņi tur pēc tavām domām lieto, vampumu6 ?

—    Čekus, — atbildēja Pega. Ta kā pirms Fredija satikšanas viņa bija dzīvojusi lielākā vai mazākā mērā normālu dzīvi, viņas uzdevums bieži bija izskaidrot godīgo pasauli. — Neviens vairs nelieto skaidru naudu, viņa paskaidroja.

—    Ko ta' šie lieto?

—    Ejot uz universālveikalu, izmanto kredītkartes.

—    Mums tādas nav.

—    Es zinu. Kad īrē māju, maksā ar čeku.

—    Mums nav čeku konta.

—    Es zinu. Fredij, var gadīties, ka mums tāds būs jāatver.

Fredijs nu nekādi to nesaprata. — Kāpēc! Peg, skaidra nauda ir

nauda. Saproti? Tas zaļās banknotes, tā ir īstā nauda.

—    Bet neviens tās nelieto.

—    Lielās firmas tās neizmanto.

—    Neviens tās nelieto, — Pega uzstāja. — Un tad, kad to liek lietā, tu izcelies uz fona, cilvēki skatās uz tevi.

—    Uzmani viņi neskatās, Peg.

—    Tu tak saprati, ko es ar to domāju, Fredij, neesi tāds pārgudrais. Man reiz bija čeku konts.

—    Nu un, vai tev tā pietrūkst?

—    Vienīgā problēma ir tā, — atbildēja Pega, — ka tad, kad tu pārskaiti lielas summas bankā, viņiem par to jāziņo valdībai. Aizmirsu, vai nu tie ir pieci vai desmit tūkstoši. Kad tu pārskaiti vairāk, lai nu cik tas būtu, bankai jāziņo Iekšzemes Nodokļu pārvaldei, un viņi pārbauda tevi, lai noskaidrotu, kas un kā.

Dika Treisija maska prata izskatīties pārsteigta, pat skeptiska. Viņš teica: — Un viņi tā rīkojas ar parastajiem pilsoņiem?

—    Ar jebkuru. Protams.

—    Un pilsoņi neprotestē?

—    Nu, nē.

Dika Treisija galva skumjā apbrīnā pašūpojās. — Pega, — Fredijam izlauzās no pašiem sirds dziļumiem, tā ir pasaule, kurai es nekad negribētu piederēt.

—    Nedomāju, ka tevi tur kāds arī aicinātu, — Pega viņam atteica. — Taču man liekas, ka es no jauna aktivizēšu savu veco čeka kontu vai atvēršu jaunu, un katru nedēļu tajā noguldīšu trīs vai četrus tūkstošus, lai mēs varētu nomaksāt rēķinus kā normāli cilvēki.

—    Peg, nu nezinu gan, — sacīja Fredijs.

—    Es dabūšu jaunu kredītkarti, Pega teica. Ja lūgšu, Dr. Lopekns man uzrakstīs atsauksmi. Dr. Lopekns bija stomatologs, pie kā viņa pavisam nesen bija strādājusi.

—    Pega! — iekliedzās Fredijs. Tagad viņš izklausījās patiešām satraukts. — Man tas viss nepatīk, Pega. Ar mūsu dzīves veidu tā mums nav vajadzīga.

—    Zini, ko, — ieteicās Pega, — es uzdošu lauku adresi. Tādā veidā, atgriežoties pilsētā, varēsim visu vienkārši atsaukt.

—    Okei, — viņš noteica, bet vēl arvien izklausījās pilns šaubu.

—    Mēs taču negribam, lai cilvēki par mums brīnās, Fredij.

—    Jā, tev taisnība, es zinu, ka tev ir taisnība, — Fredijs atbildēja. — Lai gan tas ir tikai tik ačgārns dzīvesveids. Jābaidās no valdības. Neticam skaidrai naudai kā naudai. Un visu laiku jāraksta uz papīra. Kā lēnie domātāji to iztur?

—    Viņi pie tā pierod, — atbildēja Pega.

Darījums bija šāds — māju viņi noīrēja uz četriem mēnešiem, no jūlija līdz oktobrimieskaitot , par diviem tūkstošiem dolāru mēnesī, un īpašnieki piešķīra pēdējo jūnija nedēļu par brīvu, bet gribēja saņemt iemaksu par diviem mēnešiem uz priekšu, tātad, četrus tūkstošus sākumā. Un tad, kad Pega atvēra savu plecu somu un izņēma aploksni ar pieciem tūkstošiem dolāru un noskaitīja uz galda četrus tūkstošus, bet pārējo atlika atpakaļ, tad «sauciet mani par Tomu» izskatījās nedaudz apjucis.

Pega viņa reakciju bija ievērojusi, saprata to un paskaidroja, ka viņas draugs izvairās no čekiem un parastajiem dokumentu kārtošanas ceļiem, jo pašlaik tiesājas ar savu bijušo sievu, tāpēc arī Pega viena parakstīja īres līgumu, taču viņas draugs bija iedevis skaidru naudu, ar ko šo līgumu nostiprināt. «Sauciet mani par Tomu», protams, bija sapratis, īpaši par tiesāšanos ar bijušajām sievām, un lai jau tas arī tā būtu, bet, galu galā, pēc līguma parakstīšanas un rokas spiediena, pavadot Pegu no biroja līdz busiņam, kas bija novietots reiz bijušajās benzīna tvertnēs, ieminējās: — Ceru, ka jūsu drauga tiesu problēmas atrisināsies.

—    Es arī, — Pega sacīja un pasmaidīja, bet saprata, ko viņš bija domājis. Normāli cilvēki patiešām skaidrai naudai neuzticas.

Tagad šī māja piederēja viņiem, un viņi varēja pārvākties, kad vien gribēja. Braucot atpakaļ, viņi pārrunāja plānus. Būtu jauki pārcelties un reiz par visām reizēm to piebeigt, bet, no otras puses, vai šodien viņi vēl gribētu braukt simts un cik tur tās jūdzes? Droši vien, ka nē. Tāpēc viņi brauc uz mājām Beiridžā, sakrāmējas, sastāda iepirkumu sarakstu, pārguļ dzīvoklī un nākamajā rītā dodas uz ziemeļiem.

Ta tās varēja notikt, ja vien viņus kāds nebūtu iztraucējis. Fredijs bija guļamistabā, uz gultas bija nolikti-divi apbružāti koferi, atvērtas atvilktnes, kravājot apģērba gabalus, bet Pega — virtuvē, apsverot, kas no ledusskapja un plauktiem būtu jāņem līdzi, kas būtu jāmet ārā, kad pie parādes durvīm atskanēja klaudzieni. Fredijs un Pega abi devās uz durvīm, satiekoties dzīvojamajā istabā, un uzmeta viens otram bažīgus skatienus. Pega pie durvīm uzsauca: — Kas tur ir?

—    Policija!

Fredijs metās atpakaļ uz guļamistabu, pa ceļam Fredija galva nekavējoties tika norauta, Pega sauca: — Vienu mirkli, es apģērbšos!

Atgriezusies virtuvē, viņa aizvēra skapīti, tad izlietnē samērcēja matus un ātri pārlaida pār tiem trauku dvieli.

Pa to laiku pie parādes durvīm dauzīšanās atsākās. Šķērsojot dzīvojamo istabu, Pega sauca: — Nāku! Nāku! Atverot durvis, viņa teica: — Tikko iznācu no dušas.

Tie bija kruķi privātajās drēbēs, kas bija sliktāk, nekā ja tie būtu parastie, jo nozīmēja, ka viņi daudz nopietnāk skatās uz lietām, lai arī kas bija noticis. Viens no viņiem bija no tiem tipiskajiem muskuļainajiem kruķiem, sīksts vecis, meklējot iespēju, kur piemest savu svaru. Viņš ienāca pirmais, novicinot savu zīmotni ādas ietvarā, sacīdams: — Meklējam Frediju Nūnu.

—    Te viņa nav, — atbildēja Pega. — Esat ieradušies neīstā vietā.

Nē, tā nu gan nav, skuķīt, sīkstais policists sacīja. Iebāza zīmotni kabatā, tad izvilka salocītu, bieza papīra dokumentu. Šis ir orderis, -viņš sacīja, vicinot to apkārt kā vīraka kvēpinātāju, lai iesvētītu dzīvokli pārmeklēšanai. Tur teikts, ka drīkstam apskatīt dzīvokli, meklējot jūsu draugu.

—    Viņš nav mans draugs.

Ak tā gan, ko? Policists atlocīja orderi un to pētīja, it kā pirmo reizi. Savilcis pieri pār orderi, viņš prasīja: — Vai jūs esat Mārgareta Elizabete Brisko?

Tam grūti noticēt; nu, labi. — Protams, — atbildēja Pega.

—    Tad esam īstajā vietā, — kruķis teica, un pāri istabai izpletās vārga sautētas gaļas smarža; smaržoja pēc vistasā la Kinga gaumē.

A viņa parto nebija iedomājusies. Parādiet to papīru, viņa uzstāja, lai novērstu policijas un savu uzmanību.

Kruķis to turēja paceltu, lai viņa varētu izlasīt, bet nevarētu aizskart, tad savilka pieri un prasīja: — Ko stāvat atvērtās durvīs?

Vai visi esat? Pega izlikās, ka izliecas pa durvīm, lai nopētītu gaiteni no visām pusēm. Balss ausī iečukstēja: —Vilciens uz Reinbeku, rīt. Spokainas lūpas pieskārās viņas vaigam. Viņa pasmaidīja gaisam, pameta ar aci, tad pagriezās atpakaļ, sacīdama: — Veids, kādā jūs te dauzījāties, lika man padomāt, ka jums līdzi vesela armija.

Sīkstais policists nenoreaģēja. — Kur viņš ir?

—    Nezinu. Neesmu viņu vairākas nedēļas redzējusi, — sacīja Pega, kas, protams, bija burtiska taisnība. — Izsviedu viņu ārā. Man nepatika, kā viņš uzvedās.

Sīkstais kruķis pavēlēja savam partnerim: — Uzmaniet viņu. Es pārmeklēšu dzīvokli.

—    Labi, — noteica otrs.

Sīkstais policists nozuda, lai izslampātu cauri pārējām istabām, un Pega tagad ciešāk nopētīja viņa partneri, un redzētais viņu pārsteidza. Pavecāks kungs, ar īgnu skatu, dziļi grumbainu seju, nošļukušiem pleciem. Pavisam ne labā fiziskā formā, bet ne tik sliktā, ja ņem vērā policistu alus un svaru cilāšanas manieri. Šim vecim ir kaut kas dīvains, domāja Pega. Viņa jautāja: — Ko tad Fredijs savārījis šoreiz?

Vecis papurināja galvu. Viņš izskatījās nedaudz apmulsis. — Mums nav obligāti jāsarunājas, — viņš iebilda.

Kas tad nu? Policistivienmēr ir ar mieru runāt, īpaši, ja viņiem ir virsroka. Tagad Pega kļuvapa īstam aizdomīga pret viņiem. — Gribu apskatīt to orderi, — viņa teica.

—    Ak, tas ir īsts, — vīrietis viņai atbildēja.

Tad tas nozīmē, ka jūs gan neesat, nodomāja Pega, un sīkstais kruķis atgriezās dzīvojamajā istabā. — Guļamistaba ir pilna ar kāda puiša mantām, — viņš sacīja. — Fredija Nūna mantām, vai ne?

Pega atteica: — Vai neredzat koferus uz gultas? Es tieši tagad tos mēslus saiņoju un nodošu nabagiem.

—    Viņš aizgāja bez savām mantām?

—    Es viņu izsviedu, es jau jums teicu. Parādiet orderi.

Sīkstais policists iesmējās, izzvejoja to no kabatas un viņai pasniedza. — Vienmēr priecīgs palīdzēt pilsonei, — viņš noteica. — īpaši, ja pilsone izpalīdzēs mums.

Pega apskatīja orderi. Tas izskatījās īsts, bet ko gan viņa no tā saprata? Šķiet, viņa teica sīkstajam kruķim, šķiet, ka tas ir likumīgs, un jūs esat policisti, bet kas ir tas otrs?

—    Detektīvs Līts, atteica sīkstais kruķis.

Tas otrs, «detektīvs Līts», kādas muļķības, sacīja: — Ļaujiet man to nokārtot, Bārnij.

Tatad viņam ir vara, viņš ļāva policistam maršēt pa priekšu un izskatīties sīkstam. Pega viņam sacīja: — Tatad jūs neesat policists.

—    Es gribētu runāt ar Frediju Nūnu, — vecis atteica un no iekšējās kabatas izvilka nelielu ādas maciņu. No tās izņēma vizītkarti, pasniedzot Pegai. — Es viņam negribu nekā ļauna. Tas būtu viņa paša labā, ja viņš izrunātos ar mani.

Pega paņēma kartīti. Līts, tas bija tiesa. Mordons Līts. Šis vecis bijaadvokāts\i0 Kaut viņai tagad būtu krucifikss, pie kā atbalstīties, Pega sacīja: Jūs tik un tā esat atnācis uz neīsto vietu. Viņa izstiepa roku ar kartīti, liekot saprast, lai viņš to paņem atpakaļ. — Šī ziņa jums būs viņam jānogādā kādā citā veidā.

Sīkstais kruķis nebija vēl beidzis. — Netērējiet mūsu laiku ar tādiem sūdiem, labi, Pega? — viņš teica.

Advokāts nepaņēma savu vizītkarti. Vēl aizvien to turot rokā, Pega sacīja kruķim: — Es ar Frediju neredzēšos, saprotat? To varu pilnīgi garantēt.

Advokāts jautāja: — Kas tie par jokiem, Brisko jaunkundz?

Tas Pegu tā pārsteidza, ka viņa pamanījās izrādīt savu pārsteigumu, kas, protams, bija stulbi. Viņš zina! — viņa domāja, īgnajā sejā pamanot apmierinājuma pieskārienu. Mēģinot glābt situāciju, kaut abi labi zināja, ka ir par vēlu, viņa sauca: — Kā jūs to domājat — joks? Fredijs Nūns ir joks, un tāpēc viņu izsviedu no dzīvokļa.

—    Ja jums rastos iespēja ar viņu parunāt, — sacīja advokāts, — vai jūs viņam teiktu, ka pārstāvu ārstus?

Pega apklusa. Advokāts jau tā zināja par daudz. Es viņu neredzēšu, — viņa turējās pie sava.

Advokāts pasmaidīja ar grumbainu, sīku smaidiņu, it kā šos muskuļus bieži nelietotu. Pamāja Pegai, pamāja uz vizītkarti, ko viņa vēl aizvien turēja, tad paskatījās uz detektīvu. — Iesim, Bārnij, — viņš noteica. Vēlreiz pamāja Pegai. — Atvainojamies par traucējumu, — viņš teica.

Kad viņi aizgāja, Pega atgriezās virtuvē, lai atsvaidzinātu atmiņā, ko bija darījusi iepriekš, pirms tie divi ielauzās. Bet bija grūti neapjukt. Viņa nevarēja piespiest sevi aizmest advokāta vizītkarti.

— Godīgi sakot, — sacīja advokāts, — man šķiet, ka jūs no manis izvairāties.

Nu, protams, Mordons bija izvairījies no šī puiša. Pietika jau vienkārši ar to, ka šis advokāts, kāds bija Bredlijs Kamingfords, pagājušajā nedēļā bija atstājis veselu skaitu zīmīšu, uzdodoties par dakteru Lūmisa un Heimhokera pārstāvi, un pametis Sahu, Frīda numuru, kas bija viena no visprestižākajām senajām Ņujorkas tieslietu firmām. Taču, ja Mordons būtu zinājis, ka Kamingfords bija no tiem, kas teica «godīgi sakot», būtu no viņa izsargājies mūžu mūžos.

Lai nu kā, līdzko Mordons tika iesaistīts, Lūmiss un Heimhokers bija izslēgti no šīm norisēm un vairs netika iejaukti. Bez tam,viņš bija viņu advokāts NAABOR labās gribas dēļ; doma, ka abiem ārstiem bija ievajadzējies advokāts no ārpuses vai neatkarīgs advokāts, ja tā vēlaties, bija ne vairāk, ne mazāk kā kaitinoša.

Vismaz ne līdz šīs dienas telefonā atstātajai ziņai, kas bija Mordonu gaidījusi uz galda, kad viņš no rfta ieradās. Viņš nebija iegriezies birojā pēc vakardienas tikšanās ar Pegu Brisko, pašapzinīgu padauzu ar daudz apķērigākām smadzenēm, nekā viņš bija gaidījis. Kad vakar pēcpusdienā viņi bija atstājuši Brisko jaunkundzes dzīvokli, viņi bija pārliecināti, ka Fredriks Nūns bijis kaut kur tuvumā, bet nu jau gan vairs ne. Bārnijs bija teicis: — No šī brīža atstājiet to manā ziņā, — un Mordons ar prieku piekrita. Viņš zināja, ka viņš pats neredzamo Fredriku Nūnu izmanto būtībā žēlsirdīgiem nolūkiem — NAABOR šim puisim labi samaksātu, kas līdzinājās samaksai ne vairāk, ne mazāk kā par rūpniecisku spiegošanu — un viņam bija aizdomas, ka Bārnija nodomi bija rupjāki un, iespējams, daudz bīstamāki, un ne tik likumīgi, bet viņi varētu savas atšķirības noskaidrot tad, kad faktiski dabūs šo cilvēku rokā.

Tikmēr Lūmiss un Heimhokers nebija nekas vairāk kā nesaderīgs pāris, ja tas kādu kaitināja. Bet tieši šorīt pēdējā ziņa no viņu «advokāta» Bredlija Kamingforda bija tāda:ārsti visu atklās.

Atklās? Ko? Kam? Kā? Tomēr drauds bija pietiekams, lai beidzot piespiestu Mordonu piezvanīt Kamingfordam, lai izdzirdētu viņa «godīgi sakot».

Divreiz. — Godīgi sakot, — atkārtoja Bredlijs Kamingfords, — no tik slavenas firmas kā jūsu biju cerējis saņemt nedaudz vairāk pieklājības.

Ak gaidījāt gan, ko? —Mani pārsteidz, — sacīja Mordons, — ka jūs pārstāvat sevi kā manu klientu advokāts.

—    Cik es zinu, — iebilda Kamingfords, — tad jūsu klients ir NAABOR.

—    Es pārstāvu dakterus Lūmisu un Heimhokeru, — atbildēja Mordons, — lietās, kam sakars ar viņu nodarbinātību Amerikas Tabakas Pētniecības institūtā. Katrs izgudrojums, atklājums, produkts, prece vai teorēma, ko viņi izstrādā kā institūta darbinieki, dabiski, ir institūta īpašums. Mans darbs ir aizstāvēt gan institūta, gan abu ārstu intereses visā, kas attiecas uz vai saistīts ar viņu darbu.

—    Un ja šīs intereses nonāk konfliktā?

—    Kā tad tas var notikt?

—    Godīgi sakot, Kamingfords teica atkal, es biju domājis to neredzamo cilvēku.

Mordons pāris reizes ātri samirkšķināja acis. — Neesmu pārliecināts, ka tas ir, es…

—    Godīgi sakot, Līta kungs, mani klienti baidās, ka jums padomā ir aizbēgt ar viņiem piederošo neredzamo cilvēku.

—    Viņu neredza…

—    Atstājiet viņu ziņā uztraukumus par medicīnisko ētiku, nepieminot likumus, kas varētu būt vai varbūt jau ir pārkāpti. Maniem klientiem nav ne mazākās vēlēšanās, lai viņi šajā lietā tiktu nostādīti kā vainīgie, un tieši tāpēc viņi, neņemot vērā manus ieteikumus, ir izteikuši savu vēlmi to visu atklāt.

Neņemot vērā Kamingforda ieteikumu; nu, vismaz tik daudz. — Ko viņi domā iegūt, to visu nododot atklātībai, kā jūs to sakāt?

—    Godīgi sakot, viņi cer distancēties no likumīgiem blakus rezultātiem, kas varētu rasties.

—    Vai esat viņiem, Kamingforda kungs, teicis, ka viņi vienkārši nostādīs sevi muļķu lomā? Vai nu viņiem nenoticēs, kas uz visiem laikiem sagraus viņu zinātnieku karjeras, līdzīgi kā tiem atomsakausē-juma idiotiem no Jūtas pavalsts, vai ari viņiemnoticēs, kas tādā gadījumā jau ir likumisks risks.

—    Godīgi sakot, — nolādētais vīrietis atkārtoja atkal un atkal, — mani klienti, jāatzīst, ir stūrgalvīgi. Un tāpēc, Līta kungs, es stingri ieteiktu satikties četratā, pirms mani klienti izdara kaut ko nelabojamu.

Mordons saprata, ka no tā nevarēs izvairīties. Bet Kamingfords, neskatoties uz tiem necilvēcīgajiem «godīgi sakot», rādījās diezgan saprātīgs. — Kur? — prasīja Mordons. — Cikos?

—    Jo ātrāk, jo labāk. Četros, šo pēcpusdien?

—    Labi. Kur?

—    Mūsu konferenču telpa ir ļoti…

—    …pilna ar noklausīšanās iekārtām.

īss klusums, tad atskanēja smiekli. Nu, tad jau jūsējā būs tāda pati?

Mordons nepagodināja šo jautājumu ar atbildi.

Kamingfords ieminējās: — Varbūt pie ārstiem? Cik noprotu jūs jau tur esat bijis?

Pie ārstiem — ak, jā, tur. — Jūs domājat to trīsstāvu ēku?

—    Četros?

Lai jūs visus parauj jods! Vai Bārnijs Beilers kaut ko paveicis vai nē? Vai ir kāda jēga vilcināties? Vai ari ir pārāk daudz briesmu? — Četros, — Mordons piekrita.

1

Minerālūdens.

2

Tels no amerikāņu rakstnieka Vašingtona Ervinga (1783-1859) stāsta «Leģenda par dusošo gravu».

3

Amerikāņu komiķis, pazīstams arTonight Show.

4

Amerikāņu humoristiskutalk show vadītājs.

5

Angļu vai.Organisation of Petroleum Exporting Countries «Degvielas eksportvalstu organizācija».

Angļu vai.fun — «jautrība, joks» (te arī saīsinājums — Fredriks Urbāns Nūns).

6

Indiāņu gliemežvāku kakla rotas, ko lietoja kā naudu, tagad tas ir amerikāņu slengs vārdam «nauda».

Reinbeika. Ko gan tā nolādētā sieviete dara Reinbekā? Līdz šim sagaidījusi trīs vilcienus, un ko tālāk?

Vakar, kad Bārnijs bija pārmeklējis Pegas Brisko dzīvokli un no jauna pārliecinājies, ka Fredijs Nūns tur patiešām dzīvo, aizsūtīja advokātu Lītu projām un tad lēni un ar nolūku apbraukāja tuvāko apkārtni. Viņš jau agrāk no Automašīnu reģistra bija ievācis ziņas par Mārgaretas Elizabetes Brisko vārdā reģistrēto, Beiridžā pierakstīto busiņa firmu, modeli, krāsu un numuru, bet tagad atlika vienīgi to atrast.

Bet tas prasīja daudz vairāk laika, nekā viņš bija gaidījis. Vairāk kā pēc stundas viņš ieraudzīja to nolādēto busiņu — tik pašapmierinātu, kautrigu, nemanāmu un drošu, iespraukušos stāvvietā blakus vietējam ugunsdzēsības iecirknim. — Nolādēts, Fredij, — skaļi iekliedzās Bārnijs, braukdams garām un plati uzsmaidot busiņam aiz dzelzs žoga. — Esi visai apķērīgs čalis, Fredij. Es arī.

Bārnijs novietoja savu mašīnu puskvartālu tālāk, tad no cimdu nodalījuma izņēma izsekošanas raidītāju, ko pirms vairākiem gadiem bija nozadzis no Organizētās Noziedzības daļas noliktavas tādām vajadzībām kā šī. Izsekošanas raidītājs sastāvēja no divām daļām — sīciņas kupolveidīgas, melnas ierīces ar vienu lipīgu pusi, kad noplēsa lentu, un plakanas metāla kastītes tādā formātā un lielumā kā televizora pults, taču pults pogu vietā bija apaļa kompasa skala. Atstājot kompasu cimdu nodalījumā, Bārnijs iebāza raidītāju kabatā un devās pastaigā.

Ugunsdzēsības iecirknī Bārnijs stādījās priekšā kā papildspēku pastāvīgais biedrs. Viņš paskaidroja, ka zilāToyota šodien agri iekļuvusi sadursmē ar mašīnu, ko vadījis labi pazīstams mafijas boss, un ka Organizētās Noziedzības vienība mēģināja atrast šoToyotu, lai pateiktu tās šoferim, ka viņš varētu saņemt daudz smagāku sodu, nekā viņš gaidījis. Nē, Bārnijam nebijaToyotas mašīnas numura, bet tāda paša modeļaToyota , kas atbilda aprakstam, bija novietota stāvvietā līdzās tam tur busiņam. Vai nekas nenotiktu, ja viņš to apskatītu?

Toyotas īpašnieks, jauns, sarkanmatains īrs, kam vakarnakts paģiras karājās virs galvas līdzīgi kā indīgas gāzes uzbrukums, apgalvoja Bārnijam, ka viņa braucamais nav iekļuvis nekādās sadursmēs, bet lai jau ejot un skatoties. Bārnijs patiešām devās un nopētījaToyotu no visām pusēm, pa ceļam pielīmējot raidītāju pie Pegas busiņa karkasa. Tad pateicās ugunsdzēsējiem par palīdzību un atstāja ugunsdzēsības iecirkni.

Visu pēcpusdienu un vakaru Bārnijs nosēdēja savā mašīnā, kas bija novietota tā, lai varētu saskatīt Pegas Brisko māju, bet visu pēcpusdienu un vakaru nekas nenotika. Viņam radās daudz laika pārdomām, un viņam pielēca, ka ir iejaukts nedaudz dīvainā lietā. Ja jau kāds meklē neredzamu cilvēku, tad tas nav izdarāms ar parastiem paņēmieniem. Piemēram, jāaizmirst personas apraksti. Jāaizmirst izsekošana pa ielām. Viss, uz ko var cerēt — drošības labad jānoskaidro, kur viņš atrodas, tad tā vieta jāaizslēdz un tad, kad esi pārliecinājies, ka viņš ir nožogojumā, no kurienes nevar izkļūt, jāizsaka piedāvājums.

Bārnijs ļoti skaidri zināja, kāds būs viņa priekšlikums, kad pienāks laiks to izteikt, un domāja, ka zina, kā panākt, lai Nūns tam piekrīt. Viņa piedāvājums bija ļoti tiešs: terora akts. Aizmirsīsim rūpniecisko izspiegošanu, slapstīšanos ap cigarešu kompāniju sapulcēm, visas šīs sīksīkās lietas. Piemēram, tie divi puiši, kam viņš nemitīgi maksāja, lai viņi savus pierādījumus par Bārniju paturētu pie sevis. Un abi vēl aizvien bija dzīvi tikai tāpēc, ka Bārnijs Beilers būtu vienīgais aizdomās turamais, ja viens no viņiem tiktu nogalināts. Prokuratūra jau pašlaik šiem cilvēkiem mēģināja piesieties, ceribā piespiest viņus Bārniju nodot, un viņš to zināja. Tiec no viņiem vaļā, un neviens vairs nekad nespēs izvirzīt apsūdzības rakstu pret Bārniju Beileru; neviens nekad.

Bet kā to izdarīt? Kā novākt mīļos, vecos draugus? Bārnijs mēnešiem ilgi bija pārdomājis šo problēmu. Pats to nevarēja darīt; viņi tūlīt viņu savāktu. Kuru gan viņš varētu nolīgt, kas nebūtu pret viņu, nesaceļ traci pret viņu, nepārdotu viņupašu pretīgo motīvu dēļ.

Bet ja pašam būtu neredzams puisis un ja šim neredzamajam puisim būtu liela ģimene, ko viņš mīlētu, un meitene, ko gribētu aizstāvēt, un, ja pats gribētu, varētu pat nokļūtEiropā , drošs, tīrs un pilnīgi nenotverams, tikmēr tie divi bīstamie veči būs aizgājuši pie tēviem. Un ari pēc tam Nūns būtu noderīgs. Pateicoties darbam, saprotams, Bārnijs bija iepazinis dažus organizētās noziedzības vīrus, un šie ļaudis allaž meklēja tīru ķērienu. Varbūt padalīties ar Frediju Nūnu. Kāpēc gan ne? Par naudu, ko no šī mazā kuņas bērna iegūtu, varētu aiziet pensijā.

Vienīgā aizķeršanās, ko Bārnijs saskatīja, vēl bez tam, ka Nūns vispirms bija jāatrod, bija tā, ka vardarbība šī puiša MO1 nekad nebija pastāvējusi. Bet tas nekas, katrs irspējīgs uz vardarbību. Nūns nekad nebija sajutis šādu vajadzību, un tas arī viss-

Bet tikmēr pirmais solis vēl aizvien bija jāsper. Jāatrod Nūns un jāieslēdz. Un tā, Bārnijs sēdēja savā mašīnā, kamēr lēna jūnija krēsla nolaidās pār Beiridžu, un vēroja Pegas Brisko dzīvokli, bet pilnīgi nekas nenotika. Būtu jauki, ja viņa iznāktu ārā, vai ne? Būtu vēl jaukāk, ja durvis atvērtos unneviens neiznāktu. Bārnijs tieši to arī gaidīja, cerēdams uz brīnumu.

Bet nekā, tas nenotika. Ap astoņiem viņš aizbrauca līdz ātrās apkalpošanas ēstuvei, atceļā nobrauca gar ugunsdzēsības iecirkni, busiņš vēl arvien bija turpat, atkal ieņēma savu vietu, novietojot mašīnu tur, no kurienes varēja novērot Pegas Brisko ārdurvis.

Mazliet pēc deviņiem viņš piezvanīja uz mājām, sievai pateica, ka ir norīkots uz vakti, un vajadzības gadījumā viņa var zvanīt uz mašīnas telefonu. Ap desmitiem piezvanīja savai mīļākajai Manhetenas Rietumu Septiņdesmit devītajā ielā un viņai pateica, ka droši vien ieskries ap pusnakti, un nebūtu slikti ja būtu pagatavotas jaukas, nelielas vakariņas? Un vienpadsmitos trīsdesmit viņš atslēdzās.

Bārnijs ļoti cerēja, ka par viņa rezerves mašīnu neviens nezināja. Viņš to turēja dzīvojamās mājas garāžā vienu kvartālu tālāk aiz savas mīļākās mājas, viņš bija piekukuļojis sētniekus un nu viņam bija atslēgas, kas noderēja, lai ar liftu nobrauktu no mīļākās dzīvokļa līdz pagrabam, izietu pa vairākām aizslēgtām durvīm un vienu šauru, vaļēju eju, un galu galā nonāktu garāžā. Ja inspektori novēroja viņa mīļākās dzīvokli, viņiem vienkārši bija jāpieņem, ka viņš visas dienas pavada laupīdams, kamēr viņi sēdēja mašīnās, iekrauti papīra krūzītēs. Lieliski, jūs drātētāji.

Bārnijs un viņa rezerves mašīna, kas bija nenosakāma izskata Chevy Impala, sasniedza Beiridžu mazliet pirms pusdeviņiem nākamajā rītā, un busiņš vēl aizvien stāvēja turpat. Viņš stūrēja Brisko mājas virzienā, lai novietotu tur mašīnu, tiklīdz to bija izdarījis, viņa iznāca viena pati, nu, varbūt, ne gluži viena, un devās uz ugunsdzēsības iecirkņa pusi.

Beidzot. Bārnijs novietoja raidītāja kompasu uz aizsargspārna un gaidīja; šī lietiņa raidīs zemu dūkoņu, tiklīdz sakustēsies, un viņam būs iespēja tam sekot, neesot tā redzeslokā.

Dīvaini, viņš nodomāja gaidīdams dūkoņu, cik ātri var pierast pie neiespējamības. Pirms nedēļas viņš būtu strīdējies, ka nav tāda lieta kā neredzams cilvēks, tie bija vecu fdmu mēsli. Bet no vairākiem nopietniem cilvēkiem viņš tikai dzirdēja apgalvojumus, kaeksistē neredzamais cilvēks, un viņi bija gatavi izdot nopietnus līdzekļus, lai viņu atrastu, un šaubas izzuda kā… nu labi, kā neredzamais cilvēks.

No tā var secināt, ka nav prātīgi apšaubīt reālo pasauli, vai ne? Tāpēc ka to darot, var nonākt trako namā, vai tad ne? Tieši tā.

Dūkoņa. Bārnijs iedarbināja mašīnu. Dūkoņai, busiņam attālinoties, vajadzēja kļūt vājākai, bet tā palika skaļāka, tāpēc Bāmijs izslēdza motoru un ieraudzīja, ka busiņš tuvojas, Brisko sēžot pie stūres. Viņa apstājās pie savas mājas, atvēra busiņa sānu durvis un tad, staigādama iekšā un ārā no busiņa uz dzīvokli, stiepa smagus koferus un dzērienu veikala kastes.

Okei! Vērtīgs atklājums! Bārnijs sēdēja un skatījās, smaidīdams līdz ausīm, visai drīz Brisko aizcirta durvis, apsēdās pie stūres un aizbrauca. Bārnijs nogaidīja,līdz viņa pazuda no viņa skatiena, tad sekoja.

Un tagad Reinbeka, deviņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pie Hudzonas upes, sena ostas pilsēta, kad upes satiksmei bija kaut kāda vērtība. Pega Brisko kā tāds pasta balodis traucās tieši uz šejieni — no pilsētas uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad uz rietumiem līdz upei. Bārnijs visu ceļu turējās neredzams, ieklausoties raidītāja dūkoņā un pētot kompasu, un tikai tad, kad iebrauca pašā Reinbekā, — viņa priekšā bija piecas mašīnas, atkal ieraudzīja busiņu pie pilsētas vienīgajām satiksmes gaismām. Viņš apsvēra iespēju novilkt laiku, līdz iedegsies sarkanā gaisma, bet pie velna. Pilsētā bija diezgan daudz iespēju paslēpties satiksmes plūsmā, pat ja tajā meklēja sekotāju, un bija skaidrs, ka viņa to nedarīja.

Izbraucot cauri Reinbekai, viņi nonāca vēl mazākā tās priekšpilsētā — kraujainā ciematā Reinklifā, kur ducis reižu dienā ceļā uz Albāniju, Bufalo un Monreālu pieturAmtrak2 vilcieni no Ņujorkas. Pati stacijas ēka atradās pusceļā uz stāvas nogāzes, virs tās pacēlās maza, pilna stāvvieta, un lejup vedošs iebraukšanas ceļš, kas bija aizsprostots ar stāvošām mašīnām. Busiņš nobrauca pa to un starp citām mašīnām atrada sev nišu, kur augšpusē ietves malā Bārnijs piestāja, no kurienes caur novietotajām mašīnām viņš varēja vērot, kaut tik tikko saredzēt busiņu.

Kādas divdesmit minūtes nekas nenotika, bet tad likās, ka pienācis vilciens, jo pēkšņi lejā pie stacijas ēkas parādījās cilvēki, varbūt kādi divi duči, stiepdami savu bagāžu. Bārnijs redzēja, ka Brisko izkāpj no busiņa, atver tā sānu durvis un atspiežas pret priekšējām durvīm tā, it kā gaidītu bērnu beisbola vienības komandu. Interesanti: ko tā sieviete tur domā darīt?

Pēdējie pasažieri iznāca no stacijas, lai sasveicinātos ar draugiem vai iekāptu savās mašīnās vai divos taksīšos, kas bija ieradušies pēdējā brīdī. Brisko nogaidīja vēl kādu laiciņu, tad aizvēra busiņa slīdošās durvis, apsēdās pie stūres un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukusi. Bārnijs nogaidīja, kamēr viņa nozuda skatienam, apmeta loku un sekoja, lai noskaidrotu, kur viņa brauc.

Pusdienās. Reinbekas galvenajā ielā atradās kafetērija, un tieši tajā ari viņa bez kādas steigas iegāja, ne par ko nerūpēdamās. Nolādēts.

Bārnijs tuvumā nevarēja atrast nevienu citu ēstuvi, un tā kā viņa pazina viņu pēc izskata, viņš nevarēja iet tur, kur bija viņa, tāpēc aizbrauca līdz universālveikalam un kulinārijas nodaļā nopirka sviestmaizi un kafiju, ko notiesāja mašīnā. Dari kaut ko, Peg, viņš domāja. Dari kaut ko.

Viņa kaut ko arī izdarīja. Pēc pusdienām viņa iekāpa busiņā un atgriezās nolādētajā dzelzceļstacijā. Šoreiz gaidīšana ilga pusstundu, tad tie, kas izskatījās pēc tiem pašiem diviem dučiem pasažieru kā iepriekš, parādījās, veica tās pašas darbības, ko agrākie, un nozuda. Un Brisko atkal atvēra busiņa sānu druvis un gaidīja. Un atkal, tiklīdz visi pasažieri bija nozuduši, viņa aizvēra durvis un iekāpa busiņā.

Taču šoreiz nebrauca projām. 1a vietā atpakaļgaitā iebrauca stāvvietā, kas tikko bija atbrīvojusies, un, kad Bārnijs izkāpa noImpalas, lai ieņemtu vietu, no kurienes viņu varēja redzēt, viņa sēdēja pie stūres un lasīja žurnālu. Vai gaidīja nākamo vilcienu? 1a tam būtu jābūt.

No stacijas uz leju aizstiepās kāda cita sānu ieliņa, un kad Bārnijs devās pa to lejā, Brisko no savas vietas nevarēja viņu redzēt, viņš atklāja, kā jau bija domājis, ka stacijai ir cita ieeja. Tur iegājis, viņš dabūja vilcienu saraksta kopiju un to aiznesa līdzImpalai, lai varētu to izpētīt un saprast, kas notiek.

Okei. Spriežot pēc saraksta laikiem, pirmie divi vilcieni, kurus viņa gaidīja, bija ceļā uz ziemeļiem no Ņujorkas. Un tad Bārnijs saprata saprata visu līdz pēdējam. Šis kuņas bērns ieradies vakar!

Kad viņi ar Litu bija uzradušies. Nūns bija aizmucis, neredzams, un norunājis šodien te tikšanos ar Brisko.Amtrak no Ņujorkas veda neredzamu cilvēku. Bezbiļetnieku.

Ceru, ka kāds šim izdzimtenim uzsēdīsies virsū.

Labi. Tagad Bārnijam atlika tikai gaidīt līdz brīdim, kamēr Brisko no šejienes aizbrauca, bet tad viņšzinās, ka viņas busiņā ir Fredijs Nūns. Tad, viņiem nemanot, sekos,vienalga kur viņi slēpjas šajā ziemeļu zemē. Vai nav pats pēdējais laiks? Žēl, ka nebija sniega.Tas šim nolādētajam neredzamajam cilvēkam samazinātu pārvietošanās iespējas.

Bārnijs izpētīja sarakstu un secināja, ka nākamais vilciens no Ņujorkas pienāks ne vēlāk kā pēc divām ar pus stundām. Velns. Okei, viņam ir pieredze garās vaktīs. Ja Brisko to varēja, tad kāpēc ari ne Bārnijs.

Tomēr, vai viņam šeit visu nolādēto laiku bija jāsēž? Nē, taču. Tāpēc atkal apmeta loku un devās uz Reinbeku, kur ieturējās otro reizi ēstuvē, kur Brisko bija pusdienojusi, un tad pa telefona automātu ar kredītkarti, par ko acīgie policisti nemaz nenojauta, apzvanīja vairākus, lai nokārtotu rēķinus ar savu pasauli. Viņš piezvanīja Organizētās Noziedzības nodaļai un paziņoja, ka ir Bruklinā, lai izsekotu dažus iespējamos faktus par Paviolu ģimeni. Viņš piezvanīja sievai un paziņoja, ka zvana no biroja, bet tūlīt atkal jādodas uz vakti policijas mašīnā, tātad, tur nav telefona, tāpēc viņš piezvanīs tad, kad piezvanīs. Viņš sazvanījās vēl pāris reižu citu lietu sakarā, ko viņš bija ievārījis, bet neizklausījās, ka būtu kaut kas, par ko būtu vērts uztraukties. Tad aizgāja līdz laikrakstu kioskam uz stūra, kur nopirka četrus žurnālus, divus laikrakstus un divas vispārējās apkārtnes kartes.

Atgriezies dzelzceļstacijā, vēlreiz pārliecinājies, ka Brisko un busiņš ir vēl turpat, viņš apmeta loku un novietoja mašīnu kvartāla augšā, kas bija ārpus viņas redzesloka, un uz stūres izklāja kartes, lai noskaidrotu, kur atrodas un uz kurieni viņi visi varētu doties.

Pats pirmais, ko viņš pamanīja, bija liels tilts, kas atradās tikai pāris jūdzes uz ziemeļiem, un to, ka upes otrā krastā nebija nevienas vilciena piestātnes. Tatad, Brisko varētu būt ieplānojusi Nūnu nogādāt kaut kur tur. Bet ne pārāk tālu, jo tad šī nebūtu īstā pietura.

Pabeidzis pētīt kartes, viņš izšķirstīja abus laikrakstus un gatavojās atšķirtPlayboy, lai apskatītu galantērijas preču piedāvājumu, kad jauns mašīnu izvirdums no dzelzceļstacijas lika viņam noprast, ka pienācis nākamais vilciens no Ņujorkas. Nometis žurnālu, viņš gaidīja un skatījās, bet pēc tain, kad pēdējās mašīnas un taksīši bija atbraukuši un aizbraukuši, busiņš vēl arvien nebija parādījies.

Bārnijs izkāpa noImpalas un atgriezās vietā, no kurienes varēja noskatīties uz ceļu, bet tas bija turpat, vēl arvien tajā pašā vietā, Brisko sēžot pie stūres. Velns parāvis. Viņš devās atpakaļ uz mašīnu, lai ieskatītos sarakstā, un līdz nākamajam vilcienam bija jāgaidavēl trīs stundas. Nolādēts, vietējiem vajadzētu sūdzēties, viņiem tas tiešām būtu jādara, lai saņemtu labāku apkalpošanu.

Bārnijs gandrīz to nokavēja. Viņš bija tikko paņēmisPlayboy, kad neliela kustība pievērsa viņa uzmanību, atpakaļskates spogulī ieskatoties, viņš atpazina Brisko, kas virzījās pa ielu uz augšu, apstājoties tās galā, paveroties pa kreisi un labi, tad nogriezdamās pa labi, paejot garām augšējai autostāvvietai.

Kas tad nu? Bārnijs skatījās spogulī, Brisko devās tieši pa to pašu ceļu, kur viņš pirms kāda laika, līdz nākamajam krustojumam, tad pa labi līdz stacijas sānu ieejai.

Viņam bija jāzina, kas notiek, bet viņam jābūt ari nolādēti uzmanīgam. Izkāpis noImpalas, devās uz stacijas pusi, viņai sekodams. Rīri mašīnām, kas bija novietotas augšējā stāvvietā, viņš tālumā krustojumā varēja saskatīt viņas pakausi. Viņš turējās atstatus līdz bridim, kamēr viņa nozuda gar ēkas stūri, tad sekoja, un, kad viņš nonāca līdz stūrim, viņa jau bija tālu lejā, ejot tikai taisni. Aiz dzelzceļstacijas iela pārtapa tādā kā gaisa tiltā, kas noveda pie zema mūra ar asu pagriezienu pa kreisi, aizvijoties uz leju. Labajā pusē bija novietotas vēl vairākas mašīnas; Brisko devās pa ielas vidu līdz tās galam, tad pagriezās pa kreisi.

Tiklīdz viņa nozuda skatienam, Bārnijs rikšoja uz priekšu. Viņš redzēja, ka gaisa tilts aizstiepjas pāri sliedēm un ka kreisais pagrieziens pārgāja šosejā, šoreiz tādā kā tiltā vai uzbrauktuvē lejā pa nogāzi līdz laivu nolaižamajai vietai upē. Tur stāvēja daži busiņi un pikapi ar pieāķētām tukšām laivu piekabēm Brisko devās tieši tur.

Vai Bārnijs bija kļūdījies? Vai viņa gaidīja, ka Nūns atbrauks ar laivu? Vai vēl sliktāk vai viņš jau bija ieradies,un viņidosies projām ar laivu? Tas būtu īsts trieciens pa pakaļu.

Bet, nē. Pēc brīža Bārnijs saprata, kas notiek. Brisko vienkārši nosita laiku, tas arī viss, apskatot apkaimi, gaidot nākamā vilciena pienākšanu. Par to Bārnijs viņu nevarēja vainot.

Katrā ziņā, lai būtu drošs, turpināja viņu novērot. Brisko nogāja līdz laivu ielaišanas vietai, brīdi pastaigājās, vēroja upi, zaļās klintis un baltās, lielās savrupmājas upes pretējā krastā, bet Bārnijs atspiedās pret sienu gaisa tilta galā un saulē melnajā žaketē, viņu vērojot, viņam palika karsti.

Viņa tur pakavējās varbūt vēl piecas minūtes, tad pagriezās un uzsāka garo, nogurdinošo ceļu augšup pa nogāzi, bet Bārnijs atkāpās visu ceļu gabalu līdz pašam stūrim, garām autostāvvietām, nogaidot kamēr viņa nogriežas, tad panāca atkal atpakaļ, aizlavīdamies līdz stacijas iebraucamajam ceļam, un gaidīja pavīdam atkal viņas galvu pār novietotajām mašīnām, bet tā neparādījās.

Viņš gaidīja. Viņš sapīka. Viņš skatījās uz asfaltēto laukumu stacijas priekšā, kur bija novietots busiņš, bet tad viņa iznāca no ēkas. Viņa vienkārši nebija iepriekš zinājusi par sānu ieeju, tas arī viss.

Okei. Visiem pārtraukums. Bārnijs devās atpakaļ uz savu mašīnu, apsēdās pie stūres, paņēmaPlayboy, un garām pabrauca busiņš.

Kas? Nolādētais dūcējs nedarbojās! Un tieši tagad tam vajadzēja sabojāties, kāda nejēdzība! Sapratis, ka nu viņam būs jāseko mašīnai, neizlaižot to no redzesloka, šī doma viņam nemaz nepatika, Bārnijs ātri iedarbināja motoru, pārslēdza ātrumu un mašīna devās uz priekšu, krakšķ, krakšķ, uz priekšu,krakšķ, uz priekšu. Jūdzi stundā. Lēnāk. Un kratījās kā negudra.

Bārnijs piespieda bremzes.Izdzimteņi. Viņš jau zināja, bet tik un tā izkāpa noImpalas, kamēr busiņš jau pazuda aiz līkuma tālumā.

Visas četras riepas. Plakanas. Sagrieztas. Un mazliet vēlāk, kad viņš pacēla savas kartes, laikrakstus un žurnālus no priekšējā sēdekļa, zem tiem, tikpat kā jaunu, atrada izsekošanas raidītāju.

—    Man nepatīk, ka tas vecis sēž mums uz kakla, — sacīja Fredijs.

Viņš vēl arvien busiņa aizmugurē ģērbās, tāpēc Pega nenovērsa

acis no Reinbekas vienīgajām satiksmes ugunīm, kas pašlaik bija sarkanas, bet viņai priekšā bija divas mašīnas.

Viņa teica: — Viņš mums vairs nesēž uz kakla, Fredij. Tu par to parūpējies.

—    Nolādēti labi, ka tie čaļi tev brīdināja par viņu.

—    Jā, tā ir.

Čaļi bija ugunsdzēsēji, kas, viņai šorīt atnākot pēc busiņa, bija pastāstījuši par kruķi, kurš bija ienācis tik bezjēdzīgi gvelzdams, ka neviens nebija ne mirkli noticējis, un tāpēc visi vēroja kruķi, kas, domājams, nepalaida garām bez ievērības ziloToyotu un acīmredzami bija izrādījis pārāk lielu interesi par Fredija un Pegas busiņu, un varbūt viņai par to vajadzētu zināt. Kruķis, pēc viņu aprakstiem, bija tas sīkstais policists, kas vakar bija iegriezies viņas dzīvoklī kopā ar advokātu Lītu.

Ta kā ugunsdzēsēji bija viņu brīdinājuši, viņa bija ārkārtīgi modra, vienlaicīgi viscaur pētot apkārtni, atgriezās dzīvoklī, lai savāktu mantas, kas jāņem līdzi uz ziemeļiem, un tieši tāpēc viņa bija ievērojusi viņu slēpjoties tajā lielajā, izbalējušajā zaļajāChevy, kas izskatījās pēc veca dušas aizkara vai kā tamlīdzīga un kas bija novietots puskvartālu tālāk no viņas dzīvokļa. Man būs kaut kā no viņa jātiek vaļā, viņa domāja, iedarbinot busiņu.

Bet tad viņu vairs nemanīja. Vai viņa būtu tik viegli to pazaudējusi? Viņa brauca lielu gabalu uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad pa vietējo ceļu līdz Reinbekai un tā ne reizi ari viņu neredzēja. Līdz pēkšņi, kad bija apstājusies pie šīm pašām satiksmes gaismām, viņš atkal uzradās viņai aiz muguras — viņus šķīra tikai dažas mašīnas.

Tad viņa beidzot saprata, ko viņš vakar bija darījis ugunsdzēsības iecirknī: uzlicis mašīnai kaut kādu raidītāju. Par katru jaunu policijas tehnoloģijas ierīci pilsoņi tūlīt pat uzzina no policijas TV šoviem, tāpēc arī Pega zināja visu par izsekošanu no attāluma ar radio raidītāju palīdzību. Tagad, kad bija atradusi šo kruķi viņa noplukušajā, zaļajā

Chevy aiz viņas, viņai nebija ne jausmas, ko ar to iesākt. Viņa nolēma, ka par to būs jāizšķiras Fredijam, un no tā briža policistu un viņa mašīnu ignorēja.

Vispār jau ilgi bija gaidīts, pavisam — trīs vilcieni, kad beidzot izdzirdēja čukstu savā ausī: — Cau, Pega. Tad busiņš salīgojās, tātad viņš bija iekāpis.

Atvieglota un laimīga, ka ir atkal kopā, Pega, smaidīdama kā idiote, aizvēra busiņa durvis, apgāja tam apkārt, ieslīdēja pie stūres, kļuva nopietna un sacīja: — Fredij, viņš man sekoja, viņš kaut ko piestiprināja busiņam.

—    Vakardienas kruķi?

—    Tikai viens no viņiem ir kruķis. Viņš ir tur — tajā vecajā zaļo pupiņu krāsasChevy.

—    Un viņš mašīnai piestiprināja raidītāju?

—    Tam būtu jābūt viņam.

—    Ej un pastaigājies kaut kur kādas piecas minūtes, — teica balss aiz viņas. — Pacenties, lai viņš tev sāktu sekot. Es to visu nokārtošu.

Ta viņa devās pastaigā, un detektīvs viņai sekoja, Fredijs to nokārtoja, un tagad, kad viņa gaidīja, līdz Reinbekas satiksmes gaismās iedegsies zaļā gaisma, Bārts Simpsons piecēlās un apsēdās viņai blakus, jautādams: — Tikai viens no viņiem bija kruķis?

Iedegās zaļā gaisma; satiksme sakustējās. Braucot cauri pilsētai un tad cauri laukiem, Pega viņam izstāstīja savu piedzīvojumu un tad prasīja: — Un kā tev kopš vakardienas gājis?

—    Dīvaini, — viņš atbildēja. — Braucu ar pazemes dzelzceļu uz Manhetenu — tur lejā ir tik netīrs, Peg, ka pēc kāda laika varēja pamanīt manas kājas, šķiet, ka pāris bērneļu manas kājas patiešāmredzēja…

—    Tam vajadzēja būt diezgan šausmīgi.

—    Labi, ka nebija maksimumstunda. Izkāpu Taimskvērā, tad aizgāju uz filmu un kājas nomazgāju vīriešu tualetē…

Viņa viltīgi iejautājās: — Un nevis sieviešu tualetē?

—    Es tiešām nezinu, kāpēc man tas neienāca prātā, — viņš atbildēja. Bārta Simpsona seja raudzījās visā nopietnībā. — Lai nu kā, es tur nosēdēju un noskatījos kādu Volta Disneja filmu piecas reizes. Tu nevari iedomāties, Peg, tu vienkārši nevari to iedomāties, pēc kāda laika smiekli pavisam nenāk, ja jāskatās uz slapju medību labradoru furgontipa vieglajā automašīnā ar sešiem sīkajiem un sazāļotu aktrisi. Un katrreiz, kad ieraugi mājas krāsu bundžu, tu iesaucies: Ak, nē, atkal jau.

—    Neizklausās neko patīkami.

—    Viņiem vajadzētu izmainīt vērtēšanas sistēmu, — Bārts sacīja. Vajadzētu būt 2D vērtējumam filmām, kas ir Tik Stulbas, ka tās nav iespējams skatīties.

-Ta varētu piesaistīt daudz vairāk cilvēku, ieminējās Pega. īpaši tūristus.

—    Viņiem tāpat tās būtu diezgan labas, Fredijs atbildēja. Beidzot pēc piektās reizes filma beidzās, visi devās uz mājām un es naktī labi izgulējos.

—    Kino krēslā?

—    Nē, nē, vadītāja birojā bija jauks dīvāns. Smaržoja pēcDr Pepper, tas arī viss. Naktīs popkorna mašīnas viņi pārklāj ar putekļu audumu, daži noderēja kā palagi un sega, un bija diezgan jauki.

—    Priecājies, ka neviens neienāca.

—    Pirmais seanss ir pusdienas laikā, viņš teica. Biju piecēlies jau krietni pirms tam, paēdu brokastis pie pārtikas stenda un jau biju prom, kad viņi atslēdza durvis, un pirms mani atkal sagrāba Disnejs.

—    Un gāji uz dzelzceļstaciju?

—    Biju ceļā, viņš apgalvoja, bet pilsētas ielas ir taču tikpārblīvētas , kā zini, un šajā gada laikā viņi visi izskatās pēc eiropiešiem, runājot visās tajās valodās, un viņiemnemaz nav radara, triecas viens otrā. Turklāt viņi cits citu redz. Man bija jānoiet kādi piecpadsmit kvartāli līdz Pensilvānijas stacijai un manīju, ka to nespēšu, tāpēc ielavījosMacj's universālveikalā, uzgāju augšā līdz mēbeļu nodaļai un atkal aizmigu tur uz kāda dīvāna, un pamodos, kad kāda resna dāma uzsēdās man virsū.

—    Nē, taču!

-Jā. Viņa iekliedzās un es tāpat, bet caur viņas kliegšanu neviens nedzirdēja manējo, un tā no turienes izbēgu, bet viņa sūdzējās, ka tas bijisvisgrumbainākais dīvāns, kādu vispār savā dzīvē redzējusi.

—    Varu iedomāties. Un ko tu darījipēc tam?

—    Nonācu Pensilvānijas dzelzceļstacijā vēl kādā ļoti netīrā vietā -tici man — un izpētīju, kad ies nākamais vilciens, un tas bija vairāk kā pēc stundas…

-Tie pārāk bieži nekursē, Pega piekrita. Es domāju, ka jāceļo būs, galvenokārt, ar mašīnu.

—    Kas attiecas uz mani, pilnīgi noteikti, — Fredijs teica. — Katrā ziņā mēģināju turēties nost no ceļa, bet dzelzceļstacijās cilvēki vienkāršiskrien, un kur vien es mēģināju iet, tieši pa turieni kāds gribēja skriet, tāpēc visbeidzot paslēpos aiz kāda bezpajumtnieka, kas bija atspiedies pret sienu, un, kad viņš nejauši paliecās atpakaļ un uzdūrās man, es teicu, lai nejaucas citu darīšanās.

—    Tu ar viņurunāji?

—    Es biju noguris, bēguļojot cilvēkiem nost no ceļa, Peg. Tāpēc teicu: Dariet savu darbu, neuztraucieties, ka stāvu jums aiz muguras, es jūs netraucēšu, dariet vienkārši savu darbu, — nē, neko lielu jau viņš nedarīja — tikai turēja uz papes gabala uzrakstītu lūgumu un izstieptu lietotu plastmasas kafijas krūzīti, lai cilvēki iemestu divdesmit piecu centu monētu, ko viņi lielākoties nedara.

—    Bet ko viņšdarīja, — Pega vēlējās zināt. — Kad tu ar viņu runāji, un viņš tevi nevarēja redzēt?

—    Nu, vispirms satrūkās…

—    Dabiski.

Un tad sabēdājās, pakratīja galvu un sacīja: — Atgriežas manas vecās vainas. Man bija tik ļoti labi. Un nu manas vecās vainas atkal atgriežas.

—    Vai, — Pegu tas nomāca, — man žēl tā vīra.

—    Man arī, — Fredijs piebalsoja. — Es jau viņam sacīju: «Jums vajadzēja dzert zāles, kas jums tika izrakstītas.» Un viņš atbildēja: «Zinu, zinu.» Bet tad man bija jāiet uz vilcienu un vēl ieteicu viņam: «Dzeriet savas zāles, un jūs vairs nekad netraucēšu. Sarunāts?» Un viņš atbildēja: «Jā, jā.» Tad viegli papliķēju viņam pa muguru, un viņš ieplēta acis jo plati, kad devos projām. Viņš palika domājot, tā ka es varbūt izdarīju kaut ko labu, Peg.

—    Tas jauki, — Pega atbildēja. — Tas nu gan bija jauki no tevis, Fredij.

—    Nu, un tad es iekāpu vilcienā, — Fredijs turpināja, — un tas bija tikai pa pusei pilns, man nebija nekādu grūtību atrast sev sēdvietu, un te nu es esmu, ja neņem vērā, ka esmu izsalcis. Esmu tikai brokastojis ķinītī.

—    No tā izriet, lūk, kas — sacīja Pega. — Tu man neteici, ka pārtika tevī uzreiz nepazūd.

—    Ai, ai. Vakar, ko? -Jā.

—    Man likās, ka tu to negribi zināt.

—    Tev bija taisnība. Bet tagad gribu. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai tā, nu, izgaistu?

—    Pāris stundas, sacīja Fredijs tāds kā nokaunējies. Parūpēšos, lai to tev nekad vairs neatgādinātu, Peg. Zini, nebūtu tie detektīvi uzradušies…

—    Zinu, Fredij, viņa atbildēja. Tu jau centies, es to zinu.

—    Paldies, Pega.

—    Bet drīz vien būsim mājās. Viņi brauca cauri spoži zaļai jūnija ainavai, kas bija kalnu ieskauta, sīkiem, nelieliem baltiem ciematiem, sarkanām kūtīm, pļavu puķēm ceļmalās, laukos manīja zirgus, ganības, vienā laukā pat ganījās aitas; pēcpusdienas saule smaidīja pāri laukiem, kukurūzai un tomātiem, kas auga ciešās rindās; pelēkais busiņš ar Pegu Brisko un Bārtu Simpsonu devās tālāk un dziļāk ainavā. — Turpmāk, sacīja Pega, mums viss būs labi.

Pīters un Deividsuzposās apspriedei. Neveikli rīkojoties ap savus kaklasaiti un toatkal sasienot nepareizi, Deivids dīca: Nezinu, kas vainas šai kaklasaitei.

Tu esi satraucies, Deivid, Pīters paskaidroja. Viņa kaklasaite bija perfekta, viņš pašlaik iestūķējās savā bleizerī, izvelkot aproces. Nomierinies, kas tev lēcies?

   Protams, ka esmu uztraucies. Pīter, Dieva dēļ, tu arī esi satraucies, tu tikai to neizrādi, paturi sevī,zini, ka tas…

— Sasien nu savu kaklasaiti, — Pīters laipni pārtrauca. — Viss būs kārtībā.

Ar to nelielo līdzjūtību Pītera balsī pietika; Deivids nomierinājās tik daudz, lai vismaz sasietu kaklasaiti tā, lai tās gals nekarātos līdz kājstarpei, vai ari neapsegtu tikai divas viņa krekla augšējās pogas. Ielienot savā rupja auduma žaketē ar zamša uzšuvumiem uz elkoņiem, — viņa aizsargtērps atgādināja profesoru, kamēr Pītera — aristokrāta, Deivids teica: — Labi. Esmu gatavs. Lai arī kas mūs sagaida.

Pirmais, kā agrāk bija norunāts, ieradās Bredlijs Kamingfords, būdīgs vīrietis ar smilšu krāsas matiem, lielu, apaļu, atvērtu seju un tik rozīgi oranžām uzacīm, kas tik tikko bija pamanāmas. Viņam mugurā bija zils, šauri svītrots uzvalks, balts krekls, atturiga zila kaklasaite un melnas mokasīna tipa iešļūcenes ar pušķīšiem, un viņš nesa ārkārtīgi dārgas ādas diplomātu, sasveicinājās ar stingru rokas spiedienu, skaidrām acīm un bez kādiem zemtekstiem. Šis bija Bredlijs Kamingfords, ko viņi redzēja pavisam citā gaismā. Pirms tam viņi bija iepazinuši Bredliju rotaļīgā noskaņojumā, kad bija pilnīgi cits cilvēks, pavisam citā vietā.

Daudzi no Deivida un Pītera draugiem vasaru pavadīja Hudzonas ielejas vidienē pie Hudzonas pilsētas upes un uz austrumiem no tās uz Jaunanglijas pusi, bet ne pašā. Šis parasto izsmalcināto ņujorkiešu pieplūdums laucinieciskajā piena ražotāju zemē bija darījis brīnumus apkaimei, īpaši kulinārijas jomā: neparasta virkne restorānu, bet universālveikali — ak, tu, tētiņ, ar arugulu un kazas sieru, un lielisku izvēli vietējos vīna veikalos. Deivids un Pīters, pielaulāti saviem pētījumiem un laimīgi kā Dārbijs un Džoanna3, šoreiz gan — Dārbijs un Dārbijs, dzīvodami savā pilsētas mājā, nekād nebija pirkuši vai īrējuši vasaras māju laukos, bet viņi bieži pieņēma ielūgumus uz to vai citu paslēptuvi mežā, kur norises mēdza būt… vaļīgas.

Līdz šim Bredliju Kamingfordu bija iepazinuši tikai kā vasaras izbraukumu viesi, bet viņi vienmēr bija pamanījuši viņa nopietnību, kas gribot negribot allaž izpaudās, kad uzvilka nopietnas drēbes un kad ar respektu viņu uzklausīja advokāti, tiesneši un biznesmeņi.

Kad viņi nonāca tabakas advokāta Mordona Līta žēlastībā — lai arī tas šai situācijai bija pārāk stiprs vārds, un kad kļuva skaidrs, ka apkaimē nav neviena zinoša gan mistiskajā, gan atbaidošajā tieslietu pasaulēun kas pavisam droši bija viņu pusē, viens no viņiem — nav svarīgi kurš, tik tiešām nav svarīgi, atcerējās Bredliju, piezvanīja un satikās ar viņu pilsētas tirdzniecības rajonā debesskrāpja augšējā stāva birojā ar stāviem logiem un lielisku skatu uz Brīvības statuju, kas bija pacēlusi svārkus virs ostas padibenēm, — un kad bija viņu pārliecinājuši, ka,jā, tik tiešām viņiem ir nopietns pamats domāt, ka ir radījuši neredzamu cilvēku, kurš bija pakļauts tabakas firmas zemiskajiem nolūkiem, viņš bija izskatījies drūms, gandrīz bargs un jautājis: Nu, vai jūs abi gadījumā neesat bijuši muļķi, ko?

Pīters, kas nebija pieradis pie šī vairāk kā atbildīgā Bredlija, jautāja: — Vai tas ir juridisks termins, Bredlij?

Jūs taču negribat diskutēt par juridiskiem terminiem, Pīter, -Bredlijs atbildēja un rāmi skatījās uz viņu, līdz kamēr Pīters ieklepojās, novērsās un nomurmināja: — Piedodiet. Būšu paklausīgs.

—    Labāk vēlāk nekā nekad, — Bredlijs sacīja. — Pastāstiet man visu pārējo.

Ta viņi izstāstīja viņam visu, bet viņš garā, dzeltenā tieslietu blokā atzīmēja neskaitāmas sīkas piezīmes un teicās padomāt, kā varētu līdzēt. Bet visu nedēļu viņš neko nespēja izdarīt; ikreiz, kad viņi zvanīja, Bredlijam bija tās pašas ziņas: — Viņš no manis izvairās. Bet viņš to nevarēs darīt mūžīgi. Beidzot, vakar vēlu, kad viņi viņam piezvanīja — ievērojāt, kaviņš nekad nezvanījaviņiem, — sacīja: — Rīt no rīta jums draud to visu atklāt.

Ak,tikai ne to, viņi iesaucās (tieši tad viņi bija birojā ieslēguši telefona skaļruni). — Bredlij, vai esatprātu zaudējis, vai? Šī eksperimenta priekšlaicīga atklāšana padarīs mūs parizsmiekla objektiem, Bredlij, un uz visiem laikiemiznīcinās mūs šajā laukā, mums būs palaimējies, ja tiksim nopublicētiOmni\i0

—    Es jau neteicu, ka jūs to atklāsiet, — viņš satricinoši mierоgi pārlaboja.

—    Nu, bet tā patiešāmizklausījās.

Es teicu, ka rоt no rīta jumsdraud tā atklāšana, lai sevi pasargātu no Līta kunga un viņa draugu aktivitāšu neparedzamajām sekām. Man jāpiebilst, ka šo draudu izteiksiet, neņemot vērā manu ieteikumu un padomu.

Pīters un Deivids savā birojā atviegloti pasmaidīja viens otram. Viņi galu galā nebija Bredlijā vīlušies. Pīters teica: — Bredlij, jūs esat viens viltīgs vecis.

—    Nu, tad jau redzēsim, Bredlijs atbildēja, bet viņi jau redzēja

—    Bredlijs ir viens viltīgs vecis. Mordons Līts bija izvilināts no savas migas, bija ceļā uzšejieni, lai satiktos ar viņiemun arī Bredliju.

Bet vispirms pats Bredlijs. Ienāca ar savu dārgo diplomātu rokā, mundri sarokojās un ar kritisku aci apskatīja atpūtas istabu. — Vai jums nekā neērtāka nav?

Deivids cieši skatījās: —Neērtāka?

Pīters piebilda: — Mēs ar viņu šeit runājām pagājušajā reizē.

—    Acīmredzami te četriem ir par šauru, — Bredlijs sacīja, apskatot istabu, kas varētu — un bieži bija varējusi, bez kādām grūtībām ietilpināt astoņus. — Kas vēl jums ir?

—    Nu, — Deivids šaubīdamies teica, — apakšstāvā ir konferenču telpa.

—    Tiešām? Un kāda tā ir?

—    Ļoti vienkārša, Deivids viņam raksturoja. — Ērti krēsli, bet, saprotiet, līdzīga birojam. Vienā galā televizors, videomagnetofons un cita tehnika, garš četrstūrains galds.

—    Pie griestiem dienasgaismas spuldzes, — papildināja Pīters.

Nekā pie sienām. Kad galu galānoorganizēsim preses konferenci, lai paziņotu par mūsu darbu, tad tieši tur to noturēsim.

—    Izklausās lieliski, — sacīja Bredlijs, — vediet mani turp.

Un tā, uzveduši viņu augšstāvā, tagad viņi atkal to noveda lejā, kur sekretāre Šanana lasīja savus skolas lekcijas pierakstus, raudzījās ārā uz ielu un reizumis atbildēja uz kādu telefona zvanu. Pīters viņai teica: — Šanana, kad parādīsies Līta kungs, aizvediet viņu uz konferenču telpu, ja?

Viņa paskatījās uz viņu modri, ieinteresēti, bet apjukusi: — Konferenču telpu? Kur tad tā ir?

—    Kafijas istabā, — viņš paskaidrojamo tur atradās kafijas automāts.

—    Ak tā? — viņa izskatījās tikpat modra un tikpat ieinteresēta, bet vēl vairāk apjukusi. — Jūs gatavojaties uzturētiestur?

—    Jā, — viņš stingri atbildēja un sekoja Deividam un Bredlijam, kas jau bija iegājuši… konferenču… kafijas.. .preses konferences telpā.

Tur nonācis, Bredlijs skatījās laimīgā apmierinājumā. — Šī telpa ir lieliska, — viņš teica un nosvieda savu diplomātu uz galda pašu galu tieši pretī ieejai, ar televizoru, videomagnetofonu un nolaižamo ekrānu aiz sevis. — Jūs divi sēdēsiet pa labi no manis, — viņš norīkoja, — šajā pusē. Kad Līts ieradīsies, viņam būs jāsēž ar muguru pret durvīm. Cilvēki allaž jūtas nedaudz neērti svešā telpā, sēžot ar muguru pret durvīm. Vai viņi to sajūt, vai nē, neomulība pastāv.

—    Bredlij, — teica Deivids, sēdēdams viņam blakus, — jūs esat spīdošs.

Bija skaidrs, ka Bredlijs šim vērtējumam piekrīt, bet: — Redzēsim,

— noteica un atvēra savu diplomātu, bloknotu ar dzeltenu papīru un pamatīgus vākus. Apsēdieties, Pīter, viņš teica Pīteram, kas vēl arvien stāvēja, tad Bredlijs pats apsēdās un jautāja: — Pirms vēl Līts ierodas, noskaidrosim, ko īsti jūs abi gribat.

—    Gribam atgūt savu neredzamo cilvēku, — atbildēja Pīters.

—    Veselu, piebilda Deivids.

—    Un bez trokšņa, — Pīters teica.

—    Jūs arī, cik noprotu, — teica Bredlijs, virpinot pirkstos savu Mon-blāna izmēra pildspalvu, gribat saglabāt savas attiecības ar NAABOR.

—    Man nekad nav licies, ka mums ar NAABOR jebkadir bijušas kādas attiecības, — Deivids aizrādīja.

Pīters paskaidroja: — Amerikas Tabakas Pētniecības institūts mūs atbalsta finansiāli.

—    Stulbeņi, kas pieder NAABOR, Bredlijs norādīja, — kā viņu akcionāru gadskārtējos ziņojumos allaž lepni pasludina.

—    Mēs neesam akcionāri, — teica Deivids.

—    Bet neesat arī pilnīgi neieinteresēti, — Bredlijs viņiem teica. — Jūs zināt, kas jūs finansē un kāpēc. Un fakts ir tāds, ka negribat riskēt ar šīm attiecībām, lai ari kas varētu atgadīties, ņemot vērā pašreizējo situāciju.

—    Dievs, nē, — Deivids sauca. — Mēs negribam zaudēt savufinansējumu.

—    Mēs patiesībā gribam, sacīja Pīters, visu. Gribam savu neredzamo cilvēku, gribam finansējumu un gribam saglabāt savu slepenību līdz brīdim, kadmēs būsim gatavi to atklāt.

—    Jautājums ir, — sacīja Bredlijs, — kas no visa tā ir apspriežams un cik lielā mērā…

—    Nekas, — iejaucās Pīters, un Šanana ienāca, lai paziņotu: — Ieradies Līta kungs.

Bredlijs veltīja viņai lielu, mēnesim līdzīgu smaidu un, iespējams, pacēla savas neredzamās uzacis. Pieceldamies pamāja Pīteram un Deividam, lai dara tāpat, un teica: — Paldies, mīļā. Lūdzu ievediet viņu.

Viņa pakāpās atpakaļ, un ienāca Līts, nesdams savu tikpat dārgo, bet daudz vairāk apbružāto diplomātu, Pīters un Deivids stāvēja savās vietās kā necili draudzes locekļi kādā mistiskā misē, kamēr Bredlijs lieliem soļiem apgāja apkārt galdam ar izstieptu roku, kvēlojot augstsprieguma smaidam, un teica: — A, Līta kungs, beidzot satiekamies. Bredlijs Kamingfords.

Līts satvēra Bredlija roku tā, it kā tas būtu kāda kluba dalībnieku rituāls, par ko nebija pārliecināts, vai vēlas tajā iesaistīties. Tad pacēla skatu uz istabu, paskatījās uz Deividu un Pīteru un teica: — Kā redzu, esam atvadījušies no elegances.

—    Šī liekas daudz lietišķāka.

—    1a tas tik tiešām ir.

Bredlijs norādīja uz krēslu, kurā gribēja apsēdināt Lītu. — Lūdzu sēdieties, Līta kungs, — viņš teica.

—    Pateicos.

Ta kā Bredlijs atgriezās savā vietā galda galā, Līts viņam sekoja līdz pusei un ar šķietamu nepatiku apsēdās krēslā galdam pa vidu -pretī Deividam un Pīteram, ar nenoteikti veidotām durvīm aiz sevis kreisajā pusē. Deivids un Pīters — abi paskatījās uz Bredliju, lai redzētu, kā viņš uztver šo notikumu attīstību, bet Bredlijs pat neizrādīja, ka to ievērojis. Apsēdies, paņēma savu pildspalvu un, atkal Lītam uzsmaidīdams, sacīja: — Man šķiet, ka mums ir daži kopēji mērķi.

—    Tāpēc ka mums ir kopīgi klienti, — sacīja Līts.

—    Ak, ja tik vien būtu tā bēda, — Bredlijs atbildēja. — Patiesību sakot, mūsu firma jau vairākus gadus ir strādājusi NAABOR labā, bet šajā lietā, man diemžēl jāatzīst, neesam bijuši nolīgti.

Norādot uz Deividu un Pīteru, Līts paskaidroja: — Es domāju šos ārstus.

—    Nu, nu, Līta kungs, — iebilda Bredlijs. — Mēs taču nerunāsim atkal par šo nodrāzto tēmu, bet varbūt tomēr?

—    Laikam jau ne, — Līts piekrita un paraustīja plecus. — Es vēlos, lai mana nostāja ir skaidri saprotama. Palūkojies Deivida un Pītera virzienā un pacēlis rokas no galda, žestikulējot ar paceltām plaukstām tā, it kā demonstrētu palēninātu picas mētāšanu, teica: Jums kaut kas ir aiz ādas. Kaut kas, ko nevarējāt pārrunāt bez jūsu drauga klātbūtnes.

—    Mēs gribam savu neredzamo cilvēku, — sacīja Pīters.

Līta smaids varētu jūs apsaldēt. Mēs visi gribam neredzamo cilvēku.

—    Jūs viņu meklējat, norādīja Pīters. Jums ir … darbinieki, kas viņu meklē?

—    Protams.

—    Gribam būt klāt, kad viņu atradīs.

Bredlijs iejaucās: Nu, nē, Pīter, to jūs gan īpaši nevēlaties.

Pīters uz viņu pārsteigti paskatījās: — Nē?

—    Vai drīkstu?

—    Lūdzu turpiniet.

Bredlijs Lītam klāja vaļā: Deivids un Pīters šeit radīja neredzamo cilvēku kā jūsu klienta darbinieki. Lielā mērā dzīva būtne var būt īpašums, tātad, viņš ir jūsu klienta īpašums, vai arī atklājums, un tehniskie paņēmieni, ko viņš sevī ietver, ir jūsu klienta īpašums. Tomēr tieslietu prakse, medicīniskā prakse, zinātniskā prakse visas kā viens atzīst, ka, lai arī jūsu klientam pieder galīgās īpašuma tiesības vai vienalga kādas citas, kas šajā gadījumā aizstātu jau minētās tiesības, Deivids un Pīters ir pēdējie pilnvarotie, kas nosaka, kad viņu radījums ir kārtībā un piemērotsnodošanai jūsu klientam. Šajā ziņā svarigi, ka, kopš eksperimentālais objekts ievirzīja eksperimentu tā, kā to Pīters un Deivids sākotnēji nebija iecerējuši, un viņiem vēl līdz šim nav bijusi izdevība izmeklēt objektu, lai noteiktu, kādas citas neparedzētas sekas radījis šis izbojātais eksperiments, viņi vēlas NAABOR un Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam ar jūsu kā viņu aģenta palīdzību norādīt, ka eksperiments no šī brīža jāuzskata par pagaidu, nepārliecinošu un nepabeigtu un ka Pīters un Deivids pilnīgi negrib nodot jūsu klientiem jebkādu informāciju, ieskaitot informāciju par eksperimentu, bet neaprobežojoties ar pašu neredzamo cilvēku līdz brīdim, kamēr viņi būs ar saviem pētījumiem apmierināti. Viņu pienākums jūsu klientiem ir nodot tikai pabeigtu atklājumu vai izgudrojumu, pret kuru jūsu klienti varētu izbaudīt īpašuma tiesību attiecības. Atvēris biezos vākus, viņš turpināja: — Man ir vesels skaits tiesas lēmumu atreferējumu, kas norāda…

—    Ir jau labi, sacīja Līts, ar labo roku uzsitot pa Bredlija biezajiem vākiem, tādējādi liekot manīt, ka negrasās ar viņu spēlēt sunīšus.

—    Mēs ar atreferējumiem te varam ņemties, ja vēlamies, kaut mēnesi,

—    viņš teica, — bet nedomāju, ka mums būtu jātērē tam laiks, vai ne?

—    Lieliski, — atteica Bredlijs. Taču vākus atstāja atvērtus un no tiem izcēla baltu papīra saišķi. — Esmu sagatavojis ziņojumu, — viņš teica,

—    kas ieskicē tikko manis stāstīto, proti, ka Deivids un Pīters apliecina, ka dienas beigās visi pētniecības rezultāti pieder Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam, bet institūts atzīst, ka Deividam un Pīteram ir tiesības neizpaust rezultātus, ko uzskata par nepabeigtiem un nepārliecinošiem. Viņi savas kopijas parakstīs šodien, un mēs gribētu, lai jūs, kā kvalificēts institūta pārstāvis, ari tās parakstītu. Te būs, — viņš teica un izdalīja ziņojumu uz divām lappusēm pārējiem trim.

