MAIKLS KRAITONS

SPIETS

Tēze - "pasaule mums apkārt nemitīgi attīstās" - izklau­sās banāla; mēs reti apzināmies, ko tas patiesībā nozīmē. Pie­mēram, gandrīz nekad mums neienāk prātā, kā, epidēmijai izplatoties, mainās epidēmiskas slimības raksturs. Tāpat mēs neiedomājamies, ka augu un dzīvnieku evolūcija varētu no­risināties dažu dienu vai nedēļu laikā, - tomēr tā notiek. Un mēs lielākoties nciztēlojamics zaļo pasauli mums apkārt kā pastāvīga, sarežģīta ķīmiskā kara lauku, kur augi, reaģējot liz uzbrukumu, izstrādā pesticīdus, bet dzīvnieki izstrādā pretes­tības spējas.

Ja mēs vēlētos apjēgt dabas patieso būtību - ja mēs spētu aptvert, kāda ir evolūcijas īstā nozīme, mums jāiztēlojas pa­saule, kurā ikkatra aktīvā augu, kukaiņu un dzīvnieku suga nemitīgi mainās, reaģējot uz visiem citiem aktīvajiem au­giem, kukaiņiem un dzīvniekiem. Veselas organismu popu­lācijas piedzīvo uzplaukumu un aiziet bojā, pārvietojas un pārtop. Šīs nerimtīgās un mūžīgās pārmaiņas, tikpat nepie­lūdzamas un neapturamas kā viļņi, kā paisuma un bēguma mija, liecina, ka pasaulē jebkurai cilvēku rīcībai, nenoliedza­mi, ietekme nav zināma. Totālā sistēma, ko saucam par bio- sferu, ir tik komplicēta, ka mēs iepriekš nevaram zināt, kādas var būt jebkuras mūsu darbības sekas.1

Tādēļ pat mūsu visrūpīgāk apsvērtajiem pagātnes pūliņiem ir bijuši nevēlami rezultāti - vai nu tāpēc, ka mums pietrūka izpratnes, vai arī tāpēc, ka nemitīgi mainīgā pasaule uz mū­su rīcību reaģēja negaidītos veidos. No šī viedokļa apkārtējās vides aizsardzības vēsture ir tikpat neiepriecinoša kā vides piesārņošanas vēsture. Ja kāds gribēs iebilst, piemēram, ka in­dustriālā mežu izciršanas politika ir postošāka nekā ekoloģis­kā ugunsgrēku apsplāpēšanas politika, tad viņš ignorēs fak­tu, ka abas politikas tiek īstenotas ar absolūtu pārliecību un abas ir neatgriezeniski izmainījušas neskartos mežus. Kā vie­na, tā otra sniedz gana daudz piemēru stūrgalvīgajam egois­mam, kas vislabāk raksturo cilvēka mijiedarbību ar vidi.

Fakts, ka biosfera neprognozējami reaģē uz mūsu rīcību, nav iemesls bezdarbībai. Toties tas ir spēcīgs arguments, lai rīkotos piesardzīgi, lai pret visu, ko mēs uzskatām un ko mēs darām, izturētos apdomīgi. Diemžēl mūsu suga pagātnē ir demonstrējusi satriecošu piesardzības trūkumu. Grūti iztēlo­ties, ka nākotnē mēs būsim citādi.

Mums šķiet, ka zinām, ko darām. Mēs vienmēr esam tā domājuši. Izskatās, ka mēs nekad neatzīsim, ka esam kļūdī­jušies pagātnē un tātad varam kļūdīties nākotnē. Tieši pretē­ji, ikkatra paaudze noraksta priekšteču pūliņus kā aprobežo­tības un ncattapības rezultātu - un tad sāk pašapzinīgi vairot savas kļūdas.

Uz mūsu planētas ir tikai trīs sugas, par kurām var apgal­vot, ka tām piemīt spēja sevi apzināties, un viena no tām esam mēs2, taču precīzāk mūsu ģinti raksturotu vārds "pašapmāns".

* * *

Kaut kad divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu sevi mānošā neapdomība nonāks konfliktā ar pieaugošo tehnoloģisko va­ru. Viena no jomām, kur tas notiks, atrodas nanotchnoloģi- ju, biotehnoloģiju un datortehnoloģiju sadurē. Šīm trim zi­nātnēm ir kas kopīgs - spēja radīt un izlaist apkārtējā vidē patstāvīgas vienības, kas spēj sevi pavairot.

Mēs jau esam dažus gadus nodzīvojuši kopā ar pirmajām šīm sevi pavairojošajām patstāvīgajām vienībām - datorvī- rusiem. Un mums sāk uzkrāties zināma praktiska pieredze ar biotehnoloģijas problēmām. Nesenie ziņojumi par to, ka Meksikā dabiskajā kukurūzā parādās modificētās kukurūzas gēni - par spīti likumiem, kas to aizliedz, un pūlēm to no­vērst - ir tikai sākums ceļam, kas, domājams, izvērtīsies par ilgiem un grūtiem pūliņiem savaldīt mūsu tehnoloģijas. Ilgi pastāvējusī pārliecība par to, ka biotehnoloģija pašos pama­tos ir droša - šo uzskatu kopš 20. gadsimta 70. gadiem aiz­stāvēja lielākā daļa biologu - šobrīd vairs nešķiet tik negro­zāma. Tas, kā Austrālijas zinātnieki 2001. gadā nevilšus radīja postoši letālu vīrusu, daudziem ir licis pārskatīt vecos pieņē­mumus.3 Nākotnē mēs vairs neizturēsimies pret šo tehnolo­ģiju tik nevērīgi kā pagātnē.

Nanotehnoloģija ir jaunākā no šīm trim tehnoloģijām un kaut kādā ziņā arī pati radikālākā. Tā cenšas izstrādāt cilvē­ka radītu mehānismu, kā izmērs būtu ārkārtīgi mazs - ar kār­tu 100 nanometri jeb metra simt miljardā daļa. Šādas ierīces būtu 1000 reižu mazākas par cilvēka mata diametru. Zinību vīri pareģo, ka šīs niecīgās ierīcītes nodrošinās visu, no mini­atūriem datoru komponentiem un jaunām vēža ārstēšanas ie­spējām līdz jauniem kara ieročiem.

Nanotchnoloģijas jēdziens pirmoreiz parādījās Ričarda Feinmana 1959. gadā teiktajā runā, kuras nosaukums bija "Apakšā vietas netrūkst"4. Ir pagājuši četrdesmit gadi, un, par spīti plašsaziņas līdzekļu nemitīgajai brēkai, šī nozare ļoti lielā mērā joprojām atrodas bērna autiņos. Tomēr jau ir gūti prak­tiski panākumi, un finansējums ir pieaudzis dramatiski. Lie­lās korporācijas, tādas kā "IBM", "Fujitsu" un "Intel" gāz­ti n gāž naudu pētījumiem. ASV valdība divu pēdējo gadu laikā nanotehnoloģijām ir atvēlējusi 1 miljardu dolāru.

Tikām nanotehnoloģijas jau tiek izmantotas automobiļu saules filtru, pret traipiem noturīgu audumu un kompozīt­materiālu ražošanai. Drīz tos lietos, lai ražotu ārkārtīgi ma­za izmēra datorus un glabāšanas ierīces.

Tāpat ir sākuši parādīties ilgi gaidītie "brīnumprodukti". Kāda kompānija 2002. gadā ražoja paštīrošos logu stiklu; ci­ta no nanokristāliem izstrādājusi brūču pārsienamo materiā­lu ar antibiotiskām un pretiekaisuma īpašībām.

Patlaban nanotehnoloģija visupirms ir matcriāltehnoloģi­ja, taču tās potenciāls ir daudz plašāks. Gadu desmitiem ir spriedelēts par ierīcēm, kas pašas spētu vairoties. Kādā NASA izdevumā 1980. gadā tika iztirzātas vairākas metodes, ar kuru palīdzību varētu ražot šādas ierīces. Pirms desmit gadiem di­vi kompetenti zinātnieki uztvēra to nopietni:

Tuvāko piecdesmit līdz simt gadu laikā, domājams, radī­sies jauna organismu klase. Šie organismi būs mākslīgi tai no­zīmē, ka tos būs izveidojuši cilvēki. Taču tie vairosies un attīs­tīsies, pārtopot par kaut ko atšķirīgu no sava sākotnējā veidola; tie būs "dzīvi" atbilstīgi jebkurai saprātīgai šā vārda definīci­jai. So organismu attīstība būs citāda pašos pamatos… Temps… būs ārkārtīgi straujš… Iespaids uz cilvēci un biosferu var būt milzīgs, lielāks nekā ietekme, ko atstāj industriālā revolūcija, kodolieroči vai apkārtējās vides piesārņošana. Mums jau tagad jāsāk rīkoties, lai kontrolētu mākslīgu organismu rašanos…5

Arī galvenais nanotehnoloģiju aizstāvis K. Ēriks Drekslers pauda līdzīgas bažas:

Ir daudz cilvēku, tostarp cs pats, kuriem ir ļoti nemierīgs prāts par šo tehnoloģiju ietekmi uz nākotni. Mēs runājam par tik globālām pārmaiņām, taču pastāv ļoti liels risks - sabied­rība tam nav sagatavota un netiks ar tām galā.6

Pat saskaņā ar optimistiskākajām (vai šaušalīgākajām) prognozēm šādi organismi tiks radīti tuvākajos gadu desmi­tos. Mēs varam cerēt, ka ap to laiku, kad tie radīsies, mēs būsim vienojušies par starptautiskām direktīvām pašreprodu- cējošo tehnoloģiju jomā. Mēs varam cerēt, ka šīs direktīvas tiks piemērotas piespiedu kārtā. Pret datorvīrusu rakstītājiem jau esam iemācījušies izturēties ar bardzību, kāda pirms div­desmit gadiem nebija iedomājama. Esam iemācījušies likt cietumā hakerus. Drīz tiem piebiedrosies nogrēkojušies bio­logi.

Protams, vienmēr ir iespējams, ka mēs neieviesīsim direk­tīvas. Vai varbūt kādam izdosies radīt mākslīgus, pašrepro- ducējošos organismus daudz ātrāk, nekā mēs gaidām. Ja tā notiks, sekas ir grūti iedomāties. Par tām ir šis romāns.

Maikls Kraitons LOSANDŽELOSA, 2002

Pusnakts. Māja ir tumša. Es nezinu, ar ko tas viss beig­sies. Bērniem ir ļoti slikti, viņi vemj. Es dzirdu, kā dažādās vannasistabās rīstās mans dēls un meita. Pirms dažām mi­nūtēm es biju aizgājis paskatīties, kā viņiem klājas, lai sa­prastu, kas gaidāms. Es uztraucos par mazulīti, bet man nā­cās izraisīt nelabumu arī viņai. Tā ir viņas vienīgā cerība.

Ar mani, šķiet, viss ir kārtībā, vismaz pagaidām. Taču iz­redzes, protams, ir nelāgas:gandrīz visi, kas bija iesaistīti šai lietā, jau ir miruši. Turklāt ir tik daudz kā tāda, par ko es neko nezinu.

Rūpnīca ir iznīcināta, bet es nezinu, vai mēs paspējām to izdarīt laikus.

Es gaidu Meju. Viņa pirms divpadsmit stundām aizbrau­ca uz Palo Alto laboratoriju. Ceru, ka viņai viss izdevās. Ce­ru, ka viņa spēja tiem ieskaidrot, cik šausmīga ir situācija. Es biju domājis, ka no laboratorijas kāds piezvanīs, taču pa­gaidām neviens nav to darījis.

Man džinkst ausīs, tā ir nelāga pazīme. Turklāt es jūtu vibrāciju krūtīs un vēdera dobumā. Mazulīte atraugājas, ne­vis vemj. Man reibst galva. Esmu vajadzīgs bērniem, jo seviš­ķi mazajai. Viņi ir pārbijušies. Es viņus nevainoju.

Arī man ir bail.

Sēžot šeit tumsā, ir grūti noticēt, ka pirms nedēļas mana lielākā problēma bija darba atrašana. Tagad tas šķiet gan­drīz smieklīgi.

Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es nebiju plānojis kļūt par mājsaimnieku. Par vīru, kurš dzīvo mājās. Par tēti uz pilnu slodzi, sauciet to kā gribat - pienācīga apzīmējuma tam nav. Taču tieši tāds es esmu jau pusgadu. Nupat es Sanhosē centrā pirku glāzes aCrate & Barrel"veikalā un, tur grozīdamies, pamanīju, ka viņiem lielā izvēlē ir šķīvju paliktņi. Mums vajadzēja jaunus šķīvju palikt­ņus: ovālie, pītie, ko Džūlija bija nopirkusi pirms gada, bija krietni nolietoti un pinumā bija ieķēries zīdaiņu ēdiens. Tā kā tie bija pīti, tos diemžēl nevarēja mazgāt. Tāpēc es apstā­jos pie vitrīnas, lai paskatītos, vai viņiem nav tādu paliktņu, kādi mums varētu noderēt, un atradu vienus, gaiši zilus, tīri jaukus, un nopirku ari baltas servjetes. Tad manu skatienu piesaistīja dzelteni paliktņi, jo tie izskatījās tik tiešām koši un pievilcīgi, un es nopirku arī tos. Plauktā nebija sešu, bet es spriedu, ka mums būtu vajadzīgi seši, tāpēc palūdzu pārde­vējai palūkot, vai krājumā nav vēl. Kamēr viņa meklēja, es noliku paliktni uz galda un novietoju uz tā baltu šķīvi, un tam blakus - dzeltenu servjeti. Izskatījās visnotaļ līksmi, un es sāku prātot, vai labāk nevajadzētu nopirkt astoņus, nevis sešus. Tad iepīkstējās mans mobilais tālrunis.

Zvanīja Džfilija.

"Sveiks, dārgum."

"Sveika, Džūlij. Kā klājas?" es vaicāju. Fonā bija dzirdams mehānisma troksnis, tāda kā vienmērīga elšana. Droši vien elektronu mikroskopa vakuumsūknis. Viņas laboratorijā bija vairāki clcktronmikroskopi.

"Ko tu dari?" viņa jautāja.

"Vispār jau pērku šķīvju paliktņus."

"Kur?"

" "Crate and Barrel" veikalā."

Viņa iesmējās. "Vai tu tur esi vienīgais vīrietis?" "Nē…"

"Ai, jā, tas ir labi," viņa teica. F>s nojautu, ka šī saruna Džūliju itin nemaz neinteresē. Viņai prātā bija kas cits. "Klausies, es gribēju tev teikt, Džek, ka ļoti atvainojos, bet te atkal būs jāsēž līdz vēlam vakaram."

"Ahā…" Nesdama dzeltenos paliktņus, atgriezās pārde­vēja. Turēdams tālruni pie auss, es māju, lai viņa nāk tuvāk. Pacēlu trīs pirkstus, un viņa nolika uz letes trīs paliktņus. Džūlijai es jautāju: "Vai viss kārtībā?"

"Jā, tikpat plānprātīgi kā vienmēr. Šovakar mēs pa satelī­tu raidām demonstrāciju videokonferencēm Āzijā un Eiro- pā, un mums te neiet satelīta savienojums, jo tas video krāms, ko viņi atsūtīja… ak, tu jau negribi zināt… nu, īsi sakot, mēs aizkavēsimies par divām stundām, dārgum. Varbūt ilgāk. La­bākajā gadījumā būšu atpakaļ ap astoņiem. Vai tu vari pa­barot bērnus un nolikt viņus gulēt?"

"Protams," es atbildēju. Un tā arī bija. Es pie tā biju pie­radis. Pēdējā laikā Džūlija mēdza strādāt ļoti ilgi. Lielāko- ries viņa pārradās mājās tad, kad bērni jau gulēja. aXymos Tcchnologyfirma, kurā viņa strādāja, kārtējo reizi mēģināja iegūt jaunas investīcijas - divdesmit miljonu dolāru - un spriedze bija liela. Jo sevišķi tāpēc, ka aXymos" strādāja ar tehnoloģijām, kuras firmā dēvēja par "molekulāro ražošanu", bet parasti visi sauca par nanotehnoloģijām. Investētāju vidē nanotehnoloģijas šajos laikos nebija populāras. Pārāk daudzi kapitāli pēdējos desmit gados bija nosviluši tādu produktu dēļ, kuri it kā tepat vien bija, taču tā arī neiznāca no laboratori­jas. Investētāji uzskatīja, ka nanotehnoloģijas ražo vienus vie­nīgus solījumus, nevis produktus.

Džūlijai tas nebija jāstāsta; viņa pati bija konsultējusi di­vus investējošus uzņēmumus. Pēc izglītības būdama bērnu psiholoģe, viņa galu galā bija kļuvusi par speciālisti "tehno­loģiju inkubācijā", palīdzēja iesācējām tehnoloģiju kompā­nijām atsperties. (Viņa mēdza jokot, ka vēl aizvien nodar­bojoties ar bērnu psiholoģiju.) Galu galā viņa beidza konsultēt firmas un vienā tādā sāka strādāt pilnu slodzi. Šo­brīd viņa bija "Xymos" viceprezidente.

Džūlija bija teikusi, ka "Xymos" ir izdarījuši vairākus re­volucionārus atklājumus un savā sterā bija tālu apsteiguši pā­rējos. Viņa teica, ka tikai pēc dažām dienām var sagaidīt piln­vērtīgu komerciāla produkta modeli. Taču es viņas sacīto uztvēru maķenīt skeptiski.

"Klau, Džck, gribu tevi brīdināt," viņa vainīgā balsī bil­da, "Ēriks satrauksies."

"Kāpēc?"

"Nu… es viņam solīju, ka būšu uz spēli."

"Bet kāpēc, Džūlij? Mēs taču runājām par tādiem solīju­miem. Tu nekādi nevarēji tikt uz to spēli. Tā sākas trijos. Kā­pēc tu viņam teici, ka būsi?

"Es domāju, ka man izdosies."

Es nopūtos. Tā izpaužas viņas rūpes, es sev sacīju. "Labi. Neuztraucies, dārgumiņ. Es tikšu galā."

"Paldies. Ā, zini, Džek? Par tiem paliktņiem. Dari, ko gri­bi, tikai nepērc dzeltenus, labi?"

Un viņa nolika klausuli.

Vakariņās es pagatavoju spageti, jo par spageti nekad nebi­ja ķīviņu. Astoņos mazie jau gulēja, un Nikola beidza pildīt mājas darbus. Viņai bija divpadsmit gadu un bija jāiet gulēt desmitos, kaut ari viņai negribējās, lai kāds no viņas draugiem to zinātu.

Mazākajai, Amandai, bija tikai deviņi mēneši. Viņa bija sākusi rāpot pa visu māju un pieturēdamās cēlās kājās. Ēri­kam bija astoņi gadi; viņš bija futbolists un labprāt spēlētu visu laiku, kad nebija pārģērbies par bruņinieku un netrcn- kāja vecāko māsu ar plastmasas zobenu rokā.

Nikolai dzīvē bija iestājies kautrības periods; Ērikam nebija mīļākas izpriecas kā pagrābt viņas krūšturi un skraidīt pa māju, kliedzot: "Nikijai ir krūšturis! Nikijai ir krūšturis!", bet Nikola, kurai pašcieņa neļāva dzīties viņam pakaļ, sakoda zo­bus un kliedza: "Tēti? Viņš atkal tā dara! Tēti!" Un man bija jāiet, jānoķer Ēriks un jāsaka viņam, lai vairs neaiztiek māsas mantas.

Tāda tagad bija mana dzīve. Sākumā, kad es biju zaudē­jis darbu "MediaTronics", man bija interesanti izšķirt bērnu sāncensības izraisītos ķīviņus. Un nereti šķita, ka tas, ar ko biju noņēmies darbā, nemaz nav tik ļoti atšķirīgs.

"Mcdia Tronics" es biju vadījis programmēšanas nodaļu, ganījis bariņu jaunu, talantīgu programmētāju. Četrdesmit gadu vecumā es biju par vecu, lai pats strādātu par program­mētāju: kodu rakstīšana ir jaunu cilvēku darbs. Tāpēc es va­dīju komandu, un tas aizņēma visu manu darba laiku; tāpat kā lielākā daļa Silīcija ielejas programmētāju, arī mana ko­manda, šķiet, dzīvoja nemitīgās sadauzītu "Porsche", neuzti­cību, neveiksmīgu romānu, vecāku kašķu un tablešu lietoša­nas seku krīzē, tam visam piedevām vēl bija arī forsēts darba grafiks ar nakts maratoniem, kurus izturēt palīdzēja neskai­tāmas diētiskās kolas un čipsu kastes.

Taču šis darbs bija aizraujošs, mēs atradāmies nozares pir­majās rindās. Mēs rakstījām programmas, ko paši saucām par dalītās paralēlās datu apstrādes jeb uz aģentiem bāzētām pro­grammām. Šīs programmas modelēja bioloģiskos procesus, radot datorā virtuālus aģentus un tad liekot šiem aģentiem mijiedarboties, lai risinātu reālās pasaules problēmas. Viena no mūsu programmām, piemēram, imitēja skudru barošanos - kā skudras atrod īsāko ceļu pie barības -, lai maršrutētu plūsmu lielā telefonu tīklā. Citas programmas atdarināja ter­mītu, bišu spieta vai medībās izgājušu lauvu bara uzvedību.

Tas bija interesanti, un es droši vien joprojām tur strādātu, ja nebūtu uzņēmies šādu tādu papildu atbildību. Beidzamajos "MediaTronics" pavadītajos mēnešos mani iecēla par drošības pārzini nolīgta konsultanta vietā - tas bija pie mums nostrādā­jis divus gadus, taču nebija spējis atklāt firmas pirmkoda zādzī­bu, un tad šis kods parādījās kādā Taivānā ražotā programmā. Jāpiezīmē, ka tas bija manas nodaļas pirmkods - programma­tūra dalītai datu apstrādei. Šis kods tad ari bija nozagts.

Mēs zinājām, ka tas ir mūsu kods, jo Lieldienu olas nebi­ja aiztiktas. Programmētāji vienmēr noslēpj savos kodos Liel­dienu olas, tādus knibučus, kuri nekalpo nekādam derīgam mērķim un programmā ir iebāzti tikai tāpēc, lai būtu intere­santāk. Tā Taivānas firma nevienam no tiem nebija ne pirk­stu pielikusi; mūsu kodu viņi tirgoja "uz svara". Un tā, no­spiežot Alt-Shift-M-9, atvērās logs, kurā bija redzams kāda mūsu programmētāja kāzu datums. Klaja zādzība.

Mēs, protams, tiesājāmies, taču uzņēmuma direktors Dons Gross vēlējās būt drošs, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Tā­pēc viņš iecēla mani par drošības pārzini, un es biju tik pikts par šo zādzību, ka to ari uzņēmos. Tas nebija pilnas slodzes darbs; es joprojām vadīju mūsu nodaļu. Pirmais, ko izdarīju, kļuvis par drošības sistēmas vadītāju, - sāku pārraudzīt darba staciju izmantojumu. Tas bija visnotaļ saprotami: mūslaikos astoņdesmit procentu firmu kontrolē, ko viņu darbinieki dara pie datoriem. Tas tiek veikts vai nu ar video palīdzību, vai reģistrējot taustiņsitienus, vai meklējot elektroniskajā pastā noteiktus atslēgvārdus… īsi sakot, visas iespējamās procedūras.

Dons Gross bija ciets rieksts, bijušais jūras kājnieks, un tā arī nebija zaudējis savas armijnieka manieres. Kad es viņam pastāstīju par jauno sistēmu, viņš teica: "Bet manu terminālu tu taču nekontrolē, ko?" Protams, nē, es atbildēju. Patiesībā es kontroles programmas biju uzlicis visiem firmas datoriem, viņējo ieskaitot. Un tieši tā es pēc divām nedēļām atklāju, ka Donam ir mīlas dēka ar kādu grāmatvedības meiteni, un viņš ir atļāvis tai braukt ar firmas mašīnu. Es aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka, spriežot pēc grāmatvedes Džcinas elektro­niskā pasta, viņai ir dēka ar kādu nenoskaidrotu cilvēku un izskatās, ka viņa bauda tādas privilēģijas, uz kādām viņai nav tiesību. Teicu, ka nezinu, kas ir šis cilvēks, bet, ja viņi turpi­nās sazināties pa elektronisko pastu, es drīz to noskaidrošu.

Es spriedu, ka Dons sapratīs mājienu, un viņš tiešām to saprata. Taču tagad viņš tikai sūtīja inkriminējošās vēstulītes no mājām, neaptverdams, ka tās iet caur firmas serveri un nonāk manās rokās. Tā uzzināju, ka viņš "ar atlaidēm" pār­dod programmatūru ārzemju izplatītājiem un saņem prāvus "konsultanta honorārus" kādā Kaimanu salu bankas kontā. Tas nepārprotami bija nelikumīgi, un es nevarēju to ignorēt. Apspriedos ar savu advokātu Geriju Mārderu, kurš ieteica man aiziet no darba.

"Aiziet?" es parjautāju.

"Jā. Protams."

"Kāpēc?"

"Kāda starpība, kāpēc. Tu esi saņēmis labāku piedāvāju­mu. Tev radušās problēmas ar veselību. Vai varbūt kaut kādi ģimenes apstākļi. Nepatikšanas mājās. Galvenais - tiec no tu­rienes prom. Aizej."

"Paga, paga," es teicu. "Tu domā, ka man ir jāaiziet no darba tāpēc, ka viņš pārkāpj likumu? Vai tāds ir tavs ietei­kums?"

"Nē," Gerijs atbildēja. "Mans advokāta ieteikums ir tāds: ja tu esi uzzinājis par kaut kādām nelikumībām, tavs pienā­kums ir par tām ziņot. Bet mans drauga ieteikums ir turēt muti ciet un aši aizvākties no turienes."

"Izskatās diezgan gļēvulīgi. Man šķiet, es paziņošu inves­toriem."

Gerijs nopūtās. Viņš uzlika roku man uz pleca. "Džek," viņš teica, "lai investori paši tiek galā. Tinies no turienes!"

Man nešķita, ka tas ir pareizi. Es biju dusmojies par to, ka ir nozagts mans kods. Tagad es sāku domāt, vai tas patiešām bija nozagts. Varbūt tas bija pārdots. Mēs bijām privāts uzņē­mums, un es visu pastāstīju vienam no padomes locekļiem.

Izrādījās, ka arī viņš bija iesaistīto vidū. Nākamajā dienā mani padzina no darba par rupju nevērību un sliktu pienāku­mu pildīšanu; lai saņemtu atlaišanas pabalstu, man vajadzēja parakstīt veselu kaudzi vienošanos par noslēpuma neizpauša­nu. Šos dokumentus manā vietā nokārtoja mans advokāts, nopūzdamies ik reizi, kad ieraudzīja kārtējo papīru.

Kad viss beidzās, mēs izgājām ārā, pienainajā saules gais­mā. Es teicu:

"Nu, tas vismaz ir beidzies."

Viņš pagriezās un ieskatījās man acīs. "Kāpēc tu tā saki?" viņš vaicāja.

Jo, protams, nekas nebija beidzies. Kaut kādā mistiskā vei­dā man bija uzspiesta kauna zīme. Man bija teicama kvalifi­kācija, un es strādāju ļoti pieprasītā jomā. Bet, aizgājis uz dar­ba intervijām, es ik reizi redzēju, ka tas nevienu neinteresē. Silīcija ieleja aizņem daudz vietas, tomēr tā ir maza. Visi visu zina. Pēdīgi es nonācu pie intervētāja, kuru mazliet pazinu - pie Teda Lcndova. Gadu iepriekš es biju trenējis viņa puiku pirms Mazās līgas beisbola sacīkstēm. Kad intervija bija bei­gusies, es viņam jautāju:

"Ko tu esi par mani dzirdējis?"

Viņš papurināja galvu. "Neko, Džek."

Es teicu: "Ted, es desmit dienu laikā esmu bijis uz des­mit intervijām. Pasaki!"

"Nav nekas sakāms." "Ted"

Viņš pastumdīja savus papīrus, skatīdamies uz tiem, nevis uz mani. Viņš nopūtās. "Džeks Eormens. Kārtības traucētājs. Nesadarbojas. Kareivīgs. Karstgalvīgs. Nav komandas spēlē­tājs." Brīdi vilcinājies, viņš teica: "Un vēl tu, domājams, esi iesaistīts kaut kādos darījumos. Te nav rakstīts, kādos, bet kaut kādos tumšos darijumos. Savtīgos nolūkos."

uEs- savtīgos nolūkos?" es pārjautāju. Mani pārņēma dus­mu uzplūds un es sāku kaut ko runāt, taču attapos, ka droši vien izskatos karstgalvīgs un kareivīgs. Tāpēc aizvēros un pa­teicu viņam paldies.

Kad gāju prom, viņš teica: "Džek, tevis paša labā. Lai pa­iet mazliet laika. Ielejā viss ātri mainās. Tev ir spēcīgs CV un izcilas prasmes. Nogaidi, kamēr…" Viņš paraustīja plecus.

"Pāris mēnešu?"

"Es teiktu - četrus. Varbūt piecus."

Es kaut kā zināju, ka viņam ir taisnība. Pēc Šīs sarunas pār­stāju tik ļoti pūlēties. Sāka klīst baumas, ka "MediaTronics"

ejot pa burbuli un droši vien būšot tiesas darbi. Nākotnē sā­ka vīdēt iespējamā manis reabilitācija, taču pagaidām neva­rēju darīt neko citu, kā vien gaidīt.

Dīvainā sajūta, kas radās, no rīta neejot uz darbu, palē­nām izzuda. Džūlija savā darbā strādāja ilgāk un bērniem bija savas prasības: ja es biju mājās, viņi vērsās pie manis, nevis pie mūsu saimniecības vadītājas Marijas. Es sāku vadāt viņus uz skolu, sagaidīt pēc stundām, vest pie ārsta, ortodonta, uz futbola treniņiem. Pāris pirmās reizes manis pagatavotās va­kariņas bija katastrofa, bet pamazām es iemanījos.

Un, iekams pats biju to pamanījis, es jau pirku šķīvju pa­liktņus "Crate & Barrel" un pētīju galda klājumus. Un tas šķita pilnīgi normāli.

Džūlija pārradās ap pusdesmitiem. Es skatījos televīzijā "Giants" spēli, īsti nepievērsdams tai uzmanību. Viņa ienāca un noskūpstīja mani uz skausta. Viņa teica:

"Sīkie jau guļ?"

"Izņemot Nikolu. Viņa vēl pilda mājasdarbus."

"Ak kungs, vai tad nav pārāk vēls, lai viņa vēl būtu augšā?"

"Nē, saulīt, " es teicu. "Mēs vienojāmies. Šogad viņa drīkst iet gulēt desmitos, atceries?"

Džūlija paraustīja plecus, it kā neko tādu neatcerētos. Un varbūt neatcerējās arī. Bija notikusi savdabīga lomu maiņa: vienmēr par bērniem visu labāk bija zinājusi viņa, bet tagad tas biju es. Dažkārt Džūlija tādēļ jutās neveikli, kaut kādā ziņā uztverdama to kā varas zaudējumu.

"Kā klājas mazajai?"

"Saaukstēšanās gājusi mazumā. Viņa vairs tikai puņķojas. Ēd labāk."

Kopā ar Džūliju devāmies uz guļamistabām. Viņa iegāja mazulītes istabā, noliecās pār gultiņu un maigi noskūpstīja aizmigušo bērnu. Uz viņu skatīdamies, es domāju - māte bērnu aprūpē tā, kā neviens tēvs nekad nespēs. Džūlijai ar oērniem bija tāda saikne, kādas man nekad nebūs. Vai vis­maz šī saikne bija citāda. Viņa ieklausījās mazulītes klusajā elpā un teica: "Jā, viņai ir labāk."

Tad viņa aizgāja uz Ērika istabu, noņēma no segas elek­tronisko spēlīti un, saraukusi pieri, palūkojās uz mani. Juz­damies mazliet aizkaitināts, paraustīju plecus: es zināju, ka Ēriks spaida spēlītes taustiņus, kad viņam jau vajadzēja gu­lēt, bet biju pārāk aizņemts, lai noliktu mazulīti gulēt laikus, un nepievērsu puikam uzmanību. Nodomāju, ka Džūlija va­rētu būt saprotošāka.

Tad viņa iegāja Nikolas istabā. Nikola sēdēja pie sava por­tatīvā datora, taču, kad ienāca māte, aizcirta vāku. "Cau, mammu."

"Ir jau vēls."

"Nē, mammu…"

"Tev bija jāpilda mājasdarbi."

"Es jau izpildīju."

"Tad kāpēc tu neesi gultā?"

"Tāpēc, ka…"

"Es negribu, ka tu caurām naktīm sēdi, datorā pļāpāda­ma ar saviem draugiem."

"Mammu…" viņa sāpīgā balsī sacīja.

"Tu katru dienu satiec viņus skolā, ar to arī pietiek."

"Mammu…"

"Nemaz neskaties uz savu tēvu. Mēs jau zinām, ka viņš darīs visu tā, kā tu gribi. Tagad ar tevi runāju es."

Viņa nopūtās. "Es zinu, mammu."

Šādas sarunas Džūlijai ar Nikolu gadījās arvien biežāk. Droši vien šai vecumā tas ir normāli, tomēr nolēmu iesaistī­ties. Džūlija bija nogurusi un, kad bija nogurusi, viņa kļuva stīva un mēģināja visu kontrolēt. Es apliku roku viņai ap ple­ciem un teicu:

"Tiešām, jau ir vēls. Nevēlies tasīti tējas?"

"Džek, nejaucies iekšā."

"Es nejaucos, es tikai…"

"Nē, tu jaucies. Es runāju ar Nikolu, un tu jaucies iekšā, gluži tāpat kā vienmēr."

"Dārgā, mēs visi vienojāmies, ka viņa drīkst palikt nomodā līdz desmitiem. Es nezinu, kāpēc šī…"

"Bet ja viņa ir izpildījusi mājasdarbus, viņai jāiet gulēt."

"Tā nebija runāts."

"Es negribu, lai viņa caurām diennaktīm sēž pie datora."

"Tā nemaz nav, Džūlij."

Šai brīdī Nikola apraudājās un pielēca kājās, kliegdama: "Tu visu laiku mani kritizē! Es tevi ienīstu!" Viņa ieskrēja vannasistabā un aizcirta durvis. Mazulīte pamodās no trok­šņa un sāka raudāt.

Džūlija pagriezās pret mani un teica: "Vai tu, lūdzu, ne­varētu vienkārši ļaut man pašai ar to tikt galā, Džek?"

Un es teicu: "Tev taisnība. Piedod! Tev taisnība."

Patiesībā es nebūt tā nedomāju. Jo dienas, jo vairāk uz­skatīju šo māju par manu māju un šos bērnus par maniem bērniem. Viņa ietenterē manā mājā, vēlu vakarā, kad esmu nodibinājis mieru tā, kā man patīk, tā, kā tam jābūt. Bet vi­ņa ierodas un sarīko jandāliņu.

Es nebūt nedomāju, ka viņai ir taisnība. Man šķita, ka vi­ņai nav taisnība.

Turklāt dažu pēdējo nedēļu laikā biju ievērojis, ka šādi in­cidenti kļūst arvien biežāki. Sākumā man likās - varbūt Džū­lija jūtas vainīga par to, ka viņas tik bieži nav mājās. Tad es domāju, ka viņa mēģina atkarot savas tiesības, cenšas atgūt to kontroli pār saimniecību, kas tagad bija manās rokās. Pēc tam nospriedu - tas viss ir tāpēc, ka viņa ir nogurusi vai var­būt tās spriedzes dēļ, kāda viņai jāiztur darbā.

Tomēr beidzamajā laikā man šķita, ka es cenšos aizbildināt viņas izturēšanos. Man sāka rasties sajūta, ka Džūlija ir mainī­jusies. Viņa bija citāda, kaut kādā ziņā saspringtāka, cietāka.

Mazulīte brēca pilnā kaklā. Es izņēmu viņu no gultiņas, apskāvu, dūdoju viņai ausī un vienlaikus iebāzu pirkstu auti­ņa aizmugurē, lai pārbaudītu, vai tas nav mitrs. Tas bija mitrs. Noguldīju viņu uz galdiņa un viņa atkal sāka brēkt, līdz es pakratīju viņas mīļāko grabulīti un ieliku to viņai rokā. Tad viņa apklusa un ļāva apmainīt autiņu, īpaši nespārdīdamās.

"Es to izdarīšu," ienākusi sacīja Džūlija.

"Būs jau labi."

"Es viņu pamodināju, ir tikai godīgi, ja es to izdaru."

"Patiešām, saulīt, viss ir kārtībā."

Džūlija uzlika roku man uz pleca, noskūpstīja mani uz skausta. "Atvaino, es esmu stulbene. Es patiešām esmu no­gurusi. Nezinu, kas man uznāca. Ļauj man pārģērbt mazulī­ti. Es viņu vispār nedabūju redzēt."

"Labi," teicu. Pakāpos sānis, un viņa piegāja pie galdiņa.

"Sveika, paijiņ," viņa teica, pakutinādama mazulītei pa­zodi. "Kā klājas manai mazajai čabulītei?"" Visu šo uzmanī­bas apliecinājumu dēļ mazulītei izkrita no rokas grabulis un viņa sāka raudāt un locīties uz galdiņa. Džūlija nepamanīja, ka brēkšanas cēlonis ir pazudušais grabulis; viņa mierinoši ūboja un mēģināja uzvilkt jaunu autiņu, taču meitiņas locī­šanās un spārdīšanās dēļ tas nebija viegli. "Amanda, izbeidz!"

Es teicu: "Tagad viņa tā dara." Un tā bija taisnība. Aman­dai bija tā stadija, kad viņa aktīvi pretojās autiņu mainīšanai. Un viņa varēja patiešām spēcīgi iespert.

"Nu, viņai nāksies izbeigt. Izbeidz!"

Mazā iebrēcās skaļāk, mēģināja aizgriezties. Viens no li­pekļiem notrūka. Autiņš noslīdēja. Amanda vēlās uz galdiņa malas pusi. Džūlija iegrūda viņai dunku mugurā. Amanda ne mirkli nepārtrauca spārdīties.

"Sasodīts, es teicu - izbeidz!" Džūlija uzkliedza un iesita mazajai pa kāju. Viņa tikai iebrēcās vēl skaļāk, spārdījās spē­cīgāk. "Amanda! Izbeidz! Izbeidz!" Viņa atkal iesita zīdai­nim. "Izbeidz! Izbeidz!"

Mirkli es nereaģēju. Biju apstulbis. Nezināju, ko lai dara. Meitiņas kājas bija koši sarkanas. Džūlija joprojām viņu kaus­tīja. "Saulīt…" es teicu, pieliekdamies tuvāk, "nevajag…"

Džūlija uzsprāga. "Velns parāvis, kāpēc tev vienmēr jālien pa vidu?" viņa auroja, ar dūri iezveldama pa galdiņu. "Kas tā ir par preteklību?"

Un viņa izslāja no istabas.

Es lēni izpūtu elpu un paņēmu rokās mazuli. Amanda ne­remdināmi brēca gan no apjukuma, gan sāpju dēļ. Es sapratu, ka man vajadzēs iedot pudelīti, lai atkal noliktu viņu gulēt. Glaudīju bērnam muguriņu, līdz viņa mazliet nomierinājās. Tad uzvilku viņai autiņu un paņēmu līdzi uz virtuvi, kur gra­sījos uzsildīt pudelīti. Virtuvē bija tumšs, dega tikai dienas gaismas spuldzes virs letes.

Džūlija sēdēja pie galda, dzerdama alu no pudeles, skatīda­mās tukšumā. "Kad tu taisies atrast darbu?" viņa noprasīja.

"Es mēģinu."

"Patiešām? Man šķiet, tu vispār nemēģini. Kad tu pēdējo reizi biji uz interviju?"

"Pagājušajā nedēļā," es atbildēju.

Viņa kaut ko noņurdēja. "Kaut tu ātrāk sāktu strādāt," viņa teica, "jo šādi es jūku vai prātā."

Noriju dusmas. "Es zinu. Visiem ir grūti," es sacīju. Bija vēls vakars un man vairs negribējās strīdēties. Tomēr ar acs kaktiņu es viņu vēroju.

Trīsdesmit sešu gadu vecumā Džūlija bija satriecoši glīta sieviete - miniatūra, ar tumšiem matiem un tumšām acīm, uzrautu degunu; tāda personība, kādu mēdz dēvēt par dzirk­stošu vai mutuļojošu. Atšķirībā no daudziem tehnisko uzņē­mumu vadītājiem viņa bija pievilcīga un saskarsmē pieeja­ma. Viņa viegli iemantoja draugus, viņai bija laba humora izjūta. Pirms daudziem gadiem, kad Nikola bija maza, Džū­lija mēdza pārnest mājās jautrus stāstus par savu kolēģu in­vestoru dīvainībām. Mēs sēdējām pie šī paša virtuves galda un smējāmies, līdz man fiziski kļuva nelabi, bet Nikola, vē­lēdamās piedalīties līksmībā, raustīja viņu aiz rokas un praš­ņāja: "Kas tur ir smieklīgs, mammu? Kas tur ir smieklīgs?" Protams, mēs viņai nekad to neizskaidrojām, taču Džūlijai, šķiet, allaž bija padomā kāds "Ku-kū!" joks tieši Nikolai, un arī viņa varēja smieties kopā ar mums. Džūlijai bija īsts ta­lants saskatīt dzīves smieklīgo pusi. Viņa bija slavena savas nosvērtības dēļ; viņa tikpat kā nekad neļāva vaļu dusmām.

Tagad, protams, viņa bija pārskaitusies. Pat neskatījās uz mani. Sēdēja tumsā pie apaļā virtuves galda, vienu kāju pār­metuši pār otru, nepacietīgi spārdīdama gaisu un raudzīda­mās tukšumā. Uz viņu lūkodamies, es manīju, ka viņas iz­skats kaut kādā ziņā ir mainījies. Protams, pēdējā laikā viņa bija zaudējusi svaru darba spriedzes dēļ. Viņas sejā bija zudis kaut kāds maigums: vaigu kauli bija kļuvuši izcilnāki, zods šķita asāks. Viņa izskatījās bargāka, taču arī tāda kā elegan­tāka.

Ari ģērbusies viņa bija citādi. Džūlijai mugurā bija tumši svārki un balta blūzīte, parastais biznesa apģērbs. Taču svār­ki bija šaurāki nekā parasti. Un nemierīgās pēdas dēļ es pa­manīju, ka viņai kājās ir augstpapēžu kurpes ar siksniņas aiz­dari. Tādas viņa mēdza saukāt par "maucīgajām" kurpēm. Uz darbu viņa tādas kurpes nekad neāva.

Un tad es aptvēru, ka viss ir kļuvis citāds - viņas manieres, viņas izskats, garastāvoklis, pilnīgi viss - un pēkšņas atskārtas uzplaiksnījumā sapratu, kāpēc: manai sievai ir mīlas dēka.

Ūdens uz plīts sāka tvaikot, izņēmu pudelīti un pieliku to pie elkoņa iekšpuses. Tā bija pārāk uzkarsusi un nāksies mir­klīti pagaidīt, kamēr tā padzisīs. Mazulīte atkal sāka raudāt, un es nedaudz paucināju viņu uz pleca, staigādams pa virtuvi.

Džūlija ne reizi uz mani nepaskatījās. Viņa tikai šūpoja kāju un vērās tukšumā.

Kaut kur biju lasījis, ka esot tāds sindroms. Kad vīrs ne­strādā, viņa vīrišķā pievilcība sarūk, sieva viņu vairs neciena un sāk blandīties apkārt. Es biju to lasījis "Glamour" vai "Redbook" vai kādā no tiem mājā izmētātajiem žurnāliem, kurus šķirstīju, gaidīdams, kamēr veļasmašīna pabeigs ciklu vai mikroviļņu krāsns atkausēs hamburgeru.

Tomēr mani caurstrāvoja apjukums. Vai tā tiešām ir? Var­būt es vienkārši biju noguris un prātā sacerēju nejaucības? Ga­lu galā, kāda tam nozīme, ja arī viņa nēsā šaurākus svārkus un citādas kurpes? Mode mainās. Katru dienu mēs jūtamies citādi. Un vai tas vien, ka dažreiz viņa niknojas, tiešām no­zīmē, ka viņai ir dēka? Protams, ka nē. Jādomā, es vienkārši jūtos nepilnvērtīgs, nepievilcīgs. Droši vien spraucas ārā ma­nis paša nedrošība. Bridi manas domas ritēja pa šo gultni.

Taču kaut kāda iemesla dēļ es tam nespēju noticēt. Biju pārliecināts, ka tā tiešām ir. Kopā ar šo sievieti biju nodzī­vojis vairāk nekā divpadsmit gadu. Es zināju, ka viņa ir citā­da, un sapratu - kāpēc. Jutu, ka tuvumā ir kāds cits, kāds nepiederīgs, mūsu attiecībās kāds ir ielauzies. Es jutu to tik pārliecinoši, ka pats biju pārsteigts. Sajutu to savos kaulos kā sāpes.

Man bija jānovēršas.

* * *

Mazulīte ķērās pie pudelītes, laimīgi grudzinādama. Tum­šajā virtuvē viņa raudzījās man sejā ar to īpašo, koncentrēto skatienu, kāds ir zīdaiņiem. Lūkoties uz viņu bija savā ziņā nomierinoši. Pēc brīža viņa aizvēra acis un viņas mutīte atslā­ba. Nesdams viņu atpakaļ uz istabu, es uzliku viņu uz pleca un sagaidīju atraugu. Lielākoties vecāki, gaidīdami atraugu, pārāk spēcīgi plikšķina saviem bērniem pa muguru. Labāk ir tikai vieglītēm paberzēt muguriņu un dažkārt tikai pavilkt ar diviem pirkstiem gar mugurkaulu. Viņa klusītēm atraugā­jās un atslābinājās.

Noliku viņu gultiņā un izslēdzu naktslampiņu. Tagad vie­nīgais gaismas avots istabā bija akvārijs, kas zaļi zils burbuļoja stūrī. Pa tā dibenu pakaļ burbuļiem vilkās plastmasas nirējs.

Pagriezdamies, lai ietu ārā, ieraudzīju durvīs Džūlijas si­luetu, viņas tumšie mati bija izgaismoti no aizmugures. Vi­ņa bija mani vērojusi. Nespēju izprast viņas sejas izteiksmi. Viņa paspēra soli uz priekšu. Es saspringu. Džūlija apķērās man ap kaklu un piespieda galvu man pie krūtīm.

"Lūdzu, piedod man," viņa teica. "Es patiešām esmu stul­bene. Tu dari brīnišķīgu darbu. Es vienkārši esmu greizsirdī­ga, tas ari viss." Mans plecs bija mitrs no viņas asarām.

"Es jau sapratu," teicu, viņu apskaudams. "Viss ir kārtībā."

Gaidīju, vai mans augums atslābināsies, taču tā nenotika. Es biju aizdomu pilns un modrs. Jutu tādu kā naidīgumu pret viņu, un tas neizgaisa.

Viņa izgāja no dušas un ienāca guļamistabā, ar dvieli slau­cīdama savus īsos matus. Es sēdēju gultā, mēģinādams no­skatīties spēli līdz beigām. Man ienāca prātā, ka agrāk viņa nemēdza iet dušā vakarā. Džūlija vienmēr bija mazgājusies dušā no rīta, pirms darba. Apjautu, ka tagad viņa bieži, pār­nākusi mājās, uzreiz devās uz dušu un tikai pēc tam gāja sa­sveicināties ar bērniem.

Mans augums joprojām bija sasprindzis. Izslēdzu televi­zoru. Es jautāju: "Kā izdevās demonstrācija?"

"Kas?"

"Demonstrācija. Vai tad tev šodien nebija demonstrācija?"

"Ā," viņa teica. "Ak, jā. Bija gan. Viss bija labi, kad nu mums beidzot bija izdevies to palaist. Vācijas investori ne­noskatījās visu līdz beigām laika starpības dēļ, bet… klau, vai tu nevēlies to redzēt?" "Kā?"

"Man ir kopija. Gribi redzēt?"

Es biju pārsteigts. Paraustīju plecus. "Labs ir, lai notiek."

"Īstenībā es gribētu zināt, ko tu par to domā, Džek."

Pamanīju viņas balsī aizbildnieciskumu. Mana sieva iesais­tīja mani savā darbā. Lika man justies kā daļai no viņas dzī­ves. Es skatījos, kā viņa atver portfeli un izņem DVD disku. Ielikusi to atskaņotājā, viņa atnāca un apsēdās pie manis gul­tā.

"Ko jūs demonstrējāt?" es vaicāju.

"Jauno medicīniskās attēlveidošanas tehnoloģiju," viņa at­bildēja. "Ja man pašai jāsaka, tā patiešām ir spoža." Viņa ie­rīkojās ērtāk un pieglauda galvu man pie pleca. Ļoti omulī­gi, gluži kā vecajos laikos. Joprojām jutu nemieru, tomēr apliku roku viņai ap pleciem.

"Starp citu," es ierunājos, "kāpēc tu esi sākusi iet dušā va­karā, nevis no rīta?"

"Nezinu," viņa atbildēja. "Vai es tā daru? Laikam gan. Tā šķiet vienkāršāk, dārgum. Rīti vienmēr ir tik sasteigti, un man ir tie konferenču zvani no Eiropas, tie aizņem tik daudz laika… ahā, sākas," viņa teica, norādīdama uz ekrānu. Es re­dzēju melnbaltas švīkas, tad uzradās attēls.

Ierakstā bija redzama Džūlija lielā laboratorijā, kas bija iekārtota kā operāciju zāle. Uz galda gulēja vīrietis, rokā vi­ņam bija intravenozās sistēmas adata, blakus stāvēja aneste­ziologs. Virs galda bija gluda, apaļa metāla plāksne, apmē­ram sešu pēdu diametrā. To varēja pacelt un nolaist zemāk, šobrīd tā bija nolaista. Visās malās bija video monitori. Un priekšplānā, cieši raudzīdamās monitorā, stāvēja Džūlija. Vi­ņai līdzās bija videotehniķis.

"Tas ir drausmīgi," viņa teica, rādīdama uz monitoru. "Kas tie par traucējumiem?"

"Mēs domājam, ka tos izraisa gaisa filtri."

"Tā, tas nav pieļaujams."

"Patiešām?"

"Patiešām."

"Ko jūs gribat, lai mēs izdarām?"

"Es vēlos, lai jūs to salabojat," teica Džūlija.

"Tad mums vajadzēs paaugstināt spriegumu un jums būs…"

"Man vienalga," viņa teica. "Es nevaru rādīt investētājiem šādas kvalitātes attēlu. No Marsa viņi ir redzējuši labākas bil­des. Salabojiet!"

Džūlija man blakus gultā sacīja:

"Nezinu, kāpēc tas viss ir nofilmēts. Tas ir pirms tās de­monstrācijas. Varbūt patin uz priekšu!"

Es nospiedu pults podziņu. Attēls izjuka. Pāris sekunžu no­gaidījis, atkal palaidu filmu.

Tā pati aina. Priekšplānā joprojām stāv Džūlija. Kerola, viņas palīdze, čukst viņai ausī:

"Labi, bet ko tad lai es viņam saku?"

"Saki - nē."

"Bet viņš grib sākt."

"Es sapratu. Bet pārraide sāksies tikai pēc stundas. Saki viņam - nē."

Džūlija gultā man teica:

"Trakais suns - mūsu eksperimenta "trusītis". Viņš bija ļoti nemierīgs. Par visām varēm gribēja, lai mēs sākam."

Palīdze uz ekrāna pieklusināja balsi:

"Man šķiet, viņš nervozē, Džūlij. Es ari nervozētu, ja man iekšā rāpotu pāris miljonu knislīgu radību…"

"Tur nav pāris miljonu un neviens tur nerāpo," teica Džū­lija. "Galu galā tas ir viņa paša izgudrojums."

"Tik un tā."

"Vai tas tur ir anesteziologs?"

"Nē, tikai kardiologs."

"Nu, varbūt tas kardiologs var viņam kaut ko iedot pret šo nervozitāti."

"Jau izdarīts. Injekcija."

Džūlija man blakus gultā sacīja: "Patin uz priekšu, Džek." Es patinu. Attēls aiztraucās uz priekšu. "Tā, šeit."

Atkal ieraudzīju Džūliju stāvam iepretim monitoram, bla­kus bija tehniķis. "Tagad ir pieņemami," Džūlija uz ekrāna sacīja, rādīdama uz attēlu. "Nav nekas izcils, bet pieņema­mi. Tagad parādiet man ST'Af."

"Ko?"

USTM. Elektronmikroskopu. Parādiet man, kāds ir tā attēls!"

Tehniķis bija apjucis. "UL.Mums neviens neko nav teicis par kaut kādiem elektronu mikroskopiem."

"Dieva dēļ, palasiet taču tos nolādētos kadru aprakstus!"

Tehniķis samirkšķināja acis. "Tas ir kadru aprakstos?"

"Vai jās vispār ieskatījāties kadru aprakstos?"

"Piedodiet, rādās, ka esmu palaidis to garām."

"Piedošanai nav laika. Savediet kārtībā!"

"Nevajag tā kliegt."

"Skaidrs, ka vajag kliegt! Man ir jākliedz, jo man apkārt ir idioti!" Viņa pavicināja gaisā roku. "Es grasos iet ēterā, uzrunāt vienpadsmit miljardu dolāru investētājus piecās val­stīs un parādīt viņiem submikroskopisku tehnoloģiju, tikai tāds nieks - mikroskops nav pieslēgts un šo tehnoloģiju ne­viens neredzēs!"

Džūlija gultā sacīja: "Es tā kā drusciņ norāvos ar to puisi. Tas bija kaut kas briesmīgs. Mums tikšķēja minūtes līdz sa­telīta laikam, tas bija stingri rezervēts. Mēs tur neko nevarē­jām mainīt. Vajadzēja paspēt, un tas puika bija pilnīgs pālis. Galu galā tomēr viss strādāja. Patin uz priekšu!"

Uz ekrāna bija redzama nekustīga plāksnīte, uz kuras bi­ja rakstīts:

Privāta demonstrācija Moderna medicīniskā attēlveidošana

"Xymos Technolojļj" Mauntinvjū, Kalifornija Pasaules līderis molekulārajā rūpniecībā

Tad uz ekrāna parādījās Džūlija, kas stāvēja operāciju gal­da un medicīniskā aparāta priekšā. Viņa bija saķemmējusi matus un sakārtojusi blūzīti un svārkus.

"Sveicināti," viņa sacīja, uzsmaidīdama kamerai. "Es es­mu Džūlija Formena no "Xymos Technolojjvun mēs vēla­mies nodemonstrēt tikko izstrādātu revolucionāru medicīnis­kās attēlveidošanas procedūru. Mūsu objekts Pīters Moriss guļ uz galda man aiz muguras. Pēc īsa brīža mēs ieskatīsimies viņa sirdī un asinsvados tik viegli un uzmanīgi, kā vēl nekad nav bijis iespējams."

Viņa sāka iet apkārt galdam, vienlaikus stāstīdama:

"Atšķirībā no sirds katetrizācijas mūsu procedūra ir simt­procentīgi droša. Turklāt, atšķirībā no katetrizācijas, mēs va­ram ieskatīties itin visā ķermenī, visos asinsvados, vienalga, vai tie būtu lieli vai mazi. Mēs ieskatīsimies viņa aortā, ķer­meņa lielākajā artērijā. Un mēs ieskatīsimies arī viņa plaušu alveolās un viņa pirkstu galiņu sīkajos kapilāros. To visu mēs spēsim tāpēc, ka šīs kameras, kuras mēs esam ievietojuši vi­ņa asinsvados, ir mazākas nekā sarkanie asinsķermenīši. Pa­tiesību sakot, krietni mazākas.

"Xymos" mikroapstrādes tehnoloģija tagad spēj ražot šā­das miniatūras kameras, turklāt spēj tās ražot lielā daudzu­mā - lēti, ātri. Lai izveidotu zīmuļa gala lieluma punktu, būtu vajadzīgas tūkstoš šādas kameras. Stundas laikā mēs varam saražot kilogramu.

Nešaubos, ka jūs visi klausāties skeptiski. Mēs labi sapro­tam, ka nanotehnoloģija ir devusi solījumus, kums nav izpil­dījusi. Kā jūs zināt, līdz šim problēma bija tāda, ka zinātnie­ki spēja izstrādāt molekulas lieluma ierīces, bet tās nebija izdevies sākt ražot. Taču "Xymos" šo problēmu ir atrisinājis."

Man pēkšņi pielēca, ko īsti viņa saka.

"Ko?" es iejautājos, izslicdamics taisni. "Vai tu joko? Ja tā būtu taisnība, tas taču būru milzīgs solis uz priekšu, visīs­tākā tehnoloģiskā revolūcija, un tas nozīmē…"

"Tā ir taisnība," Džūlija klusi teica. "Mums Nevadā ir rūpnīca." Viņa smaidīja, priecādamās par manu apstulbumu.

Džūlija uz ekrāna sacīja: "Viena no mūsu kamerām man ir zem elektronmikroskopa, lūdzu," - viņa norādīja uz ekrā­nu - "jūs varat redzēt to salīdzinājumā ar sarkano asinsķer­menīti, kas atrodas tai blakus."

Attēls kļuva melnbalts. Es ieraudzīju sīciņu zondīti, ar ku­ru uz mikroskopa priekšmetu galdiņa bakstīja kaut ko līdzī­gu mazam kalmāriņam - viens gals šim kunkulim bija ko­nisks, no otra rēgojās šķiedru tausteklīši. Tas bija desmit reižu mazāks par sarkano asinsķermenīti, kurš skenējošā elektron- mikroskopa vakuumā izskatījās krunkaini ovāls kā pelēka ro­zīne.

"Mūsu kameras garums ir viena miljardā daļa collas. Kā jūs redzat, tai ir kalmāra apveids," Džūlija sacīja. "Attēlvei- došana notiek degunā. Mikrošķicdriņas astes galā nodrošina stabilitāti, tā darbojas tāpat kā gaisa pūķa aste. Taču tās var arī aktīvi svārstīties un pārvietot "ķermenīti". Džcrij, varbūt mēs varam pagriezt kameru tā, lai būtu redzams deguns… Tā, šeit. Paldies. Lūk, skats no priekšpuses - vai redzat icro- bījumu centrā? Tas ir miniatūrs gallija arsenīda fotonu detek­tors, kas funkcionē kā tīklene, un svītrainā zona tam apkārt

kaut kas līdzīgs radiālam mērķim - ir bioluminiscējoša un apgaismo to, kas atrodas tās priekšā. Ar šo degunu vien ir ie­spējams saskatīt ļoti komplicētas spirālveida molekulu virte­nes. Tā ir mūsu patentētā ATF7 kaskāde. Varat uzskatīt to par primitīvām smadzenēm, kas kontrolē kameras uzvedību

taisnība, šī uzvedība ir ļoti ierobežota, taču mūsu nolūkiem ar to pietiek."

Atskanēja statisko traucējumu šņākoņa un klepus. Attēla stūri atvērās lodziņš un tajā bija redzams Fricis Laidermeijers no Vācijas. Milzīgi resnais investors sagrozījās un jautāja:

"Atvainojiet, mis Formena. Vai jūs, lūdzu, nevarētu man pateikt, kur ir lēca?"

"Lēcas nav."

"Kā tad var būt kamera bez lēcas?"

"Paskaidrošu, kad mēs pie tā nonāksim."

Es bildu: "Tā ir camcra obscuraV

"Pareizi," viņa atsaucās, pamādama ar galvu.

Camera obscura - latīniski tas nozīmē "tumša telpa" - ir vecākā mums zināmā attēlveidošanas ierīce. Romieši bija at­klājuši, ka, izurbinot mazu caurumiņu sienā, aiz kuras ir tum­ša telpa, uz pretējās sienas parādās otrādi apvērsts ārpuses at­tēls. Tas notiek tāpēc, ka gaisma, virzoties cauri jebkurai šau­rai atverei, fokusējas kā lēcā. Pēc tāda paša principa darbo­jas bērnu fotoaparāti ar mazu caurumiņu. Tieši šī iemesla dēļ kopš romiešu laikiem attēlradošās ierīces tiek dēvētas par ka­merām. Bet šajā gadījumā…

"Kā veidojas atvere?" es jautāju. "Vai tur ir kāds cauru­miņš?"

"Man likās, ka tu zināsi," viņa atbildēja. "Par šo daļu esi atbildīgs tu."

"Es?"

"Jā. "Xymos" nopirka licenci dažiem uz aģentiem balstī­tiem algoritmiem, ko uzrakstījusi tava komanda."

"Nē, es to nezināju. Kādiem algoritmiem?"

"Daļiņu tīkla kontrolei."

"Jūsu kameras ir apvienotas tīklā? Visas šīs sīkās kameri- ņas savā starpā sazinās?"

"Jā," viņa teica. "Īstenībā viņas ir spiets." Viņa joprojām smaidīja, uzjautrinādamās par manu reakciju.

"Spiets." Es mēģināju saprast viņas sacīto. Jā, mana ko­manda tiešām bija uzrakstījusi vairākas programmas, ar ku­rām varēja kontrolēt aģentu spieta uzvedību. Šīs program­mas bija veidotas pēc bišu uzvedības parauga. Tām bija daudz noderīgu īpašību. Tā kā spietus veido daudz aģentu, tad spiets spēj atjautīgi reaģēt uz apkārtējo vidi. Saskaroties ar jauniem un negaidītiem apstākļiem, spieta programmas neizjūk: tās it kā aplido šķēršļiem apkārt un turpina ceļu.

Taču mūsu programmas darbojās, radot virtuālus aģentus datorā. Džūlija bija radījusi reālus aģentus reālajā pasaulē. Acumirklī es nesapratu, kā mūsu programmas varēja pielā­got tam, ko darīja viņa.

"Mēs izmantojam tās strukturēšanai," viņa sacīja. "Šī pro­gramma izkārto spietu struktūrā."

Nu, protams. Bija pilnīgi skaidrs, ka viena molekulārā ka­mera nespēj adekvāti reģistrēt nekādu attēlu. Tādējādi attēls jāveido, savienojot miljoniem vienlaicīgi funkcionējošu kame­ru attēlus. Taču šīs kameras telpā ir jāizkārto kaut kādā struk­tūrā, visticamāk, sfēriskā. Te iesaistās programma. Taču tas savukārt nozīmē, ka aXymos"laikam ir radījis ekvivalentu…

"Jūs esat uztaisījuši aci."

"Aptuveni. Jā."

"Bet kur ir gaismas avots?"

"Tas bioluminiscējošais perimetrs."

"Ar tā gaismu nepietiek."

"Pietiek. Skaties!"

Džūlija uz ekrāna bija lēni pagriezusies, norādot uz intrave­nozās sistēmas caurulīti, kas atradās viņai aiz muguras. No tuvumā noliktā ledusspainīša viņa izņēma šļirci. Tās stobrs, šķiet, bija pilns ar ūdeni. "Šajā šļircē," viņa sacīja, "izotoniskā sāls šķīdumā atrodas aptuveni divdesmit miljonu kameru. Pat­laban tās pastāv atsevišķu daļiņu veidā. Taču, kad tās tiks inji­cētas asinīs, to temperatūra palielināsies un drīz tās sapulcēsies un izveidos metafigūru. Gluži tāpat kā putni, salidojot kopā, izveido kāsi."

"Kādu formu tās izveidos?" jautāja kāds no riska kapitā­listiem.

"Steru," viņa atbildēja. "Ar mazu atveri vienā galā. Varat uzskatīt to par kaut ko līdzīgu blastulai embrionālajā attīstī­bā. Taču pēc būtības daļiņas izveido aci. Un šīs acs attēlu vei­dos miljona fotonu detektoru kopējais attēls - tāpat kā cilvē­ka acs veido attēlu no vālīšu un nūjiņu šūnām."

Viņa pagriezās pret monitoru, kas rādīja vēl un vēlreiz atkār­totu animācijas cilpu. Kameras ieslīdēja asinīs kā lavīnveida, neorganizēta masa, kaut kas līdzīgs ņirbošam mākonim. Asinis nokavējoties saplacināja mākoni iegarenā strēlē. Taču dažu se­kunžu laikā strēle sāka apvienoties sfēriskā struktūrā. Sī struktū­ra kļuva arvien izteiktāka, līdz beidzot šķita gandrīz blīva.

"Ja tas jums atgādina īstu aci, tas nav bez pamata. Mēs šeit, "Xymos", nenoliedzami, imitējam organisko morfoloģi­ju," sacīja Džūlija. "Mēs strādājam ar organiskām molekulām un tāpēc apzināmies, ka miljoniem evolūcijas gadu laikā pa­saulē ap mums ir izveidojies ievērojams funkcionējošu mole­kulāru struktūru krājums. Tālab liekam tās lietā."

"Jūs nevēlaties izgudrot riteni?" kāds jautāja.

"Tieši tā. Arī acs ābolu ne."

Viņa deva zīmi, un plakanā antena nolaidās zemāk, līdz atradās tikai dažas collas virs eksperimenta objekta.

"Sī antena iedarbinās kameras un uztvers pārraidīto attē­lu," viņa teica. "Protams, attēlu var noglabāt digitālā formā, uzlabot asumu, palielināt un darīt visu citu, ko jūs varat da­rīt ar digitāliem datiem. Un tā, ja jautājumu vairs nav, mēs varētu sākt."

Viņa iestiprināja šļircē adatu un iedūra to intravenozās sis­tēmas gumijas aizbāznī.

"Fiksējiet laiku!"

"Nulle nulle."

"Sākam!"

Viņa veikli nospieda virzuli. "Kā redzat, es rīkojos ātri," viņa teica. "Mūsu procedūra nepavisam nav smalka un sa­režģīta. Neko nevar sabojāt. Ja mikroturbulcncc, ko rada plūsma adatā, noraus caurulītes dažiem tūkstošiem kameru, tam nav nozīmes. To ir miljoni un vēlreiz miljoni. Atliku li­kām, lai paveiktu savu uzdevumu." Viņa izvilka adatu. "Kār­tībā? Parasti ir jāpagaida apmēram desmit sekunžu, kamēr izveidojas forma, un tad mēs ieraudzīsim attēlu… Ahā, šķiet, kaut kas jau nāk… Un, lūk, te tas ir."

Uz ekrāna bija redzama kamera, kas vērā ņemamā ātru­mā virzījās uz priekšu pa tādu kā asteroīdu lauku. Taču šie asteroīdi bija sarkanie asinsķermenīši - lēkājoši, purpursārti maisiņi, kas kustējās dzidrā, viegli dzeltenīgā šķidrumā. Palai­kam priekšā izšāvās krietni prāvāks baltais asinsķermenītis, bridi aizpildīja visu ekrānu un nozuda. Tas, ko es redzēju, vai­rāk izskatījās pēc videospēles, nevis pēc medicīniska attēla.

"Džūlij," es teicu, "tas ir kaut kas pārsteidzošs."

Džūlija man līdzās pieglaudās ciešāk un pasmaidīja. "Man jau likās, ka tu to novērtēsi."

Džūlija uz ekrāna sacīja: "Mēs esam iekļuvuši vēnā, tā­pēc sarkanie asinsķermenīši nav piesātināti ar skābekli. Šo­brīd mūsu kamera tuvojas sirdij. Jūs redzēsit, kā, virzoties uz priekšu pa venozo sistēmu, asinsvadi kļūst platāki… Jā, ta­gad mēs esam netālu no sirds… Jūs redzat asinīs pulsāciju, to izraisa sirds kambaru saraušanās…"

Tā bija taisnība, es redzēju, kā apstājas kamera, tad pa­virzās uz priekšu, tad apstājas. Tā pārraidīja skaņu, kas nāca no pukstošās sirds. Objekts uz galda gulēja nekustēdamies, plakanā antena nekustīgi karājās virs viņa ķermeņa.

"Mēs tuvojamies labajam priekškambarim un tūlīt ierau­dzīsim trīsviru vārstuli. Mēs aktivizējam viciņu, lai kamera virzītos lēnāk. Lūk, vārstulis! Mēs esam sirdī." Es redzēju sar­kanus vārstus, kā muti, kas atveras un aizveras, un tad ka­mera iešāvās iekšā, sirds kambarī, un atkal izšāvās ārā.

"Tagad mēs dodamies uz plaušām, kur jūs redzēsiet to, ko vēl neviens nav redzējis: šūnu bagātināšanu ar skābekli."

Es skatījos, kā asinsvads strauji kļūst šaurāks un tad šūnas cita pēc citas strauji uzbrieda un aiztraucās, spoži sarkanas. Tas bija ārkārtīgi ātri: nepagāja ne sekunde, kad tās visas bija sarkanas.

"Tagad eritrocīti ir piesātināti ar skābekli," teica Džūlija, "un mēs dodamies atpakaļ uz sirdi."

Es pagriezos pret Džūliju gultā. ^Tas patiešām ir kaut kas fantastisks," es teicu.

Taču acis bija aizvērtas un viņa tikai klusiņām elpoja. "Džūlij?"

Viņa bija aizmigusi.

Džūlijai bija raksturīgi aizmigt, skatoties televīziju. Aiz­migt pašas gatavotas prezentācijas laikā - tas bija visnotaļ sa­protami; galu galā viņa jau to bija redzējusi. Turklāt bija ļoti vēls. Es pats biju noguris. Nospriedu, ka demonstrācijas bei­gas noskatīšos citu reizi. Kaut kā šķita, ka šī bija neparasti gara. Cik ilgi es jau skatos? Pagriezdamies, lai izslēgtu televi­zoru, uzmetu skatienu laika kodam, kas bija redzams ekrā­na apakšā. Cipari traucās, skaitīdami sekundes simtdaļas. Citi cipari, kreisajā pusē, nekustējās. Es saraucu pieri. Viens no tiem bija datums. Pirmīt es tam nebiju pievērsis uzmanību, jo tas bija starptautiskajā formātā - vispirms gads, diena un tad mēnesis. Tur bija rakstīts: 02.21.09.

Divdesmit pirmais septembris.

Vakardienas datums.

Šo demonstrāciju viņa bija ierakstījusi vakar, nevis šodien.

Es izslēdzu televizoru un nodzēsu lampu pie gultas gala. Noliku galvu uz spilvena un mēģināju aizmigt.

Mums bija vajadzīgs vājpiens, "Toastie-O" pārslas, aPop- Tarts"cepumi, "Jell-O" deserts, trauku mazgāšanas šķīdums un vēl kaut kas, taču es nespēju izburtot savu rokrakstu. Devi­ņos no rīta stāvēju lielvcikalā starp plauktiem, lauzīdams gal­vu par saviem ķeburiem. Kāda balss sacīja: "Sveiks, Džek! Kā sviežas?"

Pacēlis galvu, es ieraudzīju Rikiju Morzi, vienu no i(Xywwsv nodaļu vadītājiem.

"Sveiks, Rikij! Un tev?" es paspiedu viņam roku, no tie­sas priecādamies, viņu sastopot. Rikijs man vienmēr bija pa­ticis. Viņš bija iededzis, ar gaišiem, ezītī apcirptiem matiem un platu smaidu - ja ne "SourceForge / ^ krekliņš, viņu vieg­li varētu noturēt par sērfotāju. Rikijs bija tikai dažus gadus jaunāks par mani, taču viņā jautās mūžīgas jaunības gars. Es biju viņa pirmais darba devējs, uzreiz pēc koledžas, un viņš strauji bija izvirzījies vadībā. Ar savu līksmo dabu un mun­dro izturēšanos Rikijs bija kļuvis par ideālu projektu vadītā­ju, par spīti savai nosliecei neatbilstoši novērtēt problēmas un dot vadībai ncrcālistiskas cerības par projekta pabeigšanas ter­miņiem.

Kā bija stāstījusi Džūlija, tas aXymos"dažkārt bija radījis sa­režģījumus: Rikijam gadījās dot solījumus, kurus viņš nespēja pildīt. Un dažkārt viņš neteica gluži visu taisnību. Taču viņš bija tik līksms un pievilcīgs, ka visi viņam vienmēr piedeva. Vismaz es tā darīju, kad viņš strādāja pie manis. Es biju itin lepns par viņu un uzskatīju viņu par tādu kā jaunāko brālīti. Kad viņš pārgāja uz "Xymos", es rakstīju viņam rekomendāciju.

Rikijs stūma iepirkumu ratiņus, kas bija piekrauti ar pa­pīra autiņiem lielās plastikāta pakās: ari viņam mājās bija ma­zulis. Es apjautājos, kāpēc viņš ir veikalā, nevis darbā.

"Mērijai ir gripa un kalpone ir Gvatemalā. Tāpēc pietei­cos šo to nopirkt."

"Skatos, tu ņem "Huggics"" es sacīju. "Es pats vienmēr pē rku "Pa mpersv."

"Man šķiet, "Huggies"labāk uzsūc," viņš atbildēja. "Tur­klāt "Pampērs" ir pārāk cieši. Tie saspiež mazā kājiņu."

"Bet "Pampcrs" ir slānis, kas novada mitrumu, un tā di- bentiņš paliek sauss," es sacīju. "Ar "Pampcrs" mums ir ma­zāk izsitumu."

"Kad es mēģināju tos lietot, lipekļi taisījās vaļā. Un, ja tic ir pilni, tad viss notek gar kāju, un tad man ir lielāka noņem­šanās. Nezinu, man tikai šķiet, ka "Huggies"ir kvalitatīvāki."

Stumdama garām savus ratiņus, mums ašu skatienu uz­meta kāda sieviete. Sākām smieties, jo droši vien izskatījās, it kā mēs piedalītos reklāmā.

"Tad paklau, kā ir ar tiem "darīts"*." Rikijs skaļi sacīja sievietes mugurai, taču viņa rikai virzījās tālāk pa eju starp plauktiem.

"Bļāviens, taisnība, tad viņi galu galā vinnēja vai pakāsa?" es kasīdamies atsaucos.

Mēs pasmejamies, tad sākām kopā stumt savus ratiņus uz priekšu. Rikijs sacīja: "Gribi zināt patiesību? Mērijai patīk "Hitjļgies", un ar to ari sarunai beigas."

"Es zinu, kā tas ir," atbildēju.

Rikijs, ielūkojies manos ratiņos, sacīja: "Es skatos, tu pērc organisko vājpienu…"

"Izbeidz," es atsaucos. "Kā iet pa darbu?"

"Zini, tur viss ir sasodīti labi," viņš teica. "Tā tehnoloģija izskatās lieliski, ja es pats drīkstu tā teikt. Mēs tikko to de­monstrējām naudas večiem, un viss bija gludi."

"Džūlijai sokas labi?" vaicāju, cik nevērīgi vien spēdams.

"Jā, viņai sokas lieliski. Cik man zināms," Rikijs atbildēja.

Uzmetu viņam ašu skatienu. Vai viņš pēkšņi bija kļuvis atturīgs? Vai viņa seja bija sastingusi, muskuļi savilkti? Vai viņš kaut ko slēpa? Nespēju to noteikt.

"Patiesībā es viņu diezgan reti redzu," Rikijs teica. "Pē­dējā laikā viņas šeit tikpat kā nav."

"Es ari viņu redzu diezgan reti," sacīju.

"Jā, viņa daudz laika pavada tajā rūpnīcu kompleksā. Šo­brīd pats galvenais notiek tur." Rikijs žigli palūkojās uz ma­ni. "Nu, to jauno ražošanas procesu dēļ."

Ņemot vērā, cik aXymos" rūpnīcas bija sarežģītas, tās bija uzbūvētas rckordīsā laikā. Ražošanas cehā tika no atsevišķiem atomiem savāktas molekulas - molekulu fragmentus sasprau­da kopā kā "Lcjļo" klucīšus. Liela daļa šā darba bija jāveic vakuumā, un tam bija nepieciešami ārkārtīgi spēcīgi mag­nētiskie lauki. Tāpēc rūpnīcai bija grandiozi sūkņu agregāti un jaudīgas dzesēšanas ierīces magnētu atdzesēšanai. Bet, kā bija sacījusi Džūlija, liela daļa tehnoloģiju bija izstrādātas tieši šai rūpnīcai: nekas tāds nekad vēl nebija būvēts.

"Pārsteidzoši, ka to rūpnīcu izdevās uzcelt tik ātri," es sa­cīju.

"Mjā, mēs visu laiku uzturējām spiedienu. *Molecular Dynamics"clpo mums pakausī. Mēs esam uzcēluši to rūpnīcu un jau ražojam, un patentu pieteikumus varam vest ar kravas mašīnu. Bcl ne "MolDyne", ne "NanoTech" nevarētu būt se­višķi tālu. Pāris mēnešu. Varbūt pusgads, ja mums paveiksies.

"Tātad šobrīd jūs tajā fabrikā taisāt molekulas?" es vaicāju.

"Uz mata, Džek. Visīstākās molekulas. Nu jau pāris ne­dēļu."

"Es nezināju, ka Džūliju interesē tādas lietas." Tā kā Džū­lija bija mācījusies psiholoģiju, es allaž biju uzskatījis viņu par cilvēku speciālisti.

"Es tev teikšu, viņa ir ļoti aizrāvusies ar šīm tehnoloģijām. Tur netrūkst arī programmēšanas," viņš sacīja. "Tu jau sa­proti. Iteratīvie cikli, noregulējot ražošanu."

Pamāju ar galvu. "Ko īsti viņi tur programmē?" es vaicāju.

"Dalīto datu apstrādi. Daudzaģentu tīklus. Tā mēs panā­kam, ka atsevišķas vienības koordinējas, darbojas kopā."

"Tas viss ir tāpēc, lai uztaisītu to medicīnas kameru?"

"Jā." Viņš brīdi paklusēja. "Citstarp." Viņš nemierīgi pa­skatījās uz mani, it kā būtu pārkāpis vienošanos par konfi­dencialitāti.

"Tev nekas nav jāsaka," es bildu.

"Nē, nē," viņš žigli atsaucās. "Apžēliņ, mēs ar tevi esam pazīstami veselu mūžību, Džek." Viņš uzsita man pa plecu. "Turklāt tava sieva ir vadībā. Nu, kas tad ir?" Taču viņš jo­projām šķita nemierīgs. Viņa seja nepauda to pašu, ko vārdi. Un, sacīdams "sieva", viņš novērsa skatienu no manis.

Saruna tuvojās beigām, un es jutu, ka mani pārņem sasprin­dzinājums, tas neveiklais sasprindzinājums, kas rodas domājot, ka tas otrs kaut ko zina, bet tev nesaka - jo ir apjucis, jo nezi­na, kā lai to pasaka, jo negrib jaukties iekšā, jo to pat piemi­nēt ir pārāk bīstami, jo uzskata, ka tev pašam tas jānoskaidro.

Sevišķi tad, ja runa ir par tavu sievu. Piemēram, ja viņa tevi krāpj. Viņš skatīsies uz tevi tā, it kā tu būtu staigājošs sirdzējs, it kā būtu pienākusi dzīvo miroņu nakts, taču tev neko neteiks. Mana pieredze liecina, ka puiši nekad nesaka viens otram, ja kaut ko zina par viņu sievām. Toties sievietes vienmēr pastās­ta citām, ja kaut ko zina par kāda vīra neuzticību.

Tā vienkārši ir.

Taču es jutos tik saspringts, ka man gribējās…

"Skat, cik jau ir pulkstens," Rikijs sacīja, man plati uzsmaidījis. "Es jau kavējos, Mērija mani nositīs, man jā­skrien. Viņa jau tāpat ir sapīkusi, jo man uz pāris dienām ir jāaizbrauc uz to rūpnīcu. Tātad manis nebūs pilsētā un kal­pone ir prom…" Viņš paraustīja plecus. "Pats saproti."

"Jā. Lai tev veicas!"

"Cau, vecais. Turies!"

Mēs apmainījāmies ar rokasspiedieniem. Vēlreiz nomurmi­nājis atv adas, Rikijs aizstūma savus ratiņus gar stūri un nozuda.

Dažreiz cilvēks nespēj domāt par sāpīgām lietām, nespēj likt savam prātam uz tām koncentrēties. Domas vienkārši aiz­slīd prom - nē, paldies, mainīsim tēmu. Tieši tā man bija šo­brīd. Es nespēju domāt par Džūliju, tāpēc sāku prātot par to, ko Rikijs bija stāstījis par viņu ražošanas uzņēmumu. Un no­spriedu, ka tas droši vien ir taisnība, kaut ari bija pretrunā ar tradicionālajām zināšanām par nanotehnoloģijām.

Nanotehnoloģiju speciālistu vidē jau visai ilgu laiku plau­ka fantāzija, ka, tiklīdz kāds izgudros, kā var ražot atomu līmenī, notiks vesels apvērsums - kā noskrienot jūdzi četrās minūtēs. To darīs visi, plašajā pasaulē no konveijeru lentām sāks straumēm plūst brīnumainas molekulāras radības. Dažu dienu laikā šī pasakainā jaunā tehnoloģija izmainīs cilvēku dzīvi. Tiklīdz kāds izgudros, kā lai to izdara.

Taču tas, bez šaubām, nekad nenotiks. Pati ideja bija ab­surda. Būtībā molekulu ražošana nemaz tik ļoti neatšķiras no datoru ražošanas vai vadības vārstu ražošanas, vai automobi­ļu ražošanas vai jebkā cita ražošanas. Pagāja kāds brīdis, lai to saprastu. Patiesībā atomu samontēšana, lai izveidotu jau­nu molekulu, bija visnotaļ līdzīga datorprogrammas kompi- lēšanai no atsevišķām koda rindiņām. Un pirmajā piegājie­nā datorkods nekad netiek sakompilēts. Programmētājiem vienmēr nākas atgriezties un kaut ko izlabot koda rindiņās. Un pat tad, kad programma ir sakompilēta, tā nekad nesāk strādāt pareizi pirmajā piegājienā. Vai otrajā piegājienā. Vai simtajā piegājienā. Ir jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer. Un atkal.

Es vienmēr biju domājis, ka ar šīm ražotajām molekulām būs tāpat - tajās vajadzēs atkal un atkal izķert kļūdas, līdz tās sāks strādāt, kā nākas. Un, ja aXymos" gribēja, lai veseli mole­kulu spieti darbotos kopīgi, tad vajadzēja ari atkļūdot veidu, kā molekulas sazinās savā starpā, lai cik ierobežota arī būtu šī sazināšanās. Jo, ja reiz molekulas sazinās, tātad pastāv primi­tīvs tīkls. Lai to organizētu, būtu saprātīgi programmēt dalītu tīklu. Līdzīgu tam, kādu es biju izstrādājis "MediaTronics

Tāpēc es lieliski varēju iztēloties, kā viņi paralēli ražošanai nodarbojas ar programmēšanu. Bet es nespēju iedomāties, ar ko tur nodarbojas Džūlija. Rūpnīcu komplekss atradās tālu no "Xymos" galvenās ēkas. Tā atradās burtiski "nekurienes vidū" - tuksnesī netālu no Tonopahas, Nevadas pavalstī. Un Džūlijai nepatika atrasties nekurienes vidū.

Es sēdēju bērnu ārsta uzgaidāmajā telpā, jo mazulītei bi­ja pienācis kārtējās potes laiks. Te bija četras mātes, tās šū­poja klēpī slimos bērneļus, kamēr vecākie bērni spēlējās uz grīdas. Visas mātes sarunājās savā staipā un centīgi nepievēr­sa man uzmanību.

Es sāku pie tā pierast. Vīrietis mājās, vīrietis tādā vidē kā bērnu ārsta prakse bija neparasta parādība. Taču tas vienlaikus nozīmēja - kaut kas nav kārtībā. Droši vien kaut kas nav kārtī­bā ar šo vīrieti: viņš nespēj atrast darbu, iespējams, viņš atlaists par dzeršanu vai narkotiku lietošanu, varbūt viņš ir klenderis. Lai kā ari tur būtu, nav normāli, ka dienas vidū vīrietis atrodas ārsta kabinetā. Tāpēc pārējās mātes izlikās, ka manis tur nav, vienīgi palaikam uzmeta bažīgu skatienu, it kā es varētu paklu­sām pielavīties, lai viņas izvarotu, kamēr viņas ir uzgriezušas man muguru. Pat medmāsa Glorija šķita aizdomu pilna. Viņa palūkojās uz mazulīti man rokās - tā neraudāja un tikpat kā nepuņķojās. "Kāda tad varētu būt problēma?"

Es teicu, ka mēs esam atnākuši uz potēm.

"Vai viņa šeit jau ir bijusi?"

Jā, viņa šo ārstu apmeklē kopš dzimšanas.

"Vai jūs esat tuvinieks?"

Jā, es esmu viņas tēvs.

Beidzot mūs aicināja iet iekšā. Ārsts paspieda man roku, izturējās ļoti laipni, nejautāja, kāpēc šeit esmu es, nevis ma­na sieva vai saimniecības vadītāja. Viņš izdarīja divas injek­cijas. Amanda brēca nelabā balsī. Es šūpoju viņu uz pleca, mierināju viņu.

"Var būt neliels uztūkums, neliels, lokāls apsārtums. Pie­zvaniet, ja četrdesmit astoņu stundu laikā tas nepāriet."

Un es jau atkal biju uzgaidāmajā telpā un mēģināju iz­zvejot kredītkarti, lai samaksātu. Mazulīte raudāja. Tad pie­zvanīja Džūlija.

"Sveiks. Ko tu dari?" Viņa droši vien dzirdēja meitiņas raudas.

"Maksāju bērnu ārstam."

"Esmu piezvanījusi nelaikā?"

"Tā varētu būt…"

"Labi, klausies, es tikai gribēju teikt, ka beigšu ātrāk - nu tad vienreiz! - un būšu mājās uz vakariņām. Kā tev šķiet, varbūt man kaut ko nopirkt pa ceļam?"

"Tas būtu vareni," es sacīju.

Ērika futbola treniņš ievilkās. Laukumā jau bija tumšs. Šis treneris allaž vilka treniņu garumā. Es staigāju gar laukuma malu, prātodams, vai nevajadzētu sūdzēties. Ir tik grūti sa­prast, kad tu lutini savu bērnu un kad tu ar pilnām tiesībām viņu aizstāvi. Nikola piezvanīja no sava mobilā, lai pavēstī­tu, ka viņas teātra mēģinājums ir beidzies - kāpēc es viņu nesagaidot? Kur es esot? Es teicu, ka vēl arvien gaidu Ēriku, un apjautājos, vai kāds nevar viņu aizvest uz mājām.

"Tēt…" viņa aizkaitināta izsaucās. Varētu nodomāt, ka biju licis viņai vilkties mājup rāpus.

"Klau, es esmu iestrēdzis."

Ļoti sarkastiski: "Nu un tad?"

"Domā, kā tu runā, jaunkundzi"

Taču pēc dažām minūtēm futbols pēkšņi tika pārtraukts. Laukumā izbrauca liels, zaļš apkopes furgons un izkāpa divi maskās un lielos gumijas cimdos tērpušies vīri ar baloniem uz muguras. Viņi grasījās izsmidzināt nezāļu apkarošanas lī­dzekli vai kaut ko tamlīdzīgu, un visiem bija jāvācas prom no laukuma.

Es piezvanīju Nikolai un teicu, ka mēs aizbrauksim viņai pakaļ.

"Kad?"

"Mēs jau braucam."

"No tā sīkā utes treniņa?

"Izbeidz, Nika!"

"Kāpēc viņam vienmēr ir priekšroka?"

"Viņam vienmēr nav priekšroka."

"Nē, ir gan. Viņš ir sīks ute."

"Nikola…"

"Pie-dod."

"Pēc pāris minūtēm būsim klāt." Es pārtraucu savienoju­mu. Šais laikos bērni attīstās daudz ātrāk. Pusaudžu vecums viņiem iestājas, tiklīdz viņiem paliek vienpadsmit gadu.

Pussešos bērni bija mājās un siroja pa ledusskapi. Nikola ēda lielu satītā siera ņuku. Es liku viņai izbeigt: pēc tam vi­ņa neēdīs vakariņas. Tad atsāku klāt galdu.

"Kad tad būs vakariņas?"

"Drīz. Mamma atvedīs."

"Uhū." Viņa uz dažām minūtēm nozuda un tad atgrie­zās. "Viņa saka - viņa atvainojoties, ka nav piezvanījusi, bet viņa būs mājās vēlu."

"Ko?" Es patlaban lēju ūdeni uz galda saliktajās glāzēs.

"Viņa atvainojas, ka nav piezvanījusi, bet mājās viņa būs vēlu. Es tikko ar viņu runāju."

"Jēziņ." Tas bija kaitinoši. Es vienmēr centos neizrādīt sa­vu aizkaitinājumu bērnu klātbūtnē, taču dažreiz kaut kas pa­spruka. Es nopūtos. "Labi."

"Es tiešām ļoti gribu ēst, tēt."

"Pasauc brāli un ejam uz mašīnu," es teicu. "Mēs doda­mies uz ēstuvi autobraucējiem."

Vakarā, kad es nesu mazulīti uz gultiņu, mans elkonis aiz­ķērās aiz fotogrāfijas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā uz grā­matplaukta. Tā ar troksni nokrita uz grīdas; es apstājos un to pacēlu. Tajā bija redzama Džūlija un Ēriks Saules ielejā, kad Ērikam bija četri gadi. Viņi abi bija slēpošanas tērpos; Džūlija palīdzēja viņam mācīties slēpot un starojoši smaidīja. Blakus stāvēja cita fotogrāfija - mēs ar Džūliju kāzu vienpa­dsmitajā gadadienā Konā; es biju ģērbies kliedzoši košā hava­jiešu kreklā, viņai ap kaklu aplikta krāsainu ziedu vija, un mēs saulrietā skūpstījāmies. Tas bija burvīgs brauciens; patiesībā mēs bijām itin pārliecināti, ka Amanda tika ieņemta tur. Es atcerējos, kā vienu dienu Džūlija, pārnākusi no darba, teica: "Dārgum, atceries, tu apgalvoji, ka tie maitai/ esot bīsta­mi?" Es atbildēju: "Jā…" Un viņa sacīja: "Nu, teiksim šādi: tā ir meitenīte," un es biju tik ļoti pārsteigts, ka zelteris, ko tobrīd dzēru, saskrēja man degunā, un mēs abi sākām smie­ties.

Tad - fotogrāfija, kurā Džūlija cep groziņkūkas kopā ar Nikolu, kura ir tik maza, ka sēž uz virtuves letes un viņas kājas nesniedzas līdz malai. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par pusotru gadu. Nikola koncentrēdamās rauc pierīti, vadot milzīgo mīklas karoti gluži šķērsām, bet Džūlija pūlas ne- smieties.

Un fotogrāfija, kurā mēs ejam pārgājienā Kolorādo, Džū­lija tur pie rokas sešgadīgo Nikolu, bet es nesu uz pleciem Ēriku, mana krekla apkaklīte ir tumša 110 sviedriem - vai no kā ļaunāka, ja pareizi atceros to dienu. Ērikam laikam bija kādi divi gadi; viņš vēl staigāja autiņos. Atceros - viņam šķi ­ta jautri aizsegt man acis, kamēr es nesu viņu pa taku.

Pārgājiena fotogrāfija bija ieslīdējusi ietvarā un sagriezu­sies šķībi. Es padauzīju pa ietvaru, mēģinādams to iztaisnot, taču tā nekustējās. Ievēroju, ka vairākas citas fotogrāfijas bi­ja izbalējušas vai pie stikliem lipa emulsija. Par šīm bildēm neviens nerūpējās. Mazulīte šņākuļoja man rokās, berzēda­ma acis ar dūritēm. Bija laiks iet gulēt. Noliku fotogrāfijas atpakaļ uz plaukta. Tās bija vecas ainas no citas, laimīgākas dzīves. No citas dzīves. Šķita, ka man ar to vairs nav nekāda sakara. Tagad viss bija citāds.

Pasaule tagad bija citāda.

Tovakar es atstāju vakariņu galdu uzklātu - kluss pārme­tums. Ap desmitiem pārradusies mājās, Džūlija to ieraudzī­ja. "Piedod, dārgum."

"Zinu, tu biji aizņemta," es sacīju.

"Jā. Lūdzu, piedod."

"Piedodu," es teicu.

"Tu esi vislabākais." Stāvēdama durvīs, viņa pameta man gaisa skūpstu. "Ieiešu dušā," viņa sacīja un devās prom pa gaiteni. Noraudzījos, kā viņa iet.

Pa ceļam viņa ieskatījās mazulītes istabā, tad iespruka ta­jā. Pēc brīža izdzirdēju viņas dūdošanu un mazulītes grudzi- nāšanu. Piecēlos un devos pa gaiteni viņai pakaļ.

Tumšajā bērnistabā viņa turēja mazulīti rokās, pieglaudu­si degunu pie viņas vaidziņa.

"Džūlij… tu viņu pamodināji," es teicu.

"Nē, nemaz, viņa jau bija pamodusies. Pareizi, mazo pai- jiņ? Tu biji pamodusies, vai ne, čabulīt?"

Mazā ar dūrītēm paberzēja acis un nožāvājās. Viņa pavi­sam noteikti izskatījās pamodināta.

Džūlija tumsā pagriezās pret mani. "Es viņu nepamodi- nāju. Patiešām. Nemaz. Kāpēc tu uz mani tā skaties?"

"Kā skatos?"

"Tu zini, kā. Apsūdzoši."

"Es tevi ne par ko neapsūdzu."

Mazā iešņukstējās un tad sāka raudāt. Džūlija pataustīja vi­ņas autiņu. "Man šķiet, viņa ir slapja," viņa teica un, pasnie­gusi bērnu man, izsoļoja no istabas. "Rīkojies, nevainojamais."

Mūsu starpā bija radusies spriedze. Kad biju pārģērbis ma­zuli un atkal nolicis viņu gulēt, dzirdēju, kā Džūlija iznāk no dušas, aizcirzdama durvis. Kad Džūlija sāka blīkšķināt dur­vis, tā bija zīme, ka man ir jāiet viņu nomierināt. Taču šova­kar man negribējās to darīt. Mani kaitināja tas, ka viņa bija pamodinājusi mazo, un mani kaitināja tas, ka uz viņu nevar paļauties, - viņa paziņo, ka būs mājās agri, un pat nepiezva­na, lai pateiktu, ka nebūs. Mani biedēja tas, ka viņa varbūt ir kļuvusi tik neuzticama tāpēc, ka viņas uzmanību novērš jau­na mīla. Vai varbūt viņai vienkārši vairs nerūpēja ģimene. Ne­zināju, ko lai ar to visu iesāk, taču man nebija vēlēšanās no­gludināt spriedzi mūsu vidū.

Es vienkārši ļāvu, lai viņa blīkšķinās. Viņa aizcirta savu slīddurvju skapi tik spēcīgi, ka koks ieplaisāja. Viņa nolamājās. Tā bija vēl viena pazīme, ka man skriešus jāmetas pie viņas.

Atgriezos dzīvojamajā istabā un apsēdos. Paņēmu grāma­tu, ko pašlaik lasīju, un ar skatienu ieurbos lappusē. Mēģinā­ju koncentrēties, taču man, bez šaubām, neizdevās. Es biju nikns un klausījos, kā viņa blīkšķinās pa guļamistabu. Ja vi­ņa tā turpinās, tad pamodinās Ēriku, un man nāksies tikt ar viņu galā. Cerēju, ka tik tālu nenonāks.

Beidzot trokšņi apklusa. Viņa droši vien bija apgūlusies. Ja tā, tad viņa drīz aizmigs. Džūlija spēja aiziet gulēt, kad mēs ķildojāmies. Es nespēju; paliku nomodā un nikni stai­gāju šurpu turpu, pūlēdamies nomierināties.

Kad beidzot likos gulēt, Džūlija bija gandrīz aizmigusi. Es paslīdēju zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezies prom no viņas.

Vienos naktī mazulīte sāka kliegt. Es sagramstīju gaismas slēdzi, apgāzu modinātājpulksteni, un pulksteņa radio, no trieciena ieslēdzies, sāka dārdināt rokenrolu. Es lamādamies ķepurojos pa tumsu, līdz beidzot man izdevās ieslēgt lampu un apklusināt radio.

Bērns joprojām kliedza.

"Kas viņai lēcies?" Džūlija miegaini jautāja.

"Nezinu." Es izkāpu no gultas, purinādams galvu, pūlēda­mies pamosties. Es iegāju bērnistabā un ieslēdzu gaismu. Ista­ba šķita ļori koša, klaunu tapetes ļoti dzeltenas un svelošas. Ne no šā, ne no tā nodomāju: kāpēc viņa negrib dzeltenus šķīvju paliktņus, ja reiz visu bērnistabu izkrāsojusi dzeltenu?

Mazā stāvēja kājās gultiņā, turēdamās pie redelēm, un brē­ca, muti plati iepletusi, saraustīti elpodama. Asaras plūda vi­ņai pār vaigiem. Izstiepu rokas viņai pretī un viņa sniedzās pēc manis, un es viņu mierināju. Nospriedu, ka viņai droši vien rādījies slikts sapnis. Kušināju viņu, maigi šūpodams.

Viņa neremdināmi kliedza. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, varbūt autiņā kaut kas bija. Es nopētīju viņas ķermenīti. Tieši tad ieraudzīju viņai uz vēderiņa nikni sarkanus izsitumus, kuri švīkās sniedzās viņai pa visu muguru un augšup līdz kaklam.

Ienāca Džūlija. "Vai tu nevari to izbeigt?" viņa jautāja.

"Kaut kas nav labi," es sacīju un parādīju viņai izsitumus.

"Vai viņai ir drudzis?"

Pataustīju Amandas pieri. Viņa bija karsta un nosvīdusi, taču tas varēja būt arī no raudāšanas. Pārējais ķermenītis šķi­ta vēss. "Nezinu. Neizskatās."

Tagad es pamanīju izsitumus uz viņas kājiņām. Vai pirms brīža tic tur bija? Man gandrīz likās, ka es redzu, kā tic iz­platās man acu priekšā. Ja tas bija iespējams, mazā kliedza vēl skaļāk.

"Jēziņ," teica Džūlija. "Es piezvanīšu ārstam."

"Jā, dari tā." Es biju pagriezis mazuli uz muguras - viņa kliedza, kā kliegusi - un rūpīgi aplūkoju visu viņas ķermenī­ti. Izsitumi izplatījās, par to nebija šaubu. Un šķita, ka viņai briesmīgi sāp, viņa brēca, vai īkstis ārā.

"Piedod, mīlulīt, piedod…" es teicu.

Neapšaubāmi izplatās.

Atkal ienāca Džūlija un sacīja, ka atstājusi ziņu ārstam. Es teicu: "Es negaidīšu. Vedīšu viņu uz slimnīcu."

"Tu tiešām domā, ka tas ir nepieciešams?" viņa jautāja.

Es neatbildēju, vienkārši devos uz guļamistabu apģērbties.

Džūlija vaicāja: "Vai tu gribi, lai es braucu kopā ar tevi?"

"Nē, paliec pie bērniem," es atbildēju.

"Esi pārliecināts?"

"Jā."

"Labi," viņa sacīja. Viņa nedrošā gaitā devās atpakaļ uz guļamistabu. Es paķēru mašīnas atslēgas.

Mazulīte kliedza, kā kliegusi.

"Es saprotu, ka tas ir nepatīkami," sacīja interns. "Bet ne­domāju, ka būtu droši dot viņai nomierinošus līdzekļus."

Mēs atradāmies ar aizkariem norobežotā kaktiņā slimnī­cas neatliekamās palīdzības nodaļā. Interns bija noliecies pār manu kliedzošo meitu un ar savu instrumentu pētīja viņas au­sis. Nu jau viss Amandas ķermenis bija spilgti, neganti sar­kans. Viņa izskatījās kā apvārīta.

Biju pārbijies. Nekad agrāk par ko tādu nebiju dzirdējis - zīdainis kļūst koši sarkans un nepārtraukti kliedz. Es neuzti­cējos šim internam, šķita, ka viņš ir daudz par jaunu, lai bū- "tu kompetents. Viņam nevarēja būt pieredze; viņš izskatījās tā, it kā vēl nekad nebūtu skuvies. Trinos, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Sāku justies mazliet vājprātīgs, jo mana meita pēdējās stundas laikā ne mirkli nebija pārstājusi kliegt. Es biju izmocīts. Interns kliegšanai nepievērsa uzmanību. Ne­sapratu, kā viņš to spēj.

"Drudža viņai nav," viņš teica, to atzīmēdams kartiņā, "taču viņas vecuma bērniem tas neko nenozīmē. Līdz ga­dam viņiem vispār var necelties temperatūra, pat ar nopiet­nām infekcijām."

"Vai tas viņai ir?" cs jautāju. "Kaut kāda infekcija?"

"Es nezinu. Es pieņemu, ka vīruss - to izsitumu dēj. Bet jāsagaida asins analīze… ā, labi." Māsiņa, garām ejot, pasnie­dza viņam papīra strēmeli. "Uhh… hmm…" Viņš apklusa. "Mjā…"

"Kas mjā?" es teicu, nemierīgi mīņādamies.

Viņš skatījās uz šo papīru, galvu kratīdams. Neko neat­bildēja.

"Kas mjā?"

"Tā nav infekcija," viņš teica. "Balto asinsķermenīšu skaits ir normāls, olbaltuma frakcijas normālas. Viņai vispār nav imūnaizsardzības."

"Ko tas nozīmē?"

Viņš bija ļoti nosvērts, tikai stāvēja, pieri saraucis, un do­māja. Man ienāca prātā, ka varbūt viņš gluži vienkārši ir stulbs. Tad, kad visu vada HMO labākie ļaudis vairs neiet strādāt medicīnā. Šis zaļknābis varētu būt no jaunās ārstu stul­beņu paaudzes.

"Mums jāpaplašina diagnostikas tīkls," viņš teica. "Es pie­prasīšu ķirurga konsultāciju, neirologa konsultāciju, gaidām dermatologu un infekcionistu. Tas nozīmē, ka daudzi cilvē­ki runās ar jums par jūsu meitu, atkal un atkal uzdos vienus un tos pašus jautājumus, bet…"

"Tas nekas," sacīju. "Es neiebilstu. Tikai… Kā jums šķiet, kas ar viņu ir?"

"Es nezinu, mister Formen. Ja tā nav infekcija, mums jā­meklē citi iemesli šai ādas reakcijai. Viņa nav ceļojusi ārpus valsts?"

"Nē," papurināju galvu.

"Nav pēdējā laikā nonākusi saskarsmē ar smagajiem me­tāliem vai toksīniem?"

"Piemēram?"

"Izgāztuves, rūpnīcas, ķīmiskas vielas…"

"Nē, nē."

"Vai jūs nespējat iedomāties pilnīgi neko, kas varētu būt izraisījis šo reakciju?"

"Nē, neko… pagaidiet, vakar viņai bija potes."

"Kādas potes?"

"Es nezinu, tās, kādas viņai šai vecumā pienākas…"

"Jūs nezināt, kādas potes?" viņš jautāja. Viņa piezīmju bloknots bija atvērts, rakstāmais novietots uz papīra.

"Nē, Dieva dēļ," es aizkaitināts atsaucos. "Es nezinu, kā­das potes. Katru reizi, kad es viņu turp aizvedu, viņa dabū kaut ko citu. Sasodīts, jūs šeit esat ārsts…"

"Viss kārtībā, mister Formen," viņš mierinādams sacīja. "Es saprotu, tas ir liels stress. Varbūt vienkārši pasakiet man, kā sauc jūsu pediatru, es viņam piezvanīšu, labi?"

Es pamāju ar galvu. Ar roku paberzēju pieri. Es svīdu. No­saucu viņam bērnu ārsta vārdu un viņš to pierakstīja savā blok­notā. Es mēģināju nomierināties. Mēģināju domāt skaidri.

Un visu šo laiku mans mazulis kliedza.

Pēc pusstundas viņai sākās krampji.

Tas notika brīdī, kad viens no baltā uzsvārcī tērptajiem konsultantiem, noliecies pār mazuli, viņu izmeklēja. Mazās ķermenītis locījās un mežģījās. Viņa rīstījās, it kā viņai nāk­tu vēmiens. Viņas kājas spazmatiski raustījās. Viņa sāka gārgt. Acis pārgriezās.

Neatceros, ko es tad teicu un darīju, bet ienāca masīvs sani­tārs, tik liels kā futbolists, un aizstūma mani līdz kambarīša sienai, un satvēra manus delmus. Garām viņa milzīgajam ple­cam es skatījos, kā seši cilvēki ņemas ap manu meitu; māsiņa ar Bārta Simsona tcniskreklu mugurā iedūra viņai pierē adatu. Es sāku kliegt un rauties ārā. Sanitārs auroja: "Pievena, pieve- na, pievcna," vēl un vēlreiz. Pēdīgi apjēdzu, ka viņš saka "Pie­res vēna." Viņš paskaidroja, ka vienkārši tiek sākta intravenozā terapija, jo mazulis ir dehidrēts. Tāpēc viņai bija krampji. Ks dzirdēju kaut ko par elektrolītiem, magniju, kāliju.

Tā vai citādi, dažu sekunžu laikā krampji bija beigušies. Bet viņa turpināja kliegt.

Es piezvanīju Džūlijai. Viņa bija nomodā. "Kā viņai ir?"

"Tāpat."

"Joprojām kliedz? Tā ir viņa?"

"Jā." Džūlija fonā dzirdēja Amandu.

"Ak Dievs." Viņa novaidējās. "Ko viņi saka?"

"Viņi vēl neko nezina."

"Ak, nabaga mazulis."

"Viņu jau ir apskatījuši kādi piecdesmit ārsti."

"Vai es varu kaut ko darīt?"

"Nedomāju."

"Labi. Dod ziņu!"

"Labi."

"Es negulēšu."

"Labi."

Neilgi pirms saullēkta konsultantu orda paziņoja, ka mei­tiņai ir vai nu zarnu obstrukcija, vai smadzeņu audzējs, viņi nespējot izšķirties, kas, un nozīmēja magnētiskās rezonanses angiogrāfiju. Kad beidzot Amandu ietipināja izmeklēšanas telpā, debesis jau sāka kļūt gaišākas. Telpas centrā stāvēja lie­la, balta mašīna. Māsiņa man sacīja, ka mazulīte būs mierī­gāka, ja es palīdzēšu viņu sagatavot, un izņēma adatu no Amandas galviņas, jo, izmeklējot ar MR, pacientam Idāt ne­drīkst būt nekādi metāla priekšmeti. Pāri Amandas sejai iz­šļācās asinis, tās ietecēja viņai acī. Māsiņa tās noslaucīja.

Amanda bija piesprādzēta pie baltas plāksnes, kas tika ie- ripināta ietaises dziļumos. Mana meita šausmās skatījās uz MR attēlveidotāju, viņa joprojām kliedza. Māsiņa man sacī­ja, ka es varot pagaidīt blakustelpā kopā ar tehniķi. Es iegā­ju telpā ar stikla logu, pa kuru varēja redzēt MR aparātu.

Tehniķis bija tumsnējs ārzemnieks. "Cik veca viņa ir? Vai tā ir viņa?"

"Jā, viņa. Deviņi mēneši."

"Plaušas viņai ir kārtībā."

"Jā."

"Sākam." Viņš ķimerējās ar saviem kloķiem un skalām, gandrīz neskatīdamies uz manu meitu.

Amanda bija pavisam iekšā mašīnā. Viņas šņukstiem mik­rofonā bija metāliska pieskaņa. Tehniķis nospieda slēdzi un sāka klabēt sūknis; tas sacēla lielu troksni. Tomēr es tik un tā dzirdēju savas meitas kliegšanu.

Un tad pēkšņi viņa apklusa.

Viņa pat nepīkstēja.

"Oho," es sacīju. Paskatījos uz tehniķi un māsiņu. Viņu sejas pauda šoku. Mēs visi iedomājāmies vienu un to pašu - noticis kaut kas šausmīgs. Man sākās sirdsklauves. Tehniķis steidzīgi izslēdza sūkņus un mēs ieskrējām atpakaļ izmeklē­šanas telpā.

