Diāna Gabaldone

Spāre dzintarā 2

“Diānas Gabaldones romāns “Spāre dzintarā” aizraujošs vēstī­jums, kas ietver sevī vēsturi, mītus un neierobežotu fantāzijas lido­jumu… Patiešām triumfs! Nav iespējams nolikt malā, iekams nav izlasīta pēdējā romāna lappuse.”

Publishers Weekly

“Diāna Gabaldone ir dzimusi rakstniece… Viņas spēja vienlaikus izmantot vēsturiskās detaļas un atklāt pārsteidzošu mīlas stāstu vēlreiz apstiprina faktu, ka D. Gabaldone ir galvas tiesu pārāka par citiem sava laika un žanra rakstniekiem.”

Arizona Republic

“Iesakām nelaist garām nevienu no Diānas Gabaldones “Svešzemnieces” sērijas romāniem! Aizraujošs bestsellers, kas ar neat­slābstošu interesi liek sekot Klēras Rendelas ceļojumam cauri gad­simtiem 18. gadsimta Skotija un Francija un 20. gadsimta Anglija, tālaika politiskie notikumi un personālijas, cilvēku savstarpējo at­tiecību līkloči un… mīlestība cauri laikiem, attālumiem, gadsim­tiem…”

Daily News

“Šis romantiskais ceļojums laikā priecēs visus, kas ir gaidījuši sērijas “Svešzemniece” turpinājumu! Fantāzijas un konkrētu vēstu­risko notikumu savijums… kaisle un mīla, cīņa par varu, nodevība un nebeidzami piedzīvojumi! Turklāt laika noteiktie ierobežojumi vienkārši nepastāv!”

Booklist

“Romānā “Spāre dzintarā” Diāna Gabaldone ir spējusi saglabāt spriedzi, lasītprieku un vēlmi uzzināt, ar ko tas viss beigsies, līdz pat pēdējai romāna lappusei…

1968. gadā Klēra Rendela un viņas meita Brianna nonāk Skotijā, kur reiz starp akmeņu lokiem bija sācies viņas ceļojums pagātnē. Pagātne… tagadne… Vai, izmainot kaut ko pagātnē, mainās ari ta­gadne? Un vai cilvēks ir tiesīgs tai visā iejaukties?”

Kirkus Reviews

 .

Kariete lēnām kratījās pa īpaši grambainu ceļa posmu, kuru ziemas sals un pavasara stiprās lietusgāzmas bija izdangājuši briesmīgās bedrēs. Šis gads bija padevies lietains; pat tagad, vasaras sākumā, zem ceļmalā lekni saaugušajiem ērkšķogu krūmiem bija patvērušās mitras, dubļainas lāmas.

Džeimijs sēdēja man blakus uz viena no sēdekļiem šaura, pol­sterēta sola. Uz otra, stūri iezvēlies, saldā miegā gulēja Fērguss, kura galva klanījās līdzi karietes šūpām kā lellei, kurai kakla vietā ielikta atspere. Iekšā bija silts, un, kad vien uzbraucām uz sausas zemes laukumiņa, sacēlās nelieli zeltainu putekļu virpuļi, kas pa logiem spiedās iekšā karietē.

Sākumā mēs lāgiem apmainījāmies ar nejaušām piezīmēm par apkārt redzamo ainavu, par mūsu brauciena mērķi karaliskajiem staļļiem Aržantānā par šādām tādām tenkām, kas nodrošināja dienišķo maizi galminieku un darījumu aprindu ļaužu mēlēm. Iespējams, ka ari es, karietes šūpošanās un siltās dienas ieaijāta, biju iesnaudusies, bet mana auguma mainīgās formas neļāva ilgi palikt vienā pozā un no kratīšanās man sāpēja mugura. Turklāt bērns kļuva arvien aktīvāks, un pirmo kustību tikko jaušamās trīsas bija pārtapušas par sīkiem, bet asiem spērieniem un dun­kām; savā ziņā tie bija patīkami, tomēr neievērot tos nebija iespē­jams.

-    Varbūt tev vajadzēja palikt mājās, Armaliet, Džeimijs ieru­nājās, saraucis pieri, kad es atkal sagrozījos, lai iekārtotos ērtāk.

-     Man nekas nekaiš. Es pasmaidīju. Tikai nevaru atrast ēr­tāko pozu. Turklāt būtu ārkārtīgi žēl palaist garām to visu. Un es pamāju uz karietes logu, aiz kura starp tumšu, slaidu papeļu rindām, kas bija sastādītas aizvējam, pletās plaši tīrumi, koši zaļi kā smaragdi. Nieks par putekļiem, lauku svaigais gaiss pēc pilsētas smacīgajām un smirdošajām dvakām un Eņģeļu slimnīcas medicī­niskajiem izgarojumiem likās atspirdzinošs un reibinošs.

Luijs kā piesardzīgu labvēlības žestu par angļu diplomātiska­jām iniciatīvām bija piekritis, ka Sendringemas hercogs Aržantānas karaliskajos staļļos drīkst iegādāties četras Peršeronu šķirnes vais­las ķēves, lai uzlabotu asins sastāvu nelielajā darba zirgu ganām­pulkā, kurš Viņa Gaišībai piederēja Anglijā. Tāpēc Viņa Gaišība her­cogs šodien viesojās Aržantānā un bija uzaicinājis Džeimiju braukt līdzi, lai tas ar padomu palīdzētu izvēlēties ķēves. Ielūgums tika izteikts kādās vakariņās, un viesi aizrunājās tik tālu, ka beigu bei­gās šis apmeklējums izvērtās par veselu ceļojumu ar pikniku, kurā četrās karietēs devās vairākas dāmas un kungi no galma.

-     Kā tu domā, vai tā ir laba zīme? es jautāju, drošs paliek drošs pārliecinājusies, ka mūsu ceļabiedri patiešām ir cieši aizmi­guši. Es runāju par to, ka Luijs atļāvis hercogam pirkt zirgus. Ja viņš izdara tādus reveransus pret angļiem, tad acīmredzot nav no­skaņots just līdzi Džeimsam Stjuartam vismaz atklāti.

Džeimijs noraidoši papurināja galvu. Viņš stingri atteicās val­kāt parūku, un viņa uzkrītošais, pareizi veidotais pauris ar apcirp­tajiem matiem šad tad galmā sacēla nopietnu satraukumu. Šobrīd tādai frizūrai bija zināmas priekšrocības lai ari uz garā, taisnā deguna vizēja sīka sviedru rasiņa, viņš ne tuvu nebija tik sanīcis kā es.

-     Nē, tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Luijs nedomā ielais­ties ar Stjuartiem nekādās darīšanās katrā ziņā attiecībā uz sēša­nos tronī. Divemē kungs man apgalvoja, ka Padome ir pilnīgi noska­ņota pret to; kaut ari iespējams, ka Luijs pēdīgi padosies pāvesta atgādinājumiem tiktāl, ka izsniegs Čārlzam nelielu pabalstu, bet sagādāt Stjuartiem Francijā īpašu stāvokli viņš nav noskaņots.

kamēr Anglijas Džordijs raugās viņam uz pirkstiem. Šodien Džei­mijs pledu bija pārlicis pār plecu un saspraudis ar brošu skaisto rotu māsa bija atsūtījusi no Skotijas; divu skrejošu briežu augumi, galvām un astēm saskaroties, veidoja apli. Viņš satvēra pleda malu un ar to noslaucīja seju.

-     Liekas, ka pēdējos mēnešos esmu runājis ar visiem puslīdz ietekmīgiem baņķieriem Parīzē, un viņi visi kā viens pret šo darī­jumu izturas vienaldzīgi. Viņš savilka lūpas skābā smaidiņā.

-     Naudas nav tik daudz, lai kāds vēlētos apmaksāt tādu nedrošu ieceri kā Stjuartu varas atjaunošana.

-    Un tātad, es ievaidējos, izstaipot muguru, atliek tikai Spā­nija.

Džeimijs pamāja ar galvu. Tā ir. Un Dūgals Makenzijs. Viņš izskatījās tik pašapmierināts, ka es ieintriģēta saslējos sēdeklī.

-     Vai esi saņēmis no viņa kādu ziņu? Kaut ari sākotnēji Dū­gals bija izturējies piesardzīgi, viņš bija noticējis, ka Džeimijs ir lojāls jakobltu kustības atbalstītājs, un parastais šifrēto vēstuļu guvums tika papildināts ar vairākiem slepeniem paziņojumiem, ko no Spānijas atsūtīja Dūgals, Džeimijam vajadzēja tos izlasīt un nodot tālāk Čārlzam Stjuartam.

-    Jā, esmu. Pēc Džeimija sejas izteiksmes spriedu, ka ziņas ir labas, un tā patiešām bija taču ne Stjuartiem.

-    Filips atteicies sniegt palīdzību Stjuartiem, viņš sacīja. Re­dzi, viņš saņēmis ziņas no pāvesta kancelejas Spānijai jāturas pa gabalu no jautājuma par Skotijas troni.

-    Vai mēs zinām, kādēļ tā? Pēdējā reizē no pāvesta sūtņa tika pārtvertas vairākas vēstules, bet, tā kā tās visas bija paredzētas Džeimsam vai Čārlzam Stjuartiem, ļoti ticams, ka tajās nebija pie­minētas Viņa Svētības sarunas ar Spāniju.

-    Dūgals domā, Ica viņš zina. Džeimijs nosmējās. Un Dūgals ir patiesi apskaities. Gandrīz veselu mēnesi viņam vajadzējis gaidīt kā uz ūdens kustēšanos Toledo un beigās dabūjis braukt projām tikai ar miglainiem solījumiem, ka palīdzība tikšot sniegta, “kad

laiks būs nobriedis. Deo volente'”. Džeimija zemā balss lieliski atainoja svētulīgo intonāciju, un ari es sāku smieties.

-     Benedikts grib izvairīties no strīdiem starp Spāniju un Fran­ciju; redzi, pāvests nevēlas, ka Filips un Luijs šķiež naudu, kura vi­ņam pašam var noderēt, Džeimijs ciniski noteica. Diez vai drīkst tā runāt par pāvestu, bet Benedikts šaubās, vai katoļu karalis vairs spēs noturēt Angliju. Skotijas Hailendas klanu vidū ir katoļticīgi vadoņi, bet pagājis jau krietns bridis, kopš Anglijai bija katoļu ka­ralis, un rādās, ka paies ellīgi daudz laika, iekams viņi atkal pie tāda tiks… Deo volente, viņš smaidīdams piebilda.

Džeimijs pakasīja galvu, un īsie, sarkanzeltainie mati deniņos saslējās stāvus.

-     Stjuartu nākotne rādās drūmās krāsās, Armaliet, un tie ir labi jaunumi. Nē, no Burbonu monarhiem palīdzību nav ko gaidīt. Un vienīgais, kas mani šobrīd dara bažīgu, ir nauda, ko Čārlzs Stjuarts ieguldījis grāfa Senžermēna darījumos.

-    Tātad tu nedomā, ka tas ir tikai tirdzniecības darījums?

-    Nu, ir gan, viņš sarauca pieri, un tomēr tur slēpjas vēl kas vairāk. Zini, esmu dzirdējis dažādas runas.

Kaut ari Parīzes finanšu magnātu ģimenes nebija nopietni no­skaņotas palīdzēt jaunajam pretendentam kāpt Skotijas tronī, situācija viegli varēja mainīties, ja Čārlzam Stjuartam pēkšņi parā­dītos nauda, ko ieguldīt.

-    Viņa Augstība man stāsta, ka viņš esot runājis ar Gobeliniem, Džeimijs turpināja. Viņus iepazīstinājis Senžermēns; citādi tie viņam neveltītu ne minūti sava laika. Vecais Gobelins princi uzskata par uzdzīvotāju un muļķi, tāpat ari viens no Gobelinu dēliem. Taču otrs saka, ka pagaidīšot un paskatīšoties: ja Čārlzam veikšoties šajā pasākumā, tad, iespējams, viņš varētu sniegt palīdzīgu roku.

-     Diez kas nav, es noteicu.

Džeimijs papurināja galvu.

-     Nē. Zini, nauda vairo naudu. Pagaidi, lai tikai Čārlzam veicas pāris riskantos darījumos, un baņķieri sāks viņā ieklausīties. Tas

puisis nav nekāds lielais domātājs, Džeimijs piebilda, nicinoši sašķiebis lūpas, bet viņš prot iepatikties; viņš spēj pierunāt cilvē­kus darit ko tādu, ko viņi paši nemaz nevēlas. Ar visu to viņš nevar virzīties uz priekšu, ja viņam nav pašam sava neliela kapitāla un tas viņam būs, ja ieguldījums nesīs peļņu.

-     Mm. Kārtējo reizi mainot pozu, es pakustināju sakarsušo ādas apavu saspiestos pirkstus. Kad kurpes pasūtīju, tās derēja kā uzlietas, bet man bija sākušas tūkt kājas, tāpēc zīda zeķes bija pie­sūkušās sviedriem. Vai mēs to kaut kā varam novērst?

Džeimijs greizi pasmaidīja un paraustīja plecus.

-     Laikam jau varam lūgt Dievu, lai sūta pie Portugāles kras­tiem sliktu laiku. Atklāti sakot, darījums nenotiktu vienīgi tad, ja nogrimtu kuģis, cita iemesla es neredzu. Senžermēns jau noslēdzis kontraktus par visas kravas pārdošanu. Izskatās: gan Čārlzs Stju­arts, gan grāfs gūs trīskāršu peļņu.

Grāfa pieminēšana lika man nodrebēt. Nespēju aizmirst Dūgala prātojumus. Nebiju stāstījusi Džeimijam ne par Dūgala apciemo­jumu, ne arī par to, ko viņa tēvocis domā par grāfa nakts gaitām. Man nepatika no vīra kaut ko slēpt, bet Dūgals bija pieprasījis klu­sēt, ja gribēju, lai viņš palīdz izkļūt no nepatikšanām ar Džonatanu Rendelu, un man nebija citas izvēles kā vien piekrist.

Džeimijs negaidīti man uzsmaidīja un izstiepa roku.

-    Gan es kaut ko izdomāšu, Armaliet. Bet tagad dod šurp savas kājas. Kad Dženija bija grūta, viņa teica, ka uzreiz kļūst vieglāk, ja es pabrauku viņas pēdas.

Es nepretojos, izvilku kājas no sakarsušajām kurpēm, ieliku tās vīram klēpī un, kad pa logu ieplūdušais gaiss atvēsināja mitro zīdu, izdvesu atvieglojuma nopūtu.

Džeimijam bija lielas plaukstas un pirksti vienlaikus spēcīgi un maigi. Viņš ar pirkstu kauliņiem izmasēja manu pēdas izliekumu, un es, klusi ievaidējusies, atlaidos sēdeklī. Vairākas minūtes, ko mēs nobraucām nesarunājoties, es, atbrīvojusies no visām domām, baudīju svētlaimi.

Tad, galvu noliecis pār maniem zaļā zīdā tērptajiem kāju pirk­stiem, Džeimijs pēkšņi nevērīgi izmeta:

-    Zini, patiesībā tas nebij parāds.

-    Kas tad? Siltās saules un pēdu masāžas dēļ mans prāts bija mazliet apmiglojies, tādēļ man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.

Nepārtraucot berzēt pēdas, Džeimijs pievērsa skatienu man. Seja bija nopietna, kaut ari acīs jautās smaida atblāzma.

-     Tu teici, Armaliet, ka esmu tev parādā dzīvību, jo tu izglābi manējo. Viņš satvēra vienu lielo kājas pirkstu un palocīja. Bet es pārdomāju tavus vārdus un neesmu vairs tik drošs, ka tā ir. Ja ņem visu kopā, tad man šķiet, ka esam izlīdzinājušies.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Es mēģināju atbrīvot kājas, bet viņš turēja tās stingri ciet.

-    Ja tu esi izglābusi manu dzīvību un tā ir -, nu, es ari esmu izglābis tavējo un vismaz tikpat daudz reižu. Atceries, es izglābu tevi no Džonatana Rendela Fortviljamā un izrāvu tevi no pūļa na­giem Kreinsmūrā, vai ne?

-Jā, es piesardzīgi piekritu. Man nebija ne jausmas, kur viņš mērķē, bet tie nebija tukši vārdi. Es, protams, esmu tev par to pateicīga.

No rīkles dziļumiem atskanēja nicinošs, skotiem raksturīgs ņurdiens.

-    Runa nav par pateicību, Armaliet, no tavas vai manas puses es gribu teikt, ka tas nav ari pienākums. Smaids no acīm bija pazudis, un seja bija kļuvusi pilnīgi nopietna.

-     Es nedevu tev Rendela dzīvību apmaiņā pret savējo sāk­sim ar to, ka tas nebūtu godīgs darījums. Aizver muti, Armaliet, viņš lietišķi noteica, ielidos vēl kāda muša. Patiesi, karietē bija vairāki tikko pieminētie insekti trīs atpūtās uz Fērgusa krekla priekšas, un pastāvīgā cilāšanās augšā lejā tos ne mazākajā mērā netraucēja.

-     Kāpēc tad tu piekriti? Es mitējos cīnīties, un Džeimijs ar abām rokām apņēma manas pēdas, ar īkšķiem apļojot pa papē­žiem.

-     Ne jau tāpēc, ka mani pārliecināja kāds no tevis minētajiem iemesliem. Kas attiecas uz Frenku, viņš turpināja, nu, tā ir

taisnība, ka esmu atņēmis viņam sievu un tāpēc man viņa ir žēl dažreiz vairāk nekā citu, viņš piebilda, nekaunīgi pakustinājis vienu uzaci. Tomēr jautājums paliek: vai tas ir citādi nekā tad, ja mēs būtu sāncenši šeit? Tu varēji brīvi izvēlēties vienu no mums, un tu izvēlējies mani kad viņa svaru kausā bij piemesta tāda grez­nība kā karsta vanna. Au! Es izrāvu vienu pēdu no tvēriena un iespēru Džeimijam pa ribām. Viņš iztaisnojās un sagrāba kāju, īstajā brīdī, lai novērstu vēl vienu spērienu.

-    Ak, tagad nožēlo savu izvēli, ko?

-    Pagaidām vēl ne. Es cīkstējos, lai atbrīvotu kāju. Bet kuru katru minūti tas var notikt. Turpini.

-     Nu tad klausies. Nesaprotu, kā tas, ka izvēlējies mani, piešķir Frenkam Rendelam īpašas tiesības. Turklāt, viņš atklāti pateica,

-     atzīstos, ka biju vienu mazu drusku greizsirdīgs uz to vīrieti.

Nomērķējusi zemāk, es spēru ar otru kāju. Viņš to satvēra, pirms biju trāpījusi, un veikli pagrieza manu potīti.

-    Ja runājam vispārīgi par to, ka esmu parādā viņam dzīvību, Džeimijs turpināja, nepievēršot uzmanību manām pūlēm izrau­ties, tas ir jautājums, par kuru brālis Anselms no abatijas varētu izteikties labāk par mani. Protams, es aukstasinīgi neatņemtu ne­vainīgam cilvēkam dzīvību. Tomēr kaujas laukā es esmu nogalinā­jis, un vai tad tas ir citādi?

Atcerējos karavīru un sniegā nokritušo jaunekli, kuru nogali­nāju, kad bēgām no Ventvērtas. Es vairs nemocīju sevi ar atmiņām par to, bet zināju, ka viņš nekad nepazudīs no manas dzīves.

Džeimijs pakratīja galvu.

-    Nē, tu vari atrast daudzus dažādus iebildumus, bet beigu bei­gās izvēle paliek tikai viena: kad vajag, tu nogalini un pēc tam dzīvo ar šo apziņu. Es atceros, kā sejā izskatījās katrs vīrs, kuru esmu nonāvējis, un atcerēšos vienmēr. Taču fakts ir tāds, ka esmu dzīvs, bet viņi ne, un tas ir mans vienīgais attaisnojums, vienalga, vai tas ir pareizi vai ne.

-     Tomēr šis gadījums ir citāds, es aizrādīju. Šis nav gadī­jums, kad jāizvēlas, nogalināt vai nogalinās tevi.

Džeimijs novicinājās, aizbiedējot mušu, kas bija uzsēdusies viņam uz pakauša.

-     Te nu tu kļūdies, Armaliet. Tas, kas kārtojams man ar Džeku Rendelu, atrisināsies tikai tad, kad viens no mums būs pagalam un varbūt pat tad vēl ne. Cilvēku var nogalināt ne tikai ar nazi vai šaujamo, un miesiska nāve nav pats ļaunākais. Džeimija balsī ieskanējās maigāki toņi. Svētās Annas klosterī tu, mo duinne, izrāvi mani no nāves ķetnām ne vienu reizi vien, un nedomā, ka es to nezinu. Viņš papurināja galvu. Varbūt tomēr es tev esmu vairāk parādā nekā tu man.

Džeimijs atlaida manas pēdas un iekārtoja ērtāk savas garās kājas.

-     Un tāpēc man jādomā ne tikai par savu sirdsapziņu, bet arī par tavējo. Galu galā tev, kad tu pieņēmi lēmumu, nebij ne jaus­mas, kas notiks, tāpēc pamest vīrieti ir viens un pavisam kas cits nolemt viņu nāvei.

Man nepavisam nepatika, kā viņš aprakstīja manu rīcību, bet faktus es noliegt nevarēju. Patiesībā es biju pametusi Frenku, un, lai gan savu izvēli nenožēloju, es nožēloju un vienmēr nožēlošu nepieciešamību, kas spieda mani to darīt. Džeimija nākamie vārdi pārdabiskā veidā skanēja kā atbalss manām domām.

-Ja tu būtu zinājusi, ka tas varētu nozīmēt Frenka… nu, teiksim tā, nāvi… varbūt tu būtu izlēmusi citādi. Bet, ja tu esi izvēlējusies mani, vai man ir tiesības padarīt tavu rīcību nozīmīgāku, nekā tu gribēji?

Iegrimis prātošanā, viņš nebija manījis, kādu iespaidu šī saruna atstāj uz mani. Tikai tagad, ieraudzījis manu seju, viņš spēji aprā­vās un klusuciešot vēroja mani, kamēr kariete līgani ripoja starp zaļajiem laukiem.

-    Es nespēju saskatīt, ka tas, ko tu, Klēra, izdarīji, būtu grēks, pēc garāka klusuma brīža viņš beidzot ierunājās un uzlika roku uz manas zeķē tērptās kājas. Tavs likumīgais vīrs esmu es, tieši tāpat kā viņš bij vai būs. Tu pat nezini, vai būtu pie viņa atgriezu­sies: mo duinne, tu varēji aiziet atpakaļ vēl tālāk vai uz priekšu uz

pavisam citu laiku. Tu rīkojies tā, kā uzskatīji par pareizu, un vai­rāk no cilvēka prasīt nevar. Džeimijs pacēla galvu, un izteiksme viņa acīs sāpīgi ievainoja manu dvēseli.

-     Esmu pietiekami godīgs, lai pateiktu, ka man ir vienalga, kā būtu pareizi vai nepareizi, ja vien tu esi kopā ar mani, Klēra, viņš klusi piebilda. Ja tas, ka izvēlējies mani, tev bij grēks… tad es lab­prāt ietu pie paša velna un pateiktos viņam, ka esmu iekārdinājis tevi tā rīkoties. Viņš pacēla manu kāju un maigi noskūpstīja lielā pirksta pašu galiņu.

Es uzliku roku viņam uz galvas īsie mati bija biezi, bet mīksti kā pavisam maza ezīša adatas.

-     Nedomāju, ka rīkojos nepareizi, es tikpat klusi atbildēju.

-     Bet, ja tomēr… tad es, Džeimij Freizer, iešu tev līdzi pie tā velna.

Viņš aizvēra acis un nolieca galvu pār manu kāju. Tvēriens bija tik stingrs, ka jutu garos, slaidos kaulus cieši saspiestus, tomēr es neatvilku kāju. Ielaidu pirkstus viņam matos un viegli tos paraustīju.

-     Kāpēc tad, Džeimij? Kāpēc tu izlēmi ļaut Džekam Rendelam dzīvot?

Kāju viņš neatlaida, bet atvēra acis un uzsmaidīja man.

-    Nu, Armaliet, tovakar, staigādams šurpu turpu, es izdomājos visu ko. Vispirms es domāju, ka tev sāpēs, ja es to sūdbumbuli noga­lināšu. Es daudz ko darītu vai nedarītu, Armaliet, lai aiztaupītu tev bēdas, bet… cik lielā mērā tava sirdsapziņa atsver manu godu?

-     Nē. Džeimijs atkal papurināja galvu, noraidot vēl vienu ar­gumentu. Ikviens var atbildēt tikai par savu rīcību un savu sirds­apziņu. Samaksa par to, ko daru es, nevar tikt piedzīta no tevis, lai kādas būtu sekas. Viņš samirkšķināja plakstiņus, acis no putek­ļainā vēja asaroja, un pārlaida roku galvai, veltīgi mēģinot savākt izspūrušos matus. īsi apcirpto matu šķipsnas bija izaicinoši saslē­jušās uz pakauša.

-      Kāpēc tad? —es, paliekušie? uz priekšu, stingri noprasīju.

-    Tu esi man izstāstījis visus iemeslus, kāpēc tu tā nedarīji; kas vēl palicis?

Mirkli viņš svārstījās, tad droši ieskatījās man acīs.

-     Čārlza Stjuarta dēļ, Armaliet. Līdz šim mēs esam noslēguši visus naudas avotus, bet šis ieguldījums nu, viņam var izdoties aizvest armiju uz Skotiju. Un, ja tā… nu, tu, Armaliet, labāk par mani zini, kas var notikt.

Es zināju, un no šīs domas man kļuva auksti. Gribot negribot atmiņā nāca vārdi, kā viens vēsturnieks aprakstīja kalniešu likteni Kalodenā: “…mirušie, izmirkuši lietū un savās asinīs, gulēja četrās kārtās.”

Kalnieši, kas, nemākulīgi vadīti un izbadējušies, bet saglabājuši kaujas sparu līdz beigām, tiks iznīcināti vienā izšķirošā pusstundā. Viņus atstās guļam kaudzēs, noasiņojot aukstajā aprīļa lietū, un mērķis, ko viņi bija lolojuši simt gadus, būs miris reizē ar viņiem.

Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu un saņēma manas rokas.

-     Es domāju, ka tas nenotiks, Klēra; domāju, ka mēs viņu aptu­rēsim. Un, ja ne, tad neticu, ka ar mani notiks kas slikts. Bet, ja nu tomēr… Tagad viņš bija kļuvis līdz nāvei nopietns, runāja pus­balsī un steidzīgi. Ja tomēr notiks kas slikts, tad es gribu, lai tev būtu vieta, kur patverties, gribu, lai ir kāds cilvēks, pie kura tu vari vērsties, ja es… ja manis vairs nav un nevaru par tevi parūpēties. Ja tas nevaru būt es, tad gribu, lai tas būtu vīrietis, kas tevi mīl. Viņš ciešāk satvēra manas rokas; jutu, ka abi gredzeni spiežas man miesā, un sapratu, cik svarīgs viņam ir šis jautājums.

-     Klēra, tu zini, ko man maksā tas, ko es daru tavā labā… tas, ka es taupu Rendela dzīvību. Apsoli man, ja pienāks tāds laiks, tu atgriezīsies pie Frenka. Viņa acis pētīja manu seju, tumši zilas kā debesis, ko varēja redzēt karietes logā viņam aiz muguras. Es jau divas reizes esmu mēģinājis aizsūtīt tevi atpakaļ. Un pateicos Dievam, ka tu negāji. Bet, ja nonāks līdz trešajai reizei… tad apsoli, ka atgriezīsies pie viņa… atpakaļ pie Frenka. Jo tādēļ es veselu gadu taupu Džeka Rendela dzīvību… tevis dēļ. Apsoli, Klēra?

-     Allez! Allez! Montez!' uz bukas klaigāja kučieris, mudinot zirgus kāpt kalnā. Bijām gandrīz klāt.

-     Labi, es beidzot sacīju. Apsolu.

Staļļi Aržantānā bija tīri un plaši un smaržoja pēc vasaras un zirgiem. Vienā no atvērtajiem steliņģiem Džeimijs, apburts kā ak­lais dundurs, riņķoja ap Peršeronu šķirnes ķēvi.

-    0, tu nu gan mums esi viena smuka zeltenīte! Nāc, mīlīt, ļauj apskatīt tavu skaisto, resno rumpīti. Mm, kā tad, izcili!

-     Es vēlētos, lai mans vīrs tā sarunātos ar mani, hercogiene de Nevē izmeta skaudīgu piezīmi, un pārējās dāmas, kas, sastā­jušās ar salmiem izklātajā vidusejā, vērojot notiekošo, sāka ķiķi­nāt.

-    Varbūt, kundze, viņš tā darītu, ja jūs no mugurpuses būtu tik­pat ierosinoša. Bet, iespējams, jūsu vīrs uzskata citādi nekā Broktūrekas kungs, kurš prot novērtēt apaļas ķermeņa formas. Grāfs Senžermēns pārlaida man skatienu, kurš pauda tikko jaušamu iro­nisku nicinājumu. Centos iztēloties šos melnos redzokļus zaigojam maskas ieslīpajos acu caurumos, un man tas lieliski izdevās, pat par daudz. Diemžēl mežģīņu volāni piedurkņu galos nosedza lie­lāko tiesu no viņa delnām; īkšķis pie plaukstas pamatnes nebija redzams.

Uztvēris zemtekstu, Džeimijs ērti atspiedās ar elkoņiem uz ķē­ves platās muguras, tāpēc pāri dižciltīgā dzīvnieka stāvam varēja redzēt tikai viņa galvu, plecus un augšdelmus.

-     Broktūrekas kungs novērtē skaistumu, kur vien tas parādās, grāfa kungs. Vienalga, dzīvniekā vai sievietē. Taču es spēju saskatīt arī atšķirību starp tiem abiem, ne tā kā dažs labs. Kad visi sāka smieties, viņš dzēlīgi uzsmaidīja Senžermēnam un uz atvadām no­glāstīja ķēvei kaklu.

Džeimijs, saņēmis aiz rokas, veda mani uz nākamo stalli, un lēnākā solī mums sekoja viss viesu pulciņš.

-     O! viņš izdvesa, ieelpojis gaisu, kurā jaucās zirgu, iejūga, mēslu un siena smārds, it kā tas būtu vīraks. Man nudien pie­trūkst kūts smaržas. Laukos mani pārņem ilgas pēc Skotijas.

-     Pēc Skotijas te diez kā neizskatās, iznākot no krēslainā staļļa, es iebildu un samiedzu acis spožajā saulē.

-    Tiesa, bet lauki paliek lauki, viņš sacīja, te ir tīrs un zaļš, gaisā nav dūmu un mēslu zem kājām… ja vien neskaita zirgābolus, bet tos es neskaitu.

Bija vasaras sākums, un saule apspīdēja starp lēzeniem, zaļiem pakalniem iekārtojušās Aržantānas māju jumtus. Karaliskie staļļi atradās ārpus pilsētiņas un bija krietni pamatīgāk būvēti nekā tuvumā dzīvojošo Luija pavalstnieku mājokļi. Šķūņi un zirgu no­vietnes bija celti no karjerā iegūtiem akmeņiem, ar akmens grī­dām, slānekļa jumtu, un te tika uzturēta kārtība, kas tālu pārsnie­dza Eņģeļu slimnīcas higiēnas stāvokli.

Pie staļļa stūra bija dzirdama skaļa ūjināšana, un Džeimijs ap­stājās kā zemē iemiets tieši laikā, citādi sadurtos ar Fērgusu, kas aizšāvās mums garām kā lingas sviests. Viņam uz papēžiem mina divi staļļa puikas, abi krietni lielāki par bēgli. Netīri zaļā svaigu mēslu svītra, kas stiepās pāri pirmā zēna sejai, ļāva noprast pakaļ­dzīšanās iemeslus.

Apliecinot visai ievērojamu attapību, Fērguss apcirtās pretējā virzienā, pašāvās garām sekotājiem, ielidoja sanākušo viesu pul­ciņa vidū un patvērās aiz aizsargvaļņa Džeimija kiltos tērptajiem gurniem. Redzēdami, ka medījums zudis, puikas bailīgi palūkojās uz tuvojošos grezni tērpto galminieku ierindu, pārmija skatienus, kas skaidri pauda viņu lēmumu, vienlaikus pagriezās un aizrikšoja projām.

Pamanījis, ka pretinieks atkāpjas, Fērguss pabāza galvu gar mana krinolīna malu un guturālā franču valodā kaut ko nosauca viņiem pakaļ; par to Džeimijs asi parāva viņu aiz auss.

-    Taisies, ka tiec! viņš skarbi uzsauca. Un, Dieva dēļ, izbeidz apmētāt ar zirgāboliem tos, kas lielāki par tevi. Tagad ej un uzve­dies kārtīgi. Šo padomu viņš papildināja, uzšaujot puikam pa bikšu dibenu tā, ka Fērguss aizstreipuļoja pretējā virzienā tam, kur bija pazuduši viņa uzbrucēji.

Biju lauzījusi galvu, vai ir prātīgi ņemt Fērgusu līdzi izbrau­cienā, bet lielākā tiesa dāmu bija ieradušās ar saviem pāžiem, kas izdarīja nelielus pakalpojumus nesa pārtikas grozus un citus

priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem vienas dienas izbraukumā pie dabas. Un Džeimijs bija gribējis savam audzēknim parādīt laukus, uzskatīdams, ka zēns pelnījis brīvdienas. Viss bija, kā nākas, izņemot to, ka Fērgusam, kurš nekad mūžā nebija izbrau­cis ārpus Parīzes, sagriezās galva no svaiga gaisa, gaismas un skaistajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kas staigāja viņam gar pašu degunu, un, kā sajucis prātā no laimes, visu laiku kopš ierašanās brīža viņš iekūlās nepatikšanās.

-    Dievs vien zina, ko tas zēns vēl sadomās, es drūmi noteicu, noskatoties pakaļ Fērgusam. Varbūt pielaidīs uguni kādai siena ķīpai.

Džeimiju šādas izredzes itin nemaz neuztrauca.

-    Gan būs labi. Visi puikas sarīko mēslu kaujas.

-    Tiešām? Es pagriezos un cieši noskatīju Senžermēnu, kurš, nevainojami ģērbies baltā linā, baltā saržā un baltā zīdā -, pie­klājīgi pieliecies pie hercogienes, klausījās, ko viņa saka, uz pirkst­galiem lēnām tipinot pāri salmu piemētātajam pagalmam.

-     Varbūt tu tā darīji, es pazobojos. Bet viņš jau nu gan ne. Un nedomāju, ka kaut ko tādu kādreiz darījis arī bīskaps. Sāku apšaubīt, vai šī ekskursija bija prāta darbs, vismaz priekš manis. Džeimijs, rīkojoties ar gigantiskajiem Peršeroniem, bija savā ele­mentā un nepārprotami bija atstājis iespaidu uz hercogu, kas bija labi. Turklāt pēc brauciena karietē man briesmīgi smeldza mugura, ādas kurpes sāpīgi spieda manas sakarsušās un pietūkušās kājas.

Džeimijs paraudzījās manī no augšas, pasmaidīja un paspieda man plaukstu, kura turējās viņam pie elkoņa.

-    Vairs nebūs ilgi, Armaliet. Pavadonis vēlas parādīt mums apsēk­lošanas šķūņus, pēc tam tu ar pārējām dāmām varēsi apsēsties un uzēst, kamēr veči stāvēs un plēsīs rupjus jokus par saviem daiktiem.

-     Vai skatīšanās, kā tiek aplekta ķēve, parasti izraisa tādas sarunas? Man tas likās ļoti interesanti.

-     Nu, vismaz vīriešiem. Kā ir dāmām, es nezinu. Paspicē ausis, un vēlāk varēsi man pastāstīt.

Patiesību sakot, bija jūtams, ka ļaužu bariņu, kas ar grūtībām ietilpa vaislas šķūņa šaurībā, pārņēmis apspiests uzbudinājums. Šī, tāpat kā citas ēkas, bija celta no akmeņiem, tikai šeit abās pusēs centrālajai ejai nebija atsevišķu steliņģu, vienīgi neliels aploks, ku­ram katrā pusē bija nodalījumi zirgu turēšanai un aizmugurē ko­ridors jeb skrejceļš ar vairākiem vārtiem, kurus varēja virināt, lai regulētu zirgu pārvietošanos.

Šķūnī bija gaišs un daudz svaiga gaisa, pateicoties tam, ka ēkas abos galos bija ierīkoti lieli, neiestikloti logi ar skatu uz laidaru, kas bija apaudzis ar zāli. Redzēju tā malā vairākas milzīgas Peršeronu ķēves plūcam zāli; kādas pāris no tām likās nemierīgas te tās, šūpojoties gurnos, gabaliņu paaulekšoja, te atkal pārgāja uz rikšiem vai pastaigas soli, spalgi zviedzot, purināja galvas ar plan­došām krēpēm. Vienā tādā brīdī no steliņģa šķūņa galā atskanēja skaļš, nazāls zviedziens un nožogojuma dēļus sadrebināja varens spēriens.

-     Viņš ir gatavs, man aiz muguras kāds atzinīgi nomurmi­nāja. Nez kura jaunkundze būs tā laimīgā?

-     Tā, kas ir tuvāk vārtiem, minēja hercogiene, kura vienmēr bija gatava saderēt. Lieku uz to piecas livras.

-     Ak nē! Jūs, kundze, maldāties, tā ir pārāk rāma. īstā būs tā mazā, zem ābeles, kura koķeti bola acis. Redzat, kā šī mētā galvu? Es izvēlos to.

Atskanot ērzeļa zviedzienam, visas ķēves bija apstājušās, jau­tājoši pacēlušas purnus un nervozi kustināja ausis. Nemierīgās mētāja galvas un grudzināja; viena izstiepa kaklu un ļāva skanēt garam, augstam zviedzienam.

-    Tā, Džeimijs sacīja, pamādams ar galvu. Dzirdēji, kā viņa sauc ērzeli?

-     Un ko viņa saka, mans kungs? acīm zibot, jautāja bīskaps.

Džeimijs nopietni papurināja galvu.

-    Tā, mans kungs, ir dziesma, pret kuru baznīcas vīrs ir kurls… vismaz vajadzētu būt kurlam. Viņa piezīme sacēla smieklu brāzmu.

Protams, izvēlējās to ķēvi, kura bija saukusi. Tikusi aplokā, viņa apstājās, kā zemē iemieta, pacēla galvu un drebošām nāsīm ostīja

gaisu. Ērzelis viņu saoda; zviedzieni pārdabiski atbalsojās pret dēļu jumtu, tie bija tik skaļi, ka sarunāties nebija iespējams.

Neviens tāpat šobrīd negribēja runāt. Lai arī es jutos slikti, kad ķēve atkal atbildēja ērzeļa saucienam, manas krūtis uzbudinājumā viegli notrīsēja un piebriedušais vēders savilkās.

Peršeronu šķirnes zirgi ir ļoti lieli. Pamatīgs dzīvnieks plecu augstumā sasniedz piecas pēdas, un labi barotas ķēves rumpis ir gandrīz jardu plats, spalva tiem gaiša, ābolaini pelēka vai mirdzoši melna, ar krāšņu, melnu krēpju ūdenskritumu, kas pie saknēm ir manas rokas biezumā.

Ērzelis, metoties pie sapītās ķēves, no steliņģa izlidoja tik spēji, ka visi skatītāji atsprāga no sētas. Milzīgajiem pakaviem trieco­ties iežogojuma smiltīs, uzvirmoja putekļu mākoņi, un no vaļējās mutes šķīda siekalu lāses. Zirgu puisis, kas bija atvēris steliņģa vār­tiņus, palēca malā; blakus žilbinošajai, no iežogojuma izlaistajai fūrijai viņš izskatījās sīks un neievērojams.

Ķēve priecīgi palēcās un satraukumā smalki iezviedzās, nāka­majā mirklī ērzelis jau bija uzmeties viņai uz muguras un ielaidis zobus spēcīgajā, izliektajā kaklā, nospiežot ķēves galvu padevīgi uz leju. Kuplā aste pacēlās augstu gaisā, atkailinot ķēvi un dodot brīvu pieeju ērzeļa miesaskārei.

-   Jesus, nočukstēja Pridoma kungs.

Tas ilga tikai īsu bridi, bet, vērojot, kā cilājas sviedros satumsu­šie sāni, kā gaisma rotaļājas plīvojošajās krēpēs un kā, savelkoties un saspringstot kaislīgajā pārošanās kustībā, vizmo lielie muskuļi, likās, ka pagājusi vesela mūžība.

Kad gājām ārā no šķūņa, neviens nerunāja. Beidzot hercogs sāka smieties, iebikstīja Džeimijam sānos un teica:

-    Jūs pie tādiem skatiem esat pieradis, Broktūrekas kungs, vai

ne?

-     Kā ta’, Džeimijs apstiprināja. Esmu to redzējis neskaitā­mas reizes.

-    Ak tā? hercogs noteica. Un sakiet man, kungs, kā jūs jūta­ties, to skatoties pēc tik daudzām reizēm?

Atbildot Džeimijam raustījās viens lūpu kaktiņš, bet seja sagla­bāja nopietnību.

-    Ļoti pazemīgs, Jūsu Gaišība.

-     Kas tas bija par skatu! sajūsminājās hercogiene de Nevē. Kā aizsapņojusies viņa pārlauza cepumu un lēnām to košļāja. Tik rosinošs, vai ne?

-     Jūs gribējāt teikt: tas tik bija daikts! diezgan parupji pre­cizēja Pridoma kundze. Kaut Filibertam tāds būtu! Bet tagad… Viņa, savilkusi uzacis, palūkojās uz šķīvi ar nelielām, varbūt kādas divas collas garām desiņām, un dāmas, kas sēdēja uz zemē izklāta­jām segām, sāka ķiķināt.

-     Pol, lūdzu, gabaliņu vistas, grāfiene Senžermēna vērsās pie sava pāža. Viņa bija jauna, un vecāko sieviešu piedauzīgās runas lika viņai sarkt. Iedomājos, nez kāda bija viņas laulība ar Senžermēnu; viņš nekad neņēma sievu līdzi, kad gāja sabiedrībā, vienīgi tādos gadījumos kā šis, kad bīskapa klātbūtne liedza ierasties ar kādu no mīļākajām.

-     Phe! Novīpsnāja viena no galma dāmām, Montresora kun­dze, kuras vīrs bija bīskapa draugs. Izmērs jau nav galvenais. Kāda jēga, ja tas ir liels kā ērzelim, bet necik neturas? Pat ne divas minūtes! Sakiet, kāds no tā labums? Viņa satvēra divos pirkstos pipargurķīti, pacēla gaisā un ar spicu sārtās mēles galiņu nolaizīja blāvi zaļo marinēto dārzeni. Es tik saku, ne jau tas ir svarīgi, kas viņiem biksēs, bet gan tas, ko viņi ar to dara.

Pridoma kundze nosprauslājās.

-    Nu, ja atrodat kādu, kurš zina, ka ar to var darīt vēl kaut ko, ne tikai iegrūst pirmajā caurumā, dodiet man ziņu. Es labprāt paskatītos, ko ar tādu lietu var pasākt.

-    Jums vismaz ir kāds, kuru tas interesē, sarunā iesaistījās hercogiene de Nevē. Viņa veltīja riebuma pilnu skatienu savam dzī­vesbiedram, kurš vīru pulciņā grozījās pie aplokiem, vērojot, kā iejūgta ķēve demonstrē savu māku.

-    Tikai ne šovakar, mīļā, viņa apbrīnojami prasmīgi atdarināja sava lauleņa skaļo, nazālo balsi. Esmu pārguris. Viņa piespieda roku pie pieres un izbolīja acis. Darījumi ir tik nogurdinoši. Klausītāju smieklu iedrošināta, viņa turpināja izrādi, ieplešot acis un kā aizsargājoties sakrustojot sev klēpī rokas. Ko, atkal? Vai tad tu nezini, ka pārmērīga šķiešanās ar vīrišķo sulu kaitē veselībai? Vai tad nepietiek, ka tu ar savām prasībām esi mani tā nomocījusi, ka esmu palicis vājš kā diegs, Matilde? Vai tu gribi, lai es dabūju sirdstrieku?

Dāmas smieklos spiedza un elsa tik skaļi, ka piesaistīja bīskapa uzmanību, kurš mums pamāja ar roku un mīļi uzsmaidīja, saceļot vēl lielāku jautrību.

-     Nu, viņš vismaz visu savu vīrišķo sulu neizšķiež bordeļos… vai kur citur, sacīja Pridoma kundze, ar daiļrunīgu, nožēlas pilnu skatienu palūkojoties uz grāfieni Senžermēnu.

-    To nē, drūmā balsī piekrita Matilde. Viņš to uzkrāj kā zeltu. Varētu domāt, ka pie tās vairs nevarēs tikt, ja spriež pēc tā, kā viņš… ak, Jūsu Gaišība! Vai neiedzersiet glāzi vīna? Viņa apbu­roši uzsmaidīja hercogam, kurš bija klusi pielavījies no mugurpu­ses. Viņš stāvēja un smaidīdams skatījās uz sievietēm, vienu gaišo uzaci mazliet savilcis uz augšu. Ja hercogs arī bija dzirdējis, par ko mēs runājām, viņš to neizrādīja.

Apsēdies man blakus uz paklātās segas, Viņa Gaišība nevērīgi risināja asprātīgu sarunu ar dāmām; savādi spiedzīgā balss daudz neatšķīrās no sieviešu balsīm. Lai ari likās, ka viņš pilnībā nodevies tērzēšanai, es pamanīju, ka viņa skatiens laiku pa laikam aizslīd līdz nelielajam vīriešu pulciņam pie aplokiem. Džeimija košie kilti uzkrītoši izcēlās pat krāšņo samta un iestīvinātā zīda tērpu vidū.

Biju šaubījusies, vai vēlos hercogu atkal satikt. Kā nekā pēdējā ciemošanās viņa mājā beidzās ar to, ka pēc manas apsūdzības iz­varošanas mēģinājumā tika apcietināts Džonatans Rendels. Bet šī izbraukuma laikā hercogs bija pati nevainība, izsmalcinātu manieru iemiesojums, un ne reizi nepieminēja kādu no brāļiem Rendeliem. Tāpat citu viesu klātbūtnē neatskanēja neviena piezīme par

apcietinājumu; lai kāda būtu hercoga diplomātiskā misija, likās, ka tā ir pietiekami nozīmīga, lai izpelnītos karalisko klusēšanas zvērestu.

Visumā es priecājos, ka hercogs pievienojās mums pie maltītes. Vispirms jau tādēļ, ka viņa klātbūtnē dāmas atturējās uzdot man jautājumu kuru drosmīgākas dvēseles viesībās bieži mēdza man uzdot -, ko skoti valkā zem kiltiem. Ņemot vērā, kāds noskaņojums šobrīd valdīja piknika viešņu vidū, šaubos, vai pietiktu ar manu iecienīto atbildi: “Nu, kā jau parasti.”

-    Jūsu vīrs šo to saprot no zirgiem, hercogs pievērsās man, uz brīdi atbrīvojies, jo hercogiene de Nevē, kas sēdēja viņam otrā pusē, pārliecās pāri segai, lai parunātos ar Pridoma kundzi. Viņš man stāstīja, ka viņa tēvam un tēvocim Hailendā piederējis mazs, bet izsmalcināts stallis.

-Jā, tā ir taisnība. Es maziem malciņiem dzēru vīnu. Bet jūs esat viesojies pie Kolama Makenzija Leohas pilī; jūs taču noteikti redzējāt stalli pats savām acīm. Patiesībā pirmo reizi ar hercogu es satikos pērn Leohā, kaut arī uz īsu brīdi; viņš bija devies medī­bās tieši pirms tam, kad mani apcietināja par buršanos. Domāju, ka viņš par šo notikumu droši vien zina, bet, ja tā, tad viņš nekādi to neizrādīja.

-    Protams. Augstmaņa modrās, zilās ačeles pašāvās vispirms pa kreisi, tad pa labi, lai pārliecinātos, ka viņu neviens nenovēro, un tad viņš pārgāja uz angļu valodu. Toreiz jūsu vīrs man stāstīja, ka nedzīvojot savā muižā, jo nelaimīgā kārtā turklāt kļūdaini Anglijas valdība izvirzījusi pret viņu apsūdzību slepkavībā. Sakiet, kundze, vai apsūdzība vēl joprojām ir spēkā un viņš ir izsludināts ārpus likuma?

-     Par mana vīra galvu vēl aizvien ir izsludināta atlīdzība, es neko neslēpu.

Hercoga sejas izteiksme, kurā atspoguļojās pieklājīga interese, nemainījās. Viņš izklaidīgi pastiepa roku un paņēma vienu no ma­zajām desiņām.

-     Šis apstāklis var tikt grozīts, viņš klusā balsī sacīja. Pēc tikšanās ar jūsu vīru Leohas pilī es ievācu ziņas. O, ticiet man,

cienītā kundze, pietiekami diskrēti. Un, manuprāt, šo jautājumu varētu nokārtot bez īpašiem sarežģījumiem, ja tikai iečukstētu pa­reizajā ausī un ziņa nāktu no pareizā avota.

Tas izklausījās interesanti. Pirmo reizi par savu beztiesisko stā­vokli Džeimijs Sendringemas hercogam bija pastāstījis, Kolama Makenzija mudināts, cerot, ka izdosies pierunāt hercogu iejaukties šajā lietā. Tā kā Džeimijs patiesībā nebija izdarījis minēto nozie­gumu, nekādu nopietnu pierādījumu nevarētu būt; bija pilnīgi iespējams, ka hercogs, kuram bija spēcīga ietekme uz Anglijas aris­tokrātu aprindām, patiesi varētu panākt apsūdzības atsaukšanu.

-    Kāpēc? es jautāju. Un ko jūs par to vēlaties?

Smalkās, gaišās uzacis strauji savilkās uz augšu, un hercogs pa­smaidīja, atklājot vienādus, baltus zobiņus.

-    Apžēliņ, jūs nu gan runājat tiešu valodu, vai ne? Vai tad neva­rētu būt tā, ka es novērtēju jūsu vira zināšanas un palīdzību, izvē­loties zirgus, un labprāt redzētu viņu atgriežamies mājās, kur viņš šo prasmi atkal varētu likt lietā?

-     Varētu, bet tā nav, es joprojām runāju, ko domāju. Pama­nīju, ka Pridoma kundze pievērsusi mums savu ciešo skatienu, un mīļi uzsmaidīju hercogam. Kāpēc jūs to darītu?

Viņš veikli iestūma mutē visu desiņu, sāka nesteidzīgi košļāt, un laipnajā sejā neatspoguļojās nekas cits kā vien prieks par jauko dienu un gardo maltīti. Beidzot viņš norija kumosu un viegli nosu­sināja lūpas ar lina salveti.

-     Nu, Sendringemas hercogs atkal ierunājās, ja mēs pie­ņemtu, jūs saprotat…

Es pamāju ar galvu, un viņš turpināja:

-      Tātad tikai kā pieņēmums, varbūt mēs varam uzskatīt, ka jūsu vīra draudzība, kas nesen izveidojusies ar… ar zināmu per­sonu, kura ne pārāk sen ieradusies no Romas? A, es redzu, ka jūs mani saprotat. Jā. Tātad pieņemsim, ka šī draudzība liek bažīties noteiktām aprindām, kuras labprāt vēlētos, lai šī persona klusi un mierīgi atgriežas Romā… vai arī apmetas uz dzīvi Francijā, kaut ari Roma būtu labāks variants… nu, drošāks, jūs mani saprotat?

-     Skaidrs. Arī es paņēmu desiņu. Tā bija ļoti pikanta, un pie katra kumosa man degunā iecirtās ķiploku smārds. Un zināmās aprindas minēto draudzību uzskata par pietiekami nopietnu, lai par tās pārtraukšanu piedāvātu atsaukt pret manu vīru izvirzītās apsūdzības? Un vēlreiz es jautāju: kāpēc? Mans vīrs nav nekāda ievērojama persona.

-    Tagad nav, hercogs piekrita. Bet nākotnē var kļūt. Viņš ir saistīts ar vairākām ietekmīgām franču baņķieru ģimenēm, un vēl vairāk sakaru viņam ir tirgotāju vidū. Viņš tiek uzņemts galmā, un Luijs šad tad viņā ieklausās. Vārdu sakot, ja arī jūsu vīram šobrīd nav pilnvaras rīkoties ar ievērojamām naudas summām un ietek­mēt notikumus, tad nevar izslēgt, ka drīz būs. Turklāt viņš pieder ne tikai pie viena, bet pie diviem no varenākajiem Hailendas kla­niem. Un aprindas, kuras vēlas, lai minētā persona atgriežas Romā, baiļojas, ne gluži bez pamata, ka šī ietekme varētu izpausties nepa­reizajā virzienā. Tāpēc daudz labāk būtu, ja jūsu vīrs atgrieztos… ar atjaunotu reputāciju… savos zemes īpašumos Skotijā, vai jums tā nešķiet?

-    Nav slikta doma, es piekritu. Tas bija kukulis un arī ne slikts. Sarauj visas saites ar Čārlzu Stjuartu, un tu drīkstēsi atgriezties Sko­tijā un Lelibrokā, neriskējot, ka tevi pakārs. Potenciāli neērta Stju­artu atbalstītāja novākšana, turklāt neprasot nekādus izdevumus no valdības, arī angļiem varēja likties kā pievilcīgs piedāvājums.

Es vēroju hercogu, cenšoties izprātot, kur ir viņa vieta šajā plānā. Oficiāli esot Džordža II, Hanoveru elektora un Anglijas ka­raļa tik ilgi, kamēr Džeimss Stjuarts uzturas Romā, sūtnis, viņa vizītei Francijā itin labi varēja būt divi mērķi. Iesaistīties ar Luiju smalkā pieklājīgu frāžu un draudu apmaiņā, kas bija diplomātijas būtība, un vienlaikus iznīcināt atkārtotas jakobītu sacelšanās rēgu? Vairāki no Čārlza uzticamajiem atbalstītājiem pēdējā laikā, aizbildi­noties ar steidzamiem darījumiem ārzemēs, bija nozuduši no ska­tuves. Nopirkti vai aizbiedēti es netiku gudra.

Laipnā sejas izteiksme neļāva nojaust hercoga domas. Nekaut­rēdamies viņš atstūma parūku uz pakauša, kuru sedza arvien šķid­rāki mati, un pakasīja galvu.

-     Padomājiet gan par to, dārgā, viņš mani mudināja. Un, kad būsiet padomājusi… aprunājieties ar viru.

-    Kāpēc jūs ar viņu nerunājat pats?

Augstmanis paraustīja plecus un atkal pasniedzās pēc desiņām, šoreiz viņš paņēma trīs.

-     Esmu pieredzējis, ka vīrieši ļoti bieži pret to, ko saka kāds no tuviniekiem, kāds, kuram viņi uzticas, izturas pieļāvīgāk nekā pret to, ko viņi varētu uztvert kā spiedienu no ārpuses. Viņš pasmai­dīja. Jādomā par vīrieša lepnumu; ar to jāapietas saudzīgi. Un, ja esam sākuši runāt par saudzīgu apiešanos… nu, ir taču tāds jēdziens kā “sievietes pieeja”, vai ne?

Man nebija laika atbildēt, jo no lielā staļļa atskanēja kliedziens, kas lika visiem galvas pagriezt tajā virzienā.

Pa šauro eju starp galveno stalli un garo, vaļējo nojumi, kurā atradās smēde, uz mūsu pusi rikšoja zirgs. Tas bija Peršeronu ku­meļš, spriežot pēc dābolainā apspalvojuma, jauns, ne vairāk kā divus vai trīs gadus vecs. Peršeroni, pat nepieauguši, ir lieli; kumeļš šķita milzīgs, kad viņš tā lēnā riksītī, asti vicinot, bezmērķīgi lēk­šoja šurpu turpu. Jaunulis acīm redzami vēl nebija pieradināts pie segliem; dzīvnieks raustīja platos plecus, cenšoties nokratīt nelielo nastu, kas sēdēja jāteniski tam mugurā, abām rokām cieši iekram­pējies biezajās, melnajās krēpēs.

-     Piķis un zēvele, tas taču Fērguss! Dāmas, šī kliedziena iz­traucētas, bija piecēlušās kājās un ar interesi vēroja, kas notiks.

To, ka mums pievienojušies vīrieši, pamanīju tikai tad, kad viena no sievietēm sacīja:

-     Izskatās briesmīgi bīstami! Ja zēns nokritis no zirga, viņš noteikti sasitīsies!

-     Nu, ja viņš nesasitīsies krītot, tad to izdarīšu es, tiklīdz da­būšu rokā to mazo razbainieku, man aiz muguras noteica kāda drūma balss. Es pagriezos un ieraudzīju Džeimiju, kurš pāri manai galvai skatījās uz zirgu, kas strauji mums tuvojās.

-    Vai tu vari dabūt viņu nost? es jautāju.

Viņš papurināja galvu.

-    Nē, lai to izdara zirgs.

Atklāti sakot, kumeļš likās vairāk samulsis nekā sabijies no neparastā smaguma uz muguras. Pelēki dābolainā āda raustījās un trīsēja, it kā to būtu apsēdis vesels bars mušu, un zirgs apjukumā purināja galvu, it kā nesaprotot, kas notiek.

Ja runājam par Fērgusu, tad viņa kājas uz Peršerona platās mu­guras bija novietotas gandrīz taisnā leņķī; skaidri bija redzams zirgā viņš noturējās tikai tāpēc, ka bija uz dzīvību un nāvi iekram­pējies krēpēs. Pat šādā situācijā viņam varbūt izdotos noslīdēt zemē vai vismaz noripot bez nopietnākiem ievainojumiem, ja vien zirgābolu kaujas zaudētāji nebūtu savu plānu izstrādājuši visos sīkumos, lai pilnā mērā izbaudītu atriebības garšu.

Vairāki kopēji piesardzīgā attālumā sekoja zirgam, noslēdzot tam atpakaļceļu. Vienam bija izdevies aizskriet priekšā un atvērt vārtus uz tukšu aploku netālu no mums. Vārti atradās starp viesu pulciņu un eju, kas atdalīja ēkas; skaidrs, ka gūstītāju nolūks bija neuzkrītoši ievadīt zirgu aplokā, kur tas varētu sabradāt Fērgusu vai nesabradāt pēc patikas, bet vismaz pats nevarētu aizbēgt vai savainoties.

Taču, pirms šī iecere tika īstenota, krietnu gabalu virs zemes, sienaugšā, kāds lunkans zeņķis izbāza pa lodziņu galvu. Neviens no skatītājiem, kas visu uzmanību veltīja zirgam, to nemanīja, izņemot mani. Zēns kādu brīdi skatījās pa logu uz notiekošo, tad pazuda un gandrīz tūlīt atkal parādījās, turot abās rokās pamatīgu siena klēpi. Ļoti rūpīgi izvēlējies īsto brīdi, viņš nometa sienu tieši tad, kad zirgs ar Fērgusu mugurā pagāja zem loga.

Likās, ka sprāgusi bumba. Tur, kur vēl pirms brīža atradās Fēr­guss, pa gaisu lidoja siens, kumeļš panikā iezviedzās, pameta gaisā pakaļkājas un aulekšoja kā Dārbi sacīkšu uzvarētājs uz galminieku pulciņu, kas, klaigājot kā zosis, pajuka uz visām četrām debespu­sēm.

Džeimijs bija meties man virsū, lai dabūtu mani nost no ceļa, un nogāzis zemē. Es gulēju garšļaukus zālē, un Džeimijs, sulīgi lamājoties gēlu valodā, slējās kājās. Nekavējis laiku, lai apjautātos

par manu pašsajūtu, viņš aizskrēja tajā virzienā, kurā bija pazudis Fērguss.

Zirgs bija pamatīgi pārbiedēts, tas slējās pakaļkājās, grozījās uz visām pusēm, priekškājas kūla gaisu, turot pa gabalu nedaudzos zirgkopjus un staļļa zēnus, kas drīz vien zaudēja galvu, iedomājo­ties, ka viņu acu priekšā viens no karaļa vērtīgākajiem zirgiem sevi sakropļos.

Stūrgalvības vai baiļu dēļ bija noticis brīnums, un Fērguss jo­projām atradās savā vietā, tievās kājeles tirinājās pa gaisu, kamēr viņš šļūkāja un lēkāja pa muguru, kas cilājās augšā lejā. Zirgu puiši vienā mutē bļāva, lai puika atlaiž rokas, bet viņš nemaz neklausī­jās, tikai, cieši aizmiedzis acis, turējās pie divām saujām zirga astru kā pie dzīvības. Vienam no kopējiem bija mēslu dakšas; viņš tās draudīgi vicināja, un Montresora kundze bailēs spalgi iekliedzās, acīmredzot nospriedusi, ka puisis vēlas uzdurt uz tām bērnu.

Šāda spalga bļaušana itin nemaz neiedarbojās nomierinoši uz kumeļa nerviem. Tas dancoja un lēkāja, kāpjoties atpakaļ no cil­vēku loka, kas pamazām savilkās aizvien ciešāk. Nedomāju, ka kopējs bija nolēmis nocelt Fērgusu no zirga muguras ar dakšām, un tomēr pastāvēja nopietnas briesmas, ka puika tiks sabradāts, ja nokritīs… un es šaubījos, vai viņš vēl ilgi spēs no šāda likteņa izvairīties. Pēkšņi zirgs izvēlējās nelielu birzīti, kas auga netālu no aploka, vai nu meklējot glābiņu no cilvēkiem, vai arī izsecinājis, ka koku zari varētu noraut viņa mugurai piezīdušos asinssūcēju.

Kad dzīvnieks paskrēja zem pirmajiem zariem, es zaļajā lapotnē pamanīju sarkanu tartānu, un tūlīt noplaiksnīja košs zibsnis, kad Džeimijs izlēca no savas slēptuves. Viņš deva sitienu zirgam no mu­gurpuses, tad aizvēlās pa zemi, pledam plandot un kailajām kājām spārdoties; uzmanīgs skatītājs pamanītu, ka šim skotam šobrīd zem kiltiem nekā nav.

Galminieku pulciņš visi kā viens traucās uz priekšu, visu uzma­nību pievēršot pakritušajam Broktūrekas saimniekam, bet zirgkopji sekoja mūkošajam zirgam uz birzītes otru malu.

Džeimijs gulēja zem skābaržiem uz muguras, seja zaļganbāla, acis un mute plati ieplestas. Rokas cieši turēja Fērgusu, kurš kā

dēle bija piekļāvies glābēja krūtīm. Kad es pieskrēju pie vīra, viņš samirkšķināja acis un vārgi mēģināja pasmaidīt. Klusā sēkšana, kas plūda no atvērtās mutes, pamazām pārgāja seklā elpošanā, un es atvieglojumā atslābu viņam bija tikai aizsista elpa.

Beidzot aptvēris, ka zirgs zem viņa vairs nepārvietojas, Fērguss piesardzīgi pacēla galvu. Tad spēji pieslējās sēdus uz sava darba devēja vēdera un dedzīgi iesaucās:

-    Tas bija brīnišķīgi, kungs! Vai varam to izdarīt vēlreiz?

Veicot glābšanas operāciju Aržantānā, Džeimijs bija sastiepis ciskas muskuli, un, kad atgriezāmies Parīzē, viņš jau stipri kliboja. Aizsūtījis Fērgusu kuram ne pārdrošais izlēciens, ne tam sekojo­šais sods nebija kaitējis uz virtuvi, lai pats meklē sev vakariņas, Džeimijs ieslīga krēslā pie kamīna un masēja pietūkušo kāju.

-    Vai stipri sāp? es līdzjūtīgi jautāju.

-    Drusku. Bet mazliet to atpūtināšu, un gan jau būs labi. Viņš piecēlās un ar baudu izstaipījās, garās rokas gandrīz pieskārās no­melnējušajiem ozolkoka baļķiem virs kamīna. Karietē kļuvu gluži stīvs; vajadzēja labāk jāt ar zirgu.

-     Mmm. Es arī. Berzēju sev krustus, kas smeldza no ilgās sēdēšanas vienā pozā. Likās, ka sāpes caur iegurni slīd lejup uz kā­jām, laikam jau grūtniecības dēļ locītavas zaudēja elastību.

Pārlaidu roku Džeimija kājai, pārbaudot, vai nav ievainojuma, un pamāju uz dīvānu.

-    Nāc, atgulies uz sāniem. Man tavai kājai ir viena laba smērite; ierīvēšu, un sāpes mazliet atlaidīsies.

-Ja tu tā vēlies. Viņš stīvi izslējās stāvus, tad apgūlās uz krei­sajiem sāniem un savilka kiltus uz augšu virs ceļgala.

Atvēru savu zāļu lādi un sāku pārcilāt kārbiņas un burciņas. Dadzis, sarkanā goba, pelargonija… ā, te tā bija. Izcēlu zilu stikla pudelīti, kuru man bija iedevis Forēza kungs, un noskrūvēju vā­ciņu. Piesardzīgi paostīju gaisu; ziedes ātri sasmaka, bet likās, ka šajā iejaukta krietna porcija sāls, lai labāk saglabātos. Ziedei bija

patīkama, maiga smarža un skaista krāsa, tāds trekns svaiga krē­juma dzeltenigums.

Paņēmu pamatīgu pikuci, pavilku augstāk kiltus, lai netraucē, un ieziedu Džeimija augšstilba garo muskuli. Kāja bija silta; tas nebija karstums, kas liecinātu par infekciju, bet normāls siltums, kādu izstaro jauna vīrieša miesa, kas pietvīkusi no kustībām un pulsē no veselības. Viegli iemasēju ziedi ādā, sajūtot cietā muskuļa pietūkumu un sataustot iedobumu starp kvadricepsu un paceles cīpslu. Kad piespiedu stingrāk, Džeimijs iekunkstējās.

-     Sāp? es jautāju.

-    Kā ta’, drusku, bet turpini. Tāda sajūta, ka kļūst labāk. Viņš iesmējās. Nevienam citam es neatzītos, tikai tev, Armaliet, bet tas bij brangi. Vairākus mēnešus nebiju dabūjis tā izvingrināt locek­ļus.

-     Labi, ka izpriecājies, es vēsi noteicu, paņemdama vēl maz­liet ziedes. Man arī bija interesanti piedzīvojumi. Nepārtraucot masāžu, es izstāstīju par Sendringema piedāvājumu.

Džeimijs par atbildi norūcās un mazliet saviebās, kad es pieskā­ros kādai sāpīgai vietai.

-     Tātad Kolamam bij taisnība, ka šis kungs, iespējams, varēs man palīdzēt tikt vaļā no apsūdzības.

-     Tā izskatās. Tikai jautājums ir šāds: vai tu to vēlies? Cen­tos neaizturēt elpu, gaidot atbildi. Viens iemesls bija tāds, ko es jau zināju, Freizeri kā dzimta bija pazīstami ar savu stūrgalvību, un, kaut arī Džeimija māte bija dzimusi Makenzija, viņš pats caur un cauri bija atsities Freizeros. Ja reiz bija ieņēmis galvā, ka aptu­rēs Čārlzu Stjuartu, tad diez vai būs ar mieru atkāpties no sava nodoma. Tomēr ēsma bija kārdinoša gan man, gan arī viņam. Iespēja atgriezties mājās, Skotijā, un dzīvot mierā.

Bet tas, protams, nebija vienīgais šķērslis. Ja tā notiktu un mēs atgrieztos, ļaujot Čārlza plāniem ritēt savu gaitu, līdz īstenotos man zināmais nākotnes scenārijs, tad miers, ko mēs baudītu Sko­tijā, patiesi nevilktos ilgi.

Džeimijs, acīmredzot izsekojis manai domai, nošņaukājās.

-    Zini, ko es tev, Armaliet, teikšu? Ja es domātu, ka Čārlzs Stju­arts varētu gūt panākumus atbrīvot Skotiju no Anglijas virskun­dzības -, es atdotu visas savas zemes, savu brīvību un dzīvību, lai palīdzētu viņam. Varbūt viņš ir niekkalbis, bet karalisks niekkalbis, un rādās, ka drosmes viņam netrūkst. Džeimijs nopūtās.

-    Bet es viņu pazīstu, esmu runājis ar viņu un ar visiem jakobītiem, kas cīnījušies kopā ar viņa tēvu. Ja, ņemot vērā tavus pare­dzējumus, atkal sāksies sacelšanās… neredzu, ka man ir cita izvēle kā vien palikt te, Armaliet. Kad viņš būs apturēts, varbūt tad pavēr­sies iespēja atgriezties mājās vai nepavērsies. Bet pagaidām man ar pateicību jānoraida Viņa Gaišības piedāvājums.

Viegli noglāstīju vīra roku.

-     Es jau domāju, ka tu tā teiksi.

Džeimijs man uzsmaidīja, tad viņa skatiens noslīdēja uz leju, uz maniem ar dzeltenas ziedes kārtiņu klātajiem pirkstiem.

-    Kas tas ir par zieķi?

-    To man iedeva Forēza kungs. Nosaukumu viņš nepateica. Šau­bos, vai tam ir kāda aktīva sastāvdaļa, bet tā ir jauka, taukaina smērīte.

Augums zem manām rokām sastinga, un Džeimijs pāri plecam palūkojās uz zilo stikla trauciņu.

-    Forēza kungs iedeva? Varēja just, ka viņam tas nepatika.

-     Jā, es izbrīnījusies atteicu. Kas vainas? Jo viņš atbī­dīja manus noziestos pirkstus, nolaida kājas uz grīdas un meklēja dvieli.

-    Vai tam trauciņam uz vāka ir lilijas, Armaliet? viņš jautāja, slaukot no kājas ziedi.

-     Jā, ir. Džeimij, kas vainas ziedei? Viņa sejā atspoguļojās ārkārtīgi savāda izteiksme kaut kas pa vidu starp mulsumu un uzjautrinājumu.

-     O, es neteiktu, ka tai ir kāda vaina, Armaliet, viņš beidzot atbildēja. Kāju viņš bija trinis tik stipri, ka sprogainie, sarkanzeltainie matiņi bija sacēlušies stāvus virs sarkani noberztās ādas; pēk­šņi viņš aizmeta dvieli un domīgi lūkojās uz pudelīti.

-    Forēza kungs tevi noteikti ļoti augstu vērtē, Ārmaliet, viņš sacīja. Tas zieķis ir ļoti dārgs.

-    Bet…

-     Nav jau tā, ka es neprastu to novērtēt, Džeimijs steidzās mani mierināt. Tomēr man ir jocīga sajūta, jo tikai vienas dienas pietrūka, lai es pats kļūtu par tā sastāvdaļu.

-    Džeimij! es pacēlu balsi. Kas tas ir? Es paķēru dvieli un steidzos noberzt savus taukainos pirkstus.

-     Pakārtu cilvēku tauki, viņš negribīgi paskaidroja.

-     P-p-p… Nespēju šo vārdu pat dabūt pār lūpām un sāku no jauna: Tu gribi teikt… Man uz rokām uzmetās zosāda, saceļot smalkos matiņus stāvus kā spilventiņā saspraustas kniepadatas.

-     Ē, jā. Tauki, kas ņemti no pakārtiem noziedzniekiem, viņš attrauca, atgūstot savaldīšanos tikpat ātri, kā es zaudēju savējo.

-    Ļaudis runā, ka ļoti labi derot pret ģikti un kaulu sāpēm.

Es atsaucu atmiņā, cik kārtīgi Forēza kungs bija savācis to, kas palika pāri pēc operācijas Eņģeļu slimnīcā, un savādo skatienu Džeimija sejā, kad viņš ieraudzīja, ka chirurgien pavadījis mani mājās. Man ļima ceļgali, un es jutu, ka kuņģis palecas kā gaisā pasviesta pankūka.

-    Džeimij, velns un elle, kas ir Forēza kungs? es gandrīz kliedzu.

Uzjautrinājums Džeimija sejā, neapšaubāmi, bija guvis virs­roku.

-    Viņš ir Piektā apgabala kroņa bende, Ārmaliet. Es domāju, ka tu zini.

Džeimijs no staļļa pagalma atgriezās slapjš un nosalis, tur viņš devās noberzties, jo nepieciešamās šķīstīšanās mērogi bija tik lieli, ka guļamistabas vanna tos nodrošināt nespēja.

-     Neuztraucies, visu nomazgāju-, viņš mani mierināja, norā­vis kreklu un kails ieslīdējis zem palagiem. Viņam bija uzmetusies grubuļaina un vēsa zosāda, un, mani apskaujot, viņa augums vēl viegli drebēja.

-     Kas ir, Ārmaliet? Es taču vairs neožu pēc tā smāķa, vai ne? viņš jautāja, kad es, sevi rokām apņēmusi, paliku stīvi guļam.

-    Nē, es teicu. Es baidos. Džeimij, man tek asinis.

-    Jēziņ! viņš nočukstēja. Jutu, ka pēc maniem vārdiem viņam cauri izskrien baiļu trīsas. Viņš cieši piekļāva mani sev klāt un turēja, glāstot man matus un muguru, bet mēs abi jutām baismīgo bezpalīdzību fiziskās katastrofas priekšā. Jebkura viņa rīcība būtu veltīga. Viņš bija ļoti stiprs, tomēr nevarēja mani pasargāt; lai kā gribētu, palīdzēt nespēja. Pirmo reizi es vīra rokās nejutos drošībā, un šī apziņa biedēja mūs abus.

-     Kā tu domā… Džeimijs iesāka, tad aprāvās un norija kaklā sakāpušo kamolu. Jutu nodrebam kaklu un dzirdēju, kā viņš norij bailes. Vai tas ir slikti, Ārmaliet? Vai tu to zini?

-     Nē, es atbildēju. Cenšoties rast kādu pieturas punktu, es piekļāvos viņam ciešāk. Es nezinu. Asiņošana nav stipra, vismaz pagaidām ne.

Svece vēl dega. Viņš raudzījās manī no augšas ar raizēs satum­sušām acīm.

-    Vai man atvest kādu palīgu, Klēra? Dziednieku, kādu sievieti no slimnīcas?

Es papurināju galvu un aplaizīju sausās lūpas.

-     Nē. Es ne… nedomāju, ka viņi varētu ko līdzēt. Ne jau to es gribēju teikt; vairāk par visu es vēlējos, lai būtu kāds cilvēks, kurš zinātu, kā novērst nelaimi. Bet tad es atcerējos medmāsu kursus, tās nedaudzās dienas, ko pavadījām ginekoloģijas palātā, un ārsta vārdus, kad viņš, plecus paraustījis, atgāja no gultas, kurā gulēja sieviete pēc spontānā aborta: “Patiesībā šādos gadījumos neko ne­var darīt. Ja viņai jāzaudē bērns, tad parasti arī zaudē, lai ko jūs darītu. Faktiski vienīgais līdzeklis ir gultas režīms, un bieži vien pat tas nepalīdz.”

-                Varbūt nav nekas nopietns, es centos iedrošināt mūs abus.

-     Nav nekas neparasts, ja sievietei grūtniecības laikā gadās viegla asiņošana. Tas nebija nekas neparasts pirmo trīs mēnešu laikā. Man bija jau vairāk par pieciem, un tas gan nekādā gadījumā nebija

parasti. Tomēr bija daudz iemeslu, kas varētu izraisīt asiņošanu, un ne visi bija nopietni.

-     Iespējams, viss būs labi, es teicu. Uzliku roku uz vēdera un viegli piespiedu. Jutu tur mītošā cilvēciņa atbildi, laisku, ilgu spie­dienu, un uzreiz sajutos labāk. Mani pārplūdināja kaismīga patei­cība, un acīs sariesās asaras.

-     Ārmaliet, ko es varu darīt? Džeimijs čukstēja. Viņa roka apvijās man ap vidu, satvēra manu plaukstu un uzlika uz apdrau­dētā vēdera.

Ar otru roku es satvēru viņa plaukstu un turējos.

-    Lūdz Dievu, es teicu. Lūdz par mums, Džeimij.

Līdz rītam asiņošana bija mitējusies. Es ļoti piesardzīgi piecēlos, un nekas slikts nenotika. Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka pienācis laiks pārtraukt darbu Eņģeļu slimnīcā, tāpēc aizsūtīju Fērgusu pie mātes Hildegardes ar vēstulīti, kurā paskaidroju radušos situāciju un atvainojos. Viņš atnesa laba vēlējumus un solījumus lūgties par mani, un piedevām pudeli ar atzinīgi novērtētu, brūnganu šķidrumu, kuru, kā bija rakstīts klāt pieliktajā zīmītē, viedās sievietes dodot pret izmešanos. Pēc gadījuma ar Forēza kunga ziedi es stipri aizdomīgi izturējos pret ārstniecības līdzekļiem, kurus nebiju gatavojusi pati, tomēr pēc pamatīgas ostīšanas deguns mani pārliecināja, ka vismaz sastāvdaļas ir tikai botāniskas izcelsmes.

Brīdi šaubījusies, tomēr iedzēru vienu ēdamkaroti brūnā šķid­ruma. Tas bija rūgts, un mutē palika pretīga garša, bet apziņa, ka esmu kaut ko darījusi pat ja uzskatīju, ka tas ir bezjēdzīgi, lika man justies labāk. Turpmāk es dienas lielāko daļu gulšņāju uz dīvāna savā istabā, lasot, snaužot, šujot vai vienkārši, rokas sali­kusi uz vēdera, veroties tukšumā.

Kad biju viena. Džeimijs, ja bija mājās, laiku pavadīja galve­nokārt kopā ar mani, mēs runājām par dienas darbiem vai pār­spriedām jaunākās jakobītu vēstules. Kāds acīmredzot bija izstās­tījis karalim Džeimsam par viņa dēla priekšlikumu ieguldīt naudu portvīnā, un Viņa Majestāte no visas sirds atzina to par “…ļoti saprātīgu plānu, kurš, esmu pilnīgi pārliecināts, nodrošinās Tevi ar finansēm, jo es vēlos redzēt Tevi iesakņojušos Francijā”.

-     Tātad Džeimss uzskata, ka nauda paredzēta tikai tam, lai no­drošinātu Čārlzam džentlmeņa cienīgu dzīvi un izkarotu viņam atbilstošu stāvokli sabiedrībā, es teicu. Kā tev šķiet, vai tas ir viss, kas princim padomā? Pēcpusdienā bija iegriezusies Luīze; viņa stāstīja, ka pagājušajā nedēļā pie viņas bija atnācis Čārlzs uzstā­jis, ka viņam jāsatiek Luīze, lai gan sākumā viņa bija atteikusies Viņa Augstību pieņemt. Čārlzs esot bijis ļoti iededzies un piepūties no lepnuma, bet negribējis teikt, par ko; tikai visu laiku devis noslē­pumainus mājienus par kaut kādu grandiozu darbu, kas viņam jāpa­veic. Viņa sacīja, ka princis to dēvējis par “varenu piedzīvojumu”. Neizklausās pēc vienkārša naudas ieguldījuma, vai ne?

-     Neizklausās vis. Džeimiju šī doma darīja nopietnu.

-     Hm, es nokremšļojos. Nu, ņemot visu kopā, pamatots, šķiet, minējums, ka Čārlzs peļņu no ieguldījuma vēlas izmantot, ne tikai lai iekārtotos un kļūtu par godīgu Parīzes tirgotāju.

-    Ja man patiktu derības, es uz to liktu savu pēdējo kreklu, Džeimijs sacīja. Jautājums ir šāds: kā mēs varētu viņu apturēt?

Atbildi uz saviem prātojumiem mēs saņēmām pēc vairākām dienām, kad bijām krietni izspriedelējušies un velti izminējušies. Guļamistabā atradās ari Mērtegs, kurš bija no ostas atnesis man vairākus baķus auduma.

-     Ļautiņi melš, ka Portugālē esmot parādījušās bakas, viņš pavēstīja, nometot uz gultas dārga zīda baķi, it kā tas būtu lietots maisaudums. No rīta pie dokiem pienāca kuģis no Lisabonas ar dzelzi, un ostas pārraugs izķemmēja to akurāt kā ar ķemmi, pats un divi izpalīgi. Tak neko neuzgāja. Ieraudzījis uz galda pudeli ar brendiju, Mērtegs pielēja tējas glāzi līdz pusei un dzēra kā ūdeni, lieliem guldzošiem malkiem. Skatījos ar pavērtu muti, un attapties man lika tikai Džeimija izsauciens:

-    Bakas?

-    Kā ta’, Mērtegs noņurdēja starp malkiem. Tās pašas gan. Viņš atkal pacēla glāzi pie mutes un turpināja atspirdzināties.

-     Bakas, Džeimijs purpināja pie sevis. Bakas.

Tomēr pamazām rūpju izteiksme Džeimija sejā izgaisa un stāvā rieviņa starp uzacīm izlīdzinājās. Viņš kļuva domīgs, saņēma rokas aiz skausta un, atspiedies pret krēsla atzveltni, nekustīgu skatienu vērās Mērtegā. Smaida atblāzma pavilka lielo muti vēl platāku.

Mērtegs šo metamorfozi vēroja ar stipri skeptisku padevību lik­tenim. Viņš iztukšoja glāzi un palika sarāvies rāmi sēžam uz sola, bet Džeimijs pielēca kājās un, bez skaņas kaut ko svilpojot, sāka mest lokus ap sīko skotu.

-    Izskatās, ka tev radusies ideja, es ierunājos.

-    0, kā ta’! Džeimijs sāka pie sevis klusi smieties. 0 jā, ir gan.

Kad viņš pagriezās pret mani, acīs viņam dega piedzīvojumu

kāre un atklāsme.

-    Vai tavā zāļu lādē ir kaut kas, lai cilvēkam piemestos drudzis? Vai skrejamais? Vai pumpas?

-     Ir gan, es piesardzīgi atbildēju. Man ir rozmarīns. Un Kajennas pipari. Un, protams, krūklis, pret aizcietējumu. Kāpēc tā prasi?

Džeimijs, plati smaidīdams, skatījās uz Mērtegu, tad, savas ide­jas pārņemts, ieklukstējās un sabužināja krusttēva matus tā, ka tie slējās stāvus melnos pīķos. Mērtegs veltīja delverim niknu ska­tienu un pēkšņi ārkārtīgi līdzinājās Luīzes mīļajam pērtiķītim.

-     Paklau! Džeimijs sazvērnieciski pieliecās mums tuvāk. Ja nu grāfa Senžermēna kuģis no Portugāles atvestu bakas?

Es skatījos uz viņu.

-    Vai prātu esi zaudējis? es pieklājīgi apvaicājos. Un kas tad būtu?

-    Ja tā būtum, iejaucās Mērtegs, tad krava pagalam. Pēc likuma burta to nosvilinātu vai izgāztu ūdenī. Mazajās, melnajās acīs uzzibsnīja interese. Un kā tu, puis, taisies to nostrādāt?

Džeimija pacilātība mazliet noplaka, tomēr mirdzums acīs sa­glabājās.

-     Nu, viņam nācās atzīt, pagaidām vēl neesmu visu izdomā­jis, bet sākumam…

Vairākas dienas pagāja spriežot un pētot, lai viss būtu izstrā­dāts līdz pēdējam sīkumam, tomēr beidzot plāns bija gatavs. Krūklis, kas izraisītu caureju, tika noraidīts kā pārlieku novājinošs līdzeklis. Taču es atradu labu aizstājēju starp zālītēm, kuras man bija iedevis metrs Raimons.

Mērtegs, bruņojies ar maisiņu, kurā būs rozmarīna esence, nātru sula un rubija, nedēļas nogalē dosies uz Lisabonu, pastaigās tur pa jūrnieku krogiem, iznēsādams tenkas, sameklēs grāfa Senžermēna nofraktēto kuģi un sarunās sev uz tā vietu, bet pa to laiku atsūtīs uz Parīzi ziņu ar kuģa nosaukumu un ierašanās laiku.

-     Nē, tā ir parasts, sacīja Džeimijs, atbildot uz manu jautā­jumu, vai kapteinim šāda rīcība neliksies aizdomīga. Gandrīz visi kravas kuģi ved dažus pasažierus cik nu var iespiest starp klā­jiem. Un Mērtegam būs pietiekami naudas, lai kļūtu par kārdinošu papildu peļņas avotu, pat ja kapteinim vajadzētu atdot viņam savu kajīti. Viņš brīdinoši pakratīja Mērtegam zem deguna pirkstu.

-     Un ņem kajīti, vai tu dzirdi? Man viens pīpis, cik tas maksā; tev vajadzēs būt vienam, lai varētu dzert zāles, un mēs negribam pieļaut, ka tevi kāds redz, ja tev būs tikai guļamtīkls tilpnēs. Viņš pārlaida kritisku skatienu savam krusttēvam. Vai tev ir kādi pie­klājīgi svārki? Ja tu parādīsies uz kuģa kā tāds ubags, tevi aizlidinās pār bortu vēl ostā, pat nepaskatījušies, kas tev ir sporanā.

-     Mmphm, noņurdēja Mērtegs. Mazais skots parasti sarunās neiesaistījās, bet tas, ko viņš teica, ikreiz bija saprātīgi un par lietu.

-     Un kad manim sākt to žurgu ņemt iekšā?

Es sameklēju papīra lapu, uz kuras biju sarakstījusi norādīju­mus un devas.

-     Divas ēdamkarotes rubijas… šo… es paplikšķināju ar pirk­stu pa caurspīdīgu stikla pudelīti, pilnu ar tumši rozā šķidrumu,

-     …jāiedzer četras stundas pirms tam, kad tu vēlies parādīt savus simptomus. Pēc pirmās devas ieņem pa ēdamkarotei ik pa divām stundām… mēs nezinām, cik ilgi tev vajadzēs turpināt šo izrādi.

Es pasniedzu viņam otru pudelīti, šī bija no zaļa stikla ar violeti melnu šķidrumu.

-    Tā ir koncentrēta rozmarīna lapu esence. Šī iedarbojas ātrāk. Iedzer apmēram vienu ceturto daļu no pudeles, pusstundu pirms tu gribi saslimt; pusstundas laikā tu sāksi sarkt. Iedarbība drīz vien beidzas, tāpēc tev vajadzēs iedzert vēl, kad varēsi izdarīt to neuz­krītoši. Izņēmu no zāļu lādes citu, mazāku pudelīti. Un, kad tev “drudzis” jau būs pamatīgi izpaudies, tad vari seju un rokas ieziest ar nātru sulu, lai parādās izsitumi. Vai gribi paturēt šīs pamācības?

Mērtegs noteikti papurināja galvu.

-     Nē, gan jau atminēšos. Bīstamāk būs tad, ja mani pieķers ar šito cedeli, nekā tad, ja aizmirsīšu, cik daudz jādzer. Viņš pagrie­zās pret Džeimiju.

-    Un tu, puis, vai sagaidīsi kuģi Orvjeto?

Džeimijs pamāja ar galvu.

-      Kā ta’. Kuģim tur jāiegriežas; visi kravinieki, kas ved vīnu, iebrauc Orvjeto, lai paņemtu svaigu ūdeni. Ja gadījumā tā neno­tiek, tad… Viņš paraustīja plecus. Es noīrēšu laivu un mēģināšu jūs panākt. Pietiks, ja man izdosies tikt uz klāja, pirms iekuģojam Havrā, bet labāk būtu, ja mēs varētu to nodarīt vēl pie Spānijas krastiem. Man nav patikas pavadīt uz jūras vairāk laika, nekā nepie­ciešams. Viņš ar zodu norādīja uz pudeli, ko Mērtegs turēja rokā.

-     Labāk pagaidi, kamēr es tieku uz klāja, un tikai tad ņem to dziru iekšā. Ja nav liecinieku, tad kapteinis var izvēlēties vieglāko ceļu un naktī vienkārši pārlidināt tevi pāri bortam kuģa pakaļgalā.

Mērtegs norūcās.

-    Kā ta’. Lai tik paprovē. Sīkstais vīrelis pieskārās sava dunča spalam, un vārdu “paprovēt” viņš izrunāja ar nelielu, ironisku uzsvaru.

Džeimijs, pieri saraucis, skatījās uz savu sabiedroto.

-    Tikai pats neaizmirsti. Jāizskatās, ka esi saslimis ar bakām. Ja paveiksies, viņi baidīsies tev pieskarties, bet katram gadījumam… pagaidi, kamēr mani var sasaukt un esam labu gabalu no krasta.

-     Mmphm.

Es lūkojos te uz vienu, te uz otru sazvērnieku. Lai cik neticami liktos, mūsu plāns varēja izdoties. Ja paveiksies pārliecināt kuģa

kapteini, ka viens no pasažieriem ir slims ar bakām, viņš nekādā gadījumā nevedis kuģi uz Havras ostu, kur Francijas veselības aiz­sardzības noteikumi liktu to iznicināt. Tāpēc, saskāries ar nepiecie­šamību vest kravu atpakaļ uz Lisabonu un negūt peļņu no brau­ciena vai zaudēt divas nedēļas Orvjeto, kamēr ziņas sasniedz Parīzi, viņš tikpat labi var piekrist pārdot kravu turīgajam skotu tirgotā­jam, kurš tikko uzkāpis uz kuģa.

Pats galvenais šajā karnevālā bija notēlot baku upuri. Džeimijs bija brīvprātīgi pieteicies kļūt par izmēģinājuma trusīti zāļu pār­baudei, un tās bija iedarbojušās lieliski. Gaišā āda dažu minūšu laikā bija pietvīkusi tumši sarkana, nātru sula uzreiz radīja izsitumus, kurus kuģa ārsts vai panikas pārņemtais kapteinis viegli varētu noturēt par bakām. Ja tomēr paliktu kādas šaubas, rubijas iekrā­sotais urīns deva pilnīgi nevainojamu ilūziju, ka cilvēks čurā asinis, gluži kā tie, kuriem bakas skārušas nieres.

-Jēzus Kristus! Džeimijs iesaucās satrūcies, lai gan zināja par zāļu radīto efektu.

-     0, baigi labi! es sajūsminājos, skatoties pāri vira plecam baltajā porcelāna naktspodā, kur uzkrājās koši sarkans šķidrums.

-     Labāk, nekā es cerēju.

-    Ak tā? Cik daudz laika vajag, lai iedarbība beigtos? Džeimijs bija jautājis, visai nervozi lūkodamies lejup.

-    Dažas stundas, manuprāt, es teicu. Kāpēc prasi? Vai tev ir nepatīkama sajūta?

-    Ne nu gluži nepatīkama, viņš teica kasoties. Drusku niez.

-      Zālīte tur nav pie vainas, skābu ģīmi iejaucās Mērtegs.

-    Tava vecuma puisietim tā ir parasta lieta.

Džeimijs uzsmaidīja krusttēvam.

-    Vai tad tiešām atceries tik tālus laikus, ko?

-     Tik tālus, kad tu vēl nebij dzimis, vai spēj to iedomāt, puikiņ? Mērtegs teica, nogrozot galvu.

Mazais skotu vīriņš tagad stūķēja sporanā pudelītes, katru rūpīgi savīkstot mīkstā ādas gabaliņā, lai nesaplīst.

-      Tiklīdz varēšu, tā laidīšu ziņu par kuģa nosaukumu un iz­braukšanas laiku. Un nepaies i’ mēnesis, kad satikšu tevi pie Spāni­jas krastiem. Pirms tam tak tu būsi ticis pie naudas?

Džeimijs pamāja ar galvu.

-    O, kā ta’. Domāju, ka jaunnedēļ jau būs. Džeimija vadībā Džereda darījumi zēla un plauka, bet, lai nopirktu veselu kuģa kravu portvīna, vienlaikus pildot citus Freizeru nama līgumus, skaidras naudas tomēr nepietika. Taču šaha partijas bija nesušas augļus, un jaunais Divemē kungs, ievērojams baņķieris, labprāt bija devis garantiju, ka izsniegs tēva draugam apjomīgu aizdevumu.

-     Žēl, ka nevaram to mantu atgādāt uz Parīzi, Džeimijs plā­nošanas laikā bija ieminējies, bet Senžermēns noteikti uzostu. Domāju, ka vislabāk būtu vīnu pārdot caur starpnieku Spānijā es pazīstu kādu lāga vīru Bilbao. Peļņa būs krietni mazāka nekā Fran­cijā, un nodokļi augstāki, bet visu jau nevar dabūt, vai ne?

-     Es izvēlētos atmaksāt Divernē aizdevumu, es teicu. Un, runājot par aizdevumiem… kāds ir Manceti kunga plāns attiecībā uz naudu, ko aizdevis Čārlzam Stjuartam?

-     Dabūs pasvilpot, tā es vismaz domāju, Džeimijs jautri at­trauca. Un sabojās Stjuartu labo slavu visu kontinenta baņķieru acīs.

-     Nabaga vecajam Manceti tas būs smagi, es noteicu.

-     Ak nu. Nav iespējams uzcept olas, nepārsitot čaumalu, kā teica mana vecmāmiņa.

-    Tev nemaz nav vecmāmiņas, es atgādināju.

-    Nav gan, Džeimijs atzina, bet, ja būtu, tad viņa tā teiktu. Viņš uz mirkli atmeta jautro noskaņu. Starp citu, tas nav godīgi pret Stjuartiem. Faktiski, ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, viņi droši vien nosauktu to par nodevību, un viņiem būtu taisnība. Viņš paberzēja ar roku pieri, un es redzēju, cik liela nopietnība slēpās aiz uzspēlētās jautrības.

-     Tur neko nevar darīt, Armaliet. Tev taisnība… un es jau sen esmu licis savu dzīvību uz spēles… beidzot jāizdara izvēle starp Čārlza Stjuarta centieniem un ellišķīgi daudzu skotu dzīvībām.

Man, par kura galvu izsludināta atlīdzība, nav lielas mīlestības pret karali Džordiju, bet es neredzu, ko citu varētu darīt.

Viņš sarauca pieri un izbrauca ar roku cauri matiem, kā viņš vienmēr darīja, kad domāja vai bija uztraucies.

-    Ja būtu kādas izredzes, ka Čārlzs gūs uzvaru… jā, nu tad va­rētu būt citādi. Uzņemties risku, lai sasniegtu cēlu mērķi… bet tavas vēstures zināšanas liecina, ka viņš zaudēs, un man jāsaka: es pazīstu šo jaunekli, šķiet pilnīgi ticami, ka tev varētu būt taisnība. Uz spēles likti mani cilvēki, mana ģimene, un, ja viņu dzīvības cena ir bankas zelts… nu tad liekas, ka mans gods nav pārāk liels upuris.

Viņš puspajokam izmisumā paraustīja plecus.

-    Tā nu esmu nonācis no Viņa Augstības vēstuļu zagšanas līdz bankas aplaupīšanai un pirātismam, un izskatās, ka cita ceļa nav.

Džeimijs brīdi klusēja, skatoties uz savām rokām, kas, cieši sa­ņemtas, gulēja uz rakstāmgalda. Tad pagrieza galvu uz manu pusi un pasmaidīja.

-    Bērnībā es ļoti gribēju kļūt par pirātu, viņš sacīja. Žēl, ka es nevaru likt pie jostas mačeti.

Es gulēju gultā, galvu un plecus atspiedusi pret spilvenu, rokas salikusi uz vēdera, un domāju. Kopš pirmās trauksmes asiņošana bija nenozīmīga un es jutos labi. Tomēr pat vismazākā smērēša­nās šajā periodā bija iemesls bažām. Klusībā prātoju, kas notiktu, ja ļaunākais gadītos, kad Džeimijs būs Spānijā, bet no raizēšanās nekāda labuma nebija. Viņam vajadzēja doties projām; ar šo vīna kravu saistījās pārāk daudz likteņu, lai ļautu iejaukties jebkādām privātām lietām. Un, ja viss ritēs labi, viņš būs atpakaļ krietnu laiku pirms bērna dzimšanas.

Pašreizējā situācijā visas personīgās rūpes, lai cik nopietnas tās arī būtu, nācās atbīdīt malā. Čārlzs, nespējis apvaldīt savu nepa­cietību, bija slepus pastāstījis Džeimijam, ka viņam drīz vajadzēšot divus kuģus varbūt vēl vairāk -, un prasījis padomu par korpusa uzbūvi un to, kā uz klāja nostiprināt lielgabalu. Pēdējās vēstulēs,

ko no Romas bija rakstījis prinča tēvs, ieskanējās viegli jautājošs tonis ar savu jutīgo Burbonu degunu politikas laukā Džeimss Stjuarts bija saodis kaut ko aizdomīgu, bet skaidrs, ka vēl nebija saņēmis ziņas par to, ko sadomājis viņa dēls. Džeimijs, kurš līdz acīm bija ieracies atšifrētajā sarakstē, pieļāva, ka Spānijas Filips vēl nav ieminējies par Čārlza mēģinājumiem vai pāvesta interesi, bet arī Džeimsam Stjuartam bija savi spiegi.

Pēc brīža es pamanīju, ka Džeimija izturēšanās ir nedaudz mai­nījusies. Es uzmetu viņam ašu skatienu un redzēju, ka viņam klēpī aizvien vēl guļ atvērta grāmata, bet viņš vairs nešķīra lappuses patiesību sakot, pat neskatījās uz to. Viņš lūkojās uz mani vai, pre­cīzāk, uz vietu, kur sākās rītakleitas atvērums, dažas collas zemāk, nekā prasītu stingras pieklājības normas, kas diez vai bija nepiecie­šamas, atrodoties gultā ar vīru.

Acis, kas no ilgām bija kļuvušas tumši zilas, raudzījās izklaidīgi, un es aptvēru, ka atturība, guļot blakus vīram šajos apstākļos, ir ja ne sabiedrības normu diktēta, tad vismaz saprātīga.

Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs piesarka un steidzīgi, ar pārspīlētu interesi atkal pievērsās grāmatai. Es pagriezos uz sāniem un uzliku roku viņam uz gurna.

-     Saistoša lasāmviela? es apvaicājos, dīki viņu glāstīdama.

-    Mphm. 0, kā ta’. Pietvīkums kļuva košāks, bet viņš joprojām neatrāva skatienu no grāmatas lappuses.

Pasmaidījusi pie sevis, es neuzkrītoši paslidināju roku zem se­gas. Grāmata iekrita gultā.

-    Armaliet! viņš iesaucās. Tu zini, ka nedrīksti…

-     Nē, es atteicu, bet tu drīksti. Vai pareizāk būtu teikt: es drīkstu tev.

Džeimijs stingri atrāva manu roku un atbīdīja atpakaļ.

-    Nē, Armaliet. Tas nebūtu pareizi.

-    Nebūtu pareizi? Es biju pārsteigta. Un kāpēc?

Viņš neveikli paknosījās, cenšoties izvairīties no mana skatiena.

-     Nu, es… man nebūtu laba sajūta, Armaliet. Gūt baudu no tevis un nevarēt tev dot… nu, es nejustos labi, un viss.

Es sāku smieties un noliku galvu viņam uz ciskas.

-    Džeimij, tu esi neizsakāmi mīļš!

-     Es neesmu mīļš, viņš dusmojās. Bet es neesmu tik patmī­līgs… Klēra, izbeidz!

-    Tu biji iecerējis gaidīt vēl vairākus mēnešus? es jautāju, tur­pinot iesākto.

-               Es varētu, viņš teica ar visu šajos apstākļos iespējamo cieņu.

-     Es gaidīju divdesmit divus gadus, un es varu…

-     Nē, nevari. Es nometu segu un apbrīnoju formu, kas bija skaidri redzama pretī manai rokai. No mana pieskāriena tā dedzigi sakustējās, tiecoties augšup. Es nezinu, par ko Dievs tevi iecerējis izveidot, Džeimij Freizer, tikai ne par mūku.

Ar drošu roku es pacēlu uz augšu vīra naktskreklu.

-    Bet… viņš iesāka.

-    Divi pret vienu. Es pieliecos. Tu esi zaudējis.

Tuvākās dienas Džeimijs ļoti smagi strādāja, visu sagatavojot, lai vīna tirgošana viņa prombūtnes laikā ritētu bez īpašas pieskatīšanas. Tomēr gandrīz katru dienu viņš atrada brīdi, lai pēc pus­dienām uznāktu augšā un pasēdētu kopā ar mani, tāpēc sagadī­jās, ka viņš bija istabā, kad tika pieteikts apmeklētājs. Viesi nebija nekas neparasts; ik pārdienu ieradās Luīze papļāpāt par grūtniecī­bas norisi vai pavaidēt par zaudēto mīlestību kaut arī es klusībā domāju, ka Čārlzs viņai krietni vairāk patika kā cēlas atteikšanās objekts, nevis kā mīļākais. Viņa bija apsolījusi atnest man turku saldumus, un es gaidīju, ka durvīs parādīsies Luīzes apaļā, sārtā seja.

Taču, man par pārsteigumu, viesis izrādījās Forēza kungs. Pats Magnuss ieveda viņu manā dzīvojamā istabā un gandrīz māņticīgā bijībā paņēma viņa cepuri un apmetni.

Džeimijs par šo apmeklējumu izbrīnījās, bet piecēlās kājās, lai pieklājīgi sasveicinātos ar bendi un piedāvātu viņam kādu atspir­dzinājumu.

-     Parasti es nelietoju alkoholiskos dzērienus, Forēza kungs sacīja ar smaidu sejā. Bet es nekādā gadījumā nevēlos apvainot manas cienījamās kolēģes viesmīlību. Viņš galanti paklanījās pret dīvānu, uz kura es gulēju. Ceru, ka esat pie labas veselības, Freizera kundze?

-    Jā, es piesardzīgi apstiprināju. Paldies. Netiku gudra, kam mums jāpateicas par godu uzņemt savā mājā bendi. Kaut arī Forēza kungs baudīja prestižu stāvokli sabiedrībā un par saviem oficiālajiem pakalpojumiem bija ticis pie ievērojamas turības, es šaubījos, vai sava amata dēļ viņš bieži saņem ielūgumus vakariņās. Man pēkšņi radās jautājums: vai bendem vispār bija kāda pieminē­šanas vērta sabiedriskā dzīve?

Forēza kungs šķērsoja istabu un nolika uz dīvāna man blakus mazu sainīti, gandrīz kā vārnēnu tēvs, kas atnesis saviem putnē­niem maltīti. Paturot prātā ziedi ar pakārto noziedznieku taukiem, es atturīgi paņēmu paciņu un pasvārstīju rokā; savam izmēram tā likās viegla un diezgan asi smaržoja.

-      Neliela dāvaniņa no mātes Hildegardes, viņš paskaidroja. -Ja nemaldos, tas ir “viedo sievu” iecienīts līdzeklis. Viņa uzrakstī­jusi arī norādījumus, kā to lietot. Forēza kungs izņēma no iekška­batas salocītu, aizzīmogotu lapiņu un sniedza to man.

Es paošņāju paciņu. Aveņu lapas un akmeņlauzīte, vēl kaut kas, ko es nepazinu. Cerēju, ka māte Hildegarde pievienojusi arī sastāv­daļu sarakstu.

-     Lūdzu, pasakiet mātei Hildegardei no manis paldies, es sa­cīju. Un kā visiem slimnīcā klājas? Man tiešām ļoti pietrūka darba ar pacientiem, tāpat arī mūķeņu un visu savādo dziedinā­tāju. Mēs brīdi papļāpājām par slimnīcu un tās darbiniekiem, Džei­mijs lāgiem izteica kādu piezīmi, bet pārsvarā ar pieklājīgu smaidu uz lūpām tikai klausījās vai kad mūsu saruna ieguva pārāk klī­nisku raksturu iebāza degunu dziļāk savā vīna glāzē.

-    Cik žēl, es skumīgi noteicu, kad Forēza kungs bija izstāstījis, kā salicis sadragātu pleca lāpstiņu. Nekad neesmu redzējusi, kā to dara. Man nudien pietrūkst ķirurģiskā darba.

-    Jā, man ari pietrūks. Forēza kungs pamāja ar galvu, iedzer­dams mazu malciņu no glāzes. Tā vēl aizvien bija līdz pusei pilna; acīmredzot viņš nebija jokojis, sakot, ka atturas no stiprajiem dzē­rieniem.

-Jūs pametat Parīzi? Džeimijs, mazliet izbrīnījies, iejautājās.

Forēza kungs paraustīja plecus, garā mēteļa audums nošalca kā putna spalvas.

-     Tikai uz laiku. Tomēr būšu projām gandrīz divus mēnešus. Patiesībā, kundze, viņš atkal palieca uz manu pusi galvu, tas ir galvenais iemesls, kādēļ šodien esmu pie jums ieradies.

-    Ak tā?

-Jā. Redziet, es dodos uz Angliju, un man ienāca prātā, varbūt jūs, kundze, vēlētos nodot kādu ziņu, tas man būtu vienkāršāk par vienkāršu. Tas ir, ja ir kāds cilvēks, ar kuru jūs vēlētos sazināties, viņš savā ierastajā precizitātē piebilda.

Pametu skatienu uz Džeimiju, kura izteiksme gluži negaidot bija pārvērtusies no atklātas, pieklājīgu interesi apliecinošas se­jas tā bija kļuvusi par patīkami smaidošu masku, kas noslēpa jeb­kādas domas. Svešs cilvēks atšķirību nepamanītu, bet es gan.

-    Nē. Es vilcinājos ar atbildi. Man Anglijā nav ne draugu, ne radinieku; diemžēl man ar šo valsti vispār nav nekādu saišu, kopš es… kļuvu par atraitni. Kā parasti, jutu vieglu dūrienu, kad šādi runāju par Frenku, bet es atvairīju šīs domas.

Ja mana atbilde Forēza kungam likās savāda, tad viņš to neizrā­dīja. Tikai pamāja ar galvu un nolika savu neizdzerto glāzi.

-    Saprotu. Tad jums patiešām paveicies, ka jums ir draugi šeit. Likās, ka vīrieša balsī skan brīdinājums, bet viņš neskatījās uz mani, jo bija pieliecies, lai pirms celšanās kājās sakārtotu zeķi.

-     Tad apciemošu jūs pēc atgriešanās un ceru atrast jūs pie labas veselības.

-     Kādas darīšanas liek jums doties uz Angliju, kungs? Džei­mijs uzdeva tiešu jautājumu.

Forēza kungs, lūpas viegli savilcis smaidā, vērsās pie viņa. Pie­šķiebtā galva, spoži mirdzošās acis man vēlreiz lika apjaust šī vīra

pārsteidzošo līdzibu ar putnu. Šoreiz nevis ar melno vārnu, bet ar plēsīgo maitu liju.

-    Kādās darīšanās gan varētu doties manas profesijas pārstāvis, Freizera kungs? viņš jautāja. Esmu noalgots veikt savus paras­tos pienākumus Smitfīldā.

-                Laikam jau kaut kas svarīgs, Džeimijs risināja sarunu tālāk.

-     Tas ir, es domāju, ja jau aicina tik prasmīgu vīru kā jūs. Viņš raudzījās vērīgi, kaut arī seja pauda tikai pieklājīgu interesi.

Forēza kunga acis kļuva spožākas. Viņš lēnām piecēlās un no augšas skatījās uz Džeimiju, kurš sēdēja pie loga.

-     Tas tiesa, Freizera kungs, viņš klusi sacīja. Jo jautājums pilnīgi noteikti ir par prasmi. Nožņaugt cilvēku virves galā… Phē! To var izdarīt ikviens. Bet, lai pareizi pārlauztu sprandu ar vienu ātru kritienu, tas prasa mazliet parēķināt svaru un kritiena spēku, tāpat nepieciešama neliela pieredze, kurā vietā nostiprināt cilpu. Bet, lai precīzi apvienotu šīs divas metodes un pienācīgi izpildītu nāves sodu nodevējam, tur patiešām vajadzīga liela māka.

Man pēkšņi izkalta mute, un es pastiepu roku pēc savas glāzes.

-     Nodevējam? es sacīju tā, it kā patiesībā nemaz nevēlētos dzirdēt atbildi.

-     Pakāršana, vilkšana un saciršana četros gabalos, Džeimijs īsi uzskaitīja. Jūs, protams, domājat to, vai ne, Forēza kungs?

Bende pamāja ar galvu. Džeimijs it kā pret savu gribu piecē­lās un nostājās pretī kārnajam, melnā tērptajam viesim. Viņi bija apmēram viena auguma un bez grūtībām varēja skatīties viens otram acīs. Forēza kungs paspēra soli tuvāk Džeimijam, izteiksme pēkšņi bija kļuvusi izklaidīga, it kā viņš grasītos pierādīt kādu medicīnisku jautājumu.

-     0 jā, viņš apstiprināja. Jā, tādā nāvē mirst nodevējs. Vis­pirms šis cilvēks jāpakar, kā jūs teicāt, bet ar tādu aprēķinu, lai sprands nelūst, ne arī saspiež balseni saprotiet, nosmacēšana nav vēlamais mērķis.

-    0 jā, es saprotu, Džeimijs runāja klusi, gandrīz izsmējīgi, un es apjukusi paskatījos uz viņu.

-     Vai tiešām, Freizera kungs? Bende īsi pasmaidīja, bet, at­bildi negaidījis, turpināja: Pats svarīgākais ir laika jautājums: spriež pēc acīm. Seja asiņu pieplūduma dēļ kļūst sarkana gandrīz uzreiz ja sodāmajam ir gaiša āda, tas notiek vēl ātrāk un, kak­lam aizžņaudzoties, no mutes tiek izspiesta mēle. Un tas, protams, sajūsmina pūli tāpat kā acu izspiešanās. Bet jāuzmana acu kak­tiņi, vai tur neparādās sarkanums, jo plīst sīkie asinsvadi. Kad tas notiek, uzreiz jādod signāls, lai pārgriež virvi, jūs saprotat, ka ne­pieciešams palīgs, uz kuru var paļauties. Forēza kungs pagrie­zās, lai šajā šausminošajā sarunā iesaistītu arī mani, un es, gandrīz negribot, pamāju ar galvu.

-      Pēc tam, mūsu viesis turpināja, atkal pievērsies Džeimi­jam, uzreiz jādod tonizējošs līdzeklis, lai sodāmais atdzīvotos, pa to laiku viņam novelk kreklu noteikti jāpieprasa krekls, kuru var atvērt priekšā, jo dabūt pāri galvai bieži vien ir grūti. Viens garais, kalsnais pirksts pastiepās un norādīja uz Džeimija krekla vidējo pogu, tomēr svaigi stērķelētajam linam viņš nepieskārās.

-     Laikam gan, Džeimijs iestarpināja.

Forēza kungs atvilka pirkstu un atzinīgi pamāja ar galvu par šo izpratnes apliecinājumu.

-    Tieši tā. Palīgs jau iepriekš būs iekūris uguni; tas ir zem soda izpildītāja goda. Un tad pienākusi kārta nazim.

Istabā valdīja dziļš klusums. Džeimija seja joprojām bija savilkta neizprotamā grimasē, tikai uz kakla tikko jaušami vīdēja miklums.

-     Un tieši šeit nepieciešama augstākā māka, Forēza kungs skaidroja, brīdinoši pacēlis pirkstu. Jāstrādā ātri, citādi sodāmais izlaidīs garu, pirms esat beidzis. Ja sajauksiet tonizējošu līdzekli, kas sašaurina asinsvadus, iegūsiet dažas papildu minūtes, bet ne daudz.

Ieraudzījis uz galda sudraba papīra nazi, Forēza kungs pārgāja pāri istabai un paņēma to. Spalu viņš turēja rokā, rādītājpirkstu piespiedis pie asmens gala, un vērsa nazi uz spožo valrieksta galda virsmu.

-     Tieši te, viņš gandrīz sapņaini turpināja. Pie krūšu kaula pamatnes. Un ātri līdz vietai, kur sākas cirksnis. Kauls parasti ir labi redzams. Un vēlreiz… vēstuļu atplēšamais nazis pazibēja uz vienu pusi, tad uz otru, aši un smalki kā kolibri zigzaglidojums,

-     …gar ribu izliekumu. Dziļi durt nedrīkst, ja nevēlaties pārgriezt maisu, kas satur iekšas. Tomēr jātiek cauri ādai, taukiem un mus­kuļiem, turklāt ar vienu dūrienu. Tā, viņš apmierināts sacīja, lūkodamies uz galdu, kura virsmā redzēja savu atspulgu, ir meis­tarība.

Forēza kungs saudzīgi nolika nazi uz galda un atkal pievērsās Džeimijam. Viņš vienkārši paraustīja plecus.

-     Pēc tam visu izšķir ātrums un roku veiklība, bet, ja esat pre­cīzi ievērojis priekšrakstus, tad grūtību nebūs. Paskatieties, iekšas apņem plēve, kas atgādina maisu. Ja nejauši neesat pārgriezis to, viss ir viegli, vajag tikai nedaudz spēka, lai rokas izdzītu nazi cauri muskuļu slānim un atbrīvotu visu masu. Veikls grieziens kuņģī un anālajā atverē, viņš nicīgi paskatījās uz papīra nazi, un iekšas var mest ugunī.

Tagad, viņš brīdinoši pacēla pirkstu, ja esat savu darbu darījis ātri un rūpīgi, pienācis brīvāks brīdis, jo, ņemiet vērā, vēl neviens no lielajiem asinsvadiem nav pārgriezts.

Jutos kā pusnemaņā, lai ari biju apsēdusies, un es nešaubījos, ka mana seja ir tikpat balta kā Džeimijam. Tomēr viņš, par spīti bālumam, smaidīja, it kā izklaidētu viesi ar sarunām.

-     Lai… sodāmais… varētu dzīvot vēl brīdi ilgāk?

-     Mais oui\ cienīts kungs. Bendes spoži melnās acis pārslī­dēja Džeimija spēcīgajam stāvam, pamanot gan platos plecus, gan muskuļotās kājas. Šoka sekas nav paredzamas, bet es esmu redzējis, ka šādā stāvoklī spēcīgs vīrietis nodzīvo vairāk par stun­das ceturksni.

-    Sodāmajam droši vien tas šķiet krietni ilgāk, Džeimijs vēsi noteica.

Likās, ka Forēza kungs šo piezīmi nav dzirdējis, jo atkal paņēma papīra nazi un runājot ar to žestikulēja.

-     Nāvei tuvojoties, jums jāiebāž roka krūškurvī, lai satvertu sirdi. Te atkal nepieciešama liela prasme. Redziet, sirds atkāpjas, jo to vairs nebalsta iekšējie orgāni, un reizēm tā atrodas pārsteidzoši augstu. Turklāt sirds ir slidena. Viņš demonstrējot nobrauca delnu gar svārkiem. Bet galvenās grūtības sagādā tas, ka augš­pusē lielie asinsvadi jāpārgriež ļoti ātri, lai sirdi var izņemt, kamēr tā vēl pukst. Jūs taču vēlaties izpatikt pūlim, viņš vēl piemeti­nāja. Tas ievērojami ietekmē atlīdzību. Kas attiecas uz pārējo, viņš nicīgi paraustīja kārno plecu, tīrais miesnieka darbs. Kad dzīvība ir izdzēsta, nekādas prasmes vairs nav vajadzīgas.

-    Jā, laikam gan, es vārgi izdvesu.

-     Cik jūs esat bāla, kundze! Esmu pārlieku jūs nogurdinājis ar savu garlaicīgo runāšanu! viņš iesaucās. Forēza kungs pastiepa roku, lai saņemtu manu plaukstu, un man vajadzēja nomākt ļoti spēcīgu vēlmi to atraut. Viņa delna bija vēsa, bet lūpas, kas pie­skārās manai rokai, bija tik negaidīti siltas, ka es no pārsteiguma sakļāvu pirkstus ciešāk. Viņš neredzami paspieda manu roku un formāli paklanījās Džeimijam.

-     Man jādodas projām, Freizera kungs. Ceru vēl kādreiz satikt jūs un jūsu burvīgo sievu… tādos patīkamos apstākļos, kādus mums bija tas prieks baudīt šodien. Abu vīriešu acis uz mirkli sasta­pās. Tad Forēza kungs, šķiet, atcerējās, ka joprojām tur rokā papīra nazi. Pārsteigumā izsaucies, viņš uzlika to uz atvērtas saujas. Džei­mijs savilka uz augšu vienu uzaci un izveicīgi satvēra nazi aiz paša galiņa.

-      Bon voyageForēza kungs! viņš novēlēja. Un pateicos jums, viņa lūpas grīni sašķobījās, par jūsu ārkārtīgi pamācošo vizīti.

Džeimijs uzstāja, ka pats pavadīs viesi līdz durvīm. Palikusi viena, es piecēlos un piegāju pie loga. Tā stāvēju, trenējoties dziļajā elpošanā, līdz tumši zilā kariete nogriezās ap Gambožē ielas stūri.

Man aiz muguras atvērās durvis, un istabā ienāca Džeimijs. Viņš aizvien vēl rokā turēja papīra nazi. Noteiktiem soļiem šķēr­sojis telpu, viņš piegāja pie lielas ķīniešu vāzes netālu no kamīna un ar troksni iemeta tajā nazi, tad pagriezās pret mani un no visa spēka centās pasmaidīt.

-     Nu, ja runājam par brīdinājumiem, viņš ieteicās, tas nu bij traki iedarbīgs.

Es nodrebinājos.

-    Vai ne?

-    Kā tu domā, kas viņu atsūtīja? Džeimijs jautāja. Māte Hil­degarde?

-     Laikam gan. Viņa mani brīdināja, kad mēs šifrējām mūziku. Viņa teica, ka tas, ko tu dari, ir bīstams pasākums. Cik bīstams, man nebija pielēcis līdz bendes apciemojumam. Es jau kādu laiku vairs nemokos ar sliktu dūšu no rītiem, bet tagad jutu, ka kļūst nelabi. “Ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, nosauktu to par nodevību.” Un ko viņi pasāktu, ja nudien to uzzinātu?

Pēc visām ārējām pazīmēm Džeimijs bija lojāls jakobītu kustī­bas atbalstītājs; šajā maskā viņš apciemoja Čārlzu, aicināja grāfu Merišalu vakariņās un grozījās galmā. Un līdz šim viņš bijis pie­tiekami izveicīgs, spēlējot šahu, staigājot pa krogiem un piedalo­ties iedzeršanās, lai izgāztu Stjuartu nodomus, vienlaikus ārēji it kā atbalstot tos. Izņemot mūs abus, vēl tikai Mērtegs zināja, ka mēs cenšamies kavēt Stjuartu sacelšanos, un pat viņam nebija ne jausmas, kāpēc mēs to vēlamies, vienkārši ticēja savam vado­nim uz vārda, ka tā ir pareizi. Izlikšanās bija nepieciešama, kamēr darbojāmies Francijā. Bet tāda pati izlikšanās apzīmogotu Džeimiju par nodevēju, ja viņš jebkad spertu kāju uz angļu zemes.

Es, protams, biju to zinājusi, bet savā naivumā uzskatīju, ka nav lielas starpības starp to, ja tevi pakar kā ārpus likuma paslu­dinātu vai nonāvē kā nodevēju. Forēza kunga apciemojums bija šo naivumu kliedējis.

-    Tu es briesmīgi mierīgs, es rājos. Mana sirds vēl sitās neritmiski, un rokas bija aukstas, bet sasvīdušas. Es noslaucīju tās pret kleitu un ieliku starp ceļiem, lai sasildītu.

Džeimijs viegli paraustīja plecus un veltīja man šķību smaidu.

-    Nu, ir velnišķīgi daudz nepatīkamu veidu, kā nomirt, Armaliet. Un, ja kāds no tiem iekritīs manā daļā, man diez ko nepatiktu. Bet jautājums ir šāds: vai esmu tik nobijies, lai pārtrauktu uzsākto? Viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un saņēma manu roku savējās. Plaukstas bija siltas, un, jūtot blakus viņa stipro augumu, es sāku nomierināties.

-     Es to pārdomāju, Armaliet, tajās nedēļās, ko pavadījām aba­tijā, kamēr man dzija brūces. Un vēlreiz, kad ieradāmies Parīzē. Un vēlreiz, kad satiku Čārlzu Stjuartu. Viņš papurināja galvu un pārliecās pāri mūsu sadotajām rokām.

-     Kā ta’, es varu sevi iedomāties stāvam uz karātavām. Es re­dzēju ešafotu Ventvērtā vai es tev to stāstīju?

-    Nē, nestāstīji.

Viņš pamāja ar galvu atmiņu aizmiglotu skatienu.

-     Mums lika soļot pa pagalmu, tiem, kas sēdēja nāvinieku ka­merā. Un lika mums stāvēt rindā, lai noskatītos nāves soda izpildi. Todien pakāra sešus vīrus, kurus es pazinu. Es skatījos, kā katrs no viņiem uzkāpj pa kāpnēm tur bij divpadsmit pakāpieni un stāv aiz muguras sasietām rokām, skatās lejup pagalmā, kamēr viņiem ap kaklu apliek cilpu. Un tad es prātoju, kā es tiktu galā, ja pie­nāktu mana kārta kāpt tur augšā. Vai es raudāšu un lūgšu Dievu kā Džons Saters vai arī stāvēšu taisni kā Villijs Makleods un smaidīšu draugam, kas redzams pagalmā?

Džeimijs pēkšņi papurināja galvu kā suns, kurš šķiež uz visām pusēm ūdens lāses, un veltīja man drūmu smaidu.

-     Lai nu kā, Forēza kungs man nepateica neko tādu, par ko es nebūtu domājis iepriekš. Bet ir jau par vēlu, mo duinne. Viņš uzlika savu roku manējai. Kā ta’, man ir bail. Taču, ja es neattei­cos no sava uzdevuma, kad man piedāvāja mājas un brīvību, es to nedarīšu baiļu dēļ. Nē, mo duinne. Ir jau par vēlu.

forēza kunga apciemojums, izrādījās, bija tikai pirmais no vairākiem neparastiem notikumiem, kas iztraucēja mūsu ikdienu.

-    Kundze, lejā gaida kāds itālis, Magnuss paziņoja. Viņš at­sakās nosaukt vārdu. Sulaiņa lūpas bija cieši sakniebtas; es sa­pratu, ka apmeklētājs nevēlas stādīties priekšā, toties viņš ļoti lab­prāt bija nobēris sulainim veselu lērumu citu vārdu.

Man pietika ar šo faktu un apzīmējumu “itālis”, lai es uztvertu mājienu par apmeklētāja identitāti, tāpēc neko daudz nebrīnījos, kad, iegājusi dzīvojamā istabā, ieraudzīju pie loga stāvam Čārlzu Stjuartu.

Izdzirdis kādu nākam, viņš apcirtās, rokā joprojām turēdams cepuri. Princis gan, ieraudzījis mani, nepārprotami bija izbrīnījies; mute uz mirkli pavērās, tad viņš attapās un aši pamāja ar galvu.

-     Broktūrekas kunga nav mājās? viņš apjautājās, un uzacis, paužot nepatiku, savilkās.

-     Nē, nav, es atbildēju. Vai nevēlaties kādu atspirdzinājumu, Jūsu Augstība?

Čārlzs ar interesi pārlaida skatienu grezni iekārtotajai istabai, bet papurināja galvu. Cik zināju, viņš mūsu mājā bijis tikai vienu reizi, kad, pa jumtiem nākot no tikšanās ar Luīzi, iekāpa pa logu. Ne viņš, ne Džeimijs neuzskatīja, ka ir piedienīgi ielūgt princi uz mūsu viesībām; tā kā Luijs nebija viņu oficiāli atzinis, tad aris­tokrātija pret Čārlzu izturējās nicinoši.

-     Nē. Pateicos jums, Freizera kundze. Es nekavēšos; ārā gaida mans kalps, un līdz manai mājvietai ir garš ceļš. Es tikai vēlējos kaut ko palūgt savam draugam Džeimsam.

-    Ē… nu, mans vīrs noteikti būtu laimīgs pakalpot Jūsu Augstī­bai… ja varētu, es piesardzīgi atbildēju, prātodama, kāds varētu būt šis lūgums. Droši vien naudas aizdevums. Fērgusa jaunākajā laupījumā atradās vēstules, kuras bija rakstījuši drēbnieki, kurp­nieki un citi kreditori, kas nespēja vien sagaidīt rēķinu apmaksu.

Čārlzs pasmaidīja, un viņa sejas izteiksme pārsteidzošā kārtā kļuva mīlīga.

-    Es zinu. Nevaru jums, kundze, izteikt, cik augstu vērtēju jūsu vīra padevību un gatavību pakalpot; uzticama cilvēka seja iesilda manu sirdi vientulībā, ko radījuši pašreizējie apstākļi.

-    Ak tā?

-                 Es nevēlējos lūgt neko lielu, Čārlzs centās man iegalvot.

-      Redziet, esmu ieguldījis nedaudz naudas un iegādājies veselu kravu ar pudelēs pildītu portvīnu.

-     Tiešām? es nobrīnījos. Cik interesanti. Tieši tajā rītā Mērtegs ar nātru sulu un rubijas esences pudelītēm somā bija de­vies uz Lisabonu.

-     Tas ir sīkums. Viņa Augstība dižmanīgi pavicināja roku, no­niecinot katru grasi, ko viņam bija izdevies aizņemties. Bet es vēlos, lai mans draugs Džeimss iztirgo to vīnu, kad tas būs atvests. Jūs zināt, ka nebūtu labi, un tagad viņš iztaisnoja plecus un mazu drusciņu, gluži neapzināti, paslēja uz augšu degunu, ja redzētu, ka cilvēks… tāds kā es… nodarbojas ar tirdzniecību.

-     Jā, es to saprotu, Jūsu Augstība. Es iekodu lūpā. Man bija jādomā, vai viņš šo nostāju bija izklāstījis arī savam darījumu partnerim Senžermēnam kurš, neapšaubāmi, jauno pretendentu uz Skotijas troni uzskatīja par mazāk nozīmīgu nekā jebkuru no franču aristokrātiem un kurš ar “tirdzniecību” nodarbojās abām rokām, kad vien pavīdēja izredzes gūt peļņu.

-    Vai Jūsu Augstība šo darījumu veic viens pats? es nevainīgi apjautājos.

Princis mazliet sarauca pieri.

-     Nē, man ir kompanjons, bet viņš ir francūzis. Es daudz labāk sava uzņēmuma peļņu uzticētu tautietim. Turklāt, viņš dziļdo­mīgi piebilda, esmu dzirdējis, ka mans dārgais draugs Džeimss esot ļoti gudrs un apdāvināts tirgotājs; iespējams, viņš ar apdo­mīgu tirgošanos spētu palielināt mana ieguldījuma vērtību.

Pieļauju, ka cilvēks, kurš bija Čārlzam stāstījis par Džeimija darījuma spējām, nebija sevi apgrūtinājis ar piebildi, ka Parīzē diez vai ir cits vīna tirgotājs, kuru Senžermēns tik ļoti nīstu. Tomēr, ja viss izdotos, kā plānots, tam nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja neiz­dotos, visai ticami, ka Senžermēns atrisinātu visas mūsu problē­mas, nožņaudzot Čārlzu Stjuartu, kad uzzinātu, ka pēdējais piegā­des līgumu par pusi no viņa izcilā Gostos vīna noslēdzis ar grāfa niknāko konkurentu.

-     Esmu pārliecināta, ka mans vīrs darīs, ko spēs, lai iztirgotu Jūsu Augstības preci ar lielāko iespējamo peļņu visām iesaistītajām pusēm, es runāju pilnīgu patiesību.

Čārlzs man pieklājīgi pateicās, kā pienākas princim, kurš pie­ņem uzticama pavalstnieka pakalpojumu. Viņš paklanījās, ārkārtīgi ceremoniāli noskūpstīja manu roku un, nerimstot svinīgi apliecināt pateicību Džeimijam, devās projām. Magnuss, uz kuru, pēc skābās sejas izteiksmes spriežot, karaliskā vizīte nebija atstājusi nekādu lielo iespaidu, aizvēra aiz apmeklētāja durvis.

Sagadījās tā, ka Džeimijs atgriezās mājās tikai tad, kad es jau biju aizmigusi, bet pie brokastu galda es pastāstīju par Čārlza apmeklējumu un viņa lūgumu.

-    Ak Dievs, nez vai Viņa Augstība to pateiks arī grāfam? Džei­mijs vaicāja. Nodrošinājis savu zarnu veselīgu darbību, ātri notie­sājot auzu putru, viņš turpināja maltīti ar franču brokastīm, kas sastāvēja no maizītēm ar sviestu un kūpošas šokolādes. Maziem malciņiem dzerot kakao, viņš apcerēja grāfa reakciju, un viņa seja izplūda platā smaidā.

-    Kā tu domā, vai piekaut izraidītu princi ir lēse-majestf? Ja nu gadījumā nav, tad ceru, ka Viņa Augstība būs kopā ar Šeridanu vai Belheldiju, kad Senžermēns padzirdēs šos jaunumus.

Turpmākus prātojumus par tēmu aprāva pēkšņi gaitenī atska­nējušās balsis. Pēc brīža durvīs parādījās Magnuss, nesot uz sud­raba paplātes vēstulīti.

-     Lūdzu piedošanu, kungs. Viņš paklanījās. Sūtnis, kas at­nesa šo vēstuli, vēlējās, lai tā nekavējoties tiktu iedota jums.

Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma papīriņu no paplātes, atlocīja un izlasīja.

-    Ak, velns un elle! viņam riebumā izlauzās.

-     Kas ir? es satraucos. Tā taču nav ziņa no Mērtega?

Viņš papurināja galvu.

-    Nē. No spīķeru priekšstrādnieka.

-    Kaut kas atgadījies ostā?

Džeimija sejā atspoguļojās savāds emociju sajaukums nepa­cietība cīnījās ar uzjautrinājumu.

-     Ne gluži. Izskatās, ka tas zellis iepinies kaut kādā ļembastā meitumājā. Viņš pazemīgi lūdz piedošanu, Džeimijs ironiski pa­māja uz zīmīti, bet cer, ka es spēšu ierasties un viņam palīdzēt. Citiem vārdiem sakot, viņš skaidroja, pieceļoties un saburzot sal­veti, ka es samaksāšu viņa rēķinu.

-    Un ko tu? Man nāca smiekli.

Džeimijs nosprauslājās un notrauca no klēpja maizes druskas.

-     Laikam jau vajadzēs to darīt, ja nevēlos pats izrīkot darbus noliktavās… un man priekš tā nav laika. Iztēlē pārskatot dienas darbu sarakstu, viņam pierē ievilkās grumbas. Šis uzdevums varēja aizņemt nedaudz laika, bet uz galda gaidīja pasūtījumi, ostā gai­dīja kuģu kapteiņi un spīķeros gaidīja vīna mucas.

-     Labāk paņemšu līdzi Fērgusu par ziņnesi. Džeimijs bija samierinājies ar likteni. Ja man pietrūks laika, varbūt viņš varēs aiznest vēstuli uz Monmartru.

-     Laba sirds ir vērtīgāka par dārgakmeņiem, es sacīju Džeimijam, kurš stāvēja pie rakstāmgalda, nervozi šķirstīdams iespaidīgu kaudzi ar dokumentiem, kas gaidīja, kad tiem pievērsīs uzmanību.

-     0, ak tā? Un kas tā saka?

-     Domāju, ka Alfrēds, lords Tenisons, es atbildēju. Šaubos, vai viņš jau ieradies šajā pasaulē, bet viņš ir dzejnieks. Tēvocim

Lemam bija slavenu angļu dzejnieku darbu krājums. Atceros, tur bija arī kaut kas no Bēmsa… viņš ir skots, es paskaidroju. Viņš teica: “Brīvība un viskijs ir uz vienu roku.”

Džeimijs iesmējās.

-     Nezinu, vai viņš ir dzejnieks, bet skots noteikti. Tad viņš pasmaidīja un pieliecies noskūpstīja mani uz pieres. Būšu mājās uz vakariņām, mo duinne. Sargi sevi.

Es pabeidzu brokastot, negausīgi notiesājot arī Džeimija grauz­diņu, un nesteidzīgi devos augšā uz guļamistabu, lai rīta pusē nosnaustos. Kopš pirmās reizes, kad mēs bijām ļoti satraukušies, neliela asiņošana paretam bija atkārtojusies, taču tikai pāris piļu un nu jau vairākas nedēļas nebija vispār. Tomēr es, cik iespējams, laiku vadīju gultā vai uz dīvāna, uzdrīkstējos tikai noiet lejā uz salonu, ja atnāca kādi viesi, vai uz ēdamistabu kopā ar Džeimiju ieturēt maltīti. Taču, nokāpusi lejā uz pusdienām, ieraudzīju, ka galds klāts vienai personai.

-     Kungs vēl nav pārnācis? es, mazliet izbrīnījusies, jautāju. Vecais sulainis noliedzoši papurināja galvu.

-     Nē, cienītā kundze.

-     Nu, droši vien viņš drīz būs klāt. Parūpējieties, lai ēdiens ir gatavs, kad viņš ierodas. Biju pārāk izsalkusi, lai gaidītu Džei­miju; ja iznāca aizkavēties ar ēšanu, atkal kļuva nelaba dūša.

Pēc pusdienām es atgūlos atpūsties. Tā kā laulības pienākumi uz laiku bija atcelti, tad lielas izvēles, ko darīt gultā, nebija vai nu lasīt, vai gulēt -, un tas nozīmēja, ka es diezgan daudz darīju gan vienu, gan otru. Uz vēdera gulēt nedrīkstēju, uz muguras nebija ērti, jo mazais tad gribēja kustēties. Tāpēc es gulšņāju uz sāniem, saliekusies ap savu briestošo vēderu kā kokteiļu garnele ap kaperu. Es reti gulēju dziļā miegā, vairāk tikai snauduļoju, ļaujot domām slīdēt līdzi liegajām, nejaušajām bērna kustībām.

Kaut kad sapnī man likās, ka jūtu tuvumā Džeimiju, bet, atvē­rusi acis, redzēju, ka istaba ir tukša, es tās atkal aizvēru un iesnau­dos, it kā arī es bez svara peldētu asiņu siltuma jūrā.

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad mani beidzot uzmodināja kluss klauvējiens pie guļamistabas durvim.

-     Entrez\ es aicināju, mirkšķinot miega pilnās acis. Ienāca virssulainis Magnuss un kā atvainodamies atkal pieteica viesus.

-    Kundze, ieradusies princese de Roana, viņš pavēstīja. Prin­cese vēlējās pagaidīt, līdz jūs pamodīsieties, bet, kad viņai pievie­nojās d’Arbanvila kundze, es iedomājos, varbūt…

-     Viss kārtībā, Magnus, mierināju sulaini, ar mokām piecē­lusies sēdus un nolaidusi kājas pāri gultas malai. Es noiešu lejā.

Es priecājos par apmeklētājiem. Pagājušajā mēnesī mēs pārtrau­cām rīkot viesības, un man stipri pietrūka kņadas un sarunu, lai arī tās lielākoties bija tukšas pļāpas. Luīze bieži nāca pie manis pasē­dēt, viņa piegādāja man ziņas par pēdējiem notikumiem galmā, bet Mariju d’Arbanvilu nebiju satikusi krietni sen. Iedomājos, nez kas viņu šodien atvedis šurp.

Biju jau pietiekami neveikla, lai kāptu pa kāpnēm lēnām; katrs solis sadrebināja manu krietni vien smago augumu. Dzīvojamās istabas durvis bija aizvērtas, bet balsi, kas tur iekšā runāja, es dzir­dēju skaidri.

-    Kā jūs domājat, vai viņa zina?

Jautājums, kas izskanēja pieklusinātā tonī, solot vissulīgākās tenkas, manas ausis sasniedza tieši tajā brīdī, kad grasījos iet iekšā istabā. Tāpēc es apstājos uz sliekšņa, lai mani neredz.

Runāja Marija d’Arbanvila. Šī dāma, kuru viņas pavecā vīra sabiedriskā stāvokļa dēļ uzņēma ikvienā vietā un kura bija komuni­kabla pat pēc franču mērauklas, dzirdēja visu, ko Parīzes apkārtnē bija vērts dzirdēt.

-     Ko tad? atjautāja Luīze; viņa runāja savā augstajā, skaļajā balsī, un kā jau dzimušai aristokrātei viņai piemita tāda pašapziņa, ka viņai nenāca ne prāta raizēties, ko kurš dzird.

-     0, jūs neko vēl nezināt! Marija uzklupa šiem vārdiem kā kaķēns, kas priecīgs, ka nomedījis rotaļām jaunu peli. Mīļā pasau­līt! Protams, es pati to dzirdēju tikai pirms stundas.

Un skrējusi pa īsāko ceļu šurp, lai izstāstītu man, es nodomāju. Vienalga, kas bija “tas”. Nospriedu, ka lielākas izredzes dzirdēt ne­saīsinātu versiju man ir no pašreizējās stratēģiskās vietas gaiteni.

-    Runa ir par Broktūrekas kungu, Marija izdvesa, un man ne­vajadzēja viņu redzēt, lai iztēlotos, kā šī tenku vācele paliecas uz priekšu, kā zaļās acis, dzirksteļojot no prieka par jaunajām ziņām, šaudās uz visām pusēm. Šorīt viņš izsaucis uz dueli kādu angli… saplēsušies par priekameitu!

-     Ko! es noelsos, bet šo skaņu nomāca Luīzes izbrīna sau­ciens. Steigšus pieķēros mazam galdiņam un turējos, bet acu priekšā griezās melni punkti un pasaule šķīda pa vīlēm.

-     0 jā! Marija turpināja. Žaks Vensāns bija klāt; viņš visu izstāstīja manam vīram. Tas noticis tajā bordeli netālu no zivju tir­gus iedomājieties, iet uz priekamāju tik agri no rīta! Vīrieši gan ir savādi. Lai nu kā, Žaks bija dzēris kopā ar Ellzas madāmu, kura vada to iestādi, kad pēkšņi augšstāvā kāds drausmīgi iekliedzies, tad atskanējis blīkšķis un vēlāk jau klaigas.

Viņa apklusa, lai ieelpotu un dramatiski iepauzētu -, varēja dzirdēt, ka tiek liets kāds šķidrums.

-     Žaks, protams, meties uz kāpnēm nu, tā vismaz viņš saka. Es gan domāju, ka viņš noslēpās aiz dīvāna Žaks ir tāds zaķpastala. Kādu laiku vēl skanējuši kliedzieni un blīkšķi, tad nodārdē­jis briesmīgs grāviens un pa kāpnēm klupdams krizdams novēlies angļu džentlmenis, puspliks, bez parūkas, viņš streipuļojis un atsi­ties pret sienām. Un kā jūs domājat, kas parādījies kāpņu augšgalā kā īsts Dieva dusmu iemiesojums mūsu pašu petit Džeimss!

-     Nē! Es būtu gatava zvērēt, ka viņš nu ir pēdējais, kurš… bet turpiniet! Kas notika tālāk?

Klusi nošķinda, tējas tasei atsitoties pret apakštasīti, un tūlīt atkal ierunājās Marijas balss, kur aizrautība bija ņēmusi virsroku pār slepenību.

-    Nu… vīrietis brīnumainā kārtā tika lejā pa kāpnēm uz savām kājām, uzreiz apcirtās un paskatījās augšup uz Tūrekas kungu. Žaks stāsta, ka šis cilvēks izturējies ļoti savaldīgi, ja ņem vērā, ka

tikko ar kājas spērienu nolidināts pa kāpnēm, turklāt vēl ar vaļēju bikšupriekšu. Viņš smaidījis… ziniet, ne jau īstu smaidu, nu, tādu ņirdzīgu smīnu… un sacījis: “Nav vajadzības palaist rokas, Freizer; gan jau jūs būtu varējis pagaidīt savu kārtu. Man bija licies, ka jums ir gana ar to, ko dabūjat mājās. Bet dažiem vīriešiem sagādā baudu par to maksāt.”

Luīze izdvesa skaņas, kas liecināja, ka viņa ir satriekta.

-    Cik šausmīgi! Canaille'! Bet, zināms, nav jau ko pārmest Tūrekas kungam… Dzirdēju, kā balss saspringst, draudzībai cīnoties ar alkām patenkot. Tenkošanas kāre, protams, uzvarēja.

-    Tūrekas kungs šobrīd nevar izbaudīt sievas tuvību; viņa gaida bērnu, un radušies bīstami sarežģījumi. Tāpēc dabiski, ka viņš sa­vām vajadzībām risinājumu rod bordelī. Kurš gan darītu citādi? Bet turpiniet, Marij! Kas notika tālāk?

-                 Labi. Marija ievilka elpu, jo tuvojās stāsta kulminācija.

-     Tūrekas kungs noskrēja pa kāpnēm, sagrāba angli pie rīkles un purināja kā žurku!

-    Non! Ce n’estpas vrai!2

-     0 jā! Madāmai vajadzēja atsaukt trīs kalpotājus, lai viņu ap­turētu… tāds brīnišķīgs, liels vīrietis, vai ne? Tik nevaldāms!

-    Jā, bet tālāk?

-      0… nu, Žaks stāsta, ka anglis kādu bridi smagi elpojis, tad izslējies un sacījis Tūrekas kungam tā: “Nu daudz netrūka, lai jūs mani būtu gandrīz nogalinājis jau otru reizi, Freizer. Kādu dienu jums tas var izdoties.” Tad Tūrekas kungs sācis lādēties tajā bries­mīgajā skotu valodā es nesaprotu ne vārda, bet jūs? un izrāvies no rokām kalpiem, kas viņu turējuši, un ar kailu plaukstu iesitis anglim pa seju pļauku, Luīze par šādu apvainojumu noelsās, un sacījis: “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Pēc tam viņš apcirties riņķī un uzskrējis pa kāpnēm, bet anglis devies projām. Žaks teica, ka viņš izskatījies gluži balts nav jau ari brīnums! Iedomājieties tikai!

Es spēju to iedomāties.

1 Nelietis. (Franču vai.)

2 Nē! Tas nevar būt! (Franču vai.)

-    Vai jums kas kaiš, kundze? Magnusa rūpju pilnā balss apslā­pēja Luīzes tālākos izsaucienus. Es izstiepu roku, mēģinot kaut kur pieķerties, un sulainis to uzreiz satvēra, ar otru atbalstīdams mani zem elkoņa.

-Jā. Nejūtos labi. Lūdzu… pasakiet dāmām… Es vārgi pamāju uz dzīvojamās istabas pusi.

-     Protams, kundze. Vienu mirklīti, bet tagad ļaujiet, es jūs pa­vadīšu līdz guļamistabai. Šeit, chиre Madame… Mierinoši kaut ko dudinādams un balstīdams, Magnuss uzveda mani pa kāpnēm. Pieveda pie dīvāna un, apsolījis tūlīt uzsūtīt man palīgā istabeni, devās projām.

Es negaidīju palīdzību. Kad biju attapusies no pirmā trieciena, es gluži labi varēju pārvietoties, tāpēc piecēlos un devos pāri ista­bai, kur uz tualetes galdiņa stāvēja mana mazā zāļu lādīte. Nedo­māju, ka tagad ģībšu, bet lādītē bija pudelīte ar ožamo spirtu, kuru gribēju nolikt pa rokai, katram gadījumam.

Es pacēlu vāku un sastingusi vēros lādē. Vienu mirkli manas smadzenes atteicās pieņemt to, ko redzēja acis, salocītu, baltu papīra gabaliņu, kas stāvus bija ielikts starp krāsainajām pudelī­tēm. Kā garāmejot pamanīju, ka, sniedzoties pēc zīmītes, man dre­bēja pirksti; tikai pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem man izdevās lapiņu atlocīt.

“Piedod.” Šis vārds melniem, drukātiem burtiem bija rūpīgi ierakstīts pašā lapas vidū, un apakšā tikpat rūpīgi bija uzvilkti ini­ciāļi “Dž”. Un zem tiem vēl trīs vārdi, steigā uzskrīpāti kā izmisīga piebilde: “Es nevaru citādi!”

-     Tu nevari citādi, es nomurmināju pie sevis, un tad man saļima kājas. Gulēdama uz grīdas, kad man virs galvas miglaini zibēja kokgrebumiem rotāto griestu paneļi, es nācu pie secinā­juma: astoņpadsmitā gadsimta sieviešu tendenci ģībt vienmēr biju saistījusi ar cieši savilktajām korsetēm, bet tagad sliecos to izskaid­rot ar astoņpadsmitā gadsimta vīriešu stulbumu.

Kaut kur netālu atskanēja izbaiļu pilns kliedziens, un tūlīt izpa­līdzīgas rokas pacēla mani no grīdas; jutu, ka iegrimstu mīkstajā,

ar vilnu pildītajā matracī, uz pieres un delnu locītavām uzgūla vēsas, pēc etiķa smaržojošas kompreses.

Drīz vien atguvu visas maņas, bet nepavisam nebiju noskaņota runāt. Tomēr pārliecināju kalpones, ka atkal jūtos labi, izdzinu viņas no istabas un, atlaidusies spilvenos, mēģināju sakopot domas.

Anglis, protams, bija Džeks Rendels, un Džeimijs bija devies viņu nogalināt. Tā bija vienīgā skaidrā doma virmojošajā šausmu un prātojumu muklājā, kas pildīja manu prātu. Un tomēr kāpēc? Kas varēja likt Džeimijam lauzt man doto solījumu?

Cenšoties rūpīgi izanalizēt Marijas attēlotos notikumus pa­tiesībā jau trešajā atstāstījumā -, nonācu pie secinājuma, ka tur noteikti slēpjas kaut kas vairāk nekā tikai šoks, ko sagādāja negai­dīta tikšanās. Es pazinu kapteini, turklāt daudz labāk, nekā būtu vēlējusies. Un, ja es par kaut ko biju puslīdz pārliecināta, tad par to, ka Rendels nebija pircis parastos pakalpojumus, ko piedāvā bor­delis, vienkārša izprieca ar sievieti nebija viņa dabā. Lai gūtu baudu, viņam vajadzēja sāpes, bailes, pazemojumu.

Protams, arī šīs preces varēja nopirkt, lai arī par augstāku cenu. Strādājot Eņģeļu slimnīcā, biju redzējusi pietiekami, lai zinātu, kas bija Ies putains1 , kuru amata prasmes neslēpās starp kājām, bet spēcīgos kaulos zem dārgas, jutīgas ādas, uz kuras nekavējoties parādās zilumi un pātagu un sitienu pēdas.

Un, ja Džeimijs, kura gaišo ādu klāja rētas, ko atstājuši Rendela baudas brīži, nejauši uzdūries kapteinim, kas līdzīgā veidā izklai­dējās ar vienu no iestādes dāmām… Tas, es domāju, spēja viņam likt aizmirst jebkādus solījumus un savaldību. Uz viņa auguma, tieši zem kreisā krūtsgala, atradās maza rētiņa sīka, gaiša kumpiņa, kur Džeimijs bija izgriezis no savas miesas Džonatana Ren­dela sakarsētā zīmoggredzena iededzināto zīmi. Niknums, kas ļāva labāk paciest sakropļojumu nekā nēsāt kauna zīmi, viegli varēja izlauzties atkal, lai iznīcinātu tā izraisītāju un viņa nelaimīgos pēc­nācējus.

-     Frenk! es sacīju, un mana kreisā roka neviļus saliecās ap spožo zelta laulības gredzenu. Ak, mīļais Dievs. Frenk! Džeimijam Frenks bija tikai rēgs, miglaina cerība, ka tas nepieciešamības gadījumā būs mans patvērums. Man Frenks bija vīrietis, ar kuru biju dzīvojusi kopā, ar kuru biju gulējusi vienā gultā, kuram devusi savu augumu un visbeidzot, kuru biju pametusi, lai paliktu ar Džeimiju Freizeru.

-     Es nevaru, čukstēju tukšajam gaisam, mazajam sarunbiedram, kurš slinki staipījās un grozījās, mana satraukuma netraucēts.

-     Es nevaru ļaut viņam to darīt!

Pēcpusdienas gaisma bija sabiezējusi mijkrēšļa pelēkajās ēnās, un istabu šķietami piepildīja pasaules gala izmisums. “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Šovakar atrast Džeimiju nebija nekādu cerību. Es zināju, ka viņš neatgriezīsies Tremulīna ielā; ja viņš domātu nākt mājās, tad nebūtu atstājis zīmīti. Viņš nemūžam nespētu visu nakti gulēt man blakus, zinot, ko nodomājis darīt no rīta. Nē, viņš, bez šaubām, būs meklējis pajumti kādā iebraucamā vietā vai krogā, lai vienatnē sagatavotos taisnās tiesas izpildei, kuru bija zvērējis īstenot.

Domāju, ka zinu, kur varētu tikt izpildīts spriedums. Viņa at­miņā ļoti skaidri bija saglabājies pirmais duelis, tāpēc Džeimijs gatavojoties bija nogriezis matus. Jutos pārliecināta, ka šīs atmi­ņas uzradās arī tad, kad vajadzēja izraudzīties vietu, kur izrēķinā­ties ar ienaidnieku. Buloņas mežā, netālu no Septiņu svēto takas. Mežs bija iecienīta vieta, kur izcīnīt ar likumu aizliegtās divkaujas, jo koku biezoknis slēpa duelantus no nevēlamām acīm. Rīt viens no krēslainajiem laukumiņiem kļūs par liecinieku tam, kā satiksies Džeimijs Freizers ar Džeku Rendelu. Un mani.

Gulēju gultā, rokas cieši saņēmusi uz vēdera, neapgrūtinot sevi ne ar izģērbšanos, ne segas meklēšanu. Vēroju, kā krēsla kļūst par melnu tumsu, un zināju, ka šonakt es neaizmigšu. Cik spēju, smē­los mierinājumu no mana auguma neredzamā iemītnieka viegla­jām kustībām, bet ausīs man atbalsojās Džeimija vārdi: “Rīt saul­lēktā tu būsi miris!”

Buloņas mežs bija neliela, gandrīz neskarta tīraudze, kas it kā neiederīgi bija pieķērusies Parīzei pašā malā. Runāja, ka biezoknī bez lapsām un āpšiem manīti arī vilki, bet šie stāsti ne mazākajā mērā nebiedēja iemīlējušos pārīšus, kas zālē zem koku zariem no­devās kaisles rotaļām. Te varēja aizbēgt no lielpilsētas trokšņa un netīrumiem, un tikai ģeogrāfiskais novietojums neļāva tam kļūt par atpūtas vietu aristokrātiem. Tāpēc pastāvīgi mežā uzturējās vietējie galvenokārt tie, kas dzīvoja tuvumā, lielo ozolu un gaišo bērzu pavēnī varēja uz brīdi atvilkt elpu, un tie, kas ieradās no tālienes, cenšoties rast kādu noslēgtu stūrīti.

Mežs nebija liels, tomēr pārāk plašs, lai, meklējot divkaujai pie­mērota izmēra laucīti, būtu iespējams to izstaigāt kājām. Naktī bija sācis līt, un rītausma svīda negribīgi, cauri tumšu mākoņu kārtai īdzīgi sārtodama debesis. Mežs čukstus sarunājās ar sevi, vieglā lietus lāšu pakšķēšana uz lapām sajaucās ar klusinātu lapainu zaru čabēšanu un berzēšanos.

Pa ceļu, kas vijās cauri Buloņas mežam, brauca kariete un ap­stājās netālu no pēdējā noplukušu ēku pudura. Biju pateikusi ku­čierim, kas darāms; viņš noslīdēja no bukas, sapina zirgus un pazuda starp mājām. Mežmalā dzīvojošie ļaudis zināja, kas notiek koku aizsegā. Nevarēja būt pārāk daudz divkaujai piemērotu vietu; un vietējiem tās noteikti nebija noslēpums.

Atlaidos pret sēdekļa atzveltni un, drebinādamās pirmsausmas dzestrumā, ciešāk ietinos biezajā apmetnī. Es jutos briesmīgi, mani nospieda bezmiegā aizvadītās nakts nogurums, un pakrūtē bija iegūlis baiļu un bēdu smagums. Bet pāri visam manī kūsāja nik­nums, kuru es centos atvairīt, jo tas varēja traucēt izpildīt uzde­vumu, kura dēļ biju te ieradusies.

Tomēr, kad vien zaudēju modrību, kā šobrīd, dusmas atkal un atkal bija klāt un uzmutuļoja no jauna. “Kā viņš varēja tā rīkoties?” mans prāts nemitējās purpināt saltā niknumā. Man nevajadzēja atrasties te, man vajadzēja mierīgi gulēt mājās Džeimijam pie

sāniem. Man nevajadzēja dzit viņam pēdas un, cīnoties ar dusmām un slimību, censties viņu apturēt. Pēc brauciena karietē muguras lejasdaļā bija iemeties mokošu sāpju mezgls. Jā, viņš varēja būt sa­traukts, to es spēju saprast. Bet, Dieva dēļ, uz kārts bija likta cil­vēka dzīvība. Kā gan viņa stulbais lepnums varēja būt svarīgāks par to? Un pamest mani, nepaskaidrojot ne vārda! Ļaut man par notikušo uzzināt no kaimiņu tenkām.

-     Tu man apsolīji, Džeimij, velns un elle, tu man apsolīji! es čukstēju pie sevis. Mežā valdīja klusums, no kokiem pilēja ūdens, un visam pāri klājās dūmaka. Vai viņi jau bija te? Vai viņi būs te? Vai esmu kļūdījusies savos minējumos?

Atkal parādījās kučieris kopā ar pusaudzi ap gadiem četrpa­dsmit, kurš veikli uzlēca uz bukas blakus kučierim un norādīja ar roku, ka jābrauc uz priekšu un pa kreisi. īsi noplīkšķinājis pātagu un noklakšķinājis mēli, kučieris paskubināja zirgus lēnos rikšos, un mēs iegriezāmies pa ceļu ēnainajā mežā, kas tikko sāka mosties.

Divas reizes mēs apstājāmies, puika nolēca zemē, iešāvās krū­mos, bet ikreiz pēc maza brītiņa atkal parādījās un noraidoši papu­rināja galvu. Trešajā reizē viņš joņoja atpakaļ un izlūka sejā raks­tītais satraukums bija tik nepārprotams, ka es jau biju atvērusi karietes durvis, iekams viņš tika tik tuvu, lai varētu uzsaukt kučie­rim.

Rokā man bija sagatavota nauda; satvērusi zēna piedurkni, iegrūdu to viņam saujā un sacīju:

-     Parādi man, kurā vietā! Ātri, ātri!

Es gandrīz nemanīju ne zarus, kas, savijušies virs takas, kavēja iešanu, ne to, ka, spraucoties cauri krūmiem, manas drēbes drīz izmirka slapjas. Taku sedza mīksts kritušo lapu klājiens, un ne mani, ne mana pavadoņa soļi nesacēla troksni, kad es steidzos uz priekšu, kur vīdēja zēna novalkātais, slapjiem traipiem izraibinā­tais krekls.

Vispirms es viņus sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju duelis bija jau sācies. Miklie krūmi slāpēja metāla šķindoņu, tomēr to varēja skaidri sadzirdēt. Lietainajā rītausmā putni nedziedāja, bet man ausīs zvanīja cīņas nāvējošā balss.

Tas bija liels klajums, kas atradās dziļi mežā, bet te varēja nokļūt gan pa taku, gan pa ceļu. Pietiekami plašs, lai nodrošinātu vietu, kur kustēties diviem nopietnā divkaujā iesaistītiem cilvē­kiem. Vīrieši cīnījās lietū, kreklos izmetušies; izmirkušais audums kļāvās pie miesas, izceļot gan plecu, gan mugurkaula apveidu.

Džeimijs bija teicis, ka ir labāks cīnītājs; varbūt tā arī bija, bet Džonatans Rendels tāpat nebija nekāds vārgulis. Lokans kā čūska viņš pieliecās un izvairījās no pretinieka ieroča, viņa zobens zibēja kā sudraba ilknis. Džeimijs kustējās tikpat ātri, tik liela auguma vīrietim tas izskatījās pārsteidzoši graciozi, viņam bija veiklas kājas un droša roka. Es stāvēju kā zemē ieaugusi un vēroju, baidoties iesaukties, lai nenovērstu Džeimija uzmanību. Viņi virpuļoja ciešā lokā, sitot un atvairot sitienus, kājas viegli kā dejā skāra velēnas.

Es nekustējos un tikai skatījos. Biju devusies ceļā vēl naktī, lai viņus atrastu un apturētu. Un atradusi nevarēju neko iesākt, jo bai­dījos, ka mana iejaukšanās kļūtu liktenīga. Šobrīd es varēju vienīgi gaidīt, lai redzētu, kurš no maniem vīriešiem mirs.

Rendels bija pacēlis asmeni uz augšu, lai atvairītu sitienu, bet viņš nerīkojās pietiekami ātri, lai savaldītu mežonīgo spēku, kurš izsita no rokas zobenu, kas aizlidoja pa gaisu.

Es atvēru muti, lai kliegtu. Gribēju saukt Džeimiju vārdā, aptu­rēt viņu tagad, šajā Dieva dāvātajā brīdī, kad pretinieks ir atbru­ņots un nāvējošais trieciens vēl nav dots. Patiesībā es kliedzu, bet skaņa, kas nāca man pār lūpam, bija vārga un aizžņaugta. Kamēr es tur stāvēju un skatījos, smeldzošās sāpes mugurā bija kļuvušas stiprākas un sagrāba mani kā dūrē. Tagad es jutu, ka kaut kas pār­trūkst, it kā dūre būtu atrāvusi vaļā to, ko līdz šim bija turējusi ciet.

Izmisīgi tvarstījos ar rokām, cenšoties pieķerties tuvākajam zaram. Redzēju Džeimija seju, savilktu tādā kā apskaidrotā ekstāzē, un sapratu, ka cauri vardarbības miglai, kas viņu apņēma, līdz viņa ausīm neizlaužas ne skaņa. Viņš neredz neko citu kā vien savu mērķi. Līdz cīņa būs galā. Rendels, kāpdamies atpakaļ no nepielū­dzamā zobena asmens, paslīdēja pielijušajā zālē un nokrita. Viņš izlieca muguru, mēģinot piecelties, bet zāle bija slapja. Krekls

priekšā bija saplēsts, galva atliekta atpakaļ, tumšie mati lietū izmirkuši, rīkle atklāta kā vilkam, kurš lūdz žēlastību. Bet atriebība žēlastības nepazīst un draudīgais asmens meklēja ko citu, ne kailo kaklu.

Cauri melnējošajai miglai es redzēju, kā nolaižas Džeimija zo­bens, graciozi un nāvējoši, salts kā nāve. Zobena smaile pieskārās briežādas bikšu jostai, pārcirta un pagriezienā pārplēsa; dzeltenbrūnās bikses pēkšņi kļuva tumšas no melni sarkano asiņu gāzmas.

Asinis karstā straumē plūda man pa kājām, un saltums no ma­nas ādas spiedās uz iekšu, uz centru. Kauls, kur iegurnis savienojās ar mugurkaulu, pārlūza. Jutu katru sāpju vilni, kas kā zibens spē­riens aiztraucās pa manu muguru, lai eksplodētu un uzliesmotu manu gurnu traukā, iznīcības šautra, kas aiz sevis atstāj izdedzi­nātus un nomelnējušus laukus.

Mans ķermenis, tāpat kā mani jutekļi, likās sadalāmies gabalos. Es neko neredzēju un arī nesapratu, vai man acis ir vaļā vai ciet; viss griezās tumsā, kurā laiku pa laikam sakustējās raksti, kādus bērns redz naktī, kad piespiež dūres pie acu plakstiem.

Uz sejas, kakla un pleciem krita lietus lāses. Katra smagā pile auksta nokrita uz manas ādas, tad izšķīda siltā straumītē, kas slī­dēja lejup pa nosalušo ķermeni. Šī sajūta bija skaidri izteikta atšķi­rībā no plosošajām sāpēm kaut kur zemāk, kas tuvojās un atkāpās. Centos pievērst domas tām, ar varu vairīties no klusās, tālās balss smadzeņu centrā, kas, šķiet, uzskaitīja klīniskus simptomus: “Tev, protams, sākusies asiņošana. Spriežot pēc apjoma, visticamāk, plī­susi placenta. Iznākums parasti ir letāls. Asins zudums izskaidro nejutīgumu rokās un kājās un redzes traucējumus. Runā, ka pēdējā zūdot spēja dzirdēt; šķiet, tā ir taisnība.”

Vai tā bija pēdējā no maņām, kas vēl nebija zudusi, tomēr ne, dzirde man joprojām darbojās. Un es saklausīju cilvēku balsis, vairums no tām bija ārkārtīgi satrauktas, dažas centās saglabāt mieru, bet visas runāja franču valodā. Vienu vārdu es varēju dzir­dēt un saprast savu vārdu, kas tika atkārtots atkal un atkal, bet kaut kur ļoti tālu.

-     Klēra! Klēra!

-     Džeimij, es mēģināju pateikt, bet manas lūpas no aukstuma bija stīvas un nejutīgas. Jebkāda kustība bija pāri maniem spēkiem. Jezga man blakus pierima; bija ieradies kāds, kurš vismaz vēlējās rīkoties tā, it kā zinātu, kas darāms.

Varbūt arī zināja. Saudzīgi tika izņemts man starp kājām pie­mirkušais svārku kamols un tā vietā stingri piespiests auduma vīs­toklis. Izpalīdzīgas rokas pagrieza mani uz kreisajiem sāniem un piespieda ceļus pie krūtīm.

-    Vediet viņu uz slimnīcu, teica kāda balss man pie auss.

-    Tik ilgi viņa nenodzīvos, cita pesimistiski pareģoja. Tikpat labi varam dažas minūtes pagaidīt un tūlīt sūtīt pēc līķratiem.

-     Nē, vēl kāda balss uzstāja. Asiņošana mitējas. Iespējams, sieviete izdzīvos. Turklāt es viņu pazīstu esmu viņu redzējis Eņģeļu slimnīcā. Vediet viņu pie mātes Hildegardes.

Sakopoju visus atlikušos spēkus, un man izdevās nočukstēt:

-     Māte. Tad pārstāju cīnīties un ļāvu tumsai mani apņemt.

Augstos, velvētos griestus balstīja gotiskas kolonnas, kas raksturīgas 14. gadsimta arhitektūrai, no stabiem paceļas četras ribas un savienojas divkārši sakrustotās arkās.

Zem vienas no arkām atradās mana gulta, ap kuru bija apvilkti plāni aizkari, lai kaut cik norobežotu manu guļvietu. Taču velves centrālais punkts neatradās tieši virs manis; gulta stāvēja dažas pēdas sāņus. Šis apstāklis man nedeva mieru ikreiz, kad es pacēlu acis pret griestiem; visu laiku mocījos ar vēlēšanos pabīdīt gultu, kaut ar gribasspēku, it kā atrašanās tieši zem jumta viduspunkta varētu palīdzēt man atrast ceļu arī uz savu kodolu.

Ja man tāds vēl vispār bija. Mana miesa likās sasista un sāpēja kā pēc pēriena. Locītavas smeldza un šķita izļodzījušās kā skorbuta izcilāti zobi. Biju apsegta ar vairākām biezām segām, bet tās varēja tikai noturēt siltumu, bet man tā nebija. Lietainās rītausmas dzes­trums bija iespiedies man dziļi kaulos.

Visus šos fiziskos simptomus es vēroju objektīvi, it kā tie ne­būtu manējie; neko citu es nejutu. Smadzeņu aukstais, loģiskais kodoliņš nekur nebija zudis, bet sajūtu apvalks, caur kuru parasti tika izfiltrētas tā izpausmes, bija izgaisis, miris, paralizēts vai vien­kārši vairs neeksistēja. Es nezināju, kas ar to noticis, un man arī bija vienalga. Gulēju Eņģeļu slimnīcā jau piekto dienu.

Mātes Hildegardes garie pirksti cauri naktskrekla kokvilnas audumam saudzīgi, bet apņēmīgi mani iztaustīja, cenšoties iespies­ties mana vēdera dzīlēs, meklējot savilktās dzemdes cietās malas.

Taču miesa viņas rokās bija mīksta un padevīga kā nogatavojies auglis. Kad pirksti iespiedās dziļāk, es saviebos, bet viņa savilka pieri un kaut ko purpināja pie sevis, iespējams, lūgšanu.

Šajā purpināšanā es saklausīju cilvēka vārdu un iejautājos:

-    Raimons? Jūs pazīstat metru Raimonu? Man būtu grūti iztē­loties nesaderīgāku pāri kā šī biedējošā mūķene un mazais rūķītis no miroņgalvu alas.

Māte Hildegarde izbrīnā spēji savilka biezās uzacis.

-     Ak tad metrs Raimons? Tas ķeceris un šarlatāns? Que Dieu nous en garde! Lai Dievs mūs sargā.

-    O! Man likās, ka jūs teicāt “Raimons”.

-     Ahā. Pirksti jau atkal čakli darbojās, taustot, vai cirkšņos nav palielinātu limfmezglu bumbuļu, kas liecinātu par infekciju. Es zināju, ka ir; pati biju tiem uzdūrusies, kad izmisīga nemiera dzītas rokas slīdēja pār tukšo augumu. Jutu dziļi kaulos drudzi, sāpes un aukstumu, kas, spiežoties uz āru, sasnieguši ādu, uzliesmos.

-     Es lūdzos Svēto Raimonu, nedzimušo aizstāvi, māte Hil­degarde paskaidroja, mērcēdama auduma gabalu aukstā ūdenī.

-    Viņš sniedz nenovērtējamu palīdzību grūtām sievietēm.

-    Pie kurām es vairs nepiederu. Neskaidri pamanīju mūķenes sejai pārslīdam sāpju izteiksmi, tā tūlīt arī pazuda, jo viņa sāka atvēsināt manu pieri, veikli ar aukstu ūdeni samitrināja vaigu apa­ļumus un arī zemāk karstās, piesvīdušās rievas uz kakla.

No aukstā ūdens man pārskrēja drebuļi, un māte Hildegarde uzreiz nolika slapjo drānu, tad domīgi pataustīja man pieri.

-    Svētais Raimons nav sīkumains, viņa viegli pārmetošā balsī sacīja. Es, piemēram, pieņemu jebkādu palīdzību, kādu vien spēju dabūt, un ieteiktu to darīt arī jums.

-      Mmm. Es aizvēru acis, patveroties pelēkas miglas vālos. Likās, ka šoreiz miglā parādījušās blāvas ugunis kā īsi atplaiksnījumi, kad debess pamalē zibeņo vasaras negaiss.

Dzirdēju, kā, mātei Hildegardei izslejoties, noklikst rožukroņa ahāta krelles un no durvīm kāda māsa klusā balsī aicina slimnīcas priekšnieci uz vietu, kur kārtējo reizi šajā dienā radusies steidzami

risināma situācija. Māte Hildegarde bija jau gandrīz tikusi līdz dur­vīm, kad viņai prātā iešāvās kāda doma. Nošalcot smagajām drā­nām, viņa pagriezās un autoritatīvi ar pirkstu norādīja uz manas gultas kājgali.

-    Podziņ! viņa uzsauca. Au pied, reste!1

Suns, tikpat noteikti kā saimniece, pussolī eleganti apcirtās un ielēca gultā. Tur tas brīdi mīdījās ar ķepām, trīs reizes apgriezās pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, it kā gribētu noņemt savai noskatītajai atpūtas vietai lāstu, tad beidzot apgūlās man pie kājām un, dziļi nopūties, nolika purniņu uz priekšķepām.

Māte Hildegarde uz atvadām apmierināta nomurmināja “Que Dieu vous bйnisse, mon enfant!"2 un pazuda.

Cauri arvien biezākajai miglai un ledainajam stingumam, kas mani apņēma, es neskaidri izpratu šo žestu. Tā kā bērna, ko ielikt man rokās, nebija, viņa deva labāko aizvietotāju, kāds viņai pie­ejams.

Dzīvnieka spalvainā ķermeņa smagums, kas spieda manas kājas, sniedza nelielu miesisku mierinājumu. Podziņš gulēja nekus­tīgi kā tie suņi, kas bija nometušies karalim pie kājām uz sarkofāgu vāku gravējumiem Sendenī. Dzīvnieka siltums atkausēja manu pēdu marmora saltumu, suņuka klātbūtne bija patīkamāka gan par vientulību, gan cilvēku sabiedrību, jo Podziņš neko no manis neprasīja. Nekas nebija tā, kā es jutu, un man nebija nekā, ko dot.

Podziņš klusi nopurkšķināja un laidās miegā. Es uzvilku segu uz deguna un mēģināju sekot suņa piemēram.

Beidzot es iemigu. Un sapņoju. Drudža izraisītus noguruma un izmisuma sapņus, kuros man bezgalīgi vajadzēja mēģināt paveikt neizpildāmu uzdevumu. Nebeidzami ilgi mokoši centos kaut ko radīt akmeņainā, neauglīgā vietā. Redzēju biezu, pelēku dūmaku, kurā zaudējums velkas man līdzi kā dēmons miglā.

Uztrūkusies no miega, es ieraudzīju, ka Podziņš ir prom, bet viena es neesmu.

1 Pie kājas un palikt! (Franču vai.)

2 Lai Dievs tevi sargā, mans bērns! (Franču vai.)

Raimona mati bija apgriezti lidzeni, veidojot taisnu, kā ar lineālu novilktu līniju pāri platajai pierei. Biezās, sirmojošās krēpes viņš valkāja atsukātas atpakaļ, un tās nokarājās līdz pleciem, tāpēc masīvā piere izliecās uz priekšu kā akmens bluķis, pilnībā nomācot pārējo seju. Tagad šī seja, kas man, drudža nomocītai, atgādināja kapa plāksni, liecās pār manu gultu.

Raimons sarunājās ar māsām, tāpēc krunciņas un grumbas viegli kustējās; es iztēlojos, ka tās ir zem pašas kapakmens virs­kārtas iekalti burti, kas cenšas izlauzties līdz virsmai, lai mirušā vārds kļūtu izlasāms. Biju pārliecināta, ka tūlīt, tūlīt uz baltās plāk­snes izveidosies mans vārds un tajā brīdī es patiešām nomiršu. Es izliecu muguru un iekliedzos.

-     Nu, redziet! Viņa jūs negrib, vecais pretekli… jūs traucējat viņai gulēt. Tūlīt ejiet projām! Māte Hildegarde pavēloši satvēra Raimonu aiz rokas un vilka projām no gultas. Viņš pretojās, nekus­tēdams no vietas kā mauriņā iesakņojies akmens rūķis, bet mātei Hildegardei, kas nebija nekāda vārgā, palīgā nāca māsa Seleste, un par abām sievietes pacēla Raimonu un nesa projām, tikai kājas izmisīgi spirinājās gaisā, līdz viena koka tupele nokrita zemē.

Tā palika guļam, nokritusi uz sāniem, kantaina, spodri noberz­tās akmens plāksnes vidū. Augstās temperatūras dēļ, kas piekala skatienu vienam punktam, es nespēju atrauties no tupeles. Neskai­tāmas reizes ar skatienu izsekoju pārsteidzoši gludi novalkātās malas izliekumam, ikreiz novēršot acis no necaurredzamās tumsas apava iekšienē. Ja es ļautu sev šajā tumsā ienirt, tad mana dvēsele tiktu izrauta un iegrūsta haosā. Acīm kavējoties tajā punktā, atkal sadzirdēju laika pārejas skaņas, kas plūda no akmeņu loka, un es izpletu rokas, izmisīgi iekrampējos matracī, meklējot kādu atbalsta punktu, lai noturētos šajā juceklī.

Pēkšņi pa aizkaru spraugu pašāvās roka ar smagā darbā sarkani sastrādātiem pirkstiem, paķēra tupeli un pazuda. Zaudējis pieturas punktu, kādu laiku'mans karstumu apmulsinātais prāts taustījās ap līnijām, kas atdalīja grīdas plāksnes, tad, ģeometriskās simetri­jas nomierināts, pavērsās uz iekšu un, streipuļodams kā griezties beidzis vilciņš, nolikās gulēt.

Taču sapņi neatnesa mieru, un es pagurusi klumburoju pa labi­rintiem, ko veidoja nemitigi atkārtojošās figūras, bezgalīgas cilpas un līkumi. Un, kad beidzot ieraudzīju cilvēka sejas nepilnīgumu, izjutu dziļu atvieglojumu.

Un seja patiešām bija nepilnīga, savilkta zvērīgā grimasē, lūpas aizzīmogotas klusumā. Tikai tad, kad sajutu sev uz mutes roku, es sapratu, ka vairs neesmu aizmigusi.

Man pie auss pieliecās plata mute bez lūpām, kāda mēdz būt kuģa priekšgalā izgrebtiem tēliem.

-     Klusējiet, ma chиre! Ja ieraudzīs, ka atkal esmu te, man bei­gas! Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, vērojot, vai nepakustēsies aizkari.

Es lēnām pamāju ar galvu, un viņš atbrīvoja manu muti; no dziednieka pirkstiem gaisā novējoja ožamā spirta un sēra dvaka. Viņš bija kaut kur atradis vai nozadzis, es drūmi nodomāju apvalkātu pelēku mūka habitu, kas apslēpa netīro aptiekāra samta uzsvārci, bet dziļā kapuce sedza gan nodevīgos sudrabainos ma­tus, gan atbaidošo pieri.

Drudža vīzijas nedaudz atkāpās, un to vietā stājās tas ziņkārī­bas mazumiņš, kas man vēl bija atlicis. Vārguma dēļ nespēju izteikt vairāk par “Kas…?”, kad viņš atkal piespieda man pie lūpām pirk­stu, tad norāva man pārklāto palagu.

Uzjautrināta noskatījos, kā večuks ātri atraisīja auklas pie krekla izgriezuma un pavēra to, atkailinot mani līdz jostasvietai. Rokas kustējās veikli un lietišķi, bez mazākās baudkāres. Es, protams, nedomāju, ka kāds spētu izvarot drudža nomocītu ģindeni, kāda es šobrīd biju, vēl jo vairāk tāpēc, ka to varētu izdzirdēt māte Hil­degarde. Un tomēr…

Kā apburta pa gabalu vēroju Raimona plaukstas, kas saņēma manas krūtis. Tās bija platas un gandrīz kvadrātveida ar vienāda garuma pirkstiem, bet īkšķi, dīvaini slaidi un lokani, pārsteidzoši maigi apliecās ap krūtīm. Tos aplūkojot, es neparasti dzīvi atcerē­jos Merianu Dženkinsoni, meiteni, ar kuru kopā apmeklēju kursus Pembrukas hospitālī, un viņa kopmītnēs stāstīja sajūsminātajām

medmāsiņām, ka vīrieša īkšķu izmērs un veids precīzi atbilst viņa intīmāko piedēkļu kvalitātei.

“Tā ir taisnība, es zvēru,” Meriana apgalvoja, teatrāli atmez­dama gaišos matus. Bet, kad mēs uzstājām, lai viņa min piemērus, tad tikai ķiķināja, šķobīja muti un izbolītām acīm norādīja uz leit­nantu Henliju, kurš stipri atgādināja gorillu par spīti ļoti kustīga­jiem un apjomīgajiem īkšķiem.

Lielie īkšķi maigi, bet stingri spiedās man miesā, un es jutu, ka mani piebriedušie krūšu galiņi atduras pret viņa aukstajām (sa­līdzinājumā ar manu karsto ādu) delnām.

-    Džeimij! es nočukstēju, un man pārskrēja drebuļi.

-     Kuš, madonna, Raimons mani apsauca. Balss bija klusa, laipna, bet tāda kā izklaidīga, it kā viņš, neskatoties uz to, ko darīja rokas, man nepievērstu uzmanību.

Es atkal nodrebēju, it kā karstums no mana ķermeņa pārietu uz viņu, tikai rokas nekļuva siltas. Pirksti palika vēsi, man sala, un mani kratīja drebuļi, kad drudzis, šūpojoties augšā lejā, tika izva­dīts no maniem kauliem.

Cauri gultas aizkaru audumam izspiedās blāva novakares gaisma, un Raimona rokas uz manām baltajām krūtīm izskatījās tumšas. Taču ēnas starp resnajiem, netīrajiem pirkstiem nebija melnas. Man likās, tās bija… zilas.

Es aizvēru acis, un tūlīt plakstiņu iekšpusē parādījās daudzkrā­sainu rakstu virpuļi. Kad es atkal atvēru acis, bija sajūta, ka kaut kas no krāsām vēl saglabājies un ietonē Raimona rokas.

Kad drudzis atkāpās un prāts kļuva skaidrāks, es samirkšķināju plakstus, cenšoties pacelt galvu, lai labāk redzētu. Raimons pa­spieda mazliet stiprāk, liekot man atgulties, un es ļāvu galvai atkrist uz spilvena, pūloties kaut ko saskatīt pāri krūtīm.

Tātad es to nebiju iztēlojusies… vai varbūt tomēr? Lai arī Rai­mona rokas pašas nekustējās, likās, ka pār tām šaudās blāva, krā­saina gaisma, lejot uz manas baltās ādas sārtu blāzmu un zilgu bālumu.

Manas krūtis sāka silt veselīgas miesas dabiskā siltumā, nevis drudža postošajā kvēlē. Caurvējš no durvju ailas atrada aizkaros

spraugu un sakustināja miklos matus pie deniņiem, bet tagad man vairs nesala.

Raimona galva bija noliekta, seju apslēpa aizlienētā habita ka­puce. Likās, ka pagājis ilgs laiks, līdz viņš atstāja mierā manas krū­tis un ļoti lēnām vilka plaukstas man pa rokām, uz mirkli apstājo­ties un paspiežot pleca, elkoņa, delnu un pirkstu locītavas. Smel­dze izzuda, un man šķita, ka redzu pazibam zilu līniju augšdelmā, vizošu kaula ēnu.

