Kits Robertss

Pavana

.

Kādā 1588. gada siltā jūlija vakarā Londonā, Griničas karaļpilī ar slepkavas lodes caururbtu vēderu un krūtīm gulēja sieviete, gaidot savu nāves stundu. Seja viņai bija grumbaina, zobi nomelnojuši, un nāve atņēmusi cieņas pilno izskatu, bet viņas pēdējais elpas vilciens izraisīja atbalsis, kas satricinaja pusi pasaules. Jo apstājās pukstēt teiksmainās karalienes Elizabetes Pirmās, Anglijas varenās valdnieces, sirds.

Angļu niknums plūda pāri malām. Pietika ar vienu vārdu, vienu čukstu, un pūlis jau saplosīja kādu pusārprātigu jau­nekli, kas sauca pēc pāvesta svētības… Anglijas katoļi, kurus soda naudas bija iedzinušas galējā nabadzībā, joprojām atcerēdamies asiņaino sacelšanos ziemeļos un sērodami pēc Skotijas karalienes, varēja sagaidīt jaunus grautiņus. Viņi negribīgi tvēra pēc ieročiem, lai aizsargatos pret pašu tau­tiešiem, bet valstij jau pārskrēja pāri Volsingema iešķilta dzirkstele, kas izraisīja drūmas signālugunis, kuras saplūda ar nelaimi vēstošajiem autodafē.

Ziņas aizlidoja līdz Parīzei, Romai, dīvainā kārtā arī līdz Eskoriālam, kur Filips Otrais kala savus Anglijas sakāves plānus. No saplosītās un savstarpēji sašķeltas zemes tās aizlidoja līdz Armādas kuģiem, kas patlaban kūla ūdeņus, braukdami gar Kornvolas Lizardu, galējo Anglijas dienvidu pussalu, kura iesniedzas Lamanša, lai Flandrijas krastos apvienotos ar Pannas iebrucēju armiju. Vienu dienu, kamēr spāņu admirālis Medina-Sidonija staigaja pa San Martin klājiem, puse pasaules karājās mata galā. Tad lēmums tika pieņemts un burinieki, bruņotie tirdzniecības kuģi, galeras un neveiklās urkas pagriezās pret ziemeļiem — pret Angliju. Pret Heistingsu un Sentleki, kur jau pirms gadsimtiem bija izlemti vēstures likteņi. Nemieri, kas izcēlās, ļāva Filipam ērti iekārtoties par Anglijas valdnieku; Francijā gīzu pie­kritēji, Lamanša pretējā krastā uzvaru iedrošināti, beidzot gāza novājināto Valua dinastiju. Triju Ann karš beidzas ar Svētās Līgas triumfu, un Romas Baznīca atguva savu seno varu.

Uzvarētāji guva laupījumu. Izmantodama katoļu baz­nīcas atbalstu, jaunveidojama Lielbritānijas nācija nodeva savus bruņotos spēkus pāvestu dienestā, satriecot Holandes protestantus un ilgos karos ar luterāņiem gāžot vācu pilsētvalstu varu. Ziemeļamerikas kontinenta jaunie iedzīvotāji palika spāņu kundzībā, kapteinis Kuks Austrālijā pacēla Pētera troņa kobaltzilo karogu.

Pašā Anglijā, pussenatnīgajā, pusmodernajā zemā, ko tāpat ka aizvēsturiskos laikos šķēla valodu, šķiru un rasu atšķirības, joprojām zalgoja viduslaiku pilis, jūdzēm gari un plati neskarti meži slēpa sevī cita laikmeta būtnes. Da­žiem turpmākie gadi likās nesam piepildījumu, Dieva aizredzē paredzēta krāšņumā īstenojumu, citiem šķita, ka atgriezušies Tumsības laiki, kuros apkārt klīst izmirušās, pagājībā aizgājušās būtnes, ko labāk būtu aizmirst: proti, lāči un lūši, drausmīgi vilki, laumas un meža gari.

Pāri visam stiepās pāvestu garās rokas, lai sodītu un atalgotu; Karojošajai Baznīcai piederēja visaugstākā vara. Taču divdesmitā gadsimta vidū tuvu un tālu kļuva dzirdama kurnēšana. Gaisā virmoja dumpja jausmas…

Dernovērija, Anglija, 1968

Pienāca noteiktais bēru rīts, un Eliju Streindžu apgla­bāja, sarkanmelno drapējumu atbīdīja sānis, zārku nolaida kapā, nesējiem pamazām tecinot baltos dvieļus caur pirk­stiem in nomine Paīris, cl l iii, et Spiritus Sancti… zeme uzvēma atpakaļ savu seno īpašumu. Un no jūdžu tālumu Dzelzs Margarita sūtīja pāri kalniem savas tvaika strūklas un saltai jūras rēkoņai līdzīgo dūcienu.

Trijos pēcpusdienā lokomobiļu nojumes pamazām ietina vakara mijkrēslis. Gaisma, zilgana un vāra, garam strēlēm spraucās iekšā pa jumta pārsegu, vērsdama tā šķērskokus līdzīgus šķautņainiem metāla kauliem. Lejā gaidpilni milza lokomobiļu vecie korpusi divu cilvēka stāvu augstumā. Šur tur nespodri stīgoja gan tvaika katlu mestās uguns svītras, gan spara rata rozetes stari.

Cauri pustumsai nāca kāds vīrietis. Viņš stingrā solī tuvojās, svilpodams caur zobiem, naglotajiem zābakiem klaudzot pret padilušo ķieģeļu grīdu. Viņš bija ģērbies dzi­nās un bieza brezenta jakā. Galvu sedza adīta vilnas mice, kādreiz bijusi sarkana, tagad piesūkusies ar eļļu un kvēpiem. Mati, kas spraucas no tās, šķita piķa melnumā. Rokā viņam šūpojās lukturis, mezdams šaudīgu gaismu uz lokomobiļu kastaņbrūnajam sienām. Vīrietis apstājās pie pēdējās loko­mobiles un pastiepa augšup roku, lai pakārtu lukturi uz buksēšanas ierīces. Brīdi viņš pastāvēja, nekustīgi lūko­damies uz lielajām mašīnām, neapzinati berzēdams plauk­stas. Nāsis tikko jūtami iesitas vienmēr gaisā vēsmojošais dumu un eļļas smārds, lād viņš uzlēca uz lokomobiles kāpšļa, atvēra kurtuves durvis un saka ierasto darbu. Krāsns kruķis skrapcja režģus, pāri plecam grūdieniem aizvirda elpa. Atnākušais rūpīgi sakārtoja iekuru, ieklāja papīra kum­šķi, uzlika uz tā krustu šķērsu žagarus un, dilbus ritmā cilā­dams, izgraba no tendera ogles. Pārāk strauji nedrīkst aiz­kurt— tvaika kails taču ir auksts. Pēkšņs karstums nozīme pēkšņu izplešanos, un tas savukārt izraisa plaisašanu, sūces ap liesmu caurules salaidumiem, nebeidzamas rūpes. Par spīti visai lielajai jaudai, lokomobiles vajadzēja lolot ka bērnus, pierunāt un pārliecināt, lai no tam izdabūtu labāko atdevi.

Parvadātājs nolika liekšķeri pie malas un icbāza roku kurtuves mutē, lai iesmidzinātu no kannas parafīnu. Tad laida darbā petroleja samitrinatu lupatu, sērkociņu… Tas sparkšķcdams gaiši uzliesmoja. Lupata iedegās un, klusi čukstēdama, sāka iztvaikot. Vīrietis aizvēra durvis un pa­grieza vilkmes aizbīdņu rokturus, tad izslējās, noslaucīja delnas kokvilnas lupatā, nolēca no kāpšļa un, neko nedomā­dams, ņēmās trīt lokomobiles metālu. Virs galvas švītīgi izlocītu burtu savijuma krašņojās firmas nosaukums: Streindžs un Deli, preču pārvadātāji Dorseta. Zemāk, uz lielā tvaika katla sāniem, bija lasāms pašas lokomobiles vārds. Lēdija Margarita. Lupata, sasniegusi vara plāksni, apstājās, bet tad leni un ar īpašu maigumu saka pulēt.

Margarita savā nodabā klusi šņākuļoja, pa pelnu krātuves plaisiņām spīdēja liesmu sverdas. Depo priekšstrādnieks pēcpusdienā bija piepildījis tvaika katlu un horizontālā spiediena cisternas, lokomobiles velkamas platformas sakabinatas gaidīja depo laukuma pie noliktavu iekraušanas paaugstinājumiem. Vilciena vadītājs iešķipclēja kurtuvē vēl degvielu, pavēroja, ka spiediens lēni paaugstinās līdz darba temperatūrai, pacēla riteņu smagos, no ozolkoka darinātos bremzēšanas ķīļus un iebāza tos īpaša nodalījumā aiz ūdens mērītāju rindas. Lokomobiles tvaika katls tagad karsa, izstarodams remdenu siltumu, kas plūda uz mašīnista noda­lījuma pusi.

Vīrietis domīgi palūkojās augšup uz gaismas lūkam. De­cembris bija puse, un likās, ka Dievs allaž skopojas ar gais­mu, tapēc dienas atnak un pazūd viena pelēka, miglaina acu­mirkli. arī sals drīz sagrābs visu stipras ķetnas. Jau tagad piesalst, ledus karta no iepriekšējas nakts pakususi visai maz.

Pārvadātājiem tas ir grūts laiks, daudzi no tiem jau patei­kuši darbam ardievas. Tas ir laiks, kad no saviem mitekļiem iznāk vilki, cik jau nu to palicis. IJn kur nu vēl lielceļa laupītāji… šis ir visizdevīgākais laiks zibensalricm uzbruku­miem, kad var mesties virsu un iegūt bagātības no pēdējiem šīsziemas vilcienu pārvadājumiem. Vīrietis, ģērbies biezajā jaka, paraustīja plecus. Šis būs pēdējais brauciens uz piekrasti, tad darbu pārtrauks uz mēnesi vai pat ilgāku laiku, ja vien vecais Sardžentsons pāri ceļam kopa ar savu platigo lauleru trejsavienību nemēģinās izdarīt vēl vienu atru pārskrejienu. Tādā gadījumā arī Margarita papildus mēros ceļu, jo Streindži arī Dēli arvien dodas uz piekrasti pede jie. tā vienmēr ir bi jis un būs…

Kustībai vajadzīgais spiediens — simt piecdesmit mār­ciņu uz collu — sasniegts. Mašīnists pārcēla rokas lukturi uz bīdamkarts balstīkli dūmvada priekšā, nostājās atkal uz kapšļa, ieslēdza mehānismus neitrālā stāvoklī, atvēra cilindru krānus, lēni pavirzīja reguletāju. Lēdija Margarita pamodas, zem zemā jumta līdzīgi pēkšņi uznākušam pēr­konam iedunejas vārsti. Tvaiks atvirpuļoja atpakaļ, un rīkli aizžņaudza biezi dūmi un pelnu plenes. Mašīnists tikko manāmi bez kada prieka pasmīnēja, ledarbinašanas pro­cedūra bija daļa no viņa, it ka iededzināta smadzenes. Mehānisma parbaude, cilindru krāni, regulētājs… Viņš bija kļūdī jies vienu vienīgu reizi zēna gados, proti, atvēris četru zirgspēku spēcīga robija vilkmi, kamēr krāni vēl bija slēgti, ļāvis kondensētajam ūdenim vārstam gala izsist caurumu. Dzelzij nočirkstot, viņam sirds bija pa muti kāpusi ārā, bet vecais Elija tomēr bija paķēris jostu ar sprādzi un zvetējis tikmēr, kamēr puisēnam šķitis, ka viņš būs beigts.

Viņš aizgrieza krānus, aizbīdīja reversa sviru līdz galam uz priekšu un atkal atvēra regulētāju. Vecais Dikens, depo priekšstrādnieks, bija izniris no nojumes tumsas; kad Mar­garita, izpūšot tvaika mutuļus, izdārdinaja ārā un pārripoja pāri depo uz vietu, kur stāvēja kravas platformas, vecais aizvilkās atpakaļ pie smagajām durvīm.

Par spīti aukstajam laikam stāvēdams bez mēteļa, Dikens uzmeta sajūgu Lēdijas Margaritas aizmugures stienim un ieklikšķināja bremžu sakabi vietā. Trīs platformas un ūdens tenderis: šoreiz viegls velkamais. Ģērbies biksēs un nevīžīgi saburzītā kreklā, priekšstrādnieks stāvēja, iespiedis rokas gurnos, sirmajiem matiem nokarājoties par apkaklīti.

— Labāk ļauj man braukt tev līdzi, Džesija jaunskungs…

Džesijs drūmi papurināja galvu, apņēmīgi sakodis zobus. Par to viņi jau bija runājuši iepriekš. Tēvs nekād nebija piekritis algot liekus cilvēkus; nedaudzajiem strādniekiem vajadzēja pelnīt savu algu vaiga sviedros, saimnieks velti nemaksāja. Tomēr, cik ilgi tā turpināsies, neviens nezināja, jo mehāniķu ģildes attieksme kļuva aizvien bargāka. Elija pats bija vēl neilgi pirms nāves sēdējis pie stūres, Džesijs to sācis darīt tik tikko nedēļu, pirms partruka teva dzīve, izbraukādams Margarita kalnu ciemus augšpus Bridportas, lai lur savāktu no vilnas kārsējiem ķemmdziju un saržu; dala šī ievakuma tagad atradās ceļa uz Pūlu. Vecais Streindžs nebi ja cietis nekādu zvāļošanos kantora krēslā, tāpēc viņa nāve bija atstajusi firmu gandrīz bez darbaspekiem; patlaban neatmaksājas pieņemt jaunus mašīnistus — līdz sezonas beigām atlikušas tikai dažas dienas. Džesijs sažņaudza Dikena plecu. —Mes nevaram iztikt bez tevis, Dik. Pieskati depo, lūkojies, lai ar mati viss būtu kartībā!

Tieši tā viņš būtu gribējis. — Uz mirkli Džesijs saviebās. — Ja es tagad nespētu izbraukt Margaritu ārā, tad pēdējais laiks būtu mācīties.

Džesijs nogāja atpakaļ gar vilcienu, pārbaudīdams dau­dzos brezenta pārklājus. Tenderis un abas pirmās platformas bija pilna kartība, visi cieši nosaiteti. Piekabju kravu nebi ja ko pārbaudīt, iepriekšējā diena viņš tas piekrāvis pats, no­pūlēdamies garas stundas. Tomēr Džesijs tik un tā pārbau­dīja un, pirms paņēma no Dikena preču sarakstu, palūkojās, vai deg aizmugures ugunis un vai ir apgaismota numura plāksne. Vilkdams rokas biezos mašīnista cimdus ar adas iešuvumu plaukstas iekšpuse, viņš atkal uzrāpās uz kapšļa.

Priekšstrādnieks kūtri viņu vēroja.

—   Piesargies no tiem lielceļa laupītajiem, tiem normaņu neģēļiem…

Džesijs nokrekstejas.

—   Lai labāk piesargās paši! Uzmani visu, Diken! Gaidi mani rīt.

—   Lai Dievs tevi sargā…

Džesijs pabīdīja regulētāju uz priekšu un, pametot priekš­strādniekā plecīgo stāvu aiz muguras, atvadoties pacēla roku. Margarita ar savām aizmugures platformām kla­bēdama izbrauca pa depo vārtu arku Dērnoverijas grambainajas ielas.