Tur gulēja mana meita, joprojām piesprādzēta, smagi el­podama, taču viņa manāmi jutās labi. Viņa kā apstulbusi lē­ni mirkšķināja acis. Āda bija jau ievērojami gaišāka, ar nor­mālas krāsas plankumiem. Izsitumi izbalēja mūsu acu priekšā.

"Sasper mani zibens," teica tehniķis.

Neatliekamās palīdzības nodaļā Amandu negribēja laist mājās. Ķirurgi joprojām domāja, ka viņai ir audzējs vai kri­tiskas problēmas ar zarnām, un viņi vēlējās paturēt Amandu slimnīcā, lai novērotu. Taču izsitumi joprojām vienmērīgi iz­zuda. Tuvākās stundas laikā sārtums izbalēja un izgaisa.

Neviens nespēja saprast, kas bija noticis, un ārsti bija ne­mierīgi. Pieres otrā pusē atkal bija iedurta vēnas adata. Taču mazā ņēmās kāri sūkt no pudelītes, izsalkumā strauji rīdama piena maisījumu, kamēr es turēju pudelīti. Viņa skatījās uz mani ar parasto hipnotizējošo barošanas laika skatienu. Iz­skatījās, ka viņa jūtas visnotaļ labi. Viņa aizmiga man uz ro­kām.

Nosēdēju tur vēl stundu, tad sāku klaigāt, ka man jābrauc atpakaļ pie bērniem, jāved viņi uz skolu. Un drīz pēc tam ārsti pasludināja kārtējo modernās medicīnas uzvaru un pa­laida mani ar mazo mājās. Amanda visu ceļu gulēja ciešā miegā un nepamodās, kad es izņēmu viņu no mašīnas sēdek- līša. Kad nesu viņu pa piebraucamo ceļu uz māju, nakts de­besis jau kļuva palsas.

Mājā valdīja klusums. Bērni vēl gulēja. Es atradu Džūliju ēdamistabā - viņa stāvēja pie loga un lūkojās uz sētas puses pagalmu. Bija ieslēgti mauriņa smidzinātāji, tie šņāca un klik­šķēja. Džūlija turēja rokā kafijas tasi un nekustīgi skatījās pa logu.

"Mēs esam atpakaļ," es sacīju.

Viņa pagriezās. "Viss kārtībā?"

Es sniedzu mazo viņai. "Tā izskatās."

"Paldies Dievam," viņa teica, "es tā uztraucos, Džek." Ta­ču viņa nepaņēma Amandu un nepieskārās mazajai. "Es tā uztraucos."

Viņas balss bija savāda, atsvešināta. Nemaz neizklausījās, ka viņa būtu uztraukusies, viņa it kā mehāniski atkārtoja pieklā­jības frāzes, kā deklamējot citā kultūrā sakņotu rituālu, kurš viņai patiesībā nav saprotams. Viņa iedzēra malku kafijas.

"Visu nakti nevarēju aizmigt," viņa teica. "Es biju ļoti no­bažījusies. Es jutos drausmīgi. Mīļais Dievs." Viņas acis aiz­šāvās pie manas sejas, tad novērsās. Viņa izskatījās vainīga.

"Negribi viņu paņemt?"

"Es, uh…" Džūlija papurināja galvu un pamāja kafijas tasei savā rokā. "Ne tagad," viņa sacīja. "Jāapskatās tic smidzinātāji. Vēl apslīcinās manas rozes." Un viņa izgāja pagalmā.

Es skatījos, kā viņa aiziet līdz pagalma tālākajam galam un apstājas, raudzīdamās uz smidzinātājiem. Viņa pameta skatienu uz manu pusi, tad sarīkoja veselu izrādi, pārbaudīda­ma taimeri pie sienas. Viņa atvēra vāciņu un ieskatījās iekšā. Es neko nesapratu. Tikai pirms nedēļas dārznieki bija smidzi­nātājus noregulējuši. Varbūt viņi bija noregulējuši nepareizi.

Amanda man uz rokām nošņaukājās. Es aiznesu viņu uz bērnistabu, apmainīju autiņu un noliku viņu gultā.

Kad es atgriezos, Džūlija virtuvē runāja pa mobilo tālru­ni. Vēl viens no viņas jaunajiem ieradumiem. Viņa vairs tik­pat kā neizmantoja mājas tālruni, bet runāja pa savu mobi­lo. Kad es viņai par to apjautājos, viņa teica, ka tas vienkārši esot ērtāk, jo viņai esot daudz tālsarunu un darbavieta ap­maksājot mobilā rēķinus.

Es palēnināju gaitu un gāju pa paklāju. Es dzirdēju viņu sakām: "Jā, sasodīts, protams, bet mums tagad jābūt uzmanī­giem…"

Viņa pacēla acis un ieraudzīja mani. Viņas balss acumir­klī mainījās. "Labi, uh… paklau, Kerola, man šķiet, to var nokārtot, piezvanot uz Frankfurti. Tad aizsūti faksu un ziņo man, kā viņš reaģēs, skaidrs?" Un viņa aizcirta tālruņa vāci­ņu. Es iegāju virtuvē.

"Džek, man riebjas aiziet, kamēr bērni vēl guļ, bet…"

"Tev jābrauc?"

"Baidos, ka jā. Darbā kaut kas atgadījies."

Es ieskatījos rokas pulkstenī. Ceturksnis pāri sešiem. "Labi."

Viņa teica: "Tad tu, ah… ar bērniem…"

"Protams, es tikšu galā."

"Paldies. Es tev vēlāk piezvanīšu."

Un aizgāja.

Es biju tā pārguris, ka nespēju skaidri domāt. Mazulīte jo­projām gulēja un, ja paveiksies, nogulēs vēl vairākas stundas. Sešos ieradās saimniecības vadītāja Marija un salika brokastu bļodiņas. Bērni paēda, un es vedu viņus uz skolu. Man tikai ar pūlēm izdevās palikt nomodā. Es žāvājos.

Ēriks sēdēja priekšējā sēdeklī man blakus. Arī viņš žāvājās.

"Miegs nāk?"

Viņš pamāja ar galvai. "Tie vīri mani nemitīgi uzmodinā­ja," viņš teica.

"Kādi vīri?"

"Tie, kas atbrauca naktī."

"Kādi vīri?" es atkārtoju.

"Putekļu sūcinātāji," viņš teica. "Viņi visu izsūca. Un vi­ņi uzsūca ari spoku."

Nikola aizmugures sēdeklī iezviedzās. "Spoku…"

Es teicu: "Man šķiet, tev rādījies sapnis, dēls." Ērikam pē­dējā laikā mēdza rādīties spilgti murgi, no kuriem viņš bieži pamodās nakts vidū. Es biju tikpat kā pārliecināts - tas ir tā­pēc, ka Nikola ļauj viņam skatīties šausmu filmas, zināda­ma, ka tās viņu satrauks. Nikola bija tai vecumā, kad viņas mīļākajās filmās darbojās maskoti slepkavas, kuri noslepka­vo pusaudžus, kas nodarbojušies ar seksu. Tā pati vecā for­mula: tu esi mīlējies - tu mirsti. Taču Ērikam tas viss nebija piemērots. Es daudzas reizes biju Nikolai skaidrojis, ka ne­vajag ļaut viņam to skatīties.

"Nē, tēt, tas nebija nekāds sapnis," Ēriks teica un atkal nožāvājās. "Tie vīri bija īstenībā. Vesels bars."

"Ahā. Un kas bija spoks?"

"Tas bija spoks. Viss sudrabots un spīdīgs, tikai sejas vi­ņam nebija."

"Uhū." Mēs jau piebraucām pie skolas un Nikola ziņoja, ka man vajagot viņu sagaidīt nevis 15:45, bet gan 16:15, jo pēc stundām viņai esot kora mēģinājums, un Ēriks pavēstīja, ka neiešot pie bērnu ārsta, ja viņam būšot jāpotējas. Es at­kārtoju visu vecāku mūžīgo mantru: "Paskatīsimies."

Abi izkūņojās no mašīnas, vilkdami somas sev nopakaļ. Viņiem abiem bija mugursomas, kas svēra apmēram divdes­mit mārciņu. Es nekādi nespēju pie tā pierast. Kad es biju viņu vecumā, bērniem nebija milzīgu mugursomu. Mums vis­pār nebija mugursomu. Tagad tādas, šķiet, bija visiem. Va­rēja redzēt, kā sīki otrklasnieki ietenterē pa skolas durvīm, kā šerpas salīkuši zem savu somu smaguma. Dažiem bērniem bija somas uz ritentiņiem, viņi vilka tās kā bagāžu lidostā. Manam prātam tas nebija aptverams. Pasaule kļuva digitāla; viss bija mazāks un vieglāks. Bet skolas bērni stiepa lielākus smagumus nekā jebkad agrāk.

Pirms dažiem mēnešiem es biju par to jautājis vecāku sa­pulcē. Un direktors bija atbildējis: "Jā, tā ir liela problēma. Mēs visi par to domājam." Un mainīja tēmu.

Arī to es nesapratu. Ja reiz viņi visi par to domā, tad kā­pēc nekas netiek darīts? Kaut gan, protams, tāda ir cilvēka daba. Neviens neko nedara, iekams nav par vēlu. Mēs uzstā­dām krustojumā luksoforu pēc tam, kad bērns ir sabraukts.

Es atkal braucu mājās, iekļaudamies rīta satiksmes gausa­jā plūsmā. Cerēju, ka varbūt izdosies pāris stundu pagulēt. Tas bija vienīgais, par ko spēju domāt.

Marija pamodināja mani ap vienpadsmitiem, spēcīgi kra­tīdama mani aiz pleca. "Mister Formen! Mister Formen!"

Es biju grīļīgs. "Kas ir?"

"Mazā."

Es-acumirklī pamodos. "Kas noticis?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen. Viņa visa…" Saimnie­cības vadītāja paberzēja plecu un delmu.

"Viņa visa - kas?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen."

Es izģeņģerēju no gultas un devos uz bērnistabu. Amanda gultiņā stāvēja kājās, turēdamās pie redelēm. Viņa lēkāja un laimīgi smaidīja. Viss šķita normāli, izņemot to, ka viņas ķer­menis no vienas vietas bija violeti zilā krāsā. Kā liels zilums.

"Ak kungs," es izdvesu.

Es nespēšu izturēt vēl vienu slimnīcas apmeklējumu, ne­spēšu izturēt vēl kādus balti tērptus ārstus, kuri tev neko ne­saka, nespēšu vēlreiz par visu baidīties. Man joprojām nebija spēka pēc aizvadītās nakts. Iedomājoties, ka ar manu meitu kaut kas nav kārtībā, man vēders sarāvās čokurā. Piegāju pie Amandas, kura no prieka iegrudzinājās un man uzsmaidīja. Viņa izstiepa man pretī rociņu, tvarstīdama gaisu - tā viņa aicināja, lai es viņu paņemu uz rokām.

Tad nu es viņu paņēmu. Izskatījās, ka viņa jūtas labi, viņa uzreiz saķēra mani aiz matiem un, kā vienmēr, mēģināja no­raut brilles. Izjutu atvieglojumu, lai ari tagad spēju labāk ap­lūkot v iņas ādu. Tā izskatījās kā apdauzīta - asinsizplūduma krāsā -, taču tāds bija absolūti viss viņas ķermenītis. Šis krā­sas vienmērigums biedēja.

Galu galā es nolēmu piezvanīt neatliekamās palīdzības no­daļas ārstam. Izzvejoju no kabatas viņa vizītkarti, kamēr Amanda centās noraut man brilles. Ar vienu roku spiedu nu­mura pogas. Es ļoti daudzas lietas pratu izdarīt ar vienu ro­ku. Sazvanīt izdevās uzreiz; viņš šķita pārsteigts.

"Ā," viņš teica. "Es tieši šobrīd grasījos jums zvanīt. Kā jūtas jūsu meita?"

"Nu, izskatās, ka viņa jūtas labi," es sacīju, atliekdams gal­vu, lai Amanda nevarētu aizsniegt manas brilles. Viņa ķiķi­nāja; tā bija spēle. "Viņa jūtas labi," es teicu, "bet ir tā, ka…"

"Vai viņa gadījumā nav dabūjusi zilumus?"

"Jā," es atbildēju. "Patiesībā - jā, ir gan. Tāpēc ari es jums zvanu."

"Zilumi ir uz visa viņas ķermeņa? Vienmērīgi."

"Jā," es teicu. "Tieši tā. Kāpēc jūs tā jautājat?"

"Mjā," ārsts atbildēja, "ir gatavas visas viņas analīzes, un tur viss ir kārtībā. Pilnīgā kārtībā. Veselīgs bērns. Vienīgais, ko mēs vēl gaidām, ir MRI rezultāts, bet MR aparāts ir salū­zis. Viņi saka, tas būšot salabots pēc pāris dienām."

Es vairs nespēju izlocīties un purināt galvu; noliku Amandu atpakaļ gultiņā, lai varētu parunāt. Tas viņai, protams, nepati­ka, viņa saviebās, gatavodamās iebrēkties. Iedevu viņai cepu­mu briesmonlti, un viņa apsēdās un sāka spēlēties. Es zināju, ka ar cepumu briesmonīti pietiks apmēram piecām minūtēm.

"Vienalga," teica ārsts, "man prieks, ka viņa jūtas labi."

Es teicu, ka ari man par to prieks.

Sekoja pauze. Ārsts nokremšļojās.

"Mister Formen, jūsu iestāšanās veidlapā es pamanīju, ka esat ierakstījis - jūsu profesija ir programmatūras inženieris."

"Tā gan."

"Vai tas nozīmē, ka jūs esat iesaistīts ražošanā?"

"Nē. Es nodarbojos ar programmu izstrādi."

"Un kur jūs to darāt?"

"Ielejā."

"Varbūt jūs, piemēram, strādājat kādā rūpnīcā?"

"Nē. Es strādāju birojā."

"Skaidrs." Pauze. "Vai drīkstu jautāt, kur?"

"Patiesībā šobrīd esmu bezdarbnieks."

"Skaidrs. Saprotu. Cik ilgu laiku?"

"Pusgadu."

"Skaidrs." īsa pauze. "Mjā, labi, es tikai gribēju to no­skaidrot."

"Kāpēc?" es jautāju.

"Kā, lūdzu?"

"Kāpēc jūs uzdodat man šos jautājumus?"

"A. Tie ir veidlapā."

"Kādā veidlapā?" es jautāju. "Es aizpildīju visas slimnīcas veidlapas."

"Sī ir cita veidlapa," viņš teica. " VDB pieprasījums. Ve­selības un drošības biroja pieprasījums."

"Kādēļ?" es vaicāju.

"Ir ziņas par citu gadījumu," viņš teica, "kas ir ļoti līdzīgs tam, kas notika ar jūsu meitu."

"Kur?"

"Sakramento, Centrālajā."

"Kad?"

"Pirms piecām dienām. Bet tā ir pilnīgi citāda situācija. Tur bija četrdesmit divus gadus vecs dabas pētnieks, kas kal­nos bija nakšņojis zem klajas debess. Kaut kādi specifiski ziedi vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu, un viņš nonāca Sakramento slimnīcā. Un viņam bija tā pati klīniskā norise, kas jūsu mei­tai - pēkšņs, neizskaidrojams sākums, drudža nav, sāpīga eri- tēmatiska reakcija."

"Un, izmeklējot ar MR, pārgāja?"

"Es nezinu, vai viņam veica MRI" ārsts atbildēja. "Bet, kā rādās, šis sindroms - lai kas tas arī būtu - ir pašierobe- žots. Ļoti pēkšņi sākas un pilnīgi negaidīti beidzas."

"Tagad viņš ir vesels? Tas dabas pētnieks?"

"Viņš jūtas labi. Dažas dienas bija tic zilumi, un tas arī viss."

"Labi," es noteicu. "Man prieks to dzirdēt."

"Man jau likās, ka jūs gribēsiet to zināt," viņš sacīja. Tad pateica, ka varbūt piezvanīs man vēl, ja radīsies vēl kādi jau­tājumi, vai tā drīkstētu? Es teicu, lai zvana, kad vien vēlas. Viņš mani uzaicināja zvanīt, ja Amandai kaut kas mainīsies, es pateicu, ka tā arī darīšu, un noliku klausuli.

Amanda bija pametusi cepumu briesmonīti, piecēlusies kājās un ar vienu roku turējās pie gultiņas redelēm, bet ar otru sniedzās pēc manis, ar pirkstiņiem tvarstīdama gaisu.

Paņēmu viņu rokās - un tai pašā brīdī viņa norāva man brilles. Es ķēru pēc tām, bet viņa sajūsmā spiedza. "Aman­da…" Taču bija jau par vēlu; viņa nosvieda tās zemē.

Es samirkšķināju acis.

Bez brillēm es lāgā neredzu. Šīs bija metāla ietvaros, ta­gad tās bija grūti saskatīt. Es nometos četrrāpus, joprojām turēdams mazuli, un lokiem vilku plaukstu pa grīdu, cerē­dams uztaustīt brilles. Tas neizdevās. Piemiedzu acis, parā­pos uz priekšu, atkal nobraucu ar roku pa grīdu. Joprojām nekā. Tad es pamanīju zem gultiņas kaut ko nozibam. Es no­liku mazuli un parāpoju zem gultiņas, atguvu brilles un uzli­ku tās uz deguna. Kaut kur tam pa vidu atsitos ar galvu pret gultiņu un atkal sagumu.

Un tad pēkšņi es skatījos uz elektrības kontaktligzdu, kas atradās sienā zem gultiņas. Ligzdai bija pievienota maza plastmasas kastīte. Es izvilku to ārā un apskatīju. Tas bija di­vas collas liels kubs, pēc izskata spriežot - sprieguma izlīdzi­nātājs, parasts komcrcprodukts, ražots Taivānā. Plastmasā bija iekausēti ieejas un izejas spriegumi. Aizmugurē bija balta uz­līme, uz kuras bija rakstīts "PROP. SSVT" un svītru kods. Šā­das uzlīmes uz sava inventāra priekšmetiem līmē firmas.

Pagrozīju kubiņu plaukstā. No kurienes tas bija uzradies? Pēdējā pusgada laikā šajā mājā galvenais biju es. Es zināju, kas kur atrodas. Un Amandai istabā pilnīgi noteikti nebija vajadzīgs sprieguma izlīdzinātājs. Tāds nepieciešams tikai ju­tīgai elektroniskai aparatūrai, piemēram, datoriem.

Piecēlos kājās un palūkojos apkārt, lai redzētu, vai vēl kaut kas nav mainījies. Pārsteigts ieraudzīju, ka mainījies bija viss - taču tikai mazliet mainījies. Uz Amandas naktslampiņas kupola bija Vinnija Pūka tēli. Es allaž pret gultiņu pagriezu Tīģeri, jo Tīģeris viņai bija pats mīļākais. Šobrīd uz gultiņas pusi bija pagriezts ī-ā. Pārtīšanas galdiņa pārklājs vienā stūri bija notraipīts; man šis traips vienmēr bija apakšā pa kreisi. Tagad tas bija augšā pa labi. Ziedes pret autiņu izraisītiem izsitumiem es turēju uz plaukta pa kreisi, tur, kur viņa neva­rēja aizsniegt. Tagad tās atradās pārāk tuvu, viņa varētu tās paķert. Un tā joprojām…

Man aiz muguras nostājās kalpone. "Marij," es teicu, "vai jūs uzkopāt šo istabu?"

"Nē, mister Formen."

"Bet istaba ir citāda," es sacīju.

Viņa paskatījās apkārt un paraustīja plecus. "Nē, mister Formen. Tāda pati."

"Nē, nē," es neatlaidos. "Tā ir citāda. Skatieties!" Es no­rādīju uz lampas kupolu, uz pārtinamo galdiņu. "Citāda!"

Viņa atkal paraustīja plecus. "Labi, mister Formen." Vi­ņas sejā bija lasāms apjukums. Vai nu viņa nesaprata, ko es saku, vai ari domāja, ka esmu jucis. Un droši vien es arī iz­skatījos mazliet jucis, pieaudzis vīrietis, kas ir apsēsts ar Vin­nija Pūka lampas kupolu.

Parādīju viņai plaukstā noslēpto kubu. "Vai jūs agrāk esat tādu redzējusi?"

Viņa papurināja galvu. "Nē."

"Tas bija zem gultiņas."

"F"s nezinu, mister Formen." Viņa aplūkoja to, pagrozīja šurpu turpu. Tad paraustīja plecus un atdeva man atpakaļ. Viņa rīkojās nevērīgi, taču viņas skatiens bija modrs. Es sāku justies neomulīgi.

"Labi, Marij," es teicu. "Viss ir kārtībā."

Viņa noliecās, lai paceltu mazuli. "Es viņu pabarošu."

"Jā, labi."

Izgāju no istabas, juzdamies savādi.

Joka pēc es paskatījos, ko par aSSVT"vir uzzināt tīmek­lī. Tiku pie saitēm ar Srī Sivas Višnu templi, ar "Waffen-SS" treniņu skolu Konicā, escsicšu rcgālijām afor sale", "Studentu servisu", veidņu koka sijām "VT 20K'\ ar Vispasaules tī­mekļa pārlūkprogrammu sarakstu, grupu ar nosaukumu ".Slinjļshot Venus", Šveices Šaušanas federāciju… Jo dziļāk me­žā, jo vairāk malkas.

Es uzgriezu datoram muguru.

Skatījos pa logu.

Marija bija iedevusi man iepirkumu sarakstu, ko bija uz­rakstījusi ar savu neveiklo roku. Man neapšaubāmi vajadzēja paspēt iepirkties, pirms es braucu pakaļ bērniem. Taču es ne­kustējos. Bija brīži, kad mājas dzīves nemitīgais ritums mani it kā iznīcināja, lika man justies izskalotam un tukšam. Tā­dos mirkļos man vienkārši vajadzēja dažas stundas pasēdēt.

Man negribējās kustēties. Ne tagad.

Prātoju, vai šovakar Džūlija man piezvanīs, un es prātoju, vai viņai būs kāds jauns aizbildinājums. Prātoju, ko es darī­šu, ja kādudien viņa ienāks pa durvīm un pavēstīs, ka mīl kā­du citu. Prātoju, ko es darīšu, ja tai laikā man joprojām ne­būs darba.

Prātoju, kad es atkal dabūšu darbu. Kamēr manas domas klejoja, dīki grozīju plaukstā mazo sprieguma izlīdzinātāju.

Tieši pie mana loga auga liels koraļļkoks ar biezām lapām un zaļu stumbru. Mēs bijām iestādījuši pavisam sīku kociņu īsi pēc ievākšanās šajā mājā. Stādīja, bez šaubām, puiši no kokaudzētavas, taču mēs visi bijām ārā. Nikolai bija plast­masas lāpstiņa un spainītis. Ēriks autiņos rāpoja pa mauriņu. Džūlija bija apbūrusi strādniekus un viņi palika līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu darbu. Kad tie bija aizbraukuši, es vi­ņu noskūpstīju un notraucu netīrumus viņai no deguna. Vi­ņa sacīja: "Kādu dienu tas būs lielāks par visu mūsu māju."

Tomēr galu galā tā nenotika. Viens zars vētrā nolūza, tā­pēc tas izauga mazliet greizs. Koraļļkokam ir mīksta kok­sne, zari viegli lūst. Tas tā arī neizauga lielāks par māju.

Taču man atmiņā tas viss bija kā dzīvs; raudzīdamies pa logu, es atkal redzēju mūs, izgājušus pagalmā. Bet tās bija tikai atmiņas. Un ļoti baidījos, ka tās jau ir novecojušas.

Gadiem ilgi strādājot ar daudzaģentu sistēmām, cilvēks sāk tvert dzīvi šo programmu terminos.

Lielā mērā daudzaģentu vidi var uzskatīt par kaut ko lī­dzīgu šaha galdiņam, un aģenti ir šaha figūras. Aģenti mijie­darbojas uz galdiņa, lai sasniegtu mērķi, gluži tāpat kā šaha figūras virzās, lai gūtu uzvaru spēlē. Atšķirība ir tāda, ka aģen­tus neviens nebīda. Tic patstāvīgi mijiedarbojas, lai nodroši­nātu rezultātu.

Ja tu esi izstrādājis aģentus, kuriem ir atmiņa, tie var kaut ko zināt par savu vidi. Tie atceras, kur uz galdiņa tie ir atra­dušies un kas tur notika. Tic spēja atgriezties noteiktās vie­tās ar noteiktiem nolūkiem. Programmētāji mēdz sacīt, ka aģentiem ir priekšstati par vidi, kurā tie funkcionē, un tie rī­kojas, vadoties pēc šiem priekšstatiem. Tas nav pavisam pre­cīzi, taču tikpat labi tā varētu arī būt. Tā izskatās.

Taču interesanti, ka ar laiku dažiem aģentiem izveidojas kļūdaini priekšstati. Vai nu motivāciju konflikta, vai kāda cita iemesla dēļ tie sāk rīkoties nepareizi. Vide ir mainījusies, bet viņi it kā to nezina. Tie neatlaidīgi rīkojas saskaņā ar noveco­jušiem paraugiem. To uzvedība vairs neatspoguļo realitāti, kā­da pastāv uz šaha galdiņa. Tie it kā ir iestrēguši pagātnē.

Evolūcijas programmās šādi aģenti aiziet bojā. Tiem nav bērnu. Citās daudzaģentu programmās tos vienkārši nostumj pie malas, tic nonāk perifērijā, kamēr galvenais aģentu trie­ciens turpinās. Dažām programmām ir "gružu aizvākšanas" modulis, kas laiku pa laikam tos atsijā un novāc no galdiņa.

Taču galvenais ir tas, ka tie nespēj izrauties no savas pa­gātnes. Dažkārt tie saņemas un atgriežas sliedēs. Dažkārt tas nav iespējams.

Šādas domas padarīja mani ļoti nemierīgu. Es sagrozījos, ieskatījos pulkstenī. Izjuzdams atvieglojumu, ieraudzīju, ka ir laiks braukt pakal bērniem.

Ēriks izpildīja mājasdarbus mašīnā, kamēr mēs gaidījām Nikolas teātra mēģinājuma beigas. Meita iznāca sliktā gara­stāvoklī: viņa bija domājusi, ka pretendē uz kādu no galve­najām lomām, bet teātra skolotājs bija ieskaitījis viņu statis­tos. "Tikai divi teikumi!" viņa teica, aizcirzdama mašīnas durtiņas. "Gribat zināt, ko es teikšu? Es teikšu: "Skatieties, tur nāk Džons." Un otrajā cēlienā es teikšu: "Tas izklausās ļoti nopietni." Divi teikumi!" Viņa atzvila sēdeklī un aizvē­ra acis. "Nesaprotu, kas misteram Blekijam lēcies!"

"Varbūt viņš domā, ka tu esi tizla," teica Ēriks.

"Žurkas sūds!" Viņa iešķēla brālim pa galvu. "Mērkaķa pakala!"

"Diezgan," es teicu, iedarbinādams mašīnu. "Drošības jos­tas."

"Sīkais smirdsmadzeņu sesks, viņš neko nesaprot," aiz­sprādzēdama jostu, sacīja Nikola.

"Es teicu - diezgan."

"Es saprotu, ka tu smirdi," paziņoja Ēriks. "Smirdone!"

"Diezgan, Ērik."

"Jā, Ērik, klausi tēvu un aizveries!"

"Nikola…" Es palūkojos uz viņu atpakaļskata spogulītī.

"Pic-dod."

Šķita, ka viņa ir par mata tiesu no asarām. "Dārgumiņ, man patiešām žēl, ka tu nedabūji to lomu, kuru gribēji," es viņai teicu. "Zinu, cik ļoti tu to gribēji, tu noteikti esi ārkār­tīgi vīlusies."

"Nē. Man vienalga."

"Nu, man tiešām žēl."

"Nudien, tēt, man vienalga. Tā ir pagātne. Es eju tālāk." Un tad, pēc mirkļa: "Zini, kas to dabūja? Tā sīkā stulbene Keitija Ričardsa! Misters Blekijs ir pilnīgs diņkisl" Un, ie­kams es paspēju ko sacīt, viņa izplūda asarās, skaļi un teatrā­li šņukstēdama. Ēriks palūkojās uz mani un nobolīja acis.

Es braucu mājās, atgādinādams sev, ka jāparunājas ar Ni­kolu par viņas valodiņu - pēc vakariņām, kad viņa būs no­mierinājusies.

Kad es kapāju zaļās pupiņas, lai tās satilptu tvaicēšanas katlā, ieradās Ēriks. Viņš apstājās virtuves durvīs.

"Paklau, tēt, kur ir mans MP3V

"Nav ne jausmas." Tā arī nebiju pieradis pie domas, ka man jāzina, kur atrodas visas viņu mantiņas. Ērika elektro­niskā spēlīte, viņa beisbola cimds, Nikolas krekliņi, viņas ro­kassprādze…

"Nu, es nevaru to atrast." Ēriks joprojām stāvēja durvīs, ne­nākdams tuvāk - ja nu es lieku viņam palīdzēt uzklāt galdu.

"Vai tu meklēji?"

"Visur, tēt."

"Ahā. Savā istabā pameklēji?"

"Visur izmeklējos."

"Lielajā istabā?"

"Jā."

"Mašīnā? Varbūt tu to atstāji mašīnā?" "Nē, tēt."

"Tu neatstāji to skolā, savā skapītī?"

"Mums nav skapīšu, mums ir kastes."

"Jakas kabatā paskatījies?"

"Tēt! Izbeidz! Es visur izmeklējos. Man to vajag."

"Ja reiz tu jau visur izmeklējies, tātad ari es nespēšu to atrast, vai ne?"

"Tēt! Vai tu, lūdzu, nevarētu man palīdzēt?"

Liellopu gaļai podiņā vēl sava pusstunda jāpasautējas. No­liku nazi un gāju uz Ērika istabu. Es paskatījos visās parasta­jās vietās, skapja dziļumā, kur bija kaudzē sasviestas drēbes (par to jāaprunājas ar Mariju), pagultē, aiz naktsgaldiņa, van- nasistabas apakšējā atvilktnē un zem visa kā grēdām uz viņa galda. Ērikam bija taisnība. Viņa istabā tā nebija. Mēs devā­mies uz lielo istabu. Pa ceļam ieskatījos bērnistabā. Un uz­reiz to ieraudzīju. Tas stāvēja uz plaukta pie pārtīšanas gal­diņa, tieši blakus zīdaiņu ziedes tūbiņām. Ēriks to pakampa. "Ei, paldies, tēt!" Un aizdrāzās.

Nebija jēgas jautāt, kāpēc tas atradās bērnistabā. Atgrie­zos virtuvē un atsāku kapāt savas zaļās pupiņas. Gandrīz tū­līt pat:

"Tē-ē-ēt!"

"Kas?" es atsaucos.

"Nedarbojas!"

"Nekliedz!"

Viņš atkal ienāca virtuvē, izskatīdamies sabozies. "Viņa ir to salauzusi!"

"Kurš ir salauzis?"

"Amanda! Viņa ir to apsickalojusi vai kaut ko citu izdarī­jusi, un tagad tas ir salauzts. Tas nav godīgi."

"Tu pārbaudīji bateriju?"

Viņš uzmeta man nožēlas pilnu skatienu.

"Skaidrs, ka pārbaudīju, tēt. Es taču tev saku, viņa ir to salauzusi! Tas nav godīgi!"

Es šaubījos, vai viņa MP3 atskaņotājs ir salauzts. Šīs lieti­ņas bija cietas un viengabalainas, rajās nebija kustīgo daļu. Turklāt tas bija pārāk liels, lai mazulīte varētu ar to darbo­ties. Sakrāvu zaļās pupiņas tvaicētāja paplātē un izstiepu ro­ku. "Iedod man!"

Mēs aizgājām uz garāžu un es sadabūju savu darbarīku kasti.

Ēriks sekoja katrai manai kustībai. Man bija pilns to smal­ko darbarīku komplekts, kādi nepieciešami datoriem un elek­troniskām ierīcēm. Es strādāju ātri. Četras "Phillips" apaļās skrūves, un aizmugures apvāks palika man rokā. Es skatījos uz zaļu mikroshēmu plati. To klāja plāna pelēcīgu putekļu kārtiņa, līdzīga plučiem no elektriskā drēbju žāvētāja, tā no­sedza visas elektroniskās detaļas. Man radās aizdomas, vai Ēriks nav jozis uz mājas plati10 ar šo lietiņu kabatā. Droši vien tāpēc arī tas nestrādāja. Taču, nopētījis plastmasas ma­lu, ieraudzīju gumijas blīvi, kas nosedza vietu, kur ierīcei bi­ja piestiprināts vāciņš. Tādējādi tā bija gaisa necaurlaidīga… un tā arī vajadzēja būt.

Lai labāk redzētu, nopūtu putekļus. Cerēju pamanīt vaļī­gu bateriju kontaktu vai no karstuma atlekušu atmiņas plati - kaut ko viegli salabojamu. Acis piemiedzis, es pētīju mik­roshēmas, pūlēdamies salasīt, kas uz tām rakstīts. Uz vienas uzraksts nebija salasāms, jo uz tā, šķiet, bija kaut kas…

Es apstājos.

"Kas ir?" mani vērodams, jautāja Ēriks.

"Padod man to lupu!"

Ēriks iedeva man lielu lupu un es nolaidu zemāk jaudīgo lampu un noliecos pār mikroshēmu, lai to pamatīgi izpētītu. Uzrakstu es nespēju salasīt tāpēc, ka shēmas virsma bija cie­tusi no korozijas. Pa visu shēmu bija gravējumu urdziņas, īs­ta miniatūras upes delta. Tagad sapratu, no kurienes bija ra­dušies tic putekļi. Tās bija sadalījušās mikroshēmas atliekas.

"Vai tu vari to salabot, tēt?" jautāja Ēriks. "Vari salabot?"

Kas būtu varējis to izraisīt? Citādi mātesplate izskatījās nor­māli. Kontroliera mikroshēma bija neskarta. Sabojāta bija ti­kai atmiņas shēma. Es nebiju "dzelžu" speciālists, taču tik, cik nepieciešams, lai veiktu minimālu datoru remontu, zinā­ju. Pratu pieslēgt cietos diskus, pievienot atmiņu - tamlīdzī­gas lietas. Man bija gadījies darboties ar atmiņas mikroshē­mām, un neko tādu es nekad nebiju redzējis. Vienīgais, kas man nāca prātā, - ka mikroshēma bijusi defektīva. Droši vien šajos MP3 atskaņotājos liek iekšā pašas lētākās detaļas.

"Tēt? Vai tu vari to salabot?"

"Nē," es teicu. "Vajadzīga jauna mikroshēma. Rīt nopirk­šu."

"Jo viņa ir to saslienājusi, ja?"

"Nē. Man šķiet, mikroshēmā ir bijis defekts."

"Tēt! Veselu gadu viss bija kārtībā! Viņa ir to saslienāju­si! Tas nav godīgi!"

Kā to izdzirdusi, mazulīte sāka raudāt. Es atstāju MP3 at­skaņotāju garāžā uz galda un atkal iegāju mājā. Ieskatījos ro­kas pulkstenī. Man bija tieši tik daudz laika, lai nomainītu Amandai autiņu un sajauktu viņas vakariņu pārslas, tad arī būs gatava liellopu gaļa podiņā.

Deviņos mazākie bērni jau gulēja un mājā valdīja klu­sums, bija dzirdama tikai Nikolas balss: " Tas izklausās ļoti nopietni. Tas izklausās \oti nopietni. Tas izklausās… ļoti no- pletni." Viņa stāvēja vannasistabā pie spoguļa, skatījās sev acīs un deklamēja savu tekstu.

Es biju saņēmis balss pasta ziņu no Džūlijas, kura teica, ka būšot mājās ap astoņiem, taču viņas nebija. Negrasījos zvanīt un noskaidrot, kas noticis. Es biju noguris, ļoti nogu­ris, un man nebija spēka par viņu uztraukties. Pēdējo mēne­šu laikā biju apguvis daudzas viltības - galvenokārt devīgu staniola lietošanu, lai nebūtu tik daudz jāuzkopj -, taču ar visu to, pagatavojis vakariņas, uzklājis galdu, pabarojis bēr­nus, tēlojis lidmašīnu, lai mazulīte apēstu savas pārslas, no­kopis galdu, noslaucījis augsto krēsliņu, nolicis mazo gulēt un tad vēl sakopis virtuvi, es biju noguris. Jo sevišķi tāpēc, ka mazā visu laiku spļāva ārā pārslas un Ēriks ne mirkli ne­pārtrauca apgalvot, ka tas neesot godīgi, viņš esot gribējis ne­vis liellopu galu, bet cāļa pirkstiņus.

Atkritu gultā un ieslēdzu televizoru.

Atskanēja tikai trokšņi, un es sapratu, ka joprojām ir ie­slēgts DVD atskaņotājs, kas traucē kabeļtelevīzijas pārraidei. Nospiedu pogu uz pults, un ierīce sāka atskaņot DVD disku. Tā bija Džūlijas demonstrācija.

Kamera virzījās pa asinsvadu un nonāca sirdī. Es atkal re­dzēju, ka asiņu šķidrums bija gandrīz bezkrāsains ar lēkājo­šiem, sarkaniem asinsķermenīšiem. Džūlija runāja. Ekscpri- menta "trusītis" uz galda gulēja, virs viņa bija antena.

"Mēs nākam ārā no sirds kambara un priekšā jūs redzat aortu… Un tagad mēs nonākam arteriālajā sistēmā…"

Viņa pagriezās ar seju pret kameru.

"Attēls, ko jūs redzat, ir īslaicīgs, bet mēs varam likt ka­merai riņķot veselu pusstundu un varam izveidot ārkārtīgi de­talizētus, kompleksus attēlus visam, ko vēlamies redzēt. Mēs varam arī apturēt kameru, izmantojot spēcīgu magnētisko lauku. Kad esam pabeiguši, mēs vienkārši novirzām asinis pa intravenozu cilpu, ko apņem spēcīgs magnētiskais lauks, kas "izķer" daļiņas, un tad sūtām pacientu mājās."

Videoattēlā atkal parādījās Džūlija.

"Sī KXymos" tehnoloģija ir droša, uzticama un ārkārtīgi vienkārši lietojama. Tai nav nepieciešams augsti kvalificēts personāls; ar to var darboties māsiņa vai medicīnas tehniķis. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadu no asinsvadu slimībām mirst miljons cilvēku. Vairāk nekā trīsdesmit miljo­niem ir diagnosticētas sirds un asinsvadu slimības. Šai attēlvci- došanas tehnoloģijai ir ļoti spēcīgas komerciālas izredzes. Tā ir nesāpīga, vienkārša un droša, tāpēc tā aizstās citas attēlvci- došanas tehnoloģijas, piemēram, datortomogrāfiju un angio- grāfiju, un kļūs par standartprocedūru. Mēs pārdodam nano­tehnoloģijas kameras, antenu un monitoru sistēmas. Analīze maksās tikai divdesmit dolāru. Tas manāmi kontrastē ar zinā­mām gēnu tehnoloģijām, kuru piclietotāji šobrīd prasa divus līdz trīs tūkstošus dolāru par analīzi. Taču par nieka divdesmit dolāriem mēs ceram, ka ieņēmumi visā pasaulē pirmajā gadā pārsniegs četrsimt miljonus dolāru. Un, kad procedūra stabili­zēsies, šie skaitļi trīskāršosies. Runa ir par tehnoloģiju, kas ga­dā ienesīs viens, komats, divus miljardus dolāru. Tā, ja ir kādi jautājumi…"

Es nožāvājos un izslēdzu televizoru. Tas bija iespaidīgi, un viņas argumenti bija spēcīgi. Patiesībā es nesapratu, kāpēc "Xymos" ir problēmas palielināt kapitālu. Šis te investētājiem taču noteikti bija īsts trīspunktu metiens grozā.

No otras puses, droši vien viņai nekādu problēmu nebija. Droši vien viņa tikai izmantoja kapitāla krīzi kā ieganstu, lai vakaros pārrastos vēlu. Viņai bija pašai savi iemesli.

Es izslēdzu gaismu. Gulēdams tumsā, skatīdamies gries­tos, es sāku redzēt gaistošas ainas. Džūlijas stilbs pāri cita vī­rieša kājai. Džūlijas izliektā mugura. Džūlija smagi elpo, vi­ņas muskuļi ir saspringti. Viņa izstiepj roku, lai atspiestos pret galvgali. Izrādījās, ka šīs ainas es nespēju apturēt.

Izkāpu no gultas un devos apraudzīt bērnus. Nikola jo­projām bija nomodā, rakstīja c-pasta vēstules draugiem. Pa­teicu viņai, ka ir laiks izslēgt gaismu. Ēriks bija nospārdījies. Es viņu atkal apsedzu. Mazulīte joprojām bija purpursarka- na, taču gulēja ciešā miegā, elpodama klusi un vienmērīgi.

Es atkal apgūlos. Vēlējos aizmigt, domāt par kaut ko ci­tu. Svaidījos un grozījos, stumdīju spilvenu, aizgāju pēc glā­zes piena un cepumiem. Pēdīgi iekritu nemierīgā miegā.

Un man rādījās ļoti savāds sapnis.

Kaut kad nakts vidū es pagriezos uz muguras un ierau­dzīju, ka blakus gultai izģērbdamās stāv Džūlija. Viņa lēni - it kā būtu nogurusi vai dziļi aizsapņojusies - atpogāja blūzī­ti. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, taču es redzēju viņas seju spogulī. Viņa izskatījās brīnumdaiļa, gandrīz karaliska. Sejas vaibsti bija smalkāki, nekā man bija palicis prātā, gan varbūt tāpēc, ka bija gandrīz tumšs.

Manas acis bija puspievērtas. Viņa nepamanīja, ka esmu nomodā. Viņa turpināja lēni pogāt vaļā blūzīti. Viņas lūpas kustējās, it kā viņa kaut ko čukstētu vai lūgtu Dievu. Viņas acis šķita tukšas, aizklīdušas pārdomās.

Pēc tam, man noskatoties, viņas lūpas kļuva tumši sarka­nas, tad - melnas. Viņa it kā to neievēroja. Melnums aizplū­da no viņas mutes pāri vaigiem un sejas apakšdaļai, tad pār­metās uz kaklu. Es aizturēju elpu. Sajutu lielas briesmas. Tagad melnums kā palags noslīdēja gar viņas augumu, līdz viņa bija pilnībā tajā ietīta, gluži kā apmetnī. Neskarta bija tikai viņas sejas augšējā daļa. Viņas vaibsti bija mierīgi; pa­tiesībā viņa šķita izklaidīga, vien skatījās tukšumā, bez ska­ņas kustinot tumšās lūpas. Viņu vērodams, es izjutu aukstu­mu, kas sniedzās līdz pašiem kauliem. Pēc brīža melnais pa­lags noslīdēja uz grīdas un izgaisa.

Džūlija, atkal kļuvusi normāla, līdz galam atpogāja savu blūzīti un iegāja vannasistabā.

Gribēju celties un viņai sekot, taču atklāju, ka nespēju pa­kustēties. Smags gurdums turēja mani nospiestu gultā, neļā­va man neko darīt. Biju tā pārguris, ka ar pūlēm spēju pael­pot. Sī nomācošā gurdenuma izjūta strauji auga augumā un pārņēma mani pavisam. Zaudēdams jebkādu apziņu, es ju­tu, kā manas acis aizveras, un gulēju.

Nākamajā rītā sapnis man prātā vēl arvien bija svaigs, dzīvs un mokošs. Tas likās galēji reāls un nemaz nelīdzinājās sapnim.

Džūlija jau bija piecēlusies. Es izkāpu no gultas un apgāju apkārt līdz vietai, kur naktī biju viņu redzējis. Apskatīju paklā­ju, naktsgaldiņu, saburzīto palagu un spilvenu. Nebija nekā ne­parasta, nekā ārkārtēja. Nekur nebija tumšu švīku vai traipu.

Es iegāju vannasistabā un nopētīju viņas kosmētiku - tā glīti rindojās viņai atvēlētajā izlietnes pusē. Viss, ko redzēju, bija gluži ikdienišķs. Lai cik mokošs bija mans sapnis, tas vien­alga bija tikai sapnis.

Taču kaut kas no tā tomēr bija taisnība: Džūlija tiešām izskatījās daiļāka nekā jebkad. Sastapis viņu virtuvē, lejot kafi­ju, redzēju, ka viņas seja nudien izskatās smalkāka, efektīgā­ka. Džūlijas seja vienmēr bija bijusi apaļīga. Tagad tā bija kal­sna, noteikta. Viņa izskatījās kā modelc augstās modes skatēs. Arī viņas augums - kad nu es to redzēju tuvumā - šķita kal­snāks, muskuļaināks. Viņa nebija zaudējusi svaru, viņa vien­kārši izskatījās vingra, sparīga, enerģiska.

"Tu lieliski izskaties," es sacīju.

Viņa iesmējās. "Nespēju iedomāties, kāpēc. Es esmu pār­guruši."

"Cikos tu atbrauci?"

"Ap vienpadsmitiem. Ceru, ka tevi nepamodināju."

"Nē. Bet es redzēju dīvainu sapni."

"Jā?"

"Jā, tas bija…"

"Mammīt! Mammīt!" virtuvē iejoņoja Ēriks. "Tas nav godīgi! Nikola neiet ārā no vannasistabas! Viņa tur sēž jau stundul Tas nav godīgi!"

"Ej, nomazgājies mūsu vannasistabā."

"Bet man vajag manas zeķes, mammīt! Tas nav godīgi!"

Pazīstami sarežģījumi. Ērikam bija viens pāris mīļāko ze­ķu, kuras viņš valkāja diendienā, līdz tās no netīrumiem bija melnas. Kaut kādu iemeslu dēļ citas zeķes viņa atvilktnē vi­ņu neapmierināja. Man tā arī nebija izdevies panākt, lai viņš paskaidro, kāpēc. Taču zeķu aušana no rītiem ar viņu bija lielākā problēma.

"Ērik," es teicu, "mēs esam par to runājuši, tev jāvalkā tīras zeķes."

"Bet šīs ir labās!"

"Ērik. Tev ir milzums labu zeķu."

"Tas nav godīgi, tēt. Viņa tur sēž jau stundu. Nopietni!"

"Ērik, ej sameklē citas zeķes." "Tēt…"

Es tikai norādīju ar pirkstu uz viņa istabas pusi.

"Johaidī." Viņš devās prom, murminādams, cik tas ir ne­godīgi.

Es atkal pagriezos pret Džūliju, lai turpinātu mūsu saru­nu. Viņa dzedri uz mani skatījās. "Tu tā arī neko neesi sa­pratis, ja?"

"Ko?"

"Viņš ienāca, runādams ar mani, un tu iejaucies pa vidu. Tu vienmēr jaucies pa vidu."

Acumirklī sapratu, ka viņai ir taisnība. "Piedod!" es sacī­ju.

"Pēdēja laikā es bērnus tikpat kā nesatieku, Džek. Man šķiet, es būtu spējīga runāt ar viņiem pati, bez tavas iejauk­šanās."

"Piedod! Es ar tādām lietām noņēmos augām dienām, un droši vien…"

"Tur jau arī ir problēma, Džek."

"Es jau atvainojos."

"Es dzirdēju, ko tu teici, bet nedomāju, ka tu patiešām atvainojies, jo neredzu, ka tu darītu kaut ko, lai izmainītu savu nemitīgo iejaukšanos."

"Džūlij," es sacīju. Tagad es jau centos apvaldīt dusmas. Ievilku elpu. "Tev taisnība. Atvaino, ka tā notika!"

"Tu vienkārši mani apklusināji," viņa teica, "un tu neļauj man runāt ar maniem bērniem…"

"Džūlij, nolādēts, tevis nekad šeit nav\"

Ledains klusums. Tad: "Es pilnīgi noteikti šeit esmu," vi­ņa teica. "Neuzdrīksties apgalvot, ka manis nav."

"Pagaidi brītiņu, pagaidi! Kad tu šeit esi? Kad tu pēdējo reizi biji mājās uz vakariņām, Džūlij? Vakar ne, aizvakar ne, aizaizvakar ne. Visu nedēļu tevis nebija, Džūlij. Tevis šeit nav."

Viņa nikni pablenza uz mani. "Nezinu, ko tu mēģini pa­nākt, Džek. Nesaprotu, kādu spēli tu te spēlē."

"Es nespēlēju nekādu spēli. Es tev kaut ko jautāju."

"Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzība/ Un no tevis nesaņemu pilnīgi nekādu palīdzību."

"Ko tu runā?" cs jautāju, mana balss kļuva arvien spalgā­ka. Tas viss šķita arvien nereālāk.

"Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē, tu noskaņo bērnus pret mani," viņa sacīja. "Es redzu, ko tu dari. Nedomā, ka es neredzu. Tu mani vispār neatbalsti. Pēc visiem mūsu lau­lības gadiem, jāsaka, tā izturēties pret savai sievu ir pretīgi."

Un viņa izsoļoja no virtuves, dūres sažņaugusi. Viņa bija tik nikna, ka nepamanīja - aiz durvīm stāv Nikola un to vi­su dzird. Un ieplestām acīm skatās uz mani, kamēr viņas mā­te pabrāžas viņai garām.

Mēs braucām uz skolu. "Viņa ir traka, tēt."

"Nē, nav."

"Tu pats zini, ka tā ir. Tu tikai izliecies."

"Nikola, viņa ir tava māte," es sacīju. "Tava māte nav tra­ka. Šobrīd viņa ļoti smagi strādā."

"To tu teici jau pirms nedēļas, pēc tās izplēšanās."

"Nu, tā arī ir."

"Agrāk jūs neplēsāties."

"Šobrīd ir liela spriedze."

Nikola nosprauslojās, sakrustoja rokas, skatījās uz priek­šu. "Nesaprotu, kā tu viņu paciet."

"Un es nesaprotu, kāpēc tu klausies to, kas uz tevi neat­tiecas."

"Tēt, kāpēc tu gvelz tādas blēņas?"

"Nikola…"

"Pie-dod. Bet kāpēc tu nevari runāt pa īstam, nevis visu laiku viņu aizstāvēt. Tas, ko viņa dara, nav normāli. Es zinu, ka tu domā - viņa ir traka."

"Nedomāju," es teicu.

Ēriks, sēdēdams aizmugures sēdeklī, ieblieza viņai pa pa­kausi. "Tieši tu jau šeit esi traka," viņš paziņoja.

"Aizveries, smirdīgais stulbeni!"

"Pati aizveries, zebiekstes pirdien!"

"Es vairs nevēlos dzirdēt neko tādu no jums abiem," ska­ļi sacīju. "Neesmu īstajā noskaņojumā."

Tobrīd mēs jau iegriezāmies aplī iepretim skolai. Bērni ķe­purojās ārā no mašīnas. Nikola izlēca no priekšējā sēdekļa, pagrieza muguru, lai izvilktu savu mugursomu, uzmeta man vienu skatienu un aizskrēja.

Es nedomāju, ka Džūlija ir traka, taču kaut kas pilnīgi no­teikti bija mainījies, un, prātā vēlreiz atskaņojot šārita saru­nu, es izjutu nemieru cita iemesla dēļ. Daudzas viņas piezī­mes izldausījās tā, it kā viņa gatavotu tiesas darbus pret mani. Metodiski, soli pa solim, klāstīja:

Tu mani apklusini, tu neļauj man runāt ar maniem bēr­niem.

Es šeit esmu, tu tikai to neievēro.

Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzības.

Tu mani vispār neatbalsti. Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē.

Tu noskaņo bērnus pret mani.

Es bez pūlēm varēju iztēloties, kā viņas advokāts šādi iz­sakās tiesā. Un es zināju, kāpēc. Saskaņā ar rakstu, ko nesen biju izlasījis žurnālā "Redbook", "mīlestības atsavināšana" tie­sā šobrīd bija modīgs arguments. Tēvs noskaņo bērnus pret māti. Saindē viņu prātiņus ar vārdiem un darbiem. Kamēr mamma ir nevainojama, kā vienmēr.

Katrs tēvs zina, ka tieslietu sistēma ir bezcerīgi neobjektī­va par labu mātēm. Tiesas vārdiem pasludina vienlīdzību, un tad nolemj, ka bērnam ir vajadzīga māte. Arī tad, ja viņas nekad nav mājās. Ari tad, ja viņa to nemitīgi iekausta vai aiz­mirst pabarot. Kamēr viņa tos ncgalē nost vai nelauž viņiem kaulus, tiesas acīs viņa ir pienācīga māte. Un arī tad, ja viņa galē tos nost, tēvs var prāvu zaudēt. Vienam no maniem "MediaTronics" draugiem bijusī sieva lietoja heroīnu, gadu gadiem viņa te pārtrauca durties un izgāja rehabilitāciju, te atsāka lietot. Beigās viņi izšķīrās, un viņiem bija kopīga aiz­bildniecība. Tika uzskatīts, ka viņa nelieto, taču bērni apgal­voja, ka tā neesot. Mans draugs uztraucās. Viņš negribēja, lai bijusī sieva sadūrusies ved bērnus ar mašīnu. Viņš negribēja, lai bērniem apkārt slaistās narkotiku tirgotāji. Tāpēc viņš de­vās uz tiesu, lai prasītu pilnu aizbildniecību, un zaudēja. Ties­nesis paziņoja, ka viņa sieva patiesi cenšoties uzveikt savu at­karību un bērniem esot vajadzīga māte.

Tāda bija realitāte. Un nupat man izskatījās, ka Džūlija sāk gatavot šādu prāvu. Man pār kauliem pārskrēja šermuļi.

Ap to bridi, kad es, šādi prātodams, biju notriecis sevi pu­tās, iezvanījās mans mobilais tālrunis. Tā bija Džūlija. Viņa zvanīja, lai atvainotos.

"Lūdzu, piedod man! Es šodien sarunāju muļķības. Es tā nemaz nedomāju."

"Ko?"

"Džek, es zinu, ka tu mani atbalsti. Skaidrs, ka tu tā dari. Bez tevis es nespētu tikt galā. Tas ir ļoti svarīgi, ka tu noņē­mies ar bērniem. Pēdējā laikā es īsti netieku ar sevi galā. Tas bija stulbi, Džek. Piedod, ka es tev to sarunāju."

Likdams nost tālruni, nodomāju - man vajadzēja to ie­rakstīt.

Desmitos man bija tikšanās ar manu darba aģenti Anniju Džerārdu. Mēs satikāmies Beikcra ielā kādas kafejnīcas sau­lainajā pagalmā. Mēs vienmēr sēdējām ārā, lai Annija varētu smēķēt. Viņa bija izvilkusi savu portatīvo datoru un iesprau­dusi bezvadu modemu. Mutē viņai bija cigarete un viņa mie­dza acis, sargādamās no dūmiem.

"Kaut ko atradi?" vaicāju, apsēzdamies viņai pretī.

"Jā, patiesībā atradu gan. Divas ļoti labas iespējas."

"Vareni," atsaucos, maisīdams savu latte. "Pastāsti!"

"Kā būtu ar šo? Galvenais pētījumu analītiķis aIBMjā­strādā ar moderno dalīto sistēmu arhitektūrām."

"Tieši mans lauciņš."

"Man arī tā likās. Te nu tev ir īstā kvalifikācija, Džek. Tu esi vadījis sešdesmit cilvēku pētījumu laboratoriju. Pamatal­ga divi piecsimt, piecu gadu laikā arvien lielākas prēmijas, plus autorhonorāri par visu, kas tavā laboratorijā izstrādāts."

"Izklausās vareni. Kur?"

"Armonkā."

"Ņujorkā?" Es pašūpoju galvai. "Neiet cauri, Annij. Kas vēl?"

"Vadīt komandu daudzaģentu sistēmu izstrādē apdrošinā­šanas kompānijai, kas nodarbojas ar datu "izrakšanu". Tā ir fantastiska iespēja, un…"

"Kur?"

"Ostinā."

Es nopūtos. "Annij. Džūlijai ir darbs, kas viņai patīk, viņa tam ir nodevusies ar visu sirdi, un viņa nebūs ar mieru šobrīd to pamest. Mani bērni iet skolā, un…"

"Cilvēki visu laiku maina dzīvesvietas, Džek. Visiem bēr­ni iet skolā. Bērni pierod."

"Bet ar Džūliju…"

"Arī citiem ir strādājošas sievas. Viņi tik un tā pārceļas."

"Es zinu, bet lieta tāda, ka Džūlija…"

"Vai tu esi ar viņu to pārrunājis? Vai jūs vispār esat par to runājuši?"

"Nu, nē, tāpēc ka es…"

"Džek." Annija cieši lūkojās manī pāri datora ekrānam. "Beidz muldēt niekus. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt izvēlīgs. Tev sāk rasties problēmas ar "glabāšanas laiku"."

" Ar glabāšanas laiku," es atkārtoju.

"Tieši tā, Džek. Tu jau sešus mēnešus nestrādā. Augstajās tehnoloģijās tas ir ilgs laiks. Darba devēji spriež - ja reiz tev tik ilgi nav izdevies atrast darbu, tātad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņi nezina, kas, bet vienkārši pieņem, ka tu dau­dzas reizes esi noraidīts, daudzi uzņēmumi tevi nav paņēmuši. Ļoti drīz tevi pat neaicinās uz pārrunām. Ne Sanhosē, ne Ar- monkā, ne Ostinā, ne Kembridžā. Vilciens aizgājis. Vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti, par ko es runāju?"

"Jā, bet…"

"Nekādus bet, Džek! Tev jāparunā ar sievu. Tev jāatrod veids, kā tikt ārā no šī plaukta."

"Bet es nevaru atstāt Ieleju. Man jāpaliek šeit."

"Te nemaz nav tik labi." Viņa atkal izgaismoja ekrānu. "Kur vien es pieminu tavu vārdu, tā uzreiz dzirdu… Paklau, kas tajā "MediaTronics" īsti notiek? Vai Donam Grosam iz­virzīs apsūdzību?"

"Es nezinu."

"Jau mēnešiem ilgi klīst visādas baumas, bet šķiet, nekas nenotiek. Tevis paša labā ceru, ka tas notiks drīz."

"Es kaut ko nesaprotu," es teicu. "Man ir lieliska piere­dze "karstā" jomā, daudzaģentu datu dalītajā apstrādē, un…"

"Karstā?" viņa pārjautāja, piemiegdama acis. "Dalītā datu apstrāde nav karsta, Džek. Sasodīts, tā ir radioaktīva. Ielejā visi saprot, ka mākslīgajā dzīvībā revolūcija sāksies no dalītās apstrādes."

"Tā gan," es pamāju ar galvu.

Pēdējos gados mākslīgo intelektu kā datoristu ilglaicīgo mērķi bija aizstājusi mākslīgā dzīvība. Mērķis ir uzrakstīt programmas, kam piemīt visas dzīvu būtņu īpašības - spēja adaptēties, sadarboties, pielāgoties pārmaiņām. Daudzas no šīm īpašībām robotzinātnē ir sevišķi svarīgas, un to īstenoša­nas sākums ir dalītās datu apstrādes jomā.

Dalītā datu apstrāde nozīmē, ka tu izkliedē savu darbu pa vairākiem procesoriem vai ari pa datorā radītu virtuālu aģen­tu tīklu. Ir vairāki pamatveidi, kā to var izdarīt. Viena iespē­ja ir radīt prāvu diezgan dumju aģentu populāciju, lai tie sa­darbojas mērķa īstenošanas labad - līdzīgi tam, kā skudru kolonija darbojas kopā, lai sasniegtu savus mērķus. Mana ko­manda šai virzienā bija izdarījusi daudz.

Cita metode ir radīt tā dēvēto neirotīklu, kas atdarina nei­ronu tīklu cilvēka smadzenēs. Izrādās, ka pat vienkāršiem nei­ronu tīmekļiem piemīt pārsteidzoša jauda. Šie tīkli spēj mā­cīties. Tic spēj balstīties uz pagātnes pieredzi. Arī šai virzienā mēs bijām šo to paveikuši.

Trešā tehnika ir radīt datorā virtuālus gēnus un ļaut, lai tic virtuālajā pasaulē attīstās, līdz sasniegts kaut kāds mērķis.

Tāpat bija vēl vairākas procedūras. Kopumā ņemot, šīs procedūras pārstāvēja milzīgo lēcienu no senākajiem priekš­statiem par mākslīgo intelektu jeb MI. Sendienās program­mētāji mēģināja uzrakstīt noteikumus, kas aptvertu itin visas situācijas. Piemēram, viņi mēģināja iemācīt datoriem, ka, ja veikalā kāds kaut ko nopērk, pirms iziešanas no veikala ir jā­samaksā. Taču šīs veselajā saprātā balstītās zināšanas izrādījās ārkārtīgi sarežģīti programmējamas. Datori šad un tad kļūdī­jās. Lai izvairītos no kļūdām, nācās pievienot jaunus noteiku­mus. Tad atkal jaunas kļūdas un jauni noteikumi. Galu galā šīs programmas kļuva gigantiskas, miljoniem koda rindu, un tās sāka "nobrukt" tikai savas sarežģītības dēļ. Tās bija pā­rāk lielas, lai būtu iespējams izķert kļūdas. Nevarēja noteikt, no kurienes šīs kļūdas nāk.

Tāpēc sāka izskatīties, ka uz noteikumiem balstīts MI tā arī nekad nesāks funkcionēt. Daudzi izteica briesmīgas pro­gnozes par mākslīgā intelekta galu. Astoņdesmitie gadi bija jauks laiks tiem angļu valodas skolotājiem, kuri uzskatīja, ka datori nekad nesasniegs cilvēka prāta līmeni.

Taču dalītie aģentu tīldi bija pilnīgi cita pieeja. Un arī pro­grammēšanas filosofija bija jauna. Vecā, uz noteikumiem balstītā programmēšana darbojās "no augšas uz leju". Uz­vedības noteikumi tika doti sistēmai kopumā.

Taču jaunajā programmēšanā viss tika darīts "no apakšas uz augšu". Programma viszemākajā struktūrlīmenī definēja atsevišķu aģentu uzvedību. Turpretim tas, kā uzvedas sistē­ma kopumā, nebija definēts. Sistēmas uzvedība radās kā sim­tiem smalku zemākā līmeņa mijiedarbību rezultāts.

Tas, ka sistēma nebija ieprogrammēta, varēja sniegt pār­steidzošus rezultātus. Rezultātus, kādus programmētāji ne­bija gaidījuši. Tādēļ tā varēja izskatīties "kā dzīva". Un tā­dēļ šī joma bija tik karsta, jo…

"Džek!"

Annija papliķēja man pa roku. Es samirkšķināju acis.

"Džek, vai tu dzirdēji kaut ko no tā, ko es tev tikko tei­cu?"

"Atvaino!"

"Pievērs uzmanību man, lūdzu," viņa teica. Viņa iepūta man sejā cigaretes dūmus. "Jā, tev ir taisnība, tu esi speciali­zējies "karstā" jomā. Bet tādēļ tikai vēl vairāk jāuztraucas par to glabāšanas laiku. Ja tu būtu elektriķis, kas specializējies optisko diskdziņu jomā, būtu citādi. "Karstajās" jomās viss notiek ātri. Sešos mēnešos rodas un bankrotē uzņēmumi."

"Es zinu."

"Tu riskē, Džek."

"Es saprotu."

"Tātad. Vai tu parunāsi ar savu sievu? Lūdzu?"

"Jā."

"I,abi," viņa noteica. "Skaties, izdari tā. Jo citādi es ne­varēšu tev palīdzēt." Viņa iesvieda kvēlojošo cigareti manas latte atliekās. Tā nočūkstēja un izlaida garu. Viņa aizcirta savu portatīvo datoru, piecēlās un aizgāja.

Mēģināju piezvanīt Džūlijai, taču viņa necēla klausuli. At­stāju ziņu balss pastā. Es zināju, ka pat ieminēšanās par pār- vākšanos ir veltīga laika šķiešana. Viņa pilnīgi noteikti teiks nē - jo vairāk tad, ja viņai ir jauns draugs. Taču Annijai bija taisnība, man draudēja briesmas. Rija kaut kas jādara. Man bija jāvaicā.

Sēdēju mājās pie sava galda, grozīdams rokās SSVT kār­biņu, mēģinādams izdomāt, ko lai iesāk. Pēc pusotras stun­das bija jāsavāc bērni. Es patiešām vēlējos parunāt ar Džūli- ju. Nospriedu vēlreiz zvanīt Džūlijai caur firmas komutatoru - ja nu šādi viņu izdodas sameklēt.

" aXymos Technology»r

"Džūliju Formenu, lūdzu."

"Lūdzu, uzgaidiet." Kaut kāda klasiskā mūzika, tad cita balss: "Misis Formcnas birojs."

Es pazinu Kcrolu, viņas palīdzi.

"Kerol, te Džeks."

"A, sveicināti, mister Formen. Kā jums klājas?"

"Labi, paldies."

"Vai jūs meklējat Džūliju?"

"Jā."

"Viņa visu dienu būs Nevadā, rūpnīcā. Vai man pamēģi­nāt jūs savienot?"

"Jā, lūdzu."

"Mirklīti."

Es gaidīju. Krietnu brīdi.

"Formcna kungs, vēl stundu viņa būs apspriedē. Es ceru, ka pēc tam viņa man piezvanīs. Vai jās vēlaties, lai viņa ar jums sazinās?"

"Jā, lūdzu."

"Vai nevēlaties, lai es viņai nododu kādu ziņu?"

"Nē," es sacīju. "Vienkārši palūdziet, lai viņa man pie­zvana."

"Labi, mister Formen."

Es noliku klausuli un skatījos tukšumā, grozīdams SSVT kārbiņu. Viņa visu dienu būs Nevadā. Džūlija man nebija pat ieminējusies par braukšanu uz Nevadu. Prātā vēlreiz atskaņo­ju sarunu ar Kcrolu. Vai Kerolas balss nebija izklausījusies ne­dabiska? Vai viņa kaut ko slēpa? Es nezināju. Vairs neko nezi­nāju. Es palūkojos pa logu, un manu acu priekšā iedarbojās smidzinātāji, triekdami šļakatu konusus pa visu mauriņu. Bija dienas vidus tveice, laistīšanai nepiemērots laiks. Tā nedrīkstē­ja būt. Smidzinātāji tikai pirms pāris dienām bija salaboti.

Raudzīdamies uz šo ūdeni, mani pārņēma nomāktība. Šķita, ka viss iet greizi. Man nebija darba, sievas nebija mājās, bērni bija tīrās mokas, ar viņiem noņemdamies, es nemitīgi jutos nekam nederīgs - un tagad vēl šie draņķa smidzinātāji nedarbojas, kā nākas. Tie izsvilinās to sasodīto mauriņu.

Un tad ieraudājās mazulīte.

Es gaidīju Džūlijas zvanu, taču viņa tā arī nepiezvanīja. Sakapāju vakariņām cāļa krūtiņas (āķis ir tāds, ka tām ir jā­būt aukstām, gandrīz sasalušām), jo cāļa pirkstiņi bija otrs ēdiens, par kuru nekad nebija jāķildojas. Es sadabūju rīsus. Apskatīju ledusskapī ieliktos burkānus un nospriedu - lai arī tic bija mazliet pastāvējuši, šovakar vienalga tos izmantošu.

Mizodams burkānus, cs iegriezu pirkstā. Brūce nebija lie­la, taču ļoti asiņoja, un plāksteris asiņošanu neapturēja. Uz dēlīša pilēja asinis, tāpēc es visu laiku līmēju jaunus plākste­rus. Tas bija nomācoši.

Vakariņas bija vēlu, un sīkie niķojās vienā gabalā. Ēriks skaļi gaudās, ka mani cāļa pirkstiņi esot briesmīgi, "McDonald's" esot daudz garšīgāki, kāpēc tad mēs nevarot ēst tos? Nikola izmēģināja dažādus veidus, kā izrunāt savu tekstu, bet Ēriks viņu pusbalsī izmēdīja. Mazulīte izspļāva katru pārslu karoti, līdz es metu mieru un sajaucu tās ar sa­spiestu banānu. Tad viņa ēda kārtīgi. Nezinu, kāpēc man ne­kad agrāk nebija ienācis prātā tā izdarīt. Amanda auga, un vairs negribēja to sājo barību.

Ēriks bija aizmirsis mājasdarbus skolā; cs teicu, lai viņš pie­zvana draugiem un noskaidro, taču viņš to nedarīja. Nikola stundu nosēdēja internetā ar draugiem; ik pa laikam iegrie­zos viņas istabā un liku viņai iet nost no datora, kamēr nav izpildīti mājasdarbi, un viņa atkārtoja: "Vēl vienu minūti, tēt." Mazulīte bija nemierīga, un pagāja ilgs laiks, kamēr vi­ņu aizmidzināju.

Atkal aizgājis uz Nikolas istabu, uzbrēcu: "Tūlīt pat, sa­sodīts!" Nikola sāka raudāt. Ēriks iegriezās patīksminātics. Es apjautājos, kāpēc viņš vēl nav gultā. Viņš ieraudzīja ma­nu sejas izteiksmi un aizmuka. Nikola šņukstēdama paziņo­ja, ka man vajagot viņai atvainoties. Es teicu, ka viņai jau pirms stundas vajadzēja darīt, ko cs viņai liku. Viņa iegāja vannasistabā un aizcirta durvis.

Ēriks no savas istabas auroja: "Es nevaru gulēt tādā jan­dāliņā!"

Es auroju pretī: "Vēl viens vārds, un visu nedēļu bez tele­vizora!"

"Nav godīgi!"

Devos uz guļamistabu un ieslēdzu televizoru, lai noskatī­tos spēles beigas. Pēc pusstundas aizgāju apraudzīt bērnus. Mazulīte mierīgi gulēja. Ēriks bija aizmidzis, nogrūdis uz grī­das visas segas. Es atkal viņu apsedzu. Nikola mācījās. Ierau­dzījusi mani, viņa atvainojās. Es viņu apkampu.

Atgriezos guļamistabā un, kādas desmit minūtes skatījies spēli, aizmigu.

No rīta pamodies, es ieraudzīju, ka Džūlijas pusē gulta vēl aizvien ir saklāta, viņas spilvens nav saburzīts. Naktī viņa vis­pār nebija pārradusies mājās. Es paskatījos telefona ziņoju­mus: tādu nebija. Ieklīda Ēriks un ieraudzīja gultu. "Kur ir mamma?"

"Nezinu, dēls."

"Vai viņa jau aizbrauca?"

"Varbūt…"

Viņš cieši paskatījās uz mani, tad - uz nesaklāto gultu. Un izgāja no istabas. Viņš negrasījās to apspriest.

Toties es sāku domāt, ka man vajadzētu tā darīt. Iespējams, man pat vajadzētu parunāt ar advokātu. Saruna ar advokātu nemaz nebija kaut kas neatgriezenisks, vien manā prātā tā va­rētu būt. Ja reiz viss bija tik nopietni, tad droši vien vairs ne­kas nebija glābjams. Negribēju ticēt, ka manai laulībai pienā­kušas beigas, tāpēc vēlējos atlikt tikšanos ar advokātu.

Tad nolēmu piezvanīt māsai uz Sandjcgo. Elena bija klī­niskā psiholoģe, viņai bija prakse Lahoijā. Bija diezgan agrs, un cs spriedu, ka viņa vēl nebūs aizgājusi uz darbu; viņa pa­cēla mājas tālruņa klausuli. Par manu zvanu viņa šķita pār­steigta. Es mīlu savu māsu, bet mēs esam ļoti atšķirīgi. Lai nu kā, vienalga viņai īsi pastāstīju par to, kādas aizdomas man bija radušās par Džūliju un kāpēc.

"Tu saki - Džūlija ncpārnāca mājās un nepiezvanīja?"

"Jā."

"Vai tu viņai piezvanīji?"

"Vēl ne."'

"Kā tad tā?"

"Nezinu."

"Varbūt viņa cietusi satiksmes negadījumā, varbūt viņa ir ievainota…"

"Nedomāju."

"Kāpēc?"

"Ja notiek kāds negadījums, par to vienmēr ir kaut kas dzirdams. Nekāda negadījuma nav bijis."

"Izklausās, ka tu esi satraucies, Džek."

"Nezinu. Varbūt."

Bridi māsa klusēja. Tad viņa sacīja: "Džek, tev ir problē­ma. Kāpēc tu neko nedari?"

"Piemēram?"

"Piemēram, aizej pie laulību konsultanta. Vai pie advo­kāta."

"Ak, debess."

"Tu nedomā, ka to vajadzētu?" viņa jautāja.

"Nezinu. Nē. Vēl ne."

"Džek. Naktī viņa ncpārnāca mājās un pat nepapūlējās piezvanīt. Kad šī sieviete dod mājienu, viņa izmanto bom- bardicra tēmēkli. Vai tev vajag vēl klajāk?"

"Nezinu."

"Tu ļoti bieži saki: "Nezinu". Vai tu to apzinies?"

"Jā."

Pauze. "Džek, vai ar tevi viss ir kārtībā?"

"Nezinu."

"Gribi, cs uz pāris dienām pie tevis aizbraukšu? Es varu, nav problēmu. Man vajadzēja doties izbraukumā kopā ar draugu, bet tikko pārpirka viņa firmu. Tāpēc esmu pieeja­ma, ja tu vēlies, lai es aizbraucu."

"Nē. Viss ir labi."

"Droši zini? Es par tevi raizējos."

"Nē, nē," cs sacīju. "Nevajag raizēties."

"Vai tev ir depresija?"

"Nē. Kāpēc?"

"Guli labi? Nodarbojies ar sportu?"

"Puslīdz. Ar sportu gan ir diezgan trūcīgi."

"Ahā. Vai atradi darbu?"

"Nē."

"Izredzes?"

"īsti nekādu. Nē, nav."

"Džek," viņa teica. "Aizej pie advokāta!"

"Varbūt mazliet vēlāk."

"Džek! Kas tev lēcies? Klausies, ko tu man stāstīji. Tava sieva pret tevi izturas salti un nikni. Viņa tev melo. Viņa dī­vaini izturas pret bērniem. Nešķiet, ka viņa rūpētos par savu ģimeni. Viņa ir īgna un bieži nav mājās. Kļūst arvien ļau­nāk. Tu domā, ka viņai ir attiecības ar kādu citu. Vakarnakt viņa vispār neieradās un nepiezvanīja. Un tu taisies ļaut, lai tā vienkārši notiek, neko nedarīdams?"

"Nezinu, ko lai dara."

"Es tev teicu. Aizej pie advokāta."

"Tu tā domā?"

"Jā gan. Tieši tā es domāju."

"Nezinu…"

Viņa nopūtās - ilgs, aizkaitināts šņāciens. "Džek. Paklau­sies. Es zinu, dažreiz tu esi nedaudz pasīvs, bet…"

"Es neesmu pasīvs," cs teicu. Un piebildu: "Ciest neva­ru, kad tu ņemies mani analizēt."

"Tava sieva tevi krāpj, tu domā, ka viņa gatavo prāvu, lai atņemtu tev bērnus, un tu vienkārši ļauj, lai tā notiek. Es to sauktu par pasivitāti."

"Ko tad man vajadzētu darīt?"

"Es tev teicu." Vēl viena aizkaitināta nopūta. "Labi. Es paņemu pāris brīvdienu un braucu pie tevis."

"Elen…"

"Nestrīdies. Es braucu. Vari pateikt Džūlijai, ka cs palī­dzēšu tikt galā ar bērniem. Būšu šodien pievakarē."

"Bet…"

"Nestrīdies!"

Un viņa nolika klausuli.

Es neesmu pasīvs. Esmu apdomīgs. Elcna ir ļoti enerģiska, viņas raksturs ir ideāli piemērots psiholoģes darbam, jo viņai patīk skaidrot cilvēkiem, kas viņiem jādara. Godīgi sakot, es uzskatu, ka viņa ir uzmācīga. Un viņa uzskata, ka es esmu pasīvs.

Tāds ir Elenas viedoklis par mani. Jā, septiņdesmito bei­gās cs devos uz Stenfordu un studēju populāciju bioloģiju - tīri akadēmiska nozare, nekāda praktiska pielietojuma, ne­kāda darba, vienīgi universitātēs. Šajos laikos populāciju bio­loģijā notika apvērsums - to nodrošināja dzīvnieku pētījumi to dzīvesvietās un genoma pētniecības sasniegumi. Gan vie­nam, gan otram bija vajadzīga datoranalīze, izmantojot mo­dernus matemātiskus algoritmus. Man neizdevās atrast tādas programmas, kādas bija vajadzīgas maniem pētījumiem, un sāku tās rakstīt pats. Un nemanāmi ieslīdēju datorzinātnē - vēl vienā nejēdzīgā, tīri akadēmiskā nozarē.

Taču sagadījās tā, ka universitāti beidzu tai laikā, kad ra­dās Silīcija ieleja un bija personālo datoru bums. Firmiņas, kurās iesākumā strādāja pavisam nedaudzi darbinieki, astoņ­desmitajos kļuva stāvus bagātas, un pirmajā, kurā es strādā­ju, man gāja ļoti labi. Es iepazinos ar Džūliju un mēs appre­cējāmies, piedzima bērni. Viss gāja gludi. Mēs abi labi pelnījām, tikai parādoties darbā vien. Mani pārvilināja cita firma: vairāk piemaksu, lielākas prēmijas. Deviņdesmitajos gados es traucos uz priekšu viļņa mugurā. Ap to laiku vairs neprogrammēju, bet pārraudzīju programmatūras izstrādi. Un viss man bija nostājies īstajās vietās, pašam nemaz ne piepūloties. Es biju ņēmis un iekritis savā dzīvē. Man nekad nebija nācies sevi apliecināt.

Tāds bija Elcnas viedoklis par mani. Mans viedoklis bija citāds. Starp Silīcija ielejas uzņēmumiem pastāv vissīvākā sān­censība planētas vēsturē. Visi strādā simt stundu nedēļā. Visi cenšas apsteigt grafikus. Visi saīsina izstrādes ciklus. Šis cikls sākumā bija trīs gadi jaunam produktam, jaunai versijai. Tad - divi gadi. Tad - astoņpadsmit mēnešu. Šobrīd bija runa par divpadsmit mēnešiem: ik gadu - jauna versija. Ja ņem vērā, ka beta atkļūdošana "zelta oriģinālam" prasa četrus mēne­šus, tad reālajam darbam atliek tikai astoņi mēneši. Astoņi mēneši, lai caurskatītu desmit miljonu koda rindu un pārlie­cinātos, ka viss strādā, kā nākas.

īsi sakot, Silīcija ieleja nav piemērota pasīvām personām, un es tāds neesmu. Esmu rosījies kā nesamanīgs ik minūti, ik dienu. Man vajadzēja nemitīgi sevi apliecināt - vai arī ma­ni izsviestu.

Tāds bija mans viedoklis par sevi. Nešaubījos, ka tas bija pareizs.

Taču vienā ziņā Elenai tomēr bija taisnība. Manai karje­rai cauri stiepās spoža veiksmes strēle. Tā kā sākumā biju stu­dējis bioloģiju, man bija priekšrocības, kad datorprogrammas sāka izteikti atdarināt bioloģiskās sistēmas. Patiesībā bija ari tādi programmētāji, kuri šaudījās šurpu turpu starp datorsi- mulācijām un dzīvnieku pētījumiem savvaļā, vienā nozarē apgūto, pielietodami otrai nozarei.

Turklāt cs biju nodarbojies ar populāciju bioloģiju - pētī­jis dzīvu organismu grupas. Un datorzinātne bija attīstījusies masīvu paralēlu tīkla struktūru virzienā, programmējot saprā­tīgu aģentu populācijas. Lai organizētu aģentu populācijas, bija nepieciešams īpašs domāšanas veids, un es šādi domāt biju vingrinājies gadiem ilgi.

Tāpēc biju apbrīnojami piemērots savas nozares tenden­cēm un, kad šī joma uzradās, guvu teicamas sekmes. Es biju īstajā laikā atradies īstajā vietā.

Tas viss bija taisnība.

Uz aģentiem balstītas programmas, kas modelē bioloģis­kas populācijas, reālajā pasaulē kļūst arvien svarīgākas. Piemē­ram, manas programmas, kas atdarināja to, kā skudras meklē barību, kļuva neaizstājamas lielu komunikāciju tīklu pārval­dē. Ari programmas, kas atdarināja darba sadali tennītu kolo­nijās, tika izmantotas debesskrāpjos, kontrolējot termostatus. Tieši tāpat plašam lietojumu spektram bija nepieciešamas pro­grammas, kas atdarināja ģenētisko izlasi. Vienā no program­mām nozieguma aculieciniekiem tika parādītas deviņas sejas un lūgts izvēlēties to, kas bija vislīdzīgākā noziedzniekam, pat ja īstenībā līdzīga nebija neviena; tad programma parādīja vi­ņiem vēl deviņas sejas un atkal lūdza izvēlēties; un no daudzām pakāpēm programma lēni izstrādāja ārkārtīgi precīzu sejas at­tēlu, daudz precīzāku, nekā spētu uzzīmēt jebkurš policijas mākslinieks. Lieciniekiem nevajadzēja teikt, ko viņi atrod katrā sejā; viņi tikai izvēlējās, bet programma attīstīja.

Vēl bija biotehnoloģiju uzņēmumi, kas atklājuši, ka ne­spēj veiksmīgi konstruēt jaunus proteīnus, jo proteīniem bija tendence veidot ērmīgas kombinācijas. Tāpēc tagad tic jau­nus proteīnus "attīstīja," izmantojot ģenētiskās izlases pro­grammas. Visas šīs procedūras tikai pāris gadu laikā bija kļu­vušas par vispārpieņemtu praksi. Un tās palika arvien jaudīgākas, arvien svarīgākas.

Tā ka - jā, biju gadījies īstajā vietā un īstajā laikā. Taču cs nebiju pasīvs - cs biju veiksminieks.

Es vēl nebiju nedz noskalojies dušā, nedz noskuvies. Iegāju vannasistabā, norāvu teniskreklu un skatījos uz sevi spogulī. Mani satrieca tas, cik mīksts izskatījās mans vēders. Nebiju to pamanījis. Protams, man bija četrdesmit un, godīgi sakot, pē­dējā laikā nebiju sevišķi daudz nodarbojies ar sportu. Ne jau tāpēc, ka man būtu depresija. Biju aizņemts ar bērniem un ļoti bieži biju noguris. Man vienkārši negribējās sportot, tas arī viss.

Skatījos uz savu atspulgu un prātoju, vai Elenai ir taisnība.

Ar visām psiholoģiskajām zināšanām ir viena problēma - neviens nespēj tās piemērot sev. Ļautiņi var būt neticami at­jautīgi, kad runa ir par viņu draugu, laulāto, bērnu kļūmēm. Turpretim par sevi viņiem nav it nekādas sajēgas. Tie paši cil­vēki, kuri ar vēsām, skadrām acīm raugās uz apkārtējo pa­sauli, spēj lolot vienīgi fantāzijas par sevi. Psiholoģiskās zi­nāšanas nelīdz, skatoties spogulī. Šis savādais fakts, cik man zināms, nav izskaidrots.

Es personiski vienmēr biju domājis, ka atminējumu var sniegt datorprogrammēšana - procedūra, ko sauc par rekur­siju. Rekursija ir programmas sacilpošana, liekot tai izman­tot pašai savu informāciju un darboties vēl un vēlreiz, līdz iegūts kaut kāds rezultāts. Rekursiju var izmantot noteiktiem datu šķirošanas algoritmiem un tamlīdzīgām lietām. Taču tā jāpielieto uzmanīgi, citādi mašīna var iepiņķēties tā sauktajā nebeidzamajā regresā. Programmēšanā tas ir ekvivalents at­rakciju parku spoguļiem, kas atspoguļo spoguļus un atkal spo­guļus, arvien mazākus un mazākus, līdz pašai bezgalībai. Pro­gramma darbojas, nemitīgi atkārtodama vienu un to pašu, taču nekas nenotiek. Mašīna "uzkaras".

Es vienmēr biju domājis - kaut kas līdzīgs laikam notiek, kad cilvēks pavērš savu psiholoģiskās izpratnes aparātu pret sevi. Smadzenes "uzkaras". Domas process visu laiku notiek, taču nekur neaizved. Kaut kam tādam tur jābūt, jo mēs zi­nām, ka cilvēki spēj bezgalīgi domāt par sevi. Daži gandrīz ne par ko citu nedomā. Tomēr nešķiet, ka savu intensīvo in­trospekciju rezultātā cilvēki mainītos. Tie tā ari nesāk sevi saprast labāk. Patiesa sevis izpratne ir liels retums.

Gandrīz šķiet, ka ir vajadzīgs kāds cits, kurš spēj pateikt, kas tu esi, kurš noliek tev acu priekšā spoguli. Un tas, ja tā padomā, ir ļoti ērmīgi.

Vai varbūt tā nemaz nav.

Mākslīgā intelekta nozarē pastāv sens jautājums par to, vai programma vispār spēj sevi apzināties. Lielākā daļa program­mētāju teiktu, ka tas nav iespējams. Ir mēģināts to panākt, taču nekas nav izdevies.

Taču šim jautājumam ir ari fundamentālāka versija, filo- sofisks viedoklis par to, vai jebkāda mašīna spēj saprast, ko īsti tā dara. Daži saka - arī tas neesot iespējams. Mašīna ne­spēj sevi izprast tāpat, kā cilvēks nespēj iekost sev zobā. Un šķiet, ka tas nav iespējams; cilvēka smadzenes ir vissarežģī­tākā struktūra zināmajā universā, taču par sevi smadzenes jo­projām zina ļoti maz.

Pēdējos gadus trīsdesmit bija ierasts šādus jautājumus pa­mētāt piektdienas vakarā pēc darba, alu dzerot. Tic nekad netika uztverti nopietni. Taču beidzamajā laikā šie filosofiskie jautājumi ir ieguvuši jaunu nozīmīgumu, jo strauji progresē­jusi noteiktu smadzeņu funkciju reproducēšana. Ne jau visu smadzeņu, tikai atsevišķu funkciju. Piemēram, pirms mani atlaida, mana programmētāju brigāde izmantoja daudzaģen­tu datu apstrādi, lai iemācītu datoriem lasīt, pamanīt datu plūsmā vienādas secības, saprast dabiskās valodas, izvēlēties svarīgākos uzdevumus un nomainīt tos. Sajās programmās bū­tiskākais bija tas, ka mašīnas mācījās vārda vistiešākajā nozī­mē. Uzkrājot pieredzi, tās savus darbiņus paveica arvien la­bāk. Cilvēki par sevi neko tādu nevar apgalvot.

Iezvanījās tālrunis. Elcna. "Vai tu piezvanīji savam advo­kātam?"

"Vēl ne. Dieva dēļ!"

"Es dodos 14:10 uz Sanhosē. Tiksimies ap pieciem tavā mājā."

"Paklau, Elcn, tas galīgi nav nepieciešams…."

"Zinu. Es vienkārši dodos izbraukumā. Man vajag atpūs­ties. Uz drīzu redzēšanos, Džek!" Un viņa nolika klausuli.

Ahā, māsa ir izlēmusi mani audzināt.

Tik un tā nebija jēgas zvanīt advokātam šodien. Man bija pārāk daudz darāmā. Bija jāaizbrauc uz ķīmisko tīrītavu, un cs to izdarīju. Pāri ielai bija "Starbucksun tur iegriezos, lai paņemtu līdzi latte.

Un tur bija Gerijs Mārdcrs, mans advokāts, blakus loti jau­nai blondīnei džinsos ar zemu jostas vietu un īsā krekliņā - vēders palika neapsegts. Viņi maigojās rindā pie kases. Blon- dīnīte neizskatījās daudz vecāka par koledžas audzēkni. Es biju pārsteigts un jau griezos, lai dotos prom, kad Gerijs ma­ni pamanīja un pamāja ar roku.

"Sveiks, Džek!"

"Sveiks, Gerij."

Viņš izstiepa roku un es to paspiedu. Viņš teica: "Sasvei­cinies ar Melisu!"

"Sveika, Melisa!"

"Ā, sveiks." Izskatījās, ka šis traucējums viņu mazliet kaiti­na, tomēr līdz galam pārliecināts es nebiju. Viņai bija tas tuk­šais skatiens, kāds dažām jaunām meitenēm rodas vīriešu tuvumā. Man ienāca prātā, ka viņa droši vien ir tikai kādus sešus gadus vecāka par Nikolu. Ko viņa dara kopā ar tādu vīrieti kā Gerijs?

"Un tātad. Kā klājas, Džek?" Gerijs teica, apslidinādams roku ap Melisas kailo vidukli.

"Labi," es atbildēju. "'Visnotaļ labi."

"Jā? Tas ir jauki." Taču, raudzīdamies uz mani, viņš rau­ca pieri.

"Nu, uff, jā…" Es stāvēju minsdnādamies, juzdamies muļ­ķīgi šīs meitenes priekšā. Viņa nepārprotami vēlējās, kaut cs aizvāktos. Taču cs domāju, ko teiks Elcna: tu uzskrēji virsū savam advokātam un pat neko nepajautāji?

Tāpēc cs teicu: "Gerij, vai tev neatrastos brītiņš laika?"

"Protams." Viņš iedeva meitenei naudu, ar ko samaksāt par kafiju, un mēs pagājām malā.

Pieklusināju balsi. "Klausies, Gerij," cs teicu, "šķiet, man vajadzīga tāda advokāta konsultācija, kas specializējies laulī­bu šķiršanas prāvās."

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka man šķiet - Džūlijai ir mīlas dēka."

"Tev tā šķiet? Vai arī tu skaidri zini?"

"Nē. Es nezinu skaidri."

"Tātad tev vienkārši ir aizdomas." "Jā."

Gerijs nopūtās. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

Es sacīju: "Un ir vēl šis tas. Viņa ir sākusi teikt, ka es no­skaņojot bērnus pret viņu."

"Mīlestības atsavināšana," viņš noteica, pamādams ar gal­vu. "Modīgākā juridiskā klišeja. Kad viņa to apgalvo?"

"Kad mēs strīdamies."

Vēl viena nopūta. "Džek, pāri strīdoties sarunā visādas cū­cības. Tas vēl neko nenozīmē."

"Man šķiet, ka nozīmē gan. Ks baidos, ka nozīmē."

"Tas tevi uztrauc?"

"Jā."

"Vai tu esi bijis pie laulību psihologa?"

"Nē."

"Aizej!"

"Kāpēc?"

"Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tā vajag. Tu esi precējies ar Džūliju jau ilgu laiku, un pagaidām, cik man zi­nāms, viss lielākoties ir bijis labi. Un otrkārt - tāpēc, ka tev jāsāk veidot raksturojums, kā tu mēģini glābt laulību, kas būs pretrunā ar pretenzijām par mīlestības atsavināšanu."

"Jā, bet…"

"Ja tev ir taisnība un viņa ir sākusi gatavot prāvu, tad tev jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, draugs. Pret apsūdzību mīlestības atsavināšanā ir grūti cīnīties. Bērni ir pikti uz mammu, un viņa paziņo, ka tā ir tava vaina. Kā tu vari pierādīt, ka tas nav taisnība? Nekā. Plus vēl tas, ka tu daudz uzturies mājās - ir pavisam viegli iztēloties, ka apsūdzība varētu būt pamato­ta. Tiesa uzskatīs, ka tu esi neapmierināts un apvainojies uz savu strādājošo sievu." Viņš pacēla roku. "Es zinu, es zinu, ka tas galīgi nav taisnība, Džek, taču tas ir vienkāršs pamato­jums, to cs gribu teikt. Un viņas advokāts to izmantos. Savā aizvainojumā tu esi noskaņojis bērnus pret viņu."

"Tās ir blēņas."

"Protams. Es zinu." Viņš uzsita man pa plecu. "Tāpēc aizej pie laba psihologa. Ja nezini, piezvani uz manu biroju un Bārbara tev ieteiks pāris cienījamu konsultantu."

Piezvanīju Džūlijai, lai pateiktu, ka uz pāris dienām at­brauks Elena. Protams, Džūliju cs nesazvanīju, tikai viņas balss pastu. Atstāju pagaru ziņu, paskaidrodams, kas īsti no­tiek. Tad devos iepirkties, jo, ja pie mums dzīvos Elena, va­jadzēja papildināt krājumus.

Kad es stūmu ratiņus starp lielveikala plauktiem, man pie­zvanīja no slimnīcas. Tas atkal bija bezbārdainais ārsts no ne­atliekamās palīdzības nodaļas. Viņš zvanīja, lai uzzinātu, kā klājas Amandai, un es teicu, ka zilumi ir gandrīz pazuduši.

"Tas ir labi," viņš teica. "Man prieks to dzirdēt."

"Kā ar MR7?" es vaicāju.

Ārsts atbildēja, ka MRI rezultāti neesot vērā ņemami, jo ierīce esot salūzusi un Amanda nemaz neesot izmeklēta. "Īste­nībā mēs uztraucamies par visiem pēdējo pāris dienu dariem," viņš teica. "Jo ierīce acīmredzot bija lēnām bojājusies."

"Kā - bojājusies?"

"To bija skārusi korozija vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas at­miņas mikroshēmas bija pārvērtušās pulveri."

Es atcerējos Ērika MP3 atskaņotāju, un man pārskrēja šer­muļi. "Kā tas varēja atgadīties?" es jautāju.

"Prātīgākais minējums - ka koroziju izraisījusi kaut kāda gāze, kas izlauzusies no sienas caurulēm, domājams, nakts laikā. Piemēram, hlora gāze. Vienīgais, kas nav skaidrs, - bo­jātas bija rikai atmiņas mikroshēmas. Pārējām mikroshēmām nekas nebija noticis."

Jo tālāk, jo dīvaināk. Un vēl dīvaināk viss kļuva pēc pāris minūtēm, kad piezvanīja Džūlija, itin jautra un mundra, lai paziņotu, ka pievakarē būs mājās un viņai būs vesela jūra lai­ka, lai pagatavotu vakariņas.

"Būs jauki satikt Elenu," viņa teica. "Kāpēc viņa atbrauks?"

"Man šķiet, viņai vienkārši gribējās izkustēties."

"Nu, tas ir jauki, ka viņa pāris dienu te padzīvos. Tev būs pieauguša cilvēka sabiedrība."

"Un kā vēl," es sacīju.

Gaidīju, kad viņa paskaidros, kāpēc naktī nebija pārradu- sies mājās. Taču viņa pateica tikai: "Klau, man jāskrien, Džek, vēlāk parunāsim…"

"Džūlij," es teicu, "pagaidi mirklīti!"

"Kas ir?"

Vilcinājos, nezinādams, kā lai to pasaka. Es tcicu: "Va­karnakt cs par tevi uztraucos."

"Jā? Kāpēc?"

"Kad tu nepārradies mājās."

"Dārgum, es tev zvanīju. Es biju iestrēgusi rūpnīcā. Vai tu nepaskatījies saņemtās ziņas?"

"Paskatījos…" '

"Un manas ziņas tur nebija?"

"Nē, nebija." '

"Jā, es nezinu, kas gadījās. Es atstāju tev ziņu, Džek. Vis­pirms es piezvanīju uz mājām un klausuli pacēla Marija, bet viņa nespēja, tu jau saproti, tas bija pārāk sarežģīti… Tāpēc es piezvanīju tev uz mobilo un atstāju ziņu, ka esmu iestrē­gusi rūpnīcā uz visu nakti."

"Nu, es to nesaņēmu," cs teicu, pūlēdamies, lai ncizklau sās, ka esmu sabozies.

"Piedod, dārgum, bet painteresējies telefonu kompānijā. Labi, klausies, man tiešām jāiet. Tiksimies vakarā, labi? Buča!"

Un viņa nolika klausuli.

Izvilku no kabatas savu mobilo tālruni. Nekādu ziņu ne­bija. Paskatījos zvanu sarakstā. Vakarnakt nebija reģistrēts ne­viens zvans.

Džūlija man nebija zvanījusi. Neviens nebija man zvanījis.

Mani pārņēma slīkšanas sajūta, jau atkal draudēja iegrim­šana depresijā. Jutos noguris, nespēju pakustēties. Stīvi skatī­jos uz produktiem lielveikala plauktos. Nevarēju atcerēties, kālab biju šeit ieradies.

Biju tikko izlēmis iet ārā no lielveikala, kad man saujā ie­zvanījās mobilais tālrunis. Es atvēru vāciņu. Zvanīja Tims Bergmans, vīrs, kurš aMcdiaTronics" tagad strādāja manā vietā. "Vai tu sēdi?" viņš jautāja.

"Nē. Kāpēc?"

"Man uzdots tev paziņot kaut ko ļoti dīvainu. Saņemies!"

"Labi…"

"Dons grib tev zvanīt."

Dons Gross bija uzņēmuma vadītājs, tas, kurš bija mani izsviedis. "Kāpēc?"

"Viņš grib tevi atkal pieņemt darbā."

" Ko viņš grib?"

"Jā. Es zinu. Tas ir ārprāts. Atkal pieņemt tevi darbā."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Mums ir šādas tādas problēmas ar dalītajām sistēmām, kuras mēs esam pārdevuši klientiem."

"Ar kurām?"

"Nu, ar PREDPRET"

"Tā taču ir no vecajām," es sacīju. "Kurš to pārdeva?" PREDPRET bija sistēma, ko mēs bijām izstrādājuši vairāk nekā pirms gada. Kā lielākā daļa mūsu programmu, tā balstī­jās uz bioloģiskiem modeļiem. PREDPRET bija mērķa mek­lēšanas problēma, kuras pamats bija plēsoņas un tā medījuma dinamika. Taču tās struktūra bija ārkārtīgi vienkārša.

"Nu, aXymos" vēlējās kaut ko ļoti vienkāršu,"sacīja Tims.

"Jūs pārdevāt PREDPRET "Xymos">"

"Tieši tā. īstenībā - licenci. Ar uzturēšanas līgumu. Tur jau ir tas ārprāts."

"Kāds?"

"Izskatās, ka tā nestrādā, kā nākas. Mērķa meklēšana ir sagājusi sviestā. Šķiet, ka bieži vien programma savu mērķi pazaudē."

"Tas mani nepārsteidz," es sacīju, "jo mēs ncspecificējām pastiprinātājus." Pastiprinātāji ir programmas atsvari, kas uz­tur mērķus. Tic ir vajadzīgi tādēļ, ka satīklotie aģenti spēj mācīties, un tātad tie spēj mācīties arī, pazaudējot mērķi. Ir vajadzīgs veids, kā saglabāt sākotnējo mērķi, lai tas nepazūd. Patiesībā var diezgan viegli sākt domāt par aģentu program­mām kā par bērniem. Programmas aizmirst savas mantiņas, pazaudē, palaiž tās vaļā.

Tas viss bija neprognozētā uzvedība. Tā nebija ieprogram­mēta, taču radās kā programmēšanas rezultāts. Un acīmre­dzot aXymos" tieši tā arī bija gadījies.

"Mjā," teica Tims, "Dons domā, ja reiz tu vadīji koman­du tad, kad šī programma tika uzrakstīta, tātad tieši tu ari spēsi to savest kārtībā. Turklāt tava sieva ieņem augstu ama­tu "Xymos"vadībā, tātad, ja tu piebiedrosies komandai, viņu priekšniekiem būs mierīgāks prāts."

Es nebiju pārliecināts, ka tā tiešām varētu būt, tomēr ne­ko neteicu.

"īsi sakot, tāda ir situācija," turpināja Tims. "Es tev zva­nu, lai pajautātu, vai Dons var tev piezvanīt. Jo viņš negribē­tu tikt atraidīts."

Sajutu spējas dusmas. Viņš negribētu tikt atraidīts. "Tim," cs teicu, "cs nevaru atkal tur strādāt."

"Ai, tu nemaz šeit nestrādāsi. Tu strādāsi aXymos" rūpnīcā."

"Jā? Kā tad tā?"

"Dons pieņems tevi darbā kā ārštata konsultantu. Kaut kā tamlīdzīgi."

"Ahā," novilku, cik neuzticīgi vien spēdams. Šis priekš­likums šķita caurcaurēm neveiksmīga ideja. Pēdējais, ko es vēlējos darīt, bija atkal strādāt tam kuņasdēlam Donam. Un atgriezties darbā tai pašā uzņēmumā, no kura tu esi izsviests - jebkāda iemesla dēļ, lai kā tas būtu nokārtots -, vienmēr ir slikta ideja. Tas zināms visiem.

Bet, no otras puses, ja cs piekristu strādāt par konsultan­tu, tad atkristu manas "glabāšanas laika" problēmas. Un tā es tiktu ārā no mājas. Tas daudz ko atrisinātu. Pēc kāda brī­ža es sacīju. "Paklau, Tim, man jāpadomā."

"Tu gribi man piezvanīt vēlāk?"

"Jā. Labi."

"Kad tu zvanīsi?" viņš teica.

Viņa balsī bija skaidri jaušams saspringums. Es teicu: "Tas tev ir steidzami, ja?"

"Nu, jā, savā ziņā. Es jau teicu - tas līgums ir tīrais ār­prāts. Pieci programmētāji no tavas toreizējās komandas prak­tiski dzīvo tajā "Xymos" rūpnīcā. Un netiek nekādā galā. Ja tu mums nepalīdzēsi, tad mums jāmeklē kaut kur pavisam citur."

"Labi, piezvanīšu tev rīt," es sacīju.

"Rīt no rīta?" viņš deva mājienu.

"Labi," es teicu. "Jā, rīt no rīta."

Tima zvana dēļ man tagad vajadzētu justies labāk, taču tā nebija. Aizvedu mazulīti uz parku un kādu brīdi šūpoju. Viņa spēja šūpoties divdesmit-trisdesmit minūšu bez pārtrau­kuma un vienmēr sāka raudāt, kad ņēmu viņu ārā. Vēlāk cs sēdēju uz smilšu kastes betona apmales, kamēr viņa rāpoja apkārt un slējās kājās, turēdamās pie betona bruņurupučiem un citām rotaļlietām. Viens no vecākajiem ķipariem viņu ap­gāza, taču viņa neraudāja, tikai atkal piecēlās kājās. Izskatī­jās, ka viņai patīk dzīvoties starp vecākiem bērniem.

Skatījos uz viņu un domāju par to, ka jāatsāk strādāt.

"Tu, protams, teici jā," man sacīja Elena. Mēs bijām vir­tuvē. Viņa bija tikko atbraukusi, melnais čemodāns neizkra­vāts stāvēja stūrī. Elena izskatījās gluži tāda pati kā agrāk - joprojām tieva kā maiksts, sparīga, gaišmataina, hiperaktīva. Izskatās, ka mana māsa nekad nekļūs vecāka. Viņa dzēra tē­ju, kas bija pagatavota ar tējas maisiņiem, ko viņa bija atve­dusi līdzi. Speciāla organiskā pusfermentētā tēja no speciāla Sanfrancisko veikala. Arī tur nekas nebija mainījies - Elena allaž bija pārmēru izvēlīga ēdiena ziņā, pat bērnībā. Pieaugu­si viņa braukāja apkārt ar savām tējām, savām salātu mērcēm, saviem vitamīniem, glīti iesaiņotiem pauspapīra maisiņos.

"Nē," es atbildēju. "Es neteicu jā. Es teicu, ka padomāšu par to."

"Padomāsi? Vai tu joko, Džek? Džek, tev vajag atgriez­ties darbā. Tu pats to zini." Viņa vērtējoši skatījās uz mani. "Tu esi nomākts."

"Neesmu vis."

"Tev vajadzētu padzert manas tējiņas," viņa teica. "Tā ka­fija nenāk par labu taviem nerviem."

"Tējā ir vairāk kofeīna nekā kafijā."

"Džek! Tev vajag atgriezties darbā."

"Es zinu, Elen."

"Un, ja tas ir konsultanta darbs… Vai tas nebūtu ideāli? Atrisinātu visas tavas problēmas?"

"Nezinu," es sacīju.

"Patiešām? Ko tu nezini?"

"Es nezinu, vai man ir pastāstīts viss," cs sacīju. "Nu, ja "Xymos" ir radušās problēmas, kā tas nāk, ka Džūlija man neko nav teikusi?"

Elena papurināja galvu. "Man šķiet, Džūlija pēdējā laikā tev necik daudz nestāsta." Viņa skatījās uz mani. "Tad kā­pēc tu nepiekriti uz līdzenas vietas?"

"Man vispirms šis tas jānoskaidro."

"Kas tev ir jānoskaidro, Džek?" Viņas tonis liecināja par neticību. Elena izturējās tā, it kā man būtu kāda psiholoģis­ka problēma, ko vajadzētu atrisināt. Māsa sāka mani izrīkot, un mēs kopā bijām pavadījuši tikai pāris minūšu. Mana ve­cākā māsa atkal izturējās pret mani, it kā es būtu puišelis. Piecēlos kājās. "Paklau, Elen," es teicu. "Visu mūžu esmu strādājis šajā biznesā un zinu, kā tas notiek. Ir divi iespēja­mie iemesli, kāpēc Dons grib mani atgūt. Pirmais - firma ir sprukās, un viņi domā, ka es varu palīdzēt."

"Tieši tā viņi apgalvo."

"Jā. Tieši tā viņi apgalvo. Taču ir arī otra iespēja - viņi visu ir saputrojuši tā, ka tur vairs nekas nav glābjams - un viņi to zina."

"Tad viņiem ir vajadzīgs kāds vainīgais?"

"Jā. Viņiem ir vajadzīgs peramais zēns."

Viņa sarauca pieri. Redzēju, ka viņa vilcinās. "Vai tu tie­šām tā domā?"

"Es nezinu, tur jau tā lieta," cs sacīju. "Bet man tas ir jā­noskaidro."

"Un tu to izdarīsi…"

"Piezvanot dažiem cilvēkiem. Varbūt ierodoties rūpnīcā pārsteiguma vizītē, rit no rīta."

"Labi. Izklausās saprātīgi."

"Priecājos, ka tu esi piekritusi." Manā balsī negribot ie­zagās aizkaitinājums.

"Džek," viņa sacīja. Viņa piecēlās kājās un mani apkam­pa. "Es vienkārši uztraucos par tevi, tas arī viss."

"Paldies," es sacīju. "Taču tu man nepalīdzi."

"Labi. Tad kā es varu tev palīdzēt?"

"Pieskati bērnus, kamēr es runāju pa telefonu!"

Nolēmu vispirms piezvanīt Rikijam Morzem, puisim, ko biju sastapis liclveikalā, pērkot "Huggies". Ar Rikiju mani saistīja ilgas attiecības, turklāt viņš strādāja aXymos" un pic- tiekami nevērīgi izturējās pret informāciju, tā ka varēs man pateikt, kas īsti tur notiek. Vienīgā nelaime bija tāda, ka Ri­kijs uzturējās Ielejā, un viņš jau bija man teicis, ka galvenā norises vieta šobrīd ir rūpnīca. Tomēr ar viņu varēja sākt.

Es piezvanīju viņam uz darbu, taču sekretāre atbildēja: "Diemžēl birojā mistera Morzes nav."

"Kad viņš varētu atgriezties?"

"Nudien nevaru pateikt. Vai nevēlaties atstāt ziņu?"

Es atstāju ziņu Rikija balss pastā. Tad piezvanīju viņam uz mājām.

Atsaucās viņa sieva. Mērija rakstīja disertāciju par Franci­jas vēsturi; cs iztēlojos, kā viņa lasa, šūpodama bērnu, turēda­ma klēpī atvērto grāmatu. Es teicu: "Kā tev klājas, Mērij?"

"Labi, Džek."

"Kā klājas mazulītei? Rikijs man teica, ka viņai nemēdz būt izsitumi no autiņiem. Mani moka skaudība." Es centos runāt nevērīgi, it kā būtu piezvanījis tāpat vien patērzēt.

Mērija iesmējās. "Viņa ir laba meitene, un mums nav ko- liku, paldies Dievam. Taču izsitumus Rikijs vienkārši nav re­dzējis," viņa teica. "Mums tādi ir bijuši."

"Patiesībā es meklēju Rikiju," es sacīju. "Vai viņš ir mājās?"

"Nē, Džek. Viņa nav jau nedēļu. Viņš ir tajā Nevadas rūp­nīcā."