Neatraujoties un bez steigas viņš atkal ar rokām pārbrauca mana atslēgkaula seklajam izliekumam un slidināja delnas lejup pa auguma meridiānu, līdz atstāja tās guļam man uz ribām.

Visdīvaināk, ka es nejutos ne mazākajā mērā izbrīnīta. It kā tas būtu tikai dabiski. Un mans nomocītais ķermenis pateicībā atslābi­nājās cieto roku veidolā, izkūstot un pārveidojoties kā vasks. Tikai skeleta līnijas palika nemainīgas.

Tagad no platajām, stūrainajām, sastrādātajām delnām plūda savāds siltums. Rokas līdz sāpēm lēni slīdēja pār manu augumu, un es spēju just sīko nāvi, kad mira katra manās asinīs ieperinājusies baktērija, ar mazu sprādzienu izčākstēja ikviena infekcijas dzirksts. Es sajutu visus iekšējos orgānus, visā pilnībā un trijās dimensijās, un es varēju arī redzēt, it kā tie atrastos man priekšā uz galda. Tur bija kuņģis ar dobajām sienām, aknu blīvās daivas, zarnas, izlo­cījušās šurpu turpu un apvijušās ap sevi, kas, kārtīgi ievietojušās apzarņa membrānas spīdīgajā tīklā, savilkās un atlaidās. Siltums kvēlodams iespiedās katrā no orgāniem, apgaismojot to kā maza iekšēja saule, tad zaudēja spilgtumu un virzījās tālāk.

Salicis abas plaukstas blakus vienu otrai uz mana pietūkušā vēdera, Raimons pārtrauca masāžu. Man likās, viņš sarauc pieri, bet īsti droša es par to nebiju. Kapuces aizsegtā galva pagriezās, viņš ieklausījās, tālumā turpināja skanēt slimnīcas ierastie trokšņi, bet papēžu dipēšana, kas brīdinātu par kāda cilvēka tuvošanos, nebija dzirdama.

Es noelsos un nevilšus sakustējos, kad viena roka noslīdēja zemāk un saujā saliektie pirksti iegūla man starp kājām. Stiprāks

otras plaukstas spiediens brīdināja mani klusēt, un strupie pirksti ieslīdēja manī.

Es aizvēru acis un gaidīju, sajūtot, kā orgānu sieniņas pielāgo­jas savādajam iebrukumam, kā iekaisums soli pa solim atkāpjas, kad viņš saudzīgi taustījās dziļāk.

Tagad Raimons pieskārās mana zaudējuma kodolam, un sāpju spazma savilka iekaisušās dzemdes biezās sienas. Es izdvesu klusu vaidu, tad sakniebu lūpas, jo Raimons papurināja galvu.

Viena plauksta pārvietojās un palika mierinoši guļam uz mana vēdera, kamēr otras rokas pirksti taustījās tālāk, līdz sasniedza dzemdi. Večuks nekustīgi turēja rokās manu sāpju avotu, it kā tā būtu kristāla lode smaga un trausla.

-    Tagad, viņš klusā balsī ierunājās, sauciet viņu. Sauciet sar­kano vīrieti. Sauciet!

Pirkstu un plaukstas spiediens no iekšpuses un ārpuses pastip­rinājās, es piekļāvu kājas gultai, turoties tam pretī. Bet man vairs nebija atlicis spēka pretoties, un nežēlīgais spiediens turpinājās, salaužot kristāla lodi un atbrīvojot tajā esošo haosu.

Manas domas savā varā pārņēma tēli, ļaunāki par drudža mur­gos redzētajiem, jo šie bija īstāki. Mani plosīja bēdas un zaudē­jums, un bailes, nāsis pildīja nāves pīšļu dvaka un balts krīts. Es šaudījos uz labu laimi, meklējot domu pavedienus, vietu, kur gūt palīdzību, dzirdēju balsi, kas aizvien pacietīgi, bet noteikti murmi­nāja: “Sauciet viņu!” un es tiecos pēc sava enkura.

-    Džeimij! DŽEIMIJ!

No vienas rokas uz otru cauri manam vēderam izšāvās karsta šautra, kā bulta tā izskrēja cauri manam augumam. Ciešais tvē­riens atslāba, palaida vaļā, un mani piepildīja harmonijas vieg­lums.

Gulta nodrebēja, kad Raimons pēdējā brīdī paspruka zem tās.

-    Kundze! Vai jums kas kaiš? Aizkaru spraugā parādījās māsas Anželikas galva, apaļo seju zem mūķenes galvassegas sakrunkoja raižpilna izteiksme. Bažām, kas atspoguļojās viņas acīs, piejaucās padevība liktenim; māsa zināja, ka es drīz miršu, ja izskatītos, ka sākusies pēdējā cīņa, viņa bija gatava aicināt priesteri.

Mūķenes mazā, cietā plauksta uz bridi piekļāvās manam vai­gam, aši pašāvās uz pieri, tad atkal atgriezās. Palags joprojām sa­ņurcīts gulēja man ap gurniem, un naktskrekls bija pavērts. Rokas ieslīdēja zem tā, pakavējās manās padusēs, tad viņa tās izvilka.

-     Lai slavēts Dievs! viņa asaru pilnām acīm iesaucās. Tem­peratūra ir kritusies! Anželika pieliecās man cieši klāt un, pēkšņa satraukuma pārņemta, skatījās manī, lai pārliecinātos, ka drudzis nav mitējies tāpēc, ka esmu mirusi. Es vārgi viņai uzsmaidīju.

-    Ar mani viss ir kārtībā, es sacīju. Pasakiet mātei.

Māsa dedzīgi pamāja ar galvu un, pakavējusies tikai tik ilgi, lai piedienīgi apsegtu mani ar palagu, izsteidzās no palātas. Aiz­kari tik tikko paguva sakļauties viņai aiz muguras, kad no pagultes izlīda Raimons.

-    Man jāiet, viņš paziņoja un uzlika man uz galvas roku. Ve­seļojieties, madonna.

Lai cik vārga biju, es paslējos uz augšu un satvēru sava dziedi­nātāja roku. Slidināju plaukstu augšup pa dzelzs cieto muskuli, bet neko neatradu. Ada bija gluda, bez kādiem bojājumiem, līdz pašam plecam. Viņš izbrīnīts lūkojās lejup uz mani.

-    Ko jūs darāt, madonna?

-    Neko. Vīlusies atslīgu gultā. Biju pārāk vāja un apreibusi, lai meklētu īstos vārdus.

-    Gribēju noskaidrot, vai jums ir vakcinācijas rēta.

-    Vakcinācijas? Es jau tik labi pratu lasīt cilvēku sejās, ka būtu pamanījusi vismazāko sapratnes dzirksti, lai cik ātri to paslēptu. Bet tādas nebija.

-    Kāpēc jūs vēl aizvien mani saucat par madonnu? es jautāju. Manas rokas gulēja uz vēdera uzkalniņa, viegli, it kā nevēloties traucēt satricinošo tukšumu. Es savu bērnu esmu zaudējusi.

Raimons izskatījās mazliet izbrīnījies.

-    Ā! Es jūs nesaucu par madonnu tāpēc, ka bijāt gaidībās, kun­dze.

-     Kāpēc tad? Nemaz necerēju saņemt atbildi, tomēr viņš to deva. Lai arī mēs abi bijām noguruši un iztukšoti, likās, esam

sastinguši vietā, kur neeksistē ne laiks, ne nosacījumi; nekam citam kā vien patiesībai mūsu attiecībās nebija vietas.

Viņš nopūtās.

-     Ikvienu cilvēku apņem krāsains oreols, viņš vienkārši pa­skaidroja. No visām pusēm, kā mākonis. Jūsu krāsa ir zila, ma­donna. Kā Svētās Jaunavas apmetnis. Kā man pašam.

Aizkars viegli nošūpojās, un viņš bija prom.

es nogulēju vairākas dienas. Nezinu, vai miegs bija nepie­ciešams fiziskai atlabšanai vai tā bija stūrgalvīga bēgšana no realitātes, ar kuru neizbēgami saskartos nomodā, bet es negribīgi pamodos, tikai lai uzņemtu mazliet ēdiena, un uzreiz kritu atpakaļ transa nebūtībā, it kā nelielais siltā buljona svars manā kuņģī būtu enkurs, kas vilktu mani sev līdzi cauri duļķaina­jām aizmirstības dzīlēm.

Dažas dienas vēlāk es pamodos no uzstājīgas runāšanas turpat man pie auss un jutu, ka tieku celta ārā no gultas. Mani turēja spē­cīgas un vīrišķīgas rokas, tāpēc vienu bridi es no prieka gandrīz lidoju. Bet tad pilnībā atmodos, vārgi cenšoties izvairīties no taba­kas un lēta vīna smakas viļņa, kas vēlās man pāri, un redzēju, ka mani klēpī tur Luīzes Latūras milzīgais sulainis Igo.

-    Lieciet mani atpakaļ! es saucu, nespēcīgi bungādama vareno vīru ar dūrēm. Viņš par šādu negaidītu augšāmcelšanos no miru­šajiem likās sabijies un gandrīz nometa mani zemē, bet spalga, pavēloša balss apturēja mūs abus.

-     Klēra, mīļumiņ! Nebaidieties, ma chиre, viss kārtībā. Es vedu jūs uz Fontenblo. Svaigs gaiss un labs ēdiens lūk, kas jums vaja­dzīgs. Un vēl atpūta, jums jāatpūšas…

Es kā tikko atskrējis jērs samirkšķināju no gaismas apžilbu­šās acis. Pavisam tuvu peldēja Luīzes apaļā, sārtā, dedzīgā seja kā ķerubam uz mākoņa maliņas. Aiz viņas kā sargeņģelis pie Ēdenes vārtiem slējās mātes Hildegardes garais un bargais stāvs; līdzību

ar debesim pastiprināja tas, ka abas sievietes stāvēja pie vitrāžas slimnīcas vestibilā.

-    Jā, dobjā balsi izteiktais īsais vārdiņš izskanēja ar lielāku uzsvaru nekā Luīzes daudzvārdīgā čivināšana. Tas nāks jums par labu. Au revoir, mīļā!

Un ar šiem vārdiem mani nonesa pa slimnīcas kāpnēm, nepra­sot, vai es to vēlos. Tiku iestūķēta Luīzes karietē, un man nebija ne spēka, ne vēlmes pretoties.

Kariete, ripojot pa bedrēm un grambām, tā kratījās, ka nevarēju aizmigt visu ceļu līdz Fontenblo. Turklāt Luīze nemitīgi pļāpāja, cenšoties mani nomierināt. Sākumā es apdullusi mēģināju atbildēt, taču ātri vien sapratu, ka viņa atbildi negaida un patiesībā runā­šana vedās veiklāk, ja es nejaucos pa vidu.

Pēc slimnīcas vēsajās akmens velvēs pavadītajām dienām es ju­tos kā attīta mūmija un vairījos no košuma un krāsu bagātības, kas gāzās man pāri. Sapratu, ka man ir vieglāk ierauties karietes stūrī un ļauties iespaidu straumei, nevis censties atdalīt atsevišķus elementus.

Šī stratēģija darbojās līdz brīdim, kad mēs sasniedzām nelielu mežiņu pie Fontenblo. Tur auga ozoli ar tumšiem, resniem stum­briem, bet baldahīniem līdzīgās nolīkušās platās lapotnes meta uz zemes ēnu, kurai cauri spraucās līgani gaismas staru kūļi, tāpēc likās, ka visa audze vējā viegli šūpojas. Pavirši apbrīnoju šo skatu, tad ievēroju, ka daži, kā man likās, stumbri patiešām kustas, ļoti lēnām griežoties te uz vienu, te uz otru pusi.

-     Luīze! Mans izsauciens un spēks, ar kādu es satvēru viņas roku, aprāva pļāpāšanu pusvārdā.

Viņa smagnēji pārliecās man pāri, lai redzētu, uz ko es skatos, tad atkrita atpakaļ savā vietā, izbāza galvu pa logu un uzkliedza kučieriem.

Mēs, slīdot un putekļu mākoņiem griežoties, apstājāmies tieši pretī mežam. Viņi Bija trīs divi vīrieši un sieviete. Luīzes augstā, satrauktā balss turpināja runāt iebilstot un jautājot, un laiku pa laikam iejaucās kučieris, kurš mēģināja paskaidrot vai atvainoties, bet es nepievērsu tam uzmanību.

Lai gan vieglajā vēsmā viņi grozījās un drēbes plīvoja, viņi bija ļoti mierīgi, lēnīgāki nekā koki, kuros karājās. Sejas skābekļa trūkuma dēļ bija nomelnējušas; cauri šoka miglai es iedomājos, ka Forēza kungam tas nepavisam nepatiktu. Diletantiski izpildīts nāves sods, tomēr, lai nu kā, vēlamais bija sasniegts. Vējš mainīja virzienu, un mums uzplūda smirdoņa.

Luīze spalgi iekliedzās un dusmu lēkmē sāka rībināt pa loga rāmi, tad kariete ar rāvienu sakustējās un viņa atkrita savā sēdeklī.

-                Merde! dāma nolamājās, strauji apvēdinot pietvīkušo seju.

-     Kāds viņš ir idiots, aptur karieti tieši šajā vietā! Kāda neapdo­mība! Šāds skats noteikti nenāk par labu bērnam un jums, naba­dzītei… 0, mīļā, nabaga Klēra! Lūdzu, piedodiet, es negribēju jums atgādināt… bet kā lai jūs piedodat, ja esmu tik netaktiska…

Laimīgā kārtā satraukums par to, ka Luīze mani, iespējams, sa­rūgtinājusi, lika aizmirst pašas izbīli, bet bija ļoti nogurdinoši mēģināt apturēt viņas atvainošanās plūdus. Beidzot es izmisumā atgriezos pie tēmas par pakārtajiem.

-    Kas? Novirzīšanās līdzēja, Luīze samirkšķināja plakstus un, atcerējusies triecienu, kas nodarīts viņas systeme, sameklēja pude­līti ar ožamo spirtu un sparīgi ievilka nāsīs gaisu, tad nošķaudījās.

-     Huge… apčī! Hugenoti, viņa izmocīja sprauslājot un šņau­kājoties. Protestantu ķeceri. Tā saka kučieris.

-    Vai tad viņus pakar? Vēl joprojām? Nez kāpēc es domāju, ka vajāšana reliģisku uzskatu dēļ ir seno laiku paliekas.

-     Nu, parasti nekar tikai tāpēc, ka viņi ir protestanti, tomēr ar to pietiek, Luīze šņaukādamās sacīja. Viņa nosusināja degunu ar izšūtu mutautiņu, kritiski noskatīja tā saturu, tad vēlreiz pielika drāniņu pie deguna un nošņaucās no visas sirds.

-    O, tā jau ir labāk. Viņa ieņurcīja kabatlakatu atpakaļ kabatā un ar nopūtu atlaidās pret atzveltni. Tagad esmu atguvusies. Kāds trieciens! Ja viņiem vajag tos ķecerus pakārt, lai kar, bet vai tiešām tas jādara ceļa malā, kur dāmām var gadīties saskarties ar tādu pretīgumu? Vai jūs viņus saodāt? Fū! Šī ir grāfa Medāra zeme. Nu, pagaidi tikai, es viņam aizsūtīšu niknu vēstuli!

-     Bet kāpēc šos cilvēkus pakāra? es jautāju, visai rupji pār­traucot draudzeni, bet tas bija vienīgais veids, kā ar viņu bija iespējams sarunāties.

-      0, visticamāk, par buršanos. Redzējāt, tur bija sieviete. Ja iejaukta sieviete, tad parasti runa ir par raganām. Ja pakārti tikai vīrieši, tad visbiežāk iemesls ir musināšana un ķecerība, bet sie­vietes ar sludināšanu nenodarbojas. Vai redzējāt neglītās, tumšās drēbes, kādās viņa bija ģērbusies? Drausmīgi! Cik nomācoši visu laiku valkāt tumšas drēbes; kas tā par reliģiju, kas liek ticīgajiem vilkt mugurā tik neizskatīgu apģērbu? Skaidrs, ka tas ir Sātana roku darbs, par to nav šaubu. Viņi baidās no sievietēm, tā, lūk, tāpēc viņi…

Es aizvēru acis un atlaidos pret atzveltni. Cerēju, ka līdz Luīzes vasaras rezidencei vairs nav pārāk tālu.

Bez pērtiķa, no kura Luīze nevēlējās šķirties, viņas lauku namu rotāja vairāki priekšmeti, kas liecināja par apšaubāmu gaumi. Pa­rīzē vajadzēja ņemt vērā vīra un tēva vēlmes, un tāpēc telpas tur bija iekārtotas grezni, taču atturīgos toņos. Bet uz laukiem Žils brauca reti, jo bija pārāk aizņemts ar darījumiem pilsētā, un Luīzei bija brīvas rokas rīkoties saskaņā ar savu saprašanu.

-    Šī ir mana jaunākā rotaļlieta! Vai nav jauka? viņa dudināja, ar mīlestību pārlaižot plaukstu tumšā kokā izgrebtai mājiņai, kas likās neiederīgi izaugusi no sienas blakus bronzētam svečturim Eiridlkes veidolā.

-     Izskatās pēc pulksteņa ar dzeguzi, es sacīju, nespēdama noticēt savām acīm.

-     Vai esat tādu jau redzējusi? Domāju, ka tāds nav atrodams visā Parīzē! Luīze uzmeta lūpu par to, ka viņas rotaļlieta tomēr nav unikāla, bet drīz, pabīdot pulksteņa rādītājus uz nākamo stundu, atkal atplauka. Viņa soli atkāpās un lepni smaidīja, kad mazais, mehāniskais putniņš izbāza galvu no mājiņas un nobēra vairākus spalgus “ku-kū”.

-     Vai nav brīnišķīgs? Viņa pieskārās putna galvai, pirms tas pazuda pulkstenī. To man sagādāja saimniecības vadītāja Berta; viņas brālis atveda pulksteni no pašas Šveices. Lai ko runātu par šveiciešiem, kokgriezēji viņi ir apbrīnojami, vai ne?

Es gribēju noliegt, bet tikai nomurmināju kaut ko, kas pieklājīgi pauda manu apbrīnu.

Luīzes prāts kā sienāzis veikli pārlēca uz jaunu tematu, iespē­jams, to bija izraisījusi doma par šveiciešu kalpotājiem.

-    Ziniet, Klēra, viņas balsī ieskanējās pārmetums, jums nu­dien vajadzētu katru rītu nākt uz misi kapelā.

-     Kāpēc?

Luīze pameta ar galvu uz durvīm, kurām šobrīd garām gāja viena no kalponēm ar paplāti rokās.

-     Man pašai ir vienalga, bet kalpotāji… ziniet, laucinieki ir ļoti māņticīgi. Viens no Parīzes mājas sulaiņiem ir tāds muļķis; viņš izstāstījis virējai to smieklīgo stāstu, ka jūs esot Baltā dāma. Pro­tams, es viņiem teicu, ka tie ir nieki, un draudēju atlaist ikvienu, kurš izplatīs tādas baumas, bet… nu, būtu labi, ja jūs nāktu uz misi. Vai vismaz šad tad skaļi, tā, lai viņi dzird, lūgtu Dievu.

Man kā neticīgajai doma par ikdienas mises apmeklējumu mā­jas kapelā likās mazliet pārspīlēta, tomēr uzjautrināta piekritu darīt, ko varu, lai mazinātu kalpotāju bailes; tāpēc mēs ar Luīzi nākamo stundu skaļā balsī lasījām viena otrai priekšā psalmus un unisonā skaitījām Tēvreizi skaļi. Man nebija ne jausmas, kādu iespaidu šāda izrāde varētu atstāt uz apkalpojošo personālu, bet vismaz mani tā nogurdināja tiktāl, ka es devos uz savu istabu no­snausties un nogulēju bez sapņiem līdz nākamajam ritam.

Man bieži bija grūti aizmigt, droši vien tāpēc, ka mans nomods maz atšķīrās no nemierīgās snaudas. Naktī gulēju vaļā acīm, blenzu baltajos griestos ar ģipša augļu un ziedu rotājumiem. Tie tumsā karājās virs manis kā izplūdis, pelēks veidols, kā depresijas iemie­sojums, kas aptumšoja manu dienu. Kad naktī tomēr iesnaudos, man rādījās sapņi. Nespēju aizsprostot tiem ceļu ar pelēcību; tumsā tie uzradās košās krāsās un uzbruka man. Tāpēc es reti gulēju.

No Džeimija vai par viņu nebija nekādu ziņu. Man nebija ne jausmas, kas kavēja viņu ierasties pie manis slimnīcā vainas apziņa vai ievainojums. Bet viņš nebija atnācis un arī Fontenblo nerādījās. Tagad viņš droši vien jau būs devies uz Orvjeto.

Reizēm attapos, ka lauzu galvu, kad vai vispār es viņu vēl redzēšu un ko ja vispār mēs viens otram teiksim. Bet lielākoties es izvēlējos par to nedomāt, ļaujot dienām nākt un iet citai aiz citas un, vairoties apcerēt gan nākotni, gan pagātni, dzīvoju tikai tagadnē.

Palicis bez sava elka, Fērguss bija galīgi sašļucis. Nevienu reizi vien es pa savas istabas logu redzēju, kā viņš nelaimīgs sēž, ar ro­kām aptvēris ceļus, zem sausserža krūma dārzā un lūkojas uz Parī­zes ceļu. Beidzot es saņēmos tiktāl, lai ietu ārā pie zēna, negribīgi nokāpu pa kāpnēm un gāju pa dārza celiņu.

-    Vai tu nevari atrast sev kādu nodarbošanos, Fērgus? es jau­tāju. Gan jau staļļa puikas neatteiktos no palīdzības, vai sameklē kādu citu laika kavēkli.

-    Jā, kundze, viņš nepārliecinoši piekrita. Un izklaidīgi paka­sīja sev dibenu. Es šādu uzvedību vēroju ar dziļām aizdomām.

-     Fērgus! es sacīju, sakrustojot rokas uz krūtīm. Vai tev ir utis? Viņš kā apdedzinājies atrāva roku.

-    Ak nē, kundze!

Es piecēlu puiku kājās, paošņāju gaisu viņa tuvumā un aizbāzu pirkstu aiz apkakles tik tālu, ka atradu netīru svītru ap kaklu.

-    Vanna, es ar baudu pasludināju spriedumu.

-      Nē! Fērguss rāvās projām, bet es saķēru viņu aiz pleca. Tik sparīga pretestība mani izbrīnīja; lai arī viņš pret mazgāšanos nejuta lielāku patiku kā ikviens parīzietis kurš izredzes mērcē­ties ūdenī uztvēra ar riebumu, kas robežojās ar šausmām, tomēr mazajā fūrijā, kas pēkšņi locījās un raustījās man rokā, bija grūti pazīt ierasti pakļāvīgo bērnu.

Plīstot pēkšņi notirkšķēja audums, un Fērguss, ticis brīvībā, iespruka kazeņu krūmos kā caunas vajāts trusis. Nočabēja lapas,

nošņirkstēja oļi, un prom viņš bija, pārlēcis mūrim, zēns joņoja uz šķūņiem gruntsgabala malā.

Lēnām virzījos pa labirintu, ko veidoja sašķiebušies šķūnīši pils aizmugurē, un, pie sevis lādēdamās, metu likumu ap dubļu peļķēm un mēslu čupām. Pēkšņi no kādas kaudzes, kas atradās dažas pēdas no manām kājām, spindzēdamas, zilajiem vēderiem saulē zaigojot, gaisā pacēlās mušu mākonis.

Nebiju piegājusi tik tuvu, lai iztraucētu mušas; tumšajā durvju ailā netālu no mēslu čupas noteikti kaut kas bija sakustējies.

-     Ahā! es skaļi iesaucos. Nu tu esi man rokā, mazais netīreli! Tūlīt nāc laukā!

Neviens neparādījās, bet varēja dzirdēt, ka šķūni kāds rosās, un man likās, ka pamanu pazibam kaut ko baltu. Aizspiedusi degunu, es pāri mēslu kaudzei devos uz šķūni.

Divas reizes kāds šausmās noelsās. Es skatījos uz radījumu, kuru varētu raksturot kā Borneo mežoni un kurš bija piespiedies pie šķūņa tālākās sienas, un viņš atkal noelsās, ieraugot mani.

Pa dēļu starpām iekšā spraucās saules stari, dodot pietiekami gaismas; tāpēc, kad manas acis bija apradušas ar nosacīto tumsu, mēs skaidri varējām viens otru saskatīt. Galu galā viņš neizskatī­jās tik briesmīgs, kā man sākumā bija licies, bet daudz labāk ari ne. Bārda bija tikpat netīra un savēlusies kā mati, kas sniedzās pāri pleciem, un krekls noplīsis kā ubagam. Kājas bija basas, un, ja vārds sans-cullotes' vēl netika plaši lietots, tad ne jau tādēļ, ka šī būtne nebūtu ieguldījusi pietiekami pūļu tā izplatīšanai.

Man nebija bail, jo viņš nepārprotami baidījās no manis. Viņš tik cieši kļāvās pie sienas, it kā mēģinātu izspiesties tai cauri osmo­zes ceļā.

-    Viss kārtībā, es mierinoši sacīju. Es jums nedarīšu pāri.

Bet lupatlasis nevis nomierinājās, bet pēkšņi izslējās, iebāza

roku azotē un izvilka koka krustu ādas siksniņā. Pastiepa to pret mani un no šausmām trīcošā balsī sāka lūgt Dievu.

1 Sankiloti 18. gs. tā dēvēja Francijas trūcīgos iedzīvotājus, kas valkāja no rupjas drānas šūtas bikses, uzsverot savu norobežošanos no franču augstākās sabiedrības, kas atbilstoši modei valkāja bikses līdz ceļiem.

-    Ak, dritvaikociņ, es nopukojos. Vēl viens! Es dziļi ievilku elpu. Pater-Noster-qui-es-in-coeliset-in-terra… Mūsu Tēvs debesīs… kā arī virs zemes… Šķūņa iemītniekam izspiedās acis, un viņš tur­pināja turēt pastieptu krucifiksu, bet par atbildi uz manu izrādi vismaz pārtrauca lūgties.

-      …Āmen! es izdvesu pēdējo vārdu. Pacēlu uz augšu abas rokas un pagrozīju tās vīram gar degunu. Redzi? Neviens vārds nav skaitīts atpakaļ un neviena quotidianus da nobis hodie netrūkst, vai ne? Neesmu pat sakrustojusi pirkstus. Tātad es nevaru būt ra­gana, vai ne?

Vīrietis lēnām nolaida krucifiksu un vaļēju muti blenza manī.

-    Ragana? viņš atkārtoja. Likās, viņš uzskata par jukušu mani, un es domāju, ka šajos apstākļos tas ir mazliet pastulbi.

-     Jūs taču nedomājat, ka es esmu ragana? jautāju un sāku justies diezgan muļķīgi.

Bārdas biežņā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam un atkal no­zuda.

-     Nē, kundze, viņš sacīja. Esmu pieradis, ka kaut ko tādu ļaudis melš par mani.

-    Tiešām? Es cieši viņu noskatīju. Ja atmeta skrandas un netī­rumus, vīrietis acīmredzot bija badā; rokas, kur tās nesedza krekla piedurknes, bija kuslas kā bērnam. Tajā pašā laikā viņš runāja skaistā izglītota cilvēka franču valodā, kaut ar savādu akcentu.

-     Ja jūs esat burvis, es teicu, tad ne visai veiksmīgs. Pie joda, kas jūs tāds esat?

Pēc šiem vārdiem mana sarunbiedra acīs atgriezās bailes. Viņš skatījās uz visām pusēm, meklējot bēgšanas ceļu, bet šķūnis, kaut arī vecs, bija kārtīgi celts, un citu durvju nebija kā vien tās, kurās stāvēju es. Beidzot, saņēmis kādas slēptas drosmes rezerves, viņš izslējās visā augumā vismaz trīs collas īsāks par mani un ar lielu cieņu stādījās priekšā:

-     Esmu reverends Valters Lorē no Ženēvas.

-    Jūs esat priesteris1 Jutos tā, it kā man būtu iespēris zibens. Nespēju iedomāties, kas varētu novest priesteri lai arī šveicieti līdz tādam stāvoklim.

Tēvs Lorē izskatījās gandrīz tikpat pārbijies kā es.

-    Priesteris? viņš atkārtoja. Pāvesta atbalstītājs? Nemūžam!

Pēkšņi mani skāra atklāsme.

-     Hugenots! es iesaucos. Tas ir… jūs esat protestants, vai ne? Atcerējos mežā pakārtos līķus. Tas, manuprāt, daudz ko iz­skaidroja.

Viņam drebēja lūpas, bet viņš uz brīdi tās cieši saknieba un tikai tad pavēra, lai atbildētu.

-     Jā, kundze. Esmu mācītājs. Šajā apgabalā sludinu vienu mē­nesi. Nenovēršot acis no manis, viņš aplaizīja lūpas. Atvaino­jiet, kundze… jūs laikam esat francūziete?

-     Esmu angliete, es teicu, un viņš pēkšņi atslāba, it kā kāds būtu viņam no muguras izvilcis stiprinājumu.

-     Mīļais debesu Tēvs! viņš kā lūgšanā iesaucās. Tad jau jūs arī esat protestante?

-    Nē, esmu katoliete, atbildēju. Bet man pret protestantiem nav naida, steidzos piebilst, redzot, ka gaiši brūnajās acīs atkal iegailas trauksme. Neraizējieties, es nevienam neteikšu, ka esat šeit. Laikam jau esat ieradies, lai mēģinātu nočiept kaut ko ēdamu? es līdzjūtīgi jautāju.

-    Zagt ir grēks! viņš šausmās iesaucās. Nē, kundze. Bet… Viņš cieši saknieba lūpas, tomēr uz pili vērstais skatiens runāja skaidru valodu.

-                Tātad kāds no kalpotājiem nes jums ēdienu, es secināju.

-     Un jūs ļaujat viņiem zagt savā vietā. Bet jūs jau laikam pēc tam varat atlaist grēkus, tāpēc viss tā labi nokārtojas. Ja jautātu man, tad es teiktu, ka stāvat uz pārāk plāna morāles ledus, es pārme­toši sacīju, bet domāju, tā nav mana darīšana.

Mācītāja acīs uzdzirkstīja cerība.

-    Jūs gribat teikt… jūs taču neliksiet mani arestēt, kundze?

-     Nē, protams, ne. Zināmā mērā jūtu līdzi tiem, kas bēg no likuma, jo pati reiz gandrīz tiku sadedzināta uz sārta. īsti nezi­nāju, kāpēc biju kļuvusi tik pļāpīga, laikam jau no atvieglojuma, ka esmu satikusi kādu inteliģentu cilvēku. Luīze bija mīļa, uzticama

un laipna, bet viņai bija tieši tikpat daudz smadzeņu, cik dzegu­zei šveiciešu pulkstenī. Iedomājusies par šo pulksteni, es pēkšņi sapratu, kuri varētu būt mācītāja Lorē slepenie draudzes locekļi.

-     Klausieties, es sacīju, ja vēlaties te palikt, tad es iešu uz pili un pateikšu Bertai un Morisam, ka esat šeit.

No nabaga vīrieša bija atlikuši kauli un āda, un vēl acis. Viss, ko viņš domāja, atspoguļojās šajos brūnajos, valgajos redzokļos. Šajā brīdī viņš nepārprotami atzina, ka tas, kurš mēģinājis mani sadedzināt uz sārta, bijis uz pareizā ceļa.

-     Esmu dzirdējis, viņš lēni iesāka, atkal vēlēdamies satvert krucifiksu, par anglieti, kuru parīzieši sauc par Balto dāmu. Un kura ir uz vienu roku ar ķeceri Raimonu.

Es nopūtos.

-    Tā esmu es. Lai ari nedomāju, ka esmu metra Raimona sabied­rotā. Viņš ir tikai mans draugs. Redzēdama, ka Lorē skatiens kļu­vis aizdomīgs, es vēlreiz ievilku elpu. Paster Noster…

-     Nē, nē, kundze, lūdzu! Man par izbrīnu, viņš bija nolaidis krucifiksu un smaidīja.

-     Es arī pazīstu metru Raimonu, no Ženēvas laikiem. Tur viņš bija cienījams dziednieks un zālīšu pārzinātājs. Bet tagad, ak vai, baidos, ka viņš ir pievērsies tumšākām lietām, lai arī, protams, ne­kas nav pierādīts.

-    Pierādīts? Kas? Un ko tad runā par ķeceri Raimonu?

-                Jūs nezināt? Virs brūnajām acīm savilkās plānas uzacis.

-    Ā! Tad jūs neesat saistīta ar metra Raimona… darbošanos. Viņš ievērojami atslāba.

“Darbošanās” likās nepilnīgi aprakstām to, kā Raimons mani izdziedināja, tāpēc es papurināju galvu.

-    Nē, es gribētu, lai jūs man izstāstāt. 0, bet ko es te stāvu un pļāpāju. Man vajadzētu iet uz pili un atsūtīt Bertu ar ēdienu.

Viņš ar pašcieņu novicināja roku.

-     Nav nekādas steigas, kundze. Miesas vēlmes salīdzinājumā ar dvēseles vēlmēm nav svarīgas. Kaut arī katoliete, jūs esat laipna pret mani. Ja neesat saistīta ar metra Raimona okultajām darbī­bām, tad būs pareizi, ja laikus jūs brīdināšu.

Un, neliekoties ne zinis par netīrumiem un skabargainajiem grīdas dēļiem, viņš saliektām kājām apsēdās pie šķūņa sienas, ga­lanti aicinādams mani pievienoties. Ieintriģēta es noslīgu viņam pretī, aptinot svārkus ap kājām, lai tie nenotraipītos mēslos.

-    Vai esat dzirdējusi par cilvēku, vārdā Karfūrs, kundze? mācī­tājs jautāja. Nē? Nu, ticiet man, šis vārds Parīzē ir labi zināms, bet jūs rīkotos prātīgi, ja to neizrunātu. Minētais cilvēks izveidoja un vadīja bandu, kura nodarbojās ar neaprakstāmu netikumu pie­kopšanu un izvirtību un veica viszemiskākās okultās prakses. Nespēju piespiest sevi pieminēt kaut dažas no ceremonijām, kas slepeni tika izpildītas aristokrātu aprindās. Un viņi sauc par nešķīs­teni mani\ Lorē gandrīz nedzirdami nomurmināja.

Stāstītājs pacēla vienu kārno pirkstu, it kā lai apsteigtu manu neizteikto iebildumu.

-     Es lieliski apzinos, kundze, kādas baumas parasti izplata, neņemot vērā faktus… kurš gan to zinātu labāk par mums? Bet Karfūrs un viņa piekritēju rīcība to visi zina, jo viņš ticis tiesāts, sēdējis cietumā un pēdīgi par izdarītajiem noziegumiem sadedzi­nāts Bastīlijas laukumā.

Atcerējos Raimona izmesto piezīmi: “Parīzē neviens nav sade­dzināts par burvestību… o, vismaz divdesmit gadus,” un, neska­toties uz silto laiku, man pārskrēja drebuļi.

-    Un jūs sakāt, ka metrs Raimons bijis saistīts ar Karfūru.

Mācītājs savilka pieri grumbās un izklaidīgi ieskāja savu sapin­kājušos bārdu. Es spriedu, ka viņam droši vien bija gan utis, gan blusas, un mēģināju neuzkrītoši attālināties.

-     Nu, grūti teikt. Neviens nezina, no kurienes metrs Raimons ieradies. Viņš runā vairākās valodās, visās bez jūtama akcenta. Ļoti noslēpumains vīrs ir metrs Raimons, bet… es būtu gatavs zvērēt pie Dieva vārda… ka viņš ir labs cilvēks.

Es viņam uzsmaidīju.

-    Gluži manas domas.

Mācītājs pamāja ar galvu, bet tad kļuva nopietns un atsāka savu stāstu:

-     Tieši tā, kundze. Tomēr, būdams Ženēvā, viņš sarakstījās ar Karfūru; es to zinu, jo viņš pats man tā teica… viņš pēc pasūtī­juma piegādāja dažādas vielas: augus, eliksīrus, žāvētas dzīvnieku ādas. Pat kaut kādas zivis… ārkārtīgi īpatnējas un biedējošas lie­tas, kuras, kā Raimons izteicās, izceltas no vistumšākajām jūras dzīlēm. Briesmīgas, milzīgiem zobiem, gandrīz bez miesas un ar visbriesmīgākajām mazām… gaismiņām… it kā zem acīm būtu sīkas laternas.

-    Tiešām, es kā apburta sacīju.

Mācītājs Lorē paraustīja plecus.

-     Protams, tas viss var būt pavisam nevainīgi, tikai darījumi. Bet viņš pazuda no Ženēvas tajā pašā laikā, kad pret Karfūru pirmo reizi vērsās aizdomas. Un dažas nedēļas pēc Karfūra sodīšanas man ausīs nāca ziņa, ka metrs Raimons Parīzē izveidojis aptieku un pār­ņēmis dažas no Karfūra slepenajām darīšanām.

-    Hmm, es nokremšļojos. Domāju par Raimona slepeno istabu un ar kabalas zīmēm apgleznoto skapi. Lai neļautu tur ieskatīties tiem, kas tām ticēja. Vai vēl kaut kas?

Lorē uzacis uzšāvās augstu pierē.

-     Nē, kundze, viņš diezgan nepārliecinoši atteica. Nekas vairāk, cik es zinu.

-     Nu, es nudien pati ar šādām lietām neaizraujos, centos vi­ņam iegalvot.

-     Ak tā? Labi. Likās, viņš apšauba manus vārdus. Bridi viņš sēdēja klusēdams, it kā gribēdams pieņemt kādu lēmumu, tad pie­klājīgi palocīja pret mani galvu.

-    Vai atvainosiet mani, ja es iejaukšos, kundze? Berta un Moriss man šo to pastāstīja par jūsu zaudējumu. Man ļoti žēl, kundze.

-    Paldies, es pateicos, blenzdama saules staru svītrās uz grīdas.

Atkal iestājās klusums, tad mācītājs Lorē saudzīgi ierunājās:

-    Un jūsu vīrs, kundze? Viņa nav šeit kopā ar jums?

-     Nē. Es joprojām nenovērsu acis no grīdas. Mušas ielidoja šķūnī, tad, neko ēdamu neatradušas, zumēdamas izšāvās ārā. Es nezinu, kur viņš ir.

Nebiju domājusi teikt vēl ko, bet kaut kas lika man pacelt ska­tienu uz noplukušo sludinātāju.

-    Viņam vairāk rūpēja savs gods nekā es, viņa bērns vai nevai­nīgs cilvēks, es rūgti noteicu. Man vienalga, kur viņš ir. Es nevē­los viņu nekad vairs redzēt!

Satricināta pēkšņi aprāvos. Pirms tam nebiju izteikusi šo ap­ņemšanos vārdos, pat sev ne. Bet tā bija taisnība. Starp mums bija valdījusi uzticība, bet Džeimijs bija to sabradājis atriebības dēļ. Es visu sapratu, biju redzējusi spēku, kas viņu dzina, un zināju, ka to nevarēs noliegt mūžīgi. Bet es biju lūgusi dažus mēnešus laika un viņš bija apsolījis. Un tad, nespēdams gaidīt, viņš bija lauzis solījumu, līdz ar to upurējot visu, kas mūs vienoja. Ne tikai to: viņš bija pakļāvis riskam darbu, ko bijām iesākuši. Es varēju saprast, bet nevarēju piedot.

Mācītājs Lorē bija satvēris manu plaukstu. Viņa roka bija apli­puši apkaltušiem mēsliem, nagi aplauzti un netīri, bet es neatrā­vos. Es gaidīju banālas frāzes vai sprediķi, bet viņš nerunāja, tikai turēja manu roku, ļoti maigi, ilgi, kamēr saule slīdēja pa grīdu un mums virs galvas lēni un slinki sīca mušas.

-               Tagad labāk ejiet, viņš beidzot teica, atlaižot manu plaukstu.

-     Citādi sāks jūs meklēt.

-    Laikam jums taisnība. Es dziļi ievilku elpu, jutos ja ne labāk, tad vismaz stabilāk. Es iebāzu roku kleitas kabatā; man līdzi bija mazs maciņš.

Es svārstījos, negribēdama mācītāju apvainot. Galu galā šī vīra acīs es biju ķecere, varbūt pat ragana.

-    Vai ļausiet iedot jums mazliet naudas? es piesardzīgi iejau­tājos.

Viņš mirkli apdomājās, tad pasmaidīja, gaiši brūnās acis iemir­dzējās.

-    Ar vienu noteikumu, kundze. Ja ļausiet par jums lūgt Dievu.

-    Sarunāts, es teicu un sniedzu mācītājam maku.

Dienām ritot, Fontenblo es pakāpeniski atguvu fiziskos spēkus, taču prāts turpināja klejot savās gaitās, domas vairījās no jebkādām atmiņām vai vēlēšanās rīkoties.

Viesu nebija daudz; šī lauku māja bija patvērums, kur Parīzes drudžainā saviesīgā dzīve likās kā viens no nemierīgajiem sap­ņiem, kas mani vajāja. Tāpēc biju pārsteigta, kad istabene aicināja mani uz viesistabu, kur mani gaidot apmeklētājs. Pirmā doma, kas iešāvās galvā, bija tā, ka ieradies Džeimijs, un mani pārskaloja šķe­binoša reibuma vilnis. Bet tad atkal pieslēdzās veselais saprāts viņam jau vajadzēja būt ceļā uz Spāniju, viņš nekādi nevarēja at­griezties agrāk par augusta beigām. Un ko tad?

Par to es nespēju domāt. Pošoties, lai ietu lejā, es atbīdīju šo domu tālu prāta dzīlēs, bet rokas, kas savilka kleitas auklas, dre­bēja.

Biju ļoti izbrīnījusies, ka “apmeklētājs” izrādījās Džereda Parī­zes nama virssulainis Magnuss.

-      Ļoti lūdzu mani atvainot, kundze, viņš, mani ieraugot, sacīja un dziļi paklanījās. Nevēlējos jūs traucēt… bet es nevarēju spriest, varbūt lieta ir nopietna… un, tā kā kunga nav mājās… Vecais vīrs, kurš savā darba laukā izturējās kā noteicējs, tik tālu no mājām likās galīgi izsists no sliedēm. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz man izdevās izvilkt no viņa sakarīgu stāstījumu, tomēr pēdīgi dienasgaismu ieraudzīja salocīta un aizzīmogota vēstulīte, kas bija adresēta man.

-    To rakstījis Mērtega kungs. Magnusa balss skanēja bijīgi, ar nelielu pretīguma piedevu. Tas izskaidro kavēšanos, es nodomāju. Parīzes nama kalpotāji pret Mērtegu izturējās ar cieņpilnām šaus­mām, kuras pārspīlēja stāsti par notikumiem Sentonorē priekšpil­sētas ielā.

Magnuss pastāstīja, ka vēstule Parīzes mājā pienākusi pirms di­vām nedēļām. Nezinādami, ko ar to iesākt, kalpotāji bija satraukti apspriedušies, līdz pēdīgi Magnuss bija pieņēmis lēmumu, ka vēs­tule jānogādā man.

-    Jo kunga nav mājās, viņš atkārtoja. Šoreiz es viņa vārdus sadzirdēju.

-    Nav mājās? Zīmīte, ko turēju rokā, bija viegla kā koka lapa, ilgstošā ceļojuma laikā saburzījusies un notraipīta. Tu gribi teikt, ka Džeimijs devās projām pirms vēstules pienākšanas? Es neko nesapratu. Šī noteikti ir vēstule, kurā Mērtegs paziņo kuģa nosau­kumu un datumu, kad tas ar Čārlza Stjuarta portvīna kravu uz klāja pamet Lisabonu. Nesaņēmis šīs ziņas, Džeimijs nevarēja doties uz Spāniju.

Lai gūtu apstiprinājumu savām aizdomām, es atlauzu zīmogu un atlocīju vēstuli. Tā bija adresēta man, jo Džeimijs bija uzskatī­jis, ka manu pastu diez vai kāds pārtvers. Izsūtīta no Lisabonas gandrīz pirms mēneša, zīmīte bez paraksta, bet tas arī nebija vaja­dzīgs.

Tur bija tikai viens teikums: ““Scalamandre" no Lisabonas iz­brauc 18. jūlijā.” Biju pārsteigta, ka Mērtegs rakstīja ar tādiem maziem, kārtīgiem burtiņiem; nez kādēļ biju iedomājusies, ka viņa rokraksts būs nesalasāms skribelējums.

Kad pacēlu acis no vēstules, pamanīju, ka Magnuss un Luīze pārmij ārkārtīgi savādus skatienus.

-     Kas ir? es tieši noprasīju. Kur ir Džeimijs? To, ka viņš pēc spontānā aborta neieradās Eņģeļu slimnīcā, biju izskaidrojusi ar vainas apziņu, jo viņš saprata, ka bezatbildīgā rīcība ir nogali­nājusi mūsu bērnu, nogalinājusi Frenku un arī man gandrīz maksā­jusi dzīvību. Tobrīd man bija vienalga; es arī nevēlējos viņu redzēt.

Bet tagad sāku domāt, ka Džeimija prombūtnei ir cits, ļaunāks izskaidrojums.

Beidzot klusumu pārtrauca Luize, kura, lai veiktu šo uzdevumu, izslēja savus tuklos plecus.

-    Viņš ir Bastllijā, viņa, dziļi ievilkusi elpu, izgrūda. Par due­lēšanos.

Man saļodzījās ceļi, un es apsēdos uz tuvākās šim nolūkam iz­mantojamās virsmas.

-     Sasodīts, kāpēc jūs man neko neteicāt? īsti nezināju, kādas jūtas šie jaunumi manī modināja: šoku vai šausmas bailes? vai arī pavisam niecīgu gandarījumu?

-      Es… negribēju jūs satraukt, chйrie, Luīze stomījās, manu acīm redzamo bēdu izbrīnīta. Jūs bijāt tik vārga… un galu galā jūs neko nevarējāt līdzēt. Un jūs ari nejautājāt, viņa man atgādi­nāja.

-     Bet ko… kā… cik ilgi viņam jāsēž? es bēru jautājumus citu pēc cita. Lai kādas bija manas pirmās izjūtas, pēkšņi man neat­liekami vajadzēja visu zināt. Mērtega vēstulīte Tremulīna ielā bija pienākusi pirms divām nedēļām. Bija paredzēts, ka Džeimijs dosies ceļā, tiklīdz būs to saņēmis, bet tā nebija noticis.

Luīze sasauca kalpotājus un pavēlēja atnest vīnu, ožamo sāli un dedzinātas spalvas, visu uzreiz. Laikam jau mans izskats raisīja nopietnas bažas.

-    Tas ir karaļa rīkojuma pārkāpums, viņa sacīja, uz mirkli pār­traukusi rosīšanos. Jūsu vīrs paliks cietumā tik ilgi, cik karalim labpatiks.

-    Jēzus Rūzvelts Kristus! es nomurmināju, vēlēdamās atrast vēl stiprākus vārdus.

-     Par laimi, le petit Džeimss savu pretinieku nenogalināja, Luīze steidzās piebilst. Tādā gadījumā sods būtu ievērojami… ak! Viņa paguva paraut sāņus savus svītrainos svārkus, lai paglābtu tos no kakao un cepumu kaskādes, jo es apgāzu tikko atnestos atspirdzinājumus. Kamēr paplāte, neviena neievērota, nobūkšķēja uz grīdas, es stingi skatījos draudzenē. Rokas biju cieši piespiedusi

pie krūtīm, labā plauksta sargājoši apsedza zelta laulības gredzenu kreisajā rokā. Man likās, ka šaurā metāla stlpiņa dedzina ādu.

-    Tātad viņš nav miris? es jautāju kā aizmigusi. Kapteinis Rendels… viņš tātad ir dzīvs?

-    Nūjā, Luīze apstiprināja, ziņkāri manī raudzīdamās. Jūs to nezinājāt? Viņš ir smagi ievainots, bet runā, ka atlabšot. Vai jums viss ir labi, Klēra? Jūs izskatāties… Bet man ausīs atskanēja šalk­šana, kas aprija tālākos vārdus.

-    Jūs pārāk sapūlējāties. Pārāk ātri, Luīze dusmojās, atvelkot aizkarus. Es taču teicu, vai ne?

-     Laikam gan, es piekritu. Tad piecēlos sēdus, nolaidu kājas uz grīdas un piesardzīgi pārbaudīju, vai vājums pilnībā pārgājis. Galva nereiba, ausīs nešalca, attēls nedubultojās, un nebija arī vēl­mes saļimt zemē. Visas dzīvības pazīmes atbilda normai.

-    Man vajag dzelteno kleitu, un pēc tam esiet tik laipna un lie­ciet piebraukt karieti, Luīze, es lūdzu.

Viņa pavērās manī ar šausmām.

-Jūs taču nedomājat doties projām? Kādas muļķības! Drīz iera­dīsies Kloso kungs un jūs izmeklēs! Aizsūtīju ziņu, lai viņš tūlīt brauc šurp!

Ja man būtu vajadzīgs iemesls, lai es nostātos uz kājām, tad pietiktu ar to, ka no Parīzes pie manis brauc ievērojamais augstāko aprindu ārsts Kloso kungs.

Līdz 18. jūlijam atlikušas desmit dienas. Ar ātru zirgu, labu laiku, kā arī ignorējot ērtības, ceļu no Parīzes līdz Orvjeto varētu paveikt sešās dienās. Tātad man dotas četras, lai izdomātu, kā dabūt Džei­miju ārā no Bastīlijas. Tagad nebija laika niekoties ar Kloso kungu.

-    Hmm! Es domīgi nopētīju istabu. Nu tad vismaz atsauciet istabeni, lai palīdz man apģērbties. Nevēlos pieņemt Kloso kungu kreklā.

Kaut arī Luīze izskatījās aizdomu pilna, mana vēlēšanās viņai likās saprātīga; lielākā tiesa galma dāmu pieceltos no nāves gultas, lai sapostos atbilstoši notikumam.

-     Labi, viņa piekrita un pagriezusies devās projām. Bet palieciet gultā, līdz atnāk Ivonna, vai dzirdat?

Dzeltenā kleita bija viena no maniem labākajiem tērpiem brīva piegriezuma, eleganta, ar moderno trēnu no pleciem, ar platu atlocītu apkakli, kuplām piedurknēm un ar pērlītēm izšūtu aiz­dari priekšā. Nopūderēta, saķemmēta, zeķēm kājās un beigās vēl iesmaržināta es pētīju kurpes, kuras Ivonna bija man nolikusi. Vēr­tējot saraukusi pieri, es pagriezu galvu uz vienu pusi, tad uz otru.

-     Mm, nē, es beidzot sacīju. Man nepatīk. Nē, es vilkšu ci­tas, tās ar sarkanajiem safjānādas papēžiem.

Istabene šaubīdamās paskatījās uz manu kleitu, it kā apsvēr­dama, kādu iespaidu atstās sarkana safjānāda kopā ar dzeltenu muarē zīdu, tomēr paklausīgi pagriezās un sāka rakņāties pa mil­zīgā skapja apakšu.

Es klusi, vienās zeķēs, uz pirkstgaliem aiztipināju viņai aiz mu­guras, iegrūdu meiču uz galvas skapī, kur nabadzītei uzreiz virsū sakrita kleitas, un, lai gan visa šī kaudze cilājās un kliedza, es aizcirtu durvis. Pagriezu atslēgu un iemetu to kabatā, domās paspiez­dama sev roku. Veikli nostrādāts, Bīčema, es sevi uzslavēju. Visas šīs politiskās intrigas liek tev apgūt to, ko māsu skolā neviens pat iedomājies nebūtu tev mācīt, par to nav šaubu.

-     Neraizējies, es mierinoši teicu nemierīgajam skapim. Gan jau drīz kāds nāks garām un tevi izlaidīs. Un tu varēsi teikt prince­sei, ka neļāvi man nekur iet.

Likās, ka izmisuma pilnajās vaimanās, kas plūda no skapja, es dzirdēju pieminam Kloso kunga vārdu.

-     Saki, lai viņš izmeklē pērtiķi, es uzsaucu pār plecu. Tam ir kašķis.

Cīņā ar Ivonnu gūtie panākumi uzlaboja man garastāvokli. Taču, kad biju iekārtojusies karietē, kas pa bedraino ceļu ripoja uz Parīzi, oma atkal jūtami sabojājās.

Kaut arī dusmas uz Džeimiju bija rimušas, tomēr vēl aizvien nevēlējos viņu redzēt. Manās jūtās valdīja pilnīgs haoss, un man

nebija nekādas patikas tās tuvāk izpētīt; pārāk stipri vēl sāpēja. Tur bija bēdas un drausmīga izgāšanās sajūta, bet pāri visam nodevība. Viņa un mana. Viņš nekādā gadījumā nedrīkstēja doties uz Buloņas mežu, bet es nekādā gadījumā nedrīkstēju viņam sekot.

Un tomēr mēs abi rīkojāmies tā, kā lika mūsu raksturs un jū­tas, un par abiem mēs bijām varbūt nogalinājuši savu bērnu. Man nebija vēlēšanās satikt savu līdzzinātāju šajā noziegumā, vēl mazāk rādīt savas bēdas un samērot savu vainu ar viņējo. Es bēgu no visa, kas man atgādināja par lietaino rītu Buloņas mežā. Es no­teikti bēgu no atmiņām par Džeimiju, no ainas, kādu viņu redzēju pēdējo reizi pārliekušos pār savu upuri un, izslejoties viņa sejā kvēloja atriebības alkas, kas drīz skāra viņa paša ģimeni.

Pat garāmslīdoša doma lika vēderam krampjaini savilkties un atsauca atmiņā priekšlaicīgo dzemdību rēgu. Iespiedu dūres karie­tes zilajā samta sēdeklī un mazliet pacēlos, lai atslābinātu muguru, kas šķita savilkta.

Pagriezos un, cerot pievērst uzmanību kaut kam citam, skatī­jos ārā pa logu, bet ainavas akli slīdēja garām, jo prāts neaicināts atkal kavējās pie brauciena mērķa. Lai kādas bija manas jūtas pret Džeimiju un kaut arī nezināju, vai mēs vēl kādreiz tiksimies, kas mēs būsim vai nebūsim viens otram, tas tomēr nemainīja faktu, ka viņš sēž cietumā. Un es visai labi varēju iedomāties, ko viņam nozīmē ieslodzījums, ņemot vērā atmiņas par Ventvērtu, no kurām viņš nespēja atbrīvoties; kārīgas rokas, kas viņu sapņos glāstīja, akmens sienas, ko viņš miegā dauzīja ar dūrēm.

Bet vēl svarīgāks bija jautājums par Čārlzu un kuģi no Portugā­les; Divernē kunga aizdevums un Mērtegs, kurš kuru katru dienu izbrauks ar kuģi no Lisabonas, lai dotos uz tikšanos Orvjeto. Likmes bija pārāk augstas, tāpēc es nevarēju ļaut savām emocijām spēlēt galveno lomu. Skotu klanu, pašas Hailendas, Džeimija ģimenes un Lelibrokas rentnieku, to tūkstošu vīru, kas mirs Kalodenas kaujas laukā un pēc tās. To dēļ vajadzēja mēģināt. Un, lai mēģinātu, Džeimijam bija jātiek brīvībā; viena es to nevarēju izdarīt.

Nē, viss bija skaidrāks par skaidru. Man vajadzēs būt gatavai uz visu, lai tikai viņš tiktu laukā no Bastīlijas.

Bet ko tad es varēju darīt?

Skatījos, kā ubagi raušas kājās un rāda uz karietes logiem, kad mēs iebraucām Sentonorē priekšpilsētā. Kad tevi māc šaubas, es nodomāju, vērsies pēc palīdzības pie augstākas varas.

Pieklauvēju pie kučiera bukas dēļa. Tas čīkstēdams paslīdēja sānis, un pa spraugu manī palūkojās Luīzes kučiera ūsainā seja.

-    Kundze?

-    Pa kreisi, es sacīju. Uz Eņģeļu slimnīcu.

Māte Hildegarde domīgi bungāja ar īsi apgrieztajiem nagiem pa nošu lapu, it kā izsizdama sarežģītu ritmu. Viņa sēdēja pie mo­zaīkas galdiņa savā kabinetā pretī Gerstmana kungam, kurš bija ataicināts uz steidzīgi sasaukto apspriedi.

-     Nūjā, Gerstmana kungs šaubīdamies novilka. Jā, domāju, ka varu sarunāt privātu audienci pie Viņa Majestātes, bet… jūs droši zināt, ka jūsu vīrs… khm… Koncertmeistaram, šķiet, bija radušās neparastas grūtības izteikties, līdz ar to man modās aizdo­mas, ka lūgt karalim atbrīvot Džeimiju būs kādu nieku sarežģītāk, nekā biju cerējusi. Mātes Hildegardes izturēšanās manas aizdomas apstiprināja.

-     Johannes! viņa iesaucās tik satraukta, ka bija atmetusi ierasto formālo uzrunas formu. Viņa to nevar! Galu galā Freizera kundze nav galma dāma, viņa ir tikumīga!

-     Ē, paldies, es pieklājīgi pateicos. Taču, ja jums nav iebil­dumu… kāds sakars manai tikumībai ar lūgumu karalim atbrīvot manu vīru?

Mūķene un dziedāšanas skolotājs pārmija skatienus, kur šaus­mām par manu naivitāti piejaucās nepatika, ka vajadzēs to sagraut. Beidzot māte Hildegarde, drosmīgākā no viņiem abiem, uzņēmās nest to krustu.

-    Ja iesiet viena pie karaļa lūgt tādu pakalpojumu, viņš gribēs ar jums gulēt, viņa runāja skaidru valodu. Pēc visas ilgstošās ņemšanās, kā pateikt man šo ziņu, diez ko pārsteigta nebiju, tomēr

palūkojos uz Gerstmana kungu, meklējot apstiprinājumu, un viņš negribīgi pamāja ar galvu.

-    Viņa Majestāte ļoti labvēlīgi izturas pret lūgumiem, ko izsaka dāmas ar zināmu pievilcību, viņš smalkjūtīgi sacīja, pēkšņi iein­teresējies par kādu no dekoratīvajām figūriņām uz rakstāmgalda.

-     Bet šādiem lūgumiem ir sava cena, papildināja māte Hil­degarde, ne tuvu tik smalkjūtīgi kā mūziķis. Lielākā tiesa galmi­nieku ļoti priecājas, ja viņu sievas izpelnās karaļa labvēlību; iegu­vums pilnībā atsver sievu tikumības upurēšanu. To iedomājoties, mūķenes platā mute nicinājumā sašķobījās, tad atkal iztaisnojās ierastajā drūmajā smīnā.

-    Bet jūsu vīrs, viņa vērsās pie manis, šķiet, nepieder pie tās sugas, no kuriem iznāk iztapīgi ragneši. Biezās, izliektās uzacis piekarināja teikuma beigās jautājuma zīmi, un es par atbildi papu­rināju galvu.

-     Diez vai. Atklāti sakot, tas bija uzkrītošākais zemteksts, ko jebkad biju dzirdējusi. Ja arī vārds “iztapīgs” nebija gluži pēdējais to ipašību sarakstā, kas nāca prātā, iedomājoties par Džeimiju Freizeru, tad ļoti tuvu apakšgalam gan. Centos iztēloties, ko viņš domātu vai, teiksim, darītu, ja uzzinātu, ka esmu gulējusi ar citu vīrieti, kaut ar pašu Francijas karali.

Šī doma man atgādināja uzticēšanos, kāda valdīja starp mums gandrīz no pirmās laulību dienas, un pēkšņi man pāri gāzās izmi­suma vilnis. Uz brīdi, cīnoties ar nelabumu, aizvēru plakstus, bet vajadzēja skatīties patiesībai acīs.

-    Labi, es sacīju un dziļi ieelpoju, vai ir vēl kāda cita iespēja?

Māte Hildegarde savilka uzacis un saviebusies paskatījās uz

Gerstmana kungu, it kā gaidītu, ka viņš dos atbildi. Taču mazais koncertmeistars tikai paraustīja plecus un arī savilka seju skābā grimasē.

-Ja būtu kāds augstu stāvošs draugs, kurš varētu Viņa Majestā­tei aizlikt kādu vārdu par jūsu vīru? viņš piesardzīgi jautāja.

-    Diezin vai. Ceļā no Fontenblo es pati izskatīju šādas iespējas un biju spiesta atzīt, ka nav neviena, kam es puslīdz droši varētu

lūgt uzņemties šādu starpnieka lomu. Tā kā divkauja bija pretliku­mīga un izraisīja skandālu jo Marija d’Arbanvila, protams, bija iznēsājusi baumas pa visu Parīzi -, neviens no mums pazīstamajiem frančiem nevarēja atļauties izrādīt par šo gadījumu interesi. Divemē kungs piekrita satikties ar mani un izturējās laipni, bet noraidoši. Viņš ieteica nogaidīt. Pēc dažiem mēnešiem, kad skandāls būs cik necik pieklusis, varēs vērsties pie Viņa Majestātes. Bet šobrīd…

Līdzīgi arī Sendringemas hercogs, kuru tik ļoti saistīja delikātā diplomātijas etiķete, ka viņš atlaida savu privātsekretāru tikai par iespējamu saistību ar skandālu, nekādi nevarēja lūgt Luijam tāda rakstura pakalpojumu.

Stīvi blenzu galda inkrustētajā virsmā, gandrīz neredzēdama emaljas sarežģītos līkločus, kas vijās cauri ģeometrijas un krāsu abstraktajiem rakstiem. Rādītājpirksts slīdēja pa cilpām un līku­miem, ko redzēju sev priekšā, izmantojot tos par nedrošu enkuru manām strauji joņojošajām domām. Tātad, lai novērstu jakobītu iebrukumu Skotijā, bija nepieciešams dabūt Džeimiju laukā no cie­tuma, un man vajadzēja spert šo soli, vienalga, kādā veidā, un vienalga, kādas tam būtu sekas.

Beidzot es pacēlu galvu un satikos ar mūzikas skolotāja ska­tienu.

-     Man tas jādara, es klusi sacīju. Cita ceļa nav.

Mirkli istabā valdīja klusums. Tad Gerstmana kungs paskatījās uz māti Hildegardi.

-     Viņa paliks te, slimnīcas priekšniece stingri noteica. Tu, Johanness, kad būsi visu sarunājis, vari atsūtīt ziņu, kad nolikta audience.

Pēc tam viņa pagriezās pret mani.

-    Galu galā mīļā draudzene, ja patiešām esat nolēmusi iet šo ceļu… Viņas lūpas cieši sakniebās, tad pavērās, lai teiktu šādus vārdus: Iespējams, palīdzēt jums pārkāpt laulību ir grēks. Tomēr es to darīšu. Zinu, ka šādas rīcības iemesli, lai kādi tie būtu, jūsu­prāt, ir pamatoti. Un varbūt grēku atsvērs jūsu augstsirdīgā drau­dzība.

-    Ak, māt. Likās, ja teikšu vēl ko, sākšu raudāt, tāpēc tikai paspiedu lielo, sastrādāto plaukstu, kas gulēja man uz pleca. Man pēkšņi uzmācās ilgas mesties skarbās sievietes rokās un piekļaut seju pie mierinošajām, melnā sarža klātajām krūtīm, bet plauksta atlaida manu plecu un saņēma garo ahātu rožukroni, kas ejot klikstēja viņas habita krokās.

-    Es lūgšu par jums Dievu, viņa sacīja, savelkot lūpas smaidā, kas ne tik stingrā sejā varbūt viegli drebētu. Pēkšņi smaids pārvēr­tās dziļu rūpju izteiksmē. Lai arī īsti nezinu, viņa domīgi pie­bilda, kurš svētais būtu piemērotākais aizbildnis šajos apstākļos.

Vārds, kas man iešāvās prātā, bija Marija Magdalēna; tobrīd es pacēlu kā lūgšanā saliktās rokas virs galvas, ļaujot mazajam kri­nolīna karkasam pārslīdēt pāri pleciem un nogult uz gurniem. Vai Mata Hari, bet es biju droša, ka šī sieviete nemūžam netiks iekļauta kristiešu svēto kalendārā. Starp citu, arī par Magdalēnu es nebiju pārliecināta, bet no grēkiem atgriezusies prostitūta visā debesu draudzes pulkā likās vispiemērotākā, kas varētu atbalstīt mani ris­kantajā pasākumā, kuru biju uzsākusi.

Iedomājos, ka Eņģeļu klosteris droši vien nekad nebija piedzī­vojis pošanos šādai misijai. Kaut arī kandidātes, kā Kristus līgavām pieklājās, uz pēdējo zvērestu nodošanu tika ietērptas krāšņos tēr­pos, diez vai šajās ceremonijās tika izmantots sarkans zīds un rīsu pūderis.

Cik simboliski, es spriedu, kad bagātīgās, sarkanās drānas pār­slīdēja manai augšup pavērstajai sejai. Balts šķīstība, un sar­kans… sauc, kā gribi. Māsa Minerva, jauna mūķene no bagātas aris­tokrātu dzimtas, bija izraudzīta, lai palīdzētu man saģērbties; viņa ļoti prasmīgi un pašpārliecināti sakārtoja manus matus, nostipri­not ikvienu mazāko, ar saldūdens pērlēm rotāto pāva spalvas stīdziņu. Viņa ļoti rūpīgi izķemmēja man uzacis, iezīmēja tās tumšā­kas ar svinu un lūpas nokrāsoja ar sārtā smiņķī iemērktu spalvu. Man drausmīgi kutēja, radot vēlmi izplūst nevaldāmos smieklos. Ne jau jautrības dēļ, nē, tā bija histērija.

Māsa Minerva pastiepa roku pēc spoguļa. Es ar žestu viņu aptu­rēju; nevēlējos skatīties sev acīs. Dziļi ievilku elpu un pamāju ar galvu.

-     Esmu gatava, es teicu. Lai piebrauc karieti.

Šajā pils daļā es biju pirmo reizi. Atklāti sakot, pēc neskaitā­miem pagriezieniem un cilpu mešanas pa sveču apgaismotajiem koridoriem, kuru sienas sedza spoguļi, es vairs īsti nezināju, cik eksemplāros te esmu, nemaz nerunājot par to, lai saprastu, uz ku­rieni katrs no tiem ved.

Diskrēts un anonīms kambarkungs aizveda mani līdz mazām, ar paneļiem klātām durvīm uz alkovu. Vienreiz pieklaudzināja pie tām, tad paklanījās man, strauji apgriezās un, atbildi nesagaidījis, aizgāja. Durvis atvērās, un es iegāju iekšā.

Karalim bikses vēl bija kājās. Šis fakts palēnināja manu sirds­darbību līdz ciešamam ritmam, un man vairs nelikās, ka kuru katru mirkli apvemšos.

Pat nezināju, ko biju gaidījusi, bet realitāte mani mazliet nomie­rināja. Viņa Majestāte bija ģērbies vienkārši kreklā un biksēs un siltumam ap pleciem apņēmis brūna zīda rītasvārkus. Viņš pasmai­dīja un, satvēris mani pie elkoņa, mudināja piecelties no reveransa. Delna bija silta zemapziņā biju sagaidījusi, ka tā būs mikla, un es, cik nu labi spēju, atbildēju ar smaidu.

Mēģinājums acīmredzot nebija izdevies, jo viņš mīļi noglauda manu roku un sacīja:

-    Nebaidieties no manis, chиre Madame. Es nekožu.

-    Nē, protams, ne, es teicu.

Viņš bija nesalīdzināmi līdzsvarotāks par mani. Nu dabiski, es pie sevis nodomāju, viņam tas nav nekas jauns. Dziļi ievilku elpu un centos atslābināties.

-    Vai dzersiet glāzi vīna, kundze? karalis piedāvāja. Mēs bijām divatā; kalpotāju nebija, bet vīns jau bija saliets divos pokālos un sveču gaismā kvēloja kā sarkans rubīns. Telpa bija grezni iekārtota,

bet ļoti maza, un bez galda un diviem krēsliem ar ovālām atzvelt­nēm te vēl atradās mīksts, ar zaļu samtu pārvilkts dīvāns. Vairoties skatīties uz to, es paņēmu glāzi un klusi pateicu “paldies”.

-     Lūdzu, sēdieties. Luijs ieslīga vienā no krēsliem un ar mā­jienu aicināja man sēsties otrā. Un tagad esiet tik laipna un stās­tiet, viņš man atkal uzsmaidīja, ko varu jūsu labā darīt.

-     M-mans vīrs, es iesāku, bet biju tik satraukta, ka mazliet stomījos. Viņš ir Bastīlijā.

-    Protams, karalis nomurmināja. Par duelēšanos. Atceros. Viņš saņēma manu roku, to, kurā neturēju glāzi, un pirksti viegli skāra vietu, kur man sitās pulss. Ko jūs vēlētos, lai es daru, chиre Madame? Jūs zināt, ka tas ir nopietns nodarījums; jūsu vīrs ir pārkāpis likumu, ko es pats esmu izdevis. Pirksts glāstīja manu plaukstas locītavu, liekot kņudēt visai rokai.

-    J-jā, es saprotu. Bet viņš tika… izprovocēts. Man galvā dzima ideja. Jūs jau zināt, viņš ir skots; tās zemes vīrieši kļūst, centos izdomāt piemērotāku sinonīmu vārdam “traki”, ārkārtīgi nikni, ja tiek aizskarts viņu gods.

Luijs pamāja ar galvu; likās, ka viņam neeksistē nekas cits kā vien roka, pār kuru bija noliecies. Redzēju viņa ādas taukaino spī­dumu un saodu smaržas. Vijolītes. Spēcīga, salda smarža, bet ar to nebija gana, lai pilnībā noslēptu sīvo vīrišķības smārdu, kas dvesa no karaļa.

Divos lielos malkos izdzēris vīnu, viņš nolika glāzi, lai manu plaukstu varētu turēt ar abām rokām. Viens pirksts ar īsi apgrieztu nagu vilka pa mana laulības gredzena izvītajām līnijām un dadža ziediem.

-     Tā ir. Viņš pacēla manu roku augstāk, it kā vēlētos izpētīt gredzenu. Tā ir, kundze. Tomēr…

-     Es būtu… bezgala pateicīga, Jūsu Majestāte, es viņu pār­traucu. Viņš pacēla galvu, un es ieraudzīju viņa acis, tumšas un neizprotamas. Mana sirds sitās kā veseris. Bezgala… pateicīga.

Viņa Majestātei bija plānas lūpas un bojāti zobi; varēju saost viņa dvašu, kura stipri oda pēc sīpoliem un trūdiem. Mēģināju aiz­turēt elpu, bet ilgi jau tā nevarēju.

-     Nu… viņš lēnām novilka, it kā pārdomātu dzirdēto. Es pats, kundze, sliektos izrādīt žēlsirdību…

Es skaļi izelpoju, un viņš brīdinoši saspieda manus pirkstus.

-    Bet, redziet, ir zināmi sarežģījumi.

-    Tiešām? es vārgi izdvesu.

Karalis pamāja ar galvu, acis joprojām nenovērsis no manas se­jas. Pirksti viegli pārslīdēja manai delnas virspusei, velkot pa asins­vadu tīklojumu.

-    Angļu džentlmenis, kuram diemžēl gadījās aizvainot Broktūrekas kungu, viņš sacīja. Viņš strādāja pie… viena cilvēka diezgan ievērojama angļu aristokrāta.

Sendringems. Dzirdot pieminam, kaut arī netieši, hercogu, mana sirds apmeta kūleni.

-     Šis augstmanis iesaistīts… teiksim tā, svarīgās sarunās, kas dod viņam tiesības uz īpašu attieksmi. Plānās lūpas savilkās smaidā, pasvītrojot valdonīgo degunu virs tām. Un šis augst­manis ir izrādījis interesi par jūsu vīra un angļu kapteiņa Rendela dueli. Nelaimīgā kārtā viņš ārkārtīgi uzstājīgi pieprasīja, lai jūsu laulātais draugs par savu neapdomību, kundze, izcieš bargāko sodu.

Nolādētais, resnais cūka, es domās nolamājos. Protams, tā kā Džeimijs bija noraidījis kā kukuli piedāvāto attaisnošanu, vai varēja rasties labāka izdevība neļaut viņam “iepīties” Stjuartu darīšanās kā panākt, ka Džeimijs tuvākos gadus pavadīs aiz restēm Bastīlijā? Droši, neuzkrītoši un lēti. Šādu izdevību hercogs nevarēja laist garām.

Taču Luijs vēl joprojām smagi dvašoja pār manu roku, un es to iztulkoju kā zīmi, ka viss vēl nav zaudēts. Ja viņš netaisās apmieri­nāt manu lūgumu, tad diez vai var lolot cerības, ka likšos ar viņu gultā, bet, ja viņš uz to vēl cer, tad piedzīvos stipri nepatīkamu pārsteigumu.

Es saņēmu dūšu vēl vienam mēģinājumam.

-     Vai tad Jūsu Majestāte klausa angļu pavēlēm? es uzdrīkstē­jos pajautāt.

Luijs no izbrīna iepleta acis. Tad, aptvēris manu nodomu, greizi pasmaidīja. Tomēr es biju trāpījusi vārīgā vietā; redzēju sakusta­mies karaļa plecus, kad viņš, kā uzsedzot neredzamu mantiju, atguva savas varas apziņu.

-      Nē, kundze, neklausu, viņš vēsi atteica. Tomēr ņemu vērā… dažādus apstākļus. Smagnējie plakstiņi uz brīdi noslīga pār acīm, bet manu roku viņš neatlaida.

-    Esmu dzirdējis, ka jūsu vīrs interesējas par mana brālēna da­rījumiem, viņš turpināja.

-    Jūsu Majestāte ir labi informēts, es pieklājīgi sacīju. Bet tad jau jūs zināsiet arī to, ka mans vīrs neatbalsta Stjuartu atgrie­šanos Skotijas tronī. Es lūdzu Dievu, lai tie būtu vārdi, kurus Luijs vēlētos dzirdēt.

Izskatījās, ka man ir paveicies, viņš pasmaidīja, pacēla manu roku pie lūpām un viegli noskūpstīja.

-     Ak tā? Es par jūsu dzīvesbiedru biju dzirdējis… pretrunīgus stāstus.

Es dziļi ievilku elpu un apspiedu vēlēšanos atraut roku.

-      Nu, tas jau tikai darījuma jautājums, centos runāt pēc iespējas lietišķāk. Mana vīra brālēns Džereds Freizers neslēpj, ka ir jakobīts. Džeimijs mans vīrs būdams Džereda kompanjons, taču nevar iet visiem klāstīt, ko īsti domā. Redzot, ka šaubas pamazām pazūd no karaļa sejas, es steidzos runāt tālāk. Pajau­tājiet Divernē kungam! Viņš labi pazīst mana vīra patiesos uz­skatus.

-    Esmu jau runājis ar viņu. Luijs diezgan ilgi klusēja, vērojot, kā paša tumsnējie, īsie pirksti velk uz manas rokas gaisīgus apļus.

-    Tik gaiša, viņš murmināja. Tik maiga. Šķiet, es varu redzēt, kā zem ādas plūst asinis.

Tad viņš atlaida roku un domīgi vērās manī. Es gluži labi pratu lasīt cilvēku sejās, bet Luija vaibsti šobrīd neko nepauda. Pēkšņi aptvēru, ka viņš ir karalis kopš piecu gadu vecuma un spēja slēpt savas domas viņam ir tikpat dabiska kā Burbonu deguns vai mie­gainās, melnās acis.

Šai atziņai uz pēdām sekoja nākamā un tik pamatīgi iebelza man pa pakrūti, ka likās, tur iegūlis ledus gabals. Šis vīrietis bija karalis. Vēl apmēram četrdesmit gadus parīzieši nesacelsies pret monarhu; līdz šai dienai karaļa vara bija neierobežota. Vārdu sakot, viņš varēja Džeimiju atbrīvot vai nogalināt. Viņš varēja pēc sirds patikas izrīkoties ar mani, un man nebūtu, kur sprukt. Viņam at­lika tikai pamāt ar galvu, un Francijas naudas lādes izgāztu zeltu, dodot vaļu Čārlzam Stjuartam, kurš kā nāvējoša zibens šautra trā­pītu tieši Skotijas sirdī.

Viņš bija karalis. Viņš darīs, kā gribēs. Un es skatījos viņa tum­šajās, domu apēnotajās acīs un drebēdama gaidīju, ko karalim lab­patiks darīt.

-     Sakiet man, ma chиre Madame, beidzot, izrāvies no pārdo­mām, viņš ierunājās. Ja es izpildīšu jūsu lūgumu un atbrīvošu Broktūrekas kungu… Viņš atkal apklusa, vēl kaut ko apsvērdams.

-Jā?

-     Viņam vajadzēs pamest Franciju, Luijs sacīja, brīdinoši sa­vilcis vienu biezo uzaci. Tas būtu nosacījums atbrīvošanai.

-    Es saprotu. Mana sirds sitās tik skaļi, ka gandrīz nedzirdēju, ko Luijs saka. Galu galā tas jau arī bija šī pasākuma galvenais iemesls lai Džeimijs varētu tikt ārā no Francijas. Bet no Skotijas viņš ir izraidīts…

-    To, manuprāt, varētu nokārtot.

Es svārstījos, bet domāju, ka citas izvēles, kā Džeimija vārdā piekrist, man nebija.

-     Lai notiek.

-    Labi. Karalis apmierināts pamāja ar galvu. Tad viņa skatiens atgriezās pie manis, pakavējās pie manas sejas, noslīdēja pa kaklu uz krūtīm un tālāk pa visu augumu. Par to es lūgšu no jums nelielu pakalpojumu, kundze, viņš klusi piebilda.

Uz sekundi droši ieskatījos viņam acīs. Tad noliecu galvu.

-    Esmu Jūsu Mājestātes rīcībā,.es sacīju.

-     0! Luijs piecēlās un nevērīgi nometa rītasvārkus uz krēsla atzveltnes. Viņš pasmaidīja un pastiepa man roku. Trиs bien, ma chиre. Tad nāciet man līdzi.

Es aizvēru acis, lūdzoties, lai man neļimtu ceļi. Dieva dēļ, es domāju pie sevis, tu esi divreiz precējusies. Izbeidz tā satraukties par sīkumiem.

Piecēlos un saņēmu Luija roku. Man par izbrīnu, viņš nepagrie­zās pret samta dīvānu, bet aizveda pie durvīm istabas otrā galā.

Kad viņš atlaida manu roku, lai atvērtu durvis, pār mani nāca īss, kristāltīras apskaidrības mirklis.

Lai velns tevi parauj, Džeimij Freizer, es nodomāju. Kaut tu no­nāktu ellē!

Kā sastingusi stāvēju uz sliekšņa un mirkšķināju acis. Manas pārdomas par karaļa izģērbšanās protokolu pārvērtās dziļā izbrīnā.

Istaba bija diezgan krēslaina, to apgaismoja tikai mazas eļļas lampiņas, kas grupās pa piecām bija saliktas alkovos. Telpa bija apaļa un tāpat arī milzīgais galds tās vidū, tumšajā koka virsmā atspīdēja sīki gaismas punktiņi. Ap galdu sēdēja cilvēki, kurus varēja jaust tikai kā izplūdušus, drūmus plankumus uz melnā fona.

Man ienākot, nošalca klusas balsis, kuras karaļa parādīšanās uzreiz apslāpēja. Kad manas acis pierada pie krēslas, es satriekta atklāju, ka cilvēkiem galvā ir kapuces; tuvāk sēdošais vīrietis pa­griezās pret mani, un samtā izgrieztajos caurumos es ieraudzīju pamirdzam acis. Izskatījās, ka te uz sapulci sanākuši bendes.

Es acīmredzot biju goda viešņa. Vienu satraukuma pilnu mirkli nesapratu, ko no manis sagaida. Pēc mājieniem, ko bija izteicis gan Raimons, gan Mārgerita, man rādījās murgi, kuros redzēju okultas ceremonijas ar zīdaiņu upurēšanu, rituālu izvarošanu un vispārēja rakstura sātaniskus ritus. Taču tikai retumis pārdabiskais atbilst nostāstiem, un es cerēju, ka šis gadījums nebūs izņēmums.

-     Mēs, kundze, esam dzirdējuši par jūsu lieliskajām spējām un jūsu… reputāciju. Luijs smaidīja, bet viņa acīs, skatoties uz mani, jautās piesardzības ēna, it kā viņš nebūtu drošs, ko no manis īsti var sagaidīt. Mēs būtu jums ārkārtīgi pateicīgi, mana dārgā kun­dze, ja jūs neatteiktos šovakar ļaut mums baudīt šo spēju augļus.

Es pamāju ar galvu. Ak tad jūs būtu ārkārtīgi pateicīgi? Nu, tas jau ir brīnišķīgi! Es gribēju, lai viņš jūtas man pateicīgs. Taču ko viņš no manis vēlējās? Kalps nolika uz galda lielu vaska sveci un aizdedzināja, no spodrās virsmas atblāzmoja maigas gaismas aplis. Sveci rotāja tādi paši simboli, kādus biju redzējusi metra Raimona slepenajā istabā.

-    Regardez, Madame/’ Karalis satvēra manu elkoni un pagrieza mani tā, lai es redzētu, kas ir aiz galda. Tagad sveces gaismā es kustīgajās ēnās saskatīju divus klusējošus stāvus. Tos ieraugot, es satrūkos, bet karaļa pirksti vēl ciešāk saspieda manu elkoni.

Tur blakus viens otram, apmēram sešu pēdu attālumā, stāvēja grāfs Senžermēns un metrs Raimons. Aptiekārs nekādi neizrādīja, ka mani pazīst, bet izturējās mierīgi un ar savām melnajām acīm, kurās nebija zīlīšu, vērās kaut kur sāņus, kā varde no akas dzīlēm.

Grāfa acis, mani ieraugot, iepletās neticibā, tad skatiens kļuva drūms. Viņš bija ģērbies vislabākajās drēbēs, viscaur baltā kā pa­rasti balti stīvināti atlasa svārki, krēmkrāsas veste un bikses. Sveču gaismā zaigoja sīko pērlīšu raksti, kas rotāja svārku apro­ces un atlokus. Ja neskaita drānu krāšņumu, tad grāfs, manuprāt, izskatījās visai bēdīgi seja sasprindzinājumā sašķobīta, mežģī­nes krekla priekšā tādas kā saņurcītas, apkakle sviedros samirkusi tumša.

Raimons, gluži otrādi, izskatījās vēss kā zivs uz ledus, viņš stā­vēja nekustīgi, abas rokas paslēpis ierastā novalkātā samta talāra piedurknēs, platā, neizteiksmīgā seja rāma un neizdibināma.

-     Šie divi vīri, kundze, tiek apsūdzēti, Luijs pamāja ar roku uz Raimonu un grāfu, par buršanos, par sakariem ar tumsas spē­kiem, par likumīgas izglītošanās izkropļošanu, pārvēršot to par sātanisku mākslu izzināšanu. Karaļa balss skanēja salti un drūmi.

-     Tādas lietas plaši tika piekoptas mana vectēva valdīšanas laikā, bet mēs šādas neģēlības savā valstī necietīsim.

Viņa Majestāte uzsita knipi pret vienu no maskētajiem stāviem, kurš, nodrošinājies ar tinti un spalvu, sēdēja pie papīru kaudzes.

-    Esiet tik laipns un nolasiet apsūdzības rakstu, viņš pavēlēja.

Vīrietis ar kapuci galvā paklausīgi piecēlās, paņēma papīra lapu

un sāka lasīt: apsūdzības zoofilijā, viltus upurēšanā, nevainīgu asiņu izliešanā, vissvētākā rituāla, mises, profanācijā, apgānot dievmaizi, mīlas rituālu izpildīšanā uz Dieva altāra man iešāvās prātā, kā no malas varēja izskatīties tas, ko darīja Raimons, lai mani dziedinātu, un jutos no sirds pateicīga Dievam, ka neviens to nav atklājis.

Dzirdēju pieminam vārdu Karfurs un noriju pēkšņi kaklā sakā­pušo žulti. Ko bija teicis mācītājs Lorē? Burvis Karfūrs bija sadedzi­nāts Parīzē tikai pirms divdesmit gadiem tieši par tādiem pārkā­pumiem, kādus tagad dzirdēju uzskaitām: “…dēmonu un tumsas spēku izsaukšana, slimības un nāves uzsūtīšana par maksu,” es pieliku roku pie vēdera, jo dzīvā atmiņā uzplaiksnīja krūklis “ļauna vēlēšana galminiekiem, jaunavu aptraipīšana…” pašāvu skatienu uz grāfu, bet viņa seja, klausoties apsūdzības, bija kā akmenī kalta, cieši sakniebtām lūpām.

Raimons ar sudrabainajiem matiem, kas slīga līdz pleciem, stā­vēja gluži mierīgs, it kā klausītos kaut ko tik nenozīmīgu kā strazda svilpošana krūmājā. Kaut arī biju redzējusi kabalas simbolus uz skapja, nespēju saistīt vīru, kuru es pazinu, līdzjūtīgu indētāju, praktisku aptiekāru ar tikko uzskaitītajiem briesmu darbiem.

Beidzot apsūdzības izsīka. Vīrs ar kapuci galvā paskatījās uz karali un pēc viņa mājiena apsēdās.

-     Ir veikta visaptveroša izmeklēšana, Luijs, pagriezies pret mani, sacīja. Iesniegti pierādījumi un pierakstītas daudzu aculie­cinieku liecības. Šķiet skaidrs, viņš pievērsa saltu skatienu apsū­dzētajiem burvjiem, ka abi vīrieši nodarbojušies ar seno filozofu rakstu pētīšanu un zīlēšanu, liekot lietā debesu ķermeņu kustības aprēķinus. Tomēr… viņš paraustīja plecus, …tas pats par sevi nav noziegums. Man ir dots mājiens, viņš paskatījās uz druknu vīrieti kapucē, kurš bija aizdomīgi līdzīgs Parīzes bīskapam, ka arī Baznīcas mācības to strikti nenoliedz; zināms, ka pat Svētais Augustīns iedziļinājies astroloģijas noslēpumos.

Visai neskaidri atcerējos, ka Svētais Augustīns tiešām pētījis astroloģiju un tad augstprātīgi noraidījis to kā blēņas. Tomēr es šaubījos, vai Luijs ir lasījis Augustiņa “Atzīšanos”, un šī aizstāvības līnija, neapšaubāmi, nāktu par labu apsūdzētam burvim; lūkoša­nās zvaigznēs likās diezgan nekaitīga nodarbošanās, ja salīdzina ar zīdaiņu upurēšanu vai šaušalīgām orģijām.

Sāku stipri bažīties, kāda ir mana loma šajā sapulcē. Vai tomēr kāds redzējis mani slimnīcā kopā ar metru Raimonu?

-     Mums nav iebildumu pret to, ka zināšanas tiek liktas lietā pareizi, ne arī pret pētījumiem filozofijā, karalis savaldīgā balsī turpināja. No seno filozofu darbiem ir iespējams mācīties, ja pret tiem izturas ar atbilstošu piesardzību un gara pazemību. Bet nav noliedzams, ka, atrodot šādos rakstos daudz laba, tajā pašā laikā var atklāties arī ļaunais, un šķīsta gudrības meklēšana var izvirst kārē pēc varas un mantas pasaulīgām vērtībām.

Karalis atkal skatījās te uz vienu, te uz otru burvi, acīmredzot cenšoties izsecināt, kurš no abiem būtu spējīgs uz tādu izvirtību. Grāfs joprojām svīda, uz baltajiem zīda svārkiem melnēja mitruma traipi.

-      Nē, Jūsu Majestāte! viņš iesaucās, atmetot atpakaļ savus tumšos matus un degošās acis pievēršot metram Raimonam. Tas, ka šajā zemē darbojas tumsas spēki, ir tiesa nešķīstība, par kuru jūs runājāt, staigā mūsu vidū! Bet tik samaitāta sirds nepukst jūsu uzticamākā pavalstnieka krūtīs, viņš uzsita sev pa krūtīm, ja mēs gadījumā nebūtu uztvēruši viņa vārdu jēgu, nē, Jūsu Majestāte! Ja meklējat, kur notiek zinību kropļošana un aizliegtu mākslu pie­kopšana, tad jums jālūkojas ārpus sava galma. Viņš neapsūdzēja metru Raimonu tieši, bet virziens, kādā vērsa skatienu, runāja skaidru valodu.

Uz karali šis jūtu izvirdums neatstāja nekādu iespaidu.

-     Tādas riebeklibas bija bieža parādība mana vectēva valdīša­nas laikā, viņš klusā balsī atkārtoja. Mēs tās izravējām, kur vien atradām; iznīcinājām ļaunuma draudus, kur vien tie mūsu valsti parādījās. Burvji, raganas. Baznīcas mācību kropļotāji… Kungi, mēs nepieļausim, ka šis ļaunums atkal paceļ galvu.

-     Tātad… Viņš viegli uzsita ar abām plaukstām pa galdu un iztaisnojās. Joprojām nenovēršot skatienu no Raimona un grāfa, karalis norādīja ar roku uz mani.

-     Mēs esam atveduši liecinieci, viņš paziņoja. Šī sieviete nekļūdīgi redz patiesību un šķīstu sirdi.

Man kaklā kaut kas klusi noguldzēja, un karalis pagriezās pret mani.

-     Baltā dāma, viņš, balsi nepacēlis, turpināja. Baltā dāma nevar melot; viņa redz cilvēka sirdi un dvēseli un var pavērst patie­sību uz labu… vai uz iznīcību.

Nerealitātes sajūta, kas caurauda šo vakaru, pārplīsa kā ziepju burbulis. Vieglais vīna izraisītais reibonis izgaisa, un galva man kļuva pilnīgi skaidra. Atvēru muti un, pēkšņi apjaušot, ka man nav itin nekā, ko teikt, atkal to aizvēru.

Kamēr Luijs klāstīja savus rīkojumus, šausmas slīdēja lejup pa manu muguru un vēderā saritinājās gredzenā. Uz grīdas uzzīmēs divus piecstūrus, kuros vajadzēs stāvēt abiem burvjiem. Tad katrs liecinās par saviem darbiem un to iemesliem. Pēc tam Baltā dāma spriedīs, vai runātājs teicis taisnību.

-    Jēzus, nolādēts, Kristus, es pie sevis izdvesu.

-     Grāfa kungs? Viņa Majestāte pamāja uz pirmo piecstūri, kas tika ar krītu uzvilkts uz paklāja. Tikai karalis spēj pret īstu Obisonas paklāju izturēties ar tik augstprātīgu nevērību.

Grāfs, ejot uz savu vietu, paspraucās man garām. Tajā brīdī es dzirdēju pavisam klusu čukstu:

-    Nepārrēķinieties, kundze. Es nestrādāju viens. Apsūdzētais ieņēma viņam paredzēto vietu, pagriezās pret mani un, ārēji sagla­bādams savaldību, ironiski paklanījās.

Mājiens bija puslīdz skaidrs atliek man viņu apsūdzēt, un ne­kavējoties būs klāt grāfa pakalpiņi, lai nogrieztu man krūšu galus un nodedzinātu Džereda spīķerus. Aplaizīju lūpas, iekšēji lamā­dama Luiju. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši vēlēties manu miesu?

Raimons nevērīgi aizgāja uz savu krīta piecstūri un sirsnīgi pamāja ar galvu uz manu pusi. Apaļajās, melnajās acīs ne mazākā mājiena, kā rīkoties.

Biju pilnīgā neziņā, ko darīt tālāk. Karalis pamāja, lai nostājos starp abiem piecstūriem ar seju pret apsūdzētajiem. Vīri ar kapu­cēm galvās piecēlās un ieņēma vietas karalim aiz muguras, drau­dīgs bars bez sejām.

Valdīja pilnīgs klusums. Pie zeltītajiem griestiem kā līķauts ka­rājās sveces dūmi, atsevišķas stīgas lēni šūpojās gaisa strāvās. Visu acis bija pievērstas man. Beidzot, izmisuma dzīta, es pagriezos pret grāfu un pamāju ar galvu.

-    Varat sākt, grāfa kungs, es sacīju.

Viņš pasmaidīja vismaz es pieņēmu, ka šis vaibsts bija do­māts kā smaids, un sāka, vispirms iztirzājot kabalas pamatus, tad pārejot uz divdesmit triju ebreju alfabēta burtu ekseģēzi un to dziļo simbolismu. Izklausījās ļoti zinātniski, pilnigi nekaitīgi un drausmīgi garlaicīgi. Karalis žāvājās, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti.

Garās runas laikā es prātā apsvēru dažādas iespējas. Šis vīrietis bija man draudējis un uzbrucis, bija mēģinājis noslepkavot Džei­miju personisku vai politisku iemeslu dēļ, lielas starpības nebija. Ļoti ticams, ka viņš bija barvedis tai izvarotāju bandai, kas bija uz­glūnējusi mums ar Mēriju. Ja neskaita to un baumas, ko biju dzir­dējusi par citiem viņa darbības veidiem, Senžermēns nopietni ap­draudēja mūsu mēģinājumus apturēt Čārlzu Stjuartu. Vai es varu ļaut viņam izsprukt sveikā? Vai lai ļauju viņam izmantot savu ietekmi uz karali par labu Stjuartiem un kopā ar maskotu neliešu bandu klaiņot pa Parīzes tumšajām ielām?

Redzēju, ka man no bailēm saslējušies krūšu gali un izspiedu­šies cauri kleitas zīda audumam. Tomēr es saņēmos un raidīju grā­fam niknu skatienu.

-     Vienu mirklīti, es ieteicos. Viss, ko jūs līdz šim esat sacī­jis, grāfa kungs, atbilst patiesībai, tomēr es aiz jūsu vārdiem redzu ēnu.

Grāfam pavērās mute. Luijā, kurš uzkumpis gulšņāja uz galda, tagad pēkšņi pamodās interese, un viņš izslējās. Es aizvēru acis un piespiedu pie plakstiņiem pirkstus, it kā skatītos uz iekšpusi.

-     Es redzu jūsu prātā kādu vārdu, grāfa kungs. Mana balss skanēja nedzīvi un no bailēm gandrīz aizžņaugta, bet tur neko nevarēja līdzēt. Nolaidu rokas un skatījos apsūdzētajam tieši virsū.

-     “Ļaunuma mācekļi”, es sacīju. Kāds jums ir sakars ar šiem mācekļiem, grāfa kungs?

Viņš nudien neprata slēpt savas jūtas. Acis izspiedās, seja nobā­lēja gluži balta, un es aiz bailēm jutu ļauna prieka uzplūdu.

Vārdu salikums “Ļaunuma mācekļi” arī karalim nebija svešs; mie­gainās, tumšās acis pēkšņi samiedzās līdz mazām spraudziņām.

Iespējams, grāfs Senžermēns bija blēdis un šarlatāns, bet ne gļēvulis. Sakopojis visus spēkus, viņš veltīja man niknu skatienu un atmeta galvu.

-     Šī sieviete melo, viņš runāja tikpat pārliecināti kā tad, kad stāstīja klausītājiem to, ka burts “alef” simbolizē Dievu. Viņa nav īsta Baltā dāma, bet Sātana kalpone! Uz vienu roku ar savu kungu, bēdīgi slaveno burvi Karfūru, viņa mācekle! Viņš dramatiski no­rādīja uz Raimonu, kurš likās nedaudz izbrīnījies.

Viens no vīriem, kas slēpās zem kapuces, pārkrustījās, un es dzirdēju, ka kāda no ēnām klusi noskaita īsu lūgšanu.

-    Es varu to pierādīt, grāfs paziņoja, neļaujot nevienam citam iespraukties pa vidu. Viņš iebāza roku krūšu kabatā. Atcerējos dunci, ko viņš bija izvilcis viesību vakarā, un sagatavojos pieliek­ties. Taču tas, ko viņš izvilka, nebija nazis.

-    Bībelē rakstīts: “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš dārdināja.

-     “Un pēc šādām zīmēm jūs pazīsiet patiesā Dieva kalpus!”

Domāju, ka tas bija mazs pitons. Čūska bija gandrīz trīs pēdas gara, gluda, vizuļojošu, zeltīti brūnu ādu, slidena un lokana kā ieeļ­ļota aukla ar divām mulsinošām zeltainām acīm.

Parādoties rāpulim, visi kā viens noelsās un divi maskotie ties­neši aši pakāpās atpakaļ. Arī Luijs šķita ievērojami izbrīnīts un steigšus ar skatienu meklēja savu miesassargu, kurš, acis bolīdams, stāvēja pie telpas durvīm.

Čūska, pārbaudot apkārtni, pāris reižu pašaudīja mēli. Acīmre­dzot nospriedusi, ka sveču vaska un vīraka sajaukums nav ēdams,

tā pagriezās uz pretējo pusi un mēģināja ieslīdēt atpakaļ siltajā kabatā, no kuras tik rupji bija izrauta. Grāfs veikli satvēra bēgli aiz galvas un pagrūda uz manu pusi.

-     Redziet? viņš uzvaroši iesaucās. ŠI sieviete bailēs atrau­jas! Viņa ir ragana!

Atklāti sakot, ja salīdzina ar vienu no tiesnešiem, kas spiedās pie tālākās sienas, es biju pats bezbailības iemiesojums, tomēr jā­atzīst, ka, ieraugot čūsku, nevilšus biju soli atkāpusies. Tagad es atkal pagāju uz priekšu, apņēmusies atņemt grāfam rāpuli. Tas čūs­kulēns galu galā nebija indīgs. Varbūt mēs redzētu, cik tas nekai­tīgs, ja izdotos apvīt čūsku grāfam Senžermēnam ap kaklu.

Taču, iekams es tiku līdz grāfam, man aiz muguras atskanēja metra Raimona balss. Ar visu šo jezgu viņu es biju piemirsusi.

-     Bībelē teikts vēl kaut kas, grāfa kungs, Raimons piezīmēja. Balsi viņš nepacēla, un platā abinieka seja palika neizteiksmīga. Tomēr visi pieklusa un karalis pagriezās, lai viņu uzklausītu.

-Jā, kungs?

Raimons pieklājīgi ar galvas mājienu pateicās, ka viņam dots vārds, un iebāza abas rokas savā talārā. No vienas kabatas viņš iz­vilka pudeli, no otras mazu glāzīti.

-      “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš citēja, “un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs.” Viņš uzlika kausiņu uz delnas, tā sudraba maliņa iemirdzējās sveču gaismā. Tad viņš pacēla pudeli, gatavs liet glāzītē šķidrumu.

-     Tā kā apsūdzēts esmu ne tikai es, bet arī Broktūrekas kun­dze, Raimons sacīja, uzmetot man īsu skatienu, es lieku priekšā mūs visus trīs šādā veidā pārbaudīt. Ar jūsu atļauju, Jūsu Majes­tāte?

Izskatījās, ka notikumu straujā attīstība Luiju pamatīgi satrie­kusi, bet viņš pamāja ar galvu, un glāzītē ielija dzintarkrāsas šķid­rums, kurš uzreiz kļuva sarkans un sāka mutuļot, it kā vārītos.

-                 Pūķa asinis, Raimons paskaidroja, pamādams ar glāzīti.

-      Skaidrai sirdij pilnīgi nekaitīgas. Viņš uzmundrinošā smaidā atklāja savas bezzobainās smaganas un sniedza glāzīti man.

Man cits nekas neatlika kā vien dzert. Laikam jau pūķa asinis ir kaut kas no dzeramās sodas; tās garšoja pēc brendija ar zelteri. Iedzēru divus vai trīs vidēja lieluma malkus un atdevu glāzi atpa­kaļ.

Kā prasīja ceremonija, arī Raimons iedzēra. Viņš nolaida glāzīti, varēja redzēt, ka viņa lūpas notrieptas sarkanas, un pagriezās pret karali.

-     Vai Baltā dāma varētu pasniegt glāzi grāfa kungam? viņš uzrunāja mani. Metrs Raimons norādīja uz krita līniju sev pie kā­jām, tādējādi atgādinot, ka nedrīkst iznākt no aizsardzības loka, ko nodrošina pentagramma.

Pēc karaļa piekrītošā galvas mājiena es paņēmu glāzīti un auto­mātiski pagriezos pret grāfu. Man vajadzēja noiet varbūt kādas se­šas pēdas pa paklāju. Paspēru vienu soli, tad nākamo, kājas man trīcēja stiprāk nekā tad, kad biju sarunājusies ar karali priekšis­tabā.

Baltā dāma redz cilvēka patieso dabu? Vai es to redzēju? Vai es patiešām kaut ko zināju par viņiem, par Raimonu vai grāfu?

Vai es varēju notiekošo apturēt? Es uzdevu sev šo jautājumu simts, tūkstoš reižu. Arī pēc tam. Vai es varēju rīkoties citādi?

Atcerējos nejauši prātā ienākušo domu, kad iepazinos ar Čārlzu Stjuartu, cik visiem būtu izdevīgi, ja viņš nomirtu. Bet nedrīkst cilvēku nogalināt savas pārliecības dēļ, pat ja šīs pārliecības izpildī­šana nozīmē nevainīgu cilvēku nāvi, vai tomēr drīkst?

Es to nezināju. Nezināju arī, vai grāfs ir vainīgs, es nezināju, vai Raimons ir nevainīgs. Es nezināju, vai cēla mērķa sasniegšana attaisno negodīgu līdzekļu izmantošanu. Es nezināju, cik vērta ir viena dzīvība vai tūkstoš dzīvību. Es nezināju atriebības patieso cenu.

Es nezināju, vai kauss, ko turu rokā, ir nāve. Kaklā man karājās baltais kristāls, tā smagums atgādināja par indi. Es nebiju redzē­jusi, ka Raimons kaut ko ieber šķidrumā; es nešaubījos, ka to nav darījis neviens. Bet man nevajadzēja iemērkt kristālu asinssarkanajā šķidrumā, lai zinātu, ko tas tagad satur.

Grāfs manā sejā redzēja zināšanu Baltā dāma neprot melot. Viņš svārstījās, skatoties uz mutuļojošo dziru.

-    Dzeriet, kungs, karalis mudināja. Tumšās acis atkal bija ap­slēptas un neko neizteica. Vai arī jūs baidāties?

Grāfam, iespējams, bija daudz sliktu īpašību, bet gļēvums ne­bija viena no tām. Viņa seja bija bāla un sastingusi, bet viņš ar vieglu smaidu uz lūpām droši ieskatījās karalim acīs.

-    Kāpēc ne, Jūsu Majestāte, viņš atbildēja.

Grāfs Senžermēns paņēma glāzīti no manas rokas un, neno­vēršot skatienu no manām acīm, to iztukšoja. Viņa redzokļi nekus­tīgi raudzījās man sejā, kaut arī tos aizmigloja nāves apziņa. Baltā dāma var pārvērst cilvēka dabu uz labu vai uz iznīcību.

Grāfa augums noslīga zemē un locījās, no kapucēs tērpto ska­tītāju puses skanēja kliedzieni un saucieni, noslāpējot jebkuru skaņu, kas varētu nākt pār mirstošā lūpām. Papēži īsu brīdi sitās pret grīdu, puķainajam paklājam klusinot būkšķus. Tad ķermenis izliecās un atslāba. Čūska saniknojusies izlauzās brīvībā no baltā atlasa tērpa un aši slīdēja tieši uz patvērumu, ko solīja Luija kājas.

Sacēlās īsts elles troksnis.

no Parīzes es braucu atpakaļ uz Luīzes māju Fontenblo. Nevēlējos doties uz Tremullna ielu, nedz ari kur citur, tur, kur Džeimijs varētu mani atrast. Viņam nebūtu daudz laika meklēt. Uz Spāniju vajadzēja doties bez kavēšanās, citādi viņš riskēja iegāzt pats savu plānu.

Luīze, laba draudzene būdama, piedeva manu bēgšanu un gods kam gods atturējās jautāt, uz kurieni es braucu un ko da­rīju. Es runāju reti, bet uzturējos savā istabā, ēdu maz un blenzu resnajā, plikajā putti', kas rotāja baltos griestus. Nepieciešamība doties uz Parīzi īslaicīgi bija piešķīrusi man spēkus, tagad man vairs nekas nebija darāms un mani nestiprināja arī nekādi ik die­nas veicami pienākumi. Palikusi bez vadības, es atkal brīvi dreifēju savā vaļā.

Tomēr šad tad centos arī saņemties. Luīzes mudināta, devos lejā, lai piedalītos saviesīgās pusdienās, vai pievienojos namamā­tei, kad uz tasi tējas ieradās kāda viņas draudzene. Un centos pie­vērst uzmanību Fērgusam, vienīgajam cilvēkam pasaulē, par kuru es vēl jutos atbildīga.

Tāpēc tad, kad es, paklausīgi izgājusi pēcpusdienas pastaigā, izdzirdēju aiz saimniecības ēkām strīdu, kurā saklausīju ari Fērgusa balsi, jutu, ka mans pienākums ir noskaidrot, kas noticis.

Viņš stāvēja aci pret aci ar vienu no staļļa puikām, liela auguma zelli ar īgnu seju un platiem pleciem.

-    Aizveries, tu stulbais krupi, staļļa zēns bļāva. Tu pats ne­zini, ko pļurkšķi!

-     Zinu labāk par tevi tu, kuiļa piegulētās mātes dēls! Fērguss iebāza nāsīs divus pirkstus, paslēja degunu uz augšu un sāka dancot, atkārtodams “ruk, ruk”.

Staļļa puika, kuram patiešām bija izteikti uzrauts deguns, velti nešķieda laiku dīkām sarunām, bet, vicinādams pa gaisu savilktas dūres, metās cīņā. Pēc pāris sekundēm abi zeņķi jau vārtījās pa dubļaino zemi, bļaudami kā kaķi un plēsdami viens otram drēbes.

Kamēr es vēl nevarēju izlemt, vai iejaukties, staļļa puika uzvēlās Fērgusam virsū, sagrāba abām rokām viņa kaklu un sāka sist galvu pret zemi. No vienas puses, man bija nelāga nojauta, ka Fērguss pats ir izprovocējis šādus uzmanības pierādījumus. No otras puses, viņa seja kļuva tumši pelēksārta, un es patiesi nevēlējos pieredzēt, ka viņa dzīvība pārtrūkst pašā plaukumā. Diezgan piesardzīgi es tuvojos cīkstoņiem.

Staļļa puika bija jāteniski uzsēdies virsū Fērgusam, žņaudza viņu, un man acu priekšā cilājās viņa izspīlēto bikšu dibens. Es atvēzēju kāju un iespēru tieši pa bikšu vīli. Tā kā viņš nebija atra­dies stabilā pozā, tad zeņķis, izbīlī iesaucies, krita uz priekšu un uzripoja virsū savam upurim. Puika pavēlās uz sāniem un, dūres savilcis, pielēca kājās. Tad ieraudzīja mani un, ne vārda neteicis, laidās lapās.

-     Ko, pēc tavām domām, tu te spēlē? es nikni noprasīju. Pie­rāvu elsojošo un sprauslājošo Fērgusu kājās un sāku izdauzīt viņa drēbes, nopurinot lielumu no dubļu pikām un siena smalkumiem.

-     Paskaties, es rājos. Tu esi saplēsis ne tikai kreklu, bet arī bikses. Mums vajadzēs lūgt Bertai, lai salāpa. Es pagriezu viņu apkārt un pataustīju atplēsto auduma skrandu. Staļļa puikam acīmredzot bija izdevies aizķert ar roku jostu un atplēst vīli; stīvā auduma bikses šļuka nost no Fērgusa šaurajiem gurniem, gandrīz atklājot vienu dibena pusi.

Pēkšņi es aprāvos un blenzu uz viņu. Manu uzmanību piesais­tīja ne jau apkaunojošais plikums, bet mazā, sarkanā zīme uz tā.

Apmēram puspenija lielumā, tumšs, violeti sarkans kā tikko sadzi­jis apdegums. Neticēdama savām acīm, es pieskāros krevelei, un Fērguss izbijies salēcās. Brūces malas bija apgrieztas; tas, kas to darījis, bija griezis miesā. Es satvēru puiku aiz rokas, lai neļautu viņam aizšmaukt, un pieliecos izpētīt rētu tuvāk.

Sešu collu attālumā rētas forma bija skaidri redzama tā bija ovāla, kurā bija izplūdušas mazākas zīmes, kas droši vien bijuši burti.

-     Kas to izdarīja, Fērgus? es jautāju. Balss pat manām ausim skanēja savādi pārdabiski mierīga un savaldīga.

Fērguss raustījās, cenšoties atbrīvoties no mana tvēriena, bet es turēju viņu stingri.

-     Kas, Fērgus? es prasīju, viņu sapurinot.

-    Tas nekas nav, kundze; savainojos, šļūcot no sētas. Tikai ska­barga. Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, meklējot glā­biņu.

-    Tā nav skabarga. Es zinu, kas tas ir, Fērgus. Bet gribu noskaid­rot, kas to izdarīja. Kaut ko tādu biju redzējusi tikai vienu reizi, un toreiz brūce bija gluži svaiga, bet šis griezums bija izdarīts pirms kāda laika un jau apdzijis. Dedzinājuma zīmi nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu.

Redzot, ka es runāju nopietni, Fērguss pārtrauca cīnīties. Šau­bīdamies viņš aplaizīja lūpas, bet pleci uzkumpa, un es zināju, ka esmu guvusi virsroku.

-    Tas bija… anglis, kundze. Ar gredzenu.

-Kad?

-     Sen, kundze! Maijā.

Es dziļi ievilku elpu un parēķināju. Trīs mēneši. Pirms trijiem mēnešiem Džeimijs bija izgājis no mājas un, meklējot noliktavas priekšstrādnieku, bija iegriezies publiskajā namā. Kopā ar Fērgusu. Trīs mēneši, kopš Džeimijs Elīzes madāmas iestādē bija saticies ar Džeku Rendelu un redzējis kaut ko tādu, kas līdz ar zemi nolīdzi­nāja visus solījumus nenogalināt Džeku Rendelu. Trīs mēneši, kopš viņš devās projām lai nekad neatgrieztos.

Tikai ar lielu pacietību, ko papildināju ar pamatīgu spiedienu uz Fērgusa augšdelmu, man beidzot izdevās izvilkt visu stāstu.

Kad viņi ieradušies Elīzes madāmas iestādē, Džeimijs bija licis Fērgusam pagaidīt, kamēr viņš augšstāvā nokārtos finansiālus jau­tājumus. Spriežot pēc agrākās pieredzes, ka tādas lietas var prasīt diezgan ilgu laiku, Fērguss bija ieklīdis lielajā salonā, kur vairākas viņam pazīstamās jaunās dāmas, gaidot klientus, “atpūtās” pļā­pāja un kārtoja cita citai matus.

-      No rītiem klientu pamaz, zēns paskaidroja. Bet otrdienās un piektdienās Sēnas zvejnieki ved uz rīta tirgu savus lomus. Tad viņiem ir nauda un Elīzes madāmai iet no rokas, tāpēc Ies jeunes filles1 pēc brokastīm jau jābūt gatavām.

Lielākā tiesa “meiteņu” patiesībā bija vecākās šīs iestādes iedzī­votājas; zvejnieki netika uzskatīti par izsmalcinātākajiem klientiem un naudas trūkuma dēļ ņēma mazāk pieprasītās prostitūtas. Taču vairums Fērgusa bijušo draudzeņu bija tieši starp šīm sievietēm, tāpēc viņš salonā pavadīja patīkamu stundas ceturksni, tika samī­ļots un paķircināts. Ienāca pāris agrīnu klientu, izvēlējās “meite­nes” un devās uz augšstāva istabām (Elīzes madāmas nams lepojās ar četriem stāviem, kuros bija šauras istabiņas), netraucējot atli­kušo dāmu sarunas.

-     Un tad ienāca anglis kopā ar Elīzes madāmu. Fērguss ap­klusa un norija siekalas, prāvais ādamābols neveikli sakustējās kār­najā kaklā.

Viņam, kurš bija atskatījies vīriešus visdažādākajās reibuma un uzbudinājuma pakāpēs, bijis pilnīgi skaidrs, ka kapteinis naktī pa­matīgi uzdzīvojis. Viņš bija pietvīcis un nekārtīgi ģērbies, bet acis asinīm pielijušas. Nepievēršot uzmanību Elīzes madāmas mēģinā­jumiem aizvest viesi pie vienas no prostitūtām, viņš bija pame­tis iestādes īpašnieci un slājis pa istabu, nemierīgi pētīdams, kāda prece ir piedāvājumā. Tad, ieraugot Fērgusu, viņam iemirdzējušās acis.

-     Viņš teica: “Tu. Nāc līdzi,” un saņēma mani aiz rokas. Es turējos pretī, kundze… teicu, ka mans saimnieks ir augšstāvā un es nevaru… bet viņš neklausījās. Elīzes madāma iečukstēja man ausī, lai eju līdzi, viņa pēc tam atdošot man daļu naudas. Fērguss paraustīja plecus un pievērsa man bezpalīdzīgu skatienu. Es zināju, ka tie, kam patīk mazi zēni, parasti ilgi nevelk; nodomāju: viņš jau sen būs beidzis, kad kungs būs gatavs doties projām.

-    Jēzus, sasodīts, Kristus! es nomurmināju. Mani pirksti at­laida tvērienu un nervozi noslīdēja pa puikas piedurkni. Vai tu, Fērgus, gribi teikt, ka… biji to jau kādreiz darījis?

Izskatījās, ka viņam nāca raudiens. Man arī.

-     Tikai paretam, kundze. Šie vārdi izskanēja gandrīz kā lū­gums saprast. Ir tādas mājas, kur to dara, un kungi, kuriem tādas lietas patīk, parasti iet uz turieni. Bet šad tad kunde ierauga mani un viņam sagribas… Puišelim sāka tecēt deguns, un viņš to noslaucīja ar delnas virspusi.

Sameklēju kabatā mutautiņu un pasniedzu Fērgusam. Atcero­ties to piektdienas rītu, viņš bija sācis šņaukāties.

-    Tas bija daudz lielāks, nekā biju iedomājies. Jautāju, vai varu paņemt mutē, bet viņš… viņš gribēja…

Pievilku zēnu sev klāt, cieši piekļāvu pie sava pleca, tāpēc tā­lāko stāstījumu apslāpēja manu drēbju audums. Plecu lāpstiņas zem manas rokas bija trauslas kā putna spārni.

-    Nestāsti vairs neko, es teicu. Nevajag. Viss ir labi, Fērgus. Es nedusmojos. Bet nestāsti vairs neko.

Pavēle bija veltīga; pēc tik daudzām baiļu un klusēšanas die­nām viņš nespēja rimties.

-     Bet tā ir vienīgi mana vaina, kundze! viņš, atraujoties no manis, izgrūda. Lūpas drebēja, un acis pildījās asarām. Man vaja­dzēja klusēt; es nedrīkstēju kliegt! Bet es nevarēju citādi, saimnieks mani sadzirdēja, un… un viņš ieskrēja iekšā… un… ak, kundze, man tā nevajadzēja darīt, bet es traki nopriecājos, viņu ieraugot, pie­skrēju viņam klāt, un kungs paslēpa mani sev aiz muguras, tad iesita anglim pa seju. Kad anglis cēlās kājās, rokā viņam bija soliņš,

ar kuru viņš atvēzējās, un es tik ļoti nobijos, ka izskrēju no ista­bas un paslēpos skapi gaiteņa galā. Pēc tam skanēja klaigāšana un blīkšķi, ar drausmīgu troksni kaut kas salūza, un atkal atskanēja kliedzieni. Tad viss apklusa, drīz vien kungs atvēra skapi un izvilka mani laukā. Viņam bija manas drēbes, un viņš pats mani saģērba, jo es nevarēju aizpogāties… man tik stipri trīcēja rokas.

Fērguss abām plaukstām satvēra manus brunčus, viņam tik ļoti vajadzēja, lai es noticu, ka seja savilkās bēdu izteiksmē, kas atgā­dināja pērtiķa purnu.

-     Tā ir mana vaina, kundze, bet es nezināju! Es nezināju, ka viņš ies cīnīties ar to angli. Un tagad kungs ir projām un nekad vairs neatgriezīsies, un tikai es pie tā esmu vainīgs!

Nu jau raudādams pilnā kaklā, Fērguss nokrita uz vēdera man pie kājām. Viņš raudāja ļoti skaļi, tāpēc šaubījos, vai puika vispār dzird, ko es viņam pieliekusies saku, tomēr es to pateicu:

-    Tā nav tava vaina, Fērgus. Un arī mana ne. Tomēr tev ir tais­nība viņš ir projām.

Pēc Fērgusa atklāsmes es ieslīgu vēl dziļākā apātijā. Pelēkais mā­konis, kas apņēma mani kopš nedzimušā bērna zaudēšanas, likās pietuvojies un ietina mani kā autos, aptumšojot pat saulaināko dienu. Skaņas mani sasniedza pavisam klusas, kā tālīni, cauri mig­lai izlauzušies jūras boju raidītie signāli.

Luīze stāvēja man pretī un noraizējusies, sarauktu pieri lūkojās manī.

-   Jūs esat pārāk tieva, viņa rājās. Un balta kā palags. Ivonna sacīja, ka atkal brokastīs neko neesot ēdusi!

Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju jutusi izsalkumu. Tas nelikās svarīgi. Kaut kad sen pirms notikumiem Buloņas mežā, pirms mana brauciena uz Parīzi. Pievērsu skatienu kamīna dzegai un, ar acīm izsekojot rokoko rakstu vijumiem, iegrimu domās. Luīze turpināja runāt, bet es sacītajam nepievērsu uzmanību tikai vēl viens trokšņa avots kā koka zara švīksti pret pils sienu vai manis noniecināto brokastu smaržas atvilināto mušu sīkšana.

Redzēju, kā viena, kas rāpoja pa brokastu olām, pēkšņi uzšaujas gaisā, jo Luīze sasita plaukstas. Muša, aizkaitināti dūkdama, meta mazus lokus virs galda un atkal nosēdās barošanās vietā. Man aiz muguras nodipēja steidzīgi soļi. Luīzes skarbajai pavēlei sekoja padevīgs “Oui, Madame”, un negaidīti plaukš! noplīkšķēja pletne, jo istabene nopietni ķērās pie insektu iznīcināšanas. Citu pēc cita. Viņa ņēma no galda katru mazo, melno līķīti, meta sev kabatā un ar priekšauta stūri notīrīja palikušo traipu.

Luīze pieliecās, un viņas seja parādījās mana redzeslauka ro­bežās.

-    Es varu saskatīt visus kaulus jūsu sejā! Ja neēdat, tad vismaz uz brīdi izejiet ārā! viņa nepacietīgi sacīja. Lietus ir pārgājis. Nāciet, iesim paskatīties, vai lapenē vēl palikušas vīnogas! Varbūt apēdīsiet kādu no tām.

Man bija vienalga iekšā vai ārā; ap mani joprojām tinās notru­linošais pelēkums, izplūdinot kontūras, tāpēc man visas vietas bija vienādas. Bet Luīzei gan tas, šķiet, bija svarīgi, tāpēc es paklausīgi piecēlos, lai dotos viņai līdzi.

Taču netālu no dārza vārtiņiem viņu notvēra virēja, kurai bija vesels saraksts ar jautājumiem un sūdzībām par vakariņu ēdien­karti. Bija ielūgti viesi ar nolūku mani izklaidēt, un gatavošanās rosība visu rītu izraisīja nelielus kalpotāju nesaskaņu izvirdumus.

Luīze, juzdamās kā mocekle, izdvesa nopūtu un noglāstīja man muguru.

-    Ejiet vien, viņa mudināja un bīdīja mani uz durvīm. Likšu sulainim aiznest jums apmetni.

Kaut arī bija augusts, diena likās neparasti vēsa, jo kopš vakara visu laiku lija. Grantētos celiņus no vienas vietas ldāja peļķes, un no samirkušajiem kokiem ūdens pilēja gandrīz tikpat stipri kā lie­tus.

Debesis joprojām sedza pelēki padebeši, tomēr tie vairs nebija ūdens pievilgušie, neganti melnie mākoņi. Apņēmu ar plaukstām elkoņus; izskatījās, ka drīz varētu parādīties saule, tomēr vēl bija tik auksts, ka prasījās pēc apmetņa.

Kad izdzirdēju uz celiņa aiz muguras soļus, es pagriezos un ieraudzīju otru sulaini Fransuā, bet rokās viņam nekā nebija. Viņš likās savādi stomīgs un tā cieši skatījās mani, it kā gribētu pārlie­cināties, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš meklē.

-     Kundze, viņš pēdīgi ierunājās, jums ir apmeklētājs.

Es iekšēji nopūtos; nevēlējos apgrūtināt sevi ar piepūli, ko man prasīja saņemšanās, lai varētu uzturēties sabiedrībā.

-    Lūdzu, pasaki, ka esmu sasirgusi, es teicu un pagriezos, lai turpinātu ceļu. Un, kad viņi būs aizgājuši, atnes man apmetni.

-     Bet, kundze, sulainis vēl stāvēja man aiz muguras, tas ir senjors Broktūreks… jūsu virs.

Satrūkusies es apcirtos un paskatījos uz māju. Tas bija tiesa redzēju Džeimija garo augumu jau pagriežamies ap pils stūri. Es novērsos, izliekoties, ka neesmu viņu redzējusi, un gāju uz lapeni. Gabaliņu tālāk auga biezi krūmi; varbūt man izdosies noslēpties.

-     Klēra! Izlikšanās bija bezjēdzīga; ari viņš bija mani redzējis un sekoja man. Es pieliku soli, bet nevarēju sacensties ar viņa gara­jām kājām. Nebiju vēl nogājusi ne pusceļu līdz lapenei, kad man aptrūka elpas un vajadzēja iet lēnāk; mana fiziskā forma nebija piemērota tik enerģiskiem vingrojumiem.

-    Klēra, pagaidi!

Atskatījos pār plecu. Džeimijs bija mani jau gandrīz panācis. Mīkstais, pelēcīgais trulums, kas mani ietina, sašūpojās, un, iedo­mājoties, ka, viņu redzot, tas varētu tikt norauts, mani pārņēma saltas bailes. Man likās: ja tā notiks, es būšu pagalam kā kūniņa, kas, izrakta no zemes un, kaila un neaizsargāta, uzmesta uz klints, sačokurojas saulē.

-    Nē! es iesaucos. Es negribu ar tevi runāt. Ej projām. Viņš uz mirkli saminstinājās, es novērsos un steigšus turpināju ceļu uz lapeni. Dzirdēju, kā aiz manis grantī čirkst soļi, bet neatskatījos un sāku iet ātrāk, gandrīz skrēju.

Kad apstājos, lai iemuktu lapenē, Džeimijs pēkšņi metās uz priekšu un saķēra mani aiz rokas. Centos izrauties, bet viņš stingri turēja mani ciet.

-     Klēra! viņš atkārtoja. Es cīnījos, bet seju pret viņu nepavērsu. Ja es neskatīšos, tad varēšu izlikties, ka viņa te nav. Varēšu palikt drošībā.

Viņš atlaida roku, bet uzreiz satvēra manus plecus, un es biju spiesta pacelt galvu, lai noturētu līdzsvaru. Džeimija seja bija saulē iedegusi un novājējusi, ap muti iegrauzušās skarbas linijas un acis sāpēs satumsušas. Klēra! viņš pārgāja uz maigāku toni, jo redzēja, ka tagad skatos uz viņu. Klēra… tas bija ari mans bērns.

-Jā, bija… un tu to nogalināji! Es izrāvos un metos iekšā šau­rajā arkā. Otrā pusē apstājos un elsoju kā pārbijies suns. Nebiju iedomājusies, ka arka ved uz mazu, vīnstīgām apaugušu savādu celtni. No visām pusēm mani apņēma režģis biju iekritusi slazdā. Gaisma, kas plūda no mugurpuses, pazuda, jo Džeimija augums aizsedza ieeju.

-      Nepieskaries man! Es, acis nodūrusi, kāpos atpakaļ. Ej pro­jām! es drudžaini domās saucu. Dieva dēļ, lūdzu, liec mani mierā! Jutu, ka pelēkie auti nepielūdzami tiek norauti un īsas, žilbinošas sāpju šautras izskrien man cauri kā zibens šķēpi izduras cauri mākonim.

Džeimijs apstājās dažas pēdas no manis. Es akli aizstreipuļoju līdz režģu sienai un daļēji apsēdos, daļēji atkritu uz koka sola. Aiz­vēru acis un sēdēju drebēdama. Lai arī lietus vairs nelija, cauri rež­ģim pūta dzestrs, mitrs vējš un saldēja man kaklu.

Viņš netuvojās. Jutu, ka viņš tur stāv un raugās manī no aug­šas. Dzirdēju saraustīto elpu.

-    Klēra! Džeimijs sacīja, balsī skanēja kaut kas līdzīgs izmisu­mam. Klēra, vai tad tu neredzi… Klēra, tev jārunā ar mani! Dieva dēļ, Klēra, es pat nezinu, vai tas bij puika vai meitene!

Es sēdēju kā sastingusi, ar rokām ieķērusies sola grumbuļai­najā dēlī. Pēc brīža man priekšā kaut kas smagi nočirkstēja. Pavēru acis mazā spraudziņā un redzēju, ka viņš apsēdies turpat, kur bija stāvējis, uz mitrās zemes man pie kājām. Džeimijs sēdēja noliektu galvu, un lietus lāses mitruma dēļ vizuļoja miklajos matos.

-    Vai tu liksi man lūgties? viņš jautāja.

-    Tā bija meitene, es pēc brīža atbildēju. Mana balss skanēja savādi piesmakusi un sēcoši. Māte Hildegarde viņu nokristīja. Feita1 . Feita Freizere. Mātei Hildegardei ir ļoti neparasta humora izjūta.

Noliektā galva nepakustējās. Pēc pāris minūtēm viņš klusi bilda:

-    Vai tu redzēji bērnu?

Tagad manas acis bija pilnīgi atvērtas. Es stingi raudzījos uz saviem ceļiem, kur vējš no aizmugurē augošajām vīnstīgām bija atpūtis ūdens lāses, kas atstāja uz zīda slapjus punktus.

-Jā. Viedā sieviete teica, ka man jāskatās, tāpēc mani piespieda to darīt. Atmiņā dzirdēju Bonēra kundzes zemo, lietišķo balsi, viņa bija visprasmīgākā un cienījamākā vecmāte, kas šad tad strā­dāja Eņģeļu slimnīcā.

“Iedodiet viņai bērnu; vienmēr ir labāk, ja to redz. Tad viņas neiztēlojas nezin ko.”

Tāpēc es neiztēlojos nezin ko. Es atcerējos.

-    Viņa bija brīnišķīga, es klusi stāstīju it kā sev. Tik maziņa. Varēju paņemt galviņu savā plaukstā. Austiņas tikai mazliet atlie­kušās… redzēju, kā cauri tām spīd gaisma.

Gaisma bija spīdējusi arī cauri ādai, ar pērļu blāvo vizmu uz apaļajiem vaidziņiem un dupsīša stinga un vēsa, uz kuras vēl saglabājies ūdens pasaules pieskāriens.

-    Māte Hildegarde ietina viņu baltā atlasā, es sacīju, skatoties lejup uz savilktajām dūrēm sev klēpī. Acis viņai bija ciet. Skrop­stu vēl nebija, bet acu forma bija ieslīpa. Es teicu, ka tās ir tādas kā tev, bet viņas sacīja, ka tādas esot visiem bērniem.

Desmit pirksti rokām un desmit pirksti kājām. Nagu nebija, bet sīkās locītavas, ceļgali un pirkstu kauliņi spīdēja kā opāli, kā zemes dzīļu dārgakmeņu kauli. Atceries, cilvēk, ka tu esi puteklis…

Atminējos, ka dzirdēju slimnīcas trokšņus skanam no tālienes, kur dzīve ritēja savu gaitu, un tuvāk klusinātu mātes Hildegardes un Bonēra kundzes murmināšanu. Viņas runāja par priesteri, kurš pēc slimnīcas priekšnieces lūguma noturēs īpašu misi. Atminējos

1 Fate (angļu, vai.) liktenis; ari bojāeja, nāve.

rāmi vērtējošo Bonēra kundzes skatienu, kad viņa pagriezās, lai nopētītu mani, un redzēja manu vājumu. Varbūt viņa redzēja ari nodevīgo kāpjošās temperatūras sārtumu; vecmāte atkal bija pie­vērsusies mātei Hildegardei, un balss noklusa vēl vairāk varbūt viņa ieteica nogaidīt, iespējams, vajadzēs rīkot divas bēres.

Un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.

Bet es biju atgriezusies no mirušajiem. Vienīgi Džeimija tvē­riens bija pietiekami stiprs, lai spētu noturēt manu miesu un at­vilkt atpakaļ no pēdējās robežas, un metrs Raimons to zināja. Es apzinājos, ka tikai Džeimijs spēj panākt, ka noeju atlikušo ceļa ga­balu, tikai viņš spēj atvest mani atpakaļ dzīvo pasaulē. Tāpēc es biju no viņa bēgusi, darījusi visu iespējamo, lai noturētu viņu pa gabalu, lai nodrošinātos, ka viņš nekad nepienāks man par tuvu. Es nevēlējos atgriezties, man nebija vēlmes vēl kādreiz just. Nevēlējos iepazīt mīlestību, kuru man atkal atraus.

Bet bija par vēlu. Es to zināju jau tad, kad visiem spēkiem vēl pūlējos noturēt ap sevi pelēko līķautu. Pretošanās tikai paātrināja iziršanu; tas bija tāpat kā ķert mākoņa skrandas, kas man starp pirkstiem izjuka un saplūda ar auksto miglu. Tikai jutu žilbinoša un dedzinoša tuvojās gaisma.

Džeimijs bija piecēlies un stāvēja man pretī. Viņa ēna krita man klēpī; tas, protams, nozīmēja, ka mākonis ir izklīdis; ēna nevar pastāvēt bez gaismas.

-    Klēra, viņš čukstēja. Lūdzu. Ļauj man tevi mierināt.

-    Mierināt? es atkārtoju. Un kā tu to darīsi? Vai vari atdot manu bērnu?

Viņš noslīga manā priekšā ceļos, bet es, galvu nepacēlusi, blenzu savās plaukstās, kas tukšas gulēja klēpī. Es jutu, ka viņš sakustas, lai man pieskartos, tad saminstinās, atvelk roku un atkal pastiepj to.

-    Nē, viņš tik tikko dzirdami sacīja. Nē, to es nevaru. Bet… ar Dieva žēlastību… es varētu dot tev citu?

Roka kavējās gaisā virs manējās, tik tuvu, ka es jutu ādas sil­tumu. Un es jutu arī kaut ko citu: bēdas, kuras viņš stingri turēja grožos, dusmas un bailes, kas viņu smacēja, un drosmi, kas, visam

par spīti, lika viņam runāt. Es arī saņēmu drosmi, nedrošu aiz­stājēju biezajam, pelēkajam autam. Tad satvēru vīra roku, pacēlu galvu un ieskatījos saulei tieši sejā.

Mēs sēdējām uz sola, rokās sadevušies, cieši viens otram pie­spiedušies, nekustīgi, klusēdami; šķita, ka tā aizritējušas vairākas stundas. Vēss, lietains vējš vīnogulāju lapās virs galvas čukstus stāstīja mūsu domas. Aizšalcot brāzmai, pār mums, gluži kā asaras par zaudējumu un šķiršanos, nobira ūdens lāses.

-    Tu esi nosalusi, beidzot Džeimijs nomurmināja un apņēma mani ar savu apmetni, kurā turējās viņa miesas siltums. Lēnām piekļāvos viņam šajā patvērumā, drebot no negaidītās stabilitātes, pēkšņā viņa auguma karstuma, tad no aukstuma.

Piesardzīgi, it kā pieskāriens patiesi varētu mani sadedzināt, uzliku Džeimijam roku uz krūtīm, un tā mēs sēdējām vēl kādu laiku, ļaujot mūsu vietā runāt vīnogulāju lapām.

-    Džeimij! es pārtraucu klusumu. Ak, Džeimij! Kur tu biji?

Roka, kas apņēma manu augumu, saspringa, bet pagāja krietns

brīdis, līdz viņš atbildēja.

-     Domāju, ka tu esi mirusi, mo duinne. Es tikai ar grūtībām lapu čabēšanā saklausīju kluso atbildi.

-     Es redzēju tevi tur… zemē, pašās beigās. Ak Dievs! Tu biji pilnīgi balta, un tavi svārki piemirkuši asinīm… Es mēģināju tikt pie tevis, Klēra, tiklīdz ieraudzīju… es skrēju pie tevis, bet gvardi saņēma mani ciet.

Viņš skaļi norija siekalas; jutu, kā garo, izliekto muguru satri­cina drebuļi.

-     Es cīnījos ar viņiem… cīnījos un, jā, lūdzos… bet viņi negri­bēja palikt un paņēma mani līdzi. Tad mani ieslēdza kamerā un atstāja… ļaujot domāt, ka tu esi mirusi, Klēra; apzināties, ka esmu tevi nogalinājis.

Sīkie drebuļi turpinājās, un es sapratu, ka viņš raud, kaut arī nevarēju redzēt seju, jo tā atradās man virs galvas. Cik ilgi Džeimijs

bija nosēdējis viens Bastīlijas tumsā, viens, tikai ar asiņu smaku nāsis un atriebības tukšo čaulu?

-    Viss ir labi. Es ciešāk piekļāvu roku viņam pie krūtīm, it kā gribētu nomierināt ātri pukstošo sirdi. Džeimij, viss ir labi. Tas… tā nebija tava vaina.

-    Es mēģināju sasist galvu pret sienu… lai tikai nevajadzētu do­māt, viņš stāstīja, balss skanēja gandrīz čukstus. Tādēļ man sasēja rokas un kājas. Bet nākamajā dienā mani atrada de Roans un pateica, ka tu esot dzīva, taču diez vai ilgi nodzīvošot.

Tad Džeimijs apklusa, bet es jutu viņā sāpes, asas kā ledus kris­tālu šķēpi.

-    Klēra, viņš pēc kāda laika nomurmināja. Piedod.

Piedod. Tas pats vārds, kuru viņš bija ierakstījis vēstulē pirms

pasaules sabrukuma. Bet tagad es viņu sapratu.

-    Es zinu. Džeimij, es zinu. Fērguss man izstāstīja. Es zinu, kā­pēc tu tur gāji.

Viņš ievilka garu, drebelīgu elpu.

-    Kā tad, nu… viņš iesāka un aprāvās.

Ļāvu rokai noslīdēt uz Džeimija ciskas; viņš bija lietū samircis un nosalis, mana plauksta gulēja uz viņa jātnieka bikšu raupjā auduma.

-    Vai tev pateica… kad laida ārā… kāpēc tevi atbrīvoja? Visiem spēkiem centos elpot vienmērīgi, bet man tas neizdevās.

Muskulis zem manas rokas saspringa, bet balss jau skanēja sa­valdīgāk.

-     Nē, viņš atteica. Tikai to, ka tas bij… Viņa Majestātei tā labpatika. Vārds “labpatika” bija pavisam viegli uzsvērts, izteikts ar tik izsmalcinātu niknumu, ka kļuva pilnīgi skaidrs viņš zināja gan, kādiem līdzekļiem panākta atbrīvošana, pat ja sargi nebija viņam to atklājuši.

Es stipri iekodu apakšlūpā, cenšoties izdomāt, ko teikt.

-    To izdarīja māte Hildegarde, viņš rāmu balsi turpināja. Es tūlīt devos uz Eņģeļu slimnīcu tevi meklēt. Bet atradu māti Hilde­gardi un mazo zīmīti, kuru tu biji man atstājusi. Viņa… man izstās­tīja.

-    Jā, es noriju siekalas. Es gāju pie karaļa…

-     Zinu! Viņa roka ciešāk satvēra manējo, un pēc elpas es sa­pratu, ka viņš ir sakodis zobus.

-    Bet, Džeimij… kad es gāju…

-     Jēzus! viņš iesaucās un, pēkšņi izslējies, pagriezās pret mani. Vai tu nezini, ko es… Klēra! Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Visu ceļu līdz Orvjeto man acu priekšā rēgojās šī aina: viņa rokas uz tavas baltās ādas, viņa lūpas uz tava kakla, viņa… daikts… es to redzēju Iever redzēju to netīro strupuli slīdam augšup… ak Dievs, Klēra! Es sēdēju cietumā un domāju, ka tu esi mirusi, bet vēlāk es jāju uz Spāniju un vēlējos, lai, Jēzus vārdā, tā būtu noticis!

Pirkstu kauliņi rokai, kas turēja manējo, bija balti, un es jutu, ka manas plaukstas trauslie kauli krakšķ.

Es izrāvu roku.

-     Džeimij, paklausies!

-    Nē! viņš teica. Nē, es negribu dzirdēt…

-    Klausies, stulbeni!

Manā balsī skanēja pietiekami daudz spēka, lai viņš uz brīdi apklustu, un, kamēr Džeimijs vēl nebija atguvis valodu, es sāku ātri stāstīt par karaļa istabu, par vīriem kapucēs, par ēnaino pils zāli, par burvju divkauju un grāfa Senžermēna nāvi.

Kamēr es runāju, vēja appūsto vaigu košā krāsa izbalēja, moku un niknuma izteiksmes vietā sejā parādījās maigāka neizpratne, kas pakāpeniski kļuva par izbrīnu un ticību.

-    Jēziņ, beidzot atskanēja no viņa lūpām. Ak mīļais Dievs!

-     Redz, tev nebija ne jausmas, bet prātā tikai muļķības un tas sliktākais, vai ne? Jutos pārgurusi, tomēr man izdevās pa­smaidīt. Tātad… tātad grāfs… viss kārtībā, Džeimij… Viņš ir… miris.

Džeimijs neko neatbildēja, tikai saudzīgi pievilka mani sev klāt, tā ka piere balstījās pret viņa plecu un manas asaras sūcās viņa krekla audumā. Taču pēc minūtes es izslējos un, noslaucījusi degunu, paraudzījos vīrā.

-      Es nupat iedomājos, Džeimij! Osta… Čārlza Stjuarta ieguldī­jums! Ja grāfs ir miris…

Viņš, viegli smaidīdams, papurināja galvu.

-     Nē, mo duinne. Tas ir drošībā.

Jutu milzīgu atvieglojumu.

-      Ak, paldies Dievam. Tev tātad izdevās? Vai Mērtegam zāles iedarbojās?

-     Nē, smaids kļuva platāks, bet man gan.

Tik spēji atbrīvojoties gan no bailēm, gan dusmām, man likās, ka galva kļuvusi viegla un reibst. Saldi un spēcīgi smaržoja pieli­jušie vīnogulāji, un kāda tā bija svētlaime atspiesties pret mīļoto, sajust siltumu kā mierinājumu, nevis kā draudus, kad es klausījos stāstu par portvīna zagšanu.

-                Ir vīri, kas dzimuši, lai brauktu jūrā, Ārmaliet, viņš iesāka,

-    bet baidos, ka es pie tiem nepiederu.

-     Es zinu. Vai tev bija nelabi?

-     Kā reti kad. Viņš nepatikā saviebās.

Jūra pie Orvjeto bijusi nemierīga, un stundas laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Džeimijs nespēs īstenot sākotnēji iecerēto plānu.

-     Katrā ziņā es nevarēju darīt neko citu kā vien kvernēt savā guļamtīklā un vaidēt, viņš paraustīja plecus, tāpēc likās, ka tik­pat labi bakas slimnieku varu notēlot es.

Viņi ar Mērtegu steigšus apmainījušies lomām, un divdesmit četru stundu brauciena attālumā no Spānijas piekrastes “Scalamandre” īpašnieks ar šausmām atklājis, ka tilpnēs sākusies baku sērga.

Džeimijs domīgi kasīja kaklu, it kā vēl justu nātru sulas iedar­bību.

-      Kad šī ziņa izplatījās uz kuģa, mani gribēja pārlidināt pāri bortam, un man, jāsaka, tā likās viena trakoti laba doma. Viņš šķībi pasmaidīja. Vai tev, Ārmaliet, kādreiz bijusi jūrasslimība vienlaikus ar nātru niezi?

-     Paldies Dievam, ne. To iedomājoties, es nodrebinājos. Vai Mērtegs viņus apturēja?

-     Nu kā tad. Mērtegs taču ir nikns kā zvērs. Viņš gulēja uz sliekšņa, roka uz dunča spala, līdz droši bijām iekuģojuši Bilbao ostā.

Kā jau bijām paredzējuši, "Scalamandre" kapteinis, kad viņam nācās izvēlēties starp neienesīgo tuvošanos Havrai, kur viņam kon­fiscētu kravu, un atgriešanos Spānijā, kur velti vajadzēs šķiest laiku, kamēr ziņa sasniedz Parīzi, bija ar lielāko prieku izmantojis izdevību atbrīvoties no visas portvīna kravas, atdodot to jaunam pircējam, ko gadījums bija nolicis viņam ceļā.

-    Tas nekavēja viņu stipri kaulēties, Džeimijs piebilda, kasot apakšdelmu. Viņš tirgojās pusi dienas… turklāt es gulšņāju savā tīklā, čurāju asinis un gandrīz izvēmu visas iekšas!

Tomēr darījums ticis noslēgts, gan portvīns, gan baku slimnieks ātri un veikli nogādāti krastā Bilbao, un atskaitot ieilgušu ten­denci čurāt sarkanu urīnu Džeimijs ātri atlaba.

-    Mēs vīnu pārdevām uzpircējam Bilbao, viņš turpināja. Uz­reiz sūtīju Mērtegu uz Parīzi, lai atmaksā Divernē kungam aizde­vumu, un tad… es devos šurp.

Viņš skatījās lejup uz savām rokām, kas nekustīgas gulēja klēpī.

-     Nespēju vien izlemt, viņš klusā balsī atzinās. Nākt šurp vai ne. Zini, es nācu kājām, lai dotu sev laiku padomāt. Nogāju kā­jām visu ceļu no Parīzes līdz Fontenblo. Un gandrīz visu ceļu atpa­kaļ. Vairākas reizes griezos atpakaļ, uzskatīdams sevi par slepkavu un muļķi, nezinādams, ko vēlos nogalināt vairāk sevi vai tevi…

Tad viņš nopūtās un paskatījās uz mani, trīsošo lapu atspulgi darīja acis tumšas.

-     Man vajadzēja atnākt, viņš vienkārši noteica.

Es klusēju, tikai uzliku plaukstu uz viņa rokas un sēdēju blakus. Zemē pie lapenes bija sabirušas vīnogas; to asā, rūgstošā smarža solīja aizmirstību, ko dod vīns.

Aiz pamales grima šauru mākoņu strēļu sasvītrotā saule, un lapenes durvīs nostājās zeltains, izplūdis cienījamā Igo siluets.

-    Atvainojiet, kundze, viņš sacīja. Mana kundze vēlas zināt vai le seigneur' paliks uz vakariņām?

Es paskatījos uz Džeīmiju. Viņš sēdēja nekustīgi, cauri vīnogu­lāju lapām izspraukušies saules stari iekrāsoja viņa matus kā tīģera svītras, un pāri sejai krita ēnas.

-     Domāju, ka tev vajadzētu palikt, es ieteicu. Tu esi draus­mīgi novājējis.

Džeimijs, smaidīdams ar vienu lūpu kaktiņu, noskatīja mani.

-    Tu arī, Ārmaliet.

Viņš piecēlās un piedāvāja man roku. Es to saņēmu, un mēs kopā devāmies uz māju vakariņās, atstājot vīnogulāju lapas kavē­jamies klusinātā sarunā.

Es gulēju, cieši piekļāvusies Džeimijam, kurš miegā bija uzlicis roku man uz gurna. Stingi lūkojos guļamistabas griestos, kas tinās tumsā, klausījos aizmiguša cilvēka mierīgajā elpā, pati ieelpodama svaigi nomazgāto, mitro nakts gaisu, kuram piejaucās viegls vistēriju aromāts.

Ar grāfa Senžermēna sabrukšanu uz grīdas vakars beidzās vi­siem, izņemot Luiju. Kad viesi, savā starpā klusi sarunādamies, devās projām, viņš paņēma mani aiz rokas un izveda pa tām pa­šām mazajām durtiņām, pa kurām biju ienākusi. Ja vajadzēja, viņš prata runāt, bet šeit tas bija lieki.

Tiku aizvesta līdz zaļajam dīvānam, noguldīta uz muguras, un, iekams paguvu kaut ko pateikt, man tika pacelti svārki. Viņš mani neskūpstīja viņš mani nevēlējās. Šis bija rituāls, kā saņemt samaksu, par kuru bijām vienojušies. Luijs labi prata tirgoties un parādus neatlaida, ja uzskatīja, ka viņam pienākas samaksa, vai tā bija ko vērta vai ne. Un varbūt galu galā tas viņam kaut ko nozī­mēja; sagatavošanās procesā jautās vairāk emociju un tikai drus­ciņa bailīga uzbudinājuma kurš cits, ja ne karalis, uzdrīkstētos apskaut Balto dāmu?

Es biju noslēgusies un sausa es nebiju gatava. Karalis nepa­cietīgs paķēra no galda pudelīti ar eļļu, kas smaržoja pēc rozēm, un iemasēja man to starp kājām. Gulēju nekustīgi un neizdvesu ne

skaņas, kad darbīgais pirksts pazuda un tā vietu tūlīt ieņēma maz­liet lielāks rīks, un “ciest” nebūtu pareizais vārds, jo es nejutu ne sāpes, ne pazemojumu; tas bija darījums. Tad es gaidīju, kamēr notika ātri grūdieni, un tad jau Luijs bija kājās, seja uzbudinā­jumā pietvīkusi, rokas aiztaisīja bikses virs neliela pietūkuma. Viņš nevarēja riskēt, ka gadītos puskaralisks, pusburvju bastards; ne jau brīdī, kad savā istabā gaiteņa galā cerams, daudz gatavāka par mani, viņu gaidīja de Laturellas kundze.

Es biju devusi to, kas bija skaidri un gaiši apsolīts; tagad viņš varēja ar godu apmierināt manu lūgumu, bez sajūtas, ka kaut kas viņam būtu atņemts. Kas attiecās uz mani, es uz karaļa pieklājīgo palocīšanos atbildēju ar to pašu, atbrīvoju elkoni, kad viņš bija galanti pavadījis mani līdz durvīm, dažas minūtes pēc ieiešanas es iznācu no audienču telpas ar karaļa apsolījumu, ka pavēle par Džeimija atbrīvošanu tiks dota no rīta.

Gaitenī gaidīja kambarkungs. Viņš man paklanījās, es tāpat, tad sekoju viņam cauri Spoguļu zālei, jūtot, kā ejot berzējas mani slideni saeļļotie augšstilbi un kā spēcīgi smaržo rožu aromāts kāj­starpē.

Kad man aiz muguras nočīkstēja pils vārti, aizvēru acis un domāju, ka Džeimiju nekad vairs neredzēšu. Un, gadījumā ja tomēr redzēšu, tad turēšu viņa degunu rožu smaržā, līdz dvēsele kļūs slima un izlaidīs garu.

Bet tagad es turēju viņa roku piespiestu sev pie guma, klausī­jos, kā viņš man blakus tumsā elpo dziļi un vienmērīgi. Un ļāvu durvīm uz Viņa Majestātes audiences telpām aizvērties uz visiem laikiem.

Skotija. Es nopūtos, domādama par vēsajām, brūnajām upēm un tumšajām priedēm Džeimija zemes īpašumā Lelibrokā. Vai mēs patiešām drīkstam doties mājās?

-   Laikam jau mums nekas cits neatliek. Neizklausījās, ka viņš būtu sajūsmā. Karaļa apžēlošanas rakstā noteikts, ka līdz sep­tembra vidum man jātiek projām no Francijas, citādi mani atkal iesēdinās Bastllijā. Viņa Majestāte, cerams, nokārtojis, ka ari angļu valdība piešķir man apžēlošanu, lai mani nepakar, tiklīdz es Invernesā nokāpju no kuģa.

-   Mēs tikpat labi varam doties uz Romu vai uz Vāciju, es pie­sardzīgi ieminējos. Par visu vairāk es vēlējos atgriezties mājās Leli­brokā un Skotijas kalnieņu klusajā mierā sadziedēt brūces. Iedo­mājoties par karalisko galmu ar tā intrigām un spriedzi, ko radīja pastāvīgā briesmu un nedrošības sajūta, man sažņaudzās sirds. Bet, ja Džeimijs uzskatīja, ka mums vajag…

Viņš noraidoši papurināja galvu; kad viņš pieliecās, lai uzvilktu zeķes, sarkanie mati aizsedza seju.

-   Nē, vai nu Skotija, vai Bastllija, viņš cieti noteica. Lai būtu droši, kuģa biļetes jau nopirktas. Viņš izslējās un šķību smaidu lūpās atbīdīja matus no acīm. Varbūt Sendringemas hercogs un, iespējams, ari karalis Džordžs vēlas mani aizsūtīt mājās, jo tur viņi var mani droši paturēt acis. Viņi negrib, lai es Romā nodarbo­jos ar spiegošanu vai Vācijā cenšos sameklēt naudu. Šis trīs nedēļas apdomāšanās laika, manuprāt, ir reveranss pret Džeredu, lai viņš var atgriezties, iekams es dodos projām.

Sēdēju savā guļamistabā uz palodzes un lūkojos uz viļņojoši zaļo Fontenblo mežu. Karstā vasaras tveice spieda pie zemes, izsū­cot visu enerģiju.

-     Nevaru teikt, ka es par to skumtu. Es vēlreiz nopūtos un, meklējot kaut mirkli atspirdzinājuma, piekļāvu vaigu pie rūts. Va­kardienas vēsais lietus bija atstājis aiz sevis mitrumu, kura dēļ mati un drēbes lipa pie miesas, āda kļuva mikla un nepatīkami kņudināja. Bet vai tu domā, ka tas ir droši? Es runāju par to, vai tagad, kad grāfs ir pagalam un Manceti nauda zaudēta, Čārlzs atteiksies no sava nodoma?

Džeimijs sarauca pieri un pārbrauca roku pār apakšžokli, lai no­teiktu, cik gari izauguši bārdas rugāji.

-      Kaut es zinātu, vai viņš pēdējo divu nedēļu laikā saņēmis kādu vēstuli no Romas, viņš sacīja, un, ja ir saņēmis, kas tajā rakstīts. Bet, jā, domāju, ka mums ir izdevies. Neviens baņķieris Eiropā nedos ne pliku grasi cilvēkam ar uzvārdu Stjuarts, tas nu ir pagalam droši. Spānijas Filipam zvejojamas lielākas zivis, un Luijam… Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Čārlza izredzes gan uz Divernē kunga, gan uz Sendringemas hercoga palīdzību, es teiktu, ir sliktākas par sliktām. Es tomēr noskūšos, ko tu saki?

-     Manis dēļ tas nav vajadzīgs, es atbildēju. Jautājuma nevē­rīgā intimitāte lika man sakautrēties. Pagājušajā naktī mēs bijām gulējuši vienā gultā, bet abi bijām pārguruši, un smalkais tīkls, ko noaudām lapenē, likās pārāk trausls, tas diez vai izturētu spriedzi, ko izraisītu mēģinājums mīlēties. Visu nakti mokoši apzinājos vīra tuvumu, bet uzskatīju, ka šajos apstākļos man jāgaida, līdz pirmo soli spers Džeimijs.

Bet nu, kad viņš pagriezās, lai paņemtu kreklu, es pamanīju gaismas rotaļu uz viņa pleca, un mani sagrāba alkas viņam pie­skarties; es atkal gribēju just viņu spiežamies klāt, gludu, cietu un iekāres pārņemtu. '

Džeimija galva izšāvās pa krekla kakla izgriezumu, un viņa acis, pēkšņi un bez brīdinājuma, notvēra manu skatienu. Mani vēro­jot, viņš uz mirkli pārtrauca ģērbšanos, bet neko neteica. Ārpus

klusuma burbuļa, kas mūs ietvēra, skaidri varēja dzirdēt pils pa­rasto rīta darbu trokšņus kalpotāju soļus un smalko, ķildīgo Luīzes balsi.

“Ne šeit,” sacīja Džeimija acis. “Te ir pārāk daudz cilvēku.”

Viņš nodūra skatienu un sāka cītīgi pogāt ciet kreklu.

-     Vai Luīzei ir zirgi izjādēm? viņš jautāja, neatraujoties no pogāšanas. Dažas jūdzes no šejienes ir klintis; iedomājos, varbūt mēs varētu līdz turienei aizjāt… iespējams, tur ir vēsāks.

-    Šķiet, ka viņai ir tādi zirgi, es teicu. Pajautāšu.

īsi pirms dienas vidus mēs sasniedzām to klintaini. Ne gluži klintis, drīzāk stāvus plienakmens stabus un šķautnes, kas tiecas augšup no pauguraines dzeltējošās zāles, atgādinot senas pilsētas drupas. Laiks un dabas spēki bija atstājuši gaišajos klintsbluķos plaisas un rievas, tos izraibināja tūkstošiem svešādu, sīku augu, kuri bija spējuši laist saknes nelielajos augsnes pleķīšos, ko bija sanesušas lietusgāzmas.

Sapītos zirgus mēs atstājām ganāmies pļavā un kājām uzkāpām līdz plašam, lēzenam, ar asas zāles kumšķiem apaugušam kaļķak­mens laukumam tieši pie vislielākā akmeņu nogruvuma. Nīkulīgie krūmi gan nekādu lielo ēnu nemeta, bet tik augstu kalnos pūta viegla vēsma.

-     Ak Dievs, ir nu gan tveice! Džeimijs noelsās. Viņš attaisīja kiltu sprādzi, un tie noslīdēja pie kājām, tad viņš sāka vilkt nost kreklu.

-    Ko tu dari, Džeimij? es, smieklus valdīdama, jautāju.

-     Izģērbjos, viņš lietišķi atbildēja. Kāpēc tu nedari tāpat, Armaliet? Tu esi vēl vairāk nosvīdusi nekā es, un te neviens mūs neredzēs.

Brīdi svārstījusies, es paklausīju Džeimija ieteikumam. Vieta bija pavisam noslēgta; aitu ganībām pārāk akmeņaina un klin­šaina, tāpēc iespēja, ka te kaut nejauši varētu atklīst kāds gans, bija mazticama. Un divatā, kaili, projām no Luīzes un viņas uzbāzīgo

kalpotāju bara… Kamēr es atbrīvojos no sviedriem piemirkušajām drānām, Džeimijs izklāja pledu uz cietās zemes.

Viņš ar baudu izstaipījās, tad atgūlās, aizlika rokas aiz pakauša un nepievērsa itin nekādu uzmanību ziņkārīgām skudrām, noklī­dušiem grants graudiņiem un asu augu durstīgajiem stublājiem.

-     Tev jau āda bieza kā āzim, es nobrīnījos. Kā tu vari tā gulēt uz plikas zemes? Arī es, izģērbusies kaila, ērti iekārtojos uz vairākās kārtās salocītā pleda, ko Džeimijs bija man noklājis.

Acis siltajā pēcpusdienas saulē aizvēris, viņš tikai paraustīja plecus. Viņš bija iegūlies iedobumā, un saules stari apzeltīja viņa augumu, kas uz tumšās un asās zāles fona kvēloja sarkani zeltains.

-     Būs labi, viņš apmierināts atteica un iegrima klusēšanā; mēs gulējām pietiekami tuvu, lai es cauri vēja žūžošanai klintīs dzirdētu viņa elpu.

Apvēlos uz vēdera, atspiedu zodu uz rokām un vēroju vīru. Vi­ņam bija plati pleci un šauri gurni, gari, spēcīgi apakšstilbi ar nelieliem pat atslābinātā stāvoklī stingriem muskuļu mezgliem. Silta brīze sakustināja žūstošos gaiša kanēļa krāsas spalvu kušķus padusēs un sabužināja vara un zelta spalviņas, kas līgani vilnīja ap plaukstu locītavām zem galvas. Rēnais vējiņš bija patīkams, jo agrā rudens saule joprojām karsēja manus plecus un apakšstilbus.

-     Es mīlu tevi, klusi sacīju, ne tāpēc, lai Džeimijs sadzirdētu, bet tāpēc, ka man patika to teikt.

Tomēr viņš bija dzirdējis, jo tikko jaušams smīns izlieca platās mutes līniju. Pēc brīža viņš atvēlās man blakus uz pleda. Pie mugu­ras un dibena bija pielipuši daži zāles stiebri. Es vienu notraucu, un no mana pieskāriena viņa augumam pārskrēja trīsas.

Es pieliecos un noskūpstīju viņa plecu, man patika vīra ādas smarža un viegli sāļā garša.

Taču Džeimijs nevis sāka mani skūpstīt, bet pavirzījās gabaliņu tālāk un, atspiedies uz elkoņa, vēroja mani. Šajā skatienā bija kaut kas tāds, ko es nesapratu, un man kļuva mazliet neomulīgi.

-     Dabūsi grasi, ja pateiksi, ko domā. Es vilku ar pirkstu pa dziļo mugurkaula rievu. Viņš pārvietojās tik tālu, ka nevarēju viņu aizsniegt, un dziļi ievilka elpu.

-    Nu, es prātoju… viņš iesāka un aprāvās pusvārdā. Džeimijs lūkojās lejup uz pirkstiem, kas knibinājās ap sīku, turpat zālē uz­plaukušu puķīti.

-     Ko tu prāto?

-    Kā tas bij… ar Luiju.

Man likās, ka sirds uz mirkli apstājusies. Es zināju, ka visas asi­nis bija aizplūdušas no sejas, jo lūpas, kad mēģināju kaut ko pateikt, likās nejutīgas.

-     Kā… tas… bija?

Džeimijs pacēla galvu un mēģināja savilkt lūpas žilbinoši iro­niskā smaidā.

-     Nu, viņš ir karalis. Varētu domāt, ka tas būtu… tā kā citādi. Nu… varbūt kaut kā īpaši?

Smaids izplēnēja, un Džeimija seja kļuva tikpat balta kā manējā. Viņš atkal nodūra skatienu, vairoties no manām izbīļa pilnajām acīm.

-     Laikam jau vienīgais, par ko prātoju, viņš purpināja, ir tas… vai viņš… vai viņš bij citāds nekā es? Redzēju, ka viņš iekož lūpā, it kā gribētu, lai vārdi nebūtu izteikti, bet bija jau daudz par vēlu.

-    Velns un elle. Kā tu uzzināji? Man griezās galva, un es saju­tos neaizsargāta, tāpēc apvēlos uz vēdera un cieši piespiedos īsajai zālei.

Džeimijs papurināja galvu, zobus joprojām iekodis apakšlūpā. Kad viņš beidzot to atlaida, palika dziļa, sarkana koduma vieta.

-      Klēra, viņš klusi sacīja. Ak, Klēra! Tu jau pirmajā reizē atdevi man sevi visu un neko neliedzi. Nekad neesi liegusi. Kad es lūdzu tev būt godīgai, es teicu, ka tavā dabā nav melot. Kad es tev tā pieskāros… Viņa roka saņēma saujā manu dibenu, es sarāvos, jo nebiju to gaidījusi.

-                 Cik ilgi esmu tevi mīlējis? viņš tikko dzirdami jautāja.

-     Gadu? Kopš brīža, kad tevi ieraudzīju. Un cik bieži esmu mīlējis tavu augumu piecsimt reižu vai vairāk? Viens pirksts viegli kā tauriņa spārns aizslīdēja man pa roku un plecu, pēc tam tālāk pār

ribām, līdz es noskurinājos un pavēlos sāņus, lai varētu ieskatīties viņam sejā.

-     Tu nekad neesi atrāvusies no mana pieskāriena. Acis kā pie­kaltas sekoja pirkstam, kas slīdēja lejup pa krūts apaļumu. Pat ne pirmajā naktī, kad būtu varējusi tā darīt, un es par to nebrīnītos. Bet tu neatrāvies. Tu man no pašas pirmās reizes devi visu, neko neliedzi, itin nekā no sava auguma. Bet tagad… viņš atvilka roku.

-     Sākumā domāju, varbūt tāpēc, ka zaudēji bērnu, varbūt kautrē­jies no manis vai pēc tik ilga laika jūties atsvešinājusies. Bet tad sapratu, ka ne jau tas ir iemesls.

Sekoja ļoti ilgs klusuma bridis. Jutu, kā mana sirds smagnējā ritmā sitas pret auksto zemi, un dzirdēju, kā dziļi ielejā priedes sačukstas ar vēju. Tālumā sasaucās putniņi. Es vēlējos būt viena. Vai vismaz kaut kur tālu prom no šejienes.

-     Kāpēc? beidzot atskanēja kluss jautājums. Kāpēc tu man meloji? Kad es, jau ierodoties, domāju, ka zinu?

Es nenovērsu skatienu no rokām, ko biju saņēmusi zem zoda, un noriju siekalas.

-    Ja… es iesāku un vēlreiz noriju kamolu kaklā, …ja es pa­teiktu, ka esmu ļāvusi Luijam… tu būtu par to jautājis. Domāju, ka tu nevarētu aizmirst… varbūt tu spētu man piedot, bet ne aiz­mirst, un tas vienmēr stāvētu starp mums. Es trešo reizi skaļi noriju siekalas. Lai gan laiks bija karsts, manas rokas bija aukstas un pakrūtē bija iegūlis ledus gabals. Bet, ja es tagad viņam stāstu patiesību, tad jāizstāsta viss.

-    Ja tu būtu jautājis… un tu to darīji, Džeimij, darīji! Man būtu vajadzējis par to runāt un vēlreiz visu izdzīvot, tāpēc es baidī­jos… Apklusu, nespēdama parunāt, bet viņš nedomāja ļaut man klusēt.

-     No kā tu baidījies? viņš nelikās mierā.

Es mazliet pagriezu galvu, ne, tik daudz, lai ieskatītos sarunbiedram acīs, bet lai redzētu tumšo siluetu, ēnu, kura draudoši vīdēja cauri aizkaram, ko veidoja mani saules zibšņu izraibinātie mati.

I r

-    Baidījos, ka pateikšu, kāpēc es tā rīkojos, es atzinos. Džeimij… man to vajadzēja darīt, lai dabūtu tevi ārā no Bastīlijas ja būtu nepieciešams, es darītu daudz ļaunākas lietas. Bet tad… un pēc tam… es gandrīz cerēju, ka tev kāds pastāstīs, ka tu uzzināsi. Es biju tik dusmīga, Džeimij… par dueli un par bērnu. Un tāpēc, ka tu spiedi mani tā rīkoties… iet pie Luija. Gribēju izdarīt kaut ko tādu, lai aizdzītu tevi, lai būtu droša, ka nekad tevi vairs nere­dzēšu. Es to izdarīju… daļēji… tāpēc, ka es gribēju tevi sāpināt, es čukstus pabeidzu.

Džeimijam mutes kaktiņā noraustījās sīks muskulītis, bet acis turpināja vērot savas sažņaugtās rokas. Bezdibenis, kuram bijām pārmetuši nedrošu tiltu, atkal atvērās un kļuva nepārejams.

-    Kā tad. Tev tas itin labi izdevās.

Lūpas sakniebās šaurā svītriņā, un kādu laiku viņš neko neteica. Pēdīgi Džeimijs pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz mani. Es labprāt būtu izvairījusies no šī skatiena, bet tas nebija iespējams.

-    Klēra, viņš klusi ierunājās. Ko tu juti… kad es atdevu savu miesu Džekam Rendelam? Kad es ļāvu viņam mani paņemt toreiz, Ventvērtā?

No kājām līdz matu galiņiem man cauri izšāvās sīks trieciena vilnis. Lai nu ko, bet šādu jautājumu es nebiju gaidījusi. Vairākas reizes noplātīju muti, līdz atguvu spēju runāt.

-    Es… nezinu, vārgi izdvesu. Neesmu par to domājusi. Pro­tams, biju dusmīga. Drausmīgi dusmīga… un nikna. Un man bija nelabi. Es baidījos par tevi. Un… man bija tevis žēl.

-    Vai tu biji greizsirdīga? Kad es tev vēlāk par to stāstīju… to, ka viņš mani uzbudināja, kaut arī es to negribēju?

Dziļi ievilku elpu, jūtot, kā zāle kutina manas krūtis.

-     Nē. Vismaz man šķiet, ka nebiju; toreiz es par to nedomāju. Galu galā nebija jau tā, ka tu… būtu to gribējis. Es iekodu lūpā un nodūru acis. Džeimija balss man pie pleca skanēja klusi un lie­tišķi.

-     Es nedomāju, ka tu gribēji gulēt ar Luiju… vai tomēr gribēji?

-Nē!

-     Nūjā. Viņš saņēma starp īkšķiem zāles stiebru un visu uz­manību veltīja tam, lai izrautu to no zemes. Es arī dusmojos. Man bij nelabi un bij tevis žēl. Zāles stiebrs, klusi nočīkstot, izslī­dēja no pudura.

-    Toreiz, kad tas biju es, viņš gandrīz čukstus turpināja, pie­ļāvu, ka nespēsi paciest šo domu, un es tevi nevainotu. Es zināju, ka tev jānovēršas no manis, un centos tevi padzīt, lai man neva­jadzētu redzēt riebumu un sāpes tavā sejā. Viņš aizvēra acis un pacēla zāles stiebru starp īkšķiem pie lūpām.

-     Bet tu negribēji iet. Tu piekļāvi mani sev pie krūtīm un auk­lēji. Tu mani izārstēji. Par spīti visam, tu mani mīlēji. Džeimijs dziļi un saraustīti ieelpoja, pēc tam pagriezās pret mani. Acīs vi­ņam mirdzēja asaras, bet neviena nenoritēja pār vaigu.

-    Iedomājos, varbūt man izdotos piespiest sevi tavā labā izdarīt to, ko tu izdarīji priekš manis. Un tādēļ es tomēr ierados Fontenblo.

Viņš lēnām aizvēra un atvēra acis, un skatiens noskaidrojās.

-     Tad, kad tu pateici, ka nekas nenotika… es noticēju, uz brīdi, jo ļoti to gribēju. Bet pēc tam… es visu redzēju, Klēra. No sevis es nespēju to noslēpt un zināju, ka tu esi man melojusi. Nospriedu, ka tu neuzticies manai mīlestībai… ka tu viņu gribēji un baidījies man to parādīt.

Džeimijs nometa zāles stiebru un atspieda galvu pret dūrēm.

-     Tu teici, ka vēlējies mani sāpināt. Redzi, doma, ka tu gulēji ar karali, sāpēja vairāk nekā iededzinātā zīme man zem krūts vai pātagas cirtiens pa kailu muguru. Bet apziņa, ka tu nevarēji uzti­cēties manai mīlestībai, bij tas pats, kas pamosties no sapņa, kurā tev ap kaklu apmesta cilpa, un atklāt, ka vēderā iegrūsts nazis. Klēra… Viņš atvēra muti, bet skaņa nenāca no tās, tad lūpas cieši sakniebās, līdz viņš atrada spēku turpināt.

-     Es nezinu, vai šis ievainojums ir nāvējošs, bet, Klēra… es nudien jūtu, ka mana sirds asiņo, kad skatos uz tevi.

Klusums, kas mūs apņēma, samilza un kļuva arvien dziļāks. Gaiss vibrēja, kāda kukaiņa smalkā sīkšana trīcināja gaisu starp klintīm.

*

Džeimijs sēdēja nekustīgi kā akmens stabs un neizteiksmīgu seju lūkojās lejup zemē sev pie kājām. Es nespēju paciest šo tukšo skatienu un domas, kas noteikti risinājās viņa galvā. Lapenē biju redzējusi pazibam izmisīga niknuma mirkli, un mana sirds pamira, iedomājoties šis zvēriskās dusmas, kas, nomāktas par tādu draus­mīgu cenu, tagad, dzelžainas gribas valdītas, turēja grožos ne tikai dusmas, bet ari spēju uzticēties un priecāties.

Drudžaini centos izdomāt, kā pārtraukt klusumu, kas mūs šķira; ko tādu es varētu izdarīt, kas atjaunotu starp mums zudušo patie­sību? Tad Džeimijs iztaisnoja muguru, apņēma ar rokām ceļus un pagriezies vērās pāri mierpilnajai ielejai.

Labāk varas darbi, es nodomāju, nekā klusēšana. Es pastiepu roku pāri bezdibenim starp mums un pieskāros viņa augšdelmam. Tas bija saulē sasilis silts un dzīvības pilns.

-    Džeimij, es nočukstēju. Lūdzu.

Galva lēnām pagriezās uz manu pusi. Seja joprojām izskatījās mierīga, bet ieslīpās kaķa acis vēl vairāk samiedzās, kad viņš, nesa­kot ne vārda, vērās mani. Beidzot viņš pastiepa roku un satvēra mani pie plaukstas locītavas.

-     Vai tad tu gribi, lai es tevi noperu? viņš klusi iejautājās. Viņa pirksti savilkās tik cieši, ka es nevilšus atrāvos, cenšoties at­brīvoties. Viņš atvilka mani atpakaļ, raujot pāri asajai zālei, un piekļāva sev pie krūtīm.

Man pār augumu pārskrēja drebuļi, uz rokām uzmetās zosāda un spalviņas saslējās, tomēr man izdevās to pateikt.

-Jā.

Džeimija seja palika neizdibināma. Joprojām neļaudams man novērst skatienu, viņš ar brīvo roku taustījās pa klinti, līdz satvēra nātru puduri. Kad pirksti pieskārās durstīgajiem kātiem, viņš skaļi ierāva elpu plaušās, bet žoklis saspringa; viņš satvēra nātres ciešāk un izrāva ar visām saknēm.

-     Gaskoņas zemnieki neuzticīgas sievas per ar nātrēm. Viņš tuvināja man aso lapu kušķi un ar ziedu galiem pārbrauca krūtij.

No pēkšņā dzēliena es noelsos, un kā uz burvja mājienu man uz ādas parādījās gaiši sārts traips.

-    Vai to tu gribi? Vai man tevi par sodu nopērt ar nātrēm?

-     Ja tu… ja tu to gribi. Man tik stipri drebēja lūpas, ka es tikai ar mokām spēju izteikt šos vārdus. Starp krūtīm bija iebirušas dažas piciņas zemes no nātru saknēm; viena noripoja pa vēderu es iedomājos, ka to ir izkustinājusi manas sirds dauzīšanās. Nātru svilinājuma izsitumi uz krūts dega kā uguni. Aizvēru acis, dzīvi, līdz pēdējam sīkumam iztēlodamās, kā es jutīšos, kad tikšu pērta ar veselu sauju nātru.

Pirksti, kas spieda manu roku kā skrūvspīlēs, pēkšņi atlaidās. Atvēru acis un ieraudzīju Džeimiju, kas, kājas sakrustojis, sēdēja man pretī, bet dzelstlgie augi, aizmesti pa roku galam, bija izkaisī­jušies pa zemi. Soģa lūpās bija iegūlis viegls, skumīgs smaids.

-     Reiz es tevi taisnīguma vārdā pēru, Ārmaliet, un tu draudēji man izšķetināt zarnas ar manis paša dunci. Bet tagad tu prasi, lai es tevi nosloksnēju ar nātrēm? Brīnīdamies viņš lēnām grozīja galvu, bet roka it kā pati pēc savas gribas pastiepās, lai piekļautos manam vaigam. Vai tad tiešām mans lepnums tev nozīmē tik daudz?

-    Jā! Jā, piķis un zēvele, nozīmē gan! Ari es piecēlos sēdus, sagrābu viņu aiz pleciem un, pārsteidzot mūs abus, noskūpstīju stipri un neveikli.

Džeimijs nevilšus salēcās, bet tad pievilka mani sev klāt, viņa rokas cieši apvija manu augumu un lūpas atbildēja skūpstam. Pēc tam viņš piespieda mani pie zemes un, uzguļoties virsū, neļāva kustēties. Pleci aizsedza dzidrās debesis virs galvas, bet rokas tu­rēja manējās pie sāniem, padarot mani par gūstekni.

-     Labi, viņš čukstēja. Džeimija skatiens urbās manās acis, izaicinot, vai es uzdrīkstēšos aizvērt plakstus, un ar varu spiežot nenovērsties. Labi. Un, ja jau tu tā vēlies, tad es tevi sodīšu. Viņa gurni piespiedās manam klēpim, paužot kategorisku pavēli, un manas kājas pavērās viņa priekšā, atverot visus vārtus ilgotai iekarošanai.

-    Nekad, viņš čukstēja man ausi. Nekad. Nekad neviens cits, tikai es! Skaties uz mani! Saki! Skaties uz mani, Klēra! Viņš skarbi ienāca mani, un es ievaidējos; es būtu pagriezusi galvu, bet viņš turēja manu seju rokās, spiežot skatīties viņam acis, skatīties, kā platā, laipnā mute saviebjas sāpēs.

-     Nekad, viņš jau maigāk atkārtoja. Jo tu esi mana. Mana sieva, mana sirds, mana dvēsele. Es nevarēju pakustēties, jo vīrieša smagais augums kā akmens bluķis bija uzgūlis manām krū­tīm, bet mūsu miesu savienošanās lika man tiekties viņam pretī, alkstot vēl. Un vēl.

-     Mana miesa, viņš elsa, dodot man to, pēc kā es alku. Es saslējos, it kā vēlētos aizbēgt, mugura izliecās kā loks, spiežoties viņam klāt. Pēc tam viņš gulēja, izstiepies visā garumā man virsū, tik tikko kustoties, tā, ka mūsu intīmākais savienojums likās tikai mazliet ciešāks par nejaušu saskaršanos.

Es gulēju asā zālē, kas dūrās man mugurā, saņurcītie stiebri izplatīja tikpat sīvu smārdu kā vīrietis, kurš bija mani ieguvis. Krū­tis zem viņa svara bija saspiestas, viņa krūšu spalvas mani viegli kutināja, kad mēs šūpojāmies vienā ritmā, šurpu turpu. Es locījos, mudinot uz skarbāku izturēšanos, jūtot, kā pietūkst viņa klēpis, spiežoties man klāt.

-     Nekad, čukstēja lūpas tikai dažu collu attālumā no manas sejas.

-     Nekad, es atkārtoju, aizvēru acis un pagriezu galvu, lai iz­bēgtu no Džeimija ciešā skatiena.

Turpinoties līganām, ritmiskām kustībām, viegls, taču uzstājīgs spiediens lika man atkal pagriezties ar seju pret viņu.

-    Nē, manu Armaliet, viņš klusi sacīja. Atver acis. Skaties uz mani. Jo tas ir tavs sods, tāpat kā manējais. Skaties, ko tu esi man nodarījusi, un es zinu, ko esmu nodarījis tev. Skaties uz mani.

Un es skatījos, sagūstīta, saistīta ar viņu. Skatījos, kad viņš nometa pēdējo no maskām un parādīja savas dziļākās dzīles un savas dvēseles brūces. Es būtu raudājusi par viņa sāpēm un par savējām, ja vien spētu. Bet viņa skatiens bija sakalis manējo, manas

acis bija atvērtas, bez asarām, bezgalīgas kā jūra. Viņa augums bija savaņģojis manējo un ar savu spēku dzina uz priekšu, kā rietumu vējš pūš kuģa burās.

Un mēs kuģojām viens otrā, tāpēc, kad mani sapurināja mīlas vētras pēdējās brāzmas, viņš iekliedzās un mēs kā viena miesa ļāvāmies viļņiem, redzot sevi otra acīs.

Pēcpusdienas saule karsēja baltās kaļķakmens klintis, metot tumšas ēnas plaisās un ieplakās. Beidzot es atradu to, ko meklēju; par spīti skopajai augsnei, tas priecīgi kuploja mazā spraudziņā uz milzīga klintsbluķa sāna. Nolauzu no pudura alvejas gaļīgo lapu, pārgriezu gareniski uz pusēm un ar vēso, zaļo recekli apziedu izsi­tumus Džeimija plaukstā.

-     Nu ir labāk? es apjautājos.

-    Krietni. Džeimijs saviebies palocīja pirkstus. Jēziņ, kā tās nātres dzeļ!

-    Dzeļ gan. Pavilku uz leju ņiebura malu un uzmanīgi apziedu ar alvejas sulu sev krūti. Vēsums uzreiz sniedza atvieglojumu.

-     Priecājos, ka tu nepieņēmi manu piedāvājumu, es piesar­dzīgi noteicu, pametot skatienu uz turpat tuvumā ziedošo nātru audzi.

Viņš pasmaidīja un ar veselo roku papliķēja man pa dibenu.

-    Nu, cik tur trūka, Armaliet. Tev nevajadzētu mani tā kārdināt. Tad, atguvis nopietnību, viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja.

-     Nē, mo duinne. Es tev vienu reizi devu zvērestu un domāju to nopietni. Es nekad vairs dusmās nepacelšu pret tevi roku. Galu galā, viņš novērsies klusi piebilda, es jau tā esmu tev nodarījis pāri.

Sarāvos no sāpīgajām atmiņām, bet Džeimijam ari bija tiesības uz taisnīgu izturēšanos.

-    Džeimij! Man drebēja lūpas-, kad to teicu. Bērns… Tu nebiji vainīgs. Man likās, ka esi, bet tā nav. Es domāju… domāju, ka tas tāpat būtu noticis neatkarīgi no tā, vai tu cīnījies ar Džeku Rendelu vai ne.