Notika tas, ko Bredlijs bija teicis. Deivids un Pīters izlasīja savas kopijas un savus vārdus zem paraksta līnijas otrās lappuses vidū un abi ievēroja, ka pārrunu objekts ir palicis pavisam noteikti neskaidrs. Neredzamus cilvēkus nekad tieši nepieminēja, diemžēl; kas tas gan būtu par dokumentu, ja būtu noformēts kā tiesisks!

Lītam tā izlasīšana prasīja daudz vairāk laika, tad izņēma no iekškabatas savu Monblāna izmēra pildspalvu un sacīja: Man šķiet, ka mums te jāpievieno «Aizliegts vieglprātīgi izpaust».

—    Kur tas ir? — Bredlijs jautāja. Līts norādīja attiecīgo vietu, Bredlijs to pārlasīja, tad paraustīja plecus. Protams. Ja jums liekas, ka tā vajadzētu.

—    Es justos laimīgāks.

—    Tad jau katrā ziņā. Pīter, Deivid, vai jūs to ierakstītu savās kopijās?

Viņš tiem parādīja, kur un ko ierakstīt, ko viņi ari izdarīja, tad lika viņiem kopijas parakstīt un pie papildinājuma pielikt iniciāļus, tad apmainījās ar kopijām, parakstīja un pielika iniciāļus, tad paņēma Bredlija un Līta kopijas, parakstīja un pielika iniciāļustām, un tas lielā mērā atgādināja mājas pirkšanu.

Bredlijs sev paturēja vienu no parakstītajām kopijām un pārējās atdeva Lītam, kas tās ielika savā diplomātā un ieminējās: Patiesībā arī man ir kaut kas parakstīšanai.

Bredlijs pieklājīgi gaidīja, un Līts izcēla savu papīra kaudzi un nolika to uz galda, sacīdams: — Pirmais punkts — Amerikas Tabakas Pētniecības institūts nekad nebija devis atļauju eksperimentēt ar cilvēkiem.

—    Nugan\i0 — iesaucās Pīters. — Jau no paša sākuma bija pieņemts, ka kaut kad būs nepieciešami konkrēti eksperimenti, un ikviens zina, ka tam vajadzīgi brīvprātīgi cilvēki.

—    Esmu izpētījis attiecīgo lietu, Lits viņam apliecināja, ar pirkstiem demonstrēdams kāpienu pa nogāzi uz augšu. Tki rokas nokrita gar sāniem, ar plaukstām uz leju, it kā tiktu tīrīts. — Es neko neatradu. Rokas sakļāvās lūgšanai. Ja tas nav kaut kur uz papīra, Līts satraucās, tad tā vispār nav.

Pirms vēl Pīters un Deivids paguva atbildēt, Bredlijs iejaucās: Saprotams.

Pīters blenza uz viņu pievilts: Saprotams?

—    Būtu bijis labāk, Bredlijs maigi ieminējās, ja jūs būtu šo norunu uzrakstījuši uz papīra jau sākumā, bet par to gan pašlaik neuztrauksimies. Kamēr Pīters turpināja izskatīties šokēts un turpat vai dumpīgs, Bredlijs pagriezās pret Lītu un teica: Mēs pieņemam šo jautājumu. Mēs pieņemam arī faktu, ka šis īpašais apspriežamais pētījuma objektsnebija brīvprātīgais.

—    Kuru institūts, — Līts piebilda, atdarinādams ar labās rokas rādītājpirkstu metronomu, —nekad nebūtu apstiprinājis.

—    Piekritu.

—    No šī aspekta, — Līts turpināja, — institūts, neatzīstot nekādu atbildības nastu šajā lietā, bet katrā ziņā apzinoties, ka pēdējo gadu laikā sadarbība ar ārstiem ir radījusi labvēlības pieaugumu, ir gatavs atbalstīt pazudušā pētījuma objekta meklēšanu…

—    Bet jūs taču viņu jau meklējat, — iesaucās Pīters.

Līts šo iejaukšanos ignorēja. — … ar nolūku, lai pārliecinātos, ka objektam nekas slikts nenotiks viņu darbības rezultātā. Apmaiņā institūts pieprasa, lai abi ārsti rakstiski atzīst, ka institūts nav vainojams šajā izbojātajā eksperimentā, kā arī visā citā, kas sekos pirms un pēc tam.

—    Tad jau gribat pilnīgu rīcības brīvību, — teica Bredlijs.

—    Institūtam nav nodoma uzņemties vainu, — sacīja Līts un izskatījās nožēlojams.

—    Deivids un Pīters šādu dokumentu varētu parakstīt tikai tad, — norādīja Bredlijs, — ja institūtsviņus ieceļ par atbildīgajiem, kuru pārziņā būtu pētījuma objekta meklēšana…

—    Paklausieties taču!

—    … un nodot viņu pārziņā pašu objektu, tiklīdz viņš tiks atrasts.

—    Es neesmu pārliecināts, ka institūts varētu…

—    Otra iespēja ir, ka Pīters un Deivids griezīsies pie pavalsts Ārstu asociācijas.

Līts pamirkšķināja acis. Paskatījās uz Deividu un Pīteru, kas centās saglabāt bezkaislīgas sejas izteiksmes. — Ak, jūs tik tiešām to gribētu darīt?

—    Mums ir vajadzīgakaut kāda aizsardzība, — atbildēja Pīters.

Līts pārdomāja, tad paraustīja plecus un teica: — Gan jau atradīsim

kopēju valodu.

Bredlijs pamāja: — Par to nešaubos.

Līts izdalīja savus dokumentus, sacīdams: — Pārskatiet tos un tad ziņojiet, kas būtu maināms.

Viņi visi paņēma kopijas — atkal uz divām lappusēm, bet Bredlijs teica: — Pirms to darām, būtu jums pateicīgs, Līta kungs, ja mūs informētu par izmeklēšanas gaitu, par to… — pagriezās pret Deividu un Pīteru. — Kā gan viņu sauc?

—    Neesam droši, — atbildēja Deivids. — Šķiet, ca medicīnas kartē viņš ir melojis.

—    Fredriks Nūns, — teica Līts.

Bredlijs viņam pamāja. — Pateicos. Kā iet ar Fredrika Nūna meklēšanu?

—    Domāju, ka pavisam labi, atteica Līts. Rokas ap krūtīm it kā apklāja vieglu sedziņu. — Esam pieņēmuši darbā kādu Ņujorkas

policistu par vadītāju…

—    Policistu? — iesaucās Deivids.

—    Ne jau oficiāli, — Līts viņam apgalvoja, kamēr kreiso roku ar diviem pirkstiem pacēla uz augšu, it kā visapkārt iesvētot māju. — Šis džentlmenis piepelnās mūsu labā.

—    Piepelnās, — Bredlijs atkārtoja un pasmaidīja. — Cik jauks tēls.

—    Domāju, ka šim puisim dīvaini nepiemērots, — Līts atteica, kamēr abas rokas uz augšu pasvieda nedaudz zvaigžņu putekļus. — Katrā gadījumā, — rokas pārvērtās pistolēs un iešāva Deividam un Pīteram vēderos, — viņš ir atradis Nūna meiteni, ar kuru nesen dzīvojis kopā. Tikmēr kreisā roka ar plaukstu uz leju atpūtās uz galda, bet ar labo pirkstu, to pacēlis, norādīja uz dažādiem zvaigznājiem. — Pavisam drīz ceru no viņa iegūt labas ziņas.

—    Kad viņu atrodat, — Pīters ieminējās, mēs gribam būt klāt.

—    Tieši tas mums arī šeit ir jānogludina, — Līts teica, iztaisnojot gultas pārklāju. — Varu jums apliecināt, ka tad, kad atradīsim jūsu draugu Nūnu, ar lielāko prieku ļausim jums piedalīties.

Deivids un Pīters būtu piekrišanā pamājuši, bet Bredlijs iebilda: — Pēc manām domām, gribējāt teikt, ka jūs ar prieku palīdzēsiet Deividam un Pīteram un turpināsiet viņus atbalstīt.

—    Semantika, Līts teica un paraustīja plecus.

—    Par to man maksā, Bredlijs atbildēja un paņēma Līta dokumentu. — Nu, tad apskatīsimies, kas mums te ir.

Dusmas mēdz pārņemt cilvēka pašsaglabāšanās saprātu, pat ja tās ir tādā apmērā kā Bārnija Beilera dusmas, kura pašaizsardzība gadiem ilgi bija asināta uz Ņujorkas policijas departamenta galodas. Izkāpjot astoņos vakarā no Reinklifas pasažieru vilciena Pensilvānijas stacijā —tumsāl -^Bārnijs bija tik saniknots uz dzīvi vispār, pasažieru vilcienu īpaši, bet uz Fredriku Urbānu Nolādēto Nūnu vēl jo vairāk, ka nebūtu tik ļoti uztraucies pat tad, ja inspektori būtu ielikuši noklausīšanās ierīci viņa rokas pulkstenī.

Viņam par laimi viņi to nebija izdalījuši. Patiesībā par laimi Bārni-jam visi viņa daudzie ienaidnieki, kas bija patiesības, taisnības un amerikāņu dzīvesveida piekritēji bija aizņemti pavisam ar ko citu, kad viņš no piesārņotās platformas pa netīrajām Pensilvānijas stacijas kāpnēm stampāja uz augšu, izlauzās cauri netīrajiem bezpajumtniekiem, kas stacijā vilka savu pusdzīvi, atrada atklātu maksas telefona stabu — pat ne būdiņu, kur vismaz kaut cik varēja izvairīties no noklausīšanās, un piezvanīja Mordonam Lītam uz mājām. Šajā sakarā viņš ne sūda nedeva par to, kas notiktu, ja tiktu iejaukta atriebība.

—    Hallo?

—    Bārnijs.

Uz vienu vai divām sekundēm iestājās samulsis klusums, tad:

—    Bārnijs? Kāds Bārnijs?

—    Nolādēts, Līt!

—    Ak, Bārnijs! Piedodiet, neatpazinu jūsu balsi. 1a izklausījās savādāka.

Bārnijs tikko atpazina pats sevi; niknums bija viņu norūdījis.

—    Mums jāsatiekas, — viņš nikni uzšņāca, kamēr ģimenes no Aiovas ieplestām acīm, saķērušies cieši viens pie otra, bariņos virzījās tālāk pāri stacijai. — Tūlīt pat, — Bārnijs piebilda un zobi sacirtās kopā.

—    Man šovakar ir tikšanās.

—    Armani.

Līts nopūtās, sausi un čerkstoši. Bārnijs gandrīz sagaidīja, ka no klausules izlidos sakaltušas lapas. Varētu ar jums satikties vienpadsmitos, — Līts beidzot piekrita, nepatikā novelkot vārdus. — Netālu no manis ir bārs.

Deviņdesmitajos gados Līts dzīvoja, kā Bārnijs bija uzskatījis par savu pienāku noskaidrot, Parka bulvāra ziemeļaustrumu pusē. 1a nebija apkaime, kam būtu jābūt pārblīvētai ar bāriem. — Ak tā?

—    Cheval.' Tas patiesībā ir tāds kā bistro.

Nu, protams, nodomāja Bārnijs. — Satiksimies tur vienpadsmitos, — viņš izsēca. — Ar jums un pārējo ārzemju leģionu.

Derriиre du Cheval ,* — ja būtu prasījuši Bārnijam. Kā vairums Manhetenas mazo sānu ieliņu bāri an šis bija iebūvēts kādā agrākā pirmā stāva privātmājā, tāpēc tas bija garš un šaurs un ar ne īpaši augstiem griestiem. Šī tipa īpašais piemērs bija atdzīvināts ar krēmkrāsas sienām, zeltainām armatūrām, mākslīga, tumša koka apmalēm. Blakus ieejai pret labo sienu atradās puslokā ietverts bārs, aiz tā pavīdēja ēdamtelpa ar sniegbaltiem galdautiem, pie kam lielākā daļa šajā stundā nebija aizņemti.

Patiesībā, ja neskaita izraēliešu īpašniekus un latīņamerikāņu darbiniekus, vairums cilvēku, kas pulksten 11 piektdienas vakarā sēdēja pie bāra, bija laulības pārkāpēji pa pāriem sakumpuši un vainīgi sačukstoties, sēdēdami uz augstiem, polsterētiem, četrstūrainiem krēsliem ar zemām, polsterētām atzveltnēm. Starp šīm puspazu-dušajām dvēselēm Mordons Līts izskatījās kā Kotons Māters" sliktā noskaņojumā, lēni sūcotPerrier un nomākti skatoties sava paša atspulgā ar zeltu izraibinātā spogulī virs aizmugurējā bāra, it kā cerot paša niknajā ģīmja kartē atrast kādu ceļu, kas viņu no visa tā izvestu.

Bet nē, ne jau šovakar. Uzslīdot uz krēsla pa labi no Līta, Bārnijs pameta divus pirkstusPerrier virzienā un sacīja: — Vai taisāties varen piedzerties, ko, Advokāta kungs?

Līts nikni paskatījās uz Bārnija attēlu spogulī, tad pagriezās, lai veltītu īpašu savu drūmo acu skatienu. — Jums nepatiktu, ja es varen piedzertos, Bārnij, — viņš atteica.

Dieva dēļ, bet tā nu bija taisnība, vai ne? Tādā gadījumā, nekņo-pējiet to vaļā, — ieteica Bārnijs un pievērsās četrpadsmit gadus vecam bārmenim ar melnām, zīmulim līdzīgām ūsiņām. — Alu, — viņš pasūtīja.

—    Jā, ser?

—    Importa. Pudelē.

—    Kādu īpašu šķirni, ser?

—    Kas jums ir no vistālāk nākušiem?

Bārmenim bija jāpadomā. Viņš īsi sarauca savas ūsiņas, tad sacīja: — Tas būs no Ķīnas.

—    Kontinentālās Ķīnas? Tur, kur ir verdzība?

—    Jā, ser.

—    Es to ņemšu, — Bārnijs izlēma, un kad bārmenis aizgriezās, Bārnijs veltīja Lītamsavu drūmo skatienu un paskaidroja: Man patīk tas, ka cilvēku bars ilgi un pamatīgi strādājuši tikai man. Piecpadsmit tūkstoši jūdžu, lai man pasniegtu vienu alu.

—    Tas neattiecas uz lietu, kāpēc man zvanījāt, — iebilda Līts, — turklāt uz mājām.

—    Ta ir, — Bārnijs skatījās uz saliektajām mugurām visapkārt. — Vai te nav mazliet par atklātu?

—    Šiem ļaudīm, — sacīja Līts, — mūsu problēmas ir vienaldzīgas. Cik noprotu, tad kaut kas sagāja grīstē, kad mēģinājāt sekot Brisko sievietei.

—    Nu, viss gāja kā pa sviestu, — iesāka Bārnijs. Viņam bija trīs stundas laika, lai niknums norimtu, tiesa, kas tiesa — niknums arī bija noplacis tajā nozīmē, ka bija nocietinājies, taču nebija samazinājies ne par desmit centiem un nemitēsies, kamēr gods vai kaut kas uz to pusi būs apmierināts. — Tiešām lieliski, — Bārnijs atkārtoja un atņirdza zobus. Šādos brīžos kā šis viņš nemaz neizskatījās kā resnis.

Bārmenis atnesa ķīniešu alu, kas tik tikko bija pienācis, un ielēja mazliet no pudeles glāzē, tad aizgāja, lai nogādātu vairāk salvešu spēcīgajai blondīnei bāra galā. Bārnijs padzērās, pamāja, nolika glāzi un teica: — Tas neredzamais kuņas bērns ir diezgan apķērīgs, vismaz man tā šķiet. Kad viņu dabūšu rokā, var gadīties, ka nožņaudzu.

—    Tad mums no viņa vairs nebūs nekāda labuma.

—    Gandrīz nožņaugšu.

—    Ko Urbāns Nūna kungs jums nodarījig, Bārnij?

Bārnijs daudzu gadu laikā Ņujorkas policijas departamenta rindās bija iemācījies sniegt kodolīgu ziņojumu. Viņš īsi raksturoja savu dienu, pabeidzot ar sabojātoImpalu, kas izgāzusies uz savām salauztajām potītēm palikusi Reinklifā, kamēr pats bija atgriezies pilsētā ar vilcienu.

Pēc stāstījuma iestājās neliels klusums. Tajā Bārnijs nedaudz iemalkoja ķīniešu alu un Līts franču ūdeni — Bārnija šķidrums bija veicis lielākus attālumus, bet Līta — pārliecinoši muļķīgāku ceļojumu, bet tad Līts ieminējās: — Liekas, ka esam Nūna kungu novērtējuši pārāk zemu.

Bārnijs paskatījās uz bargo profilu, kas atkal sevi pētīja spogulī.

—    Kā jūs to domājat? — viņš jautāja. — Es viņu esmu uzskatījis par sīku kriminālnoziedznieku, un viņš ir sīks kriminālnoziedznieks.

—    Mēs viņu esam uzskatījuši, sacīja Līts, par stulbu, tāpēc ka viņš nav nozīmīga persona. Bet viņš neuzķērās uz jūsu lielisko vēstuli un saprata, kā jūs pamanījāties izsekot viņa draudzeni Brisko, un atkratījās no jums, atzīstiet taču, vēsā mierā.

—    Neesmu pazaudējisviņa pēdas , — atcirta Bārnijs. — Esmu šim kuņas bērnam uz pēdām, par to neuztraucieties.

—    Es tikai ieteiktu nenovērtēt šo cilvēku par zemu.

—    Labi, Bārnijs paraustīja plecus tā, ka žakete salēcās. Kad nākamo reizi satiksimies, būšu palasījis Šekspīru, un nedaudz pavicināja it kā zobenu.— Jūsu kārta, Fauntleroj!4

Līts skeptiski, gandrīz ar nepatiku uz viņu paskatījās: — Kādā Šekspīra darbā tad tas ir? — viņš jautāja.

—    Kā gan, pie velna, es to zinu? Jautājums ir, — Bārnijs sacīja, pieklusinot balsi, pamanīdams, ka iztraucējis laulību pārkāpēju baru viņu ganībās, kur Ņujorkas pavalstī Nūns atrodas? Man vilcienā bija kartes…

—    Kā? — pārsteigts prasīja Līts. — Jūs braucāt ar vilcienu.

Bārnijs nolaida acis. — Es varētu ar jums papraktizēties žņaugšanā, —

viņš novilka.

—    Nav svarīgi, Līts sacīja pavisam ne iebiedēts. Sapratu, ko gribējāt ar to teikt. Esat noteicis rajonu, kur atrodas Nūns.

—    Pateicoties viņa izvēlētajai dzelzceļstacijai, atbildēja Bārnijs.

Esmu noteicis apkaimi, kur viņam būtu jābūt. Nē, pārlaboja pats sevi, biju aizmirsis, ka viņš ir ģēnijs. Varbūt viņš brauca uz ziemeļiem līdz Reinbekai ar vilcienu tāpēc, ka patiesībā apmeties Džersijas pludmalē.

—    Nedomāju vis, — teica Līts.

—    Man jau arī tā liekas, — atzina Bārnijs. — Domāju, ka šajā gadījumā sekošu varbūtībām, bet iespējas te, Ņujorkas pavalstī, ir ierobežotas — četri lauku apgabali un varbūt nedaudz Konektikutas.

Līta sejas izteiksmei pārtrīsēja kaut kas, ko varētu saukt par smaidu. — Tatad Urbāna kungs pārcēlies uz laukiem.

—    Jā, un mēs atradīsim Nūna kungu pusnaktī. Ko jūs tur dzerat? Ko viņi te ielējuši?

—    Bārnij, — Līts sacīja, piepeši kļuvis ļoti nepacietīgs. — Kāpēc jūs man to visu stāstāt? Kāpēc mēs esamšeit ? Ja jau jūsu mērķa apkaime ir četri Ņujorkas pavalsts apgabali un mazs gabaliņš Konektikutas, kāpēc gan neesat tur un nenogurstoši nemeklējat,degunu no zemes neatrāvis?

—    Tāpēc, ka iedomājos, Frediju Nūnu gribam taču atrast šajā dzīvē, — Bārnijs viņam atbildēja. — Tur augšā izpletušies mazi ciemati, govju fermas un tamlīdzīgi mēsli. Daudzi cilvēki tur īrē vasarnīcas, daudzi ņujorkieši tur pavada nedēļas nogales. Ta nav līdzīga teritorijai, ko pazīstu, nedz ari vietai, kur man ir kāda ietekme, un tik un tā to nevar paveikt viens cilvēks, bet tam arī nav nozīmes.

Līts to apsvēra, grozīdams nelieloPerrier pudelīti atkal un atkal uz riņķi pa slapjo bāra letes virsmu. — Gribat teikt, — viņš beidzot nolēma, — ka vēlaties pieņemt darbā kādu vai kādus, kas pārmeklētu šo apkaimi, bet nevarat gaidīt līdz rītdienai, jo man jāapstiprina izdevumi.

—    Trāpījāt desmitniekā!

—    Es jūs pieņēmu darbā, — norādīja Līts, — un ar vienu rāvienu kļuvāt par manu partneri. Un tagad ierosināt, ka mums jāpieņem darbā vēl kāds?

—    Es saprotu jūsu satraukumu, — Bārnijs piekrita, — bet ļaujiet man jūs vēlreiz pārliecināt.

—    Man šķiet maz ticami, Bārnij, — sacīja Līts, — ka jūs jebkad tik tiešām varētu mani no jauna pārliecināt itin visā un vienalga kad.

—    Ļaujiet man tomēr pamēģināt. Mums ir liels skaits privāto detek-tīvaģentūru…

—    Mans Dievs. Jūs gribat iejaukt Maiku Hammeru šajā lietā?

—    Ne jau tā kā filmās, — Bārnijs atteica. Tagadviņš kļuva nepacietīgs. — Reālajā dzīvē, — viņš skaidroja, — licencēti privātdetektīvi apsargā nelielus muzejus vai privātmuižas, veic rūpniecisko izspiegošanu, lai noskaidrotu, kas nozog zāliena pļaujmašīnas, vai noslēpumus vai ko tamlīdzīgu, viņi atsavina nemaksātājiem mašīnas, laivas un citas lietas, bet tomērvisvairāk viņi nodarbojas ar parādnieku meklēšanu. Viņu īstā māksla iraizmukušo tvarstīšana, un to visu viņi veic pa telefonu un nekad neprasa,kāpēc klients vēlas tādu un tādu atrast, viņi to vienkārši dara. Lielākoties tie ir mazi birojiņi ar trim, četriem vai pieciem darbiniekiem un tikpat daudz telefoniem, priekšniekam ir licence, un viņš ir pensionēts policists. Viņi atrodami visā valstī, un viņiem visiem ir plašas telefontīkla iespējas, un tāpēc nav nozīmes, vai jāzvana uz Aļasku vai Floridu, vai kur citur, un šādā situācijā es nu gan neizmantotu nevienu no Ņujorkas biroju pakalpojumiem. Es gribēju teikt — Ņujorkas pilsētas. Izmantotu kādu no Bostonas vai varbūt Albānijas, vai Sirakūzas, kas zinātu tikai to, ka jāmeklē Mārgareta Brisko, agrāk no Beiridžas Bruklinā, jo mums šķiet, ka vasaras mēnešos viņa atrodas kaut kur šajā apkārtnē. Tad viņi man piesūtīs rēķinu par ziedoto laiku -pārmērīgu, jo tādi viņi ir, un prēmiju, kad viņu atradīs, bet mēs pa to laiku atlaidīsimies krēslā un gaidīsim.

Cik ilgi?

—    Varbūt nedēļu, varbūt mazāk, varbūt vairāk.

—    Kas par precizitāti, — Līts teica, patiesībā īsi nosmīnēja. — Un cik tas viss maksās?

Mazāk kā tūkstotis.

Līts to apsvēra. Pabeidzis dzert savuPerrier: — Un cik daudz no tā visa apmaksās mans partneris?

Bārnijs uz viņu apstulbis paskatījās. Vai šis cilvēks maz ir uzticams? Vai jūtaties labi? viņš uzstāja. Varbūt ir pārāk vēls un jums jāiet gulēt. Atbrīvosim jūs no tā. Vienkārši pamājiet ar galvu, ja man ir tiesības iztērēt šo tūkstoti.

Svētdienas vakarā viņi iekūra kamīnu. Jūnija pēdējā nedēļas svētdienā tas viņiem nemaz nebija vajadzīgs, bet ja jau noīrēta māja laukos, ja šajā mājā ir kamīns un ārā aiz mājas zem melnas plēves ir kaudze malkas, tad nav svarīgi, ka ir augusts — kamīns ir jāiededzina.

Turklāt, kā norādīja Fredijs: — Ja kāds staigā kails, tad istabā vajag vairāk siltuma.

—    Tu varētu apģērbties, Fredij.

—    Ja es uzvilkšu kreklu un bikses, — viņš norūpējies atbildēja, — tu satrauksies, ja vien neuzvilkšu vienu no tām galvām un gumijas cimdu pāri, un tad kādas zeķes un kurpes…

—    Okei, okei. Iekursim kamīnu. Bet ļaujman to darīt, — viņa sauca, kad kāda pagale sāka pati no sevis lidot pāri istabai kamīna virzienā.

Diezgan ilgs laiks pagāja vēl pēc vakariņām, lai Fredijs kļūtu atkal pilnīgi neredzams, un vēl aizvien mierīgu, zilgani rožainu gaismu varēja saskatīt pa logu debesīs virs maigās, melnās koku masas. Laukos viņu dzīvesveids mainījās, viņi agrāk gāja gulēt un agrāk cēlās, dzīvojot pavisam citādu dzīvi. «Sauciet mani par Tomu» bija viņiem iedevis sarakstu ar tuvākajiem — ja piecpadsmit jūdzes varēja saukt par tuvākajiem, veikaliņiem un lielveikaliem, kurus viņi nesteidzoties bija izpētījuši, turklāt, Fredijs pat nezaga, lai gan šādās lauku bodītēs diez vai bija jābūt neredzamam, lai iznestu pusi no preču piedāvājuma. Mazajās pilsētiņās bija videokasešu nomas, bet mājā bija liels televizors un videomagnetofons, kas ne vien darbojās, bet kurā pat pulkstenis gāja, uzsverot to, ka īrēšanai no zinātnieka ir sava veida priekšrocība tā kā vakaros viņi varēja skatīties filmas, izņemot šovakar, kad dedzināja kamīnu.

Diezgan jauks, pat ja Pega sev centās to iestāstīt pabeigusi un tad pārnākot pāri istabai, apbrīnoja savu roku darbu. Apsēzdamies dziļajā dīvānā, izslēgtām gaismām, bagātīgām debesu krāsām aiz melnajiem logu taisnstūriem, pieglaudušies Fredijam (viss bija labi, ja viņa neskatījās), viņa lūkojās uz virpuļojošajām liesmām un sacīja: Fredij, diezgan jauki.

—    Man arī visai labi patīk, — Fredijs piekrita.

—    Vienīgais jautājums…

—    Zinu.

—    Ko tu…

—    Kruķis.

—    Tieši tā.

—    Es domāju, lūk, ko, — Fredijs teica, iekārtojis roku ērtāk ap Pegu (viņa neskatījās). Šis kruķis, kura vārds ir kaut kāds Bārnijs…

—    1a vismaz advokāts viņu sauca.

—    Lai gan, tā varētu būt tiesa. Okei, Bārnijs ir īsts policists ar visām savām tiesībām, un tas, ko viņš tev rādīja, iespējams, bija īsts orderis, bet es nedomāju, ka viņš strādāpar policistu. Domāju, ka tas advokāts viņu ir nolīdzis…

—    Kad viņi bija mūsu dzīvoklī, — Pega piekrita,—advokāts visus izrīkoja.

—    Tieši tā. Un advokāts strādā ārstu labā.

—    Vai ārstiem ir tik daudz ietekmes? — prasīja Pega. — Ka viņi var nolīgt advokātu, kas norīko policistus?

—    Tie nav parasti ārsti, norādīja Fredijs. Tie ir ārsti zinātnieki. Kas zin, kas viņus atbalsta? Varbūt CIA5 vai Republikāņu Nacionālā komiteja, vai kāds naftas šeiks.

—    Baisi cilvēki.

—    Tieši tāpēc mums no viņiem jāturas pa gabalu. Prom no viņu acīm.

—    Tev viegli teikt.

-Jautājums ir, Fredijs teica, ignorējot viņas sacīto, kas notiks pēc tam ar to kruķi un advokātu?

—    Viņi zina, ka esam šajā apkaimē, Pega atgādināja. Kaut kur ap Reinbekas dzelzceļstaciju.

-Tas mani nemaz neuztrauc, Fredijs teica, ja šis kruķis strādā pats uz savu galvu. Ja viņš par mums var izsūtīt paziņojumu, tad savādāk. Tad mums, iespējams, būtu jāatstāj šī māja.

—    Ai, Fredij! Pat nesaki.

—    Mums tas vēl jāizsver, Peg. Negribam taču omulīgi un romantiski tā sēdēt kamīna priekšā, kamēr ārpusē SWAT" vienība aplenc māju?

Pega cieši lūkojās uz loga arvien tumšākajiem atveidiem, un viņas acis uguns gaismā izskatījās lielas. Mans Dievs, Fredij, vai tu domā, ka tas ir iespējams?

—    Ne tik ātri. Varbūt, nekad.

—    Bet — ko gan mēs darīsim?

—    Es tev pateikšu, Fredijs atbildēja. Rīt ir pirmdiena. Ja tas kruķis Bārnijs rīkojas oficiāli, tas ir, ja uz mana vārda izdots apcietināšanas orderis vai kas tamlīdzīgs, tie ārsti pret mani kaut ko ir izsprieduši, par to gan es šaubos, bet ja nu tā ir…

Nu? Nu?

Tad līdz rītdienai, Fredijs turpināja, visos apkaimes policijas iecirkņos, pavalsts policijas barakās un tā tālāk būs izsūtīti biļeteni ar manu vārdu uz tā. Tāpēc ieiešu vienā no šīm iestādēm un paskatīšos.

Fredij! Pega iesaucās, piemirsa un paskatījās uz viņu tas ir uz dīvānu, un tad ātri atkal uz kamīnu. — Vai tu to varēsi?

— Pega, es varu visu. Tas jau ir tas labākais šajā lietā. Zinu, ka mums ar šo neredzamību un visu, kas ar to saistīts, ir problēmas, bet, Peg, ja nu tā pa īstam apdomā, es varu izdarīt visu, ko vien gribu.

Šķiet, tev taisnība.

Ja nu gadījumā mana vārda tur nav tajā «Uzmanību, meklē» sarakstā, tad viss kārtībā. Bāmijs uz savu galvu mūs te nekad neatradīs.

— Tatad esam drošībā.

— Jā, — Fredijs piespieda viņu ciešāk. — Pega? — viņš iejautājās.

-Nu?

— Tagad aizver acis, Peg.

— Ko? A, protams.

Kad ļaudis ap Dadleju sacīja, ka Džeofs Vīdabikss nēsā visu kompāniju dažādās cepures, viņi to domāja tiešā nozīmē. Džeofs dzīvoja vecajā Vīdabiksas ciematā, ko 1850. gados bija būvējis viņa vecvee-vectēvs gar Albānijas — Bostonas lielceļu, kad zem šīs zemes vēl bija dzelzs (vecvecvectēvam piederēja dzelzsrūdas raktuve) un kad visapkārt pletās fermas un meži. Daži Vīdabiksu klana locekļi īpaši tie, kas bija pārvākušies uz Kalifomiju — vēl arvien bija aizvainoti, ka pilsētu, kas bija izaugusi ap vecvecvectēva dzīvesvietu, sauca par Dadleju nevis Vīdabiksu, bet patiesībā Dadleju ferma bija aptvērusi vairāk kā septiņsimt akru, kamēr vecvecvectēvam nekad nebija vairāk kā vienpadsmit akru liels zemes gabals ap savu māju, ko viņš tik un tā bija nopircis no Dadlejiem.

Albānijas — Bostonas lielceļu tagad dēvēja par Mārketstrītu — vienīgo Dadlejas ciemata Austrumu — Rietumu maģistrāli. Dzelzs, kas bija atradusies zem šīs zemes, sen bija pazudusi, pārvērtusies cietās, apaļās bumbās, ko izšāva Dienvidu virzienā 1860. gados6, bet fermas nozuda pavisam nesen, pārvēršoties un attīstoties priekšpilsētās, nedēļas nogaļu namiņos, un pārtopot mežā, taču Dadleju pēcnācēji vēl arvien dzīvoja te, ap un savā vārdā nosauktajā ciematā, kamēr Vīdabiksu pēcnācējus šodien galvenokārt pārstāvēja Džeofs Vīdabikss, kas valkāja tās visas cepures.

Tas parasti bija pakārtas uz tapām viņa birojā, lielajā istabā pa kreisi, ienākot pa parādes durvīm. Sākotnēji šī istaba bija vislabākā viesistaba, kuru gan neizmantoja, izņemot, kad to atvēra svētku dienās, ģimenes kopā sanākšanās un mācītāja apciemojumiem. Vēlāk tā bijusi slimnieku istaba, kad vien tur uzturējās kāds Vīdabikss, kurš bija nonācis tik tālu, ka vairs netika augšā pa kāpnēm, vai arī dažreiz oficiāla ēdamistaba, lai arī atradās pārāk tālu no virtuves. Bet tagad tā bija Džeofa birojs, kur uz tapām augstu pie sienas pretī ieejas durvīm karājās viņa daudzās cepures.

Un te nu ir tās cepures, sākot no kreisās puses: brivprātīgo ugunsdzēsēju ķivere, kuras priekšu rotāja emblēma ar uzrakstu PRIEKŠNIEKS un no kuras nokarājās aizsargbrilles, maska un siksnas; dzeltena konstruktoru aizsargcepure, kuras vienu malu ar ziliem burtiem greznoja uzraksts VĪDABIKSA BŪVFIRMA, ko kā nelielu būvfirmu vadīja Džeofs un kur pavadīja lielāko tiesu no sava laika ar āmuru rokā; balta ķivere ar iebūvētu rāciju, kur priekšpusē pāri visai ar sarkaniem burtiem bija uzraksts ĀTRĀ PALĪDZĪBA, kuru viņš uzlika, kad vadīja Ro-Džena Brivprātīgo ātrās palīdzības mašīnu; tumši zila žokejcepure ar pušķi, kas līdzīga universitātes beidzēju cepurei, ko uzlika, kad dziedāja unitāriešu kori (viņš nebija unitārietis, bet tā bija laba vieta, kur satikt meitenes); nopietna, melna mīksta filca platmale kāzām, bērēm un runu noturēšanai brivā dabā (runāja gan citi); un tumši zila kara virsnieka tipa policijas priekšnieka cepure ar sudraba žetonu un melnu cietu apmali, kas ir ari par iemeslu tam, kāpēc te atrodamies.

Šī gada 26. jūnija pirmdienas rītā, Džeofs Vīdabikss pamodās viens un laimīgs, izlēca no gultas un devās uz dušu. Viņš ne vienmēr pamodās viens, bet tas viņu nesatrauca. Četrdesmit septiņu gadu vecumā bija divreiz precējies un divreiz šķīries, un, lai arī saglabāja draudzīgas attiecības ar abām bijušajām sievām, viņš neredzēja nekāda iemesla precēties trešo reizi. Būtībā viņš piekrita V. C. Fīlda filozofijai, kas reiz bija sacījis: «Man sievietes ir kā ziloņi. Man patīk uz viņām skatīties, bet es negribētu, lai man kāda pieder.»

Džeofam patika skatīties uz sievietēm, pat vēl vairāk, tādēļ arī šī kordziedāšanas cepure un melnā filca platmale, bet vēl lielākā mērā viņam patika būt pāraugušam puikam, tādēļ ugunsdzēsēju ķivere, policijas cepure un konstruktora aizsargcepure. Visumā dzīve ir diezgan jauks izaicinājums tādam priecīgam, pāraugušam zēnam, kas tik tiešām likumīgā kārtā drīkst nēsāt visas tās cepures.

Džeofam piemita vecpuiša virtuves izveicība; viņš iesvieda produktus krāsnī, tad tos apēda, nomazgāja traukus. 7. 40 no rīta viņš ar to visu bija galā un, ienesis otro kafijas krūzi birojā, ķērās pie darba.

Džeofa birojs, lai arī liels, tomēr bija pieblīvēts. Viņa skapis ar policijas departamenta datu bāzi stāvēja līdzās viņa ugunsdzēsības departamenta informācijas skapim, kas, savukārt, stāvēja līdzās būvfirmas dokumentu skapim. Viņa ugunsdzēsības grāmatas un policijas rokasgrāmatas, būvniecības kodeksu biļeteni un būvmateriālu piedāvājumi bija sasviesti rupja izstrādājuma grāmatu plauktos, ko pats pa vakariem bija pagatavojis. Uz sienām, cik nu starp kalendāriem, drošības plakātiem, darba grafikiem un apkaimes kartēm bija vietas, Džeofs bija piespraudis FIB meklēto personu plakātus, ne jau tāpēc, ka jebkad Dadlejā cerēja ieraudzīt šos rūdītos puišus, bet tāpēc, ka viņu nožēlojamās sejas atgādināja viņam, ka tie, tomēr, lai arī cik mazs būtu viņu nodarījums, darīja bīstapiu darbu.

Viņa norises, kas saistītas ar policijas departamentu, bija tik nelielas, cik vispār iespējamas: viņš pats un divi pusslodznieki, ko vairumā nodarbināja satiksmes kontrolei reizēs, kad apkaimē noritēja cirka izrāde, zirgu skate vai Latīņamerikas mūzikas festivāls. Pārējā laikā Ņujorkas policijas departaments Dadlejā viņš bija vienā personā, kā atbalsts pavalsts policijai, kas uzmanīja visu reālo kriminālprocesu: ielaušanos, braukšanu dzērumā, narkotiku uzglabāšanu. (Reiz kaut kāda balta pulverveida narkotiskā viela mazā plastmasas maisiņā bija ieslēgta viņa vectēva vecā ozolkoka galda apakšējā atvilktnē starp abiem ielas puses logiem, ieslēgta uz divām dienām, gaidot, kamēr Valsts kriminālizmeklēšanas dienests no Albānijas ziemeļiem atsūta kādu pakaļ un savāc to. Ak, kā gan Džeofam gribējās maisiņu atvērt, tikai paostīt, varbūt uzlikt mazliet uz mēles galiņa, bet viņš bija bijis godīgs un pierādījumu atlicis atpakaļ, taču kopš tās reizes to nožēlojis.)

Šorīt, kā parasti, piezvanīja pavalsts policijas iecirknim uz dienvidiem no Polingas, lai uzzinātu, vai naktī atgadījies, kas tāds, kas viņam būtu jāzina kā, piemēram, vai vēl kādi izbēguši no zēnu pārlabošanas skolas pie Konektikutas štata robežas —,bet šorīt, par laimi, nekā tāda nebija. Tad piezvanīja ugunsdzēsības iecirknim Futermenā — Dadlejā atradās tikai viņu ugunsdzēsības departamenta filiāle — un arī viņiem bijusi mierīga nakts. Nu un tad apzvanīja dažas kokmateriālu noliktavas un dzelzlietu veikalus, uzlika savu aizsargķiveri un izgāja ārā, pirms tam aizslēdzot aiz sevis biroja durvis un ārdurvis, jo birojā atradās pārāk daudz tādu priekšmetu kā ieroči, signālraķetes un radioraidītāji, kas varētu ārkārtīgi ieinteresēt bērnus, un viņš negribēja uzņemties atbildību, ja kāds stulbs sīcis norauj pirkstus vai ko citu.

Dadlejas Policijas departamentam piederēja lieliska divus gadus veca, melni pelēka patruļmašīna, aprikota ar lietām, ko jūs pat nenoticētu, ka tas ir iespējams, bet Džeofs to reti lietoja. Patiesībā viņš to parasti turēja tieši ciemata robežas šajā pusē Mārketstrītas rietumu galā, lai atgādinātu tiem, kas brauc uz austrumiem, ka vairs neatrodas uz Takonikas alejas, un tāpēc pie velna vajadzētu palēnināt gaitu. Tā vietā Džeofs brauca ar 4 x 4 pikapu, kas bija aprīkots ar sarkanām signālugunīm, policijas radio, rāciju, portatīvo raidītāju un pistoli, uztvērēju, kas iemontēts zem vadības pults, ugunsdzēšamo aparātu un, ak Kungs, tonnām citu lietu. Ieskaitot pašlaik trīs amatnieku āra apdares finiera plāksnes un dažas kastes ar naglām, bundžu ar līmes maisījumu, kā arī dažus citus būvmateriālus mašīnas aizmugurē.

Pikaps bija novietots ārpusē uz brauktuves kreisajā pusē. Džeofs iekāpa un nobrauca divus kvartālus līdz mājai, kurai viņš iestikloja apakšstāva sētas verandu un virs tās otrajā stāvā būvēja jaunu noslēgtu verandu. Viņš ieradās bez trim minūtēm astoņos, lai priekšā jau satiktu divus no trim savas būvfirmas darbiniekiem, kas žāvājās, kasījās un dzēra pusdienu kafiju no plastmasas krūzītēm. Trešais uzradās pēc kādām desmit sekundēm, un tad viņi ķērās pie darba.

Lieta tāda, kā jau visi to zina, būvfirmas brigāde nespēj, vienkārši neprot strādāt, ja uz kāda draņķīga, maza pārnēsājamā radio zem katra kājām neskan Rietumu kantrī mūzika. No otras puses, Džeofam bija jāapzinās, ka pikapā ir radio, gadījumā, ja bija ugunsgrēks vai ātrās palīdzības izsaukums, vai kāds zvanīja uz policijas departamentu. Tāpēc kāds draugs, kas bija elektriķis — un kam starp citu te bija jābūt šonedēļ, bet viņa, protams, nebija — uz pikapa instrumentu kastes bija ierīkojis baltu spuldzi, kam būtu jāzibsnī cauri aizsargstiklam, tiklīdz kāds mēģināja sazvanīt. Tāpēc Džeofs birojā allaž atstāja ieslēgtu vienu raidītāju, un, ja kāds no turienes mēģinātu sazvanīt viņu, to uztvertu policijas radio pikapā. Balss, tālruņa zvans un viss pārējais tiem līdzīgais tiktu pārraidīts no birojiem uz pikapu un liktu baltajai spuldzei iedegties.

Nedaudz pēc desmitiem tas šajā rītā arī notika. Tā tas notika vienu vai divas reizes nedēļā, un parasti nebija nekas sevišķs. Šodien viens no viņa brigādes to ievēroja pirmais un sacīja: — Tava gaisma iedegusies, Džeof, — un Džeofs nolika savu āmuru, atstāja verandu un devās, lai apsēstos pie pikapa stūres.

Viņš klausījās. Ne balss, ne telefons, ne portatīvais raidītājs/uztvērējs. Nekā. Tad kāpēc gan iedegās gaisma? Vai kāds uz biroju būtu zvanījis tikai vienreiz un tad nolicis klausuli? Džeofs tieši gatavojās noslēgt gaismu un atgriezties pie darba, kad no viņa policijas radio atskanēja čirkstoņa.

Nu, pie velna, tad tas bija tas. Kad viņš šo sistēmu bija pievienojis, elektriķis — starp citu, kur gan viņš, pie velna, bija? — bija brīdinājis par tās jūtīgumu, kas var uztvert pat peli, birojā graužot ābolu, bet Džeofs nelikās traucēts, jo viņa mājā nebija vispār neviena grauzēja. Varēja jau būt, ka tagad bija. Ieklausies tikai šajā skrāpēšanā likās, ka tas nolādētais dzīvnieks uzbrūk beisbola nūjai.

Atvērās durvis.

Ko? Džeofs pieliecās tuvāk radio. Vai bija dzirdējis to, ko domāja, ka dzirdējis?

Durvis aizvērās. Soļi. Atvērās viena no dokumentu atvilknēm.

— Nu, nolādēts, — Džeofs nosēcās un pasniedzās pēc pistoles zem instrumentu kastes. Iebāzis to savā džinsu kabatā, nosēja darba priekšautu, pārvilcis kreklu pāri pistolei, izkāpa no pikapa, uzsauca vīriem: Būšu tūlīt atpakaļ, un cauri diviem kvartāliem devās atpakaļ uz mājām, paejot garām pelēkam mikrobusiņam ar pilsētas numuru un dīvainai sievietei pie stūres, kas, viņam garāmejot, pat nepaskatījās. Šķiet, ka viņa varētu būt iesaistīta, lai arī kas tas bija.

Viņš jau zināja, ka tie nebija bērni. Tas bija kramplauzis, kas atmūķēja durvis, tīšām ielauzās tajā īpašajā telpā un īpašajā mājā, un devās tieši pie dokumentu atvilknēm.

Puskvartālu šaipus no viņa mājas» Džeofs nogriezās, devās uz leju pa ceļu, tad cauri vairākiem pagalmiem. Viņš bija uzaudzis šajā pilsētā, un līdz trīspadsmit gadu vecumam pagalmi, lauki, zemākie koku zari un tramvaju parku interjeri bija viņa galvenais maršruts, atstājot ierastās ielas un ceļus pieaugušo, kam nebija iztēles, lietošanai. Šos bērnības ceļus nevarēja aizmirst: tagad Džeofs savai mājai varēja pietuvoties no vienpadsmit negaidītām pusēm.

Klusi iegājis pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu darba zābakus, tad savās garajās zeķēs cauri mājai aizzagās līdz aizvērtajām biroja durvīm. Pieliecies tām tuvu, aizturot elpu, sākumā viņš izdzirdēja klusumu, tad čīkstoņu — sava biroja krēsla čīkstoņu, džekiņš sēdēja viņa biroja krēslā un tad atskanēja neapstrīdama skrāpēšanās, atverot vienmēr aizslēgto apakšējo atvilkni, ko šis svešais kramplauzis, draudziņš, bija atmūķējis vai uzlauzis. No lādēts]

Džeofs dziļi ievilka elpu, turot pistoli kreisajā rokā — Smith & Wesson policijas 0,32. kalibra revolveri, ko ik pēc pusgada pārbaudīja šautuvē, bet līdz šim citādi nekad neizšautu — ar labo roku satvēra durvju rokturi, apstājās, lai pārliecinātos, ka ir pietiekami mierīgs, lai kaut ko tādu izdarītu, tad nospieda kloķi, atgrūda vaļā durvis, iedrāzās telpā, pagrieza pistoli pret galdu un sauca: Tūlīt paceliet…

Istabā neviena nebija. Džeofs pavērās visapkārt, uz vienu, uz otru pusi, bet neviena istabā nebija, telpa bija tikpat tukša, kā to bija atstājis.

Ja tā padomā, durvis nebija saskrāpētas, pat ne sabojātas. Vai viņš ir jucis? Varbūt, ka tā tik tiešām bija pele?

Apakšējā atvilktne bija vaļā. No šī leņķa viņš to tikko varēja redzēt. Un biroja krēsls bija sagāzies neparastā leņķī. Džeofs pašķielēja, pagriezis pistoli pret krēslu. Un gaidīja.

Krēsls iečīkstējās. Tas bija sīks, negaidīts, mulss čīkstiens, bet pavisam noteikts.

— Okei, — teica Džeofs. Nu viņš bija par sevi drošs. Atkāpies līdz durvīm, stingri nomērķējot pret krēsla atzveltni, viņš teica: Nezinu, kā jūs to darāt — ar spoguļiem vai kas nu jums tur ir, vai arī ar kādu pilsētas triku, par ko vēl neesmu dzirdējis, bet nekas. Man nav jūs jāredz, lai zinātu, kajūs tur esat. Un man nav arī jāredz, lai jūs nošautu, tā ka labāk uzmanieties.

Krēsls atkal iečīkstējās, pat vēl nelabprātāk kā iepriekš, šoreiz arī īgni un pat ietiepīgi.

Es teicu, uzmanieties, — Džeofs tam sacīja. Viena maza daļiņa viņā bija pārsteigta, cik rāmi un pašpārliecināti viņš runāja ar šo tukšo telpu, bet pārējais viņā tikai darīja savu darbu. Visus viņa pienākumus, darbus, kuriem viņš bija apmācīts, apmeklējot pavalsts policijas skolu, ugunsdzēsības apmācības, kardiopulmonārās atdzīvināšanas un ātrās palīdzības — glābšanas apmācības un visu pārējo. Viņš strādāja ar avārijām. Un ja ārkārtējais stāvoklis bija tāds, ka tev skaļi jārunā tukšā telpā un pistole jāmērķē uz noziedznieku, kuru nevar redzēt, tas nekas. Ar to jātiek galā.

Džeofs sacīja: — Zināt, jūs nodod tas krēsls. Es zināšu, ja mēģināsiet piecelties, tāpēc labāk tā nevajadzētu darīt, jo tad man būs jūs jānošauj, citādi nezināšu, kur esat. Tā kā palieciet tik vien tajā krēslā.

Nekāda reakcija. Klusums.

Jūs mani nevarat apmānīt, — turpināja Džeofs.

Nekāda reakcija. Klusums.

— Nu, tas ir vienkārši stulbi, — Džeofs turpināja. — Man būtu tikai jāpasauc pāris mani draugi, kas atnāktu, un, kamēr es turētu pistoli pret jums, apsviestu jums un krēslam virves, un tad mēs nodotu jūs pavalsts policijai, lai viņi jūs nosūta atpakaļ uz pilsētu vai dara vienalga, ko viņi grib. Vai tā sieviete busiņā ir kopā ar jums?

Lidinoties gaisā, atskanēja nopūta.

Džeofs pamāja: — Jā, es jau tā domāju.

Krēsls atkal iečīkstējās, šoreiz skaļi un nekaunīgi. Papīri uz galda sakrokojis un saburzījās. Džeofs minēja, ka noziedznieks nolicis uz galda elkoņus un atspiedis galvu rokās. Viņam šī puiša palika gandrīz žēl un būtu to apžēlojis, ja puisis nebūtu mēģinājis aplaupīt Džeofa paša māju, paša biroju un paša galdu. Vai gribat man par to pastāstīt? — viņš līdzjūtīgā balsī jautāja.

— Prom no visiem, visas pasaules mazu pilsētiņu policijas departamentiem, — sacīja klusa, vientuļa balss tieši no galda puses, — kāpēc man bija jāizvēlas tieši šis?

— Varbūt, ka jūs mūs, laukus, neņēmāt par pilnu, — ieminējās Džeofs.

— Labi jau labi, nestāstiet man tos mēslus par pilsētām un laukiem, -nekas, krēslā izklausoties sarūgtināts, sacīja. Nolādēts, mēs taču visi esam tikai cilvēki.

— Jā, tā nu gan ir tiesa, — Džeofs, pēkšņi jūtoties samulsis, atbildēja. Viņš mēģināja būt pieklājīgs cilvēks, un viņam nepatika tik pēkšņi sevī atklāt aizspriedumu pierādījumus. — Atvainojiet, ja izklausījos kā pilsētu ienaidnieks, viņš teica, bet jums jāatzīst, lai arī ko jūs te darītu, tas atšķiras no tā, ko kāds Dadlejā spētu veikt.

— Ta tas ir. Un tāpēc jums neviens neticēs, tas, kas nu tur krēslā sēdēja, cerīgi sacīja, un jūs tikai kaitēsiet pats sev, un, iespējams, labāk būtu, ja jūs man ļautu iet.

— Viņiem nav jātic man, — Džeofs viņam teica. — Viņi var ticēt jums.

Nākamo nopūtu no krēsla pavadīja pēkšņs skaļš klauvējiens pie

ārdurvīm. Gandrīz tūlīt sievietes balss sauca: — Hallo! Vai kāds ir mājās?

— Te nu ir jūsu draudzene, — sacīja Džeofs.

— Savu mūžu neesmu viņu redzējis.

— Jūs jau arī tagad viņu neredzat.

-Ja varētu viņu redzēt, nekad nebūtu viņu redzējis arī pirms tam.

Tuk, tuk. — Hallo? Hallo?

— Durvis ir vaļā.

— Kāpēc tad jūs viņu nesaucat iekšā?

— Ta ir jūsu māja.

— Bet jūs atslēdzāt durvis.

Tuk, tuk. Hallo? Vai te kāds ir? Fredij ?

Nopūta no krēsla, tā bija gara un no sirds. — Nāc taču iekšā, sauca kramplauzis.

— Fredij?

— Tas ir vaļā.

— Netaisiet ziepes, Fredij, — brfnljās Džeofs un atkāpās līdz durvīm, lai vienlaicīgi varētu paturēt redzeslokā biroja krēslu un parādes durvis, kas atvērās.

Sieviete no busiņa, tagad, kad varēja labāk viņu apskatīt savās atvērtajās durvīs, bija pievilcīga meitene, kā viena no tām kino aktrisēm, kas spēlē meitenes no Bruklinas, bet patiesībā tādas nebija. Izņemot šī, varbūt, bija. Viņa stīvi skatījās uz Džeofu, daudz pārsteigtāka un nobijusies par viņa parādīšanos, nekā viņš par viņas drauga neparādīšanos. — Kas… kas jūs esat?

— Vispār, mājas īpašnieks, — atbildēja Džeofs. — Ari policijas priekšnieks. Nāciet taču iekšā. Būtu labi, ja aiz sevis aizvērtu arī durvis.

— Nē, es, es jau tikai, viņa te nav, piedodiet, es jau tikai, nu, meklēju savu draugu.

— Frediju. Nāciet nu iekšā, Džeofs atkal uzaicināja, izturējās ļoti mierīgi un iecietīgi, mēģinot šo meiteni nesatraukt vairāk kā viņa jau bija. Fredijs sēž pie mana galda, viņš teica.

Viņa ienāca iekšā, aizvēra durvis un ar dziļu neticību skatījās uz Džeofu. — Nesaprotu, par ko jūs runājat.

Tagad, kad viņa bija ienākusi, Džeofs parādīja ieroci. To žestikulējot, viņš sacīja: — Vēlos, lai jūs lūdzu ienāktu birojā, — un balsij piešķīra mazliet oficiālāku toni.

Viņa blenza uz ieroci. — Ta ir pistole.

— Jā, kundze. Un es to negrasos likt lietā, ja vien jūs mēģināsiet bēgt vai ja Fredijs neatļautā veidā atstātu krēslu. — Paskatoties uz krēslu, par ko tikko bija runa, Džeofs teica: — Fredij, vai jūs nepalūgtu, lai jūsu draudzene taču nāk iekšā?

Izklausoties samierinājusies, Fredija balss sacīja:— Nāc vien iekšā, Peg.

— Fredij? Bija skaidrs, ka viņa tam visam nevarēja noticēt. — Kas notiek?

— Nu, esmu notverts, Peg. Un tā ir tā velna būšana.

Džeofs atkāpās no ieejas un ienāca birojā, Pega panāca uz priekšu. Ienākot birojā, viņa paskatījās visapkārt un vēlreiz bezcerīgi izmēģināja. — Es nevienu neredzu.

— Nav ko, Peg, — Fredijs teica. — Viņš mani ir piespiedis sēdēt krēslā. Un, lai to pierādītu, pačīkstināja krēslu. Tad, atkal izklausoties sarūgtināts, viņš teica: — Uz jūsu sejas jau rakstīts, ka esat viens no tiem nolādētajiem amatniekiem, tad kāpēc gan šo krēslu neieeļļojat?

— Man tam nekad nebija laika. Pega, jūs varbūt varētu nostāties tur pie galda, kamēr Fredijs man pastāstīs, kas notiek.

Kamēr viņa devās uz norādīto vietu, abi iesāka reizē runāt, tad abi apstājās, tad Pega sacīja: Fredij, ļauj man viņam pastāstīt.

— Okei. Šķiet, ka tev tas labāk padodas.

— Ta ir, — Pega pagriezās pret Džeofu ar sejas izteiksmi, kas bija tik atvērta, godīga un tīra kā diena aiz šiem logiem. Turklāt, — viņa piebilda, — jūs varat redzēt manu seju un būt drošs, ka stāstu taisnību.

— Skaidrs, — sacīja Džeofs un paskatījās uz šo spirgto seju, nodomājot, ka te nu mums ir pirmklasīga A klases mele. Stāstiet.

— Fredijs ir zinātnieks.

Nu, tas ir vareni, domāja Džeofs. Sāk ar saltiem meliem.

— Ahā, — viņš noteica.

— Viņš strādā pie pretvēža zālēm.

— Ahā.

— Ādas vēža, — piebilda Fredijs.

Pega turpināja: — Viņš ir iedzēris šīs īpašās zāles, kas no ādas un visa ķermeņa noņem krāsu, un tāpēc viņš ir neredzams.

— Tas to izskaidro, — Džeofs piekrita.

Tagad Pega izskatījās patiesāka kā jebkad. Bet, viņa turpināja, -ir daži sliktie zēni, kas mēģina formulu nozagt.

— Ahā.

Vienlaicīgi Fredijs sacīja: Zāļu kompānija, bet Pega: Ārzemju aģenti.

— Ahā, — Džeofs novilka.

— Ārvalstu zāļu kompānija, — paskaidroja Fredijs.

— Viņu aģenti, — Pega piezīmēja. — Man šķiet, ka šveicieši. Izmisīgi pagriezdamās pret krēslu aiz galda, Pega jautāja: — Vai tā ir, Fredij?

— Jā, šķiet, ka tā. Liekas, ka šveicieši.

— Ta nu Fredijam bija jātiek prom un jāslēpjas, — Pega paskaidroja, atkal pagriezdamās pret Džeofu.

-Ja to pamatīgi apdomā, tam vajadzētu būt viegli, Džeofs piekrita.

Izklausoties skarba, Pega teica: Jūs tā domājat.

— Es eksperimentēju pats ar sevi, Fredijs sacīja. Lai varētu pārbaudīt savu formulu, jo negribēju pakļaut briesmām nevienu citu.

— Esmu to redzējis filmās, — teica Džeofs.

— Protams. Tas notiek visu laiku. Bet tagad man jāslēpjas līdz pabeidzu eksperimentus, bet tie zēni mani izseko. Tie ir ļoti ietekmīgi vīri ar taustekļiem pat augstākajās valdības aprindās un līdzīgās iestādēs.

Pega piebilda: Kā Roberta Ladluma romānā.

— Es tikko pats to grasījos teikt, — Džeofs viņai teica.

— Ta mēs aizbēgām, Pega turpināja, bet Fredijs gribēja noskaidrot, vai kāds no viņu varenajiem draugiem nav uzsūtījuši mums policiju…

— Korumpētu pilsētas policiju, — pārtrauca Fredijs, uzkrītoši mēģinot apelēt pie Džeofa aizspriedumiem… gatavs!

— Ta pieturējām te, Pega sacīja.

— No visām iespējamām vietām, — piebilda Fredijs.

— Fredijs ienāca, lai noskaidrotu, vai viņa vārds neparādās meklēto cilvēku sarakstos.

Džeofs pacēla ieinteresētas acis pret krēslu. — Un vai bija?

— Vēl nezinu. Tas ir, līdz šim nē.

Džeofs ar pistoli pamāja uz ziņojumu dēli rakstāmgalda labajā pusē. Vai apskatījāt to ziņojumu dēli?

— Nē. Kas tur ir?

— Ja viņi jūs meklētu, tad cik ilgi jau?

— Tikai pāris dienu.

— Tad tam jābūt uz tā ziņojumu dēļa, Džeofs viņam sacīja. Visus paziņojumus par meklējamajiem cilvēkiem, ko man atsūta pa faksu, pielieku pie tā dēļa. Viss, kas ienācis pēdējās divās vai trīs nedēļās, būs tur.

— Vai drīkstu apskatīt?

Džeofs nevarēja atturēties no sardoniskas ieķiķināšanās. — Jūs ielaužaties un iebrūkat manā mājā, un tad lūdzat man atļauju apskatīt ziņojumu dēli.

Atvainojiet, ka es tā ielauzos un iebruku.

Ejiet vien un skatieties, Džeofs pamudināja.

Tas bija ļoti dīvains brīdis, kad ziņojumu dēlis pacēlās pats no sevis gaisā un tad pats sāka šķirstīt lapas. Kamēr ziņojumu dēlis savā nodabā tā rosījās, Džeofs izmantoja mirkli, lai apsvērtu to muļķīgo sviestmaizi, ko viņam tikko bija iebarojuši. Viņam bija aizdomas, ka šur tur šajā maisījumā, kā zelta plāksnītes smilšu straumē, melos bija iemaisīti arī patiesības gabaliņi. Nedaudz, bet tomēr.

No galda puses atlidoja atvieglota nopūta. Pega cerīgi pagriezās, sagatavojusies laimei. — Vai viss kārtībā?

Mēs te neesam, Fredijs izklausījās atvieglots, pacilāts, pat pārsteigts. Peg, pie velna, es neesmu meklējamo personu sarakstā!

Nu, tā nu gan nav īsti taisnība, sacīja Džeofs. Šeit, Dadlejā, jūs esat pieprasīts, patiesībā jūs esat arestēts par ielaušanos un iebruk-šanu svešā mājā.

Ej nu, Šef, — sacīja Fredijs. — Es neko nepaņēmu. Neko arī netaisījos ņemt, un jūs pats zināt, ka tā ir tiesa. Kā arī nesalauzu nevienu no jūsu atslēgām vai ko citu, te vispār nav nekādu postījumu. Pirms došos prom, pat ieeļļošu šo nolādēto krēslu, ja neiebildīsiet.

Dosieties prom? Jūs nekur neiesiet.

Šef? — jautāja Fredijs. — Vai nedosiet pat iespēju?

-Nē.

Pega?

Pega nekavējoties pavedinoši slīdēja uz viņa pusi, smaidīdama, aizklādama skatam galdu, un sacīja: Šef? Vai es esmu apcietināta? Es nekur neielauzos.

Nost no ceļa, — sauca Džeofs, bet bija jau par vēlu. Čīkst! Kad Džeofs palēcās pa labi, lai redzētu savu krēslu, tas laiski griezās uz riņķi, mazliet cilājoties, un pavisam noteikti tukšs.

Nolādēts! kliedza Džeofs un pagrieza ieroci pret Pegu. — Nemēģiniet kustēties!

— Es vienkārši tam nevaru noticēt, ka jūs mani nošautu, — sacīja Pega, virzoties uz atvērto durvju pusi.

— Iešaušu kājā!

— Šajā kājā? — viņa palūrēja. — Šef, kas jūs par vīrieti?

— Nu gan, stāvietl Tieši tur, — kliedza Džeofs, un viņa ugunsdzēsēja ķivere atlidoja pa gaisu un atsitās pret viņa locītavu tā, ka gandrīz izkrita pistole, bet tomēr to noturēja. Pega žigli jau bija izskrējusi pa durvīm, un, pirms viņa nonāca gaitenī, durvis aizcirtās. Džeofs apsviedās, mēģinādams aizstāties durvīm priekšā, lai vismaz Frediju noturētu, un viņa policijas priekšnieka cepure trāpīja tieši pa degunu.

Šis velna bērns apmētāja viņu ar paša cepurēm! Džeofs izvairījās no filca platmales, vicinot savu nevērtīgo ieroci šurp un turp, bet tad lidoja viņa kordziedāšanas cepure, un pušķis aiz tās plīvoja kā pūķa aste. Džeofs mēģināja no cepures izvairīties, kad pamanīja, ka tā tuvojas taisnā līnijā un nenogriezās; tātad, tā netika sviesta, bet gan nesta!

Bet triks bija nostrādājis, nolādēts, cepure viņu bija izvilinājusi no durvīm tieši neīstajā brīdī. Džeofs svaidīja savu brīvo roku un uzdūrās locītavai, un pieķērās pie šīs neredzamās locītavas ar visu spēku, līdz sajuta, ka neredzami zobi cieši iekožas viņa pirkstos. — Au! — iekliedzās un palaida vaļā, arī zobus, un pēc pāris sekundēm ārdurvis atkal aizcirtās.

Ap to laiku, kad Džeofs nonāca verandā, busiņš uzņēma ātrumu un drāzās lejā uz rietumiem pa Mārketstrītu; nebija ne mazāko cerfbu, ka, pirms šie ļaudis jau būtu gabalā, viņš varētu tikt līdz savam pikapam, kas atradās divus kvartālus tālāk pa kreisi, vai patruļmašīnas, kas bija divus kvartālus pa labi.

Džeofs steidzās atpakaļ uz biroju, apsēdās pie sava saziņu centra un bija tuvu tam, lai zvanītu pavalsts policijai, kad tālākie apsvērumi viņu no tā atturēja. Ziņot? Ziņot ko? Nebija nekādu pierādījumu par aplaupīšanu, nekas nebija paņemts. Viņš zināja, ka Fredijs ir neredzams, jo bija ar viņu istabā pavadījis labu laiku sarunājoties, bet ko teiks puiši pavalsts policijas iecirknī, ja viņš piezvanīs un lūgs, lai savāc neredzamu cilvēku pelēkā mikrobusiņā?

Viņam nebija nekādas nojausmas, kas šie cilvēki īsti bija, lai nu kas, bet zinātnieki jau nu gan ne. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņi dodas, nedz arī, kāds bija viņu patiesais stāsts, vai arī, kāpēc Fredijs domāja, ka viņam vajadzētu būt meklējamo personu sarakstā. Bet pavisam skaidri viņš zināja, ka Fredija vārds neparādās nevienā meklējamo personu sarakstā, bet īstenībā tas kaut kā neatbilda patiesībai.

Nu, ja tā padomā, viņš zināja vēl pāris lietu vairāk par tiem diviem. Zināja, ka Fredijam ir diezgan labas kramplauža iemaņas, lai būtu pirmās šķiras kramplauzis, un, šķiet, ka tāds arī bija. Zināja viņu vārdus — Fredijs un Pega. Un zināja viņu mikrobusiņa numuru.

Vajadzēja tikai kādas divas minūtes, lai radio uzzinātu informāciju par reģistrāciju un noskaidrotu, ka busiņa īpašniece bija kaut kāda Mārgareta Brisko — tātad Pega —, un uzietu adresi, kas bija Beiridžā, Bruklinā, Ņujorkā.

Tātad šodien viņam bija taisnība vismaz šajā ziņā.

1

Lat. vai.modus operandi «rīcības veids».

2

Pasažieru vilcienu kompānija ASV.

3

18. gadsimta dziesma par pāri, kas ir ilgi un laimīgi precējušies.

Franču vai. «zirgs».

4

Patiesībā F. H. Bērneta romāna «Mazais lords Fauntlerojs» varonis.

5

Angļu vai.The Central Intelligence Agency «Centrālā Informācijas aģentūra».

6

ASV pilsoņu kara sākums (1861-1865) — ASV Ziemeļu un Dienvidu štatu karš.

Tas nu bija pārmēru bīstami, — teica Fredijs. Viņš uzturējās busiņa aizmugurē bez drēbēm, ja nu gadījumā viņus aptur kāds policists, ko būtu uzrīdījis priekšnieks. Bet līdz šim, tomēr, tas nebija noticis, kas nozīmēja, ka arvien vairāk zuda cerība, ka varētu notikt. Fredija locītava sūrstēja vietā, kur priekšnieks to bija sagrābis, un viņa mute vēl arvien sajuta priekšnieka darbā nocietināto pirkstu slikto garšu.

Priekšā Pega visu uzmanību veltīja braukšanai. — Mani pārsteidza, — viņa ierunājās, cik viegli tas čalis to uzņēma. It kā viņš visu laiku būtu runājis ar neredzamiem cilvēkiem.

Man nepatīk kruķi, kas neapmulst, piekrita Fredijs. Viņš sēdēja uz sarullētām drēbēm ar biksēm virspusē, bet tik un tā lauku ceļš viņu diezgan pamatīgi mētāja pret busiņa cieto grīdu. Un mākslīgā zāle, kā to apliecinās katrs profesionāls beisbolists, nav īpaši patīkama, pa kuru lēkāt.

Nu, vismaz, Pega, palēninot ātrumu, bet neapstājoties pie «stop» zīmes un tad nogriežoties pa labi uz vēl citu līkumotu, bedrainu lauku ceļa, sacīja, — droši zinām, ka pret tevi nav iesniegts neviens dokuments.

— Teicu jau, ka Bāmijs strādā uz savu roku, — Fredijs piebilda. — Nu esam drošībā. Mums tikai jācenšas turēties pa gabalu no Dadlejas.

— Tur jau nekā arī nav. — Pega teica. — Varam iepirkties citā pusē.

— Labb-i, — atbildēja Fredijs, kad viņi pārbrauca īpaši asai grambai. — Cik vēl ilgi līdz mājām, Peg?

— Desmit minūtes, varbūt mazāk.

— Labi.

— Tad varēsim atpūsties.

— Es tikai domāju, — teica Fredijs, ar abām rokām atspiežoties pret mākslīgo zāli, — par to priekšnieku, kā viņš mani gandrīz noķēra, nolādēts.

— Nu, bet viņš tak tevi nenotvēra, — sacīja Pega, īpaši necenšoties piebremzēt pie zīmes «dot ceļu». Tāpēc neuztraucies, Fredij, tu šo veci vairs nekad neredzēsi. Viņš iesmējās. — Un tas Kungs zina, viņš neredzēs tevi.

Ir trīs trīsdesmit pirmdienas pēcpusdienā, Mordons Līts vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais aizdedzina cigareti ar grieķu atdzimšanas šķiltavām labas futbola bumbas lielumā. Tad sarunas apklusa, lai noturētu klepošanas, krekšķēšanas, sēkšanas, elsošanas, spļaudīšanas, acu bolīšanas, raudāšanas, sprauslāšanas, puņķu šņaukšanas, siekalu tecēšanas un brēkšanas rituālu, kamēr visu laiku divi melnā ģērbti un klusi asistenti Džeku Ceturto turēja, palīdzēja, masēja un visu noslaucīja. Tad, kad vētra bija norimusi, cigarete milzu pelnu traukā uz galda gruzdēja kā tāds elles attāls nostūris, Džeks Ceturtais atkal spēja runāt, ar skābekļa caurulīti no jauna degunā, pagrieza savas asarojošās, blāvās acis ar sarkaniem lokiem pret Mordonu un prasīja: Kur viņš ir? Gribu šo čali satikt.

— Nu, redzat, tur jau tā lieta, — Mordons riskēja, ar pirkstiem norādīdams uz vairākiem neesošiem jāņtārpiņiem, šo puisi nevar redzēt. Neviens nevar. Un tāpēc viņu ir tik grūti atrast.

— Un nolādētā kārtā tik noderīgs, — Džeks Ceturtais iebelza ar gaļīgu dūri pa tīro galda virsmu, liekot pelnu traukam un Mordonam salēkties, bet ne stoiciskajiem asistentiem. — Gribu šo čali tagad. Man viņš vajadzīgs. Kāpēc tad man viņa nav?

— Tas, ka viņš ir zaglis, — Mordons atļāvās iebilst, ar pirkstiem meklējot nozudušo kontaktlēcu pūkainajā paklājā, es pieņemu, viņu padara par slēpšanās lietpratēju. Bet esmu pārliecināts, ka ar laiku viņu atradīsim.

— Man nav tam laika. Man ir kāda ideja.

Mordona rokas satvēra kaklasaiti kā patvēruma salmiņu. Jā?

— Šie dumie dakterīši, sēca Džeks Ceturtais, tagad zina, vai tad ne, ka, saliekot kopā abas zāļu devas, var iegūt neredzamu cilvēku?

Pārsteigts, rokām starojot kā saulespuķēm, Mordons atbildēja:

— Jā, es pieņemu, ka viņi to var.

— Tad lai viņi mums tādu uztaisa, — pavēlēja Džeks Ceturtais.

— Turpināsim meklēt oriģinālu, bet sev izveidosim kopiju.

Saulespuķes atplauka. Jā, viņi to varētu, vai ne? Taču tad saulespuķes novīta, un Mordons jautāja: — Bet kurš ? Kurš uzņemtos tādu risku, lai galā kļūtu kā… kā tas ?

— Ir kaut kas, ko esmu iegaumējis attiecībā par naudu, sēca Džeks Ceturtais, ja tev tās ir diezgan, kāds pieteiksies brīvprātīgi. Un man, nolādēts, vajadzīgs neredzams cilvēks. Man viņš vajadzīgs tagad un tūlīt!

— Lai noklausītos Kongresā? ieminējās Mordons. Sāncenšu cenu politikai?

— Tam, protams, noteikti, — nodārdināja Džeks Ceturtais, vareni paraustot plecus. Bet tas nav vissvarīgākais. Man viņš vajadzīgs kaut kam citam, tuvāk mājai.

Aizdomas par neuzticību? Džeka Ceturtā piektā sieva? Mordons izskatījās modrs. — Jā?

— Ārsti, — Džeks Ceturtais ar piepešu kaisli izsaucās. — Ārsti man melo.

— Kādi kaktu dakteri, vai? — Mordons jautāja.

— Jums taisnība, Džeks Ceturtais viņam teica. Viņi visi ir kaktu dakteri.

— Nē, es prasīju, kādi kaktu dakteri jums melo?

— Manil Par kādiem elles tablešu stūmējiem tad es, jūsuprāt, runāju? Domājat, ka man patīk runāt ar ārstiem? Nevīžīgajiem, sīkmanīgajiem roku mazgātājiem? Vai tad nezināt, ka savas dzīves laikā izstājos no diviem dažādiem sporta un sociālajiem klubiem, jo viņi sāka uzņemt tablešu stūmējus? Nožēlojamie, sīkmanīgie ķermeņa mehāniķi, tikko viņi dabū divas desmit centu monētas, ko berzēt vienu pret otru, domā, ka ir superigi! Nekaunība!

— Starp citu, Džek, — Mordons ieminējās. — Par ko jūsu ārsti jums ir melojuši?

— Par mani, protams. Kas man, pie velna, par daļu, ko viņi domā par citiem? Viņi man melo par mani, un es to nolādēti labi zinu. Jūs domājat, ka izskatos labāk nekā toreiz, kad mani pēdējo reizi redzējāt?

Ja Džekam Ceturtajam būtu iespēja izskatīties sliktāk, viņš izskatītos sliktāk. Bet tā kā nebija, viņš izskatījās tāpat. — Nu… — sacīja Mordons.

— Arī es nē! — kliedza Džeks Ceturtais un ieturēja pauzi, lai izkle-potu daudz sarkanu putu mutautiņā, ko turēja kāds no asistentiem. Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, Mordonam teikdams: — Viņi man saka, ka veselība uzlabojas, ja varat tam noticēt. Ak, viņi atzīst, ka vairs nespēlēšu tenisu, viņi, šie sapuvušie lišķi, tik tālu gan neaiziet, lai apsolītu pilnīgu izārstēšanu, bet uzstāj, ka es turoties tādā pat formā, tā viņi to sauc, it kā es pats pat savi vispār varētu atrast. Man vajag šo nolādēto jūsu spoku vai to, kuru uztaisīsim sev, lai tur iezagtos un noklausītos, kad manis nav mājās. Zinu, ka viņi melo, zinu!

— Bet kāpēc tad jums vajadzīgs neredzamā cilvēka apstiprinājums, — Mordons, pūļa svētīšanas pozā nostājies, jautāja.

Džeks Ceturtais pagrieza savas kūstošā aisberga acis pret Mordonu. — Es gribu zināt, — viņš ķērca, — vai viņi smejas.

Reizēm Pegai likās, ka viņa ir piedzimusi neīstajā gadsimtā. Dažreiz viņai šķita, ka viņai būtu bijis jāpiedzimst tālajos viduslaikos, kad cilvēkiem patika baltās sievietes, tāpēc ka ir baltas, kad vārds alabastrs1 bieži parādījās dzejā, attiecinot to uz sievietēm nevis mauzolejiem, un ko uzskatīja par komplimentu. Laiku pa laikam viņai likās, ka kļūda no viņas puses bija piedzimt laikā, kad tika uzskatīts, ka baltajām sievietēm bija jāiedeg kā franču grauzdiņam.

Pat tad, kad bija vēl maza, viņa izjuta to pašu. Citi bērneļi gulēja Konija salā vai Džounsa pludmalē garšļaukus kā kādas naidīgas cilts upuri, bet kur Pega? Zem pludmales saulessarga, ietinusies pludmales dvielī, hotdogu ratiņu ēnā; mājās, lasīdama grāmatu. — Arā ir tik skaista diena, kāpēc gan neiziet ārā un neiedegt? labi domājot, bet nāvīgi kļūdoties, mēdza saukt pieaugušie, bet pēc piecām minūtēm Pega lavījās atpakaļ pa sētas durvīm.

Tagad, protams, pateicoties ozonam, visi zina, ka nosauļoties tenisa raketes kāta krāsā labākajā gadījumā ir bīstama izlikšanās. Tagad, kad saules aizturētāji vienmērīgi uzkāpj līdz trīs skaitļu skalai, Pegai vairs nebija sevi jāattaisno pasaulei. — Es vienkārši neeju saulē, viņa mēdza sacīt, un ļaudis mēdza pamāt un teikt: Ozons, -un Pega mēdza pasmaidīt un tālāk neko neteikt, bet tam nebija nekāda sakara ar ozonu. Ta bija viņas āda. Viņai patika krāsa, kādā viņa bija piedzimusi.

Tāpēc viņa nebija paredzējusi pavadīt daudz laika pie peldbaseina, baseinā vai tā tuvumā, kas bija kļuvis par īrētās mājas sastāvdaļu, lai arī zināja, ka Fredijam patika peldēt un, iespējams, mēdza tur laiku pa laikam ienirt bez peldkostīma. Bet tad viņa atklāja, cik interesanti ir vērot, kā Fredijs peld, un tas visu mainīja.

Jā, vērot. Arī baseinā viņš vēl arvien bija neredzams, tomēr bija acīmredzama viela, masa, jo viņš patiešām viļņoja ūdeni, to šķeļot. Varēja saskatīt, kā dzidrais ūdens savelkas, skalojas un plūst viņam visapkārt, atstarojot gaismu citādā nozīmē, veidojot to formas un aprises, kad Fredijs peldēja garām. Kad visā baseina garumā viņš peldēja zem ūdens, kas viņam tā patika, bija baismīgi, turpat vai atbaidoši skatīties, kā lielas ņirbošais traucējums tur spokaini un līdzīgi zivij kustas, reizēm izdodot burbuļu straumi no… no nekurienes.