"Ā, pareizi." Tagad es atcerējos, ka toreiz, sastopoties licl- veikalā, Rikijs bija to pieminējis.

"Vai tu esi bijis tajā rūpnīcā?" Mērija vaicāja. Man šķita, ka viņas balsī esmu pamanījis nemieru.

"Nē, neesmu, bet…"

"Džūlija tur bieži uzturas, ja? Ko viņa stāsta?"

"Nu, neko daudz. Es saprotu, ka viņiem tur ir jauna teh­noloģija, briesmīgi slepena. Kāpēc tu jautā?"

Viņa vilcinājās. "Varbūt tās ir manas iedomas…"

"Kas?"

"Nu, dažreiz, kad Rikijs zvana, viņš izklausās tāds dīvains."

"Kā tā?"

"Es saprotu, viņš ir izklaidīgs un smagi strādā, bet viņš mēdz sarunāt šo to dīvainu. Ne vienmēr viņš runā saprātīgi. Un viņš šķiet izvairīgs. It kā, cs nezinu, viņš kaut ko slēptu."

"Kaut ko slēptu…"

Viņa īsi iesmējās, sevi nosodīdama. "Es pat iedomājos, vai viņam nav kāda dēka. Zini, tur ir tā Meja Gana, un Rikijam viņa vienmēr ir patikusi. Viņa ir ļoti glīta."

Meja Gana "Media Troni cs" strādāja manā nodaļā. "Es ne­biju dzirdējis, ka viņa ir tajā rūpnīcā."

"Jā. Man šķiet, tur šobrīd ir daudzi 110 tiem, ar kuriem kopā tu strādāji."

"Mjā," es sacīju. "Nedomāju, ka Rikijam ir dēka, Mērij. Tas vienkārši neizskatās pēc viņa. Un tas neizskatās pēc Mcjas."

"Klusie ūdeņi ir tie bīstamākie," viņa teica, acīm redzot, domādama par Meju. "Un es vēl aizvien baroju ar krūti, tā­pēc vēl neesmu zaudējusi svaru, 11u, manas ciskas ir lielas kā vērša sāni."

"Nedomāju, ka…"

"Ejot tās berzējas. Plakšķ."

"Mērij, es esmu pārliecināts…"

"Vai ar Džūliju viss ir kārtībā, Džek? Viņa neizturas dī­vaini?"

"Ne dīvaināk kā parasti," es atteicu, mēģinādams pajo­kot. Tā sacīdams, es jutos nelāgi. Vairākas dienas biju vēlē­jies, lai kāds man kaut ko pastāstītu par Džūliju, taču tagad, kad varēju parunāt ar Mēriju, man negribējās viņai neko stās­tīt. Grasījos turēt muti. Es teicu: "Džūlija smagi strādā, un palaikam viņa ir mazliet jocīga."

"Vai viņa nav pieminējusi melnu mākoni?"

"Uff… nē."

"Jauno pasauli? Par piedalīšanos jaunas pasaules kārtības dzimšanā?"

Tas izklausījās pēc sazvērnieku runām. Tā izsakās tic, ku­rus interesē trīspušu komisija un kuri domā, ka pasaulē valda Rokfclleri. "Nē, nekā tamlīdzīga."

"Viņa nav runājusi par melnu apmetni?"

Es strauji aprāvos. Kļuvu ļoti uzmanīgs. "Ko?"

"Vienvakar Rikijs kaut ko runāja par melnu apmetni, it kā viņu klātu melns apmetnis. Bija vēls, viņš bija noguris un pļāpāja nedomādams."

"Ko viņš teica par to melno apmetni?"

"Neko. Tik vien." Viņa apklusa. "Tu nedomā, ka viņi tur varbūt lieto narkotikas?"

"Nezinu," es atbildēju.

"Saproti, tā spriedze, strādāšana caurām diennaktīm, ne­dabūjot izgulēties. Es baidos par narkotikām."

"Zini, es piezvanīšu Rikijam," es sacīju.

Mērija nodiktēja man viņa mobilā tālruņa numuru un es to pierakstīju. Jau grasījos zvanīt, kad noblīkšķēja durvis un cs dzirdēju Ērika balsi: "Hei, mammu! Kas ir tas tips, kas sēdēja mašīnā tev blakus?" Piecēlos un pa logu paskatījos uz piebraucamo ccļu. Tur stāvēja Džūlijas "BMW" kabriolets, jumts bija nolaists. Es ieskatījos pulkstenī. Bija tikai 16:30.

Es izgāju hallē un ieraudzīju, ka Džūlija apkampj Ēriku. Viņa teica: "Droši vien vējstiklā atspīdēja saule. Mašīnā vai­rāk neviena nav."

"Bija gan! Es redzēju."

"Ak tā?" Viņa atvēra ārdurvis. "Ej, paskaties vēlreiz!" Ēriks izgāja mauriņā. Džūlija man uzsmaidīja. "Viņš domā, ka mašīnā kāds ir."

Ēriks, plecus raustīdams, ienāca atpakaļ. "Nu, labi. Pār­skatījos."

"Tieši tā, dārgumiņ." Džūlija panāca uz manu pusi. "Vai Elena ir Šeit?"

"Tikko atbrauca."

"Vareni. Ieiešu dušā un tad mēs parunāsimies. Atvērsim kādu vīna pudeli. Kas tev padomā vakariņām?"

"Esmu sagatavojis steikus."

"Vareni. Vienkārši vareni."

Un, līksmi pamājusi ar roku, viņa aizsoļoja pa gaiteni.

Vakars bija silts, un mēs uzklājām galdu pagalmā. Es uz­klāju sarkani rūtotu galdautu, aplicis savu šefpavāra priekš­autu ar uzrakstu ŠEFA VĀRDS IR LIKUMS, uz bārbekjū grilēju steikus, un mums bija kaut kas līdzīgs klasiskām ame­rikāņu ģimenes vakariņām.

Džūlija bija apburoša un pļāpīga, viņa koncentrēja uzma­nību uz manu māsu, runādama par bērniem, par skolu, par pārmaiņām, kuras vēlējās ieviest mājā. "To logu ņemsim ārā," viņa teica, pamādama uz virtuves pusi, "un ieliksim franču durvis, kas vērsies uz pagalmu. Būs vienkārši vareni." Mani pārsteidza Džūlijas tēlojums. Pat bērni platām acīm vēroja viņu. Džūlija pieminēja, kā viņa lepojoties ar Nikolas lielo lomu gaidāmajā skolas izrādē. Nikola iebilda: "Mammu, man ir slikta loma."

"Ak, nebūt ne, dārgumiņ," teica Džūlija.

"Jā gan. Man ir tikai divi teikumi."

"Bet, dārgumiņ, cs nešaubos, ka tu…"

Iesaistījās Ēriks: ""Skatieties, tur nāk Džons." "Tas izklau­sās ļoti nopietni"."

"Aizveries, zebiekstes sūds!"

"Viņa to skaita vannasistabā vienā laidā," paziņoja Ēriks. "Jau kādas miljons - triljons reizes."

"Kas ir Džons?" jautāja Džūlija.

"Tas ir mans teksts."

"Ā. Nu, vienalga, es nešaubos, ka tu nospēlēsi brīnišķīgi. Un mūsu mazajam Ērikam ir tādi panākumi futbolā, vai ne, mīlulīt?"

"Nākamnedēļ beidzas," saīgdams teica Ēriks. Šoruden Džūlija nebija ieradusies ne uz vienu viņa spēli.

"Tas viņam ļoti nāk par labu," Džūlija teica Elenai. "Ko­mandu sports izkopj sadarbības spējas. Jo sevišķi noderīgi zē­niem - palīdz tikt galā ar to sāncensību."

Elena neko neteica, tikai māja ar galvu un klausījās.

Džūlija šovakar bija gribējusi barot mazulīti un nolikusi augsto krēsliņu līdzās savējam. Taču Amanda bija pieradusi, ka ikkatrā ēdienreizē tiek tēlota lidmašīna. Viņa gaidīja, kad kāds tuvinās karoti viņas mutei, sacīdams: "R-r-r-r-v-r-r-r… lidmašīna brauc… atveriet durvis!" Tā kā Džūlija to nedarī­ja, Amanda bija cieši sakniebusi lūpas. Arī tas ietilpa spēlē.

"Ā, nu, labi. Izskatās, ka viņa nav izsalkusi," Džūlija teica, paraustīdama plecus. "Vai viņa tikko dabūja pudelīti, Džek?"

"Nē," cs atbildēju. "Viņa dabū tikai pēc vakariņām."

"Nu, to cs zinu. Es domāju - pirms tam."

"Nē," es atbildēju. "Pirms tam - nē." Pamāju uz Aman­du. "Vai drīkstu pamēģināt?"

"Protams." Džūlija pasniedza man karotīti, es apsēdos blakus Amandai un sāku tēlot lidmašīnu: "R-r-r-r-v-r-r-r…" Amanda uzreiz plati pasmaidīja un atvēra muti.

"Džeks pasakaini tiek galā ar bērniem, vienkārši pasakai­ni," Džūlija teica Elenai.

"Es domāju - ir labi, ka vīrietis zina, kāda ir dzīve mā­jās," sacīja Elena.

"O, tā ir. Tā tiešām ir. Viņš man ir daudz palīdzējis." Vi­ņa paplikšķināja man pa ceļgalu. "Tu tiešām man esi daudz palīdzējis, Džek."

Man bija skaidrs, ka Džūlija ir pārāk mundra, pārāk jaut­ra. Viņa bija uzskrūvējusies, runāja ātri un acīm redzami cen­tās radīt Elenai iespaidu, ka ģimenē galvenā ir viņa. Es re­dzēju, ka Elena nav tam noticējusi. Taču Džūlija pārāk steidzās, viņa to neievēroja. Es sāku prātot, vai viņa nelieto narkotikas. Varbūt tieši tāds ir viņas savādās uzvedības ie­mesls? Varbūt viņa dzer amfetamīnus?

"Un darbā," Džūlija turpināja, "patlaban iet pavisam ne­ticami. aXymos3> radīs visīstāko revolūciju - tādu revolūciju, kādu visi ir gaidījuši vairāk nekā desmit gadu. Un beidzot tā notiek."

"Piemēram, melnais apmetnis?" es teicu, tēmēdams uz dullo.

Džūlija samirkšķināja acis. "Kas?" viņa papurināja galvu. "Par ko tu runā, dārgum?"

"Par melnu apmetni. Vai tad tu pirms dažām dienām ne­pieminēji melnu apmetni?"

"Nē…" Viņa pakratīja galvu. "Nezinu, par ko tu runā." Viņa atkal pievērsās Elenai. "īsi sakot, visas šīs molekulārās tehnoloģijas tirgū nonāca daudz lēnāk, nekā mēs bijām gai­dījuši. Un beidzot tās patiešām ir klāt."

"Izskatās, ka tu nudien esi sajūsmā," sacīja Elena.

"Man tev jāsaka - tas ir aizraujoši, Elen." Viņa pieklusi­nāja balsi. "Un labākais ir tas, ka mums tas droši vien ienesīs kārtīgu žūksni."

"Tas būtu jauki," teica Elena. "Bet tev laikam nākas strā­dāt ilgas stundas…"

"Nemaz nc tik ļoti," attrauca Džūlija. "Ja tā visu apsver, nav bijis tik slikti. Laikam tikai pagājušajā nedēļā."

Redzēju, kā Nikolai ieplešas acis. Ēriks ēzdams skatījās mātē. Tomēr bērni neko neteica. Es tāpat.

"Tas vienkārši ir pārejas periods," Džūlija turpināja. "Vi­siem uzņēmumiem ir šādi pārejas periodi."

"Protams," Elena sacīja.

Saule rietēja. Gaiss kļuva dzestrāks. Bērni aizgāja. Es pie­cēlos un sāku nokopt galdu. Elena man palīdzēja. Džūlija tur­pināja runāt, tad sacīja: "Es mīļuprāt paliktu, bet man ir šis tas iesākts, un man uz brītiņu jāatgriežas birojā."

Ja arī Elena bija pārsteigta, to izdzirdot, viņa neko neiz­rādīja. Viņa noteica tikai: "Ilgas stundas."

"Tikai pārejas periodā." Viņa pagriezās pret mani. "Pal­dies, ka paliec cietoksnī, dārgum." Pie durvīm viņa pagrie­zās un pameta man gaisa skūpstu. "Mīlu, Džek."

Un aizgāja.

Elena, pieri saraukusi, noskatījās. "Mazliet negaidīti, ko tu saki?"

Paraustīju plecus.

"Vai viņa neatvadīsies no bērniem?"

"Droši vien nē."

"Viņa tā vienkārši ņems un izskries pa durvīm?"

"Jā."

Elena pašūpoja galvu. "Džek," viņa teica, "cs nezinu, vai viņai ir vai nav kāda dēka, bet… ko viņa lieto?"

"Neko, cik man zināms."

"Viņa kaut ko lieto. Es par to nešaubos. Vai tu neteiktu, ka viņa ir zaudējusi svaru?"

"Jā. Mazliet."

"Un ļoti maz guļ. Un ir manāmi rosīga…" Elena nogrozī­ja galvu. "Liela daļa augsta līmeņa darbinieku ir narkomāni."

"Nezinu," es sacīju.

Viņa tikai palūkojās manī.

Es atgriezos savā kabinetā, lai piezvanītu Rikijam, un pa logu redzēju, kā Džūlija atpakaļgaitā ripina pa piebraucamo ceļu. Piegāju pie loga, lai viņai pamātu, taču viņa skatījās pār plecu uz ceļu. Vakara gaismā redzēju koku zaru mestos zel­tītos atspulgus uz vējstikla. Viņa jau gandrīz bija izbraukusi uz ielas, kad man likās - es redzu pasažiera sēdeklī viņai bla­kus kādu sēžam. Šis kāds izskatījās pēc vīrieša.

Mašīnai braucot, viņa vaibsti cauri vējstiklam nebija izšķira­mi. Kad Džūlija izbrauca uz ielas, viņas augums aizsedza man skatu uz pasažieri. Taču izskatījās, ka Džūlija dzīvi ar viņu saru­nājas. Tad viņa, pārslēgusi pārnesumu, atlaidās sēdeklī un mirkli es varēju visu redzēt. Vīrietis bija apgaismots no aizmugures, viņa seja bija ēnā, un šķita, ka viņš tobrīd runā ar Džūliju, jo es joprojām nespēju izšķirt viņa sejas vaibstus, taču pēc tā, kā viņš bija uzmetis kūkumu, nospriedu, ka viņš ir jauns, gadi div­desmit, tomēr pilnīgi drošs es nebiju. Tas bija tikai mirklis. Tad "BMV/"palielināja ātrumu un aizbrauca pa ielu.

Ellē ratā, es nodomāju. Izmetos ārā un skrēju pa piebrau­camo ceļu. Nonācu ielas malā tieši tai brīdī, kad Džūlija ap­stājās pie stopzīmes kvartāla beigās - dega viņas mašīnas bremžu lukturi. Viņa bija kādu piecdesmit jardu attālumā, ielas lampas meta pār viņu zemu, ieslīpu dzeltenu gaismu. Izskatījās, ka mašīnā viņa ir viena, taču es lāgā nevarēju sa­skatīt. Mirkli jutos atvieglots un dumjš. Te nu es biju, stāvē­ju uz ielas bez saprātīga iemesla. Mans prāts mani muļķoja. Mašīnā neviena nebija.

Tad, kad Džūlija nogriezās pa labi, vīrietis atkal uzradās, it kā viņš pirmīt būtu noliecies, lai kaut ko paņemtu 110 cim­du nodalījuma. Un tad mašīna nozuda. Un acumirklī visas manas bēdas bija atpakaļ, tās pārņēma mani kā asas sāpes un izplatījās pa krūtīm un visu manu augumu. Man trūka elpas, es jutos kā apreibis.

Mašīnā tiešām kāds sēdēja.

Vilkos atpakaļ pa piebraucamo ceļu, emocijām bangojot, nezinādams, ko nu lai iesāk.

* * *

"Tu nezini, ko lai iesāk?" noprasīja Elena. Mēs pie izliet­nes noņēmāmics ar katliem un pannām - ar to, kas negāja iekšā trauku mašīnā. Elena slaucīja, es berzu. "Paņem tele­fonu un piezvani viņai."

"Viņa ir mašīnā."

"Viņai mašīnā ir telefons. Piezvani viņai!"

"Ahā," es sacīju. "Un ko es teikšu? Klau, Džūlij, kas ir tas vīrietis, kas sēž mašīnā tev blakus?" Es pakratīju galvu. "Tā būs sūra saruna."

"Tā varētu būt."

"Tur būs šķiršanās, nav divu domu."

Viņa skatījās uz mani. "Tu laikam negribi šķirties, ja?"

"Velns parāvis, nē! Es gribu saturēt ģimeni kopā."

"Tas var izrādīties neiespējami, Džek. Iespējams, ka tu ne­būsi tas, kas lems."

"Tas viss ir pilnīgas muļķības," es sacīju. "Nu, tas vīrietis mašīnā - viņš izskatījās pēc puišeļa, pavisam jauns."

"Un tad?"

"Tas nav Džūlijas stilā."

"Ja?" Elena sarauca uzacis. "Viņam droši vien bija pāri divdesmit vai ap trīsdesmit. Un galu galā vai tu tik labi pa­zīsti Džūlijas stilu?"

"Ei, es esmu nodzīvojis kopā ar viņu trīspadsmit gadu."

Viņa ar troksni nolika vienu no katliem. "Džek! Es sapro­tu, ka to visu varbūt ir grūti pieņemt."

"Tā gan, tā gan." Gara acīm atkal un atkal redzēju, kā mašīna atpakaļgaitā izripo uz piebraucamā ceļa. Man šķita, ka ar otru mašīnā sēdētāju saistās kaut kas savāds, viņa iz­skats kaut kādā ziņā bija dīvains. Es prātā pūlējos saskatīt vi­ņa seju, taču man tas neizdevās. Vaibstus izpludināja vējstikls, mainīgā gaisma, viņai braucot atpakaļgaitā… Nespēju izšķirt nc acis, ne vaigu kaulus, ne muti. Man atmiņā šī seja bija tumša un nenoteikta. Mēģināju to viņai paskaidrot.

"Nav nekāds brīnums."

"Nav?"

"Nav. To sauc par noliegšanu. Paklau, Džek, ir skaidrs, ka pierādījums ir tepat, tev acu priekšā. Tu to redzēji, Džek. Vai tev nešķiet, ka būtu laiks tam noticēt?"

Es zināju, ka viņai ir taisnība. "Jā," es sacīju. "Ir laiks."

Zvanīja tālrunis. Man rokas bija līdz elkoņiem ziepju pu­tās. Palūdzu Elenu atbildēt, taču kāds no bērniem jau bija paņēmis klausuli. Es beidzu berzt bārbckjū grilu, pasniedzu Elenai, lai viņa to noslauka.

"Džek," Elena sacīja, "sāc redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tā, kā tev gribētos."

"Tev taisnība," cs teicu. "Es viņai piezvanīšu."

Šai brīdī virtuvē ienāca Nikola, viņa bija bāla.

"Tēt? Policija. Viņi grib runāt ar tevi."

Džūlijas kabriolets bija noskrējis no ceļa apmēram piecas jūdzes no mājām. Tas bija nokritis piecdesmit pēdu dziļā, stā­vā gravā, ievelkot dziļu sliedi starp salviju puduriem un ka­diķu krūmiem. Pēc tam tas laikam bija vēlies, jo šobrīd tas gulēja slīpi, ar riteņiem uz priekšu. Es redzēju tikai mašīnas apakšu. Saule bija norietējusi un gravā bija tumšs. Trīs ātrās palīdzības mašīnas stāvēja uz ceļa ar ieslēgtām sarkanām bāk­ugunīm, un glābēju brigādes jau rāpās lejup gar nostiepta­jām virvēm. Man acu priekšā tika uzstādīti pārnēsājamie pro­žektori, un vraku appludināja asa, zila gaisma. Dzirdēju visapkārt sprakšķam rācijas.

Es stāvēju augšā uz ceļa kopā ar policistu, kas bija atbraucis ar motociklu. Jau biju lūdzis atļauju nokāpt lejā un uzklau­sījis aizliegumu: man bija jāpaliek stāvam uz ceļa. Dzirdē­dams rāciju trokšņus, jautāju: "Vai viņa ir ievainota? Vai mana sieva ir ievainota?"

"Tūlīt uzzināsim." Viņš bija mierīgs.

"Un tas otrs?"

"Mirklīti," viņš sacīja. Ķiverē viņam bija radioaustiņas, jo viņš uzreiz sāka runāt klusā balsī. Tur bija daudz kodētu ap­zīmējumu. Es dzirdēju: "… te četri-nulle-divi, prasu scpti- ņi-trīs-deviņi…"

Es stāvēju pie kraujas malas un lūkojos lejup, pūlēdamies kaut ko saskatīt. Šobrīd ap mašīnu rosījās strādnieki, daži ne­bija redzami aiz apgāztā korpusa. Šķita, ka pagājis ilgs laiks.

Policists sacīja: "Jūsu sieva ir bez samaņas, taču viņa ir… Viņa bija piesprādzējusies un nav izkritusi no mašīnas. Viņi domā, ka viss ir kārtībā. Dzīvības pazīmes ir stabilas. Viņi sa­ka, mugurkauls neesot traumēts, bet… viņa… izskatās, ka vi­ņai ir lauzta roka."

"Bet citādi viss ir kārtībā?"

"Tā viņi domā." Atkal apklusis, viņš klausījās. Es dzirdē­ju, kā viņš saka: "Man te ir vīrs, tāpēc astoņi-septiņi." Atkal pievērsies man, viņš teica: "Jā. Viņa nāk pie samaņas. Viņu aizvedīs uz slimnīcu paskatīties, vai nav iekšējo orgānu asi­ņošanas. Un viņa ir salauzusi roku. Bet viņi saka - viss esot kārtībā. Viņu šobrīd liek uz nestuvēm."

"Paldies Dievam," es sacīju.

Policists pamāja ar galvu. "Nelāgs posms."

"Tā ir gadījies ari iepriekš?"

Viņš pamāja. "Reizi pāris mēnešos. Parasti ne tik laimīgi."

Atvēru mobilo tālruni un piezvanīju Elenai, teicu, lai vi­ņa paskaidro bērniem, ka viss ir kārtībā, mamma nav nopietni ievainota. "Jo sevišķi Nikolai," cs piekodināju.

"Es par to parūpēšos," Elena man apsolīja.

Aizvēru tālruni un atkal pagriezos pret policistu. "Un kā ir tam otram?" es vaicāju.

"Viņa mašīnā bija viena."

"Nē," paliku pie sava. "Kopā ar viņu bija vīrietis."

Viņš parunāja radioaustiņas, tad pievērsās man. "Viņi sa­ka - nē. Nekas neliecinot, ka tur bijis vēl kāds."

"Varbūt viņš ir izsviests ārā," es minēju.

"Šobrīd viņi jautā jūsu sievai…" Viņš ieklausījās. "Viņa ap­galvo, ka esot bijusi viena."

"Kādas muļķības," cs noteicu.

Viņš palūkojās manī, paraustīja plecus. "Tā viņa apgalvo." Atrās palīdzības mašīnu bākugunīm zibot, es nespēju izprast viņa sejas izteiksmi. Taču viņa tonis pauda: vēl viens, kurš ne­pazīst paša sievu. Es aizgriezos un skatījos pāri ccļa malai.

Viena no glābēju mašīnām bija izstiepusi tērauda roku ar vinču, kas nokarājās gravā. Tika nolaista trose. Es redzēju, kā strādnieki pūlas noturēties kājās uz stāvās nogāzes, stipri­nādami nestuves pie vinčas. Nespēju saskatīt nestuvēs Džūli­ju, viņa bija piesprādzēta, apsegta ar sudrabotu folijas segu. Viņa sāka celties augšup, izgāja cauri zilas gaismas konusam, tad nozuda tumsā.

Ierunājās policists.

"Viņi jautā par narkotikām vai zālēm. Vai jūsu sieva lieto kādas narkotikas vai medikamentus?"

"Vismaz cs neko tādu nezinu."

"Alkohols? Vai viņa bija dzērusi?"

"Vīnu vakariņu laikā. Vienu vai divas glāzes."

Policists aizgriezās un atkal sāka klusi runāt tumsā. Es dzirdēju, kā viņš pēc klusuma brīža saka: "Tas ir apstiprināts."

Nestuves, ceļoties augšup, lēni griezās. Viens no strādnie­kiem, ticis līdz nogāzes vidum, izstiepa roku un tās sakārto­ja. Nestuves turpināja celties augšup.

Es nespēju skaidri saskatīt Džūliju, līdz beidzot nestuves bija vienā līmenī ar ceļu un glābēji tās apgrieza un atāķēja no troses. Viņa bija apdauzījusies; kreisais vaigs bija sarkans un pietūcis un piere virs kreisās acs arī bija sarkana. Laikam viņa bija ļoti spēcīgi sasitusi galvai. Viņas elpa bija sekla. Pie­gāju pie nestuvēm. Viņa ieraudzīja mani un teica: "Džek…" un mēģināja pasmaidīt.

"Mierīgi," cs biltki.

Viņa ieklepojās. "Džek. Tas bija negadījums."

Mediķi šobrīd manevrēja ap motociklu. Man bija jāska­tās, kur lieku kāju. "Protams."

"Tas nebija tā, kā tu domā, Džek."

"Kas, Džūlij?" es vaicāju. Izskatījās, ka viņa murgo. Vi­ņas balss te uzradās, te pazuda.

"Es zinu, ko tu domā." Viņas plauksta satvēra manu del- mu. "Apsoli man, ka tu tajā neiesaistīsies, Džek."

Es neko neteicu, vien gāju viņai blakus.

Viņa saspieda stiprāk. "Apsoli, ka paliksi ārpusē."

"Apsolu," es sacīju.

Tad viņa atslābinājās, palaida vaļā manu roku. "Tas ne­skar mūsu ģimeni. Ar bērniem viss būs kārtībā. Ar tevi būs labi. Tikai paliec ārpusē, labi?"

"Labi," es teicu, vienkārši vēlēdamies viņu nomierināt.

"Džek?"

"Jā, dārgā, es esmu šeit."

Mēs bijām nonākuši pie tuvākās ātrās palīdzības mašīnas. Durvis atvērās. Viens no glābējiem vaicāja: "Jūs esat viņas radinieks?"

"Es esmu viņas vīrs."

"Gribat braukt līdzi?"

"Jā."

"Leciet iekšā!"

Es pirmais iekāpu mašīnā, tad viņi ieslidināja ari nestuves, viens no glābēju brigādes iekāpa un aizcirta durvis. Mēs sā­kām kustēties, sirēnām gaudojot.

Mani acumirklī pastūma malā divi feldšeri, kuri darbojās ap Džūliju. Viens, abalstījis paliktni, rakstīja piezīmes, otrs ie dūra sistēmu ari viņas otrā rokā. Mediķus uztrauca viņas asins­spiediens - tas kritās. Tas bija nopietns iemesls bažām. Tā visa laikā cs Džūliju neredzēju, taču dzirdēju viņas murmināšanu.

Mēģināju pievirzīties tuvāk, taču feldšeri mani atstūma. "Ļaujiet mums strādāt, ser. Jūsu sieva ir ievainota. Mums jā­strādā."

Visu atlikušo ceļu cs nosēdēju uz atlokāma sēdeklīša un tvēros pie sienas ik reizi, kad mašīna līkumos sasvērās. Nupat jau Džūlija nepārprotami murgoja, viņa pļāpāja blēņas. Es dzirdēju kaut ko par "melnajiem mākoņiem", kuri "vairs nav melni". Tad viņa sāka tādu kā lekciju par "pusaudžu dumpī- gumu". Viņa pieminēja Amandas un Ērika vārdu, jautāja, vai ar viņiem viss kārtībā. Viņa šķita uzbudināta. Mediķi pūlējās viņu nomierināt. Beidzot viņa sāka atkārtot: "Es nedarīju ne­ko sliktu, cs negribēju darīt neko sliktu." Ātrās palīdzības mašīna traucās tumsā.

Viņā klausīdamies, cs gribot negribot uztraucos.

Izmeklēšanā tika secināts, ka Džūlija varbūt ir savainota nopietnāk, nekā sākumā domāts. Vēl daudz kas bija jāizpēta: iespējamie iegurņa lūzumi, iespējamā hematoma, iespējamais kakla skriemeļa lūzums, kreisā roka bija salauzta divās vietās - droši vien vajadzēs likt skrūves. Visvairāk ārsti raizējās par viņas iegurni. Pārvczdami viņu uz intensīvās terapijas nodaļu, tie ar viņu rīkojās jau daudz uzmanīgāk.

Taču Džūlija bija pie samaņas, viņa palaikam ieskatījās man acīs un uzsmaidīja, kamēr beidzot aizmiga. Ārsti teica, ka man te nekas neesot darāms; naktī viņi ik pēc pusstundas Džūliju modināšot. Viņi sacīja, ka slimnīcā viņai būs jāpava­da vismaz trīs dienas, varbūt - nedēļu.

Viņi ieteica man atpūsties. Es izgāju no slimnīcas īsi pirms pusnakts.

Ar taksometru aizbraucu līdz katastrofas vietai, kur bija palikusi mana mašīna. Nakts bija auksta. Policijas un ātrās palīdzības mašīnas bija aizbraukušas. To vietā bija ieradusies tehniskā palīdzība ar lielu bezbortu kravas auto, kas patla­ban cēla augšup Džūlijas mašīnu. Vinču vadīja kārns puisis, kas smēķēja cigareti.

"Nav ko skatīties," viņš man teica. "Visi ir slimnīcā."

Es sacīju, ka tā ir manas sievas mašīna.

"Nav braucama," viņš paziņoja. Viņš paprasīja manus ap­drošināšanas dokumentus. Izņēmu tos no kabatas portfeļa un pasniedzu viņam. Viņš sacīja: "Dzirdēju, ka ar jūsu sievu viss ir kārtībā."

"Pagaidām."

"Jums paveicies." Viņš pacēla īkšķi, norādīdams uz ceļa otru pusi. "Vai tie ir kopā ar jums?"

Tur bija apstājies balts busiņš. Sienas bija tīras, bez uzrak­stiem vai logotipiem. Taču uz priekšējām durvīm cs ierau­dzīju melniem burtiem uzrakstītu numuru. Un zem tā bija rakstīts aSSVT VIENĪBA"

"Nē, tie nav kopā ar mani," cs sacīju.

"Jau stundu stāv," viņš teica. "Ārā nekāpj."

Es nespēju saskatīt nevienu no busiņā sēdošajiem: priek­šējie logi bija tumši. Sāku iet pa ielu uz viņu pusi. Izdzirdēju apslāpētu rācijas sprakšķi. Kad biju apmēram desmit pēdu at­tālumā, iedegās gaismas, iedarbojās motors un busiņš, padrā­zies man garām, aiztraucās pa maģistrāli.

Kad tas brauca man garām, cs paspēju ieraudzīt vadītāju. Tas bija ģērbies mirdzošā tērpā no savāda materiāla, tāda kā sudrabota plastikāta, un galvā viņam bija cieša kapuce no tā paša materiāla. Man šķita, ka viņam kaklā pamanīju jocīgu, sudrabotu aparātu. Tas izskatījās pēc gāzmaskas, tikai sudra­botas. Tomēr pārliecināts es nebiju.

Busiņam aizbraucot, pamanīju, ka uz aizmugures bufera ir divas zaļas uzlīmes, divi lieli X. Tas bija "Xymosv logotips. Taču mans skatiens aizķērās aiz numurzīmes. Ncvadas nu­murs.

Šis busiņš bija ieradies no rūpnīcu kompleksa, atbrāzics no tuksneša.

Es saraucu pieri. Pienācis laiks apmeklēt šo rūpnīcu, es no­domāju.

Izvilku mobilo tālruni un piezvanīju Timām Bergmanam. Teicu viņam, ka esmu apsvēris viņa piedāvājumu un tomēr esmu ar mieru strādāt par konsultantu.

"Vareni," Tims sacīja. "Dons ļoti priecāsies."

"Vareni," es teicu. "Kad varu sākt?"

Helikoptera vibrāciju iemidzināts, laikam uz pāris minū­tēm biju iesnaudies. Pamodos un nožāvājos, dzirdēdams aus­tiņās balsis. Runātāji bija vīrieši:

"Nu, kas īsti ir par problēmu?" Ņurdīga balss.

"Rādās, ka rūpnīca palaidusi apkārtējā vidē kaut kādu pie­sārņojumu. Esot bijis nelaimes gadījums. Tuksnesī atrasti vai­rāki beigti dzīvnieki. Netālu no rūpnīcas." Prātīga, savaldīga balss.

"Kas tos atrada?" Ņurdētājs.

"Pāris okšķerīgu vides aizstāvju. Ignorēja aizlieguma zī­mes, ložņāja ap rūpnīcu. Viņi ir sūdzējušies firmai un pieprasa rūpnīcas inspekciju."

"Ko mēs nevaram atļauties."

"Nē, nē."

"Kā mēs rīkojamies?" jautāja bikla balstiņa.

"Es apgalvoju, ka mēs samazinām izlauzušos piesārņoju­mu līdz minimumam, un uzrādu datus, kas liecina, ka ne­labvēlīgas sekas nav iespējamas." Savaldīgā balss.

"Velns un elle, es nu gan tā nespēlētu," sacīja ņurdīgā balss. "Labāk būtu kategoriski nolieguši. Nekāda piesārņojuma nav. Nu, kādi ir pierādījumi, ka vispār kaut kas ir noticis?"

"Mjā, beigtie dzīvnieki. Koijots, pāris tuksneša žurku. Var­būt pārītis putnu."

"Velns un elle, dzīvnieki dabā visu laiku mirst. Nu, atce­raties to lietu par sagrieztajām govīm? Visi domāja, ka govis uzšķērž citplanētieši no NLO. Galu galā izrādījās, ka govis mirst dabisku iemeslu dēļ un tās uzplēš līķos uzkrājusies pu­vuma gāze. Atceraties?"

"Neskaidri."

Biklā balss: "Es nedomāju, ka mēs varam tā vienkārši no- liegt…"

"Nav ko jātics, skaidrs, jānoliedz."

"Vai tur nav nekādu fotogrāfiju? Man likās, tic vides aiz­stāvji kaut ko safotografeja."

"Nu, un tad? Kas tajās bildēs būs redzams, sprādzis koi­jots? Neviens nesāks celt traci par sprāgušu koijotu. Ticiet man. Pilot? Pilot, kur, ellē, mēs esam?"

Es atvēru acis. Sēdēju helikoptera priekšgalā, blakus pilo­tam. Helikopters lidoja uz austrumiem, tieši zemās rīta saules spožumā. Apakšā bija redzams lielākoties gluds līdzenums ar zemiem kaktusu un kadiķu puduriem un reti, nīkulīgi Džo- šua koki.

Pilots lidoja gar elektrības līnijas stabiem, kas garā rindā šķērsoja tuksnesi, tērauda armija ar izplestām rokām. Stabi meta garas ēnas rīta saules gaismā.

No aizmugures sēdekļa uz priekšu paliecās drukns vīrs. Viņš bija ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti. "Pilot? Vai mēs jau esam klāt?"

"Tikko šķērsojām Nevadas robežu. Vēl desmit minūtes."

Druknais kaut ko noburkšķēja un atkal apsēdās. Dodoties ceļā, mēs tikām iepazīstināti, taču cs vairs neatcerējos, kā viņu sauca. Es pametu skatienu atpakaļ uz trim vīriešiem - visi bija uzvalkos un kaklasaitēs kas ceļoja kopā ar mani. Viņi visi bija aXymos" nolīgti PR konsultanti. Slaids, nervozs vīrietis žņaudzīja rokas. Blakus - vidēja vecuma vīrietis ar portfeli klēpī. Un druknais, vecākais un ņurdīgais, acīm redzami - galvenais.

"Kāda velna pēc viņi to ir uzcēluši Nevadā?"

"Mazāk noteikumu, vieglākas pārbaudes. Kalifornijā šo­brīd atvērt jaunas rūpnīcas ir ķēpīgi. Būtu jāaizkavējas par ve­selu gadu tikai tāpēc, lai novērtētu ietekmi uz apkārtējo vi­di. Turklāt atļaujas saņemšanas process pie mums ir daudz sarežģītāks. Tāpēc viņi izvēlējās šejieni."

Ņurdētājs paskatījās pa logu uz tuksnesi. "Kāds ānuss," viņš sacīja. "Man bijis nebijis, kas šeit notiek, nav mana pro­blēma." Viņš pagriezās pret mani. "Ar ko jūs nodarbojaties?"

"Es esmu programmētājs."

"Jūs saista NIV?" Viņš gribēja zināt, vai es esmu parak­stījis vienošanos par neizpaušanu, kura neļautu man apspriest to, ko es tikko dzirdēju.

"Jā," es atbildēju.

"Jūs braucat strādāt tajā rūpnīcā?"

"Konsultēt," es sacīju. "Jā."

"Konsultēšana - tas ir prātīgi," viņš teica, pamādams ar galvu, it kā es būtu sabiedrotais. "Nekādas atbildības. Nekā­du saistību. Tikai izsaki savu viedokli un noskaties, kā viņi to ignorē."

Austiņās atskanēja sprakšķi un pilota balss. " aXymos Mo- lecular Manufacturīnjj" ir tieši priekšā," viņš teica. "Jau var redzēt."

Divdesmit jūdžu attālumā tieši priekšā es ieraudzīju pret apvārsni iezīmējamies izolētu zemu ēku puduri. Visi PR vīri paliecās uz priekšu.

"Tur?" jautāja ņurdētājs. "Tā visa ir tā rūpnīca?"

"Tā ir lielāka, nekā no šejienes izskatās," atbildēja pilots.

Kad helikopters pielidoja tuvāk, cs redzēju, ka ēkas ir savā starpā savienotas - neizteiksmīgi betona bloki, visi balti. PR vīri tā sapriecājās, ka gandrīz sāka aplaudēt. "Ei, tā ir glītiņa!"

"Izskatās pēc vienas sasodītas slimnīcas."

"Varena arhitektūra."

"Fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi."

"Kāpēc tā fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi?"

"Tāpēc, ka nav nekādu izvirzījumu," atbildēja vīrs ar port­feli. "Nekādu antenu, nekādu smaiļu, nekur nekas nerēgojas. Ļautiņi baidās no smailēm un antenām. Ir izpētīts. Bet ja kā­da māja ir vienkārša un kvadrātiska kā šī te, turklāt balta - nevainojama krāsas izvēle, asociācijas ar jaunavīgumu, slimnī­cu, dziedināšanu, tīrību, - ja ēka ir šāda, tad viss ir kārtībā."

"Tic vides puikas ir apjāti," gandarījumā noteica ņurdē­tājs. "Šeit veic medicīniskus pētījumus, skaidrs?"

"Nc gluži…"

"Kad es ķeršos tam klāt - veiks, ticiet man. Medicīniski pētījumi ir īstais veids, kā ar šito apieties."

Apmezdams loku virs ēkām, pilots nosauca to funkcijas. "Tas pirmais betona bloks ir elektrostacija. No tās ved eja uz to zemo ēku, kur ir dzīvojamās telpas. Blakus - noliktavas, laboratorijas un tamlīdzīgi. Un tad tā kvadrātiskā trisstāvīgā bez logiem - tā ir rūpnīcas galvenā ēka. Man stāstīja, ka tā esot gliemežnīca, iekšā esot cita ēka. Tālāk, pa labi, tas zemais, plakanais šķūnis - tā ir vēl viena noliktava un stāvvieta. Mašī­nas ir jātur ēnā, citādi mēraparātu paneļi izliecas. Pieskaroties sava vāģa stūrei, var dabūt pirmās pakāpes apdegumus.

"Un viņiem te ir dzīvojamās telpas?" cs jautāju.

Pilots pamāja ar galvu. "Jā. Nekas cits neatliek. Tuvākais mo­telis ir simt sešdesmit vienas jūdzes attālumā. Netālu no Rīno."

"Tad cik daudzi īsti šeit dzīvo?" jautāja ņurdētājs.

"Vietas pietiek divpadsmit cilvēkiem," teica pilots. "Bet lielākoties šeit ir pieci līdz astoņi. Lai šo kompleksu uzturētu, daudz nevajag. Viss ir automatizēts, vismaz tā es dzirdēju."

"Ko vēl jūs esat dzirdējis?"

"Neko dižu," pilots atbildēja. "Par to visu neviens īpaši nepļāpā. Es pat nekad neesmu bijis iekšā."

"Labi," noteica ņurdētājs. "Pielūkosim, lai tā būtu arī turpmāk."

Pilots pagrieza vadspieķi. Helikopters sasvērās uz sāniem un sāka nolaisties.

Es atvēru uzpūstās pilota kabīnes plastikāta durvis un kā­pu ārā. Sajūta bija, kā lienot krāsns mutē. No karstuma trie­ciena es noelsos.

"Tas nav nekas!" pilots pārkliedza propellera dūkoņu. "Tikpat kā ziema! Nevar būt vairāk par simtu pieciem!"

"Vareni," cs atsaucos, ieelpodams versmīgo gaisu. Pasnie­dzos aizmugurē pēc somas ar mantām nakšņošanai un por­tatīvā datora. Biju tos pabāzis zem biklā vīrieša sēdekļa.

"Man vajag pačurāt," atsprādzēdams drošības jostu, teica ņurdētājs.

"Dciv…" brīdinoši bilda vīrietis ar portfeli.

"Nemuldi, tas būs viens mirklis."

"Deiv…^Apjucis skatiens manā virzienā, tad, pieklusinot balsi: "Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atce­ries?"

"Pie vienas vietas. Vēl stundu es neizcietīšu. Galu galā kā­da starpība?" Viņš pamāja uz tuksnesi, kas pletās visapkārt. "Miljoniem jūdžu attālumā nav nc suņa sūda."

"Bet, Deiv…"

"Veči, nekaitiniet mani. Es eju čurāt, sasodīts." Viņš uz­slējās kājās un devās uz durvju pusi.

Turpmāko sarunu cs nedzirdēju, jo jau biju noņēmis aus­tiņas. Ņurdētājs rāpās ārā. Es paķēru savas somas, pagriezos un devos prom, salicis zem propellera lāpstiņām. Tās meta zemē ņirbīgas ēnas. Es piegāju pie stāvlaukuma malas, kur betons pēkšņi pārvērtās zemes takā, kas līkumoja starp čol- jas kaktusiem uz stūrainās, baltās spēkstacijas ēkas pusi - tā atradās apmēram piecdesmit jardu attālumā. Mani neviens nesagaidīja - patiesībā vispār nebija redzams neviens cilvēks.

Atskatīdamies redzēju, ka ņurdētājs aizvelk bikšu rāvējslē­dzēju un ielien atpakaļ helikopterā. Pilots aizvēra durvis un pacēlās gaisā, pamādams man ar roku. Es pamāju pretī, tad spruku prom no smilšu virpuļa. Helikopters apmeta loku un devās uz rietumiem. Rūkoņa noklusa.

Tuksnesis bija Iduss, ja neskaita augstsprieguma līnijas dūkšanu dažu simtu jardu attālumā. Vējš paraustīja manu kreklu, pluinīja bikšu staras. Es lēni apgriezos, prātodams, ko iesākt, un domādams par PR vīra vārdiem: Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atceries?

"Ei! Ei, jūs!"

Es atskatījos. Baltajā spēkstacijas ēkā bija atvērušās dur­vis. Kāds vīrs bija pabāzis galvu. Viņš kliedza: "Vai jūs esat Džcks Eormcns?"

"Jā," es atsaucos.

"Nu ko, ellē, jūs tur gaidāt, rakstisku ielūgumu, vai? Nā­ciet iekšā, Dieva dēļ."

Un viņš atkal aizcirta durvis.

Tā mani sagaidīja "Xymosv rūpnīcā. Stiepdams somas, vil­kos pa taku uz durvju pusi.

Viss vienmēr ir citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es iegāju mazā telpā ar tumšpelēkām sienām trīs pusēs. Sienas bija no kāda laminātam līdzīga gluda materiāla. Pa­gāja kāds brīdis, kamēr manas acis pielāgojās relatīvajai tum­sai. Tad ieraudzīju, ka ceturtā siena man tieši priekšā bija vis­caur no stikla, aiz tās bija mazs kambarītis un vēl viena stik­la siena. Gar stikla sienām bija salokāmas tērauda strēles, ku­ru galos bija metāla starplikas. Kaut ko tamlīdzīgu ir pierasts redzēt bankas velvēs.

Aiz otrās stikla sienas pamanīju druknu vīru zilās biksēs un zilā darba kreklā ar "Xymos" logotipu uz kabatas. Viņš nepārprotami bija rūpnīcas inženieris. Viņš pamāja man.

"Tās ir gaisa slūžas. Durvis veras automātiski. Ejiet uz priekšu!"

Es paklausīju, un tuvākās stikla durvis šņākdamas atvērās. Iedegās sarkana lampiņa. Kambarītī ieraudzīju režģotu grī­du, griestus un pārējās sienas. Es saminstinājos.

"Izskatās kā vienā sasodītā tosteri, vai nc?" vīrietis pavīp­snādams sacīja. Viņam trūka dažu zobu. "Bet neuztraucie­ties, jūs tikai mazliet papluinīs. Uz priekšu!"

Iegāju stiklotajā kambarītī un noliku somu uz grīdas.

"Nē, nē. Paceliet somu!"

Es atkal to pacēlu. Stikla durvis man aiz muguras acumir­klī aizvērās, tērauda strēles līgani adocījās. Starplikas nobūk- šķot noslēdza telpu. Kad slūžās mainījās gaisa spiediens, man iesāpējās ausis. Vīrietis zilā sacīja: "Varbūt aizveriet acis."

Aizvēris acis, uzreiz jutu, kā man pa seju un visu ķermeni no četrām pusēm triecas ledainas strūklas. Manas drēbes sa­mirka. Es saodu smirdoņu, līdzīgu acctona vai nagu lakas no­ņēmēja dvakai. Sāku drebēt: šķidrums nudien bija auksts.

Pirmais gaisa pūtiens rēkdams nāca no augšpuses un drīz vien pieauga gandrīz līdz viesuļvētras spēkam. Es sasprindzinā- jos, lai noturētos kājās. Manas drānas plandījās un cieši piekļā­vās pie auguma. Vējš kļuva spēcīgāks, daudz netrūka, un tas būtu izrāvis somu man no rokām. Tad pūsma uz bridi pierima un sākās no jauna, no grīdas puses. Tas izjauca apjausmu par telpu, taču ilga tika dažus mirkļus. Tad - š-š-š - iedarbojās vakuuma sūkņi un, spiedienam krītoties, man mazliet iesāpē­jās ausis, kā lidmašīnai nosēžoties. Pēc tam - klusums.

Kāda balss sacīja: "Viss. Uz priekšu!"

Es atvēru acis. Šķidrums, ar ko biju apšļākts, bija izgaro­jis; manas drānas bija sausas. Man priekšā atvērās durvis. Es izgāju ārā un zilā ģērbtais vīrietis uzmeta man zobgalīgu ska­tienu. "Kāda ir sajūta? Labi?"

"Jā, laikam."

"Nekas neniez?"

"Nē…"

"Labi. Gadās, ka cilvēkiem mēdz būt alerģija uz to šķid­rumu. Taču mums tas ir jādara, lai iekšā būtu tīrs."

Es pamāju ar galvu. Acīm redzot, šī procedūra tika veikta tāpēc, lai iekšā neiekļūtu putekļi un citi sārņi. Dezinfekcijas šķidrums ļoti ātri iztvaikoja, izgaroja istabas temperatūrā, iztī­rīdams mana ķermeņa un auduma poras no mikrodaļiņām. Tīrīšanas procedūru pabeidza gaisa strūklas un vakuums. Tās rezultātā no manis tika izsūktas visas brīvās daļiņas.

"Mani sauc Vinss Reinolds," sacīja vīrietis, taču roku ne­sniedza. "Sauciet mani par Vinsu. Un jūs esat Džeks?"

Atbildēju, ka esmu gan.

"Labs ir, Džek," viņš sacīja. "Jūs jau gaida, tāpēc sākam. Jāveic piesardzības pasākumi, jo šeit ir SML, proti, spēcīgi magnētiskie lauki, vairāk par 33 teslām, tāpēc…" Viņš pa­ņēma kartona kasti. "Noņemiet pulksteni!"

Es ieliku pulksteni kastē.

"Un siksnu arī!"

Atsprādzēju siksnu, ieliku to kastē.

"Ir kādas rotaslietas? Rokassprādzes? Ķēdītes? Pīrsings? Dekoratīvas piespraudes vai medaļas? Aproces ar brīdināju­mu mediķiem?"

"Nē."'

"Un kā ir ar metālu jūsu ķermenī? Veci ievainojumi, lo­des, šrapneļi? Nē? Skavas lauztās rokās vai kājās, mākslīgas detaļas ceļgalos? Nē? Mākslīgi vārstuļi, mākslīgi skrimšļi, asinsvadu sūkņi vai implanti?

Es atbildēju, ka nekā tāda man nav.

"Jā, jūs vēl esat jauns," viņš sacīja. "Un kas ir somā?" Viņš lika man visu izņemt ārā un salikt uz galda, lai viņš varētu to izrakņāt. Tur gan bija vesels lērums metāla: vēl viena sik­sna ar metāla sprādzi, nagu knaiblītcs, skūšanās krēma fla­kons, skuveklis un asmenīši, kabatas nazis, zili džinsi ar me­tāla kniedēm…

Nazi un siksnu viņš paņēma, taču pārējo atstāja. "Varat likt atpakaļ," viņš tcica. "Tā, norunāsim šādi. Jūsu soma pa­liek dzīvojamajās telpās, tālāk netiek nesta. Skaidrs? Tur dur­vīs ir signalizācija, tā iedarbosies, ja jūs mēģināsiet iznest kaut ko no metāla. Bet esiet tik laipns, nedariet tā, labi? Jo tad drošības apsvērumu dēļ izslēdzas visi magnēti, un paiet ap­mēram divas minūtes, kamēr izdodas tos iedarbināt. Tehniķi lec vai no biksēm ārā, jo sevišķi, ja tobrīd notiek ražošana. Viss viņu smagais darbs pagalam."

Es teicu, ka centīšos atcerēties.

"Viss pārējais paliks šeit." Viņš pamāja uz sienu man aiz muguras; ieraudzīju kādu duci nelielu seifu, katram bija elek­troniskā slēdzene. "Izvēlieties kombināciju un pats aizslē- dziet." Viņš aizgriezās, lai cs varētu to izdarīt.

"Man nevajadzēs pulksteni?"

Viņš papurināja galvu. "Mēs iedosim jums pulksteni."

"Un siksna?"

"Mēs iedosim jums siksnu."

"Un mans portatīvais dators?" cs jautāju.

"Paliks seifa," viņš sacīja. "Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai magnētiskais lauks noberž jums cieto disku pa tīro."

Ieliku datoru pie pārējām mantām un aizslēdzu durvis. Es jutos savādi kails, kā cilvēks, kas ieiet cietumā. "Vai nevēla­ties ari manas kurpju saites?" jokodams vaicāju.

"Ne-e. Tās jūs drīkstat paturēt. Lai varat nožņaugties, ja rodas tāda vajadzība."

"Kāpēc lai man to vajadzētu?"

"Nudien nezinu." Vinss paraustīja plecus. "Ziniet, kas te strādā? Es jums teikšu - viņi visi ir pilnīgi traki. Viņi taisa tos knibučus, kuri nemaz nav redzami, dzenā visādas molekulas un mēslus, līmē to visu kopā. Tas ir baisi saspringts un rūpīgs darbs, un tāpēc viņi visi ir traki. Nolāpīts, visi, līdz pēdējam! Ķerti, ka bail! Nācict, uz šo pusi!"

Mēs izgājām pa vēl vienām stikla durvīm. Bet šoreiz ap­smidzināšanas nebija.

Mēs iegājām rūpnīcā. Zilu halogēna spuldžu gaismā es re­dzēju milzīgas, desmit pēdu augstas metāla caurules un ke­ramikas izolatorus, resnus kā vīrieša gurns. Viss dūca. Grīda manāmi vibrēja. Visās malās bija zigzagotas zīmes un uzrak­sti: UZMANĪBU! AUGSTSPRIEGUMS!

"Jums šeit aiziet daudz elektrības," cs sacīju.

"Pietiktu nelielai pilsētiņai," atbildēja Vinss. Viņš pamā­ja uz vienu no zīmēm. "Ņemiet tos brīdinājumus nopietni. Pirms kāda laika mums te bija problēmas ar degšanu." "Tā?"

"Jā. Bija ieperinājušās žurkas. Cepās vienā gabalā. Burtis­ki! Man riebjas, kā ož degošs žurkas kažoks, un jums?"

"Nav gadījies izbaudīt," es atbildēju.

"Ož tieši tā, kā jūs domājat."

"Ahā," es noteicu. "Kā žurkas tika šeit iekšā?"

"Pa tualetes podiem." Laikam izskatījos pārsteigts, jo Vinss turpināja: "A, jūs nezinājāt? Žurkas vienmēr tā dara, mazliet papeld un lien ārā. Protams, ja tas notiek, kamēr jūs sēžat, var iznākt nejauks pārsteigums." Viņš īsi iesmējās. "Būvuzņēmējs, celdams šo ēku, nogulsnētavas nebija izbū­vējis pietiekami dziļas. Kaut kā tās žurkas tika iekšā. Kopš es šeit strādāju, ir bijuši vairāki negadījumi."

"Tiešām? Kādi negadījumi?"

Viņš paraustīja plecus. "Šīs ēkas mēģināja uzbūvēt ideāli," viņš teica. "Ja reiz šeit strādā ar tik sīkām lietiņām. Taču šī nav ideāla pasaule, Džek. Un nekad nav bijusi. Nekad arī nebūs."

"Kādi negadījumi?" es vēlreiz jautāju.

Tikām mēs bijām nonākuši pie tālākajām durvīm ar elek­tronisko tastatūru, un Vinss žigli nospieda pogas. Durvis at­vērās. "Visām durvīm kods ir vienāds. Nulle seši, nulle četri, nulle divi."

Vinss plaši atvēra durvis un mēs iegājām gaitenī, kas sa­vienoja rūpnīcu ar pārējām ēkām. Par spīti rūcošajiem gaisa kondicionētājiem, te valdīja spiedīgs karstums.

"Būvuzņēmējs," Vinss paskaidroja. "Tā arī nav noregulē­jis kondicionētājus. Mēs piecas reizes atsaucām viņu atpakaļ, lai uztaisa, kā nākas, bet šajā gaitenī tik un tā ir karsti."

Gaiteņa galā bija kārtējās durvis un Vinss lika man pašam nospiest koda taustiņus. Durvis atvērās.

Manā priekšā bija vēl vienas gaisa slūžas: bieza stikla sie­na, aiz kuras dažu pēdu attālumā bija otra siena. Un aiz šīs otrās sienas stāvēja Rikijs Morze; viņš bija ģērbies džinsos un teniskreklā, smaidīja un jautri māja man ar roku.

Uz viņa teniskreklā bija rakstīts: "Klausi man, cs esmu sakne."

Tas bija tāds savējo jociņš. UNIX operētājsistēmā "sak­ne" nozīmē "galvenais lietotājs".

Ar iekšējās saziņas sistēmas starpniecību Rikijs sacīja: "Es pārņemšu, Vins."

Vinss pamāja ar roku: "Lūdzu."

"Tu salaboji to pozitīvā spiediena regulēšanu?"

"Jau pirms stundas. Kāpēc jautā?"

"Izskatās, ka galvenajā laboratorijā nedarbojas."

"Pārbaudīšu vēlreiz," teica Vinss. "Varbūt ir vēl kāda no­plūde." Viņš uzsita man pa muguru, ar īkšķi pamāja uz nā­kamās telpas pusi. "Daudz veiksmes tur, iekšā!" Tad viņš pa­griezās un devās prom pa to pašu ceļu.

"Vareni, ka tu atbrauci," teica Rikijs. "Zini kodu, ar ko tiek iekšā?"

Atbildēju, ka zinu. Viņš pamāja uz tastatūru. Es nospiedu taustiņus. Stikla siena aizslīdēja sānis. Atkal iegāju slūžu kam­barītī - apmēram četras pēdas platā, ar metāla restēm visās četrās pusēs. Siena man aiz muguras aizvērās.

No grīdas izšāvās nikna gaisa brāzma, tā uzpūta augšup manu bikšu staras, raustīja drānas. Gandrīz tūlīt pat tai seko­ja brāzmas no abām pusēm, tad - no augšas, spēcīgi pūšot man matos un triecoties plecos. Pēc tam - vakuuma šņākša­na. Stikls man priekšā aizslīdēja malā. Es pieglaudu matus un izgāju no kambarīša.

"Atvaino par to ņemšanos." Rikijs sparīgi paspieda man roku. "Bet vismaz trusīšu tērpos mums te nevajag staigāt," viņš sacīja. Es ievēroju, ka viņš izskatās spēcīgs, veselīgs. Bija jaušami viņa augšdelmu muskuļi.

"Tu labi izskaties, Rikij," es sacīju. "Strādā svaigā gaisā?"

"Ā, tu jau saproti. Ne gluži."

"Tev ir vareni musīši," cs teicu. Iegrūdu viņam dunku plecā.

Viņš pavīpsnāja. "Saspringts darbs. Vai Vinss tevi nobie­dēja?"

"Ne gluži…"

"Viņš ir mazliet dīvains," sacīja Rikijs. "Vinss ir audzis tuksnesī divatā ar māti. Viņa nomira, kad viņam bija pieci gadi. Kad viņu beidzot atrada, līķis jau bija baigi sadalījies. Nabaga sīkais, viņš vienkārši nezināja, ko lai iesāk. Man šķiet, es ari būtu dīvains." Rikijs paraustīja plecus. "Bet man prieks, ka tu esi šeit, Džek. Es baidījos, ka tu nebrauksi." Par spīti Rikija manāmi labajai veselībai, cs sāku ievērot, ka viņš iz­skatās nervozs, raustīgs. Viņš straujā solī veda mani pa īsu gai­teni. "Un tātad. Kā klājas Džūlijai?"

"Lauzta roka un ļoti nelāgi sasista galva. Viņa ir slimnī­cā, novērošanā. Bet viss būs kārtībā."

"Labi. Tas ir labi." Viņš veikli pamāja, turpinādams so­ļot. "Kas palika pie mazajiem?"

Es pastāstīju, ka ir atbraukusi mana māsa.

"Tad tu vari kādu brīdi pakavēties? Kādas dažas dienas?"

"Droši vien," es atbildēju. "Ja es jums tik ilgi būšu vaja­dzīgs." Parasti programmizstrādes konsultanti notikumu vietā nepavada sevišķi ilgu laiku. Vienu dienu, iespējams - divas. Ne vairāk.

Rikijs pār plecu uzmeta man skatienu. "Vai Džūlija, hm, tev paskaidroja, kas šī ir par vietu?"

"Ne gluži, nē."

"Bet tu zināji, ka viņa šeit bieži uzturējās?"

"Jā, protams," cs sacīju. "Jā."

"Pēdējās pāris nedēļās viņa ieradās gandrīz ik dienu, ar he­likopteru. Dažas reizes arī palika pa nakti."

"Es nezināju, ka viņu tik ļoti interesē ražošana," es teicu.

Rikijs it kā saminstinājās. Tad viņš sacīja: "Nu, Džek, tas ir kaut kas pilnīgi jauns…" Viņš sarauca pieri. "Viņa tiešām tev neko nav stāstījusi?"

"Nē. Patiesībā - nē. Kāpēc jautā?"

Viņš neatbildēja.

Viņš atvēra durvis gaiteņa galā un pamāja, lai eju iekšā. "Šīs ir mūsu dzīvojamās telpas, te visi guļ un ēd."

Pēc gaiteņa te šķita vēsi. Sienas bija no tā paša gludā, lami- nātam līdzīgā materiāla. Es dzirdēju dobjo, nerimtīgo gaisa kondicionētāju šņākoņu. Gaitenī bija virkne durvju. Uz vienas no tām bija mans vārds, uzrakstīts ar marķieri uz līmlentas strē­meles. Rikijs atvēra durvis. "Mājas, mīļās mājas, Džek."

Telpa bija līdzīga klostera cellei - šaura gulta, galdiņš - tieši tik liels, lai pietiktu vietas datora monitoram un klaviatūrai. Virs gultas - plaukts grāmatām un drēbēm. Visas mēbeles bija pārvilktas ar mīkstu, baltu plastikāta pārsegu. Nebija nc kaktu, ne spraugu, kur varētu slēpties noklīduši putekļi. Istabā nebija arī loga, toties šķidro kristālu ekrānā bija redzams tuksnesis, kas pletās ap kompleksu.

Gultā bija nolikts plastmasas pulkstenis un siksna ar plast­masas sprādzi. Es tos apliku.

Rikijs sacīja:

"Nosvied savas mantiņas, un es izvadāšu tevi ekskursijā."

Joprojām soļodams tikpat straujā solī, viņš ieveda mani vi­dēja lieluma salonā, kur atradās kafijas galdiņš, dīvāns un at­zveltņi, bet pie sienas karājās neliels ziņojumu dēlis. Visas mē­beles bija pārvilktas ar to pašu mīksto plastikāta materiālu. "Pa labi ir virtuve un atpūtas telpa ar televizoru, videospē- lēm un tamlīdzīgi."

Mēs iegājām virtuvītē. Tur divi cilvēki, vīrietis un sieviete, stāvēdami kājās, ēda sviestmaizes. "Man šķiet, šos abus tu pa­zīsti," Rikijs pavīpsnādams sacīja. Un es tiešām viņus pazinu. Viņi bija strādājuši "McdiaTronicsmanā komandā.

Rozija Kastro bija eksotiska, tumsnēja, kalsna un pēc da­bas sarkastiska; viņa bija ģērbusies maisveidīgās kamuflāžas auduma īsbiksēs, viņas lielās krūtis cieši apspīlēja teniskrckls ar uzrakstu "GRIBI GAN!" Neatkarīgā un dumpīgā Rozija bija Hārvardā studējusi Šekspīru, taču izlēmusi, kā pati iz­teicās, ka " tas stulbais Šekspīrs ir miris. Jau pirms miljons gadsimtiem. Tur neko jaunu nevar pateikt. Tad kāda jēga?" Viņa pārgāja uz MTĻ kļuva par Roberta Kima protežē, no­darbojās ar programmēšanu dabiskajās valodās. Izrādījās, ka šai ziņā viņai ir izcils talants. Un pēdējā laikā dabisko valo­du programmēšana sāka saplūst ar dalīto datu apstrādi. Izrā­dījās, ka cilvēks uzreiz vairākos veidos novērtē teikumu vēl tā izrunāšanas laikā: viņš negaida, kamēr tas tiks pabeigts, drī­zāk sagaida to, kas tiks sacīts. Tic ir dalītajai datu apstrādei ideāli piemēroti apstākļi, jo tā spēj ar problēmu strādāt no dažādiem punktiem vienlaikus.

"Vēl aizvien tie paši krekliņi, Rozij," cs sacīju. "McdiaTronics" mums bija zināmi sarežģījumi viņas ģērbšanās stila dēļ.

"Hei! Uztur puikas možus," viņa, plecus paraustīdama, attrauca.

"Patiesībā mēs nepievēršam tiem uzmanību." Es pagrie­zos pret Deividu Bruku - stīvai, oficiālu, līdz apsēstībai kār­tīgu un - divdesmit astoņu gadu vecumā - gandrīz plikpau­ri. Viņš mirkšķināja acis aiz biezajiem briļļu stikliem. "Nemaz arī nav tik labi," viņš teica.

Rozija parādīja viņam mēli.

Dcivids bija inženieris, un viņam bija raksturīgs tipiska in­ženiera skarbums un sociālo iemaņu trūkums. Viņš bija pret­runu pilns: viņš nejēgā noņēmās ap katru sava darba un iz­skata sīkumu, bet brīvdienās joņoja ar vieglo motociklu un bieži pārradās mājās, viss vienos dubļos. Viņš jūsmīgi paspie­da manu roku. "Ļoti priecājos, ka tu atbrauci, Džek."

"Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kāpēc jūs visi tā priecā­jaties, mani ieraugot?" cs vaicāju.

"Nu, tas ir tāpēc, ka tu vairāk zini par šiem daudzaģentu algoritmiem, kas…" Rozija sacīja.

"Vispirms es viņam visu parādīšu," Rikijs viņu pārtrauca. "Tad parunāsim."

"Kādēļ?" Rozija jautāja. "Tu gribi, lai tas ir pārsteigums?"

"Baisais pārsteigums," teica Deivids.

"Nē, nebūt ne," atsaucās Rikijs, uzmezdams viņiem bar­gu skatienu. "Es tikai gribu Džekam vispirms parādīt kaut kādas pamatlietas. Es gribu kopā ar viņu vēlreiz iziet tam cauri."

Dcivids ieskatījās rokaspulkstcnī. "Labi, cik daudz laika, tavuprāt, tam vajadzēs? Jo man šķiet, ka mums ir…"

aEs teicu - es viņam visu parādīšu, Dieva dēļi" Rikijs gan­drīz ierūcās. Es biju pārsteigts: vēl nekad nebiju redzējis, ka viņš zaudē savaldību. Izskatījās, ka pārējie gan ir to manījuši.

"Labi, labi, Rikij."

"Jā, jā, tu esi priekšnieks, Rikij."

"Tā gan, esmu!" Rikijs atcirta, joprojām acīm redzami sadusmots. "Un, starp citu, jūsu pārtraukums beidzās pirms desmit minūtēm. Tā ka ejiet vien pie darba." Viņš ieskatījās līdzās esošajā spēļu istabā. "Kur pārējie?"

"Labo pcrimctrālos sensorus."

"Jūs gribat teikt - ārāV

"Nē, nē. Viņi ir ierīču telpā. Bobijs domā, ka sensori nav kārtīgi kalibrēti."

"Vareni. Vai Vinsam kāds ir pateicis?"

"Nē. Tā ir programmatūra: ar to nodarbojas Bobijs."

Šai brīdī iepīkstējās mans mobilais tālrunis. Es pārsteigts izvilku to no kabatas. Pagriezos pret pārējiem: "Mobilie te­lefoni darbojas?"

"Jā," atbildēja Rikijs, "mēs šeit esam pieslēgti." Viņš at­sāka strīdu ar Deividu un Roziju.

Es izgāju gaitenī un ieskatījos saņemtajās īsziņās. Bija tikai viena, no slimnīcas - par Džūliju. "Mēs sapratām, ka jūs esat misis Formenas vīrs, vai jūs nevarētu mums iespējami drīz piezvanīt…" Un Dr. Rcinas tālruņa numurs. Es tūdaļ zvanīju.

Komutators mani savienoja. "Intensīvā terapija."

Palūdzu pasaukt Dr. Reinu un gaidīju, līdz viņa pacēla klausuli. Es teicu: "Te Džcks Formens. Džūlijas Formenas vīrs."

"Ā, jā, mister Formen." Patīkama, melodiska balss. "Pal­dies, ka piezvanījāt. Es sapratu, ka vakarnakt jūs pavadījāt savu sievu tiz slimnīcu? Tad jūs zināt, cik nopietnas ir viņas traumas, vai varbūt man jāsaka - potenciālās traumas. Mēs patiešām uzskatām, ka viņai ir nepieciešama rūpīga izmeklēšana, lai pār­baudītu, vai nav kakla skriemeļu lūzumu un subdurālu hemato- mu, tāpat ari jānoskaidro, vai viņai nav iegurņa lūzumu."

"Jā," cs sacīju. "To cs dzirdēju jau vakarnakt. Vai radušās kādas problēmas?"

"Patiesībā jā. Jūsu sieva atsakās no ārstēšanas."

"Kā lūdzu?"

"Vakarnakt viņa atļāva mums veikt rentgenoloģisko iz­meklēšanu un salikt kopā rokas lūzumus. Mēs viņai paskaid­rojām, ka ar rentgenu nav iespējams aplūkot visu un ir ļoti svarīgi veikt MRI, taču no tā viņa atsakās."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Viņa apgalvo, ka viņai tas neesot nepieciešams."

"Skaidrs, ka viņai tas ir nepieciešams," cs teicu.

"Jā, tieši tā, mister Formen," sacīja Reina. "Nevēlos jūs biedēt, bet iegurņa lūzuma gadījumā var rasties masīva asi­ņošana vēderdobumā un, mjā, noasiņošana līdz nāvei. Tas var notikt ļoti ātri, un…"

"Ko jūs gribētu, lai cs izdaru?"

"Mēs vēlētos, lai jūs ar viņu parunātu."

"Protams. Iedodiet viņai klausuli."

"Diemžēl tieši šobrīd viņa ir aizvesta uz vēl vienu rentge­nu. Vai jūs var kaut kā sazvanīt? Pa mobilo tālruni? Ļoti la­bi. Un vēl kas, mister Formen, mums neizdevās uzzināt, vai jūsu sievai nav bijusi līdzšinēja psihiatriska ārstēšanās…"

"Kā tā?"

"Viņa atsakās par to runāt. Es domāju - narkotikas, uz­vedības traucējumi un tamlīdzīgi. Vai jūs nevarētu mums kaut kā palīdzēt šai ziņā?"

"Pamēģināšu."

"Nevēlos jūs biedēt, bet jūsu sievas uzvedība ir bijusi, nu, teiksim, mazliet iracionāla. Brīžam gandrīz murgaina."

"Pēdējā laikā viņa ir dzīvojusi lielā spriedzē," es sacīju.

"Jā, tas, protams, ir veicinājis," Dr. Reina liegi noteica. "Un viņa ir pārcietusi spēcīgas galvas traumas, kuras mums jāizmeklē rūpīgāk. Nevēlos jūs biedēt, bet, godīgi sakot, psi­hiatrs pēc izmeklēšanas ir secinājis, ka jūsu sieva slimo ar ma­niakāli depresīvo sindromu vai atrodas narkotiku atkarībā, vai varbūt gan viens, gan otrs."

"Saprotu…"

"Un, protams, šādi jautājumi vienmēr rodas, kad satik­smes negadījumā ir iesaistīta tikai viena automašīna…"

Viņa lika noprast, ka negadījums varēja būt bijis pašnāvī­bas mēģinājums. Es nedomāju, ka tas būtu ticami. "Es neko nezinu par to, ka mana sieva varētu lietot narkotikas," es sa­cīju. "Bet viņas uzvedība mani uztrauc jau, hm, dažas nedē­ļas."

Rikijs bija pienācis klāt un nepacietīgi stāvēja man bla­kus. Es ar roku aizsedzu tālruni. "Par Džūliju." Viņš pamāja ar galvu un ieskatījās pulkstenī. Savilka uzacis. Man šķita ļo­ti dīvaini tas, ka viņš mani steidzina brīdī, kad cs sarunājos ar ārstiem par savu sievu - un viņa tiešo priekšnieci.

Ārste vēl kādu bridi runāja riņķī un apkārt, un es, cik varē­dams, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, taču patiesī­bā nezināju neko tādu, kas viņai varētu noderēt. Viņa teica, ka palūgs, lai Džūlija man piezvana, kad būs atgriezusies, un cs teicu, ka gaidīšu viņas zvanu. Aizvēru tālruni.

Rikijs sacīja:

"Jā, labi. Piedod, ka tevi steidzinu, Džek, bet… saproti, man tev daudz kas jāparāda."

"Vai laiks ir ierobežots?" es vaicāju.

"Nezinu. Iespējams."

Es vēru muti, lai vaicātu, ko tas nozīmē, taču viņš jau bi­ja sācis iet un soļoja naigi. Mēs izgājām no dzīvojamās zo­nas, izgājām pa kārtējām stikla durvīm un nonācām kārtējā gaitenī.

Ievēroju, ka šis gaitenis bija rūpīgi hermetizēts. Mēs gā­jām pa stikla eju, kas karājās virs grīdas. Stiklā bija mazi cau­rumiņi un apakšā bija neskaitāmi vakuumsūkņi. Es jau sāku pierast pie nepārtrauktās gaisa kondicionētāju šņākšanas.

Gaiteņa vidū bija kārtējās stikla durvis. Tām cauri vaja­dzēja iet pa vienam. Kad mēs gājām, tās pašķīrās, un mums aiz muguras aizvērās. Ejot tālāk, man atkal radās izteikta sa­jūta, it kā cs būtu cietumā, ietu cauri rcstotu vārtu virknei, arvien dziļāk un dziļāk kaut kurienē.

Kaut ari te viss bija pilns ar augstajām tehnoloģijām un sienas bija no spoža stikla - tas tik un tā bija cietums.

Mēs iegājām lielā telpā, uz kuras durvīm bija rakstīts IERĪ­CES un mazākiem burtiem - MOL. NOD. /RŪP. NOD./ ENERGO. NOD. Sienas un griestus klāja jau pazīstams, gludais plastikāta materiāls. Uz grīdas kaudzēs bija sakrauti prāvi, lami- nēti konteineri. Labajā pusē es redzēju lielu nerūsējošā tērauda katlu rindu, kas iesniedzās zem grīdas līmeņa, tiem apkārt bija milzums cauruļu un vārstuļu, kas stiepās cauri griestiem. Izska­tījās uz mata kā nelielā alus brūzī, un es jau grasījos apjautāties Rikijam, kas tas ir, kad viņš iesaucās: "Tad re, kur jūs esat!"

Pie sadales dēļa monitora strādāja vēl trīs manas vecās ko­mandas darbinieki. Mums ienākot, viņi izskatījās mazliet vai­nīgi - kā bērneļi, kas pieķerti, snaikstāmies ap cepumu trau­ku. Viņu līderis, protams, bija Bobijs Lembcks. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Bobijs kodus nevis rakstīja, bet pārrau­dzīja, taču, ja vēlējās, viņš joprojām spēja tos uzrakstīt. Kā jau vienmēr, viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos un teniskrek­lā ar uzrakstu "Spoks bruņās", pie jostas piekāris neiztrūk­stošo portatīvo disku atskaņotāju.

Včl tur bija Meja Cana, daiļa un smalka, tik ļoti citāda nekā Rozija Kastro, cik atšķirīgas vispār var būt sievietes. Me­ja bija Sičuaņā strādājusi par lauka bioloģi, pētot zeltainos strupdeguna pērtiķus, un tikai aptuveni divdesmit piecu ga­du vecumā pievērsusies programmēšanai. Laukā pavadītā lai­ka, tāpat sava rakstura dēļ viņa bija gandrīz nedzirdama. Me­ja ļoti maz runāja, kustējās teju bez skaņas un nekad nepacēla balsi - taču arī nevienā strīdā nekad nebija zaudējusi. Kā dau­dzi lauka biologi, viņa bija izkopusi pārdabisku spēju saplūst ar fonu, kļūt nemanāma, gandrīz nozust.

Un, visbeidzot, Čārlijs Devenpdrts - īdzīgs, saņurcīts un trīsdesmit gadu vecumā jau pārmēru resns. Viņš bija lēns un lempīgs, izskatījās, it kā viņš būtu gulējis ar visām drēbēm, un patiesībā pēc programmēšanas maratoniem tā bieži arī no­tika. Cārlijs bija strādājis pie Džona Holenda Čikāgā un pie Doina Pārmēra Losalamosā. Viņa specialitāte bija gēnu al­goritmi, tāda programmēšana, kur, lai iegūtu maksimāli pre­cīzas atbildes, tika imitēta dabiskā izlase. Taču kā cilvēks viņš bija kaitinošs - viņš dungoja, sprausloja, sarunājās pats ar se­vi, skaļi un nevērīgi pirda. Grupa pacicta viņu tikai tāpēc, ka viņš bija ļoti talantīgs.

"Vai patiešām šim darbam ir nepieciešami trīs cilvēki?" noprasīja Rikijs, kad es biju ar visiem sarokojies.

"Jā," atbildēja Bobijs. "Ir vajadzīgi trīs cilvēki, senjor Sak­ni, jo šis ir sarežģīts darbs." x

"Kādēļ? Un nesauc mani par senjoru Sakni."

"Dzirdu un paklausu, mister Sakni."

"Pie lietas…"

"Nu," sacīja Bobijs, "pēc šārita ekscesa cs sāku pārbaudīt sensorus un man izskatās, ka tie ir nepareizi kalibrēti. Bet, tā kā ārā neviens neiet, tad nav zināms, vai mēs tos nepareizi nolasām, vai varbūt paši sensori ir defektīvi, vai arī uz šīm te ierīcēm ir nepareizs mērogs. Meja pazīst šos sensorus, viņa ar tiem ir strādājusi Ķīnā. Es šobrīd pārbaudu kodus. Un Cār- lijs šeit ir tāpēc, ka negrib iet prom un likt mūs mierā."

"Ncgvclz, man ir, ko darīt," sacīja Cārlijs. "Bet es rakstī­ju to algoritmu, kas kontrolē sensorus, un, kad viņi būs pa­beiguši, vajadzēs optimizēt sensoru kodu. Es te sēžu un gai­du, kad viņi beigs muļļātics. Tad cs optimizēšu." Viņš zīmīgi paskatījās uz Bobiju. "Neviens no šamējiem nc velna nespēj nooptimizēt."

"Bobijs spēj," sacīja Meja.

"Jā, ja viņam dod sešus mēnešus laika, tad varbūt."

"Bērni, bērni," iejaucās Rikijs. "Ncplēsīsimies ciemiņa klātbūtnē."

Es sāji pasmaidīju. Patiesībā es vispār nepievērsu uzmanī­bu tam, ko viņi runā. Es vienkārši viņus vēroju. Te bija trīs no maniem labākajiem programmētājiem - un toreiz, kad viņi strādāja pie manis, viņi bija pašpārliecināti līdz uzpūtī­bai. Bet tagad mani satrieca tas, cik nervozi viņi izskatījās. Viņi visi bija uzbudināti, kašķīgi, lecīgi. Un, mazliet pado­mājis, es apjautu, ka arī Rozija un Dcivids bija uzbudināti.

Cārlijs sāka kaut ko dungot savā tracinošajā manierē.

"Ak Dievs" iesaucās Bobijs Lcmbcks. "Vai tu nevari pa­teikt, lai viņš aizveras?"

"Čārlij, tu zini, ka mēs runājām par šo dungošanu," teica Rikijs.

Cārlijs dungoja vien tālāk.

"Čārlij…"

Cārlijs dziļi, teatrāli nopūtās. Viņš beidza dungot.

"Paldies tev," noteica Bobijs.

Čārlijs, acis nobolījis, palūkojās griestos.

"Labi," teica Rikijs. "Veicīgi pabeidziet un ejiet atpakaļ pie saviem darbiem."

"Jā, labi."

"Es gribu, lai visi iespējami ātri būtu savās vietās."

"Jā," sacīja Bobijs.

"Es runāju nopietni. Savās vietās."

"Dieva dēļ, Rikij, jā, jā. Vai tu vienreiz izbeigsi bļaustī­ties un ļausi mums strādāt?"

Paejot grupiņai garām, Rikijs ieveda mani mazākā telpā. Es sacīju:

"Rikij, viņi galīgi nav tādi, kā toreiz, kad strādāja pie ma­nis."

"Es zinu. Šobrīd visi ir maķenīt uzskrūvējušies."

"Un kādēļ?"

"Tā dēļ, kas šeit notiek."

"Un kas īsu šeit notiek?"

Viņš apstājās telpas tālākajā galā pie nelielas kabīnītes. "Džūlija nedrīkstēja tev neko stāstīt, jo tas bija slepeni." Viņš pieskārās durvīm ar atslēgas kartīti.

"Slepeni?" cs pārjautāju. "Medicīniskā attēlveidošana ir slepena?"

Aizšaujamais noklikšķēja, durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Durvis aizvērās. Es ieraudzīju galdu, divus krēslus, da­tora monitoru un klaviatūru. Rikijs apsēdās un nekavējoties sāka rakstīt.

"Tas medicīniskās attēlveidošanas projekts uzradās tikai vēlāk," viņš sacīja, "neliels komerciāls pielietojums tehnolo­ģijai, ko mēs jau bijām sākuši izstrādāt."

"Ahā. Un tā būtu?"

"Militāra."

" "Xymos" strādā armijas vajadzībām?"

"Jā. Uz līguma pamata." Viņš uz bridi apklusa. "Pirms di­viem gadiem Aizsardzības departaments pēc pieredzes Bosnijā saprata, ka ārkārtīgi vērtīga būtu robotu lidmašīna, kas varētu lidot pa gaisu un reālā laikā pārraidīt attēlus no kara lauka. Pentagons apzinājās, ka nākotnes karos šādām lidojošām ka­merām būtu arvien sarežģītāks pielietojums. Tās varētu iesūtīt ienaidnieka karaspēka atrašanās vietās, arī tad, ja tas slēptos džungļos vai ēkās; varētu izmantot, lai kontrolētu lāzervadāmo raķešu uguni, lai identificētu draudzīga karaspēka atrašanās vie­tu, un tā tālāk. Komandieri uz zemes varētu pieprasīt nepiecie­šamos attēlus viņiem nepieciešamajā spektrā - redzamajā, in­frasarkanajā, ultravioletajā, jebkādā. Reālā laika attēlveidošana nākotnes karos būs ļoti jaudīgs palīglīdzeklis." "Jā…"

"Ret bija acīm redzams," Rikijs turpināja, "ka šīs robot- kameras bija pārāk nedrošas. Tās varēja nošaut kā baložus. Pentagons vēlējās kameru, kuru nevarētu notriekt. Viņi bija iedomājušies kaut ko ļoti sīku, varbūt spāres lielumā - tik mazu mērķi, lai tajā nevarētu trāpīt. Taču bija problēmas ar energoapgādi, ar mazām stūrēm un ar izšķirtspēju, izmanto­jot tik sīkas lēcas. Bija vajadzīgas lielākas lēcas."

Es pamāju ar galvu. "Un tad jūs izdomājāt nanokompo- nentu spietu."

"Tieši tā," Rikijs norādīja uz ekrānu, kur gaisā, līdzīgi put­niem, virpuļoja un griezās melnu punktu puduris. "Kompo­nentu mākonis lautu izveidot kameru ar tik lielu lēcu, cik būtu nepieciešams. Un to nevarētu sašaut, jo lode vienkārši izietu mākonim cauri. Tālāk mākoni varētu izkliedēt - gluži tāpat, kā, atskanot lodes šāvienam, izklīst putnu bars. Tad kamera būtu neredzama, līdz izveidotos no jauna. Risinājums šķita ideāls. Pentagons deva mums DARPAU finansējumu un trīs gadus laika."

"Un?"

"Mēs ķērāmies taisīt šo kameru. Protams, uzreiz bija skaidrs, ka radīsies problēmas ar dalīto intelektu."

Šī problēma man bija pazīstama. Šā mākoņa nanodaļiņām bija jāpiešķir rudimentārs saprāts, lai tās spētu, savā starpā sadar­bojoties, izveidot gaisā virpuļojošo bani. Šāda koordinēta darbī­ba varēja izskatīties ļoti saprātīga, taču tā notika ari tad, ja baru veidojošie indivīdi bija pilnīgi dumji. Galu galā to spēj putni un zivis, un uz šīs planētas tie nebūt nav ģeniālākie radījumi.

Daudzi, skatīdamies uz pumu vai zivju baru, spriež, ka tiem ir vadonis un pārējie dzīvnieki seko vadonim - jo cilvēkiem, tāpat kā sabiedriskākajiem zīdītājiem, mēdz būt grupu līderi.

Taču putniem un zivīm līderu nav. To grupas tiek organi­zētas citādi. Rūpīgi bara uzvedības pētījumi - kadru pēc kad­ra veikta video analīze - liecināja, ka tiem līdera nav. Putni un zivis savstarpēji reaģē uz dažiem vienkāršiem stimuliem, un rezultāts ir koordinēta uzvedība. Taču to neviens nekon­trolē. Neviens to nevada. Neviens nevirza.

Tāpat atsevišķi putni nav ģenētiski ieprogrammēti turēties barā. Bara instinkts tiem nav iedzimts. Putnu smadzenēs nekas nepavēl: "Kad notiek tas un tas, meties barā." Tieši pretēji, bara veidošana sākas daudz vienkāršāku, zema līmeņa noteiku­mu rezultātā. Piemēram, šādu - "Turies blakus tuvākajiem putniem, bet neskrien viņiem virsū." Vadoties pēc šiem notei­kumiem, visa grupa, viegli koordinējoties, izveido baru.

Bara veidošanu izraisa zema līmeņa noteikumi, tādēļ to dēvē par iegūto uzvedību. Saskaņā ar tehnisko iegūtās uzvedī­bas definīciju, tā ir uzvedība, kas rodas grupā, bet nav iepro­grammēta nevienam no grupas locekļiem. Iegūtā uzvedība var rasties jebkurā populācijā, ieskaitot datoru populāciju. Vai robotu populāciju. Vai nanospietu.

"Jūsu problēma bija spieta iegūtā uzvedība?"

"Tieši tā."

"Tas bija neprognozējams?"

"Maigi izsakoties."

Pēdējo gadu desmitu laikā šis grupu iegūtās uzvedības jē­dziens bija izraisījis nelielu apvērsumu datorzinātnēs. Pro­grammētājiem tas nozīmē, ka tu vari definēt noteikumus at­sevišķu aģentu uzvedībai, bet nevis aģentiem, kas mijiedarbojas savā starpā.

Atsevišķi aģentus - vienalga, programmu moduļus, pro­cesorus vai, kā šai gadījumā, īstus mikrorobotus - var iepro­grammēt tā, lai vienos apstākļos tie sadarbotos, bet citos - sacenstos. Tiem var dot mērķus. Tiem var iemācīt dzīties pēc saviem mērķiem ar nelokāmu intensitāti vai uz brīdi novēr­sties no mērķa, lai palīdzētu citicm aģentiem. Taču šo mij­iedarbību rezultātu nav iespējams ieprogrammēt. Tas vien­kārši rodas, un iznākums bieži ir negaidīts.

Savā ziņā tas ir gluži fantastiski. Pirmo reizi programma spēj sniegt rezultātu, kuru programmētājs nav prognozējis. Šīs programmas izturējās drīzāk kā dzīvi organismi un nevis kā cilvēka radīti automāti. Programmētājus tas sajūsmināja - bet arī nomāca.

Jo programmas iegūtā uzvedība mēdza būt ekscentriska. Reizēm konkurējošie aģenti cīnījās līdz pilnīgam strupceļam, un programma neko nespēja izpildīt. Reizēm aģenti tā ie­spaidojās cits no cita, ka aizmirsa par savu mērķi un sāka da­rīt kaut ko citu. Šai ziņā šīs programmas bija ļoti līdzīgas bēr­niem - neprognozējamas, ar viegli izkliedējamu uzmanību. Kā izteicās kāds programmētājs, "mēģināt programmēt da­līto intelektu ir kā likt piecgadīgam bērnam iet uz istabu un pārģērbties. Iespējams, viņš to izdarīs, taču tikpat iespējams, ka darīs kaut ko citu un neatgriezīsies."

Tādēļ, ka šīs programmas uzvedās kā dzīvas būtnes, pro­grammētāji sāka meklēt analoģijas ar reālu organismu uzve­šanos reālajā pasaulē. Patiesībā tic sāka modelēt dzīvu orga­nismu uzvedību, cerot šādi gūt kaut kādu kontroli pār programmu rezultātiem.

Un tā programmētāji pētīja to, kā skudras pulcējas baros, kā termīti ceļ pūžņus, kā dejo bites, - lai uzrakstītu program­mas lidmašīnu nolaišanās grafika kontrolei, pasta sūtījumu pār­vietošanai vai valodu tulkošanai. Bieži šīs programmas strādāja brīnišķīgi, bet bieži vienalga sagāja pavisam šķērsām, sevišķi tad, ja krasi izmainījās apstākļi. Tad tās savus mērķus pazaudēja.

Lai panāktu, ka programmas neaizmirst savus mērķus, es pirms pieciem gadiem sāku modelēt plēsoņas-medījuma at­tiecības. Izsalkuša plēsoņas uzmanība neizklicdējas. Apstākļi var piespiest to improvizēti mainīt metodes; pirms laupījums ir noķerts, tie var uzbrukt daudzas reizes - taču tie nepazau­dē sava laupījuma pēdas.

Tā es kļuvu par lietpratēju plēsoņas-laupījuma attiecībās. Es zināju, kā uzvedas hiēnu bari, Āfrikas hiēnsuņi, medībās iz­gājušas lauvenes un uzbrukumā izgājušu karotāju skudru kolon­nas. Mana komanda bija studējusi lauka biologu sarakstītos darbus, un mēs bijām vispārinājuši uzzināto programmas mo­dulī, ko nosaucām par PREDPRET- to varēja izmantot, lai kontrolētu jebkādu aģentu sistēmu un lai padarītu tās uzvedī­bu mērķtiecīgu. Lai liktu programmai meklēt mērķi.

Skatīdamies Rikija ekrānā, kur, virpuļojot gaisā, viegli kus­tējās savstarpēji koordinēti punkti, cs jautāju: "Lai program­mētu savas atsevišķās vienības, jūs izmantojāt PREDPRET?"

"Jā. Mēs izmantojām šos noteikumus."

"Nu, man izskatās, ka viņi uzvedas ļoti labi," es teicu, vē­rodams ekrānu. "Kur ir problēma?"

"Mēs nezinām."

"Ko tad tas nozīmē?"

"Tas nozīmē - mēs zinām, ka ir kaut kāda problēma, bet nezinām, kas to izraisa. Vai šī problēma slēpjas programmā… vai varbūt kaut kur citur."

"Kaut kur citur? Piemēram?" es saraucu pieri. "Rikij, es nesapratu. Sis ir vienkārši mikrorobotu bars. Tu vari ar to da­rīt, ko vien vēlies. Ja programma nestrādā pareizi, tu to izla­bo. Ko cs nesaprotu?"

Rikijs manāmi neveikli palūkojās uz mani. Viņš atgrūda krēslu un piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu, kā mēs šos aģentus ražojam," viņš teica. "Tad tu labāk izpratīsi situāciju."

Tā kā es biju redzējis Džūlijas demonstrācijas ierakstu, mani ārkārtīgi interesēja tas, ko viņš grasījās man parādīt. Jo daudzi manis cienīti cilvēki uzskatīja, ka molekulārā rūpnie­cība nav iespējama. Viens no galvenajiem teorētiskajiem ie­bildumiem saistījās ar laiku, kāds būtu vajadzīgs, lai izveido­tu funkcionējošu molekulu. Lai nanoagregāts vispār darbotos, tā ražošanas konveijeram jābūt daudz efektīvākam nekā visi tic, kas līdz šim bija pieredzēti rūpniecībā. Gandrīz visi cil­vēka ražotie konveijeri darbojas aptuveni vienādā ātrumā: tic spēj pievienot vienu detaļu sekundē. Automobilim, piemē­ram, ir daži tūkstoši detaļu. Mašīnu var uzbūvēt pāris stundu laikā. Komercaviācijas lidmašīnai ir seši miljoni detaļu, un tās uzbūvēšanai ir vajadzīgi vairāki mēneši.

Savukārt tipiska ražota molekula sastāv no 102S detaļu. Proti, 10 000 000 000 000 000 000 000 000 detaļu. Praktis­ki raugoties, šis skaitlis ir neiedomājami milzīgs. Cilvēka sma­dzenes nespēj to aptvert. Taču aprēķini liecināja, ka, pat ja būtu iespējams montēt ātrumā miljons detaļu sekundē, laiks, kas būtu nepieciešams vienas molekulas būvei, tik un tā bū­tu 3000 triljonu gadu - proti, šis laiks būtu ilgāks par mums zināmo Visuma vecumu. Un tā jau bija problēma. To dēvē­ja par būves laika problēmu.

Es teicu Rikijam: "Ja jūs veicat rūpniecisku ražošanu…"

"Mēs to darām."

"Tātad jūs droši vien esat atrisinājuši būves laika problēmu."

"Esam." "Kā?"

"Tūlīt redzēsi."

Lielākā daļa zinātnieku pieņēma, ka šī problēma tiks at­risināta, būvējot lielākas subvienības - molekulu fragmentus, kas sastāvētu no miljardiem atomu. Tā būves laiku varētu sa­īsināt līdz pāris gadiem. Tad, daļēji izmantojot pašmontēša- nos, laiku varētu saīsināt līdz vairākām stundām, iespējams - līdz vienai stundai. Taču pat ar tālākiem uzlabojumiem komerciālu produkta kvantitāšu ražošana palika teorētisks izaicinājums. Jo mērķis jau nebija ražot vienu molekulu stun­dā. Mērķis bija stundā saražot vairākas mārciņas molekulu.

Vēl neviens nebija izgudrojis, kā lai to izdara.

Mēs pagājām garām dažām laboratorijām, viena no tām izskatījās pēc parastas mikrobiologu vai ģenētiku laboratori­jas. Es redzēju, ka tajā knibinās Meja. Es sāku Rikijam jau­tāt, vai viņiem šeit ir mikrobioloģijas laboratorija, bet viņš pat neklausījās. Viņš bija nepacietīgs, viņš steidzās. Pamanī­ju, ka viņš ieskatās pulkstenī. Tieši priekšā bija pēdējās stik­lotās slūžas. Uz stikla durvīm ar trafaretu bija uzkrāsots: MIKRORAŽOŠANA. Rikijs pamāja, lai es eju iekšā. "Pa vienam," viņš sacīja. "Sistēma citādi neļauj."

Es iegāju slūžās. Durvis man aiz muguras šņākdamas aiz­vērās, starplikas ar būkšķi noslēdzās. Kārtējais gaisa brāzmas trieciens: no augšas, no sāniem, no apakšas. Es jau sāku pie tā pierast. Atvērās otras durvis, un es iegāju vēl vienā īsā gai- tenītī, pa kuru varēja nokļūt lielā telpā. Es ieraudzīju spoži mirdzošu, baltu gaismu - tik spožu, ka man iesmeldzās acis. Rikijs ienāca man aiz muguras, kaut ko runādams, taču es neatceros, ko viņš sacīja. Es nespēju koncentrēties uz viņa vārdiem. Es tikai skatījos. Jo nu es biju nokļuvis rūpnīcas gal­venajā cehā - milzīgā telpā bez logiem, tā bija līdzīga gigan­tiskam, trīs stāvus augstam angāram. Un šajā angārā atradās neiedomājami sarežģīta konstrukcija, kas šķita karājamies gaisā un mirdzēja kā dārgakmens.

Sākumā bija grūti aptvert, ko es redzu - izskatījās, ka ma­nā priekšā gaisā planē gigantisks, spīdīgs astoņkājis, kas uz visām pusēm izstiepis zalgojošus, daudzšķautņainus taustek­ļus, mezdams uz ārsienām sarežģītus atspulgus un krāsainas joslas. Šī astoņkāja taustekļi atradās vairākos līmeņos. Viens līmenis bija pavisam zemu, tikai kādu pēdu virs grīdas. Ot­rais bija krūšu augstumā; trešais un ceturtais līmenis bija aug­stāks, man virs galvas. Un tic visi laistījās, spoži dzirkstīja.

Es apstulbis mirkšķināju acis. Sāku izšķirt detaļas. Astoņ­kājis bija savienots ar neregulāru trīsstāvu karkasu, kas bija uzbūvēts no modulāriem stikla kubiem. Taču tie bija izkār­toti kā pagadās, it kā telpas vidū kāds būtu nosviedis veselu kalnu milzīgu, caurspīdīgu cukurgraudu. Šajā kubu lērumā uz visām pusēm izlocījās astoņkāja ekstremitātes. To visu tu­rēja melnu anodizētu statņu un savienojumu tīkls, taču at­spīdumu dēļ tic gandrīz nebija pamanāmi, un izskatījās, ka astoņkājis karājas gaisā.

Rikijs pasmaidīja. "Konverģenta montāža. Fraktāļu arhi­tektūra. Glīti, ko?"

Es lēni pamāju ar galvu. Tagad cs saskatīju vairāk detaļu. Tas, ko biju ieraudzījis kā astoņkāji, patiesībā bija sazarota koka struktūra. Centrālais kvadrātveida cauruļvads sniedzās vertikāli cauri telpas centram, un no tā uz visām pusēm at­zarojās mazākas caurules. No šiem zariem savukārt izgāja vēl mazāki un mazāki zari. Pašas tievākās caurules bija zīmuļa resnumā. Viss spīdēja tā, it kā būtu noklāts ar spoguļstiklu.

"Kāpēc tas tā spīd?"

"Stiklam ir dimantoīdu pārklājums," viņš teica. "Moleku­lu līmenī tas stikls ir kā Šveices siers, pilns ar caurumiem. Un, protams, tas ir šķidrs, tāpēc atomi mierīgi staigā tam cauri."

"Tāpēc jūs pārklājāt to stiklu."

"Jā. Nācās."

Šai mirdzoši zarotajā stikla mežā staigāja Dcivids un Ro­zija, rakstīdami piezīmes, pieregulēdami vārstuļus, ieskatīda­mies rokas datoros. Es sapratu, ka skatos uz iespaidīgu para­lēlo konveijeru. Šaurākajās caurulītēs tika ievadīti mazi molekulu fragmenti, savukārt tiem tika pievienoti atomi. Kad tas bija paveikts, tie virzījās tālāk uz lielākajām caurulēm, kur tika pievienoti jauni atomi. Šādi molekulas pakāpenski virzījās uz struktūras centru, kur montāža tika pabeigta un tās tika izgrūstas centrālajā caurulē.

"Gluži pareizi," teica Rikijs. "Tas ir tieši tāpat kā auto­mobiļu konveijers, vienīgi šis te ir molekulu mērogā. Mole­kulas sākas galos un pa konveijeru nonāk centrā. Te mēs pie­stiprinām proteīnu sekvenci, tur - mctila grupu, tieši tāpat, kā viņi piestiprina mašīnai durvis un riteņus. Lentes galā no­ripo jauna, pēc pasūtījuma izgatavota molekulāra ietaise. Uz­būvēta atbilstīgi jūsu spccifikācijām."

"Un dažādie taustekļi?"

"Būvē dažādas molekulas. Tādēļ ari šie taustekļi izskatās atšķirīgi." Vairākās vietās astoņkāja ekstremitātes stiepās cauri tērauda tunelim, kas bija nostiprināts ar smagām skrūvēm, - vakuuma kanalizācijai. Citās vietās kādu kubu klāja stepēta sudraba izolācija, un tuvumā cs redzēju tvertnes ar šķidru slā­pekli: šajās sekcijās rika uzturētas ārkārtīgi zemas temperatūras.

"Tās ir mūsu kriogēnās kameras," teica Rikijs. "Mēs ne­ejam pārāk zemu, maksimums -70 Celsija skalā. Nāc, cs tev parādīšu." Viņš veda mani pa kompleksu, iedams pa stikla gaiteņiem, kas vijās starp taustekļiem. Dažās vietās īsas kāp­nes ļāva pārkāpt pāri zemākajām ekstremitātēm.

Rikijs nemitīgi čaloja par tehniskām detaļām: šļūtenes va­kuuma apvalkā, metāla fazu sadalītāji, lodveida pretvārsti. Kad mēs bijām nonākuši pie izolētā kuba, viņš atvēra sma­gas durvis, aiz kurām atklājās mazs kambarītis, kuram lī­dzās atradās vēl viena telpa. Tie izskatījās līdzīgi diviem me­tāla skapīšiem. Visās durvīs bija stikla lodziņi. Šobrīd visur bija istabas temperatūra. "Šeit var dabūt divas atšķirīgas tem­peratūras," viņš teica. "No vienas var vadīt otru, ja ir tāda vēlēšanās, taču parasti tas notiek automātiski."

Rikijs atkal izveda mani ārā, pa ceļam ieskatīdamies pulk­stenī. "Vai mēs kavējam kādu tikšanos?" es vaicāju.

"Ko? Nē, nē. Nekā tamlīdzīga." Divi tuvākie kubi patiesībā bija masīvas metāla telpas, kurās iestiepās resni elektrības vadi.

"Tās ir jūsu magnētu telpas?" es vaicāju.

"Tieši tā," Rikijs atbildēja. "Mums ir impulsu lauka mag­nēti, kas serdenī ģenerē 33 teslas. Tas ir apmēram miljons rei­žu vairāk nekā Zemes magnētiskajā laukā."

Nostenēdamies viņš atgrūda tērauda durvis uz tuvāko magnēttelpu. Es ieraudzīju prāvu, virtulim līdzīgu objektu, aptuveni sešu pēdu diametrā, kura centrā bija kādu collu plats caurums. Virtuli viscaur ietina caurules un plastikāta izo­lācija. Smagas tērauda skrūves, kas sniedzās no augšas līdz apakšai, noturēja apvalku vietā.

"Tādam mazulim vajag pamatīgu dzesēšanu, cs tev teik­šu. Un daudz enerģijas: piecpadsmit kilovoltu. Kondcnsato- riem vajag veselu minūti, lai uzlādētos. Un, protams, mēs va­ram to darbināt tikai impulsu režīmā. Ja to ieslēgtu pastāvī­gi, tas uzsprāgtu - paša radītais lauks to saraustītu gabalos." Viņš norādīja uz magnēta pamatni, kur ceļgalu augstumā bija apaļa poga. "Tas ir avārijas drošinātājs," viņš teica. "Katram gadījumam. Ja rokas ir aizņemtas, var nospiest ar ceļgalu."

Es teicu: "Tātad jūs izmantojat spēcīgus magnētiskos lau­kus, lai veiktu daļu no montā…"

Taču Rikijs jau bija pagriezies un soļoja ārā pa durvīm, atkal ieskatīdamies pulkstenī. Es steidzos viņam pakaļ.

"Rikij…"

"Man tev vēl šis tas jāparāda," viņš sacīja. "Mēs jau tuvo­jamies beigām."

"Rikij, tas viss ir ļoti iespaidīgi," es teicu, pamādams uz mirdzošajām ekstremitātēm. "Bet lielākā daļa jūsu konvei­jera darbojas istabas temperatūrā - bez vakuuma, bez krio, bez magnētiskā lauka."

"Jā. Bez kaut kādiem īpašiem apstākļiem."

"Kā tas ir iespējams?"

Viņš paraustīja plecus. "Ascmblcriem tas nav vajadzīgs."

"Asemblcricm?" cs pārjautāju. "Vai tu gribi teikt, ka pie šī konveijera jums strādā molekulāri asembleri?"

"Jā. Protams."

"Molekulārie asembleri liek jums visu kopā?"

"Protams. Man likās, ka tu to esi sapratis."

"Nē, Rikij," cs sacīju, "es to galīgi nesaprotu. Un man nepatīk, ka man melo."

Viņa sejā parādījās sāpīgs vaibsts. "Es nemeloju."

Bet es biju drošs, ka viņš melo gan.

Viens no pirmajiem apstākļiem, ko zinātnieki noskaidro­ja molekulārās ražošanas sakarā, bija tas, cik fenomenāli sa­režģīti ir to veikt. Daži "IBM"pētnieki 1990. gadā stumdīja ksenona atomus pa niķeļa plāksni tik ilgi, līdz tic izveidoja burtus "IBM" uzņēmuma logotipa formā. Viss logotips bija vienu desmit miljardo daļu collas liels un to varēja saskatīt tikai elektronmikroskopā. Taču tas izskatījās satriecoši un gu­va plašu ievērību. "IBM" ļāva visiem domāt, ka tas pierāda jauno koncepciju, atver durvis uz molekulāro ražošanu. Ta­ču drīzāk tas bija triks, un vairāk nekas.

Atsevišķu atomu sastumšana noteiktā kārtībā ir lēns, rūpīgs un dārgs darbs. "IBM" pētniekiem nācās veltīt visu dienu, lai saliktu pareizajās vietās trīsdesmit piecus atomus. Neviens neti­cēja, ka šādi var radīt jaunu tehnoloģiju. Patiesībā gandrīz visi uzskatīja, ka nanoinženieri galu galā atradīs veidu, kā būvēt "asemblerus" - miniatūras molekulāras icrīcītes, kas spēs ražot noteiktas molekulas tieši tāpat, kā lodīšu gultņu ražošanas au­tomāts izgatavo lodīšgultņus. Jaunā tehnoloģija, balstoties uz molekulārām ierīcēm, ražos molekulārus produktus.

Doma bija skaista, taču praktiskās problēmas bija biedējo­šas. Asembleri bija nesalīdzināmi sarežģītāki nekā to ražotās molekulas, un tāpēc mēģinājumi tos projektēt un uzbūvēt jau no paša sākuma sekmējās vāji. Cik man zināms, neviena la­boratorija nekur pasaulē to nebija paveikusi. Un tagad Rikijs man itin nevērīgi mēģina iestāstīt, ka aXymos" spēj būvēt mo­lekulārus asemblerus, kuri šai firmai ražo molekulas.

Es viņam neticēju.

Visu mūžu biju nostrādājis tehnoloģiju jomā un man bija izstrādājusies nojauta par to, kas ir iespējams. Šis gigantiskais lēciens uz priekšu vienkārši nebija varējis notikt. Nevarēja, un viss. Tehnoloģijas ir zināšanu veids, un, kā jau visas zinā­šanas, tehnoloģijas aug, attīstās, nobriest. Ticēt, ka var citā­di, nozīmētu ticēt, ka brāļi Raiti spēja uzbūvēt raķeti un aiz­lidot uz Mēnesi, nevis noplivināties trīssimt pēdu virs smilšu kāpām ar "Kitty Hawk".

Nanotehnoloģijas joprojām bija "Kitty Hawk" stadijā.

"Izbeidz, Rikij," es sacīju. "Kā jūs īstenībā to darāt?"

"Tehniskās detaļas nav tik svarīgas, Džek."

"Kas tās par jaunām blēņām? Skaidrs, ka tās ir svarīgas."

"Džek," viņš sacīja, apveltīdams mani ar savai visapburo­šāko smaidu. "Vai tu patiešām domā, ka es tev meloju?"

"Jā, Rikij," es atbildēju. "Domāju gan."

Es palūkojos uz astoņkāja ekstremitātēm, kas stiepās man visapkārt. Stāvēdams stikla ielokā, redzēju visās šajās virsmās desmitiem savu atspulgu. Tas bija mulsinoši, jauca galvu. Mē­ģinādams sakopot domas, es paskatījos lejup.

Un pamanīju to, ka, lai gan mēs staigājam pa stikla gaite­ņiem, arī pirmais stāvs dažviet ir no stikla. Viena tāda zona bija tepat tuvumā. Es pagājos uz tās pusi. Cauri stiklam redzē­ju tērauda caurules un vadus, kas sniedzās zemāk par pirmā stāva līmeni. Aiz vienām caurulēm mans skatiens aizķērās, jo tās veda no noliktavas uz tuvējo stikla kubu, tur izauga no grīdas un sazarojoties stiepās augšup mazākās caurulēs.

Es sapratu, ka tās ir izejvielas - organiska jēlmateriāla šķī­dums, kas konveijerā tiks pārveidots pabeigtās molekulās.

Atkal pievērsdamies grīdai, izsekoju caurulēm līdz vietai, kur tās iesniedzās no blakustelpas. Šis savienojums arī bija no stikla. Es ieraudzīju liektas tērauda pavēderes - tur stāvēja lieli katli, kurus biju pamanījis iepriekš. Biju nodomājis, ka šīs tvertnes izskatās kā miniatūrā alus brūzī. Jā, tieši tā - kā alus brūzītī. Aparāts kontrolētai fermentācijai, kontrolētai mikrobu audzēšanai.

Un tad es sapratu, kas tas patiesībā ir.

Es teicu: "Tu, kuņas dēls."

Rikijs atkal pasmaidīja un paraustīja plecus. "Klau," viņš tcica. "Viss strādā".

Šie katli blakustelpā tik tiešām bija tvertnes kontrolētai mikrobu audzēšanai. Taču ne jau alu Rikijs brūvēja - viņš perināja mikrobus, un man nebija šaubu - kālab. Tā kā "Xymos" nebija spējīga uzbūvēt īstus nanoasemblerus, tad nu taisīja savas molekulas ar baktēriju palīdzību. Tā bija gēnu inženierija, nevis nanotehnoloģijas.