-    Ak tā? Nu… labi. Mani apņēma silta un mierinoša roka, un viņš piekļāva manu galvu bedrītei sev pie pleca. Kad tu tā saki, man kļūst drusku vieglāk. Taču es vairāk biju domājis par Frenku nekā par bērnu. Vai tu spēsi man piedot? Zilajās acīs, kas no aug­šas vērās manī, jautās bažas.

-     Par Frenku? Es no pārsteiguma kļuvu vai mēma. Bet… nav jau ko piedot. Tad es dabūju kā ar āmuru pa pieri; varbūt viņš patiešām nezina, ka Džeks Rendels vēl ir dzīvs… galu galā viņu ap­cietināja tūlīt pēc divkaujas. Un, ja nezina… es dziļi ieelpoju. Viņš tāpat to kaut kā uzzinās, tad jau labāk no manis.

-     Džeimij, tu nenogalināji Džeku Rendelu, es sacīju.

Savādi, bet viņš nelikās ne satriekts, ne arī izbrīnīts. Tikai papu­rināja galvu, un pēcpusdienas saules stari viņa matos uzšķīla dzirk­steles. Cietumā tie bija ievērojami atauguši, taču vēl nebija pietie­kami gari, lai varētu sasiet uz pakauša, tādēļ visu laiku vajadzēja tos atbīdīt no pieres.

-    Es zinu, Armaliet, viņš sacīja.

-    Zini? Bet… kas… Neko nesapratu.

-    Tu… neko nezināji? viņš svārstīdamies jautāja.

Aukstums sāka rāpties augšup pa manām rokām, kaut arī stipri

karsēja saule.

-     Ko nezināju?

Džeimijs, apakšlūpu kodīdams, negribīgi mani vēroja. Beidzot viņš dziļi ievilka plaušās elpu un skaļi izpūta.

-     Nē, es viņu nenogalināju. Bet es viņu ievainoju.

-    Jā, Luīze teica, ka tu esot viņu smagi ievainojis. Un vēl viņa teica, ka Rendels atveseļojoties. Spēji man atmiņā atkal uzplaiks­nīja beidzamā aina Buloņas mežā, tā, kuru biju redzējusi, pirms mani aprija tumsa. Džeimija zobena asais gals izduras cauri lie­tus lāšu izraibinātajai briežādai. Pēkšņi uz Rendela biksēm izplešas tumši sarkans traips… un zobena asmens zaigodams ar milzīgu spēku triecas uz leju.

-     Džeimij! es iesaucos, acīm šausmās ieplešoties. Tu taču ne… Džeimij, ko tu esi izdarījis!

Viņš nodūra acis un berzēja savu savainoto delnu gar kiltiem. Brīnīdamies pats par sevi, viņš purināja galvu.

-     Es biju tāds muļķis, Armaliet. Domāju, ja ļaušu viņam palikt nesodītam par to, ko viņš nodarīja puišelim, nevarēšu saukt sevi par vīrieti, un tomēr… visu laiku es atkārtoju pie sevis: “Tu nedrīk­sti to neģēli nogalināt, tu esi devis solījumu. Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Džeimijs tikko jaušami pasmaidīja, skatīdamies uz izsitumiem savā plaukstā.

-    Mans prāts mutuļoja kā karstas putras katls, tomēr es turējos pie šīs domas. “Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Un es to neizdarīju. Bet es biju kā jucis no cīņas niknuma, ausīs man šalca asinis un es neaprimu ne mirkli, lai atcerētos, kāpēc es nedrīkstu viņu noga­lēt, tikai to, ka esmu tev apsolījis. Un, kad viņš gulēja zemē man pie kājām, atmiņas par Ventvērtu un Fērgusu, un zobens man rokā kā dzīvs… Vārdu straume aprāvās.

Jutu, ka man no galvas aizplūst asinis, un es smagi noslīgu uz kādas klintsradzes.

-    Džeimij! es izdvesu. Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

-     Nu, Armaliet, viņš sacīja, joprojām vairoties no mana ska­tiena, es varu pateikt tikai vienu, tas ir drausmīgs ievainojums.

-Jēzus! Šīs atklāsmes satriekta, es sēdēju kā sastingusi. Man blakus kluss čumēja Džeimijs un pētīja savu plato delnu virspuses. Uz labās rokas vēl bija redzama maza, sārta rētiņa. Tur Ventvērtas cietumā Džeks Rendels viņam bija iedzinis naglu.

-    Vai tu mani par to ienīsti, Klēra? Jautājums izskanēja klusi, gandrīz nedroši.

Acis aizvērusi, es papurināju galvu.

-     Nē. Atvēru plakstus un pavisam tuvu ieraudzīju Džeimija noraizējušos seju. Es nezinu, ko es tagad domāju, Džeimij. Patie­šām nezinu. Bet es neienīstu tevi. Es saņēmu un viegli paspiedu viņa roku. Tikai… lūdzu, ļauj man brītiņu pabūt vienai, labi?

Atkal apģērbusies jau izžuvušajā kleitā, es izpletu pirkstus un piespiedu rokas pie gurniem. Viens sudraba un viens zelta. Abi

mani laulības gredzeni bija savās vietās, bet, ko tas nozīmēja, man nebija ne jausmas.

Džeks Rendels nekad nekļūs par tēvu. Džeimijs likās par to pār­liecināts, un man nebija noskaņojuma viņu iztaujāt. Tomēr man joprojām pirkstā bija Frenka gredzens, es joprojām atcerējos vīrieti, kurš bija mans pirmais virs; ja vēlējos, varēju atsaukt domas un atmiņas, kas viņš bijis vai ko viņš darītu. Kā tad iespējams, ka viņš neeksistēs?

Papurināju galvu un aizliku aiz ausim vēja izžāvētās matu šķipsnas. Es nezināju. Visticamāk, tā arī nekad neuzzināšu. Bet vai nu cilvēka spēkos ir mainīt nākotni, vai nav un izskatās, ka ir, droši zināju, ka pavisam neseno pagātni izmainīt nevaru. Kas izda­rīts, izdarīts, un, lai ko es darītu, tas neko nemainītu. Džekam Rendelam nebūs bērnu.

Man aiz muguras pa nogāzi noripoja akmens, lāgiem atsito­ties pret zemi un paraujot sev līdzi nedaudz grants. Pagriezos un paskatījos uz augšu, kur Džeimijs, ari apģērbies, kaut ko pētīja.

Tur nesen bija noticis akmeņu nogruvums. Vietās, kur bija atlū­zis brūniem plankumiem izraibinātais kaļķakmens, vidēja svaigi, balti laukumi, un sakritušo atlūzu kaudzē augsne bija sakrājusies tikai tik daudz, ka pietika sīku augu saknēm, atšķirībā no biezā krūmāja, kas kuploja apkārtējos pauguros.

Džeimijs sāniski virzījās uz priekšu, ļoti uzmanīgi meklējot vie­tas, kur pieturēties šajā akmens kritalu labirintā. Redzēju, kā viņš, cieši piekļāvies pie klints, pamazām nozūd aiz milzu bluķa, un pēc­pusdienas klusumā es varēju saklausīt, kā pret akmeni strīķējas viņa duncis.

Tad viņš pazuda. Gaidot, kad viņš atkal iznāks klintsbluķim otrā pusē, gozējos saulē, kas apspīdēja man plecus. Bet viņš neparādī­jās, un drīz vien es sāku raizēties. Varēja paslīdēt kāja, un krītot viņš varēja sasist galvu uz kāda akmens.

Man likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz dabūju vaļā savu augstpapēžu zābaku saites, bet Džeimijs vēl nebija parādījies. Sarāvu uz augšu brunčus un sāku rāpties kalnā, piesardzīgi liekot kailās pēdas uz sasilušajām, raupjajām atlūzām.

-     Džeimij!

-    Esmu te, Armaliet. Balss skanēja man aiz muguras, es satrū­kos un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Viņš saķēra manu roku un nocēla uz līdzena laukumiņa starp sabirušo akmeņu asajām radzēm.

Tad pagrieza mani pret kaļķakmens sienu, kuru klāja tekoša ūdens atstāti rūsas un dūmu traipi. Tur bija vēl kaut kas.

-    Skaties, Džeimijs klusā balsī sacīja.

Ar skatienu sekoju viņa žestam, kurš rādīja augšup uz līdzeno alas sienu, un man aizrāvās elpa.

Virs galvas pa klints virsmu auļoja uzgleznoti dzīvnieki; paka­viem kuļot gaisu, tie traucās augšup, pretī gaismai. Vienā pulkā, astes pacēluši, joņoja bizoni un brieži, bet klints galā rinda gra­ciozu putnu, spārnus izpletuši, planēja virs zemei piesaistīto dzīv­nieku bara.

Sarkanā, melnā un dzeltenīgā krāsā, izceļot akmens dabiskās līnijas, ar apbrīnojamu vieglumu uzzīmētie zvēri, piepūlē pietūku­šiem pakaļkāju muskuļiem, bez trokšņa auļoja pa sienu, bet put­nus spārni nesa cauri akmens plaisām. Reiz tie bija dzīvojuši alas tumsā, kuru iztraucēja tikai uguns, ko bija sakūruši gleznojuma radītāji. Nobrūkot jumtam, kas līdz šim bija sniedzis patvērumu, tos apspīdēja saules stari, un viņi likās tikpat dzīvi kā jebkura būtne, kas staigā pa zemes virsu.

Aizrāvusies pētot masīvos ķermeņus, kas lauzās cauri klintij, nepamanīju, ka Džeimijs pagājis tālāk, līdz viņš mani pasauca.

-    Armaliet! Atnāc, lūdzu, šurp! Balss skanēja savādi, tādēļ es steidzos turp. Viņš stāvēja pie ieejas mazā alas atzarā un lūkojās lejup.

Viņi gulēja pie klintsradzes, it kā būtu meklējuši patvērumu no aukas, kas trenca bizonus.

Divi cilvēki, cieši apskāvušies, gulēja uz alas nomīdītās grīdas. Ieslēgti kapa sausajā gaisā, kauli bija saglabājušies, bet miesa jau sen pārvērtusies pīšļos. Pie viena apaļā galvaskausa bija palikusi niecīga, brūna ādas strēmelīte, plāna kā pergaments, un vecuma dēļ rūsganu nokrāsu ieguvusi matu šķipsna, kas viegli plīvoja mūsu ierašanās saceltajā.gaisa pūsmā.

-     Mans Dievs! es klusi noteicu, it kā varētu gulošos uzmodi­nāt. Piegāju pie Džeimija, un viņš apņēma manu vidukli.

-    Kā tu domā… vai viņus… te nogalināja? Varbūt viņus upurēja?

Džeimijs noraidoši papurināja galvu, domīgi lūkodamies uz

trauslo, drupano kaulu kaudzīti.

-     Nē, arī viņš runāja pusbalsī, it kā atrastos dievnamā. Tad pagriezās un norādīja ar roku uz sienu mums aiz muguras, kur brieži skrēja un dzērves traucās augšup debesīs ārpus klints gūsta.

-     Nē, viņš atkārtoja. Cilvēki, kas uzzīmēja tādus dzīvnie­kus… nevarēja tā rīkoties. Viņš atkal pievērsās abiem skeletiem, kas apskāvušies gulēja mums pie kājām. Notupies ar pirkstu lēnām izvilka kaulu līnijas, sargādamies pieskarties ziloņkaula krāsas virs­mai.

-     Redzi, kā viņi guļ. Viņi te nenokrita, un neviens viņu augu­mus nav tā nolicis. Viņi apgūlušies paši. Džeimija plauksta slīdēja virs lielākā skeleta garajiem roku kauliem; tumšā ēna kā liels taure­nis trīsuļoja virs krustu šķērsu sakritušo ribu kaudzītes.

-    Vīrietis viņu apskāvis, viņš pēc brīža ierunājās. Apņēmis ar savu augumu no mugurpuses, piekļāvis sev klāt un galvu nolicis viņai uz pleca.

Roka kustējās virs skeletiem, rādot, skaidrojot, ar iztēles palī­dzību no jauna ietērpjot tos miesas apvalkā, lai es varētu redzēt, kādi viņi bija, kad apskāvās pēdējo reizi, uz mūžīgiem laikiem. Pirkstu sīkie kauli bija atdalījušies, bet skrimšļa gabaliņš vēl savie­noja delnas kaulus. Mazītiņās falangas bija sakritušas cita pār citu; viņi bija sadevušies rokās, gaidot pēdējo stundu.

Džeimijs, piecēlies kājās, pētīja grotas iekšējās sienas, kuru pie­vakares saule krāsoja ar koši sarkaniem un dzelteniem triepieniem.

-    Tur. Viņš norādīja uz ieeju alā. Tajā vietā klintis vecuma un putekļu dēļ bija nobrūnējušas, bet ne ūdens un erozijas rūsas saēs­tas kā tās, kas atradās dziļāk.

-     Te kādreiz bijusi ieeja, viņš secināja. Kaut kad klintis nobrukušas un noslēgušas ieeju. Viņš pagriezās un uzlika roku uz radzes, kas sargāja mīlētājus no gaismas.

-    Viņi noteikti, rokās sadevušies, taustoties gājuši apkārt alai, es minēju. Tumsā un putekļos meklējot ceļu, pa kuru izkļūt ārā.

-    Nūjā. Džeimijs, acis aizvēris, atspieda pieri pret klinti. Bet gaisma bij pazudusi un sāka trūkt gaisa. Tā viņi nogūlās tumsā uz grīdas, lai nomirtu. Uz viņa noputējušajiem vaigiem asaras at­stāja slapjas sliedes. Es ari nobraucu ar plaukstu zem acīm, saņēmu vīra brīvo roku un uzmanīgu saviju pirkstus ar viņējiem.

Nesakot ne vārda, viņš pagriezās pret mani un tik cieši apskāva, ka elpa ar troksni izlauzās viņam no plaušām. Mūsu rokas rietošās saules dziestošajos staros dedzīgi meklēja siltumu, ko sniegtu pie­skāriens, otra klātbūtnes mierinājumu, un cietie kauli, neredzami zem ādas, atgādināja, cik dzīve ir īsa.

 ..

Broktūrekas muiža savu nosaukumu bija ieguvusi senlaicīgā, apaļā torņa dēļ, kurš bija celts pirms vairākiem simtiem gadu un kurš slējās pakalna nogāzē aiz dzīvojamās ēkas. Bet ļaudis, kas te mājoja, dēvēja muižu par Lelibroku. Cik es sapratu, tas nozīmēja “slinkais tornis”, un tas likās gandrīz tikpat jēdzīgi - pareizāk sakot, bezjēdzīgi kā apaļai būvei dot nosaukumu “tornis, kas raugās uz ziemeļiem”.

-     Saki, kā apaļa ēka var raudzīties uz ziemeļiem? es jautāju, kad mēs lēnām kāpām lejā pa viršiem apaugušu un granīta blu­ķiem piebārstītu nogāzi, zirgus vedot virtenē citu aiz cita pa šauru, līkumotu taku, ko staltbrieži ieminuši spurainajā augu klājienā.

-    Tai nav acu.

-     Bet tai ir durvis, Džeimijs saprātīgi aizrādīja. Durvis rau­gās uz ziemeļiem. Viņš apstājās, jo nogāze negaidīti strauji liecās lejup, un caur sakostiem zobiem uzšņāca zirgam, kuru veda sev aiz muguras. Dzīvnieka muskuļotās pakaļkājas, ko redzēju sev priekšā, pēkšņi sakļāvās kopā, jo piesardzīgā gaita pārvērtās par nedrošu mīņāšanos, kad pakavi mitrajā zemē aizslīd katrs uz savu pusi, un tikai tad zirgs riskē spert nākamo soli. Invemesā pirktie zirgi bija lieli, skaisti rumaki. Sīkstie, mazie Hailendas poniji ar stāvo nogāzi būtu tikuši galā labāk, bet šīs visas ķēves bija paredzētas vais­lai, nevis strādāšanai.

-     Labi, es noteicu, uzmanīgi pārkāpjot pāri sīkai urgai, kas šķērsoja briežu taku. Labs skaidrojums. Bet kā tad ar Lelibroku? Kāpēc tas tornis ir slinks?

-     Tornis ir mazliet šķībs, Džeimijs paskaidroja. Redzēju viņa pakausi, kad viņš, noliecis galvu, visu uzmanību veltīja ceļam zem kājām; pēcpusdienas vējš, kas pūta pār krauju, bija satvēris un pli­vināja dažas sarkani zeltaino matu šķipsnas. No mājas neko daudz nevar redzēt, bet, ja nostājas rietumu pusē, tad var manīt, ka tronis maķenīt nosvēries uz ziemeļiem. Un, ja skatās pa sprau­gām virs durvīm no augšējā stāva, var redzēt sienu zem sevis, jo tornis ir sašķiebies.

-     Laikam jau trīspadsmitajā gadsimtā neviens nebija dzirdējis par svārstu. Es pasmīkņāju. Brīnums, ka tornis vēl nav sagāzies.

-     0, ir gan, ne vienu reizi vien, Džeimijs ierunājās skaļāk, jo vējš pieņēmās spēkā. Cilvēki, kas tur dzīvoja, uzcēla torni no jauna; droši vien tieši tādēļ tas ir šķībs.

-     Es to redzu! Es to redzu! Man aiz muguras no satraukuma spiedzīgā balsī iekliedzās Fērguss. Viņam bija atļauts palikt seg­los, jo viņa svars bija tik niecīgs, ka diez vai radītu kādas grūtības zirgam pat par spīti sliktajam ceļam. Atskatījusies es redzēju, ka puika, piecēlies uz ceļiem, cilājas augšā lejā. Viņa zirgs, labsirdīga, pacietīga bēra ķēve, par šādām izdarībām nosprauslojās, tomēr bija tik laipna, ka atturējās ielidināt resgali viršos. Kopš piedzīvo­juma ar Peršeronu kumeļu Aržantānā Fērguss tvēra katru izdevību jāt, un Džeimijs, uzjautrināts un labi saprazdams tādu pašu zirgu mīlētāju kā viņš, puikam izdabāja, sēdinot sev aiz muguras, kad jāja pa Parīzes ielām. Viņš ļāva šad tad Fērgusam vienam pašam uzrausties mugurā kādam no Džereda kariešu vilcējiem, lieliem, rā­miem lopiņiem, kas, apjukuši no zēna spērieniem un klaigām, tikai skurināja ausis.

Aizēnoju ar roku acis un raudzījos virzienā, kur rādīja Fērguss. Viņam izrādījās taisnība atrazdamies augstāk, viņš bija saskatījis uz pakalna stāvošā vecā torņa tumšo siluetu. Mūsdienīgo muižas dzīvojamo ēku, kas atradās zemāk ielejā, bija grūti redzēt; tā bija celta no baltiem, apstrādātiem akmeņiem, un saule atstarojās no sienām tāpat kā no apkārtējiem laukiem. Un, tā kā ēka atradās ielejā starp nolaideniem miežu tīrumiem, to pagaidām vēl mūsu

skatieniem daļēji slēpa koku rinda, kas lauka malā veidoja aizsegu pret vējiem.

Redzēju Džeimiju paceļam galvu un sastingstam, kad viņš ska­tīja dzimto Lelibroku lejā. Kādu brīdi viņš stāvēja, neteikdams ne vārda, bet es manīju paceļamies un iztaisnojamies vīra plecus. Vējš ieklupa viņa matos un kiltos, saceļot tos uz augšu, it kā viņš no priekiem varētu uzlidot gaisā kā papīra pūķis.

Šis skats man atgādināja to, kā vējā piepūšas buras, kad kuģis, pametis Havras ostu un apbraucis zemesragu, nonāk jūrasceļos. Biju stāvējusi mola galā un vērojusi, cik rosīgi noris tilpņu izkrau­šana un tirgošanās un kā cilvēki staigā šurpu turpu. Starp mastiem piķēja un klaigāja kaijas piesmakušās balsīs, kā jūrniekiem sasau­coties.

Man blakus bija stāvējis Džereds Manro Freizers un ar labpa­tiku noskatījies bagātības plūsmā, kas pienāca pa jūru; daļa no tās piederēja viņam. “Portija” bija viens no viņa kuģiem, kuram vaja­dzēja aizvest mūs uz Skotiju. Džeimijs bija man stāstījis, ka visi viņa kuģi nosaukti mīļāko vārdos un tēli priekšgalā veidoti tā, ka atgādināja minētās dāmas. Vējā samiegusi acis, pētīju priekšgalu, cenšoties saprast, vai Džeimijs mani tikai ķircinājis. Ja ne, es seci­nāju, tad Džeredam patika sievietes, kas dāsni apveltītas ar miesu.

“Es skumšu pēc jums abiem,” Džereds sacīja jau ceturto reizi šajā pusstundā. Viņš izskatījās patiešām saskumis, pat jautri pa­slietais deguns likās mazliet nošļucis un ne tik optimistisks kā pa­rasti. Brauciens uz Vāciju bijis sekmīgs; krekla priekšā dižojās liels briljants, un viņš bija ģērbies košos pudeļu zaļa samta svārkos ar sudraba pogām.

“Ak, nu,” viņš purināja galvu. “Lai cik ļoti gribētu puiku paturēt pie sevis, nevaru viņam liegt to prieku atgriezties mājās. Varbūt, mīļā, kādu dienu došos jūs apciemot; sen neesmu spēris kāju Sko­tijā.”

“Mēs ari skumsim pēc tevis,” es no sirds sacīju. Tāpat man bija žēl šķirties no citiem cilvēkiem Luīzes, mātes Hildegardes, Gerstmana kunga. Bet visvairāk no metra Raimona. Tomēr priecājos,

ka atgriezīsimies Skotijā un Lelibrokā. Man nebija vēlēšanās braukt atpakaļ uz Parīzi, bija jau arī cilvēki, kurus pavisam noteikti es vairs redzēt nevēlējos pirmām kārtām Francijas karali Luiju.

Un otrs bija Čārlzs Stjuarts. Piesardzīgi apjautājoties Parīzes jakobītu aprindās, bijām guvuši apstiprinājumu Džeimija sākotnē­jām aizdomām īslaicīgais optimisma uzliesmojums, kam degvielu bija piešāvusi Čārlza dižošanās ar “vareno pasākumu”, bija nopla­cis, un, kaut arī uzticamie atbalstītāji neatkāpās no karaļa Džeimsa kā sava patiesā valdnieka, nelikās necik ticami, ka šī nemainīgā, stūrgalvīgā lojalitāte novedīs pie kādas rīcības.

Lai tad Čārlzs pats meklē samierināšanās ceļus ar trimdu, es nodomāju. Mūsējā bija galā. Mēs devāmies mājup.

“Mantu saiņi ir uz klāja,” man pie auss ierunājās īgna balss ar skotu akcentu. “Kuģa kapteinis saka, lai kāpjot augšām; tiklīdz nāks paisums, tā atdosim galus.”

Džereds pagriezās pret Mērtegu, tad noskatīja molu pa kreisi un pa labi.

“Kur tad puika palicis?” viņš jautāja.

Mērtegs pameta ar galvu uz piestātni.

“Tur tai šeņķī. Mēģina apdzerties.”

Biju lauzījusi galvu, kā Džeimijs iedomājies pārciest Lamanša šķērsošanu. Pārlaidis skatienu rītausmas sarkani iekrāsotajām ze­majām debesīm, kas draudīgi solīja vētru, viņš atvainojās Džeredam un pazuda. Paskatījusies uz to pusi, kur Mērtegs bija ar galvu norādījis, redzēju Fērgusu sēžam uz piestātnes staba pie viena no daudzo vīna veikalu durvīm un nepārprotami pildām sarga pienā­kumus.

Džereds, kurš vispirms bija izrādījis neticību, tad uzjautrinājies par sava radinieka ligu, izdzirdējis šos jaunumus, plati pasmaidīja.

“Ak tad tā? Nu, es ceru, ka pēdējo kvartu viņš būs pataupī­jis līdz brīdim, kad iesim viņam pakaļ. Citādi būs drausmīgi grūti uzstiept to zelli pa trapu.”

“Dritvaikociņ, kāpēc viņš tā darīja?” es zināmā bezpalīdzībā skarbi noprasīju Mērtegam. “Es taču teicu, ka man priekš viņa ir

opija tinktūra.” Uzsitu pa mazo zīda somiņu, ko turēju rokā. “Ar to viņš atslēgtos daudz ātrāk.”

Mērtegs tikai vienu reizi samirkšķināja acis.

“Nuka. Bet viņš teica, ja sāpēšot galva, tad vismazam būs par to papriecājies. Un viskijs, tekot pa rīkli uz leju, smēķē krietni la­bāk nekā tava melnā zampa.” Viņš pamāja ar galvu vispirms uz manu zāļu somu, tad uz Džeredu. “Nu, ja gribi palīdzēt viņu stiept, tad ejam.”

Sēdēju “Portijas” priekšgala kajītē uz kapteiņa kojas, skatījos, kā noteiktā ritmā augšup lejup cilājas krasta līnija, un turēju klēpī vīra galvu.

Viena acs pavērās mazā spraudziņā un paskatījās uz mani. Atglaudu viņam no pieres biezos, miklos matus. Džeimiju kā smar­žas apņēma alus un viskija dvaka.

“Kad Skotijā pamodīsies, tu jutīsies velnišķīgi slikti,” es viņu brīdināju.

Atvērās otra acs un pievērsās dejojošo viļņu gaismas atspul­giem uz koka griestiem. Tad tās palika pie manis, dzidri zili, dzelmaini atvari.

“Ja man jāizvēlas starp elli tagad un elli vēlāk, Armaliet,” viņš sacīja, noteikti un precīzi izrunājot vārdus, “vienmēr izvēlēšos vē­lāko.” Acis aizvērās. Viņš klusi atraugājās un, garajam augumam atslābstot, rāmi ļāvās viļņu šūpolēm.

Likās, ka zirgi kļuvuši tikpat nepacietīgi kā cilvēki nojaušot staļļu un barības tuvumu, tie, gaidās izslējuši galvas un saspicējuši ausis, nedaudz pielika soli.

Ari es jau sāku apsvērt, ka labprāt nomazgātos un apēstu kādu kumosu, kad mans zirgs, pagājis pāris soļu priekšā pārējiem, spēji apstājās uz slidenā ceļa, kājām sarkanajos putekļos iegrimstot līdz potītēm. Ķēve sparīgi mētāja galvu šurpu turpu, sprauslāja un šņāca.

Ei, zeltenīt, kas tev lēcies? Vai ierāvi nāsīs biti? Džeimijs izlēca no segliem un steidzās satvert pelēkās ķēves pavadu. Jūtot, ka platā mugura zem manis raustās un dreb, arī es noslīdēju zemē.

-     Kas viņai vainas? Ziņkāri skatījos uz ķēvi, kura, acis izval­bījusi, purināja krēpes un kāpās atpakaļ, lai gan Džeimijs stingri turēja to aiz pavadas. It kā šis nemiers būtu lipīgs, arī pārējie zirgi sāka mīdīties un grozīties.

Džeimijs pameta īsu skatienu pāri plecam uz tukšo ceļu.

-    Viņa kaut ko redz.

Fērguss pacēlās stāvus saīsinātajās kāpšļu siksnās, aizēnoja ar plaukstu acis un skatījās pāri ķēves mugurai. Nolaidis roku, viņš palūkojās uz mani un paraustīja plecus.

Es arī par atbildi paraustīju plecus; likās, ka ķēves satrauku­mam nav nekāda pamata ceļš un apkārtējie lauki bija tukši, vasaras nogales saulē briestot žuva labības vārpas. Tuvākā koku skupsna atradās kādus simt jardus nostāk, aiz nelielas akmeņu kaudzes, kas, iespējams, bija atliekas no sabrukuša skursteņa. Par vilkiem tik klajā apvidū gandrīz tikpat kā nebija dzirdēts, un nedz lapsa, nedz āpsis zirgu tādā attālumā izbiedēt nespētu.

Atmetis ar roku mēģinājumam pielabināt ķēvi turpināt ceļu, Džeimijs veda to puslokā; viņa labprāt gāja, pagriezusies virzienā, no kura bijām atnākuši.

Džeimijs pamāja, lai Mērtegs noved pārējos zirgus nost no ceļa, pats ielēca seglos, paliecās uz priekšu, ar roku ieķērās ķēves krēpēs un, klusi dudinot tai kaut ko ausī, mudināja doties uz priekšu. Viņa gāja nedroši, tomēr nepretojās, līdz nonāca līdz vietai, kur pirmo reizi bija apstājusies. Ķēve palika kā sastingusi, stāvēja drebēdama, un itin nekas nespēja piespiest spert kaut vēl vienu soli tālāk.

-    Nu labi. Džeimijs padevās. Lai būtu tā, kā tu vēlies. Viņš saņēma ķēvi aiz galvas un ieveda labības laukā, dzeltenās vārpas slīdēja gar dzīvnieka pinkaino vēderu. Mēs, sausajiem stiebriem čabot, sekojām, zirgi klanīja galvas, lai šad tad paķertu kādu kušķi labības.

Kad metām līkumu ap nelielu granīta atsegumu pakalna vir­sotnē, sadzirdēju priekšā īsu, brīdinošu rējienu. Atkal izniruši uz ceļa, mēs ieraudzījām melnbalti raibu ganu suni, kurš, galvu pacē­lis un asti stīvi izslējis, piesardzīgi mūs vēroja.

Suns vēlreiz ievaukšķējās, un no alkšņu pudura izšāvās līdzīgs melnbalts dzīvnieks, bet tam lēnām sekoja garš, tievs, brūnā me­dību pledā satinies cilvēks.

-    īan!

-     Džeimij!

Džeimijs pameta man pavadu un sagaidīja māsasvīru ceļa vidū, kur abi vīrieši apkampās, smējās un klapēja viens otram pa mu­guru. Atbrīvoti no aizdomu ēnas, suņi priecīgi lēkāja ap viņiem, luncināja astes un laiku pa laikam pašāvās sāņus paošņāt zirgu kājas.

-    Mēs jūs gaidījām, agrākais, rītrītā, īans sacīja, un viņa garā, vienkāršā seja priekā staroja.

-     Uz jūras pūta labs vējš, Džeimijs paskaidroja. Tā vismaz Klēra saka; es pats tam nepievērsu lielu uzmanību. Viņš smaidī­dams atskatījās uz mani, un īans pienācis satvēra manu roku.

-     Sveicināta, radiniec! viņš pieklājīgi sveicināja. Tad pasmai­dīja, un maigajās, brūnajās acīs atspīdēja patiesa sirsnība. Klēra! Viņš impulsīvi noskūpstīja man pirkstus, un es paspiedu viņa roku.

-                  Dženija tīra un vāra kā traka. Viņš joprojām smaidīja.

-    Jums paveiksies, ja atradīsiet gultu, kur pārlaist nakti; visi mat­rači iznesti ārā, lai izdauzītu putekļus.

-     Kad trīs naktis pavadītas viršu tīrelī, tad var gulēt arī uz grī­das, es viņu mierināju. Vai Dženija un bērni ir veseli?

-    0 jā. Viņa atkal ir uz grūtām kājām, viņš piebilda. Radības gaidāmas februārī.

-    Atkal? Mēs ar Džeimiju reizē iesaucāmies, un košs sārtums sakāpa īana liesajos vaigos.

-     Paklau, vecīt, mazajai Megijai nav vēl ne gads. Džeimijs pārmetoši savilka vienu uzaci. Vai tad tu nemaz nespēj valdīties?

-     Es? īans aizkaitināts atcirta. Vai tu domā, ka man šajā lietā ir kāda teikšana?

-     Nu, ja nav, tad jau tev droši vien gribētos zināt, kuram ir. Džeimijam raustījās mutes kaktiņš.

Sārtums kļuva tumši sarkans un glīti kontrastēja ar īana gluda­jiem, brūnajiem matiem.

-     Tu labi zini, par ko es runāju, viņš teica. Divus mēnešus gulēju blakus mazajam Džeimijam, bet tad Dženija…

-     O, tu gribi teikt, ka mana māsa ir izvirtule, ko?

-     Es saku, ka viņa ir tikpat ietiepīga kā viņas brālis, kad runa ir par to, ko viņa grib, īans atbildēja. Viņš izdarīja māņu kus­tību sānis, veikli iztaisnojies, izvairījās un iebelza Džeimijam pa pakrūti. Tas smiedamies saliecās.

-                Nu tad jau labi, ka esmu pārnācis mājās, Džeimijs noteica.

-    Es palīdzēšu tev savaldīt sievu.

-    Ak tā? īans skeptiski pavīpsnāja. Pasaukšu visus rentnie­kus, lai paskatās.

-     Esi pazaudējis dažas aitas, ko? Džeimijs pavērsa sarunu uz citu pusi, pamādams uz suņiem un īana garo spieķi, kas gulēja nomests ceļa putekļos.

-    Piecpadsmit aitas un auns. īans pamāja ar galvu. No Dženijas merīnaitām, ko viņa audzē vilnai. Auns ir īsts maitasgabals izgāza vārtus. Iedomājos, ka šie varbūt sagājuši labībā, bet neko nemana.

-     Mēs arī neko neredzējām, es ieminējos.

-     0, augšā jau tie pagāni nekāptu. īans atmeta ar roku. Ne­viens neietu garām tai mājai.

-     Mājai? Fērguss, kuram bija apnikusi šī apmainīšanās ar pieklājības frāzēm, bija iespēris zirgam pa sāniem un piejājis man blakus. Es nevienu māju neredzēju, kungs. Tikai akmeņu čupu.

-     Nekas cits no Maknebu mājas jau nav atlicis, puis, īans at­bildēja. Viņš, acis samiedzis, skatījās augšup uz Fērgusu, no kura pēcpusdienas saulē bija redzams tikai siluets. Un tu rīkosies prā­tīgi, ja arī pats turēsies no tās pa gabalu.

Kaut arī diena bija karsta, man uz kakla mati saslējās stāvus. Ronalds Maknebs bija rentnieks, kurš pirms gada nodeva Džeimiju Sardzei, un par savu nodevību šis vīrs bija miris tikai pāris dienu pēc tam, kad patiesība nāca gaismā. Cik atceros, viņš mira savas

mājas pelnos; to nodevējam virs galvas bija aizdedzinājuši Lelibrokas vīri. Skursteņa drupas, kas vēl pirms brīža, kad jājām tām garām, likās tik nevainīgas, tagad bija ieguvušas drūmu līdzību ar kapakmeņu krāvumu. Es noriju rūgto žults garšu, kas bija apdedzi­nājusi man rīkli.

-     Maknebs? Džeimijs klusi atkārtoja. Viņš uzreiz bija kļuvis modrs. Ronijs Maknebs?

Biju stāstījusi Džeimijam gan par Makneba nodevību, gan par viņa nāvi, bet par to, kā viņš mira, neko nebiju teikusi.

īans pamāja ar galvu.

-     Kā tad. Viņš sadega savā mājā tajā naktī, kad tevi sagūstīja angļi, Džeimij. Niedru jumtā noteikti ielēca kāda dzirksts, bet viņš bij pārāk pilis, lai tiktu laukā. īans ieskatījās Džeimijam tieši acīs, tagad ķircināšanās nevienam vairs nebija prātā.

-     Ak tā? Un sieva ar bērnu? Džeimija acu skatiens bija tāds pats kā īanam dzedrs un neizprotams.

-     Izglābās. Mērija Makneba ir virtuves izpalīdze lielajā mājā, un Rebijs strādā staļļos. īans nevilšus pāri plecam atskatījās uz nopostīto māju. Mērija laiku pa laikam atstaigā līdz šejienei; viņa ir vienīgā, kas te nāk.

-     Vai tad viņai Ronalds bij mīļš? Džeimijs bija pagriezies mājas virzienā, tāpēc viņa seja palika man apslēpta, bet muguras līnijā jautās sasprindzinājums.

īans paraustīja plecus.

-      Diezin vai. Pļēgurs Ronijs sadzēries kļuva ļauns; pat viņa vecajai mātei nebij liela labuma no tāda dēla. Nē, domāju, ka Mē­rija uzskata par savu pienākumu aizlūgt par nelaiķa dvēseli liels labums viņam no tā, viņš vēl piemetināja.

-     Ak! Džeimijs mirkli, kā domās iegrimis, klusēja, tad pār­meta grožus zirgam pār kaklu un pagriezās augšā uz kalnu.

-     Džeimij! es pasaucu, bet viņš jau gāja atpakaļ pa ceļu uz mazo laukumiņu pie birztalas. Es pasviedu grožus izbrīnītajam Fērgusam.

-    Paliec pie zirgiem! Man jāiet līdzi. īans sakustējās, lai sekotu Džeimijam, bet Mērtegs noraidoši papurināja galvu, un es viena pati gāju aiz Džeimija pāri kalna galam.

Viņš spēra garus, enerģiskus soļus kā cilvēks, kurš pieradis stai­gāt pa kalniem, tādēļ viņš pie mazā klajuma pienāca, iekams biju paguvusi viņu panākt. Džeimijs stāvēja vienā malā, kas reiz bija ārējā siena. Mājas klona grīdas taisnstūris vēl bija jaušams, jaunie augi klāja to retākā kārtā nekā tuvumā sakuplojušie mieži, zaļāki un mežonīgi koku paēnā.

Tikpat kā nekas neliecināja, ka te bijis ugunsgrēks, lai gan daži apdeguši koka stumbeņi slējās no zāles pie akmens pavarda, kas tagad stāvēja vaļā, plakans un atklāts kā kapakmens. Uzmanīda­mies, lai nepārkāptu izzudušo sienu līnijas, Džeimijs sāka apstai­gāt klajumu. Trīs reizes viņš apmeta loku ap pavardu, vienmēr ejot pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, pa kreisi, pa kreisi un atkal pa kreisi, lai sajauktu pēdas, ja kāds ļauns spēks gribētu viņu izsekot.

Es stāvēju malā un skatījos. Šī bija personīga rēķinu kārtošana, bet es nevarēju ļaut viņam to darīt vienam, un, lai arī Džeimijs uz mani neskatījās, es zināju, ka viņš par manu klātbūtni priecājas.

Beidzot viņš apstājās pie sakritušo akmeņu kaudzes. Pastiepa roku un negribīgi tai pieskārās, uz mirkli aizvēra acis, it kā skai­tītu lūgšanu. Tad pieliecās, pacēla dūres lieluma akmeni un rūpīgi uzlika kaudzes augšā, it kā tas varētu noturēt vietā mieru neraduša spoka dvēseli. Pārkrustījās, pagriezās un stingru, nesteidzīgu soli nāca pie manis.

-     Neskaties atpakaļ! viņš klusi pieteica, saņēmis mani aiz rokas, kad mēs pagriezāmies uz ceļu.

Es neatskatījos.

Džeimijs, Fērguss un Mērtegs kopā ar īanu un suņiem devās meklēt aitas, un man vienai pašai vajadzēja novest no kalna un nogādāt mājās visus zirgus. Nebiju nekāda labā zirgu uzraudze,

bet domāju, ka pusjūdzi es tos spēšu savaldīt, ja vien kaut kas negaidīti neizlēks man ceļā.

Mūsu ierašanās Lelibrokā stipri atšķīrās no pirmās reizes. Toreiz mēs abi bijām bēgļi. Es bēgu no nākotnes, Džeimijs no pagāt­nes. Toreiz mūsu dzīve bija laimīga, kaut arī trūcīga un nedroša; visu laiku vajadzēja bīties, ka mūs atradīs un ka Džeimiju apcieti­nās. Tagad, pateicoties Sendringemas hercoga aizliktajam vārdam, mans vīrs bija atgriezies pieprasīt to, kas viņam pienācās pēc dzim­tas tiesībām, un es varēju ieņemt savu likuma noteikto vietu viņam blakus kā laulāta sieva.

Toreiz mēs pārnācām noskranduši, negaidīti un skarbi izjaucām saimniecības ierasto gaitu. Šoreiz mēs ieradāmies, iepriekš atsūtī­juši vēsti, kā pienākas, ar dāvanām no Francijas. Kaut arī biju pār­liecināta, ka mūs sagaidīs sirsnīgi, es nevarēju nedomāt, kā īans un Džeimija māsa Dženija jūtas, saņēmuši ziņu, ka atgriežamies uz visiem laikiem. Galu galā viņi te bija dzīvojuši kā muižas saimnieks un saimniece vairākus gadus kopš tēva nāves un traģiskajiem noti­kumiem, kuru dēļ Džeimijs bija spiests dzīvot likuma vajāta cilvēka dzīvi un kuri aizdzina viņu trimdā.

Bez starpgadījumiem uzkāpu pēdējā kalna virsotnē un ierau­dzīju lejā muižu ar visām saimniecības ēkām, to slānekļa jumti kļuva tumšāki, jo pāri vēlās pirmie lietusmākoņi. Pēkšņi mana ķēve satrūkās un es līdz ar to; centos satvert grožus, kad tā saslējās pakaļkājās un satraukta metās uz priekšu.

Es ķēvei neko nevarēju pārmest, jo aiz mājas stūra parādījās divi augsti, pūkaini stāvi, kas vēlās pa zemi kā pietūkuši mākoņi.

-     Izbeidziet! es iekliedzos. Stop! Zirgi sakustējās, cits griezās sāņus, cits rāvās uz priekšu, un es atrados šim juceklim pavisam tuvu. Tā nu būs brīnišķīga pārnākšana, es nodomāju, ja pieļaušu, ka Džeimija jaunā vaislas ganāmpulka ķēves salauž sev kājas.

Viens no mākoņiem mazliet pacēlās uz augšu, tad noplanēja plakans zemē, un Dženija Freizere Mareja, atbrīvojusies no pēļa, tumšajiem matiem plīvojot, skrēja uz ceļu.

Ne mirkli nešaubīdamās, viņa metās pēc tuvākās ķēves pavadas un spēcīgi parāva.

-     Tprr! viņa iesaucās. Zirgs, acīmredzot atpazinis balsi, kas pauž zināmu varu, patiešām paklausīja. Vēl mazliet pūļu, un ari pārējie dzīvnieki bija nomierināti, un, kad es varēju pamest seglus, mūsu pulciņam bija pievienojusies vēl viena sieviete un kādus de­viņus vai desmit gadus vecs zēns, kurš prasmīgi palīdzēja tikt galā ar ķēvēm.

Es pazinu mazo Rebiju Maknebu un izsecināju, ka sievietei jābūt viņa mātei Mērijai. Zirgu stumdīšanās un grūstīšanās, tāpat saiņi un matrači neļāva ļauties sarunām, tomēr es atradu laiku sasveicināties un apskauties ar Dženiju. Viņa smaržoja pēc kanēļa, medus un tīriem darba sviedriem, un cauri visam varēja just bērna aromātu, to paradoksālo smaržu, ko veido atgrūsts piens, netīri autiņi un svaigas, gludas ādas šķīstība.

Mēs brīdi stāvējām, cieši apskāvušās, un kavējāmies atmiņās par pēdējo reizi, kad redzējāmies, toreiz naktī, meža malā es, lai dotos meklēt Džeimiju, viņa, lai atgrieztos pie nesen dzimušās meitiņas.

-     Kā iet mazajai Megijai? es beidzot atrāvos no viņas un pa­jautāju.

Dženija saviebās, sejā īgnums jaucās ar lepnumu.

-     Tikko sākusi staigāt un iedveš šausmas visai mājai. Viņa palūkojās uz tukšo ceļu. Satikāt īanu, vai ne?

-     Jā, Džeimijs, Mērtegs un Fērguss devās viņam līdzi meklēt aitas.

-    Tad labi. Viņa pameta roku pret debesīm. Kuru katru brīdi sāks līt. Lai Rebijs ieved zirgus stallī, bet tu nāc palīgā pie matra­čiem, citādi šonakt vajadzēs gulēt slapjās cisās.

Visi sāka drudžaini rosīties, bet, kad sāka līt, mēs ar Dženiju bijām omulīgi iekārtojušās dzīvojamā istabā, izsaiņojām dāva­nas, kuras bijām atveduši no Francijas, apbrīnojām, cik liela izau­gusi un labi attīstījusies mazā Megija, sprigana desmit mēnešus veca jaunkundze ar apaļām, zilām acīm un zemeņu krāsas pūku

uz galvas, ari viņas vecāko brāli, mazo Džeimiju, druknu, gandrīz četrus gadus vecu puišeli. Gaidāmais mazulis vēl bija tikai neliels vēderiņš zem mātes priekšauta, bet es redzēju, ka Dženijas roka laiku pa laikam maigi tam pieskaras, un sajutu vieglu skaudības dūrienu.

-    Tu pieminēji Fērgusu, Dženija iejautājās. Kas viņš tāds ir?

-     Ak Fērguss? Viņš ir… nu, viņš ir… Es svārstījos, īsti nezi­nādama, kā lai raksturo mazo francūzi. Kabatas zagļa izredzes uz darbu lauku saimniecībā likās visai ierobežotas. Viņš pieder Džei­mijam, es beidzot pateicu.

-     Ak tā? Nu tad jau viņš varēs gulēt stalli, Dženija samierinā­jās. Ja runājam par Džeimiju… viņa pameta skatienu pa logu, kura rūtis skaloja lietus straumes, …cerams, ka viņi drīz atradīs tās aitas. Man sagatavotas labas vakariņas, un negribu tās sabojāt, turot siltumā.

Bija jau satumsis un Mērija Makneba saklājusi galdu, kad vīri beidzot pārradās. Es skatījos, kā Mērija strādā; neliela auguma sie­viete smalkiem kauliem, tumšbrūniem matiem un viegli noraizēju­šos sejas izteiksmi, kas pārvērtās smaidā, kad no staļļiem atgriezās Rebijs un iegāja virtuvē, izsalcis taujājot, kad būs gatavas vakari­ņas.

-     Kad atgriezīsies vīri, mo luaidh', viņa sacīja. Tu taču zini. Ej nomazgāties, lai esi gatavs sēsties pie galda.

Kad vīrieši beidzot pārnāca, izskatījās, ka viņiem ūdens nepie­ciešams daudz vairāk nekā Rebijam. Lietū izmirkuši, līdz ceļgaliem nobridušies pa dubļiem, viņi lēnām ievilkās dzīvojamā istabā. īans iztinās no slapjā pleda un piekāra to pie pavarda aizsarga, no slapjā apģērba gabala pilēja ūdens un uguns karstumā kūpēja. Fērguss, pārguris no spējās iepazīšanās ar lauku dzīvi, apsēdās, kur bija stā­vējis, un truli blenza uz grīdu sev starp kājām.

Dženija skatījās uz brāli, kuru nebija redzējusi gandrīz gadu. Laizdama skatienu no lietū samirkušajiem matiem līdz dubļos sabristajām kājām, viņa norādīja uz durvīm.

-     Arā ar visiem saviem zābakiem, viņa stingri pavēlēja. Un, ja esi bijis augšējā laukā, tad neaizmirsti, iekšā nākot, apslapināt durvju stenderes. Tas neļauj spokiem ienākt mājā, viņa klusākā balsi paskaidroja man, ātri pašaujot skatienu uz durvīm, pa kurām bija izgājusi Mērija Makneba, lai ienestu vakariņas.

Džeimijs, kas sagumis sēdēja krēslā, atvēra vienu aci un veltīja māsai tumšzilu skatienu.

-     Izkāpu Skotijas krastā tikko dzīvs pēc brauciena pa jūru, čet­ras dienas jāju pāri kalniem, lai nokļūtu šeit, un, kad ierodos, es pat nevaru ienākt mājā, lai ar lāsīti viskija apslapinātu izkaltušo rīkli, bet man jāmīcās pa dubļiem, dzenot pēdas aizklīdušām aitām. Un, kad tomēr esmu ticis iekšā, tu gribi sūtīt mani ārā, lai čurāju uz stenderēm. Phē! Viņš atkal aizvēra acis, salika rokas uz vēdera un ieslīga krēslā vēl dziļāk, kļuvis par stūrgalvīga nolieguma iemie­sojumu.

-    Džeimij, mīļais! māsa ierunājās saldā balsī. Tu gribi vaka­riņas vai man tās atdot suņiem?

Viņš ilgi palika nekustīgs, aizvērtām acīm. Tad nošņācies pade­vās un ar lielu piepūli piecēlās. Kašķīgi paraustījis plecus, viņš pasauca īanu, un viņi abi pagriezās, sekojot Mērtegam, kurš jau pazuda aiz durvīm. Pa ceļam Džeimijs pastiepa savu garo roku, uzrāva Fērgusu kājās un aizvilka samiegojušos puiku līdzi.

-     Sirsnīgi sveicināti mājās, Džeimijs drūmi norūca, uzmetot pēdējo skumīgo skatienu ugunij un viskijam, tad smagiem soļiem izslēja tumšajā naktī.

pēc šādas ne visai patīkamas pārnākšanas dzīve strauji gāja uz augšu. Lelibroka uzreiz iesūca sevī Džeimiju, it kā viņš nemaz nebūtu bijis projām, un es attapos, ka arī mani gluži nemanāmi ir aizrāvusi līdzi saimniecības darbu straume. Rudens bija nepastāvīgs, bieži lija lietus, bet gadījās arī skaidras, saulainas dienas, kad sirds gavilēja. Muižā valdīja dzīva rosība, visi steidzās novākt ražu un sagatavoties tuvajai ziemai.

Lelibroku varēja uzskatīt par nomaļu saimniecību pat Hailendas mērogiem. Šurp neveda neviens īsts ceļš, tomēr pasta sūtījumi mūs sasniedza, pateicoties ziņnesim, kas pāri akmens radzēm un viršiem apaugušām lēzenām kalnu nogāzēm uzturēja mūsu saikni ar ārējo pasauli. Šī pasaule reizēm, kavējoties atmiņās, šķita nereāla, it kā es nekad nebūtu dejojusi Versaļas pils Spoguļu zālē. Bet vēstules lika atminēties Franciju, un, tās lasot, es redzēju pape­les Tremulīna ielā vai dzirdēju vibrējošās zvanu skaņas, kas pāri Eņģeļu slimnīcai plūda no blakus esošās katedrāles.

Luīzes bērns dēls bija piedzimis sveiks un vesels. Viņas vēs­tules bija piebārstītas ar izsaucieniem un pasvītrojumiem un vai pāri plūda ar laimē apreibušas mātes aprakstiem, kāds izskatās eņģeliskais Anri. Bet viņa tēvs, šķietamais vai īstais, netika piemi­nēts ne ar vārdu. '

Čārlza Stjuarta vēstulē, kas pienāca mēnesi vēlāk, par bērnu nekas nebija teikts, bet Džeimijs stāstīja, ka tā bijusi vēl nesakarī­gāka nekā parasti, kūsājusi grandiozos un neskaidros plānos.

Grāfs Mārs rakstīja atturīgi un piesardzigi, bet viņa nepatika pret Čārlzu bija nepārprotama. “Skaistais princis” slikti uzvedas. Rupji un augstprātīgi izturas pret saviem uzticamākajiem sekotā­jiem, ignorē tos, kas varētu viņam palīdzēt, apvaino tos, ko neva­jadzēja aizskart, pļāpā bez apdomas un kā varēja lasīt starp rin­diņām pārmērīgi dzer. Ņemot vērā, ka tajos laikos alkohols bija džentlmeņa dzīves sastāvdaļa, tad, manuprāt, Čārlza rīcība patie­šām bija uzkrītoša, ja jau izpelnījās šādus komentārus. Domāju, ka dēla dzimšana tomēr nebija paslīdējusi garām viņa uzmanībai neievērota.

Laiku pa laikam māte Hildegarde atsūtīja īsas, informējošas zī­mītes, cik nu varēja pagūt uzrakstīt dažās minūtēs, kuras iespē­jams nozagt ikdienas darbiem. Katra vēstule beidzās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Podziņš sūta sveicienus.”

Metrs Raimons nerakstīja, bet šad tad pienāca man adresēts sainītis bez paraksta vai citām personu apliecinošām zīmēm. Tajos bija savādas lietas: retas zālītes un mazi, slīpēti kristāli, akmeņu kolekcija, katrs no tiem Džeimija īkšķa naga lielumā, gludi un plakani kā diski. Katram akmenim vienā pusē bija iegravēta kāda figūra, dažiem augšā vai otrā pusē bija burti. Tad vēl sainītī bija kauli lāča pirksts ar garu, līku nagu; pilns komplekts mazas čūs­kas skriemeļu, kas pareizā secībā savērti uz ādas siksniņas, tāpēc kustējās kā dzīva čūska; vesels klāsts zobu, sākot ar virteni apaļu, tapiņām līdzīgu zobu (pēc Džeimija vārdiem, tie esot no roņa mu­tes) un beidzot ar gariem kā izkapts asām šķautnēm, kas izrādījās brieža zobi, un kaut kas tāds, kas aizdomīgi līdzinājās cilvēka dze­roklim.

Laiku pa laikam es sabēru kabatā gludos, izgrebtos akmenti­ņus, man patika tos virpināt pirkstos. Tie bija veci tik daudz es zināju. Vismaz no romiešu laikiem, varbūt vēl senāki. Un, spriežot pēc iegrebtajiem radījumiem, tas, kurš to bija paveicis, domājis, ka tiem būs burvju spēks. To, vai tiem, tāpat kā zālītēm, ir kāda prak­tiska vērtība vai tie ir tikai simbols kā kabalas zīmes, es nezināju. Taču akmeņi likās labdabīgi, un es tos paturēju.

Lai gan es labprāt veicu mājas darbus, tomēr visvairāk man patika garās pastaigas līdz muižas rentnieku mājām. Dodoties šajā apgaitā, es vienmēr iekāru elkonī lielu grozu, kurā atradās dažādas lietas gan kārumi bērniem, gan, visbiežāk, nepieciešamās zāles. Pēc tām bija liels pieprasījums, jo nabadzība un netīrība veicināja slimību izplatīšanos, un uz ziemeļiem no Fortviljamas un dienvi­diem no Invernesas ārstu nebija.

Uzliku Rebijam Maknebam roku uz galvas. Izspūrušie mati de­niņos bija mitri, bet žoklis atkāries slābans un pulss kaklā sitās lēnām.

-     Tagad viss ir kārtībā, es teicu. Zēna māte to redzēja tik­pat labi kā es; viņš gulēja izstiepies mierīgā aizmirstībā, ko dāvāja miegs; vaigi pietvīkuši, jo tuvumā kūrās karsta uguns. Tomēr Mē­rija bija modri vērīga un, kamēr es runāju, kavējās gultas galā. Taču viņa labprāt ticēja, jo biju devusi apstiprinājumu tam, ko viņa redzēja pati savām acīm; uzrautie pleci zem lakata atslāba.

-     Paldies, Svētā Dievmāte, Mērija Makneba nomurmināja un aši pārkrustījās, un jums arī, kundze.

-      Es neko nedarīju, protestēju. Tas pilnībā atbilda patiesī­bai; vienīgais pakalpojums, ko spēju sniegt mazajam Rebijam, bija pierunāt māti, lai liek viņu mierā. Atklāti sakot, vajadzēja daudz spēka, lai neļautu viņai pūlēties iebarot dēlam ar gaiļa asinīm sajauktu auzu putru, vicināt zem deguna degošas spalvas vai liet virsū aukstu ūdeni neviens no šiem līdzekļiem nebija derīgs cil­vēkam, kuram sākusies epilepsijas lēkme. Kad es ierados, slimnieka māte gari izrunājās, nožēlodama, ka nespēj sniegt visiedarbīgāko līdzekli: avota ūdeni no pašnāvnieka galvaskausa.

-     Es vienādiņ traki izbīstos, kad viņam piemetas šitā liga, Mērija Makneba sacīja, ar ilgām skatoties uz gultu, kurā gulēja dēls. Izgājušo reizi es atvedu tēvu Makmērtriju, un viņš lūdzās dikten ilgu strēķi, apslacīja puiku ar svēto ūdeni, lai izdzītu vellus.

Bet nu re, šie atkal ir klāt. Viņa cieši sažņaudza rokas, it kā vēlē­tos pieskarties dēlam, bet nespētu saņemties.

-     Velni nav vainīgi, es teicu. Tā ir tikai slimība, turklāt ne pati ļaunākā.

-    Kā ta’, kundze, ja jūs tā sakiet, sieviete nomurmināja, nevē­lēdamās runāt man pretī, bet skaidri varēja redzēt, ka mani vārdi viņu nepārliecināja.

-    Ar Rebiju viss būs labi. Centos nomierināt Mēriju, bet nevē­lējos modināt cerības, kuras nepiepildīsies. Viņš pēc šīm lēkmēm vienmēr atgūstas, vai ne? Lēkmes bija sākušās pirms diviem ga­diem iespējams, to iemesls ir galvas ievainojums pēc nelaiķa tēva pērieniem, es nodomāju -, un, lai gan lēkmes uznāca reti, tās noteikti biedēja māti.

Viņa negribīgi pamāja ar galvu, kaut arī pārliecināta nejutās.

-     Kā ta’… lai ar’ lāgiem, kad piemetas šitā raustīšanās, sit to galvu kā traks.

-    Jā, tas ir bīstami, es pacietīgi turpināju. Ja tā atkal gadās, tad pavelc nost, ja tuvumā ir kas ciets, un atstāj mierā. Es zinu, ka izskatās briesmīgi, bet viss patiešām būs labi. Tikai ļauj, lai notiek kas notikdams, un, kad lēkme ir pāri, noguldi un ļauj izgulēties. Es sapratu, ka maniem vārdiem, lai cik tie būtu patiesi, nekādas lielās vērtības nav. Mātes pārliecināšanai vajadzēja kaut ko taus­tāmāku.

Kad pagriezos, lai ietu projām, izdzirdēju, ka svārku kabatā kaut kas noklikšķ, un man radās ideja. Es izvilku divus vai trīs mazos, gludos burvju akmentiņus, ko Raimons bija man atsūtījis. Izvēlējos pienbalto iespējams, tas bija halcedons ar sīku saliekta vīra figūriņu vienā pusē. Tad, lūk, kam tas paredzēts, es nodomāju.

-    Iešuj to dēlam kabatā, es ceremoniāli ieliku mazo talismanu sievietei rokā. Tas pasargās viņu no… no velniem. Es nokāsējos.

-    Tad tev nevajadzēs par viņu raizēties; pat ja atkal uznāk lēkme, viss beigsies labi.

Pēc tam es devos projām un jutos vienlaikus ārkārtīgi muļ­ķīgi un daļēji apmierināta, jo mani pavadīja atvieglojuma pilni

pateicības vārdu plūdi. īsti nezināju, vai es kļūstu par labāku ārsti vai tikai esmu uzkrājusi pieredzi kā šarlatāns. Tomēr, ja es neko daudz nespēju līdzēt Rebijam, es varēju palīdzēt viņa mātei vai vismaz pati sev. Dziedināmais dziedina sevi pats, nevis ārsts. Tik daudz Raimons man bija iemācījis.

Tad es izgāju no mājas, lai ietu dienas gaitās, man vēl vaja­dzēja apmeklēt divas saimniecības rietumu galā. Pie Kērbijiem un Vestoniem Freizeriem viss bija kārtībā, un es drīz vien jau devos atpakaļ uz mājām. Kalna galā es apsēdos zem liela skābarža, lai uz brīdi atvilktu elpu pirms garā mājupceļa. Saule laidās uz rietu, bet vēl nebija tikusi līdz priežu rindai, kas auga uz augstās klints Lelibrokas rietumu daļā. Tomēr bija jau pievakare un daba kvēloja vēla rudens košajās krāsās.

Sakritušie skābarža rieksti man zem kājām bija vēsi un slideni, tomēr vēl gana daudz lapu, kaut nodzeltējušas un sačokurojušās, turējās pie zariem man virs galvas. Atspiedos pret stumbru ar gludo mizu un aizvēru acis, košais nobriedušo miežu lauku spo­žums kļuva par tumši sarkanu blāzmu.

Rentnieku māju smacīgajā gaisā man bija sākusi sāpēt galva. Atspiedu pieri pret vēso mizu, lēni un dziļi ievilku elpu, ļaujot svai­gajam gaisam piepildīt plaušas, sākot rituālu, ko es parasti saucu par “vēršanos uz iekšu”.

Tādā veidā es varbūt ne visai veiksmīgi mēģināju atkārtot to, ko metrs Raimons bija man parādījis Eņģeļu slimnīcā; domājot par katru sava ķermeņa daļu, precīzi iztēlojoties, kā katrs orgāns un sistēma izskatās un kāda ir sajūta, kad tie darbojas pareizi.

Sēdēju klusi, rokas brīvi salikusi klēpī, un klausījos savos sirds­pukstos. Sākumā pēc piepūles, ko prasīja uzkāpšana kalnā, tā sitās ātri, bet drīz vien gaita palēninājās līdz miera stāvokļa ritmam. Rudens vējš plivināja matu šķipsnas man uz kakla un atvēsināja karsti pietvīkušos vaigus.

Es sēdēju aizvērtām acīm un sekoju no slepenā sirds kambara ar biezām sienām savām asinīm, kas plūst zili violetas pa plaušu artēriju un drīz iegūst sarkanu krāsu, kad plaušu maisi iemet tajās savu nešļavu ar skābekli. Tad tās kā izšautas iztek cauri aortas arkai un kūleņojošā ritmā izriņķo augšā, lejā un ārā pa miega artē­riju, plaušu asinsvadiem, zematslēgas artērijām. Līdz mazākajiem kapilāriem, kas uzzied zem ādas virskārtas, tā es izsekoju manu asiņu ceļam cauri visam ķermenim, atceroties, kāda ir sajūta, kad viss ir kārtībā, kad ķermenis ir vesels. Un mierīgs.

Es rāmi sēdēju, lēnām elpoju, jutos laiska un smagnēja kā pēc mīlēšanās. Man likās, ka āda ir kļuvusi plāna, lūpas viegli pietū­kušas un drēbju pieskāriens līdzinās Džeimija roku pieskārienam. Viņa vārds nebija nejauši piesaukts, lai mani izārstētu. Prāta vai miesas veselībai. Viņa mīlestība man bija nepieciešama kā skābeklis vai asinis. Manas domas tiecās pēc viņa gan miegā, gan nomodā un atradušas jutās apmierinātas. Mans ķermenis pietvīcis kvēloja un atdzīvojies alka pēc viņa.

Galva vairs nesāpēja. Vēl brīdi sēdēju un vienmērīgi elpoju. Tad piecēlos un devos pa kalnu lejup uz mājām.

Patiesībā man nekad nav bijis māju. Piecu gadu vecumā kļuvu par bāreni, nākamos trīspadsmit gadus es kopā ar tēvoci Lemu dzī­voju akadēmiska klaiņotāja dzīvi. Teltīs smilšainos klajumos, kalnu alās, tukšas piramīdas izslaucītajos greznajos kambaros; Kventins Lemberts Bīčems, dabaszinātņu maģistrs, filozofijas doktors, Arheo­loģijas apvienības biedrs un tā tālāk, bija izveidojis veselu virkni pagaidu nometņu, kurās viņš darīja savu arheologa darbu, kas atnesa slavu, ilgi pirms autokatastrofā gāja bojā viņa brālis un es nonācu tajā vidē. Tēvocis Lems nebija cilvēks, kas satrauktos par tādiem sīkumiem kā bāreņos palikusi brāļameita, tāpēc viņš mani nekavējoties piereģistrēja internātskolā.

Savukārt es nebiju cilvēks, kas bez cīņas pakļaujas likteņa kap­rīzēm, tāpēc pilnīgi noteikti atteicos to skolu apmeklēt. Saskatījis

manī īpašību, kas viņam pašam piemita pārpārēm, tēvocis Lems bija paraustījis plecus, vienā mirklī pieņēmis lēmumu un uz visiem laikiem aizvedis mani no pasaules, kurā valda kārtība un rutīna, projām no rēķināšanas, tīriem palagiem un ikdienas vannošanās, lai sekoju viņam klejojumos.

Nemitīga pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz citu turpinājās arī kopā ar Frenku, lai gan lauka apstākļus nomainīja universitātes, jo vēsturnieks izrakumus parasti izdarīja zem jumta. Tāpēc, kad 1939. gadā sākās karš, manu dzīves kārtību tas ietekmēja krietni mazāk nekā vairumam cilvēku.

No mūsu pēdējā īrētā dzīvokļa biju pārcēlusies uz jaunāko māsu kopmītnēm Pembrukas hospitālī, pēc tam uz lauka hospitāli Fran­cijā un īsi pirms kara beigām atgriezos Pembrukā. Un tad dažus īsus mēnešus nodzīvoju kopā ar Frenku, pirms mēs devāmies uz Skotiju, gribēdami atkal atrast viens otru. Bet notika tā, ka tur mēs patie­šām pazaudējām viens otru, kad es iegāju akmeņu lokā un cauri vājprātam iznācu pagātnē, kas nu ir kļuvusi par manu tagadni.

Tāpēc likās savādi un vienlaikus arī brīnišķīgi pamosties Lelibrokas muižas otrā stāva guļamistabā blakus Džeimijam un, ska­toties, kā rītausma miegā viegli pieskaras viņa sejai, aptvert, ka viņš šajā gultā ir piedzimis. Visas mājas skaņas, sākot ar pagalma kāpņu iečīkstēšanos, kad agri piecēlusies kalpone dodas darbos, un beidzot ar lietus lāšu grabēšanu uz jumta plātnēm, viņš bija dzir­dējis tūkstošiem reižu, tik bieži, ka nu tās vairs nedzirdēja. Bet es gan.

Džeimija māte Elena pie mājas durvīm bija iestādījusi rožu krūmu, kas ziedēja līdz vēlam rudenim. Ziedu vieglā, bagātīgā smarža vēl cēlās gar mājas sienu augšup līdz guļamistabas logam. It kā Elena pati būtu atnākusi, lai garāmejot pieskartos dēlam. Un apsveicinātos ar mani.

Aiz mājas atradās Lelibrokai piederošā zeme, lauki, šķūņi, ciems un rentnieku mājas. Džeimijs bija makšķerējis upītē, kas tecēja no kalna, kāpis ozolos un lapeglēs, augstās kā torņi, ēdis pie katra rentnieka mājas pavarda. Te bija viņa vieta.

Bet ari viņš bija piedzīvojis sabrukumu un pārmaiņas. Apcie­tināšana un bēgšana, kad tika pasludināts ārpus likuma; algotņa, kuram liegts laist saknes, dzīve. Atkal apcietinājums, ieslodzījums, spīdzināšana un bēgšana trimdā, kas tikai nesen beidzās. Bet pir­mos četrpadsmit gadus Džeimijs bija nodzīvojis vienā mājā. Pat tajā vecumā, kad viņu, kā tolaik bija pieņemts, aizsūtīja uz diviem gadiem audzināšanā pie mātes brāļa Dūgala Makenzija, tā bija neatņemama dzīves daļa vīrietim, kurš atgriezīsies un visu mūžu dzīvos savā zemē, rūpēsies par saviem rentniekiem un īpašumu un kļūs par plašākas dzīves sastāvdaļu. Pastāvība bija ierakstīta viņa likteni.

Bet Džeimijs bija piedzīvojis prombūtni ārpus Lelibrokas robe­žām, pat ārpus Skotijas klinšainajiem krastiem, sakrājis pieredzi. Viņš bija sarunājies ar karaļiem, saskāries ar likumu un komerciju, baudījis piedzīvojumus, izcietis vardarbību un redzējis burvestības. Kad mājas robežas pārkāptas, vai ar likteņa lemto pietiks, lai viņu noturētu? es prātoju.

Pārgājusi pāri kalna korei, es ieraudzīju viņu lejā stiepjam lie­lus akmens bluķus un liekot vietās, kur vajadzēja salabot akmens krāvuma sienu, kas atdalīja vienu no mazākajiem laukiem. Turpat tuvumā zemē gulēja pārītis trušu kārtīgi izķidāti, bet vēl neno­vilktu ādu.

-     “Mājās atgriezies jūrnieks, no jūras pārnācis mājās, un med­nieks no pakalniem,” es smaidīdama nocitēju, nostājusies viņam blakus.

Džeimijs atsmaidīja pretī, noslaucīja no pieres sviedrus, tad iz­likās nodrebināmies.

-    Nepiemini jūru, Armaliet. Šorīt redzēju, kā dzirnavu dīķi divi puišeļi peldināja koka mizas, un gandrīz pārlaidu pār lūpu brokas­tis.

Es iesmējos.

-    Tad tev nav vēlēšanās doties atpakaļ uz Franciju?

-    Ak Dievs, nē! Pat ne brendija dēļ. Viņš uzcēla pēdējo akmeni uz žoga un iegrozīja vietā. lesi atpakaļ uz māju?

-    Jā. Vai gribi, lai aiznesu trušus?

Viņš papurināja galvu un pieliecies pacēla medījumu.

-     Nevajag, es pats iešu atpakaļ. Jāpalldz īanam pie jaunā kar­tupeļu pagraba.

Pēc dažām dienām būs jānovāc pirmā kartupeļu raža Lelibro­kas vēsturē, tāpēc paklausot manam kautrīgas neprašas ieteiku­mam tika būvēts neliels sakņu pagrabs, kur tos novietot. Ikreiz, kad skatījos uz kartupeļu lauku, mani pārņēma divējādas jūtas. No vienas puses, jutu zināmu lepnumu par noļukušajiem, zaļajiem lak­stiem, kas to klāja. No otras -, mani pārņēma pilnīga panika, iedo­mājoties, ka sešdesmit ģimenes visu ziemu būs atkarīgas no tā, kas atradīsies zem šiem lakstiem. Tas bija mans padoms ko es steigā devu pirms gada lai labāko miežu lauku apstāda ar kar­tupeļiem, tā bija lauksaimniecības kultūra, kura līdz šim Hailendā nebija pazīstama.

Es zināju, ka ar laiku kartupeļi kļūs par nozīmīgu iztikas avotu, jo tie ir mazāk pakļauti miltrasai un neražai kā auzas un mieži. Tas, ka es zināju šos faktus, jo kaut kad ļoti sen biju izlasījusi ģeogrāfijas grāmatā, ir viens, bet apzināti uzņemties atbildību par to cilvēku dzīvībām, kas kartupeļus ēdīs, bija divas dažādas lietas.

Iedomājos, nez vai tad, ja trenējas uzņemties risku par citiem cilvēkiem, ir vieglāk. Džeimijs to darīja ik dienas, kārtojot muižas un rentnieku darījumus tā, it kā ar šādu māku būtu jau piedzimis. Bet viņš, protams, bija ar to piedzimis.

-    Vai pagrabs jau gatavs? es painteresējos.

-    O, kā tad. īans uztaisījis durvis, un arī bedre ir gandrīz izrakta. Tikai aizmugurē ir tāda irdena zeme un īana koka kāja tur grimst iekšā. Kaut ari kopumā īans tīri labi spēja dzīvot ar koka stum­beni, kas aizstāja viņa labās kājas apakšējo daļu, tomēr pa reizei gadījās tāds neveiklāks brīdis kā šis.

Džeimijs domīgi vērās uz kalnu mums aiz muguras.

-    Šovakar mums pagrabs jāpabeidz un jādabū zem jumta; naktī noteikti atkal līs.

Es pagriezos un paskatījos tajā pašā virzienā. Uz nogāzes nekas nebija redzams, tikai zāle un virši, daži koki un granīta svītras, kas izdūra asas šķautnes cauri nīkulīgajai augu segai.

-     Sasodīts, kā tu to vari pateikt?

Viņš pasmaidīja un ar zodu parādīja augšup uz kalnu.

-     Redzi to mazo ozoliņu? Un turpat blakus osi?

Es apmulsusi paskatījos uz kokiem.

-    Redzu. Un kas tad ir?

-     Lapas, Armaliet. Vai redzi, ka abi koki izskatās gaišāki nekā parasti? Kad gaiss kļūst mitrs, ozola un oša lapas pagriežas, tāpēc var redzēt apakšpusi. Viss koks izskatās krietni gaišāks.

-     Laikam gan. Es nebiju īsti pārliecināta. Ja tu nejaušības pēc zini, kādā krāsā tas koks ir parasti.

Džeimijs sāka smieties un satvēra manu roku.

-     Varbūt man nav muzikālās dzirdes, Armaliet, bet man ir acis pierē. Un esmu redzējis tos kokus desmittūkstoš reižu, visos iespē­jamos laikapstākļos.

No lauka līdz mājai bija labs gabals, un lielāko tiesu mēs nogā­jām klusēdami, priecādamies par īslaicīgo novakares saules sil­tumu, kas glāstīja mūsu muguras. Es paošņāju gaisu un nospriedu, ka Džeimijam laikam gan taisnība par drīzo lietu; visas parastās rudens smaržas bija kļuvušas spēcīgākas, no sīvā priežu sveķu aro­māta līdz gatavu graudu pelavu smārdam. Nospriedu, ka es mācos, pamazām pierodu pie Lelibrokas ritma, skatiem un smaržām. Var­būt ar laiku es tās pazīšu tikpat labi kā Džeimijs. Viegli saspiedu viņa roku un jutu, ka viņš tāpat atbild.

-     Vai tu ilgojies pēc Francijas, Armaliet? viņš pēkšņi iejautā­jās.

-    Nē. Es satrūkos. Kāpēc tā jautā?

Viņš, neskatoties uz mani, paraustīja plecus.

-    Nu, tikai tāpat iedomājos… Kad tu nāci lejā no kalna ar grozu rokā, tu izskatījies dikti smuka, jo saule spīdēja tavos brūnajos matos. Man ienāca prātā: izskatās, ka tu būtu te izaugusi, kā koka atvase it kā tu vienmēr būtu te bijusi. Un tad man radās iedoma,

ka tev Lelibroka varbūt ir tikai trūcīgs nostūris. Te nav tādas dzīves ar vērienu kā Francijā, pat ne patīkama darba, kāds tev bij slim­nīcā. Viņš bikli paskatījās uz mani. Laikam jau sāku raizēties, ka tev te apniks… ar laiku.

Es brīdi apdomāju atbildi, lai gan biju jau kādreiz par to prā­tojusi.

-     Ar laiku. Es rūpīgi izvēlējos vārdus. Džeimij… es daudz ko dzīvē esmu redzējusi un bijusi daudzās vietās. Vieta, no kuras nāku… tur ir lietas, kādu man reizēm pietrūkst. Es atkal gribētu pabraukt Londonas divstāvīgajā autobusā, pacelt telefona klausuli un parunāties ar kādu, kas atrodas tālu. Gribētu pagriezt krānu, un pa to tecētu karsts ūdens, nevis stiept ūdeni no akas un lielos katlos sildīt. Man tas viss patiktu… bet man to nevajag. Ja runājam par dzīvi ar vērienu, es to negribēju pat tad, kad man tā bija. Skais­tas drēbes ir ļoti patīkamas, bet, ja tām līdzi nāk tenkas, intrigas, raizes, muļķīgas viesības un smalki etiķetes likumi… nē. Es labāk dzīvoju vienā kreklā un runāju to, kas man patīk.

Džeimijs smējās par maniem vārdiem un vēlreiz saspieda manu roku.

-Ja runājam par darbu… te arī man ir darbs. Ieskatījos grozā, kurā bija zālītes un uzlējumi. Es varu būt noderīga. Un, ja man trūkst mātes Hildegardes vai citu draugu… nu, nav jau tik ātri kā piezvanīt pa telefonu, bet kas man traucē uzrakstīt vēstuli?

Es apstājos, turot viņa roku, un paskatījos viņam sejā. Rietošas saules stari apzeltīja vienu sejas pusi, un es redzēju, ka skarbie vaibsti atmaigst atvieglojumā.

-    Džeimij… es tikai gribu būt tur, kur esi tu. Neko citu.

Brīdi viņš nekustīgi stāvēja, tad paliecās uz priekšu un ļoti maigi noskūpstīja mani uz pieres.

-      Tas ir smieklīgi, es sacīju, kad sākām kāpt lejā no pēdējā mazā uzkalniņa ceļā uz mājām. Tieši tādas pašas domas mani mocīja par tevi. Vai pēc dzīves Francijā tu jutīsies te laimīgs.

Džeimijs skumīgi pasmaidīja un paskatījās uz trīsstāvu māju, kuras baltā akmens sienas rietošās saules staros kvēloja zeltainas un tumšbrūnas.

-    Nu, Armaliet, te ir mājas. Šī ir mana vieta.

Es liegi pieskāros viņa rokai.

-    Tu gribi teikt, ka esi dzimis, lai te dzīvotu?

Viņš dziļi krūtis ievilka elpu un uzlika plaukstu uz mietu žoga, kas atdalīja labības lauku no mājas pagalma.

-     Nu, patiesībā es neesmu dzimis, lai te dzīvotu, Armaliet. Pēc likuma saimniekot te vajadzēja Villijam. Ja viņš nebūtu nomiris, tad es, visticamāk, kļūtu par karavīru vai varbūt par tirgotāju kā Džereds.

Freizeru vecākais dēls Villijs vienpadsmit gadu vecumā nomira no bakām, atstājot sešus gadus veco brāli par Lelibrokas manti­nieku.

Džeimijs izdarīja dīvainu kustību, it kā paraustītu plecus; likās, ka krekls viņam ir par šauru. Tā viņš mēdza darīt, kad jutās neveikli vai nebija pārliecināts; mēnešiem ilgi nebiju redzējusi šo žestu.

-     Bet Villijs nomira. Un tā saimnieks esmu es. Viņš sakaunē­jies paskatījās uz mani un tad kaut ko izvilka no sporana. Plaukstā gulēja maza čūskiņa, ko Villijs bija viņam izgriezis no ķirškoka kā dāvanu dzimšanas dienā. Tā bija pagriezusi galvu, it kā brīnītos, ka viņai seko aste.

Džeimijs viegli noglāstīja čūsku; koks no ilgstošas lietošanas bija nobružāts un kļuvis spīdīgs, slaidā ķermeņa izliekumi pelēcī­gajā krēslā vizēja kā zvīņas.

-     Reizēm es domās sarunājos ar Villiju, Džeimijs atzinās. Viņš pašķieba čūsku plaukstā. Ja tu būtu dzīvs, brāl, ja tu būtu Lelibro­kas kungs, kā tev pēc taisnības pienācās, vai tu darītu tāpat kā es? Vai būtu izdomājis kaut ko labāku? Viņš, viegli pietvīcis, palūko­jās lejup uz mani. Vai tas izklausās stulbi?

-     Nē. Ar pirksta galu pieskāros čūskas gludajai galvai. No tālīna lauka, dzidrs kā kristāls, vakara gaisā atskanēja smalks put­niņa kliedziens.

-     Es daru tāpat, pēc brīža arī es klusā balsī atzinos. Ar tēvoci Lemu. Un saviem vecākiem. īpaši ar mammu. Es… es nedo­māju par viņu bieži, kad biju jaunāka, tikai laiku pa laikam sapņos redzēju kaut ko maigu un siltu ar jauku, dziedošu balsi. Bet, kad biju slima, pēc… Feitas… reizēm iedomājos, ka viņa ir te. Kopā ar mani. Mani pēkšņi pārņēma bēdu vilnis, atceroties gan nesenos, gan tālā pagātnē piedzīvotos zaudējumus.

Džeimijs saudzīgi notrausa asaru, kas bija ienesusies man acs kaktiņā, bet nebija noritējusi.

-    Reizēm domāju, ka mirušie mūs sargā, tāpat kā mēs viņus, viņš sacīja. Nāc, Armaliet. Pastaigāsimies mazliet; līdz vakariņām vēl ir laiks.

Viņš paņēma mani zem elkoņa un cieši piespieda sev pie sā­niem, un, nogriezušies gar sētu, gājām lēnā solī, sausā zāle švīk­stēja man gar svārkiem.

-    Es tevi labi saprotu, Armaliet, Džeimijs atsāka sarunu. Rei­zēm šķūnī vai laukā dzirdu tēva balsi. Parasti tad, kad nemaz par viņu nedomāju. Bet ne no šā, ne no tā es pagriežu galvu, it kā būtu dzirdējis, ka viņš ārā smejas, sarunājoties ar kādu no rentniekiem, vai man aiz muguras bubina ar zirgu.

Džeimijs negaidīti iesmējās un pamāja ar galvu uz ganību stūri mums priekšā.

-    Brīnums, bet es nekad neesmu viņu dzirdējis te.

Šajā vietā nebija nekā īpaša, no koka mietiem darināti vārti akmens sētā, kas stiepās līdztekus ceļam.

-    Tiešām? Ko viņš te mēdza teikt?

-    Parasti viņš teica tā: “Ja tu, Džeimij, esi beidzis muti dzisināt, pagriezies un pārliecies pār žogu.”

Mēs smējāmies un uz brīdi piestājām, lai pārliektos pāri sētai. Pieliecos tuvāk un ciešāk ieskatījos koka latā.

-    Tātad te tu dabūji sukas? Zobu zīmes es neredzu, es ķirci­nājos.

-     Nē, tik traki jau nebij. Arī Džeimijs iesmējās, un roka mīļi noglāstīja apdilušo oša koka mietu.

-     Mums ar īanu dažreiz pirkstos bij skabargas. Pēc tam gājām uz māju, un Kruķa kundze vai Dženija tās rāva laukā un visu laiku rājās.

Džeimijs palūkojās uz muižas ēku, kur visos pirmā stāva logos dega gaisma, liecinot, ka tuvojas nakts. Rūtis uz mirkli pazibēja tumšas ēnas mazi, kustīgi silueti virtuves logos, kur Kruķa kun­dze un kalpones gatavoja vakariņas. Lielāka ēna, gara un tieva kā žoga kārts, pēkšņi parādījās vienā no dzīvojamās istabas logiem, īans brīdi pastāvēja, tumšs stāvs uz gaismas fona, it kā viņu būtu ataicinājušas Džeimija atmiņas. Tad viņš aizvilka aizkarus un gaisma logā kļuva blāvāka un maigāka.

-     Es vienmēr priecājos, kad īans bij kopā ar mani, Džeimijs stāstīja, vēl arvien raugoties uz māju. Tad, kad mūs pieķēra ne­darbos un mēs dabūjām par to pērienu.

-    Dalīta bēda ir pusbēda. Es nosmaidīju.

-    Jā, varbūt. Nejutos gluži tik grēcīgs, kad mums diviem vaja­dzēja izpirkt savu vainu. Bet vēl labāk es vienmēr varēju paļau­ties, ka viņš sacels lielu troksni.

-    Vai tu gribi teikt, ka viņš kliedza?

-    Kā tad. Viņš vienmēr gaudoja un briesmīgi bļāva, un es zināju, ka viņš tā darīs, tāpēc man nevajadzēs kaunēties no savas bļauša­nas, ja paspruka kāds kliedziens. Bija jau par tumšu, lai redzētu Džeimija seju, bet neveiklo plecu paraustīšanu, kas liecināja par apjukumu vai neveiklību, es saskatīju.

-     Es, protams, centos nekliegt, bet ne jau vienmēr tas izdevās. Ja tēvs uzskatīja, ka vērts mani notēst, tad viņš uzskatīja, ka ir vērts to darīt kārtīgi. Un īana tēvam bija smaga roka, kā koka boze.

-     Zini, es sacīju, noskatoties uz māju, nekad agrāk nebiju īpaši par to domājusi, bet kāpēc tēvs tevi sukāja te ārā, Džeimij? Mājā taču arī noteikti pietika vietas vai šķūnī.

Džeimijs brīdi klusēja, tad atkal paraustīja plecus.

-     Nekad neesmu jautājis. Bet domāju, ka iemesli bij tādi paši kā Francijas karalim.

-      Francijas karalim? Šī nenoliedzami jocīgā atbilde mani izbrīnīja.

-      Kā tad. Nezināju, viņš vēsi noteica, kā tas ir mazgāties, ģērbties un iztukšot zarnas cilvēku priekšā, bet es tev varu pateikt, ka tas lieliski stiprina pazemību, jo, tur stāvot, bieži nācās skaidrot kādam no tēva rentniekiem, ko tu tādu esi sastrādājis, ka tev tik briesmīgi svilina pakaļu.

-      Varu iedomāties, es teicu, kaut līdzjūtība jaucās ar vēlmi smieties. Tu gribi teikt, tev tas bija jāpacieš tāpēc, ka tev vaja­dzēs kļūt par vadoni? Tāpēc viņš to darīja te?

-     Laikam. Rentnieki sapratīs, ka es zinu, kas ir taisnīgums vis­maz no saņēmēja puses.

Lauks bija uzarts parastajās riežās, augstās zemes cilās ar dziļām vagām starp tām. Riežas sniedzās līdz ceļiem, lai cilvēks, kurš brien pa vagām, varētu viegli ar roku kaisīt sēklu riežu augšējās malās. Tā sēja miežus un auzas, un neviens nebija saskatījis iemeslu kaut ko mainīt, stādot kartupeļus.

-     Tur bija rakstīts “pauguriņi”, īans sacīja, skatīdamies pāri lapotā kartupeļu lauka plašumam, bet es domāju, ka riežas būs tikpat labas. Likās, ka pauguriņi vajadzīgi tāpēc, lai bumbuļi ne­pūtu, ja būtu par slapju, bet es nospriedu, ka vecais lauks ar riežām būs tikpat labs.

-     Izklausās prātīgi, Džeimijs domāja tāpat. Šķiet, ka augšā zaļo tīri labi. Vai tas cilvēks pateica, kā var zināt, kad bumbuļi jārok laukā?

Saskāries ar uzdevumu stādīt kartupeļus zemē, kur tāda kul­tūra nekad nebija audzēta, īans bija ķēries pie darba metodiski un ar loģiku, aizsūtot uz Edinburgu pēc sēklas kartupeļiem un grāma­tas, kurā būtu aprakstīta to audzēšana. Drīz vien bija parādījusies sera Voltera O’Beninona Railija grāmata “Zinātnisks traktāts par lauksaimniecības metodēm”, kurā neliela nodaļa bija veltīta kartu­peļu stādīšanai, kā to šobrīd dara Īrijā.

īans bija pasitis pamatīgi biezo sējumu padusē Dženija bija teikusi, ka bez tās viņš kartupeļu laukam nedrīkst tuvoties, ja nu tīrumā uzrodas kāds neatšķetināms filozofisks vai tehnisks jautā­jums, tagad viņš grāmatu atvēra un, atbalstījis uz apakšdelma,

ar otru roku meklēja sporanā lasāmās brilles. Tās bija piederējušas viņa nelaiķa tēvam mazi stikla aplīši stiepļu ietvarā; parasti viņš tās uzstutēja uz degungala un tad stipri atgādināja ļoti nopietnu jaunu stārķi.

-     Ražas vākšana jāsāk, tiklīdz parādās pirmās ziemas zosis, viņš izlasīja un nosodoši caur brillēm vērās uz lauku, tad pavērsa skatienu uz augšu, it kā gaidītu, ka vagu starpā parādīsies vajadzī­gās zoss galva.

-     Ziemas zoss? Džeimijs, pieri saraucis, pāri īana plecam lū­kojās grāmatā. Kādas zosis viņš domā? Meža zosis? Bet tās taču te lido visu gadu. Tas nevar būt pareizi.

īans paraustīja plecus.

-     Varbūt Īrijā tās ir tikai ziemā. Vai arī varbūt viņš domā kaut kādas īru zosis, nevis meža zosis.

Džeimijs nosprauslojās.

-    Tas nu gan mums traki palīdz. Vai viņš raksta kaut ko jēdzīgu?

īans ar pirkstu vilka pa drukātajām rindiņām, un lūpas kustē­jās bez skaņas. Mums apkārt jau bija sastājies neliels pulciņš rent­nieku, kurus bija pievilinājušas jaunās tendences lauksaimniecībā.

-     Kad līst lietus, tad kartupeļus nerok, īans mums paziņoja, un tas izraisīja vēl skaļāku Džeimija sprauslošanu.

-     Hmm, īans nomurmināja. Kartupeļu puve, vaboles… te nekādu vaboļu nav, laikam jau mums veicies laksti… mmm, te tikai rakstīts, ko darīt, ja laksti savīst. Kartupeļu miltrasa to mēs nevaram pateikt, līdz nebūsim bumbuļus norakuši. Sēklas kartu­peļi, kartupeļu uzglabāšana…

Zaudējis pacietību, Džeimijs novērsās no īana un iespieda rokas sānos.

-     Ak tad zinātniska saimniekošana? viņš skarbi noprasīja un nikni palūrēja uz tumšzaļajiem, lapainajiem lakstiem. Laikam jau tas ir pārlieku zinātniski, lai izskaidrotu, kā var zināt, kad tie draņķa bumbuļi ir gatavi ēšanai!

Fērguss, kurš, kā parasti, bija minis Džeimijam uz papēžiem, atrāva skatienu no spalvaina kāpura, kas lēnām rāpoja viņam pa rādītājpirkstu.

-     Kāpēc jūs vienu neizrokat un nepaskatāties? viņš jautāja.

Džeimijs bridi blenza Fērgusā. Viņam atvērās mute, bet neviena

skaņa ārā nenāca. Mute atkal aizvērās, viņš maigi noglāstīja zēnam galvu un devās pie žoga, kur bija atslietas dakšas.

Rentnieki, visi viri, kas īana vadībā bija palīdzējuši apstādīt un kopt lauku ar sera Voltera ieteikumiem sanāca apkārt, lai redzētu savu pūliņu augļus.

Džeimijs izvēlējās lielu, zaļojošu stādu lauka malā un uzmanīgi pielika dakšas pie auga saknēm. Varēja redzēt, ka viņš aiztur elpu, tad uzliek kāju uz viena dakšas “pleca” un iedur zemē. Zari lēnām ieslīdēja mitrajā, brūnajā augsnē.

Es aizturēju elpu. No šī eksperimenta bija atkarīgs daudz kas vairāk par sera Voltera O’Beninona Railija reputāciju. Vai, starp citu, manējo.

Džeimijs ar īanu bija apstiprinājuši, ka šogad miežu raža ir ma­zāka nekā parasti, lai arī Lelibrokas rentnieku vajadzibām pietiks. Taču vēl viens nelabvēlīgs gads izsmeltu niecīgos graudu krājumus. Ja salīdzina ar Hailendas saimniecībām, tad Lelibroka bija ienesīga, bet to varēja teikt tikai salīdzinājumā ar citām saimniecībām Hailendā. Bagātīga kartupeļu raža varēja nozīmēt to, vai divus turp­mākos gadus Lelibrokas ļaudis dzīvos badā vai pārticībā.

Džeimija kāja spieda dakšu zemē, un viņš uzgūla uz dakšas kāta. Zeme ap stādu saplaisāja un ira, tad negaidīti nošvīkstot lak­sti iznāca laukā un atklāja savas balvas.

Ieraugot brūnu bumbulīšu miriādes pie izrautā stāda saknēm, no skatītāju mutēm pacēlās vienots “Ā!”. Mēs ar īanu nokritām uz ceļiem smiltīs un rausām uzirdināto augsni, meklējot kartupeļus, kas atdalījušies no stāda.

-    Izdevās! īans neskaitāmas reizes atkārtoja, ceļot no bedrītes kartupeli pēc kartupeļa. Paskatieties uz šo! Redzat, kāds makans?

-    Jā, skaties uz šo! es sajūsmā saucu, vicinot pa gaisu kartu­peli, kas bija tik liels kā divas manas dūres.

Pēdīgi mēs izrautā parauga stāda ražu bijām salikuši grozā; apmēram desmit varenus bumbuļus, divdesmit piecus dūres lie­luma un vairākus sikaļus golfa bumbiņas lielumā.

-    Ko teiksi? Džeimijs domīgi pētīja mūsu vākumu. Vai mums vēl jāgaida, lai mazie izaug? Vai vācam nost, pirms nav uznācis sals?

īans meklēja savas brilles, tad atcerējās, ka sers Volters atrodas aiz žoga, un atmeta veltīgos pūliņus. Viņš papurināja galvu.

-    Nē, es domāju, ka būs labi, viņš sacīja. Grāmatā rakstīts, lai sīkos patur nākamā gada sēklai. Tādu mums vajadzēs pulka. Viņš atvieglots un priecīgs man uzsmaidīja, biezo, taisno, brūno matu šķipsna noslīdēja uz pieres. Viens vaigs bija notriepts ar zemi.

Kāda rentnieka sieva, pārliekusies pāri grozam, pētīja tā saturu. Piesardzīgi viņa pastiepa pirkstu un pabikstīja vienu kartupeli.

-     Jūs sakāt, ka šitos ēd? Viena uzacs neticībā savilkās uz augšu. Nezinu, kā šitos var samalt dzirnavās maizei vai pļepenīcai.

-    Es gan domāju, ka šos nemaļ, Mareja kundze, Džeimijs pie­klājīgi paskaidroja.

-     Ak šitā? Sieviete kritiski paglūnēja uz grozu. Ko tad ar tiem dara?

-     Nu, tos… Džeimijs iesāka un aprāvās. Man ienāca prātā, ka viņš, bez šaubām, ir kartupeļus ēdis Francijā, bet nekad nav redzē­jis tos gatavojam. Es nomācu smaidu, kad Džeimijs bezpalīdzīgi blenza uz dubļiem aplipušo kartupeli, ko turēja rokā. Arī īans neno­vērsa no tā acu; sers Volters acīmredzot klusēja par tēmu, kā tos pagatavot.

-    Tos var cept. Palīgā atkal nāca Fērguss, iznirstot zem Džeimija rokas. Ieraugot kartupeļus, viņš nočāpstināja lūpas. Saliek izdegušās oglēs. Un ēd ar sāli. Labi garšo ar sviestu, ja tas ir.

-    Mums ir, Džeimijs atviegloti noteica. Viņš iegrūda kartupeli Mareja kundzei rokā, it kā ļoti gribētu no tā atbrīvoties. Tos cep, viņš stingrā balsī sacīja sievietei.

-    Un var ari vārīt, es vēlējos kaut ko piebilst. Vai sajauc ar pienu biezenī. Vai cep uz pannas eļļā. Vai sagriež mazos gabaliņos un vāra zupā. Kartupelis ir ļoti daudzpusīgs dārzenis.

-    Tā rakstīts arī grāmatā, apmierināts nomurdēja īans.

Džeimijs paskatījās uz mani, viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.

-    Tu neesi man teikusi, Armaliet, ka proti gatavot ēdienu.

-     Par gatavošanu es gluži to nesauktu, es atvairījos, bet kartupeļus uzvārīt es droši vien prastu.

-    Labi, Džeimijs pameta skatienu uz bariņu rentnieku un viņu sievām, kas deva kartupeļus no rokas rokā un šaubu pilniem ska­tieniem tos aplūkoja. Viņš skaļi sasita plaukstas, lai piesaistītu sev uzmanību.

-    Mēs te lauka malā ēdīsim vakariņas, viņš paziņoja. Sagā­dāsim mazliet malkas ugunskuram, Tom un Villij. Villija māt, atnes, lūdzu, savu lielo katlu. Kā tad, tas ir labi, kāds no vīriem tev palī­dzēs atstiept. Tu, Kinked… viņš uzrunāja kādu jaunāku vīrieti un pamāja ar roku uz to pusi, kur zem kokiem atradās bariņā saspie­dušās mājas. Ej, pasaki visiem… vakariņās kartupeļi!

Un tā ar Dženijas palīdzību, kad no pienotavas tika atnesti des­mit spaiņi piena, no aploka trīs cāļi, no sakņu dārza četri duči puravu, es vadīju vistas-puravu zupas un oglēs ceptu kartupeļu gatavošanu Lelibrokas kungam un viņa vasaļiem.

Kad vakariņas bija gatavas, saule jau bija noslīdējusi līdz apvār­snim, bet debesis vēl bija gaišas, ar sarkanām un zeltainām svīt­rām, kas spraucās cauri uz kalna augošo priežu tumšajiem zariem. Rentnieki, nonākuši aci pret aci ar jauno ēdienkartes papildinā­jumu, izturējās nedaudz atturīgi, bet svētku atmosfēra kuru radīt palīdzēja glīta mučele ar paštecinātu viskiju pārvarēja jebkādu nedrošību, un drīz vien zeme pie kartupeļu lauka bija piebārstīta steigšus sanākušiem ēdējiem, kuri sēdēja, salīkuši pār zupas bļo­dām, kas bija atstutētas pret ceļiem.

-     Ko tu domā, Dorka? Dzirdēju, kā viena no sievietēm prasa savai kaimiņienei. Garšo maķenīt jokaini, vai ne?

Uzrunātā Dorka vispirms norija kumosu, tad pamāja ar galvu un atbildēja:

-    Nuka, jocīgi. Bet kungs apēdis sešus gabalus un pagaidām vēl ir dzīvs.

Vīriešu un bērnu attieksme bija krietni vien dedzīgāka, droši vien dāsno sviesta devu dēļ, kas papildināja kartupeļus.

-     Vīri ēdīs zirgābolus, ja klāt dos sviestu. Dženija nosmīnēja, kad es izteicu piezīmi par šo tematu. Vīrieši! Pilns vēders un cisas, kur izgulēt dzērumu, neko citu no dzīves tie negaida.

-      Brīnums gan, ka tu samierinies ar Džeimiju un mani, to izdzirdējis, īans paķircinājās, ja jau esi tik sliktās domās par vīrie­šiem.

Dženija noraidoši novicināja zupas kausu pret vīru un brāli, kuri sēdēja zemē plecu pie pleca netālu no lielā katla.

-    Ak, jūs abi jau neesat vīrieši.

īana plānās uzacis spēji savilkās uz augšu, un Džeimija biezā­kās sekoja to piemēram.

-    Ak tad neesam? Nu, kas tad mēs esam? īans prasīja atbildi.

Dženija smaidīdama pagriezās pret vīru, uguns gaismā pazi­bēja viņas baltie zobi. Viņa noglaudīja Džeimijam galvu un nobu­čoja īana pieri.

-    Jūs esat manējie, viņa teica.

Pēc vakariņām viens no vīriešiem sāka dziedāt. Cits atnesa koka flautu un spēlēja pavadījumu dziedātājam, vēsajā rudens gaisā melodija skanēja smalki un griezīgi. Kaut arī bija dzestrs, vējš nepūta un bija pietiekami mājīgi, lai, lakatos un segās satinušies, zemnieki nelielos ģimeņu bariņos sasēstos ap ugunskuru. Kad ēdiens bija pagatavots, sakūra lielu sārtu, kas diezgan plašā lokā atvairīja tumsu.

Mūsu ģimenes pulciņā bija silti, ja nu vienīgi pārāk nemierīgi, īans bija aizgājis atnest vēl klēpi malkas, un mazā Megija pieķērās mātei, liekot vecākajam brālim meklēt patvērumu un dzīvas būt­nes siltumu citur.

-     Ja tu nebeigsi bakstīt man kājstarpē, es tevi iebāzīšu uz gal­vas, lūk, tajā grāpī, Džeimijs teica māsasdēlam, kas sparīgi gro­zījās tēvoča klēpī. Kas tev vainas… vai biksēs salīdušas skudras?

Šis jautājums tika uzņemts ar smieklu brāzmu un uzkrītošiem pūliņiem ierotīties tēvocim klēpī. Džeimijs taustījās pa tumsu, tīšu­prāt neveikli ķerdams pie sava vārdabrāļa rokām un kājām, tad ap­skāva puiku un negaidīti uzvēlās viņam virsū, liekot mazajam Džei­mijam no sajūsmas spiegt.

Džeimijs piespieda māsasdēlu pie zemes un turēja ar vienu roku, kamēr ar otru akli taustījās pa zemi. Apmierināti norūcies, viņš paķēra saujā kušķi slapjas zāles, pacēlās tik daudz, lai aiz­bāztu zāli puikam aiz krekla, un ķiķināšana pārvērtās par spalgu kliegšanu, ne mazāk sajūsminātu.

-     Tā, lūk, Džeimijs atlaida mazo. Ej drusku pamoki tanti.

Mazais Džeimijs paklausīgi četrrāpus atlīda pie manis un iekār­tojās man klēpī apmetņa krokās. Viņš sēdēja tik mierīgi, cik nu ne­pilnus četrus gadus vecs zēns spēj, visumā tas nav ļoti mierīgi un ļāva man izvilkt lielāko daļu zāles, kas bija sabirusi viņam aiz krekla.

-     Tu labi smaržo, tante, viņš teica, mīlīgi bakstīdams manu zodu ar melno matu cekulu. Pēc ēdiena.

-    Paldies, es noteicu. Vai man vajadzētu saprast, ka tu atkal gribi ēst?

-     Kā tad. Vai tev ir piens?

-    Ir gan. Pastiepjot roku, es varēju tieši aizsniegt māla krūku. Pakratīju to un nospriedu, ka tur nav atlicis tik daudz, ka būtu vērts meklēt krūzīti, tāpēc pagāzu krūku tā, lai puika var pa­dzerties.

Uz laiku pievērsies ēdiena uzņemšanai, viņš palika mierīgs; druknais augumiņš smagi nospieda manu cisku, mugura atbalstīta man pret roku, un tuklās roķeles apņēmušas piena krūku.

No trauka ar troksni tika izsūktas pēdējās piena lāses. Mazais Džeimijs uzreiz atslāba, un atskanēja klusa atrauga, kas liecināja par sātu.

Jutu, ka no viņa plūst karstums, tāda pēkšņa temperatūras celšanās vēsta, ka pavisam maziem bērniem nāk miegs. Apņēmu Džeimiju ar apmetņa malu un lēnām šūpoju, klusiņām dungodama

līdzi dziesmas melodijai, kas skanēja pie ugunskura. Mani pirksti sataustīja apaļus un cietus kā oļi mazuļa muguras skriemeļus.

-    Aizmiga? Man pie pleca parādījās lielā Džeimija stāvs, uguns gaismā novizēja viņa dunča spals, un matos uzsprēgāja vara dzirk­steles.

-    Jā, es sacīju. Ja negrozās, tad jau vajadzētu būt aizmigu­šam. Liekas, ka turu klēpi pamatīgu šķiņķa gabalu.

Džeimijs pasmējās un ari apklusa. Jutu viņa sastrādāto roku pieskaramies manējai un cauri pledam un apmetnim viņa ķermeņa siltumu.

Nakts vējš iepūta man sejā matu šķipsnu. Atstūmu to atpakaļ un sapratu, ka mazajam Džeimijam bijusi taisnība manas rokas oda pēc puraviem, sviesta un mizotiem kartupeļiem. Aizmidzis viņš bija šausmīgi smags, un, kaut ari turēt viņu klēpi bija mierinoši, bērna augums neļāva asinīm ritēt manā kreisajā kājā. Mazliet pa­grozījos, jo gribēju iekārtot zēnu ērtāk.

-     Nekusties, Armaliet, man blakus maigi atskanēja Džeimija balss. Vienu mirkli, mo duinne… paliec mierīga.

Es paklausīgi sastingu, līdz viņš pieskārās manam plecam.

-               Viss ir labi, Armaliet, viņš sacīja, es nojautu, ka viņš smaida.

-     Tu izskatījies tik skaista, kad uguns apspīdēja tavu seju un mati plīvoja vējā. Gribēju to paturēt prātā.

Tad es pagriezos un pāri aizmigušajam bērnam uzsmaidīju vi­ņam. Nakts bija tumša un auksta, visapkārt daudz cilvēku, bet te, kur mēs sēdējām, nebija nekā, izņemot gaismu un siltumu un mūs abus.

Sākumā Fērguss klusējot slapstījās pa kaktiem, vērodams notiekošo, bet tad pēc kāda laika jau bija iekļāvies mājas saimē un kopā ar Rebiju Maknebu ieņēma “oficiāli” atzītu staļļa zēna posteni.

Rebijs bija pāris gadu jaunāks par Fērgusu, taču tikpat garš kā slaikais franču zēns, un viņi drīz vien kļuva par nešķiramiem drau­giem, izņemot tos gadījumus, kad saķildojās tas notika divas vai trīs reizes dienā -, un tad puikas centās viens otru nogalināt. Kādā rītā pēc ķildas, kas izvērtās par kautiņu ar dunkāšanu, speršanu un dūru vicināšanu, abi cīkstoņi, veļoties pa kūti, izgāza divas skārda kannas ar skābšanai noliktu krējumu. Beidzot Džeimijs ņēma lietas savās rokās.

Drūmu seju, kurā atspoguļojās ilgi apvaldītas dusmas, viņš paņēma palaidņus aiz kārnajiem kakliem un aizveda uz nomaļu šķūni, kur, kā es nopratu, Džeimijs pārvarēja pēdējās sirdsapziņas ēdas par miesas soda piemērošanu. Pēc brīža viņš, galvu grozī­dams un sprādzēdams siksnu, stingriem soļiem iznāca no šķūņa un kopā ar īanu aizjāja uz Brokmordu ielejā. Abi puikas parādījās vēlāk, ievērojami rāmāki un vienoti nelaimē atkal kļuvuši par labākajiem draugiem.

Patiesībā viņi bija tik mierīgi, ka ļāva mazajam Džeimijam staigāt līdzi savās gaitās. Kad pēc laiciņa palūkojos ārā pa logu, redzēju, ka zēni trijatā spēlē no lupatām savīkstītu bumbu. Vēsajā,

miglainajā dienā, puikām, skraidelējot un klaigājot pa pagalmu, elpa no mutes cēlās mazos mutulīšos.

-    Tev ir jauks un veselīgs puišelis, es teicu Dženijai, kura cilāja lāpāmās veļas grozā saliktās drēbes, meklējot pazudušu pogu. Viņa pacēla skatienu, ieraudzīja, uz ko es lūkojos, un pasmaidīja.

-    O, kā tad, mazais Džeimijs ir mīļš. Viņa nostājās man blakus pie loga un vēroja spēli, kas risinājās pagalmā.

-    Kā izspļauts tēvs, viņa ar mīlestību piebilda, bet domāju, ka mazajam būs krietni platāki pleci. Varbūt izaugs ražens kā tēvo­cis; paskat, kādas puikam kājas! Nospriedu, ka Dženijai droši vien ir taisnība; lai arī viņas dēlēns, kuram drīz apritēs ceturtais gads, vēl bija apaļīgs kā mazulis, kājas jau bija garas un muskuļi darīja muguriņu platu un stingru. Puikam bija tēvoča slaidie, vingrie locekļi, un zēns atstāja tādu pašu iespaidu kā lielais vārdabrālis it kā būtu veidots no krietni sīkstāka un atsperīgāka materiāla par vienkāršu miesu.

Skatījos, kā puisēns lēcienā veikli saķer bumbu un met tik spē­cīgi, ka tā pārlido pār galvu Rebijam Maknebam, kurš kliegdams joņo tai pakaļ.

-    Viņam ar tēvoci ir vēl kaut kas kopējs, es sacīju. Šķiet, arī mazais būs kreilis.

-    Ak Dievs! Dženija, sarauktu pieri vērojot savu atvasi, nosūkstījās. Cerams, ka tā nebūs, bet, iespējams, tev taisnība. Viņa nopūšoties nogrozīja galvu.

-    Ak kungs, kad atceros, kādas nepatikšanas piedzīvoja nabaga Džeimijs, kad atklājās, ka viņš ir ķeiris! Visi centās viņu izārstēt, sākot ar vecākiem un beidzot ar skolmeistaru, bet brālis bija spī­tīgs kā āzis, nepadevās. Visi mēģināja, tikai īana tēvs to nedarīja, viņa atcerējusies piebilda.

-    Vai vecais Marejs nedomāja, ka kreilis ir kaut kas nepareizs? es ziņkāri pajautāju, apzinādamās, ka tajos laikos būt kreilim labā­kajā gadījumā nozīmēja neveiksmi, ļaunākajā droši norādīja, ka cilvēku apsēduši dēmoni. Džeimijs rakstīja kaut tas nācās grūti -

ar labo roku, jo skolā viņu regulāri pēra par to, ka ņēmis zoss spalvu kreisajā rokā.

Dženija papurināja galvu, melnās cirtas zem lakatiņa nošūpojās vien.

-     Nē, Džons Marejs bij savāds vīrs. Viņš mēdza teikt: ja Tas Kungs izvēlējies stiprināt Džeimija kreiso roku, tad būtu grēks dāvanu nicināt. Un vecais Džons prata rīkoties ar zobenu kā reti kurš, tāpēc mans tēvs viņu uzklausīja un ļāva Džeimijam mācīties cīnīties ar kreiso roku.

-     Man likās, ka to Džeimijam iemācīja Dūgals Makenzijs. Es nobrīnījos.

Mani ļoti interesēja, ko Dženija domā par savu tēvoci Dūgalu.

Viņa pamāja ar galvu un apslapināja diega galu, kuru ar vienu ašu kustību ievēra adatā.

-     Kā tad, tā bij, tikai vēlāk, kad Džeimijs jau bij pieaudzis un devās pie Dūgala mācībā. Taču pirmos cirtienus viņam ierādīja īana tēvs. Viņa smaidīja, skatienu pievērsusi klēpī ieliktajam krek­lam.

-     Atceros, kad puikas vēl bij mazi, vecais Džons sacīja īanam, ka viņa pienākums ir stāvēt Džeimijam labajā pusē, jo cīņas laikā jāsargā vadoņa vājā puse. Un īans tā arī darīja viņi abi šo mācību uztvēra ļoti nopietni. Laikam jau vecajam Džonam šajā ziņā bij tais­nība, Dženija sacīja, nogriežot lieko diega galu. Drīz vien ne­viens ar viņiem vairs negribēja cīkstēties, pat Maknebu puiši ne. Džeimijs un īans ir liela auguma prasmīgi cīnītāji, un, kad abi tai laikā nostājās plecu pie pleca, neviens nespēja nogāzt viņus gar zemi pat tad, ja pretinieku bij vairāk.

Viņa pēkšņi iesmējās un aizlika aiz auss matu šķipsnu.

-     Kādreiz pavēro, kad viņi kopā apstaigā laukus. Šaubos, vai viņi vispār apzinās, ka joprojām to dara, bet tā ir. Džeimijs vien­mēr iet kreisajā pusē, tā īans var ieņemt savu vietu labajā, sargājot drauga vājo pusi.

Dženija lūkojās ārā pa logu un, uz brīdi aizmirsusi klēpī gulošo kreklu, piespieda roku pie nedaudz piebriedušā vēdera.

-    Cerams, ka būs puika, viņa sacīja, skatīdamās uz melnmati dēlu, kas skraidīja pa pagalmu. Visviens ķeiris vai labrocis, gal­venais, ka vīrietim ir brālis, kas var palīdzēt. Pamanīju, ka viņa pievērsusi skatienu gleznai pie sienas, kur Džeimijs bērnībā stāv vecākajam brālim Villijam starp ceļiem. Abiem bērniem bija strupi deguni un ļoti nopietnas sejas; Villija roka sargājot gulēja uz jau­nākā brāļa pleca.

-     Džeimijam paveicies, ka viņam ir īans, es teicu.

Dženija novērsās no gleznas un samirkšķināja acis. Viņa bija divus gadus vecāka par Džeimiju un būtu trīs gadus jaunāka par Villiju.

-    Kā tad. Man arī, viņa klusi noteica un atkal paņēma kreklu.

Es izcēlu no lāpāmās veļas groza bērnu krekliņu, izgriezu ar

kreiso pusi uz āru, lai sašūtu atirušu vīli padusē. Laiks bija tik auksts, ka neviens, izņemot puikas, kas skraidīja pakaļ bumbai, un vīrus, kas strādāja, nevēlējās uzturēties ārā, bet istabā bija silti un mājīgi; kamēr mēs darījām mājas darbus, logs drīz vien aizsvīda, atdalot no saltās pasaules ārpusē.

-    Ja esam sākušas runāt par brāļiem, es ieteicos, samiegusi acis, verot adatā diegu, vai tu bērnībā bieži tikies ar Dūgalu un Kolamu Makenzijiem?

Dženija noraidoši papurināja galvu.

-     Kolamu es nekad neesmu satikusi. Dūgals pāris reižu bij te ieradies, kad veda Džeimiju uz Hogmaneja vai līdzīgu svētku svinī­bām, bet nevaru teikt, ka viņu pazīstu. Viņa pacēla skatienu no šuvekļa, iešķībās acis spoži mirdzēja ziņkārē. Bet tu gan viņus pazīsti. Pastāsti, kāds ir Kolams Makenzijs! Vienmēr esmu gribējusi to uzzināt, viesi šo to izmeta, bet vecāki par viņu nekad nerunāja. Dženija uz brīdi apklusa, starp uzacīm bija iegrauzusies rieva.

-     Nē, nav taisnība; tēvs reiz pateica gan kaut ko. Toreiz Dūgals ieradās, lai vestu Džeimiju uz Bīnečadu, un viņi tikko bij devušies ceļā. Tēvs stāvēja, pārliecies pār sētu, un noskatījās, kā viņi aiz­jāj, es pienācu, lai pamātu Džeimijam ardievas, man vienmēr bij briesmīgi žēl, kad brālis devās projām, jo nezināju, cik ilgi viņu

neredzēšu. Lai nu kā, mēs skatījāmies, kā jātnieki pazūd aiz kalna, tad tētis sakustējās un noņurdēja: “Lai Dievs stāv klāt Dūgalam Makenzijam, kad nomirs viņa brālis Kolams.” Tad, šķiet, atcerējās, ka es ari tur esmu, jo viņš pagriezās, uzsmaidīja man un teica: “Nu, zeltenīt, kas mums ir vakariņās?” Neko vairāk viņš nerunāja. Dženijas melnās uzacis, smalkas un izteiksmīgas kā kaligrāfijas raksti, neizpratnē savilkās. Man likās dīvaini, jo biju dzirdējusi kurš gan nebij? ka Kolamam ir kroplas kājas un viņa vietā Dūgals dara to, kas jādara vadonim: ievāc rentes maksas un izšķir strīdus, un, kad vajag, ved klanu kaujā.

-    Tā ir. Bet… Es apklusu, jo īsti nezināju, kā aprakstīt šo divu brāļu neparasto simbiozi. Nu, es pasmaidīju un turpināju:

-    Lielāku skaidrību tu gūsi, ja pastāstīšu par kādu strīdu, ko nejauši noklausījos. Kolams sacīja Dūgalam: “Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!”

Dženija pārsteigumā iesmējās, tad ilgi raudzījās manī; zilajās acis, kas tik ļoti līdzinājās brāļa acīm, vīdēja domīgs vērīgums.

-     Ahā, ak tad tā tas notiek, ko? Man jau likās aizdomīgi, kad reiz dzirdēju, kā Dūgals runā par Kolama dēlu Heimišu; izklausījās, ka viņam puika ir drusku mīļāks, nekā tēvocim pienāktos.

-    Tu esi attapīga, Dženij, es atbildēju svaines skatienam. Varen attapīga. Savukārt man vajadzēja daudz laika, līdz visu sapratu, un es taču redzēju viņus katru dienu vairāku mēnešu garumā.

Viņa pieticīgi paraustīja plecus, bet lūpās rotājās viegls smaids.

-     Es klausos, Dženija vienkārši sacīja, ko ļaudis runā… un ko nerunā. Te, Hailendā, ļautiņi tenko kā traki. Viņa nokoda diegu un galu iespļāva saujā. Pastāsti par Leohu. Runā, ka tā esot liela pils, bet ne gluži tik liela kā Bjūlija vai Kilroka.

Tā tērzēdamas, mēs nostrādājām visu rīta cēlienu, līdz bija salāpīta veļa, tad satinām kamolos dziju un uzzīmējām Megijas jaunajai kleitiņai piegrieztni. Zēnu klaigāšana pagalmā apklusa, bet mājas otrā pusē sāka skanēt balsu murdoņa un blīkšķi, liecinot.

ka saimes jaunākā vīrišķā daļa nosalusi un devusies uzbrukumā virtuvei.

-     Nez vai drīz sāks snigt? Dženija ierunājās, pametusi ska­tienu ārā pa logu. Gaiss tāds mitrs; vai redzi, kāda migla šorīt sagūlusi virs ezera?

Es noraidoši papurināju galvu.

-     Cerams, ka nesnigs. Tad Džeimijam un īanam būs grūti tikt atpakaļ. Brokmorda atrodas nepilnas desmit jūdzes no Lelibrokas, bet ceļš visu laiku iet augšup, pa stāvām, klinšainām nogāzēm, un patiesībā ir tikai nedaudz platāks par briežu iemītu taku.

Tomēr, par spīti mūsu cerībām, drīz pēc pusdienām sāka snigt un pārslas virpuļoja vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās.

-    Viņi būs palikuši Brokmordā, Dženija nosprieda, pirms tam, izbāzusi naktsmicē tērpto galvu ārā pa logu, ilgi pētīja sārtas blāz­mas iekrāsotos mākoņus, kas klāja debesis. Par vīriem nerai­zējies; jebkurā mājā viņiem piedāvās ērtu guļvietu, kur pārlaist nakti. Aizverot slēģus, viņa man uzmundrinoši uzsmaidīja. Kad no gaiteņa pēkšņi atskanēja raudas, viņa klusi iesaucās un sarāva uz augšu rītasvārkus.

-    Arlabunakti, Klēra! viņa izmeta, jau steidzoties pildīt savu žēlsirdīgās mātes misiju. Saldu dusu.

Parasti es gulēju labi; kaut arī Skotijas klimats ir auksts un mitrs, māja bija pamatīgi būvēta un gulta bija bagātīgi apgādāta ar zosu dūnu pēļiem. Taču šonakt bez Džeimija man nebija miera. Gulta likās milzīga un mitruma pievilgusi, kājas man kņudēja un sala.

Mēģināju atgulties uz muguras, rokas viegli saliku uz krūtīm, aizvēru acis un, dziļi elpodama, centos atsaukt domās Džeimija tēlu; ja izdosies iztēloties, ka viņš, vienmērīgi dvašodams, guļ tumsā man blakus, varbūt iemigšu.

Kad pilnā rīklē iedziedājās gailis, es atrāvu galvu no spilvena tik strauji, it kā zem gultas būtu uzsprādzis dinamīts.

-     Idiots tāds! es klusi nolamājos, katrai nervu šķiedrai gluži vai trinkšķot no negaidītā trokšņa. Izkāpu no gultas un pavēru

slēģus mazā spraudziņā. Vairs nesniga, bet mākoņu segas dēļ debe­sis joprojām bija blāvas no vienas pamales līdz otrai. Lejā vistu aplokā gailis palaida vēl vienu bļāvienu.

-     Aizveries! es noburkšķēju. Vēl ir nakts vidus, spalvainais kretīn! Putna klaigāšana atbalsojās klusajā naktī, un kaut kur tālāk šajā pašā stāvā sāka raudāt bērns, tam sekoja slāpēts, bet bagātīgs gēlu lamuvārdu birums Dženijas balsī.

-    Tavas dienas, es vērsos pie neredzamā gaiļa, ir skaitītas. Nekādu atbildi es nesaņēmu, un pēc krietnas pauzes, pārliecināju­sies, ka dziedāšana šonakt beigusies, es aizvēru slēģus un likos uz auss.

Šis tracis bija izjaucis jebkādu sakarīgu domu gājienu. Un es necentos sākt citu, bet nolēmu pievērsties savam ķermenim, cerot, ka fiziska meditācija mani atslābinās tiktāl, ka varēšu aizmigt.

Un man izdevās. Kad sasniedzu miega robežu, mans prāts ap­stājās apmēram pie aizkuņģa dziedzera, neskaidri dzirdēju, ka mazais Džeimijs aizdipina pa gaiteni uz mammas guļamistabu, zēnu bija pamodinājis pilnais pūslis, viņam reti pietika prāta, lai darītu to, kas likās pašsaprotami, viņš labāk devās ārā no bērnista­bas un lejā pa kāpnēm meklēt palīdzību.

Ceļā uz Lelibroku es biju prātojusi, vai man nebūs grūti atras­ties Dženijas tuvumā, vai es neapskaudīšu viņas spēju tik viegli ieņemt bērnu. Un nav izslēgts, ka arī apskaustu, ja nebūtu piere­dzējusi, ka daudzbērnu mātes laimei ir sava cena.

-    Ak tu cietpauri, tev pie gultas ir podiņš, aiz manām durvīm skanēja Dženijas izmisuma pilnā balss, kad viņa veda dēlēnu atpa­kaļ uz istabu. Nākot ārā, tu tam droši vien uzkāpi virsū; kāpēc tu nevari dabūt savā galvā, ka jāčurā podiņā? Kāpēc tev katru nakti jānāk uz manējo? Pukošanās pamazām apklusa, kad viņa pagrie­zās, lai kāptu augšā, un es pasmaidīju, turpinot iztēlē slīdēt uz leju pa savu zarnu lokiem.

Bija vēl viens iemesls, kāpēc es neapskaudu Dženiju. Sākumā biju baidījusies, ka, laižot pasaulē Feitu, nodarīts kāds bojājums maniem iekšējiem orgāniem, bet pēc Raimona dziedināšanas bailes

izzuda. Beidzot sava auguma inventarizāciju un miegam tuvojo­ties, mugura atslāba, es jutu, ka ar veselību viss ir kārtībā. Vienu reizi tas bija noticis un varēja notikt atkal. Bija vajadzīgs tikai laiks. Un Džeimijs.

Mājas otrā galā uz gaiteņa dēļu grīdas dipēja Dženijas soļi, kas kļuva ātrāki, kad atskanēja Megijas miegainā činkstēšana.

-     Bērni sagādā prieku, bet ari daudz rūpju, es nomurmināju un iemigu.

Visu nākamo dienu mēs, darot mājas darbus un ejot ikdienas gaitās, gaidījām vīrus un ar vienu ausi klausījāmies, vai pagalmā neatskanēs pakavu būkšķi.

-     Viņi noteikti aizkavējušies, lai nokārtotu kādas darīšanas, Dženija, ārēji saglabādama mieru, sacīja. Bet es redzēju, ka ikreiz, ejot garām logam, pa kuru varēja redzēt mājas ceļu, viņa uz mirkli apstājas.

Savukārt man bija grūti apvaldīt savu dzīvo iztēli. Vēstule, kurā karalis Džordžs ar savu parakstu apstiprināja, ka Džeimijs ir attais­nots, gulēja ieslēgta rakstāmgalda atvilktnē saimnieka kabinetā. Džeimijs uzskatīja šo dokumentu par pazemojošu un vēlējās sade­dzināt, bet es uzstāju, ka tas katram gadījumam jāsaglabā. Tagad, ieklausoties ziemas vēja brāzmās, vai nedzirdēšu tajās kādas citas skaņas, mani nepārtraukti mocīja iedomas, ka tā bijusi kļūda vai kāds joks ka Džeimiju atkal apcietinājuši sarkanos kamzoļos ģērbti dragūni, ka viņš atkal iemests nožēlojamā cietuma kamerā, kur viņam atkal draud briesmas dabūt cilpu kaklā.

Tikai īsi pirms tumsas iestāšanās vīri beidzot atgriezās mājās, vedot zirgus, apkrautus ar maisiem, kuros bija sāls, adatas, mari­nējamās garšvielas un citi sīkumi, ko Lelibrokā nebija iespējams saražot.

Viens no staļļa pagalmā ienākušajiem zirgiem klusi iezviedzās; es, to izdzirdusi, metos lejā pa kāpnēm un saskrējos ar Dženiju, kas steidzās ārā no virtuves.

Kad ieraudzīju Džeimija garo stāvu, kas pret šķūņa sienu izska­tījās tumšāks, sajutu milzīgu atvieglojumu. Skrēju pāri pagalmam, nepievēršot uzmanību plānajai sniega kārtiņai, kas vēl bija sagla­bājusies uz zemes, un metos viņa rokās.

-    Velns un elle, kur tu tik ilgi biji? es skarbi noprasīju.

Džeimijs lēnām mani noskūpstīja un nesteidzās atbildēt. Ar

vaigu jutu, ka viņa seja ir nosalusi un lūpas patīkami garšo pēc viskija.

-    Mm, vakariņās būs desas? viņš atzinīgi noteica, paostot ma­nus matus, kas smaržoja pēc virtuves dūmiem. Tas labi, es mirstu vai badā.

-     Sardeles un pjurē, es teicu. Kur tu biji?

Viņš smiedamies purināja no pleda sniegu.

-     Sardeles un pjurē? Tas ir ēdiens, vai ne?

-    Desas ar kartupeļu biezputru, es pārtulkoju. Jauks, tradi­cionāls angļu ēdiens, atpalikušajās Skotijas nomalēs līdz šim nepa­zīstams. Un tagad, nolādētais skot, saki, kur tu, dritvaikociņ, biji pēdējās divas dienas? Mēs ar Dženiju tā uztraucāmies!

-    Nu, mums atgadījās sīka ķibele… Džeimijs iesāka teikumu, bet tad viņš ieraudzīja Fērgusu, kas nesa rokā laternu. 0, tu esi atnesis gaismu, Fērgus? Labs puisis. Noliec lukturi te, lai neaizde­gas salmi, un ieved šo nabaga lopiņu stallī. Kad būsi viņu apko­pis, nāc vakariņās. Tagad jau varēsi apsēsties pie galda, ko? Viņš draudzīgi paraustīja Fērgusu aiz auss. Zēns izvairījās un pasmai­dīja pretī; acīmredzot tas, kas noticis šķūnī, nebija atstājis aizvai­nojumu.

-     Džeimij. Es vēl valdījos. Ja tu nebeigsi runāt par zirgiem un desām un tūlīt nepateiksi, kas jums gadījās, es tev speršu pa stilbiem. Kaut tas būs ļoti nepatīkami, jo man kājās ir tikai čības, bet es brīdinu, ka, vienalga, to darīšu.

-     Tu man draudi, vai ne? viņš atsmēja. Nebij jau nekā nopietna, Armaliet, tikai…

-     īan! Tagad ieradās Dženija, kuru bija aizkavējusi Megija, un tieši tajā brīdī laternas mestās gaismas lokā ienāca viņas vīrs.

Sabijusies no šausmām svaines balsi, es pagriezos un redzēju, kā viņa metas uz priekšu un pieliek roku īana sejai.

-     Piķis un zēvele, kas tev, īan, noticis? viņa uztraucās. Lai kāda nelaime bija piemeklējusi ceļiniekus, skaidri varēja redzēt, ka Dženijas virs iznesis lielāko smagumu uz saviem pleciem. Vienu aci ietvēra tumšs zilums, tā bija gandrīz pilnīgi aizpampusi, un pāri vaigam stiepās gara, nesen iegūta švīka.

-     Man nekas nekaiš, mi dhu, viņš sacīja, maigi noglāstīdams un apskaudams sievu, kamēr Megija mulsumā centās iespraukties starp vecākiem. Tikai drusku sasitos.

-     Divas jūdzes no ciema mēs nācām lejā pa nogāzi, vedot zir­gus pie rokas, jo ceļš bija ļoti slikts, un tad īans iekāpa kurmja alā un salauza kāju, Džeimijs stāstīja.

-    Koka kāju, īans sniedza sīkākus paskaidrojumus. Viņš, maz­liet sakaunējies, pasmaidīja. Kurmim šī sadursme beidzās bē­dīgi.

-     Tāpēc mēs palikām tuvākajā mājā tik ilgi, līdz īanam uztaisīja jaunu kāju, Džeimijs pabeidza stāstu. Vai varam dabūt ēst? Man jau māga pie muguras pielipusi.

Nomierinājušies visi iegāja mājā, mēs ar Kruķa kundzi saklājām galdu, bet Dženija tikmēr ar burvju lazdas uzlējumu notīrīja īanam seju un noraizējusies apjautājās, vai viņš nav ievainots.

-    Nieki vien, viņš mierināja sievu. Tikai pa kādam zilumam. Vērojot, kā īans ienāk mājā, biju pamanījusi, ka viņš klibo ievē­rojami stiprāk nekā parasti. Vācot nost vakariņu galdu, klusi pār­miju pāris vārdu ar Dženiju, un, kad ērti sēdējām dzīvojamā istabā, pirms tam nogādājuši seglu somu saturu savās vietās, viņa nome­tās ceļos uz paklāja blakus īanam un satvēra jauno kāju.

-    Nu tad ņemam to nost, viņa apņēmīgi sacīja. Tu esi savai­nojies, un es gribu, lai Klēra apskata brūci. Varbūt viņa varēs palī­dzēt labāk par mani.

Lai arī amputācija bija izdarīta diezgan prasmīgi, vairāk bija līdzējusi veiksme; armijas ķirurgs, kas bija noņēmis kājas apakšējo daļu, bija spējis saglābt ceļa locītavu. Šī iemesla dēļ īans varēja

kustēties krietni brīvāk nekā parasti pēc šādām operācijām. Taču šobrīd locītava drīzāk bija kavēklis, nevis priekšrocība.

Krītot viņš bija smagi samežģījis kāju; stumbeņa gals bija zils un saplosīts, tur cauri ādai bija spiedusies protēzes asā mala. Pat ja nebūtu ievainojumu, jebkāda atbalstīšanās uz koka kājas sagādātu drausmīgas sāpes. Bet, tā kā ari celis bija izmežģīts, tad miesa bija pietūkusi, sarkana un karsta.

īana kalsnā, labsirdīgā seja bija gandrīz tikpat sārta kā stumbe­nis. Kaut arī viņš pret savu invaliditāti izturējās lietišķi, es zināju, ka viņš nevar ciest bezpalīdzību, kas kājas trūkuma dēļ viņu šad tad piemeklēja. Neveiklības sajūta, ka visi redz viņa nepilnību, droši vien jaunajam vīrietim sagādāja tikpat stipras sāpes kā mani pirksti, pieskaroties ievainojumam.

-    Tev ir sarauta saite, es sacīju, ar pirkstu viegli velkot pa pie­tūkušo ceļa iekšpusi. Nevaru pateikt, cik nopietni tas ir, bet joki mazi. Celī sakrājies ūdens, tāpēc tas ir pietūcis.

-    Vai tu vari kaut ko darīt, Armaliet? Džeimijs pārliecās man pār plecu un, pieri saraucis, skatījās uz samilzušo kāju.

Es papurināju galvu.

-    Neko daudz, tikai uzlikt aukstas kompreses, lai noņemtu uz­tūkumu. Pacēlu skatienu uz īanu, centos savilkt seju pēc iespējas līdzīgāku mātes Hildegardes izteiksmei un cieši lūkojos viņā.

-    Bet tu gan vari, es viņam sacīju. Tu vari likties gultā. Sāpju remdēšanai iedzer viskiju; šovakar iedošu tev opija tinktūru, lai vari aizmigt. Nevalkā koka kāju vismaz nedēļu, un tad paskatīsimies.

-    To es nevaru! īans protestēja. Stallī jāsalabo siena, aug­šējā tīrumā divi vaļņi ari iebrukuši, jāasina arklu lemeši un…

-     Un kāja arī jālabo, Džeimijs stingri pabeidza īana iesākto teikumu. Viņš palūkojās uz draugu ar “saimnieka skatienu”, kā es to dēvēju, zilās acis raudzījās nikni un caururbjoši, liekot vairu­mam ļaužu dancot pēc viņa stabules. īanu, kurš ar Džeimiju bija sēdējis pie viena galda, rotaļājies, devies medībās, kopā cīnījies un kāvies, šis skatiens ietekmēja ievērojami mazāk nekā citus cilvē­kus.

-     Ne vella, viņš rāmi noteica. Kvēlošās, brūnās acis, paužot sāpes, dusmas, arī aizvainojumu un vēl kaut ko man neizpro­tamu -, vērās drauga acīs. Tu domā, ka vari man pavēlēt?

Džeimijs notupās un pietvīka, it kā būtu dabūjis pļauku. Varēja redzēt, ka viņš norij vairākas asas atbildes, tad klusā balsī sacīja:

-    Nē. Es nedomāju tev pavēlēt. Bet vai drīkstu tev lūgt… pasau­dzēt sevi?

Abi vīrieši ilgi lūkojās viens otrā, šajā mēmajā sarunā pasakot kaut ko tādu, ko es nespēju saklausīt. Beidzot īana pleci atslābumā saguma un, šķībi pasmaidot, viņš palocīja galvu.

-     Lūgt tu vari. Nopūties viņš paberzēja saskrāpēto vaigu un, nejauši pieskāries jēlumam, saviebās. Tad dziļi ievilka elpu un saņē­mies pastiepa Džeimijam roku. Nu, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā?

Nebija viegli vīrietim ar vienu kāju tikt augšā pa diviem kāpņu posmiem, bet beigās tomēr izdevās. Pie guļamistabas durvīm Džei­mijs atstāja īanu sievas ziņā. Kad viņš soli atkāpās, īans klusi un ātri viņam kaut ko pateica gēlu valodā. Es joprojām īsti nepārzi­nāju šo valodu, bet man likās, ka viņš teica:

-    Vesels, brāl.

Džeimijs apstājās, atskatījās un pasmaidīja, sveces gaismā viņa acis sirsnīgi mirdzēja.

-    Tu arī, mo brathair\

Es sekoju Džeimijam pa gaiteni uz mūsu istabu. Pēc sagumuša­jiem pleciem redzēju, cik viņš ir noguris, bet man bija daži jautā­jumi, kurus es gribēju uzdot, pirms ejam pie miera.

“Tikai šur tur pa kādam zilumam,” īans bija sacījis, mierinot Dženiju. Tiesa. Šur tur. Bet bez zilumiem uz sejas un kājas es biju redzējusi tumšus plankumus, ko daļēji paslēpa krekla apkakle. Lai cik lielu postu nodarīja īans, iekāpjot alā, nespēju iedomāties kurmi, kurš mēģinātu viņu par to nožņaugt.

Bet iznāca tā, ka Džeimijs nevēlejās uzreiz runāt.

-     Ak tad ilga neredzēšanās dara sirdi mīkstāku, ko? es viņu paķircināju. Gulta, kas iepriekšējā naktī likās tik plata, nu izrādījās gandrīz par šauru.

-     Mm? apmierinājumā pievēris acis, viņš nomurrāja. Mīk­stāku? Gluži otrādi. Ak Dievs, turpini! Cik brīnišķīgi!

-      Neuztraucies, vēl brītiņu tevi iepriecināšu, es viņu mieri­nāju. Tikai ļauj nodzēst gaismu. Es piecēlos un nopūtu sveci; tā kā slēģi bija vaļā, tad istabā pat bez sveces bija pietiekami gaišs, jo pa logu iespīdēja sniegaino debesu atspulgs. Es skaidri saskatīju Džeimija garā auguma aprises zem segām, viņš gulēja izstiepies, rokas nolicis gar sāniem, nedaudz saliektiem pirkstiem. Ierāpos viņam blakus gultā un, saņēmusi labo roku, atsāku lēno plaukstas un pirkstu masāžu.

Kad es ar īkšķi vilku stingrus lokus gar plaukstu pamatni, vi­ņam izlauzās gara nopūta, gandrīz vaids. Pirksti, kas, stundām ilgi cieši turot grožus, bija kļuvuši stīvi, no maniem pieskārieniem sasila un pakāpeniski atlaidās. Mājā valdīja klusums, un istabā, izņemot ligzdiņu gultā, bija auksti. Cik patīkami sajust, kā blakus gulošais augums sasilda man vietu, izbaudīt intīmu saskaršanos, uzreiz neiekvēlojoties alkās. Ar laiku šāds pieskāriens varētu nozī­mēt ko vairāk ziemā naktis bija garas. Viņš bija te, es ari, un jutos apmierināta ar dzīvi, kāda tā šobrīd bija.

-    Džeimij, es pēc brīža ierunājos, kas ievainoja īanu?

Acis neatvēris, Džeimijs smagi nopūtās. Taču atbildot viņš nesa­springa pretestībā; šo jautājumu viņš bija gaidījis.

-Es.

-     Ko? No izbrīna es palaidu vaļā viņa roku. Pārbaudīdams pirkstu kustīgumu, viņš savilka dūri un atlaida. Tad nolika kreiso roku uz palaga sev blakus, lai varu apskatīt viņa pirkstu kauliņus, kas no saskares ar īana kaulaino seju bija nedaudz pietūkuši.

-      Kāpēc? es šausmās noprasīju. Biju jau pamanījusi, ka draugu attiecībās bija iezadzies līdz šim nemanīts aizkaitinājums, bet naids tas gluži nebija. Nevarēju iedomāties, kas spētu piespiest Džeimiju iesist īanam; svainis manam vīram bija gandrīz tikpat mīļš kā māsa Dženija.

Kaut ari acis tagad bija atvērtas, viņš uz mani neskatījās. Viņš raudzījās uz delnas virspusi, ko nemierīgi braucīja. Džeimijam ne­bija citu savainojumu kā vien viegli nobrāztie pirkstu kauliņi; acīm­redzot īans nebija sitis pretī.

-     Nu, īans pārāk ilgi ir bijis precējies, Džeimijs aizstāvoties atbildēja.

-     Man šķiet, ka tu pārāk ilgi esi uzkavējies karstā saulē. Ne­novērsu no vīra skatienu. Vienīgi saule tagad nespīd. Vai tev sa­kāpusi temperatūra?

-     Nē. Viņš izvairījās no maniem mēģinājumiem pataustīt vi­ņam pieri. Nē, tikai… izbeidz, Armaliet, man nekas nekaiš. Viņš saknieba lūpas, bet tad padevās un visu izstāstīja.

īans nudien netālu no Brokmordas bija iekāpis kurmja alā un salauzis savu koka kāju.

-    Nāca jau vakars… mums bij daudz darāmā ciemā… piedevām vēl sniga. Redzēju, ka koka kāja dara īanam sāpes, lai ari viņš ap­galvoja, ka varot jāt. Atradāmies netālu no kādām mājām, tāpēc es palīdzēju viņam uzrausties ponijam mugurā un uzvedu kalnā, lai lūgtu pajumti, kur pārnakšņot.

Ar kalniešiem raksturīgo viesmīlību naktsmājas un vakariņas tika labprāt piedāvātas un pēc bļodas ar siltu zupu un svaiga auzu rauša abi viesi tika izguldīti uz salmu maisa pie pavarda.

-     Knapi pietika vietas, kur noklāt segu, tik šauri tur bij, bet mēs apgūlāmies viens otram līdzās un iekārtojāmies, cik labi vien varējām. Džeimijs dziļi ievilka elpu un sakautrējies paskatījās uz mani.

-    Nu, es biju ceļā noguris un iekritu dziļā miegā, domādams, ka īans ari. Bet viņš pēdējos piecus gadus katru nakti bij gulējis kopā ar Dženiju, un laikam jau ir tā, ja blakus gultā ir silta miesa… ar vienu vārdu sakot, kaut kad naktī viņš pievēlās man klāt, apskāva un noskūpstīja uz kakla. Un es… stāsta pavediens pārtrūka, un pat pelēcīgajā gaismā, kas atstaroja no sniega, es redzēju, kā tumšs sārtums pārņem Džeimija seju, …es uztrūkos no dziļa miega, do­mādams, ka tas ir Džeks Rendels.

Visa stāsta laikā es biju aizturējusi elpu, tagad es lēnām izpūtu gaisu no plaušām.

-    Tas tev noteikti bija viens ellīgs trieciens, es sacīju.

Džeimijam notrīcēja lūpu kaktiņš.

-     Tas bij viens ellīgs trieciens īanam, tici man, viņš drūmi pajokoja. Es apvēlos uz vēdera un gāzu pa seju, līdz brīdim, kad pamodos pilnīgi, biju uzmeties viņam virsū un žņaudzu tā, ka nabadziņam jau mēle kārās no mutes ārā. Tas bija arī ellīgs trie­ciens gulošajiem Marejiem, viņš domīgi piebilda. Teicu, ka man rādījušies murgi… nu, zināmā mērā tā arī bij… bet sacēlās draus­mīgs lērums, bērni bļāva, īans kaktā klepoja, un Mareja kundze sēdēja gultā kā mietu norijusi, bubinot: “Ko? Ko?” kā tāda resna pūce.

Iedomājoties šo skatu, es nespēju apvaldīt smieklus.

-    Ak Dievs, Džeimij. Vai ar īanu viss bija kārtībā?

Džeimijs paraustīja plecus.

-     Nu, tu taču viņu redzēji. Pēc laiciņa visi atkal aizmiga, bet es atlikušo nakti gulēju pie plīts un blenzu griestu sijās. Viņš nepre­tojās, kad es paņēmu viņa kreiso roku un maigi glāstīju sasisto delnu. Pirksti satvēra manējos un tā turēja.

-     Tāpēc no rīta, kad devāmies projām, viņš turpināja, es klusēju, līdz nonācām tajā vietā, kur var apsēsties un redzēt visu ieleju. Un tad… viņš norija kaklā sakāpušo kamolu, un pirksti ne­daudz saspieda manējos, …es viņam izstāstīju. Par Rendelu. Visu, kas bija noticis.

Sāku saprast, kāpēc īans tik neizprotami bija skatījies uz savu bērnības draugu. Sapratu arī Džeimija saspringušo sejas izteiksmi un tumšos lokus zem acīm. Nezinādama, ko teikt, es tikai saspiedu viņa roku.

-     Nebiju domājis kādam to stāstīt… izņemot tevi, viņš pie­bilda, par atbildi saspiežot manus pirkstus. īsi pasmaidījis, viņš at­brīvoja vienu roku un novilka pār seju.

-                Bet īans… nu, viņš… Džeimijs meklēja atbilstošāko vārdu.

-     Viņš mani pazīst, saproti?

-     Domāju, ka jā. Tu pazīsti viņu visu mūžu, vai ne?

Neko neredzošu skatienu veroties logā, viņš pamāja ar galvu. Atkal bija sācis virpuļot sniegputenis, pret rūti sitās sīkas, par de­besim baltākas pārsliņas.

-    īans ir tikai gadu vecāks par mani. Manā bērnībā viņš vienmēr te bijis. Līdz četrpadsmit gadu vecumam nepagāja neviena diena, kad es īanu nebūtu redzējis. Un pat pēc tam, kad devos mācībā pie Dūgala, uz Leohu, un vēlāk uz universitāti Parīzē, atgriežo­ties mājās, es apeju ap mājas stūri, un tur viņš ir, liekas, es nekad nebūtu bijis projām. Mani ieraugot, īans, kā vienmēr, smaidīja, un mēs plecu pie pleca devāmies pāri laukiem un upēm, runājot par visu ko. Džeimijs smagi nopūtās un izvilka ar roku cauri ma­tiem.

-    īans… viņš ir daļa no manis, daļa, kas iederas šeit, kas te vien­mēr bijusi, viņš centās paskaidrot. Es domāju… man viņam jā­izstāsta; nevēlējos justies… atsvešinājies. No īana. No šīs vietas. Viņš pamāja ar roku uz logu, tad pagriezās pret mani, acis blāvajā gaismā izskatījās tumšas. Vai saproti, kāpēc es tā darīju?

-    Domāju, ka jā, es atkal klusi sacīju. Un īans?

Džeimijs neveikli paraustīja plecu, it kā cenšoties atbrīvoties no pārāk cieša krekla.

-     Es nezinu. Sākumā viņš tikai purināja galvu, it kā nespētu ticēt, bet, kad noticēja… Džeimijs apklusis aplaizīja lūpas, un man radās nojausma, cik daudz šī grēksūdze sniegotajos laukos bija viņam maksājusi. Es redzēju, ka īans grib pielēkt kājās, staigāt šurpu turpu, bet kājas dēļ nevar. Viņš bij savilcis dūres un gluži nobālušu seju visu laiku atkārtoja: “Kā? Nolādēts, Džeimij, kā tu to pieļāvi?”

Viņš papurināja galvu.

-     Neatceros, ko es teicu. Ne arī to, ko teica viņš. Mēs kliedzām viens uz otru, tik daudz es zinu. Gribēju viņam sist, bet nevarēju… kājas dēļ. Un viņš gribēja sist man, bet nevarēja arī kājas dēļ. Džeimijs iespurcās smieklos. Jēziņ, mēs noteikti izskatījāmies kā divi ģeķi, vicinājām rokas pa gaisu un aurojām viens uz otru. Bet

es kliedzu ilgāk, tāpēc viņš pēdīgi aizvērās un noklausījās visu līdz galam. Tad, kā no zila gaisa, es vairs nevarēju parunāt, likās, ka tam nav jēgas. Es apsēdos uz akmens un saņēmu galvu rokās. Pēc kāda laiciņa īans teica, ka vajadzētu doties ceļā. Es pamāju, piecē­los, palīdzēju viņam tikt zirgā, un mēs klusējot jājām mājās.

Likās, Džeimijs pēkšņi aptvēra, cik cieši sažņaudzis manu roku. Mazliet atslābināja tvērienu, bet roku pavisam neatlaida, ar īkšķi un rādītājpirkstu grozot manu laulības gredzenu.

-     Tā mēs jājām ilgu laiku, viņš klusā balsī turpināja. Līdz izdzirdēju sev aiz muguras slāpētu skaņu un pievilku pavadu, lai īana zirgs var pienākt man līdzās, un ieraudzīju, ka viņš raudājis… vēl arvien raudāja, asaras tecēja pār vaigiem. Viņš redzēja, ka es uz viņu skatos, un sparīgi papurināja galvu, it kā joprojām dus­motos, bet tad pastiepa man roku. Es to saņēmu, un viņš paspieda tik stipri, ka gandrīz salauza man kaulus. Mēs atlaidām rokas un turpinājām ceļu uz mājām.

Kad viss bija izstāstīts, es jutu, ka sasprindzinājums atlaižas.

“Vesels, brāl,” īans bija sacījis, zvārojoties uz vienas kājas gu­ļamistabas durvīs.

-    Tad jau viss ir labi? es jautāju.

-     Būs labi. Džeimijs atslāba pavisam, atslīgstot dūnu spil­venos. Ieslīdēju zem segas viņam blakus un cieši piespiedos pie sāna. Mēs vērojām, kā krīt sniegs, pārslām klusi švīkstot gar loga rūti.

-    Labi, ka esi sveiks un vesels pārnācis mājās, es teicu.

No rīta, atverot acis, redzēju to pašu pelēko gaismu. Džeimijs, jau saģērbies, stāvēja pie loga.

-    Ak, esi pamodusies, Armaliet? viņš sacīja, redzot, ka paceļu galvu no spilvena. Tas ir labi. Esmu atvedis tev dāvanu.

Viņš iebāza roku sporanā un izņēma vairākus vara gabaliņus, divus vai trīs mazus akmentiņus, īsu skaidu, ap kuru bija aptīta makšķeraukla, saburzītu vēstuli un veselu sauju lentes.

-    Matu lentes? Es nobrīnījos. Paldies. Cik skaistas!

-     Nē, tās nav tev, viņš teica un, pieri saraucis, centās atraisīt zilu lenti, kas bija ieķērusies kurmja kājā, kuru viņš nēsāja līdzi kā talismanu pret reimatismu. Lentes domātas Megijai. Domīgi viņš aplūkoja saujā palikušos akmentiņus. Man par pārsteigumu, Džeimijs vienu paņēma un nolaizīja.

-     Nē, šitas nav īstais, viņš purpināja un atkal ielaida roku sporanā.

-     Pie velna, ko tu tur dari? Skatoties šīs izdarības, manī mo­dās ziņkāre. Viņš neatbildēja, bet izvilka vēl vienu sauju akmeņu, kurus apostīja, atmetot citu pēc cita, līdz nonāca līdz mazam bumbulītim, kas viņam iepatikās. Šim, drošs paliek drošs, viņš vienreiz pārlaida ar mēli, tad starodams iemeta man plaukstā.

-     Dzintars, viņš apmierinātā balsī pavēstīja, kad es ar rādītāj­pirkstu ripināju grumbuļaino akmentiņu pa delnu. Tas likās silts, un gluži nevilšus apsedzu to ar otru roku.

-     Protams, tas vēl jānoslīpē, Džeimijs paskaidroja. Bet man likās: būs tev smuka kaklarota. Viņš, manī skatoties, viegli pie­tvīka. Tas ir… tā ir dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Atce­rējos to dzintara gabalu, ko tev uzdāvināja Hjū Manro, kad mēs apprecējāmies.

-     Man tas vēl ir, es klusi sacīju, glāstīdama savādo, sastingušo koka sulas gabaliņu. Hjū dāvātā dzintara gabalam viena puse bija nošķelta un noslīpēta, izveidojot nelielu lodziņu, pa kuru varēja redzēt dzintarā ieķepušu spāri, kas sastingusi mūžīgā lidojumā. Es to kā spēcīgāko no maniem talismaniem glabāju savā zāļu lādē.

Dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Mēs, protams, bijām precējušies jūnijā, nevis decembrī. Bet īstajā kāzu dienas jubilejā Džeimijs sēdēja ieslodzīts Bastīlijā un es… es gulēju Francijas karaļa rokās. Tas nebija īstais laiks, kad ļauties laulību svētlaimes svinībām.

-     Tūlīt būs jaunais gads, Džeimijs atkal ierunājās, vērdamies pa logu uz lēni krītošo sniegu, kas apsedza Lelibrokas laukus.

-     Man likās, ka ir piemērots brīdis, lai sāktu kaut ko jaunu.

-     Es arī tā domāju. Izkāpu no gultas, nostājos vīram blakus pie loga un apņēmu ar roku viņa vidukli. Mēs stāvējām apskāvu­šies, klusēdami, līdz mans skatiens nejauši krita uz pārējiem dzel­tenīgajiem bumbulīšiem, ko Džeimijs bija izņēmis no sporana.

-    Pie joda, Džeimij, kas tie tādi? es jautāju, palaižot viņu vaļā tik ilgi, lai norādītu, par ko es runāju.

-    Ak tie? Tās ir medus bumbiņas, Armaliet. Viņš vienu paņēma un ar pirkstiem notrauca putekļus. Tās man iedeva Gibsona kun­dze no ciema. Ļoti labas, tikai sporanā laikam maķenīt apvārtīju­šās. Džeimijs smaidīdams pastiepa man vaļējo plaukstu. Vai gribi vienu?

ES nezināju, ko vai cik daudz īans bija pastāstījis Dže­nijai par sarunu ar Džeimiju sniegotajos laukos. Viņa pret brāli izturējās kā allaž, lietišķi un skarbi, un šad tad mīļi paķircināja. Taču es viņu pazinu jau gana ilgi, lai saprastu, ka viens no Dženijas lielākajiem talantiem bija spēja ārkārtīgi skaidri uztvert lietas būtību un tad skatīties tai cauri, it kā šāda fakta nemaz nebūtu.

Vairāku mēnešu laikā jūtas un attieksme starp mums četriem mainījās un attīstījās, līdz nostabilizējās saliedēta spēka modelī, kas bija dibināts darbā un balstījās uz draudzību. Savstarpēja cieņa un uzticība bija vienkārši nepieciešamība; darba bija ļoti daudz.

Dženija grūtniecības dēļ kļuva smagnējāka, tāpēc es uzņēmos arvien vairāk un vairāk saimniecības darbu, un viņa arvien biežāk paļāvās uz mani. Nekad nemēģināšu ieņemt viņas vietu; viņa kopš mātes nāves bijusi saimniecības centrālā ass, un tieši pie viņas vis­biežāk vērsās kalpotāji un rentnieki. Tomēr arī šie cilvēki pakāpe­niski pierada pie manis, izturējās pret mani ar draudzīgu cieņu, kura dažkārt robežojās ar atzīšanu un reizēm pat ar bijību.

Pavasara darbu sākumu vispirms iezīmēja milzīga platību apstādīšana ar kartupeļiem; vairāk par pusi no apstrādātās zemes tika apstādīta ar jauno kultūru tas bija lēmums, kas attaisnojās pēc dažām nedēļām, kad krusa sakapāja izdīgušos miežu asnus. Kartupeļu laksti bija spēcīgi un nolīka uz zemes, tāpēc tie izdzīvoja.

Pastnieks vienm ēr zvana divreiz

Nākamais notikums šajā pavasari bija Dženijas un īana otras meitas Ketrinas Mērijas piedzimšana. Viņa ieradās tik strauji, ka visi, pat Dženija, izbijās. Kādu dienu grūtniece pasūkstījās par sā­pēm mugurā un devās atgulties. Pavisam drīz kļuva skaidrs, kas patiesībā notiek, un Džeimijs pa galvu pa kaklu skrēja pēc vecmā­tes Martina kundzes. Abi ieradās tieši laikā, lai kopā ar visiem, svi­not šo notikumu, iedzertu glāzi vīna, kamēr mājas gaiteņos atbal­sojās jaundzimušās spalgā brēkšana.

Un tā gads raisīja pumpurus un zaļoja, es arī uzplauku, darbos iegrimusi un mīlestības apņemta, un tā man sadzija pēdējās brū­ces.

Vēstules pienāca neregulāri, reizēm pasts tika atgādāts reizi ne­dēļā, reizēm nekas nepienāca mēnesi un pat ilgāk. Ņemot vērā attālumus, kādi ziņnešiem bija jānostaigā, lai piegādātu pastu Hailendā, es uzskatīju par brīnumu to, ka vispār kaut kas sasniedza adresātu.

Taču šodien pienāca liels sainis ar vēstulēm un grāmatām, ku­ras, lai nodrošinātos pret lietu un sniegu, bija satītas eļļotā perga­mentā un pārsietas ar auklu. Aizsūtījusi pastnieku uz virtuvi ietu­rēties, Dženija uzmanīgi atraisīja auklu un, būdama taupīga saim­niece, noglabāja to kabatā. Viņa izšķirstīja nelielo vēstuļu kaudzīti, uz brīdi atliekot malā kārdinoša izskata paciņu kā vēstīja adrese no Parīzes.

-    Vēstule īanam… tas droši vien būs rēķins par sēklām, un viena no Džokestas tantes… o, tas gan ir labi, par viņu neko nezinājām vairākus mēnešus, iedomājos, varbūt viņa saslimusi, bet redzu, ka spalva rokā turējusies stingri…

Vēstule, uz kuras adrese bija rakstīta tumšiem, stingriem bur­tiem, nokrita Dženijas kaudzītē, tai sekoja zīmīte, ko bija atsūtī­jusi viena no Džokestas precētajām meitām. Tad vēl viena īanam no Edinburgas, Džeimijam no Džereda es pazinu izstiepto, gan­drīz nesalasāmo rokrakstu un vēl viena: bieza krēmkrāsas lapa, aizzīmogota ar karalisko Stjuartu nama ģerboni. Kārtējais vēstī­jums, kurā Čārlzs sūkstās par grūto dzīvi Parīzē un par atraidītas

mīlestības sāpēm, es nospriedu. Vismaz šī izskatījās īsa; parasti viņš, atvieglojot savu dvēseli “cher Džeimsam”, pievaimanāja vairā­kas lappuses, gramatiski nepareizi poliglotiskā patosā, kas vismaz skaidri parādīja, ka personiskai sarakstei viņš nemeklē sekretāra palīdzību.

-    Ooo, trīs franču romāni un dzeju grāmata no Parīzes! Dže­nija aizrautīgi iesaucās, atverot papīra saini. “C’est un embarras de richesse”,1 hm?! Ko mēs šovakar lasīsim? Viņa izcēla no ietinamā papīra nelielo grāmatu kaudzīti, ar sajūsmā drebošu rādītājpirkstu noglaužot mīksto ādas vāku tai, kas atradās pašā augšā. Dženija mīlēja grāmatas ar tādu pašu kaisli kā brālis zirgus. Faktiski muiža varēja lepoties ar nelielu bibliotēku, un, ja arī vakara atpūta starp darbu un miegam veltāmo laiku sanāca īsa, tad tomēr tajā allaž dažas minūtes tika veltītas lasīšanai.

-    Lai strādājot būtu par ko padomāt, Dženija paskaidroja, kad es kādu vakaru redzēju, ka viņa zvārojas no noguruma, un mudi­nāju iet gulēt, nevis palikt nomodā un lasīt priekšā īanam un man. Viņa, aizsegusi muti ar dūri, nožāvājās. Pat ja esmu tā nogurusi, ka gandrīz neredzu vārdus, tie atgriežas nākamajā dienā, kad kuļu sviestu vai veļu vilnu un varu tos apdomāt.

Kad tika pieminēta vilnas velšana, es noslēpu smaidu. Biju pār­liecināta, ka no visām Hailendas saimniecībām vienīgi Lelibrokā sievietes vilnu velēja ne tikai senu dziesmu, bet arī Moljēra un Pīrona vārsmu ritmā.

Man pēkšņi atmiņā atausa velējamais šķūnis, kur sievietes sē­dēja divās rindās viena otrai pretī, kailām kājām, kailām rokām, ģērbušās visvecākajās drānās, atspiedušās pret sienu, kad ar kājām spēra pa garo, samirkušo vilnas auduma tārpu, iesitot to ciešā, filcētā audumā, kas valkātāju droši pasargātu no Hailendas miglām, pat viegla lietus un dzestruma.

Šad tad kāda no sievietēm piecēlās un izgāja ārā, lai atnestu no ugunskura katlu ar kūpošu urīnu. Augstu saceltiem brunčiem viņa ieplestām kājām iet pa šķūņa vidu, mērcējot audumu, un no

izmirkušās vilnas cēlās karsti, smacējoši garaiņi, bet velētājas, mē­tājoties ar rupjiem jokiem, pievilka kājas, lai nejauši neapšļakstās.

-    Karstas čuras neļauj noplukt krāsai, viena no sievietēm man paskaidroja, kad es, pirmo reizi iegājusi šķūnī, izbrīnā mirkšķināju asaru pilnās acis. Sākumā sievas bija vērojušas, lai redzētu, vai es neatteikšos no darba, bet vilnas velēšana nebija nekāds lielais šoks pēc visa, ko biju redzējusi un darījusi Francijā gan 1944. gada kara hospitālī, gan 1744. gada slimnīcā. Dzīves pamatfunkcijās laiks neko daudz nemaina. Ja neskaita smaku, tad velēšanas šķūnis bija silta, mājīga vieta, kur Lelibrokas sievietes sanāca starp auduma baķiem, plēsa jokus, kopā strādājot dziedāja, kamēr rokas ritmiski kustējās uz galda vai kailās pēdas grima kūpošajā audumā, kad mēs, sēžot uz grīdas, stūmām vilnas veltni tai, kas sēdēja pretī, un tā stūma atpakaļ.

No atmiņām par vilnas velēšanu mani atmodināja smagi soļi gaitenī un auksta, lietus pievilgusi gaisa plūsma, kas iespruka pa atvērtajām durvīm. Tie bija Džeimijs un īans, sarunājoties gēlu valodā, draudzīgi, bet diezgan vienaldzīgi, un tas nozīmēja, ka viņi sprieda par saimniecības lietām.

-     Nākamgad lauku vajadzēs susināt, Džeimijs teica, ienākot pa durvīm. Dženija, viņus redzot, bija nolikusi vēstules un aizgā­jusi pēc tīriem linu dvieļiem, kas glabājās lādē gaitenī.

-     Noslaukieties, citādi saslapināsiet paklāju, viņa pavēlēja, iedodot katram pa dvielim. Un velciet nost savus netīros zāba­kus. Pasts atnācis, īan, tev ir vēstule no tā vīra Pērtā, no tā, kam tu rakstīji par sēklas kartupeļiem.

-     0, ak tā? Nu tad es to izlasīšu, bet vai, to darot, varu dabūt ko ēdamu? īans jautāja, berzēdams slapjo galvu ar dvieli, līdz biezie, brūnie mati stāvēja izslējušies kā eža adatas. Es varētu zirgu apēst, un pat no šejienes es dzirdu, kā trako Džeimija vēders.

Džeimijs nopurinājās kā slapjš suns, aukstās lāses aizšļakstēja pa visu gaiteni, un Dženija spalgi iespiedzās. Krekls kļāvās pie ple­ciem, un acīs krita garas, lietus izmērcētas, sarūsējuša metāla krā­sas matu šķipsnas.

Apliku dvieli vīram ap kaklu.

-     Noslaukies, un es jums atnesīšu kaut ko uzēst.

Džeimija izsauciens mani sasniedza virtuvē. Nekad vēl nebiju dzirdējusi no viņa mutes nākam tādu skaņu. Tur bija dzirdams šoks un šausmas, un vēl kaut kas it kā fatālisms, kā cilvēka kliedziens, kurš kritis tīģerim zobos. Es, neko nedomādama, paķērusi paplāti ar auzu plāceņiem, skrēju pa gaiteni uz dzīvojamo istabu.

Kad es iebrāzos istabā, redzēju, ka Džeimijs stāv pie galda, kur Dženija bija nolikusi pasta sūtījumus. Seja bija līķa bālumā, un viņš viegli šūpojās kā aizcirsts koks, kurš gaida, ka kāds iekliegsies: “Krīt!” lai varētu gāzties zemē.

-    Kas ir? es pārbijusies iekliedzos, ieraugot viņa seju. Džeimij, kas ir? Kas noticis?

Ar acīm redzamu piepūli viņš paņēma vienu no vēstulēm, kas gulēja uz galda, un sniedza man.

Noliku plāceņus un aši pārlaidu vēstulei acis. Tā bija no Džereda; uzreiz pazinu smalko, ķeburaino rokrakstu.

-     “Mīļo radiniek,” es lasīju pie sevis, “…tik priecīgs… vārdi nespēj izteikt manu apbrīnu… Tavs brašums un drosme iedves­mos… nevar negūt panākumus… es lūgšu par Tevi Dievu…” Apju­kusi atrāvu skatienu no vēstules. Pie joda, ko viņš tur raksta? Ko tu esi izdarījis, Džeimij?

Ada bija tik saspringta, ka sejā izcēlās vaigukauli, un viņš bez jautrības savilka lūpas smaidā kā miroņgalva, kad paņēma vēl vienu lapiņu šī bija lēti iespiests paziņojums.

-     Ne jau es, Armaliet, viņš sacīja. Lapiņas augšējā malā bija uzdrukāts Stjuartu nama ģerbonis. Zem tā rakstītais ziņojums bija īss un formāls.

Dokumentā bija teikts, ka Visuvarenā Dieva svētītais Skotijas karalis Džeimss VIII un Anglijas un Īrijas karalis Džeimss III ar šo apstiprina savas likumīgās tiesības pretendēt uz šo trīs karaļvalstu troni. Līdz ar to pieņem atbalstu šo dievišķo tiesību atjaunošanai no Hailendas klanu vadoņiem, jakobītu vadītājiem un “dažiem Viņa Majestātei karalim Džeimsam uzticamiem pavalstniekiem, kas parakstījuši savu vārdu zem Asociācijas līguma”.

Lasot mani pirksti kļuva ledusauksti, un es sajutu tādas bailes, ka patiešām vajadzēja pielikt pūles, lai turpinātu elpot. Ausis zva­nīja pulsējošas asinis, un acu priekšā griezās melni punkti.

Lapas apakšā bija minēti to Skotijas vadoņu vārdi, kas bija pazi­ņojuši visai pasaulei par lojalitāti un likuši savu dzīvību un labo slavu uz Čārlza Stjuarta panākumu kārts. Tur bija Klenrenelda un Glengerija paraksts. Epinas Stjuarts, Aleksandrs Makdonalds no Kepokas, Enguss Makdonalds no Skotas.

Pašā saraksta apakšā bija rakstīts: “Džeimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers no Broktūrekas.”

-Jēzus nolādēts, sasodīts Kristus! es nočukstēju, vēlēdamās, lai atvieglojumam varētu pateikt vēl spēcīgākus vārdus. Tas netī­rais suns parakstījis tavu vārdu!

-     Kā tad, Džeimijs izmeta. Viņa roka kā čūska aizšāvās līdz neatvērtajai vēstulei uz galda smagai teļādas aploksnei ar skaidri saskatāmu Stjuartu ģerboni zīmoga vaskā. Džeimijs nepacietīgi, saplēšot papīru, atvēra vēstuli. Aši izlasīja un nometa atpakaļ uz galda, it kā būtu apdedzinājis pirkstus.

-    Atvainošanās, viņš piesmacis izdvesa. Par to, ka pietrūcis laika atsūtīt dokumentu man, lai pats varu parakstīties. Un patei­cība par uzticamo atbalstu. Jēziņ, Klēra! Ko lai es tagad daru?

Kliedziens nāca no sirds dziļumiem, un man uz to nebija atbil­des. Bezpalīdzīgi noskatījos, kā Džeimijs noslīgst uz spilvena un stingu skatienu lūkojas ugunī.

Dženija, kas visas šīs drāmas laikā stāvēja kā sastingusi, sakus­tējās, lai paņemtu vēstules un ziņojumu. Viņa ļoti rūpīgi, lūpas viegli kustinot, visu izlasīja, tad uzmanīgi nolika uz nospodrinātā galda. Pieri savilkusi grumbās, viņa skatījās uz papīra lapām, tad pārgāja pāri istabai pie brāļa un uzlika roku viņam uz pleca.

-     Džeimij, viņa sacīja. Seja viņai bija ļoti bāla. Tu vari darīt tikai vienu, mans mīļais. Tev jādodas karot par Čārlzu Stjuartu. Tev jāpalīdz viņam uzvarēt.

Šo vārdu jēga lēnām ielauzās cauri šokam, kas mani bija apņēmis. Asociācijas līguma publicēšana tos, kas bija apakšā

parakstījušies, padarīja par dumpiniekiem un Anglijas troņa node­vējiem. Nebija svarīgi, kā Čārlzam tas bija izdevies vai kur viņš vis­pār bija dabūjis līdzekļus; viņš patiesi bija nostājies uz sacelšanās ceļa, un Džeimijs tāpat es gribot negribot bijām aizrauti viņam līdzi. Kā jau Dženija bija teikusi, izvēles nebija.

Mans skatiens apstājās pie Čārlza vēstules, kura bija izkritusi Džeimijam no rokas. “…Lai arī būs daudzi, kuri teiks, ka esmu muļ­ķis, ja ēsaistos tādā cīņā bez Luija vai vismez banku! atbalsta, es pat nepieļauju domu, ka atgriezīšos vietā, no kuras esmu nācis,” tur bija rakstīts. “Priecājies līdz ar mani, mans dārgais drauks, jo esmu pārnācis mājās.”

Kad gatavošanās darbi, lai pamestu Lelibroku, gāja plašumā, satraukums un prātojumi aptvēra visu muižas teritoriju. No niedru jumtiem, siena ķīpām un pavarda pelniem izvilka ieročus, kas tur glabājās kopš 1715. gada sacelšanās, notīrīja un uzasināja. Vīrieši, nejauši satikušies, apstājās parunāties, viņi nopietnām sejām stāvēja pulciņos un, galvas kopā sabāzuši, sprieda karstajā augusta saulē. Bet sievietes, skatoties uz viņiem, pieklusa.

Dženijai piemita tādas pašas spējas kā brālim, viņa varēja kļūt neizdibināma, ne ar mājienu neliekot nojaust, ko viņa domā. Es šo talantu apskaužu, mana seja savukārt bija caurspīdīga kā loga rūts. Tādēļ, kad viņa kādu rītu jautāja man, vai es varētu aizvest pie viņas uz brūzi Džeimiju, man nebija ne mazākās nojautas, kādēļ tas vajadzīgs.

Džeimijs ienāca brūzī tūlīt aiz manis, nostājās pie durvīm un gaidīja, līdz acis aprada ar puskrēslu. Tad dziļi un ar acīm redzamu prieku ieelpoja rūgteno, mikla sīvuma pievilgušo gaisu.

-    Ahh, viņš sapņaini nopūtās. Es varētu noreibt no elpoša­nas vien.

-    Nu tad uz bridi aizturi elpu, jo tu man esi vajadzīgs ar skaidru galvu, māsa ieteica.

Viņš paklausīgi ievilka plaušās gaisu, piepūta vaigus un gaidīja. Dženija ar menti iebakstīja jokdarim vēderā, un Džeimijs, strauji izpūšot elpu, zemu noliecās.

-    Klauns, viņa nikni noteica. Gribēju aprunāties ar tevi par īanu.

Džeimijs paņēma no plaukta tukšu spaini un, apgāzis to otrādi, apsēdās. Viņam virs galvas atradās ar eļļotu papīru aizklāts logs, pa kuru iespīdēja nedaudz gaismas, kas aplēja viņa matus ar tumšu vara mirdzumu.

-     Kas ir ar īanu? viņš jautāja.

Tagad bija Dženijas kārta smagi pūst. Viņa stāvēja pie platas baļļas, kurā rūga klijas, izplatot miklu siltumu, kas smaržoja pēc graudiem, apiņiem un alkohola.

-    Gribu, lai jūs ņemat īanu līdzi karā.

Džeimija uzacis strauji savilkās uz augšu, bet pagaidām viņš neko neteica. Dženijas acis sekoja mentes kustībām, uzmanot mai­sījuma gludo plūdumu. Džeimijs, lielās plaukstas brīvi nolaidis starp ceļiem, domīgi lūkojās uz māsu.

-    Vai tev apnicis būt precētai sievai, ko? viņš nevērīgi ierunā­jās. Domāju, ka būtu vieglāk aizvest īanu uz mežu un nošaut, ja tu tā vēlies. Virs baļļas aši uzzibsnīja zilu acu skatiens.

-    Ja es gribētu kādu nošaut, Džeimij Freizer, es to izdarītu pati. Turklāt īans nebūtu pirmais, ko es vēlētos nolaist no kājas.

Džeimijs iespurcās, un viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.

-    Ak tā gan? Kāpēc tad tu to prasi?

Sievietes pleci kustējās nepārtrauktā ritmā, viena kustība sa­plūda ar nākamo.

-    Tāpēc, ka es lūdzu tevi.

Džeimijs izpleta labās rokas pirkstus uz ceļgala, izklaidīgi glās­tot robaino rētu, kas zigzagā stiepās pa visu vidējo pirkstu.

-    Tas ir bīstami, Dženij, viņš klusi sacīja.

-    Es zinu.

Joprojām nenovēršot acis no rokas, viņš lēnām papurināja galvu. Brūce bija labi sadzijusi, un plauksta kustējās diezgan veikli, bet stīvais ceturtais pirksts un raupjie rētaudi delnas virspusē pie­šķīra tai savādu un kroplīgu izskatu.

-    Tu tikai domā, ka zini.

-     Es zinu, Džeimij.

Tagad gan viņš pacēla galvu. Likās, viņš kļuvis nepacietīgs, tomēr centās saglabāt vēsu prātu.

-     Kā tad, es zinu, ka īans tev stāstījis par kaujām Francijā un visu citu. Bet tev nav nekādas nojēgas, kā ir patiesībā, Dženij. Mo cridh', nav runa par lopu zagšanu. Tas ir karš, un izskatās, ka būs briesmīgs slaktiņš. Tas ir…

Mente ar troksni atsitās pret baļļas malu un iekrita atpakaļ kliju maisījumā.

-    Nesaki, ka es nezinu, ko tas nozīmē! Dženija aizsvilās. Ak, stāsti? Kā tu domā, kurš kopa īanu, kad viņš atgriezās no Francijas ar puskāju, degdams drudzi, kas viņu gandrīz piebeidza?

Dženija uzsita ar plaukstu pa solu. Uzvilktie nervi nebija iztu­rējuši.

-     Nezinu? Es nezinu? Es lasiju tārpus no stumbeņa jēlās gaļas, jo viņa paša māte to nespēja izdarīt! Es turēju nokaitētu nazi pie kājas, lai brūce aizvilktos! Es ostīju gruzduma dvaku, kā svilinot cūku, un klausījos viņa kliedzienos! Un tu uzdrošinies te sēdēt un teikt, ka es… ne… NEZINU, kas ir karš!

No dusmām viņai pa vaigiem plūda asaras. Viņa tās notrauca un meklēja kabatā mutautiņu.

Džeimijs, lūpas cieši sakniebis, piecēlās, izņēma no piedurknes kabatlakatu un sniedza māsai. Viņš zināja, ka tagad labāk nemēģi­nāt pieskarties vai censties mierināt. Bridi viņš stāvēja un skatījās uz māsu, kas nikni trina acis un pilošo degunu.

-    Nu labi, tātad tu zini, viņš piekāpās. Un tomēr tu gribi, lai es ņemu īanu līdzi?

-   Jā. Dženija aši izšņauca degunu un noslaucīja to, tad iebāza mutautu kabatā.

-    Džeimij, viņš labi zina, ka ir sakropļots. Pārāk labi. Bet kopā ar tevi viņš to varētu. Viņam ir zirgs; iet kājām nevajadzēs.

Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.

-     Runa jau nav par to, vai viņš spēs vai ne. Vīrietis var izdarīt to, kas viņam jāizdara… Kāpēc tu domā, ka viņam tas jādara?

Atguvusi savaldīšanos, Dženija izzvejoja no baļļas menti un no­purināja. Pār kublu izšļakstījās brūnas lāses.

-    Viņš tev nav prasījis, vai ne? Vai būs tev vajadzīgs?

-Nē.

Viņa ielika menti atpakaļ brūvējumā un atgriezās pie darba.

-     īans ir pārliecināts, ka nav tev vajadzīgs tāpēc, ka ir kleins un ka nevar būt noderīgs. Viņa pacēla galvu, raižpilnās tumšzilās acis bija tieši tādas pašas kā brālim. Tu pazini īanu agrāk, Džei­mij. Tagad viņš ir citāds.

Negribīgi pamājis ar galvu, viņš atkal apsēdās uz apgāztā spaiņa.

-     Kā tad. Bet to jau varēja gaidīt, vai ne? Liekas, viņš jūtas tīri labi. Džeimijs palūkojās uz māsu un pasmaidīja.

-    Viņš ir laimīgs ar tevi, Dženij. Ar tevi un bērneļiem.

Viņa pamāja tā, ka melnās cirtas nošūpojās. Jā, ir, viņa klusi piekrita. Tāpēc, ka man viņš ir vesels vīrietis un vienmēr tāds būs. Tad viņa ieskatījās brālim tieši acīs. Bet, ja īans domās, ka tev viņš nav vesels vīrs, tad tāds arī nejutīsies. Tādēļ es gribu, lai tu ņem viņu līdzi.

Džeimijs salika kopā pirkstus, atspieda elkoņus uz ceļiem un zodu atbalstīja uz saņemtajām rokām.

-    Šoreiz nebūs tā kā Francijā. Toreiz kaujā tu riskēji tikai ar savu dzīvību. Šeit… Viņš saminstinājās, bet tad turpināja: Dženij, šī ir nodevība. Ja noies greizi, tie, kas seko Stjuartiem, visticamāk, dzīvi beigs uz karātavām.

Dženijas parasti bālā seja nobālēja vēl vairāk, bet kustības ne­kļuva lēnākas.

-                Man nav izvēles, viņš turpināja, nenolaižot acu no māsas.

-     Bet vai tu gribi riskēt, ka zaudēsi mūs abus? Vai tu gribi, lai īans raugās no karātavām uz sārtu, kur .cepināsies viņa iekšas? Tu ļausi riskēt ar to, ka bērni augs bez tēva… lai glābtu viņa lepnumu? Džeimija seja, gandrīz tikpat bāla kā Dženijai, vizēja brūža pus­tumsā.

Tagad mente kustējās lēnāk, tai trūka pirmītējā straujuma, bet Dženijas balss bija tikpat nesatricināma kā pamatīgā, nemainīgā maisīšana.

-     Man būs vesels vīrs, viņa mierīgi atbildēja. Vai nekāds.

Džeimijs ilgi sēdēja nekustēdamies, tikai skatīdamies uz māsas

tumšo, strādājot noliekto galvu.

-     Labi, beidzot viņš padevās. īana sieva nepacēla galvu, arī maisīšanas ritms nemainījās, tikai baltais lakatiņš, likās, paliecās uz brāļa pusi.

Džeimijs skaļi izelpoja, tad piecēlās un spēji pagriezās pret mani.

-    Nāc ārā no šejienes, Armaliet, viņš sacīja. Jēziņ, es noteikti esmu pilnā.

-    Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot? īanam deniņos nikni pulsēja asinsvads. Dženija ciešāk saspieda manu roku.

Džeimija uzstājīgais aicinājums īanam doties līdzi un pievieno­ties Stjuartu armijai vispirms modināja neticību, tad aizdomas un, kad Džeimijs nepadevās, dusmas.

-    Muļķis tāds, īans pateica skaidri un gaiši. Tu labi zini, ka es esmu kroplis.

-    Es zinu to, ka tu esi lielisks cīnītājs, un kaujas laukā sev bla­kus es negribētu nevienu citu, Džeimijs palika pie sava. Sejā nemanīja ne šaubas, ne nedrošību; viņš bija piekritis izpildīt Dže­nijas lūgumu un izdarīs to, lai notiek kas notikdams. Mēs esam tā kāvušies pietiekami bieži. Vai tagad atstāsi mani vienu?

īans, nepacietīgi pamādams ar roku, noraidīja glaimus.

-    Var jau būt. Bet, ja man nokritīs vai salūzīs kāja, tad gan es būšu varen labs karotājs… locīšos zemē kā tārps, gaidīdams pirmo sarkansvārci, kurš nāks uzdurt mani uz iesma. Turklāt, viņš nikni palūrēja uz svaini, kā tu domā, kurš tavā vietā rūpēsies par saim­niecību, līdz tu atgriezīsies, ja kopā ar tevi būšu aizgājis karā?

-     Dženija, Džeimijam bija gatava atbilde. Es atstāšu gana daudz viru, kas padarīs smagos darbus; ar rēķiniem viņa veikli tiks galā.

īans savilka uzacis un pateica kādu rupjību gēlu valodā.

-    Pog ma mahon!' Tu gribi, lai es viņu pametu vienu vadīt saim­niecību, kad brunču stērbelē ķeras trīs bērneļi un vīru tikai puse no vajadzīgā skaita? Vecīt, tev nav visi mājās! Pametis uz augšu abas rokas, īans pagriezās pret bufeti, kur stāvēja viskijs.

Dženija, kas ar Ketrinu klēpī sēdēja man blakus uz dīvāna, klusi pie sevis kaut ko nočukstēja. Viņas roka zem mūsu kopā sakļauta­jiem svārkiem sameklēja manējo un saspieda.