Ievadot kravu pilsētā, Džesijam bija tik daudz ko domai, ka neal lika laika raizēties par laupītājiem. Tagad, kad pirmās spivas sāpes bija mazliet atslabušas, viņš aptvēra, cik ļoti visiem pietrūks Pli jas. Viņam, Džesijam, bez kada brīdinā­jumā uzkārta kakla firmas smaga nasta, un iespējams, ka priekšā ir gruli laiki. Tā ka Baznīca atklati atbalstī ja Ģilžu skaļas prasības pēc īsākas darba dienas un lielākām algām, izskatijas, ka transportsabiedrībām vajadzēs atkal savilkt ciešāk jostas, kaut ari, Dievs zina, peļņas rezerves jau tā ir niecīgas. Un klīst baumas, ka platformu skaitu ierobežošot vēl vairāk: nu atļaušot braukt tikai ar sešām piekabēm un ūdens cisternu. Un pie visa tā vēl ceļu stāvoklis! Bet ko gan var gaidīt, Džesijs sev rūgti pajautāja, ja puse no valsti ievāktajiem nodokļiem aiziet zelta plākšņu iegādei baznīcu vajadzībām? Un varbūt tieši tas ir sākums jaunam tirdz­niecības pagrimumam, kādu pirms dažiem gadsimtiem izraisīja Gizevijs. Atmiņas par to joprojām gremza pratu ļaudīm ja ne citur, tad vismaz Rietumos. Patlaban Angli jas tautsaimniecība ir droša — pirmo reizi daudzu gadu laikā; drošība nozīme labklājību, zella rezerves. bet zelts, kas noglabāts nekur citur ka pusleģendārajas Vatikana lādes, nozīmē briesmas…

Pirms vairākiem mēnešiem Eli ja, zilas ugunis spļaudams, bija mēģinājis kaut ka apiet jaunos noteikumus. Viņš bija licis duci piekabju pārbūvēt ta, lai aiz tam galvanizētā cisterna varētu pārvadāt piecdesmit galonus ūdens tieši aiz izbīdāmā šķērskoka. Cisternas aizņēma ļoti nelielu vietu, tāpēc pārēja plaliba palika lietderīgajai kravai, taču ar to pietiktu, lai pienācīgi apliecinātu cieņu apsargu priekš­niekam. Džesijs varēja iedomāties, kā tēvs — vecais pa­gāns! — spurgtu smieklos par savu uzvaru, tikai viņš nebi ja nodzīvojis lik i Igi, lai to piedzīvotu. Puiša domas atgriezās pie Elijas tikpat neatvairāmi, cik neatvairāmi zārks bija ieslīdējis kapā. Džesijs atcerējās, kadu viņš tēvu tad pēdējo reizi bija skatījis: lielais deguns bija sniedzies lauka no zarka drapēri jām, kad cauri vecās mājas brokastu istabai devušies ceremoni jas viesi, to vidū Eli jas mašīnisti. Nāve nebi ja padarījusi Eliju Streindžu maigāku, tā bija gan pārveidojusi viņa seju kā uzrakņāta kalna sānus, taču vaibsti joprojām palika stingri.

Savādi, kāpēc braucot šķiet, ka vairāk laika domāt. Pat ja jāvēro tvaika katla mērītājs, tvaika spiediens, jāuzmana uguns… Turot delnās rata apmali, Džesija rokās ieplūda pazīstamā līksme; nelielais sasprindzinājums, stundām ritot, gan augs auguma, līdz cieša iekrampēšanās viesīs asas sāpes plecos un mugurā. Tikai šodien nebija jābrauc tālu, labi ja divdesmit, divdesmit divas jūdzes, caur Vulu pāri kalniem uz lielo Pūlas tīreli. Lēdijai Margaritai tāds ceļojums ir nieks, viegla krava, tās aizmugurē ripoja trīsdesmit tonnas, un ceļš gandrīz visu laiku līdzens. Lokomobilei bija tikai divi pārnesumi. Džesijs bija izbraucis ar augstu spiedienu, un tā viņš arī grasijās ceļu turpināt. Margaritas nominālais zirgspēks bija desmit, tomēr tā skaitījās vecās jaudas; viens zirgspēks bija uzskatāms par vienādu ar desmit vārsta lokveida platības collām. Piespiežot bremzi, barels uzrādītu septiņdesmit astoņdesmit zirgspēku: pietiekami, lai vilktu simt trīsdesmit tonnu smagu ritošo kravu; vecais Elija reiz, noslēdzis derības, bija tādu smagumu ripinājis. Un uzvarējis…

Džesijs pārbaudīja spiediena mērītāju: acis pašas to izdarīja, smadzenēm gandrīz nedomājot. Desmit mārciņas zemāk par maksimumu. Katlam laiciņam ar to pietiks; viņš var piemest kurināmo, vilcienam ripojot, agrāk viņš to pietiekami daudz reižu darījis, tomēr līdz šim tas vēl nebija vajadzīgs. Viņš sasniedza pirmās krustceles, palūkojās pa labi un pa kreisi un pagrieza ratu, pamezdams skatienu atpakaļ, un redzēja, ka ik platforma paklausīgi pagriežas, sasniegusi vienu un to pašu vietu. Labi, Elijam tāds pa­grieziens būtu paticis. Džesijs zināja, ka kravas platformas ripos pāri krustceļu pacēlumam, bet par to viņam nav jaraizējas. Viņa lukturi deg, un, ja kāds braucējs neprot saskatīt Margaritas lielos apjomus un tās kravu, tad tāds ir pelnījis, ka dabū krietni pa mici. Te ripo un dārd vairāk par četrdesmit tonnām; ja kāds tauriņš pagadas pārāk tuvu, tad pats vainīgs.

Džesijam piemita ļoti dziļas saknes laidusi mašīnista nicība pret iekšdedzes dzinējiem, lai arī viņš cītīgi sekoja visiem «par» un «pret pierādījumiem. Varbūt pienāks diena, kad benzīna dzinējspēks sasniegs diezgan augstu pakāpi, un bija jau arī vēl kāda sistēma, kā to sauc? Dīzelis, vai… Tomēr vispirms būtu jānovāc baznīcas smagā roka.

Tūkstoš deviņsimt desmitā gada bulla, Naftas veto, bija ierobežojusi iekšdedzes dzinēju jaudu ar simt piecdesmit kubikcentimetriem, un kopš tā laika mašīnistiem nebija nekādas īstenas konkurences. Benzīna mašīnas bija spiestas pierīkot bezgaumīgas buras, lai tās palīdzētu mašīnu dabūt uz priekšu; lai tās pārvadātu kravu — tur jau pat zirgam jāsmejas!

Svēta Dievmāte, cik auksts! Džesijs ietinās ciešāk jakā. Lēdijai Margaritai nebija vējstikla; krietnai tiesai ar tvaiku darbinatajam mašīnām tādi bija ieviesti, pat vienai vai divām arī Streindžu mašīnu parkā, taču Elija bija zvērējis, ka Margaritai tāda nebūs, Margaritai nebūs… Tā bija mākslās darbs, pilnība pati par sevi; tāda, kādu to radītāji uzbūvējuši, tāda tā arī paliks. Doma, ka varētu izpušķot to ar bezgaumīgiem niekiem, bija veco vīru darījusi gandrīz traku. Tie piešķirtu Margaritai tādu izskatu kā dzelzceļa lokomotīvēm, ko Elija tā nicinaja. Džesijs pievēra plakstus, lai varētu lūkoties pretī sīvi saltajam vējam. Viņš paskatījās leja uz tahometru. Braukšanas ātrums piecpadsmit jūdzes stundā, pusotras reizes vairāk nekā atļauts. Viena cimdotā roka parāva atpakaļ reversa sviru. Pilsētas ātruma robeža bija desmit, tas noteikts valsts likumos, un Džesijam nebija ne mazākā nodoma nokļūt policijas nagos par ātruma pārsniegšanu. Streindža firma vienmer bija labi satikusi ar miertiesnešiem un policijas seržantiem; ar to varēja daļēji izskaidrot tās veiksmi.

Iegriezdamies garajā Haistritā, viņš atkal samazināja apgriezienus. Margarita pēkšņi apstājās, satraukti nodārdināja, skaņa atbalsojās, atlēkdama no pelēko akmens celtņu fasādēm, Džesijs cauri zabaku zolēm manīja, ka vilces stienis atslābst, un ātri pagrieza bremzes ratu; uz pusēm pāršķeltā mašīna bija gandrīz pats neglītākais traips ma­šīnista raksturojumā. Aiz pēdējā luktura iegaismojas reflektori, kas vienā mirklī gaismas kvēli dubultoja. Brem­zes ieāķējas; kompensatori pirmie pavilka kravu, iztais­nodami platformu rindu. Džesijs pārslēdza reversa sviru par vienu robu atkal atpakaļ; vārstu priekšā pievadītais tvaiks uzturēja Margaritas ātrumu. Priekšā augstu stabos spīdēja pilsētiņas centra gāzes lukturi, aizmugurē slējās mūri un Austrumu vārti.

Dežurējošais seržants sveicināja, viegli paceldams āvu, un pamāja, lai barels brauc uz priekšu. Džesijs pabīdīja sviru, pastūma bremzes nost no riteņiem. pārāk liels sprie­gums bremzes kurpē varēja iešķilt kaut kur platformu rindā uguni, tas būtu slikti — šoreiz pārvadājamās preces nebija drošas pret uguni.

Domās viņš pārskatīja sarakstu. Margarita vilka sarža baķu ķīpas, tas veidoja kravas lielāko daļu. Anglijas vilnas izstrādājumi Eiropas cietzemē bija iemantojuši slavu; sarža kārsēji veidoja krietnu daļu no varenajām rūpnieku sa­biedrībām dienvidrietumos. Jūdzēm tālu viņu manufaktūras un noliktavas izraibināja ciematus; tirdzniecības monopols bija palīdzējis vecajam Elijam turēties tālu priekšā sacensoņiem. Krava bija arī Entonija Harkorta krāsotie zīdi no viņa Mella rūpnīcas; Harkorta sieviešu kreklu slava izpla­tījusies lidz Panzei. Un neskaitāmas kastes ar virpojumiem, ka arī vietējo Dernoverijas dažādpreču tirgotāju Erasma Koksa, Džeda Robertsa un Martinstaunas Džeremija Strindžera ražotas preces. Metala nauda saiņos ar grāfistes leitnanta zīmogu; pēdējās šis sezonas nodokļu maksas, kas jāsūta uz Romu. Un mašīnu daļas, ka arī vērtīgi sieri un visādi sīkumi. Māla pīpes, raga pogas, dažadas lentes; pat ķirškoka darinātu Madonnas tēlu sūtījums no Jaunās Pasaules finansētās firmas Bīminstera. Ka to sauca'. Liekas, Dvēseles miera nesēju akciju sabiedrība!… Vilnas izstrā­dājumi un ķemmdzija virs ūdens tendera un pirmajā plat­forma; virpojumi un parējais vedamais otrā. Krava īpašu pieskatīšanu neprasīja. Ar to viss kartībā.

Priekšā iznira Austrumu vārti un smagnējais, tumšais mū­ris. Džesijs samazināja ātrumu, lai būtu gatavs parbaudei.

Tas izrādījās nevajadzīgi; jocīgās, tauriņiem līdzīgas mašīnas, kam joprojām bija drosme stāties pretī saltas nakts dabasspēkiem, jau pēc āvinieku mājieniem bija apturētas un novietotas tālāk no briesmām. Margarita nosvilpās un, atstādama aiz sevis tvaika mākoni, kas glāsaini izcēlās pret vakara debesīm, izbrauca pa vaļņa vārtiem ārā tīreli un devas uz kalniem.

Džesijs noliecās lejup, lai pagrieztu inžeklora vārsta sviru. Ūdens, pārkarsēts plūstot pa dūmtvertnē ievietoto pagarinātāja cauruli, iešļācas katlā. Džesijs ļāva motoram palielināt ātrumu. Dernoveri jau palika aizmugurē un pagaisa tumsā; gaisma patlaban ātri dzisa. Pa labi un pa kreisi ainava bija tumša un vienmuļa; priekšā Džesijs pa pusei saredzēja griežamies kloķvārpstu. Bija dzirdama skaļa motora rūk­šana. Mašīnists pasmīkņāja, viņu joprojām ielīksmoja pati braukšanas māka. Pa kurtuves durvju malām spraucas liesmu švīkas, un to gaismā varēja saskatīt Džesija plato, enerģisko zodu un dziļi iegrimušās acis zem taisnajam, biezajām melnajām uzacīm. Lai tik vecais Sardžentsons papūlas dabūt gatavu vēl vienu pēdējo braucienu! Margarita gan uzvilks viņa lauleru augšā, gan nodabūs lejā no kal­niem; Elijs no prieka savā jaunizraktajā kapā apgriezīsies otrādi…

Lēdija Margarita. Džesija prātā nelūgta atausa kāda aina. Viņš atcerējās sevi zēna vecumā balss lūzuma laikā. Cik sen tas bija? Pirms astoņiem vai desmit gadiem? Gadi mē­dza klāties cits citam pāri nemanīti un neskaitīti; tā jauni zēni kļuva par veciem vīriem. Džesijs atcerējās rītu, kad Margarita pirmo reizi bija iebraukusi depo. Sprauslodama un šūpodamās tā, tikko izbraukusi no Barela rūpnīcas tālajā Tett'ordā, svilpdama ducināja pa Dernovērijas ielām, vara detaļām spīguļojot saulē; šai kombinētajai lokomobilei ar desmit zirgspēku nominālo jaudu visas detaļas, sākot no spararata dekorējumiem līdz statiskas izlādes ķēdēm, bija sīki uzskaitītas un aprakstītas tehniskajā sarakstā. Izlādes vārsti, izdedžu tvertne, horizontālā spiediena regulētājs, ūdens padeve; Elija bija veiksmīgi dabūjis visu, ko vēlējies; tā bija viena no lieliskākajām tvaika mašīnām Rietumos. Viņš bija atvedis to pats, mērodams sarežģītu ceļu pāri daudzām grāfistēm uz Norfolku, nevienam citam viņš neuzticēja atvest mašīnu parka lepnumu. Un Margarita kopš tā laika bija palikusi viņa braucamais; ja vecā, granīteietā čaula, ko sauca par Eliju Streindžu, jebkad kadu lietu vispār bija mīlējusi, tad tā ir šis milzu barels.