Kad izlauzās virspusē, lecot uz augšu un izšļācot ūdeni kā valis, bija vienkārši pārsteidzoši, kā ūdens pats no sevis šļācās.

Peldbaseins atradās aiz mājas uz neliela pacēluma un ne gluži pagalma centrā, bet nedaudz pa labi. Visaptveroša sēta iežogoja peldbaseinu un tā akmens un koka apmali; tā bija darināta no vertikāliem četru pēdu augstiem koka dēļiem, ar divu pēdu lielu koka režģi virs tā, caur kuru pūta vēji un no iekšpuses deva iespēju ļaudīm skatīties ārā, kamēr paši aizsargāja piekļūšanu savai privātajai dzīvei. No peldbaseina labā gala, kur zem liela zilbalta svītrota saulessarga, kas no galda vidus izauga kā kāda marsiešu puķe, atradās apaļš Lucīta galds, četri balti plastmasas krēsli, varēja raudzīties caur režģi, gar mājas stūri novērot pievedceļu un noskatīties, kā ieradās cilvēki, tiem neredzot.

Kad nebija Dadlejā, te viņi pavadīja visvairāk laika. Saule bija silta, gaiss ne pārāk karsts, peldbaseins apsildīts. Fredijs draiskojās kā valzirgs, delfīns, bet tikai tāds, kuru nevarēja redzēt, kamēr Pega sēdēja zem saulessarga, nēsāja salmu cepuri ar platām malām, baltas bikses un blūzi bez piedurknēm (viņa to īpaši neņēma vērā) un lasīja «Drūmo namu».2 (Kad viņa vēl bija zobu tehniķe, viņai tuvas bija Vērtīgās grāmatas; viņai patika saturu skaļi atstāstīt, strādājot ar pacientiem. Viņi tik un tā neko nevarēja iebilst, jo mutes bija pilnas ar slaidiem, hromētiem instrumentiem, un, ja jau Pega bija novesta līdz monologiem, viņa vismaz varēja izvēlēties kaut ko vērtīgu.)

Rītu, pēc satikšanās ar Dadlejas policijas priekšnieku, viņi pavadīja pie peldbaseina. Reizēm Fredijs peldēja, šad tad atlaidās uz pelddvieļa, kas bija izklāts saulē uz apmalēm; viņš teica, ka neuztraucas par apdegumiem. Pega, neatkarīgi no viņa, laiku pavadīja ar «Drūmā nama» advokātiem, vai arī, kad Fredijs atkal ar sajūsmu un neredzams kā lode iešāvās ūdenī, noskatījās uz spokaino viļņošanos, kad tas pātagoja un metās mutuļojošajā ūdenī.

Saule bija augstu debesīs, un viņa tikko bija iedomājusies par pusdienām, kad izdzirda mašīnas durvju aizciršanos. Šefs! Nekavējoties, nometusi grāmatu uz galda, viņa pielēca kājās. Šefs, viņš mūs atradis!

Nekādā ziņā, protams. Pat ja policijas priekšnieks zināja viņa busi-ņa numuru, kas bija maz ticams, tas viņu novestu tikai līdz Beiridžas adresei. Bet vēl aizvien skrienot līdz sētai, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs policijas priekšnieku, bet paskatoties caur režģi, ar ārkārtīgu atvieglojumu konstatēja, ka tas bija nekustamo īpašumu mākleris «sauciet mani par Tomu», kas, izkāpis no savas sarkanās mašīnas uz ceļa, devās uz parādes durvīm. Uz šo pusi, viņa sauca un pāri sētai pamāja ar roku.

Viņš paskatījās atpakaļ un uz augšu: A, sveiki. Pamājot, viņš devās citā virzienā.

Pega pagriezās uz peldbaseina pusi, uzsvilpjot: Fredij! Fredij!

Viņš tik tikko izkāpa no baseina, ko viņa varēja noteikt pēc šļakstī-šanās, tad slapjiem pēdu nospiedumiem un visiem tiem ūdens pilieniem, kas no neskaidra vīrieša apveida pilēja gaisā.

— Nē, nē, viņa steidzās viņam pretī, izmisīgiem žestiem aizbiedējot. Atpakaļ baseinā!

Viņš devās atpakaļ, iekrītot atmuguriski, tā izraisot milzīgu šļakstu -idiots. Pega, galvu purinādama, skrēja atvērt dēļu režģu vārtiņus, tieši brīdī, kad tur nonāca «sauciet mani par Tomu», pasmaidīja. Viņš bija ģērbies baltā kreklā ar īsām piedurknēm, gaiši zaļu kaklasaiti, bet savu diplomātu un grāmatu, acīmredzot, bija atstājis mašīnā. — Sveiki, Pega, viņš sacīja. Izskatījās, ka visi pasaules vēstures tirgoņi apvienojušies viņā vienā, kurš izlikts spožā saulē, lai redzētu, kas notiks.

— Sveiki, Tom. Nāciet iekšā.

— Paldies. Tikai pārbaudu, lai redzētu, kā jums klājas, — ienākot peldbaseina teritorijā, sacīja.

— Paldies, lieliski.

Viņš apstājās un noskatījās visapkārt. Kur jūsu draugs?

Pēdu nospiedumi uz apmales saulē un sausajā gaisā ātri izzuda. Ņujorkā, atbildēja Pega. Nabaga zēnam vēl arvien jāstrādā.

— Ā, bet man likās… «sauciet mani par Tomu» paskatījās uz arvien vēl slapjajām apmalēm, tukšo peldbaseinu, grāmatu uz galda zem saulessarga un nosprieda šo domu atmest: — Atgūstat nokavēto lasīšanā, ko?

— Protams, kāpēc gan ne? Laiks labs, ko darīt nav ko, nav nekādu traucēkļu…

— Izņemot mani, — viņš teica, un smaids no sejas nozuda, kas lika manīt, ka ir kautrīgs.

— Nē, nē, tā gan nedomāju, viņa apgalvoja, lai gan tieši tā bija domājusi, un abi to zināja.

— Nu, neaizkavēšu jūs no — ā, «Drūmais nams». Dievs Tevs, es to lasīju pirms daudziem gadiem.

— Es pirmo reizi.

— Džārndaiss un Džāmdaiss, — sacīja «sauciet mani par Tomu», ieķiķinājās un pamāja ar galvu. Varētu jums izstāstīt dažus stāstus par prāvām, viņš draudēja. Nekustamais īpašums, godīgi sakot, izraisa cilvēkos vissliktāko, man šķiet, ka tā ir taisnība.

Aiz viņa, tieši Pegas redzeslokā, uz apmales blakus baseinam parādījās slapjš apakšdelma nospiedums. Jums, iespējams, ir taisnība, -viņa teica. — Taču mēs tiešām esam ar šo māju apmierināti.

— Priecājos to dzirdēt, — «sauciet mani par Tomu» pameta skatu visapkārt, lai pārliecinātos, ka ir vieni, un nepamanīja ceļgala nospiedumu, kas nu parādījās līdzās apakšdelma nospiedumam. Neskatoties uz to, pieklusināja balsi, sacīdams: — Jūs man stāstījāt par sava drauga tiesiskajām problēmām. Šķiršanos un visu to.

Pegai bija grūti koncentrēties «sauciet mani par Tomu» sacītajam, jo tagad pār viņa labo plecu viņa redzēja, kā pēdu nospiedumi viens pēc otra parādījās uz apmales baseina pretējā pusē. — Jūs domājat, kāpēc maksājām skaidrā naudā? — viņa jautāja.

— Tieši tā, — «sauciet mani par Tomu» virzījās tuvāk, saglabājot lielāku slepenību, kamēr aiz viņa pelddvielis pats pacēlās no krēsla un mežonīgi un nedzirdami vicinājās pa gaisu. Pega zināja, ka Fredijs tā nkojas, jo bija nikns par traucējumu, taču tas bija tik bīstami. Man tikai likās, ka jums jāzina, — murmināja «sauciet mani par Tomu», pamanoties saglabāt vēsumu, reizē izsakot līdzjūtību, bažas un solidaritāti, — ka šorīt no paša rīta man piezvanīja kāds finansu uzņēmums no Sirakūzām un jūs meklēja.

Tam nebija nekādas jēgas. — Sirakūzām? — pārsteigta pārjautāja Pega. — Mani? Savu mūžu neesmu bijusi Sirakūzās. Pa to laiku nolādētais dvielis vēl arvien dejoja, it kā «sauciet mani par Tomu» nākamajā sekundē nevarētu pagriezties.

Un vēl viņš to nebija darījis. Saglabājot acu kontaktu ar Pegu, viņš teica: Man ir tāda nojauta, ka tam ir kāds sakars ar jūsu drauga šķiršanos. Es domāju, ka viņi zina, ka abi esat te kaut kur noīrējuši māju un apzvana visus māklerus, mēģinādami jūs izsekot.

Dvielis pats sevi atklāja, brīdi kuģoja, tad kā burvju paklājs nolaidās uz apmales. Tajā pat brīdī Pega pēkšņi saprata, ko šis telefona zvans bija nozīmējis. — Ak, mans Dievs, — viņa sacīja. Ja viņa pirms tam būtu ļāvusi savai sejai iedegt, tagad arī tā būtu nobālējusi.

Jūs esat mani klienti, «sauciet mani par Tomu» apgalvoja. Dažas pelddvieļa daļas saplaka vairāk nekā citas. — Man nav nekādu sūdzību pret jums un ceru, ka jums nav sūdzības pret mani.

Sūdzības? Kādas sūdzības? Es nedrīkstu kļūt nevaldāma, histēriska, domāja Pega, un daļu saspīlējuma mēģināja novērst, vicinot rokas pa gaisu, sacīdama: Paskatieties uz šo lielisko vietu, ko mums atradāt!

Nu, paldies. Te ir jauki, vai ne? — «sauciet mani par Tomu» teica un tagad pa pusei pagriezās, aptverot skatienam visu: dienu, baseinu un pelddvieli. Mazliet vēl pasmaidījis Pegai: Ieminieties par mani saviem draugiem.

Noteikti.

Man ir, no savas bikšu kabatas izvilka vairākas salocītas papīra loksnes, tās pāršķirstīja, izvēlējās vienu, pārējās iebāza kabatā, bet vienu pasniedza Pegai, — šī cilvēka vārds un telefona numurs, ja gadījumā gribat viņam piezvanīt un pateikt, lai jūs liek mierā. Tas dažreiz izdodas, ja viņi traucē kādu citu, kam ar lietu nav nekāda sakara.

Laba doma, piekrita Pega, paņemot papīra loksni, bet vēl tajā neieskatoties. Viņa tur nekā nevarēja darīt; pat ar šīm tik ļoti sliktajām ziņām viņas koncentrēšanās spējas bija izjaucis tas nolādētais dvielis, kas tur tik nevainīgi gulēja. Es viņam iesitīšu ar koku, pati sev apsolīja, bet teica: — Esmu par to ļoti pateicīga, Tom. Liels paldies.

Katrā laikā. Nu, ļaušu jums atgriezties pie grāmatas.

Viņi kopā devās uz vārtiņiem baseina teritorijā, «sauciet mani par Tomu» smaidīja par skatu, tad nedaudz savilka pieri. Vai kāds smadzeņu nostūris bija ievērojis, ka, pēdējo reizi paskatoties, pelddvieļa tur nebija?

Piezvanīšu Fredijam šovakar, Pega runāja ātri, lai novērstu viņa uzmanību. Pastāstīšu viņam par to. Viņš zinās, ko darīt.

Vai ari viņa advokāts. Nu, novēlu jums patīkamu vasaru, — «sauciet mani par Tomu» teica, pamāja un aizgāja.

Pega stāvēja sētas iekšpusē pie aizvērtajiem vārtiņiem un caur žogu noskatījās, kā «sauciet mani par Tomu» iekāpa savā mašīnā un atpakaļgaitā izbrauca no ceļa. Kad pa to laiku slapja roka aizskāra viņas roku, viņa neatskatījās kāda gan jēga bija atskatīties? bet vienīgi aizrādīja: Es ar tevi nerunāju.

Viņš pat negrasījās novērst skatienu no tavām lielajām acīm, Peg. Turklāt, pēc briža man ūdenī sāka salt.

Tas ir apsildīts baseins.

Tomēr. Liekas, ka neredzamam vairāk salst. Lai nu kā, galu galā izrādījās, ka mūsu draugs Bāmijs licis mūs izsekot kādam meklēšanas dienestam.

Pega paskatījās uz salocīto papīra loksni savās rokās, atlocīja un skaļi nolasīja tur rakstīto: «Stīvens Gārmainsters, Taisnīgās Pētniecības un atgūšanas firma.» — Mēs šim cilvēkam nezvanīsim.

Bāmijs kaut kur dabūjis naudu, lai to varētu veikt, — teica Fredijs.

«Sauciet mani par Tomu» bija projām; iebāzusi papīra loksni kabatā, Pega atgriezās savā krēslā pie galda un grāmatas. Spriežot pēc balss, Fredijs viņai sekoja, sacīdams: Par to čeku kontu, ko taisies atvērt. Labāk uzrādi pilsētas dzīvokļa adresi.

Katrā ziņā esmu priecīga, ka «sauciet mani par Tomu» mums to izstāstīja, Pega teica, iekārtojoties krēslā, uzliekot roku uz grāmatas un vēlēdamās atgriezties deviņpadsmitā gadsimta Londonā.

Nūjā, krēsls galda otrā pusē atlēca no galda, tad ieliecās.

Pega tam veltīja žultainu skatu. Ko tu gribi teikt, ka viņu interesē

mana miesa un tikai tāpēc man to izstāstīja?

la ir viena no iespējām, — Fredijs kaut kur no gaisa piekrita. Pega sev atgādināja, ka tieši to viņa neieredz, taču viņš turpināja: Otrkārt — viņam ir vainas apziņa.

Viņa savilka pieri. — Kāda vainas apziņa?

— Kas būtu, ja viņš tam cilvēkam kaut ko patiešām būtu izstāstījis? Tad vēlāk to pārdomājot, nolēmis, ka tevi vismaz jābrīdina.

— Ei nu, Fredij, tu tā domā? Vai    tas    bija apciemojuma iemesls?

— Nezinu. Viņu ir grūti saprast.

— Tev nu nevajadzētu tā runāt.

— Jā, bet «sauciet mani par Tomu» ir    tik    draudzīgs    čalis,    ka    viņu

var saprast un reizē nevar izprast.

— Nedomāju, ka viņš melotu, — teica Pega.

— Ceru, ka ne, — Fredija balss plivinājās gaisā. — Bet, varbūt, lai justos drošībā, viņš teica, katram no mums vajadzētu sasaiņot vienu nelielu somu un atstāt to busiņā katram gadījumam.

Pega sēdēja viena, bet ne gluži. No Fredija nenāca vairs ne skaņa. Roka gulēja uz grāmatas, bet viņa to nepacēla. Saule vairs nelikās tik spoža.

— Tas ir neiespējami, — teica Pīters, un Deivids piebilda: — Kas gan mēs, pēc jūsu domām, esam?

— Zinātnieki, advokāts Līts atbildēja, un to, protams, nevarēja īsti atspēkot.

Tomēr. — Jūs ieradāties nepieteicies, — iesāka Pīters.

— Protams, Līts teica, paraustīdams plecus, it kā spēlējot klavieres. — Ja būtu piezvanījis, jūs būtu atteikušies ar mani runāt.

— Neapšaubāmi, atteica Deivids.

— Vai uzstājuši, lai klāt ir arī jūsu draugs Kamingfords.

— Mūsu advokāts Kamingfords, aizrādīja Pīters.

Viņi stāvēja visi trīs bariņā zem Šananas uzjautrinošā, ciešā skatiena priekštelpā. Kad līdz laboratorijai viņa bija aizvadījusi baumas, ka negaidīti ieradies Mordons Līts gandrīz kā buboņu mēris negaidīti ierodas — viņi uzreiz bija nolēmuši nonākt lejā, lai satiktu šo cilvēku gandrīz pie pašām parādes durvīm tik tuvu, cik tas iespējams, un atsist iebrucēju, pirms šī sērga varētu izplesties.

Bet tagad, kad viņš bija izstāstījis savas ierašanās iemeslu! Viņš un viņa pavēlnieki vēlējās, lai Pīters un Deivids izgatavo vēl vienu neredzamu cilvēku! Pilnīgi izslēgts!

Pīters sauca: — Vai jums neliekas, ka diezgan bijis nepatikšanu…

— Piedodiet, — Līts pārtrauca, it kā apturot satiksmi ar vienu paceltu plaukstu. — Nedomāju, ka jūs šo jautājumu izprotat pietiekami dziļi, cik varētu. Mēs runājam par brīvprātīgajiem, tieši par to īpašo eksperimentu, ko bijāt uzsākuši, par… Viņš aprāvās un paskatījās visapkārt. Viņš gandrīz žēlabaini teica: — Vai mēs nevarētu kaut kur ērtāk apsēsties? Tajā jaukajā atpūtas telpā augšstāvā.

— Mēs jūs vispār te neesam saukuši, — Deivids teica, bet Pīters Līta vārdos bija ieklausījies daudz uzmanīgāk un tāpēc jautāja: — Kā jūs to domājat — par brīvprātīgajiem?

— Domāju, — atteica Līts, — ka jums nevienam nebūs jādraud ar ieroci.

Ak Kungs, Šanana to nebija zinājusi. Viņas acis iepletās, vai ne?

Jā, un bez šaubām arī ausis. Pīters sacīja: Varam jums ziedot piecas minūtes. Iesim uz konferenču telpu.

— Nūja, — sacīja Līts, izskatīdamies bēdīgs. — Vai tiešām neatļautu man pasēdēt šajā jaukajā atpūtas telpā? Kamingforda kunga nav klāt.

Viņi abi izskatījās pārsteigti. Pīters pārjautāja: Vai sacījāt «neatļautu»?

Acīmredzami pārsteigts, aizskarot zodu ar pirkstu galiem tā, lai sevi iepazīstinātu ar skatītājiem, Līts sacīja: — Ta teicu gan. Vai tas nozīmē, ka neesmu šo jauko atpūtas telpu pelnījis ?

— Nu labi, labi, — Pīters teica, pagriezdams acis pret Deividu. — Nāciet līdzi.

Viņi uzkāpa augšstāvā un apsēdās uz dīvāniem, tāpat kā pirms divām nedēļām, kad Līts bija viņiem rādījis policijas bildes ar Frediju Nūnu. Šoreiz neviens šim cilvēkam nepiedāvāja atspirdzinājumus; tā vietā Pīters teica: — Būtu labi, ja jūs varbūt paskaidrotu šo piedāvājumu.

— Protams. Jums ir divas eksperimentālas zāles…

— Formulas, — pārtrauca Pīters. — Nevis zāles, jo tās nav izmēģinātas.

— Ļoti labi, formulas. Jūs bijāt cerējuši, ka viena vai otra palīdzēs cīņā pret melanomu, taču tagad zināt, ka abas kopā rada neredzamību. Jūsu rīcībā ir neredzamības formula.

Deivids iesaucās: — Pīter, tā ir! Par to nekad nebiju aizdomājies. Viņa prātu bija pārņēmušas problēmas citas sekas.

Pīters bija mazāk saviļņots. Viņš teica: — Turpiniet, Līta kungs.

— NAABOR savām vajadzībām vēlētos izmantot neredzama cilvēka pakalpojumus, — Līts turpināja. — Jūs savām vajadzībām gribētu brīvprātīgos, uz kuriem izmēģināt zā… formulas. NAABOR šobrīd ir gatavs piegādāt divus brīvprātīgos, ko padarīt neredzamus. Kā stimulu tuvākajā laikā NAABOR uzņemsies jums sagādāt tik brīvprātīgo, cik nepieciešams, lai jūs varētu veikt normālu pētniecības darbu.

Deivids, degdams nepacietībā, sauca: Pīter, vai tu domā…? Taču Pīters Lītam prasīja: — Un kādas ir lamatas?

— Lamatas? — Līts it kā iepliķēja savu labo dūri pa beisbolista cimdu, tad iemeta bumbu rezerves spēlētāju nodalījumā. — Kādas lamatas gan te vispār varētu būt? NAABOR piegādās brīvprātīgos gan tagad, gan vēlāk, turklāt ar parakstītām atļaujām. Varēsiet savas jaunās jūras cūciņas novērot, ja vien var teikt, ka neredzamo var novērot…

— Uz cik ilgu laiku? — jautāja Pīters.

Līts ar rokām it kā parādīja, cik gara bija zivs, ko bija gandrīz noķēris. — Cik laika vēlaties?

— Nedēļu.

— Nu, paklausieties, — noteica Līts, samazinādams zivi līdz mailītei. — Ar pirmo jūs cerējāt tikt galā tikai divdesmit četrās stundās.

— Apstākļi bija citi.

— No mūsu puses ir laika ierobežojums, — atzina Līts. — Bet mēs varētu vienoties par četrdesmit astoņām stundām.

Pīters apsvēra, tad pamāja: — Pieņemami, — viņš teica, bet tad piebilda: — Mēs gribēsim līgumu, — un Deivids izskatījās bargs, sacīdams: — Tieši tā!

— Saprotams, — atteica Līts.

— Un to sagatavos Bredlijs Kamingfords.

— Man būs mazāk darba, — teica Līts. — Kā būtu, ja jūs viņam piezvanītu tūlīt? Jo ātrāk nokārtosim dokumentus, jo drīzāk varēsim sākt un ātrāk redzēsim rezultātus. Viņš pie sevis pasmaidīja. — Vai ari nē, — viņš piebilda. — Atkarībā no apstākļiem.

Bija otrdienas rits, kad Mordons Līts pasūtīja vēl neredzamos; pārējo otrdienu vēroja, kā plūda šie telefoni un faksi! Dokumenti tika sagatavoti, aizsūtīti, samainīti, aizsūtīti, apstrfdēti, pārsūtīti, parakstīti un nosūtīti. Pa to laiku milzīgā NAABOR mašinērija samala tos, kuri zināja, kādus izkropļojumus izvēlēties, apstiprināja un pamudināja abus brīvprātīgos. Beidzot tajā vakarā desmit minūtes pāri sešiem, kad Šanana jau bija devusies mājās un Bredlijs no līguma bija aizvācis pēdējo gnīdu, Deivids laboratorijā nolika retorti un pats pacēla klausuli, un izdzirdēja kādu sakām: Te runā Klarksones kundze no kadru daļas, vēlētos runāt vai nu ar…

— Atvainojiet?

— … Dakteri Lū… es teicu, ka esmu Klarksones kundze no kadru daļas un vēlos runāt ar…

— Kādas kadru daļas? Nesaprotu, par ko jūs runājat.

— Vai tā ir Lūmisa…

— Heimhokers, jā.

— Es gribētu runāt ar…

— Te runā dakteris Lūmiss.

— … vai nu dakteri Lū… ā. Jūs esat dakteris Lūmiss?

— Es taču zinu, kas esmu, — sacīja Deivids. — Kas gan esat jās ?

— Klarksones kundze no kadru daļas, un man šķiet, ka to jau iepriekš teicu.

No laboratorijas otra gala Pīters prasīja: — Kas tur zvana, Deivid?

— Es mēģinu to noskaidrot, — Deivids viņam atbildēja un klausulē sacīja: — Man žēl, bet tiešām nesaprotu, par ko jūs runājat. Kas ir kadru daļa?

— Nodaļa, kurā es strādāju.

— Nodaļa? Macj’s? Novērsies no tālruņa: — Pīter? Vai mēs esam kaut ko pasūtījuši no Macy’s ?

— Ta ir NAABOR nodaļa, — kliedza sieviete.

— Nedomāju gan, — atteica Pīters.

— Ak, tā Kunga vārdā, — Deivids runāja klausulē. Kāpēc tad jūs tā neteicāt?

— Šķiet, ka teicu, — izskatījās, ka sieviete tagad elso.

— Nu, neteicāt vis, — atbildēja Deivids.

Tad telefona līnijā iestājās neliels klusums, kurā Deivids neiejaucās, jo nebija ko teikt viņa galu galā bija piezvanījusi -un tad daudz mierīgāk viņa sacīja:Vai drīkstu runāt ar dakteri Heimhokeru?

— Protams, — Deivids teica un pastiepa klausuli Pīteram, sacīdams: — Tas tev.

Pīters, izstiepis roku, tuvojās. — Kas tur ir?

— Kāda no NAABOR. Viņa grib runāt ar tevi.

— Ahā, Pīters paņēma klausuli, īsi tajā ierunāja, atzīmēja pāris lietas papīra blociņā, kas atradās līdzās telefonam, tad sacīja: Jauki. Sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos, — un nolika klausuli.

Deivids jautāja: — Ko tas viss nozīmē?

— Mūsu brīvprātīgie. Ieradīsies rīt no rīta deviņos.

— A, brīvprātīgie! Deivids aplaudēja. Pīter, tas taču galu galā notiks!

— Ta izskatās.

Deivids paskatījās uz viņu. — Pīter, — viņš ierunājās, — es zinu, ka attiecībā pret to visu mēs esam bijuši rāmi un savākti, bet patiesībā tas ir ļoti satraucoši.

— Pieņemu, ka tā ir, Pīters atbildēja. Un īpaši, Pīters piebilda, ieskatījās blociņā ierakstītajos vārdos, Maiklam Prendergastam un Džordžam Klapsam.

Džordžs Klapss bija melnais, bet tas nebija nekāds pārsteigums. Pārsteigums slēpās tajā, ka Maikls Prendergasts bija sieviete. Turklāt skaista sieviete, pārsteidzoši skaista savā puķainajā vasaras kleitā, iedegusi un veselīga blondīne, aptuveni divdesmit piecus gadus veca, šīs desmitgades Rotaļu biedre, ar spoži zilām acīm, apburošiem vaigu kauliem un ķermeni, kas prasīt prasījās pēc glāstīšanas kā kaķēns.

Džordžs Klapss toties bija varbūt četrdesmit gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš. Kaulaini raupjš tips, viņš valkāja spīdīgu melnu uzvalku, šauru, melnu kaklasaiti, baltu kreklu un melnas kurpes kā baržas. Viņa āda bija blāvi brūna. Divas resnas senu rētu virtenes stiepās pāri

viņa sejai, tieši no viņa labās acs apakšas, pāri labajam vaigam, tad pāri zodam un turpināja vīties lejā gar kakla malu līdz kreisās auss apakšai.

Iepriekš Pīters un Deivids katrs bija nolēmuši intervēt vienu objektu, tā paātrinot šo norisi, Pīters bija izvilcis Maiklu un aizveda viņu uz atpūtas istabu, ko Mordons Līts tik ļoti iekāroja. Kamēr viņi sēdēja uz dīvāniem viens otram pretī, Pīters izjautāja viņu par slimību vēsturi un vienkārši nespēja atrast nekādas vainas. Nebija narkomāne, nekādu garigu slimību, nebija ne nopietnu, ne hronisku slimību. Divreiz precējusies, divreiz šķīrusies, nekad nav bijusi stāvoklī. Veselīgi brāļi un māsas, veselīgi vecāki, veselīgi vecvecāki. Pabeidzis, Pīters sacīja: — Šis jautājums nav apjautas lapā, bet man ir tāda sajūta, ka man tas vienalga jāuzdod.

— Jūs domājat, kāpēc es te esmu?

— Jā. Jūs taču saprotat, kāda ir ideja, vai ne?

— Perfekti, — viņa atbildēja. — Esmu labprātīga brīvprātīgā medicīniskā eksperimentā, kura beigās vai nu būšu, vai arī nebūšu neredzama. Viņa īsi pasmaidīja žilbinošs skats. Mans uzskats ir, ka nebūšu vis, viņa teica, bet es negribu samaitāt kādam prieku.

— Paldies.

— Akciju sabiedrība, kur strādāju, ir ar mieru maksāt pamatīgu naudas summiņu visu turpmāko manu mūžu, lai arī kas notiktu ar eksperimentu. Ja izrādīsies, ka esmu neredzama, viņi mani izmantos citās labi apmaksātās norisēs.

— Tātad jūs to darāt naudas dēļ,—sacīja Pīters. Viņš jutās nedaudz vīlies.

— Ne gluži, — viņa atbildēja. — Dr. Heimhoker, vai jūs uzskatāt, ka esmu pievilcīga?

— Kurš katrs sacītu, ka esat pievilcīga, — Pīters viņai atteica. — Jūs, iespējams, esat visskaistākā sieviete, ar kuru esmu bijis vienā telpā. Saprotat, ka neesat mans tips…

Viņa pasmaidīja un pamāja.

— … taču katrā ziņā atzīstu skaistumu, kad es to redzu. Tieši tāpēc arī to pajautāju. Kāpēc ar to riskēt — kāpēc riskēt ar kaut ko?

— Dakter, — viņa atbildēja, — es esmu atomfiziķe un matemātiķe — teorētiķe. MTI3 savā kursā biju trešā, bet kad pabeidzu skolu vienkārši

nevarēju atrast savām spējām piemērotu darbu. Manas atzīmes bija tādas, lai piedalītos ikvienā intervijā, bet ar to arī viss beidzās. Sievietes mani ienīst. Vīrieši domā, ka manā klātbūtnē ir neiespējami domāt. Pašlaik esmu smaga, garlaicīga darba darītāja Amerikas Tabakas Pētījumu institūta Statistikas nodaļā, darbojoties ar vēža numuriem. Tas ir līdzvērtīgi tam, ja jūs būtu kādas slimnīcas apkopējs.

— Protams, — sacīja Pīters, — tas nevar būt…

— Tik slikti, kā stāstīju? Kurš no mums dzīvo manu dzīvi, dakter?

— Jūs, — atbildēja Pīters.

— Neviens mani nekad nav redzējis, — viņa turpināja. — Mani nav redzējis. Pat neviens no maniem vīriem nekad nav mani redzējis; viņi jutās pievilti ikreiz, kad šī trofeja uz plaukta uzvedas tā, it kā būtu tik tiešām dzīva. Pēdējo reizi, kad man patika, kā es izskatos, bija tad, kad man bija kādi deviņi gadi. Es nespēju sevi tīši sakropļot, tas būtu stulbi. Bet tagad šis? Kāpēc ne? Neviens tik un tā nav spējis mani redzēt, kāpēc tad nebūt neredzamai? Padarīt savu dzīvi par tādu, kur iespējams tikai piezvanīt? Ar prieku. Šim žilbinošajam smaidam bija kaut kas pārāk spīdīgs. — Cerēsim, ka jūsu izgudrojums būs sekmīgs, Dr. Heimhoker, — viņa teica.

Tikmēr apakšstāva konferenču telpā Deividam bija pavisam citāda saruna ar Džordžu Klapsu, kuram nebija tik daudz slimību vēsture, cik slimību antoloģija. Viņš bijis sašauts, viņš bijis sadurts, vairāki viņa kauli bija lauzti negadījumos un kautiņos. Viņš bija alkoholiķis un narkomāns, bet — kā zvērēja — bija tīrs jau sešus gadus. — Kad paliek trīsdesmit pieci gadi, vecīt, — viņš sacīja, — vai nu tās tevi ir nonāvējušas, vai arī no tām nogursti. Es noguru.

— Slimības? — prasīja Deivids.

— Nosauciet dažas, — atteica Džordžs.

Deivids tās uzskaitīja, un izrādījās, ka Džordžs kādu vai citu laiku, slimojis turpat vai ar katru cilvēkiem zināmu slimību, no kā nebija iespējams nomirt, bet pašlaik bija veselīgs. Pēdējo četru gadu laikā viņš strādāja par NAABOR šoferi, un kad Deivids interesējās, kas licis viņam izšķirties par labu šim eksperimentam, Džordžs prasīja: — Vai tas paliks starp mums?

— Nu, protams, atteica Deivids un nolika pildspalvu.

— Ir vairāki štati, kas mani vēl aizvien meklē, — paskaidroja Džordžs, — Teksasa un Florida, zināt, šajās vietās ir nāvessodi, viņiem patīk nogalināt cilvēkus. Es nesaku, ka esmu izdarījis to, ko viņi piesien, bet man šķiet, ka nav ko cilāt nepatīkamus jautājumus, un mēs to nekad arī neuzzināsim. Vai saprotat, par ko es runāju?

— Šķiet, ka jā, — sacīja Deivids.

— Šajos laikos visu laiku, viņš teica, esmu tāds kā nobijies. Man liekas, ka kāds kruķis mani apturēs kā šoferi, saprotat, datorā ievadīs manu vārdu un bang, manu pakaļu uzziet dienvidos. Toties tad, ja jūsu iecere izdosies, esmu drošībā. Viņi nevar mani nolikt uz elektriskā krēsla, ja nevar mani redzēt, vai man ir taisnība?

— Nu, esmu pārliecināts, ka tā ir, Deivids piekrita.

— Un ja tas, ko te darāt, neizdosies, — teica Džordžs, izplešot rokas, un lielais smaids šausmīgajam ievainojumam lika locīties pāri sejai kā brūnai čūskai, — viņi man tomēr maksās tik daudz naudas, ka man vairs nekad nebūs jāstrādā, izņemot, ja es gribētu. Kruķis, kas mani neredz, nevar mani izlaist caur datoru, vai tas neizklausās loģiski?

Deivids saskatīja mīnusus un beidzot pamāja: — Šķiet, ka nevar, -viņš noteica.

— Pagājušas tieši četrdesmit astoņas stundas, — piektdienas rītā teica Mordons, kad abi ārsti parādījās pie lifta un tuvojās, lai atkal satiktos ar viņu priekštelpā. Esmu atnācis, lai apskatītu jūsu rezultātus. Vai varbūt man jāsaka — neredzētu.

— Nē, nē, jūs tos redzēsiet, sacīja Heimhokers.

Tagad Mordons ieskatījās ārstos ciešāk un saprata, ka viņi it nemaz nav priecīgi. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem, kas tikko piedzīvojuši triumfu. Patiesībā viņi izskatījās diezgan drūmi. Purinot galvu un jau domājot, cik būs nepatīkami Džekam Ceturtajam nodot sliktas ziņas, Mordons jautāja: — Vai cietāt neveiksmi?

— Viņi nav neredzami, — Heimhokers teica, bet Lūmiss, ieņēmis ārkārtīgu aizsardzības pozīciju, piebilda: — Tas nenozīmē, ka esam cietuši neveiksmi. Eksperiments bija pārāk nenoturīgs.

— Tieši tā, — teica Heimhokers. — Bez Fredija Nūna, nezinot tieši cikos viņš iedzēra otru formulu, ko vēl tajā vakarā bija ēdis un dzēris, kā pavadīju visu pārējo vakaru, nav nekādas iespējas eksperimentu atkārtot un nekāda veida, kā atkārtot rezultātus.

— Ja tā ir, — teica Mordons, atslēdzot slēdzeni ar kodu, — kāpēc tad to nepieminējāt agrāk?

— Tāpēc ka pirms tam mēs to acīmredzot nezinājām, — teica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tas bija pūļu vērts, jo mēs katrā ziņā esam no šīs pieredzes daudz iemācījušies. Piemēram, tagad mēs zinām, ka mums nav garantēta neredzamības formula.

— Tas ir ļoti sliktas ziņas, — Mordons teica, it kā izgriežot dvieli, — kur ir brīvprātīgie?

— Konferenču telpā, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss piebilda:

— Vai gribējāt ar viņiem satikties?

Mordons abus brīvprātīgos bija saticis otrdienas pēcpusdienā, kamēr tika veikti pēdējie sagatavošanas darbi. Vai gribēja tos vēlreiz redzēt? Viņš nebija īsti pārliecināts. Rokas it kā plivinājās ap budleju, meklējot ziedputekšņus, tad jautāja: — Kā viņi tagad izskatās? Vai nekas nenotika? Vai arī viņi izskatās kā šie kaķi?

— Nu nepavisam kā kaķi, — Lūmiss sacīja, bet Heimhokers piebilda:

Nedz arī līdzīgi cits citam. Kamēr tiksim pie Fredija Nūna izpētes, vienīgais, ko varam sacīt ir, ka formulu kombinēšana ir gan gaistoša, gan neparedzama norise.

— Tas neizklausās labi, — teica Mordons, — vai ir iespēja, ka viņi iesūdzēs tiesā?

— Šaubos, — sacīja Heimhokers, kamēr Lūmiss uzaicināja: — Nāciet un paskatieties pats.

— Laikam jau tā būs labāk.

Mordons sekoja ārstiem uz konferenču istabu, nepatīkamo dienasgaismu apgaismoto telpu, kurā kāds iededzis vīrs zilā halātā sēdēja, spēlējot pasjansu. Viņiem ienākot, viņš pacēla galvu un pasmaidīja ārstiem, tad paskatījās uz Mordonu un teica: Jūs esat viens no advokātiem. Es jūs atceros.

Mordons tuvojās viņam. — Toties es jās nepazīstu, — viņš teica. Šis nebūt nebija tas Džordžs Klapss, ko bija saticis pirms trīs dienām NAABOR firmas birojos Pasaules tirdzniecības centrā. Šim puisim bija daudz gaišākas nokrāsas un viņš bija par pāris gadiem jaunāks. Un — mīļais Dievs. Mordons vaicāja: — Kur ir rēta?

— Nozudusi, — smaidīdams pa visu seju, atbildēja Džordžs Klapss.

— Visas manas rētas pazudušas no visa mana ķermeņa. Ciešanas un sāpes nozudušas. Jūtos tā, it kā atkal man būtu deviņpadsmit gadu.

Mordons lielām acīm pagriezās pret ārstiem, un Lūmiss sacīja: — Es noņēmu katru rētu no visa viņa ķermeņa.

Heimhokers piebilda: — To pašu, tikai ilgākā laikā, var paveikt arī ar badošanos. Ja ķermenim nav nekā cita, no kā baroties, tas noēdīs mirušos audus. Bet neesmu nekad dzirdējis, ka tas var notikt tik ātri.

Klapss nolika kāršu paciņu, pacēla rokas ar delnām uz augšu, smaidīdams pa visu seju, sacīja: — Pastāstiet par maniem pirkstu nospiedumiem.

— Jā, viņa pirkstu nospiedumi… — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss teica: — Mēs pirkstu nospiedumus atzīmējām viņu slimības vēstures lapās… — un Heimhokers turpināja: — Džordža ir mainījušies… — bet Lūmiss iejaucās: — Tie ir daudz vienkāršāki un niecīgāki, nekā tie bija. Nebūt ne tādi paši.

—Tagad pamēģiniet mani izlaist cauri datoram,—sacīja Klapss un iesmējās.

Mordons jautāja: Un tā sieviete? Prendergastes jaunkundze? Vai arī uz viņu tas iedarbojies tāpat?

— Ne gluži, — atteica Heimhokers, un Lūmiss jautāja Klapsam:

— Kur viņa vispār ir?

— Aizgāja uz dāmu istabu. Viņa būs atpakaļ.

Heimhokers sacīja Mordonam: Viņas pirkstu nospiedumi nemainījās. Es jau saku, ka šī formula ir vēl neizpētīta, un neesam pārliecināti, kā tā reaģēs.

— Ne jau bez Fredija Nūna, — piebilda Mordons. Man tā liekas.

— Tieši tā, — sacīja Heimhokers, un kustība aiz Mordona lika viņam apgriezties.

Bija ienākusi Maikla Prendergaste. Mordons uz viņu noskatījās. — Ak, mans Dievs, — viņš izdvesa. Pat rokas nekustējās.

Viņa vairs nebija tā spēcīgi veselīgā Kalifomijas skaistule, ko Mor-dons bija saticis otrdien. Viņas āda tagad bija bāla un rožaina, gandrīz caurspīdīga. Ap viņu vijās tāda kā ēteriska kvēle, it kā viņa būtu eņģelis vai viena no zudušajām jaunavām, par ko sēroja Po.4 Viņa izskatījās trausla, nepasaulīga, nemiesiska un pilnīgi lieliska. Viņa bija desmit reižu skaistāka nekā pirms tam.

— Prendergastes jaunkundze, Mordons sastostījās, it kā būtu notriekts ar kādu smagu sitienu. — Jūs esat visskaistākā būtne, kādu jebkad agrāk savā mūžā esmu redzējis.

Viņa izplūda asarās.

— Esi mierīgs, — sacīja Pega.

— Es jau esmu mierīgs, — Fredijs atteica, lai gan patiesībā tāds nebija.

Pega zināja, ka viņš raustās no otiņas kutināšanas, īpaši jau zem

deguna, bet tur nu nekā nevarēja darit. Viņam, šim zīdainim, būs bridi jāpaciešas. — Es negribētu šo otiņu iebāzt tavā degunā, — viņa atzīmēja.

— Es arī to negribētu, — viņš atbildēja.

Pie vainas bija iekštelpu drudzis, satraukums. Tas patiešām ir, un ne jau tikai iesnigušās guļbaļķu būdās aukstajos ziemeļos. Tāds iekštelpu nemiers var piemesties ari jaukā mājā Ņujorkas pavalsts ziemeļos pat vasarā un ar peldbaseinu, videomagnetofonu un visu pārējo, ja nevarat nekur iziet.

Viņi abi tā jutās. Tas ir, Pega tā jutās, bet Fredijs viņai apgalvoja, ka arī jūtas tāpat.

Bet bija kaut kas jāizdomā. Un kaut kas bija vakariņas restorānā, vakariņas jaukā sveču gaismā, kas nebija pašu virtuvē gatavotas. Restorāna maltīte bija viss, ko abi vēlējās. Tas patiesībā bija viss, par ko abi šajās dienās bija runājuši vai domājuši. Viņiem bija diezgan naudas, daudz brīva laika, viņi bija apmetušies kūrortu un atvaļinājumu rajonā, kas bija piebērts ar apburošiem restorāniem, bet viss, ko viņi darīja — pusdienoja mājās, un pat ne kopā. Atsevišķās istabās, nomākti, un pat vairs nekliedza viens uz otru.

Kā to izdarīt? Kā jauki ieturēt vakariņas ārpus mājas? Viņi — ar Frediju vienā no savām galvām, vienmēr varēja izbraukt, bet viņš noteikti nespēja ēst ar lateksa galvu, un ja restorānā viņš to noņemtu, tad gan būtu nopietnas problēmas.

Šobrīd viņš labprātīgi apsolīja braukt līdzi, pavadīt viņu. Tikmēr pats sēdētu un skatītos, kā viņa ēd, un tikai izliktos, ka piedalās maltītē. Viņa tam nepiekrita. Tas viņus abus iedzītu ārprātā, un viņa to zināja.

Bet radās cita ideja, la viņai ienāca prātā no rīta, kad pamodās, pirms trim dienām, kad «sauciet mani par Tomu» bija iegriezies ar savu brīdinājumu par ļaunajiem spēkiem, kas vēl arvien patrulēja. — Hmmm, — pieceļoties gultā sēdus, viņa novilka.

— Nekas vēl nav noticis, Fredija balss atskanēja no tualetes galdiņa puses. — Varbūt «sauciet mani par Tomu» patiešām būs noklusējis.

— Protams, ka noklusējis, sacīja Pega, paskatoties uz citu istabas stūri. — Es taču teicu, ka viņš neko neteiks. Turklāt man ir ideja.

— Kāda ideja?

— Kā mēs… kā mēs varētu iziet un kaut kur pavakariņot.

— Pega? viņa balsī cīnījās cerība un skepse. Vai tu to saki nopietni?

— Es domāju, ka būtu jāizmēģina.

— Kas jāizmēģina, Pega?

— Grims, — viņa atbildēja.

— Kas? tagad balsī cīnījās vilšanās un nievas. — Nu gan, Peg.

Šoreiz viņa paskatījās tieši tur, kur, iespējams, viņš stāvēja. — Sievietes

krāsojas visu laiku, — viņa paskaidroja.

— Ne jau viscaur, — iebilda Fredijs.

— Tev tā tikai liekas. Ir sievietes, ko tu redzi uz ielām, veikalos, kam nav ne kripatas savas sejas ādas, nav īstās sejas, pat ne vismazākās drusciņas. Varbūt nedaudz no pieres, bet tas ari viss.

— Vai tu mani ķircini, Peg?

— Mēs runājam par sievietēm, — Pega turpināja, — kas no rīta pieceļas pavisam grumbainas, bet, kad iziet no mājas, uz sejas nav pat nevienas grumbiņas. Es domāju tieši tādu grimu.

— Un tu varētu nokrāsot visu manu seju?

— Protams. Arī kaklu un ausis. To gan parasti nedara, bet kāpēc ne? Un nopirksim parūku.

— Un kā ar manām rokām? Vai varu ēst, ja abas rokas nokrāsotas?

— Ā, — Pega sacīja un pēkšņi sabruka. — Nē, to gan tu nevari. Viņa nebija aizdomājusies par nolādētajām rokām. Milzīgais smagums, kas tikko bija sācis pacelties no viņas pleciem, tagad atkal nokrita, turklāt smagāks nekā jebkad. — Aizmirsti, — viņa teica. Saliekusies uz priekšu sēdus pozā, viņa nopūtās un teica: — Nevienam pat prātā neienāktu, ka tie Playtex cimdi ir īstas rokas, ne jau restorānā, kur viss ir tik šaurs.

Iestājās neliels klusums, viņa skatījās tukšumā, bet viņš teica: — Apdegumi.

Viņa sapīkusi paskatījās kaut kur uz viņa pusi. — Ko?

— Es darīšu, lūk, ko, — viņš teica, — ieejot restorānā, viesmīlim vai nu kam paskaidrošu. Esmu apdedzinājies, applaucējies vai ko citu, esmu ieziedies un tāpēc man jāvalkā šie cimdi.

Smaids, kas parādījās visā Pegas sejā, bija kā rītausma. Vai tu to varētu pateikt, Fredij? Tieši to?

— Kāpēc gan nē? Bet vai tu vari nokārtot visu to grima padarīšanu?

— Kāpēc gan nē? viņa atbildēja un izlēca no gultas ar atgūtu pacilātību un cerību.

Krāsošanās nesagādāja nekādas problēmas. Kādā sīkpreču veikalā ne jau Dadlejā—, kamēr Fredijs gaidīja busiņā, Pega pāršķirstīja Cover Girl un Max Factor. Fredijam restorānā būs jāuzliek saulesbrilles, protams, — vēl kāds šī drausmīgā negadījuma rezultāts, kas bija tā sagandējis viņa rokas. Bet uzacīm bija jābūt redzamām (vai arī nebija jāparādās). Tāpēc viņa nopirka melnu un brūnu uzacu zīmuli, pieļaujot, ja viņa iekrāsos viņa neredzamās uzacis, krāsa parādīsies virs neredzamajiem matiem, un vārgi apgaismotā restorānā, iestājoties tumsai, izskatīsies diezgan ticamas.

Ta, ko tad vēl? Miesas krāsas lūpu krāsu. Sārtumam. Bet ne jau pārāk daudz; negāja jau pavadīt vakaru pilsētā ar klaunu Bozo. Viņa samaksāja par saviem pirkumiem — šobrīd viņi maksāja par visu, drīz viņiem vajadzēs vairāk naudas — un atgriezās pie busiņa. Tas bija novietots kvartālu tālāk zem koka, logi bija atvērti, un neredzamais Fredijs sēdēja aizmugurē.

— Ta, tagad parūka, — viņa teica, ieslīdot pie stūres tā, it kā tas būtu tik viegli.

Nē. Ar vīriešu parūkām gan nebija tik viegli. Tas bija dārgas, un nebija daudz vietu, kur tās varēja nopirkt, un tās bija jāuzlaiko. Un tieši tas visu sabojāja.

Viņi braukāja apkārt, kamēr Fredijs busiņa aizmugurē dažādās «Dzeltenajās lapās» meklēja vajadzīgo, un tas neizskatījās iepriecinoši. — Ir dažas iestādes , — viņš sacīja, — taču tās ir hemoterapijas pacientiem, bet visur teikts — «jāuzlaiko».

— Šķiet, ka ar sieviešu parūkām ir vienkāršāk, — sacīja Pega, bez mērķa braukalējot pa Kolumbijas apgabalu, — jo viņām vispār ir vairāk matu, un var izveidot dažādus stilus un modeļus.

— Nezin’ gan, Peg, noteica Fredijs, un viņš atkal izklausījās nomākts. — Man šķiet, ka es tak nevaru staigāt kā Kodžaks, — viņš ieminējās, — kad grims ir pār visu manu galvu.

— Ari man tā šķiet, — viņa piekrita un, turpinādama braukt, uz kādu laiku iegrima domās, tad sacīja: Šķiet, man ir kāda ideja. Vēl kāda cita ideja. Vai «Dzeltenajās lapās» vari atrast kādu iepirkšanās centru?

— Kas tev padomā?

— To es tev pateikšu vēlāk, viņa teica, jo baidījās, ka to uzzinot, viņš varētu atteikties.

Viņš teica: — Tev bail, ka sacīšu nē.

— Nu, neuztraucies, Fredij, tas būs tikai pārsteigums, tas arī viss. Pameklē tirdzniecības centru.

Tuvākais tirdzniecības centrs no viņu pašreizējās atrašanās vietas bija Bērkšēras kalnos Masačūsetsā, jūdzēm un jūdzēm tālu. Viņi devās uz turieni, un, protams, stāvvietā nebija neviena koka vai vienalga kāda ēna, cepinoties karstajā jūlija saulē, Pega teica: Būšu atpakaļ cik vien ātri varēšu, un atstāja abus logus atvērtus, lai viņš tur iekšā neizceptos.

Un viņa tiešām bija tik ātra, cik vien varēja būt, un atgriezās ar vienkārši brūnu, papīra iepirkumu maisiņu. Kad viņa iekāpa busiņā, Fredijs teica: Kāds čalis mēģināja nozagt radio.

— Fredij! Tik tiešām? — Viņa pamanīja, ka radio bija savā vietā. — Un ko tu darīji?

— Šķiet, viņš nodomāja, sacīja Fredijs, ka logi ir vaļā, un kāpēc tad nepamēģināt. Iekāpa un nogūlās uz tā tur sēdekļa ar seju uz leju, lai varētu pasniegties zem vadības pults.

Tagad viņa bija aizvērusi abus logus, motors un gaisa dzesinātājs darbojās, bet viņa vēl nebrauca. — Nu, un tad?

— Vispirms nozagu viņa naudas maku, atbildēja Fredijs, tad pavilku viņu aiz matiem.

Viņa ieķiķinājās. — Tiešām? Un ko viņš darīja?

— Salecās, atdauzīja galvu pret stūri, piecēlās, raudzījās visapkārt un tad laikam nosprieda, ka tas nekas nebija, un pievērsās atkal radio, tad es uzsitu viņam pa plecu un, kad viņš atskatījās, iegāzu viņam pa aci.

— Ai, — viņa iesaucās. — Tas nu gan nebija jauki.

— Viņš zaga mūsu radio, Pega.

— Nu, un pēc tam?

— Viņš vēl arvien neaizvācās no mūsu busiņa, — atbildēja Fredijs, — ar vienu roku viņš bija aizklājis aci tā, it kā tiktu pārbaudīta redze, skatījās un blenza uz visām pusēm ar otru aci, tad man likās, ka laiks šo veci izmest no šejienes, iesitu pa abām ausīm uzreiz. Ar plaukstām, tu saproti — bum — pa abām ausīm. Vai vari iedomāties, kā tas ir?

— Neesmu pārliecināta, vai vispār gribu kaut ko tādu zināt.

-Tas irtā, it kā pirotehnika sprāgtu galvas viducī, Fredijs stāstīja.

Neizklausījās, ka viņš vispār kaut ko nožēlotu. Un tad gan viņš izkāpa no busiņa.

— Esmu ar mieru derēt, ka tā bija.

— Un metās bēgt. Varu saderēt, ka nu jau ir pusceļā līdz Ņūdžersijai. Kas tajā maisā, Peg?

— Parādīšu, kad būsim mājās, viņa atteica, pārslēdza ātrumu un izgrieza no stāvvietas.

— Nu gan draņķīgs naudas maks tam vecim, Fredijs sauca no aizmugures, kad viņi nogriezās uz ceļa. Tad sāka čabēt banknotes, un ar riebumu Fredijs noteica: — Divdesmit septiņi dolāri.

— Arī es tikko iedomājos, — Pega, vērodama ceļu, sacīja, — ka drīz mums vajadzēs vairāk naudas.

— Ne jau nu mēs to dabūsim no čaļiem, kas tirdzniecības centros zog radioaparātus, — piebilda Fredijs. — Būtu atkal jābrauc uz pilsētu. Atver mazdrusciņ logu, ja?

Pega mazliet pavēra logu, un visai draņķīgais naudas maks aizlidoja gar viņas ausi un nokrita uz ceļa. Viņa aizvēra logu, un viņi devās tālāk.

Kā jau viņa bija paredzējusi, viņš atsacījās likt parūku. — Izskatās kā zirga aste, viņš teica. Turklāt zirga aste atrodas tieši uz zirga pakaļas, un tas es nav.

— Nav jau nemaz tik slikti, Fredij, — viņa uzstāja, lai ari viņa apraksts bija visā visumā pareizs.

Patiesībā lētos universālveikalos ir daudz lētu parūku sievietēm nevis vīriešiem, turklāt, daudzas no tām nosauktas slavenu sieviešu vārdos kā Ža Ža Gabora. Vairums parūku ir īsas un sprogainas kā Ža Ža Gaborai, bet ir arī ar taisniem, gariem matiem kā Sērai. Tā, ko Pega bija izvēlējusies, bija ar taisniem, gariem matiem, kurpju ziedes melnumā -biezi, rupji, mākslīgi mati, kas vidū pašķīrās no gandrīz neredzama matu celiņa. Ja to apgrieztu nedaudz īsāku un uzliktu bruņas, tad izskatītos pēc prinča Drošsirdīgā no kādas ceļojošas izrādes.

— Es to, paziņoja Fredijs, nevilkšu. Tad jau labāk, lai izskatās, ka mani noskalpējuši indiāņi.

— To viņi vairs nedara, Fredij, Pega sacīja. Patiesību sakot, to atgādinot, var viņus aizvainot.

— Es to krāmu nevilkšu.

— Klausies, ko teikšu, labi?

— Es jau varu klausīties, — Fredijs piekrita, — bet pēc tam vienalga to nevilkšu. Nu, bet es klausos.

— Paldies, Fredij, — viņa pateicās, atkal reiz nevajadzīgi veltot sarkasmu neredzamajam cilvēkam. — Darisim tā, — viņa iesāka, — vispirms uzkrāsosim seju, tad uzlaikosim parūku, lai redzētuķā izskatās, iekšpusē izmantojot šo velkro materiālu, iegūsim vajadzīgo izmēru, redzi?

— Ak Dievs, Peg.

— Un tad, viņa uzstājīgi turpināja, matus nedaudz apgriezīšu, mazliet ieveidošu un tad tos ar gumiju saņemsim zirgastē. Daudzi veči staigā ar zirgastēm.

— Vājuļi. Tizleņi. Čaļi, kas… kas krustu šķērsu apzīmējuši sevi ar miera zīmēm.

— Ne jau visi. Nu, lūdzu, Fredij, piekrīti. Ir taču vērts pamēģināt, vai ne?

— Ja es izskatīšos pēc idiota, viņš brīdināja, es to nedarīšu.

— Fredij, — viņa atbildēja, — ja vispār izskatīsies pēc kaut kā, tad tas jau būs solis uz priekšu. Tagad apsēdies un ļauj man sākt.Salikusi rokas uz gurniem, viņa gaidīja. Pietiek, beidz taču strfdēties un apsēdies.

— Es jau sēžu, — viņš atcirta.

Lēni, vilcienu pēc vilciena sāka parādīties seja. Tas bija kā brīnums, vai ari kā filmu specefekts. Vaigi, deguns, žokļi tas viss parādījās no gaisa, no Max Factor viegli koka dzeltenbrūnās krāsu paletes. Fredijs apgrūtināja darbu, sparīgi izvairoties no otiņas un pat divreiz nošķaudoties, bet lai nu kā, lēni un nosvērti viņiem kaut kas sāka veidoties.

Tikusi līdz pusei, kad no pieres uz leju bija uzmestas galvenās sejas daļas, Pega pakāpās atpakaļ, lai viņu nopētītu, un teica: Es tevi tādu neatceros.

— Kādu?

—lādu, kāds tu izskaties, Fredij? Man šķiet, ka sāku aizmirst tavu izskatu.

Tas sejas daļas, kas jau bija redzamas, pamanījās izteikt izbrīnu. Zini? viņš ieminējās. Es jau arī. Šorīt pat vēl, skujoties, par to domāju. Neesmu pārliecināts, ka ari es pats atceros, kāds izskatos. Ja redzētu sevi uz ielas, nedomāju, ka sevi atpazītu.

— Tas patiešām ir dīvaini, Fredij.

— Tā ir. Tev taču nav neviena mana fotogrāfija, Peg, vai arī ir?

Viņa papurināja galvu. — Protams, ka nav. Atceries, ka tu nekad

nevēlējies, lai tevi fotografē? Sacīji, ka tas neiederas tavā dzīvesveidā.

— Nu, šķiet, ka man bija taisnība, tā arī bija.

— Varbūt, ka darīsim tā, — viņa ieteica, — kad būsim pilnīgi pabeiguši, es tevi nofotografēšu ar Polaroid.

Nepabeigtā seja atklāti izrādīja lielu skepsi. — Vai tad iznāks kaut kas tik labs, ko?

— Pagaidīsim un tad redzēsim, — viņa atteica un atkal sāka darboties ar otiņu.

— Nemaz neizskatās tik slikti, — viņa sacīja.

— Tad jau es laikam skatos uz citu pusi, — viņš atbildēja.

Viņi abi Pega un Radījums no piecdesmito gadu šausmu fdmām -stāvēja blakus guļamistabā pilnā auguma izmēra sienas skapja spoguļa priekšā. Ar sandalkoka ādas krāsu, tādām kā rozīgi pelēcīgām lūpām, sarainām, tumšām uzacīm (krāsa bija sacietinājusi uzacu matiņus), melniem, mākslīgiem matiem, kas aizglausti aiz ausīm — pašas ausis bija drausmīgi grūti iekrāsot, visu to spirāļu un izlocījumu dēļ un tumšām, tumšām saulesbrillēm patiesībā viņš nemaz neizskatījās pēc cilvēka. Tāpat kā homoseksuāļi, kas pārģērbjas par sievietēm, vairs neizskatās pēc vīriešiem un nekad arī nav izskatījušies kā sievietes, Fredijs atgādināja būtni no Visuma, kas pārģērbies par cilvēku. Vai ari tā, it kā Disneja ļaudis būtu nolēmuši līdzās kustīgajai, dabiskā lieluma Ābrahāma Linkolna lellei Disnejlendā novietot Bobija Darina lelli.

Pega bija apņēmusies rādīt vispatīkamāko seju, pat ja viņai līdzās bija ģīmis, kas līdzinājās Fredija manekenam veikala skatlogā. — Mēs runājam par laiku, kad restorānā, — viņa norādīja, — iestājas tumsa. Fredij, mums tas vismaz jāizmēģina.

— Nu, es vismaz esmu jau apģērbies, viņš atzina, pie kam krāsotā piere savilkās grumbās. — Nebūtu slikti turpināt.

— Paldies tev, Fredij.

— Bet, Peg.

-Nu?

— Iztiksim bez Polaroida, — teica Fredijs.

Pega apzvanīja piecus dažādus restorānus, kamēr atrada tādu, kas izklausījās pietiekami piemērots viņiem. Jā, viņi lepojās ar savu blāvo, sveču gaismas romantisko atmosfēru. Jā, viņiem bija arī atsevišķi norobežoti galdiņi ar augstām krēslu atzveltnēm, ja gadījumā kundze to vēlētos. Jā, viņi saprata, ka kundzes vīrs nesen bija cietis rūpnieciskā sprādzienā un šobrid par savu izskatu kautrējās, un šī būs viņa pirmā parādīšanās sabiedrībā, kopš bija iznācis no slimnīcas, un viņi netaupīs pūles, lai viņu vakariņas Oberžā padarītu par patīkamu un atslābinošu pasākumu. Un vai viņi vēlētos smēķētāju vai nesmēķētāju zāli? — Jūs laikam jokojat, — Pega teica. — Pēc mana vīra ciešanām sprādzienā?

— Tatad nesmēķētāju. Gaidīsim jūs deviņos, kundze.

Laukos ir tris veida restorāni. Midzeņi, kur pamatā ir tikai bārs un virtuves, un tos apmeklē vietējie iedzīvotāji. Restorāni, kas mēģina būt modīgi, atdarinot pilsētas restorānus, kas to pašu darīja jau pirms desmit gadiem, un tos apmeklē nedēļas nogales un vasaras atpūtnieki. Un tad vēl ir arī ārkārtīgi pretenciozas vietas ar blāvām Maxim's atbalsīm, ar pušķiem uz milzīgajām ēdienkartēm, pārāk daudz miltiem mērcēs un pārāk daudz cukura salātos, un tur ikviens aizved mammu viņas dzimšanas dienā.

Fredijam nebija dzimšanas diena, bet te nu viņi bija. Taisnība, ka maltre d’ bija smokingā, taisnība, ka trauku novācējs dižojās ar tauriņu, un tiesa, ka viesmīle bija ģērbusies kā Marija Antuanete savā sākumposmā, taču šie cilvēki bija pieraduši māmiņām radīt mājas atmosfēru, kaut šajā īpašajā dienā viņas bija projām no mājām, un tāpat viņi bija ļoti labi pret sprādziena upuri, tikpat kā neskatīdamies uz Fredija cimdotajām rokām un ne ar vārdu, ne skatienu neatzīmējot, ka viņa sejā varētu būt kaut kas dīvains, un pat neizlikdamies pārsteigti, kad viņš runāja un kustējās kā normāls cilvēks.

Viņiem ierādīja tumšu, norobežotu galdiņu pašā stūrī, ar augstām mēļa plīša sēdekļu atzveltnēm, tumšu, raibu kašmira galdautu un zemu sveci grubuļainā stikla cilindrā, kas bija tik biezs un tik tumšā dzintara krāsā, ka gaisma, ko tas izstaroja, izskatījās vairāk pēc sprēgājošas enerģijas pēdējām pūlēm, ko sūtīja sen, sen mirusi galaktika Visuma otrā pusē.

— Te varam būt laimīgi, — Pega secināja.

— Es nevaru saredzēt savu ēdienkarti, — sūdzējās Fredijs.

— Labi. Tas nozīmē, ka tava ēdienkarte arī tevi nevar redzēt.

— Ej nu, Peg, vai ir tik slikti?

— Nē, Fredij, — viņa meloja, satverot Playtex cimdu un to sakļaujot. — Es tikai mēģināju tev aizbāzt muti.

Eksperimentējot, viņi atklāja, ka, turot ēdienkartes tāpat vien, apgaismojums bija tieši tik liels, lai no netiešās gaismas, kas spīdēja no griestu nišām, varētu salasīt daudzus vārdus, kas bija rakstīti plūstošā rakstā. Bet tad, kad atgriezās Marija Antuanete, izrādījās, ka ēdienkartes gandrīz vispār nebija vajadzīgas, jo viņai bija četrdesmit divi īpaši ēdieni, ko vēl raksturot.

Pega lēnām atslābinājās, prāts nomierinājās. Lēnām viņa atgriezās ierasto lietu plūdumā, viņa pierada pie domas, ka bija restorānā, lai ar savu puisi jauki paēstu vakariņas sveču gaismā, pat visai labu mūziku fonā, baletu, Delību un tamlīdzīgām lietām. Viņi pasūtīja kokteiļus, pasūtīja vīnu un īpašus uzkožamos, īpašus pamatēdienus, un uzsāka sarunas kā normāls pāris, kam ir randiņš, pārrunājot māju, kurā dzīvoja, to, kā izvērtās vasara, ko varētu darīt pilsētā, kad tur nākamreiz iegrieztos, lai sagādātu jaunu naudiņu. Viss vakars izvērtās tik tiešām ļoti jauks.

Atnesa kokteiļus. Bet no šefpavāra pienāca īpašs kārums kā pвtй ar grauzdiņu stūrīšiem, kas nebija gluži labs. Atnesa vīnu, un Fredijs aizmirsa savu kautrību, veicot pagaršošanas un apstiprināšanas rituālu. Viņi iedzēra uz otra veselību, un Fredijs teica: Priecājos, ka tu mani pierunāji, Peg.

— Es arī, — Pega atbildēja. — Man patīk ar tevi būt kopā, Fredij, tikai ne visu laiku vienā un tajā pašā vietā.

— Par iziešanu, — viņš, ar zināmām pūlēm sagrābjot vīna glāzi, sauca. Viņi saskandināja un iedzēra.

Atnesa uzkožamos. Viņi ēda; dzēra vēl mazliet vīna; stāstīja jocīgus atgadījumus un par tiem smējās. Trauku novācējs ar tauriņu notīrija galdu un tad atnesa otro ēdienu. Viss bija tiešām lieliski.

Pega pacēla skatienu neīstajā brīdī. Kad maltīte bija tikai pusē, ēdot un dzerot, gandrīz visa lūpu krāsa un daļa grima ap muti ap to laiku bija nozudusi. Kad Pega paskatījās, un tieši tāpēc — neīstajā bridī, Fredijs bija atvērtis muti un pacēlis pilnu dakšiņu, to tuvinādams mutei, viņa redzēja cilvēku ar caurumu sejas vidū, un šajā caurumā viņa tikko varēja saredzēt parūkas iekšpusi.

Pega aizvēra acis. Un, lai justos drošāk, aizklāja acis ar roku. Pie sevis nosolījās aizmirst šo skatu. Agri vai vēlu, es aizmirsīšu, kā tas izskatījās.

Taču pa to laiku bija citi apsvērumi, kas bija jāizvērtē. Fredij, -Pega klusi sacīja, — kad viesmīle ir tuvumā, noliec galvu.

Ta vietā, satrūcies, viņš pacēla galvu. Dzintarkrāsas gaisma blāvi atspīdēja saulesbrillēs. Pega centās neskatīties zemāk par saulesbrillēm, kad Fredijs jautāja: — Peg? Vai kas notika?

— Maza ķibile. Mēs to nokārtosim. Ēd vien, ēd.

— Kas notiek, Peg?

— Tu esi pazaudējis mazliet krāsas, ne pārāk daudz. Nav jēgas to tagad pielabot, izdarīsim to pēc vakariņām.

— Tagad esmu uztraucies, sacīja Fredijs.

— Mēs abi esam uztraukušies.

— Nē, nē, viņš teica, es domāju ko citu. Neesmu vairs pieradis, ka cilvēki mani redz, saproti, Peg? Atkal esmu kā tīnis, kautrs, bailīgs, kad cilvēki uz mani skatās.

— Neviens uz tevi neskatās, — Pega centās viņu pārliecināt. — Tici man, ja kāds to darītu, mēs par to uzzinātu.

— Pat negribu zināt, ko tu ar to domāji.

— Ēd tikai, — viņa mudināja.

Ne vienam, ne otram pēc tā visa vairs nebija daudz, ko teikt, lai arī viņi no jauna mēģināja notvert atmosfēru. Taču neveiklība bija apsēdusies līdzās pie galda un atteicās iet projām.

Pēc tā visa Pega uzrunāja oficianti, sacīdama, ka maltīte bija ļoti garšīga, pateicās par to, pieklājīgi atsacīdamās no saldā un kafijas, lūdzot atnest rēķinu. Fredijs visu laiku sēdēja Domātāja5 pozā, cimdoto dūri piespiedis pie zoda pret oficianti.

Kad Marija Antuanete aizgāja pēc rēķina, Pega nemanot iedeva Fredijam somiņu ar rāvējslēdzēju, kurā bija lūpu krāsa un kosmētiskie piederumi, un viņš devās uz kungu istabu, lai sevi atsvaidzinātu. Ta rīkojās meitenes, domāja Pega, bet ne puikas, un nolēma šo domu neturpināt, un tad Marija atnesa rēķinu.

Pega noskaitīja naudu uz mazās paplātītes brīdī, kad Fredijs atgriezās. Nostājies pie galda, viņš jautāja: Vai nu ir labi?

Viņa, mazliet piemiegusi acis, nopētīja viņu. — Būs labi, lai tiktu līdz mašīnai, — viņa secināja.

Fredijs atdeva kosmētikas maciņu. Kāds vecis redzēja mani, kā es krāsoju lūpas, — viņš teica.

— Vai viņš kaut ko bilda?

— Man šķita, ka viņš grasījās to darīt, bet es viņam uzsmaidīju, un viņš nozuda.

— Domāju gan.

Fredijs nopūtās. — Peg, — viņš iesāka. — Es sāku izskatīties pēc bērnu baidītāja.

Ne jau tikai pēc mazu bērnu baidītāja, nodomāja Pega, bet nebija tik nejauka, lai to pateiktu skaļi. — Tad būs tevi jāattur no spēļu laukumiem, — tā vietā viņa sacīja. Rēķins bija apmaksāts, viņa piecēlās un teica: Sapurinies, Fredij! Vai mums šovakar nebija jauki?

— Jā, — viņš bez kādas pacilātības atbildēja.

Viņa satvēra viņa roku ar garām krekla piedurknēm un paņēma zem elkoņa. Vismaz viņš vēl arvien jutās kā Fredijs. Virzoties uz izeju, viņa dūdināja: — Pavisam drīz būsim atpakaļ savā gultā, tumsā, un mums nebūs nekādu pasaules rūpju.

— Tas izklausās labi.

Maоtre d’ vēlējās atvadīties un gribēja uzzināt, kā viņiem šī maltīte patikusi. — Ļauj man runāt, — viņa caur mutes kaktiņu nomurmināja, tad viņa uzslavēja maоtre d\i0 gaisotni, ēdienu, apkalpošanu un visu pretimnākšanu, līdz maоtre d’ sāka locīties viscaur aiz prieka kā kvēles mirgošana. Tad viņi atstāja ēku, tumsā devās pāri gurkstošajam grants ceļam uz stāvvietu un beidzot iekāpa busiņā.

— Vai, dieniņ, — nopūtās Fredijs un atgāzās pasažieru sēdeklī.

— Bija vērts to pamēģināt, sacīja Pega.

— Domāju, ka jā. Jā, tev taisnība, bija gan.

— Šo to vēl nedaudz vajag pielabot, — viņa ieminējās.

— Būs jāatkārto vēlreiz, — viņš piekrita.

— Bet mēs pierādījām, ka tas ir iespējams.

Viņš pārdomāja. Okei, viņš beidzot izšķīrās. Vēl ne gluži iespējami, bet iespējami. Bet man tev jāsaka, Peg, — un pirms viņa spēja noreaģēt, pacēla roku un tieši no galvas norāva parūku savā klēpī, — šajā parūkā ir karsti.

Oberžas stāvvieta labi nebija apgaismota, bet tai arī nebija jābūt. Pega paskatījās uz viņu, uz grimu, lūpu krāsu, uzacu zīmuli, saulesbrillēm un tad virs tā visa uz tukšumu, un tad pēkšņi, pašai sev par pārsteigumu, sāka smieties. Un nespēja rimties.

Fredijs paskatījās uz viņu. — Nu? — viņš jautāja. — Kas ir?

— Ai, Fredij, — viņa caur smiekliem sauca. — Es tevi mīlu, Fredij, man patīk būt ar tevi kopā, bet, ak mans Dievs, Fredij, šobrīd tu izskaties kā Tobija kauss!6

Bēres bija svētdien. Vai to nevarēja paredzēt? Sabojājot visus Ceturtā jūlija svētkus, noliekot bēres 2. jūlija svētdienā. Ne pirms tam varēja ko darīt, ne arī pēc tam, kā vienīgi palikt mājās. Tad jau tiklab varēja būt arī nabags vai kaut kas tamlīdzīgs.

Bija pusčetri piektdienas pēcpusdienā, kad Šanana piezvanīja uz augšu, kur Pīters un Deivids tikko bija sākuši saiņot mantas. Mordons Līts beidzot bija aizgājis, paņemot līdzi brīvprātīgos — Džordžu Klapsu, kurš dungoja «Labie laiki atkal klāt», un Maiklu Prendergasti, kas pieraudāja rūgtu asaru spaiņus, un nu Pīters un Deivids gatavojās aizbraukšanai, jo bija ielūgti pie Roberta un Mārtiņa Hudzonas ielejas pašā galā, lai tur pavadītu svētku nedēļas nogali.

Tad īpatnēji iedūcās mājas iekšējais telefons, abi paskatījās uz to, un kaut kāda iemesla dēļ, kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, kaut kas Deividam lika sacīt: Necel.

Pīters uz viņu izsmejoši paskatījās. Neceļu? Kāpēc gan ne?

— Nezinu, bet kaut kas man lika to teikt. Kaut kāda nojauta, vai.

Pīters papurināja galvu. — Un tu sevi sauc par zinātnieku, — viņš

pārmeta un pacēla klausuli, sacīdams: — Jā, Šanana, kas tur ir? Ā, savienojiet mani.

Uzlicis roku uz mikrofona, sacīja Deividam: — Emorijs, — tad telefona klausulē teica: Arčer, kā jums klājas?

Deivids, aizmirsdams savu nojautu, pievirzījās tuvāk Pīteram un telefonam. Dr. Ārčers Emorijs, NAABOR pētniecības un attīstības programmas vadītājs, bija viņu vienīgā saikne ar tabakas rūpniecību, kas viņus finansiāli atbalstīja, ja neņem vērā advokātu Mordonu Lītu, bet Deivids šo cilvēku tik un tā neskaitīja. Šī bija pirmā reize, kad Dr. Emorijs bija parādījies, kad pirms mēneša bija griezušies pie viņa ar sava neredzamā cilvēka problēmu, un tas viņus nosūtīja pie Mordona Līta, kurš, savukārt, viņiem bija nevajadzīgi skarbi norādījis, ka NAABOR (un netieši arī Dr. Emorijs) ir ticis no viņiem vaļā.

Un te nu atkal bija piezvanījis Arčers Emorijs, un Pīters sadrūmis klausījās un teica: — Vai, cik briesmīgi, — piebilstot: — ļaujiet man to pierakstīt. Viņš uzmeta kaut ko blociņā, kas bija līdzās telefonam, un sacīja: Paldies, Ārčer, vēl atbildēja: jā, redzēsimies tur, un nolika klausuli. Tad kādu bridi stāvēja un nomākti pārdomāja dzirdēto.

— Pīter? Pīter, vai es arī drīkstu uzzināt, kas noticis?

Pīters, kā attapies no transa, salecās. — A, — viņš teica. Piedod. Džeks Fulertons ir miris.

Kas?

— Ceturtais.

— Kas gan?

NAABOR vadītājs, cilvēks, kas to pārvaldīja.

— Ak tā, — Deivids paraustīja plecus. — Nu un tad?

— Bēres ir svētdien.

Nu, un?

— Mēs esam ielūgti.

Deivids stīvi blenza. — Svētdien? Šo svētdien? Parīt?

Jā, protams. Viņš šorīt miris. Cik nopratu, uz tualetes poda.

— Pīter, mēs svētdien nevaram iet uz bērēm, mēs gatavojamies pavadīt nedēļas nogali ar Robertu un Mārtiņu.

Emorijs sacīja, ka jaunais vadītājs mūs īpaši uzaicinājis, teica Pīters, un mājas iekšējais telefons atkal iedūcās. Pīters pacēla acis pret Deividu. — Vai ir vēl kādas nojautas?

Bet sakrita taču, vai ne? Nu, cel taču, acīmredzot, nedēļas nogale tik un tā ir pagalam.

Acīmredzot. Jā, Šanana? Jā, savienojiet. Aizklājot roku mikrofonam: Bredlijs, pateica Deividam, ar to, saprotams, domājot viņu lielisko advokātu Bredliju Kamingfordu, un tad klausulē Pīters sacīja: — Sveiks, Bredlij. Jā, tikko uzzinājām. Jā, Arčers Emorijs teica. Nē, nav ne mazākās jausmas. Jā, domāju, ka būs tā jādara. Vai būsi…?

Nē, saprotams, ka nē. Nu, tad pasveicini no mums Robertu un Mārtiņu. Un pārējos. Jā, dari tā. Mēs par tevi ari domāsim, mīļais. Nolicis klausuli, Pīters sacīja Deividam: — Bredlijs arī saka, ka mums jāiet uz bērēm.

— Bet mēs šo cilvēku pat nepazinām.

— Tas nekas.

Deivids piesita ar kāju, ko darīja reti. — Es nevilkšu melnu, — viņš iespītējās.

Viņi abi bija ģērbušies gaiši pelēkā kā debesis. Bija prognozēts dūmakains, karsts un mitrs laiks, un vienreiz tad nu sinoptiķi nebija kļūdījušies. Visi bērinieki izskatījās beigti.

Vispirms piemiņas brīdis notika kādā Parka avēnijas baznīcā, kas izskatījās tik augstprātīga un izsmalcināta, ka pat tās faksa numurs nebija pieejams. Kaut gan, protams, tā nebija ebreju, bet tāpat bija par smalku, lai piebiedrotos kādai īpašai konfesijai, un nekad nebūtu pieļāvusi sevi nodēvēt kāda svētā vārdā, kas nevīžīgi ietīts palagā: bet Lenokshilzas baznīca izklausījās diezgan cienīgi. Ta bija liela, sarkanbrūna smilšakmens ēka, kas aizņēma gandrīz krietnu pusi no Parka avēnijas kvartāla, noklāta ar dažiem tornīšiem, un tā ļoti uzmanīgi stāvēja vidusceļā starp Romas katoļu katedrāļu dižmanību un metodistu kapelu pazemību, pamanoties padarīt sevi un citus, kam ar to bija kāds sakars, par pilnīgiem liekuļiem, skatoties no jebkuras puses.