"Mjā, nc gluži," atbildēja Rikijs, kad es viņam pateicu, ko domāju. "Bet cs atzīstu, ka mēs izmantojam hibrīdu teh­noloģiju. Vismaz nav tik liels pārsteigums, ko?"

Taisnība gan. Jau vismaz desmit gadu novērotāji progno­zēja, ka gēnu inženierija, datorzinātnes un nanotehnoloģijas galu galā saplūdīs. Šo sfēru intereses objekti bija līdzīgi - un savstarpēji saistīti. Nav nemaz tik liela atšķirība, vai dators tiek izmantots, lai atkodētu kādu daļu no baktērijas geno- ma, vai arī tas tiek izmantots, lai būtu vieglāk pievienot šai baktērijai jaunus gēnus, lai ražotu jaunus proteīnus. Un nav liela atšķirība, vai mēs radām jaunu baktēriju, kas dod ārā, teiksim, insulīna molekulas, vai radām paštaisītu mikrome- hānisku asemblcru, kas ražo jaunas molekulas. Tas viss no­tiek molekulu līmenī. To visu junda viens izaicinājums - uz­tiept cilvēka konstrukcijas ārkārtīgi sarežģītām sistēmām. Un molekulu konstrukcijas bija visaugstākajā mērā sarežģītas.

Var domāt par molekulu kā par virkni atomu, kas sakabi- nāti kopā līdzīgi "Lejjo" klucīšiem, cits pēc cita. Taču šāda iztēles aina ved maldināšanā. Jo, atšķirībā no "Lego" kom­plekta, atomus nevar sakabināt jebkādā tev tīkamā secībā. Pievienots atoms ir pakļauts jaudīgiem lokāliem spēkiem - elektriskiem un ķīmiskiem - un rezultāti bieži vien nav ie­priecinoši. Atomu var izgrūst ārā 110 tā vietas. Tas var ari tur palikt, taču nejēdzīgā leņķī. Tas var pat satīņāt visu moleku­lu mezglos.

Rezultātā molekulārā rūpniecība ir vingrināšanās iespēja­mību mākslā, mācīšanās, kā aizstāt atomus un atomu grupas, lai izveidotu ekvivalentas struktūras, kas funkcionētu iecerēta­jā veidā. Visu šo grūtību priekšā nebija iespējams ignorēt fak­tu, ka jau pastāv pārbaudītas molekulāras rūpnīcas, kas spēj ražot molekulas lielos daudzumos: tās sauc par šūnām.

"Diemžēl ar šūnu rūpniecību mēs tālāk netiekam," sacīja Rikijs. "Mēs ievācam substrāta molekulas - jēlmatcriālu un tad būvējam tālāk jau ar nanoinženicrijas palīdzību. Tā sanāk, ka mēs ņemam pa kripatai no abām."

Es rādīju lejup, uz tvertnēm. "Kādas šūnas jūs audzējat?"

"Theta-d 5972,v viņš atbildēja.

"Un, proti?"

"Ј. coli paveids."

E. coli jeb zarnu nūjiņa bija izplatīta baktērija, atrodama gandrīz visur dabiskajā vidē, pat cilvēka zarnās. Es jautāju: "Vai kādam ienāca prātā, ka nav prātīgi izmantot šūnas, kas var dzīvot cilvēkā?"

"Ne gluži," viņš atbildēja. "Godīgi sakot, par to nemaz netika runāts. Mēs tikai vēlējāmies kādu labi izpētītu šūnu, kas būtu pilnvērtīgi dokumentēta literatūrā. Izvēlējāmies rūp­niecisku standartu."

"Ahā…"

"Un vispār," Rikijs turpināja, "es nedomāju, ka tā ir pro­blēma, Džek. Tā neperināsies cilvēka iekšās. TP)eta-d ir opti- mizēta dažādām barotnēm - lai to būtu lētāk audzēt labora­torijā. Īstenībā es domāju, ka tā varētu augt pat atkritumos."

"Tad savas molekulas jūs iegūstat šādi. Jums tās ražo bak­tērijas."

"Jā," viņš atbildēja, "šādi mēs iegūstam pirmmolekulas. Mēs ievācam divdesmit septiņas pirmmolekulas. Tās tiek sa­montētas relatīvi augstas temperatūras vidē, kur atomi ir ak tīvāki un ātrāk sajaucas."

"Tāpēc šeit ir tik karsti?"

"Jā. Reakcijas efektivitātes maksimums tiek panākts simt četrdesmit septiņu grādu temperatūrā pēc Fārcnheita, tāpēc mēs strādājam tādā. Tā mēs dabūjam vislielāko kombinēša­nās ātrumu. Taču šīs molekulas kombinēsies daudz zemākās temperatūrās. Pat kādu trīsdesmit piccu-četrdesmit Fārcn­heita grādu temperatūrā var dabūt zināmu daudzumu mole­kulāru kombināciju."

"Un citi apstākli jums nav vajadzīgi?" es jautāju. "Vaku­ums? Spiediens? Spēcīgi magnētiskie lauki?"

Rikijs papurināja galvu. "Nē, Džek. Mēs uzturam šos ap­stākļus, lai paātrinātu montāžu, bet, stingri ņemot, tas nav nepieciešams. Viss ir izdomāts patiešām eleganti. Kompo­nentu molekulas saiet kopā pavisam viegli."

"Un šīs komponentu molekulas tiek kombinētas, lai galu galā izveidotu jūsu asemblerus?"

"Kuri pēc tam montē tās molekulas, kuras mēs vēlamies. Jā."

Radīt šos asemblerus ar baktēriju palīdzību - tas bija at­jautīgs risinājums. Taču Rikijs man apgalvoja, ka šie kom­ponenti samontējas gandrīz automātiski, nav nepieciešams tikpat kā nekas, izņemot augstu temperatūru. Tad kādam no­lūkam tika izmantota šī sarežģītā stikla būve?

"Efektivitātei un procesu nošķiršanai," atbildēja Rikijs. "Mēs varam vienlaikus būvēt deviņus asemblerus, katru savā ekstremitātē."

"Un kur šie asembleri izgatavo galīgās molekulas?"

"Šai pašā būvē. Bet vispirms mēs tās atpiclietojam."

Es papurināju galvai. So terminu cs nezināju. "Atpiclictojat?"

"Tas ir mazs uzlabojums, mēs šeit esam to izgudrojuši. Mēs to patentēsim. Redzi, mūsu sistēma ideāli strādāja jau no paša sākuma - bet ieguvumi bija ārkārtīgi mazi. Mēs ievā­cām pusgramu pabeigtu molekulu stundā. Šādā ātrumā, lai uztaisītu vienu kameru, būtu vajadzīgas vairākas dienas. Mēs nespējām izdomāt, kur te ir āķis. Noslēguma montāža eks­tremitātēs notiek gāzes tazē. Izrādījās, ka molekulārie mon­tieri bija smagi un viņiem bija tendence nogrimt. Baktērijas uzturējās līmeni augstāk par tiem, atāķējot komponentu mo­lekulas, kas bija vēl vieglākas un lidinājās augstāk. Tādējādi asembleri gandrīz ncsaskārās ar molekulām, kuras tiem va­jadzēja likt kopā. Mēs izmēģinājām jaukt tehnoloģijas, taču ar to nekas nebija līdzēts."

"Un ko jūs galu galā izdarījāt?"

"Mēs modificējām ascmblcru konstrukciju, izveidojot li- potrofii pamatni, kas pieāķējas pie baktērijas virsmas. Tādē­jādi mūsu molekulārie montētāji nonāca labākā kontaktā ar komponentu molekulām un mūsu ieguvumi uzreiz bija par piecām kārtām lielāki."

"Un tagad jūsu montētāji sēž uz baktērijām?"

"Pareizi. Tie pieāķējas pie ārējās šūnas apvalka."

Pie tuvējā datora Rikijs, uzsitis pa taustiņiem, izvilka uz plakanā šķidro kristālu displeja shematisku asemblera attēlu. Tas izskatījās aptuveni līdzīgs ūdensdzirnaviņām - dažādos virzienos pavērsti neskaitāmi spirāliski atzari ar blīvu atomu mezglu centrā. "Kā jau es teicu, tas ir fraktālis," viņš sacīja. "Tāpēc mazākos kārtu līmeņos tas izskatās tieši tāpat."Viņš iesmējās. "Kā tai vecajā anekdotē - bruņurupuči vien, līdz pašai apakšai." Viņš nospieda vēl dažus taustiņus. "Skaties, te ir picāķētā konfigurācija."

Tagad uz ekrāna bija redzams asemblers, kas bija piezī­dies daudz lielākam zāļu graudiņam līdzīgam objektam - iz­skatījās, it kā pie zemūdenes būtu piestiprinātas vējdzirnavi- ņas. "Šī ir tā Theta-d baktērija," sacīja Rikijs. "Un uz tās atrodas montētājs."

Kamēr es skatījos, pieāķējas vēl vairākas dzirnaviņas. "Un šie asembleri uztaisa īstās kameras vienības?"

"Pareizi." Viņš atkal kaut ko uzrakstīja. Es ieraudzīju jau­nu attēlu. "Šis ir mūsu mērķis - mikroierice, kamera. Tu re-

v *

dzēji asinsvadu versiju. Sī ir Pentagona versija, krietni prāvā­kā, uztaisīta tā, lai spētu lidot. Tu skaties uz molekulāru helikopteru."

"Kur tad ir propellers?" es jautāju.

"Tādu nemaz nevajag. Šī ierīce izmanto tos sīkos, apaļos izvirzījumus, kurus tu redzi lienam ārā no stūriem. Tic ir mo­tori. Patiesībā šīs iericītes manevrē, rāpjoties pa gaisa viskozi­tāti."

"Rāpjoties pa koV

"Pa viskozitāti. Gaisa." Viņš pasmaidīja. "Vai atceries - te ir mikroierīču līmenis! Pavisam jauna pasaule, Džek."

Lai cik novatorisks bija dizains, Rikijam joprojām radīja pienākumus Pentagona tehniskās specifikācijas produkta izstrāde, un produkts nefunkcionēja. Jā, viņi bija uzbūvējuši kameni, ko nebija iespējams notriekt, un attēlus tā pārraidī­ja ļoti labi. Rikijs stāstīja, ka pārbaudēs, kuras norisinājušās telpās, tā esot darbojusies nevainojami. Taču ārā pat niecī­gākais vējiņš varēja to aizpūst prom kā putekļu mākoni - un tāds tas arī bija.

aXymos,>projektētāju brigāde mēģināja modificēt atseviš­ķās vienības, lai palielinātu mobilitāti, taču pagaidām bez pa­nākumiem. Tikām Aizsardzības departaments bija izlēmis, ka konstrukcijas ierobežojumi ir nepārvarami, un atkāpies no visas nano idejas: aXymos" līgums bija anulēts, tuvāko sešu nedēļu laikā AD grasījās atņemt finansējumu.

Es teicu: "Tad tāpēc Džūlija beidzamajās nedēļās tik iz­misīgi noņēmās ap to kapitāla palielināšanu."

"Jā," atbildēja Rikijs. "Godīgi sakot, viss šis uzņēmums vēl pirms Ziemassvētkiem var aiziet pa burbuli."

"Ja vien jūs neuzlabosiet vienības, lai tās varētu darboties vējā."

"Jā, jā."

Es teicu: "Rikij, cs esmu programmētājs. Es nevaru jums palīdzēt atrisināt jūsu aģentu mobilitātes problēmas. Tas ir molekulārās konstrukcijas jautājums. Tā ir mašīnbūve. Tas nav mans lauciņš."

"Mhm, cs zinu." Viņš apklusa, sarauca pieri. "Bet īstenībā mēs domājam, ka programmkods varētu būt saistīts ar risināju­mu."

"Kods? Saistīts? Ar kādu risinājumu?"

"Džek, teikšu tev godīgi. Mēs esam kļūdījušies," viņš tei­ca. "Bet tā nav mūsu vaina. Es tev zvēru! Pie tā ir vainīgi būvuzņēmēji." Viņš piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu!"

Strauji soļodams, viņš mani veda uz rūpnīcas tālāko galu, kur ieraudzīju pie sienas piestiprinātu dzeltenu, vaļēju liftu. Lifts bija mazs, un man bija neomulīgi, jo tas bija vaļējs; es novērsu acis. "Tev nepatīk augstums?"

"Nepanesu."

"Nu, tas ir labāk, nekā iet kājām." Viņš pamāja sānis, kur no sienas līdz griestiem stiepās dzelzs kāpnes. "Kad lifts ne­darbojas, jārāpjas pa tām."

Es noskurinājos. "Tikai ne es."

Mēs uzbraucām ar liftu līdz griestiem, trīs stāvu augstumā virs grīdas. Zem griestiem karājās cauruļvadu un izolācijas va­du mudžeklis un vesels līkloču eju tīkls, lai strādnieki varētu to apkalpot. Šis tīkls man riebās, jo caur to bija redzama grīda - daudz, daudz zemāk. Centos neskatīties lejup. Mums vairāk­kārt nācās pieliekties, lai palīstu zem nokarenām caurulēm. Rikijs sauca, pārkliegdams aprīkojuma rēkoņu.

"Te, augšā, ir viss!" viņš kliedza un rādīja uz visām pusēm. "Gaisa kondicionētāji! Ūdens tvertne ugunsdzēsības sistēmai! Elektrības sadales kastes! Patiesībā visa centrs ir šeit!" Rikijs soļoja tālāk pa eju, līdz beidzot apstājās pie liela ventilatora - apmēram trīs pēdu diametrā -, kas bija iebūvēts ārsienā.

"Ventilators numur trīs," viņš teica, pieliekdamies man pie auss. "Viens no četriem galvenajiem ventilatoriem, kas sūknē gaisu ārup. Redzi tās spraugas gar malām un tās kvadrātiskās kastes, kas iebūvētas spraugās? Tās ir filtru paketes. Mums te ir pakāpeniskos līmeņos izkārtoti mikrofiltri, lai izvairītos no jebkāda ārēja piesārņojuma, kas var nākt no rūpnīcas."

"Redzu…"

"Tu redzi tos tagad" sacīja Rikijs. "Diemžēl tieši šajā ven­tilatorā būvuzņēmējs bija aizmirsis filtrus ierīkot. Īstenībā viņi pat nebija izurbuši spraugas, tāpēc būvinspekcija tā arī neuz­zināja, ka šeit kaut kā trūkst. Tie parakstīja ēkas pieņemšanas aktu; mēs sākām strādāt. Un pūtām ārā nefiltrētu gaisu."

"Cik ilgi?"

Rikijs iekoda lūpā. "Trīs nedēļas."

"Un jūs ražojāt ar pilnu jaudu?"

Viņš pamāja ar galvu. "Mēs rēķinām, ka esam izpūtuši ārā apmēram divdesmit piecus kilogramus piesārņojuma."

"Un kas veidoja šo piesārņojumu?"

"Pa druskai no visa. Mēs precīzi nezinām."

"Tātad jūs izpūtāt ārā E. coli, asemblerus, pabeigtās mo­lekulas - visu?"

"Tieši tā. Bet nezinām, kādās proporcijās."

"Vai proporcijas ir svarīgas?"

"Iespējams. Jā."

To visu stāstīdams, Rikijs arvien vairāk satraucās, kodīja lūpu, kasīja galvu, vairījās no mana skatiena. Es kaut ko ne­sapratu. Rūpnieciskā piesārņojuma annālēs piecdesmit mār­ciņu piesārņojuma bija pierasta lieta. Piecdesmit mārciņu jeb­kā mierīgi varētu satilpt sporta somā. Ja nu vienīgi tas bija kaut kas ārkārtīgi toksisks vai radioaktīvs - un šoreiz tā ne­bija -, tik nelielam daudzumam vienkārši nebija nozīmes.

Es teicu:

"Rikij, kas tad ir? Vējš šīs daļiņas izkaisīja pa tuksnesi sim­tiem jūdžu platībā. Tās sairs saules gaismas un kosmosa ra­diācijas ietekmē. Tās sadalīsies, sairs. Dažu stundu vai dienu laikā to vairs nebūs. Pareizi?"

Rikijs paraustīja plecus. "Patiesībā, Džek, nc par to…"

Šai mirklī iedarbojās avārijas signalizācija.

Signalizācija nesacēla lielu troksni - bija dzirdama vien klusa, vienmērīga pīkstoņa, taču, to izdzirdis, Rikijs palēcās. Dimdinot metālu, viņš metās skriešus pa gaiteni pie sienā ie­būvētā datora. Monitora stūri bija redzams stāvokļa logs. Tajā sarkani mirgoja uzraksts: PV-90 ENTRT.

"Ko tas nozīmē?" cs jautāju.

"Kaut kāda iemesla dēļ iedarbojusies periterā signalizāci­ja." Viņš atāķēja rāciju un pavēlēja: "Vins, noslēdz!"

Rācija icsprakšķējās. "Esam noslēgti, Rikij."

"Palielini pozitīvo spiedienu!"

"Tas par piecām mārciņām pārsniedz bāzlīniju. Gribi vai­rāk?"

"Nē. Lai paliek. Vai mums ir vizualizācija?"

"Vēl nav."

"Velns!" Rikijs atkal aizāķēja rāciju aiz jostas un sāka žigli drukāt. Datora ekrāns sadalījās sešos mazos attēlos, ko raidī­ja visapkārt rūpnīcai izvietotās drošības sistēmas kameras. Da­žos attēlos bija redzami apkārtējie tuksneši skatā no augšas, no koku galotnēm. Citos bija redzama zeme. Kameras lēni panoramēja.

Es neko neredzēju. Tikai tuksneša brikšņus un retu kak­tusu puduri.

"Viltus trauksme?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu. "Kaut tā būtu."

Es teicu: "Es neko neredzu."

"Paiet kāda minūte, līdz izdodas to atrast."

"Ko atrast?"

"To."

Viņš iebakstīja ar pirkstu monitorā un iekoda lūpā.

Tas, ko es ieraudzīju, izskatījās pēc virmojoša tumšu daļiņu mākonīša. Tas līdzinājās smilšu vētrai, vienam no tiem sīkajiem tornado tipa sabiezējumiem, kas pārvietojas nelielā augstumā, no karstās tuksneša zemes pacēlušos konvekcijas straumju griezts. Taču šis mākonis bija melns, un tam bija zināms ap­veids - šķita, ka vidū ir iežmauga, un tādēļ tas mazliet izskatī­jās pēc vecmodīgas kokakolas pudeles. Taču šī forma nebija pastāvīga. Tā apveids visu laiku kustējās, pārveidojās.

"Rikij," cs tcicu. "Uz ko mēs skatāmies?"

"Es cerēju, ka tu man pateiksi."

"Izskatās pēc aģentu spieta. Vai tas ir jūsu kameru spiets?"

"Nē. Tas ir kas cits."

"Kā tu zini?"

"Mēs nespējam to kontrolēt. Tas nereaģē uz mūsu radio­signāliem."

"Jūs mēģinājāt?"

"Jā. Mēs jau gandrīz divas nedēļas mēģinām nodibināt ar to sakarus," viņš teica. "Tas ģenerē elektrisko lauku, mēs va­ram to izmērīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespējam ar to mij­iedarboties."

"Tātad jums ir aizbēdzis spiets."

"Jā."

"Kurš darbojas autonomi."

"Un tas ilgst jau…"

"Vairākas dienas. Apmēram desmit dienu."

"Desmit dienu?" Es saraucu pieri. "Kā tas iespējams, Ri­kij? Šis spiets ir mikrorobotisku ierīču kopums. Kāpēc tās nav sairušas, kāpēc tām nav izbeigusies enerģija? Un kas ir par lietu, kāpēc jūs nespējat to kontrolēt? Ja reiz tie spēj sapul­cēties barā, tad to starpā eksistē kaut kāda elektriski pastar­pināta mijiedarbība. Tātad jums ir jāspēj pārņemt kontroli pār šo spietu - vai vismaz to sagraut."

"Tas viss ir taisnība," teica Rikijs. "Tikai mēs to nespē­jam. Un esam izmēģinājuši visu, ko vien varējām iedomā­ties." Viņš bija koncentrējies uz ekrānu, uzmanīgi vērodams attēlu. "Tas mākonis ir no mums neatkarīgs. Punkts."

"Un tātad jūs atsaucāt mani šurp…"

"Lai tu palīdzētu mums dabūt to draņķi atpakaļ," teica Rikijs.

Jā, es nodomāju, šāda problēma nevienam nebija ienākusi prātā. Visus šos gadus, kopš es programmēju aģentus, galvenais uzdevums bija, kā tos piedabūt sadarboties tā, lai iegūtu derī­gus rezultātus. Mums nc reizi nebija ienācis prātā, ka varētu būt runa par lielāku kontroli, ka var rasties neatkarības problē­mas. Jo tā vienkārši nevarēja notikt. Atsevišķi aģenti bija pārāk mazi, lai darbotos autonomi: tiem bija jāuzņem enerģija no kāda ārēja avota, piemēram, pievadīta elektriskā vai mikroviļņu lauka. Pietika izslēgt lauku, un aģenti gāja bojā. Spietu kontro­lēt nebija grūtāk kā jebkuru mājsaimniecības ierīci, piemēram, virtuves blcnderi. Izslēdz strāvu, un tas apstājas.

Turpretim Rikijs man apgalvoja, ka šis mākonis dienām ilgi bija pats sevi uzturējis. Tas izklausījās pēc galīgām muļķībām.

"Kur tas iegūst enerģiju?"

Viņš nopūtās. "Mēs iebūvējām vienībās mazas pjezovafe- lītes, kas ģenerē strāvu no fotoniem. Tās bija domātas tikai kā papildu enerģijas avots - mēs tās pievienojām pēdējā brī­dī -, bet izskatās, ka ar to arī pietiek.

"Tātad šīs vienības darbojas ar saules enerģiju," es teicu. "Jā."

"Kam kaut kas tāds ienāca prātā?" "To pieprasīja Pentagons." "Un jūs iebūvējāt kapacitāti?" "Jā. Lādiņu var uzglabāt trīs stundas." "Ahā, jauki," es noteicu. Beidzot mēs bijām kaut kur no­nākuši. "Tātad tām pietiek enerģijas trim stundām. Kas no­tiek naktī?"

"Domājams, ka naktī, pēc trim tumsas stundām, tās zau­dē enerģiju."

"Un tad šis mākonis izjūk?" "Jā."

"Un visas atsevišķās vienības nokrīt zemē?" "Domājams, ka tā." "Vai tad jūs nevarat pārņemt kontroli?" "Varētu," teica Rikijs, "ja mēs spētu tās atrast. Mēs katru nakti ejam un meklējam. Taču tā arī neesam tās atraduši." "Jums ir iebūvēti marķieri?"

"Jā, skaidrs, ka ir. Katrai vienībai korpusā ir fluorescējošs modulis. Ultravioletajā gaismā tās izskatās zilgani zaļas."

"Tātad jūs naktīs ejat ārā, meklējot tuksnesī zili zaļi mir­dzošu plankumu."

"Jā. Un pagaidām neesam to atraduši."

Tas mani sevišķi nepārsteidza. Ja mākonis sabruka blīvi, tuksneša zemē radās apmēram sešas collas liels kukurznis. Un tuksnesis bija liels. Tādu kukurzni nepamanīt bija viegli, arī nakti pēc nakts.

Bet, ja es tā padomāju, bija absolūti nesaprotams aspekts.

Tiklīdz šis mākonis nokrita zemē - tiklīdz atsevišķās vienī- * »

bas zaudēja enerģiju, - tā mākonis vairs nebija organizēts.

To gluži kā milzumu putekļu daļiņu varēja izkaisīt vējš, un tas vairs neatjaunotos. Taču, kā rādās, tā nenotika. Daļiņas ncizklīda. Tieši pretēji - dienu no dienas mākonis atgriezās. Kādēļ tā notika?

"Mēs domājam," Rikijs sacīja, "ka naktīs tas varbūt pa­slēpjas."

"Paslēpjas?"

"Jā. Mēs domājam, ka tas nolien kādā drošā vietā, iespē­jams - zem pārkares vai kādā alā."

Es norādīju uz mākoni, kurš virmoja uz mūsu pusi. "Jūs domājat, ka šis spiets spēj paslēpties?"

"Mēs domājam, ka tas spēj adaptēties. Patiesībā es zinu, ka tas to spēj." Viņš nopūtās. "Un vispār, tur nav tikai viens mākonis vien, Džek."

"Tur nav tikai viens mākonis?"

"Ir vismaz trīs. Varbūt jau vairāk."

Mani pārņēma apjukums, kaut kas līdzīgs miegaini pelē­kam apdullumam. Pēkšņi cs vairs nespēju domāt, nespēju to visu aptvert. "Ko tu gribi teikt?"

"Es gribu teikt, ka tas vairojas, Džek," viņš sacīja. "Tas draņķa spiets vairojas."

Kamera rādīja skatu no zemes uz putekļu mākoni, kurš vir­puļoja uz mūsu pusi. Taču, uz to skatīdamies, es aptvēru, ka tas virpuļo citādi nekā smilšu vētra. Daļiņas pārmaiņus griezās uz vienu pusi, tad uz otru - savdabīgā viļņveida kustībā.

Tās neapšaubāmi spietoja.

"Spietošana" ir termins, ar kuru apzīmē noteiktu sabiedris­ku kukaiņu, piemēram, skudru vai bišu uzvedību - tās spieto, visas kopā dodamās uz jaunu dzīvesvietu. Bišu mākonis lido vispirms vienā virzienā, tad otrā, veidojot gaisā tādu kā tumšu upi. Spiets var apstāties un ieķerties kādā kokā, varbūt uz stun­du, varbūt uz visu nakti, un tad atkal turpināt ccļu. Galu galā bites izvēlas jaunu dzīves vietu un beidz spietot.

Pēdējos gados programmētāji bija uzrakstījuši program­mas, kurās tika modelēta šī kukaiņu uzvedība. Programmē­šanā spieta intelekta algoritmi ir kļuvuši par svarīgu rīku. Pro­grammētājiem spiets nozīmē datoraģentu populāciju, kuras locekļi kopīgi rīkojas, lai ar dalītā intelekta palīdzību atrisi­nātu kādu problēmu. Spiets ir kļuvis par iecienītu veidu, kā savākt aģentus kopīgam darbam. Ir nodibinātas profesionā­ļu organizācijas, tiek rīkotas konferences, kas ir veltītas tikai spieta intelekta programmām. Pēdējā laikā tās ir kļuvušas par savdabīgu pamatrisinājumu - ja nevari izdomāt neko intere­santāku, liec saviem aģentiem spietot.

Taču, šo mākoni vērodams, cs redzēju, ka tā izturēšanās nav spietošana vārda parastajā nozīmē. Viļņveidīgā šurpu-turpu kus­tība, šķiet, bija tikai daļa no visām kustībām. Melnais mākonis ari ritmiski izpletās un sarāvās, pulsēja, tikpat kā elpoja. Un brīžiem izskatījās, ka tas izretinās un paceļas augstāk, tad kļūst blīvāks un Ierit lejup. Šīs izmaiņas notika visu laiku, taču peri­odiskā ritmā - vai drīzāk tās bija pārklājošos ritmu virknes.

"Velns!" teica Rikijs. "Es neredzu pārējos. Un cs zinu, ka šis nav viens." Viņš atkal nospieda rācijas pogu. "Vins? Tu redzi pārējos?"

"Nē, Rikij."

"Kur ir pārējie? Veči! Atbildiet man!"

Visā rūpnīcā icsprakšķējās rācijas. Bobijs Lembeks: "Ri­kij, tas ir viens pats."

"Tas nevar būt viens pats."

Meja Cana: "Rikij, nekas cits tur nav manāms."

"Tikai viens spiets, Rikij." Tas bija Dcivids Bruks.

"Tas nevar būt viens pats!" Rikijs bija tik cieši sagrābis rā­ciju, ka viņa pirksti bija balti. Viņš nospieda pogu. "Vins? No­liec PSI uz septiņi!"

"Droši zini?"

"Rīkojies!"

"Nu, labi, ja tu tiešām domā…"

"Norij savus sasodītos komentārus un rīkojies!"

Rikijs lika palielināt pozitīvo spiedienu ēkas iekšā līdz sep­tiņām mārciņām uz kvadrātcollu. Visos tīros objektos tiek uz­turēts pozitīvais spiediens, lai pa kādu spraugu nespētu iekļūt putekļu daļiņas no ārpuses; izspiestais gaiss tās izpūtīs ārā. Ta­ču, lai to uzturētu, pietika ar vienu, divām mārciņām. Septi­ņas mārciņas pozitīvā spiediena - tas bija daudz. Lai iekšā neiekļūtu pasīvas daļiņas, tā bija pārpārēm.

Taču šīs daļiņas, bez šaubām, nebija pasīvas.

Vērodams, kā mākonis tuvodamies virpuļo un viļņojas, es redzēju, ka laiku pa laikam atsevišķas tā vietas notver saules gaismu un sudraboti iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Tad krāsas apdzisa un spiets atkal kļuva melns. Domājams, ka pje- zopaneļi šādi ķēra saules gaismu. Taču tas nepārprotami lie­cināja, ka atsevišķās mikrovienības bija ārkārtīgi mobilas, jo viss mākonis nekad nekļuva sudrabots vienlaikus, tikai pa da­ļām vai joslām.

"Man likās - tu sacīji, ka Pentagons no jums esot attei­cies, jo jūs nespējot kontrolēt šo spietu vējā."

"Jā. Mēs to nespējam."

"Bet pēdējo dienu laikā jums šeit noteikti ir bijis stiprs vējš."

"Protams. Parasti tas saceļas pievakarē. Vakar bija desmit mezglu."

"Tad kāpēc spiets nav aizpūsts prom?"

"Tāpēc, ka tas ir to atšifrējis," Rikijs drūmi sacīja. "Tas ir pielāgojies."

"Kā?"

"Skaties, gan jau redzēsi. Kad uzpūš vējš, spiets noslīd ze­māk un karājas virs pašas zemes. Kad vējš noplok, tas atkal paceļas gaisā."

"Tā ir iegūtā uzvedība?"

"jā. Neviens to nav ieprogrammējis." Viņš iekoda lūpā. Vai viņš atkal meloja?

"Tad tu gribi man teikt, ka tas ir iemācījies…" "Jā, jā."

"Kā tas varēja iemācīties? Aģentiem nav atmiņas."

"UfT… mjā, tas ir garš stāsts," teica Rikijs.

"Tiem ir atmiņa?"

"Jā, tiem ir atmiņa. Ierobežota. Mēs to iebūvējām." Ri­kijs nospieda rācijas pogu. "Kāds kaut ko dzird?"

Sprakšķēdamas atskanēja atbildes.

"Vēl nc."

"Neko."

"Nc skaņas?"

"Vēl nav."

"Tas izdod skaņas?" es Rikijam jautāju.

"Mēs īsti nezinām. Brīžiem tā liekas. Mēs mēģinājām tās ierakstīt…" Viņš uzsita pa datora taustiņiem, veikli pārbīdī­dams attēlus monitorā, citu pēc cita tos palielinādams. Viņš pašūpoja galvu. "Man tas nepatīk. Tas nevar būt viens pats," viņš sacīja. "Es gribu zināt, kur ir citi."

"Kā tu zini, ka ir citi?"

"Tā, ka tie viemēr ir bijuši." Lūkodamies monitorā, viņš zelēja lūpu. "Nesaprotu, kas tagad ir noticis…"

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pēc pāris mirkļiem melnais mā­konis bija nonācis dažu jardu attālumā no ēkas. Pēkšņi tas sašķēlās divās daļās, tad atkal sašķēlās. Tagad cits citam bla­kus virpuļoja trīs mākoņi.

"Maucība," Rikijs noteica. "Pārējos tas bija paslēpis sevī." Viņš atkal nospieda savu pogu. "Veči, ir visi trīs. Un pavisam tuvu."

Patiesībā tic bija pārāk tuvu, lai tos varētu redzēt apakšē­jā kamerā. Rikijs pārslēdza uz skatu no augšas. Es redzēju trīs melnus mākoņus, tie visi sāniski virzījās gar ēkas garāko malu. To uzvedība šķita izteikti mērķtiecīga.

"Ko viņi grib?" cs vaicāju.

"Tikt iekšā," Rikijs atbildēja.

"Kāpēc?"

"Pajautā viņiem. Bet vakar viens no viņiem…"

Pēkšņi no tuvīna kaktusu pudura izmetās trusis un joza prom pa tuksnesi. Trīs spieti tūdaļ pagriezās un metās tam pakaļ.

Rikijs pārslēdza monitora skatījumu. Mēs raudzījāmies no zemes līmeņa. Trīs mākoņi dzinās pakaļ pārbiedētajam gar­ausim, kas skrēja, cik jaudas, uz ekrāna bija redzams bālgans ļ'laukums. Mākoņi pārsteidzošā ātrumā virpuļoja tam pakaļ. To uzvedība bija nepārprotama: tie medija.

Mirkli cs izjutu nesaprātīgu prieku. PREDPRET funkci­onēja nevainojami! Sie spieti tikpat labi varēja būt lauvenes, kas dzenas pakaļ gazelei, tik mērķtiecīga bija to uzvedība. Spieti strauji pagriezās, tad pašķīrās, liedzot trusim iespēju mukt pa kreisi un pa labi. Trīs mākoņu uzvedība šķita visno­taļ koordinēta. Tic tuvojās savam medījumam.

Un pēkšņi viens no spietiem krita lejup un aprija trusi. Pā­rējie divi nolaidās pēc brīža. Izveidojās tik blīvs daļiņu mā­konis, ka trusis gandrīz vairs nebija saskatāms. Acīm redzot, tie bija nogāzuši dzīvnieku augšpēdus, jo es redzēju, kā gai­sā, virs mākoņa, krampjaini raustās tā pakaļkājas.

Es teicu:

"Viņi to nogalina…"

"Jā," Rikijs pamāja ar galvu. "Tieši tā."

"Man likās, ka tas ir kameru spiets."

"Nu jā."

"Tad kā tie viņu nogalina?"

"Mēs nezinām, Džek. Bet tas notiek ātri."

Es saraucu pieri. "Tad jūs jau esat to redzējuši?"

Rikijs vilcinājās, kodīdams lūpu. Viņš man neatbildēja, ti­kai raudzījās ekrānā.

Es atkārtoju:

"Rikij, jūs to jau esat redzējuši?"

Viņš gari nopūtās. "Jā. Nu, pirmā reize bija vakar. Vakar tic nogalināja klaburčūsku."

Vakar tie nogalināja klaburčūsku, es domāju. "Jēziņ, Ri­kij." Es atcerējos tos vīrus helikopterā, viņu sarunu par beig­tajiem dzīvniekiem. Interesanti, vai Rikijs man stāsta visu, kas viņam zināms. "Jā."

Trusis vairs nespārdījās. Viena vienīga mākonim cauri iz­līdusi kāja drebēja, krampjaini noraustījās un tad aprima. Mā­konis virmoja ap dzīvnieku nelielā augstumā, mazliet pacel­damies un nolaizdamies. Tā turpinājās gandrīz minūti.

"Ko viņi tur dara?" es jautāju.

Rikijs papurināja galvu. "Es īsti nezinu. Bet ari iepriekš viņi tā darīja."

"Gandrīz izskatās, it kā viņi to ēstu."

"Zinu," atbildēja Rikijs.

Tas, bez šaubām, bija absurds. PREDPRET bija tikai biolo­ģiska analoģija. Noskatoties uz pulsējošo mākoni, man ienāca prātā, ka šī uzvedība patiešām varētu liecināt par programmas "uzkāršanos". Nespēju precīzi atcerēties, kādu rīcību mēs bi­jām priekšrakstījuši atsevišķām vienībām, kad mērķis ir sa­sniegts. īsti plēsoņas, protams, aprītu savu laupījumu, taču šādi mikroroboti tā uzvesties nevarēja. Tāpēc var jau būt, ka māko­nis vienkārši virmoja apjukumā. Ja tā, drīz tas atsāks kustēties.

Parasti dalītā intelekta programmu apstāšanās bija tikai īs­laicīgs fenomens. Agri vai vēlu nejauši apkārtējās vides ietek­mes faktori iekustinās gana daudz mikrorobotu, lai tie izrai­sītu arī pārējo darbošanos. Tad programma atkal sāk funkcionēt. Vienības atkal ķeras pie mērķa meklēšanas.

Aptuveni šādu uzvedību var redzēt lekciju zālē, kad lekcija beigusies. Klausītāji kādu laiku mīņājas uz vietas, staipās, pa­runājas ar tuvāk sēdošajiem, sasveicinās ar draugiem, savāc mēteļus un mantiņas. Uzreiz projām aiziet tikai daži, un pā­rējais bars nepievērš viņiem uzmanību. Taču, kad zināms klausītāju procents ir aizgājis, atlikušie beidz tūļāties un sāk strauji doties prom. Notiek kaut kas līdzīgs fokusa maiņai.

Ja man bija taisnība, tad mākoņa uzvedībā vajadzēja būt redzamam kaut kam līdzīgam. Virpuļiem vajadzētu zaudēt koordinēto veidolu; gaisā vajadzētu pacelties atsevišķiem daļi­ņu lēveriem. Tikai tad sāktu kustēties lielais mākonis.

Es pametu skatienu uz pulksteni monitora stūrī. "Cik ilgi jau tas notiek?"

"Apmēram divas minūtes."

Nav sevišķi ilga apstāšanās, cs domāju. Rakstot PRED­PRET, mēs vienubrīd ar datoru simulējām koordinētu aģen­tu uzvedību. Pēc "uzkāršanās" mēs allaž restartējām, taču reiz izlēmām pagaidīt un paskatīties, vai tiešām programma ir apstājusies pavisam. Izrādījās, ka programma var "karāties" veselas divpadsmit stundas, bet tad pēkšņi atdzīvojas un atsāk darboties. Vispār šī uzvedība ieinteresēja neirobiologus, jo…

"Sākas," teica Rikijs.

Un tā tiešām bija. Spieti sāka celties gaisā, atstājot beig­to trusi. Es uzreiz sapratu, ka mana teorija ir aplama. Mel­nais mākonis ncizšķīda, nebija nekādu daļiņu lēveru. Visi trīs mākoņi cēlās gaisā vienlaikus, gludi un viegli. To uzvedība slota visnotaļ tīša un kontrolēta. Brīdi mākoņi virmoja atseviš­ķi, tad saplūda vienā. Saulē nozibēja sudrabs. Trusis nekustī­gi gulēja uz sāna.

Un tad spiets strauji devās prom, aizsvilpa tuksnesī. Pie apvāršņa tas saruka mazumā. Dažu mirkļu laikā tas bija pazu­dis.

Rikijs skatījās uz mani. "Ko tu domā?"

"Jums ir aizbēdzis robotu nanospiets. Kuram kāds idiots ir piešķīris iespēju pašam apgādāties ar enerģiju un sevi uz­turēt."

"Domā, mēs varam to dabūt atpakaļ?"

"Nē," cs atbildēju. "Spriežot pēc tā, ko es redzēju, nav itin nekādu iespēju."

Rikijs nopūtās un pašūpoja galvu.

"Bet jūs taču noteikti varat tikt no tā vaļā," es sacīju. "Jūs varat to nogalināt."

"Varam?"

"Neapšaubāmi."

"Patiešām?" Viņa seja kļuva gaišāka.

"Neapšaubāmi." Un cs nudien tā domāju. Es biju pārlieci­nāts, ka Rikijs pārspīlē šīs problēmas nopietnību. Viņš noteikti nav to pārdomājis. Viņš nav izdarījis visu, kas ir viņa spēkos.

Es biju pārliecināts, ka ātri vien spēšu iznīcināt aizmuku šo spietu. Es cerēju, ka ar šo lietu būšu ticis galā līdz nāka­mās dienas rītausmai. Vēlākais.

Lūk, cik slikti cs pazinu savu pretinieku.

Raugoties atpakaļ, vienā ziņā man izrādījās taisnība: uzzi­nāt, kā nomira trusis, bija vitāli svarīgi. Protams, tagad es zi­nu, kāpēc. Es zinu arī, kāpēc trusim uzbruka. Taču tai pirmajā dienā laboratorijā man nebija pat visaptuvenākā priekšstata par to, kas notiek. Un es varēju nekad neuzzināt patiesību.

Tobrīd neviens no mums to nevarēja.

Pat Rikijs.

Pat Džūlija.

Bija pagājušas desmit minūtes pēc tam, kad spieti bija no­zuduši, un mēs visi stāvējām noliktavā. Bija sapulcējusies visa grupa, visi bija saspringti un bažīgi. Viņi skatījās, kā cs pie­stiprinu pie siksnas radioraidītāju un uzlieku galvā saziņas sis­tēmu. Saziņas sistēmā ietilpa ari videokamera, tā bija piestip­rināta man pie kreisās auss. Pagāja kāds brīdis, kamēr tika noregulēts videoraidītājs.

Rikijs teica:

"Tu tiešām iesi ārā?"

"Jā," es atbildēju. "Gribu zināt, kas notika ar to trusi." Pagriezos pret pārējiem. "Kurš nāks man līdzi?"

Neviens nekustējās. Bobijs Lembeks, rokas kabatās sabā­zis, skatījās grīdā. Dcivids Bruks strauji samirkšķināja acis un novērsās. Rikijs pētīja savus nagus. Es notvēru Rozijas Kas- tro skatienu. Viņa papurināja galvu. "Es neesmu nojūgusics, Džek."

"Kāpēc, Rozij?"

"Pats redzi. Viņi medī."

"Tiešām?"

"Un kā vēl, nolāpīts!"

"Rozij," es sacīju. "Es tevi tā neesmu mācījis. Kā šie spieti var medīt?"

"Mēs visi to redzējām." Viņa stūrgalvīgi izslēja zodu. "Vi­si trīs spieti koordinēti medīja."

"Bet kā?" es jautāju.

Viņa sarauca pieri un šķita apjukusi. "Ko tu jautā? Tur nav nekā noslēpumaina. Aģenti var sazināties. Katrs no viņiem spēj ģenerēt elektrisku signālu."

"Pareizi." Es piekritu. "Cik spēcīgs ir signāls?"

"Nu…" viņa paraustīja plecus.

"Cik spēcīgs, Rozij? Liels tas nevarētu būt, aģents ir tikai piecas simtdaļas no cilvēka mata resnuma. Tas taču nespētu ģenerēt pārāk spēcīgu signālu, pareizi?"

"Pareizi…"

"Un elektromagnētiskā radiācija samazinās proporcionāli rādiusa kvadrātam, pareizi?" So faktu vidusskolas fizikas kursā uzzina katrs skolas bērns. Attālinoties no elektromagnētiskā sta­rojuma avota, strauji samazinās jauda - ļoti strauji. Un tas no­zīmē, ka atsevišķi aģenti spēj sazināties rikai ar saviem tuvāka­jiem kaimiņiem, ar tiem aģentiem, kas atrodas tiem ļoti tuvai. Nevis ar citiem spietiem divdesmit vai trīsdesmit jardu attālumā.

Rievas Rozijas pierē kļuva dziļākas. Šobrīd jau visi rauca pieres, neveikli saskatīdamies.

Dcivids Bruks nokremšļojās. "Tad ko mēs redzējām, Džek?"

"Jūs redzējāt šķitumu," cs stingri noteicu. "Jūs redzējāt trīs spietus, kuri darbojās neatkarīgi, un nolēmāt, ka tic savā starpā sazinās. Bet viņi to nedara. Un esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka arī citu apstākļu, kuriem jūs ticat šo spietu sakarā, patiesībā nav."

Es daudz ko par šiem spietiem nesapratu - un daudz kam neticēju. Neticēju, piemēram, ka šie spieti vairojas. Es domā­ju, ka Rikijs un pārējie acīmredzot 11 tik ļoti sanervozējušies, ka vienkārši to izdomājuši. Galu gala ar piecdesmit mārci­ņām ražošanas materiāla, ko viņi bija izpūtuši gaisā, pilnīgi varēja pietikt trim spietiem, ko biju redzējis, - un vēl desmi­tiem citu. (Es lēsu, ka ikkatru spietu veido trīs mārciņas nano- daļiņu. Aptuveni tik daudz sver liels bišu spiets.) Savukārt tas, ka šie spieti demonstrēja mērķtiecīgu uzmanību, it nemaz ne­bija uztraucoši: tas bija paredzēts zema līmeņa programmēša­nas rezultāts. Un neticēju, ka spieti rīkojas koordinēti. Tas vienkārši nebija iespējams, jo lauku jauda bija pārāk vāja.

Es neticēju arī tam, ka spietiem piemīt pielāgošanās spē­jas, ko Rikijs tiem piedēvēja. Biju redzējis neskaitāmas de­monstrācijas, kur roboti vcica kādu uzdevumu - piemēram, kopīgiem spēkiem stumdīja apkārt kasti -, un novērotāji to interpretēja kā saprātīgu uzvedību, kaut patiesībā roboti bija dumji, minimāli ieprogrammēti un sadarbojās nejaušības pēc. Ļoti bieži uzvedība izskatās gudrāka, nekā tā īstenībā ir. (Kā mēdza sacīt Cārlijs Dcvenports: "Rikijam vajadzētu pateik­ties Dievam par to.")

Un, visbeidzot, es nekādā ziņā neticēju, ka šie spieti ir bīs­tami. Neuzskatīju, ka trīs mārciņas smags nanodaļiņu māko­nis var kādu apdraudēt, pat trusi. Nebūt nebiju pārliecināts, ka tas ir nogalināts. Es it kā atcerējos, ka truši ir nervozas būtnes un mēdz nomirt aiz bailēm. Vai varbūt vajātājas daļi­ņas spietojušas cauri tā degunam un mutei, aizsprostojot elp­ceļus, un tāpēc dzīvnieks nosmacis. Tādā gadījumā nāve bija nejauša, nevis tīša. Nejauša nāve man šķita reālāka.

īsi sakot, es domāju, ka Rikijs un pārējie visu laiku nepa­reizi interpretēja to, ko redzēja. Viņi bija paši sevi iebiedējuši.

No otras puses, bija jāatzīst, ka mani kaitināja vairāki ne­atbildēti jautājumi.

Pirmais un acīm redzamākais kāpēc spiets bija aizbē­dzis no viņu kontroles? Sākotnējais kameru spiets bija pro­jektēts, lai to varētu kontrolēt ar tā virzienā pavērstu daudz- kanālu raidītāju. Tagad izskatījās, ka spiets ignorē pa radio noraidītās komandas, un es nesapratu - kādēļ. Jādomā, daļi­ņas bija nepareizi darinātas.

Otrs jautājums attiecās uz spieta ilgo mūžu. Atsevišķās da­ļiņas bija ārkārtīgi mazas, tās varēja iznīcināt kosmosa staro­jums, fotoķīmiskās reakcijas, to proteīnu ķēžu dehidrācija un citi apkārtējās vides faktori. Skarbajā tuksnesī visiem spietiem jau pirms daudzām dienām vajadzēja sačokuroties un nomirt "no vecuma". Taču tic nebija aizgājuši bojā. Kādēļ?

Treškārt, pastāvēja spieta šķietamā mērķa problēma. Kā apgalvoja Rikijs, spieti pastāvīgi atgriezās pie galvenās ēkas. Rikijs uzskatīja, ka tie mēģina iekļūt iekšā. Taču man nešķi­ta, ka šāds aģentu mērķis ir racionāls, un cs vēlējos redzēt programmkodu, lai saprastu, kas to izraisa. Godīgi sakot, man bija aizdomas, ka kodā ir kļūda.

Un visbeidzot, es vēlējos zināt, kāpēc tic bija vajājuši trusi. PREDPREYprogramma neliek vienībām kļūt par plēsoņām vārda burtiskajā nozīmē. Tā vienkārši izmanto plēsoņas mo­deli, lai aģenti koncentrētos un neatlaidīgi virzītos uz mērķi.

Tas kaut kādā veidā bija mainījies, un šobrīd izskatījās, ka spieti no tiesas medī.

Arī tā, domājams, bija kļūda kodā.

Manuprāt, visām šīm neskaidrībām bija viens kodols, un galvenais jautājums - kā bija gājis bojā trusis? Es nedomāju, ka tas tika nogalināts. Man bija ai/domas, ka truša nāve bija nejauša, nevis ar nodomu izraisīta.

Taču tas bija jānoskaidro.

Es sakārtoju portatīvo sakaru ierīci to veidoja rācijas aus­tiņas un pie saulesbriļļu kreisā stikliņa picrīkota videokame­ra. Paņēmu plastmasas maisu truša līķim un pagriezos pret pārējiem. "Kāds nāks kopā ar mani?"

Neveikls klusums.

"Kam tev tas maiss?" jautāja Rikijs

"Lai atnestu trusi."

"Nekādā gadījumā," paziņoja Rikijs. "Ja tu gribi iet ārā - tā ir tava darīšana. Bet to trusi tu atpakaļ nenesīsi."

"Tu droši vien joko," cs sacīju.

"Nē. Mums šeit ir sestā līmeņa vides tīrība, Džek. Tas tru­sis ir netīrs. Iekšā to nevar nest."

"Labi, tad mēs varam to nolikt Mcjas laboratorijā un…"

"Nekādā ziņā, Džek. Atvaino! Tas netiks cauri pat pirma­jām slūžām."

Palūkojos uz pārējiem. Visi piekrītot māja ar galvām.

"Labi, tad es izpētīšu to ārā."

"Tu tiešām grasies iet ārā?"

"Kāpēc ne?" Es noskatīju viņus, citu pēc cita. "Man jums jāsaka, draugi, manuprāt, jūs visi esat pārnervozējušies. Tas mā­konis nav bīstams. Un - jā, cs eju ārā." Es pagriezos pret Mc- ju. "Vai tev nav kaut kāds anatomēšanas komplekts, kas…"

"Es iešu tev līdzi," viņa klusi sacīja.

"Labi. Paldies." Mani pārsteidza tas, ka Meja pirmā bija piekritusi manam skatījumam. Taču, būdama lauka bioloģe, viņa droši vien labāk nekā pārējie prata novērtēt reālo risku. Katrā ziņā viņas lēmums it kā mazliet izldiedēja telpā valdošo spriedzi: pārējie manāmi atslābinājās. Meja devās paņemt anatomēšanas piederumus un kaut kādas lietas no laboratori­jas. Tad iezvanījās tālrunis. Vinss atbildēja un pagriezās pret mani. "Tu pazīsti kādu vārdā Dr. Elena Formena?"

"Jā." Tā ir mana māsa.

"Viņa zvana." Vinss pasniedza man tālruni un pakāpās malā. Pēkšņi sāku nervozēt. Paskatījos pulkstenī. Bija vien­padsmit no rīta, Amandai vajadzētu gulēt. Tad atcerējos, ka biju apsolījis māsai, ka vienpadsmitos viņai piezvanīšu, lai no­skaidrotu, kā klājas mājās.

Es teicu: "Hallo? Elena? Vai viss ir kārtībā?"

"Protams. Labi." Ilga, ilga nopūta. "Viss ir labi. Es nezi­nāju, kā tev klājas, tas arī viss."

"Nogurusi?"

"Kā nekad mūžā."

"Bērni aizbrauca uz skolu bez problēmām?"

Vēl viena nopūta. "Jā. Mašīnā Ēriks iesita Nikolai pa mu­guru un viņa iezvēla tam pa ausi."

"Tev jāiejaucas, ja viņi sāk tā uzvesties, Elen."

"Tā izskatās," viņa gurdi noteica.

"Un mazā? Kā viņas izsitumi?"

"labāk. Es uzziedu smēri."

"Kustas labi?"

"Jā. Savam vecumam viņai ir laba koordinācija. Vai ir kā­da problēma, par ko man vajadzētu zināt?"

"Nē, nē," es atsaucos. Pagriezis pārējiem muguru, es pie­klusināju balsi. "Es gribēju zināt - vai viņa kakā labi?"

Dzirdēju, kā Čārlijs Devenports man aiz muguras iespurcas.

"Dāsni," atbildēja Elena. "Šobrīd viņa guļ. Mēs mazliet pastaigājām pa parku. Viņa labprāt aizmiga. Mājās viss ir kār­tībā. Vienīgi ūdens sildītāja signāllampiņa izdega, bet atnāks meistars un to salabos."

"Labi, labi… Klau, Elen, šobrīd es esmu aizņemts…"

"Džek? Pirms dažām minūtēm zvanīja Džūlija no slim­nīcas. Viņa meklēja tevi."

"Ahā…"

"Kad es pateicu, ka tu esi aizbraucis uz Nevadu, viņa briesmīgi satraucās."

"Tiešām?"

"Viņa teica, ka tu neesot sapratis. Un tagad viss būšot vēl ļaunāk. Apmēram tā. Varbūt labāk piezvani viņai. Izklausī­jās, ka viņa ir uzbudināta."

"Labi. Piezvanīšu."

"Kā tev tur sokas? Vakarā būsi mājās?"

"Šovakar nebūšu," es atbildēju. "Kaut kad rit no rīta. Elen, man jāiet…"

"Piezvani bērniem ap vakariņu laiku, ja vari. Viņi priecā­sies. Tante Elena - tas ir jauki, tomēr viņa nav tētis. Tu jau pats saproti."

"Labi. Jūs ēdīsiet sešos?"

"Aptuveni."

Es apsolīju, ka mēģināšu piezvanīt, un noliku klausuli.

Mēs ar Meju stāvējām ārējās slūžās pie dubultās stikla sie­nas, pie pašas izejas. Aiz stikla bija redzamas ugunsizturīgās tērauda durvis, kas veda ārup. Drūms un nervozs mums līdzās stāvēja Rikijs, noskatīdamies, kā mēs veicam beidzamos saga­tavošanās darbus.

"Tu droši zini, ka tas ir nepieciešams? Iet ārā?"

"Tas ir būtiski nepieciešams."

"Kāpēc jūs ar Meju nevarat pagaidīt līdz vakaram un iet ārā, kad būs tumšs?"

"Tāpēc, ka tad truša tur vairs nebūs," es sacīju. "Naktī uz- radīsics koijoti vai vanagi un aizstieps tās atliekas projām."

"Neesmu pārliecināts," sacīja Rikijs. "Mēs tc labu bridi neesam redzējuši nevienu koijotu."

"Velns parāvis!" es nepacietīgi sacīju, ieslēgdams radioaus­tiņas. "Kamēr mēs te strīdamies, jau būtu varējuši aiziet un atnākt atpakaļ. Cau, Rikij."

Izgāju pa stikla durvīm un apstājos slūžās. Durvis man aiz muguras aizvērās. Brīdi jau pazīstamajā veidā pašņāca gaisa kondicionētāji, tad atvērās tālākās stikla durvis. Es devos uz ugunsdrošo tērauda durvju pusi. Atskatīdamies redzēju, kā Meja ieiet slūžās.

Es pavēru mazu spraudziņu tērauda durvīs. No nejauki žil­binošās, spožās saules uz grīdas palika kvēlojoša josla. Man sejā iesitās karstais gaiss. Rikijs austiņās novēlēja: "Veiksmi, draugi."

Es ievilku elpu, atgrūdu durvis plašāk un izgāju tuksnesī.

Vējš bija mitējies un priekšpusdienas tveice bija smacējo­ša. Kaut kur čivināja putns; citādi bija klusums. Stāvēdams pie durvīm, es miedzu acis saulē. Pār muguru pārskrēja dre­buļi. Vēlreiz dziļi ievilku elpu.

Es biju pārliecināts, ka spieti nav bīstami. Taču tagad, stāvot ārā, mani teorētiskie slēdzieni it kā zaudēja spēku. Laikam man bija pielipis Rikija sasprindzinājums, jo es manāmi nervo­zēju. Ārā izejot, beigtais trusis šķita daudz tālāk, nekā biju ie­domājies. Tas gulēja kādu piecdesmit jardu attālumā no dur­vīm - puse futbola laukuma garuma. Apkārtējais tuksnesis likās kails un draudīgs. Es rūpīgi nopētīju mirgojošo apvārsni, vai kaut kur neparādīsies melnas ēnas. Neko tādu neredzēju.

Tērauda durvis man aiz muguras atvērās, un Meja sacīja: "Kad būsi gatavs, es arī varēšu iet, Džek."

"Tad ejam."

Mēs devāmies uz truša pusi, soļiem gurkstot tuksneša smil­tīs. Mēs attālinājāmies no ēkām. Gandrīz tūdaļ mana sirds sāka spēcīgi dauzīties un cs nosvīdu. Liku sev elpot dziļi un lēni, pūlēdamies saglabāt mieru. Saule svilināja man seju. Es apzinā­jos, ka esmu ļāvis, lai Rikijs mani nobiedē, taču neko nespēju līdzēt. Visu laiku metu skatienus uz apvāršņa pusi.

Meja nāca dažus soļus aiz manis. Hs vaicāju:

"Kā jūties?"

"Priecāšos, kad tas būs galā."

Mēs gājām pa dzeltenu čoljas kaktusu lauku - tic snie­dzās līdz ceļiem. To ērkšķi mirdzēja saulē. Vietumis no ze­mes kā durstīgi īkšķi spraucās ārā lieli kaktusu stumbri.

Pa zemi čolju pakājē lēkāja kaut kādi klusējoši putniņi. Mums tuvojoties, tie pacēlās gaisā un kā riņķojoši plankumi vīdēja uz ziluma fona. Simt pēdu tālāk tie atkal nolaidās.

Beidzot mēs bijām nokļuvuši pie truša, ap kuru bija dū­cošs, melns mākonis. Es izbijos un apstājos.

"Tās ir mušas," teica Meja. Viņa devas uz priekšu un pic- tupās līdzās beigtajam trusim, nepievērsdama mušām uzma­nību. Viņa uzvilka gumijas cimdus un pasniedza arī man tā­dus. Viņa nolika zemē kvadrātveida plastikāta gabalu un katru stūri nostiprināja ar akmeni. Viņa paņēma trusi un noli­ka to plastikāta vidū. Viņa atvilka anatomēšanas piederumu somiņas rāvējslēdzēju un atvēra somiņu. Saulē iemirdzējās tē­rauda instrumenti: pincetes, skalpelis, vairāku veidu šķēres. Viņa izņēma un sarindoja arī šļirci un vairākas analīžu pude­lītes ar gumijas vāciņiem. Viņa kustējās veikli un prasmīgi. Šo darbiņu viņai jau bija nācies darīt.

Es pietupos viņai blakus. Beigtais trusis ne pēc kā neoda. Nekādas ārējas pazīmes neliecināja par nāves cēloni. Ieples­tā acs bija sārta un šķita veselīga.

"Bobij? Vai tu ieraksti?" ierunājās Meja.

Bobija Lcmbeka balss austiņās atbildēja: "Nolaid zemāk kameru!"

Meja pieskārās saulesbrillēs iemontētajai kamerai.

"Vēl mazliet… vēl… Piedks. Tā būs labi."

"Skaidrs," atsaucās Meja. Viņa pagrozīja truša līķi rokās, nopētīdama to no visām pusēm. "Ārējā apskatē dzīvnieks iz­skatās pilnīgi normāli," viņa strauji diktēja. "Nav nekādu ie­dzimtu anomāliju vai slimību pazīmju, kažoks ir biezs un izskatās veselīgs. Deguna kanāli šķiet daļēji vai pilnīgi aiz­sprostoti. Ānusā ir mazliet fekāliju, taču es pieņemu, ka tā ir parastā defekācija, kas notiek, nāvei iestājoties."

Viņa apgrieza dzīvnieku uz muguras un ar rokām pašķīra priekšķepas. "Man vajag tavu palīdzību, Džek." Viņa vēlē­jās, lai cs pieturu ķepas. Līķis joprojām bija silts un vēl nebi­ja sācis sastingt.

Viņa paņēma skalpeli un, strauji pārgriežot, atsedza vēdera dobumu. Pavērās sarkana brūce; sāka plūst asinis. Es ieraudzī­ju ribu kaulus un zarnu sārtenos rituļus. Meja griezdama visu laiku runāja, atzīmēdama audu krāsu un tekstūru. Viņa lika man: "Pieturi šeit!" un es pavilku vienu roku zemāk, lai pa­ņemtu sānis slidenās zarnas. Ar vienu skalpeļa griezienu viņa pāršķēla kuņģi. Izšļācās dubļaini zaļš šķidrums un kaut kāda gaļīga viela, kas varēja būt nesagremotas šķiedras. Kuņģa iek­šējā sieniņa šķita paraupja, taču Meja sacīja, ka tas esot nor­māli.Viņa lietpratīgi pārvilka ar pirkstu gar kuņģa sieniņu, tad aprāvās.

"Mmm. Paskaties!" viņa sacīja.

"Kur?"

"Seit." Viņa parādīja. Vairākās vietās kuņģis bija sarkanīgs un mazliet asiņoja, it kā būtu noberzts jēls. Asinīs cs pama­nīju melnus plankumus. "Tas nav normāli," sacīja Meja. "Tā ir patoloģija." Viņa paņēma lupu un paskatījās uzmanīgi, tad nodiktēja: "Novērojami tumši plankumi aptuveni četru līdz astoņu milimetru diametrā, cs pieņemu, ka tic ir nanodaļiņu sakopojumi kuņģa gļotādā," viņa sacīja. "Šie sakopojumi atrasti saistībā ar nelielu kuņģa sieniņas asiņošanu."

"Kuņģī ir nanodaļiņas?" cs pārjautāju. "Kā tās varēja tur iekļūt? Vai trusis ir tās apēdis? Netīšām norijis?"

"Šaubos. Es teiktu, ka tās ir aktīvi iekļuvušas."

Es saraucu pieri. "Tu domā, ka tās ir nokļuvušas tur…"

"Pa barības vadu. Jā. Vismaz es tā domāju."

"Kāpēc lai tās šādi darītu?"

"Nezinu."

Viņa nc mirkli nepārtrauca veiklo «ecēšanu. Viņa paņē­ma šķēres un grieza uz augšu cauri kruškaulam, tad ar pirk­stiem atvēra vaļā ribas. "Pieturi šeit!" Es pārliku rokas, lai turētu atvērtas ribas, kā to bija darījusi viņa. Kaulu gali bija asi. Ar otru roku es turēju pavērtas pakaļkājas. Meja darbo­jās starp manām rokām.

"Plaušas ir koši sārtas un cietas, izskats normāls." Viņa ar skalpeli pāršķēla vienu daivu, tad vēl un vēlreiz. Beigās viņa atsedza bronhiolu un pārgrieza to pušu. Tās iekšpuse bija pa­visam melna.

"Bronhos redzama spēcīga nanodaļiņu invāzija, kas noti­kusi spieta elementu ieelpošanas rezultātā," viņa diktēja. "Re­dzi, Bobij?"

"Redzu visu. Izšķirtspēja laba."

Viņa turpināja griezt augšup. "Izsekojot bronhu kokam uz augšu…"

Un viņa turpināja griezt, pārgrieza rīkli, tad - no deguna atpakaļ pāri vaigam, tad atvēra muti… Es uz brīdi biju spiests novērsties. Taču viņa mierīgi turpināja diktēt. "Novērojama spēcīga visu deguna kanālu un rīkles infiltrācija. Tas liek do­māt par daļēju vai pilnīgu elpceļu obstrukciju, kas savukārt varētu būt nāves cēlonis."

Es atskatījos. "Kas?"

Truša galvu tagad gandrīz nevarēja pazīt, viņa bija nogrie­zusi žokli un šobrīd skatījās kaklā. "Paraugies pats," viņa ai­cināja, "izskatās, ka rīkli blīvi noslēdz daļiņas un ir reakcija, kas izskatās pēc alerģiskas reakcijas vai…"

Iejaucās Rikijs: "Kas ir, jūs vēl ilgi taisādes tur tupēt?"

"Cik ilgi vajadzēs," es atbildēju. Pagriezos pret Meju. "Kāda alerģiska reakcija?"

"Nu," viņa sacīja, "redzi, šie audi, tic ir iekaisuši, un tu redzi, ka tic ir kļuvuši pelēki, un tas liek domāt…"

"Jūs apjēdzat," jautāja Rikijs, "ka jūs tur esat jau četras minūtes?"

"Mēs esam šeit tikai tāpēc, ka nevaram ienest trusi iek­šā," es atcirtu.

"To jūs tiešām nevarat."

Meja, to klausīdamās, šūpoja galvu. "Rikij, tu šobrīd ti­kai traucē…"

Iejaucās Bobijs: "Nekustini galvu, Meja. Tu šūpo kameru šurpu turpu."

"Piedod."

Bet es redzēju, ka viņa paccļ galvu, kā lūkodamās uz ap­vārsni, un tikmēr noņem analīžu caurulītes vāciņu un ieslidi­na tajā kuņģa sieniņas šķēlīti. To viņa ielika sev kabatā. Tad atkal nolaida galvu. Skatoties video, neviens nevarēja pama­nīt, ko viņa dara. Viņa sacīja, "Labi, tagad mēs paņemsim asins paraugus."

"Iekšā jūs drīkstat ienest tikai asinis, citu neko," piekodi­nāja Rikijs.

"Jā, Rikij. Mēs zinām."

Meja paņēma šļirci, iedūra adatu artērijā, izvilka asins pa­raugu, ielaida to plastmasas trauciņā, ar vienu roku izņēma adatu, iesprauda citu un paņēma vēl vienu paraugu no vē­nas. Visu laiku viņa rīkojās vienlīdz strauji.

Es sacīju:

"Man ir rāda sajūta, ka tu jau esi to darījusi."

"Sis te ir sīkums. Sičuaņā mēs vienmēr strādājām spēcī­gās sniegavētrās - tu neredzi, ko dari, rokas salst, dzīvnieks ir pavisam sasalis, adatu nav iespējams iedurt…" Viņa nolika pudelītes ar asins paraugiem. "Paņemsim vēl pāris kultūru, un viss būs padarīts…" Viņa meklējot apgāza somiņu. "Ai, neveicas."

"Kas par lietu?" es jautāju.

"Aizmirsu paņemt tamponus kultūru paraugiem."

"Bet iekšā tev tie ir?"

"Jā, pilnīgi noteikti."

"Rikij, tu neredzi kaut kur tos tamponus?"

"Redzu. Tepat pie slūžām."

"Negribi atnest?"

"Kāda runa, veči." Viņš asi iesmējās. "Es nemūžam ne­speršu kāju ārā pa dienu. Ja jums vajag, nāciet paši pakaļ."

"Gribi aiziet?" Meja vaicāja man.

"Nē," cs sacīju. Es jau turēju dzīvnieku pavērtu; manas rokas atradās īstajā vietā. "Es pagaidīšu. Ej tu!"

"Labi." Viņa piecēlās. "Mēģini nelaist klāt mušas. Nekāds lieks piesārņojums mums nav vajadzīgs. Tūlīt būšu atpakaļ." Viņa vieglā riksī devās uz durvju pusi.

Es dzirdēju, kā soļu duna noklust, tad viņai aiz muguras noblīkšķ metāla durvis. Tad - klusums. Pavērtā līķa pievili­nātas, bariem atgriezās mušas, tās sīca man ap galvu un mēģi­nāja nolaisties uz atvērtajām iekšām. Es palaidu vaļā truša pa­kaļkājas un ar vienu roku atgaiņāju mušas. Es centīgi domāju par tām, lai man nebūtu jādomā par to, ka es šeit esmu viens pats.

Brīdi pa brīdim palūkojos tālumā, taču tā arī neko ncie- raudzīju. Es visu laiku atgaiņāju mušas, un reiz mana roka nejauši pieskārās truša kažokam - tai mirklī es pamanīju, ka truša āda zem spalvas ir koši sarkana.

Koši sarkana - uz mata kā saules apdegums. To redzē­dams, es nodrebēju.

Es ierunājos: "Bobij?"

Sprakšķis. "Jā, Džek."

"Vai tu redzi trusi?"

"Jā, Džek."

"Tu redzi ādas sarkanumu? Vai tu to uzņem?"

"Uff, pagaidi brītiņu."

Man pie deniņiem atskanēja klusa dūkšana. Bobijs attāli­nāti vadīja kameru, pievilkdams trusi tuvplānā. Dūkšana ap­klusa.

Es teicu:

"Vai tu to redzi? Manā kamerā?"

Atbildes nebija.

"Bobij?"

Es dzirdēju murmināšanu, čukstus. Vai varbūt tie bija clektrostatiskie traucējumi.

"Bobij, vai tu tur esi?"

Klusums. Es dzirdēju elpu.

"Aū, Džek?" Atskanēja Deivida Bruka balss. "Labāk nāc iekšā."

"Meja vēl nav atgriezusies. Kur viņa ir?"

"Meja ir iekšā."

"Nu, man jāpagaida, viņa grib paņemt kultūras…"

"Nē. Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."

Es palaidu vaļā trusi un piecēlos kājās. Palūkojos apkārt, nopētīju apvārsni. "Es neko neredzu."

"Viņi ir mājas otrā pusē, Džek."

Viņa balss šķita mierīga, taču man kļuva auksti. "Viņi ir klāt?"

"Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."

Es noliecos, savācu Mcjas paraugus; anatomēšanas piede­rumi gulēja blakus beigtajam trusim. Melnā ādas somiņa bi­ja sakarsusi saulē.

"Džek?" "Tūlīt…"

"Džek! Beidz čakarēties!"

Es sāku iet uz tērauda durvju pusi. Pēdas uz tuksneša ze­mes rāvās čokurā. Es pilnīgi neko neredzēju.

Taču es kaut ko izdzirdēju.

Es izdzirdēju specifiski zemu, monotonu skaņu. Pirmajā mirklī man šķita, ka tur dūc ierīces, taču skaņa pieņēmās spē­kā un noklusa, pulsējot tādā kā sirdspukstu ritmā. Tai pāri klājās cits ritms, vēl tur kaut kas šņāca, un tas viss kopā iz­klausījās dīvaini, ir kā ne no šīs pasaules - neko tādu es nebi­ju dzirdējis.

Šobrīd, par to domājot, man šķiet, ka mani nobiedēja tieši skaņa, nevis viss pārējais.

Sāku iet ātrāk. "Kur viņi ir?" es vaicāju.

"Tuvojas."

"Kur?"

"Džek? Labāk skrien!"

"Ko?"

"Skrien!"

Es joprojām neko neredzēju, taču skaņa pieņēmās spēkā. Es sāku skriet vieglā riksī. Skaņas frekvence bija tik zema, ka cs izjutu to kā mana ķermeņa vibrāciju. Taču tā bija arī dzirdama. Dunošs, nevienmērīgs pulss.

"Skrien, Džek!"

Es nodomāju - pie visiem velniem!

Un skrēju.

Virmodams un sudrabā mirdzēdams, pie ēkas stūra parā­dījās pirmais spiets. Šņākoņa un vibrācija nāca no mākoņa. Slīdēdams gar ēkas sienu, tas virzījās uz manu pusi. Tas sa­sniegs durvis daudz ātrāk par mani.

Es palūkojos apkārt, vai kaut kur nav otrs spiets - un tas parādījās pie ēkas tālākā stūra. Arī tas virzījās uz manu pusi.

Icsprakšķējās austiņas. Es izdzirdēju Dcivida Bruka balsi. "Tu nepaspēsi, Džek."

"Redzu," es atbildēju. Pirmais spiets jau bija pie durvīm un stāvēja tām priekšā, aizšķērsodams man ceļu. Es apstājos, nezinādams, ko darīt. Es ieraudzīju zemē mētājamies nūju - lielu, četras pēdas garu. Es to pacēlu, pašūpoju.

Spiets pulsēja, taču neatrāvās no durvīm.

Otrs spiets joprojām virzījās uz manu pusi.

Bija laiks novērst uzmanību. Es pazinu PREDPRET ko­du. Es zināju, ka spieti ir ieprogrammēti vajāt kustīgus mērķus, ja izskatījās, ka tie no viņiem bēg. Kas varētu būt labs mērķis?

Es paslēju roku un uzmetu augstu gaisā melno anatomē­šanas somiņu, tēmēdams aptuveni uz otrā spieta pusi. Somi­ņa nokrita uz sāna un brīdi ripoja pa zemi.

Otrs spiets uzreiz metās tai pakaļ.

Tai pašā mirklī pirmais spiets atrāvās no durvīm un ari me­tās vajāt somiņu. Gandrīz kā suns, kas dzenas pakaļ bumbi­ņai. Skatīdamies, kā tas aizslīd, cs izjutu acumirklīgu pacilā­tību. Galu galā tas tomēr bija tikai ieprogrammēts spiets. Es nodomāju: bērnu spēlīte. Steidzos uz durvju pusi.

Tā bija kļūda. Acīm redzot, manas steidzīgās kustības re­ģistrēja spiets, kas tūlīt apstājās un aizvirmoja atpakaļ uz dur­vju pusi, aizšķērsojot man ceļu. Tas apstājās; pulsējošās sud­raba joslas zibēja saulē kā asmens.

Aizšķērsojot man ceļu.

Pagāja mirklis, kamēr es aptvēru, ko tas nozīmē. Manas kustības nebija likušas spietam dzīties man pakaļ. Tas vispār nebija mani vajājis. Tas bija devies tādā virzienā, lai nostātos man ceļā. Tas gaidīja manas kustības.

Kodā nekā tāda nebija. Spiets izgudroja jaunu, situācijai piemērotu uzvedību. Tā vietā, lai dzītos man pakaļ, tas bija devies atpakaļ un noķēris mani kā slazdā.

Šāda uzvedība programmā neietilpa - ne tuvu neietilpa. Es nesapratu, kas bija noticis. Nospriedu, ka droši vien spie­ta spējas kaut kā netīši pieaugušas. Atsevišķajām daļiņām ta­ču bija ļoti maza atmiņa. Spieta intelekts bija visnotaļ iero­bežots. Gan jau to apmuļķot nebūs pārāk grūti.

Es mēģināju pasistics pa kreisi, tad pa labi. Mākonis gāja man līdzi, taču tikai brīdi. Tad tas atkal nostājās pie durvīm. It kā zinātu, ka mans mērķis ir durvis, un, palikdams tur, tas sasniegs vēlamo.

Šī jau bija neticami saprātīga uzvedība. Droši vien kaut kas bija pieprogrammēts klāt, un viņi man nebija pateikuši. Es noprasīju: "Ko, ellē, jūs ar viņiem esat izdarījuši?"

Dcivids: "Viņš tevi nelaidīs garām, Džek."

To dzirdēdams, cs uzreiz kļuvu nikns. "Ak tā? Paskatī­simies."

Jo mans nākamais solis bija acīm redzams. Atrazdamies tik tuvu zemei, spiets bija viegli sagraujams. To veidoja daļi­ņas, nc lielākas par putekļa kripatiņu. Ja es izjaukšu šo sako­pojumu - ja iznīcināšu tā struktūru, tad daļiņām nāksies no jauna sakārtoties, gluži tāpat, kā izklīdināts putnu bars no jauna izveido kāsi. Tas ilgs vismaz pāris sekunžu. Un tikmēr man izdosies ieskriet pa durvīm.

Bet kā lai to izjauc? Es šūpoju nūju, dzirdēdams, kā tā švīkstēdama šķeļ gaisu, taču ar to nepārprotami bija par maz. Man bija vajadzīgs kaut kas ar daudz lielāku plakanu virsmu, teiksim, airis vai palmas lapa - kaut kas tāds, ar ko varētu sacelt lielu, postošu vēju…

Mans prāts darbojās drudžainā ātrumā. Kaut kas bija va­jadzīgs.

Kaut kas.

Aizmugurē man tuvojās otrs mākonis. Tas virzījās uz manu pusi juceklīgā zigzaga rakstā, lai nepieļautu manus mēģināju­mus paskriet tam garām. Es skatījos uz to kaut kādā baiļpilnā valdzinājumā. Es zināju, ka ari šāda uzvedība programmā nebi­ja paredzēta. Tā bija patvaļīga, iegūta uzvedība - un tās nolūks bija skaidrāks par skaidru. Tas mani vajāja.

Pulsējošā duna kļuva skaļāka, mākonis nāca arvien tuvāk.

Man tas jāizjauc.

Griezdamies riņķī, es nopētīju zemi visapkārt. Neko pie­mērotu ncicraudzīju. Tuvākais kadiķis bija krietni par tālu. Coljas kaktusi bija mīksti. Es nodomāju - skaidrs, ka te ne­kā nav, te ir sasodīts tuksnesis. Es pārlaidu skatienu ēkas sie­nai, cerēdams, ka varbūt ārā ir atstāts kāds darbarīks, piemē­ram, grābeklis…

Nekā nebija.

Nebija vispār nekā. Es stāvēju šeit tikai ar kreklu mugu­rā, un nebija nekā, ar ko es varētu…

Protams!

Austiņās atskanēja sprakšķis: "Džek, klausies…"

Taču neko vairāk es nedzirdēju. Pāri galvai noraujot krek­lu, austiņas nokrita un novēlās zemē. Un tad, turēdams krek­lu rokā, cs vēzēju to pa gaisu plašos, svelpjošos lokos. Un, kliegdams kā nāves gars, es uzbruku tam spietam, kas aiz­šķērsoja durvis.

Spiets vibrēja, dobji, monotoni dūkdams. Kad es skriešus tuvojos, tas mazliet saplaka, un tad jau es atrados daļiņu vidū, iegrimis savādā pustumsā, kāda mēdz būt smilšu vētrā. Es ne­ko neredzēju - es neredzēju durvis akli taustījos, meklē­dams tvcrekli - man acis svila no daļiņām, taču es visu laiku vicināju kreklu plašos, žvākstošos lokos, un pēc brīža tumsa sāka izklīst. Es biju izklīdinājis mākoni, daļiņas bija aizvirpu­ļojušas uz visām pusēm. Redze kļuva asāka un elpoju es jopro­jām normāli, tikai kakls bija izkaltis un sāpēja. Sāku just, kā visu manu ķermeni dursta tūkstošiem sīku adatiņu, taču dūrie­ni bija gandrīz nesāpīgi.

Priekšā es ieraudzīju durvis. Tvereklis atradās mazliet pa kreisi. Es joprojām vicināju kreklu, un pēkšņi mākonis it kā nozuda pavisam, it kā mēģinātu aizbēgt no manas plosīšanās. Sai mirklī es ieslīdēju pa durvīm un aizcirtu tās aiz muguras.

Piepeši nokļuvis tumsā, es samirkšķināju acis. Gandrīz ne­ko neredzēju. Nospriedu, ka acīm jāpierod pēc spožās saules gaismas, un brīdi gaidīju, taču redze neuzlabojās. Tieši pre­tēji - tā, šķiet, kļuva arvien sliktāka. Es ar pūlēm saskatīju slūžu stiklotās durvis, kas atradās man tieši priekšā. Visu ķer­meni joprojām durstīja adatiņas. Mana rīkle bija izkaltusi un elpa saraustīta. Redze aptumšojās. Man sāka reibt galva.

Otrpus slūžām stāvēja Rikijs un Meja, skatīdamies uz ma­ni. Es dzirdēju Rikija kliedzienu: "Kusties, Džek! Ātrāk!"

Acis mokoši svila. Reibonis strauji kļuva izteiktāks. Lai ne­nokristu, cs atspiedos pret sienu. Šķita, ka rīkle ir aizsērējusi. Man bija grūti elpot. Es elsdams gaidīju, kad atvērsies stikla durvis, taču tās palika aizvērtas. Es stulbi skatījos uz slūžām.

"Tev jānostājas durvju priekšā! Stājies!"

Likās, ka pasaulē viss sācis notikt palēninātā tempā. Man vairs nemaz nebija spēka. Ķermenis bija vārgs un trīcelīgs. Durstīšana kļuva spēcīgāka. Telpa satumsa. Man nešķita, ka es pats varētu pieslieties kājās.

"Stājies! Džek!"

Man kaut kā izdevās atgrūstics no sienas un aiztenterēt uz slūžu pusi. Stikla durvis šņākdamas atvērās.

"Ej, Džek! Ātri!"

Man acu priekšā bija parādījušies plankumi. Reiba galva un vēderā jautās nelabums. Es iemeimuroju slūžās, uztriek­damies stiklam. Ar katru sekundi elpot kļuva grūtāk. Es sa­pratu, ka smoku.

Es dzirdēju, ka ārpusē atkal atskan zemā, monotonā dū­koņa. Lēni pagriezos, lai atskatītos.

Stikla durvis aizvērās.

Es nolaidu acis, lai paraudzītos uz sevi, taču gandrīz ne­redzēju savu augumu. Āda šķita melna. Mani klāja putekļi. Sāpēja visas maliņas. Arī krekls bija melns no putekļiem. Strūkla koda, un cs aizvēru acis. Tad, skaļi svelpdamas, sāka darboties gaisa apstrādes kameras. Es redzēju, kā no mana krekla tiek izsūkti putekļi. Redze kļuva asāka, taču cs jopro­jām nespēju paelpot. Krekls izslīdēja man no rokas un man pie kājām saplaka uz restēm. Es noliecos, lai to paceltu. Sā­ku trīcēt, drebēt pie visām miesām. Dzirdēju tikai mehānis­mu rūkoņu.

Mani pārņēma nelabums. Ceļgali saļodzījās. Es atslīgu pie sienas.

Cauri otrām stikla durvīm es redzēju Meju un Rikiju; šķi­ta, ka viņi atrodas ļoti tālu. Manu acu priekšā tic atkāpās ar­vien tālāk, dodamies projām. Drīz de bija tik tālu, ka es vairs nespēju par to uztraukties. Zināju, ka mirstu. Aizvēris acis, cs nokritu, un gaisa apstrādes kameru rūkoņa aprima aukstā un pilnīgā klusumā.

"Nekusties."

Manās vēnās plūda kaut kas ledaini salts. Es nodrebēju.

"Džek! Nekusties! Tikai mirklīti, labi?"

Kaut kas auksts, auksts šķidrums šļācās augšup pa manu delmu. Es atvēru acis. Tieši virs galvas dega spuldze, žilbi­noša, zaļgani spoža; es aizmiedzu acis. Visas maliņas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā es būtu piekauts. Gulēju uz muguras Mejas bioloģijas laboratorijā uz melnās kušetes. Miegdams acis žilbinošajā gaismā, es redzēju, ka Meja stāv man blakus, noliekusies pār manu kreiso roku. Man elkonī viņa bija ie­dūrusi intravenozās sistēmas adatu.

"Kas te notiek?"

"Džek, lūdzu! Nekusties! Es esmu to darījusi tikai labo­ratorijas dzīvniekiem."

"Tas priecē." Es pacēlu galvu, lai redzētu, ko viņa dara. Deniņos pulsēja. Es ievaidējos un atslīgu atpakaļ.

"Slikti jūties?" jautāja Meja.

"Drausmīgi."

"Varu derēt. Man nācās izdarīt trīs iešļircinājumus." "Kādus?"

"Tev bija anafilaktiskais šoks, Džek. Briesmīga alerģiska reakcija. Kakls bija gandrīz ciet."

"Alerģiska reakcija," es atkārtoju. "Ak tad tā?"

"Briesmīga."

"No tā spieta?"

Viņa mirkli vilcinājās, tad atbildēja: "Protams." "Vai nanodaļiņas izraisa šādas alerģiskas reakcijas?" "Tas noteikti ir iespējams…" "Bet tu tā nedomā," es sacīju.

"Jā, es tā nedomāju. Es domāju, ka nanodaļiņas antigēnu ziņā ir neitrālas. Es domāju, ka tā bija reakcija uz zarnu nūjinu indi."

"Zarnu nūjiņu indi…" Pulsēšana deniņos uznāca viļņiem. Es ievilku elpu, lēni izelpoju. Es mēģināju saprast viņas sacī­to. Prāts darbojās lēni: sāpēja galva. Zarnu nūjiņu inde. "Tieši tā."

"Inde no E. coli baktērijām? Tā tu domā?" "Tieši tā. Visticamāk, proteolītiskais toksīns." "Un no kā tāds toksīns varēja rasties?" "No spieta," viņa sacīja.

Izklausījās pēc galīgām aplamībām. Kā bija sacījis Rikijs, E. coli baktērijas tika izmantotas tikai prekursoru molekulu ra­žošanai. "Bet spietā taču šīs baktērijas nevar būt," cs iebildu. "Nezinu, Džek. Domāju, ka var." Kāpēc viņa bija tik nedroša? Es nesapratu. Tas neizskatī­jās pēc viņas. Parasti Meja bija precīza, asa. "Mjā," cs sacīju. "Kāds to zina. Šis spiets ir projektēts. Baktērijas vai nu ir ie­projektētas, vai nav."

Dzirdēju viņu nopūšamies, it kā nekādi nespēru aptvert. Bet ko īsti cs neaptvēru?

Es sacīju:

"Vai jūs savācāt tās daļiņas, kuras iepūta slūžās? Vai jūs kaut ko paņēmāt no slūžām?"

"Nē. Visas slūžu daļiņas tika sadedzinātas."

"Vai tas bija gudri…"

"Tas ir iebūvēts sistēmā, Džek. Kā drošības sastāvdaļa. To nevar apiet."

"Skaidrs." Bija mana kārta nopūsties. Tātad mums nebi­ja neviena spieta aģenta parauga, ko izpētīt. Es mēģināju pie­celties sēdus, taču viņa uzlika saudzīgu roku man uz krūtīm, mani apvaldīdama.

"Lēnām, Džek."

Viņai bija taisnība, jo apsēžoties, mana galva sāka sāpēt vēl vairāk. Es pārsviedu kāju pāri galda malai. "Cik ilgi es biju izslēdzies?"

"Divdesmit minūtes."

"Tāda sajūta, it kā es būtu piekauts." Ievelkot elpu, kat­ru reizi iesāpējās ribas.

"Tev bija nopietnas problēmas ar elpošanu."

"Joprojām ir." Es paņēmu papīra kabatlakatiņu un izšņau­cu degunu. Ārā iznāca daudz melnu gļotu, kas jaucās ar asi­nīm un tuksneša putekļiem. Lai iztīrītu degunu, man bija jā- nošņaucas četras vai piecas reizes. Saburzījis kabatlakatiņu, grasījos to izmest. Meja izstiepa roku. "Es paņemšu."

"Nē, es pats…"

"Dod man, Džek."

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, ieslidinājusi plastmasas maisiņā, to hermētiski noslēdza. Tad cs apjēdzu, cik muļķīgi bija darbojies mans prāts. Protams, šajā kabatlakatiņā būs tieši tās daļiņas, kuras es vēlējos izpētīt. Aizvēru acis, dziļi elpoju un gaidīju, kad kaut nedaudz pierims pulsēšana galvā. Kad cs atkal atvēru acis, gaisma telpā vairs nešķita tik spilgta. Nu jau bija gandrīz normāli.

"Starp citu," teica Meja, "tikko zvanīja Džūlija. Viņa lū­dza, vai tu nevarētu viņai piezvanīt, viņa pieminēja kaut kā­das analīzes. Taču viņa gribēja runāt ar tevi. "Ahā."

Es skatījos, kā Meja ieliek maisiņu ar kabatlakatiņu her­mētiski noslēdzamā traukā. Viņa cieši aizskrūvēja vāku. "Me­ja," es sacīju, "ja tajā spietā ir E. coli, mēs varam to noskaid­rot, tūlīt pat to izpētot. Darīsim tā?"

"Šobrīd es nevaru. Tiklīdz varēšu, tā izpētīšu. Man radu­šies nelieli sarežģījumi ar vienu fermentācijas tvertni, un tam ir vajadzīgs mikroskops."

"Kādi sarežģījumi?"

"Vēl nezinu. Bet vienā tvertnē strauji samazinājies baktē­riju augšanas ātrums." Viņa papurināja galvu. "Droši vien ne­kas nopietns. Tā gadās ik pa laikam. Šī ražošana ir neticami smalks process, Džek. Tās uzturēšana līdzinās žonglēšanai ar simt bumbiņām uzreiz. Man ir darba pilnas rokas."

Es pamāju. Taču sāku domāt, vai īstais iemesls, kura dēļ viņa nevēlas pētīt kabatlakatiņu, nav tas, ka viņa jau zina - jā, spietā ir šīs baktērijas. Viņa vienkārši nedomāja, ka tieši viņai būtu man tas jāpasaka. Un, ja reiz tā, viņa man neko neteiks.

"Meja," cs sacīju, "kādam vajadzētu man paskaidrot, kas šeit patiesībā notiek. Ne Rikijam. Es gribu, lai kāds patie­šām pastāsta."

"Labi," viņa atbildēja. "Man šķiet, tā ir ļoti laba doma."

Un tāpēc es šobrīd atrados vienā no mazajiem kambarī­šiem un sēdēju datora priekšā. Man blakus sēdēja projekta inženieris Deivids Bruks. Runādams Deivids nemitīgi kārto­ja apģērbu - viņš nogludināja kaklasaiti, aizpogāja aproces, nolīdzināja apkaklīti, savilka uz augšu bikšu krokas. Tad viņš uzlika vienu kāju uz ceļgala, savilka uz augšu zeķi, to pašu izdarīja ar otru zeķi. Pārlaida rokas pār pleciem, notraukdams iedomātus putekļus. Un tad sāka no gala. Tas viss, protams, notika neapzināti, un sāpošās galvas dēļ tas man varēja šķist kaitinoši. Taču cs nepievērsu tam uzmanību. Jo ar katru jau­nās informācijas kripatiņu, ko man sniedza Dcivids, mana galva sāpēja arvien briesmīgāk.

Atšķirībā no Rikija, Deividam piemita ļoti sakārtots prāts, un viņš man pastāstīja visu, sākot no paša sākuma. "Xymos" bija noslēdzis līgumu par tāda mikrorobotu spieta ražošanu, kas funkcionētu kā aerokamera. Daļiņas bija sekmīgi izstrā­dātas, un telpās viss funkcionēja. Taču, pārbaudot ārā, vējā tās zaudēja mobilitāti. Pārbaudes spietu aizpūta spēcīgs vējš. Tas notika pirms sešām nedēļām.

"Pēc tam jūs turpinājāt pārbaudīt spietus?" es jautāju.

"Jā, daudzus. Apmēram četras nedēļas."

"Neviens nefunkcionēja?"

"Tieši tā. Neviens nefunkcionēja."

"Tātad visi sākotnējie spieti ir pazuduši - tos aizpūta vējš."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka tiem bēguļojošajiem spietiem, ko mēs redzam, nav nekā kopīga ar tiem spietiem, ko jūs sākumā izmēģinājāt."

"Pareizi…"

"Tie ir kontaminācijas rezultāts…"

Deivids strauji samirkšķināja acis. "Ko tu gribi teikt ar vār­du "kontaminācija"?"

"Tie divdesmit pieci kilogrami materiāla, kurus ventila­tors izpūta ārā tāpēc, ka nebija filtra…"

"Kurš teica, ka tur bija divdesmit pieci kilogrami?"

"Rikijs."

"Ak, nē, Džek," sacīja Dcivids. "Mēs pūtām ārā dienām ilgi. Droši vien ir izpūsti piecsimt vai sešsimt kilogramu pie­sārņojuma - baktērijas, molekulas, asembleri."

Tātad Rikijs kārtējo reizi bija aplam novērtējis situāciju. Taču cs nesapratu, kāpēc viņš pūlējās, par to melodams. Ga­lu galā tā bija tikai kļūda. Un, kā Rikijs bija sacījis, tā bija būvuzņēmēja kļūda. "Labi," es teicu. "Un kad jūs ieraudzī- jāt pirmo no šiem tuksneša spietiem?"

"Pirms divām nedēļām," atbildēja Deivids, mādams ar galvu un nogludinādams kaklasaiti.

Viņš paskaidroja, ka sākumā spiets ir bijis tik neorganizēts, ka, tam pirmoreiz parādoties, viņi domājuši - tur lido vesels mākonis tuksneša kukaiņu, knišļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

"Tas parādījās, palidinājās ap laboratorijas ēku un nozu­da. Viss kopā izskatījās pēc nejaušības."

Pēc dažām dienām spiets bija uzradies vēlreiz, Deivids sacī­ja, un tad jau tas bijis daudz labāk organizēts. "Tas demonstrē­ja nepārprotamu spietošanas uzvedību, tādu virmošanu māko­nī, kādu tu redzēji. Tad bija skaidrs, ka tie ir mūsu nanoroboti."

"Un kas tad notika?"

"Spiets virpuļoja pa tuksnesi netālu no kompleksa, gluži tāpat kā iepriekš. Tas parādījās un pazuda. Pāris turpmākās dienas mēs pūlējāmies iegūt radiokontroli pār to, taču mums nekas neizdevās. Un galu galā - apmēram nedēļu pēc tam - mēs atklājām, ka neviena automašīna nav iedarbināma." Viņš apklusa. "Es izgāju ārā, lai paskatītos, un atklāju, ka visi borta datori ir pagalam. Šajos laikos visām mašīnām ir iebūvētie mikroprocesori. Tic kontrolē visu, no degvielas padeves līdz radio un durvju atslēgām."

"Bet tagad šie datori nefunkcionēja?"

"Jā. Patiesībā ar procesoru mikroshēmām viss bija kārtī­bā. Turpretim atmiņas mikroshēmas bija saēstas. Tās bija bur­tiski pārvērtušās putekļos."

Velns, es nodomāju. "Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc?"

"Jā gan. Tā nebija nekāda lielā mīkla, Džek. Erozijai bi­ja gamma asembleru raksturīgās pazīmes. Tu zini, kas tie ir?

Nē? Nu, mums ražošanā piedalās deviņi dažādi asembleri. Katram ir sava funkcija. Gamma asembleri silikātu slāņos sa­grauj oglekli. Patiesībā tic burtiski graiza to nanolīmenī - no­šķeļ oglekļa substrāta gabalus."

"Tātad šie asembleri saēda mašīnu atmiņas mikroshēmas."

"Jā, jā, bet…" Deivids saminstinājās. Viņš izturējās tā, it kā es pašu galveno nebūtu sapratis. Viņš paraustīja aproces, pabungoja ar pirkstiem pa apkaklīti. "Paturi prātā vienu, Džek, - šie asembleri spēj funkcionēt istabas temperatūrā. Vispār tuksneša tveice viņiem patīk pat vēl labāk. Karstumā iznāk efektīvāk."

Mirkli es nesapratu, ko īsti viņš grib pateikt. Kāda starpī­ba, istabas temperatūrā vai tuksneša tveicē? Un kāds tam sa­kars ar atmiņas mikroshēmām automašīnās. Un tad man pie­peši pielēca.

"Žēlīgā debess," es tcicu.

Viņš pamāja ar galvu. "Jā."

Deivids gribēja teikt, ka tuksnesī bija izpūsts komponen­tu maisījums, un šie komponenti - kuri bija izgatavoti tā, lai ražošanas procesā paši spētu samontētics spētu samontē- tics arī ārpasaulē. Tuksnesī varēja notikt autonoma montā­ža. Un, kā rādās, tieši tas arī notika.

Es pa vienam atliecu pirkstus, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis. "Montāžas pirmais līmenis sākas ar baktēri­jām. Tās ir uztaisītas tā, ka spēj ēst visu, pat atkritumus, tā­tad tās spēj tuksnesī atrast sev barību."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka baktērijas vairojas un sāk ražot moleku­las, kas samontējas, veidojot lielākas molekulas. Drīz vien ir gatavi asembleri - molekulārie montētāji, un šie montētāji ķe­ras pie pēdējiem darbiem un laiž klajā jaunus mikroaģentus."

"Jā, jā."

"Un tas nozīmē, ka spieti vairojas."

"Jā. Tie vairojas."

"Un atsevišķajiem aģentiem ir atmiņa."

"Jā. Neliela."

"Bet viņiem nemaz nevajag lielu, tāda jau ir dalītā inte­lekta pamatideja. Tas ir kolektīvs. Viņiem ir intelekts un, ja reiz viņiem ir atmiņa, tātad viņi var mācīties no pieredzes."

"Jā."

"Un ar programmu PREDPRETviņi spēj risināt problē­mas. Un programma ģenerē pietiekami daudz nejaušu ele­mentu, lai viņi varētu ieviest jauninājumus."

"Pareizi. Jā."

Man pulsēja deniņi. Tagad cs redzēju visas slēptās nozī­mes, un tās bija nelāgas.

"Tātad," es sacīju, "tu man stāsti, ka šis spiets vairojas, pats sevi uztur, mācās no pieredzes, tam piemīt kolektīvs intelekts un tas spēj ieviest jauninājumus, lai atrisinām problēmas."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka praktiski tas ir dzīvs."

"Jā." Deivids palocīja galvu. "Vismaz tas izturas tā, it kā būtu dzīvs. Funkcionāli tas ir dzīvs, Džek."

"Draņķība, tā ir ļoti nejauka ziņa," es teicu.

"Nemaz nerunā," atsaucās Bruks.

"Es vēlētos zināt," es sacīju, "kāpēc tas ķēms jau sen nav iznīcināts?"

Deivids neatbildēja. Viņš nogludināja savu kaklasaiti un izskatījās saspringts.

"Tāpēc, ka jūs sapratāt," es turpināju, "ka runa ir par me­hānisku mēri. Lūk, kas jums šeit ir. Tas ir tāds pats kā bakte- riālais mēris vai vīrusu mēris. Tikai tā organismi ir mehānis­ki. Jums te ir viens maucīgs paštaisīts mēris."

"Jā." Viņš pamāja ar galvu.

"Tas attīstās." "Jā."

"Un to neierobežo evolūcijas bioloģiskie tempi. Tas dro­ši vien attīstās daudz ātrāk."

Viņš pamāja. "Tas patiešām attīstās ātrāk."

"Cik ātrāk, Deivid?"

Bruks nopūtās. "Nolādēts, daudz ātrāk. Pievakarē atgrie­zies šeit, tas jau būs citādāks."

"Tas atgriezīsies?"

"Tas vienmēr atgriežas."

"Un kāpēc tas atgriežas?" es jautāju.

"Mēģina tikt iekšā."

"Un kāpēc?"

Deivids, juzdamies neomulīgi, sagrozījās.

"Mums ir tikai teorijas, Džek."

"Pamēģini izklāstīt!"

"Viena iespēja ir tāda, ka tas ir teritoriāls. Kā tu zini, sā­kotnējā PREDPREY kodā ietilpa savannas jēdziens, proti - teritorija, kurā plēsoņas klejos. Sajā savannā ir definēta kāda mājas bāze, un, iespējams, ka šis spiets uzskata - tā atrodas šajā ēkā."

"Tu pats tam tici?" cs jautāju.

"Nc gluži. Nē." Viņš vilcinājās. "Patiesībā," viņš teica, "mēs gandrīz visi domājam, ka tas atgriežas, meklēdams ta­vu sievu, Džek. Tas meklē Džūliju."

Lūk, tāpēc, mokošu galvassāpju tirdīts, es zvanīju uz San- hosē slimnīcu.

"Džūliju Formenu, lūdzu." Es nosaucu operatoram viņas vārdu pa burtiem.

"Viņa ir intensīvajā terapijā," teica operators.

"Jā, es zinu."

"Atvainojiet, tieši zvani nav atļauti."

"Tad māsu posteni."

"Paldies, uzgaidiet, lūdzu."

Es gaidīju. Neviens necēla klausuli. Es piezvanīju vēlreiz, atkal izrunājos ar operatoru un beidzot tiku līdz intensīvās terapijas nodaļas māsu postenim. Māsiņa man teica, ka Džū­lija esot rentgenā un neesot zināms, kad viņa atgriezīšoties. Es sacīju, ka viņai jau vajadzēja būt atpakaļ. Māsiņa diezgan īgni attrauca, ka šobrīd viņa skatodes uz Džūlijas gultu un varot pilnīgi droši apgalvot, ka Džūlija tajā neatrodas.

Es teicu, ka piezvanīšu vēlāk.

Aizvēris tālruni, es pagriezos pret Deividu.

"Ko Džūlija te darīja?"

"Palīdzēja mums, Deivid."

"Neapšaubāmi. Bet kā?"

"Sākumā viņa mēģināja atvilināt to atpakaļ," viņš sacīja. "Mums vajadzēja, lai spiets atrodas netālu no ēkas - tad mēs varētu pārņemt radiokontroli. Tāpēc Džūlija palīdzēja to pa­turēt tuvumā."

"Kā?"

"Nu, viņa to izklaidēja."

"Ko viņa darīja?"

"Man šķiet, tā to varētu nosaukt. Ļoti drīz kļuva skaidrs, ka spietam piemīt rudimentārs saprāts. Džūlijai ienāca prā­tā, ka pret to var izturēties kā pret bērnu. Viņa gāja ārā ar košiem klucīšiem, ar rotaļlietām. Ar tādām mantiņām, kas varētu patikt bērnam. Un izskatījās, ka spiets uz to reaģē. Viņa par to bija lielā sajūsmā."

"Toreiz tas bija droši, ka spiets atrodas tuvumā?"

"Jā, pilnīgi droši. Tas bija tikai daļiņu mākonis." Deivids paraustīja plecus. "Nu jā, kādā otrajā dienā viņa nolēma spert nākamo soli un veikt zināmus testus. Tu jau zini, testēt to kā psihologs bērnu."

"Tu gribi teikt - to mācīt," es izlaboju.

"Nē. Viņa gribēja to testēt."

"Deivid," es sacīju. "Tam spietam piemīt dalīts intelekts. Tas ir viens sasodīts tīkls. Tas mācās no visa, ko tu dari. Tes­tēšana ari ir mācīšana. Ko īsti viņa ar to darīja?"

"Tikai, nu, saproti, kaut kādas spēles. Viņa nolika zemē trīs krāsainus klucīšus, divus zilus un vienu dzeltenu, un ska­tījās, vai tas izvēlēsies dzelteno. Tad to pašu ar kvadrātiem un trijstūriem. Visu ko tādu."

"Bet, Deivid," es tcicu. "Jūs visi zinājāt, ka tas ir bēglis, ka tas attīstās ārpus laboratorijas. Vai tiešām neviens neiedo­mājās to iznīcināt?"

"Protams. Mēs visi to gribējām. Džūlija neļāva."

"Kāpēc?"

"Viņa gribēja, lai tas paliek dzīvs."

"Un neviens ar viņu nestrīdējās?"

"Viņa ir šī uzņēmuma viceprezidente, Džek. Viņa visu lai­ku atkārtoja, ka šis spiets ir laimīgais gadījums, ka mēs ne­jauši esam uzdūrušies kaut kam patiešām lielam, ka galu ga­lā tas izglābs uzņēmumu un nedrīkst to iznīcināt. Viņa bija - es nezinu - viņa bija patiešām pārņemta. Nu, es gribu teikt, ka viņa ar to lepojās. It kā tas būtu viņas izgudrojums. Viņa gribēja vienīgi to "iegrožot". Tas ir viņas izteiciens."

"Jā. Ahā. Cik sen viņa tā sacīja?"

"Vakar, Džek." Dcivids paraustīja plecus. "Zini, vēl va­kar viņa bija šeit."

Pagāja kāds brīdis, līdz es aptvēru, ka viņam ir taisnība. Rija pagājusi tikai viena diena kopš Džūlijas aizbraukšanas no šejienes, tad bija notikusi avārija. Un pa šo laiku spieti jau bija neiedomājami progresējuši.

"Cik spietu šeit bija vakar?"

"Trīs. Bet mēs redzējām tikai divus. Man šķiet, viens slē­pās." Viņš pašūpoja galvu. "Zini, viens no tiem spietiem pret viņu izturējās kā klēpja sunītis. Tas bija mazāks par pārējiem. Tas gaidīja, kad viņa izies ārā, un vienmēr lipa viņai klāt. Daž­reiz, kad viņa izgāja, tas virpuļoja viņai apkārt it kā ļoti prie­cātos, viņu satiekot. Viņa ar to arī sarunājās, it kā tas būtu kāds mājdzīvnieks."

Es piespiedu pirkstus pie pulsējošajiem deniņiem.

"Viņa ar to sarunājās," es atkārtoju. Jēzus Marija. "Tikai nesaki man, ka šiem spietiem ir arī dzirdes sensori."

"Nē, to viņiem nav."

"Tātad runāšana bija pa tukšo."

"Uff, nu… pēc mūsu domām, šis mākonis bija tik tuvu, ka viņas elpa novirzīja dažas daļiņas. Ritmiski atkārtojoties."

"Tātad viss mākonis bija viena milzīga bungādiņa?"

"Kaut kādā ziņā jā."

"Un tas ir tīkls, tātad tas mācījās.-.."

"Jā."

Es nopūtos. "Vai tu gribi man teikt, ka tas atbildēja?"

"Nē, bet tas bija sācis izgrūst dīvainas skaņas."

Es pamāju ar galvu. Šīs dīvainās skaņas es dzirdēju.

"Kā viņš to dara?"

"Mēs īsti nezinām. Bobijs domā, ka viņi ačgārnā secībā atkārto dzirdētās vibrācijas. Daļiņas pulsē koordinētā frontē, ģenerējot skaņas vilni. Kaut kas līdzīgs skaļruņa membrānai."

Tā varētu būt, es nodomāju. Kaut arī tas šķita neticami. Spiets savā būtībā bija miniatūru daļiņu mākonis. Šīm daļi­ņām nebija ne masas, nc enerģijas skaņu viļņa ģenerēšanai.

Man kaut kas ienāca prātā.

"Deivid," es teicu, "vai Džūlija vakar bija ārā pie spie­tiem?"

"Jā, no rīta. Viss bija labi. Pēc dažām stundām, kad viņa bija aizbraukusi, tie nogalināja čūsku."

"Un vai pirms tam kaut kas tika nogalināts?"

"Uff… iespējams, koijots, pāris dienu iepriekš, - cs īsti nezinu."

"Tātad varbūt tā čūska nebija pirmā?"

"Varbūt…"

"Un šodien tie nogalināja trusi."

"Jā. Tas ir sācis strauji progresēt."

"Paldies, Džūlij," es noteicu.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka spietu paātrinātā attīstīša­nās, ko mēs bijām novērojuši, ir iepriekšējo dienu mācīšanās rezultāts. Tā bija raksturīga dalīto sistēmu īpatnība - un, ja reiz par to runājam, tas ir raksturīgs arī evolūcijai vispār - jo evolūciju var uzskatīt par savdabīgu mācīšanos. Abos gadīju­mos tas nozīmē, ka sistēmas izdzīvo ilgu, lēnu sākuma peri­odu, kuram seko attīstība aizvien straujākā tempā.

Tādu pašu paātrinājumu var ieraudzīt, pavērojot, kā attīstī­jās dzīvība uz zemes. Pirmās dzīvās būtnes - vienšūņi - parā­dījās pirms četriem miljardiem gadu. Divu miljardu gadu laikā nekas nemainījās. Tad šūnām parādījās kodoli. Lietas iekustē­jās. Tikai pēc četrsimt miljoniem gadu radās daudzšūnu orga­nismi. Vēl pēc dažiem miljoniem gadu - sprādzienveidīga dzī­vības daudzveidība. Un šī daudzveidība kļuva arvien lielāka. Pirms dažiem simtiem miljonu gadu uz zemes bija lieli augi un dzīvnieki, sarežģītas būtnes, dinozauri. Tai visā cilvēks ir vēlīns ienācējs - pirms četriem miljoniem gadu parādījās stāvais staigājoši mērkaķi. Pirms diviem miljoniem gadu - agrīnie cilvēku senči. Pirms trīsdesmit pieciem tūkstošiem gadu - alu zīmējumi.

Ātrums palielinājās dramatiski. Ja saspiestu dzīvības vēs­turi divdesmit četrās stundās, tad daudzšūnu organismi parā­dījās pēdējās divpadsmit stundās, dinozauri - pirms stundas, pirmie cilvēki - beidzamajās sekundēs un modernie cilvēki mazāk nekā pirms sekundes.

Bija vajadzīgi divi miljardi gadu, lai primitīvajās šūnās izvei­dotos kodols: tas bija pirmais solis sarežģītības virzienā. Taču pietika ar divsimt miljoniem gadu - desmito daļu no šī laika - lai attīstītos daudzšūnu dzīvnieki. Un tikai četri miljoni gadu bija nepieciešami, lai no mērkaķiem ar mazām smadzenītēm un raupjiem kaula darbarīkiem nonāktu līdz modernajiem cilvē­kiem un gēnu inženierijai. Tik strauji bija palielinājies ātrums.