Džesijs to bija sagaidījis kopā ar mazo brāli Timu un citiem: Džeimsu un Miku, tagad jau mirušiem — lai dus Dieva mierā! Toreiz Bristolē viņus bija nobendējis lielais Mēris. Džesijs alcerējās, ka tēvs bija nolēcis no kāpšļa un nolūkojies uz lokomobili, kas stāvēja uz vietas, drebēdama ka dzīvs radījums un spļaudama tvaiku. bija jau uzkrā­sots firmas vārds, burti spilgti rindojas gar augšdaļas ap­mali, tomēr pagaidām vēl barelam trūka pašam sava vārda. — Ka ta' tu viņu taisies saukt? — māte bija pārkliegusi tukšgaitā strādājošo milzeni. Elija izbrauca pirkstus cauri matiem, saviebis sarkanu seju. — Nolādēts — ja es to zi­nātu…— Viņi bija jau runājuši par Pērkongrāvēju un Apo­kalipsi, Oberonu un Belerdczaunu, un Rietumu Speķu, ska­ļiem nosaukumiem, kas piederējās tamlīdzīgi nokrustītam milzu mašīnām. — Nolādēts, ja es to zinātu] — smīk­ņādams atkartoja vecais Eli ja, un Džesijs ierunājās bez at­ļaujas, izstostīdams sava zēniskajā gaiļa balstiņa: —Lēdija Margarita… Lēdija Margarita…

Ja neesi uzrunāts, tad jaukties iekšā vis neklājas; Elija bija pazibsnijis acis, atstūmis pakausi cepuri, pabužinajis atkal matus un sācis rēkdams smieties. — Man tas patīk… pļuti man virsu, ja nepatīk… — Un tā nu lokomobile bija kļuvusi par Lēdiju Margaritu, par spīti Elijas mašīnistu iebildēm, neuzklausot pat veco Dikcnu. Elija apgalvoja — tā esot bijusi «skaidra cūkas laime» nosaukt lokomobili kāda «nolāpīta sievišķa» vārdā… Džesijs atcerejas, ka viņam bija degušas ausis, viņš nebūtu varējis pateikt, vai aiz kauna vai lepnuma. Tūkstošiem reižu viņš bija vēlējies, kaut nebūtu šo vārdu nosaucis, bet tas bija pielipis. Eli jam tas patika, un neviens nerunāja pretī vecajam Streindžam, katrā ziņa ne jau nu viņa speķa gados.

Nu Elija bija miris. Bez kāda brīdinājuma, tikai kāss, delnās sagrābtas krēsla paroces, seja, kas pēkšņi vairs nebija tēva seja, stingās acis. No mutes izšļācās tumšās asinis, plaušas čīkstēja un gārdza; tad vecais vīrs ar māla krāsas seju gulēja savās cisās, dega viena pati lampa, priesteris mirušo apstāvēja, Džesija māte ar neizteiksmīgu skatienu vērās notiekošajā. Tēvs Tomass izturējās vēsi, viņš veco grēcinieku nosodīja; saltais vējš nikni bija aurojis, kamēr priestera lūpas atlaida grēkus un vienaldzīgi deva svētību… taču to nevarēja saukt par nāvi. Nāve bija vairāk nekā dzīves gals, tā drīzāk līdzinājās dzīpara izvilkšanai no spilgti rakstainas segas. Elija bija daļa no Džesija dzīves, gluži tapat kā viņa guļamistaba zem vecās mājas dzegām. Nāve saplosīja atmiņu takas, griezīgi notrinkšķēja senās stīgas, ko labāk būtu bijis atstāt mierā. Džesijam nebija nepie­ciešams daudz piepūlēt, iztēli, lai atkal atcerētos tēvu, viņa grumbaino seju, raupjās rokas, sagumzīto mašīnista cepuri, kas uzmaukta dziļi pierē. Mezglā sasieto silto šalli, kuras gali aizbāzti aiz bikšturiem, mēteli, vecās, biezās korda bikses. Tieši šeit Džesijam tā visa pietrūka, te, mašīnas klaudzienos un tumsā, kurā vēdīja karstas petrolejas smārds, kur dūmi sitas atpakaļ no augstā skursteņa un koda acīs. Viņš bija zinājis, ka tieši tā būs. Varbūt viņš to bija gribējis.

Laiks to briesmoni piebarot. Džesijs aši palūkojās uz ceļu, kas taisnā līnijā stiepās priekšā. Tvaika dzītā mašīna ripos savu ceļu, stūres gliemežmehanisms nevar dot at­sitienu. Džesijs atvēra kurtuves durvis, satvēra rokā liekšķeri. Viņš ātri un veikli iebēra kurināmo, lai ar to pietiktu maksimālam siltumam.. Tad aizcirta kurtuves durvis un iztaisnojas. Lokomobiles vienmērīgā dārdoņa bija jau daļa no viņa, iegājusi viņam asinis. Kāpšļa metāls karsēja viņam zabakus, no kurtuves siltums sitas atpakaļ, apdvesdams seju. Gan jau aukstumam vēlāk būs laiks viņu sasniegt un izsaldēt līdz kaulam.

Džesijs bija piedzimis vecajā māja Dernoverijas nomalē drīz pēc tam, kad viņa tēvs bija sācis uzņemt darbus ar dažiem mehanizētiem arkliem, kuļmašīnu un vienu Evelinga un Portera traktoru. Būdams trešais no četriem brā­ļiem, Džesijs nekād nebija nopietni gaidījis, ka kļūs par Streindla un Delu īpašumu mantinieku. Taču Dieva ceļi ir tikpat neizdibināmi kā kalni; divus Streindžu zēnus melnais mēris bija nosūtījis uz Ābrahāma klēpi, un tagad Elija pats… Džesijs atcerējās garas vasaras, ko pavadījis mājās, vasaras, kad mašīnu nojumē valdījis elles karstums un odis pēc dūmiem un mašīneļļas. Tur viņš bija vadījis savas dienas, vērodams karavānas nākam un ejam, palīdzēdams izkraut preces uz noliktavas kāpieniem, rāpdamies pāri nebeidza­mam kastēm un audumu ķīpu kaudzēm. Tur vēdīja arī citas smaržas: no kastes saliktas žāvētu augļu bagatibas, apriko­zēm, vīģēm un rozīnēm; nesen cirstu egļu un priežu koku saldais smārds, ciedrkoku aromāts, rumā mērcētu tabakas lapu rullīšu dvesma, no kuras stipri reiba galva, Šampa­nietis un oporto luksusa preču tirdzniecībai, konjaks, franču mežģīnes, mandarīni un ananasi, kanēlis un salpetris, džuta un kaņepes.

Reizēm viņš mēdza vest preces tirgošanai Pula un Bornmautā cauri Bridportai un Veimaulai vai arī rietumos lejup uz Isku un Lindinisu. Reiz viņš aizbrauca uz Lindinisu, ka arī uz Kamolodunu ziemeļaustrumos. Bareli, kleitoni un foudcni mēroja jūdzēm garus ceļus; bija jauki sedet uz preču kravām kādā no senajam karavanam; izskatijas, ka vilces mašīna ir pusjūdzi priekšā un tik svelpj un puš ārā tvaiku. Džesijs mēdza pūzdams elsdams skriet tai pa priekšu, lai samaksātu nodokļu vācējiem, pēc tam atpalikdams un palīdzēdams viņiem aizvērt vārtus arto garajām, sarkanbalti svītrotajām aizkārtnēm. Viņš atcerējās daudzo riteņu rīboņu un biezos putekļu mākoņus pār kravas platformu ceļiem. Pulekļi klaja ceļmalas dzīvžogus, un ceļi izskati jas pēc bal­tam retam, kas izvagojušas apkārtni. Šad tad viņš nakti pavadīja ārpus mājas, tupēdams kādas tavernas kakla, kamēr tēvs dzīroja. Palaikam Elija sadrūma un dunkadams aiztrieca puiku augša gulēt, taču citkārt kļuva runātīgs un vērpa garus stāstus par saviem zena gadiem, kad lokomo­bilēm tvaika katliem priekšā bijušas pierīkotas asis un starp tām jūgti stūres zirgi. Astoņu gadu vecumā Džesijs bija pildījis bremžu puikas amatu, bet, kļuvis desmit gadu vecs, saņēmis atļauju dažos no īsākajiem braucieniem stūrēt. Pavēle doties uz skolu bija nozīmējusi sāpīgu šķiršanos.

Viņš prātoja, kādi bijuši Elijas nodomi. Vecais tikai norūcis: —Jāielauzās tak kādās sasodītas zinību būšanas! Tas i' dikten vajadzīgs. — Džesijs atsauca atmiņa paša toreizējo sajūtu: ka klīdis pa augļu dārziem mājas aizmu­gure, verdamies mirabelēs, kuru zari likuši no augļiem. Vecie koki bija sasverušies greizi, gluži piemēroti kapaļašanai. Dažādas ābolu šķirnes — bremliji, leini un Heilija oranžie un līdzās tiem commmodore bumbieri ka raupjadainas bumbas septembra saule brieda gar mājas sienam. Agrāk Džesijs ik gadus palīdzēja ievākt ražu, bet tagad — ne, vairs ne. Brāļi mazajā ciemata skola bija iemācījušies lasīt, rakstīt un rēķināt, un ar to izrādījās gana, turpretī Džesijs devas uz Šerbornu un turpināja mācības senas universitātes pilsētas koledžā. Viņš čakli apguva valodas un citas zinības; panākumi bija labi, tikai kaut kas šķita nepareizi. Pagāja vairāki gadi, līdz viņš apjauta, ka rokām Trūkst eļļaina tērauda pieskāriena, bet nāsīm — tvaika smaržas. Viņš bija sakravājis savu mantību, atgriezies mājās un sācis darīt to pašu, ko citi pārvadātāji, un Elija netika bildis ne vārda. Nedz slavējis, nedz nosodījis. Džesijs no­grozīja galvu. Sirds dziļumos viņš allaž nešaubīgi bija zinājis, ko īstenība darīs. Viņš bija dzimis pārvadātājs gluži ka Tims, Dikcns, ka vecais Elija. Tas bija viss, un ar to jāpietiek.

Margarita uzrāpās pakalnā un rībināja lejup pa nogāzi. Džesijs palūkojas uz garo mērāmo glāzi līdzās ceļgalam un, vairāk instinkta nekā redzētā vadīts, atvēra inžektorus un ielaida ūdeni katlā. Lokomobilei bija gara šasija; tas nozīmē, ka, braucot leja no kalna, jābūt piesardzīgam. Ja tvertnē būs pārāk maz ūdens un nosliece uz priekšu par lielu, atsegsies kurtuves augšdaļa un izkausēs aizvāzni. Visām tvaika mašīnām bija līdzi rezerves daļas, taču vajadzēja raudzīties, lai nomaiņai nav lieki jātērē laiks. Tas nozīmēja, tā sakot, izsaukt uguni uz sevi, ierāpties necie­šami karstajā kurtuvē un veselu mūžību tumsā cīkstēties ar augšdaļā ierīkoto aizvāzni. Savulaik Džesijs bija sadedzinājis krietnu tiesu aizvāžņu ka ikviens jauniesācējs; tas viņam bija iemācījis turēt kurtuvi apklātu. Pārāk augsts ūdens līmenis gan nozīmētu, ka slapjums nokļūst līdz tvaika atverem un no caurules sāk plūst lejā verdoši karsts tvaiks. arī tā dažkart bija noticis.

Viņš pagrieza vārstuli, un inžektori vairs nesīca. Mar­garita smagi ripoja tālāk, atrumam pieaugot. Džesijs pa­vilka reversa sviru, pieskrūvēja ciešāk bremzes, lai pārbaudītu vilci, ieklausījās, ka mainās klaudzieni, lokomobilei sākot braukt kalnup, un pamazām pievadīja lielāku tvaika devu. Ka gaismā, tā tumsā viņš pazina ikvienu ceļa pēdu; braucējam tas bija nepieciešams.

Priekšā paspīdēja vientuļa gaismiņa, un viņš saprata, ka tuvojās Vulai. Margarita raidīja brīdinājuma svilpienu ciematam, izribināja pa vidu mājiņām ar cieši noslēgtiem aizvirtņiem. Tagad ceļš ies taisni pāri tīrelim uz Pulu. Līdz pilsētiņas vārtiem atlicis stundas brauciens, un pusstundu vajadzēs, lai nokļutu līdz krastmalai. Ja vien satiksmi kaut kas nelāgs neaizkavēs… Džesijs berzeja rokas un kustināja zem mēteļa plecus. Aukstums spraucas klāt, viņš juta, ka sāk stingt locītavas.

Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi uz ielu. Bija nakts vidus un Lielais tīrelis melns ka piķis. Tālumā viņš redzēja vai domāja, ka redz, maldugunis, kas spokojās kādā smir­došā purvā. No tukšuma gaudodams atlidoja salts vējš. Džesijs klausījās barela vienmērīgajos klaudzienos, un ka dažkārt agrākos laikos viņa gara acu priekšā parādījās kāda kuģa tēls. Lēdija Margarita, silts gaismas plankumiņš, lidzigi kuģim virzījās pāri klajumam, šķērsodama plašu un naidīgu okeānu. bija divdesmitais gadsimts, prāta gad­simts, tomēr tīrelis joprojām bija māņticīgu baiļu piemītne. Vilku un raganu, vilkaču un laumu, lielceļa laupītāju mitek­lis… Džesijs savilka lūpas čokura. «Normaņu nelieši» — tā viņus bija nodēvējis Dikens. Trāpīgāku apzīmējumu domādams neizdomāsi. Tiesa, klīda runas par normaņu varas pagrimumu, taču šaja katoļticīgajā Anglija, kas bija pastāvējusi vairāk nekā gadu tūkstoti pēc Iekarošanas, normaņu, sakšu un pamatiedzīvotāju ķeltu asinis tagad bija pilnīgi sajaukušas. Tās atšķirības, kas pastāvēja, bija vairāk vai mazāk patvaļīgi pieņemtas saskaņa ar rasu teorijām, ko pirms vairākiem gadsimtiem tika izdomājis CJizevijs Lielais. Prāvāka ļaužu daļa vismaz pavirši mācēja piecas valstī pastāvošās valodas — normaņu, Franču, ko lietoja valdošās aprindas, latiņu, kas valdīja baznīcas kalpu vidu. moderno angļu valodu, kura sazinājās komersantu un tir­gotāju vide, novecojušo vidusangļu valodu un ķeltu mēli, kurā runāja zemākie slāņi. Protams, bija arī citas valodas — gēlu, korniešu un velsiešu; tas visas balstīja Baznīca, kaut arī tas dzirdēja pavisam reti. Taču bija patīkami saskaldīt zemi daļās un uzcelt gan valodu, gan šķiru žogus. «Skaldi un valdi» — par tādu vismaz, neoficiāli jau sen bija pārvēr­tusies Romas politika.

Lielceļu laupītājus apvija daždažādas leģendas. Dienvid­rietumos viņu bandas bija pastāvējušas visu laiku un varbūt pastāvēs arī turpmāk; viņi nodarbojas ar kontrabandu, zaga, aptīrīja ceļavīrus. Parasti — bet ne vienmēr — viņi nenolaidas līdz slepkavībām. Vairākus gadus preču pārvadātajiem klājas sliktāk par citiem; Džesijs vēl atcerējās, ka Lēdija Margarita kādā tumšā nakti iegazelejusics nojumē: stūrmani bija ievainojusi bulta, viņš vadīja pēdējos mirkļus, puse karavānas liesmu apņemta, un vecais Elija sūtīja lāstus pret debesim. Karavīri dienam ilgi pārmeklēja tīreli, sakot no pašas Sorviodunas, taču veltīgi. Banda aizmukusi; ja Elijas teorijas izradītos pareizas, tad ļaundari bija izklīduši pa savām mājam un atkal kļuvuši par godīgiem pilsoņiem, kas bija Dievu. Tīreli meklētāji neatrada nenieka; uzskatī ja, ka tadas vietas, kur būtu nocietinājušies noziedznieki, gluži vienkārši izgudrojuši baumotāji.