Ietve baznīcas priekšā, kad Deivids un Pīters izkāpa no takša, bija pārblīvēta ar smēķētājiem, kuri karstajā dūmakā izpūta dūmu mutuļus, smirdoņa no viņiem pacēlās drēgnajā gaisā kā migla virs pilsētas izgāztuves, un klusās sarunas pārtrauca klepošana. Cerot, ka baznīcas iekšpuse būs vēsāka, un pārliecināti, ka gaiss vismaz tajā būs svaigāks, Deivids un Pīters lauzās cauri statiskajam pūlim un uzkāpa pa kāpnēm līdz galvenajai, velvētajai ieejai, pie kuras drukns, stūrgalvīgs vīrietis ar mapi rokās noskaidroja viņu uzvārdus, atzīmēja tos savā sarakstā un paziņoja: — Jūs būsiet trešajā mašīnā.

— Jā, bet mēs nebrauksim uz kapsētu, atbildēja Deivids.

Vīrietis ar mapi paskatījās uz viņu pavisam nejauki. Brauksiet gan.

— Bet… — Deivids iesāka un sajuta Pītera rokas spiedienu. Viņš ļāvās Pīteram, kas tieši ar to roku vilka viņu garām nepiekāpīgajam vīrietim ar mapi, un sev aiz muguras dzirdēja, kā Pīters atbild vīrietim: — Trešajā mašīnā. Sapratu.

Baznīca ar augstiem griestiem bija blāva un samērā vēsa. Pīters atlaida Deivida roku, un Deivids iešņācās: — Ko tas nozīmēja?

— Kaut kas notiek, — Pīters klusi atbildēja. — Viņi uzstāja, lai mēs te ierodamies, un tagad vēl ierāda vietas trešajā mašīnā. Viņi tās mašīnas neskaita no aizmugures, Deivid, vai tu to saproti. Ar mums apietas kā ar VIP personām.

— Es negribu būt VIP persona. Es gribu būt Ziemeļdadlejā pie Roberta un Mārtiņa.

— Kādu citu reizi. Tagad turēsim acis vaļā un mutes ciet.

Un tad tuvojās slaida, jauna blondīne ar cieši pieguļošu, melnu kleitu virs ceļgaliem. Arī viņai bija mape, un viņa gribēja zināt, kā viņus sauc, un kad Pīters atbildēja, viņa tos aizveda uz gandrīz pašu priekšējo baznīcas solu labajā pusē. Šajā solā vēl neviena cita nebija — visi, bez šaubām, bija ārpusē pie baznīcas, un tā Deivids un Pīters apsēdās, raudzījās visapkārt un vēroja, kā baznīca lēnām piepildās.

Kad Harijs Kons, tirāniskais un pamatīgi neieredzētais Columbia Pieturēs vadītājs, trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados beidzot nomira, bērēs bija ārkārtīgi liels bērinieku pūlis, kas lika filmu komiķim Redam Skeltonam piebilst: — Tas tikai pierāda seno izteicienu. Dodiet ļaudīm to, ko viņi vēlas, un viņi ieradīsies to apskatīt. Pamatojoties uz to, Džeka Fulertona Ceturtā nāve bija jāuzskata par milzīgu panākumu. Baznīcu lēni piepildīja arvien vairāk un vairāk klepotāji, bet patiešām piepildīja vīrieši, sievietes un pat bērni, kas bija ģērbušies dārgos, tumšos tērpos, uzturot zemu, piedienīgu sanoņu aiz cieņas pret apkārtējiem, bet visā tajā nemanīja nevienu mitru aci.

Pītera un Deivida sols pamazām piepildījās ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Spriežot pēc klusinātās pļāpāšanas, acīmredzot, neviens tajā neklausījās, kā tikai Pīters un Deivids, kas godbijīgi bija aizvirzījušies līdz sola tālākajam galam, kur zema ozolkoka barjera tos atdalīja no draudzes locekļu soliem, kuros varēja nokļūt pa sānu celiņiem. Tad pašā galā pie celiņa apsēdās tik tiešām pazīstama seja: pats Mordons

Līts, kura izteiksme beidzot atradusi savu vispiemērotāko atrašanās vietu. Pīters un Deivids saskatījās viens ar otru, bet noklusēja, ko padomāja.

Dievkalpojums pat nebūtu varējis būt vairāk nereliģisks, ja Karlija Simona būtu piecēlusies un sākusi dziedāt; viņa to nedarīja, bet kora grupa no pašreizējā Kamerūna Makintoša Brodvejas šedevra «Nana: mūzikls» gan piecēlās un nodziedāja šīs izrādes mīlestības balādi «Dūmu sapņus».

Tad mācītājs vai sludinātājs, vai garīdznieks, vai diakons, vai arī kā nu pats sevi dēvēja piecēlās un uzsāka slavas dziesmu. Pīters un Deivids neklausījās vārdos, jo viņi bija pārņemti ar šī cilvēka akcentu. No kurienes gan šis cilvēks bija? Noteikti ne no Amerikas, tas bija skaidrs. Ari no Lielbritānijas ne, kuru akcentus viņi bija dzirdējuši, lai gan reizēm te parādījās arī kaut kas no BBC angļu valodas. Ne austrālietis, ne dienvidāfrikānis, pavisam noteikti ne kanādietis.

Bet tas tomēr nebija ari ārzemnieka akcents. Izskatījās, it kā šim cilvēkam talārā savos pirmsākumos nekad nav bijusi iespēja ieklausīties cilvēku sarunās, bet vienkārši bija saskatījies virkni filmu no visas angliski runājošās pasaules, un no šīs pieredzes parādījās vesels akcentu pudiņš, kur katrs vārds bija atpazīstams no dzimtās angļu valodas runātāja mutes, bet nevienai virknei nebija ģeogrāfiskas piesaistes.

Tomēr bija žēl, ka runas veids Pīteru un Deividu bija tā apmulsinājis, jo slavas dziesma bija tiešām to vērta, lai tajā ieklausītos:

— Jūs visi pazīstat Džeku Fulertonu. Vai, citiem vārdiem sakot, tā vai citādi pazināt Džeku Fulertonu, šķiet, ka vairums no jums, un tāpēc visi šodien esat šeit. Lai atcerētos, atsauktu atmiņā šo cilvēku — Džeku Fulertonu. Kuru katrs citādi mēs visi pazinām. Daži no biznesa, citi… ne no biznesa.

Džeks bija ģimenes cilvēks. Jāatzīst, ka tiek uzskatīts, īpaši šajos laikos, ka ģimene, priekšstats par ģimeni, varbūt pat pati ģimene vairs nav tāda, kāda tā reiz bija. Bet tas neattiecās uz Džeku, nē, to tiešām nevar attiecināt uz Džeku. Džeks Fulertons bija ģimenes cilvēks. Viņš pats nāca no ģimenes, turpināja tradīcijas un laika gaitā izveidoja savu ģimeni — lepnu un pilnasinīgu paša ģimeni, ar ko viņš lepojās, ļoti lepojās. Bieži par to runāja, lepojās.

Ja Džeks šodien varētu būt te, ko viņš, protams, nevar, bet, ja viņš te kaut kā varētu būt, domāju, viņš vēl arvien būtu lepns, jā, lepns par savu ģimeni, ko kaut kur starp jums redzēju, lepns par saviem draugiem, līdzbiedriem, savu vietu pasaulē, ko nu ir atstājis un mūs padarījis nabadzīgākus.

Džeks bija filantrops. Jā, jā, šis lielais vārds, kas vienkārši nozīmē būt labam. Labsirdīgs, labiem nodomiem, labs attiecībās ar pasauli. Džeka devums ir liels, vesels leģions, jā, milzīgs. Varbūt pat vairāk, nekā daudzi no jums apzinās, jo Džeks bija arī savā veidā pieticīgs vīrs, pats savu neparasto iezīmju dēļ, pieticīgs pats savā veidā, kā daudzi nojums zina. Viņa atbalsts, piemēram, tikai piemēram, viņa ieguldījums televīzijas seriālā par Amerikas dienvidu pavalstu svarīgākajiem vēstures brīžiem, ko rādīja sabiedriskā televīzija, iespējams, nav tik labi zināms, kā tam vajadzētu būt. Cik vien tas būtu manos spēkos, es šo kļūdu labotu, iespējams, ka esmu to jau darījis.

Runājot personiski un ar lielām un neizgaistošām pateicības jūtām, labi atceros to augstsirdību, ar kādu Džeks atsaucās mūsu ziedojumu kampaņai šajā skotu baznīcā, kad mums bija tās nepatikšanas ar jumtu, ko daži no jums atcerēsies. īpaši jau dievgaldnieki, kas ir mūsu vidū. Tas dienas, kad pa soliem ceļoja spaiņi, ir pagājušas, aizgājušas un aizmirstas, un mums par to visvairāk jāpateicas Džekam Fulertonam, izņemot, protams, DeMartino dakstiņu firmai, kas paveica tiešo darbu, kurai arī jāpateicas, tāpēc pateiksimies. Darījām to tad. Darām to tagad. Pieminam Džeku, nu, mūsu domās.

Džeks Fulertons bija cilvēks ar lielu iztēli, kurš nāca pie mums no ģimenes, kas bija bagāta vīriešiem ar iztēli un kas, aizejot savās pēdās, pa savu ceļu, sevī, aiz sevis atstāja gandrīz to pašu. Fulertonu iztēli. Uzmanīgi sargāta bagātība, daļa no tās dāsni izdalīta, gods nosargāts, likumam paklausīts, ģimene uzturēta.

Un tāpēc no mūsu visdziļākajām dzīlēm sakām — ardievu, Džek. Mēs visi esam labāki vīrieši un, protams, arī labākas sievietes un labāki bērni — tāpēc ka pazinām tevi. Tu, Džek, bagātināji mūsu dzīves tik daudzos veidos. Ardievu. Lūdzu, nolieksim galvas.

Ietve bija noklāta ar pamatīgu cigarešu izdedžu kārtu. Sērotāji, ja tā tos varēja saukt, ceļā uz savām mašīnām kraukšķināja pāri šiem izdedžiem, daudzi no viņiem aizdedzināja cigaretes bridī, kad atstāja svētnīcu.

Mašīna ar trešo kārtas numuru bija garš limuzīns spīdīgi melns, ar tumšiem sānu logu stikliem. Pie aizvērtām aizmugurējām durvīm stāvēja šoferis zilā uzvalkā, uniformas cepurē, rokas sakrustojis uz kājstarpes, savukārt seja aiz saulesbrillēm nebija saskatāma. — Pīter, — Deivids, viņiem šķērsojot izdedžu jūru, murmināja,—te jābūt kādai kļūdai.

— Gan uzzināsim, — Pīters atbildēja un lieliem soļiem devās uz priekšu, Deivids sekoja viņa pēdās. Kad viņi nonāca pie trešās mašīnas, Pīters teica, tik dabiski, it kā to būtu darījis jau no dzimšanas: — Dakteri Lūmiss un Heimhokers.

Šoferis ieskatījās trīs reiz piecu collu lielā kartona kartītē, ko piesardzīgi turēja kreisajā plaukstā. — Jā, ser, — viņš teica un pieliecās, lai atvērtu durvis.

Nu, re ko, nav slikti. Pīters iekāpa pirmais, tad Deivids, un krēslainā, zemā salonā atdūrās pret viscaur melnu, zemu ādas sēdekli, kas aizmugurē stiepās no sienas līdz sienai, un pretī šim sēdeklim vēl divām melnām, ādas atsevišķām sēdvietām, tieši aiz šofera telpas nodalījuma, kas piekļāvās skapītim, kas bija apdarināts tā, ka izskatījās gandrīz pēc koka.

Pīters izvēlējās plato sēdekli aizmugurē, kamēr Deivids, šoferim aizcērtot durvis, ieslīdēja vienā no atsevišķajiem sēdekļiem, kas atradās ietves pusē. Iekārtojies, viņš teica: — Aizmugurē gan es nesēdētu, Pīter. Gan jau mašīnā iekāps kāds, kas ir par mums svarīgāka persona.

Kādu brīdi Pīters ietiepās, tad paraustīja plecus, sacīdams: Šķiet, ka tev taisnība, un pārbīdīja savu garo, kārno ķermeni otrā atsevišķā sēdeklī skapīša pretējā pusē no Deivida.

Limuzīna motors maigi murrāja, un gaisa kondicionētājs bija nostādīts uz ļoti piemērota līmeņa: piedienīgas temperatūras, zemu mitrumu. Ārpus pelēki iekrāsotajiem logiem viņi redzēja mitruma apņemtos cilvēkus, kas smagnēji devās cauri reālajai pasaulei, un viņi nekā cita nevarēja darīt, kā tikai labpatikā pasmaidīt. Lai arī kas to būtu izplānojis, ka viņi atradās šajā mašīnā, viņi par to priecājās.

— Nav slikti, — sacīja Pīters.

Deivids pagriezās un pamirkšķināja. Paliec vien ar mani, mazais, -viņš atteica.

Pīters skatījās pa logu uz ietvi garām Deividam, un viņa sejas izteiksme mainījās, tā kļuva skābāka. Ja te ir Ēdenes dārzs, viņš teica, — tad, re, kur nāk čūska.

Deivids paskatījās un atzina, ka tā ir taisnība. Tas, kas šķērsoja ietvi un nāca tieši uz limuzīnu, bija Mordona Līta tumšais mākonis; vai viņš tagad pastāvīgi būs viņu ceļā? Viņi redzēja, kā viņš uzrunā šoferi, kas ieskatījās savā špikerī un tad atvēra durvis. Riebīgais, karstais un mitrais pilsētas gaisa tvans ielauzās ar tā garīgo līdzinieku Mordonu Lītu, kas pamāja viņiem, aizslīdēja līdz sēdekļa tālākajam galam, un šoferis aizvēra durvis.

Kas gan būtu sakāms? Viņi ar Lītu bija pielikuši punktu piektdien. Taču Deivids spēja būt tikai pieklājīgs. Tāpēc teica: — Labdien.

Labdien, atteica Līts.

Pienākums izpildīts, un Deivids atkal sāka raudzīties ārā pa logu. Ko gan vēl viņi gaidīja? Ja kādu, kas bija nozīmīgāks par viņiem pašiem, tad noteikti bija svarīgāks arī par Mordonu Lītu. Kurš, ja tā padomāja, to zināja, bet Deividam pat ne sapņos neienāktu prātā pajautāt.

Vai jums patika dievkalpojums? — iejautājās Līts.

Deivids pārsteigti pagrieza galvu, bet Līts acīmredzot uzrunāja Pīteru, kas atbildēja: Patika? Vai mums patīk bēres?

Bieži vien jau patīk, — noteica Līts, un limuzīna durvis atvērās vēlreiz.

Deivids bija apmulsis no Līta un līdz ar to nebija pamanījis, kā ierodas tie cilvēki, un, pēc viņa saprašanas, tie ielauzās, viņu pilnīgi apmulsinot. Vispirms sieviete: ap trīsdesmit, blonda, dārgās tumšās drēbēs, ar dārgi iesauļotu seju, dārgu izteiksmi un uzvešanos — citiem vārdiem, īpašums, kam apkārt augsta sēta un pie vārtiem sargs.

Slaidos ceļgalus saspiedusi kopā, sieviete iekāpa un ieslīdēja blakus Lītam, pat nepaskatoties ne uz viņu, ne kādu citu. Tad viņai sekoja vīrietis: ne vairāk par četrdesmit. Uzposies, muskuļains, resnu kaklu, bet smailu zodu tā, it kā kurts būtu sapārots ar mamutu. Gaiši brūni, čirkaini mati ar zemu cepuri pār ļoti augsto pieri. Ausis bija tik tuvu galvaskausam, ka gandrīz ar to saplūda. Pilnīga mute, slaiks deguns, acis kā ledus kubi, uzacis tik gaišas, it kā nemaz nebūtu. Kontroles, pavēļu, svarīguma gaisotne, kas Deividam izraisīja pilnīgu apmulsumu — reakciju, kas viņu sakautrināja. Vai mēs, nolādēts, visi neesam vienlīdzīgi? Ak, kaut viņi šajā bridī būtu pavalsts ziemeļos ar Robertu un Mārtiņu, kur neviens nekad nevienu neizbiedēja.

Šoreiz, kad šoferis atkal aizvēra durvis, viņš apgāja apkārt, lai apsēstos pie stūres. Acīmredzot kortežs bija iejūgts, gandriz gatavs ripot.

Līts sacīja: Meril, vai drīkstu iepazīstināt…

Bet jaunpienācējs attrauca: — Nē, Mordon, pagaidiet, kamēr izbraucam uz ceļa. Sievietei viņš norādīja: — Pamodini mani, kad būsim pie Hača.

Viņa pamāja, uz viņu pat nepaskatoties. Viņai bija melna plecu somiņa, ko tagad turēja klēpī. Kamēr vīrietis, acīmredzot Merils, izstiepa kājas tā, ka Deividam savas bija jāpārceļ uz citu pusi, iekārtojies ērti, aizvēra acis un, kā izskatījās, tūlīt aizmiga, sieviete parakņājās pa somiņu, no tās izvilka plānu piezīmju grāmatiņu un nelielu pildspalvu un sāka lasīt ierakstus, šad un tad šo to papildinot vai izsvītrojot.

Deivids un Pīters skatījās. Deivids paskatījās uz Lītu, kas pa logu vēroja Parka avēnijas satiksmes jezgu.

Limuzīns rāmi sakustējās.

Ar pieļaujamo ātrumu braucot, kad bija sasnieguši Franklina D. Rūzvelta šoseju, Džeka Fulertona Ceturtā mirstīgās atliekas un pavadošās divdesmit septiņas mašīnas virzījās uz ziemeļiem gar Manhetenas austrumu malu, pāri Triborovas tiltam, nesamaksājot nodevu — izskatījās, ka viņiem pa priekšu brauc policisti ar motocikliem —, uz augšu pa Bruknera lielceļu līdz Hačinsonas upes alejai, kas bija liegta smagajām mašīnām un veda uz Jaunangliju. Viņi vēl aizvien fiziski bija Bronksā, taču visas ārējās pazīmes norādīja, ka pilsēta ir aiz muguras, jo Hačs ir psiholoģiska ūdensšķirtne; sākot no šejienes mīt priekšpilsētnieki.

Sieviete rāmā un klusā, zemā, bet patīkamā balsī teica: — Meril, — un tas bija pirmais izrunātais vārds mašīnā ar trešo kārtas numuru, kopš tā atstāja Lenokshilzas baznīcu. Acumirklī vīrieša ledainās acis atvērās, viņš piecēlās sēdus, savāca kājas no Deivida teritorijas, izstaipīja vairākas muskuļu grupas bez īpašas pārvietošanās un tad norādīja uz skapīti, sacīdams Deividam: — Vai jūs nepasniegtu Perrier, ko?

— Ko? Deivids paliecās uz priekšu, lai nopētītu skapīša priekšu, kur atradās durvis, viņš tās atvēra, sajuzdamies negaidīti un muļķīgi kā Alise Brīnumzemē. Skapītī bija neliels ledusskapis, pilns ne vien ar mazajām, zaļajām Perrier pudelēm, bet arī alu, bezalkoholiskajiem dzērieniem un puspudeles šampanieša.

— Protams, — atteica Deivids, izņēma pudeli Perrier un pasniedza to vīrietim, kas pa to laiku bija atvēris kādu citu slepenu nodalījumu, šoreiz limuzīna durvīs, kurās atradās zemas, biezas glāzes.

— Paņemiet arī sev kaut ko, pateicības vietā sacīja vīrietis.

— Paldies, atbildēja Deivids, jo viņš to arī gatavojās darīt. Pagrieza galvu: — Pīter?

Viņi abi arī izvēlējās Perrier un no vīrieša slēptuves paņēma glāzes. Deivids teica: — Līta kungs?

— Perrier.

Deivids paskatījās uz sievieti. — Un jums?

Viņa gandrīz paskatījās tieši uz Deividu un atbildēja ar visvārgāko galvas mājienu.

Četri vīrieši sēdēja ar Perrier glāzēm rokās, kas dzirkstīja un sprēgāja. Līts teica: — Meril, vai nu drīkstu iepazīstināt…

— Ar vislielāko prieku.

— Vai drīkstu iepazīstināt ar Dr. Pīteru Heimhokeru un Dr. Deividu Lūmisu no Amerikas Tabakas Pētniecības institūta? Ārsta kungi, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Merilu Fulertonu, apraudātā nelaiķa Džeka brāļa dēlu un acīmredzamo mantinieku izpildprezidenta postenim.

— Nu, ne jau gluži acīmredzamais, ar mazu smīniņu teica Merils Fulertons. Vēl ne gluži, bet mēs ceram, ka drīz. Viņš pasmaidīja un pagrieza savas ledainās acis pret Pīteru un Deividu. Patiesībā ar šo ārstu palīdzību. Vai viņu drauga palīdzību.

Deivids jautāja: — Mūsu drauga?

— Neredzamā cilvēka, — paskaidroja Merils.

Pīters uzsvēra: — Par to mēs runāsim tikai mūsu advokāta klātbūtnē.

Merils Fulertons cieši paskatījās uz Pīteru gandrīz mīļi. Iemesls, kāpēc mēs to pārrunājam šādos apstākļos, — viņš teica, — tālu prom no jūsu sīkā advokātiņa un tālu prom no manas satrauktās ģimenes, tāpat tālu no spiegiem, draugu un ienaidnieku noklausītām telefonsarunām un noklausīšanās ierīcēm, ir tas, ka vienkārši situācija ir tāda — tēvocis Džeks ir devies uz lielo pelnu trauku debesīs. Uz brīdi paklusējiet. Runāšu viens un par mums visiem.

Deivids un Pīters kā putni, kas uzmana kaķi, uzmanīja Merilu Fulertonu, Mordons Līts vēroja Hača satiksmi. Sieviete lasīja kādu Danielas Stīlas brošētu romānu.

Merils Fulertons sāka stāstīt: Ar tēvoci Džeku savā veidā un savā laikā viss bija kārtībā, bet viņš bija sašļucis, zināt, nebija vairs tas vīrs, kāds mēdza būt, ļāva lietām ritēt savu gaitu, un viena no lietām, ar kuru netika galā, bija jūsu neredzamais cilvēks.

— Mums nav izdevies viņu atrast, — iesaucās Deivids, — un tādēļ…

Ledainās acis nopētīja Deividu. — Šķiet, teicu, ka tagad ir mana

kārta izteikties.

— Piedodiet.

— Cik sapratu no Mordona, sacīja Merils, acumirklī nav iespējams izveidot neredzamā cilvēka kopiju. Tāpēc gribu oriģinālu. Es gribu viņu tūlīt, lai viņš izpilda mūsu pavēles un lai ir jūsu kontrolē.

— Arī mēs to gribētu, — piebilda Pīters.

Ignorējot tikko teikto, Merils turpināja: Es gribu viņu, protams, to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņu gribēja tēvocis Džeks, bet tēvoča Džeka iztēle, man jāatzīst, kaut nevēlos neko sliktu sacīt par mirušo, bija visai aprobežota. No sākuma neredzamais cilvēks man būs vajadzīgs, lai nostiprinātu savu pozīciju kā jaunajam NAABOR vadītājam, un tam nevajadzētu ieilgt. Tad man būs pašam savs pilnīgi neredzams spiegs savas ģimenes sirdī un tās apspriedēs, bet pēc tam, kungi, man ir daudz lielāki plāni attiecībā gan pret neredzamo cilvēku, gan jūsu pašu noderību.

— Tas būtu? — prasīja Deivids.

— Vispirms jau, — Merils viņam atbildēja, — ar tām melanomas muļķībām ir cauri. Aizmirstiet to visu, izmetiet savus pētījumus, jo neviens ne tagad, ne rīt vai vispār jebkad cilvēces vēsturē par to nedos ne graša.

Pīters stīvi sacīja: — Es nevaru noticēt, ka…

— Man vienalga, vai jūs ticat vai neticat, — Merils pārtrauca. — Es tikai jums saku, ka jūsu pētījumi, kā paši ļoti labi zināt, nekad nav bijuši nekas cits, kā tikai naudas kāšana, un man tas vairāk nav vajadzīgs — nedz to gribu, nedz to sponsorēšu. Man gar to vairs nav nekādas daļas.

Deivida mute un kakls bija nežēlīgi sausi. Viņš padzērās Perrier, pamanīdams, ka arī Pīters tālāk pa labi no viņa dara to pašu, bet tas nepalīdzēja. Šķidrums nepalīdzēja. Viņam vienkārši ārkārtīgi slāpa.

— Ta vietā, — Merils paskaidroja, — ar manu finansiālu atbalstu, ārkārtīgi dāsnu finansiālu atbalstu, un ar jūsu neredzamā cilvēka piedalīšanos, jums būs jāglābj ne vairāk, ne mazāk visa tabakas rūpniecība no iznīcības un sabrukuma.

Deivids pārsteigumā iepleta acis. Viņš nespēja noturēties nepajautājis: — Kā?

Merils, kas bijis dzimis orators, pacēla vienu pirkstu. — Ļaujiet man, — viņš atsāka, — ieskicēt nedaudz fonu. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem rūpniecībai pirmo reizi bija jāaizstāvas pret faktu, ka vienīgais produkts, ko tā pārdeva, faktiski, bija nāvīga inde.

Pīters negaidīti pajautāja: — Vai jūs pats smēķējat?

Merils uz viņu paskatījās ar pārsteigtu nicinājumu. — Protams, ka nē! Vai tad uzskatāt mani par idiotu?

— Pārējie no jūsu ģimenes gan smēķē.

— Jā, un tikai paskatieties uz viņiem.

— Vai turpināsiet pārdot cigaretes?

Merils smaidīja. Tas taču ir viss, ko varu pārdot, vai ne? Patiesībā neziņa, ko darīt, ir bijusi jau kopš tūkstoš deviņsimt piecdesmit otrā gada, kad Dr. Dolls7 Anglijā jauks uzvārds pirmais atrada pierādījumus, ka benzpirēns izraisa plaušu vēzi. Kopš tā laika sliktas ziņas sekoja citām, un šodien zinātniskā pasaule zina mēs, kas esam iesaistījušies rūpniecībā, to, protams, nezinām, bet visi citi gan, ka cigarešu dūmos atrodas ne mazāk kā četrdesmit trīs dažādas vēzi izraisošas vielas — kancerogēni. Pamatīga armija šajā laukā, vai ne?

Deivids klusi noteica: — Nezināju, ka to ir tik daudz.

— Līdz izmeklēšanas beigām varētu būt vēl vairāk, — teica Merils un paraustīja plecus. — Miris ir miris, tēvocis Džeks mēdza sacīt, un nav īpaši no svara, vai jūs nonāvē vienu vai četrdesmit trīs reizes. Patiesība ir tāda, ka rūpniecība par šo faktu zinājusi kādus četrdesmit vai vairāk gadus un ir ar to cīnījusies, bet nav bijis pa spēkam to atrisināt, un situācija kļuvusi melnāka, melnāka un melnāka. Varētu sacīt — tik melna kā smēķētāju plaušas. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados rūpniecība darīja visu, kas vien ienāca prātā, lai padarītu savu produktu mazāk nāvējošu; galu galā neviens biznesmenis nevēlas nogalināt savus pircējus. Taču nekas nelīdzēja. Izmēģināja visādus filtrus, bet arī tie izgāzās. Dažādas tabakas, dažādus maisījumus, pat tabakas aizstājējus. Ja tie arī būtu droši, neviens smēķētājs tiem pat tuvu neietu. Beidzot, pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu laikā, kad kļuva skaidrs, ka nav atrisinājuma, nav neviena cita ceļa, kā novērst pieņēmumus par cigaretēm kā tikai un vienīgi pašnāvību, rūpniecība atgriezās pie sava pēdējā ieroča — noliegšanas. Pašlaik esam turpat, bet noliegumi kļūst vājāki un vājāki, pierādījumus ir arvien grūtāk atspēkot, tiesas prāvas kļūst arvien bīstamākas un bīstamākas, un, ja neko nedarīsim, es mantojumā saņemšu varenu kuģi brīdī, kad tas nogrimst okeāna dibenā. Ārstu kungi, neesmu gatavs būt pirmais NAABOR prezidents, kas zaudē karu.

— Cik esmu dzirdējis, — Pīters uzmanīgi teica, — rūpniecība varētu pāriet uz marihuānu. Varētu ierosināt attiecīgu to legalizāciju un…

— Ir vairāki iemesli, kāpēc to nevaram darīt, — atbildēja Merils. — Vispirms jau laika gars ir pret to. Laikā, kad Savienotās Valstis tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestajā gadā aizliedza marihuānu, lai nodarbinātu tos valdības inspekcijas darbiniekus, kas zaudēja darbu, beidzoties alkohola aizliegumam, tauta marihuānu diemžēl pielaulāja īstajām narkotikām, kā heroīnam un kokaīnam. Turklāt, marihuāna satur vēl vairāk indes kā tabaka, turklāt, tai varētu būt vēl lielāka, lai gan citādāka, ļaunāka ietekme uz cilvēka elpošanas sistēmu. Mēs neko nespēsim iegūt, pārejot no legāla uz nelegālu cilvēku veselības drauda.

Deivids jautāja: — Un jūs vēl arvien grasāties pārdot tabaku?

— Tas ir tas, kas man ir veikalā.

— Un te tiek iejaukts neredzamais cilvēks? Kā?

Izskatījās, ka Merils apdomāja šo jautājumu, it kā to darot pirmo reizi. Tad atbildēja ar pretjautājumu: — Ko jūs zināt par cilvēka genoma projektu?

— Neko, Deivids bez kavēšanās attrauca.

— Izklausās, ka tas, teica Pīters, nav mūsu izpētes objektu lokā.

— Līdz šim, — piekrita Merils, — bet tas kļūs par jūs izpētes objektu. Katra jūsu ķermeņa šūniņa satur pilnīgu DNS virkni, informācijas ķēdi — instrukcijas rokasgrāmatu, ja vēlaties kas jūs jau no paša sākuma izveidoja. Ģenētiķi — par kādiem jūs tūlīt kļūsiet — ir sākuši izjaukt šo informācijas ķēdi, cilvēka genomu, un ir izpētījuši, kā to sadalīt pa sastāvdaļām tālākai izpētei. Cilvēka genoma projektu finansē Savienoto Valstu valdība ar Nacionālā Veselības institūta starpniecību. Pirms pāris gadiem viņi mēģināja dažus no gēniem patentēt, bet patentu birojs viņus noraidīja, pamatojoties uz viņu nespēju paskaidrot, kam viņu atrastās vielas noderēs. Palasiet Kuku-Dīganu. Līdz šim viņi ir…

Viņš pats sevi aprāva un sarauca pieri. — Vai kādam, — viņš iejautājās, — nevajadzētu to pierakstīt?

Deivids un Pīters tūlīt pat ķēra pie savām žakešu iekškabatām, tad Pīters sacīja: — Deivid, es pierakstīšu, — un Deivids nomierinājās, noglaudīja atkal žaketi, vērojot Merilu Fulertonu un mēģinot saprast, uz ko šis cilvēks mērķē, būdams kaut kādā veidā pārliecināts, ka, lai arī kas tas būtu, viņš un Pīters to ienīdīs. Un ko tad9

— Ģenētiķi, — Merils turpināja, — var izpētīt jūsu gēnus un noteikt procentuālu varbūtību, ka kāds no jūsu bērniem saslims ar Hanting-tona horeju. Vai ar kādu no Alcheimera paveidiem. Vai cistas fibromu. Viņi pašlaik mēģina atrast to ķēdes posmu, kas norādītu uz krūts vēzi. Vai homoseksualitāti. Vai alkoholismu. Un tad, galu galā, ja tas viss izdosies, kā viņi paredzējuši, genoma projekts varēs noteikt iespējamo veselības vēsturi, laiku un katra pasaules iedzīvotāja nāves cēloni vēl embrija stāvoklī dzemdē. Pirmajā trimestrī. Ja pēcnācējs izrādīsies punduris, jūs par to uzzināsiet laicīgi, lai viņu iznīcinātu. Merila Fulertona smaids bija tikpat plāns, cik acis ledainas. — Kas mēs būsim par veselīgu rasi! — viņš noteica. — Beidzot āriešu sapnis piepildīsies.

Izklausās briesmīgi, — atteica Deivids.

Un apburoši, — Merils viņam sacīja. — Briesmīgi un apburoši. Zināšanas. Cik ļoti tās vēlamies iegūt un kā no tām baidāmies! Piemēram, jūs vēlētos uzzināt visu par manu slimību vēsturi, un es gribētu uzzināt visu par jūsējo, īpaši tad, ja gribētu jūs pieņemt darbā vai apprecēt, vai uzsākt ar jums kopā kādu darījumu, taču neviens no mums nejustos ērti, apskatot pašam savu ģenētisko ziņojumu.

Pīters jautāja: — Vai tā ir zinātne vai zinātniskā fantastika?

Fakts, atbildēja Merils. Izlasīsiet publicējumus, kaut to vēl nav daudz. Un redzēsiet, ka, tāpat kā jūsu draugs, arī projekta zinātniskā daļa jau ir aptverta ar emocionālām, morālām un ētiskām šaubām. Vai projekts šo DNS kodu atrisinās pilnīgi, un vai tad valdība ar visiem spēkiem centīsies šīs zināšanas no mums slēpt mūsu pašu labā? Kādā nesenā aptaujā vienpadsmit procenti respondentu atbildēja, ka viņi atteiktos no embrija, ja uzzinātu, ka bērns nes resnuma gēnu. Redzat, nu, ka šis nebūs nekāds vienkāršais ceļojums.

Nebūt ar ne, atbildēja Pīters. Deivids ievēroja, ka viņš jau rakstīja piezīmju bloka otrajā lappusē.

Lai arī ko valdība darītu, Merils viņiem teica, lai noslēptu šo informāciju, noklusētu to tāpat, kā tik ilgi noklusēja ziņas par atombumbu, man tā ir nepieciešama. Viņi jau tagad šo projektu apklāj ar slepenību, un es gribu šo slepenību lauzt. Man šī informācija ir vajadzīga, un es gribu vadīt pētniecisko darbu vai vismaz ietekmēt to man vēlamā virzienā.

Piedodiet, Pīters ierunājās, dauzīdams ar pildspalvu pa piezīmju bloku. Es nesaprotu, kāds vispār tam visam sakars ar jums.

Nesaprotat? Merils pasmaidīja. Gribu, lai jūs abi sagatavojaties šim projektam, viņš pavēlēja. Gribu, lai jūs uzzinātu tikpat daudz par projektu, cik tajā iesaistītie zinātnieki. Gribu, lai par jūsu neredzamo cilvēku viņu laboratorijas, pārrunas, viņu dienasgrāmatas un piezīmju bloki sniedz jums vissīkāko informāciju, kas viņiem ir. Es gribu viņus novērst no krūts vēža un hroniskajām aknu slimību pētījumiem, par kuriem ne sūda nedodu.

Apbrinojami, domāja Deivids, kā sieviete šīs tirādes laikā vienkārši sēdēja līdzās Merilam Fulertonam un lasīja savu grāmatu.

Merils paliecās uz priekšu, tagad viņa acis ledaini kvēloja. Un tad beidzot sekoja lietas būtība. — Es gribu plaušu vēža kodu, — viņš teica. — Gribu emfizēmas kodu. Gribu miokarda kodu. Es gribu kodus, kas būtu noderīgi tabakai. Un tad es gribu pārizglītošanās programmu, kas būtu paredzēta ne tikvien mūsu patērētājiem, bet klientiem visā pasaulē. Atteiksimies no plaušu vēža gadījumiem! Atteiksimies no emfizēmas gadījumiem! Neļausim nekad šiem mazajiem izdzimteņiem ieraudzīt dienas gaismu!

Deivids un Pīters abi pievēra acis. Merils atgāzās sēdeklī kā tikko pēc orgasma un pasmaidīja. — Pēdējos četrdesmit gadus esam pavadījuši, viņš turpināja, — mēģinādami cigaretes padarīt drošas cilvēcei, bet bez sekmēm. Nākamos četrdesmit gadus mēs varam pavadīt, sagādājot drošību cilvēcei pret smēķēšanu.

Kāds kalpotājs bezgalīgi murminošās apbedīšanas ceremonijas laikā uz vējainā pakalna ar vienīgo ozolu un skatu uz Konektikutas zaļajām ainavām un mēļo dūmaku virs tālās Ņujorkas paziņoja, ka atpakaļ viņi nebrauks kopā ar Merilu Fulertonu un noslēpumaino sievieti, bet gan ar citu mašīnu. — Diezin kāpēc tas mani nepārsteidz, — Pīters noteica, izklausoties saīdzis.

Kalpotājs paraustīja plecus — kāda gan viņam tur daļa? — un teica: — Tagad būsiet mašīnā ar deviņpadsmito kārtas numuru, — un aizgāja.

Deivids jutās atvieglots un tā arī teica: — Pīter, vai tiešām tu vēl gribētu braukt ar šo cilvēku kopā. Dievs vien zina, ko viņš vēl pateiktu.

Viņš jau tā par daudz pateica, Pīters piekrita. Bet tad paskatījās garām Deividam un iečukstēja ausī: Ļaudis sāk doties projām.

Kā? Deivids paskatījās uz kapu un zemes uzbērumu, kas bija pārklāts ar to šausmīgo, Lieldienu olu grozā ieklāto zaļi vizuļojošo, mākslīgo zāli — paklāju, kas bija kā sava veida sveiciens no Havaju salām nākamajai pasaulei, bet mācītājs vēl arvien murmināja, ļaudis stāvēja ap kapu sēru, garlaicības vai paralīzes izteiksmē, un dievkalpojums, nepārprotami, vēl arvien turpinājās.

Bet, pagriezis galvu uz otru pusi no viņa lejā pa nogāzi, pamanīja, ka kāda mašīna slepeni aizdūc pa grantēto ceļu uz izeju, atstājot limuzīnu un mašīnu rindas, starp kurām bija vairākas spraugas, norādot, ka citas jau sen bija devušās prom. Prom no šejienes pa zālienu klusi virzījās divas sievietes un vīrietis, viscaur melnā mašīnas virzienā. Masveida aizbraukšana bija sākusies.

— Savu esam padarījuši, — Pīters iemurmināja Deivida ausī kā sātans, ka pavedina uz jaunu un interesantu grēku. Šis Fulertons ar mums vairāk negrib runāt, un par to otru mēs tik un tā nekā nezinām.

— Tiesa, — čukstēja Deivids, un tūlīt pat viņi pagriezās, lai savos gaiši pelēkajos uzvalkos dotos uz mašīnu pusi, prom no tā sērotāju loka ap kapu.

Viņi tā arī nekad neatrada deviņpadsmito mašīnu, jo līdzās vienpadsmitajai stāvēja Džordžs Klapss, kurš, viņus ieraudzījis, vaļsirdīgi pasmaidīja un sauca: — Mani ārsti! Labākie ārsti pasaulē! Vai gribat braukt atpakaļ uz pilsētu?

Deivids sacīja: — Mums paredzētas vietas deviņpadsmitajā mašīnā.

— Par to gan nav ko satraukties, — Džordžs viņiem atbildēja. — Šīs sistēmas vienmēr nobrūk, jo cilvēki tās izdomā. Kāpiet vien iekšā. Arī man reiz pietiek.

Vienpadsmitā mašīna nebija limuzīns, bet gan pilsētas vāģis, kā to sauca, bet lai gan bija parasta mašīna, tai bija melni ādas sēdekļi. Deivids un Pīters ieslīdēja aizmugurē, Džordžs aiz viņiem aizvēra durvis, un, kamēr viņi viens otram nosmīkņāja, paskatījās vēlreiz uz kalnu, kur cilvēki vēl arvien stāvēja līdzās ozolam, pret debesīm veidojot apveidus, it kā Džeka Fulertona Ceturtā aiziešana kaut kādā veidā būtu nozīmīga, Džordžs aprikšoja apkārt, lai apsēstos pie stūres un aizvestu viņus no šejienes.

Kad pēc dažām minūtēm viņi devās uz dienvidrietumiem pa Konektikutas maģistrāli, Pīters teica: Džordž, esmu pārsteigts. Domāju, ka viņi jums maksā pietiekami, lai jums vairs nekad nebūtu jāstrādā.

— A, viņi no tā izlocījās, — sacīja Džordžs, acīmredzot bez jebkāda naida, — kad izrādījās, ka galu galā nebūsim neredzami. Man jau visu laiku likās, ka tā būs. Tas advokāts…

— Mordons Līts, — abi reizē ierunājās.

—Jā, tieši tas, — Džordžs smējās un stāstīja. — Viņš mums vakar no rita to savā birojā pateica, atnāca sestdien, lai pateiktu, ka nevienam nemaksās par to, ka nav nekam derigi, un tā kā varu noderēt tikai par šoferi, tad, lūk, te nu es esmu. Vai tad tāpēc es viņus sūdzēšu tiesā? Kā gan viņus sauc, vai piecsimts dolāru vērtīgās firmas? Viņiem ir piecsimts bagātības, bet man nav nevienas. Ko tad sūdzēšu viņus tiesā, vai?

— Tas ir šausmīgi, — sacīja Deivids.

— Ūja, tik slikti jau nav, — Džordžs atteica. — Ja es būtu to naudu dabūjis, un man nebūtu, ko darīt, vienalga būtu nonācis kaut kādās grūtībās. Lieta tāda, ka man patīk braukt, patīk parunāties ar pasažieriem. Un, smaidīdams spogulī, novicināja gaisā roku. — Nu man ir jauni pirkstu nospiedumi, jauna seja, nekas mani nebaida, mīļais, varu turpināt braukt visu savu mūžu.

— Kamēr vien būsiet laimīgs, — Pīters viņam sacīja.

— Ar to varat rēķināties, atbildēja Džordžs.

Deivids iejautājās: — Bet kas ir ar Maiklu Prendergasti? Vai ari viņu apkrāpa?

— Nu, skaidrs, mīļais, Džordžs atbildēja. Viņi ir līdzīgu tiesību drātētāji. Ar viņu izrīkojās tieši tāpat kā ar mani.

Deivids jautāja: — Un ko viņa tagad darīs, vai zināt?

— Ai, jā, to viņa man pateica, — Džordžs atbildēja, — kad vakar no rīta pametām advokāta biroju. Ir tāda valsts kā Irāna vai Irāka, vai viena no tām, kas jau labu laiku bija aicinājusi viņu vadīt to atomenerģijas programmu. Pirms tam viņa atteicās, jo viņas uzturēšanās tur būtu pretlikumīga, bet nu viņai reiz esot diezgan. Viņa šo darbu pieņēma un, iespējams, jau ir lidmašīnā.

Pīters jautāja: — Uz Irānu?

— Vai Irāku vai vienu no citām tajā apkaimē. Kā viņa teica, pats lieliskākais ir tas, ka tur viņa drīkstēs nēsāt to melno apģērbu, ko sievietes valkā, lai viņas pilnīgi nosegtu…

— Čadru, — iesaucās Deivids.

— Jā, tieši to. Viņa drīkst valkāt čadru, un tas ir jauki. Otrkārt, tās programmas vadīšana, — paskaidroja Džordžs, — bet, kā viņa teica, būs vajadzīgi astoņi gadi, lai uzspertu gaisā visu pasauli. Domāju, ka viņa to arī izdarīs.

Deivids un Pīters stīvi raudzījās Džordža jautrajās acīs spogulī. Ne viens, ne otrs nevarēja aptvert, ko teikt. Džordžs viņiem piemiedza ar aci. — Man šķiet, — viņš piebilda, — ari mums būtu vienkārši jābauda dzīve, kamēr tā mums vēl ir.

5. jūlija ceturtdiena, diena pēc garās un nogurdinošās svētku nedēļas nogales, bija klusa Lielajā S lielveikalā, kas atradās ASV 9. ceļā — galvenajā tirdzniecības ielā Hudzonas upes austrumkrastā. Daži pensionāri, kam nebija nekā cita, ko darīt, vazājās pa milzīgajām, noliktavu līdzīgajām veikala telpām, kas bija pavisam nemīlīgs universālveikalu pēctecis, kurā preču kalni bija sakrauti tieši uz cementa grfdas, vai ari piebāzti līdz malām nekrāsotajos, rupjajos koka plauktos. Līdzko bijāt kļuvis par «biedru» viņu «klubā» (kas nebūt nebija grūti), te varējāt nopirkt jebko — sākot no televizora (un nekrāsotu mēbeles gabalu, kur to paslēpt) līdz zelta zivtiņu traukam (un pašām zelta zivtiņām), ko novietot uz televizora tad, kad pilnīgi nebija ko skatīties. Te varēja nopirkt konservētu vai saldētu pārtiku, smago mašīnu riepas, rotaļlietas, grāmatas, veļas mazgājamās mašīnas, puķes, teltis (gadījumā, ja māja jau ir piekrauta līdz malām), nelielus traktorus, divriteņus, solus, dēļus, no kā sasist paštaisītus solus, dubultlogus, ziemas logus, ziemas riepas, kleitas ar puķainiem ornamentiem, džinsus un beisbola cepures, pagodinot vienību pēc jūsu izvēles.

Šajā Lielajā S veikalā («Liels veikals lieliem ietaupījumiem!»), citiem vārdiem, varēja dabūt visu, ko agrāk mēdzāt pasūtīt Sīra Robuka8 katalogos, tikai tagad bija jābrauc pašiem uz noliktavu un prece jāsavāc, tā vietā, lai tikai piezvanītu un gaidītu, kamēr tā tiek nosūtīta. Cilvēkiem iepatikās šis jaunais veidojums un noliktava, uz kurieni bija pašiem jābrauc un nevis jāzvana, un tas kļuva tik tiešām par veiksmīgu, jaunu iepirkšanās veidu. Pat dienā pēc Ceturtā jūlija svētkiem te bija pircēji; ne jau nu daudz, bet daži gan. Un starp pensionāriem, kam nebija nekā cita darāma, bija kāda izskatīga jauna sieviete, kas sarunājās pati ar sevi. Patiesībā viņa sacīja: Fredij, uzmanies! Šī vecā dāma tikko uz mums neatskatījās.

Un ko tad viņa redzēja? jautāja, acīmredzot, tosteru kalns, kam jaunā sieviete tikko gāja garām.

— Tu labi zini, ko es ar to domāju, — viņa atcirta.

Šī jaunā sieviete, ko mēs jau pazīstam kā Pegu, pa noliktavu stumdīja iepirkumu ratiņus, bet neko tajos nelika, jo viņa patiesībā nebija kluba biedre. Viņa un viņas neredzamais pavadonis, ko mēs jau pazīstam kā Frediju, tikai nopētīja šo ieskrietuvi. Ta sakot, aplūkoja.

Bārbiju leļļu armija bolīja acis, kad Pega pastūma garām ratiņus, un tad visas kopā Fredija balsī teica: — Man salst kājas.

— Arā ir karsts, — viņa atgādināja.

— Tas ir tur, bet te ir, kā ir. Cements te, iekšā, ir auksts. Arī ciets, bet tu, Peg, būtu pārsteigta, cik tas ir auksts! Es vēlētos, kaut es varētu uzvilkt tās čības.

— Un kas zin’, cik cilvēku ciestu no infarkta tevis dēļ.

— Es tak to nedarīšu, es jau tikai tāpat.

— Nu, vai negribi tīties no šejienes, vai esi diezgan apskatījis?

— Nē, man jāizpēta vēl daudz kas cits — biroji un tā. Zini ko, dod man vēl stundu laika.

— Protams. Es varētu aiziet uz universālveikalu iepirkties.

— Laba doma.

— Vai satiksimies tepat?

— Nē, gan jau atradīšu tevi stāvvietā.

— Okei, tātad tu pašlaik aizej, vai ne? Ja? Un es arī varu atstāt veikalu. Jo es pašlaik esmu viena, vai ne?

Viņa klausījās, bet atbildi nesagaidīja. Kādā brīdī viņš bija aizgājis, vai tiesa? Viņa te pašlaik nebija, vai arī bija? Tikai, slaistīdamies, vērojot viņu. To nu viņš nedarītu, ne? Ja būtu tepat tuvumā, kaut ko teiktu, vai arī nē?

— Ai, es padodos, noteica Pega, šoreiz tik tiešām un pa īstam runājot ar sevi, atstāja iepirkumu ratiņus celiņa vidū un izgāja no lielveikala.

Fredijs tipināja pa cementa grīdu, eju krustojumos apstājoties un lūkojoties uz visām pusēm, meklējot, kur varētu būt biroji un kur iekraušanas doki, kur varētu būt telpa ar jauku, siltu paklāju. Lūkojās arī, vai te nav arī kaut kas uzdzīvei? Vai te ir kaut kas man?

Tiesa, ka te bija vislielākā preču izvēle, ko Fredijs jebkad bija redzējis vienkopus, un furgons ar gandrīz visām precēm, kas te bija, iepriecinātu

Džersijas Džošu Kuskiosko tādā mērā, cik Džersijas Džošs Kuskiosko vispār varēja būt, taču jautājums bija, kā preces pārvest. Neredzamu cilvēku nevar redzēt — tas tiesa. Neredzams cilvēks, kas nes televizoru, vēl arvien ir neredzams, kaut pašu televizoru gan var redzēt tas izsauktu virkni jautājumu ik pircējā vai ierēdnī, vai sargā, kas redzētu, ka televizors peld pa kādu Lielā S eju,un, ļoti ticami, gribētu šo lietu izmeklēt.

Bija jau vēl kāds apsvērums. Fredijs Nūns nebija apguvis šo profesiju, lai iesaistītos smaguma celšanā. Doma, ka vienam pašam būtu jāizstiepj vairākas preču tonnas no šīs ēkas, viņu pilnīgi nesaistīja. Vai bija kāds cits variants?

— Sveiks, dēliņ!

Fredijs atskatījās, aizbiedējot viņa apceri, taču pretī stāvēja pavecāks vīrs, kas tieši šajā celiņu krustojumā satikās ar viņu. Sirms, vecs vīrs, kas bija atspiedies pret balstu, smaidīja un skatījās tieši uz Frediju.

Ups, vai viņš piepeši bija kļuvis redzams? Vai viņš kails un redzams stāvēja Lielā S veikala vidū? Fredijs nopētīja sevi un nomierinājās, jo viņa te nebija.

— Vai mēli esi norijis, vai?

Fredijs paskatījās uz viņu, un vecais vīrs pavisam noteikti uzrunāja viņu. Skatījās uz viņu un runāja ar viņu. Neviena cita tuvumā nebija. Kas gan viņš bija par brīnumu veci?

— Vai tad otram cilvēkam labdien pateikt neproti?

Atpakaļceļa vairs nebija; vecis agri vai vēlu piesaistītu nevajadzīgu

uzmanību. Labdien, — atbildēja Fredijs.

Vecā vīra smaids kļuva sirsnīgāks. Nu, redzi nu, viņš priecājās. Nemaz nebija tik grūti, ko?

— Biju apmulsis, — atbildēja Fredijs, — biju aizrāvies ar to, kas man šodien būtu jānopērk.

— Ā, tātad jāpārbauda tas vecais iepirkumu saraksts, ko?

— Jā, tā ir, Fredijs atteica un pēkšņi saprata: vecais bija akls! Jau ilgi, gadiem un gadiem ilgi viņam vajadzēja būt aklam. Viņa citas sajūtas, lai to kompensētu, bija asākas. Ta kā visi citi veikalā Frediju nevarēja redzēt, pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa te nav, taču šis vecais vīrs tāpat nevienu neredzēja un viņam bija jāuztver klātiene vai prombūtne kādā citādā veidā — smaržu, siltumu, gaisa strāvu vai ar sīkiem cilvēka kustību trokšņiem — un ne vien bija sajutis, ka krustceļā atrodas vēl kāds cits, bet bija uztvēris, ka šis cilvēks bija vīrietis, droši vien jauns. Un, dabiski, tad bija jāparāda, kas viņš bija par velna zelli. Sveiki, dēliņi

Fredijs teica: — Šķiet, jums gan nav iepirkumu saraksta, ko?

— Tas ir manai meitai, vecais piešķieba galvu, ieklausīdamies. — Liekas, ka te jau viņa nāk.

Fredijs paskatījās, un no ejas labās puses soļoja tukla, piecdesmitgadīga sieviete ar skābu seju, stumdama pamatīgi piekrautus iepirkumu ratiņus. — Jā, te nu viņa nāk, — Fredijs apstiprināja.

Vecais vīrs teica: — Droši vien jums par vecu, bet vai gribat, lai iepazīstinu?

— Nē, ir jau labi, — sacīja Fredijs. — Man jāsāk iepirkties. Bija jauki ar jums parunāt. Un nogriezās pa kreisi.

— Uz redzi, dēliņ, — vecais vīrs sauca viņam nopakaļ, un tad Fredijs dzirdēja, ka sieviete jautā: — Ar ko tu, papu, runāji?

— Ar to jauno puisi, tur, — vecais vīrs atbildēja. — Laikam steidzās, kā visi.

Fredijs nogriezās ap stūri un neko vairāk nedzirdēja. Tad palēnināja gaitu, domājot par veco vīru, un atskārta, cik gan tas bija jauki normāli parunāties ar otru cilvēku. Šajās dienās tā viņam nebija nemaz tik bieža izdevība. Varbūt biežāk vajadzētu satikties ar aklajiem, apmeklēt viņu sanāksmes un tamlīdzīgi.

la pārdomājot, Fredijs attapās celiņa galā veikala priekšgalā, pie kases aparātu nodalījuma platās līnijas, kas izskatījās kā pasaules garākā lielceļa nodokļu iekasējuma kabīne, vai arī kā Mažino līnija, kas kādreiz bija paredzēta, lai atturētu Vācijas iebrukumu Francijā. Aiz kases aparātiem, no kuriem šodien daudzi bija slēgti, galvenā izeja no veikala atradās pa labi. Rīrējo vietu veikala priekšā aizņēma divstāvu ēka ēkā, ar vinilu apšūta būve, kas gluži nesniedzās līdz noliktavas griestiem, bet kurai bija pašai savs plakans segums. Šīs būves apakšstāvā atradās restorāns, video īre, valūtas maiņas būdiņa un sīkpreču veikals ar aptieku, kamēr augšā logos, kas bija aizvērti ar žalūzijām, acīmredzot, atradās biroji.

Bija jābūt kādai ejai uz turieni. Fredijs devās uz kādu kases aparāta nodalījumu, kas nedarbojās, un apsēdās metāls, atspiežot pakaļgalu, arī bija auksts, — sirsnīgi pateicos, — bet vismaz viņa kājas tika paceltas no aukstās grīdas — viņš gaidīja, skatījās un vēroja, un drīz aptvēra, kā tas darbojas.

Nauda caur šiem kases aparātiem neplūda. Cilvēki pirka vairumā un maksāja ar čekiem nekādām kredītkartēm. Laiku pa laikam kāds darbinieks atnāca līdz nodalījuma līnijai, savāca visus čekus, ievietoja melnā auduma maisiņā ar rāvējslēdzēju, tad ar maisiņu devās līdz ēkas ēkā durvīm tālajā kreisajā stūrī, tieši aiz sīkpreču veikala. Tur šis cilvēks piespieda pogu, pēc pāris sekundēm atgrūda vaļā durvis un iegāja, un, pirms tās aizcirtās, tās palika atvērtas pietiekami ilgi, lai Fredijs pamanītu kāpņu posmu, kas veda uz augšu.

Fredijs vēlējās tur nokļūt. Jautājums tikai bija kā? Triks ar Dimantu biržas durvīm, ko viņš atgrūda, te nenostrādātu, ne jau ar vienu cilvēku un durvīm ar atsperi. Neizskatījās, ka ir kāds cits ceļš uz augšu, kā, piemēram, ugunsgrēka avārijas kāpnes, bet žēl, jo kaut kas, kā, piemēram, ārējās avārijas kāpnes būtu tieši kā priekš neredzama cilvēka. Bet nekā.

Cilvēks, kas savāca čekus no kases aparāta nodalījumiem, nebija vienīgais, kas izgāja caur šīm durvīm, kāpelēja lejā un augšā pa trepēm. Bija arī citi, ģērbušies balti zilās cepurēs, halātos un darbinieku atpazīšanas emblēmās — SVEIKI! MANI SAUC LANA, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? kas tur staigāja iekšā un ārā, vairumā nesdami papīru kaudzes, rēķinus, pasūtījumu veidlapas, visāda veida dokumentus. Tranzīta vēstules. Šie ļaudis Fredijam likās interesantāki nekā čeku pārnēsātāji; viņš gribēja zināt tieši, ko viņi dara un kā to dara.

Nu, varbūt, vispirms būtu jādara, lūk, kas viņiem sekot no pretējā gala. Fredijs gaidīja, līdz ieraudzīja skarba paskata vecāku vīru — SVEIKI! MANI SAUC GASS, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? -

uzejam līdz birojam un atkal nonākam lejā, iznesot citādu papīru kaudzi. Fredijs tad nolēca no sava kases aparāta nodalījuma un taisnā līnijā sekoja Gasam līdz pat veikala pašam dibenam.

Interesanti. la kā viss iekārtojums bija līdzīgs noliktavai, viņiem patiesībā nemaz nebija nevienas dziļākas telpas precēm. Ta vietā viņiem pa visu ēkas aizmuguri stiepās augsta garāžu durvju rinda, no kurām dažas bija vaļā, citas — ciet. Aiz aizvērtajām durvīm stāvēja traktoru-treileru aprīkojuma piekabes, un tās tika izmantotas kā preču noliktavas, kur uz paletēm bija preces, bet čaļi ar autokrāvējiem preču kaudzes no piekabēm vilka pa grīdu cauri veikalam, kur tās tika novietotas apskatei.

Bet tas viss tomēr bija daudz sarežģītāk. Ar šāda veida darbību inventarizācijas kontrolei vajadzētu būt nolādēti apgrūtinātai, tāpēc viņi šad tad preču pielādētās paletes pārbīdīja tikai no vienas piekabes uz citu īpaši, ja garāžas durvis aizvēra tā, lai iztukšoto piekabi varētu acīmredzot aizvest — un viņš pat ievēroja pāris gadījumus, kad preču paletes nāk atpakaļ no izkraušanas, visticamāk, lai atbrīvotu vietu precēm, kas paredzētas pārdošanai, vai arī neiztirgotajām precēm, kad izpārdošana bija galā.

1

Vācu vai. Alabaster, gr. vai. alabastros — «slkgraudains minerāls», savukārt, «albīts» (no latiņu vai. albus, balts) balts izvirdumiežu minerāls ar dažādām nokrāsām.

2

Angļu rakstnieka Čārlza Dikensa (1812-1870) romāns.

1 O ЈL

3

Masačūsetsas tehnoloģijas institūts.

4

Edgars Alans Po (1809-1849) amerikāņu rakstnieks.

5

Franču tēlnieka Ogista Rodēna (1840-1917) skulptūra.

6

Apaļīga, veca vīrieša formā darināts kauss ar trīsstūrainu cepuri — vāku.

7

Angļu vai. doll — «lelle».

8

Lielveikals, kas 20. gadsimta sākumā pēc katalogiem apgādāja fermerus ar visām vajadzībām, bet vēlāk izveidoja lielveikalu ķēdi visā ASV.

Gass sev līdzi bija atnesis pasūtījumu, tāpēc dažas paletes tika izvilktas un pārceltas, un tagad viņš pavadīja daudz laika kliedzot uz savu autokrāvēju komandu un mētāja roku, satvēris rēķinu žūksni. Vērojot viņu, Fredijs pamanīja, ka Gass nepārtraukti kaut ko dīvainu valstīja mutē, kaut ko viļņainu un nedaudz riebīgu, taču beidzot saprata, kas tas bija. Gass, īstais Gass, pasaulē, kas ļoti daudz pazaudējusi no savas gasivitātes, košļāja neredzamu cigāru.

Fredijs, sajuzdams biedriskumu, atplauka smaidā. Tur bija neredzams cigārs, te vesels neredzams cilvēks; tā bija saikne. (Fredijs, atskārstot arvien pieaugošo atšķirtību no cilvēces, meklēja saiknes, kur vien tās spēja atrast.)

Apguvis visu no Gasa, Fredijs atgriezās veikala priekšgalā.

— Sveiki, papu.

— Sveiki, dēliņ.

— Ar ko gan tu runā?

Šoreiz viņš nosprieda, lai iet pie velna, vienkārši rīkosies. Un tā, viņš pagāja garām kases aparātu nodalījumiem līdz pat durvīm aiz sīkpreču veikala, sataustīja pogu, to piespieda, un pēc pāris sekundēm tika atalgots ar dūcošu skaņu. Atgrūda durvis vaļā tādā platumā, lai ātri caur tām izslīdētu, tad ļautu tām aiz sevis aizvērties un gaidīja, vērsdamies uz augšu.

Trepju galā neviens nebija redzams, tikai pavīdēja griesti ar dienas-gaismām, kas bija ievietotas olu kastīšu formas armatūras. Balsu sanēšana, biroja mašīnu klaboņa. Cilvēks, kas atbildēja par dūcēju, kā vairums šādu ļaužu, darbojās kā autopilots; dzird zvanu, atbild.

Fredijs ļoti apmierināts cilpoja augšā pa kāpnēm, jo kāpnes bija noklātas ar paklāju. Raupju, rūpnieciski ražotu paklāju, bet tomēr paklāju, un siltu.

Uzkāpis augšā, viņš atklāja, ka otrais stāvs bija tikai un vienīgi liela telpa, kas radīja tādu kā neskaidru zemūdens sajūtu. Rūpnieciski ražotais paklājs bija gaiši zaļš, sienas un griesti krēmkrāsā, dienasgaismas nedaudz iezaļganas, biroja mēbeles pelēkas. Viņi varētu būt zemūdenē Nautilus, un ārpusē aiz žalūzijām varētu būt pats dziļais okeāns, un zemūdenes spēcīgo prožektoru gaismā varētu peldēt milzīgi astoņkāji.

Ta vietā, protams, tas bija Lielais S komandas centrs — gara, ar zemiem griestiem, kondicionēta un sanoša telpa pilna ar biroja darbiniekiem, vairumā sievietēm, bet tālajā galā atradās norobežota vadītāja biroja telpa. Fredijs paskatījās apkārt un redzēja, ka uz galda tuvu kāpnēm novietots neliels televizora monitors, kas bija vērsts uz telpas durvju priekšu lejā. Sieviete, kas pie galda sēdēja, ievadīja savā datorā nebeidzamas skaitļu rindas, lasīdama no divu collu biezas, sārtas maksājumu rēķinu kaudzes. Tikmēr Fredijs vēroja; kāds darbinieks parādījās monitorā un piespieda pogu; ari šeit, tāpat kā lejā, atskanēja dūcoša skaņa; sieviete pie galda pat nepacēla acis no rēķinu kaudzes, tikai pasniedzās, piespieda pogu monitora priekšā un turpināja rakstīt.

Rutīna ir drošības pasākumu nāve.

Nu Fredijs laiku pavadīja, klejojot pa biroju, skatīdamies pār cilvēku pleciem, kamēr viņi strādāja, lasīdams veidlapas, izpētīdams tabulas pie sienām, un daudz uzzināja par šīs iestādes darbības sfēru. Uzzināja, ka darbadienās veikals strādāja līdz astoņiem, bet biroja darbinieki palika birojā līdz desmitiem, bet vienpadsmitos ieradās apkopēju komanda, ka visu nakti dežūrēja četri apsargi, bet bez suņiem, kas varētu būt bīstami. (Neredzamība suņus neapmulsinātu; viņi vairāk uzticas saviem deguniem nekā acīm.)

Viņš noskaidroja ari, ka biroja darbinieki ierodas astoņos no rīta. Ta kā te bija divas darbinieku maiņas, kas daļēji sakrita, neviens nevarēja būt pilnīgi pārliecināts, ka tādu vai citu lēmumu pieņēmis otrs darbinieks, kas sēdēja pie šī galda. Tāpat viņš izdibināja, ka veikals dalījumiem tiek atvērts katru rītu desmitos. Un viņš daudz uzzināja par preču plūsmu iekšā, ap un ārā no veikala. Viņš manīja, ar ko varbūt varētu nodarboties, un tas likās jauki.

Tad viņš paskatījās uz pulksteni pie sienas, un viņš te bija pavadījis jau pusotru stundu! Un kas zin’, cik ilgi tur lejā. Viņš bija solījis satikt Pegu pēc stundas. Nu vajadzēja būt jau vismaz divām stundām, iespējams, pat vairāk.

Nē, nē, nē; dzīve Pegai jau tā bija grūta, dzīvojot kopā ar kādu, ko nevarēja redzēt. Nebija jēgas likt viņai sēdēt mūžīgi atklātā stāvvietā, kas tika pakļauta karstajai saulei. Bija laiks no šejienes pazust.

Fredijs devās projām tik steidzīgi, ka metās lejā pa kāpnēm,neskatī-damies, tad pavērās, un, lūk, uz augšu maršēja Gass. Savilcis pieri uz rēķiniem, ko sažņaudzis turēja savā dūrē, košļājot neredzamo cigāru, iekalts zābakos, klaudzinādams tos pakāpienu pēc pakāpiena uz augšu uz otro stāvu.

Par vēlu doties atpakaļ. Par vēlu kam citam, bet ne bēgšanai.

Ievilcis elpu, šausmās saviebies, Fredijs aizspraucās garām uz leju starp Gasu un sienu.

Atvainojiet, nepaskatījies noņurdēja Gass.

— Atvainojiet, — Fredijs viņam atteica.

Abi turpināja savu ceļu.

Pega neievēroja, kā plūst laiks, jo viņa kala plānus. Bija nonākusi pie secinājuma un tāpēc plānoja, izstrādāja terminus, izdomāja, ko tieši darīt, ko sacīt un kad to darīt un teikt.

Viņa, nolādēts, mīlēja Frediju un viņai patika būt ar viņu kopā, bet tikai tad, kad bija ar viņu kopā. Ja bija jādzīvo ar viņa balsi un dažām drēbēm, lateksa maskām un Playtex cimdiem, tas nebija gluži tas pats. Zinot, ka naktīs nedrīkstēja ieslēgt vai ikvienu gaismu, esot gultā, izrādījās nemaz ar nejauki. Nemitīgā saspringtība atstāja savas pēdas uz meitenes sejas krāsu, gremošanu un stāju.

Pagājušās nedēļas postošais piedzīvojums, kas nolēma neveiksmei katras pūles tikai iziet uz normālu randiņu un restorānā ieturēt vakariņas, bija tik tiešām pēdējais piliens. Šī neveiksme restorānā bija notikusi pagājušajā piektdienā, Ceturtā jūlija nedēļas nogales sākumā. Kopš tā laika viņa bija pavadījusi pārdomājot, ko darīt, sēdēdama pie peldbaseina, zem saulessarga un ar «Sailesu Māmeru»,” kamēr tas neredzamais valis viļņoja no vienas peldbaseina malas uz otru.

Protams, viņa jau zināja, ko darīt, zināja jau labu laiku, kas bija šī vienīgā iespēja, taču vilcinājās, atturējās un atkal vilcinājās. Un viņa zināja, ka tas viss ietekmēja viņu attiecības, ja vien tās var saukt par attiecībām, paliekot kopā ar vīrieti, kura nav.

Ta nebija Fredija vaina, ka viņš nokļuvis šādā situācijā, un viņa to zināja, taču joprojām viņu vainoja, lai gan juta, ka viņš varētu būt redzams, ja vien pats to gribētu, un ka viņš bija neredzams tikai tāpēc, lai paliktu gudrs muļķis. Zināmā mērā Fredijs, protams, bija gudrs muļķis, kas šim apvainojumam piešķīra nedaudz ticamības; vairāk ticamības kā Fredijain pašam šajās dienās bija.

Man jāturas kopā ar viņu, vismaz šīs afēras laikā, Pega pie sevis noteica. Negribu viņu novirzīt, runājot par to tagad, bet, tiklīdz šī zādzība būs galā un viņam būs daudz naudas un nodrošinājies kādam labam laikam, es visu viņam paskaidrošu. — Fredij, — teikšu, — tā neies cauri. Tas sastindzina manu mīlestību pret tevi, Fredij, iestrēgušai te, dziļajā mežā, kopā ar tevi, kad vispār ar tevi neesmu. Mums vajadzētu, man žēl, Fredij, taču mums vajadzētu pamēģināt padzīvot atsevišķi. Es atgriezīšos Beiridžā, tu paliec tepat, bet mēs sazvanīsimies. Varbūt reizēm es pat tevi apciemošu, un, ja tu kādreiz vispār atgūsi savu redzamību, es būšu tepat, un to tu zini. Bet tā, saldumiņ, tā ir pārāk liela piepūle. Man žēl, bet tā tas ir.

Pega nopūtās. Viņai bija skumji. Jā, tomēr.

Pasažieru durvis atvērās. Pasažieru sēdeklī un uz atzveltnes parādījās bedrītes. Pasažieru durvis aizcirtās. Kāda garāmejoša māte, dodoties uz Lielo S, pat neatskatījās, bet viņas trīs sīkie bērneļi ar netīrām mutēm blenza un blenza, vilcinoties nopakaļ, līdz māte visiem trim iebelza pa pakausi. Tad viss bariņš devās uz veikala pusi, bļaujot un vaimanājot.

* Angļu rakstnieka Džordža Eliota (īst. v. Mērija Anna Evansa) (1819-1890) romāns.

Aizelsusies Fredija balss sauca: — Ai, piedod, Peg. Es pilnīgi tur pazaudēju laika izjūtu.

Viņa pasmaidīja uz vietu, kur, kā viņai likās, vajadzēja būt viņa galvai. Viņai vajadzētu apieties jauki, pirms viņa pārrauj attiecības. Atstāt viņam jaukas atmiņas. Galu galā, viņa šo puisi vai to, kas no viņa bija palicis, tiešām mīlēja. — Ir jau labi, saldumiņ, — viņa teica.

— Es te vienkārši sēdēju un domāju, tas viss.

— Nebiju domājis tik ilgi būt projām.

— Par to nerūpējies. Vai viss būs labi?

— Viss būs vienkārši brīnišķīgi! Pacilātība viņa balsī viņai vēlreiz lika nožēlot to, ka neredz viņa seju. — Viss, kas man jādara, — viņš viņai teica, — veikalā jāpavada nakts un no rīta jāizved pusveikals.

— Tas ir kolosāli, Fredij.

— Tikko būsim mājās, mums atliek tikai piezvanīt Džersijas Džošam un noskaidrot, kādu preču furgonu viņš vēlētos — un arī pašu furgonu viņš varētu pievākt — un tad sveiki.

— Lieliski.

— Un tad mēs varam atgriezties te, — viņš teica, burbuļojot pāri malām, — un atpūsties visu vasaru. Mums tas izdosies, Peg.

Kaut kas aizskāra viņas labo kāju. Viņa zināja, ka tā ir Fredija roka, un pat nesarāvās. — Tas ir brīnišķīgi, saldumiņ, — viņa noteica.

— Kā būtu, ja tu tagad ietu un aizmugurē apģērbtos?

— Ļauj man tevi vispirms noskūpstīt.

Viņa aizvēra acis.

Trešdien pēc Ceturtā jūlija nedēļas nogales, kamēr Fredijs Nūns izpētīja Lielo S pavalsts ziemeļos, Mordons Līts, atrazdamies Ņujorkas pilsētā, turpināja nodarboties ar Fredija lietām. Tas sākās no paša rita, tieši pēc tam, kad Mordons bija novietojis savu mašīnu ar nodokļiem neapliktajā stāvvietā viņa biroja ēkas pagrabā. Izdzirdot, ka aizcērtas vēl citas blakus esošās automašīnas durvis, viņš jau zināja, vēl neatskatījies, ka būs tāda kā vēl viena satikšanās ar Bāmiju Beileru.

Jā. Te nu viņš nāca, šis sīkstais resnulis, spraucoties starp mašīnām uz Mordona pusi, smaidot savu ciešo smaidu un sakot: — Labrīt, Advokāta kungs. Vai pavadījāt jauku nedēļas nogali?

Kas par jautājumu! To neievērojis, Mordons atteica: — Bāmij, lūdzu, sakiet, ka esat atradis Frediju Nūnu.

— Nu, varētu jau to teikt, — Bāmijs atbildēja, — bet tad es melotu. Ienāciet manā birojā, saliksim prātus kopā.

Mordons smagiem soļiem, taču nenovēršami sekoja Bāmijam uz šodienas mašīnu — burgundieša krāsas Daimleru. Kamēr Bāmijs atvēra aizmugurējās durvis, Mordons jautāja: — Vai esat nolēmis izmēģināt pasēdēt katrā šīs garāžas mašīnā?

— Sauciet mani par Zeltmatīti, atcirta Bārnijs, nelikdamies traucēts. Vai tas tik neiespējami, ka mēģinu iegādāties jaunus riteņus. Iekāpiet, Advokāta kungs.

Pārsteidzošā kārtā Daimlerā bija nedaudz mazāk vietas kā citās mašīnās, ko Bāmijs bija izvēlējies. Mordons sajuta, ka ir nepatīkami tuvu otram vīrietim, kas,aizcirtis durvis, apsvempās pret viņu, pasmaidīja un teica: — Dzirdēju, ka jūsu ģimenē notikusi nelaime.

Neizpratnē Mordons vaicāja: — Manā?

— Fulertonu ģimenē.

— A, jā, tik tiešām.

— Un tā, mans pirmais jautājums ir, — iesāka Bāmijs, — vai tas puisis, kas pārņems amatu, ir tikpat dedzīgs atgūt Frediju Nūnu kā iepriekšējais?

— Pat vairāk, Bāmij, — Mordons apgalvoja. — Pat vairāk.

— Labi. Tas mani stipri nomāca. Lūk, par ko esmu domājis.

-Jā?

— Iedomājos sevi Fredija Nūna vietā, saprotat? Bāmijs, runājot, pamāja ar galvu un skatījās pāri priekšējam sēdeklim uz aizsargstiklu tā, it kā tur atrastos Fredijs Urbāns Nūns, ko viņš ārpusē varēja redzēt, un nevis kāda mēļa Lexus pēcpuse pāri ielai. Sākumā šim čalim, -Bāmijs teica, bija jāuztraucas, varbūt, ka nomirs, varbūt, ka mitēsies būt neredzams, varbūt, ka atgadīsies vēl kas. Bet nekas nenotika. Mēs to zinām, jo viņš nedēļas laikā, pēc tam, kad kļuva neredzams, paveica divas veiklas ielaušanās. Un mēs zinām arī, ka viņš vēl arvien bija neredzams, kad pēc nedēļas šis kuņas bērns izvalsēja no Beiridžas

dzīvokļa tieši mūsu degunu priekšā un vēlāk mani apstrādāja pavalsts ziemeļos.

— Izskatās, ka viņš, sacīja Mordons, ir pārliecināts, kas attiecas uz neredzamību.

— Tā ir, — piebilda Bāmijs. — Un nu viņš vairs nav tik norūpējies, ka kaut kas varētu notikt. Taču tagad viņš ir stadijā, kad sāk uztraukties, ja nekas nenotiks.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — Mordons atzina.

— Nu, paskatieties, atbildēja Bāmijs, vai šis puisis visu savu mūžu gribēs palikt neredzams? Vai jūs gribētu? Vai es? Nē.

— Tas, toties, viņam ir noderīgi, — ieminējās Mordons, — vismaz jau nu viņa darba laukā.

— Protams. Tāpēc jau zog vairumā, pamatīgi un bieži. Divas liela apmēra zādzības vienas nedēļas laikā. Ap šo laiku, jādomā, vēl vairāk, bet, ja nu viņš piestrādā ārpus pilsētas, tad man būs grūtāk tam izsekot. Ja es būtu viņš, zināt, tas ir vienīgais veids būt par policistu, detektīvu, kas faktiski ari esmu, un lai tie liekuļi iet drātēties, — ja es būtu viņš, skatītos ar viņa acīm un domātu ar viņa galvu, man šķiet, ka īsā laika sprīdī izdarītu pamatīgi daudz zādzību, savāktu pulka daudz naudas, tad kļūtu redzams un aizietu pensijā.

— Kā? Kā gan atkal kļūt redzamam?

Bāmijs nepatīkami tuvu Mordona degunam paluncināja pirkstu. — Tas tad arī ir tas, ko gribēju teikt, — viņš atbildēja, — iemesls, kāpēc te šodien esmu. Ārsti.

— Ārsti.

—Ārsti. Agrāk vai vēlāk mūsu draugs Fredijs mēģinās ar viņiem sazināties.

Mordons par to nebija iedomājies, bet tagad to izdarīja un lēnām pamāja ar galvu. — Saprotu, ko domājat. Panākt ar viņiem vienošanos, palīdzēt pabeigt eksperimentu, ja viņi apsola viņu atgriezt sākotnējā stāvoklī. Status quo ante."

— Tieši tā. Viņš zvanīs ārstiem, — Bāmijs, iepriecināts par savu slēdzienu, pamāja. — Vai, — viņš turpināja, — ir jau varbūt to darījis? Vai par to vispār esat domājis?

* Latīņu vai. «stāvoklis pirms tam».

— Domājat, ja viņš sazinātos ar viņiem, viņi man par to neko neteiktu?

— Tikai tad, ja jūs pajautātu.

Mordons to atkal pārlika savā prātā, un viņam atkal reiz bija jāatzīst, ka Bārnijam taisnība. — Taču attiecības starp mani un ārstiem, — viņš atļāvās ieminēties, — patiesībā starp ārstiem un NAABOR vispār, iespējams, nav tik labas, kādām tām vajadzētu būt.

— Esmu ar mieru derēt, ka tā ir.

— Nu, — Mordons teica, — faktiski šodien tik un tā biju ārstiem nodomājis piezvanīt, sarunāt tikšanos, lai pārrunātu dažus priekšlikumus, kas tika izteikti nedēļas nogalē. To varētu pieminēt kā otru tematu.