Sī pati shēma bija redzama uz aģentiem balstītu sistēmu uzvedībā. Pagāja ilgs laiks, kamēr aģenti "ielika pamatus" un pabeidza sākotnējo materiālu, bet, kolīdz tas bija gatavs, turpmākais process varēja norisināties žigli. Izlaist pamatu lik­šanu nebija iespējams, gluži tāpat kā cilvēks nevar "pārlēkt pāri" bērnībai un uzreiz kļūt pieaudzis. Priekšdarbi ir jāveic.

Taču tāpat nav iespējams izvairīties no turpmākā paātri­nājuma. Tas ir, tā sakot, iebūvēts sistēmā.

Mācoties šī attīstība kļūst efektīvāka, un es nešaubījos, ka tam, ko darīja Džūlija, bija liela nozīme spieta pašreizējā uz­vedībā. Vienkārši mijiedarbojoties ar tiem, viņa bija ieviesusi izvēlēšanās mehānismu organismiem ar iegūto uzvedību, ko nebija iespējams paredzēt. Tā bija ļoti nesaprātīga rīcība.

Spiets - kas jau tāpat strauji attīstījās - nākotnē attīstīsies vēl straujāk. Un, tā kā tas bija cilvēku radīts organisms, evo­lūcija nenorisināsies bioloģiski noteiktajā laikā. Tā notiks da­žās stundās.

Ar katru nākamo stundu spietus iznīcināt būs arvien grūtāk.

"Lai nu kā," cs teicu Deividam. "Ja šie spieti atgriežas, tad labāk sāksim gatavoties."

Es piecēlos kājās, saviebdamies no galvassāpēm, un devos uz durvju pusi.

"Kas tev padomā?" jautāja Deivids.

"Un kā tev šķiet, kas man varētu būt padomā?" es atjau­tāju. "Mums jānožmiedz tie ķēmi kā prusaki. Mums jāno­slauka tic no zemes virsas. Un tas jādara nekavējoties."

Deivids saknosījās.

"Man jau nekas nav pretī," viņš sacīja. "Bet es nedomā­ju, ka Rikijam tas patiks."

"Kāpēc?"

Deivids paraustīja plecus. "Tā ir, un viss."

Es gaidīju, nekā nesacīdams.

Deivids padīdījās, juzdamies ar katru brīdi neomulīgāk.

"Lieta tāda, ka viņi ar Džūliju ir, ē-ē, par to vienojušies."

"Viņi ir vienojušies."

"Jā. Viņi ir pilnīgi vienis prātis. Nu, šai ziņā."

"Ko tu mēģini man pateikt, Deivid?" cs jautāju.

"Neko. Tikai to, ko tu dzirdēji. Viņi ir vienojušies, ka spie­tiem ir jāpaliek dzīviem. Manuprāt, Rikijs tev pretosies, tas arī viss."

Man atkal bija jāparunā ar Meja. Atradu viņu bioloģijas laboratorijā, picliekušos pie datora monitora un raugoties at­tēlos, kur baltas baktērijas auga tumši sarkanā vidē.

"Meja," es bildu, "paklausies. Es paaināju ar Deividu un man vajag… mhm, Meja? Vai kaut kas nav labi?" Viņa nebi­ja atrāvusi skatienu no ekrāna.

"Tā izskatās," viņa atbildēja. "Radušies sarežģījumi ar izejvielām."

"Kādi sarežģījumi?"

"Pēdējās Theta-d neaug tā, kā vajag." Viņa norādīja uz attēlu monitora augšējā stūrī, kurā bija redzama baktērija, kas auga gludos, baltos lokos. "Tā ir normāla zarnu nūjiņas kultūra," viņa sacīja. "Sādi tai jāizskatās. Bet šeit…" Viņa iz­vilka ekrāna vidū citu attēlu. Apļi izskatījās kā kožu saēsti, izplūkāti un kroplīgi. "Tā nav normāla kultūra," viņa teica, galvu grozīdama. "Baidos, ka tas ir fagu piesārņojums."

"Tu gribi teikt - vīruss?" Fāgs ir vīruss, kas uzbrūk baktē­rijām.

"Jā," viņa atbildēja. "Nūjiņas ir uzņēmīgas pret neskaitā­miem vīrusiem. Protams, izplatītākais ir T4 fāgs, taču Theta-d ir konstruēts tā, lai tas būtu rezistents pret T4. Tādēļ man ir aizdomas, ka tas var būt kāds jauns fags."

"Jauns fags? Tu gribi teikt - tikko attīstījies?"

"Jā. Droši vien kāda esošā celma mutants, kas nezin kā apgājis ieprojektēto rezistcnci. Bet tas var ļoti nelāgi iespai­dot ražošanu. Ja bakteriālās izejvielas ir inficētas, ražošana jā­pārtrauc. Citādi mēs tikai izplatām vīrusus."

"Atklāti sakot," es bildu, "pārtraukt ražošanu nemaz nav tik slikta doma."

"Man tas laikam ir jādara. Es mēģināšu to izolēt, bet tas izskatās agresīvs. Varbūt man neizdosies tikt no tā vaļā, ne- izberžot katliņu. Rūs jāsāk no jauna ar svaigām izejvielām. Rikijam tas nebūs pa prātam."

"Vai tu ar viņu jau runāji?"

"Vēl ne." Meja papurināja galvu. "Man šķiet, šai dienai viņam nelāgu jaunumu ir pārpārēm. Turklāt…" Viņa aprā­vās, it kā būtu pārdomājusi un vairs negribētu sacīt to, ko bija iesākusi.

"Turklāt?"

"Rikijs ir daudz ieguldījis šī uzņēmuma panākumos." Vi­ņa pagriezās pret mani. "Robijs vakar dzirdēja, kā viņš pa tāl­runi runā par savu akciju cenu. Un viņš esot bijis nobažījies. Man šķiet, Rikijs uzskata aXymos" par savu pēdējo lielo ie­spēju izsisties. Seit viņš ir nostrādājis piecus gadus.Ja šis pro­jekts neizdosies, viņš būs pārāk vecs, lai sāktu no nulles citā uzņēmumā. Viņam ir sieva un mazs bērns; viņš nevar riskēt un vēl piecus gadus gaidīt, lai redzētu, vai nākamais uzņē­mums izpeld virspusē. Tāpēc viņš no visa spēka pūlas, lai viss izdotos, briesmīgi izdzen sevi. Viņš naktīs neguļ, strādā, do­mā. Viņš neguļ vairāk par trim četrām stundām. Atklāti sa­kot, man bail, vai tas neietekmē viņa spriešanas spējas."

"Varu iedomāties," es sacīju. "Spiediens noteikti ir šausmīgs."

"Viņš ir tik ļoti ncizgulējies, ka kļūst dīvains," teica Me­ja. "Nekad nevar zināt, ko viņš pateiks un kā reaģēs. Rrīžiem man ir sajūta, ka viņš nemaz negrib iznīcināt tos spietus. Vai varbūt viņš baidās."

"Varbūt," es piekritu.

"īsi sakot, viņš ir dīvains. Tāpēc cs tavā vietā uzmanītos," viņa teica, "ķeroties pie spietu vajāšanas. Jo tieši to tu gra- sics darīt, vai nc? Vajāt un iznīcināt."

"Jā," cs atbildēju. "Tieši to es grasos darīt."

Visi bija sapulcējušies atpūtas telpā, kur bija videospēles un pinbola automāti. Neviens neko nespēlēja. Es skaidroju, kas jādara, un visi ar nemierīgām acīm skatījās uz mani. Mans plāns bija diezgan vienkāršs - spiets pats teica priekšā, kas darāms, tikai šo nepatīkamo patiesību cs izlaidu.

Būtībā es viņiem sacīju, ka mums ir vaļā pasprucis spiets, ko mēs nespējam savaldīt. Un šis spiets uzrāda pašorganizētu uzve­dību. "Ja reiz pastāv spēcīgs pašorganizācijas elements, tas nozī­mē, ka spiets spēj sevi izveidot no jauna pēc bojājuma vai izjauk­šanas. Tieši tā notika ar mani. Tādēļ šis spiets ir pilnīgi, fiziski jāiznīcina, proti, jāpakļauj daļiņas karstumam, aukstumam, skā­bei vai spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Un, spriežot pēc tā, ko esmu novērojis, es teiktu, ka lielākā iespēja to iznīcināt ir naktī, kad spiets zaudē enerģiju un noslīgst līdz zemei."

"Es taču jau tev teicu, Džek, naktī mēs nevaram to at­rast…" Rikijs nodīca.

"Taisnība, nevarat," es atbildēju. "Jo jūs neesat to mar­ķējuši. Paskatieties, cik tas tuksnesis ir liels! Ja jūs gribat iz­sekot tam līdz vietai, kur tas slēpjas, jums jāiezīmē tas ar kaut ko tik spēcīgu, lai jūs varētu visur sekot tam pa pēdām."

"Ar ko lai to iezīmē?"

"Tas ir mans nākamais jautājums," es turpināju. "Kādi marķēšanas līdzekļi mums šeit ir?" Manī raudzījās tukšas acis. "Nu, izbeidziet, veči. Šeit ir rūpnīca. Jums noteikti ir kaut kas tāds, kas noklās aģentus un atstās pēdas, pa kurām mēs varēsim iet. Es runāju par spēcīgi fluorescējošām vielām vai kādu feromonu ar raksturīgu ķīmisku parakstu, vai kaut ko radioaktīvu… Nekā nav?"

Joprojām tukšas acis. Galvas purināšana.

"Nu," ierunājās Meja, "mums, protams, ir radioaktīvie izotopi."

"Paldies, ļoti labi." Beidzot kaut kas!

"Mēs tos izmantojam, lai pārbaudītu, vai sistēmā nav no­plūžu. Tos reizi nedēļā atved helikopters."

"Kādi izotopi jums ir?"

"72. selēns un 186. rēnijs. Dažreiz ari 133. ksenons. Es īsti nezinu, kas mums šobrīd ir krājumā."

"Kādi tur ir pussabrukšanas periodi?"

Ir izotopi, kas ļoti strauji zaudē radioaktivitāti, dažu stun­du vai minūšu laikā. Tādā gadījumā tie man nav derīgi.

"Pussabrukšanas periods vidēji ir nedēļa," atbildēja Meja. "Selēnam astoņas dienas, rēnijam - četras, 133. ksenonam - piecas. Piecas un ccturtdaļdiena."

"Labi. Mūsu nolūkam noderēs jebkurš no tiem," es sacī­ju. "Vajag, lai radioaktivitāte noturētos vienu nakti pēc tam, kad būsim iezīmējuši spietu."

"Parasti mēs izotopus turam FDG. Tā ir šķidrās glikozes bāze. Tie ir izsmidzināmi."

"Tas būtu jauki," es sacīju. "Kur izotopi šobrīd atrodas?"

Meja vārgi pasmaidīja. "Noliktavā," viņa sacīja.

"Kur tas ir?"

"Ārā. Pie stāvvietas."

"labi," es teicu. "Tad iesim un tos paņemsim."

"Ak, Dieva dēļ," rokas izsliedams, iesaucās Rikijs. "Vai tu esi prātu izkūkojis? Tu jau šorīt gandrīz atstiepi pekas, Džek. Tu nedrīksti atkal iet ārā."

"Nav izvēles," es attraucu.

"Skaidrs, ka ir. Pagaidi līdz vakaram."

"Nē," es neatkāpos. "Jo tas nozīmē, ka mēs varēsim tos apsmidzināt tikai rīt. Un izsekot un iznīcināt varēsim tikai rītnakt. Tas nozīmē, ka mēs gaidīsim trīsdesmit sešas stun­das ar ātri evolucionējušu organismu. Tā nevar riskēt."

"Riskēt? Džek, ja tu tagad iziesi ārā, dzīvs nepaliksi. Tu esi galīgi traks, ja vispār par to domā!"

Cārlijs Devenports visu laiku bija skatījies monitorā. Ta­gad viņš pagriezās pret pārējiem.

"Nē, Džeks nav traks." Viņš man greizi uzsmaidīja. "Un es iešu kopā ar viņu." Cārlijs sāka dūkt "Born to Be Wild,\

"Es arī iešu," teica Meja. "Es zinu, kur šie izotopi atro­das."

"Tas nav nepieciešams, Meja, tu vari man pastāstīt…" es iesāku.

"Nē. Es iešu."

"Mums vajadzēs uztaisīt kaut kādu smidzināmo ierīci." Deivids Bruks rūpīgi atrotīja piedurknes. "Vēlams - vadāmu no attāluma. Tā jau Rozijas sfēra."

"Labs ir, es ari iešu," skatīdamās uz Deividu, bilda Rozi­ja Kastro.

"Jūs visi iesiet?" Rikijs, galvu purinādams, skatījās te uz vienu, te uz otru. "Tas ir ārkārtīgi liels risks," viņš teica. "Ārkārtīgi licis."

Neviens neatbildēja. Mēs visi tikai lūkojāmies viņā.

Tad Rikijs sacīja:

"Čārlij, vai tu, velns parāvis, nevari aizvērties?" Viņš pa­griezās pret mani. "Nedomāju, ka cs varu to atļaut, Džek…"

"Manuprāt, tev nav izvēles," es atbildēju.

"Es šeit esmu galvenais."

"Nc šobrīd," es atcirtu, juzdamies sapīcis. Man gribējās viņam pateikt, ka viņš, ļaudams spietam attīstīties savā vaļā, ir izdarījies drausmīgi stulbi. Taču es nezināju, cik daudz no­zīmīgu lēmumu ir pieņēmusi Džūlija. Galu galā Rikijs izta­pa direktoriem, cenzdamies viņus iepriecināt kā bērns mēģi­na iepriecināt vecākus. Viņš to darīja apburoši; tieši tā viņš dzīvē virzījās uz priekšu. Tas arī bija viņa lielākais vājums.

Toties tagad Rikijs stūrgalvīgi izslēja zodu.

"Tu vienkārši to nevari, Džek," viņš teica. "Jūs nevarat iziet ārā un palikt dzīvi."

"Skaidrs, ka varam," atsaucās Cārlijs Dcvcnports. "Paska­ties pats!" Viņš norādīja uz monitoru.

Monitorā bija redzams tuksnesis. Pundurkaktusus apspī­dēja pēcpusdienas saule. Tālumā uz saules fona vīdēja viens nīkulīgs kadiķis. Mirkli cs nesapratu, ko Cārlijs grib pateikt. Tad ieraudzīju gar zemi pūstās smiltis. Un arī kadiķis bija no­liecies uz vienu pusi.

"Tā gan, veči," teica Cārlijs Dcvenports. "Tur, ārā, ir stiprs vējš. Atceraties? Stiprs vējš, spietu nav. Tic spiežas pie zemes." Viņš devās uz gaiteni, kas veda uz elektrostaciju. "Laiks iet. Ķeramies pie lietas, biedrīši."

Visi rindiņā izgāja ārā. Es paliku pēdējais. Man par pār­steigumu, Rikijs pavilka mani sānis, aizstādamies priekšā dur­vīm.

"Atvaino, Džek, cs negribēju tevi mulsināt pārējo priek­šā. Bet es nevaru tev ļaut to darīt."

"Varbūt tu vēlies, lai to izdara kāds cits?" es jautāju.

Viņš savilka uzacis.

"Ko tu ar to gribi teikt?"

"Skaties patiesībai acīs, Rikij. Ir notikusi katastrofa. Un, ja mēs tūlīt pat to nesavaldīsim, tad nāksies izsaukt palīgus."

"Palīgus? Par ko tu runā?"

"Es runāju par to, ka būs jāzvana Pentagonam. Jāizsauc armija. Mums nāksies izsaukt kādu, kas savaldītu šos spietus."

"Jēziņ, Džek! To mēs nevaram!"

"Mums nav izvēles."

"Bet tad uzņēmums būtu iznīcināts! Mēs vairs nemūžam nedabūtu finansējumu."

"Tas nu mani maz uztrauc," es atbildēju. Mani kaitināja tas, kas bija noticis šai tuksnesī. Vesela virkne aplamu lēmu­mu, kļūdu un jādīšanās, kas ilga jau nezcik nedēļu un mēne­šu. Izskatījās, ka aXymos" darbiniekus interesē tikai īstermi­ņa risinājumi, ielāpiņu likšana, žigla un cūcīga. Neviens nepievērsa uzmanību ilgtermiņa sekām.

"Paklau," es teicu, "jums te ir izsprucis spiets, acīm re­dzami letāls. Ilgāk jūs vairs nevarat muļļāties."

"Bet Džūlija…"

"Džūlijas šeit nav."

"Bet viņa teica…"

"Mani neinteresē, ko viņa teica, Rikij."

"Bet uzņēmums…"

"Pie pakaļas uzņēmumu, Rikij!" Es saķēru viņu aiz ple­ciem un vienu reizi kārtīgi sapurināju. "Vai tu neko neap­jēdz? Tu atsakies iet ārā. Tu baidies no tiem ķēmiem, Rikij. Tos vajag nogalināt. Un, ja tuvākajā laikā mēs to neizdarī­sim, tad būs jāsauc palīgi." "Nē." "Jā, Rikij."

"Mēs vēl paskatīsimies!" viņš ierūcās. Viņa augums sasprin­ga, acis zibēja. Viņš sagrāba mani aiz krekla apkaklītes. Es stāvēju un skatījos uz viņu. Es nekustējos. Kādu bridi Rikijs nikni lūkojās man acīs, tad atlaida tvērienu. Viņš uzsita man pa plecu un nogludināja apkaklīti. "Oi, velns, Džek," viņš teica. "Ko cs te daru?" Un viņš uzsmaidīja man savu vainī­go sērfotāja smaidu. "Piedod! Rādās, mani sāk ietekmēt sprie­dze. Tev taisnība. Tev pilnīga taisnība! Pie pakaļas uzņēmu­mu. Mums tas jāizdara. Mums viņi nekavējoties jāiznīcina."

"Jā," es piekritu, joprojām skatīdamies viņam acīs. "Tā gan."

Viņš apklusa un atvilka roku no manas apkaklītes.

"Tu domā, ka es izturos dīvaini, ja? Mērija ari domā, ka es izturos dīvaini. Tā viņa vakar teica. Vai es izturos dīvai­ni?"

"Nu…"

"Pasaki!"

"Varbūt mazliet… Tu kaut cik izgulies?"

"Nc visai. Pāris stundu."

"Varbūt tev jāiedzer zāles."

"Es jau dzēru. Neizskatās, ka būtu līdzējis. Tā sasodītā spriedze. Es šeit mētājos jau nedēļu. Sī vieta var tevi padarīt traku."

"To es spēju iztēloties."

"Jā. Nu, labi." Viņš aizgriezās, it kā piepeši būtu apmul­sis. "Paklau, cs būšu pie radio," viņš sacīja. "Es sekošu kat­ram jūsu solim. Esmu tev ļoti pateicīgs, Džek. Tu šeit ienesi veselo saprātu un kārtību. Tikai… tikai tur, ārā, esi uzmanīgs, labi?"

"Labi."

Rikijs pakāpās sānis.

Es izgāju pa durvīm.

Soļodams pa gaiteni uz elektrostaciju, gaisa kondicionic- riem rūcot, cik jaudas, es panācu Meju. Es viņai teicu:

"Tev tiešām nevajag iet ārā, Meja. Tu man pa radio varē­si izstāstīt, kā apieties ar tiem izotopiem."

"Ne jau izotopi mani uztrauc," viņa teica, pieklusinājusi balsi, lai tā pazustu rūkoņā. "Mani uztrauc tas trusis."

Es nebiju pārliecināts, vai esmu pareizi saklausījis. "Kas?"

"Tas trusis. Man vajag to vēlreiz apskatīt."

"Kāpēc?"

"Atceries to audu paraugu, ko es izgriezu no kuņģa? Nu, pirms dažām minūtēm es to apskatīju mikroskopā."

"Un?"

"Baidos, ka mums ir lielas problēmas, Džek."

Es pirmais izgāju pa durvīm un samiedzu acis tuksneša saulē. Kaut gan pulkstcns bija jau gandrīz trīs, saule šķita tik­pat spoža un svelmīga kā vienmēr. Karsts vējš purināja manas bikses un kreklu. Pievilcis mikrofonu tuvāk lūpām, es sacīju:

"Bobij, tu tver?"

"Tveru tevi, Džek."

"Dabūji bildi?"

"Jā, Džek."

Cārlijs Devenports, izgājis ārā, iesmējās. Viņš teica:

"Zini, Rikij, tu nu gan esi kretīns. Tu to zināji?"

Man austiņās atskanēja Rikija balss:

"Pietaupies! Tu taču zini, ka man nepatīk komplimend. Labāk ķeries pie lietas!"

Nākamā pa durvīm iznāca Meja. Plecā viņa bija uzmetu­si mugursomu.

"Izotopiem," viņa man sacīja.

"Tic ir smagi?"

"Konteineri ir smagi."

Tad iznāca Dcivids Bruks un viņam pa pēdām sekoja Ro­zija. Spērusi pirmo soli smiltīs, viņa novaikstījās.

"Ak kungs, cik karsts!" viņa tcica.

"Un man šķita, ka tu esi informēta par šo tuksnešu īpat­nību," ķircinājās Cārlijs.

"Nesmirdi, Cārlij!"

"Nemūžam, Rozij!" Viņš atraugājās.

Es rūpīgi pētīju apvārsni, taču neko neredzēju. Mašīnas stāvēja nojumē apmēram piecdesmit jardu attālumā. Noju­mes tālākajā galā bija balta taisnstūrveida ēka ar šauriem lo­giem. Tā bija noliktava.

Mēs sākām iet uz to pusi.

"Vai tur ir kondicionieri?" jautāja Rozija.

"Ir," atbildēja Meja. "Bet tur vienalga ir karsts. Izolācija nekam neder."

"Vai tā ir hermētiska?" es vaicāju.

"Ne gluži."

"Proti, nav," Devcnports smiedamies iejaucās. "Bobij, kāds vējš mums te ir?" viņš jautāja mikrofonā.

"Septiņpadsmit mezglu," teica Bobijs Lembcks. "Labs, stiprs vējš."

"Un kad tas norims? Ap saulrietu?"

"Droši vien. Jūsu rīcībā ir trīs stundas."

"Milzums laika," es noteicu.

Es pamanīju, ka Dcivids Bruks nav bildis ne pušplēsta vār­da. Viņš tikai klamzāja uz ēkas pusi. Rozija gāja tieši viņam aiz muguras.

"Bet nekad neko nevar zināt," teica Devenports. "Mums visiem var būt vāks. Kuru katru brīdi." Viņš atkal smēja sa­vus kaitinošos smiekliņus.

"Cārlij, vai tu, velns parāvis, vienreiz nevarētu aizvērties?" noprasīja Rikijs.

"Varbūt tu gribi iznākt ārā un mani apklusināt, tēvaini?" atcirta Cārlijs. "Kas tad nu, tev vēnas aizdambējuši cāļu sūdi?"

"Koncentrēsimies uz darāmo, Čāriij," cs iejaucos.

"Ko tu, es koncentrējos. Un kā vēl koncentrējos!"

Vējš pūta smiltis un virs zemes veidojās brūngana ņudzo- ņa. Man blakus gāja Meja. Viņa pameta skatienu uz tuksne­si un aprauti sacīja:

"Es gribu paskatīties uz to trusi. Ejiet tālāk, ja tīk."

Viņa pagriezās pa labi, uz beigtā truša pusi. Es gāju viņai līdzi. Un visi pārējie bariņā pagriezās un mums sekoja. Izskatī­jās, ka mums gribējās palikt kopā. Vēl arvien pūta stiprs vējš.

"Kāpēc tu gribi to redzēt, Meja?" jautāja Cārlijs.

"Gribu kaut ko pārbaudīt." Viņa iedama uzvilka cimdus.

Austiņās nosprakšķēja. Rikijs jautāja:

"Vai kāds, lūdzu, nevarētu man paskaidrot, kas jums tur, ellē, notiek?"

"Mēs ejam apskatīt trusīti," atbildēja Cārlijs.

"Kāpēc?"

"Mejai gribas to redzēt."

"Viņa jau ir to redzējusi. Veči, jūs tur, ārā, esat pilnīgi ne­aizsargāti. Jūsu vietā cs nevandītos apkārt."

"Neviens te nevandās apkārt, Rikij."

Es jau redzēju tālumā trusi, ko daļēji aizsedza sapūstās smiltis. Pēc brīža mēs visi stāvējām tam apkārt. Vējš bija ap­vēlis līķīti uz sāniem. Meja pietupās, apgrieza to uz muguras un paplēta ķepas.

"Jēziņ!" izgrūda Rozija.

Es biju satriekts, ieraugot, ka atsegtā miesa vairs nav glu­da un sārta. Tā bija kļuvusi grubuļaina un dažās vietās izska tījās kā noskrāpēta. Turklāt to sedza pienaini balts aplikums.

"Izskatās kā skābē pamērcēts," teica Cārlijs.

"Jā gan," atsaucās Meja. Viņas balss šķita drūma.

Es ieskatījos rokaspulkstcnī. Tas viss bija noticis divu stun­du laikā.

"Kas atgadījies?"

Meja bija izņēmusi palielināmo stiklu un pieliekusies pie dzīvnieka. Veikli pārvietodama lupu, viņa aplūkoja trusi. Tad viņa teica:

"Tas ir daļēji saēsts."

"Saēsts? Kas to izdarījis?"

"Baktērijas."

"Paga, paga," iebilda Cārlijs Devenports. "Tu gribi teikt, ka to paveikušas Theta-d? Tu domā, ka to apgrauzušas E.colii'"

"Drīz uzzināsim," viņa atbildēja. Iebāzusi rokas somiņā, viņa izņēma vairākas sdkla mēģenītes ar steriliem tampo­niem.

"Bet tas taču ir beigts pavisam īsu brīdi!"

"Pietiekami ilgi," teica Meja. "Un augsta temperatūra paātrina augšanu." Viņa citu pēc citas paņēma uztriepes un ielika tās mēģenītēs.

"Tad jau šīs Theta-d ļoti agresīvi vairojas."

"Baktērijas tā dara, ja tikai tām ir labs barošanās avots. Iestājas augšanas logfaze, un ik pēc divām trim minūtēm to skaits dubultojas. Manuprāt, tieši tas arī šeit notiek."

"Bet, ja tā ir, tas nozīmē, ka spiets…" es iesāku.

"Nezinu, ko tas nozīmē, Džek," viņa mani pārtrauca. Vi­ņa paskatījās man acīs un vieglītēm pašūpoja galvu. Doma bija skaidra: ne tagad.

Tomēr pārējie mierā nelikās.

"Meja, Meja, Meja!" uzstāja Cārlijs Devenports, "tu gri­bi mums teikt, ka spieti nogalināja šo trusi, lai to apēstu? Tā­dēļ, lai izaudzētu nūjiņas? Un radītu jaunus nanomākoņus?"

"Es tā neteicu, Cārlij." Viņas balss bija rāma, gandrīz mie­rinoša.

"Bet tu tā domā" Cārlijs turpināja, "tu domā, ka šie spieti izmanto zīdītāju audus vairošanās nolūkā…"

"Jā. Tieši tā es domāju, Cārlij." Meja uzmanīgi savāca uztriepes un piecēlās kājās. "Bet tagad es tikai paņēmu kul­tūras. Uztaisīsim luriju un agaru12 un tad paskatīsimies, kas tur atklāsies."

"Varu derēt - ja mēs atkal atnāksim pēc stundas, tās bal­tās šļuras vairs nebūs un viss ķermenis būs melns. Jaunas, mel­nas nanodaļiņas. Un galu galā to būs tik daudz, ka pietiks jaunam spietam."

Viņa palocīja galvu. "Jā. Es arī tā domāju."

"Un tieši tādēļ no šejienes ir pazuduši visi dzīvnieki?" jau­tāja Deivids Bruks.

"Jā." Viņa ar roku atglauda matu šķipsnu. "Tas turpinās jau labu bridi."

Iestājās klusums. Mēs visi bijām sanākuši ap beigto trusi, pagriezuši muguras pret vēju. Trusis tika apēsts tik veikli, ka tā vien likās - tas notiek manu acu priekšā, reālā laikā.

"Derētu gan tos draņķa spietus piežmiegt," noteica Cār­lijs.

Mēs visi pagriežamies un sākām soļot uz nojumi.

Neviens neko neteica.

Nekas arī nebija sakāms.

Mums ejot, daži no putneļiem, kas bija lēkājuši pa sauso zemi ap čoljas kaktusiem, pēkšņi uzspurdza gaisā, čivināda­mi un plivinādamies mums pa priekšu.

Es uzrunāju Meju:

"Tātad dzīvnieku šeit nav, bet putni ir palikuši?"

"Tā izskatās."

Putnu bariņš palidoja uz priekšu, tad atgriezās un nolai­dās zemē kādus simt jardus tālāk.

"Varbūt tic ir pārāk mazi un spieti tiem nepievērš uzmanī­bu," teica Meja. "Nav pietiekami daudz gaļas uz kauliem."

"Varbūt." Man šķita, ka atbilde varētu būt arī citāda. Ta­ču, lai to zinātu droši, man bija jāieskatās kodā.

No saulainās teritorijas es iegāju rievotā skārda nojumes ēnā un gar mašīnu rindu soļoju uz noliktavas durvju pusi. Durvis bija nolīmētas ar brīdinājuma zīmēm - par radioak­tīvo starojumu, bioloģiskajām briesmām, mikroviļņiem, spē­cīgām sprāgstvielām, lāzeru radiāciju. "Tagad tu saproti, kā­pēc mēs tos draņķus turam ārā," sacīja Cārlijs.

Kad es piegāju pie durvīm, mani pasauca Vinss:

"Džek, tev zvana. Es savienošu."

Zvanīja mans mobilais tālrunis. Droši vien Džūlija. Es at­vēru vāciņu.

"Hallo?"

"Tēt!" Zvanītājs bija Ēriks, un viņš runāja tai zīmīgajā to­nī, kāds viņam uzradās satraukuma brīžos.

Es nopūtos.

"Jā, Ērik."

"Kad tu būsi atpakaļ?"

"Nezinu, dēls."

"Vai uz vakariņām tu nebūsi?"

"Baidos, ka nebūšu. Kas par lietu? Vai kaut kas atgadījies?"

"Viņa ir tāda pakaļa!"

"Ērik, lūdzu, pasaki man, kas atgadījies…"

"Elenas tante visu laiku viņu aizstāv. Tas nav godīgi."

"Ērik, es šobrīd esmu diezgan aizņemts, lūdzu, pasaki…"

"Kāpēc? Ko tu dari?"

"Lūdzu, pasaki man, kas nav labi, dēls."

"Kāda starpība," viņš saīga. "Ja tu nebrauc mājās, tam nav nekādas nozīmes. Un kur tu vispār esi? Tai tuksnesī?"

"Jā. Kā tu to zini?"

"Es runāju ar mammu. Elcnas tante lika mums aizbraukt pie viņas uz slimnīcu. Tas nav godīgi! Es negribēju! Viņa vienalga man lika."

"Ahā. Kā klājas mammai?"

"Viņa rakstās ārā no tās slimnīcas."

"Viņa ir uztaisījusi visas analīzes?"

"Dakteri gribēja, lai viņa vēl paliek," sacīja Ēriks. "Bet viņa grib tikt ārā. Viņai roka ir ģipsī, un tas ari viss. Viņa tei­ca, ka nekas cits viņai nekaiš. Tēt? Kāpēc man visu laiku jā­dara tas, ko Elenas tante liek? Tas nav godīgi!"

"Es parunāšu ar Elenu."

"Viņas nav mājās. Viņa aizveda Nikolu pirkt jaunu kleitu tai viņas izrādei."

"Kurš tad ir mājās kopā ar tevi?"

"Marija."

"Skaidrs," es noteicu. "Vai tu mājasdarbus izpildīji?"

"Vēl ne."

"Nu, tad ķeries klāt, dēls. Es gribu, lai līdz vakariņām tu būtu izmācījies." Pārsteidzoši, cik viegli šie teksti plūst no vecāku mutes.

Tikām es biju piegājis pie noliktavas durvīm un skatījos uz visām šīm brīdinājuma zīmēm. Dažas cs nebiju redzējis, piemēram, dimantu, kas bija izveidots no četru dažādu krā­su kvadrātiem un katram bija numurs. Meja atslēdza durvis un iegāja iekšā.

"Tēt?" Ēriks apraudājās. "Kad tu būsi mājās?"

"Nezinu," cs atbildēju. "Ceru, ka rit."

"Labi. Apsoli?"

"Apsolu."

Dzirdēju, kā viņš šņākuļo, un tad klausulē bija dzirdams ilgs pūtiens - viņš izšņauca degunu kreklā. Es viņam patei­cu, ka viņš, ja grib, drīkst man piezvanīt vēlāk. Šķita, ka viņš ir nomierinājies, viņš piekrita un tad atvadījās.

Es aizvēru tālruni un iegāju noliktavā.

Šī telpa bija sadalīta divās lielās glabātavās ar plauktiem pie visām četrām sienām, plaukti stāvēja ari plānvidū. Betona sienas, betona grīda. Bija vēl vienas durvis uz otru telpu un rievoti bīdāmie vārti smagajām mašīnām. Pa logiem koka rāmjos lauzās karsta saule. Skaļi rūca gaisa kondicionētāji, bet, kā jau Meja bija sacījusi, šeit tik un tā bija tveicīgi. Es aizvēru durvis sev aiz muguras un paskatījos uz to malu. Vis­parastākās blīves. Šis šķūnis pilnīgi noteikti nebija hermētisks.

Es gāju gar plauktiem, kuros rindojās kastes ar rezerves daļām, kas bija paredzētas rūpnīcas ietaisēm un laboratori­jām. Otrajā telpā bija ikdienišķākas lietas - telpu uzkopša­nas līdzekļi, tualetes papīrs, ziepes, sauso brokastu kārbas un pāris ledusskapju ar ēdienu.

Pagriezos pret Meju.

"Kur ir izotopi?"

"Šeit." Viņa man pa priekšu apgāja apkārt plauktam un apstājās pie tērauda lūkas vāka. Betona grīdā iebūvētā lūka bija aptuveni trīs pēdu diametrā. Tā izskatījās pēc apraktas atkritumu tvertnes, vienīgi vāka vidū kvēloja šķidro kristālu displejs un tam līdzās bija tastatūra. Meja nometās uz ceļga­la un žigli nospieda koda taustiņus.

Vāks šņākdams pacēlās.

Es ieraudzīju kāpnes, kas veda uz apaļu tērauda kameru. Izotopi glabājās dažāda lieluma metāla konteineros. Meja acīm redzot jau pa gabalu zināja, kas tajos atrodas, jo viņa sacīja:

"Mums ir 72. sclēns. Vai būs gana labs?"

"Protams."

Meja sāka nokāpt kamerā.

"Vai tu, velns parāvis, vienreiz rimsies?" Noliktavas stūri Deivids Bruks atlēca no Cārlija Devenporta. Cārlijam rokā bija liela izsmidzināmā "Windex*pudele. Viņš bija izmēģi­nājis slēdzi un pie viena apšļakstījis Deividu. Neizskatījās, ka tas būtu noticis nejauši. "Atdod man to draņķību!" Deivids pavēlēja, sakampdams pudeli.

"Man ienāca prātā, ka tas varētu noderēt," nodūdoja Cār­lijs. "Bet mums vajag kaut ko tālvadāmu."

Rozija, kas bija palikusi pirmajā telpā, jautāja:

"Varbūt šis derēs?"

Viņa pacēla spožu cilindru, kuram apkārt kūļājās vadi. "Vai tas nav ieslēdzējrclejs?"

"Ir," atbildēja Deivids. "Bet es šaubos, vai tas spēj saspiest šo pudeli. Kāda tam ir jauda? Mums vajadzīgs kaut kas lielāks."

"Un neaizmirsti, ka mums vajadzīgs arī tālvadāms regu­lators," sacīja Cārlijs. "Ja nu vienīgi tu gribi tur stāvēt un paš­rocīgi apsmidzināt tos ķēmus."

Meja izkāpa no lūkas, nesdama smagu metāla cauruli. Vi­ņa piegāja pie izlietnes un paņēma salmu krāsas šķidruma pu­deli. Uzvilkusi biezus gumijas cimdus, viņa sāka sajaukt izo­topu ar šo šķidrumu. Ictarkšķējās virs izlietnes piestiprinātais radiācijas skaitītājs.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Vai jūs, veči, neesat kaut ko aizmirsuši? Pat ja jums būs tālvadāma ierīce, kā jūs piedabūsiet mākoni peldēt tai virsū? Es nedomāju, ka spiets tā vienkārši ieradīsies un stāvēs ne­kustēdamies, kamēr jūs to aplaistāt."

"Mēs atradīsm kaut ko, ar ko to pievilināt," cs sacīju.

"Piemēram?"

"Tos pievilināja trusis."

"Mums te nav nekādu trušu."

"Zini, Rikij," teica Cārlijs, "tev ir raksturīga ļoti negatī­va domāšana."

"Es tikai izklāstu faktus."

"Paldies par palīdzību," atcirta Cārlijs.

Gluži tāpat kā Meja, arī Cārlijs redzēja, ka Rikijs cenšas aizkavēt katru mūsu soli. Izskatījās, ka viņš grib, lai spieti pa­liktu dzīvi. Un tas bija pilnīgs stulbums. Tomēr tieši tā viņš izturējās.

Es būtu Cārlijam kaut ko pateicis par Rikiju, taču mūsu austiņās visi dzirdēja visu. Moderno saziņas veidu ēnas puse: klausīties var katrs.

"Klau, veči?" Tas bija Bobijs Ixmbcks. "Kā sokas?"

"Teicami. Kāpēc tu jautā?"

"Vējš mazinās."

"Kāds ir šobrīd?" es jautāju.

"Piecpadsmit mezglu. Pirmīt bija astoņpadsmit."

"Joprojām spēcīgs," cs sacīju. "Būs labi."

"Zinu. Es tikai informēju."

Rozija blakustelpā jautāja:

"Kas ir termīts?" Viņa turēja rokā plastmasas paplāti ar īkšķa lieluma metāla cilindriņiem.

"Uzmanīgi!" brīdināja Deivids. "Tas droši vien palicis no būvdarbiem. Man šķiet, viņi metināja ar termītu."

"Bet kas tas ir?" '

"Termīts ir alumīnija un dzelzs oksīds," Deivids sacīja. "Tas deg, izdalot ļoti daudz siltuma - apmēram trīstūkstoš grādu, un deg ar tādu liesmu, ka uz to nav iespējams skatī­ties. Ar to kausē tēraudu metināšanai."

"Cik daudz tā ir?" es jautāju Rozijai. "Šonakt mums tas var noderēt."

"Tur stāv četras kastes." Viņa izvilka vienu caurulīti no kastes. "Un kā to uzlaiž gaisā?"

"Esi uzmanīga, Rozij. Tam ir magnija aplika. To var aiz­dedzināt jebkurš cik nccik pienācīgs siltuma avots."

"Pat sērkociņi?"

"Ja vēlies palikt bez rokas. Labāk jau izmanto avārijas brīdinājuma gaismas, kaut ko ar detonatoru."

"Ahā," viņa teica un nozuda aiz stūra.

Radiācijas skaitītājs joprojām tikšķēja. Es pagriezos pret izlietni. Meja bija uzlikusi izotopa stobriņam vāku. Šobrīd vi­ņa lēja salmu krāsas šķidrumu aWindex" pudelē.

"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Es te manu zināmu nestabilitāti. Vējš svārstās ap divpadsmit mezgliem."

"Paldies," es teicu. "Nevajag ziņot par katru niecīgo pār­maiņu, Bobij."

"Es tikai redzu nestabilitāti, tas arī viss."

"Manuprāt, vēl bridi viss būs labi."

Pēc pāris minūtēm Meja pavisam noteikti būs pabeigusi. Es piegāju pie datora un to ieslēdzu. Ekrāns iemirdzējās; tur bija redzama opciju izvēlne. Es skaļi jautāju:

"Rikij, vai es varu šai monitorā redzēt spieta kodu?"

"Kodu?" Rikijs pārvaicāja. Viņa balsī jautās satraukums. "Kāpēc tev vajag to kodu?"

"Es gribu redzēt, ko jūs šeit esat izdarījuši."

"Kāpēc?"

"Rikij, Dieva dēļ, vai cs varu to redzēt, vai nē?"

"Jā, protams, ka vari. Visas koda versijas ir direktorija slīp- svītru kodā. Tur vajag paroli."

Es jau klabināju taustiņus. Atradu direktoriju. Man neļā­va tajā ieiet. "Un parole būtu?"

"L-e-n-g-t-o-n-s, visi burti mazie."

"Skaidrs."

Es ievadīju paroli. Tagad cs biju iegājis direktorijā un re­dzēju programmas modifikāciju sarakstu, katrai bija norādīts faila izmērs un datums. Visi dokumenti bija lieli, un tas no­zīmēja, ka tic attiecas uz citiem spieta mehānisma aspektiem. Pašu daļiņu kodam bija jābūt pavisam mazam - dažām rin­diņām, kādiem astoņiem-desmit kilobaitiem, ne vairāk.

"Rikij!"

"Jā, Džek."

"Kur ir daļiņu kods?"

"Vai tad tur nav?"

"Nolāpīts, Rikij. Izbeidz ākstīties."

"Ei, Džek, es neatbildu par arhivēšanu…"

"Rikij, tic ir darba faili, nevis arhīvi," es teicu. "Kur tas ir?"

īsa pauze.

"Tur jābūt apakšdirektorijam slīpsvītra C-D-N. Tajā." Es patinu uz leju. "Redzu."

Šajā direktorijā bija failu saraksts, un visi faili bija ļoti ma­zi. Modifikācijas bija sākušās pirms sešām nedēļām. Pēdējo divu nedēļu laikā nekas klāt nebija nācis.

"Rikij! Tu divas nedēļas neesi mainījis to kodu?" "Jā, kaut kā tā."

Es uzklikšķināju uz jaunāko dokumentu. "Tev ir koda apraksti?"

Kad šie puiši bija strādājuši pie manis, es vienmēr biju pie­prasījis, lai viņi raksta programmu struktūras kopsavilkumus dabīgā valodā. Tos varēja caurskatīt ātrāk nekā pašā kodā ie­tilpinātos komentārus. Turklāt loģiskās problēmas bieži va­rēja atrisināt, mēģinot tās īsi uzrakstīt. "Jābūt," atbildēja Rikijs. Uz ekrāna es redzēju:

/*Initialize*/

For j=l to L x V do

Sj=0 /* set initial demand to 0/

End For

For i = 1 to L x V do

5ij = (statc (x, y, z)) / *agent threshold param*/ 0 ij = (intent (Cj, Hj)) / * aģent intention fill */ Rcsponse = 0 / * begin aģent response */

Zonc = z(i) / *initial zonc unlearned by agcnt */ Swecp = 1 / *activatc agcnt travcl*/ End For

End For

/* Main * /

For kl = 1 to RVd do

For tm = to nv do

For d = 1 to j do /* tracking surrounds*/ 0 ij = (intent Cj, Hj)) /*agcnt intention fill*/ 8ij <> (statc (x, y, z)) / * agcnt is in motion*/ č)ikl = (filcd (x, y, z)) /* track ncarcst aģents */

Es bridi to pētīju, meklēdams, kādas īsti ir izmaiņas. Tad patinu tālāk līdz īstajam kodam, lai redzētu implemcntāciju. Taču svarīgā koda nebija. Visa daļiņu uzvedība bija izteikta kā objekta izsaukums kaut kam ar nosaukumu "compstat_do".

"Rikij," es ierunājos, "kas ir "compstat_do"> Kur tas ir?"

"Turpat jābūt."

"Nav."

"Tad cs nezinu. Varbūt tas ir kompilēts."

"Nu, no tā man laikam nekāda labuma nebūs, ja?" Kom­pilētu kodu izlasīt nav iespējams. "Rikij, es gribu redzēt to sasodīto moduli. Kas par lietu?"

"Jā, jā. Man jāpameklē, tas arī viss."

"Labi…"

"Es to izdarīšu, kad jūs būsiet atpakaļ."

Es atskatījos uz Meju. "Vai tu esi redzējusi to kodu?"

Viņa papurināja galvu. Viņas sejas izteiksme lika domāt, ka šo kodu man neredzēt kā savas ausis. Rikijs izgudros jeb­kādus aizbildinājumus, lai mani tam klāt nepielaistu. Es ne­sapratu, kāpēc. Galu galā es biju šeit ieradies, lai konsultētu viņus par kodu. Tā bija mana joma.

Blakus telpā Rozija un Dcivids rakņājās pa plaukdem, meklēdami radiorelejus. Panākumu viņiem nebija. Cārlijs Devenports, stāvēdams noliktavas otrā galā, skaļi nopirdās un iebrēcās: "Bingo!"

"Jēziņ, Čārlij!" izgrūda Rozija.

"Tās lietas nedrīkst apspiest," teica Cārlijs. "No tā paliek nelabi."

"Man nelabi paliek no tevis" atcirta Rozija.

"Vai, piedod!" Čārlijs pacēla roku, parādīdams mirdzošu metāla daiktu. "Tad jau tu droši vien negribi šo tālvadāmo saspiedes vārstu!"

"Ko?" Rozija pagriezdamās pārjautāja.

"Ko tu tur gvelz?" Deivids piegāja paskatīties.

"Un tas ir paredzēts spiedienam līdz divdesmit atmosfērām."

"Tieši tāds, kā mums vajag," sacīja Deivids.

"Ja tikai tu to nesajāsi," attrauca Čārlijs.

Viņi paņēma vārstu un piegāja pie izlietnes. Meja, ar sa­viem biezajiem cimdiem rokās, joprojām pārlēja šķidrumu. Viņa teica:

"Es pabeigšu…"

"Vai es tumsā spīdēšu?" Čārlijs, greizi uzsmaidīdams, jau­tāja.

"Tikai tavi pirdieni," uzsauca Rozija.

"Ei, tie jau spīd. īpaši tad, kad aizdedzina."

"Jēziņ, Čārlij!"

"Pirdieni ir metāns, tu taču zini. Deg ar intensīvi zilu, spo­žu liesmu." Un viņš iesmējās.

"Priecājos, ka tu pats sev patīc," teica Rozija. "Jo nevie­nam citam tu nepatīc."

"Vai, vai," piespiezdams rokas pie krūtīm, vaimanāja Čār­lijs. "Mirstu, mirstu…"

"Nepievil mūsu cerības!"

Manās austiņās atskanēja sprakšķi.

"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Vējš tikko nokritās līdz sešiem mezgliem."

"Skaidrs," es atsaucos un pagriezos pret pārējiem. "Lie­kam punktu, veči!"

"Mēs gaidām Meju," teica Deivids. "Tad pieskrūvēsim to ventili."

"Darīsim to laboratorijā," es sacīju.

"Jā, cs tikai gribēju pārliecināties…"

"Laboratorijā," es atkārtoju. "Taisāmies prom!"

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Vējš joprojām bužinā- ja kadiķu krūmus, taču smiltis pa zemi vairs nepūta.

Austiņās ierunājās Rikijs:

"Džek, vāc savu sasodīto bandu prom no turienes!"

"Jau ejam," es atbildēju.

"Veči, nav jēgas kaut kur iet, iekams mums nav vārsta, par kuru ir zināms, ka tas der šai pudelei…" oficiālā tonī sa­cīja Deivids Bruks.

"Labāk jau iesim," teica Meja. "Vai nu ir pabeigts, vai nav."

"Kāda no tā būs jēga?" noprasīja Dcivids.

"Taisāmies," cs uzsaucu. "Beidziet pļāpāt un taisāmies, ka tiekam."

Bobijs austiņās sacīja:

"Četri mezgli un turpina kristies. Ātri."

"Viss, ejam!" es teicu. Viņiem pa priekšu devos uz durvīm.

Tad ierunājās Rikijs: «Nē!»

"Ko?"

"Jūs nekur nedrīkstat iet."

"Kāpēc?"

"Par vēlu. Viņi ir klāt."

Visi piegāja pie loga; apdauzīdami galvu, mēs mēģinājām skaddes uz visām pusēm. Ciktāl es redzēju, apvārsnis bija tīrs. Nekas nebija manāms.

"Kur viņi ir?" es jautāju.

"Tuvojas no dienvidiem. Ir redzami monitoros."

v

"Cik?" jautaja Cārlijs.

"Četri."

"Četri!"

"Jā, četri."

Uz dienvidiem no mums bija galvenā ēka. Šķūņa dienvi­du sienā logu nebija.

"Mēs neko neredzam," sacīja Deivids. "Cik strauji viņi tuvojas?"

"Strauji."

"Vai mums pietiks laika aizskriet?"

"Nedomāju."

Dcivids sarauca uzacis. "Viņš nedomā. Jēziņ!"

Un, pirms es biju paspējis kaut ko pateikt, Deivids pie- drāzās pie tālākajām durvīm, atrāva tās vaļā un izgāja ārā, saulē. Vaļējo durvju taisnstūri mēs redzējām, ka viņš, acis ar plaukstu noēnojis, skatās uz dienvidiem.

"Deivid!"

"Deivid, ko tu, ellē, dari!"

"Deivid, tu, pakaļa!"

"Es mēģinu ieraudzīt…"

"Nāc atpakaļ!"

"Stulbais ķēms!"

Taču Bruks stāvēja, kur stāvējis, ar plaukstām sargādams acis.

"Es vēl neko neredzu," viņš sacīja. "Un neko nedzirdu. Paklau, varbūt mēs varam mēģināt skriet… uff, nevaram vis." Viņš ieskrēja atpakaļ, durvīs paklupa, uzķepurojās kājās un aizcirta durvis, cieši aizvilka tās sev aiz muguras, raustīdams tverekli.

"Kur viņi ir?"

"Nāk," viņš atbildēja. "Viņi nāk!" No saspringuma viņam drebēja balss. "Jēzu, viņi nāk!" Viņš ar abām rokām vilka tverekli, likdams lietā visu savu svaru, atkal un atkal murmi­nādams: "Nāk… viņi nāk…"

"Vareni," noteica Cārlijs. "Tas mūlāps ir salūzis."

Es piegāju pie Dcivida un uzliku roku viņam uz plcca. Sa­raustīti elpodams, Dcivids rāva tverekli.

"Deivid," es klusi sacīju, "nomierinies! Dziļi ieelpo!"

"Es tikai… es tikai viņus… nedrīkst laist…" Viņš svīda, viss viņa augums bija saspringts, plecs zem manas delnas trīcēja. Vistīrākā panika.

"Deivid!" es sacīju. "Dziļi ievelc elpu, labi?"

"Man vajag… vajag… vajag… vajag…"

"Kārtīgi ievelc elpu, Deivid…" Es pats ieelpoju, rādīdams priekšzīmi. "Tā būs labāk. Nu, mēģini. Kārtīgi ieelpo…"

Deivids māja ar galvu, pūlēdamies dzirdēt, ko es saku. Viņš īsi ieelpoja. Tad atsāka elsot.

"Labi, Deivid, labi, tagad vēlreiz…"

Vēl viena ieelpa. Pamazām viņa elsošana palēninājās. Viņš beidza trīcēt.

"Labi, Deivid, tā ir labi…"

Man aizmugurē ierunājās Čārlijs:

"Es jau zināju, ka tas džeks ir nojūdzies. Paskaties, ar vi­ņu jārunā kā ar tādu sasodītu zīdaini."

Es pār plecu uzmetu Čārlijam niknu skatienu. Viņš tikai paraustīja plecus.

"Ei, sasodīts, man tak ir taisnība!"

"No tā labāk nekļūst, Čārlij."

"Pie pakaļas!"

"Čārlij, lūdzu, aizveries uz bridi, labi?" teica Rozija.

Es atkal pagriezos pret Deividu. Centos runāt mierīgā bal­sī. "Viss kārtībā, Deivid… Labi, elpo… Tā, tagad palaid vaļā tverekli."

Deivids atteikdamies papurināja galvu, taču izskatījās ap­mulsis, šķita, ka viņam pašam nav skaidrs, ko viņš dara. Viņš strauji samirkšķināja acis, it kā atmostos no transa.

"Palaid vaļā tverekli," es rāmi aicināju. "Tas neko nedod."

Beidzot viņš palaida to vaļā un apsēdās uz grīdas. Galvu rokās paslēpis, viņš sāka raudāt.

"Ak Dievs," izgrūda Čārlijs. "Tā tik vēl trūka."

"Aizveries, Čārlij!"

Rozija piegāja pie ledusskapja un atgriezās ar ūdens pu­deli. Viņa iedeva to Dcividam, un viņš, joprojām raudādams, padzērās. Rozija palīdzēja viņam piecelties kājās un pamāja man, ka turpmāk varu paļauties uz viņu.

Es atgriezos istabas vidū, kur pie datora ekrāna stāvēja pārē­jie. Koda rindiņu vietā uz ekrāna bija redzams kameru rādītais galvenās ēkas ziemeļu fasādes skats. Tur bija četri spieti, kas, sudraboti mirdzēdami, šūpojās augšup un lejup gar ēkas sienu.

"Ko viņi dara?" cs jautāju.

"Mēģina tikt iekšā."

"Kāpēc viņi to dara?" es vaicāju.

"Mēs īsti nezinām," atbildēja Meja.

Brīdi skatījāmies klusēdami. Mani atkal satrieca spietu uz­vedības mērķtiecīgums. Tie man atgādināja lāčus, kuri mēģi­na ielauzties treileri, lai tiktu pie barības. Pie katrām durvīm un aizvērtajiem logiem tie apstājās, bridi palidinājās augšup un lejup gar malām, tad devās pie nākamā loga vai durvīm.

"Un viņi vienmēr tā pārbauda durvis?" es jautāju.

"Jā. Kāpēc tu prasi?"

"Tāpēc, ka izskatās - tic neatceras, ka durvis ir hermētis­ki noslēgtas."

"Jā," sacīja Cārlijs. "Tie patiešām neatceras."

"Tāpēc, ka viņiem nepietiek atmiņas?"

"Vai nu tā," viņš atbildēja, "vai ari šī ir cita paaudze."

"Tu domā, ka šie ir jauni spieti, nevis tic, kas bija no rīta?" "Jā."

Es paskatījos rokaspulkstenī. "Ik pēc trim stundām rodas jauna paaudze?"

Čārlijs paraustīja plecus.

"Nemāku sacīt. Mēs tā arī neesam atraduši, kur viņi vai­rojas. Es tikai prātoju."

Ja tiešām jaunas paaudzes rodas tādā tempā, tas nozīmē, ka spietu kodā iebūvētais evolūcijas mehānisms, lai kāds ari tas būtu, progresē tikpat strauji. Parasti ģenētiskie algoritmi, kuri modelē vairošanos, lai panāktu risinājumus… tātad, pa­rasti tiem vajadzīgas 500 līdz 5000 paaudzes, lai notiktu uzla­bojums. Ja šie spieti vairojas ik pa trim stundām, tas nozīmē, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir radušās aptuveni 100 paaudzes. Un pēc 100 paaudzēm uzvedība ir daudz noteiktāka.

Meja, vērodama tos monitorā, sacīja:

"Par laimi, tie paliek pie galvenās ēkas. Rādās, tic nezi­na, ka mēs esam šeit."

"Kā viņi to varētu zināt?" cs jautāju.

"Viņi to nezina," sacīja Cārlijs. "Viņu galvenā sensorā mo­dalitāte ir redze. Var jau būt, ka, paaudzēm nomainoties, tie ir ieguvuši ari šādu tādu dzirdi, taču primārā tik 1111 tā paliek redze. Ja viņi kaut ko neredz, tas viņiem neeksistē."

Pie mums pienāca Rozija, kopā ar viņu bija Deivids. Viņš sacīja:

"Lūdzu piedodiet, veči."

"Viss kārtībā."

"Ir jau labi, Deivid."

"Pats nezinu, kas uznāca. Es vienkārši to nespēju izturēt."

"Neuztraucies, Deivid," sacīja Cārlijs. "Mēs visu sapro­tam. Tu esi psihs un tu salūzi. Pilnīgi skaidrs. Viss kārtībā."

Rozija aplika roku Deivdam ap plecicm, viņš skaļi izšņau­ca degunu. Rozija skatījās monitorā.

"Kas ar tiem šobrīd notiek?" viņa jautāja.

"Izskatās, ka viņi nezina, ka mēs esam šeit." "Ahā…"

"Cerams, ka tā arī paliks."

"Uhū. Un ja tā nebūs?" Rozija jautāja.

Es par to domāju. "Ja tā nebūs, mēs paļausimies uz cau­rumiem PREDPRET premisās. Izmantosim programmas vājās vietas."

"Un proti?"

"Mēs izveidosim baru," es sacīju.

Čārlijs iezviedzās. "Jā, lieliski, mēs izveidosim baru… un pilnā kaklā lūgsim Dievu!"

"Es runāju nopietni," es sacīju.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā zinātnieki ir pētījuši plēso- ņas-medījuma mijiedarbību visdažādākajās izpausmēs, no lauvām un hiēnām līdz karotājskudrām. Tagad mēs daudz labāk sapratām, kā upuri aizstāvas. Tādi dzīvnieki kā zebras vai ziemeļbrieži nedzīvo baros tāpēc, ka būtu sabiedriski: pul­cēšanās barā ir aizsardzība pret plēsoņām. Ja dzīvnieku ir daudz, ir nodrošināta paaugstināta modrība. Uzbrūkošie plē­soņas bieži apmulst, kad bars pajūk uz visām pusēm. Daž­kārt tic vispār met mieru medībām. Ja plēsoņām parāda daudz kustīgu mērķu, tic nevienu nemēdz vajāt.

Tas pats attiecas uz putnu un zivju bariem - ja grupa pār­vietojas koordinēti, plēsoņām ir grūtāk izvēlēties, kuram ba­ra dalībniekam uzbrukt. Plēsoņām ir tieksme uzbrukt tam dzīvniekam, kurš kaut kādā ziņā atšķiras. Tas ir viens no ie­mesliem, kālab tic tik bieži uzbrūk mazuļiem - nc tikai tā­pēc, ka tie ir vieglāks laupījums, bet ari tāpēc, ka tie izskatās citādi. Tāpat plēsoņas biežāk nogalina tēviņus, nevis mātī­tes, jo nedominējošiem tēviņiem ir tieksme klaiņot netālu no bara, un tie ir vieglāk pamanāmi.

Hanss Krūks, pirms trīsdesmit gadiem pētot Scrcngcti hi­ēnas, noskaidroja, ka, iezīmējot kādu dzīvnieku ar krāsu, tas nākamajā uzbrukumā noteikti tiks nogalināts. Tāds spēks ir atšķirībai.

Tāpēc doma bija vienkārša. Turēties kopā. Būt līdzīgiem.

Tad mums bija izredzes.

Tomēr cs cerēju, ka tik dramatiska mūsu situācija nekļūs.

Spied uz brīdi nozuda. Tic bija aizlidojuši pie citas labo­ratorijas ēkas sienas. Mēs saspringti gaidījām. Pēdīgi tie at­kal parādījās. Tie vēlreiz sāka lidot gar sienu, citu pēc cita pārbaudīdami logus un durvis.

Mēs visi skatījāmies monitorā. Deivids Bruks svīda auma­ļām. Viņš ar piedurkni slaucīja pieri.

"Cik ilgi viņi tā turpinās?"

"Tik ilgi, cik viņiem, draņķiem, labpatiks," atbildēja Cārlijs.

"Vismaz tik ilgi, kamēr atkal nesacelsies vējš," sacīja Meja. "Un neizskatās, ka tas varētu notikt drīz."

"Ak kungs," teica Deivids. "Nezinu, kā jūs, veči, varat to izturēt."

Viņš bija bāls; sviedri no uzacīm pilēja viņam uz brillēm. Izskatījās, ka viņš kuru katru brīdi var noģībt.

"Deivid!" es sacīju. "Vai tu negribi apsēsties?"

"Varbūt tiešām."

"Labi."

"Nāc, Deivid,!" aicināja Rozija. Viņa aizveda Deividu uz telpas otru galu un nosēdināja viņu uz grīdas pie izlietnes. Viņš apkampa ceļgalus ar rokām un nodūra galvu. Rozija sa­mērcēja papīra dvieli ar aukstu ūdeni un uzlika viņam uz skausta. Viņas kustības bija maigas.

"Tas idiots," Cārlijs, galvu kratīdams, sacīja. "Tā tikai mums vēl trūka."

"Čārlij," bilda Meja. "Šādi tu nepalīdzi…"

"Nu un tad? Mēs esam iesprostoti šai draņķa šķūnī, tas, maita, nav hermētiski noslēgts, mēs neko nevaram darīt, ne­kur nevaram aiziet un viņš te jūdzas nost, padarīdams visu vēl ļaunāku."

"Jā," Meja klusi atbildēja, "tieši tā arī ir. Un tu nekādā ziņā nepalīdzi."

Čārlijs pablenza uz viņu un sāka dūkt tēmu no "Miglas zonas".

"Čārlij!" es uzsaucu. "Pievērs uzmanību!"

Es vēroju spietus. To uzvedība bija tikko manāmi mainī- jusies.Tic vairs nelipa ldāt pie ēkas. Šobrīd tie līkloču kustī­bā virzījās prom no sienas uz tuksneša pusi, tad atkal atpa­kaļ. Šai savdabīgi līganajā dejā piedalījās visi spieti.

Arī Meja to pamanīja. "Jauna uzvedība…"

"Jā," cs teicu. "Esošā stratēģija neguva panākumus, tā­pēc viņi mēģina kaut ko citu."

"Tas viss ir pie pakaļas, nekas viņiem neiznāks," sacīja Čār­lijs. "Var līkumot, cik gribas, nevienas durvis tas neatvērs."

Pat šobrīd es kā apburts vēroju šo iegūto uzvedību. Līkloči kļuva arvien izvērstāki, spieti atvirzījās no ēkām arvien tā­lāk. Viņu stratēģija turpināja mainīdes. Tā attīstījās mūsu acu priekšā.

"Pārsteidzoši," es teicu.

"Sīkie sūdubambuļi," sacīja Čārlijs.

Viens no spietiem jau atradās pavisam tuvu beigtajam tru­sim. Tas pieplīvoja līdz dažu jardu atstatumam, tad atkal aiz- virmoja uz galvenās ēkas pusi. Man kaut kas ienāca prātā.

"Cik labi tic spieti redz?"

Austiņās atskanēja klikšķis. Pieslēdzās Rikijs.

"Tic redz pasakaini," viņš teica. "Tieši tam jau viņi galu galā bija domāti. Redze divtūkstoš pieci," viņš teica. "Fan­tastiska izšķirtspēja. Labāka nekā jebkuram cilvēkam."

"Un kā viņi veido attēlu?" cs jautāju. Tās tomēr bija ti­kai atsevišķu daļiņu virtenes. Tāpat kā ar acs vālītēm un nū­jiņām, lai no visām ievadēm iegūtu attēlu, bija vajadzīga cen­trālā datu apstrāde. Kā šī apstrāde notika?

"Khm…" Rikijs nokrekšķējās. "Fs īsti nezinu."

"Tā parādījās nākamajās paaudzēs," sacīja Čārlijs.

"Tu gribi teikt, ka redzi viņi attīstīja paši?"

"Jā."

"Un mēs nezinām, kā viņi to dara…"

"Jā. Mēs zinām tikai, ka dara."

Mēs skatījāmies, kā spiets ieslīpi peld prom no sienas, tu­vojas trusim, tad atkal atgriežas pie sienas. Pārējie spieti at­radās tālāk tuksnesī un uzvedās tāpat. Virmoja dziļāk tuk­snesī, tad peldēja atpakaļ.

"Kāpēc tu tā prasi?" Rikijs austiņās jautāja.

"Tāpēc."

"Tu domā, ka viņi atradīs to trusi?"

"Trusis mani neuztrauc," es atbildēju. "Izskatās, ka viņi jau ir tam garām."

"Kas tad?"

"Oho!" bilda Meja.

"Ej nost!" Cārlijs iesaucās un lēni izpūta elpu.

Mēs skatījāmies uz tuvāko spietu, uz to, kurs tikko bija palidojis garām trusim. Spiets bija atkal aizpeldējis tuksnesī, iespējams, kādu desmit jardu attālumā no truša. Taču tad viņš nevis atgriezās, kā līdz šim, bet apstājās tuksnesī. Tas nekus­tējās uz priekšu, toties sudrabotais stabs cilājās augšup un le­jup.

"Kāpēc viņš to dara?" es jautāju. "Kāpēc viņš tā cilājas?"

"Tam ir kāds sakars ar attēlveidošanu? Fokusēšanos?"

"Nē," es attraucu. "Es gribēju zināt, kāpēc viņš apstājās."

"Programma "uzkārās"?"

Papurināju galvu. "Šaubos."

"Kas tad?"

"Man šķiet, viņš kaut ko redz."

"Piemēram?" jautāja Cārlijs.

Man bija bail, ka es zinu atbildi. Spiets veidoja ārkārtīgi augstas izšķirtspējas kameru kopā ar dalītā intelekta tīklu. Un īpaši labi dalītie tīkli prata pamanīt sistēmu. Tādēļ dalītā tīkla programmas izmanto apsardzes sistēmās, seju pazīšanai, vai tādēļ, lai savāktu kopā arheologu atraktās māla lauskas. At­rast sistēmu datos tīkli spēja labāk nekā cilvēka acs.

"Kādu sistēmu?" Čārlijs jautāja, kad es viņam to pateicu. "Tur ārā nekā atrodama nav, tikai smiltis un kaktusu ērkšķi."

"Un pēdas," sacīja Meja.

"Ko? Tu gribi teikt - mūsu pēdas? Ko mēs atstājām, nāk­dami šurp? Negvelz, Meja, tās smiltis piecpadsmit minūšu lai­kā jau ir aizpūstas. Nekādu pēdu tur vairs nav."

Mēs skatījāmies, kā spiets tur karājas, cilādamies kā elpo­jot. Šobrīd mākonis bija gandrīz pilnīgi melns, tikai retumis nozibēja sudrabs. Tas palika uz vietas desmit vai piecpadsmit sekundes, pulsēdams augšup un lejup. Pārējie spieti turpinā­ja savu līkloču gaitu, turpretim šis stāvēja kā stāvējis.

Čārlijs iekoda lūpā. "Jūs tiešām domājat, ka tas kaut ko redz?"

"Nezinu," cs teicu. "Iespējams."

Pēkšņi spiets pacēlās augstāk un atkal sāka virzīties uz priekšu. Tomēr tas nenāca uz mūsu pusi, bet gan pa diago­nāli virzījās pāri tuksnesim, uz elektrostacijas ēkas durvju pusi. Nonācis pie šīm durvīm, tas apstājās un virmoja uz vietas.

"Kas par draņķību?" jautāja Čārlijs.

Es zināju atbildi. Meja arī. "Tas tikko sadzina mums pē­das," viņa sacīja. "Atpakaļgaitā."

Spiets bija izsekojis ceļu, pa kuru mēs bijām gājuši no dur­vīm pie truša. Bija viens jautājums: ko tas darīs tālāk?

Nākamās piecas minūtes bija saspringtas. Spiets gāja pats savās pēdās un atgriezās pie truša. Brīdi tas virmoja ap trusi, lēnos puslokos virzīdamies uz priekšu un atpakaļ. Tad atkal pa ierasto taciņu atgriezās pie elektrostacijas durvīm. Brīdi tur pakavējies, spiets devās atpakaļ pie truša.

Šādi spiets rīkojās trīs reizes. Citi spieti tikmēr turpināja līkumot ap ēku un šobrīd nebija redzami. Vientuļais spiets atgriezās pie durvīm, tad atkal devās pie truša.

"leciklējies," teica Čārlijs. "Tas visu laiku atkārto vienu un to pašu."

"Mums paveicies," cs sacīju. Mani interesēja, vai spiets mainīs savu uzvedību. Pagaidām tas nebija noticis. Un, ja tam bija ļoti neliela atmiņa, tas, iespējams, līdzinājās cilvē­kam ar Alcheimcra slimību, kurš nevar atcerēties, ka to visu ir darījis jau agrāk.

Šobrīd tas puslokos apstaigāja trusi.

"Šaubu nav - icciklējies," atkārtoja Čārlijs.

Es gaidīju.

Man nebija izdevies izskatīt visas izmaiņas, kas šeit bija iz­darītas PREDPRET, tāpēc ka trūka centrālā moduļa. Taču sā­kotnēji programmā bija iebūvēts gadījuma skaitļu elements, kura uzdevums bija tikt galā ar šādām situācijām. Kad PREDPRET neizdevās sasniegt mērķi un nebija nekādu īpa­šu apkārtējās vides iespaidu, kas izraisītu jaunu rīcību, program­mas uzvedība tika mainīta pēc nejaušības principa. Tas ir visno­taļ populārs risinājums. Psihologi, piemēram, šobrīd uzskata, ka jaunu risinājumu radīšanai ir nepieciešams zināms nejaušas uzvedības daudzums. Cilvēks nevar būt radošs, ja nerosās dažā­dos virzienos, un šie virzieni, visticamāk, būs nejauši izvēlēti…

"Oho," noteica Meja.

Uzvedība bija mainījusies.

Spiets virzījās lielākos lokos, atkal un atkal apriņķodams trusi. Un gandrīz uzreiz tas uzgāja citu taku. Uz mirkli ap­stājies, tas pēkšņi pacēlās augšā un sāka taisnā ceļā peldēt pie mums. Tas virzījās tieši pa to pašu ccļu, pa kuru mēs bijām gājuši uz šķūni.

"Nu ir pakaļā," teica Čārlijs. "Manuprāt, mums ir vāks."

Meja un Čārlijs skriešus metās pie loga. Deivids un Rozi­ja piecēlās un pieplaka pie loga, kas bija virs izlietnes. Un cs sāku kliegt:

"Nē, nē! Ejiet nost no logiem!"

"Ko?"

"Tas tver vizuāli, atceraties? Ejiet nost no logiem!"

Noliktavā īsti nebija, kur paslēpties. Rozija un Deivids palī­da zem izlietnes. Čārlijs, nepievērsdams uzmanību viņu protes­tiem, iespraucās viņiem blakus. Meja ieslīdēja kaktā un nozuda ēnainā spraugā, kur nesagāja kopā divu plauktu gali. Viņu va­rēja saskatīt tikai no rietumu loga, un ari tad ar grūtībām.

Iesprakšķējās radio. "Klau, veči?" Tas bija Rikijs. "Viens dodas pie jums. Un, uff… Nē… Tam piebiedrojas divi citi."

"Rikij!" es sacīju. "Ārā no ētera!"

"Ko?"

"Vairs nekādu radiosakaru!"

"Kāpēc?"

"Ārā, Rikij!"

Es nometos uz ceļiem galvenajā telpā aiz kartona kastes. Tā nebija pietiekami liela, lai es varētu pilnīgi noslēpties - pēdas rēgojās ārā -, tomēr mani, tāpat kā Meju, saskatīt ne­bija viegli. No ārpuses vajadzētu lūkoties noteiktā leņķī pa ziemeļu puses logu. Un neko labāku es tik un tā nevarēju darīt.

No turienes, kur es tupēju, varēja redzēt tikai tos, kas bija sakņupuši zem izlietnes. Meju es neredzēju nemaz, ja nu vie­nīgi izbāzis galvu gar kastes stūri. Kad to izdarīju, viņa šķita klusa un savaldīga. Es atkal paslēpos un gaidīju.

Nekas nebija dzirdams, tikai gaisa kondicionieris rūca.

Pagāja desmit vai piecpadsmit sekundes. Es skatījos, kā pa ziemeļu logu virs izlietnes ieplūst saules gaisma. No tās uz grīdas pa kreisi no manis palika balts taisnstūris.

Manas austiņas iesprakšķējās. "Kāpēc nedrīkst būt sakaru?"

"Ka tevi…" nomurdēja Cārlijs.

Es pieliku pirkstu pie lūpām un papurināju galvu.

"Rikij," cs jautāju, "vai viņiem gadījumā nav dzirdes spē­jas?"

"Protams, varbūt neliela, bet…"

"Apklusti un aizvācies no ētera."

"Bet…"

Es sataustīju pie bikšu siksnas raidītāju un to izslēdzu. Pa­māju tiem, kas sēdēja zem izlietnes. Viņi visi izslēdza savus raidītājus.

Čārlijs, bez skaņas kustinot muti, man kaut ko sacīja. Man tas izskatījās pēc: "Tas mūlāps grib mūs nobeigt."

Tomēr pārliecināts es nebiju.

Mēs gaidījām.

Noteikti nepagāja vairāk par divām trim minūtēm, taču tās vilkās kā mūžība. Tupot uz cietās betona grīdas, man sāka sāpēt ceļgali. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, cs piesardzīgi mainīju po­zu; nu jau es nešaubījos, ka pirmais spiets ir pavisam tuvu. Tas vēl nebija parādījies pie logiem, un cs prātoju, kāpēc tas kavējas. Iespējams, ja reiz tas sekoja mums pa pēdām, tad bija apstājies pārbaudīt mašīnas. Interesanti, kā spieta intelekts uztvers auto­mašīnu? Cik mulsinošas tās droši vien šķiet tādai augstas izšķirt­spējas acij. Bet varbūt tāpēc, ka mašīnas nav dzīvas, spiets nepie­vērsīs tām uzmanību un uzskatīs par lieliem, košiem akmeņiem.

Bet tomēr… Kāpēc tas kavējas?

Ar katru aizritošo sekundi ceļgali sāpēja arvien vairāk. Es mainīju pozu, atbalstīdams svaai uz rokām un paceldams ceļ­galus kā skrējējs pie starta. Man tika dāvāts īslaicīgs atvieg­lojums. Biju tā koncentrējies uz savām sāpēm, ka uzreiz ne­pamanīju, ka mirdzoši baltais taisnstūris uz grīdas vidū kļūst tumšāks, un šis tumšums plešas platumā. Pēc brīža viss taisn­stūris bija kļuvis nomācoši pelēks.

Spiets bija klāt.

Pārliecināts cs nebiju, bet man šķita, ka līdzās gaisa kon- dicioniera rūkoņai skan zema, trinkšķīga dūkoņa. Sēdēdams aiz kastes, cs redzēju, kā logs virs izlietnes kļūst arvien tum­šāks no virmojošajām melnajām daļiņām. Izskatījās, it kā ārā plosītos smilšu vētra. Šķūnī kļuva tumšs. Pārsteidzoši tumšs.

Deivids Bruks, joprojām sēdēdams zem izlietnes, sāka ste­nēt. Čārlijs ar roku aizspieda viņam muti. Viņi skatījās uz augšu, lai ari izlietne neļāva viņiem ieraudzīt logu, kas atra­dās virs viņiem.

Un tad spiets logā pagaisa tikpat žigli, kā bija uzradies. Telpa atkal pielija ar gaismu.

Neviens nekustējās.

Mēs gaidījām.

Pēc brīža tumšs kļuva rietumu sienas logs, tādā pašā vei­dā. Es prātoju, kāpēc spiets nenāk iekšā. Logs nebija hermē­tiski noslēgts. Nanodaļiņas varēja bez grūtībām ieslīdēt pa spraugām. Tomēr izskatījās, ka tās pat nemēģina.

Iespējams, beidzot kāds labums 110 tīkla mācīšanās bija arī mums. Varbūt spieti no pieredzes ap laboratoriju bija uzzi­nājuši, ka durvīm un logiem cauri tikt nav iespējams. Var­būt tāpēc viņi pat nemēģināja.

Šī doma mani uzmundrināja un palīdzēja cīnīties pret sā­pēm ceļgalos.

Rietumu logs vēl bija tumšs, kad atkal satumsa ziemeļu logs virs izlietnes. Šobrīd iekšā skadjās abi spieti reizē. Rikijs bija tei­cis, ka ēkai tuvojoties trīs spieti. Ceturto viņš nebija pieminējis. Es prātoju, kur gan ir trešais. Pēc mirkļa es to uzzināju.

Kā klusa, melna dūmaka pa spraugu zem rietumu durvīm sāka ieplūst nanodaļiņas. Drīz to kļuva vairāk, tās ieplūda pa durvju perimetru. Iekļuvušas tās šķietami bezjēdzīgi virpuļoja un griezās, tomēr cs zināju, ka pēc mirkļa tās iedibinās kārtību.

Tad cs ieraudzīju, ka daļiņas ieplūst arī pa spraugām zie­meļu logā. Pa gaisa kondicionētāja ventilatoriem griestos le­jup traucās vēl viena daļiņu straume.

Nogaidīt vairs nebija jēgas. Es piecēlos un izgāju no savas paslēptuves. Es uzkliedzu, lai visi nāk ārā.

"Nostājieties divās rindās!"

Cārlijs pakampa aWindex" pudeli un nostājās ierindā, no­ņurdēdams:

"Kādas, tavuprāt, ir mūsu sūda iespējas?"

"Neko labāku viņi nedabūs," cs atcirtu. "Reinoldsa liku­mi!13 Man blakus! Trīs četri - uz priekšu!"

Ja mēs nebūtu tik ļoti pārbiedēti, tad justos smieklīgi, šā­di, cieši sagrupējušies, stumdīdamics šurpu turpu pa visu tel­pu, pūlēdamies koordinēt kustības - pūlēdamies atdarināt putnu baru. Sirds man krūtīs smagi dauzījās. Ausīs kaut kas gaudoja. Bija grūti koncentrēties uz soļošanu. Es apzinājos, ka mums iznāk drausmīgi, taču ātri vien mēs ievingrinājā­mies. Nonākuši pie sienas, mēs apcirtāmics un, saskanīgi kus­tēdamies, devāmies atpakaļ. Es sāku šūpot rokas un katrā solī sist plaukstas. Pārējie darīja tāpat. Tā bija vieglāk koordinēt kustības. Un mēs visi cīnījāmies ar šausmām. Kā vēlāk teica Meja: "Tāda aerobika varētu būt ellē."

Un visu šo laiku mēs skatījāmies, kā pa logu un durvju spraugām šņākdamas iekšā plūst melnas nanodaļiņas. Šķita, ka tas turpinās ilgi, taču droši vien pagāja tikai trisdesmit- četrdesmit sekunžu. Drīz telpa bija pilna ar neizšķiramu mig­lu. Man visu ķermeni durstīja kā adatiņām, un cs nešaubījos, ka pārējie jūt to pašu. Dcivids sāka stenēt, taču viņam bla­kus bija Rozija, kas viņu uzmundrināja un mudināja turēties vienā solī.

Piepeši satriecošā ātrumā migla izklīda, daļiņas saauga di­vos nevainojamas formas stabos, kas stāvēja tieši mums pre­tī, cilādamies kā melni viļņi.

Tik nelielā attālumā spieti izstaroja nepārprotamu drau- dīgumu, gandrīz ļauna vēlējumu. To dobjā trinkšķoņa bija skaidri saklausāma, taču laiku pa laikam es sadzirdēju niknu šņākšanu - kā no čūskas mutes.

Tomēr tas mums neuzbruka. Mūs, gluži kā es biju cerē­jis, paglāba programmas trūkumi. Sastopoties ar koordinē­jušos upuru pulku, šie plēsoņas nonāca strupceļā. Viņi vispār neko nedarīja.

Vismaz pagaidām.

Plauksta sišanai pa vidu Cārlijs iesaucas:

"Ticiet vai neticiet… šī žākstīšanās… strādā!"

"Jā, bet tas… var nebūt ilgi," es atbildēju. Mani māca ba­žas par to, cik ilgi Deivids spēs savaldīt savu uztraukumu. Un mani māca bažas par spietiem. Es nezināju, cik ilgi tie šeit stāvēs un kad izdomās jaunu uzvedību. Es sacīju: "Ierosinu… doties uz tām durvīm… aizmugurē… un vākties prom no še­jienes."

Kad mēs, nonākuši pie sienas, apcirtāmies, es mazliet mai­nīju leņķi uz dibentclpas pusi. Sizdami plaukstas un iedami soli solī, mēs gājām prom no spietiem, kuri, dobji trinkšķē­dami, mums sekoja.

"Un, ja arī mēs tiksim ārā, ko tad?" iešņukstējās Dcivids. Viņam bija grūti ievērot ritmu. Panikas pārņemtam, viņam visu laiku samisējās solis. Viņš svīda un ātri mirkšķināja acis.

"Turpināsim tāpat… turēsimies barā… uz laboratoriju…un iekšā… vai esi gatavs?"

"Jēzu," viņš novaidējās. "Tas ir tik tālu… Es nezinu…" Viņš atkal paklupa un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Turklāt viņš nesita plaukstas kopā ar pārējiem. Es gandrīz sajutu viņa šaus­mas, viņa nevaldāmo vēlēšanos mesties bēgšus.

"Deivid, paliec ar mums… ja tu iesi viens… tev neizdosies izsprukt… vai tu dzirdi?"

Deivids novaidējās.

"Es nezinu… Džek… nezinu, vai es spēšu…" Viņš atkal pa­klupa, uzskrēja virsū Rozijai, kura krītot uzgrūdās Cārlijam, kurš viņu noķēra un atkal uzrāva kājās. Taču mūsu bara kār­tība uz bridi izjuka, koordinācija pazuda.

Spieti acumirklī kļuva blīvi melni, saritinājās un savilkās, kā gatavojoties lēcienam. Es dzirdēju, kā Čārlijs pusbalsī no­čukst: "Vāks," un man patiešām uz brīdi šķita, ka viņam ir taisnība un mums ir gals klāt.

Taču tad mēs atguvām ritmu un spieti uzreiz izauga, kļu­va tādi paši kā iepriekš. To blīvais melnums izbalēja. Tic at­kal sāka vienmērīgi pulsēt.Tie mums pa pēdām ielidoja bla­kus telpā. Tomēr tie joprojām neuzbruka. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, tām pašām, pa kurām bijām ienākuši. Man radās cerība. Pirmo reizi man šķita, ka mēs varbūt tiešām spēsim aizbēgt.

Un tad, tai pašā brīdī, viss aizgāja pa pieskari.

Deivids Bruks salūza un laidās prom.

Mēs bijām labi tālu dibcntclpā un jau grasījāmies iet ap­kārt plauktiem, kas stāvēja istabas vidū, kad viņš metās skrie­šus, izjoņoja starp spietiem un, pabrāzies tiem garām, devās uz tālākajām durvīm.

Spieti acumirklī apsviedās un traucās viņam pakaļ.

Rozija kliedza, lai Deivids atgriežas, taču viņš bija kon­centrējies uz durvīm. Spieti vajāja viņu pārsteidzošā ātrumā. Deivids jau bija gandrīz ticis līdz durvīm - viņa roka stiepās pēc tverekļa -, kad viens spiets nolaidās lejup, izklājās gar grīdu viņam priekšā, un tur viss kļuva melns.

Mirklī, kad Dcivids Bruks nonāca uz melnās virsmas, vie­na viņa kāja strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņš būtu uz­kāpis uz ledus. Sāpēs iegaudojies, viņš nogāzās uz betona un nekavējoties pūlējās uzrausties kājās, taču nespēja: viņš visu laiku slīdēja un krita, atkal un atkal. Viņa brilles sašķīda drum­slās, ietvars saspieda degunu. Viņa lūpas klāja melns, virmo­jošs aplikums. Viņš sāka aizclstics.

Rozija joprojām kliedza, bet pār Deividu nolaidās otrs spiets, un melnums izpletās pār viņa seju, līda viņam acīs un matos. Viņš kustējās arvien drudžaināk, žēli stenēdams kā dzīvnieks, tomēr kaut kādā veidā, šādi slīdot un ķepurojoties četrrāpus, viņam izdevās virzīties uz durvju pusi. Pēdīgi viņš rāvās uz priekšu, saķēra tverekli un raušus nostājās uz ceļiem. Beidzamajā izmisīgajā kustībā viņš pagrieza tverekli, atvēra durvis un nokrita.

Šķūnī gaiši iemirdzēja saule… un iekšā ievirmoja trešais spiets.

"Mums kaut kas jādara!" kliedza Rozija un metās skriet uz Dcivida pusi. Kad viņa skrēja man garām, es sakampu vi­ņu aiz delma. Viņa rāvās ārā no mana tvēriena. "Mums vi­ņam jāpalīdz! Mums viņam jāpalīdz!"

"Mēs neko nevaram darīt."

"Mums viņam jāpalīdz."

"Rozij! Mēs neko nevaram darīt."

Patlaban Dcivids valstījās pa grīdu, melns no galvas līdz kājām. Viņu bija ievīstījis trešais spiets. Starp dancojošajām daļiņām viņu bija grūti saskatīt. Šķita, ka Dcivida mute ir tumšs caurums, viņa acu āboli bija pavisam melni. Es nodo­māju, ka viņš droši vien ir akls. Viņš elpoja saraustīti un clsai- ni, klusi rīstīdamies. Spiets plūda viņam mutē kā melna upe.

Viņa ķermenis sāka drebēt. Ar rokām viņš sažņaudza kak­lu. Kājas bungoja pa grīdu. Es nešaubījos, ka viņš mirst.

"Kusties, Džek," teica Cārlijs. "Vācamies reiz prom no šejienes."

"Nedrīkst viņu atstāt!" kliedza Rozija. "Nedrīkst, nedrīkst!"

Deivids slīdēja ārā pa durvīm, saulē. Šobrīd viņš vairs ne­spārdījās tik sparīgi; viņa mute kustējās, taču mēs dzirdējām tikai elsas.

Rozija pūlējās izrauties.

Čārlijs saķēra viņu aiz pleca un sacīja:

"Sasodīts, Rozij…"

"Ej dēt!" Viņa izrāvās no Cārlija tvēriena, uzmina man uz kājas, es aiz pārsteiguma palaidu viņu vaļā, un viņa aizjo­ņoja uz blakustclpu, kliegdama:

"Deivid! Deivid/"

Viņai pretī izstiepās Dcivida roka, melna kā minētājam. Viņa satvēra Deivida delmu. Un tai pašā mirklī viņa nokri­ta, paslīdējusi uz melnās grīdas gluži tāpat kā pirmīt viņš. Vi­ņa visu laiku atkārtoja Deivida vārdu, līdz sāka klepot un vi­ņai ap lūpām uzradās melna apmale.

"Ejam, Dieva dēļ!" iesaucās Cārlijs. "Es nespēju skatī­ties!"

Es nejaudāju pakustināt kājas, nejaudāju kaut kur doties. Pagriezos pret Meju. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa tei­ca:

"Ej!"

Rozija joprojām kliedza Dcivida vārdu, apskaudama vi­ņu, pievilkdama viņa augumu pie krūtīm. Taču izskaūjās, ka viņš pats vairs nekustas.

Čārlijs pieliecās man klāt un sacīja:

"Tā nav tava vaina, velns lai parauj."

Es lēni pamāju. Zināju, ka viņš saka taisnību.

"Bļāviens, šī tev ir pirmā darbadiena!" Cārlijs izstiepa ro­ku un ieslēdza manu sakaru ierīci. "Ejam!"

Es pagriezos pret durvīm, kas bija man aiz muguras.

Un mēs izgājām ārā.

Zem rievotā jumta gaiss bija karsts un nekustīgs. Mums priekšā bija automašīnu rinda. Bija dzirdams, kā zem jumta dūc videokameras motors. Rikijs laikam bija monitoros ieraudzījis, ka mēs iznākam no šķūņa. Manās austiņās atskanēja šņākoņa.

"Kas, pie velna, jums tur notiek?" noprasīja Rikijs.

"Nekā laba," cs atbildēju. Aiz ēnām joprojām spoži spī­dēja pēcpusdienas saule.

"Kur pārējie?" teica Rikijs. "Vai visiem viss kārtībā?"

"Nē. Visiem viss nav kārtībā."

"Nu, pasaki vienreiz…"

"Ne tagad." Mēs visi bijām mēmi, apzinoties, kas ir noti­cis. Vienīgais, ko mēs vēlējāmies, - ātrāk nokļūt drošībā.

Laboratoriju ēka atradās simt tuksneša jardu attālumā pa labi no mums. Līdz elektrostacijas durvīm mēs varējām no­kļūt trīsdesmit vai četrdesmit sekundēs. Sākām skriet žiglā riksī. Joprojām kaut ko runāja Rikijs, taču mēs viņam neat­bildējām. Mēs visi domājām par vienu un to pašu: vēl pēc pusminūtes mēs sasniegsim durvis un drošību.

Taču mēs bijām aizmirsuši par ccturto spietu.

"Sūds!" izgrūda Čārlijs.

Ceturtais spiets parādījās gar laboratorijas ēkas stūri un vir­moja tieši pie mums. Mēs apjukumā apstājāmies. "Ko darī­sim?" jautāja Meja. "Veidosim baru?"

"Nē," es papurināju galvu. "Mēs esam tikai trīs."

Mūsu bija pārāk maz, lai apmulsinātu plēsoņu. Taču ne­vienu citu iespējamo stratēģiju cs nespēju izdomāt. Atsaucu prātā visus lasītos pētījumus par plēsoņām un upuriem. Par kaut ko tic bija vienisprātis. Vienalga, vai tiek modelētas ka- rotājskudras vai Screngeti lauvas, visi pētījumi apstiprināja galveno dinamiku: atstāti savā ziņā, plēsoņas nogalinās visus upurus, līdz vairs neviens nebūs palicis dzīvs - ja nu vienīgi upuris būs patvēries drošā vietā. īstie upuri varēja patverties kādā ligzdā kokā vai pazemes midzenī, vai upes dzelmē. Ja upurim bija, kur patverties, viņš var palikt dzīvs. Ja patvēru­ma nebija, plēsoņas nogalina visus līdz pēdējam.

"Izskatās, ka mēs esam pakaļā," teica Čārlijs.

Mums bija vajadzīgs patvērums. Spiets nāca mums virsū. Es jau gandrīz jutu, kā adatiņas dursta ādu, mutē jau uzradās sausais plienainums. Mums bija jāatrod kaut kāds patvērums, iekams spiets bija mūs sasniedzis. Es apgriezos ap savu asi, skatīdamies uz visām pusēm, taču neredzēju neko, izņemot…

"Vai mašīnas ir aizslēgtas?"

Manas austiņas iesprakšķējās. "Nevajadzētu būt."

Mēs pagriezāmies un skrējām.

Tuvākā mašīna bija zils "Ford sedan ". Es atvēru vadītāja durvis, Meja - durvis blakussēdētāja pusē. Spiets bija tieši mums aiz muguras. Aizcirzdams durvis, cs dzirdēju trinkšķo- ņu, tad Meja aizcirta savējās. Čārlijs, joprojām ar "Windex" pudeli rokās, pūlējās atdabūt vaļā aizmugurējās durvis, taču tās bija aizslēgtas. Meja pagriezās, lai atbloķētu atslēgu, ta­ču Cārlijs jau bija pieskrējis pie nākamās mašīnas, "Land Cruiserun iclēcis tajā. Un aizcirtis durvis.

"Au!" viņš iesaucās. "Velns, kur karsts!"

"Zinu," cs atbildēju. Mašīnā bija karsts kā cepeškrāsnī. Mēs ar Meju jau bijām nosvīduši. Spiets metās uz mūsu pusi un vir­moja gar vējstiklu, pulsēdams, stumdīdamics šurpu turpu.

Panikas pārņemtais Rikijs austiņās sauca:

"Veči? Kur jūs esat? Veči?"

"Mašīnās."

"Kādās mašīnās?"

"Ellē ratā, kāda starpība?" atcirta Čārlijs. "Mēs esam di­vās no tām draņķa mašīnām, Rikij."

Melnais spiets atstāja mūsu "Scdan"un devās uz "Toyota" pusi. Mēs skatījāmies, kā tas slīd no viena loga pie otra, pū­lēdamies tikt iekšā. Čārlijs caur sdklu man greizi uzsmaidīja.

"Seit nav, kā tajā šķūnī. Sitie vāģi ir noblīvēti. Tā kā… šie var iet…"

"Bet ventilācijas atveres?" cs jautāju.

"Es savējo aizvēru."

"Bet tās taču nav hermētiski noslēgtas, vai ne?"

"Nav gan," viņš atbildēja. "Bet, lai tiktu iekšā, vajag pa­līst zem motora pārsega. Vai varbūt jālien caur bagāžnieku. Un es varu derēt, ka šitā pārbarotā dūcenīte nespēs tik tālu aizdomāties."

Meja citu pēc citas vēra ciet mūsu mašīnas ventilācijas lū­kas. Viņa atvēra cimdu nodalījumu, ieskatījās tajā un atkal to aizvēra.

"Atradi kādas atslēgas?" es jautāju.

Viņa papurināja galvu - nē.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Veči? Jums ir jauni cicmiņi."

Es pagriezos un ieraudzīju, kā gar noliktavu tuvojas vēl divi spieti. Tic nekavējoties metās virsū mūsu mašīnai no priekšpuses un no aizmugures. Man bija sajūta, it kā mēs būtu iekļuvuši smilšu vētrā. Palūkojos uz Meju. Viņa sēdēja pilnī­gi nekustīgi, ar akmenscictu seju, un vērīgi skatījās.

Divi jaunie mākoņi beidza apriņķot mašīnu, tad aizvirmo- ja uz priekšu. Viens ierīkojās tieši pie loga Mcjas durvju pu­sē. Tas pulsēja, mirdzinādams sudrabu. Otrs bija uz motora pārsega un virzījās šurpu turpu no Mejas pie manis. Laiku pa laikam tas uzklupa vējstiklam un izšķīda pa stiklu. Tad tas atkal saauga kopā, aizslīdēja uz motora pārsega priekš­galu un no jauna metās pret stiklu.

"Mēģina tikt iekšā," Cārlijs līksmi ietarkšķējās. "Es tak jums teicu - viņiem neizdosies!"

Es nebiju tik ļoti pārliecināts. Ievēroju, ka pēc katra trie­ciena spiets atvirzās arvien tālāk, ieskrienas ilgāk. Drīz tas būs atkāpies līdz priekšgala režģim. Un, ja tas sāks ložņāt pa rež­ģi, tad atradīs ventilācijas atveres. Un tad mums būs beigas.

Meja rakņājās pa sīklietu kastīti starp sēdekļiem. Viņa iz­vilka līmlentes rullīti un kārbiņu ar sviestmaižu maisiņiem.

"Varbūt mēs varam aizlīmēt atveres…" viņa teica.

Es papurināju galvu. "Nav jēgas," es sacīju. "Tās ir nano­daļiņas. Tās ir tik sīkas, ka var tikt cauri plēvei."

"Tu gribi teikt, ka tās tiks cauri polietilēnam?"

"Jā, vai varbūt izsprauksies gar malām, pa sīkām šķirbiņām. Nav iespējams aizlīmēt tik hermētiski, lai tās netiktu cauri."

"Tad mums adiek tikai sēdēt?"

"Lielā mērā jā."

"Un cerēt, ka tās neiedomāsies."

"Tieši tā," es pamāju.

Bobijs Lembcks austiņās sacīja:

"Vējš atkal sāk celties. Seši mezgli."

Izklausījās, ka viņš grib mūs uzmundrināt, taču seši mez­gli ne tuvu nebija pietiekams stiprums. Spieti aiz vējstikla bez pūlēm virmoja ap mašīnu.

"Džek?" iejautājās Cārlijs. "Mana dūcenīte tikko pazuda. Kur šī palika?"

Es atskatījos uz Cārlija mašīnu un redzēju, ka trešais spiets bija noslīdējis pie priekšējās riepas un virmoja iekšā un ārā pa diska caurumiem.

"Pēta tava riteņa disku, Cārlij," es atbildēju.

"M-m-m." Viņš neizklausījās laimīgs, un tam bija pietie­kams iemesls. Ja reiz spiets bija sācis rūpīgi pēdt mašīnu, tas var nejauši atklāt, kā tajā var iekļūt. "Manuprāt, viss atduras jautājumā, kāda ir viņu PO komponente, vai ne?" viņš sacīja.

"Tā gan," es atbildēju.

"Un kā tas būtu angliski?" vaicāja Meja.

Es paskaidroju. Spietiem nav ne vadoņa, ne centrālā prā­ta. To intelekts ir atsevišķu daļiņu summa. Šīs daļiņas pašor- ganizējas spietā un to pašorganizēšanās tendencei ir nepro­gnozējami rezultāti. Nekādi nav iespējams zināt, ko tās darīs. Spieti var turpināt darboties tikpat nesekmīgi kā šobrīd. Tie var nejauši uzdurties kādam risinājumam. Tie var arī sākt meklēt organizēti.

Pagaidām gan tie tik tālu nebija tikuši.

Mans apģērbs bija smags, sviedros izmircis. Sviedri pilēja no deguna un zoda. Ar delnas virspusi noslaucīju pieri. Palū­kojos uz Meju. Ari viņa svīda.

"Klau, Džek?" ierunājās Rikijs.

"Kas ir?"

"Pirms brīža zvanīja Džūlija. Viņa ir izrakstījusies no slim­nīcas un…"

"Ne tagad, Rikij."

"Viņa šovakar atlidos."

"Parunāsim vēlāk, Rikij."

"Es tikai domāju, ka tu gribēsi zināt."

"Jēziņ!" uzsprāga Cārlijs. "Pasakiet tam pakaļcaurumam, lai aizveras. Mēs esam aizņemtiV

"Vēja stiprums - astoņi mezgli," teica Bobijs Lembeks. "Nē, piedošanu… septiņi."

"Jēziņ, tā spriedze mani nobeigs," sacīja Čārlijs. "Kur ir mans spiets, Džek?"

"Zem mašīnas. Es neredzu, ko viņš tur dara… Nē, paga… Tas ceļas augšā tev aiz muguras, Čārlij. Izskatās, ka tas pēta tavas gabaritugunis."

"Vēl viens, kas ķerts uz vāģiem," viņš noteica. "Nu, lai pēta vien."

Es joprojām pār plecu lūkojos uz Čārlija spietu, kad ieru­nājas Meja:

"Džek. Paskaties/"

Spiets, kas virmoja gar sānlogu viņas pusē, bija mainījies. Šobrīd tas bija gandrīz pilnīgi sudrabots, mirgojošs, taču ļoti noturīgs, un cs redzēju, kā šajā sudrabotajā virsmā atspīd Me- jas galva un pleci. Atspulgs nebija ideāls, viņas acis un mute bija mazliet izplūdušas, taču lielos vilcienos tas bija precīzs.

Es saraucu pieri.

"Tas ir spogulis…"

"Nē," viņa iebilda. "Nav vis." Viņa aizgriezās no loga un paskatījās uz mani. Viņas attēls uz sudrabotās virsmas nemainījās. Seja vēl arvien lūkojās mašīnā. Tad, pēc kāda brīža, attēls notrī­sēja, izšķīda un pēc tam, atkal izveidojies, rādīja viņas pakausi.

"Ko tas nozīmē?" Meja jautāja.

"Man ir viena laba doma, bet…"

Spiets uz motora pārsega izturējās gluži tāpat, vienīgi tā sudrabotajā virsmā bijām redzami mēs abi, plecu pie pleca mašīnā, ļoti izbiedēti. Arī šis attēls bija zināmā mērā izplū­dis. Un tagad man bija skaidrs, ka spiets nebija spogulis vār­da burtiskajā nozīmē. Tas patstāvīgi veidoja attēlu, precīzi iz­vietojot atsevišķas daļiņas, un tas nozīmēja…

"Draņķīgi…" ierunājās Cārlijs.

"Zinu," cs atbildēju. "Tic ievieš jauninājumus."

"Kā tev šķiet, vai tas ir kāds no iebūvētajiem gājieniem?"

"Lielā mērā jā. Manuprāt, tā ir imitēšana."

Meja nesaprazdama papurināja galvu.

"Programmā ir iepriekš paredzētas noteiktas stratēģijas, kas palīdz sasniegt mērķus. Šīs stratēģijas modelē to, ko da­ra īstie plēsoņas. Piemēram, viena no iebūvētajām stratēģi­jām ir sastingt uz vietas un gaidīt, uzglūnēt no slēpņa. Cita ir skraidīt šurpu turpu, līdz esi uzdūries medījumam, un tad dzīties tam pakaļ. Trešā ir nomaskētics, pārņemot kaut kā­dus apkārtējās vides elementus, saplūst ar to. Un ceturtā ir atdarināt medījuma uzvedību - imitēt upuri."

"Tu domā, ka tā ir imitēšana?" viņa jautāja.

"Es domāju, ka tas ir imitēšanas paveids, jā."

"Tas mēģina izskatīties tāds pats kā mēs?" "Jā."

"Tā ir iegūtā uzvedība? Viņš patstāvīgi ir to attīstījis?"

"Jā," es teicu.

"Nelāgs jaunums," sērīgi novilka Cārlijs. "Nelāgs, nelāgs jaunums."

Mašīnā sēdēdams, es sāku niknoties. Šī spoguļattēla vei­došana man lika saprast, ka cs nezinu nanodaļiņu patieso uz­būvi. Man bija teikts, ka tiem ir iebūvēti pjczoclementi, kas spēj atstarot gaismu. Tāpēc nebija brīnums, ka spiets ik pa laikam sudraboti nozibsnīja saulē. Nekāda sevišķi izsmalci­nāta daļiņu orientēšana tam nebija vajadzīga. Īstenībā šādu sudrabotu ņirbu varēja uzskatīt par nejaušu efektu, gluži tā­pat, kā mašīnām pilnās šosejās tc uzrodas, te izzūd satiksmes "korķi". Sastrēgumus izraisa viens vai divi autobraucēji, ga­dījuma pēc mainot ātrumu, taču tā iespaids aizviļņo pa visu šoseju. Tas pats, iespējams, bija sakāms par spietiem. Gadī­juma efekts varēja viļņveidīgi izplatīties pa visu spietu. Un tieši to ari mēs bijām redzējuši.

Toties šī spoguļošana jau bija kaut kas pavisam cits. Spie­ti veidoja krāsainus attēlus, turklāt tiem piemita pasakaina noturība. Tik sarežģītu uzvedību nevarēja gaidīt no tām vien­kāršajām nanodaļiņām, kas man bija parādītas. Es šaubījos, vai no sudraba slāņa ir iespējams radīt pilnu spektru. Teorē­tiski bija iespējams, ka sudrabu var precīzi izliekt, lai radītu prizmas krāsas, taču tam bija vajadzīga ārkārtīgi izsmalcinā­ta kustība.

Loģiskāk bija pieņemt, ka daļiņas rada krāsas citādi. Un tas nozīmēja, ka cs nezināju patiesību par daļiņām. Rikijs kār­tējo reizi bija man melojis. Tāpēc es niknojos.

Es jau biju secinājis, ka ar Rikiju kaut kas nav lāgā, un, šobrīd visu apjaušot, tā bija mana, nevis viņa problēma. Pat pēc katastrofas noliktavā cs joprojām neaptvēru, ka spieti at­tīstās tik ātri, ka mēs tiem netiekam līdzi. Man būtu vaja­dzējis sajēgt, kas atrodas manā priekšā jau tad, kad spieti de­monstrēja jaunu stratēģiju - padarīt grīdu slidenu, lai viņu medījums nespētu aizbēgt un to varētu pārvietot. Runājot par skudrām, to dēvēja par kolektīvo transportu; tas bija labi zināms fenomens. Turpretī šo spietu gadījumā tā bija nepie­redzēta, tikko izstrādāta uzvedība. Taču tobrīd es biju neprā­tīgi pārbijies un nespēju aptvert, cik tas ir būtiski. Tagad, sēžot svelmīgajā mašīnā, nebija jēgas vainot Rikiju, tomēr es biju nobijies un noguris, un nejaudāju skaidri domāt.

"Džek." Meja piebikstīja man pie pleca un norādīja uz Cārlija mašīnu.

Viņas seja bija drūma.

* * *

Spiets pie Čārlija mašīnas pakaļējām gabaritugunīm bija kļuvis par melnu straumi, kas augstu gaisā izliecās un tad no­zuda vīlē, kur sarkanā plastmasa bija savienota ar metālu.

Es ierunājos:

"Paklau, Cārlij… Manuprāt, tie ir atraduši ceļu."

"Jā, es redzu. Kas par draņķiem!"

Cārlijs patlaban mēģināja ierāpties aizmugures sēdeklī. Daļiņas mašīnas iekšpusē jau bija savairojušās un veidoja pe­lēku dūmaku, kas strauji satumsa. Cārlijs ieklepojās. Es ne­redzēju, ko viņš dara, - viņš bija zemāk par loga līmeni. Viņš atkal ieklepojās.

"Čārlij?"

Viņš neatbildēja. Taču es dzirdēju, kā viņš nolamājas.

"Čārlij, kāp ārā!"

"Pie pakaļas tos draņķusi"

Un tad atskanēja dīvains troksnis, kura izcelsmi cs uzreiz nespēju saprast. Pagriezos pret Meju, kas bija piespiedusi sa­karu ierīci pie auss. Bija dzirdama savāda, ritmiska šņirksto- ņa. Viņa jautājoši pavērās manī.

"Čārlij?"

"Es… apsmidzinu tos mērglēnus. Paskatīsimies, ko šie da­rīs, kad būs slapji."

"Tu izsmidzini izotopu?" pārjautāja Meja.

Viņš neatbildēja. Taču pēc brīža viņš atkal bija redzams pa logu un uz visām pusēm smidzināja ar "Windex" pudeli. Šķidrums tecēja pār stiklu un pilēja zemē. Mašīnas iekšiene kļuva vēl tumšāka - tajā sanāca arvien vairāk daļiņu. Drīz mēs viņu vairs nespējām saskaut. No melnuma iznira viņa rokas, tās atspiedās pret stiklu un atkal nozuda. Viņš nemitī­gi klepoja. Sausi un rejoši.

"Čārlij," es teicu, "negaidi, bēdz!"

"Ai, pie pakaļas. Kāda jēga?"

"Vējš - desmit mezglu," sacīja Bobijs Lembcks. "Izman­tojiet!"

Ar desmit mezgliem nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas.

"Čārlij? Tu dzirdi?"

No melnās mašīnas atskanēja balss:

"Jā, labi… Bs meklēju… nevaru atrast… to draņķa roktu­ri, nevaru sataustīt… Kur, ellē, ir tas sasodītais rokturis…" Viņš aprāvās un sāka aizvilkdamies klepot.

Austiņās es dzirdēju, kā laboratorijā skan drudžainas balsis.

"Viņš sēž aToyota teica Rikijs. "Kur uToyota" ir rokturis?"

Bobijs Lembcks: "Nezinu, tā nav mana mašīna."

"Kā mašīna tā ir? Vins?"

Vinss: "Nē, nē. Tam čalim ar slimajām acīm."

"Kuram?"

"Tam inženierim. Tam, kurš visu laiku mirkšķina acis."

"Deividam Brukām?"

"Jā. Viņam."

"Veči?" mūs uzrunāja Rikijs. "Mēs domājam, ka tā ir Dei­vida mašīna."

Es iesāku: "Tas mums neko…"

Un tad cs aprāvos, jo Meja rādīja uz mūsu mašīnas aiz­muguri. No šuves, kur sēdekļa spilvens saskārās ar atzveltni, šņākdamas ieplūda daļiņas, līdzīgas melniem dūmiem.

Es ieskatījos un pamanīju aizmugurē uz grīdas segu. Arī Meja bija to ieraudzījusi un, ienirdama starp sēdekļiem, ie­metās aizmugurē. Lēkdama viņa iespēra man pa galvu, to­ties sega bija viņai rokā un viņa sāka to bāzt iekšā spraugā. Es mēģināju ierāpties aizmugurē, lai viņai palīdzētu, un ma­nas austiņas nokrita un aizķērās aiz stūres. Mašīnā nebija vie­tas. Austiņās skanēja kāda metāliska balss.

"Ātrāk," skubināja Meja. "Ātrāk!"

Es biju par viņu lielāks; man aizmugurē nepietika vietas; saliecies līdzīgi kabatas nazim, sniedzos pāri vadītāja sēdek­lim, saķēru segu un palīdzēju viņai to bakstīt spraugā.