Džesijs atkal piebēra kurināmo, taču zem bieza mēteļa viņu kratīja drebuļi. Margarita nebija ieroču, pret lau­pītajiem neviens nemēdza cīnīties. Ja cilvēks gribēja palikt dzīvs, tad, viņiem paradoties, neaizstāvējās. Vismaz ar parastiem paņēmieniem ne; Elija par to bija domājis citādi, taču nebija nodzīvojis pietiekami ilgi, lai domas īstenotu. Džesijs saknieba lūpas. Ja viņi naks, tad nāks, tomēr lai tad dabū manīt visu, ko Strcindžs spej celt galda! I Jz nnkstčaulibu lai necer; šolaiku Anglija preču pārvadātajiem mikstčaulība nepiemīt.

Atlikusi apmēram jūdze, lidzceļu krustos strauts, Froumas pieteka. Mašīnisti parasti apstājās, lai papildinalu tvertņu ūdens krājumus. Tīrelī nebija kur pasmelt ūdeni, ierīkot akas izmaksātu pārāk dārgi. Ūdens, kas uzkrājās bedres, bija smirdošs un netīrs, smeltuvēm vajadzētu bul ar betona grodiem, un šadam pasākumam aizietu pusgada peļņa. Cementa ražošanu vērīgi uzmanīja Roma, šī nozare prasīja neiedomājamus izdevumus. Embargo, protams, bija pat vaļīgs; ar šo materialu viegli varēja ātri uzbuvet nocieti­nājumus. Gadu gaita valsti bija notikuši daudzi nemieri, kas mācījuši piesargāties pat pāvestiem.

Lūkodamies uz priekšu, Džesijs ieraudzīja paspīdam ūdeni vai ledu. Roka pavilka reversa sviru un nospieda bremzes. Margarita apstājas neliela tiltiņa vidū. Pie tā aizsargmalām bija piestiprināts brīdinājums «smagiem satiksmes līdzekļiem», taču parvadataji vismaz pēc tumsas iestāšanās nepievcrsa tiem lielu uzmanību. Džesijs nolēca zemē, atsprādzēja no tvaika katla sāniem smagu, ūdeni necaurlaidīgu, nostiegrotu šļūteni un parmetatās galu pāri tiltam. Spalgi plīsa ledus. Ūdens pacclaji skaļi iešņācās: pa izejām izplūda tvaiks. Pēc īsa brīža darbs bija padarīts. Margaritai gan būtu pieticis ūdens līdz Pulai un vēl tālāk, taču neviens kārtīgs pārvadātājs nejutīsies patiešam drošs, ja tvertnes nebūs pilnas līdz malām. īpaši pēc tumsas iestā­šanas, kad kuru katru mirkli varēja gaidīt uzbrukumu. Tagad, ja būs vajadzīgs, mašīnai pietiks ūdens visai garajai, grūtajai naktij.

Džesijs uzāķēja atpakaļ šļūteni un izņēma no tendera četrus ceļa lukturus, pa vienam abas tvaika katla puses, divus pie priekšējās ass. Viņš pakara gaismas avotus vietās, nolaizdams aizsegus pāri karbīdam un paceldams priekšējos stiklus, pārliecinādamies, vai netrūkst acetilena. Lukturi meta ceļa abas pusēs spilgtus baltas gaismas vēdekļus, tajos spīguļoja sarmas kristāli. Džesijs saka atkal braukt. Sīvi sala, droši vien jau bija vairāki grādi zem nulles, un ļaunākais vēl priekšā nakamajās stundās. ,Sis bija tas ceļojuma posms, kad cilvēks aukstumu sāk uzskatīt par savu perso­nisko ienaidnieku. Tas pielīda pie kakla, iecirta saltos nagus mugurā; ar šo speķu vajadzēja nepārtraukti cīnīties gan miesīgi, gan garīgi. Aukstums varēja cilvēku apstulbināt, piesakiet pie kapšļa, līdz uguns noplaka, tvaiks apsīka un braucējs vairs neapjēdza, ka jāpieber kurināmais. Tā bija noticis arī agrāk, ne viens vien mašīnists ceļa pazaudējis dzīvību. Un pazaudēs arī turpmāk.

Margarita vienmērīgi duca; pār tīreli gaudoja vējš. Vir­ziena uz zemes iekšieni, aiz augsta vaļņa un dziļa grāvja izmētātas, čurneja Pūlas mājeles. Gar nocietinājumiem dega lapas; par tuksnesīgo klajumu tas meta gaismu jūdzēm tālu.

Margarita iekļuva mirgojošo dzirksteļu joslā, un abas gaismas lēni saplūda. Kad no tumsas iznira Rietumu varli, Džesijs pagrieza bremzes ratu un izgrūda lāstu. Gar pilsētas mūriem, lapu gaisma neskaidri samanāmi, bija sadrūzmējušies dažādi braucamie: barovi, eivelingi, kleiloni, lauleri, ik lokomobile ar garu piekabju rindu. Amatpersonas skrai­dīja apkart; gaisa virmoja tvaika mutuļi, mašīnu pulks pa­klusam dunēja. Lēdija Margarita palēnināja gaitu, izdvesdama elpai līdzīgus balganus mākonīšus, un iesprau­cas jezga, nostādamās līdzas desmit zirgspēku fauleram, kas lepojas ar Drosminieku firmas krasām.

Džesijs alradas piecdesmit jardus no vārtiem, un izskatijas, ka paies krietna stunda, līdz ar gūzmu tiks gala. Gaiss bija pilns mašīnu trokšņa, to pieskandināja sturinaņu un mašīnistu kliedzieni un pilsētas policistu un satiksmes kārtotāju uzbļavieni. Lielajiem riteņiem pa vidu maisījās pāvesta Eņģeļu pulciņi, skandēdami garīgas dziesmas un stiepdami augšup rokas ar ziedojumu trauciņiem. Džesijs uzsauca sveicienu kadam policistam, kurš izskatījās pārmocīts. Seržants atspiedās uz āvas, palūkojās atpakaļ uz Lēdiju Margaritu un pasmīkņāja.

—   Vai ta' atkal ved bīskapa Blciza svētību, draugs?

Džesijs apstiprinot norūca; līdzās stāvošais taulers iz­grūda tik skaļus svilpienus, ka aizkrita ausis.

—   Va' paliksi klusu! — norēcās policists. — Kas ta' tev tur ir, ka skrien ka uz ugunsgrēku?

Mašīnists, mazs vīriņš, ietinies šalle un mētelī, izspļāva smēķa galu pāri braucama malai un atjokoja: — Caulainie Viņa Svētībai. Šonakt atkal taisās dedzināt Romu… — Stāsts par to, ka pāvests Orlando lobījis vēderā austeres, kamēr viņa algotņi sirojuši pa Llorenci, bija jau pārvērties leģenda.

—   Palaid tik vēl muli, — nikni uzsauca seržants, — un vārti tev noslēgsies deguna priekšā! Varēsi pārgulēt nakti tīrelī, un tad tevi aptīrīs līdz kreklam. Stūrē tas grabažas iekšā, kusties, kad tev saka…

Priekšā paveras tukša vieta, faulers nicīgi notaureja un ierāpās iekšā. Džesijs sekoja. Pagāja labs laiks grozoties un svelpjot, tad beidzot viņš izkļuva cauri satiksmes sastrē­gumam un stūrēja savu kravu projām pa Pūlas galveno ielu.

Streindžam un Dēliem bija noīrēta noliktava piekraste, netālu no veca muitas nama. Margarita devas turp, izlo­cīdamās starp preču kaudzēm, kas no izkraušanas vietām bija pārceļojušas uz laukumiem. Dokos, par spīti vēlajam gadalaikam, valdīja rosme. Džesijs pabrauca garām kadam skotu ogļu kuģim, lielam vācu preciniekam, franču viļņu šķelcjam un Jaunas Pasaules jūras šķērsotajam (pēc pla­tajiem iežogojumiem spriežot, bi jušajam vergu pārvadā­tājām), glītam zviedru tnsmastu buriniekam, kas, spītēdams vējam, nebi ja nolaidis buras, un vecam dāņu klaidonim Groningen, kurš, ka Džesijs zināja, vēl kuģoja ar senseniem, dīvainiem dzīvsudraba tvaika katliem. Beidzot viņš gandrīz stundu pēc norunātā laika piestiirēja savu braucamo pie firmas noliktavas.

Krava atceļam jau bija sagatavota, Džesijs atvieglots izkrava atvestās platformas, atdeva firmas aģentam preču sarakstu un iegrieza platformas ar muguru pret jauniekraujamajam precēm. Viņš pieskatīja, kā nostiprina jauno kravu, kurina ja, līdz sasniedza vajadzīgo līmeni, un devas projām. Izsalies viņš bija līdz kaulam, krastmalas krodziņu logi šķita kārdinām, solot siltumu, glazili un karstu edienu, taču šonakt Margarita Pūlā nepaliks. Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņš sasniedza vaļņus, un satiksmes gūzmas vairs nebi ja. Vārtus atvēra īgns seržants; Džesijs izstureja karavānu uz tukša ceļa. Mēness nu bija pacelies augsiu un peldeja pa skaidrajam debesīm. Pamatīgi piesala.

Sekoja ilga kratīšanās uz dienvidrietumiem pāri Pūlas ostas augšgalam, kur Vēremas pagrieziena ceļš atzarojās pa kreisi uz Dernoveri ju. Džesijs centīgi apbrauca karavānu atzaram apkart. Viņš pacēla Margarita spiedienu un no­brauca pa tukšo ceļu divdesmit jūdzes stunda. Tad ielīgo ja

Vcrema pa nepatīkamo likumu gar dzelzceļa krustojumu, garam Melnajam lucim ar tā drausmīgi neglīto izgrebto uzrakstu un devās pāri Froumai, kur tā ietecēja jūrā, tā iezīmējot Ferbekas salas ziemeļu robežu, lād atkal sakas tīreļi — Stouboro, Slipa, Midlbira, Nordena —, tukši un plaši, vientulīgu vēju piegaudoti klajumi. Beidzot priekšā augslu pa kreisi iespidējās gaisma, Margarita iedārdinaja Korl'geita, senaja Ferbekas kalnu pareja. Četrstūraina pāri ceļam ka valdniece slejas lielā Korlas pils, plezdamas starp diviem klinšu kalniem; tas logi blāzmoja līdzīgi acīm. Tātad Ferbekas īpašnieks droši vien atrodas rezidence un uzņem viesus.

Tvaika dzīta mašīna apliecas ap pakalna izcilnajiem sā­niem un devās augšup uz ciematu, kas pletās aizmugure. Lokomobile šķērsoja četrstūraino laukumu, riteņu un dzinēju klaboņa dobji atbalsojas no Kurla kroga lasādes, Margarita atkal turpinaja ceļu augšup pa garo galveno ielu līdz vietai, kur to vēlreiz gaidīja tīrelis — lēzens un vien­tulīgs, vēja piegaudots un zvaigžņu apmirdzēts.

Svonidžas ceļš. Džesijs, sala sastindzis, pulējas aizdzīt domu, ka Margarita joņo cauri tukšumam, izdvesdama elpu tumsa līdzīgi kadam garam, kas ir nolādēts un iemests salta ellē. Viņš būtu priecājies par jebkuru dzīvības zīmi, pat par lielceļa laupītājiem, taču nebija nekā. Vienīgi nerimtī­gais, niknais vējš un tumsa, kas pletās abas ceļa puses. Džesijs savecinaja cimdotās rokas, pamiņajas uz kapšļa, pagriežas, lai paskatītos uz augstas kravas sāniem, kas šūpojas cauri nakts tumsai, un uz tālo, tik tikko redzamo aizmugures lukturi. Viņam jau krietnu bridi bija apnicis saukt sevi par muļķi. Būtu gan vajadzējis palikt uz nakts­guļu Fula un mājupceļā doties rītausmā — to viņš saprata gluži labi. Tomēr šonakl viņš miglaini aptvēra, ka nevis brauc pats, bet viņu kaut kas dzen.

Viņš ielaida caur sildītāju ūdeni, piebēra kurināmo, atvēra vēlreiz, ūdens vārstu. Kādu dienu viņi apmainīs cieta kurināmā ietaises prel benzīna dzinejiem. Tādas iekārtās bija dabūjamas jau gadiem ilgi, bet benzīna dzinēji pagaidām nolikti aiz atslēgas un gaida pāvesta verdiktu. Varbūt lēmumu pieņems nakamgad vai aiznakamgad, bet varbūt arī nepieņems nekād. Mātes Baznīcas ceļi ir līkumoti, ganāmpulkam nav ko tajos bāzt degunu.

Vecais l ilija būtu pienkojis benzīna karsētajus un nolamājis priesterus par pēdējiem nejēgām, taču viņa mašīnisti un stūrmaņi baidītos, ka viņus izslēgs no baznīcas, jo tā droši vien notiktu. Streindžs un Dēli bija piekapušies — ne jau pirmo reizi un arī ne pēdējo. Džesijs atjēdzās, ka atkal doma par tēvu. Margarita klumburo ja augšup, atpakaļ kalnos. Savādi — nu viņš jūt, ka varētu ar tevu runāt. Nu viņš spētu izskaidrot savas cerības un bailes… Tikai tagad ir par vēlu, jo Elija ir beigts un miris, guļ ar sešām pēdām Dorsetas zemes uz krūtīm. Vai tā notiek mūžīgi mūžam? Vai cilvēki arvien attopas, ka spētu runāt un runāt tad, kad ir jau mazliet par vēlu?

Milzīgais akmeņkaļa pagalms pie Longtanmetraversas. Augstu sakrautās akmeņu kaudzes, neskaidri saskatāmas tvaika mašīnas lukturu gaismā, beidzot iezīmēja kādu atšķirību no tīreļa baisa tukšuma. Džesijs brīdinot pataureja; barela balss aizskanēja pāri māju jumtiem, skaļa un sēra. Laukumā neviena nebija, likās, ka tā ir mirušo pilsēta. Pa labi Kingshedā mirgoja blavas ugunis, izkārtne nemierīgi kraksteja, šūpodamās vēja. Margaritas riteņi atsitās pret bruģakmeņiem, pagriežas. Džesijs nobremzēja, atraudams atpakaļ reversa sviru, lai vārstiem vairs nepievaditu enerģi ju. Zemi klāja bieza sarmas kārta, dažviet ceļš līdzi­nājās stiklam. Kalna virsotnē iebraukdams Svonidžā, Džesijs pagrieza atpakaļ sviru, lai vārstiem vairs netiktu pievadīta enerģija. Lokomobiles darbība, taustoties pēc savas miera ostas, kļuva mierīgāka un klusākā. Vējš iegau­dojas, aiztraukdams pāri priekšējiem lukturiem sniega kristālu vērpeti.