-    Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot?

Džeimijs sarauktu pieri brīdi vēroja māsasvīra saspringto mu­guru. Pēkšņi viņam mutes kaktiņā noraustījās muskulītis.

-     Tāpēc, ka esmu lielāka auguma, joprojām nikni lūrēdams caur pieri, viņš kareivīgi attrauca.

īans apcirtās, un viņa sejā atspoguļojās neticība. Nepilnu se­kundi acis raudzījās neizpratnē. Tad pleci iztaisnojās un zods paslējās uz augšu.

-    Es esmu vecāks, viņš tikpat nikni lūrēja pretī.

-     Bet es esmu stiprāks.

-    Nē, neesi vis!

-    Esmu gan!

-    Nē, es esmu stiprāks!

Abu vīriešu balsīs skanēja smiekli, bet tos caurvija nāvīgas no­pietnības pavediens; kaut arī šo sīko ķildu varēja uztvert kā joku, viņi pilnībā ieklausījās otrā tikpat uzmanīgi, kā bija darījuši bēr­nībā vai jaunībā. Džeimija uzsaucienā skanēja izaicinājuma atbal­sis, kad viņš atrāva vaļā krekla aproci un piedurkni.

-    Pierādi, viņš izmeta. Ar nevērīgu rokas kustību viņš notrauca visu, kas atradās uz šaha galdiņa, apsēdās pie tā un atspieda elkoni uz inkrustētās virsmas, tad, gatavojoties sacensībai, iekustināja

pirkstus. Tumšzilās acis zvērodamas raudzījās īana tumši brūnajās, kurās dega līdzvērtīgas dusmas.

īanam vajadzēja pussekundi, lai novērtētu situāciju, tad viņš ar strupu galvas mājienu apliecināja piekrišanu, un biezie, tumšie mati noslīga pār pieri.

Rāmi un noteikti viņš tos atbīdīja, atpogāja krekla aproci, ļoti lēnām, ne uz mirkli nenovēršot acis no pretinieka, uzrotīja pie­durkni līdz plecam.

No vietas, kur es stāvēju, varēju redzēt īana seju, iedegušie vaigi bija mazliet pietvīkuši, smailais, šaurais zods mērķtiecīgi iz­sliets. Džeimija seju es neredzēju, bet viņa apņēmību daiļrunīgi pauda muguras un plecu līnija.

Abi vīrieši rūpīgi izvēlējās labāko vietu, kur atbalstīt elkoņus, ar smailo locītavu braukādami šurpu turpu, lai pārliecinātos, ka virsma nav slidena.

Ievērojot rituāla prasības, Džeimijs izpleta pirkstus, plaukstu pavērsis pret īanu. Tas rūpīgi nolika pretī savējo. Pirksti sakļāvās, uz brīdi izveidojot spoguļattēlu, tad viena plauksta paliecās pa labi, otra pa kreisi un pirksti atkal cieši savijās.

-    Gatavs? Džeimijs jautāja.

-     Gatavs, īans atsaucās mierīgā balsī, bet acis zem plānajām uzacīm zvīļoja.

Abu cīkstoņu muskuļi uzreiz saspringa visā rokas garumā un asi izspiedās, kad viņi savās vietās sakustējās, meklējot izdevīgāko pozīciju.

Dženija uztvēra manu skatienu un izbolīja acis. Šādas izdarības viņa no Džeimija nebija gaidījusi.

Vīrieši tā koncentrējās uz sadotajām rokām, ka neko apkārt ne­manīja. Sejas bija no piepūles tumši pietvīkušas, deniņi mitri no sviedriem, un acis mazliet izspiedušās. Pēkšņi es redzēju, ka Džeimijs, ieraudzījis īana lūpas sakniebjamies, atrāva skatienu no sažņaugtajām dūrēm. īans, sajutis pretestības maiņu, pacēla galvu, ieskatījās Džeimijam acīs… un abi sāka skaļi smieties.

Rokas, krampjaini saķērušās, vēl bridi turējās kopā, tad atrisa.

-    Tātad neizšķirts. Džeimijs atbīdīja sviedros izmirkušu matu šķipsnu. Un labsirdīgi papurināja galvu, skatoties uz īanu.

-    Labi, vecais. Ja es arī varētu tevi izrīkot, es to nekad nedarītu. Bet lūgt taču es tevi varu, ko? Vai nāksi man līdzi?

īans noslaucīja kaklu vienā pusē, kur sviedru tērcīte bija samit­rinājusi krekla apkakli. Skatiens apskrēja istabu, mirkli apstājoties pie Dženijas. Viņas seja nebija bālāka kā parasti, bet es redzēju zem zoda ātri sitamies pulsu. īans, kamēr ļoti rūpīgi norotīja pie­durkni, cieši raudzījās sievā. Manīju, kā Dženijai no kleitas izgrie­zuma augšup kāpj tumšsārts pietvīkums.

Kā domās iegrimis, īans paberzēja žokli, tad pagriezās pret Džeimiju un papurināja galvu.

-     Nē, mīļo brāl, viņš sirsnīgi sacīja. Tev mani vajag te, un te es arī palikšu. Viņa skatiens pievērsās Dženijai, kura turēja plecam piespiestu Ketrinu, tad mazajai Megijai, kas ar netīrajām roķelēm bija iekrampējusies mammas svārkos. Un man. īana platā mute savilkās vieglā smaidiņā. Es palikšu šeit, viņš atkārtoja.

-     Sargājot tavu vājāko pusi, draugs.

-     Džeimij?

-    Jā? Atbilde atskanēja nekavējoties; es zināju, ka viņš nebija aizmidzis, lai arī gulēja nekustīgi kā akmens skulptūra uz kapa. Mēnesnīca vērta istabu gaišu, un es varēju saskatīt vira seju, kad viņš piecēlās, atbalstoties uz elkoņa; it kā spētu redzēt cauri sma­gajām sijām, viņš lūkojās uz augšu atklātajās nakts debesīs un zvaigznēs.

-     Tu taču nedomā mani atstāt mājās, vai ne? Man ne prātā nenāktu uzdot šo jautājumu, ja šovakar nebūtu norisinājusies scēna ar īanu. Kad bija norunāts, ka īans paliks Lelibrokā, viņi abi apsēdās izstrādāt darbības plānu kuri vīri dosies līdzi vadonim glābt princi un kuri paliks kopt lopus un ganības un uzturēt kārtību muižā.

Es zināju, ka pieņemt šos lēmumus bija ārkārtīgi grūti, lai arī Džeimijs to neizrādīja, mierīgi apspriežoties ar īanu, vai varēs iztikt

bez kalēja Rosa, un nosprieda, ka tas būtu iespējams, taču arklu lemeši, kas būs vajadzīgi pavasari, jāsalabo pirms došanās ceļā. Vai Džozefs Freizers Kērbijs varētu doties karā, un nolēma, ka nevarēs, jo viņš bija galvenais atbalsts ne tikai paša saimei, bet ari atraitnēs palikušajai māsai. Abu ģimeņu vecākais dēls Brendans deviņu gadu vecumā nebija gatavs aizstāt tēvu, ja Džozefs neatgrieztos.

Visu vajadzēja ārkārtīgi smalki izsvērt. Cik vīriem būtu jāiet, lai daudzmaz ietekmētu kara iznākumu? Dženijai bija taisnība Džei­mijam izvēles nebija. Viņam atlika vien palīdzēt Čārlzam Stjuartam gūt uzvaru. Un, paturot prātā šo mērķi, vajadzēja savākt cik iespē­jams vairāk vīru un ieroču.

Bet otrā pusē stāvēju es un manas zināšanas vai to trūkums par kara briesmīgo sakāvi. Mums bija izdevies novērst to, ka Čārlzs Stjuarts dabū naudu sacelšanās finansēšanai, un tomēr “skaistais princis” pārgalvīgs, bezpalīdzīgs un apņēmies atgūt sev pienāko­šos mantojumu bija izkāpis Skotijas krastā, lai Glenfinanā pulci­nātu kopā klanus. Vēlāk pienāca vēstule no Džereda, kurā bija rak­stīts, ka Čārlzs šķērsojis Lamanšu divās mazās fregatēs, ko tam sa­gādājis bijušais vergu tirgotājs Antuāns Volšs, kurš ļoti acīgi prata pamanīt izdevīgu darījumu. Viņaprāt, Čārlza avantūra nebija tik riskanta kā vergu tirgošana, attaisnojams bet varbūt tomēr neat­taisnojams risks. Vienu fregati bija aizturējuši angļi, otra nogādā­jusi Čārlzu drošībā uz sauszemes Eriskejas salā.

Princi, kad viņš nokāpa no kuģa, pavadīja tikai septiņi ceļa­biedri, kuru vidū bija nelielas bankas īpašnieks Īnīess Makdonalds. Nespēdams nodrošināt līdzekļus visai militārajai operācijai, viņš bija piešķīris naudu, par kuru iegādājās nelielu daudzumu zobenu, un tas arī bija viss Čārlza armijas bruņojums. Džereda vēstules tonis vienlaikus pauda apbrīnu un šausmas par pārdrošību, bet, palikdams uzticīgs jakobītiem, darīja, ko varēja, lai savas bažas nomāktu.

Līdz šim Čārlzam bija veicies. Mūsu ausis sasniedza Hailendas baumu biroja izplatīta ziņa, ka Viņa Augstība izkāpis Eriskejas salā, pēc tam devies uz Glenfinanu un tur dažu lielu brendija mucu

sabiedrībā gaidīja, vai klani atsauksies aicinājumam pulcēties zem viņa karoga. Un pēc vairākām stundām, kas noteikti krietni bija paplosījušas gaidītāju nervus, pa stāvajām, zaļajām kalnu nogā­zēm lejā bija nonākuši trīs simti Kameronu klana vīri, kurus bija vedis nevis vadonis, jo viņa nebija mājās, bet viņa māsa Dženija Kamerona.

Kameroni bijuši pirmie, bet saskaņā ar Asociācijas līguma no­teikumiem viņiem bija pievienojušies arī citi klani.

Ja, par spīti visiem pūliņiem, Čārlzs neapturami devās pretī ka­tastrofai, tad cik Lelibrokas vīru varētu pataupīt un atstāt mājās, lai vismaz kaut ko paglābtu no posta?

īans pats būtu drošībā tik daudz bija skaidrs, un šī apziņa bija kā veldzējošs balzams Džeimija garam. Bet citi sešdesmit ģimenes, kas dzīvoja Lelibrokā? Izvēlēties, kuram iet un kuru atstāt mājās, bija gandrīz tas pats, kas izraudzīties vīrus upurēšanai. Biju jau agrāk saskārusies ar komandieriem, vīriem, kurus karš spieda pie­ņemt šādus smagus lēmumus, -unes zināju, ko tas viņiem maksā.

Džeimijs to izdarīja viņam nebija izvēles -, bet divos jautā­jumos viņš bija palicis nesatricināms: neviena sieviete un neviens jauneklis, kuram vēl nav astoņpadsmit gadu, neies līdzi karaspē­kam. Par to īans nedaudz brīnījās ja sievietes, kurām bija mazi bērni, lielākoties palika mājās, tad nebija nekas neparasts, ka Hailendas sievas sekoja saviem vīriem kaujā, gatavoja viņiem ēdienu, aprūpēja un arī pašas pārtika no armijas ēdiena. Un puiši, kuri jau četrpadsmit gadu vecumā uzskatīja sevi par vīriešiem, justos ļoti pazemoti, ka viņus svītro no karavīru sarakstiem. Bet Džeimijs bija devis pavēles tonī, kas nepieļauj iebildumus, un īans, brīdi svārstī­jies, bija tikai pamājis ar galvu un visu pierakstījis.

īana un Dženijas klātbūtnē nebiju gribējusi jautāt, vai šis aizlie­gums attiecas arī uz mani. Tāpēc, ka attiecas vai neattiecas es, vienalga, ietu viņam līdzi, lai tur vai kas.

-     Atstāt tevi mājās? Džeimijs pārjautāja, un es redzēju, ka lūpas savelkas šķībā smaidiņā. Tu pieļauj, ka man būtu cerības kaut ko tādu panākt?

-                Nē, es, izjūtot spēju atvieglojumu, ieritinājos viņam azotē.

-     Nebūtu vis. Bet es iedomājos, ka tu varētu tādu iespēju apsvērt.

Viņš nicinoši nosprauslojās un pavilka uz augšu manu galvu, līdz tā atradās viņam uz pleca.

-    Kā tad. Ja es iedomātos kaut ko tādu darīt, tad man vajadzētu ar ķēdi tevi pieslēgt pie kāpņu margām; diez vai kas cits spētu tevi noturēt. Jutu, ka viņš noraidoši papurina galvu. Nē. Man gribot negribot jāņem tevi līdzi, Armaliet. Tu zini šo to tādu, kas ceļā, iespējams, var noderēt pat ja tagad tas šķietami neko nenozīmē, vēlāk var noderēt. Piedevām tu esi reti laba dziedniece, Armaliet, es nevaru liegt vīriem tavas zināšanas, un tās noteikti būs nepie­ciešamas.

Paplikšķinājis man pa plecu, viņš nopūtās.

-    Es atdotu visu, mo duinne, lai varētu atstāt tevi mājās, bet tas nav iespējams. Tātad tu nāksi man līdzi tu un Fērguss.

-     Fērguss? Šāds lēmums mani izbrīnīja. Bet man likās, ka jaunos puikas tu neņemsi!

Viņš atkal nopūtās un piespieda manu plaukstu sev pie krūtīm, kur zem mazā iedobuma lēnām un rimti pukstēja viņa sirds.

-    Nu, ar Fērgusu ir mazliet citādi. Pārējie puiši tos es neņemšu tāpēc, ka viņi te iederas; ja viss saies grīstē, tad viņi būs tie, kas neļaus savām ģimenēm nomirt badā, apstrādās laukus un kops lopus. Viņiem droši vien, ja notiks ļaunākais, vajadzēs ātri kļūt par vīriem, bet viņi vismaz būs mājās un varēs to darīt. Bet Fērguss… te nav viņa vieta, Armaliet. Un Francijā arī ne, citādi es sūtītu viņu atpakaļ. Arī tur viņam nav vietas.

-    Viņa vieta ir pie tevis, es sapratusi klusi sacīju. Tāpat kā man.

Džeimijs ilgi neteica ne vārda, tad viegli saspieda manu roku.

-    Kā tad, tas ir tiesa, viņš tikpat klusi atbildēja. Tagad guli, mo duinne, ir jau vēls.

Niķīga raudāšana pacēla mani līdz nomoda robežai trešo reizi. Mazajai Ketrinai nāca zobiņi, un viņai bija vienalga, ka visi to

uzzina. Dzirdēju, ka gaiteņa otrā galā savā istabā miegaini mur­mina īans un skaļākā balsi runā Dženija, kad viņa, samierinājusies ar likteni, cēlās no gultas midzināt zīdaini.

Tad izdzirdēju koridorā klusus, smagus soļus un aptvēru, ka Džeimijs, kas joprojām bija nomodā, basām kājām staigā pa māju.

-     Dženij? Viņa balss, pieklusināta, lai kādu neuzmodinātu, skaidri izskanēja muižas nama klusumā, kurā lāgiem kaut kas no­krakšķēja.

-     Dzirdēju maziņo raudam, viņš sacīja. Viņa nevar gulēt, man arī nenāk miegs, bet tu gan vari. Ja viņa ir paēdusi un sausa, varbūt mēs kādu brīdi varam pavadīt viens otra sabiedrībā, bet tu tikmēr paguli.

Dženija apspieda žāvas, un es viņas balsī sadzirdēju smaidu.

-     Džeimij, mīļais, tu esi īsta Dieva dāvana mātei. Jā, puncis vi­ņai pilns kā bungas un autiņi šobrīd ir sausi. Ņem viņu, un izklai­dējiet viens otru. Durvis aizvērās, un es atkal dzirdēju smagos soļus, kas tuvojās mūsu istabai, tad Džeimijs sāka mierinoši dudi­nāt, sarunājoties ar mazuli.

Ieritinājos dziļāk dūnu pēļa siltumā un atkal laidos miegā, neskaidri dzirdot mazuļa činkstēšanu, kuru laiku pa laikam pār­trauca žagas, un Džeimija dobjo, neskanīgo dungošanu, mierinošu kā saulē dūcošu bišu strops.

-    Nu, mazo Kitij, ciamar a tha thu? Much, mo naoidheachan, much.1

Balsīm te pietuvojoties mūsu istabai, te attālinoties, es slīgu

arvien dziļāk miega skāvienos, tomēr centos palikt nomodā, jo gri­bēju viņus dzirdēt. Varbūt kādu dienu Džeimijs turēs rokās pats savu bērnu, platajā plaukstā saņēmis mazo, apaļo galviņu, bet apa­ļīgo augumiņu cieši piespiedis pie pleca. Un tā viņš dziedās pats savai meitai, dziesmu bez melodijas, kas liegi un klusi san tumsā.

Smeldzi, kas pastāvīgi spieda manu sirdi, nosmacēja maiguma uzplūds. Reiz es biju ieņēmusi bērnu; es to varēju vēlreiz. Feita bija dāvājusi man zināšanas, Džeimijs devis drosmi un līdzekļus to izmantot. Rokas viegli gulēja man uz krūtīm, aptverot to apaļumu,

nešaubīgi zinot, ka kādu dienu tās baros manas sirds bērnu. Džei­mija dziedāšanai skanot ausīs, ieslīgu miegā.

Kaut kad vēlāk es atkal sasniedzu nomoda robežu, atvēru acis un ieraudzīju gaismas pielietu istabu. Bija uzlēcis apaļš un spožs mēness, un plakanajā divu dimensiju atveidā, bez ēnām, skaidri varēja redzēt visu, kas te atradās.

Bērns bija apklusis, bet gaitenī es dzirdēju Džeimija balsi, viņš joprojām runāja, nu jau krietni klusāk, gandrīz murmināja. Un arī tonis bija mainījies; tas nebija ritmisks, jautrs, kā mēdz runāt ar maziem bērniem, bet vārdi plūda saraustīti, ar pauzēm, kā vīrie­tim, kas meklē ceļu cauri savas sirds tuksnesim.

Ziņkāres mocīta, es izslīdēju no gultas un klusiņām pielavījos pie durvīm. Varēju viņus abus redzēt gaiteņa galā. Džeimijs vienā kreklā sēdēja atbalstījies pret logu. Basās kājas savilcis uz augšu, viņš uz tām, turot klēpī, bija atbalstījis mazo Ketrinu Mēriju ar seju pret sevi; mazuļa tuklās kājeles nemierīgi spārdīja tēvoča vēderu.

Mazulītes seja bija neizteiksmīga un gaiša kā mēness, acis tumši avoti, kas uztvēra sava nomoda biedra vārdus. Džeimijs atkal un atkal vilka ar pirkstu pa meitenes vaiga līniju un sirdi plosošā maigumā kaut ko čukstēja.

Viņš runāja gēlu valodā un tik klusi, ka es nebūtu sapratusi, ko viņš saka, pat ja zinātu vārdu nozīmi. Bet čuksti bija piesmakuši un mēness, kas spīdēja pa sīkrūšu logu viņam aiz muguras, izgais­moja asaru tercītes, kas neapvaldītas tecēja pār seju.

Šādā brīdī nedrīkst iejaukties. Es atgriezos vēl siltajā gultā, paturot prātā ainu, kurā Lelibrokas kungs puspliks sēž mēnesnīcā, izlejot savu sirdi nezināmai nākotnei, un auklē klēpī solījumu, ko devušas viņa dzimtas asinis.

Kad es no rīta pamodos, man turpat blakus uzvēdīja silta, nepa­zīstama smarža un kaut kas bija ieķēries matos. Atvēru acis un ieraudzīju collu no mana degungala sapņaini čāpstinām Ketrinas Mērijas rožu lūpiņas, tuklā roķele bija sagrābusi manus matus virs

kreisās auss. Es uzmanīgi izpiņķēju pirkstiņus, un viņa sakustējās, bet tad apvēlās uz vēdera, pievilka ceļus pie krūtīm un atkal aizmiga.

Bērnam otrā pusē gulēja Džeimijs, seju daļēji ieslēpis spilvenā. Viņš pavēra vienu aci, dzidri zilu kā rīta debesis.

-     Labrīt, Armaliet, viņš klusā balsī mani sveicināja, lai neuz­modinātu mazo gulētāju. Smaidīdams viņš piecēlās gultā sēdus.

-    Jūs abas izskatāties ļoti mīļas, kad tā guļat vaigu pie vaiga.

Izbraucu ar roku cauri matu pinkām un uzsmaidīju Kitijas dup­sim, kas neiedomājamā leņķī jocīgi slējās gaisā.

-     Diez cik ērti neizskatās, es nospriedu. Bet viņa ir aizmi­gusi, tad jau laikam nav tik traki. Cik ilgi jūs pagājušo nakti palikāt nomodā? Nedzirdēju, kad apgūlāties man blakus.

Džeimijs nožāvājās un ari ielaida pirkstus matos, atbīdot tos no sejas. Lai gan zem acīm melnēja tumši loki, likās, viņš ir rāms un apmierināts.

-     0, kaut kad. Vismaz mēness vēl spīdēja. Negribēju modināt Dženiju, nesot mazo atpakaļ, tāpēc ieliku viņu gultā starp mums, un viņa tā ari visu nakti ne reizi nepakustējās.

Mazulīte ar elkoņiem un ceļiem mīcīja matraci, ņurdēdama kaut ko meklēja gultas drēbēs. Droši vien tuvojās rīta ēdienreize. Šis pieņēmums tūlīt arī tika apstiprināts, kad viņa, vēl cieši aizmieg­tām acīm, pacēla galvu un palaida veselīgu bļāvienu. Es steigšus paņēmu bērnu rokās.

-    Kuš, kuš, kuš, es murmināju, glāstot saspringto muguriņu. Nolaidu kājas pār gultas malu, tad pastiepu roku atpakaļ un noglās­tīju Džeimija galvu. Rupjie, košie mati, ko turēju saujā, bija silti.

-    Aiznesīšu viņu Dženijai, es teicu. Vēl ir agrs; paguli vien.

-    Labprāt, Armaliet, Džeimijs sacīja un sarāvās no bērna ska­ļās brēkšanas. Tiksimies brokastīs, labi? Viņš apvēlās uz mugu­ras, sakrustoja rokas uz krūtīm savā iecienītajā gulēšanas pozā, un mēs ar Ketrinu Mēriju vēl nebijām lāgā tikušas līdz durvīm, kad sāka dziļi elpot.

Meitenīte sparīgi locījās, meklējot krūti, un vīlusies kunkstēja, kad tā uzreiz netika piedāvāta. Es raitā solī gāju pa gaiteni un

satikos ar Dženiju, kura, atsaucoties uz savas atvases kliedzieniem un pa ceļam velkot mugurā zaļus ritasvārkus, izsteidzās no savas istabas. Sniedzu viņai bērnu, kurš prasīgi vicināja gaisā dūrītes.

-     Tā, mo mūirninn\ kuš, nu, kuš, Dženija bubināja. Aicinot savilkusi uz augšu uzaci, viņa paņēma no manis bērnu un pagrie­zās pret savu istabu.

Es arī iegāju istabā un apsēdos uz sajauktās gultas, bet Dženija ieņēma vietu uz soliņa, kur pie pavarda parasti zīdīja bērnus, un steigšus izvilka vienu krūti. Mazā, ņaudošā mutīte uzreiz saspieda galiņu, un mēs atviegloti atslābām, kad pēkšņi iestājās klusums.

-    0! Dženija nopūtās. Kad sāka plūst piens, viņas pleci atslāba vēl mazliet. Tā jau ir labāk, mazo sivēntiņ, vai ne? Dženija at­vēra acis, dzidri zilas kā brālim, un man uzsmaidīja.

-     Cik labi, ka paturējāt mazo pie sevis visu nakti; es gulēju kā nosista.

Es paraustīju plecus un smaidīdama vēroju pilnīgā apmierinā­juma ainu, kad māte un bērns kopā jūtas labi. Mazās galviņas izlie­kums precīzi atkārtoja augsto, apaļo Dženijas krūts izliekumu, un klusas, žļurkstošas skaņas nāca no tīstoklīša, kas, ļengani piespie­dies mātes augumam, iekļāvās klēpja ielokā.

-    To jau tavs brālis, nevis es, atbildēju. Liekas, ka viņam ar māsasmeitu labi sapasēja. Atkal iztēlē redzēju, kā Džeimijs klusi un nopietni runā ar bērnu un pār vaigiem viņam rit asaras.

Dženija pamāja ar galvu, vērojot manu seju.

-      Nūjā. Domāju, varbūt viņi viens otru mazliet nomierinās. Viņš pēdējā laikā slikti guļ? Pēdējie vārdi skanēja kā jautājums.

-    Jā, es atteicu. Viņam galva pilna domu.

-    Jā, tā varētu būt, viņa piekrita, pametot skatienu uz gultu man aiz muguras. īans, piecēlies rītausmā, jau bija aizgājis uz kūti apraudzīt lopus. Zirgus, bez kuriem saimniecībā varētu iztikt, un dažus, bez kuriem nevarēs, tiem vajadzēs gan pakavus, gan iejūgu, lai sagatavotos kara ceļam.

-    Zini, ar zīdaiņiem var sarunāties. Dženijas vārdi pēkšņi iz­traucēja manas domas. Pa īstam. Viņiem var visu izstāstīt, lai cik tas izklausītos muļķīgi, ja to stāstītu cilvēkam, kas tevi saprot.

-     O! Tad tu viņus dzirdēji? es jautāju. Dženija pamāja ar galvu, acis pievērsusi Ketrinas apaļajam vaidziņam, kur uz gaišās ādas gulēja sīkās, tumšās skropstiņas, jo meitenīte svētlaimē bija aizvērusi plakstus.

-    Kā tad. Neraizējies par to, viņa piebilda, mīļi man uzsmaidī­dama. Jo Džeimijs jau nedomā, ka nevar runāt ar tevi; viņš zina, ka var. Bet ar zīdaiņiem sarunāties ir citādi. Tas ir cilvēks; tu zini, ka neesi viens. Bet tavus vārdus viņi nesaprot un nav jābaidās, ko viņi par tevi padomās vai ko, pēc viņu domām, vajadzētu darīt. Vari izliet savu sirdi, neizvēloties vārdus vai kaut ko noklusējot, un tas sniedz mierinājumu dvēselei.

Viņa runāja lietišķi, it kā stāstītu par visiem zināmām lietām. Man iešāvās prātā nez vai viņa pati bieži sarunājas ar bērnu. Platā mute ar pilnīgajām lūpām, tik līdzīga brāļa mutei, vienā pusē savil­kās uz augšu.

-     Tāpat sarunājas ar bērniņiem, kad tie vēl nav piedzimuši, viņa klusi turpināja. Vai to tu zini?

Kavējoties atmiņās, es maigi vienu virs otras piespiedu rokas sev uz vēdera.

-    Jā, zinu.

Dženija ar īkšķi pieskārās bērna vaidziņam, pārtraucot zīšanu, un ar veiklu kustību pārvietoja mazo augumiņu tā, lai viņa varētu aizsniegt pilno krūti.

-     Esmu domājusi, ka varbūt tādēļ sievietes pēc bērna piedzim­šanas tik bieži skumst, viņa bilda, it kā domātu skaļi. Sarunā­joties tu par viņiem domā, un tu zini, kādi viņi ir tevī, vismaz tev tā liekas. Bet piedzimuši viņi ir citādi nepavisam ne tādi, kā biji iedomājusies. Un tu, protams, viņus mīli un iepazīsti, kādi viņi ir… un tomēr paliek atmiņas par bērnu, ar kuru tu reiz savā sirdī saru­nājies, taču tā bērna vairs nav. Tāpēc es domāju, ka mēs skums­tam par nedzimušo mazuli, lai arī rokās turam piedzimušo. Viņa nolieca galvu un noskūpstīja meitiņas pūkaino galviņu.

-    Jā, es teicu. Pirms… tā ir iespēja. Tas var būt gan dēls, gan meita. Vienkārši bērns, mīļš. Un tad tas piedzimst un tas viss, kāds viņš varēja būt, ir beidzies, jo tagad tas ir.

Dženija viegli šūpojās šurpu turpu, un mazā rociņa, kas sa­žņaugtu turēja zaļā zīda malu virs krūts, pamazām sāka atlaisties.

-     Kad piedzimst meita, tad dēls, kas varēja būt, ir pagalam, viņa domīgi sacīja. Tāpat puisēns, ko turi pie krūts, ir nogalinā­jis mazo meitenīti, kuru tu iedomājies nēsājam zem sirds. Un tu raudi par to, ko nepazini, tas ir aizgājis uz visiem laikiem, līdz tu iepazīsti to bērnu, kas tev ir, un tad beidzot viņi ir tādi, kādi ir, un citādi nevarēja būt, un tu par viņiem tikai priecājies. Bet līdz tam brīdim tu bieži raudi.

-    Un vīrieši… es sacīju, atcerēdamās Džeimiju, kurš čukstēja noslēpumus bērna nedzirdīgajām ausīm.

-     Kā tad. Viņi tur savus bērnus rokās un jūt visu to, kas būtu varējis būt, un to, kas nekad nebūs. Bet vīrietim nav tik viegli rau­dāt par to, ko viņš nepazīst.

 ..

pēc četru dienu pārgājiena apstājāmies kāda pakalna virsotnē netālu no Kelderas. Tā pakājē pletās nepārskatāms tīrelis, bet mēs nometni uzcēlām virsotnē zem kokiem. Pa sūnu apaugušo klints krauju tecēja divi mazi strautiņi, un pirmo rudens dienu spirdzinošais gaiss vairāk rosināja domāt par pikniku nekā par karagājienu.

Bet bija 17. septembris, un, ja manas virspusējās zināšanas par jakobītu vēsturi kaut cik atbilda patiesībai, tad karš tomēr sāksies tas bija tikai dienu jautājums.

-    Izstāsti man visu vēlreiz, Armaliet! Džeimijs lūdza vai des­mito reizi, pārvietojoties pa līkumotajām zvēru takām un zemes­ceļiem. Es sēdēju Donasa mugurā, bet Džeimijs gāja blakus, tāpēc noslīdēju zemē, lai būtu vieglāk sarunāties. Kaut gan mums ar Donasu bija izveidojušās mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības, to­mēr, jājot ar šo zirgu, nedrīkstēja skatīties atpakaļ; Donasam pārāk patika atbrīvoties no neuzmanīga jātnieka, piemēram, paejot zem nolīkušiem koku zariem.

-    Vairākkārt esmu tev teikusi, ka neko daudz nezinu, es atgā­dināju. Vēstures grāmatās par sacelšanos bija rakstīts ļoti maz, un toreiz es tam īpašu uzmanību nepievērsu. Varu pateikt tikai to, ka kauja notika ē… notiks pie mazas pilsētiņas Prestonas, bet kauju sauc par Prestonpenas kauju, kaut arī skoti to dēvēja dēvē -

par Gladsmūras kauju, jo sens pravietojums vēsta, ka karalis, kas atgriezīsies tronī, gūs uzvaru pie Gladsmūras. Dievs vien zina, kur atrodas īstā Gladsmūra, ja tāda vispār ir.

-     Kā tad. Un tālāk?

Savilku pieri grumbās, cenšoties atsaukt atmiņā vissīkākās in­formācijas druskas. Spēju uzburt acu priekšā mazu, nobružātos, brūnos vākos iesietu grāmatas “Anglijas vēsture bērniem” eksem­plāru, ko lasīju petrolejas lampas raustīgajā gaismā kleķa būdā kaut kur Persijā. Domās šķirot lapas, varēju atcerēties nodaļu, kas aizņēma divas lappuses; autors bija uzskatījis, ka ar to pietiek, lai aprakstītu otro jakobītu dumpi, kuru vēsturnieku aprindās pazīst kā “45. gadu”. Un kaujai, kura mums drīz būs jāizcīna, no šīm divām lappusēm bija veltīta viena vienīga rindkopa.

-    Skoti uzvar, es paziņoju, it kā tas būtu kāds jaunums.

-    Nu, tas ir svarīgi, Džeimijs izsmējīgi noteica, bet būtu ļoti noderīgi uzzināt kaut ko vairāk.

-    Ja tu gribēji dzirdēt pareģojumu, tev vajadzēja sameklēt zīl­nieci, es atcirtu, bet tad padevos. Piedod. Vienkārši es neko daudz nezinu, un tas mani tracina.

-    Jā, tiesa. Džeimijs pieliecās, satvēra manu roku un smai­dot paspieda. Nekreņķējies, Armaliet. Tu nevari pateikt vairāk, kā zini, bet izstāsti man visu vēl vienu reizi.

-     Labi, es pacietīgi atbildēju, un mēs roku rokā turpinājām ceļu. Tā bija nozīmīga uzvara, es iesāku, gara acīm lasīdama grāmatu, jo jakobīti cīnījās pret milzīgu pārspēku. Skoti pārstei­dza ģenerāļa Koupa armiju rītausmā atceros, ka viņi “izjoņoja no uzlecošās saules”, un tā bija sagrāve. Angļu pusē bija simtiem upuru, bet jakobītu pusē tikai nedaudzi kopumā trīsdesmit vīru. Nogalināti tikai trīsdesmit.

Džeimijs atskatījās uz garo, pa visu ceļu izstiepušos Lelibrokas vīru virteni; sadalījušies mazos pulciņos, viņi dziedāja un pļāpāja. Trīsdesmit kritušo… tik daudz vīru mēs bijām atveduši no Leli­brokas. Ja skatījās uz šiem cilvēkiem, tad skaitlis nemaz nelikās tik mazs. Bet es biju redzējusi kaujas laukus Elzasā-Lotringā un

milzīgas pļavas, kas pārvērstas par dubļainu kapsētu, lai apglabātu tūkstošiem kritušo.

-    Beigu beigās, es sacīju, juzdamās mazliet vainīga, baidos, ka patiesībā tas nebija diez cik… svarīgi, no vēstures viedokļa.

Džeimijs savilka lūpas, izpūta elpu un diezgan pikti paskatījās uz mani.

-    Nebija svarīgi. Kā tad, nu labi.

-     Piedod, es atvainojos.

-     Nav tava vaina, Armaliet.

Tomēr es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kādā ziņā tomēr bija.

Pēc vakariņām vīri, apmierināti, pilniem vēderiem, dīki sēdēja ap ugunskuru, stāstīja stāstus un kasījās. Kasīšanās bija kļuvusi par īstu pandēmiju; dzīvošana saspiestībā un higiēnas trūkums bija padarījis utis par tik izplatītu parādību, ka neatskanēja neviena pie­zīme, ja kāds no vīriem sava pleda krokās noķēra pamatīgu šīs sugas eksemplāru un iesvieda ugunī. Uts uzliesmoja, uz īsu brīdi kļūstot par vienu no dzirkstelēm, un izkūpēja gaisā.

Likās, ka šovakar utu liga īpaši apsēdusi jaunu vīrieti, kuru sauca par Kinkedu, viņa vārds bija Aleksandrs, bet tas bija tik izpla­tīts, ka cilvēkus parasti devēja iesaukās vai otrajos vārdos. Nokaiti­nāts viņš iebāza roku sprogainajās, brūnajās paduses spalvās, tad ar ašu skatienu pārliecinājies, vai es neskatos, kājstarpē.

-     Ei, puis, šīs tevi pagalam apcēlušas, ko? ieminējās kalējs Ross.

-    Kā tad, nelaimīgais atbildēja, šitie knauši grib mani apēst dzīvu.

-     Drausmīgi grūti dabūt šīs ārā no kūša spalvām, sarunā iesaistījās Voliss Freizers un, jūtotlīdzi, arī pakasījās. Skatoties uz tevi, puis, man ar’ sāk kniest.

-     Vai tu zini, kā vislabāk tikt no tiem mošķiem vaļā? izpa­līdzīgi ievaicājās Sorlejs Maklurs un, kad Kinkeds noraidoši

papurināja galvu, paliecās uz priekšu un uzmanīgi izvilka no ugunskura degošu žagaru.

-    Pacel, puis, uz augšu kiltus, es tās viens divi izsvēpēšu, viņš piedāvājās, un vīri smieklos skaļi ierēcās.

-     Stulbais lauķis, noburkšķēja Mērtegs. Ko tu par to zini?

-      Vai tu zini labāku paņēmienu? Voliss skeptiski savilka uzacis, un pat plikās galvas iedegusī āda sagrumbojās.

-    Skaidra lieta. Mērtegs ar plašu vēzienu izrāva dunci. Puika tagadiņ ir zaldāts; tad lai rīkojas, kā zaldātam klājas.

Kinkeda atklātā seja pauda naivu dedzību.

-    Un kā tas būtum?

-     Nu, pavisam vienkārši. Paņem savu dūci, pacel uz augšu kil­tus un nodzen pusi no kūša. Mērtegs draudīgi pavicināja dunci.

-     Liec vērā, tikai pusi.

-     Pusi? Nu, kad jau… Kinkeds tā kā šaubījās, tomēr turpināja ļoti uzmanīgi klausīties. Redzēju, ka ap ugunskuru sēdošo vīru se­jās pamazām ieplešas gaidpilni smaidi, bet pagaidām neviens vēl nesmējās.

-     Tad… Mērtegs pamāja uz Sorleju un viņa žagaru. Tad, puis, otrai pusei pielaid uguni un, kad mošķīši jozīs laukā, piebeidz tos ar savu dūci.

Kad lokā sēdošie vīri aizvilkdamies sāka smieties, Kinkeds pie­tvīka tik tumši, ka varēja saskatīt pat uguns gaismā. Gāja vaļā rupja grūstīšanās, kad pāris vīru, vicinot liesmojošas pagales, izli­kās izmantojam uguns līdzekli vienam pret otru. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka šī māžošanās jau pārsniedz visas robežas un draud novest pie nopietnas izkaušanās, atgriezās Džeimijs, kurš bija aiz­gājis sapīt zirgus. Viņš nostājās apļa vidū un pa rokas apakšu pasvieda Kinkedam akmens pudeli. Otra aizlidoja pie Mērtega, un grūstīšanās norima.

-     Jūs nu gan esat nelgas, viņš pavēstīja. Otrs labākais veids, kā tikt vaļā no utīm, ir apliet ar viskiju, lai šīs piedzeras. Kad utis piesūkušās krāc, tad tu piecelies kājās un šīs visas nobirst nost.

-     Ak tad tas ir otrs labākais? iejautājās Ross. Un kurš tad, cienīts kungs, ir pats labākais, ko?

Džeimijs ar mīļu smaidu lūpās pārlaida skatienu vīru aplim, kā tēvs, kuru uzjautrina bērnu ķēmošanās.

-    Nu kā, ļauj sievai pa vienai izlasīt. Vienu uzaci savilcis, viņš paklanījās man un piedāvāja elkoni. Drīkstu lūgt, kundze?

Lai arī pasniegta kā joks, izlasīšana pa vienam kukainim patie­sībā bija vienīgā iedarbīgā metode, kā atbrīvoties no utīm. Es savus matus visus sukāju ar smalku ķemmi no rīta un vakarā, maz­gāju ar pelašķu uzlējumu, kad vien apstājāmies pie ūdens, kas bija pietiekami dziļš, lai varētu peldēties, un līdz šim man bija izdevies izvairīties no aplipšanas. Apzinoties, ka utis man nebūs tikai tik ilgi, kamēr tās nebūs iemitinājušās Džeimija matos, es tādus pašus profilaktiskos pasākumus veicu arī viņam, kad vien man izdevās piedabūt viņu pietiekami ilgi nosēdēt mierīgi.

-     Paviāni utojas nepārtraukti, es ieminējos, uzmanīgi izpiņ­ķēdama no Džeimija biezajām krēpēm lapsastes kātiņu. Bet man šķiet, ka viņi savu pūliņu augļus apēd.

-    Manis dēļ neliedz sev to prieku, Ārmaliet, viņš atsaucās un labsajūtā uzmeta nelielu kūkumu, kad ķemme slīdēja cauri viņa bie­zajiem, spožajiem matiem. Liesmu atspīdums apbēra manas rokas ar dzirksteļu kaskādēm un sašvīkoja zeltainām uguns svītrām. Mm. Nemaz nezināju, cik patīkami ir, ja kāds ķemmē tavus matus.

-    Pagaidi, kad ķeršos pie pārējiem, es piedraudēju, pakutinot pieminēto vietu, un viņš iesmējās. Lai arī man liekas loti kārdi­noši izmēģināt pie tevis Mērtega ieteikto līdzekli.

-    Pieskaries manam kūsim ar lāpu, un tu dabūsi to pašu pretī, Džeimijs mani brīdināja. Kā Luīze de Latūra sauca tās plikās sku­ķes?

-    Par erotiskām. Es paliecos uz priekšu un saņēmu zobos viņa auss augšējo malu.

-    Mmmphm.

-    Nu, gaumes atšķiras, es noteicu. Chacun ā son gout' un tā tālāk.

-    Sasodītā franču sentimentalitāte, tas nav nekas jauns.

-    Vai tomēr nav tiesa?

Manus pūliņus pārtrauca skaļš, garš burkšķis. Noliku ķemmi un uzkrītoši lūkojos koku mestajās ēnās.

-    Vai nu mežā mīt lāči, vai arī… kāpēc tu nepaēdi?

-     Ņēmos ar zirgiem, viņš atbildēja. Vienam zirģelim bij iesprādzis pakavs, un man vajadzēja piesiet apliekamos. Nevaru gan teikt, ka man būtu laba ēstgriba pēc visām tām runām par utu ēšanu.

-    Ar ko tad tu pārsēji zirga pakavu? Pēdējo piezīmi es laidu gar ausīm.

-    Ar visu kaut ko; steigā der pat svaigi mēsli. Šoreiz sakošļātas vīķu lapas sajaucu ar medu.

Seglu somas bija nomestas pie mūsu savrupā ugunskura, kas atradās gandrīz pie mazā laukumiņa pašas malas, kur vīri bija uz­slējuši manu telti. Es gan biju ar mieru gulēt zem klajas debess tāpat kā visi, tomēr man jāatzīst, ka jutos pateicīga par nelielo no­slēgtību, ko sniedza nostieptais palags. Un kā Mērtegs, kad es pateicos viņam par palīdzību, uzslejot šo pajumti, sev raksturīgajā tiešumā bija norādījis, tas nebija tikai manis labad.

-    Un, ja viņš nakts laikā atlaidīs streņģes tavā klēpī, tad neviens neskaudīs, teica vīrelis, strupi pamādams ar galvu uz Džeimija pusi, kurš bija dziļi iegrimis sarunā ar citiem vīriem. Nav itin nekādas vajadzības likt puiškāniem punktierēt par lietām, ko viņi nevar dabūt, vai ne?

-    Pilnīgi pareizi, es paskarbi piekritu. Ļoti iejūtīgi no tavas puses.

Plāno lūpu kaktiņus savilka viens no retajiem smaidiem.

-    Kā tad, pilnīgi pareizi, viņš atkārtoja.

Mazliet parakņājusies pa seglu somām, es izvilku gabalu siera un vairākus ābolus. Iedevu savu guvumu Džeimijam, kurš to šau­bīdamies aplūkoja.

-    Maizes nav? viņš jautāja.

-    Varbūt otrā somā kāda druska ir. Taču vispirms apēd šos tie tev nāks par labu. Džeimijs, kā jau visi kalnieši, ar iedzimtām aiz­domām izturējās pret jebkādiem svaigiem augļiem un dārzeņiem, lai ari neremdināmā izsalkuma dēļ viņš parasti notiesāja gandrīz visu bez izšķirības.

-     Mm, viņš nomurdēja, nokožot ābolu. Ja tu tā saki, Arma­liet.

-    Jā, es tā saku. Skaties! Atiezu zobus. Vai tu pazīsti daudz mana vecuma sieviešu, kurām ir visi zobi?

Viņš smaidā atklāja savus lieliskos zobus.

-    Jā, Armaliet, jāatzīst, ka priekš tādas sagrabējušas večas tu esi makten labi saglabājusies.

-     Es esmu labi ēdusi, tā, lūk, atbildēju. Puse no cilvēkiem, kas dzīvo tavā muižā, cieš no vieglas cingas, un, spriežot pēc ceļā redzētā, citur ir vēl ļaunāk. Cingu novērš C vitamīns, un ābolos tā ir daudz.

Džeimijs atņēma ābolu no mutes un aizdomīgi aplūkoja.

-    Tiešām?

-    Jā, tiešām, es stingri apgalvoju. Tāpat arī citos augos vislabākie ir apelsīni un citroni, bet te, protams, tos dabūt nevar… taču sīpoli, kāposti, āboli… ēd kaut ko tādu katru dienu, un tev nebūs cingas. Pat zaļumos un pļavas zālē ir C vitamīns.

-    Mmphm. Un tāpēc veci brieži nepaliek bez zobiem?

-    Domāju, ka jā.

Džeimijs, kritiski pētot, grozīja ābolu rokā, tad paraustīja plecus.

-    Nu labi, viņš padevās un nokoda vēl vienu kumosu.

Grasījos iet pēc maizes un pagriezos, kad manu uzmanību pie­saistīja kluss krakšķis. Ar acs kaktiņu pamanīju tumsā nozibam ēnu, un Džeimijam gar galvu palidoja kaut kas degošs. Es kliedzot apcirtos, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viņš atmuguriski nokrīt no baļķa un pazūd nakts tumsā.

Mēness nespīdēja, un vienīgais norādījums par to, kas notiek, bija liela rosība sausajās alkšņu lapās un skaņas, kādas parasti

nāk no vīriešiem, kas saķērušies nopietnā, bet klusā cīņā: rūkšana, elšana un pa kādam slāpētam lamuvārdam. Atskanēja īss, spalgs kliedziens, un tad iestājās pilnīgs klusums. Tas ilga, manuprāt, tikai dažas sekundes, lai ari likās velkamies veselu mūžību.

Es aizvien vēl, sastingusi puspagriezienā, stāvēju pie uguns­kura, kad Džeimijs atkal iznira no meža, kur valdīja īsta aizsaules tumsa, stumjot pa priekšu gūstekni, kuram viena roka bija atlauzta uz muguras. Atslābinājis tvērienu, Džeimijs apgrieza tumšo stāvu apkārt un atmuguriski uzgrūda kokam. Vīrietis atsitās pret stum­bru tik stipri, ka nobira lapu un zīļu lietus, tad viņš lēnām noslī­dēja zemē un palika apstulbis guļam uz lapu paklāja.

Trokšņa pievilināti, pie ugunskura uzradās Mērtegs, Ross un vēl pārītis citu Freizeru klana vīru. Pierāvuši svešinieku kājās, viņi skarbi izvilka to gaismas lokā. Mērtegs satvēra gūstekni aiz matiem un strauji atlieca viņa galvu, atklājot seju.

Tā bija šaura un smalka, ar lielām, garu skropstu apēnotām acīm, kuras kā apreibušas mirkšķinājās, veroties sejās visapkārt.

-     Tas jau tikai puika! man izlauzās. Viņam nav vairāk par piecpadsmit!

-     Sešpadsmit! iebilda aizturētais. Jušanas spējām pamazām atgriežoties, viņš papurināja galvu. Tam gan nav nekādas nozī­mes, viņš augstprātīgi piebilda, runājot ar angļu akcentu. Hempšīra, es nospriedu. Jauneklis atradās tālu no mājām.

-    Nav gan, Džeimijs piekrita. Sešpadsmit vai sešdesmit, šis cilvēks nupatās izdarīja ļoti nopietnu mēģinājumu pārgriezt man rīkli. Tikai tad es pamanīju sarkaniem traipiem izraibināto mutautu, ko viņš turēja piespiestu pie kakla.

-     Es neko neteikšu, karagūsteknis paziņoja. Acis bālajā sejā melnēja kā divi traipi, bet uguns atvizēja gaišos matos. Vienu roku jauneklis turēja cieši piespiestu pie krūtīm; nodomāju, ka tā, iespē­jams, ir ievainota. Zēns acīmredzot ārkārtīgi pūlējās noturēties stā­vus vīru ielenkumā; lūpas sakniebis, viņš centās, lai sejā nejauši neatspoguļotos sāpes vai bailes.

-     Šo to tu varēsi paturēt pie sevis, Džeimijs rūpīgi nopētīja gūstekni. Pirmām kārtām tas, ka tu esi anglis, tāpēc diezgan ticami, ka esi te ieradies kopā ar armiju, kas šobrīd atrodas tepat tuvumā. Un otrām kārtām tu esi viens.

Likās, ka jauneklis satrūkstas.

-    Kā jūs to zināt?

Džeimijs sarauca uzacis.

-    Tu taču nebūtu brucis man virsū, ja nedomātu, ka es ar dāmu esmu vienatnē. Ja tu būtu bijis kopā ar vēl kādu, kas uzskatītu tā­pat, tad droši vien tas jau būtu atsteidzies tev palīgā starp citu, vai tev ir lauzta roka? Man likās, ka kaut kas nokrakšķēja. Ja tev līdzi būtu kāds, kurš zinātu, ka mēs neesam vieni, tad tas nebūtu ļāvis tev rīkoties tik muļķīgi. Par spīti šiem secinājumiem, es redzēju, ka pēc Džeimija signāla trīs vīri neuzkrītoši nozūd mežā, droši vien, lai pārbaudītu, vai tuvumā nav citu angļu.

Zēna sejas vaibsti, dzirdot, ka viņa rīcība nosaukta par muļķīgu, sastinga. Džeimijs noslaucīja kaklu, tad kritiski apskatīja kabatlakatu.

-     Ja gribi kādu nogalināt no mugurpuses, puisīt, tad izvēlies vīru, kurš nesēž sausu lapu kaudzē, viņš deva padomu. Un, ja tu uzbrūc ar nazi cilvēkam, kas ir lielāka auguma, izvēlies drošāku punktu; rīkles pārgriešana ir riskanta padarīšana, ja vien upuris nesēž mierīgi.

-    Paldies par vērtīgo padomu. Anglis nosmīkņāja. Viņam labi izdevās saglabāt brašu stāju, lai arī acis nervozi šaudījās no viena draudīga, ūsaina ģīmja pie cita. Gaišā dienas laikā neviens no kal­niešiem nebūtu ieguvis balvu skaistuma konkursā, bet naktī ne­viens nevēlētos ar viņiem satikties tumšā vietā.

Džeimijs atbildēja pieklājīgi.

-     Lūdzu. Par nožēlošanu šo padomu izmēģināt dzīvē tev neiz­dosies. Kamēr atceros, gribu pajautāt, kāpēc tu man uzbruki?

Pamazām no meža kā rēgi pa vienam vien izslīdēja mūsu no­metnes vīri, kuri, trokšņa pievilināti, bija pametuši savus ugunsku­rus un pievienojās mums. Gūstekņa skatiens apskrēja cilvēku loku,

kas pletās arvien lielāks, līdz beidzot apstājās pie manis. Brīdi viņš svārstījās, tad tomēr atbildēja:

-    Cerēju, ka spēšu atbrīvot dāmu no jūsu klātbūtnes.

Loku pāršalca slāpētas jautrības vilnis, kuru pārcirta strups Džeimija rokas mājiens.

-    Skaidrs, viņš bezkaislīgi noteica. Tu dzirdēji, kā mēs saru­nājāmies, un nolēmi, ka dāma ir angliete, turklāt augstdzimusi. Turpretī es…

-     Turpretī jūs, kungs, esat ārpus likuma pasludināts noziedz­nieks bez sirdsapziņas, kas pazīstams kā zaglis un varmāka! Visā Hempšīrā un Saseksā izlīmēti plakāti ar jūsu ģīmetni un aprakstu! Es jūs uzreiz pazinu; jūs esat dumpinieks un izvirtulis, kuram sveši jebkādi principi! zēns dedzīgi iesaucās; vaigi kvēloja sārti, košāki par uguni.

Es iekodu lūpā un lūkojos uz savām kurpēm, lai nesatiktu Džei­mija skatienu.

-    Kā tad, labi. Lai būtu tā, Džeimijs draudzīgi piekrita. Var­būt tādā gadījumā tu varētu minēt kādu iemeslu, lai es tevi uz vietas nenogalētu? Ar slaidu loku izvilcis no maksts dunci, viņš to viegli pagrozīja, un asmenī uzdzirkstīja uguns liesmu atspīdumi.

Asinis bija aizplūdušas no jaunā cilvēka sejas, un ēnā viņš atgā­dināja spoku, bet tad viņš izslējās, atraujoties no sargiem, kas viņu turēja no abām pusēm.

-    To jau es gaidīju. Esmu pilnīgi sagatavojies mirt, viņš, galvu augstu pacēlis, sacīja.

Džeimijs domīgi pamāja, tad pieliecās un ielika dunča asmeni ugunī. Ap nomelnējušo metālu pacēlās dūmu mākonītis, un izplatī­jās spēcīga smaka kā smēdē. Mēs visi kā apburti skatījāmies, kamēr liesma, kļuvusi rēgaini zila vietā, kur tā saskārās ar asmeni, likās atdzīvinām nāvējošo ieroci, kas nokaitēts kvēloja tumši sarkans.

Aptinis ap roku asinīs nosmērēto audumu, Džeimijs piesar­dzīgi izņēma dunci no uguns. Un lēnām tuvojās jauneklim, ļaujot asmenim, it kā pēc paša gribas, noslīgt uz leju, beidzot pieskārās zēna kamzolim. Ap spalu aptītais mutauts izplatīja spēcīgu degoša

auduma smaku, kas vēl pastiprinājās, kad duncis kamzoļa priekšā ievilka šauru, gruzdošu līniju. Smaile, atdziestot kļuvusi tumšāka, pieskārās uz augšu izslietajam zodam. Iekritušajos, kalsnajos vai­gos redzēju spīdam tievas sviedru tērcītes.

-    Nu labi, baidos, ka neesmu gatavs tevi nogalēt… pagaidām, Džeimijs runāja klusi, ar slāpētu ļaunumu, kas savaldības dēļ izklausījās vēl biedējošāk.

-    Ar kādu pulku tu atnāci? Jautājums noplīkšķēja kā pātaga, liekot klausītājiem sarauties. Naža gals, dūmojot nakts vējā, pavir­zījās uz priekšu.

-     Es… es neteikšu! izstomījis atbildi, jaunais cilvēks cieši sa­knieba lūpas, un varēja redzēt, ka pa kārno kaklu noskrien trīsas.

-     Vai arī to, cik tālu no šejienes apmetušies tavi cīņubiedri, ne­teiksi? Un to, cik viņu ir? Nedz arī to, uz kurieni viņi dodas? Jau­tājumi atkal tika izmesti nevērīgi, klīrīgi novelkot ar naža smailo galu gar žokli. Zēna acis kļuva pilnīgi baltas kā baiļu pārņemtam zirgam, tomēr viņš noteikti papurināja galvu tā, ka zeltainie mati noplīvoja vien. Ross un Kinkeds satvēra ciešāk gūstekņa rokas, jo viņš grasījās izrauties.

Nomelnējušais asmens pēkšņi visā garumā plakaniski piespie­dās tieši zem žokļa. Atskanēja smalks, aizžņaugts kliedziens, un nosmirdēja degoša miesa.

-    Džeimij! biju tik satriekta, ka vairs nespēju valdīties. Spīdzi­nātājs nepagodināja mani ar skatienu, bet nenovēršoties raudzījās anglī, kurš, atbrīvojis rokas, bija noslīdzis uz ceļiem sakaltušo lapu kaudzē, piespiedis plaukstu pie kakla.

-     Neraizējieties, kundze, viņš izgrūda caur zobiem. Pastiepis roku, Džeimijs satvēra puisi aiz krekla priekšas un uzrāva kājās. Starp abiem pretiniekiem parādījās trīsošais asmens, un tā gals pieskārās jauneklim zem kreisās acs. Džeimijs mēmā jautājumā piešķieba galvu un par atbildi saņēma tik tikko manāmu, bet no­teiktu galvas papurināšanu.

Kad zēns ierunājās, viņa balss skanēja tikai kā vārgs čuksts; vajadzēja nokāsēties, lai kāds vispār viņa sacīto dzirdētu.

-     N-nē. Nē. Varat darīt ar mani, ko gribat, bet es jums neko neteikšu.

Džeimijs vēl bridi turēja karagūstekni aci pret aci, tad atlaida sažņaugto krekla priekšu un soli atkāpās.

-    Jā, viņš lēnām novilka, laikam gan. Ar tevi. Bet ar dāmu?

Uzreiz neaptvēru, ka runa ir par mani, līdz brīdim, kad Džei­mijs satvēra manu plaukstas locītavu un rāva sev klāt tik spēji, ka man uz nelīdzenās zemes aizķērās kāja. Gāzos viņam virsū, un viņš rupji atlieca roku man aiz muguras.

-     Tu vari būt vienaldzīgs pret savu labsajūtu, bet varbūt tev kaut mazliet rūp dāmas gods, ja jau tu tik ļoti gribēji viņu izglābt. Pagriezis pret sevi, Džeimijs iegrūda man matos pirkstus, ar spēku atgāza man galvu un tīšuprāt noskūpstīja tik brutāli, kas es nevil­šus sāku pretoties.

Atlaidis matus, Džeimijs, skatoties uz zēnu, kas stāvēja otrā pusē ugunskuram, rupji pierāva mani sev klāt. Jauneklim acis šaus­mās iepletās platas, platas, un tumšajās zīlītēs atspoguļojās uguns liesmas.

-    Laid viņu vaļā! viņš piesmacis pieprasīja. Ko tu taisies ar viņu darīt?

Džeimijs pastiepa rokas pie mana kleitas izgriezuma. Ar vienu strauju kustību viņš pārplēsa gan kleitu, gan kreklu, atkailinot ma­nas krūtis. Es instinktīvi iespēru uzbrucējam pa stilbu. Zēns iz­dvesa neskaidru skaņu un rāvās uz priekšu, bet Ross ar Kinkedu viņu atkal apturēja.

-    Ja jau tu prasi, aiz muguras atskanēja Džeimija patīkamā balss, tad es atbildēšu es grasos šo sievieti piesmiet tavu acu priekšā. Tad atdošu saviem vīriem, lai dara ar viņu, ko grib. Varbūt arī tu vēlies pamēģināt, pirms es tevi nobeidzu? Vīrietim nevaja­dzētu mirt nevainīgam, ko tu par to saki?

Tagad es cīnījos jau nopietni, mana roka dzelzs tvērienā bija atlauzta uz muguras, un visus protestus apslāpēja Džeimija lielā, siltā plauksta man uz mutes. Ielaidu zobus rokas pamatnē un sajutu uz mēles asins garšu. Slapēti iekliedzies, viņš atrāva roku,

bet gandrīz tūlīt tā atkal uzradās, iebāžot man dziļi mutē auduma vīkšķi. Ar visu vīkšķi es izdvesu aizžņaugtas skaņas, kad Džeimija roka aizšāvās man uz pleciem un norāva saplēsto kleitu vēl zemāk. Plīstot notirkšķēja lina audums un odere, un, piespiežot manas ro­kas pie sāniem, Džeimijs atkailināja mani līdz viduklim. Redzēju, ka Ross pamet skatienu uz mani un steidzīgi novēršas, tīšuprāt stingi raugoties uz gūstekni, bet pietvīkums lēnām iekrāsoja viņa vaigu galus. Kinkeds, kuram pašam nebija vairāk par deviņpadsmit gadiem, blenza, satriekts līdz sirds dziļumiem, un mute viņam bija pavērusies kā bikšupriekša.

-     Izbeidziet! Zēna balss drebēja, bet nu jau drīzāk milzīgā niknumā nekā bailēs. Jūs… jūs pēdējais zaķpastala! Kā jūs uzdro­šināties apkaunot dāmu, skotu šakālis tāds! Mans drosmīgais aiz­stāvis brīdi stāvēja, krūtis jūtu uzplūdā cilājās, tad viņš pieņēma lēmumu. Sakoda zobus un izslēja zodu.

-     Nu labi. Redzu, ka man nav citas izejas, ja vēlos rīkoties ar godu. Atlaidiet dāmu, un es jums izstāstīšu visu, ko vēlaties zināt.

Džeimija plauksta uz brīdi palaida vaļā manu plecu. Žestu es neredzēju, bet Ross atbrīvoja zēna ievainoto roku un steigšus aizgāja pēc mana apmetņa, kurš satraukumā, kādu radīja angļa sagūstīšana, nemanīts bija noslīdējis zemē. Džeimijs saņēma man abas rokas aiz muguras un, norāvis man jostu, ar to stingri tās sasēja. Tad paņēma no Rosa apmetni, ar plašu loku uzklāja man uz pleciem un rūpīgi nostiprināja. Soli atkāpies, viņš izsmējīgi man paklanījās, tad pagriezās pret angli.

-     Dodu savu vārdu, ka dāmai vairs neuzmākšos, viņš nosolī­jās. Viņš runāja tonī, kas varēja liecināt gan par spriedzi, gan par neapmierinātu miesaskāri; es zināju, ka Džeimijs ar lielām mokām valdās, lai nesāktu skaļi smieties, un būtu labprāt viņu nogalinā­jusi.

Zēna seja bija sastingusi kā akmens, kad viņš aprautās zilbēs sniedza mums vajadzīgo informāciju.

Viņu sauca Viljams Grejs, un viņš bija vikonta Meltona otrais dēls. Ieradies te divsimt vīru lielas karaspēka vienības sastāvā

no Danbāras ar nolūku pievienoties ģenerāļa Koupa armijai. Viņa cīņubiedri šobrīd atpūtās nometnē kādas trīs jūdzes uz rietumiem. Viljams, pastaigājoties pa mežu, bija ieraudzījis mūsu ugunskura atblāzmu un nācis pētīt, kas te ir. Nē, viņš ir viens pats. Jā, vienības rīcībā ir smagie ieroči, sešpadsmit lielgabali uz ratiem un divas sešpadsmit collu mortīras. Lielākā tiesa karavīru ir bruņoti ar mus­ketēm, un vēl ir kavalēristu grupa trīsdesmit jātnieku sastāvā.

Sasprindzinājums, ko radīja gan pratināšana, gan ievainotā roka, bija sācis jaunekli nogurdināt, tomēr viņš noraidīja piedāvā­jumu apsēsties. Tikai atbalstījās pret koka stumbru un ar kreisās rokas plaukstu apņēma elkoni.

Pratināšana turpinājās turpat stundu, vairākas reizes pārprasot to, kas jau bija noskaidrots, meklējot nesakritības, izceļot detaļas, cenšoties uziet tīšuprāt noklusētus faktus vai izvairīšanās. Beidzot pratinātājs apmierināts smagi nopūtās un novērsās no jaunā angļa, kurš saguma ozola līganajā ēnā. Nesakot ne vārda, Džeimijs pastiepa roku; Mērtegs, kurš kā allaž nojauta viņa nolūku, ielika pastieptajā plaukstā pistoli.

Džeimijs atkal pagriezās pret gūstekni, uzsvērti demonstrējot, ka pārbauda, vai ierocis pielādēts, un šo to palabo. Tumsā vizēja divpadsmit collu garais metāla stobrs, ugunskura liesmas atspīdēja sudraba mēlītē un aptverē.

-    Galvā vai sirdī? Džeimijs nevērīgi noprasīja, beidzot pacēlis skatienu.

-    Ko? Zēna mute apstulbumā pavērās.

-    Es tevi nošaušu, Džeimijs pacietīgi skaidroja. Spiegus pa­rasti pakar, bet, ņemot vērā tavu cēlsirdību, es tevi nobeigšu ātrā, tīrā nāvē. Kur tu labāk gribētu saņemt lodi galvā vai sirdī?

Viljams strauji izslējās un atlieca plecus.

-     0, ak tā, jā, protams. Viņš aplaizīja lūpas un norija kaklā iestrēgušo kamolu. Es domāju… ē… sirdī. Paldies, nelaimīgais vēl piebilda, acīmredzot atcerējies, ka pienākas pateikties. Jaunais karavīrs izslēja zodu, saknieba lūpas, kurās vēl bija manāms mai­gais, bērnišķīgais izliekums.

Pamājis ar galvu, Džeimijs nomērķēja pistoli, un aizslēga klik­šķis skaļi atbalsojās zem ozola valdošajā klusumā.

-     Pagaidiet! iesaucās sagūstītais. Džeimijs, pacēlis pistoli vi­ņam pret krūtīm, jautājoši pavērās viņā.

-    Kādas man ir garantijas, ka dāma paliks neskarta pēc manas… kad manis nebūs? jauneklis noprasīja, pārlaizdams kareivīgu ska­tienu vīru lokam. Vienīgā darboties spējīgā roka bija cieši savilkta dūrē, tomēr tā drebēja. Ross izdvesa skaņu, kuru viņš prasmīgi pār­vērta par šķavām.

Ar dzelžainu savaldību savilcis seju svinīgas nopietnības gri­masē, Džeimijs nolaida pistoli.

-     Nū-ū, viņš novilka, saspringtajos apstākļos skotu akcents bija kļuvis uzkrītošāks, nu, tev, protams, ir mans godavārds, kaut es itin labi saprotu, ka tevi māc šaubas, vai vari noticēt godavār­dam, ko devis… lūpa, par spīti nopietnībai, noraustījās, …skotu zaķpastala. Varbūt tu ticēsi pašas dāmas solījumam? Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci, un Kinkeds uzreiz metās mani atrai­sīt, neveikli piņķēdamies ap lupatu vīkšķi man mutē.

-     Džeimij! es pārskaitusies iebrēcos, kad mute beidzot bija atbrīvota. Tas ir kas nedzirdēts! Kā tu vari tā rīkoties? Tu… tu…

-     Zaķpastala, viņš izpalīdzīgi pateica priekšā. Vai šakālis, ja jums tā patīk labāk. Ko teiksi, Mērteg, viņš pagriezās pret savu palīgu, kas es esmu zaķpastala vai šakālis?

Mērtega šaurā lūpu svītriņa izsmējīgi sašķiebās.

-     Es tā jaušu, ka tu varētum kļūt par suņu barību, ja bez dūča atsiesi rokas šitai mergai.

Džeimijs kā atvainodamies pagriezās pret sagūstīto jaunekli.

-     Man jālūdz piedošana savai sievai, ka ievilku viņu šajā krāp­šanā. Ticiet man, tas notika pret viņas gribu. Viņš ar nožēlu ugunskura mestajā gaismā aplūkoja sakosto roku.

-Jūsu sieva! Puisis raidīja izmisīgus skatienus te uz mani, te uz Džeimiju.

-    Ticiet man, ka šī dāma laiku pa laikam pagodina manu gultu, taču viņa nekad nav to darījusi spiestā kārtā. Un arī tagad to

nedarīs, viņš zīmīgi piebilda, Kinked, nesien gluži tūliņ viņu vaļā!

-    Džeims Freizer, es šņācu caur sakostiem zobiem. Ja tu tam puikam kaut pirkstu piedursi, tad nekad vairs negulēsi ar mani vienā gultā!

Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci. Ugunskura gaismā uz mirkli novizēja viņa zobi.

-    Nu, tie ir nopietni draudi tādam bezprincipu izvirtulim kā es, bet diez vai šajā brīdī es drīkstu domāt par savu labumu. Galu galā karš paliek karš. Pistole, kurai viņš bija ļāvis noslīgt uz leju, atkal tika pacelta.

-     Džeimij! es spalgi iekliedzos.

Viņš atkal nolaida ieroci, pagriezās pret mani, un seja atspogu­ļoja pārspīlētu pacietību.

-Jā?

Es dziļi ievilku elpu, lai neļautu balsij dusmās drebēt. Varēju tikai minēt, kas viņam padomā, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Vien­alga, kad tas būs galā… lai koncentrētos uz savu pašreizējo uzde­vumu, atvairīju ārkārtīgi patīkamu iztēles ainu, kurā Džeimijs locī­jās zemē, kamēr es biju uzlikusi viņam uz ādamābola kāju.

-    Tev nav itin nekādu pierādījumu, ka tas zēns ir spiegs, es aizrādīju. Viņš teica, ka uzdūries tev nejauši. Kurš gan nekļūtu ziņkārīgs, ieraugot mežā ugunskuru?

Džeimijs, noklausījies manus argumentus, pamāja ar galvu.

-     Nūjā, bet kā tad ar slepkavības mēģinājumu? Ir spiegs vai nav, bet viņš gribēja mani nogalināt un pats to atzīst. Pirksti viegli pārslīdēja jēlajai svītrai uz kakla.

-     Nu, protams! es dedzīgi iesaucos. Viņš taču zināja, ka esi pasludināts ārpus likuma. Dieva dēļ, par tavu galvu izsludināta milzīga atlīdzība!

Džeimijs domīgi pabraucīja zodu un beidzot pievērsās gūstek­nim.

-     Nu, šajos vārdos slēpjas zināma jēga. Viljam Grej, jums ir prasmīgs advokāts. Ne Viņa Augstības prinča Čārlza, ne manā dabā

nav sodīt cilvēku ar nāvi nelikumīgi, pat ja tas ir ienaidnieks. Viņš ar rokas mājienu ataicināja Kinkedu.

-     Kinked, aizvediet abi ar Rosu šo cilvēku uz to pusi, kur, pēc viņa vārdiem, atrodas viņa nometne. Ja ziņas, ko gūsteknis mums sniedza, atbilst patiesībai, jūdzi no nometnes piesieniet viņu pie koka vietā, kur karavīriem jāiet garām. Rīt draugi viņu atradīs. Ja stāstītais nav patiesība… Džeimijs apklusa, aukstās acis pievērsās jauneklim, …pārgrieziet viņam rīkli.

Viņš ielūkojās zēnam sejā un bez mazākā izsmiekla sacīja:

-    Es dāvāju tev dzīvību. Ceru, ka izmantosi to lietderīgi.

Nostājies man aiz muguras, Džeimijs pārgrieza auduma strē­meli, kas saturēja manas rokas. Kad es nikni apcirtos, viņš devās pie jaunekļa, kurš pēkšņi bija apsēdies zemē zem ozola.

-    Varbūt tu būsi tik laba un apkopsi ievainotā roku, pirms viņš dodas projām? Tēlotā zvēriskuma izteiksme no Džeimija sejas bija pazudusi, un tagad tā bija neizteiksmīga kā mūra siena. Nolaistie plaksti neļāva man ieskatīties viņam acīs.

Nesakot ne vārda, es piegāju pie Viljama Greja un nometos ceļos. Likās, ka viņš ir apreibis, nepretojās ne izmeklēšanai, ne ārst­nieciskajām procedūrām, kaut ari tās noteikti bija sāpīgas.

Kleitas saplēstais ņieburs visu laiku slīdēja nost no pleciem, un es pie sevis nosodījos, kad aizkaitināta vai desmito reizi vilku uz augšu vienu vai otru pusi. Ievainotajam zem ādas es sataustīju apakšdelma kaulus, kas bija trausli un asi, tikai mazliet resnāki par manējiem. Uzliku rokai šinu un ar savu lakatu pakāru to jauneklim kaklā.

-               Lūzums ir līdzens, es teicu, cenšoties saglabāt neitrālu toni.

-     Vismaz divas nedēļas mēģini roku nekustināt. Viņš, uz mani neskatoties, pamāja ar galvu.

Džeimijs bija klusi sēdējis uz baļķa un vērojis manu darboša­nos. Saraustīti elpojot, es piegāju viņam klāt un no visa spēka, cik tik man bija, iecirtu pliķi. No sitiena uz viena vaiga palika balts plankums, un Džeimijam acīs sariesās asaras, bet viņš nepakustē­jās un arī sejas izteiksme nemainījās.

Kinkeds piecēla gūstekni kājās un, saliecis veselo roku viņam aiz muguras, pastūma uz klajumiņa malu. Pirms ieniršanas tumsā anglis apstājās un pagriezās atpakaļ. Vairīdamies skatīties uz mani, viņš uzrunāja tikai Džeimiju.

-    Esmu jums pateicību parādā par savu dzīvību, viņš formāli sacīja. Es ārkārtīgi priecātos, ja tā nebūtu, bet, tā kā esat man šo dāvanu uzspiedis, tad man tā jāuztver kā goda parāds. Ceru, ka nākotnē man izdosies šo parādu nolīdzināt, bet, kad tas būs izdarīts… balss apslāpētā naidā viegli ietrīsējās un patiesu jūtu uzplūdā zaudēja sabiedrībā pieņemto atturību, …es jūs nogali­nāšu.

Džeimijs piecēlās no baļķa un izslējās visā augumā. Viņa seja saglabāja mierīgu izteiksmi, tajā nebija jaušama pat uzjautrinā­juma ēna. Viņš nopietni nolieca galvu aizejošā gūstekņa priekšā.

-     Tādā gadījumā, kungs, es ceru, ka mēs nekad nesatiksimies.

Zēns atlieca plecus un par atbildi stīvi paklanījās.

-     Grejs pienākumu neaizmirst, kungs, viņš teica un kopā ar Kinkedu nozuda tumsā.

Uz brīdi iestājās pieklājīgs klusums, visi gaidīja, kad zem aiz­ejošo kājām apklusīs lapu čabēšana. Tad sākās smiešanās, vispirms kādam vīram no nāsīm izlauzās tikko dzirdams šņāciens, pēc tam kāds cits piesardzīgi iespurcās. Līdz rēkšanai nenonāca, tomēr smiekli pieņēmās spēkā, traucoties pa aplī sastājušos vīru rindu.

Džeimijs izgāja loka vidū un nostājās ar seju pret saviem vīriem. Smiekli spēji aprima. Palūkojies lejup uz mani, viņš strupi izmeta:

-     Ej uz telti!

Manas sejas izteiksmes brīdināts, viņš paguva satvert manu plaukstu, iekams es to atvēzēju.

-   Ja tu taisies man cirst vēl vienu pliķi, tad vismaz ļauj pagriezt otru vaigu, viņš vēsi aizrādīja. Turklāt es domāju, ka varu tev šīs pūles aiztaupīt. Tomēr es iesaku tev iet uz telti.

Atlaidis manu roku, viņš aizsoļoja līdz ugunskuram un ar vienu pavēlošu galvas mājienu pieaicināja pie sevis izklīdušos vīrus, kas negribīgi un piesardzīgi atkal sapulcējās,bariņā. Nakts ēnas ap vīru

acīm bija apvilkušas tumšus lokus, un tās izskatījās nedabiski lie­las.

Es nesapratu visu, ko Džeimijs teica, jo viņš runāja savādā va­lodā, piejaucot gēlu vārdiem angļu, bet tik daudz es redzēju, ka rāmā, mierīgā balsī teiktais, cenšoties noskaidrot, kas šovakar stā­vējis sardzē, klausītājus, šķiet, pārvērta par akmens stabiem.

Vīri raidīja apkārt slepus skatienus un neveikli sakustējās, it kā briesmu priekšā saspiedās ciešāk kopā. Bet tad blīvās rindas iz­juka un divi vīri iznāca priekšā, pacēla skatienu vienu reizi -, tad steigšus nodūra acis un nostājās plecu pie pleca ārpus biedru aizsardzības loka.

Tie bija brāļi Makluri Džordžs un Sorlejs. Gandrīz viena ve­cuma, apmēram trīsdesmit gadus veci; vīrieši nokaunējušies stā­vēja netālu viens no otra, sastrādāto roku pirksti kustējās, it kā ilgotos saķerties kopā, it kā tādējādi varētu rast kaut niecīgu pa­tvērumu vētrā, kas tuvojās.

Uz īsu brīdi iestājās klusums, kad neviens nerunāja, bet Džei­mijs noskatīja abus vainīgos sargus. Tad krietnas piecas minūtes aizritēja ļoti nepatīkamā gaisotnē, tomēr viss norisinājās tajā pašā klusajā, rāmajā balsī. No bariņā stāvošajiem vīriem neatskanēja ne skaņa, un Makluri, abi raženie vīri, likās saraujamies un sarūkam zem klusuma svara. Nobraucu gar brunčiem svīstošās plaukstas, priecīga, ka visu nesapratu, un sāku jau nožēlot, ka nebiju klausī­jusi Džeimija ieteikumam iet uz telti.

Jau nākamajā brīdī nožēla pieņēmās spēkā, jo mans vīrs pēkšņi pagriezās pret Mērtegu, kurš, gaidīdams komandu, jau stāvēja ar apmēram divas pēdas garu ādas sloksni rokā, kurai vienā galā bija mezgls, lai varētu to kārtīgi noturēt.

-    Novelciet kreklus un nostājieties man priekšā! Abi! Makluri uzreiz sakustējās, resnie pirksti ieķērās kreklu aizdarē, it kā dedzīgi gribēdami pakalpot, priecīgi, ka ievads beidzies un sākusies izrēķi­nāšanās.

Nodomāju, ka tūlīt apvemšos, lai arī sapratu, ka sods bija gana viegls, parasti šādos gadījumos piemēroja smagāku. Klajumā

valdīja pilnīgs klusums, tikai plīkšķēja pātaga, un lāgiem no viru mutes izlauzās elsas vai vaids.

Pie pēdējā sitiena Džeimijs ļāva pletnei noslīdēt gar sāniem. Viņš bija stipri nosvīdis, un krekla netīrais audums bija pielipis pie muguras. Ar galvas mājienu atlaidis Maklurus, viņš noslaucīja ar piedurkni mitro pieri, kad viens no sodītajiem pieliecās, lai ar sāpošu muguru paceltu nomestās drēbes, viņa brālis, pats nedroši turēdamies uz kājām, atbalstīja viņu no otras puses.

Likās, ka sodīšanas laikā vīri pat bija aizturējuši elpu. Tagad viss pulciņš saviļņojās, it kā kopīgi izdvestu atvieglojuma nopūtu.

Džeimijs, viegli grozīdams galvu, viņus noskatīja. Cēlās nakts vējš, plivinādams un saceldams viņam uz pakauša matus.

-                Mēs nedrīkstam pieļaut nolaidību, mo duinnen, viņš noteica.

-     Neviens. Tad dziļi ievilka elpu un sašķobīja lūpas. Tas attiecas arī uz mani. Mans tālu redzamais ugunskurs piesaistīja angļu pui­kas uzmanību. Uz pieres atkal bija izspiedušies sviedri, viņš tos nevērīgi nosusināja ar kiltiem. Nomaļus stāvēja sadrūmušais Mēr­tegs, kurš pēc Džeimija galvas mājiena pasniedza viņam ādas pletni.

-    Vai izdarīsiet man pakalpojumu, kungs?

Mirkli svārstījies, Mērtegs saņēma pletni mezglainajā rokā. Mazā skota spoži melnajās acīs pazibēja izteiksme, ko varēja iztul­kot kā jautrību.

-    Ar lielāko prieku… kungs.

Džeimijs uzgrieza vīriem muguru un sāka raisīt vaļā kreklu. Viņa skatiens satikās ar manējo, kad es sastingusi stāvēju starp kokiem, un viena uzacs savilkās uz augšu ironiskā jautājumā. Vai es vēlējos to skatīties? Drudžaini papurinājusi galvu, ar novēlošanos paklausot vīra padomam, apcirtos un aizsteberēju starp kokiem.

Patiesībā es neatgriezos teltī. Nespēju paciest domu par sma­cējošo gaisu; likās, ka krūtīs žņaudz, un man vajadzēja skābekli.

Atradu piemērotu vietu uz paugura virsotnes turpat aiz telts. Atklumburoju un apstājos nelielā, atklātā laucītē, tad izstiepos visā

garumā zemē un saņēmu galvu abās rokās. Nevēlējos sadzirdēt pat visattālākās atbalsis no drāmas pēdējā cēliena, kas norisinājās man aiz muguras, lejā pie ugunskura.

Auksta, asa zāle lipa pie manas kailās ādas, un es savilkos čo­kurā, lai ietītos apmetni. Ievīkstījusies un nodrošinājusies pret aukstumu, es klusām gulēju, klausoties, kā dauzās mana sirds, gai­dot, kad norims iekšējais haoss.

Kādu bridi vēlāk dzirdēju, ka man garām pulciņos pa četri un pieci iet vīri, atgriežoties savās naktsguļas vietās. Cauri apmet­nim es spēju saklausīt vārdus, taču tie likās klusināti, varbūt pat mazliet bijīgi. Pagāja vēl kāds laiks, iekams aptvēru, ka viņš ir te. Džeimijs nerunāja un arī citādi netrokšņoja, bet es pēkšņi jutu, ka viņš ir man blakus. Kad es apvēlos uz muguras un piecēlos sēdus, redzēju uz akmens viņa auguma ēnu, piere bija atspiesta pret ro­kām, kas sakrustotas uz ceļiem.

Mani plosīja gan vēlme noglāstīt viņam galvu, bet kāds cits dzinulis mudināja ielauzt to ar akmeni, tāpēc es nedarīju ne vienu, ne otru.

-     Vai ar tevi viss kārtībā? es jautāju, vēl brīdi paklusējusi; balss skanēja tik bezkaislīgi, cik vien spēju.

-    Kā tad, būs labi. Viņš lēnām atliecās un izstaipījās, kustēda­mies piesardzīgi, tad smagi nopūtās.

-     Piedod par kleitu, viņš pēc minūtes piemetināja. Sapratu, ka puskrēslā varēja redzēt blāvojam manu kailo miesu, un spēji savilku apmetņa malas.

-    Ak tā, par kleitu? es atjautāju diezgan asi.

Viņš kārtējo reizi nopūtās.

-    Nūjā, un par pārējo ari, brīdi klusējis, vīrs piebilda. Iedo­mājos, ka tu būtu ar mieru upurēt savu kautrīgumu, lai nevaja­dzētu zēnam nodarīt kaut ko sliktu, bet tobrīd man nebija iespējas palūgt tev atļauju, ja esmu alojies, tad, kundze, izlūdzos jums pie­došanu.

-    Tu gribi teikt, ka būtu turpinājis spīdzināšanu?

Džeimijs sadusmojās un nemaz nepūlējās to slēpt.

-     Spīdzināšanu, ko neteiksi! Es puikam ne pirkstu nepiedūru.

Ciešāk ietinos apmetnī.

-     0, tu salauzi viņam roku un svilināji ar nokaitētu nazi, un to tu sauc par pirksta nepieduršanu?

-    Jā, tā es to saucu. Viņš ātri šķērsoja dažas pēdas lielo zā­lienu starp mums, satvēra mani aiz elkoņa un parāva, lai es skatī­tos viņam sejā. Paklausies manī. Grejs pats salauza savu muļķīgo roku, cenšoties izlauzties no pārāk stingra tvēriena. Viņš ir tikpat drosmīgs kā jebkurš no maniem vīriem, bet viņam trūkst pieredzes tuvcīņā.

-    Un nazis?

Džeimijs nosprauslojās.

-     Phē! Mazs jēlumiņš zem vienas auss, un rīt pēc pusdienām tas arī vairs nesāpēs. Droši vien drusku jau smeldza, bet man to vajadzēja darīt, lai iebiedētu, nevis lai ievainotu.

-     O! Es atvirzījos un uzgriezu muguru tumšajam mežam, meklējot mūsu telti. Džeimija balss man sekoja.

-     Es būtu varējis viņu saplosīt gabalos, Armaliet. Taču tad būtu liela šmuce, un, visticamāk, dzīvs viņš nepaliktu. Bet man nepatīk ķerties pie tādiem paņēmieniem, ja nav nepieciešams. Ņem vērā, Armaliet… no tumsas skanēja balss, un tajā jautās brīdinājums,

-      …varbūt kādreiz man nāksies to darīt. Man vajadzēja uzzināt, kur atrodas viņa cīņubiedri, kādi ir viņu ieroči un visu pārējo. Man neizdevās viņu nobiedēt, lai puika sāktu runāt; man bij izvēle piemānīt viņu vai salauzt.

-     Grejs teica, ka tu nevarot izdarīt neko, lai piespiestu runāt.

Džeimijs bija noguris.

-     Jēziņ, Armaliet, protams, varēju. Salauzt var ikvienu, ja esi gatavs nodarīt pietiekami daudz sāpju. Lai nu kurš, bet es to labi zinu.

-    Jā, es klusi noteicu, laikam jau zini gan.

Kādu brīdi neviens no mums nedz pakustējās, nedz ari runāja. Varēju dzirdēt, kā vīri, pošoties uz gulēšanu, sarunājas, kā šad tad nobūkšķ uz cietās zemes nomests zābaks, kā nočab garenās lapu

kaudzes, kurās viņi patversies no aukstās rudens nakts. Manas acis bija apradušas ar tumsu, tā ka saskatīju mūsu telts siluetu kādas trīsdesmit pēdas tālāk zem lapegles. Es varēju saskatīt arī Džeimiju, viņa auguma tumšo apveidu, kas izcēlās uz nakts mazliet gaišākā fona.

-    Labi, es beidzot noteicu. Labi. Ja ņem vērā to, ko tu izda­rīji, un to, ko tu varēji izdarīt… jā, labi.

-    Paldies. Nevarēju saskatīt, vai viņš smaida, bet tā izklausījās.

-     Bet vispār tu ellīgi riskēji, tā blefodams, es teicu. Ko tu darītu, ja es nebūtu tev devusi iemeslu viņu nenogalināt?

Lielā ēna sakustējās, paraustīja plecus, un no tumsas atskanēja klusi smiekli.

-     Nav ne jausmas, Armaliet. Iedomājos, ka zinu, ko tu varētu domāt. Ja tu nebūtu… nu, laikam jau man būtu vajadzējis puiku nošaut. Nevarēju taču sagādāt viņam vilšanos, ļaujot vienkārši do­ties projām, vai ne?

-     Nolādētais skotu nelietis! es bez dedzības nolamājos.

Viņš dziļi un izmisīgi nopūtās.

-    Armaliet, esmu ticis sadurts, sakosts, iepļaukāts un pērts, un tas viss kopš vakariņām… kuras man neizdevās pat pabeigt. Man nepatīk biedēt bērnus, un man nepatīk slānīt vīrus, bet man vaja­dzēja darīt gan vienu, gan otru. Trīs jūdžu attālumā no manis nometni uzcēluši divi simti angļu, un man nav ne jausmas, ko lai ar viņiem dara. Esmu noguris, man gribas ēst, un man sāp. Ja tevī ir kaut drusciņa sievišķīgas līdzjūtības, tad tagad man kāds nieks noderētu!

Džeimijs izklausījās tik apbēdināts, ka man gribot negribot bija jāsmejas. Piecēlos un gāju pie bēduļa.

-    Laikam jau par ļaunu nenāktu. Nāc šurp, un es paskatīšos, vai kāds mazumiņš priekš tevis neatradīsies. Krekls bija tikai vaļīgi uzmests plecos, viņš nebija pūlējies to aizpogāt. Paslidināju rokas zem auduma un pārlaidu plaukstas karstajai, smeldzošajai mugu­rai. Pušumu nav, viegli taustoties ar pirkstiem uz augšu, es konstatēju.

-    Pletne parasti nepārsit, bet sūrst stipri.

Novilku viņam kreklu un apsēdināju pacientu, lai noskalotu muguru ar mitru, strautā samērcētu sūkli.

-    Nu ir labāk? es apjautājos.

-     Mmmm. Plecu muskuļi atslābinājās, bet, kad pieskāros kā­dai īpaši jutīgai vietai, viņš viegli sarāvās.

Pamanīju viņam zem auss nelielu skrambu.

-    Tu taču nebūtu viņu nošāvis, vai ne?

-     Par ko tu mani turi, Armaliet? viņš tēlotā niknumā jautāja.

-     Par skotu zaķpastalu. Vai, labākajā gadījumā, par noziedz­nieku bez sirdsapziņas. Kas zin’, ko tāds cilvēks var izdarīt? Nemaz nerunājot par bezprincipu izvirtuli.

Mēs abi smējāmies, un plecs man zem rokas drebēja.

-    Pagriez galvu! Ja vēlies sievietes līdzjūtību, tev jāpaliek mierā, līdz es to pielietoju.

-     Mmm. Mirkli valdīja klusums. Nē, viņš atkal ierunājās,

-     es nebūtu viņu nošāvis. Bet man kaut kādā veidā vajadzēja glābt tā puikas lepnumu, jo attiecībā uz tevi es padarīju viņu par muļķi. Viņš bij brašs zēns, tāpēc bij pelnījis apzināties, ka ir nošaušanas vērts.

Es papurināju galvu.

-    Laikam es nekad nesapratīšu vīriešus, nopurpināju, ieziežot skrambu ar kliņģerīšu ziedi.

Džeimijs pastiepa rokas atpakaļ, saņēma manējās un piespieda sev zem zoda.

-     Tev nav mani jāsaprot, Armaliet, viņš klusi atbildēja. Ja vien tu mani mīli. Galva paliecās uz priekšu, un viņš maigi no­skūpstīja manas kopā saņemtās plaukstas.

-    Un pabaro, viņš vēl piebilda un atlaida rokas.

-     Ak tā, sievietes līdzjūtība, mīlestība un ēdiens? Es smējos.

-     Neko daudz tu negribi, vai ne?

Seglu somā bija atdzisuši plāceņi, siers un arī mazliet auksta speķa. Divu pēdējo stundu sasprindzinājums un bezjēdzība bija prasījuši vairāk spēka, nekā biju apzinājusies, tāpēc es izsalkusi pievienojos maltītei.

Vīru rosīšanās tuvumā jau bija aprimusi, un nebija dzirdama ne skaņa, pat ne savā vaļā atstāta ugunskura sprakšķēšana, tāpēc mums bija sajūta, ka tūkstoš jūdžu attālumā nav nevienas dzivas dvēseles. Tikai vējš čakli čabināja lapas, lāgiem atsitot nokaltušu žagaru pret koku zariem.

Džeimijs atspiedās pret koka stumbru, seja zvaigžņu gaismā iz­skatījās tumsnēja, bet ķermeņa valoda liecināja par draiskulīgu noskaņojumu.

-     Es tavam aizstāvim nosolījos, ka neuzmākšos tev ar saviem apnicīgajiem pieciršanas mēģinājumiem. Un tas laikam nozīmē, ka man vajadzēs gulēt ar Mērtegu un Kinkedu, ja vien tu neaicināsi mani sev blakus gultā. Un Mērtegs krāc.

-    Tu arī, es atcirtu.

Brīdi vēros vīrā, tad paraustīju plecus, ļaujot noslīdēt saplēsta­jai kleitai zemāk.

-     Nu, tu esi sekmīgi sācis savus varasdarbus. Es nolaidu uz leju otru plecu, un ņieburs nokrita līdz viduklim. Tikpat labi tu vari nākt un pabeigt iesākto, kā pieklājas.

Džeimija rokas, kad tās pārslīdēja manai aukstajai ādai, šķita kā sasilis zīds.

-     Nu labi, viņš nomurmināja man matos, karš paliek karš, vai ne?

-     Man gadskaitļi slikti turas galvā, kaut kad vēlāk es sacīju ar zvaigznēm biezi piebērtajām debesīm. Vai Migels de Servantess jau ir piedzimis?

Džeimijs gulēja piespiedu kārtā uz vēdera man blakus, galva un pleci bija ārā no telts sniegtā patvēruma. Viena acs gausi atvērās un pagriezās austrumu pamales virzienā. Neatradusi vēl ne miņas no saullēkta, tā lēnām atgriezās savā vietā un, samierināju­sies ar likteni, apstājās pie manas sejas.

-     Tev pēkšņi uznākusi vēlēšanās spriedelēt par spāņu romā­niem? viņš mazliet piesmakušā balsī pajautāja.

-    Ne sevišķi, es atbildēju. Man tikai ienāca prātā, vai tev ir zināms vārds “donkihotisks”.

Viņš pacēlās uz elkoņiem, abām rokām saberzēja galvu un nu bija pilnībā pamodies, tad, acis mirkšķinādams, pagriezās pret mani, bet jau možu garu.

-    Servantess, Armaliet, ir dzimis gandrīz pirms divsimt gadiem, un, tā kā esmu baudījis labu izglītību, tad skaidrs, ka šo kungu es pazīstu. Ar to pēdējo piezīmi tu taču nedomāji neko personīgu, vai ne?

-    Vai tev sāp mugura?

Džeimijs pārbaudot pakustināja plecus.

-    Ne visai. Laikam jau drusku ir apskādēta.

-    Džeimij, Dieva dēļ, kāpēc? es nenovaldījos.

Viņš atspieda zodu uz saliktām rokām un mazliet pagrieza galvu, šādā leņķī izcēlās viņa iešķībās acis. Tā vienīgā acs, kuru varēju saskatīt, kļuva vēl šaurāka, kad viņš pasmaidīja.

-    Nu, Mērtegam tas sagādāja lielu patikšanu. Biju palicis viņam parādā vienu kārtīgu tesienu, kopš biju deviņus gadus vecs ziķeris, toreiz krusttēva zābakos sabāzu medus kāres. Toreiz viņš neva­rēja mani noķert, bet es iemācījos krietni daudz interesantu jaunu vārdu, kamēr viņš basām kājām mani trenkāja. Viņš…

Es apturēju šo atmiņu plūsmu, no visa spēka iebelžot viņam pa plecu. Pārsteigts viņš ļāva rokai noslīgt, skaļi iesaucās “Oh!” un pavēlās uz sāna, atpakaļ pie manis.

Saliecu ceļus, lai Džeimijs var atspiest pret tiem muguru, un apskāvu viņa vidukli. Platā mugura ar gludiem muskuļiem, uz ku­ras vēl arvien vizēja piepūles sviedri, aizsedza man skatu uz zvaig­znēm. Uzspiedu starp lāpstiņām skūpstu, tad atliecos un viegli uzpūtu, jo man patika redzēt, kā man zem pirkstiem noraustās viņa āda un kā, uzmetoties zosādai, mugurkaula bedrītēs saceļas sīkie, smalkie matiņi.

-     Kāpēc? es atkārtoju savu jautājumu. Piespiedu seju pie sil­tās, miklās muguras. Tumsa apslēpa rētas, bet es jutu pie vaiga spiežamies smalkas, cietas līnijas.

Džeimijs bridi klusēja, bet krūškurvis cilājās dziļā, lēnā elpā, un katru reizi tam līdzi cēlās un krita mana plauksta.

-     Ak nu, viņš norūca, tad atkal apklusa un iegrima domās.

-                Es īsti nezinu, Armaliet, pēc brītiņa viņš atkal ierunājās.

-     Varbūt es uzskatīju, ka esmu tev šo pērienu parādā. Vai varbūt pats sev.

Viegli uzliku roku uz vienas no platajām, plakanajām lāpstiņām, kaula malas asi spiedās zem ādas.

-    Man ne.

-     Ak tā? Vai kārtīgs vīrietis tā dara: izģērbj savu sievu trīsdes­mit veču klātbūtnē? Pēkšņi balsī ieskanējās rūgtums, manas rokas piespiedās viņam pie muguras. Vai drosmīgs vīrietis izturas vardarbīgi pret sagūstītu ienaidnieku, piedevām vēl tīro bērnu? Un apsver, vai nerīkoties vēl skarbāk?

-     Vai būtu bijis labāk mani taupīt… vai viņu… un divu dienu laikā zaudēt pusi no saviem vīriem? Tev vajadzēja zināt. Tu neva­rēji… tu nevari ļaut labām manierēm novērst tevi no pareizā kursa.

-     Nē, viņš klusā balsī piekrita. Nevaru. Un tāpēc man jādo­das līdzi tam cilvēkam mana karaļa dēlam, kuram sekot mani sauc pienākums un gods, un tajā pašā laikā jāmēģina iznīcināt mērķi, kuru esmu zvērējis palīdzēt sasniegt. Esmu zvērējis sargāt savu tuvinieku dzīvību es laužu godavārdu, lai tie, ko es godāju, varētu palikt dzīvi.

-      Gods ir nogalējis velnišķīgi daudz cilvēku, es sacīju viņa ievainotās muguras tumšajai bedrītei. Gods bez veselā saprāta ir… ģeķība. Drosmīga, tomēr ģeķība.

-     Kā tad, tā ir. Un tas mainīsies… tu man tā sacīji. Bet, ja man jābūt starp pirmajiem, kas izdevīguma dēļ upurē godu… vai man, to darot, nevajadzētu kaunēties? Viņš pēkšņi pavēlās tuvāk, lai ieskatītos man sejā, un zvaigžņu gaismā es Džeimija acīs saskatīju bažas.

-      Es negriezīšos atpakaļ tagad es to vairs nevaru bet, Armaliet, reizēm es nudien skumstu pēc tā, kāds es biju agrāk.

-    Tā ir mana vaina, es ieteicos. Pieskāros viņa sejai, biezajām uzacīm, platajai mutei un īsajiem rugājiem uz garā, taisnā zoda.

-      Tikai mana. Ja es nebūtu ieradusies… un izstāstījusi tev, kas notiks… Patiesi nožēloju, ka šim jaunajam puisim vajadzēja kļūt par divkosi un ka agrākais naivais, brašais jauneklis ir zudis. Un tomēr… vai mums abiem bija kaut cik nopietna izvēle, ja bijām tie, kas bijām? Man vajadzēja Džeimijam visu atklāt, un viņam, to zinot, vajadzēja rīkoties. Man prātā pazibēja rindiņa no Vecās Derības: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu.”

It kā uztvēris manu biblisko noskaņojumu, Džeimijs viegli pa­smaidīja.

-    Nūjā. Neatceros, ka Ādams būtu lūdzis Dievam, lai ņem atpa­kaļ Ievu, un, paskat, ko tā viņam nodarīja. Viņš paliecās uz priekšu, noskūpstīja man pieri un, kad es sāku smieties, apsedza ar segu man plecus. Guli, mana mazā ribiņa. No rīta man būs vajadzīgs pušelnieks.

Mani uzmodināja savāds metālisks troksnis. Izbāzu galvu no segas apakšas un, pagriezusies trokšņa virzienā, mirkšķināju acis, līdz attapos, ka mans deguns atrodas mazu gabaliņu no Džeimija ceļgala, ko klāja pleds.

-     Pamodies, ko? Kaut kas sudrabains un skanošs nozibēja man acu priekšā, un tūlīt jutu uz kakla uzgulstam smagumu.

-     Pie joda, kas tas ir? es jautāju, piecēlusies sēdus un lūko­joties lejup. Likās, ka man ap kaklu ir rota no daudziem trīs collu lieliem metāla priekšmetiem, katram no tiem ir sašķelta kājiņa ar cilpu augšā, un visi uzvērti uz ādas zābaku auklas. Daži karekļi bija augšpusē sarūsējuši, citi pavisam jauni. Visiem uz kājiņām bija redzami skrāpējumi, it kā tie ar spēku būtu atrauti no kāda lielāka priekšmeta.

-     Kara trofejas, Armaliet, Džeimijs paskaidroja.

Es palūkojos uz viņu, un tas, ko ieraudzīju, man lika klusi iz­saukties.

-    0! Viņš pielika roku pie sejas. Pavisam aizmirsu. Man nebij laika nomazgāties.

-    Tu mani pārbiedēji līdz nāvei, es izdvesu, piespiedusi roku pie strauji pukstošās sirds. Kas tas ir?

-     Ogle. Balsi slāpēja audums, ar ko viņš berza seju. Tad to nolaida un man uzsmaidīja. Viņš bija nedaudz noberzis melnumu no deguna un pieres, kas sārti brūna vīdēja caur atlikušajiem trai­piem, bet acis joprojām apņēma melni loki kā jenotam un ogļu līnijas ietvēra muti kā iekavās. Gaisma tik tikko ausa, un mijkrēslī, kas valdīja teltī, tumšā seja un mati saplūda ar pelēcīgā auduma fonu, radot izteikti biedējošu iespaidu, it kā es runātu ar cilvēku bez galvas.

-    Tā bija tava ideja, viņš sacīja.

-     Mana? Tu izskaties pēc skursteņslauķa, es nobrīnījos. Pie joda, ko tu darīji?

Ar kvēpiem notrieptajā sejā pazibēja spoži balti zobi.

-                Desanta iebrukums. Atbildē skanēja milzīgs apmierinājums.

-     Desants? Vai tā to sauca?

-     Ak Dievs! es izdvesu. Tu biji angļu nometnē? Jēziņ! Ce­rams, ne jau viens pats?

-     Es taču nevarēju laupīt vīriem tādu prieciņu, vai ne? Atstāju tev trīs sargus, bet pārējiem nakts izvērtās ļoti ienesīga. Džeimijs ar lepnumu norādīja uz manu kaklarotu.

-    Tapas no lielgabalu ratiem. Lielgabalus pašus paņemt nejau­dājām un sabojāt, nesaceļot troksni, arī ne, bet bez riteņiem viņi tālu netiks. Un liels labums ģenerālim Koupam tiks no sešpadsmit vareniem dižgabaliem, kas iesēdušies purvā.

Kritiski apskatīju kaklarotu.

-     Tas viss ir labi, bet vai nevar sameistarot jaunus stiprināju­mus? Izskatās, ka kaut ko tādu var uztaisīt no resnas stieples.

Nezaudējot nenieka no savas augstprātības, Džeimijs pamāja ar galvu.

-     0, kā tad! Var gan. Bet kāds labums no stiprinājumiem, ja nav jaunu riteņu, ko pielikt. Viņš pacēla aizkaru pie telts ieejas un

pamāja uz kalna pakāji, kur es redzēju Mērtegu, melnu kā dēmonu, pārraugām līdzīgu “apakšdēmonu” pulciņa darbošanos, kuri meta rēcošās ugunskura liesmās pēdējos no trīsdesmit diviem lieliem koka riteņiem. Nostāk, kaudzē samestas, gulēja metāla stīpas; Fērguss, Kinkeds un viens no jaunākajiem vīriem izmantoja tās spēlei viņi ripināja tās ar nūjām. Netālu uz baļķa sēdēja Ross, maziem malciņiem kaut ko dzēra no raga kausa un laiski grieza vienu stīpu sev ap roku.

To redzot, es sāku smieties.

-    Džeimij, tu gan esi gudrinieks!

-     Varbūt, viņš neiebilda, bet tu esi pusplika, un mēs tūdaļ dodamies ceļā. Vai tev ir ko uzvilkt mugurā? Sargus sasējām un atstājām pamestā aitu kūtī, bet pārējie nu jau būs piecēlušies, un nometne nav nemaz tik tālu no mūsējās. Laiks sākt kustēties.

It kā apstiprinot šos vārdus, telts man virs galvas pēkšņi nodre­bēja, jo kāds izrāva no zemes mietiņus. Es izdvesu satrauktu spie­dzienu un metos pēc seglu somām, atstājot Džeimiju pārraugām pošanos.

Bija jau pāri pusdienlaikam, kad ieradāmies Trenentā. Ciems bija uzmeties uz pakalna augstu virs jūras, parasti te valdīja klu­sums un miers, bet Hailendas armijas klātbūtnes dēļ murdēja no dzīvības. Varēja redzēt, ka karaspēka lielākā daļa iekārtojusies aug­stāk kalnos, no kurienes pavērās skats uz nelielu līdzenumu, kas aizstiepās līdz jūras krastam. Bet, ņemot vērā parasto juceklīgo staigāšanu šurpu turpu, Trenentā bija tikpat daudz cilvēku, cik ārpus tās: pulki puslīdz militārā kārtībā mainīja dislokācijas vietas, ziņneši auļoja uz visām pusēm daži uz zirgiem, citi paļāvās uz savām divām kājām -, bet ciemu vēl pārplūdināja sievas, bērni un armijas līdzskrējēji; tie visi sēdēja, atspiedušies ārpusē pret māju akmens sienām, zīdīja bērnus, sildījās saulē, kas te parādījās, te pazuda, un centās no garāmskrejošajiem vēstnešiem uzzināt, vai nav kādas jaunas ziņas.

Mēs apstājāmies visas šīs mutuļojošās rosības malā, un Džei­mijs aizsūtīja Mērtegu noskaidrot, kur atrodas armijas komandie­ris lords Džordžs Marejs, bet pats iegāja kādā mājā, lai daudzmaz sakoptos.

Arī mana āriene ne tuvu nebija ideāla; es gan nebiju tīšuprāt noziedusi seju ar saberztām oglēm, tomēr kā piemiņas zīmes no vairākām zem klajas debess pavadītajām naktīm uz tās bija pali­kušas uzkrītošas netīrumu svītras. Saimniece laipni aizlienēja man dvieli un ķemmi, tāpēc es sēdēju pie galda, cīnoties ar nevaldāma­jām cirtām, kad atvērās durvis un iekšā bez ceremonijām iebrāzās pats lords Džordžs.

Ģenerāļa parasti nevainojamais apģērbs bija nekārtībā, ne visas vestes pogas bija aizpogātas, kaklasaite atraisījusies, un viens bikšturis atnācis vaļā. Parūku lords Džordžs bija nevērīgi iestūķējis ka­batā, un plānie, brūnie mati bija saslējušies stāvus, it kā viņš izmi­sumā būtu tos plēsis.

-     Paldies Dievam! ģenerālis izdvesa. Beidzot kāds saprā­tīgs cilvēks! Tad viņš paliecās uz priekšu un pētīja Džeimija seju. Lielākā tiesa ogļu putekļu no liesmojošajiem matiem bija izska­loti, taču pār vaigiem šobrīd tecēja pelēkas straumītes un pilēja uz krekla, bet ausis, kuras šajā steidzīgajā šķīstīšanās procesā bija piemirstas, joprojām bija ogļmelnas.

-     Kas… sabijies izgrūda armijas komandieris, bet tad aprāvās, pāris reižu sparīgi papurināja galvu, laikam gribēdams atbrīvoties no uzmācīgas iztēles ainas, un atsāka sarunu, it kā nebūtu ievēro­jis neko neparastu.

-    Vai viss rit savu gaitu, ser? Džeimijs ar cieņu apjautājās, arī izliekoties, ka nav pamanījis parūkas lentes galu, kas karājās no lorda Džordža kabatas un, lordam enerģiski žestikulējot, vicinājās kā maza sunīša aste.

-    Vai viss iet savu gaitu? ģenerālis atkārtoja kā atbalss. Nu, tūlīt izstāstīšu, cienīts kungs! Vispirms tā iet uz austrumiem, tad uz rietumiem, pēc tam puse nāk lejā no kalna, lai paēstu pusdie­nas, bet otra puse tikmēr soļo velns vien zina kur! Tā, lūk, tā iet!

-    Tā, ģenerālis vēl piebilda, kad jūtu izvirdums uz mirkli bija rimis, ir Viņa Augstības uzticamā Hailendas armija. Jau mazliet atguvis savaldību, lords Džordžs sāka stāstīt par to, kas noticis, kopš armija iepriekšējā dienā bija ienākusi Trenentā.

Ieradies kopā ar armiju, lords Džordžs lielāko tiesu karaspēka bija atstājis ciemā un ar nelielu nodaļu steidzies ieņemt kalna kori virs līdzenuma. Princim Čārlzam, kas ieradies vēlāk, šāda rīcība nav patikusi, un viņš tā arī pateicis skaļi un visiem dzirdot. Tad Viņa Augstība paņēmis pusi no armijas un devies uz rietumiem, Pērtas hercogs otrs armijas komandieris, gan tikai vārda pēc padevīgi vilcies viņam nopakaļ, droši vien lai novērtētu, kādas ir iespējas uzbrukt caur Prestonu.

Kad armija bija sadalīta un lords Džordžs aizņemts, apspriežo­ties ar ciema iedzīvotājiem, kuri par apkārtni zināja nesalīdzināmi vairāk nekā Viņa Augstība vai lords O’Salivens, viens no prinča īru uzticības personām bija uzdrīkstējies pavēlēt Lokiela Kamerona klana vienībai izvietoties Trenentas kapsētā.

-     Koups, protams, atgādāja pārīti lielgabalu un viņus sašķai­dīja, lords Džordžs drūmi pavēstīja. Un es šopēcpusdien dabūju pamatīgi trūkties no Lokiela. Skaidrs, ka viņš bija saskaities par to, ka vairāki viņa vīri bez kāda acīm redzama labuma tikuši ievainoti. Viņš pieprasīja, lai vienību atvelk, un es šim lūgumam, dabiski, piekritu. Un te nu nāk Viņa Augstības kurkulis, O’Salivens īsta sērga! Tikai tāpēc, ka viņš izkāpis Eriskejas krastā kopā ar Viņa Augstību, tas cilvēks iedomājas, ka viņš… nu, vienalga, viņš nāk, vaimanādams, ka Kameronu klātbūtne kapsētā ir būtiska būtiska, iegaumējiet! ja mēs gribam uzbrukt no rietumiem. Pateicu skaidri un gaiši, ka mēs uzbruksim no austrumiem, ja tas vispār notiks. Šobrīd izredzes uz to ir ārkārtīgi apšaubāmas, kamēr mēs nezinām, tieši kur atrodas puse no mūsu vīriem un, starp citu, arī Viņa Augstība, karavadonis piebilda tonī, kas skaidri vēstīja, ka prinča Čārlza atrašanās vietu viņš uzskata tikai par akadēmiskas pētniecības jautājumu.

-     Un vadoņi! Lokiela Kameroni izvilka lozi, kas piešķir viņiem to godu cīnīties ja tas notiks kaujas lauka labajā pusē, bet

Makdonaldi, devuši piekrišanu šādai kārtībai, tagad sparīgi noliedz, ka būtu kaut ko tādu teikuši, un uzstāj, ka vispār necīnīsies, ja viņiem liegs tradicionālo privilēģiju karot labajā pusē.

Sācis šo notikumu atskaiti diezgan rāmā garā, lords Džordžs stāstījuma laikā atkal bija uzvilcies un šajā brīdī pielēca kājās, abām rokām enerģiski berzējot galvu.

-    Kameroni visu dienu pavadījuši mācībās. Tagad viņi maršējuši uz priekšu un atpakaļ tik daudz reižu, ka vairs nespēj atšķirt, kur priekša, kur pakaļa, lūdzama, piedodiet, kundze, viņš piebilda, uzmetis man izklaidīgu skatienu, Klenrenelda vīri ielaidušies dūru cīņās ar Glengerija vīriem. Lords sasarcis apklusa un izslēja zodu. Ja Glengerijs nebūtu tas, kas viņš ir, es… ak, nu labi. Viņš atmeta ar roku domai par Glengeriju un atsāka soļošanu.

-     Vienīgais, kas visu kaut cik vēl glābj, karavadonis turpi­nāja, ir fakts, ka arī angļi, saskārušies ar mūsu pretestību, bijuši spiesti griezties atpakaļ. Viņi grozījuši visu Koupa karaspēku vis­maz četras reizes, tagad viņš savu labo flangu ir izvietojis gandrīz pie pašas jūras un, bez šaubām, lauza galvu, ko, Dieva vārdā, mēs darīsim turpmāk. Lords Džordžs pieliecās un palūkojās ārā pa logu, šķiet, gaidīdams, ka ieraudzīs pašu ģenerāli Koupu nākam pa lielceļu, lai uzdotu šo jautājumu.

-     Ē… kur šobrīd atrodas jūsu armijas puse, ser? Džeimijs sa­kustējās, it kā grasītos pievienoties lordam viņa bezmērķīgajos kle­jojumos pa māju, bet es, satverot viņu aiz apkakles, apturēju. Bru­ņojusies ar dvieli un bļodu ar siltu ūdeni, lorda atskaites laikā biju berzusi kvēpus no sava vīra ausīm. Pateicoties maniem pūliņiem, tās bija kļuvušas uzkrītošas, jo no lielas nopietnības piesārtušas koši sarkanas.

-     Kalnā, tieši uz dienvidiem no ciema.

-    Tātad augstiene joprojām ir mūsu rokās?

-    Jā, izklausās labi, vai ne? Lords vārgi pasmaidīja. Tomēr augstienes ieņemšana nekādu lielo labumu mums nedod, ja ņem vērā to, ka kalna pakājē ir purvains tīrelis, akači no vienas vietas. Mīļo stundiņ! Pakājē ir simt pēdu garš un sešas pēdas dziļš grāvis,

pilns ar ūdeni! Pašlaik abas armijas šķir nepilni piecsimt jardi, bet tikpat labi tās varētu būt piecsimt jūdzes, mēs tāpat neko nevaram izdarīt. Lords Džordžs iebāza roku kabatā pēc mutauta, izvilka un stāvēja, truli blenžot uz parūku, ar kuru tikko gandrīz bija noslau­cījis pieri.

Es smalkjūtīgi piedāvāju savu ar kvēpiem notriepto kabatlakatu. Viņš aizvēra acis, skali caur abām nāsīm ievilka gaisu, tad atvēra acis un savā ierastajā izsmalcinātajā manierīgumā man pa­klanījās.

-Jūsu padevīgs kalps, kundze. Viņš kārtīgi noslaucīja seju ar netīro drānu, pieklājīgi atdeva to man atpakaļ un uzmauca galvā saņurcīto parūku.

-   Apēdīšu pats savas aknas, viņš ar uzsvaru noteica, ja ļaušu tam muļķim atkāpties no mūsu pozīcijām. Pieņēmis lēmumu, lords Džordžs pagriezās pret Džeimiju.

-    Cik vīru tev ir, Freizer?

-    Trīsdesmit, ser.

-    Zirgu?

-    Seši, ser. Un četri poniji mantām.

-    Mantām? Ā! Proviants karotājiem?

-    Jā, ser. No tiem sešdesmit maisi miltu pagājušajā naktī at­ņemti angļu vienībai. 0, un viens sešpadsmit collu mīnmetējs, ser.

Pēdējo ziņu Džeimijs izmeta ar tik nevainojamu nevērību, ka es gribēju iedzīt viņam rīklē kabatlakatu. Lords Džordžs mirkli vērās viņā, tad viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.

-     Ak tā? Nu nāc man līdzi, Freizer. Pa ceļam visu izstāstīsi. Viņš pagriezās uz durvju pusi, Džeimijs pavērās manī ar plati ieplestām acīm, paķēra cepuri un sekoja.

Uz sliekšņa lords Džordžs negaidīti apstājās un pagriezās atpa­kaļ. Noskatīja Džeimija raženo stāvu, vaļējo krekla apkakli un svār­kus, kas steigā bija pārmesti pār roku.

-    Mums jāsteidzas, Freizer, tomēr laika vēl ir tik daudz, lai ievē­rotu pieklājību. Ej un sniedz sievai atvadu skūpstu, cilvēk. Gaidīšu tevi ārā.

Apcirties uz papēža, karavadonis man paklanījās tik zemu, ka parūkas aste pārkrita pār pieri.

Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Es par armijām zināju pietiekami daudz, lai saprastu, ka paies vēl krietns laiciņš, līdz notikumi sāks risināties, un tā patiešām arī bija. Pa vienīgo Trenentas ielu šurpu turpu maršēja atsevišķas vīru grupiņas. Sievas, dažādi ļautiņi, kas allaž pavada armiju, un Trenentas iedzīvotāji, kuru dzīves ritms bija iztraucēts, bezmērķīgi grozījās uz vietas, nezinādami, palikt vai doties projām. Cauri šo ļaužu biežņai sāniski spraucās ziņneši, iznēsādami vēstules.

Ar lordu Džordžu biju tikusies jau Parīzē. Viņš nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas skrupulozi ievērotu etiķeti, kad labāk bija rīko­ties, taču man likās, ka nepieciešamību pašam personiski ierasties pie Džeimija drīzāk bija diktējis aizkaitinājums par prinča Čārlza izturēšanos un vēlme izbēgt no O’Salivena sabiedrības nekā vaja­dzība nekavējoties kaut ko uzsākt vai dalīties ar kādu savos apsvē­rumos. Hailendas armijas personālsastāva kopējais skaits atradās robežās no pusotra līdz diviem tūkstošiem karotāju, tāpēc trīsdes­mit vīru grupu nevarēja uzskatīt par Dieva dāvanu, bet arī nonie­cināt to nevarēja atļauties.

Pametu skatienu uz Fērgusu, kurš lēkāja kā Svētā Vita slimības piemeklēts vardulēns, un nospriedu, ka arī es varu nosūtīt pāris ziņu. Ir tāds sakāmvārds: “Neredzīgo valstībā cilvēks ar vienu aci ir karalis.” Balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi, es uz vietas sagud­roju līdzīgu teicienu: “Kad neviens nezina, ko darīt, tiks uzklausīts ikviens, kuram ir saprātīgs priekšlikums.”

Seglu somā man bija papīrs un tinte. Apsēdos pie galda un sacerēju zīmīti Dženijai Kameronai, bet visu laiku mani gandrīz vai māņticīgā pielūgsmē vēroja saimniece, kura droši vien nekad vēl nebija redzējusi sievieti rakstām. Dženija Kamerona bija sieviete, kas pārveda pāri kalniem trīs simtus sava klana vīru, lai pievieno­tos princim Čārlzam, kad viņš jūras krastā, Glenfinanā, bija pacē­lis karalisko karogu. Šīs kareivīgās skotietes brālis Hjū atgriezās

mājās ar nosebošanos un, padzirdējis par notikušo, steigšus bija jājis uz Glenfinanu ieņemt klana vadoņa vietu karaspēka priekš­galā, bet Dženija atteicās doties mājās un palaist garām galvenos notikumus. Viņa no sirds izbaudija neilgo uzturēšanos Edinburgā, kur Čārlzs saņēma savu uzticamo pavalstnieku apsveikumus, bet Dženija tikpat labprāt pavadīja savu princi arī uz kaujas lauku.

Man nebija zīmoggredzena, bet somā atradās Džeimija cepure ar kokardi, kurā bija attēlots Freizeru klana ģerbonis un moto. Es iespiedu to izkusuša vaska peļķītē, ar kuru biju aizlīmējusi vēstuli. Nu tā ieguva ļoti oficiālu izskatu.

-     Skotu kundzei ar vasarraibumiem, es nobrīdināju Fērgusu un apmierināta noskatījos, kā viņš izjož pa durvīm un iejūk drūzmā uz ielas. Man nebija ne jausmas, kur šobrīd atradās Dže­nija Kamerona, bet virsnieki bija izvietoti mācītāja mājā netālu no baznīcas, un tikpat labi Fērguss varēja sākt no turienes. Meklēšana vismaz neļaus puikam izperināt kādas palaidnības.

To padarījusi, es pagriezos pret mājas saimnieci.

-     Nu tad, es sacīju. Vai jums ir segas, salvetes un apakšbrunči?

Drīz vien es atklāju, ka biju pareizi novērtējusi Dženijas Kameronas personības spēku. Sievietei, kura spēj savākt trīs simtus vīru un pārvest pāri kalniem, lai cīnītos par švaukstu, kurš runā ar itāļu akcentu un kuram labi iet pie dūšas brandvīns, noteikti ir gan zems garlaicības slieksnis, gan rets talants pierunāt cilvēkus darīt to, ko vēlas viņa.

-     Ļoti prātīgi, viņa uzslavēja manu plānu. Šķiet, brālēns Arčijs ir šo to nokārtojis, bet viņš, protams, vēlas šobrīd būt kopā ar armiju. Dženijas strupais zods paslējās vēl mazliet augstāk.

-    Tur jau galu galā slēpjas tas jaukums, viņa skābi piebilda.

-     Esmu pārsteigta, ka neuzstājāt, lai ņem līdzi arī jūs, es nobrīnījos.

Viņa sāka smieties; ar mazo, neizskatīgo seju un neizteiksmīgo zodu viņa atgādināja labdabīgu buldogu.

-     Es to būtu darījusi, bet tas nav manos spēkos, Kamerona atklāti atzina. Tagad, kad pārnācis Hjū pats, viņš nemitīgi cenšas piespiest mani atgriezties mājās. Teicu, lai… viņa aplaida ska­tienu apkārt, lai būtu droša, ka neviens nedzird, un sazvērnieciski pieklusināja balsi, …velns par stenderi, ja iešu sēdēt mājās. Vismaz tik ilgi, kamēr varu te noderēt.

Stāvot uz sliekšņa, viņa domīgi nopētīja ielu uz abām pusēm.

-    Nedomāju, ka manī kāds klausīsies, es teicu. Es taču esmu angliete.

-     Nūjā, jums taisnība, Dženija piekrita, bet manī gan klau­sīsies. Es nezinu, cik būs ievainoto lai Dievs dod, ka maz. Viņa neuzkrītoši pārkrustījās. Bet labāk sāksim ar tām mājām, kas ir tuvāk pastorātam; nebūs tik tālu jānes ūdens no akas. Viņa apņē­mīgi pārkāpa pāri slieksnim un aizgāja pa ielu, es viņai sekoju cieši uz papēžiem.

Talkā mums nāca ne tikai Kamerona jaunkundzes sabiedriskais stāvoklis un personība, bet arī fakts, ka cilvēkam nekas nevar būt briesmīgāk kā gaidīt ar klēpī saliktām rokām, vīriešiem šī sajūta pazīstama retāk, sievietes to piedzīvo krietni biežāk. Līdz brīdim, kad saule nogrima aiz Trenentas baznīcas, mēs jau bijām noorgani­zējušas pašu nepieciešamāko, lai varētu sākt darboties medicīniskā brigāde.

Tuvējā mežā alkšņi sāka birdināt lapas un lapegles skujas, kas apklāja smilšaino zemi ar dzeltenu, irdenu un biezu segu. Šur tur kāda jau sažuvusi un sačervelējusies brūna lapa aiztraucās līdzi vējam kā sīka laiviņa bangojošā jūrā.

Viena pavirpuļoja man garām, bet, kad brāzma pierima, sāka lēnām planēt. Es lapu notvēru un brīdi paturēju rokā, apbrīnojot tās nevainojamo dzislojumu, kas paliks kā mežģīņots skelets, kad lapas plātne būs satrūdējusi. Pēkšņi uzpūta vējš un sačokurojusies lapa pacēlās no manas plaukstas, novirpuļoja zemē un sāka velties pa tukšo ielu.

Aizēnojusi ar delnu acis pret rietošo sauli, es varēju saskatīt kalna kori viņpus ciemam, kur bija izvietojusies Hailendas armijas nometne. Tā puse no karaspēka, ko vadīja Viņa Augstība, pirms stundas bija atgriezusies, lai pievienotos lorda Džordža daļai, un, soļojot cauri ciemam, paņēma līdzi vēl pēdējos tur aizkavējušos karavīrus. No tik liela attāluma es spēju saskatīt tikai pa retam, sīkam stāvam, kas uz pelēcīgo debesu fona iezīmējās melns, kad lāgiem kāds vīrs iznāca kalna korei šajā pusē. Ceturtdaļjūdzi no vie­tas, kur beidzās ciema iela, angļu nometnē iedegās pirmie uguns­kuri, vēl pabāli dziestošajā dienasgaismā. No mājām uzvēdīja gruz­došas kūdras biezais smārds un, sajaucies ar malkas sīvo aromātu, ko izplatīja angļu ugunskuri, nomāca rūgteno jūras dvesmu.

Viss, ko varēja darīt, lai sagatavotos kaujai, bija jau izdarīts. Hailendas karavīru sievas un ģimenes bija uzņemtas ļoti dāsni un viesmīlīgi, un šobrīd lielākā daļa atnācēju jau bija izvietoti mājās gar galveno ielu, saimnieki dalījās savā pieticīgajā maltītē, kas sastāvēja no zupas un sālītas siļķes. Arī mani istabā gaidīja vakari­ņas, lai gan ēst man diez kā negribējās.

Man blakus iznira neliels stāvs, kluss kā ēnas, kas stiepās ar­vien garākas.

-    Vai jūs, kundze, nāksiet uzēst? Saimniece glabā jums ēdienu.

-    Ak tā? 0 jā, Fērgus. Jā, es iešu. Pametu vēl pēdējo reizi ska­tienu uz kalnu, tad pagriezos pret ciemu.

-     Vai tu nāksi, Fērgus? es jautāju, redzot, ka zēns paliek stā­vam uz ielas. Viņš bija aizēnojis acis, cenšoties saskatīt, kas notiek kalnā aiz ciema. Saņēmis no Džeimija stingrus norādījumus palikt pie manis, Fērguss acīm redzami ilgojās atrasties karavīru vidū un gatavoties rītdienas kaujai.

-    0? O jā, kundze. Viņš nopūtās un pagriezās, samierinājies, ka kādu brīdi vajadzēs dzīvot garlaicīgā mierā.

Gluži nemanot vasaras garās dienas padevās tumsas priekšā, un lampas iedegās, pirms mēs beidzām sagatavošanās darbus. Vakars

ciemā ritēja nemierīgi, nepārtraukti notika kaut kāda rosīšanās, un pamalē plaiksnīja ugunskuru liesmas. Fērguss, nespēdams palikt mierā, šaudījās no mājas uz māju, iznēsājot ziņas, klausoties ten­kas, un laiku pa laikam, acīm aizrautībā zibot, iznira no krēslas kā mazs, tumšs spoks.

-     Kundze! Viņš paraustīja mani aiz piedurknes, kad es plēsu no lina auduma gabala strēmeles un metu kaudzē sterilizēšanai.

-     Kundze!

-     Kas tad šoreiz, Fērgus? Šie traucējumi sāka mani kaitināt; pašlaik lasīju lekciju bariņam mājsaimnieču par to, cik svarigi, ārstējot ievainotos, bieži mazgāt rokas.

-     Kāds vīrietis, kundze. Viņš vēlas runāt ar Viņa Augstības ar­mijas komandieri. Viņam esot svarīgas ziņas.

-    Nu, es taču nestājos viņam ceļā, vai ne? Parāvu kādu iespī­tējušos krekla vīli, tad ar zobiem to pārkodu un noplēsu. Audums, patīkami nostirkšķēdams, noplīsa līdzenā strēmelē.

Izspļāvu diega galu. Fērguss vēl bija tepat un pacietīgi gaidīja.

-    Labi, es padevos. Kā tu domā… vai viņš… vai es varu šajā lietā kaut kā palīdzēt?

-    Ja jūs man ļautu, kundze, puika dedzīgi iesaucās, es va­rētu svešo aizvest pie sava kunga. Viņš nokārtotu, ka šis kungs var parunāt ar komandieri.

Viņš, protams, spēj visu, vismaz pēc Fērgusa domām, to skaitā, bez šaubām, staigāt pa ūdens virsu, pārvērst ūdeni par vīnu un pierunāt lordu Džordžu pieņemt noslēpumainus svešiniekus, kas nokrīt kā no zila gaisa ar svarīgām ziņām azotē.

Atglaudu kādu šķipsnu no pieres; biju saņēmusi matus uz pa­kauša un uzsējusi lakatu, bet nepaklausīgās sprogas visu laiku spraucās ārā.

-    Tas cilvēks ir te kaut kur tuvumā?

Ar to Fērgusam pietika; viņš izmetās pa atvērtajām durvīm un pēc maza brītiņa atgriezās, vedot sev līdzi kalsnu, jaunu cilvēku, kura dedzīgais skatiens uzreiz burtiski pielipa manai sejai.

-      Freizera kundze? Kad es apstiprinoši pamāju ar galvu, viņš neveikli paklanījās un noslaucīja rokas pret biksēm, it kā īsti

nezinātu, ko ar tām darīt, bet vēlējās būt gatavs, ja nu pēkšņi izvei­dotos kāda situācija.

-    Es… es esmu Ričards Andersons no Vitburgas.

-     Ak tā? Nu, ļoti labi, es pieklājīgi sacīju. Mans kalpotājs teic, ka jums esot vērtīgas ziņas lordam Džordžam Marejam.

Viņš paklanīja galvu kā meža strazds.

-    Redziet, Freizera kundze, es šajā apvidū esmu nodzīvojis visu savu mūžu. Es… es zemi, kur izvietojušās armijas, pārzinu kā savus piecus pirkstus. Hailendas karaspēka daļas apmetušās kalnā, no kura uz leju nāk ceļš… taka… kas aizvedīs viņus garām grāvim pie­kalnē.

-     Skaidrs. Dzirdot šos vārdus, man pakrūtē radās tukšuma sajūta. Ja rīt Hailendas karavīriem jādodas uzbrukumā no saullēkta puses, tad augstiene jāpamet jau naktī. Un, lai uzbrukums būtu veiksmīgs, tad skaidrāks pa skaidru, ka vai nu jātiek tam grāvim pāri, vai tas jāapiet.

Kaut arī domāju, ka zinu nākotnes notikumus, tomēr pārlieci­nāta par to nebiju. Agrāk biju precējusies ar vēsturnieku un, kā parasti, kad iedomājos par Frenku, man sažņaudzās sirds -, tāpēc es apzinājos, cik nedroši mēdz būt vēsturiskie avoti. Starp citu, man nebija ne jausmas, vai mana klātbūtne nevar kaut ko mainīt vai varbūt ir jau mainījusi.

Vienu īsu laika sprīdi ļāvos fantāzijai par to, kas notiktu, ja es mēģinātu atturēt Ričardu Andersonu no tikšanās ar lordu Džordžu. Vai rītdienas kauja beigtos citādi? Vai Hailendas armija ieskaitot Džeimiju un viņa vīrus tiktu sakauta, kad viņi, skrienot lejā no kalna, nonāktu dūksnājā un iekristu grāvī? Vai lords Džordžs izdo­mātu citu plānu, kas izrādītos veiksmīgs? Vai arī Ričards Andersons ietu savu ceļu un pats saviem spēkiem atrastu iespēju parunāt ar lordu Džordžu neatkarīgi no manas rīcības?

Eksperimenta dēļ tik lielu risku uzņemties es nevēlējos. Paskatī­jos lejup uz Fērgusu, kurš trinās nepacietībā, kad varēs doties ceļā.

-    Kā tu domā, vai varēsi atrast saimnieku? Uz kalna būs tumšs kā ogļu bedrē. Es nevēlētos, ka kādu no jums pārskatīšanās dēļ nošauj, kad tur slaistīsieties.

-    Es varu viņu atrast, kundze, Fērguss nešaubījās. Droši vien var, es nospriedu. Likās, ka puikam ir radars, kas spēj uztvert Džei­miju.

-    Nu labi, es piekritu. Bet, Dieva dēļ, esiet uzmanīgi.

-     Oui, Madame! Kā zibens šautra viņš jau bija pie durvīm, drebēdams nepacietībā rīkoties.

Pusstundu pēc puišu aiziešanas es pamanīju, ka pazudis arī nazis, ko biju atstājusi uz galda. Un tikai tad, vēderam sāpīgi sa­griežoties, atcerējos, ka es gan pieteicu Fērgusam uzmanīties, bet piekodināt, lai nāk atpakaļ, man pavisam bija izkritis no prāta.

Pirmais lielgabala grāviens atskanēja īsi pirms rītausmas, stundā, kad debesis kļūst gaišākas; biezos dēļus, uz kuriem es gu­lēju, sadrebināja truls, varens būkšķis. Man saspringa dibena mus­kuļi, jo zemapziņa ievilka asti, kuras man nebija, un pirksti saspieda man blakus zem segas gulošās sievietes pirkstus. Apziņai, ka tūlīt kaut kas notiks, vajadzēja sniegt zināmu drošību, bet nez kādēļ tā nekad nebija.

Vienā mājas stūrī kāds klusi ievaidējās, un mana kaimiņiene nomurmināja: “Lai visi svētie stāv mums klāt.” Uz grīdas gulošos pāršalca rosība, jo sievietes cēlās augšā. Runāja maz, it kā visi būtu saspicējuši ausis, lai uztvertu jebkādus no ielejas nākošus trokš­ņus, kas liecinātu par kauju sākumu.

Pamanīju vienu no Hailendas karavīru sievām, Makfersona kun­dzi, kas pelēcīgajā gaismā pie loga locīja segu. Viņas seja bija bai­lēs nobālusi, un, kad no lejas atskanēja vēl viens slāpēts grāviens, viņa nodrebēdama aizvēra acis.

Mainīju savus uzskatus par zināšanu lietderību. Šīs sievas neko nezināja par slepenām takām, uzbrukumu no saules puses un pār­steiguma reidiem. Viņas zināja tikai to, ka viņu vīri un dēli šobrīd stājas pretī četras reizes lielākajai angļu armijas lielgabalu un mus­kešu ugunij.

Pareģošana pat miera laikos ir riskanta nodarbošanās, un es biju pārliecināta, ka viņas mani neklausītos. Labākais, kā varēju palī­dzēt, bija šis sievietes nodarbināt. Man acu priekšā pazibēja garāmslldošs tēls austošās saules stari spoži mirdz koši sarkanos matos, padarot to īpašnieku par ideālu mērķi. Tam cieši uz pēdām sekoja otrs tēls zēns ar vāveres zobiem, spožām acīm, kurās spulgo ticība kara uzvarām, un ar nozagtu miesnieka dūci rokā. Es aizvēru acis un skaļi noriju siekalas. Sameklēt kādu darbu bija labākais, ko varēju darīt ari savā labā.

-     Dāmas! es skaļi iesaucos. Mēs esam labi pastrādājušas, bet vēl ir daudz darāmā. Mums vajadzēs verdošu ūdeni. Katlus vārīšanai, pannas mērcēšanai. Auzu putru tiem, kas var ēst; pienu tiem, kas nevar. Sveču taukus un ķiplokus pārsējiem. Koka listes šinām. Pudeles un krūzes, tasītes un karotes. Šujamadatas un rup­jus diegus. Makfersona kundze, vai jūs būtu tik laipna…

Par kauju es neko daudz nezināju, izņemot to, kurai pusei vaja­dzētu uzvarēt un ka jakobītu armijai bija “viegli” zaudējumi. No tālās, neskaidrās skolas grāmatas lappusēm es atkal atcerējos sīku informācijas drusku: “…bet jakobīti svinēja uzvaru, viņu pusē bija tikai trīsdesmit upuri.”

Upuri. Kritušie, es izlaboju. Pēc medicīnas terminoloģijas katrs ievainotais ir upuris, un, kamēr saule, kveldējot cauri jūras izgaro­tajai dūmakai, uzkāpa līdz pusdienlaikam, manā mājā bija saradu­šies krietni vairāk par trīsdesmit pacientiem. Uzvarētāji lēnām ar triumfu atgriezās atpakaļ Trenentā, bet trokšņi, kas pavadīja kara­spēka pārvietošanos, uzmundrināja viņu ievainotos biedrus.

Dīvaini, bet Viņa Augstība bija pavēlējis, lai pirmos no kaujas lauka aizvāc angļu ievainotos un tos rūpīgi apkopj. “Tie ir mana tēva pavalstnieki,” viņš teica stingri, tā ka skaidri ieskanējās lielais T, “un es panākšu, ka par viņiem labi rūpējas.” Bet fakts, ka kal­nieši, kas tikko Čārlza dēļ bija guvuši uzvaru kaujā, arī droši vien bija viņa tēva pavalstnieki, princim bija paslīdējis garām nemanīts.

-    Ja ņem vērā tēva un dēla izturēšanos, to padzirdējusi, es pačukstēju Dženijai Kameronai, Hailendas armijai vajadzētu ce­rēt, lai Svētais Gars nebūtu izvēlējies šo dienu nākšanai pār zemi.

Makfersona kundze, dzirdot šādus zaimus, spriežot pēc viņas sejas, bija satriekta, bet Dženija tikai pasmējās.

Aurošana un klaigāšana, kas pauda gēlu prieku, pārmāca klu­sos vaidus, kas raisījās no lūpām ievainotajiem, kurus ienesa uz improvizētām dēļu vai kopā sasietu muskešu nestuvēm vai kuri vēl biežāk ieradās, draugu atbalstīti. Daži iestreipuļoja paši sa­viem spēkiem, starojoši smaidīdami un apreibuši no sajūsmas, ievainojumu radītās sāpes bija tikai sīkas neērtības salīdzinājumā ar brīnišķīgo sajūtu, ka izdevies aizstāvēt savu pārliecību. Par spīti brūcēm, kas atveda viņus šurp, reibinošā uzvaras apziņa pildīja hospitāli ar pārgalvīgu jautrību.

-     Jēziņ, vai redzēji šos laižam ļekas vaļā? Kā peles, kas mūk no kaķa! viens ievainotais sacīja otram, šķiet, viņš nemanīja, ka kreisā roka no pirkstiem līdz plecam nopietni apdegusi.

-    Un krietna daļa no šiem vispār bij palikuši bez astēm, viņa draugs iesmējās.

Nevarēja teikt, ka priecātos visi; laiku pa laikam pāri pauguram neliels pulciņš pieklusušu kalniešu aiznesa cīņubiedra nekustīgo augumu un pleda mala sedza seju, kura bija kļuvusi tukša un rāma, jo skatīja debesis.

Tā bija pirmā pārbaude palīdzēm, kuras biju izraudzījusies, un viņas šo izaicinājumu izturēja tāpat kā vīri kaujas laukā. Tas ir, vi­ņas rosījās, žēlojās un kavēja cita citu, bet, kad radās nepiecieša­mība, metās kaujā ar nepieredzētu niknumu.

Bet arī tad viņas nemitējās sūkstīties.

Atnāca Makmērdo kundze un atnesa vēl vienu pilnu pudeli, to viņa pakāra paredzētajā vietā pie sienas, tad pieliecās, lai paņemtu vienu no vannas, kurā bija saliktas, medus ūdens pudeles. Kāda Trenentas zvejnieka padzīvojusī sieva bija ar varu panākusi, ka viņu paņem armijā, un šajā maiņā viņa bija ūdens izdalītāja; viņas pienākums bija apstaigāt visus vīrus pēc kārtas, skubināt dzert

saldināto šķidrumu, cik vien spēj, un tad apstaigāt ievainotos otr­reiz ar divām vai trim tukšām pudelēm, lai tiktu galā ar dzeršanas rezultātu.

-Ja jūs nedotu šiem tik pulka ūdens, šiem nevaj’dzētu tik pulka tecināt, viņa žēlojās, un ne jau pirmo reizi.

-     Viņiem ūdens nepieciešams, es pacietīgi skaidroju, un ne jau pirmo reizi. Tas palīdz noturēt asinsspiedienu un atdod zau­dēto šķidrumu, tāpēc viņiem nav šoka nu, sakiet, kundze, vai te daudzi mirst? es skarbi noprasīju, pēkšņi zaudējusi krietnu daļu pacietības, saskaroties ar Makmērdo kundzes nemitīgajām šaubām un žēlabām; viņas gandrīz bezzobainā mute īgnajai sejas izteiks­mei papildus piešķīra vēl sērīgumu likās, tā saka: viss ir zudis. Kāpēc velti pūlēties?

-     Mphm, viņa noburkšķēja. Tā kā sieviete, vairs nesakot ne vārda, paņēma ūdeni un atgriezās pie saviem pienākumiem, es šo skaņu uztvēru kā piekrišanu, vismaz uz laiku.

Es izgāju ārā, lai aizbēgtu gan no Makmērdo kundzes, gan mājā valdošās gaisotnes. Gaiss istabā bija gluži biezs no dūmiem, kar­stuma un nemazgātas miesas dvakas, un man mazliet reiba galva.

Ielas bija pilnas ar vīriešiem, viņi bija piedzērušies, nosvinējuši uzvaru, apkrāvušies ar kaujas laukā gūtu laupījumu. Viens bariņš sarkanīgos Makgilivreju tartānos vilka angļu lielgabalu, kas bija sa­siets ar virvēm kā bīstams meža zvērs. Līdzību pastiprināja uz stobra un aizslēga skaisti iegravētie lēcienam saspringušie vilki. Laikam jau viens no ģenerāļa Koupa greznumiem.

Pēkšņi es pazinu mazo cilvēciņu, kurš jāteniski sēdēja uz lielga­bala stobra, un mati viņam bija saslējušies gaisā kā sukai. Aizvēru acis īsā pateicības lūgsnā, tad atvēru un skrēju pa ielu, lai novilktu viņu lejā.

-      Razbainieks! es iesaucos, puiku vispirms sapurinot, tad apskaujot. Ko tu domāji, tā aizlavīdamies? Ja es nebūtu aizņemta, saplēstu tevi aiz ausīm tā, ka galva griežas!

-                Kundze, viņš izmocīja, pēcpusdienas saulē mirkšķinot acis.

-    Kundze.

Sapratu, ka viņš nav dzirdējis nevienu manis teikto vārdu.

-    Vai ar tevi viss kārtībā? jau pielaidīgākā tonī apjautājos.

Ar dubļiem un pulveri notrieptajā sejā mirkli pavīdēja neiz­pratne. Mazais karotājs pamāja ar galvu, un cauri netīrumiem at­spīdēja tāds kā apreibis smaids.

-     Es nogalināju angļu karavīru, kundze.

-    Ak tā? īsti nezināju, vai viņš grib dzirdēt komplimentu vai mierinājuma vārdus. Puikam bija tikai desmit gadu.

Pēc grumbās savilktās pieres un grimases varēja noprast, ka viņš nopietni pūlas kaut ko atcerēties.

-     Man liekas, ka nogalināju. Anglis nokrita zemē, un es iedūru viņam ar nazi. Fērguss apjucis skatījās manī, it kā es varētu dot atbildi.

-     Nāc, Fērgus, es aicināju. Sameklēsim kaut ko ēdamu un vietu, kur varēsi izgulēties. Nedomā vairs par to.

-     Oui, Madame. Zēns paklausīgi klumpačoja man blakus, bet jau pēc brīža es redzēju, ka viņš kuru katru brīdi nostiepsies gar zemi. Ar grūtībām viņu pacēlu un stiepu uz māju puduri netālu no baznīcas, kur es biju izveidojusi mūsu hospitāļa štābu. Biju nolēmusi, ka vispirms viņu pabarošu, bet, kad sasniedzu vietu, kur O’Salivens centās sakārtot bez panākumiem savus intendanta ratus, Fērguss jau bija cieši aizmidzis.

Tāpēc es sameklēju guļvietu mājā, kur kāda sieviete uzrau­dzīja bērnus, kamēr to mātes kopa ievainotos, un tur viņš, sarā­vies čokurā, palika guļam. Likās, ka te Fērgusam ir vispiemērotākā vieta.

Līdz pusdienlaikam māja bija stāvgrūdām pilna divdesmit līdz trīsdesmit ievainoto un mans medicīniskais personāls divu sieviešu sastāvā, kas skraidīja šurpu turpu. Normālos apstākļos te dzīvoja piecu vai sešu cilvēku ģimene, tāpēc gadījās, ka karavīri, kas spēja noturēties kājās, stāvēja uz gulošo plediem. Tālumā, aiz neliela klajuma, redzēju, kā mācītājmājā iekšā un ārā staigā virsnieki,

jo garīdznieka namā bija iekārtojies Virspavēlnieks. Paturēju acīs apbružātās durvis, kas visu laiku stāvēja pusvirus, bet Džeimiju starp tiem, kas ieradās ziņot par zaudējumiem un saņemt apsvei­kumus, es neredzēju.

Atgādinot sev, ka arī starp ievainotajiem neesmu viņu manī­jusi, atvairīju bažas, kas kā uzmācīgi sīcošs ods nemitīgi atgriezās. Kopš paša agra rīta man nebija atradies brīvs brīdis apmeklēt mazo nogāzē uzslieto telti, kur kaujā kritušos noguldīja kārtīgās rindās, it kā viņi gaidītu pēdējo jundu. Bet tur viņš noteikti nevarēja būt.

Nekādā gadījumā, es sev sacīju.

Atsprāga durvis, un istabā iesoļoja Džeimijs.

Ieraugot viņu, man saļodzījās ceļi, un es ar roku pieturējos pie dūmeņa sienas. Viņš bija mani meklējis; skatiens apskrēja istabu, un, pamanot mani, sejā atplauka tāds smaids, ka man pamira sirds.

Džeimijs bija netīrs, notriepies ar melniem pulvera dūmiem, apšļakstīts asinīm, un kailos stilbus līdz ceļiem klāja apkaltuši dubļi. Bet viņš bija vesels un turējās kājās. Nebiju noskaņota pie­sieties sīkumiem.

Daži no ievainotajiem, kas gulēja uz grīdas, skaļi sveicināja Džeimiju, un viņa skatiens atrāvās no manis. Palūkojies lejup, viņš uzsmaidīja Džordžam Makluram, kurš smaidīja pretī savam koman­dierim, kaut arī auss karājās tikai ādas lēverī, un atkal pievērsās man.

“Paldies Dievam!” sacīja tumšzilās acis, un “Paldies Dievam!” atbildēja manējās.

Neko vairāk pateikt nebija laika; ievainotie vēl arvien nāca klāt, un ikviens vesels, ar armiju nesaistīts cilvēks no ciema tika piespiests palīdzēt viņus apkopt. Lokiela brālis, dziednieks Arājs Kamerons, šaudījās starp mājām, jo oficiāli bija par visu atbildīgs, un šur tur tiešām paveica kādu labu darbu.

Biju sarunājusi, ka ikviens Freizers no Lelibrokas tiek nests uz māju, kur es veicu šķirošanu, aši novērtējot ievainojuma smagumu, un tos, kas spēja pārvietoties pašu spēkiem, aizsūtīju tālāk, lai ar tiem galā tiek Dženija Kamerona, bet mirstošos nogādāja otrpus

ielai uz Arčija Kamerona baznīcā iekārtoto lazareti šaubījos, vai viņš mācētu iedot opija tinktūru, tāpēc dievnama gaisotne varētu sniegt zināmu mierinājumu.

Nopietnu ievainojumu gadījumos es darīju, cik man atļāva iespējas. Tos, kam bija lauzti kauli, nogādāja kaimiņu mājā, kur divi ķirurgi no Makintošu pulka lika šinas un pārsējus. Tos, kam bija ievainojumi krūtīs, bet nāve nedraudēja, pussēdus, cik ērti vien iespējams, atbalstīju pret sienu, lai atvieglotu elpošanu; tā kā man nebija skābekļa un operācijai nepieciešamā aprīkojuma, tad neko daudz vairāk viņu labā es darīt nevarēju. Tie ar smagiem galvas ievainojumiem tika aiznesti uz baznīcu kopā ar nāvei nolemtajiem; es viņiem neko nevarēju piedāvāt, un viņiem noteikti bija labāk ja ne Ārčija Kamerona, tad Dieva rokās.

Visļaunākie bija sadragāti un zaudēti locekļi un brūces vēderā. Šajos apstākļos nebija iespējams saglabāt sterilitāti; es varēju vie­nīgi pēc katra pacienta nomazgāt rokas pati un mēģināt ar varu iedzīt galvā savām palīdzēm, lai dara to pašu vismaz tik ilgi, ka­mēr viņas bija manā tiešā uzraudzībā, un pacensties panākt, ka pārsēji pirms izmantošanas tiktu novārīti. Es, bez šaubām, zināju, ka citās mājās, par spīti manām lekcijām, līdzīgi piesardzības pasā­kumi tika ignorēti kā velta laika šķiešana. Ja es nespēju par baciļu eksistenci pārliecināt māsas un ārstus Eņģeļu slimnīcā, diez vai man to izdotos iestāstīt raibajam palīgu pulkam, kas sastāvēja no skotu mājsaimniecēm un armijas ārstiem, kuri amatu apvienoša­nas kārtībā bija arī kalēji.

Aizliedzu sev domāt par vīriešiem, kuru brūces būtu izārstēja­mas, bet kuri nomira no asins saindēšanās. Lelibrokas vīru un vēl dažu karotāju labā es varēju darīt tikai to, ka pirms brūču apkop­šanas nomazgāju rokas. Vienu es biju iemācījusies Francijas kaujas laukos tāltālā karā: tu nevari izglābt pasauli, bet vari glābt dzīvību karavīram, kas atrodas tev pretī, ja strādāsi pietiekami ātri.

Džeimijs kādu brīdi pastāvēja uz sliekšņa, novērtējot situāciju, tad devās palīgā pie smagajiem darbiem pārvietot pacientus, cilāt karstā ūdens katlus, nest tīru ūdeni no Trenentas laukuma

akas. Atbrīvota no bailēm par Džeimija dzīvību un ierauta lielu un mazu darbu mutulī, es gandrīz aizmirsu par viņu.

Jebkura lauka hospitāļa uzņemšanas punkts stipri līdzinās lop­kautuvei, un šis nebija izņēmums. Grīdas vietā bija nomīdīts klons, no vienas puses diezgan piemērots slimnīcai, jo uzsūca asinis un citus šķidrumus. Bet, kad slapjās vietas kļuva dubļainas, tur viegli varēja paslīdēt.

Uz plīts stāvēja milzīgs katls, no kura gāzās tvaika mutuļi, vēl vairāk piesildot jau tā no cilvēku biezuma piekārsušo virtuvi. Visi bija izmirkuši kopēji lipīgos darba sviedros, bet ievainotie dvakojošos baiļu un sen izgaisušu dusmu sviedros. Virs kaujas lauka ielejā pamazām izklīda melnie šaujampulvera dūmi, cēlās uz augšu, sagūla Trenentas ielās un pa vaļējām durvīm spiedās istabās, kur šī migla lika asarot acīm un nosmērēja svaigi novārīto veļu, kas vēl piloša bija izkārta uz zivju žāvējamā režģa pie pavarda.

Ievainotie ieradās tādiem kā viļņiem, it kā mājai pāri gāztos bangas, katru reizi sagriežot visu kājām gaisā. Mēs skrējām uz vi­sām pusēm, cenšoties cīnīties ar vareno paisuma uzplūdu, un, kad vilnis pierima, gluži bez elpas palikuši, pūlējāmies tikt galā ar gru­žiem, ko tas atstāja aiz sevis.

Protams, pat drudžainākajā darba cēlienā gadījās arī mierīgāki brīži. Pēcpusdienā tādi iestājās arvien biežāk, un pret saulrietu, kad ievainoto straume saruka līdz sīkai tērcītei, mēs sākām pierast pie noteikta ritma un apkopt pacientus, kas palika pie mums. Man joprojām bija darba pilnas rokas, bet vismaz atradās laiks atvilkt elpu, uz brīdi apstāties un paskatīties apkārt.

Stāvēju pie atvērtajām durvīm, elpodama spirdzinošo gaisu, ko vējš atnesa no piekrastes, kad virtuvē ar malkas klēpi ienāca Džei­mijs. Nometis nešļavu pie plīts, viņš nostājās man blakus un uzlika roku man uz pleca. Gar zodu viņam tecēja sviedru straumītes, un es ar priekšauta stūri tās noslaucīju.

-    Vai tu biji citās mājās? es jautāju.

Elpai kļūstot lēnākai, viņš pamāja ar galvu. Seja bija notriepta ar sodrējiem un asinīm, tāpēc es nebiju īsti pārliecināta, bet man viņš likās bāls.

-     Kā tad. Laukā vēl iet vaļā laupīšana, un krietns bars vīru jo­projām nav atnākuši. Visi mūsu ievainotie ir te, taču citur nav ne­viena. Viņš pamāja ar galvu uz mājas tālāko stūri, kur trīs ievai­noti Lelibrokas vīri gulēja vai sēdēja pie pavarda, draudzīgi apmē­tājoties dzēlīgām piezīmēm ar citiem skotiem. Nedaudzie angļi šajā mājā gulēja savrup, netālu no durvīm. Viņi sarunājās ievēro­jami retāk un, samierinājušies ar likteni, apcerēja drūmās izredzes, ko solīja gūsts.

-     Nav nekā nopietna? viņš jautāja, skatīdamies uz trijnieku.

Es papurināju galvu.

-     Džordžs Maklurs varbūt zaudēs ausi, to es nevaru pateikt. Bet, nē, domāju, ka ar viņiem viss būs kārtībā.

-     Labi. Džeimijs noguris man uzsmaidīja un ar pleda stūri noslaucīja sakarsušo seju. Pamanīju, ka viņš to nevērīgi aptinis sev apkārt, nevis pārmetis pār plecu. Droši vien lai netraucē, bet tā noteikti ir karsti.

Pagriezies uz iešanu, viņš pastiepa roku pēc ūdens pudeles, kas karājās uz durvju kliņķa.

-    To neņem! es iesaucos.

-     Kāpēc? viņš apjucis jautāja. Tad pakratīja pudeli ar plato kaklu, kurā klusi kaut kas klunkšķēja. Pilna.

-    Jā, es zinu. Tā domāta čurāšanai.

-     Ak tā. Turēdams pudeli divos pirkstos, Džeimijs gribēja nolikt to atpakaļ, bet es viņu apturēju.

-     Nē, ņem vien, es mudināju. Vari ārā to izliet un šo pie akas pieliet. Pasniedzu viņam vēl vienu pelēku māla pudeli, gluži tādu pašu kā pirmo.

-    Tikai pacenties nesajaukt, es pieteicu.

-     Mphmm, viņš noburkšķēja un, uzmetis man skotiem rak­sturīgo skatienu, kas pavadīja šo ņurdienu, pagriezās uz durvju pusi.

-                Ei! es iesaucos, jo tagad labi varēju redzēt viņu no muguras.

-     Kas tas?

-    Kas? Sabijies viņš centās palūkoties pāri plecam.

-    Tas! Mani pirksti pārbrauca pār dubļaino zīmi, ko biju pama­nījusi virs noslīdējušā pleda, uz notraipītā krekla tā bija iespiedu­sies skaidri kā ar tušu izvilkta. Izskatās pēc pakava! Nespēju noticēt savām acīm.

-    Ak, tas… Džeimijs paraustīja plecus.

-    Vai tev uzmina zirgs?

-    Ne jau tīšām. Viņš centās aizstāvēt pāridarītāju. Zirgi ne­bradā cilvēkus; laikam tiem nepatīk tāds mīkstums zem kājām.

-    Droši vien, es piekritu un satvēru krekla piedurkni, neļaujot Džeimijam aizšmaukt. Stāvi mierā! Piķis un zēvele, kā tas notika?

-     Nav svarīgi, viņš pretojās. Manuprāt, ribas nav lauztas, tikai mazliet apdauzītas.

-     Ak, tikai apdauzītas, es izsmējīgi piekritu. Biju uzmanīgi noņēmusi netīro pledu no muguras un tagad skaidri redzēju dziļu pusloka pakava nospiedumu, kas melnēja muguras gaišajā ādā tieši virs jostasvietas. Jēziņ, pat pakavu naglas redzamas. Viņš nevilšus sarāvās, kad es ar pirkstiem pārbraucu pāri sāpīgajai vie­tai.

Tas atgadījās nelielā sadursmē ar zirgos sēdošiem dragūniem, viņš paskaidroja. Kalnieši, kas vispār nebija raduši pie zirgiem, tikai pie mazajiem, spalvainajiem ponijiem, bija pārliecināti, ka angļu kavalērijas zirgi ir mācīti uzbrukt ar pakaviem un zobiem. Bailēs viņi bija metušies zem pakaviem un ar zobeniem, izkaptīm un cirvjiem nikni cirtuši pa dzīvnieku kājām un vēderiem.

-    Un tu domā, ka tie nav tā apmācīti?

-                 Skaidrs, ka ne, Armaliet, Džeimijs nepacietīgi attrauca.

-     Viņš taču necentās man uzbrukt. Jātnieks gribēja tikt projām, bet bij saspiests no abām pusēm. Viņam nebij, kur sprukt, kā tikai man pāri.

Redzot šo atziņu sekundes simtdaļā ataustam jātnieka acīs, pirms dragūns iecirta zirgam sānos piešus, Džeimijs bija nometies uz vēdera zemē un galvu apsedzis ar rokām.

-     Nākamais, ko atminos, ir tas, ka man aptrūka elpas, viņš skaidroja. Jutu pamatīgu spiedienu, bet sāpēt nekas nesāpēja.

Tobrīd. Viņš pastiepa roku atpakaļ un, mazliet saviebies, izklai­dīgi paberzēja nospiedumu.

-    Labi, es sacīju, nolaižot uz leju krekla malu. Vai esi kopš tā laika nolaidis ūdeni?

Džeimijs skatījās uz mani, it kā es pēkšņi būtu zaudējusi prātu.

-     Tev uz nieres uzminis četrsimt kilogramu smags zirgs, es nepacietīgi paskaidroju. Mani gaidīja ievainotie. Es gribu zināt, vai tu čurā asinis.

-    0! Sejā parādījās saprotoša izteiksme. Es nezinu.

-     Nu tad noskaidrosim, labi? Lielo zāļu lādi biju nolikusi kaktā, lai nemētājas pa kājām; brīdi parakņājusies tajā, izņēmu vienu no mazajām urinoskopijas glāzītēm, kuras biju dabūjusi Eņģeļu slimnīcā.

-    Piečurā un atnes man. Iedevu viņam glāzīti un atkal pagrie­zos pret pavardu, kur stāvēja katls ar novārītiem pārsējiem.

Atskatījusies es redzēju, ka Džeimijs apmulsis joprojām pēta trauciņu.

-    Nu, puis, palīdzēt? Smaidīdams apjautājās ražena auguma angļu karavīrs, kas gulēja uz grīdas un lūkojās augšup uz Džeimiju.

Mana vīra netīrajā sejā pazibēja baltie zobi.

-                Kāda runa? Viņš paliecās uz priekšu, sniedzot glāzi anglim.

-    Še, paturi, kamēr es nomērķēšu.

Tuvāk gulošo vīru bariņā atskanēja klusa ķiķināšana, uz mirkli novēršot domas no nepatikšanām, kurās viņi bija iekūlušies.

Pēc neilga pārdomu brīža angļa platā plauksta satvēra trauslo trauciņu. Viņam vienā gurnā bija trāpījušas šrapneļa lodes un roka nebija necik stabila, tomēr viņš smaidīja, kaut arī uz augšlūpas ra­soja sviedri.

-     Seši pensi, ka tu to nevarēsi, viņš sacīja un pakustināja trauku trīs četras pēdas no Džeimija kailajiem kāju pirkstiem. No tās vietas, kur tu tagadiņ stāvi.

Džeimijs berzēja zodu un domīgi raudzījās lejup, novērtēdams attālumu. Vīrietis, kura roku es tobrīd pārsēju, bija tā aizrāvies ar notikumiem, kas risinājās istabā, ka pārtrauca vaidēt.

-     Nu, neteikšu, kas tas būs viegli, Džeimijs atzina, tīšuprāt sākot runāt ar skotu akcentu. Bet par sešiem pensiem? Nu labs i’, šitāda nauda varētu būt pūļu vērta, ko? Ieslīpās acis smaidot kļuva līdzīgas kaķa acīm.

-     Viegla naudiņa, puis, anglis kārdināja, smagi elpodams, tomēr vēl arvien smaidīdams. Man.

-     Divi sudraba graši, ka puisis to jaudās, iesaucās viens no Makdonaldiem stūri pie skursteņa.

Angļu karavīrs, kuram mugurā bija uz kreiso pusi apvērsts kam­zolis, apliecinot, ka viņš ir gūsteknis, čamdījās pa kreklu, meklējot, kā iebāzt roku kabatā.

-    Ha! Lieku pretī tabakas maku! viņš iesaucās, uzvaroši pacē­lis nelielu auduma maisiņu ar tabaku.

Šurpu turpu sāka lidot skaļi izteikti derību piedāvājumi un pie­dauzīgas piezīmes, kad Džeimijs pietupās un teatrāli izrādījās, kā nomēra attālumu līdz glāzītei.

-                 Labi, viņš beidzot sacīja, pieceļoties un atliecot plecus.

-     Nu, esat gatavi, ko?

Uz grīdas gulošais anglis iesmējās:

-     0, esmu, puis.

-     Nu tad aiziet!

Istabā iestājās gaidpilns klusums. Vīri, lai labāk redzētu, paslējās uz elkoņiem, ziņkārē aizmirsuši gan sāpes, gan naidu.

Džeimijs aplaida skatienu telpai, pamāja ar galvu Lelibrokas vīriem, tad lēnām pacēla kiltu malu un pabāza zem tiem roku. Kon­centrējoties savilktu pieri, viņš grābājās uz labu laimi, tad ļāva sejā atspoguļoties šaubu izteiksmei.

-    Pirmāk ārā man tas vēl bij, viņš sacīja, un istaba uzsprāga smieklu šaltīs.

Smaidīdams par izdevušos joku, Džeimijs pacēla kiltus vēl aug­stāk, satvēra skaidri redzamo instrumentu un rūpīgi nomērķēja. Viņš samiedza acis, viegli ieliecās ceļos, un pirksti saspiedās ciešāk.

Nekas nenotika.

-     Garām! ieķērcās viens no angļiem.

-    Pulveris samircis! ietaurējās cits.

-     Nu ko, tavam stobram aptrūkušās bumbas, puis? jokoja uz grīdas gulošais līdzzinātājs.

Džeimijs neizpratnē lūkojās uz savu riku, izraisot jaunu klie­dzienu un uzmundrinājumu vētru. Tad viņa seja noskaidrojās.

-    Ha! Aptvere tukša, tas viss! Viņš pastiepa roku pēc pudelēm, kas karājās pie sienas, uzacis savilcis, palūkojās uz mani un, kad es piekrītoši pamāju ar galvu, vienu nocēla un pielika pie mutes. Ūdens izšļakstījās uz zoda un krekla priekšas; kamēr viņš dzēra, ādamābols teatrāli cilājās augšup lejup.

-     Ahhh! Atņēmis pudeles kakliņu no mutes, Džeimijs ar pie­durkni notrauca mazliet netīrumu no sejas un paklanījās publikai.

-     Nu tad… viņš iesāka, pastiepis roku uz leju. Tajā bridi jok­daris ieraudzīja manu seju, un roka sastinga pusceļā. Viņš nevarēja redzēt atvērtās durvis sev aiz muguras, nedz ari cilvēku, kas tajās stāvēja, bet pēkšņais klusums, kas nolaidās pār vīriem, nepārpro­tami vēstīja, ka visas derības ir atceltas.

Lai ienāktu istabā, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam vajadzēja noliekt galvu zem durvju aplodas. Viņš bija atnācis ap­raudzīt ievainotos un šim gadījumam par godu bija ģērbies plūmju krāsas samta biksēs, tam pieskaņotās zeķēs, nevainojami tīrā kreklā un bez šaubām, vēloties demonstrēt solidaritāti ar armiju, Kameronu tartāna krāsu svārkos, vestē un pledā, kas bija pārmests pār vienu plecu un nostiprināts ar topāzu piespraudi. Mati bija tikko pūderēti, un pie krūtīm spoži vizuļoja Svētā Andreja ordenis.

Princis stāvēja durvīs, cēli izslējies, iedvesmodams visus, kas atradās tuvumā, un nopietni kavējot ienākt tiem, kas drūzmējās aiz viņa. Viņš lēnām pārlaida skatienu telpai, noskatīdams div­desmit piecus vīrus, kas, cieši saspiesti, sāns pie sāna, gulēja uz grīdas, blakus notupušos palīgus, kaktā samesto asiņaino pārsēju kaudzi, pa galdu izmētātās zāles un medicīniskos instrumentus un mani otrpus galdam.

Viņa Augstība nebija īpaši apmierināts, ka armijā vispār dien sie­vietes, toties viņš ļoti pamatīgi bija apguvis pieklājības likumus. Es biju sieviete, kaut ari mani svārki bija notraipīti ar asinīm un vēmek­ļiem un vairākas matu šķipsnas bija izlauzušās no lakata gūsta.

-    Freizera kundze! Čārlzs galanti man paklanījās.

-    Jūsu Augstība! Es par atbildi izpildīju reveransu, cerot, ka viņš negrasās te ilgi kavēties.

-    Es ļoti augstu vērtēju to, kā jūs pūlaties mūsu labā, kundze, viņš sacīja; maigais dienvidnieku akcents bija jūtamāks nekā pa­rasti.

-    Ē… pateicos. Uzmanieties no asinīm. Tur ir slidens.

Plānās lūpas mazliet sakniebās, kad viņš apmeta līkumu ap peļķi, uz kuru biju norādījusi. Tagad, kad durvis bija atbrīvojušās, ienāca Šeridans, O’Salivens un lords Belmerino, tādējādi saspiestība kļuva vēl lielāka. Kad nu visas pieklājības prasības bija izpildītas, Čārlzs uzmanīgi notupās starp diviem matračiem.

Viņš maigi uzlika roku vienam vīram uz pleca.

-     Kā tevi sauc, mans drosmīgais draugs?

-     Gilberts Manro… ē… Jūsu Augstība, steigšus piebilda vīrs, kurš bijībā par prinča klātbūtni bija kļuvis gandrīz mēms.

Koptie pirksti pieskārās pārsējam un šinām, ar ko bija apsaitēts tas, kas atlicis no Gilberta Manro labās rokas.

-     Tavs upuris ir bijis liels, Gilbert Manro, Čārlzs vienkārši noteica. Apsolu, ka tu netiksi aizmirsts. Roka pārslīdēja ar bārdu apaugušajam vaigam, un Manro apjucis no prieka nosarka.

Biju grasījusies sašūt kādam vīram brūci galvā, bet ar acs kak­tiņu redzēju, kā Čārlzs apstaigā ievainotos. Viņš gāja lēnām no matrača pie matrača, nepalaižot garām nevienu, apstājoties, lai katram pajautātu vārdu un dzimto māju nosaukumu, apliecinātu mīlestību, izteiktu pateicību, apsveikuma vārdus un līdzjūtību.

Vīri gan angļi, gan skoti no brīnumiem bija gandrīz zaudē­juši valodu, viņi tikai ar grūtībām spēja nomurmināt atbildi prin­cim. Beidzot viņš apstājās un izstaipījās, tā ka locītavas nokrak­šķēja. Pleda gals bija vilcies pa dubļiem, bet likās, viņš to neievēro.

-                Atnesu jums sava tēva svētību un pateicību, Čārlzs sacīja.

-    Tas, ko jūs šodien paveicāt, mūžam tiks glabāts atmiņā. Uz grī­das gulošajiem nebija vajadzīgā noskaņa, lai sauktu “urā”, bet viņi smaidīja un atzinīgi kaut ko bubināja.

Promejot pagriezies pret durvīm, Čārlzs ieraudzīja Džeimiju, kurš bija atkāpies kaktā, lai nemaisītos pa kājām un Šeridana zā­baki neuzmītu uz viņa basajām pēdām. Viņa Augstības seja at­plauka priekā.

-    Mori cher! Neesmu jūs šodien redzējis. Baidījos, ka jums gadī­jusies kāda ķibele. Pārmetoša izteiksme pārslīdēja glītajai, pie­tvīkušajai sejai. Kāpēc jūs kopā ar virsniekiem nenācāt vakariņās uz mācītājmāju?

Džeimijs pasmaidīja un ar cieņu paklanījās.

-    Šeit ir mani vīri, Jūsu Augstība.

Pie šiem vārdiem prinča uzacis strauji savilkās un viņš atvēra muti, it kā gribētu ko teikt, bet lords Belmerino paspēra soli uz priekšu un kaut ko iečukstēja princim ausī. Čārlza sejā uzreiz parā­dījās bažas.

-     Bet ko es dzirdēt? viņš vērsās pie Džeimija, zaudēdams spēju tikt galā ar gramatiku, kā bieži gadījās īpašos emociju uzplū­dos. Lords man saka: jūs pats esot cietis ievainojumu.

Izskatījās, ka Džeimijs jūtas mazliet neērti. Viņš aši pašāva ska­tienu uz manu pusi, lai redzētu, vai esmu to dzirdējusi, un, sapra­tis, ka esmu gan, steigšus atkal pievērsās princim.

-    Nieks vien, Augstība. Tikai skramba.

-     Parādiet, tas bija pateikts vienkārši, bet tā, neapšaubāmi, bija pavēle, un notraipītais pleds bez iebildumiem aizlidoja pa gaisu.

Tumšā tartāna pleda iekšpuse bija gandrīz melna. Noņemot pledu, atklājās, ka krekls ir sarkans no paduses līdz ievainotajam gurnam, un vietās, kur asinis jau bija apžuvušas, bija izveidojušies brūni traipi.

Uz brīdi pametusi ievainoto, kuram bija brūce galvā, es pie­gāju pie vīra un saudzīgi atsedzu savainoto sānu. Par spīti lielajam

zaudēto asiņu daudzumam, es zināju, ka ievainojums noteikti nav nopietns; Džeimijs stāvēja stabili kā klints, un asinis vairs neplūda.

Pāri vēderam stiepās zobena cirsta brūce. Ierocis bija trāpī­jis veiksmīgā leņķī; ja dūriens būtu nācis perpendikulāri, asmens starp ribām būtu iegājis dziļi muskuļos. Bet te tikai karājās asto­ņas collas garš ādas lēveris, un, tā kā brūci vairs neaptvēra drēbju spiedošais pārsējs, tad atkal sāka sūkties sarkanas asinis. Vajadzēs krietni šūt, bet ievainojums nebija smags, ja neņem vērā pastāvī­gas inficēšanās briesmas.

Pagriezusies, lai ziņotu Viņa Augstībai, es apstājos, jo mani apturēja savādā izteiksme viņa sejā. Vienu īsu bridi es domāju, ka vainīga tā sauktā “zaļknābju trīce”, cilvēkam, kas nav pieradis pie asinīm un ievainojumiem, ir šoks. Ne viena vien medmāsa, apgūs­tot mācības kaujas apstākļos, noņēmusi cīņas karstumā uzliktu apsēju, paskatījusies un metusies ārā vienatnē izvemties, bet tad atgriezusies atpakaļ aprūpēt slimnieku. Kaujas laukā iegūti ievai­nojumi izskatās īpaši briesmīgi.

Bet tas nevarēja būt īstais iemesls. Kaut arī Čārlzs pēc rakstura nebija cīnītājs, viņš, tāpat kā Džeimijs, bija asiņojis četrpadsmit gadu vecumā savā pirmajā kaujā pie Gaetas. Nē, es nospriedu, kamēr īslaicīgais, šausmu pilnais skatiens pamazām izplēnēja mai­gajās, brūnajās acīs. No ievainojuma plūstošas asinis viņu tā nesa­trauktu.

Bet prinča priekšā nestāvēja ne iebūvietis, ne gans. Ne arī pa­valstnieks, kuram viņš nezināja vārdu un kura pienākums bija cīnī­ties par Stjuartu lietu. Šis bija draugs. Un es domāju, varbūt Džei­mija ievainojums pēkšņi licis Čārlzam saprast asinis lietas pēc viņa pavēles, vīri ievainoti viņa mērķa vārdā -, un nav jābrīnās, ka šī atziņa satricināja princi dziļi kā zobena cirtiens.

Viņa Augstība ilgi lūkojās uz Džeimija sānu, tad ieskatījās drau­gam acīs. Satvēra viņa roku un nolieca galvu.

-     Paldies, viņš klusi sacīja.

Tobrīd es nodomāju: varbūt šī viena īsā mirkļa dēļ viņš galu galā kļūs par karali.

Pēc Viņa Augstības pavēles aiz baznīcas lēzenā nogāzē bija uz­slieta telts pēdējā pajumte tiem, kas krituši kaujā. Pirmajiem ievainojumus vajadzēja apkopt angļiem, bet šeit viņiem nebija ne­kādu priekšrocību; vīri gulēja rindās ar audumu apsegtām sejām, kalniešus varēja atšķirt tikai pēc apģērba, un viņi visi gaidīja apbe­dīšanu, kas notiks nākamajā dienā. Makdonalds no Kepokas bija atvedis franču priesteri; viņš nogurumā sagumušiem pleciem, vio­leto stolu neiederīgi uzlicis virs notraipītā kalniešu pleda, lēnām virzījās cauri teltij, apstājoties, lai skaitītu lūgšanas pie katra no­guldītā aizgājēja kājām.

-    Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai ap­spīd tos. Priesteris steigā pārkrustījās un virzījās tālāk pie nākamā nelaiķa.

Biju telti redzējusi jau iepriekš un sirdij strauji sitoties biju saskaitījusi Hailendas armijas kritušos. Divdesmit divi. Tagad, kad iegāju teltī, atklāju, ka saraksts papildinājies līdz divdesmit sešiem.

Divdesmit septītais, kavējoties sava ceļa pēdējā jūdzē, gulēja turpat netālu baznīcā. Aleksandrs Kinkeds Freizers lēnām dzisa no ievainojumiem, kas bija saplosījuši viņa krūtis un vēderu, no iekšē­jas asiņošanas, kuru nebija iespējams apturēt. Biju puisi redzējusi, kad viņš tika ienests, gluži baltu seju, jo visu pēcpusdienu lēnām bija asiņojis, gulēdams viens pats kaujas laukā starp ienaidniekiem.

Kinkeds bija mēģinājis man uzsmaidīt, es samitrināju un ieziedu ar vasku viņa sasprēgājušās lūpas. Iedot padzerties nozī­mētu nogalināt uzreiz, jo šķidrums trauktos pa saplosītajām zar­nām un radītu šoku, kas būtu liktenīgs. Es svārstījos, redzot, cik nopietni ir jaunā skota ievainojumi, tomēr pieļaujot, ka labāk ātra nāve nekā… bet tad es apstājos. Sapratu, ka viņš vēlētos redzēt priesteri un vismaz izsūdzēt grēkus. Un tā es biju aizsūtījusi Kinkedu uz baznīcu, kur tēvs Benīns rūpējās par mirstošajiem tāpat kā es par dzīvajiem.

Džeimijs ik pa pusstundai bija iegriezies baznīcā, bet Kinkeds turējās pārsteidzoši ilgi, tveroties pie dzīves par spīti tam, ka tās

būtiskākā daļa nemitīgi turpināja plūst projām. Bet no sava pēdējā apciemojuma Džeimijs vēl nebija atgriezies. Es zināju, ka cīņa bei­dzot tuvojas noslēgumam, un gāju skatīties, vai nevaru kaut kā palīdzēt.

Kinkeds bija gulējis zem loga, tagad šī vieta bija tukša, pali­cis vien liels, tumšs plankums. Arī mirušo teltī viņa nebija, tāpat nekur nemanīja Džeimiju.

Pēdīgi es atradu viņus abus kādu gabalu kalnā aiz baznīcas. Džeimijs sēdēja uz klints, rokās auklēdams Aleksandra Kinkeda augumu, galva ar sprogainajiem matiem balstījās pret viņa plecu, garās, spalvainās kājas ļengani nokarājās vienā pusē. Abi vīrieši bija stingi kā klints, uz kuras viņi sēdēja. Klusi kā nāve, kaut arī tikai viens no viņiem bija miris.

Lai pārliecinātos, es pieskāros baltajai, šļauganajai plaukstai un uzliku roku uz biezajiem, brūnajiem matiem, kas likās vēl tik neie­derīgi dzīvi. Vīrietim nevajadzētu mirt nepazinušam sievieti, bet ar šo tā bija noticis.

-    Viņš ir aizgājis, Džeimij, es nočukstēju.

Brīdi Džeimijs nekustējās, tad pamāja ar galvu un atvēra acis, it kā nevēlētos saskarties ar realitāti.

-    Es zinu. Viņš nomira drīz pēc tam, kad viņu te atnesu, bet es negribēju laist Kinkedu projām.

Saņēmu mirušo karotāju aiz pleciem, un mēs par abiem uzma­nīgi noguldījām viņu zemē. Te bija biezi saaugusi zāle un nakts vējš viegli kustināja stiebrus ap mirušo, pieskaroties sejai, kā aici­not zemes klēpī.

-     Tu negribēji, lai viņš mirst zem jumta. Es sapratu. Virs mums pletās debesis, kuras mākoņi darīja mājīgas, bet kuras bija bezgalīgas savā patvēruma solījumā.

Džeimijs lēnām nolieca galvu, nometās pie mirušā uz ceļiem un noskūpstīja plato, bālo pieri.

-     Es gribētu, lai kāds tā izdarītu man, viņš klusi ieminējās. Tad pārvilka pleda stūri pār brūnajām sprogām un nomurmināja kaut ko man nesaprotamu gēlu valodā.

Medicīniskais traumpunkts nav vieta, kur liet asaras; te ir pā­rāk daudz darāmā. Par spīti pieredzētajam, es nebiju raudājusi visu dienu, bet tagad padevos vājumam, kaut arī tikai uz brīdi. Piekļāvu seju pie Džeimija pleca, lai smeltos spēku, un viņš mani noglāstīja. Kad pacēlu acis, slaukot asaras no sejas, es redzēju, ka viņš vēl sausām acīm stingi skatās uz nekustīgo augumu, kas gulēja zemē. Sajutis manu skatienu, viņš pavērās manī.

-    Es raudāju, kad Kinkeds vēl bij dzīvs un to saprata, Armaliet, viņš klusi teica. Kā iet pa lazareti?

Es nošņaukājos, noslaucīju degunu un, kad pagriezāmies, lai ietu uz hospitāli, saņēmu viņa roku.

-     Man vajag tavu palīdzību, lai tiktu galā ar vienu ievainoto.

-    Ar kuru?

-     Heimišu Makbetu.

Džeimija lielākiem un mazākiem traipiem izraibinātā seja, kas tik ilgas stundas bija saspringusi, mazliet atslāba.

-    Tad viņš ir atpakaļ? Man prieks. Cik nopietni viņš ir ievainots?

Es izbolīju acis.

-    Gan redzēsi.

Džeimijam Makbets ļoti patika. Milzenis ar brūnu, cirtainu bārdu, skops vārdos, visu laiku uzturējās sauciena attālumā no Džeimija, gatavs pakalpot, ja ceļojuma laikā kaut ko ievajadzētos. Viņš runāja reti, bet bārdā lāgiem uzplauka starojošs smaids kā zieds, kurš atveras tikai tumsā.

Es zināju, ka milzeņa pazušana, jo pēc kaujas viņš nebija parā­dījies, darīja Džeimiju nemierīgu, kaut arī sīku darbiņu un satrau­kumu viņam netrūka. Stundām ritot un ievainotajiem citam pēc cita atgriežoties, es visu laiku biju lūkojusies, vai neieraudzīšu Makbetu. Taču saule norietēja un armijas nometnē iedegās arvien vairāk ugunskuru, bet Heimiša Makbeta nebija, un arī es sāku bažī­ties, ka viņš varētu būt starp kritušajiem.