Kaut kur tālumā es neskaidri manīju, ka ar troksni atveras aT(>yota"durvis un no melnuma iznirst Cārlija pēda. Viņš gribē­ja izmēģināt laimi ārā. Varbūt mums jādara tāpat, cs nodomā­ju, palīdzēdams Mejai darboties ar segu. Nekāda labuma no segas nebūs, tā bija tikai notikumu novilcināšana. Es jau manī­ju, ka daļiņas spiežas cauri audumam; mašīnā to bija arvien vairāk. Kļuva arvien tumšāks. Visu manu ādu durstīja adatiņas.

"Meja, skrienam!"

Viņa neatbildēja, tikai sāka vēl sparīgāk stumt segu sprau­gās. Droši vien viņa apzinājās, ka ārā mums nav izredžu iz­sprukt sveikā. Spieti mūs panāks, nostāsies ceļā, liks mums paklupt un krist. Un, kad mēs būsim nokrituši, tic mūs no­smacēs. Gluži tāpat kā pārējos.

Gaiss kļuva blīvāks. Es sāku klepot. Pustumsā visu laiku skanēja metāliskā balss no austiņām. Nebija skaidrs, no ku­rienes tā nāk. Arī Mejas austiņas bija nokritušas, es it kā biju manījis tās uz priekšējā sēdekļa, taču jau bija pārāk tumšs, lai kaut ko varētu saskatīt. Acis svila. Es nemitīgi klepoju. Arī Meja klepoja. Es nezināju, vai viņa joprojām baksta spraugā segu. Viņa bija tikai ēna miglā.

Aso sāpju dēļ cs aizmiedzu acis. Rīkle sažņaudzās, klepus bija sauss. Man atkal reiba galva. Es apzinājos, ka mums atlikusi ti­kai apmēram minūte, iespējams, mazāk. Atskatījos uz Meju, taču viņu neredzēju. Dzirdēju viņas klepu. Pavicināju roku, mē­ģinādams izklīdināt miglu, lai viņu ieraudzītu. Tas nelīdzēja. Pa­vicināju roku vējstikla priekšā, un tas acumirklī kļuva tīrs.

Neraugoties uz klepus lēkmi, cs tālumā redzēju laborato­rijas ēku. Spīdēja saule. Viss izskatījās tāpat kā parasti. Cik kaitinoši, ka viss varēja izskatīties tik normāli un mierīgi, bet mēs šeit bijām noklepojušies līdz nāvei. Nespēju saskatīt, kur palicis Cārlijs. Viņš vairs ncatradas man priekšā. īstenībā - es atkal pavicināju roku - redzamas bija tikai…

Vēja pūstas smiltis.

Ak kungs, vēja pūstas smiltis.

Atkal bija sacēlies vējš.

"Meja," es klepoju. "Meja. Uz durvīm!"

Nezināju, vai viņa ir dzirdējusi. Viņa smagi klepoja. Es iz­stiepu roku uz vadītāja durvju pusi un gramstīdamies mek­lēju rokturi. Jutos apjucis un dezorientēts. Bez apstājas kle­poju. Sataustīju karstu metāla stienīti, parāvu to lejup.

Durvis man blakus atvērās. Mašīnā, savirmojot miglu, ie­plūda karstā tuksneša gaisa straume. Vējš neapšaubāmi bija spēcīgāks.

"Meja!"

Viņa bija noklepojusies gandrīz līdz bezsamaņai. Iespē­jams, viņa nespēja kustēties. Es metos uz pasažiera durvīm iepretim. Apdauzīju ribas pret ātrumpārslēgu. Migla bija kļu­vusi plānāka, un es ieraudzīju rokturi, pagriezu to un atgrū- du durvis vaļā. Vējš aizcirta tās ciet. Es pavilkos uz priekšu un, atkal atgrūdis tās vaļā, pieturēju ar roku.

Vējš pūta cauri mašīnai.

Dažās sekundēs melnais mākonis izgaisa. Pakaļējais sēdek­lis joprojām bija tumšs. Es līdu uz priekšu, izrāpos pa pasa­žiera durvīm un atvēru pakaļējās durvis. Meja izstiepa rokas man pretī un es izrāvu viņu ārā. Mēs abi smagi klepojām. Viņas kājas saļodzījās. Es apmetu viņas roku sev ap pleciem un pusnešus izvilku viņu klajā tuksnesī.

Vēl joprojām nezinu, kā man izdevās nokļūt līdz labora­toriju ēkai. Spieti bija nozuduši; pūta spēcīgs vējš. Meja ne­kustīgi gulēja man uz pleciem, viņas augums bija ļengans, kājas vilkās pa smildm. Man nebija spēka. Mani mocīja kle­pus lēkmes, kuru dēļ bieži vajadzēja apstāties. Nespēju atgūt elpu. Jutos apreibis un dezorientēts. Saules stariem bija zaļ­gana nokrāsa, un gar acīm man griezās raibs. Meja vārgi kā­sēja; viņas elpa bija sekla. Man radās sajūta, ka viņa neizdzī­vos. Es klamzāju uz priekšu, likdams pēdu aiz pēdas.

Kaut kur man priekšā vīdēja durvis un es dabūju tās vaļā. Ienesu Meju melnajā priekšnamā. Otrā pusē bija stikla slūžas, tur gaidīja Rikijs un Bobijs Lembcks. Viņi mums uzgavilēja, taču es neko nedzirdēju. Austiņas bija palikušas mašīnā.

Durvis nošņācot atvērās, un es iestiepu Meju slūžās. Viņai izdevās noturēties kājās, kaut ari klepojot viņa bija saliekusies uz pusēm. Pagāju malā. Vējš sāka viņu appūst. Atslīgu pret sienu, aizelsies, apdullis.

Vai tikai tas jau reiz nav noticis, cs nodomāju.

Ieskatījos rokaspulkstenī. Tikai pirms trim stundām cs biju par mata tiesu izbēdzis no iepriekšējā uzbrukuma. Noliecies uzliku plaukstas uz ceļgaliem. Blenzu grīdā un gaidīju, kad slūžas atsvabināsies. Pametu skatienu uz Rikiju un Bobiju. Viņi kaut ko auroja, bakstīdami sev ausīs. Papurināju galvu.

Vai tiešām viņi neredz, ka man nav austiņu?

"Kur Cārlijs?" es jautāju.

Viņi atbildēja, taču es neko nedzirdēju.

"Vai viņš izglābās? Kur ir Čārlijs?"

Es saviebos - atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens un tad iekšējās sakaru ierīces pastiprinātā Rikija balss:

"… tu tur neko nevari darīt."

"Vai viņš ir šeit?" es jautāju. "Vai viņš izglābās?" "Nē."

"Kur viņš ir?"

"Joprojām mašīnā," atbildēja Rikijs. "Viņš tā arī neizkā­pa. Tu nezināji?"

"Biju aizņemts," es sacīju. "Tad viņš joprojām ir tur?"

"Jā."

"Miris?"

"Nē, nē. Viņš ir dzīvs."

Es vēl arvien smagi elpoju, joprojām reiba galva. "Ko?"

"Tai videomonitorā ir grūti saprast, bet izskatās, ka viņš ir dzīvs…"

"Tad kāda velna pēc jūs nestiepjat viņu šurp?"

"Mēs nevaram, Džek." Rikija balss bija mierīga. "Mums jāparūpējas par Meju."

"Kāds taču var aiziet."

"Mums nav lieku cilvēku."

"Es nevaru," es sacīju. "Man nav iekšā kaut kur iet."

"Protams," atbildēja Rikijs, likdams lietā savu mierinošo balsi. Apstāvētāja balsi. "Tev tas viss noteikti bija briesmīgs trieciens, Džek, viss, kas tev bija jāpārdzīvo…"

"Pasaki… vienu… kurš ies viņam pakaļ, Rikij?"

"Nežēlīgi atklāti runājot," Rikijs sacīja, "cs nedomāju, ka ir jēga to darīt. Viņam bija konvulsijas. Spēcīgas. Nedomā­ju, ka viņš vēl ilgi izvilks."

"Neviens neies?" es jautāju.

"Baidos, ka tam nav jēgas, Džek."

Slūžās Bobijs palīdzēja Mejai iziet ārā un veda viņu prom pa gaiteni. Rikijs stāvēja un caur stiklu skatījās uz mani.

"Tava kārta, Džek. Nāc iekšā!"

Es nekustējos. Paliku, atbalstījies pret sienu. "Kādam ir jā­iet un viņš jāatstiepj," cs tcicu.

"Ne tagad. Vējš nav noturīgs, Džek. Kuru katru bridi tas var pazust."

"Bet viņš ir dzīvs."

"Vairs nebūs ilgi."

"Kādam ir jāiet," cs tcicu.

"Džek, tu tikpat labi kā es apzinies, ar ko mēs esam sa­dūrušies," teica Rikijs. Šobrīd viņš tēloja saprāta balsi, rāmu un loģisku. "Mēs esam cietuši drausmīgus zaudējumus. Vairs nedrīkstam riskēt ne ar vienu cilvēku. Ap to laiku, kad izdo­sies nokļūt līdz Čārlijam, viņš būs miris. Varbūt viņš jau ta­gad ir miris. Izbeidz runāt niekus un ej iekšā slūžās!"

Es izvērtēju savai ķermeni, iztaustīju elpu, krūtis, dziļo pār­gurumu. Savā pašreizējā stāvoklī cs nespēju atkal iziet ārā.

Tāpēc iegāju slūžās.

Gaisa pūtēji rēkdami saplacināja man matus, pluinīja drē­bes un notīrīja melnās daļiņas no apģērba un ādas. Redze gan­drīz uzreiz uzlabojās. Es uzelpoju. Tagad pūta uz augšu. Es izstiepu savai melno roku un redzēju, kā tā kļūst bālgani pe­lēka un tad atgūst normālo miesas krāsu.

Iedarbojās gaisa pūtēji slūžu sānos. Es dziļi ievilku elpu. Adatiņas vairs tik sāpīgi ncdursdja man ādu. Vai nu cs mazāk tās jutu, vai arī tās pūta prom. Galva kļuva nedaudz skaidrāka. Vēlreiz ievilku elpu. Pašsajūta bija nelāga. Tomēr jutos labāk.

Stikla durvis atvērās. Rikijs izstiepa rokas.

"Džek! Paldies Dievam, tu esi drošībā."

Es neatbildēju, vien pagriezos un devos atpakaļ pa to pa­šu ccļu.

"Džek…"

Stikla durvis svelpdamas vērās ciet un ar būkšķi noslēdzās.

"Es viņu tur neatstāšu," cs sacīju.

"Ko tu taisies darīt? Tu taču nevari viņu nest, viņš ir pā­rāk liels. Ko tu taisies darīt?"

"Nezinu. Bet es viņu neatstāšu, Rikij."

Un es atkal izgāju ārā.

Protams, es rīkojos tieši tā, kā Rikijs vēlējās… tieši tā, kā viņš gaidīja… taču tobrīd es to neaptvēru. Un ari tad, ja kāds būtu mani brīdinājis, cs nebūtu noticējis, ka Rikijam var pie­mist tik attīstīta psiholoģiska izsmalcinātība. Rikija parastais vadības stils bija ļoti triviāls. Tomēr šoreiz viņš mani bija ap­vedis ap stūri.

Pūta spirdzinošs vējš. Spieti nekur nebija manāmi, un cs bez starpgadījumiem nokļuvu pie šķūņa. Austiņu man nebi­ja, tāpēc man bija aiztaupīti Rikija komentāri.

aToyota" aizmugurējās durvis bija vaļā. Es atradu Cārliju nekustīgi guļam uz muguras. Pagāja kāds brīdis, līdz es sa­pratu, ka viņš vēl elpo, gan sekli. Ar pūlēm uzslēju viņu sē­dus. Viņš skatījās uz mani ar trulām acīm. Viņa lūpas bija zilas un āda krita pelēka. Pāri viņa vaigam noritēja asara. Mu­te pakustējās.

"Nepūlies runāt," es sacīju. "Pataupi enerģiju." Es stenēdams aizvilku viņu līdz sēdekļa malai, līdz dur­vīm, un sagriezu kājas tā, ka viņš atradās ar seju pret dur­vīm. Cārlijs bija liels, sešas pēdas garš un vismaz divdesmit mārciņas smagāks par mani. Es zināju, ka nespēšu viņu aiz­nest līdz laboratoriju ēkai. Bet aiz "Toyota"pakaļējā sēdekļa biju pamanījis bczceļu motocikla platās riepas. Tur kaut kas varētu sanākt.

"Cārlij, vai tu mani dzirdi?"

Tikko jaušams galvas mājiens.

"Vai tu vari noturēties uz kājām?"

Nekā. Pilnīgi nekādas reakcijas. Viņš uz mani neskatījās; viņš lūkojās tukšumā.

"Cārlij," es neatlaidos, "kā tev šķiet, tu vari turēties kā­jās?"

Viņš atkal pamāja, tad sasprindzinājās tā, ka noslīdēja no sēdekļa un nostājās zemē. Brīdi viņš ļodzīgi stāvēja, kājām trīcot, tad saļima pret mani, pieķerdamies pie manis, lai ne­nokristu. Es sagrīļojos zem viņa svara.

"Labi, Cārlij…" Es atbalstīju viņu pret mašīnu un apsēdi­nāju uz pakāpiena. "Pasēdi šeit, labi?"

Palaidu viņu vaļā, un viņš palika sēžam. Viņš joprojām iz­klaidīgu skatienu lūkojās tukšumā.

"Tūlīt būšu atpakaļ."

Es aizgāju līdz "Land Cruiser" pakaļgalam un atvēru ba­gāžnieku. Jā, tajā bija motocikls - tīrākais bczccļu motocikls, kādu es mūžā biju redzējis. Tas bija ietīts smagā 'xMylar" maisā. Turklāt pēc lietošanas tas bija noslaucīts. Tas tiešām izskatās pēc Deivida, es nodomāju. Viņš vienmēr bija tik tī­rīgs, tik akurāts.

Es izvilku motociklu no mašīnas un noliku zemē. Aizde­dzē atslēgas nebija. Piegājis pie aToyota* priekšgala, atvēru pasažiera durvis. Priekšējie sēdekļi bija nevainojami tīri un rūpīgi sakārtoti. Dcividam pie priekšējā paneļa bija tāfclīte ar piesūcekņiem, ligzdiņa mobilajam tālrunim un uz āķīša pakārtas radioaustiņas. Atvēru cimdu nodalījumu un redzē­ju, ka ari tur viss bija glīti salikts. Automobiļa dokumenti ap­loksnē, zem tiem - plastmasas paplātīte ar nodalījumiem lū­pu balzamam, papīra kabadakatiņiem, plāksteriem. Atslēgu nebija. Tad es pamanīju, ka starp sēdekļiem ir lādīte kom­paktdisku atskaņotājam, bet zem tās - aizslēgta atvilktnīte.

Tās slēdzene bija tāda pati kā aizdedzei. Droši vien to varēja atvērt ar aizdedzes atslēgu.

Es iezvēlu pa atvilktnīti ar plaukstas malu un dzirdēju, ka iekšā nogrāb kaut kas metālisks. Tā varēja būt kāda maza atslēdziņa. Piemēram, motocikla atslēga. Jebkurā gadījumā kaut kas 110 metāla.

Kur bija Deivida atslēgas? Man ienāca prātā, ka Vinss var­būt ir tās paņēmis, kad Deivids atbrauca, gluži tāpat, kā viņš bija savācis manējās. Ja tā, atslēgas bija laboratorijā. Un no tā man nebūtu nekāda labuma.

Es palūkojos uz laboratoriju ēku, prātodams, vai nedoties pa­kaļ atslēgām. Tā es ievēroju, ka vējš vairs nav tik stiprs. Gar zemi joprojām vēipās smiltis, taču pūsma vairs nebija tik sparīga.

Lieliski, es nodomāju. Tieši tas man vajadzīgs.

No jauna sajuzdams steigu, es nolēmu atmest ar roku mo­tociklam un tā pazudušajai atslēgai. Varbūt noliktavā ir kaut kas noderīgs, lai es varētu aizvest Čārliju uz laboratoriju. Ne­ko tādu es neatcerējos, tomēr devos uz šķūni apskatīties. Iekšā es iegāju piesardzīgi, dzirdēdams blīkšķināšanos. Izrādījās, ka tās ir tālākās durvis, kas virinās vējā. Rozijas līķis gulēja uz­reiz aiz durvīm, pamīšus gaišs un tumšs durvju dauzīšanās rit­mā. Viņai uz ādas bija tas pats pienainais aplikums, kādu mēs bijām redzējuši trusim. Taču es nepiegāju viņai klāt, lai pa- raudzītos. Skubīgi pārmeklēju plauktus, atvēru slotu skapi, paskatījos aiz kaudzēs sakrautajām kastēm. Atradu no koka listēm darinātus ratiņus ar maziem ritentiņiem. Tomēr smil­tīs no tiem nebūtu nekāda labuma.

Es atkal izgāju ārā zem rievotā skārda un steidzos pie "To- yotaNeatlika nekas cits, kā vien stiepšus stiept Cārliju uz laboratoriju ēku. Varbūt man tas izdosies, ja viņš pats spēs noturēt kādu daļu sava svara. Iespējams, tagad viņš jūtas la­bāk, es domāju. Varbūt viņš ir stiprāks.

Taču, paskatījies uz viņa seju, es sapratu, ka tā nav. Viņš neapšaubāmi izskatījās vārgāks.

"Sasodīts, Čārlij, ko lai cs ar tevi daru?"

Viņš neatbildēja.

"Es nevaru tevi nest. Un Deivids nav atstājis mašīnā at­slēgas, tā ka mums neveicas…"

Es aprāvos.

Ja nu Deividam kādreiz atslēgas būtu palikušas iekšā? Viņš bija inženieris, viņš paredzēja šādas nejaušības. Pat ja nekas tāds gandrīz nevarētu atgadīties, Deivids vienalga būtu saga­tavojies. Viņš nemūžam nestāvētu šosejas malā ar paceltu ro­ku, taujādams, vai nevar no kāda palicnēt metāla drēbju pa­karamo. Nē, nē.

Dcivids būtu kaut kur noslēpis atslēgu. Domājams, kādā no magnētiskajām atslēgu kastītēm. Es jau gandrīz biju pa­līdis zem mašīnas, kad man ienāca prātā, ka Deivids nekādā ziņā nebūtu smērējis apģērbu tikai tāpēc, lai tiktu pie atslē­gas. Viņš noteikti ir to noslēpis atjautīgi izvēlētā, taču viegli pieejamā vietā.

Paturēdams to prātā, cs pārlaidu pirkstus gar priekšējo bu­feru iekšpusi. Nekā. Piegāju pie aizmugures buferiem un rīko­jos tāpat. Nekā. Pataustīju zem pakāpieniem abās mašīnas pusēs. Nekā. Nc magnētisko kastīšu, ne atslēgu. Nespēdams tam noticēt, es noliecos un paskatījos zem mašīnas, lai redzē­tu, vai tur nav kāda skava vai balstenis, ko mani pirksti nez kā palaiduši garām.

Nē, nekā tāda tur nebija. Atslēga nebija atrodama.

Es apjucis pašūpoju galvu. Slēptuvei bija jābūt no tērau­da, lai varētu piestiprināt magnētisko kastīti. Turklāt tai bija jābūt pasargātai no dabas spēkiem. Tāpēc gandrīz visi slēpa atslēgas aiz savu mašīnu buferiem.

Deivids tā nebija darījis.

Kur vēl var paslēpt atslēgu?

Es vēlreiz apgāju ap mašīnu, lūkodamies uz metāla glu­dajām aprisēm. Pārvilku pirkstus pār priekšējā režģa atveri un pataustīju aizmugurē zem numura ierobījuma.

Atslēgu nebija.

Es sāku svīst. Vainīga bija nc tikai svelme: tagad es skaid­ri jutu, ka vējš noplok. Atgriezos pie Cārlija, kurš joprojām sēdēja uz pakāpiena.

"Kā tev klājas, Čārlij?"

Viņš neatbildēja, vien mazliet paraustīja plecus. Noņēmis viņa austiņas, uzliku tās sev galvā. Izdzirdēju sprakšķus un klusas balsis. Šķiet, tur runāja Rikijs un Bobijs, un, liekas, vi­ņi strīdējās. Es pievilku mikrofonu pie mutes un sacīju:

"Veči? Parunājiet ar mani!"

Pauze. Bobijs, pārsteigts: "Džek?"

"Tā gan…"

"Džek, tu tur nevari palikt. Beidzamajās minūtēs vējš vienmērīgi noplok. Šobrīd ir tikai desmit mezglu."

"Jā…"

"Džek, tev jānāk iekšā."

"Vēl nevaru."

"Zem septiņiem mezgliem spieti sāk pārvietoties."

"Jā…"

Rikijs: "Ko tu gribi teikt ar savu jā? Jēziņ, Džek, tad tu nāc vai nē?"

"Es nevaru panest Čārliju."

"Tu to zināji, jau ārā iedams." "Ahā."

"Džek! Ko, ellē, tu tur dari?"

Es dzirdēju, kā nojumes stūri iedūcās videomonitors. Pa­lūkojies pār mašīnas jumtu, es redzēju lēcu griežamies - viņi notēmēja uz mani. aToyot a" bij* tik liels auto, ka gandrīz no­slēpa mani kameras skatienam. Un vēl augstāku to padarīja slēpju statne uz jumta. Es garāmejot nobrīnījos, kāpēc gan Deividam bija vajadzīga slēpju statne, jo viņš ncslēpoja: viņš necieta aukstumu. Droši vien statne ir nākusi kopā ar mašī­nu kā standarta aprīkojums un…

Es nolamājos. Tas bija tik acīm redzami!

Tikai vienā vietā es vēl nebiju paskatījies. Uzlēcis uz pa­kāpiena, es paraudzījos uz mašīnas jumta. Ar pirkstiem no­braucu gar slēpju statni un gar jumtam pieskrūvētajām para­lēlajām sliecēm. Pie melnās statnes mani pirksti sataustīja melnu izolācijas lenti. Es norāvu lenti un ieraudzīju sudra­bainu atslēdziņu.

"Džek? Deviņi mezgli."

"Jā."

Es atkal nolēcu zemē un ierāpos vadītāja sēdeklī. Ieliku atslēgu atvilktnītes slēdzenē un pagriezu. Kastīte atvērās. Tajā es atradu mazu, dzeltenu atslēdziņu.

"Džek? Ko tu tur dari?"

Es aizskrēju uz mašīnas pakaļgalu. Ieliku dzelteno atslē­dziņu aizdedzē. Uzsēdos uz motocikla un piestartēju. Mo­tors skaļi ierūcās zem rievotā skārda. "Džek?"

Es piestūmu motociklu pie tā mašīnas sāna, kur sēdēja Čārlijs. Tagad sāksies ķēpīgākais. Motociklam nebija atlokā­mā balsta; es piegāju iespējami tuvu Čārlijam un tad pūlējos pieturēt viņu, lai viņš varētu apsēsties aizmugurē, bet pats joprojām sēdēju uz motocikla, lai tas neapgāztos. Par laimi, viņš laikam bija sapratis, kas man padomā; es aizdabūju vi­ņu līdz īstajai vietai un liku turēties pie manis.

Bobijs Lembeks:

"Džek? Viņi ir klāt."

"Kur?"

"Dienvidos. Dodas uz tavu pusi."

"Skaidrs."

Es piešķīlu motoru un aizvēru pasažiera durvis. Un pali­ku stāvam, kur biju stāvējis.

"Džek?"

Rikijs:

"Kas viņam lēcies? Viņš taču zina, kas viņam draud."

"Zinu."

"Viņš vienkārši tur sēž!"

Cārlijs bija ar rokām apķēries man ap vidukli. Viņa galva gulēja man uz pleca. Es dzirdēju viņa čerkstošo elpu.

"Turies cieši, Čārlij," es tcicu. Viņš palocīja galvu.

Rikijs:

"Džek? Ko tu tur dari?"

Tad, man tieši ausī, neko daudz skaļāk par čukstu, ieru­nājās Čārlijs:

"Stulbais kretīns."

"Jā." Es pamāju. Gaidīju. Nu jau es spietus redzēju, tie parādījās pie ēkas stūra. Šoreiz bija deviņi spieti, un tie, iz­kārtojušies V veidā, taisnā ceļā lidoja pie manis. Arī viņi bija izveidojuši baru.

Deviņi spieti, es domāju. Drīz būs trīsdesmit, tad - divsimt…

Bobijs:

"Džek, vai tu viņus redzi?"

"Redzu." Skaidrs, ka redzu.

Un skaidrs, ka viņi bija citādi nekā iepriekš. Tagad viņi bija blīvāki, kolonnas ciešākas un vieliskākas. Šie spieti vairs nesvēra trīs mārciņas. Es nopratu, ka tur runa ir drīzāk par desmit vai divdesmit mārciņām. Varbūt vēl vairāk. Varbūt trīsdesmit mārciņu. Tagad tiem bija īsts svars un īsta matērija.

Es gaidīju. Stāvēju, kur stāvējis. Kāda savrupa manu sma­dzeņu daļa prātoja, ko tie darītu, mani sasnieguši. Vai tie ma­ni aplenktu? Vai daži spieti atpaliktu un nogaidītu? Ko tie domāja par dārdošo motociklu?

Neko - tic devās tieši pie manis, izstiepdami V vienā līni­jā, tad izveidodami kaut ko līdzīgu otrādi apgrieztam V. Es dzirdēju dobjo, vibrējošo dūkoņu. Kad spietu bija tik daudz, tā bija daudz skaļāka.

Virmojošās kolonnas bija divdesmit jardu attālumā no ma­nis, tad - desmit jardu. Vai tiešām tagad tic spēja pārvieto­ties ātrāk, vai varbūt tās bija manas iedomas? Es nogaidīju, līdz tie bija gandrīz virs manis, tad pagriezu droseli un me­tos uz priekšu. Izbraucu taisni cauri pirmajam spietam, ie- skrēju melnumā un izšāvos no tā, un tad brāžos uz elektro­stacijas durvju pusi, lēkādams pa tuksneša zemi, neuzdrošinādamies atskatīties pār plecu. Tas bija mežonīgs brauciens un ilga tikai dažas sekundes. Kad mēs bijām pie elektrostacijas, es nosviedu motociklu, iestūmu plecu Čārli- jam padusē un aiztenterēju dažus atlikušos soļus līdz durvīm.

Spieti vēl arvien bija piecdesmit jardu attālumā, kad man izdevās pagriezt tverekli, paraut, iestumt vienu kāju spraugā un atgrūst durvis vaļā. Tālāk cs zaudēju līdzsvaru, un mēs abi ar Cārliju burtiski iegāzāmies pa durvīm uz betona. Durvis šūpodamās vērās ciet un iemauca mums pa kājām - tās ka­rājās ārā. Potītes spēji iesāpējās, taču ļaunākais bija tas, ka durvis joprojām bija vaļā, tām neļāva aizvērties mūsu kājas. Pa spraugu es redzēju tuvojamies spietus.

Uzrausos kājās un ievilku iekšā Čārlija ļengano ķermeni. Durvis neaizvērās pavisam, palika maza spraudziņa, kaut ari es tās pāris reižu paraustīju, pūlēdamies aizvērt. Taču aplodā acīmredzot bija sakrājusies zeme. Man vajadzēja aizdabūt mūs abus līdz slūžām. Mēs nebūsim drošībā, iekams nebūs aizvērušās pirmās stikla durvis.

Stenēdams un svīzdams, es ievilku Čārliju slūžās. Uzstū- mis viņu sēdus, cs atbalstīju viņu pret gaisa pūtējiem pie sie­nas. Tā izdevās aizvākt viņa pēdas no stikla durvīm. Un, tā kā slūžās drīkstēja atrasties tikai viens, es izgāju ārā. Un gai­dīju, kad durvis aizvērsies.

Taču tās nevērās.

Pārlaidu skatienu sienai, meklēdams kaut ko līdzīgu po­gai, taču neko tamlīdzīgu neicraudzīju. Slūžās dega gaisma, tātad strāva bija. Tomēr durvis ciet nevērās.

Un es zināju, ka spieti strauji tuvojas.

Tālākajā telpā ieskrēja Bobijs Lembcks un Meja. Es re­dzēju viņus caur otrajām stikla durvīm. Viņi vēcināja rokas, māja, acīm redzot, rādīja, ka man jāiet atpakaļ slūžās. Taču tas bija nejēdzīgi. Es mikrofonā sacīju:

"Man likās, ka jāiet pa vienam!"

Viņiem nebija austiņu un viņi mani nedzirdēja. Viņi iz­misīgi māja - ej iekšā, ej iekšā!

Es jautājot pacēlu divus pirkstus.

Viņi purināja galvas. Izskatījās, ka, viņuprāt, es kaut ko nesaprotu.

Es redzēju, ka man gar kājām iekšā kā melni tvaiki sāk ieplūst nanodaļiņas. Tās sūcās gar ugunsdzēsēju durvju ma­lām. Manā rīcībā bija palikušas piccas līdz desmit sekundes.

Es atkal iegāju slūžās. Bobijs un Meja piekrītoši māja ar galvu. Taču durvis nevērās ciet. Tagad viņi vicināja rokas ci­tādi, kā cilādami kaut ko.

"Jūs gribat, lai cs paceļu Cārliju?"

Tieši to viņi gribēja. Es papurināju galvu. Cārlijs bija sa- kņupis sēdus, neizkustināms smagums uz grīdas. Es atskatī­jos uz priekškambari un redzēju, ka to piepilda melnas daļi­ņas, sākdamas gaisā veidot pelēcīgu miglu. Pelēcīgā migla ieplūda arī slūžās. Es sajutu ādā ieduramics pirmās adatiņas.

Palūkojos uz Bobiju un Meju stikla otrajā pusē. Viņi re­dzēja, kas notiek; viņi zināja, ka atlikušas tikai dažas sekun­des. Viņi atkal māja ar rokām: pacel Cārliju! Es noliecos pār viņu, ieliku rokas viņam padusēs. Mēģināju uzvilkt viņu kā­jās, taču viņš pat nepakustējās.

"Cārlij, Dieva dēļ, palīdzi!"

Stenēdams mēģināju vēlreiz. Čārlijs atspērās ar kājām un atgrūdās ar rokām, un es pacēlu viņu dažas pēdas virs zemes. Tad viņš atšļuka atpakaļ. "Cārlij, nu, vēl reizīti…" Es vilku, cik jaudas, un šoreiz viņš krietni palīdzēja - mēs dabūjām vi­ņa pēdas zem viņa un ar pēdējo rāvienu nostatījām viņu uz kājām. Es joprojām turēju viņu aiz padusēm; mēs bijām sa­ķērušies tādā kā jukušu mīlētāju tvērienā. Čārlijs sēca. Es at­skatījos uz stikla durvīm.

Durvis nevērās ciet.

Gaiss kļuva arvien melnāks. Palūkojos uz Meju un Bobi- ju, un viņi bija kā neprātīgi, cēla divus pirkstus un kradja tos manā virzienā. Es nesapratu.

"Jā, mēs šeit esam divi…"

Kas lēcies tām sasodītajām durvīm? Pēdīgi Meja noliecās un ļoti apņēmīgi norādīja ar abu roku rādītājpirkstiem uz abām savām kurpēm. Es redzēju viņas muti: "Divas kurpes!" Un viņa rādīja uz Čārliju.

"Jā, mums ir divas kurpes. Viņš stāv divās kurpēs."

Meja purināja galvai.

Viņa pacēla četrus pirkstus.

"Četras kurpes?"

Adatu dūrieni tracināja, traucēja domāt. Es jutu, kā manī iesūcas vecais apjukums. Smadzenes kļuva gausas. Kādas čet­ras kurpes?

Slūžās satumsa. Bija arvien grūtāk saskaut Meju un Bo- biju. Viņi rādīja kaut ko citu, taču es neko nesapratu. Viņi kļuva arvien tālāki, tālāki un mazsvarīgāki. Man nebija spē­ka, un viss bija vienalga.

Divas kurpes, četras kurpes.

Un tad es apjēdzu. Pagriezis Cārlijam muguru, es atbal­stījos pret viņu un teicu:

"Liec rokas man ap kaklu!"

Viņš paklausīja, un es, saķēris viņu aiz kājām, pacēlu viņa pēdas no grīdas.

Durvis acumirklī šņākdamas aizvērās. Ak tā, es nodomāju.

Gaisa pūtēji sāka laist pūsmu no augšas. Gaiss ātri tīrījās. Es pūlējos noturēt Cārliju un man tas izdevās, līdz es ierau­dzīju, ka otras durvis paveras un aizslīd katra uz savu pusi. Slūžās ieskrēja Meja un Bobijs.

Un tad es vienkārši nokritu. Čārlijs uzgāzās man virsū. Šķiet, Bobijs novilka viņu no manis. Es īsti nezinu. No tā brī­ža es ļoti vāji kaut ko atceros.

Es pamodos savā gultā dzīvojamo telpu modulī. Gaisa ap­strādes kameras rūca tik skaļi, ka sajūta bija kā lidostā. Aiz­miglotām acīm aiztenterēju līdz durvīm. Durvis bija aizslēg­tas.

Kādu bridi dauzījos, taču neviens neatsaucās, pat tad, kad es sāku bļaustīties. Piegāju pie datora, kas stāvēja uz galda, un to ieslēdzu. Uzradās izvēlne, un cs meklēju, vai nav pie­ejama kaut kāda iekšējās saziņas sistēma. Neko tamlīdzīgu nespēju atrast, tomēr kādu bridi pabakstījos pa saskarni. Lai­kam biju kaut ko iedarbinājis, jo atvērās logs un tajā parādī­jās Rikija smaidošā seja.

"Ahā, esi pamodies!" viņš sacīja. "Kā jūties?"

"Atslēdz tās sasodītās durvis."

"Vai tad tavas durvis ir aizslēgtas?"

"Atslēdz, velns parāvis!"

"Tas ir tikai tavas drošības labad."

"Rikij!" cs teicu. "Atslēdz tās draņķa durvis!"

"Jau atslēdzu. Tās ir vaļā, Džek."

Piegāju pie durvīm. Viņam bija taisnība, tās uzreiz atvē­rās. Palūkojos uz aizkritni. Tur bija viena lieka bulta, kaut kas līdzīgs tālvadības slēdzējmehānismam. Jāatceras noblo­ķēt to ar izolācijas lenti.

Rikijs monitorā sacīja:

"Tu droši vien vēlēsies noskaloties dušā."

"Jā, vēlēšos gan. Kāpēc tas gaiss tā rēc?"

"Mēs ieslēdzām tavā istabā pilnīgu ventilāciju," Rikijs at­bildēja. "Gadījumam, ja nu kādas daļiņas būtu palikušas."

Parakņājos pa somu, meklēdams drēbes.

"Kur ir duša?"

"Varbūt tev palīdzēt?"

"Nē, man nevajag palīdzēt. Tikai pasaki, kur ir tā sasodī­tā duša."

"Izklausās, ka tu esi saniknots."

"Ej pupās, Rikij!"

Duša palīdzēja. Es stāvēju zem tās kādas divdesmit minū­tes, ļaudams karstajam, kūpošajam ūdenim līt pār manu smeldzošo augumu. Izskatījās, ka man milzums skrambu - uz krūtim, uz gūžas -, taču es neatcerējos, kā biju tās ieguvis.

Iznācis es atradu Rikiju turpat, sēžam uz ķebļa.

"Džek, es esmu ļoti nobažījies."

"Kā klājas Čārlijam?"

"Izskatās, ka viss būs labi. Viņš guļ."

"Vai tu arī viņa istabu aizslēdzi?"

"Džek! Es zinu, ka tu esi pārcietis smagu pārbaudījumu, un vēlos, lai tu zini, ka mēs visi esam ļoti pateicīgi par to, ko tu izdarīji… es gribu teikt, uzņēmums ir pateicīgs, un…"

"Es uzspļauju uzņēmumam!"

"Džek, es saprotu, ka tu droši vien esi nikns…"

"Izbeidz gvelzt, Rikij! Sasodīts, es neesmu saņēmis pilnī­gi nekādu palīdzību! Nc no tevis, nc arī no kāda cita."

"Jā, protams, tā varētu izskatīties…"

"Tā ir., Rikij. Ncpalīdzēšana ir nepalīdzēšana."

"Džek, Džek! Lūdzu! Es mēģinu tev pateikt, ka man ir žēl par visu notikušo. Es jūtos drausmīgi. Patiešām! Ja būtu kāda iespēja pagriezt visu atpakaļ un izmainīt, es to darītu, tici man!"

Es palūkojos viņam acīs.

"Es tev neticu, Rikij."

Viņš triumfējoši pasmaidīja, ar mutes kaktiņiem vien.

"Ceru, ka tas ar laiku mainīsies."

"Nemainīsies."

"Zini, es vienmēr esmu augstu vērtējis tavu draudzību, Džek. Tā vienmēr man ir bijusi ārkārtīgi svarīga."

Es tikai blenzu viņā. Rikijs vispār neklausījās. Viņam sejā joprojām bija tā pati muļķīgā izteiksme, kas pauda: smaidi, un viss būs brīnišķīgi! Varbūt viņš lieto narkotikas, es nodo­māju. Viņš neapšaubāmi uzvedās ērmīgi.

"labi," viņš ievilka elpu un mainīja tēmu. "Šurp brauc Džūlija, tā ir labā ziņa. Viņa būs klāt kaut kad vakarā."

"Ahā. Kāpēc viņa šurp dodas?"

"Nu, bez šaubām, tāpēc, ka uztraucas par tiem aizbēgu­šajiem spietiem."

"Cik ļoti viņa uztraucas?" es jautāju. "Šos spietus vajadzēja nokaut pirms nezcik nedēļām, kad pirmo reizi parādījās evo­lūcijas pazīmes. Bet tas nenotika."

"Jā. Mhm. Saproti, toreiz neviens īsti nesaprata…"

"Manuprāt, saprata gan."

"Nu, tomēr nē." Viņš pamanījās izskatīties netaisni apsū­dzēts un mazliet aizvainots. Taču man viņa spēlīte sāka apnikt.

"Rikij," es teicu, "kad lidoju šurp, helikopterā sēdēja bariņš PRvcču. Kurš viņiem paziņoja, ka te radusies PR problēma?"

"Par kaut kādiem PR večiem cs neko nezinu."

"Viņiem bija piekodināts nekāpt ārā no helikoptera. Šeit esot bīstami."

Viņš papurināja galvu. "Nav nc jausmas… Nezinu, par ko tu runā." Es pacēlu rokas un izgāju no vannasistabas. "Es nezinu!" Rikijs protestēdams sauca man nopakaļ. "Zvēru, cs neko par to nezinu!"

Pēc pusstundas, kā zināmu izlīguma upuri, Rikijs atnesa man trūkstošo kodu, kuru cs biju prasījis. Tas bija īss, viena papīra lapa.

"Atvaino," viņš teica. "Pagāja labs brīdis, kamēr man iz­devās to atrast. Pirms pāris dienām Rozija paņēma visu apakš­direktoriju paralēlajā zonā, lai padarbotos ap vienu gabalu. Droši vien viņa bija aizmirsusi to ielikt atpakaļ. Tāpēc gal­venajā direktorijā tā nebija."

"Ahā." Es pārlaidu acis papīra lapai. "Ar ko viņa tur no­ņēmās?"

Rikijs paraustīja plecus.

"Manam prātam nav aptverams. Tas bija viens cits fails."

/* Mod Compstat_do*/ Exec (move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl) /*init* / (3ij (xl, yl, zl)/ *state */3ikl (xl, yl, zl) (x2, y2, z2) /* track */ Push ļz(i) ļ / * store */ React <advan> / * ref state*/ 61 ļ(dx (i, j, k)ļ placc (Cj, Hj)fi2 (fx (a, q)ļ Place ļz(q)ļ / * store*/ Intent < advan> / *ref intent */ fiijk(dx (i,j,k)ļ place (Cj,Hj)| fix fx (a, q)ļ Load z(q)ļ / * store*/

Exec move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl)ļ)

Exec (prc 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)ļ)

Exec (post 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)

Push jdij (xl,yl, zl)

(5ikl (x 1, yl, zl) move (x2, y2, z2) track */

"Rikij," cs teicu, "šis kods gandrīz nemaz neatšķiras no sākotnējā."

"Jā, tā varētu būt. Izmaiņas ir pavisam niecīgas. Nezinu, kāpēc tas ir dk svarīgi." Viņš paraustīja plecus. "Saproti, tik­līdz mēs zaudējām kontroli pār spietu, koda precizitāte, ma­nuprāt, zaudēja savu nozīmi. Tik un tā vairs neko nevarēja mainīt."

"Un kā jūs zaudējāt kontroli? Sai kodā nav nekāda evo­lūcijas algoritma."

Viņš izpleta rokas. "Džek," viņš teica, "ja mēs to zinātu, tad zinātu visu. Tad mēs nebūtu iepinušies šajā jezgā."

"Bet mani uzaicināja atbraukt un paskatīties, kādi sarež­ģījumi notikuši ar manas komandas rakstīto kodu, Rikij. Man tcica, ka aģenti pazaudējot savus mērķus…"

"Es sacītu, ka izlaušanās no radiokontrolcs ir mērķu zau­dēšana."

"Bet kods nav mainīts."

"Jā, nu, panesībā kods kā tāds nevienu neinteresēja, Džek. Nozīme ir sekām, ko tas radīja. Uzvedībai, kas radās no šī koda. Tāpēc mēs vēlējāmies, lai tu mums palīdzi. Jo tas ta­ču ir tavs kods, pareizi?"

"Jā, un tas ir jūsu spiets."

"Taisnība, Džek."

Viņš savā nožēlotāja manierē paraustīja plecus un izgāja no istabas. Es brīdi blenzu uz papīru un tad sāku domāt, kā­pēc viņš to ir man izdrukājis. Tas nozīmēja, ka es nevaru ap­skatīties elektronisko dokumentu. Iespējams, Rikijs kārtējo reizi izskaistināja problēmu. Iespējams, kods patiesībā bija mainīts, bet viņš man to nerādīja. Vai ari…

Pie velna to visu, es nodomāju. Saņurcījis papīra gabalu, cs iesviedu to atkritumu grozā. Lai kāds arī bija šīs problē­mas risinājums, tas nebūs rodams programmkodā. Tik daudz nu bija skaidrs.

Meju es atradu bioloģijas laboratorijā. Atbalstījusi zodu ro­kās, viņa ar skatienu urbās monitorā.

"Jūties labi?" es jautāju.

"Jā," viņa pasmaidīja. "Un tu?"

"Noguris. Un man atkal sāp galva."

"Man ari. Bet droši vien šī laga dēļ." Viņa norādīja uz mo­nitora ekrānu. Tur bija rastra elektronmikroskopā redzams melnbalts vīruss. Fāgs izskatījās pēc mīnas - sīpolveidīga, nosmailināta galva pie šaurākas astes.

"Tas pats jaunais mutants, par kuru tu pirmīt stāstīji?" es jautāju.

"Jā. Es jau izņēmu vienu fermentācijas tvertni no lietoša­nas. Ražošana šobrīd notiek tikai ar sešdesmit proccntu jau­du. Kaut gan, manuprāt, tam nav nozīmes."

"Un ko tu dari ar to izņemto tvertni?"

"Pārbaudu antivīrusu reaģentus," viņa atbildēja. "Daudz man nav. Mēs nebijām plānojuši analizēt sārņotājus. Saska­ņā ar protokolu sabojātā tvertne ir vienkārši jāizņem no lie­tošanas un jāizberž."

"Kāpēc tu tā nedari?"

"Droši vien beigās tā ari darīšu. Bet, tā kā tas ir jauns mu­tants, es nolēmu, ka jāpamēģina atrast pretaģents. Turpmā­kai ražošanai tas būs vajadzīgs. Vīruss taču atgriezīsies."

"Tu gribi teikt, ka tas atkal uzradīsies? Vēlreiz attīstīsies evolūcijas ceļā?"

"Jā. Varbūt vairāk vai mazāk bīstams, taču būtībā tāds pats."

Pamāju ar galvu. Tas man bija zināms no darba ar ģenētis­kajiem algoritmiem - programmām, kas īpaši izstrādātas, lai atdarinātu evolūciju. Lielākoties cilvēki iztēlojas evolūciju kā vienreizēju procesu, nejaušu notikumu sakritību. Ja augi nebū­tu sākuši izstrādāt skābekli, dzīvnieki tā arī nebūtu radušies. Ja kāds asteroīds nebūtu noslaucījis no zemes virsas dinozaurus, zīdītāji nekad nebūtu guvuši pārsvaru. Ja kāda zivs nebūtu izrā­pusies krastā, mēs visi joprojām dzīvotu ūdenī. Un tā tālāk.

Tas viss nudien bija taisnība, taču evolūcijai bija arī otra puse. Noteiktas varietātes un noteiktas dzīvības izpausmes vi­su laiku radās no jauna. Piemēram, parazītisms - kad viens dzīvnieks pārtiek no cita - evolūcijas gaitā bija neatkarīgi at­tīstījies vairākas reizes. Parazītisms dzīviem organismiem bi­ja drošs mijiedarbības veids; un tas radās atkal un atkal.

Līdzīgs fenomens notika ģenētiskajās programmās. Tās slie­cās attīstīties praksē pārbaudītu risinājumu virzienā. Program­mētāji runāja par tām, piesaucot smaiļu pielāgošanos ainavā: tās varēja attēlot kā trīsdimensiju kalnu grēdu nedabīgās krā­sās. Taču takts ir tāds, ka evolūcijai ir arī stabilais aspekts.

Un viens apstāklis, ar kuru var rēķināties, ir tāds, ka jeb­kuru lielu, karstu baktēriju barotni noteikti piesārņos kāds vī­russ un, ja šis vīruss nespēs inficēt baktērijas, tad pārveidosies tik ilgi, līdz to spēs. Ar to var rēķināties tikpat droši, kā ar to, ka tu noteikti atradīsi skudras savā cukurtraukā, ja to pā­rāk ilgi turēsi vaļā.

Ņemot vērā to, ka evolūcija tiek pētīta jau simtpiecdesmit gadu, pārsteidzošs ir fakts, cik maz mēs par to zinām. Vccās idejas par stiprāko izdzīvošanu jau sen ir izgājušas no modes.

Tā uzskatīt bija pārāk liela vientiesība. Deviņpadsmitā gadsim­ta domātāji evolūciju iztēlojās apmēram šādi: "Sarkani ir dabas ilkņi un nagi" , redzēdami pasauli, kurā stiprākie dzīvnieki no­galināja vājākos. Viņi neņēma vērā to, ka vājākie neizbēgami kļūst stiprāki vai pretojas citādi. Un, protams, tā notiek vienmēr.

Jaunās idejas uzsvēra mijiedarbību starp nemitīgā attīstībā esošajiem dzīvajiem organismiem. Daži runā par evolūciju kā par bruņošanās sacensību, domādami arvien pieaugošo mijie­darbību. Augs, kuram uzbrūk kaitēkļi, lapās izstrādā pesticīdus. Kaitēklis attīstās, kļūst izturīgs pret pesticīdiem, tāpēc augs sāk izstrādāt arvien spēcīgākus pesticīdus. Un tā joprojām.

Citi runā par to kā par kocvolūciju, kurā divi vai vairāki dzīvie organismi attīstās vienlaikus, lai būtu noturīgi cits pret citu. Tādējādi augs, kuram uzbrūk skudras, attīstās, lai būtu izturīgs pret skudrām, un pat sāk izstrādāt īpašu skudrubarī- bu uz savām lapām. Atbildot uz to, vietējās skudras aizsargā augu, sakozdamas dzīvniekus, kas mēģina apēst lapas. Drīz vairs ne šis augs, ne šī skudru suga nespēj izdzīvot vieni paši.

Sī shēma ir tik fundamentāla, ka daudzi uzskata to par patieso evolūcijas būtību. Evolucionāro pārmaiņu īstais pa­mats ir parazītisms un simbioze. Sie procesi veido visu evo­lūciju kodolu un iesaistās tajās jau no paša sākuma. Linna Marguli kļuva slavena, kad parādīja, ka baktērijas sākotnēji izstrādājušas kodolu, aprijot citu baktēriju.

Divdesmit pirmajā gadsimtā bija skaidrs, ka kocvolūcija neietver tikai dažus kustoņus, kas saķērušies pārī, griežas kaut kādā izolētā riņķadejā. Pastāv kocvolūcijas shēmas, kurās ie­saistīti trīs, desmit vai n dzīvie organismi, un n var būt pil­nīgi jebkāds skaidis. Kukurūzas laukam ar visdažādākajiem augiem uzbrūk dažādi kaitēkļi, tiek izstrādātas dažādas aiz­sardzības. Kultūraugi konkurē ar nezālēm, kaitēkļi konkurē ar citiem kaitēkļiem, lielie dzīvnieki apēd gan augus, gan kai- tčkļus. Šīs sarežģītās mijiedarbības iznākums nemitīgi mainās, allaž attīstās.

Un tas nekad nav paredzams.

Lūk, tāpēc es biju tik nikns uz Rikiju.

Viņam vajadzēja apzināties šīs briesmas jau tobrīd, kad viņš atklāja, ka nespēj kontrolēt spietus. Bija neprāts vienkārši sēdēt un ļaut, lai tie savā nodabā attīstās. Rikijs bija gudrs, viņš zināja par ģenētiskajiem algoritmiem, viņš zināja pro­grammēšanas jaunāko tendenču bioloģiskos pamatojumus.

Viņš zināja, ka pašorganizēšanās ir neizbēgama.

Viņš zināja, ka iegūtie organismi ir neprognozējami.

Viņš zināja, ka evolūcija nozīmē n organismu mijiedar­bību.

Viņš visu to zināja, un tik un tā neko nedarīja.

Viņš, vai varbūt Džūlija.

Es iegriezos pie Cārlija. Viņš joprojām bija aizmidzis, iz­stiepies gultā garšļaukus. Garām gāja Bobijs Lembeks.

"Cik ilgi jau viņš guļ?"

"Kopš jūs atgriezāties. Kādas trīs stundas."

"Kā tev šķiet, vai nevajag viņu pamodināt, paskatīties, kā viņam ir?"

"Ne-c, lai guļ. Paskatīsimies pēc vakariņām."

"Kad būs vakariņas?"

"Pēc pusstundas." Bobijs Lcmbcks iesmējās. "Es esmu ķēkša."

Tas man atgādināja, ka man ap vakariņu laiku vajadzēja pie­zvanīt uz mājām, tāpēc devos uz savu istabu un piezvanīju.

Klausuli paņēma Elena.

"Hallo? Kas runā!"

Viņa izklausījās samocīta. Es dzirdēju, ka fonā brēc Aman­da un Ēriks kliedz uz Nikolu. Elena uzsauca: "Nikola, ne­dari tā savam brālim!"

"Sveika, Elen," cs sacīju.

"Ak, paldies Dievam," viņa izdvesa. "Parunā ar savu meitu!"

"Kas tur notiek?"

"Tūlīt. Nikola, tavs tēvs zvana." Es nopratu, ka Elena pa­stiepj klausuli Nikolai.

Pauze,tad:

"Sveiks, tēt."

"Kas notiek, Nika?"

"Nekas. Ēriks ir knēvelis." Pavisam lietišķi.

"Nika, cs gribu zināt, ko tu dari savam brālim."

"Tēt!" Viņa sāka runāt čukstus. Es zināju, ka viņa ar plaukstu aizsedz klausuli. "Tante Elena nav sevišķi jauka."

"Es dzirdēju!" fonā uzsauca Elena. Bet vismaz mazulīte bija beigusi brēkt: viņa bija paņemta rokās.

"Nikola," es sacīju. "Tu esi vecākā un es paļaujos uz tevi, ka tu palīdzēsi uzturēt kārtību, kamēr manis nav."

"Es jau cenšos, tēt. Bet viņš ir drausmīgs dtarpakaļa."

Fonā: "Neesmu vis! Pad tāda, zebiekstes sūds!"

"Tēt! Tu redzi, ar ko man te jādzīvo."

"Pati tāda, kā mērkaķa āda!"

Es skatījos monitorā, kas atradās man priekšā. Tajā bija redzams tuksnesis, pārmaiņus visu apsardzes kameru uzņem­tie attēli. Viena kamera rādīja manu motociklu, kas apgāzts gulēja pie elektrostacijas durvīm. Cita kamera rādīja nolikta­vu, kuras durvis virinājās ciet un vaļā, atklājot skatienam Ro- zijas līķa aprises. Šodien bija aizgājuši bojā divi cilvēki. Es pats gandrīz biju zaudējis dzīvību. Un mana ģimene, kas va­kar bija pats svarīgākais manā dzīvē, šobrīd šķita tāla un ne­nozīmīga.

"Tas viss ir ļoti vienkārši, tēt," Nikola skaidroja savā vis­saprātīgākajā "liela cilvēka" balsī. "Mēs ar tanti Elenu pār­braucām no veikala - es dabūju ļoti jauku blūzīti izrādei -, un tad Ēriks ienāca manā istabā un nogāza visas manas grā­matas uz grīdas. Tāpēc cs viņam liku tās savākt. Viņš pazi­ņoja, ka nevāks, un nosauca mani vārdā, kas sākas ar "m", un tāpēc es viņam iespēru pa pakaļu - nestipri! - atņēmu viņa kareivi Džo un noslēpu. Tas arī viss."

"Tu atņēmi viņam kareivi Dzo?" es pārjautāju. Kareivis Džo bija pati galvenā Ērika manta. Viņš ar kareivi Džo sarunājās. Gulēt iedams, viņš kareivi Džo nolika uz spilvena sev blakus.

"Viņš dabūs to atpakaļ," viņa atbildēja, "kolīdz savāks manas grāmatas."

"Nika…"

"Tēt, viņš nosauca mani vārdā ar "m"!"

"Atdod viņam kareivi Džo!"

Attēli uz ekrāna riņķoja pa vairākām kamerām. Katrs at­tēls bija redzams tikai vienu divas sekundes. Es gaidīju, kad atkal parādīsies noliktavas aina. Kaut kas man nelika mieru. Kaut kas uztrauca.

"Tēt, tas ir pazemojoši…"

"Nika, tu neesi māte…"

"Ak, jā, viņa šeit iegriezās varbūt uz piecām sekundēm."

"Viņa bija mājās? Mamma bija iegriezusies?"

"Bet tad, kāds pārsteigums, viņai bija jābrauc prom. Jā­skrien uz lidmašīnu."

"Ahā. Nikola, tev jāklausa Elena…"

"Tēt, cs jau tev teicu, viņa nav…"

"Tāpēc, ka pa to laiku, kamēr manis nav, galvenā ir viņa. Ja viņa kaut ko saka, tev ir jāklausa."

"Tēt! Es uzskatu, ka tas ir nesaprātīgi." Viņa runāja kā zvērināto tiesas locekle.

"Mjā, dārgumiņ, tā nu tas ir."

"Bet mana problēma…"

"Nikola! Tā nu tas ir. Līdz es atgriezīšos."

"Kad tu būsi mājās?"

"Droši vien rīt."

"Skaidrs."

"Un tātad. Mēs sapratāmies?"

"Jā, tēt. Es te droši vien dabūšu nervu sabrukumu…"

"Tad es apsolu, ka uzreiz pēc atgriešanās apciemošu tevi psihiatriskajā slimnīcā."

"Ļoti smieklīgi."

"Iedod klausuli Ērikam!"

Es īsi aprunājos ar Ēriku, un viņš vairākas reizes man patei­ca, ka tas neesot godīgi. Liku viņam savākt Nikolas grāmatas. Viņš apgalvoja, ka nemaz neesot tās nogāzis, tā esot bijusi nejaušība. Liku, lai viņš vienalga tās savāc. Tad mazliet paru­nāju ar Elcnu. Uzmundrināju viņu, cik nu bija manos spēkos.

Kaut kad šīs sarunas laikā ekrānā atkal parādījās kameras filmētais noliktavas ārskats. Un es vēlreiz ieraudzīju žvanksto- šās durvis un nojumi. Šādā leņķī noliktava bija mazliet virs ze­mes līmeņa: uz durvīm veda četri koka pakāpieni. Tomēr viss izskatījās gluži normāli. Nesapratu, kas mani bija uztraucis.

Tad es to apjēdzu.

Nebija Deivida līķa. Pa durvīm tas nebija saskatāms. Die­nā es biju redzējis, kā viņa ķermenis izslīd pa durvīm un no­zūd skatienam, tātad tam vajadzēja gulēt ārā. Ņemot vērā vieglo slīpumu, tas varēja būt aizripojis pāris jardu no dur­vīm, bet nc vairāk.

Līķa nebija.

Varbūt cs biju kaut ko sajaucis. Vai varbūt te bija koijoti. Tā vai citādi, kameras attēls bija nomainījies. Man bija jāpa­laiž garām pilns cikls, lai atkal to ieraudzītu. Nolēmu negai­dīt. Ja Deivida līķis bija pazudis, es tur neko nevarēju darīt.

Ap septiņiem mēs apsēdāmies, lai dzīvojamo telpu moduļa virtuvītē ieturētu vakariņas. Bobijs atnesa šķīvjus ar ravioli to­mātu mērcē un dažādiem dārzeņiem. Biju gana ilgi nodzīvojis kā "mājas tētis", lai pazītu viņa izmantoto sasaldēto ēdienu markas. "Īstenībā man šķiet, ka "Contadina"ravioli ir labāks."

Bobijs paraustīja plecus.

"Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu, kas nu tur bija."

Es biju pārsteidzoši izsalcis. Apēdu visu, kas bija uzlikts uz škīva.

"Laikam nemaz tik slikti nebija," sacīja Bobijs.

Meja ēda klusējot, kā parasti. Viņai blakus trokšņaini ie­turējās Vinss. Rikijs sēdēja galda tālākajā galā un bija pie­vērsis skatienu ēdienam, nepalūkodamies uz manu pusi. Man nebija iebildumu. Nevienam nebija vēlēšanās runāt par Ro- ziju un Deividu, taču tukšie krēsli pie galda ļoti dūrās acīs.

"Tad tu šonakt iesi ārā?" Bobijs man jautāja.

"Jā," es atbildēju. "Cikos kļūst tumšs?"

"Saule rietēs ap septiņiem divdesmit," Bobijs teica. Viņš ieslēdza sienas monitoru. "Tūlīt pateikšu precīzi."

"Tātad mums jāiziet apmēram trīs stundas vēlāk. Kaut kad pēc desmitiem," cs sacīju.

"Un tu domā, ka tev izdosies atrast spietu?"

"Vajadzētu. Vienu spietu Cārlijs kārtīgi nosmidzināja."

"Un tā rezultātā es tumsā spīdu," Čārlijs smiedamies sa­cīja. Viņš ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

Visi viņu jūsmīgi apsveica. Patīkami bija kaut vai tas vien, ka pie galda sēž vēl viens cilvēks. Es apjautājos, kā viņš jūtas.

"Labi. Maķenīt vārgs. Un vēl man drausmīgi sāp galva."

"Zinu. Man ari."

"Man tāpat," bilda Meja.

"Šīs sāpes ir vēl briesmīgākas par tām, ko man uzdzen Rikijs," teica Čārlijs, palūkojies uz galda galu. "Un neparko nepāriet."

Rikijs neko neteica. Turpināja ēst.

"Kā jums šķiet, vai tie ķēmi var ielīst smadzenēs?" Cārlijs jautāja. "Nu, tās tak ir nanodaļiņas. Tu tās ieelpo, tās šķērso hematocncefalisko barjeru… un ielien smadzenēs?"

Bobijs piestūma Cārlijam šķīvi ar ēdienu. Viņš uzreiz no­bārstīja to ar pipariem.

"Vai tu nevēlies pagaršot?"

"Tikai neņem ļaunā! Esmu pārliecināts, ka tas ir vajadzīgs." Viņš sāka ēst. "Saprotiet," viņš turpināja, "vai tad ne tāpēc visi tā uztraucas, ka nanotehnoloģijas piesārņo apkārtējo vidi, ko? Nanodaļiņas ir tik mazas, ka var iekļūt tādās vietās, par kādām agrāk neviens nedomāja. Tās var ielīst sinapsēs starp neironiem. Tās var iekļūt sirds šūnu citoplazmā. Tās var ielīst šūnas kodo­lā. Tās ir tik mazas, ka var ielīst pilnīgi jebkur, visā ķermenī. Tā ka varbūt mēs ar tevi esam inficēti, Džek."

"Neizskatās, ka tas tevi pārāk uztrauktu," teica Rikijs.

"Paklau, ko tad es šobrīd varu pasākt? Cerēt, ka aplipinā­šu tevi, tas ari viss. Ei, tas spageti nemaz nav slikts."

"Ravioli," sacīja Bobijs.

"Vienalga. Vajag tikai mazliet iepiparot." Viņš uzbēra vēl mazliet.

"Saule riet deviņpadsmitos divdesmit septiņās," teica Bo­bijs, nolasīdams laiku no monitora. Viņš atkal ķērās pie ēša­nas. "Un pipari nemaz nav vajadzīgi."

"Skaidrs, ka ir."

"Es jau pieliku piparus."

"Vajag vairāk."

"Veči?" cs jautāju. "Vai kāda trūkst?"

"Diez vai, kāpēc tu prasi?"

Es norādīju uz monitoru.

"Kurš tad stāv tajā tuksnesī?"

"Sūdu būšana," izgrūda Bobijs. Viņš pielēca kājās un iz­skrēja no virtuves. Visi pārējie darīja tāpat. Es sekoju.

Rikijs pa ceļam bija paķēris rāciju:

"Vins, noslēdz mūs! Vins?"

"Mēs esam noslēgti," Vinss atsaucās. "Spiediens - plus pieci."

"Kāpēc nav iedarbojusies signalizācija?"

"Nezinu sacīt. Varbūt viņi ir iemanījušies arī tai aizlīst garām."

Es sekoju visiem pārējiem palīgtelpā, kur atradās lieli, sie­nā iebūvēti šķidro kristālu ekrāni, kas rādīja ārpuses videoka­meru attēlus. Tuksnesis visvisādos leņķos.

Saule jau bija nolaidusies aiz apvāršņa, bet debesis pie pa­males bija spilgti oranžas, mazliet augstāk tās kļuva violetas un tad - tumši zilas. Uz šo debesu fona bija redzams jauns vīrietis ar īsiem matiem. Viņš bija ģērbies džinsos un baltā krekliņā un izskatījās pēc sērfotāja. Dziestošajā gaismā es vi­ņa seju nespēju saskatīt, tomēr, arī tāpat vērodams, kā viņš kustas, es viņā redzēju kaut ko pazīstamu.

"Tur ārā mums ir kaut kādi jupiteri?" jautāja Cārlijs. Viņš staigāja apkārt ar savai makaronu bļodu, joprojām ēzdams.

"Tūlīt ieslēgsies," teica Bobijs, un pēc mirkļa jaunais vī­rietis stāvēja, spožas gaismas apspīdēts. Tagad es viņu redzē­ju skaidri…

Un man pielēca. Viņš izskadjās gluži tāpat kā tas čalis, kas bija sēdējis Džūlijas mašīnā pēc vakariņām, kad viņa brau­ca prom, tieši pirms avārijas. Tas pats blondais sērfotājs, kurš tagad, kad es viņu atkal redzēju, izskadjās pēc…

"Jēziņ, Rikij," teica Bobijs. "Viņš izskatās pēc tevis."

"Tev taisnība," piekrita Meja. "Tas ir Rikijs. Pat krekliņš ir viņa."

Rikijs stāvēja pie automāta un lēja sev dzērienu. Viņš pa­griezās pret displeja ekrānu.

"Par ko jūs tur runājat?"

"Viņš izskatās pēc tevis," teica Meja. "Viņam ir pat tavs krekliņš ar "Es esmu sakne" uz krūtīm."

Rikijs palūkojās uz savu krekliņu, tad atkal pievērsa ska­tienu ekrānam. Bridi viņš bija gluži mēms. "Nolādēts!"

"Tu neesi izgājis no ēkas, Rikij," es sacīju. "Kā tas nākas, ka tas esi tu?"

"Manam prātam tas nav aptverams," Rikijs atbildēja. Viņš nevērīgi parausdja plecus. Pārlieku nevērīgi?

"Es īsti nespēju saskadt seju," teica Meja. "Nu, vaibstus."

Cārlijs piegāja pie lielākā ekrāna un piemiegtām acīm vē­roja attēlu.

"Tu nespēj saskatīt vaibstus tāpēc," viņš sacīja, "ka nekā­du vaibstu nav."

"Ei, nepūt pīlītes!"

"Cārlij, tas ir izšķirtspējas dēļ!"

"Nav vis," teica Cārlijs. "Tur nav nekādu sasodītu vaib­stu. Pievelciet klāt un paši redzēsiet!"

Bobijs palielināja attēlu. Gaišmatainās galvas attēls kļuva lielāks. Tas virzījās šurpu turpu, te iekļuva ekrānā, te nozuda, taču uzreiz bija skaidrs, ka Čārlijam taisnība. Vaibstu nebija. Tur bija ovāls bālas ādas plankums zem gaišo matu kontūras; bija nojaušami deguna un uzacu loki un kaut kas līdzīgs paaugstinājumam tur, kur vajadzētu būt lūpām. Tomēr īstu vaibstu nebija.

Izskatījās, it kā tēlnieks būtu sācis izkalt seju, bet atstājis darbu pusratā. Šī seja nebija pabeigta.

Tomēr uzacis laiku pa laikam sakustējās. It kā sašķobījās, it kā notrīsēja. Vai varbūt tas bija attēla efekts.

"Jūs taču zināt, uz ko jūs tagad skatāties, vai ne?" jautāja Cārlijs. Viņa balsī skanēja bažas. "Patin uz leju! Paskatīsimies uz visu pārējo." Bobijs patina attēlu zemāk, un mēs ierau­dzījām baltas kedas, kas pārvietojās pa tuksneša smilti. Tikai šis kedas neskārās pie zemes, drīzāk plivinājās nelielā augstu­mā. Un pašas kedas bija it kā izplūdušas. Bija nojaušamas saites un švīka tur, kur vajadzēja atrasties "Nikev logotipam. Tomēr tās izskatījās drīzāk pēc skices, nevis pēc īstām kedām.

"Ļoti dīvaini," teica Meja.

"Nemaz nav dīvaini," attrauca Čārlijs. "Tā ir aprēķināta blīvuma aproksimācija. Spietam nepietiek aģentu, lai izvei­dotu augstas izšķirtspējas apavus. Tāpēc tie ir aptuveni."

"Vai varbūt," cs sacīju, "tas ir labākais, ko tas spēj izvei­dot no tā materiāla, kas ir pie rokas. Tas droši vien ģenerē krāsas, izliecot savu fotoelektrisko virsmu smalkos leņķos, tverot gaismu. Kā tās kartiņas, ko skatītāji paceļ augšā fut­bola stadionos, veidojot bildes."

"Un tādā gadījumā," secināja Čārlijs, "tā uzvedība ir vis­notaļ izsmalcināta."

"Daudz izsmalcinātāka nekā tā, ko mēs redzējām agrāk," es piekritu.

"Ak, Dieva dēļ," Rikijs aizkaitināts iesaucās. "Jūs runājat tā, it kā šis spiets būtu Einšteins."

"Nebūt ne," atcirta Cārlijs. "Ja tas modelē tevi, tad tas pilnīgi noteikti nav nekāds Einšteins."

"Liecies mierā, Čārlij."

"Es labprāt, Rikij, bet tu esi tāds pakala, ka visu laiku ma­ni izprovocē."

"Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu likdes mierā?" iejaucās Bobijs.

Meja, pagriezusies pret mani, vaicāja:

"Kāpēc spiets to dara? Viņš imitē medījumu?"

"Principā - jā," es atbildēju.

"Man riebjas domāt par mums kā par medījumu," pazi­ņoja Rikijs.

"Tu gribi teikt, ka tas iekodēts - vārda burtiskā nozīmē -, lai fiziski imitētu medījumu?" jautāja Meja.

"Nē," es atbildēju. "Programmas instrukcija ir vispārīgā­ka. Tā vienkārši liek aģentiem tiekties uz mērķi. Tā nu mēs redzam vienu no iespējamajiem iegūtajiem risinājumiem. Uzlabotu, salīdzinājumā ar iepriekšējo versiju. Pirmīt tam lā­gā neizdevās izveidot noturīgu 2-D attēlu. Šobrīd tas mode­lē trīs dimensijās."

Pametu skatienu uz programmētājiem. Viņi izskatījās sa­triekti. Viņi skaidri apzinājās, cik milzīgs ir progress, ko viņi patlaban redz. Pāreja uz trim dimensijām nozīmēja, ka spiets ne tikai imitē mūsu ārējo izskatu, bet ari mūsu uzvedību. Mū­su gaitu, žestus. Un tas liecināja par daudz sarežģītāku iek­šējo modeli.

"Un spiets pats to ir izdomājis?" jautāja Meja.

"Jā," cs sacīju. "Lai gan neesmu pārliecināts, ka "izdo­mājis" ir atbilstošākais vārds. Iegūtā uzvedība ir individuālo aģentu uzvedību summa. Tur neviens neko "neizdomā". Šai spietā nav smadzeņu, nav augstāka līmeņa kontroles."

"Grupas intelekts?" jautāja Meja. "Stropa prāts?"

"Savā ziņā," cs piekritu. "Galvenais - tam nav vienota va­dības centra."

"Bet tas taču izskatās ļoti kontrolēts," Meja iebilda. "Tas izskatās pēc augsti organizēta, mērķtiecīga organisma."

"Mjā, mēs tāpat," spalgi iesmiedamies, sacīja Cārlijs.

Neviens nesmējās kopā ar viņu.

Ja vēlaties domāt šādās kategorijās, cilvēks patiesībā ir mil­zīgs spiets. Vai, precīzāk, spietu spiets, jo katrs orgāns - asi­nis, aknas, nieres - ir atsevišķs spiets. Tas, ko mēs saucam par "ķermeni", īstenībā ir visu šo spietorgānu kopsalikums.

Mēs domājam par mūsu ķermeni kā par cictu, taču tikai tāpēc, ka neredzam, kas notiek šūnu līmenī. Ja varētu cilvēka ķermeni palielināt, pamatīgi uzpūst, tad jūs ieraudzīm, ka ta­jā nav burtiski nekā cita kā vien virmojoša masa, ko veido šū­nas un atomi, savērpjoties mazākos šūnu un atomu virpuļos.

Nu un tad? Mjā, izrādās, ka liela daļa datu apstrādes no­tiek orgānu līmenī. Cilvēka uzvedība daudzējādi ir determi­nēta. Mūsu uzvedības vadība nenāk no smadzenēm. Tā risi­nās visā ķermenī.

Tāpēc varētu pierādīt, ka "spieta intelekts" vada arī cil­vēkus. Līdzsvaru pārvalda mugurkaula spiets, vien retumis ie­saistot apziņu. Citi dati tiek apstrādāti mugurkaula smadze­nēs, kuņģī, zarnā. Redze lielā mērā pastāv acu ābolos un jau ilgi pirms smadzeņu iesaistīšanās.

Un, ja reiz par to runājam, zem mūsu apziņas sliekšņa no­tiek ari liela daļa sarežģītas smadzeņu darbības. Vienkāršs pie­rādījums ir izvairīšanās no priekšmetiem. Mobilam robotam ir jāvelta milzīgs daudzums procesorlaika, lai izvairītos no šķēršļiem, kas pastāv apkārtējā vidē. To pašu dara arī cilvēki, taču nemēdz to apzināties - kamēr nav izslēgta gaisma. Tad viņi mokoši atskārš, cik daudz datu patiesībā ir jāapstrādā.

Tāpēc arguments par visas apziņas struktūru un to, ka cil­vēkiem šķiet - viņi paši sevi kontrolē un vada, ir lietotāja ilūzi­ja. Mums nepavisam nav apzinātas kontroles pār sevi. Mums tikai šķiet, ka tāda pastāv.

Tikai tas vien, ka cilvēki sāka staigāt apkārt, domādami par sevi kā par "es", vēl nenozīmē, ka tā ari ir. Un, cik mums zināms, šim sasodītajam spietam piemīt kaut kāda rudimen­tāra apjēga par sevi kā vienotu veselumu. Vai, ja vēl nav, tad, iespējams, drīz radīsies.

Skatīdamies uz bezsejaino vīrieti monitorā, mēs ieraudzī­jām, ka attēls sāk kļūt nestabils. Spietam īsti neizdevās pa­nākt, lai izskats būtu noturīgs. Tas mainījās: brīžiem seja un pleci it kā izšķīda mijkrēslī, tad atkal uzradās un it kā kļuva stingri. To vērot bija savādi.

"Zaudē kontroli?" jautāja Bobijs.

"Nē, manuprāt, tas nogurst," sacīja Cārlijs.

"Tu gribi teikt, ka tam izsīkst enerģija?"

"Jā, tā varētu būt. Daudz spara aizgāja, lai visas daļiņas izliektu precīzos virzienos."

Patiešām, spiets atkal sāka pārvērsties par mākoni.

"Tātad šis ir enerģijas taupīšanas režīms?" es vaicāju.

"Jā. Nešaubos, ka tiem ir iestrādāta enerģijas vadības spēja."

"Vai varbūt tagad viņi to apgūst," es tcicu.

Strauji satumsa. Nekā oranža debesīs vairs nebija. Moni­tors sāka zaudēt izšķirtspēju.

Spiets pagriezās un aizlidoja.

"Nolādēts," teica Čārlijs.

Es skatījos, kā spiets izgaist pie apvāršņa.

"Trīs stundas," es sacīju. "Pēc tam tie būs vēsture."

Uzreiz pēc vakariņām Čārlijs atkal likās gulēt. Desmitos, kad mēs ar Meju gatavojāmies no jauna doties ārā, viņš vēl gulēja. Mēs uzvilkām vestes un jakas, jo vēlāk kļūs auksts. Bija vajadzīgs trešais līdznācējs. Rikijs paziņoja, ka viņam jāsagaida Džūlija - viņa kuru katru brīdi varēja atlidot; man nebija iebil­dumu, cs tik un tā negribēju, lai viņš nāk kopā ar mums. Vinss kaut kur skatījās televīziju un dzēra alu. Atlika Bobijs.

Bobijs nākt nevēlējās, taču Meja viņu nokaunināja un viņš piekrita. Nebija skaidrs, kā mēs trijatā pārvietosimies, jo bija iespējams, ka spieta slēptuve atrodas kaut kur tālu, varbūt pat vairāku jūdžu attālumā. Mūsu rīcībā joprojām bija Deivida motocikls, taču uz tā varēja sēdēt tikai divi. Izrādījās, ka Vin- sam ir visurgājējs, kas stāv nojumē pie noliktavas. Es aizgāju pie viņa uz elektrostaciju, lai palūgtu atslēgu.

"Atslēgu nevajag," viņš atteica. Viņš sēdēja uz dīvāna, ska­tīdamies "Gribi būt miljonārs?" Es dzirdēju, kā Rcdžiss sa­ka: "Galīgā atbilde?"

"Ko tu ar to gribi pateikt?" cs jautāju.

"Atslēgas ir iekšā," Vinss atbildēja. "Vienmēr."

"Paga, paga," es sacīju. "Tu gribi teikt, ka nojumē visu šo laiku ir stāvējusi mašīna ar atslēgām?"

"Nūja." Es dzirdēju, kā televīzijā kāds vervelē: "Jautājums par četriem tūkstošiem dolāru - kā sauc mazāko valsti Eiropā?"

"Kāpēc neviens man to nepateica?" es noprasīju, palēnām zaudēdams pacietību.

Vmss paraustīja plecus. "Nemāku sadt. Neviens man nejautāja."

Es aizsoļoju atpakaļ uz galveno ēku.

"Kur, ellē, ir Rikijs?"

"Pie telefona," atbildēja Bobijs. "Runā ar dižajiem Iele­jas kramapierēm."

"Neuzskrūvējies," mierināja Meja.

"Es ncuzskrūvējos," atcirtu. "Pie kura telefona? Galvenajā ēkā?"

"Džek!" Viņa mani apturēja, uzlikdama rokas man uz ple­ciem. "Jau ir pāri desmitiem. Aizmirsti to!"

"Aizmirst? Viņa dēļ mēs varējām atstiept kājas!"

"Bet šobrīd mums ir jāķeras pie darba."

Es ielūkojos viņas rāmajā sejā, viņas mierīgajos vaibstos. Iedomājos par to, cik veikli viņa bija izķidājusi trusi.

"Tev taisnība," es atzinu.

"Labi," viņa aizgriezdamās noteica. "Tā, manuprāt, tiklīdz mēs sadabūsim kaut kādas mugursomas, tā varēsim doties."

jā, ne bez pamata Meja nevienā strīdā netika sakauta, es nodomāju. Piegāju pie skapja un izņēmu trīs somas. Vienu pasviedu Bobijam.

"Ceļā!" es sacīju.

Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Tumsā mēs gājām uz noliktavu - tumšu aprisi uz tumšo debesu fona. Es stūmu motociklu. Brīdi neviens no mums neko neteica. Visbeidzot ierunājās Bobijs:

"Mums vajadzēs lukturus."

"Mums vajadzēs daudzas lietas," atbildēja Meja. "Es sa­stādīju sarakstu."

Mēs piegājām pie noliktavas un atgrūdām vaļā durvis. Es re­dzēju, ka Bobijs vilcinās, nevēlēdamies ieiet tumšajā telpā. Iegā­ju un taustījos, meklēdams gaismas slēdzi. Ieslēdzu gaismu.

Noliktavā izskatījās gluži tāpat kā tad, kad mēs to atstā­jām. Meja atvilka savas mugursomas rāvējslēdzēju un sāka iet gar plauktu rindu. "Mums vajadzēs lukturus… degļus… signālraķetes… skābekli…"

"Skābekli?" pārjautāja Bobijs. "Patiešām?"

"Ja perēklis atrodas pazemē, jā, mēs varēsim…. Un vēl mums vajag termītu."

"Rozijai bija," es sacīju. "Varbūt viņa nolika to zemē, kad… Paskatīšos." Iegāju blakustelpā. Termīta caurulīšu kaste apgā­zusies gulēja uz grīdas, līdzās mētājās caurulītes. Droši vien Ro­zija bija to nosviedusi, kad metās skriešus. Es iedomājos, vai kāda nav palikusi viņai rokā. Atskatījos uz viņas līķi pie durvīm.

Rozijas līķa nebija.

"Ak kungs!"

Ieskrēja Bobijs.

"Kas ir? Kas noticis?"

Es norādīju uz durvīm.

"Rozija pazudusi."

"Kā - pazudusi?"

Es ieskatījos viņam acīs.

"Pazudusi, Bobij. Agrāk līķis te bija, un tagad tā vairs nav."

"Kā tas iespējams? Kāds dzīvnieks?"

"Nezinu." Es piegāju un notupos tur, kur bija gulējis vi­ņas līķis. Kad es viņu beidzamo reizi redzēju, pirms piecām vai sešām stundām, viņas līķi klāja pienains sekrēts. Sī sekrē­ta atliekas bija uz grīdas. Tas izskatījās gluži kā biezs, sakal­tis piens. Tur, kur bija gulējusi viņas galva, sekrēts bija gluds un neaizskarts. Taču durvju tuvumā tas izskatījās kā saskram­bāts. Aplikumā bija švīkas.

"Izskatās, ka viņa ir aizvilkta prom," teica Bobijs.

"Jā."

Es rūpīgi pētīju sekrētu, meklēdams pēdu nospiedumus. Viens pats koijots nebūtu varējis viņu aizvilkt; lai dabūtu viņu ārā pa durvīm, būtu jārīkojas veselam dzīvnieku baram. Viņi noteikti atstātu kādas pēdas. Neko tamlīdzīgu es neredzēju.

Piecēlos un piegāju pie durvīm. Bobijs apstājās man aiz muguras, lūkodamies tumsā.

"Tu kaut ko redzi?" viņš jautāja.

"Nē."

Atgriezos pie Mejas. Viņa bija visu atradusi. Viņai bija magnija degauklas ritulis. Viņai bija signālraķešu pistole. Vi­ņai bija pārnēsājami halogēnlukturi. Viņai bija pie pieres pie­stiprināmi lukturīši ar platām, elastīgām lentēm. Viņai bija binokļi un nakts redzamības brilles. Viņai bija lauka rācija. Un viņai bija skābekļa baloni un caurspīdīgas plastmasas gāz­maskas. Man sametās nelāgi, kad sazīmēju, ka tieši tādas mas­kas cs vakarnakt Kalifornijā biju redzējis vīriem aSSVT" bu- siņā, vienīgi šīs nebija sudrabotas.

Un tad cs domāju - vai tiešām tas bija tikai vakarnakt? Jā, tiešām. Vēl nebija pagājušas pat divdesmit četras stundas.

Man šķita - vismaz mēnesis.

Meja sadalīja visu pa trim mugursomām. Viņu vērodams, cs aptvēru, ka vienīgi viņa ir strādājusi laukā, neskartā dabā. Salīdzinot ar Meju, mēs visi bijām mājās sēdētāji, teorētiķi. Pārsteidzoši, cik atkarīgs no Mejas es šonakt jutos.

Bobijs pacilāja tuvāko somu un nostenējās.

"Tu patiešām domā, tas ka viss būs vajadzīgs, Meja?"

"Tev taču tas nebūs jānes; mēs brauksim. Un - jā, drošs paliek drošs."

"Jā, labi, bet nu… lauka rācija?"

"Nekad neko nevar zināt."

"Kam tu taisies zvanīt?"

"Saproti, Bobij," viņa sacīja, "ja izrādīsies, ka jebkas no tā visa ir vajadzīgs, tad tas patiešām būs vajadzīgs."

"Jā, bet…"

Meja paņēma otru mugursomu un uzmeta to plecā. Tās svaru viņa cilāja viegli. Viņa ieskadjās Bobijam acīs.

"Vai tu kaut ko teici?"

"Nepievērs uzmanību."

Es paņēmu trešo mugursomu. Nebija tik briesmīgi. Bo­bijs gaudās tāpēc, ka bija nobijies. Jā, skābekļa balons bija mazliet lielāks un smagāks, nekā man būtu paticis, un mu­gursomā tas iegūla ārkārtīgi neērti. Taču Meja uzstāja, ka mums ir jāņem līdzi rezerves skābeklis.

"Rezerves skābeklis?" Bobijs nervozi noprasīja. "Cik lie­la tad, jūsuprāt, tā paslēptuve ir?"

"Nav nc jausmas," atbildēja Meja. "Taču paši pēdējie spie­ti ir daudz lielāki."

Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma dozimetru. Taču, no- āķēdama to no sienas, viņa ieraudzīja, ka baterija ir tukša. Mums bija jādzen rokā jauna baterija, jāskrūvē vaļā kastīte, jānomaina baterija. Es bažījos, vai arī jaunā baterija nebūs tukša. Ja tā gadīsies, mums ir vāks.

"Uzmanieties ari ar nakts redzamības brillēm," sacīja Me­ja. "Es nezinu, cik noderīgas šīs baterijas ir tām lietiņām, kas mums šeit ir."

Tomēr radiācijas skaitītājs skaļi tikšķēja. Baterijas indika­tora spuldzīte dega. "Maksimālā jauda," viņa teica. "Pietiks četrām stundām."

"Tad sākam," es sacīju.

Pulkstenis rādīja 22:43.

Kad mēs pienācām pie "Toyota dozimetrs satrakojās un tikšķēja tik ātri, ka skaņa kļuva nepārtraukta. Turēdama šo burvju nūjiņu sev priekšā, Meja pagāja mašīnai garām un iz- soļoja tuksnesī. Viņa pagriezās uz rietumiem, un tikšķi kļu­va retāki. Viņa pagājās uz austrumiem, un tie paātrinājās. Ta­ču, jo tālāk uz austrumiem viņa gāja, jo lēnāk aparāts tikšķēja. Viņa pagriezās uz ziemeļiem, un tic kļuva biežāki.

"Uz ziemeļiem," viņa teica.

Es apsēdos uz motocikla un iedarbināju motoru.

Bobijs izdārdināja no stāvvietas visurgājējā ar platiem aiz­mugures riteņiem un velosipēda stūri. Visurgājējs izskatījās lempīgs, taču es zināju, ka tas ir īsti piemērots naksnīgiem pārbraucieniem tuksnesī.

Meja, apsēdusies man aiz muguras uz motocikla, noliecās, lai antena būtu tuvāk zemei un sacīja: "Labs ir. Braucam!"

Zem dzidrajām nakts debesīm mēs devāmies tuksnesī.

Motocikla priekšējo lukturu gaismas stars lēkāja augšup un lejup, raustīdams līdzenuma ēnas, un tikai ar grūtībām va­rēja saskatīt, kas atrodas mums priekšā. Tuksnesī, kas dienā bija izskadjies tik plakans un neizteiksmīgs, nu atldājās smil­šainas ieplakas, akmeņainas dangas un dziļas izžuvušu strautu gultnes, kas bez brīdinājuma uzradās ccļā. Man bija no visa spēka jākoncentrējas, lai motocikls neapgāztos, - jo sevišķi tāpēc, ka Meja nemitīgi sauca man pār plccu: "Pa kreisi… taisni… taisni… labi, pietiks, pa kreisi…" Dažreiz vajadzēja apmest riņķi, iekams viņa pārliecinājās, ka mēs esam atradu­ši īsto ceļu.

Ja kāds dienas gaismā izsekotu mūsu pēdām, tad domā­tu, ka motocikla vadītājs ir bijis piedzēries - tik līkumains un raustīgs bija mūsu ceļš. Uz nelīdzenās zemes motocikls lēkāja un grozījās. Bijām nobraukuši vairākas jūdzes no la­boratorijas, un es sāku uztraukties. Dzirdēju dozimetra tik­šķus, un tic kļuva arvien retāki. Radās grūtības atšķirt spieta "pēdas" no fona radiācijas. Es nesapratu, kāpēc tā notika, to­mēr šis fakts nebija apšaubāms. Ja mēs drīz neatradīsim spieta paslēptuvi, tad pavisam pazaudēsim "pēdas".

Arī Meja bija nobažījusies. Viņa liecās arvien zemāk, ar vienu roku turēdama uztveršanas ierīci, ar otru apķērusies man ap vidukli. Un man bija jāsāk braukt lēnāk, jo "pēdas" kļuva tik tikko jaušamas. Mēs tās pazaudējām, atradām, at­kal aizmaldījāmies. Zem melnā zvaigžņu kupola mēs grie- zāmics atpakaļ pa to pašu ceļu, braukājām riņķiem. Es pa­manīju, ka esmu aizturējis elpu.

Un pēdīgi es atkal un atkal braucu pa vienu un to pašu vietu, pūlēdamies nejusdes izmisis. Apmetu trešo loku, tad ceturto, taču tas bija veltīgi: dozimetrs Mejas rokā te tikšķē­ja, te netikšķēja. Un pēkšņi mums bija skaidrs, ka "pēdas" patiešām ir pazudušas.

Mēs bijām kaut kādā Dieva pamestā vietā un braukājām pa apli.

Mēs bijām pazaudējuši pēdas.

Pēkšņi un nesaudzīgi mani pārņēma nogurums. Visu die­nu mani bija dzinis uz priekšu adrenalīns, un tagad, kad es biju galīgi sakauts, manu augumu pārņēma dziļš gurdums. Acis lipa ciet. Man šķita, ka es varētu aizmigt turpat uz mo­tocikla.

Meja man aiz muguras apsēdās taisni un sacīja:

"Neuztraucies, labi?"

"Kā tas ir?" es gurdi jautāju. "Mans plāns ir pilnīgi izgā­zies, Meja."

"Varbūt vēl nc," viņa teica.

Mums blakus piebrauca Bobijs.

"Jūs atpakaļ skatāties?" viņš uzsauca.

"Kāpēc?"

"Atskatieties!" viņš teica. "Redzat, cik tālu mēs esam?"

Es pagriezos un palūkojos pār plecu. Dienvidos spīdēja rūpnīcas spožās gaismas, tās bija pārsteidzoši tuvu. Diez vai mēs bijām tālāk par pāris jūdzēm. Laikam bijām braukuši lielā puslokā un galu galā pagriezušies uz starta punkta pusi.

"Savādi."

Meja nokāpa no motocikla un nostājās priekšējo lukturu gaismas lokā. Viņa skatījās uz dozimetra šķidro kristālu dis­pleju. "Hmmm," viņa novilka.

"Nu, ko tu saki, Meja?" Bobijs cerīgi jautāja. "Laiks do­ties atpakaļ?"

"Nē," atbildēja Meja. "Nav vis laiks doties atpakaļ. Pa­skatieties!"

Bobijs pieliecās tuvāk un mēs abi ielūkojāmies šķidro kris­tālu ekrānā. Tas rādīja radiācijas intensitātes līkni, kas pakā­peniski nolaidās arvien zemāk un pašās beigās strauji nokri­tās. Bobijs sarauca pieri:

"Un tas būtu?"

"Sāvakara nolasījumu izvērsums laikā," viņa atbildēja. "Sī ierīcc rāda, ka, sākot ar brīdi, kad mēs devāmies ceļā, radiā­cijas intensitāte ir sarukusi aritmētiskā progresijā - tā ir šī lī- nijveida pazemināšanās, kāpnītes, redzat? Un tā palika arit­mētiska līdz, apmēram pirms minūtes, sarukums pēkšņi kļuva cksponenciāls. Tas uzreiz nokrita līdz nullei."

"Un tad?" Bobijs šķita apjucis. "Ko tas nozīmē? Es nesa­protu."

"Es gan saprotu." Viņa pagriezās pret mani un atkal ap­sēdās uz motocikla. "Man šķiet, es zinu, kas notika. Brauc uz priekšu… lēnām."

Es atlaidu sajūgu un ducināju uz priekšu. Lēkājošais gais­mas stars priekšā rādija nelielu uzkalnu tuksnesī, sarainu kak­tusu…

"Nē. Lēnāk, Džek!"

Es samazināju ātrumu. Šobrīd mēs virzījāmies uz priekšu gandrīz soļotāja ātrumā. Es nožāvājos. Viņu izprašņāt nebija jēgas: viņa bija saspringta, koncentrējusies. Es biju tikai no­guris un jutos sakauts. Mēs rāpāmies uzkalnā, līdz tas kļuva lēzens, tad motocikls sašķiebās uz leju…

*stopr

Es apturēju motociklu.

Tieši priekšā pēkšņi beidzās tuksnesis. Aiz tā vīdēja mel­na tumsa.

"Vai te ir klints?"

"Nē. Tikai augsta kalnu grēda."

Es uzmanīgi stūmu motociklu uz priekšu. Zem kājām pa­tiešām izzuda zeme. Drīz mēs bijām kraujas malā un cs no­orientējos. Mēs stāvējām piecpadsmit pēdu augstas kraujas malā - tā veidoja vienu ļoti plašas upes gultnes krastu. Tieši apakšā bija redzami lieli, gludi upes akmeņi, rets klintsblu- ķis un nīkulīgu krūmu puduri; tas viss stiepās apmēram piec­desmit jardu platumā līdz izžuvušās upes otram krastam. Aiz tālākā krasta atkal pletās līdzens tuksnesis.

"Sapratu," es sacīju. "Spiets lēca."

"Jā," viņa atbildēja. "Tas pacēlās gaisā. Un mēs pazau­dējām pēdas."

"Bet tad jau tas ir nolaidies kaut kur tur," teica Bobijs, rādīdams uz upes gultni.

"Varbūt," es atteicu. "Bet varbūt arī nē."

Es prātoju, ka paies ilgs laiks, kamēr mēs atradīsim drošu ceļu, kā nokļūt lejā. Tad mēs nezcik ilgi pārmcldēsim šos krū­mus un akmeņus, līdz beidzot atkal uzdursimies "pēdām".

Iespējams, paies vairākas stundas. Iespējams, mēs vispār ne­ko neatradīsim. Stāvēdami šeit, kraujas malā, mēs redzējām, cik biedīgi plašs tuksnesis ir mūsu priekšā.

"Spiets varēja piezemēties tai gultnē," cs sacīju. "Vai var­būt tas nolaidās viņā krastā. Vai varbūt ceturtdaļjūdzi tālāk."

Meja nezaudēja drosmi.

"Bobij, tu paliec šeit," viņa teica. "Iezīmēsi vietu, 110 ku­rienes tas lēca. Mēs ar Džeku atradīsim, kā tikt lejā, nobrauk­sim tai līdzenumā un dosimies tieši no austrumiem uz rietu­miem, līdz atkal uziesim pēdas. Agri vai vēlu mēs tās atradīsim."

"Jā," atsaucās Bobijs. "Visu sapratu."

"Jā," noteicu es. Kāpēc gan ne? Mums tik un tā nebija ko zaudēt. Tomēr cs tikpat kā neticēju, ka mums kaut kas izdosies.

Bobijs savā visurgājējā pieliecās. "Kas tas tādsV

"Kas?"

"Dzīvnieks. Es redzēju spožas acis."

"Kur?"

"Tajā krūmā." Viņš norādīja uz gultnes vidu.

Es saraucu pieri. Gan viņa, gan mana braucamā priekšē­jie lukturi bija vērsti uz priekšu. Mēs izgaismojām pasakaini plašu tuksneša loku. Nekādus dzīvniekus es neredzēju.

"Tur!" iesaucās Meja.

"Neko neredzu."

"Tas tikko nozuda aiz tā kadiķa," viņa rādīja. "Redzi krū­mu, kas izskatās pēc piramīdas? Kam vienā pusē zari nokal­tuši?"

"Redzu," es atbildēju. "Bet…" Nekādu dzīvnieku es ne- dzēju.

"Tas iet no kreisās uz labo pusi. Pagaidi, tūlīt atkal iznāks - - »

ara.

Mēs gaidījām, un tad cs ieraudzīju divus koši zaļus, zal­gojošus plankumus. Nelielā augstumā virs zemes tie virzījās pa labi. Redzēju palsa bāluma zibsni. Un gandrīz uzreiz sa­pratu - kaut kas nav labi.

Arī Bobijs bija to aptvēris. Viņš pagrieza stūri, virzīdams luktura staru tieši tai virzienā. Viņš pasniedzās, lai satvertu tālskati.

"Tas nav dzīvnieks…" viņš teica.

Starp zemajiem krūmiem atkal bija redzams baltums - miesas baltums. Taču mēs to saskatījām tikai mirklīgi. Un tad cs pamanīju plakanu, baltu virsmu un šausmās atskārtu, ka tā ir pa zemi vilkta cilvēka roka. Plauksta ar izstieptiem pirkstiem.

"Ak kungs," izgrūda Bobijs, skatīdamies tālskatī.

"Kas? Kas tur ir?"

"Tur pa zemi velk līķi," viņš teica un tad piebilda ērmīgā balsī: "Tā ir Rozija."

Piešķīlis motociklu, es kopā ar Meju devos uz priekšu un braucu gar kraujas malu, līdz tā kļuva lēzenāka. Bobijs, ska­tīdamies uz Rozijas līķi, palika turpat. Dažās minūtēs cs biju šķērsojis izžuvušo upi un nokļuvis otrā krastā, kur virzījos uz viņa visurgājēja luktura gaismas plankuma pusi.

"Lēnāk, Džek," teica Meja.

Tāpēc es sāku braukt lēnāk, noliecies pār stūri, pūlēdamies saskatīt, kas atrodas zemē mums priekšā. Pēkšņi atkal ietark- šķējās dozimetrs.

"Laba zīme," es sacīju.

Mēs braucām tālāk. Tagad mēs atradāmies tieši pretī Bo- bijam, kurš stāvēja kraujas malā. Viņa braucamā lukturis blāvi apgaismoja zemi mums apkārt, tas bija kaut kas līdzīgs mē­nesnīcai. Es pamāju, lai viņš brauc lejā. Viņš pagrieza savu visurgājēju un devās uz rietumiem. Kad viņa gaisma nozu­da, zeme pēkšņi kļuva tumšāka, noslēpumaināka.

Un tad mēs ieraudzījām Roziju Kastro.

* * *

Rozija gulēja uz muguras, viņas galva bija tā izliekta, ka šķita - viņa lūkojas atpakaļ, tieši uz mani, ieplestām acīm, izstiepusi roku uz manu pusi, bālā plauksta bija atvērta. Vi­ņas sejā bija lūguma - vai šausmu - izteiksme. Bija iestājies nāves stingums, un viņas augums stīvi raustījās, virzoties pāri zemajiem krūmiem un tuksneša kaktusiem.

Viņu vilka prom - taču viņu nevilka neviens dzīvnieks.

"Varbūt izslēdz savu spuldzi," ierosināja Meja.

"Bet cs neredzu, kas to dara… Zem viņas ir kaut kāda ēna…"

"Tā nav ēna," sacīja Meja. "Tie ir viņi."

"Viņi ir tie vilcēji?"

Meja pamāja. "Izslēdz savu spuldzi."

Es izslēdzu lukturīti, kas bija man uz pieres. Mēs stāvē­jām tumsā.

"Man šķita, ka spietiem jaudas pietiek tikai trim stun­dām," es bildu.

"Tā apgalvoja Rikijs."

"Viņš atkal meloja?"

"Vai arī viņi, savā vaļā dzīvojot, ir pārvarējuši šo ierobe­žojumu."

Tam varēja būt nepatīkamas sekas. Ja spieti tagad var sa­glabāt enerģiju visu nakti, tad, iespējams, būs aktīvi ari tad, kad mēs nonāksim līdz viņu slēptuvei. Es biju domājis atrast viņus sabrukušus, daļiņas - izkaisītas pa zemi. Es biju grasī­jies, tā sakot, nogalināt viņus, kamēr viņi guļ. Nupat izskatī­jās, ka viņi neguļ.

Mēs stāvējām tumsā un aukstumā, visu pārdomādami. Visbeidzot Meja jautāja:

"Vai šie spieti nav modelēti pēc kukaiņu uzvedības parauga?"

"Ne gluži," es atbildēju. "Programmā tika veidots plēso- ņas-medījuma modelis. Bet, tā kā spiets ir mijiedarbīgu daļiņu kopums, tad līdz zināmai robežai tas uzvedīsies kā jeb­kurš mijiedarbīgu daļiņu, piemēram, kukaiņu kopums. Kā­pēc tu jautā?"

"Kukaiņi spēj īstenot ieceres, kas pārsniedz vienas paau­dzes mūža ilgumu. Tie spēj izveidot ligzdas, un tam ir vaja­dzīgas vairākas paaudzes. Tā ir taisnība?"

"Tā varētu būt…"

"Tāpēc varbūt kādu brīdi līķi nes viens spiets, un tad, ie­spējams, to pārņem cits. Varbūt to jau ir darījuši trīs vai četri spieti. Tā nevienam no viņiem naktī nav jāfunkcionē trīs stun­das."

Arī šis variants mani nebūt neiepriecināja. "Tas nozīmē, ka spieti sadarbojas," es sacīju. "Tas nozīmē, ka tie ir koor­dinēti."

"Par to pagaidām nav šaubu."

"Vienīgais - tas nav iespējams," es viņai teicu. "Viņiem taču nav sazināšanās spēju."

"Tas nebija iespējams pirms vairākām paaudzēm," Meja iebilda. "Tagad tas ir iespējams. Atceries, pie tevis viņi lido­ja, izkārtojušies V veidā? Viņi savstarpēji saskaņojās."

Taisnība. Es tikai to vēl nebiju aptvēris. Stāvēdams tur, tuksneša naktī, es domāju - ko vēl es neesmu aptvēris? Pie­miedzis acis, ielūkojos tumsā, pūlēdamies kaut ko saskatīt.

"Uz kurieni tic viņu nes?" es jautāju.

Meja atvilka manas mugursomas rāvējslēdzēju un izņēma nakts redzamības brilles. "Uzliec!"

Es grasījos palīdzēt viņai sadabūt viņas brilles, taču viņa jau bija veikli noņēmusi mugursomu un izvilkusi savas bril­les. Viņa kustējās ātri un pārliecināti.

Es uzmaucu brilles, sakārtoju elastīgo lenti un nolaidu lē­cas pār acīm. Tās bija jaunās, ceturtās paaudzes brilles, kurās attēls bija redzams blāvās krāsās. Gandrīz uzreiz ieraudzīju tuksnesi Roziju. Viņas līķis nozuda aiz krūma, viņu nesa aiz­vien tālāk un tālāk.

"Ahā, tad uz kurieni tic viņu nes?" cs vēlreiz jautāju. Ru­nādams es pacēlu brilles augstāk un uzreiz ieraudzīju, kurp tic viņu nes.

Iztālēm tas izskatījās pēc dabiska veidojuma - tumšas ze­mes uzkalns, apmēram piecpadsmit pēdu plats un sešas pē­das augsts. Erozija bija iegrebusi tajā dziļas, vertikālas sprau­gas, tāpēc uzkalns mazliet izskatījās pēc milzīga, uz sāna noguldīta zobrata. Šo veidojumu viegli varēja nepamanīt, no­turot par kaut ko dabisku.

Taču tas nebija dabisks. Un nc jau erozija bija izveidojusi tā formu. Gluži otrādi - es skatījos uz mākslīgu būvi: līdzī­gus pūžņus darina Āfrikas termīti un citi sabiedriski kukaiņi.

Uzlikusi brilles, Meja kādu bridi skatījās klusēdama, tad sacīja: "Vai tu gribi teikt, ka tas ir pašorganizējošas uzvedī­bas rezultāts? Un uzvedība, kuras rezultātā to varēja uzbū­vēt, ir vienkārši radusies pati no sevis?"

"Vispār jā," cs sacīju. "Tieši tā arī notika."

"Grūti noticēt."

"Saprotu."

Meja bija laba bioloģe, taču viņa nodarbojās ar primātiem. Viņa bija radusi pētīt mazas, ar augsti attīstītu saprātu apvel­tītu dzīvnieku populācijas, kurām bija varas hierarhijas un grupu vadoņi. Viņas izpratnē kompleksai uzvedībai bija jā­sakņojas kompleksā intelektā. Un viņa tikai ar grūtībām ap­tvēra, kāds spēks piemīt pašorganizējošai uzvedībai ļoti lielā stulbu kustoņu populācijā.

Vispār jau tic bija dziļi cilvēciski aizspriedumi. Cilvēki do­mā, ka jebkurā organizācijā ir viena vadība. Valstīm ir pārval­des. Korporācijām ir valdes. Skolām ir direktori. Armijām ir ģenerāļi. Cilvēki sliecas uzskatīt, ka bez vienas vadības orga­nizācijā iestājas haoss un neko nozīmīgu paveikt nav iespējams.

Tā domājot, bija grūti noticēt, ka ārkārtīgi muļķīgas ra­dības, kuru smadzenes nav lielākas par kniepadatas galviņu, spēj uzbūvēt celtnes, kas ir sarežģītākas par jebkuru cilvēku būvētu ēku. Taču tā desām ir.

Klasisks piemērs ir Āfrikas termīti. Šie kukaiņi no zemes veido pilīm līdzīgus paugurus, kuru diametrs var sasniegt simts pēdu un spirāles uzvijas divdsmit pēdu augstumā. Lai novērtētu šo veikumu, iztēlojieties, ka termīti ir cilvēku augu­mā - tad pauguri būtu jūdzi augsti debesskrāpji piecu jūdžu diametrā. Un, gluži tāpat kā debesskrāpjos, termītu paugurā ir sarežģīta iekšējā arhitektūra, lai nodrošinātu svaigu gaisu, izvadītu lieko ogļskābo gāzi un siltumu, un tā tālāk. Šajās būvēs ir dārzi ēdamā audzēšanai, mitekļi karaliskajai ģimenei un dzīves telpa vairāk nekā diviem miljoniem termītu. Nav divu pilnīgi vienādu termītu pūžņu; katrs ir būvēts individuāli, lai atbilstu konkrētās vietas prasībām un priekšrocībām.

Tas viss tiek paveikts bez arhitekta, bez brigadiera, bez galvenā pārrauga. Tāpat arī termītu gēnos nav iekodēts bū­ves rasējums. Šie milzīgie veidojumi rodas, sekojot relatīvi vienkāršiem likumiem, kuriem atsevišķi termīti paklausa sa­dzīvē. (Piemēram, šādiem: "Ja tu saod, ka te ir bijis cits ter­mīts, noliec šeit dubļu piciņu.") Taču iznākums neapšaubā­mi bija sarežģītāks par jebkuru cilvēku celtu ēku.

Patlaban mēs skatījāmies uz jaunu būvi, ko bija uzcēlušas jaunas radības, un jau atkal bija grūti aptvert, kā tas ir noti­cis. Galu galā, kā spiets spēj sakraut kalnu? Tomēr es sāku apjēgt, ka šajā tuksnesī prašņāt, kā kaut kas noticis, ir veltī­gi. Spieti mainījās ātri, gandrīz katru minūti. Dabiskā, cilvē­ciskā vēlme to izprast bija tukša laika šķiešana. Kad tu būsi to aptvēris, viss jau atkal būs citādi.

Bobijs pierūcināja ar savu visurgājēju un izslēdza lukturi. Mēs klusējot stāvējām zem zvaigžņotajām debesīm.

"Ko darīsim?" Bobijs jautāja.

"Sekosim Rozijai," es atbildēju.

"Rādās, ka Roziju velk uz to pauguru," viņš sacīja. "Tu gribi teikt, ka ari mēs līdīsim tur iekšā?"

"Jā," es sacīju.

Paklausot Mejas ierosinājumam, līdz uzkalnam mēs gā­jām kājām. Ar smagajām mugursomām uz pleciem bija va­jadzīgas gandrīz desmit minūtes, līdz mēs nonācām paugura tuvumā. Apmēram piecdesmit pēdu attālumā mēs apstājā­mies. Kaut kas šķebinoši smirdēja, nāsīs cirtās pretīga puvu­ma un trūdu dvaka. Tā bija tik spēcīga, ka man vēders sarā­vās čokurā. No uzkalna iekšpuses it kā izsūcās arī blāvi zaļa blāzma.

"Tu tiešām gribi tur līst?" Bobijs čukstus jautāja.

"Ne uzreiz," čukstēja Meja. Viņa norādīja sānis. Rozijas līķis tika nests pa uzkalna nogāzi. Kad viņa nokļuva līdz tā malai, brīdi augšup slējās viņas stīvās kājas. Tad viņas līķis ap­griezās otrādi un viņa nozuda uzkalna iekšienē. Taču tas ne­notika uzreiz; vairākas sekundes virs malas rēgojās viņas gal­va un izstieptās rokas, it kā viņa ķertos pie tukša gaisa. Tad viņa lēni noslīdēja zemāk un izgaisa.

Bobijs notrīcēja.

"Tā. Ejam!" nočukstēja Meja.

Viņa spēra pirmos soļus savā klusajā gaitā. Viņai seko­dams, es pūlējos iespējami mazāk trokšņot. Bobijs iedams brīkšķinājās un būkšķinājās. Meja apstājās un uzmeta viņam bargu skatienu.

Bobijs pacēla rokas, kā sacīdams - ko cs varu darīt?

"Skaties, kur liec kājas!" Meja nočukstēja.

"Es jau skatos," viņš čukstus atbildēja.

"Neskaties vis."

"Te ir tumšs, es neredzu."

"Jagribēsi, redzēsi."

Neatcerējos, kad vēl būtu redzējis Meju izrādām aizkaiti­nājumu, tomēr šobrīd mēs visi izjutām spriedzi. Turklāt vēl šī drausmīgā smirdoņa. Meja pagriezās un atsāka klusītēm vir­zīties uz priekšu. Bobijs sekoja, trokšņodams tāpat kā pirmīt. Mēs bijām nogājuši tikai dažus soļus, kad Meja apstājās un pacēla roku, liekot, lai viņš paliek stāvam.

Bobijs papurināja galvu - nē. Viņš nepārprotami nevēlē­jās palikt viens.

Meja satvēra viņu aiz pleca, stingri pamāja uz zemi un no­čukstēja: "Tu paliec šeit!" "Nē…."

"Tevis dēļ mēs visi būsim pagalam," viņa čukstēja.

"Es apsolu!" viņš čukstēja pretī.

Viņa papurināja galvu un rādīja zemē. Sēdi!