Mazpilsētiņas māju jumti šķita sadruzmejušies kopā zem saltas segas. Džesijs pataureja vēlreiz, skaņa starp namiem izklausījās bezgala skaļa. Nez no kurienes uzradās bērnu bars, kas klaigādams skrēja gar karavānu. Priekšā bija krustceles, un pie Dzprdža viesnīcas lukturi mela dzeltenu gaismu. Džesijs, pūlēdamies iegriezi lokomobili pagalma vārtos, virzīja to uz priekšu. Dūmenis aizķēra arkas augš­malu. 'le nu viņam būtu bijis vajadzīgs palīgs; tvaiks, plustol no barela atpakaļ ierobežotajā mašīnista telpa, neļāva skaidri saredzēt. Bērni bija nozuduši; Džesijs, it ka no­mierinādams reversa sviru, palaida to vaļīgāk. Izplūdes tvaiks atstaja cilindrus, un Margarita, samazinājusi ātrumu, dārdināja pāri pagalmam. Pagalms pirms vairākiem gadiem bija paplašināts, lai varētu uzņemt karavānas; Džesijs no­vietoja Margaritu starp kadu geretu un sešu zirgspēku kleitonu un šatlvcrdu, neitralizēja reversa sviru un izslēdza regulētāju. Beidzot klaudzieni apklusa…

Džesijs noberzēja seju un izstaipījās. Mēteļa plecus izrai­boja ledus kristāli, viņš tos notrauca un stīvām kajam nokapa leja, palika zem mašīnas riteņiem klucīšus, nodzēsa lukturus. Viesnīcas pagalms bija tukšs, vējš auroja pāri ap­kārtējiem jumtiem; lokomobiles tvaika katls klusi mutuļoja. Džesijs izlaida lieko tvaiku, apdzēsa uguni, aiztaisīja aiz­bīdņus un uzkapa uz priekšējās ass. lai uzliktu uz dūmeņa otrādi apgrieztu spaini. Margarita nakti tagad aizvadīs droši. Viņš atkapas un veras uz viņas lielo rumpi, no kura joprojām staroja siltums, un pelnu kasti, pa kuras sāniem joprojām varēja redzēt sīkas gaismas dzirkstis. Viņš paņēma no savas kabīnes mugursomu un devas iekšā Diordža viesnīcā piereģistrēties.

Kalps viņam ieradīja istabu un tad aizgaja. Džesijs no­kārtojās, nomazgāja seju un rokas un devās ārā no viesnīcas. Netālu no tās, ejot lejāk pa ielu, sārti vizēja kāda krodziņa logi, cauri aizkariem spīdēja gaisma. Izkārtne vēstīja, ka tas ir Nāras bars. Džesijs smagi soļoja pa eju gar bara leti. Dibenistabā skanēja raitas sarunas, gaisa virmoja tabakas dumi. Nāras bara apgrozījās preču pārvadatāji. Džesijam puse no vīriem bija pazīstami. Tur bija Toms Skiners no Pauerstokas, Džet's 1 lolroids no Veimautas, divi vecā Sardžentsona deli. Pa šādiem ceļiem jaunas ziņas izplātās airi. Vīri sadruzmejas ap Džesiju, runadami cits caur citu. Viņš īsi atbildēja, pašķirdams sev ceļu uz baru. Jā, viņa tēvam bijis pēkšņs asinsizplūdums, ne, ilgi pēc tam viņš nav no­dzīvojis. Nākamajā pēcpusdiena pulksten piecos… Viņš atrāva vaļa mēteli, lai izvilktu naudas maku, pasūtīja, ko gribēja, paņēma savu pinti un dubulto viskiju. Sarkani nokaitēts inctala stienītis, iemests krūzē, sasildīja alu; krēmkrāsas putas notecēja gar trauka sanu. Alkohols iedzēla Džesijam rīkle, iesāpējās acis. Tikko ka no ceļa. Pārējie izbrīvēja viņam vietu pie kamīna. Saliektas kajas plati iepletis, viņš nu tur sēdēja, aizgūtnēm malkojot alu, juz­dams, ka tas ieplūst vēdera un kajstarpe. Nez kapēc galvā vēl skanēja barela klaudzoņa, pirkstos jautas stūres rata vibrāci jas. Velak varēs taujat un runāt, vispimis jāatsilst. Vīrietim vajadzīgs siltums.

Nez ka viņa pamani jas pārnākt pāri istabai un nostāties viņam aizmugurē, ierunādamas, pirms viņš meiteni pa­manīja. Viņš partrauca roku berzēšanu un neveikli izslējās, apzinādamies, ka ir garš un plecīgs.

— Labvakar, Džesij…

Vai viņa zina? Si doma Džesijam nelika mieru. Visus šos gadus, kopš viņš iedeva barelam vārdu. Toreiz viņa bija neveikla pusaudze, kura ko vērtas šķita tikai kājas un acis, tomēr viņa bija tā lēdija, ko Džesijs tika domājis. Viņa bija regs, kas jaunekli va jaja tveicīgās naktis: viņš meklēja meitenes smaržu starp visam dārza puķu smaržām. Kad I Tija ielaidas tajas trakulīgajās derības, Džesijs atradās lokomobile, un, kad barels bija pieveicis pēdējo uzkalnu, puisis raudaja kā neprātīgs, jo mašīnas uzvara nevis nozīmēja piecdesmit zelta ginejas, ko dabūja tēvs, bet tā elsojot dziedāja slavu Margaritai. Nu meitene vairs nebija pusaudze; lampas meta gaišas dzirkstis viņas brūnajos matos, acis zibsnī ja, lūpas liecas smaidā…

Džesijs norūca: — Labsvakars, Margarita…

Viņa atnesa puisim ēdienu, uzklaja stūri galdu, pasēdēja kadu brīdi, kamēr viņš ēda. Džesijam no tā elpa ķērās kakla, viņam grūti vedās atgādināt sev, ka tas neko nenozīmē. Galu galā levs lava mūža katru nedēju vis nemirst. Pirk­stā viņai bija masīvs gredzens, kādi tagad bija nākuši mode, —ar spožu, zilu akmeni; runādama viņa visu laiku to nemierīgi grozīja. Pirksti bija tievi, ar plakaniem, nopulē­tiem nagiem un platam kauliņu locītavām ka zēnam. Džesijs vēroja, ka šīs rokas noglauž matus, pabungā pa galdu, notrauc smēķa pelnus sāniski trauciņā. Viņš spēja iztēloties, ka tie slaukot tur grīdu suku un kā putekļu slotiņu, braukot to pāri priekšmetiem, ka tīra un dara arī citus darbus, sle­penos darbus, kas jādara sievietei.

Viņa pavaicāja, ar ko Džesijs atbraucis šurp. Tā viņa vaicāja vienmēr. Puisis aši atteica: — Ar lēdiju, — tā viņa braucamo dēvēja citi pārvadātāji. Atkal ienāca prata: vai viņa kādreiz vispār apskatījusi barelu, vai zina, ka pati ir ši Lēdija Margarita, un, ja zina, vai viņai tas kaut ko nozīmē? Tad meitene atnesa viņam vēl glāzi dzeramā un sacīja, ka tā esot no saimniekiem un ka viņai jāejot atpakaļ pie bara letes, bet gan jau viņi atkal redzēšoties.

Džesijs cauri dūmiem vēroja Margaritu smejoties ar viesiem. Smiekli izklausījās dīvaini —gandrīz neskanīgi smiekliņi, kas atsedza augšzobu rindu, taču acis palika vērīgas un zobgalīgas. Margarita bija laba krogameita, patiešam laba; tēvs viņai sākuma arī bi jis preču pārvadātājs, bet šis krogs viņam piederēja jau divdesmit gadus. Viņa sieva pirms dažiem gadiem mirusi, citas meitas appre­cējušas un aizgajušas dzīvot citur, bet Margarita palikusi. Viņa ļaujoties, lai viņu izmanto, — vismaz pārvadātāji tā runaja. Bet vadīt krogu ir tīrais trakums; te nav viegla dzī ve. Garas stundas septiņas dienas nedēļā, jāberž un jātīra, jāšuj, jālāpa, jāgatavo ēdiens — lai gan rītos kāda sieviete nāca apdarīt smagos darbus. Džesijs to zināja par savu Margaritu, tapat ka zināja par viņu daudz ko citu. Viņš zinaja meitenes kurpju numuru un ka dzimšanas diena viņai ir maija, ka vidukļa apmērs ir divdesmit četras collas, ka viņai patīk smaržas Chanel un ka viņai ir suns vārdā Džo. Džesijs zināja arī, ka viņa zvērējusi nekād ncpreceties: vadot Nāru, viņai par vīriešiem kļuvis skaidrs viss, ko viņa gribējusi noskaidrot; ja katls nolikšot viņai priekšā uz letes piecus tukstošus, tad par tiem varēšot nopirkt viņas pakalpo jumus, bet kaul ko citu — ne. Viņa nekād neesot satikusi nevienu, kas varētu solīt kaut pusi no tā, latad parvarēt liegumu nebija iespējams. Bet varbūt viņa tā nemaz nebija teikusi; vielas tenkām netrūka, un parvadataji sava pulka kulstīja mēles ka veļas mazgātājas.

Džesijs atgrūda šķīvi. Viņš pēkšņi manīja sirdi drūmu nicību pats pret sevi. Margarita bija gandrīz iemesls visam; viņas deļ Džesijs nobraucis jūdzēm garu apkartceļu, dzinis karavānu uz Svonidžu, lai aizvestu uz turieni dažas kastes ar saldētam zivīm, kas šo trcnkšanos šurp un turp nekādi neatmaksās. Viņš tak gribējis to skuķi sastapt un nu arī sastapis. Margarita ar viņu runājusi, sēdējusi pie viņa galda, vēl vienu reizi viņa neatgriezīsies. Nu viņš var iet. Džesijs atkal atcerējās kapa bedres nelīdzenas sienas, atccrejas, ka bukšķējusi zeme, krītot uz Elijas zārka. Viņu, Džesiju, sa­gaida tas pats, kas citus tā saucamos Dieva bērnus, tikai viņam būs jāsaņem nāve vienam pašam. Tagad viņš grib dzert, aizskalot meitenes teļu silta, bruņa alkohola migla. Taču ne šeit, ne šeit… Viņš devas uz durvīm.

Tajās viņš saskrējās ar katlu svešinieku, noburkšķēja atvainošanās vārdus, paspēra soli talak. Tad juta kadu satveram savu delmu, pagriezās atpakaļ, ielūkojas gaišbrunās acis, kas no glītas, švītīgas sejas ar taisnu degunu veras viņa. — Ne, — noteica jaunatnācējs. — Ne, nespēju tam ticēt! Pie visiem velniem, Džesijs Streindfjs…

Kādu mirkli otra puiša glīti apcirptā bārdiņā Džesiju mulsināja, tad lūpas pret paša gribu izliecas plata smaidā.

— Kolin, — viņš leni novilka. — Kol de tā I lej…

Kols ar otru roku apskava Džesija plecus. — Nu, pie velna! — viņš sacīja. — Džesij, tu labi izskaties. Par to jāiedzer, veco zen. Ko ta' tu īsti dari? Velns un elle, tu patiešam izskaties smuks…

Viņi atbalstījās pret letes stūri, nolikuši sev priekšā alus krūzes. — Sasodīts, Džesij, tanu gan ir cūkas laime! Tavs vecais nolicis karoti, vai ne? Drūmi… — Viņš pacēla krūzi. — Uz tavu veselību, Džes! Gan priekšā būs laimīgākas dienas…

Serbornas koledžā Džesijs ar Kolu bija cieši draudzē­jušies. Pretēji raksturi pievelkas; Džesijs ar savu leno runu, centīgs, kluss; de tā Hejs — trakulis, švīts. Kols bija kada rietumu apgabala darījumu cilvēka dēls, brunču mednieks un īsts palaidnis; audzinātāja bija vienmēr sodījusies, ka līdzīgi Fildinga tēlotajiem varoņiem viņš esot dzimis, lai tiklu pakārts. Pēc aiziešanas no koledžas Džesijs bija izlaidis Kolinu no acim. Pa ausu galam bija gan dzirdējis, ka Kols pateicis ardievas ģimenes darījumu lokam — preču im­portēšanai un vairumtirdzniecībai: tie nebijuši viņa viegl­prāša dabai piemēroti. Cik zināms, viņš vadī jis savas dienas ka apkartklejojošs jongleur, dziedonis, kas sacerējis balades, grasīdamies izdot tas grāmatā, kura tā an neiznākuši; sešus mēnešus pavadījis Londmijā uz skatuves dēļiem, tad slipri piekauts meitumājā un, zaudējis veselību, aizsūtīts uz mājam. — Es tev paradītu relu, — Kols teica, pretīgi ņirgdams, — bet jaukta kompānija tas būtu maķenīt neērti, veco zen… — Velak viņš tomēr kļuvis par preču parvadātaju kada Iskas linna. lās neviIeies ilgi, pirmā nedeļa nebijusi pusē, kad viņš, kaucinadams svilpi, ar astoņu zirgspēku kleitonu — šatlvertu iebrāzies Bristolē, attinis šļūteni un, pirms viņu noķēruši policisti, pilsētas centra iztukšojis pašvaldības zirgu dzirdinātavas sili. Kleitons gan neesot uzspradzis, bet tālu no tā neesot bijis, lād viņš pamēģinājis vel, aizbraucis uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, kur viņu tik labi nepazinuši, šoreiz nošancējis sešus mēnešus, bet tad saplīsis ūdens mērītājā stikls un pamatīgi savainojis adu uz abam potītēm. 'I'a nu viņš ņēmis kājas par pleciem un sameklējis, ka pats izteicās, «mazak bīstamu nodarboša­nos». Džesijs iesmejas un pagrozīja galvu.

— Ko ta' tu tagad isli dari?

Bezkaunīgas acis atsmēja viņam pretī. — kāds amats jau ir, — Kols jautri noteica. — Es ķēros klat visam, kas nak priekšā, bišķīt vienuviet… Laiki grūti, visiem mums jādzīvo, ka protam. Iedzer, veco Džes, nakamais uz, mana rēķina…

Viņi tergaja par senam dienām. Margarita pa to laiku uzlika uz letes kruz.es un saņēma naudu, uzrauktām uzacīm palūkodamās Kola. Tas pašapmierinati atcerējās nakti, kad dzērāja duša zvērējis, ka aptīrīs sava profesora loloto valrieksta koku… —Atceros, itin ka tas būtu noticis vakar. Spīdēja spožs mēnestiņš, gaišs bija ka diena… — Kols rāpies koka, Džesijs turējis slietnes, taču, pirms lielībnieks paspējis uzlīst līdz zariem, koks sācis locīties ka viesuļvētrā. — Rieksti bira ka dulli krusas graudi, — Kols iespurdzas.

Atceries, Džes, tev jāatceras… Tur tak tupēja… tas draņķa nelietis, tas policijas pogainis Tobijs Vorilouzs, izbāzis no lapām savus lielos zabakus, un tik purina to baigo koku uz velna paraušanu… — Nedēlam ilgi dc tā I lejs nebijajaudājis pastrādāt ne mazako palaidnību, kam būtu varējusi piesieties policija, un visi viņa guļamistabas puiši gandrīz menesi locī juši vēderos valriekstus.

Bija noticis arī gadī jums ar divām muķenem, kas nolau­pītas no Serbornas klostera, to arī mēģināts piesiet de tā 1 lejam, tomēr tas neesot gluži izdevies; neviens gan ne­šaubījies, kas par to atbildīgs. Par mūķenēm iesvētītas meitenes pazudušas no klostera neskaitāmas reizes pirms tās, taču vienīgi Kols būtu aizvedis divas reize. Un tad afēra ar Dzejnieku un Zemnieku. Tā kroga saimnieks kaut kada untuma pēc turējis kuti pieķēdētu pērtiķi; pēc kadas īpaši trokšņainas nakts padzītais Kols izmanījies pārgriezt šī radījuma kakla siksnu. Veselu mēnesi Dieva pamestais dzīvnieks darījis nepatikšanas un iedzinis visos bailes; vīrieši staigājuši ar ieročiem, sievietes nav gājušas ārā no mājām. Beidzot kāds zemessargs, kas notvēris to sava istaba ēdam no bļodiņas zupu, ņēmis un galu gala nabagu nošāvis.