Bet pirms pusstundas viņš bija ienācis lazaretē, ar grūtībām un ļoti lēnām, taču pats savām kājām. Viens stilbs līdz pašai potī­tei bija izraibināts asins traipiem, un viņš gāja nedroši, “jūrnieka

gaitā”, taču neparko negribēja ļaut “sievišķim” sev pieskarties, lai redzētu, kas par vainu.

Lielais vīrs gulēja uz segas netālu no luktura, rokas saņēmis virs apaļā vēdera, acis pacietīgi pievērsis griestu sijām. Kad Džeimijs nometās ceļos pie viņa, ievainotā acis sakustējās, bet nekas cits. Es taktiski kavējos aizmugurē, noslēpusies aiz vīra platās muguras.

-    Nu labi, Makbet, Džeimijs sacīja, apsveicinoties uzlicis roku uz resnās locītavas. Kā iet, vecais?

-    Var iztikt, kungs, milzis noburkšķēja. Būs labi. Tikai maķe­nīt… Viņš saminstinājās.

-     Nu, apskatīsimies. Makbets neiebilda, kad komandieris at­meta kiltu malu. Lūrot pa spraugu starp Džeimija sānu un roku, es ieraudzīju Makbeta vilcināšanās iemeslu.

Zobens vai pīķis bija ķēris viņu augstu cirksnī un ieplēsis uz leju pamatīgu pušumu. Iegurnī bija plēsta brūce, un viens sēkli­nieks karājās pa pusei norauts, tā gludā, sārtā āda spīdēja kā nolo­bīta ola.

Džeimijs un vēl daži vīri, ieraudzījuši ievainojumu, kļuva bāli, un es pamanīju, ka viens no palīgiem instinktīvi piedur rokas sev, it kā lai pārliecinātos, ka viņam viss ir savā vietā.

Par spīti briesmīgajam skatam, sēklinieks likās vesels un arī asiņošana nebija stipra. Es pieskāros Džeimija plecam un papuri­nāju galvu, dodot ziņu, ka nav nekas nopietns, lai kādu iespaidu tas atstātu uz vīriešu psihi. Ar acs kaktiņu pamanījis manu žestu, Džeimijs noglāstīja Makbeta celi.

-    Ak, nav tik traki, Makbet. Neķer kreņķi, tu vēl kļūsi par tēvu.

Lielais vīrs iztrūcies bija lūkojies lejup, bet šie vārdi lika pie­vērst skatienu komandierim.

-     Nu, par to nu es nemazam neuztraucos, kungs, jo man jau seši gabali ir. Ko tik man sieva teiktu, ja es… Makbets pietvīka koši sarkans, kad apkārtējie vīri sāka skaļi smieties.

Džeimijs palūkojās atpakaļ uz mani, meklējot apstiprinājumu, tad noslēpa smaidu un stingrā balsī sacīja:

-    Ar to lietu ar’ viss būs kārtībā, Makbet.

-     Tencinu, kungs, virs atviegloti izdvesa, pilnībā paļaujoties uz sava vadoņa iedrošinājumu.

-     Tomēr, Džeimijs moži turpināja, vecais, vajadzēs šūt. Tu vari izvēlēties.

Viņš iebāza roku vaļējā kastē, kur glabājās manas paštaisītās adatas. Tā kā rupjie darinājumi, kurus parasti savu pacientu šūša­nai izmantoja balbieri-ķirurgi, man izraisīja šausmas, es pati biju izgatavojusi sev trīs dučus, ņemot vissmalkākās izšuvumu adatas, kādas varēju dabūt; turot pincetē, uzkarsēju virs spirta lampas lies­mas un uzmanīgi saliecu, līdz tās ieguva pareizo pusmēness izlie­kumu, kāds nepieciešams pārrautu audu sašūšanai. Līdzīgi biju pati pagatavojusi ketguta diegus; netīrs, pretīgs darbs, bet vismaz biju droša, ka mani materiāli ir sterili.

Sīkā adatiņa Džeimija lielajā ķetnā starp īkšķi un rādītājpirkstu izskatījās smieklīgi. Viņš, acis samiedzis, mēģināja ievērt adatā diegu, bet šis skats nekādi nestiprināja ilūzijas par viņa medicī­nisko kompetenci.

-    Vai nu es to izdarīšu pats, viņš sacīja, koncentrējoties izbā­zis mēles galiņu, vai… Viņš apklusa, jo adata izslīdēja, un viņš taustījās pa Makbeta pledu, to meklēdams. Vai, nemākulīgais dakteris atsāka, uzvaroši pacēlis adatu pacienta rūpju pilno acu priekšā, to var izdarīt mana sieva. Viegls galvas mājiens “aici­nāja uz skatuves” mani. Darīju, ko varēju, lai izskatītos lietišķa, paņēmu adatu no Džeimija neprasmīgajiem pirkstiem un veikli, ar pirmo reizi ievēru diegu.

Makbeta lielās, brūnās acis lēnām slīdēja starp Džeimija varena­jām ķetnām, kuras viņš vēl tīši padarīja neveiklākas, liekot sakrop­ļoto labo roku virs kreisās, un manām mazajām, veiklajām rokām. Beidzot Makbets, padevīgi nopūties, atgūlās uz muguras un grūšus izgrūda piekrišanu, ka “sievišķis” liek rokas uz viņa kaunuma.

-     Nekreņķējies, vecais! Džeimijs viņu mierināja, draudzīgi uzsitot uz pleca. Galu galā viņa jau kādu laiku rīkojas ar manām mantām un es vēl esmu vīrs. Palīgu un tuvāko pacientu smieklu pavadīts, Džeimijs sāka slieties uz augšu, bet es neļāvu to darīt, iegrūžot viņam rokā mazu pudelīti.

aizslaucīt raupjas, spalvainas ādas pieskārienu un svīstošu vīriešu smaku.

-     Tu necik neesi dabūjusi pagulēt, Armaliet, no ceļa puses atskanēja klusa balss ar skotu akcentu. Tajā virzienā atradās pārē­jās hospitāļa ēkas, bet mācītāja namā, kas atradās pretējā virzienā, bija iekārtota virsnieku mītne.

-    Tu ari neesi gulējis, es sausi atteicu. Cik ilgi viņš nav dabūjis izgulēties, es nodomāju.

-     Es vakarnakt gulēju laukā kopā ar vīriem.

-    Ak tā? Ārkārtīgi spirdzinoši. Iznāca diezgan asi, un Džeimijs par to iesmējās. Sešu stundu miegs slapjā laukā, pēc tam kauja, kurā viņu gandrīz sabradāja zirgs, tad uzbrukums ar zobenu un Dievs vien zina kas vēl. Pēc tam viņš bija sapulcinājis savus vīrus, savācis ievainotos, mierinājis sāpju mocītos, apraudājis kritušos un kalpojis savam princim. Un visu šo laiku es nebiju manījusi, ka viņš būtu apstājies, lai paēstu, padzertos vai atpūstos.

Es neapgrūtināju sevi ar rāšanos. Nebija pat vērts pieminēt, ka viņam vajadzētu gulēt starp ievainotajiem uz grīdas. Arī viņa pie­nākums bija būt te.

-     Ir vēl citas sievietes, Armaliet, viņš maigi ieminējās. Vai man pateikt, lai Arājs Kamerons atsūta kādu šurp?

Tas bija kārdinoši, bet es piedāvājumu noraidīju, iekams neesmu domājusi pārāk ilgi, baidoties: ja atzīšos sev, ka esmu nogurusi, nespēšu vairs pakustēties.

Es izstaipījos, rokas atspiedusi pret krustiem.

-     Nē, es atkārtoju. Līdz rītausmai es izturēšu. Tad uz laiku kāds cits varēs pārņemt. Kaut kā es jutu, ka man jāizvada viņi cauri naktij; rītā viņi būs drošībā.

Džeimijs ari nerājās, tikai uzlika roku man uz pleca un uz mir­kli piekļāva sev klāt. Bez vārdiem mēs dalījāmies tajā spēkā, kas mums vēl bija.

-    Tad es palikšu pie tevis, viņš sacīja, beidzot atraujoties. Es arī līdz gaismai nevarēšu gulēt.

-    Kā klājas pārējiem Lelibrokas vīriem?

Viņš pamāja ar galvu uz ciema laukiem, kur bija izvietojusies armija.

-     Mērtegs viņus uzmana.

-     0, tad jau labi. Tad nav par ko uztraukties, es teicu un no loga plūstošajā gaismā redzēju, ka Džeimijs pasmaida. Pie mājas ārsienas bija sols, kur saimniece saulainās dienās mēdza sēdēt, tīrot zivis vai lāpot drēbes. Es novilku Džeimiju sev blakus uz sola, un viņš ar nopūtu atlaidās pret sienu. Viņa milzīgais nogurums atgā­dināja man par Fērgusu un zēna apjukuma pilno sejas izteiksmi pēc kaujas.

Es pastiepu roku un sāku glāstīt Džeimija sprandu, viņš uz labu laimi pagriezās pret mani, atspiežot savu pieri pret manējo.

-      Kā tev gāja, Džeimij? es klusi iejautājos, kamēr pirksti nesteidzīgi un stipri spaidīja kakla un plecu cieši savilktos musku­ļus. Kā tas bija? Pastāsti!

īsu brīdi valdīja klusums, tad viņš nopūtās un sāka runāt, sā­kumā saraustīti, tad arvien raitāk, it kā gribētu no piedzīvotā atbrī­voties.

-     Mums nebij uguns, jo lords Džordžs uzskatīja, ka mums vēl pirms rītausmas jātiek projām no kalna kores, turklāt viņš gribēja, lai itin nekas neliecinātu par pārvietošanos, lai no lejas mūs neva­rētu redzēt. Kādu laiku tā sēdējām tumsā. Nedrīkstējām pat saru­nāties, jo skaņas lido līdz pat tīrelim. Tā mēs sēdējām.

-    Tad jutu, ka tumsā kaut kas saķer manu stilbu, un teju vai no biksēm izlēcu. Viņš iebāza mutē pirkstu un mazliet paberzēja.

-     Daudz netrūka, un būtu nokodis sev mēli. Lai gan seju slēpa tumsa, jutu, kā Džeimijam smaidot sakustas muskuļi.

-    Fērguss?

Tumsā izskanēja tikko dzirdami smiekli.

-     Kā tad, ka Fērguss. Atlīdis uz vēdera pa zāli, mazais palaidnis, un es domāju, ka čūska. Viņš čukstus izstāstīja man par Andersonu, tad es rāpoju viņam pakaļ un aizvedu Andersonu pie lorda Džordža.

Stāstītāja balss plūda lēni un sapņaini, jo viņš atradās mana pieskāriena burvju varā.

-    Tad atnāca pavēle doties uz priekšu, pa Andersona parādīto taku. Tā visa armija cēlās kājās un ienira tumsā.

Nakts bija melnum melna, bez mēness, bez ierastās mākoņu segas, kas uztvēra zvaigžņu gaismu un izkliedēja to pār zemi. Hai­lendas armija klusuciešot pārvietojās pa šauro taku aiz Ričarda An­dersona, ikviena vīra skatiens nesniedzās tālāk par priekšgājēja zi­bošajiem papēžiem, katrs solis paplašināja taku slapjajā zālē.

Armija kustējās tikpat kā bez trokšņa. Pavēles tika nevis izklieg­tas, bet čukstus nodotas no mutes mutē. Zobeni un cirvji satīti pledu stūros, pulvera ragi noglabāti krekla azotē pie strauji puks­tošās sirds.

Sajutuši zem kājām stingrāku pamatu, kalnieši apsēdās, jo­projām pilnigā klusumā, iekārtojās ērtāk, cik nu tas bez ugunskura bija iespējams, apēda aukstu to, kas bija līdzi, un, satinušies pledos, skatoties uz ienaidnieka ugunskuriem, sagatavojās nakts atpūtai.

-     Mēs varējām dzirdēt, kā viņi sarunājas, Džeimijs stāstīja. Acis aizvēris, rokas saņēmis aiz galvas, viņš balstījās pret mājas sienu. Jocīgi dzirdēt, kā vīri smejas par joku, palūdz šķipsniņu sāls vai gaida savu kārtu pie vīna vāts, un zināt, ka pēc dažām stundām varbūt tu viņus nogalināsi vai viņi tevi. Tu nevari ne­prātot, kā izskatās seja, kurai pieder šī balss. Vai pazīsi runātāju, ja viņu rīt satiksi?

Tomēr bažas par gaidāmo kauju nespēja mēroties spēkiem ar lielo nogurumu, jo “Melnie Freizeri” kā viņus sauca ogļu putekļu dēļ, kas joprojām bija redzami sejās, un viņu vadonis tobrīd nomodā bija pavadījuši vairāk par trīsdesmit sešām stundām. Viņš bija saplūcis kušķi grīšļu, ko palikt zem galvas, apbalzījis pledu ap pleciem un apgūlies viļņojošajā zālē blakus saviem vīriem.

Kad viņš pirms vairākiem gadiem dienēja franču armijā, kāds seržants bija pastāstījis jaunajiem algotņiem paņēmienu, kā iemigt naktī pirms kaujas.

“Iekārtojies ērti, izpēti savu sirdsapziņu un no sirds nožēlo grē­kus. Tēvs Igo teica, ka kara laikā, pat ja nav priestera, kas varētu uzklausīt tavu grēksūdzi, grēki tiks piedoti tāpat. Tā kā miegā grē­kot nav iespējams pat tev ne, Simeon! tu pamodīsies šķists, ga­tavs mesties tiem neliešiem virsū. Un, ja tu nevari gaidīt neko citu kā vien uzvaru vai debesis, no kā tev baidīties?”

Lai gan atradis šajā apgalvojumā arī dažas nepilnības, Džeimijs to tomēr uzskatīja par labu padomu; sirdsapziņas atvieglošana attīra dvēseli, lūgšanas mierinoša atkārtošana novērš prātu no bie­dējošiem tēliem un ieaijā miegā.

Viņš lūkojās augšup debesu melnajā velvē un lika plecu sasprin­gumam atslābt zemes ciešajā apskāvienā. Tonakt zvaigznes bija blāvas un izplūdušas, tās nespēja sacensties ar degošo ugunskuru liesmām netālajā angļu nometnē.

Domas aizslīdēja pie visapkārt laukā gulošajiem vīriem, uz brīdi pakavējoties pie katra. Grēka nasta bija viegla salīdzinājumā ar ba­žām, ko viņš juta par savējiem. Ross, Makmērds, Kinkeds, Kents, Maklurs… Viņš apklusa, lai īsi pateiktos, ka vismaz laulātā drau­dzene un mazais Fērguss ir drošībā. Prāts pakavējās pie sievas, vēloties pagozēties atmiņās par viņas iedrošinošo smaidu, drošo, brīnišķīgi silto apskāvienu, cik cieši viņa piekļāvās, kad viņi pēc­pusdienā atvadoties saskūpstījās. Par spīti nogurumam un pagalmā gaidošajam lordam Džordžam, viņš bija gribējis nogāzt sievu tur­pat uz tuvākā matrača un paņemt viņu ātri, uzreiz, neizģērbjoties. Savādi, kā kaujas nenovēršamība vienmēr lika viņam būt gatavam. Pat tagad…

Viņš vēl nebija beidzis domās risināto uzskaiti, bet jau juta plakstus aizveramies nogurums centās novilkt viņu zem apziņas līmeņa. Nepievērsis uzmanību vieglam sēklinieku saspringumam, kas radās, iedomājoties par sievu, tas atgriezās pie vīru uzskaites, gans nodevīgi aizsnaudies, skaitot aitas, kuras viņš ved uz kau­šanu.

Bet tā nebūs kaušana, viņš centās sev iegalvot. Nelieli upuri jakobītu pusē. Trīsdesmit kritušie. No diviem tūkstošiem… maz

ticams, ka kāds no Lelibrokas vīriem būs to skaitā, vai ne? Ja viņai bija taisnība.

Viņš viegli nodrebinājās zem pleda un ar spēku atvairīja īslai­cīgās šaubas, kas sažņaudza vēderu. Ja vien… Ak Dievs, ja vien… Tomēr viņam bija grūti noticēt, lai arī pats savām acīm bija redzējis viņu pie tās nolādētās klints, redzējis, kā seja ar bailēs ieplestajām zeltainajām acīm šausmās savelkas un kā izplūst auguma aprises, kad viņš, ļāvies panikai, bija viņu sagrābis, atrāvis atpakaļ, nejuz­dams gandrīz neko vairāk kā trauslo apakšdelmu savā rokā. Varbūt viņam bija vajadzējis ļaut viņai iet atpakaļ tur, kur ir viņas vieta. Nē, nekāds “varbūt”. Viņš zināja, ka vajadzēja. Bet viņš bija atvilcis sievu atpakaļ. Ļāvis viņai izvēlēties, bet noturējis pie sevis ar savu alku spēku. Un tā viņa bija palikusi. Un devusi iespēju viņam izvē­lēties noticēt viņai vai ne. Rīkoties vai bēgt. Izvēle tiek izdarīta tagad, un nekāda vara uz zemes nevar apturēt rītausmas tuvoša­nos.

Sirds pukstēja smagi, pulss atbalsojās roku locītavās, cirkšņos un pakrūtē. Viņš vēlējās to nomierināt, atsākot skaitīt, nosaucot pa vārdam pie katra sitiena. Villijs Maknebs, Bobijs Maknebs, Džordijs Maknebs… paldies Dievam, jaunais Rebijs Maknebs bija dro­šībā, atstāts mājās… Vils Freizers, Jūens Freizers, Džefrijs Maklurs… Maklurs… vai viņš bija pieminējis abus Džordžu un Sorleju? Viegli sakustējies un smaidīdams, viņš sajuta sāpes ribās. Mērtegs. Kā tad, Mērtegs, vecā zābaku pazole… vismaz par tevi man prāts mierīgs. Viljams Marejs, Džordijs, Voliss, Saimons…

Beidzot aizvēris acis, nodeva viņus visus melno debesu, kas ple­tās virs galvas, aizgādībā un ļāvās čukstus izteiktiem vārdiem, kas viņam dabiski nāca franču valodā: “Mori Dieuje regrette…”1

Es izstaigāju visu māju un vienam slimniekam no jauna pār­sēju kāju, jo apsējs bija piesūcies asinīm. Asiņošanai vajadzēja būt rimušai, bet nekā. Slikts uzturs un trausli kauli. Ja asiņošana

neapstāsies līdz brīdim, kad sāks dziedāt gaiļi, vajadzēs vest šurp Arčiju Kameronu vai kādu no kalējiem-ķirurgiem, lai amputē kāju un piededzina stumbeni.

Man ļoti negribējās pieļaut tādu domu. Dzīve jau tā bija grūta, pat cilvēkam, kuram visi locekļi darbojās. Cerot uz labāko, es jauno apsēju apslacīju ar alaunu un sēru. Ja nelīdzēs, tad vismaz nekai­tēs. Droši vien sāpēs, bet tur neko nevar darīt.

-     Mazliet dedzinās, klusi pabrīdināju vīrieti, kad tinu kāju auduma kārtās.

-     Nekreņķējieties, kundze, viņš nočukstēja un man uzsmai­dīja par spīti sviedriem, kas lāsoja viņam uz sejas un sveces gaismā spīdēja. Izturēšu.

-    Labi. Es noglaudu viņam plecu, atbīdīju matus no pieres un iedevu padzerties ūdeni. Pēc stundas es atkal paskatīšos, ja varēsi tik ilgi izturēt.

-    Izturēšu, viņš atkārtoja.

Kad atkal izgāju ārā, man likās, ka Džeimijs ir aizmidzis. Galva gulēja uz saliktām rokām, kas bija atbalstītas uz ceļiem. Bet, iz­dzirdējis manus soļus, viņš pacēla galvu un, kad apsēdos blakus, saņēma manu roku.

-     Rītausmā dzirdēju lielgabala dārdu, es sacīju, domādama par vīrieti iekšā, kuram kāju bija sadragājusi lielgabala lode. Es baidījos par tevi.

Viņš klusi iesmējās.

-     Es ari, Ārmaliet. Un mēs visi.

Klusi kā miglas svēdras soli pa solim kalnieši bija virzījušies cauri niedrēm. Nebija jēgas gaidīt, līdz kļūst gaišāks, bet nakts noskaņa bija mainījusies vējš bija iegriezies no citas puses; tagad tas pūta no jūras pāri zemei, kurā ausa salta gaisma, un varēja dzirdēt, kā tālumā smilšainā liedagā dun viļņi.

Kaut ari likās, ka tumsa nekad nebeigsies, rīts tuvojās. Pēdējā brīdī viņš ieraudzīja sev pie kājām cilvēku; vēl solis, un viņš būtu garšļaukus uzgāzies virsū vīrietim, kas, sarāvies čokurā, gulēja.

Pēc sadursmes, no kuras viņš izvairījās tikai par mata tiesu, sirds skaļi sitās, bet viņš notupās, lai papētītu gulošo tuvāk. Sarkansvārcis, turklāt aizmidzis, nevis beigts vai ievainots. Džeimijs ļoti centās kaut ko saskatīt apkārt valdošajā tumsā, ieklausījās, vai nesadzirdēs vēl kādu aizmiguša cilvēka elpu. Nekas, tikai skaņas, ko radīja jūra, zāle un vējš, bet šo slāpēto trokšņu aizsegā švīkstēja sīki, zaglīgi soļi.

Džeimijs steigšus atskatījās, aplaizīja lūpas, kas, par spīti mit­rajam gaisam, bija kļuvušas gluži sausas. Viņam uz papēžiem mina klana vīri; ilgi kavēties viņš nedrīkstēja. Nākamais, iespējams, ne­skatīsies tik uzmanīgi, kur liek kāju, un viņi nevar riskēt, ka kāds pārsteigumā iesauksies.

Viņš saspieda plaukstā dunci, bet vēl vilcinājās. Karš paliek karš, bet aizmiguša ienaidnieka nogalināšana runāja pretī jebkā­dam veselajam saprātam. Likās, ka anglis ir viens, atgājis malā no saviem cīņubiedriem. Sargs tas nebija; pat visneuzmanīgākais sargs negulētu, zinot, ka kalna galā nometni uzcēluši kalnieši. Var­būt karavīrs bija smalkjūtīgi pagājis sāņus atviegloties, tumsā apmaldījies un turpat ari nolicies gulēt.

Muskete sasvīdušajā plaukstā bija kļuvusi slidena. Džeimijs no­trina to pret pledu, tad piecēlās, satvēra stobru un, no visa spēka atvēzējies, ar plašu loku trieca laidi ienaidniekam pa galvu. No atsi­tiena viņš nodrebēja līdz plecu lāpstiņām; nekustīga galva ir pama­tīgs mērķis. Aizmigušā vīrieša rokas no sitiena spēka bija pašāvušās gaisā, bet nekādu troksni viņš sacelt nepaguva, tikai strauji izplūda elpa, un anglis palika guļam uz vēdera, ļengans kā lupatu lelle.

Notirpušām plaukstām Džeimijs vēlreiz pieliecās un, meklē­jot pulsu, taustīja sarkansvārcim pazodē. Atrada un nomierinājies izslējās. Aiz muguras atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, un viņš apcirtās, musketi jau piemetis pie pleca, bet ieraudzīja, ka stobrs atdūries sejā vienam no Kepokas Makdonaidiem.

“Mon Dieu!” stobra galā stāvošais nočukstēja un pārkrustījās, bet Džeimijs niknumā sakoda zobus. Tas bija Kepoka sasodītais

franču priesteris, pēc O’Salivena ieteikuma, ģērbies kreklā un pledā kā karavīri.

-     Tas cilvēks uzstāja, ka viņa pienākums ir sniegt svēto sakra­mentu ievainotajiem un mirstošajiem tieši kaujas laukā, Džei­mijs man paskaidroja, savelkot notraipīto pledu augstāk uz pleca.

-     O’Salivens bij izdomājis, ka angļi viņu saplosīs gabalos, ja noķers tīrelī, ģērbušos sutanā. Varbūt saplosītu, bet varbūt arī ne. Taču priesteris tajā pledā izskatījās ģeķīgi, Džeimijs kašķīgi piebilda.

Nevarētu teikt, ka garīdznieka uzvedība kaut kādā veidā būtu labojusi iespaidu, ko radīja viņa apģērbs. Ar nokavēšanos aptvē­ris, ka uzbrucējs ir skots, viņš bija atvieglojumā nopūties un tad atvēris muti. Džeimijs zibenīgi bija to ar plaukstu aizspiedis, pirms francūzim pār lūpām izsprūk kādi muļķīgi jautājumi.

“Ko jūs te darāt, tēvs?” viņš uzrūca, pielicis muti priesterim pie pašas auss. Jums vajadzēja atrasties gājiena beigās.

Dzirdot šo ziņu, garīdznieka ieplestās acis atklāja Džeimijam patiesību Dieva vīrs tumsā apmaldījies un bijis pārliecināts, ka atrodas beigās, tāpēc ar novēlošanos nākusī apskaidrība, ka patie­sībā viņš nonācis kalniešu armijas avangardā, lika saļodzīties ceļ­galiem.

Džeimijs atskatījās; viņš neuzdrīkstējās sūtīt priesteri atpakaļ cauri karavīru rindām. Tumsā un miglā viņš viegli varēja saskrie­ties ar pretējā virzienā ejošu kalnieti, kurš noturētu priesteri par ienaidnieku un uz vietas to nogalinātu. Satvēris vīreli aiz skausta, Džeimijs nogrūda viņu uz ceļiem.

“Guliet un nekustieties, līdz beidzas šaušana,” viņš iešņāca vī­ram ausī. Priesteris drudžaini māja ar galvu, tad pēkšņi ieraudzīja dažas pēdas tālāk zemē bezsamaņā gulošo angļu karavīru. Cieņpilnās šausmās viņš palūkojās uz Džeimiju un sniedzās pēc svētītā ūdens pudeles, ko nēsāja pie jostas dunča vietā.

Izmisumā izbolījis acis, Džeimijs ar enerģiskiem žestiem centās parādīt, ka anglis nav miris un tāpēc viņam priestera pakalpojumi nav nepieciešami. Taču, tā kā tas neizdevās, viņš pieliecās, satvēra garīdznieka roku un piespieda viņa pirkstus karavīram pie kakla, jo

tas bija vienkāršākais paņēmiens, kā parādīt, ka sarkansvārcis nav šīs kaujas pirmais upuris. Un tādā smieklīgā pozā viņš sastinga, kad aiz muguras no miglas atskanēja:

“Stāt! Kas tur nāk?”

-     Vai tev ir kāda lāse ūdens, Armaliet? Džeimijs ieprasījās.

-     Man no runāšanas izkaltusi mute.

-    Maita tāds! es iesaucos. Tagad tu nedrīksti pārtraukt! Kas notika tālāk?

-    Iedod ūdeni, viņš smaidīja, un es tev visu izstāstišu.

-     Labi, es teicu, pasniedzot viņam ūdens pudeli, un noskatī­jos, kā viņš to piešķiebis liek pie mutes. Kas notika tālāk?

-    Nekas. Viņš nolaida pudeli un ar piedurkni noslaucīja lūpas.

-     Kā tu domā, ko es atbildēju? Džeimijs, mani kaitinādams, pa­smaidīja un pieliecās, lai izvairītos no manas pļaukas.

-    Nu, nu, viņš pārmetoši pukojās. Vai tad tā drīkst izturēties pret cilvēku, kurš ievainots, kalpojot karalim?

-     Ak, tu esi ievainots? Tici man, Džeimij Freizer, cirtiens ar zo­benu ir nieks salīdzinājumā ar to, ko tūlīt ar tevi izdarīšu es, ja…

-    Ak, draudi arī vēl, ko? Kā tur bij tajā dzejolī, ko tu man skai­tīji: “Kad sāpes un mokas rauc tavu pieri, sargeņģel’s… au!”

-    Nākamreiz es izraušu ar visām saknēm, es piedraudēju, at­laižot viņa ausi. Nu, turpini, man tūlīt jāiet atpakaļ.

Džeimijs skābu seju paberzēja ausi, bet atspiedās pret sienu un atsāka stāstīt.

-     Nu, tā mēs tur tupējām, svētais tēvs un es, blenzām viens otram ģīmī un klausījāmies, kā sešu pēdu attālumā sarunājas sargi. “Kas tas?” saka viens, un es tik rēķinu, vai pagūšu piecelties, lai nodurtu viņu, iekams viņš iešauj man mugurā, un ko darīs pāri­nieks? Jo es nevarēju cerēt, ka priesteris būs kāds palīgs, ja vienīgi noskaitīs pēdējo lūgšanu pie mana līķa.

Iestājās pagarš, nervus plosošs klusums, kura laikā abi jakobīti tupēja zālē, rokās sadevušies, baidīdamies pakustēties pat tik daudz, lai tās atlaistu.

“A, tev rādās,” beidzot ierunājās otrs sargs, un Džeimijs juta, ka cauri priestera augumam izskrien atvieglojuma tirpas, mikla­jiem pirkstiem atraisoties no tvēriena. “Tur nekā nav, tikai irbuleņu krūmi. Viss kārtībā, puis,” sargs mierinoši sacīja, un Džeimijs dzir­dēja, kā viņš uzsit savam biedram uz pleca un kā, cenšoties sasil­dīties, mīņājas zābakos autas kājas. “Zināma lieta, viņu ir sasodīti daudz un redzēt nevar ne vella, šajā aklajā tumsā noslēptos pat visa Hailendas armija, lai velns viņus parauj.” Džeimijam likās, ka viens “irbuleņu krūms” piekalnē cenšas aizturēt smieklus.

Viņš palūkojās uz kalna galu, virs kura zvaigznes jau sāka bā­lēt. Nepilnas desmit minūtes līdz brīdim, kad parādīsies pirmās gaismas svēdras, viņš lēsa. Un tajā brīdī Džonija Koupa karaspēks vienā mirklī atklās, ka Hailendas armija neatrodas, kā viņi bija domājuši, stundas gājiena attālumā pretējā virzienā, bet stāv aci pret aci ar skotu pirmajām līnijām.

Pa kreisi jūras pusē atskanēja troksnis. Kluss un neskaidrs, bet ausis, kas trenētas kaujas laukā, skaidri saklausīja trauksmes pie­skaņu. Kāds, viņš sprieda, paklupis pār “irbuleņu krūmu”.

“Ei?” Trauksmi bija uztvēris ari tuvumā esošais sargs. “Kas notiek?”

Priesterim vajadzēs pašam parūpēties par sevi, Džeimijs nodo­māja. Ceļoties kājās, viņš izvilka zobenu un ar vienu platu soli jau atradās blakus sargam. Tas bija tikai tumsā apjaušams siluets, tomēr pietiekami skaidri saskatāms. Nežēlīgais asmens no visa spēka traucās lejup un pāršķēla anglim galvu.

“Kalnieši!” No otra sarga mutes atskanēja spalgs kliedziens, un, izlēcis no birzs kā pārbiedēts trusis, viņš nozuda bālējošajā tumsā, iekams Džeimijs paspēja atbrīvot savu ieroci no asiņainās vāts. Viņš uzlika kāju līķim uz muguras un parāva; nepatīkamā sajūta, kad zobens, kauliem šņirkstot, nāk ārā no šļauganas miesas, lika viņam sakost zobus.

Pa angļu priekšējām līnijām uz abām pusēm izplatījās trauk­sme; to varēja gan just, gan dzirdēt čabēšana, kad spēji uzmo­dināti cilvēki akli tver pēc ieročiem, nesaprotot, kurā pusē atrodas neredzamie draudi.

Klenrenelda dūdinieki bija izvietojušies aizmugurē labajā flangā, bet vēl nebija atskanējis uzbrukuma signāls. Tātad jātur­pina virzīties uz priekšu, sirds strauji sitās, un kreisā roka pēc nāvē­jošā trieciena vēl tirpa, vēdera muskuļi savilkās, un acis saspringti lūkojās cauri tumsai, kas ar katru brīdi kļuva gaišāka, silto asiņu šļakatas uz sejas dzestrajā gaisā atdzisa un kļuva lipīgas.

-     Vispirms es viņus sadzirdēju, Džeimijs sacīja, stingi vero­ties naktī, it kā joprojām meklētu ienaidnieka karavīrus. Viņš palie­cās uz priekšu un aptvēra ar rokām ceļgalus. Tad arī ieraudzīju. Angļus, kas kā tārpi gaļā locījās pa zemi, un vīrus aiz manis. Pie­nāca Džordžs Maklurs, Voliss ar Rosu nostājās katrs savā pusē, un tā mēs vēl gājām soli pa solim, bet, redzot, ka ārmalieši mūsu priekšā pašķiras, arvien ātrāk un ātrāk.

Pa labi kaut kas dobji nobūkšķēja tur šāva viens lielgabals. Mirkli vēlāk nobūkšķēja vēl viens, un, it kā tas būtu bijis signāls, no uzbrūkošo kalniešu rīklēm izlauzās nedrošs kliedziens.

-     Pēc tam sāka skanēt dūdas, Džeimijs turpināja, acis aizvē­ris. Musketi biju aizmirsis, līdz izdzirdēju, ka man gluži blakus kāds izšauj; biju pametis to zālē blakus priesterim. Kad sākas tāds juceklis, tu neko neredzi, tikai to mazumiņu, kas notiek ap tevi. Tu dzirdi kliedzienu, un pēkšņi tu skrien. Lēnām, pāris soļu, kamēr atbrīvo jostu, tad tev nokrīt pleds un tu joņo, šķiežot dubļu šļaka­tas; aukstā, slapjā zāle saldē kājas, un krekla stērbeles plandās virs plikās pakaļas. Vējš iepūš aiz krekla, aiztraucas gar vēderu un atkal pa piedurknēm iznāk ārā… Tad troksnis tevi aprij un tu, skrienot lejā no kalna, auro kā bērnībā, kad kliedz kopā ar vēju, lai redzētu, vai ar skaņu vari pacelties gaisā.

Pašu kaujas kliedzienu viļņi iznesa viņus līdzenumā, un Hailen­das armijas uzbrukuma spēks sašķīda pret daudzskaitlīgo angļu armiju, aprokot viņus verdošu asiņu un baiļu bangās.

-    Viņi bēga, viņš klusi sacīja. Viens vīrs nostājās man pretī visas kaujas laikā tikai viens. Pārējos es paņēmu no mugurpuses. Džeimijs pārbrauca ar netīro roku pāri sejai, un es jutu, ka viņš iekšēji sāk viegli trīsēt.

-     Es atceros… visu, viņš gandrīz nočukstēja. Katru zobena vēzienu. Katru seju. Vīru, kurš gulēja zemē man priekšā un no bai­lēm apčurājās. Zirgus zviedzam. Visas smakas šaujampulveris, asinis un manu sviedru dvaka. Visu. Bet likās, ka es stāvu ārpusē un vēroju sevi. Patiesībā manis tur nebija. Viņš atvēra acis un no sāniem paskatījās uz mani. Nu Džeimijs jau bija gandrīz pārliecies viduklī uz pusēm, galvu noguldījis uz ceļiem, un drebuļi tagad bija redzami purinām viņa augumu.

-    Vai tu saproti? viņš jautāja.

-    Es saprotu.

Kaut arī es nebiju vicinājusi zobenu vai dunci, taču pietiekami bieži biju cīnījusies ar rokām un gribasspēku, laužoties cauri nāves radītajam haosam tikai tāpēc, ka citas izejas nav. Un pēc tam patie­šām rodas sajūta, ka esi attālinājies, smadzenes, šķiet, pacēlušās virs ķermeņa, vēsi vērtē un vada iekšējos orgānus, kas paklausīgi norimuši līdz brīdim, kad krīze ir garām. Drebuļi vienmēr sākas vēlāk.

Es šo punktu vēl nebiju sasniegusi. Noņēmu no pleciem apmetni un apsedzu vīru, tad iegāju mājā.

Līdz ar rītausmu ieradās palīdzība divu ciema sievu un armijas ķirurga izskatā. Karavīrs ar ievainoto kāju bija bāls un vārgs, bet asiņošana bija mitējusies. Džeimijs saņēma mani aiz rokas un veda pa Trenentas ielu.

O’Salivena pastāvīgās grūtības ar armijas apgādi uz laiciņu atri­sināja ienaidniekam atņemtie rati, kas bija pilni pārtikas. Mēs ātri paēdām, gandrīz nejūtot karstās putras garšu, apzinoties ēdienu vienīgi kā miesas nepieciešamību, līdzīgi elpošanai. Pamazām mani pārņēma sāta sajūta, tādējādi atbrīvojot vietu domām par nākamo neatliekamo vajadzību miegu.

Ikvienā gan lielākā, gan mazākā mājā bija izvietoti ievaino­tie, veselie gandrīz visi gulēja uz klaja lauka. Lai arī Džeimijs būtu varējis pieprasīt sev vietu pastorātā kopā ar citiem virsniekiem,

viņš saņēma manu roku un veda starp mājām uz kalnu, kur apstā­jāmies nelielā koku puduri, kādi šur tur bija manāmi ap Trenentu.

-     Mazs gabaliņš jāpaiet, viņš kā atvainodamies skatījās uz mani, bet es domāju, ka tu varbūt labāk gribētu pabūt nomaļus.

-    Tā ir. Kaut ari augu apstākļos, kurus lielākā tiesa mana laika cilvēku uzskatītu par primitīviem (dodoties līdzi tēvocim Lemam ekspedīcijās, bieži dzīvoju teltis un kleķa būdās), tomēr es nebiju radusi dzīvot ciešā tuvībā, kā bija pieņemts šeit. Ļaudis ēda, gulēja un bieži vien arī mīlējās, saspiesti mazās, smacīgās mājelēs, kuras apgaismoja un apsildīja dūmojoši kūdras pavardi. Vienīgais, ko viņi nedarija kopā, bija mazgāšanās galvenokārt tādēļ, ka viņi vispār nelabprāt mazgājās.

Džeimijs aizveda mani zem lielas zirgkastaņas nokarenajiem zariem, kur mazo laukumiņu biezā kārtā klāja sabirušās ošu, alk­šņu un platānu lapas. Saule bija tikko uzlēkusi, tāpēc zem kokiem vēl bija vēss, dažas nodzeltējušās lapas apjoza smalka salnas uz­vilkta līnija.

Viņš ar papēdi izkašņāja lapu klājienā nelielu iedobumu, nostā­jās vienā malā, pielika roku pie siksnas sprādzes un uzsmaidīja man.

-     Drusku necienīgi to uzvilkt, bet ļoti viegli novilkt. Viņš at­rāva jostu, un pleds nokrita ap potītēm, atstājot viņu kreklā, kas sniedzās līdz pusstilbiem. Parasti viņš valkāja militāros, tā sauktos “mazos kiltus”, kuri bija sasprādzējami ap vidu, un pleds bija atse­višķs apģērba gabals, ko varēja aplikt ap pleciem. Bet tagad, kad paša kilti kaujā bija saplēsti un notraipīti, viņš bija sadabūjis vienu no vecajiem, sasprādzējamiem plediem tie bija tikai gara, ap vidu apņemta auduma strēmele, kuru saturēja josta.

-     Kā tad to uzvelk? man gribējās zināt.

-      Noklāj uz zemes, tā, viņš notupās, izklāja audumu gar lapām piekaisītās bedres malu, tad ik pa dažām collām ieloka, uzguļas virsū un saritinās.

Es sāku smieties, nometos ceļos, palīdzot nogludināt biezo vil­nas tartānu.

-     To es gribu redzēt, es paziņoju. Kad ģērbsies, pamodini mani.

Viņš labsirdīgi papurināja galvu, un viņa matos iezaigojās cauri lapām izlauzušies saules stari.

-     Izredzes, ka es pamodīšos pirms tevis, Armaliet, ir mazākas nekā tārpam vistu aplokā. Pat ja man uz muguras uzkāptu vēl viens zirgs, līdz rītdienai es nekustēšos. Atgrūdis malā lapas, viņš uzmanīgi atgūlās.

-       Nāc man blakus. Džeimijs aicinoši pavērsa uz augšu plaukstu. Apsegsimies ar tavu apmetni.

Lapas zem gludā vilnas auduma veidoja pārsteidzoši ērtu mat­raci, lai arī šobrīd es ar prieku gulētu pat uz naglām. Piekļāvos vīram un atslābinājos tiktāl, ka, šķiet, pat kauli kļuva mīksti, izbau­dīdama brīnišķu prieku no tā, ka vienkārši varu atgulties.

Mūsu augumiem piesildot ligzdiņu, kurā gulējām, sākotnējais dzestrums drīz vien pazuda. Bijām pietiekami tālu no ciema, lai trokšņus no tā līdz mums fragmentāri atnestu vējš, un es apmie­rinājumā miegaini nodomāju, kaut tikai rit mūs atrastu, ja kāds meklētu Džeimiju.

Apakšsvārkus vakar vakarā biju saplēsusi papildu pārsējos, un mūs šķīra tikai plānais krekls un svārki. Man pret vēderu noslīdēja kaut kas ciets un silts.

-                 Ne jau tagad! Man, par spīti nogurumam, nāca smiekli.

-     Džeimij, tu taču esi pa pusei beigts.

Viņš noguris iesmējās, uzlika man uz krustiem savu lielo, silto plaukstu un cieši piekļāva sev klāt.

-     Vairāk nekā pa pusei, Armaliet. Esmu pie gala, un daikts ir vienīgais, kas ir tik stulbs un to neapzinās. Es nevaru gulēt tev blakus un negribēt tevi, bet tas arī viss, ko šobrīd spēju.

Es sataustīju viņa krekla apakšmalu, pavilku uz augšu un sa­ņēmu saudzīgi to rokā. Penis bija siltāks par vēdera ādu un zīdains; īkšķis glāstīja to, un ar katru sirdspukstu tas spēcīgi pulsēja.

Džeimijs izdvesa klusu, gandrīz smeldzīgu apmierinājuma kunkstu un lēnām apvēlās uz muguras, daļēji mana apmetņa apsegtās kājas pacēla uz augšu.

Saule bija sasniegusi mūsu lapu kaudzi, un siltajā pieskārienā man atslāba pleci. Agra rudens krāsu un galēja noguruma rezul­tātā viss likās viegli zeltains. Jutos laiska un tāda kā bez miesas palikusi, vērojot, kā man zem pirkstiem viegli trīsuļo vīra miesa. Bailes, spēku izsīkums un divu aizgājušo dienu troksnis lēnām at­kāpās, atstājot mūs divatā.

Noguruma migla likās iedarbojamies kā palielināmais stikls, pārspīlējot sīkas detaļas un sajūtas. Zem uzrautā krekla varēja re­dzēt zobena cirstās brūces galu, krevele uz gaišās ādas fona izska­tījās melna. Pār mums lēnām laidelējās pāris mušu, meklējot, kur nosēsties, un es tās aiztrencu. Man ausīs zvanīja klusums, koku elpošana nespēja sacensties ar ciema atbalsīm.

Piekļāvu vaigu pie Džeimija auguma, sajūtot cieto, gludo gurna kaula izliekumu zem ādas. Cirkšņa ielokā tā likās caurspīdīga, asins­vadu atzarojumi zili un smalki kā bērnam.

Džeimija roka lēnām pacēlās, slīdēja kā planējošās lapas un viegli nogūla man uz galvas.

-    Klēra! Tu man esi vajadzīga, viņš čukstēja. Tu man esi tik ļoti vajadzīga.

Bez kavējošajiem apakšsvārkiem tas bija viegli. Man bija sajūta, ka es pati slīdētu pa gaisu, paceļoties bez gribas piepūles, paraujot svārkus uz augšu līdz viņa ķermenim, uzguļoties virsū kā mākonis uz kalna galotnes, sargājot viņa vajadzību.

Džeimijam acis bija ciet, galva atgāzta, sarkanzeltainie mati izjukuši klājās uz lapu segas. Bet rokas pacēlās reizē un nemaldīgi, bez svara nogulstot man uz gurniem.

Arī manas acis aizvērās, un es jutu viņa domu apveidus tikpat pārliecinoši, kā jutu viņa augumu zem sevis; nogurums aizturēja katru mūsu domu un atmiņu ainu, visas sajūtas, izņemot to, ka mēs apzinājāmies viens otru.

-     Ne… ilgi, viņš čukstēja. Es pamāju, zinādama, ka viņš juta to, ko neredzēja, un pacēlu virs viņa gurnus, kas sniedzās pretī spēcīgi un droši zem manas kleitas notraipītā auduma.

Vienreiz, divreiz, vēlreiz un vēl… Tad viņa augumam pārskrēja trīsas, arī manējam, tā caur auga saknēm uz lapām, uz augšu ceļas ūdens.

Nopūtā izplūda elpa, un es Džeimija nolaišanos nebūtībā sajutu kā lampas nodzēšanu. Atkritu viņam blakus, man gandrīz nepie­tika laika pārvilkt mums pāri smagā apmetņa malu, kad mani pie­pildīja tumsa, mani pie zemes spieda smagais sēklas siltums klēpī. Mēs gulējām.

Pārskatīju atjaunotos krājumus savā zāļu lādē, kad mani iztraucēja pie istabas durvīm negaidīti atskanējis klauvējiens.

Pēc satriecošās uzvaras pie Prestonpenas Čārlzs savu panākumus guvušo armiju bija atvedis atpakaļ uz Edinburgu pagozēties slavas saulītē. Kamēr princis tā gozējās, tikmēr viņa ģenerāļi un klanu vadoņi smagi strādāja, pulcinot vīrus un gādājot visus ieročus, kādus vien varēja dabūt, lai sagatavotos gaidāmajiem notikumiem.

Pirmo panākumu iedrošināts, Čārlzs droši runāja par Stērlingas, pēc tam par Kārlailas ieņemšanu, un tad varbūt varēs virzīties tālāk uz dienvidiem līdz pašai Londonai. Brīvo laiku es pavadīju, pārskaitot brūču šujamās adatas, papildinot vītola mizas krājumus un katrā izdevīgā gadījumā čiepu pat unci alkohola, lai sabrūvētu dezinfekcijas līdzekli.

-     Kas tur ir? es jautāju, atverot durvis. Ziņnesis bija jauns zēns, tikai mazliet vecāks par Fērgusu. Viņš centās izskatīties no­pietns un cienījams, bet nemācēja noslēpt savu dabisko ziņkāri. Redzēju, ka puišeļa skatiens šaudās pa telpu un kā noburts apstā­jas pie lielās zāļu lādes istabas kaktā. Skaidrs, ka baumas par mani bija izplatījušās visā Holirūdas pilī.

-    Jūs aicina Viņa Augstība, Freizera kundze, viņš pavēstīja. Spoži brūnās acis cieši mani nopētīja, bez šaubām, meklējot kādas

pazīmes, kas liecinātu par manām pārdabiskajām spējām. Taču mana nomācoši ikdienišķā āriene sagādāja zēnam nelielu vilšanos.

-     0, tiešām? es pārjautāju. Nu labi. Kur tad viņš ir?

-     Rīta istabā, kundze. 0… Ziņnesis pagriezās, bet tad viņam prātā iešāvās kāda doma un viņš apcirtās, pirms es paguvu aizvērt durvis. Esiet tik laipna un paņemiet līdzi savu zāļu kasti.

Pavadonis, vedot mani pa garo gaiteni uz pils karalisko spārnu, vai pāri plūda no lepnuma par savas misijas svarīgumu. Acīmre­dzot kāds bija pamācījis, kā jāuzvedas īstam karaļa pāžam, bet laiku pa laikam viņš jautri palēcās, tādējādi nododot faktu, ka šo amatu viņš pilda nesen.

Pie joda, ko Čārlzs no manis grib, es lauzīju galvu. Lai arī Džeimija dēļ viņš mani pacieta, stāsts par Balto dāmu viņam pilnīgi noteikti nepatika un viņš mazliet raizējās. Vairākkārt biju pieķērusi princi manā klātbūtnē aši pārmetam sev krustu vai iztaisām divu pirkstu “ragus” aizsardzības zīmi pret ļaunumu. Iespējamība, ka viņš lūgs manus medicīniskos pakalpojumus, likās augstākajā mērā neticama.

Kad atvērās mazās rīta istabas smagās, spraišļotās durvis, tas likās vēl neticamāk. Princis, acīm redzami būdams pie labas vese­lības, pieliecies pie apgleznota klavesīna, ar vienu pirkstu nedroši klimperēja kādu melodiju. Maigā āda bija viegli pietvīkusi, ne jau drudzī, bet aizrautībā, un acis, kas pavērsās pret mani, bija dzidras un vērīgas.

-     Freizera kundze! Cik laipni, ka tik drīz atsaucināties manam lūgumam! Viņa Augstība šorīt bija ģērbies vēl greznāk nekā parasti, ar parūku un jaunu, ziediem izšūtu krēmkrāsas zīda vesti. Viņš noteikti ir par kaut ko uztraucies, es nodomāju; kad Čārlzs nervozēja, angļu valoda gāja galīgi greizi.

-     Ar lielāko prieku, Jūsu Augstība, es kautrīgi atbildēju, īsi pakniksējot. Neparasti, ka viņš bija viens. Vai Čārlzs tomēr pats vēlēsies izmantot manas medicīniskās zināšanas?

Princis aši, ar nervozu žestu norādīja uz vienu no krēsliem, kas bija apvilkts ar zeltītu damasku, aicinot mani apsēsties. Tam pretī

bija novietots otrs krēsls, bet istabas saimnieks, pārāk norūpējies, lai spētu nosēdēt, staigāja manā priekšā šurpu turpu.

-     Man vajadzīgs jūsu palīdzība. Viņš netērēja laiku ievadiem.

-     Mm? es izdvesu pieklājīgi jautājošu skaņu. “Gonoreja?” man ienāca prātā, slepeni pētot Čārlzu. Nebiju dzirdējusi, ka pēc Luīzes de Latūras prinča dzīvē būtu ienākusi kāda sieviete, bet, lai apliptu, pietika ar vienu reizi. Viņš kodīja lūpas, it kā meklējot sarunas tematam jelkādu rezerves variantu, bet pēdīgi padevās.

-    Man ir capo vadonis, jūs saprast šeit. Viņš domā, vai atbal­stīt mana tēva mērķus, bet vēl šaubās.

-     Jūs gribat teikt, klana vadonis? Princis pamāja ar galvu. Piere zem rūpīgi ieveidotās parūkas sprogām sagrumbojās.

-    Oui, Madame. Viņš, protams, atbalsta mana tēvs tiesības…

-    0, protams, es nomurmināju.

-     …bet viņš vēlas runāt ar jums, kundze, pirms liek saviem vī­riem sekot man.

Čārlza balsī skanēja neticība saviem vārdiem, un es aptvēru, ka vaigi pietvīkuši no mulsuma, kam piejaucies apspiests niknums.

Es biju samulsusi vēl vairāk. Mana iztēle uzreiz tai pašā mir­klī radīja ainu ar briesmīgu slimību sasirgušu klana vadoni, kura atbalsts Stjuartu nolūkiem atkarīgs no tā, vai es spēšu veikt brīnu­mainu dziedināšanu.

-    Jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas runāt ar mani? Nevar būt, ka mana slava gājusi tik tālu.

Čārlzs vēsi nolieca galvu manā virzienā.

-    Tā viņš saka, kundze.

-     Bet es nepazīstu nevienu klana vadoni, es iebildu. Pro­tams, izņemot Glengeriju un Lokielu. 0, un, zināms, Klenreneldu un Kepoku. Bet tie visi jau jums zvērējuši uzticību. Un, saso­dīts…

-     Nu, viņš uzskatīt, ka jūs viņu pazīt, princis mani pārtrauca; satraukumam pieaugot, gramatika ķērās arvien nopietnāk. Viņš savilka dūres, acīmredzot tādējādi spiežot sevi runāt pieklājīgi. -Tas ir svarīgs… ārkārtīgi svarīgs, kundze, lai viņš būtu pārliecināts

pievienoties manam. Es prasu… es lūgtum… tāpēc jūs, lai jūs… pār­liecināt viņu.

Es skatījos uz Čārlzu, domīgi berzējot sev degunu. Vēl viens brīdis, kad jāpieņem lēmums. Vēl viena izdevība pagriezt notikumu gaitu man vēlamā virzienā. Un atkal nebija iespējams zināt, kā la­bāk rīkoties.

Čārlzam taisnība bija svarīgi pārliecināt šo vadoni veltīt visus spēkus jakobītu uzvarai. Ar Kameroniem, dažiem Makdonaldiem un citiem, kas jau to dara, jakobītu armijas skaitliskais sastāvs tik tikko sasniedza divus tūkstošus vīru, un tie paši bija ārkārtīgi slikti apgādāti salašņas un skrandaiņi, ar tādiem virspavēlniekam diez vai kādreiz ir nācies doties karā. Un tomēr šis lupatlašu bars bija ieņēmis tādu lielu pilsētu kā Edinburga, pie Prestonas sagrāvis stipri pārākos angļu spēkus un izrādījis drošas pazīmes, ka vēlas turpināt savu skrējienu cauri valstij kā vēja nests.

Mēs nebijām spējuši apturēt Čārlzu; varbūt, Džeimijs teica, vie­nīgais veids, kā tagad novērst katastrofu, bija visiem spēkiem prin­cim palīdzēt. Nozīmīga klana vadonis būtu nopietns papildinā­jums atbalstītāju rindām, un tas ievērojami palielinātu izredzes, ka pievienosies vēl citi. Šis varētu izrādīties pagrieziena punkts, kad jakobītu spēki pieaugtu līdz īstas armijas līmenim, kura patiešām spējīga īstenot iecerēto Anglijas sagrābšanu. Un, ja tā, kas, piķis un zēvele, notiks tālāk?

Es nopūtos. Nav svarīgi, kā izdomāšu rīkoties, es nevarēju pie­ņemt lēmumu, līdz nebūšu redzējusi šo noslēpumaino cilvēku. Pa­lūkojos lejup, lai pārliecinātos, ka mana kleita ir piemērota saru­nai ar klana vadoņiem, vienalga, slimiem vai veseliem, piecēlos un pasitu padusē savu lādi ar zālēm.

-     Es pamēģināšu, Jūsu Augstība, sacīju.

Savilktās dūres atlaidās, kļuva redzami apgrauztie nagi, un arī grumbas pierē izlīdzinājās.

-     0, labi, viņš nopriecājās. Čārlzs pagriezās pret durvīm, kas veda uz lielāko pēcpusdienas istabu. Nāciet, es pats jūs aizve­dīšu.

Durvju sargs pārsteigumā atlēca atpakaļ, kad Čārlzs tās sparīgi atgrūda vaļā un pasoļoja garām, neuzmetis karavīram ne skatienu. Garās, ar gobelēniem rotātās telpas tālākajā galā atradās milzīgs marmora kamīns, klāts Delftas baltajām fajansa flīzēm, kas bija apgleznotas ar holandiešu lauku ainām zilos un tumši sarkanos toņos. Tuvāk ugunij bija piestumts neliels zvilnis, un aiz tā vidēja ražens, muskuļots stāvs kalnieša tērpā.

Ja telpa nebūtu tik krāšņa, viņš būtu licies milzīgs, kājas rūtai­najās zeķēs zem kiltiem varenas kā baļķi. Bet šajā plašajā zālē ar augstajiem ģipša ornamentu griestiem viņš bija tikai liela auguma saderīgs ar mitoloģisko varoņu tēliem, kas rotāja gobe­lēnus telpas galā.

Ieraudzījusi iespaidīgo viesi, es apstājos kā zemē iemieta, jo trieciens, ko sagādāja atskārsme par šī milzeņa personu, vēl jaucās ar nespēju noticēt. Čārlzs bija gājis tik uz priekšu un tagad mazliet nepacietīgi atskatījās, aicinot mani pievienoties viņam pie kamīna. Es lēnām apgāju apkārt zvilnim un apstulbota paraudzījos cilvēkā, kas uz tā gulēja.

Kad viņš pamanīja mani, lūpas tikko jaušami savilkās smaidā un baložpelēkajās acīs uzdzirkstīja smiekli.

-     Jā, viņš atbildēja manai sejas izteiksmei. Es nudien arī necerēju vairs tevi satikt. Gandrīz vai jātic, ka tā lēmis liktenis. Viņš pagrieza galvu un pamāja savam raženajam kalpam.

-    Engus! Atnes, lūdzu, kādu lāsīti brendija Klēras kundzei. Bai­dos, ka, mani ieraugot, viņa jūtas mazliet apjukusi.

Pie sevis nodomāju, ka tas vēl ir maigi teikts. Ieslīgu krēslā ar slīpajām kājām un paņēmu kristāla glāzi, ko man sniedza Enguss Mhors.

Kolama Makenzija acis nebija mainījušās un arī balss ne. Gan vienas, gan otra pauda tā vīra būtību, kas trīsdesmit gadus bija vadījis Makenziju klanu par spīti slimībai, kura jau pusaudža vecumā bija viņu sakropļojusi. Viss pārējais diemžēl bija mainījies

uz slikto pusi; melnos matus stipri bija skāris sirmums, sejā dziļi iegrauzušās grumbas, asie vaibsti kļuvuši ļengani. Pat platās krū­tis iekritušas un varenie pleci uzkumpuši, miesa atdalījusies no trauslā skeleta.

Viņš jau turēja rokā līdz pusei pielietu glāzi, kurā uguns atspīdumos zaigoja dzintarains šķidrums. Kolams ar grūtībām piecēlās sēdus un ironiskā tostā pacēla glāzi.

-     Tu ļoti labi izskaties… radiniec. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Čārlzam atkaras žoklis.

-    Tu gan ne, es atklāti sacīju.

Viņš vienaldzīgi palūkojās lejup uz saliektajām un līkajām kā­jām. Pēc simts gadiem šo slimību nosauks tā ievērojamākā slim­nieka vārdā par Tulūza-Lotreka sindromu.

-    Jā, viņš piekrita. Bet pagājuši jau divi gadi, kopš tu mani pēdējo reizi redzēji. Toreiz Dankena kundze sprieda, ka tik ilgi es nenodzīvošu.

Es iedzēru malku brendija. Viens no dārgākajiem. Čārlzs patie­šām bija izmisis.

-    Nebūtu domājusi, ka tu piešķirsi lielu vērību raganas lāstam, es nobrīnījos.

Smaids sadrebināja smalkās lūpas. Kolamam piemita tāds pats uzkrītošs skaistums kā viņa brālim Dūgalam, lai cik nopietni to bija sapostījusi slimība, un, kad viņš pacēla no acīm izklaidības plīvuru, vīrieša spēks apmirdzēja miesas vraku.

-     Nē, kur nu. Man palika iespaids, ka šī dāma vairāk vadījās pēc novērojumiem nekā lāstiem. Un es reti esmu saticis tik vērīgu cilvēku, kāda bija Geilisa Dankena, ar vienu izņēmumu. Viņš galanti nolieca galvu manā priekšā, atklājot savu vārdu nozīmi.

-     Pateicos, es sacīju.

Kolams paskatījās augšup uz Čārlzu, kurš pavērtu muti klausī­jās mūsu vārdu apmaiņā.

-      Esmu pateicīgs, ka jūs tik augstsirdīgi ļāvāt izmantot sa­vas telpas, lai es varētu satikties ar Freizera kundzi, Jūsu Augs­tība, Kolams pateicās, viegli paklanoties. Vārdi atbilda etiķetes

noteikumiem, bet tonis nenoliedzami vēstīja, ka princis drīkst iet. Čārlzs, kurš nekādā gadījumā nebija radis pie tā, ka tiek atlaists, tumši pietvīka un atvēra muti. Tad savaldījies to aizvēra, strupi paklanījās un apcirtās uz papēža.

-     Arī sargs mums nav vajadzīgs, es nosaucu viņam pakaļ. Pleci uzkumpa, un skausts pietvīka zem parūkas bizes, bet viņš vēlreiz īsi pamāja, un durvju sargs, izbrīnīts paskatījies uz mani, sekoja kungam ārā no istabas.

-     Hm. Kolams uzmeta durvīm nepatikas pilnu skatienu, tad visu uzmanību pievērsa man.

-    Lūdzu iespēju tikties ar tevi tāpēc, ka esmu tev parādā atvai­nošanos, viņš bez ievada sacīja.

Glāzi nevērīgi atbalstījusi uz vēdera, atlaidos krēslā.

-     0, atvainošanos? Šajā īsajā frāzē es ieliku tik daudz sar­kasma, cik nu uz ātru roku spēju sakopot. Laikam par to, ka mē­ģināji mani sadedzināt uz sārta kā raganu, ko? Augstsirdīgā noraidījumā noplivināju roku. Lūdzams, nedomā vairs par to. Es nikni palūrēju uz Kolamu. Atvainošanās?!

Ne mazākajā mērā nesatraukts, viņš pasmaidīja.

-    Laikam jau izklausās mazliet neatbilstoši, viņš iesāka.

-     Neatbilstoši?! Par to, ka liki mani apcietināt un iemest zagļu bedrē uz trim dienām bez kārtīga ēdiena un ūdens? Par to, ka iz­ģērbi mani gandrīz kailu un pēri visu Kreinsmūras iedzīvotāju acu priekšā? Par to, ka pameti mani par mata tiesu no piķa katla un pederastu bara? Es apklusu un dziļi ievilku elpu. Tagad, kad tu par to ieminējies, es turpināju jau mazliet mierīgāk, neatbils­toši ir tieši tas vārds, ko es lietotu.

Smaids no Kolama lūpām bija pazudis.

-    Lūdzu, piedod manu acīm redzamo neapdomību, viņš klusi sacīja. Nebiju domājis tevi izsmiet.

Paskatījos uz pretī sēdošo vīrieti, bet melnu skropstu apēnota­jās acīs nemanīju uzjautrinājumu.

-    Jā, es teicu, vēlreiz dziļi ievilkusi elpu. Droši vien tu tā nedomāji. Laikam tu grasies teikt, ka tev nebija arī nolūka mani apcietināt par buršanos.

Skatiens pelēkajās acīs kļuva modrs.

-    Tu to zināji?

-     Geilisa pateica. Kamēr sēdējām zagļu cietumā. Viņa teica, ka tu esot gribējis atbrīvoties no viņas, es tikai nejauši patrāpījos ceļā.

-     Tas tiesa. Pēkšņi Kolams izskatījās ļoti noguris. Ja tu būtu sēdējusi pilī, es būtu varējis tevi pasargāt. Kas tev, Dieva vārdā, lika iet uz ciemu?

-     Man pateica, ka Geilisa Dankena ir slima un sauc mani, es īsi atbildēju.

-    A, Kolams novilka. Tev pateica. Kas, ja drīkstu jautāt?

-     Leigēra. Pat tagad, izrunājot šo vārdu, es nespēju apspiest īsu dusmu uzplūdu. Pārspīlētā greizsirdībā par to, ka Džeimijs ap­precējis citu, viņa tīšuprāt bija mēģinājusi mani nogalināt. Tik dziļš naids sešpadsmit gadus vecas meitenes sirdī. Un arī tagad dusmās uzsprikstēja sīka, drūma apmierinājuma dzirkstelīte; viņš ir manē­jais, gandrīz neapzināti nodomāju. Manējais. Tu man viņu nekad neatņemsi. Nekad.

-     A, Kolams vēlreiz novilka, domīgi skatīdamies manā pietvī­kušajā sejā. Man jau likās, ka tā varētu būt noticis. Saki, viņš turpināja, savelkot uz augšu vienu tumšo uzaci, ja vienkārša at­vainošanās tev šķiet neatbilstoša, vai tās vietā pieņemsi atriebību?

-      Atriebību? Laikam izskatījos nobijusies no šāda piedāvā­juma, jo viņš viegli pasmaidīja, lai arī bez jautrības.

-     Kā tad. Merga pirms sešiem mēnešiem apprecējās ar vienu no maniem rentniekiem, Hjū Makenziju no Muldoras. Viņš darīs, ko es likšu, un tu gribi, lai Leigēru soda. Ko tu vēlies, lai es ar viņu daru?

Es samirkšķināju acis, piedāvājuma satriekta. Likās, ka Kolams ir ar mieru gaidīt atbildi; viņš sēdēja klusēdams un malkoja bren­diju, ko Enguss Mhors no jauna bija ielējis glāzē. Viņš neskatījās uz mani, bet es piecēlos un aizgāju līdz logiem, uz brīdi vēlēdamās palikt viena.

Sienas bija piecas pēdas biezas; paliecoties uz priekšu dziļajā loga ambrazūrā, es spēju rast zināmu noslēgtību. Kad uzliku rokas uz palodzes, spoža saule atspīdēja manu apakšdelmu gaišajos

matiņos. Tas lika man domāt par zagļu cietumu, to mitro, smir­došo bedri, un vienīgo saules staru, kas bija iespīdējis pa caurumu griestos, kontrastā tumšais ūķis lejā atgādināja kapu.

Pirmo dienu biju pavadījusi aukstumā un netīrībā, satriekta un neticības pilna; otro, drebēdama šausmās un augošās bailēs, kad atklāju Geilisas Dankenas nodevības apmērus un kādus soļus spē­ris Kolams, lai to novērstu. Un trešajā dienā mani aizveda uz tiesu. Es biju stāvējusi apkaunota un nobijusies zem rudens debesu mā­koņiem, jūtot, kā aizcērtas Kolama slazdi, kuros biju iekritusi tās meitenes, Leigēras, vārdu dēļ.

Leigēra. Gaišu ādu un zilām acīm, ar apaļu, glītu seju, bet nekas īpašs, kas atšķirtu to no citām Leohas meitenēm. Es biju domājusi par viņu sēžot tajā bedrē kopā ar Geilisu Dankenu, man bija laiks padomāt par daudz ko. Bet, lai cik nikna un pārbijusies es biju, un dusmas nebija rimušas vēl joprojām, es nevarēju ne tad, ne tagad piespiest sev redzēt viņu kā patiesi ļaunu.

-    Viņai, Dieva dēļ, bija tikai sešpadsmit gadu!

-     Pietiekami veca, lai precētos, man aiz muguras atskanēja sardoniska balss, un es aptvēru, ka biju runājusi skaļi.

-    Jā, viņa gribēja Džeimiju, es teicu apgriežoties. Kolams vēl sēdēja uz zviļņa, strupās kājas apsedzis ar segu. Enguss Mhors klu­sēdams stāvēja viņam aiz muguras un, smagos plakstus nolaidis, raudzījās kungā. Varbūt viņa domāja, ka mīl Džeimiju.

Pagalmā, kur karavīri trenējās ierindas mācībā, skanēja klie­dzieni un šķindēja ieroči. Saule atspīdēja zobenos, muskešu stobros un vairogu vara kniedēs un sarkani zeltainajos Džeimija matos, kas plīvoja vējā, kad viņš, smejoties par kādu no Mērtega dzēlī­gajām piezīmēm, pārbrauca ar roku no piepūles pietvīkušajai un nosvīdušajai sejai.

Varbūt es tomēr izturējos pret Leigēru netaisnīgi, viņas jūtas uzskatot par mazāk nopietnām nekā manējās. Es nekad neuzzi­nāšu, vai viņas rīcības iemesls bija nenobrieduša cilvēka spīts vai patiesa kaislība. Jebkurā gadījumā viņa bija zaudējusi. Es biju palikusi dzīva. Un vīrietis bija mans. Kamēr es skatījos, Džeimijs

parāva uz augšu kiltus un nevērīgi pakasīja dibenu, saule uzmirdzēja sarkanīgi zeltainajās pūciņās, kas šķita tik maigas viņa gurna kā dzelzs cietajā izliekumā. Es pasmaidīju un atgriezos savā vietā blakus Kolamam.

-    Es pieņemšu atvainošanos, paziņoju savu lēmumu.

Makenziju vadonis pamāja ar galvu, viņa pelēkās acis bija do­mīgas.

-    Tad tu, kundze, tici žēlastībai?

-    Vairāk gan taisnīgumam, es atbildēju. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka, es neticu, ka tu garajā ceļā no Leohas uz Edinburgu devies tikai tāpēc, lai man atvainotos. Ceļš noteikti bija ellīgi grūts.

-     Nūjā, tā bij. Milzīgais, klusais Engusa Mhora stāvs aiz Ko­lama muguras pašūpojās pāris collu uz sāniem, viņš, lielo galvu pieliecis, daiļrunīgi apliecināja kunga sacīto. Kolams juta kustību un uz brīdi pacēla roku viss kārtībā, sacīja žests, pagaidām viss kārtībā.

-    Nē, Kolams turpināja. Atklāti sakot, es nezināju, ka tu esi Edinburgā, līdz Viņa Augstība pieminēja Džeimiju Freizeru, un tad es apjautājos. Pēkšņi viņa sejā parādījās smaids. Viņa Augstība tevi ne visai mīl, Klēras kundze. Bet to jau tu laikam zini?

Es laidu jautājumu gar ausīm.

-     Tātad tu no tiesas apsver iespēju pievienoties princim Čārl­zam?

Viņiem visiem gan Kolamam, gan Dūgalam, gan Džeimijam piemita spēja slēpt savas domas, ja viņi to gribēja, bet no šiem trijiem, Kolamam, bez šaubām, tas izdevās vislabāk. Ja viņš nebija noskaņots dalīties domās, tad daudz vairāk varētu uzzināt no akmens galvām priekšpagalma strūklakā.

-    Esmu ieradies ar viņu satikties, viņš tikai noteica.

Bridi es sēdēju, prātodama, ko vēl es varēju vai varētu sacīt Čārlzam par labu. Varbūt labāk atstāt to Džeimija ziņā. Galu galā Kolama nožēla par to, ka gandrīz nejaušības dēļ mani nogalinājis, nenozīmēja, ka viņš ir noskaņots man uzticēties. Un, kaut arī fakts,

ka es atrados šeit kā daļa no Čārlza svītas, noteikti liecināja pret to, ka esmu angļu spiedze, tomēr neiespējami tas nebija.

Es vēl strīdējos ar sevi, kad Kolams pēkšņi nolika glāzi un pa­skatījās man tieši acīs.

-    Vai zini, cik daudz brendija es šodien jau esmu izdzēris?

-Nē.

Viņa rokas bija rimtas, sarepējušas un sacietējušas slimības dēļ, bet labi koptas. Apsārtušie plakstiņi un viegli piesarkušās acis tik­lab varēja būt sekas ceļojuma grūtībām, kā pārmērīgam alkohola patēriņam. Mēle viņam nemežģījās, un kustības nebija saspringtā­kas vairāk nekā parasti, kas varētu norādīt, ka viņš nav skaidrs kā stikliņš. Bet es arī agrāk biju redzējusi Kolamu dzeram un ļoti labi zināju viņa spējas.

Viņš ar mājienu atraidīja Engusa Mhora roku, kas kavējās virs karafes.

-    Puspudeli. Līdz vakaram šī būs tukša.

-     A. Tad tādēļ man lūdza nākt ar visām zālēm. Es pastiepu roku pēc kastes, ko biju nolikusi uz grīdas.

-    Ja tev vajag tādu daudzumu brendija, tad nekas cits tev no­pietni nepalīdzēs, ja nu vienīgi kāds opija līdzeklis, es prātoju, pārskatot savu pudelīšu un burciņu krājumu. Man šeit ir opija tinktūra, bet es varu sadabūt tev…

-    To man no tevis nevajag. Pavēlošais balss tonis mani aptu­rēja, un es pacēlu galvu. Ja viņš varētu paturēt savas domas pie sevis, viņš varēja arī tās izrādīt, ja vēlējās.

-    Opija tinktūru es varu dabūt, viņš teica. Šajā pilsētā droši vien atradīsies kāds aptiekārs, kas pārdod to… vai magoņu sīrupu, vai, starp citu, tīru opiju.

Aizsitu kārbas vāku un uzliku uz tā rokas. Tātad viņš nedomā pamazām izdzist zāļu ietekmē, atstājot neskaidru jautājumu par to, kas vadīs klanu. Un, ja viņam no manis nevajadzēja līdzekli īslaicīgai aizmirstībai, ko tad? Varbūt viņam vajadzēja mūžīgu aiz­mirstību. Es pazinu Kolamu Makenziju. Un skaidro, nežēlīgo prātu, kas bija izplānojis Geilisas Dankenas iznīcināšanu, tas nešaubītos to pašu izdarīt ar sevi.

Tagad tas bija skaidrs. Viņš bija ieradies tikties ar Čārlzu Stju­artu, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu, vai likt Leohas Makenzijiem kalpot jakobītu lietai. Kad tas būs izdarīts, klanu vadīs Dūgals. Un tad…

-     Man likās, ka pašnāvība tiek uzskatīta par nāves grēku, es ierunājos.

-     Laikam gan, viņš mierīgi atbildēja. Tas būs vismaz lepnī­bas grēks, ka es izvēlēšos tīru nāvi īstajā brīdī, ko pats noteikšu un kas vislabāk atbildīs maniem mērķiem. Taču netaisos grēka dēļ lieki ciest, jo es kopš deviņpadsmit gadu vecuma vairs neticu Dievam.

Istabā valdīja klusums, tikai kamīnā sprakšķēja uguns un no ārpuses ieplūda izspēlētās kaujas slāpēti kliedzieni. Dzirdēju Ko­lama elpu, lēnu, rāmu nopūtu.

-    Kāpēc jautāt man? Tev taisnība, tu vari dabūt opija tinktūru, kur gribi, ja vien tev ir nauda, un tās tev netrūkst. Tu noteikti zini, ka pietiekams daudzums tevi nogalinās. Tā ir viegla nāve.

-    Pārāk viegla. Kolams papurināja galvu. Es dzīvē reti esmu varējis uz kaut ko paļauties, vienīgi uz savu prātu. Un to es patu­rēšu skaidru, pat satiekoties ar nāvi. Kas attiecas uz vieglumu… Viņš sakustējās uz zviļņa, nemaz necenšoties slēpt sāpes. Man pietiks.

Viņš pamāja ar galvu uz manu lādi.

-    Tu, tāpat kā Dankena kundze, pazīsti zālītes. Man likās, ka tu varētu zināt, ar ko viņa nogalināja savu vīru. Tas izskatījās ātri un nekļūdīgi. Un atbilstoši, viņš skābi piebilda.

-    Viņa izmantoja burvestības, tā vismaz lēma tiesa. Tiesa, kas saskaņā ar tavu plānu piesprieda Geilisai nāves sodu, es nodomāju.

-    Vai arī burvestībām tu netici? es jautāju.

Viņš sāka smieties, tīrā, bezrūpīgā skaņa piepildīja saules pie­lieto telpu.

-    Cilvēks, kurš netic Dievam, diez vai varētu piešķirt kādu varu Sātanam, vai ne?

Es joprojām šaubījos, bet viņš bija cilvēks, kurš citus tiesāja tikpat bargi kā sevi. Viņš bija lūdzis man piedošanu, pirms lūdza

pakalpojumu, un guva apmierinājumu, ka man ir taisnīguma izjūta vai žēlsirdība. Un tas, kā viņš teica, bija atbilstoši. Es atvēru lādi un izņēmu mazu pudelīti ar ciānkāliju, ko glabāju žurku indēšanai.

-    Es tev pateicos, Klēras kundze, viņš atkal kļuva formāls, kaut arī acīs joprojām kavējās smaids. Ja mans māsasdēls Kreinsmūrā nebūtu tik krāšņi pierādījis tavu nevainīgumu, es tomēr nekad neticētu, ka tu esi ragana. Es arī tagad nezinu vairāk kā mūsu pir­majā tikšanās reizē, kas tu esi vai kāpēc esi šeit, bet ragana šādu izskaidrojumu es nebūtu pat apsvēris. Kolams apklusa, savilcis uz augšu uzacis. Droši vien tev nav vēlēšanās man izstāstīt, kas tu esi vai ar kādu nolūku esi ieradusies?

Brīdi vilcinājos. Bet cilvēks, kurš netic ne Dievam, ne velnam, diez vai ticēs patiesībai par to, kas es esmu. Es viegli saspiedu viņa pirkstus un palaidu vaļā.

-    Labāk sauc mani par raganu. Neko vairāk tev nav lemts uzzi­nāt.

Nākamajā rītā, ejot ārā no pils, es uz kāpnēm satiku lordu Belmerino.

-    0, Freizera kundze! viņš mani priecīgs sveicināja. Tieši jūs es meklēju.

Es arī pasmaidīju; strupais, dzīvespriecīgais vīriņš bija viens no tiem, kas dzīvi Holirūdā vērta patīkamāku.

-   Ja tas nav drudzis, caureja vai sifiliss, es minēju, vai varat brīdi pagaidīt? Mans vīrs ar savu tēvoci par godu Fransisko de la Kintanam demonstrē Hailendas kalniešu zobenu cīņu.

-    Ak tā? Es nudien ari vēlētos to noskatīties. Belmerino nāca man līdzi, galva priecīgi šūpojās apmēram mana pleca augstumā.

-     Man ļoti patīk glīti vīrieši ar zobeniem. Un es no sirds atbalstu visu, kas spētu pielabināt spāņus.

-    Es arī, uzskatīdams, ka Fērgusam būtu pārāk bīstami čiept Viņa Augstības vēstules Holirūdā, informācijas ziņā Džeimijs bija atkarīgs no tā, ko Čārlzs pateica viņam pats. Taču likās, ka tas ir

diezgan daudz; Čārlzs uzskatīja Džeimiju par vienu no saviem tuvākajiem draugiem faktiski viņš bija vienīgais Hailendas klanu vadonis, kuram tika izrādīta tāda labvēlība, ņemot vērā, cik mazs bija viņa devums karavīru vai naudas ziņā.

Ciktāl runa bija par naudu, Čārlzs atklāja noslēpumu, ka viņš lolo lielas cerības saņemt atbalstu no Spānijas Filipa, jo pēdējā vēs­tule, ko viņš rakstījis Romā mītošajam Džeimsam, bijusi izteikti uz­mundrinoša. Dons Fransisko sūtnis gluži nebija, tomēr viņš, neap­šaubāmi, piederēja pie Spānijas galma, un viņš pilnīgi droši aiz­vedīs uz dzimteni ziņas par Stjuartu sacelšanās iznākumu. Šī bija Čārlza iespēja paskatīties, cik tālu, paļaujoties uz savu likteni, viņš tiks, pārliecinot Hailendas klanu vadoņus un ārvalstu karaļus, ka nepieciešams atbalstīt Stjuartus.

-     Kāpēc jūs vēlējāties mani satikt? es jautāju, kad mēs iznā­cām uz celiņa, kas veda apkārt Holirūdas pagalmam. Tur jau gro­zījās neliels pulciņš skatītāju, bet ne donu Fransisko, ne abus cīnī­tājus vēl neredzēja.

-     0! Atcerējies, ko bija vēlējies ar mani apspriest, lords Belmerino iebāza roku svārku kabatā. Nekas sevišķi svarīgs, mana mīļā kundze. Šos atnesa viens mans ziņnesis, kas savukārt tos bij dabūjis no kāda radinieka, kurš dzīvo dienvidos. Iedomājos, ka tie varētu jūs uzjautrināt.

Viņš pasniedza man plānu kaudzīti nemākulīgi nodrukātu lapu. Es redzēju, ka tie ir tādi kā nelieli plakāti, kādus tolaik bieži izdalīja krogos vai piesprauda pie durvju stenderēm un dzīvžogiem maz­pilsētās un ciemos.

“ČĀRLZS EDVARDS STJUARTS, pazīstams kā Jaunais Preten­dents,” bija rakstīts uz viena. “Lai visi klātesošie zina, ka šī Netiklā un Bīstamā persona, nelikumīgi izkāpusi Skotijas krastā, ir izraisī­jusi šīs zemes pavalstnieku Dumpi un uzlaidusi Nevainīgiem Pilso­ņiem netaisna kara šausmas.” Turpinājums bija tādā pašā garā, un šis diezgan garais teksts noslēdzās ar vēršanos pie nevainīgajiem pilsoņiem, kas lasa šo apsūdzības rakstu, “darīt visu, kas Jūsu varā, un nodot šo Personu taisnai tiesai, ko Viņš pārmēram pelnījis”.

Lapas augšējā daļa bija izdaiļota ar attēlu, kas, pēc manām domām, atainoja Čārlzu; diez cik līdzīgs oriģinālam zīmējums nebija, bet viņš noteikti izskatījās Netikls un Bīstams, un tas laikam bija gal­venais šī mākslas darba nolūks.

-     Šis vēl ir diezgan atturīgs, sacīja Belmerino, skatīdamies man pār elkoni. Daži citi parāda ārkārtīgi iespaidīgu iztēles un lamuvārdu spektru. Paskatieties uz šo! Tas esmu es, viņš ar acīm redzamu sajūsmu rādīja uz nākamo lapu.

Attēlā no skotu beretes apakšas nikni lūrēja kārns kalnietis ar kuplām ūsām un savilktām uzacīm. Iesāņus palūkojos uz lordu Belmerino, kurš, kā arvien, bija ģērbies biksēs un svārkos pēc vis­labākās gaumes; lorda apģērbs bija šūdināts no smalka auduma, bet gan piegriezuma, gan krāsu ziņā tas bija atturīgs, lai piestā­vētu viņa druknajam, mazajam augumam. Viņš lūkojās uz plakātu, domīgi glaudīdams apaļos, gludi skūtos vaigus.

-    Es nezinu, viņš sacīja. Ūsas patiešām piešķir man roman­tisku noskaņu, vai jūs tā nedomājat? Tomēr bārda ellīgi niez; nedo­māju, ka spētu to izturēt, pat lai izskatītos glīts.

Es pievērsos nākamajai lapai un gandrīz nometu zemē visu žūksni.

-    Jūsu vīra līdzību viņiem izdevies panākt mazliet labāk, Bel­merino izteica savas domas, bet mūsu mīļais Džeimijs patiešām izskatās atbilstošāks tam, kā angļi pa lielākai daļai iztēlojušies skotu laupītāju, atvainošanu, mīļā, nedomāju neko ļaunu. Viņš ir liela auguma, vai ne?

-    Jā, es izdvesu, pētot nodrukātās lapas.

-     Nebijāt pamanījusi, ka jūsu vīram piemīt paradums cept un ēst mazus bērnus, vai ne? Belmerino iesmējās. Vienmēr esmu domājis, ka viņš izaudzis tik liels, jo ēdis kaut ko īpašu.

Mazā grāfa vieglprātīgā attieksme man ļoti palīdzēja atgūt mieru. Gandrīz jau spēju pie sevis pasmaidīt par smieklīgajiem aprakstiem un apvainojumiem, lai arī nevarēju nedomāt, cik lielā mērā tiem noticēs šo skrejlapu lasītāji. Baidos, ka diezgan lielā; ļaudis bieži likās ne vien lētticīgi, bet arī ļoti vēlējās noticēt sliktā­kajam un, jo ļaunāk, jo labāk.

-     Man likās, ka jūs interesēs pēdējais, Belmerino pārtrauca manu prātojumu gaitu, izvelkot priekšpēdējo lapu.

“STJUARTU RAGANA” vēstīja virsraksts. Manī raudzījās sie­viete ar garu degunu un mazām acu zīlītēm, zem tā bija teksts, kurš apsūdzēja Čārlzu Stjuartu “Tumsas spēku” piesaukšanā, lai at­balstītu savas nelikumīgās pretenzijas. Uzturot tuvāko draugu lokā labi pazīstamu raganu kura tur savās rokās vīriešu dzīvību un nāvi un tāpat spēj vienkārši uzsūtīt labībai miltrasu, noraut lopiem pienu un sist ar aklumu -, Čārlzs apstiprinājis, ka viņš pārdevis savu dvēseli velnam, un tāpēc “Cepināsies Ellē mūžīgi!”, kā šis trak­tāts priecīgi nobeidza.

-    Tā jau laikam esat jūs, Belmerino sacīja. Lai arī, ticiet man, mīļā, zīmējums nekādā gadījumā neattēlo jūs.

-     Ārkārtīgi smieklīgi, es noteicu. Atdevu visu žūksni atpa­kaļ lordam, nomācot vēlmi noslaucīt rokas gar svārkiem. Man bija mazliet nelabi, taču es darīju, ko varēju, lai uzsmaidītu Belmerino. Viņš viltīgi manī paskatījās, tad mierinoši paspieda manu elkoni.

-     Neraizējieties, mīļā, viņš arī vārdos mani mierināja. Kad Viņa Majestāte būs atguvis troni, visas muļķības ātri vien aizmirsī­sies. Vakardienas nelietis rīt tautas acīs jau būs kļuvis par varoni; esmu to piedzīvojis neskaitāmas reizes.

-     Plus <;a change, plus c’est la mēme chose\ es nomurmināju. Un, ja Viņa Majestāte karalis Džeimss neatgūs troni…

-    Un, ja mūsu pūliņi nelaimīgā kārtā izrādīsies neveiksmīgi, Belmerino, šķiet, nolasīja manas domas, tad tas, kas rakstīts uz plakātiem, būs mūsu mazākā bēda.

-      En garde.2 Ar formālajiem franču ievadvārdiem Dūgals ieņēma klasisko divcīņas stāju, sāniski pret pretinieku, roka, kurā tur kailu, cīņai sagatavotu zobenu, saliekta, brīvā roka aizmugurē

pacelta graciozā lokā, plauksta ļengani nokarājas, uzskatāmi demonstrējot, ka viņš netur rezervē dunci.

Džeimija zobens, klusu nošķindot tēraudam, krustojās ar Dūgala zobenu.

-Je suis prest. Džeimijs uztvēra manu skatienu, un es redzēju, ka viņa sejai pārslīd jautrs smaids. Parastā duelanta atbilde bija Freizeru klana devīze. Je suis prest! “Esmu gatavs!"

Man galvā pazibēja doma, ka, iespējams, viņš tomēr nav gatavs, un neapzināti noelsos, kad Dūgala zobens spēji šāvās uz priekšu. Bet Džeimijs bija redzējis kustības sākumu, un tad jau viņa zobena asmens atradās vietā, kur viņš bija stāvējis, bet kur tagad vairs nebija.

Solis sānis, ašs cirtiens un prettrieciens, asmeņiem ar troksni sasitoties visā garumā. Abi zobeni tikai uz sekundi saķērās pie spa­liem, tad cīnītāji spēra soli atpakaļ, apgriezās un no jauna metās uzbrukumā.

Atvairot sitienu un izpildot izklupienu tierce, aizsardzībā, Džei­mijs nonāca collu no Dūgala gurna, tad, zaļajiem kiltiem noplandot, aši pacirtās sāņus. Izvairīšanās, izlocīšanās un ātrs cirtiens uz augšu, kas atsita uzbrūkošo zobenu, un Dūgals spēra soli uz priekšu, spiežot Džeimiju atkāpties.

Redzēju pagalma otrā malā donu Fransisko, kas stāvēja kopā ar Čārlzu, Šeridanu, paveco Taliberdīnu un vēl dažiem augstmaņiem. Zem ievaskoto ūsu kušķīša spāņa lūpas izlieca viegls smaids, bet es nevarēju pateikt, vai tas pauda apbrīnu par cīkstoņiem vai tā bija tikai parastās vīzdegunīgās sejas izteiksmes variācija. Kolamu nekur neredzēja. Es nebrīnījos. Ja neņem vērā viņa nepatiku pret iziešanu sabiedrībā, tad ceļojums uz Edinburgu viņu noteikti bija nogurdinājis.

Tēvocis un māsasdēls, abi izcili paukotāji un abi kreiļi, demon­strēja savu māku šo izrādi vēl iespaidīgāku darīja fakts, ka viņi cīnījās, ievērojot franču duelēšanās stingros likumus, bet nelieto­jot ne šauro zobenu, kas līdzinājās rapierim un bija džentlmeņa apģērba sastāvdaļa, nedz arī karavīra zobenu. Tā vietā abi vīrieši

vicināja Hailendas platos zobenus, katrs no tiem bija veselu jardu garš, plakans rūdīta tērauda asmens, kas spēja pilnībā pāršķelt cil­vēka galvu. Ar milzīgajiem ieročiem viņi rīkojās graciozi un mazliet nenopietni, mazāka auguma vīrieši neko tādu nespētu nodemon­strēt.

Es redzēju, ka Čārlzs kaut ko čukst donam Fransisko ausī, un spānis māj ar galvu, nenovēršot acis no zibošajiem zobeniem un cīņas ainas, kas risinājās zāles laukumā. Būdami saskanīgi pre­tinieki pēc auguma un izveicības, Džeimijs un viņa tēvocis rā­dīja, ka cieši apņēmušies viens otru nogalināt. Dūgals bija Džeimija skolotājs zobenu vicināšanas mākslā, un viņi jau daudzas rei­zes bija cīnījušies mugura pret muguru un plecs pie pleca; katrs no viņiem otra stilu pārzināja līdz pēdējam sīkumam tāpat kā savu vismaz es tā ceru.

Dūgals tiecās vēl vairāk izmantot savas priekšrocības ar dubultizklupienu, spiežot Džeimiju atpakaļ uz pagalma malu. Jaunākais vīrietis steidzīgi pakāpās sāņus, ar vienu atvēzienu atsita Dūgala zobenu, tad trieca pretī pa otru pusi tik ātri, ka smaile izdūrās cauri Dūgala labās rokas piedurknei. Skali notirkšķēja plīstošs audums, un vējā sāka plandīties balta lina strēmele.

-    0, izcils gājiens, kungs! Es pagriezos, lai paskatītos, kas šo komplimentu saka, un ieraudzīju blakus stāvam lordu Kilmernoku. Nopietns, neizskatīgs vīrietis tikko pāri trīsdesmit, viņš ar savu dēlu Džoniju ari mitinājās Holirūdas viesu spārnā.

Tā kā dēls reti atgāja no tēva, es palūkojos apkārt, meklējot zēnu. Drīz vien jau arī viņu ieraudzīju Džonijs stāvēja tēvam otrā pusē un, muti pavēris, vēroja zobenu cīņu. Manu uzmanību pie­saistīja tikko jaušama kustība aiz staba: Fērgusa melnās acis kā piekaltas kavējās pie Džonija. Es saraucu uzacis un nikni palūrēju uz Fērgusu.

Džonijs mazliet par daudz apzinājās, ka ir Kilmemokas manti­nieks, un vēl vairāk viņš apzinājās savas privilēģijas, ka divpadsmit gadu vecumā varējis doties karā kopā ar tēvu, un viņš to mēdza bāzt degunā citiem puikām. Vairums no viņiem, kā jau pusaudžu

vidē pieņemts, vai nu vairījās no Džonija, vai gaidīja īsto brīdi, kad uzpūtīgais puika iznāks no tēva sargājošās ēnas.

Fērguss pilnīgi noteikti piederēja pie otrās grupas. Viņš bija ņēmis ļaunā Džonija nicinošo piezīmi par “sīkmuižniekiem”, kuru viņš turklāt pareizi iztulkoja kā apvainojumu Džeimijam, tāpēc akmeņdārzā pirms dažām dienām tikai ar fiziska spēka pielieto­šanu izdevās novērst uzbrukumu Džonijam. Džeimijs bija uz vietas īstenojis taisnu tiesas spriešanu ar miesas sodiem un tad norādī­jis Fērgusam, ka lojalitāte ir brīnišķīgs tikums, kuru saņēmējs ļoti augstu vērtē, turpretī stulbums gan ne.

-     Tas puika ir divus gadus par tevi vecāks un divus stounus smagāks, Džeimijs bija sacījis, viegli sapurinot Fērgusu aiz pleca.

-     Vai tu domā, ka palīdzēsi man, ja tev ielauzīs pauri? Ir reizes, kad jākaujas, nerēķinot zaudējumus, bet ir reizes, kad jāiekož mēlē un jāgaida savs laiks. Ne pйtez plus haunt que votre cul\ ja?

Fērguss bija pamājis ar galvu, ar krekla stērbeli noslaucījis asa­ras no vaigiem, bet es šaubījos, vai Džeimija vārdi bija atstājuši vajadzīgo iespaidu. Man nepatika domīgais skatiens, ko redzēju platajās, melnajās acīs, un nospriedu: ja Džonijs būtu kādu nieku attapīgāks, viņš nostātos starp mani un tēvu.

Džeimijs iesēdās vienā celī un vērsa nāvējošu triecienu augšup, zobenam asi nošvīkstot Dūgalam gar ausi. Makenzijs atrāvās, vienu acumirkli likās, ka viņš ir sabijies, tad pasmaidīja, nozibinot baltus zobus, un ar skaņu tinkš plakaniski uzsita Džeimijam pa galvu.

Otrā pagalma malā atskanēja aplausi. Cīņa pamazām no ele­ganta franču dueļa pārvērtās par Hailendas dūru cīņu, un skatītā­jiem šis joks ārkārtīgi patika.

Lords Kilmernoks, sadzirdējis aplausus, arī palūkojās pāri pa­galmam un nepatikā saviebās.

-     Viņa Augstības padomnieki ir ataicināti tikties ar spāni, mans kaimiņš izsmējīgi noteica. O’Salivens un tas mūžvecais švauksts Taliberdīns. Vai viņš uzklausa lorda Elko padomus? Vai viņš klausās Belmerino, Lokiela un manus pieticīgos ieteikumus?

Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es aprobežojos tikai ar klusu, līdzjūtīgu nopūtu, skatienu joprojām neatraujot no divkaujas. Akmens mūros tērauda šķindēšana atbalsojās tik skaļi, ka gandrīz noslāpēja Kilmemoka vārdus. Taču, reiz sācis sūdzēties, viņš nespēja norīt rūgtumu.

-     Nē, patiešām! viņš pukojās. O’Salivens, O’Braiens un visi pārējie īri viņi ne ar ko neriskē! Ja notiktu ļaunākais, viņi, piesau­cot kā argumentu savu tautību, varētu pieprasīt, lai vajātāji ievēro viņu imunitāti. Bet mēs, mēs, kas riskējam ar savu īpašumu, ar savu godu pat dzīvību! Mūs neņem vērā un izturas pret mums kā pret ierindas dragūniem. Vakar es Viņa Augstībai padevu labrītu un viņš patraucās garām, degunu izslējis, it kā es būtu pārkāpis etiķeti, viņu uzrunājot!

Kilmernoks, neapšaubāmi, bija drausmīgi saniknots un, jāsaka, pamatoti. Ignorējot vīrus, kurus viņš ar glaimiem bija apbūris un pierunājis dot šai avantūrai savus cilvēkus un naudu, Čārlzs vi­ņus atstūma un tad vērsās pēc mierinājuma pie saviem veca­jiem padomdevējiem no kontinenta, no kuriem vairākums Skotiju uzskatīja par mežonīgu zemi un tās iedzīvotājus gandrīz par mežoņiem.

Dūgals pārsteigumā iesaucās, un Džeimijs skaļi iesmējās. Dūgalam kreisās rokas piedurkne karājās tikai pie pleca, plīsumā bija redzama brūna un gluda āda, ko nebojāja ne piliens asiņu, ne mazākā skrambiņa.

-    Es tev par to atmaksāšu, Džeimij. Dūgals atieza zobus. Viņa seja bija norasojusi sviedriem.

-    Tiešām, tēvoc? Džeimijs elsa. Ar ko tad maksāsi? Pazi­bēja metāls, notēmēts precīzi līdz milimetram, un Dūgala sporans, norauts no jostas, žvadzēdams aizlidoja pār akmeņiem.

Ar acs kaktiņu pamanīju kustību un asi pagriezu galvu.

-    Fērgus! es iesaucos.

Kilmernoks arī paskatījās tajā virzienā un ieraudzīja Fērgusu. Zēns vienā rokā nesa garu mietu, tik nevērīgi, ka šī izrādīšanās liktos smieklīga, ja vien nevēstītu par nopietniem draudiem.

-     Neuztraucieties, Broktūrekas kundze, lords Kilmemoks sa­cīja, īsi uzmetis puikam skatienu. Varat paļauties, ka mans dēls pratīs godam sevi aizstāvēt, ja radīsies tāda vajadzība. Tēvs ar mīlestību paskatījās uz Džoniju, tad no jauna pievērsās cīņai. Ari es sekoju viņa piemēram, bet klausījos, kas notiek tur, kur atro­das Džonijs. Es neteiktu, ka Fērgusam galīgi trūktu goda jūtu; man tikai bija palicis iespaids, ka viņa izpratne ievērojami atšķiras no lorda Kilmernoka izpratnes par šo tikumu.

-     Gu leoir!' Pēc Dūgala kliedziena kauja spēji beidzās. Stipri nosvīduši, abi duelanti paklanoties pateicās par karalisko skatītāju aplausiem, tad panāca uz priekšu pieņemt apsveikumus un iepazī­ties ar donu Fransisko.

-    Milord! aiz staba atskanēja smalka balss. Lūdzu le parabolal

Džeimijs pagriezās, viegli saraucis pieri par šādu traucējumu, bet tad paraustīja plecus, pasmaidīja un atkal izgāja pagalma vidū. Leparabola bija nosaukums, ko Fērguss bija devis šim trikam.

Aši paklanījies Viņa Augstībai, Džeimijs uzmanīgi paņēma zo­benu aiz paša asmens galiņa, mazliet salieca un ar milzīgu spēku raidīja gaisā, kur zobens apgriezās. Visu acis bija pievērstas zobe­nam ar pīto spalu; rūdītā tērauda asmens, dzirkstīdams saulē, apgriezās otrādi ar tādu inerces spēku, ka likās mirkli karājamies gaisā, un tad traucās uz zemi.

Protams, šī trika būtība bija aizmest ieroci tā, lai tas krītot ar asmeni ietriektos stāvus zemē. Džeimija uzlabojums bija tāds, ka viņš stāvēja tieši krišanas loka apakšā un tikai pēdējā brīdī atkā­pās, lai viņam cauri neizdurtos krītošais asmens.

Zobens ietriecās zemē viņam pie kājām, skatītājiem kopīgi noel­šoties: “Ah!” Tikai tad, kad Džeimijs vilka zobenu ārā no zāliena, es pamanīju, ka skatītāju rindas sarukušas par diviem cilvēkiem.

Viens no viņiem, divpadsmitgadīgais Kilmernokas jaunskungs, gulēja garšļaukus zālē ar briestošu punu galvā, kas drīz kļuva

redzams cauri plānajiem, brūnajiem matiem. Bet otrs nekur nebija manāms, tikai ēnā aiz muguras es dzirdēju klusu čukstu.

-   Ne pйtez plus haunt que votre cul, skanēja apmierinājuma pilna balss. Nelec augstāk par savu sēžamvietu.

Laiks bija iegriezies novembrim neparasti silts, un mākoņi, kas pastāvīgi sedza debesis, pašķīrušies, ļaujot bēguļojošajai rudens saulei īslaicīgi apspīdēt pelēcīgo Edinburgu. Es izmantoju pārejošo siltuma periodu, lai ik brīdi kavētos ārā, tāpēc šobrīd rāpoju uz ceļiem pa akmeņdārzu aiz Holirūdas, sagādājot lielu jautrību vairā­kiem kalniešiem, kas dīki klīda pa pagalmu, baudot sauli sev patī­kamā veidā kopā ar krūzi pašbrūvēta viskija.

-   Kundzīt, vai medījat burras'? viens uzsauca.

-   Nekā, tās būs fejas, nevis tārpi, pajokoja otrs.

-    Drīzāk jūs atradīsiet fejas tajā krūzē nekā es zem akme­ņiem, es uzsaucu pretī.

Vīrs pacēla krūzi uz augšu, piemiedza aci un teatrāli ielūkojās trauka dzīlēs.

-   Lai nu būtu, ja vien manā viskijā nav tārpu, viņš atbildēja un iedzēra krietnu malku.

Patiesību sakot, tas, ko es meklēju, viņiem izteiktu tikpat maz vai tikpat daudz -, cik tārpi, es nospriedu, pabīdot malā pamatīgu akmeni un atklājot uz tā sāna oranži brūnus ķērpjus. Uzmanīgi paskrāpēju ar spalvu nazīti, un dažas plēksnītes no savādā auga iekrita man plaukstā; es tās ļoti rūpīgi noglabāju lētā skārda tabakdozē, kurā atradās mans ar lielām pūlēm savāktais krājums.

Nosacīti kosmopolītiskā Edinburgas gaisotne bija atstājusi ne­lielu iespaidu uz kalniešiem, kas viesojās šajā pilsētā; attālos kalnu ciemos tāda uzvedība tiktu uzņemta ar aizdomām, ja ne ar atklātu naidu, te tā vairāk, likās kā nevainīga spēle. Lai arī kalnieši pret mani izturējās ar lielu cieņu, es jutos atvieglota, uzzinot, ka tai nav piejauktas bailes.

Pat fakts, ka esmu angliete, tika piedots, kad visi uzzināja, kas ir mans virs. Laikam jau man vajadzēs samierināties ar Džeimija paša stāstīto, ko viņš darījis Prestonpenas kaujas laikā, bet, lai kas tas arī būtu, uz skotiem šī rīcība bija atstājusi dziļu iespaidu un “Sarkanais Džeimijs” tika saņemts ar sajūsmas saucieniem un svei­cieniem, kad vien izgāja ārpus Holirūdas.

Patiesību sakot, šajā brīdī manu uzmanību piesaistīja klie­dziens, kurš atskanēja no kalniešu bariņa, kas turpat tuvumā gro­zījās; es pacēlu galvu un ieraudzīju pašu Sarkano Džeimiju soļojam pāri zālienam; viņš izklaidīgi pamāja vīriem, skatienu pievērsis masīvajām klintīm aiz pils.

Mani ieraugot, viņa seja atplauka, un viņš, šķērsojis zālienu, pienāca pie manis akmeņdārzā.

-    Te tu esi, viņš sacīja. Vai vari uz brīdi pienākt? Un paņem, lūdzu, savu mazo kurvīti.

Es piecēlos kājās, notraucu no kleitas priekšas sausos zāles stieb­rus un iemetu nazi grozā.

-    Labi. Uz kurieni mēs iesim?

-    Kolams atsūtījis ziņu, ka vēlas ar mums runāt. Ar abiem.

-    Kur? es jautāju, sperot platākus soļus, lai turētos līdzi Džei­mija straujajai gaitai.

-    Kenongeitas baznīcā.

Tas bija interesanti. Vienalga, kāda iemesla dēļ Kolams vēlējās mūs redzēt, viņš acīmredzot negribēja, ka šis fakts saruna ar mums zem četrām acīm kļūtu zināms Holirūdā.

To nevēlējās ari Džeimijs, tāpēc man bija jāņem grozs. Ja mēs, rokās sadevušies, izgājām pa vārtiem, tad mans grozs skaidri un nepārprotami liecināja, kāpēc mēs esam uz “Karaliskās jūdzes”: vai nu ejam pēc iepirkumiem mājai, vai izsniegt zāles vīriem un viņu ģimenēm Edinburgas ieliņās un sētās.

Edinburgas galvenā iela veda stāvus kalnā. Holirūdā ļoti cienīgi sēdēja tās zemākajā galā, saplaisājušais abatijas kupols turpat bla­kus piešķīra tai apšaubāmas dievišķas drošības gaisotni. Holirūdā augstprātīgi ignorēja naidīgās Edinburgas pils klātbūtni, kas bija

uzmetusies klints kalna virsotnē. “Karaliskās jūdzes”, kas savienoja abas pilis, slīpums bija aptuveni četrdesmit pieci grādi. Pietvīkusi gluži sarkana, smagi elšot, es gāju blakus Džeimijam un visu laiku lauzīju galvu, kā, pie visiem svētajiem, Kolams Makenzijs bija pie­veicis šo ceturtdaļjūdzi pa bruģēto nogāzi no pils līdz baznīcai.

Mēs atradām Kolamu sēžam baznīcas kapsētā uz akmens sola, kur vēlīnās pēcpusdienas saule sildīja viņam muguru. Dzeloņplūmes nūja gulēja blakus uz sola, un īsās, līkās kājeles šūpojās dažas collas virs zemes. Makenziju klana vadoņa pleci bija uzkumpuši un galva domās noliekta, no tāluma viņš izskatījās kā rūķis, iemīt­nieks, kas dabiski iederējās šajā cilvēka roku veidotajā akmeņdārzā ar šķībajiem akmeņiem un ložņājošajiem ķērpjiem. Nopētīju lie­lisku šīs sugas eksemplāru uz laikazoba sagrauztās velves sienas, bet nodomāju, ka labāk neapstāties.

Zāle slāpēja mūsu soļus, bet Kolams jau pacēla galvu, kad mēs vēl atradāmies krietnu gabalu no sola. Vismaz viņa uztveres spē­jām nekas nekaitēja.

Mums tuvojoties, mazliet sakustējās ēna zem tuvākās liepas. Arī Engusa Mhora maņām nekas nekaitēja. Pārliecinājies, ka tie, kas nāk, esam mēs, varenais kalps turpināja neuzkrītoši sargāt Kolamu, atkal saplūstot ar apkārtējo ainavu.

Kolams sasveicinoties pamāja ar galvu un norādīja uz vietu sev blakus. Tuvumā viņš, par spīti izkropļotajam augumam, itin nemaz nelīdzinājās rūķim. Atrodoties aci pret aci, redzams bija tikai vīrs, kāds viņš bija savā garā.

Džeimijs atrada man vietu uz tuvākā akmens un tikai tad pats apsēdās Kolamam blakus, kur viņš bija norādījis. Marmors bija pārsteidzoši auksts, to jutu pat cauri saviem biezajiem svārkiem, tāpēc es mazliet patrinos, akmens galvaskauss ar kauliem uz pie­minekļa bija reljefs un spieda man sēžamvietu. Ieraudzīju zem tā iegravēto epitāfiju Un pasmaidīju. .

Te dus Mārtiņš Elginbrods,

Apžēlo manu dvēseli, Dievs,

Ta darītu es, ja butu Dievs Un tu būtum Mārtiņš Elginbrods.

Džeimijs brīdinoši savilka uz augšu vienu uzaci, tad atkal pie­vērsās Kolamam:

-    Tu vēlējies mūs redzēt, tēvoc?

-     Gribu tev, Džeimij Freizer, uzdot vienu jautājumu, Kolams bez aplinkiem iesāka. Vai tu uzskati mani par savu radagabalu?

Džeimijs brīdi klusēja, pētot tēvoča seju. Tad viegli pasmaidīja.

-    Tev ir manas mātes acis. Vai man to noliegt?

Pirmajā brīdī Kolams izskatījās sabijies. Viņa acis bija skaidras, gaiši pelēkas kā baloža spārns, ar biezām, melnām skropstām. Lai cik skaistas, tās varēja zalgot kā tērauds, un man bija jāprāto, ne jau pirmo reizi, kāda bijusi Džeimija māte.

-    Tu atceries savu māti? Tu taču biji pavisam sīks puišelis, kad viņa nomira.

To dzirdot, Džeimija lūpas mazliet noraustījās, bet viņš atbil­dēja mierīgi:

-     Biju gana liels. Starp citu, manā tēva mājā bij spogulis; man teikuši, ka esmu viņai mazliet līdzīgs.

Kolams īsi iesmējās.

-    Ne tikai mazliet. Viņš ciešāk ieskatījās Džeimijā, piemiedzis acis spožajā saulē. 0 jā, puis, tu esi Elenas dēls, par to nav šaubu. Tās pinkas, ar to vien pietiek… Viņš pamāja uz Džeimija matiem, kas zaigoja kastaņbrūnā un dzintara, salnā un cinobra krāsās, bie­zas, viļņainas krēpes tūkstoš sarkanā un zelta niansēs. Un tā mute… Kolamam pašam lūpas vienā kaktiņā savilkās uz augšu, it kā prāts kavētos neaicinātās atmiņās, …plata kā naktspoda kakls, tā es viņu kaitināju. Tu, līdzīgi krupim, varētu ķert vaboles, es mēdzu viņai teikt, ja vien tev būtu lipīga mēle.

Džeimijs pārsteigts iesmējās.

-     Man tā reiz teica Villijs, viņš nobrīnījās, un tad pilnīgās lūpas cieši sakniebās; viņš reti runāja par savu mirušo vecāko brāli un, man šķiet, nekad nebija viņu pieminējies Kolama klātbūtnē.

Ja Kolams pamanīja šo misēkli, tad to neizrādīja.

-    Es viņai toreiz rakstīju, viņš runāja, izklaidīgi vērdamies uz vienu no šķībajiem kapakmeņiem turpat tuvumā. Kad tavs brālis un mazais nomira no bakām. Tā bij pirmā reize, kopš viņa pameta Leohu.

-    Tu gribēji teikt, kopš viņa apprecējās ar manu tēvu.

Kolams gausi pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies tālumā.

-     Nūjā. Zini, viņa bij vecāka par mani, apmēram divus gadus; apmēram tikpat daudz, cik tava māsa par tevi. Dziļi iegrimušās, pelēkās acis atgriezās un palika pie Džeimija.

-    Es nekad neesmu saticis tavu māsu. Vai jūs esat tuvi?

Džeimijs neko neteica, tikai pamāja ar galvu, cieši vērdamies

tēvocī, it kā meklētu novecojušajā sejā atbildi kādai mīklai.

Arī Kolams palocīja galvu.

-     Tā bij arī mums ar Elenu. Es biju slimīgs bērnelis, un viņa bieži mani kopa. Atceros, kā saules stari apspīdēja viņas matus, kā viņa stāstīja man pasakas, kad es gulēju gultā. Pat vēlāk, smal­kās lūpas izliecās smaidā, kad man pirmo reizi atteicās darboties kājas, viņa nāca un gāja pa visu Leohu un katru rītu un vakaru ienāca manā istabā pastāstīt, ko redzējusi un ko cilvēki teikuši. Mēs runājām par rentniekiem un zemturiem, par to, kā viss jākārto. Tad es biju precējies, bet Letīcija nebij uz tādām padarīšanām un viņu tas neinteresēja. Viņš atmeta ar roku, aizmirstot par sievu.

-     Mēs abi sarunājāmies… reizēm ar Dūgalu, reizēm divatā… par to, kā vislabāk uzturēt klana mantu, kā saglabāt mieru starp dzimtām, kādas vienošanās var slēgt ar citiem klaniem, kā rīkoties ar zemi un kokiem… Un tad viņa aizbēga, viņš strupi noteica, skatīdamies lejup uz klēpī saliktajām platajām plaukstām. Neko nejautājot, nepasakot ne vārda uz atvadām. Elena aizbēga. Šad tad kaut ko par viņu uzzināju no citiem, bet no viņas pašas… nekā.

-     Māsa neatbildēja uz tavām vēstulēm? es klusā balsī pajau­tāju, nevēlēdamās iejaukties. Viņš papurināja aizvien vēl noliekto galvu.

-    Viņa nejutās labi; bij zaudējusi bērnu un vēl slima ar bakām. Un varbūt Elena domāja, ka uzrakstīs vēlāk; atlikt jau ir tik

viegli. Kolams īsi, bez prieka pasmaidīja, un tad seja atkal kļuva nopietna. Bet pēc divpadsmit mēnešiem Ziemassvētkos viņa bij pagalam.

Viņš paskatījās tieši uz Džeimiju, kurš droši atbildēja skatie­nam.

-    Es toreiz mazliet nobrīnījos, kad tavs tēvs man atrakstīja, pa­ziņojot, ka ved tevi pie Dūgala, un pēc tam viņš gribot, lai tu nāc mācībā uz Leohu.

-    Tā bij sarunāts, kad viņi precējās, Džeimijs paskaidroja. Ka es mācīšos pie Dūgala un tad laiciņu padzīvošu pie tevis. Uzpūta vēja brāzma, nošvīkstēja lapegles zari, un viņi abi ar Kolamu uz­rāva plecus pret pēkšņi uznākušo dzestrumu; vienādā žesta dēļ radnieciskā līdzība kļuva krietni uzkrītošāka.

Kolams redzēja, ka es par viņu līdzību pasmaidu, un arī viņam mutes kaktiņš savilkās uz augšu.

-    0 jā, viņš atkal vērsās pie Džeimija. Bet vienošanās ir tik vērtas, cik vīri, kas tās slēdz, un ne vairāk. Toreiz es nepazinu tavu tēvu.

Viņš atvēra muti, lai turpinātu, bet, šķiet, pārdomāja. Kapsē­tas miers, ko bija iztraucējusi vīru saruna, atkal saslēdzās, it kā neviens vārds nebūtu teikts.

Ieilgušo klusumu beidzot pārtrauca Džeimijs.

-      Ko tu domāji par manu tēvu? viņš jautāja, un es balss tonī manīju ziņkāri, kādu jūt bērns, kurš agri zaudējis vecākus un meklē viņu personības apliecinājumus pie tiem cilvēkiem, kas zināmi tikai no bērna ierobežotā skatījuma. Es sapratu šo vēlmi; tas mazumiņš, ko es zināju par saviem vecākiem, gandrīz pilnībā bija gūts no tēvoča Lema strupajām un nepietiekamajām atbildēm uz maniem jautājumiem viņš nebij cilvēks, kas aizrāvās ar raksturu analīzi.

Kolams turpretī aizrāvās.

-    Tu gribi zināt, kāds viņš bij? Viņš cieši ieskatījās māsasdēlā, tad uzjautrināts norūcās.

-     Paskaties spogulī, puis, viņš ieteica ar tādu kā skaudīgu smaidu sejā. Tev ir mātes vaibsti, bet pretī veras tēvs ar tām sa­sodītajām Freizeru kaķa acīm. Kolams izstaipījās un patriņājās, izkustinot kaulus uz ķērpjiem apaugušā akmens sola. Lūpas pēc paraduma bija cieši sakniebtas, lai sāpēs neievaidētos, un es sapratu, kas vainojams pie dziļajām rievām starp degunu un muti.

-     Taču, lai tev atbildētu, Makenzijs turpināja, kad atkal bija ērtāk iekārtojies, man tas cilvēks diez ko nepatika es viņam arī ne -, bet es uzreiz zināju, ka viņš ir godavīrs. Mirkli klusējis, viņš ļoti klusi piebilda: Zinu, ka tu arī tāds esi, Džeimij Makenzij Freizer.

Džeimija sejas izteiksme nemainījās, tikai plakstiņi notrīsēja, to pamanīt spētu vienīgi cilvēks, kas viņu pazina tik labi kā es vai tik vērīgs kā Kolams.

Viņš gari nopūtās.

-     Tāpēc, puis, es gribēju ar tevi aprunāties. Redzi, man jāpie­ņem lēmums, vai Leohas Makenziji ies karot par karali Džeimsu vai par karali Džordiju. Viņš šķībi pasmaidīja. Domāju, ka tas ir gadījums, kad jāizvēlas starp velnu, kuru tu pazīsti, un velnu, kuru tu nepazīsti, bet man tas jādara.

-     Dūgals… Džeimijs iesāka, bet tēvocis viņu ar asu rokas mā­jienu pārtrauca.

-    Kā tad, es zinu, ko Dūgals domā… divus pēdējos gadus tā dēļ man reti bij miers, viņš nepacietīgi attrauca. Bet es esmu Leo­has Makenzijs un manā tiesā ir izlemt. Dūgals rīkosies, kā es likšu. Es labprāt uzzinātu, ko tu man ieteiktu darīt tā klana dēļ, kura asinis plūst tavās dzīslās.

Džeimijs pacēla galvu, tumšzilās, neizprotamās acis bija aizseg­tas pret pēcpusdienas sauli, kas spīdēja viņam sejā.

-     Es ar saviem vīriem esmu šeit, viņš teica. Tad jau mana izvēle ir acīm redzama?

Kolams atkal sakustējās; galvu piešķiebis, viņš uzmanīgi klausī­jās māsasdēlā, it kā vēlētos uztvert balss nianses vai izteiksmi, kas dotu viņam kādu mājienu.

-     Tu tā domā? viņš jautāja. Viri slēdz vienošanās dažādu iemeslu dēļ, puis, un retajam ir kāds sakars ar iemesliem, kurus viņi min. Esmu runājis ar Lokielu un Klenreneldu, Engusu un Alekšu Makdonaldu. Kā tu domā, vai viņi atrodas šeit tikai tāpēc, ka uz­skata Džeimsu Stjuartu par savu likumīgo karali? Tagad es runāšu ar tevi un tu man teiksi taisnību, sava tēva goda dēļ.

Redzot, ka Džeimijs šaubās, Kolams turpināja, nenovēršot vē­rīgu skatienu no radinieka.

-    Es nelūdzu sevis dēļ; ja tev ir acis pierē, tad redzi, ka šis jautā­jums mani nemocīs ilgi. Bet Heimiša dēļ puika ir tavs brālēns, to atceries. Lai būtu klans, ko viņam vadīt, kad viņš būs tajā vecumā, man tagad jāizdara pareizā izvēle.

Kolams apklusa un sēdēja rāmi, parastā piesardzība pagaisusi no sejas, pelēkās acis atklātas un modras.

Džeimijs sēdēja tikpat mierīgi, sastindzis kā marmora eņģelis uz kapakmens viņam aiz muguras. Es zināju, kāda dilemma viņu tur savā varā, lai arī skarbās sejas asajos vaibstos nekādas nodevī­gas zīmes neparādījās. Tā bija tā pati vecā dilemma, ar kuru bijām saskārušies jau agrāk, kad izšķīrāmies pulcināt Lelibrokas vīrus un nākt šurp. Čārlza izplānotā sacelšanās balansēja uz naža asmens; savienība ar tādu lielu klanu kā Leohas Makenziji varētu iedrošināt citus pievienoties karstgalvīgajam jaunajam troņa pretendentam un, iespējams, atnest panākumus. Bet, ja sacelšanās tomēr noslēg­tos ar neveiksmi, tad pilnīgi iespējams, ka arī Leohas Makenziju klans beigtu pastāvēt.

Beidzot Džeimijs uzsvērti pagrieza galvu un paskatījās uz mani, zilās acis raudzījās manējās. “Tev tāpat šajā lietā kas sakāms,” tās teica. “Ko man darīt?”

Es jutu, ka arī Kolams manī raugās, un vairāk sajutu nekā re­dzēju, ka viņa biezās, tumšās uzacis jautājoši savelkas. Bet es gara acīm skatīju mazo Heimišu, desmit gadus vecu sarkanmati, kas tik stipri līdzinājās Džeimijam, ka varētu būt viņa dēls, nevis brālēns. Kāda dzīve gaidītu viņu un visu atlikušo klanu, ja Leohas Maken­ziji kopā ar Čārlzu kristu Kalodenas kaujā. Lelibrokas vīriem ir

Džeimijs, kurš, ja tik tālu nonāks, paglābs viņus no pēdējās asins­izliešanas. Leohas vīriem tāda nebūtu. Tomēr ne jau es varēju pie­ņemt lēmumu. Es paraustīju plecus un noliecu galvu. Džeimijs dziļi ievilka elpu un izlēma.

-     Dodies atpakaļ uz Leohu, tēvoc, viņš sacīja. Un turi savus vīrus mājās.

Kolams krietnu laika sprīdi nekustēdamies skatījās uz mani. Bei­dzot lūpas savilkās smaidā, bet seja palika nopietna.

-     Daudz netrūka, ka es būtu apturējis Nedu Gauenu, kad viņš devās glābt tevi no sārta, viņš man sacīja. Laikam jau tagad esmu priecīgs, ka to neizdarīju.

-    Tencinu, es līdzīgā tonī atbildēju.

Kolams nopūtās un ar sakropļoto roku berzēja skaustu, it kā tas sāpētu no vadoņa atbildības smagās nastas.

-     Nu tad. No rīta es tikšos ar Viņa Augstību un pateikšu, ko esmu izlēmis. Roka nolaidās un palika nekustīgi guļam uz ak­mens sola starp viņu un māsasdēlu. Es pateicos tev, Džeimij, par padomu. Mirkli svārstījies, viņš piebilda: Un lai Dievs tev stāv klāt.

Džeimijs paliecās uz priekšu un uzlika plaukstu Kolama rokai. Tad pasmaidīja mātes plato, mīļo smaidu un sacīja:

-    Tev arī, mo caraidh'.

“Karaliskajā jūdzē” valdīja rosība, te drūzmējās ļaudis, kas iz­mantoja īsās stundas, kad bija silts. Mēs klusēdami spraucāmies cauri burzmai, es cieši turējos pie Džeimija saliektā elkoņa. Bei­dzot viņš papurināja galvu un kaut ko gēlu valodā nomurmināja pie sevis.

-    Tu rīkojies pareizi, es sacīju, vairāk atbildot uz domām nekā vārdiem. Es būtu darījusi tāpat. Lāi kas notiku, vismaz Makenziji būs drošībā.

-    Nūjā, varbūt. Viņš pamāja ar galvu sveicienu garāmejošam virsniekam, kas lauzās cauri pūlim ap krogu “Pasaules gals”. Bet kā tad ar pārējiem ar Makdonaldiem, ar Makgilivrejiem un citiem, kas te ieradušies? Vai viņus iznīcinās? Bet varbūt tas nenotiktu, ja man būtu pieticis dūšas teikt Kolamam, lai paliek? Apmākušos seju viņš papurināja galvu. To nevar zināt, vai ne, Armaliet?

-     Nē, es klusi piekritu un saspiedu viņa elkoni. Nekad pie­tiekami skaidri. Vai arī par daudz skaidri. Bet tur taču mēs neko nevaram darīt?

Viņš savilka lūpas pussmaidā un piespieda manu roku pie sāna.

-    Nē, Armaliet. Laikam gan. Un, kas padarīts, padarīts, to vairs mainīt nevar, tāpēc nav jēgas kreņķēties. Makenziji paliks malā.

Sargs, kas stāvēja pie Holirūdas vārtiem, bija Makdonalds, viens no Glengerija vīriem. Viņš pazina Džeimiju un palocīja galvu, ielaizdams mūs pagalmā, ne brīdi neatraudamies no utu medībām. Siltajā laikā kukaiņi kļuva ļoti aktīvi, un, kad utis atstāja savas mājīgās midzinās kājstarpē un padusēs, tās bieži varēja pārsteigt šķērsojam bīstamās teritorijas pāri kreklam vai tartānam, un tad tās tika noņemtas no sava barotāja miesas.

Džeimijs smaidīdams viņam kaut ko gēlu valodā pateica. Vīrs iesmējās, paņēma kaut ko no krekla un meta Džeimijam, kurš izli­kās, ka noķēris iedomāto parazītu, rūpīgi noskatīja un tad, piemie­dzis man ar aci, iemeta mutē.

-     Ē… vai ar jūsu dēla galvu viss kārtībā, lord Kilmernok? es pieklājīgi apvaicājos, kad mēs kopā izgājām Holirūdas Lielajā gale­rijā uz deju grīdas. Mani tas īpaši neinteresēja, bet nodomāju, ka no šī temata tāpat nevarēs izvairīties, varbūt labāk to skart vietā, kur diez vai lords atklāti izrādīs naidīgumu.

Un galerija, manuprāt, atbilda šim kritērijam. Garajā telpā ar augstajiem griestiem, diviem vareniem kamīniem un lieliem logiem kopš septembra, kad Edinburgā ar triumfu ieradās Čārlzs, bieži tika rīkotas balles un viesības. Šobrīd te bija pilns ar Skotijas

galvaspilsētas augstāko slāņu spīdekļiem, kas visi dedzīgi vēlējās izrādīt godu savam princim ja jau reiz sāk izskatīties, ka viņš patiešām varētu gūt uzvaru, zāle burtiski zaigoja. Galerijas tālā­kajā galā blakus Čārlzam stāvēja goda viesis dons Fransisko, ģēr­bies nomācošajā spāņu stilā ar platām, tumšām biksēm, bezveidī­giem svārkiem un pat ar mazu, krokotu apkakli, kas jaunāko un modernāko ļaužu vidū, šķiet, izraisīja ievērojamu, kaut klusinātu jautrību.

-    0, puslīdz labi, Freizera kundze, nesatricināmā mierā atbil­dēja Kilmernoks. Caurums galvā nevar ilgstoši radīt neērtības puisim tādā vecumā, taču lepnumam cirsto brūču sadziedēšana, iespējams, prasīs vairāk laika, viņš piebilda, un platā mute pēk­šņi savilkās smieklos.

Atvieglota es viņam uzsmaidīju.

-Jūs tātad nedusmojaties?

Viņš papurināja galvu, palūkojoties lejup, lai redzētu, ka neuz­min maniem svārkiem, kas vilkās pa zemi.

-    Esmu mēģinājis Džonam iemācīt to, ko viņam vajadzētu zināt kā Kilmernokas mantiniekam. Izskatās, ka, mācot pazemību, esmu pamatīgi izgāzies. Varbūt jūsu kalpam veiksies labāk.

-    Cerams, ka jūs viņu iekaustījāt ārpusē?

-     Kā, lūdzu?

-    Neko, es pietvīku. Skatieties, vai tas ir Lokiels? Man šķita, ka viņš ir savārdzis.

No dejošanas man aizrāvās elpa, un likās, ka lords Kilmernoks nevēlējās sarunāties, tāpēc man bija laiks palūkoties apkārt. Čārlzs nedejoja; lai arī viņš bija prasmīgs dejotājs un Edinburgas jaunās dāmas sacentās par viņa uzmanību, šovakar viņš pilnībā bija node­vies sava viesa izklaidēšanai. Pēcpusdienā biju redzējusi, ka virtuvē ieripina nelielu muciņu ar iededzinātu portugāļu firmas zīmi, un visu vakaru pie dona Fransisko kreisās rokas kā uz burvja mājienu uzradās glāze pēc glāzes ar rubīnkrāsas dzērienu.

Mēs šķērsojām ceļu Džeimijam, kurš vadīja deju soļos vienu no Viljamsu jaunkundzēm. Viņas bija trīs, gandrīz neatšķiramas -

jaunas, brūniem matiem, piemīlīgas un visas “tik ļoti interesējās, Freizera kundze, par cēlo mērķi”. Mani viņas nogurdināja, bet Džei­mijs, kas bija pati pacietība, izdancināja visas pēc kārtas un neskai­tāmas reizes atbildēja uz tiem pašiem muļķīgajiem jautājumiem.

-    Nu, nabadzītēm tikt laukā no mājas nozīmē pārmaiņas, viņš laipni paskaidroja. Un viņu tēvs ir bagāts tirgonis, tāpēc Viņa Augstība atbalstītu sadarbību ar šo ģimeni.

Tā Viljamsa jaunkundze, ar kuru viņš šobrīd virpuļoja, likās pil­nībā apburta, un mani māca tumšas domas, nez cik nopietns bija viņa atbalsts. Tad mana uzmanība aizslīdēja citur, jo Belmerino de­joja ar lorda Džordža Mareja sievu. Redzēju, ka Mareji, slīdot garām viens otram, pārmija mīļus skatienus, viņš grieza dejā vēl vienu no Viljamsu jaunkundzēm, un man uzmācās kauns, ka esmu ievēro­jusi Džeimija partneri.

Nebija nekāds brīnums, ka Kolama galerijā nebija. Iedomājos, vai viņam bija radusies izdevība parunāt ar Čārlzu pirms balles, bet nospriedu, ka droši vien ne, Čārlzs izskatījās pārāk priecīgs un mundrs, lai nesen būtu dabūjis uzklausīt sliktas ziņas.

Vienā galerijas malā es pamanīju divus druknus cilvēkus, gan­drīz vienādus neērtās un neparastās izejamās drēbēs. Tas bija Džons Simpsons, Glāzgovas Zobenkaļu ģildes meistars, un viņa dēls, arī Džons Simpsons. Viņi bija ieradušies nedēļas sākumā, lai dāvātu Viņa Augstībai vienu no lieliskajiem zobeniem ar pītu roku sargu, viņi bija labi pazīstami visā Skotijā, abi amatnieki, acīmredzot šovakar bija ielūgti, lai parādītu donam Fransisko, cik nopietnu atbalstu baudīja Stjuarti.

Abiem vīriešiem bija biezi, tumši mati un viegla sirmuma skar­tas bārdas. Vecākajam Simpsonam tā bija “sāls ar šķipsniņu piparu”, bet Simpsons juniors atstāja iespaidu kā tumša nogāze, kurai gar malu izveidojusies salnas garoziņa baltums redzams deniņos un bakenēs. Kamēr skatījos, vecākais zobenu kalējs iegrūda dēlam mugurā asu dunku un zīmīgi pamāja ar galvu uz vienu no tirgotāju meitām, kas kavējās deju grīdas malā tēva uzraudzībā.

Jaunākais Simpsons uzmeta tēvam skeptisku skatienu, tad pa­raustīja plecus, pagāja uz priekšu un palocījies piedāvāja roku tre­šajai Viljamsu jaunkundzei.

Uzjautrināta un ar lielu interesi vēroju, kā viņi virpuļo dejā, jo Džeimijs, kurš bija ar Simpsoniem pazīstams jau agrāk, bija man stāstījis, ka juniors ir gandrīz nedzirdīgs.

“Droši vien no nemitīgās laktas dauzīšanas,” viņš bija sacījis, ar lepnumu rādot man skaisto zobenu, ko bija nopircis no amatnie­kiem. “Pilnīgi kurls. Tēvs ir tas, kurš runā, bet jaunais visu redz.”

Manīju, ka tumšo acu asais skatiens aši pārskrien deju grīdai, precīzi novērtējot attālumu starp pāriem. Jaunā zobenmeistara solis bija pasmags, bet attālumu viņš noturēja tīri labi vismaz tik­pat labi, cik es. Aizvērusi acis, es jutu, ka mūzikas spēcīgais ritms drebina koka grīdu, droši vien čelli, kas bija atbalstīti pret zemi; iespējams, ka pēc tiem Simpsons arī vadījās. Tad, atvērusi acis, lai nevienam neuztriektos virsū, redzēju junioru saviebjamies, kad vijoles nepareizi nočērkstēja. Varbūt viņš tomēr kaut ko dzirdēja.

Dejotāju virzīšanās pa apli atveda Kilmernoku un mani vietā, kur pie lielas podiņu krāsns stāvēja Čārlzs ar donu Fransisko, sil­dot rokās dzērienu glāzes. Izbrīnīta pamanīju, ka Čārlzs pāri dona Fransisko plecam velta man niknu skatienu un ar vieglu rokas mājienu dod zīmi, lai dodos projām. Mums pagriežoties, to redzēja arī Kilmernoks un iesmējās.

-    Tātad Viņa Augstība baidās jūs iepazīstināt ar spāni!

-    Tiešām? Es atskatījos pāri plecam, kad mēs aizvirpuļojām projām, bet Čārlzs, atgriezies pie sarunas, runājot vicināja rokas plašos, itāliskos žestos.

-     Laikam gan. Lords Kilmernoks bija lielisks dejotājs, un es sāku atslābt, lai spētu runāt, nemitīgi neraizējoties, ka uzmīšu sev uz svārkiem.

-     Vai jūs redzējāt tos muļķīgos plakātus, ko Belmerino visiem rāda? viņš jautāja un, kad es pamāju ar galvu, turpināja: Droši vien to redzējis arī Viņa Augstība. Un spāņi ir pietiekami māņti­cīgi, lai pret tādām muļķībām izturētos smieklīgi jutīgi. Neviens

saprātīgs un labi audzināts cilvēks nevar ņemt tādas lietas no­pietni, viņš mani uzmundrināja, bet Viņa Augstība, zināms, uz­skata, ka drošs paliek drošs. Kā nekā, spāņu zelts ir liela upura vērts, viņš piebilda. Acīmredzot tajā skaitā varēja upurēt ari savu lepnumu; Čārlzs joprojām pret skotu grāfiem un Hailendas klanu vadoņiem izturējās kā pret ubagiem, kaut ari viņi vismaz bija ielūgti šovakar uz balli bez šaubām, lai atstātu iespaidu uz donu Fransisko.

-    Vai gleznas ievērojāt? es jautāju, gribēdama mainīt sarunas tematu. Vairāk nekā simts bija sakārtas gar Lielās galerijas sienām, visi bija karaļu un karalieņu portreti. Un visi uzkrītoši līdzīgi.

-     0, degunus? viņš pārjautāja. Izsmējīgs smaids nomainīja drūmo sejas izteiksmi, kas bija parādījusies, ieraugot Čārlzu un spāni. Jā, protams. Vai zināt stāstu, kas tam pamatā?

Likās, ka portreti bija viena gleznotāja roku darbs, kāda Džeikoba Devita, kuru šo slavenību restaurēšanai bija nolīdzis Čārlzs II, lai mākslinieks rada visu karaļa senču portretus, sākot ar Roberta Brūsa laikiem.

-    Lai pārliecinātu ikvienu par viņa dzimtas līnijas senatnīgumu un pilnīgo piemērotību varas atjaunošanai, Kilmernoks paskaid­roja, sašķobījis lūpas. Nez vai karalis Džeimss, kad atgūs troni, ķersies pie tādiem pašiem līdzekļiem?

-     Katrā ziņā, viņš turpināja, Devits, lai apmierinātu mo­narha prasības, bija gleznojis kā traks, ik pa divām nedēļām pabei­dzot vienu portretu. Grūtības, protams, radīja tas, ka Devits nekādi nevarēja zināt, kā tieši Čārlza senči izskatījušies, tāpēc viņš par modeli izmantoja jebkuru, ko izdevās ievilkt savā studijā, vienīgi katrā portretā iegleznojot šo uzkrītošo degunu, tādējādi nodroši­not dzimtas līdzību.

-      Tas ir pats karalis Čārlzs, Kilmernoks sacīja, pamādams ar galvu uz portretu pilnā augumā, tērptu koši sarkanā samtā un cepurē ar spalvām. Viņš uzmeta kritisku skatienu Čārlzam jaunāka­jam, kura pietvīkusi seja liecināja, ka viņš viesmīlīgi turējis viesim līdzi dzērienu patērēšanā.

-     Deguns katrā ziņā ir glītāks, grāfs nomurmināja it kā pie sevis. Viņa māte bija poliete.

Bija jau vēls, un sveces sudraba kandelabros sāka tecēt un dzist, iekams Edinburgas augstmaņi bija līdz sātam baudījuši vinu un dejas. Dons Fransisko, iespējams, nebūdams radis pie neiero­bežotas dzeršanas kā Čārlzs, jau klanīja galvu, kas slīga rišainajā apkaklē.

Džeimijs ar acīm redzamu atvieglojumu sejā bija nogādājis pē­dējo Viljamsu jaunkundzi tēva gādībā, lai viņi varētu doties mājās, pienāca pie manis zāles stūrī, kur es biju atradusi sēdvietu un izplesto svārku aizsegā noāvusi kurpes. Cerēju, ka man nevajadzēs tās steigšus uzvilkt.

Džeimijs apsēdās tukšajā krēslā man blakus, slaucīdams kais­tošo seju ar lielu, baltu mutautu. Viņš pastiepa man pāri roku, kur uz maza galdiņa vēl atradās dažas kūkas.

-    Šausmīgi gribu ēst, viņš paziņoja. Dejošana uzdzen bries­mīgu ēstgribu, un runāšana ir vēl ļaunāka. Viņš uzreiz iestūma mutē veselu kūku, mazliet pakošlāja un jau ņēma nākamo.

Redzēju, ka princis Čārlzs, noliecies pār sagumušo goda viesi, purina tā plecu, bet bez lieliem panākumiem. Spānijas sūtņa galva bija atgāzusies atpakaļ un mute zem nokarenajām ūsām pavēru­sies. Viņa Augstība izslējās, diezgan nestabili, un lūkojās apkārt pēc palīdzības, bet Šeridans un Taliberdīns, abi pavecāki vīri, paši bija aizsnaudušies, draudzīgi viens pret otru atspiedušies kā pāris vecu mežģīnēs un samtā ģērbtu ciema pļēguru.

-    Varbūt tu palīdzēsi Viņa Augstībai?

-    Mmphm.

Džeimijs padevīgi norija pēdējo kūkas kumosu, bet nepaguva piecelties, kad es ieraudzīju jauno Simpsonu, kurš, aši novērtējis situāciju, iebikstīja tēvam sānos.

Vecākais meistars tuvojās princim Čārlzam un ceremoniāli paklanījās, tad, pirms apreibušais princis paguva reaģēt, abi zobenkaļi jau bija saņēmuši Spānijas sūtni aiz rokām un kājām. Savelko­ties smēdē rūdītajiem muskuļiem, viņi pacēla donu Fransisko no

krēsla un aiznesa projām, viegli šūpojot kā lielu, nomedītu zvēru. Viņi nozuda galerijas tālākā gala durvīs, un Viņa Augstība nedro­šiem soļiem sekoja savam viesim.

Ne visai smalkā aiziešana deva zīmi, ka balle beigusies.

Citi viesi atslābinājās un sāka staigāt apkārt. Dāmas pazuda priekštelpā, lai paņemtu šalles un apmetņus. Kungi stāvēja mazos bariņos un nepacietīgi apmainījās sūdzībām par to, ka sievietēm vajag veselu mūžību, lai sapostos ceļam.

Tā kā mēs mitinājāmies Holirūdā, tad pametām galeriju pa otrām durvīm ziemeļu galā, izgājuši cauri rīta un vakara istabām, iznācām uz galvenajām kāpnēm.

Laukumiņa un stāvo kāpņu sienas bija izklātas gobelēniem, tur redzamie tēli sveču gaismā izskatījās neskaidri un sudrabaini. Un zem tiem stāvēja milzīgais Enguss Mhors, metot uz sienas varenu ēnu tā šūpojās kā gobelēnu tēli caurvējā.

-     Mans kungs ir miris, viņš pavēstīja.

-     Viņa Augstība teica, ziņoja Džeimijs, ka tā varbūt arī labāk. Balsī skanēja sarkastisks rūgtums.

-    Dūgala dēļ, viņš piebilda, redzot, cik šokēta un apjukusi biju par šādu izteikumu. Dūgals vienmēr bija gatavs pievienoties Viņa Augstībai kaujas laukā. Tagad, kad Kolama vairs nav, brālis kļuvis par vadoni. Tātad Leohas Makenziji soļos līdzi Hailendas armijai, Džeimijs klusi teica, pretī uzvarai… vai arī ne.

Bēdu un noguruma rievas bija dziļi iegrauzušās Džeimija sejā, un viņš nepretojās, kad es nostājos aiz muguras un uzliku rokas uz viņa platajiem pleciem. Viņš atvieglojumā izdvesa nesakarīgu skaņu, kad mani pirkstu gali cieši iespiedās muskuļos uz skausta, un ļāva galvai noslīgt uz priekšu, uz saliktajām rokām. Viņš sēdēja mūsu istabā pie galda, un apkārt kārtīgās kaudzītēs bija saliktas vēstules un depešas. Starp dokumentiem atradās maza, diezgan nodilusi piezīmju grāmatiņa, iesieta sarkanā safjānādā. Kolama dienasgrāmata, ko Džeimijs bija paņēmis no tēvoča istabas, cerot,

ka tajā būs jauns ieraksts, kurš apstiprinās Kolama lēmumu neat­balstīt jakobītu mērķi.

-    Dūgalu gan tas neietekmētu, viņš bija sacījis, drūmi šķirstot cieši aprakstītās lapas, bet neko citu nav vērts pat mēģināt.

Taču Kolama dienasgrāmatā pēdējo trīs dienu laikā nebija nekā, izņemot vienu pavisam īsu ierakstu, acīmredzot viņš to bija izdarī­jis vakar pēc atgriešanās no kapsētas.

“Satikos ar jauno Džeimiju un viņa sievu. Beidzot esmu izlīdzi­nājies ar Elenu.” Un tas, protams, bija svarīgi Kolamam, Džei­mijam un, iespējams, Elenai -, bet maz ko līdzēja, lai iedragātu Dūgala Makenzija pārliecību.

Pēc brīža Džeimijs izslējās un pagriezās pret mani. Viņa acis no raizēm un samierināšanās bija satumsušas.

-     Un tas nozīmē, ka mēs esam viņam padevušies, Klēra, es domāju, Čārlzam. Mums ir mazāk izvēles nekā jebkad. Mums jācen­šas panākt, ka viņš uzvar.

Mana mute likās izžuvusi no pārāk lielā izdzertā vīna dau­dzuma. Es nolaizīju lūpas un tad atbildēju:

-     Laikam gan. Sasodīts! Kāpēc Kolams nevarēja pagaidīt maz­liet ilgāk? Kaut līdz rītam, kad viņš būtu ticies ar Čārlzu?

Džeimijs šķībi pasmaidīja.

-      Diez vai viņam šajā jautājumā bij liela teikšana, Armaliet. Tikai retajam izdodas izvēlēties savu nāves stundu.

-     Kolams to gribēja darīt. Man bija grūti izlemt, vai teikt Džeimijam, kas notika starp mani un Kolamu mūsu pirmajā tik­šanās reizē Holirūdā, bet tagad vairs nebija jēgas glabāt Kolama noslēpumus.

Džeimijs neticībā papurināja galvu un nopūtās, pleci saguma, kad tiem uzgūla atklājums, ka Kolams bija nolēmis atņemt sev dzī­vību.

-    Tad es nezinu, viņš purpināja, vairāk gan pie sevis. Kā tu domā, vai tā bij zīme, Armaliet?

-     Zīme?

-     Kolama nāve, iekams viņš paguva izpildīt savu lēmumu un atteikt Čārlzam lūgto palīdzību. Vai tā ir zīme, ka Čārlzam lemts gūt uzvaru?

Atcerējos, kādu pēdējo reizi biju redzējusi Kolamu. Nāve bija viņu paņēmusi, kad viņš sēdēja gultā, netālu pa rokai stāvēja ne­skarta glāze ar brendiju. Viņš bija to saticis, kā pats vēlējās, ar skaidru prātu un modrs; galva bija atkritusi atpakaļ, bet acis pali­kušas plati atvērtas, tās vairs neredzēja to, ko viņš bija atstājis sev aiz muguras. Lūpas cieši sakniebtas, ierastās rievas no deguna līdz zodam dziļi iegrauzušās. Sāpes, kas pastāvīgi bija viņu pavadīju­šas, neatstājās, cik ilgi vien iespējams.

-    Dievs vien zina, es beidzot noteicu.

-                 Ak tā? Džeimija balsi atkal apslāpēja saņemtās rokas.

-     Nujā. Cerams, ka vismaz kāds to zina.

Katars gūlās pār Edinburgu kā saltā lietus mākonis, kas aizsedza skatienam Edinburgas pili kalna galā. Pa ielām dienu un nakti pludoja ūdens, un, ja bruģis uz laiku bija tīrs no kanalizācijas sanesumiem, tad atvieglojumu par smirdoņas pazušanu nomainīja gļotainās krēpas, kas, mīksti noplakšķot uz ietvēm, padarīja slidenus visus pagalmus un šķērsielas, un smacējošie pavardu dūmi, kas biezos vālos karājās pie griestiem un ietina cilvēkus līdz pat viduklim.

Lai cik ārā bija auksts un nepatīkams, es pamanīju, ka krietnu tiesu dienas es nostaigāju pa Holirūdas teritoriju un Kenongeitu. Es labāk izvēlējos lietus lāses sejā nekā pilnas plaušas pavarda dūmu un baciļaino gaisu istabās. Pils sienas nepārtraukti tricināja klepošana un šķaudīšana, taču Viņa Augstības klātbūtne prasīja ievērot pieklājības likumus, un kāsa mocītajiem vajadzēja spļaut atklepotās krēpas netīros kabatlakatos vai Delftas podiņu krāsns mutēs, nevis uz skotu ozolkoka dēļu nospodrinātās grīdas.

Šajā gadalaikā agri sāka krēslot, tāpēc es, tikusi Haistrītai līdz pusei, griezos atpakaļ, lai līdz tumsai pagūtu nokļūt Holirūdā. Es nebijos no tā, ka man varētu uzbrukt; pat ja visas pilsētā mītošās jakobītu armijas daļas mani vēl nepazītu, arvien augošās bailes no svaiga gaisa turēja ļaudis zem jumta.

Vīri, kas bija gana veseli, lai izietu no mājām kārtot darījumus, tos paveikuši, ar prieku meklēja patvērumu Dženijas Ha taver­nas dūmos tītajās telpās un palika, omulīgi iekārtojušies siltajā

bezgaisā, kur mitras vilnas, nemazgātu augumu, viskija un alus smaka gandriz pārspēja dvaku, kas plūda no plīts.

Es vienīgi baidījos, ka paslīdēšu uz mitrajiem bruģakmeņiem un salauzīšu potīti. Pilsētu apgaismoja tikai sargu laternu vārgās liesmiņas, un viņiem piemita kaitinošs paradums iznirt no vienas durvju ailas un ienirt nākamajā, parādoties un pazūdot kā jāņtār­piņiem. Reizēm viņus vispār nemanīja veselu pusstundu, jo later­nas nēsātājs bija uz brīdi iegriezies “Pasaules galā”, Kenongeitas tālākajā daļā, iedzert malku karsta alus, kas glāba viņam dzīvību.

Vēroju vieglo blāzmu virs Kenongeitas baznīcas, lēšot, cik vēl laika atlicis līdz tumsai. Ja paveiksies, es pagūšu ieskriet Ho kunga aptiekā. Kaut tā ne tuvu nevarēja dižoties ar tādu zālīšu dažādību krājumu, kāds bija atrodams Raimona veikalā Parīzē, Ho kungam tīri labi veicās tirdzniecība ar zirgkastaņas un sarkanās gobas mizu, un parasti viņš varēja mani apgādāt ar piparmētrām un bārbelēm. Šajā gadalaikā galveno ienākumu daļu viņš guva no kampara lodīšu pārdošanas, jo tas tika uzskatīts par iedarbīgu līdzekli pret iesnām, kataru un diloni. Ja tās arī nebija iedarbīgākas par mūsdienu pretsaaukstēšanās līdzekļiem, es prātoju, tad sliktākas noteikti ne un vismaz smaržoja enerģizējoši veselīgi.

Kaut arī vairumam viesu bija bālas sejas un sarkani deguni, vie­sības pilī tika rīkotas vairākus vakarus nedēļā, jo Edinburgas augst­maņi ar lielu prieku uzņēma savu princi. Vēl divas stundas, un Haistrītā sāks šaudīties gaismas strēles no laternām, kuras nesa kalpi, pavadot kungus uz balli.

Es nopūtos, iedomājusies kārtējās viesības, kur sapulcēsies ka­valieri, kas nepārtraukti šķaudīs un aizsmakušās balsīs teiks kom­plimentus. Varbūt jāpievieno pirkumu sarakstam arī ķiploki; ja tos nēsāja ap kaklu sudraba smaržu flakonā, tad it kā varēja izvairīties no saslimšanas. Man drīzāk šķita, ka šis līdzeklis patiesībā turēja drošā attālumā saslimušus pielūdzējus, no mana viedokļa, tas bija tikpat noderīgi.

Pilsētu bija ieņēmušas Čārlza armijas vienības, un angļi turējās kalnā esošās Edinburgas pils robežās, lai arī aplenkti nebija. Tomēr

ziņas apšaubāmas ticamības slepus noplūda abos virzienos. Ja klausījās Ho kunga stāstos, tad jaunākās baumas vēstīja, ka Kamberlendas hercogs dienvidos no Pērtas formē karaspēku ar nolūku pēc iespējas drīzāk doties uz ziemeļiem. Man nebija ne jausmas, vai šie fakti atbilst patiesībai; atklāti sakot, es šaubījos, jo nespēju atcerēties nekādas Kamberlendas hercoga militārās operācijas pirms 1746. gada pavasara, un tas vēl nebija pienācis. Tomēr diez vai es drīkstēju laist tenkas gar ausīm.

Vārtu sargs klepodams pamāja man ar galvu, lai eju iekšā. Kle­pošanu it kā pārņēma un tālāk nodeva sardze, kas stāvēja gaite­ņos un kāpņu laukumiņos. Nomākusi vēlmi pavicināt viņu priekšā kā kvēpekli grozu ar ķiplokiem, es pagāju viņiem garām un devos augšā uz pēcpusdienas dzīvojamo istabu, kur mani ielaida bez vārda runas.

Tur es atradu Viņa Augstību kopā ar Džeimiju, Īnīesu Makdonaldu, prinča sekretāru O’Salivenu un drūmu vīru, vārdā Frānsiss Taunsends, kurš vēlāk iemantoja Čārlza labvēlību. Vairumam šo vīru bija sarkani deguni, viņi šķaudīja, un krēpaini spļaudekļi bija notriepuši skaistā kamīna priekšu. Uzmetu asu skatienu Džeimijam, kurš noguris un šļaugans bālu seju čurnēja krēslā.

Pieraduši pie maniem sirojumiem pa pilsētu un dedzīgi vēlēda­mies iegūt kādas ziņas par angļu plāniem, vīrieši mani ļoti uzma­nīgi uzklausīja.

-     Mēs esam jums lielu pateicību parādā par jaunajām ziņām, Freizera kundze. Viņa Augstība man galanti paklanījās un pa­smaidīja. Jums tikai jāpasaka, ja varu kaut kā atlīdzināt par jūsu augstsirdīgo kalpošanu.

-     Varat, es izmantoju izdevību. Gribu vest mājās uz gultu savu vīru. Tūlīt.

Princim mazliet izspiedās acis, bet viņš ātri atguvās. Īnīess Makdonalds neprata tā valdīt savas jūtas, un viņu piemeklēja aiz­domīga klepus lēkme, kas aizžņaudza rīkli. Džeimija bālā seja pēk­šņi kvēloja koši sarkana. Viņš nošķaudījās un paslēpa seju mutautā, bet pāri tam zilās acis raidīja manā virzienā dzalkstīgus skatienus.

-     A… jūsu vīru, izdvesa Čārlzs, drosmīgi atbildot izaicināju­mam. Um… Viegls sārtums sāka iekrāsot arī viņa vaigus.

-     Mans vīrs ir slims, diezgan asi teicu. Jūs taču to redzat? Gribu, lai viņš liktos gultā un atpūstos.

-     0, atpūstos, nomurmināja Makdonalds it kā pie sevis.

Meklēju vārdus, kas būtu gana pieglaimīgi.

-    Man būtu ļoti žēl atņemt Jūsu Augstībai, kaut īsu laika sprīdi, mana vīra pakalpojumus, bet, ja viņš negūs pietiekamu atpūtu, tad nevarēs jums kalpot daudz ilgāk.

Čārlzs, atguvies no īslaicīgā apjukuma, likās, šobrīd uzjautrinā­jās par Džeimija nepārprotamo mulsumu.

-    Noteikti, viņš sacīja, skatoties uz Džeimiju, kura sejā pietvī­kums bija jau mazliet izbalējis, sārtojās vairs tikai paši vaigu gali.

-    Mums ārkārtīgi nepatiktu pat pieļaut domu par tādām izredzēm, kā tikko aprakstījāt, kundze. Viņš pielieca manā virzienā galvu.

-    Lai notiek, kā jūs vēlaties, kundze. Cher Džeimss tiek atbrīvots no kalpošanas mums līdz brīdim, kad būs atlabis. Visādā ziņā vediet laulāto draugu nekavējoties uz savām istabām un… ē… piemērojiet tādu ārstniecisku metodi, kādu atrodat par… ē… atbilstošu. Pēk­šņi prinča lūpu kaktiņš noraustījās, un, izņēmis no kabatas lielu mutautu, viņš sekoja Džeimija piemēram un, viegli ieklepojies, aiz­klāja ar to muti.

-     Labāk uzmanieties, Jūsu Augstība, Makdonalds diezgan dzēlīgi ieteica. Jūs varat dabūt Freizera kunga kaiti.

-     Varētu vēlēties pusi no Freizera kunga sūdzībām, murmi­nāja Frānsiss Taunsends, nemēģinot slēpt sardonisku smīnu, kas lika viņam izskatīties kā lapsai vistu kūtī.

Džeimijs, kurš tagad stipri līdzinājās salnas nokostam tomā­tam, spēji piecēlās, paklanījās princim un ar īsu “Pateicos jums, Augstība” devās uz durvīm, pa ceļam satvēris mani aiz rokas.

-    Laid, es norūcu, kad viņš patraucās garām priekšistabā stā­vošajiem sargiem. Tu salauzīsi man roku.

-     Labi, viņš nomurmināja. Tiklīdz būsim vieni paši, es pār­lauzīšu tev sprandu. Bet es pamanīju slēptu smaidu viņa lūpās un zināju, ka niknais tonis ir tikai izlikšanās.

Kad tikām savos apartamentos un cieši aizvērām durvis, slim­nieks pievilka mani sev klāt, atkrita pret durvīm un smējās, vaigu piekļāvis man pie galvas.

-    Paldies, Armaliet, viņš, klusi sēcot, pateicās.

-    Tu nedusmojies? es jautāju; nevarēju īsti parunāt, jo mute bija atspiesta pret viņa krekla priekšu. Es negribēju tevi samul­sināt.

-     Nē, nedusmojos. Džeimijs palaida mani vaļā. Ak Dievs, man nebūtu iebildumu, ja tu būtu pateikusi, ka gribi mani Lielajā galerijā aizdedzināt, ja vien es tādēļ drīkstēju pamest Viņa Augs­tību un mazliet atpūsties. Esmu noguris līdz nāvei no šī cilvēka, un man sāp visas maliņas. Augumu sapurināja pēkšņa klepus lēkme, un viņš atkal atspiedās pret durvīm, šoreiz, lai atbalstītos.

-     Vai tev viss kārtībā? Es pacēlos pirkstgalos un pataustīju viņam pieri. Nebiju pārsteigta, bet gan mazliet uztraucos, sajūtot, cik tā ir karsta.

-    Tev, es apsūdzošā tonī sacīju, ir temperatūra!

-     Nūjā, visiem ir temperatūra, Armaliet, viņš mazliet pikti atteica. Tikai dažiem tā ir augstāka.

-    Izbeidz izvairīties, es teicu, priecādamās, ka viņš jūtas pie­tiekami labi, lai mētātos ar loģiskiem iebildumiem. Velc nost drē­bes! Un nesaki to, es vēsi piebildu, redzot, ka viņa lūpas savelkas smaidā un mute veras atbildei. Man nav nekādu plānu attiecībā uz tavu slimības nomocīto rumpi kā vien uzmaukt tam nakts­kreklu.

-     0, ak tā? Vai tu nedomā, ka es tikai iegūtu no šāda vingro­juma? viņš ķircinājās, pogājot vaļā kreklu. Man likās, tu teici, ka izkustēšanās esot veselīga. Smiekli pārvērtās piesmakušā kle­pošanā, tik stiprā, ka aizrāvās elpa un viņš pietvīka. Kad krekls nolidoja uz grīdas, Džeimijs gandrīz tūlīt sāka drebēt no aukstuma.

-    Priekš tevis, puis, pārlieku veselīgi. Uzmetu viņam uz galvas biezo vilnas naktskreklu, ļaujot pamocīties ar uzvilkšanu, bet es tikmēr atbrīvoju slimnieku no kiltiem, kurpēm un zeķēm. Jēziņ, tavas kājas ir aukstas kā ledus!

-    Tu varētu… tās sasildīt… manā vietā. Bet vārdi bija izspiesti caur klabošiem zobiem, un viņš ļāva man bez iebildumiem aiz­stumt sevi uz gultu.

Kad ar knaiblēm biju no pavarda izvilkusi karstu ķieģeli, ieti­nusi flaneļa gabalā un piegrūdusi Džeimijam pie kājām, viņš jau drebēja tik stipri, ka nevarēja parunāt.

Drudža lēkme bija stipra, bet īsa, kamēr uzvārīju kastrolī ūdeni ar sauju piparmētru un upeņu lapām, lai tvaiko, viņš jau atkal gulēja mierīgi.

-    Kas tas ir? Džeimijs aizdomīgi ošņāja gaisu, kad attaisīju no groza izņemto burciņu. Cerams, tu negribēsi, lai es to dzeru? Tas ož pēc pīles, kas krietni nostāvējusies.

-    Gandrīz uzminēji, es teicu. Tie ir ar kamparu sajaukti zoss tauki. Es ieziedīšu tev krūtis.

-    Nē! Viņš aizsargādamies uzvilka segu līdz zodam.

-    Jā, es stingri noteicu un apņēmīgi tuvojos.

Kamēr es tā pūlējos, pamanīju, ka mums uzradies skatītājs. Gul­tas galā stāvēja Fērguss, aizrautīgi vērojot notiekošo, un arī viņam tecēja deguns. Noņēmu celi no Džeimija vēdera un pastiepos pēc kabatlakata.

-     Un ko tu te dari? Džeimijs noprasīja, cenšoties noraut uz leju naktskreklu.

Nelaipnās sasveicināšanās nesatraukts, Fērguss ignorēja pie­dāvāto kabatlakatu un noslaucīja degunu piedurknē, visu laiku ar apbrīnā ieplestām acīm skatoties uz vareno, muskuļoto krūškurvi, kas bija atklāts apskatei.

-    Mani atsūtīja tas kaulainais kungs, lai aiznesu viņam sainīti, kurš, kā viņš saka, jums esot priekš viņa. Vai visiem skotiem ir tik spalvainas krūtis, kungs?

-    Jēziņ! Par depešām es pavisam aizmirsu. Pagaidi, es pats tās aiznesīšu Kameronam. Džeimijs sāka cīnīties, lai tiktu laukā no gultas, šajā procesā viņa deguns pietuvojās ar ziedi notrieptajām krūtīm.

-     Fū! Viņš plivināja naktskreklu, gribēdams aizdzīt uzbāzīgo smaku, un apsūdzoši lūrēja uz mani. Kā es tikšu no šitās smirdo­ņas vaļā? Vai tu gribi, lai es eju cilvēkos, smirdēdams pēc sprāgu­šas zoss, Armaliet?

-     Nē, negribu, es atbildēju. Gribu, lai tu mierīgi guli gultā un atpūties, citādi tu pats kfūsi par sprāgušu zosi. Es raidīju uz viņu skatienu, kurā biju ielikusi visai liela kalibra naidīguma lādiņu.

-     Es varu aiznest, kungs, Fērguss piedāvāja.

-     Neko tādu tu nedarīsi, es teicu, ievērojusi zēna pietvīkušos vaigus un pārāk spožās acis. Uzliku roku viņam uz pieres.

-    Tikai nesaki, Džeimijs izsmējīgi ieteicās, ka viņam ir tem­peratūra.

-    Jā, ir.

-    Ha! viņš drūmā apmierinājumā vērsās pie Fērgusa. Tagad arī tu dabūsi. Paskatīsimies, kā tev patiks ieziešana ar taukiem.

Mazliet piepūles, un Fērguss gulēja sasegts uz matrača pie ka­mīna, dāsni ieziests ar zosu taukiem, padzirdīts ar karstu ārstnie­cisko tēju, un abiem cietējiem zem zoda bija palikts tīrs kabatlakats.

-     Tā, es teicu, noskalojot bļodā rokas. Tagad es aiznesīšu to dārgo paciņu Kamerona kungam. Jūs abi atpūtieties, iedzeriet karstu tēju, atpūtieties, izšņauciet degunu, atpūtieties un turpiniet šādā secībā. Skaidrs, karavīri?

No segu apakšas bija redzams tikai gara apsarkuša deguna galiņš. Tas svārstījās šurpu turpu, Džeimijam purinot galvu.

-    Galīgi apdullusi no varas apziņas, viņš nosodoši izmeta pie­zīmi griestu virzienā. Traki nesievišķīga uzvešanās.

Uzspiedu karstajai pierei buču un norāvu no āķa apmetni.

-    Cik slikti tu pazīsti sievietes, mīļais, es noteicu.

Jūens Kamerons bija atbildīgs par pasākumiem, kas Holirūdā skaitījās izlūkošanas operācijas. Viņa darba telpas atradās pils rie­tumu spārna pašā galā, nobēdzinātas netālu no virtuves. Man bija

aizdomas, ka tas darīts ar nolūku, jo biju redzējusi šī vīra vareno ēstgribu. Droši vien lentenis, es spriedu, vērtējot virsnieka līķa bālo seju, kamēr viņš atvēra sainīti un pārlaida acis depešām.

-    Viss kārtībā? es pēc brīža apprasījos. Man vajadzēja nomākt automātisko vēlmi piebilst “šef”.

Iztraucēts no dziļajām pārdomām, viņš strauji pacēla galvu un mulsi vērās manī.

-     Mm? 0! Atgriezts īstenībā, Kamerons pasmaidīja un stei­dzās atvainoties.

-     Piedodiet, Freizera kundze. Cik nepieklājīgi tā aizmirsties un nepiedāvāt apsēsties. Jā, šķiet, viss kārtībā, ārkārtīgi interesanti, viņš purpināja pie sevis. Tad, atkal pēkšņi atcerējies mani, sacīja:

-     Vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu savam laulātajam drau­gam, ka es vēlētos šos dokumentus apspriest ar viņu iespējami drī­zākā laikā? Cik saprotu, Freizera kungs nejūtas labi, viņš smalk­jūtīgi piebilda, vairoties no mana skatiena. Acīmredzot Īnīesam Makdonaldam nevajadzēja daudz laika, lai darītu visiem zināmu manu sarunu ar princi.

-     Tā ir. Es nedomāju viņam palīdzēt. Lai nu ko, bet es nevē­lējos, lai Džeimijs celtos no gultas, visu nakti sēž un kopā ar Kameronu un Lokielu blenž spiegu atnestajās depešās. Tas būtu gan­drīz tikpat ļauni kā visu nakti dejot ar Edinburgas dāmām. Nu, varbūt ne gluži tik slikti, es sevi palaboju, atceroties trīs Viljamsu jaunkundzes.

-      Mans vīrs noteikti jums pievienosies, tiklīdz tas būs iespē­jams, es teicu, savelkot ciešāk apmetņa malas. Es viņam pa­teikšu. Un tā arī darīšu… rīt. Vai varbūt parīt. Lai kur šobrīd atras­tos angļu spēki, biju pārliecināta, ka ne tuvāk par simts jūdzēm no Edinburgas.

Kad atgriezos, iemetu skatienu guļamistabā un redzēju zem segām divus nekustīgus kuprus, kas pildīja telpu ar šņākuļošanu lēnu un ritmisku, kaut arī mazliet piesmakušu. Nomierinājusies es

noņēmu apmetni un, nodrošinājusies ar krūzi karstas tējas, kurai profilakses dēļ biju piešāvusi krietnu devu ārstnieciskā brendija, apsēdos dzīvojamā istabā.

Lēnām malkojot groku, jutu, ka siltums aizplūst pa krūtīm, pa­tīkami izplešas pa vēderu un mērķtiecīgi virzās lejup uz kāju pirk­stiem, kas īsajā gājienā pāri pagalmam bija gluži nosaluši; es labāk izvēlējos šo ceļu nekā metu līkumu pa iekšējiem gaiteņiem, neskai­tāmām kāpnēm un pagriezieniem.

Turēju krūzi pie zoda, ieelpoju patīkamo, rūgteno smaržu un jutu, kā brendija karstie izgarojumi attīra manus deguna dobumus. Ošņājot man ienāca prātā, kāpēc īsti pilsētā un ēkā, kuru apsēdusi saaukstēšanās un gripa, mani elpceļi palikuši nenosprostoti.

Atklāti sakot, ja neskaita nedēļnieces drudzi, neesmu slimojusi, kopš iznācu pa akmeņu loku. Tas bija savādi, es nodomāju; ja ņem vērā higiēnas un sanitāro standartu zemo līmeni, to, ka bieži bija jādzīvo ciešā saspiestībā, man līdz šim noteikti jau vajadzēja dabūt vismaz iesnas. Bet es paliku tikpat pretīgi vesela kā vienmēr.

Skaidrs, ka es nevarēju būt imūna pret visām slimībām, citādi man nebūtu cēlusies temperatūra. Bet parastās kaites? Protams, dažu trūkumu var izskaidrot ar vakcināciju. Piemēram, es neva­rēju saķert bakas, tīfu, holeru vai dzelteno drudzi. Diez vai te būtu iespējams saslimt ar dzelteno drudzi, un tomēr. Noliku krūzi un cauri piedurknes audumam pataustīju kreiso roku pie pleca. Ar laiku vakcinācijas rētiņa bija mazinājusies, tomēr vēl pietiekami izteikta, lai varētu to sataustīt, raupjš, apaļš rētaudu saaugums, apmēram puscollas diametrā.

Man pārskrēja viegli drebuļi, atkal atceroties Geilisu Dankenu, tad es atvairīju šo domu un no jauna ieniru prātuļošanā par savu veselības stāvokli, lai nevajadzētu domāt ne par sievieti, kura bija sadegusi sārtā, ne par Kolamu Makenziju, vīrieti, kurš viņu bija tur aizraidījis.

Krūze bija gandrīz tukša, un es piecēlos, joprojām domu varā, lai ielietu vēl tēju. Varbūt esmu ieguvusi imunitāti? Māsu kursos biju mācījusies, ka saaukstēšanos izraisa daudzi vīrusi, katrs citāds,

un tie mūžīgi attīstās. Cilvēks, kurš saskāries ar kādu noteiktu vīrusu, skolotājs mums skaidroja, kļūst pret to imūns. Tu arvien no jauna saaukstējies, nonākot kontaktā ar nebijušu un citādu vīrusu, bet novecojot izredzes satikties ar tādu, ar kuru tu neesi jau pazīs­tams, kļuva arvien mazākas. Tā, viņš bija sacījis, bērni saķer iesnas vidēji sešas reizes gadā, pusmūža cilvēki tikai divas un veci ļaudis var nodzīvot vairākus gadus līdz nākamai reizei tikai tādēļ, ka viņi jau satikušies ar izplatītākajiem vīrusiem un kļuvuši imūni.

Tā, lūk, ir iespēja, es domāju. Ja nu dažāda tipa imunitāte ir iedzimta, vīrusiem un cilvēkiem savstarpēji attīstoties? Daudzu sli­mību antivielas no mātes pāriet uz bērnu, to es zināju. Vai nu caur placentu, vai pienu, tāpēc bērns ir imūns uz laiku pret jebkuru slimību, kuru māte izslimojusi. Varbūt es nekad nedabūju iesnas, jo manī bija senču antivielas pret astoņpadsmitā gadsimta vīru­siem, varbūt es guvu labumu no visām iesnām, kuras bija saķēruši mani senči pēdējo divsimt gadu laikā?

Es pārcilāju prātā šo uzjautrinošo domu un tik ļoti ar to aiz­rāvos, ka pat nepūlējos apsēsties, bet malkoju tēju, stāvot kājās istabas vidū, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

Dusmīga par traucējumu nepatikā nopūtos. Es nenoliku krūzi, bet gāju pie durvīm gatava uzklausīt vai atraidīt jautājumus par Džeimija veselību. Acīmredzot Kamerons uzdūries kādai neskaidrai rindkopai depešā vai Viņa Augstība nožēlojis savu augstsirdību, ka atlaidis Džeimiju no ierašanās ballē. Nu, šovakar viņi Džeimiju dabūs laukā no gultas tikai pār manu sabradāto līķi.

Es atrāvu durvis, un vārdi iestrēga man kaklā. Durvju ēnainajā ailā stāvēja Džeks Rendels.

Slapjums no izlaistītās tējas, spiežoties cauri svārkiem, atgrieza mani īstenībā, bet viņš jau bija ienācis iekšā. Kā parasti, nicinoši vērtējot, noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad palūkojās uz aiz­vērtajām guļamistabas durvīm.

-    Tu esi viena?

-Jā!

Gaišbrūnas acis šaudījās starp mani un durvīm, prātojot, cik daudz var man ticēt. Pēc pārciestās slimības Rendela seju izvagoja grumbas, nepietiekamā pārtika un telpās pavadītā ziema bija darī­jušas viņa vaigus bālus, bet možums nebija mazinājies. Ātrais, nežēlīgais prāts bija īslaicīgi aizslēpies aiz ledaino acu priekškara, tomēr pazudis nebija, par to es nešaubījos.

Pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba mani aiz elkoņa un ar otru roku paķēra apmetni, ko pirmīt biju nometusi.

-     Nāc man līdzi!

Es ļautu viņam sakapāt sevi gabalos un tikai tad varbūt atļau­tos izdvest kādu skaņu, kas liktu atvērties guļamistabas durvīm.

Mēs jau bijām tikuši koridoram līdz pusei, kad es beidzot uz­drīkstējos runāt. Personāla dzīvojamās telpās sargu nebija, bet pa teritoriju staigāja daudzas patruļas. Rendels nevarēja cerēt nema­nīts izdabūt mani cauri akmeņdārzam vai pa sānu vārtiem, nemaz nerunājot par pils galveno ieeju. Tāpēc, lai ko viņš no manis vēlē­jās, tas noteikti bija izdarāms Holirūdas sienās.

Varbūt viņam prātā bija slepkavība, atriebjoties par ievaino­jumu, ko guvis cīņā ar Džeimiju? No šīs domas man sažņaudzās vē­ders, es cieši nopētīju Rendelu, cik nu spēju, strauji ejot cauri gais­mas apļiem, kurus meta pie sienām piestiprinātie svečturi. Sveces nebija domātas dekorācijai vai spožam apgaismojumam, tādēļ tās šajā pils daļā bija mazas un reti izvietotas, liesmiņas vārgas, un to uzdevums bija izgaismot ceļu viesiem, kas atgriezās savās istabās.

Rendels nebija ģērbies formastērpā un likās pilnīgi neapbru­ņots. Viņam mugurā bija neizskatīgs pašausts apģērbs, biezs mē­telis, vienkāršas, brūnas bikses un zeķes. Tikai staltā stāja un augstprātīgi izslietā galva, kurā nebija parūkas, liecināja, kas viņš ir, viņš viegli varētu ieslīdēt pils teritorijā kopā ar kādu ballētāju bariņu, izliekoties par kalpu.

Nē, es nospriedu, piesardzīgi palūkojoties uz ceļabiedru, kad mēs no pustumsas izgājām gaismā, viņš nebija bruņots, lai arī pirk­sti turēja manu roku cieši kā dzelzs tvērienā. Tomēr, ja viņš nolēmis

mani nožņaugt, viegls upuris es nebūšu; biju gandrīz tikpat gara kā viņš un krietni labāk barota.

It kā nojautis manas domas, Rendels apstājās netālu no gai­teņa gala un pagrieza mani pret sevi, rokas joprojām stingri turēja elkoņus.

-    Es tev neko nedarīšu, viņš klusi, bet skaidri noteica.

-    Stāsti vien, es nomurmināju, vērtējot izredzes, vai mani kāds dzirdēs, ja sāktu kliegt. Es zināju, ka kāpņu galā stāv sargs, bet līdz turienei bija divas durvis, mazs laukumiņš un garas kāpnes.

No otras puses, tas bija strupceļš. Viņš nevarēs aizvest mani tālāk, un arī es nespēšu sasaukt palīdzību. Šajā koridora galā dzī­voja maz cilvēku, un tie paši šobrīd noteikti atradās citā spārnā vai nu priecājās ballē, vai apkalpoja viesus.

Džeks Rendels runāja nepacietīgi.

-     Neesi idiote. Ja es vēlētos tevi nogalināt, tad izdarītu to šeit. Tas būtu daudz drošāk nekā vest tevi ārā. Starp citu, viņš pie­bilda, ja mans nodoms būtu tev kaitēt, iekšā vai ārā, kāpēc es būtu ņēmis tavu apmetni? Kā ilustrējot sacīto, viņš pacēla uz augšu minēto apģērba gabalu.

-    Kā es, velns parāvis, varu to zināt? attraucu, lai ari šis likās izšķirošais arguments. Kāpēc tu to ņēmi?

-    Tāpēc, ka es vēlos, lai tu nāc man līdzi ārā. Man tev ir piedāvā­jums, un es nevēlos riskēt, ka kāds varētu noklausīties. Viņš palū­kojās uz durvīm gaiteņa galā. Kā visas pārējās Holirūdas durvis, tās bija darinātas no vairākiem paneļiem, četri augšējie izveidoti krusta formā, divi apakšējie vertikāli, atgādinot atvērtu Bībeli. Holirūdā agrāk bija abatija.

-    Vai tu atnāksi uz baznīcu? Tur mēs varētu parunāt, nebaido­ties no iejaukšanās. Tā bija taisnība baznīca, kas bija pils pie­būve, daļa no sākotnējās abatijas, tagad bija pamesta novārtā, jo valdīja uzskats, ka tur ir bīstami, vairākus gadus tur nekas nebija remontēts. Es svārstījos, nezinādama, ko darīt.

-     Domā, sieviete! Rendels mani viegli sapurināja, tad atlaida un atkāpās. Sveču gaismā jautās tikai siluets, tāpēc viņa vaibstus

redzēju kā izplūdušu plankumu acu priekšā. Kāpēc man vajadzēja riskēt, nākot iekšā pilī?

Tas bija labs jautājums. Kad viņš nomaskējies bija pametis Edin­burgas pils sniegto patvērumu, visi pilsētas ceļi viņam bija vaļā. Viņš būtu varējis slapstīties pa ieliņām un sānceliņiem, līdz būtu pamanījis mani, ejot ikdienas gaitās, un tad aizšķērsojis ceļu. Vie­nīgais saprātīgais iemesls, kāpēc viņš tā nerīkojās, bija tas, ko viņš jau minēja: viņam vajadzēja ar mani aprunāties, bet tā, lai nebūtu nekādas iespējas mūs noklausīties un ieraudzīt.

Viņš redzēja, kā man sejā atspoguļojas domu gaita, un viņa pleci mazliet atslāba. Rendels izpleta apmetni un turēja, lai varu to apņemt.

-    Dodu goda vārdu, kundze, ka no mūsu sarunas atgriezīsieties sveika un vesela.

Mēģināju kaut ko izlasīt pavadoņa kalsnajā sejā ar smalkajiem vaibstiem, bet tur nekas nebija rakstīts. Skatiens bija rāms un neat­klāja neko vairāk kā manējais, ja es redzētu sevi spogulī.

Pastiepu roku pēc apmetņa.

-    Labi, es teicu.

Mēs izgājām krēslainajā akmeņdārzā; ejot garām sargam, tikai pamājām ar galvu. Viņš mani pazina, un nebija nekas neparasts, ka es nakts laikā devos apmeklēt kādu slimnieku pilsētā, kuram neatliekami bija vajadzīga mana palīdzība. Sargs cieši paskatījās uz Džeku Rendelu parasti mani pavadīja Mērtegs, ja Džeimijs bija aizņemts, bet šis apģērbs nekādi nenodeva kapteiņa īsto perso­nību. Viņš vienaldzīgi atbildēja sarga skatienam, un pils durvis aiz muguras aizvērās, atstājot mūs vēsajā naktī.

Bija lijis lietus, bet negaiss jau rima. Mums virs galvas slīdēja plūksnās saplīsusī biezā mākoņu blīva, ko dzina vējš, kas pluinīja arī manu apmetni un kļāva svārkus pie kājām.

-     Uz to pusi. Es cieši turēju biezo samta apmetni, kurā biju ietinusies, nodūru galvu pret vēju un sekoju Džeka Rendela kalsna­jam stāvam pa taciņu cauri akmeņdārzam.

Mēs iznācām nogāzē un, uz īsu mirkli apstājušies, lai paraudzī­tos apkārt, ātri šķērsojām zālienu, kas stiepās līdz baznīcas portā­lam.

Durvis bija sašķiebušās un stāvēja pusvirus; tās jau vairākus gadus netika lietotas, jo ēka bija nopietni bojāta un tādēļ kļuvusi bīstama, bet neviens nebija uzņēmies rūpes to saremontēt. Spārdī­dama sabirušās lapas un gružus, lai atbrīvotu ceļu, no pils dārza, kurā šaudījās mēnesnīcas atplaiksnījumi, ieniru necaurredzamajā tumsā, kas valdīja baznīcā.

Tomēr tumsa nemaz nebija necaurredzama kad acis aprada, redzēju augsto pīlāru līnijas, kas rindojās abās pusēs jomam, un smalkos akmens rotājumus ap milzīgo logu tālākajā galā, stikls gan gandrīz viss bija izbiris.

Pēc vieglas kustības ēnās es manīju, uz kurieni aizgājis Ren­dels; stāvēju starp pīlāriem un pagriezusies atradu viņu ielokā, kur reiz bija novietots kristāmtrauks, tagad gan tur bija atlicis vien ak­mens paaugstinājums pie sienas. Abās pusēs uz mūriem jautās blāvi plankumi piemiņas plāksnes tiem, kas apbedīti baznīcā. Citas plāksnes bija iestrādātas grīdā abās pusēs vidusejai, kur mirušo vārdus izdzēsušas neskaitāmo baznīcēnu kājas, kas gājušas te pāri.

-     Labi, es ierunājos. Tagad mūs neviens nenoklausīsies. Ko tu gribi no manis?

-    Tavas dziednieces mākas un pilnīgu diskrēciju. Apmaiņā pret manā rīcībā esošajām ziņām par armijas pārvietošanos un plā­niem, viņš nekavējoties ķērās pie lietas.

Man aizrāvās elpa. Lai nu ko, bet to… to es nebiju gaidījusi, tikai ne tādu priekšlikumu. Tas taču nevarēja nozīmēt…

-    Tev vajadzīgs dziednieks? es jautāju, nepūloties slēpt šaus­mas un izbrīnu, kas jaucās manā balsī. Es? Cik saprotu, tu… ē… domā… Ar milzīgu gribas piepūli apvaldīju stomīšanos un stingri sacīju: Visu, kas bija iespējams, ārsti taču tavā labā jau izdarī­juši? Izskatās, ka esi puslīdz ciešamā stāvoklī. Vismaz ārēji. Es iekodu lūpā, apspiežot tuvojošos histēriju.

-     Man teica, ka man palaimējies, jo esmu palicis dzīvs, kun­dze, Rendels vēsi atteica. Par to var strīdēties. Viņš nolika

laternu sienas nišā, kur dziļumā sauss un tukšs atradās dobums kristāmtraukam.