Pēdīgi Bobijs apsēdās.

Meja paraudzījās uz mani. Es palocīju galvu. Mēs atsākām iešanu. Nu jau mēs bijām divdesmit pēdu attālumā no uz­kalna. Smaka bija kļuvusi gandrīz neizturama. Man vēders rāvās čokurā; baidījos, ka varu sākt vemt. Turklāt, atrazda­mies tik tuvu, mēs atkal dzirdējām dobjo trinkšķoņu. Šīs ska­ņas, nevis visa pārējā dēļ, man sagribējās bēgt prom no šejie­nes. Taču Meja neapstājās.

Kāpjot pa uzkalna nogāzi, mēs pieliecāmies, pēc tam no- gūlāmies pie kraujas malas. Zaļajā atblāzmā, kas nāca no apakšas, es varēju saskatīt Mejas seju. Smirdoņa mani nezin kāpēc vairs neuztrauca. Droši vien biju pārāk nobijies.

Meja iebāza roku mugursomas sānkabatiņā un izvilka īk­šķa lieluma kameru tievā izbīdāmā kātā. Viņa izņēma sīciņu šķidro kristālu ckrāniņu un nolika to mums pa vidu. Tad pār- slidināja kameru pāri malai.

Ekrānā bija redzamas zaļas, gludi viļņainas sienas. Nekur nekas nekustējās. Viņa pagrozīja kameru šurpu turpu. Rozi­ja nebija manāma.

Meja palūkojās uz mani, norādīja uz savām acīm. "Gribi paskatīties?"

Es pamāju.

Mēs lēni jo lēni virzījāmies uz priekšu, līdz redzējām pāri malai.

Viss bija citādi, nekā es biju gaidījis.

Uzkalns vienkārši sašaurināja jau esošu alu, bija prāvs - vismaz divdesmit pēdu plats. Bija redzams nogruvums, kas sākās pie uzkalna kraujas un beidzās pie cauruma klintī, pa labi no mums. Zaļā atblāzma nāca no šī cauruma.

Manā priekšā bija ieeja ļoti lielā alā. Gulēdami uz kraujas malas, pašu alu mēs neredzējām, taču trinkšķoņa liecināja, ka iekšā ir rosība. Meja atvāza kameras saliecamo kātu līdz galam un piesardzīgi ieslidināja kameru caurumā. Drīz mēs varējām redzēt, kā izskatās tālāk. Ala bija neticami dabiska un milzīga: kādas astoņas pēdas augsta un desmit pēdu pla­ta. Klints sienas bija palsi baltas, un šķita, ka tās klāj tā pati viela, ko mēs bijām redzējuši uz Rozijas līķa.

Un Rozijas līķis atradās pavisam netālu no ieejas. Mēs re­dzējām viņas roku, tā rēgojās pie līkuma klints sienā. Tomēr aiz līkuma nekas nebija saskatāms.

Meja ar zīmēm man jautāja - gribi kāpt lejā?

Es lēni palocīju galvu. Man šeit nepatika, man nepatika tas, ka man nav ne jausmas, kas gaida aiz līkuma. Taču īste­nībā mums nebija izvēles.

Viņa pamāja atpakaļ, uz Bobija pusi. Pasaukt viņu?

Papurināju galvu - nē. No viņa šeit nebūs nekāda labuma.

Meja pamāja un sāka ļoti lēni slidināt no pleciem savas mugursomas lences. Viņa nesacēla ne mazāko troksnīti, bet te pēkšņi sastinga. Burtiski sastinga: viņai nekustējās nc mus­kulis.

Ieskatījos ekrāniņā. Tad ari es sastingu.

Alas gaitenī bija ienācis kāds stāvs, kas šobrīd modri stā­vēja pie ieejas un lūkojās apkārt.

Tas bija Rikijs.

Viņš izturējās tā, it kā būtu kaut ko izdzirdējis vai arī cita iemesla dēļ kļuvis modrs. No uzkalna kores joprojām lejup karājās videokamera. Tā bija pavisam niecīga; es nezināju, vai viņš var to saskatīt.

Es saspringti raudzījos ekrāniņā.

Kameras izšķirtspēja nebija sevišķi laba, un ekrāns bija ma­nas plaukstas lielumā, tomēr ari tāpat bija skaidrs, ka tur stāv Rikijs. Es nesapratu, ko viņš tur dara - un kā vispār viņš tur nokļuvis. Tad alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks.

Arī tas bija Rikijs.

Es žigli palūkojos uz Meju, taču viņa joprojām bija pilnī­gi nekustīga, līdzīga statujai. Tikai viņas acis kustējās.

Es ar skatienu ieurbos ekrānā. Video izšķirtspējas ietvaros abi cilvēki izskatījās pavisam vienādi. Vienāds apģērbs, vie­nādas kustības, vienādi žesti un plecu raustīšana. Sejas īsti ne­varēja saskatīt, tomēr man palika iespaids, ka tās ir rūpīgāk izzīmētas nekā pirmīt.

Šķita, ka viņi kameru nav pamanījuši.

Viņi palūkojās debesīs, tad bridi raudzījās uz nogruvumu un tad, pagriezuši mums muguru, atgriezās alas dzīlēs.

Meja joprojām nekustējās. Viņa bija sastingusi jau gandrīz minūti un šai laikā nebija nc acu pamirkšķinājusi. Tagad šie cilvēki bija nozuduši un…

Alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks. Tas bija Deivids Bruks. Viņš kustējās lempīgi, iesākumā - stīvi, taču drīz vien kļuva lunkanāks. Man šķita, ka es noskatos, kā leļļu teātra aktieris pilnveido kustības, lai viņa marionete kustētos iespējami ti­cami. Tad Dcivids kļuva par Rikiju. Pēc tam atkal par Dei­vidu. Un šis Deivids pagriezās un aizgāja.

Meja joprojām nogaidīja. Viņa gaidīja veselas divas minūtes un tikai tad izvilka savu kameru. Viņa ar īkšķi norādīja, ka mums jāiet atpakaļ. Mēs kopā līdām prom no kraujas malas, prom no šī uzkalna, un klusi attālinājāmies pa naksnīgo tuksnesi.

Mēs sapulcējāmies simt jardu uz rietumiem, pie brauca­majiem. Meja parakņājās pa mugursomu un izvilka rakstām- paliktni un flomāsteru. Iededzinājusi flomāstera spuldzīti, vi­ņa sāka zīmēt.

"Skaties, kas tevi sagaida," viņa sacīja. "Alai ir šāda mu­te, to tu redzēji. Aiz tā līkuma ir liels caurums grīdā, un ala vītņveidā iet lejup, kādus simt jardus. Tad tu nonāc lielā tel­pā, kas ir apmēram simt pēdu augsta un pārsimt pēdu plata. Vienkārši liela telpa, tas arī viss. Tai nav citu izeju, vismaz cs nevienu nepamanīju."

"Nepamanīji?"

"Es esmu tur bijusi," viņa sacīja, palocīdama galvu.

"Kad?"

"Pirms pāris nedēļām. Kad mēs pirmo reizi sākām mek­lēt spietu paslēptuvi. Es atradu to alu un iegāju iekšā, bet bi­ja diena. Toreiz es neatradu ne mazākās spietu pazīmes." Vi­ņa paskaidroja, ka ala esot bijusi pilna ar sikspārņiem, tic esot itin kā noklājuši griestus, sablīvējušies sārtenā, ņudzošā masā no dziļumiem līdz pašai ieejai.

"Brr," sacīja Bobijs. "Nccicšu sikspārņus."

"Šonakt tur nebija manāms neviens pats sikspārnis."

"Tu domā, ka tic ir padzīti?"

"Drīzāk jau apēsti."

"Ak kungs, veči," galvu purinādams, izgrūda Bobijs. "Es esmu tikai programmētājs. Nedomāju, ka es to spēju. Ne­domāju, ka es spēšu tur ieiet."

Meja nepievērsa viņam uzmanību. Viņa uzrunāja mani:

"Kad ieiesim iekšā, mums jāizliek termīts, un jāturpina to darīt līdz pašam lielajam kambarim. Neesmu pārliecināta, vai mums ir tik daudz termīta."

"Varbūt ari nav," cs atsaucos. Mani mocīja citas bažas. "Ja netiek iznīcināti visi spied un visi asembleri, kas tos ražo, tad mēs esam velti šķieduši laiku. Pareizi?"

Abi pamāja ar galvu.

"Es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams," es sacīju. "Biju domājis, ka naktī spietiem aptrūkstas jaudas. Biju do­mājis, ka mēs varam tos iznīcināt uz zemes. Bet viņiem nav aptrūcics jaudas - katrā ziņā nc visiem. Un, ja tikai viens no viņiem izsprūk, ja tas izbēg no alas…" Es paraustīju plecus. "Tad tas viss ir bijis veltīga laika šķiešana."

"Pareizi," Bobijs sacīja, mādams ar galvu. "Pareizi. Tā būs veltīga laika šķiešana."

"Mums jāizdomā, kā ieslodzīt viņus tai alā," teica Meja.

"Tas nav iespējams," iebilda Bobijs. "Viņi taču var izli­dot ārā, kad vien viņiem labpatīk."

"Varbūt tomēr ir iespējams," atsaucās Meja. Viņa atkal sāka rakņāties pa savu mugursomu. "Tikmēr būs labāk, ja sadalīsimies!"

"Kāpēc?" Bobijs satraucies vaicāja.

"Dariet tā," attrauca Meja. "Uz priekšu!"

Es savilku ciešāk mugursomu un sakārtoju lences, lai tā nekratītos. Uzstūmu nakts redzamības brilles pierē un sāku solot. Apmēram pusceļā pirms uzkalna ieraudzīju, ka nakts melnumā kustas tumšs stāvs.

Cik klusi vien spēdams, es nokritu pie zemes. Biju trīs pē­das augstu vībotņu biežņā, tātad itin labi noslēpies. Palūko­jies pār plecu, neieraudzīju nc Meju, ne Bobiju: ari viņi bija pieplakuši pie zemes. Nezināju, vai viņi jau ir pašķīaišies. Pie­sardzīgi pastūmu malā to lakstu, kas auga tieši man priekšā, un palūkojos uz paugura pusi.

Nācēja kājas iezīmējās uz blāvi zaļā spīduma fona. Ķer­meņa augšdaļa iepretim zvaigžņotajām debesīm bija tumša. Novilku zemāk brilles un, brīdi nogaidījis, līdz tās zilgani ie­kvēlojās, ieraudzīju attēlu.

Šoreiz tā bija Rozija. Viņa staigāja šurpu turpu un skatījās uz visām pusēm, viņas augums bija modrs un piesardzīgs. Vienīgais - viņa nekustējās kā Rozija, kustības viņai bija kā vīrietim. Pēc brīža siluets pārtapa par Rikiju. Tas arī kustējās kā Rikijs.

Stāvs pieliecās un it kā lūkojās pāri vībotņu galotnēm. Es prātoju, kas gan to paskubinājis iziet no uzkalna. Nebija ilgi jāgaida, lai to uzzinātu.

Aiz stāva pie apvāršņa rietumu pusē parādījās balta gais­ma. Tā strauji kļuva spoža un drīz es izdzirdu helikoptera propellera griešanos. Droši vien no Ielejas šurp lido Džūlija, es nodomāju. Kāpēc gan viņa par spīti ārstu pavēlēm tā stei­gusies izrakstīties no slimnīcas, lai nakts vidū lidotu šurp?

Lidodams tuvāk, helikopters ieslēdza starmešus. Es vēro­ju zilbaltās gaismas loku, tas vilnīja pār zemi un tuvojās mums. Arī Rikija stāvs to vēroja, tad nozuda skatienam.

Un tad helikopters rēkdams pārlidoja man pāri, uz brīdi apžilbinādams acis ar halogēnstariem. Gandrīz tūdaļ tas strauji sasvērās uz sāniem un lokā virzījās atpakaļ.

Kas, ellē, tur notiek ?

Helikopters lēnā lokā pārlidoja pāri uzkalnam, taču neap­stājās, tad palika gaisā karājamies tieši virs manas paslēptuves.

Biju notverts zilganajā blāzmā. Apvēlos uz muguras un māju helikopteram ar roku, atkal un atkal norādīdams uz laborato­rijas pusi. Bez skaņas pavēlēju: "Prom!" un māju, lai tas lido.

Helikopters laidās zemāk, un man jau šķita, ka tas nolai­dīsies tieši man blakus. Tad tas piepeši atkal sasvērās uz sāniem un devās prom zemā lidojumā uz dienvidiem, uz betona nolaišanās joslas pusi. Rūkoņa noklusa.

Es nospriedu, ka strauji jāmaina atrašanās vieta. Pierausos četrrāpus un, pieliecies sāniski, pavirzījos trīsdesmit jardu pa kreisi. Tad atkal pieplaku pie zemes.

Atskatījies uz pakalnu, ieraudzīju, ka no tā iznāk trīs… nē, četri stāvi. Tic virzījās savrupi, dodamies katrs uz savu pusi. Viņi visi izskatījās pēc Rikija. Es vēroju, kā viņi nokāpj pa nogāzi un ieiet krūmos. Sirds man krūtīs sāka strauji dunēt. Viens no stāviem nāca uz manu pusi. Kad tas pienāca tuvāk, es redzēju, ka tas pagriežas pa kreisi. Tas devās uz turieni, kur cs pirmīt biju gulējis. Nonācis manā iepriekšējā paslēp­tuvē, tas apstājās un grozījās uz visām pusēm.

Tas stāvēja itin tuvu. Ar brillēm cs redzēju, ka šim jauna­jam Rikijam bija pabeigta seja un ari apģērbs bija daudz smal­kāk izstrādāts. Turklāt šis stāvs kustējās tā, ka bija jaušams ķer­meņa svars. Protams, tā varēja būt ilūzija, tomēr es lēsu, ka ir palielinājusies spieta masa, un šobrīd tas svēra savas piecdes­mit mārciņas, varbūt vairāk. Varbūt divreiz vairāk, [a tā tie­šām bija, tad šobrīd svaram pietika masas, lai dotu cilvēkam fiziski jūtamu grūdienu. Tas pat varēja notriekt tevi no kājām.

Ar brillēm cs redzēju, kā kustas un mirkšķinās šā cilvēka acis. Sejas virsmai bija ādas tekstūra. Mati bija it kā veidoti no atsevišķām šķipsnām. Mute kustējās, mēle nervozi aplai­zīja lūpas. Visā visumā tas bija ļoti līdzīgs Rikijam - mulsi­noši līdzīgs Rikijam. Kad tas pagrieza galvu uz manu pusi, man šķita, ka Rikijs skatās tieši man virsū.

Un domājams, tā ari bija, jo stāvs sāka virzīties taisni pie manis.

Es biju sprukās. Sirds man krūris smagi dauzījās. To cs ne­biju paredzējis, man nebija nekādas aizsardzības, nekādu ie­roču. Bez šaubām, es varēju piecelties un mesties bēgt, taču šeit nebija, kur patverties. Jūdžu jūdzēm apkārt pletās tuk­snesis, un spieti mani noteikti panāks. Pēc īsa brīža es būšu…

Rēkdams atgriezās helikopters. Rikija stāvs palūkojās uz tā pusi un tad pagriezās un metās skriet, burtiski lidodams virs zemes, vairs nepapūlēdamies animēt kājas un pēdas. No­skatoties, kā šis cilvēka atdarinājums piepeši aizplanē pār tuk­snesi, bija spokaina sajūta.

Taču skrēja ari trīs pārējie Rikiji. Skrēja no visa spēka, pār­raidot nekļūdīgi pazīstamu paniku. Vai spieti baidās no heli­koptera? Tā izskatījās. Un cs, uz tiem raudzīdamies, sapra­tu, kāpēc. Kaut ari spieti patlaban bija smagāki un vieliskāki, stipri vēji joprojām varēja tos izkaisīt. Helikopters atradās kā du simt pēdu augstumā, taču lejupejošā gaisa straume bija tik spēcīga, ka spēja izkropļot skrejošos stāvus, daļēji tos sa­placināt. Izskatījās, it kā tic tiktu dauzīti ar veseri.

Stāvi nozuda uzkalnā.

Es atskatījos uz Meju. Viņa bija piecēlusies kājās un stā­vēja izžuvušajā upē, pa rāciju sarunādamās ar helikopteru. Jā, tā rācija viņai bija vajadzīga. Viņa uzkliedza man: "Skrie­nam!" un metās skriešus uz manu pusi. Ar acs kaktiņu pa­manīju Bobiju, kurš joza prom no uzkalna, atgriezdamies pie sava visurgājēja. Tomēr nebija laika par viņu uztraukties. He­likopters karājās gaisā tieši virs uzkalna. Uzvērpās putekļi, tic koda man acīs.

Tad Meja bija man blakus. Noņēmuši brilles, mēs uzvil- kām skābekļa maskas. Viņa pagrieza mani un parāva balona vārstu man aiz muguras. Es to pašu izdarīju ar viņas balonu.

Tad mēs atkal uzlikām nakts brilles. Šķita, ka man gar seju karājas un grab milzums daiktu. Viņa piestiprināja man pie jostas halogēnlukturiti, otru tādu pašu - sev. Pieliekusies man klāt, viņa kliedza: "Gatavs?"

"Jā!"

"Labi, skrienam!"

Domāt nebija laika. Tā ari bija labāk. Helikoptera lejup­ejošā gaisa strāva rēca man ausīs. Mēs kopā, drēbēm plivino­ties, uzķepurojāmies uzkalnā. Pienācām pie kraujas malas, kas biezajā putekļu vērpetē gandrīz nebija saskatāma. Aiz šīs malas mēs neko neredzējām. Mēs neredzējām, kas ir apak­šā.

Meja saņēma mani aiz rokas, un mēs lēcām.

Es piezemējos uz akmeņu biruma un pa pusei notenterē- ju, pa pusei noslīdēju pa nogāzi līdz alas mutei. Mums virs galvas skaļi dārdēja helikoptera propelleris. Meja bija man tieši blakus, taču biezajā miglā cs tikai ar grūtībām spēju viņu saskatīt. Rikiji nekur nebija redzami. Mēs piegājām pie alas mutes un apstājāmies. Meja izvilka termīta kapsulas. Viņa iedeva man magnija degļus un pasvieda plastmasas šķiltavi- ņas. Un tas arī ir viss, kas mums ir? - cs nodomāju. Viņas seju daļēji aizsedza maska. Acis slēpa nakts redzamības brilles. Viņa norādīja uz alas mutes pusi. Es pamāju ar galvu. Viņa uzsita man pa plecu un ar pirkstu iebikstīja man bril­lēs. Es neko nesapratu, tāpēc viņa pasniedzās man pie vaiga un nospieda slēdzi.

"…dzirdi?" viņa jautāja. "Jā, dzirdu," "Labi, tad ejam!"

Mēs iegājām alā. Zaļā blāzma bija izgaisusi biezajā mig­lā. Mums bija tikai infrasarkanais lukturītis, kas bija picrīkots pie nakts redzamības brillēm. Cilvēku stāvi nekur nebija ma­nāmi. Nebija dzirdams nekas, izņemot helikoptera dārdoņu. Kad mēs iegājām alā dziļāk, troksnis kļuva klusāks.

Un, nokļūstot dārdoņai, noplaka arī vējš.

Meja bija ļoti koncentrējusies.

"Bobij?" viņa jautāja. "Vai tu mani dzirdi?"

"Jā, es tevi dzirdu."

"Taisies šurp."

"Es mēģinu…"

"Nemēģini. Nāc šurp, Bobij!"

Es pašūpoju galvu. Ja cs kaut cik pazinu Bobiju Lembc- ku, viņš nemūžam nelīdīs šajā bedrē. Mēs nogriezāmies gar stūri un ncieraudzījām neko citu kā vien putekļus, kas karā­jās gaisā, un neskaidras alas sienu aprises. Sienas likās gludas, te nebija, kur paslēpties. Tad no tumsas mums tieši priekšā uzradās Rikija stāvs. Viņa seja bija gluži neizteiksmīga, viņš nāca uz mūsu pusi. Pēc mirkļa kreisajā pusē parādījās vēl viens stāvs, tad - vēl viens. Visi trīs nostājās rindā. Viņi nāca mums preti vienmērīgā solī, viņu sejas bija pilnīgi vienādas un neiz­teiksmīgas.

"Pirmā mācība," tcica Meja, pastiepdama termīta kapsulu.

"Cerēsim, ka viņi to neapgūs," es bildu un aizdedzināju degli. Pašķīda balti kvēlojošas dzirksteles. Viņa meta kapsu­lu uz priekšu. Tā nokrita dažu pēdu attālumā no soļotājiem. Viņi nepievērsa tai uzmanību un nenovērsdamics lūkojās uz mums.

"Skaitu no trīs," tcica Meja, "divi… viens… aizgrieziet''''

Es sašķiebos un aizliku roku priekšā galvai tieši tai brīdī, kad tunelis pēkšņi bija pilns ar žilbinoši baltu lodi. Kaut arī acis cs turēju ciet, gaisma bija tik spoža, ka tad, kad atkal pa­cēlu galvu, man gar acīm griezās raibs. Es vēlreiz aizgriezos.

Meja jau soļoja uz priekšu. Putekļi gaisā tagad bija maz­liet tumšākā nokrāsā. Trīs stāvi nekur nebija manāmi.

"Vai viņi aizbēga?"

"Nē. Iztvaikoja," Meja atbildēja. Viņa šķita iepriecināta.

"Jaunas situācijas," es bildu. Man sāka rasties cerība. Ja programmas pamatpremisas joprojām bija spēkā, tad uz pil­nīgi jaunām situācijām spieti reaģēs vāji. Ar laiku tie iemācī­sies, ar laiku tie izstrādās stratēģiju, kā tikt galā jaunajos ap­stākļos. Tomēr sākumā to reakcija būs neorganizēta, haotiska. Tur slēpjas dalītā intelekta vājā vieta. Tas ir spēcīgs un elastīgs, taču nebijušās situācijās reaģē lēni.

"Cerams," teica Meja.

Mēs pienācām pie viņas aprakstitā cauruma alas grīdā. Ar nakts brillēm cs redzēju kaut ko līdzīgu slīpai rampai. Uz mū­su pusi nāca četri vai pieci cilvēku stāvi, un izskatījās, ka vi­ņiem seko vēl citi. Viņi visi bija līdzīgi Rikijam, taču daudzi nebija pārāk labi veidoti. Un tie, kas gāja pašās beigās, bija tikai virmojoši mākoņi. Viņi visi dobji, skaļi trinkšķēja.

"Otrā mācība." Meja pastiepa uz priekšu kapsulu. Kad cs to aizdedzināju, tā švirkstēdama aizdegās ar baltu liesmu. Viņa glīti noripināja to lejup pa rampu. To ieraudzījuši, stāvi saminstinājās.

"Nolādēts," es izgrūdu, taču bija laiks aizgriezties, lai pasar­gātu acis no sprādziena uzliesmojuma. Alas šaurībā izplezda- mās, gāze uzliesmoja, skaļi rēkdama. Man mugurā ietriecās spējš karstuma vilnis. Kad es atkal pagriezos, gandrīz visi spieti bija izgaisuši. Tomēr daži vēl vīdēja, tiem nekas nebija noticis.

Tie mācījās.

Ātri.

"Nākamā mācība," tcica Meja, šoreiz pastiepdama uz priekšu divas kapsulas. Es aizdedzināju abas un otro aizmetu tālāk uz priekšu. Sprādzieni nodārdēja vienlaikus, un augšup pie mums vēlās milzīga karsta gaisa brāzma. Man aizdegās krekls. Meja, veikli sizdama ar plaukstu, to apdzēsa.

Kad mēs atkal palūkojāmies lejup, nebija redzams neviens cilvēka stāvs, neviens tumšs spiets.

Mēs sākām iet pa rampu, dodamies alas dzīlēs.

Sākumā mums bija divdesmit piecas termīta kapsulas. Bija atlikusi divdesmit viena, un mēs bijām nogājuši pavisam ma­zu gabalu uz lielā kambara pusi. Meja traucās ātri - man va­jadzēja pielikt soli, lai turētos viņai līdzi, - taču viņai bija ļo­ti laba reakcija. Tie nedaudzie spieti, kas materializējās mūsu priekšā, mums tuvojoties, žigli atkāpās.

Mēs dzinām tos uz kambari.

"Bobij, kur tu esi?" Meja uzsauca.

Austiņās atskanēja sprakšķi.

"… mēģinu… tikt…"

"Bobij, ātrāk, sasodīts!"

Taču tikām mēs gājām arvien tālāk alas dzīlēs un drīz aus­tiņās bija dzirdami vienīgi sprakšķi. Šeit, apakšā, gaisā karā­jās putekļi, kas izkliedējās infrasarkanajos staros. Mēs varē­jām saskatīt sienas un grīdu tieši mums priekšā, taču tālāk viss bija absolūti melns. Tumsa un nošķirtība iedvesa šausmas. Nebija iespējams noprast, kas ir man apkārt, ja es nepagrie­zu galvu, lai padzenātu šurpu turpu gaismas staru. Atkal sā­ku saost puvuma smaku, asu un šķebinošu.

Mēs bijām nonākuši līdzenā vietā. Meja nezaudēja mie­ru; kad mūsu priekšā iesanējās kāds pusducis spietu, viņa pa­stiepa man kārtējo kapsulu. Iekams cs biju paspējis aizsvelt degli, spieti atkāpās. Viņa uzreiz gāja tālāk.

"Izskatās pēc lauvu dresēšanas," viņa sacīja.

"Pagaidām," cs piekritu.

Es nezināju, cik ilgi mēs tā noturēsimies. Ala bija liela, daudz lielāka, nekā biju iztēlojies. Šķita, ka ar divdesmit vie­nu kapsulu būs par maz, lai izietu tai cauri. Es ieprātojos, vai ari Meja ir nobažījusies. Tā nelikās. Tomēr diezin vai viņa to izrādītu.

Zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Es paskatījos lejup un ieraudzīju, ka alas grīdu klāj tūkstošiem sīku, smalku dzeltenu kaulu. Tie bija līdzīgi putnu kauliem, taču nebija vis - tie bija sikspārņu kauli. Mejai izrādījās taisnība: sikspārņi bija apēsti.

Manu nakts redzamības briļļu attēla augšējā stūrī iemir- gojās sarkana signāllampiņa. Droši vien tas bija kāds brīdi­nājums, visticamāk - par bateriju. "Meja…" cs iesāku. Tad, tikpat spēji kā sākusies, mirgošana beidzās.

"Kas?" viņa jautāja. "Kas noticis?"

"Viss kārtībā."

Un tad mēs beidzot bijām nokļuvuši prāvajā kambari… tikai nekāda kambara te vairs nebija. Milzīgajā telpā no grīdas līdz griestiem rindojās tumšas lodes; to diametrs bija apmē­ram divas pēdas, tās noklāja smaili, sariem līdzīgi izvirzījumi. Lodes izskadjās pēc gigantiskiem jūras ežiem, kas sagrupēju­šies lielos čemuros. Tajā visā jautās kārtiba.

"Vai ir tā, kā man liekas?" Meja jautāja. Viņas balss bija rāma un bezkaislīga. Zinātnieces balss.

"Jā, domāju gan," cs sacīju. Ja nekļūdījos, tad šie sarainie čemuri bija "Xymos" virszemē uzbūvētās rūpnīcas analoģija mātes Dabas klēpī. "Tad tā viņi vairojas…" Es paspēru soli uz priekšu.

"Nezinu, vai mums vajadzētu tur iet…" viņa sacīja.

"Ir jāiet, Meja. Skaties, cik tas viss ir kārtīgs!"

"Tu domā, ka šeit ir centrs?"

"Iespējams." Un, ja tā tiešām bija, es gribēju tajā iesviest termītu. Gāju tālāk.

Staigājot starp šiem čemuriem, sajūta bija baisa. No smailēm pilēja biezs, gļotains šķidrums. Turklāt lodes bija ietītas tādā kā biezā, trīcošā receklī, un viss čemurs, šķiet, kustējās kā dzīvs. Es apstājos, lai ieskatītos rūpīgāk. Tad pa­manīju, ka ložu virsma patiešām ir dzīva: receklī mudžeklīgi rāpoja melni tārpi. "Ak kungs…"

"Viņi te bija arī agrāk," Meja mierīgi sacīja.

"Kas?"

"Tie tārpi. Kad es iepriekšējo reizi šeit biju, viņi dzīvoja mēslu kārtā uz alas grīdas. Viņi ēd organiskās vielas un viņu izdalījumos ir liels fosfora procents."

"Un tagad tie ir iesaistīti spietu sintēzē," cs sacīju. "Nc ilgi, tikai pāris dienu. Koevolūcija tīrā veidā. Lodes, jādomā, apgādā viņus ar pārtiku un kaut kādā veidā savāc viņu eks­krementus."

"Vai varbūt viņus pašus," sausi teica Meja.

"Jā. Varbūt." Tas nebija nekas neiespējams. Skudras tur laputis gluži tāpat kā mēs turam govis. Citi kukaiņi pārtikai dārzos audzē sēnes.

Mēs gājām tālāk. Mums apkārt virmoja spieti, taču tie tu­rējās pa gabalu. Droši vien kārtējais nebijušais gadījums, es domāju: viņu pūznī kāds iebrucis. Viņi nebija izlēmuši, ko darīt. Es uzmanīgi liku kājas: grīda kļuva arvien slidenāka. To klāja kaut kādi biezi mēsli. Dažviet tie zalgoja zaļganām švīkām. Tās it kā tiecās iekšup, uz centra pusi. Man bija sa­jūta, ka grīda ir nedaudz ieslīpa.

"Cik tālu vēl iesim?" jautāja Meja. Viņa joprojām šķita mierīga, tomēr diez vai tā bija. Arī cs jutos nelāgi: atskato­ties kambara ieeja vairs nebija saskatāma, to apslēpa čemuri.

Un tad pēkšņi mēs atradāmies telpas vidū, jo čemuru rin­das beidzās un tieši man acu priekšā bija kaut kas līdzīgs uz­kalnam, kas atradās virszemē, tikai samazinātā veidā. Šis uz­kalns bija apmēram četras pēdas augsts, nevainojami riņķveidīgs pamatnē, un no tā uz visām pusēm atzarojās pla­kanas lāpstiņas. Ari te bija manāmas zaļās švīkas. No lāpsti- sņām kūpēja blāvi dūmi.

Mēs piegājām tuvāk.

"Karsts," teica Meja. Un tā tiešām bija. Karstums bija spēcīgs - tāpēc ari tas kūpēja. "Kā tev šķiet, kas tur atrodas?" viņa jautāja.

Es palūkojos uz grīdu. Tagad es redzēju, ka zaļās švīkas sākas no čemuriem un sniedzas līdz šim centrālajam uzkal­nam. "Asembleri," es sacīju. Sarainie jūras eži ģenerēja or­ganisko jēlmateriālu. Tas plūda uz centru, kur asembleri ra­žoja molekulas. Seit notika noslēdzošā montāža.

"Tad šeit ir tā visa sirds," teica Meja.

"Jā. Tā varētu sacīt."

Mūs no visām pusēm apņēma spieti, tie karājās gaisā če­muru rindu galos. Izskatījās, ka pašā vidū tic nemēdza ienākt. Toties tie bija visur, tic mums uzglūnēja.

"Cik tu gribi?" Meja klusi jautāja, izņemdama no mugur­somas termītu.

Es pārlaidu skatienu spietiem.

"Piecus," cs atbildēju. "Pārējie būs vajadzīgi, lai tiktu ārā."

"Piecus uzreiz mēs nevarēsim aizdedzināt…"

"Tas nekas." Es izstiepu roku. "Dod man!"

"Bet, Džek…"

"Ātrāk, Meja!"

Viņa iedeva man piecas kapsulas. Es piegāju tuvāk un ne­aizdedzinājis iesviedu tās uzkalna vidū. Spieti mums apkārt sanēja, tomēr vēl aizvien mums netuvojās.

"Skaidrs," Meja noteica. Viņa uzreiz saprata, ko es daru. Viņa jau ņēma ārā nākamās kapsulas.

"Tagad četras," es sacīju, atskatīdamies uz spietiem. Tic nemierīgi virmoja šurpu turpu. Es nezināju, cik ilgi tie šeit paliks. "Trīs tev, viena man. Tu ņem spietus."

"Labi…" Viņa pasniedza man vienu kapsulu. Es aizdedzi­nāju pārējās. Viņa aizmeta tās uz to pusi, no kuras mēs bi­jām atnākuši. Spieti aizplivinājās.

Viņa skaitīja:

"Trīs… divi… viens… aizieti"

Mēs salīkām, aizgriezdamies no nežēlīgā gaismas sprādzie­na. Kaut kas brikšķēja; atkal pacēlis acis, cs ieraudzīju, ka vai­rāki čemuri sašķīst un izjūk. Pa zemi ripoja dzeloņi. Es ne­vilcinādamies aizdedzināju nākamo kapsulu un, kad tā izspļāva baltas dzirksteles, iesviedu to uzkalniņā.

''Skrienam!"

Mēs metāmies uz izejas pusi. Māsu priekšā saira čemuri. Meja, ne uz mirkli neapstādamās, viegli lēca pāri nokrituša­jiem dzeloņiem. Es viņai sekoju, prātā skaitīdams: trīs… di­vi…. viens…

Aiziet!

Atskanēja kaut kas līdzīgs spalgam kliedzienam, tam se­koja baismīgs karstas gāzes triccicns, dārdoša dctonācija un dzeļošas sāpes ausīs. Triecienvilnis nogāza mani garšļaukus uz grīdas un es aizslīdēju pa dubļiem. Jutu, kā manā ādā vis­caur saduras dzeloņi. Brilles nokrita un mani apņēma mel­nums. Melnums. Es pilnīgi neko neredzēju. Noslaucīju dubļus no sejas. Mēģināju pierausties kājās, paslīdēju un nokritu.

"Meja," cs saucu. "Meja…"

"Bija sprādziens," viņa pārsteigtā balsī sacīja.

"Meja, kur tu esi? Es neredzu."

Viss bija piķa melns. Es vispār neko neredzēju. Es atrados dziļi kaut kādā draņķa alā, kas bija pilna ar dzeloņiem, un neko neredzēju. Cīnījos ar paniku.

"Viss kārtībā," sacīja Meja. Es jutu, kā viņas plauksta tumsā satver manu delmu. Acīm redzot, viņa mani redzēja. "Luktu­rītis tev pie jostas," viņa teica un aizvadīja manu roku.

Es taustījos pa tumsu, meklēdams aizspiedni. Atradu, ta­ču nespēju to atdabūt vaļā. Tajā bija atspere, un mani pirksd visu laiku slīdēja. Es izdzirdēju trinkšķoņu, sākumā klusu, tad arvien spēcīgāku. Manas rokas bija nosvīdušas. Beidzot aiz- spiednis atvērās un cs, atviegloti nopūzdamies, ieslēdzu luk­turīti. Aukstajā halogēngaismā ieraudzīju Meju: viņai uz de­guna joprojām bija nakts brilles, un viņa aizgriezās. Es pārlaidu staru kūli alai. Sprādziens bija to pārvērtis. Daudzi čemuri bija izjukuši, un grīdu no vienas vietas klāja dzeloņi. Uz grīdas sāka aizdegties kaut kāda viela. Sāka velties sīvu, riebīgu dūmu vāls. Gaiss bija blīvs un tumšs. Paspēru soli at­pakaļ un uzdūros kaut kam ļumīgam.

Palūkojies lejup, es ieraudzīju Dcivida Bruka kreklu. Tad cs apjēdzu, ka stāvu uz tā, kas bija palicis pāri no Dcivida rumpja, tas bija pārvērties kaut kādā bālganā galertā. Es bi­ju iekāpis tieši viņam vēderā. Viņa ribas skrāpēja man ādu, astājot uz biksēm baltu švīku. Atskatījies es ieraudzīju Deivi­da seju, rēgaini baltu un sadrupušu, viņa vaibsti bija nograuzti un izskatījās tikpat blāvi kā spietu sejas. Man uzreiz kļuva nelabi un mutē uzradās žults garša.

"Nāc," sauca Meja, saķerdama un spēcīgi saspiezdama manu roku. "Nāc, Džek!"

Mana kāja ar šļurkstienu izrāvās no līķa. Es mēģināju no­berzēt kurpi gar grīdu, kaut kā notīrīt balto galertu. Es vis­pār vairs nedomāju, tikai cīnījos ar nelabumu un neiztura­mām šausmām. Man gribējās bēgt. Meja kaut ko tcica, bet es neko nedzirdēju. Telpa man apkārt ņirbēja, es pavisam ne­skaidri apzinājos, ka visās malās sarodas spieti, cits pēc cita, cits pēc cita. Tie dūca it visur.

"Džek, tu man esi vajadzīgs!" teica Meja, pasniegdama četras kapsulas, un man, kaut kā bakstoties ar lukturīti, iz­devās tās aizdedzināt; Meja aizmeta tās uz visām pusēm. Es pierāvu plaukstas pie acīm, visapkārt uzsprāga karstas lodes. Kad es atkal palūkojos, spieti bija pazuduši. Taču jau pēc mir­kļa de sāka rasties no jauna. Vispirms viens, tad trīs, tad seši, tad desmit, tad - pārāk daudz, lai varētu saskaitīt. Nikni dūk­dami, tie saplūda un devās mums virsū.

"Cik kapsulu vēl atlicis?" es jautāju.

"Astoņas."

Tad cs sapratu, ka mums nekas neizdosies. Mēs bijām pā­rāk dziļi alā. Mēs netiksim ārā. Man nebija nc jausmas, cik spietu ir mums apkārt - halogēnstars šūpojās šurpu turp, iz­gaismojot neskaitāmus melnu mākoņu leģionus.

"Džek…" teica Meja, izstiepdama roku. Šķiet, viņa ne­mēdza zaudēt mieru. Es aizdedzināju vēl trīs kapsulas, un Me­ja tās aizsvieda, vienlaikus steigdamās uz izejas pusi. Es cen­tos neatpalikt, tomēr apzinājos, ka mums nav nekādu cerību. Sprādzieni spietus izklīdināja tikai uz brīdi. Tad tie veicīgi sagrupējās no jauna. To bija pārāk daudz.

"Džek!" Viņai rokās atkal bija termīts.

Es jau redzēju alas izeju, tā atradās tikai dažu jardu attā­lumā. No kodīgajiem dūmiem man asaroja acis. Halogēn- lukturītis ar pavisam šauriņu staru šķēla miglu. Gaiss kļuva arvien biezāks un biezāks.

Pēdējā balti kvēlojošo sprādzienu virkne, un mēs bijām no­nākuši pie izejas. Es redzēju rampu, kas veda virszemē. Ne­biju domājis, ka mēs nokļūsim tik tālu. Un cs vairs ari nedo­māju, viss bija tikai iespaidi.

"Cik vēl atlicis?" cs jautāju.

Meja neatbildēja. Es dzirdēju kaut kur augšā rūcam mo­toru. Pacēlis galvu, ieraudzīju alas griestos raustīgu, baltu gais­mu. Rūkoņa kļuva pavisam skaļa - cs dzirdēju piešķiltu mo­toru - un tad ieraudzīju rampas augšgalā visurgājēju. Tur stāvēja Bobijs, kurš kliedza: "Nost no ceļa-a-a-a-a!"

Meja pagriezās un metās skriešus pa rampu, cs ģeņģerēju viņai pakaļ. Neskaidri manīju, ka Bobijs kaut ko aizdedzina un šis kaut kas uzsprāgst ar oranžu liesmu, tad Meja piespie­da mani pie sienas un pa rampu aizripoja visurgājējs bez va­dītāja, tas devās lejas kambara virzienā, un no tā degvielas tvertnes plandījās liesmas. Tas bija motorizēts Molotova kok­teilis… tas devās uz noslēgtu, putekļu pilnu kambari.

Tiklīdz tas bija patraucies mums garām, Meja iegrūda man mugurā spēcīgu dunku.

"Skrien!"

Es nojoņoju dažus atlikušos jardus līdz rampas augšgalam. Bobijs izstiepa rokas un uzvilka mūs augšā. Es nokritu un nobrāzu ceļgalu, taču gandrīz neko nejutu, un viņš atkal uzrā­va mani kājās. Tad es no visa spēka skrēju uz alas izeju un jau gandrīz biju to sasniedzis, kad mežonīgs sprādziens nogā­za mūs no kājām un es kūleniski aizlidoju pa gaisu un ietrie­cos alas sienā. Uzķcpurojos kājās, galva džinkstēja. Lukturī­tis bija pazudis. Kaut kur man aiz muguras skanēja kas līdzīgs dīvainam kliedzienam, vai varbūt man tikai tā likās.

Paskatījos uz Meju un Bobiju. Viņi cēlās kājās. Augšā jo­projām dārdēja helikopters. Mēs uzrāpāmies pa nogāzi un sa- brukām uz pakalna malas, un noripojām lejup, vēsajā, mel­najā tuksneša naktī.

Pēdējais, ko es redzēju, - Meja māj, lai helikopters lido prom, lido prom, prom, prom…

Un tad ala eksplodēja.

Zeme zem kājām salēcās un nogāza mani. Es nokritu ze­mē tieši tai brīdī, kad no triecienviļņa nežēlīgi iesāpējās au­sis. Dzirdēju sprādziena dobjo dārdoņu. No alas mutes izri­poja milzīga, neganta ugunsbumba, melnumā iežņaugts oranžs spēks. Es jutu, kā uz manu pusi veļas karstuma vilnis, un tad tas pazuda, un viss piepeši bija kluss, un pasaule man apkārt kļuva melna.

Cik ilgi tā biju nogulējis zem zvaigžņotajām debesīm, es nezināju. Droši vien biju zaudējis samaņu, jo nākamais, ko es atcerējos - kā Bobijs stumj mani iekšā helikopterā. Meja jau bija priekšā, viņa pieliecās, lai mani apsēdinātu un aiz­sprādzētu siksnas. Viņu abu sejās, uz mani raugoties, bija la­sāmas bažas. Es truli pārliku, vai neesmu ievainots. Nekādas sāpes nejutu. Durvis aizcirtās, un Bobijs apsēdās priekšā, lī­dzās pilotam.

Mēs bijām to paveikuši. Mums izdevās.

Es gandrīz neticēju, ka tas viss ir beidzies.

Helikopters pacēlās gaisā, un tālumā cs ieraudzīju labo­ratorijas ugunis.

"Džek!"

Kad ienācu gaiteni, man pred metās Džūlija. Griestu spul­džu gaismā viņas seja izskatījās daiļa, kalsna un eleganta. Pa­tiesību sakot, viņa bija daiļāka, nekā man bija palicis prātā. Potīte viņai bija apsaitēta un rokas locītava - ieģipsēta. Viņa apkampa mani un noslēpa galvu man pie pleca. Viņas mati smaržoja pēc lavandas.

"Ak, Džek, Džek! Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā."

"Jā," es aizsmakušā balsī atbildēju. "Ir labi."

"Es tā priecājos… tā priecājos."

Es stāvēju, juzdams, kā viņa mani apskauj. Tad pats viņu apskāvu. Nezināju, kā izturēties. Viņa bija tik sparīga, tur­pretim es jutos pārguris, iztukšots.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā, Džek?" viņa jautāja, joprojām mani apkampusi.

"Jā, Džūlij," es teicu tikai mazliet skaļāk par čukstu. "Viss kārtībā."

"Kas noticis tavai balsij?" viņa jautāja, atraudamās, lai uz mani paskatītos. Viņa nopētīja manu seju. "Kas nav labi?"

"Droši vien apsvilušas balss saites," teica Meja. Ari viņa bija aizsmakusi. Viņas seja bija melna no sodrējiem. Uz vai­ga viņai bija skramba, uz pieres - vēl viena.

Džūlija atkal mani apkampa, viņas pirksti taustīja manu kreklu.

"Dārgais, tu esi ievainots…"

"Tikai krekls."

"Džek, vai tu droši zini, ka neesi ievainots? Man šķiet, ka esi…"

"Nē, viss ir kārtībā." Es neveikli paspēru soli atpakaļ.

"Nespēju vien izteikt," viņa sacīja, "cik pateicīga esmu par to, ko tu šonakt paveici, Džek. Par to, ko paveicāt jūs visi," viņa turpināja, pievērsdamās pārējiem. "Tu, Meja, un Bobijs ari. Man tikai žēl, ka es nebiju šeit un nevarēju palī­dzēt. Es zinu, ka tas viss ir mana vaina. Bet mēs esam ļoti pateicīgi. Uzņēmums ir pateicīgs."

Uzņēmums? - es nodomāju. Taču skaļi sacīju tikai:

"Mjā, nu, to vajadzēja izdarīt."

"Jā, patiešām, noteikti vajadzēja. Ātri un apņēmīgi. Un tu to paveici, Džek. Paldies Dievam!"

Attālāk, galvu klanīdams, stāvēja Rikijs. Viņš līdzinājās mehāniskam putnam, kas dzer no ūdens glāzes. Augšā - le­jā. Es jutos nereāli, it kā te notiktu kāda izrāde.

"Man šķiet, mums visiem vajadzētu kaut ko iedzert un to nosvinēt," teica Džūlija, mums turpinot ceļu pa gaiteni. "Te taču noteikti ir šampanietis, Rikij? Ir? Jā? Es vēlos no­svinēt jūsu veikumu."

"Es gribu tikai gulēt," es sacīju.

"Ai, nevajag, vienu glāzi taču var!"

Cik tipiski Džūlijai, es nodomāju. Dzīvo pati savā pasau­lē, neievērojot, kā jūtas apkārtējie. Dzert šampanieti nu bū­tu pēdējais, ko varētu gribēt kāds no mums.

"Paldies," papurinādama galvu, tcica Meja.

"Vai tu droši zini? Patiešām? Tas būtu jauki. Un tu, Bobij?"

"Varbūt rit," atbildēja Bobijs.

"Ak, nu, labi, galu galā jūs esat varoņi un uzvarētāji! Tad rīt, labi."

Es ievēroju, cik ātri viņa iet, cik žiglas ir viņas kustības. Atcerējos, kā Elena bija ieminējusies, ka viņa noteikti lieto narkotikas. Neapšaubāmi, tā izskatījās. Taču cs biju tā pār­guris, ka man bija pilnīgi vienalga.

"Es pavēstīju šo jaunumu Lerijam Hendleram, uzņēmu­ma direktoram," viņa sacīja, "un viņš bija ļoti pateicīgs jums visiem."

"Tas ir jauki," es sacīju. "Vai viņš paziņos armijai?"

"Armijai? Par ko?"

"Par aizbēgušo eksperimentu."

"Jā, Džek, par to taču vairs nav jāraizējas. Tu jau par to parūpējies."

"Neesmu pārliecināts," es atbildēju. "Iespējams, daži spie­ti izmuka. Vai varbūt kaut kur ir vēl kāds pūznis. Drošs pa­liek drošs, manuprāt, vajadzētu paziņot armijas vadībai." Pa­tiesībā es nedomāju, ka mēs esam kaut ko palaiduši garām, taču vēlējos, lai šeit ierodas kādi cilvēki no malas. Es biju no­guris. Man gribējās, lai atbildību pārņem kāds cits.

"Armijai?" Džūlijas skatiens aizslīdēja pie Rikija, tad at­griezās pie manis. "Džek, tev ir pilnīga taisnība," viņa stin­gri noteica. "Sī ir ārkārtīgi nopietna situācija. Ja ir kaut ma­zākā iespēja, ka mēs esam kaut ko plaiduši garām, tad vajag uzreiz viņiem paziņot."

"Es domāju - šonakt."

"Jā, piekritu, Džek. Šonakt. Vispār tūlīt pat to izdarīšu."

Es atskatījos uz Rikiju. Viņš gāja kopā ar pārējiem, jopro­jām tikpat mehāniski klanīdams galvu. Es kaut ko nesapratu.

Kur tad viņa pirmītējā panika? Viņa bailes, ka par eksperimen­tu uzzinās sabiedrība? Nupat izskatījās, ka viņam ir vienalga.

"Jūs trīs ejiet gulēt, bet es piezvanīšu paziņām Pentago­nā," sacīja Džūlija.

"Iešu tev līdzi," es teicu.

"Tas galīgi nav nepieciešams."

"Es to gribu," es neatlaidos.

Viņa uzmeta man skatienu un pasmaidīja.

"Tu man neuzticies?"

"Nē jel," es atbildēju. "Bet viņiem var rasties jautājumi, un es varēšu uz tiem atbildēt."

"Jā, pareizi. Laba doma. Lieliska doma."

Es skaidri noskārtu - kaut kas ir aplam. Es jutos kā teātra izrādē, kur katrs spēlē savu lomu. Vienīgais - es nezināju, kas tā par izrādi. Atskatījos uz Meju. Viņa rauca pieri. Ari viņa bija to sajutusi.

Caur slūžām mēs iegājām dzīvojamajās telpās. Man šķi­ta, ka te ir nepatīkami auksti; es notrīcēju. Iegājām virtuvē, un Džūlija paņēma tālruņa klausuli.

"Piezvanīsim, Džek," viņa sacīja.

Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu ingveralu. Meja pa­gatavoja sev lcdustēju. Bobijs izvēlējās alu. Mēs visi bijām iz­slāpuši. Es pamanīju, ka ledusskapī stāv un gaida šampanie­ša pudele. Pataustīju: tā bija auksta. Turpat dzesējās ari sešas glāzes. Viņa jau bija izplānojusi ballīti.

Džūlija ieslēdza telefonu skaļruņa režīmā. Mēs izdzirdē­jām pīkstienu. Viņa nospieda numura pogas. Taču sazvanīt neizdevās. Pīkstiens apklusa.

"Ahā," viņa noteica. "Pamēģināsim vēlreiz…"

Viņa vēlreiz nospieda numura taustiņus. Savienojuma at­kal nebija.

"Jocīgi. Rikij, es netieku līdz tālsarunu līnijai."

"Pamēģini vēl," ieteica Rikijs.

Es malkoju savu ingveralu, viņus vērodams. Nebija šau­bu, ka tas viss ir teātris, izrāde, kas tika spēlēta mūsu dēļ. Džū­lija apzinīgi nospieda numura taustiņus trešo reizi. Es prāto­ju, kas īsti tas ir par numuru. Vai varbūt viņa Pentagona numuru zina no galvas?

"Uff," viņa tcica. "Nekā."

Rikijs paņēma aparātu, palūkojās tam apakšā, atkal noli­ka. "It kā viss ir kārtībā," viņš sacīja, tēlodams apjukumu.

"Ak, Dieva dēļ," es ierunājos. "Drīkst, es minēšu? Kaut kas atgadījies, un mēs nevienam nevaram piezvanīt."

"Nē, nē, varam!" atsaucās Rikijs.

"Es tikai pirms dažām minūtēm zvanīju," piebilda Džū­lija. "Tieši pirms jūsu ierašanās."

Rikijs piecēlās kājās. "Aiziešu pārbaudīt vadus."

"Jā, pārbaudi gan," es skubināju, pārskaities līdz baltkvēlei.

Džūlija cieši lūkojās manī. "Džek!" viņa tcica. "Esmu no­raizējusies par tevi." "Ahā."

"Tu esi nikns."

"Mani čakarē."

"Tā nav," viņa klusi sacīja, ieskaudamas man acīs. "Es tev apsolu."

Meja piecēlās un teica, ka ieiešot dušā. Bobijs aizgāja uz atpūtas telpu uzspēlēt kādu videospēli, tas bija viņa ierastais nomierināšanās veids. Drīz cs izdzirdēju automāta kārtas un nošauto nejauceņu kliedzienus. Mēs ar Džūliju virtuvē bijām palikuši vieni.

Viņa noliecās pār galdu, lai būtu tuvāk man. "Džek," vi­ņa ierunājās klusā, sirsnīgā balsī, "man laikam tev šis tas jā­paskaidro."

"Nē," es atbildēju. "Nevajag."

"Jā, par manu izturēšanos. Par maniem lēmumiem šo bei­dzamo dienu laikā."

"Nav svarīgi."

"Man - ir."

"Varbūt vēlāk, Džūlij."

"Man vajag to pateikt tūlīt. Saproti, lieta tāda, ka es vien­kārši gribēju izglābt uzņēmumu, Džek. Tas arī viss. Kameras sabojājās, un mēs nespējām tās salabot, mēs zaudējām līgu­mu, un uzņēmums ira pa visām vīlēm. Es vēl nekad neesmu zaudējusi uzņēmumu, un man negribējās, lai c(Xymosv būtu pirmais. Man te bija investīcijas, man piederēja daļas, un, šķiet, man bija savs lepnums. Es vēlējos to glābt. Zinu, ka nespriedu pietiekami saprātīgi. Es biju izmisusi. Neviens cits nav vainīgs. Viņi visi gribēja to apturēt. Es liku viņiem turpi­nāt. Tas bija… tas bija mans krusta karš." Viņa paraustīja ple­cus. "Un tas viss - kaķim zem astes. Uzņēmums tuvāko die­nu laikā tiks slēgts. Tas ir zaudēts." Viņa pieliecās vēl tuvāk. "Bet es negribu zaudēt ari tevi. Es negribu zaudēt savu ģime­ni. Es negribu zaudēt mūs."

Viņa pieklusināja balsi un, izstiepusi rokas pāri galdam, uz­lika savas plaukstas uz manējām.

"Es gribu izpirkt savu vainu, Džek. Es gribu visu izlabot, lai mēs atgrieztos vecajās sliedēs." Viņa apklusa. "Ceru, ka tu ari to gribi."

"Es īsti nesaprotu, kā jūtos," es atbildēju.

"Tu esi noguris."

"Jā. Bet es tik un tā nezinu."

"Tu gribi teikt - par mums?"

"Man riebjas šī idiotiskā saruna," es sacīju. Un tā tiešām bija. Man riebās tas, ka viņa to uzsāka tad, kad es biju nogu­ris, kad tikko biju izturējis tik smagu pārbaudījumu, par ma­ta tiesu izglābies no nāves, tu rīdāt tas viss, stingri ņemot, bi­ja viņas dēļ. Man riebās ras, ka viņa aizgaiņāja savu līdzdalī­bu kā "nepietiekami saprātīgu spriedumu", jo patiesībā bija daudz ļaunāk.

"Ak Džek, kaut viss atkal būtu pa vecam," viņa teica un piepeši pavisam pārliecās pār galdu un mēģināja mani no­skūpstīt uz lūpām. Es atrāvos un aizgriezu galvu. Viņa lū­dzošām acīm lūkojās manī. "Džek, lūdzu!"

"Nav ne īstais laiks, nc īstā vieta, Džūlij," es sacīju.

Pauze. Viņa nezināja, ko teikt. Pēdīgi:

"Bērniem tevis pietrūkst."

"Par to es nešaubos. Man arī viņu pietrūkst."

Viņa izplūda asarās.

"Bet manis viņiem nepietrūkst…"viņa šņukstēja. "Viņi jau ir aizmirsuši par mani… par savu māti…" Viņa atkal sniedzās pēc manas rokas. Es ļāvu, lai viņa to satver. Mēģināju izvēr­tēt savas izjūtas. Es vienkārši jutos noguris, un man tas viss ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņa beidz raudāt. "Džūlij…"

Iekšējās saziņas sistēmā atskanēja klikšķis. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Paklau, veči? Ir radusies problēma ar sakariem. Varbūt nāciet šurp, un labāk nekavējoties!"

Sakaru telpa patiesībā bija liels skapis galvenā korpusa vie­nā stūri. To hermētiski noslēdza smagas aizsargdurvis, kuru augšējā daļā bija ierīkots rūdīta stikla lodziņš. Pa šo lodziņu varēja redzēt visus vadu un slēdžu paneļus, ar kuriem tika no­drošināti laboratorijas sakari. Es redzēju, ka vadi lieliem kuš­ķiem ir izrauti ārā. Un vēl es redzēju, ka skapja stūri guļ Cār­lijs Devenports. Izskatījās, ka viņš ir miris. Viņa mute bija palikusi vaļā, acis stingi raudzījās tukšumā. Viņa āda bija vi­oleti pelēka. Ap viņa galvu virmoja melns, dūcošs spiets.

"Nespēju iztēloties, kā tas varēja atgadīties," sacīja Rikijs. "Kad es biju pie viņa iegriezies, viņš gulēja ciešā miegā…"

"Kad tas bija?" es jautāju.

"Pirms kādas pusstundas."

"Un spiets? Kā tas šeit iekļuva?"

"Nespēju iztēloties," teica Rikijs. "Droši vien viņš ienesa to sev līdzi, kad nāca iekšā."

"Kā?" es jautāju. "Viņš izgāja cauri visām slūžām."

"Es zinu, bet…"

"Kas - bet, Rikij? Kā tas ir iespējams?"

"Varbūt… Es nezinu, varbūt tas bija viņam kaklā vai kaut kā tamlīdzīgi."

"Viņam kaklā?" es pārjautāju. "Tu gribi teikt - tas vien­kārši žvangājās viņam starp mandelēm? Tie ķēmi ir nāvējoši, vai tu to zini?"

"Jā, es zinu. Skaidrs, ka zinu." Viņš paraustīja plecus. "Ma­nam prātam tas nav aptverams."

Es vērīgi lūkojos Rikijā, mēģinādams izprast viņa uzvedī­bu. Viņš tikko bija atklājis, ka viņa laboratorijā iekļuvis nā­vējoši bīstams nanospiets, un nebūt neizskatījās, ka tas viņu uztrauktu. Viņš par to runāja visnotaļ nevērīgi.

Iesteidzās Meja. Vienā skatienā viņa aptvēra, kas ir noti­cis. "Vai kāds ir ieskatījies videoierakstā?"

"Tas nav iespējams," atbildēja Rikijs. Viņš norādīja uz sa­karu kabūzi. "Kontrolierices nedarbojas - tās ir tur."

"Tātad tu nezini, kā viņš tur iekļuva?"

"Nē. Bet, kā redzams, viņš negribēja mūs saukt. Vismaz… tā izskatās."

"Kāpēc Cārlijs tur iegāja?" jautāja Meja.

Es papurināju galvu. Man nebija ne mazākās nojausmas.

"Tā telpa ir hermētiska," sacīja Džūlija. "Varbūt viņš zi­nāja, ka ir inficēts, un vēlējās ieslēgties, lai neviens netiek vi­ņam klāt. Nu, viņš aizslēdza durvis no iekšpuses."

"Ak tā?" es pārvaicāju. "Kā tu to zini?"

"Hmm… Man vienkārši tā liekas… ahā…" Džūlija atbil­dēja. Viņa iclūrēja pa lodziņu. "Un, uff, var redzēt, kā tajā hroma apdarē atspīd atslēga…. Redzat, tur?"

Es pat nepapūlējos apskatīties. Turpretim Meja paraudzī­jās, un es dzirdēju, kā viņa saka:

"O, jā, Džūlij, tev taisnība. labs novērojums! Es pati to nepamanīju." Izklausījās ļoti nedabiski, taču Džūlija, šķiet, to nepamanīja.

Tātad šobrīd teātri spēlēja visi. Viss bija inscenēts. Un es nesapratu - kāpēc. Taču, vērodams, kā Meja runā ar Džūli­ju, es pamanīju, ka pret manu sievu viņa izturas ārkārtīgi uz­manīgi. Gandrīz tā, it kā Meja no Džūlijas baidītos, vai vis­maz baidītos viņu aizskart.

Tas bija savādi.

Un mazliet uztraucoši.

"Vai tās durvis ir iespējams atslēgt?" es jautāju Rikijam.

"Domāju, ka jā. Vinsam droši vien ir mūķīzeris. Bet ne­viens tās durvis vaļā neslēgs, Džek. Vismaz tik ilgi, kamēr tur iekšā ir tas spiets."

"Tātad mēs nekur nevaram piezvanīt?" es jautāju. "Esam ieslēgti? Bez sazināšanās tiesībām?"

"Līdz rītam - jā. No rīta, kā parasti, atlidos helikopters." Rikijs pa lodziņu lūrēja uz postažu. "Jēziņ! Cārlijs nu gan ir plosījies ap tiem paneļiem!"

"Kāpēc, tavuprāt, viņš to darīja?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu.

"Zini, Čārlijs bija mazlietiņ ķerts. Nu, viņš bija krāšņs. Bet visa tā piršana un ņurdēšana… viņam visi nebija mājās, Džek."

"Man tā nelikās."

"Tas ir tikai mans viedoklis," viņš sacīja.

Es apstājos Rikijam aiz muguras un palūkojos pa lodzi­ņu. Spiets sanēja ap Čārlija galvu, un uz viņa ķermeņa sāka parādīties pienainais aplikums. Parastā shēma.

"Varbūt tur iekšā var iepumpēt šķidru slāpekli? Sasaldēt to spietu?" es ierosināju.

"Droši vien tas ir iespējams," Rikijs atbildēja, "bet man bail, ka tā mēs sabojāsim aparatūru."

"Vai tu nevari noregulēt kondicionētājus tā, lai tic izsūk­tu daļiņas ārā?"

"Kondicionētāji darbojas ar pilnu jaudu."

"Un ugunsdzēšamo aparātu tu arī negribēsi izmantot…"

Viņš papurināja galvu. "Ugunsdzēšamajos aparātos ir ha- lons. Daļiņām tas būs kā pīlei ūdens."

"Tātad faktiski mēs tajā telpā iekļūt nevaram."

"Cik man zināms - nē."

"Mobilie tālruņi?"

Viņš papurināja galvu. "Antenas iet cauri tai telpai. Visi sakaru veidi, kas mums šeit ir - mobilie, internets, ātrās datu maģistrāles, - pilnīgi viss iet caur to telpu."

"Cārlijs zināja, ka tā telpa ir hermētiski izolēta," ierunā­jās Džūlija. "Lieku galvu ķīlā, ka viņš tur iegāja, lai mūs pa­sargātu. Tā bija pašaizliedzīga rīcība. Drosmīga rīcība."

Viņa izstrādāja savu teoriju par Cārliju, ietērpa to miesā, pievienoja detaļas. Tas mazliet novērsa uzmanību, ņemot vē­rā, ka joprojām nebija atbildes uz galveno jautājumu - kā atslēgt durvis un iznīcināt spietu. "Vai tajā kabūzī ir kāds logs?" es jautāju.

"Nē."

"Tad šis lodziņš durvīs ir vienīgais?"

"Jā."

"Skaidrs, tad darīsim šādi," es sacīju. "Aptumšosim šo lo­dziņu un izslēgsim gaismas. Nogaidīsim pāris stundu, kamēr spieti zaudēs enerģiju."

"Jēziņ, cs nezinu," Rikijs šaubīdamies novilka.

"Ko tu nezini, Rikij?" noprasīja Džūlija. "Manuprāt, lie­liska doma. Noteikti ir vērts pamēģināt. Darīsim to nekavē­joties*."

"Jā, labi," atsaucās Rikijs, acumirklī piekāpdamies viņai. "Bet būs jāgaida kādas sešas stundas."

"Man likās - runa bija par trim stundām," es iebildu.

"Jā, tā ir, bet es gribu, lai pirms durvju atvēršanas paiet pāris rezerves stundu. Ja tas spiets paspruks vaļā, mums vi­siem būs vāks."

Galu galā pie tā mēs ari palikām. Mēs sadabūjām melnu audumu un ar līīnlcnd piestiprinājām to pie loga, tam pāri uz- likām melnu papes gabalu. Izslēdzām gaismu un pielīmējām gaismas slēdzi stāvoklī "izslēgts". Ap to laiku mani atkal uz­veica pārgurums. Ieskatījos rokaspulkstenī. Bija viens nakti.

"Es iešu gulēt," es sacīju.

"Mēs visi iesim gulēt," teica Džūlija. "So te mēs varam apskatīt rīt."

Mēs visi devāmies uz dzīvojamo telpu moduli. Meja pie­nāca pie manis un sāka iet blakus. "Kā tu jūties?" viņa jautāja.

"Labi. Tā kā sāk sāpēt mugura."

Viņa pamāja ar galvu. "Varbūt ļauj man paskatīties!"

"Kāpēc?"

"Vienkārši tāpat, cs paskatīšos, tad varēsi iet gulēt."

"Ak Džek, dārgais!" sāka vaimanāt Džūlija. "Mans ma­zais nabadziņš!"

"Kas tur ir?"

Es, kreklu novilcis, sēdēju uz virtuves galda. Džūlija un Meja dvesa un pūta man aiz muguras.

"Kas tur ir?" es vēlreiz jautāju.

"Nekas briesmīgs, tikai čulgas," atbildēja Meja.

"Čulgas?" pārjautāja Džūlija. "Viņam visa mugura…"

"Man šķiet, mums ir plāksteri," Meja viņu pārtrauca un pasniedzās pēc aptieciņas, kas stāvēja zem izlietnes.

"Jā, es ceru gan." Džūlija man uzsmaidīja. "Džek, ne­spēju vien izteikt, cik vainīga jūtos par to, ka tev vajadzēja to visu pārdzīvot."

"Varbūt mazliet kodīs," teica Meja.

Es zināju, ka Meja gribēja parunāt ar mani zem četrām acīm, taču tas nebija iespējams. Džūlija negrasījās atstāt mūs divatā ne uz mirkli. Viņa vienmēr bija jutusies greizsirdīga uz Meju, jau pirms vairākiem gadiem, kad es pieņēmu Meju darbā savā uzņēmumā, un šobrīd viņa ar Meju sacentās par manu uzmanību.

Es nebūt nejutos glaimots.

Plāksteri pirmajā mirklī, kad Meja tos uzlīmēja, šķita vē­si, taču drīz vien sāka nežēlīgi kost. Es noskurinājos.

"Nezinu, vai mums šeit ir piemēroti pretsāpju līdzekļi," tei­ca Meja. "Tev te ir krietni daudz otrās pakāpes apdegumu."

Džūlija drudžaini rakņājās pa aptieciņu, mētādama tās sa­turu pa labi un pa kreisi. Nokrītot uz grīdas, džinkstēja pude­lītes un trauciņi. "Ir morfijs," viņa beidzot sacīja, paceldama mazu pudelīti. Viņa man plati uzsmaidīja. "Tas palīdzēs!"

"Es negribu morfiju," iebildu. Patiesībā es vēlējos pateikt, ka gribu, lai viņa iet gulēt. Džūlija mani kaitināja. Viņas dru­džainā uzvilktība krita man uz nerviem. Turklāt es gribēju aprunāties ar Meju.

"Nekā cita nav," teica Džūlija, "vienīgi aspirīns."

"Ļoti labi, dod aspirīnu!"

"Baidos, ka ar to…"

*Ļoti labi.9

"Tādēļ jau nevajag klupt man virsū!"

"Piedod! Es nejūtos labi."

"Jā, cs tikai mēģinu palīdzēt." Džūlija paspēra soli atpa­kaļ. "Protams, ja jūs abi gribat pabūt divatā, tad tā ari vajag pateikt."

"Nē," es atbildēju. "Mēs nevēlamies pabūt divatā."

"Jā, es tikai mēģinu palīdzēt." Viņa atkal ķērās pie aptie­ciņas. "Varbūt ir vēl kaut kas cits." Uz grīdas nokrita saišu trauciņi un antibiotiku pudelītes.

"Džūlij!" es sacīju. "Lūdzu, izbeidz!"

"Ko tad es daru? Ko es tik briesmīgu daru?"

"Vienkārši izbeidz."

"Es rikai mēģinu palīdzēt."

"Es to zinu."

Man aiz muguras ierunājās Meja:

"Labi. Es pabeidzu. Līdz rītam vajadzētu būt labāk." Vi­ņa nožāvājās. "Un tagad, ja jums nav iebildumu, es eju gu­lēt."

Es viņai pateicos un noskatījos, kā viņa iziet no virtuves. Kad es atkal paskatījos uz Džūliju, viņa sniedza man glāzi ūdens un divas aspirīna ripiņas.

"Paldies," es teicu.

"Šī sieviete man nekad nav patikusi," viņa paziņoja.

"Ejam gulēt," es sacīju.

"Te ir tikai vienguļamās gultas."

"Zinu."

Viņa pienāca tuvāk.

"Es gribētu būt kopā ar tevi, Džek."

"Es patiešām esmu noguris. Tiksimies rit, Džūlij."

Aizgāju uz savu istabu un palūkojos uz gultu. Es nepapū- lējos izģērbties.

Kā mana galva pieskārās spilvenam, es neatceros.

Es gulēju nemierīgi, nepārtraukti redzēdams briesmīgus sapņus. Es sapņoju, ka atkal esmu Montrejā, atkal precos ar Džūliju, un es stāvēju mācītāja priekšā, kad pie manis pienāca viņa savā līgavas ldeitā un pacēla plīvuru, un es biju satriekts, cik viņa ir daiļa un jauna, un slaida. Viņa man uzsmaidīja, un cs pasmaidīju pretī, pūlēdamies neizpaust savu nemieru. Jo ta­gad es redzēju, ka viņa ir vairāk nekā slaida, viņas seja bija plā­na, gandrīz izģindusi. Gandrīz kā miroņseja.

Tad es pagriezos pret mācītāju, taču tur stāvēja Meja, kas laistīja pa mēģenītēm krāsainus šķidrumus. Kad cs atkal pa­skatījos uz Džūliju, viņa bija ļoti dusmīga un sacīja, ka viņai šī sieviete nekad nav patikusi. Nez kāpēc - tas bija manis dēļ. Es biju vainīgais.

Es uz brīdi pamodos, biju nosvīdis. Spilvens bija slapjš. Es apgriezu to otrādi un atkal aizmigu. Es redzēju sevi. Es gu­lēju gultā un tad, pacēlis galvu, ieraudzīju, ka manas istabas durvis ir atvērtas. No gaiteņa iespīdēja gaisma. Istabā ienā­ca Rikijs un paskatījās uz mani. Viņa seja bija ēnā, tā bija tumša un es nespēju saskatīt tās izteiksmi, bet viņš sacīja: "Es vienmēr esmu tevi mīlējis, Džek." Viņš noliecās, lai kaut ko iečukstētu man ausī, un, kamēr viņš liecās, es apjautu, ka viņš grasās mani noskūpstīt. Viņš gribēja mani kaislīgi noskūpstīt uz lūpām. Viņa mute bija pavērta. Mēle aplaizīja lūpas. Es biju ļoti satraucies, nezināju, ko darīt, taču tai brīdī ienāca Džūlija. Viņa noprasīja: "Kas te notiek?" un Rikijs steidzīgi atrāvās un kaut ko izvairīgi sacīja. Džūlija bija ļoti dusmīga un teica: "Ne jau tagad, muļķi!" un Rikijs vēl kaut ko izvai­rīgi piebilda. Tad Džūlija paziņoja: "Tas absolūti nav vaja­dzīgs, lai pats tiek ar sevi galā!" Un Rikijs sacīja: "Veicot globālu optimizāciju, determinētiem algoritmiem ir spiedie­na koeficienti." Un viņa teica: aJa tu nespurosies pretī, ne­kas ļauns nenotiks." Viņa izslēdza gaismu un izgāja.

Tad piepeši es atkal biju Montrejā, kāzās, Džūlija, tērpu­sies baltā, stāvēja man līdzās, un es, pagriezies, lai paskatītos uz publiku, ieraudzīju pirmajā rindā savus trīs bērnus, smaidīgus un laimīgus. Un, kamēr es skatījos, ap viņu mutēm uzradās melna švīka, tā kļuva platāka, aptvēra visu ķermeni, līdz viņi viscaur bija tinušies melnā. Viņi joprojām smaidīja, taču mani pārņēma šaušalas. Es metos pie viņiem, taču ne­spēju noberzt melno apmetni. Un Nikola mierīgi sacīja: "Neaizmirsti smidzinātājus, tēt!"

Es pamodos, sapinies palagos, izmircis sviedros. Manas is­tabas durvis bija atvērtas. No gaiteņa pāri manai gultai krita gaismas taisnstūris. Es palūkojos uz datora monitoru. Tur bija rakstīts: 4:55. Aizvēru acis un bridi gulēju, taču vairs nespēju aizmigt. Es biju slapjš un nejutos labi. Nolēmu ieiet dušā.

īsi pēc pieciem no rīta es izkāpu no gultas.

Gaitenī valdīja klusums. Es devos uz vannasistabu pusi. Visu guļamistabu durvis bija vaļā, un tas likās dīvaini. Ga­rām ejot, es redzēju visus gulētājus. Turklāt visās guļamista­bās dega gaisma. Es redzēju aizmigušo Rikiju, es redzēju Bo- biju un Džūliju, un Vinsu. Mejas gulta bija tukša. Un, pro­tams, tukša bija arī Cārlija gulta.

Es iegriezos virtuvē, lai paņemtu no ledusskapja ingveralu. Ļoti gribējās dzert, rīkle smeldza un kalta. Bija mazliet nelabi ap dūšu. Es palūkojos uz šampanieša pudeli. Pēkšņi man radās kaut kāda jocīga sajūta, it kā ar šo pudeli kaut kas nebūtu kārtībā. Es to izņēmu un rūpīgi nopētīju vāciņu, alumīnija foliju, kas klāja korķi. Izskatījās pavisam normāli. Nekas nebi­ja sabojāts, nekur nebija dūrienu pēdu, vispār nekā.

Parasta šampanieša pudele.

Es noliku to vietā un aizvēru ledusskapja durvis.

Sāku domāt, varbūt esmu netaisns pret Džūliju. Varbūt vi­ņa tiešām ticēja, ka ir kļūdījusies, un vēlējās visu vērst par la­bu. Varbūt viņa vienkārši gribēja izrādīt savu pateicību. Varbūt es pret viņu izturējos pārāk skarbi. Pārāk nežēlīgi.

Ja tā padomā - ko aizdomīgu vai aplamu viņa bija izda­rījusi? Viņa priecājās, mani ieraugot, nūja, stipri pārsālīdama. Viņa uzņēmās atbildību par šo eksperimentu un atvainojās par to. Viņa uzreiz piekrita izsaukt armiju. Viņa piekrita ma­nam plānam, kā iznīcināt spietu, kas bija ieperinājies sakaru telpā. Viņa darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai izrādītu, ka viņa mani atbalsta un ir manā pusē.

Bet es tik un tā jutu nemieru.

Vēl, protams, tā lieta ar Cārliju un viņa spietu. Rikija do­ma, ka Cārlijs nezin kā bija ienesis spietu sevī, mutē, padusē vai tamlīdzīgi, man šķita visai nejēdzīga. Šie spieti cilvēku no­galināja dažu sekunžu laikā. Tātad joprojām nebija skaidrs, kā šis spiets nonāca sakaru telpā pie Čārlija? Vai tas iekļuva no ārpuses? Kāpēc tas neuzbruka Džūlijai, Rikijam un Vinsam?

Es aizmirsu par dušu.

Nolēmu aiziet uz galveno ēku un papētīt sakaru kabūža durvis. Varbūt es kaut ko nebiju pamanījis. Džūlija bija nc- mitīgi runājusi, pārtraukdama manu domu gaitu. Gandrīz šķita, ka viņai negribējās, lai es kaut ko izprātoju…

Tā, jau atkal es biju neiecietīgs pret Džūliju.

Es izgāju cauri slūžām, soļoju pa gaiteni, izgāju cauri vēl vienām slūžām. Ja tu esi noguris, tad šī nemitīgā appūšana no visām pusēm šķiet kaitinoša. Es iegāju galvenajā ēkā un piegāju pie sakaru telpas durvīm. Neko sevišķu nepamanīju.

Sadzirdēju kaut kur klikšķam klaviatūras taustiņus un ie­skatījos bioloģijas laboratorijā. Meja sēdēja pie datora.

"Ko tu dari?" es jautāju.

"Skatos videoierakstu."

"Man likās - tas nav iespējams - Cārlijs taču izrāva vadus."

"Tā teica Rikijs. Bet tā nav taisnība."

Es sāku iet ap laboratorijas galdu, lai paskatītos viņai pār plecu. Viņa pacēla roku.

"Džek!" viņa teica. "Varbūt tev labāk to neskatīties."

"Kā? Kāpēc?"

"Tas ir, uff… varbūt tev negribēsies par to domāt. Ne ta­gad. Varbūt rit."

Protams, to dzirdēdams, es gandrīz skriešus aplēkšoju ap­kārt galdam, lai paskatītos, kas gan ir redzams viņas moni­torā. Un apstājos. Uz ekrāna bija redzams tukšs gaitenis. Ar pulksteņa cipariņiem attēla apakšā. "Šis te?" es jautāju. "Vai šo man nevajadzēja redzēt?"

"Nē." Viņa ar visu krēslu pagriezās. "Saproti, Džek, ir jā­iziet cauri visām apsardzes kamerām pēc kārtas, un katrā ir redzami tikai desmit kadri minūtē, tāpēc ir ļoti grūti būt pār­liecinātam, kas tur…"

"Parādi taču, Meja!"

"Mazliet jāpatin atpakaļ…"

Viņa vairākas reizes nospieda BACK pogu klaviatūras stūri. Kā daudzas jaunās kontroles sistēmas, ari arXymos° sistēma bija veidota pēc interneta pārlūku tehnoloģijas parauga. Varēja patlt atpakaļ, atgriezties pa to pašu ceļu.

Kadri lēkāja atpakaļ, līdz Meja nonāca tur, kur gribēja. Tad viņa patina uz priekšu, attēli strauji pārlēca no kameras uz kameru. Gaitenis. Galvenā rūpnīcas telpa. Rūpnīca citā leņķī. Slūžas. Vēl viens gaitenis. Palīgtelpa. Gaitenis. Virtu­ve. Atpūtas telpa. Dzīvojamo telpu gaitenis. Ārskats, starme­šu apgaismotais tuksnesis. Gaitenis. Elektrostacija. Ārskats, zemes līmenis. Vēl viens gaitenis.

Es samirkšķināju acis.

"Cik ilgi tu jau tā sēdi?"

"Apmēram stundu."

"Ak kungs."

Tad es ieraudzīju gaiteni. Pa to gāja Rikijs. Elektrostaci­ja. Ārskats, Džūlija ienāk starmešu gaismas lokā. Gaitenis. Džūlija un Rikijs apskāvušies, tad gaitenis un…

"Pagaidi," es sacīju.

Meja nospieda taustiņu. Viņa paraudzījās manī, neko ne­teica. Viņa nospieda citu taustiņu, lēni aizzibēja attēli. Viņa apturēja attēlus tur, kur kamera rādīja Rikiju un Džūliju.

"Desmit kadru."

Kustības bija izplūdušas un raustīgas. Rikijs un Džūlija gāja viens otram pretī. Viņi apskāvās. Bija skaidri jaušams, ka viņiem ir tuvas attiecības. Nākamais kadrs - viņi kaislīgi skūpsdjās.

"Oh, sasodīts," es izgrūdu, aizgriezdamies, lai neredzētu ekrānu. "Sasodīts, sasodīts, sasodīts!"

"Atvaino, Džek," teica Meja. "Nezinu, ko lai saka."

Mani pārņēma nelabums, šķita, ka es turpat arī sabrukšu. Apsēdos uz galda. Turējos tā, lai neredzētu ekrānu. Es vienkārši nespēju uz to skatīties. Dziļi ieelpoju. Meja vēl kaut ko sacīja, taču cs nedzirdēju. Vēlreiz ieelpoju. Ar roku pārvilkti pār matiem.

"Vai tu to zināji?" es jautāju.

"Nē. Tikai pirms dažām minūtēm ieraudzīju."

"Kāds cits zināja?"

"Nē. Mēs mēdzām pajokot, ka viņiem ir attiecības, taču neviens no mums tam neticēja."

"Ak kungs." Es vēlreiz pārvilku roku pār matiem. "Pasa­ki man taisnību, Meja! Man jāzina taisnība! Tu zināji vai ne­zināji?"

"Nē, Džek. Es neko nezināju."

Klusums. Es ievilku elpu. Mēģināju sakārtot izjūtas. "Zi­ni, kas ir jocīgi?" es jautāju. "Jocīgi ir tas, ka man jau labu laiku bija aizdomas. Saproti, es biju pārliecināts - kaut kas tāds notiek, tikai nezināju, kurš… nu… Lai gan es jau tā do­māju, vienalga, tas ir šoks."

"Protams."

"Nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir Rikijs," es sacīju. "Viņš ir tāds… es nezinu… tāds lišķīgs. Turklāt viņš taču nav nekāds "dzīves saimnieks". Laikam man kaut kā likās, ka viņa izvēlēsies kādu svarīgāku vīru." To sacīdams, es atcerē­jos savu sarunu ar Elenu pēc vakariņām.

Vai tu tik labi pazīsti Džūlijas stilu ?

Viņa tā teica pēc tam, kad biju redzējis to čali mašīnā. To čali, kura seju es nekādi nespēju saskatīt…

Elena: To sauc par noliegšanu, Džek.

"Ak kungs," es teicu, galvu grozīdams. Es jutos nikns, pār­steigts, apjucis, pārskaities. Izjūtas mainījās ar katru mirkli.

Meja gaidīja. Viņa nekustējās un nerunāja. Viņa sēdēja kā sastingusi. Pēdīgi viņa iejautājās:

"Vai gribi redzēt tālāk?"

"Ir ari tālāk?"

"Jā."

"Nezinu, vai es… ufff… Nē, es negribu redzēt tālāk."

"Varbūt tev labāk." "Nē."

"Es gribēju teikt - varbūt tad tu jutīsies labāk."

"Nedomāju," es sacīju. "Nedomāju, ka es spēšu to izturēt."

"Varbūt nav tā, kā tu domā, Džek," teica Meja. "Vai var­būt vismaz ne tieši tā, kā tu domā."

To sauc par noliegšanu, Džek.

"Piedod, Meja," cs teicu, "bet es vairs negribu izlikties. Es to redzēju. Es zinu, kas tas ir."

Es biju domājis, ka mēs ar Džūliju vienmēr būsim kopā. Es biju domājis, ka mēs kopā mīlēsim bērnus, mums būs ģi­mene, māja, kopīga dzīve. Un Rikijam pašam taču bija bēr­niņš. Tas bija pavisam savādi. Es neko nesapratu. Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es dzirdēju, ka Meja veikli klabina klaviatūras taustiņus. Pagriezos tā, lai redzētu viņu, nevis ekrānu.

"Ko tu dari?"

"Mēģinu atrast Čārliju. Paskatīšos, vai nevar noskaidrot, kas ar viņu notika pēdējo stundu laikā."

Viņa turpināja klabināt taustiņus. Es ievilku elpu. Viņai bija taisnība. Vienalga, lai kas arī notika manā personiskajā dzīvē, viss ritēja pilnā sparā. Es tur neko nevarēju mainīt, vis­maz ne šobrīd.

Es pagriezos pavisam un ieskatījos ekrānā.

"Jā," es teicu. "Pameklēsim Čārliju!"

Raugoties, kā, nemitīgi atkārtodamies, zib kameru attēli, sā­ka griezties galva. Cilvēki attēlos te parādījās, te pazuda. Es re­dzēju Džūliju virtuvē. Tad es ieraudzīju virtuvē viņu un Rikiju. Ledusskapja durvis bija atvērtas, tad aizvērtas. Redzēju ražotnē Vinsu, tad viņš nozuda. Viņš parādījās gaitenī, tad izgaisa.

"Es neredzu Čārliju."

"Varbūt viņš vēl guļ," minēja Meja.

"Vai guļamistabas tu vari redzēt?"

"Jā, ari tur ir kameras, bet tad man jāmaina sistēmas kods. Parastais cikls guļamistabas neaptver."

"Cik ķēpīga ir tāda sistēmas koda nomaiņa?"

"Es īsti nezinu. Vispār jau tā ir Rikija sfēra. Šeit tā sistē­ma ir ļoti sarežģīta. Rikijs ir vienīgais, kas zina, kā tā strādā. Paskatīsimies, vai nevaram atrast Cārliju parastajā ciklā."

To arī mēs darījām - gaidījām, vai viņš neparādīsies kādā no līdzšinējo kameru attēliem. Meklējām vēl kādas desmit minūtes. Man laiku pa laikam nācās novērst skatienu, tur­pretim Mejai šķietami neradās nekādas problēmas. Un tie­šām, mēs ieraudzījām viņu dzīvojamās zonas gaitenī: viņš, se­ju berzēdams, gāja pa gaiteni. Viņš bija tikko pamodies.

"Ahā," teica Meja. "Atradām."

"Cikos tas ir?"

Viņa apturēja attēlu, lai mēs ieraudzītu pulksteņa laiku. Bija 00:10.

"Tātad tikai pusstundu pirms mūsu atgriešanās!" es sacīju.

"Jā." Viņa patina attēlus uz priekšu. Čārlijs nozuda no gaiteņa, bet mēs pamanījām, ka viņš ieiet vannasistabā. Tad mēs ieraudzījām Rikiju un Džūliju virtuvē. Es jutu, kā sa­springstu. Taču viņi vienkārši sarunājās. Tad Džūlija ielika le­dusskapī šampanieti un Rikijs pa vienai sniedza viņai glāzes, bet viņa lika tās blakus pudelei.

Kadru maiņas intervāla dēļ bija grūti saprast, kas notika tālāk. Desmit video kadru minūtē - tas nozīmēja, ka attēls tiek iegūts reizi sešās sekundēs, tāpēc notikumi šķita izplū­duši un raustīgi, kad viss risinājās ātri, jo pārāk daudz atgadī­jās starp kadriem.

Taču, manuprāt, viss norisinājās šādi:

Čārlijs iznāca un sāka runāt ar viņiem abiem. Viņš bija smaidīgs un līksms. Viņš rādīja ar pirkstu uz glāzēm. Džūlija un Rikijs runādami lika glāzes ledusskapī. Tad viņš pacēla ro­ku, viņus apturēdams.

Viņš norādīja uz glāzi, ko Džūlija turēja rokā, grasīdamās ielikt ledusskapī. Viņš kaut ko teica.

Džūlija papurināja galvu un ielika glāzi ledusskapī.

Cārlijs izskatījās apmulsis. Viņš norādīja uz citu glāzi. Džūlija papurināja galvu. Tad Čārlijs uzmeta kūkumu un iz- rieza zodu kā saskaizdamies. Viņš vairākkārt pieklauvēja ar pirkstu pie galda, kaut ko pierādīdams.

Rikijs paspēra dažus soļus un nostājās starp Džūliju un Čārliju. Viņš izturējās tā, it kā mēģinātu izšķirt strīdu. Viņš klusinot izstiepa rokas uz Čārlija pusi: nomierinies!

Čārlijs nenomierinājās. Viņš norādīja uz izlietni, kurā rē­gojās nemazgātu trauku kaudze.

Rikijs papurināja galvu un uzlika roku Čārlijam uz pleca.

Čārlijs to nopurināja.

Abi vīrieši sāka strīdēties. Tikmēr Džūlija mierīgi salika glāzes ledusskapī. Viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību strī­dam, kas risinājās tikai dažu pēdu attālumā, it kā to vispār nedzirdētu. Čārlijs mēģināja apiet Rikijam apkārt un nokļūt pie ledusskapja, bet Rikijs visu laiku aizstājās viņam priekšā, ik reizi paceldams rokas.

Rikija uzvedība liecināja, ka viņš neuzskata Čārliju par sa­prātīgu cilvēku. Viņš izturējās pret Cārliju ar to raksturīgo piesardzību, kā runā ar tādu, kas nevalda pār sevi.

"Vai Čārliju kaut kā ietekmējuši spieti?" jautāja Meja. "Un tāpēc viņš tā izturas?"

"Nezinu." Es vērīgāk ieskatījos ekrānā. "Es tur nevienu spietu neredzu."

"Es ari," viņa piekrita. "Bet viņš ir ļoti sadusmots."

"Ko Čārlijs no viņiem grib?" cs jautāju.

Meja papurināja galvu. "Lai viņi noliek glāzes atpakaļ? Nomazgā tās? Paņem citas glāzes? Es nesaprotu."

"Čārlijam tādas lietas bija vienaldzīgas," es sacīju. "Viņš mierīgi izēda šķīvi, ko cits bija atstājis pustukšu." Es pasmaidīju. "Pats esmu redzējis."

Pēkšņi Čārlijs paspēra vairākus soļus atpakaļ. Mirkli viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, it kā būtu kaut ko atklājis un šis at­klājums būtu viņu apstulbinājis. Rikijs viņam kaut ko sacīja. Čārlijs sāka vicināt rokas un kliegt uz viņiem abiem. Rikijs mēģināja pienākt viņam klāt.

Čārlijs joprojām kāpās atpakaļ, un tad viņš pagriezās pret sienā iebūvēto tālruni. Viņš pacēla klausuli. Rikijs panācās uz priekšu - ļoti ātri, viņa stāvs bija miglains - un nosvieda klau­suli atpakaļ. Viņš stūma Čārliju prom… rupji. Rikijs bija pār­steidzoši stiprs. Čārlijs bija liela auguma, taču viņš nokrita uz grīdas un aizšļūca vairākas pēdas uz priekšu. Viņš pielēca kā­jās, turpinādams aurot, tad pagriezās un izskrēja no virtuves.

Džūlija un Rikijs saskatījās. Džūlija kaut ko Rikijam pa­teica.

Viņš nekavējoties metās pakaļ Čārlijam.

Džūlija skrēja pakaļ Rikijam.

"Kur viņi skrien?" es jautāju.

Uz ekrāna nozibēja uzraksts: "Laika atjaunināšana", un tad mēs atkal redzējām visu kameru attēlus pēc kārtas. Mēs redzējām, kā Čārlijs skrien pa gaiteni, un redzējām, kā Ri­kijs dzenas viņam pakaļ. Mēs nepacietīgi gaidījām nākamo ciklu. Taču tajā nekas nebija redzams.

Aiznākamais cikls. Mēs ieraudzījām Čārliju palīgtelpā, spiežam tālruņa taustiņus. Viņš pār plecu atskatījās. Pēc mir­kļa ienāca Rikijs, un Čārlijs nolika klausuli. Viņi strīdējās, riņ­ķodami viens otram apkārt.

Čārlijs paņēma lāpstu un atvēzējās pret Rikiju. Pirmajā reizē Rikijs izvairījās. Nākamajā reizē tā trāpīja viņam pa ple­cu un nogāza viņu uz grīdas. Čārlijs atvēzēja lāpstu pāri galvai un zvēla Rikijam pa pieri. Zvēliens bija nežēlīgs, no­lūks - nepārprotami slepkavniecisks. Rikijam izdevās parau- ties atpakaļ tieši tai brīdī, kad lāpsta ietriecās betona grīdā.

"Mans Dievs…" izdvesa Meja.

Rikijs padaban cēlās kājās, kad Cārlijs pagriezās un ierau­dzīja pa durvīm ienākam Džūliju. Džūlija bija izstiepusi roku, lūgdamās Čārliju (lai viņš noliek lāpstu?). Čārlijs pārmaiņus skatījās te uz vienu, te uz otru. Tad kabūzī ienāca arī Vinss. Tagad, kad tur bija pilns cilvēku, izskatījās, ka Čārlijs ir zau­dējis savu cīņas sparu. Tie viņu ielenca, nāca arvien tuvāk.

Pēkšņi Čārlijs metās uz sakaru telpu, ieskrēja pa durvīm un mēģināja ieslēgties. Vienā acumirklī Rikijs bija pie viņa. Viņš ielika durvīs kāju, un Čārlijs nevarēja tās aizvērt. Lo­dziņā bija redzama Čārlija niknā seja. Rikijam blakus nostā­jās Vinss. Kad pie durvīm bija viņi abi, es nespēju saskatīt, kas tur notiek. Izskatījās, ka Džūlija viņus komandē. Man šķita, ka viņa izstiepj roku pa durvju spraugu, taču īsti sa­skatāms tas nebija.

Lai būtu, kā būdams, durvis atvērās, un kabūzītī iegāja Vinss ar Rikiju. Turpmāk viss norisinājās strauji, videoattēls bija izplūdis, tomēr bija skaidrs, ka trīs vīrieši cīnās un Riki­jam izdevās nokļūt Čārlijam aiz muguras, viņš saķēra un pa­rāva augšup Čārlija rokas; Vinss no aizmugures sagrāba Čār­lija delmu un kopīgiem spēkiem viņi Čārliju pievārēja. Viņš vairs neturējās pretī. Attēls vairs nebija tik izplūdis.

"Kas tur notiek?" jautāja Meja. "Viņi neko tādu nestāstīja."

Rikijs un Vinss turēja Čārliju no aizmugures. Cārlijs elso­ja, viņa krūtis smagi cilājās, taču viņš vairs nekārpījās. Kabū­zī ienāca Džūlija. Viņa palūkojās uz Čārliju un īsu brīdi pa­runāja ar viņu.

Un tad Džūlija piegāja pie Čārlija un noskūpstīja viņu uz lūpām - cieši un ilgi.

Čārlijs ķepurojās, pūlēdamies izrauties. Vinss saķēra Čārli­ju aiz matiem un mēģināja noturēt viņa galvu, lai tā neraustī­tos. Džūlija joprojām viņu skūpstīja. Tad viņa pakāpās sānis, un tai brīdī es ieraudzīju melnu upi starp viņas un Čārlija mutēm. Tā bija redzama pavisam īsu brīdi, tad melnums iz­balēja.

"Ak, mans Dievs!" izdvesa Meja.

Džūlija noslaucīja muti un pasmaidīja.

Čārlijs kļuva ļengans un nokrita uz grīdas. Izskatījās, ka viņam reibst galva. Melns mākonis izlidoja viņam no mutes un sāka virmot viņam ap galvu. Vinss paplikšķināja viņam pa pakausi un izgāja no kabūža.

Rikijs piegāja pie paneļiem… un saujām vien sāka raut ārā vadus. Viņš burtiski saplosīja paneļus. Tad viņš atkal pagrie­zās pret Čārliju, kaut ko pateica un izgāja no sakaru telpas.

Čārlijs uzreiz pielēca kājās, pieskrēja pie durvīm un tās aizslēdza. Taču Rikijs un Džūlija smējās, it kā tas būtu gluži veltīgs žests. Čārlijs atkal sašļuka, un no šā brīža viņš vairs nebija redzams.

Rikijs aplika roku Džūlijai ap pleciem, un viņi kopā izgā­ja no palīgtelpas.

"Hm, jūs abi tik čaldi strādājat pašā rīta agrumā!"

Es pagriezos.

Durvīs stāvēja Džūlija.

Viņa smaidīdama ienāca istabā.

"Zini, Džek," viņa bilda, "ja es tev tik ļoti neuzticētos, tad domātu, ka starp jums abiem kaut kas ir."

"Nu gan," es atteicu. Pagāju solīti tālāk no Mejas, kamēr viņa žigli klabināja taustiņus. Es jutu briesmīgu nemieru. "Kāpēc tu tā domā?"

"Nu, jūs abi, galvas kopā sabāzuši, kaut ko darījāt," viņa sacīja, nākdama mums tuvāk. "Šķita, ka tas, ko jūs redzat ekrānā, jūs ir galīgi apbūris. Uz ko īsti jūs tur skatījāties?"

"Ak, tīri tehniskas lietas."

"Vai drīkstu paskatīties? Mani interesē tehniskas lietas. Vai tad Rikijs tev nestāstīja, ka man radušās tehniskas intereses? Tā ir. Sī jaunā tehnoloģija mani fascinē. Pilnīgi jauna pasau­le, vai ne? Sācies divdesmit pirmais gadsimts. Necclies, Me­ja! Es paskatīšos tāpat, tev pār plecu."

Viņa jau bija apgājusi apkārt laboratorijas galdam un va­rēja saskatīt ekrānu. Pieri saraukusi, viņa lūkojās uz attēlu, kurā bija redzamas baktēriju kultūras sarkanā barotnē. Balti apļi sarkanos apļos. "Kas tas ir?"

"Baktēriju kolonijas. Zarnu nūjiņu šķīdumā ir uzradies jauns sārņotājs. Man vajadzēja izņemt no ražošanas vienu tvertni. Mēs cenšamies noskaidrot, kas pie tā vainojams."

"Droši vien fags, vai tu tā nedomā?" jautāja Džūlija. "Vai tad baktēriju audzēšanā tas nav tipiski - iemetas kāds vīruss?" Viņa nopūtās. "Molekulārajā ražošanā viss ir tik smalks. Tik viegli viss saiet grīstē, turklāt tik bieži. Visu laiku jāgaida ne­patikšanas." Viņa uzmeta īsu skatienu man un Mejai. "Bet diezin vai jūs visu šo laiku skatījāties uz to…"

"Uz to gan," es iebildu.

"Uz ko? Uz pelējuma bildītēm?"

"Uz baktērijām."

"Jā, uz baktērijām. Jūs visu šo laiku skatījāties tās, Me­ja?"

Viņa paraustīja plecus un palocīja galvu. "Jā, Džūlij. Tas ir mans darbs."

"Un es ne mirkli neapšaubu tavu čaklumu," teica Džūli­ja. "Vai tev nebūs iebildumu?" Viņas roka pašāvās uz priek­šu un viņa nospieda Back pogu klaviatūras stūri.

Iepriekšējā ekrāna attēlā bija redzami citi baktēriju aug­šanas attēli.

Pirms tam bija vīrusu elektronu mikrogrāfija.

Un pirms tam - tabula ar datiem par baktēriju augšanu pēdējo divpadsmit stundu laikā.

Džūlija vēl vismaz piecas reizes nospieda Back pogu, ta­ču redzēja tikai baktēriju un vīrusu attēlus, grafikus un datu tabulas. Viņa atvilka roku no klaviatūras. "Izskatās, ka tu tam veltī daudz laika. Vai tas tiešām ir tik svarīgi?"

"Mjā, redzi, tas ir sārņotājs," teica Meja. "Ja mēs to ne­savaldīsim, nāksies slēgt visu sistēmu."

"Tad turies, cik spēka!" Viņa pagriezās pret mani. "Ne­gribi ieēst brokastis? Domāju, ka tu droši vien mirsti badā."

"Laba doma," es atbildēju.

"Nāc man līdzi," aicināja Džūlija. "Pabrokastosim kopā."

"Labi," es atsaucos. Uzmetu skatienu Mejai. "Tiksimies vēlāk. Pasauc mani, ja varu būt noderīgs."

Izgāju kopā ar Džūliju. Mēs sākām soļot pa gaiteni uz dzī­vojamajām telpām.

"Nezinu, kāpēc," Džūlija sacīja, "bet šī sieviete mani uz­trauc."

"Es ari nezinu, kāpēc. Viņa ir lieliska. Ļoti sakarīga, ļoti apzinīga."

"Un ļoti glīta." "Džūlij…"

"Vai tādēļ tu nevēlies ar mani skūpstīties? Jo tev ir dēka ar viņu?"

"Džūlija, Dieva dēļ!"

Viņa cieši skatījās manī un gaidīja.

"Paklau," es sacīju. "Visiem pēdējās pāris nedēļas ir biju­šas sūras. Atklāti sakot, dzīvot kopā ar tevi bija grūti."

"Tam cs ticu."

"Un, atklāti sakot, es uz tevi ļoti dusmojos."

"Tam ir pietiekams iemesls, es zinu. Es jūtos vainīga par to, ko tev manis dēļ vajadzēja pārciest." Viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. "Bet tagad tas viss šķiet tik tāls! Man nepatīk šī spriedze, kas ir starp mums. Vai mēs nevarē­tu saskūpstīties un izlīgt?"

"Varbūt vēlāk," es atbildēju. "Šobrīd mums ir daudz darba."

Viņa kļuva draiska, savilka lūpas, skūpstīdama gaisu.

"Ohoho, nāc, manu saldumiņ, vienu mazu bučiņu… nāc, tas tevi nenobeigs…"

"Vēlāk," es teicu.

Viņa nopūtās un padevās. Bridi mēs klusēdami soļojām pa gaiteni. Tad viņa nopietni sacīja:

"Tu no manis izvairies, Džek. Un es gribu zināt - kāpēc."

Es viņai neatbildēju, tikai gari, sērīgi nopūtos un turpinā­ju iešanu, izturēdamies tā, it kā uz viņas sacīto atbilde nebū­tu vajadzīga. Patiesībā es biju ārprātīgi uztraucies.

Es nespēšu mūžīgi izvairīties no skūpstīšanās ar viņu; agri vai vēlu viņa sapratīs, ko es zinu. Varbūt jau ir sapratusi. Pat tajos brīžos, kad Džūlija uzvedās kā maza meitenīte, viņa šķi­ta attapīgāka, modrāka nekā agrāk. Man bija sajūta, ka vi­ņai nekas nepaslīd garām nepamanīts. Un tāda pati sajūta man bija par Rikiju - it kā viņi abi būtu kaujas gatavībā, modrāki par modriem.

Un mani uztrauca tas, ko es biju redzējis Mcjas monito­rā. Melnais mākonis, kas, šķiet, nāca no Džūlijas mutes. Vai tiešām tas tur, videomateriālā, bija? Cik es zināju, spieti savu medījumu nogalināja pirmajā pieskārienā. Viņi nepazina žē­lastības. Tagad izskatījās, ka Džūlija ir paglabājusi spietu. Kā tas var būt? Vai viņa bija kaut kādā ziņā imūna? Vai varbūt spiets viņu pacieta, nezin kādēļ nenogalināja? Un Rikijs, un Vinss? Vai ari viņi bija imūni?

Viens bija skaidrs: Džūlija un Rikijs negribēja, lai mēs kā­du izsaucam. Viņi bija apzināti izolējuši mūs tuksnesī, zinā­dami, ka viņu rīcībā ir tikai dažas stundas, pēc tam atlidos helikopters. Tātad jādomā, ka ar šo laiku viņiem pietika. Kam? Lai mūs nogalinātu? Vai varbūt lai mūs inficētu? Kam?

Plecu pie pleca ar savu sievu iedams pa gaiteni, es jutos tā, it kā soļotu kopā ar svešu cilvēku. Ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku. Ar neiedomājami bīstamu cilvēku.

Pametu skatienu rokaspulkstcnī. Helikopters būs klāt pēc nepilnām divām stundām.

Džūlija pasmaidīja.

"Tev ir kāda tikšanās?"

"Nē. Tikai prātoja, ka pienācis laiks brokastīm."

"Džek!" viņa mani uzrunāja. "Kāpēc tu nerunā ar mani godīgi?"

"Es runāju godīgi…"

"Nē. Tu prātoji, cik laika atlicis līdz helikoptera atlidoša- nai."

Parausdju plecus.

"Divas stundas," viņa sacīja un piebilda, "varu saderēt, ka tu priecāsies, ticis prom no šejienes, tā ir?"

"Jā," cs atbildēju. "Bet, kamēr viss nebūs izdarīts, cs ne­kur nebraukšu."

"Kāpēc? Kas vēl nav izdarīts?"

Mēs jau bijām nonākuši pie dzīvojamajām telpām. Es sa­jutu bekona un ceptu olu smaržu. Gar stūri iznāca Rikijs. Ma­ni ieraudzījis, viņš sirsnīgi uzsmaidīja.

"Sveiks, Džek! Kā gulēji?"

"Labi."

"Patiešām? Tu izskaties mazliet noguris."

"Man rādījās nejauki sapņi," cs sacīju.

"Ak tā? Nejauki sapņi? Kāds murgs!"

"Tā mēdz gadīties," es teicu.

Mēs visi iegājām virtuvē. Bobijs gatavoja brokasds.

"Olu kultenis ar lociņiem un krēmsieru," viņš mundri sa­cīja. "Kādus grauzdiņus jūs vēlaties?"

Džūlija vēlējās kviešu grauzdiņu. Rikijs vēlējās angļu mai­zīti. Es tcicu, ka nevēlos neko. Vēroju Rikiju, atkal manīdams, cik stiprs viņš izskatās. Zem viņa krekliņa reljefi iezīmējās mus­kuļi. Viņš pieķēra mani lūkojamies. "Kaut kas nav labi?"

"Nē. Tikai apbrīnoju, kas tu par tēvaini."

Centos runāt nepiespiesti, taču patiesībā jutos ārkārtīgi ne­patīkami, sēdēdams šajā virtuvē starp viņiem visiem. Es visu laiku domāju par Čārliju, par to, cik veikli tie bija viņam uz­brukuši. Ēst man negribējās; vienīgā mana vēlēšanās bija tikt prom no šejienes. Bet es nespēju iedomāties, kā lai to izda­ra, neizraisot aizdomas.

Džūlija piegāja pie ledusskapja, atvēra durvis. Tur stāvēja šampanietis.

"Nu, tagad jūs esat gatavi svinēt?"

"Bez šaubām," atsaucās Bobijs. "Varena doma, mazliet mimozas kokteilīša no paša rīta…"

"Nekādā gadījumā," cs paziņoju. "Džūlij, es pieprasu, lai tu šo situāciju uztver nopietni! Mēs joprojām esam purvā. Ir jāizsauc uz šejieni armijnieki, un mums nav izdevies piezva­nīt. Nav īstais bridis korķēt vaļā šampanieti."

Viņa uzmeta lūpu.

"Ak, tu esi tāds īgņa…"

"īgņa, ko tu neteiksi! Nekļūsti smieklīga."

"Ohoho, dūkulīt, nepiktojics, dod bučiņu, dod bučiņu!" Viņa atkal savilka lūpas un pārliecās pār galdu.

Taču šķita, ka sadusmošanās ir vienīgais gājiens, ko es va­rēju izdarīt. "Sasodīts, Džūlij," es teicu, paceldams balsi, "mēs šeit esam tikai tāpēc, ka tu jau no sākuma neuztvēri to visu nopietni. Aizbēdzis spiets tev ganījās pa tuksnesi… cik - divas nedēļas? Un tā vietā, lai to iznīdētu ar visām saknēm, tu ar to spēlējies! Tu muļķojies tik ilgi, līdz tas vairs nebija savaldāms, un rezultātā trīs cilvēki ir miruši. Velns parāvis, te nav ko svinēt, Džūlij! Tā ir katastrofa. Un cs netaisos dzert nekādu sasodītu šampanieti, kamēr esmu šeit, un neviens cits arī nedzers!" Es paņēmu pudeli, piegāju pie izlietnes un to sadauzīju. Atkal pagriezos pret viņu. "Saprati?"

Viņa ar akmcnscictu seju atbildēja: "Tas itin nemaz nebi­ja nepieciešams."

Es redzēju, ka Rikijs domīgi skatās uz mani. It kā pūlē­tos kaut ko izlemt. Bobijs uzgrieza muguru un darbojās pie plīts, it kā šis laulāto ķīviņš viņu mulsinātu. Vai viņi jau bija savaņģojuši arī Bobiju? Man šķita, ka viņam pakaklē es re­dzu tievu, melnu svītriņu, taču pārliecināts nebiju un cieši ie­skatīties neuzdrošinājos.

"Nebija nepieciešams?" Es atcirtu, pārskaities līdz balt­kvēlei. "Tie cilvēki bija mani draugi. Viņi bija ari tavi drau­gi, Rikij! Un tavi, Bobij! Es vairs negribu dzirdēt nekādu gvclšanu par svinībām!" Pagriezos un izslāju no virtuves. Tieši tobrīd ieradās Vinss.

"Paklau, netrako, vecīt," Vinss sacīja. "Dabūsi vēl sirds­trieku!"

"Ej ratā!" es atcirtu.

Vinss sarauca uzacis. Es virzījos viņam garām.

"Tu te nevienu nepiemuļķosi, Džek!" Džūlija sauca man pakaļ. "Es zinu, kas tev aiz ādas!"

Man kuņģis sagriezās otrādi. Tomēr es neapstājos.

"Es tev cauri redzu, Džek! Es zinu, tu ej atpakaļ pie viņas!"

"Tieši tā!" es atcirtu.

Vai Džūlija tiešām tā arī domāja? Es viņai ne mirkli ne­noticēju. Viņa tikai mēģināja mani maldināt, turēt neziņā, cik… cik ilgi? Ko viņi gribēja pasākt?

Viņi bija četri. Un mēs - tikai divi. Divi, ja viņi jau nebi­ja savaņģojuši arī Meju.