Un ko ta' tu tagad darīsi? — noprasīja de tā Hejs, tukšodams jau sesto vai septīto alus krūzi. — Tā tagad ir tava lirma, vai ne?

—  Jā, gan, — Džesijs domīgi noteica, sakrustojis roku pirkstus un atspiedis zodu uz. to kauliņiem. — Laikam tak vadīšu, tā šķiet.

Kols aplika roku viņam ap pleciem. — Viss būs uz ef, ef, — viņš teica. — Tu esi puisis uz goda, ko tu esi tik drūvīgs? Klau, ko es teikšu. dabū sev tagad kadu mazu skuķīti, un viss būs kartība. Tieši tas tev vaj'dzīgs, veco Džcs; es šitas pazīmes pazislu. — Viņš iebukņīja draugam ribas un ierēcās smieklos. — Labāk naktis sildies mīkstos deķos. Un pārāk neapvelics, va' ne?

Džesijs izskatijas mazliet izbi jies.

—    Par to nu gan nezinu…

Nu, nesaki vis ta, — teica de tā Hejs. — Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Sitentam nekās nevar līdzināties. Mmm…

Viņš sagonja gurnus, aizvēris acis, apvilka gaisa kār­dinošās formas, savaibstīja jusmigu un tai paša laika baudkaru seju. — Džes, veco zen, nav ko raizēties, — viņš sacīja. — Tev tak tagad ir nauda ķeša, vai tu to apjēdz? ('ilvek, velns un elle, lu esi piemērots brūtgāns… Kad viņas izdzirdēs, skries tev tā pakaļ, ka tu nezināsi, ka atkauties, pat ne ar koku, va' tev pielec? — Viņu atkal pārņēma jautrība.

Pulkstenis nosila vienpadsmit pārāk ātri. Džesijs ar pū­lēm apvilka mēteli un devās Kolam aiz muguras pa taku kroga aizmugure. Tikai tad, kad seja iesitas aukstais gaiss, viņš aptvēra, ka ir galīgi pilna. Viņš uzgrudās virsu dc tā 1 lejam un tad atsitas pret sienu. Abi smiedamies aizgrīļojās pa ielu un beidzot pie D7.ord7.c1 viesnīcas izšķiras. Kols, aurodams solījumus, pazuda nakts tumsa.

Džesijs, atbalstījies pret Margaritas aizmugures riteni, galvu nolaidis uz statņiem, manīja, ka smadzenes virmo alus tvaiki. Kad viņš aizvēra acis, sakas lena kustība, zeme zem kājām likās sveramies uz priekšu un atpakaļ. Vai dieniņ, bet pēdējā stunda tomēr aizritējusi jauki! Viss atkal bijis ka koledžas laika, viņš nevarīgi iespurdzās un no­slaucīja ar delnas virsu pieri. De tā Hejs gan ir nekur ne­derīgs draņķis, taču tik un tā jauks puisis, jauks puisis… Džesijs atpleta miglainas acis un palūkojas augšup uz. karavanu. Tad viņš saka piesardzīgi iet gar lokomobiles korpusu, mainīdams pēc kārtas abas plaukstas, lai pārbaudītu tā tempcraturu. Viņš uzvilkās uz kapšļa, iespraucās kabīnē, atvēra kurtuves durvis, noklāja ogļu kārtu, pār­baudīja vilces regulētāju un ūdens spiedienu. Viss bija drošs. Džesijs laipodams devas pāri pagalmam, juzdams, ka atsevišķi sniega kristāli dursta seju. Ar pūlēm iegrozījis slēdzene atslēgu, viņš atvēra durvis. Istaba bija pilnīgi tumsa un salta ka ledus. Džesijs iededzināja vienīgo lukturi un stiklu atstāja nenolaistu. Sveces liesma paplaiksni jas caur­vēja. Puisis smagi iekrita šķērsam gulta un gulēja, ska­tīdamies vienīgaja dzeltenajā gaismas punkta, kas kustējās uz priekšu un atpakaļ. Vislabāk būtu iemigt un rīt agri doties ceļā… Mugursoma gulēja, kur nosviesta — uz krēsla, bet Džesi jam patlaban trūka gribasspēka, lai to izsaiņotu. Viņš aizvēra acis.

Gandrīz tai paša mirkli acu priekšā sāka šaudīties visādi teli. Kaut kur galvā klaudzēja barels. Džesijs salieca pirkstus, juzdams tajos drebam stūres rata stīpu. Tieši tā lokomobiles ar laiku apbur cilvēku, stundu pēc stundas Irisot rokas, līdz troksnis klust par mašīnista daļu, iesūcas asinīs un smadzenes, tā ka bez tā nav iespējams dzīvot. Rītausma jābūt ka jas, jādodas ceļa, jābrauc, līdz vairs nav iespējams apstāties. Londinija, Aquae Sulis, Iska; akmeņi no Pcrbckas lauztuvēm, ogles no Kimeridžas, vilna, labība, vilnas izstrādājumi, milti un vms, svečturi, Madonnas attēli, liekšķeres, sviesta lāpstiņās, pulveris un skrotis, zelts, svins, alva; jāizvadā, ka nolīgts ar armiju, ar baznīcu… Cilindru krāni, slāpētāji, regulētāji, reversa sviras; kāpšļu dzelzs šūpodamās augsti dzied…

Kaut ko murminadams, 1 )žesi js nemierīgi sagrozījās. Teli smadzenes iekrāsojās spilgtāk. Kastaņbrunais sajaucas ar zeltījumiem, sarkanas siekalas uz tēva zoda, raibi ziedi uz. tikko uzmestas kapu kopiņas; tvaika mutuļi un lampu gaisma, liesmu meles, svinam līdzīgais debesu jums alspiedies pret kalniem.

Prāts rotaļajas ar atmiņām par Kolu, Džesijs dzirdēja teikumus, drauga smieklus, klusu elpas vilcienu, čikstigu, bet viņam raksturīgu, tad asi, ložmetēja šāvieniem līdzīgie smiekli. Džesijs aizmiedza acis, pleci sakumpa, viņš zvēla ar dūri pa leti. Kols bija apsolījis viņu Dērnovērijā apciemot un nu aizļodzijies projām, saukdams, ka neaizmirsīšot. Bet aizmirsis, pazudis, sasiesies ar kadu sievieti, aizmirsis visus darījumus, aizmirsīs tikšanos. Jo Kols nav līdzīgs Džesijam. Dc tā Hejs vis neplāno un negaida, viņš uzspļauj rūpīgam darbam, ko cilvēki veic, spītējot grūtībām, viņš dzīvo, cepuri kuldams, vienam mirklim. Un tāds paliks visu mūžu.

Lokomobiles dārdināja, kloķi griezās, šļuces iegrima, misiņš spīdēja un vēja tinkšķēja.

Džesijs uzslējās pussēdus, purinādams galvu. Lukturis tagad dega mierīgi, sveces liesma bija šaura un augsta, tikai galiņš viegli raustījās. Vējš auroja, nesdams līdzi baznīcas pulksteņa sitienu skaņu. Džesijs klausijas un skaitīja. Divpadsmit sitieni. Viņš sarauca pieri. Viņš bija gulējis un sapņojis, un viņam bija licies, ka rītausma nav tālu. taču ilga, grūta nakts bija tikko sākusies. Jauneklis krekstēdams algulas, juzdams dzērumu, tomēr dīvaina karta palika pil­nīgi nomoda. Alu nevar dzert, jau tā viņš redzējis visādus murgus. Un varbūt naks vēl kādi.

Džesijs dīki ņēmās pārdomāt de tā 1 leja sacīto. Joku par to, ka jadabu sieviete. Muļķības Kola gaume. Kolam varbūt tas vedās viegli, taču Džesijam allaž, prata bijusi viena vienīga meitenīte. Un tā pati nesasniedzama.

Trauksmainais prāts šķita aizķeramies un paliekam ne­kustīgi stāvot. Paklau, viņš aizkaitināts pats sevi norāja, to tu aizmirsti! Tev jau tā netrūkst raižu, laid, lai iet… taču daļa no viņa apziņas stūrgalvīgi atteicās klausīt. Tā domās šķirstīja atmiņu grāmatas lapas, saskaitīja, atskaitīja, ne­atlaidīgi aprēķinaja iznākumus. Viņš dusmojās, lādēdams dc tā I leju. Doma, reiz iesēta, negribēja viņu pamest. Tagad tā vajās viņu nedēlam, varbūt gadiem ilgi.

Viņš atļāvās sev greznību pasapņot. Nebija šaubu, ka Margarita visu par viņu zina, sievietes nekļūdīgi kaut ko nojauš. Viņš bija nodevis sevi simtiem, ne, tūkstošiem reižu; ar sīkumiem, skatienu, mājienu, vārdu, vairāk jau neko nevajadzēja. Reiz. pirms ilgiem gadiem viņš bija Margaritu noskūpstījis. Tikai vienu reizi — varbūt tāpēc tas tik asi un spilgti palicis prata, tāpēc viņš to spēj pārdzīvot vēlreiz. Tas bija noticis gandrīz nejauši kādā Vecgada vakara, krogs bija gaišs un trokšņains, pulks vietējo — ap divdesmit vai vairāk — gaidīja atnākam jaunu laika posmu. Baznīcas pulkstenis sita divpadsmit — tas pats pulkstenis, kas arī tagad vēstīja stundas; ciemata namu durvis bija atdarītas vaļa, ļaudis ēda gaļas pīrāgus un dzēra vīnu, uzsaukdami cits citam cauri tumsai, un Margarita bija nolikusi paplati, ko turējusi roka, viņu vērodama, un teikusi: — Darīsim mēs arī ta, Džes! Mes arī…

Viņš atcerējās, ka pēkšņi sākusi sisties sirds: tā sāk trok­šņot lokomobile, kad mašīnists pārāk stipri piedod tvaiku. Margarita bija pacēlusi seju viņam pretī, viņš redzējis pave­ramies meitenes lūpas, tad stingri piespiedusi tas viņējām, ņēmusi palīga arī meli, un dziļi rīkle atskanējuši klusi trok­snīši. Viņš bija prātojis, vai Margarita tā to bija darījusi neap­zināti — līdzīgi tam, ka murrā kaķis, kad tam bužina kažoku. I Jn nez. ka viņa bija aizvadījusi Džcsija roku pie savam krūtīm; tā bija aptvērusi viņējas; karsti tvīkstošas zem kleitas dranas, tas it ka dedzināja Džesija delnu. Viņa rokas tveriens ap Maigari las muguru bija kļuvis ciešāks, spiedis meiteni pacelties pirksi galos, līdz viņa atraisījusies vaļā, izdvesdama: — Vaii! — Viņa bija sacījusi: — Brīnišķīgi, Džes, ak Kungs, brīnišķīgi… — Un atkal pasmējusies viņam pretī, noglaudusi sev matus, un visi pagatnes sapņi un nākotnes iztele bija apvienojušies laika kopīgajā kušanas punkta.

Džesijs atcerējas, ka garaja atceļa bija kurinājis loko­mobili, vējam dziedot un riteņiem čirkstot pret dzirkstošiem dārgakmeņiem nokaisīto ceļu. Tie paši teli nu atgriezās atpakaļ, viņš redzēja Margaritu tūkstošiem saldos mirkļos, paijajot, pieskaroties viņam ar rokam, izģērbjoties, smejo­ties. Un viņš negaidīti atminējās kada mašīnista kazas — sava brāļa Mika laulības ar meiteni no Sterminsterņutonas. Tvaika katli bija apspīdējuši viņu gultas ar baldahīniem, izgreznotas ar lentēm un karodziņiem, ik dēlis lēzenajās piekabes mirdzoši tīri nospodrināts, konfeti biris līdzīgi spilgtas krasas sniegpārslām, smejošais priesteris stāvējis ar vīna glāzi rokā, vecais Elija ar brīnumainā karta galvai gludi pieglaustiem matiem, neparasti baltu apkaklīti apžņaugtu ap kaklu, pietvīcis un laimīgi smaidošs, roka turot alus krūzi, mājis no Margaritas kapšļa. Tad tikpat pēkšņi ši aina izgaisa, un liliju, ģērbušos svētdienas uzvalkā, ar savu alvas krūzi rokā un gludajiem matiem, virpuli aiznesa projām melna vēja verpete.

— Tēvs…

Džesijs elsodams pietrūkās sēdus Mazo istabiņu likās ietinam mi jkrēslis, notecējušās sveces g.ii.smā šaudījās ēnas. Baznīcas pulkstenis vēstīja, ka ir pusviens. Džesijs, galvu rokās iespiedis, palika nekustīgi sēžam uz. gultas malas. Viņam nebūs nekādu kazu, nekādas līksmes. rīt viņam jadodas atpakaļ un tumšu, klusu sēru namu, atpakaļ pie tēva neatrīsinātajam raizēm, ģimenes īpašuma un tā paša senā, skumjā dzīves apļa…

Tumsa līdzīgi vientuļai dzirkstelei dejoja Margaritas tēls.

Tas, ko ar viņu darīja fiziskais ķermenis, iedvesa šaus­mas. Kajas sataustī ja koka kāpnes un klumburoja pa tām le jup. Pagalmā viņš juta seja iedzeļam auksto gaisu. Viņš pulē jas vest sevi pie prata, bet kajas likās vairs neklausām. Pēkšņi atskrēja prieks, pavīdēja gaisma. Cilvēks taču nepa­kļauj sevi mūžīgām zobusapēm, viņš dodas pie barddziņa, apmaina mokas pret grutu, bet īsu ciešanu mirkli, un tad iestājas svētlaimīgs miers. Viņš izturējis visu pietiekami ilgi, nu tas jāizbeidz. Vairs negaidot, uz. līdzenas vietas. Džesijs sevi iedrošināja, ka desmit gadu ilgas cerības un sapņi, mēma gaidīšana, kada mokas dzīvnieki, taču jāņem vērā. Viņš vaicāja sev, ko gan gaidījis, lai Margarita darītu. Meitene taču neskries viņam klat, lūgdamās nekritīs pie kajani, sievietes nav tā veidotas. Viņai taču arī ir savs lep­nums… Džesijs pulējas atcereties, kad abu vidu pašķīrusies plaisa. I fn pats sev atbildēja, ka nekād tāda zīme nav manīta, ne vārds nav dzirdēts… Viņš nekād nav devis Margaritai izdevību — un ja nu viņa arī visus šos gadus gaidījusi? Gluži vienkārši gaidījusi, kad viņu uz.runas… Tai jabul patiesībai. Viņš kvēli apzinajas, ka tā ir patiesība. Smagi stampādams pa ielu, viņš saka dziedāt.

No kādas durvju ejas iznāca naktssargs, līdzīgs tumšai cnai, un cieši satvēra roka āvu.

— Vai ar jums, ser, viss kārtībā?

Balss, atlidodama it ka no tālienes, lika Džesijam spēji apklust. Viņš norija siekalas, pamāja ar galvu, pasmīkņāja.

— Ja, protams, ja… — Viņš pacēla īkšķi, parādīdams uz aizmuguri. — Atvedu… preču karavānu. Streindžs no Dernoveri jas.