-    Pieņemu, ka izteikt šo jautājumu tevi vairāk mudinājusi medi­cīniska zinātkāre nekā raizes par manu labsajūtu, viņš turpināja. Laternas gaisma, kas plūda apmēram vidukļa augstumā, apgais­moja viņa auguma lejasdaļu, atstājot galvu un plecus paslēptus. Rendels uzlika roku uz bikšu jostas un mazliet pagriezās pret mani.

-     Vai vēlies apskatīt ievainojumu, lai spriestu par ārstēšanas lietderību? Ēnas slēpa viņa seju, bet ledus atskalas balsi bija sla­cītas ar indi.

-     Varbūt vēlāk, es tikpat vēsi atbildēju. Kam tad vajadzīga mana palīdzība, ja ne tev pašam?

Viņš saminstinājās, bet pārdomāt bija jau daudz par vēlu.

-    Manam brālim.

-    Tavam brālim? Nespēju noslēpt milzu izbrīnu, kas skanēja manā balsī. Aleksandram?

-     Mans vecākais brālis Viljams, cik es zinu, cītīgi nodarbojas ar dzimtas īpašumu pārvaldīšanu Saseksā, un viņam palīdzību neva­jag, Rendels salti noteica. Jā, manam brālim Alekam.

Lai nepakristu, ar rokām atspiedos uz aukstā akmens sarkofaga.

-    Kas viņam kaiš? es jautāju.

Stāsts bija pagalam vienkāršs un skumjš. Ja man to būtu stāstī­jis cits cilvēks, nevis Džonatans Rendels, es, iespējams, būtu jutusi līdzcietību.

Atlaists no Sendringemas hercoga sekretāra vietas par skan­dālu ar Mēriju Hokinsu, turklāt pārāk vārgu veselību, lai atrastu citu darbu, Aleksandrs Rendels bijis spiests meklēt palīdzību pie brāļiem.

-     Viljams atsūtīja divas mārciņas un vēstuli ar nopietnām pa­mācībām. Džeks Rendels atspiedās pret sienu un sakrustoja kā­jas. Viljams ir ļoti nopietns cilvēks, diemžēl. Bet viņš nebija gatavs uzņemt Aleku mājās Saseksā. Mūsu vecākā brāļa sieva ir

nedaudz… galējību cilvēks, teiksim tā. Savos reliģiskajos uzska­tos. Džeka Rendela balsī ievijās humora stīga, kas uz mirkli manī modināja simpātijas pret viņu. Nez vai citādos apstākļos viņš līdzi­nātos savam mazmazdēlam, kuru ārēji tik stipri atgādināja?

Pēkšņās atmiņas par Frenku mani tā izsita no līdzsvara, ka nā­kamo teikumu palaidu gar ausīm.

-    Piedod. Ko tu teici? Ar labo roku cieši saspiedu kreiso, pirk­sti satvēra zelta laulības gredzenu. Frenka nebija. Vienreiz jābeidz domāt par viņu.

-     Es teicu, ka esmu atradis Alekam istabu netālu no pils, lai pats varētu viņu apraudzīt, mani līdzekļi nav tik lieli, ka es varētu atļauties pieņemt pastāvīgu kalpu.

Bet Edinburgas ieņemšana, protams, apraudzīšanu darīja sarež­ģītu, un Aleks Rendels visu iepriekšējo mēnesi vairāk vai mazāk bija atstāts savā vaļā, ja neņem vērā kādas sievietes neregulārus apmeklējumus, lai laiku pa laikam uzkoptu istabu. Aleks jau bija slims, bet aukstā laika, nepietiekamā uztura un nabadzības dēļ ve­selība vēl pasliktinājās tiktāl, ka Džeks Rendels bija sācis nopietni raizēties, kā samaksu piedāvājot nodot karali.

-    Kāpēc tu nāci pie manis? es beidzot jautāju, novēršoties no kapa plāksnes.

Rendels likās nedaudz izbrīnīts.

-      Tava aroda dēļ. Viņa lūpas izliecās vieglā, pašironiskā smaidā. Ja cilvēks vēlas pārdot savu dvēseli, vai tad nav parasts vērsties pie tumsas spēkiem?

-   Tu patiešām domā, ka es piederu pie tumsas spēkiem, vai ne? Skaidrs, ka viņš tā uzskatīja; viņš ļoti labi prata paņirgāties, bet sākotnējā piedāvājumā nebija ne mazākā izsmiekla.

-    Ja neskaita nostāstus, kas par tevi klīda Parīzē, tu pati man to pateici, Džonatans Rendels atgādināja. Tobrīd, kad es tevi izlaidu no Ventvērtas. Viņš tumsā pagriezās un pavirzījās tālāk pa akmens paaugstinājumu.

-    Tā bija nopietna kļūda, viņš klusu sacīja. Tik bīstama sie­viete kā tu nemūžam nedrīkstēja dzīva iziet no turienes. Un tomēr

man jau nebija izvēles; tava dzīvība bija cena, ko noteica viņš. Un par to, ko viņš man deva, es būtu maksājis vēl augstāku likmi.

Es klusi iešņācos, bet uzreiz aprāvos, tomēr viņš jau bija dzir­dējis. Rendels atzvila uz plāksnes, ar vienu gurnu atspiedies pret malu, otru līdzsvaram izvirzījis uz āru. Mēness, kas šad tad izlau­zās starp ātri skrejošajiem mākoņiem, caur izsisto logu apgaismoja viņu no mugurpuses. Tumsā, kad redzēju daļējo profilu un kad ēnas izdzēsa ļaunuma vaibstu ap muti, es varēju viņu sajaukt, kā reiz jau gadījās, ar vīrieti, kuru biju mīlējusi. Ar Frenku.

Tomēr es biju to vīrieti nodevusi; manas izvēles dēļ šī cilvēka nekad nebūs. “Piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem… Iznī­cināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu!”

-     Vai viņš tev stāstīja? no ēnas atskanēja gaiša, patīkama balss. Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums, viņu un mani, tajā mazajā Ventvērtas istabiņā? Kaut jutos satriekta un nikna, es ievēroju, ka viņš paklausīja Džeimija pavēlei; Rendels ne reizi nenosauca viņu vārdā. “Viņš.” “Viņam.” Nekad “Džeimijs”. Tas piederēja man.

Cieši sakodu zobus, tomēr man izdevās izspiest caur tiem vār­dus:

-    Viņš man izstāstīja. Visu.

Rendels izdvesa skaņu, klusu kā nopūtu.

-    Vai nu tev, mīlā, patīk šī doma, vai ne, mēs esam savienoti, tu un es. Es nevaru teikt, ka man tas sagādātu prieku, bet es atzīstu patiesību. Tu, tāpat kā es, pazīsti viņa ādas pieskārienu tik siltu, vai ne? Tu zini, kā smaržo viņa sviedri un cik cieti ir matiņi uz viņa kājām. Tu zini, kādu skaņu viņš izdveš beigās, kad ļāvies aizmirstī­bai. Es arī.

-      Klusē, es uzsaucu. Izbeidz! Džonatans Rendels manī neklausījās, viņš, atspiedies pret kapa plāksni, it kā domīgi sarunā­jās pats ar sevi. Mani no jauna pārņēma dusmas, jo es sapratu, kas viņu noveda līdz šim atmiņu mirklim ne jau nolūks, kā sākumā biju domājusi, mani pakaitināt, bet nepārvarama vēlme runāt par

mīļoto, skaļā balsī atkārtot un tādā veidā atkal izdzīvot jau pabālē­jušos sīkumus. Jo galu galā kuram gan citam, izņemot mani, viņš varētu kaut ko tādu par Džeimiju stāstīt?

-    Es eju projām! skaļā balsī paziņoju un apcirtos uz papēža.

-    Iesi projām? man aiz muguras ierunājās mierīga balss. Es varu nodot tavās rokās ģenerāli Holiju. Tu vari ļaut viņam saņemt skotu armiju. Pēc tavas izvēles, kundze.

Man ļoti gribējās atcirst, ka ģenerālis Holijs nav tā vērts. Bet tad es padomāju par skotu klanu vadoņiem, kas bija izmitināti zem Holirūdas jumta, Kilmernoku, Belmerino un Lokielu, tikai dažas pēdas no šejienes otrpus abatijas sienai. Par Džeimiju. Par tūksto­šiem skotu vīru, ko vadoņi bija atveduši šurp. Vai bija vērts upurēt savas jūtas, lai gūtu izredzes uz uzvaru? Un vai šis bija pagrieziena punkts, kad kārtējo reizi vajadzēja izdarīt izvēli? Un kas notiktu, ja es neklausītos, ja es nepieņemtu Rendela piedāvāto darījumu?

Es lēnām pagriezos.

-     Nu tad runā, es teicu. Ja tev to vajag. Likās, ka manas dusmas Rendelu neuztrauc, un viņu neuztrauca arī tas, ka es va­rētu atteikties no piedāvājuma. Balss, kas skanēja tumšajā baznīcā, plūda rāmi un apvaldīti kā augstskolas lektoram.

-     Zini, par ko man ir jādomā? Vai tu no viņa esi saņēmusi tik­pat daudz, cik es? Rendels piešķieba galvu, un, kad viņš iznāca no ēnas, kļuva redzami asie sejas vaibsti. Kustīgā gaisma uz brīdi apspīdēja viņu no sāniem, izgaismojot gaišbrūnās acis, kas gailēja kā zvēram, kurš slapstās pa krūmiem.

Triumfa tonis bija tikko jaušams, tomēr neapstrīdams.

-    Es, viņš klusi turpināja, esmu viņu dabūjis tā, kā tu nekad nevarēsi. Tu esi sieviete; tu nevari to saprast, lai arī esi ragana. Esmu turējis rokās viņa vīrišķības dvēseli, esmu ņēmis no viņa to, ko viņš ir ņēmis no manis. Es viņu pazīstu tā, kā viņš tagad pazīst mani. Mēs esam saistīti, viņš un es, ar asins saitēm.

“Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu…”

-     Tu esi izvēlējies ļoti savādu veidu, kā lūgt man palīdzību, drebošā balsī aizrādīju. Rokas biju paslēpusi brunču ielocēs, auksto audumu biju saņurcījusi cieši savilktajās dūrēs.

-     Tiešām? Man likās, ka labāk būs, ja tu sapratīsi, kundze. Es nelūdzos tavu žēlastību, nevēršos pie tavām spējām, kā vīrietis va­rētu lūgties sievietes žēlastību, kas atkarīga no tā, ko ļaudis dēvē par sievišķīgu līdzjūtību. Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ. Pār pieri noslīga tumšu matu šķipsna; viņš ar vienu roku atbīdīja to atpakaļ.

-     Man labāk patiktu, ja tas būtu skaidra aprēķina darījums starp mums abiem, kundze; pakalpojums un par to samaksāta noteikta cena jo redzi, kundze, es pret tevi jūtu gandrīz to pašu, ko tu pret mani.

Tas bija šoks; kamēr es pūlējos atrast atbildi, Rendels jau tur­pināja:

-    Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu caur viņu. Tādu saiti es nebūtu izveidojis ar sava brāļa miesu; es lūdzu tavu palīdzību, lai izdziedinātu viņa miesu, bet es neriskēju, ka viņa dvēsele kritīs tev par upuri. Tad saki man: vai cena, ko piedāvāju, ir tev pieņemama?

Novērsos un aizgāju, soļiem skaļi atbalsojoties tukšajā baznīcā, līdz joma vidum. Es tik stipri drebēju, ka gāju nedroši, un kāju atsitieni uz cietā akmens mani satricināja. Lielā loga aprises virs pamestā altāra uz balto, strauji skrienošo mākoņu fona izskatījās melnas un neskaidras, mēnesgaismas staru kūli apgaismoja manu ceļu.

Joma galā vēlējos tikt pēc iespējas tālāk no Rendela es ap­stājos un ar rokām smagi atspiedos pret sienu. Bija tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pat burtus uz marmora plāksnes zem manām plaukstām, bet es jutu vēsā gravējuma asās malas. Mazs, apaļš gal­vaskauss virs sakrustotiem kauliem svētulīga versija par pirātu tēmu. Ļāvu galvai noliekties un pierei atspiesties pret neredzamās miroņgalvas pieri, kas likās tik gluda kā kauls.

Acis aizvērusi, es gaidīju, kamēr atkāpsies nelabums un atdzi­sīs karstais pulss, kas sitās man deniņos.

Tam nav nekādas nozīmes, es sev teicu. Nav svarīgi, kas viņš ir. Nav svarīgi, ko viņš saka.

“Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu…” Jā, bet ne caur Džeimiju. Ne caur viņu! Es centos to iegalvot viņam un ari sev. Jā, tu viņu paņēmi, tu, nelieti! Bet es paņēmu viņu atpakaļ, es atbrīvoju viņu no tevis. Tev no viņa nekas nav atlicis! Bet sviedri, kas tecēja man pa sāniem, un mani šņuksti atspēkoja šo pārliecību.

Vai šī ir cena, kas man jāmaksā par Frenka zaudēšanu? Varbūt tūkstoš dzīvību, kuras var glābt, pretī dodot vienu, kas tiks zau­dēta?

Man labajā pusē drūmi slējās altāra tumšā ēna, un es no visas sirds vēlējos, kaut te kāds būtu, vienalga, kādas dabas, kāds, pie kura vērsties un gaidīt atbildi. Bet Holirūdā neviena nebija, ne­viena, izņemot mani. Mirušo gari savus nodomus neizpauda, tie palika klusi sienas un grīdas akmeņos.

Centos izmest no prāta Džeku Rendelu. Ja to nebūtu prasījis viņš, bet jebkurš cits cilvēks, vai es ietu? Galu galā nedrīkst aiz­mirst ari par Aleku Rendelu. “Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ,” kapteinis bija sacījis. Protams, es ietu. Lai kādas zāles es varētu viņam piedāvāt, vai es varu liegt palīdzību tāpēc, ka to lūdz slikts cilvēks?

Pagāja ilgs laiks, līdz es nogurusi izslējos, ar varu piespiedu sevi iztaisnoties; manas plaukstas bija miklas un slīdēja pa apaļo miroņgalvu. Jutos iztukšota un vārga, man sāpēja sprands, galva bija smaga, it kā slimība, kas plosījās pilsētā, tomēr būtu mani pa­nākusi.

Rendels vēl bija turpat, viņš pacietīgi gaidīja mani aukstumā un tumsā.

-    Jā, es strupi izmetu, tiklīdz biju piegājusi tik tuvu, ka viņš varēja mani dzirdēt. Labi. Rīt aiziešu, priekšpusdienā. Kur?

-     Leidivokas šķērsielā. Vai tu zini, kur tas ir?

-    Jā. Edinburga nebija liela pilsēta tikai viena platāka iela ar šaurām, slikti apgaismotām šķērsielām, no kurām varēja nokļūt pagalmos. Leidivokas šķērsiela bija viena no nabadzīgākajām.

-     Es tevi tur gaidīšu, Rendels sacīja. Man tev būs ziņas. Viņš vingri nostājās uz kājām, paspēra soli uz priekšu, tad izslējās,

gaidot, kad es došos projām. Lai tiktu līdz durvīm, viņam vajadzēja iet man tuvu garām, bet es redzēju, ka viņš to nevēlas.

-     Tu no manis baidies, vai ne? Es auksti nosmējos. Domā, ka pārvērtīšu tevi par krupi?

-    Nē. Viņš mierīgi manī skatījās. Es nebaidos no tevis, kun­dze. Zini, nav iespējams vērsties pie tumsas spēkiem un no tiem baidīties. Ventvērtā tu vēlējies iebaidīt mani, pasakot manu nāves dienu. Bet, to pateikusi, tagad tu vairs nespēj mani iebiedēt, jo es miršu nākamā gada aprīlī, un tu man neko sliktu nevari izdarīt, vai ne?

Ja man līdzi būtu nazis, es varbūt pierādītu viņam pretējo, iedo­mājos, gūstot mirkli, kas mierināja manu dvēseli. Bet uz maniem pleciem gūlās pravietojuma nolemtība un tūkstoš skotu dzīvību smagums. Es Rendelam neko nevarēju padarīt.

-     Es turos pa gabalu, kundze, viņš paskaidroja, tikai tāpēc, ka nevēlētos pat nejaušības dēļ tev pieskarties.

Es atkal iesmējos, šoreiz no sirds.

-    Un šo vēlmi, kaptein, es pilnībā atbalstu. Pagriezos un gāju ārā no baznīcas, ļaujot viņam sekot, ja viņš tā vēlētos.

Man nevajadzēja ne jautāt, ne lauzīt galvu, vai Rendels turēs doto vārdu. Reiz viņš izlaida mani no Ventvērtas, jo bija apsolījis to darīt. Ja viņš bija devis vārdu, tad to pildīja. Džeks Rendels bija džentlmenis.

"Ko tu juti, kad es atdevu sevi Džekam Rendelam?" Džeimijs bija man jautājis.

“Dusmas. Nelabumu. Šausmas," es biju atbildējusi.

Atspiedos pret dzīvojamās istabas durvīm un atkal spēju sajust koka dēļus. Uguns kamīnā bija nodzisusi, un istabā bija auksti. Nāsis sāka kutināt smaka, kurā jaucās zosu tauku un kampara izgarojumi. Bija kluss, tikai no gultas puses plūda piesmakusi elpo­šana un ap sešas pēdas biezajām sienām auroja vējš.

Nometos ceļos pie kamīna un krāvu kurtuvē pagales. Uguns bija izdzisusi pavisam, atliku malā apdegušu strupuli, izslaucīju pelnus un tad, salauzusi skalus, saliku tos kaudzītē kamīna mutē. Holirūdā kurināja ar malku, nevis ar kūdru. Diemžēl, es nodomāju, kūdras uguns nebūtu tik ātri apdzisusi.

Man mazliet drebēja rokas, un krama kārbiņa divreiz nokrita zemē, līdz izdevās uzšķilt dzirksteli. Auksts, es sev teicu. Te ir ļoti auksts.

“Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums?” jautāja Džeka Rendela izsmējīgā balss.

-     Visu, kas man jāzina, es pie sevis nomurmināju un, aizde­dzinājusi papīra gabalu pie liesmiņas, pielaidu no tā uguni vairā­kās vietās iekuriem, un tie uzreiz uzšvirkstēja. Pa vienam vien es liku klāt mazus žagariņus, katru paturēju pie liesmas un pagaidīju, līdz tas aizdegas. Kad iekuru kaudzīte priecīgi sprakšķēja, es pa­stiepu roku uz aizmuguri, paņēmu prāvu pagali un uzmanīgi ieliku liesmās. Tā bija priede zaļa, bet pie koksnes bija palicis nedaudz sveķu, kas izspiedās no pagales plaisas kā sīka, zeltaina lāsīte.

Laika gaitā koka sula kristalizēsies un sastings, kļūstot par dzintara gabaliņu, cietu un pamatīgu kā dārgakmens. Tagad tas uz brīdi iekvēlojās, izplatot karstumu, nopaukšķēja, sašķīda mikrosko­pisku dzirksteļu spietā un tūlīt apdzisa.

-     Visu, kas man jāzina, es čukstēju. Fērgusa guļvieta bija tukša; pamodies un aptvēris, ka nosalis, viņš bija aizrāpojis meklēt kādu siltuma avotu.

Puika gulēja saritinājies Džeimija gultā, divas galvas tumša un sarkana gulēja blakus uz spilvena, abi, mutes pavēruši, mie­rīgi krāca. Nevarēju novaldīt smaidu par šo skatu, tomēr uz grīdas gulēt es nebiju noskaņota.

-    Ārā, es čukstus pavēlēju Fērgusam, izvelkot viņu gultas malā un ieveļot sev rokās. Lai gan desmit gadus vecs puišelis viņš bija smalkiem kauliem, tomēr vienlaikus drausmīgi smags. Ar grūtībām aizdabūju viņu līdz matracim un, joprojām aizmigušu, uzmetu uz tā, tad atgriezos pie Džeimija gultā.

Stāvot un skatoties uz vīru, nesteidzīgi izģērbos. Viņš bija pa­griezies uz sāniem un arī saritinājies, lai nenosaltu. Skropstas garas un izliekušās gulēja uz vaigiem; tās bija tumšā kastaņbrūnā krāsā, pie galiņiem gandrīz melnas, bet pie saknēm gaišas. Viņš izskatījās dīvaini nevainīgs par spīti garajam, taisnajam degunam un stingrajām mutes un zoda līnijām.

Uzvilkusi kreklu, es ieslīdēju gultā viņam blakus, piekļāvos pie platās, siltās muguras vilnas naktskreklā. Džeimijs sakustējās, noklepojās, un es mierinoši uzliku roku viņam uz gurna. Viņš atkal sakustējās, savilkās vēl vairāk un atspiedās pret mani; likās, kaut ko sapņo. Apskāvu viņa vidukli, plaukstai pārslīdot maigajiem, sma­gajiem sēkliniekiem. Es zināju, ka varu viņu uzbudināt pat miegā; nevajadzēja daudz, tikai pāris reižu stiprāk pārlaist pirkstus locek­lim, lai tas jau kļūtu ciets.

Taču es nevēlējos traucēt Džeimija atpūtu un aprobežojos, vieglā glāstā pārlaižot roku viņa vēderam. Viņš pastiepa atpakaļ lielu plaukstu un atbildot neveikli noglāstīja manu gurnu.

-     Es tevi mīlu, viņš pusmiegā noburkšķēja.

-    Zinu, es atteicu un, viņu apskāvusi, tūlīt aizmigu.

Par graustu šo māju gluži saukt nevarēja, bet daudz netrūka. Es uzmanigi pakāpos sāņus, lai izvairītos no lielas netīrumu peļķes, kas bija sakrājusies uz bruģakmeņiem pa augšējo stāvu logiem izlieto naktspodu dēļ un ko aizskalos tikai lietus.

Rendels satvēra mani aiz elkoņa, lai es nepaslīdētu uz gluma­jiem akmeņiem. Sajutusi pieskārienu, es sastingu, bet viņš tūlīt atlaida manu roku.

Viņš pamanīja, kā es skatos uz satrunējušo durvju stenderi, un sāka taisnoties:

-    Nevarēju atļauties noīrēt labāku mājvietu. Iekšā nav tik ļauni.

Nebija arī… gluži tik ļauni. Vismaz kāds bija papūlējies istabu iekārtot pēc iespējas ērtāk. Bija atnesta prāva bļoda un krūze ar ūdeni, stabils galds, uz kura stāvēja maizes klaips, siera gabals un pudele vīna, gultai bija sagādāts pēlis un vairākas biezas segas.

Vīrietis, kas gulēja gultā, bija atmetis segas, laikam klepojot sakarsis, es novērtēju situāciju. Seja viņam bija stipri pietvīkusi un klepus tik stiprs, ka pat izturīgais gultas rāmis šūpojās.

Es pārgāju pāri istabai un atvēru logu, nepievēršot uzmanību Rendela skaļajiem protestiem. Auksts gaiss iebrāzās smacējoši kar­stajā istabā, un nemazgāta ķermeņa, netīras veļas un pilna nakts­poda smaka nedaudz mazinājās.

Klepus mitējās, un Aleksandra Rendela pietvīkums pagaisa, dodot vietu neveselīgam bālumam. Lūpas bija iezilganas, un krūtis smagi cilājās, lai atgūtu elpu.

Pārlaidu skatienu istabai, bet neatradu neko, kas derētu manam nolūkam. Atvēru savu zāļu somu un izņēmu cietu pergamenta lapu. Malas bija mazliet apbružātas, bet gan jau derēs. Apsēdos uz gultas, uzsmaidīju Aleksandram, cik iedrošinoši vien spēju.

-    Pēc brīža jutīsieties labāk, es solīju. Nerunājiet un necen­tieties apspiest klepu. Man tas jādzird.

Krekls jau bija vaļā; pavēru to plašāk un ieraudzīju satriecoši iekritušas krūtis. Miesas uz tām tikpat kā nebija; no vēdera līdz atslēgkaulam skaidri bija redzamas ribas. Rendels jaunākais vien­mēr bija bijis tievs, bet pēdējā gada laikā slimības dēļ bija gandrīz izkāmējis.

Saritināju pergamentu taurītē un vienu galu pieliku slimnie­kam pie krūtīm, otru sev pie auss. Tas bija ļoti rupjš stetoskopa atdarinājums, bet pārsteidzoši derīgs.

Liku viņam dziļi elpot un izklausīju plaušas vairākās vietās. Bet man nevajadzēja lūgt, lai nabaga jauneklis klepo.

-    Uz bridi apgulieties uz vēdera. Pavilku uz augšu kreklu un klausījos, tad viegli paklaudzināju ar pirkstiem pa muguru, pār­baudot rezonansi abās plaušās. Mani pirksti juta, ka kailā miesa ir mikla no sviedriem.

-    Labi. Varat atkal pagriezties uz muguras. Tagad guliet mierīgi un atslābinieties. Tas nepavisam nesāpēs. Turpināju mierinoši runāt, kamēr pārbaudīju acu baltumus, pietūkušos limfmezglus kaklā, aplikto mēli un iekaisušās mandeles.

-    Jums ir katars. Noglāstīju slimnieka plecu. Uzvārīšu kaut ko klepus atvieglošanai. Bet tikmēr… Ar kāju riebumā norādīju uz fajansa trauku zem gultas un palūkojos uz vīrieti, kas stāvēja pie durvīm, izslējies taisni un stīvi kā parādē.

-    Tiec vaļā no šī! es pavēlēju. Rendels nikni palūrēja uz mani, bet paklausīgi pienāca klāt un pieliecās.

-    Tikai nelej laukā pa logu! es skarbi uzsaucu, kad viņš spēra soli uz to pusi. Nones lejā! Rendels strauji pagriezās un izgāja, uz mani pat nepaskatījies.

Kad durvis aiz brāļa aizvērās, Aleksandrs sekli ievilka elpu. Viņš man uzsmaidija, gaišbrūnās acis bālajā sejā drudžaini spīdēja. Gan­drīz caurspīdīgā āda likās pārvilkta pār sejas kauliem.

-    Labāk pasteidzieties, citādi Džonijs ienāks. Kas ir?

Tumšie mati klepojot bija izspūruši; cenšoties apspiest jūtas, kuras viņš man izraisīja, es tos noglaudu. Negribēju neko teikt, bet viņš acīmredzot jau zināja.

-Jums ir katars. Jums ir ari tuberkuloze… dilonis.

-Un?

-     Sirds mazspēja. Es ieskatījos viņam tieši acīs.

-     A. Es jau domāju… kaut ko līdzīgu. Reizēm man krūtīs sirds trīsuļo… kā mazs putniņš. Aleksandrs viegli uzlika roku uz sirds.

Nespēju skatīties uz viņa krūtīm, kā tās cilājas zem nepanesa­mās nastas, tāpēc saudzīgi aizvēru viņa kreklu un aizpogāju līdz kaklam. Gara, balta roka cieši satvēra manējo.

-     Cik ilgi? viņš jautāja. Balss skanēja viegli, gandrīz bezrū­pīgi, paužot ne vairāk kā vieglu ziņkāri.

-    Es nezinu, atteicu. Tā ir taisnība. Es nezinu.

-    Bet ne ilgi, viņš bija pārliecināts.

-     Nē. Ne ilgi. Varbūt vairākus mēnešus, bet gandrīz droši, ka ne visu gadu.

-    Vai varat… apturēt klepu?

Es pastiepu roku pēc somas.

-    Jā. Vismaz tik daudz varu izdarīt. Un sirds sišanos. Uztaisīšu jums uzpirkstītes ekstraktu, tas palīdzēs. Atradu mazu sainīti, kurā bija kaltētas uzpirkstītes lapas; man vajadzēs mazliet laika, lai uzvārītu.

-    Jūsu brālis… es sacīju, uz viņu neskatoties. Vai gribat, lai es…

-     Nē, Aleks noteikti atteicās. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viņš tik ļoti līdzinājās Frenkam, ka vienu brīdi man sagribējās raudāt.

-     Nē, Aleks atkārtoja. Domāju, ka viņš jau zina. Mēs vien­mēr esam bijuši… zinājuši visu viens par otru.

-     Tiešām? Skatījos tieši uz Aleksandru. Viņš nenovērsās no mana skatiena, bet tikko jaušami pasmaidīja.

-    Jā, viņš klusi sacīja. Es zinu, kāds viņš ir. Tam nav nozī­mes.

Ak, tiešām? es domāju. Varbūt tev nav. Nespēdama paļauties ne uz savu seju, ne balsi, es novērsos un visu uzmanību veltīju tam, lai aizdedzinātu spirta lampiņu, kas bija man līdzi.

-    Viņš ir mans brālis, klusa balss man aiz muguras sacīja. Es dziļi ievilku elpu un savaldīju rokas, lai nomērītu pareizo kaltēto lapu daudzumu.

-    Jā, es teicu, vismaz tas viņš ir.

Kopš izplatījās ziņa par ģenerāļa Koupa brīnumaino sakāvi pie Prestonpenas, no ziemeļiem burtiski plūstin plūda piedāvājumi atbalstīt armiju gan ar cilvēkiem, gan naudu. Daži piedāvājumi pat realizējās: lords Ogilvijs, Elijas grāfa vecākais dēls, atveda sešus simtus tēva rentnieku, bet Epinas Stjuarts atsoļoja ar karapulku, ko veidoja četrsimt vīru no Aberdīnas un Benfas grāfistēm. Lords Pitslaigo viens pats nokomplektēja lielāko daļu Hailendas kavalē­rijas, atvedot no ziemeļaustrumu grāfistēm krietnu skaitu džentl­meņu ar kalpiem, visi uz labiem zirgiem un teicami bruņoti vis­maz salīdzinājumā ar dažiem klaniem, kuru ieroči bija zobeni, kas saglabājušies no sacelšanās 1715. gadā, kad ar tiem cīnījās viņu vectēvi, aprūsējuši cirvji un mēslu dakšas, kas tikko vēl izmantoti saimniecības darbos, piemēram, mēžot govju kūtis.

Karotāji bija raiba kompānija, bet tāpēc ne mazāk bīstami, es prātoju, ejot cauri nelielam vīru pulciņam, kas bija ielenkuši ceļo­jošu nažu asinātāju, kurš pilnīgā vienaldzībā trina dunčus, bārdasnažus un izkaptis. Angļu karavīrs, kas stātos viņiem pretī, vai­rāk riskētu dabūt stingumkrampjus nekā mirt no ievainojuma, taču iznākums būtu vienāds.

Lai arī lords Lūiss Gordons, Gordonas hercoga jaunākais brā­lis, bija ieradies Holirūdā izrādīt cieņu Čārlzam un zīmēja spožas

izredzes, ka ieradīsies ar visu Gordonu klanu, tomēr no rokas bučo­šanas līdz reālai rīcībai vēl bija tāls ceļš ejams.

Skotijas zemienes, kas ļoti labprāt skaļi uzgavilētu ziņām par Čārlza uzvaru, visnotaļ negribīgi izturējās pret to, ka vajadzētu dot ļaudis šo uzvaru kaldināšanai; gandrīz visa Stjuartu armija sastā­vēja no Hailendas kalniešiem, un izskatījās, ka tā arī paliks. Tomēr nevarētu teikt, ka Loulenda būtu pilnībā izgāzusies; lords Džordžs Marejs bija man stāstījis, ka nodokļu vākšana pārtikas, preču un naudas izteiksmē no dienvidu pilsētām ienesusi ārkārtīgi patī­kamu summu, kas, papildinot armijas kasi, ļaus vēl kādu brīdi iztikt.

-     No Glāzgovas vien esam saņēmuši piecus tūkstošus piecsimt mārciņu. Kaut arī tas tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar naudu, ko sola Francija un Spānija, Viņa Gaišība bija atklājis Džeimijam.

-     Bet es neesmu noskaņots celt degunu gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņa Augstība no Francijas nav saņēmis zeltu, tikai mierinošus vārdus.

Džeimijs, ļoti labi zinādams, cik veltīgi būtu gaidīt, ka franču zelts kādreiz parādīsies, bija tikai piekrītoši pamājis ar galvu.

-     Vai tu vēl kaut ko uzzināji, mo duinne? Džeimijs jautāja, kad es ienācu istabā. Viņš sēdēja pie galda, uz kura gulēja iesākta depeša, un mērca spalvu tintnīcā. Es, elektrizētajiem matiem nosprakšķot, noņēmu mitro kapuci un pamāju ar galvu.

-    Baumo, ka ģenerālis Holijs dienvidos formējot kavalērijas vie­nības. Esot saņēmis pavēli izveidot astoņus pulkus.

Džeimijs kaut ko norūca. Ņemot vērā nepatiku, ko kalnieši juta pret kavalēriju, šīs nebija labas ziņas. Izklaidīgi viņš paberzēja muguru vietā, kur, jau krietni pabalējis, atradās Prestonpenas kaujā gūtais pakava nospiedums.

-    Es to aizrakstīšu pulkvedim Kameronam, viņš sacīja. Kā tu domā, Armaliet, cik ticamas ir šīs baumas? Gandrīz automātiski viņš pameta skatienu pāri plecam, lai pārliecinātos, ka ir viens.

Tagad viņš mani par “Armalieti” sauca tikai tad, kad bijām divatā, sabiedrībā izmantodams formālo “Klēra”.

-    Kā bankā, es atbildēju. Domāju, ka ticamas.

Tās vispār nebija baumas; tās bija svaigākās ziņas no Džeka Rendela, pēdējā iemaksa no parāda, ko viņš man uzspieda par to, ka palīdzu viņa brālim.

Džeimijs, protams, zināja, ka es apmeklēju Aleku Rendelu un ari slimniekus jakobitu armijas rindās. Bet viņš nezināja un to es viņam nekad neteikšu, ka ik nedēļu reizēm biežāk es satiekos ar Džeku Rendelu, lai uzklausītu, kādas ziņas no dienvidiem atnā­kušas līdz Edinburgas pilij.

Reizēm viņš atnāca pie Aleka, kad es tur biju; citreiz es ziemas nokrēslī nācu mājās, uzmanīgi skatoties zem kājām uz “Karaliskās jūdzes” slidenajiem akmeņiem, kad negaidīti kāds stāvs, taisns kā miets, brūnā, pašaustā apģērbā māja man no kādas sētas vārtiem vai miglā man pie pleca atskanēja klusa balss. Tas bija biedējoši, it kā mani vajātu Frenka rēgs.

Džekam Rendelam būtu daudzkārt vienkāršāk atstāt man vēs­tuli Aleka istabā, bet viņš nebija ar mieru neko rakstīt, un es sa­pratu viņa bažas. Ja vēstule tiktu atrasta, pat bez paraksta, tad nepatikšanas rastos ne tikai viņam pašam, bet ari Alekam. Turklāt Edinburgā svešu ļaužu bija, ka biezs, brīvprātīgie, kas ieradās zem karaļa Džeimsa karoga, ziņkārīgi viesi no dienvidiem un zie­meļiem, ārzemju sūtņi no Francijas un Spānijas, milzums spiegu un ziņotāju. Vienīgie, kas nestaigāja pa ielām, bija angļu garni­zona virsnieki un karavīri, kuri palika iesprostoti Edinburgas pilī. Ja neviens nedzirdēja Rendelu ar mani sarunājamies, tad viņu nebija iespējams pazīt, nevienam arī neliktos dīvainas mūsu tikšanās, pat ja mūs redzētu, un mēs reti tikāmies, tādi bija viņa piesardzības pasākumi.

Savukārt es biju tikpat apmierināta; man tāpat visu rakstīto vajadzētu iznīcināt. Es gan šaubījos, vai Džeimijs pazītu Ren­dela rokrakstu, taču es, atklāti nemelojot, nespētu izskaidrot,

kur regulāri ņemu ziņas. Daudz labāk izlikties, ka informāciju, ko saņēmu no Rendela, biju tikai saklausījusies, ejot savās ikdienas gaitās.

Protams, šāda aizbildinājuma trūkums bija tas, ka, pret Ren­dela pienesumu izturoties tāpat kā pret citām saklausītajām ten­kām, varēja nevilšus tās nenovērtēt vai neņemt vērā. Es ticēju, ka Rendels savu darījuma daļu pildīja godprātīgi ja tādu jēdzienu vispār varēja lietot, runājot par šo vīrieti, bet tas vēl obligāti nenozīmēja, ka ziņas vienmēr atbilda patiesībai. Tāpēc pret tām arī vajadzēja izturēties skeptiski.

Jaunumus par Holija pulkiem stāstīju, kā parasti mokoties ar vieglu vainas sajūtu par krāpšanu. Protams, biju nākusi pie secinā­juma, ka godīgums laulāto starpā ir būtisks, tomēr pastāvēja tāda lieta kā mēra izjūta. Un es neredzēju iemeslu, kāpēc noderīgas informācijas nodošana jakobītiem varētu izraisīt Džeimijam sāpes.

-    Kamberlendas hercogs joprojām gaida, kad spēki atgriezīsies no Flandrijas, es piebildu. Un Stērlingas pils aplenkšana neko nedod.

Džeimijs, aši rakstot, ņurdēja.

-     Tik daudz es zināju; lords Džordžs pirms divām dienām sa­ņēma depešu no Frānsisa Taunsenda; viņš tur pilsētu, bet grāvju rakšana, uz ko uzstāja Viņa Augstība, ir veltīga cilvēku un laika šķiešana. Pēc tiem nav nekādas vajadzības. Labāk būtu, ja viņi vienkārši ar lielgabaliem apšaudītu pili un tad triecienā ieņemtu.

-    Kāpēc tad viņi rok tos grāvjus?

Džeimijs izklaidīgi novicināja roku, aizvien vēl koncentrējoties uz rakstīšanu. Viņa ausis no vilšanās bija apsarkušas.

-     Tāpēc, ka itāļu armija raka grāvjus, kad ieņēma Verano pili, un tas ir vienīgais aplenkums, kuru Viņa Augstība redzējis. Nu tad skaidrs, ka tā jādara arī te, vai ne?

-    0, kā tad! es atbildēju.

Tas nostrādāja; viņš pacēla galvu un, acis piemiedzis, pasmējās.

-    Tev varen labi izdevās, Armaliet. Ko vēl tu vari pateikt?

-    Vai pietiks ar Tēvreizi gēlu valodā?

-     Nē, viņš noraidīja manu piedāvājumu, apkaisot depešu ar smiltīm. Tad piecēlās, īsi mani noskūpstīja un pastiepa roku pēc mēteļa. Bet ar vakariņām pietiks. Nāc, Ārmaliet. Sameklēsim jauku, omulīgu krodziņu, un es tev iemācīšu daudz vārdu, kurus nedrīkst sacīt cilvēkos. Tie visi niez man uz mēles.

Pēdīgi Stērlingas cietoksnis krita. Cena bija augsta, cerība to noturēt zema, un labums no paturēšanas apšaubāms. Tomēr šī panākuma sekas bija tādas, ka Čārlzu pārņēma eiforija un tā bija katastrofa.

-     Beidzot man izdevās pārliecināt Mareju tādu stūrgalvīgu ģeķi! Čārlzs, pieri saraucis, iesaucās. Tad princis atcerējās savu uzvaru un vēlreiz pārlaida starojošu skatienu telpai. Klausieties, es tomēr esmu uzvarējis. Pēc nedēļas mēs iesoļosim Anglijā, lai atprasītu visas mana tēva zemes!

Skotu klanu vadoņi, kas bija sanākuši rīta istabā, skatījās cits uz citu, kāsēja un mīņājās. Visumā šīs ziņas netika uzņemtas pārāk aizrautīgi.

-                 Ē… Jūsu Augstība, piesardzīgi ieminējās lords Kilmernoks.

-    Vai nebūtu prātīgāk apsvērt…?

Viņi mēģināja. Viņi visi mēģināja. Skotija, viņi norādīja, jau pie­der Čārlzam, pilnībā. No ziemeļiem joprojām nāca cilvēki, bet dien­vidos, šķiet, atbalsts netika solīts. Un visi skotu vadoņi labi apzinā­jās, ka kalnieši, būdami nikni cīnītāji un uzticami sekotāji, tomēr bija arī zemnieki. Laukus vajadzēja apart pavasara sējai, lopi jāsa­gatavo pārziemošanai. Daudzi no vīriem ziemas mēnešos nevēlē­sies iet tālu uz dienvidiem.

-    Un šie vīri vai tie nav mani pavalstnieki? Viņi neies tur, kur es pavēlēšu? Blēņas, Čārlzs stingri noteica. Un tā palika. Gandrīz.

-     Džeims, dārgais draugs! Pagaidi, es tūlīt aprunāšos ar tevi zem četrām acīm, ja tev nekas nav pretī. Viņa Augstība pārmija pāris asu vārdu ar lordu Pitslaigo; viņa garais, spītīgais zods maz­liet atmaiga, kad viņš pamāja ar roku Džeimijam.

Nedomāju, ka šis uzaicinājums attiecās ari uz mani. Taču es pat nedomāju iet projām un ērtāk iekārtojos vienā no krēsliem ar zelta damasta pārvalkiem, kamēr jakobltu kungi un klanu vadoņi klusi sarunādamies, cits pēc cita devās projām.

-    Ha! Čārlzs nicīgi uzsita knipi aizvērto durvju virzienā. Ve­cas sievas, viņi visi! Gan viņi redzēs. Tāpat mans brālēns Luijs un Filips vai man vajadzīga viņu palīdzība? Es viņiem visiem parā­dīšu. Redzēju gaišos, koptos pirkstus uz brīdi pieskaramies tieši virs sirds. Zīda svārkos bija izspiedies neskaidrs četrstūris. Viņš nēsāja līdzi Luīzes miniatūru, biju to redzējusi.

-    Vēlu Jūsu Augstībai veiksmi visos pasākumos, Džeimijs pur­pināja, bet…

-    O, pateicos, cher Džeims! Vismaz tu man tici! Princis aplika roku Džeimijam ap pleciem, draudzīgi masējot viņam skaustu.

-     Esmu izmisis, ka tu nenāksi man līdzi, ka nebūsi man bla­kus, lai saņemtu manu pavalstnieku aplausus, kad mēs iesoļosim Anglijā, Čārlzs sacīja, sparīgi spiezdams drauga plecu.

-    Nebūšu? Džeimijs sastinga.

-    Diemžēl, mon cher ami, pienākums prasa no tevis lielu upuri. Es zinu, cik ļoti tava plašā sirds ilgojas pēc kauju uzvarām, bet tu man esi vajadzīgs citam uzdevumam.

-    Ak tā? Džeimijs jautāja.

-    Kādam? es uzdevu tiešu jautājumu.

Čārlzs raidīja pieklājīgu, tomēr nepatikas pilnu skatienu manā virzienā, tad atgriezās pie Džeimija un atsāka brāļošanos.

-     Tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, manu Džeims, un to vari veikt tikai tu. Ir tiesa, ka vīri pulcējas zem mana tēva karoga; katru dienu nāk klāt arvien jauni. Tomēr mēs nedrīkstam pārsteigties un ļauties drošības izjūtai, vai ne? Mums paveicies, tavi radi Makenziji nākuši man palīgā. Bet tā vēl nav visa tava ģimene, vai ne?

-    Ir gan, Džeimijs izdvesa, sejā parādoties šausmu izteiksmei.

-    Nav vis, uzsvēra Čārlzs, vēl pēdējo reizi paspiezdams plecu. Viņš apcirtās un starojoši raudzījās Džeimijā. Tu dosies uz zieme­ļiem, uz savu tēvu zemi, un atgriezīsies pie manis Freizeru klana karotāju priekšgalā!

Vai tu labi pazīsti savu vectēvu? es jautāju, ar roku aizgaiņājot aklo dunduru, kas, par spīti gadalaikam, bija pamodies un nu nespēja vien izlemt, kurš es vai zirgs nodrošinās gardāku maltīti.

Džeimijs papurināja galvu.

-     Nē. Esmu dzirdējis, ka viņš izturas kā vecs briesmonis, bet tev nevajag no viņa baidīties. Viņš man uzsmaidīja, kamēr es ar šalles galu gaiņāju dunduru. Es būšu kopā ar tevi.

-     0, kašķīgs vecs kungs nespēj mani uztraukt, es noraidīju Džeimija bažas. Savā laikā esmu tādus redzējusi lērumiem. Pa lielākai daļai iekšā viņi ir mīksti kā sviests. Gan jau tavs vectēvs būs tāds pats.

-      Mm, nē, Džeimijs domīgi novilka. Viņš nudien ir vecs briesmonis. Tikai, ja tu parādīsi, ka no viņa baidies, būs vēl ļaunāk. Zini kā zvērs, kas saodis asinis.

Palūkojos uz priekšu, kur tālīnie pakalni, aiz kuriem slēpās Bjūfortas pils, pēkšņi izskatījās draudīgi. Izmantojot manu īslaicīgo uzmanības trūkumu, dundurs piķējošā lidojumā aiztraucās man gar kreiso ausi. Iespiegusies paliecos uz sāniem, un zirgs, šīs negai­dītās kustības samulsināts, izbijies metās nost no ceļa.

-      Ei! Cuir stadP Džeimijs paliecās, lai satvertu manu pa­vadu, bet nometa savējo. Labāk apmācīts nekā mans zirgs, šis

nosprauslojās, bet pieņēma tādu uzvedību, tikai pašapmierinātā pārākumā pakustinot ausis.

Džeimijs iespieda zirgam sānos ceļus, pievilka manējo blakus un apturēja.

-     Nu tad, viņš sacīja samiegtām acīm, ar skatienu sekojot dundura līču loču lidojumam. Ļauj lidot, Armaliet, gan es to da­būšu ciet. Viņš gaidīja, rokas gatavībā pacēlis, saulē viegli pievē­ris plakstus.

Es sēdēju kā nedaudz nervoza statuja, kaitinošās dūkšanas no­hipnotizēta. Smagais, spārnotais kukainis, mānīgi gauss, dūkdams lidinājās šurpu turpu starp zirga un manām ausīm. Zirgs nikni sku­rināja ausis, es viņu ļoti labi sapratu.

-Ja tas draņķis, Džeimij, ielidos man ausī, es… iesāku.

-    Kuš! viņš pavēlēja, sasprindzis paliecies uz priekšu, kreisās rokas pirksti bija saliekti gatavībā rīkoties. Vēl mirklis, un man tas būs rokā.

Tieši tajā brīdī es ieraudzīju viņam uz pleca nolaižamies tumšu punktu. Vēl viens dundurs meklēja vietu, kur pagozēties saulītē. Es atkal atvēru muti.

-    Džeimij…

-    Kuš! Dunduru mednieks uzvaroši sasita plaukstas, un mans mocītājs palika starp tām; tas notika nepilnu sekundi, pirms tas kukainis, kurš bija nolaidies Džeimijam uz apkakles, ielaida viņa kaklā žokļus.

Skotu klanu vīri karoja saskaņā ar senām tradīcijām. Noniecinot stratēģiju, taktiku un citus smalkumus, viņu metode bija pati vien­kāršība. Ieraudzījuši savā tuvumā ienaidnieku, viņi nometa pledus, izrāva zobenus un likās naidniekam pakaļ, aurodami, cik plaušas ļāva. Zinot, cik skaļa ir gēlu aurošana, šī metode pārsvarā bija veik­smīga. Ne viens vien pretinieks, ieraudzījis, ka viņiem virsū brāžas bars matainu, puskailu rēgu, nobijās un metās bēgt.

Lai cik labi ikdienā uzvedās Džeimija skolotais zirgs, nekas nebija to sagatavojis augstākās pakāpes gēlu bļāvienam, kas pilnā rīklē tika izkliegts divas pēdas virs galvas. Zaudējis dūšu, zirgs

pieglauda ausis un joņoja prom, it kā uz papēžiem mitu pats nela­bais.

Es ar savu zirgu paliku kā sastingusi stāvam uz ceļa un vēroju izcilu izrādi, kurā skotu jātnieks demonstrēja savu jāšanas prasmi, jo Džeimijs, kuru zirgs, metoties auļos, bija gandrīz izsviedis no segliem, turklāt palicis bez kāpšļiem un no rokām izlaidis pavadu, izmisīgi mēģināja uzvilkties sēdus, cenšoties ieķerties krēpēs. Uz muguras, auļošanas saceltajā vējā, mežonīgi plandīja pleds, un zirgs, tagad jau pilnībā ļāvies panikai, kustīgo krāsu jūkli uztvēra kā vēl vienu iemeslu, lai skrietu ātrāk.

Ar vienu roku ieķēries garajās krēpēs, Džeimijs bija apņēmīgi uzvilcis sevi sēdus, garās kājas aptvēra zirga rumpi, neliekoties ne zinis par dzelzs kāpšļiem, kas mētājās dzīvniekam zem vēdera. Viegls vējiņš atnesa līdz manām ausīm driskās no vārdiem, ko pat es ar savu ļoti ierobežoto gēlu valodas prasmi, pazinu kā ārkārtīgi rupjus.

Lēna pakavu klaudzēšana lika man pagriezt galvu uz to pusi, kur Mērtegs, kas veda zirgu ar saiņiem, šobrīd nāca pāri nelielam uzkalnam, no kura tikko bijām nokāpuši. Viņš piesardzīgi atnāca līdz vietai, kur es gaidīju. Bez steigas apturēja zirgu, aizēnoja acis ar plaukstu un lūkojās uz priekšu, kur Džeimijs sava baiļu pār­ņemtā zirga mugurā šobrīd pazuda aiz nākamā pakalna.

-     Dundurs, es paskaidroju.

-    Tiem jau tā kā drusku par vēlu. Tomēr nebiju domājis, ka šis tik nadzīgi trauksies pie sava vectēva, ka pametīs tevi uz ceļa, Mērtegs savā parastajā, nesatraucamajā veidā noteica. Lai gan, diēzi vai sievas dēļ šo uzņems labāk.

Vecais atkal satvēra pavadu, pamudināja savu poniju sākt so­ļot, un nastu nesējs zirgs draudzīgi sekoja. Manējais, priecīgs par sabiedrību un nomierinājies, ka uz laiku dunduri pazuduši, arī devās ceļā diezgan jautrā solī.

-    Pat ne angļu sieva? es ziņkāri pajautāju. No tā mazumiņa, ko biju dzirdējusi, nedomāju, ka lorda Laveta attieksme pret anglisko būtu iepriecinoša.

-     Angļu, spranču, holandiešu vai vāciešu. Tas neko negrozīs; Vecais kūmiņš brokastīs mielosies ar puikas aknām, ne jau tavējām.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Skatījos uz īgno večuku, kas, virs krekla vaļīgi aplicis pledu, stipri atgādināja vienu no saiņiem. Nez kādēļ ikviens apģērba gabals, ko Mērtegs uzvilka, lai cik jauns vai labi pašūts tas būtu, uzreiz izskatījās kā izvilkts no lupatu kaudzes.

-    Kādas ir Džeimija attiecības ar lordu Lavetu?

Pamanīju, ka viltīgās, melnās ačeles uzmet man iesāņus ska­tienu, tad Mērtega galva pagriezās uz Bjūfortas pils pusi. Viņš pa­raustīja plecus, vai nu samierinājies ar likteni, vai ko cerēdams no nākotnes.

-     Līdz šitam brīdim nekādīgas. Puika nekad savā mūžā nav pārmijis ar tēva tēvu ne vārdiņa.

-    Bet kā tu par viņu tik daudz zini, ja nekad neesi viņu saticis?

Tagad es vismaz sāku saprast, kāpēc agrāk Džeimijs negribēja

vērsties pie vectēva pēc palīdzības. Kad atkal bijām apvienojušies ar Džeimiju un viņa zirgu, pēdējais izskatījās nokaunējies, bet pir­mais diezgan sakaitināts; Mērtegs, domīgi pavērojis krustdēlu, pie­dāvājās jāt ar mantām uz Bjūfortu, atstājot mani un Džeimiju ietu­ram pusdienas ceļmalā.

Pie spēkus atjaunojošas maltītes alus un auzu plāceņa viņš man sīki un smalki izstāstīja, ka vectēvam, lordam Lavetam, nebija patikusi līgava, ko dēls izvēlējies, tāpēc viņš nedeva svētību šai savienībai, nedz arī kopš Braiena Freizera un Elenas Makenzijas laulībām pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem vēlējās sazināties ar savu dēlu vai viņa bērniem.

-    Taču nejauši gadu gaitā esmu par viņu diezgan daudz dzirdē­jis, Džeimijs sacīja, košļājot gabaliņu siera. Zini, viņš pieder pie vīriem, kas uz cilvēkiem atstāj spēcīgu iespaidu.

-     Tā es sapratu. Vecais Taliberdīns, viens no Parīzes jakobītiem, bija pamielojis mani ar vairākiem nepārbaudītiem viedokļiem

par Freizeru klana vadoni, un man palika iespaids, ka Braiens Freizers varbūt nav briesmīgi pārdzīvojis, ka tēvs nav licies par viņu ne zinis. Es izteicu savas domas, un Džeimijs pamāja ar galvu.

-    O, kā tad! Nespēju atcerēties, ka tēvs par veco būtu teicis kaut ko labu, taču ari necieņu neizrādīja. Tikai reti par viņu runāja. Džeimijs pakasīja kaklu vienā pusē, kur dundura dzēliena dēļ sāka celties apsārtis uztūkums. Laiks bija neparasti silts, un viņš bija man noklājis zemē pledu. Mēs uzskatījām, ka, dodoties pie Freizeru klana galvas, ir vērts ieguldīt līdzekļus, lai celtu delegācijas paš­cieņu, un Džeimijs bija uzvilcis jaunus karavīru kiltus ar sprādzi un atsevišķu pledu. Tas nebija tik silts kā vecais sajožamais pleds, bet jauno bija nesalīdzināmi ērtāk steigā uzvilkt.

-     Šad tad esmu prātojis, viņš domīgi bilda, vai mans tēvs bija tāds tāpēc, ka vecais Saimons, mans vectēvs, tā izturējās pret viņu. Toreiz es, protams, to neaptvēru, bet vīrietim nav pieņemts izrādīt, ko jūt pret saviem dēliem.

-    Tu daudz esi par to domājis. Piedāvāju Džeimijam vēl vienu pudeli alus. Viņš to paņēma un bridi raudzījās manī ar smaidu, kas sildīja vairāk par vārgo rudens sauli.

-    Kā tad, esmu gan. Redzi, es gribēju saprast, kāds tēvs es būšu saviem bērniem, un mans tēvs ir labākais man pieejamais piemērs. Taču pēc tām drusciņām, ko viņš pateica vai ko stāstīja Mērtegs, tēvs nemaz nav bijis viņam līdzīgs, tāpēc, manuprāt, viņš izlēmis darīt visu citādi, ja jau viņam bij radusies tāda iespēja.

Es klusi nopūtos un noliku siera gabaliņu.

-     Džeimij, es sacīju. Vai tu patiešām tici, ka mēs kādreiz…

-Jā, viņš teica tik pārliecināti, pat neļaujot man pabeigt jau­tājumu. Tad pieliecās un noskūpstīja man pieri. Es to zinu, Arma­liet, un tu arī zini. Tev ir lemts būt mātei, un es pilnīgi noteikti neļaušu, lai kāds cits kļūst par tavu bērnu tēvu.

-    Nu, tas ir labi, es teicu. Es arī to negribu.

Džeimijs sāka smieties, saņēma manu zodu un pacēla uz augšu, lai noskūpstītu uz lūpām. Es atbildēju uz skūpstu, tad pastiepu

roku, lai notrauktu maizes drusku, kas bija ieķērusies viņam bār­das rugājos pie mutes.

-    Kā tu domā, vai tev nevajadzētu noskūties? es jautāju. Par godu pirmajai tikšanās reizei ar savu vectēvu?

-                O, vienu reizi jau esmu viņu redzējis, viņš nevērīgi izmeta.

-      Un vecais, starp citu, arī mani redzēja. Ja runājam par manu izskatu, tad vai nu viņam patīk, kāds esmu, vai lai brauc ellē.

-     Bet Mērtegs teica, ka tu viņu nekad neesot redzējis!

-     Mphm. Džeimijs nopurināja no krekla priekšas drupačas, mazliet savilcis pieri, it kā nevarētu izdomāt, cik daudz man stās­tīt. Beidzot paraustīja plecus, atlaidās irbuleņu krūma paēnā, salika rokas aiz galvas un sāka vērties debesīs.

-     Nu, mēs nekad neesam tikušies, kā tu teici. Vismaz ne tieši. Tas bij tā…

Septiņpadsmit gadu vecumā jaunais Džeimijs Freizers devās uz Franciju, lai pabeigtu izglītoties Parīzes Universitātē un iemācītos tādas lietas, kas nav aprakstītas grāmatās.

-    Izbraucu no Bjūlijas ostas. Viņš pamāja ar galvu pāri nāka­majam pakalnam, kur šaurs, pelēks rieciens pamalē iezīmēja Marifērta krastu. Varēju braukt arī no citām ostām… vislabākā būtu Invernesa… bet tēvs bija nopircis biļeti, tāpēc vajadzēja braukt no Bjūlijas. Viņš mani jāšus pavadīja, lai, tā teikt, palaistu pa­saulē.

Kopš laulībām Braiens Freizers reti pameta Lelibroku, tāpēc jāja ar prieku un rādīja dēlam dažādas vietas, kur viņš kā zēns vai jau­neklis bija medījis un ceļojis.

-    Bet, kad tuvojāmies Bjūfortai, viņš pavisam pieklusa. Visu ceļu viņš par vectēvu nebija bildis ne vārda, un es zināju, ka labāk viņu nepieminēt. Bet es zināju arī to, ka tēvam ir kāds iemesls, kādēļ viņš sēdina mani kuģī tieši Bjūlijā.

Mums piesardzīgi tuvojās vairāki zvirbuļi, te tie izlēca no ze­majiem krūmiem, te iespurdza atpakaļ, gatavi pie vismazākajiem briesmu draudiem noslēpties drošībā. Redzot putnus, Džeimijs pastiepa roku pēc maizes atlikuma un diezgan precīzi iesvieda

drupačas bariņa vidū; tas uzsprāga kā granāta, kad visi bēga no negaidītā iebrukuma.

-    Gan jau drīz būs atpakaļ, viņš noteica, pamājot uz izbaidī­tajiem putniem. Aizlicis sejai priekšā roku, it kā lai aizsegtu pret sauli, viņš turpināja stāstu:

-     Dzirdēju, ka no pils izjāja cilvēki, un, kad mēs pagriezāmies, lai paskatītos, pa ceļu tuvojās neliels pulciņš, seši jātnieki ar ratiem, un viens turēja Laveta karogu, tāpēc es zināju, ka kopā ar viņiem ir vectēvs. Aši paskatījos uz tēvu, lai redzētu, vai viņš nodomājis kaut ko darīt, bet viņš tikai pasmaidīja, īsi saspieda man plecu un teica: “Nu tad kāpsim uz kuģa, manu zēn.”

Ejot pa krastu, jutu, ka vectēvs uz mani skatās, jo mani mati un augums skaļi izkliedza vārdu “Makenzijs”, un es priecājos, ka biju ģērbies labākajās drēbēs un neizskatījos pēc ubaga. Es nelūkojos apkārt, bet stāvēju stalti izslējies, cik vien spēju, un biju lepns, ka par veselu galvas tiesu esmu garāks par visiem citiem krastmalā. Tēvs gāja man blakus, kā parasti kluss, un viņš arī neskatījās sānis, bet es jutu, ka viņš lepojas, ka ir mani radījis.

Džeimijs man šķībi uzsmaidīja.

-     Tā bija pēdējā reize, kad es droši zinu, ka esmu tēvam sagā­dājis prieku, Armaliet. Pēc tam kādu laiku nebiju tik drošs, bet par to vienu dienu es priecājos.

Viņš apņēma ar rokām ceļus, skatījās taisni uz priekšu, vēlreiz izdzīvodams šo brīdi Bjūlijas piestātnē.

-     Mēs uzkāpām uz kuģa, sasveicinājāmies ar kapteini, pēc tam stāvējām pie treliņiem, runājot par šo un to, abi uzmanījāmies, lai nepaskatītos uz Bjūfortas vīriem, kuri krāva kuģī saiņus, vai uz jāt­niekiem krastā. Tad kapteinis pavēlēja atdot galus. Mēs saskūpstī­jāmies, tēvs pārlēca pāri treliņiem krastā un devās pie sava zirga. Viņš atskatījās tikai tad, kad bija uzkāpis zirgā, bet kuģis jau brauca ārā no ostas.

Es pamāju, un viņš atbildēja, tad pagrieza zirgu un devās atceļā uz Lelibroku. Arī Bjūfortas kompānija pagriezās uz mājām. Redzēju pulka priekšgalā vectēvu sēžam taisni izslējušos seglos. Un viņi

jāja, mans tēvs un vectēvs, divdesmit jardus atstatu, kalnā augšā un tam pāri, līdz es viņus vairs nevarēju redzēt, bet neviens no viņiem nepagriezās pret otru, viņi izturējās tā, it kā otra nemaz nebūtu.

Džeimijs paskatījās uz ceļu, likās meklējam Bjūfortas pusē kā­das dzīvības izpausmes.

-    Es ieskatījos viņam acīs, viņš klusi sacīja. Vienu reizi. No­gaidīju, līdz tēvs sasniedz zirgu, tad pagriezos un paskatījos uz lordu Lavetu, cik braši vien spēju. Es gribēju, lai viņš zina, ka mēs viņam neko nelūgsim un es no viņa nebaidos. Vectēvs man uzsmaidīja. Ar vienu mutes kaktiņu. Taču man bij bail.

Es uzliku roku uz Džeimija plaukstas, glāstot pirkstu kauliņu izciļņus.

-    Vai viņš atskatījās uz tevi?

Džeimijs īsi nosprauslojās.

-     Kā tad. Laikam jau nebij novērsis no manis ne acu, kopš es nonācu no kalna, līdz brīdim, kad kuģis izgāja jūrā; jutu, ka viņa acis duras man mugurā kā asmens. Un, kad es paskatījos, tad tur viņš bij, un melnās acis no biezo uzacu apakšas cieši lūkojās pretī.

Džeimijs apklusa, joprojām raugoties uz pili, līdz es viegli viņam piebikstīju.

-     Kāds viņš toreiz izskatījās?

Kad viņš atrāva skatienu no tumšajām mākoņu kaudzēm pa­malē, lai paskatītos uz mani, ierastā jautrā izteiksme bija pazudusi no lūpu izliekuma un acu dzīlēm.

-    Salts kā ledus, Armaliet, Džeimijs atbildēja. Salts kā ledus.

Mums paveicās ar laikapstākļiem; visu ceļu no Edinburgas val­dīja siltums.

-    Ilgi tas nevilksies, Džeimijs pareģoja, samiegtām acīm vero­ties uz jūru mums priekšā. Redzi tur to mākoņu vālu? Līdz naktij tas būs uz zemes. Viņš paošņāja gaisu un savilka ciešāk ap ple­ciem pledu. Jūti, kā smaržo gaiss? Tuvojas slikts laiks.

Nebūdama tik pieredzējusi ožas meteoroloģijā, es tomēr do­māju, ka varbūt varu ari saost; gaisā jaušamais mitrums saasināja ierastās sauso viršu un priežu sveķu smaržas, kurām piejaucās pavisam viegls, mikls brūnaļģu aromāts no tālīnās jūras.

-     Nez vai vīri jau tikuši līdz Lelibrokai, es ieminējos.

-    Šaubos. Džeimijs papurināja galvu. Viņiem jāveic mazāks attālums nekā mums, bet viņi visi iet kājām, tāpēc uz priekšu tiks gausi. Viņš pacēlās kāpšļos un, aizēnojis acis, sāka pētīt tālumā redzamo mākoņu vālu. Ceru, ka tikai līs; tas viņu ceļu pārāk ne­apgrūtinās. Un negaiss katrā ziņā nebūs stiprs. Varbūt nemaz tik tālu uz dienvidiem netiks.

Savilku seģeni, siltu tartāna šalli, ciešāk ap pleciem, jo sāka celties vējš. Biju uzskatījusi šo silto dienu virteni par labu zīmi; cerams, ka nebūšu maldījusies.

Pēc Čārlza pavēles saņemšanas Džeimijs visu nakti bija nosē­dējis Holirūdā pie loga. Un no rīta viņš vispirms bija devies pie prinča, lai pateiktu Viņa Augstībai, ka mēs abi Mērtega pavadībā jāsim uz Bjūliju, lai aiznestu lordam Lavetam Viņa Augstības cieņas apliecinājumus un lūgumu turēt savu solījumu dot cilvēkus un atbalstu.

Pēc tam Džeimijs bija ataicinājis uz mūsu istabu kalēju Rosu un kaut ko pavēlējis viņam tik klusi, ka es, sēžot pie kamīna, nespēju sadzirdēt vārdus, ko viņš teica. Tikai redzēju, kā iztaisnojas kalēja varenie pleci un paliek nekustīgi, kad viņš aptver notikumu nopiet­nību.

Hailendas armija pārvietojās bez ierastās militārās disciplīnas, kā šādu tādu civilistu pūlis, kuru diez vai varēja pagodināt ar vārdu “kolonna”. Dienas laikā Lelibrokas vīriem vajadzēja pa vienam at­palikt. Ieiet krūmos, it kā lai brīdi atvilktu elpu vai nokārtotos, un pie galvenās grupas vairs neatgriezties, tikai klusiņām aizlavīties projām un pa vienam vien doties uz tikšanās vietu ar citiem Leli­brokas vīriem. Un, kad visi atkal būs sanākuši kopā, tad kalēja Rosa vadībā atgriezties mājās.

-    Šaubos, vai tik drīz kāds pamanīs viņu trūkumu, ja vispār tas notiks, Džeimijs bija sacījis, kad mēs divatā apspriedām šo plānu.

-     Dezertēšana izplatījusies visā armijā. Jūens Kamerons man stās­tīja, ka pagājušajā nedēļā viņi zaudējuši divdesmit vīru no pulka. Ir ziema, tāpēc vīri vēlas sakārtot savas saimniecības un sagatavoties pavasara sējai. Katrā ziņā mums nav cilvēku, kurus varētu sūtīt meklēt, pat ja pazušana tiktu pamanīta.

-     Vai tad tu, Džeimij, esi padevies? biju jautājusi, saņemot viņa roku. Viņš noguris pārlaida ar plaukstu sejai un tikai tad atbil­dēja:

-     Nezinu, Armaliet. Varbūt ir jau par vēlu, varbūt nav. Nevaru pateikt. Bij muļķīgi, ziemai tuvojoties, doties tik tālu uz dienvi­diem, un vēl muļķīgāk bij velti šķiest laiku, aplencot Stērlingu. Bet Čārlzs nebij sakauts, un vadoņi daži atsaucās viņa aicinājumam. Tagad arī Makenziji pievienojušies un viņu dēļ vēl daži citi klani. Princim tagad ir divreiz vairāk karotāju, nekā mums bij pie Prestonas. Ko tas nozīmēs? Viņš neziņā noplātīja rokas. Nezinu. Nav neviena, kas runātu pretī; angļi ir pārbijušies. Nu, tu jau zini arī tu redzēji tos plakātus. Viņš pasmaidīja bez jautrības. Mēs duram uz iesmiem mazus bērnus un cepam uz uguns, piesmejam godīgu vīru sievas un meitas, viņš īgnā riebumā norūca. Zādzī­bas un nepakļaušanās virsniekiem Hailendas armijā bija izplatīta parādība, bet izvarošanas gadījumi gan nebija zināmi.

Džeimijs nopūtās, īsi un dusmīgi.

-     Kamerons dzirdējis baumas, ka karalis Džordijs gatavojoties bēgt no Londonas bailēs, ka prinča armija drīz ieņems pilsētu. Džeimijs zināja tās baumas, kas Kameronam bija nākušas ausīs caur mani no Džeka Rendela. Un vēl ir Kilmernoks un Kamerons. Lokiels un Belmerino, un Dūgals ar saviem Makenzijiem. Visi ir labi karotāji. Un, ja vēl Lavets atsūtīs solītos vīrus… ak Dievs, tad var­būt arī pietiks. Jēziņ, ja mēs iesoļosim Londonā… Viņš saguma, tad pēkšņi iztaisnojās, pakustināja plecus, it kā gribētu atbrīvoties no pārāk cieša krekla.

-     Bet es nevaru riskēt, viņš vienkārši turpināja. Es nevaru doties uz Bjūliju un atstāt savus vīrus, lai tos aizved Dievs vien zina kur. Ja es varētu viņus vadīt, tas būtu kaut kas cits. Bet lai

velns mani parauj, ja es atstāšu viņus Čārlzam vai Dūgalam, ko sūtīt pretī angļiem, kamēr pats esmu simts jūdžu attālumā Bjūlijā!

Tā tas tika norunāts. Lelibrokas vīri to skaitā Fērguss, kas kliegdams un brēkdams bija protestējis, bet tika apvaldīts, dezer­tēs un neuzkrītoši dosies mājās. Kad būsim nokārtojuši savas lietas Bjūlijā un atgriezušies pie Čārlza nu tad pietiks laika, lai paskatī­tos, kā notikumi ievirzījušies.

-    Tāpēc es ņemu līdzi Mērtegu, Džeimijs paskaidroja. Ja iz­skatīsies, ka viss ir kārtībā, tad sūtīšu viņu uz Lelibroku, lai ved vīrus atpakaļ. Uz mirkli uzplaiksnīja smaids, kas darīja gaišāku viņa nopietno seju. Seglos viņš neizskatās diez kā, bet Mērtegs ir viens brašs jātnieks. Ātrs kā zibens.

Šajā brīdī gan viņš pēc brašuļa neizskatās, es nospriedu, bet šobrīd jau arī nav nekādas ārkārtas situācijas. Patiesībā viņš kus­tējās lēnāk nekā parasti; kad mēs uzkāpām viena kalna virsotnē, redzēju Mērtegu lejā apturam zirgu. Kad piejājām klāt, viņš bija nokāpis zemē un pētīja nastu nesēja seglus.

-     Kas tad lēcies? Džeimijs rīkojās kāpt zemē, bet Mērtegs nikni tikai pamāja ar roku.

-     Ni, ni, nepūlies nu. Tikai striķis pušu. Kusties tik uz priekšu.

Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu un, pievilcis pavadu, devās

tālāk, un es viņam sekoju.

-     Diez ko jestrs šodien nav, vai ne? es izmetu piezīmi, pamā­jot ar roku atpakaļ uz Mērtegu. Faktiski, sīkais vīrelis ar katru soli, ko spēra, tuvojoties Bjūlijai, kļuva nīgrāks un kašķīgāks. Laikam jau nav sajūsmā par izredzēm apciemot lordu Lavetu?

Džeimijs pasmaidīja, atskatījies uz mazo, tumšo stāvu, kurš pil­nībā bija iegrimis auklas siešanā.

-    Nē, Mērtegs nav vecajam Saimonam nekāds draugs. Viņš ļoti mīlēja manu tēvu, Džeimija mute savilkās uz vienu pusi, un manu māti arī. Viņam nepatika, kā Lavets pret viņiem izturējās. Nedz arī tas, kā Lavets ņēma sev sievas. Mērtegam ir īru vecāmāte,

un caur to pa mātes līniju viņš ir rados ar Primrouzu Kempbelu, Džeimijs sacīja, it kā tādējādi viss kļūtu skaidrs kā diena.

-     Kas ir Primrouza Kempbela? es apmulsusi jautāju.

-    0! Džeimijs domīgi pakasīja degunu. Jūras vējš pūta arvien stiprāk, izraustīja aukliņas saturētos matus un meta sejā rudas šķipsnas.

-     Primrouza Kempbela bija Laveta trešā sieva laikam vēl ta­gad ir, viņš piebilda, lai arī jau pirms vairākiem gadiem viņu pametusi un atgriezusies tēva mājā.

-    Sieviešu mīlulis, ko? es nomurmināju.

Džeimijs nosprauslojās.

-     Laikam jau tā var teikt. Pirmo sievu viņš nolaupīja. Izcēla lē­diju Lavetu nakts vidū no gultas, uz vietas apprecēja un uzreiz likās atkal ar viņu gultā. Tomēr, Džeimijs taisnības labad piebilda,

-     vēlāk viņa nolēma, ka mīl to veci, tāpēc varbūt tik slikts nemaz nebija.

-    Nu, vismaz gultā laikam bija kaut kas īpašs. Es vieglprātīgi nosmējos. Laikam jau Freizeriem tas ir iedzimts.

Viņš uzmeta man sašutuma pilnu skatienu, kas izkusa kautrīgā smaidā.

-     Nūjā, viņš novilka. Bij vai nebij, tas neko daudz viņam nelīdzēja. Istabenes viņu apsūdzēja, Saimons tika pasludināts ār­pus likuma, un viņam vajadzēja laisties uz Franciju.

Piespiedu laulības un izsludināts ārpus likuma, hm? Es attu­rējos izteikt tālākus komentārus par dzimtas kopīgajām iezīmēm, bet iekšēji ticēju, ka Džeimijs nesekos vectēva pēdās attiecībā uz vairākām sievām. Saimonam acīmredzot ar vienu nebija pieticis.

-     Viņš devās ciemos pie karaļa Džeimsa uz Romu zvērēt uzti­cību Stjuartiem, Džeimijs turpināja stāstu, tad apmeta kažoku uz otru pusi un taisnā ceļā devās pie Oranžas Viljama, Anglijas karaļa, kurš tobrīd viesojās Francijā. Panāca, ka Džeimss apsola viņam titulu un zemes īpašumus, ja notiktu varas restaurācija, un pēc tam Dievs vien zina kā viņš dabūja no Viljama pilnīgu attaisnošanu un varēja atgriezties mājās Skotijā.

Tagad bija mana kārta saraukt pieri. Nu tad jau izskatās, ka pie vainas nebija tikai pievilcība pretējā dzimuma acīs.

Saimons bija turpinājis dzīvot piedzīvojumiem bagātu dzīvi arī vēlāk, atgriezies Francijā, šoreiz, lai izspiegotu jakobītus. Viņu pie­ķēra, iemeta cietumā, bet viņš izbēga, atgriezās Skotijā, iedvesmo­jis klanu sapulci, maskējot to kā medības Breimārā 1715. gadā, un tad viņam izdevās izpelnīties uzslavas no angļu kroņa, apspiežot sacelšanos, kas bija iecerēta viņa organizētajā saietā.

-    īsts blēdis, vai ne? Es saintriģēta nobrīnījos. Lai gan toreiz jau viņš nemaz tik vecs nebija, tikai pāri četrdesmit. Dzirdējusi, ka lordam Lavetam ir jau starp septiņdesmit un astoņdesmit, biju gaidījusi ieraudzīt steberējošu un sagrabējušu večuku, bet šobrīd pēc dzirdētajiem nostāstiem diezgan strauji pārskatīju savus uz­skatus.

-                  Manam vectēvam, Džeimijs diezgan vienaldzīgi sacīja,

-     spriežot pēc ļaužu runām, ir tāds raksturs, ka viņš bez grūtībām varētu paslēpties aiz vītņu kāpnēm. Lai nu kā, viņš, ar rokas mā­jienu noraidījis domas par vectēva raksturu, turpināja: Tad viņš apprecēja Mārgaretu Grāntu, Grāntu klana vadoņa meitu. Un pēc viņas nāves apņēma Primrouzu Kempbelu. Viņai tolaik varēja būt astoņpadsmit.

-     Vai vecais Saimons bija pietiekami labs loms, lai piespiestu meiteni precēties? es līdzjūtīgi apjautājos.

-     Nekādā gadījumā, Armaliet. Džeimijs apklusa, lai atbrīvotu seju no matiem, aizliekot tos aiz ausīm. Saimons lieliski zināja, ka meitene viņu neņems, pat ja viņš būtu bagāts kā Krēzs un viņš nebij -, tāpēc aizsūtīja Primrouzai vēstuli, kurā rakstīja, ka Edinburgā saslimusi viņas māte, un pastāstīja, uz kuru māju viņai jādodas.

Atsteigusies uz Edinburgu, jaunā un skaistā Kempbelu jaun­kundze atrada nevis savu māti, bet gan veco, asprātīgo Saimonu Freizeru, kurš paziņoja, ka viņa atrodas prieka mājā un ka viņas vienīgā cerība saglabāt savu labo slavu ir nekavējoties ar viņu apprecēties.

-    Viņa nu gan bijusi īsta naivule, ja iekrita uz tādiem stāstiem, es skeptiski noteicu.

-    Nu, viņa bij ļoti jauna, Džeimijs meiteni aizstāvēja, un tie arī nebij tukši draudi; ja viņa atteiktu, vecais Saimons, ne mirkli nedomājot, būtu sagrāvis viņas reputāciju. Bet šajā situācijā viņa piekrita precēties un to nožēloja.

-    Hmph. Es galvā cītīgi rēķināju. Džeimijs bija teicis, ka laulī­bas ar Primrouzu Kempbelu notikušas tikai pirms dažiem gadiem. Tad… kura tad bija tava vecmāmiņa lēdija Laveta vai Mārgareta Grānta? es ziņkāri jautāju.

Ada uz augstajiem vaigukauliem bija saulē un vējā sasprēgā­jusi; tagad vaigi pēkšņi pietvīka koši sarkani.

-    Ne viena, ne otra, Džeimijs izmocīja. Viņš nelūkojās uz mani, bet stingu skatu vērās uz priekšu Bjūfortas pils virzienā. Viņa lūpas cieši sakniebās.

-     Mans tēvs bij ārlaulības bērns, viņš beidzot izteica. Džei­mijs sēdēja seglos taisns kā miets, cieši savilcis dūres, tā ka pirkstu kauliņi, kas turēja pavadu, kļuva balti. Atzīts bērns, tomēr ārlau­lības. Viena no Dauni pils istabenēm.

-     0! es iesaucos. Man nebija, ko piebilst.

Džeimijs skaļi norija siekalas; redzēju, kā noraustās rīkle.

-     Man vajadzēja tev to pateikt agrāk, viņš stīvi teica. Pie­dod.

Es pieskāros viņa rokai, kas bija cieta kā dzelzs.

-     Tas nav svarīgi, Džeimij. To sakot, es jau zināju, ka varu teikt, ko gribu, nekas nemainīsies. Man nav ne mazāko iebil­dumu.

-                Ak tā? pēdīgi viņš atbildēja, joprojām lūkojoties uz priekšu.

-     Nu… man gan.

Tumšajās priedēs uz kalna nogāzes šalca arvien vēsāks vējš, kas pūta no Marifērta puses. Šajā zemē savādā kārtā apvienojās kalnu nogāzes ar jūras krastu. Bieza alkšņu, lapegļu un bērzu audze kā

sega pletās abās pusēs šaurajai takai, pa kuru mēs jājām, bet, tuvo­joties Bjūfortas pils tumšajai ēkai, pāri visam klājās dubļu lauku un brūnaļģu dvaka.

Patiesībā mūs jau gaidīja; kad iejājām iekšā pa vārtiem, pie ku­riem stāvējā kiltos ģērbušies, ar cirvjiem bruņojušies sargi, tie mums neko nejautāja. Viņi ziņkārīgi skatījās uz mums, bet, šķiet, nebija naidīgi noskaņoti. Džeimijs sēdēja seglos stalti kā karalis. Viņš pamāja ar galvu vīrietim viņam blakus un pretī saņēma līdzīgu galvas mājienu. Man bija neskaidra nojauta, ka mēs iegājām pilī, vicinot balto pamiera karogu; cik ilgi saglabāsies tāds stāvoklis, varēja tikai minēt.

Neviena nekavēti, mēs iejājām Bjūfortas pils pagalmā, pils celtne bija maza, tomēr pietiekami iespaidīga, būvēta no vietējā akmens. Ne tik ļoti nocietināta kā citas pilis, ko biju redzējusi dien­vidos, tā izskatījās vēl diezgan izturīga. Ik pa gabaliņam gar ārējo mūru apakšu vīdēja platu šaujamlūku tukšumi, un tornī vēl bija stallis, kurš izgāja uz pagalmu.

Tajā mitinājās vairāki mazie Hailendas poniji, kas tagad kārstīja galvas pār koka pusdurvīm un zviedza, apsveicinoties ar mūsu zir­giem. Pie sienas stāvēja saiņi, kas nesen noņemti no muguras stallī ievestajiem ponijiem.

-    Lavets ataicinājis dažus vīrus mūs sagaidīt, Džeimijs drūmi piezīmēja, ievērojis saiņus. Laikam jau radus. Tad viņš paraus­tīja plecus. Vismaz sākumā tie būs draudzīgi noskaņoti.

-     Kā tu zini?

Džeimijs noslīdēja no zirga un pastiepa rokas augšup, lai palī­dzētu man tikt lejā.

-     Pie mantām atstājuši zobenus.

Džeimijs padeva grožus zirgu puisim, kurš, slaucīdams rokas gar biksēm, iznāca no staļļa.

-    Ē… ko tagad? es klusi pačukstēju Džeimijam. No virssulaiņa vai pārvaldnieka nebija ne miņas; nekas līdzīgs jautrajai, valdonī­gajai Ficgibonas kundzei, kas mūs pirms diviem gadiem bija uzņē­musi Leohas pilī.

Tie daži zirgu puiši un staļļa zēni, kas bija redzami, šad tad palūkojās uz mums, bet turpināja darīt savu darāmo, tāpat kā kal­potāji, kuri staigāja pāri pagalmam, stiepjot grozus ar veļu, sai­ņus ar kūdru un citas smagas nastas, kas bija nepieciešamas, lai dzīvotu akmens pilī. Es atzinīgi noskatījos pakaļ raženam kalpam, kurš nosvīdis stiepa divas piecu galonu vara kannas ar ūdeni. Lai kādi būtu trūkumi viesmīlības jautājumos, vismaz Bjūfortas pils varēja lepoties ar to, ka kaut kur tajā atradās vanna.

Džeimijs stāvēja pagalma vidū, rokas uz krūtīm sakrustojis, un pētīja šo vietu kā potenciāls nekustamā īpašuma pircējs, kuru māc šaubas par notekcaurulēm.

-     Tagad mēs gaidām, Armaliet, viņš sacīja. Sargi jau būs aizlaiduši ziņu, ka esam te. Vai nu kāds iznāks pie mums… vai neiz­nāks.

-     Um, es noņurdēju. Nu es ceru, ka viņi drīz pieņems lē­mumu; man gribas ēst, un es neatteiktos nomazgāties.

-    Jā, tev derētu. Džeimijs pārlaida man skatienu un pasmai­dīdams piekrita. Tev uz deguna ir kvēpi un matos ieķērušās kaut kādas pogaļas. Nē, lai paliek, viņš piebilda, kad apjukusi pacēlu roku. Izskatās smuki, vai nu tu to darīji ar nolūku, vai ne.

Protams, ne, bet es tās atstāju. Tomēr lēnām pievirzījos silei ar ūdeni, lai nopētītu sevi un uzlabotu izskatu, cik vien iespējams, ja pieejams vien auksts ūdens.

Šī situācija vecajam Saimonam Freizeram ir visai delikāta, es prātoju, liecoties pār sili un cenšoties saprast, kuri traipi manā atspulgā ir netīrumi uz sejas un kuri ūdenī peldoši siena smal­kumi.

Bet, no otras puses, Džeimijs bija Stjuartu oficiāls sūtnis. Vai Laveta solījumi sniegt atbalstu prinča mērķim bija patiesi vai tikai tukši vārdi, pastāvēja izredzes, ka viņš uzskatīs par savu pienā­kumu uzņemt prinča pārstāvi, kaut vai tikai pieklājības pēc.

Lai gan minētais pārstāvis ir viņa nelikumīgi dzimušais maz­dēls, kuru, ja ne gluži pats personīgi, tomēr nav atzinis, bet viņš noteikti nav ģimenes mīļākais radinieks. Un tagad jau es pietiekami

labi zināju par Hailendas dzimtu naidošanos, lai saprastu, ka šāda veida nepatiku laika ritējums nespēja mazināt.

Pārlaidu slapjo plaukstu pār aizvērtajām acīm un tad pār deni­ņiem, lai savāktu izspūrušās šķipsnas. Es nedomāju, ka lords Lavets atstās mūs stāvam pagalma vidū. Taču viņš varēja atstāt mūs tur pietiekami ilgi, lai mēs pilnībā apzinātos, cik divdomīga ir mūsu ierašanās.

Bet pēc tam nu, kas zina? Mūs, visticamāk, uzņems lēdija Frānsisa, viena no Džeimija tantēm, atraitne, kura cik bijām dzir­dējuši no Taliberdīna vadīja sava tēva saimniecību. Vai, ja lords Lavets izvēlētos uzņemt mūs kā diplomātiskos sūtņus, nevis ģime­nes locekļus, pieļāvu, ka viņš pats varētu parādīties, formālas sek­retāru, sargu un kalpu svītas pavadīts.

Pēdējā iespēja likās ticamāka, ņemot vērā, cik ilgs laiks jau pa­gājis; galu galā neviens taču netur pilnībā saģērbušos svītu gata­vībā vajadzēja zināmu laiku, lai savāktu nepieciešamos cilvēkus. Iztēlojusies pēkšņi iznākam visā krāšņumā grāfu, es mainīju domas par pogaļām matos un atkal pārliecos pāri silei.

Šajā brīdī mani iztraucēja soļi gaitenī aiz siles. Pagalmā iznāca strups, pavecs vīrietis vaļējā kreklā un biksēs bez siksnas; ar elkoni un niknu “tiš!” viņš padzina nostāk apaļu kastaņbrūnu ķēvi. Par spīti vecumam, viņa mugura bija taisna kā miets un pleci gandrīz tikpat plati kā Džeimijam.

Apstājies pie zirgu dzirdināmās siles, viņš skatījās apkārt pagal­mam, it kā kādu meklētu. Viņa skatiens neredzot pārslīdēja man pāri, tad parāvās atpakaļ, nepārprotami satrūcies. Vīrietis paspēra pāris soļu un nikni pagrūda seju uz priekšu, uz zoda kā dzeloņcū­kas adatas spurojās neskūtas bārdas rugāji.

-    Pie velna, kas jūs tāda esat? viņš noprasīja.

-     Klēra Freizere… ē… tas ir, Broktūrekas kundze, es atteicu, ar novēlošanos atcerējusies par pašcieņu. Savācu savu lepnumu un noslaucīju no zoda ūdens lāsi. Un kas, pie velna, esat jūs? es tikpat skarbi noprasīju.

No muguras manu elkoni saņēma kāda stingra roka, un virs galvas ar likteni samierinājusies balss sacīja:

-     Tas, Ārmaliet, ir mans vectēvs. Milord, atļaujiet stādīt jums priekšā manu sievu.

-    A? novilka lords Lavets, veltīdams man dzedru zilo acu ska­tienu. Es jau dzirdēju, ka esi apprecējis anglieti. Balss tonis skaidri vēstīja, ka šis solis apstiprinājis viņa ļaunākās nojautas par mazdēla raksturu, kuru viņš nekad nebija sastapis.

Joprojām raudzīdamies manī, lords Lavets savilka biezās, sir­mās uzacis un tad pavērsa caururbjošu skatienu uz Džeimiju.

-     Šķiet, tev nav vairāk prāta kā tavam tēvam.

Redzēju, ka Džeimijam mazliet noraustās rokas, apspiežot vēlmi savilkt tās dūrēs.

-     Nu, vismaz man nav vajadzības izvarot vai nodarboties ar krāpšanu, lai tiktu pie sievas, viņš rāmi atteica.

Apvainojumu palaidis gar ausīm, vectēvs tikai norūcās. Man likās, ka krunkainās mutes kaktiņš sakustas, bet pārliecināta ne­biju.

-     Nūjā, bet ar šo darījumu tu neko lielu neesi ieguvis, viņš cirta pretī. Vismaz šī neizmaksā tik dārgi kā tā Makenziju pa­dauza, kurai par upuri krita Braiens. Ja šī ārmaliešu skuķe neko neatnesa līdzi pūrā, tad izskatās, ka tev viņa arī necik neizmaksā. Ieslīpās, zilās acis, kas tik stipri līdzinājās Džeimija acīm, pārslīdēja pāri manai kleitai, kas ceļojot bija nosmērējusies, atirušajai apakš­malas vīlei un dubļu šļakatām uz svārkiem.

Jutu, ka Džeimijam pārskrien drebuļi, tikai nezināju, no nik­numa vai smiekliem.

-      Pateicos, es iesaistījos sarunā, veltot lordam draudzīgu smaidu. Es daudz arī neēdu. Bet labprāt nomazgātos. Man vajag tikai ūdeni; ziepes varat aiztaupīt, ja tās ir tik dārgas.

Šoreiz es nešaubījos, ka vecajam vīram noraustās lūpas.

-     Kā ta’, skaidrs, lords teica. Nu tad likšu kalponei aizvest jūs uz jūsu istabām. Un atnest ziepes. Mēs gaidīsim bibliotēkā, pirms vakariņām… mazdēl, viņš sacīja Džeimijam un, apgriezies uz papēža, atkal pazuda arkā.

-     Kas ir mēs? es jautāju.

-     Laikam jau jaunais Saimons, Džeimijs atbildēja. Lorda mantinieks. Varbūt kāds pārītis nejaušu brālēnu. Un daži rent­nieki, tā es domāju, spriežot pēc zirgiem pagalmā. Ja Lavets pie­ļauj, ka varētu sūtīt karaspēku palīgā Stjuartiem, tad rentniekiem un zemturiem arī būtu kāds vārds sakāms.

-    Vai esi kādreiz vistu aplokā redzējusi tārpiņu cāļu bara vidū? Džeimijs murmināja, kad stundu vēlāk aiz kalpones gājām pa gaiteni. Tas esmu es… vai mēs, es teiktu. Tagad turies manā tu­vumā.

Patiešām, bija sanākuši dažādi Freizeru klana piederīgie; kad iegājām Bjūfortas pils bibliotēkā, tur jau priekšā bija vairāk nekā divdesmit vīru, izsēdušies kur nu kurais.

Džeimijs tika formāli stādīts visiem priekšā, tad viņš teica for­mālu runu Stjuartu vārdā, izsakot prinča Čārlza un karaļa Džeimsa cieņas apliecinājumus lordam Lavetam un lūgumu sniegt palī­dzību, uz to vecais vīrs atbildēja īsi, daiļrunīgi, bet neko nesolīja. Kad ceremonija, kā prasīja etiķete, bija izpildīta, priekšā izveda mani un iepazīstināja, pēc tam gaisotne kļuva brīvāka.

Mani apstāja vairāki Hailendas kungi, kas pārmaiņus teica man apsveikuma vārdus, kamēr Džeimijs pļāpāja ar kādu vīrieti, vārdā Greiems, kurš, šķiet, bija lorda Laveta brālēns. Rentnieki pētīja mani ar zināmu atturību, tomēr pietiekami pieklājīgi ar vienu izņēmumu.

Jaunais Saimons, kuram bija tāds pats drukns augums kā tē­vam, tikai viņš bija gadus piecdesmit jaunāks, panāca uz priekšu un pārliecās man pār roku. Izslējies viņš noskatīja mani tik cieši, ka tas jau robežojās ar nepieklājību.

-     Ak Džeimija sieva? viņš noteica. Viņam bija tēva un otrās pakāpes brālēna ieslīpās acis, tikai brūnas kā rāvains purva ūdens.

-     Laikam tas nozīmē, ka varu jūs saukt par māsīcu, vai ne? Viņš bija apmēram Džeimija vecumā, skaidri redzams dažus gadus jaunāks par mani.

-     Ha-ha! es pieklājīgi pievienojos, kad viņš smējās pats par savu asprātību. Mēģināju atvilkt roku, bet viņš turēja to ciet. Jaun­atrastais radinieks jautri pasmaidīja un vēlreiz pārlaida man ska­tienu.

-     Ziniet, esmu par jums dzirdējis, viņš sacīja. Kundze, jūs Hailendā esat ieguvusi zināmu slavu.

-     0, tiešām? Cik jauki. Es neuzkrītoši paraustīju roku; viņš atbildēja, ciešāk saspiežot; tvēriens jau kļuva sāpīgs.

-     0, kā tad! Esmu dzirdējis, ka jūsu laulātā drauga komandas vīri ļoti augstu jūs vērtē. Viņš smaidīja tik plati, ka tumšbrūnās acis samiedzās mazās spraudziņās. Viņi sauc jūs par neo-geimnidh meala, es dzirdēju. Tas nozīmē “kundze ar medus lūpām”, redzot manā sejā apjukumu par nepazīstamiem gēlu vārdiem, viņš pārtulkoja.

-     Nu, paldies… es iesāku, bet paguvu izteikt tikai dažus pir­mos vārdus, kad Džeimija dūre ietriecās jaunā Saimona žoklī un viņa radinieks uzgāzās virsū trijkāja galdiņam, ar briesmīgu troksni izkaisot saldumus un karotes pa nospodrināto flīžu grīdu.

Kaut arī ģērbies kā džentlmenis, viņam piemita kaušļa instinkti. Jaunais Saimons aizvēlās kādu gabaliņu pa grīdu, piecēlās uz ce­ļiem un, dūres savilcis, sastinga. Džeimijs slējās viņam pāri, arī viņš bija sažņaudzis rokas dūrēs, un viņa izturēšanās likās daudz biedējošāka par atklātiem draudiem.

-     Nē, Džeimijs dzedri sacīja, viņa diez cik labi nesaprot gēlu valodu. Un tagad, kad tu to visiem par prieku esi pierādījis, no sirds atvainosies manai sievai, citādi es tev ietriekšu zobus rīklē. Jaunais Saimons nikni palūrēja uz Džeimiju, tad iesāņus raidīja skatienu uz tēvu, kurš gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu,

izskatīdamies aizkaitināts par šādu starpgadījumu. Jaunā Freizera melnie, pinkainie mati, lentes nesavaldīti, kā sūna karājās pār seju. Viņš piesardzīgi noskatīja Džeimiju, bet acu izteiksme bija savāda, tajā jaucās uzjautrinājums un ari cieņa. Viņš ar delnas virspusi no­brauca gar muti un, joprojām tupēdams uz ceļiem, svinīgi man paklanījās.

-     Lūdzu piedošanu, Freizera kundze, un atvainojiet manu rup­jību.

Es nevarēju darīt neko citu kā vien augstsirdīgi pamāt ar galvu, jo Džeimijs mani izstūma gaitenī. Mēs jau bijām tikuši gandrīz līdz gala durvīm, kad es, atskatījusies, vai mūs kāds nedzird, ierunājos:

-Ko, pie velna, nozīmē neo-geimnidh meala?Es paraustīju Džei­miju aiz piedurknes, lai apturētu, un jautāju. Viņš palūkojās lejup ar tādu skatienu, it kā tikai nupat būtu atcerējies par mani, jo viņa domas klīda kaut kur citur.

-     Ko? 0, tas tiešām nozīmē “medus lūpas”. Vairāk vai mazāk.

-     Bet…

-     Ne jau par muti viņš runā, Armaliet, Džeimijs vēsi sacīja.

-    Nu, tas… Es izlikos, ka gribu skriet atpakaļ uz kabinetu, bet Džeimijs stingrāk satvēra manu roku.

-                 Kluk, kluk, kluk, viņš kladzināja kā vista man pie auss.

-     Neuztraucies, Armaliet. Viņi tikai mani pārbauda. Viss būs labi.

Es tiku atstāta jaunā Saimona māsas, lēdijas Frānsisas, aprūpē, bet Džeimijs, gatavs cīnīties, atgriezās bibliotēkā. Es cerēju, ka viņš vairs nesitīs savus radiniekus; lai arī Freizeri visumā nebija tik liela auguma kā Makenziji, viņiem piemita aizdomīga modrība, kas lika piesargāties ikvienam, kurš viņu klātbūtnē mēģināja taisīt kādus trikus.

Lēdija Frānsisa bija jauna, varbūt gadus divdesmit divus veca, un viņa raudzījās manī ar tādu kā iebiedētu apbrīnu, it kā es, ja mani nepārtraukti nedzirdītu ar tēju un nebarotu ar saldumiem, varētu mesties viņai virsū. Es, cik bija manos spēkos, centos būt laipna un draudzīga, un pēc kāda laika namamāte tiktāl nomieri­

nājās, lai spētu atzīties, ka nekad agrāk nav satikusi anglieti. “Angliete”, cik sapratu, bija eksotiska un bīstama suga.

Es piesargājos no straujiem žestiem, un pēc brītiņa Frānsisa jutās tik ērti, ka bikli iepazīstināja mani ar savu dēlu, apmēram trīs gadus vecu, padruknu puišeli, kurš, pateicoties skarbas aukles pastāvīgai uzraudzībai, bija nedabiski tīrs.

Es stāstīju Frānsisai un viņas jaunākajai māsai Alīnai par Dženiju un viņas ģimeni, kuru viņas nekad nebija satikušas, kad gai­tenī aiz durvīm pēkšņi atskanēja blīkšķis un kliedziens. Es pielēcu kājās un sasniedzu dzīvojamās istabas slieksni īstajā brīdī, lai re­dzētu, kā no akmens grīdas cenšas piecelties apaļš drēbju sainis. Bibliotēkas smagās durvis stāvēja vaļā, un tajās, ļauns kā krupis, bija iepleties Saimona Freizera vecākā apaļīgais stāvs.

-    Tu, zeltenīt, piedzīvosi vēl ko ļaunāku, ja nestrādāsi labāk. Veča balss tonis nebija īpaši draudošs; viņš tikai konstatēja faktu. Drēbju sainis pacēla galvu, un es ieraudzīju neparastu, nesimet­risku, bet glītu seju, plati atvērtas melnas acis un zem tām uz vaigukaula sarkanu plankumu, kas kļuva arvien tumšāks. Viņa mani redzēja, bet neizrādīja, ka pamanījusi manu klātbūtni, tikai pie­cēlās kājās un, nesakot ne vārda, aizsteidzās projām. Sieviete bija ļoti gara un ārkārtīgi tieva un kustējās ar savādi lempīgu dzērves grāciju, ēna sekoja viņai pa akmens grīdu.

Es stāvēju un blenzu vecajā Saimonā, kura siluets melnēja at­vērtajās durvīs, ko iekrāsoja bibliotēkā degošā kamīna gaisma. Viņš juta sev pievērsto skatienu un pagrieza galvu, lai paska­tītos uz mani. Vecās, zilās acis, aukstas kā safīri, nenovērsās no manis.

-    Arlabunakti, dārgā, viņš teica un aizvēra durvis.

Es stāvēju un stingi blenzu tumšajās koka durvīs.

-    Kas tas bija? es jautāju Frānsisai, kura bija nostājusies man aiz muguras.

-    Nekas. Viņa nervozi aplaizīja lūpas. Nāciet, māsīc! Ļāvu viņai aizvilkt mani projām, bet apņēmos vēlāk pajautāt Džeimijam, kas bibliotēkā notika.

Mēs bijām pienākuši pie istabas, kas bija piešķirta mums šai naktij, un Džeimijs augstsirdīgi atlaida mazo pavadoni, noglāstot viņam galvu.

Es noslīgu uz gultas un bezpalīdzīgi vēros apkārt.

-    Ko mēs tagad darīsim? es jautāju. Vakariņas bija aizritējušas gandrīz klusumā, kuru retumis iztraucēja pa kādai piezīmei, bet es laiku pa laikam biju jutusi sev pievērstu Laveta smago skatienu.

Džeimijs paraustīja plecus un novilka kreklu pār galvu.

-     Lai velns par stenderi, ja es to zinātu, Armaliet, viņš atzi­nās. Viņi mani iztaujāja par Hailendas armijas stāvokli, cik stiprs ir karaspēks, ko es zinu par Viņa Augstības plāniem. Es visu izstās­tīju. Bet tad viņi sāka no jauna. Mans vectēvs sliecās domāt, ka neviens viņam neteiks patiesību, Džeimijs dzedri piebilda. Uz­skata, ka visiem jābūt tādiem pašiem blēžiem kā viņš, ar desmi­tiem dažādu iemeslu, katram gadījumam savu.

Viņš papurināja galvu un nometa kreklu man blakus uz gultas.

-     Vecais nesaprata, vai es par Hailendas armiju stāstu melus vai patiesību. Ja es vēlētos, lai viņš pievienojas Stjuartiem, tad varu teikt, ka viss ir labāk nekā patiesībā, bet, ja es pats kaut kādu iemeslu dēļ neesmu ieinteresēts, tad es varbūt teiktu patiesību. Un viņš nav noskaņots itin neko solīt, līdz neuzskatīs, ka zina, kurā pusē es stāvu.

-    Un tieši kādā veidā viņš grasās noskaidrot, vai tu runā patie­sību? es skeptiski jautāju.

-    Viņam ir gaišreģe, Džeimijs nevērīgi atteica, it kā tas būtu pavisam parasts amats jebkurā Hailendas pilī. Un, cik es zināju, tā arī bija.

-     Tiešām? Es ieinteresēta piecēlos gultā sēdus. Vai tā ir tā jocīgā sieviete, ko viņš izmeta gaitenī?

-    Nūjā. Viņu sauc Meisri, un viņai kopš dzimšanas piemīt gaiš­reģes spējas. Bet viņa Lavetam neko nevarēja vai nevēlējās teikt, viņš piebilda. B.ij pavisam skaidrs: kaut ko viņa redz, bet

šī tikai purināja galvu un teica, ka nekas nerādās. Tad vectēvs zau­dēja pacietību un iesita viņai.

-     Nolādētais vecais kraķis! es aizkaitinājumā iesaucos.

-     Skaidrs, nekāds pieklājīgais viņš nav, Džeimijs piekrita.

Viņš ielēja bļodā ūdeni un sāka šļakstīdamies mazgāt seju. Kad

es skaļi ievilku elpu, Džeimijs sabijies pievērsa man seju, pa kuru tecēja ūdens.

-Ha?

-    Tavs vēders… Es rādīju ar pirkstu. Starp krūšu kaulu un kiltiem kā neglīts zieds uz viņa gaišās ādas pletās liels, svaigs zilums.

Džeimijs palūkojās lejup un noteica:

-    Ak tas! Atmetis ar roku, viņš atsāka mazgāties.

-    Jā, tas. Es pienācu tuvāk apskatīties. Kas notika?

-    Nieks vien. Balss caur dvieli skanēja slāpēti. Es šopēcpusdien izrunājos mazliet pārsteidzīgi, un vectēvs lika jaunajam Saimonam sniegt man nelielu mācību cieņas izrādīšanā.

-     Vai viņš lika pāris Freizeriem turēt tevi, kamēr gāza tev pa vēderu? Man apšķebinājās dūša.

Aizmetis dvieli pa roku galam, Džeimijs sniedzās pēc nakts­krekla.

-     Ļoti glaimojoši, ka, pēc tavām domām, bija vajadzīgi divi cil­vēki, lai mani noturētu. Kad galva parādījās krekla izgriezumā, viņš smaidīja. Patiesībā viņi bij trīs; viens no mugurpuses mani žņaudza.

-     Džeimij!

Viņš smējās, skumīgi kratīdams galvu un atlokot uz gultas uz­klātos kiltus.

-    Nezinu, Armaliet, kas tevī ir tāds, ka man vienmēr rodas vēlē­šanās tavā priekšā izrādīties. Laikam jau drīz, gribēdams palepo­ties, dabūšu galu. Viņš nopūtās un noslidināja vilnas kreklu pār vēderu. Tas jau tikai tāds teātris; tev nav jāuztraucas.

-    Teātris! Augstais Dievs, Džeimij!

-    Vai tu neesi redzējusi, kā svešs suns pievienojas baram, Arma­liet? Citi viņu apošņā, kož kājās un ņurd, lai redzētu, ko tas darīs -

sarausies vai rūks pretī. Un reizēm nonāk līdz košanai, reizēm ne, bet beigās ikviens suns barā zina savu vietu un zina, kurš ir vado­nis. Vecais Saimons tikai vēlas būt drošs, ka es zinu, kurš vada šo baru. Tas arī viss.

-    Ak tā? Un tu? Es atgūlos, gaidot, kad vīrs nāks gultā. Viņš paņēma sveci un uzsmaidīja man, raustīgā gaisma atmirdzēja acu zilajā mirdzumā.

-    Uh, viņš sacīja un nopūta sveci.

Nākamo divu nedēļu laikā es Džeimiju redzēju ļoti reti, vienīgi pa naktīm. Dienas laikā viņš vienmēr bija kopā ar vectēvu, medīja vai devās izjādēs (Lavets, par spīti saviem gadiem, bija sparīgs večuks), vai dzēra viņa kabinetā, kamēr Vecais kūmiņš lēnām izda­rīja savus secinājumus un kala plānus.

Lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar Frānsisu un citām sie­vietēm. Kad pār viņu nekrita tēva biedējošā ēna, Frānsisa saņēma pietiekami daudz drosmes, lai teiktu, ko domā, un izrādījās gudra un interesanta sarunbiedre. Viņas pienākums bija raudzīties, lai pils saimniecība un tās personāls darbotos bez aizķeršanās, bet, kad pie apvāršņa parādījās tēvs, Frānsisa sarāvās melna un maziņa, reti pacēla acis un balss, kad viņa runāja, gandrīz vairāk līdzinājās čukstēšanai. Es viņu diezgan labi sapratu.

Divas nedēļas pēc mūsu ierašanās Džeimijs ieradās dzīvojamā istabā, kur es sēdēju kopā ar Frānsisu un Alīnu, un pavēstīja, ka mani vēlas redzēt lords Lavets.

Vecais Saimons nevērīgi pamāja uz karafēm, kas bija izvietotas uz galda pie sienas, tad apsēdās kokgrebumiem rotātā valrieksta koka krēslā ar platu sēdekli, kuram bija izsēdēts polsterējums un krietni nodilis zila samta pārvalks. Krēsls atbilda viņa strupajam, druknajam augumam, it kā tas būtu piemērīts; es prātoju, vai tie­šām šī mēbele izgatavota pēc pasūtījuma vai no ilgas lietošanas sēdētājs pieņēmis krēsla formu.

Es ar savu portvīna glāzi rokā klusiņām apsēdos kaktā un neko neteicu, kamēr Saimons vēlreiz iztaujāja Džeimiju par Čārlza Stju­arta iespējām un izredzēm.

Divdesmito reizi šonedēļ Džeimijs pacietīgi noziņoja par pie­ejamo karavīru skaitu, par pavēlniecības struktūrām (cik nu tādas vispār bija), par pašreizējo bruņojumu un par to, kādā kārtībā tas bija (galvenokārt sliktā), un izredzēm, ka Čārlzam pievienosies lords Lūiss Gordons vai Fārkversoni, ko pēc Prestonpenas bija tei­cis Glengerijs un ko Kamerons zināja vai izsecināja no angļu kara­spēka manevriem, arī to, kāpēc Čārlzs bija nolēmis maršēt uz dien­vidiem, un tā tālāk un tā joprojām. Es attapos, ka esmu gandrīz aizsnaudusies pie savas glāzes, un spēji uztrūkos īstajā brīdī, lai rubīnsarkanais dzēriens neizlītu man uz svārkiem.

-     …un gan lords Džordžs Marejs, gan Kilmernoks uzskata, ka labāk ieteikt Viņa Augstībai uz ziemu atkāpties Hailendā, Džei­mijs, plati žāvādamies, beidza savu atskaiti. Nomocījies šaurajā krēslā, kāds viņam bija piedāvāts, viņš piecēlās un izstaipījās; pār gaišajiem gobelēniem, kas sedza akmens sienas, aizslīdēja ēna.

-     Un ko tu pats par to domā? Vecā Saimona acis zem noslī­gušajiem plakstiņiem zaigoja, kad viņš atspiedās pret atzveltni. Kamīnā spoži liesmoja uguns; galvenajā zālē Frānsisa bija likusi uguni mazināt, apklājot to ar kūdru, bet šī tika iedegta no jauna pēc Laveta pavēles, ar malku. Priežu sveķu asā smarža no degoša­jām pagalēm sajaucās ar dūmu sīvo aromātu.

Gaisma meta Džeimija ēnu augstu uz sienas, kad viņš nemierīgi grozījās, nevēlēdamies atkal sēsties. Mazajā kabinetā bija smacīgi un tumši, jo logs, naktij tuvojoties, bija aizsegts šī vieta stipri atšķīrās no atklātās, saulainās kapsētas, kurā Kolams bija uzdevis to pašu jautājumu. Un situācija tagad bija mainījusies Čārlzs vairs nebija iecienītais valdnieks, kuram klanu vadoņi zemu kla­nījās, tagad princis sauca vadoņus kopā un drūmi atgādināja par viņu pienākumiem. Bet problēma bija tāda pati tumša, izplūdusi ēna pār mūsu galvām.

-     Es jau tev teicu, ko domāju, vairāk nekā desmit reižu, Džeimijs strupi atcirta. Viņš nepacietīgi paraustīja plecus, it kā svārki būtu par šauru.

-     O, kā tad. Teici gan. Bet šoreiz, es pieņemu, mēs dzirdēsim patiesību. Vecais vīrs iekārtojās ērtāk polsterētajā krēslā un salika rokas uz vēdera.

-     Tu tā domā? Džeimijs īsi iesmējās un pagriezās pret vec­tēvu. Viņš atspiedās pret galdu, rokas saņēmis uz muguras. Par spīti atšķirībai pozā un augumā, starp abiem vīriem valdīja sasprin­dzinājums, kas uz īsu brīdi izcēla līdzīgo. Viens garš, otrs īss, bet abi spēcīgi, spītīgi un apņēmušies gūt šajā cīņā uzvaru.

-     Vai tad es neesmu tavs radinieks? Un tavs vadonis? Es taču baudu tavu uzticību, vai ne?

Tad, lūk, kas. Kolams, kurš bija pieradis pie fiziskas nepilnības, bija zinājis noslēpumu, kā cita vīrieša vājumu pavērst sev par labu. Saimons Freizers, spēcīgs un enerģisks pat lielā vecumā, bija pieradis, ka panāk savu tiešākiem līdzekļiem. Pēc skābā smīniņa Džeimija sejā es redzēju, ka arī viņš salīdzina Kolama lūgumu ar vectēva prasību.

-    Tu tā domā? Nespēju atcerēties, ka būtu tev zvērējis.

Saimona uzacīs spurojās vairāki gari, cieti mati, kā jau veciem

cilvēkiem mēdz būt. Tie drebēja, lai arī nevarēju pateikt, no dus­mām vai jautrības.

-    Ak, zvērējis? Un vai tad tavās dzīslās neplūst Freizeru asinis?

Atbildot Džeimija lūpas īgni sašķobījās.

-    Ļaudis saka: tas bērns ir gudrs, kurš pazīst savu tēvu, vai ne? Mana māte bij Makenzija, tik daudz es zinu.

Saimona seja, pieplūstot asinīm, tumši pietvīka un uzacis savil­kās. Tad mute pavērās un atskanēja skaļi, rēcoši smiekli. Viņš smē­jās tā, ka viņam vajadzēja uzslieties krēslā augstāk, un sprauslāja un smaka. Beidzot bezpalīdzīgā jaņtrībā viņš sita ar vienu roku pa balstu, otru iebāza mutē un izņēma zobu protēzes.

-     Esmu pagalam, viņš elsa siekalojoties un sēcot. Pa seju plūda asaras un siekalas, viņš akli meklēja mazo galdiņu pie krēsla

un uzmeta zobus uz kūku šķīvja. Mezglainie pirksti sameklēja lina salveti un piespieda to pie sejas; slaukoties aizvien vēl skanēja aiz­žņaugti kunksti.

-    Jēšiņ, puika, viņš beidzot izmocīja, stipri šļupstot. Pado man viškiju.

Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma no galda karafi un pasniedza vectēvam, kurš izņēma korķi un iedzēra krietnu devu šķidruma, velti nešķiezdams laiku glāzes meklēšanai.

-    Tu domā, ka neeši Freižers? lords Lavets sacīja, nolaižot ka­rafi un ar baudu izelpodams. Ha! Viņš atkal atliecās, vēders, tverot gaisu, strauji cilājās. Viņš norādīja ar garu, kārnu pirkstu uz Džeimiju.

-     Tavš tēvš štāvēja turpat, kur tu, puiš, un teica tieši to, ko tu teiči, dienā, kad viņš pameta Bjūfortaš pili uz višiem laikiem. Vecais vīrs pamazām nomierinājās; viņš vairākas reizes noklepojās un vēlreiz noslaucīja seju.

-    Vai tu žināji, ka mēģināju ižjaukt tavu vecāku laulībaš, teicu, ka Elenas Makenžijaš bērnš nav Braiena?

-     Kā tad. Zināju. Džeimijs atkal atspiedās pret galdu un sa­miegtām acīm pētīja vectēvu.

Lords Lavets nosprauslojās.

-     Neteikšu, ka manā ģimenē allažiņ valdījuši laba šaškaņa, bet šavus dēluš esmu žinājis. Un maždēluš arī, viņš uzsvērti piebilda.

-     Velnš lai parauj, un eš domāju, ka ikvienš no viņiem varētu būt ragnešis ne vairāk kā eš.

Džeimijs nekustināja ne ausu, bet es nevarēju noturēties, nepa­metusi acis sāņus. Attapos, ka nevaru novērst skatienu no zobiem, ko večuks bija izņēmis no mutes, notraipītā skābarža zobu plate starp kūkas drumslām mitri spīdēja. Par laimi, lords Lavets nebija pamanījis manu nelielo sakustēšanos.

Atguvis nopietnību, viņš turpināja:

-    Nu tad. Dūgalš Makenžijš no Leohaš ir deviš Čārlžam šolījumu. Vai viņu tu šauč par šāvu vadoni? Vai to tu gribi man pateikt ka eši šolījies viņam?

-    Nē. Es neesmu devis zvērestu nevienam.

-     Pat ne Čārlžam? Vecais bija veikls, izmetot jautājumu aši, līdzīgi kā kaķis ķer peli. Iztēlē varēju redzēt, kā viņam, vērojot Džei­miju, raustās aste, bet ieslīpās acis, dziļi iegrimušas zem noslīgu­šajiem plakstiem, spoži mirdz.

Džeimija skatiens bija pievērsts šaudīgajām liesmām kamīnā, bet ēna nekustīgi gulēja uz sienas aiz viņa.

-     Viņš man nav to lūdzis. Tā bija taisnība. Čārlzam nebija va­jadzības lūgt no Džeimija zvērestu jo, nodrošinoties pret šādu nepieciešamību, viņš jau bija parakstījis Džeimija vārdu zem Aso­ciācijas līguma. Tomēr es zināju, ka patiesībā Džeimijs nav devis zvērestu Čārlzam, un tas Džeimijam bija svarīgi. Ja viņam šis cil­vēks jānodod, lai tas nebūtu oficiāli atzīts vadonis. Kaut arī visa pasaule uzskatīja, ka šāds zvērests ir dots, viņam tas bija krietni mazsvarīgāk.

Saimons atkal kaut ko noņurdēja. Bez mākslīgajiem zobiem viņa deguns un zods bija pietuvojušies, liekot sejas apakšējai daļai izskatīties īsākai.

-     Tad jau nekaš tevi nekavēš žvērēt man kā tava klana vado­nim, viņš klusi sacīja. Drebelīgā aste vairs nebija tik labi redzama, bet pavisam pazudusi nebija. Gandrīz saklausīju domas, kas mīks­tām ķepām staigāja Vecā kūmiņa galvā. Ja Džeimijs zvērētu uzti­cību viņam, nevis Čārlzam, tad lorda Laveta vara pieaugtu. Tāpat arī bagātība, jo tad viņš varētu pieprasīt daļu no Lelibrokas ienā­kumiem kā vadoņa nodevu. Izredzes uz hercoga titulu, kas blāvi vizēja miglā, pavirzījās mazliet tuvāk.

-                 Nekas, izņemot manu vēlēšanos, Džeimijs mīļi atbildēja.

-     Bet tas ir sīks šķērslis, vai ne? Viņa acis, vēl vairāk samiedzoties, kaktiņos savilkās krunciņās.

-     Mphmm. Laveta plaksti bija gandrīz aizvērušies, un viņš lēnām grozīja galvu. 0 jā, puiš, tu eši šava tēva dēlš. Špītīgs kā buks un turklāt štulbs. Man vajadzēja zināt, ka Braiens no tāš stai­gules laidīs pasaulē tikai muļķus.

Džeimijs pastiepās uz priekšu un paķēra skābarža zobus no šķīvja.

-    Labāk liec tos atpakaļ, vecais kraķi! viņš rupji uzsauca. Es nesaprotu nevienu vārdu.

Vectēva mute izstiepās mākslotā smaidā, kas atklāja vienu dzel­tenu nolauztu zobu apakšējā žoklī.

-     Ak nē? viņš teica. Bet vai darījumu šapratīši? Viņš pašāva ašu skatienu uz mani, nesaskatot neko citu kā tikai vēl vienu kauliņu, ko likt spēlē. Tavš žvērešts par tavaš sievaš godu, kā būtu ar to?

Džeimijs skaļi iesmējās, arvien turot zobus rokā.

-     O, ak tā? Vai esi nolēmis paņemt viņu ar varu manu acu priekšā, vectēv? Viņš nicīgi atgāzās, roku atspiedis uz galda.

-     Uz priekšu, un, kad viņa būs tikusi ar tevi galā, es atsūtīšu tanti Frānsisu saslaucīt atliekas.

Vectēvs rāmi noskatīja jauno vīrieti.

-     Ne jau eš, puiš. Viens bezzobainās mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā, kad viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani. Lai arī esmu baudījiš šliktākas. Saltais ļaunums tumšajās acīs radīja vēlēšanos aizsargājoties savilkt ciešāk apmetni pār krūtīm, diemžēl man tāda nebija.

-    Čik vīriešu ir Bjūfortā, Džeimij? Tavs ārmaliešu škuķis der tik vienai lietai, un, kā tu domā, čik daudži gribētu to ižmantot? Tu nevarēši viņu nošargāt dienu un nakti.

Džeimijs lēnām izslējās, lielā ēna atkārtoja viņa kustības uz sie­nas. Viņš bezkaislīgu sejas izteiksmi lūkojās lejup uz vectēvu.

-    0, es domāju, ka man nav jāraizējas, vectēv, viņš klusi sacīja.

-     Jo mana sieva ir reta sieviete. Zini, viedā. Baltā dāma kā Aliseta.

Es nekad nebiju dzirdējusi par Alisetu, bet lords Lavets noteikti bija; viņa galva strauji pagriezās, lai paskatītos uz mani, acis kļuva baltas no bailēm. Mute atvērās, bet viņš nepaguva neko pateikt, jo Džeimijs turpināja, un vārdos, kas nāca viņam pār lūpām, nepār­protami strāvoja naids.

-    Vīrietim, kas paņems viņu ar varu, dzimumorgāni nokritīs kā salnas nokosti, Džeimijs ar baudu sacīja, un viņa dvēsele mū­žam degs ellē. Viņš atieza zobus pret vectēvu un atvilka roku.

-     Kā šie. Skābarža zobi būkšķēdami iekrita ugunī un nočūkstēja.

Divu iepriekšējo gadsimtu laikā lielākā daļa Loulendas skotu bija pārgājuši prezbiteriānismā. Daži no Hailendas klaniem bija viņiem sekojuši, bet citi, piemēram, Freizeri un Makenziji, bija palikuši pie katoļiem. īpaši tas sakāms par Freizeriem, jo ciešas ģimenes saites vienoja viņus ar katolisko Franciju.

Bjūfortas pili bija maza kapela, kas kalpoja grāfa un viņa ģime­nes locekļu reliģiskajām vajadzībām, bet Bjūlijas klosteris, lai arī jau sagruvis, joprojām kalpoja kā Lavetu dzimtas apbedījuma vieta, un bez jumta palikušās altārdaļas grīdu sedza biezas, cita pie citas izvietotas plakanas kapa plāksnes, kas vēstīja par tiem, kuri gulēja zem šiem piemiņas akmeņiem.

Tā bija savrupa vieta, un es tur reizēm pastaigājos par spīti aukstajam, vējainajam laikam. Man nebija ne jausmas, vai vecais Saimons man izteiktos draudus bija domājis vērst pret mani un vai ar to, ka Džeimijs pielīdzināja mani Alisetai (kura izrādījās leģendārā Baltā sieviete jeb dziedniece, skotu ekvivalents Baltajai dāmai), pietika, lai šie draudi neīstenotos. Bet es spriedu, ka starp mirušo Freizeru kapakmeņiem neviens man virsū nemetīsies.

Kādu pēcpusdienu dažas dienas pēc scēnas kabinetā es pa spraugu sienā iegāju klostera drupās un redzēju, ka šoreiz es te neesmu viena. Tur uz viena no sarkanā akmens pieminekļiem, apņēmusi sevi ar rokām, lai būtu siltāk, garās kājas izstiepusi kā stārķis, zvilnēja garā sieviete, ko biju redzējusi pie Laveta kabi­neta.

Jau grasījos pagriezties sāņus, bet viņa mani ieraudzīja un ar rokas mājienu aicināja pie sevis.

-Jūs laikam būsiet lēdija Broktūreka? viņa savā maigajā kal­nietes balsī sacīja, bet jautājoša intonācija bija tik tikko manāma.

-Jā. Un jūs esat… Meisri?

Viegls smaids apspīdēja viņas seju. Tā bija ārkārtīgi interesanta, mazliet asimetriska kā Modiljāni gleznās, ap pleciem brīvi vijās gari, melni mati ar tikko jaušamiem baltiem pavedieniem, lai arī viņa nepārprotami bija jauna. Gaišreģe, hm? Es nospriedu, ka viņa pēc tādas arī izskatās.

-    Kā tad, man ir spējas. Iešķībās mutes smaids kļuva platāks.

-    Un arī domas jūs lasāt? es jautāju.

Viņa iesmējās, skaņas aizrāva vējš, kas vaimanāja ap mūriem.

-    Nē, kundze. Bet sejas gan, un…

-      Un manējā ir kā atvērta grāmata, es, samierinājusies ar likteni, noteicu.

Kādu bridi mēs stāvējām plecu pie pleca, vērojot, kā smalkais slapjdraņķa sniedziņš sašķīst pret smilšakmeni un pazūd biezajā, brūnajā zālē. kas bija pārņēmusi visu kapsētu.

-      Ļaudis runā, ka jūs esot Baltā dāma, pēkšņi sacīja Meisri. Jutu, ka viņa cieši mani vēro, bet bez šādai rīcībai raksturīgās ner­vozitātes.

-    Tā runā, es piekritu.

-     A. Meisri vairs neko neteica, tikai lūkojās lejup uz garajām un glītajām kājām, kas bija tērptas vilnas zeķēs un ādas sandalēs. Manu kāju pirksti, labāk nodrošināti, jau kļuva nejutīgi, un es no­domāju, ka gaišreģe ir pamatīgi nosalusi, ja kādu brīdi te jau stā­vējusi.

-     Ko jūs te darāt? es pajautāju. Klosteris bija skaista, mie­rīga atpūtas vieta labā laikā, bet aukstā ziemas dienā, kad sniga, nekādu patvērumu nesniedza.

-     Nāku šurp domāt, viņa atbildēja. Kaut Meisri veltīja man smaidu, viņa acīm redzami kavējās pārdomās. Tas, par ko viņa domāja, nebija nekas īpaši patīkams.

-     Par ko? es jautāju, apsēžoties viņai blakus uz kapakmens. Uz plāksnes gulēja apbružāts bruņinieks, zobenu pie krūtīm piekļāvis, un rokturis veidoja krustu virs sirds.

-    Es gribu tikt skaidrībā, kāpēc! viņai izlauzās kliedziens. Kal­snā seja pēkšņi liesmoja dusmās.

-    Kas kāpēc?

-    Kāpēc! Kāpēc es varu redzēt, kas notiks, bet neko nevaru da­rīt, lai mainītu vai apturētu notikumu gaitu? Kāds labums no tādas dāvanas? Atklāti sakot, tā nav nekāda dāvana, tas ir briesmīgs lāsts, lai arī es neesmu darījusi neko tādu, lai būtu to pelnījusi!

Viņa pagriezās un ļauni lūrēja uz Tomasu Freizeru, kas rāmi gulēja zem savas kopiņas, zobena rokturi saņēmis sakrustotajās rokās.

-     Kā tad, un varbūt tas ir tavs lāsts, tu vecais tukšpauri! Tavs un tavas nolādētās dzimtas uzsūtīts lāsts. Vai esat kādreiz par to domājusi? viņa pēkšņi jautāja, pagriežoties pret mani. Uzacis iz­liecās augstu virs brūnajām acīm, kurās spoži dzirkstīja gaišs prāts.

-    Vai esat kādreiz domājusi, ka tas, iespējams, nav jūsu liktenis, kas padara jūs par to, kas esat? Ka jums dota gaišredzība vai spējas tikai tādēļ, ka tas nepieciešams kādam citam, un tam vispār nav nekāda sakara ar jums izņemot to, ka jums tās piemīt un jums par to jācieš. Esat?

-      Es nezinu, lēnām atbildēju. Tomēr, jā, ja jūs tā prasāt, esmu domājusi. Kāpēc es? Protams, to es jautāju sev nepārtraukti. Bet es nekad neesmu varējusi rast atbildi, kas mani apmierinātu. Jūs pieļaujat, ka jums ir spējas, jo Freizeri uzlikuši lāstu, jau lai­kus zināt savu nāves stundu? Tā ir briesmīga doma.

-     Briesmīga ir pareizais vārds, viņa rūgti sacīja. Gaišreģe atspiedās pret sarkanā akmens sarkofāgu un skatījās lietū, kas sla­cīja sabrukušā mūra drupas.

-      Kā jūs domājat? Meisri pēkšņi man jautāja. Vai man pateikt viņam?

Es sabijos.

-     Kam? Lordam Lavetam?

-     Kā tad, lordam. Viņš jautā, ko es redzu, un sit, ja saku, ka neko. Redziet, viņš zina; viņš redz manā sejā, kad esmu redzējusi. Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara vara neteikt. No ap­metņa apakšas iznira gari, balti pirksti un sāka spēlēties ar piemir­kušā auduma malu.

-     Tāda iespēja jau pastāv vienmēr, vai ne? Meisri turpināja. Galvu viņa bija pieliekusi, tāpēc apmetņa kapuce neļāva saskatīt viņas seju. Vienmēr pastāv iespēja, ka mana atklāsme kaut ko mainīs. Ziniet, šad tad tā noticis. Es pastāstīju Leklena Gibonam, ka redzēju viņa znotu, sapinušos ūdenszālēs, un zem krekla viņam locījās zuši. Leklens noklausījās, tad taisnā ceļā devās projām un izsita znota laivas dibenā caurumu. To atceroties, gaišreģe sāka smieties. Apžēliņ, sacēlās tāds jandāliņš! Taču pēc nedēļas, kad uznāca liela vētra, trīs vīri noslīka, bet Leklena znots sēdēja droši mājās, jo aizvien vēl laboja savu laivu. Un, kad es viņu redzēju nākamajā reizē, viņam mugurā bija sauss krekls un ūdenszāles no matiem bija pazudušas.

-    Tātad tas var notikt, es klusi sacīju. Kādreiz.

-     Kādreiz. Viņa pamāja ar galvu, bet skatiens vēl arvien bija nodurts. Meisri pie kājām gulēja lēdija Sāra Freizere, viņas kapak­mens augšgalā uz sakrustotiem kauliem bija uzlikts galvaskauss. Hodie mihi cras tibi, vēstīja uzraksts. S/c transit gloria mundi. Šodien es, bet rīt tava kārta. Un tā paiet pasaules godība.

-    Reizēm tā nenotiek. Kad redzi līķautā tītu cilvēku, tas nozīmē slimību un tur neko nevar darīt.

-     Varbūt, es piekritu. Palūkojos uz savām plaukstām, kuras izplestiem pirkstiem biju uzlikusi uz tuvākā akmens. Bez zālēm, bez instrumentiem, bez zināšanām jā, tad slimība bija liktenis un tur neko nevarēja darīt. Bet, ja tuvumā gadījās dziednieks un viņam bija, ar ko dziedināt… vai bija iespējams, ka Meisri saskatīja tuvojošās slimības ēnu kā īstu pat ja parasti neredzamu sim­ptomu, piemēram, drudzi vai izsitumus? Un tad tikai medicīnas aprīkojuma trūkums lika šādu simptomu noteikšanu padarīt par nāves spriedumu? Es nekad to neuzzināšu.

-    Mēs nekad to neuzzināsim, es atkārtoju skaļā balsī, pagrie­žoties pret Meisri. Mēs nevaram pateikt. Mēs zinām to, ko citi nezina, bet mēs nevaram pateikt, kāpēc un kādā veidā. Bet mums šī spēja piemīt un jums taisnība, tas ir lāsts. Bet, ja tev ir zināša­nas un tās var novērst ļaunumu… kā jūs domājat, vai tās var radīt ļaunumu?

Viņa papurināja galvu.

-     Nevaru pateikt. Ja tu zinātu, ka tev drīz jāmirst, vai tu kaut ko vēlētos nokārtot? Un vai tu darīsi tikai labu vai arī izmantosi pēdējo iespēju kaitēt ienaidniekam nodarītu ļaunumu tur, kur ci­tādi tas paliktu nedarīts?

-     Velns un elle, ja es zinātu! Mēs kādu brīdi klusējām, vēro­jot, kā slapjdraņķis pārvēršas sniegā un kā brāzmas pa caurumiem klostera sienās iepūš virpuļojošas pārslas.

-     Dažkārt es zinu, ka tur kaut kas ir, Meisri negaidīti atkal ierunājās, bet es varu to padzīt no prāta, neskatīties. Tā tas bij ar lordu; es zināju, ka tur kaut kas ir, bet man izdevās to neredzēt. Tad viņš pavēlēja man skatīties un teikt pareģošanas vārdus, lai aina kļūtu skaidri redzama. Un es to izdarīju. Apmetņa kapuce noslīdēja, kad Meisri atgāza galvu, lai skatītos augšup uz klos­tera mūri, kas slējās mums pāri, dzeltenīgā, baltā un sarkanā krāsā, vietām starp akmeņiem bija izdrupusi java. Melnie mati ar sirmajiem pavedieniem izjuka viņai pār muguru un brīvi plandīja vējā.

-    Lords stāvēja pie uguns, bet bija diena, un visu varēja skaidri redzēt. Viņam aiz muguras stāvēja kāds vīrs, sastindzis kā koks, un tā seju sedza melnums. Bet pāri lorda sejai krita cirvja ēna.

Gaišreģe runāja lietišķi, bet man pār muguru pārskrēja šermuļi. Beidzot viņa nopūtās un pagriezās pret mani.

-      Nu tad es lordam izstāstīšu, un lai viņš dara, ko grib. Es nevaru viņu ne nolemt, ne izglābt. Tā ir viņa izvēle un lai Kungs Jēzus viņam palīdz.

Viņa pagriezās, lai dotos projām, un es noslīdēju no sarkofāga uz lēdijas Sāras kapa plāksnes.

-     Meisri! es sacīju. Viņa atskatījās uz mani, acis melnas kā ēnas starp pieminekļiem.

-Jā?

-     Ko jūs redzējāt, Meisri? es pajautāju un gaidīju, pavērsusi seju pret viņu, rokas gar sāniem nolaidusi.

Gaišreģe cieši manī raudzījās no augšas un apakšas, aiz mugu­ras un blakus. Pēdīgi viņa viegli pasmaidīja un pamāja ar galvu.

-     Es neredzēju neko citu kā vien jūs, kundze. Tikai jūs.

Meisri pagriezās un aizgāja pa taku, līdz nozuda starp kokiem,

atstājot mani virpuļojošo sniegpārslu putenī.

Nolemt vai izglābt. To es nevaru. Jo man nav citas varas kā vien zināšanas, man nav spēju locīt citus pēc savas gribas, nav iespēju apturēt viņus, lai nedara to, kas viņiem darāms. Esmu tikai es.

Nopurināju sniegu no apmetņa un pagriezos, lai sekotu Meisri pa taku, es, tāpat kā viņa, biju nonākusi pie rūgtās atziņas, ka esmu tikai es pati. Un ar mani bija par maz.

Vecais Saimons divas vai trīs nedēļas izturējās gandrīz kā pa­rasti, bet man likās, ka Meisri izpildījusi savu nodomu un izstās­tījusi lordam par redzētajām vīzijām. Izskatījās, ka viņš ir gatavs aicināt kopā nomniekus un zemturus uz karagājienu, bet pēkšņi atkāpās no sava nodoma, sakot, ka galu galā neesot jau nekādas steigas. Šī svārstīšanās nokaitināja jauno Saimonu, kurš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs doties karā un gūt sev slavu.

-     Nav ko steigties, vecais Saimons sacīja jau desmito reizi. Viņš paņēma auzu plāceni, paostīja un atkal nolika. Varbūt mums labāk tomēr ir nogaidīt, līdz beigsies pavasara sēja.

-     Pavasarī viņi jau būs iegājuši Londonā! Jaunais Saimons nikni palūrēja pāri vakariņu galdam uz tēvu un pastiepa roku pēc sviesta trauka. Ja tu pats negribi iet, ļauj man vest vīrus un pie­vienoties Viņa Augstības spēkiem!

Lords Lavets kaut ko noņurdēja.

-     Tu esi nepacietīgs kā viens velns, bet prāta ne uz pusi tik daudz. Vai tu nekad neiemācīsies gaidīt?

-     Gaidīšanas laiks jau sen pagājis! Saimons uzsprāga. Kameroni, Makdonaldi, Makgilivreji tie visi ir tur jau kopš pirmās dienas. Vai mums jāatvelkas kā pēdējiem, lai paliekam par uba­giem un ieņemam otro vietu aiz Klenrenelda un Glengerija? Tad gan tu varēsi svilpot pēc sava hercoga titula!

Lavetam bija plata, izteiksmīga mute; pat vēl lielā vecumā tā bija saglabājusi kaut ko no jautrības un jutekliskuma. Šobrīd nebija manāms ne viens, ne otrs. Viņš cieši saknieba lūpas un dzestri pē­tīja savu mantinieku.

-    Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, viņš tikai noteica. Un vēl patie­sāks šis sakāmvārds ir tad, kad jāizvēlas nevis sieva, bet vadonis. No sievietes var tikt vaļā.

Jaunais Saimons nosprauslojās un, meklējot atbalstu, paska­tījās uz Džeimiju. Pēdējo divu mēnešu laikā viņa sākotnējais aiz­domīgais naidīgums bija izbalējis un pāraudzis nevilšā cieņā pret sava ārlaulības radinieka acīm redzamo prasmi karamākslā.

-     Džeimijs saka… viņš iesāka.

-     Es gluži labi zinu, ko viņš saka, vecais Saimons pārtrauca dēlu. Viņš to ir teicis pietiekami bieži. Kad pienāks laiks, tad es pats izlemšu. Bet paturi prātā, puis, kad runa ir par kara pieteik­šanu, tad ar gaidīšanu neko daudz nevar zaudēt.

-    Gaidot var uzzināt, kurš uzvar, Džeimijs nomurmināja, cen­tīgi ar maizes kumosu tīrot šķīvi. Vecais strauji pacēla galvu, bet acīmredzot nosprieda šo papildinājumu ignorēt.

-    Tu devi Stjuartiem solījumu, jaunais Saimons spītīgi turpi­nāja, nepievēršot uzmanību tēva nepatikai. Tu taču nedomā lauzt vārdu? Ko cilvēki teiks par tavu godu?

-                 To pašu, ko viņi teica 1715. gadā, tēvs mierīgi atbildēja.

-     Lielākā tiesa no tiem, kas toreiz “kaut ko teica”, šodien ir paga­lam, izputējuši vai ubago Francijā. Bet es joprojām esmu šeit.

-    Bet… Jaunais Saimons bija pietvīcis sarkans, kā tas parasti notika pēc šādām sarunām ar tēvu.

-     Pietiek, vecais grāfs skarbi apsauca dēlu. Viņš, galvu puri­nādams un lūpas nepatikā sakniebis, nikni skatījās uz savu atvasi.

-    Jēziņ! Reizēm es vēlos, kaut Braiens nebūtu nomiris. Viņš varbūt ari bij muļķis, bet vismaz zināja, kad pietiek muti dzisināt.

Gan jaunais Saimons, gan Džeimijs dusmās pietvīka, bet, pie­sardzīgi saskatījušies, pievērsās ēdienam.

-    Un ko tu pēti? lords Lavets norūca, novērsis acis no dēla un pamanījis manu viņam pievērsto skatienu.

-     Tevi, es tieši atbildēju. Tu slikti izskaties. Tā arī bija, pat septiņdesmit gadus vecam cilvēkam nevajadzēja izskatīties tik slikti. Vidēja auguma, uzkucis un vecuma dēļ apvēlies, viņš parasti tomēr izskatījās puslīdz labi, radot iespaidu, ka apaļais krūškurvis un vēders zem drēbēm tomēr ir stingri un veselīgi. Taču pēdējā laikā lords bija tāds sanīcis, it kā āda miesai būtu kļuvusi par lielu. Krunkainie maisiņi zem acīm kļuvuši tumši, un sejai bija slimīgi bāla nokrāsa.

-     Mphm, viņš norūca. Kā tad citādi! Nevaru izgulēties, un nomodā nav patīkama sajūta. Nav nekāds brīnums, ka neizskatos pēc brūtgāna.

-    0, izskaties gan, tēvs, ļauni ieteicās jaunais Saimons, redzē­dams izdevību kaut mazliet atspēlēties. Medusmēneša beigās, kad visi spēka izsūkti.

-     Saimon! iesaucās lēdija Frānsisa. Tomēr par šo piezīmi ap galdu aizvilnīja smiekli un pat lorda Laveta lūpas noraustījās.

-     Ak tā gan? viņš sacīja. Zini, puis, es labāk ciešu sāpes šī iemesla dēļ. Viņš stīvi pakustējās krēslā un atstūma šķīvi ar vārī­tiem kāļiem, ko viņam piedāvāja. Tad paņēma vīna glāzi, pacēla pie deguna, paošņāja un īgni atkal nolika.

-     Tā blenzt nav pieklājīgi, viņš man vēsi aizrādīja. Vai arī angļiem ir citādi pieklājības noteikumi?

Es mazliet pietvīku, bet skatienu nenovērsu.

-     Es tikai prātoju… tu negribi ēst, un tu nedzer. Kādas vēl tev ir vainas?

-    Gribi pierādīt, ka no tevis ir kāds labums, ko? Lavets atspie­dās pret atzveltni un salika rokas uz resnā vēdera, tagad viņš izska­tījās kā vecs krupis. Dziedniece, saka mans mazdēls. Baltā dāma, ko? Viņš pašāva iznicinošu skatienu uz Džeimiju, kas vienkārši turpināja ēst, nepievēršot uzmanību vectēvam. Lavets kaut ko no­ņurdēja un, ironiski piešķiebis galvu, paskatījās uz manu pusi.

-     Nu, es nedzeru, kundzīt, tāpēc, ka nevaru nolaist ūdeni un man nav lielas vēlēšanās pārsprāgt kā cūkas pūslim. Un nevaru izgulēties, jo nakti ceļos reizes desmit, lai ietu uz naktspodu, bet nekādas jēgas jau nav. Ko tu par to teiksi, Aliseta?

-     Tēvs! piktojās lēdija Frānsisa. Nudien, diez vai tev vaja­dzētu…

-     Varētu būt pūšļa iekaisums, bet vairāk izklausās pēc prostatlta, es atbildēju. Paņēmu savu vīna glāzi, iedzēru malku, izgar­šoju un tad ļāvu tam noslīdēt pa rīkli uz leju. Es kautrīgi uzsmai­dīju lordam pāri glāzei un tad to noliku.

-     0, tiešām? Viņa uzacis savilkās. Un sakiet, lūdzama, kas tas tāds būtu?

Atlocīju piedurknes un pacēlu rokas, kustinādama pirkstus kā burve, kas grasās veikt kādu triku. Pacēlu kreisās rokas rādītāj­pirkstu.

-     Vīriešiem ir priekšdziedzeris, es kā skolotāja stāstīju, tas apņem urīnizvadkanālu tā ir izvade no pūšļa. Saliku labās rokas divus pirkstus lokā ap rādītājpirkstu, lai uzskatāmi parādītu to, ko stāstīju. Kad priekšdziedzeris iekaist vai palielinās un, ja tā notiek, to sauc par prostatītu tas saspiež urīnizvadkanālu, es samazināju pirkstu apli, un noslēdz urīna plūsmu. Vecākiem vīriešiem gauži izplatīta kaite. Saproti?

Lēdija Frānsisa, kurai nebija izdevies panākt, ka tēvs pievieno­jas meitas uzskatiem par to, kādām jābūt pieklājīgām sarunām pie galda, satraukta kaut ko čukstēja savai jaunākajai māsai ausī, un viņas abas mani vēroja aizdomīgāk nekā parasti.

Lords Lavets kā apburts vēroja manu demonstrējumu.

-Jā, skaidrs, viņš sacīja. Ieslīpās kaķa acis samiedzās, domīgi pētot manus pirkstus. Ko tad tur var līdzēt, ja jau tik daudz zini par šo lietu?

Es, saraukusi pieri, rakņājos atmiņā. Patiesībā nekad nebiju re­dzējusi nemaz nerunājot par ārstēšanu prostatītu, jo šī slimība jaunus karavīrus īpaši neskāra. Tomēr es biju lasījusi medicīnisku literatūru, kur tā bija aprakstīta, un atcerējos ārstēšanas metodes tāpēc, ka šī kaite bija izsaukusi lielu jautrību topošo medmāsu vidū, kuras bija cītīgi apbrīnas pilnās šausmās pētījušas diezgan uzskatāmās ilustrācijas pie raksta.

-     Nu, es sacīju, ja neķeras pie naža, tad patiesībā ir tikai divas iespējas, kā to izdarīt. Var caur peni līdz pūslim iebāzt me­tāla stieni, lai mehāniski atvērtu urīnizvadkanālu, izdūru rādī­tājpirkstu cauri sašaurinātajam aplim, un var masēt priekšdzie­dzeri, tādējādi mazinot pietūkumu. Caur tūpli, es izpalīdzīgi paskaidroju.

Dzirdēju, ka man blakus kāds klusi iekunkstas, it kā ar aiz­žņaugtu rīkli, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņa acis vēl aizvien bija pievērstas šķīvim, bet no krekla apkakles augšup cēlās pama­tīgs pietvīkuma vilnis un ausu gali jau liesmoja koši sarkani. Viņš mazliet trīsēja. Aplaidu skatienu ap galdu un pamanīju sev pie­vērstu veselu rindu sajūsminātu acu. Lēdija Frānsisa, Alīna un pārējās sievietes blenza manī, viņu sejas pauda atšķirīgas izjūtas, sākot ar ziņkāri un beidzot ar riebumu, turpretī visu vīriešu sejās atspoguļojās dažādu pakāpju šausmas, sajaucoties ar riebumu.

Vienīgais izņēmums no vienotās riebuma demonstrācijas bija pats lords Lavets, kurš, acis pievēris, domīgi berzēja zodu.

-     Mphm, viņš ņurdēja. Tā nu gan ir ellišķīga izvēle. Miets daiktā vai pirksts pakaļā, ko?

-      Drīzāk gan divi vai trīs, es teicu. Vairākkārt. Veltīju večukam īsu, mīļu smaidu.

-     A. Tāds pats mīlīgs smaidiņš rotāja lorda Laveta lūpas, un viņš lēnām pacēla galvu, nenovēršot no manis tumšzilās acis, kas pauda izsmieklu un izaicinājumu.

-     Izklausās… uzjautrinoši, viņš lēnīgi noteica. Iešķībās acis vērtējoši pievērsās manām rokām.

-     Tev ir smukas rokas, mīļā, viņš teica. Koptas, ar tādiem slaidiem, baltiem pirkstiem, vai ne?

Džeimija plaukstas noblākšķēja pret galdu, kad viņš piecēlās kājās. Viņš paliecās uz priekšu un piebāza seju pēdas attālumā no vectēva sejas.

-     Un tev tāds pakalpojums ir vajadzīgs, vectēv, viņš sacīja Lavetam. Es pats par to parūpēšos. Džeimijs izpleta pirkstus uz galda, viņa plaukstas bija platas un masīvas, katrs garais pirksts bija pistoles stobra resnumā. Man nav nekāda prieka grūst savus pirkstus tavā vecajā, spalvainajā pakaļā, viņš pavēstīja vectē­vam, bet laikam jau mans mazdēla pienākums ir tevi glābt, lai tu nepārsprāgsti no mīzaliem.

Frānsisa vārgi iespiedzās.

Lords Lavets ar ļoti neapmierinātu sejas izteiksmi pavērās maz­dēlā, tad gausi uzslējās kājās.

-    Nepūlies, viņš strupi izmeta. Likšu kādai istabenei to izda­rīt. Viņš pamāja ar roku ap galdu sēdošajiem, tādējādi dodams ziņu, ka varam turpināt maltīti, un devās ārā no zāles, pa ceļam apstājies, lai vērtējoši noskatītu jaunu kalponi, kas tajā brīdī ienesa šķīvi ar sagrieztu fazānu. Acis iepletusi, meitene pakāpās sāņus, lai palaistu kungu garām.

Kad nama saimnieks bija izgājis, pie galda iestājās nāves klu­sums. Jaunais Saimons paskatījās uz mani un pavēra muti. Tad palūkojās uz Džeimiju un aizvēra muti. Viņš noklepojās.

-    Lūdzu, padod sāli, viņš beidzot noteica.

-     “…ar nožēlu paziņoju, ka veselības traucējumi neļauj man pašam personiski ierasties pie Jūsu Augstības, tādēļ caur sava dēla un mantinieka laipnu roku sūtu Jums zīmi, kas apliecina manu uzticību nē, raksti “cieņu” apliecina cieņu, ko jau sen loloju

pret Viņa Majestāti un Jūsu Augstību.” Lords Lavets apklusa un, pieri savilcis, pavērās griestos.

-    Ko, lai mēs tādu aizsūtām, Gideon? viņš jautāja savam sek­retāram. Lai izskatās dārgs, bet ne tik ļoti, lai es nevarētu teikt, ka tā ir tikai nenozīmīga dāvana.

Gideons nopūtās un noslaucīja ar kabatlakatu pieri. Apaļīgajam pusmūža vīram ar papliko pauri un tuklajiem, sārtajiem vaigiem istabas karstums noteikti likās nomācošs.

-     Gredzens, ko lords saņēma no Māras grāfa? viņš ieminējās bez īpašām cerībām balsi. No dubultzoda nopilēja sviedru lāse un uzkrita uz vēstules, ko Gideons rakstīja; viņš to nevērīgi notrauca ar piedurkni.

-     Nav gana dārgs, lords sprieda, un pārāk cieši saistīts ar politiku. Vecuma plankumu izraibinātie pirksti domīgi bungāja pa segu, kamēr viņš prātoja.

Es domāju, ka vecais Saimons to bija nokārtojis vienkārši nevai­nojami. Uzvilcis savu labāko naktskreklu, viņš sēdēja gultā, pie kuras bija izvietots iespaidīgs zāļu klāsts, viņu uzraudzīja perso­nīgais ārsts, dakteris Menziss, maza auguma šķielacis, kurš visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Laikam vecais vienkārši nepaļāvās uz jaunā Saimona iztēli un bija inscinējis šo izsmalcināto dzīvo bildi, lai viņa mantinieks, kad viņš pieteiksies Čārlzam Stjuartam, no tīras sirds varētu ziņot par lorda Laveta savārgumu.

-     Ha! lords apmierināts izdvesa. Mēs aizsūtīsim princim zelta un sudraba piknika servīzi. Izskatās pietiekami bagātīgi, bet pārāk frivoli, lai to uzskatītu par politisku atbalstu. Turklāt, viņš praktiski piebilda, karote ir mazliet iespiesta. Nu tad labi, viņš sacīja sekretāram, turpinām ar “Jūsu Augstība redzēs…”.

Pārmiju skatienus ar Džeimiju, kurš noslēpa atbildes smaidu.

“Domāju, ka tu, Armaliet, esi devusi vecajam tieši to, ko viņam vajadzēja,” Džeimijs man sacīja pirms nedēļas, kad pēc liktenīga­jām vakariņām mēs izģērbāmies, lai dotos pie miera.

“Un tas būtu?” es painteresējos. “Iegansts uzbāzties istabe­nēm?”

“Šaubos, vai viņš sevi apgrūtina, meklējot ieganstus priekš tā,” Džeimijs vēsi atteica. “Nē, tu esi devusi viņam iespēju sēdēt vien­laikus uz diviem krēsliem kā parasti. Ja viņam ir slimība ar iespaidīgu nosaukumu, kas prasa palikt gultā, tad neviens nevar pārmest, ka viņš ar apsolītajiem vīriem neierodas pie prinča. Tajā pašā laikā, ja viņš aizsūtīs karā savu mantinieku, Stjuarti atzinīgi novērtēs Lavetu, jo viņš ir turējis solījumu, bet, ja notiks kaut kas slikts, Vecais kūmiņš angļiem sacīs, ka viņš nemaz nav domājis iet talkā Stjuartiem, ka jaunais Saimons devies turp pēc savas gribas.”

-     Nosauc pa burtiem Gideonam vārdu “prostatīts”, labi, zeltenīt? lords Lavets man uzsauca, pārtraucot manas pārdomas. Un tu, nejēga, parūpējies, lai būtu uzrakstīts pareizi, viņš pieteica sekretāram, negribu, ka Viņa Augstība izlasa nepareizi.

-     P-r-o-s-t-a-t-ī-t-s, es lēnām saucu burtus Gideonam. Un, starp citu, kā tu šorīt jūties? es apjautājos, nostājusies pie lorda gultas.

-    Stipri labāk, paldies, vecais vīrs atteica, uzsmaidīdams man un atklādams lieliskus mākslīgos zobus. Gribi paskatīties, kā es nolaižu ūdeni?

-    Varbūt vēlāk, paldies, es pieklājīgi atteicu.

Bija skaidra, auksta diena, kad mēs decembra vidū pametām Bjūliju, lai atgrieztos pie Čārlza Stjuarta un Hailendas armijas. Pre­tēji visiem padomiem Čārlzs bija iegājis Anglijā, neņemot vērā ne laikapstākļus, ne veselo saprātu, tāpat arī savu ģenerāļu ieteiku­mus. Tomēr pēdīgi Dārbi ģenerāļi bija savu panākuši, Hailendas vadoņi atteicās doties tālāk, un armija pagriezās uz ziemeļiem. Steidzama vēstule, ko Čārlzs atsūtīja Džeimijam, bija skubinājusi mūs “bez kavēšanās” doties uz dienvidiem, lai tiktos ar Viņa Augs­tību, kad viņš atgriezīsies Edinburgā. Jaunais Saimons, līdz pēdē­jam sīkumam saposies kā klana vadonis savā sarkanajā tartānā, jāja vīru kolonnas priekšgalā. Tie, kas sēdēja zirgos, sekoja viņam, bet lielāks skaits vīru gāja kājām nopakaļ.

Tā kā mēs jājām, tad atradāmies blakus Saimonam priekšgalā līdz brīdim, kad sasniegsim Komaru. Tur mūsu ceļi šķirsies, Sai­mons un Freizeru spēki dosies uz Edinburgu, Džeimijs it kā aiz­vedīs mani uz Lelibroku un tad pats atgriezīsies pie prinča. Viņam, protams, nebija nodoma atgriezties, bet tā nebija Saimona darīšana.

Jau tuvojās pusdienlaiks, kad es iznācu no neliela koku pudura ceļmalā un redzēju, ka Džeimijs nepacietīgi mani gaida. Tiem, kas posās ceļā, patīkamākas noskaņas radīšanai pasniedza karstalu. Es atklāju, ka no karstalus iznāk pārsteidzoši labas brokastis, bet nedaudz vēlāk atklāju arī to, ka šis dzēriens atstāj spēcīgu iespaidu uz nierēm.

Džeimijs nicīgi nošņāca.

-     Sievietes. Ko jūs visas tik ellīgi ilgi ņematies ar tādu vien­kāršu lietu kā čurāšana? Jūs jau ap to saceļat tādu pašu brēku kā mans vectēvs.

-    Nu, nākamo reizi vari nākt līdzi paskatīties, es skarbā tonī piedāvāju. Varbūt tu varēsi dot kādus noderīgus padomus.

Viņš tikai vēlreiz nošņācās un pievērsās garām soļojošo vīru rindām, tomēr pie sevis pasmaidīja. Skaidrā, saulainā diena visiem uzlaboja omu, bet Džeimijs šorīt bija īpaši labā noskaņojumā. Un nav jau brīnums mēs devāmies mājās. Es zinu, ka viņš nemā­nīja sevi, cenšoties iegalvot: gan jau viss būs labi; karš prasīs savu. Bet, ja mums nebija izdevies apturēt Čārlzu, tad vēl bija iespējams glābt mazu Skotijas stūrīti, kas bija mums vistuvāks, Lelibroku. Tik daudz vēl varēja būt mūsu varā.

Es pametu skatienu uz nebeidzami garo rindu.

-    Divi simti vīru ir iespaidīgs skats.

-      Simt septiņdesmit, Džeimijs izklaidīgi mani izlaboja un pastiepa roku pēc sava zirga pavadas.

-     Tu droši zini? es ziņkāri jautāju. Lords Lavets teica, ka sūtot divus simtus. Es dzirdēju, kā viņš diktēja vēstuli.

-     Nu tad nesūta. Džeimijs ielēca seglos, tad pacēlās kāpšļos stāvus, norādīja tālu priekšā, kur kalna nogāzē kolonnas avangardā plivinājās Freizeru karogs ar brieža galvu.

-     Es, tevi gaidot, skaitīju, viņš paskaidroja. Priekšā kopā ar Saimonu ir trīsdesmit kavalēristu, tad nāk piecdesmit ar zobeniem un vairogiem tie būs vīri no vietējās sardzes -, tālāk iebūvieši ar visādiem rīkiem, sākot ar izkaptīm un beidzot ar āmuriem pie jostām, kopā deviņdesmit.

-    Laikam jau tavs vectēvs paļaujas uz to, ka princis Čārlzs pats neskaitīs, es ciniski secināju. Cenšas izpelnīties pateicību par daudz lielāku skaitu karavīru, nekā aizsūtījis.

-    Kā tad, bet, kad viņi nonāks Edinburgā, vārdus rakstīs armijas sarakstos, Džeimijs sacīja, pieri saraucis. Es to noskaidrošu.

Es sekoju mierīgākā tempā. Spriedu, ka manam zirgam ir apmē­ram divdesmit gadu un tas nespēj neko vairāk kā nosvērti soļot. Džeimija zirgs bija maķenīt jestrāks, lai arī ar Donasu tas sacens­ties nevarētu. Milzīgais ērzelis tika atstāts Edinburgā, jo princis Čārlzs vēlējās ar to jāt publiskos pasākumos. Džeimijs bija piekā­pies šim lūgumam, jo viņam bija aizdomas, ka vecais Saimons būtu spējīgs piesavināties vareno rikšotāju, ja Donass nonāktu pa viņa alkatīgo roku tvērienam.

Spriežot pēc ainas, kas risinājās manu acu priekšā, Džeimijs nebija kļūdījies, novērtējot vectēva raksturu. Sākumā Džeimijs bija piejājis blakus jaunā Saimona ierēdnim, un, kā izskatījās no mana novērošanas posteņa, karstais strīds beidzās ar to, ka Džeimijs paliecās seglos, satvēra ierēdņa grožus un izvilka niknā vīra zirgu no rindas uz dubļainā ceļa malas.

Abi vīri nokāpa zemē, nostājās aci pret aci, un gāja vaļā villošanās. Jaunais Saimons, ieraudzījis ķildu, pats piegrieza zirgu malā, pamājis, lai kolonna turpina ceļu. Tad sākās pamatīga vārdu kauja; mēs atradāmies pietiekami tuvu, lai saskatītu no dusmām sarkani pietvīkušo Saimona seju, norūpējušos izteiksmi ierēdņa vaigā un diezgan agresīvos Džeimija žestus.

Es aizrautīgi vēroju šo pantomīmu, kā ierēdnis, samierinājies paraustījis plecus, atsprādzē seglu somu, parakņājas tās dzīlēs un izvelk vairākas pergamenta lapas. Džeimijs tās paķēra un, ar

rādītājpirkstu velkot pa rindiņām, aši izskatīja. Tad viņš sagrāba vienu lapu, pārējām ļāva nokrist zemē un kratīja to jaunajam Saimonam pie sejas. Jaunais kūmiņš likās apstulbis. Viņš paņēma lapu, cītīgi izskatīja un apmulsis pacēla acis. Džeimijs izrāva lapas viņam no rokām un pēkšņi ar redzamu piepūli pārplēsa biezo per­gamentu uz pusēm, tad vēlreiz un iebāza gabalus savā sporanā.

Biju apturējusi savu poniju, kurš, izmantojot negaidīto atpūtas brīdi, sāka ošņāt vārgulīgos augu stiebrus, ko atrada. Jaunā Saimona sprands bija diezgan koši sasarcis, kad viņš atgriezās pie sava zirga, un es nolēmu, ka labāk paiet nost viņam no ceļa. Džei­mijs, atkal sēdēdams zirgā, pa ceļa malu rikšoja pie manis, sarkanie mati plīvoja vējā kā karogs, acis dega dusmās, lūpas cieši saknieb­tas.

-    Vecais, netīrais dirsa! viņš neceremoniāli nosodījās.

-    Ko viņš tādu sastrādājis? es jautāju.

-                Savos sarakstos ielicis manu vīru vārdus, Džeimijs sacīja.

-     Ieskaitījis viņus Freizeru pulka sastāvā. Vecais, slīpētais melku­lis! Viņš ar ilgošanos atskatījās uz ceļu. Žēl, ka esam jau tik tālu, pārāk tālu, lai jātu atpakaļ un izlaistu vecajam pūslim zarnas.

Apspiedu kārdinājumu uzkūdīt Džeimiju, lai viņš nolamā savu vectēvu vēl ļaunākiem vārdiem, bet pajautāju:

-     Kāpēc viņš tā dara? Lai izskatītos, ka viņš Stjuartiem devis vairāk?

Džeimijs pamāja ar galvu, dusmu sārtums vaigos pamazām sāka bālēt.

-    Kā tad! Lai izskatītos labāks par baltu velti. Bet ne tikai. Nolā­pītais, vecais cūkcepure grib atdabūt manu zemi vienmēr ir gri­bējis, kopš bij spiests to atdot, kad mani vecāki precējās. Tagad viņš domā: ja viss izies gludi un viņš kļūs par Invemesas hercogu, tad varēs apgalvot, ka Lelibroka vienmēr piederējusi viņam un es esmu tikai rentnieks, un pierādījums būs tas, ka viņš, atsaucoties Stjuartu aicinājumam, devis vīrus no šī īpašuma.

-     Vai viņš tiešām varētu tikt sveikā cauri ar tādu rīcību? Es šaubījos.

Džeimijs dziļi ievilka elpu, tad izpūta; pie nāsīm pagriezās ga­raiņu mākonis kā pūķim. Viņš drūmi pasmaidīja un uzsita pa sporanu pie jostas.

-    Tagad vairs ne, viņš sacīja.

No Bjūlijas līdz Lelibrokai varēja aizjāt divās dienās, ja bija veselīgi zirgi un sausi ceļi un ja apstājās tikai nepaciešamlbas dēļ, lai paēstu, mazliet pagulētu un personiskās higiēnas dēļ. Bet mums viens zirgs sāka klibot sešas jūdzes no Bjūlijas, pamīšus sniga sniegs, lija lietus un pūta vējš, purvainā zeme sasala, izveidojās sli­deni ledus pleķi, gadījās vēl šis un tas, un tā pagāja gandrīz nedēļa, līdz kāpām lejup pa pēdējo nogāzi, kas veda uz Lelibrokas saimnie­cības ēku, nosaluši, noguruši, izsalkuši un pagalam netīri.

Neviena cita nebija, izņemot mūs divus. Mērtegs tika aizsūtīts uz Edinburgu kopā ar jauno Saimonu un Bjūfortas vīriem noskaid­rot, kādā stāvoklī ir Hailendas armija.

Dzīvojamā māja izcēlās starp saimniecības ēkām, balta kā sniega sasvītrotie lauki ap to. Man dzīvi atausa atmiņā emocijas, ko jutu, kad pirmo reizi ieraudzīju šo vietu. Skaidrs, ka biju skatī­jusi to skaistā rudens dienā, nevis caur ledaina, vēja nesta sniega sīpām, bet pat toreiz tā bija likusies kā ilgi gaidīts patvērums. Māja raisīja domas par spēku un mierīgu dzīvi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja siltā lampas gaisma, kas lija pa apakšstāva logiem, maigi dzeltena biezējošajā pievakares krēslā.

Mājīgumu sajutu vēl stiprāk, kad es aiz Džeimija iegāju pa parādes durvīm un mani sagaidīja ceptas gaļas un svaigas maizes smarža, no kuras sāka tecēt siekalas.

-    Vakariņas, Džeimijs izdvesa, aizverot svētlaimē acis un ieel­pojot smaržu. Ak Dievs, es varētu apēst zirgu! Kūstošais sniegs pilēja no viņa apmetņa malas, atstājot slapjas peļķes uz dēļu grī­das.

-    Es domāju, ka mums vajadzēs kādu no tiem notiesāt, es pie­zīmēju, atsienot sava apmetņa saites un izpurinot kūstošo sniegu

no matiem. Nabaga radījums, ko tu nopirki Kērkinmilā, knapi spēja pavilkties.

Mūsu balsis priekšnamā bija tik skaļas, ka augšstāvā atvērās durvis, pēc tam atskanēja mazu kājiņu dipoņa un prieka kliedziens, kad mazais Džeimijs pamanīja lejā savu vārdabrāli.

Troksnis, ko sacēla šī satikšanās, piesaistīja pārējās saimes uz­manību, un mēs nepaguvām ne attapties, kad nokļuvām priekš­namā saskrējušo Dženijas, mazuļa, Megijas, īana, Kruķa kundzes un dažādu istabeņu sveicienu un apskāvienu brāzmā.

-     Kā es priecājos tevi redzēt, mīļais! Dženija atkārtoja jau trešo reizi, stāvot uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu Džeimiju. Mēs bažījāmies, ka tu atgriezīsies mājās pēc vairākiem mēnešiem, ja spriež pēc tā, ko dzirdējām par armiju.

-    Kā tad, īans sacīja, vai esi atvedis līdzi ari kādu no vīriem vai ieradies tikai ciemos?

-    Atvedis? Pārtraucis apsveicināšanos ar vecāko māsasmeitu, Džeimijs blenza svainī, uz bridi aizmirsis meiteni, ko turēja rokās. Viņa atsauca tēvoci īstenībā, par savu klātbūtni atgādinot ar matu raustīšanu, tad Džeimijs izklaidīgi uzspieda buču bērnam uz vaiga un atdeva viņu man.

-     Ko tu ar to gribi teikt, īan? viņš noprasīja. Vīriem vaja­dzēja atgriezties jau pirms mēneša. Vai daži nav pārnākuši?

Turēju Megiju cieši piekļautu sev klāt, man uzmācās biedējoša sajūta, ka ir noticis kas ļauns, kad redzēju smaidu pagaistam no īana sejas.

-    Neviens nav pārnācis, Džeimij, viņš lēnām sacīja; garā, lab­sirdīgā seja pēkšņi atspoguļoja drūmo izteiksmi, ko viņš skatīja Džeimija vaigā. No viņiem nav bijis ne ziņas, ne miņas, kopš jūs visi kopā devāties projām.

No pagalma, kur Rebijs Maknebs apkopa zirgus, atskanēja klie­dziens. Džeimijs apcirtās, pagriezās pret durvīm, atgrūda tās un izbāza galvu ārā vētrā.

Pāri viņa plecam, cauri sniega vērpetēm, es varēju saskatīt jāt­nieku. Redzamība bija pārāk slikta, lai pazītu seju, bet mazo, sīksto

vīriņu, kas kā pērtiķis turējās seglos, nevarēja sajaukt ar citu. “Ātrs kā zibens,” Džeimijs bija teicis, un viņam, protams, bija taisnība; lai nedēļas laikā tiktu no Bjūlijas līdz Edinburgai un tad līdz Lelibrokai, vajadzēja veikt īstu izturības varoņdarbu. Jātnieks, kas pil­nos auļos mums tuvojās, bija Mērtegs, un nemaz nebija vajadzīgas Meisri gaišreģes dāvanas, lai pateiktu, ka viņš nes sliktas ziņas.

NO dusmām nobālis, Džeimijs ar blīkšķi aizsita Holirūdas rīta istabas durvis. Jūens Kamerons pielēca kājās, apgāžot tintnīcu, kurā bija mērcējis spalvu. Saimons Freizers, jaunais Lavets, kurš sēdēja galdam otrā pusē, tikai savilka biezās, melnās uzacis par sava attālā radinieka iebrāšanos.

-  Nolādēts! Jūens nolamājās, taustīdams piedurkni, meklējot tajā kabatlakatu, ar ko saslaucīt peļķi, kas pletās plašumā pa galdu.

-   Kas tev, Freizer, iekodis? 0, labrīt, Freizera kundze, viņš sveici­nāja, ieraudzījis mani aiz vīra muguras.

-  Kur ir Viņa Augstība? Džeimijs bez ievadvārdiem noprasīja.

-  Stērlingas pilī, Kamerons atbildēja; mutautu atrast viņam tā arī nebija izdevies. Vai tev ir kāda drāna, Freizer?

-  Ja man būtu, tad es tevi ar to nožņaugtu, Džeimijs atcirta. Noskaidrojis, ka Čārlza Stjuarta nav savā rezidencē, viņš jau bija mazliet nomierinājies, bet mutes kaktiņi joprojām bija saspringti.

-   Kāpēc tu ļāvi ieslodzīt manus vīrus Tolbūtā? Es redzēju, viņi tiek turēti vietā, kur pat cūkas nevarētu dzīvot! Tu taču būtu varējis kaut ko darīt!

Kamerons par šiem vārdiem nosarka, bet skaidrās, brūnās acis mierīgi uztvēra apsūdzētāja skatienu.

-   Es mēģināju, viņš sacīja. Teicu Viņa Augstībai, ka tā noteikti bija kļūda… kā tad, atrada visus trīsdesmit vīrus des­mit jūdzes no armijas tad ta’ kļūda! un turklāt, pat ja viņi būtu nolēmuši dezertēt, princim nav tāda dzīvā spēka, lai varētu

atļauties iztikt bez Freizeriem. Zini, tikai tas atturēja Viņa Augs­tību dot pavēli vīrus uz vietas pakārt, Kamerons pamazām arvien sadusmojās, kad bija pārgājis pārsteigums, ko sagādāja Džeimija trokšņainā ierašanās. Ak Dievs, vecīt, dezertēšana kara laikā ir nodevība!

-     Ak tā? Džeimijs skeptiski izmeta. Viņš īsi pamāja jauna­jam Saimonam un pastūma krēslu uz manu pusi, tad apsēdās pats.

-     Un vai tu esi aizsūtījis pavēli pakārt savus divdesmit vīrus, kuri aizlaidušies mājās, Jūen? Vai tikai nebūs visi četrdesmit?

Kamerons tumši piesarka un nodūra acis, visu uzmanību veltot tintes slaucīšanai ar lupatu, ko viņam bija iedevis Saimons Freizers.

-     Viņus nepieķēra, viņš beidzot izgrūda. Tad pacēla acis uz Džeimiju, kalsnā seja bija nopietna. Dodies pie Viņa Augstības uz Stērlingu, viņš ieteica. Viņš bija traki nikns par bēgšanu, bet galu galā viņš pats pavēlēja tev doties uz Bjūliju un vīri palika bez uzraudzības, vai ne? Čārlzs vienmēr bijis augstās domās par tevi, Džeimij, un sauca tevi par draugu. Iespējams, viņš par tavējiem apžēlosies, bet tu lūdz taupīt viņu dzīvību.

Paņēmis ar tinti piesūkušos lupatu, Kamerons šaubīdamies uz to paskatījās, nomurmināja atvainošanos un izgāja izmest lupatu, acīmredzot degdams nepacietībā atbrīvoties no Džeimija.

Tas izstiepies sēdēja krēslā, klusi šņākuļodams, vilka elpu caur sakostiem zobiem, acis pievērsis nelielam izšūtam Stjuartu ģerbo­nim pie sienas. Labās rokas divi stīvie pirksti lēnām bungoja pa galdu. Tādā noskaņojumā viņš bija kopš tā laika, kad Lelibrokā iera­dās Mērtegs ar ziņu, ka Džeimija trīsdesmit vīri aizturēti dezertēšanas laikā, ieslodzīti Edinburgas bēdīgi slavenajā cietumā Tolbūtā un viņiem piespriests nāves sods.

Es nedomāju, ka Čārlzs grasās nāves sodu izpildīt. Kā bija norā­dījis arī Jūens Kamerons, Hailendas armijai vajadzēja katru fiziski veselo karavīru, ko bija iespējams savervēt. Čārlzs bija uzstājis, ka armijai jādodas uz Angliju, šī operācija dārgi izmaksājusi, turklāt viņš bija cerējis saņemt atbalstu no Anglijas laukiem, tomēr tas nebija noticis. Un tas vēl nebija viss; sodīt ar nāvi Džeimija vīrus

viņa prombūtnes laikā būtu politiska muļķība un personīga node­vība, pat Čārlzs Stjuarts to neatļautos.

Nē, domāju, ka Kameronam taisnība un dezertierus pēdīgi ap­žēlos. Arī Džeimijs to, bez šaubām, saprata, bet tas viņam bija vājš mierinājums, jo saprata arī to, ka viņš nevis aizvedis savus cilvēkus no neveiksmei nolemtas kaujas, bet, pildot viņa pavēles, vīri nonā­kuši vienā no briesmīgākajiem Skotijas cietumiem, apzīmogoti ar gļēvuļu zīmogu un notiesāti kaunpilnai nāvei pakarot.

Šī apziņa kopā ar visai drošām izredzēm atstāt vīrus tumšajā, netīrajā cietumā, doties uz Stērlingu un piedzīvot pazemojumu, lū­dzoties Čārlzu, bija vairāk nekā pietiekami, lai izskaidrotu Džeimija sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš nupat brokastīs dabūjis stikla šķembas.

Arī jaunais Saimons, plato pieri domās saraucis, klusēja.

-    Es došos tev līdzi pie Viņa Augstības, viņš īsi pavēstīja.

-     Ak tā? Džeimijs uzmeta izbrīnītu skatienu savam radinie­kam, tad acis samiedzās, pētot Saimonu. Kāpēc?

Saimons viegli pasmaidīja.

-    Dzimtas asinis ir dzimtas asinis kā nekā. Vai arī tu domā, ka gribēšu pievākt tavus vīrus kā tēvs?

-    Vai tu tā darīsi?

-    Nav izslēgts, Saimons atklāti atzina, ja uzskatītu, ka man no tā būs kāds labums. Taču man tādējādi drīzāk varētu rasties nepatikšanas, tā es domāju. Man nav vēlēšanās kauties ar Makenzijiem vai ar tevi, radiniek, viņš piebilda, smaidam kļūstot pla­tākam. Lai cik bagāta būtu Lelibroka, tā ir ļoti tālu no Bjūlijas, un izskatās, ka par to vajadzētu pamatīgi cīnīties vai nu ar spēku, vai pie tiesas. Es to teicu tēvam, bet viņš dzird tikai to, ko vēlas.

Jaunais cilvēks papurināja galvu un apjoza ap vidu zobenu.

-    Ar armiju var gūt vairāk; katrā ziņā kopā ar karali, kas kāps atkal tronī. Un… viņš noslēdza savu sakāmo, …ja tā armija atkal karos tā, kā to darīja Prestonā, viņiem vajadzēs ikvienu vīru, ko var dabūt. Iešu tev līdzi, viņš apņēmīgi atkārtoja.

Džeimijs pamāja ar galvu, un viņa lūpās lēnām atplauka smaids.

-    Nu tad paldies tev, Saimon. Man palīdzība noderēs.

Saimons nolieca galvu.

-     Nūjā. Nekaitēs, ja tu lūgsi arī Dūgalu Makenziju aizlikt kādu vārdiņu par tevi. Viņš tieši šobrīd ir Edinburgā.

-                 Dūgals Makenzijs? Džeimija uzacis neizpratnē savilkās.

-     Nūjā, laikam jau par skādi nenāktu, bet…

-    Nenāktu par skādi? Vecīt, vai tu nedzirdēji? Makenzijs kļuvis par prinča Čārlza paipuisīti. Saimons atlaidās krēslā, izsmējīgi skatīdamies uz savu brālēnu.

-     Kādēļ? es iesaistījos sarunā. Sasodīts, ko tad viņš tādu izdarījis? Dūgals bija atvedis divsimt piecdesmit bruņotu vīru, kas cīnīsies par Stjuartu lietu, bet daži vadoņi bija snieguši lielāku ieguldījumu.

-     Desmit tūkstoši mārciņu. Saimons izgaršoja vārdus, apviļā­jot tos uz mēles. Desmit tūkstoši tīrā sudrabā, tik daudz Dūgals Makenzijs atnesa un nolika savam valdniekam pie kājām. Un tieši īstajā brīdī, viņš lietišķi turpināja, atmetot izlaidīgo pozu. Man nesen Kamerons minēja, ka Čārlzam nule beigusies spāņu nauda, bet no angļu atbalstītājiem, ar kuriem viņš rēķinājies, ienāk saso­dīti maz. Dūgala desmit tūkstoši nodrošinās armijai ieročus un pārtiku vēl vismaz dažas nedēļas, un, ja paveiksies, tad līdz tam laikam Čārlzs būs dabūjis nākamo iemaksu no Francijas. Beidzot aptvēris, ka nemiera apsēstais brālēns lieliski novērš angļu uzma­nību, Luijs negribīgi bija piekritis atmest kādu nieku naudas. Taču tas nenotika tik ātri.

Es skatījos uz Džeimiju, kura seja atspoguļoja manu apmul­sumu. Pie joda, kur Dūgals Makenzijs dabūjis desmit tūkstošus mārciņu? Pēkšņi es atcerējos, kur jau agrāk biju dzirdējusi piemi­nam tādu summu zagļu cietumā Kreinsmūrā, kur biju pavadījusi trīs bezgalgaras dienas un naktis, gaidot raganu tiesu.

-     Geilisa Dankena! es iesaucos. Man kļuva auksti, atceroties sarunu, kura risinājās piķa melnā, dubļainā bedrē, un mana likteņa biedre bija tikai balss tumsā. Dzīvojamā istabā kūrās silta uguns, bet es ietinos ciešāk apmetnī.

“Es desmittūkstoš mārciņu esmu savākusi,” Geilisa bija sacījusi, lielīdamās ar zādzībām, ko veikusi ar viltīgu krāpšanos, izmantojot sava nelaiķa vīra vārdu. Artūrs Dankens, kuru viņa noindēja, bija apgabala prokurors. “Desmittūkstoš mārciņu jakobītu lietai. Kad sāksies sacelšanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku.”

-    Viņa to nozaga, es sacīju, iedomājoties par Geilisu Dankenu, kuru notiesāja par burvestībām un sadedzināja zem pīlādža za­riem; uz rokām man uzmetās zosāda. Geilisa Dankena, kura palika dzīva tik ilgi, lai dzemdētu bērnu savam mīļākajam Dūgalam Makenzijam. Vai viņa to nozaga un atdeva Dūgalam vai arī viņš to atņēma, tagad mēs to vairs neuzzināsim. Satraukta es piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu gar kamīnu.

-     Maita! es iesaucos. Tad tāpēc viņš pirms diviem gadiem bija ieradies Parīzē!

-    Ko? Džeimijs, pieri saraucis, skatījās manī. Saimons blenza pavērtu muti.

-    Viņš apmeklēja Čārlzu Stjuartu. Dūgals bija ieradies noskaid­rot, vai Čārlzs patiešām plāno sacelšanos. Varbūt viņš toreiz apso­līja naudu, varbūt tieši tas iedrošināja Čārlzu doties uz Skotiju solījums saņemt Geilisas Dankenas naudu. Bet, kamēr Kolams vēl bija dzīvs, Dūgals nevarēja atklāti dot Čārlzam naudu, Kolams būtu uzdevis jautājumus. Viņš bija pārlieku godīgs cilvēks, lai izmantotu zagtu naudu neatkarīgi no tā, kurš to zadzis.

-     Skaidrs. Džeimijs pamāja ar galvu, acīs bija iegūlusi domu ēna. Bet tagad Kolams ir miris, viņš klusi teica. Un Dūgals Makenzijs kļuvis par prinča favorītu.

-    Bet tas viss nāk tev par labu, kad es tev saku, iesprauda Sai­mons, kļuvis nepacietīgs, ka mēs runājam par cilvēkiem, kurus viņš nepazina, un par lietām, kuras saprata tikai daļēji. Ej sameklē viņu! Visticamāk, šajā stundā tavs.tēvocis būs “Pasaules galā”.

-     Vai tu domā, ka Dūgals sarunā ar princi tevi atbalstīs? es noraizējusies jautāju Džeimijam. Kādu laiku Dūgals bija Džeimija audžutēvs, bet šajās attiecībās bija vairāki kāpumi un kritumi.

Dūgals, aizstāvot gļēvuļu un dezertieru baru, iespējams, nevēlēsies likt uz spēles jauniegūto stāvokli prinča acis.