Bioloģijas laboratorijā Mejas nebija. Es palūkojos apkārt un redzēju, ka vaļā ir kādas sānu durvis, pa kurām varēja no­kļūt pazemes stāvā, kur bija ierīkotas fermentācijas kameras. Tuvumā tās bija daudz lielākas nekā es biju iedomājies, mil­zīgas nerūsējošā tērauda lodes aptuveni sešu pēdu diametrā. Tās ieskāva cauruļu, vārstu un temperatūras kontroles ierīču labirints. Te bija karsti un ļoti trokšņaini.

Meja stāvēja pie trešās tvertnes, rakstīdama piezīmes uz rakstāmdēlīša un griezdama ciet vārstu. Pie kājām viņai bija statīvs ar mēģenītēm. Es nokāpu lejā un apstājos viņai bla­kus. Viņa palūkojās uz mani, tad uzmeta ašu skatienu gries­tiem, kur bija ierīkota novērošanas kamera. Viņa apgāja tvert­nei apkārt, es viņai sekoju. Te starp mums un kameru atradās tvertne.

"Viņi gul, neizslēguši gaismu," teica Meja.

Es pamāju. Tagad es sapratu, ko tas nozīmē.

"Viņi visi ir inficēti," viņa sacīja.

"Jā."

"Un viņi no tā nemirst."

"Jā," es teicu, "bet es nesaprotu, kāpēc."

"Droši vien tas ir evolucionējis," viņa bilda, "un kļuvis pa­nesams."

"Tik ātri?"

"Evolūcija var būt ātra," viņa sacīja. "Tu taču zini Ēval­da pētījumus."

Jā, es zināju. Pols Ēvalds bija pētījis holeru. Viņš bija at­klājis, ka holeras vibrions spēj ļoti ātri mainīties, lai epidēmi­ja neizbeigtos. Vietās, kur nav tīra dzeramā ūdens, labākajā gadījumā kāds grāvis ciema nomalē, holeras izraisītājs ir ļoti bīstams un agresīvs. Saslimušo ir daudz un tie mirst uzreiz - no nežēlīgas, neizturamas caurejas. Viņu izkārnījumos ir mil­joniem holeras vibrionu; tie nokļūst ūdenī un inficē pārējos ciema iedzīvotājus. Tādējādi holera izplatās, un epidēmija turpinās.

Savukārt tur, kur ir pieejams tīrs dzeramais ūdens, bīstamais vibrions šādi nevar izplatīties. Jā, saslimušais mirst, taču infekcija no viņa izkārnījumiem nenonāk dzeramajā ūde­nī. Pārējie neinficējas, un epidēmija apdziest. Šādos apstāk­ļos holeras vibrions attīstās un kļūst mazāk virulents - sasli­mušais var staigāt apkārt un izplatīt infekciju sadzīves kon­taktu ccļā, ar netīru gultas veļu un tamlīdzīgi.

Meja domāja, ka tieši tas pats ir nodeis ar spietiem. Tiem bija izstrādājies ne tik agresīvs paveids, ko varēja nodot viens cilvēks otram.

"Drausmīgi," man paspruka.

Viņa pamāja ar galvu.

"Bet ko mēs tur varam darīt?"

Un viņa sāka klusītēm raudāt, asaras ritēja viņai pār vai­giem. Meja vienmēr bija tik stipra… Redzot, cik viņa ir iz­misusi, man dūša sašļuka papēžos. Viņa pašūpoja galvu.

"Džek, te nekas nav darāms. Viņi nogalinās mūs tāpat kā Čārliju!"

Viņa piespieda galvu man pie pleca. Es apskāvu viņu, ta­ču nespēju mierināt. Es zināju, ka viņai ir taisnība.

Izejas nebija.

Vinstons Cērcils reiz ir teicis - kad uz tevi šauj, tu pēkšņi sāc domāt apbrīnojamā ātrumā. Mans prāts šobrīd darbojās fantastiskā ātrumā. Es domāju, ka esmu kļūdījies un tagad man šī kļūda jāizlabo. Kaut arī mana kļūda bija ļoti cilvēciska.

Ņemot vērā, ka mēs dzīvojam dažnedažādu evolūciju laik­metā - ir evolūcijas bioloģija, evolūcijas medicīna, evolūcijas ekoloģija, evolūcijas psiholoģija, evolūcijas ekonomika, evo­lūcijas datorzinātnes -, pārsteidzoši, cik reti cilvēki domā evo­lūcijas kategorijās. It kā tur cilvēkiem būtu "aklā zona". Mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli kā momentuzņēmumu, kaut gan patiesībā tā ir filma, nemitīgi mainīga norise. Protams, mēs zinām, ka pasaule mainās, taču izturamies, it kā tā nebū­tu. Mēs noliedzam pārmaiņu realitāti. Tāpēc pārmaiņas mūs nemitīgi pārsteidz. Vecākus pārsteidz tas, ka pieaug viņu bēr­ni. Pieaugušie vienmēr izturas tā, it kā bērni būtu mazāki, nekā viņi patiesībā ir.

Un mani bija pārsteigušas pārmaiņas spietu evolūcijā. Ne­kas taču spietiem netraucēja attīstīties vienlaikus divos vir­zienos. Vai galu galā trīs vai četros, desmit virzienos. Man taču vajadzēja to gaidīt, man vajadzēja paredzēt šādu iespē­ju. Ja es būtu par to padomājis savlaicīgi, tad būtu sagatavo­jies šai situācijai.

Taču es tā vietā biju uzskatījis spietu par vienu problēmu - problēmu, kas pastāv tikai tuksnesī, - un atstājis neievēro­tas pārējās iespējas.

To sauc par noliegšanu, Džek.

Sāku domāt, ko vēl es būtu varējis noliegt. Ko vēl nebiju pamanījis? Kur biju kļūdījies? Kas bija tas pirmais pavediens, kuru es palaidu garām? Droši vien to, ka mana pirmā sastap­šanās ar spietu bija radījusi alerģisku reakciju - tik spēcīgu, ka es gandrīz biju aizgājis bojā. Meja bija to nosaukusi par reakciju uz zarnu nūjiņām. To bija izraisījis toksīns, ko satu­rēja spieta baktērijas. Šis toksīns, jādomā, bija radies evoluci­onāru izmaiņu rezultātā, kas bija notikušas E.coli baktērijās un iespaidojušas spietu. Jā, paraugoties šādi, ari faga uzraša- nās tvertnē bija evolucionāras pārmaiņas - vīrusu reakcija uz baktērijām, kuras…

"Meja!" es ieteicos. "Pagaidi brītiņu!"

"Kas ir?"

"Iespējams, mēs tomēr varam kaut ko darīt, lai viņus ap­turētu," es sacīju.

Meja šo paziņojumu uztvēra skeptiski - tas bija noprotams pēc viņas sejas izteiksmes. Tomēr viņa noslaucīja asaras un klausījās.

Es teicu:

"Spiets sastāv no daļiņām un baktērijām, pareizi?"

"Jā…"

"Baktērijas izstrādā jēlmatcriālu, izejvielas, lai daļiņas va­rētu vairoties. Pareizi? Jā. Tātad, ja baktērijas aizies bojā, tad ari spiets būs pagalam?"

"Iespējams." Viņa sarauca pieri. "Tu domā par kaut kā­dām antibiotikām? Sabarot visus ar antibiotikām? Lai apspies­tu zarnu nūjiņu infekciju, vajadzēs ļoti daudz antibiotiku, zā­les vajadzēs dzert vairākas dienas, un es nedomāju…"

"Nē. Es nerunāju par antibiotikām." Es pieklauvēju ar pirkstu pie tvertnes. "Es domāju par šo te."

"Par fagiem?"

"Kāpēc nc?"

"Nezinu, vai tas ko dos," viņa sacīja un sarauca pieri. "Varbūt ari izdosies. Vienīgi… Kā tu grasies iebarot viņiem šos fagus? Tu taču saproti, ka viņi nemūžam nepiekritīs iz­dzert kaut kādu mikstūru."

"Tad mēs izkaisīsim tos gaisā," cs sacīju. "Viņi tos ieel­pos un neko pat nepamanīs."

"Ahā. Kā mēs tos izkaisīsim?"

"Pavisam vienkārši. Neizslēdz šo tvertni. Ielaid baktērijas sistēmā. Es gribu, lai ražošanas konveijers sāk izgatavot vīru­sus - daudz vīrusu. Un pēc tam mēs tos izlaidīsim gaisā."

Meja nopūtās.

"Nekas neiznāks, Džek," viņa sacīja.

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka ražošanas konveijers nespēs ražot vīrusus."

"Kāpēc ne?"

"Vīrusu vairošanās īpatnību dēļ. Tu taču zini - vīruss savā nodabā peld, tad pieāķējas pie šūnas membrānas un ieurbjas šūnā. Tad tas pievārē šūnas DNS un liek tai ražot vīrusus. Sū­na pārstāj pildīt savas parastās metaboliskās funkcijas, tā tikai ccp augšā vīrusus. Pavisam drīz šūna ir kā piebāzta ar vīru­siem un pārsprāgst kā balons. Visi vīrusi ir laukā, tic piepeld pie citām šūnām, un proccss sākas no sākuma."

"Jā… un tad?"

"Ja es ielaidīšu lāgus ražošanas konveijerā, vīrusi sāks strau­ji vairoties - bet tas nebūs ilgi. Šūnu lipīdu membrānu skran­das, kas paliks pāri no vīrusu saplosītajām baktērijām, pie­sārņos sistēmas iekšējos filtrus. Pēc stundas vai divām konveijeru līnijas sāks pārkarst, iedarbosies drošības sistēma un ražošana tiks pārtraukta. Konveijeri vienkārši apstāsies. Vīrusi netiks ražoti."

"Vai var kaut kā atslēgt drošības sistēmas?"

"Var. Tikai es nezinu, kā tas izdarāms."

"Kurš zina?"

"Vienīgi Rikijs."

Es nogrozīju galvu.

"No tā mums nekāda labuma nebūs. Vai tu esi pārlieci­nāta, ka nespēsi izdomāt…"

"Tur ir parole," viņa teica. "Un paroli zina tikai Rikijs."

"Ahā."

"Lai būtu, kā būdams, Džek, drošības sistēmu atslēgt ne­vajag - tas var būt bīstami. Daļa ražošanas notiek augstā temperatūrā, augstspriegumā. Sistēmas atzarojumos rodas daudz ketonu un metāna. To koncentrācija tiek pastāvīgi uz­raudzīta un liekais izvadīts, lai tas neuzkrātos un nekļūtu bīs­tams. Ja metāns un ketoni netiks izvadīti, un sāks dzirksteļot augstsprieguma vadi…" Viņa apklusa un paraustīja plecus.

"Ko tu gribi teikt? Tas viss var uzsprāgt?"

"Nē, Džek. Es gribu teikt, ka tas noteikti uzsprāgs. Dažas minūtes pēc tam, kad atslēgsies drošības sistēma. Pēc sešām, maksimums - pēc astoņām minūtēm. Un diez vai tev gribē­sies tobrīd būt tuvumā. Tāpēc ražošanas līniju vīrusu ražoša­nai lielos daudzumos izmantot nevarēs. Tur nekas neiznāks - vienalga, vai drošības sistēma būs ieslēgta vai izslēgta."

Klusums.

Bezcerība.

Es pārlaidu skatienu kamerai. Palūkojos uz nerūsējošā tē­rauda tvertni, kuras izliektais dibens bija man virs galvas. Pa­lūkojos uz mēģcnītēm ar paraugiem, kas stāvēja Mcjai pie kājām. Palūkojos kaktā - tur stāvēja slota, spainis un galona tilpuma plastmasas pudele ar ūdeni. Un palūkojos uz pārbie­dēto Meju, kas joprojām bija par mata tiesu no asarām, to­mēr kaut kā spēja tās valdīt.

Un man bija plāns.

"I^abi. Tik un tā izdari to! Ielaid vīrusus sistēmā!"

"Kāda tam būs jēga?"

"Vienkārši ielaid, un viss."

"Džek," viņa sacīja. "Kāpēc mēs to darām? Baidos, ka vi­ņi jau zina, ka mēs visu esam sapratuši. Mēs nevarēsim viņus apmuļķot. Viņi ir pārāk atjautīgi. Ja mēs mēģināsim to iz­darīt, viņi acumirklī metīsies mums virsū."

"Jā," cs piekritu. "Droši vien tā būs."

"Un tik un tā nekas neizdosies. Sistēma neražos vīrusus. Tad kāpēc, Džek? Kāds mums no tā labums?"

Visu šo laiku Meja bija man labs draugs, un tagad man bija plāns, bet es nevēlējos viņai to atklāt. Man bija pretīgi tā rīkoties, taču man vajadzēja maldināt pārējos. Man vaja­dzēja viņus apmuļķot. Un man vajadzēja, lai Meja man pa­līdz to izdarīt - un tas nozīmēja, ka viņai bija jātic kādam citam plānam.

Es teicu:

"Meja, mums jānovērš viņu uzmanība, jāapmuļķo viņi. Es vēlos, lai tu ielaid vīrusus ražošanas līnijā. Lai viņi koncen­trējas uz to. Lai viņi par to uztraucas. Tikām es uzrāpšos teh­niskās apkopes zonā zem jumta un ieliešu mazliet vīrusu ugunsdzēsības sistēmas rezervuārā."

"Un tad ieslēgsi smidzinātājus?"

"Jā."

Viņa pamāja.

"Un visi būs caurcaurēm izmirkuši vīrusos. Visi, kas vien atrodas šai rūpnīcā. Slapji līdz pēdējai vīlītei."

"Tieši tā."

"Vispār tas var izdoties, Džek," viņa sacīja.

"Neko labāku es nevaru izdomāt," es bildu. "Un tagad atver kādu no šiem vārstiem un ielej tur dažas mēģenes vīru­su. Un vēl es gribu, lai tu ielej vīrusus tai galona pudelē."

Viņa saminstinājās.

"Vārsts ir tvertnes pretējā pusē. Mēs būsim novērošanas kameras redzamības laukā."

"Tas nekas," es attraucu. "Tik un tā vairs nekas nav lī­dzams. Vienkārši vajag, lai tu iegūtu man mazliet laika."

"Un kā es to izdarīšu?"

Es viņai pastāstīju. Meja saviebās.

"Tu laikam joko! Viņi nemūžam to nedarīs!"

"Protams. Man tikai vajag mazliet laika."

Mēs apgājām ap tvertni. Meja paņēma mēģenītes ar kul­tūru paraugiem. Šķidrums, kas tajās bija, izskatījās pēc bie­zām, brūnām samazgām. Tas smirdēja pēc fekālijām. Tas iz­skatījās kā fekālijas. Meja vēlreiz man pajautāja:

"Vai tu droši zini, ka tas jādara?"

"Jā," es atbildēju. "Nekas cits neadiek."

"Tu pirmais!"

Es paņēmu mēģenīti, dziļi ievilku elpu un vienā malkā no­riju visu, cik tur bija. Tas bija kaut kas pretīgs. Mans kuņģis krampjaini sarāvās. Man jau šķita, ka es tūlīt izvemšos, to­mēr ncizvēmos gan. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju mazliet ūdens no galona pudeles un paskatījos uz Meju.

"Drausmīgs, vai nc?" viņa jautāja.

"Drausmīgs."

Viņa paņēma mēģcnīti, aizspieda degunu un norija šķid­rumu. Viņa sāka klepot. Es gaidīju, tomēr viņai izdevās ne- izvemdes. Pasniedzu viņai galona pudeli, viņa padzērās un pārējo izlēja uz grīdas. Tad viņa piepildīja to ar brūnajām sa­mazgām.

Un pēdējais, ko viņa izdarīja, - pagrieza inficētās tvertnes lielā vadības vārsta rokturi.

"Tā," viņa tcica. "Nu tas viss aiziet uz sistēmu."

"Labi," es atsaucos. Paņēmu divas mēģenes un iebāzu krekla kabatā. Paņēmu galona pudeli. Uz etiķetes bija rak- sdts: "Arouhedas dzidrais ūdens".

"Tiksimies vēlāk!" cs atvadījos un aizsteidzos.

Iedams pa gaiteni, cs prātoju - izredzes, ka mans plāns izdosies, ir viena iespēja pret simts. Varbūt viena pret tūksto­ti.

Tomēr šāda iespēja bija.

Vēlāk es visu noskatījos novērošanas kameras ierakstā, tā­pēc zinu, kas notika ar Meju. Viņa iegāja virtuvē, nesdama savu konteineru ar brūnajām mēģenītēm. Visi sēdēja pie gal­da un ēda. Džūlija uzmeta Mejai ledainu skatienu. Vinss ne­pievērsa viņai uzmanību. Rikijs jautāja:

"Ko tu tur atnesi, Meja?"

"Fāgus," viņa atbildēja.

"Kāpēc?"

Tagad Džūlija palūkojās jau uzmanīgāk. Meja sacīja:

"Tas ir no inficētās fermentācijas tvertnes."

"Fū, tad nav brinums, ka tā smird."

"Džeks tikko vienu izdzēra. Viņš lika arī man iedzert."

Rikijs nospurcās.

"Un kāpēc gan jums to vajadzēja? Ak kungs, brīnums, ka jūs ncapvēmādes!"

"Man daudz netrūka. Džcks grib, lai jūs arī izdzertu pa vienai mēģenei."

Bobijs sāka smieties. "Ak tā? Un kāpēc?"

"Lai pārliecinātos, ka neviens no jums nav inficēts."

Rikijs sadrūma.

"Inficēts? Ko tu ar to gribi teikt? Kādā nozīmē inficēts?"

"Džeks teica, ka spiets bija ieperinājies Čārlija ķermenī, un, iespējams, arī jūs staigājat apkārt ar spietiem. Varbūt nc visi. Tāpēc jāiedzer šis vīruss, un tas nogalinās baktērijas jūsu organismā un nobeigs spietu."

"Tu runā nopietni?" jautāja Bobijs. "Dzert to preteklību? Nemūžam, Meja!"

Meja pagriezās pret Vinsu.

"Ož pēc sūdiem," Vinss sacīja. "Lai vispirms kāds cits no­garšo."

"Rikij?" jautāja Meja. "Vai tu nevēlies būt pirmais?"

Rikijs papurināja galvu.

"Es netaisos to dzert. Kāpēc lai es to darītu?"

"Nu, pirmkārt, tu pārliecināsies, ka neesi inficēts. Un, otr­kārt - arī mēs par to pārliecināsimies."

"Ko tu gribi teikt - tā ir kaut kāda pārbaude, vai?"

Meja paraustīja plecus.

"Džeks tā uzskata."

Džūlija sarauca pieri. Viņa pagriezās pret Meju.

"Un kur Džeks šobrīd ir?"

"Nezinu. Pēdējo reizi cs viņu redzēju pie fermentācijas tvertnēm. Kur viņš ir šobrīd, es nezinu."

"Zini gan," Džūlija dzedri atcirta. "Tu lieliski zini, kur viņš ir."

"Nē, es nezinu. Viņš man nepateica."

"Pateica gan. Viņš tev saka visu," paziņoja Džūlija. "Pa­tiesībā jūs abi kopā izdomājāt šo cirku, vai ne? Tu taču nedo­māji, ka mēs tiešām dzersim to šļuru. Kur ir Džeks, Meja?"

"Es jau tev teicu - nezinu."

"Pārbaudi monitorus," Džūlija pavēlēja Bobijam. "Atro­di viņu!"

Viņa apgāja apkārt galdam.

"Un tātad, Meja," viņas balss bija mierīga, taču tajā bija jaušami klaji draudi. "Es vēlos, lai tu atbildi uz maniem jau­tājumiem. Un es vēlos, lai tu pasaki man patiesību."

Meja kāpās atpakaļ. Rikijs un Vinss tuvojās Mejai no abām pusēm. Meja ar muguru piespiedās pie sienas.

Džūlija lēni piegāja viņai klāt.

"Pastāsti man, Meja," viņa sacīja. "Būs daudz labāk, ja tu mums palīdzēsi."

Virtuves otrā galā ierunājās Bobijs:

"Es viņu atradu. Viņš iet pa galveno cehu. Izskatās, ka vi­ņam rokā ir pudele ar to preteklību."

"Pasaki man, Meja," teica Džūlija, liekdamās pie Mejas. Viņa bija tik tuvu, ka viņu lūpas gandrīz saskārās. Meja aiz­miedza acis un cieši saknieba lūpas. Viņas augums no bai­lēm sāka trīcēt. Džūlija noglāstīja viņai galvu. "Nebaidies! Nav, ko baidīties. Vienkārši pastāsti man, ko viņš taisās darīt ar to pudeli!"

Meja sāka histēriski šņukstēt.

"Es jau zināju, ka nekas neiznāks! Es viņam teicu, ka jūs visu uzzināsiet!"

"Protams, uzzināsim," Džūlija mierīgi atbildēja. "Pro­tams, ka mēs visu uzzināsim. Stāsti vien!"

"Viņš ielēja pudelē vīrusus," teica Meja, "un tūlīt ielies to visu ugunsdzēsības sistēmas smidzinātājos."

"Ak tad tā?" Džūlija sacīja. "Ļoti gudri izdomāts. Paldies, mīļumiņ!"

Un viņa noskūpstīja Meju uz lūpām. Meja pūlējās izvairī­ties, taču viņai aiz muguras bija siena un Džūlija turēja viņas galvu. Beidzot atkāpusies, Džūlija sacīja:

"Pacenties neuztraukties! Tikai atceries vienu - tev nekas nenotiks, ja tu nemēģināsi turēties pretī."

Un viņa izgāja pa durvīm.

Viss notika ātrāk, nekā es biju domājis. Izdzirdēju, ka vi­ņi skrien pa gaiteni pie manis. Es žigli noslēpu pudeli, tad aizskrēju atpakaļ un turpināju ceļu pa ražošanas cehu. Tieši tad ari viņi man uzklupa. Es metos skriešus. Vinss aizlika man priekšā kāju, un cs nogāzos uz betona grīdas, sāpīgi sa- sizdamies. Rikijs uzreiz metās man virsū, un man aizžņau­dzās elpa. Tad Vinss pāris reižu iespēra man pa ribām, un vi­ņi kopīgiem spēkiem uzrāva mani kājās un nolika aci pret aci ar Džūliju.

"Sveiks, Džek," viņa smaidīdama sacīja. "Kā klājas?"

"Ir bijis arī labāk."

"Mēs tikko jauki patērzējām ar Meju," sacīja Džūlija. "Tāpēc nav jēgas runāt riņķī un apkārt." Viņa palūkojās ap­kārt. "Kur ir pudele?"

"Kāda pudele?"

"Džek!" Viņa skumji pašūpoja galvu. "Kāpēc tu spītējies? Kur ir pudele ar fagiem, ko tu grasījies ieliet ugunsdzēsības sistēmā?"

"Man nav nekādas pudeles."

Viņa piegāja man klāt. Manu seju aizskāra viņas elpa.

"Džek… Es pazīstu šo tavu sejas izteiksmi, Džek. Tu esi kaut ko izperinājis, vai ne? Un tagad pasaki man, kur ir pu­dele!"

"Kāda pudele?"

Viņas lūpas pieskārās manām. Es stāvēju, nekustīgs kā sta­tuja.

"Džek, dārgumiņ," viņa čukstēja, "tu taču esi gana gudrs, lai nespēlētos ar bīstamām lietām. Es gribu dabūt šo pudeli."

Es tikai stāvēju.

"Džek… vienu skūpstu…" Viņa bija tuvu, viņa kārdināja.

"Izbeidz, Džūlij!" iejaucās Rikijs. "Viņš no tevis nebai­dās. Viņš ir iedzēris vīrusu un domā, ka tas viņu pasargās."

"Un pasargās arī?" Džūlija jautāja un paspēra soli atpa­kaļ.

"Iespējams," atbildēja Rikijs, "bet varu derēt, ka no nā­ves viņš baidās."

Un tad viņi abi ar Vinsu sāka vilkt mani pa galveno cehu uz telpu, kurā bija spēcīgs magnētiskais lauks. Es sāku ķepu­roties.

"Pareizi, pareizi," teica Rikijs. "Tu zini, kas tūlīt notiks, vai ne?"

Par to es nebiju iedomājies. Es nebiju to gaidījis, nezināju, ko lai tagad daru. Es izmisīgi pretojos, spārdījos un locījos, taču viņi abi bija neaptverami stipri. Viņi bez īpašām pūlēm vilka mani tālāk. Džūlija atvēra smagās tērauda durvis uz magnētu telpu. Tur es ieraudzīju apaļo magnētu, sešu pēdu diametrā.

Viņi rupji iegrūda mani pa durvīm. Es izstiepos garšļau­kus uz grīdas, atsizdamies ar galvu pret tērauda aizsargrežģi. Durvis aizvērās, noklikšķēja atslēga.

Es piecēlos kājās.

Atskanēja rūkoņa - iedarbojās dzesēšanas sūkņi. Ar klikšķi ieslēdzās iekšējās saziņas sistēma. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Vai tev nav gadījies padomāt, kāpēc šīs sienas ir no tē­rauda, Džek? Impulsu magnēti ir ļoti bīstami. Ja tos darbina bez pārtraukuma, tie uzsprāgst. Tos pārplēš pušu viņu pašu ģenerētais magnētiskais lauks. Uzlādē ilgst vienu minūti. Tā­tad tev ir minūte laika visu pārdomāt."

Es jau biju bijis šai telpā, kad Rikijs izrādīja man rūpnīcu. Atcerējos, ka šeit ceļgalu augstumā ir panclītis, slēdzis, ar ko avārijas gadījumā var izslēgt magnētu. Es iezvēlu ar celi pa šo slēdzi.

"Nelīdzēs, Džek," lakoniski paziņoja Rikijs. "Es apmai­nīju pārslēgšanas polus. Tagad šī poga nevis izslēdz magnē­tu, bet gan ieslēdz. Man likās, ka tu vēlēsies to zināt."

Rūkoņa kļuva skaļāka. Telpa sāka viegli vibrēt. Gaiss kļu­va manāmi vēsāks. Pēc neilga brīža mana izelpa kļuva re­dzama.

"Atvaino par neērtībām, tās ir tikai īslaicīgas," teica Ri­kijs. "Kad sāksies impulsi, uzreiz kļūst karsti. Uff, paskatīsi­mies. Četrdesmit septiņas sekundes."

Atskanēja žigli klak-klak-klak, izklausījās pēc klusināta at­skaldāmā āmura blīkšķināšanas. Troksnis kļuva arvien ska­ļāks. Bija grūti sadzirdēt, ko Rikijs saka pa iekšējās saziņas sistēmu.

"Nu, Džek!" viņš skubināja. "Tev taču ir ģimene! Ģime­ne, kurai tu esi vajadzīgs! Tā ka labāk rūpīgi pārdomā, ko tu izvēlies."

"Gibu runāt ar Džūliju," es sacīju.

"Nē, Džek. Viņa šobrīd nevēlas ar tevi runāt. Viņa tevī ir ļoti vīlusies, Džek."

"Es gribu ar viņu runāt!"

"Džek, vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņa runās ar tevi tikai tad, kad tu pateiksi, kur ir vīruss."

Klak-klak-klak. Kļuva karstāks. Es dzirdēju, kā caurulēs burbuļo dzesēšanas šķidrums. Es ar ceļgalu iezvēlu pa avāri­jas slēdzi.

"Es taču tev teicu, Džek! Ar to var tikai ieslēgt magnētu. Kas ir, tu mani slikti dzirdi?"

"Jā," es atkliedzu. "Slikti!"

"Ak vai," Rikijs atsaucās. "Cik žēl!"

Katrā ziņā man šķita, ka tieši to viņš atbildēja. Klakšķoņa piepildīja visu telpu, pat gaiss sāka vibrēt. Šie milzīgie sūkņi darbojās ar tādu troksni kā gigantisks MR aparāts. Man ie­sāpējās galva. Es skatījos uz magnētu, uz prāvajām skrūvēm, kas saturēja kopā magnēta serdeni. Drīz šīs skrūves pārvērtī­sies par reaktīvajām raķetēm.

"Mēs nemuļķojamies, Džek," teica Rikijs. "Mums būs ļo­ti žēl tevi zaudēt. Divdesmit sekunžu!"

Uzlādēs laiks ir laiks, kas vajadzīgs, lai uzlādētos elektro­magnēta kondensatori, lai uzkrātā enerģija varētu atbrīvoties milisekundi ilgos impulsos. Es prātoju, cik ilgs laiks pēc uz­lādēs vajadzīgs, lai impulsi pārplēstu magnētu pušu. Droši vien dažas sekundes, ne vairāk. Tātad man vairs daudz nebi­ja atlicis. Es nezināju, ko darīt. Viss bija sagājis grīstē. Un briesmīgākais bija tas, ka es biju zaudējis savu vienīgo priekš­rocību, jo tagad viņi zināja, cik svarīgi ir vīrusi. Agrāk viņi neuztvēra tos kā draudus. Toties tagad viņi visu bija sapratu­ši un pieprasīja, lai es atdodu pudeli. Drīz viņiem ienāks prā­tā iznīcināt fermentācijas tvertni. Vīrusus viņi izdeldēs ārkār­tīgi rūpīgi, par to es nešaubījos.

Un es tur neko nevarēju darīt. Vismaz šobrīd.

Es ieprātojos par to, kur ir Meja, vai viņi nav Mejai no­darījuši pāri. Vai viņa vēl ir dzīva? Mani pārņēma apātija, vienaldzība. Es sēdēju milzonīgā MR aparātā, tas arī viss. Šī drausmīgā klaboņa… droši vien tieši to dzirdēja Amanda, gu­lēdama šajā aparātā… Manas domas aizpeldēja kur kurā.

"Desmit sekunžu, Džek!" Rikijs sauca. "Domā, Džek! Netēlo varoni! Tas nav tavā stilā. Pasaki, kur ir vīruss! Sešas sekundes. Piecas. Džek, ātrāk!"

Klakšķēšana apklusa, atskanēja skaļš blīkšķis un pušu plēs­ta metāla spiedziens. Uz dažām milisekundēm bija ieslēdzies magnēts.

"Pirmais impulss!" sauca Rikijs. "Neesi tāds pakaļa, Džek!"

Vēl viens blīkšķis. Blīkš! Blikš! Impulsi kļuva arvien bie­žāki. Es redzēju, ka ar katru impulsu dzesētāja apšuvums ar­vien vairāk izliecas. Impulsi bija pārāk bieži. Blīkš! Blīkš!

Tas vairs nebija izturams. Es iekliedzos:

"Labi! Rikij! Es pateikšu!"

Blīkš! "Runā, Džek!" Blīkš! "Es gaidu!"

"Nē! Vispirms izslēdz! Un es runāšu tikai ar Džūliju!"

BlīkŠ! Blīkš!

"Ļoti nesaprātīgi no tavas puses, Džek! Tu neesi tādā stā­voklī, lai varētu tirgoties." Blīkš!

"Jūs gribat vīrusu, vai varbūt labāk pārsteigumu?"

Blīkš! Blīkš! Blīkš!

Un tad - pēkšņi - klusums. Pilnīgs klusums, vien cauru­lēs klusi šalca dzesēšanas šķidrums. Magnēts bija ļoti karsts. Tomēr vismaz MR izmeklēšanas troksnis bija apklusis.

MR izmeklēšana.

Es stāvēju telpas vidū un gaidīju, kad ienāks Džūlija. Un tad, visu pārdomādams, apsēdos uz grīdas.

Noklikšķēja slēdzene, durvis atvērās. Ienāca Džūlija.

"Džek! Tev taču nesāp, ko?"

"Nē," es atbildēju. "Tikai nervi pagalam."

"Nezinu, kāpēc tu pats sev to uztiepi," viņa sacīja. "Tas galīgi nebija vajadzīgs. Bet zini ko? Man ir labas ziņas. Tik­ko adidoja helikopters." "Ak tā?"

"Jā, šoreiz agrāk nekā parasti. Padomā, vai nebūtu jauki tagad tajā iekāpt, doties mājup? Doties uz mājām, pie savas ģimenes? Vai tas nebūtu vareni?"

Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret sienu, un skatījos uz Džūliju no apakšas.

"Tu saki - es varu doties prom?"

"Bet, protams, Džek! Tev nebūt nevajag šeit palikt! Ti­kai atdod man pudeli ar vīrusu un dodies mājup!"

Es ne mirkli viņai nenoticēju. Es redzēju šo draudzīgo Džūliju, šo kārdinošo Džūliju. Taču es viņai neticēju.

"Kur ir Meja?"

"Meja atpūšas."

"Tu viņai kaut ko nodarīji."

"Nē. Nē, nē, nē. Kāpēc lai es tā darītu?" Džūlija papuri­nāja galvu. "Tu laikam neko nesaproti, ja? Es nevienam ne­gribu ļaunu, Džek. Ne tev, ne Mcjai, ne kādam citam. Jo sevišķi es negribu nodarīt ļaunu tev."

"Pamēģini to iestāstīt Rikijam."

"Džek! Lūdzu! Uz brīdi aizmirsīsim emocijas un runāsim loģiski. To visu tu sev nodarīji pats. Kāpēc tu atsakies pie­ņemt šo jauno situāciju?" Viņa pastiepa man roku. Es to sa­tvēru un viņa uzrāva mani kājās. Viņa bija stipra. Stiprāka nekā jebkad agrāk. "Galu galā," viņa teica, "tu esi kļuvis par neatņemamu šā visa sastāvdaļu. Tu mums iznīcināji mežonī­go paveidu, Džek."

"lai labdabīgais varētu plaukt un zelt…"

"Tieši tā, Džek. Lai labdabīgais paveids varētu plaukt un zelt. Un radīt jaunu sinerģiju ar cilvēkiem."

"Tādu sinerģiju, kāda, piemēram, ir tev."

"Pareizi, Džek." Viņa pasmaidīja. Tas bija drausmīgs smaids.

"Un kā jūs sadzīvojat? Tā ir koeksistence? Koevolūcija?"

"Simbioze." Viņa joprojām smaidīja.

"Džūlij, tie ir pussprāguša suņa murgi," es sacīju. "Tā ir slimība."

"Mjā, protams, tu vari teikt arī tā. Jo pagaidām tu tikpat kā neko nezini." Viņa pienāca pie manis un apkampa mani. Es ļāvos. "Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi gaida."

"Mans dzīves stāsts," cs atbildēju.

"Izbeidz tiepties tūlīt pat! Vienkārši pieņem to. Tu izska­ties noguris, Džek."

Es nopūtos.

"Es ari esmu noguris," cs sacīju. Un tā tiešām bija. Viņas skavās es jutos pavisam slābans. Viņa, bez šaubām, to juta.

"Tad jau tev vienkārši vajag atpūsties. Apskauj mani, Džek."

"Nezinu… Varbūt tev taisnība."

"Protams, man taisnība." Viņa atkal pasmaidīja un ar vie­nu roku pabužināja man matus. "Ak, Džek… Kā cs pēc te­vis ilgojos…."

"Es arī," es atbildēju. "Es arī pēc tevis ilgojos." Es viņu apkampu un cicši piespiedu sev klāt. Mūsu sejas bija pavi­sam tuvu. Viņa izskatījās daiļa. Viņas lūpas bija pavērtas, acis lūkojās manī, maigas, aicinošas. Es jutu, ka viņa atslābinās. Un tad cs sacīju: "Atbildi man uz vienu jautājumu, Džūlij. Tas mani visu laiku uztrauc."

"Protams, Džek."

"Kāpēc tu slimnīcā neļāvi veikt MR izmeklēšanu?"

Viņa sarauca pieri un adiecās, lai labāk mani redzētu. "Ko? Kāpēc tu tā jautā?"

"Vai tu esi tāda pati kā Amanda?"

"Amanda?"

"Mūsu mazā meitiņa… Tu noteikti viņu atceries. MR apa­rātā viņa kļuva vesela. Acumirklī."

"Par ko tu runā, Džek?"

"Džūlij, vai spietam ir kaut kādas problēmas ar magnē­tiskajiem laukiem?"

Viņas acis iepletās. Viņa sāka ķepuroties, rauties laukā no mana tvēriena.

"Laid mani vaļā! Rikij, Rikij!"

"Piedod, saulīt," es sacīju un ar ceļgalu iezvēlu pa avāri­jas paneli. Atskanēja skaļš blīkšķis, magnēts sāka pulsēt.

Džūlija sāka kliegt.

Viņa kliedza ilgi un nepārtraukti, mute bija plati atvērta, seja no sasprindzinājuma sastingusi. Es cieši viņu turēju. Vi­ņas sejas āda ietrīcējās, sāka strauji vibrēt. Pēc tam viņas vaib­sti it kā izauga, it kā uzblīda. Džūlija kliedza bez apstājas. Man šķita, ka viņas acīs es redzu lielas izbailes. Viņas seja jo­projām piepampa, tad sāka izšķīst urgās un straumītēs.

Un tad, tieši man acu priekšā, Džūlija pēkšņi izira vārda vistiešākajā nozīmē. Āda no viņas uzblīdušās sejas un ķerme­ņa aizlidoja pa gaisu daļiņu straumēs kā smiltis, kuras vējš aizpūš no kāpas. Daļiņas magnētiskā lauka virpulī lidoja uz telpas sienu pusi.

Es jutu, kā viņas augums manās rokās kļūst arvien vieg­lāks. Vēl aizvien no viņas svelpdamas šāvās prom daļiņas, tās sablīvējās visos kaktos. Kad tas bija beidzies, pāri palika - pa­lika manās skaujās - bāla, līķim līdzīga būtne. Džūlijas acis bija dziļi iegrimušas. Viņas mute bija plāna un saplaisājusi, āda - caurspīdīga. Viņas mati bija sausi un bezkrāsaini. Asi rēgojās atslēgas kauls. Džūlija izskatījās kā cilvēks, kas mirst no vēža. Viņas lūpas kustējās. Viņa kaut ko gandrīz nedzir­dami sacīja. Es noliecos un piespiedu ausi pie viņas mutes, lai saklausītu.

"Džek," viņa čukstēja, "viņi mani saēd."

"Zinu," es atbildēju.

"Tev kaut kas jādara," tas bija pavisam kluss čuksts.

"Zinu."

"Džek… bērni…" "Jā."

"Es… viņus skūpstīju…" viņa nočukstēja.

Es neatbildēju. Tikai aizvēru acis.

"Džek… glāb manus bērniņus… Džek…"

"Jā," es sacīju.

Es pacēlu acis un ieraudzīju, ka man visapkārt pa sienām ir izstiepta Džūlijas seja un ķermenis, tā, ka visa istaba bija pilna. Daļiņas bija saglabājušas viņas izskatu, taču bija pie­placinātas pie sienām. Tās vēl arī šobrīd kustējās, pieskaņo­jās viņas lūpu kustībām, plakstu mirkšķināšanai. Man acu priekšā tās no sienām sāka plūst atpakaļ pie viņas kā miesas- krāsas dūmaka.

"Džūlij! Džūlij!"aiz durvīm auroja Rikijs. Viņš vairākas reizes iespēra pa durvīm, tomēr iekšā nenāca. Es zināju, ka viņš neuzdrošināsies ienākt. Biju nogaidījis veselu minūti, lai kondensatori uzlādētos. Viņš nespēja man neļaut ieslēgt im­pulsu magnētu. Varēju to darīt, kad vien vēlējos - vismaz tik ilgi, kamēr būs spriegums. Nezināju, cik ilgi tā pietiks.

"Džek…"

Pagriezos pret Džūliju. Viņas acis bija skumjas, lūdzošas.

"Džek," viņa klusi teica, "cs nezināju…"

"Nekas," cs atbildēju. Daļiņas peldēja atpakaļ, manu acu priekšā no jauna izveidojot viņas seju. Džūlija atkal kļuva tvir­ta un daiļa.

Es ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas pogu.

Blīkš!

Daļiņas atsprāga, tās atkal salidoja pie sienām, tomēr šo­reiz vairs ne tik ātri. Un manās skavās atkal mironci līdzīgā Džūlija, viņas dziļi iegrimušās acis lūdzoši lūkojās manī.

Es iebāzu roku kabatā un izvilku vienu no mēģenītēm ar vīrusiem.

"Es gribu, lai tu izdzer," es sacīju.

"Nē… nē…" Viņa satraucās. "Par vēlu… lai…"

"Pamēģini," es mudināju. Pieliku mēģenīti viņai pie lū­pām. "Nu, mīlulīt! Iedzer!"

"Nē… lūdzu… Nav svarīgi…"

Rikijs nelabā balsī auroja:

"Džūlij! Džūlij!" Viņš ar dūrēm dauzīja pa durvīm. "Džū- lij, vai viss ir kārtībā?"

Mirones acis aizslīdēja uz durvju pusi. Viņas lūpas kustē­jās. Skeleta kauliem līdzīgie pirksti plūkāja manu kreklu, skrā­pējās gar audumu. Viņa vēlējās man kaut ko pateikt. Es at­kal noliecos, lai dzirdētu.

Viņa elpoja sekli, vārgi. Es nespēju saldausīt, ko viņa sa­ka. Un tad piepeši viss bija skaidrs.

Viņa teica:

"Tagad viņiem vajadzēs tevi nogalināt

"Zinu," es atbildēju.

"Neļauj… Bērni…"

"Neļaušu."

Viņas kaulainā roka pieskārās man pie vaiga. Viņa čuk­stēja:

"Tu taču zini - es vienmēr esmu tevi mīlējusi, Džek. Es nemūžam nenodarītu tev pāri."

"Zinu, Džūlij. Zinu."

Pie sienām piespiestās daļiņas atkal sāka lidot uz Džūlijas pusi, sastājās, atjaunoja viņas seju un ķermeni. Es vēlreiz ie­spēru pa avārijas paneli, cerēdams iegūt mazliet laika, lai pabūtu kopā ar viņu, taču atskanēja tikai dobjš mehānisks klaudziens.

Kondensators bija izlādējies.

Un pēkšņi visas daļiņas šņākdamas atgriezās, un Džūlija atkal bija pilnīga, daiļa un stipra kā iepriekš, un viņa atgrūda mani, nomērodama ar nicīgu skatienu, un skaļā, stingrā bal­sī tcica:

"Man žēl, ka tev vajadzēja to redzēt, Džek."

"Man arī," es atbildēju.

"Tomēr ar to nekas nebūs līdzēts. Mēs veltīgi tērējam lai­ku. Es gribu to pudeli ar vīrusiem. Un cs gribu to dabūt tūlīt."

Savā ziņā tagad viss bija vienkāršāk. Es sapratu, ka ar mani vairs nerunā Džūlija. Man nevajadzēja bažīties par to, kas ar viņu notiks. Man vajadzēja bažīties tikai par Meju - ja viņa vēl ir dzīva - un par sevi.

Ja man izdosies pārdzīvot dažas nākamās minūtes.

"Labi," es viņai teicu. "Labi. Es atdošu tev tos vīrusus."

Viņa sarauca pieri.

"Tev atkal ir tāda sejas izteiksme…"

"Nē," es atbildēju. "Es padodos. Tu esi uzvarējusi."

"Lai būtu. Sāksim ar tām mēģenītēm, kas atrodas tev ka­batā."

"Ar kādām mēģenītēm - ar šīm?" es pārjautāju. Iebāzu roku kabatā, jau iziedams pa durvīm. Tur mani gaidīja Ri­kijs un Vinss.

"Velns lai parauj, ļoti smieklīgi!" teica Rikijs. "Zini, tu ta­ču varēji viņu nogalināt! Tu varēji nogalināt pats savu sievu."

"Un kā būtu šitā?" es atbildēju.

Joprojām rakņājos kabatā, it kā mēģenītes būtu ieķērušās audumā. Viņi nezināja, ko es grasos darīt, tāpēc atkal sagrā­ba mani, Vinss no vienas puses, Rikijs - no otras.

"Veči," es sacīju, "es neko nevaru iesākt, ja jūs…"

"Palaidiet viņu vaļā," pavēlēja Džūlija, iznākdama no magnētu telpas.

"Ko vēl ne!" iebilda Vinss. "Viņš tur kaut ko velk ārā."

Es joprojām čammājos, pūlēdamies izvilkt mēģenītes, un visu laiku cīkstējos ar Rikiju un Vinsu. Beidzot tās bija man rokā. Es nosviedu vienu, tā nokrita uz betona grīdas, un pa­šķīda brūnās samazgas.

"Ak kungs!" Viņi visi atlēca, palaizdami mani vaļā. Viņi blenza uz grīdu un noliecās, lai paskatītos uz savām kājām un pārliecinātos, ka viņus nav ķērušas brūnā šķidruma šļakatas.

Tai brīdī es metos bēgt.

Pagrābu no paslēptuves pudeli un metos cauri ccham. Man vajadzēja tikt līdz liftam un uzbraukt līdz griestiem, kur at­radās visas iekšējās komunikācijas. Tur, augšā, bija gaisa kon­dicionētāji un elektrības sadales kastes… un tvertnes ar šķid­rumu ugunsgrēka gadījumiem. Ja es paspēšu nokļūt līdz liftam un uzbraukt tikai septiņu vai astoņu pēdu augstumā, viņi vairs netiks man klāt.

Ja es to spēšu, tad mans plāns izdosies.

Lifts atradās apmēram simt piecdesmit pēdu attālumā.

Es skrēju no visa spēka, lēkdams pāri astoņkāja zemāka­jiem taustekļiem, noliekdamies zem citiem taustekļiem, tiem, kas stiepās krūšu augstumā. Atskatījos, bet šai taustekļu un aparatūras labirintā nespēju viņus saskatīt. Toties es dzirdēju, kā viņi saklicdzas, un dzirdēju pēdu dunoņu. Dzirdēju, kā Džūlija uzsauc:

"Viņš dodas uz smidzinātājiem!"

Priekšā jau bija redzama lifta vaļējā, dzeltenā kaste.

Galu galā varbūt man tomēr izdosies.

Tieši tai brīdī es paklupu pār vienu taustekli un izstiepos uz grīdas. Pudele aizslīdēja pa grīdu un apstājās pie stikla konstrukcijas balsta staba. Es uzlēcu kājās un paķēru pudeli. Nojautu, ka viņi min man uz papēžiem. Vairs neuzdrošinā­jos atskatīties.

Es metos uz liftu, palīzdams zem pēdējās caurules, taču, kad pacēlu galvu, Vinss jau bija man priekšā. Acīm redzot, viņš zināja īsāku ceļu starp astoņkāja taustekļiem; kaut kā vi­ņam bija izdevies mani apsteigt. Tagad viņš vīpsnādams stā­vēja lifta kastē. Atskatījies es ieraudzīju, ka Rikijs ir tikai da­žas pēdas aiz manis un strauji tuvojas.

"Izbeidz, Džek!" kliedza Džūlija. "No tā labāk nekļūs!"

Tur nu viņai bija taisnība - nekas labāks šeit nebija gai­dāms. Es nespēju tikt garām Vinsam. Un es vairs nevarēju aizbēgt no Rikija, viņš bija pārāk tuvu. Pārlēcu pāri kaut kā­dai caurulei, apgāju apkārt kaut kādam elektrības skapītim un pietupos. Kad Rikijs pārlēca pāri šai caurulei, es iebliezu viņam ar elkoni pa kājstarpi. Viņš iekaucās, nokrita un sāka valstīties pa grīdu aiz briesmīgām sāpēm. Es pakavējos un no visa spēka iespēru viņam pa galvu. Tas - par Čārliju.

Metos skriet.

Vinss stāvēja pie lifta, pieliecies, sažņaudzis dūres. Viņš ne­spēja vien sagaidīt, kad sāksies kautiņš. Es skrēju tieši viņam virsū, un viņš apmierināts plati pasmaidīja.

Taču pēdējā brīdī es pacirtos pa kreisi. Es palēcos.

Un sāku rāpties pa kāpnēm, kas veda augšup gar sienu.

Džūlija ieldiedzās:

"Apturiet viņu! Apturiet!"

Rāpties bija ļoti grūti, jo labās rokas īkšķī man karājās pu­dele; tā visu laiku sitās pret plaukstu. Es koncentrējos uz šīm sāpēm. Es paniski baidījos no augstuma un nevēlējos palū­koties lejup. Turklāt tā es neredzēju, kas velk mani aiz kā­jām, rauj mani lejā. Es spārdījos, taču - lai kas ari man seko­ja - tas neatlaidās.

Pēdīgi es tomēr pagriezos un paskatījos. Es biju desmit pēdu augstumā virs grīdas, un divus pakāpienus zem manis karājās Rikijs. Ar brīvo roku viņš bija sagrābis mani aiz kā­jām un stipri spieda potīti. Viņš parāva mani aiz kājām un nogrūda tās no pakāpiena. Es paslīdēju, un manas rokas caur­urba dedzinošas sāpes. Tomēr cs noturējos un nenokritu.

Rikijs drūmi smaidīja. Es spārdījos, mēģinādams trāpīt vi­ņam pa seju, taču man neveicās, manas kājas viņš bija cieši piespiedis sev pie krūtīm. Viņš bija neiedomājami stiprs. Es vēl pakārpījos, tad aptvēru, ka varu paraut vienu kāju uz aug­šu. Tā arī izdarīju, atbrīvoju kāju un kārtīgi uzminu viņam uz tās rokas, ar kuru viņš turējās. Viņš ieaurojās un palaida vaļā manas kājas, lai pieķertos pie kāpnēm ar otru roku. Es vēlreiz pamatīgi uzminu - un spēru atmuguriski, trāpīdams viņam tieši pazodē. Viņš noslīdēja piecus pakāpienus zemāk, tad pieķērās pie spraišļa un palika tur karājamies, gandrīz virs pašas grīdas.

Es atkal sāku rāpties.

Pa cehu skrēja Džūlija, kliegdama:

"Apturiet viņu!"

Es dzirdēju ierūcamies lifta motoru. Vinss pabrauca man garām. Viņš gribēja sagaidīt mani augšā.

Es rāpos.

Es biju piecpadsmit pēdu augstumā virs grīdas līmeņa, tad - divdesmit. Palūkojos lejup un redzēju, ka Rikijs stipri tālu. Viņš bija ļoti atpalicis. Es nodomāju, ka viņš nepaspēs mani noķert, un tad Džūlija savērpās kā korķuviļķis un uzšāvās gai­sā, traucās pie manis… un pieķērās pie pakāpiena tieši man blakus. Tikai tā nebija Džūlija, tas bija spiets, un kādu mir­kli tas mazliet pajuka, un es varēju redzēt tam cauri, cs re­dzēju virmojošās daļiņas, no kurām tas sastāvēja. Paraudzī­jies lejup, es ieraudzīju, ka īstā Džūlija - mironīgi bāla - stāv un skatās augšup uz mani, viņas seja bija kā ar ādu apvilkts galvaskauss. Taču spiets pa labi no manis atkal sablīvējās, glu­ži tāpat kā iepriekš. Tas izskatījās kā Džūlija. Lūpas kustē­jās, un es dzirdēju savādu balsi sakām: "Piedod, Džek!" Un spiets sarāvās, kļuva vēl ciešāks un pārvērtās mazā Džūlijā, viņas augums nepārsniedza četras pēdas.

Es pagriezos un rāpos tālāk.

Mazā Džūlija pašāvās atpakaļ un ar spēku ietriecās manī. Sajūta bija tāda, it kā man būtu iezvelts ar cementa maisu, elpa aizžņaudzās. Plauksta atlaidās un man tik tikko izdevās palikt karājamies, kad Džūlijas spiets ietriecās manī vēlreiz. Es locījos un vairījos, no sāpēm vaidēdams, un turpināju rāp­ties augstāk par spīti uzbrukumiem. Spietam pietika masas, lai man nodarītu sāpes, tomēr tās nepietika, lai mani nogāz­tu no kāpnēm.

Arī spiets laikam bija to aptvēris, jo tagad mazais Džūli­jas spiets sablīvējās lodē un, līgani aizslīdējis uz priekšu, ieti­na manu galvu dūcošā mākonī. Es biju pilnīgi akls. Vispār neko vairs neredzēju. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu ie­kļuvis smilšu vētras sirdī. Sataustīju nākamo spraisli, tad aiz­nākamo. Man seju un rokas durstīja adatiņas, sāpes kļuva ar­vien spēcīgākas, arvien asākas. Acīmredzot spiets mācījās, kā koncentrēt sāpes. Labi vēl, ka tas nebija iemācījies žņaugt. Spiets nedarīja neko, lai traucētu man elpot.

Es turpināju ceļu.

Rāpos augstāk tumsā.

Tad es sajutu, ka Rikijs atkal rauj mani aiz kājas. Un to­brīd es beidzot vairs nesapratu, ko lai tagad iesāk.

Es karājos gaisā, divdesmit piecu pēdu augstumā, no visa spēka ieķēries spraislī, vilkdams sev līdzi pudeli ar brūnām samazgām. Augšā mani gaidīja Vinss, apakšā raustīja Rikijs, un ap galvu man dūca spiets, padarīdams mani aklu un ne­ciešami sāpīgi dzeldams. Es biju pārguris un zaudējis cerību, jutu, ka mans cīņas spars izsīkst. Taustoties pēc pakāpieniem, pirksti drebēja. Es vairs nespēju pie tiem pieķerties. Apzinā­jos, ka man pietiktu tikai palaist vaļā rokas, un es nokritīšu, un vienā mirklī viss būs beidzies. Es tik un tā biju pagalam.

Sačamdīju nākamo spraisli, pieķēros pie tā un pievilkos. Pleci dega kā ugunīs. Rikijs nešpetni rāva mani lejup. Es ap­jautu, ka viņš uzvarēs. Viņi visi uzvarēs. Viņi uzvarēs vienmēr.

Un tad man ienāca prātā Džūlija, bāla kā rēgs un tieva kā niedrīte. Tik dkko kustinādama lūpas, viņa lūdzās: "Glāb manus bērniņus." Man ienāca prātā bērni, kas gaidīja mani mājās. Es redzēju, kā viņi sēž pie galda un gaida vakariņas. Es sapratu, ka man jāturpina cīņa, pilnīgi vienalga - kā.

Un es tā darīju.

Man nav skaidrs, kas notika ar Rikiju. Viņam kaut kā bi­ja izdevies noraut manas kājas no pakāpieniem un es karājos gaisā, turēdamies tikai ar rokām un mežonīgi spārdīdamies; laikam biju iespēris viņam pa seju un salauzis degunu.

Jo Rikijs acumirklī palaida mani vaļā un cs dzirdēju, kā viņš, ar troksni atsizdamies pret pakāpieniem, ripo lejup, iz­misīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, bet krīt arvien zemāk. Es dzirdēju: "Rikij, nē!", un mākonis man ap galvu bija no­zudis, es atkal biju pilnīgi brīvs. Palūkojies lejup, ieraudzīju Džūlijas spietu blakus Rikijam, kuram bija izdevies ieķerties spraislī apmēram divpadsmit pēdu augstumā no grīdas. Viņš nikni paskatījās augšup. Viņa mute un deguns bija vienās asi­nīs. Viņš atkal sāka ķepuroties man pakaļ, taču Džūlijas spiets sacīja: "Nē, Rikij! Nē, nevajag! Lai Vinss rīkojas!"

Un tad Rikijs pa pusei nokāpa, pa pusei nokrita uz grī­das, bet spiets atkal iemitinājās Džūlijas bālajā ķermenī. Vi­ņi abi stāvēja un skatījās uz mani.

Es aizgriezos un palūkojos augšup.

Kāpņu galā, piecas pēdas virs manis, stāvēja Vinss.

Viņš stāvēja uz augšējiem spraišļiem un pieliekdamies aiz­šķērsoja man ceļu. Tikt viņam garām nebija iespējams. Es apstājos, lai kaut cik apdomātos, pārnesu savu svaru uz vie­nu kāju, otru uzliku uz nākamā pakāpiena, aizāķēju brīvo ro­ku ap to pakāpienu, kas bija vistuvāk manai sejai. Taču, kā­ju celdams, es jutu, ka man kabatā kaut kas ir. Es apstājos.

Man bija palikusi vēl viena mēģene ar fagiem.

Iebāzu roku kabatā, izvilku mēģenīti un parādīju Vinsam. Ar zobiem izrāvu aizbāzni.

"Ei, Vins," es uzsaucu, "kā būtu ar mēslu dušu?"

Viņš nekustējās. Tomēr viņa acis piemiedzās.

Es pakāpos vēl vienu spraisli augstāk.

"Labāk paej nost, Vins," es sacīju, taču elsoju tik skaļi, ka īsti draudi man neiznāca. "Paej nost, kamēr neesi kļuvis slapjš…"

Kārtējais pakāpiens. Mūs šķīra vairs tikai trīs pakāpieni.

"Pats uzprasījies, Vins." Es paņēmu mēģenīti otrā rokā. "No šejienes es tev ģīmī nevarēšu trāpīt. Toties kājām un apa­viem gan krietni tiks. Kā tev patīk?"

Atkal viens pakāpiens.

Vinss pat nepakustējās.

"Var jau būt, ka patīk," es sacīju. "Tu esi briesmu cienītājs, ja?"

Apstājos. Ja es uzrāpšos vēl par vienu spraisli augstāk, viņš varēs iespert man pa galvu. Ja es palikšu tepat, viņam nāk­sies nokāpt pie manis - un tad jau es viņam tikšu klāt. Tā­pēc es nekur nekāpu.

"Ko tu saki, Vins? Iesi prom vai stāvēsi?"

Viņš sarauca pieri. Viņa acis šaudījās no manas sejas uz mēģenīti un atpakaļ.

Un tad viņš soli atkāpās.

"Labs puika, Vins!"

Es uzrāpos vienu pakāpienu augstāk.

Viņš bija atkāpies tik tālu, ka cs nespēju viņu saskatīt. Dro­ši vien viņš bija iecerējis mesties man virsū, kad es būšu pašā augšā. Tāpēc sagatavojos noliekties un sagriezties sāniski.

Pēdējais pakāpiens.

Tagad es viņu redzēju. Viņš neko nebija iecerējis. Vinss drebēja no panikas kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņš bija ierā­vies kādā tumšā gaiteņa spraugā, viņa acis es neredzēju, taču redzēju, kā trīc viņa augums.

"Nu tad tā, Vins," cs sacīju. "Es kāpju augšā."

Es spēru pirmo soli uz režģotās platformas. Stāvēju tieši kāpņu augšgalā, man apkārt bija dūcošas ietaises. Nieka div­desmit pēdu attālumā bija redzamas kopā sajūgtās ugunsdzēsī­bas smidzinātāju tvertnes. Pametis skatienu lejup, es ieraudzīju Rikiju un Džūliju - viņi stāvēja un lūkojās uz mani. Prātoju, vai viņi nojauš, cik tuvai savam mērķim esmu nokļuvis.

Atskatījos uz Vinsu, un tieši īstajā brīdī. Viņš vilka no stū­rī noliktas kastes baltu, caurspīdīgu polietilēna plēvi. Vinss ietinās tajā kā apmetnī un, dobji ieaurodamies, metās man virsū. Es stāvēju pie pašas kāpņu malas. Man nebija laika pa- mukt malā, tāpēc cs tikai sagriežos sāniski un pieplaku pie resnas caurules, lai būtu vieglāk izturēt triecienu.

Vinss uzskrēja man virsū.

Mēģene izlidoja man 110 rokas un saplīsa sīkās druskās uz režģotās grīdas. Pudele, ko biju turējis otrā rokā, no triecie­na aizripoja pa metālisko laipu un apstājās pie pašas malas. Vēl pāris collu, un tā lidotu lejup. Es metos tai pakaļ.

Vinss, joprojām slēpdamies plēvē, vēlreiz man uzklupa. Es atkal ietriecos ar muguru caurulē. Galva nodunēja pret tērau­du. Gandrīz nokritu, paslīdējis brūnajās samazgās, kas sūcās pa režģa caurumiem un pilēja lejup. Vinss trešo reizi triecās man virsū.

Viņš bija tā pārbijies, ka pat nebija pamanījis, ka man vairs nav nekādu ieroču. Vai varbūt cauri plēvei viņš to neredzēja.

Viņš tikai atkal un atkal taranēja mani ar visa sava ķermeņa masu, un galu galā es paslīdēju un nokritu uz ceļiem. Tūdaļ pat rāpus metos pie pudeles, kas stāvēja tikai desmit pēdu at­tālumā. Šī ērmīgā uzvedība lika Vinsam uz bridi apstāties; viņš parāva uz leju plēvi un ieraudzīja pudeli. Viņš lēca tai pakaļ.

Taču bija jau par vēlu. Es jau biju satvēris pudeli un parā­vu to sānis tieši tobrīd, kad Vinss, ietinies plēvē, nokrita tur, kur pirms brīža bija stāvējusi pudele. Viņš pamatīgi sasitās pret metāla laipas malu un apdullis kratīja galvu, lai attaptos.

Bet es saķēru viņa plēves malu un parāvu to uz augšu.

Vinss iebļāvās un novēlās pāri apmalei.

Es redzēju, kā viņš nokrita uz grīdas. Viņš vairs nekustējās. Tad no viņa izlidoja spiets, tas uzšāvās gaisā kā Vinsa rēgs. Šis rēgs piebiedrojās Rikijam un Džūlijai - viņi joprojām stāvēja un, galvas atgāzuši, skatījās uz mani. Tad viņi pagriezās un me­tās skriešus pa cehu, lēkdami pāri astoņkāja taustekļiem, kas gadījās viņiem ceļā. Pēc tā, kā viņi skrēja, bija redzams, cik ļoti viņi steidzas. Varēja pat ienākt prātā, ka viņi ir pārbijušies.

Labi, es nodomāju.

Pierausos kājās un devos uz ugunsdzēsības sistēmas tvert­ņu pusi. Uz zemākās bija ar trafaretu uzkrāsota instrukcija. Nebija grūti saprast, kuri ir īstie vārsti. Es pagriezu vārstu, atskrūvēju ielietnes vāciņu, pagaidīju, kamēr ārā izplādīs sa­spiestais slāpeklis, un tad ielēju tvertnē visu galona pudeles saturu. Pēc tam es aizskrūvēju vāciņu, piegriezu vārstu, at­jaunoju slāpekļa spiedienu.

Šis darbiņš nu bija paveikts.

Es dziļi ievilku elpu.

Šķiet, ka uzvarētājs galu galā tomēr būšu es.

Ar liftu nobraucu lejā. Pirmo reizi šodien es jutos labi.

Viņi visi bija sapulcējušies ceha tālākajā galā - Džūlija, Ri­kijs un tagad arī Bobijs. Turpat bija Vinss, viņš lidinājās fonā, taču brīžam es viņam redzēju cauri, jo viņa spiets bija diezgan skrajš. Es prātoju, kuri no pārējiem šobrīd vairs ir tikai spieti. To nevarēja zināt. Taču tam tik un tā nebija nozīmes.

Viņi stāvēja pie lielu monitoru pudura - tajos bija redza­mi visi ražošanas procesa parametri: temperatūras grafiki, ga­tavo produktu izlaide, Dievs zina, kas vēl. Taču monitoriem viņi bija uzgriezuši muguru. Viņi skatījās uz mani.

Es rāmi gāju uz viņu pusi - vienmērīgā solī, man nekur nebija jāsteidzas. Kur nu. Droši vien pagāja vesela divas mi­nūtes, kamēr es no lifta aizgāju līdz tai vietai, kur viņi stāvē­ja. Viņi skatījās uz mani, sākumā apjukuši, pēc tam - arvien klajākā uzjautrinājumā.

"Nu, Džek," pēdīgi ierunājās Džūlija. "Kā tev klājas?"

"Tā neko," cs atbildēju. "Jo tālāk, jo labāk."

"Izskatās, ka tu esi varen pārliecināts par sevi."

Parausdju plecus.

"Tad tu visu esi nokārtojis, ja?" Džūlija jautāja.

Es atkal paraustīju plecus.

"Starp citu, kur ir Meja?"

"Nezinu. Kāpēc tu jautā?"

"Bobijs viņu meklēja, bet nekur nevarēja atrast."

"Nav ne jausmas," es atbildēju. "Kāpēc jūs viņu meklējāt?"

"Mēs domājām, ka mums visiem vajadzētu turēties ko­pā," sacīja Džūlija, "līdz visi mūsu darbi šeit būs pabeigti."

"Ā," es teicu, "tad re, kas šobrīd notiek! Mēs pabeidzam savus darbus?"

Viņa lēni palocīja galvu. "Jā, Džek. Tieši tā."

Es nevarēju riskēt, tāpēc pulkstenī neskatījos un man bija jāmēģina tāpat uzminēt, cik ilgs laiks jau pagājis. Es lēsu - trīs vai četras minūtes. Es jautāju:

"Nu, un kas jums padomā?"

Džūlija sāka staigāt šurpu turpu.

"Zini, Džek, man lielu vilšanos ir sagādājis tas, kā iznāca ar tevi. Patiešām! Tu taču zini, cik svarīgs tu man esi. Es ne­mūžam nebūtu pieļāvusi, lai ar tevi notiek kas ļauns. Bet tu cīnies pret mums, Džek. Un nevēlies izbeigt šo cīņu. Mēs nevaram to pieļaut."

"Ahā," es sacīju.

"Mēs vienkārši to nevaram, Džek."

Es iebāzu roku kabatā un izņēmu plastmasas šķiltaviņas. Ja arī Džūlija vai kāds no pārējiem to pamanīja, viņi neļāva to noprast.

Džūlija turpināja staigāt. "Džek, tevis dēļ es esmu nonā­kusi grūtā situācijā."

"Kā tad tā?"

"Tev tika dāvāta privilēģija būt klāt brīdī, kad šeit dzima kaut kas pilnīgi jauns. Kaut kas jauns un brīnumains. Bet te­vī nebija līdzjūtības, Džek."

"Nebija gan."

"Dzimšana ir sāpīga."

"Nāve tāpat," cs sacīju.

Viņa staigāja, kā staigājusi. "Jā," viņa piekrita, "nāve tā­pat." Pieri saraukusi, viņa palūkojās manī.

"Kaut kas noticis?"

"Kur ir Meja?" viņa atkal noprasīja.

"Nezinu. Man nav nc mazākā priekšstata."

Viņa savilka uzacis. "Mums viņa jāatrod, Džek!"

"Nešaubos, ka jūs to spēsiet."

"Jā, mēs to spēsim."

"Tad jau es jums nemaz neesmu vajadzīgs," cs sacīju. "Rī­kojieties vien! Nu, jums taču pieder nākotne, ja es pareizi at­ceros. Jūs esat neuzveicami un visuvareni. Bet es esmu pa­rasts cilvēks."

Džūlija sāka mest loku ap mani, aplūkodama mani no vi­sām pusēm. Es nopratu, ka viņu mulsina mana izturēšanās. Vai varbūt viņa mani novērtēja. Varbūt es biju pārcenties? Aizgājis par tālu? Viņa kaut ko bija pamanījusi. Viņai bija radušās kaut kādas aizdomas. Tas mani ļoti uztrauca.

Es nervozi pagrozīju rokās šķiltaviņas.

"Džek," tcica Džūlija, "es esmu tevī vīlusies."

"Tu to jau teici."

"Jā," viņa piekrita. "Bet cs joprojām neesmu pārliecināta…"

It kā uztvēruši vārdos neizteiktu mājienu, visi vīrieši sāka iet man apkārt. Viņi meta ap mani lokus. Vai tā bija savda­bīga skenēšanas procedūra? Vai varbūt tas nozīmēja ko citu?

Es mēģināju aplēst laiku. Droši vien jau bija pagājušas pie­cas minūtes.

"Panāc, Džek! Es gribu tevi labāk apskatīt!"

Džūlija uzlika roku man uz pleca un pieveda mani pie vie­na no astoņkāja lielajiem taustekļiem. Tas bija teju teju sešas pēdas plats un tā virsma bija gluda kā spogulis. Es redzēju, kā Džūlija stāv man blakus. Uzlikusi roku man uz pleca.

"Vai mēs neesam glīts pāris? Cik bēdīgi! Mums varēja būt tāda nākotne!"

"Mjā," es atsaucos.

Un, tiklīdz es biju atvēris muti, no Džūlijas sāka strāvot blāvu daļiņu upe, tās savērpās gaisā un kā ūdens šalts lija pār mani, noklāja mani viscaur, krita man mutē. Es sažmiedzu lūpas ciet, taču tas nelīdzēja, jo mans stāvs spogulī it kā iz­kusa un tā vietā parādījās Džūlijas stāvs. Šķita, ka viņas āda būtu viņu atstājusi un nolaidusies pār mani. Tagad spoguļa priekšā plecu pie pleca stāvēja divas Džūlijas.

"Izbeidz, Džūlij!" es sacīju.

Viņa iesmējās. "Kāpēc? Manuprāt, tas ir uzjautrinoši."

"Izbeidz," es pavēlēju. Kaut arī es izskatījos kā Džūlija, balss man joprojām bija iepriekšējā, manējā. "Pārtrauc!"

"Vai tiešām tev nepatīk? Manuprāt, tas ir ļoti smieklīgi! Tu pēkšņi esi kļuvis par mani!"

"Pārtrauc, es teicu!"

"Džek, tu vairs neko nesaproti no jokiem."

Es sagrābu Džūlijas vaibstus uz savas sejas, mēģinādams tos noraut kā masku. Taču mani pirksti sataustīja tikai ma­nis paša ādu. Kad es paskrāpēju savu vaigu, spogulis rādīja nagu pēdas uz Džūlijas vaiga. Es izstiepu roku un pieskāros saviem matiem. Šai izbīlī šķiltaviņas izkrita man no rokām ar troksni uz betona grīdas.

"Aizvāc to no manis," es teicu. "Aizvāc!"

Man ausīs atskanēja šņākoņa, un Džūlijas āda bija pazu­dusi, tā uzšāvās gaisā un nolaidās pār Džūliju. Vienīgi - ta­gad Džūlija izskatījās kā es. Nu spoguļa priekšā plecu pie ple­ca stāvēja divi Džcki.

"Tā ir labāk?" viņa apjautājās.

"Nesaprotu, ko tu mēģini pierādīt." Es uzelpoju.

Noliecos un pacēlu šķiltaviņas.

"Es neko nemēģinu pierādīt," atbildēja Džūlija. "Es ti­kai tevi izjūtu, Džek. Un zini, ko es atklāju? Tev ir kāds no­slēpums, Džek. Un tu domāji, ka es to neuzzināšu."

"Ak tā?"

"Bet cs uzzināju!" viņa sacīja.

Nespēju izdomāt, kā lai uztver viņas vārdus. Es vairs nesapra­tu, kur cs esmu, un šīs izskata maiņas mani bija tā samulsināju­šas, ka man vairs nebija nekāda priekšstata par laika ritējumu.

"Tu uztraucies par laiku, vai nc^ Džek?" viņa jautāja. "Ne­vajag! Mums ir vesela jūra laika. Šeit nevar notikt nekas ne­gaidīts. Vai padalīsies ar mums savā noslēpumā? Vai varbūt mums nāksies tevi piespiest?"

Viņai aiz muguras cs redzēju kontrolmonitoru grēdu. Ta­jos, kas stāvēja stūri, mirgoja sarkans taisnstūris ar kaut kādu uzrakstu, ko es nespēju izlasīt. Daži grafiki strauji gāja uz augšu, līnijas no zilām kļuva dzeltenas, tad - sarkanas.

Es neko nedarīju.

Džūlija pagriezās pret vīriešiem. "Lai notiek," viņa sacī­ja. "Piespiediet viņu pastāsdt!"

Visi trīs uzreiz pagriezās un devās pie manis. Bija laiks vi­ņiem parādīt. Bija laiks aizcirst slazdu.

"Mierīgi!" es sacīju. Pacēlu gaisā šķiltavas, uzšķīlu liesmi­ņu un pieliku tās pie tuvākā ugunsdrošības sensora.

Vīrieši apstājās kā zemē iemieti. Viņi vēroja mani.

Es turēju šķiltavas, liesmiņa dega. Scnsors kļuva melns no dūmiem.

Un nekas nenotika.

Liesmiņa kausēja mīksto metāla plāksnīti zem sensora. Man pie kājām krita sudrabotas metāla lāses. Un joprojām nekas nenotika. Ugunsdzēsības sistēma nesāka darboties.

"Velns parāvis," es norūcu.

Džūlija domīgi lūkojās uz mani.

"Tāds jauks plāns, Džek! Atjautīga doma! Bet tu aizmir­si par vienu lietu."

"Kādu tad?"

"Rūpnīcā ir drošības sistēma. Un, kad mēs redzējām, ka tu dodies pie smidzinātājiem, Rikijs sistēmu izslēdza. Visa drošības sistēma ir izslēgta, tāpēc arī smidzināšanas sistēma nedarbojas." Viņa paraustīja plecus. "Izskatās, ka tev nevei­cas, Džek."

Es izslēdzu šķiltaviņas. Nekas cits man neatlika. Es stāvē­ju un jutos kā idiots. Man šķita, ka gaisā ir parādījusies kaut kāda tikko jaušama smarža. Kaut kas saldens un šķebinošs. Bet kas to lai zina…

"Jā, plāns bija jauks," sacīja Džūlija. "Tomēr laba daudz nevajag."

Viņa pagriezās pret vīriešiem un pamāja ar galvu. Visi trīs devās pie manis. Es teicu:

"Ei, veči, ko jūs…" Viņi nereaģēja. Viņu sejas nepauda pil­nīgi neko. Viņi sagrāba mani, un es sāku kārpīties pretī. "Ei, izbeidziet…" Es izrāvos. "Ei!"

"Neradi mums liekas grūtības, Džek," teica Rikijs, un es atsaucos: "Ej tu galīgi, Rikij!" un iespļāvu viņam sejā. Mani tūlīt pat nogāza uz grīdas. Es cerēju, ka vīruss iekļūs viņam mutē. Es cerēju, ka tā man izdosies viņu aizkavēt, ka mēs vēl kausimics… notiks vienalga, kas, un tiks novilcināts laiks. Taču viņi nogāza mani uz grīdas, visi trīs klupa man virsū un sāka mani žņaugt. Es jutu, kā viņu rokas spiež man kaklu. Bobijs bija aizspiedis man muti un degunu. Mēģināju viņam iekost. Viņš neatrāva rokas un cieši skatījās man acīs. Rikijs izklaidīgi smaidīja - it kā viņš mani nepazītu, it kā viņam nebūtu nekādu emociju pret mani. Trīs pilnīgi sveši cilvēki slepkavoja mani lietpratīgi un ātri. Es dauzīju viņus ar dū­rēm, līdz Rikijs ar ceļgalu piespieda vienu manu roku pie zemes un Bobijs savaldīja otru. Es vairs nemaz nevarēju pa­kustēties. Mēģināju spārdīties, taču Džūlija sēdēja man uz kā­jām. Palīdzēja viņiem mani nožmiegt. Es manīju, ka pasau­le man acu priekšā kļūst miglaina. Blāvi un dūmakaini pelēka.

Tad atskanēja kluss sprakšķis - it kā tiktu cepta kukurūza vai būtu ieplaisājis stikls. Džūlija iekliedzās: aKas tur ir?"

Trijotne palaida mani vaļā un piecēlās kājās. Viņi atstāja mani un pakāpās nost. Es klepodams gulēju uz grīdas. Pie­celties es pat nemēģināju.

"Kas tur ir?" auroja Džūlija.

Augstu mums virs galvas uzsprāga pirmā stikla astoņkāja caurule. Kūpēdama un šņākdama, izlija brūna žurga. Pārsprā­ga nākamā caurule, tad vēl viena. Cehā skanēja skaļa šņāk­šana. Viss pieplūda ar tumšbrūnas miglas vāliem.

"Kas tas ir?" kliedza Džūlija.

"Konveijers," atbildēja Rikijs. "Tas ir pārkarsis un tagad uzsprāgst."

"Kā? Kā tas varēja notikt?"

Es uzslējos sēdus, joprojām klepodams, tad picrausos kā­jās. Es tcicu:

"Drošības sistēma nedarbojas - atceraties? Jūs paši to izslē­dzāt. Tagad te visu piepūtīs pilnu ar vīrusiem."

"Tas nebūs ilgi," atsaucās Džūlija. "Tūlīt mēs atkal palai­dīsim drošības sistēmu." Rikijs jau stāvēja pie vadības paneļa, drudžaini dauzīdams taustiņus.

"Atjautīga doma, Džūlij," cs sacīju. Aizdedzinājis šķilta­vas, es pieliku tās pie ugunsdzēsības sensora.

"Beidz!" iekliedzās Džūlija. "Rikij, beidz!"

Rikijs paklausīja.

"Dariet, ko darīdami, tik un tā būs slikti," cs sacīju.

Džūlija apcirtās un, pārskaitusies līdz neprātam, uzšņāca:

"Es tevi ienīstu!"

Viņas augums jau sāka izbalēt, kļuva vienmērīgi pelēcīgs. Tas pats notika ar Rikiju - ari viņš strauji zaudēja krāsas. Gaiss bija pilns ar vīrusiem, un tic jau sāka iznīcināt viņu spietus.

Kaut kur astoņkāja augstāko taustekļu līmenī atskanēja sprakšķis. Tad citviet nozalgoja elektriskais loks. To ieraudzī­jis, Rikijs iekliedzās:

"Tas nekas, Džūlij! Riskēsim!"

Viņš uzsita pa taustiņiem, un iedarbojās drošības sistēma. Sāka gaudot sirēnas. Ekrānos sarkani mirgoja informācija par pārsniegtu metāna un citu gāzu koncentrāciju. Galvenajā mo­nitorā parādījās uzraksts: DROŠĪBAS SISTĒMA IESLĒGTA.

Un no ugunsdzēsības smidzinātājiem sāka straumēm līt brūnas šļakatas.

Viņi sāka kliegt, kolīdz viņus ķēra pirmās lāses. Viņi locī­jās un rāvās čokurā, saruka man tieši acu priekšā. Džūlijas seja bija pāršķobīta. Viņa skatījās uz mani ar klaju ienaidu. Taču Džūlija jau bija sākusi izšķīst. Viņa nokrita ceļos, tad nogāzās uz muguras. Pārējie valstījās pa grīdu, no sāpēm kliegdami.

"Nāc, Džek!" Kāds pavilka mani aiz piedurknes. Tā bija Meja. "Nāc, Džek!" viņa atkārtoja. "Šeit viss ir pilns ar me­tānu. Laiks doties prom."

Es vilcinājos, joprojām skatīdamies uz Džūliju. Tad mēs pagriežamies un bēgām.

Helikoptera pilots atvēra durvis, jau pa gabalu ieraudzījis mūs skrienam pa nosēšanās laukumu. Mēs ielēcām kabīnē. "Braucam!" pavēlēja Meja.

"Es pieprasu, lai jūs vispirms aizsprādzētu drošības jostas, un tikai tad…"

"Celiet gaisā šo grabažu!" es iebļāvos.

"Atvainojiet, tādi ir noteikumi, un nav droši…"

No elektrostacijas durvīm, pa kurām mēs tikko bijām iz­skrējuši, sāka velties melni dūmi. Tie kāpa zilajās tuksneša debesīs.

Tos ieraudzījis, pilots iesaucās:

"Turieties!"

Mēs pacēlāmies gaisā un pagriczāmics uz ziemeļiem, tā­lāk no rūpnīcas ēkām. Dūmi jau stiepās no visām ventilāci­jas atverēm zem jumta dzegas. Debesīs vijās melns plīvurs.

"Uguns sadedzina gan nanodaļiņas, gan arī baktērijas," teica Meja. "Neraizējies!"

"Uz kurieni mēs dodamies?" jautāja pilots.

"Uz mājām."

Viņš pagriezās uz rietumiem, un dažu minūšu laikā rūp­nīca palika mums aiz muguras. Tā nozuda aiz apvāršņa. Meja bija atzvilusi sēdeklī, aizvērusi acis. Es viņu uzrunāju:

"Es biju domājis, ka tas viss uzsprāgs gaisā. Bet viņi atkal ieslēdza drošības sistēmu. Tad jau laikam nesprāgs."

Meja neatbildēja.

"Tad kāpēc bija tik briesmīgi jāsteidzas no šejienes prom?" es turpināju. "Un kur tu vispār biji? Neviens tevi nevarēja at­rast."

"Es biju ārā, noliktavā," Meja atbildēja.

"Un ko tu tur darīji?"

"Meklēju termītu."

"Atradi?"

Skaņas nebija. Tikai dzeltenas gaismas zibsnis, kas mirkli zvēroja aiz tuksneša apvāršņa un tad nodzisa. Gandrīz jau va­rēja nodomāt, ka nekas nav noticis. Taču helikopters noraus­tījās un palēcās - mums garām aizvēlās triecienvilnis.

"Svētā Dievmāte, kas tur bija?" jautāja pilots.

"Ražošanas negadījums," es atbildēju. "Ļoti nepatīkami."

Viņš pasniedzās pēc rācijas.

"Derētu paziņot."

"Jā," es atsaucos. "Derētu gan."

Mēs lidojām uz rietumiem, un cs ieraudzīju zaļo mežu lī­niju un Sjcrras viļņainās priekškalnes. Mēs šķērsojām Kalifor- nijas robežu.

Ir vēls.

Gandrīz pusnakts. Mājā valda klusums. Es nezinu, ar ko tas viss beigsies. Bērniem ir ļoti slikti, es viņiem iedevu vīru­su, un viņi briesmīgi vemj. Es dzirdu, kā mans dēls un meita katrs savā vannasistabā rīstās. Pirms dažām minūtēm es biju aizgājis palūkoties, kā viņiem klājas. Viņu sejas bija mironī- gi bālas. Es redzēju, ka viņiem ir bail, jo viņi zināja, ka man ir bail. Vēl nebiju viņiem pastāstījis par Džūliju. Viņi arī ne­jautāja. Šobrīd viņiem ir pārāk slikti, lai kaut ko jautātu. Visvairāk es uztraucos par mazulīti, jo man nācās arī viņai iebarot vīrusu. Tā ir viņas vienīgā cerība. Šobrīd pie vi­ņas ir Elena, taču arī Elena vemj. Mazulīte vēl nav vēmusi. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Mazi bērni var reaģēt pavisam atšķirīgi.

Ar mani it kā viss ir kārtībā. Esmu līdz nāvei noguris. Droši vien laiku pa laikam es iesnaudos, un tā visu vakaru. Šobrīd es sēžu pie loga, skatos uz pagalmu un gaidu Meju. Viņa pārlēca pār žogu mana pagalma tālākajā galā un droši vien laužas cauri krūmiem nogāzē, kas sākas uzreiz aiz žoga - tur stāv smidzināšanas ierīces. Viņai šķita - kaut kur uz tās nogāzes zalgoja zaļgana gaisma. Es teicu, lai viņa neiet turp viena pad, taču biju pārāk noguris, lai viņu pavadītu. Ja viņa pagaidītu līdz rītam, ierastos kareivji ar liesmu metējiem un pārpelnotu to draņķību - vienalga, lai kas ari tur slēptos.

Armijnicld visā šai lietā tēlo muļķīšus, taču man te, mā­jās, ir Džūlijas dators, un uz cietā diska ir saglabājusies viņas elektroniskā sarakste. Cieto disku es izņēmu - tāpat vien, drošības dēļ. Es to nokopēju un oriģinālu noglabāju bankas seifa pilsētā. Panesībā armija mani pārāk neuztrauc. Mani uz­trauc Lerijs Hendlers un citi "Xymos" bosi. Viņi apzinās, ka viņus gaida šaušalīgas tiesas prāvas. Uzņēmums tuvākajā lai­kā pasludinās sevi par bankrotējušu, taču tas viņus neatbrī­vos no apsūdzībām kriminālnoziegumos. Jo sevišķi Leriju. Ja viņš nonāks aiz restēm, es nesērošu.

Mums ar Meju izdevās salikt kopā gandrīz visus dažu pēdē­jo dienu notikumus. Manas meitas izsitumus bija izraisījuši gamma asembleri - mikroicrīces, kas no fragmentu kompo­nentiem montēja gala molekulas. Droši vien šie gamma asem­bleri bija uz Džūlijas drēbēm, kad viņa pārradās mājās no labo­ratorijas. Džūlija baidījās, ka tā varētu notikt, tāpēc, pārnākusi mājās, uzreiz devās uz dušu. Pašā laboratorijā bija pietiekamas atsārņošanas proccdūras, taču Džūlija saskārās ar spietiem ari ārpus laboratorijas. Viņa apzinājās, ka tas ir bīstami.

Tā vai citādi, tonakt viņa nejauši ienesa gamma asemble­rus bērnistabā. Tie bija projektēti oglekļa sašķelšanai, un, sa­skārušies ar tik elastīgu virsmu kā āda, gamma asembleri to vienīgi durstīja. Tas ir sāpīgi un izraisa mikrotraumas, kādas neviens vēl nebija redzējis. Un pat iedomāties nespēja. Nav brīnums, ka Amandai nebija drudža. Viņai nebija nekādas in­fekcijas. Viņai uz ādas bija kodīgu nanodaļiņu slānis. MR aparāta magnētiskajā laukā meitiņa uzreiz kļuva vesela: jau pirmajā impulsā visi asembleri aizgāja pa gaisu. (Acīm redzot, tas pats notika ari ar to ekologu tuksnesī. Viņš kaut kā bija nonācis saskarsmē ar ascmblcru partiju. Viņš taču bija nakšņo­jis tikai jūdzes attālumā no aXymos"ražošanas kompleksa!)

Džūlija zināja, kas Amandai kaiš, taču nevienam nestāstīja. Toties viņa izsauca "Xymos" tīrīšanas brigādi, kas ieradās nakts vidū, kamēr es biju slimnīcā. Šos vīrus redzēja vienīgi Ēriks, un tagad es zināju, ko viņš redzēja: tikai pirms dažām stundām tā pati komanda bija atbraukusi, lai izmēztu manu māju. Šos vī­rus es biju redzējis ari tonakt, ceļmalā stāvošajā busiņā.

Galvenajam ir sudrabots antimagnētisks kombinezons, un viņš atgādina rēgu. Sudrabotās maskas dēļ izskatās, ka viņam nav sejas. Viņš pirmais ieiet iekšā un apskatās. Tad seko četri vīri darba tērpos, viņi visu izsūc un iztīra. Es biju Ērikam tei­cis, ka viņš to ir nosapņojis, taču viņam izrādījās taisnība. Ko­manda atstāja zem Amandas gultiņas vienu detektoru. Tas bija ar nolūku, lai pārliecinātos, vai ir iztīrīti visi gamma asembleri. Tas nebija nekāds sprieguma izlīdzinātājs - šī ie­rīce vienkārši bija tam līdzīga.

Beidzot to visu apjēdzis, es pārskaitos uz Džūliju par to, ka viņa man neko neteica. Par to, ka viņa lika man uztrauk­ties. Bet, protams, viņa jau bija slima. Un šobrīd uz viņu nik­noties vairs nav nekādas jēgas.

Ērika MP3 atskaņotāju ari bija saēduši gamma asemble­ri, gluži tāpat kā tuksnesī atstātās mašīnas, tāpat kā magnē­tiskās rezonanses aparātu. Ik reizi gamma asembleri saēda at­miņas mikroshēmas, kuras satur daudz oglekļa, bet galvenos procesorus neaiztika.

Tonakt Džūlijas mašīnā tiešām bija spiets. Viņa bija to at­vedusi no tuksneša. Nezinu, vai tas bija ar nolūku vai nejauši.

Spiets spēj sabrukt un kļūt gandrīz neredzams, un tādēļ Ēriks, izgājis paskadties, mašīnā neko neredzēja. Ari es īsti neticēju savām acīm, kad Džūlija brauca prom, un tas ir visnotaļ sa­protams. Droši vien spiets dīvaini atstaroja gaismu. Man pali­cis prātā, ka tas mazliet līdzinājās Rikijam, bet diez vai tā bija - tolaik spiets vēl neprata pieņemt cilvēku izskatu. Tas vēl nebija tik tālu evolucionējis. Vai varbūt es ieraudzīju kaut kādu nenoteiktu apveidu un savā greizsirdībā iztēlojos, ka tas ir cilvēks. Man nešķiet, ka es tur kaut ko izdomāju, tomēr tā var gadīties. Elena uzskata, ka tas ir iespējams.

Ar mašīnu noripojusi no kraujas, Džūlija izsauca tīrīšanas brigādi. Tādēļ arī viņi tonakt bija ceļmalā. Viņi gaidīja, kad varēs nokāpt lejā un visu sakopt. Nezinu, kāpēc īsti notika avārija, vai tam vispār bija kāds sakars ar spietu vai varbūt tas bija vienkāršs nelaimes gadījums. Un nav neviena, kam to pajautāt.

Rūpnīcas komplekss tuksnesī ir pilnīgi iznīcināts. Galve­najā laboratorijā bija tik daudz metāna, ka sprādzienā radās ugunīga bumba, kuras temperatūra pārsniedza divtūkstoš grā­du pēc Eārcnheita. Jebkādas bioloģiskas vielas tādā karstu­mā pārvēršas pelnos. Tomēr es vienalga uztraucos. Drupās neatrada nevienu līķi, nebija pat kaulu.

Meja aizveda bakteriofagus uz savu veco laboratoriju Pā­lo Alto. Ceai, ka viņai izdevās kolēģiem iestāstīt, cik šī situ­ācija ir katastrofāla. Viņa neko nestāsta par biedru reakciju. Es biju domājis, ka viņi ielaidīs fagus ūdensvadā, taču Meja apgalvo, ka hlors tos iznīcinās. Varbūt tiks uzsākta vakcinā­cija. Cik mums zināms, ar šiem fagiem ir iespējams iznīci­nāt spietus.

Brīžam man ausīs sāk džinkstēt, un tā ir nelāga zīme. Krū­tīs un vēderā palaikam kaut kas vibrē. Nezinu, varbūt man vienkārši ir paranoja, bet varbūt ar mani kaut kas patiešām notiek. Bērnu dēļ es cenšos izskatīties mundrs, taču bērni, protams, nav apmuļķojami. Viņi zina, ka esmu nobijies.

Viena mīkla vēl jāatmin, - kāpēc spieti allaž atgriezās la­boratorijā. Man šāda uzvedība joprojām šķiet bezjēdzīga. Un tā mani uztrauc, jo mērķis ir ārkārtīgi nesaprātīgs. Tas neat­bilst PREDPRETformulējumiem. Kāpēc lai plēsoņa nemi­tīgi atgrieztos kādā noteiktā vietā?

Protams, paraugoties atpakaļ, ir iespējama tikai viena jē­dzīga atbilde. Spieti bija ieprogrammēti atgriezties. Šo mēr­ķi bija definējuši paši programmētāji.

Bet kāpēc lai cilvēks ieprogrammētu šādu mērķi?

To es uzzināju tikai pirms dažām stundām.

Kods, ko man parādīja Rikijs, nebija tas kods, ko viņi pa­tiesībā izmantoja nanodaļiņu ražošanā. Viņš nevarēja man rā­dīt īsto kodu, jo es uzreiz būtu sapratis, kas ir izdarīts. Rikijs man tā arī nepateica taisnību. Neviens nepateica.

Mani visvairāk uztrauc vēstule, ko es šodien atradu Džū­lijas cietajā diskā. To viņa bija rakstījusi Rikijam Morzem, kopija bija nosūtīta "Xymos" direktoram Lerijam Hendleram. Viņa ieskicēja procedūru, kurai sekojot, varētu kameru spie­tu iemācīt funkcionēt stiprā vējā. Viņa vēlējās apzināti izlaist spietu apkārtējā vidē.

Un tieši to viņi izdarīja.

Viņi izlikās, ka spiets būtu izsprucis ārā nejauši, nekvali­tatīvu gaisa filtru dēļ. Tāpēc Rikijs izvadāja mani garā eks­kursijā un piestāstīja man pilnas ausis par būvuzņēmējiem un ventilācijas sistēmu. Taču tas viss bija meli. Spiets bija izlaists ārā tīšuprāt.

Tas bija ieplānots jau pašā sākumā.

Kad viņiem neizdevās piespiest spietu funkcionēt stiprā vē­jā, viņi mēģināja atrast kādu tehnisku risinājumu. Nekas ne­iznāca. Daļiņas bija pārāk mazas un vieglas - un, iespējams, ari pārāk dumjas. Jau no sākta gala tās bija konstruētas ne­pareizi, un tagad šīs kļūdas vairs nevarēja izlabot. Viņi neti­ka galā, un visu aXymos" daudzmiljonu projektu pēc Aizsar­dzības departamenta pasūdjuma varēja izmest atkritumos.

Tad viņi izdomāja, ka jāpanāk, lai spiets visu atrisina viņu vietā.

Viņi pārkonfigurēja nanodaļiņas, apgādāja tās ar saules enerģijas elementu un atmiņu. Viņi pārrakstīja daļiņu pro­grammu, iekļaujot tajā ģenētisko algoritmu. Un viņi izlaida daļiņas ārā, lai tās vairojas un evolucionē, lai būtu redzams, vai spiets iemācīsies patstāvīgi izdzīvot.

Šis eksperiments izdevās.

Tas bija tik stulbi, ka vai elpa aizrāvās. Es nesapratu, kā viņi varēja kaut ko tādu pasākt, nepadomājot, kādas var būt sekas. Šis plāns, gluži tāpat kā viss cits, ko es biju redzējis "Xymosbija izdomāts pavirši, pa roku galam sasviežot visu kopā, lai tikai atrisinātu pašreizējās problēmas, un ne mirkli neiedomājoties par nākotni. Droši vien tāda ir tipiska korpo­ratīvā domāšana, kad tev nemitīgi kāds elpo pakausī, taču, strādājot ar šādām tehnoloģijām, tas ir neiedomājami bīsta­mi.

Bet, protams, patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. Šī tehno­loģija pati stimulē tādu uzvedību. Dalītās aģentu sistēmas funkcionē patstāvīgi. Tā tas ir domāts un tieši tāda ir to jē­ga: tu ieprogrammē un palaid. Tu picrodi tā rīkoties. Tu pic- rodi šādi apieties ar aģentu tīkliem. Būtiskākais tajos ir auto­nomija.

Taču viens ir izlaist virtuālu aģentu populāciju datora at­miņā, lai tur atrisinātu kaut kādu problēmu. Pavisam kas cits ir palaist īstus aģentus reālajā pasaulē.

Viņi vienkārši neizprata šo atšķirību. Vai nevēlējās to iz­prast.

Un izlaida spietu brīvībā.

Tehniski to apzīmē ar terminu "pašoptimizācija." Spiets patstāvīgi evolucionē, ne tik veiksmīgie aģenti iet bojā, veik­smīgie aģenti atražojas nākamajā paaudzē. Pēc desmit vai simt paaudzēm spieta evolūcija tuvojas vislabākajam risinā­jumam. Labākajam no varbūtējiem risinājumiem.

Tādas lietas datoros tiek darītas pastāvīgi. Tās izmanto pat jaunu datoralgoritmu radīšanai. Jau pirms daudziem gadiem pirmais tā rīkojās Denijs Hiliss, lai optimizētu kārtošanas al­goritmu. Viņš vēlējās noskaidrot, vai dators pats spēs izdo­māt, kā labāk strādāt. Un programma atrada jaunu metodi. Šim paraugam drīz vien sekoja citi programmētāji.

Tomēr vēl neviens nebija tā rīkojies ar autonomiem robo­tiem reālajā pasaulē. Cik man zināms, šis bija pirmais gadī­jums. Iespējams, tas jau ir noticis, un mēs vienkārši par to ne­esam dzirdējuši. Tā vai citādi, es nešaubos, ka tas notiks atkal.

Visticamāk - drīz.

Ir divi naktī. Bērni beidzot ir pārstājuši vemt. Viņi ir noli­kušies gulēt. Izskatās, ka viņi guļ mierīgi. Mazulīte ir aizmigusi. Elena joprojām nemitīgi vemj. Es laikam atkal biju aizsnau­dies. Nezinu, kas mani pamodināja. Redzu, kā aiz manas mājas kalnup kāpj Meja. Viņai blakus iet vīrietis sudrabotajā kombi­nezonā un pārējie ((SSVTVbrigādes locekļi. Viņa nāk man pre­tī. Es redzu, ka viņa smaida. Ceru, ka viņai ir labas ziņas.

Labas ziņas mani šobrīd ļoti uzmundrinātu.

Džūlijas elektroniskajā vēstulē ir rakstīts: "Mums nav, ko zaudēt." Taču galu galā viņi zaudēja visu - savu uzņēmu­mu, savas dzīvības, pilnīgi visu. Un dīvainākais ir tas, ka Džū­lijas izdomātā procedūra izrādījās pareiza. Spiets patiešām at­risināja uzticēto problēmu.

Taču tas neapstājās, tas turpināja attīstīties.

Un viņi ļāva.

Viņi nezināja, ko viņi dara.

Baidos, ka tāds būs uzraksts piemineklim, ko uzcels uz cil­vēku cilts kapa.

Ceru, ka tā nebūs.

Varbūt mums paveiksies.

Šai romānā aprakstītie notikumi ir izdomāti, tomēr tie bal­stās uz reāliem pētījumiem. Turpmāk minētā literatūra var palīdzēt ieinteresētam lasītājam uzzināt vairāk par to, kā aiz­vien izteiktāk tuvinās ģenētika, nanotehnoloģijas un dalītais intelekts.

Ādami, Christoph. Introduction to Artificial Life. New York: Springer-Verlag, 1998.

Bedau, Mark A., John S. McCaskill, Norman H. Packard, and Steen Rasmusscn. Artificial Life VII, Proceedings of the Seventh International Conference on Artificial Life. Cam- bridgc, Mass.: MIT Press, 2000.

Bcntiey, Peter, cd. Evolutionary Design by Computcrs. San Francisco: Morgan Kaufmann, 1999.

Bonabeau, Eric, Marco Dorigo, and Guy Theraulaz. Swarm Intelligence: From Natūrai to Artificial Systems. New York: Oxford Univ. Press, 1999.

Brams, Stevcn J. Theory ofMoves. Ncw York: Cambridgc Univ. Press, 1994.

Brooks, Rodney A. Cambrian Intelligence. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1999.

Camazine, Scott, Jcan-Louis Deneubourg, Nigcl R. Franks, James Sneyd, Guy Thcraulaz, and Eric Bonabcau. Self-Organization in Biological Systems. Princeton, N.J.: Prin- ceton, 2001. (sevišķi 19. nodaļa).

Caro, T. M., and Clare D. Fitzgibbon. "Large Carnivo- res and Their Prey," in Cra\vley. Natūrai Enemies, 1992.

Crandall, B. C. "Molecular Engineering," in B. C. Cran- dall, ed., Nanotechnology. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1996.

Crawley, Michael J., cd. Natūrai Encmies: The Popula- tion Biolo(jy of Predators, Parasites, and Diseases. London: Blackvvell, 1992.

Dobson, Andrew P., Peter J. Hudson, and Annaric M. Lylcs. "Macroparasites," in Crawley, Natūrai Enemies, 1992.

Drexler, K. Eric. Nanosystems, Molecular Machinery, Ma- nufacturinjj, and Computation. New York: Wiley & Sons, 1992.

"Introduction to Nanotechnology,r> in Krummenackcr and Lewis, Prospects in Nanotechnology.

Ewald, Paul W. Evolution of Infectious Disease. New York: Oxford Univ. Press, 1994. Ferber, Jacques. Multi-Agent Systems: An Introduction to Distributed Artificial Inteliģen­ce. Reading, Mass.: Addison-Wesley, 1999.

Goldberg, Dāvid E. Genetic Aļgorithms in Search, Opti- mization and Machine Learning. Boston: Addison-Wesley, 1989.

Hassell, Michael P The Dynamics of Competition and Pre- dation. Institutc of Biolog)', Studies in Biology No. 72, Lon­don: Edward Arnold, 1976. I

Hassell, Michael P, and H. Charles J. Godfray. "The Po- pulation Biolog)' of Insect Parasitoids," in Crawlcy, Natū­rai Enemies, 1992.

Holland, John H. Hidden Order: How Adaptation Builds Complexity. Cambridge, Mass.: Perseus, 1996.

Koza, John R. "Artificial Life: Spontaneous Emergence of Self-Replicating and Evolutionary Self-Improving Com­puter Programs," in Langton, ed., Artificial Life III.

Kellv, Kevin. Out of Control. Cambridge, Mass.: Perseus, 1994.

Kennedy, James, and Russell C. Eberhart. Swarm Intelli- gence. San Dicgo: Academic Press, 2001.

Kohlcr, Timothy A., and George J. Gumerman. Dyna- mics in Human and Primate Societies: Agent-Based Mode- ling ofSocial and Spatial Processes. Ncw York: Oxford Univ. Press, 2000.

Kortenkamp, Dāvid, R. Peter Bonasso, and Robin Murphy. Artificial Intellijjence and Mobile Robots. Cambrid­ge, Mass.: MIT Press, 1998.

Krummcnacker, Markus, and James Lcwis, cds. Prospects in NanotechnoloЈiy: Toward Molecular Manufacturinjj. Ncw York: Wilcy 8c Sons, 1995.

Kruuk, Hans. The Spotted Hyena: A Study of Predation and Social Behavior. Chicago: Univ. Chicago Press, 1972.

Langton, Christopher G., ed. Artificial Life. Santa Fc In- stitute Studics in thc Sciences of Complcxity, Proc. Vol. VI. Reading, Mass.: Addison-Wcslcy, 1989.

Langton, Christopher G., Charles Taylor, J. Doyne Far- mcr, and Stecn Rasmusscn, eds. Artificial Life II. Santa Fe Institute Studics in the Sciences of Complexity, Proc. Vol. X. Redwood City, Calif.: Addison-Wesley, 1992.

Langton, Christopher G., ed. Artificial Life III. Santa Fe Institute Studics in the Sciences of Complcxity, Proc. Vol. XVII Reading, Mass.: Addison-Weslcy, 1994.

Levy, Steven. Artificial Life. New York: Pantheon, 1992.

Lyshevski, Sergey Edward. Nano- and Micro-electromec- hanical Systems: Fundamentāls of Nano- and Microenginee- ring. New York: CRC Press, 2001.

Millonas, Mark M. "Swarms, Phase Transitions, and Col- lecdvc Intelligence," in Langton, cd., Artificial Life III.

Mitchell, Melanic. An Introduction to Genetic Algorithms. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1996.

Nishimura, Shin I. "Studying Attention Dynamics of a Predator in a Prcy-Predator System," in Bedau et al., Arti­ficial Life VII.

Nishimura, Shin I., and Takashi Ikegami. "Emcrgcncc of Collective Strategies in a Prey-Predator Game Modei." Ar­tificial Life, V. 3, no. 4, 1997, p. 423 ff.

Nolfi, Stefano. "Coevolving Predator and Prey Robots: Do 'Arms Raccs' Arise in Artificial Evoludon?" Artificial Li­fe, Fall 98, V. 4, 1998, p. 311 ff.

Nolfi, Stefano, and Dario Florcano. Evolutionary Robo- tics: The Biology, Intelligence, and Technology of Self-Orga- nizing Machines. Cambridge, Mass.: MIT Press, 2000.

Rcggia, James A., Reincr Schulz, Gcrald S. Wilkinson, and Juan Uriagereka. "Conditions Enabling the Evolution of Intcr-Agent Signaling in an Artificial VVorld." Artificial Life, V 7,2001, p. 3.

Reynolds, Craig R. "An Evolved, Vision-Based Modei of Obstaclc Avoidancc Behavior," in Langton, ed., Artificial Life III.

Schelling, Thomas C. Micromotives and Mac-robehavior. New York: Norton, 1978.

Solem, Johndale C. "The Motility of Microrobots," in Langton, ct al., Artificial Life III.

VVooldridge, Michael. Reasoning About Rational Aģents. Cambridge, Mass.: MIT Press, 2000.

Yaeger, Larry. "Computational Gcnetics, Physiology, Me- tabolism, Ncural Systcms, Learning, Vision, and Bchavior or PolyWorld: Life in a New Contcxt," in Langton, ed., Arti- ftcial Life III.

People

Sī nedrošība ir raksturīga visām sarežģītām sistēmām, cil­vēku radītās sistēmas ieskaitot. Pēc tam, kad vienas dienas laikā 1987. gada oktobrī ASV akciju tirgus nokritās par 22 procen­tiem, tika ieviesti jauni noteikumi, lai novērstu šādus pēkšņus kritumus. Taču iepriekš nav iespējams zināt, vai šie noteikumi vairos stabilitāti, vai ari padarīs situāciju vēl ļaunāku. Kā raksta Džons L. Kesti: "So noteikumu ieviešana vienkārši bija aprēķi­nāts risks no Biržas vadības puses." Sk. Kesti ļoti saprotami uz­rakstīto grāmatu "Iespējamās pasaules" ("Would-be Worldsv, New Tork, Willey, 1997) 80. lpp. un tālāk.

Vienīgie dzīvnieki, kuru spēja sevi apzināties pārliecino­ši demonstrēta, ir cilvēki, šimpanzes un orangutani. Pretēji plaši izplatītajam uzskatam, apgalvojumi, ka apziņa piemī­tot arī citiem dzīvniekiem, piemēram, delfīniem un pērti­ķiem, nav neapstrīdami pierādīti.

Jackson, R. J.,A. J. Ramsay, C. D. Christensen, S. Bea- ton, D. F. Hall and I. A. Ramshaw. 2001. aExpression of Mouse Interleukin-4 by a Re-combinant Ectromelia Virus Suppresses Cytolitic Lymphocyte Responses and Overcomes Genetic Resis- tance to Mouscpox."Journal of'Virologv 75:125-1210.

Feynman, R. R, "There's Plenty of Room at the Bottom". Eng. and Sci. 23 (1960), p. 22.

Farmer, J. Doyne, Aletta D' A. Belin, "Artificial Life: The Corning Evolution", in "Artificial Life II," edited by C. G. Langton, C. Taylor, J. D. Farmer, and S. Rasmusscn. San­ta Fe Institute Studics in the Sciences of Complexity, Proc. Vol. X, Redwood City, Calif: Addison-Wesley, 1992, p. 815.

K. Eric Drexlcr, aIntroduction to Nanotechnologyin "Prospects in Nanotechnology: Toward Molccular Manufactu- ring" (Proceedings of the First General Confcrencc on Nano- technology: Development, Applications and Opportunities), edited by Markus Krummenacker and James l.nvis, Nav Tork: Wiley& Sons, 1995, p. 21.

ATF - adenozīna trifosfats.

Mcja-tais - kokteilis: rums, kirasao un augļu sula.

HMO- saīsinājums no "hcalth Maintcnancc organiza tion": apdrošināšanas iemaksu finansēta korporācija, kuras biedri - ārsti sniedz medicīniskus pakalpojumus savervēta­jiem biedriem - pacientiem.

Mājas plate - (beisbolā) plakana piecstūraina plāksne, pie kuras sizdams stāv baters jeb sitējs un kuru jāsasniedz komandas spēlētājiem, ja viņu sitējam bumbu izdevies pārsist pāri sētai.

DARPA (no Defensc Advanced Research IVojccts Agen- cy) - Aizsardzības ministrijas moderno tehnoloģiju aģentūra.

Lurija - amerikāņu mikrobiologa Salvadora l.urias vār­dā nosauktā barotne, agars - agar-agara barotne.

Reinoldsa likumi - Krcgs Reinoldss l(->X6. gadā izstrādā­ja aģentu ("boids"), koordinētas kustības datormodeli, kura pamatā ir putnu bara uzvedība un šādi likumi: I) savrupība - aģents nedrīkst atrasties pie citiem aģentiem; 2) līdzināša­nās - tiekties turp, kur tiecas centra aģenti; 3) saliedētība - tiekties turp, kur atrodas visvairāk aģentu.

Maikls Kraitons SPIETS

Redaktore Ingūna Jundze

Korektore Anija Brīce Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Jekaterina Iļjenkova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 25229137

M. Kraitons

Kr 090 Spiets/ No angļu vai. tulk. Māra Poļakova. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2006.- 445 lpp.

Stāsts par amoka skrējienā joņojošām tehnoloģijām, kur galvenā lo­ma ir monstram, kuru jūs nevēlētos pazīt… Kraitons ir tehnotrillera tēvs… Tehnoloģijas, kuras viņš apraksta, jau pastāv; autors ir tikai pacēlis šīs teh­noloģijas tādā līmenī, par kuru domājot, mēs varam cerēt - tas būs un paliks vien beletristikas priekšmets.

ISBN 9984 35-165-3

/\pgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.