Virs atkāpās. Viņa attieksme ncatslaja šaubas. — Viens no tiem plikadīdām… — viņš rupji norūca. — I.abak taisieties, ka tiekat, cienītais, negribas jus vest uz ķurķi. Zināt, ir jau krietni pāri divpadsmitiem…

— Es jau eju, pavelniek, — atteica Džesijs. — Eju jau, eju. — Pagājis soļus desmit, viņš pagriezās atpakaļ. — Pa­velniek… vai esi p—precēts?

Balss neatmaiga. — Taisies, ka liec, kundziņ… — Tas īpašnieks pazuda tumsā.

Pilsētiņa grima miegā. Uz jumtu čukuriem dzirkstīja sarma, peļķes ceļa grambas bija sasalušas cietas ka krams, namu logi zem aizvirtņiem akli. Kaut kur iekliedzas pūce — vai varbūt tas bija tais mašīnas svilpiens kaut kur uzcēla… Nāra bija klusa, logi tumši. Džesijs piedauzīja pie durvīm. Atbildes nebija. Viņš pieklauvēja skaļak. Ielas otra puse pazibsnīja gaisma. Džesijs sāka drudžaini elpot. Viņš visu izdarī jis nepareizi, Margarita neatvērs. Ļaudis, gluži otrādi, pasauks sardzi… Bet viņai taču jāzina, viņai jazina, kas klauvē, sievietes vienmēr zina. Viņš baiļu satraukumā vālēja pa koka deļiem. — Margarita…

Uz mirkli paspīdēja dzeltena gaisma, tad durvis atveras tik pēkšņi, ka Džesijs paklupa. Joprojām elsdams, viņš piecēlās, pūlēdamies skatīties stingri. Viņa staveja ncsasukatiem matiem, turēdama ap kaklu saņemtas apmetņa krokas. Augstu pacēlusi lukturi, viņa izdvesa: — Tu… — Aizcirtusi aiz sevis durvis, viņa aizbīdīja bultu un pagriežas viņam pretī. — Pie velna, — viņa klusā balsi nikni no­prasīja, —ka tev šķiet, ko tu tagad dari?

Džesijs paspēra soli atpakaļ. — Es… — viņš izgrūda.

Es… — Puisis redzēja, ka Margaritas sejas izteiksme parmainas.

—    Džesij, — viņa pavaicāja, — kas noticis? Vai kas ļauns, vai esi ievainots?

—   Piedod… — viņš atteica. — Man vajadzēja tevi satikt, Marga rīt. — Nespēju to tā atstāt…

—    Kuš! — viņa sacīja. Vai drīzāk nošņaca. —Tu pamo­dināsi manu tēvu, ja neesi to jau izdarījis. Par ko tu runa?

Džesijs atspiedas pret sienu, pulēdamies uzveikt rei­bumu. — Pieci tūkstoši, — viņš aizsmacis sacīja. —Tas… tas nav nekās, Marga rīt. Vairs ne. Margarit, es esmu… bagats, Dievs ir mans liecinieks. Tam vairs nav nekādās nozīmes…

—    Kam'!

—    Ceļojot, — viņš izmisis izgrūda. — Pārvadātāji… runa. Viņi stasta, ka tu gribot piecus tūkstošus. Margarit, es varu likt galda desmit…

Nu viņa beidzot saprata. Un, augstais Dievs, sāka smie­ties. — Džesij Streindž, — viņa, galvu purinādama, sacīja. — Ko tu īsti pūlies pateikt?

Un beidzot Džesijs spēra ārā patiesību. — Margarit, es tevi mīlu, — viņš īsi noteica. — Laikam vienmēr esmu mīlējis. Un es… gribu, lai tu klusti mana sieva.

Smaids apdzisa, viņa stāvēja pilnīgi klusa, acis aizvērusi, it ka pēkšņi justos ļoti nogurusi. Tad paliecās uz priekšu un saņēma viņa roku. — Nāc iekšā! — viņa teica. — Uz pavisam īsu brītiņu. Nac un apsēdies.

dibenistabas kamīnā pamazām dzisa ogles. Viņa apsēdas pie ta, saritinājusies kamola līdzīgi kaķēnam, un vēroja puisi. Mijkrēsli bija redzamas viņas lielas acis, un Džesijs sāka runāt. Viņš pastāstīja meitenei visu, ko nekād nebija grasījies viņai stāstīt. Ka viņš Margaritu iegribējis, ka cerējis, ka zinājis, ka viss velti, ka gaidījis tik ilgus gadus, tā ka gandrīz aizmirsis tos laikus, kad viņa vēl nav valdījusi par viņa prātiem. Viņa, gluži klusa, turēja puiša pirkstus, ar īkšķi glaudīdama delnas virspusi, domadama un pratodama. Džesijs stastija, kā viņa kļūšot parStreindžu mājas saimnieci, viņai piederēšot gan sakņu, gan augļu dārzi ar mirabelēm, gan rožu terases, viņai būšot kalpi un savs konts bankā, un viņai nekād vairs nevajadzēšot strādāt, tikai but Margaritai Streindžai, viņa sievai.

Pcc tam, kad viņš pabeidza, klusums ieilga, bija dzirdami bara liela pulksteņa tikšķi. Viņa iebāza kājas pēdu siltajos pelnos, kustinādama pirkstus; Džesijs maigi apņēma savas rokas rādītājpirkstu un īkšķi ap viņas pēdas pacēlumu.

—    Hs tik ļoti tevi mīlu, Margarita, — viņš sacīja. — Pa­tiešam nu lu.

Meitene joprojām klusēja, nekustīgi vērdamas uz. kaul ko neredzamu, acis šķita neizteiksmīgas. Viņa ļāva šallei noslīdēt no pleciem, Džesijam kļuva redzamas viņas krūtis, galiņi duras pret plāno naktskreklu. Viņa sarauca pieri, sa­knieba lūpas un pievērsa skatienu Džesijam. — Džes, — viņa ierunājās, — kad būšu tev visu pateikusi, tu man par prieku kaut ko izdarīsi! Vai apsoli?

Pavisam negaidīti dzērums izgaisa. Reibums un siltums pazuda, un viņš saka drebēt. Nez kāpēc viņš nešaubijas, ka atkal iesvilpusies lokomobile. —Jā, Margarit, —viņš teica.

—   Ja tu tā gribi.

Margarita atnāca un apsēdās viņam līdzās. — Pavirzies tālāk! — viņa čukstēja. —Tu aizņem visu sēžamo. —Viņa juta, ka puisis dreb, pabāza roku zem viņa jakas un maigi saberzēja krūtis. — Beidz, — viņa sacī ja, — Neuzvedies ta, Džes. I.udz.u…

Drebuļi pārgāja; viņa atrāva roku, paknibinaja šalli, apņēma naktsģērbu ap ceļgaliem. — Kati pateikšu to, ko grasos pateikt, vai apsoli, ka iesi projām? Ļoti klusu un… nesagādājot man nepatikšanas? Lūdzu, Džes, es gan tevi ielaidu iekšā…

— Viss kartība, — viņš attrauca. — Neraizējies, Marga­ rīt. viss kārtībā. — Balss runājot pašam šķita sveša. Viņš gan nevēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms, taču klausīšanās nozīmēja, ka viņš varēs kaut mazliet ilgāk palikt meitenes tuvuma. Nu viņš pēkšņi apjauta, ka zina, ko cilvēkam nozīmē pirms pakar.šanas dabūt atļau ju izsmēķēt papirosu: katrs dūms, ko drīkst ievilkt, irtas pats, kas vēl viens dzīves mirklis.

Viņa sakrustoja pirkstus un pievērsa acis grīdsegai. —Es gribu visu novest līdz skaidrībai, — viņa sacīja, — es gribu to… pateikt pieklājīgi, Džcs, tāpēc ka nevēlos tevi aizvainot. Tu man pārāk labi patīc, lai rīkotos skarbi. Es… protams, to zināju, esmu visu laiku to zinājusi. Tieši tapēc ielaidu tevi iekšā. Jo tu… tu man ļoli patīc, Džes, un es negribēju tev nodarīt sāpes. Un, tā ka tu tagad redzi, ka es… tev uzticos, tu nedrīksti man likt vilties. Es nevaru tevi precēt, Džes jo es tevi nemīlu. Un nekād nemīlēšu. Vai tu spej to saprast? Ir ļoti smagi apzinaties… nu, kadas ir tavas jūtas un visu citu, un tomēr būt spiestai tev to pateikt, bet man tas jādara, jo, vienalga, no tā nekās neiznāktu. Es zināju, ka reiz šads bridis bus, naktis mēdzu gulēt nomoda, do­mājot par to, domājot visu par tevi, goda vārds, es to da­rīju, bet neko labu neizprātoju. Crluži vienkārši… mums nekās neiznāktu, tas ir viss. Tāpēc… ne, man ir ļoli žel, bet… ne.

Kā viens cilvēks var balstīt savu dzīvi uz. sapņa, ka viņš var būt tāds muļķis ? Ka viņš spēs dzīvot, ja sapni satrieks drumslas?

Margarita redzēja, ka Džesijs mainas vaiga, un pasnie­dzas atkal pēc viņa rokas. — Džes, ludz.u… Es… uzskatu, ka tu esi rīkojies bezgala jauki, visu šo laiku mani gaidīdams, un… par naudu es zinu; es zinu, kāpēc tu to teici, es zinu, ka tu tikai gribēji nodrošināt man… labu dzīvi. Tu rīkojies gaužām jauki, domādams par manu labumu, un es… zinu, ka tu tā arī darītu, ka teici. Bet tur nekās neiznāktu… Ak Dievs, vai tas nav briesmīgi…

Tu, cilvēks, mēģini pamosties no ta, par ko tu zini, ka las ir sapnis, betnespēj. Jo tu jau esi nomodā. Uts ir sapnis, ko ļaudis sauc par dz.ivi. Sapni tu kusties un runa, pat ja kaut kas tevi vēlētos saluz.t un nomirt. Džesijs paberzeja viņas ceļgalu, juzdams, cik 1as tvirts un gluds. — Margarit, — viņš sacīja. — Es negribēju tevi steidzināt. Paklau, es šeit atkal iebraukšu pēc dažiem mēnešiem…

Viņa iekoda lupā. — Es paredzēju, ka tu… teiksi arī to. Bet… ne, Džes. Nav vērts par to domāt, esmu mēģinājusi, bet veltīgi. Es negribu… ka man tas būtu jāpārdzīvo vēlreiz un ka es no jauna būtu spiesta tevi aizvainot. 1 .ūdzu, nevaicā vairs! Nekād.

Viņš nomākts nodomāja, ka nevar viņu nopirkt. Nevar pārliecināt un nevar nopirkt. Jo nav isls virs — tā nu ir tā vienkāršā patiesība. Nav gluži tas, ko viņa grib. To viņš visu laiku zinājis, dziļi sirdi zinājis, bet nekād nenostājies arto aci pret aci; naktis skūpstījis savus spilvenus, čukstējis Margaritai mīlas vārdus, jo neuzdrošinājies klaji pateikt patiesību. Un visu atlikušo mūžu viņš var mēģināt… to aizmirst.

Margarita joprojām viņu vēroja un tad nočukstēja: — Ludzu, saproti!

Un viņš jutas labāk. Paldies Dievam, no viņa, šķiet, novē­lies kāds smagums, un pēkšņi viņš spej runāt. — Margarita, tas skan sasodīti muļķīgi, es nezinu, ka to pateikt…

—   Mēģini…

—   Es negribu… — viņš iesaka, — … turēt tevi lada ka virvē. Tas būtu… savtīgi, apmēram tā ka… turēt bun putnu, savu īpašumu… Tikai agrāk es to nebi ju aptvēris. Laikam es… tiešam tevi mīlu, jo negribu, lai tā ar tevi notiktu. Es neparko nedarītu neko, kas tevi sāpinātu. Neraizējies, Margarit, viss būs kārtībā. Tagad bus. Laikam es gluži

vienkārši… nu, aiziešu no tava dzīves ceļa…

Viņa pielika roku pie pieres. —Ak Dievs, cik tas ir šaus­mīgi, es zināju, ka tā notiks… Džes, nedomā tā vienkārši… nu, pazust… un nekād neatgriezties. Redzi, tu… tu man tik ļoti patīc ka draugs, es justos briesmīgi, ja tu tā rīkotos. Vai tad viss nevar but tapat… ka iepriekš, tas ir, vai tu nevari, teiksim… ienākt un satikties ar mani, ka tu mēdzi to darīt? Lūdzu, neaizej pavisam…

Pat to, viņš nodomāja. Ak Dievs, es darīšu pal to!

Margarita piecēlās. — IJn tagad ej. Ludzu…

Viņš mēmi pamāja. — Viss būs kārtība…

— Džes, — viņa sacīja. — Es negribu… iet vēl tālāk. Bet… — Viņa aši noskūpstīja puisi. Šoreiz tas nepauda nekādās jutas. Nekādu kvēli. Džesijs pastāvēja, līdz viņa to atlaida, tad atri devas uz durvīm.

Viņš neskaidri saklausīja, ka ielā skan paša soji. Kaut kur tālu no viņa bija dzirdamas klusas nopūtas, it ka čuksti; varbūt viņam ausis šalca asinis, bet varbūt tā bija jūra. Namu ieejas un logu tumšie iedobumi šķita paši pēc savas gribas liecamies viņam pretī un pēc tam paliekam aizmugure. Viņš jutas ta, ka varētu justies spoks, kas pūlas izprast domu par nāvi un reize ietilpināt apziņa apjautu, ka tāda doma ir pārāk dziļa, lai šo jēgu patiešām izprastu. Tagad Margaritas nav, vairs nav. Nu viņam jaatstāj pieaugušo pasaule, kur cilvēki precas un mīl, un saplūst kopā, un viens otram kaut ko nozīmē, — un uz visiem laikiem jaatgriežas bērnišķīgajā dzīvē, kur ir nafta un tērauds. Un dienas naks un dienas ies, līdz viena no tām viņš nomirs.

Pie Dž.ordža viesnīcas viņš šķērsoja ielu, nokāpa mazliet zemāk pagalmā, tad devās augšā pa kāpnēm un atkal atvēra savas istabas durvis. Pēc tam, ieelpodams Gudijas Tomsones svaigi mazgāto palagu skaņo smaržu, viņš nodzēsa gaismu.

Gulta likās auksta ka kaps.

Džesiju pamodināja zivju sievas, kas stiepa pa ielu savu preci. Kaut kur klaudzēja piena kannas, pagalma saltajā gaisa spraksteja balsis. Viņš gulēja nekustīgi uz vedera un pirms jauna ledaina sāpju uzpluda patlaban sajūta tukšuma brīdi. Viņš atcerējās, ka ir miris; tad piecēlās un apģērbās. Miesa nejuta auksto gaisu. Džesijs nomazgājas, noskuva pie spoguļa katla svešinieka zilgano zodu un devās pie barela. Tā karkass blāvajā saules gaismā laistijas, jo metālu bija noklājusi plana, balta sarmas karta. Džesijs atvēra kurtuvi, paurdija apdzisušas plenes un iebera kurināmo. ILst negribējās. Tā vieta viņš nokapa leja piekraste, izklaidīgi pakaulējas par zivīm, ko dziras pirkt, norunaja, ka tas atne­sis uz Džordža viesnīcu. Viņš pieskatī ja, lai kastes iekrautu laika, tā ka viņš varēja tikt baznīca uz. velako misi un palika izsūdzēt grēkus. Nāras tuvuma viņš nerādījās; negribējās neko citu ka braukt projām, nokļūt atkal ceļā. Viņš velreiz pārbaudīja Lēdiju Margaritu, nospodrināja uzrakstus, riteņu spieķus, spara ratu. Tad atcerējās, ka redzējis katla veikala skatlogā priekšmetu, ko bija nodomājis pirkt: mazu vei­dojumu — Svēto Jaunavu, Jāzepu, ceļos nometušos ganus un Kristusbcrnu silīte. Viņš pieklauvēja, pamodināja veikala īpašnieku, nopirka iekāroto, lika iesaiņot; māte ļoti cienīja tādas lietas, un Ziemsvētkos uz bufetes tā izskatīsies jauki.