Jaunajam kūmiņam trūka tēva gadu gaitā iegūtās pieredzes, bet viņam piemita krietna deva sava radītāja vērīguma. Biezās, melnās uzacis strauji savilkās.

-    Makenzijs joprojām grib Lelibroku, vai ne? Un, ja viņš domā, ka mēs ar tēvu esam metuši aci uz šo zemi, viņš vēl vairāk gribēs palīdzēt tev atdabūt vīrus, vai ne? Viņam daudz dārgāk izmaksātu cīnīties ar mums nekā tikt galā ar tevi, kad karš būs beidzies. Saimons pamāja ar galvu, priecīgi kodīdams augšlūpu, apsvērdams apstākļu samezglojumus.

-    Pirms tu ej ar viņu runāt, es pavicināšu Dūgalam gar degunu tēva sarakstu. Tu ienāc un saki viņam, ka aiztrieksi mani uz elli, nevis atdosi savus vīrus, un tad mēs visi kopā dosimies uz Stērlingu. Viņš sazvērnieciski uzsmaidīja Džeimijam.

-     Man vienmēr licies, ka ir kāds iemesls, kāpēc vārds “skots” sākas ar to pašu burtu kā vārds “slīpēts”. Es nosmīnēju.

-    Ko? Abi satrūkušies paskatījās uz mani.

-     Neko, es papurināju galvu. Kāds tēvs, tāds dēls.

Es paliku Edinburgā, kamēr Džeimijs kopā ar saviem tēvočiem, kas vienlaikus bija arī viņa sāncenši, jāja uz Stērlingu kārtot darī­jumus ar princi. Šajos apstākļos es nevarēju apmesties Holirūdā, bet sameklēju mājvietu kādā no stāvajām ieliņām pie Kenongeitas. Istaba bija maza, auksta un šaura, tāpēc es tur reti uzturējos.

Ieslodzītie nedrīkstēja pamest Tolbūtas cietumu, bet nekas ne­liedza apmeklētājiem, ja vēlējās, tur ieiet. Mēs ar Fērgusu katru dienu gājām uz cietumu, un nelieli dažādiem cilvēkiem doti kukuļi ļāva man ienest ēdienu un zāles Lelibrokas vīriem. Teorētiski es nedrīkstēju vienatnē sarunāties ar cietumniekiem, bet sistēma, atkal attiecīgi iesmērēta, skatījās caur pirkstiem, un pāris reižu man izdevās aprunāties vienatnē ar kalēju Rosu.

-     Es biju pie vainas, kundze, viņš jau pirmajā reizē, kad mani ieraudzīja, atzinās. Man vaj’dzēja saprast, vīriem jāpazūd pa diviem, trijiem vai četriem, bet ne visiem uzreizu, kā mēs izdarī­jām. Taču es baiļojos, ka daži pazudīs; lielākā tiesa līdz šim nebij gājuši ārpus mājām tālāk par piecām jūdzēm.

-     Nevaino nu sevi, es mierināju kalēju. Cik esmu dzirdējusi, jums tikai nepaveicās, tāpēc noķēra. Neraizējies! Džeimijs aizjāja uz Stērlingu pie prinča; viņš drīz dabūs jūs ārā no šejienes.

Kalējs grūtsirdīgi pamāja ar galvu, atbīdīdams matu šķipsnu no pieres. Viņš bija netīrs, izspūris un krietni sakrities, ne vairs tas druknais, stiprais amatnieks kā pirms dažiem mēnešiem. Tomēr viņš man uzsmaidīja un pateicās par ēdienu.

-     Tas noderēs, viņš atklāti sacīja. Mēs retumis dabūjam ko citu kā samazgas. Vai tu domā… viņš saminstinājās. Kā tu domā, vai varēsi iedabūt iekšā kādas segas, kundze? Es nelūgtu, tikai četriem no mums ir malārija un…

-     Gan dabūšu, es solīju.

Izgāju no cietuma, lauzīdama galvu, kā lai to izdara. Kamēr gal­venie armijas spēki bija devušies uz dienvidiem iekarot Angliju, Edinburga vēl bija okupēta pilsēta. Te pastāvīgi iekšā un ārā stai­gāja karavīri, vadoņi un klaidoņi, tāpēc jebkādas preces maksāja dārgi un bija grūti dabūjamas. Segas un siltas drēbes varēja atrast, bet tās dārgi maksāja, un man makā bija atlikuši tieši desmit šiliņi.

Edinburgā darbojās baņķieris, kāds Voterforda kungs, kas ag­rāk bija kārtojis šādus tādus Lelibrokas darījumus un ieguldīju­mus, bet Džeimijs pirms dažiem mēnešiem bija izņēmis no bankas visu naudu, baidīdamies, ka valsts varētu konfiscēt banku pārziņā esošos finanšu līdzekļus. Naudu pārvērta zeltā un nelielu summu aizsūtīja Džeredam uz Franciju glabāšanai, pārējo paslēpa saimnie­cībā. Šobrīd nevarēju dabūt naudu ne no viena, ne no otra avota.

Apstājos uz ietves padomāt, garāmgājēji spraucās man garām. Naudas man nebija, bet vēl bija atlicis šis tas vērtīgs. Kristāls, ko Parīzē man iedeva Raimons, kaut arī pats kristāls nebija nekāds vērtīgais, zelta ietvars un ķēde gan kaut ko maksāja. Mani laulības

gredzeni nē, no tiem es nevēlējos šķirties, pat ne uz laiku. Bet pērles… pačamdījos pa kabatu, pārbaudot, vai kaklarota, ko Džei­mijs man uzdāvināja kāzu dienā, vēl atrodas drošībā, iešūta kleitas vīlē.

Tā tur bija; sataustīju ar pirkstiem mazās, neregulārās upes pēr­lītes, kas bija cietas un gludas. Tās nebija tik dārgas kā austrumu pērles, bet rota bija skaista, ar zelta lodītēm starp pērlēm. Tā bija piederējusi Džeimija mātei Elenai. Manuprāt, viņai patiktu, ka tās izmantotas, gādājot ērtākus apstākļus viņas nomniekiem.

-     Piecas mārciņas, es uzstājīgi pieprasīju. Pērles ir desmit mārciņu vērtas, un es dabūtu par tām sešas, ja papūlētos uzkāpt kalnā uz citu veikalu. Man nebija ne jausmas, vai mans apgalvo­jums atbilda patiesībai, bet es pastiepu roku, it kā grasītos paņemt kaklarotu, kas gulēja uz letes, un doties projām. Lombarda īpaš­nieks Sāmuela kungs aši uzlika roku uz pērlēm, un šis dedzīgums man skaidri pavēstīja, ka man jau sākumā vajadzēja prasīt sešas mārciņas.

-    Nu tad trīs mārciņas un desmit šiliņi, viņš piedāvāja. Tāda cena izputinās manu ģimeni, bet tik jaukai kundzei kā jūs…

Man aiz muguras nozvanīja mazais zvārgulītis, jo atvērās dur­vis un uz lombarda nomīdītās grīdas nodipēja nedroši soļi.

-    Atvainojiet, ierunājās meitenes balss, kas lika man aizmirst par pērlēm, un, apcirtusies uz papēža, es ieraudzīju veikalnieka ēnu krītam uz Mērijas Hokinsas sejas. Viņa pēdējā gada laikā bija izaugusi un arī vairāk nobriedusi. Izturēšanās pauda agrāk nema­nītu pašcieņu un briedumu, tomēr meitene vēl bija ļoti jauna. Viņa samirkšķināja acis, tad ar prieka kliedzienu metās man virsū un apskāva mani tik cieši, ka viņas kažokādas apkakle kutināja man seju.

-     Ko tu te dari? beidzot atraisījusies no viņas apskāvieniem, es jautāju.

-    Te dzīvo mana tēva māsa, viņa atbildēja. Es m-mitinos pie viņas. Vai arī jūs gribējāt zināt, kāpēc esmu šeit? Viņa pamāja ar roku uz Sāmuela kunga veikala noplukušajām telpām.

-     Nu, to arī, es teicu. Bet tas var mazliet pagaidīt. Es pa­griezos pret uzpircēju. Četras mārciņas, seši šiliņi, vai arī es kāpšu kalnā, stingri noteicu. Izlemiet, es steidzos.

Purpinādams pie sevis, Sāmuela kungs pabāza roku zem letes, lai paņemtu naudas kasti, kad es pagriezos pret Mēriju.

-     Man jānopērk segas. Vai vari nākt man līdzi?

Viņa palūkojās ārā, kur pie durvim sulaiņa livrejā stāvēja mazs vīrelis, nepārprotami gaidot viņu.

-     Jā, ja jūs pēc tam nāksiet līdzi man. Ak, Klēra, kā es priecājos jūs redzēt!

-    Viņš man atsūtīja ziņu, Mērija atklāja man noslēpumu, kad gājām lejup pa kalnu. Aleks. Kāds draugs atnesa man viņa vēs­tuli. Izsakot Rendela vārdu, meitenes seja staroja, bet pierē tomēr bija ievilkušās dažas rievas.

-     Kad uzzināju, ka viņš ir Edinburgā, es p-pierunāju tēvu sūtīt mani apciemot tanti Mildredu. Viņam nebija iebildumu, Mērija rūgti piebilda. Viņam ļoti n-nepatika mani uzmanīt pēc tā, kas notika Parīzē. Tēvs priecājās, ka dabūjis mani ārā no mājas.

-     Tu tātad esi tikusies ar Aleku? es pārjautāju. Vēlējos zināt, kā jaunajam mācītājam klājies, kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Tāpat es nesapratu, kur viņš ņēmis drosmi rakstīt Mērijai.

-    Jā. Viņš nelūdza mani atbraukt, viņa steidzās piebilst. Es i-ierados pati. Zods izaicinoši izslējās, bet balss viegli drebēja, kad viņa sacīja: Viņš… viņš nebūtu man rakstījis, bet domāja, ka m-mirst, un gribēja, lai es zinu… zinu… Apņēmu Mēriju ap ple­ciem, ātri iegrūdu vienā no pagalmiem un sargājot nostājos viņai priekšā pret ļaužu straumi, kas plūda pa ielu.

-     Viss ir labi, es dudināju, bezpalīdzīgi glāstot viņas plecu, kaut arī zināju, ka nav manos spēkos kaut ko labot. Tu ieradies un satikies ar viņu, tas ir svarīgi.

Meitene, nespēdama parunāt, pamāja ar galvu un nošņauca degunu.

-    Jā, viņa piesmakusi beidzot izdabūja pār lūpām. Mums ir bijuši… divi mēneši. Es s-sev atgādinu, ka tas ir ilgāk nekā vai­rumam cilvēku, divi mēneši laimes… bet mēs esam zaudējuši tik daudz laika, ko būtu v-varējuši un… nav gana. Klēra, nav gana!

-    Nē, es klusi sacīju. Tādai mīlestībai nepietiek arī ar mūžu. Pēkšņi man uzplūda vainas apziņa, kad iedomājos par to, kur ir Džeimijs un kā viņam iet.

Mērija, jau savaldījusies, satvēra manu piedurkni.

-     Klēra, vai jūs varat atnākt man līdzi pie viņa? Es zinu, ka n-neko daudz jūs nevarat palīdzēt… Balss atkal iedrebējās, un viņa tikai ar redzamām pūlēm apvaldījās. Bet varbūt jūs varat… izlīdzēt. Viņa uztvēra manu skatienu sulaiņa virzienā, kurš rāmi stāvēja ārā, nepievēršot uzmanību kustībai uz ielas. Es viņam maksāju, viņa vienkārši sacīja. Mana tante domā, ka es katru dienu eju p-pastaigāties. Vai nāksiet?

-    Jā, protams. Es palūkojos starp divām augstajām celtnēm, vērtējot, kur virs kalniem, kas slējās ārpus pilsētas, šobrīd atrodas saule. Pēc stundas būs tumšs; gribēju, lai segas nonāk cietumā, pirms nakts mitros Tolbūta mūrus ir padarījusi vēl aukstākus. Pie­ņēmusi lēmumu, es pagriezos pret Fērgusu, kurš pacietīgi bija stā­vējis man blakus un ar interesi vērojis Mēriju. Atgriezies Edinburgā ar atlikušajiem Lelibrokas vīriem, viņš no cietuma bija izbēdzis, tikai pateicoties savai Francijas pilsonībai, un kaut kā sities tikai tāpēc, ka atgriezās pie sava bijušā amata. Biju atradusi puiku uzti­cīgi klaiņojam ap Tolbūtu, kur viņš ieslodzītajiem cīņubiedriem nesa sīkas pārtikas paciņas.

-     Ņem šo naudu, es iedevu viņam maku, un sameklē Mērtegu. Saki, lai viņš nopērk tik segu, cik par to var dabūt, un lai nogādā tās Tolbūtas cietuma priekšniekam. Viņam jau ir samak­sāts, tomēr katram gadījumam dažus šiliņus pataupi.

-     Bet, kundze, puika iebilda, es apsolīju kungam, ka neļaušu jums iet vienai…

-     Kunga te nav, es stingri noteicu, toties es esmu. Ej, Fērgus!

Viņš skatījās te uz mani, te Mēriju, acīm redzot nevarēdams izšķirties, vai meitene ir bīstamāka nekā manas dusmas, tad pa­raustīja plecus un, franču valodā guģodamies par sieviešu spītību, devās projām.

Kopš mana pēdējā apmeklējuma mazajā istabiņā ēkas augšējā stāvā bija notikušas ievērojamas pārmaiņas. Vispirms tā bija tīra, visas horizontālās virsmas nospodrinātas spīdēja. Pieliekamajā bija ēdiens, uz gultas dūnu pēlis, un varēja redzēt neskaitāmas sīkas ērtības, kas bija sagādātas slimniekam. Pa ceļam Mērija bija man atzinusies, ka slepus ieķīlājusi mātes dārglietas, lai Alekam Rendelam būtu viss, ko par naudu var nopirkt.

Diemžēl tam, ko spēj nauda, bija robežas, taču, kad Mērija ienāca pa durvīm, Aleka seja iekvēlojās kā sveces liesma, uz laiku nomācot slimības radītos postījumus.

-     Es atvedu Klēru, mīļais. Mērija nevērīgi nosvieda apmetni uz krēsla, noslīga uz ceļiem pie gultas un saņēma Rendela tievo, zilām dzīslām klāto roku.

-     Freizera kundze! Aleks runāja klusi un aizelsies, kaut arī lūpas smaidīja. Priecājos atkal redzēt draudzīgu seju.

-Jā, es arī. Uzsmaidīju slimniekam, gandrīz neapzināti pama­not straujo, nevienmērīgo pulsa sišanos pie kakla un caurspīdīgo ādu. Gaišbrūnās acis raudzījās maigas un siltas, tajās atspoguļojās gandrīz visa dzīvība, kas vēl bija atlikusi trauslajā ķermenī.

Tā kā trūka zāļu, es neko nevarēju darīt, tomēr rūpīgi viņu izmeklēju un redzēju, ka viņu pēc tam gādīgi sasedza, lūpas pēc nelielās fiziskās piepūles, ko sagādāja izmeklēšana, bija kļuvušas zilganas.

Neizrādīju raizes par slimnieka stāvokli un solīju atnākt nāka­majā dienā ar zālēm, kas palīdzētu viņam labāk gulēt. Aleks gan­drīz nedzirdēja manus solījumus, visa uzmanība bija vērsta tikai

uz Mēriju, kas bažīgu sejas izteiksmi sēdēja pie gultas, turot mīļotā roku. Es redzēju, ka viņa paskatās uz logu, aiz kura strauji dzisa dienasgaisma, un sapratu viņas raizes; pirms tumsas iestāšanās viņai jātiek tantes mājā.

-     Nu tad es iešu, sacīju Alekam, kad taktiski devos projām, atstājot viņus izbaudīt dažus dārgos divatnes brīžus.

Viņš atkal pievērsa skatienu Mērijai un tad man pateicīgi uz­smaidīja.

-     Lai Dievs jūs svētī, Freizera kundze, viņš novēlēja.

-     Līdz rītam, es atvadījos un devos projām, cerot, ka tā arī būs.

Nākamajās dienās es biju ļoti aizņemta. Kad Lelibrokas vīrus apcietināja, viņiem, protams, konfiscēja ieročus, un es darīju, ko varēju, lai ar nekaunību un draudiem, kukuļojot un, ja tas nepie­ciešams, flirtējot, atgūtu pēc iespējas vairāk no tiem. Ieķīlāju divas brošas, kuras Džereds man uz atvadām bija uzdāvinājis, un nopirku tik daudz ēdiena, lai nodrošinātu Lelibrokas vīriem tik labu ēdienu kā armijas ģenerāļiem.

Ar pierunāšanu panācu, ka tiku cietuma kamerās un varēju mazliet apārstēt ieslodzīto kaites, sākot ar cingu un citām slimī­bām, kurām par cēloni bija ziemā izplatītais uzturs, un beidzot ar nobrāzumiem, apsaldējuma čūlām, artrītu un dažādām elpceļu saslimšanām.

Apstaigāju tos klanu vadoņus un muižu kungus, kuri vēl bija sastopami Edinburgā daudz viņu nebija un kuri varētu palīdzēt Džeimijam, ja vizīte Stērlingā izrādītos neveiksmīga. Es gan par to šaubījos, tomēr likās, ka prātīgāk ir nodrošināties.

Un starp citiem darbiem es ik dienu atradu laiku apmeklēt Aleku Rendelu. Es centos iegrozīties, lai varu atnākt no rīta, tādē­jādi neatņēmu laiku, ko viņš varētu pavadīt kopā ar Mēriju. Aleks gulēja maz, turklāt ļoti slikti, tāpēc viņš parasti no rīta bija noguris un snauduļoja, negribēdams runāt, bet vienmēr sveicināja mani

ar smaidu, kad es ienācu. Es pagatavoju viņam vieglu piparmētru, lavandas tēju, kurā iemaisīju pāris pilīšu magoņu sīrupa, pēc tam viņš uz dažām stundām iemiga, un, kad pēcpusdienā atnāca Mērija, Aleks bija gana možs.

Citus apmeklētājus bez manis un Mērijas šajā augšstāva istabā es nebiju redzējusi. Tāpēc kādu ritu nobrīnījos, kad, kāpjot uz Aleka mitekli, aiz aizvērtajām durvīm dzirdēju balsis.

īsi pieklauvēju, kā bijām sarunājuši, un gāju iekšā. Pie brāļa gul­tas sēdēja Džonatans Rendels, ģērbies kapteiņa sarkanā un dzelte­nīgā formastērpā. Kad ienācu, viņš piecēlās un saltu seju atbilstoši pieklājības normām paklanījās.

-     Kundze! viņš sacīja.

-    Kaptein! es atteicu. Tad mēs neveikli stāvējām istabas vidū, raugoties viens otrā, negribēdami neko teikt.

-     Džonij! no gultas atskanēja Aleka piesmakusi balss. Tajā vienlaikus skanēja gan lūgums, gan pavēle, un brālis, to dzirdot, paraustīja plecus.

-      Mans brālis ataicināja mani, lai kaut ko paziņotu, viņš izspieda caur zobiem. Šorīt viņam galvā nebija parūkas, un ar tum­šajiem, uz pakauša sasietajiem matiem līdzība brālim bija pārstei­dzoša. Bālais un novārgušais Aleks atgādināja Džonatana spoku.

-    Jūs un Freizera kungs esat bijuši laipni pret Mēriju. Aleks pavēlās uz sāniem, lai varētu mani redzēt. Un pret mani arī. Es… zināju par mana brāļa darījumu ar jums… vaigus iekrāsoja tikko jaušams sārtums, bet es ari zinu, ko jūs un jūsu virs izda­rījāt Mērijas labā… Parīzē. Viņš aplaizīja lūpas, kas no pastāvīgā karstuma istabā bija sasprēgājušas un sausas. Domāju, ka jums jādzird jaunumi, ko Džonijs vakar atnesa no pils.

Džeks Rendels noskatīja mani ar nepatiku, bet savu vārdu viņš turēja.

-    Holijs ir stājies Koupa vietā, es jau agrāk teicu, ka tā notiks, viņš atgādināja. Holijs nav apdāvināts karavadonis, turklāt viņš akli uzticas vīriem, ko komandē. Vai tas viņam dos lielāku labumu nekā Koupa lielgabals… Džonatans nepacietīgi paraustīja plecus.

-    Lai kā tur būtu, ģenerālis Holijs saņēmis pavēli doties uz zie­meļiem, lai atgūtu Stērlingas pili.

-    Tiešām? es sacīju. Vai jūs zināt, cik lieli ir viņa spēki?

Rendels strupi pamāja.

-     Šobrīd viņa rīcībā ir astoņi tūkstoši vīru, tūkstotis trīs simti no tiem ir kavalēristi. Viņš kuru katru dienu gaida ierodamies sešus tūkstošus algotņu. Rendels domās sarauca pieri. Esmu dzirdējis, ka Kempbelu klana vadonis Holija spēkiem palīgā sūta tūkstoti vīru, bet es nevaru pateikt, vai šīs ziņas atbilst patiesībai; šķiet, nav iespējams paredzēt, ko darīs skoti.

-     Skaidrs. Tas jau bija nopietni; Hailendas armijai pašlaik bija seši septiņi tūkstoši karavīru. Ar Holiju, ja neskaita pastiprinā­jumu, kuru viņš gaida, varētu tikt galā. Gaidīt, līdz ierodas algotņi un Kempbeli, bija skaidrs neprāts, nemaz nerunājot par faktu, ka kalniešu kaujas prasmes daudz labāk bija piemērotas uzbrukumam nekā aizsardzībai. Šīm ziņām pēc iespējas ātrāk jāsasniedz lorda Džordža Mareja ausis.

No pārdomām mani atmodinājā Džeka Rendela balss.

-    Visu labu, kundze. Viņš atvadījās, pieklājīgs, kā vienmēr, un cietsirdīgajā, skaistajā sejā nebija nekā cilvēciska, kad viņš, man paklanījies, devās projām.

-     Paldies, es teicu Alekam Rendelam, gaidot, kamēr Džonatans nokāps pa garajām, līkumotajām kāpnēm, lai arī pati varētu pamest šo istabu. Liels paldies jums.

Viņš pamāja ar galvu. Zem acīm melnēja tumši loki vēl viena negulēta nakts.

-    Ņemiet par labu, viņš vienkārši atteica. Laikam jau atstā­siet man kādas zāles? Jo droši vien paies kāds laiciņš, līdz mēs atkal redzēsimies.

Es apstājos, jo Aleka pieņēmums, ka pati došos uz Stērlingu, mani satrieca. Tieši tā rīkoties mudināja katra mana ķermeņa šūna, bet nedrīkstēja aizmirst par Tolbūtā ieslodzītajiem vīriem.

-    Es nezinu, atteicu. Bet, jā, zāles es atstāšu.

Lēnām, jo galvā man griezās vesels domu spiets, gāju atpakaļ uz savu mitekli. Acīmredzot nekavējoties jāsūta Džeimijam ziņa. Droši vien tas būs jādara Mērtegam. Džeimijs, protams, man ticētu, ja es uzrakstītu viņam zīmīti. Bet vai viņš spēs pārliecināt lordu Džordžu, Pērtas hercogu vai kādu citu armijas komandieri?

Es nevarēju viņam teikt, kur biju ņēmusi šīs ziņas; vai koman­dieri bez pierādījumiem vēlēsies ticēt vēstulei, ko rakstījusi sie­viete? Kaut ari šīs ziņas nāk no sievietes, kas pazīstama ar pārda­biskām spējām? Pēkšņi iedomājos par Meisri un nodrebēju. “Tas ir lāsts,” viņa bija teikusi. Jā, bet vai man bija izvēle? “Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara, vara neteikt.” Man ari bija tāda vara, bet es neuzdrīkstējos likt to lietā.

Man par pārsteigumu, manas mazās istabas durvis bija vaļā un iekšā kaut kas blīkšķēja un rībēja. Atgūtos ieročus glabāju zem gultas, zobenus un citus aukstos ieročus krāvu pie pavarda, kad pagulte bija pilna, līdz faktiski brīvas vietas vairs nebija, izņemot mazu laukumiņu, kur uz segas gulēja Fērguss.

Es stāvēju uz kāpnēm un brīnījos par ainu, ko redzēju pa atvēr­tajām durvīm. Mērtegs, stāvot gultā, pārraudzīja ieroču izsnieg­šanu vīriem, kuri drūzmējās pārpildītajā istabā, tie bija Lelibro­kas vīri.

-    Kundze! Pēc šī kliedziena pagriezos un ieraudzīju pie elkoņa Fērgusu, un dzeltenīgajā sejā bija atplaucis starojošs smaids, kas atklāja viņa lielos zobus.

-     Kundze! Vai tas nav brīnišķīgi? Kungs dabūjis saviem vīriem piedošanu šorīt no Stērlingas ziņnesis atnesa pavēli viņus atbrī­vot un mums teikts nekavējoties doties pie kunga uz Stērlingu!

Es smaidot apskāvu zēnu.

-     Tas ir brīnišķīgi, Fērgus! Daži no vīriem bija mani pamanī­juši un, smaidīdami un raustīdami cits citu aiz piedurknes, centās pagriezties pret mani. Istabiņu pildīja sajūsma un pacilātība. Arī Mērtegs, uzmeties uz gultas kā rūķu karalis uz mušmires, mani

ieraudzīja un pasmaidīja šī izteiksme tik ļoti viņu pārveidoja, ka gandrīz nepazinu Džeimija krusttēvu.

-    Vai Mērtega kungs vedīs vīrus uz Stērlingu? Fērguss jautāja. Viņš bija saņēmis īso zobenu kā savu daļu no ieročiem un runājot trenējās iebāzt un izvilkt to no maksts.

Saskatījos ar Mērtegu un papurināju galvu. Es domāju tā, galu galā ja Dženija Kamerona varēja atvest sava brāļa vīrus uz Glenfinanu, es varu sava vīra karotājus aizvest uz Stērlingu. Un tad lai lords Džordžs un Viņa Augstība mēģina ignorēt ziņas, ko piegādāšu personīgi.

-     Nē, es teicu, to darīšu es.

jutu, ka vīri tumsas aizsegā ir tepat tuvumā, man visapkārt. Soļoju blakus dūdiniekam; dzirdēju, kā čīkst padusē iespiestais maiss, un redzēju stabuļu garās ēnas, kas slējās uz aizmuguri. Ejot stabules kustējās, tāpēc izskatījās, ka viņš nes mazu dzīvnie­ciņu, kas vārgi pretojas.

Es pazinu šo vīru, viņu sauca Lavruns Makīans. Pienākumu sig­nalizēt par rītausmu Stērlingā klanu dūdinieki uzņēmās pēc kārtas; viņi staigāja šurpu turpu pa nometnes laukumu dūdinieka rāmajā solī, tādā veidā stabuļu vaimanas atsitās pret telšu plānajām sie­nām un aicināja visus klātesošos cīņā ar jaunu dienu.

Vakarā atkal viens dūdinieks iznāca priekšā, lēnām pārsoļoja pāri pagalmam, un rosība nometnē apstājās, lai klausītos, bal­sis norima, un rietošās saules atblāzma atstarojās telšu audumā. Augstās, spalgās kalnieņu dūdu skaņas atsauca no tīreļiem ēnas, un, kad tās apklusa, bija iestājusies nakts.

Vakars vai rīts, Lavruns Makīans spēlēja aizvērtām acīm, droši soļodams pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ, ar elkoni cieši piespie­dis maisu, un pirksti dzīvi darbojās ar melodijas caurumiņiem. Par spīti aukstumam, es reizēm vakaros sēdēju, ļaujoties dūdu skaņām, līdz skudriņas skrēja pār muguru. Makīans soļoja šurpu turpu, nepievēršot uzmanību apkārtnei, un, griežoties uz pēdas spilven­tiņa, izlēja savu dvēseli melodijā.

Ir mazās īru dūdas, ko lieto, spēlējot telpās, un lielās ziemeļu dūdas, kuras izmanto ārā rīta jundai, lai sasauktu klanus un lai

skubinātu vīrus uz kauju. Makīans, tā staigādams turp un atpakaļ ar aizvērtām acīm, spēlēja ziemeļu dūdas.

Kādu vakaru es piecēlos no sola un pagaidīju, kamēr dūdinieks ar žēlu vaidu izspiež no instrumenta maisa atlikušo gaisu, un, kad viņš, pamājis ar galvu sargam, ienāca pa Stērlingas vārtiem, sāku iet viņam blakus.

-     Labs vakars, kundze, viņš sveicināja. Balss skanēja maigi, un acis, tagad atvērtas, likās vēl maigākas, jo viņš joprojām nebija atraisījies no mūzikas burvības.

-    Labs vakars, Makīan, es atbildēju. Kāpēc tu, Makīan, spē­lējot aizver acis?

Viņš pasmaidīja un pakasīja galvu, bet atbildēja labprāt.

-    Laikam jau tāpēc, ka tā mani mācīja vectēvs, kundze, un viņš bija akls. Kad spēlēju, es viņu vienmēr redzu, kā viņš staigāja gar krastu, bārda plīvo vējā un aklās acis aizvērtas, lai smiltis negrauž, klausoties, kā dūdu skaņas atbalsojas no klintāja, un pēc tā viņš zināja, kur atrodas.

-    Tātad tu viņu redzi, un vai arī tu spēlē klintīm un jūrai? No kurienes tu esi, Makīan? es turpināju taujāt. Viņš runāja gausi un svelpjoši, izteiktāk nekā vairums kalniešu.

-     No Šetlendas, kundze, viņš atbildēja, bet šis vārds izska­nēja gandrīz kā “Žetlenda”. Tas ir tālu no šejienes. Viņš atkal pasmaidīja un paklanījās man, kad pienācām pie viesu mājas, kur man bija jāiet iekšā. Bet man liekas, ka jūs esat no vēl lielākas tālienes, kundze.

-    Tas tiesa, es apstiprināju. Arlabunakti, Makīan.

Vēl tajā pašā nedēļā es prātoju, vai Makīana prasme spēlēt neskatoties viņam palīdzēs tumsā. Liels bars ļaužu pārvietojoties saceļ ievērojamu troksni, lai cik klusi viņi ietu, bet nodomāju, ka visas atbalsis nomāktu arvien stiprākā vēja auri. Mēness nespīdēja, bet debesis gaišākas darīja mākoņu vāli, lija ar sniegu sajaucies ledains lietus, kas sāpīgi kapāja man vaigus.

Hailendas armijas karavīri pārvietojās nelielās grupiņās pa des­mit divdesmit vīru katrā, pa ciņiem un laukumiņiem, it kā zeme šur tur pastumtu uz augšu mazus pauguriņus vai it kā tumsā soļotu lapegļu un alkšņu puduri. Manis atnestās ziņas bija ieguvušas ap­stiprinājumu par Holija manevriem ziņoja arī Jūena Kamerona spiegi, un Skotijas armija tagad bija ceļā, lai viņus sagaidītu kaut kur uz dienvidiem no Stērlingas cietokšņa.

Džeimijs bija padevies un vairs nelūdzās, lai eju atpakaļ. Biju apsolījusi, ka turēšos malā, bet, ja vajadzēs kauties, tad ārsti var izrādīties noderīgi. Kad Džeimijs negaidīti piešķieba galvu, es zi­nāju, ka viņa uzmanība pievērsusies vīriem un nākotnes izredzēm. Sēdot Donasa mugurā, viņš atradās tik augstu, ka pat tumsā bija redzams kā ēna, un, kad viņš pašāva uz augšu roku, divas mazākas ēnas atdalījās no kustīgās ļaužu masas un apstājās pie viņa kāpš­ļiem. īsu brīdi viņi sarunājās čukstus, tad viņš izslējās seglos un pagriezās pret mani.

-      Izlūki ziņo, ka esam pamanīti; angļu sargi aiztraukušies uz Kalenderhauzu brīdināt ģenerāli Holiju. Ilgāk gaidīt nedrīkst. Ņemu savus vīrus un ar līkumu apeju Dūgala pulku Folkērkas kalna tālākajā malā. Kad Makenziji nāks no rietumiem, mēs viņiem seko­sim. Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes kreisajā pusē uz kalna ir baznīciņa. Tā būs tava paslēptuve, Armaliet. Tagad jāj uz baznīcu un paliec tur. Džeimijs tumsā sataustīja manu roku un paspieda.

-     Kad varēšu, došos tev pakaļ vai aizsūtīšu Mērtegu, ja neva­rēšu. Ja kaut kas notiek, ej iekšā baznīcā un raugi patverties tur. Neko labāku es nevaru izdomāt.

-     Par mani nebaidies, es teicu. Manas lūpas bija aukstas, un es cerēju, ka balss nav tik nedroša, kā jutos. Es noriju “uzmanies”, kas jau grasījās izsprukt pār lūpām, un apmierinājos, aši viņam pieskaroties; aukstais vaigs pie plaukstas likās ciets kā tērauds un matu šķipsna vēsa un gluda kā brieža āda.

Es parāvu grožus, pagriezu zirgu pa kreisi un lēnām virzījos cauri vīru drūzmai, kas plūda man apkārt. Šis juceklis satrauca dzīvnieku; tas mētāja galvu, sprauslāja un mīņājās. Es asi pievilku

pavadu, kā Džeimijs bija mani mācījis, un saņēmu īsāku, jo zeme pēkšņi zirgam zem kājām strauji liecās lejup. Vienreiz atskatījos, bet Džeimijs bija jau pazudis naktī, un man vajadzēja veltīt visu uzmanību tam, lai tumsā atrastu baznīcu.

Tā bija neliela akmens celtne ar niedru jumtu, iekārtojusies ieplakā kā čokurā savilcies dzīvnieks. No šejienes varēja redzēt angļu nometnes sargu ugunskurus, kas vizuļoja cauri slapjā sniega sīpām, un tālumā dzirdēju saucienus skotu vai angļu, nevarēju noteikt.

Tad ieskanējās dūdas smalks, spocīgs kliedziens cauri vētrai. No dažādām vietām kalnā augšup cēlās disharmoniski brēcieni. Tā kā biju to agrāk redzējusi tuvumā, tad man nebija grūti iztēloties dūdiniekus piepūšam maisus, to, kā cilājas viņu krūtis ātrā ieelpā un zilās lūpas sakļaujas ap stabuļu iemutēm, kā nosaluši, stīvi pirk­sti taustās, lai gaiss kļūtu par melodiju.

Gandrīz varēju just, kā siltumā zem pleda turētie ādas maisi, lai saglabātu elastību, spītīgi turas pretī, negribīgi pretojas pielabināšanai piepūsties visā apjomā, tad pēkšņi tie atdzīvojas, saplūst ar dūdinieka augumu kā trešā plauša, elpo viņa vietā, kad vējš no­laupa dvašu, it kā tos būtu piepildījuši tuvumā esošo kalniešu klie­dzieni.

Klaigāšana kļuva skaļāka un atplūda līdz manām ausīm viļņiem atkarībā no tā, kā iegriezās vējš, nesot līdzi pierimstošās slapja sniega brāzmas. Baznīcai nebija lieveņa, kur varētu patverties, un piekalnē neauga koki, kas aizturētu auku. Mans zirgs pagriezās un nolieca galvu pret vēju, tā krēpes, pieķepušas ledus kristāliem, sitās man sejā.

Baznīca piedāvāja pajumti, kur patverties no dabas spēkiem un arī no angļiem. Es atgrūdu durvis un aiz pavadas ievilku zirgu iekšā.

Tur bija tumšs, vienīgais ar eļļotu ādu aizsegtais logs vīdēja tikai kā neskaidrs plankums virs altāra. Salīdzinājumā ar auks­tumu laukā te likās silts, bet sastāvējušos sviedru dvaka darīja gaisu smacīgu. Baznīcā nebija solu, ko zirgs varētu apgāzt, nekā,

izņemot mazu svētnīcu sienā un pašu altāri. Cilvēku stiprās sma­kas nomākts, zirgs stāvēja rāms, sprauslādams un pūšot gaisu, tomēr pārāk nemierīgs nebija. Drošības pēc paturēdama zirgu acīs, es atgriezos pie durvīm un izbāzu galvu ārā.

Neviens nepateiktu, kas notiek Folkērkas kalnā. Tumsā haotiski sprakšķēja šautenes. Saklausīju klusu un neregulāru metāla šķin­doņu, laiku pa laikam nodunēja sprādziens. Lāgiem gaisu pāršķēla ievainoto kliedzieni, spalgi kā dūdu spiegšana, pilnīgi atšķirīgi no gēlu kaujas saucieniem. Tad vējš mainīja virzienu un es neko vairs nedzirdēju vai ari iztēlojos, ka dzirdu balsis, bet patiesībā tie bija tikai vēja auri.

Es nebiju redzējusi Prestonpenas kauju; līdz šim zemapziņā pie­radusi pie milzu armiju smagnējiem manevriem, kuros piedalījās tanki un mīnmetēji; es nebiju aptvērusi, cik ātri viss var mainīties divkaujā, kur pretinieki cīnās aci pret aci ar maziem, viegliem iero­čiem.

Pirmo brīdinājumu es saņēmu, kad pavisam tuvu atskanēja kliedziens.

-    Tulach Ardi

Vēja trokšņošana bija padarījusi mani kurlu, tāpēc nebiju dzir­dējusi viņus kāpjam kalnā.

-    Tulach Ard!

Es pazinu Makenziju kaujas saucienu; tie bija Dūgala vīri, kas atspiesti līdz manam patvērumam. Steigšus ievilku iekšā galvu, bet durvis atstāju pievērtas, lai pa spraugu redzētu, kas notiek ārā.

Kalnā kāpa neliela grupiņa bēgošu vīru. Gan pēc skaņas, gan pēc izskata varēja pateikt, ka tie ir kalnieši brāzmas plivināja viņu pledus, bārdas un matus, kad tie kā vēja dzīti melni mākoņi parādījās uz nogāzes, kas bija apaugusi ar zāli.

Kad pirmais no viņiem iebrāzās baznīcā, es atlēcu atpakaļ. Tā kā bija ļoti tumšs, vīrieša seju saskatīt nespēju, bet pazinu pēc balss, kad viņš ar pieri uzdūrās manam zirgam.

-Jēzus!

-    Villij! es iekliedzos. Villij Koulter!

-    Mīļais, dārgais Jēzu! Kas tad tas!

Nepaguvu atbildēt, kad durvis ar blikšķi atsitās pret sienu un mazajā bazniciņā iegāzās vēl divi tumši stāvi. Trokšņainās ielau­šanās satracināts, mans zirgs pacēlās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu. Par to savukārt sāka klaigāt iebrucēji, jo viņi acīmredzot bija uzskatījuši, ka baznīca ir tukša, un uztraucās, ka izrādījies citādi.

Vēl vairāku viru ierašanās tikai palielināja jucekli, un es atmetu domu nomierināt zirgu. Iedzīta dziļāk baznīcā, es iespiedos šaurajā spraugā starp altāri un sienu un gaidīju, kad pats no sevis iestāsies miers.

Sāka jau izskatīties, ka drīz tas notiks, kad viena no satraukta­jām balsīm tumsā pārkliedza pārējās.

-    KLUSU! tā iesaucās tonī, kas necieta iebildumus. Visi, izņe­mot zirgu, paklausīja, un, jezgai rimstot, pat dzīvnieks pieklusa, atkāpās stūri un sprauslāja, retumis nepatikā niķīgi iezviegdamies.

-     Es esmu Leohas Makenzijs, sacīja pavēlošā balss. Kas vēl te ir?

-     Džordijs, Dūgals un kopā ar mani brālis, netālu atskanēja milzīgā atvieglojumā. Mēs esam atnesuši Rupertu, viņš ir ievai­nots. Jēziņ, man jau likās, ka te iemājojis pats nelabais!

-    Gordons Makleods no Ardsmūras, sacīja cita balss, kuru ne­pazinu.

-    Un Jūens Kamerons no Kinokas, atsaucās cita. Kam pieder tas zirgs?

-    Man, es pieteicos un sāniski izspraucos no savas slēptuves aiz altāra. Mana balss atkal sacēla traci, bet Dūgals ari šoreiz to pārtrauca, paceļot savējo pāri troksnim.

-    KLUSU, sasodītie bļāvēji! Vai tā esi tu, Klēra Freizere?

-    Ne jau nu karaliene, es atcirtu. Te bija ari Villijs Koulters, vismaz vēl pirms brītiņa. Vai kādam nav krama?

-     Nededziet gaismu! Dūgals nokomandēja. Maz ticams, ka angļi, ja viņi mums seko, nepamanīs baznīcu, bet nav arī liela vaja­dzība piesaistīt viņu uzmanību, ja nu tomēr.

-     Labi, es iekodu lūpā. Rupert, vai vari parunāt? Saki kaut ko, lai es noprotu, kur tu atrodies. Man nebija ne jausmas, ko es viņa labā tumsā varēšu izdarīt; es pat nevarēju tikt pie savas zāļu lādes. Tomēr es netaisījos atstāt viņu guļam uz grīdas noasiņojam.

Man pretī otrā baznīcas pusē atskanēja klepus, kas neliecināja neko labu, un piesmakusi balss pavēstīja:

-    Te, zeltenīt. Un atkal klepus.

Pie sevis klusi lamādamās, es taustījos pa grīdu, lai tiktu pie ievainotā. Man pietika ar burbuļošanu, kas pavadīja klepu, lai pa­teiktu, ka labi nav; patiesībā bija tik slikti, ka diez vai man vajadzēs zāļu lādi. Es pietupos un tā veicu atlikušo attālumu, izpletusi rokas uz sāniem, lai justu, vai kaut kas nav ceļā.

Pirksti pieskārās siltam augumam, un liela plauksta satvēra manējo. Tas noteikti bija Ruperts; dzirdēju gārdzošu elpu un klusu burbuļošanu.

-    Esmu te, es teicu un noglāstīju, cerams, tādu vietu, kas der mierinājuma paušanai. Laikam jau tā bija, jo viņš tā kā noelsās, tā kā iesmējās un pacēla uz augšu gurnus, stingri piespiežot manu roku.

-     Vēlreiz tāpat, zeltenīt, un es vairs nedomāšu par musketes lodi.

Es atrāvu roku.

-     Varbūt vēlāk, es noskaldīju. Viegli virzīju roku uz augšu, meklējot viņa galvu. Biezi bārdas rugāji pavēstīja, ka esmu sasnie­gusi mērķi, un es sataustīju zem biezā matu meža pulsu kaklā. Ātrs un viegls, bet joprojām diezgan ritmisks. Pieri klāja lipīgi sviedri, lai arī āda likās mikla. Deguna gals bija nosalis auksts, kad es pār­laidu tam delnu.

-     Skāde, ka neesmu suns, starp elpas vilcieniem ietrīsējās smiekli. Auksts deguns… būtu laba zīme.

-                Vēl labāka zīme būtu, ja tu beigtu gvelzt, es viņu apsaucu.

-     Kur lode tev trāpīja? Nē, nesaki, paņem manu roku un uzliec uz brūces… un, ja tu to liksi citā vietā, Rupert Makenzij, tu varēsi te nosprāgt kā suns.

Jutu, kā man zem plaukstas apspiestos smieklos vibrē platās krūtis. Ruperts lēnām pavilka manu roku zem pleda, un es ar otru roku atgrūdu audumu, kas mani kavēja.

-     Labi, es atradu, nočukstēju. Sataustīju audumā mazu cau­rumiņu, kura malas bija samirkušas asinīs, satvēru kreklu abām rokām un pārplēsu. Pārlaidu pirkstus Rupertam pār sāniem, kurus klāja zosāda, un uzdūros mazajam lodes ieejas caurumiņam. Tas likās ārkārtīgi mazs salīdzinājumā ar Ruperta masīvo augumu, viņš bija ražens vīrs.

-     Vai tā iznāca arī ārā? es turpināju čukstēt. Baznīcā valdīja klusums, tikai zirgs nemierīgi mīņājās savā kaktā. Durvis bija aiz­vērtas, tāpēc kaujas trokšņi bija dzirdami, tomēr skaņas bija izklie­dētas; nevarēja saprast, cik tuvu tā notiek.

-     Nē, viņš atbildēja un atkal noklepojās. Jutu, ka viņš paceļ roku pie mutes, un, saņēmusi pledu, tai sekoju. Diez vai manas acis apradīs ar tumsu vēl vairāk, bet Ruperts kā bija, tā palika tikai melns traips man priekšā uz grīdas. Taču šo to varēja noteikt ar tausti. Ievainojuma brūce asiņoja maz, bet no auduma, ko turēju viņam pie mutes, pēkšņi man pār roku nolija silts šķidrums.

Lode bija trāpījusi vienā plaušā, varbūt abās, un krūšu dobums pildījās ar asinīm. Šādā stāvoklī viņš varēja nodzīvot vēl vairākas stundas, varbūt pat veselu dienu, ja viena plauša funkcionēja. Ja bija aizķerta sirds somiņa, viņš aizies ātrāk. Bet glābt viņu varēja tikai ķirurģiska iejaukšanās, un tādu es nevarēju sniegt.

Sajutu aiz muguras siltuma avotu un sapratu, ka tur kāds stāv, un dzirdēju normālu elpošanu, kad kāds centās mani sataustīt. Pastiepu roku atpakaļ, un kāds to cieši satvēra. Dūgals Makenzijs.

Viņš notupās man blakus un uzlika roku uz Ruperta gulošā auguma.

-     Kā ir, vecais? viņš klusi jautāja. Vai vari paiet? Tā kā mana roka vēl atradās uz Ruperta krūtīm, tad es jutu, ka viņš par atbildi uz Dūgala jautājumu papurina galvu. Baznīcā sanāku­šie karotāji, kas pulcējās man aiz muguras, bija sākuši sarunāties čukstus.

Dūgala roka uzgūla manam plecam.

-    Kas tev vajadzīgs, lai palīdzētu? Tava lādīte? Vai tā ir pie seg­liem? Viņš jau bija piecēlies kājās, iekams es paguvu atbildēt, ka lādē nekā nav, kas spētu palīdzēt Rupertam.

Pēkšņs, skaļš krakšķis uz altāra aprāva visus čukstus, un vis­apkārt sākās strauja kustība, vīri ķēra noliktos ieročus. Vēl viens krakšķis, tad kaut kas notirkšķēja un eļļotā āda, kas aizsedza logu, pārplīsa, ielaižot brāzmu, kas līdz ar aukstu, tīru gaisu ienesa baz­nīcā dažas virpuļojošas sniegpārslas.

-     Armaliet! Klēra! Vai tu te esi? Zema balss no loga puses pēkšņi pierāva mani kājās, liekot uz brīdi aizmirst par Rupertu.

-     Džeimij! Man visapkārt noskanēja kolektīva nopūta, un šķindēdami atkal krita zobeni un vairogi. Blāvo gaismu, kas ieplūda no ārpuses, aizklāja Džeimija galva un pleci. Viņš viegli nolēca no altāra un kļuva par siluetu uz vaļējā loga fona.

-     Kas tur ir? viņš klusi jautāja, skatīdamies apkārt. Dūgal, vai tas esi tu?

-Jā, puis, es. Tava sieva un vēl daži. Vai tu tuvumā nemanīji tos ārmaliešu maitas?

Džeimijs īsi iesmējās.

-     Kāpēc tad es, pēc tavām domām, ienācu pa logu? Kalna pa­kājē bij kādi divdesmit.

Dūgals neapmierināts noguldzināja kaklā savādu skaņu.

-    Tie maitas mūs nošķīra no galvenās armijas, nolādēts.

-    Tieši tā. Ho, mo cridh! Ciamar a tha thu?' Visā šajā trakumā sadzirdējis pazīstamu balsi, mans zirgs bija pametis purnu gaisā ar skaļu apsveikuma zviedzienu.

-     Kuš, muļķi tāds! Dūgals nikni uzbrēca. Vai tu gribi, lai angļi mūs sadzird?

-                Diez vai angļi gribēs pakārt viņu, Džeimijs rāmi piebilda.

-      Bet, lai viņi zinātu, ka tu te esi, tad viņiem nevajag ausu, ja viņiem pierē ir acis; nogāze ir pārvērtusies dubļos, un visas pēdas redzamas kā uz delnas.

-     Mmphmm. Dūgals pameta acis uz logu, bet Džeimijs jau purināja galvu.

-      Nav jēgas, Dūgal. Galvenie spēki ir pavirzījušies uz dienvi­diem, un lords Džordžs Marejs devies viņiem pretī, bet te aizkavē­jušies vēl daži angļi no bara, ko mēs satikām. Viens pulciņš dzinās man pakaļ augšā kalnā; es aizmetos sāņus un līdu uz vēdera pa zāli, bet domāju, ka viņi joprojām pārmeklē nogāzi. Viņš pastiepa uz manu pusi roku, un es to saņēmu. Pirksti bija auksti un mitri no rāpošanas pa zāli, bet es priecājos, ka varu tiem pieskarties un ka viņš ir te.

-     Ak, rāpoji? Un kā tu iedomājies tikt atkal laukā? Dūgals jautāja.

Jutu, ka Džeimijs parausta plecus. Viņš piešķieba galvu uz to pusi, kur stāvēja mans zirgs.

-    Biju domājis, ka varam izlauzties un jāšus aizbēgt no viņiem; par zirgu viņi nezina. Tas radītu pietiekamu lērumu, lai Klēra va­rētu aizlaisties.

Dūgals nosprauslojās.

-    Kā tad, un tevi noceltu no zirga kā gatavu ābolu.

-     Tam nav nozīmes, Džeimijs vēsi noteica. Nespēju iedo­māties, ka viss bars varētu klusiņām aizlavīties nemanīti, lai kādu troksni es sataisītu.

It kā to apstiprinot, pie sienas gulošais Ruperts skaļi ievaidējās. Mēs ar Dūgalu uzreiz nometāmies ceļos pie viņa, un sekundi vēlāk mums pievienojās Džeimijs.

Ruperts nebija miris, bet labi arī viņam nebija. Rokas bija aukstas, krūtīs sēca un čīkstēja.

-     Dūgal! viņš čukstēja.

-    Esmu te, Rupert. Klusē, vecais, drīz viss būs labi. Makenziju vadonis aši norāva savu pledu un savīstīja to improvizētā spilvenā, kuru palika Rupertam zem galvas un pleciem. Paceļot elpošana kļuva brīvāka, bet, taustot zem bārdas pulsu, sajutu uz krekla jau­nus asins traipus. Viņam vēl bija nedaudz spēka; Ruperts pastiepa roku un satvēra Dūgala plaukstu.

-    Ja… viņi mūs, vienalga, atradīs… iedod man gaismu, viņš aizelsies izdvesa. Gribu vēl vienu reizi redzēt tavu seju, Dūgal.

Es Dūgalam biju tik tuvu, ka jutu viņu nodrebam, kad viņš saprata šo vārdu nozīmi. Dūgals strauji pagriezās pret mani, bet manu seju viņš, protams, nevarēja redzēt. Viņš pāri plecam klusi izteica rīkojumu, un pēc nelielas rosīšanās un murmināšanas kāds izrāva no jumta sauju niedru, savīkstīja lāpā un ar krama dzirksteli aizdedzināja. Niedres ātri izdega, bet izstaroja pietiekami gaismas, lai man būtu izdevība izmeklēt Rupertu, kamēr vīri atplēsa garu skaidu no sijām, lai iznāktu stabilāks gaismeklis.

Ievainotais bija balts kā zivs vēders, mati sviedriem piemirkuši, un uz pilnīgās apakšlūpas vīdēja gaišs asins traips. Spožajā, mel­najā bārdā tumsa sarkani plankumi, bet, kad es pārliecos pāri, lai atkal pārbaudītu pulsu, viņš vārgi man uzsmaidīja. Pulss viegls, ļoti ātrs un palaikam izlaida kādu sitienu. Es atglaudu Rupertam matus no pieres, un viņš pateicībā pieskārās manam elkonim.

Jutu, ka arī Dūgals pieskaras manam elkonim, un mazliet izslējos, pagriezusi pret viņu seju. Tā jau es reiz biju uz viņu skatījusies pāri vīrietim, kuru nāvējoši bija ievainojis mežakuilis. Toreiz viņš man bija jautājis: “Vai viņš dzīvos?” un es redzēju, ka ari Dūgala sejā pavīd atmiņas par šo dienu. Šis pats jautājums atspoguļojās viņa acīs, bet šoreiz tās aizmigloja bailes par manu atbildi. Ruperts bija viņa labākais draugs, kurš bija cīnījies viņam labajā pusē tāpat kā īans Džeimijam.

Šoreiz es neatbildēju; to manā vietā izdarīja pats Ruperts.

-     Dūgal! viņš sacīja un pasmaidīja, kad draugs noraizējies pieliecās pie viņa. Uz brīdi aizvēra acis un, saņemot visus spēkus, cik dziļi varēja, ievilka elpu.

-     Dūgal! viņš teica, atkal atverot acis. Nesēro par mani.

Dūgala seja lāpas gaismā noraustījās. Redzēju, ka viņš vēlas

noliegt nāves iespēju, bet iekoda mēlē un atteicās no sava nodoma.

-                Es esmu tavs vadonis, vecais, viņš drebošu smaidu sacījā.

-      Tu man nepavēlēsi; es sērošu, cik gribēšu. Dūgals satvēra Ruperta roku, kas gulēja uz krūtīm, un cieši saspieda.

Ruperts klusi, sēcoši iesmējās un atkal sāka klepot.

-                 Labi, sēro ar’, cik gribi, Dūgal, viņš, beidzis klepot, teica.

-     Un es par to priecājos. Bet tu nevari sērot, kamēr neesmu paga­lam, vai ne? Es miršu no tavas, mo caraidh, ne no svešinieku rokas.

Dūgals sarāvās, un viņam aiz muguras mēs ar Džeimiju šaus­mās saskatījāmies.

-     Rupert… Dūgals bezpalīdzīgi iesāka, bet Ruperts viņu pār­trauca, satverot drauga roku un sakratot.

-     Tu esi mans vadonis, un tas ir tavs pienākums, viņš čuk­stēja. Nu! Dari to! Man šī miršana dara sāpes, Dūgal, es gribētu to beigt. Mirēja acis nemierīgi sakustējās un, mani ieraugot, iegailējās.

-     Vai tu turēsi manu roku, kamēr es nomiršu, zeltenīt? viņš jautāja. Man tas patiktu.

Likās, ka man nav izvēles. Lēnām, kā sapnī, es saņēmu balto, melniem matiem apaugušo plaukstu abās rokas, saspiežot tā, it kā varētu savu siltumu pārnest uz atdziestošo miesu.

Piepūlē iekunkstējies, Ruperts mazliet pacēlās uz viena elkoņa un palūkojās uz Džeimiju, kurš sēdēja viņam pie galvas.

-     Viņai vajadzēja apprecēt mani, puis, kad bija tāda iespēja, viņš sēca. Tu esi tikai tāds salātiņš, bet dari, ko vari. Viena acs uzkrītoši samiedzās. Iedod viņai vienu no manis, puis.

Melnās acis atkal atgriezās pie manis, un sejā izpletās pēdējais smaids.

-    Ardievu, skaistā meitene, viņš nočukstēja.

Dūgala duncis iedūrās pie krūšu kaula, spēcīgi un taisni. Vare­nais stāvs noraustījās, pagriezās uz sāniem, izklepojot gaisu un asinis, bet īsais agonijas kliedziens atskanēja no Dūgala lūpām.

Makenziju vadonis brīdi stāvēja kā sastindzis, aizvērtām acīm, roka likās kā saaugusi ar dunča spalu. Tad Džeimijs piecēlās, sa­ņēma tēvoci aiz pleciem un, klusi murminādams gēlu valodā, pagrieza viņu projām no līķa. Džeimijs paskatījās uz mani, es pie­krītoši pamāju ar galvu un pastiepu rokas. Viņš maigi pagrieza

Dūgalu pret mani, un es apskāvu Makenziju klana vadoni, tā mēs stāvējām, kamēr viņš raudāja.

Arī Džeimijam pār vaigiem ritēja asaras, varēja dzirdēt arī citu vīru nopūtas un šņukstus. Laikam jau bija labāk raudāt par Rupertu nekā par sevi. Ja angļi šeit ieradīsies, tad mūs visus pakārs par nodevību. Bija vieglāk sērot par Rupertu, kurš bija aizgājis, viņam nekas vairs nedraudēja, turklāt šajā ceļā viņu bija aizvadījusi drauga roka.

Viņi nenāca visu garo ziemas nakti. Mēs, saspiedušies bariņā, apsegušies ar plediem un segām, sēdējām pie sienas un gaidījām. Es lāgiem ieslīgu snaudā, atspiedusies pret Džeimija plecu, man otrā pusē, sarāvies un kluss, gulšņāja Dūgals. Domāju, ka ne viens, ne otrs neaizmiga, bet visu nakti vāķēja Ruperta līķi, kurš, apsegts ar savu pledu, gulēja otrpus bezdibenim, kas atdalīja dzīvos no mirušajiem.

Mēs retumis pārmijām pa vārdam, bet es zināju, par ko viņi visi domā. Viņi, tāpat kā es, lauzīja galvu par to, vai angļu armija ir devusies projām, lai pārgrupētos ar galvenajiem spēkiem Kalenderhauzā, vai ari viņi joprojām ārpusē vēro, lai tumsas aizsegā neviens no mazās baznīciņas neaizbēg, un gaida rītausmu, lai tikai tad sāktu rīkoties.

Šis jautājums atrisinājās līdz ar gaismas pirmo svīdumu.

Ei, jūs tur, baznīcā! Nāciet ārā un padodieties! no lejas atskanēja skarbs sauciens angļu valodā.

Baznīcā paslēpušies skoti sakustējās, un zirgs, kas līdz šim bija kaktā snaudis, satrūcies pasita uz augšu galvu un iezviedzās. Džei­mijs saskatījās ar Dūgalu, tad kā sarunājuši abi piecēlās un nostā­jās viens otram cieši blakus pie aizvērtajām durvīm. Paklausot strupam Džeimija galvas mājienam, es iegāju dziļāk baznīcā un atgriezos savā paslēptuvē aiz altāra.

Arī nākamais sauciens no ārpuses tika uzņemts ar klusēšanu. Džeimijs izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli un lēnām, it kā viņam

nekur nebūtu jāsteidzas, pārbaudīja, vai tā ir pielādēta. Viņš nome­tās uz viena ceļa un pavērsa ieroci pret durvīm apmēram cilvēka galvas augstumā.

Džordijs ar Villiju sargāja logu aizmugurē, zobenus un pistoles sagatavojuši cīņai. Bet uzbrukums, visticamāk, nāks no dievnama ieejas; aiz baznīcas slējās ļoti stāvs kalns, starp to un ēkas sienu ar grūtībām spētu izspraukties viens cilvēks, tik šaura bija sprauga.

Dzirdēju dubļos šļakstam soļus, kas nāca arvien tuvāk durvīm, un klusu pie jostas piekārtu ieroču šķindu. Gabaliņu no baznīcas viss apklusa, tad atkal, šoreiz jau tuvāk un skaidrāk, atskanēja balss:

-    Viņa Majestātes karaļa Džordža vārdā, nāciet ārā un padodie­ties! Mēs zinām, ka jūs tur esat!

Džeimijs izšāva. Atsitiena troksnis mazajā baznīcā bija apdul­linošs. Laikam jau no ārpuses tas likās tikpat iespaidīgs; dzirdēju steidzīgu atkāpšanos, kājām slīdot dubļos, un slāpētu lamāšanos. Pistoles lode bija izrāvusi durvīs mazu caurumiņu; Dūgals uzma­nīgi tam pietuvojās un palūrēja laukā.

-    Pie velna! viņš nošņāca. Angļu, ka biezs.

Džeimijs palūkojās uz mani, tad saknieba lūpas un pievērsa visu uzmanību pistoles pielādēšanai. Skaidrs, ka skotiem nebija nodoma padoties. Tikpat skaidrs bija arī tas, ka angļiem nav nekādas vēlēša­nās ieņemt baznīcu triecienā, jo ieeju apsargāja. Viņi taču negribēs mūs turēt aplenkumā, līdz mēs bada dēļ būsim spiesti nākt ārā? Hailendas armija taču meklēs iepriekšējā naktī ievainotos karavī­rus. Ja viņi ierastos, pirms angļiem radusies iespēja atvest lielga­balu, lai apšaudītu baznīcu, mūs varbūt izglābs.

Diemžēl arī ārpusē vīri nebija nekādi muļķi. Atkal atskanēja soļi, un tad rāma, autoritatīva balss angļu valodā sacīja:

-    Jums ir viena minūte laika, nāciet ārā un padodieties, citādi mēs pielaidīsim jumtam uguni.

Es šausmās pavēros uz augšu. Baznīcai bija akmens sienas, bet niedres uz jumta, pat lietus un slapjā sniega pievilgušas, gan nosviltu viens un divi, un, kad uguns būtu krietni iedegusies,

karstie pelni birtu mums uz galvas un liesmas mūs aprītu. Es atce­rējos, cik ārkārtīgi ātri vakar iedegās no niedrēm izveidotā lāpa; apgruzdušais stumbenis kā šaušalīgs simbols pelēkajā rītausmā vēl mētājās uz grīdas netālu no Ruperta apsegtā līķa.

-    Nē! es iekliedzos. Nolādētie nelieši! Te ir baznīca! Vai ne­kad neesat dzirdējuši par svētnīcu?!

-    Kas tur runā? atskanēja asa balss. Vai tur iekšā ir angliete?

-    Jā! Dūgals iesaucās un metās pie durvīm. Viņš pavēra tās mazā spraudziņā un auroja, lai angļu karavīri kalna nogāzē viņu dzirdētu. Jā! Mēs esam sagūstījuši vienu angļu dāmu! Ja pielaidī­siet jumtam uguni, viņa mirs kopā ar mums!

Kalna pakājē uzreiz sacēlās pamatīgs jandāliņš, un arī baznīcā ieslodzītie sarosījās. Džeimijs ar dusmās savilktu seju apcirtās pret Dūgalu un uzbļāva:

-Ko…!

-    Tā ir mūsu vienīgā iespēja! Dūgals šņāca. Iemainīsim Klēru pret mūsu brīvību. Viņi Klērai neko sliktu nedarīs, ja domās, ka viņa ir mūsu ķīlniece, bet vēlāk, kad būsim tikuši brīvībā, mēs viņu dabūsim atpakaļ!

Es iznācu no paslēptuves, piegāju pie Džeimija un satvēru viņu aiz piedurknes.

-     Darīsim tā! es satraukta sacīju. Dūgalam taisnība, tā ir vienīgā izeja!

Džeimijs bezpalīdzīgi skatījās uz mani, sejā dusmas mijās ar bailēm. Un vēl dziļāk jautās smiekli par ironisko situāciju.

-    Kā nekā esmu ārmaliete, to saskatījusi, es sacīju.

Viņš, skumīgi pasmaidot, pieskārās manai sejai.

-     Kā tad, mo duinne. Bet tu esi mana ārmaliete. Izslējis ple­cus, viņš pagriezās pret Dūgalu. Tad dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu.

-     Labi. Saki, ka sagūstījām viņu… Džeimijs, berzējot ar roku matus, aši domāja, …vakar vakarā uz Folkērkas ceļa.

Dūgals pamāja ar galvu un, vairs nekavēdamies, izslīdēja pa baznīcas durvīm, augstu virs galvas pacēlis baltu kabatlakatu kā pamiera zīmi.

Džeimijs pievērsās man, saraucis pieri un joprojām lūkojoties uz durvīm, aiz kurām vēl varēja dzirdēt angļu balsis, lai arī vārdus atšķirt nebija iespējams.

-     Es nezinu, ko tu viņiem teiksi, Klēra; varbūt labāk izliecies tik satriekta, ka nevari parunāt. Varbūt tā būs labāk nekā melot; ja viņi sapratīs, kas tu esi… Pēkšņi viņš apklusa un nobrauca ar plaukstu pār seju.

-Ja viņi uzzinās, kas es esmu, tad būs Londona un Tauers un drīz pēc tam, iespējams, sekos nāves sods. Bet, kaut arī plakātos daudz bija rakstīts par “Stjuartu raganu”, cik man zināms, neviens nebija iedomājies pieminēt faktu, ka ragana ir angliete.

-     Neraizējies, es sacīju, apzinādamās, cik muļķīga ir šī pie­zīme, bet neko labāku izdomāt nespēju. Uzliku roku vīram uz pie­durknes un sajutu pie plaukstas locītavas sitamies ašu pulsu. Jūs dabūsiet mani atpakaļ, iekams kāds vispār attapsies. Kā tu domā, vai viņi vedīs mani uz Kalenderhauzu?

Džeimijs, atguvis savaldību, pamāja ar galvu.

-    Kā tad, es tā domāju. Ja vari, pamēģini tūlīt pēc tumsas iestā­šanās nostāties pie loga viena pati. Tad es nākšu tev pakaļ.

Vairāk laika mums nebija. Dūgals iespraucās pa durvīm un rūpīgi tās aizvēra.

-    Sarunāts, viņš paziņoja, skatīdamies pārmaiņus te uz mani, te uz Džeimiju. Mēs atdosim viņiem sievieti un varēsim brīvi aiz­iet. Neviens mums nesekos. Mēs paturam zirgu. Redzi, mums tas vajadzīgs Rupertam, viņš kā atvainodamies sacīja man.

-     Labi, es piekritu. Redzēju durvis ar mazo, tumšo cauru­miņu, kuru bija izrāvusi lode, apmēram tikpat liela kā tā, kas ietrie­cās Rupertam sānos. Man mute bija izkaltusi, un es skaļi noriju kaklā sakāpušo kamolu. Es biju dzeguzes ola, kuru tūlīt iedēs svešā ligzdā. Mēs trīs mīņājāmies pie durvīm, nevēloties spert pēdējo soli.

-     Es nu 1-labāk iešu, izstomīju, cenšoties savaldīt drebošo balsi un locekļus. Citādi viņi sāks brīnīties, kas mūs kavē.

Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, pamāja ar galvu un paspēra soli uz manu pusi.

-     Zini, Armaliet, labāk noģībsti, viņš ieteica. Tā būs vieg­lāk. Viņš pieliecās, pacēla mani rokās un iznesa pa durvīm, kuras Dūgals viņam atvēra.

Man pie auss skaļi sitās Džeimija sirds, un es jutu, ka viņam dreb rokas. Pēc smacīgās baznīcas, kurā oda pēc sviedriem, asinīm, šaujampulvera un zirgu mēsliem, agrā rīta aukstajā, svaigajā gaisā man aizrāvās elpa, un es drebēdama viņam piespiedos. Džeimija rokas saņēma mani ciešāk zem ceļiem un pleciem, tās bija stingras kā solījums viņš nekad nelaidis mani projām.

-     Ak Dievs! viņš klusi izdvesa, un tad jau mēs bijām tikuši pie angļiem. Asi jautājumi, nenoteiktas atbildes, tad negribīgi vaja­dzēja atlaist rokas, kad viņš noguldīja mani zemē, un soļu švīksti slapjajā zālē, kas arvien vairāk attālinājās. Es biju viena starp sve­šiniekiem.

Sarāvusies pievirzījos tuvāk ugunskuram un pastiepu rokas, lai sasildītos. Visu dienu biju turējusi grožus, tāpēc tās bija netīras, īsu brīdi apsvēru, vai ir vērts iet to gabalu līdz strau- tam, lai tās nomazgātu. Saglabāt mūsdienu higiēnas standartus apstākļos, kad nav pieejamas ūdensvada piedāvātās ērtības, reizēm prasīja krietni vairāk pūļu, nekā tas bija tā vērts. Nav jau arī nekāds brīnums, ka cilvēki bieži slimoja un mira, es drūmi nodomāju.

Ļaudis vairāk mira no netīrības un tumsonības nekā citu iemeslu dēļ.

Ar domu par miršanu netīrumos man pietika, lai es celtos kā­jās, kaut arī biju ļoti nogurusi. Sīkās urgas krasti, kura tecēja gar mūsu apmetni, bija purvaini, un manas kurpes grima dziļi sūnās. Netīru roku vietā tikusi pie slapjām kājām, es lēni vilkos atpakaļ pie ugunskura, un tur mani gaidīja kaprālis Roubotems ar bļodu, kurā, kā viņš teica, bija sautējums.

-     Sveicieni no kapteiņa, kundze, viņš mani uzrunāja, paraus­tot savu matu sprogu, kas slīga uz pieres, viņš liek jums teikt, ka rit būsim Tevistokā. Tur ir viesnīca. Viņš saminstinājās; vienkāršā, apaļā padzīvojušā vīra seja bija nobažījusies, tad viņš piebilda:

-    Kapteinis atvainojas par pajumtes trūkumu, kundze, bet šai nak­tij mēs uzslējām jums telti. Nekas izcils jau nav, bet no lietus var­būt pasargās.

-     Pasakiet no manis kapteinim paldies, kaprāl. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk pateicības. Un jums arī paldies, piebildu jau sirsnīgāk. Pilnībā apzinājos, ka kapteinis Menerings uzskatīja mani par apnicīgu nastu un viņam pat prātā nenāktu padomāt par to, kur man naktī palikt. Telts lieks auduma gabals, kas rūpīgi pārlikts pāri zaram un abos galos ar mietiņiem iesprausts zemē, neapšaubāmi bija vienīgi kaprāļa Roubotema ideja.

Kaprālis aizgāja, un es paliku viena, sēdēju un lēnām ēdu piede­gušos kartupeļus ar sīkstu liellopu gaļu. Pie upītes atradu lauciņu ar vēlīnām pērkonēm, kuru lapas jau bija apvītušas ar nobrūnējušām malām, bet vienu sauju es iebāzu kabatā pie dažām kadiķogām, kuras pa dienu biju salasījusi kādā no atpūtas vietām. Lapas bija vecas un ļoti sīvas, bet man izdevās tās norīt lieliem kumosiem starp kartupeļiem. Pabeidzu maltīti ar kadiķogām, aši sakošļāju katru ogu, lai neaizrītos, un tad noriju cietās, plakani saspiestās ogas ar visām sēklām. Eļļainā garša izplatīja tvaikus gar aukslējām tā, ka man sāka asarot acis, bet tās mazināja taukaino piedeguma garšu uz mēles un kopā ar pērkones lapām dos pietiekamu pret­triecienu cingai.

Man bija liels krājums žāvētu paparžu, mežrozīšu, žāvētu ābolu un diļļu sēklu, noglabāts lielākajā no manām divām zāļu lādēm; es tās biju rūpīgi vākusi kā līdzekli pret nepilnvērtīgu uzturu garo ziemas mēnešu laikā. Cerams, ka Džeimijs tās ēda.

Noliecu galvu uz ceļiem; nedomāju, ka tieku novērota, bet arī nevēlējos, lai kāds redz manu seju, kad domāju par Džeimiju.

Folkērkas kalnā biju tēlojusi ģīboni, cik ilgi vien varēju, bet diezgan drīz mani pamodināja britu dragūns, cenšoties no kaba­tas blašķes ar varu ieliet man mutē brendiju. īsti nezinādami, ko iesākt, “glābēji” bija aizveduši mani uz Kalenderhauzu un nodevuši ģenerāļa Holija personāla rokās.

Līdz šim viss bija ritējis pēc plāna. Tomēr stundas laikā viss sagriezās galīgi greizi. Sēžot priekštelpā un klausoties, ko man apkārt runā, es drīz vien sapratu, ka kauja, kuru es naktī biju uzskatījusi par lielu, patiesībā bija tikai nieka saķeršanās starp Makenzijiem un angļu nodaļu, kas bija ceļā, lai pievienotos armijas galvenajiem spēkiem. Pat vēl šajā brīdī armijas daļas nāca kopā, lai

stātos pretī kalniešiem Folkērkas kalnā; kauja, kuru, manuprāt, jau biju pārdzīvojusi, faktiski vēl nemaz nebija notikusi!

Pats ģenerālis Holijs uzraudzīja visus notikumus, un, tā kā, šķiet, nevienam nebija ne jausmas, ko darīt ar mani, tiku nodota jauna ierindnieka ziņā kopā ar vēstuli, kurā bija aprakstīti manas izglābšanas apstākļi un norāde sūtīt uz pulkveža Kempbela pagaidu štābu Kēsā. Jaunais kareivis, drukns puisietis, vārdā Dobss, izrādīja satriecošu dedzību pienākumu pildīšanā, un, par spīti vairākiem mēģinājumiem, es nespēju ceļā tikt no viņa projām.

Mēs ieradāmies Kēsā un atklājām, ka pulkveža Kempbela tur vairs nav, jo viņš aizsaukts uz Livingstonu.

-    Paklau, es teicu savam cietumsargam, pulkvedim Kempbelam acīmredzot nebūs ne laika, ne vēlēšanās runāt ar mani, turklāt es viņam tāpat neko nevaru pateikt. Kāpēc jūs vienkārši nesamek­lējat man pilsētā pajumti, līdz es sarunāju, kā man turpināt ceļu uz Edinburgu? Tā kā nevarēju izdomāt neko labāku, tad biju angļiem izstāstījusi pamatā to pašu stāstu, ko Kolamam Makenzijam pirms diviem gadiem, ka esmu atraitnēs palikusi dāma no Oksfordas un esmu devusies ceļā, lai apmeklētu radus Skotijā, kad mani aplenca un nolaupīja Hailendas laupītāji.

Kareivis Dobss, spītīgi pietvīcis, papurināja galvu. Viņš nevarēja būt vecāks par gadiem divdesmit un nebija sevišķi attapīgs, bet, ja bija kaut ko iedabūjis sev galvā, tad pie tā turējās.

-     To es nevaru ļaut jums, Bīčemas kundze, viņš sacīja (es izmantoju savu meitas uzvārdu), kaptenis Bledsovs izraus man aknas, ja es nenogādāšu jūs pie pulkveža.

Un tā mēs jājām uz Livingstonu, sēžot mugurā diviem visnožē­lojamākā izskata kleperiem, kādus jebkad biju redzējusi. Tur bei­dzot tiku atbrīvota no sava pavadoņa uzmācīgās uzmanības, taču manu situāciju tas neuzlaboja. Tiku ieslodzīta kādas Livingstonas mājas augšējā stāva istabā, kur man atkal vajadzēja stāstīt par sevi, šoreiz pulkvedim Gordonam Maklīšam Kempbelam, skotam no Loulendas, kurš komandēja vienu no elektora karapulkiem.

-     Kā tad, saprotu, viņš sacīja tonī, kas liecināja, ka viņš ne­nieka nesaprot. Viņš bija maza auguma, ar lapsas purnam līdzīgu seju un plāniem, rūsganiem matiem, kas bija atsukāti no deniņiem. Raugoties uz saņurcīto vēstuli, kas gulēja uz dzēšpapīra, viņš vēl vairāk samiedza acis.

-     Te rakstīts, viņš citēja, uzliekot uz deguna pusmēness ace­nes, lai labāk varētu izlasīt to, kas rakstīts uz lapas, ka viens no jūsu sagūstītājiem, kundze, bijis no Freizeru klana, ļoti liela auguma, ar sarkaniem matiem. Vai tas atbilst patiesībai?

-    Jā. Nesapratu, uz ko viņš mērķē.

Pulkvedis piešķieba galvu tik stipri, ka brilles noslīdēja no de­guna, lai labāk pāri stikliem varētu caururbt mani ar skatienu.

-     Cilvēks, kurš jūs izglāba pie Folkērkas, licis saprast, ka viens no jūsu gūstītājiem bijis neviens cits kā slavenais Hailendas klana vadonis ar iesauku Sarkanais Džeimijs. Es noprotu, ka jūs, Bīčemas kundze, bijāt… satraukta, teiksim tā? Lūpas burtiski atrāvās no šī vārda, bet smaids tas gluži nebija. Laikā, ko pavadījāt gūstā, iespējams, jūsu prāta stāvoklis nebija tāds, lai varētu kaut ko ievē­rot, un tomēr vai nemanījāt, kā pārējie vīri viņu uzrunāja?

-     Uzrunāja?! Viņu sauca par Džeimiju. Nevarēju iedomāties, kādu ļaunumu šī atzīšanās varētu nodarīt; plakāti, ko biju redzē­jusi, pilnīgi skaidri darīja zināmu, ka Džeimijs ir Stjuartu atbalstī­tājs. Noskaidrot, ka viņš piedalījies Folkērkas kaujā, varbūt angļiem likās interesanti, bet diez vai varēja darīt viņa vainu vēl smagāku.

“Viņi tikpat labi var mani pakārt vairākas reizes,” viņš bija sacī­jis. Ar vienu reizi būtu vairāk nekā pietiekami. Es paskatījos uz logu. Pirms pusstundas bija iestājusies nakts, un lejā uz ielas spī­dēja laternas, kuras, staigājot šurpu turpu, nesa karavīri. Džeimijs ieradīsies Kalenderhauzā un meklēs logu, pie kura man vajadzētu gaidīt.

Pēkšņi man radās absurda pārliecība, ka viņš man sekojis, kaut kā uzzinājis, kur es dodos, un gaidīs uz ielas, kad es parādīšos.

Spēji piecēlos un piegāju pie loga. Iela bija tukša, vienīgi mari­nētu siļķu tirgotājs sēdēja uz soliņa ar laternu pie kājām un gaidīja,

vai nenāks kāds pircējs. Tas, protams, nebija Džeimijs. Viņš nekādi nevarēja mani atrast. Neviens Stjuartu nometnē nezināja, kur es esmu; biju te pilnīgi viena. Pēkšņā panikas lēkmē atspiedu rokas pret rūti, neraizējoties, ka varu to izspiest.

-     Bīčemas kundze! Vai nejūtaties labi? Man aiz muguras at­skanēja no satraukuma spalgā pulkveža balss.

Cieši sakniebu lūpas, lai tās nedrebētu, un vairākkārt dziļi ievilku elpu, stikls aizsvīda, aizsedzot ielu lejā. Arēji mierīga es pagriezos ar seju pret pulkvedi.

-     Viss kārtībā, es apstiprināju. Ja jums vairāk jautājumu nav, es tagad labprāt dotos projām.

-     Tiešām? Mmm. Kempbels ar zināmām šaubām noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad noteikti papurināja galvu.

-    Jums pa nakti jāpaliek šeit, viņš paziņoja. No rīta es jūs sūtīšu uz dienvidiem.

Jutu, ka vēders sažņaudzas no šoka.

-    Uz dienvidiem! Kāda velna pēc? es izgrūdu.

Pulkveža lapsas uzacis savilkās un mute pavērās. Viņš viegli sa­purinājās, saknieba lūpas, tad pavēra mazā spraudziņā, lai dabūtu pār tām nākamos vārdus.

-      Esmu saņēmis pavēli nodot tālāk visas ziņas attiecībā uz Hailendas noziedznieku, pazīstamu ar iesauku Sarkanais Džeimijs Freizers, viņš atbildēja. Vai jebkuru cilvēku, kas ar viņu saistīts.

-     Es neesmu ar viņu saistīta! protestēju. Ja vien, protams, laulība neskaitās.

Pulkvedis Kempbels izlikās manus iebildumus nedzirdam. Viņš pievērsās rakstāmgaldam un sāka šķirstīt depešu žūksni.

-     Ahā, te tā ir! Un jūs pavadīs kapteinis Menerings. Rīt agri no rīta viņš atnāks jums pakaļ. Pulkvedis Kempbels pašķindināja mazu sudraba zvaniņu, kas bija veidots kā rūķītis, durvis atvērās, un tajās parādījās viņa personiskā raitnieka jautājošais ģīmis. Gārvij, aizved dāmu uz viņas telpām. Un aizslēdz durvis. Viņš pagrie­zās pret mani un ceremoniāli paklanījās. Domāju, ka mēs vairs

neredzesimies, Bīčemas kundze, noveļu jums saldu dusu un labu ceļavēju. Tā tas viss beidzās.

Es nezināju, cik stiprs ir labs ceļavējš, laikam jau tas pūta āt­rāk, nekā virzījās uz priekšu kapteiņa Meneringa nodaļa. Kaptei­nis bija atbildīgs par provīzijas ratu kolonnu, kurai bija jāsasniedz Lenerka. Kad būs nogādājis galapunktā ratus un to kučierus, viņam bija dota pavēle ar atlikušo nodaļu doties tālāk uz dienvidiem, pa ceļam piegādājot mazāk svarīgas depešas. Es acīmredzot iederē­jos kategorijā “ne pārāk steidzama informācija”, jo mēs bijām ceļā pavadījuši vairāk nekā nedēļu, bet vēl ne miņas no vietas, kur man vajadzēja nonākt.

-    Dienvidi. Vai tas nozīmēja Londonu, es prātoju vai tūkstošo reizi. Kapteinis Menerings nebija man darījis zināmu galamērķi, bet neko citu es nespēju iedomāties.

Pacēlusi skatienu, es pieķēru vienu no dragūniem otrpus uguns­kuram blenžam uz mani. Es truli blenzu pretī, līdz lūriķis pietvīka un nodūra acis bļodā, ko turēja rokās. Biju pie tādiem skatieniem pieradusi, kaut arī parasti tie nebija tik uzkrītoši.

Tas sākās tad, kad jaunais idiots, kurš bija mani atvedis uz Livingstonu, izturējās atturīgi un tāds kā sakaunējies. Man vaja­dzēja mazliet laika, līdz es aptvēru, ka angļu virsnieku distancēti atturīgo attieksmi nav izraisījušas aizdomas, bet gan nicinājums un šausmas, kurām pievienojās mazliet žēluma un formālas atbil­dības sajūta, kas liedza viņiem atklāti paust savas patiesās jūtas.

Es biju atbrīvota no alkatīgu skotu marodieru bandas nagiem, bet ne tikai. Mani atpestīja no gūsta, kura laikā es visu nakti biju pavadījusi vienā telpā ar vairākiem vīriem, kuri, pēc tikumīgi do­mājošu angļu uzskatiem, bija “mazliet labāki par meža zvēriem, kas vainīgi zagšanā, laupīšanā un neskaitāmos citos tikpat pretīgos noziegumos”. Tāpēc bija maz ticams, ka jauna angliete, pavadījusi nakti šādu zvēru sabiedrībā, ir iznākusi no turienes neskarta.

Drūmi apcerēju atziņu, ka Džeimijs, iznesot mani tēlotajā ģī­bonī, sākumu bija padarījis vienkāršāku, bet pilnīgi noteikti devis iemeslu vispārējam uzskatam, ka viņš un pārējie skoti pielie­tojuši pie manis varas darbus. Un, pateicoties mazajai vēstulītei, kuru bija rakstījis manu pirmo glābēju grupas kapteinis, visi, ku­riem es vēlāk tiku nodota, un droši vien visi, ar kuriem viņi saru­nājās, par to zināja. Skolojusies Parīzē, es ļoti labi izpratu tenku mehānisma darbību.

Kaprālis Roubotems noteikti bija dzirdējis zināmus nostāstus, bet turpināja pret mani izturēties laipni, viņš divdomīgi nesmīkņāja, kā reizēm, cik es manīju, mēdza darīt citi karavīri. Ja man būtu vēlēšanās pirms miega skaitīt lūgšanas, es noteikti tajās pie­minētu arī kaprāli.

Piecēlos, nopurināju apmetni un devos uz savu telti. Redzot, ka dodos projām, arī kaprālis Roubotems piecēlās, smalkjūtīgi apme­tot loku ap ugunskuru, un apsēdās pie saviem cīņubiedriem, ar muguru tieši pret manas telts ieeju. Zināju, ka tad, kad karavīri dosies pie miera, viņš paliks pieklājīgā attālumā, tomēr tā, lai es no savas atpūtas vietas varētu viņu sasaukt. Tā viņš bija rīkojies pēdējās trīs naktis neatkarīgi no tā, kur mēs gulējām viesnīcā vai uz lauka.

Pirms trijām dienām es vēlreiz biju mēģinājusi bēgt. Kaptei­nis Menerings labi zināja, ka es kopā ar viņiem ceļoju piespiedu kārtā, un, kaut arī viņam nepatika apgrūtinājums, ko es sagādāju, viņš bija pārāk apzinīgs karavīrs, lai nepildītu savu pienākumu. Man bija divi sargi, kas stingri mani uzmanīja, dienā jājot abās pu­sēs.

Naktī uzraudzība kļuva brīvāka, kapteinis acīmredzot neticēja, ka es pašā ziemas vidū kājām mēģināšu bēgt pāri tuksnesīgam tīrelim. Un kapteinim bija taisnība. Uz pašnāvību es nebiju ga­tava.

Taču minētajā naktī divas stundas pirms nometnes ierīkošanas mēs bijām izjājuši cauri mazam ciemam. Biju pārliecināta, ka pat

kājām es spētu aiziet atpakaļ un sasniegt ciemu pirms saullēkta. Ciemā bija tāda smalka lieta kā neliela viskija tecinātava, no kuras uz vairākām reģiona pilsētām devās rati ar mucām. Biju redzējusi tecinātavas pagalmu, kurā bija sakrautas augstas mucu grēdas, un uzskatīju, ka man ir puslīdz drošas izredzes tur noslēpties un aiz­bēgt ar pirmajiem ratiem.

Tāpēc, kad nometnē iestājās klusums un karavīri, segās satinušies, krāca ap ugunskuru, es klusi izvīkstījos no segas, kuru apdo­mīgi biju noklājusi vītolu birzs malā, un devos cauri nolīkušajiem zariem, nesaceļot lielāku troksni kā vēja čabināšanās lapās.

Pametot birzi, biju domājusi, ka man aiz muguras čab lapas, līdz kāda roka satvēra manu plecu.

-     Nekliedziet. Jūs tač’, negribēsiet, lai kapteinis zināt, ka bez atļaujas esat izgājusi. Es nekliedzu tikai tāpēc, ka no bailēm man bija aizrāvusies elpa. Karavīrs, pagara auguma puisietis, kuru biedri sauca par Džesiju tāpēc, ka viņš ļoti rūpējās par savām gai­šajām sprogām, man uzsmaidīja, un es diezgan nedroši atbildēju smaidam.

-                Nav jau svarīgi, vai ne, mīļā, viņš teica, laiski smaidīdams.

-     Pēc tā, kas jau noticis. Vai nav vienalga kāda reizīte vairāk vai mazāk, ko? Un es tak esu anglis, viņš lišķēja. Nevis kaut kāds netīrs skots.

-    Liec nabaga sievieti mierā, Džes, sacīja kaprālis Roubotems, klusi iznirstot no vītolu aizsega man aiz muguras. Nabaga sievie­tei jau tā ir nepatikšanas. Viņš runāja pavisam klusi, bet Džesijs nikni palūrēja uz viņu, tad pārdomājis pagriezās un, nesakot ne vārda, pazuda zem koku zariem.

Kaprālis klusējot bija pagaidījis, kamēr es paceļu nokritušo ap­metni, un tad man nopakaļ nācis uz nometni. Viņš bija aizgājis pēc savas segas, pamājis, lai eju gulēt, pats, apņēmis segu ap pleciem kā indiānis, nosēdies pēdas sešas tālāk. Naktī pamodusies, ikreiz redzēju, ka viņš aizvien vēl sēž turpat un tuvredzīgām acīm veras ugunī.

Tevistokā patiešām bija viesnīca. Taču man trūka laika izbaudīt piedāvātās ērtības. Ciemā mēs ieradāmies pusdienlaikā, un kaptei­nis Menerings uzreiz devās atbrīvoties no attiecīgā depešu žūkšņa. Taču nepagāja ne stunda, kad viņš atgriezās un teica, lai es ņemu savu apmetni.

-     Kāpēc? apjukusi jautāju. Uz kurieni mēs ejam?

Viņš vienaldzīgi paskatījās uz mani un noteica:

-    Uz Belhērstas muižu.

-    Labi, es sacīju. Izklausījās kādu nieku iespaidīgāk par manu pašreizējo apmešanās vietu, kur uz grīdas vairāki karavīri spēlēja kauliņus, pie pavarda gulēja blusu apsēsts krancis un gaiss stipri oda pēc apiņiem.

Muižas ēka, lai gan tā atradās skaistā vietā, spītīgi grieza mu­guru plašajām pļavām un sarāvusies tupēja ar seju pret mežonīgu krauju.

Piebraucamais ceļš bija taisns, īss un bez izskaistinājumiem atšķirībā no glītajiem puslokiem pie franču muižām. Bet pie ieejas bija novietoti divi akmens stabi, uz katra no tiem bija īpašnieka ģerbonis. Kad mans zirgs klidzināja tiem garām, es cieši ielūkojos šajās zīmēs, cenšoties atcerēties, kur esmu tās jau redzējusi. Gulošs kaķis vai varbūt leopards? ar liliju ķepā. Es zināju, ka ģerbonis man ir pazīstams. Bet kam tas piederēja?

Netālu no vārtiem garajā zālē kaut kas kustējās, un uz brīdi pamanīju pazibam gaiši zilas acis, kad lupatu vīkšķis aizvēlās nos­tāk no bīstamajiem zirgu pakaviem. Arī skrandainais ubags likās pazīstams. Varbūt man tikai rādījās halucinācijas; es ķēros pie visa, kas man neatgādina angļu karavīrus.

Pavadoņi gaidīja pagalmā, nemaz nepūloties kāpt nost no zirga, bet es kopā ar kapteini Meneringu devos pa kāpnēm augšā gaidīt un, kamēr viņš bungāja pa durvīm, prātoju, kas tās atvērs.

-    Bīčemas kundze? Sulainis, ja tas bija sulainis, izskatījās tā, it kā viņam būtu modušās aizdomas par ļaunāko. Un viņam, bez šaubām, bija taisnība.

-    Jā, es apstiprināju. Ē… kam pieder šis nams?

Bet nebiju vēl izteikusi jautājumu, kad pacēlu acis un ieskatījos tumšajā vestibilā. Man pretī blenza kāda seja, plati ieplestās stir­nas acis bija baiļpilnas.

Mērija Hokinsa.

Meitene vēra muti un es līdz ar viņu. Un es kliedzu, cik skaļi spēju. Sulainis, nebūdams gatavs šādam pavērsienam, spēra soli atpakaļ, aizķērās aiz dīvāniņa un nogāzās uz sāniem kā ķeglis. Dzirdēju, kā izbijušies sasaucas karavīri, kas skrēja pa kāpnēm.

Parāvu uz augšu svārkus, iespiedzos: “Pele! Pele!” tad joņoju uz viesistabu, bļaudama kā sirēna.

Mērijai bija pielipusi mana acīm redzamā histērija; kad es uz­skrēju viņai virsū, ari viņa spiedza un cieši apķēra mani ap vidukli. Ierāvu meiteni sev līdzi plašajā telpā un satvēru aiz pleciem.

-     Nesaki nevienam, kas es esmu, iečukstēju viņai ausi. Ne­vienam! No tā atkarīga mana dzīvība! Biju domājusi, ka uzvedos melodramatiski, bet, sakot šos vārdus, man ienāca prātā, ka, iespē­jams, es runāju baltu patiesību. Būt precētai ar Sarkano Džeimiju Freizeru laikam bija bīstams fakts.

Mērijai pietika tikai tik daudz laika, lai kā apreibusi pamātu ar galvu, kad telpas otrā galā atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis.

-    Mērij, kas tas par drausmīgu troksni? viņš skarbi noprasīja. Tukls, pašapmierināts tips; viņam bija ari stingrs zods un labsajūtā cieši sakniebtas lūpas kā cilvēkam, kurš jūtas labi, jo parasti viss notiek tā, kā viņš vēlas.

-     N-nekas, papa, Mērija uztraukumā stostījās. Tikai p-ppele.

Baronets samiedza acis un dziļi ievilka elpu, cenšoties rast sevi pacietību. Atradis kaut ko līdzīgu šai īpašībai, viņš acis atkal atvēra un pievērsa tās savai atvasei.

-    Saki vēlreiz, bērns! viņš pavēlēja. Bet pareizi. Es necietīšu, ka tu murmini un mels niekus. Ievelc elpu, nomierinies. Tā. Vēlreiz.

Mērija paklausīgi ieelpoja tik dziļi, ka ņiebura mežģīnes, kas sedza briestošās krūtis, nostiepās. Pirksti ieķērās sudraba brokāta svārkos, meklējot atbalstu.

-    Tā b-bija pele, papa. Fr… ē… šī dāma nobijās no peles.

Noraidījis šo atbildi kā stipri apšaubāmu, baronets panāca uz

priekšu un ar interesi mani nopētīja.

-    Ak tā? Un kas jūs būtu, kundze?

Man pie elkoņa uzradās kaptenis Menerings, kurš ar nosebošanos bija atgriezies no mīklainās peles meklējumiem un stādījās priekšā, sniedzot pulkveža Maklīša rekomendācijas vēstuli.

-    Hm! Tātad iznāk, kundze, ka Viņa Gaišība būs jūsu namatēvs, vismaz uz laiku. Viņš pasniedza vēstulīti gaidošajam sulainim un paņēma cepuri, kuru kalpotājs bija nocēlis no pakaramā.

-      Man žēl, ka mūsu pazīšanās ir tik īsa, Bīčemas kundze. Es pats jau arī dodos projām. Viņš pār plecu atskatījās uz dažiem pakāpieniem, kas veda ārā no vestibila. Sulainis, atguvis pašcieņu, jau kāpa augšā, apsmulēto vēstuli uzlicis uz paplātes, ko turēja sev priekšā. Redzu, ka Vomzlijs jau dodas pieteikt jūs Viņa Gaišībai. Man jāiet, citādi palaidīšu garām pasta diližansu. Adieu, Bīčemas kundze.

Viņš pagriezās pret Mēriju, kura slapstījās gar paneļu sienu.

-     Uz redzēšanos, meitiņ. Mēģini… labi. Mutes kaktiņi vīrie­tim savilkās uz augšu grimasē, ko viņš sauktu par tēvišķu smaidu.

-    Visu labu, Mērij.

-     Visu labu, papa, viņa nomurmināja, acis nodūrusi. Es skatī­jos uz viņiem abiem. Sasodīts, lai nu kas, bet ko Mērija Hokinsa te dara? Skaidrāks par skaidru, ka viņa te dzīvo; laikam jau šī nama īpašnieks ir kāds radinieks.

-     Bīčemas kundze? Mazs, drukns sulainis klanījās man pie elkoņa. Jūs pieņems Viņa Gaišība, kundze.

Kad es pagriezos, lai sekotu kalpam, Mērija ieķērās man pie­durknē.

-     B-b-b-bet… viņa iesāka. Apšaubīju, vai tik saspringtos ap­stākļos man pietiks pacietības viņu uzklausīt. Es vārgi pasmaidīju un noglāstīju viņai roku.

-    Jā, jā, es teicu. Neraizējies, viss būs labi.

-     B-bet tas ir mans…

Kalps paklanījās un atgrūda durvis gaiteņa galā. Gaišajā telpā atradās grezna brokāta un pulēta koka mēbeles. Vienā malā stāvēja krēsls, kuram uz atzveltnes bija izšūts dzimtas ģerbonis, tas pats, tikai skaidrāks nekā uz nobružātā akmens vairoga, ko biju redzē­jusi ārā.

Gulošs leopards tur ķepā liliju pušķi vai ari tie bija krokusi? Man galvā sāka zvanīt trauksmes zvani, kad krēslā sēdošais cilvēks cēlās kājās, viņa ēna krita uz nospodrinātās durvju stenderes, un tad viņš pagriezās. Mērijas pēdējie, ar mokām izteiktie vārdi mats matā sakrita ar sulaiņa paziņojumu.

-    Mans k-k-krusttēvsļ viņa sacīja.

-    Viņa Gaišība Sendringemas hercogs, paziņoja sulainis.

-     Blčemas… kundze? Hercogam izbrīnā pavērās mute.

-     Nu, vārgi izdvesu. Kaut kas tamlīdzīgs.

Man aiz muguras aizvērās dzīvojamās istabas durvis, atstājot mani divatā ar Viņa Gaišību. Kad pēdējo reizi paskatījos uz Mēriju, redzēju, ka viņa stāv vestibilā, acis iepletusi kā apakštasītes, un mute veras vaļā un ciet klusi kā zelta zivtiņai.

Abpus logiem uz inkrustētiem galdiņiem stāvēja milzīgas ķī­niešu vāzes. Uz kamīna dzegas koķeti pozēja bronzas Venera, kuru papildināja pārītis porcelāna bļodu ar zelta maliņu un apzeltīts sudraba svečturis, kurā liesmoja vaska sveces. Biezs paklājs, ko pazinu kā ļoti labu Kermanšāhas darinājumu, sedza gandrīz visu grīdu, un vienā kaktā sarāvies čurnēja spinets; daudz brīvas vietas vairs nebija palicis, un to aizņēma mēbeles ar intarsijām un pa kādai statujai.

-     Jums te ir glīta māja, es augstsirdīgi sacīju hercogam, kurš bija stāvējis pie kamīna, rokas salicis zem frakas ļipām, vērojot mani ar piesardzīgas jautrības izteiksmi platajā, ziedošajā sejā.

-    Pateicos, viņš notaurēja savā smalkajā balsi, kas tik dīvainā kārtā nāca no mucai līdzīgā krūškurvja. Jūsu klātbūtne to rotā, mana dārgā. Jautrība guva uzvaru pār piesardzību, un viņš sa­vilka lūpas mākslotā, atbruņojošā smaidā.

-     Kāpēc Blčema? viņš jautāja. Vai tas gadījumā nav jūsu īstais vārds, ko?

-     Mans meitas vārds, es atbildēju; pārbijusies runāju patie­sību. Hercoga biezās, gaišās uzacis uzšāvās augšup.

-    Vai jūs esat francūziete?

-     Nē. Esmu angliete. Es taču nevarēju izmantot uzvārdu Freizere, vai ne tā?

-    Skaidrs. Uzacis palika sarauktas, viņš norādīja uz mazu, ar brokātu apvilktu sēdekli, uz kura sēžot cilvēki parasti varēja ska­tīties viens otrā, aicinot mani apsēsties. Koka daļas bija grezni iz­grieztas un darinātas skaistās proporcijās muzeja eksponāts, tāpat kā itin visas lietas šajā istabā. Graciozi pavilku netīros svār­kus uz vienu pusi, neievērojot biezos dubļu traipus un pielipušās zirga spalvas, un eleganti noslīgu uz gaiša prīmulu krāsas atlasa.

Hercogs lēnām staigāja šurpu turpu gar kamīnu un, vēl aiz­vien viegli smaidot, mani vēroja. Es cīnījos ar pieaugošo siltumu un atvieglojumu, ko izbaudīja manas sāpošās kājas, jo tas draudēja ievilkt mani noguruma bezdibeni, kas pletās man priekšā. Šis nu nebija īstais brīdis, kad zaudēt modrību.

-                 Kas jūs esat? pēkšņi hercogs noprasīja skaidri un gaiši.

-    Angļu ķīlniece, dedzīga jakobīte vai franču spiedze?

Ar diviem pirkstiem paberzēju sāpošo vietu starp acīm. Pareizā atbilde bija “nekas no nosauktā”, bet šaubījos, vai ar tādu es tālu tikšu.

-     Viesmīlība šajā namā, šķiet, nav gluži nevainojama, ja salī­dzina ar iekārtojumu, es teicu, cik nu augstprātīgi šajos apstāk­ļos spēju, un daudz tas nebija. Tomēr Luīzes rādītais piemērs, kā uzvedas dižas dāmas, nebija gluži veltīgi skatīts.

Hercogs iesmējās smalkus, pīkstošus smieklus kā sikspārnis, kurš tikko dzirdējis labu joku.

-    Pazemīgi lūdzu piedošanu, kundze. Jums taisnība, man vaja­dzēja iedomāties piedāvāt jums kādu atspirdzinājumu, pirms atļāvos sākt jūs iztaujāt. Ārkārtīgi nesmalkjūtīgi no manas puses.

Viņš klusi kaut ko pateica sulainim, kurš bija ieradies uz her­coga zvanu, un tad mierīgi stāvēja kamīna priekšā un gaidīja, līdz atnes paplāti. Es sēdēju, neko nesakot, pētīju istabu un laiku pa lai­kam zagšus uzmetu namatēvam skatienu. Neviens no mums nedo­māja par pieklājīgu tērzēšanu. Par spīti hercoga ārējai labsirdībai, šis bija bruņots pamiers, un mēs abi to zinājām.

Bet es gribēju zināt, kāpēc tā. Nebūdama svešiniece cilvēkiem, kuri nekādi nevarēja saprast, kas es, pie joda, tāda esmu, pati ta­gad lauzīju galvu, kāds visai šai lietai ir sakars ar hercogu. Vai kāds, viņaprāt, sakars ar to ir man. Divas reizes šis augstmanis bija mani saticis kā Freizera kundzi, Lelibrokas īpašnieka sievu. Tagad es biju uzradusies uz viņa nama sliekšņa kā angļu tautības ķīlniece Bīčema, kura nesen izglābta no skotu jakobītu bandas nagiem. Ar to pietika, lai jebkurš apmulstu. Bet Sendringemas hercoga attiek­sme pret mani bija daudz nopietnāka nekā vienkārši ziņkāre.

Tika atnesta tēja ar maizītēm un kūka. Hercogs paņēma tasi, ar savilktu uzaci norādīja uz otru tasi, un mēs, joprojām klusēdami, dzērām tēju. Kaut kur mājas dziļumā es dzirdēju klusinātu blīkšķēšanu, it kā kāds sistu ar āmuru. Namatēva tasīte viegli nošķindēja pret apakštasi, un tas bija signāls, lai atgrieztos pie naidīguma izpausmēm.

-     Nu tad, viņš sacīja tik nopietni, cik vīrietis, kurš izskatās pēc Mikipeles, spēj. Ļaujiet man, Freizera kundze, vai drīkstu jūs tā saukt? Paldies. Ļaujiet man sākumā pateikt, ka es jau daudz par jums zinu. Un esmu apņēmies uzzināt vēl vairāk. Jūs rīko­tos pareizi, ja atbildētu izsmeļoši un bez kavēšanās. Man jāsaka, Freizera kundze, ka jūs ir pārsteidzoši grūti nogalināt, viņš ar smaidu lūpās viegli man paklanījās, taču esmu pārliecināts, ka ar stingru apņēmību to iespējams īstenot.

Es nekustēdamās skatījos viņā, nevis tāpēc, ka aukstasinība man būtu iedzimta, bet gan tāpēc, ka biju pilnīgi apjukusi.

Pārņēmusi vēl vienu no Luīzes manierēm, es jautājoši savilku abas uzacis, iedzēru malciņu tējas, tad nosusināju lūpas ar salveti, uz kuras bija izšūta monogramma.

-     Baidos, ka uzskatīsiet mani par neattapīgu, Jūsu Gaišība, es pieklājīgi atbildēju, bet man nav ne mazākās nojausmas, par ko jūs runājat.

-    Tiešām, mīļā?

Jautrās, zilās ačeles nemirkšķinājās. Hercogs paņēma no pa­plātes sudrabaini zeltaino zvaniņu un vienu reizi pašķindināja.

Kalps laikam bija gaidījis blakusistabā, jo viņš ieradās nekavē­joties. Garš, kalsns vīrietis tumšā livrejā un labā kreklā, kā parasti ģērbjas augstākā ranga kalpotāji, viņš piegāja pie hercoga un dziļi paklanījās.

-    Jūsu Gaišība? Sulainis runāja angliski, bet ar nepārprotamu franču akcentu. Arī sejas vaibsti bija raksturīgi frančiem garš deguns, balta āda, plānas, sakniebtas lūpas un ausis, kas atkārušās no galvas kā nelieli spārni, bet to galiņi bija koši sarkani. Kad viņš, pacēlis skatienu, ieraudzīja mani, kalsnā seja kļuva vēl bālāka, un viņš automātiski soli atkāpās.

Sendringems šo ainu vēroja, aizkaitinājumā saraucis pieri, tad pievērsa skatienu man.

-    Jūs viņu nepazīstat? viņš jautāja.

Es jau gribēju papurināt galvu, kad pēkšņi vīrieša labā roka, kas bija piespiesta pie biksēm, noraustījās. Cik neuzkrītoši iespē­jams, viņš rādīja “ragu” zīmi, vidējie pirksti noliekti, bet mazais un rādītājpirksti pavēsti pret mani. Tajā brīdī es sapratu un tūlīt redzēju apstiprinājumu savām aizdomām sīku skaistuma zīmīti virs īkšķa.

Man nebija ne mazāko šaubu tas bija vīrs raibajā kreklā, kas Parīzē bija uzbrucis mums ar Mēriju. Viņš pilnīgi nepārprotami strādāja pie hercoga.

-     Tu, nolādētais maitai es iesaucos. Pielēcu kājās, apgāžot tējas galdiņu, un paķēru pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, bet sulainis apcirtās un ņēma kājas pār pleciem, smagā krūze par

dažām collām palidoja garām bēgļa galvai un sašķīda pret durvju stenderi.

Kad metos nelietim pakaļ, durvis aizcirtās, un es paliku uz vie­tas, smagi elpodama. Rokas sānos iespiedusi, nikni lūrēju uz Sendringemu.

-    Kas viņš tāds ir? es prasīju.

-    Mans kalps, hercogs mierīgi atbildēja. Vārdā Alberts Dantons. Labs puisis, kas attiecas uz kaklasaitēm un zeķēm, bet ārkār­tīgi nervozs, kā jau daudzi franči. Un neiedomājami māņticīgs. Hercogs neapmierināts paglūnēja uz aizvērtajām durvīm. Nolā­dētie katoļi ar saviem svētajiem vīrakiem un tādām lietām. Ticēs itin visam.

Mana elpa pierima, lai arī sirds sitās pret korsetes vaļu ribu stiprinājumiem. Man bija ļoti grūti dziļi ievilkt elpu.

-     Netīrais, pretīgais, drausmīgais… izvirtuli!

Hercogu, šķiet, šis izvirdums garlaikoja, un viņš nevērīgi pa­māja ar galvu.

-    Jā, jā, mana dārgā. Tas viss un noteikti vēl vairāk. Diemžēl mazliet neveiksmīgi, vismaz tajā gadījumā.

-     Neveiksmīgi? Vai tā jūs to saucat? Nedrošiem soļiem virzī­jos uz krēslu un apsēdos. Man no uztraukuma drebēja rokas, un es tās sažņaudzu, paslēpjot svārku ielocēs.

-    Vairāku iemeslu dēļ, dārgā. Paskatieties. Sendringemas her­cogs sirsnīgā lūgumā papleta rokas. Es aizsūtīju Dantonu, lai tiek no jums vaļā. Viņš ar saviem biedriem nolēma, ka vispirms mazliet papriecāsies; tas ir ļoti jauki, bet šajā procesā viņi labi jūs apskata un pilnīgi neiedomājamā kārtā izdara secinājumus, ka esat kaut kāda ragana, galīgi zaudē galvu un aizlaižas. Bet manu krustmeitu, kura tikai nejaušības dēļ ir klāt, pagūst izvarot, tādējādi izpostot jebkādas izredzes uz izdevīgām laulībām, kuras ar lielām pūlēm esmu viņai izkārtojis. Padomājiet, kāda likteņa ironija!

Triecieni ātri sekoja cits citam, un es vairs nesapratu, uz kuru atbildēt vispirms.

-     Kā jūs to domājāt: “Lai atbrīvojas no jums”? es uzstājīgi noprasīju. Vai jūs gribat teikt, ka patiešām mēģinājāt mani noga­lināt? Man bija sajūta, ka istaba viegli sašūpojas, un es iedzēru krietnu malku tējas, jo tā bija visātrāk sasniedzamais atspirdzino­šais līdzeklis. Necik iedarbīga gan tā nebija.

-     Nūjā, Sendringems mīlīgā balsī apstiprināja. Tieši to es pūlējos pateikt. Sakiet, dārgā, vai nevēlaties iedzert glāzi heresa?

Brīdi samiegtām acīm vēroju hercogu. Tikko pateicis, ka bija mēģinājis mani novākt, un tagad gaida, ka es no viņa rokas pie­ņemšu glāzi heresa?

-    Brendiju, es teicu. Un daudz.

Viņš atkal ieķiķinājās savā smalkajā balstiņā un devās pie bufe­tes, pāri plecam izmezdams piezīmi:

-    Kapteinis Rendels sacīja, ka jūs esot ārkārtīgi interesanta sie­viete. Ziniet, tādi vārdi no minētā džentlmeņa mutes ir diezgan sla­vinoši. Parasti sievietes viņam neder, lai arī dāmas gluži vai spieto ap viņu. Laikam jau izskata dēļ; izturēšanās tā nevarētu būt.

-     Tātad Džeks Rendels tiešām strādā pie jums, es secināju, paņemot hercoga sniegto glāzi. Biju redzējusi, ka viņš pielej divas glāzes, un biju pārliecināta, ka abās ir brendijs. Es iedzēru lielu un ārkārtīgi nepieciešamu malku.

Hercogs sekoja manam piemēram un samirkšķināja plakstus par sīvā dzēriena spēcīgo iedarbību.

-     Protams, viņš atbildēja. Bieži vien vislabākais ierocis ir arī visbīstamākais. Tomēr tādēļ jau cilvēki neatsakās tos izmantot, tikai ievēro atbilstošus drošības noteikumus.

-    Ak tad bīstams? Ko jūs īsti zināt par Džonatanu Rendelu? es ziņkāri jautāju.

Sendringemas hercogs iespurcās.

-     O, es teiktu, ka faktiski visu, mana mīļā. Visticamāk, krietni vairāk nekā jūs, par to es nešaubos. Ziniet, nebūtu prātīgi pieņemt darbā tādu cilvēku kā Rendels, ja nav pie rokas līdzekļa viņa saval­dīšanai. Un nauda ir laba pavada, bet slikti groži.

-    Atšķirībā no šantāžas? es vēsi noteicu.

Hercogs atspiedās pret krēsla atzveltni, salika rokas uz apaļā vēdera un ar neslēptu interesi mani pētīja.

-    Ahā. Jūs laikam domājat, ka šantāža varētu darboties uz abām pusēm. Viņš papurināja galvu, un uz viņa zīda vestes noplanēja dažas plēksnes šņaucamās tabakas.

-     Nē, mana mīļā. Sāksim ar to, ka mūsu sabiedriskais stāvoklis nedaudz atšķiras. Lai arī šāda veida tenkas var ietekmēt attieksmi, kā mani uzņem zināmās aprindās, bet tas mani īpaši neuztrauc. Turpretī mūsu draugam kapteinim nu, viedoklis, kas valda armijā, par šādām nedabiskām nosliecēm ir stipri aprobežots. Ja runājam atklāti, parasti par to draud nāves sods. Nē, diez kāds labais salī­dzinājums neiznāk. Viņš piešķieba galvu, cik daudzkārtīgie zodi atļāva.

-     Bet ne jau solījums darīt bagātu vai draudi visu atklāt saista Džonu Rendelu pie manis, hercogs turpināja. Mazās, ūdeņaini zilās acis, iegrimušas dobumos, spīdēja. Kapteinis man kalpo tādēļ, kas es varu dot to, pēc kā viņš alkst.

Ar neslēptu riebumu noskatīju resni, un Viņa Gaišība sāka smie­ties.

-    Nē, ne jau to, viņš noliedza. Kapteiņa gaume ir vēl izsmal­cinātāka. Atšķirībā no manējās.

-    Kas tad?

-    Sods, viņš klusi izdvesa. Bet jūs taču to zināt, vai ne? Vis­maz jūsu vīrs to zina.

Jutos netīra tikai no tā vien, ka atrados hercoga tuvumā, tādēļ piecēlos, lai dotos projām. Alabastra tabakdozes lauskas mētājās pa grīdu, un es netīšām vienu paspēru, tā atsitās pret sienu un atlēca, tad griezdamās paslīdēja zem dīvāniņa, atgādinot par tikko satikto Dantonu.

īsti nezināju, vai vēlos apspriest slepkavību, kuru tā ari nebija lemts izdarīt līdz galam, bet šobrīd šī tēma likās labāka par citām iespējām.

-     Kāpēc jūs gribējāt mani nogalināt? es pēkšņi iejautājos, pagriežoties pret hercogu. Aši pārlaidu skatienu priekšmetiem, kas

stāvēja uz trijkāju galdiņa, meklējot piemērotu aizstāvības ieroci, ja Viņa Gaišība vēl nebūtu šo nodomu atmetis.

Likās, ka bija gan. Viņš ar grūtībām pieliecās un pacēla tēj­kannu, kas brīnumainā kārtā nebija saplīsusi, un nolika atpakaļ uz galda.

-     Tolaik tas likās labs risinājums, viņš atklāti skaidroja. Biju uzzinājis, ka jūs ar vīru cenšaties likt šķēršļus zināmam pasāku­mam, kurā man bija savas intereses. Biju apsvēris iespēju novākt jūsu vīru, taču tas šķita pārāk bīstami, ņemot vērā viņa tuvās rad­nieciskās saites ar divām lielākajām Skotijas dzimtām.

-    Apsvērāt iespēju viņu novākt? Piedzīvoju atklāsmi vienu no daudzajām, kas spoži dzirksteļoja manās smadzenēs kā uguņo­šana. Vai tas bijāt jūs, kas Parīzē uzsūtīja Džeimijam jūrniekus?

Sendringemas hercogs nevērīgi pamāja ar galvu.

-     Tas likās vienkāršs, kaut ari parupjš līdzeklis. Bet tad Parīzē uzradās Dūgals Makenzijs un es sāku šaubīties, vai jūsu vīrs patiesi strādā Stjuartu pusē. Vairs nezināju, kuru īsti viņš atbalsta.

Es šobrīd nezināju, ko atbalsta hercogs. Šī savādā saruna sāka stipri izklausīties pēc tā, ka viņš ir slepens jakobīts ja tā bija, tad nu viņš tiešām ir meistarīgi glabājis savus noslēpumus.

-     Un tad, viņš tikmēr turpināja, saudzīgi uzliekot tējkannai vāciņu, sākās jūsu ciešā draudzība ar Francijas Luiju. Pat ja jūsu vīram nebūtu veicies ar baņķieriem, Luijs būtu varējis dot Čārlzam Stjuartam to, ko viņam vajadzēja, ar nosacījumu, ka jūs šajā lietā nebāžat savu skaisto deguntiņu.

Pieri saraucis, hercogs pētīja maizīti, ko turēja rokā, tad no­ņēma no tās pāris diegu, beigu beigās tomēr nolēma, ka neēdīs, un nometa to uz galda.

-     Kad kļuva skaidrs, kas īsti notiek, es, piedāvājot apžēlošanu, mēģināju jūsu vīru aizvilināt uz Skotiju; tas bija ļoti dārgi, viņš kavējās atmiņās. Un viss velti!

-     Bet tad es atcerējos, cik stipri vīrs jums pieķēries ļoti aiz­kustinoši, namatēvs sacīja ar labvēlīgu smaidu, kuru es īpaši nevarēju ciest. Tāpēc nospriedu, ka jūsu traģiskā aiziešana no

šīs pasaules varētu likt viņam atteikties no pasākuma, kurā viņš iesaistījies, neraisot interesi, kāda mostos, ja noslepkavots tiktu viņš pats.

Pēkšņi kaut ko iedomājusies, es pagriezos pret istabas stūrī stā­vošo klavesīnu. Uz pults gulēja vairākas smalkā, skaidrā rokrak­stā aprakstītas nošu lapas. “Piecdesmit tūkstoši mārciņu, ka Jūsu Augstība izkāps Skotijas krastā.” Paraksts S. “S” protams, nozīmēja “Sendringems”. Hercogs acīm redzamā sajūsmā smējās.

-     Jūs, mīļā, nudien rīkojāties ļoti gudri. Tā noteikti bijāt jūs; biju dzirdējis, ka jūsu dzīvesdraugam nelaimīgā kārtā trūkst muzi­kālās dzirdes.

-     Patiesībā, tā nebiju es, atbildēju, novēršoties no mūzikas instrumenta. Man blakus stāvošais galds diemžēl nebija aprīkots ar vēstuļu atvēršanas nažiem vai smagiem priekšmetiem, bet es steigšus paņēmu vāzi un paslēpu seju milzīgā siltumnīcas ziedu pušķī. Aizvēru acis un jutu, kā vēsās ziedlapiņas pieskaras maniem negaidīti sakarsušajiem vaigiem. Neuzdrīkstējos pacelt skatienu, jo mana atklātā seja varēja mani nodot.

Jo aiz hercoga pleca es biju pamanījusi apaļu ādas priekšmetu, kas atgādināja ķirbi, no abām pusēm to ietvēra zaļas samta drapērijas; tas izskatījās kā viens no hercoga eksotiskajiem mākslas objektiem. Atvēru acis, piesardzīgi lūkodamās caur ziedlapām, un platā, šķībiem zobiem pilnā mute pavērās klauna smaidā.

Mani plosīja bailes un atvieglojums. Tātad es nebijusi maldīju­sies, atpazīstot ubagu pie vārtiem. Tas bija Hjū Manro, sens draugs no tiem laikiem, kad Džeimijs Hailendā bija izsludināts ārpus likuma. Manro reiz bija skolotājs, uz jūras viņu sagūstīja turki, spī­dzinot sakropļoja, šis apstāklis noveda šo cilvēku pie ubaga tarbas un zagšanas šīs profesijas viņš papildināja ar veiksmīgu spiego­šanu. Biju dzirdējusi, ka Manro bijis spiegs Hailendas armijā, bet nebiju domājusi, ka šī nodarbošanās atvedīs viņu tik tālu uz dien­vidiem.

Cik ilgi viņš jau tupēja kā putns efejā, kuras zari stiepās līdz otrajam stāvam? Neuzdrīkstējos izrādīt, ka esmu viņu pamanījusi,

varēju vienīgi ar tēlotu vienaldzību raudzīties tālumā, nenovēršot skatienu no punkta hercogam virs pleca.

Sendringems mani ar interesi vēroja.

-    Tiešām? Bet Gerstmans taču ari ne? Nebūtu domājis, ka viņš ir pietiekami viltīgs.

-    Un jūs uzskatāt, ka es esmu? Jūtos glaimota. Turēju degunu iebāztu puķēs, izklaidīgi runājot ar peoniju.

Tēls aiz loga atlaida tvērienu no efejas zara tik ilgi, lai paceltu vienu roku. Saracēņu gūstītāji bija izgriezuši viņam mēli, tādēļ Hjū Manro vietā runāja viņa rokas. Nenolaižot skatienu, viņš uzsvērti norādīja vispirms uz mani, tad uz sevi un tad kaut kur sāņus. Platā plauksta paliecās, un divi pirmie pirksti kļuva par skrienošām kā­jām, kas steidzas uz austrumiem. Vēl pēdējo reizi piemiedzis aci, viņš pacēla dūri sveicienā un pazuda.

Atslābu, pēc piedzīvotā mazliet drebēju un dziļi ievilku atspir­dzinošu elpu. Es nošķaudījos un noliku puķes.

-    Tātad jūs esat jakobīts, vai ne? es jautāju.

-     Nav obligāti, labsirdīgi atbildēja hercogs. Jautājums ir tāds, mana mīļā… vai jūs esat? Pilnīgi bez kādas kautrēšanās viņš noņēma parūku, pakasīja galvu ar gaišajiem, plānajiem matiem un uzlika to atpakaļ.

-     Kad bijāt Parīzē, jūs centāties izjaukt visus pūliņus, lai kara­lis Džeimss varētu atgriezties troni. Tā kā jums tas neizdevās, tad tagad jūs ar viru izturaties tā, it kā būtu Viņa Augstības uzticamā­kie atbalstītāji. Kāpēc? Mazās, zilās acis pauda tikai un vienīgi nelielu interesi, bet ne jau nelielas intereses dēļ viņš bija mēģinājis mani nogalināt.

Kopš uzzināju, kas patiesībā bija mans namatēvs, visiem spē­kiem centos atcerēties, ko Frenks un mācītājs Veikfīlds reiz par viņu bija teikuši. Vai viņš bija jakobīts? Cik varēju atcerēties, vēstures spriedums Frenka un mācītāja personā bija neskaidrs. Un mans arī.

-    Nenāk ne prātā jums to teikt, es lēnām atbildēju.

Vienu gaišo uzaci augstu savilcis, hercogs sameklēja kabatā emaljētu tabakdozi un paņēma no tās šķipsniņu tabakas.

-    Vai jūs domājat, ka tas ir gudri, mīļā? Ziniet, Dantons atrodas pavisam tuvu.

-    Dantons man nepieskarsies pat ar desmit pēdas garu mietu, es droši atteicu. Starp citu, jūs arī ne. Ne jau, es steidzos pa­skaidrot, kad redzēju, ka viņa mute atveras, tā paša iemesla dēļ. Bet, ja jūs tik briesmīgi gribat zināt, kurā pusē es stāvu, jūs taču nenogalināsiet mani, iekams nebūsiet to uzzinājis, vai ne?

Hercogs aizrijās ar tabaku, sāka stipri klepot un sita pa izšūtās vestes krūtīm. Es saslējos un lepni lūkojos uz pretinieku, kamēr viņš šķaudīja un sprauslāja.

-     Jūs mēģināt mani iebiedēt, lai es jums visu pastāstu, bet velti, teicu daudz pašapzinīgāk nekā jutos.

Sendringems ar mutautu susināja acis, no kurām plūda asaras. Beidzot viņš dziļi ieelpoja un izpūta gaisu, savilcis tuklās lūpas, nenovērsis skatienu no manis.

-    Nu labi, viņš klusi noteica. Domāju, ka strādnieki jau būs pārveidojuši telpas, kurās jums vajadzēs uzturēties. Pasaukšu ista­beni, lai aizved jūs uz jūsu istabu.

Laikam jau biju muļķīgi viņā blenzusi, jo hercogs, pieceļoties no krēsla, nicinoši pasmaidīja.

-                Redziet, līdz zināmai robežai tam nav nozīmes, viņš sacīja.

-      Lai kas jūs būtu un lai ko jūs zinātu, jums kā viešņai ir viena nenovērtējama īpašība.

-     Un kāda tā būtu? es gribēju zināt. Sendringemas hercogs, uzlicis roku uz zvana, apklusa un pasmaidīja.

-    Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva, viņš klusi bilda. Un jūs, mana dārgā, viņam nudien esat mīļa, vai ne?

Ja runājam par cietumiem, tad esmu redzējusi sliktākus. Istaba bija apmēram trīsdesmit pēdu visos virzienos, un iekārtojums greznībā varēja sacensties vienīgi ar dzīvojamo istabu pirmajā stāvā. Uz neliela paaugstinājuma stāvēja gulta ar baldahīnu, tās Damaskas aizkaru stūros greznojās strausa spalvu pušķi, un pie

milzīgā kamīna ērti bija novietots pāris pieskaņotas krāsas brokāta krēslu.

Istabene, kas bija mani te atvedusi, nolika līdzi atnesto bļodu un ūdens krūzi un steidzās pielaist uguni kamīnā saliktajai malkai. Sulainis uz galda pie durvīm atstāja ar salveti pārklātu vakariņu paplāti un kā mūris iestājās durvīs, iznīcinot jebkādas domas, ja man tādas būtu radušās, aizjozt pa gaiteni. Nekāda jēga tādam mē­ģinājumam arī nebūtu, es drūmi nospriedu; pēc pirmā pagrieziena es jau būtu bezcerīgi apmaldījusies namā; šitā draņķa māja bija tik liela kā Bakingemas pils.

-     Esmu pārliecināta: Viņa Gaišība cer, ka jutīsieties šeit ērti, kundze. Istabene pirms aiziešanas glīti pakniksēja.

-     0, noteikti, es bez ceremonijām apgalvoju.

Meiča izgāja, un durvis viņai aiz muguras aizvērās ar nomācoši skaļu būkšķi, tad šņirkstot pagriezās atslēga; likās, ka šīs skaņas noplēš pēdējo izolāciju no maniem kailajiem nerviem.

Plašā istaba bija dzestra, drebēdama es apņēmu elkoņus ar plaukstām un piegāju pie kamīna, kur ieslīgu vienā no krēsliem. Pirmā vēlme bija izmantot vientulību un klusībā ļauties nelielai histērijas lēkmei. Bet, no otras puses, es baidījos, ja ļaušu savām cieši nospriegotajām emocijām vaļu, tad nespēšu tās vairs apval­dīt. Aizmiedzu acis un skatījos, kā cauri plakstiņiem vīd liesmu sar­kanums, un pavēlēju sev saglabāt mieru.

Galu galā šobrīd man nekādas briesmas nedraudēja un Hjū Manro bija ceļā pie mana vīra. Pat ja Džeimijs, kamēr es veselu nedēļu ceļoju no vienas vietas uz nākamo, būtu pazaudējis manas pēdas, Hjū viņu atradīs un atvedīs tur, kur vajag. Hjū pazina visus iebūviešus, skārdniekus, katru zemnieka māju un katru muižu čet­rās draudzēs. Vēsts no mēmā vīra ceļos pa jauno ziņu un tenku tīklu tik ātri, kā vēja nesti mākoņi pārslīd kalniem. Bet tikai tad, ja viņam izdevies tikt zemē no augstās laktas efejā, nemanītam pamest hercoga gruntsgabalu un neviens viņu nebūs aizturējis.

-     Nekļūsti smieklīga, es sevi skaļi apsaucu, tas cilvēks ir profesionāls zaglis. Protams, viņam tas izdevies. Manu vārdu atbalss pie baltajiem ģipša griestiem skanēja mierinoši.

-     Un, ja tā, es stingrā balsī turpināju, joprojām runādama skaļi, lai varētu sevi dzirdēt, tad Džeimijs būs klāt, kā likts.

Pareizi, es pēkšņi attapos. Un, kad tas notiks, tad Sendringema vīri viņu sagaidīs. “Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva,” hercogs bija sacījis. Mana nenovērtējamā īpašība. Es biju ēsma.

-    Esmu kā tārps uz āķa! es iesaucos, taisni izslējusies krēslā. Šī tēla izraisītais niknums ataicināja nelielu, bet vēlamu dusmu uzplūdu, kas mazliet atvairīja bailes. Centos uzkurināt niknumu, pieceļoties no krēsla, staigājot šurpu turpu un domājot visādus vārdus, kādos nosaukt hercogu nākamajā tikšanās reizē. Biju aizdo­mājusies līdz “slēptais pederasts”, kad manu uzmanību piesaistīja klusināta klaigāšana pagalmā.

Atbīdījusi loga smagos samta aizkarus, es redzēju, ka hercogs savu solījumu izpildījis. Resnas koka latas krustu šķērsu sasvītroja rūti, turklāt tik tuvu cita citai, ka starp tām gandrīz nevarēju iebāzt roku. Taču redzēt es varēju.

Bija sācis krēslot, un zem parka kokiem ēnas bija melnas kā tinte. Saucieni nāca no tās puses, un kā par atbildi atskanēja klie­dzieni no staļļa, no kura pēkšņi iznira divi trīs stāvi ar degošām lāpām rokās.

Mazas, melnas ēnas skrēja uz mežu; aukstajā, mitrajā vējā vi­ņiem nopakaļ vilkās oranžas priežu lāpu liesmas. Kad tās sasnie­dza parka malu, parādījās cilvēku kamols, kas vēlās pa zāli mājas priekšā. Zeme bija slapja, un cīņa atstāja dziļas, tumšas rievas nokaltušajā mauriņā.

Es pacēlos uz pirkstgaliem, saķēru latas, piespiedu galvu pie tām, lai varētu vairāk saskatīt. Dienasgaisma bija pilnībā izdzisusi, un lāpu apgaismojumā es nevarēju izšķirt neko vairāk kā lāgiem pazibējušu roku vai kāju.

Džeimijs tas nevar būt, es sev teicu, cenšoties norīt kaklā iestrēgušo kamolu, kas bija mana sirds. Ne tik drīz, ne tagad. Un ne jau viens, viņš taču nenāktu viens? Jo tagad varēju redzēt, ka kau­tiņš risinās ap vienu, uz ceļiem sakņupušu vīru, kurš zem dūrēm un mietiem, ko vicināja hercoga mednieki un staļļa zēni, izskatījās tikai kā uzkumpusi ēna.

Pēkšņi uzkumpušais cilvēks nostiepās garšļaukus un kliedzieni apklusa, lai ari vēl pāris reižu drošības labad novicinājās dūres, un tikai tad kalpotāju bariņš piecēlās. Pārmijuši kādus vārdus no mana novērošanas posteņa tie nebija dzirdami -, divi vīri pieliecās un satvēra gulošo zem padusēm. Kad viņi ceļā uz mājas pagalmu pagāja zem trešā stāva loga, lāpas izcēla no tumsas sandalēs autu kāju pāri, kas vilkās pa zemi, un netīra krekla skrandas. Tas nebija Džeimijs.

Viens no staļļa zēniem rikšoja blakus, uzvaroši nesot auklā iekārtu biezu ādas maku. Biju pārāk augstu, lai sadzirdētu šķindam metāla gabaliņus pie siksnas, bet tie vizmoja lāpu liesmās; man uzplūda tāds šausmu un izmisuma vilnis, ka locekļi zaudēja spēku.

Mazie metāla piekariņi bija monētas un pogas. Un bļembaki. Sīki svina žetoniņi, kas deva ubagam atļauju lūgt naudu konkrētā draudzē. Hjū Manro bija četri tādi, kā labvēlības zīme par mokām, ko viņš piedzīvojis turku rokās. Nevis Džeimijs, bet Hjū.

Es tik stipri drebēju, ka kājas nespēja mani noturēt, bet es pie­skrēju pie durvīm un sāku no visa spēka tās dauzīt.

-    Laidiet mani ārā! es kliedzu. Man jārunā ar hercogu! Lai­diet mani ārā, es saku!

Es ilgi bļaustījos un dauzīju durvis, bet nekādu atbildi nesa­ņēmu un atkal aizskrēju pie loga. Tagad aina lejā bija pilnīgi mie­rīga zēns turēja lāpu, bet dārznieks, nometies uz ceļiem zāliena malā, rūpīgi lika atpakaļ kautiņa laikā izrautās velēnas.

-     Ei! es auroju. Tā kā logu sedza latas, es nevarēju to izsist. Aizskrēju pēc viena no smagajiem sudraba svečturiem, atjoņoju atpakaļ un izsitu rūti, nepievēršot uzmanību pa gaisu lidojošajām stikla lauskām.

-     Palīgā! Ei, jūs, tur lejā! Pasakiet hercogam, ka gribu ar viņu runāt! Tūlīt! Palīgā! Man likās, ka viens no stāviem pagriež uz manu pusi galvu, bet neviens pat nepienāca pie mājas, bet turpi­nāja savu darbu, it kā tumsu būtu iztraucējis tikai kāda naktsputna kliedziens.

No jauna atgriezos pie durvīm, dauzīju tās un saucu te pie loga, te atkal pie durvīm. Es kliedzu, lūdzos un draudēju, līdz rīkle kļuva jēla, balss piesmaka, situ pa nepadevīgajām durvīm, līdz manas dūres bija sarkanas un sāpēja, bet neviens nenāca. Tikpat labi es varēju būt viena lielajā mājā. Klusums gaitenī bija dziļš kā nakts ārpusē, kluss kā kaps. Es vairs nespēju nomākt bailes un beidzot, nevaldāmi šņukstot, noslīgu ceļos pie durvīm.

Es pamodos, ragā sasalusi, ar pulsējošām galvassāpēm, un jutu, ka kaut kas plats un pamatīgs stumj mani pa grīdu. Kad masīvo durvju mala piespieda manu pēdu pie grīdas, es strauji atgriezos nomoda pasaulē.

-     Au! es neveikli paripoju sāņus, tad, matiem krītot pār seju, uzrausos četrrāpus.

-     Klēra! 0, lūdzu, k-klusējiet! Mīļā, vai jums sāp? Nočaukstot iestīvinātam batistam, man blakus uz grīdas notupās Mērija. Viņai aiz muguras aizkrita durvis, un dzirdēju, ka virs galvas pagriežas atslēga.

-Jā… tas ir, nē. Viss kārtībā, es apreibusi sacīju. Bet Hjū… Aizspiedu lūpas un papurināju galvu, cenšoties atgūt skaidru sprie­šanas spēju. Dritvaikociņ, Mērij, ko tu te dari?

-     Es p-piekukuļoju saimniecības vadītāju, lai mani te ielaiž, viņa čukstēja. Vai jums jārunā tik skaļi?

-     Nav jau lielas nozīmes, es necentos pieklusināt balsi. Dur­vis ir tik biezas, ka caur tām varētu dzirdēt tikai futbola maču.

-     Ko?

-     Neko. Manas domas sāka noskaidroties, lai arī plaksti bija salipuši un pietūkuši un galva dunēja kā bungas. Uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz bļodai, kur iešļakstīju sejā aukstu ūdeni.

-                Tu piekukuļoji saimniecības vadītāju? es slaukoties jautāju.

-     Bet mēs tomēr esam ieslēgtas, vai ne? Dzirdēju, ka pagriezās atslēga.

Mērija tumšajā istabā izskatījās bāla. Kamēr es gulēju uz grī­das, svece bija izdegusi un gaismas nebija, tikai kamīnā vēl tumši sarkani kvēloja pelni. Viņa iekoda lūpā.

-     Tas bija 1-labākais, ko varēju darīt. Gibsona kundze pārāk stipri baidās no hercoga, lai dotu man atslēgu. Viņa vienīgi piekrita ieslēgt mani kopā ar jums un no rīta izlaist. Domāju, ka j-jums varētu patikt sabiedrība, viņa kautrīgi piebilda.

-     0, es sacīju. Nu… paldies. Tas bija laipni. Izņēmu no atvilktnes jaunu sveci un piegāju pie kamīna, lai to aizdegtu. Sveč­turis bija pieķepis ar izdegušās sveces vasku; nepievēršot uzma­nību bojājumam, ko nodarīju hercoga kokgriezumiem, izlēju mazu peļķīti izkusušā vaskā uz galda un ieliku tajā sveci.

-    Klēra! Mērija ierunājās. Vai jums… vai jums ir nepatikša­nas?

Iekodu lūpā, lai nesarunātu kaut ko lieku. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu un viņas nezināšana par politiku droši vien bija daudz dziļāka par zināšanu trūkumu attiecībā uz vīrie­šiem.

-    Ē… jā, es apstiprināju. Baidos, ka nopietnas. Man atkal sāka darboties smadzenes. Pat ja no Mērijas nebūs nekādas prak­tiskas palīdzības bēgšanā, viņa vismaz varētu man pastāstīt par krusttēvu un saimes paradumiem.

-    Vai tu dzirdēji pirmīt to traci pie meža? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Viņa sāka drebēt; tādā lielā istabā kamīna izpla­tītais karstums bija izvējojies, sen pirms tas sasniedza gultu uz paaugstinājuma.

-    Nē, bet es dzirdēju vienu no virtuves meitām sakām, ka sargi parkā noķēruši malumednieku. Ir drausmīgi auksts. Vai nevaram kāpt g-gultā?

Viņa jau rāpoja pa segu, meklējot palaga malu. Zem baltā nakts­krekla izspīlējās viņas bērnišķīgais augums apaļš un glīts.

-     Tas nebija malumednieks, es sacīju, vai, pareizāk sakot, bija gan, bet tas bija arī draugs. Viņš devās meklēt Džeimiju, lai

pateiktu, ka esmu šeit. Vai tu zini, kas notika pēc tam, kad sargi viņu notvēra?

Mērija apcirtās, uz gultas aizkaru fona seja baloja kā izplūdis plankums. Pat šajā gaismā es redzēju, ka tumšās acis iepletušās milzīgi lielas.

-    Ak, Klēra! Man ļoti žēl!

-     Man ari, es nepacietīgi attraucu. Vai tu zini, kur ir tas malumednieks? Ja Hjū ieslodzīts kādā pieejamā vietā, piemēram, staļļos, bija niecīga iespēja, ka Mērija no rīta varētu viņu kaut kā atbrīvot.

Bet man vajadzēja nojaust pēc lūpu drebēšanas, kas lika viņas parastajai stostlgajai valodai šķist saprotamai. Taču vārdi, kad viņa tos beidzot dabūja pār lūpam, iedūrās man sirdi asi un negaidīti kā duncis.

-     V-viņi to p-p-pakāra, Mērija izstomlja. Pie p-parka v-vārtiem.

Pagāja krietns laika sprīdis, līdz es atkal biju spējīga uztvert apkārtējo pasauli. Man pāri gāzās šoks, bēdu, baiļu un satriektu cerību plūdi un pilnībā aprija mani. Neskaidri jutu Mērijas mazo plaukstu kautrīgi glāstām manu plecu, dzirdēju viņas balsi, kas pie­dāvāja ūdeni un kabatlakatus, bet es paliku, sarāvusies kamoliņā; neko nerunāju, tikai drebēju un gaidīju, kad atlaidīsies mokošais izmisums, kas bija sažņaudzis manu kuņģi kā dūrē. Beidzot es biju izsmēlusi visus baiļu krājumus un atvēru miglainās acis.

-     Gan viss būs kārtībā, es pēc brīža sacīju, pieceļoties sēdus un neglīti noslaukot degunu piedurknē. Paņēmu piedāvāto dvieli un nosusināju acis. Mērija noraizējusies grozījās man apkārt, tāpēc es satvēru viņas roku un mierinoši, paspiedu.

-    Nudien, es sacīju. Tagad man nekas nekaiš. Un es ļoti prie­cājos, ka tu esi te. Man kaut kas ienāca prātā, es nometu dvieli un ziņkāri skatījos uz Mēriju.

-    Nupat iedomājos, kāpēc tu esi te? es jautāju. Es domāju, šajā mājā.

Viņa nodūra acis, pietvīka un sāka knibināt segu.

-    Zināt, h-hercogs ir mans krusttēvs.

-    Jā, to es sapratu, teicu. Taču mani nez kādēļ māc šaubas, ka viņš tikai vēlējās baudīt tavu sabiedrību.

Viņa par šo piezīmi pasmaidīja.

-     N-nē. Bet viņš tas ir, es domāju, h-hercogs viņš uzskata, ka atradis man citu v-vīru. Piepūle, lai izrunātu vārdu “vīrs”, lika meitenes vaigiem pietvīkt. Papa mani te atveda, lai varu ar viņu iepazīties.

No Mērijas izturēšanās es nopratu, ka šīs ir ziņas, kuras neva­jag steigties apsveikt.

-    Vai tu pazīsti to vīrieti?

Izrādījās, ka tikai vārda pēc. Kāds tirgotājs no Londonas, īzaksona kungs. Pārāk aizņemts, lai brauktu to gabalu līdz Edinburgai un iepazītos ar savu iecerēto, viņš bija piekritis atbraukt līdz Belhērstai, kur notiks laulības, ja abas puses vienosies.

Paņēmu no naktsskapīša suku sudraba ietvarā un sāku izklai­dīgi kārtot matus. Tātad kad mēģinājums nodrošināt saikni ar franču aristokrātiju bija izgāzies, hercogs bija nolēmis pārdot savu krustmeitu bagātam ebrejam.

-    Man ir jauns pūrs. Mērija mēģināja pasmaidīt. Četrdesmit trīs izšūti apakšsvārki divi ar zelta diegu. Balss aizlūza, lūpas sakniebās, un viņa neko neredzošām acīm lūkojās uz savu kreiso roku, uz kuras nebija gredzena. Apklāju to ar savu delnu.

-      Labi. Centos jauno līgavu iedrošināt. Varbūt viņš būs laipns.

-    No tā jau es b-baidos. Vairoties no mana jautājošā skatiena, Mērija lūkojās lejup, žņaudzīdama klēpī saliktās rokas.

-    Viņi nepateica īzaksona kungam par P-Parīzi. Un viņi teica, ka es arī nedrīkstot. Nelaimīgās meitenes seja sašķobījās. Viņi atveda briesmīgu veceni, kas stāstīja, kā man jārīkojas k-kāzu naktī, lai… lai izliktos, ka tā ir pirmā reize, bet es… ak, Klēra, kā lai es to

izdaru? viņa ievaimanājās. Un Aleks… es viņam nepateicu… es nevarēju! Esmu tāda zaķpastala, es pat n-neatvadījos!

Mērija metās man rokās, un es glāstīju viņas muguru, pūloties mierināt, tā uz bridi aizmirstot pašas bēdas. Beidzot viņa kaut cik nomierinājās un žagodamās piecēlās sēdus, lai iedzertu kādu malku ūdens.

-    Vai tu to darīsi? es jautāju. Viņa paskatījās uz mani, skrop­stas bija salipušas un slapjas.

-     Man nav izvēles, viņa vienkārši atteica.

-     Bet… es iesāku un tad bezpalīdzīgi apklusu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Jauna meitene bez līdzekļiem, bez neviena vīrieša, kas varētu nākt palīgā, viņai vienkārši neatlika ne­kas cits kā vien pakļauties tēva un krusttēva vēlmēm un precēties ar nepazīstamo īzaksona kungu no Londonas.

Grūtsirdības māktas, neviena no mums negribēja neko ēst no paplātes. Mēs palīdām zem segām, lai būtu silti, un Mērija, jūtu uzplūda nogurdināta, pēc dažām minūtēm jau bija aizmigusi. Es biju tā pārgurusi, tomēr aizmigt nespēju, bēdājos par Hjū, raizējos par Džeimiju un prātoju par hercogu.

Palagi bija vēsi, un pēdas likās kā divi ledus kluči. Lai vairītos no nepatīkamākām domām, kas jaucās man pa galvu, es pievērsos Sendringemam. Kādu lomu šajā dēkā spēlēja viņš?

Viss liecināja, ka šis cilvēks ir jakoblts. Viņš, kā pats atzina, bija gatavs slepkavot vai vismaz par to samaksāt -, lai panāktu, ka Čārlzs iegūst nepieciešamo atbalstu, lai varētu doties uz Skotiju. Atšifrētais nošu raksts bez mazākās šaubu ēnas apliecināja, ka hercogs bija tas cilvēks, kurš, solot palīdzēt, beidzot pamudināja Čārlzu augustā pacelt buras.

Protams, bija ļaudis, kas pūlējās noslēpt savas simpātijas pret jakobitiem; ja ņem vērā, kādi sodi gaidīja par nodevību, tad tas bija tikai saprotami. Un hercogam bija daudz vairāk, ko zaudēt, nekā citiem, ja nu iznāktu tā, ka viņš atbalstījis pasākumu, kas piedzī­vojis neveiksmi.

Tomēr Sendringems man nepavisam neatgādināja dedzīgu Stju­artu monarhijas atbalstītāju. Ja atceras piezīmes, ko viņš izteica par Dantonu, tad skaidrs, ka katoļu karalis viņam nebūtu pa prā­tam. Un kāpēc ar atbalstu gaidīt tik ilgi, ja Čārlzam šobrīd izmisīgi vajadzēja naudu un, patiesību sakot, bija vajadzējis visu laiku kopš ierašanās Skotijā?

Varēju iedomāties divus puslīdz pieņemamus iemeslus, kas iz­skaidrotu hercoga uzvedību, neviens no tiem nedarītu godu džentl­menim, bet abi atbilda viņa raksturam.

Faktiski viņš varēja būt jakobīts, kurš vēlas atbalstīt nepatī­kama katoļu karaļa atgriešanos nākotnes ieguvumu vārdā, uz kuriem viņš varētu cerēt kā galvenais atjaunotās Stjuartu monarhi­jas balsts. Es to varēju iztēloties; tāda vārda kā “princips” nebija šī vīrieša krājumā, turpretī vārdu “pašlabums” viņš acīmredzot zināja labi. Sendringems varētu nogaidīt, līdz Čārlzs sasniedz Angliju, lai nauda netiktu izšķiesta pirms Hailendas armijas pēdējā, izšķi­rošā izrāviena uz Londonu. Ikviens, kurš pazina Čārlzu Stjuartu, redzēja, ka veselais saprāts ieteiktu neuzticēt viņam vienā reizē pārāk daudz naudas.

Starp citu, hercogs varēja vēlēties nodrošināties, ka Stjuarti patiešām ieguvuši nopietnu atbalstu savai lietai, pirms pats tajā iesaistās; galu galā kaut ko ziedot sacelšanās organizēšanai nav tas pats, kas vienam finansēt veselu armiju.

Un, gluži pretēji, es varēju pieļaut daudz zemiskāku iemeslu hercoga piedāvājumam. Ja atbalstu sniegtu ar nosacījumu, ka jakobītu armijai jāienāk Anglijas teritorijā, tad tas nodrošinātu, ka Čārlzs cīnītos pret savu klanu vadītāju arvien pieaugošo pretestību, velkot negribīgo, nomocīto armiju tālāk un tālāk uz dienvidiem, prom no patvēruma, ko sniegtu kalni, kuros viņi varētu aizbēgt.

Ko viņš cerēja saņemt no Hanoveriem par to, ka ievilinājis Čārlzu lamatās un nodevis angļu armijai?

Vēsture nebija skaidri pateikusi, kurā pusē stāvējis hercogs. Tas man likās dīvaini; viņam taču agrāk vai vēlāk tomēr vajadzēja atklāt savu patieso nolūku. Protams, es domāju, Vecajam kūmiņam,

lordam Lavetam, pēdējā jakobītu sacelšanās laikā bija izdevies spē­lēt uz abām pusēm, vienlaikus izpatīkot Hanoveriem un saglabājot Stjuartu labvēlību. Arī Džeimijs kādu laiku bija tā darījis. Varbūt nemaz nebija tik grūti noslēpt savas simpātijas nemitīgi kustīgajā karaliskās politikas slīkšņā.

Aukstums zagās augšup pa manām kājām, un es tās nemie­rīgi kustināju; kad paberzēju apakšstilbus, āda likās nejutīga. Kājas acīmredzot radīja krietni mazāku berzi nekā sausi zari; no šīs dar­bības nekāds siltums nebija jūtams.

Guļot nomodā, nemierīga un stinga, es pēkšņi pamanīju sīku, ritmiski paukšķošu troksni sev blakus. Pagriezusi galvu, es ieklausī­jos, tad pacēlos uz viena elkoņa un neticīgi skatījos uz savu gultas biedreni. Mērija gulēja uz sāniem, saritinājusies kamoliņā, maigā āda miegā pietvīkusi, viņa izskatījās kā pilnos ziedos uzplaukusi siltumnīcas puķe, īkšķi droši iebāzusi sārtajā mutē. Kamēr es skatī­jos, apakšējā lūpa kustējās tikko jaušamā zīšanas kustībā.

īsti nezināju, smieties vai raudāt. Beigās es nedarīju ne vienu, ne otru, tikai uzmanīgi izņēmu meitenei īkšķi no mutes un ļen­gano roku saliektu noguldīju uz krūtīm. Nopūtu sveci un ieritinā­jos pie Mērijas.

Vai nu šis nevainīgais žests, kas raisīja tālas atmiņas par paļā­vību un drošību, vai vienkāršais mierinājums, ko sniedz silts ķer­menis blakus, vai pārgurums no bailēm un bēdām, bet manas kājas atlaidās un es beidzot atslābinājos un aizmigu.

Ietinusies siltajā segu kokonā, es gulēju dziļā miegā bez sap­ņiem. Tāpēc šoks bija vēl lielāks, kad mani strauji izrāva no mai­gās, klusās tumsas aizmirstības. Bija vēl tumšs patiesībā melns kā krokodila vēderā, jo uguns kamīnā bija apdzisusi, bet telpā nebija ne maigi, ne klusi. Kaut kas smags bija ievēlies gultā, sasitot manu roku, un, cik noprotams, šobrīd tas mēģināja noslepkavot Mēriju.

Gulta cilājās, matracis zem manis saslējās stāvus, gultas rāmis drebēja no cīņas, kas norisinājās man blakus. Pavisam tuvu skanēja

mokpilni vaidi un čukstus izteikti draudi, un kāda sparīga roka es domāju, ka Mērijas, trāpīja man pa aci.

Steigšus izripoju no gultas, aizķēros aiz paaugstinājuma un garšļaukus nostiepos uz grīdas. Cīņa, kas norisinājās man virs gal­vas, pastiprinājās ar drausmīgu, spalgu spiegšanu, kas, manuprāt, bija Mērijas izmisīgie pūliņi kliegt, jo viņu kāds žņaudza.

Pēkšņi atskanēja izbīļa pilns sauciens zemā vīrieša balsī, tad vēl konvulsīvi noraustījās segas un spiegšana aprāvās. Rīkodamās ātri, es sameklēju uz galda kramu un uzšķīlu uguni svecei. Drebošā liesma kļuva stiprāka un spožāka, atklājot to, par ko, spriežot pēc sulīgā gēlu lamuvārda, man bija aizdomas jau no paša sākuma, Mērija, kuru nevarēja redzēt, izņemot pāri mežonīgi plivinošos roku, jo viņas seju sedza spilvens un augums bija piespiests pie gul­tas ar mana vīra lielo un niknuma pārņemto ķermeni, kurš, par spīti sava izmēra priekšrocībām, liekas, nespēja tikt galā ar pretinieku.

Apņēmies apklusināt Mēriju, viņš nebija palūkojies uz tikko iedegto sveci, bet turpināja ķerstīt viņas rokas, vienlaikus turot spilvenu uz sejas. Nomākusi vēlmi histēriski smieties par šo skatu, es noliku sveci, pārliecos pāri gultai un paplikšķināju uzbrucējam pa plecu.

-    Džeimij? es sacīju.

-Jēzus! Viņš satrūkās kā no ūdens izšāvusies zivs un izlidoja no gultas, tad, daļēji izvilcis dunci, sarāvies piezemējās uz grīdas. Beidzot viņš ieraudzīja mani, atvieglojumā saguma un uz brīdi aiz­vēra acis.

-     Jēzus un Dievs, Armaliet! Nekad Јā vairs nedari, dzirdi? Klusu, viņš uzsauca Mērijai, kura, izbēgusi no spilvena gūsta, tagad sēdēja gultā taisnu muguru, acis izspiedušās no pieres, un spraus­lāja. Negribēju darīt jums pāri; domāju, ka esat mana sieva. Viņš apņēmīgi apgāja apkārt gultai, satvēra mani aiz pleciem un cieši noskūpstīja, it kā gribēdams pārliecināties, ka nu dabūjis īsto sievieti. Tā bija, un es atbildēju ar ievērojamu degsmi, baudīdama neskūtās bārdas skrāpēšanu un silto, sīvo vīrieša smaržu mitrs lins, vilna un spēcīgs vīrišķu sviedru aromāts.

-     Apģērbies, viņš pavēlēja, palaidis mani vaļā. Šajā sasodī­tajā mājā čum un mudž no kalpotājiem. Lejā ir kā skudru pūznī.

-    Kā tu tiki iekšā? Es ar acīm meklēju nomesto kleitu.

-     Pa durvīm, protams, viņš nepacietīgi attrauca. Še. Viņš paķēra kleitu, kas bija pārmesta pār krēsla atzveltni, un pasvieda man. Tiešām, masīvās durvis stāvēja vaļā un slēdzenē karājās pa­matīgs atslēgu saišķis.

-    Bet kā… es iesāku.

-     Vēlāk, viņš strupi mani apklusināja. Tad ieraudzīja Mēriju, kas, izrāpusies no gultas, mēģināja uzvilkt rītakleitu. Labāk, mei­tiņ, kāp atpakaļ gultā, viņš ieteica. Grīda ir auksta.

-     Es iešu jums līdzi. Vārdus slāpēja audums, bet viņas apņē­mība kļuva redzama, kad galva izspūrušiem matiem un izaici­noša parādījās kleitas izgriezumā.

-     Ne vella, Džeimijs iebilda. Viņš nikni palūrēja uz meiteni, un es ievēroju viņam uz vaiga svaigus skrāpējumus. Taču, redzot, ka viņai sāk drebēt lūpas, Džeimijs ar pūlēm apvaldīja dusmas un mierinoši turpināja: Neņem ļaunā, meitēn. Tev par to nekas nebūs. Es aizslēgšu aiz mums durvis, un tu visiem no rīta varēsi stāstīt, kas notika. Neviens tevi nevainos.

Nemaz viņā neklausoties, Mērija iekāpa kurpēs un skrēja uz durvīm.

-      Ei! Kā tu domā, uz kurieni tu dodies? Satrūcies Džeimijs metās bēglei pakaļ, bet ne tik ātri, lai pagūtu viņu noķert, kad viņa jau izspruka pa durvīm. Viņa stāvēja gaitenī sastingusi tramīgas stirnas spožā.

-      Es iešu jums līdzi! Mērija nikni atkārtoja. Ja jūs mani atstāsiet te, es skriešu pa gaiteni un kliegšu, cik skaļi spēšu. Tā, lūk!

Džeimijs skatījās viņā; sveces gaismā viņa mati kvēloja kā varš un vaigos sakāpa asinis, acīmredzot viņu plosīja nepieciešamība vienlaikus ievērot klusumu un vēlme nožņaugt skuķēnu ar kai­lām rokām, pie velna ar visu troksni. Mērija lūrēja tikpat nikni, ar vienu roku parāvusi uz augšu rītasvārkus, viņa bija gatava skriet.

Apģērbusies un apāvusi kājas, es iebikstīju Džeimijam sānos, izsi­tot viņu no sastinguma.

-    Ņem viņu! es izmetu. Ejam.

Viņš paraudzījās uz mani ar skatienu, kas bija dvīņubrālis tam, ko viņš veltīja Mērijai, bet šaubījās tikai mirkli. Strupi pamājis ar galvu, viņš satvēra manu roku, un mēs trijatā izsteidzāmies auk­stajā un tumšajā koridorā.

Māja vienlaikus bija nāvīgi klusa un trokšņu pilna mums zem kājām skaļi čikstēja grīdas dēļi, un drēbes švīkstēja kā lapas vēja aukās. Sienas, šķiet, konstrukcijām sēžoties, dvašoja, un sīkas, tikko dzirdamas skaņas ārpus gaiteņa lika domāt par pazemes dzīvniekiem, kas rok slepenas alas. Un pāri visam klājās dziļš, bie­dējošs klusums, kāds valda lielā, tumšā mājā, kas iegrimusi miegā, kuru nedrīkst traucēt.

Mērijas pirksti cieši spieda manu roku, kad mēs Džeimijam aiz muguras zagāmies pa gaiteni. Viņš, kļaujoties pie sienas, slīdēja kā ēna, ātri, bet bez trokšņa.

Kad mēs gājām garām kādām durvīm, es izdzirdēju otrā pusē klusus soļus. Arī Džeimijs tos sadzirdēja un nekavējoties burtiski saplūda ar sienu, pamājot, lai mēs ar Mēriju ejam viņam pa priekšu. Ar plaukstām sajutu, cik auksts bija mūris, kad es centos piespies­ties pēc iespējas ciešāk sienai.

Durvis piesardzīgi pavērās, un spraugā parādījās galva ar baltu, kuplu naktscepuri, tās īpašniece centās kaut ko saskatīt gaitenī pretējā pusē no mums.

-    Ei? galva nočukstēja. Vai tas esi tu, Albert? Man pa mu­guru notecēja saltu sviedru lāse. Istabene, kas acīmredzot gaida hercoga kalpa apmeklējumu, kurš, šķiet, centās uzturēt savu fran­cūža reputāciju.

Diez vai šī meiča bruņotu kalnieti uzskatītu par atbilstošu aiz­vietotāju mīļākajam, kurš kavējas. Jutu, kā man blakus saspringst Džeimija augums, kurš pūlas pārvarēt sirdsapziņu par to, ka jāsit

sieviete. Vēl mirklis, un viņa pagriezīsies, ieraudzīs mūs, un tad kliedzieni sacels kājās visu māju.

Es izgāju gaiteņa vidū.

-     Ē… nē, manā balsī skanēja atvainošanās, diemžēl tā esmu tikai es.

Istabene spēji sarāvās, un es paspēru vēl vienu soli, lai viņa skatās uz mani un Džeimijs paliek aiz muguras.

-     Piedodiet, ka jūs iztraucēju. Es moži viņai uzsmaidīju. Re­dziet, es nevarēju aizmigt. Nodomāju, varbūt silts piens palīdzēs. Sakiet, vai es eju pareizi, lai nonāktu virtuvē?

-     Ko? Kalpone, tukla jaunkundze ap gadiem divdesmit, ne­glīti blenza uz mani, atklājot pierādījumus, ka viņa satraucoši maz rūpējas par zobu higiēnu. Par laimi, tā nebija tā istabene, kas bija atvedusi mani uz istabu; šī varētu neaptvert, ka esmu gūstekne, nevis viešņa.

-     Es viesojos šajā mājā, centos viņai iestāstīt. Turpinot ievē­rot principu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, es sāku viņu apsūdzēt.

-     Ak tad Alberts? Vai Viņa Gaišība zina, ka jūs pa naktīm savā istabā izklaidējat vīriešus? stingri noprasīju. Jautājums, likās, trāpīja vārīgā vietā, jo sieviete nobālēja, nometās ceļos un ieķērās man svārkos. Izredzes uz šī noslēpuma atklāšanu acīmredzot bija tik biedējošas, ka viņa neapklusa, lai pajautātu, kādēļ viešņai rīta pirmajās stundās vajadzētu klīst pa māju ģērbtai ne tikai kleitā un kurpēs, bet arī ceļojuma apmetnī.

-     Ak, kundze! Lūdzu, nesakiet neko Viņa Gaišībai! Redzu, jums ir laipna seja, kundze, jūs taču negribēsiet, lai mani atlaiž? Apžēlo­jieties par mani, kundze, man mājās ir seši brāļi un māsas un es…

-                 Kuš, kuš! es mierināju meiču, glaudīdama viņas plecu.

-    Neraizējieties par to. Es neko neteikšu hercogam. Ejiet tikai atpa­kaļ gultā un… Runādama tonī, ar kādu parasti vēršas pie bērniem vai garīgi slimiem, es bīdīju viņu, joprojām gari un plaši apšaubot viņas nevainību; es ievadīju istabeni atpakaļ istabiņā, kas nebija daudz lielāka par skapi.

Aizvēru durvis un atspiedos pret tām. No ēnām iznira smaidošā Džeimija seja. Viņš neko neteica, tikai apsveicot noglauda man galvu, tad saņēma roku un skubināja doties atkal tālāk.

Mērija gaidija kāpņu laukumiņā zem loga, baltie ritasvārki ba­loja mēnesnīcā, kad mēness uz brīdi iznira starp mākoņiem. Izska­tījās, ka tuvojas vētra, un es nezināju, vai tas palīdzēs mums bēgt vai kavēs.

Kad Džeimijs izgāja laukumiņā, Mērija ieķērās viņa pledā.

-     Kuš! viņa čukstēja. Kāds nāk!

Tas bija tiesa; dzirdēju, ka lejā klusi dip soļi un blāva sveces gaisma apgaismo kāpnes. Mēs ar Mēriju izmisīgi raudzījāmies ap­kārt, bet te nebija, kur paslēpties. Šīs bija sētas puses kāpnes, kas domātas kalpotājiem, tāpēc laukumiņi bija vienkārši, te nebija ne mēbeļu, ne kādu parocīgu rotājumu.

Džeimijs padevīgi nopūtās. Tad, ar mājienu licis mums ar Mē­riju atgriezties gaitenī, no kura bijām tikko iznākuši, izvilka dunci, sastinga tumšā stūrī, gatavs uzbrukumam, un gaidīja.

Mērijas satvēra manu roku, viņas pirksti savijās ar manējiem un satraukumā cieši saspieda. Džeimijam pie jostas karājās pis­tole, bet mājā viņš to, protams, nevarēja likt lietā un kalpotājs to saprastu, tālab draudēšanai tā nederēja. Tāpēc vajadzēja ņemt nazi; man sagriezās vēders no žēluma pret nelaimīgo kalpu, kurš tūlīt nonāks aci pret aci ar piecpadsmit stounu smagu saspringušu skotu un draudošu tēraudu.

Es novērtēju savu apģērbu, domādama, ka varētu ziedot vienu no saviem apakšsvārkiem par saiti, kad parādījās tā cilvēka no­liektā galva, kas nesa sveci. Tumšie mati bija izšķirti celiņā pa vidu un saziesti ar saldi dvakojošu pomādi, kas uzreiz atsauca atmiņā tumšo Parīzes ieliņu un plāno, nežēlīgo lūpu izliekumu zem mas­kas.

To aptvērusi, es noelsos. Līdz laukumiņam bija palicis tikai viens pakāpiens, kad Dantons spēji pacēla galvu. Nākamajā mirklī viņš tika sagrābts aiz kakla un sviests pret sienu tik spēcīgi, ka svečturis aizlidoja pa gaisu.

Ari Mērija bija viņu ieraudzījusi.

-     Tas ir viņš! viņa iesaucās, šokā aizmirsusi čukstēt vai stos­tīties. Vīrietis no Parīzes!

Džeimijs ar vienu muskuļoto roku pār krūtīm bija piespiedis kalpu, kas vārgi pretojās, pie sienas un turēja. Vīrieša seja, bāla kā spokam, te parādījās, te pazuda, jo gaisma zibēja no ātri slīdoša­jiem mākoņiem. Un kļuva vēl bālāka, kad Džeimijs piespieda viņam pie rīkles dunča asmeni.

Es izgāju kāpņu laukumiņā, nezinādama ne to, ko Džeimijs darīs, ne ari to, ko es gribētu, lai viņš dara. Ieraugot mani, Dantonam izlauzās aizžņaugts vaids un viņš neveiksmīgi centās pārmest sev krustu.

-     Baltā dāma! viņš nočukstēja, šausmās iepletis acis.

Džeimijs pēkšņi strauji metās uz priekšu, satvēra vīrieti aiz

matiem un tik spēcīgi parāva atpakaļ galvu, ka tā atsitās pret sie­nas paneli.

-    Ja man būtu laiks, mo garhe, tu mirtu lēnā nāvē, viņš čuk­stēja, un sacītajā netrūka pārliecības. Uzskati par Dieva žēlastību to, ka man trūkst laika. Viņš parāva Dantona galvu vēl vairāk atpakaļ, tā ka es varēju redzēt kustamies ādamābolu, kad francū­zis, acis bailēs pievērsis man, krampjaini norīstījās.

-     Tu sauc viņu par Balto dāmu, Džeimijs sakostiem zobiem runāja. Es viņu saucu par savu sievu! Nu tad lai viņas seja ir pēdējais, ko tu šajā pasaulē redzi!

Nazis vīrieša rīklei pārslīdēja ar tādu spēku, ka Džeimijs no pie­pūles ieņurdējās, un tumšu asiņu lāma apklāja viņa kreklu. Kāpņu telpu piepildīja pēkšņas nāves smaka, uz grīdas sakņupusī kaudze sēca un burzguļoja, un likās, ka tas nekad nebeigsies.

Skaņas, kas skanēja man aiz muguras, beidzot atgrieza mani īstenībā: Mērija gaitenī stipri vēma. Pirmā saprātīgā doma, kas iešā­vās man prātā, kalpotājiem no rīta būs pamatīgi jāņemas ar tīrī­šanu. Otrā bija par Džeimiju, kuru es uz bridi ieraudzīju mēnes­nīcas atspīdumā. Viņa seja bija slacīta asinīm, mati salipuši un krūtis cilājās smagā elpā. Izskatījās, ka arī viņš varētu apvemties.

Pagriezos pret Mēriju un pamaniju gaiteņa galā pavīdam gais­mas strēli, jo tur vērās durvis. Kāds nāca noskaidrot, kas tas par troksni. Sagrābu viņas rītakleitas apakšmalu, rupji nobraucu viņai gar muti un, saķērusi aiz rokas, rāvu zemē pa kāpnēm.

-     Nāc! es saucu. Taisāmies projām no šejienes! Džeimijs kā apreibis vērās uz Dantona līķi, bet, pēkšņi iztraucēts, attapās, atguva sajēgu par realitāti un pagriezās pret kāpnēm.

Likās, viņš zina, kur ejam, jo veda mūs cauri tumšajiem kori­doriem bez šaubīšanās. Mērija elsojot meimuroja man līdzi, viņas elpa skaļi kā motors šņāca man pie auss.

Pie trauku mazgātavas durvīm Džeimijs pēkšņi apstājās un klusi iesvilpās. Tūlīt atskanēja atbilde un durvis atvērās, atklājot tumsu, kurā kustējās izplūdušas ēnas. Viena iznira no krēslas un steidzās uz priekšu. Notika klusa apspriešanās, un vīrietis lai kas viņš arī būtu pastiepa roku, satvēra Mēriju un ierāva viņu tumsā. No vēsās pūsmas es sapratu, ka kaut kur priekšā ir atvērtas durvis.

Džeimijs saspieda manu plecu un vadīja ap šķēršļiem, kas tumšajā telpā nebija redzami, uz kādu mazāku kambarīti, kurā bija iekārtota krāmu noliktava; nobrāzu stilbu, bet sāpju saucienu apvaldīju.

Kad mēs beidzot bijām tikuši ārā, kur valdīja nakts, vējš satvēra manu apmetni, sapurināja un piepūta kā milzīgu balonu. Pēc ner­vus plosošā gājiena cauri tumšajai mājai es jutos tik atvieglota, it kā varētu pacelties spārnos un aizlidot debesīs.

Likās, ka vīri, kas stāvēja ap mani, juta tādu pašu atvieglo­jumu; uzvirmoja čukstus izteiktās piezīmes un slapēti smiekli, ku­rus Džeimijs uz vietas apklusināja. Pa vienam vien vīri kā ēnas mainīgajā mēnesnīcā aizslīdēja pāri atklātajai vietai mājas priekšā. Stāvot man blakus, Džeimijs noskatījās, kā viņi pazūd starp parka kokiem.

-     Kur ir Mērtegs? viņš nomurmināja, it kā runātu ar sevi, sarauktu pieri noskatījies pakaļ pēdējam no aizejošajiem vīriem.

-     Laikam jau devies meklēt Hjū, viņš atbildēja pats uz savu jau­tājumu. Vai tu nezini, kur viņš varētu būt, Armaliet?

Es noriju kaklā sakāpušo kamolu, pēkšņi cauri apmetnim sajū­tot, cik salti dzeļ vējš, un atmiņas par šo notikumu nogalināja spējo pacilātību, ko bija devusi brīvība.

-    Zinu, es atteicu un, cik īsi iespējams, pastāstīju bēdīgās zi­ņas. Džeimija asinīm klātā seja sadrūma, un, kad es beidzu savu stāstu, tā bija kļuvusi cieta kā akmens.

-    Vai esi sadomājis šitā stāvēt visu nakti, mums aiz muguras ierunājās kāda balss, vai arīdzan mumsiem jāceļ trauksme, lai šie zina, kur raudzīt vispirmāk?

Džeimija seja mazliet atmaiga, kad no krēslas nedzirdami kā spoks iznira Mērtegs. Padusē viņš nesa audumā satītu saini; vir­tuvē nospēris gaļas gabalu, es nospriedu, redzot uz auduma tumšu asins traipu. Šo pieņēmumu pastiprināja šķiņķa gabals otrā padusē un desu virtene ap kaklu.

Džeimijs, viegli pasmaidījis, sarauca degunu.

-    Zini, vecais, tu od pēc miesnieka. Vai nevari vienreiz nedomāt par savu māgu?

Mērtegs piešķieba galvu, noskatot Džeimiju, kurš bija pamatīgi nošļakstījies ar asinīm.

-    Labāk izskatīties pēc miesnieka, puis, nekā pēc viņa preces, viņš noteica. Ejam?

Gājiens cauri tumšajam parkam bija baiss. Lielie koki auga tālu cits no cita, bet starp tiem bija atļauts sazaļot atvasēm, kuras mijkrēslī pēkšņi kļuva par biedējošiem mednieku tēliem. Vismaz mākoņu sega kļuva biezāka, un, mums par laimi, apaļais mēness parādījās tikai paretam. Kad iznācām parka otrā malā, sāka līt.

Trīs vīri tika atstāti pie zirgiem. Mērija jau sēdēja priekšā vie­nam no Džeimija pavadoņiem. Nepārprotami juzdamās neērti, ka jāsēž zirgā jāteniski, viņa visu laiku pūlējās pabāzt rītakleitas stēr­beles zem ciskām, veltīgi mēģinot noslēpt faktu, ka viņai ir kājas.

Vairāk pieredzējusi, tomēr nolādot smago kleitu, es parāvu to uz augšu, ieliku kāju Džeimija pastieptajā delnā un ar pierastu

lēcienu ielidoju seglos. Zirgs par šo triecienu nosprauslojās un pie­glauda ausis.

-    Piedod, draugs, es bez nožēlas atvainojos. Ja tev liekas, ka tas ir slikti, tad pagaidi, līdz te uzrausīsies viņš.

Meklēju ar skatienu, kur tad palicis minētais “viņš”, un pama­nīju viņu stāvam zem koka, viņš bija uzlicis roku uz pleca svešam apmēram četrpadsmit gadus vecam zēnam.

-     Kas tas tāds? es jautāju, paliecoties uz priekšu, lai piesais­tītu Džordija Pola Freizera uzmanību, kurš netālu cītīgi centās savilkt seglu jostu.

-    Ko? Ak tas. Viņš palūkojās uz zēnu, tad, pieri saraucis, atkal pievērsās nepaklausīgajai seglu jostai. Viņu sauc Jūens Gibsons. Hjū Manro vecākais audžudēls. Rādās, ka bijis te kopā ar tēvu, kad hercoga vaktnieki šiem uzbruka. Puiškāns pamanījās aizlaisties, mēs viņu uzgājām tīreļa malā. Viņš mūs atveda šurpam. Vēl pēdējo reizi gluži lieki parāvis seglu jostu, Džordijs nikni palūrēja uz to, it kā izaicinot kaut ko teikt, tad paskatījās uz mani.

-    Vai tu varbūtam zini, kur ir puikas tēvs? viņš strupi nopra­sīja.

Es pamāju ar galvu, un atbilde laikam skaidri bija nolasāma no manas sejas, jo vīrs pagriezās un paskatījās uz zēnu. Džeimijs bija apskāvis Jūenu, piekļāvis pie krūtīm un glāstīja tā muguru. Kamēr mēs skatījāmies, viņš atbīdīja Hjū audžudēlu no sevis, uzlika abas rokas viņam uz pleciem un, cieši skatoties zēnam acīs, kaut ko teica. Es to nedzirdēju, bet pēc brīža Jūens izslējās un pamāja ar galvu. Arī Džeimijs pamāja un, vēlreiz uzsitis pa plecu, pagrieza zēnu pret vienu no zirgiem, kur jau stāvēja Džordžs Maklurs ar pastieptu roku, lai palīdzētu viņam tikt augšā. Džeimijs nodurtu galvu soļoja pie mums, aiz muguras, par spīti aukstajam vējam un lietus lāsēm, plandījās pleda gals.

Džordijs nospļāvās.

-     Nabadziņš, viņš teica, neprecizējot, kuru viņš domājis, un iekāpa seglos.

Netālu no parka dienvidaustrumu stūra mēs apstājāmies, zirgi mīņājās uz vietas un dīžājās, bet divi vīri nozuda starp kokiem mums aiz muguras. Kad viņi atgriezās, nevarēja būt pagājušas vai­rāk par divdesmit minūtēm, bet likās, ka aizritējis divreiz ilgāks laiks.

Vīri tagad sēdēja vienā zirgā, jo otram pār segliem bija pār­mests garš, punains, Freizeru pledā satīts sainis. Zirgiem tas nepa­tika; manējais purināja galvu un raustīja nāsis, kad garām pagāja zirgs ar Hjū līķi uz muguras. Džeimijs parāva grožus un kaut ko dusmīgi noteica gēlu valodā, un dzīvnieks norima.

Jutu, ka man aiz muguras sēdošais Džeimijs pieceļas stāvus seglos un skatās atpakaļ, it kā skaitītu atlikušos grupas dalībnie­kus. Tad viņa roka apņēma mani ap vidu un mēs devāmies uz zie­meļiem.

Jājām visu nakti, apstājoties tikai, lai šad tad īsu brīdi atpūstos. Vienā no tādām reizēm zem zirgkastaņas Džeimijs gribēja mani apskaut, bet pēkšņi sastinga.

-     Kas ir? Es smaidīju. Baidies savu veču priekšā skūpstīt sievu?

-     Nē, viņš atteica un pierādīja, ka nebaidās, tad smaidīdams soli atkāpās. Nē, vienu mirkli nobijos, ka tu sāksi kliegt un izskrā­pēsi man acis. Viņš saudzīgi pieskārās švīkām, ko viņam uz vaiga bija atstājuši Mērijas nagi.

-    Nabadziņš! Es sāku smieties. Tādu apsveicināšanos tu ne­gaidīji, vai ne?

-    Nu, atklāti sakot, tajā brīdī jau gaidīju gan. Smaids joprojām kavējās lūpās. Viņš no Mērtega virtenes bija paņēmis divas desas un vienu sniedza man. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju ēdusi, bet laikam jau pagājis krietns laiciņš, jo pat bailes saslimt ar botulismu nespēja sabojāt treknās, pikantās desas garšu.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Domāji, ka pēc nedēļas atšķirtības es tevi vairs nepazīšu?

Vēl aizvien smaididams, Džeimijs papurināja galvu un norija desas kumosu.

-     Kur nu. Tikai tad, kad iegāju mājā, es puslīdz droši zināju, kur tu atrodies, pēc restēm pie loga. Viņš savilka vienu uzaci.

-     Spriežot pēc to resnuma, tu gan laikam ellīgi sabiedēji Viņa Gai­šību.

-    Tā bija. Nevēlēdamās domāt par hercogu, es neielaidos ga­rās runās. Turpini!

-     Nu… Džeimijs paklausīja, atkal nokoda desu un runājot veikli aizbāza kumosu aiz vaiga, …es to istabu zināju, bet man taču vajadzēja atslēgu, vai ne?

-    0 jā, es piekritu. Tu taisījies man par to pastāstīt.

Viņš mazliet pakošļāja desu un norija.

-     Atslēgu es dabūju no saimniecības vadītājas, bet nācās pa­pūlēties. Viņš saudzīgi paberzēja sev zem jostasvietas. Pēc paskata, es teiktu, tas sievišķis jau šonakt bija pamodināts vairākas reizes un tas viņai negāja pie dūšas.

-    0 jā, es priecājos par iztēles ainu, ko radīja Džeimija vārdi.

-     Nu, es teiktu, ka tu viņai nāci kā rets un atspirdzinošs auglis.

-     Es gan par to stipri šaubos, Ārmaliet. Viņa kliedza kā kauta, iespēra man pa pautiem un, kamēr es saliecies vaidēju, gandrīz pārsita man galvu ar svečturi.

-    Un ko tu darīji?

-    Iebelzu viņai… tajā brīdī par pieklājību nedomāju… un sasēju ar auklām no pašas naktsmices. Tad iestūķēju viņai mutē dvieli, lai izbeidz apsaukāties, un pārmeklēju istabu, līdz atradu atslēgas.

-     Labs darbiņš, uzslavēju vīru, un tad man kaut kas ienāca prātā, bet kā tu zināji, kur saimniecības vadītāja guļ?

-    Es nezināju, viņš mierīgi atteica. To man pateica vešeriene kad biju viņai izstāstījis, kas es esmu, piedraudēju viņai izlaist zar­nas un pašu izcept uz iesma, ja neteiks to, ko gribu zināt. Viņš man greizi uzsmaidīja. Kā jau es teicu, Armaliet, reizēm ir labi, ja tevi uzskata par barbaru. Man liekas, tagad jau visi ir dzirdējuši par Sarkano Džeimiju Freizeru.

-     Nu, ja līdz šim nebija, tad tagad būs, es teicu. Nopētīju viņu, cik nu puskrēslā varēju saskatīt. Ko, vai tad vešeriene neda­būja pa galvu?

-     Viņa rāva mani aiz matiem, Džeimijs atcerējās. Izrāva vienu kušķi ar saknēm. Es tev teikšu tā, Armaliet, ja kādreiz mek­lētu citu darbu, diez vai es uzņemtos uzbrukt sievietēm sasodīti grūts darbs.

Tuvojoties rītausmai, sāka stipri snigt slapjš sniegs, bet mēs vēl kādu laiku turpinājām jāt, līdz Jūens Gibsons nedroši apturēja savu poniju ceļmalā, neveikli piecēlās kāpšļos, lai palūkotos apkārt, tad pamāja uz kalnu kreisajā pusē.

Tādā tumsā likt zirgiem doties augšup pa nogāzi nebija iespē­jams. Vajadzēja kāpt zemē un vest zirgus pie pavadas, soli pa solim pa staignu, slideniem dubļiem klātu gandrīz neredzamu taku, kas līkumoja starp viršiem un granīta bluķiem. Kad mēs apstājāmies ievilkt elpu kalna galā, rītausma sāka izgaismot debesis. Apvār­sni tikpat kā nevarēja redzēt, jo to sedza biezi mākoņu vāli, bet blāvais pelēkums, nez no kurienes radies, nomainīja nakts tumšo segu. Tagad vismaz bija iespējams saskatīt aukstos strautus, kuros es iebridu līdz potītēm, apiet asākās klintsradzes, aiz kurām aizķe­roties varēja izmežģīt potīti, un brikšņus, kas gadījās mums ceļā, kāpjot lejā no kalna.

Piekājē bija neliela ieplaka ar sešām mājām, lai gan vārds “māja” bija pārāk lepns tām pavirši saslietajām būdiņām, kas sarā­vušās čurnēja zem lapeglēm. Niedru jumtu malas no zemes šķīra dažas pēdas, tāpēc no akmens sienām bija redzama tikai šaura josla.