— Jā, to varētu gan, piekrita Bārnijs. Un jūs varētu mani ņemt līdzi kā otru dalībnieku.

— Jūs gribat nākt līdzi? Mordons pārsteigts jautāja. Satikt ārstus? Lai viņi iepazīstas ar jums?

— Tieši tā.

— Kāpēc?

— Nu, pirmkārt, Bāmijs atbildēja, jūs pārrunāsiet situāciju ar ārstiem, kāpēc viņiem būtu jāsadarbojas, legalitāti , viņu atbildību un tā tālāk. Tad turpināšu es, Bāmijs beidza un pasmaidīja, un viņus pabiedēšu.

Melnā sekretāre Šanana šoreiz Mordonu atpazina, ieraugot viņu pa lodziņu līdzās rakstāmgaldam, sāka smaidīt, bet tad ieraudzīja Bārniju. Viņas izteiksme nomācās un no jauna nopētīja Mordonu ar šaubām; lai kā, viņa nospieda pogu, kas atvēra durvis, un viņus ielaida.

— Vienlīdzīgu tiesību darba devēja, — dūkšanai atskanot, piezīmēja Bāmijs.

— Es nenovērtētu šo meiteni par zemu, — Mordons viņam teica, atgrūzdams durvis un palaizdams Bārniju pa priekšu.

Šanana bija atnākusi līdz biroja durvīm. — Labrīt, Līta kungs, — viņa teica. Mordons ievēroja, ka viņa bija gatava izlikties, ka Bāmija patiesībā nav, tā, it kā viņš būtu apgrūtinājums, ko viņa gribēja Mordo-nam aiztaupīt, lai tas viņam nebūtu jāatzīst.

Vairāk nekā gatavs šo domu atbalstīt, Mordons pasmaidīja savu gandrīz cilvēcisko smaidu un teica: Labrit, Šanana. Ārsti mani gaida.

-Jā, es zinu. Pateikšu viņiem, ka esat ieradies. Viņa pamāja ar slaidu, graciozu, tumšu roku. Jūs taču atceraties, kur atrodas konferenču telpa?

Mordons izskatījās sadrūmis. — Un nevis jaukā telpa augšstāvā?

Viņa bija uzjautrināta, līdzcietīga. — Diemžēl, nē, — viņa atteica un nozuda savā birojā.

Mordons devās uz konferenču telpu, un Bāmijs sekoja, piebilstot: — Ar šito jūs diezgan labi tikāt galā.

— Es tieku galā ar kuru katru, Bāmij, — atteica Mordons.

Bāmijs viņu noskatīja. — Vai pats tam tiešām ticat?

Mordons negrasījās atbildēt. Viņi iegāja dienasgaismas apņemtā konferenču telpā, Bāmijs pavērās visapkārt un sauca: — Okei, es atzīstos. Kur man jāparakstās?

— Jā, tai trūkst ērtību, vairāk Vai mazāk, — Mordons piekrita.

Bāmijs izpleta rokas. — Te nu esam asteroīdu joslā, viņš atteica,

un tajā brīdī ienāca abi ārsti.

Bāmijs un abi ārsti satikās pirmo reizi, protams, un Mordonam bija interesanti pavērot, cik pēkšņa un instinktīva bija abu pušu nepatika. Jau ar ķermeņa kustību pietika, lai nostādītu pretī apkārtnes seis-mogrāfus, ja tur tādi būtu. Mordons vēroja, kā divi zālēdāji paši savā teritorijā sastop gaļēdāju, un acu bolīšana, lūpu šķobīšana un nagu sišana pret zemi bija apdullinoša.

Taču Mordons, it kā nekas nebūtu noticis, iepazīstināja: — Dr. Pīter Heimhoker, Dr. Deivid Lūmis, vēlos jūs iepazīstināt ar Ņujorkas pilsētas policijas detektīvu Bāmiju Beileru.

— Sveiki? — ieņurdējās Bāmijs.

Lūmiss iepleta platas acis un klusēja, kamēr Heimhokers noskatīja Bāmiju no galvas līdz papēžiem, pacēla pret Mordonu acis un pabrīni-jās «ak, jūs, palaidni» stilā: — Tiešām?

— Bāmijs, — Mordons paskaidroja, — ir palīdzējis mums Fredrika Nūna meklēšanā. Mēs domājām, ka būtu labi mums visiem satikties.

— Ak tā gan, noteica Heimhokers.

Mordons norādīja uz tukšo konferenču galdu. — Vai apsēdīsimies?

— Protams, Heimhokers atteica, atcerēdamies savas manieres.

Arī Lūmiss, atminoties savus uzvedības pamatlikumus, jautāja: —

Vai Šanana jums piedāvāja bezalkoholiskos dzērienus? Kafiju? Vai ko citu?

— Nav nepieciešams, — Mordons apgalvoja. — Bet, vienalga, pateicos.

Viņi sēdēja pie garā galda kā darba devēju un darba ņēmēju pārrunu dalībnieki, katrā pusē pa divi, ar skatu vienam pret otru, sakrustotām rokām, ar elkoņiem uz galda, neuzticīgās acis, saudzējot no dienas-gaismām, sarauca pierēs. īso klusuma brīdi pārtrauca Lūmiss, sacīdams Mordonam: — Godīgi jāsaka, ka tad, kad šorīt piezvanījāt, domājām, ka runāsim par Merilu Fulertonu un viņa idejām.

— Jā, gribu arī to skart, — Mordons piekrita. — Varbūt, ka vajadzētu to pārrunāt vispirms. Paskatīdamies uz Bārnija nepatīkamo profilu, jautāja: — Bāmij, jūs taču neiebildīsiet?

— Manis pēc.

Mordons pievērsās ārstiem. — Par šo projektu, lai kā ari to sauca.

— Cilvēka genoma projekts, atteica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tāds tik tiešām pastāv. Taču neizklausījās, ka viņš to pilnīgi apstiprinātu.

— Un vai tā to arī Merils dēvēja?

— Savā ziņā, — sacīja Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Tas cilvēks, zināt, ir jucis. Runāt par megamāniju.

— Cik zinu, biznesa aprindās to sauc par «domā plaši», — Mordons teica. — Tatad esat ielūkojušies šajā džeroma projektā?

— Genoma, sacīja Heimhokers, no vārda gēns. Cilvēka genoma projekts ir Savienoto Valstu valdības visdārgākais pasākums kopš Man-hetenas projekta.’

— Tik tiešām?

— Mani pārsteidz, — sacīja Lūmiss, — cik ļoti maz par to zināms.

— Nu bet protams, norādīja Mordons, ari Manhetenas projekts, izgudrojot atombumbu, nebija tajā laikā neko daudz pazīstamāks.

— Taisnība, — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss piebilda: — Tas bija kara laiks, un Heimhokers teica: Tas varētu būt pārāk sarežģīts stāsts, ko presei izskaidrot lielam, neaptēstam pūlim, un Lūmiss apstiprināja: Ta ir.

— Bet šāds projekts tik tiešām ir, — sacīja Mordons, — un tam ir saistība ar DNS ķēdēm…

— Plānošanu, sacīja Heimhokers. Kā jau norādīja jūsu draugs Merils. Un tādējādi atrod slimību iezīmes. Bet šis, saprotat, ir valdības projekts un nevis kaut kas, kur jūs varat ielavīties, ietekmēt vai apvienot.

* Slepens amerikāņu zinātnisks projekts, kas iesākts 1942. gadā, lai izveidotu atombumbu.

— Bet tagad, jau no paša rīta, — Lūmiss ar tādu kā vaimanu balsī teica, mēs ar kurjeru saņēmām vēstuli no šī Merila Fulertona ar Dr. Arčera Emorija pavadvēstuli, paziņojot, ka mūsu melanomas pētījumi tiek pārtraukti! Tik vienkārši!

— Nelaimīgie, — murmināja Mordons.

— Mēs bijām tik tuvu, Lūmiss iekliedzās.

Heimhokers daudz mierīgāk teica: — Vai nu bijām tuvu, vai arī nē, kompānijas acīs, acīmredzot, vienmēr esam bijuši nekas vairāk kā dzīves īstenības maskētāji. Un nu viņiem pārgājusi patikšana pēc šīs neīstās sejas un tāpēc viņi to izmet.

— Jūtamies tik ļoti izmantoti, — sauca Lūmiss.

— Un mēs jūtamies, — piebilda Heimhokers, — arī ļoti pievilti. Vēstulē tiek teikts, ka mūsu pētniecības iestādei ir dota atļauja darboties tālāk kā iepriekš, bet tikai, ja mērķi tiks pārveidoti un ja mūsu mērķi tagad ir tie, ko sauc par tabakas drošības ģenētisko pastiprināšanu.

— Un kā jums patīk šis eifēmisms? — uzstāja Lūmiss.

— Domāju, ka tas ir diezgan jauks, — atzinās Mordons.

— Taču, turpināja Heimhokers, kā lai mēs to paveicam? Pat ja atrastu neredzamo cilvēku…

— Ko arī izdarīsim, — sacīja Bāmijs.

— Jā, nekādu šaubu, Heimhokers paņirgājās par viņu, tad atkal uzrunāja Mordonu, sacīdams: Pat ja viņu atrodam, pat ja pārliecinām viņu strādāt kopā ar mums un pat ja viņš pamanīsies būt piesardzīgs valdības laboratorijās tā, ka viņu nenoķer, neiejaucot mūs…

— Nekad neesmu vēlējies izdarīt kādu valstisku noziegumu, -atzinās Lūmiss.

— Tieši tā, sacīja Heimhokers. — Un tā, Līta kungs, es saprotu, ka jūs pārstāvat pretējo pusi lietā, taču man šķita, ka jutāties tikpat iebiedēts, kā mēs tajā limuzīnā, klausoties tajā vīrietī…

— Ne visai, — atbildēja Mordons. — Esmu diezgan bieži iepriekš uzklausījis biznesmeņu sapņus. Bet jūs gribat zināt, kā turpināsiet pārtikt no NAABOR, ja NAABOR uzstāj, lai jūs darītu kaut ko nelegālu.

— Man prātā bija vārds neiespējami, teica Heimhokers, un Lūmiss atbalstīja: — Neiespējami un nelegāli, neētiski un amorāli.

Mordons pamāja. — Viss cits, tikai ne uzbarošanās. Kungi, es gribētu, lai jūs saprastu, ka šis ieteikums nenāk no manis, bet vai nedomājat, ka labu laiku varētu strādāt pie šī jaunā projekta, nekad nenonākot pie kāda gala slēdziena? Es domāju, cik bieži gan iesniedzāt kādus ziņojumus par jūsu melanomas projektu?

— Patiesībā nekad, — atzinās Heimhokers, taču Lūmiss nepiekrita: — Tajau nu gluži nav, Pīter. Mēs sagatavojām ikgada ziņojumu akcionāru brošūrai, no jauna informējot par mūsu mērķiem un tā tālāk, norādot projektus, kam esam veltījuši laiku iepriekšējā finansu gadā.

— Tikai to? — prasīja Mordons.

— Tikai to — neko, — teica Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Bet mēs bijām tik tuvu, bijām uz atradumu sliekšņa, par to esam pārliecināti, un tāpēc tik dedzīgi gribējām izmēģināt vienu no mūsu formulām ar to zagli.

— Un ja runājam par viņu, sacīja Bāmijs, vai iebilstu, ja tā darītu?

— Lūdzu, — Heimhokers bilda, izkliedējot saspīlējumu, lai nomierinātu Bāmiju (kas, protams, panāktu tieši pretējo), ļaujiet man vispirms pabeigt šo tematu. Mordonam viņš teica: — Lai gan šis nav jūsu priekšlikums, jūsu ieteikumu mēs saprotam — vienkārši sekojam Merila Fulertona idejām, cik labi vien spējam, nenonākot sadursmēs ar likumu. Bez protesta, bez strīdiem.

— Ja jūs protestēsiet vai strīdēsieties, — sacīja Mordons, — jūs tiksiet aizvietoti. Ir daudz pētnieku, kas gribētu paši savu laboratoriju. Ja jūs tūlīt sāksiet ārdīties, pazaudēsiet dotācijas. Un droši vien ari šo ēku.

Lūmiss jautāja: Un kā būs ar mūsu melanomas pētījumiem?

Mordons paraustīja plecus. — Turpiniet. Savās finansu atskaitēs nosauciet to kaut kā citādi. Grāmatvežiem, kas apmaksā jūsu izdevumus, tik un tā nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties.

Heimhokers un Lūmiss saskatījās. Beidzot Heimhokers bilda: — Mēs varbūt varētu viņam laiku pa laikam iesniegt nedaudz informācijas.

— Bet ne tā, — sacīja Lūmiss, — lai viņš varētu pa īstam nopostīt.

— Protams, — atbildēja Mordons.

Heimhokers paskatījās uz Mordonu ar medīta cilvēka skatu. Lai gan atbaidošs veids, kā dzīvot, viņš noteica.

— Visi dzīvesveidi ir atbaidoši, — Mordons viņu mierināja. — Iedomājieties, ka dzīvojat tā, kā to, piemēram, dara šis Bāmijs, kas ir bijis ļoti pacietīgs un kurš grib ko teikt par Fredriku Nūnu. Sāciet, Bāmij.

Bāmijs savilka pieri Mordona profilam. — Kas vainas tam, kā es dzīvoju?

— Nekas. Jūs izskatāties ar to ļoti apmierināts. Izstāstiet ārstiem par Nūnu.

Bāmijs apdomāja un nolēma uzsākt. Pagriezies pret ārstiem, viņš jautāja: — Vai Nūns ar jums abiem ir vēl sazinājies?

— Nē, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss sauca: Mēs gan gribētu!

Bāmijs noraizējās: Vai par to esat pārliecināti? Pat neviens nieka

telefona zvans?

— Protams, ka nē, — aizvainots atrauca Heimhokers, kamēr Lūmiss pārsteigumā sauca: — Katru reizi, kad iezvanās telefons, mēs ceram, ka tas ir viņš! Dieva dēļ!

— Tāpēc ka viņš zvanīs, — sacīja Bāmijs un pameta skatu uz Mor-donu. — Vai tiesa, Advokāta kungs?

— Viņa neredzamība, šķiet, nebeigsies, — Mordons teica ārstiem. — Līdz šim esam noskaidrojuši, ka viņš vēl arvien ir pilnīgi neredzams.

— Nu, protams, — sacīja Lūmiss, un Heimhokers piebilda: — To jau mēs bijām paredzējuši.

Mordons pacēla uzaci. — Jūs to paredzējāt? Tas, ka viņš vēl aizvien būs neredzams? Bez jūsu zālēm, taču neredzams?

— Katrā ziņā, — Heimhokers sacīja, un Lūmiss piebilda: — Nav ne mazāko šaubu. Vai ne mazāko šaubu par Nūnu, ja jau par to runājam.

Bāmijs teica: — Un tāpēc viņš jums zvanīs. Kādu dienu, kādu no šiem vakariem, viņš būs sakrājis tik daudz naudas, cik vēlas, un gribēs atkal kļūt redzams, lai dzīvotu kā normāls čalis, un viņš jums abiem zvanīs un mēģinās kaut ko sarunāt.

— Par to, — sacīja Lūmiss, — jau arī esam lūgušies.

— Un tad, kad tas notiks, — Bāmijs teica, — mēs gribam to zināt. Līta kungs un es — mēs abi bez kavēšanās gribam to zināt.

— Kā lai to saka, — atteica Heimhokers.

— Pie velna, kas gan te, ko teikt, — sauca Bāmijs, bet Mordons uz brīdi satvēra Bāmija roku, sacīdams: Mieru, Bāmij, ļaujiet man viņiem to izskaidrot. Pievērsās atkal ārstiem. — Situācija tāda. Šobrīd esat norūpējušies par jūsu finansējumu, esat uztraukušies par savu likumīgo un nešaubīgi vērtīgo pētniecības darbu šajā ēkā. Un zināt, ka bez NAABOR palīdzības nespēsiet turpināt. Manos spēkos ir atvieglot jums dzīvi šeit NAABOR, vai arī padarīt jūsu dzīvi te neiespējamu. Es jums apgalvoju, ka nevienam, pat ne vienam no mums — ne Bār-nijam, ne man pašam, pat ne Merilam Fulertonam nav padomā nodarīt ko ļaunu Fredrikam Nūnam. Mēs visi gribam viņu izmantot, tiesa, bet jūs taču arī. Jums pienāksies katra iespēja, lai turpinātu veikt eksperimentu ar viņu…

Novērošanu, pārlaboja Heimhokers.

— Novērošanu. Nav nekāda iemesla ar mums nesadarboties, un līdz ar to man nav iemesla jums radīt nepatikšanas ar NAABOR. Vai mēs saprotam viens otru?

Baidos, ka jā, atbildēja Heimhokers.

Un tātad, kad Nūna kungs piezvanīs, turpināja Mordons, jūs ar viņu sarunāsiet tikšanos…

— Un viņu nepazaudēsiet, — piebilda Bāmijs.

Tieši tā, piekrita Mordons. Uzturēsiet ar viņu sakarus un mūs bez kavēšanās informēsiet. Labi?

Abi ārsti nopūtās. Abi pamāja. Heimhokers noteica: — Labi.

Bāmijs teica: — Un jūs viņu nepadarīsiet redzamu bez mūsu ziņas. Mūsu abu ziņas.

Ārsti uz viņu pārsteigti paskatījās. Lūmiss pārjautāja: Padarīt viņu redzamu? Tas nav iespējams.

Bārnijs jautāja: — Ko?

Mordons iejaucās: Vārdu sakot, tas nav maināms?

Pilnīgi noteikti nav, sacīja Lūmiss, un Heimhokers turpināja:

Datormodeļi to norāda ļoti skaidri.

Mordons jautāja: Esat par to droši?

— Ta ir kā vienvirziena iela, — Lūmiss paskaidroja, bet Heimhokers teica: — Fredija Nūna neredzamība ir neatgriežama.

— Neatgriežama?

— Iedomāsimies albīnismu, sacīja Lūmiss, bet Heimhokers teica:

Tas ir cita veida pigmentācijas zudums, Lūmiss sacīja: Ne tik pilnīgs, ne tik smags, Heimhokers piebilda: Taču tikpat nelabojams, — bet Lūmiss: — Jūs nevar nokrāsot kādu no alblniem un cerēt, ka krāsa saglabāsies, — un Heimhokers pabeidza: — Tas pats pilnīgi noteikti attiecas uz Frediju Nūnu, turklāt, uz visiem laikiem.

— Filmās varam redzēt, — sacīja Bāmijs, — ka, tiklīdz kāds ir beigts, viņš atkal parādās.

Heimhokers savilka lūpu. — Man nav ne jausmas, kāds zinātnisks pamats šādam pieņēmumam varētu būt, — viņš noteica.

— Uz visiem laikiem neredzams, — Mordons noteica. Viņš vēl arvien centās pierast pie šīs domas.

— Diemžēl tā tas ir.

Bāmijs nokrekšķinājās. — Zināt, ko teikšu? — viņš ieminējās. — Kad Fredijs Nūns jums večiem piezvana, nepieminiet šo sarunu, ja saprotat, ko es ar to domāju.

— Varat mani saukt par nemiera garu, ja vēlaties, — sacīja Bāmijs.

Viņi atradās uz ietves pie Lūmisa-Heimhokera Pētniecības

institūta. Mordons jautāja: — Kāpēc man tas būtu jādara, Bāmij?

Bāmijs iedūra īkšķi jaukajā, mazajā namiņā, ko tikko bija atstājuši un no kura Šanana turpināja novērot viņus caur savu lodziņu. — Es iekārtošu noklausīšanās ierīces viņu telefonos, — viņš paziņoja.

— Dariet tā, sacīja Mordons.

Fredijs ievalsēja Lielajā S veikalā ceturtdienas vakarā bez piecām minūtēm astoņos, divas dienas pēc tam, kad bija pamatīgi apskatījis veikalu, un piecas minūtes pirms tas tiks aizslēgts uz nakti. Kopš pēdējo reizi bija te iegriezies, viņš bija piezvanījis Džersijas Džošam, lai izteiktu piedāvājumu Džošs bija norūcis par furgonu, bet beigās piekritis, jo varēs to pārdot un tāpēc to pirks — viņš bija visu izplānojis, un nu Pega bija izlaidusi viņu pie parādes durvīm, un viņš bija gatavs rikoties.

Pirmā vieta, uz kurieni viņš devās, bija veikala aizmugure, tur, kur atradās visas garāžu durvis, dažas aizvērtas, citas atvērtas, atklājot lielo piekabju iekšpuses, kas tika izmantotas kā glabātuves. Lēkājot ap strādniekiem, uz un no autokrāvējiem, Fredijs nopētīja dažu piekabju sastāvu un beidzot nolēma, ka sestā no labās puses būs vislietderīgākā. Acumirklī tā bija tikai līdz ceturtdaļai pilna ar japāņu videopleijeriem, kas sakrauti uz paletēm līdz pat griestiem tālajā piekabes galā.

Katrai piekabei ārpusē pie sienas blakus garāžas ieejas durvīm bija piekārta dzeltena ceļojumu lapa, kas norādīja katras piekabes identifikācijas numuru un sniedza vēl daudz citu informāciju. Fredijs iegaumēja pa labi esošās sestās piekabes numuru — 21409 — un tad turpināja atlasīt pārējo. Ta kā viņš nevarēja sev neko līdzi nest, pat ne zīmuli vai papīra lapu, viņam bija jāatceras viss vajadzīgais, bet tas nekas. Viņam bija laba atmiņa, un nekas nespēja viņu iztraucēt.

Veikala aizmugurē viņš uzkavējās varbūt kādu pusstundu, tad aizlēkšoja uz priekšu virzienā uz biroju, un izskatījās, ka liktenis šovakar nostāsies viņa pusē. Piemēram, viņam pat nebija jāpiespiež poga, lai nokļūtu kāpņu telpā. Kāds puisis, jaunāks un ne tik liels cigāru pīpētājs kā Gass, tikko iznāca ar papīriem rokā, un Fredijs paspēja pieskriet pie viņa un pieturēt durvis tieši, kad tās aizcērtas. Puisis devās tālāk, ar savilktu pieri pētot savus jaunos pasūtījumus, un Fredijs ieslīdēja iekšā un devās uz augšu, kur otrā biroja darbinieku maiņa pavadīja pēdējās divas darba stundas, lielākoties baumojot un vairumā klačojot tikai par cilvēkiem no seriāliem, nevis par tiem, ko patiesībā pazina.

Fredijam bija ļoti vienkārši veikt savu pasūtījumu, pierakstot darba lapās rindiņu te, citām rindiņu tur, ievadot tās datoros, kad vien darbinieki bija novērsušies, kādi viņi bija vienmēr. Desmit pāri deviņiem, kā rādīja lielais pulkstenis pie sienas, viņa papīri bija sakārtoti. Viņš nokāpa lejā garām veikalu rindām līdz restorānam, kas uz nakti bija slēgts, bet aprīkots ar atslēgu. Fredijam tā bija tikai jānoglāsta, lai tiktu iekšā.

Šis restorāns piedāvāja tikai sviestmaizes un kafiju, kas Frediju arī apmierināja. Viņš pagatavoja sev lielu, jauku sviestmaizi, izdzēra glāzi piena, uzkoda gabaliņu pekanriekstu pīrāga, uzdzēra vēl vienu glāzi piena un apsēdās nodalījumā, kas bija restorāna aizmugurē, kur kur neviens nevarēja redzēt cilājošos dakšiņu un glāzi. Toties viņam bija iespēja redzēt, kā darbinieki aiziet. Uz savu vēderu viņš neskatījās.

Bija desmit. Te nu viņi nāca — nelielās grupiņās, paejot garām restorāna spoguļstiklu logiem pa ceļam uz izeju, vēl arvien pārrunādami seriālus. Tad pēdējie bija aizgājuši, un pārdošanas nodalījumā apgaismojums mainījās, jo vairums gaismas tika izslēgtas, atstājot tikai tik, lai sargi patrulējot varētu redzēt, ko dara.

Patrulējot nelielos elektriskos divričos. Apķērīgi. Fredijs sēdēja, nositot laiku, gaidīdams līdz vakariņas būs beigušas savu pazušanas aktu, kad, prr, nelielie ratiņi, kas līdzinājās golfa braucamajiem, pabrauca garām ar diviem nolīgtajiem sargiem, kas apsprieda sportu. Viņu formas bija tumši zilas, gandrīz melnas un atgādināja policijas stilu. Makstīs, kur policistiem bija pistoles, viņiem bija rācijas, bet savas policijas stila cepures nēsāja vairāk uz pakauša, nekā to darīja parastie policisti. Neizskatījās, ka viņi gaidītu nepatikšanas.

Nu, kas attiecās uz Frediju Nūnu, viņiem nekādu sarežģījumu nebūs, vismaz ne jau no viņa. Pārliecinājies, ka atkal ir neredzams, un atstājot aiz sevis netīros traukus, kas no rīta izraisīs strīdu restorāna darbinieku starpā, izgāja no restorāna, uz bridi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, pirms doties atpakaļ apskatīt furgonu 21409.

Šur un tur dzirdēja elektrisko ratiņu dūkšanu, un to troksnis atbalsojās no jumta metāla spārēm. Acīmredzot, darbībā bija tikai vieni ratiņi, bija tajos divi no četriem naktssargiem. Virzoties no restorāna uz priekšu, paskatīdamies atpakaļ un uz augšu, redzēja, ka augšstāva birojos dega gaisma, bija viena no žalūzijām pacelta. Tur pie loga sēdēja sargs, skatījās pa to. Tas bija ļoti saprātīgi laba vieta, kur ierikot posteni. Ceturto sargu viņš vēl nebija redzējis.

Nekādu problēmu. Fredijs aizcilpoja uz veikala aizmuguri, izvairīdamies no elektriskajiem ratiņiem, un furgons 21409 bija pilns. Jā, ser. Salicis īkšķus un rādītāja pirkstus «viss kārtībā» zīmē, cik nu tādā situācijā varēja, Fredijam likās, ka viņa pasūtījums pēc vēstules izpildīts pilnībā. Šajā laupīšanā visu smagumu bija pacēlis kāds cits, kam tā arī bija jābūt, un tagad japāņu videopleijeriem, kas jau bija atradušies furgonā, klāt bija nācis viss pārējais, ko Džersijas Džošs bija pieprasījis: personīgo datoru termināli, magnetofoni un, Dievs vien zināja kāpēc, veļas mazgājamās mašīnas. (Džersijas Džošam pašam pēc tās nebija nekādas vajadzības.)

Un tur tad Fredijs uzdūrās ceturtajam sargam, kas radīja zināmus šķēršļus. Šis puisis bija atlaidies krēslā pret ēkas dziļāko sienu starp divām atvērtajām garāžas durvīm un risināja mīklas kādā krustvārdu mīklu žurnālā.

Problēmu radīja Fredija vēlme gan nolaist, gan aizvērt furgona 21409 un garāžas durvis, kuru priekšā tas stāvēja, bet neko no tā viņš nevarēja izdarīt, kamēr sargs tur sēdēja. Varbūt, gandrīz vai vienīgais, ko varēja darīt — pasniegties pēc furgona viegli šūpojošās ādas siksnas un tās pavilkt, jo tādējādi durvis, laizdamies uz leju, varētu neizraisīt tādu troksni, ja vien viņš to darītu lēni un uzmanīgi. Taču garāžas durvis darbojās ar elektrību un tās žvadzēja; viņš šo žvadzoņu bija dzirdējis iepriekš, kad tās bija atvēris un aizvēris.

Nu, tad jau būs jāpiemērojas. Atstājot abas durvis atvērtas un sargu ar viņa mīklām, turpinot izvairīties no elektriskajiem ratiņiem, kas nesakarīgā veidā dūcināja apkārt un uz riņķi, Fredijs devās uz veikala vidu, kur bija ievērojis desmit pēdu augstu spilvenu krāvumu, kas atradās no stieplēm veidotā grozā, kura malas bija šur tur vaļā tā, lai pircēji varētu iebāzt roku un izvilkt tādus spilvenus, kādus vēlējās. Fredijs uzkāpa pa grozu līdz augšai — stieple bija asa un sāpīgi griezās viņa basajās kājās, un, kad uzrāpās, iegāzās spilvenos un vārtījās pa tiem, līdz iekārtojās pa īstam, un tad gulēja, veroties griestos un gaidot, kad ieradīsies apkopēju brigāde. Viņš jutās tik ērti, kā nekad savā dzīvē vēl nebija juties, un viņš bija visai pārliecināts, ka neaizmiiiiiiii…

Bija vienpadsmit. Apkopēju brigāde bija klāt. Fredijs zināja, ka ir vienpadsmit, un zināja arī to, ka apkopēji ir ieradušies, jo pēkšņais troksnis, ko viņi radīja, bija tik skaļš un tik šausmīgs, ka viņš izlēca no miega kā briedis jūsu automašīnas uguņu kūlī, spārdoties un mētājoties tādā panikā, ka ap to laiku, kad viņš atjēdzās, bija visai dziļi ierakts groza spilvenos. Tad aizcīnījās līdz virspusei, un, elsodams, kādu laiku tur gulēja, ieklausīdamies troksnī.

Nē, ēka nebija sagruvusi, la bija tikai apkopēju brigāde, kas ar saviem putekļu sūcējiem un preses mašīnām virzījās uz priekšu pa celiņiem, kā uzbrūkoša tanku armija.

Fredijs piesardzīgi pacēla galvu, mēģinādams noorientēties, kas notiek, un tālu virs ejām, aiz nezāļu iznīcināšanas mašīnu ierindām, darba zābaku bataljoniem un mīkstu, pūkainu čībiņu maigajiem izvirdumiem, vēl aizvien palika apgaismotais logs otrajā stāvā, tādā pašā līmenī, kā viņš uz saviem spilveniem, bet bezkaislīgais saīgs tur vēl arvien sēdēja, skatījās tieši uz Frediju un pat nepamirkšķināja acis.

Labi. Laiks ķerties pie darba.

Nokāpis no groza lejā uz betona grīdas, ar apkopēju radīto troksni ausīs, Fredijs saprata, ka pa ceļam būs vienreiz, ārkārtējas nepieciešamības dēļ, jāapstājas, bet, kad atrada kungu istabu, izrādījās tā ir pilna ar apkopējiem. Viņš šos cilvēkus varētu izbiedēt, ja vien to būtu gribējis, bet tā vietā izmantoja dāmu istabu, aizmirsās un norāva kloķi, kas viņu pašu izbiedēja. Viņš tikko bija iznācis no dāmu istabas, kad viņas visas tur iedrāzās, godbijīgi skatīdamās.

Mīklu minētājs — sargs bija ne vien pametis savu posteni, bet arī mīklas; žurnāls un zīmulis tagad atradās uz krēsla viņa vietā. Varbūt bija aizgājis pārmīt kādu vārdu — sasaukties ar apkopēju komandu.

Galu galā sargs atgriezīsies tikai tāpēc, lai savāktu savu žurnālu. Aizdrāzies līdz piekabei 21409, Fredijs novilka uz leju tās durvis, unj ja arī tās izraisīja kādu troksni, pat Fredijs to nedzirdēja. Tad nospieda garāžas durvju pogu, un durvis, pats par sevi saprotams, šķindēdamas un spiegdamas laidās uz leju, bet kuru gan tas uztrauca?

Nākamais uzdevums — tikt no šejienes ārā. Fredijs virzījās uz priekšgalu, un tur pie galvenās ieejas tagad krēslā sēdēja ceturtais sargs. Tatad tādai vajadzēja būt viņa dienas kārtībai; tā kā apkopēju komandai darba laikā bija vairākkārt jāstaigā iekšā un ārā, šis sargs atstāja savu parasto posteni, lai uzmanītu neaizslēgtās durvis, kamēr viņi bija šeit, lai novērstu nepiederošu personu ienākšanu un lai atturētu apkopēju komandu aptīrīt veikalu pārāk dedzīgi.

Ārkārtīgi vienkārši. Fredijs pagāja garām sargam, nogaidīja, līdz kāds zaļā darba apģērbā tērpts apkopēju komandas puisis izgāja pēc kaut kā uz savu furgonu, un tad viegli iztipināja tieši aiz viņa.

Bija jūlijs, bet vakari vēl aizvien bija vēsi. Juzdamies nedaudz nemīlīgi. Fredijs skraidīja līdz pat ēkas galam, kas prasīja daudz laika, jo tā bija ļoti milzīga ēka. Viņi ar Pegu iepriekšējo reizi bija braukuši,

kas gandrīz nemaz nebija paņēmis laiku, un bija noskatījis iekārtojumu, kas līdz šim brīdim nebija mainījies. Piekabes bija pieglaudušās ēkas aizmugurei, un vietās, kur vispār nebija nevienas piekabes, garāžas durvis bija aizvērtas. Pāris milzīgu prožektoru, kas atradās ēkas dziļākā gala abos stūros, veidoja ainavu ar spilgti baltām un dziļi melnām, pretrunīgām ēnām. Asfaltētais stāvvietu laukums te bija mazāks un netīrāks nekā ēkas priekšpusē, aizmugurē iestiepjoties vārgulīgos, plānos kociņos un krūmeļos, pie kuriem bija novietots pusducis lielu, atklātu ratu šo piekabju vilkšanai.

Fredijs jau agrāk bija piedalījies furgonu laupīšanā (lai arī pilnīgi nekad viens pats). Ta kā viņš zināja, ko darīt tālāk, proti, bija jāuzlec uz kādām no ratu stieplēm, atmuguriski jāpiebrauc pie piekabes 21409 un jāizslēdz motors. Tad, vēlreiz pārbaudot, ka šī tik tiešām ir piekabe ar numuru 21409, kā to apstiprināja rozā ceļojuma lapa, kas bija piestiprināta sānos — viņš negribētu aizvākt nepareizo piekabi pa atvērtajām garāžas durvīm, jo tas varētu sacelt trauksmi —, savienoja elektriskos un hidrauliskos vadus ar ratiem un piekabi, atkal ieslēdza motoru un ļoti lēnām pabrauca dažas pēdas uz priekšu, lai tikai pilnīgi pārliecinātos, ka aiz viņa ir aizvērtās garāžas durvis, ko redzēja sānspogulī — tā bija. Tad viņš pārbaudīja apgaismojumu un bremzes, un šķita, ka viss bija kārtībā.

Maz ticams, ka ļaudis iekšpusē varētu sadzirdēt šīs mašīnas motoru, ne jau nu tad, kad tur strādāja apkopēju brigāde. Fredijs pārslēdza uz lēnāko ātrumu, ar grūtībām sagrieza stūri un galu galā izripināja milzīgo piekabi ārā.

Viņš nebrauca gar ēkas priekšpusi, bet nogrieza pretējā virzienā, šķērsām pāri tukšajai autostāvvietai, tad nogriezās uz sānu ieliņu, tad no turienes uz lielo krustojumu, kur dega sarkanās satiksmes gaismas. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Iedegās zaļā gaisma. Fredijs nogriezās un brauca prom.

Viņi bija norunājuši satikties pulksten vienos pie nodegušās ēstuves, taču Pega bija pārāk uzvilkta, lai paliktu mājās, ne jau pēc ziņām pulksten vienpadsmitos, kad nebija vairs nekādas citas izklaides. Viņa gribēja zināt, kā Fredijam bija klājies, bet ari viņai bija kas ārkārtīgi svarīgs paziņojams, kad vakara darbiņš būs padarits.

Bet tikai tajā gadījumā, ja nebūtu nekādu problēmu. Ja tādas būtu radušās, viņa nekādā ziņā nevarētu nabaga zēnam pasliktināt situāciju ar bēdīgām ziņām. Tāpēc viņa, protams, cerēja, ka nebūs nekādas aizķeršanās, un šī, kā arī daudzu citu iemeslu dēļ, viņa vairs nespēja nosēdēt mājās un, galu galā, izmetās pa parādes durvīm, iekāpa busiņā un tāpēc sasniedza nodegušo ēstuvi četrdesmit piecas minūtes ātrāk, un viņa tur, protams, nebija.

Viņa novietoja busiņu aiz ēstuves, izslēdza gaismas, kā bija vienojušies, un sēdēja tumsā, praktizējoties, kā viņa to pateiks — vārds vārdā savu un viņa runu, un pēc divdesmit minūtēm uz ceļa pie ēstuves parādījās gaismas stari. Tātad viņš bija ieradies divdesmit minūtes ātrāk, ja tas bija viņš. Bet ja nu nebija, viņa cerēja, ka tie vismaz nav pavalsts policisti, lai te vai nu ierīkotu novērošanu, vai arī pārbaudītu busiņu, kas te tumsā bija novietots.

Bet tas bija Fredijs. Tas ir, kad atvērās pasažieru durvis un neviens neizkāpa, tam bija jābūt Fredijam. Tādām lietām viņa vairs gandrīz nepievērsa uzmanību, tāpēc Pega jautāja: — Kā gāja?

— Lieliski, — viņa peldošā balss atbildēja, kamēr busiņš nosēdās un sašūpojās, jo Fredijs bija iekāpis un rāpoja pāri sēdeklim uz aizmuguri, kur bija viņa drēbes. — Vispār nekādu problēmu. Es pat kādu laiku iesnaudos.

— Lieliski, — viņa atbildēja, klausoties slīdēšanā un šļūkšanā, kamēr viņš tur aizmugurē ģērbās, un tad viņai piebiedrojās Diks Treisijs ar rozā Playtex cimdiem un cieši aizpogātu kreklu ar garām rokām, haki biksēm, blāvām zeķēm un iešļūcenēm. — Čau, Fredij, — viņa teica.

— Cik tas bija vienkārši, Peg, — viņš teica, Dika Treisija sejai uzpūšoties un saraujoties, kad viņš runāja. — Šķiet, ka varētu ik nedēļu aplaupīt vienu no šiem veikaliem gar visu austrumu krastmalu — no augšas līdz lejai.

— Labāk pabeigsim šo vienu? — viņa ieminējās.

— Labi. Pa vienam uzreiz.

— Tieši tā.

— Seko man, — viņš, izkāpjot no busiņa, sauca.

Pega iedarbināja motoru, ieslēdza gaismas un piebrauca no ēstuves ieejas puses, un kas tur ārā bija par milzīgu furgonu! Ak mūžs, ak mūžs. — Kaut kas neredzēts, — viņa čukstēja, cieši nopētīja, cik tas bija augsts, cik tālu no zemes līdz tā pašai augšai atradās dzeltenie lukturi. Un cik tas bija garš. Dzeltenās gaismas tam bija ari gar malām un sarkanās — aizmugurē, tāpat sarkanās un dzeltenās gaismas — uz ratiem, bet priekšpusē vareni, lieli lukturi. Tas vairāk izskatījās pēc tvaika kuģa nevis furgona, pēc milzīga kravas kuģa, kas dodas apkārt pasaulei.

Viņa piepīpināja, lai viņš zinātu, ka ir gatava, un milzīgais braucamrīks lēni sakustējās, pārslēdzot ātrumus un uzbraucot uz tukšā lauku ceļa tumsā, kamēr Pega savā busiņā lēni sekoja.

Viņiem bija jāšķērso Hudzonas upe, viņi izvēlējās Ripa Van Vinkla tiltu, kas bija tā nekas, jo nepagāja ne divdesmit gadu, kad viņi bija otrā upes krastā.1 Viņi brauca uz rietumiem, līdz nonāca uz Ņujorkas pavalsts maģistrāles, kur Dika Treisija maskai un Playtex cimdiem šonakt būs vairākkārt jāiziet cauri pārbaudījumiem. Šī bija pirmā reize, kad viņi devās uz kaut kurieni, kad Pega nevarēja aizstāt Frediju pie stūres un nevarēja ari paredzēt, kas no tā iznāks. Un tā, tikai lai nodrošinātos, Pega atpogāja vēl vienu blūzes podziņu, gaidīdama aiz furgona, kamēr Fredijs no veča nodokļu iekasējumu būdiņā saņēma talonu, un kad piebrauca, lai saņemtu savu talonu, viņa tā mazliet noliecās uz priekšu, smaidīdama.

Vecim nodokļu kabīnē parādījās visdīvainākā sejas izteiksme, it kā sev jautātu: kas gan, pie velna, tas bija? Bet tad pamanīja Pegu un caur viņas atpogāto blūzīti saskatīja ēnas, tūlīt pat aizmirstot iepriekšējo šoferi. — Nu, tad sveiki, — viņš teica, pasniedzot Pegai talonu.

— Sveiki, — viņa vēl nedaudz pasmaidīja.

— Jauka nakts, — viņš vedināja tālāk.

— Svelmaina, — viņa atbildēja, valstot «1» skaņu pa muti kā gatavu zemeni, un devās pakaļ Fredijam.

Viņi bija vairāk nekā simts jūdzes tālu no Ņujorkas. Fredijs iebrauca ar milzīgo furgonu labajā joslā un turējās pie pieļaujamā piecdesmit piecas jūdzes stundā ātruma, nevēloties piesaistīt kāda policista uzmanību. Pega iebrauca aiz viņa, ieslēdza radio un iekārtojās garajam un garlaicīgajam braucienam.

Lejā pa maģistrāli, ar ļoti retu (un vairumā kravas automašīnu) satiksmi. Tuvojoties Ņujorkai, viņi nogriezās uz Ņūdžersijas galveno maģistrāli, un tas nozīmēja, ka gaidīja vēl divi maksas iekasētāji, kurus Fredijs apstulbināja, bet Pega iepriecināja. Pa galveno maģistrāli cauri Ņūdžersijai līdz pagriezienam pie Linkolna tuneļa, un vēl diviem maksas iekasētājiem, no kuriem viena (pie tuneļa) bija sieviete. Te ar Pegas viltību nekas netiks līdzēts. Taču, no otras puses, šī sieviete iekasēja maksu Linkolna tuneļa Ņūdžersijas pusē un tāpēc neko dīvainu treilera-furgona šoferī vispār nepamanīja, patiesībā, ja viņai prasītu, viņš izskatījās daudz normālāks nekā vairums.

Fredijs Džersijas Džošam bija teicis, ka droši vien piezvanīs kaut kad starp trijiem un četriem no rīta, un bija kādas piecpadsmit minūtes pāri trijiem, kad, sasniedzot Devīto avēniju Manhetenā, Fredijs pieturēja lielo furgonu ietves malā, vietā, kur mašīnas nedrīkstēja novietot, bet Pega piebrauca aiz viņa. Izkāpusi no busiņa, staipīdamās, stīva un smeldzošām malām, viņa aizgāja līdz ratiem, paskatījās uz augšu, nopūtās un teica: — Fredij, uzliec galvu.

— A. Piedod. Pie nodokļu kabīnēm atcerējos.

Viņa skatījās, kā atkal parādījās Diks Treisijs. — Vai tu ar to gribi teikt, ka līdz šejienei visu ceļu brauci bez galvas?

— Kļūst ļoti karsts, Peg.

— Brīnos, kā aiz sevis neizraisījām simtiem avāriju.

— Tik augstu naktī nevar redzēt, sacīja Diks. — Bet tas mums izdevās, vai ne?

— Skaidrs. Bet tagad man jāpiezvana Džošam, ko?

— Jā, — Playtex cimds norādīja. — Novietoju furgonu pie telefona būdiņas. Ja vien tas darbotos.

la pat nebija būdiņa, tikai telefons uz staba, bet tas darbojās. Pega uzgrieza numuru, un gandrfz vai pēc piecpadsmit zvaniem balss beidzot atbildēja: — U?

— Cau, Džoš, Pega ar pamatīgu uzspēlētu draudzīgumu sacīja. Te Pega, Fredijs lūdza piezvanīt.

— A, — viņš neizklausījās laimīgs.

— Esam ieradušies ar preci. Satiksimies, kur sarunāts, labi?

— Satikt Frediju?

— Mūs abus, Džoš.

— A, — viņš, izklausoties sarūgtināts, atteica un nolika klausuli.

Pirms kādiem daudziem, daudziem gadiem Manhetenā, dienvidos aiz Griničvilidžas līdzās Hudzonas upei, atradās īsta lopkautuve. Deviņpadsmitajā gadsimtā pa Piekto avēniju cilvēki dzina liellopus, triecot govis uz lopkautuvi, bet tad uzbūvēja dzelzceļa līniju, kas daļēji atradās pa ceļam starp Desmito un Vienpadsmito avēniju, ko vēl arvien izmanto vilcieni, kas no ziemeļiem dodas uz Pensilvānijas staciju Rietumu Trīsdesmitajā kvartālā. Virzoties no šejienes uz leju, vecā dzelzceļa līnija bija pacelta virszemē līdz pat otrā stāva līmenim, un tā noveda līdz pilsētas tirdzniecības centram, vilcieni, kas aizgādāja nolemtās govis, ripoja uz dienvidiem un dienvidiem, līdz kamēr ap sliežu ceļiem tika saceltas ēkas un izauga vesels rajons. Šur un tur virszemes dzelzceļa maršruts iestiepās pat ēkās.

Tad tam visam pienāca gals. Lopkautuvi slēdza, un Manhetenas pašā dienvidu galā palika arvien mazāk ražotņu, un arvien retāk un retāk no Eiropas ienākušie kravas kuģi tur izkrāvās, tāpēc arī vairs nebija vajadzības pēc dzelzceļa līnijas, kas stiepās cauri Manhetenas Pensilvānijas stacijas dienvidiem. Bet senā virszemes līnija bija būvēta no dzelzs un bija diezgan izturīga, lai pa to varētu pārvietoties vairāku tonnu smagi vilcieni un liellopi, un nebija īpaši viegli šo veco monstru nojaukt, tāpēc tā lielāko tiesu saglabāja. Šur un tur, kad sāka būvēt jaunas celtnes, radās doma, ka vecās līnijas daļa jānojauc, bet tās lielākā daļa vēl arvien ir turpat. Ta tur ir vēl šodien tieši virs jūsu galvām — melna, veca, bieza dzelzs, savienojot veco ēku ar citu senāku ēku — gandrīz vai kultūras piemineklis no senākiem un daudz varenākiem laikiem.

Lejā pie Rietumvilidžas masīva ķieģeļu noliktava jau sen bija pacēlusies visapkārt dzelzceļa līnijai, iekļaujot ēkā ari pašas dzelzceļa sliedes. Ric Otrā pasaules kara, kad noliktava tika pārbūvēta par dzīvojamo namu, visi vecie iekraušanas doki un citas pieejas dzelzceļam tika aizmūrētas ar betona blokiem un pārvērstā puse tika nostiprināta ar akmens vates plāksnēm.

Neapgaismotais un neizbūvētais nama pirmais stāvs zem dzelzceļa tika izmantots kā apkārtējo uzņēmēju, sanitārtehniķa un atslēdznieka, un vēl kāda vai pāris citu autostāvvieta, bet gadu gaitā šis nelielais skabūzītis kļuva par satikšanās vietu tādiem, kam bija ko teikt tikai par anonīmo seksu. Tur atgadījās arī dažas laupīšanas, daži uzbrukumi un tad mēneša laikā divas nāvīgas saduršanas, un šajā bridī pilsēta iesūdzēja tiesā nama pārvaldes firmu, kas bija pirmā reize, kad firmai aci pret aci jāsatiekas ar neķītri riebeklīgo elles caurumu zem vecā dzelzceļa sliedēm, kas tik tiešām bija viņu īpašuma sastāvdaļa. Tā viņi vienu galu aizmūrēja ar betona blokiem un otrā galā uzstādīja augstu stiepļu sētu, kam pa virsu vēl bija dzeloņdrātis, bet vārtu atslēgas bija tikai nama pārvaldniekiem, kas nozīmēja to, ka sešu mēnešu laikā pusducim vissliktāko apkaimes noziedznieku bija katram sava vārtu atslēga.

Viens no šiem cilvēkiem bija Džersijas Džoša Kuskiosko līdzgaitnieks. Tas bija viņš, kam Džersijas Džošs nogādās furgonu un visas preces par jauku nakts darba peļņu, jo bija norunāts, ka Fredijs Nūns saņems četrdesmit tūkstošus dolāru, ja būs tieši tas furgons un preces, par ko bija stāstīts, turpretim Džersijas Džoša sabiedrotais Džersijas Džošam tad maksās simts tūkstošus dolāru. Tas ir, tiklīdz furgons un tā sastāvs būs ieslēgts drošībā — aiz vārtiem, dzīvojamajā namā, zem vecajām dzelzceļa sliedēm.

Fredijam nav bijis līdz šim īpaši daudz pieredzes monstra manevrēšanā pa ielām, kas bija tik mazas, šauras un nelīdzenas kā Rietum-vilidžā. Ikreiz, kad nogriezās, vismaz viena riepa nobrauca pa ietves malu. Tas, ka neiebrauca nevienā no novietotajām mašīnām, bija tīrais brīnums. Pega, kas viņam sekoja, vēl arvien turēja acis aizvērtas, gaidīdama avāriju, ko tā arī nepieredzēja.

Tad Fredijs to ieraudzīja — veco dzelzceļa līniju, melno dzelzs Nībe-lungu terasi, melno tiltu, kas pāri ielai savienoja vienu deviņpadsmitā gadsimta ķieģeļu fabriku ar otru, bet zem apmākušajām debesīm vīdēja Ņujorkas līča drūmie ūdeņi.

Radījums, kas laiski gozējās dziļi tumsā zem balstiem, visticamāk, bija Džersijas Džošs; furgona priekšējās ugunis kaut kā, šķiet, izvairījās izgaismot tieši viņu. Divi veči, kas bija ar viņu, tiklab varēja būt nībelungi: brutāli, nejauki un īsi.

Fredijs nebija radis domāt par braucamā augstumu, ar kuru viņš pārvietojās, līdz brīdim, kad vēlāk bija no tā izkāpis un aptvēris, ka, pabraucot zem dzelzceļa tilta, palika vēl tikai trīs collu sprauga. Kas, saprotams, bija tikpat kā jūdze.

Katrā ziņā, Fredijs pabrauca ar furgonu zem tilta un vēl tālāk, pieturot tikai tad, kad pats piekabes pakaļgals bija zem tilta. Tad, norāpojis no ratiem, sajuta stīvumu un sāpes pēc garā ceļojuma, ko bija pavadījis nedabīgā pozā, Pega iebrauca ar busiņu šaurajā spraugā starp furgonu un mašīnām, kas bija novietotas ietves malā, un apstājās līdzās Džersijas Džošam, kas, stāvot starp mašīnām, blenza uz milzīgo piekabi tā, it kā būtu gaidījis kaut ko mazāku, varbūt kabatas lieluma piekabi.

Sveiki, Džoš, sacīja Pega.

Džošs uz viņu paskatījās un neatbildēja. Abi rokaspuiši, dzimuši rokaspuiši — abi divi — stāvēja aizmugurē uz ietves pie dzelzs vārtiem un neteica neko. Fredijs tuvojās savā Dika Treisija galvā un Playtex cimdos.

Cik vien pašpārliecināti varēja, Pega jautāja: Vai jums ir nauda, Džoš?

— Čeks, — Džošs atbildēja.

Pega papurināja galvu: Mēs čekus nepieņemam, Džoš.

Viņš ar netīru un strupu pirkstu norādīja uz piekabi: — Pārbaudiet furgonu. Tajā brīdī pienāca Fredijs. Džoš, viņš teica, labi zināt, ka tur ir viss. Viss, ko prasījāt. Patiesībā pat divas liekas veļas mazgājamās mašīnas. Tas es atmetu jums par brīvu.

Džošs pagrieza galvu, lai paskatītos uz Fredija balsi, un tad šausmās novērsās no tā, ko ieraudzīja, atsitoties ar pēcpusi pret mašīnas motora pārsegu sev aiz muguras. — Kas U tāds? — viņš kliedza.

Fredijs ar Playtex cimdā iemauktu roku pamāja uz rokaspuišiem: — Jūs uzticaties puišiem, jo viņi jums ir čomi, — viņš teica, kaut tās bija nepārprotamas muļķības. — Bet vai es viņus pazīstu? Nē. Un tāpēc nevēlos, lai šie veči uzzina, kas es esmu.

— Es zinu, kas esat, — viens no rokaspuišiem sacīja. — Diks Treisijs.

Otrs rokaspuisis jautāja: — Bet kāpēc kruķis?

Ja mani apturēs īsts policists, paskaidroja Fredijs, — viņš domās, ka esmu viņu pusē.

— Cimdi, — norādīja Džošs, norādot uz tiem.

— Pirkstu nospiedumu dēļ.

Džošs papurināja galvu, kā parasti apjucis par cilvēces nebeidzamo ķēmošanos.

— Naudu, sacīja Pega, pa logu izstiepdama graciozu roku.

Džošs viņu ignorēja. Norādot ar labo roku uz furgonu, bet kreiso -

uz Frediju, viņš teica: — Ievest. Tad ar abām rokām norādīja uz dzelzs vārtiem, ko viens no rokaspuišiem pašlaik atslēdza.

Otrs rokaspuisis panāca uz priekšu un teica: — Mēs aizvāksim mašīnas, tās ir mūsu, — domājot tās, kas aizsprostoja ieeju pazemes noliktavā.

Taču Fredijs iebilda: — Ne jau nu es, Džoš. Jums ir ļaudis, kas zina, kā ar šiem bērnu ratiņiem pienācīgi apieties. Es šo monstru nespētu padzīt atpakaļ, pat ja gribētu.

— Ta bija norunāts.

— Nē, Džoš. Noruna bija, ka es to atvedīšu. Gribat, lai to iebraucu atpakaļgaitā pa vārtiem? Es droši vien sagāzīšu visu māju, un pirmais, kas pēc tam notiks — klāt būs kruķi, lai uzzinātu, kas te notiek.

Sīkumi parasti izmaina vēstures gaitu. Džošs bija gatavs pildīt norunu, taču, no otras puses, pāris pēdējās satikšanas reizēs Fredijs un Pega bija viņu sakāvuši, un tas mutē bez jau tā ierasti sliktās garšas bija atstājis vēl sliktāku. Turklāt, viņš allaž bija gatavs nodevībai, ja apstākļi likās daudzsološi. Un nu Fredijs atteicās iebraukt ar furgonu atpakaļgaitā.

— Nekāda noruna, — sacīja Džošs.

— Vai ar to gribat sacīt, lai furgonu vedu atkal projām.

— Tas paliks.

— Mēs furgonu paturēsim, — teica viens no rokaspuišiem, ātri izprotot situāciju.

— Brauciet jūs prom, — sacīja otrs, kas arī ātri apķēra.

Pega jautāja: — Bez mūsu naudas?

Džošs viņai nejauki pasmaidīja. Atriebība, viņš noteica.

Abi rokaspuiši no havajiešu stila kreklu apakšas izvilka pistoles. Varbūt, sacīja viens, paturēsim arī šo fidiņu.

Fredijs teica: — Džoš, jums ir trīs sekundes laika nākt pie saprāta.

Džošs uz viņu noskatījās ar drūmu apmierinājumu. — Ū varētu nomirt, — viņš atbildēja.

— Peg, — sauca Fredijs, — apbrauc kvartālu, — un pats jau rāva nost galvu, cimdus, kad nometās lejā un paripoja zem furgona.

Rokaspuiši kliedza, tikmēr Pega paātrināja gaitu, bet Džošam līdz viņas rokas locītavai, ko gribēja satvert, pietrūka milimetrs. Busiņš aizdrāzās pa kvartālu uz leju. Rokaspuiši aizskrēja katrs uz savu furgona galu. Džošs pieliecās, lai paskatītos zem piekabes, kur neviena nebija, pie viena izvelkot savu veco un daudz lietoto pistoli, ja Fredijs gadījumā veltos atpakaļ.

Rokaspuiši satikās otrā pusē un apstājās pie drēbju kaudzes uz ietves. — Viņš ir kails, — viens no viņiem teica.

— Aāaa, — novilka otrs un nokrita.

Pirmais rokaspuisis blenza. Tas bija ķieģelis, liels, netīrs ķieģelis, lūk, kas tas bija, kas pats mētājās pa gaisu, un nu tas tuvojās viņam. Viņš kāpās atpakaļ, paklupa aiz Fredija drēbju kaudzes, panikā nometās uz viena ceļgala un šāva uz nolādēto ķieģeli, bet lode aizspindza garām un trāpīja pa dzelzceļa zembūvi, un tad vēl kādu laiku trakoja un sitās pret metālu.

Novaidējies, rokaspuisis nometa pistoli, sašūpojās un mēģināja bēgt uz visām četrām, kas nozīmēja, ka viņam krītot nebija augstu jākrīt.

Džošs vēl arvien bija pieplacis pie zemes furgona otrā pusē. Viņš dzirdēja, ka pretējā pusē kaut kas notiek, bet nezināja, ko tas varētu nozīmēt. Tad atskanēja šāviens, kas viņam nepatika; ja vēl būs kādi septiņi vai astoņi, tad kāds piezvanīs policijai. Tad iestājās klusums, un tas jau bija labāk, bet tas ne par ko nevēstīja. Džošs gaidīja un gaidīja, un tad kaut kas auksts un ciets aizskāra viņa labo vaigu, kad pabolīja acis uz augšu un pa labi ievēroja, ka tas ir pistoles stobrs. Viņš sastinga.

— Džoš, es jau sāku ar jums zaudēt pacietību.

Kaut kā aiz muguras bija uzradies Fredijs. Kur palikuši rokaspuiši? Džošs palika sastindzis.

— Piecelieties, Džoš!

Džošs piecēlās.

— Vai jums maz ir nauda, stulbeni?

— Mašīnā, — Džošs atbildēja, paceļot neko citu kā roku, norādot aiz sevis pa labi uz vienu no mašīnām, kas bija aizsprostojusi iekļūšanu pa vārtiem.

— Vai tā ir aizslēgta?

— Ne jau nauda. Nav mana.

Tad atgriezās busiņš, apbraucis apkārt kvartālam un apstājās līdzās Džošam. — Fredij, vai tas esi tu? — Pega prasīja.

-Jā. Piekabes otrā pusē ir manas drēbes, vai tu nevarētu tās savākt?

— Protams.

Kamēr Pega izkāpa no busiņa un aizrikšoja projām, Džošs cieši raudzījās un mirkšķināja acis uz piekabes pusi, skatījās un bolīja acis, baidīdamies pagriezties. Fredijs bija kails? Kāpēc?

Pega atgriezās ar kaudzi saburzītu drēbju un lateksu, iesvieda to visu busiņā un tad jautāja: — Ko tagad?

— Viņš saka, ka tur tajā mašīnā ir nauda. Vai tā ir ieslēgta?

Pega aizgāja un pārbaudīja: — Nē.

— Kāda uzticība!

— Uz aizmugurējā sēdekļa ir trīs lielas biezas aploksnes.

— F! — kliedza Džošs. — F! F!

Pega sacīja: — Uz vienas no aploksnēm rakstīts F.

— Fredijam, — kliedza Džošs.

— Vai tajā ir nauda?

— Nauda ir visās trijās.

— Ņem tās visas.

-Tikai F! Jo pārējās divās aploksnēs bija sešdesmit tūkstoši dolāru, ar norādi vai aizlocītu stūri — Džošam.

— Aizverieties, Džoš.

Džošs, kas bija mocīts vairāk kā spēja izturēt, apmetās uz otru pusi, lai protestētu, apstrīdētu, izrādītu savu taisnību, bet skatiens atdūrās pret ķieģeļu sienu pāri ietvei. Viņš izvalbīja acis. — Kas? Kas? Tad pamanīja pistoli, kas karājās gaisā un bija nomērķēta pret viņa seju. Viņš automātiski izstiepa roku, un tā atsitās pret kaut ko, kas tur nemaz nebija: miesu, krūtīm. Aāaaa!

Klusi un bīstami skanēja Fredija balss tieši drebošā Džoša priekšā; savā sejā sajuta silto elpu. — Nu jūs zināt noslēpumu, ko neviens nezina, lai paliktu dzīvs.

Tajā bridī Džošs noģība. Un tad Fredijam šis blusu apsēstais ķermenis bija jānovelk malā, tuvāk ietvei, lai busiņš tiktu garām.

— Simts tūkstoši dolāru, — apmierināti sacīja Fredijs un nometa pēdējo no trim aploksnēm uz grīdas aiz pasažieru sēdekļa. Viņš bija atkal savā nekārtīgajā apģērbā un lateksā blakus Pegai, kas sēdēja pie stūres.

— Lieliski, Fredij. Ta tevi nodrošinās ilgākam laikam.

— Nodrošinās mūs.

— Fredij, a-a, redzi, man tev kaut kas ir…

— Peg, — viņi brauca uz ziemeļiem pa Desmito avēniju, un Fredijs uzstāja, Peg, nedomāju, ka mums vajadzētu mēģināt šonakt braukt atpakaļ uz pavalsts ziemeļiem.

— Tu tā domā?

— Jā. Ir gandrīz četri no rīta, esam visu nakti pastrādājuši un abi esam beigti. Brauksim uz mājām, uz dzīvokli, labi izgulēsimies un brauksim atpakaļ rīt.

— Iespējams, tev taisnība, — viņa nolēma.

— Es zinu.

— Okei. Viņa nogriezās pa labi Četrdesmit otrajā ielā.

Viņš jautāja: Vai tu gribēji man ko teikt?

— Tas pagaidīs, — viņa atteica.

Vairāku iemeslu dēļ, kas gāzās pāri vairākiem viņa dzīves duļķainākajiem nostūriem, Bārnijs Beilers pašlaik nodarbojās ar septiņām dažādām tālruņu noklausīšanās iekārtām, aptverot Ņujorkas pilsētas piecus atsevišķos rajonus, turklāt katru no tiem nelikumīgi. Tas nozīmēja, ka viņam nebija nekādu priekšrocību neierobežotam darbaspēkam, kādu viņš labprāt vēlētos, ja vien noklausīšanās iekārtas būtu pasūtītas pie kompetentiem speciālistiem un ar tiesnešu svētību.

Taču Bāmijam šajās aprindās bija draugi, kas bija speciālisti šādās lietās un kas par zināmu atlīdzību sagādāja viņam neoficiālu stundas darbu, aizlienētas oficiālas iekārtas un lietpratīgu uzstādīšanu, turklāt, pateicoties modernās tehnoloģijas brīnumdarbiem, viņam pat pašam nebija jāierodas noklausīšanās vietās, lai atgūtu vienalga kādas telefonsarunas, ko lentes varētu būt uztvērušas. Tas bija tikpat viegli, kā savākt ziņas no automātiskā atbildētāja, kad neesat mājās.

Patiesībā visviltīgākais uzdevums bija atrast drošu telefonu. Tiklīdz viņš to dabūja maksas telefonu neparedzētā apkaimē vai kādas personas, kas netika turēta aizdomās un kas bija darbā, mājas telefonu, viņš to pievienoja savam nelielajam, digitālajam magnetofonam, tad piezvanīja lieliski noslēptajiem, mazajiem mīlulīšiem uz viņu atrašanās vietām visā pilsētā, un mazo mīļumiņu automātiskā balss bez kavēšanās atskaņoja visu, kas telefonlīnijā bija sacīts kopš viņa pēdējā zvana, pie reizes sevi izdzēšot. Ja kopš iepriekšējās ražas novākšanas nebija nevienas sarunas, mīlulītis to paziņoja ar diviem pīkstieniem un atvienojās.

Kopā ņemot, šie septiņi mīlulīši bija grandioza rotaļlieta un bieži ārkārtīgi lietderīga, un vienīgais, ko Bāmijs nožēloja, ka to nebija astoņi. Viņš ar saviem draugiem bija pārrunājis ārstu Lūmisa un Heim-hokera pievienošanu savam radio teātrim. Tas galu galā arī notika, bet tādas lietas vienmēr prasīja laiku. Viņš lūgumu bija iesniedzis trešdien, kad bija pametis Mordonu Lītu un ārstus viņu pētniecības birojā, un viņa sakarnieki informēja, ka noklausīšanās ierīces, iespējams, tiks uzstādītas kaut kad ap nedēļas nogali — nedēļas nogales ir visizdevī-gākais laiks, kad paspēlēties ar telefonu aparātiem — un būs lietojamas ne vēlāk kā pirmdien no rīta. Viņam atlika vienīgi cerēt, ka ārsti šonedēļ nebūs sacījuši neko īpaši interesantu, un pa to laiku turpināt noklausīties tos septiņus, kas jau atradās savās vietās.

Divi no šiem septiņiem jau kādu labu laiku bija neaktīvi vai tam nolādēti tuvu, bet viena no noklausīšanās iekārtām bija pievienota Pegas Brisko tālrunim Beiridžā. Vai viņa jebkad atgriezīsies? Viņa vēl arvien maksāja dzīvokļa īri, un uz viņas vārda vēl aizvien bija arī telefons un elektrība, bet vai tas ko nozīmēja? Varbūt, ka nē, bet ja viņa kādu dienu atgriezīsies, Bārnijs gribēja būt pirmais, kas par to uzzinās. Un tā, trīs reizes nedēļā, kad vien pārbaudīja savus mīlulīšus, nekad neaizmirsa ari Pegu Brisko, bet uzklausīja tikai divus pīkstienus un devās tālāk.

Bet ne šodien. Šodien, piektdien, 7. jūlijā, vienpadsmitos no rīta Bāmijs izgāja cauri noklausītajām telefonsarunām, atskaņojot pilnīgi visu (visvērtīgākās ziņas viņš atlasīja vēlāk, kādā brīvākā brīdī), un, sasniedzis Pegas Brisko numuru, viņš izdzirdēja: — Dr. Lopakna birojs.

Bāmijs pie galda iztaisnojās. Šodien viņš bija iekārtojies kāda apdrošināšanas aģenta birojā Vudsaidā, Kvīnsā, pie vīra, kas bija izkāris paziņojumu uz savām biroja ārdurvīm, ka uz divām nedēļām dodas atvaļinājumā. Bārnijs, izpletis elkoņus uz apdrošināšanas aģenta pieteikumu veidlapām, kāri klausījās nākamajā balsī, un -kā tad!

— Te Pega Brisko. Vai tur būtu ārsts?

— Pie viņa pašlaik ir pacients.

— Es kādreiz strādāju pie viņa par zobu tehniķi un…

— Jā, zinu. Te Hilda.

— A, Hilda, čau! Nepazinu tavu balsi.

— Es tavu gan.

— Nu, jā, bet es tev pateicu savu vārdu. Lai nu paliek, zvanu, lai uzzinātu, vai es gadījumā nebūtu atkal vajadzīga ārstam?

— Mums ir kāds, kas strādā uz pusslodzi, un nav sevišķi…

— Pusslodze būtu jauka.

— Kad varētu sākt?

— No nākamās nedēļas, vienalga kad.

— Vai ārsts var tev piezvanīt?

— Nē, man visādas iešanas. Zini ko, kā būtu, ja piezvanītu pirmdien no rīta? Vai tā varētu?

— Labi. Būtu jauki, ja tu atkal būtu pie mums, Pega.

— Paldies, Hilda, būs jauki būt atpakaļ.

Tad automātiskā vīrieša balss ar neskaidru dienvidrietumu akcentu: Piektdiena, 7. jūlijs, pulksten deviņi nulle četri no rīta.

1

Rips Van Vinkls (Vašingtona Ērvinga stāsta varonis) dīkdienis, kas aizmidzis nogulēja divdesmit gadus, pēc tam brīnījās, kā pasaule pārvērtusies.

Pl, pl.

Pirms divām stundām.

— Vai drikstu jums jautāt, kas zvana?

— Bāmijs.

— Bāmija kungs, vai drīkst zināt kādā jautājumā?

— Nē, nedrīkstat vis. Bet drīkstat vienkārši pateikt Līta kungam, ka zvana Bāmijs. To viņš gribēs zināt.

Garš klusuma bridis, šausmīgi garš, trīs minūtes, četras minūtes gaidīšanas. Sapuvušais kuņas bērns. Bāmija pirkstu nagi tip tip tipināja pa apdrošināšanas vīra veidlapām, atstājot sīkus, tādus kā līka austrumnieku zobena nospiedumus.

— Bāmij?

— Nu tad beidzot?

— Ko, pie velna, pateicāt manai sekretārei?

— Es teicu viņai, ka aizšūšu katru viņas ķermeņa atvērumu, ja viņa jūs nepasauks pie telefona.

— Gandrīz noticēju.

— Pierakstiet šo numuru. Septiņi, viens, astoņi, septiņi, deviņi, septiņi, septiņi, deviņi, trīs, trīs. Aizejiet līdz automātam. Piezvaniet man, ātri.

Bāmijs nolika klausuli. Viņš piecēlās un soļoja šurpu turpu pa istabu starp pilnajām skapīšu atvilknēm un žalūzijām, kas aizsedza skatu uz — un no — Rūzvelta bulvāra.

Iezvanījās telefons. Bārnijs aizleca, lai to satvertu pie pirmā zvana, pirms apdrošināšanas vīra automātiskais atbildētājs to pārtvertu. — Jā!

— Bāmij, ceru, ka tas ir to vērts…

— Brisko ir atgriezusies.

No maksas tālruņa dvesa apmierinošs klusums.

Bārnijs pasmaidīja. Es jau domāju, ka tas jūs ieinteresēs. Viņa pirms divām stundām zvanīja no sava Beiridžas dzīvokļa, mēģinādama atgūt savu veco darbu. Vai jums, tabakas ļaudīm, ir arī algoti slepkavas?

— Piedodiet, kas?

— Sīkstie veči. Kaušļi. Kā gan jūs, koledžās izglītotie ļaudis, saucat tādus?

— Labi, labi, saprotu.

— Nevēlamies, lai viņš atkal mums izslīd. Mums jārīkojas un jāizpēta viss, ātri un pamatīgi. Nāciet jūs līdzi un divi, tris, četri…

— Es? Bāmij, es neesmu…

— Neesat tīrs, Līt, un netielējieties. Ar jums būs tik liels skaits karavīru, cik tabakas firma var atļauties. Ir, nolādēts, nu jau divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Vai varat te būt vienos? Uz stūra, kur atrodas spāņu pārtikas veikals?

— Mēs tur būsim, — apsolīja Līts.

Kaušļi uzvalkos; vai brīnumi nekad nebeigsies? Viegla auduma vasaras uzvalki, gaišas vasaras kaklasaites un balti krekliņi ar īsām piedurknēm. Bāmijs apskatīja trīs vīrus, ko Līts bija atvedis, un viņiem visiem, ja neievēroja mazā lorda Fauntleroja formas, kakli bija resnāki nekā ausu attālums, šaurām pierēm, bet rokas un kājas izskatījās kā sētas mieti. Bāmijs iesmējās. Man patīk jūsu stils, veči, viņš sacīja un pagriezās pret Lītu. — Vai viņi zina, kas par lietu?

— Es pats neesmu pārliecināts, vai es zinu, kas notiek.

— Vai viņi zina, ka viņš ir neredzams ? — uzstāja Bārnijs, kļūstot neiecietīgs.

Viens no sīkstajiem večiem atbildēja: — Jā. Mēs tam neticam, bet zinām.

— Ticiet vien, — Bārnijs viņam sacīja. — Darīsim tā — lauzīsimies tieši iekšā. Tas ir trešā stāva sētas pusē, ar gaisa šahtu, kas nevienam nav noderīga, bet ar logiem uz pagalmu. Mēs ielaužamies, ātri aiz sevis aizveram durvis. Jūs, Līt, apsēdieties uz grīdas ar muguru pret durvīm un kliedziet, ja kas notiek.

— Esmu pārliecināts, ka kliegšu.

— Mēs pārējie aizslēgsim logus. Gādāsim, lai neviens neiziet tikmēr, kamēr mēs ienākam vai izejam pa kādu citu izeju, ko varētu izmantot. Un kad būsim dzīvokli nodrošinājuši, mēs atradīsim Neredzamā cilvēka kungu.

— Izklausās labi, — sacīja skeptiķis.

— Nav labāka brīža kā šis, sauca Bāmijs un uzsāka uzbrukumu.

Bārnijs diezgan ilgi piņķerējās ap atslēgām, kamēr dabūja tās, kas derētu Brisko ēkas ārdurvīm un Brisko dzīvoklim. Ja jau bija iespējams ielavīties klusi, ielenkt objektu, pirms šis objekts aptver, kas notiek, kāpēc gan ne? Kāpēc būtu jātrokšņo, ja tas nebija vajadzīgs? Kāpēc neatstāt tādus gājienus federālajiem dienestiem?

Protams, šie bandīti uzvalkos neprata būt klusi, pat vienkārši kāpjot pa kāpnēm. Viņi izklausījās tā, it kā kaut kur tuvākajā apkaimē tiktu demolēts. Bārnijs, kas gāja pa priekšu, rokā nesa abas atslēgas un atslēdza abas slēdzenes tad, kad ieradās kaušļi, tāpēc viņiem pat nebija tām jāizlaužas cauri.

Bāmijs atgrūda durvis un ātri iedrāzās, neskatoties ne pa labi, ne kreisi, un, skriedams kā nobarojies vecis, kas viņš ari bija, nonāca tieši guļamistabā, to šķērsojot atspiedās ar muguru pret vienu no aizvērtajiem logiem. Viens no bandītiem atspiedās pret otru logu. Līts, jādomā, bija paklausījis rīkojumam un tagad sēdēja dzīvojamajā istabā uz grīdas ar muguru pret aizvērtajām ieejas durvīm. Dzīvojamās istabas logi izgāja uz neizmantojamo gaisa šahtu — kurn nevarēja ne pacelt, ne nolaist — bet abiem pārējiem slepkavām tagad bija jābūt pie abiem pārējiem gan virtuves, gan vannasistabas logiem.

Bet Brisko te nebija. Sākumā Bārnijs par neko citu nebija norūpējies, kā tikai par dzīvokļa nodrošināšanu, bet tagad to izpildījis, varēja apsvērt to, ka, ienākot, nebija pamanījis Brisko un nedzirdēja viņu kliedzam ne virtuvē, ne vannasistabā. Tatad viņas te nebija.

Aizbraukusi pusdienot? Abi logi jūlija svelmē bija ciet, bet istaba nebija pārāk sasmakusi. Ir te bijusi nesen, kā liecināja noklausīšanās ierīce. Atkal prom? Vai Fredijs Nūns vēl arvien bija te?

Noejot nost no sava loga, Bāmijs kauslim pie otra pavēlēja: — Ejiet un atnesiet to krēslu. Ja vien kāds no logiem sāk vērties, aizgrūdiet krēslu tam priekšā un sauciet palīgā.

— Skaidrs.

Bāmijs izgāja no guļamistabas, iebāza galvu vannasistabā un redzēja, ka bandīts stāv vannā, jo tikai tā varēja nosegt logu, kas arī bija aizvērts. — Labi, — viņš kauslim notejca, kurš izskatījās nedaudz samulsis kā zilonis, kam kāja iesprūdusi spainī.

Bāmijs devās uz virtuvi. Logs bija ciet. Ledusskapis ieslēgts, bet tajā nekā nebija. Ledus gabaliņu trauciņi saldētavā ar šķidru ūdeni, kas vēl nebija pārvērties ledū. No letes līdzās ledusskapim viņš pacēla saņurcītu trauku dvieli ar gariem, vertikāliem un dziļiem locījumiem un saprata, ko tas nozīmē. Viņi bija ledusskapi izslēguši, paredzēdami, ka būs prom ilgi. Atvērtās durvis bija atbalstījuši, tad atvēruši saldētavu, sasienot ledusskapja un saldētavas rokturus kopā ar trauku dvieli.

Tad, šorīt, Pega Brisko bija piepildījusi ledus trauciņus, ieslēgusi ledusskapi un nometusi trauku dvieli uz letes.

Bārnijs nometa trauku dvieli uz letes. Viņa ir te bijusi. Nu viņa bija projām. Bet viņa atgriezīsies.

Virtuves uzraugs bija atspiedis muguru pret virtuves logu, sakrustojis rokas un vēroja, kā Bāmijs darbojas. Šis bija skeptiķis, un nekas neliecināja, ka viņa skepse mazinātos. Bet tas Bārniju it nemaz neuztrauca. Okei, — Bāmijs viņam teica, iziesim no šejienes roku rokās.

Bandīts paklausīgi ieķērās Bāmija elkonī un devās uz virtuves durvīm, pie kam abu otra roka atvēzējās pret sānu sienām. — Te viņa nav, — Bāmijs secināja un aizvēra virtuves durvis.

— Šķiet, ka nav, sacīja skeptiķis.

Bāmijs noņurdēja: — Gaidiet guļamistabā.

Skeptiķis pacēla izbrīnā acis, tad tomēr aizgāja uz guļamistabu, bet Bāmijs pa to laiku savāca no vannas ziloni, un abi devās ārā no vannasistabas tā, ka neviens neredzamais nevarētu paslīdēt garām.

Nonācis ārpusē, Bāmijs aizvēra arī šīs durvis, tad abi ar ziloni iegāja guļamistabā, kur Bārnijs vispirms pārmeklēja gandrīz tukšos sienas skapjus, kamēr viens no bandītiem, vicinot slotas kātu, pārliecinājās, ka zem gultas neviena nav, un tad visi četri apskatīja istabu un atgriezās dzīvojamajā istabā, kur Līts bija sabrucis uz grīdas kā zemestrīces upuris, apsverot, kuru iesūdzēt tiesā.

— Vēl palikusi viena istaba, — Bāmijs noteica, aiz sevis aizverot guļamistabas durvis.

No vietas, kur sēdēja Līts, varēja pārskatīt visas aizvērtās durvis, kamēr Bāmijs un trīs bandīti pāri istabai nodejoja pārveidotu versiju no pasaulslaveno Radio City Music Hall rokešu līnijdeju snieguma, kura nobeigumā visi sapulcējās ap cerību zaudējušā Līta tā, it kā viņi būtu kovboji un viņš ugunsgrēks.

Līts paskatījās uz augšu ar tādu izteiksmi, kas bija tikpat skeptiska kā skeptiskajam kauslim. — Nu, vai ir jautri, Bāmij?