Pie vienas no noplukušajām mājelēm mēs apstājāmies. Jūens paskatījās uz Džeimiju, saminstinājās, it kā būtu apmaldījies, bet pēc Džeimija galvas mājiena, pieliecies būdas zemajās durvīs, iegāja iekšā. Es pievirzījos tuvāk Džeimijam un uzliku roku viņam uz elkoņa.

-    ŠI ir Hjū Manro māja, viņš man klusi sacīja. Esmu atvedis viņu mājās pie sievas. Puika iegāja iekšā to pateikt.

Novērsu skatienu no tumšās, zemās durvju ailas un palūkojos uz ļengano, pledā satīto saini, ko divi viri šobrīd raisīja vaļā no segliem. Jutu, ka Džeimija rokai pārskrien sīki drebuļi. Viņš uz bridi aizvēra acis, un es redzēju, kā viņam kustas mute, tad viņš panāca uz priekšu un pastiepa rokas pēc nastas. Es dziļi ievilku elpu, atglaudu no sejas matus un sekoju viņam, pieliecoties zem durvju pārsedzes.

Nebija tik slikti, kā biju baidījusies, lai gan tomēr… Kamēr Džei­mijs noliektu galvu gēlu valodā izteica līdzjūtību, Hjū atraitne klu­sēja, tikai asaras kā lietus tecēja viņai pa seju. Sieviete nedroši pie­skārās pledam, it kā gribētu to atvilkt, bet pietrūka dūšas, un viņa stāvēja, vienu roku neveikli uzlikusi uz saiņa, bet ar otru piekļāvusi sev pie gurna mazu puisēnu.

Ap pavardu spiedās bariņš bērnu Hjū audžubērni -, un tur­pat blakus rupji tēstā šūpuli gulēja autiņos satīts mazulis. Rau­goties uz zīdaini, jutu nelielu mierinājumu; vismaz tik daudz Hjū bija atstājis. Bet, paskatoties uz bērniem, kuru nosmulētās sejas saplūda ar tumsu, mierinājumu nomainīja saltas bailes. Hjū bija ģimenes lielākais atbalsts. Jūens bija brašs un apņēmīgs puisis, bet viņam bija tikai četrpadsmit gadu, un nākamais bērns bija apmē­ram divpadsmit gadus veca meitene. Kā viņi tiks galā?

Sievietes seja bija nogurusi un grumbaina, zobu viņai gandrīz nebija. Satriekta aptvēru, ka viņa varētu būt tikai dažus gadus vecāka par mani. Atraitne ar galvu norādīja uz vienigo gultu, un Džeimijs tajā saudzīgi noguldīja mirušo. Viņš atkal vērsās pie sie­vietes gēlu valodā; viņa bezcerīgi papurināja galvu, joprojām ska­toties uz garo saini gultā.

Džeimijs nometās pie tās ceļos, nolieca galvu un uzlika vienu roku uz līķa. Vārdi plūda maigi, bet skaidri, un pat es ar savu iero­bežoto gēlu valodas prasmi spēju tos saprast.

-     Es zvēru tev, draugs, un lai Visuvarenais Dievs ir mans lie­cinieks. Mūsu draudzības dēļ tavi tuvinieki nekad nepiedzīvos

grūtus laikus, kamēr vien es spēšu dot. Kādu laiciņu viņš nekus­tīgi tupēja uz ceļiem un mājā nebija dzirdami citi trokšņi kā vien kūdras degšana pavardā un lietus lāšu klusā pakšķēšana uz niedru jumta. Lietus bija darījis tumšus matus uz Džeimija noliektās gal­vas; uz pleda kā dimanti zaigoja ūdens pilieni. Tad viena roka sažņaudzās dūrē, atvadoties no drauga, un viņš piecēlās.

Džeimijs paklanījās Manro kundzei un pagriezās, lai saņemtu manu roku. Taču mēs nepaguvām iziet no mājas, kad govs āda, kas karājās priekšā zemajām durvīm, tika pagrūsta sāņus, un es pakā­pos malā, lai ielaistu Mēriju Hokinsu, kurai sekoja Mērtegs.

Mērija izskatījās saņurcīta un apjukusi, ap pleciem saņemts sa­lijis pleds, un zem dubļainās rītakleitas malas vīdēja nošķiesto kurpju purngali. Ieraudzījusi mani, viņa nopriecājās un piespiedās man cieši klāt.

-    Es n-negribēju nākt iekšā, viņa man čukstēja, bikli skatoties uz Hjū Manro atraitni, bet Mērtega kungs uzstāja.

Džeimijs jautājoši savilka uzacis, kad Mērtegs dziļā cieņā pakla­nījās Manro kundzei un kaut ko teica gēlu valodā. Mazais vīriņš izskatījās tāds pats kā vienmēr, īgns un lietišķs, bet man likās, ka viņa stājā jaušama lielāka pašcieņa. Viņš nesa vienu no seglu somām, kurai izspiedās sāni, tik pilna tā bija. Varbūt tur ir atvadu dāvana Manro kundzei, es nodomāju.

Mērtegs nolika somu uz grīdas man pie kājām, izslējās un pēc kārtas paraudzījās uz mani, Mēriju, tad Hjū Manro atraitni un bei­dzot uz Džeimiju, kurš likās tikpat apmulsis kā es. Pārliecinājies, ka visi pievērsuši viņam uzmanību, Mērtegs man svinīgi paklanījās, tā ka tumšo, samirkušo matu šķipsna pārkrita viņam pār pieri.

-    Esmu jūs atriebis, kundze, viņš paziņoja; nekad nebiju dzir­dējusi viņu runājam tik klusi. Tad viņš izslējās un nolieca galvu vispirms Mērijas, tad Manro kundzes priekšā. Un esmu prasījis taisnīgu maksu par to, kas jums tika nodarīts.

Mērija nošķaudījās un steigšus ar pleda stūri noslaucīja de­gunu. Viņa nenovērsa ieplestās un mulsuma pilnās acis no

Mērtega. Palūkojos lejup uz izspīlēto seglu somu un pēkšņi sajutu dziļu aukstumu, kuram nebija nekāda sakara ar vēso laiku. Bet Hjū Manro atraitne noslīga ceļos, mierīgi atvēra somu un izcēla no tās Sendringemas hercoga galvu.

Ceļš uz ziemeļiem, uz Skotiju, bija ārkārtīgi grūts. Mums vajadzēja mest likumus un slēpties nepārtrauktās bailēs, ka mūs ieraudzīs un sapratis, ka esam kalnieši; nespēdami nopirkt vai izlūgties ēdienu, bijām spiesti nočiept kādu mazumiņu pamestos šķūņos vai izraut dažas ēdamas saknes, kuras varēju atrast laukos.

Soli pa solim mēs virzījāmies uz ziemeļiem. Neviens nezināja, kur šobrīd atrodas skotu armija, tikai to, ka tā dodas uz to pusi. Tā kā mums nebija zināma armijas atrašanās vieta, mēs nolēmām doties uz Edinburgu; tur vismaz uzzināsim kaut ko jaunu par kara norisi. Vairākas nedēļas jau bijām nodzīvojuši neziņā; es sapratu, ka angļu mēģinājums atbrīvot Stērlingas pili bija izgāzies, Džeimijs savukārt zināja, ka Folkērkas kaujā bija gūti panākumi, tā beidzās ar skotu uzvaru. Bet kas bija noticis pēc tam?

Kad mēs beidzot jājām pa “Karaliskās jūdzes” bruģi, Džeimijs uzreiz devās uz armijas štābu, atstājot mani kopā ar Mēriju, un mums abām vajadzēja doties uz Aleka Rendela mitekli. Mēs stei­dzāmies pa ielu, gandrīz nesarunādamās, bijām pārāk nobijušās par to, ko varētu atrast.

Viņš bija istabā, un es redzēju, ka Mērijai, ejot iekšā, ļima ceļi, tad viņa noslīga uz gultas. Iztraucēts no snaudas, slimnieks atvēra acis un samirkšķināja plakstus, tad Aleka Rendela seja iekvēlojās, it kā būtu ieradies kāds viesis no debesīm.

-     Ak Dievs! viņš aizlauztu balsi murmināja Mērijas matos.

-     Ak Dievs. Es domāju… ak kungs, es lūdzos… vēl reizi tevi redzēt. Tikai reizi. Ak kungs!

Likās, ka ar novēršanos būs par maz; es izgāju kāpnēs un pus­stundu nosēdēju uz pakāpiena, atbalstījusi noguruma pilno galvu uz ceļiem.

Kad man šķita, ka nu jau pieklājība ļauj man atgriezties, es iegāju mazajā istabiņā, kas Mērijas prombūtnes laikā bija kļuvusi netīra un drūma. Es izmeklēju slimo, manas rokas viegli slīdēja pāri kuslajam augumam. Jutos izbrīnīta, ka viņš vēl ir dzīvs, bet daudz laika Alekam vairs nebija atlicis.

Viņš redzēja manā sejā patiesību un bez kāda izbrīna pamāja ar galvu.

-                Es gaidīju, pārgurumā atlaidies spilvenos, viņš klusi sacīja.

-     Un cerēju… ka viņa atnāks vēl reizi. Tagad miršu mierīgs.

-    Alek! Mērijas sāpju kliedziens izlauzās tik spēji, it kā vārdi būtu devuši fizisku triecienu, bet viņš pasmaidīja un saspieda mīļo­tās roku.

-     Mīļā, mēs jau sen to zinām, viņš čukstēja. Nekrīti izmi­sumā. Es vienmēr būšu pie tevis, vērošu tevi, mīlēšu tevi. Neraudi, mana mīļotā. Mērija paklausīgi noslaucīja sasārtušos vaigus, bet neko nevarēja padarīt, asaras turpināja plūst. Par spīti acīm redza­majam izmisumam, viņa nekad nebija izskatījusies tik ziedoša.

-     Freizera kundze! Aleks ierunājās, viņam vajadzēja saņemt dūšu, lai lūgtu vēl vienu pakalpojumu. Man jālūdz… rīt… vai atnāksiet un atvedīsiet arī savu vīru? Tas ir svarīgi.

Es mirkli svārstījos. Lai ko Džeimijs uzzinātu, viņš nekavējoties gribēs doties projām no Edinburgas, pievienoties armijai un meklēt pārējos vīrus. Bet viena diena taču nevar neko grozīt kara iznā­kumā un es nevarēju atteikt lūgumam, ko pauda divi pāri acu, kas cerību pilni skatījās uz mani.

-    Mēs atnāksim, es apsolīju.

Esmu muļķis, Džeimijs ņurdēja, ejot pa stāvajām, bru­ģētajām ieliņām uz strupceļu, kur atradās Aleka Rendela mītne. Mums vajadzēja doties projām jau vakar, uzreiz, tiklīdz izņēmām

no uzpircēja tavas pērles! Vai tu nezini, cik tālu ir līdz Invernesai? Turklāt mūsu zirgi ir tikai maķenīt labāki par kleperiem.

-     Es zinu, nepacietīgi attraucu. Bet es apsolīju. Un, ja tu būtu viņu redzējis… nu, pēc brīža tu viņu redzēsi un pats sapratīsi.

-     Mphm. Bet Džeimijs atvēra mājas durvis un palaida mani pirmo pa vītņu kāpnēm bez tālākas žēlošanās.

Mērija pussēdus, pusguļus bija uzmetusies uz gultas malas. Jo­projām ģērbusies netīrajās ceļojuma drēbēs, viņa turēja Aleku izmi­sīgi piekļautu sev pie krūtīm. Viņa noteikti bija palikusi te visu nakti.

Ieraudzījis mani, Aleks noglāstīja meitenes rokas un maigi iz­raisījās no skavām. Viņš atspiedās uz elkoņa, seja bija baltāka par linu palagiem, uz kuriem viņš gulēja.

-     Freizera kundze! viņš ierunājās un viegli pasmaidīja par spīti neveselīgu sviedru spīdumam un pelēcīgajam bālumam, kas vēstīja par nopietnu lēkmi.

-    Cik labi, ka jūs atnācāt, slimais, mazliet aizelsies, sacīja. Un raidīja skatienu tālāk man aiz muguras. Jūsu vīrs… ir atnācis?

It kā atbildot uz šo jautājumu, Džeimijs ienāca istabā. Mērija, kuru no izmisuma bija izrāvis mūsu ierašanās saceltais troksnis, skatījās uz mani un Džeimiju, tad piecēlās kājās un bikli uzlika roku uz mīļotā rokas.

-    Es… mums… v-vajadzīga jūsu palīdzība, Broktūrekas kungs. Domāju, ka Džeimiju vairāk aizkustināja stostīšanās nekā titula piesaukšana. Kaut arī viņš aizvien vēl rādīja neapmierinātu seju, tomēr bija jau nedaudz nomierinājies. Pieklājīgi noliecot galvu, viņš sveicināja Mēriju.

-     Es lūdzu jūsu sievai, lai atved jūs, cienīts kungs. Redziet, es mirstu. Aleks Rendels bija ar mokām uzslējies sēdus un sēdēja uz gultas malas. Zem apspurušā naktskrekla malas varēja redzēt izģindušos stilbus. Kāju pirksti gari, kārni un sliktas asinsrites dēļ ēnojās zilgani.

Biju jau agrāk pietiekami bieži redzējusi nāvi, visādos veidos, bet šī bija vissliktākā un arī vislabākā; cilvēks, kas drosmīgi

satikās ar nāvi pie pilnas apziņas, kamēr dziednieka veltīgās pūles pamazām atkāpās tās priekšā. Lai arī pūles ir veltīgas, es meklēju savā somā uzpirkstītes uzlējumu, ko biju viņam sagatavojusi. Man bija vairāki dažādas koncentrācijas uzlējumi, vesela sērija mazu pudelīšu ar brūnu šķidrumu. Bez šaubīšanās paņēmu vistumšāko; dzirdēju, kā Aleka elpā burbuļo plaušās sakrājies ūdens.

Ne jau digitālīns, bet izvirzītais mērķis pacientu šobrīd uztu­rēja pie dzīvības, viņa vaska bālā seja staroja, it kā iekšpusē degtu svece. Arī to biju jau vairākkārt pieredzējusi: vīrietis vai sieviete -, kuram ir pietiekami spēcīga griba, lai uz laiku gūtu virsroku pār ķermeņa prasībām.

Varbūt dažkārt tā var izskaidrot spoku parādīšanos, kur griba un mērķis palicis dzīvs, ignorējot vājo miesu, kas, nespējot pie­tiekami ilgi uzturēt dzīvību, atkritusi. Nevēlējos, lai Aleks Rendels mani vajātu; tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ biju pierunājusi Džeimiju šodien nākt man līdzi.

Šķiet, ari Džeimijs bija izdarījis tādus pašus secinājumus.

-     Kā tad, viņš klusi sacīja. Redzu gan. Vai jūs kaut ko vēla­ties no manis?

Aleks pamāja ar galvu, uz mirkli aizverot acis. Viņš pacēla pu­delīti, ko biju viņam iedevusi, un izdzēra, noskurinoties no rūgtās garšas. Tad atvēra acis un uzsmaidīja Džeimijam.

-    Tikai jūsu klātbūtni. Apsolu, ka ilgi jūs nekavēšu. Mēs gaidām vēl vienu cilvēku.

Kamēr gaidījām, es darīju Aleka Rendela labā, ko varēju, kas šajos apstākļos nekas daudz nebija. Vēl viena deva uzpirkstītes uzlējuma un mazliet kampara, lai atvieglotu elpošanu. Likās, ka pēc šo zāļu lietošanas viņš jūtas nedaudz labāk, bet, kad pieliku pie iekritušajām krūtīm paštaisīto stetoskopu, dzirdēju smagnējo sirds dauzīšanos, kuru tik bieži pārtrauca ritma traucējumi, ka šķita tā kuru katru mirkli apstāsies.

Mērija visu laiku turēja Aleka roku, un viņš nenovērsa skatienu no meitenes, it kā gribētu atcerēties katru viņas sejas līniju. Likās gandrīz nepieklājīgi atrasties ar viņiem vienā telpā.

Atvērās durvis, un uz sliekšņa nostājās Džeks Rendels. Viņš ne­izpratnē vienu brīdi lūkojās uz mani un Mēriju, tad, ieraugot Džei­miju, skatiens kļuva gaišāks un viņš sastinga kā akmens. Džeimijs droši uztvēra jaunatnācēja skatienu, tad pagriezās un pamāja ar galvu uz gultu.

Redzot šo izvārgušo seju, Džeks Rendels ātri šķērsoja istabu un nometās ceļos pie gultas.

-    Alek! viņš iesaucās. Mans Dievs, Alek…

-    Viss ir labi, brālis sacīja. Viņš saņēma Džeka seju savās vār­gajās rokās un pasmaidīja, cenšoties viņu nomierināt. Viss ir labi, Džonij.

Satvēru Mēriju zem elkoņa, maigi mudinot piecelties no gultas. Lai kāds nelietis bija Džeks Rendels, viņš bija pelnījis pēdējo reizi pārmīt dažus vārdus divatā ar savu brāli. No izmisuma apstulbusi, viņa nepretojās, bet nāca man līdzi uz istabiņas otru pusi, kur es nosēdināju viņu uz sola. Ielēju no krūzes mazliet ūdens un samitri­nāju mutautu. Mēģināju iedot viņai, lai noslauka acis, bet Mērija to saņēma un vienkārši sēdēja kā bez dzīvības. Nopūšoties es paņēmu mutautu, noslaucīju viņai seju un, cik nu varēju, noglaudu matus.

Aizmugurē atskanēja klusa, aizžņaugta skaņa, un es atskatījos uz gultu. Džeks, joprojām tupēdams uz ceļiem, bija paslēpis seju brāļa klēpī, bet Aleks glāstīja viņa galvu, turot viņa roku.

-     Džon! viņš sacīja. Tu zini, ka es to nelūdzu vieglu sirdi. Bet tāpēc, ka tu mani mīli… Viņš apklusa, jo sāka klepot, un no šīs piepūles vaigi pietvīka drudžainā karstumā.

Jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk, ja tas vispār bija iespē­jams. Arī Džonatans Rendels saspringa, it kā juzdams, ar kādu spēku viņā urbjas Džeimija skatiens, bet neatskatījās.

-    Alek, viņš klusi sacīja un uzlika roku jaunākā brāļa plecam, it kā gribētu apklusināt klepu. Neraizējies, Alek. Tu zini, ka tev nevajag lūgt; darīšu visu, ko vēlies. Vai tā ir… tā meitene? Viņš palūkojās Mērijas virzienā, bet nespēja piespiest sevi paskatīties uz viņu.

Aleks pamāja, joprojām klepodams.

-    Viss ir labi, Džeks Rendels teica. Tad uzlika abas rokas Alekam uz pleciem, cenšoties viņu lēnām atguldīt spilvenos. Es ne­pieļaušu, ka viņai kaut kā pietrūkst. Esi mierīgs.

Džeimijs platām acīm skatījās lejup uz mani. Es lēnām purināju galvu, jutu, ka mati uz skausta saslienas stāvus un drebuļi pār­skrien pār muguru. Tagad viss kļuva skaidrs Mērijas sārtie vaigi, par spīti uztraukumiem, un acim redzamā vēlēšanās precēties ar bagātu ebreju no Londonas.

-    Ne jau naudas dēļ, es teicu. Viņa gaida bērnu. Viņš grib… es apklusu noklepojoties, es domāju, ka viņš grib, lai tu viņu appreci.

Aleks pamāja ar galvu, joprojām turot acis ciet. Bridi viņš smagi elpoja, tad atvēra plakstus, parādījās mirdzošas, gaišbrūnas zīlītes, kas kā piekaltas palika pie brāļa satriektās un neizpratnes pilnās sejas.

-Jā, viņš apstiprināja. Džon… Džonij, man vajag, lai tu pa­rūpējies par viņu manā vietā. Es gribu… lai manam bērnam būtu Rendelu vārds. Tu vari… dot viņiem zināmu stāvokli sabiedrībā vairāk nekā es. Viņš meklējot pastiepa roku, un Mērija to satvēra, piespieda pie krūtīm, it kā tas spētu saglabāt mīļotā vīrieša dzī­vību. Viņš maigi uzsmaidīja Mērijai un pacēla roku augstāk, lai pie­skartos spožajām, melnajām sprogām pie vaiga, kas apslēpa viņas seju.

-    Mērij! Es vēlos… nu, tu zini, ko es vēlos, mana mīļā, tik daudz ko. Un tik daudz ko es nožēloju. Bet es nespēju nožēlot mūsu mīles­tību. Iepazinis tādu prieku, es miršu apmierināts, izņemot bailes, ka tu varētu krist kaunā un negodā.

-     Man vienalga! Mērija nikni iesaucās. Man vienalga, lai visi zina!

-     Bet es baiļojos par tevi, Aleks klusi bilda. Viņš pastiepa roku pret brāli, kurš, mazliet pasvārstījies, to saņēma. Tad viņš ielika Mērijas roku Rendela saujā. Mērijas plauksta gulēja nekus­tīgi Džeka Rendela delnā stīvi kā beigta zivs uz dēlīša, bet Aleks saspieda rokas cieši kopā.

-    Es dodu jums vienu otram, mani mīļie, viņš klusi turpināja. Aleks skatījās abu savu mīļo cilvēku sejās, un abās atspoguļojās šī priekšlikuma šausmas, kuras noslīka milzīgajās bēdās par drīzo zaudējumu.

-     Bet… Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā es redzēju, ka Džonatans Rendels nespēj atrast vārdus.

-      …labi. Tas bija gandrīz čuksts. Aleks atvēra acis, izpūta dvašu, ko bija aizturējis, un uzsmaidīja brālim. Mums nav daudz laika. Es pats jūs salaulāšu. Tagad. Tāpēc es lūdzu Freizera kundzei atvest savu vīru… vai jūs nāksiet par lieciniekiem, cienīts kungs?

-    Viņš paskatījās uz Džeimiju, kurš bridi no izbrīna nespēja pakus­tēties, tad kā robots palocīja galvu.

Nedomāju, ka jebkad savā dzīvē būtu redzējusi trīs tik bries­mīgi nelaimīgus cilvēkus.

Aleks bija vārgs, tāpēc Džonatanam vajadzēja brālim palīdzēt. Un viņš ar akmenscietu seju apsēja baznīcas kalpa stāvo balto ap­kaklīti ap brāļa bālo kaklu. Pats Džonatans neizskatījās neko daudz labāk. Vēl kalsns pēc slimošanas, grumbas sejā iegrauzušās tik dziļi, ka viņš izskatījās vairākus gadus vecāks par savu patieso vecumu, un acis lūkojās no dobumien, kas bija dziļi kā miroņgalvai. Kā allaž nevainojami ģērbies, viņš atgādināja slikti pagatavotu drēbnieka manekenu, kura vaibsti ar cirvi nevērīgi izcirsti koka gabalā.

Kas attiecas uz Mēriju, viņa nelaimīga sēdēja uz gultas, bezpa­līdzīgi raudāja sava apmetņa krokās, mati izjukuši un elektrizēti. Es darīju viņas labā, ko varēju, nogludināju tērpu un izķemmēju matus. Viņa sēdēja, izmisumā šņaukājās un nenovērsa acis no Aleka.

Atbalstījies ar roku pret plauktu, Aleks kaut ko meklēja atvilktnē un beidzot izvilka lielu lūgšanu grāmatu. Tā bija pārāk smaga, lai viņš spētu to noturēt sev priekšā, kā parasts laulību ceremonijā. Viņš nevarēja nostāvēt, bet smagi nosēdās uz gultas, noliekot atvērto grāmatu uz ceļiem. Jaunais garīdznieks aizvēra acis, smagi elpoja, un no sejas uz lapas nopilēja sviedru lāse, atstājot tur traipu.

-    Dārgie iemīlējušies, Aleks iesāka, un viņa, kā ari visu pārējo dēļ es cerēju, ka viņš izvēlējies ceremonijas īso variantu.

Mērija bija mitējusies raudāt, bet deguns bija sarkans un spī­dīgs baltajā sejā, un uz augšlūpas varēja manīt slapju no deguna notecējušu stīdziņu. Džonatans to redzēja un vienaldzīgu seju izņēma no piedurknes lielu lina drānu un, neko nesakot, piedāvāja līgavai.

Viņa neskatoties to paņēma, vārgi ar galvas mājienu pateicās un nevērīgi nobrauca pa seju.

-Jā, viņa teica, kad pienāca īstais bridis, it kā viņai būtu vien­alga, ko šobrīd saka.

Džeks Rendels savus solījumus deva stingrā balsī, bet varēja just, ka viņš atrodas tālu no šīs istabas. Bija dīvaini skatīties, kā tiek noslēgta laulība starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru gan­drīz neapzinās; abu uzmanība pilnībā bija pievērsta vīrietim, kurš sēdēja viņu priekšā un kurš acis bija pievērsis grāmatas lap­pusei.

Beidzot tas bija padarīts. Likās, ka diez vai būtu pareizi apsveikt jaunlaulātos, tāpēc iestājās neveikls klusums. Džeimijs uzmeta man jautājošu skatienu, un es paraustīju plecus. Es biju noģībusi pēc tam, kad tiku ar viņu salaulāta, un izskatījās, ka Mērija grasījās sekot manam piemēram.

Ceremoniju pabeidzis, Aleks kādu brīdi sēdēja kluss. Tad viegli pasmaidīja un uzkrītoši pavērās apkārt istabai, bridi pakavējoties pie visiem pēc kārtas. Džonatans, Džeimijs, Mērija un es. Kad mūsu skatieni sastapās, es gaišbrūnajās acīs redzēju mirdzumu no dvēse­les dzīlēm. Svece bija gandrīz nodegusi, bet pēdējais dakts gabaliņš uz bridi uzliesmoja košs un spēcīgs.

Aleka skatiens kavējās pie Mērijas, tad uz mirkli plaksti aizvē­rās, it kā viņš nespētu to redzēt, un es dzirdēju klusu apgrūtinātas elpošanas sēkšanu. Vaigu sārtums bālēja un pamazām zuda, svece izdega.

Neatvēris acis, Aleks pacēla roku, akli kaut ko meklēdams. Džo­natans to satvēra, saņēma brāli aiz pleciem un lēnām atguldīja

spilvenos. Garās rokas, gludas kā zēnam, neveikli noraustījās, bal­tākas par kreklu, uz kura tās gulēja.

-    Mērij! Zilās lūpas sakustējās čukstā, un viņa satvēra nervo­zās rokas, piespiežot sev pie krūtīm.

-    Esmu te, Alek. Ak, Alek, esmu te! Viņa pieliecās tuvāk mīļo­tajam, murminot kaut ko ausī. Šī kustība atbīdīja Džonatanu Rendelu mazliet sāņus, tāpēc viņam vajadžēja atkāpties no gultas. Viņš stāvēja un bezkaislīgi raudzījās lejup.

Smagie, izliektie plaksti atvērās vēl reizi, šoreiz tikai līdz pusei, meklējot seju un to atrodot.

-     Džonij. Tik labs… pret mani. Vienmēr, Džonij.

Mērija noliecās pār slimo, ēna no noslīgušajiem matiem aizse­dza viņa seju. Džonatans Rendels stāvēja nekustīgs kā akmens lie­lajā lokā, vērojot brāli un savu sievu. Istabā valdīja klusums, tikai liesmu sačukstēšanās un Mērijas Rendelas šņuksti.

Jutu kādu pieskaramies plecam, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņš pamāja Mērijas virzienā.

-     Paliec pie viņas, viņš klusi sacīja. Ilgi jau vairs nebūs, vai ne?

-Nē.

Viņš pamāja. Tad dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta un pāri istabai aizgāja pie Džonatana Rendela. Viņš saņēma sastingušo stāvu aiz rokas un viegli pagrieza pret durvīm.

-    Nāc, vecais! viņš aicināja. Aizvedīšu tevi līdz mājām. Šķībās durvis nočīkstēja, kad viņš izgāja, lai palīdzētu Džekam

Rendelam nonākt vietā, kur viņš varēs pavadīt savu kāzu nakti, viens.

Aizvēru aiz sevis mūsu istabas durvis iebraucamajā vietā un pārgurusi atspiedos pret tām. Ārā bija tumšs, un ielā atbalsojās naktssarga saucieni.

Džeimijs, mani vērodams, stāvēja pie loga. Viņš uzreiz pienāca man klāt, cieši apskāva, un es pat nepaguvu noņemt apmetni, kad

sagumu pret viņa plecu, pateicīga par siltumu un spēku, kas plūda no stiprā auguma. Džeimijs mani pacēla, paņēmis ar roku zem ce­ļiem, un aiznesa pie loga sēdekļa.

-     Iedzer kaut ko, Ārmaliet! viņš mudināja. Tu izskaties ga­līgi beigta, un nav arī brīnums. Džeimijs paņēma no galda blašķi un sajauca kaut ko tādu, kas izskatījās pēc brendija ar ūdeni bez ūdens.

Nogurusi izlaidu roku caur matiem. Bija mazliet pāri brokast­laikam, kad iegājām Leidivokas šķērsielas mājā; tagad pulkstenis rādija pāri sešiem. Sajūta bija tāda, ka esmu bijusi projām vairākas dienas.

-     Ilgi tas negāja, nabaga puisis. Likās, viņš bija tikai gaidījis, lai redzētu, ka par Mēriju parūpējas. Aizsūtīju ziņu uz viņas tantes māju; viņai pakaļ atnāca tante ar divām māsīcām. Viņi parūpēsies par… viņu. Es pateicīgi malkoju brendiju. Tas dedzināja man rīkli, un izgarojumi sakāpa man galvā kā migla pār tīreli, bet man bija vienalga.

-     Nu… es centos pasmaidīt, vismaz mēs zinām, ka Frenks galu galā ir drošībā.

Džeimijs par šiem vārdiem veltīja man niknu skatienu, rudās uzacis gandrīz bija saplūdušas kopā.

-     Nolādētais Frenks! viņš nikni iesaucās. Lai velns parauj visus Rendelus! Nolādētais Džonatans Rendels, nolādētā Mērija Rendela un nolādētais Aleks Rendels ē… lai Dievs mielo viņa dvē­seli, tas ir, viņš steigšus sevi izlaboja pārkrustoties.

-    Man likās, ka tu neskaudi… es iesāku teikumu. Viņš vēlreiz nikni palūrēja uz mani.

-    Es meloju.

Džeimijs sagrāba mani aiz pleciem un viegli sapurināja, turot rokas attālumā.

-     Un nolādēta arī tu, Klēra Rendela Freizere, ja jau par to runā­jam! viņš teica. Un kā vēl skauž! Man skauž katrs atmiņu brīdis, kurā nav manis, un katra asara, ko tu esi lējusi par kādu citu, un katra sekunde, ko esi pavadījusi cita vīrieša gultā! Nolādēts! Viņš

izsita man no rokas brendija glāzi domāju, ka nejauši, pievilka sev klāt un strauji noskūpstīja.

Viņš atkāpās tik daudz, lai sapurinātu mani.

-    Tu esi mana, sasodīts, Klēra Freizere! Manējā, un es nedalīšu tevi ar kādu citu ne ar vīrieti, ne ar atmiņām, ne ar ko citu tik ilgi, kamēr mēs abi dzīvosim. Nepiemini man vairs šī vīrieša vārdu. Dzirdi? Viņš mani agresīvi noskūpstīja, lai uzsvērtu sacīto. Vai tu dzirdi mani? viņš jautāja, un balss aizlūza.

-Jā, es ar zināmām grūtībām apstiprināju. Ja tu… izbeigtu… mani purināt, es varētu… tev atbildēt.

Visai bikli viņš atlaida manus plecus.

-    Piedod, Armaliet. Tikai… ak Dievs, kāpēc tu… jā, es zinu, kā­pēc… bet vai tev vajadzēja… es pārtraucu šo nesakarīgo murmulēšanu, ar roku pievelkot klāt viņa galvu.

-Jā, es stingri noteicu un palaidu viņu vaļā. Man vajadzēja. Bet tagad tas ir beidzies. Es atraisīju apmetņa auklas un ļāvu tam noslīdēt man no pleciem uz grīdas. Džeimijs pieliecās, lai to paceltu, bet es viņu apturēju.

-     Džeimij, es teicu. Esmu nogurusi. Vai tu aiznesīsi mani uz gultu?

Viņš dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta, skatoties uz mani, acis dziļi iegrimušas no noguruma un sasprindzinājuma.

-    Kā ta’, viņš beidzot klusi izteica. Kā ta’, ka aiznesīšu.

Viņš palika kluss un sākumā skarbs, dusmas darīja viņa mīles­tību asu.

-     Oo! vienā bridi es izdvesu.

-Jēziņ, piedod, mo duinne. Es nevarēju…

-     Nekas. Ar lūpām aizspiežot viņa muti, es pārtraucu atvai­nošanos un turēju cieši, jūtot, kā dusmas aizplūst un starp mums izaug maigums. Viņš neatrāvās no skūpsta, bet palika nekustīgs, maigi iztaustot manas lūpas; mēles galiņš, tik tikko pieskaroties, glāstīja. ^

Es atbildēju ar savu mēli un turēju viņa seju rokās. Viņš nebija skuvies kopš rīta, un īsi, sarkani rugāji patīkami sprakšķēja man zem pirkstu galiem.

Džeimijs nolaidās zemāk un mazliet paripoja uz vienu malu, lai nesaspiestu mani ar savu svaru, un mēs turpinājām, saplūstot augumiem, savienojošā tuvībā, klusējot runājot mēlēs.

Dzīvi un viens vesels. Mēs esam viens, un, kamēr mīlam, nāve mūs neskars. “Kaps ir laba un noslēgta vieta, Bet, šķiet, neviens tur neapskaujas." Aleks Rendels gulēja savā aukstajā gultā, un Mērija Rendela viena savējā. Bet mēs bijām te kopā, un trīsas, kas izskrēja cauri manam augumam, satricināja arī viņa augumu, it kā mums būtu viena miesa.

Es pamodos naktī, joprojām Džeimija skavās, un zināju, ka viņš nav aizmidzis.

-     Guli vien, mo duinne. ~ Balss skanēja klusi, zema un mieri­noša, bet tajā bija kaut kas tāds, kas lika man pastiept roku, un es sajutu mitrumu uz viņa vaigiem.

-     Kas ir, mīļais? es čukstēju. Džeimij, es taču mīlu tevi.

-     Es to zinu, viņš klusi atsaucās. Es to zinu, mana mīļotā. Ļauj man pateikt tev miegā, cik ļoti es tevi mīlu. Jo nav nekā daudz, ko es tev varētu teikt nomodā, tikai tos pašus trūcīgos vārdus, atkal un atkal. Kamēr tu guli manās rokās, es varu tev teikt to, kas būtu muļķīgi un stulbi nomodā, un tavi sapņi zinās, ka šie vārdi ir patiesi. Guli vien, mo duinne.

Es pagriezu galvu tik daudz, lai manas lūpas pieskartos Džei­mija kaklam, kur zem mazas trīsstūra rētiņas lēnām sitās pulss. Noliku galvu viņam uz krūtīm un atdevu savus sapņus viņa ziņā.

 ..

Viņam, protams, izrādījās taisnība. Sasodītais maitasgabals, viņam vienmēr bija taisnība. Izklausījās, ka Klēra dusmojas. Skumīgs smaids pavīdēja lūpās, tad viņa paskatījās uz Briannu, kura ar pilnīgi neizteiksmīgu seju, ceļus rokām aptvērusi, sēdēja uz paklājiņa pie kamīna. Šī aina bija absolūti nekustīga, vienīgi karstā gaisa plūsma no kamīna pavisam viegli cilāja atsevišķus meitenes matiņus.

-     Grūtniecībai bija sarežģījumi jau atkal -, un dzemdības bija smagas. Ja es būtu riskējusi dzemdēt tur, tad mēs abas gandrīz droši būtu nomirušas. Klēra runāja ar meitu, it kā viņas istabā būtu vienas. Rodžers, kurš lēnām modās no pagātnes transa, sajutās lieks.

-     Tātad tagad runāju tikai patiesību, visu. Es nespēju iedomāties, ka man viņš jāatstāj, Klēra klusi atzinās. Pat tevis dēļ ne… pirms tavas piedzimšanas es mazliet ienīdu tevi, jo tevis dēļ viņš piespieda mani iet projām. Es biju gatava mirt kopā ar viņu. Bet turpināt dzīvot, dzīvot bez viņa Džeimijam bija taisnība, man tika līguma smagākā daļa. Bet es to izpildīju, jo mīlēju viņu. Un mēs dzīvojam, tu un es, jo viņš tevi mīlēja.

Brianna nekustējās; viņa nenovērsa skatienu no mātes sejas.

Tikai lūpas pavērās, stīvi, it kā nebūtu radušas runāt.

-     Cik ilgi… tu mani ienīdi?

Zeltainās acis satikās ar zilajām, nevainīgām un nežēlīgām kā piekūnam.

-    Līdz tu piedzimi. Kad es turēju tevi rokās, baroju ar krūti un redzēju, ka tu skaties manī ar tēva acīm.

Brianna klusi, aizžņaugti iekunkstējās, bet māte turpināja maz­liet maigākā balsī, raugoties uz meiteni, kas sakņupusi sēdēja zemē.

-    Un tad es iepazinu tevi, būtni, kas ir pati par sevi, nav saistīta ar mani un Džeimiju. Tad es mīlēju tevi tevis pašas dēļ, ne tikai vīrieša dēļ, kurš bija tavs tēvs.

Uz paklāja kaut kas strauji sakustējās, un Brianna stīvi izslējās. Mati spurojās uz visām pusēm kā lauvas krēpes, un zilās acis lies­moja tikpat svelmaini kā uguns kamīnā viņai aiz muguras.

-     Mans tēvs bija Frenks Rendels! viņa sauca. Viņš! Es to zinu! Dūres savilkusi, viņa nikni lūrēja uz māti. Balss dusmās dre­bēja.

-     Es nesaprotu, kāpēc tu to dari. Varbūt tu patiešām mani ienīdi, varbūt vēl tagad ienīsti! Briannai pa vaigiem sāka ritēt asaras, neslēptas, un viņa dusmīgi notrauca tās ar delnas virspusi.

-    Tētis… Tētis mani mīlēja to viņš nespētu, ja es nebūtu viņa meita! Kāpēc tu gribi man iestāstīt, ka viņš nebija mans tēvs? Vai tu biji uz mani greizsirdīga? Vai tur tā vaina? Vai tev tik ļoti nepa­tika, ka viņš mani mīlēja? Viņš nemīlēja tevi, to es zinu! Zilās acis samiedzās kā kaķim, tās liesmoja sejā, kas bija kļuvusi gluži balta.

Rodžeram radās stipra vēlēšanās izslīdēt pa durvīm, iekams Brianna nav pamanījusi viņa klātbūtni un pavērsusi savas karstās dusmas pret viņu. Bet viņš apzinājās, ka blakus neveiklībai pieaug ari apbrīna. Meitene, kas pie kamīna šņācot un sprauslājot aizsar­gāja savu tēvu, kvēloja pirmatnīgā spēkā, līdzīgi kā Hailendas karo­tāji, kuri kā aurojoši meža zvēri metās virsū saviem pretiniekiem. Garais, taisnais deguns ēnā likās vēl garāks, acis samiegtas kā nik­nam kaķim, viņa līdzinājās tēvam kā divas ūdens lāses un tēvs pilnīgi droši nebija tumsnējais, klusais zinātnieks, kura fotogrāfija rotāja uz galda gulošās grāmatas vāku.

Klēra vienu reizi atvēra muti, bet atkal aizvēra, vērojot savu meitu ar aizrautīgu apbrīnu. Spēcīgais auguma saspringums, plato,

plakano vaigukaulu izliekums; Rodžers domāja, ka viņa to redzē­jusi neskaitāmas reizes agrāk, bet ne Briannā.

Tik pēkšņi, ka viņi abi satrūkās, Brianna apcirtās uz papēža, paķēra no galda sadzeltējušos avižu izgriezumus un iemeta uguni. Sagrāba biguli un nikni iegrūda pelnos, nepievēršot uzmanību dzirksteļu spietam, kas uzlidoja no kamīna un šņākdamas virpuļoja ap viņas zābakiem.

Strauji novērsusies no ātri melnējošās, kvēlojošās papīru kau­dzes, Brianna iespēra kāju kamīnā.

-     Maita! viņa uzkliedza mātei. Tu tātad mani ienīdi? Nu, bet es ienīstu tevi! Viņa atvilka roku ar biguli, un Rodžeram instinktīvi savilkās muskuļi, gatavojoties mesties pie viņas. Bet meitene pagrie­zās un, atvēzējusies kā šķēpmetēja, izlidināja biguli cauri milzīga­jam logam, kura nakts aptumšotās rūtis vēl vienu mirkli atspoguļoja degošu sievieti, tad sašķīda gabalos un iebruka melnajā tukšumā.

Klusums kabinetā vai ausis plēsa pušu. Rodžers, kurš bija pielē­cis kājās, lai sekotu Briannai, palika stāvam istabas vidū, sastindzis neveiklā pozā. Viņš, galvu nodūris, skatījās uz savām rokām, it kā īsti nezinātu, ko ar tām iesākt, pēc tam palūkojās uz Klēru. Viņa sēdēja pilnīgi mierīgi, patvērusies atzveltnes krēslā kā dzīvnieks, kuru sastindzinājusi garām slīdoša plēsēja ēna.

Pēc krietna brīža Rodžers aizgāja līdz rakstāmgaldam un atspie­dās pret to.

-     Es nezinu, ko teikt, viņš pārtrauca klusumu.

Klērai viegli sakustējās lūpas.

-     Es arī ne.

Vairākas minūtes viņi sēdēja nerunādami. Vecā māja nosēžo­ties čīkstēja, un pa gaiteni no virtuves plūda katlu šķindēšana, Fiona rīkojās uz vakariņām. Šoku un apvaldītu apjukumu pamazām nomainīja citas jūtas, tikai Rodžers nesaprata, kādas. Pēkšņi likās, ka rokas kļuvušas ledusaukstas, un viņš tās parīvēja pret ciskām, sajūtot zem plaukstām velveta silto raupjumu.

-    Es… Viņš gribēja ko teikt, tad apklusa un papurināja galvu.

Klēra dziļi ievilka elpu, un viņš attapās, ka viņa kopš Briannas

aiziešanas nebija pakustējusies, vismaz viņš nebija redzējis. Sievie­tes skatiens bija skaidrs un tiešs.

-    Vai jūs man ticat? viņa iejautājās.

Rodžers domīgi skatījās uz Briannas māti.

-    Velns parāvis, ja es to zinātu, viņš pēc brīža atbildēja.

Par šādu atbildi Klēra nedroši pasmaidīja.

-     To pašu teica Džeimijs, kad es jautāju, no kurienes es, pēc viņa domām, esmu ieradusies.

-     Es viņam nepārmetu. Rodžers šaubījās, tad, pieņēmis lē­mumu, iztaisnojās, atgāja no rakstāmgalda un pienāca pie Klēras.

-    Vai drīkstu? Viņš notupās un saņēma viņas pakļāvīgo roku, tad pagrieza to pret gaismu. īstu ziloņkaulu no mākslīgā atšķirt ir viegli, viņš pēkšņi atcerējās, jo īstais šķiet silts. Klēras plauksta bija maigi rozā, bet neskaidrais “D” pie īkšķa pamatnes bija balts kā kauls.

-     Tas neko nepierāda, viņa sacīja, vērojot puiša seju. Rēta varēja palikt pēc kāda negadījuma; es varēju iegriezt sev pati.

-     Bet jūs to neizdarījāt, vai ne? Rodžers nolika roku atpakaļ klēpī, it kā tā būtu trausls, vēsturisks priekšmets.

-    Nē. Bet es to nevaru pierādīt. Pērles, Klēras pirksti pieskārās rotai, kas viņai bija ap kaklu, tās ir īstas; to var pārbaudīt. Bet vai es varu pierādīt, kur es tās dabūju? Nē.

-    Un Elenas Makenzijas portrets… viņš iesāka.

-    Tas pats. Sagadīšanās. Varbūt tieši tas radījis manas iedomas. Manus melus. Lai gan viņa runāja rāmi, balsī skanēja viegls rūg­tums. Vaigos bija parādījušies sārti plankumi, un stingums sāka zust. It kā atdzīvotos statuja, viņš nodomāja.

Rodžers piecēlās. Viņš lēnām staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ un berzēja pakausi.

-     Bet jums tas ir svarīgi, vai ne? Tas ir ļoti svarīgi.

-    Jā. Ari Klēra piecēlās un piegāja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja Rodžera mape ar savāktajiem dokumentiem. Viņa uzlika tai

roku bijīgi, it kā pieskartos kapa piemineklim; laikam jau Klērai tā tas arī bija.

-     Man vajadzēja uzzināt. Balss viegli iedrebējās, bet Rodžers redzēja, ka Klēra vienā mirklī savaldās un zods saspringst. Man vajadzēja uzzināt, vai viņš to izdarīja vai izglāba savus vīrus vai arī upurējās veltīgi. Un man vajadzēja pateikt Briannai. Pat ja viņa tam netic ja viņa nekad tam neticēs. Džeimijs bija viņas tēvs. Man vajadzēja viņai to pateikt.

-     Jā, es saprotu. Un jūs to nevarējāt izdarīt, kamēr doktors Rendels jūsu vī… tas ir, Frenks, Rodžers pietvīcis sevi izlaboja,

-     bija dzīvs.

Klēra pasmaidīja.

-     Tas nekas; varat saukt Frenku par manu vīru. Galu galā viņš bija mans vīrs daudzus gadus. Un Brī zināmā mērā ir taisnība Frenks bija viņas tēvs tāpat kā Džeimijs. Viņa palūkojās lejup uz savām rokām un papleta pirkstus, tā ka gaisma iezaigojās divos laulības gredzenos sudraba un zelta. Rodžeram iešāvās prātā kāda doma.

-Jūsu gredzens, viņš atkal pienāca pie Klēras. Sudraba. Vai uz tā ir izgatavotāja zīme? Daži 18. gadsimta sudrabkaļi tādu lie­toja. Varbūt tas nebūtu simtprocentīgs pierādījums, tomēr kaut kas.

Klēra izskatījās satrūkusies. Kreisā roka sargājoši uzgūla laba­jai, pirksti berzēja plato sudraba stīpu ar Hailendas vītņu rakstiem un dadžu ziediem.

-     Es nezinu, viņa sacīja. Viegls sārtums sakāpa viņas vaigos.

-      Neesmu redzējusi tā iekšpusi. Nekad neesmu gredzenu novil­kusi. Viņa, lēnām grozīdama, pārvilka gredzenu pāri kauliņam; pirksti bija slaidi, bet no ilgās valkāšanas gredzens bija atstājis miesā rievu.

Klēra centās saskatīt, vai iekšpusē kaut kas ir iegravēts, tad piecēlās un piegāja pie galda, nostājās blakus Rodžeram un visādi grozīja gredzenu, lai uztvertu no galda lampas krītošo gaismu.

-     Te kaut kas rakstīts, viņa nobrīnījās. Nekad nebiju iedo­mājusies, ka viņš… Ak Dievs. Balss aizlūza, un gredzens, izslīdējis

no pirkstiem, klusi nodžinkstēja uz galda. Rodžers steigšus to pacēla, bet Klēra jau bija novērsusies un cieši piespiedusi dūres pie vidukļa. Viņš zināja, ka Klēra nevēlas rādīt savu seju; savaldība, ko viņa bija saglabājusi visu garo dienu un arī scēnas laikā, kad Bri­anna izsita logu, tagad viņu pameta.

Rodžers brīdi stāvēja, viņš jutās ārkārtīgi neveikli un lieks. Ne­kad mūžā viņš nebija juties tik briesmīgi, ka bāž savu degunu, kur nevajag, bet, nezinādams, ko citu lai dara, viņš pacēla mazo metāla riņķīti pie gaismas un izlasīja iekšpusē iegravētos vārdus.

-    Da mi basia mille… Bet skaļi šos vārdus izrunāja Klēra, nevis viņš. Viņas balss drebēja, un Rodžers saprata, ka sieviete raud, bet pamazām jau atguva savaldību. Viņa nevarēja ilgi ļauties jūtām; iegrožoto emociju spēks viegli varēja viņu iznīcināt.

-     Katuls. Mīlas dzejolis. Hjū… Hjū Manro to viņš man uzdāvi­nāja kāzās, un tajā papīrā bija ietīts dzintara gabals ar spāri. Jo­projām dūrēs savilktās rokas bija noslīgušas gar sāniem. Nezi­nāju visu dzejoli, tomēr dažas rindiņas… tik daudz es zinu. Runā­jot balss kļuva nosvērtāka, bet arvien vēl Klēra stāvēja, muguru uzgriezusi Rodžeram. Klēras delnā spīguļoja mazais sudraba riņķītis, tas vēl glabāja siltumu no pirksta, kurā tas bija atradies.

“…da mi basia mille…"

Aizvien vēl novērsusies, viņa turpināja tulkojot.

Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti!

Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.

Beigusi deklamēt, Klēra brīdi stāvēja nekustīgi, tad lēnām pa­vērsa seju pret Rodžeru. Pietvīkušie vaigi bija slapji, skropstas salipušas, bet ārēji viņa atkal bija mierīga.

-     “Simts un tūkstotis vēl klāt”, viņa sacīja, neveiksmīgi pūlo­ties pasmaidīt. Bet izgatavotāja zīmes nav. Tātad tas nav pierā­dījums.

-     Ir gan. Likās, ka arī Rodžeram rīklē kas ieķēries, un viņš steigšus noklepojās. Tas ir simtprocentīgs pierādījums. Man.

Klēras acu dzīlēs kaut kas iedzirkstījās un smaids kļuva īsts. Tad acis atkal piepildījās asarām, un viņa reizi par visām reizēm zaudēja savaldīšanos.

-    Es atvainojos, viņa beidzot izmocīja. Klēra sēdēja uz dīvāna, elkoņus atspiedusi uz ceļiem, seju daļēji paslēpusi vienā no mācī­tāja Veikfīlda milzīgajiem, baltajiem mutautiem. Rodžers apsēdās viņai cieši blakus, abu augumi gandrīz saskārās. Sieviete likās ļoti maza un viegli ievainojama. Viņš vēlējās noglāstīt pelēki brūnos matus, bet bija pārāk kautrīgs.

-     Es nekad nedomāju… man nekad nebija ienācis prātā, viņa sacīja un vēlreiz nošņauca degunu. Nezināju, cik daudz man no­zīmēs tas, ka man kāds tic.

-    Pat ja tā nav Brianna?

Klēra mazliet saviebās, ar vienu roku atglauda matus un saslējās.

-     Tas bija pamatīgs trieciens, viņa aizstāvēja meitu. Dabiski, ka viņa nevarēja… viņa tik ļoti mīlēja savu tēvu… tas ir, Frenku, Klēra steidzās sevi izlabot. Es zināju, ka Brī, iespējams, sākumā to nepieņems. Bet… kad viņai būs pieticis laika visu apdomāt, uzdot jautājumus… Balss pieklusa, un pleci baltā lina kostīmā saguma no šo vārdu smaguma.

It kā gribēdama novērst domas, viņa paskatījās uz galdu, kur aizvien vēl neaizskarta stāvēja spožos vākos iesieto grāmatu kau­dze.

-     Tas ir savādi, vai ne? Es divdesmit gadus nodzīvoju ar jakobītu kustības pētnieku, bet tik ļoti baidījos no tā, ko es varētu uzzi­nāt, ka neesmu uzdrīkstējusies atvērt kādu no viņa grāmatām. Klēra, joprojām skatoties uz sējumiem, papurināja galvu. Es nezinu, kas notika ar daudziem vīriem man nepietika dūšas to noskaidrot. Visi vīri, kurus pazinu… es nevaru viņus aizmirst. Bet es varu viņus apbedīt, iegrožot atmiņās. Uz laiku.

Tagad šis laiks bija beidzies un sācies cits. Rodžers paņēma no kaudzes virsējo grāmatu, pasvārstīja rokās, it kā šaubītos. Varbūt tas vismaz novērsīs viņas domas no Briannas.

-    Vai gribat, lai es jums izstāstu? viņš klusi pajautāja.

Klēra vilcinājās, tad aši pamāja ar galvu, it kā baidītos, ka nožē­los, ja domās vēl ilgāk.

Jaunais vēsturnieks aplaizīja lūpas un sāka runāt. Viņam neva­jadzēja ieskatīties grāmatā; šos faktus zināja visi tā perioda pēt­nieki. Tomēr viņš turēja Frenka Rendela grāmatu piespiestu pie krū­tīm kā vairogu.

-     Frānsiss Taunsends, viņš iesāka. Cilvēks, kurš noturēja Čārlzam Kārlailu. Viņš krita gūstā. Notiesāts par nodevību, viņu pakāra un izlaida iekšas.

Rodžers apklusa, bet visas asinis jau bija aizplūdušas no bal­tās sejas, tādēļ nekādas pārmaiņas nebija manāmas. Klēra sēdēja Rodžeram pretī pie galda, nekustīga kā sāls stabs.

-     Makdonalds no Kepokas kopā ar savu brāli Donaldu Kalode­nas kaujas laukā cīnījās kā kājnieki. Abus nopļāva angļu lielgabalu uguns. Lords Kilmernoks nokrita, bet lords Enkrams, pārmeklējot kritušos, viņu atrada un paglāba no Kamberlenda spēkiem. Nekāds labais pakalpojums tas nebija nākamā gada augustā viņam un Belmerino Tauerhilā nocirta galvu. Rodžers saminstinājās. Kilmernoka mazgadīgais dēls pazuda kaujas laikā; viņa mirstīgās at­liekas netika atrastas.

-     Man Belmerino patika, Klēra nomurmināja. Un Vecais kū­miņš? Lords Lavets? Šis jautājums izskanēja gandrīz čukstus.

-     Cirvja ēna…

-     Jā. Rodžera pirksti neapzināti glāstīja grāmatas slideno apvāku, it kā lasītu Braila rakstā. Viņu tiesāja par nodevību un piesprieda nāves sodu, nocērtot galvu. Viņš prata mirt. Visas liecī­bas apgalvo, ka Lavets savu galu sagaidījis ar lielu pašcieņu.

Rodžera acu priekšā pazibēja aina; viena no Hogārta anekdo­tēm. Viņš stāstīja pēc atmiņas, cik atcerējās.

-      Kad viņu veda uz Taueru, pūlis kliedza un auroja, vecais Freizeru klana vadonis likās vienaldzīgs, viņš nepievērsa uzmanību dažādajiem priekšmetiem, kas lidoja viņam gar galvu, un viņš bija gandrīz labā noskaņā. Par atbildi uz kādas vecas sievietes

kliedzienu: “Tev nocirtīs galvu, tu vecais skotu kranci!” viņš izlie­cies pa karietes logu un jautri uzkliedzis pretī: “Laikam jau tā būs, tu neglītā vecā angļu kuce!”

Klēra pasmaidīja, bet skaņa, kas nāca pār viņas lūpām, bija kaut kas starp smiekliem un šņukstu.

-    Es par to nebrīnos, vecais nelietis.

-                Kad Lavetu veda uz ešafotu, Rodžers piesardzīgi turpināja,

-     viņš lūdza atļauju apskatīt cirvi un pateica, lai bende strādā, kā nākas. Viņš teica: “Izdari visu, kā nākas, citādi es būšu ļoti nikns.”

Klēra bija aizvērusi acis, bet asaras, kas tecēja no plakstiņu apakšas uguns gaismā zaigoja kā dārgakmeņi. Rodžers gribēja iet pie viņas, bet viņa to sajuta un, joprojām neatvērusi acis, papuri­nāja galvu.

-    Ar mani viss ir kārtībā. Turpiniet.

-     Nekā daudz jau vairs nav, ko teikt. Ziniet, daži palika dzīvi. Lokiels aizbēga uz Franciju. Viņš piesardzīgi atturējās pieminēt vadoņa brāli Arčibaldu Kameronu. Ārstu Taibērnā pakāra, izlaida iekšas un nocirta galvu, sirdi izrāva un iemeta sārtā. Šķiet, Klēra nebija pamanījusi šo robu Rodžera stāstā.

Viņš, vērojot savu klausītāju, steidzās beigt uzskaitījumu. Asa­ras bija apsīkušas, bet Klēra sēdēja nokārtu galvu, biezie, cirtainie mati neļāva saskatīt sejas izteiksmi.

Visu pateicis, viņš brīdi klusēja, tad piecēlās un stingri saņēma Klēru aiz rokas.

-     Nāciet, viņš sacīja. Jums vajag svaigu gaisu. Lietus vairs nelīst; mēs iesim ārā.

Pēc mācītāja smacīgā kabineta ārā gaiss bija spirdzinoši vēss un gandrīz reibinošs. Ap saulrietu stiprais lietus bija pārstājis, un tagad, pievakarē, kā pirmītējo gāzmu atbalss no kokiem un krū­miem, klusi čabēdamas, pilēja palāses.

Jutu milzīgu atvieglojumu, ka esmu tikusi ārā no mājas. Tik ilgi biju dzīvojusi bailēs, un tagad tas bija padarīts. Pat ja Brī nekad…

bet nē, tā nebūs. Pat ja paies ilgs laiks, viņa noteikti saskatīs patie­sību. Citādi nevar būt; tā katru ritu skatījās viņai sejā no spoguļa; tā plūda viņas asinīs. Pagaidām es biju viņai visu izstāstījusi, tāpēc izbaudīju vieglumu, ko jūt dvēsele, kurai noņemta grēku nasta, pametot biktskrēslu, bet pagaidām to vēl nespiež gaidāmās grēku izpirkšanas smagums.

Gluži kā dzemdības, es nodomāju. īsu brīdi mokas un plosošas sāpes, zināmas nojautas par negulētām naktīm un satraucošām dienām nākotnē. Bet pagaidām vienu svētītu, mierīgu brīdi dvēseli piepildīja tikai klusa svētlaime, kas neatstāja vietu ļaunām priekš­nojautām. Pat bēdas, ko atkal izjutu par vīriem, kurus biju pazi­nusi, pieklusa, jo sāpes mīkstināja zvaigznes, kas spulgoja saplo­sīto mākoņu spraugās.

Nakts bija mitra, kā jau agrā pavasarī, un pa netālo šoseju garām braucošo mašīnu riepas šņāca uz slapjā asfalta. Rodžers klu­sējot veda mani lejup pa nogāzi aiz mājas seklā, sūnainā ieplakā un tālāk lejup pa taku uz upi. Te pār upi liecās melns metāla dzelzceļa tilts; takas malā pie vienas no sijām bija piestiprinātas metāla kāp­nes. Kāds drosmes uzplūdā ar baltas krāsas aerosolu bija uzrakstī­jis uz sijas “BRĪVA SKOTIJA”.

Par spīti skumjajām atmiņām, es jutos mierīga vai tuvu tam. Smagāko biju paveikusi. Bri tagad zināja, kas viņa ir. No visas sirds cerēju, ka viņa ar laiku sāks ticēt, es zināju, ka ne tikai viņas pašas, bet ari manis dēļ. Vairāk nekā jebkad spētu atzīt pati sev, es vēlējos kādu cilvēku, ar kuru kopā atcerēties Džeimiju, kādu, ar kuru varētu parunāt par viņu.

Jutu nepārvaramu nogurumu, kas skāra gan miesu, gan prātu. Bet es vēl vienu reizi iztaisnoju muguru, spiežot ķermeni pārsniegt robežas, kā biju darījusi tik daudz reižu agrāk. “Drīz,” es solīju sa­vām sāpošajām locītavām, savam jutīgajam prātam, savai no jauna salauztajai sirdij. Drīz es varēšu atpūsties. Varēšu sēdēt viena mazā, mājīgā pansijas istabā pie kamīna kopā ar saviem rēgiem. Varēšu mierīgi par tiem pasērot, ļaujot nogurumam aiztecēt kopā

ar asarām, un beidzot varēšu meklēt īslaicīgu aizmiršanos miegā, kur būtu iespējams vēlreiz satikt viņus dzīvus.

Bet vēl ne. Pirms eju gulēt, man vēl kaut kas jāizdara.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami, neizdvešot ne skaņu, vienīgi tā­lumā bija dzirdami satiksmes trokšņi un tepat tuvumā šļaksti, upes ūdeņiem skalojoties pret krastu. Rodžers nejuta vēlēšanos sākt sarunu, lai nejauši neatgādinātu to, ko Klēra gribēja aizmirst. Bet slūžas bija vaļā un neko nosargāt vairs nebija iespējams.

Viņa sāka uzdot Rodžeram nenozīmīgus jautājumus, nedroši un saraustīti. Viņš atbildēja, cik labi prata, un arī nedroši uzdeva pats savus jautājumus. Likās, ka pēkšņi iegūtā brīvība runāt vaļsirdīgi pēc tik ilgiem uzspiestas slepenības gadiem uz Klēru iedarbojas kā narkotika, un Rodžers, aizrautīgi klausoties, gluži nevilšus vēl pamudināja viņu stāstīt. Kad viņi nonāca pie dzelzceļa tilta, Klēra jau bija atguvusi to enerģiju un rakstura spēku, ko Rodžers uzreiz bija šajā sievietē pamanījis.

-     Viņš bija muļķis, dzērājs un vājš, smieklīgs cilvēciņš, viņa kaismīgi paziņoja. Viņi visi bija muļķi Lokiels, Glengerijs un pā­rējie. Viņi visi pārāk daudz dzēra un ļāvās Čārlza muļķīgajiem sap­ņiem. Runas ir lētas, un Dūgalam bija taisnība ir viegli būt dros­mīgam, sēžot siltā istabā pie alus kausa. Sadzērušies viņi zaudēja veselo saprātu un pēc tam bija pārāk lepni, lai atkāptos un aptrai­pītu savu sasodīto godu. Klana vadoņi pēra savus vīrus un drau­dēja viņiem, kukuļoja un vilināja, beigās noveda līdz nāvei asins­pirtī… goda un slavas dēļ.

Nicīgi nosprauslojusies, Klēra brīdi klusēja. Tad gluži negaidot sāka smieties.

-    Bet vai jūs zināt, kas patiešām ir smieklīgi? Tas nabaga muļķa plencis un viņa alkatīgie, stulbie palīgi, un ģeķīgie, godājamie vīri, kas nespēja piespiest sevi griezties atpakaļ… viņiem visiem kopā bija viens mazs tikumiņš viņi ticēja. Un jocīgākais, ka tas arī vienīgais palicis no viņiem muļķība, neprasme, gļēvulība un

dzērāju lielība viss izgaisis. Viss, kas šodien palicis no Čārlza Stjuarta un viņa vīriem, ir slava, ko viņi meklēja un tā arī neatrada. Varbūt Raimonam ir taisnība, jau mazliet atmaigusi, viņa pie­bilda, galvenais ir būtība. Kad laiks visu aizvāc, paliek tikai cie­tais kodols.

-     Laikam jau jūs jūtat zināmu rūgtumu pret vēsturniekiem, Rodžers ieminējās. Visiem autoriem, kas nepareizi interpretējuši notikumus padarījuši viņu par varoni. Es gribēju teikt, ka nav iespējams staigāt pa Hailendu un neredzēt “skaisto princi” uz kon­fekšu kastēm un suvenīru krūzēm.

Klēra, skatoties tālumā, papurināja galvu. Sabiezēja nakts migla, krūmos no lapām atkal sāka pilēt lietus lāses.

-    Ne jau uz vēsturniekiem es dusmojos. Nē, uz viņiem ne. Viņu lielākais noziegums ir pārliecība, ka viņi zina, kas notika, kā viss bijis, bet viņu rīcībā ir tikai tas, ko pagātne izvēlējās atstāt aiz sevis, pa lielākai daļai viņi domā to, kas viņiem jādomā, un tikai retais aiz artefaktu un dokumentu priekškara saskata to, kas noti­cis patiesībā.

Pamalē kaut kas klusi nodunēja. Rodžers zināja, ka tur aizbrauc vakara pasažieru vilciens no Londonas. Skaidrās naktīs lokomotī­ves svilpienus varēja dzirdēt arī mācītājmājā.

-     Nē, vaina ir māksliniekos, Klēra turpināja. Rakstnieki, dziedātāji, stāstnieki. Tie ir viņi, kas ņem pagātni un pārrada to pēc savas patikšanas. Viņi var muļķi padarīt par varoni un plenci par karali.

-     Vai tad viņi visi ir meļi? Rodžers jautāja. Klēra paraustīja plecus. Par spīti vēsajam gaisam, viņa bija novilkusi žaketi; mitrā kokvilnas blūze bija piekļāvusies augumam tā, ka varēja redzēt smalko atslēgkaulu un lāpstiņas.

-     Meļi? viņa pārjautāja. Varbūt burvji? Vai viņi zemes pu­tekļos saskata kaulus, redz lietas būtību un ietērpj to miesā, kā neveikls zvērs iznirst no iztēles un pārvēršas pasaku briesmonī?

-     Un vai viņi rīkojas nepareizi? Rodžers atkal jautāja. Sliežu tilts drebēja, kad “Lidojošais skots” pārbrauca pārmijām lejā. Viļ­ņainie, baltie burti vibrācijās drebēja “BRĪVA SKOTIJA”.

Klēra skatījās augšup uz uzrakstu, un viņas seju apgaismoja mainīgā zvaigžņu gaisma.

-    Jūs vēl aizvien nesaprotat, vai ne? viņa vaicāja. Viņa bija aizkaitināta, bet piesmakusī balss nebija kļuvusi skaļāka.

-    Jūs nezināt, kāpēc, viņa turpināja. Jūs nezināt, un es ne­zinu, un mēs nekad nezināsim. Vai jūs neredzat? Jūs nezināt, jo nevarat pateikt, kāds ir gals, gala nav. Jūs nevarat pateikt: “Šim konkrētajam notikumam bija lemts notikt un tāpēc notika arī viss pārējais.” Ko Čārlzs nodarīja Skotijas ļaudīm vai tam bija jāno­tiek? Vai tam bija “paredzēts” notikt tā, kā tas notika, un Čārlza īstais nolūks bija kļūt par to, kas viņš tagad ir, varonis, ikona? Ja nebūtu viņa, vai Skotija būtu izturējusi divus simtus gadu savie­nībā ar Angliju un vēl vēl aizvien, viņa pamāja ar roku uz garo uzrakstu virs galvas, būtu saglabājusi savu identitāti?

-    Es nezinu! sacīja Rodžers; viņam vajadzēja kliegt, jo prožek­tora svārstīgie staru kūļi apgaismoja kokus un sliežu ceļu un virs galvas pāri tiltam aizdārdēja vilciens.

Krietnu brīdi tikai klandēja un dārdēja, likās, ka sākusies zemes­trīce, un šis troksnis neļāva viņiem pakustēties. Tad beidzot vil­ciens aiztraucās, dunēšana pārgāja vientuļā, gari stieptā žēlabainā svilpienā, un līdz ar to izzuda skatienam sarkanā gaisma pēdējā vagona galā.

-    īsta elle, vai ne? Klēra sacīja un novērsās. Tu nekad nezi­nāsi, bet rīkoties tomēr vajadzēja, vai ne?

Viņa pēkšņi papleta rokas, pakustinot spēcīgos pirkstus tā, ka gredzeni pirkstos uzmirdzēja.

-     To iemācās, kad kļūst par ārstu. Ne jau skolā katrā ziņā, ne jau tur mācās -, bet, kad pieskaries cilvēkiem un it kā viņus ārstē… tur ir tik daudzi, kurus tu nevari aizsniegt. Tik daudzi, kuriem nevarēsi pieskarties, tik daudzi, kuru kodolu tu nevari at­rast, tik daudzi, kas izslīd caur pirkstiem. Bet tu nedrīksti par viņiem domāt. Vienīgais, ko vari, vienīgais ir mēģināt glābt to, kas ir tavā priekšā. Rīkoties tā, it kā šis slimnieks būtu vienīgais pasaulē jo rīkoties citādi nozīmē zaudēt arī to. Pa vienam, tikai

to tu vari izdarīt. Un tu iemācies nekrist izmisumā par visiem tiem, kuriem nevari palīdzēt, bet darīt tikai to, ko vari.

Klēra atkal pagriezās pret Rodžeru, seja nogurumā izskatījās novājējusi, bet acis mirdzēja gaismā, kas plūda no lietusmākoņiem, matu cirtās bija ieķērušies ūdens vizuļi. Viņas roka uzgūla Rodžera rokai, pavēloša kā vējš, kas iepūš burās un dzen laivu uz priekšu.

-    Iesim atpakaļ uz māju, Rodžer, viņa sacīja. Man jums jāpa­stāsta kaut kas īpašs.

Visu ceļu līdz mācītājmājai Klēra klusēja, vairoties no Rodžera piesardzīgajiem jautājumiem. Viņa atteicās no pastieptās rokas, gāja viena, galvu domās noliekusi. Neizskatās gan, ka viņa pie­ņemtu kādu lēmumu, Rodžers sprieda, viņa jau to bija izdarījusi agrāk. Viņa tikai pārdomāja, ko teikt.

Arī Rodžers lauzīja galvu. Klusums deva atelpu pēc dienā pie­dzīvoto atklājumu virpuļa pietiekami, lai mēģinātu tikt gudrs par īsto iemeslu, kāpēc Klēra bija izvēlējusies tajos iesaistīt arī viņu. Ja būtu gribējusi, tikpat labi varēja noslēpumu atklāt Briannai vienai pašai. Vai Klēra tikai baidījās par to, kā meita reaģēs, un nelabprāt saskārās ar to viena? Vai ari viņa bija riskējusi, ka Rodžers noticēs stāstam tā arī bija noticis -, un tādējādi varēs viņu uzskatīt par savu sabiedroto patiesības viņas vai arī Briannas patiesības vārdā?

Kad viņi pienāca pie mājas, Rodžera ziņkāre jau bija tuvu vārī­šanās temperatūrai. Tomēr vispirms bija darāms darbs; divatā viņi iztukšoja vienu no augstākajiem grāmatplauktiem un aizstūma priekšā izsistajam logam, aizšķērsojot ceļu aukstajam nakts gai­sam.

Pietvīkusi no piepūles, Klēra apsēdās uz dīvāna, kamēr Rodžers, piegājis pie maza dzērienu galdiņa kabineta kaktā, ielēja divās glā­zēs viskiju. Kad bija dzīva Greiema kundze, viņa vienmēr atnesa dzērienus uz paplātes, kā nākas, ar salvetēm, sedziņām un cepu­miem. Fiona, ja viņai ļautu, ar lielāko prieku darītu tāpat, bet

Rodžers daudz labāk izvēlējās vienkārši ieliet dzērienu sev pats un palikt viens.

Klēra viņam pateicās, iedzēra malciņu, tad nolika glāzi un pa­skatījās uz namatēvu nogurusi, bet pilnībā savaldījusies.

-Jūs droši vien nevarat saprast, kāpēc es gribēju, lai jūs uzklau­sāt visu stāstu, viņa ierunājās, nodemonstrējot biedējošu spēju lasīt domas.

-    Man bija divi iemesli. Tūlīt pateikšu arī otro, bet pirmām kār­tām es uzskatīju, ka jums ir tiesības to dzirdēt.

-     Man? Kādas tiesības?

Zeltainās acis raudzījās viņā tieši, satraucošas kā leoparda zel­tainais skatiens.

-     Tāds pats kā Briannai. Tiesības zināt, kas tu esi. Viņa pāri istabai aizgāja pie tālākās sienas. To no grīdas līdz griestiem sedza korķa plāksne, apaugusi ar vairākās kārtās piespraustām fotogrāfi­jām, tabulām, zīmītēm, nejauši iegūtām vizītkartēm, veciem drau­dzes plāniem, rezerves atslēgām un citādu drazu.

-     Es atceros šo sienu. Klēra smaidīja, pieskaroties fotogrāfi­jai, kurā bija redzama balvu pasniegšanas diena vietējā vidusskolā.

-    Vai jūsu tēvs kādreiz kaut ko no šejienes arī noņēma?

Rodžers apjucis papurināja galvu.

-    Nē, šaubos gan. Viņš mēdza teikt, ka atvilktnēs neko nevarot atrast; viņš vēlējās, lai svarīgais vienmēr ir acu priekšā.

-    Tad jau tas droši vien vēl ir te. Viņš to uzskatīja par svarīgu.

Pastiepusi uz augšu rokas, Klēra sāka viegli šķirstīt pārklājušās

kārtas, saudzīgi atdalot sadzeltējušās lapas citu no citas.

-     Man šķiet, šī ir īstā, viņa nomurmināja, kad bija šur tur parakņājusies. Augstu zem drazām, ko veidoja sprediķu uzmetumi un kvītis par mašīnas mazgāšanu, viņa paņēma vienu lapu un nolika to uz galda.

-     0, tas ir mans dzimtas koks!.Rodžers pārsteigts iesaucās.

-     Gadiem neesmu redzējis šo veco plānu. Bet, kad redzēju, nepie­vērsu tam nekādu uzmanību, viņš piebilda. Ja grasāties man teikt, ka esmu adoptēts, tad es jau to zinu.

Klēra, pētot shēmu, pamāja ar galvu.

-    0 jā. Tāpēc jūsu tēvs es domāju, Veikfilda kungs uzzīmēja šo shēmu. Viņš gribēja nodrošināties, ka jūs zināsiet par savu īsto ģimeni, lai arī viņš deva jums savu vārdu.

Rodžers nopūtās, domājot par mācītāju un mazo bildīti sud­raba ietvarā uz viņa galda, kurā smaidīja viņam līdzīgs, nepazīs­tams jauns vīrietis, tumšiem matiem Otrā pasaules kara Karalisko Gaisa spēku formastērpā.

-    Jā, to es arī zinu. Manas dzimtas uzvārds ir Makenziji. Vai jūs gribat teikt, ka esmu saistīts ar kādu no tiem Makenzijiem, kurus jūs… ē… pazināt? Nevienu no tiem vārdiem es šajā zīmējumā nere­dzu.

Klēra izturējās tā, it kā neko nebūtu dzirdējusi, brauca ar pirk­stu pa drebelīgajām, ar roku rakstītajām līnijām dzimtas kokā.

-    Veikfilda kungs bija kā apsēsts ar precizitāti, Klēra murmi­nāja pie sevis. Viņš nevēlētos pieļaut kļūdas. Pirksts sastinga uz lapas.

-     Šeit, viņa noteica. Te tas notika. Zem šī punkta, pirksts strauji noslīdēja uz leju, viss ir pareizi. Šie bija jūsu vecāki, jūsu vecvecāki un jūsu vecvecvecāki un tā tālāk. Bet ne uz augšu. Pirksts uzskrēja augstāk.

Rodžers noliecās pār dzimtas koku, tad pacēla skatienu, sūnu zaļās acis likās domīgas.

-     Šis? Viljams Beklejs Makenzijs, dzimis 1744. gadā, Viljama Džona Makenzija un Sāras Inisas dēls. Miris 1782. gadā.

Klēra papurināja galvu.

-    Miris 1744. gadā, divu mēnešu vecumā, no bakām. Viņa pa­griezās, un zeltainās acis satika Rodžera acis, tajās bija tāds spēks, ka viņam skudriņas noskrēja pār muguru. Ziniet, jūs šajā ģimenē nebijāt pirmais pieņemtais bērns. Pirksts uzsita pa ierakstu.

-     Zēnam vajadzēja zīdītāju, viņa skaidroja. Viņa māte bija mi­rusi, tāpēc viņu atdeva ģimenei, kurai bija miris zīdainis. Un sauca to zaudētā bērna vārdā tā bija pieņemts -, nedomāju, ka kāds vēlējās pievērst uzmanību viņa senčiem, reģistrējot jauno bērnu

Baznīcas grāmatās. Galu galā pēc dzimšanas viņš bija kristīts; ne­bija nekādas vajadzības darīt to vēlreiz. Kolams man izstāstīja, kur viņu lika.

-     Geilisas Dankenas dēls, Rodžers lēnām noteica. Raganas bērns.

-    Tā ir. Klēra, galvu piešķiebusi, vērtējoši skatījās jaunajā Veikfīldā. Kad jūs ieraudzīju, es uzreiz sapratu, ka citādi nevar būt. Ziniet, acis. Tādas pašas kā viņai.

Rodžers apsēdās, pēkšņi viņam bija kļuvis auksti par spīti grā­matplauktam, kas aizturēja vēju, un no jauna iekurtajam kamīnam.

-    Vai esat par to pārliecināta? viņš jautāja, bet viņa, protams, bija pārliecināta. Pieņemot, ka viss šis stāsts nav sadomāts, ka to nav izperinājis slims prāts. Rodžers palūkojās uz sarunbiedri, kas rāmi sēdēja ar viskija glāzi rokā, mierīga, it kā grasītos pasūtīt siera standziņas.

Slims prāts? Doktore Klēra Bīčema-Rendela, nodaļas vadītāja lielā, nozīmīgā slimnīcā? Murgains neprāts, krāšņas ilūzijas? Tad jau drīzāk viņš pats ir sajucis prātā. Patiesību sakot, viņš jau sāka tam ticēt.

Rodžers dziļi ievilka elpu un uzlika abas plaukstas uz dzimtas koka, nosedzot vietu, kur bija ierakstīts Viljama Bekleja Makenzija vārds.

-     Jā, tas nudien ir interesanti, un laikam jau es priecājos, ka man to pastāstījāt. Bet patiesībā tas neko nemaina, vai ne? Vie­nīgi to, ka es laikam varu noplēst šīs lapas augšējo daļu un izmest. Galu galā mēs nezinām, no kurienes nāca Geilisa Dankena, tāpat nezinām, kurš vīrietis kļuva par viņas bērna tēvu; jūs, šķiet, esat pārliecināta, ka tas nebija nabaga Artūrs.

Klēra papurināja galvu, un skatiens viņas acīs liecināja, ka do­mas klīst kaut kur tālumā.

-     0 nē, Artūrs Dankens tas nebija. Geilisas bērna tēvs bija Dūgals Makenzijs. Tas bija īstais iemesls, kādēļ viņa tika nogalināta. Ne jau burvestības. Kolams Makenzijs nevarēja pieļaut, ka visi uzzina par viņa brāļa dēku ar prokurora sievu. Bet viņa gribēja ar

Dūgalu precēties; pieļauju, ka Geilisa varbūt draudēja Makenzijiem izstāstīt patiesību par Heimišu.

-    Heimišu? O, Kolama dēlu. Jā, es atceros. Rodžers paberzēja pieri. Viņam griezās galva.

-     Viņš jau nebija Kolama dēls, Klēra izlaboja. Dūgala. Kolamam nevarēja būt bērnu, bet Dūgalam varēja un bija. Heimišs bija Makenziju klana vadoņa mantinieks; Kolams nogalinātu ikvienu, kurš apdraudētu Heimišu, un viņš to arī izdarīja.

Viņa dziļi ievilka elpu.

-     Un tā mēs nonākam pie otrā iemesla, kādēļ es jums visu izstāstīju.

Rodžers iegrūda pirkstus matos, blenza uz galdu, kur dzimtas koka zīmējuma līnijas likās izlokāmies kā čūskas, kuras starp senču vārdiem izsmējīgi šaudīja šķeltas mēles.

-    Geilisa Dankena, viņš piesmacis noteica. Viņai bija vakci­nācijas rētiņa.

-    Jā. Un tas galu galā lika man atgriezties Skotijā. Kad mēs ar Frenku aizbraucām, es zvērēju, ka nekad vairs te neatgriezīšos. Es zināju, ka nespēšu aizmirst, bet varēju apglabāt visu, ko zināju; varēju palikt malā un necensties noskaidrot, kas notika pēc tam, kad es devos projām. Likās, tas ir mazākais, ko varu darīt viņu abu, Frenka un Džeimija, labā. Un nedzimušā bērna dēļ. Uz brīdi Klēra cieši saknieba lūpas.

-     Bet Geilisa izglāba man dzīvību Kreinsmūras tiesā. Varbūt viņas liktenis tāpat bija izlemts; domāju, ka viņa bija par to pār­liecināta. Bet viņa atteicās no jebkādām izredzēm, kas viņai varēja būt, lai glābtu mani. Un atsūtīja man ziņu. To man nodeva Dūgals Hailendas alā, kad pavēstīja, ka Džeimijs ir cietumā. Šis vēstījums sastāvēja no divām daļām. “Es domāju, ka tas ir iespējams, bet pār­liecināta neesmu” un skaitļu virkne viens, deviņi, seši un astoņi.

-    Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotais, Rodžers sacīja, bet viņam likās, ka sapņo. Viņš noteikti drīz pamodīsies. Šis gads. Ko viņa gribēja teikt ar to, ka tas ir iespējams?

-    Atgriezties. Cauri akmeņiem. Viņa nebija mēģinājusi, bet do­māja, ka es varētu. Un viņai, protams, bija taisnība. Klēra pagrie­zās un paņēma no galda savu viskija glāzi. Pāri tās malai viņa ska­tījās uz Rodžeru, acis bija tādā pašā krāsā kā šķidrums glāzē. Šis ir 1968. gads gads, kad Geilisa pati aizgāja. Tikai es domāju, ka viņa vēl nav aizgājusi.

Glāze gandrīz izslīdēja Rodžeram no rokas, un viņš tik tikko to noķēra.

-     Ko… šeit? Bet viņa… kāpēc… nē… jūs nevarat zināt… viņš kaut ko juceklīgi murmināja, jo domas, sašķīdušas druskās, kļuva nesaprotamas.

-     Es nezinu, Klēra atgādināja. Bet es tā domāju. Esmu pus­līdz droša, ka viņa bija skotiete, un ļoti ticams, ka viņa iznāca kaut kur Hailendā. Pats par sevi saprotams, ka te ir neskaitāmi daudz stāvakmeņu, mēs zinām, ka Kreignedans ir izeja tiem, kas to spēj. Turklāt, viņa piebilda ar tāda cilvēka pārliecību, kas saka pēdējo argumentu, Fiona viņu ir redzējusi.

-     Fiona? Rodžers juta, ka tas nu ir par daudz. Kronis visam. Viņš ir gatavs noticēt pārvietošanās laikā, klanu nodevība, vēstu­riskās atklāsmes -, bet Fionas iejaukšana, to viņa veselais saprāts nespēj pieņemt. Viņš lūdzoši paskatījās uz Klēru. Sakiet, ka nedo­mājat to nopietni, viņš lūdzās. Ne jau Fiona.

Klērai noraustījās mutes kaktiņš.

-    Diemžēl, viņa sacīja ar zināmu līdzjūtību. Es jautāju viņai par druīdu grupu, kurai piederēja viņas vecmāmiņa. Protams, viņa bija apsolījusi klusēt, bet es jau diezgan daudz par viņām zināju un nu… Klēra paraustīja plecus it kā atvainodamās. Nebija pārāk grūti panākt, lai meitene sāk runāt. Viņa man izstāstīja, ka vēl viena sieviete uzdevusi šādus jautājumus gara auguma, gaišiem matiem ar ārkārtīgi spožām, zaļām acīm. Fiona sacīja, ka sieviete viņai kaut ko atgādinājusi, viņa piesardzīgi piebilda, cenšoties neskatīties uz Rodžeru, bet nespēja atcerēties, ko.

Rodžers tikai novaidējās un lēnām liecās uz priekšu, līdz piere atspiedās pret galdu. Viņš aizvēra acis un juta zem galvas cieto, vēso koka plāksni.

-     Vai Fiona zina, kas šī sieviete bija? viņš jautāja vēl aizvēr­tām acīm.

-    Viņas vārds bija Giliana Edgersa, Klēra atbildēja. Viņš dzir­dēja, ka viešņa pieceļas, pāriet pāri istabai un vēlreiz papildina vis­kija glāzi. Tad viņa atgriezās un nostājās pie galda. Rodžers juta sev uz skausta viņas skatienu.

-    To es atstāšu jūsu ziņā, viņa klusi sacīja. Tās ir jūsu tiesī­bas, teikt vai ne. Vai man viņu sameklēt?

Rodžers atrāva pieri no galda un neticīgi samirkšķināja acis.

-     Vai jums viņu sameklēt? viņš atkārtoja. Ja tas… ja tā ir patiesība… tad mums viņa jāatrod, vai ne? Vai viņa ies atpakaļ, lai dzīva sadegtu? Protams, jums viņa jāatrod! viņš iesaucās. Kā jūs vēl varat šaubīties?

-     Un ja es viņu atradīšu? Klēra atbildēja ar pretjautājumu. Viņa uzlika slaido roku uz apdriskātās shēmas un palūkojās puisim acīs. Kas notiks ar jums? viņa klusi jautāja.

Viņš bezpalīdzīgi laida skatienu apkārt pa gaišo, ar mēbelēm pieblīvēto kabinetu, pa ziņojumu dēli visas sienas platībā, ieplīsušo tējkannu uz senlaicīgā ozolkoka galda. Stabila kā… Viņš ieķērās sev kājās, spiežot raupjo velvetu kā pierādījumu, ka viņš ir tikpat reāls kā krēsls, uz kura sēž.

-     Bet… es esmu īsts! viņš iesaucās. Es nevaru vienkārši… izkūpēt!

Klēra apdomājot savilka uzacis.

-     Es nezinu, vai varat. Man nav ne jausmas, kas notiks. Varbūt jūs nekad neeksistēsiet? Tādā gadījumā jums pašlaik nevajadzētu pārāk uztraukties. Varbūt daļai no jums, kas padara jūs unikālu, dvēselei sauciet, kā gribat, varbūt lemts pastāvēt jebkurā gadī­jumā un jūs, vienalga, būtu jūs, lai ari dzimis citā ģimenē. Galu galā cik daudz no jūsu fiziskā ķermeņa varētu būt no senčiem, kuri dzī­vojuši pirms sešām paaudzēm? Puse? Desmit procenti? Viņa paraustīja plecus un savilka lūpas, rūpīgi nopētot jauno cilvēku.

-     Kā jau teicu, acis jums ir no Geilisas. Bet es redzu jūsos ari Dūgalu. Ne jau kaut ko noteiktu, lai arī jums ir Makenziju vaigukauli, Brī arī tādi ir. Nē, tas ir kaut kas smalkāks, veids, kā jūs kus­taties, graciozitāte, spontānums nē… Klēra papurināja galvu.

-    Nevaru aprakstīt. Bet tas tur ir. Vai tas ir kaut kas tāds, kas vaja­dzīgs, lai jūs būtu tas, kas esat? Vai jūs varētu iztikt bez tā mazu­miņa, ko esat mantojis no Dūgala?

Viņa smagnēji piecēlās. Pirmo reizi kopš viņas ierašanās Klēras izskats atbilda viņas vecumam.

-      Divdesmit gadus esmu meklējusi atbildes, Rodžer, es varu jums pateikt tikai vienu: atbilžu nav, vienīgi izvēles. Pati esmu vairākkārt izvēlējusies, un neviens nevar man pateikt, vai tas bija pareizi vai nepareizi. Varbūt vienīgi metrs Raimons spētu, lai gan arī par to es šaubos; viņš ticēja mistikai. Par pareizu es uzskatu tikai to, ka man jums jāizstāsta un izvēle jāatstāj jūsu ziņā.

Rodžers paņēma viskija glāzi un izdzēra tukšu.

Tā Kunga 1968. gads. Gads, kad Geilisa Dankena izgāja cauri akmeņu lokam. Gads, kad viņa devās pretim savam liktenim, kurš gaidīja zem pīlādža kalnā netālu no Leohas. Ārlaulības bērns un nāve uz sārta.

Viņš piecēlās un klejoja starp grāmatplauktu rindām, kas sedza kabineta sienas. Grāmatas pilnas ar vēsturi, šo izsmējīgo un mai­nīgo zinību priekšmetu.

Atbilžu nav, tikai izvēles.

Nemiera pārņemts, Rodžers taustīja grāmatas uz augšējā plaukta. Tajās bija stāsti par jakobītu kustības vēsturi, par sacel­šanos, par 1715. un 1745. gadu. Klēra bija pazinusi vairākus vīrie­šus un sievietes, par kuriem rakstīts šajās lappusēs. Bijusi kopā ar viņiem, cīnījusies un cietusi, lai glābtu sev svešu tautu. Šajā cīņā zau­dējusi visu, kas viņai bijis dārgs. Un beigās piedzīvojusi neveiksmi. Bet viņa bija to izvēlējusies, tāpat kā tagad jāizvēlas viņam.

Vai pastāvēja iespēja, ka viņš sapņo, ka šī situācija ir kaut kāds māns? Rodžers zagšus palūkojās uz Klēru. Viņa bija atlaidusies krēslā, acis aizvērusi, nekustīga, bet pulss sitās tikko saredzams

kakla bedrītē. Nē. Viņš varēja sevi uz brīdi pārliecināt, ka tas ir apmāns, bet tikai tik ilgi, kamēr neskatījās uz viņu. Lai cik ļoti viņš vēlējās ticēt citam izskaidrojumam, viņš nevarēja skatīties uz Klēru un apšaubīt kaut vienu viņas sacīto vārdu.

Rodžers atspieda uz galda plaukstas ar izplestiem pirkstiem, tad pagrieza uz augšu un skatījās līniju labirintā, kas satīkloja viņa delnas. Vai tas bija tikai viņa liktenis, kas atradās šajās mazliet sa­liektajās plaukstās, vai arī viņš tajās turēja nepazīstamas sievietes dzīvību?

Atbilžu nav. Viņš viegli salieca rokas, it kā turētu kaut ko dūrēs, un izdarīja izvēli.

-    Meklēsim viņu, viņš sacīja.

Klusais stāvs, kas zvilnēja atzveltnes krēslā, neizdvesa ne skaņu un nepakustējās, vienīgi pilnīgās krūtis cilājās elpā. Klēra bija aiz­migusi.

Kaut kur dziļāk dzīvokli tirkšķēja vecmodīgs elektriskais zvans.

Māja atradās ne labākā, ne arī sliktākā pilsētas daļā. Te lielākoties bija strādnieku mitekļi, dažas ēkas, kā, piemēram, šī, bija sadalītas divos vai trijos dzīvokļos. Ar roku rakstīta zīmīte zem zvana pogas vēstīja “MAKHENRIJS OTRAJĀ STĀVĀ ZVANĪT DIVAS REIZES”. Rodžers vēlreiz piesardzīgi nospieda pogu, tad noslaucīja roku gar biksēm. Viņam svīda delnas, un tas viņam stipri krita uz nerviem.

Pie durvīm stāvēja garena kaste ar dzeltenām narcisēm, puķes bija apvītušas, jo sen nebija laistītas. Smailo lapu galiņi nobrūnējuši, sačokurojušies, un spurainās, dzeltenās galviņas bēdīgi nokā­rušās līdz Rodžera kurpēm.

Arī Klēra tās redzēja.

-    Varbūt neviena nav mājās, viņa minēja, pieliekusies pataus­tīt sauso zemi kastē. Puķes nav laistītas vismaz nedēļu.

Pie šīs atziņas Rodžers juta uzvilnījām atvieglojuma sajūtu; neatkarīgi no tā, vai viņš ticēja, ka Geilisa Dankena ir Giliana Edgersa, vai ne, pēc šī apciemojuma viņš sevišķi neilgojās. Rodžers jau pagriezās, lai ietu projām, kad pēkšņi aiz muguras atvērās dur­vis, piebriedušais koks tā nočīkstēja, ka viņa sirds salēcās.

-    Jā? Vīrietis, kas stāvēja uz sliekšņa, samiegtām acīm skatī­jās uz viņiem, plakstiņi satūkuši sārtajā, gaļīgajā sejā, ko apēnoja neskūtas bārdas rugāji.

-     Ē… Mēs atvainojamies, ka iztraucējām jūs, cienīts kungs. Rodžers centās saņemties. Pakrūtē izpletās tukšums. Mēs meklē­jam Gilianu Edgersas jaunkundzi. Vai viņa šeit dzīvo?

Vīrietis ar strupu, melnām spalvām apaugšu roku paberzēja sev galvu, un mati saslējās kareivīgos pīķos.

-     Draudziņ, viņa ir Edgersas kundze. Un ko tad jūs tādu gri­bēsiet no manas sievas? Alkohola smaka vīrieša elpā mudināja Rodžeru atkāpties, tomēr viņš palika uz vietas.

-    Mēs tikai vēlētos ar viņu aprunāties, viņš sacīja, cik nu samiemieciski spēja. Vai viņa, lūdzu, būtu mājās?

-      Vai viņa, lūdzu, būtu mājās? atkārtoja vīrietis, kuram vajadzēja būt Edgersa kungam, bet kurš, savilcis muti, dusmīgā, smalkā balstiņā izmēdīja Rodžera Oksfordas izrunu. Nē, viņas nav vis mājā. Tinies, viņš ieteica un tik spēcīgi aizsita durvis, ka mežģīņu aizkariņš nodrebēja.

-    Es saprotu, kāpēc viņas nav mājās, Klēra secināja, pastiepjo­ties uz pirkstgaliem, lai ielūkotos pa logu. Es arī nebūtu, ja mani gaidītu kaut kas tāds.

-    Tieši tā, Rodžers piebalsoja. Un izskatās, ka tas ir viss. Vai jums ir kāds cits variants, kā atrast šo sievieti?

Klēra palaida vaļā palodzi.

-    Viņš iekārtojies pie televizora, viņa ziņoja. Lai sēž, vismaz līdz brīdim, kad slēdz krodziņu. Pa to laiku mēs varam aiziet un izmēģināt laimi tajā institūtā. Fiona sacīja, ka Giliana Edgersa tur apmeklējusi kursus.

Hailendas Folkloras un senlietu pētniecības institūts atradās tūlīt aiz darījumu rajona robežas šauras ēkas augšējā stāvā. Sek­retāre, maza, apaļīga sieviete brūnā adītā jakā un rakstainā kleitā, likās ļoti priecīga par viņu apmeklējumu; laikam jau te reti kāds ienāk, Rodžers nosprieda.

-     0, Edgersas kundze! viņa iesaucās, uzklausījusi viesus. Rodžeram likās, ka Endrūsas kundzes balsī pēkšņi iezagusies zināma

šaubu pieskaņa, tomēr viņa saglabāja savu možo un jautro garu.

-    Jā, viņa sacīja, Edgersas kundze ir institūta regulāra apmek­lētāja, samaksājusi par kursiem visu summu. Jā gan, viņa te nāk bieži. Pēc balss intonācijas varēja spriest, ka daudz biežāk, nekā Endrūsas kundzei patiktu.

-    Vai gadījumā viņas šobrīd nav šeit? jautāja Klēra.

Endrūsas kundze papurināja galvu, un viņas sasukā nodejoja

desmitiem iesirmu mākslīgu sprogu.

-     0 nē. Šodien ir pirmdiena. Pirmdienās te esam tikai mēs ar doktoru Makjūenu. Ziniet, viņš ir institūta direktors. Viņa pār­metoši palūkojās uz Rodžeru, it kā viņam to būtu vajadzējis zināt. Tad, acīmredzot apmeklētāju cienījamās attieksmes nomierināta, sekretāre nedaudz atmaiga.

-    Ja vēlaties apvaicāties par Edgersas kundzi, jums jārunā ar doktoru Makjūenu. Es tikai aiziešu jūs pieteikt, labi?

Viņa centās izspraukties ārā no krēsla, bet Klēra, paliecoties uz priekšu, viņu apturēja.

-      Vai jums gadījumā nav kādas Edgersas kundzes fotogrāfi­jas? viņa tieši pajautāja. Uz Endrūsas kundzes izbrīnīto skatienu Klēra apburoši pasmaidīja un paskaidroja: Saprotiet, mēs nevēla­mies velti šķiest direktora laiku, ja tā nav īstā sieviete.

Endrūsas kundzei pavērās mute, viņa apjukusi samirkšķināja plakstus, bet pēc mirkļa pamāja ar galvu un sāka meklēt pa raks­tāmgaldu, verot vaļā atvilktnes un runājot ar sevi.

-     Es zinu, ka tām te kaut kur jābūt. Es tās redzēju vēl vakar, tāpēc tās nekur tālu nevarēja noklīst… o, te tās ir! Sieviete pielēca kājās, rokās viņa turēja astoņi reiz desmit centimetru melnbaltu fotogrāfiju kaudzīti un steigšus to šķirstīja.

-    Te, viņa sacīja. Tā ir viņa, vienā no izrakumu ekspedīcijām ārpus pilsētas, bet te nevar redzēt seju, vai ne? Paskatīšos, vai nav kādas citas…

•*

Viņa, murminādama pie sevis, atkal šķirstīja fotogrāfijas, ka­mēr Rodžers ieinteresēts pāri Klēras plecam lūkojās uz bildi, ko Endrūsas kundze bija nolikusi uz galda. Tur bija redzama grupiņa

cilvēku, kas stāvēja pie džipa, kurā bija sakrauti vairāki brezenta maisi un zemē nolikti nelieli darbarīki. Tas bija momentuzņēmums, un daži cilvēki bija novērsušies no objektīva. Klēras pirksts bez vil­cināšanās pastiepās, pieskaroties slaida auguma meitenei ar ga­riem, taisniem, gaišiem matiem līdz lāpstiņām. Viņa uzsita pa foto­grāfiju un mēmi pamāja Rodžeram.

-    īsti droši nevar pateikt, viņš klusi viņai sacīja.

-     Kas ir, mīļais? Endrūsas kundze ievaicājās, izklaidīgi palū­kojoties pāri briļļu malai. A, jūs nerunājat ar mani. Tad jau viss kārtībā, es atradu labāku. Tomēr visu seju, vienalga, nevar redzēt viņa it kā pagriezusies sāniski -, bet šī ir labāka. Sekretāre uzmeta jauno uzņēmumu virsū iepriekšējam ar uzvarošu žviks.

Šajā fotogrāfijā varēja redzēt vecāku vīru ar pusmēness brillēm un to pašu gaišmataino meiteni, abi bija pārliekušies pāri galdam ar sarūsējušām motora detaļām, tā vismaz Rodžeram izskatījās, bet tie noteikti bija vērtīgi vēstures priekšmeti. Meitenes mati slīga gar vaigiem un galva bija pavērsta pret vecāko vīru, bet īsā, taisnā deguna līnija, mīlīgi noapaļotais zods un skaisti izliektās lūpas bija skaidri saskatāmas. Acis bija vērstas uz leju, paslēptas aiz garām, biezām skropstām. Rodžers nomāca nevilšu vēlmi atzinīgi iesvilp­ties. Tas nekas, ka no viņa senčiem, viņa bija īsta drostaliņa, puisis necienīgi nodomāja.

Viņš palūkojās uz Klēru. Viņa, neko nesakot, pamāja ar galvu. Viņa bija bālāka nekā citkārt, un Rodžers redzēja, ka kaklā strauji sitas pulss, bet viņa, kā parasti, savaldīga pateicās Endrūsas kun­dzei.

-    Jā, tā ir īstā. Domāju, ka mēs labprāt aprunātos ar direktoru, ja viņš ir brīvs.

-    Nu, es iešu apjautāties, mīļie. Vai varu viņam pateikt, par ko būs runa?

Rodžers vēra vaļā muti, meklējot kādu aizbildinājumu, kad Klēra bez vilcināšanās aizpildīja pauzi.

-     Redziet, mēs esam no Oksfordas, viņa sacīja. Edgersas kundze pieteikusies uz studiju stipendiju Arheoloģijas nodaļā un

uzdevusi institūtu kā rekomendējošu iestādi kopā ar visiem izglītī­bas dokumentiem. Ja jums nebūtu iebildumu…?

-     0 jā, saprotu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums atstājis uz Endrūsas kundzi iespaidu. Oksforda. Padomā tik! Pajautāšu dok­toram Makjūenam, vai viņš var jūs pieņemt.

Kad viņa pazuda aiz baltajām durvīm, apstājoties tikai īsa, pieklājības klauvējiena dēļ, Rodžers pieliecās un iečukstēja Klērai ausī.

-     Oksfordā nav Arheoloģijas nodaļas, viņš nošņāca, un jūs to zināt.

-    Jūs to zināt, viņa bikli sacīja, un es to zinu, kā jūs tik prā­tīgi norādījāt. Bet pasaulē ir milzum daudz cilvēku, kuri to nezina, un mēs tikko esam satikuši vienu no viņiem.

Baltās durvis vērās.

-     Cerēsim, ka viņi te nav sevišķi attapīgi, Rodžers sacīja, noslaukot pieri, vai ka jūs protat veikli melot.

Klēra piecēlās, uzsmaidot aicinošajai Endrūsas kundzei, un tur­pināja runāt ar vienu mutes kaktiņu.

-    Es? Es, kas Francijas karaļa uzdevumā lasu cilvēku dvēselēs? Viņa nopurināja svārkus tā, ka tie nošūpojās. Tas būs īsts saldais ēdiens.

Rodžers ironiski paklanījās, pamādams viņai uz durvīm.

-    Aprиs vous, kundze.

Kad viņa izgāja priekšā, Rodžers čukstus piebilda:

-    Aprиs vous, le dйluge1 . Klēras pleci saspringa, bet viņa nepa­griezās atpakaļ.

Rodžeram par lielu izbrīnu, tas bija viegli. Viņš īsti nezinaja, vai tur vainīga Klēras maldināšanas prasme vai doktora Makjūena paša izklaidība, bet viņu viltotā identitāte netika apšaubīta. Likās, ka direktoram pat prātā nenāca, ka Oksforda diezin vai sūtītu cilvēku

vervētājus iefiltrēties Invemesas mežonīgajos laukos, lai apvaicā­tos par potenciālu studentu dzīvi. Bet Rodžeram radās sajūta, ka kaut kas nodarbina doktora Makjūena prātu; varbūt viņa sprieša­nas spējas nedarbojās tik skaidri kā parasti.

-      Nuuu… jā, Edgersas kundzei, neapšaubāmi, ir gaišs prāts. Ļoti gaišs, direktors sacīja, it kā gribētu pārliecināt pats sevi. Viņš bija gara auguma, kalsns vīrs ar garu augšlūpu kā kamielim, kura drebēja, kamēr viņš nedroši meklēja katru jaunu vārdu. Vai jūs esat… vai viņa… tas ir… Viņš aizklīda domās, lūpa raustījās, tad sacīja: Vai jūs esat kādreiz satikuši Edgersas kundzi? viņš pēdīgi izgrūda.

-     Nē, Rodžers sacīja, ar zināmu bardzību noskatot doktoru Makjūenu. Tāpēc jau mēs ievācam par viņu ziņas.

-     Vai ir kaut kas… Klēra apklusa, neuzkrītoši mudinot atklāt ko vairāk, ko, jūsuprāt, doktor Makjūen, komisijai vajadzētu zi­nāt? Viņa paliecās uz priekšu un iepleta acis. Ziniet, informā­ciju mēs vācam pilnīgi konfidenciāli. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu labi informēti; runa ir par vietu, kur nepieciešama uzticēšanās.

Rodžers ar lielāko prieku būtu Klēru nožņaudzis, bet doktors Makjūens zinīgi māja ar galvu un lūpa drebēja kā traka.

-     0 jā, mīļā kundze. Jā, protams. Ministrija. Es pilnībā saprotu. Jā, jā. Nu, es… hm, varbūt ziniet, es nekādā gadījumā nevēlētos jūs maldināt. Un tā, bez šaubām, ir brīnišķīga izdevība…

Tagad Rodžers vēlējās nožņaugt viņus abus. Klēra noteikti bija pamanījusi, ka viņa klēpī saliktās rokas dreb no šīs nevaldāmās vēlēšanās, jo viņa noteikti pielika punktu direktora vāvuļošanai.

-     Mūs galvenokārt interesē divas lietas, viņa moži sacīja, atverot piezīmju grāmatiņu un atspiežot to uz ceļa, it kā lai pie­rakstītu faktus. “Nopirkt pudeli heresa T. kundzei,” Rodžers ar acu kaktiņu izlasīja. “Šķiņķis piknikam.”

-    Mēs vēlamies zināt, pirmkārt, jūsu viedokli par Edgersas kun­dzes stipendiju, un, otrkārt, ko jūs par viņu domājat kā personību. Pirmām kārtām mēs esam paši novērtējuši, viņa ievilka mazu ķeksīti bloknotā blakus ierakstam “apmainīt ceļotāju čekus”, bet

jums, protams, ir pamatotāks un detalizētāks viedoklis. Tagad doktors Makjūens, absolūti nohipnotizēts, visu laiku māja ar galvu.

-    Jā, nu… Viņš mazliet piepūta vaigus, pievērsis acis durvīm, lai pārliecinātos, ka tās ir ciet, tad, kā atklādams noslēpumu, pār­liecās pāri galdam. Viņas darba kvalitāte… nu, domāju, ka šajā ziņā varu jūs pilnīgi nomierināt. Es jums parādīšu, pie kā viņa strādā. Un tā otra lieta… Rodžers nodomāja, ka viņš atkal sāks raustīt lūpu, un dusmīgi paliecās uz priekšu.

Doktors Makjūens spēji atliecās, izskatīdamies sabijies.

-    Patiesībā nekas jau nav, viņš sacīja. Tikai… nu, viņa ir ļoti saspringta jauna dāma. Varbūt reizēm viņas interese liekas kādu nieku… fanātiska? Viņš pabeidza jautājošā intonācijā. Arheologa skatiens šaudījās no Rodžera pie Klēras kā slazdā iekritusi žurka.

-     Vai gadījumā šīs fanātiskās intereses virziens nav vērsts uz stāvakmeņiem? Akmeņu lokiem? Klēra klusi izteica minējumu.

-    0, tad tas atklājies arī viņas iesniegtajos materiālos? Direk­tors izvilka no kabatas lielu, apsmulētu mutautu un noslaucīja seju. Jā, tā ir. Protams, daudzi cilvēki ar tiem stipri aizraujas, viņš ieminējās. Tie ir romantiski, noslēpumaini. Paskatieties uz tām tumsonīgajām dvēselēm Stounhendžā Vasaras saulgriežos… Ģērbušies apmetņos ar kapucēm, tie skandē… visas tās muļķības. Es gan gluži Gilianu Edgersu pielīdzināt…

Viņš sacīja vēl daudz ko, bet Rodžers vairs neklausījās. Šaurais kabinets likās smacīgs, un krekla apkakle žņaudza; viņš dzirdēja savus sirdspukstus lēnu, nemitīgu dauzīšanos ausīs, kas bija ļoti kaitinoši.

Tas vienkārši nav iespējams! viņš domāja. Pilnīgi neiespējami. Tiesa, Klēras Rendelas stāsts bija pārliecinošs briesmīgi pārlie­cinošs. Bet paskaties, kādu iespaidu viņa atstājusi uz šo nabaga večuku, kurš nespētu atšķirt stipendiju, ja viņam to pasniegtu uz šķīvja, no sinepēm. Klēra acīmredzot spēj vilku izmelot no meža. Viņš, Rodžers, nebija gluži tik lētticīgs kā doktors Makjūens, bet…

Šaubu nomocīts un sviedriem noplūdis, Rodžers nepievērsa uzmanību Makjūenam, kad viņš izņēma atslēgu komplektu no

atvilktnes un piecēlās, lai izvestu viņus pa otrām durvīm garā gai­tenī ar durvju rindu.

-     Mācību telpa, direktors paskaidroja. Viņš atvēra vienas no durvīm, atklājot mazu kabīni kādas četras pēdas gar katru sienu -, tajā tik tikko pietika vietas šauram galdam, krēslam un mazam grā­matplauktam. Uz galda, kārtīgi saliktas kaudzītē, atradās dažādu krāsu mapes. Vienā malā Rodžers redzēja piezīmju grāmatiņu pelē­kos vākos un glīti ar roku uzrakstītu vēstījumu uz priekšējā vāka DAŽĀDI. Kaut kāda iemesla dēļ, ieraugot rokrakstu, mugurai pār­skrēja šermuļi.

Ar katru brīdi notikumi kļuva arvien personiskāki. Vispirms fotogrāfijas, tagad sievietes rokraksts. Rodžeram, iedomājoties par to, ka patiešām satiks Geilisu Dankenu, uzbruka īslaicīga panikas lēkme. Tas ir, Gilianu Edgersu. Lai kas šī sieviete arī būtu.

Direktors šķirstīja dažādās mapes, kaut ko rādīja un skaidroja Klērai, kura lieliski tēloja, ka saprot, par ko viņš runā. Rodžers paskatījās viņai pār plecu, pamāja ar galvu un laiku pa laikam sacīja:

-     Mm, ļoti interesanti, bet slīpās rindiņas un cilpiņas rakstā viņam bija nesaprotamas.

“To rakstījusi viņa,” neatstājās doma. “Viņa ir īsta. Miesa un asinis, lūpas un garas skropstas. Un, ja viņa aizies atpakaļ cauri akmeņiem, tiks sadedzināta sprakšķēs un nomelnēs, mati uzlies­mos kā lāpa melnā naktī pirms rītausmas. Un, ja ne, tad… manis nebūs.”

Viņš sparīgi papurināja galvu.

-    Jūs nepiekrītat, Veikfīlda kungs? Institūta direktors apmul­sis viņā raudzījās.

Rodžers atkal papurināja galvu, šoreiz juzdamies neveikli.

-    Nē, nē. Tas ir… tikai… vai es varētu dabūt glāzi ūdens?

-    Protams, protams. Nāciet man līdzi, tepat aiz stūra ir krāns, es parādīšu. Doktors Makjūens steigšus izvadīja viņu no kabīnes un veda tālāk pa gaiteni, daiļrunīgi, bet nesakarīgi paužot bažas par apmeklētāja veselības stāvokli.

Ticis prom no klaustrofobiskā būcenīša noslēgtības un Gilianas Edgersas grāmatām un mapēm, Rodžers jutās mazliet labāk. Tomēr doma, ka vajadzēs atgriezties sīkajā istabelē, kur Klēras vārdi par pagātni likās atsitamies pret plānajām nodalījuma sienām… nē. Viņš pieņēma lēmumu. Klēra var beigt sarunu ar doktoru Makjūenu viena pati. Viņš ātri pagāja garām mācību telpai, neielūkojoties iekšā, un izgāja pa durvīm, kas veda atpakaļ pie sekretāres rakstāmgalda.

Kad viņš iznāca vestibilā, Endrūsas kundze, brillēm spīdot, rū­pēs un ziņkārē blenza jaunajā cilvēkā.

-    Mīļo stundiņ, Veikfilda kungs! Vai jūs jūtaties slikti? Rodžers paberzēja seju ar roku; laikam viņš izskatījās briesmīgi. Viņš vārgi uzsmaidīja dūšīgajai sekretārei.

-    Nē, liels paldies. Man tikai tur iekšā kļuva karsti, nolēmu iziet ieelpot svaigu gaisu.

-     Nūjā. Sekretāre saprotoši pamāja ar galvu. Radiatori. Viņa šo vārdu izrunāja kā “rādiātori”. Ziniet, tur kaut kas ir iestrē­dzis, tāpēc tos nav iespējams izslēgt. Es to nokārtošu. Endrūsas kundze piecēlās no savas vietas pie rakstāmgalda, uz kura jo­projām gulēja Gilianas Edgersas fotogrāfija. Viņa palūkojās uz attēlu, tad pievērsa skatienu Rodžeram.

-    Vai nav savādi? viņa pļāpāja. Tikko skatījos uz to un lau­zīju galvu, kas man liekas tik ērmots, kad skatos Edgersas kundzes sejā. Un nekādi netiku gudra. Bet viņa ir stipri līdzīga jums, Veikfīlda kungs… īpaši acis. Vai tā nav sagadīšanās? Veikfilda kungs? Endrūsas kundze blenza uz kāpnēm, kur no koka latām atbalsojās Rodžera dobjo soļu troksnis.

-     Laikam apskrējās dūša, viņa laipni noteica. Nabaga zēns.

Saule vēl kavējās virs horizonta, kad Klēra pievienojās Rodže­ram, kurš gaidīja mašīnā uz ielas, tomēr diena jau sliecās uz vakaru; cilvēki gāja mājās dzert tēju, un gaisā jautās vispārēja atslābuma noskaņa vakars solīja mierpilnu atpūtu pēc garā darba cēliena.

Bet Rodžeram tādas sajūtas nebija. Viņš paliecās, lai atvērtu Klērai mašīnas durvis, būdams tādu pretrunīgu emociju varā, ka nespēja pat izdomāt, ko lai saka. Viņa iekāpa mašīnā un līdzjūtīgi paskatījās uz puisi.

-    Pamatīgs trieciens, vai ne? viņa tikai noteica.

Jaunais, nenormālais vienvirziena ielu labirints tiem, kuri vēlē­jās izbraukt no pilsētas centra, kļuva par uzdevumu, kas prasīja visu vadītāja uzmanību. Viņi jau bija nobraukuši krietnu gabalu, līdz Rodžers beidzot varēja atļauties novērst skatienu no ceļa tik ilgi, lai pajautātu:

-    Un tālāk?

Klēra sēdēja, atlaidusies pret sēdekļa atzveltni, acis aizvērusi, sīkas matu šķipsnas izspraukušās no sprādzes, kas saturēja matus. Kad atskanēja jautājums, viņa acis neatvēra, bet mazliet izstaipī­jās, iekārtodamās ērtāk.

-     Kāpēc jūs nevarētu ielūgt Briannu uz kādu krodziņu vakari­ņās? viņa sacīja.

Vakariņas? Nez kādēļ likās nesmalkjūtīgi un nepareizi ēst vaka­riņas laikā, kad notiek izmeklēšana jautājumos, kas skar dzīvību un nāvi, bet, no otras puses, Rodžers pēkšņi attapās, ka tukšuma sajūta kuņģī nebija radusies vienīgi pēdējās stundās izdarīto atklā­jumu dēļ.

-     Nu labi, viņš lēnīgi piekrita. Bet tad rit…

-     Kāpēc gaidīt līdz ritam? Klēra viņu pārtrauca. Un izslējās, lai saķemmētu matus. Tie bija biezi un nevaldāmi un, palaisti savā vaļā, vijās ap pleciem. Rodžers nodomāja, ka pasažiere pēk­šņi izskatās ļoti jauna. Un pēc vakariņām jūs varat aiziet vēlreiz aprunāties ar Gregu Edgersu, vai ne?

-                Kā jūs zināt, ka viņu sauc Gregs? Rodžers ziņkāri jautāja.

-     Un, ja viņš nerunāja ar mani pēcpusdienā, kāpēc lai viņš runātu vakarā?

Klēra paskatījās uz Rodžeru tā, it kā pēkšņi apšaubītu viņa saprātu.

-     Vārdu es zinu tāpēc, ka es to redzēju uz pastkastītes, viņa atbildēja. Un, kas attiecas uz otru jautājumu, vakarā viņš ar jums gribēs runāt tāpēc, ka šoreiz jūs paņemsiet līdzi pudeli viskija.

-Jūs tātad domājat, ka viskijs liks viņam aicināt mūs iekšā?

Klēra savilka vienu uzaci.

-     Vai redzējāt tukšo pudeļu kolekciju atkritumu spainī? Pro­tams, aicinās. Viņa atkal atlaidās pret atzveltni, sabāza dūres mēteļa kabatās un skatījās uz garām slīdošo ielu.

-    Jūs varat pamēģināt, vai Brianna ies jums līdzi, viņa nevē­rīgi ieteicās.

-     Viņa taču teica, ka nevēlas nekādu saistību ar šo lietu, Ro­džers aizrādīja.

Klēra uzmeta viņam nepacietīgu skatienu. Viņai aiz muguras rietēja saule, tāpēc acis kvēloja dzintarainas kā vilkam.

-    Tādā gadījumā es jums ieteiktu nesacīt, ko esat nodomājis, Klēra teica tonī, kas atgādināja Rodžeram to, ka šī sieviete ir noda­ļas vadītāja lielā slimnīcā.

Viņam svila ausis, tomēr viņš stūrgalvīgi palika pie sava.

-    To taču nav iespējams noslēpt, ja mēs abi…

-     Es ne, Klēra viņu pārtrauca. Jūs. Jums vēl kaut kas jāiz­dara.

Tas nu ir par daudz, Rodžers domāja. Viņš, neparādot signālu, pagrieza mašīnu un līgani piebrauca ceļmalā. Tad nikni palūrēja uz savu pasažieri.

-     Ak tad vēl kaut kas jāizdara? Rodžers noprasīja. Tas man patīk! Jūs pametat mani vienu, kad man jāmēģina pielabināt pie­dzērušos plenci, kurš, visticamāk, mani ieraugot, metīsies man virsū, un jāaizvilina līdzi jūsu meita, lai visu to noskatās! Ko, vai jūs domājat, ka viņai vajadzēs vest mani uz slimnīcu pēc tam, kad Edgerss būs iegāzis ar pudeli man pa galvu?

-     Nē. Klēra nepievērsa uzmanību viņa tonim. Es domāju, ka jūs abi ar Gregu Edgersu varat gūt panākumus tur, kur nevarēju es, tas ir, pārliecināt Brī, ka Giliana Edgersa ir sieviete, kuru es pazinu kā Geilisu Dankenu. Manī viņa neklausīsies. Droši vien arī jūs viņa neņems galvā, ja mēģināsiet pastāstīt to, ko mēs šodien atklājām

institūtā. Bet Gregu Edgersu viņa uzklausīs. Klēra runāja neiz­teiksmīgā, drūmā toni, un Rodžers juta, ka viņa aizkaitinājums mazliet pierimst. Viņš atkal iedarbināja mašīnu un iekļāvās satik­smes plūsmā.

-     Labi, pamēģināšu, viņš noburkšķēja, neskatoties uz Klēru.

-    Un ko tad jūs darīsiet, kamēr es ņemšos ar Edgersu?

Klusi nošvīkstēja audums, kad Klēra atkal kaut ko meklēja ka­batā. Tad viņa izvilka roku un atvēra plaukstu. Tumsā Rodžers pamanīja sudrabainu mirdzumu. Atslēga.

-    Es aplaupīšu institūtu, viņa mierīgi paziņoja. Es gribu da­būt to piezīmju grāmatiņu.

Kad Klēra bija atvainojusies, lai veiktu nekonkretizētās “darīša­nas”, Rodžeram pār muguru pārskrēja pavisam viegli drebuļi viņš ar Briannu brauca uz krodziņu, bet tad nolēma ar vakariņām nesteigties, jo laiks izrādījās negaidīti jauks. Viņi nesteidzīgi gāja pa šauro ietvi gar Nesu, un viņš jau bija aizmirsis savu vainas izjūtu par gaidāmajiem notikumiem, jo Briannas klātbūtne sagā­dāja prieku.

Sākumā viņi sarunājās piesardzīgi, vairoties no jebkādām tē­mām, kas varētu izraisīt domstarpības. Tad saruna ievirzījās par Rodžera darbu un pamazām atdzīvojās.

-    Bet kā tu vispār par to tik daudz zini? Rodžers teikuma vidū ieprasījās.

-      Tevs iemācīja, viņa atbildēja. Pie vārda “tēvs” Brianna mazliet saspringa un apklusa, it kā gaidītu, ka viņš kaut ko teiks.

-    Mans īstais tēvs, viņa ar uzsvaru papildināja.

-    Viņš jau nu noteikti zināja, Rodžers klusi noteica, apņēmīgi ignorējot izaicinājumu. Gan jau tam vēlāk laika būs atliku likām, viņš ciniski nodomāja. Bet ne jau es būšu tas, kurš aizcirtis slazdu.

Viņš redzēja, ka gabaliņu priekšā, Edgersa nama logā, deg gaisma. Tātad saimnieks bija midzenī. Rodžers juta, ka, iedomājo­ties par gaidāmo strīdu, spēji uzvirmo adrenalīns.

Bet adrenalīns atkāpās, kad strauji atdalījās gremošanas sulas, tiklīdz viņi pārkāpa krodziņa slieksni un nonāca gardēžu gaisotnē, kur smaržoja pēc ganu sautējuma. Saruna risinājās par vispārē­jām tēmām un draudzīgā garā, ar vārdos neizteiktu vienošanos, vairoties pieminēt scēnu, kas norisinājās mācītāja mājā iepriekšējā dienā. Rodžers bija ievērojis vēsumu, kas valdīja starp Klēru un viņas meitu, pirms viņš izlaida Klēru taksometru pieturā pa ceļam uz krodziņu. Viņas sēdēja viena otrai blakus aizmugures sēdeklī un Rodžeram atgādināja divus svešus kaķus ar pieglaustām ausīm, kuri nikni vicina astes, bet vairās tieši saskatīties, jo tas varētu beigties ar skrāpēšanos un tad vilnas kušķi lidotu pa gaisu.

Pēc vakariņām, kamēr Rodžers maksāja rēķinu, Brianna aizgāja pēc mēteļiem.

-     Priekš kam tas? viņa jautāja, pamanot viskija pudeli viņam rokā. Esi ieplānojis vēlāk uzdzīvot.

-     Uzdzīvot? Viņš uzsmaidīja meitenei. Tu tomēr pamazām piešaujies, vai ne? Un ko vēl tu esi pārņēmusi lingvistikas laukā?

Viņa pārspīlētā biklumā nodūra acis.

-    O, labi. Amerikā ir deja, ko sauc par “jātnieku danci”. Taču es saprotu, ka labāk nelūgšu tevi to dejot šeit.

-     Ja vien tu nedomā nopietni, viņš teica. Abi sāka smieties, bet viņam likās, ka Briannas vaigu pietvīkums kļuvis tumšāks un viņai pakrūtē kaut kas viegli sarosās, izsakot šo priekšlikumu, kas lika viņam atstāt mēteli pārmestu pār roku, nevis vilkt mugurā.

-    Nu, ja pietiekami daudz patērē to šķidrumu, viss ir iespējams, Brianna sacīja, ar nerātnu smaidiņu lūpās norādot uz viskija pudeli.

-    Taču garšo tas briesmīgi.

-      Tā ir apgūstama māka, meitenīt, Rodžers iebilda, ļaujot akcentam kļūt manāmākam. Tikai skotiem tas ir iedzimts. No­pirkšu pudeli arī tev, lai vari trenēties. Taču šī ir dāvana es to apsolīju. Vai nāksi līdzi vai arī man to atlikt uz vēlāku laiku? viņš jautāja. Rodžers nezināja, vai viņš grib, lai Brianna nāk līdzi, bet juta uzplūstam prieku, kad meitene pamāja ar galvu un uzmeta uz pleciem savu mēteli.

-Jā, kāpēc ne?

-     Labi. Rodžers pastiepa roku un neuzkrītoši nolocīja viņas apkakli. Tas ir tepat šajā ielā ejam, labi?

Naktī šis rajons izskatījās mazliet labāk. Tumsā nevarēja redzēt, cik noplukušas ir mājas, un no logiem mazajos priekšdārziņos krī­tošā gaisma piešķīra ielai mājīgumu, kāda tai trūka pa dienu.

-     Tas nebūs ilgi, Rodžers sacīja Briannai, nospiežot zvana pogu. Viņš īsti nezināja, uz ko cerēt, viņam būs taisnība vai ne. Kad durvis atvērās, pirmās bailes pārgāja; kāds bija mājās un pie samaņas.

Edgerss acīm redzami pēcpusdienu bija pavadījis, biedrojoties ar vienu no pudelēm, kas rindojās gar aizmugurē redzamās vēde­rainās bufetes malu. Par laimi, viņš, šķiet, nesaistīja vēlīnos viesus ar miera traucētājiem pēcpusdienā. Acis samiedzis, viņš klausījās Rodžera pa ceļam sacerētajā ievadrunā.

-    Gilijas brālēns? Es nemaz nezināju, ka viņai ir brālēns.

-      Nu, ir gan, Rodžers apgalvoja, drosmīgi izmantodams priekšrocības, ko deva draudzīgā uzņemšana. Un tas esmu es. Ar Gilianu viņš tiks galā pats, kad viņu satiks. Ja satiks.

Edgerss pāris reižu samirkšķināja plakstus un ar dūri izberzēja vienu iekaisušo aci, it kā gribēdams viņus labāk aplūkot. Skatiens ar zināmām grūtībām koncentrējās uz Briannu, kas neizlēmīgi ka­vējās Rodžeram aiz muguras.

-    Kas tā tāda? namatēvs noprasīja.

-    Ē… mana meitene, Rodžers improvizēja. Brianna samiegtām acīm paskatījās savā pavadonī, bet neko neteica. Acīmredzot viņa sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un tomēr, kad Gregs Edgerss plaši atvēra durvis, lai ielaistu viesus, viņa bez iebildumiem pirmā iegāja iekšā.

Dzīvoklis bija mazs un smacīgs, piebāzts ar nolietotām mēbe­lēm. Oda pēc vecām cigaretēm un sen neiznesta atkritumu spaiņa, uz visām horizontālajām virsmām mētājās gatavo maltīšu atliekas.

Brianna uzmeta Rodžeram iesāņus skatienu, kas pauda: “Tev gan ir jauki radinieki,” un viegli paraustīja plecus. “Nav mana vaina.” Cik noprotams, namamātes nebija mājās jau krietnu laiku.

Vismaz materiālā nozīmē. Pagriezies, lai paņemtu Edgersa pie­dāvāto krēslu, Rodžers nonāca aci pret aci ar lielu salonā uzņemtu foto, kas, ievietots vara rāmī, stāvēja uz nelielā kamīna dzegas pašā vidū. Viņš iekoda mēlē, lai satraukumā neiekliegtos.

Likās, ka sieviete no fotogrāfijas veras viņā ar tikko jaušamu smaidu mutes kaktiņos. Biezi un mirdzoši platīnblondi mati slīga pār pleciem, ietverot glītu sirdsveida seju. Zem biezām, tumšām skropstām zaigoja acis tumšzaļas kā ziemas sūnas.

-     Līdzīga, vai ne? Gregs Edgerss skatījās uz fotogrāfiju, un sejā vienlaikus atspoguļojās gan naids, gan ilgas.

-    Ē… jā. Kā izspļauta. Rodžeram mazliet trūka elpas, un viņš pagriezās, lai paņemtu no krēsla saburzītu papīru, kur agrāk biju­šas ietītas zivis ar ceptiem kartupeļiem. Brianna ar interesi pētīja portretu. Viņa vairākkārt skatījās te uz fotogrāfiju, te uz Rodžeru un nepārprotami salīdzināja šos abus cilvēkus. Ak tad brālēns?

-    Laikam jau Gilianas nav mājās? Rodžers ar noraidošu žestu atteicās no pudeles, ko Edgerss jautājoši pielieca viņa virzienā, tad pārdomāja un pamāja ar galvu. Varbūt, kopā iedzerot, izdosies iegūt Edgersa uzticību. Ja Gilianas te nebija, vajadzēja noskaidrot, kur viņa ir.

Aizņemts, ar zobiem laužot vaļā akcīzes nodokļa zīmogu, Edgerss papurināja galvu, tad noņēma no apakšlūpas kripatiņu vaska un papīra.

-     Kā redzi, draugs. Kad viņa ir mājā, tad jau te nav gluži tāds grausts. Plašs žests ietvēra pārpildītos pelnutraukus un izmētā­tās papīra glāzītes. Piebāzts varbūt, bet ne tik traki. No trauku plaukta viņš paņēma trīs vīna glāzes, aizdomīgi katru aplūkoja, it kā pārbaudītu, vai tur nav putekļu.

Edgerss viskiju lēja ar tādu pārspīlētu rūpību, kā parasti dara stipri piedzērušies cilvēki, un tad pa vienai glāzei aiznesa viesiem. Brianna savējo paņēma tikpat piesardzīgi, bet no krēsla atteicās un graciozi atspiedās pret bufetes stūri.

Edgerss beidzot iezvēlās atsperu dīvānā, nepievēršot uzmanību uz tā izmētātajiem krāmiem, un pacēla glāzi.

-                Prozit, draugi! viņš īsi uzsauca un skaļi iestrēba no glāzes.

-     Kā tu teici bija tavs vārds? viņš noprasīja, pēc šīs veldzēšanās spēji atgriežoties realitātē. 0, Rodžers, riktīgi. Gilija nekad nav tevi pieminējusi… bet no viņas jau to var gaidīt, viņš kašķīgi pie­metināja. Nekad neko neesmu zinājis par viņas ģimeni, un viņa neko nestāstīja. Domāju, ka viņa kaunas… bet tu jau nemaz neiz­skaties nez kāds brīnums, Edgerss laipni sacīja. Vismaz tava skuķe ir kā puķe. Jā, skan labi, vai ne? “Vismaz tava skuķīte ir kā puķīte!” Dzirdēji, ko? Viņš rēcoši iesmējās, uz visām pusēm šķai­dīdams viskija lāsītes.

-Jā, sacīja Rodžers. Paldies. Viņš iedzēra malciņu no savas glāzes. Brianna apvainojusies uzgrieza Edgersam muguru un izli­kās, ka cauri slīpētā stikla durvīm pēta trauku bufetes saturu.

Rodžers nolēma, ka nav jēgas runāt riņķī un apkārt. Šobrīd Edgerss neuztvertu mājienus, pat ja viņam tos iebāztu degunā, turklāt draudēja nopietnas briesmas, ka, turpinot tādā pašā tempā, viņš drīz atslēgsies.

-     Vai tu zini, kur ir Giliana? Rodžers tieši noprasīja. Ikreiz, izsakot sievietes vārdu, viņam bija savāda sajūta. Šoreiz viņš ne­spēja novaldīties, nepaskatījies uz kamīna dzegu, kur fotogrāfija, rāmi smaidot, vēroja istabā notiekošo uzdzīvi.

Edgerss papurināja galvu, lēnām šūpodams to virs glāzes kā vērsis pie graudu siles. Viņš bija maza auguma, drukns vīrietis apmēram Rodžera vecumā varbūt -, bet biezās, neskūtās bārdas un melno, izspūrušo matu dēļ izskatījās vecāks.

-    Nē-e, viņš nomurmulēja. Domāju, varbūt tu zini. Droši, ka viens no diviem, vai nu Naciķi, vai Rozes, bet es ar’ nevaru visu paturēt prātā. Nevaru pateikt, kas īsti.

-     Naciķi? Rodžeram sirds sāka sisties straujāk. Tu gribi teikt Skotu nacionālisti?

Edgersam sāka slīgt uz leju plakstiņi, bet acis vēlreiz atvērās.

-     0, kā tad! Nolādētie naciķi. Tur mēs ar Giliju sapazināmies.

-     Kad tas bija, Edgersa kungs?

Rodžers izbrīnā paskatījās augšup, no kurienes bija atskanējusi klusa balss. Taču ne jau fotogrāfija bija ierunājusies, bet Brianna, kas cieši skatījās Gregā Edgersā. Rodžers nevarēja pateikt, vai mei­tene tikai cenšas uzturēt sarunu vai viņai radušās kādas aizdomas. Sejā atspoguļojās tikai pieklājīga interese.

-     Kas zina… varbūt divus vai trīs gadus atpakaļ. Sākumā viss ir forši, vai ne? Metam tos nolādētos angļus ārā, paši stājamies Kopējā tirgū… un pēc sanāksmēm alus dzeršana krogā un spaidīša­nās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Mm. Edgerss atkal papuri­nāja galvu, sapņainām acīm skatīdams pagātnes ainas. Tad smaids pagaisa un viņš, pieri saraucis, lūkojās glāzē. Tas bija vēl pirms tam, kad viņa sagāja sviestā.

-     Sagāja sviestā? Rodžers atkal aši paskatījās uz fotogrāfiju. Saspringta, jā. Tāda viņa izskatījās. Bet ne jau galīgi traka. Vai pēc fotogrāfijas to iespējams pateikt?

-     Kā tad. Baltās rozes biedrība. Čārlijs ir mans dārgumiņš. Vai tu nenāksi atpakaļ un visi tie mēsli. Lērums čaļu sapucējušies kiltos un visā tajā krāšņumā, ar zobeniem. Protams, nekādas vainas, ja tev tas patīk, viņš piebilda ar nedrošu mēģinājumu būt objek­tīvam. Bet Gilija allažiņ visu ņēma par stipru. Runāja un runāja par savu Smuko princi un to, vai nebūtu bijis forši, ja viņš 1745. būtu uzvarējis? Virtuvē līdz rītam veči dzer alu un plēšas, kāpēc tas nenotika. Piedevām vēl gēlu valodā. Edgerss izbolīja acis. Vieni vienīgi mēsli. Un viņš iztukšoja glāzi, lai tādējādi akcentētu tikko sacīto.

Rodžers juta uz spranda Briannas caururbjošo skatienu. Viņš pavilka apkaklīti vaļīgāk, kaut ari kaklasaites viņam nebija un poga bija vaļā.

-     Bet vai jūsu sieva neinteresējās par akmeņu lokiem, Edgersa kungs? Brianna vairs nepūlējās tēlot pieklājīgu interesi; viņas balss bija tik asa, ka ar to varētu griezt sieru. Bet viņa veltīgi pūlē­jās, uz Edgersu tas neiedarbojās.

-     Akmeņi? Viņš likās apreibis, iebāza ausī rādītājpirkstu un centīgi to grozīja, it kā cerētu uzlabot dzirdi.

-    Vēsturiskajiem akmeņu lokiem. Piemēram, Klavakēmu, Ro­džers nāca palīgā, nosaucot vienu no ievērojamākajām nacionā­lajām iezīmēm. Lai notiek kas notikdams, viņš nodomāja, iekšēji rezignēti nopūties. Skaidrs, ka Brianna ar viņu nekad vairs neru­nās, tāpēc tikpat labi viņš var noskaidrot visu.

-     Ak, par tiem. Edgerss īsi iesmējās. Kā tad, un visiem pārē­jiem vecajiem stāstiem, ko vien atceraties. Tas jau pēdējā laikā, un ļaunāk vairs nevarēja būt. Dienu un nakti dzīvo pa Invemesu, visu naudu izsviež par kursiem… kursiem! Tur jau kaķim jāsmejas, vai ne? Pasakas, ko tur māca. Tur neapgūst nekā noderīga, meitēn, es viņai teicu. Kāpēc viņa nevarēja mācīties rakstīt ar datoru? Ja garlaicīgi, meklē darbu! Tā es teicu. Un viņa aizgāja, viņš nīgri piebilda. Neesmu redzējis šo divas nedēļas. Edgerss skatījās viskija glāzē, it kā brīnītos, ka tā ir tukša.

-     Ierausi vēl? viņš piedāvāja, sniedzoties pēc pudeles, bet Brianna noteikti papurināja galvu.

-    Paldies, nē. Mums jāiet. Vai ne, Rodžer?

Redzot, cik draudīgi gail viņas acis, Rodžers nepavisam neju­tās drošs, vai labāk nepalikt un kopā ar Gregu Edgersu neiztukšot pudeli līdz galam. Taču, ja ļaus Briannai ņemt mašīnu, tad mājas ir tik tālu, ka ilgi būs jāiet. Nopūties Rodžers piecēlās un atvadoties paspieda Edgersa roku. Plauksta bija silta un pārsteidzoši stingra, kaut arī mazliet mikla.

Edgerss, turot rokā pudeles kaklu, pavadīja viņus līdz dur­vīm. Skatījās pa mazo lodziņu, kā viesi dodas projām, tad pēkšņi nosauca viņiem pakaļ:

-    Ja redzat Giliju, sakiet, lai nāk mājā, labi?

Rodžers pagriezās un pamāja druknajam stāvam, kas vīdēja apgaismotajā durvju taisnstūrī.

-    Pamēģināšu, viņš sauca, vārdam iestrēgstot rīklē.

Viņi gāja pa ietvi, un bija noiets jau pusceļš līdz krodziņam, kad Brianna beidzot metās viņam virsū.

-    Pie joda, ko tu esi sadomājis? viņa noprasīja. Izklausījās, ka viņa ir dusmīga, bet ne histērijā. Tu teici, ka tev Hailendā neesot radu, kas tad tās par brālēnu runām? Kas ir tā sieviete fotogrāfijā?

Rodžers pavērās apkārt uz tumšo ielu, vai neradīsies iedvesma, bet izejas nebija. Viņš dziļi ievilka elpu un saņēma Briannu aiz rokas.

-    Geilisa Dankena, viņš atbildēja.

Viņa sastinga uz vietas, un roka šokā noraustījās. Ar milzīgu piepūli viņa atbrīvoja savu elkoni. Vakara trauslais audums bija pār­plēsts vidū pušu.

-                 Ne… nepieskaries… man, Brianna izspieda caur zobiem.

-     Vai to izdomāja mamma?

Par spīti apņēmībai izturēties saprotoši, Rodžers juta, ka arī kļūst dusmīgs.

-    Paklau, viņš sacīja, vai tu vari šajā jautājumā padomāt ari par kādu citu, ne tikai par sevi? Es zinu, ka tev tas ir trieciens ak Dievs, kā citādi! Un, ja tu nevari piespiest sevi par to padomāt… nu, es tevi uz to nespiežu. Bet neaizmirsti ari par savu māti. Un es ari vēl esmu.

-    Tu? Kāds tev ar to visu sakars? Bija pārāk tumšs, lai redzētu meitenes seju, bet pārsteigums viņas balsī bija skaidri dzirdams.

Rodžers nebija gribējis vēl vairāk visu sarežģīt, stāstot par savu saistību, bet tagad acīmredzot noslēpumiem bija par vēlu. Un Klēra, bez šaubām, bija to paredzējusi, kad ieteica aizvest Briannu vakariņās.

Atklāsmes uzplaiksnījumā viņš pirmo reizi aptvēra, ko tieši Klēra bija domājusi. Viņai, protams, bija kāds līdzeklis, ar ko pie­rādīt Briannai, ka stāsts ir patiess. Viņai bija Giliana Edgersa, kura nebija varbūt vēl pazudusi, lai ietu pretī savam liktenim kā Geilisa Dankena, kuru sasietu sadedzinās sārtā zem pīlādžiem Leohā. Droši vien pat stūrgalvīgākais skeptiķis noticētu, redzot

kādu pazūdam pagātnē viņu acu priekšā. Nav brīnums, ka Klēra bija vēlējusies atrast Gilianu Edgersu.

Dažos vārdos viņš izstāstīja Briannai par savu saistību ar Kreinsmūras nākamo raganu.

-    Un izskatās, ka jautājums ir tāds: viņas dzīvība vai manējā? viņš pabeidza, paraustot plecus, līdz riebumam labi apzinoties, cik smieklīgi melodramatiski tas izklausās. Klēra tava māte atstāja to manā ziņā. Bet es domāju, man viņa vismaz jāatrod.

Brianna bija apstājusies, lai klausītos. Nespodrā gaisma no stūra veikala uztvēra mirdzumu viņas acīs, kad viņa skatījās puisī.

-    Tu tātad tam tici, viņa secināja. Balsī neskanēja ne neticība, ne nicinājums; viņa bija pavisam nopietna.

Rodžers nopūtās un atkal gribēja saņemt viņas roku. Brianna nepretojās, bet sāka iet blakus.

-    Jā, viņš apstiprināja. Man jātic. Tu neredzēji tavas mātes seju, kad viņa lasīja vārdus, kas bija rakstīti gredzena iekšpusē. Tas bija pa īstam tik ļoti, ka man salūza sirds.

-     Labāk izstāsti, pēc īsa klusuma brīža viņa sacīja. Kādi vārdi?

Kad viņš beidza savu stāstu, jaunieši bija nonākuši pie mašīnu stāvvietas aiz krodziņa.

-     Nu… Brianna svārstījās. Ja… Viņa atkal apstājās, ska­toties Rodžeram acīs. Viņa stāvēja tik tuvu, ka Rodžers juta ar augumu plūstam siltumu no viņas krūtīm, tomēr neapskāva mei­teni. Sentkildas baznīca bija ļoti tālu, un neviens no viņiem nevē­lējās atcerēties kapu zem īvēm, kur akmenī kalti bija vecāku vārdi.

-      Es nezinu, Rodžer, viņa sacīja, papurinot galvu. Neona gaisma virs krodziņa pagalma durvīm meta violetas dzirkstis viņas matos. Es tikai nevaru… es vēl nevaru par to domāt. Bet… Bri­annai aptrūka vārdu. Viņa pacēla roku un pieskārās viņa vaigam, viegli kā vakara vējš. Es domāšu par tevi, viņa čukstēja.

Kad jāķeras pie darba, tad laupīšana, ja tev ir atslēga, nemaz nav tik sarežģīts pasākums. Izredzes, ka Endrūsa kundze vai

doktors Makjūens atgrieztos un pieķertu mani, bija tik niecīgas, ka nemaz neskaitījās. Pat ja viņi atnāktu, man tikai vajadzētu teikt, ka atgriezos, jo esmu pazaudējusi savu piezīmju grāmatiņu, un atradu durvis vaļā.

Tātad ne jau Gilianas Edgersas bloknota zādzība lika manai sir­dij straujāk pukstēt un elpai skaļi šalkt ausis. Bet pats blociņš.

Kā man Parīzē bija stāstījis metrs Raimons, burvestību varas un briesmas slēpjas cilvēkos, kuri tai tic. Pa dienu man uz īsu brīdi izdevās ieskatīties blociņā ar kartona vākiem, un, spriežot pēc redzētā, tā saturs bija neiedomājams putrojums, ko veidoja fakti, pārdomu un nepārprotamu fantāziju apraksti, kas būtu nozī­mīgi tikai to autorei. Bet doma, ka man vajadzētu tam pieskarties, izraisīja manī gandrīz fizisku pretīgumu. Zinot, kas to rakstījis, es nešaubījos par tās raksturu: tas ir grimuārs, burves noslēpumu grā­mata.

Tomēr, ja vispār kaut kur rodama kāda norāde par Geilisas Dankenas uzturēšanās vietu un nodomiem, tad tikai tur. Apspiežot trīsas, ko izraisīja gludais vāciņš, kad tam pieskāros, es pabāzu guvumu zem mēteļa un, pieturot elkoni, lai neizslid, kāpu lejā pa kāpnēm.

Tikusi drošībā uz ielas, es aizvien vēl turēju plāno burtnīciņu ar elkoni, vāks kļuva mitrs no sviedriem. Jutos tā, it kā pārvietotu bumbu, kādu ierīci, kas jānes ārkārtīgi uzmanīgi, lai novērstu eks­ploziju.

Kādu laiku vienkārši gāju pa ielu, pēdīgi iegriezos dārziņā pie neliela itāliešu restorāna, kuram bija terase upes krastā. Nakts bija dzestra, bet mazs elektriskais kamīns ļāva sēdēt uz terases; es izvē­lējos vienu galdiņu un pasūtīju glāzi Chianti. Kādu laiku to mal­koju, man priekšā uz papīra galdauta gulēja piezīmju grāmatiņa, uz kuras krita ķiploku maizes groziņa ēna.

Bija aprīļa beigas. Tikai nedaudz līdz Maija dienai tradīciju dienai. Šajā dienā es pati nejauši biju devusies pagātnē. Iespē­jams, ka šis datums bija zīmīgs vai vienkārši jebkurš laiks visā gadā? Es atgriezos aprīļa vidū tas darīja šo pārdabisko ceļojumu

iespējamu. Vai ari nē varbūt gadalaikam nav nekādas nozīmes. Pasūtīju vēl glāzi vīna.

Varēja būt tā, ka tikai dažiem cilvēkiem piemita spējas pārva­rēt barjeru, kas visiem citiem bija nepārejama, kaut kādas gēnu spēles? Kas zina? Es varēju, bet Džeimijs to nespēja. Un acīmredzot arī Geilisa Dankena spēja vai spēs. Vai, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tomēr nespēs. Domāju par jauno puisi Rodžeru Veikfildu un jutu vieglu nelabumu. Varbūt vajadzētu kaut ko apēst, ne tikai dzert vīnu.

Institūta apmeklējums bija mani pārliecinājis, ka Giliana jeb Geilisa vēl nebija devusies savā liktenīgajā ceļojumā, lai kur viņa atrastos šobrīd. Ikviens, kurš bija pētījis Hailendas leģendas, zinātu, ka tuvojas Maija diena; vai tad cilvēks, kurš plānotu šādu ekspedīciju, neizvēlētos kādu no tradīciju dienām? Bet man nebija ne jausmas, kur viņa varētu būt, ja jau mājās nebija; kaut kur noslē­pusies? Veica kādu no Fionas druīdu grupas aizgūtu īpašu sagata­vošanās rituālu? Piezīmju grāmatiņa varētu dot kādu mājienu, bet to tikai Dievs zināja.

Un tikai Dievs zināja ari to, kādi bija mani motīvi; biju pārlie­cināta, ka es tos zinu, bet nu vairs nebiju tik droša. Vai Rodžeru Geilisas meklējumos es iesaistīju tāpēc, ka tikai tā, manuprāt, es varēju pārliecināt Briannu? Un tomēr pat ja mēs pagūtu viņu atrast laikā, mans nolūks piepildītos vienīgi tad, ja Gilianai izdotos aiziet pagātnē. Un tādējādi tikt sadedzinātai uz sārta?

Kad tiesa Geilisu Dankenu pasludināja par raganu, Džeimijs man bija sacījis: “Neskumsti, Armaliet; viņa bija samaitāta sie­viete.” Tajā laikā nebija lielas nozīmes tam, vai viņa bija samaitāta vai traka. Vai man vajadzētu likties mierā, lai viņa pati izvēlas savu likteni? Tomēr, es nodomāju, viņa reiz bija izglābusi man dzīvību. Vai esmu Geilisai parādā, lai mēģinātu glābt viņas dzīvību par spīti tam, kas šī sieviete bija vai būs? Un tādējādi varbūt nolemt nāvei Rodžeru? Kādas man ir tiesības iejaukties?

“Nav runa par pareizību, Armaliet,” es dzirdēju Džeimija maz­liet nepacietīgo balsi. “Tas ir jautājums par pienākumu. Vai godu.”

-    Ak, godu? es pateicu skaļi. Un kas tas tāds ir? Viesmīlis, kas bija atnesis šķīvi ar maniem tortellini, izskatījās sabijies.

-    Ko, lūdzu? viņš sacīja.

-    Nekas, es atteicu, pārāk izklaidīga, lai uztrauktos par to, ko viņš par mani domā. Varbūt labāk atnesiet visu pudeli.

Kad beidzu maltīti, mani no visām pusēm bija ielenkuši rēgi. Beidzot, stiprinājusies ar ēdienu un vīnu, es atstūmu tukšo šķīvi un atvēru Gilianas Edgersas pelēko piezīmju grāmatiņu.

Nav tumšākas vietas par Hailendas ceļu nakts vidū, kad nespīd mēness. Šad tad pazibēja garām braucošo mašīnu lukturi, tad pēkšņajā gaismas uzplaiksnījumā parādījās Rodžera galvas un plecu siluets. Viņš bija sakumpis uz priekšu, it kā aizsargājoties pret draudošajām briesmām. Arī Brī sēdēja uzkumpusi, saritinājusies sēdekļa stūrī man blakus. Mēs visi grem­dējāmies domās, norobežojušies cits no cita, noslēgušies mazās, atsevišķās klusēšanas saliņās lielajā klusumā, kas valdīja ātri brau­cošajā mašīnā.

Mēteļa kabatās sabāztās rokas bija savilkušās dūrēs, dīki kratot tajās monētas un citus sīkumus, kas mēdz atrasties kabatās, sadriskāti papīra kabatlakatiņi, zīmuļa galiņš, sīka gumijas bumbiņa, ko kāds mazs pacients pametis uz mana kabineta grīdas. īkšķis vilka apļus un atpazina amerikāņu monētas robaino malu, plato, reljefo angļu penija virsmu un atslēgas robiņus tā bija atslēga no Gilianas Edgersas kabīnes, kuru es nebiju pūlējusies aizgādāt atpakaļ institūtam.

īsi pirms izbraukšanas no mācītājmājas es biju vēlreiz mēģinā­jusi piezvanīt Gregam Edgersam. Telefons zvanīja daudzas reizes, bet neviens neatbildēja.

Stīvi vēros tumšajā logā, pie kura sēdēju, neredzot ne savu izplūdušo atspulgu, ne arī masīvās klinšu blīvas, ne retos kokus, kas aiztraucās garām naktī. Naksnīgās ainavas vietā es skatīju grāmatu rindas, kas bija saliktas nodalījuma vienīgajā plauktā tikpat aku­rāti kā aptiekāra pudelītes. Un zem tām piezīmju grāmatiņu, kuras lappuses aizpildītas ar smalku ieslīpu rokrakstu, stingrā kārtībā izklāstot secinājumus un ar mītiem un zinātniskiem faktiem savi­jušos maldus, kas smelti gan no zinošiem cilvēkiem, gan leģen­dām, un viss balstīts uz sapņiem. Jebkurš nejaušs lasītājs šo tekstu uzskatītu vai nu par juceklīgām, sadomātām blēņām, vai, labākajā gadījumā, par uzmetumu muļķīgam, pārgudram romānam. Tikai es tur saskatīju rūpīgi apdomātu un līdz sīkumam izstrādātu plānu.

Parodējot zinātnisku pieeju, grāmatiņas pirmajai daļai bija dots virsraksts “Novērojumi”. Tajā bija minētas nesakarīgas atsau­ces, kārtīgi zīmējumi un rūpīgi sanumurētas tabulas. “Saules un mēness stāvoklis tradīciju dienās” tāds nosaukums bija dots vie­nam sarakstam, kurā bija divi simti ciparu pāru. Līdzīgi saraksti bija uzveidoti Jaunajam gadam, Vasaras saulgriežiem un citi Ra­žas svētkiem un Visu svēto dienai. Senie Uguns un Saules svētki, bet rīt uzlēks Maija dienas saule.

Galvenā piezīmju grāmatiņas nodaļa saucās “Minējumi”. Vis­maz tas atbilda patiesībai, es izsmējīgi nodomāju. Vienā lappusē kārtīgā, slīpā rokrakstā bija rakstīts: “Druīdi upurus dedzināja pī­tos būros, kas veidoti cilvēka formā, bet atsevišķus cilvēkus noga­lināja nožņaudzot un pēc tam pārgrieza tiem rīkli, lai iztecētu asi­nis. Kurš bija nepieciešamais elements uguns vai asinis?” Jautā­juma aukstasinīgā ziņkāre man acu priekšā skaidri uzbūra Geilisas Dankenas seju ne meiteni ar lielām acīm un taisniem matiem, kuras fotogrāfija atradās institūtā, bet desmit gadus vecāko viltīgo, viegli smīnošo prokurora sievu, kas zināja, kā likt lietā gan zālītes, gan savu augumu, ar kuru pēc patikas kārdināt vīriešus un bez­kaislīgi nogalināt, lai sasniegtu savu mērķi.

Dažas pēdējās lappuses bija akurāti nodēvētas par “Secināju­miem”, un tās bija likušas mums pavasara saulgriežu priekšvakarā tumsā braukt šurp. Saspiedu atslēgu pirkstos, no visas sirds vēlo­ties, lai Gregs Edgerss būtu pacēlis telefona klausuli.

Rodžers piebremzēja un nogriezās uz bedrainā zemesceļa, kas veda gar Kreignedanu.

-     Es neko neredzu, viņš paziņoja. Viņš tik sen nebija neko teicis, ka īsais teikums izskanēja īdzīgi un kareivīgi.

-     Dabiski, Brianna nepacietīgi attrauca. No šejienes jau ne­var akmeņus redzēt.

Rodžers par atbildi kaut ko noņurdēja un samazināja ātrumu vēl vairāk. Acīmredzot nervi Briannai bija uzvilkti, bet arī viņš ne­jutās labāk. Tikai Klēra likās mierīga, un mašīnā pieaugošais sa­sprindzinājums viņu neietekmēja.

-     Viņa ir te, pēkšņi Klēra sacīja. Rodžers nospieda bremžu pedāli tik spēji, ka gan Klēra, gan viņas meita krita uz priekšu, ietriecoties priekšējā sēdekļa atzveltnē.

-     Uzmanīgāk, idiot! Brianna nikni uzbļāva Rodžeram. Viņa izgrūda roku caur matiem, ar ašu, nervozu žestu atbīdot tos no acīm. Kad viņa pieliecās, lai mēģinātu kaut ko saskatīt aiz loga val­došajā tumsā, varēja redzēt, ka viņa ātri norij siekalas.

-    Kur? viņa prasīja.

Klēra pamāja ar galvu uz priekšu pa labi, rokas viņa aizvien turēja, dziļi sabāztas kabatās.

-    Tur stāv mašīna, tūlīt aiz krūmiem.

Rodžers aplaizīja lūpas un pastiepa roku pēc durvju roktura.

-     Tas ir Edgersa auto. Es iešu paskatīties, bet jūs palieciet šeit.

Brianna, nočīkstot neeļļotajām eņģēm, atgrūda durvis savā

pusē. Viņas klusais nicinājums lika Rodžeram pietvīkt blāvajā gaismā, kas plūda no augšas.

Viņa bija atpakaļ, pirms Rodžers pats bija paguvis izkāpt no mašīnas.

-    Tur neviena nav, viņa ziņoja. Brianna palūkojās augšup uz kalna galu. Vai jūs domājat…?

Klēra aizpogāja mēteli un, neatbildējusi uz meitas jautājumu, izkāpa tumšajā naktī.

-    Taka ir tur, viņa norādīja.

Viņai gribot negribot vajadzēja rādīt ceļu, un Rodžeram, redzot blāvo stāvu līdzīgi spokam slīdam augšup pa nogāzi, skarbi tika atsaukts atmiņā iepriekšējais kāpiens stāvā kalnā uz Sentkildas kapsētu. Arī Brianna to atcerējās; viņa saminstinājās, un Rodžers dzirdēja, kā viņa pie sevis kaut ko nikni nopurpina, bet tad viņas roka satvēra jaunekļa elkoni un cieši saspieda vai tas bija iedroši­nājums vai lūgums pēc atbalsta, viņš nezināja. Katrā ziņā viņu šis pieskāriens iedrošināja, tāpēc viņš noglāstīja roku un izvilka to sev caur elkoņa izliekumu. Par spīti vispārējām šaubām un pārdabisku mam, kas nenoliedzami piemita šai ekspedīcijai, tuvojoties kalna virsotnei, jauneklis juta mostamies satraukumu.

Nakts bija skaidra, bez mēness un ļoti tumša, tikai zvaigžņu gaismā zaigojoši sīki vizlas punktiņi kalpoja tam, lai vispār varētu saskatīt draudīgos senā loka akmeņus. Trijotne apstājās uz viegli noapaļotās virsotnes, cieši kopā saspiedušies kā no ganāmpulka noklīdušas aitas. Rodžera paša elpa likās nedabiski skaļa.

-    Tas, Brianna izspieda caur zobiem, ir muļķīgi!

-    Nē, nav vis, Rodžers nepiekrita. Pēkšņi viņam aptrūka elpas, it kā žņaugs būtu izspiedis gaisu no plaušām. Tur spīd gaisma.

Tā bija tik tikko jaušama ne vairāk kā atplaiksnījums, kas tū­daļ arī pazuda, bet viņš to bija redzējis. Viņš dzirdēja, ka kādam aizraujas elpa.

Un ko tagad? Rodžers iedomājās. Vai vajadzētu kliegt? Vai citu cilvēku saceltais troksnis izbiedētu medījumu un pamudinātu uz rīcību? Un kāda tā varētu būt?

Viņš redzēja, ka Klēra pēkšņi papurina galvu, it kā vēlētos at­brīvoties no kāda uzmācīgi sīcoša insekta. Atkāpjoties no tuvākā akmens, viņa uzgrūdās Rodžeram.

Rodžers satvēra sievieti aiz rokas un nomurmināja:

-     Mierīgi, mierīgi, kā runājot ar zirgu. Nespodrajā zvaigžņu gaismā Klēras seja nebija labi redzama, bet viņš juta, ka sievietes augums nodreb kā elektrības ķerts. Viņš stāvēja sastindzis neziņā un turēja viņas roku.

No sastinguma puisi izsita spēji uzplūdusī spēcīga benzīna smaka. Viņš neskaidri juta, ka Brianna atmet galvu, kad smaka sasniedza viņas nāsis, pagriežas uz loka ziemeļu galu, un tad viņš jau bija atlaidis Klēras roku, izlauzies cauri krūmu joslai, akmeņu lokam un soļoja uz centru, kur vīdēja melns sakumpis stāvs, kas uz mazliet gaišākās zāles fona izcēlās kā tintes traips.

Aiz muguras klusumu saplosīja Klēras spēcīgā un satrauktā balss.

-    Giliana!

Pēkšņi kaut kas slāpēti nošalca un nakts spoži uzliesmoja. Ap­žilbis Rodžers atlēca soli atpakaļ, paklupa un nokrita uz ceļiem.

Brīdi acu zīlītes apžilbināja līdz sāpēm spoža gaisma tik mir­dzoša, ka apslēpa visu. Viņš dzirdēja blakus kliedzienu un sajuta uz pleca Briannas roku. Viņš samirkšķināja plakstus, sāka tecēt asa­ras, un redze pakāpeniski atgriezās.

Starp viņiem un ugunskuru stāvēja slaids smilšu pulksteņa silu­ets. Redzei kļūstot arvien skaidrākai, Rodžers aptvēra, ka sieviete ģērbusies garos, kuplos svārkos un ņieburā apģērbā, kas iederē­jās citā laikmetā. Viņa bija pagriezusies uz saucienu, un Rodžers pamanīja lielas acis un gaišus, plīvojošus matus, kurus pluinīja no ugunskura plūstošais karstais vējš.

Cenšoties piecelties, viņam pietika laika pabrīnīties, kā sievietei izdevies uzvilkt augšā tik milzīgu baļķi. Tad sejā kā sitiens ietriecās svilstošu matu un apdegušas ādas dvaka, un viņš atcerējās. Šonakt Grega Edgersa nebija mājās. Nezinādama, kurš ir nepieciešamais elements asinis vai uguns viņa bija nodrošinājusies ar abiem.

Viņš patraucās garām Briannai, visu uzmanību pievērsis gara­jai, slaidajai meitenei priekšā un sejai, kas bija kā viņa paša spoguļ­attēls. Geilisa redzēja tuvojamies puisi, pagriezās un kā vējš trau­cās uz pārplīsušu akmeni loka galā. Viņai pār plecu bija pārmesta raupja audekla mugursoma; viņš dzirdēja, ka bēgle iekunkstas, kad soma smagi atsitās viņai pret sānu.

Uz mirkli viņa apstājās, roku pastiepusi uz klints pusi, un at­skatījās. Rodžers būtu gatavs zvērēt, ka sievietes acis apstājās pie

viņa, skatieni pāri liesmām, kas viņus šķīra, satikās un mirkli uzka­vējās. Viņš kliedza bez skaņas. Tad sieviete apcirtās, viegla kā dejo­joša dzirkstele, un nozuda klints plaisā.

Ugunskuru, līķi un pašu nakti pēkšņi aprija arvien pieaugošs spalgs troksnis. Rodžers attapās, ka guļ uz vēdera zālē, izmisīgi ieķēries zemē, cenšoties atrast kādu pazīstamu sajūtu, kur piesais­tīt savu veselo saprātu. Veltīgi. Likās, ka nedarbojas neviena no maņām pat pieskāriens zemei bija nenoteikts, izplūdis, it kā viņš gulētu plūstošajās smiltīs, nevis uz granīta bluķa.

Apžilbis no baltuma, kļuvis kurls no akmens plosošajiem klie­dzieniem, Rodžers centās noturēties, mežonīgi mētādamies, zaudē­jis varu pār savām rokām un kājām, juzdams tikai milzīgu vilkmi un vajadzību tai pretoties.

Laika ritums bija zaudējis jēgu; Rodžeram bija sajūta, it kā būtu cīnījies ar šo tukšumu veselu mūžību, līdz beidzot apzinājās kaut ko ārpus sevis. Rokas, kas turēja viņa plaukstas ar izmisīgu spēku, un pie sejas piekļautas krūtis, kas neļāva elpot.

Pakāpeniski atgriezās dzirde un tai līdzi balss, kas sauca viņa vārdu. Patiesību sakot, lamāja viņu, bet starp vārdiem bija dzirda­mas elsas.

-     Tu, idiot! Tu… stulbeni! Mosties, tu… ēzeli! Balss bija klusa, bet vārdu jēgu viņš saprata skaidri. Ar pārcilvēciskām pūlēm Ro­džers pastiepa rokas un satvēra meitenes plaukstu locītavas. Viņš vēlās, jūtoties smagnējs kā tikko izkustējies šļūdonis, un attapās, ka stulbi blisina acis, raugoties asarām noplūdušajā Briannas Rendelas sejā un acīs, kas dziestošā ugunskura atblāzmā bija tumšas kā alas.

Benzīna un gruzdošās miesas smaka bija nomācoša. Rodžers novērsās un izvēmās slapjajā zālē. Prāts bija pārāk nodarbināts, lai priecātos par to, ka atgriezusies oža.

Viņš ar piedurkni noslaucīja muti un nedroši meklēja Briannas roku. Viņa tupēja, sarāvusies čokurā, un viegli drebēja.

-     Ak Dievs, viņa izdvesa. Ak Dievs. Man likās, ka es tevi nenoturēšu. Tu rāpoji tieši uz turieni. Ak Dievs.

Brianna nepretojās, kad Rodžers piekļāva viņu sev klāt, bet arī neatsaucās. Viņu aizvien vēl purināja drebuļi, asaras tecēja no lie­lajām, neko neredzošajām acīm, un lūpas laiku pa laikam atkārtoja: “Ak Dievs,” kā sabojājusies plate.

-    Kuš! Rodžers viņu noglāstīja. Viss būs labi. Kuš! Reibonis pamazām pārgāja, lai ari viņš joprojām jutās tā, it kā būtu sadalīts vairākos gabalos un izmētāts starp visiem kompasa punktiem.

Tur, kur zemē gulēja tumšais apveids, atskanēja kluss sprakšķis. Tas un Briannas mehāniski atkārtotā frāze bija vienīgie trokšņi, kas iztraucēja nakts klusumu. Rodžers aizspieda ar rokām ausis, it kā gribētu apklusināt ellīgās rēkoņas atbalsis.

-    Tu ari to dzirdēji? viņš iejautājās. Brianna turpināja raudāt, bet pamāja ar galvu, nedroši kā pārbijies kucēns.

-     Vai tava… viņš iesāka, ar grūtībām mēģinot savākt domu lauskas, bet viena tomēr noformējās pilnībā, un viņš spēji izslējās.

-    Tava mamma! Rodžers iesaucās, cieši satverot Briannu aiz abām rokām. Klēra! Kur viņa ir?

Brianna satriekta pavēra lūpas, tad piecēlās kājās un izmisīgu skatienu vērās uz tukšo laukumu, kuram apkārt drūmi slējās cil­vēka auguma akmens milzeņi gandrīz neredzami dziestošā uguns­kura ēnās.

-    Mammu! viņa spalgi iekliedzās. Mammu, kur tu esi?

-     Viss kārtībā, Rodžers sacīja, cenšoties piešķirt balsij zinā­tāja pārliecību. Tagad viss būs labi.

Patiesību sakot, viņam nebija ne jausmas, vai Klērai Rendelai jebkad viss būs labi. Taču viņa vismaz bija dzīva, un tas bija vienī­gais, par ko viņš varēja galvot.

Viņi bija atraduši Klēru bez samaņas guļam zālē netālu no akmeņu loka malas, viņas seja bija balta kā mēness, kas tobrīd kāpa debesīs, bet par to, ka sirds vēl pukst, liecināja tikai tas, ka nobrāzumos uz delnām sūcās tumšas asinis. Labāk neatcerēties ellišķīgi grūto ceļu uz mašīnu, kad Klēras augums smagi gūlās

uz Rodžera pleca, bet kājas neveikli sitās pret akmeņiem, kuri no katra pieskāriena izkustējās no vietas.

Kāpiens lejup pa nolādētā kalna nogāzi bija izsūcis visus viņa spēkus. Brianna, kuras seja no koncentrēšanās bija tā saspringusi, ka bija izspiedušies vaigukauli, rokās cieši satvērusi stūresratu, veda visu kompāniju atpakaļ uz mācītājmāju. Sagumis sēdeklī bla­kus vadītājai, Rodžers atpakaļskata spogulī vēl bija redzējis ne­skaidro kalna apveidu, pār kuru slīdēja mazs, vizošs mākonītis kā lielgabala šāviena dūmi, pēdējās kaujas mēmais liecinieks.

Tagad Brianna neatkāpās no dīvāna, uz kura gulēja viņas māte, nekustīga kā akmens tēls uz sarkofāga. Nodrebinājies Rodžers bija vairījies no kamīna, kur gruzdēja apraustās ogles, un sameklējis nelielu elektrisko sildītāju, pie kura mācītājs vēsos ziemas vakaros bija sildījis kājas. Tā stieņi nu kvēloja sakarsuši oranži, un skaļā, draudzīgā murrāšana aizpildīja kabinetā valdošo klusumu.

Rodžers sēdēja uz zema soliņa pie dīvāna, viņš jutās šļaugans un izplūdis. Savācis pēdējās gribasspēka paliekas, viņš pastiepa roku pēc telefona, kas stāvēja uz galda, bet tā palika kavējamies dažas collas virs klausules.

-     Vai mums… Viņam vajadzēja apklust, lai atklepotos. Vai mums… izsaukt ārstu? Varbūt policiju?

-     Nē. Briannas balss skanēja pārliecinoši, gandrīz izklaidīgi, kad viņa liecās pār nekustīgo augumu uz dīvāna. Viņa sāk atgū­ties.

Izliektie plaksti sakustējās, uz mirkli aizvērās ciešāk, atcero­ties sāpes, tad atslāba un atvērās. Skatiens bija skaidrs un maigs kā medus. Acis lūkojās uz visām pusēm, pārslīdēja pāri Briannai, kas, stīva un taisni izslējusies, stāvēja viņai blakus, un palika pie Rodžera sejas.

Asinis bija aizplūdušas no Klēras lūpām, kā arī no visas sejas; vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz izdevās dabūt pār tām vārdus, bet arī tad tas bija tikai piesmacis čuksts.

-    Vai viņa… aizgāja atpakaļ?

Klēras pirksti bija ieķērušies svārku audumā, un Rodžers re­dzēja, ka tie atstāj tumšu, izsmērētu asins traipu. Viņš pats kņudo­šām plaukstām instinktīvi aptvēra ceļus. Tātad arī viņa bija turēju­sies, tveroties pie zāles un grants, meklējot kaut mazāko pieturas punktu, lai pagātne viņu neaprītu. Atceroties ievelkošo plaisu, viņš aizvēra acis un pamāja ar galvu.

-Jā, viņš sacīja. Aizgāja.

Dzidrās acis nekavējoties pievērsās meitas sejai, un uzacis izlie­cās jautājumā. Bet skaļi to izteica Brianna.

-    Tātad tā ir taisnība, viņa nedroši sacīja. Viss bija taisnība?

Rodžers juta vieglos drebuļus, kas pārskrēja pāri meitenes augu­mam, un nedomājot saņēma viņas roku. Viņš neapzināti saviebās, kad viņa to saspieda, un pēkšņi atmiņā dzirdēja tekstu, ko mācī­tājs lasīja no Bībeles: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Un tie, kuriem jāredz, lai noticētu. Ar redzi iegūtās ticības sekas viņam blakus drebēja, pārbijušās par to, kam vēl nāksies noticēt.

Meitene saspringa, gatavojoties saskarties ar patiesību, kuru bija jau redzējusi, turpretī Klēra, kas gulēja uz dīvāna, atslāba. Bālās lūpas izliecās smaida atblāzmā un palika kvēlojam dzintarainajās acīs.

-     Tā ir taisnība, viņa sacīja. Bālajos vaigos iekrāsojās tikko jaušams sārtums. Vai māte tev melotu? Un viņa atkal aizvēra acis.

Rodžers pastiepa roku uz leju, lai izslēgtu elektrisko sildītāju. Nakts bija auksta, bet viņš nespēja ilgāk palikt kabinetā, savā īslai­cīgajā patvērumā. Viņš joprojām jutās nedrošs uz kājām, bet atlikt vairs nedrīkstēja. Vajadzēja pieņemt lēmumu.

Jau ausa gaisma, kad iepriekšējā nakti ārsts un policija bija beiguši savu darbu aizpildot dokumentus, uzklausot liecības un konstatējot nāvi. Tātad darot visu nepieciešamo, lai noskaidrotu patiesību. Svētīgi tie, kas neredz, viņš atkal dievbijīgi nodomāja, un tomēr tic! īpaši šajā gadījumā.

Beidzot visi bija devušies projām ar dokumentiem, amata nozī­mēm un mašīnās, kurām uz jumta zibsnīja bākugunis, lai uzrau­dzītu Grega Edgersa līķa aizvešanu no akmeņa loka un lai izraks­tītu apcietināšanas orderi viņa sievai, kura atvilinājusi vīru šurp, nonāvējusi un aizbēgusi no notikuma vietas. Maigi sakot, apdullis domāja Rodžers.

Pārguris garīgi un fiziski, Rodžers bija atstājis abas Rendelas ārsta un Fionas aprūpē un pats licies gultā, nepūloties izģērbties vai saklāt gultu, un iekritis ilgi gaidītajā aizmirstībā. īsi pirms saul­rieta Rodžeru uzmodināja stiprs izsalkums, viņš bija noklumburojis lejā un atklājis, ka viņa viešņas, tikpat klusas, kaut arī mazliet sakoptākas nekā namatēvs, palīdz Fionai gatavot vakariņas.

Maltīte pagāja mierīgi. Gaisotne nebija saspringta, it kā ap galdu sēdošie cilvēki komunicētu neredzami. Brianna sēdēja blakus mātei, šad tad, padodot ēdienu, viņai pieskārās, it kā lai sevi pārlie­cinātu, ka māte nav pazudusi. Lāgiem kautri, no skropstu apakšas Brianna bija uzmetusi ašu skatienu Rodžeram, tomēr neko viņam neteica.

Klēra runāja maz un gandrīz neko neēda, bet sēdēja klusa, rāma un mierīga kā saulē sasilis ezers, pievērsusies savām domām. Pēc vakariņām viņa atvainojās un apsēdās dziļajā loga sēdeklī gaiteņa galā, apgalvojot, ka jūtas nogurusi. Brianna, paskatījusies uz māti, kuras siluets izcēlās dziestošās saules pēdējos staros, kas lija viņai pāri, devās uz virtuvi palīgā Fionai nomazgāt traukus. Rodžers, kuram Fionas sātīgais ēdiens bija smagi iegūlis kuņģī, aizgāja uz kabinetu padomāt.

Pēc divām stundām viņš vēl aizvien domāja, bet gandrīz neko nebija izdarījis. Uz rakstāmgalda un visur citur nekārtīgās kaudzēs bija sakrautas grāmatas, tās atvērtas gulēja uz dīvāna un krēsliem, tukšie robi piebāztajos plauktos liecināja par jaunā vēsturnieka haotiskajiem pētījumiem.

Vajadzēja daudz laika, tomēr viņš bija to atradis īso rindkopu, ko atcerējās lasījis, kad bija meklējis faktus pēc Klēras Rendelas lūguma. Toreiz pētījumu rezultāti atnesa viņai mierinājumu un

mieru, bet šoreiz tā nebūs ja viņš atklātu to, ko atradis. Ja nu viņam izrādīsies taisnība? Bet citādi nevar būt, tas izskaidrotu to, ka kaps atrodas nepareizajā vietā, tik tālu no Kalodenas.

Rodžers pārbrauca ar roku pār seju un sajuta ataugušos bārdas rugājus. Nav brīnums, ka ar visiem šiem notikumiem viņš aizmirsis noskūties. Aizverot plakstus, nāsīs joprojām iesitās asins un dūmu dvaka; acu priekšā rēgojas uguns liesmas uz tumšās klints, un tikai nedaudz pietrūka, lai viņš aizsniegtos līdz plīvojošajiem gaišajiem matiem. No šīm atmiņām pār muguru pārskrēja šermuļi, un pēk­šņi viņš juta uzplūstam nepatiku. Klēra bija izpostījusi viņa sirds­mieru. Vai viņam vajadzētu taupīt viņējo? Un Brianna… viņa tagad zināja patiesību, bet vai viņai nevajadzētu zināt visu?

Klēra vēl aizvien sēdēja sēdeklī pie loga gaiteņa galā, kājas pavilkusi zem sevis, un vērās vienmuļi tumšajā stikla rūtī.

-    Klēra? Balss pēc ilgās klusēšanas skanēja piesmakusi, tāpēc viņš nokāsējās un mēģināja vēlreiz. Klēra? Es… man jums kaut kas jāsaka.

Viņa pagriezās, pacēla skatienu uz Rodžeru, bet sejā tikpat kā nebija manāma ziņkāre. Viņa raudzījās mierīgi, kā cilvēks, kas pie­dzīvojis bailes, izmisumu, sēras un nesis sāpju pilno izdzīvošanas nastu un izturējis. Skatoties uz Klēru, viņš pēkšņi juta, ka nespēj runāt.

Bet viņa bija teikusi taisnību; viņam jādara tāpat.

-     Es kaut ko atradu. Viņš īsā, gluži nevajadzīgā žestā pacēla grāmatu. Par… Džeimiju. Izsakot skaļi šo vārdu, jaunais Veikfīlds sajuta pieplūstam spēku, it kā lielais skots būtu atsaucies uz šo aicinājumu un tagad dzīvs nekustīgi stāvētu gaitenī starp savu sievu un Rodžeru. Viņš, saņemot drosmi, dziļi ievilka elpu.

-    Par ko ir runa?

-     Par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es domāju… man šķiet, viņam neizdevās.

Pēkšņi Klēras seja nobālēja, un viņa plati ieplestām acīm paska­tījās uz grāmatu.

-    Viņa vīri? Bet man likās, jūs atradāt…

-    Jā, Rodžers viņu pārtrauca. Nē, esmu gandrīz drošs, ka tas viņam izdevās. Viņš izglāba Lelibrokas vīrus, izveda viņus no Kalodenas un lika doties mājās.

-     Bet tad jau…

-    Viņš bija nodomājis griezties atpakaļ uz kaujas lauku un, manuprāt, viņš izdarīja arī to. Jo tālāk Rodžers runāja, jo mazāk viņam gribējās atklāt patiesību, tomēr to vajadzēja pateikt. Nespē­dams atrast vārdus, Rodžers atvēra grāmatu un nolasīja skaļā balsī:

“Pēc pēdējās kaujas Kalodenā astoņpadsmit jakobītu virsnieku visi ievainoti patvērās vecajā mājā un divas dienas tur nogulēja neapkoptiem ievainojumiem un sāpju mocīti, tad viņus izveda laukā, lai nošautu. Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga no slaktiņa, pārējos apbedīja turpat parka malā.”

-    “Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga…" Rodžers klusi atkārtoja. Viņš atrāva skatienu no nepielūdzamā teksta grā­matā, lai ieskatītos Klērai acīs, kas bija plati ieplestas un neredzo­šas kā briedim, kurš nespēj novērsties no tuvojošās mašīnas luk­turiem.

-     Viņš bija nodomājis mirt Kalodenas kaujas laukā, Rodžers čukstēja. Bet tā nenotika.

Autores pateicība un laba vēlējumi

Trim Džekijām (Jackie Cantor, Jackie LeDonne un manai mātei), manu grāmatu sargeņģeļiem; četriem Džoniem (John Myers, John E. Simpson, Jr., John Woram, John Stith), kā arī pastāvīgajiem lasī­tājiem par dažādu ar Skotiju saistītu iezīmju atklāšanu un vispārēju entuziasmu; Dženitai Makohejai (Janet McConnaughhey), Mārgaritai Dž. Kempbelai (Margaret J. Campbell), Todam Heimārkam (Todd Heimark), Debai un Denisam Perisekiem (Deb un Dennis Parisek), Holijai Heinelai (Holly Heinel) un visiem pārējiem no “LitForumites”, kuri nesākas ar burtu Dž, īpaši Robertam Riflam (Robert Riffle) par ceļmallapu epitetiem franču valodā, melnkoka klaviatūru un ļoti vērīgo skatienu; Polam Solīnam (Paul Solyn) par vēlīnām kresēm, val­šiem, kaligrāfisku rokrakstu un botāniķa padomiem; Mārgaritai Bolai (Margaret Ball) par atsaucēm, noderīgiem ieteikumiem un lieliskām sarunām; Fejai Zaharijai (Fay Zachary) par pusdienām; doktoram Ge­rijam Hofam (Gary Hoff) par padomiem un konsultācijām medicīnā (viņam nav nekā kopīga ar aprakstiem, kā izlaist cilvēkam zarnas); dzejniekam Berijam Fogdenam (Barry Fogden) par tulkojumiem no angļu valodas; Labhrīunam Makīanam (Labhriunn Maclan) par gēlu lāstiem un par laipnu atļauju izmantot viņa poētisko vārdu; Ketijai Alenai-Vēberei (Kathy Allen-Webber) par vispārēju palīdzību ar franču valodu (ja tomēr vēl kaut kas ir nepareizā gramatiskā laikā, tad tā ir mana vaina); Vondai N. Makintairai (Vonda N. McIntyre) par dalīša­nos amata noslēpumos; Maiklam Lī Vestam (Michael Lee West) par brīnišķīgiem komentāriem par tekstu un par telefona sarunām, kas liek manai ģimenei kliegt “Beidz runāt pa telefonu! Mēs mirstam badā!"; Maikla Lī mātei par manuskripta lasīšanu, par to, ka viņa palaikam atraujas un pajautā savai kritiski noskaņotajai meitai: "Kāpēc tu neraksti kaut ko tādu?"; Elizabetei Bahanai (Elizabeth Buchan) par jautājumiem, ieteikumiem un padomiem kas prasīja gandrīz tikpat daudz pūļu, cik sniegtā palīdzība.