— Viņa šorīt te bija, atbildēja Bāmijs.

— Pašlaik viņas te nav.

— Nedz arī viņas čalis, — teica skeptiķis.

Bāmijs teica: — Darbavietā, kurā viņa grib atgriezties, viņa teica, ka piezvanīs pirmdien no rīta. Viņa tikko te ieslēdza ledusskapi, ko uz laiku bija atvienojusi. Viņa būs atpakaļ. No kurienes viņa pirmdienas ritā zvanīs? No šejienes. Kur mēs pirmdienas ritā būsim, Līta kungs? Trīs reizes varat minēt.

Pa to laiku, kamēr Bāmijs un viņa draugi gatavojās sajaukt Pegas Brisko dzīvokli, divas mašīnas no Ņujorkas pilsētas brauca uz ziemeļiem. Viena no tām bija Pegas busiņš, ko vadīja pati Pega, kurai blakus pilnīgi apģērbies sēdēja Fredijs. Dievs vien zina, kāpēc šodien bija izvēlējies būt ajatola Homeinī. Vai varbūt Allāhs zināja? Otra mašīna bija noīrēta no Herca firmas un dabūta ar pamatīgu atlaidi, kas tika piedāvāta NAABOR izpildvaras pārstāvjiem, un to vadīja Dr. Pīters Heimhokers, viņam līdzās pasažieru sēdeklī sēdēja Dr. Deivids Lūmiss.

Dzīvojot Ņujorkā, Pīteram un Deividam nebija nekādas vajadzības pašiem pēc savas mašīnas. Ierastajā notikumu gaitā mašīna būtu gandrīz pastāvīga ķibele un izdevumu avots — ar novietošanu, apdrošināšanu, remontiem un visu citu, kas ar to saistās. Tajos retajos gadījumos, visbiežāk vasarā, kad bija radusies vajadzība pēc mašīnas, viņi vienkārši pasūtīja nospodrinātu, tīru, ar kondicionieri aprīkotu četrvietīgu pikapu no Herca, izmantojot lielo atlaidi, ko viņiem bija nokārtojis Dr. Ārčers Emorijs. (Tik daudz būtu zaudēts, ja viņi sarautu attiecības ar NAABOR; nevarēja ne uzskaitīt.)

Pega, Fredijs un busiņš atstāja Beiridžu piektdienas ritā, neilgi pēc desmitiem, manevrējot pa pilsētas ielām līdz Bruklinas—Kvīnsas maģistrālei, tad izbraucot cauri Bruklinai un Kvīnsai līdz Triborovas tiltam, tā pilnīgi apbraucot Manhetenu. Tieši tad, kad viņu busiņš devās no Bruklinas uz Kvīnsu, Deividam piezvanīja Mārtiņš — Roberts un Mārtiņš, sacīdami, ja reiz viņi nevarēja atbraukt pagājušajā nedēļas nogalē to smieklīgo bēru dēļ, par kurām Mārtiņš vēlējās uzzināt pilnīgi visu, tad kāpēc gan neatbraukt šajā nedēļas nogalē, kam Deivids piekrita, pat neapspriežoties ar Pīteru, un tad piezvanīja Hercam. Un tikai tad pateica Pīteram, kas bija tikpat sajūsmināts kā viņš. Tad šīs labās ziņas nodeva Šananai, nosaucot tālruņa numuru, pa kuru viņus varēs sazvanīt nedēļas nogalē, un nododot rīkojumu viņai aizslēgt veikalu un tajā pašā laikā sūtīt mājās divus laboratorijas asistentus, ko viņi bija nolīguši no Ņujorkas universitātes Veselības centra pēc tam, kad šī vērtīgā veselības aprūpes iestāde bija saņēmusi NAABOR augstsirdīgo ieguldījumu. Tad piezvanīja savai kaķa auklei, sasaiņoja savas matrožu somiņas, ar taksīti aizbrauca līdz tuvākajam Istsaidas Herca birojam, kur burvju paklājs šodien bija spilgti sarkans Ford Taurus ar paceļamu jumtu, kas vēlāk izrādījās pārpratums, jo necaurredzamais panelis, ko varēja aizvilkt saulei priekšā, bija salūzis; laimīgā kārtā, abi bija paņēmuši līdzi cepures. Katrā gadījumā vienpadsmitos viņi bija savā spīdīgajā un visai jaunajā mašīnā, devās uz ziemeļiem pa FDR lielceļu uz Manhetenas salas austrumu piekrasti laikā, kad Pega uz Triborovas tilta maksāja braukšanas naudu cilvēkam, kas pāri viņai mēģināja lūrēt uz ajatolu Homeinī.

īsi pēc tam Pīters un Deivids nobrauca no Triborovas tilta, bet viņi nevēlējās braukt tajā pašā virzienā, bet turpināja braukt pa Hārle-mas upes maģistrāli, tad pakratījās pa Bronksas krustojuma ātrceļu un beigās uzņēma kursu uz ziemeļiem pa Ņujorkas pavalsts šoseju. Pega un Fredijs, nedaudz tālāk uz ziemeļiem un mazliet uz austrumiem, bija uzbraukuši uz Bruknera lielceļa, kas viņus noveda līdz Bronksas upes alejai, un pameta īsto Ņujorkas pilsētu, šķērsojot neredzamo Bronksas un Jonkersas pilsētas robežu kādas piecdesmit minūtes pirms tam, kad Pīters un Deivids uz Ņujorkas pavalsts šosejas piedzīvoja to pašu, tikai nedaudz vairāk uz rietumiem.

Jonkersai paliekot no viņiem pa kreisi un Vemonhilzas pilsētiņai labajā pusē, Pega un Fredijs brauca uz ziemeļiem, un Bronksas upes aleja pārgāja Spreinbrūkas alejā ar tikko pamanāmām ceļa atšķirībām. Lai gan Spreins vispirms pagriezās uz ziemeļrietumiem un drīz vien kā tangents pieskārās Ņujorkas šosejai, tad atkal līkumoja uz ziemeļiem. Pēc desmit minūtēm — Pīters un Fords brauca nedaudz ātrāk par Pegu un busiņu — Pīters un Deivids sasniedza to pašu tangenti, kur viņi nobrauca no pavalsts šosejas, kas drīz šķērsos Hudzonas upi, un līdz ar to nebūs viņiem vairs vajadzīga, uz Spreinbrūkas aleju, tāpēc tagad abas mašīnas bija uz viena un tā paša ceļa, virzoties vienā un tai pašā virzienā.

Pega pagaidīja, kamēr viņi uzbrauc uz Spreina alejas, kur bija mierigāka satiksme, un tagad, kad viņi bija pietiekami tālu no pilsētas, bija laiks uzsākt baiso sarunu. — Fredij, — viņa sacīja, — mums jāparunā.

— Protams, — viņš atteica. Ajatolas seja nekā nenodeva.

— Tu zini, ka es tevi mīlu, Fredij.

— Aha, — viņš apstiprināja.

Tad nu arī iesākās pirmā, viņas izplānotās runas pusstunda. Riršķirot vairākas lapas savā prātā, jūtoties nožēlojami, ka bija uzsākusi, viņa teica:

— Es vairs tālāk tā nespēju dzīvot. Tu jau pats to zini, Fredij.

Fredijam nopūšoties, ajatolas vaigi piepūtās ar gaisu. Izskatījās, it kā viņš vai nu uzsāks lūgšanu, vai arī pieteiks svēto karu, grūti pateikt — kuru no tiem. — Zinu, ka tev ir bijis grūti, Peg, — teica viņa balss, kā parasti mazliet apslāpēta zem maskas, — bet esmu centies, cik nu mācēju, tavu dzīvi padarīt vieglāku.

— Zinu, ka tu to esi darījis, Fredij, un tas ir vienīgais, kas man licis dzīvot tā tik ilgi. Bet tas sasprindzinājums, vai saproti? Nu, saproti, es domāju, ka tu neesi patiesībā klāt, Fredij. Nu, ka tu, nu, saproti, tu esi un tu neesi.

— Vakariņas restorānā, — viņš sacīja.

— Tas ir viens, — viņa piekrita.

Viņš atkal nopūtās, izraisot ajatolā cūciņas, tad to atkal izveseļojot.

— Ļauj man par to padomāt, — viņš lūdza.

— Es jau esmu par to padomājusi, Fredij.

— Jā, bet ļauj arī man kādu minūti apdomāt, okei?

— Okei. Protams. Un viņa pievērsa visu savu uzmanību braukšanai. Sarkanajā Ford Taurus Deivids teica: — Zini, Pīter, savā ziņā, es

vairs vispār negribu atgriezties.

— Zinu, atbildēja Pīters.

— Tikai braukt un braukt, pat neiegriežoties pie Roberta un Mārtiņa, tikai doties uz priekšu, uz Kanādu un tikai… projām.

Pīters ironiski pasmaidīja. — Uz ziemeļu mežiem? Viņš iedziedājās:

— Esmu mežstrādnieks un man ir labi.

— Nu beidz, tu labi zini, ko es ar to domāju ?

— Nii, protams, ka zinu.

— Pirms visa šī, — Deivids skaidroja, lai gan Pīters zināja, ko viņš ar to domāja, — mums nemaz par tabaku nebija jādomā, vai ne?

— Čārlzs Lembs rakstīja, Pīters citēja, «tev par prieku, tabaka, / darītu es visu, tikai ne mirtu.»

— Nūja, bet tā jau, acīmredzot, arī mēs rīkosimies, Deivids ar rūgtumu balsī teicā. — Darītu es visu.

— Tikai ne tos draņķus smēķēt.

— Mēs no šiem draņķiem dzīvojam, Pīter. Pirms tam mums par to nebija jādomā, bet tagad mums ir par to jādomā. Amerikas Tabakas Pētniecības institūts ir ne mazāk, ne vairāk kā tikai nomaskēta NAABOR sabiedrisko attiecību daļa. Pirms šī visa, es par NAABOR vispār nedomāju, nekad nelikās, ka mums ar NAABOR ir kāda darīšana, ne jau pa īstam.

— Zinu, — atteica Pīters.

— Bet nu ar jauno paziņu, Merilu Apbedītāju vai kā nu viņu tur sauca.

— Fulertons, un tu pats to labi zini.

— Man viņš vienmēr būs Merils Apbedītājs. Pat ja viņam nespēsim sniegt to, ko viņš grib, Pīter, esam piekrituši izpildīt viņa pavēles. Mēs pārdodam viņam sevi.

— Baidos, Deivid, ja gribam būt patiesi, esam sevi jau sen pārdevuši.

— Bet mums tas nekad nebija jāievērol

— Deivid, sacīja Pīters, paliekot pavisam nedaudz aizkaitināts, -ko gan tu gribi darīt? Gribi samaksāt pilnu cenu par šo īrēto mašīnu?

— Nu, protams, ka nē. Vai nav vēl citu vietu, kur varētu iet, kāds cits, pie kā varētu strādāt?

— Varbūt valdībā, ieminējās Pīters, viltojot vēža pētniecības datus, kas atpūsti no atombumbas izmēģināšanas vietām. Vai izolatoru rūpniecībā, cenšoties nepierādīt azbesta iedarbību. Vai kādā ķīmijas fir…

— Pietiek! — spiedza Deivids, aizspiežot ar rokām ausis. — Vai šajā pasaulē nav neviena laba cilvēka?

— Tu, — Pīters viņam sacīja, — un es. Varbūt arī Roberts un Mārtiņš, lai gan neesmu pārliecināts.

Deivids skatījās ārā pa aizsargstiklu, cenšoties nedomāt, bet domāja.

Kādas astoņas jūdzes viņiem priekšā Fredijs pārtrauca garo klusuma brīdi busiņā: Tu mani gribi pamest, vai ne, Peg?

— Savā ziņā, — Pega atzina. — Apmēram.

— Pamanīju, ka šorit dzīvoklī ieslēdzi ledusskapi.

— Tiešām? Reizē saniknota un apmulsusi, viņa iekliedzās. — Nu, vai saproti ? Vai saproti, Fredij? Kā lai tā dzīvoju? Nekad nezinu, kur tu esi, un kad zinu, kur esi, tad tikai tāpēc, ka izskaties kā tie no tām šausmu filmām.

— Ej nu, tik traki jau nu gan nav, vai tad ir?

— Dažreiz. Fredij, man jāatzīst, no rītiem ir ļoti, ļoti grūti atvērt acis.

— Velna milti, domāju gan, sacīja Fredijs. Dieva vārds, Peg, reizēm es patiešām vēlos, lai tas, nu, tas, lai kas tas ir, neredzamība…

— Pazušanas akts, — viņa piepalīdzēja viņam.

— Izkūpēšana, viņš piekrita. Gribētu, lai tas reiz beidzas.

— Manu zēn, arī es to gribētu, Fredij.

— Man šķiet, — Fredijs apcerēja, — pietika ar vienu šļirci, ko man iespricēja, un pretlīdzekli, kas nebija necik nolādēti labs, bet cik gan ilgi tas iedarbosies? Ar simts tūkstošiem no Džoša un to, kas ievākts iepriekš, esam nodrošināti krietnam laikam, varētu atpūsties, ceļot, iziet kopā vakariņās, papriecāties.

— Ne jau ar tevi tādā izskatā, Fredij. Tici man.

— Zinu jau, zinu, — aj atola nodevās domām, veroties cauri aizsarg-stiklam, un tajā brīdī taisnā aleja zem viņu riteņiem atkal mainīja savu nosaukumu, šoreiz pārtopot Takonikas alejā.

Pega,braucot,samazināja nedaudz ātrumu, jo mēģināja domāt. Varam daudz sarunāties pa telefonu, viņa ieminējās. Tāpat dažreiz varu atbraukt, lai tevi satiktu. Pavērot, kā tu peldi. Palikt pa nakti un nākamajā rītā braukt mājās.

— Mājās, tas ir uz kurieni? prasīja Fredijs. Atpakaļ uz dzīvokli?

— Protams, Pega noteica. Kāpēc gan ne?

— Tāpēc ka tas kruķis mani vēl arvien meklē. Arī advokāts. Un viņi zina par šo dzīvokli.

— Un viņi zina arī to, ka mēs tur neesam, — iebilda Pega. — Viņi zina, ka esam pavalsts ziemeļos.

— Ja es būtu tas kruķis, Fredijs noteica, es reizēm uzmestu aci dzīvoklim, tikai katram gadījumam, vai viens no mums nav iegriezies pēc tīra krekla. Viņam vajadzētu zināt, ka tu vēl arvien maksā īri.

Pega šādu varbūtību nebija apsvērusi, bet to laboja tagad un nebija par to sajūsmā. Neatgriezties savā dzīvoklī? Ļaut, lai šie sliktie viņus vajā? Viņa teica: — Viņi taču nevar ik sekundi uzmanīt tukšu dzīvokli, Fredij. Esmu jau sarunājusi, ka iešu atpakaļ strādāt pie Dr. Lopakna.

— Ak tā gan?

— Esmu pārsteigta, ka nenoklausījies sarunu. Bet tad viņa saprata, ka abi uzbudinās, ko nevajadzētu pieļaut, un tāpēc sacīja: — la ir tikai pusslodze, tikai uz laiciņu, kamēr tieku skaidrībā, ko man darīt.

— Protams, — viņš noteica, piespiežot arī sevi būt sakarigam. — Tas ir loģiski.

— Tāpēc palikšu tur rīt pa nakti, tik daudz riska varu atļauties, un pirmdien iešu pie Dr. Lopakna, bet pēc tam atradīšu sev jaunu dzīvesvietu. Kā redzi, citur man nav kur rītdien pārlaist nakti.

— Ir jau gan, ja tā apdomā.

— Ej nu, Fredij, viņa teica. Man ir tas jāmaina. Vienkārši ir. Un man ritvakar jābūt pilsētā, lai pirmdien no rīta būtu pie Dr. Lopakna, un es jau apsolīju, ka es tur būšu.

— Ā-a.

— Paklau, — Pega ieminējās, — nebūs tik slikti, kā tu domā, tik tiešām nebūs. Viss nokārtosies, tu redzēsi.

— Es būšu ziemeļos un tu dienvidos.

— Galvenokārt. Tas padaris dzīvi daudz vieglāku, Fredij, tik tiešām. Ari tev. Ja gribēsi skraidīt tikai šortos un kedās, nebūs neviena, kas kliegs, kad ienāksi istabā. Varēsi atslābināties.

Izskatījās, ka Fredijs dažas minūtes to apsvēra un tad jautāja: — Vismaz tu negribi mūsu attiecības pārtraukt pilnīgi?

— Ak, nē, Fredij, pilnīgi noteikti nē. Mēs vēl arvien esam kopā, tikai vairs ne tik bieži.

— Zinu, ka centies, Peg, — teica Fredijs. — Zinu, ka darīji, ko varēji.

— Paldies, Fredij. Mums vajadzīga degviela.

— Nogriezies uz Piecdesmit piektā ceļa, tur būs lieliska degvielas uzpildes stacija.

Septiņas jūdzes uz dienvidiem Pīters un Deivids tagad brauca uzlikuši cepures galvās, nožēlodami, ka bija izvēlējušies mašīnu ar paceļamo jumtu. Deivids sacīja: — Pīter, vēl vairāk izslāpis es vairs nevarētu būt. Jūtos, kā no tām ārzemju leģiona filmām.

— Re, tur ir bodīte un degvielas uzpildes stacija, nobraucot uz Piecdesmit piektā ceļa, — atbildēja Pīters. — Pieturēšu tur.

— Vai nevajag uzpildīties?

— Nē, Hercs to piepilda līdz malām.

Pega un Fredijs vairs neapsprieda savu situāciju, kamēr sasniedza Piecdesmit piektā ceļa pagriezienu. Tur viņa nosvingoja lejā no Takonikas alejas un šķērsoja pavalsts ceļu līdz lielajai degvielas uzpildes stacijai. Esi tik laipns un atgāzies sēdeklī, lūdzu, viņa ieteica Fredijam un izkāpa no busiņa, lai ielietu degvielu.

Fredijs, atgāzies, pārdomāja dzīves sarežģītību. Labums un izdevīgums reizē ir arī posts un pamatīgs šķērslis. — Ja man būtu tas atkal jādara, viņš savā Homeinī galvā ņurdēja. Bet kādēļ gan? Viņam tas nebija atkal jādara.

Busiņā ielēja astoņpadsmit galonus degvielas. Pega nogaidīja, kamēr kāds sarkans Ford Taurus pabrauca viņai garām, tad pārgāja pāri un iegāja bodītē, lai samaksātu. Tur viņai bija jāuzgaiāa, jo pirms viņas stāvēja divi citi pircēji.

Deivids un Pīters izkāpa no Forda, izstaipīdamies un izlocīdamies. Deivids pameta acis uz veco vīru, kas bija atgūlies busiņa pasažieru sēdeklī pie uzpildes tvertnēm, bet viņu patiesībā nemaz neievēroja. Viņi iegāja bodītē, kur Pīters nopirka diētisko pepsikolu, kamēr Deivids citrona-laimas zelteri. Viņi iestājās rindā aiz jaunās sievietes, kas norēķinājās par degvielu, tad samaksāja par saviem dzērieniem.

Pega aizgāja līdz busiņam, iekāpa un ieslēdza motoru. — Būs labi, Peg, — Fredijs viņu mierināja. — Neuztraucies.

Viņa pasmaidīja uz saraukto ārprātīgā masku. Paldies, Fredij, -viņa aizkustināta teica un iedarbināja busiņu.

Pīters un Deivids iznāca no bodītes, atpakaļgaitā izbrauca Fordu no stāvvietas, tad viņi nogaidīja, līdz busiņš ar veco vīru un jauno sievieti pie stūres pabrauca garām viņiem pa priekšu. Viņi sekoja busiņam, izbraucot no uzpildes stacijas, nogriezās pa labi uz Takonikas aleju, tad vēlreiz pa labi. Pīters neiecietīgi vēlējās, lai busiņš brauktu nedaudz ātrāk. Abas mašīnas uzbrauca uz līkumotās estakādes, tad atkal uz Takonikas aleju, kas veda uz ziemeļiem, un satikšanās punktā busiņš ieslēdza kreiso virzienrādi, palēnināja gaitu tā, ka gandrīz vai vilkās, jo jaunā sieviete pārbaudīja pretimbraucošo satiksmi.

— Nu, brauc, taču, — ņurdēja Pīters.

Vispirms busiņš, tad Fords no jauna pievienojās nelielajai satiksmei, kas plūda uz ziemeļiem. Fords atpalika aiz busiņa kādas pāris jūdzes, bet tad Pīters to apdzina tieši brīdī, kad Pega atkal samazināja ātrumu, lai pateiktu: Fredij, vai drīkstu tev izstāstīt, ko mums vajadzētu darīt?

— Protams. Sāc vien.

Pega noskatījās, kā sarkanais Fords ieslīd labajā joslā. Viņa manīja, ka tas nemaz negrib braukt daudz ātrāk kā viņa. Viņa turpināja: — Kad būsim mājās, domāju, ka mums vajadzētu paņemt nedaudz naudas un tad iebraukt lietoto mašīnu tirdziņā, un nopirkt tev mašīnu. Varbūt kādu ar tumšiem sānu logiem.

— Jo tev paliks busiņš.

— Tāpēc, ka cilvēki par busiņu zina, sacīja Pega. — Kruķis, kas man sekoja līdz dzelzceļstacijai, un policijas priekšnieks Dadlejā. Domāju, ka tev būs daudz labāk, ja pa laukiem pārvietosies ar ko citu nevis busiņu.

— Tev varētu būt taisnība, — atzina Fredijs.

— Man šķiet, ka to vajadzētu nokārtot šajā pēcpusdienā, Pega turpināja. Tikko būsim klāt, viņi var sākt kārtot dokumentus, apdrošināšanu, mašīnas numuru un visu pārējo.

— Kāpēc? Pega? Kad tu gribi braukt prom?

— Jau… — viņa grasījās teikt jau šovakar, taču pēdējā brīdī sastostījās un tā vietā pateica, jau rītdien.

Vēl viena Fredija nopūta. Man tevis patiešām pietrūks, Peg.

— Arī man tevis pietrūks, Fredij, atbildēja Pega. Taču, ja jau gribam būt patiesi, man jau tu labu laiku esi pietrūcis.

Viņiem priekšā Deivids jautāja Pīteram: Pīter, kas notiks, ja viņi atradīs mūsu neredzamo cilvēku?

— Mūsu Frediju? Nu un tad?

— Viņi vēlas, lai mēs viņu sev pakļautu, vai tad ne? Ta, lai viņi to varētu izmantot saviem zemiskajiem nolūkiem?

— Nu, — Pīters norādīja, — arī viņš pats no sākta gala ir bijis visai negodīgs.

— Ne jau tāds kā viņi. Nedz arī tāds kā mēs.

Pīters uz viņu ilgi un nopietni skatījās, lai no jauna pievērstos ceļam priekšā. (Sānspogulī pamanīja, ka busiņš palika labi tālu aiz muguras). — Deivid, — viņš ļoti vēsi teica, — vai tu visu nedēļas nogali gatavojies būt piesūcies vainas maiss?

— Nē. Es esmu nolēmis savas nelaimes aizmirst tajā brīdī, kad tur ieradīsimies.

— Ar alkoholu?

— Es netaisos piesūkties, ja, Pīter?

— Paldies, — noteica Pīters.

Kādu minūti vai divas brauca klusēdami, tad Deivids ieminējās: — Un viņi grib, lai mēs viņam melojam.

— Nu, zini, Deivid, Pīters atbildēja, man jāatzīstas, ka arī es netaisos viņam izstāstīt patiesību.

Busiņā Fredijs jautāja: — Kā būtu, ja es piezvanītu ārstjem?

-Ko?

— Kad atbrauksim. Tu iesi uz lietoto mašīnu tirgu, tev tik un tā es nebūšu vajadzīgs, un tu jutīsies daudz ērtāk, ja es tur nebūšu…

— Esi pārliecināts? Pats negribi izvēlēties, ar ko brauksi?

— Tu taču zini manu gaumi, Pega. Tumši stikli, tie ir jauki, bet tad varbūt arī vairs neko uzkrītošu. Ne tādu, uz ko kruķi automātiski atskatās. Es tev uzticos, ka atradīsi piemērotāko, jo mēs taču viens otru jau tik labi pazīstam.

Pega apsvēra sacīto. — Okei, — viņa noteica. — Tad uz turieni varētu doties kopā ar busiņu vai nu vēlāk šodien, vai rīt, kad vien viņi to sagatavos. Izkāpšu no busiņa vienu vai divus kvartālus tālāk, to savākšu, braukšu ar to līdz mājai.

— Lieliski, — teica Fredijs. — Un šodien, tiklīdz tur nonāksim un kamēr tu būsi projām mašīnas meklējumos, es piezvanīšu ārstiem.

— Tu taču neteiksi, kur pašlaik atrodies?

Protams, ka nē. Tikai pateikšu, ka esmu ar mieru pārrunāt vienošanos, un vai viņi gadījumā nezina, kad tas beigs iedarboties. Un tālāk jau rīkošos pēc apstākļiem.

Kad vien es tev būšu vajadzīga, Fredij, vai kā varu palīdzēt — aizvest tevi, savākt kaut ko, vienalga ko…

Es zinu, Peg. Esmu par to pateicīgs.

Četras jūdzes tālāk Deivids pārtrauca ilgāku klusuma brīdi Fordā, sacīdams: — Kā smags akmens no pleciem nokritis.

Pīters ātri uz viņu pameta acis. — Labi.

-Tev nav ko uztraukties, Pīter, visu nedēļas nogali es jau nu nebūšu tas, kas citiem bojā garastāvokli. Nedz arī kādā citā nedēļas nogalē.

Ļoti labi.

Man tikai tas bija jāizsaka, un tas arī viss, jāizkrata sirds. Un tagad ir vieglāk. Paskaties, cik te ir skaisti.

Pīters skatījās. Zaļi koki, zila debess, pelēks ceļš. Tas bija skaisti. — Ta ir, — atteica Pīters.

Esmu pilsētas rūpes atstājis mājās, teica Deivids, kamēr viņi pabrauca garām Fredija un Pegas pagriezienam, jo viņu pašu pagrieziens uz Ziemeļdadleju bija vēl dažas jūdzes tālāk uz ziemeļiem.

Pēc piecām minūtēm Pega atkal palēnināja gaitu, lai nobrauktu no Takonikas alejas uz apgabalceļa. Izbraucot tā līkumus un pakalnus, viņa beidzot pēc astoņām minūtēm iegriezās savā mazajā slēptuvē. Viņi izkāpa no busiņa, iegāja mājā, kas viņiem abiem jau bija kļuvusi par mājvietu, tik pazīstama un nomierinoša.

Kamēr Pega vietējā tālruņu katalogā uzmeklēja lietoto mašīnu tirgotājus, Fredijs piezvanīja informācijas dienestam, lai uzzinātu Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūta numuru, tad piezvanīja uz šo numuru, kur jauna sieviete atbildēja, sacīdama: — Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūts, tiktāl viss bija kārtībā.

Viņš iesāka: — Es gribētu runāt ar vienu no ārstiem. Istabas otrā galā Pega, iespiedusi padusē divus tālruņa katalogus, pamāja, un Fredijs pamāja pretī.

Man žēl, bet ārsti ir devušies nedēļas nogales brīvdienās.

Uzticies nu ārstiem, kas jau agri piektdienā dodas projām. Pēkšņi,

norāvis karsto Homeinī galvu, Fredijs teica: — Tas ir ļoti steidzami.

— Steidzami? viņa izklausījās pilna aizdomu. Ārsti šeit nav parasti ārsti ar praksi.

— Jā, jā, to es zinu. Redzat, pirms mēneša viņi man iešļircināja vienu no savām eksperimentālajām formulām.

— Tik tiešām? Dziļš izbrīns.

— Vai par to nekā nezinājāt?

— Patiesību sakot, es… ir bijuši zināmi apstākļi, kas… Ar pēkšņām aizdomām, viņa iejautājās: Vai jums ir bijis kāds sakars ar mūsu aplaupīšanu?

— Nu… — tas bija tik pēkšņs apvainojums, ka viņam sākumā nebija pat īstķko atbildēt, bet tad sacīja: — Tas ir viens, par ko man ar ārstiem būtu jārunā. Vai jums ir kāds numurs, kur viņus varētu sazvanīt?

— Atstājiet man savu tālruņa numuru, un es pateikšu, lai viņi jums piezvana.

— Jaunkundz, — Fredijs neatkāpās, — es jums neatstāšu savu telefona numuru. Toties apsolu, ja vien iedosiet man viņu numuru, pa kuru es varētu viņus sazvanīt, viņi jums pateiksies. Goda vārds.

Ieilga gara pauze, kamēr jaunā sieviete pārdomāja, bet tad teica: — Labi, noriskēšu. Un tad nodiktēja viņam numuru ar apgabala kodu, kas sākās ar 518, kas bija tieši tāds pats, kā kods tālrunim, no kura zvanīja viņš.

Tas kaut ko nozīmēja, viņš domāja, beidzot tā bija laba zīme. Liels paldies, viņš teica, — es to ļoti augstu novērtēju, un tāpat arī ārsti novērtēs.

— M-m, — viņa piekrita.

Fredijs nolika klausuli, piezvanīja uz šo numuru, un vīrieša balss atbildēja, sacīdama: — Skīta rezidence. .

— Es gribētu runāt ar, iesāka Fredijs, Dr. Lūmisu vai Dr. Heim-hokeru, vienu vai otru. Nav svarīgi.

— A, viņi vēl nav atbraukuši, — atteica Skīts, ja tā viņu sauca. Fonā skanēja viesību trokšņi. — Mēs viņus drīz gaidām.

— Okei, teica Fredijs. Piezvanīšu vēlāk.

— Atstājiet savu numuru, un viņi varētu piezvanīt, kad ieradīsies.

— Nē, ir jau labi, es nebūšu mājās. Es piezvanīšu — kad? Pēc stundas?

— Ak, nē, man šķiet, ātrāk. Pēc pusstundas.

— Tad tā ari darīšu, sacīja Fredijs.

— Ko lai viņiem piesaku, kas zvanīja?

— Pasakiet viņiem… pasakiet, ka zvanīja Fredijs—tas no pagājušā mēneša.

— Fredijs no pagājušā mēneša, — ieinteresēts atkārtoja Roberts. — Es viņiem pateikšu, viņš atbildēja, nolika klausuli un atgriezās pie trokšņa dzīvojamā istabā.

Šī kompānija bija pāmakšņotāji, nedēļas nogales viesi. īstās viesības sāksies ap pieciem, kad ieradīsies pārējie pirmie viesi, normālo cilvēku un homoseksuālistu sajaukums, vairumā ņujorkieši, lai gan gaidīja dažus Rietumkrasta kino ļaudis, kuriem visiem bija lauku īpašumi stundas braucienā no šejienes.

Baseinā ies vaļā nemitīga jautrība, visur kur skaties — vieglprātība un vispārēja iedzeršana. Vakariņas bufetes stilā pasniegs astoņos vakarā, novāks desmitos, un apkalpojošais personāls savās lauku mājās, kas vairumā bija pārvietojamās, atgriezīsies ap vienpadsmitiem. Daži no pāmakšņotājiem, spriežot pēc tā, kā viņi tagad met, jau krietni pirms vakariņām būs bezsamaņā, kamēr daži no ballītes viesiem atradīs draugus vai vismaz mīkstas vietiņas, kur apgulties, būs vēl aizvien arī no rīta. Piektdienas vasaras vakari pie Roberta un Mārtiņa mēdza ievilkties, tik tiešām ieilgt, līdz kādiem septiņiem svētdienas vakarā, lai arī svētdienas pēcpusdienas patiešām reizēm izraisīja gaisotni, kas atgādināja klīstošas, nožēlas pilnas grupas Eiropā mēra laikā, šaustīdamas un nolemdamas sevi nāvei.

Pēc divdesmit minūtēm, pārtraucot vispārīgu sarunu par globālo sasilšanu izskatījās, ka konsenss ir piesardzīga piekrišana, Mārtiņš gar Roberta kreiso ausi paskatījās uz logiem, kas izgāja uz pagalmu, saukdams: Nu, tad beidzot, tiem vajadzētu būt Pīteram un Deividam.

Roberts pagriezās, lai paskatītos pa logu, un aiz četrām jau novietotajām mašīnām, pamazām tuvojoties, lai piepulcētos baram, ieraudzīja sarkanu Ford Taurus. Un kā tad, no mašīnas izkāpa Pīters un Deivids ar savām jaukajām jūrnieku cepurītēm, nesdami somas, nākdami uz mājas pusi.

Roberts viņus sagaidīja pie durvīm. Noskūpstīja uz vaigiem, un tad Roberts teica: Jūs nokavējāt, tikko jums zvanīja kāds draugs, bet nav par ko uztraukties.

Draugs? pārjautāja Pīters, bet Deivids prasīja: Kāds?

— Pieteica sevi kā Fredijs no pagājušā mēneša. Izklausījās, ka varētu būt jautrs cilvēks, — Roberts atbildēja un pārsteigumā nepabeidza sakāmo, jo Pīters izplūda histēriskās smieklu šaltīs, kamēr Deivids — asarās.

Roberts bija Roberts Skīts un Mārtiņš bija Mārtiņš Snells, un viņi bija tādas kā ļoti ietekmīgas personas Volstrītā, kā rezultātā viņu Land Rover tika aprīkots ar faksu,pied-а-terre1 Parīzē un privātu piezemēšanās vietu aiz atklātajām lidmašīnu ēkām, kur šad un tad nolaidās nelielas lidmašīnas un helikopteri vienkārši tāpēc, lai nogādātu Robertam un Mārtiņam dokumentus parakstīšanai.

Roberts un Mārtiņš kopā bijuši vienmēr, un tāpēc uz arkas pāri ceļam, kas veda uz viņu māju, atradās logo ar savītiem «S». Ģimenē smējās, kad Roberts allaž uz telefona zvanu atbildēja «Skīta rezidence»,^kamēr Mārtiņš — «Snella rezidence», un taisnība ari, ka viņi nekad sevi nebija Volstrītā atklājuši publiskai apskatei. Jau gadiem ilgi, saprotams, par abiem darbavietā klīda baumas, taču viņu moto jau veselu mūžību bija «neprasiet, nestāstiet», vēl pirms šie nervozie Pentagona pediņi bija beiguši rotaļāties ar savām G. I. Džo lellēm. Un tikmēr, kamēr viņi labi darija savu darbu, nevienam firmā nebija pat ne mazākās vēlēšanās sagādāt Robertam un Mārtiņam nepatikšanas.

Nedēļas nogalēs, īpaši jau vasarā, Roberts un Mārtiņš atvēlēja uzdzīvošanai S&S Ziemeļdadlejā, divdesmit astoņu akru2 lielu paugurainu, apmežotu zemes gabalu, uz kurieni.veda privāts, asfaltēts ceļš, kas pārgāja grantētā apgabalceļā un tad nogriezās no divjoslu asfaltēta apgabalceļa tikai knipja attālumā no Takonikas alejas. Māja bija liela un vēl ar septiņām guļamistabām plus trīsistabu dzīvokli, izbūvētu vienā no lidmašīnas ēkām. Baseins bija liels un apsildāms.

Tenisa laukums ar māla uzbērumu bija lieliski uzturēts, tāpat arī vīna pagrabs. Robertam un Mārtiņam bija daudz draugu no dažādām aprindām, ietverot arī daudzas vienkāršas aprindas, bet viņu nedēļas nogales viesības, vārdu sakot, bija bēdīgi slavenas.

Tādi nu ir Roberts un Mārtiņš; parasti, kā jūs varētu iedomāties, uzmanības centrā. Bet ne šodien, ne šajā brīdī. Tieši šajā brfdī Roberts, Mārtiņš un deviņi visi pārējie lielajā galvenās ēkas dzīvojamajā istabā badīgi, alkatīgi skatījās uz Pīteru un Deividu, gaidīdami, kad viņi nomierināsies, lai varētu visu izstāstīt.

Abi tika atnesti, patiesībā pa pusei atnesti, līdz lielajam dīvānam pretī kamīnam ar spožu ziedu kompozīciju tajā, un abi tika apgādāti ar dzeramo, pie kam kāds atcerējās, ka Pīters dzēra vodku ar greipfrūtu sulu, un kāds cits, savukārt, ka Deividam garšoja Campari ar sodu un citrona šķēli, un nu visi gaidīja, lai uzzinātu, kas ir noticis.

Pīters atguvās pirmais un patiesībā bija nomierinājies līdz elsām un žagām, pat pirms vodka tika atnesta, bet tad visiem bija jāgaida, kamēr Pīters nožēlojami palīdzēja Deividam atgūties, strupi kliedzot uz viņu ar tādām efektīvām fiāzēm kā «savācies» un «Deivid, Dieva dēļ, beidz», bet Deivids tikai vaidēja un šņukstēja tik dziļi satriekti, ko nevarētu pat iedomāties.

Ak, aizveries taču, Pīter, — beidzot iejaucās Mārtiņš un, notupies pie izmisušā Deivida, turot glāzi ar uzmundrinošu, sarkanu šķidrumu, dzidriem ledus kubiciņiem un spoži dzeltenu citrona šķēli tā, lai Deivids to varētu redzēt, piebilda: Deivid, uz priekšu, izdzer mazliet un jutīsies daudz labāk, es apsolu, klausi žēlsirdīgo brāli Mārtiņu.

Tas lika Deividam iesmieties vai vismaz ieķiķināties, vai ieirgties, vai ko nu tur cauri asarām, neskatoties uz to — asaras nemitējās plūst, bet Deivids bija pārāk uzbudināts, lai noturētu savās drebošajās rokās pilnu glāzi vienalga ar ko.

Mārtiņš turpināja: Deivid, mums ir visbrīnišķīgākā, jauna akvalanga ierice baseinam, tā irfosforizēta, tumsā varētu spīdēt, tā ir visfantastiskākā rotaļlieta, tev tā jāredz un mūs jābrīdina, jo tā, šķiet, ir ārkārtīgi koncerogēna viela, nu, ko tu par to saki?

Deivids paskatījās uz Mārtiņu. Viņa acīs saskrēja asaras, bet tās bija ari pateicības un pat prieka pilnas. Viņš brīdi elsoja, cīnīdamies atgūt elpu. — Nevajag, — viņš beidzot izdvesa.

-Jā?

-Ne…

-Jā? Nu?

Nesmēķējiet zem ūdens, Deividam negaidīti paspruka, smaidīja caur asarām un apmierināti ar prieku paskatījās uz saviem draugiem, kas smējās, tad iezvanījās tālrunis.

Absolūts klusums. Visas acis pievērsās Robertam, kas devās pie telefona. — Ja tā ir Sjūzana, — Roberts draudoši sacīja, — kas grib noskaidrot, vai var pasniegt saldo ēdienu… — bet draudus nepabeidza, jo pacēla klausuli, un teica neticami parastā balss tonī: — Skīta rezidence.

Daudznozīmīga pauze.

— Jā, ir. Uzgaidiet, — Roberts pagriezās un pasniedza klausuli Pīteram, kas šajā brīdī no abiem bija spēcīgākais. — Tas ir Fredijs.

Pīters vienā rāvienā izdzēra pusi no savas vodkas ar greipfrūta sulu, nolika glāzi uz grīdas, piecēlās un aizšļūca līdz Robertam. Deivids paņēma no Mārtiņa glāzi ar Campari un sodu un izdzēra to līdz dibenam, ne brīdi nenolaizdams acis no Pītera, kas paņēma klausuli, noklepojās un teica: — Dr. Pīters Heimhokers klausās.

Visi gaidīja. Pīters uzkrītoši pagrieza istabai muguru tā, it kā pašlaik viņam būtu iespēja sarunu turpināt vienatnē. — Jā, es atpazīstu jūsu balsi. Nosodoši viņš piebilda: Jūs pievācāt mūsu aprīkojumu.

— Pīter! — šņāca Deivids. — Tam nu gan pašlaik nav nekādas nozīmes!

Nikni norādot Deividam, lai aizveras, Pīters turpināja: —Tāpat ari mēs, protams.

Dabiski. Tad izskatījās norūpējies un atbildēja: — Nu, uz to nav tik viegli atbildēt, mums patiešām būtu jūs jāizmeklē, pirms prognozējam kaut ko tādu…

Mans Dievs, Deivids saraustīti iesaucās un pastiepa tukšo glāzi Mārtiņam, kas to nodeva canapй oficiantam, kas zināja, ko ar to iesākt, aizgāja un to nokārtoja.

Pīters turpināja: Mēs pilsētā atgriezīsimies pirmdien, mēs varētu… Nu, ja jau mums neuzticaties, nezinu… ē, nāciet tagad, jūs taču esat neuzticamības cienīgs, vai ne? Es domāju… Ievilcis dziļu, nomierinošu elpu klausījās un tad, acīmredzot, atbildēja uz jautājumu: Esam pavalsts augšgalā. Ziemeļos no pilsētas. Simts jūdžu uz ziemeļiem. Pavisam norūpējies, Pīters aizklāja mikrofonam plaukstu un pagriezās pret Robertu: Viņš grib zināt, vai drīkst mūs apciemot?

— Jā, — istabā visi reizē iesaucās, atskaitot Deividu, kas kliedza: — Dieva dēļ, nē! — bet neviens viņu neņēma vērā.

Klausulē Pīters teica: — Ja patiešām vēlaties… nu, labi. Kur jūs pašlaik esat? Es zinu, ka esat Ņujorkā, bet es domāju, kur tieši Ņujorkā? Fredij, es vienkārši gribu zināt, kā man izstāstīt ceļu, sapratāt? Zvēru pie Dieva, ka esat visparanoiskākais heteroseksuālis, kādu savā mūžā jebkad esmu saticis.

Cik žēl, noteica Roberts.

Nu, labi, labi, sacīja Pīters, nemēģinot noslēpt, ka ir izvests no pacietības. — Vai zināt, kur pilsētas ziemeļos ir Takonikas aleja? Pārējiem viņš paziņoja: — Saka, ka atradīšot. Klausulē turpināja: — Nešķērsojiet Hudzonas upi. Turieties vairāk uz austrumiem tā, it kā brauktu uz Jaunangliju. Brauciet pa Takonikas aleju līdz Ziemeļdadlejas pagriezienam, tad brauciet uz austrumiem uz Ziemeļdadleju, nu, varbūt pusjūdzi. Tad pagriezieties pa kreisi uz apgabala Četrpadsmitā ceļa, tad līdz Karantīnas ielai, griezieties… Nezinu, kāpēc to sauc par Karantīnas ielu, tā cilvēki to nosauca pirms divsimt gadiem, bet tas ir pilnīgi drošs. Fredij, stāvoklī, kādā jūs pats esat, nedomāju, ka jums būtu jārūpējas par kādu vēl citu.

Tas pārējiem istabā lika pacelt izbrīnā citam pret citu acis. īsajā klusuma brīdī canapй oficiants pasniedza Deividam vēl vienu Campari ar sodu, un Deivids klusi tajā birdināja asaras.

Tātad, nogriezieties pa labi uz Karantīnas ielas, tas ir grants ceļš, un aptuveni trīs jūdzes tālāk no jums pa kreisi redzēsiet ļoti gaumīgu izkaltu dzelzs arku ar savītiem «S» virs asfaltētā ceļa, kas ved uz… Pīters nemierīgi izelpoja. S, Fredij, burts S, un otrs burts S ačgārni, un tie savijas kopā kā vīnstīgas. Fredij, Karantīnas ielā tā ir vienīgā arka. Brauciet pa to tālāk kādu jūdzi…

— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — precizēja Roberts.

— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — caur sakostiem zobiem teica Pīters un izrādīja savu saspringtību vēl vairāk, dzēlīgi piebilzdams: Ja brauksiet veselu jūdzi, tad, saprotams, izbrauksiet cauri mājai, to neievērojot. Ko? Nekas, es tikai… — Pīters aizvēra acis, mazliet sašūpojās, satvēra klausuli, atvēra acis. — Es visiem atvainojos, — viņš sacīja klausulē un istabā. Man tikai pēdējā laikā bijusi tā kā spriedze.

— Ak Dievs, — novaidējās Deivids un sūca Campari.

— Tas jums prasīs… — Pīters teica, ieturēja pauzi un turpināja, — Jā, bet es taču nezinu, kur jūs esat, vai ne? Jums vajadzēs divas trоs stundas, lai te nokļūtu, atkarībā, no kurienes braucat. Vai izbrauksiet tūlīt? Pīters paskatījās savā pulkstenī. — Ir trīsdesmit piecas pāri divpadsmitiem.

— Aizmirsu par pusdienām, — murmināja Mārtiņš un atkal pamāja canapй oficiantam.

— Teiksim, — teica Pīters, — būsiet te apmēram ap trijiem. Labi? Ar ko brauksiet? Busiņu. Nedomāju, ka tur vēl ir mūsu laboratorijas aprīkojums.

— Pīter! — šņāca Deivids. — Nesanīsties ar viņu!

— Ta jau man likās, — Pīters sausi sacīja klausulē. — Jūs taču negribētu, vai arī gribētu, man atstāt savu numuru, lai es varētu piezvanīt, gadījumā, ja neparādāties? Nūja, tā jau man arī likās.

Pīters nolika klausuli un pāri telpai sardoniski pavērās Deividā. — Es lai ar viņu nesanīstos?

— Zēni un meitenes, pienācis laiks, — sacīja Roberts,\uc1— klasei noklausīties šodienas stāstu.

Pīters pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Deividam, bet neapsēdās uz dīvāna. Deivids nepiecēlās, bet paskatījās uz augšu un, pusčukstus tā, it kā visi, kas stāvēja ap viņiem, nevarēja dzirdēt, jautāja: Ko nu lai darām?

— Nu gan izvēlējušies laiku, — piebilda Pīters.

— Pī-ter— kliedza Deivids un pamāja ar skaidro roku sev visapkārt uz spožacaino baru. — Mēs nevaram piespiest vienpadsmit cilvēkiem likt zvērēt, ka neizpaudīs noslēpumu!

Mārtiņš, laipnais Mārtiņš, laipni kā vienmēr, teica: — Deivid, vari gan, ja apsvērsi alternatīvu.

Deivids pamirkšķināja acis. Alternatīvu? Kādu alternatīvu?

— Tadas nav, — atteica Mārtiņš un līdzcietīgi pasmaidīja.

īstā reize, kad Pegai pazust ar busiņu, nenotveramai, un kas zināja, kad viņa atgriezīsies! Izklājis kartes uz ēdamistabas galda, Fredijs ar neredzamo pirkstu vilka pa krāsainajām ceļu līnijām, bet tā tik un tā nekam nevarēja izsekot, tāpēc aizgāja līdz virtuvei un atnesa karoti, un ar tās spalu atrada ceļu.

14. apgabalceļš bija tepat vien, nemaz tik tālu. Karantīnas iela — ā, te ir, šaura, melna, lokana līnija aizstiepjas tur. No šejienes piecpadsmit minūtes, ne vairāk, uz ziemeļiem un nedaudz uz austrumiem.

Piecpadsmit minūtes ar busiņu.

Cik nepatīkami. Viņš tur varētu būt pirms vieniem, varētu piebraukt divas stundas ātrāk, nekā viņi gaidīs, varētu pakavēties, paklausīties, apskatīt, noskaidrot, ko viņi domā darīt, vai viņi zvanīs policijai, un izpētīt apkaimi. Bet nē.

Fredijs aizgāja līdz virtuvei, uzvilka Playtex cimdus, lai varētu sev ātri pagatavot sviestmaizi. Viņš bija atklājis, ka virtuvē vieglāk strādāt, ja varēja redzēt savas rokas. Uzsmērējis sviestmaizi un ielējis glāzē tomātu sulu, Fredijs mēģināja apsvērt, ko darīt. Tad novilka cimdus, paņēma sviestmaizi, aizgāja līdz divvietīgajai garāžai, kas bija līdzās mājai, jo tuņ kā viņš atcerējās, atradās 1979. gada Cadillac kabriolets, bet tas vēl aizvien stāvēja uz koka bluķiem. Mašīna, un, nolādēts, nelietojama.

Ko? Ko? Ko?

Rādās, ka sviestmaize ielidoja pa atvērtajām garāžas durvīm, lēnām pārvēršot sevi putrā, sūkdamās divas pēdas uz leju. Beidzot sviestmaizes pārvēršanās putrā bija pabeigta, un Fredijs pagriezās, lai aizvērtu garāžas durvis un atgrieztos mājā, bet tad ieraudzīja divriteni.

Pīters, kas no abiem bija vismierīgākais, tika izraudzīts par stāstītāju. — Jās taču visi zināt, — viņš iesāka, — par Bufiju un Mufiju.

Bet tad izrādījās, ka nē, visi nezināja Bufiju un Mufiju. Septiņi no vienpadsmit cilvēkiem, kas atradās istabā, ieskaitot Robertu un Mārtiņu, zināja par caurspīdīgajiem kaķiem un bija redzējuši, kā tie rikšo pa Pītera un Deivida privātajām telpām pētniecības centra augšstāvā, taču pārējie četri to nezināja, un tāpēc Pīteram bija jāsāk no paša sākuma, jāizskaidro, kas ir melanoma, proti, zinātne, un pat to, kādas ir tabakas firmu sabiedriskās attiecības, visu, līdz beidzot nonāca pie Bufija un Mufija, bet līdz Fredijam vēl bija visai tālu.

Tas nu gan būtu dīvaini — kails cilvēks brauc ar divriteni!

— Viņš bija zaglis, — teica Pīters; tiktāl viņi beidzot bija tikuši. — Likās, ka viņš ir kā atbilde uz mūsu lūgšanām.

— Ja vien mēs būtu zinājuši, — piebilda Deivids.

—Jā, bet mēs nezinājām. Viņš piekrita, mums ar šo zelli bija vienošanās.

— Blēdis, — pārtrauca Roberts.

— Pareizi uztverts, — atzina Pīters. Tagad, kad to visu varēja novelt no saviem pleciem, milzīgais saspīlējums viņu bija atstājis. — Un nu, — viņš teica, — es baidos sekos visgrūtākā daļa, un man jāsaka, ka par to zināmā mērā jūtos atbildīgs. Patiesībā mēs abi. Mēs abi uzņemamies vainu.

— Paldies, Pīter, čukstēja Deivids.

Pīters atkal sēdēja uz dīvāna, notupies uz tā pašas malas, kamēr Deivids pēkšņi atkrita viņam līdzās. Pīters paņēma Deivida roku, to paspieda un tad grupai sacīja: — Mums bija divas formulas.

Tas bija divritenis ar trīsdesmit ātrumiem, virtuāls tēzaurs spēka. un ātruma iemiesojums, ko varēja piemērot ikvienā cilvēkam zināmā vidē; jādomā, ka bija pat pārnesums, kas ļautu šķērsot griestus. Kad Fredijs bija izprātojis, kā uz tā apsēsties bez sāpēm vai savainojumiem, tas tik tiešām gandrīz lidoja pa apmali.

Šie bija lauku ceļi, un te nebija visai bieža satiksme, bet dažas mašīnas tos izmantoja. Caurmērā ik pēc divām minūtēm vai vairāk kāda mašīna vai visbiežāk kravas furgoni aizbrauca vienā vai otrā virzienā, un pirmajās reizēs Fredijs ļoti saspringa, gaidīdams nezin ko, kas varētu notikt. Galu galā, ļaudīm, kas brauca mašīnās, bija jāredz, ka divritenis gluži viens brauc gar ceļa malu, turklāt diezgan lielā ātrumā. Divritenis pārvietojās pa labo pusi, lai ļautos līdzi satiksmes plūsmai, bet tas bija arī vienīgais, kas diezgan tālu bija pat no normas. (Sviestmaizes putra, kas izzuda, bija mazākais šajā ainā.)

Un tāpēc jau viņš bija gaidījis, ka mašīnas piepeši piebremzēs. Viņš bija paredzējis, ka pusi no darbības viņam nāksies laiku pa laikam drāzties uz mežu vai mesties kukurūzas laukā, kas bija pieres augstumā, vai citādi izbēgt no vajātājiem, lai varētu atkal miermīlīgi tuvoties savam mērķim. Bet viņa ceļojuma pirmajās desmit minūtēs pusducis mašīnu un kravas furgonu pabrauca garām vai nu uz ziemeļiem, vai dienvidiem, un neviens pat neapstājās, lai ari viņš logos pamanīja dažas pārsteigtas sejas, un pāris

reizes viņš patiešām manīja, ka īsi iedegās bremžu gaismas. Bet tad visas mašīnas vai furgoni devās tālāk, dažas pat vēl ātrāk, nekā pirms tam.

Var jau būt, domāja Fredijs, ka laucinieki ir mierīgāki par pilsētniekiem. Varbūt, ka dīvainas lietas viņi uztver bez sarežģījumiem, jo dzīvot laukos tas tāpat jau ir dīvains pasākums. Varbūt viņi nodomāja, ka tas ir divritenis — robots, ko kāds vada ar pulti, tāpat kā tālvadības robotu lidmašīnas, kas lido puf-puf-puf pāri katram Amerikas parkam vasarās, īpaši tad, kad kāds mēģina atpūsties, vai arī kā tās ar pulti vadāmās robotu automašīnas, ko ļaudis uzdāvina bērniem Ziemassvētkos, un pirmais, ko bērni ar tām izdara — iebrauc kokā un koku nogāž. Bet varbūt, ka tie bija tikai cilvēki, kas domāja tikai par sevi.

Taču tā nebija. Braucot tālāk, ceļš laidās uz leju un tad atkal uz augšu, un tālāk uz priekšu tur, kur tas apmeta līkumu. Un braucot tieši pa šo ceļu, līkumā parādījās policijas patruļmašīna, kāda tumša pavalsts policijas patruļmašīna. Bez sirēnām, bez gaismām vai kā cita, bet ātra gan.

Kāds varētu būtu piezvanījis.

No Fredija pa labi pletās kukurūzas lauks ar kādām piecām pēdām garu kukurūzu. Pavalsts policijas patruļmašīna nozuda ceļa galā. Fredijs iemina pa labi kukurūzas laukā tieši tad, kad pavalsts policijas patruļmašīna atkal parādījās, bet nu jau daudz tuvāk.

Viņi bija pamanījuši viņu, nolādēts; viņš dzirdēja, kā nokauc bremzes. Skaņas, atveroties un aizveroties mašīnas durvīm. Viņi nevarēja redzēt divriteni, jo tas bija zemāks par kukurūzu. Un viņi nevarēja redzēt Frediju tāpēc, ka nevarēja Frediju redzēt. Bet Fredijs toties viņus varēja redzēt — divus pavalsts policistus formās un Smoukija Lāča cepurēs3, kas īsi pie mašīnas apspriedās.

Fredijs, iebraucis piecpadsmit vai divdesmit pēdas dziļi kukurūzas laukā, bija nogriezies pa kreisi un tagad brauca starp ejām paralēli ceļam. Starp kukurūzas dēstu rindām bija gandrīz pietiekami daudz vietas divritenim, īpaši, ja stūri turēja tālāk no tās ārmalām. Zeme te bija cieta kā akmens, diezgan gluda un bez nezālēm; šie nu gan — kā labi saprotat — nebija zemnieki, kas izmantoja mākslīgo mēslojumu.

Fredijs izmēģināja visus ātrumus, līdz atrada piemērotāko kukurūzas laukiem, un tad sparigi mina pedāļus, paretam uzmetot acis uz policistiem. Viņi, acīmredzot, bija saskatījuši slieces, kur viņš cauri krūmājam bija iebraucis kukurūzas laikā, bet šoreiz gan te, cietajā, sausajā zemē, bija atstājis ļoti vājas pēdas; katrā ziņā ne tik dziļas, lai kāds viņam spētu izsekot. Pašlaik viņi bezmērķīgi staigāja šurp un turp, pētīdami zemi.

Ko policisti darīs tālāk? Viņi būs saņēmuši vairāk nekā vienu ziņojumu par divriteni, kas ripoja pats no sevis, jo viens ziņojums, ko varētu būt uztvēruši, bija dīvains. Šie divi policijas darbinieki tika nosūtīti, lai to pārbaudītu. Viņi bija redzējuši divriteni vai kaut ko tādu tālu projām un grūti atšķiramu un bija pamanījuši, kā tas iebrauc kukurūzas laukā. Tagad viņi kādu brīdi pavēros, tad pa radio paziņos, ka izlikās, ka to redz, bet pazaudējuši, un viņiem atbildēs, ka nav jēgas tur vazāties, paskatīsimies, vai būs vēl kādi citi zinpjumi, jo katrā ziņā divritenis, kas pats brauc, nepārkāpj nekādus cilvēka rakstītos likumus, tikai dabas dotos. Un tā viņi brauks prom.

Lai gan tā bija tikai Fredija teorija, tā viņam patika. Toties viņam nepatika tas, ka, izbraucot no zemes gabala, kukurūzas lauks atdūrās pret govju ganībām, kas bija norobežotas ar dzeloņdrāšu aploku.

Neatlika nekas cits, kā griezties pa kreisi un atkal uzbraukt uz apgabala 14. ceļa. Nu viņš bija lejā, un pavalsts policijas mašīna nebija redzama. Lai tad ari tā paliek ārpus redzesloka. Fredijs nobrauca līdz pašam galam, pārslēdza ātrumu, lai izrāptos no ielejas, un uzdeva ātrumu.

Nelaimīgā kārtā šim braucamrīkam nebija sānspoguļu. Tāpēc Fredijam visu laiku bija jāskatās atpakaļ pāri plecam. Izbraucis no ielejas, viņš aiz sevis atstāja ceļu, uz kura policijas patruļmašīna pie kukurūzas lauka aizvien vēl stāvēja. Tad līkumā nogriezās, pārslēdza ātrumu, kas paredzēts labam, gludam ceļam, pat nepārkarstot sasniedza četrdesmit jūdzes stundā.

Roberts teica: — Pīter, ja es nezinātu, ka tev nav humora izjūtas…

— Nu, liels paldies.

— Lūdzu. Un, ja nebūtu pats savām acīm redzējis tos divus spocīgos kaķus, domātu, ka tu mani mēģini izmuļķot, kad tu apgalvo, ka no pilsētas uz šo māju pašlaik dodas neredzams cilvēks.

— Robert, es pats jūtos kā muļķis, lai neteiktu vairāk, — atteica Deivids.

Viens no četriem, kas tikko bija noklausījies stāstu pirmo reizi, talantu aģents vārdā Džeralds, teica: — Pīter, es tikai nesaprotu vienu, ja jau jūs nekad nebijāt paredzējuši zāļu devas lietot kop…

— Formulas.

Džeralds nedaudz pavīpsnāja, taču pamāja. — Kā teiksi, mīļais. Ja jau nekad nebijāt tās abas sajaukuši laboratorijā, kā jūs varat būt tik pārliecināti par to iedarbību?

— Datorprogramas, — Deivids atteica.

— Baidos ari empīriski, — sacīja Pīters un skumji paskatījās. — Tikko pa telefonu Fredijs man prasīja, kad neredzamība pāries un viņš atkal kļūs redzams.

Deivids klusi ievaidējās. — Pusdienas, — paziņoja canapй oficiants.

Mārtiņš piecēlās. — Mums ir vismaz pusotra stunda, pirms šis zellis ieradīsies. Paēdīsim pusdienas, tad izlemsim, ko darit.

— Es zinu, ko darīt, sacīja Pīters, arī pieceļoties. Kad dabūsim Frediju rokā, es gribu viņu noturēt. Nevis tik stulbi pazaudēt kā pagājušajā reizē.

— Un nevis, piebilda Deivids, atdot viņu briesmīgajiem tabakas cilvēkiem.

— Nedz, sacīja Pīters, pat vēl sliktākajam policistam.

— 0! — atminoties Bāmiju Beileru, iesaucās Deivids. — Nekādā ziņā!

— Sagūstīsim viņu, — nolēma Roberts. — Mēs esam trīspadsmit, viņš ir viens. Nav svarīgi, cik viņš ir neredzams vai cik apķērīgs, mēs varam viņu aplenkt, sagūstīt un piesiet pie kāda mēbeļu gabala, ja tas būs nepieciešams.

— Milzīga mēbeļu gabala, — ieteica Pīters.

— Vispirms, — Mārtiņš atteica, — pusdienas.

Mašīna, kas, bremzēm nokaucot, apstājās ceļa vidū, bija pilna ar piedzērušiem tīņiem. Ta, mētājoties no vienas ceļa malas uz otru, brauca no ziemeļiem pa 14. ceļu Fredijam pa priekšu, piesārņojot gaisu ar ārprātīgu repa troksni, un tad apstājās tik piepeši, ka tās priekšējais bufers noskūpstīja asfaltu, pieci tīņi izlēca ārā, atstājot durvis vaļā, repam ķērcot, kamēr viņi ar apdzērušos spraigumu skrēja tieši uz Fredija pusi. Tas ir, uz divriteņa, kas viens pats brauca pa ceļa malu.

Nolādēts, nolādēts, divkārši nolādēts. Pēc Fredija aprēķiniem, Karantīnas ielai vajadzēja būt pavisam netālu vēl aiz nākamā līkuma; viņš bija gandrīz tik tuvu. Bet piedzērušies klauni arī bija tuvu un tuvojās pārāk ātri, lai Fredijs varētu izvairīties, pat ja viņam līdzās būtu draudzīgais kukurūzas lauks nevis paugurainais, klinšainais, krūmiem pieaugušais mežs. Nebija laika apgriezties un doties pretējā virzienā, nedz ari tam bija lielas jēgas, jo viņi to mašīnā viegli panāktu un droši vien pie viena arī sabrauktu.

Fredijs noleca no riteņa un to pagrūda uz meža pusi. Tas, lai, ari ar noteiktu svārstu, arvien vēl ripoja, kad pirmais no piedzērušajiem lempjiem to panāca un palēcās gaisā, saķēra to, kam vajadzēja būt sāpīgi.

Fredijs jau bija izspraucies cauri viņiem, skrienot uz viņu mašīnu ar karsto asfaltu zem viņa basajām pēdām. Mašīna bija vecais Ford LTD, kas, acīmredzot, gadiem ilgi bija lietots kā zirgu stallis. Šoferis nevien bija atstājis dārdošus repa mēslus un aizdedzē atslēgu, bet viņš bija arī atstājis ieslēgtu motoru, tikai pārslēdzot uz «stop», pirms bija izlecis, lai dzītos pakaļ ritenim. Aizslīdot aiz stūres, kas bija notīta ar pūkainu audumu un sudrabā apkaltu apļveidīgu pārslēgu, sajūtot, ka ķermenis tūlīt pat pielīp pie mākslīgās zebras ādas vinila sēdekļa, Fredijs ar vienu roku satvēra pārslēga sudrabā apdarināto galu, ar otru aizcirta šofera durvis, pārslēdza uz «braukt» un aizbrauca.

Sapulcējušies aunagalvas pacēla acis no izjukušā divriteņa, lai noskatītos, kā viņu bijusī kariete veic ātru zigzag apgriezienu, aizcēr-toties citām durvīm, kad LTD šāvās uz priekšu, riepām nokūpot, kā tā atpakaļgaitā pagriezās un, visai mašīnai drebot, kā kādās postīšanas sacīkstēs, drāzās projām uz ziemeļiem.

Kā viņi kauca! Kā hiēnas, kas atrautas no maitām. Fredijs viņus nevarēja dzirdēt, jo brauca pārāk ātri, un ari tāpēc, ka sākumā nespēja saprast, kā pārtraukt griezīgo troksni, kas nāca no LTD pārmēru milzīgajiem skaļruņiem. Tad viņš nonāca aiz tālākā pagrieziena, mežoņi vairs nebija redzami, un viņš palēnināja gaitu, lai atklātu, ka troksnis nenāca no radio, bet magnetofona. Viņš izvilka kaseti no magnetofona un tad izmeta no mašīnas.

CA

Karantīnas iela. Fredijs nogriezās, un uz šī šaurā, grantētā ceļa vispār nebija nekādas satiksmes. Ja vien būtu tik tālu ticis ar divriteni, viņš būtu pilnīgā drošībā.

No otras puses, lai gan netīrāks, LTD bija ātrāks. Fredijs brauca uz priekšu un pavisam drīz sasniedza arku ar dubultajiem «S». Asfaltētais ceļš tālāk izbrauca caur to, bet no šejienes mežos nevarēja redzēt nevienu celtni.

Fredijs turpināja braukt un vēlāk pēc ceturtdaļjūdzes uzgāja nezālēm aizaugušu taku, kas aiztecēja pa labi. Nogriezās, pabrauca pietiekami tālu, lai no Karantīnas ielas nevarētu viņu redzēt, un turpināja braukt, kamēr kāds pakalns norāva mašīnas apakšu. Tas nu bija par daudz.

Gandrīz visi viesi pusdienu laikā gribēja runāt par neredzamo cilvēku, bet Mārtiņš to kategoriski aizliedza. — Mūsu gremošana ir svarīgāka, — viņš sacīja. — Mēs varam pagaidīt, izmantot mūsu laiku un paēst jaukas pusdienas, un tad pie kafijas mēs visi varam pārrunāt, ko īsti darīt ar Pītera un Deivida neredzamo cilvēku.

Kā parasti žēlsirdīgajam brālim Mārtiņam bija pilnīga taisnība. Tāpēc visi domāja par neredzamo cilvēku, bet nesakarīgi runāja, ja vispār runāja, par citām lietām, kas nebūt nebija svarīgas.

Beidzot pusdienas bija paēstas, kafijas galds saklāts, šķīvji un kalpotāji aizsūtīti uz virtuvi. Roberts teica: Nu, vai kādam ir ko teikt tā, ka no tā varētu pat nomirt?

Sākās klaigāšana, taču to pārkliedza Kisindžeram līdzīgais Edmon-da bass, iepriekšējā dzīvē korporatīvais advokāts, kas teica: — Gribētu teikt kādu vārdu par bērnu nolaupīšanu.

Tas visus apklusināja. Visi skatījās uz Edmondu, lācim līdzīgo veci, kas savā kompānijā bija slavens ar to, ka viņam uz pleciem bija vairāk matu nekā uz galvas. Beidzot Viljams, antikvariāta īpašnieks, sacīja: Edmond, runa nav par bērnu nolaupīšanu. Runa ir par neredzamo cilvēku.

Edmonds izpleta savas ļumīgās rokas. — Vai ta’ neredzamam cilvēkam nav tiesību? Vai ta’ viņam nav roku, orgānu, dimensiju, sajūtu, mīlestības, kaislību, pat ja to visu nevarat redzēt? Ja viņam iedur, vai ta’ viņš neasiņo?

— Ne jau tā, ka varētu ievērot, — atbildēja Pīters.

Edmonds teica: — Es tikai domāju, ka jums būtu jāapsver sekas no juridiskā viedokļa, pirms kaut ko uzsākt.

— Labi, — sacīja Deivids. — Tikai tad turpināsim.

— Un tā nav bērnu nolaupīšana, — uzstāja Pīters. — Mums ar šo cilvēku bija vienošanās.

— Kuru viņš anulēja, — piebilda Edmonds, — pametot jūsu māju.

— Un kuru atkal atjaunoja, — sacīja Pīters, — kad viņš man piezvanīja. Viņš zvanīja man, Edmond, nevis…

— Mums, — piebilda Deivids.

— Tieši tā, — piekrita Pīters. — Viņš zvanīja mums, prasīja vienu vai otru no mums, tātad atgriezāg pie mūsu sākotnējās vienošanās un patiesībā to apstiprināja, piezvanīdams, piedāvājot atgriezties pie novērošanas grafika, par ko bijām jau pašā sākumā vienojušies.

— Interesants jautājums, — sacīja Edmonds. — Maz ticams, es tā domāju, ka tas nonāks tiesā.

— Fredijam ir lielas izredzes to atrisināt tiesā, — atbildēja Pīters, — taču diezin vai kā prasītājam.

Roberts iejaucās: — Es tikai zinu to, ka mums ir stunda laika vai mazliet vairāk, taču tagad padomāsim, ko iesāksim, kad viņš būs klāt.

— Kā gan mēs zināsim, ka viņš ir te, — jautāja Kērtiss, scenogrāfs. — Domāju, ja jau viņu nevaram redzēt?

Deivids teica: — Pieņemu, ka viņam ir kaut kāda mašīna, lai atbrauktu no pilsētas.

— Tam vajadzētu būt kaut kam, kas ir redzams, — sacīja arhitekts Daniels. — Tukša mašīna, kas drāžas pa šoseju.

Deivids teica: — Varbūt, ka viņam ir draugs, kas viņu var atvest, — un Pīters piebilda: — Vai varbūt ietin savu galvu marlē kā Klods Reins tajā filmā.

— Tas gan būtu spocīgi, — noteica Kērtiss.

Roberts apklusināja: — Nu, tātad, viņš atbrauc, mēs redzam mašīnu, vai arī viņš piezvana pie durvīm vai tamlīdzīgi. Pīter un Deivid, jūs abi pārrunājiet situāciju ar viņu, mēģiniet pārliecināt viņu sadarboties, bet ja kļūst skaidrs, ka viņš to nedarīs, mums vajadzētu sagatavot plānu.

Mārtiņš piebilda: — Darīsim, lūk, ko. Pīter, ja pamani, ka viņš atkal mēģinās nozust, sauc «Hārvej», it kā kādu no mums tā sauktu…

— Kāpēc «Hārvej»? jautāja Pīters.

— Tāpēc ka viņš bija sešas pēdas garš, neredzams trusis tāda paša nosaukuma lugā, — teica Mārtiņš. — Neuztraucies, Pīter, vienkārši kliedz «Hārvej», ja uzskati, ka šis zellis mums jānotur te par visu varu. Tad visi pieleksim kājās, nosprostosim izeju un ieslodzīsim viņu šajā istabā.

— Neesmu īsti sajūsmā par šo domu, sacīja Edmonds.

— Bet tu taču neiebildīsi, prasīja Roberts.

Edmunds paraustīja spalvainos plecus. Ja jau vajag. Bet, Pīter, ja tu vari panākt, ka viņš brīvprātīgi piekrīt un paliek, tas būtu daudz labāk nekā ieslodzījums.

— Viņš jau pagājušajā reizē bija piekritis, norādīja Pīters, un mēs redzējām, cik tā bija vērta.

— Turklāt, sacīja Deivids, kad uzzinās, viņš uz mums noskaitīsies.

— Baidos, ka tā būs, apstiprināja Pīters.

— Visticamāk, viņš bēgs, Deivids turpināja, tīri aiz spītības, un tad tas šausmīgais policists viņu sagūstīs.

— Vai tabakas kompāniju ļaudis, — piebalsoja Pīters.

— Kad viņš uzzinās — ko?

— Protams to, ka stāvoklis ir nemaināms, — atbildēja Pīters, tad savilktu pieri paskatījās uz visiem, lai redzētu, ka arī viņi skatījās norūpējušies. — Kas to teica? — viņš jautāja.

Visi turpināja uz viņu skatīties.

— Tas ir nemaināms ?

— Ak, mans Dievs, čukstēja Deivids. Viņš ir klāt.

— Neiespējami! — sauca Pīters.

— Pīter, — čukstēja Deivids, — vai viņš prot lidot ?

— Tatad nekad nebūšu tāds, kāds biju?

Visas sejas istabā tagad bija pelnu krāsā. Uz kakla sacēlās matiņi, rīkles izkalta, acis pavērās platas. Visi skatījās visapkārt, lai arī zināja, ka nebūs nekā saredzama.

Mārtiņš pieliecās pie Pītera. Runā ar viņu, viņš čukstēja.

Abi pirmie kliedzieni bija nākuši no kamīna puses, bet nākamais atskanēja no ārdurvju gaiteņa: — Jūs smirdīgie izdzimteņi! Jūs nespējat mani atgriezti

Visiem bija bail pakustēties. Ta kā nebija nekā cita, uz ko blenzt pavērtām mutēm, viņi blenza uz Pīteru un Deividu. Pagriezies, lai palūrētu uz izejas pusi, Pīters sacīja: Jums nevajadzēja dzert otru formulu, Fredij. Ja būtu ar mums bijis godīgs, nekas no…

— Kādu otru formulu? Skaļa, nikna balss tagad atskanēja no logu puses, kas izgāja uz pagalmu. Nekādu formulu neiedzēru! Viss, ko iedzēru, bija tas nolādētais un nevērtīgais pretlīdzeklis.

— Bet nekāda pretlīdzekļa nebijal

— Un tikai tagad jūs man to pasakāt? Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis!

— Piedodiet, Fredij, — atvainojās Deivids, bet Pīters piebilda: — Mēs abi jums samelojām un abi to nožēlojam, bet mums ne prātā neienāca, ka jūs būsiet spējīgs iedzert otru formulu.

— Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis.

— Lai jūs nomierinātu, — sacīja Deivids, bet Pīters atgādināja: — Jūs to sacījāt pirmais, atceraties? Ta bija jūsu ideja. «O, jā, formulu iespri-cēs, un pretlīdzeklis, ir tas, kas jānorij.» Atceraties?

— Jūs man melojāt.

— Mēs kļūdījāmies, Fredij, piekrita Pīters, bet arī jūs neuzvedāties labi. Apsolījāt palikt, bet nepalikāt.

— Un kas tad tas otrs bija, ja ne pretlīdzeklis?

— Mums bija divas formulas, — atteica Pīters, bet Deivids piebilda: — Jūs iedzērāt abas, taču Pīters paskaidroja: Ja būtu iedzēris tikai vienu, nekas tāds nebūtu atgadījies, — bet Deivids turpināja: — Būtu tagad tāds pats, kāds esat.

— Nespēju tam noticēt, — sacīja bezķermeņa balss. Likās, ka tā bez apstājas kursē apkārt istabai kā lauva krātiņā. — Mana meitene mani pamet, jo tāds es viņu dzenu izmisumā, un nu man viņai būs jāizstāsta, ka es vienmēr tāds būšu?

— Domāju, sacīja otrs Viljams, kinoscenārists, ka seksam ar tādu, kāds esat jūs, jābūt diezgan dīvainam. Viņš lavierēja starp līdzjūtību un neveselīgu interesi par seksu.

— Darām to tumsā.

— īpaši orālajam, — apcerēja otrs Viljams.

Pīters teica: — Fredij, ja brauksiet ar mums uz laboratoriju, mēs pie tā piestrādāsim, zvēru, ka strādāsim pie tā dienu un nakti. Mēs visu mūsu laboratorijas laiku veltīsim, lai atrastu pretlīdzekli. Esmu pārliecināts, ja vien dosiet mums mazliet laika…

Edmonds iejaucās: Es tūlīt pat varētu jums abiem sagatavot tādu kā priekšlīgumu. Tur būtu norādīta ari peļņa, protams, jums visiem. Filmu un televīzijas autortiesības, tādai super maģiskai skatuves uzstāšanās…

— Vai gatavojaties no manis izspiest to izdzimtenīgo šovu ?

— Nu, ne jau par katru cenu kaut ko tik bezgaumīgu, pārliecināja Edmonds.

— Rožu istaba bija jauka, vai ne? — prasīja Deivids. — Jums taču nebūtu nekas pretī atkal tur padzīvot, vai ne?

— Jūs varētu durvis ielikt atpakaļ eņģēs, noteica Pīters.

-Jūsu draudzene varētu apciemot jūs tik bieži, cik nu pats vēlētos, -

turpināja Deivids.

— Mēs jūs izpētīsim, teica Pīters, parādīsim zinātniskajai biedrībai, un mēs visi jūs pētīsim, sekosim pārmaiņām, un esmu pārliecināts, ka atradīsim pretlīdzekli pavisam driz.

— Ta ir, — piebilda Deivids, mirkšķinot acis, izskatīdamies nokaunējies.

— Jūs melojat, vai ne?

— Fredij, ko gan citu jūs darīsiet? — uzstāja Pīters.

— Palikšu tāds, kāds esmu. Bramanība, kas bija skaidri sadzirdama balsī, lika viņam piebilst: Man iet labi, nerūpējieties par mani.

Deivids sacīja: — Tas policists jūs notvers, tas patiesi riebīgais, — bet Pīters teica: — Viņi zina par jūsu laupīšanām.

— Kādām laupīšanām?

— Kažoki un dimantu biržas. Jūs nedrīkstat valkāt cimdus, Fredij, jo atstājat pirkstu nospiedumus, lai kur jūs ietu.

— Ko? — bezmiesiskā balss izklausījās vēl aizkaitinātāka kā iepriekš. Neredzamas rokas atstāj pirkstu nospiedumus ?

— Diemžēl, bet atstāj, sacīja Pīters.

— Nolādētsl

Šampanieša pudele pati pacēlās no ledus trauka, cēlās gaisā un pati sevi apgāza apkārt. Viņi visi dzirdēja glunkš, glunkš, glunkš, un ar lielu pārsteigumu viņi visi vēroja, kā dzintarkrāsas šķidrums pa līkumotu ceļu gaisā locījās uz leju un pats izveidoja trauku tris pēdu attālumā no zemes.

Pudele piezemējās un vicinājās apkārt. Iedzertais šampanietis viļņojās šurpu turpu kā jūra. Kuņas bērni! kliedza Fredijs, un pudele ar troksni iegāzās atpakaļ ledus traukā, turklāt, nesaplīstot. — Esat gan jūs nolādēti veči, — rēca Fredijs.

Pīters mierināja: Fredij, jūsu pašu labā, lūdzu, neejiet projām, -toties Deivids: — Esam jūsu pusē, goda vārds, esam.

Visi skatījās uz šampanieša pudeli.    

-Ar tādiem draugiem kā jūs… atrauca asa balss. Pudele kustējās uz durvju pusi. — Ar Dievu.

— Pagaidiet! — sauca Deivids, bet Pīters kliedza: — Apturiet viņu!

— Hārvij! — kliedza Mārtiņš, — Hār… pagaidietl Ta ir ļoti, ļoti vērtīga.

Minu dinastijas vāze bija tikko pacēlusies no sava plaukta un karājās gaisā pie durvīm. Istabā redzamie cilvēki bija sastinguši dīvainās pozās, pustupus un pusstāvus. Mārtiņa roka lūdzoši bija izstiepta vāzes virzienā.

Šī dzīvā bilde ilga vienu sekundi, divas sekundes, un tad balss sauca: — Tad jau jūs to gribēsiet noķert! — un vāze apmeta lielu loku gaisā istabas vidū.

Visi skrēja pēc tās, rokas izstiepuši. Viens ar otru saskrējās, un vāze nokrita uz grīdas. Visi skatījās uz četrsimts tūkstošiem dolāru sīkās druskās, un ārdurvis aizcirtās.

Klejojot ap māju, kamēr trīspadsmit sekotāji, jozdami riņķī un apkārt vai dzīdamies pakaļ uz visām pusēm, turpināja cits uz citu riet, Fredijs sajuta dziļu un milzīgu sarūgtinājumu, kas pavisam atšķīrās no viņa parasti saulainās personības. Viņam bija sev jāatgādina, ka vardarbība nebija viņa MO. Tieši šobrīd viņš gribēja sadauzīt kaut ko vairāk nekā tikai kādu muļķīgu vāzi, kas nekam nebija noderīga kā vienīgi tikai tam, kurā varēja samest vecos, labos naudas gabalus centa vērtībā.

Viņš vēl nevarēja no šejienes pazust; viņam uz laiku bija te jāpaliek. Viņi visi skraidīja šurp un turp, dauzīdami krūmus ar slotas kātiem un biljarda kijām, meklējot nodevīgo šampanieša pudeli, un ik pa brīdim to atraduši: — Te viņš ir! Te viņš ir! Un tad viņš atkal metās prom.

Viņam nevajadzēja dzert šampanieti. Taču ziņas bija bijušas tik pēkšņas un sliktas, un ar to aiī pietika. Apjēdzot, kas viņam bija nodarits un kāpēc.

Pirmkārt, viņš patiešām to nespēja skaidri formulēt, bet zemapziņā to saprata, pirmkārt, runa bija par šķiru. Ne seksuālo orientāciju, tai te nebija nozīmes. To, ko šie divi ārsti bija izdalījuši Fredijam, viņi nebūtu darijuši nevienam, ko uzskatīja par sev līdzvērtīgu, un nebūtu svarīgi, vai vecis piesienas zēniem, meitenēm, abiem vai nevienam. Uz Frediju viņi bija skatījušies kā uz padibeni vai zemāku šķiru, vai strādājošo šķiru, vai kā nu viņi to izvēlētos nosaukt. Līdz ar to viņi varēja ar viņu apieties nolādētā veidā, kādā vien gribēja, jo šeit civilizēti likumi neiederējās.

Ta tas ir. Civilizēti likumi attiecās tikai un vienīgi uz cilvēkiem, kas runāja, kā viņi, kuriem bija viņiem līdzīga izglītība, kas lasīja tos pašus laikrakstus un žurnālus un kam bija tie paši uzskati par lietām, ieskaitot attieksmi pret tādiem cilvēkiem kā Fredijs. Uzzināt, ka esi izdrātēts ne tāpēc, ka tas bija vajadzīgs zinātnei, vai tāpēc, ka neviena cita nebija pie rokas, vai arī tāpēc, ka tā bija laimīga loze, bet gan tikai tāpēc, ka tu esi neģēlis, bija doma pie kā bija jāpierod, un tas cilvēku, kam nav vardarbības noslieces, var novest līdz MO robežām.

Otrkārt, Pega. Jau tagad viņi abi bija gatavi izmēģināt šķiršanos. Tikai tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds bija, paredzēdami, ka šī problēma ir pārejoša un agri vai vēlu viņš atkal atgūs savu parasto izskatu. Bet, ko nu? Kā viņš varētu pateikt Pegai, ka viņam vairs nav sava ierastā izskata? Viņai viņš būtu jānoraksta zaudējumos, vai ne? Jāpamet pavisam, jāatrod kāds cits puisis, uz ko varētu skatīties pāri sveču apgaismotam galdam. Atstāt viņu pilnīgi vienu.

Viņš īsti nebija piemērots, lai iepazītos ar meitenēm, vai ne?

Savukārt pie mājas viņi nonāca pie slēdziena, ka viņš ir aizbēdzis. Tomēr mājas teritoriju vēl nevarētu būt pametis, jo viņš katrā ziņā nesteidzās no šejienes tikt prom, skriet vienalga kui; darit jebko — ne jau ar tādām ziņām.

Viņš turpināja klīst, vēloties, lai šampanietis pasteigtos un beigtu sagremoties tas nebija uzlabojis viņa noskaņojumu,jo tas turpināja norādīt čaļiem, kur viņu meklēt — un tad viņš pēkšņi uzdūrās peldbaseinam, kas bija aiz mājas. Viņš un šampanietis — abi varēja paslēpties tur, kamēr gaidīja, vai tad ne. Viņi varēja. Fredijs lēni iegrima baseinā un īgni sāka peldēt uz riņķi.

Tas bija Kērtiss, scenogrāfs, kas to pamanīja. Viņi visi bija atgriezušies istabā, savā ziņā aizbarikādējušies un savākušies dzīvojamajā istabā, mēģinādami izlemt, ko darīt tālāk. t

Vai neredzamais cilvēks vēl arvien bija kaut kur mājas teritorijas robežās? Un ja tā, vai plānoja kādu šausmīgu atriebību tam, ko Pīters un Deivids bija viņam nodarījuši. Un ja viņam bija tādi plāni, vai viņš būtu ar mieru savu atriebību ierobežot tikai pret Pīteru un Deividu, kas galu galā bija pelnījuši šī zeļļa niknumu «Pateicos, bet es tā nedomāju», vai arī būs izšķīries par drakonisko domu, ka ienaidnieka draugs ir arī viņa ienaidnieks, un tāpēc bez izņēmumiem atriebsies visam ar visbaismīgāko atriebību?

— Bet vēl trīsdesmit četri cilvēki ir ielūgti uz vakaru, — ieminējās Roberts. — Jāsaka, ka tā ir visai interesanta, sīka, negaidīta ķibele, ko jūs abi mums sagādājāt.

— Jūs gribējāt, lai viņš te nāk, — sacīja Pīters, bet Deivids piebilda: Jūs visi domājāt, ka tas būs tikai joks.

Kērtisam ķilda nepatika; tās viņam pietika teātrī. Un tāpēc klīda pa dzīvojamo istabu, kamēr citi strīdējās, un pēc kāda laika pacēla putnu novērošanas tālskati un pavirši ieskatījās tajā, noregulējot fokusu, ieinteresējies par putniem, kas varētu būt novērojami šajā apkaimē, un tad piepeši sastinga. Robert, — viņš, gandrīz baidīdamies paelpot, sauca, — Robert, kāds… ir peldbaseinā.

Fredijam patika peldēt. Ķermenis kustējās cauri viļņojošam ūdenim, kas vienlaicīgi viņam gan pretojās, gan palīdzēja virzīties uz priekšu. Viņš peldēja zem ūdens, ātri slīdēdams cauri dzidrajam, mazliet sasilušajam ūdenim, uzpeldot tikai tad, kad bija jāievelk gaiss, tad kā delfīns atkal pavēlās zem gaisa robežas.

Laiks izzuda. Karstās domas viņa galvā atdzisa. Viņš zināja, ka ir cilvēks ar lielām piemērošanās spējām, labu izdomu un pamatos pašpārliecināts. Viņš acumirklī šīs īpašības pārbaudīja ļoti nesaudzīgā veidā un apmierināts konstatēja, ka iznirst viņa labākā puse. Ja tieši tādam viņam būtu jābūt no šī brīža, gan jau zinās, kā ar to tikt galā. īsti neatrisināma problēma, ko viņš saskatīja, bija Pega.

No visas šīs jezgas viņam īpaši patika, ka viņam nebija ne vismazākās vēlēšanās atgriezties pie narkotikām. Ne jau tāpēc, ka pavisam viegli būtu atrast vēnu, pat ja viņš gribētu; kaut gan, no otras puses, viņam nebūtu lielas problēmas atrast savu degunu. Bet viņš to nevēlējās, pat šajā ārkārtas situācijā, un viņš bija priecīgs to sevī atklāt. Varbūt, ka sāku nozust, viņš pie sevis domāja, bet vismaz izskatās, ka esmu pieaudzis.

Trūka gaisa. Uznirstot virs ūdens virsmas, ievilka pilnas plaušas ar gaisu, izdzirdēja dzinēja troksni un bija jau ieniris viļņojošajā ūdenī, kad tas, ko bija redzējis un saklausījis, atbalsojās.

Trispadsmit čaļi. Viņi visi bija ap baseinu, viņu vērojot. Un darbojās kāds dzinējs.

Palikdams zem ūdens, Fredijs lēni slīdēja no vienas puses uz otru, atceroties, ko Pega bija sacījusi par savām spējām viņu redzēt vai vismaz sazīmēt viņu baseinā. Laiks pazust no šejienes. Tad, kad tikko bija to nodomājis, pasaule ap viņu satumsa; ne melna, bet piepeši daudz blāvāka kā pirms tam. Viņš pagriezās uz muguras un uz mirkli nespēja atšifrēt tumsu tur augšā, kas nenovēršami pletās pāri no vienas baseina malas uz otru. Un tad viņš saprata.

Baseina pārvalks! Šie izdzimteņi viņam pāri klāja savu eklektriski darbināmo baseina pārvalku!

Viņš peldēja pa priekšu tumsai, kas tuvojās, uz baseina otru galu, bet tajā mirklī, kad viņa slapjā roka pieskārās baseina malas dzegai, pusducis bastardu ap baseina apmali kliedza: — Tur viņš ir! Tur viņš ir! Un skrēja ielenkt slapjo plaukstas nospiedumu.

Neiespējami tikt ārā, vismaz ne šeit. Ta kā pilnīgi apģērbti cilvēki riskēja iekrist tajā, lai viņu panāktu, Fredijs atgrūdās prom no apmales. Viņš plūda prom ar seju uz augšu, spārdīdamies, un te nu baseina pārklājs pārklājās tieši pār viņu.

Velns! Velns un sasodīts, un nolādētais kuņas bērns.

Mrr, norūca baseina pārklāja motors, kad Fredijs, kā zelta zivtiņa pārāk mazā akvārijā,zem tā peldēja pa diagonāli. Klik, noskandināja pārklāja dzinējs, un Fredijs pilnīgi bija pārklāts ar jumtu, peldot lielā ūdens istabā bez nevienas izejas.

— Nogrieziet sildītāju, — viens no kuņas bērniem kliedza.

Ak tu, izdzimteni, domāja Fredijs, es tev par to atriebšos, es jums visiem par to atriebšos. Niknums, kas bija viņu plosījis mājā, kad bija tikko atklājis patiesību, atgriezās viņā ar pilnu jaudu tā, it kā tas nekad nebūtu pazudis. Grieziet vien savu sildītāju nost, viņš domāja, manas smadzenes varēs sasildīt baseinu.

— Fredij? Fredij!

Tas bija viens no ārstiem, viņš atpazina balsi, tas blondais ar bērnu apaļumiem, Dr. Deivids Lūmiss. Fredijs tiktu nolādēts, ja viņš uzsāktu sarunu ar bastardu. Lai saglabātu spēku, viņš aizpeldēja uz baseina seklo galu, apsēdās uz zemākā pakāpiena, viņa galva bija tieši zem biezā pārklāja brezenta, un apsvēra situāciju.

Ne īpaši laba. Pārklājs gar abām baseina malām bija vaļīgāks, tikai galos savilkts cieši, bet izdzimteņi uzmanīja malas, viņi redzētu, kā pārklājs paceļas, ja viņš mēģinātu izkļūt, un turklāt viņi pamanīs slapjos kāju nospiedumus apkārt baseinam.

Sagūstīts. Un, būsim godīgi, smadzenes baseinu nesasildīs. Ta kā pāri bija pārklājs, saules siltums vairs nesasniedza ūdeni. Nebija ne vienas vietas, kur viņš te varēja atrasties, neesot ūdenī. Pēc brītiņa šī vairs nebūs patīkama vieta.

Mēsli. Fredijs atspieda slapjo elkoni uz slapjā ceļgala, atbalstīja slapjo zodu savā slapjajā plaukstā un gaidīja.

Mārtiņš nometās uz ceļiem baseina malā, pacēlis pārklāja malu, lai varētu redzēt ēnaino alu zem tā. Bija pagājušas kādas divas stundas, un neredzamais cilvēks bija pilnīgi atteicies atsaukties. Viņš nerunā, nekustas, nedara neko. Tikai sēž uz seklā gala kāpnēm.

Mārtiņš sauca: — Fredij? Vai negribat tagad kāpt ārā? Vai tur nesāk kļūt nedaudz auksti? Mēs jums varētu iedot dvieļus, halātu, mums ir burvīgs frotē halāts, pie kam viens lielums der visiem. Nē? Vai negribat tasi kafijas? Teju? Kaut ko citu dzeramu? Mums ir jauks spāņu sarkanvīns, kas jūs varētu sasildīt, ja jūtaties nedaudz vēsi. Fredij?

Piedodiet manu familiaritāti, bet es nezinu jūsu uzvārdu. Jūs saaukstēsieties, ja tur paliksiet vēl ilgāk, tā tik tiešām notiks. Uzticieties brālim Mārtiņam, lūdzu. Fredij? Pie velna, zināt, es jūs tur varu redzēt , dažas ķermeņa daļas, kas ir zem ūdens, es redzu, ka jūs sēžat uz tā pakāpiena, taču mazākais, ko jūs varētu, ņemot vērā, ka tas ir mūsu baseins, mazākais, ko jūs varētu laipni man atbildēt. Fredij? Nē? O, Fredij, tas jums nesagādās neko citu, kā tikai pamatīgu saaukstēšanos.

Negribīgi, noskumis, Mārtiņš palaida vaļā baseina pārklāja malu un piecēlās. Pret Pīteru, kas bija tuvumā, nogrozīja galvu. — Viņš ir tikai stūrgalvīgs, Pīter, ļoti, ļoti stūrgalvīgs.

Pīters bija nolēmis būt nelaipns; tas bija vienīgais viņam redzamais veids, kā tikt galā ar radušos situāciju. Viņš teica: Lai nu paliek tuņ cik ilgi grib. Lai tur lejā pamatīgi novārgst, un tad, kad beidzot izkāps, ar viņu būs daudz vieglāk kaut ko norunāt.

— Laikam jau tā ir, teica Mārtiņš, kam bija žēl izturēties tā pret līdzcilvēku, bet tad pelēks busiņš aizdrāzās ap mājas stūri, pāri mauriņam, cauri dzīvžogiem ar spalgu pēkšņu taures kliedzienu un taures signāliem.

— Mīļais Dievs, sauca Mārtiņš. Kas tad nu?

Taurei brēcot, busiņš metās tieši uz baseinu, nerēķinādamies ar to, kas trāpījās pa ceļam.

— Manas delfinijas! — kliedza Roberts.

Ļaudis metās uz busiņa pusi, bet tad apgriezās un bēga, jo tas nemainīja ceļa virzienu. Un taure tikai ķērca un ķērca, un ķērca.

— Tur viņš ir, — kliedza Pīters, norādot uz pēkšņo izliekumu, kas pacēlās baseina pārklāja malā, tad ūdens šalts pilieniem gaisā un piepešiem kāju pēdu nospiedumiem uz apmales.

— Apturiet viņu, — daudzi kliedza, bet daži mēģināja. Džeralds, talantu aģents, pagadījās būt vistuvāk slapjajam pēdu nospiedumu celiņam, kas aizvijās tālāk; rokas izpletis, metās, lai notvertu neredzamo cilvēku, bet pēkšņi iesēcās: Āāāāa, un saliecās, satverot vēderu.

Viljams, scenārists, izbāza kāju priekšā nospiedumiem, kas tuvojās, lai šo zelli nogāztu, bet tā vietā viņa kājas potīte tika sagrābta ar cietu roku, viņa kāja tika pārrauta pāri galvai un pakaļa tika pārcelta pāri paurim, un pārgāzts pār saliekamo krēslu, kas ap viņu tad salocījās kā Venēras mušu ķeramais.

Pīters apskrēja ap stūri, lai sastaptos ar pēdu nospiedumiem, kliedzot: Fredij, paklausieties! Fredij, paklausieties! līdz pēkšņi apmeta kūleni un nokrita uz muguras. Kad piecēlās sēdus, viņa deguns asiņoja. — Viņš man iesita, ar neticamu pārsteigumu Pīters paziņoja.

Tikmēr busiņš riņķoja apkārt un apkārt tik tuvu baseinam, cik spēja piebraukt, rupji samīdot visus stādījumus, kamēr jaunā sieviete ar bargo sejas izteiksmi nelaida nevienu busiņam pārāk tuvu. Tad viņa pēkšņi nobremzēja, kas mauriņam nodarīja tikai sliktu, atvērās pasažieru durvis, aizcirtās, un busiņš aizdrāzās projām, kas mauriņam nodarīja vēl lielāku kaitējumu.

Tas bija prom. Busiņš bija prom. Un, bez šaubām, prom bija arī neredzamais cilvēks. Baseins bija apklāts, mauriņš un dārzi izpostīti, viesi streipuļoja pa netīro nekārtību, saimnieki bija saniknoti, neviens nebija ievērojis busiņa numuru, un Pīteram asiņoja deguns.

Nedēļas nogale bija tikko sākusies.

1

Franču vai. «apmešanās vieta» (mazas istabiņas vai kāda cita māja, kas tiek izmantota vajadzības gadījumā).

2

7 hektāri.

3

ASV Mežu dienesta simbols (bieži atveido ar cepuri un ziliem džinsiem). Smoukija Lāča moto: «Tikai jūs varat novērst mežu ugunsgrēkus!»

— Kā tev klājas?

Pega nogaidīja, lai uzdotu šo jautājumu pēc tam, kad viņi bija izlēkājušies pa daudzajiem krūmājiem, apstādījumiem, dzelzceļa gulšņiem, oļainajiem japāņu dārziem un daudz kā cita līdz pat mājas fasādei, tad pa līkumoti asfaltēto ceļufīad, asi čīkstot, grabēdami, nogriezās pa labi un pa grantēto Karantīnas ielu, kamēr Fredijs visu laiku bija kaut kur mašīnā, nevarēja pateikt īsti kur. Iespējams, turēdamies pie savas dārgās dzīvības. Kā tev klājas, viņa prasīja, kad viņi iebrauca vairāk vai mazāk taisni un kaut cik pat pa Karantīnas ielas grantēto virsmu.

— Eeeeees sa-salstu nost\i0

— Ak, tu nabaga mazulīt!

Balss bija atskanējusi no pasažieru sēdekļa un izklausījās daudz trauslāka un vājāka nekā Fredija ierastā balss. Viņa pasniedzās un aizskāra kāju, un sajuta aukstu miesu. Aukstu un mitru. — Ko gan viņi tev nodarījuši ?

Baseinā, viņš atteica. Uz mūžu, Peg.

Es viņus tur redzēju, viņa teica. Te bija Karantīnas ielas gals; viņa nogriezās pa kreisi uz apgabala 14. ceļa. — Es atgriezos mājās, — viņa turpināja, atradu tavu zīmīti un nelielo karti, ko biji uzzīmējis, un braucu uz šejieni, cik ātri vien varēju.

Pa-pa-paldies.

Tur bija novietotas tās visas automašīnas. Sākumā es devos uz parādes durvīm, bet tad ievēroju, ka visi bija aiz mājas, tāpēc aizlavījos un ieraudzīju viņus, sastājušos ap baseinu, ieklausījos un, galu galā, sapratu, ka viņi tevi tur ieslodzījuši.

Mīlīt, un kā vēl.

Kad būsim mājās, tev jāieiet jaukā, karstā vannā, bet es pa to laiku uzcepšu hamburgerus, nu, kā izklausās?

Labāk kā jebkas cits, ko esmu šodien dzirdējis.

Pega nobrauca vēl kādu pusjūdzi vai vairāk, un beidzot tas pielēca. Kad tas bija noticis, viņa iejautājās. — Tiešām? Tātad tev bija iespēja runāt ar ārstiem.

Man bija jāklausās. Viņi nezināja, ka tur esmu.

Un ko viņi teica?

Nu, pats pirmais, ko uzzināju, viņš atbildēja, un, pat neredzot seju vai ķermeņa kustības vai ko citu, viņa zināja — viņš velk garumā, tāpēc ātrāk vai vēlāk sekos sliktas ziņas, pirmais, ko uzzināju, ja viņi ar mani runās, tad man melos. Viņi teica, ka tā darīs, to viņi teica tiem pārējiem večiem, kas tur bija.

Kas bija tie citi cilvēki?

Nezin’, kaut kas līdzīgs mājas viesībām. Man radās sajūta, ka tā ir tāda kā Drakulas māja, kurā tu negribētu iet pēc tumsas.

-Tu tur negribēji iet ari dienas laikā. Un kas bija otrs, ko uzzināji, Fredij?

Dgs klusums. Ļoti ilgs klusums. Cik sliktas gan šīs sliktās ziņas varētu būt? Un beidzot viņš teica: — Nu, Peg, viņi pārējiem teica, kas situācija nav maināma.

Viņa izbiedēta nenovērsās no ceļa. Gar ceļa malu vilkās pieci piedzērušies jaunieši, kas bezcerīgi mēģināja apstādināt kādu mašīnu, taču viņa pat nepamanīja viņus. — Nemainīga?

— Tagad viņi saka, — atskanēja viņa dziļi nospiestā balss, — ka tas, ko man rādīja kā pretlīdzekli, nebija pretlīdzeklis, iznāk, ka viņi man meloja jau no paša sākuma, tas bija viņu otrs eksperiments, viņi nekad nebija domājuši tos abus apvienot, tāpēc nu viņi pavērš to, sacīdami, ka tā ir mana vaina.

— Tava vaina! Ārsti! — sauca Pega, uzmetot augšlūpu, ko reti darīja, jo tas viņai nepiestāvēja. — Vainosim pacientu!

— Ta tas ir. Viņi man meloja jau tad, ka tas ir pretlīdzeklis, un saviem draugiem viņi teica, ka melos man par tā nemainīgumu. Tāpēc vienīgi, kad šiem večiem varu uzticēties, ir, kad, viņiem nezinot, esmu tuvumā.

— To jau, iespējams, var attiecināt uz visiem ārstiem, — noteica Pega. — Bet kā būtu, Fredij? Kā būtu, ja tu painteresētos pie kāda cita?

— Es neuzticētos nekam, ko viņi man teiktu.

— No kāda cita ārsta, Fredij. Lai kāds cits ārsts tevi izmeklē, cik nu labi viņš prot.

— Pega, šie ir puiši, kas izgudroja tieši šos eksperimentus, viņiem vajadzētu zināt daudz labāk par citiem, kas ar tiem notiek.

Pega savilka seju tā, it kā būtu dzirdējusi kaut ko rupju. — Un tev šķiet, ka viņiem taisnība, ko?

— Zini, Peg, ar mani tas viss ilgst jau veselu mēnesi, bez kādām pastiprinošām injekcijām un bez jebkā cita tamlīdzīga. Ja tas sāktu pāriet, vai tam nevajadzētu sākties ap šo laiku?

— Liekas gan. Varbūt.

Vēl viens klusuma brīdis, kurā katrs pārdomāja sevī ērcīgas domas, un tad Fredijs teica: — Es zinu, kas tev jādara, Peg, un es tevi nevainoju. Es rikotos tāpat. Redzi, mums, vīriešiem, sieviešu izskats ir svarīgāks, nekā sievietēm vīriešu. Iedomājies, kas notiktu, ja es šo jauko seju vairs neredzētu. Tad, acīmredzot, aptverot, ka šo izteicienu varētu iztuļkot ari citādi, viņš piebilda: — Es gribēju teikt, ja tu būtu neredzama.

— Saprotu, Fredij.

— Būtu tepat, bet tevi nevarētu redzēt.

— Zinu, Fredij.

Kaut kas aizskāra viņas labo apakšdelmu; viņa nespēja noturēties, viņa sarāvās, bet tad tūlīt pat izlikās, ka neko tādu nebija darījusi. Fredijs turpināja: — Tas neko nemaina, Peg, ne jau starp tevi un mani.

OAO

Tev vēl arvien jāiet prom, lai saprastu, kā tu jūties, uz laiku jāpamet šie apstākļi.

Viņa gari un patiesi nopūtās. — Jā, tā ir, tik tiešām tas man jādara.

— Mēs vēl arvien varam sazvanīties, joprojām varēsi atbraukt paskatīties, kā man klājas — Jēziņ, Peg, valoda ir kā mīnu lauks — varēsi atbraukt un paciemoties, kad vien gribēsi, mums nav jādomā par to, kas notiks tālāk, dzīvosim tikai vienai dienai.

— Okei, Fredij, viņa teica, pateicīga viņam, mīlēdama, žēlodama viņu, bet pilnīgi bez spēka dzīvot ar viņu tālāk — īpaši ne šajā bridī.

Daži no viņu kopīgiem klusuma brīžiem bija patīkami, bet ne šis. Kad bija to pārdomājis, vēlreiz un atkal to izmaļot, Fredijs jaunā, nedabiski spožā balsī pēkšņi ieminējās: — Nu, lai kas arī būtu, vai nopirki man mašīnu?

— Jā, dabūju riteņus, — viņa atbildēja.

— Kā tu to domā? Vai tā nav mašīna?

— Nē, nē, nē, tā ir mašīna.

— Tas nav arī furgons, bēru vāģis vai skolas autobuss?

— Nu beidz, Fredij, es taču tev nebūtu pirkusi kaut ko tik muļķīgu. Ta ir mašīna, saprati?

Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka tad, kad nevienu nevarat redzēt, esat pārliecināts, ka kādas acis uz jums skatās?

— Kas tā ir?

— To sauc par Hornetu.1 Amerikāņu Motorfirmas Hometa. Ta ir astoņpadsmit gadus veca, lieliskā tehniskā stāvoklī, izņemot labo logu, kuru nevar atvērt.

— Tas ir zaļš, Pega.

— Nu un tad?

— Zaļa Hometa, Peg?2

— Tu pārāk daudz uztraucies, Fredij, viņa atbildēja.

Bija sestdienas rīts ap vienpadsmitiem. Vakar, kad viņi bija nonākuši mājās, Fredijs bija ilgi mērcējies karstā vannā, bija apēdis divus lielus čīzburgerus, divas kukurūzas vālītes un izdzēris divas pudeles

Pensilvānijas alus, tad nogulējis līdz astoņiem vakarā un pamodies tieši laikā, lai ķertos klāt lielajām vakariņām, pēc kurām paziņoja, ka jūtas nedaudz labāk.

Šorit Pega bija piezvanījusi pārdevējam Patkinā, lai pārliecinātos, ka mašīna ir kārtībā, kā arī bija. Fredijs, Dika Treisija veidolā, kopā ar Pegu busiņā nobrauca līdz Patkinai, atstāja viņu pie lietoto automašīnu tirdziņa un devās atpakaļ uz mājām. Pēc pusstundas — pat ja pārdevējs saka, ka ar mašīnu viss kārtībā, tā nav kārtībā — Pega parādījās šajā verķī.

Zaļā Horneta bija ļoti zema, apmēram elkoņu augstumā, un maziņa ar divām durvīm un aizmugures sēdekli tieši tik lielu, lai tajā varētu ietilpināt divus pārtikas maisus un vienu — nevis divas — sešu pudeļu paku. Priekšējie un aizmugurējie logi bija tik ļoti slīpi, ka izskatījās gandrīz vertikāli. Aizmugurējie un sānu logi bija pārklāti ar dūmakainu pārklāju un pat aizsargstiklam bija blāvs, vara pelēcīgs tonis. Iekšpusi bija ļoti grūti saredzēt. Fredijs prasīja: — Kas ir ar aizsargstiklu?

— Ložu drošs. Tadi ir visi logi.

— Kam tas piederēja? Alam Kaponem?

— Tas nav tik vecs, Fredij. Man ir mašīnas vispārējā vēsture, tā piederējusi tikai vienai īpašniecei, un viņa bija sīka, veca dāma…

— Kura ar automašīnu izbrauca tikai vienreiz nedēļā.

— Nu, kā tad, — piekrita Pega.

— Lai brauktu svētdienās uz baznīcu.

— Nu, nē, — Pega nepiekrita. — Patiesībā, lai pavalsts cietumā apciemotu savu dēlu — slepkavu, kas uzbrucis ar cirvi.

— Un to tev izstāstīja mašīnas pārdevējs?    \i0

— Viņš man parādīja laikraksta izgriezumus, — atbildēja Pega. — Tagad ir likums, nejēdzīgs likums — ja mašīnai atgadījies, kas neparasts, kas būtu jāzina, kā, piemēram, smaga avārija vai līķis, kas ticis iebāzts uz pāris mēnešiem bagāžniekā, vai kas tāds, pārdevējam tev tas jāizstāsta.

— Esmu dzirdējis par daudziem likumiem, — sacīja Fredijs, — un neviens no tiem jebkad nav bijis ellīgi jēdzīgs, bet ja vēlies dzirdēt manu personisko viedokli, tad tas ir līdz šim stulbākais. Tu esi sagatavojusi likumu, kas pat pelei liktu lidot.

— Lai nu kā, — atteica Pega, — viņam šie notikumi man bija jāizstāsta, tāpēc ari mašīna bija tik lēta. Trīssimts zaļie. Ar gada garantiju visam, izņemot riepām.

— Pega, — Fredijs teica, — mašīnai viscaur ir sasitumi, iespiedumi un sasitumi.

— Nu, saskaņā ar to, kas bija laikrakstu izgriezumos, — Pega taisnojās, tajos, ko pārdevējs rādīja, apkaimes ļaudis ienīda ģimeni, īpaši tāpēc, ka māte allaž apgalvoja, ka viņai ir labs dēls…

— Viņas tā vienmēr dara.

— Un tā, ik reizes, kad māte kaut kur brauca, viņi svieda mašīnai ar akmeņiem. Tāpēc ložu necauršaujamie stikli. Un šī nav sākotnējā krāsa.

— Jā, to pamanīju, — Fredijs sacīja. — Fabrikā krāsotai mašīnai parasti neredz otas vilcienus. Peg, ja es ar šo mašīnu braukšu, vai cilvēki arī man metīs ar akmeņiem?

— Nē, nē, tas viss notika Merilendā. Viņiem bija mašīna jāaizved uz kādu citu pavalsti, lai to vispār varētu pārdot. Kad tā nonāca izsolē.

— Kas to izsolīja?

— Tas bija sūtījums no Merilendas pavalsts. Acīmredzot vienīgais, kas par to kaut ko solīja, bija šis pārdevējs.

— Kāpēc tad mašīna nonāca līdz izsolei? Kas notika?

— Nu, dēla apcietinājuma laiks bija beidzies, un viņu izlaida.

— Ak tā? Un?

— Un viņš devās mājās.

-Un?

Pega paraustīja plecus, paskatījās tālumā, atkal atpakaļ. Un, -viņa turpināja, viņš ar cirvi uzbruka mātei, tāpēc viņš ir atpakaļ uz visiem laikiem, bez nosacītas atbrīvošanas, bet mašīna nonāca tirgū.

— Mašīna nonāca tirgū, atbalsoja Fredijs, vērojot nelīdzeno, zaļo Hometu.

— To bija grūti pārdot, tas viss, Pega skaidroja, bet man likās, ka tādam čalim, kā tu, tas nevarētu traucēt.

— Ā, atteica Fredijs. Protams. Itin nemaz.

Pega ar patiku noskatījās uz mazo, zaļo briesmoni. — Un ja tu nedomā, kas ar to noticis, — viņa teica, — tā ir perfekta, vai ne?

— Tieši tā, sacīja Fredijs. Dika Treisija galva māja un māja. — Perfekta, — viņš noteica.

Sliktākā bija apziņa, ka viņi nekad netiks ielūgti vēlreiz.

Nūja, bet vai tas bija vissliktākais? Vai sliktākais nebija, ka viņi Frediju, neredzamo cilvēku, bija pazaudējuši divkārt ? Un šoreiz, bez šaubām, uz visiem laikiem. Un vai tas nebija pats sliktākais? Un ja ne tas, tad vai ļaunākais nebija pabalsta pazaudēšana melanomas izpētei un ka ir spiesti paklausīt kaut kāda Džeimsa Bonda monomānijas pārņemtai pavēlei, kas gatavojās ģenētiski izmainīt cilvēci tā, lai varētu pārdot cigaretes ? Vai tas nebūtu vissliktākais šajā sarakstā?

Nu, jā, protams. Un abi no tiem ir ārkārtīgi slikti, briesmīgi, pretīgi un neveiksmīgi. Taču, lai nu kā, kad nonāk līdz kritiskākajam punktam un izvērtē to, bēdīgāk bija apjaust, ka viņus vairs nekad neielūgs atkal.

Ne jau tāpēc, ka Roberts un Mārtiņš būtu izrādījuši kaut vai nelielu kripatiņu, kas liecinātu, ka kaut kas ir mazliet greizi. Viņi bija tikpat pieklājīgi un civilizēti kā vienmēr vai gandrīz; dārzu izpostīšana bija mazliet tā kā apslāpējusi viņu dzīvīgumu.

Nelaimīgā kārtā bija vēl kāds ārkārtējs neziņas brīdis, kad Pīters — un tad pēc nedaudz sekundēm arī Deivids — bija mēģinājuši savākt postījumus, uzstājot, ka nevienam no trīsdesmit četriem viesiem, kam drīz bija jāierodas uz vakariņām, nedrīkst stāstīt par neredzamo cilvēku. — Tikai ko, — uzstāja Roberts, pamājot ar trīcošu roku uz bijušajiem kailajiem mauriņiem, — lai viņiem saku, kas te noticis? Vai tas būtu «Rietumu frontē bez pārmaiņām» rimeiks?

— Saki, — Pīters ieteica, — ka tu pārkārto ārpusi.

— Un tie nebūtu meli.

Taču nebija nekādu ceribu. Pat ja postījumi nebūtu tik acīmredzami, pavisam noteikti pastāvēja vēl fakts, ka tie vienpadsmit, kas jau bija ieradušies, pilnīgi sprāga vai pušu no stāstāmā, burbuļoja pāri malām, gandriz vai gribēdami beigt nedēļas nogali tūlīt, lai varētu braukt prom un uzjautrināt citus, kas nebija te klāt. Ja tenkas ir sabiedriskās saskares degviela, tad šī bija raķešu degviela, un nekāds zemes spēks to nevarētu apturēt.

— Tādā gadījumā viss, ko lūdzu, — teica Pīters, kad viss pārējais, ko bija prasījis, bija noraidīts, ļaujiet man to darīt zināmu. Vakariņu laikā ļaujiet man izstāstīt šo notikumu.

— Kad pie vakariņām? — aizdomīgi prasīja Roberts. — Pie kafijas? Tici man, ka par to jau visi zinās.

— Nē, nē, nē, pirms vakariņas tiek pasniegtas.

Vakariņas bija paredzētas bufetes stilā, pasūtītas tā, lai cilvēki varētu stāvēt rindā. Pīters teica: — Viņi gaidīs, kad tu aicināsi vakariņās, tā vietā piesaki mani, un es izstāstīšu, kas notika, un tad ieturēsim vakariņas, un ar to arī beigsim.

— Lūdzu, Robert, — sacīja Deivids. — No tā ir atkarīga mūsu nākotne. Robert, Mārtiņ, jūs vienmēr esat bijuši mīļi draugi, jūs taču zināt, cik briesmīgi jūtamies par to, kas te notika, tā ka lūdzu ļauj Pīteram visiem to pastāstīt saviem vārdiem.

— Lai varētu pavērst, kā patīk? — Roberts ieminējās.

— Domā, ko gribi, — atteica Pīters, kas šajā brfdī būtu piekritis kuram katram par jebkuru jautājumu.

Nūja. Bija viegli atteikt Pīteram, bez problēmām, bet visi bija sapratuši, ka ir grūti atteikt Deividam, tāpēc beidzot visai nelabprāt par to vienojās, ka jaunajiem viesiem neviens neko neteiks par neredzamo cilvēku, pirms Pīters piecelsies un to paziņos visiem.

Pēc dažām stundām viņš to ari izdarija, sacīdams: — Paldies, Robert, paldies, Mārtiņ. Paldies par jauko nedēļas nogali, kā parasti, apburošiem un aizraujošiem viesiem, par vakariņām, kas, kā jau mēs zinām, būs lieliskas. Un pateicos jums abiem par jūsu sapratni, līdzjūtību, ka piedevāt eksperimentu, kas beidzās tik ļoti, ļoti bēdīgi.

Pīters malkoja vodku. Tajā bija tik maz greipfrūtu sulas, ka šobrīd tā ļoti izskatījās pēc paša neredzamā cilvēka. Pīters turpināja: — Jūs visi redzējāt drausmīgo postažu tur ārā, ienākot.

Viņi redzēja. Murmināšana pēdējās pusstundas laikā nebija bijusi ne par ko citu, bet tie, kas turēja slepenībā stāstu, vienkārši ķiķinājās, nopūtās vai purināja galvu, tikai sacīdami: Apsolījām, ka ļausim Pīteram to izstāstīt.

Un te nu bija: — Kā vairums no jums zina, mēs abi ar Deividu esam zinātnieki — pētnieki, un ādas vēzis, melanoma, ir mūsu pētījumu lauciņš. Eksperiments ar labprātīgu man vēlreiz jāuzsver labprātīgu -brīvprātīgo objektu nogāja pilnīgi greizi. Tas viņa ķermeni ietekmēja tā, nu, tādējādi, kā arī bijām gaidījuši un cerējuši, taču tas liekas, nu,

ietekmējis ari viņa prātu, viņu saniknojot, padarot neuzticīgu un, iespējams, pat vardarbīgu. Piedodiet, nevēlos stāstīt par kādu vilkaci, bet fakts ir tāds, ka šis zellis, kas, starp citu, ir tiesāts kriminālnoziedznieks, kura vārds ir Fredijs un kurš, nu, viņš ir, jūs viņu nevarat redzēt.

Visi paskatījās visapkārt. Nevar redzēt kuru? Nu un tad?

Roberts sauca: — Nosauc vārdā, Pīter, saki šo nolādēto vārdu!

— Nu, labi! — Pīters atkliedza, izdzēra savu vodku un paziņoja: — Viņš ir neredzams! Nu, vai esat apmierināti? Viņš ieradās te, tāpēc ka zināja, ka esam te, un gribēja, lai mēs viņam palīdzam apturēt viņa neredzamību, bet mēs to nespējam! Un nu viņš ir, viņš ir ārkārtīgi nikns! Un viņam te bija, nu, viņam bija kāda sabiedrotā…

— Pīter, — iejaucās Deivids, — nedomāju, ka viena persona var būt sabiedrotā.

— Tas mani neinteresē!

Jaunpienācējiem acis bija platas, neticēdami, viņi uzdeva strupus, čukstā izteiktus jautājumus, saņemot tikpat ātras,izčukstētas atbildes, jā, jā, tā ir taisnība, viss ir tiesa — neredzams cilvēks tieši šajā istabā.

Pīters dzēra no tukšās vodkas glāzes, pagrozīja acis, ievilka dziļu elpu un turpināja: — Šis cilvēks, Fredijs, ir neredzams. Jā, tā tas ir. Viņš te bija un nu ir nozudis, mēs nezinām kur, bet mēs vēlamies , lai viņam varētu palīdzēt…

— Ak, jā gan, to mēs gribam, — sauca Deivids.

— … bet mēs nevaram, un jādomā, ka viņš ir pazudis uz visiem laikiem, un mums ir tik ļoti žēl, ka Roberta un Mārtiņa skaistā māja un dārzs tika tik nepamatoti, nepamatoti, jo te viss bija tik, tik, tik…

Pīters tagad bija sapinies savā runā, ko pamanīja un saprata Mārtiņš, tāpēc piecēlās, aizstājās Pīteram priekšā, pagriezās pret viesiem ar pavērtajām mutēm, un turpināja: Pīters un Deivids lūdza, vai viņi drīkstētu ielūgt šo cilvēku te, vīru, kas bijis brīvprātīgais viņu eksperimentā, un mēs visi piekritām, protams, jo nevienam ne prātā neienāca, un saprotams arī Pīteram un Deividam, cik ļoti daudz rūpju būs ar šo cilvēku, kad viņš atklāja, ka eksperimenta rezultāti ir neatgriežami. Tas viņu šausmīgi satrauca, un man šķiet mums visiem jābūt līdzcietīgiem, zinot, kam visam tik viņš nav izgājis cauri, pat ja nožēlojam, ka no tā cēlās zināms postījumu apjoms. Un tas arī viss, man šķiet, ka vakariņas ir galdā, un mēs to visu varam aizmirst un pārrunāt citus jautājumus.

Visu nedēļas nogali neviens vārds netika minēts par kādu citu tematu.

— Fantastiska nedēļas nogale, — svētdienas pēcpusdienā sacīja Deivids, stāvēdams saulē pie mašīnām un atsveicinoties vispirms no Roberta, tad Mārtiņa. Jūs šo kritisko situāciju pārdzīvojāt tik labi.

— Tu tāpat, Deivid, — Mārtiņš apgalvoja, — protams, arī Pīters.

Roberts ar piesmakušu un sirsnīgu, bet samākslotu smiekliņu teica: -

Ainavai tā kā tā bija laiks pārmaiņām. Ar laiku nogurst no tiem pašiem, veciem fontāniem.

Pīters sacīja: — Mēs vēl arvien jūtamies šausmīgi no visas šīs jezgas. Jūs abi vienmēr esat bijuši tik labi draugi, es pat negribu iedomāties, ka kaut kas tāds varētu nostāsies starp mums.

Mārtiņš ar savu vissaldāko smaidu teica: Pīter, lūdzu, par to gan vairs nedomā.

Smaidi; gaisa skūpsti; atvadu mājieni. Pīters un Deivids ierāpās savā sarkanajā Ford Taurus, kas likās mazāks un nepatīkamāks nekā piektdien vēl bezgaumīgāki sarkans, spilgts un plebejisks. Klusā nožēlā viņi uzlika savas jūrnieku cepurītes.

Atgriežoties pilsētā, pie stūres bija Deivids. Izstūrēja mašīnu uz Karantīnas ielas, nogriezās, tad Pīters sacīja: — Tas Mārtiņš. Kas par lišķīgu pielīdēju. Brālis Mārtiņš, tik tiešām. Vai tu viņu dzirdēji? Vismaz Roberts bez kavēšanās saka to, ko domā.

— Nesaka vis, — atbildēja Deivids.

— Tu taču zini, ko es ar to domāju. «Lūdzu, par to gan vairāk nedomā,» — viņš muļķīgi pasmīnēja, atdarinot Mārtiņu. — Saproti taču, kas aiz tā slēpjas. Neiedomājieties, ka mēs jūs vēl kādreiz ielūgsim.

Deivids nopūtās, bet neuzskatīja par vajadzību izvērst tālāk viņu padzīšanu no Ēdenes. Viņi tagad bija uz apgabala 14. ceļa, un viņš noskatījās ceļa malā uz divriteņa atlūzām; šķiet, ka tam nu gan būtu jābūt patiesi drausmīgam negadījumam. Labi gan, ka es nebraucu ar to riteni, nodomāja Deivids, mēģinādams atrast kādu, kam ietu vēl sliktāk nekā viņam.

— Bet nu šis stāsts ir palaists pasaulē, sūdzējās Pīters.

— Ne gluži, — atbildēja Deivids. — Tas mani neuztrauc. Ta jau tagad ir tikai anekdote. Ļaudis, kas tur nebija, tam neticēs, viņi domās, ka tā ir tikai vēl viena no pilsētas leģendām.

Pīters iegrima pārdomās. — Es gribētu Frediju atkal redzēt, viņš noņurdēja.

Deivids nopūtās. — Nu, īsumā — tā ir problēma, vai tad ne? — viņš jautāja.

Svētdienas pēcpusdiena. Nekāda vilkšana garumā. Bija laiks doties projām. — Fredij, — Pega sacīja, drūmi raudzīdamās Frankenšteina briesmonī. — Man būtu paticis, ja tu izvēlētos citu galvu.

— Šis brīdis nelikās piemērots nevienaPcitai, Peg.

Viņai no šejienes jau vakar vajadzēja aiziet pēc tam, kad bija veikusi pārbaudes izbraucienu ar Frediju zaļajā Hometā, un viņš sev bija atzinies, ka ir patīkami pārsteigts par tās ērtumu un par to, cik viegli to ir vadīt. Bet ne viens, ne otrs nespēja pieļaut tādas beigas, tik vienkārši un tā. Viņi stāvēja uz asfaltētās brauktuves pie jaunās mašīnas, vakar Fredijs tad vēl bija Dika Treisija veidolā, vilcinājās un svārstījās, līdz Fredijs beidzot teica: — Man ir kas mazs padomā. Nāc līdzi uz baseinu, Peg.

— Kāpēc? Esmu redzējusi, kā tu peldi, tā ir vienīgā reize, kad varu tevi vai kaut ko līdzīgu tev redzēt.

— Nāc vienkārši līdzi, okei?

Viņa Playtex roka satvēra viņas roku, un viņa ļāvās vest sevi aiz mājas, augšā pa nogāzi līdz baseinam, kur viņš rūpīgi aizvēra sētas vārtiņus un teica: — Nāc līdzi baseinā, Pega.

— Baseinā? la nu būtu īsta pakļaušanās saules iedarbībai, turklāt, bez aizsardzības. Ūdens nu gan nebija nekāda aizsardzība. — Man nav peldkostīma, — viņa atteica.

Viņš smējās, raujot nost savas drēbes: — Tev nav vajadzīgs peldkostīms.

Bija tik dīvaini skatīties, kā viņš nozūd, noraudzīties, kā pilnīga cilvēciska būtne pārvēršas par neko citu kā tikai drēbju kaudzi uz apmales. Tad atskanēja milzīgs šļāciens, kad viņš kā lode iešāvās ūdenī, un tur nu viņš atkal parādījās — spocīgais delfīns, kas kursēja pa baseinu.

— Nāc taču, Pega!

Tas savā ziņā bija kā pēdējais lūgums, galu galā, viņa sev sacīja, un tāpēc nolēma piebiedroties, novelkot drēbes, atstājot tās daudz glītāk uz krēsla, nekā viņš uz klāja, tad piesardzīgi iekāpa baseinā un sajuta, ka tas nebūt nav auksts, jo ūdeni vispirms bija sildījis baseina sildītājs, bet pēc tam arī saule. Viņa ielaidās mirdzošajā ūdenī, un milzu delfīns peldēja pie viņas pāri baseinam un apskāva savas siltās, slapjās rokas ap viņu, un noskūpstīja viņu uz lūpām.

— Mmmmmm, — viņa novilka.

— Jauki, vai ne?

— Mmmmmm.

Sekss peldbaseinā, plūstošā, siltā ūdenī, tvīksmainā un lēnā. Šī bija pirmā reize, kopš Fredija pārvēršanās, kad viņi bija kopā bez piķa melnās tumsas, un tas vispār bija satriecoši. Tas bija ļoti seksīgi, ļoti mīlīgi, kad milzīgais delfīna spoks ūdenī grozīja un glāstīja, kāds, ko īsti nevarēja redzēt, bet gan tik tikko, un visbeidzot, kad viss bija galā, tam nebija nozīmes. Pega, Fredijs un siltais, viļņojošais ūdens saplūda kopā vienā būtnē, mīlošā un laimīgā.

Nu, un pēc tā viņa vienkārši nevarēja uzvilkt drēbes un iet uz mājām. Pēcpusdienu viņi pavadīja kopā, uz kādu brīdi Fredijs uzģērba frotē peldmēteli — viens lielums visiem, kā bija norādījis Mārtiņš, — sandales, bet baltais dvielis bija pārmests pār galvu. Tas nemaz nebija tik slikti — redzēt tukšumus, kur vajadzētu būt cilvēkam. Varbūt, ja viņai būtu šādas nelielas devas, īpaši ar patīkamiem starpbrīžiem kā tas peldbaseinā, kā daļa no dzīvesveida, varbūt, ar laiku viņa varētu pierast pie jaunā Fredija. Mazās devās.

Tieši Pegai bija ienācis prātā pamēģināt vakariņas sveču gaismā mājās, bet tikai ar divām svecēm. Tas mazliet apgrūtināja ēdiena atrašanu, taču Fredijs tagad bija baltā polo krekliņā ar īsajām piedurknēm un garās biksēs, bez galvas vai cimdiem, un puskrēslā viņa tikko pamanīja dakšiņu, kas te parādījās, te nozuda sveču kvēlē, vai to, ka virs krekla mīkstās apkakles nebija pilnīgi nekā. Pie vakariņām viņi dzēra vīnu, un bija neiespējami, ka Pega pēc tam varētu aiziet, bet katrā gadījumā pieredze baseinā, romantiskās vakariņas un viņu nosargātā vientulība mājas paslēptuvē laukos, iezīmēja citas vakara beigas, un to viņi ari izmantoja.

Bet tagad bija svētdienas pēcpusdiena, un viņi vairs ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Pega nevarēja piespiest sevi noskūpstīt Frankenšteina briesmoņa vaigu, bet viņa paplikšķināja pa vaigu, bet ari tas nekam nederēja: auksts un pavisam ne tāds kā dzīvs. Fredij, viņa iesaucās, -es tagad aizvēršu acis un es gribu, lai tu mani uz atvadām noskūpsti.

— Velns un elle, — viņš teica, bet viņa aizvēra acis, izdzirdēja lateksa čaboņu, un tad viņš viņu skūpstīja ilgi, ilgi. Tad viņa atvēra acis, un drūmais briesmonis bija atgriezies.

— Es piezvanīšu vakarā, — viņa tam teica un ātri iekāpa busiņā, lai nesāktu viņa priekšā raudāt.

Turklāt, tā bija vēl viena viņa priekšrocība, viņa, mēģinādama būt stipra un savākta, pie sevis domāja. Ja viņš raudātu, kas to zinātu?

Briesmonis palika sānspogulī, mājot savu Playtex roku. Apbraucot līkumu, viņam izzūdot no redzesloka, viņa piepīpināja.

Braucot uz dienvidiem, viņa nikni, bet veltīgi domāja par sevi un Frediju, abu problēmām un izvēlēm, un nekas nelikās jēdzīgi, itin nekas. Viņa brauca daudz ātrāk nekā parasti, jo bija sarūgtināta, un bija tīrā laime, ka viņai nebija jāsamaksā soda nauda. Kādā brīdī Takonikas alejas dienvidu galā viņa aizdrāzās garām sarkanajam Ford Taurus , kas kaprīzi čammājās pa labo braukšanas joslu ar diviem večiem saskābušās sejās un jūrnieku cepurēm galvās, kas savas lūkas dēļ izgaismojās kā teātra dekorācijas, bet viņa pat nepameta uz tiem acis. Viņai pietika pašai savu problēmu.

Dzīvoklis bija karsts un piesmacis, putekļains un tukšs. Guļamistabas sienas skapī bija ventilācijas lūka, ko viņa izvilka ārā un ielika guļamistabas logā, pa ceļam krietni pasvīstot. Pēc dušas guļamistaba bija vēsāka, bet pārējais dzīvoklis vēl arvien karsts.

Viņa piezvanīja Fredijam no guļamistabas tālruņa, bet izrādījās -viņiem ir pavisam maz viens otram,ko teikt. Abi jutās ārkārtīgi neveikli, un abi bija priecīgi sarunu beigt ar: — Parunāsim rit. Tad Pega devās uz kulināriju, lai iepirktu vajadzīgo, atgriezās mājās, piezvanīja ķīniešu bistro, ienesa televizoru vēsajā guļamistabā un pavadīja vakaru.ēdot nenosakāmu pārtiku un skatoties nezināmus atkārtojumus.

Viņa devās gulēt agri, bet bija ļoti grūti aizmigt. No otras puses, viņai nebija nekādu problēmu pamosties, kad Bāmijs Beilers iespēra ar kāju pa gultas kāju un uzšņāca: — Celies, atver acis, drātējošā Erkšķrozīt.

Kā sulainis «Salivāna ceļojumos»* Mordons Lits noraudzījās uz visām norisēm ar drūmu nolemtības sajūtu. Viņš te atradās pret savu gribu, palīdzēdams un atbalstīdams nezin cik kriminālnoziegumu izdalīšanu, kas parasti nebija saistīti ar korporatīviem tieslietu iestāžu biedriem. Taču, izsverot visus plusus un mīnusus, viņa stāvoklis bija bezcerīgs, bet droši vien visādā ziņā bija arī labāk, ka viņš bija klāt, un līdzvainīgs ielaušanās un ieiešanās, cilvēku laupīšanā, spaidos un, iespējams, pat cilvēku sišanā. Jo, pat ja viņš te neatrastos fiziski, tik un tā būtu līdzsazvēmieks, vienalga tikpat vainīgs likuma priekšā — un ari savā priekšā pat bez cerībām, ka spēs kaut kā ietekmēt notikumus, atturot Bārnija Beilera, šī nozieguma partnera, ar ko viņš bija tik nesaraujami saistīts, briesmīgākās pārmērības, vai arī to, ka spētu savā labā vārda trauslo kuģīti izstūrēt cauri noziedzīgajām zemūdens klintīm līdz tikko redzamajam priekšpensijas krastam piestāšanu, kas, ar katru aizgājušo mirkli, likās vairāk un vairāk vēlama. 0, līdzīgi kā Henrijs Džeimss to varētu aprakstīt, viņš bija tajā iekšā līdz pat kaklam.

Pulksten sešos pirmdienas rītā viņi bija atslēguši Pegas Brisko dzīvokli — Mordons, Bāmijs un trīs cigarešu firmas bandīti. Klusi lienot, viņi bija novērojuši sievieti, kas gulēja kondicionētā guļamistabā, bet tai līdzās nepacēlās otras ķermeņa formas, tāpat nekur neredzēja vīriešu drēbes. Lai nu kā, aizvēruši guļamistabas durvis, viņi bija pārmeklējuši dzīvokli kā pagājušajā reizē, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka neredzamā cilvēka te nav. Un tikai tad visi pieci iebruka guļamistabā, un Bāmijs ar savu īpašo pievilcību pamodināja Brisko sievieti.

Viņa pēkšņi atvēra acis. Viņa piecēlās sēdus, taisna kā miets, vērsdamās piecos vīriešos savā guļamistabā. Zem palaga izskatījās, ka viņai mugurā ir tāds kā garš T-krekls. Taču tas Mordonu neuzbudināja, bet gan samulsināja. Pirms Bāmijs paspēja pateikt vai izdarīt vēl kaut ko rupju, viņš paspēra soli uz priekšu, sacīdams: — Brisko jaunkundz, tas ir saistīts ar Frediju.

Ak Kristus ! — viņa, acīmredzot, ģeniālā uzbudinājumā sauca. — Tie atkal esat jūs, zēni. Jūs mani izbiedējāt jau otro reizi. Pagaidiet, kamēr aizeju uz vannasistabu, — viņa teica, izslīdot no gultas. Jā, garš, balts T-krekls un ne pietiekami necaurspīdīgs. — Uzvāriet kafiju, labi? — viņa sacīja, izslāja no istabas vannasistabā un aizcirta aiz sevis durvis.

Tagad tas bija Bārnijs, kas izskatījās apmulsis. Viņa baismīgo reputāciju nobīdīja sāņus tā, it kā tās nebūtu. — Nu, un ko par to domājat? — viņš jautāja.

— Domāju, ka viņai taisnība, Mordons sacīja un vienam no bandītiem teica: — Kā būtu, ja jūs mums visiem uzvārītu kafiju? Jūs taču atceraties, kur atrodas virtuve, vai ne?

— Protams. Bandīts paskatījās visapkārt. — Visi dzers?

Visi dzers. Viņš gāja projām, bet tualetē nolaida ūdeni. Tad atgrieza dušu.

Bārnijs, Mordons un abi pārējie bandīti aizvilkās uz dzīvojamo istabu, kas bija karstāka un sasmakušāka, nekā guļamistaba. Viņi atstāja guļamistabas durvis vaļā. — Tas ir smieklīgi, — sacīja Bāmijs. — Mums vajadzēja iespaidot šo kuņu, nevis uzvārīt viņai kafiju.

— Fredija Nūna te nav, norādīja Mordons. Pega Brisko zinās, kur viņš ir.

— Nolādēti pareizi, zinās gan.

— Mēs gribam, lai viņa sadarbojas, — Mordons atgādināja. — Man šķiet, ka vajadzētu sākt rāmā un civilizētā līmenī.

— Tas labi, — Bāmijs piekrita. — Jūs būsiet Labais Policists. Es ielekšu nedaudz vēlāk.

Bija nedaudz pāri septiņiem, kad viņi visi sapulcējās dzīvojamajā istabā ar grauzdiņiem un kafiju. Vienīgais gaisa kondicionieris bija guļamistabā, bet tas bija uzgriezts uz pilnu jaudu, un durvis bija atvērtas, tāpēc mazliet atvēsināja arī dzīvojamo istabu. Mordonam likās, ka Fredija Nūna kriminālnoziegumu augļiem vajadzēja būt sulīgākiem, bet Mordons te nebija — neviens te nebija — lai pētītu laupīšanas ekonomiskās sekas. Viņi te bija, lai atrastu laupītāju.

Mordons prasīja: — Brisko jaunkundz, kur viņš ir?

— Nav ne jausmas, — viņa atteica. Nu viņa bija ģērbusies džinsos, polo kreklā un krosenēs un nebūt neizskatījās šī naidīgā bara, kas atradās viņas dzīvoklī, iebaidīta.

Mordons turpināja: — Brisko jaunkundz, vai jūs nepaskatītos uz Bāmiju?

Paklausīgi viņa paskatījās uz Bāmiju, lai arī bija skaidrs, ka viņa to nevēlējās darīt. Bāmijs atskatījās uz viņu un pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņas paļāvība mazliet noslīd kā cepure uz piedzēruša muzikanta galvas. Novēršot skatu no Bāmija smaida, viņa rosījās ap kafijas krūzīti, kas jau labu laiku bija tukša.

Mordons uzsvēra: — Esmu saņēmis Bāmija atļauju, Brisko jaunkundz, uzdot jums šos jautājumus pirmajam.

— Ahā, viņa noteica. Viņa pētīja tukšo krūzītes iekšpusi tā, it kā meklētu tējas lapas, kurās varētu pazīlēt.

— Ja jūs man neatbildēsiet, — Mordons piebilda, — Bāmijs pats jums uzdos jautājumus, un viņam jau nu gan jūs neteiksiet: «Nav ne jausmas.» Es centīšos, lai jums atvieglotu šo padarīšanu.

— Jauki, — viņa noteica. Nolika krūzīti, sakrustoja kājas, satvēra ceļgalu un skatījās uz Mordonu. Viņš labi saprata, ka viņa pūlējās saglabāt trulu sejas izteiksmi.

Viņš papurināja galvu. — Prasīšu jums vēlreiz, — viņš teica, — un lūdzu apsveriet savu atbildi ļoti uzmanī…

— Nav ne jausmas.

— 0, Brisko jaunkundz, ja jūs tikai…

— Mana kārta, — sacīja Bāmijs, pieceļoties. — Jūs, veči, pieturiet viņu, — norādīja bandītiem un no kabatas izņēma melnu spalu. Viņš kaut ko piespieda, un no spala izlēca garš naža asmens.

Bandīti stāvēja pilnā kaujas gatavībā, bet netuvojās Pegai Brisko, kas pieslējās taisni, vērojot nazi. Bāmijs nazi valstīja šurpu turpu rokās, to apbrīnojot, tad sacīja: — Man vajag tikai pasta adresi, un tas ari viss. Abonentu kastītes numuru vai pilnīgi jebko. Tikai kādu vietu, kur varētu nosūtīt pirkstu.

Viņas acis iepletās: Es nezinu, kur viņš ir!

Kas par nevajadzīgu zaudējumu tas tādā gadījumā būs, Bāmijs viņai sacīja. — Redzat, notiks tā, ka katru dienu es nogriezīšu vienu jūsu pirkstu un nosūtīšu to mūsu draugam Fredijam kopā ar zīmīti, uz kuras būs telefona numurs, pa kurn viņš, ja sajutīs vajadzību, mani varēs sazvanīt. Bet ja nu man nebūs adreses, kur pirkstu nosūtīt, tas būs īsts kauns un zaudējums, jo jums vienalga būs jāšķiras no pirksta. Turiet viņu stingri, veči. Labāk aizsieniet muti.

— Es nezinu, kur viņš ir!

Kad bandīti tuvojās Brisko, ari Mordons piecēlās, sacīdams: Bāmij, mums nevajadzētu…

Apsēdieties, Advokāta kungs, teica Bāmijs, paskatījās uz Mordonu, un ar skatienu pietika, lai atsistu Mordonu atpakaļ krēslā. — Tagad pieturiet viņu, — sacīja Bāmijs un atkal pagriezās pret Brisko.

— Pagapagapagapagapagammmmmpmmmmmpmmmmmpmmmp…

Ak, ko tur, Bārnijs garlaikoti noteica, nazi balansējot uz kreisās rokas. — Atsieniet muti, paskatīsimies, ko viņa mēģina pateikt.

— Es zinu, kur viņš ir!

Nu, jā, skaidrs, ka to zināt, arī es to zinu. Tagad turiet stingri.

Es pateikšu, kur viņš ir.

— Skaidrs, kur es nosūtīšu pirkstu. Citādi, kauns, vai ne?

— Nē, nē, nē, es pateikšu jums, kur viņš pašlaik atrodas, un jums nebūs jāsūta viņam neviens…

Pega, Pega, Pega, sacīja Bārnijs, es negribu, lai jūs nodotu savu labāko draugu, ja saprotat, ko es domāju? Lai viņš ierodas pie manis no sava briva prāta., pēc tam, kad pa pastu būs saņēmis pāris pirkstu. Tagad turiet stingri, es gribu nogriezt tikai vienu vienīgu.

— Tas jums nav jādaral

Bāmijs ieturēja pauzi. Viņš likās pa īstam apjucis. Viņš jautāja: — Kā to domājāt — man tas nav jādara?

Varu jums pateikt, kur tieši viņš ir, tieši, kā viņu atrast!

Bāmijs ieķiķinājās: — Un. lai visu te atstājam un lai traucamies uz

turieni, bet viņa tur nav. Un tad mēs atgriežamies, un uzminiet, kas noticis? Jūs mūs nesagaidījāt. Turiet stingri roku, veči.

— Es jūs turp aizvedīšu!

Bāmijs atkal ieturēja pauzi. Viņš pārdomāja. — Nezin’ gan, — viņš noteica. — Jums, jādomā, šodienai bija plāni, tas varētu ieilgt uz pāris stundām…

Ta nav problēma! Ir brīvdiena, man ir brīva diena!

Bāmijs papurināja galvu. Nosūtīt pirkstu pa pastu, zināt, viņš teica, — ir visai droša metode.

Es jūs turp aizvedīšu, — viņa apsolīja. — Tieši pie viņa.

Bāmijs nopūtās. Viņš paskatījās uz nazi tā, it kā uz senu draugu,

tad pagriezās, lai paskatītos uz Mordonu. — Nezinu, Advokāta kungs, — viņš teica. Ceļot ar viņu vairākas stundas, bet, iespējams, viņa kaut ko perina…

Nē! Nē!

… un tad dienas beigās viņa vēl arvien ir mūsu rokās. Bāmijs papurināja galvu, norūpējies par sarežģījumiem. — Kādas ir jūsu domas, Advokāta kungs?

Nevarēja pateikt, cik lielā mērā Bāmijs biedēja vai cik lielā mērā Bāmijs bija ārprātīgs. Mordons uzskatīja, ka drošāk ir pieslieties Bār-nija ārprātīgumam, un tāpēc savā visnosvērtākajā tiesiski — advokātiskā tonī teica: Tam, ka viņa būs ar mums, varētu būt dažas priekšrocības, Bāmij. Ja izmantojam viņas busiņu, un mēs pārējie sēžam aizmugurē…

Hmm, sacīja Bāmijs. Kā ar Trojas zirgu.

Tieši tā. Tad ļausim, lai viņa ar viņu runā, parādīsim, ka mēs viņu kontrolējam.

Ja vien mēs viņu spējam kontrolēt, — Bārnijs pagriezās pret sievieti, kas vērīgi sekoja sarunai. — Vai mēs jūs kontrolējam?

-Jā! Jā!

Mordons nolaizīja sausās lūpas. Viņš teica: Ja viss nenotiks, kā iecerēts, vienmēr varēsim atgriezties pie pirksta iespējas.

Tieši tā. Izlēmis, Bāmijs pasmaidīja, saspieda savās rokās nazi, un asmens pazuda spalā. Iebāzis spalu kabatā, pakratīja galvu un sacīja: — Jūs, Advokāta kungs, sākat mani viegli ietekmēt.

Kad Džeofs Vīdabikss ieraudzīja busiņu, viņš bija ceļā uz mājām no šī rīta avārijas Svoupa ielā, kurā bija aizdedzies kāds šķūnis. Viņa kompānija bija viena no četrām ugunsdzēsēju komandām, kas bija atsaukusies un, kā parasti, pamanījās izglābt tikai pamatus. Tas ir viens ņo tiem vecajiem šķūņiem, sausajiem kokiem, kam visi stūri un plaisas piebāzti pilni ar sausiem, veciem salmiem, zāģu skaidām un sūdiem — burtiski sūdiem; vielām, ko Vidējos Austrumos izmanto degvielai un, kad sākas ugunsgrēks, patiešām, nekas cits neatlika, kā tikai izcelties rozā dzirkstelēm. Nu, un gādāt, lai uguns nepārsviežas uz māju, laukiem vai ko citu. Bet kad liesmas apņem šķūni, varat būt pārliecināts, ka šķūnis ir pagalam.

Ugunsgrēka cēloni, kā vairumam ārpus pilsētas ugunsgrēkiem, uz ko Džeofs un viņa cilvēki atsaucās, varētu definēt vienā vārdā, kas vēl nekad nav parādījies zem paraksta «Cēlonis» nevienā no apdrošināšanas veidlapām: Lauksaimnieks.

Problēma irtā, ka lauksaimnieks nekad nesauks mehāniķi, neskatoties uz to, cik labi viņš varētu ar to tikt galā. Lauksaimnieks ir pats sev galdnieks, bet ne visai labs galdnieks. Viņš ir pats sev santehniķis, elektriķis, mūrnieks, jumiķis, automehāniķis, vecmāte, un viņš ir diezgan slikts visos amatos. Džeofs bija redzējis elektrības vadus dažās no vecajām mājām un šķūņiem, kas varētu radīt murgus; piemēram, tajā, kas šorīt nodega. Ja redzat vienalga kur kaut ko, kas būvēts pēc nosacījumiem, varat būt pārliecināts, ka lauksaimnieks to nebūvēja.

Lauksaimnieki jums pateiks, ka iemesls, kāpēc viņi visu dara paši un nevis izsauc kādu, kas, pie velna, zina, ko dara, ir tas, ka viņi ir nabadzīgi, kaut patiesībā tā nav tiesa. Ai, viņi ir nabadzīgi, nu labi, bet tas nav iemesls, kāpēc viss būtu jādara pašiem. Iegansts irtas, ka viņi ir lepni, un mēs taču zinām, kas seko lepnībai, vai ne?

Džeofs savās pārdomās bija nonācis līdz lepnības un tās seku apcerēšanai, kad ieraudzīja busiņu, noteikti to pašu pelēko busiņu, kas piederēja Mārgaretai Brisko Beiridžā, Bruklinā, Ņujorkā un kas pēdējo reizi redzēts aizdrāžamies lejā pa Mārketstrītu ārā no pilsētas ar Mārgaretu Brisko pie stūres un neredzamo cilvēku, kuru sauca par Frediju, kā pasažieri.

Un nu busiņš bija novietots pie Džeofa mājas. Džeofs savā pikapā, arvien vēl savā dūmu piesmakušajā ugunsdzēsēja tērpā, pabrauca garām savai mājai un vispirms pasniedzās pēc sava policijas radio, pārslēdzot uz frekvenci, kas viņam bija kopējs ar Klifa Auto apkalpes un labošanas firmu, kas atradās uz apgabala 14. ceļa, jo Klifs bija viens no viņa diviem pusslodzes palīgiem. — Klif, — viņš ierunāja mikrofonā. Saki, ka tu tur esi.

Džeofs nobrauca līdz Dadlejas galam, apmeta loku un novietoja mašīnu aiz savas policijas patruļmašīnas. Klif, mosties, viņš sacīja mikrofonā. Esi uz vietas.

— Nolādēts, es biju zem mašīnas. Kas ir?

— Klif, ņem savu nozīmi un ieroci un brauc uz manu māju. 1as priekšā redzēsi pelēku busiņu. Neļauj it nevienam iekāpt busiņā.

— Vai lai lietoju spēku ar letālu iznākumu?

Skaidrs, ka Klifs bija saskatījies pārāk daudz asa sižeta videofilmas.

— Tikai tad, ja tas ir noteikti nepieciešams, — atteica Džeofs.

— Skaidrs.

Džeofs izslēdza policijas radio, pirms paspēja izdzirdēt Klifa sacīto «pieņemts», un paņēma savu rāciju. — Sveiki, veči, — viņš tajā noteica.

— Nogrieziet to nolādēto radio un atbildiet taču kāds.

Portatīvais radio viņu savienoja ar paša būvfirmas brigādi. Pabeiguši verandas pārbūvi te, pilsētā, viņi tagad strādāja, lai Roulifas Vasaras teātrī iebūvētu divas tualetes. Vasaras teātra vadība bija šim mērķim saņēmusi anonīmu ziedojumu, un viņu patroniem vairs nevajadzēs lietot pārnēsājamās tualetes autostāvvietā; vismaz ne vairs tad, kad Džeofs un viņa veči būs pabeiguši iebūvēt ar invalīdu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem pieejamas, ūdeni ietaupošas, enerģiju saglabājošas, abiem dzimumiem domātas tualetes ar mazgājamām sienām.

— Vai tas esi tu, Smoukij?

— Ja tas ir stulbs joks, Džeofs atbildēja, tad tam jābūt Stīvam. Jā, Stīv, tas esmu es. Gribu, lai jūSjveči,metat mieru…

— Misija būs nikna.

— Ta ir Misijas problēma. Gribu, lai metat mieru un nākat uz manu māju. Visi kā viens. Tur kāds ir, es nezinu — kas, un nezinu, cik viņu

ir. Paņemiet savu rāciju un palieciet kvartāla galā. Nolieciet mašīnu pie Veilena. Nenāciet iekšā vai nerādieties, kamēr es jūs nepasaukšu.

Stīvs bez jebkādiem jokiem jautāja: — Džeof? Tev tur patiešām ir nopietna problēma?

— Vēl nezinu. Iešu iekšā un izpētīšu.

— Būsim klāt.

— Klifs priekšpusē uzmana busiņu. Uzmanies, lai viņš tevi nenošauj.

— Viņš varētu uz mani šaut.

Džeofs izkāpa no pikapa. Viņam bija gari ugunsdzēsēja zābaki, melns ūdeni necaurlaidošs mētelis un nu uzlika atpakaļ savu ugunsdzēsēja priekšnieka ķiveri, iebāza kabatā rāciju, tad šķērsoja Mārketstrītu, lai pietuvotos mājai no aizmugures kā pagājušajā reizē, kad bija saskrējies ar Frediju un Pegu.

Klusi iegājis mājā pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu ugunsdzēsēja zābakus, bet ķiveri atstāja galvā un uz pirkstgaliem lēnām devās cauri mājai. Ne skaņas. Nekas redzams nebija mainījies.

Viņa biroja durvis bija ciet un, kad ļoti klusi un uzmanīgi tās pārbaudīja — aizslēgtas. Paņēma saujā atslēgu, to klusi iebīdīja slēdzenē, lēnām pagrieza un klusi pagrūda durvis.

Nekā. Birojs tukšs. Krēsls nebija atgāzts, tātad neredzamais Fredijs tajā nebija.

Kas te galu galā notika? Kur viņi bija? Pagriezies projām no tagad atvērtajām durvīm, stāvot gaiteņa vidū savās garajās zeķēs un ugunsdzēsēja apģērbā, sakrustojis rokas uz krūtīm, Džeofs paskatījās uz vienu pusi un uz otru, augšā pa kāpnēm, taču neko nemanīja, nekas nebija dzirdams. — Pega? — viņš sauca. — Fredij?

Smaidīgs resnis iznāca no dzīvojamās istabas ar pistoli rokā. Pistole bija notēmēta uz Džeofa krūtīm. Smaidīgais resnulis sacīja: — Jūs arī meklējat Frediju? Kas par sagadīšanos, mēs arī. Meklēsim kopā.

Tas Pegai nebija ienācis prātā, nekādā ziņā.

Kad mājās, Beiridžas dzīvoklī, bija sapratusi, ka tas vecis Bārnijs bija vai nu pietiekami nejauks, vai pietiekami jucis, lai viņam pretotos,

un ka viņš varētu izdarīt briesmīgas lietas, lai noskaidrotu, ko gribēja zināt, ka faktiski viņš pat nopietni varētu nogriezt viņas pirkstu un to nosūtīt Fredijam, viņa bija centusies domāt ātri. Tas šajos apstākļos nebija nācies viegli.

Viņai būs jānodod kaut kas šiem cilvēkiem. Ne jau Fredijs, bet kaut kas. Kāda vieta, kur doties, un viņu noteikti vedīs līdzi. Viņa nekādā ziņā negatavojās nodot Frediju Bāmija un viņa draugu maigajām žēlsirdībām, bet ja viņa tos kaut kur aizvedīs un Fredija tur nebūs, ko tad? Vai viņi nepaliks traki? Vai šis vecis Bāmijs nekļūs vēl ļaunāks un trakāks? Ja jau viņa nebija spējusi viņam pretoties, kad viņš bija mierīgs un zināja, ka nespēja kā gan viņa varētu pretoties tad, kad viņš būtu sarūgtināts?

Un šajā brfdī viņa iedomājās mazo Dadlejas pilsētiņu un tās policijas vareno priekšnieku. Te nu jums bija varonis. Viņš jau par Frediju zināja, tāpēc gari izskaidrojumi nebūs vajadzīgi, un patiesībā viņi jau bija viņam paskaidrojuši, ka Fredijs ir kaut kāds zinātnieks, viņa nevarēja atcerēties, kāds tieši, un ka viņiem dzinās pakaļ sliktie, un te nu būs tie sliktie vīri.

Ta viņa to bija iztēlojusies, viņu ierašanos lielās, vecās mājas fasādes puses verandā Dadlejas galvenajā ielā, pieklauvējot pie durvīm, ko boss Sazinkas atvērs, un viņa, piemiedzot ar aci, sacīs: — Šie veči meklē Frediju. Un tālāk ļaus viņam pārņemt vadību.

Ta vietā sliktie veči jau pirmajā lugas ainā sagūstīja varoni, tik vienkārši.

Un tāpēc tagad, kopā ar sliktajiem večiem sēžot ielokā vecmodīgajā dzīvojamajā istabā, kurā sakautais, varenais vīrietis stāvēja istabas vidū blakus Pegai, Bārnijs viņu iztaujāja, un Pega klausījās atbildēs.

Viņa vārds bija Džeofs Vīdabikss. Viņš bija policijas priekšnieks, arī ugunsdzēsības priekšnieks un vēl daudz citādu lietu vadītājs pilsētā, iespējams, arī pat indiāņu virsaitis. Un viņš atbildēja, ka nezināja, kur atrodas Fredijs Nūns. Šī ir pirmā reize, kad dzirdu viņa uzvārdu, viņš teica. Paldies jums par to.

— Bet jūs viņu tomēr pazīstat, — sacīja Bāmijs. — Pazīstat Frediju.

— Esmu viņu redzējis, — Džeofs Vīdabikss atzina, tad kautrīgi ieķiķi-nājās un piebilda: — Citiem vārdiem, esmu viņu saticis.

Mordons Līts, šausmīgais advokāts, teica:—Viņš tik tiešām pazīst Frediju.

— Un kāpēc tad viņš nezina, kur viņš ir? Ar savu mūžīgi nokaitināto smaidu Bāmijs sāka izrādīt bīstamas neapmierinātības pazīmes.

Līts teica: Bāmij, vispirms jānoskaidro cits jautājums.

Bārnijs ar savu izbrīnīto skatienu rādīja, ka viņam neliekas, ka tas būtu iespējams.'—Tiešām?

— Viņš ir ugunsdzēsības priekšnieks.

— Par to liecina viņa apģērbs.

— Bet viņš ir ari policijas priekšnieks, Bāmij. Vai viņš ir bruņots?

— Nē, atbildēja Džeofs Vīdabikss.

Bāmijs atplauka smaidā. — Ceru, ka neiebildīsiet, — viņš ieminējās, — bet mēs jūsu sacītajam neticam. Pārmeklējiet viņu, — viņš teica vienam no bandītiem, kas paklausīgi piecēlās kājās.

Izpletis rokas, Vīdabikss mierīgi teica: — Es nemeloju.

Bandīts viņu aptaustīja un sacīja: — Pistoles nav, bet te ir rācija.

— Bez jokiem, — Bāmijs teica. — Gribētu zināt, kas ir otrā galā, kā jūs domājat? Fredijs? Iedodiet to policijas priekšniekam. Vīdabiksam viņš norādīja: — Sasveicinieties tajā.

— Man nav sakaru ar Frediju Nūnu.

— Sasveicinieties tajā, Bos!

— Es nesaprotu, ko jūs cerat…

— Sakiet sveiki!

Acīmredzot negribīgi Vīdabikss piecēla raidītāju pie lūpām: — Sveiki.

Telpa uzreiz piepildījās ar čerkstošu raidītāja balsi, kas sacīja: — Džeof, vai tur iekšā viss kārtībā? Mēs esam ārā, cilvēk, esam gatavi. Vai viss ir okei?

— Viss ir okei, — Bāmijs skubināja.

— Viss ir okei.

— Nāciet visi iekšā, Bārnijs teica priekšā.

Vīdabikss savilka skābu seju, bet atkārtoja vārdus.

— Jauki, — sacīja Bāmijs. — Atņemiet viņam rāciju. Sasveicinieties ar viesiem, kad viņi ienāk, un ieslēdziet viņus pagrabā.

Divi bandīti, izvelkot pistoles no žakešu iekškabatām, atstāja istabu, Vīdabikss sauca viņiem pakaļ: — Viņi nav bruņoti, tā ir mana būvbrigāde.

— Šodien nekādas būvēšanas nebūs, Bos, — noteica Bāmijs. — Kur Fredijs?

— Nezinu.

— Iesaku jums nemelot, — Bārnijs draudēja.

Neliels troksnis gaitenī; ne liels un ne ilgstošs.

Bārnijs pamāja. — Sāku jums noticēt, Bos. Pēdējais cilvēks, ar ko Fredijs Nūns pavadīs laiku, būs taisnprātīgais policijas priekšnieks kādā lauku pilsētelē. Viņš nojums droši vien kaut kad ir izbēdzis, un tāpēc jūs zināt par viņu. Vai tiesa?

— Jā, atbildēja Vīdabikss.

— Nu re, vai saprotat? — sacīja Bārnijs tik apmierināts, it kā pats būtu izgudrojis Vīdabiksu. Šis vīrs nemelo. Bet Pega varētu, viņš teica un paglūnēja uz viņu. Vai tā nav, Pega? Tāpat kā jums neienāca prātā minēt, ka šī māja pieder pilsēteles policijas priekšniekam. Jūs mūs atvedāt uz šo vietu, jo uzticējāties Kapteinim Amerikam, kas jūs glābtu, vai tā ir?

Pega neatbildēja, bet juta, ka nosarkst. Un kad pameta acis sāņus uz Vīdabiksu, arī viņa seja bija sarkana. Bet viņš uz viņu neskatījās.

Bārnijs pārspīlēti pamāja galvu un sacīja Vīdabiksam: — Zēl, ka mums bija jūs jāiejauc, draudziņ, vai šajā pilsētā ir pasts?

— Mārketstrītas otrā galā. Priekš kam jums tas?

— Man jānosūta maza paciņa. Pieremsies kājās, Bārnijs sacīja Pegai: -Nokārtosim to virtuvē tā, lai nenosmērētu jaukās antīkās mēbeles.

Vīdabikss jautāja: — Par ko ir runa? Viņš izskatījās ļoti satraukts, tāds, it kā domātu pastrādāt kaut ko muļķīgu un varonīgu, galu galā.

Un tā Pega padevās. Okei, viņa teica. Jūs panācāt savu.

— Nāciet, Pega. Uz virtuvi, — sauca Bārnijs.

— Pie velna, Bāmij, atcirta Pega. Es jau teicu, ka padodos. Es jums nodošu Frediju, lai elle ir nolādēta, bet jūsu muļķīgās, drātējošās spēlītes es vairs nespēlēšu.

Bārnijs uz viņu starojoši paskatījās. Pega, viņš teica, es jūs apbrīnoju. Jūs izcīnījāt labu cīņu. Kamēr darīsiet to, ko es gribu, varat lietot vai ikvienu lāstu no grāmatas. Vai Fredijs ir šajā apkaimē?

— Kādas desmit jūdzes tālāk.

— Kādā pilsētā?

— Ta nav pilsēta, bet māja laukos.

— Par to esmu allaž sapņojis, — sacīja Bārnijs. — Brauksim ar busiņu, lai viņu nomierinātu.

— E, — sauca Vīdabikss.

— Nē, sacīja Pega.

— Apklustiet, — Bāmijs teica Pegai, bet Vīdabiksam jautāja: — Ko ar to «e» gribējāt teikt?

Likās, ka Vīdabiksu šī situācija ir pamatīgi nogurdinājusi. — Man ārā ir cilvēks, — viņš teica, — kas uzmana busiņu.

— Nu, vai jūs neesat pilns pārsteigumu, — sacīja Bārnijs. — Ugunsdzēsējs?

-Nē.

— Vai viņš ir bruņots?

— Viņš ir tikai palīgs uz pusslodzi, un viņam ir degvielas uzpildes stacija uz…

— Tatad bruņots.

Izklausīdamies noraizējies par savu palīgu, Vīdabikss sacīja: — Atskaitot kvalifikācijas mācības, viņš nekad nav šāvis ar savu ieroci.

— Nu, šodien viņš nesāks, — apsolīja Bāmijs. — Vai viņam tur ārā ir radio?

-Nē.

— Kā jūs sazināties, ja gribat, lai viņš atnāk?

— Izeju uz verandas un saucu: «Hei, Klif!»

— Hā, hā, — Bāmijs bez jautribas nosmēja. — Jūs un mani divi draugi stāvat durvīs, kas paliek ārpus redzesloka, un saucat: «Hei, Klif, panāc uz bridi.» Un ja izrādīsies, ka viņu nesauc Klifs, un viņš dodas kādā citā virzienā, Vīdabiksa kungs, tad viņš vairs nekad neizšaus no sava ieroča, jo mēs viņu diskvalificēsim pilnīgi un galīgi.

— Viņa vārds ir Klifs.

— Labi. Bandītiem Bāmijs norādīja: — Atbruņojiet Klifu un novediet pie būvbrigādes.

Vīdabikss un abi bandīti atstāja telpu, bet Bāmijs pagriezās pret Pegu. Jūs te šodien sagādājat pulka nepatikšanu daudziem cilvēkiem, Peg, viņš teica, es nezinu, cik liels ir šīs mājas pagrabs, bet man šķiet, ka pēdējais vārds, ko teicāt, bija «nē». Kāpēc tā, Pega?

— Mēs turp nevaram braukt, — atbildēja Pega. — Fredijs zina, ka jūs, veči, viņu meklējat. Zina arī to, ka jūs arī mani likāt izsekot pa pēdām. Tāpēc tas mums ir kā signāls ja es parādos busiņā, vienkārši parādos, viņš nozudīs, jo zinās, ka tā nav bijusi mana doma ierasties. Šķiet, ka viņš jums neļaus sadzīt sevi rokās vai aprunāties, nepieļaus, ka ari es viņu varētu atrast. Ja Fredijs nodomā pazust, tad, zināt, viņš to patiešām spēj.

Nu, tad ņemsim citu mašīnu, sacīja Bāmijs. Priekšnieks mums kādu aizlienēs.

— Piestāj sveša mašīna? Viņš pazudīs kā lode.

Mordons Līts pārtrauca garu un nepatīkamu klusumu, sacīdams: — Jūs teicāt, ka mums viņu nodosiet, Brisko jaunkundz.

— Es piezvanīšu viņam, — Pega sacīja. — Pateikšu, ka esmu jūsu rokās, ka esmu jūsu ķīlniece un ka man klāsies slikti, ja viņš neatbrauks un to nepārrunās.

Bāmijs teica: Un domājat, ka viņš jūsu dēļ dosies šurp?

Ja es kļūdos, viņa teica, esmu nepatikšanās līdz ausīm.

— Tur nu jums taisnība.

Tad atkal ienāca Vīdabikss, izjuzdams riebīgumu, bet aiz muguras vilkās abi bandīti. Visi viņu ignorēja. Līts turpināja: Bārnij, domāju, ka ir vērts to pamēģināt. Ja Pega Brisko ir āķis, uz kā uzķertos Fredijs Nūns, tad izmantosim to. Ja viņa nav, noskaidrosim to tagad un pēc tam dosimies nolaupīt viņa māti.

Pārsteigumā iesmējies, Bāmijs teica: — Advokāta kungs, es sāku notrulināties.

— Kas iesākts, tas jāpabeidz, Līts teica. Ja jau viņa mūs atveda pie policijas priekšnieka… Kas notiks, kad būsim projām no šejienes, Bārtiij, un visi šie cilvēki sāks mūs atpazīt?

Vispirms viņiem būs mūs jāatrod, atbildēja Bāmijs. Pega ir vienīgā, kas zina, kas mēs esam, un viņa nevienam neteiks, vai ne, Pega?

Tikai līdz tam brīdim, kad tikšu no jums prom, — Pega atteica, ievērojusi, ka neko ar šiem cilvēkiem nevar panākt ar glaimiem. Tas, ko bija uzsākusi vai nu nostrādās, vai arī nē, un tas bija viss.

Toties Bāmijam viņas atbilde patika. Smejoties sacīja: — Ta tas ir, Pega, tikai līdz tam brīdim, kad tiksiet no mums prom, bet tas nu gan nenotiks. Lītam viņš teica: Lai nu kā, Advokāta kungs, man ir pavisam noteikts alibi. Vai tad jums nav?

— Vēl ne, — atbildēja Lits. Viņš neizskatījās ne laimīgs, ne vesels.

— Jums viss būs labi, — apgalvoja Bārnijs un pagriezās pret Pegu.

— Ar ko Fredijs šajās dienās brauc?

— Ar oranžu Subaru mikroautobusu. Es to viņam nopirku, kas jau ir lietots.

Bārnijs pagriezās pret Vīdabiksu. — Bos, man vajadzētu telefonu šai dāmai un paralēlo līniju man. Viņš pasmaidīja Pegai pa visu seju.

Ne jau tāpēc, ka jums neuzticētos, viņš piebilda.

Fredijs nomākti vazājās pa māju, to viņš tik tiešām darīja. Viņš nevēlējās peldēt baseinā, negribēja skatīties filmu video, nebija ieinteresēts sēdēt saulē vai ēnā, iekšā vai ārā. Patiesībā negribēja darīt neko.

Šorīt viņš bija apģērbies, uzvilkdams vasaras īsās bikses, T-kreklu un sandales tāpēc, ka mēs pavadām lielāko daļu no sava laika apģērbā, un tāpēc tā jutās daudz ērtāk. Bet bez garajām piedurknēm, cimdiem vai lateksa galvas, jo — kam gan? Ne jau pašam. Tajās retajās reizēs, kad ievēroja savu paša attēlu, to garāmejošo tēlu no paškustīgā blāvi zilā T-krekla un sarkanbrūniem šortiem spogulī vai logā, vai mikro-krāsns durvīs, tas viņu tikai uzjautrināja. Viņam diezgan labi patika, kā viņš izskatījās drēbēs; tas viņu uzvedināja uz domām par kaut ko interesanti dīvainu savā personībā.

Kad iezvanījās telefons, viņš tikko grasījās, lai gan negribīgi, uzvilkt cimdus un pagatavot vienīgi sviestmaizi, lai uztņrētu spēku. Tad zvanīja telefons, bet viņš nosprieda, ka, iespējams, bija kļūdījušies, vai arī zvanīja kāds, kas kaut ko mēģināja pārdot, tad kāpēc būtu jāatbild? Pega nezvanītu pa dienas vidu, viņa gaidītu līdz vakaram. Patiesībā, kā viņš pats atminējās, viņa bija paredzējusi pavadīt šodienu, mēģinot atgūt savu veco darbu, lai atkal varētu skatīties tādu cilvēku mutēs, kam ir mutes, kurās skatīties.

(Ceru, ka man nekad nebūs jāiet pie zobārsta, viņš sev sacīja, kamēr zvanīja telefons. Vai pie ķirurga, ja tā padomā. Svarfga, dzīvību apdraudoša ķirurģija. «Māsiņ, mums bez kavēšanās jāizoperē šī liesa!», «Par kuru liesu ir runa, dakter?»)

Četri zvani, un ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Pegas balss paziņoja, ka esam izgājuši, atstājiet ziņu. Paskatīsimies, kas jums no tā. Nē, nē, pēdējā frāze bija netieši izteikta. Fredijs izņēma no ledusskapja šķēlēs sagrieztas desas un šķiņķi, majonēzi un sinepes, ievērojot, cik ātri rokas cimdos sasvīda, pat tad, kad sniedzās ledusskapī, Pegas balss automātiskajā atbildētājā apklusa, un tad Pegas bass atskanēja atkal, sacīdama: Fredij, vai tevis tur nav? Ak debess, ja viņš ir pie peldbaseina, tad es nezinu, ko darīt. Jēzus. Vai varu atstāt numuru, uz kuru viņš var piezvanīt?

Ap to laiku Fredijs bija aizvēris ledusskapja durvis, novilka cimdus un pacēla klausuli, tai peldot gaisā. Pega?

— Es domāju, ka viņš nezina, kas tas ir par numuru, ja es šo numuru pateikšu.

— Pega?

— Ko? Fredij, vai tas esi tu? Vai tu tur esi?

— Čau, Peg, — viņš teica, smaidīdams, laimīgs izdzirdēt viņas balsi, tikai neskaidri saklausot, ka viņa bija runājusi kādu laiciņu ar kādu citu. Es nedomāju, ka zvanīsi tik agri, viņš taisnojās, un tāpēc negrasījos atbildēt.

— Jā, nu, šī nav parasta saruna, — atteica Pega.

Tad viņš saklausīja sasprindzinājumu viņas balsī un pievērsa lielāku uzmanību viņas sarunai ar kādu citu, lai kur arī viņa bija jo pavisam noteikti ne mājās.Viņš paildzināja klusuma bridi vēl dažas sekundes, pa to laiku tālrunī sadzirdēja elpošanu, kas nebija Pegas — smagāku, griezīgāku.

— Fredij? Vai tu vēl tur esi?

— Ai, es esmu tepat. Kur tu esi?

— Bosa mājā.

Bosa? Kāda bosa? Fredija neredzamā uzacs savilkās; viņš to juta. Un bez emocijām noteica: — Ak tā?

— Atceries. Vecis ar daudzajām cepurēm.

Tad viņam pieleca; policijas priekšnieks Dadlejā, cilvēks, no kā viņi turpmāk gribēja izvairīties. Pēkšņi satraucies par viņas drošību, viņš teica: — Peg! Vai viņš tevi notvēra?

— Nē, ne jau viņš. Patiesībā arī viņš ir notverts. Atceries to policistu, kas piestrādā, kas man toreiz sekoja uz ziemeļiem?

A, Fredijs saprata, tad tādas tās lietas. Viņš jautāja: — Vai tas ir viņš, kas noklausās sarunu?

— Jā. Tad, novēršoties no klausules, viņa sauca: — Kāpēc ne? Vai tad man jāizliekas, ka visi esam muļķi? Fredijam nolemtības pilnā balsī teica: Jā, tas atkal ir viņš.

— Notvēra tevi dzīvoklī, vai tā ir tiesa?

— Tiesa.

— Pavēlēja, lai aizved viņu pie Fredija, bet tu viņu aizvedi pie bosa, vai ne?

— Jā, Fredij, tiesa.

— Tas ir visai jocīgi, Fredijs,smaidīdams līdz ausīm, sacīja.

— Te neviens tādus jokus nesaprot, Fredij.

— A-ā-ā, nūja. Domāju gan.

— Bāmijs, Fredij, tā viņu sauc, gribēja nogriezt manu pirkstu un tev nosūtīt kopā ar telefona numuru, kur tu varētu piezvanīt un to pārrunāt.

Bāmijs klausās, Fredijs sev atgādināja. Kontrolēdams šo situāciju. Diezgan nežēlīgi, Peg, viņš teica, pārdomājot, vai šis Bāmijs blefo, vai arī Bāmijs bija maniaks.

— Viņam līdzi ir citi veči… Novēršoties no klausules, viņa kliedza: — Es viņam pārstāstu situāciju, vai tad jūs to negribat?

Fredijs teica: — Pega? Peg, liec viņu mierā un izraisi autoavāriju.

— Šī ir autoavārija, Fredij.

— Okei. Ko viņi grib?

— Viņi grib runāt ar tevi.

— Un kāpēc tad tu ar mani runā?

Smagnēja vīrieša balss — tam jābūt maniakālajam policistam Bāmijam, kas piehalturē, sacīja: Mēs gribam, lai jūs, Fredij, saprastu, kas te notiek.

— Jūs piedraudat sievietei ar nazi, — sacīja Fredijs. — Es domāju, ka to es sapratu.

— Nē, nē, nē, Fredij, sacīja Bāmijs čerkstošā nekauņas balsī, -par to nav runa. Runa ir par jums.

— Nūja.

— Jūs esat vērtīgs zellis, Fredij, vienalga kas pārjums atbild. Un domājam, ka te, kur ir Pega, mums rokās ir šī atslēga.

— Viņi grib, lai tu iekāp Subaru, — iespraucās Pega, — un brauc uz…

— Es tagad runāšu, Pega, pārtrauca Bāmijs. Nolieciet klausuli.

Klikš. Subam: divkāršs klikšķis.

Fredijs jautāja: — Ko jūs gribat, Bārnij?

—Jūs, Fredij, lai jūs strādātu man un dažiem maniem draugiem. Viegls darbs, ļoti viegls, laiku pa laikam nedaudz uztraukuma. Laba alga.

— Man nepatīk būt strādniekam, tā man allaž bijusi problēma.

— Tas ir slikti, Fredij, ar laiku jūs to pārvarēsiet. Mēs sapratām, ka Pega jums zināmā mērā daudz ko nozīmē, un mums ir Pega. Mēs turēsim gūstā Pegu, un tāpēc jums jākļūst par strādnieku. Jūs pie tā pieradīsiet.

— Un kas notiek, ja es visus pasūtu pie velna un pārceļos kaut kur citur? Varbūt uz Kaliforniju.

— ledo’ adresi, kur nosūtīt pirkstus.

— Jūs tos vienmēr varat iebāzt savā pakaļā.

— Neesat muļķis, Fredij, — Bāmijs gandriz maigi sacīja. — Nerunājiet rupji ar mani. Un nepametiet arī Pegu likteņa varā, tā ir viena no jūsu jaukākajām īpašībām. Novērsies, viņš sauca: Vai tā nav, Pega? Klausulē sacīja: — Viņa man piekrīt. Viņa zināmā mērā ar jums rēķinās, Fredij. Tāpēc brauciet šurp, dariet to tūlīt un uzvelciet kaut ko, lai varam jūs redzēt, un mēs jums situāciju izskaidrosim sīkāk.

Citiem vārdiem, sasiesiet manas rokas un kājas. Tur vēl ir citi veči, Pega tā bija minējusi, Bāmijam nepatika, ka viņa man to pateica. Paļausies uz mani, tāpēc ka viņi gribēs, lai daru lietas, ko es patiešām nu nekādi negribētu darīt. Pega ir ķīlniece un es — grēkāzis, pasaule bez gala. Es pat nevaru kļūt atkal redzams kādu dienu, tāpēc varētu iet pensijā.

Nu, pie velna.

Skaļi Fredijs teica: Es gribu, lai Pega sēž fasādes puses verandā, lai varu redzēt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viena pati.

— Vai jūs zināt, kas notiks, ja viņa nolems bēgt.

— Jā, to visi zinām. Ja viņa tur sēdēs un ar viņu būs okei, es ienākšu iekšā.

— Viņa nāks jums līdzi.

— Okei, labi. Pēc tam, kad redzēšu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Būšu tur pēc divdesmit minūtēm.

— Pega sacīja, ka esat desmit minūšu attālumā.

Ai, pie velna, Peg, kāpēc tev tas bija jāsaka? Fredijs teica: Vai esat kādreiz pazinis sievieti, kurai būtu kaut kāda laika izjāta? Piedod, Pega. — Būšu tur pēc divdesmit minūtēm.

— Piecpadsmit. Ja jūs nebūsiet, viņa zaudēs pirkstu.

— Tad sāciet ar kreisās rokas mazo pirkstiņu, ko viņa nekad neizmanto. Būšu tur pēc divdesmit minūtēm, — Fredijs teica. — Un pirmais, ko tur nonākot darīšu — saskaitīšu Pegas pirkstus.

Nolika klausuli un skrēja.

Pega, Bāmijs un viens no bandītiem telefonsarunas laikā bija atradušies bosa birojā, jo tur bija divi paralēlie telefoni, viens no tiem bezvadu. Bāmijs, izmantojot to, bija visu sarunas laiku soļojis šurpu turpu kā resnais Napoleons un, kad tā bija galā, ar īkšķi nospieda telefonu, nosvieda to uz galda un sacīja Pegai: — Augšā.

Viņa bija sēdējusi pie galda, runājot pa otru telefonu, un tagad paklausīgi piecēlās kājās. Viņa bija darījusi Fredija labā, ko spēja, tagad tas bija atkarigs no viņa paša. Ja vien Bāmijs nebūtu tik zemisks, tik straujš un ne tik maniakāls. Bet viņš nebija, un tā nu tas bija.

Bāmijs sauca: Ievediet bosu, un tad sāka atvērt atvilknes un sienas skapjus, rīklē radīdams sīkas skaņas, it kā dūcot, ja vien viss nenotiktu vienā tonī. Ap laiku, kad ienāca Boss Vīdabikss kopā ar otru bandītu, Bāmijs bija atradis veselu rokudzelžu kasti. Tas klabēja kā kastaņetes, kad viņš ar tām norādīja uz rakstāmgalda krēslu, sacīdams: — Atpūtiniet kājas, Bos. Lietas tagad norimst un kļūst mierīgākas.

Priekšnieks teica: Kā zināt, tas jums slikti beigsies.

— Nē, to es nezinu vis, Bos, — Bāmijs atteica. — Taču ja jūs tūlīt pat nenovietosiet pakaļu uz krēsla…

— Valoda, — sacīja Boss un apsēdās rakstāmgalda krēslā.

Bāmijs blenza uz viņu. Valoda ? Bos, ceru, ka jūs nekad nesatiksiet sliktos večus. Izvilcis divus rokudzelžu komplektus, viņš tos iedeva bandītam, kas bija iecelts par bosa uzraugu. Vienu locītavu pie katra no krēsla rokturiem. Ja viņam kāds zvana, pielieciet klausuli pie viņa auss. Ja viņš saka kaut ko, kas jums nepatīk, nolieciet klausuli un iešaujiet viņam galvā. Un tad nāciet un man par to pastāstiet.

— Sapratu.

Pagriezies pret otru bandītu, kas bija piedalījies telefonsarunā, Bāmijs teica: — Paķeriet tos auklu ruļļus no tā tur sienas skapja un ņemiet līdzi.

-U-u.

— Nāciet līdzi, Pega.

Viņa sekoja Bāmijam, atstājot biroju, bet bandīts pilnu klēpi ar auklu ruļļiem sekoja viņai, kamēr Boss bija pieāķēts pie sava paša biroja krēsla. Viņš arvien vēl izskatījās baigs un varonīgs kā Rašmoras kalns.3

Gaitenī viņi satika trešo bandītu un advokātu Lītu. Bāmijs sacīja: — Kustamies.

Līts prasīja: — Kas notiek?

— Viņš ir ceļā. Paskatieties augstajā skapī, otrajā atvilktnē, tur atradīsiet kastu kastes ar piespraudēm un kniepadatām. Gribu ar tām noklāt zemi visapkārt mājai, durvju sliekšņus un logu palodzes. Jūs un Bosko ķerieties klāt. Domādams trešo bandītu.

Līts izskatījās pārsteigts un neapmierināts. Bārnij, viņš ieminējās, vai domājat, ka esmu viens no jūsu rokaspuišiem?

— Nē, domāju, ka esiet viens no NAABOR rokaspuišiem, tas pats kā vienmēr. Mums nav laika mīlināties gar jūsu ego, Advokāta kungs. Fredijs ir ceļā.

Līts savilka nejauku sejas izteiksmi, taču aizgāja, lai izpildītu Bāmija pavēli, viņam sekoja bandīts, kas tagad tika nokristīts par Bosko, kamēr Bāmijs izveda Pegu un palikušo bandītu uz verandas, kur viņus sagaidīja parastā lauku koka un klūdziņu mēbeļu kolekcija. No tiem izturīgākais bija kāds koka krēsls ar taisnām atzveltnēm, kas bija jau sen nokrāsots tumši zaļā, ko Bāmijs tagad pāri pa pelēki krāsoto verandas gridu aizvilka tuvāk pie durvīm. — Novietojiet to, — viņš sacīja Pegai un, kad viņa apsēdās, pagriezās pret bandītu, kas turēja klēpi ar auklām. — Dodiet man vienu rulli, — viņš sacīja, to paņemot, — un tad ejiet ārā un izvelciet klupšanas auklas visapkārt mājai, no koka uz koku.

— Skaidrs.

Bandīts atstāja verandu un devās pāri mauriņam līdz lielajai kļavai, kur uzsāka darbu. Bāmijs atšķetināja auklas rulli, notupās līdzās Pegai un piesēja viņas labo potīti pie viena no krēsla kājām, bet kreiso potīti pie otras. — Viegli atraisāms mezgls, — viņš sacīja, pieturoties pie verandas margām, lai palīdzētu piecelt savu masu atkal kājās. — Ja nolieksieties uz leju, lai aizskartu virvi, raidīšu brīdinājuma šāvienu plecā. Kad Fredijs ieradīsies, prasiet, lai viņš jūs atsien.

Līts un Bosko iznāca ārā, rokas un kabatas bija pilnas ar piespraudīšu un kniepadatu kastītēm. Viņi staigāja kā Džonijs Abolsēkla,4 apkaisīdami celiņus un mauriņu ar spožām, asām lietiņām, lai tad, kad Fredijs te ieradīsies, viņš pārvietotos ļoti lēni, novācot visas spraudītes un kniepadatas no viņa baso kāju ceļa, ja viņš būs ar basām kājām, vai arī ar kurpēm. Katrā gadījumā Bāmijs un viņa cilvēki redzēs viņu nākam.

Bāmijs iegāja atpakaļ mājā. Pega sēdēja uz krēsla un vēroja sagatavošanas darbu turpinājumu, Līts nogriezās ap māju pa kreisi, Bosko un bandīts auklu vilcējs pa labi. Laiku pa laikam kāda mašīna vai pikaps pabrauca garām pa Mārketstritu, un nozibsnīja daži ziņkārīgi skatieni, taču ne daudz. Pilsētā visu laiku noritēja kādi būvdarbi.

Zaļā Hometā garām pabrauca Bārts Simpsons.

Bāmijs savai komandai klupšanas auklām lika pievienot kafijas krūzītes, galda piederumus un citus troksni izraisošus priekšmetus un gādāt, lai visas durvis un logi, izņemot plaši atvērtās ieejas ārdurvis, būtu aizslēgtas un aizkrautas, un nodrošinātas ar spraudītēm. Tad norāva segas un gultas pārklājus no gultām augšstāvā un gaidīja tieši atvērtajās ārdurvīs. Doma bija tāda, ka tad, kad Fredijs nolieksies vai notupsies atsiet auklas no Pegas potītēm, viņi izleks, ietīs viņu gultas pārklājos un sasies viņu, un tad ar viņu mnās.

Var jau būt, ka nebūs tik slikti, domāja Pega, ja Fredijs strādās pie Bāmija un advokāta. Pastāvīgs darbs zema riska pakāpe. Lai gan droši vien, veselības apdrošināšanas nebūs.

Ir grūti domāt saulainas domas, ja atrodies sūdu vētrā.

Fredijs devās atpakaļ uz māju. Viņš, braucot garām, bija redzējis sagatavošanas darbus un nu apskatīja tos tuvāk. Klupšanas auklas, kas radītu šķindoņu. Asi priekšmeti uz zemes viņa kailajām kājām. Nebija neviena atvērta loga šajā jaukajā, saulainajā dienā, tātad, jādomā, ka viss bija aizslēgts, atskaitot tās aicinošās, atvērtās durvis blakus Pegai, kas sēdēja fasādes puses verandā. Vai ap viņas potītēm bija apvīta kaut kāda aukla vai virve? Ļoti jauki.

Fredijs apgāja visapkārt ap māju. la nebija pilnīgi koku ieskauta, bet ar gana daudz lielām, vecām kļavām, kas bija izvietotas šur un tur, lai radītu patīkamu vasaras ēnu. Toties pašlaik tās veidoja parocīgus stabus, pie kā novilkt klupšanas virves.

Labajā pusē lielās kļavas zari sniedzās tieši pāri jumtam. Tas zemākais resnais zars atradās tikai kādas septiņas pēdas no zemes, kas stiepās prom no mājas un klupšanas auklām. Ar otru mēģinājumu Fredijs satvēra šo zaru un pamanījās sevi uzvilkt uz augšu.

Lai kails cilvēks uzkāptu kokā, viņam jābūt vēl viltīgākam, nekā braucot ar riteni.

Fredijs to, protams, nezināja, bet ceļš, pa kuru viņš tagad pārvietojās, bija bijusi Džeofa Vīdabiksa iemīļotākā taka prom no mājas un atpakaļ uz māju tad, kad viņš desmit divpadsmit gadu vecumā dažreiz lavījās pa šo ceļu, tāpēc ka viņa vecāki negribēja, ka viņš tik vēlu paliek ārā; dažreiz lēkāja pa zariem tāpēc, ka tas viņu iepriecināja.

Resnais zars, pa kuru Fredijs lēni un ar grūtībām virzījās uz priekšu, kad bija pakāpies diezgan augstu, no viņa svara locījās un šūpojās; taču par laimi neviens neskatījās uz augšu. Tas viņam ļāva sasniegt verandas jumtu, ko viņa basās kājas skāra tik maigi, ka pat Pega lejā viņu nesadzirdēja, bet tikai turpināja vērot ielu, alkdama sagaidīt, kad kaut kas notiks.

Augšstāva logi bija atvērti (labi), taču aizklāti (slikti). Fredijs nebija līdzi paņēmis nevienu darbarfku. Aizsegi bija vecmodīgi, tādi kā koka rāmji, ar maziem, šķeltiem metāla stieņiem augšējos stūros. Tie karājās metāla mēlītēs, kas bija piestiprinātas pie loga rāmja. Ziemā, bez šaubām, boss uzkāpa augšā un noņēma aizsegus, lai ieliktu vecmodīgus ziemas logus, izmantojot tos pašus dzelzs izstrādājumus.

Vispirms, protams, bija jāatāķē aizslietņi. Jā, katrs aizslietnis bija ieāķēts no iekšpuses. Aizsega koka rāmis bija vienā līmenī ar loga koka rāmi; nebija nekur, kur pieķerties. Bet kailas rokas nespēja izsisties cauri šādiem labi būvētiem aizsegiem, ne jau bez roku savainošanas un jau tā satraukto cilvēku uztraukšanās tieši lejā.

Tas ir ļoti kaitinoši, domāja Fredijs. Pa vienu no atvērtajiem logiem viņš varēja dzirdēt Bāmiju un cituSjkopā sarunājamies apakšstāvā. Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.

Viņš aizgāja līdz verandas jumta labajam stūrim, un, no turienes pastiepies uz pirkstgaliem, viņš tikko varēja saskatīt stāvo galvenā jumta nogāzi. Šajā pusē nebija lūkas; nē, un tās nebūtu arī otrā pusē, vai arī tā būtu aizslēgta. Pretējā pusē bija skurstenis, pa kuru viņš nebija ar mieru rāpot lejā.

Mēģinot apskatīt jumtu, viņš bija turējies pie novadcaurules, kas stiepās uz leju gar šo mājas stūri. Nu viņš novērtēja novadcauruli, pakratīja to, izmēģinādams, un tā bija diezgan stingra. Jauna vai ne tik veca. Boss bija arī būvniecības meistars, tāpēc varbūt dažreiz lika savai būvbrigādei pastrādāt pie paša mājas, kad darba bija mazāk.

Fredijs paskatījās pāri malai. Verandas margas izskatījās ļoti tālu, tieši lejā. Ja viņš kristu, protams, piezemētos tikai zālē — tur lejā bez kniepadatām; tās visas bija krietni nostāk bet viņš nenokristu klusi, un tad viņi zinātu, ka viņš ir te.

Taču, kāda izvēle viņam bija? Viņš bija virs mājas, un viņam bija jānonāk pašā mājā. Nebija klusāka veida, kā tikt cauri aizsegiem. Nebija arī jēgas kāpt pa koku atpakaļ uz leju. Vēl varēja mazliet pabūt par Tomu Soijeru.

Tas nozīmēja, ka vispirms bija jāizstiepj labā kāja uz leju, lai varētu atspiest pirkstgalus pret metāla ieliktni, kas turēja novadcauruli tieši zem verandas griestiem. Šis metāla ieliktnis bija necerēti ass un griezās viņa miesā, bet aizvien vēl nebija nekādas izvēles, tā viņš satvēra novadcauruli, pārcēla svaru uz ārkārtīgi sāpīgajiem kāju pirkstiem, nolaida roku jaunam saķērienam, salieca labo ceļgalu, mēģināja ar karājošos kreiso kāju aizsniegt verandas margas, nolaida kreiso roku jaunam satvērienam, salieca ceļgalu daudz vairāk, taustījās vēl vairāk, atsita pirkstgalu pret margām, ar pirkstu galiem aizskāra margas, salieca ceļgalu vairāk, kā viņš domāja, ka var, pārlika svaru uz kreiso kāju, atgrūdās no novadcaurules, arvien vēl turoties pie tās, nocēla savu ārkārtīgi sāpīgo, labo kāju no asā metāla ieliktņa, turpināja turēties pie novadcaurules, pagriezās pret margām un redzēja Pegu profilā, sēžot krēslā — rokas saliktas uz krēsla atzveltnēm, kājas bija piesietas pie krēsla kājām.

Fredijs nokāpa uz verandas grīdas, atspiedās pret mājas sienu un sajuta savas labās kājas pirkstgalus. Viņš bija pārsteigts, izrādījās, ka viņš nebija sagriezies vai neasiņoja. Viņš masēja kāju pirkstus, līdz tie jutās nedaudz labāk, un tad sakustējās.

Viņam bija žēl, ka pa ceļam nespēja Pegai pačukstēt kādus uzmundrinājuma vārdus, bet viņš negribēja riskēt, ja viņa pārsteigti kaut ko atbildētu, kas satrauktu večus iekšpusē. Tā viņš klusi aizslīdēja viņai garām, tad izgāja pa atvērtajām durvīm, un tur bija policists, notupies tuvu sienai, satvēris abās rokās segu kā milzis — cilvēkbērnu ēdājs pasakā.

Kopā ar policistu bija kāds jauneklis, kas bija kopā ar viņu toreiz Beiridžā, puisis, par kuru vēlāk Pega bija teikusi, ka viņš ir advokāts, kaut gan pašlaik viņš neizskatījās un nemaz neuzvedās kā advokāts. Viņš dūrēs bija savilcis jauku, vecu, antīku dūnu segu, kas nokarājās viņam priekšā, kas lika viņam izskatīties kā ļaunajam brālim no lugas «Arsēns un vecas mežģīnes», ko uzved ceturtās šķiras ceļojošais teātris. Un klāt bija arī, turēdami segas kaujas gatavībai, vai nu lai dzēstu ugunskuru, vai sagūstītu neredzamu cilvēku, divi nejaucēni uzvalkos, baltos kreklos un kaklasaitēs. Izskatījās kā bulterjeri, kam kāds pavēlējis valkāt augstākā labuma kaklasiksnas.

Kad Fredijs ienāca, lai apskatītu šo diorāmu, advokāts jautāja: -Cik jau pagājis?

Policists paskatījās uz savu rokas pulksteni. — Piecpadsmit minūtes. Dosim viņam tās divdesmit minūtes, ko prasīja.

Paldies, Fredijs nodomāja.

Advokāts turpināja: — Un ja nu viņš neparādās?

— Tad plāns B.

— Bāmij, es negribu…

Izklausīdamies gandrīz tā, it kā nožēlotu, gan ne patiesi , policists iebilda: — Līta kungs, mums nav izvēles. Ja sakām, ka piesavināsim vienu viņas pirkstu, bet tad pirkstu nenogriežam, mēs pazaudējam visu uzticamību. Fredijam nebūtu iemesla vispār mums vairs uzticēties. Un es gribu, lai Fredijs tic, patiešām zina un tic, ka tad, kad saku, ka kaut kas notiks, tas tiešām notiks.

Ak tā. Fredijs pameta viņus kaļam plānus un stratēģijas un gāja izpētīt, un pirmais, ko atrada, bija boss, kas ar rokudzelžiem bija pieķēdēts pie sava paša krēsla savā birojā, trešais nejaucēns uzvalkā un kaklasaitē sēdēja blakus citā krēslā, viņu uzmanīdams. Boss izskatījās sarūgtināts, bet nejaucēns garlaikots.

Fredijs turpināja pētīt. Nevienu citu viņš neatrada apakšējā stāvā un necerēja, ka kāds būs augšstāvā, tāpēc tur pat neapskatījās. Ejot cauri virtuvei, viņš izdzirdēja balsis, visas strīdējās, un pēc laiciņa saprata, ka daži cilvēki bija pagrabā, bet pagraba durvis bija aizslēgtas.

Okei. Tie ir labie veči, acīmredzot bosa draugi. Acumirklī atstāsim viņus ārpus lugas.

Fredijs devās atpakaļ uz bosa biroju, bet nekas nebija noticis, neviens nebija pakustējies. Viņš aizgāja līdz sienai aiz nejaucēna, kur bija pakārtas visas cepures, un zem cepurēm viņš atrada dažādus bosa aprīkojumus. Tur bija ļoti jauks ugunsdzēsēju cirvis, bet tas likās pārmērīgs. Ā, te bija policista steks.

Fredijs paņēma steku, un boss palēcās kādu jūdzi. Vai ari būtu palēcies jūdzi, ja rokudzelži viņu neturētu pie krēsla.

Nejaucēns pret viņu savilka pieri. — Kas tad jums?

— Ods, atteica boss. Vai jūs nevarētu pamāt ar kādu žurnālu ap manu galvu vai ko tamlīdzīgu?

— Neuztraucieties, — nejaucēns sacīja. — Jums vairs ilgi neniezēs. Sēdiet tik un…

Boss saviebās.

Fredijs satvēra nejaucēnu, lai viņš nenokristu uz gridas, iekārtoja viņu krēslā, tad aizgāja aiz galda un iečukstēja bosa ausī: Atslēga. Čukstiet.

Bosam bija pavisam lielas acis. Uz āķiem, viņš čukstēja un ar degunu un zodu norādīja uz nelielu dēli ar āķiem pie pretējās sienas, uz kura lielākoties karājās atslēgas.

Fredijs šķērsoja istabu, pie atslēgām bija kārtīgi aprakstītas mazas, kartona birkas, piesietas ar baltu auklu. Viņš sāka birkas lasīt.

Viņš saka, ka laiks ir… hei!

Fredijs apmetās apkārt, lai ieraudzītu citu nejaucēnu, kas stāvēja durvīs un blenza uz savu draugu bezsamaņā. Elle un nolādēts.

Vecis apgriezās un skriešus pameta durvis, kliedzot: Viņš ir te! Viņš ir te!

— Vēlāk, — Fredijs noteica bosam. Nometis steku, viņš izskrēja no biroja, pirms vēl tur tiktu ielenkts, un izmuka brfdī, kad durvju eja piepildījās ar visu viņu baru.

Policistam ātri pieleca. — Bosko! — viņš uzsauca vienam no nejaucēniem. — Uzmani to fidiņu! Mēs pārējie paskatīsimies, vai viņš vēl ir tepat. Fredij?

Viņi, trīs vīri, izplestām rokām saķērušies, iegāja istabā. — Vai jūs esat te, Fredij?

Fredija tur nebija. Fredijs tuvojās čalim, kas bija atstāts uzmanīt fidiņu.

Senajās dienās, kad cilvēki zināja, ko dara, nejaucēni nevalkāja kaklasaites. Nejaucēni nēsāja džemperus ar augstām apkaklēm, kā var redzēt vecajās fotogrāfijās, un nejaucēni arī zināja, kāpēc valkā džemperus ar augstām apkaklēm. Tas bija tāpēc, ka džemperiem ar augstām apkaklēm nav nekā tāda, pie kā ienaidnieks spētu pieķerties.

Kaklasaite ir rokturis. Fredijs sagrāba šo klaunu aiz kaklasaites, pilnā ātrumā skriešus rāva viņu apkārt priekšnamam un ietrieca viņu ar pieri kāpņu balstā ar tādu spēku, ka ieplīsa koks.

Klauns nobučoja paklāju.

Tūlīt pat biroja durvīs parādījās policists, blenžot uz veci, kas gulēja uz grīdas, nikni nopētot gaiteni, sacīdams: Fredij, Fredij, kāpēc tik nedraudzīgi? Vai gribat, lai jums piemēro likumu? Vai labāk gribētu izskaidrot savu kriminālo dzīvi bosam, kas tur iekšā?

Rīrāk vēlu Fredijs saprata, ka policists ne tikai runā, bet arī kustas; viņš pēkšņi metās uz ārdurvīm, Fredijs drāzās viņam pakaļ.

Par vēlu. Kad Fredijs ieskrēja verandā, policists bija pārliecies pār Pegu, pie viņas kakla bija piespiests liels nazis, un Pega izskatījās ļoti norūpējusies. — Paklausieties, Fredij, — policists, skatīdamies uz durvīm, teica. — Ja kaut ko jutīšu, viens pieskāriens, viņa ir beigta.

— Un tad jūs arī, — atbildēja Fredijs.

Policists pagrieza acis uz vietu, ko Fredijs bija tikko atklājis. Varbūt, -viņš sacīja. — Kā otrais. Bet viņa aizies pirmā. Esat gatavs runāties?

Kāpēc kāds garāmgājējs neredzēja, ka uz verandas ir vīrietis, kas piespiedis nazi pie sievietes kakla? Kāpēc cilvēki nebija daudz vērīgāki?

Policists teica: — Pega, tagad atsieniet mezglus, tie ir pavisam vāji, tikai pavelciet cilpas. Dariet to lēnām, Pega, tad visi iesim atkal iekšā.

Fredijs jau bija iekšpusē, kur advokāts un pēdējais nejaucēns stāvēja gaiteņa vidū, mirkšķinādami acis bez sava gala. Fredijs apgāja viņiem apkārt un iegāja birojā. Šoreiz atrada īsto, nolādēto atslēgu un atslēdza bosa labo rokasdzelzi. Iespiežot atslēgu bosa rokā, viņš čukstēja: — Dariet kaut ko, okei?

Boss pamāja, un Fredijs pagriezās, bet durvīs stāvēja advokāts. — Viņš ir birojā, Bāmij!

— Pietiek, — sacīja Fredijs, šķērsojot istabu, tuvojoties cepuru rindai pie sienas. — Man, draudziņ, nu ir diezgan. Viņš paņēma ugunsdzēsēju cirvi un virzījās uz advokāta pusi.

Tas sāka kliegt, mētādams rokas pa gaisu, un izdrāzās no istabas. Fredijs, izstiepis cirvi sev priekšā, sekoja gaitenī, kur atradās policists un Pega, viņš stāvēja aiz viņas, vienu roku aplicis ap viņas vidukli, ar otru roku arvien vēl turēja nazi pie rīkles, tikmēr viņi abi atmuguriski virzījās uz dzīvojamo istabu.

— Līt! — kliedza policists, aizmirstot piebilst «kungs», kad advokāts paskrēja tieši viņam garām, ārā pa ārdurvīm un no verandas, lejā pa celiņu un nozuda, acīmredzot, viņa kurpēm bija diezgan biezas zoles, lai piespraudes un kniepadatas viņu netraucētu. Vai arī tās viņam pinās pa kājām, bet viņš bija pārāk pārņemts ar bēgšanu, lai traucētu kaut kas, kas viņu jau traucē — arī tas bija iespējams.

— Līt! — kliedza policists. — Atgriezieties!

Bet Līts jau bija tālumā, un Pega satriekta blenza uz cirvi, kas karājās gaisā, un tad iekliedzās: — Fredij! Uzmanies!

Smaga masa viņam uzbruka no mugurpuses. Cirvis aizlidoja pa gaisu, un Frediju vispirms ar seju kāds iegrūda paklājā, ļoti tuvu ne-jaucēnam bezsamaņā.

Nolādētā kārtā viņš bija aizmirsis par trešo, un puisis bija pielavījies, vadoties pēc cirvja. Viņš, protams, Frediju nevarēja redzēt, bet tagad katrā ziņā sajuta viņu un turēja piespiestu pie grīdas.

Policists ar Pegu vēl arvien atmuguriski atkāpās dzīvojamajā istabā un sauca: — Ievediet viņu! Turieties pie viņa un ievediet viņu te! Dzīvu!

Fredijs locījās un grozījās, un atbrīvoja savu kreiso roku, pagrieza to uz augšu un atpakaļ, viņa elkonis aiz kaut kā — nezin kā aizķērās. Viņš atkārtoja atkal un iesita pa to pašu nezināmo, un tad vēlreiz. Ceturtā sitiena laikā svars virs viņa pacēlās, viņš pamanījās apgriezties un tagad atradās ar seju pret masīvo briesmoni, kas svārstījās virs viņa, mēģinādams turēties pie viņa ar abām rokām.

Fredijs iegāza vecim pa seju. Viņš atbildēja, atvēzējoties tur, kur vajadzētu būt Fredija galvai, un bija pilnīgi precīzs. Fredija galva sagriezās. Viņš akli iztaisnojās un viņa roka sataustīja veča kaklasaiti, to sažņaudza dūrē, apgrieza dūri otrādi, piespiezdams to zem veča zoda, tad satvēra dūri ar otru roku, lai radītu lielāku svaru, ko spieda veča ādamābolā, kamēr kaklasaite viņu tur piespieda, un tagad viņš šo kuņas bērnu žņaudza.

Tas, kas noliecās uz leju, ar pirkstiem grābstījās gar Fredija seju, sataustīja viņa kaklu, un nu šis kuņas bērns mēģināja nožņaugt Frediju. Ne viens, ne otrs nelaidās vaļā, un Fredijam nebija pārliecības, ka uzvarēs cīņā, bet tad šis kuņas bērns piepeši sauca: — Aā, — un ar seju uzkrita Fredijam virsū, un pāri ļenganajam plecam Fredijs redzēja bosu ar steku.

— Ahā, — sacīja Fredijs. — Tātad tomēr esat kaut kam derfgs. Novāciet šo veci no manis, ja?

Boss vilka, bet Fredijs izlīda no apakšas un paskatījās uz dzīvojamo istabu, kur tāpat kā pirmīt durvju ejā stāvēja policists un Pega.

— Piezvanīšu pavalsts puišiem, — sacīja Boss, kāpdamies atpakaļ sava biroja virzienā.

— Pagaidiet, — sacīja Fredijs, piestreipuļojot kājas. — Vēl ne.

Policists īgni iesmējās: — Jūs tāpat negribat tiesas procesu, Fredij, -

viņš teica, — ne vairāk kā es.

— Bos, — teica Fredijs, — kā būtu, ja jūs zēniem uzliktu rokudzelžus, pirms tie atjēdzas. Neaizmirstiet arī to, kas birojā.

— Laba doma.

Tuvojoties policistam un Pegai, kamēr boss iegāja savā birojā pēc rokudzelžiem, Fredijs klusi un ātri sacīja: — Ar jums ir cauri, policist, tas neiet cauri. Laidiet vaļā Pegu, un es jūs no šejienes dabūšu ārā. Pretējā gadījumā nav citas izejas, kamēr ieradīsies pavalsts policija, un ko tad? Tad ar mums visiem būs cauri. Negribu, lai es nonāktu tiesību sargātāju kontrolē, un jūs negribat, lai tiesību sargātāji arī jūs sāktu kontrolēt.

Boss iznāca gaitenī un notupās uz viena ceļgala, lai gulošajiem vājuļiem uzliktu rokudzelžus. Policists cieši raudzījās uz bosu, tikmēr viņš mēģināja izsvērt savas alternatīvas, un, protams, viena no alternatīvām vienkārši bija uzbrukt Pegai ar nazi, kas bija visu nelaimju cēlonis, atvedot viņu te — pie policijas priekšnieka; tad varbūt sajukuma brīdī pats varētu aizbēgt.

Fredijs negribēja, lai policists šo iespēju nopietni apsver, tāpēc viņš nedaudz ievirzīja domas citā gultnē, sacīdams: — Jums nav laika nedēļām ilgi izlemt, ko darīt. Atlaidiet Pegu, viņa izies ārā un iedarbinās busiņu, un tad mēs sekosim.

Boss bija beidzis ņemties ar rokudzelžiem. Pieceldamies kājās, viņš sacīja: — Izlaidīšu savus draugus no pagraba, tad piezvanīšu pavalsts puišiem.

— Vēl ne, boss, okei?

Boss apjucis skatījās uz Fredija balss pusi, prasīdams: — Kāpēc ne?

— Es izskaidrošu, — apsolīja Fredijs. — Vienkārši kādu brīdi sekojiet man, vai darīsiet tā? Policistam viņš teica: Zinu, ka man vienmēr sekosiet, tāpēc tad, kad tiksim no šejienes ārā, pārrunāsim šīs lietas un kaut ko sarunāsim. Ļaujiet viņai iet, iesim prom no šejienes.

Policists dusmīgi skatījās gaisā.—Es vēlētos redzēt jūsu seju,—viņš iebilda.

Es arī, draudziņ.

Policists izšķīrās. Nolaidis nazi un atkāpies soli atpakaļ, pagrūda Pegu uz priekšu un teica: — Ejiet un iedarbiniet busiņu.

Nolieciet nazi, — sacīja Fredijs, kamēr Pega izskrēja no mājas. — Jums tas vairs nav vajadzīgs.

Boss jautāja: — Kas te notiek?

Pēc brītiņa, Bos, — atteica Fredijs, tikmēr arvien vēl aizdomīgais policists aizvēra nazi un to nolika nost. Fredijs viņam jautāja: — Jūs taču zināt, ka es esmu zaglis, vai ne?

Tas man pie jums patīk, sacīja policists. Un līdz šim tā ir vienīgā lieta, kas man pie jums patīk.

Nūja, bet tad jau jums būtu jāzina vēl kaut kas par mani, teica Fredijs.

Un tas būtu?

Es esmu arī melis, bilda Fredijs un iegāza viņam pa seju.

1

Angļu vai. homet «sirsenis».

2

Slavena radio kriminālprogramma ASV.

Amerikāņu režisora un scenārista Prestona Stērdžesa (1898—1959) filma.

3

Kalns ASV rietumos, kur klintīs iegravēti četri ASV prezidentu portreti.

4

Džonijs Ābolsēkla (īstajā vārdā Džons Čepmens, 1774—1845) — amerikāņu celmlauzis un augļu dārzu ierikotājs.

Tā bija visdīvainākā lieta, ko Džeofs Vīdabikss vispār bija savā mūžā redzējis. Apmēram trīs minūtes resnais, sliktais cilvēks, saukts Bāmijs, acīmredzot, bija smagi sevi dauzījis pret dažādām Džeofa mājas daļām, mezdamies pret grīdu, vilkdams sevi atmuguriski pa gaiteni, ar visu spēku metoties pret sienām, triekdams sevi vairākkārt gar zemi un atkārtoti uzrausdams sevi atkal kājās, pa to laiku bez apstājas izdvesa dažādas skaņas kā «ai» un «vai», un «ak»! Tad, sitot takti ar pakausi pret biroja durvju stenderes, Bāmijs sabruka uz grīdas bez kādas skaņas un nekustējās, kā marionete, kad izrāde beigusies.

Džeofs vēl arvien blenza uz sadauzīto vīrieti bezsamaņā, kad Fredija balss atskanēja no atvērto parādes durvju puses, kliedzot: — Pega! Brauc mājās! Tad durvis pašas aizcirtās.

Un it kā nebūtu diezgan, kaut kas saķēra Džeofa elkoni un iestūma birojā, kamēr Fredija balss, nu jau viņam ļoti tuvu, sacīja: Bos, mums jārunā.

Es tikai zinu to, sacīja Džeofs, ka man jāizlaiž sava būvbrigāde no pagraba, pie velna. Viņiem jāiebūvē tualetes.

— Pēc brīža, Bos. Vai saprotat, kas te šodien notika?

— Kaut mani velns parautu, ja zinātu, — Džeofs atzina. — Bet pēc pāris nedēļu saspringtas pratināšanas, domāju, ka sākšu apjaust, par ko ir runa.

— Šis vīru bariņš ieradās pilsētelē, lai aplaupītu banku.

Džeofs vēlējās kaut varētu šim zellim Fredijam veltīt to nicinošo neticības skatienu, ko šī piezīme bija pelnījusi; taču nebija tuvu tik apmierinoši veltīt nicinošu neticības skatienu pretējai sienai. To nu gan viņi nedarīja, — viņš noteica.

— Tāpat kā te nav neredzama cilvēka, — teica neredzamais cilvēks.

— Tad jau es laikam, kā liekas, runāju pats ar sevi. Taču Džeofs bija pārāk tiešs, lai sarkasmu padarītu saprotamu.

— Nē, jūs nemaz nerunājat, jūs klausāties. Un es jums saku, ka šie čaļi te ieradās, lai aplaupītu banku, bet viņiem vispirms bija jāneitralizē vietējā tiesiskā vara, kas esat jūs. Tāpēc viņi te ieradās, sagūstīja jūs un jūsu būvbrigādi…

— Un manu palīgu, arī viņš ir tur lejā.

— Jūsu palīgs, jo labāk. Bet tad jūs pilnīgi pārvērtāties un kļuvāt stiprs, turklāt, gluži viens.

—Ta nu gan nevarētu teikt, — Džeofs domāja, — pat ja tam būtu iegansts, bet kas gan ir šis iegansts?

— Iespējams, ka es izglābu jūsu dzīvību, Bos, kā tas būtu iesākumam?

— Man tas ienāca prātā, atzinās Džeofs, kad biju pieķēdēts tur pie krēsla, bet viņi katrā ziņā neuzvedās kā cilvēki, kas plānoja atstāt kādus lieciniekus.

— Es tikko uzzināju, ka es būšu neredzams visu savu atlikušo dzīvi, -teica Fredijs. — Uzzināju no ārstiem, kas man to nodarīja. Tāpēc varētu pakavēties pie jums un izstāstīt neredzamā cilvēka stāstu, un visu mūžu palikt par izdzimumu būrī, ko visu laiku biksta ārsti. Vai arī varu nozust, patiešām pazust, un jūs par mani nekad vairs neko neuzzināsiet. Mēs ar Pegu kaut kur mierīgi pavadīsim dzīvi.

— Es jūtu jums līdzi, Džeofs atzina un piebilda: -Fredij, patiešām. Taču es nevaru pastāvēt uz to, ka es viens pats piekāvu, izsitu no ierindas un sagūstīju četrus, spēcīgus večus.

Fredijs vai gaiss ap viņu nopūtās. Viņš teica: — Jūs nemelojat, vai ne?

— Tieši tā, un tā ir problēma, es to vienkārši nespēju izdarīt.

— Bos, vai jūs kādreiz kā bērns esat melojis mātei?

Džeofs juta, ka seja piesarkst. Viņš stostījās: — Nu… šķiet, ka jā… jūs jau zināt… bērni…

— Vai savā būvfirmā esat kādreiz melojis klientam?

— Nu, ir lietas, ko cilvēki pilnībā nesaprot biznesā, to, ka jums ir grafiks un detaļu piegāde, un, nu…

— Vai esat kādreiz melojis sievietei?

Pavisam nesen, pirms divām dienām. Džeofs papurināja galvu. — Jūs gribat, lai es meloju? — viņš jautāja.

— Bez šaubām, ka gribu.

Džeofs apsvēra. Es tikai nevaru iedomāties, viņš ieminējās, -ka varu kādam no pavalsts puišiem skatīties acīs un apgalvot viņam, ka es to visu izdarīju viens pats.

— Tikai turpiniet tādā pašā garā un jums tas izdosies.

— Un kā ar to, ko stāstīs šie te čaļi?

— Jūs domājat to, kā viņi te ieradās, lai nolaupītu neredzamo cilvēku? Domājat, ka viņi to stāstīs?

— Viņiem būs kaut kas jāsaka, — norādīja Džeofs.

— Viņi pastāvēs uz to, ka tas bija pārpratums, nevainīgi upuri, bet tas viņus neglābs. Bos, varu saderēt, ka neviens no viņiem ne vārda nebildīs par neredzamo cilvēku. Ja kāds to darfs, tad nākamos divdesmit gadus nekas cits neatliks, kā tikai kontaktēties ar psihiatriem.

— Labi, — sacīja Džeofs, kas bija visu pārdomājis. — Pastāstīšu jums, ko es varbūt varētu darīt. Es paskaidrošu lietas — paskaidrošu dažas lietas puišiem tur pagrabā. Un tad varēšu sacīt, ka pamanījos atslēgt pagrabu un viņus atbrīvot, un tā trīs plus viens un plus es, mēs pieci, šos čaļus pieveicām.

— Vai viņi turēs mutes jūsu dēļ?

— Mēs diezgan daudz cits par citu rūpējamies.

— Labi. Balss attālinājās uz durvju pusi, Fredijs teica: Tagad es pazudīšu.

Džeofs iegāja gaitenī, kur resnītis sakustējās, pa pusei pieceļoties sēdus. — Bāmijs sāk atdzīvoties, — viņš noteica.

Bum. — Nē, tomēr ne. Visu labu, Bos. Un paldies.

Ārdurvis atvērās un aizvērās. Džeofs iegāja atpakaļ birojā, lai paņemtu rokudzelžus Bāmijam, pirms runāja ar zēniem pagrabā, bet tad izdzirdēja pēkšņu kliedzienu ārpusē. Tāpēc izskrēja gaitenī, ārdurvis atrāvās, un Fredijs sāpīgā balsī sacīja: — Vai varu aizņemties slotu, Bos? Aizmirsu par tām nolādētajām spraudītēm.

— Labāk ļaujiet man saslaucīt, — sacīja Džeofs. — Negribu, lai kaimiņi padomā, ka te uzvedu «Burvja mācekli».1

Džeofs tikko ienesa slotu atkal mājā, kur sīkstie veči bija nākuši pie samaņas un bezspēcīgi vārtījās pa grīdu, jo rokas bija saāķētas aiz muguras, kad, ieveldamies no virtuves, nāca Klifs un būv-brigāde. — Kur viņi ir? Džeof, kas notiek? Kas te noticis?

Džeofs iesaucās: — Jūs tikāt ārā! Cik lieliski!

Brigāde izskatījās nedaudz nokaunējusies. Viens no viņiem sacīja: — Mums bija tā kā jātiek cauri sienai blakus durvīm. Ta kā nedaudz izdemolējām, saproti.

Kāds cits sacīja: — Darījām to tik uzmanīgi, cik vien varējām.

Trešais piebilda: — Varam to atkal salāpīt, Džeof, tā nebūs problēma.

— Nu, — Džeofs sacīja, — tas šo lietu padara daudz vienkāršāku. Nāciet uz dzīvojamo istabu un apsēdieties, zēni, un ļaujiet izstāstīt nelielu stāstiņu, pirms piezvanu pavalsts puišiem.

Kad Mordons atmodās, viņš vēroja, kā ovālais saules gaismas plankums lēnām pacēlās pa tīkkoka kabīnes sienu, tad lēnām nogrima, lai aizskartu kājas pakalnus zem krēmkrāsas segas, tad atkal pacēlās; ari Mordons piecēlās, drebošs, bāls, streipuļojošs, kad iegāja vannasistabā.

Ta nebija jahtas maigā, lēnā šūpošanās, kas viņam tā bija atņēmusi līdzsvaru, nedz alkohols (lai arī pagājušajā naktī viņš bija ieņēmis tā pavairāk), bet gan bailes. Bailes no lidojošā cirvja, kad viņš vakar juku jukām bija bēdzis no Bosa Vīdabiksa mājas un prom pa ceļu no Dadlejas pilsētas, drīz bija aizstājušas pat spēcīgākas atmaskošanas, bojāejas un cietuma bailes. Viņa bailes bija bijušas tik spēcīgas, ka bēgšana notika tik šausmīgā apmulsumā, ka viņš tik tikko atcerējās pikapu, kas bija viņu uzņēmis, bufeti, no kuras bija zvanījis autoservisam Ņujorkā, stundas, kuras pavadīja3drebēdams3pie neizdzertas kafijas bufetes aizmugurējā kabīnē, stundas, ko bija pavadījisjdrebē-damSjlimuzīna aizmugurējā sēdeklī, kad tas viņu nogādāja atpakaļ Ņujorkā, un stundas, ko pavadīja, trīcēdams3savā birojā, gaidīdams, kad Merils Fulertons viņam piezvanīs.

Bet tad Merils Fulertons beidzot piezvanīja un piekrita, ka Mordo-nam būtu viņš jāapmeklē ne jau NAABOR birojos Pasaules tirdzniecības centrā, jo Merils vēl savu varu nebija tur nostiprinājis, bet gan Merila dzīvoklī, kas atradās Trampa torņa augšgalā.

Kad Mordons galējā izmisumā Merilam atstāstīja iepriekšējās dienas notikumus, viņš pilnībā bija pārliecināts, ka viņu izmetīs uz ielas, izbarojot suņiem viņa sirdi, bet tā vietā Merils lieliski nosliecās viņu aizstāvēt, sacīdams: — Beilers jūs noteikti nodos , tik daudz mēs zinām. Atstājiet to manā ziņā.

Stundu vēlāk Mordons, Merils un ducis citu ļaužu kravas kuģī Nikotiāna no Ņujorkas ostas kuģoja garām Brīvības statujas jaunkundzei, iebraucot nemierīgajā Atlantijas okeānā, un ikviens, kas atradās uz klāja, bija gatavs zvērēt, ka bija aktīvi izklaidējušies jau divdesmit četras stundas, un izcilais advokāts Mordons Līts viņu vidū bija izcēlies.

Vai tas iedarbosies? Vai tas vispār varētu notikt? Vai pat Merils Fulertons bija spējīgs glābt Mordonu, kas bija tik tālu nogrimis negoda dziļajā peklē? Pagājušās nakts miegs bija bijis mokošs un tāpat arī viņa šī rīta piedzīvojumi tualetē.

Kad viņš beidzot atkal iestreipuļoja spožajā kabīnē ar tās klejojošo saules prožektoru tā, it kā taisnīguma dievi viņu meklētu, lai ļautu vaļu viņu pašu atriebībai, pie kabīnes durvīm varēja sadzirdēt uzmanīgu klauvējienu. Ienāciet, viņš nosēca, bet tādu ķērcienu neviens nevarētu sadzirdēt, tāpēc devās, lai atvērtu durvis, un tur stāvēja baltā uzvalkā ģērbts kuģa apkalpes loceklis, ar pirkstu galiem aizskarot deniņus, kas patiesībā izskatījās gandriz kā sveiciens, kurš teica: — Fulertona kungs sūta savus sveicienus. Viņš jūs gaida vēdekļveidīgajā astesgalā, ser. Kad vien jūs būsiet gatavs.

-Vēd…

— Aizmugurē, ser. Pakaļgalā. Kuģa aizmugurē. Tur un uz augšu, — viņš norādīja.

— Pateicos.

Mordons nekad nebūs pa īstam gatavs, ne pilnīgi gatavs, bet desmit minūšu laikā bija daudzmaz savācies, lai ietu uzmeklēt vēdekļa astesgalu un savu labvēli, kas stāvēja pie brokastu letes — milzīga bufetes galda, kas lūza no pārpilnības. Nevienu citu neredzēja.

— Labrīt, sacīja Merils un norādīja uz daudzajiem ēdieniem. — Brokastis?

— Varbūt… vēlāk.

Vēdekļveidīgais astesgals atradās ārpusē, bet bija pārklāts ar zilibalti svītrotu brezenta jumtu. Jūra bija milzīga un visapkārt, bet nekur mierīga. Diena bija asi izgaismota ar spilgtām kontūrām.

— Jādomā, Merils teica ar smaidu, jūs gribēsiet uzzināt, kas notiek krastā.

-Jā.

— Apsēdieties, Mordon, sēdieties.

Viņi sēdēja blakus viens otram un blakus baltām maigām uz lieliem un ērtiem ādas un hroma krēsliem. Mordons labāk būtu pazaudējis samaņu, nekā gājis gulēt, taču viņš piespieda saglabāt modrumu, pietiekamu možumu, lai klausītos.

Merils teica: — Esmu daudzkārt šorīt runājis ar Ņujorku pa telefonu. Jums bija taisnība par detektīvu Beileru, viņš patiešām iejauca jūs, mani un nabaga veco Džeku Ceturto, ārstus un ikvienu, kurus varēja iedomāties. Taču mums palaimējās nosūtīt mūsu ļaudis uz Beilera māju Longailendā, pirms tur ieradās policija, un cik daudz pierādījumu viņš bija pret jums savācis, Mordon! Merils staroja, to iedomājoties.

— Viņam vajadzēja, — bilda Mordons, — pasargāt sevi no visiem.

— Man šķiet, ka otrādi, — Merils komentēja un piebilda. — Bet nav ko uztraukties. Visas tās audiolentes, visi pierādījumi, kas, man jāsaka,

būtu jūs atmaskojuši un, iespējams, iebāzuši jūs aiz restēm līdz mūža galam, ir tagad manās rokās, tāpēc jums vairs ne par ko nav jāuztraucas.

—Jūs tās iznīcināsiet, vai ne? Vai atdodiet tās man, lai es to varētu izdarīt.

— Ak, nav nekādas vajadzības to darīt, — sacīja Merils. — Tas pie manis ir drošībā. Un tāpat arī jūs, Mordon. Vakardienas aktivitātes pavalsts ziemeļos tiek uzskatītas kā vienkārši neizdevusies bankas aplaupīšana, bet Beilera apmelojumi pret cilvēkiem, kas par viņu ir daudz labāki, īstenībā diezgan pamatoti ignorēti, un mēs visi esam veiksmīgi visu pabeiguši. Un tagad parunāsim par neredzamo cilvēku.

Mordons nedaudz pacēla galvu. — Vai viņš atkal ir aizbēdzis?

— Liekas, ka šoreiz uz visiem laikiem, — Merila smaids uz brīdi izskatījās pavisam nežēlīgs. Izskatās, ka tie abi stulbie, idiotiskie zinātnieki paspēja ne tikai šo zelli atrast un papļāpāt ar viņu, bet, pirms to atkal pazaudēja, viņi atklāja, ka viņam nav ne mazākās cerfbas atgūt savu iepriekšējo izskatu. Viņam nav nekāda iemesla sazināties ar viņiem, nedz kāds no mums var sazināties ar viņu. Tāpēc viņš ir nozudis.

— Ļoti slikti, — teica Mordons.

— Piekrītu. Arī pēc tā viena eksperimenta, izskatās, ka viņu, tomēr, nespējam aizvietot.

— Acīmredzot nevaram.

— Tāpēc mums, Mordon, jums un man, jāizdara daudz lielāks spiediens uz ārstiem, nekā es sākumā biju paredzējis.

Mordons spilgtajā, spožajā gaismā piemiedza acis sava labvēļa virzienā. — Man?

— No šī brīža uzskatiet to par jūsu uzdevumu, — sacīja Merils. Projekta direktors, sauksim to tā. Cilvēka genoma projektam. Jās uzmanīsiet, lai šie ārsti neslaistās vai neizvairās, vai neiznieko savu laiku pie smieklīgā projekta, pie kā viņi strādāja. Jūs gādāsiet, lai viņi koncentrējas uz genomu projektu, lai viņi uztver to kā darbu -tiekas un iedraudzējas ar pētniekiem šajā laukā, un lai paši kļūst par projekta pilntiesīgu sastāvdaļu, labi, es zinu, ka tādas lietas nedrīkst steidzināt, nu, teikšu, astoņpadsmit mēnešu laikā.

— Astoņpadsmit mēnešos?

— Domājat, ka esmu pārāk dāsns? Nu, ja jau viņi var to izdarīt daudz ātrāk, lai viņiem veicas. Un jums arī. Merila vājprātīgās acis

mirdzēja visās gaismās, kas atspīdēja no jūras. — Kas par nākotni mūs sagaida, Mordon, kas par nākotni mūs abus.

Elizabete Luīze Nūna bija dzīvojusi šajā nelielajā Ozona parka mājiņā visu savu precētās sievas dzīvi, atrodoties tieši zem lielo reaktīvo lidmašīnu ceļa, kas ielidoja no Eiropas un devās diezin kurp. Jau sen viņa vairs nedzirdēja reaktīvo lidmašīnu pērkonu, kad tās izbīdīja savu neredzamo tekni pār viņas māju uz JFK vai uzņēma augstumu pa neredzamo skrejceļu no JKF uz pasauli. Jau sen viņa vairs neievēroja plato ķermeņu tumšās ēnas, kad tās šķērsoja viņas mauriņu, māju un pagalmu.

Vairums cilvēku viņu sauca par Betiju, taču vīrs par Luīzi. Norms, kas pirmajā romantikas uzliesmojumā bija vēlējies savai sievai īpašu vārdu, nebija varējis izdomāt neko citu. Savas pašas domās, ko neviens cits nezināja, viņa vienmēr bija Elizabete Luīze. Viņa un Norms, kas bija Ņujorkas pilsētas sanitārs, mazajā mājā bija uzaudzinājuši deviņus bērnus. Tie visi tagad bija pieauguši un dzīvoja kaut kur citur, bet lielākā daļa mēdza laiku pa laiku atgriezties, lai zem pāri lidojošajām reaktīvajām lidmašīnām uzsauktu savus sveicienus.

Ja kādam ir deviņi bērni, tad tam nav garlaicīgi. Elizabete Luīze neuzskatīja, ka viņai ir kāds slikts bērns, ne jau negodīgs vai nejauks, bet viņa gan atzina, ka šajā maisījumā viņai ir daži slaisti. Viņai bija arī kārtīgi bērni, kas bija izauguši par kārtīgiem pilsoņiem — viena par māsiņu, viens par autobusa šoferi, viena par trešās klases skolotāju, viens par Wal-Mart preču ierēdni.

Viņai patika, kad bērni iebrauca, un viņai pietrūka to, kas nebija atbraukuši. Kaut īpaši par tiem neraizējās un neiztaisīja no tā nekā sevišķa. Pēdējā laikā viņa visvairāk bija uztraukusies par Frediju, kas laikam no visa bara bija vislielākais dīkdienis. Viņš jau bija pabijis cietumā, un viņai bija aizdomas, ka kaut kad savā dzīvē bijis narkomāns. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka viņam nav neviena pastāvīga darba. Tad, pagājušajā mēnesī, bija pienākusi tā viltus oficiālā vēstule, paziņojot, ka

Ņujorkas pavalsts Fredijam bija parādā naudu kaut kāda bezjēdzīga iemesla dēļ, un viņa saprata — tas nozīmē, ka kāds meklē Frediju kādam ne gluži labam iemeslam tas ir, ne gluži labam no Fredija viedokļa, un tā viņa aizdedzināja par viņu dažas svecītes un cerēja, ka tad, kad no viņa jebkad pienāks kādi jaunumi, vismaz tā nebūs slikta ziņa.

Tad, kad otrdien, vienpadsmitajā jūlijā, ap trijiem pēcpusdienā zvanīja pie durvīm, Fredijs jau nu nepavisam nebija Elizabetes Luīzes prātā. Viņai bija vedekla, kas bija stāvoklī, un tieši par viņu bija iedomājusies, slājot cauri mājai, neievērojot vibrāciju, ko izraisīja vēl viena pāri lidojošā reaktīvā lidmašīna, un atvēra ārdurvis.

Uz sliekšņa stāvēja glīta meitene. Ceru, ka viņa nav Jehovas lieciniece, domāja Elizabete Luīze un teica: Lūdzu?

Sveiki, Nūna kundze, sacīja meitene. Es esmu Pega Brisko. Es kādu laiku dzīvoju ar jūsu dēlu Frediju.

Šo vārdu Elizabete Luīze bija dzirdējusi no Fredija un no viņa brāļa Džimija (vēl viena nebēdņa), un Pega Brisko uz sliekšņa izskatījās rāma un priecīga, bet, neskatoties uz to, Elizabetes Luīzes pirmā doma bija, ka Fredijs atkal nonācis nepatikšanās. — Kas tad atkal? — viņa jautāja. Vai viņam vajadzīga drošības nauda?

Nē, nē, nekā tamlīdzīga, meitene.smiedamās.,atteica, Fredijam klājas labi.

Tas mani nomierina. Nāciet iekšā, nāciet iekšā.

Un tā, viņa ienāca iekšā, uz mirkli atspiezdamās pret atvērtajām durvīm tā, it kā būtu pazaudējusi līdzsvaru, bet tad iztaisnojās un pagāja nost no ceļa, lai Elizabete Luīze varētu aizvērt durvis.

Ledus tēju?

Tas būtu jauki, — atbildēja Pega Brisko un neielūgta devās Elizabetei Luīzei līdzi uz virtuvi, sacīdama: — Cik jauka māja. Fredijs man par to ir stāstījis.

Tiešām? Ielejot abām ledus tēju, viņa jautāja: Kur pašlaik ir Fredijs? Vai izvairās no nepatikšanām?

Pega atkal smējās; viņa, acīmredzot, bija bezrūpīga meitene, tieši kā radīta Fredijam. Izvairās no citu skatieniem, tā vai citādi, viņa teica.

Laikam jau labākais, uz ko varam cerēt. Apsēdīsimies dzīvojamajā istabā.

Viņas sēdēja dzīvojamā istabā un malkoja ledus tēju, bet pāri mājai pletās ēnas, un Pega sacīja: — Fredijs pats gribēja jūs satikt, bet viņš pašlaik nonācis sarežģītos apstākļos…

— Nepatikšanās?

— Nē, nebūt nē. Tieši tāpēc viņš gribēja, lai es atbraucu un jums to izstāstu. Situāciju, kurā viņš atrodas, patiešām šausmīgi grūti ir izskaidrot.

— Vai viņš ir slims?

— Nē. Viņš nav slims un nav arī cietumā, viņu nemeklē neviena nozieguma dēļ, viņš vienkārši ir… sarežģītā situācijā. Un tāpēc viņam jādodas projām un viņam visā visumā ir jābūt vienam. Galvenokārt vienam.

— Vai jūs runājat par karantīnu? — Elizabete Luīze nobijās.

— Nē, goda vārds, — sacīja meitene. — Viņš nav slims. Ir zināma problēma, bet tā nav briesmīga. Man pagāja kāds laiks, lai pierastu, bet tagad būs labi. Viņš ieradās un man palīdzēja, kad es biju briesmās, kaut tas viņam nebija jādara, un tad es sapratu, ka mēs esam viens otram vajadzīgi un mums jāpaliek kopā. Tāpēc gribu, lai jūs zinātu, ka es palikšu pie viņa, un viņš ar mani var rēķināties.

Viņa to sacīja ar tādu paļāvību un sirsnību, ka likās, ka viņa to saka pašam Fredijam. Elizabete Luīze sajuta, ka nomierinās, kaut viss, ko Pega Brisko bija stāstījusi, pagaidām rādījās tik neskaidrs un nesaprotams, ka viņai it nemaz nevajadzētu but mierfgai. Viņa jautāja: — Kur Fredijs ir pašlaik?

— Gaida mani netālu no šejienes. Reaktīvā lidmašīna pārlidoja pāri, un, kad nozuda, Pega pamāja uz augšu un piebilda: — Mēs arī lidosim. Neesam vēl izlēmuši uz kurieni.

— Vai viņš bēg?

— Nē, Nūna kundze, — sacīja Pega un smējās par viņu. — Jūs vēl aizvien domājat, ka Fredijam ir nepatikšanas.

— Tas viņam vienmēr ir.

— Ne šoreiz. Un nekad ar vairs. Pega piecēlās. — Es labāk iešu. Viņš mani gaida, viņš tikai gribēja, ka pasaku, lai jūs neuztraucieties, pat ja jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Un nododiet to pašu ari viņa brāļiem un māsām, īpaši Džimijam.

Elizabete Luīze ari piecēlās. — Nu, tad nododiet no manis mīļus sveicienus, — viņa teica. — Ceru, ka viņam viss izdosies. Un ja viņam rodas izdevība, viņš varētu iegriezties un pats apsveicināties.

— Kad nonāksim tur, kurp dodamies, — sacīja Pega, — es viņu piespiedīšu uzrakstīt jums vēstuli. Vai vismaz pastkarti.

Viņas devās ārdurvju virzienā, un, kad Elizabete Luīze tās atvēra, viņa kaut ko sajuta, kādu gaisa kustību, kādu netveramu gaisotni, kādu dīvainu sakaribu, kas viņu atkal pamatīgi nobiedēja, un viņa jautāja Pegai Brisko, kas stāvēja atvērtajās durvīs: — Viņš taču nav miris, vai ne?

— Es esmu dzīvs, Mā.

Pega Brisko mazliet nervozi pasmaidīja un teica: — Viņam klājas labi. Uz redzi, un aizgrūda ciet durvis.

Vai es to dzirdēju? Kas tas bija?

Elizabete Luīze atvēra durvis un vēroja, kā Pega Brisko šķērso ietvi un dodas uz mazo, veco, zaļo mašīnu. Kad Pega atvēra priekšējās durvis, pasažieru durvis atvērās pašas no sevis. Viņa iekāpa un aizvēra priekšējās durvis, bet pasažieru durvis aizvērās pašas no sevis. Viņa pamāja un uzsmaidīja, un aizbrauca, bet vēl kāda cita platā korpusa reaktīvās lidmašīnas ēna pārslīdēja pāri Elizabetei Luīzei un mājai.

Šo viņa ievēroja.Viņa paskatījās uz augšu, kad garām aizslīdēja ēna. Viena no tām varētu būt Fredija un viņa jaukās draudzenes. No šī brīža turpmāk tā varētu būt ik katra, kas slīdēja pāri. Viena no šīm ēnām ir Fredijs.

1

Franču komponista Pola Dikā (1865—1935) muzikāla kompozīcija, kuras pamatā ir tāda paša nosaukuma J. V. Gētes dzejolis.