Tā rosoties, pienāca otro brokastu laiks. Džesijs ar pie­spiešanos paēda, gremodams barību, kas garšoja pēc salmiem. Viņš jau gandrīz gribēja maksāt, kad atcerejās, ka tagad visu kārto ar bankas konta starpniecību — tas bija Streindža un Dēlu konts Dorsetā. Paēdis viņš devās uz vienu no Džordža bāriem, iedzēra, lai mēģinātu noskalot lejā skaņt) garšu mutē. Viņš neapzināti kaut ko gaidīja: soļus, pazīstamu balsi, katlu vesti no Margaritas, kas paustu, lai nebrauc pro jām, jo viņa ir pārdomājusi. Nebi ja labi ļauties tādai noskaņai, taču viņš nespēja alturelies. Nekāda vests nepienāca.

Pulkslcn is bija gandrīz Iris, kad viņš devas ārā pie barela, lai saktu darbina! tvaika katlu. Viņš atkabinaja lokomobili, piebrauca Margaritu sastāva viņa gala, uzmeta sakabes ci Ipu uz aķa, savienodams ar kravas platformam, un atpakaļ­gaita ievadīja karavānu ceļa. Ciruls darbs, taču viņš veica to bez, liekas domāšanas. Viņš atāķēja lokomobili, apgrieza alkal apkārt, piekabināja, pabīdī ja reversa sviru; beidzot riteņi saka vienmērīgi nhet. Džesijs apzinājās: ja galu gala atstas Perbeku, tad tajā vairs nekād neatgriezīsies. To viņš nespēs — par spīti solījumam. Viņš sutīs Timu vai kadu citu; ja viņš atkal satiks Margaritu, jūtas, kas ieslēgtas sirdī, atdzīvosies, tapēc tās jānonāvē pavisam. Un ar vienu reizi pietiks atliku likām.

Viņam vajadzēja braukt garām krodziņam. Naras dūme­nis kupeja, tomēr citas dzīvības pazīmes nebi ja redzamas. Karavana aizmugure brakšķēja skaļi ka pērkons, bet paklau­sīja viņa gribai. Pēc piecdesmit jardiem viņš nosvilpa, atkal un atkal pamodinadams Margaritas vareno metālisko balsi un piepildīdams ielu ar tvaiku. Bērnišķīgi, bet viņš nespeja sevi apturēt. lokomobilei rāpjoties uz tīreļa pusi, Svonidža palika aizmugurē. Viņš palielināja ātrumu. Bija vels; olra pasaule, ko viņš, šķiet, bija pametis tik sen, kāds cilvēks, vārda Dikcns, raizēsies.

Gabalu talak pa kreisi uz debesu fona spilgti iezīmējās semafora tornis. Džesijs tam uzsvilpa, diviem īsiem burta P signāliem sekoja garais sauciens, ko lietoja visi preču pārvadatāji. Kadu mirkli semafors neatsaucās, tad Džesijs ieraudzīja, ka sanu atzari pavēcinas, atbildot, ka signāls uztverts. Viņš zināja, ka tur tāluma uz barelu nomērķēs Geiša talskati. Ģildes loceklis atbildējis; drīz pa vietējiem tornīšiem uz. ziemeļiem aiztrauksics ziņa. Lēdi ja Margarita, lokomobile, Streindžs un Deli, Dernovērija; dodas no Svonidžas uz. Korfgeitu, piecpadsmitos trīsdesmit. Viss kārtībā…

Nakts satumsa atri; tai līdzi atnāca dzeļošs sals. Džesijs vēl krietni patālu no Vcremas pagriežas uz rietumiem, dodamies tieši pāri tīrelim. Barels vienmērīgi dārdināja, ar saviem septiņpēdu dzenošajiem zobratiem atstādams gram­bas ceļos un aizmugures tumsa pamezdams gaisīgus tvaika autus… Reiz viņš apstājās, lai piepildītu tvertnes un iedegtu lukturus, tad devās talak iekšā tīreli. Tur tagad veidojās viegla migla vai salnas tvaiki; tie krājās bedrainās zemes dobumos un, kad garām slīdēja sanu lukturi, dīvaini izgaismojās. Brīdinot šalca vcjš. Pcrbckas ziemeļos, patalak no šauras piekrastes joslas, ziema varēja iestāties atri un but barga; kada jauka rīta tīrelis varētu kļūt nepārejams, jo ceļi pazustu zem divu pēdu biezas sniega segas.

Svonidža bija palikusi stundu ilga brauciena attāluma, un Margarita joprojām ducināja savu nenogurstošo spēka apliecinājumu. Džesija prata neskaidri pavīdēja doma, ka vismaz, viņa palikusi uzticīga. Semafori tumsa viņu pa­zaudējuši, līdz mājām vairāk ziņu nebūs. Viņš varēja iztē­loties, ka vecais Dikens stāv pie depo vārtiem zem liesmo­jošam lapam — noraizējies, paliecis galvu sānis, lai judžu tāluma saklausītu izplūdes klaudzienus. Nu jau drīz būsim mājās — mājās, kas sniegs vismaz kaut kadu mierinājumu…

Pēkšņi viņu parsteidza kāds nelūgts viesis. Vilciens pa­kalna kores tuvuma bija palcninajis gaitu, kad tam līdzās saka skriet kāds vīrietis, kas klupiena uzlēca uz. kapšļa. Dže­sijs izdzirda zābaku klaudzienus jau uzcēla; kāds sestais prāts brīdināja no šīs kustības tumsa. Viņš pacēla liekšķeri, vēzedams to pret svešinieka galvu, bet tad to apturēja izmisīgs vaukšķiens… — Ei, veco zen, vai ta' tu nepazīsti draugus?

Džesijs, gandrīz zaudējis līdzsvaru, nosēcās un atkal sagraba stūres ratu: — Kol… Ko, pie velna, tu te dari?

De tā Hejs, joprojām smagi elsdams, sanlukturu gaisma viņam plati uzsmaidīja. — Draudziņ, būšu kādu bridi tev ceļabiedrs. Vari man ticēt: kad ieraudzīju tevi braucam, traki nopriecājos. Man bija nogājis greizi, domāju, ka būs jādauzās nakli pa šito pretīgo tīreli…

—    Kas nogājis greizi?

Redz', es jāju uz kadu pazīstamu vietu, — teica de tā I lejs. — I Iz mazu fermu pie Kalifordas. Lai pavadītu Ziem­svētkus pie draugiem. Šiem ir smukas meitas. Tu tak, Džes, saproti? — Viņš iebakstī ja Džesijam delma un sāka smie­ties. Džesijs saknieba lūpas. — Kas tad noticis artavu zirgu?

—   Tas nabags paklupa un salauza kāju.

—   Kur?

—   Turpceļa, — de tā Hejs nevērīgi noteica. — Es tam pārgriezu rīkli un pašu ieveļu purva. Negribējās, lai to uziet tie nešpetnie sirotāji un nonāk man uz. pedam… —Viņš uz­pūta elpu plaukstam, izstiepa tas pret kurtuvi un, par spīti aitādas kažokam, nodrebinajās pie visam miesām. — Sa­sodīti auksts, Džesij, ellīgi auksts… Cik tālu tu brauc?

—   Mājup. Uz Dēmovēriju.

de tā Hejs verīgi viņā palūkojas. —Ei, tu neizklausies dikti priecīgs. Vai esi slims, veco Džes?

—   Nē.

Kols neatlaidas un paraustīja viņu aiz dilba. — Kas ta' nu lēcies, drauģel? Vai tik traki, ka draugs nevar palīdzēt?

Džesijs atstaja jautājumu bez ievērības un petigi vēroja ceļu, kas stiepās priekšā. Dc tā I Icjs pēkšņi ierēcās smieklos.

—   Tas no alus. Nu tak no alus, va' ne? Veco Džes, tev sarucis kuņģis. — Viņš pacēla dure savilkto roku. — Tev ir kuņģis ka zīdainim, va' ne? Tu vairs neesi vecais Džess — oi, dzīve ir elle…

Džess palūkojās uz līmeņrādi, pagrieza sildītājā krānus regulētājus, izdzirda uz ceļa izšļācamies ūdeni, satvēra inžektorus, redzēja tvaika izplūdumu, pacēlajiem ievadot katla ūdeni. Klaudzieni dunēja tikpat vienmērīgi. Viņš mierīgi noteica: — Laikam jau vainīgs gan alus. Droši vien jābeidz cilāt glāzīti; klustu vecs.

De tā Hejs atkal vērīgi viņu nopētīja. — Džes, — viņš teica. —Ar tevi kaut kas nav labi, dēls. Tev ir kadas raizes. Kas īsti? Nu lak pastasti…

Viņu nav atstājusi tā sasodīta nojauta. Viņam tā bija jau koledža; likās, viņš nez ka uzmin, ko tu domā, gandrīz tai paša bridi, kad tas iešāvies prata. Tas bija Kola galvenais ierocis; viņš to laida darba, kad «piebrauca» sievietēm. Džesijs rūgti nosmējās un pēkšņi ņēmās stāstīt. Viņam ne­gribējās to darīt, un tomēr viņš to darīja: izstāstīja līdz pēdējam sīkumam. Reiz iesācis, nespēja beigt.

Kols, neteikdams ne vārda, klausijas un tad saka locīties. Locities smieklos. Viņš atmetās pret kabīnes sānsienu, turedamies pie statņa. — Džes, Džes, tu esi vēl vienmēr tīrais puika. Vai die', tā arī neesi mainījies… Ak, tu stulbais saksi… — Viņš atkal saka smieties, vēderu turēdams, un izslaucīja acis. — Ta… ta' viņa tevi smuki atšuva, ko? Džes, tu esi tīrais zīdainis; kad tu iemācīsies? Ko tu dari — tu ej pie viņas ar šito… ar šito… — Viņš gaza ar duri pa Mar­garitas buksēšanas balstekli. — Un ar tik nopietnu un drUmu ģīmi, ak tu, Džes, es tak varu iedomāties to tavu ģīmi! Puis, viņa negrib tavu lielo dzelzs destrier [1] . augstais dievs, ne… Bet es… es tev pateikšu, kas tev jādara…

Džesa lupu kaktiņi noliecas lejup. — Varbūt tu labāk turi muti!

De tā 1 lejs paraustīja viņu aiz dilba. — Ne—~e, klausies jel! Neskaities, klausies! Tev… tev viņai jāpiesit kante, Džes. Tas viņai patiks, nudie' patiks. Tu zini? Uzvelc mugura šikākās drēbes, puis, iegādājies švītīgu mašīnu, pieliec tai zeltītus sparniņus. Tā tu viņu savaņģosi. Tikai neko vairs nelūdz, vecīt. Un neko viņai nejaula, tagad vairs itin neko. Tu esi pateicis, ko gribi, tagad pasaki, ka to dabūsi… Iedod par glāzi alus zelta gineju un piezīme, ka atlikumu no tas tu paņemsi augšstāvā, skaidrs? Viņa irto vērta, Džes, tādu ir vērts savaņģot. Oi, un viņa ir gards kumosiņš…

—   Ej ellē…

—   Ak tu viņu vairs negribi? — De tā Hejs izlikās aiz­vainots. — Es lak tikai gribēju palīdzēt… Vai tev zudusi interese?

—   Ja, — Džesijs apliecināja. — Man tā zudusi…

—   Vai—i—i—i… — Kols nopūtas. —Tas gan ir nelāgi. Jaunu ļaužu mīlestība sagajusi deli… Bet es tev kaut ko pa­teikšu. — Viņš atplauka. —Tu man pasviedi vienu traki labu domu, vecīt. Tu viņu negribi — nu tad ņemšu viņu es. Labi?

Kad tu dzirdi vaimanas, kas nozīme, ka miris tavs tēvs, tavas rokas pasniedzas, lai noslaucītu šļūces vadītājus. Kad pasaule tev krāsojas sarkana un uzplaiksnās liesmas, kad galvā tev dun smagi veseri, tavas acis vēro ceļu, kas tev priekšā, tavi pirksti mierīgi groza stūres ratu. Džesijs dzir­dēja sevi vēsi nosakām: — 1melo, ka ausis kust, Kol, draņķis tu esi bijis vienmēr. Tevi jau nu gan viņa neieķertos…

Kols, pasitis knipi, saka lekat pa kāpsli. — līs, puis, pa pusei jau esmu to paveicis. Ai, viņa ir gan gards kumosiņš… Sitas acis, tas vakar vakara jau maķenīt uzzibsnī ja, va' ne? Tas ir viegli, puis, viegli… Es tev teikšu vienu: varu deret, ka gulta viņa ir gatavā plēsoņa, liet gards kumosiņš, oi—oi, cik gards… — Viņa žesti paradīja, kada tā būs svētlaime. — Mes ar viņu pamatīgi izpriecāsimies piecos dažādos paņēmienos nakti, — viņš apgalvoja. — Un es tev atsutišu pierādījumus. Labi?

Varbūt viņš tā nedoma. Varbūt melo. Bet ne. Es Kolu paz.istu, un Kols nemelo. Var šo ne. ,la viņš apgalvo, ka to izdarīs, tad arī izdarīs… Džesijs atieza zobus, taču jautrības šajā smaida nebija. — Dari gan ta, Kol! Iedresē viņu. Pēc tam es viņu tev atņemšu. Labi?

Dc tā I lejs pasmejas un saņēma Džesiju aiz pleca. — Džes, esi gan tu puika…

Uz mirkli iezibsnijās gaisma — priekšā labaja pusē, kadu gabalu iekšā tīreli. Kols apsviedās apkart, acis iepletis ska­ujas, kas tur bijis, un tad atkal palūkojās Džesija. — Vai redzēji?

—   Redzēju. —Tas skanēja skaudri.

De tā 1 lejs nervozi palūkojas gar kāpsli. — Vai tev ir ierocis?

—   Kāpēc?

—   tā draņķa uguns. Laupītāji…

—   Ar ieroci laupītājiem pretī nestājās.

Kols pagrozīja galvu. — Cerams, ka tu zini, ko dari…

Džesijs atrava vaļa kurtuves durtiņas un lava izplūst spilgtam gaismas kūlim un svelmei. — Piemet klat…

—   Ko?

—   Piemet kurināmo]

—   Labi, — sacīja de tā 1 lejs. — 1 .abi, lieliski… — Viņš savicināja liekšķeri un piebēra kurināmo. Aizvēris durtiņas, viņš izslējās. — Es tevi mīlu un drīz pametīšu, — viņš teica. — Kad pabrauksim garam ugunij. Ja pabrauksim garām…

Signāls —ja tas vispār bija signāls — vairs neatkārtojās. Tīrelis pletās ap viņiem tukšs un tumšs. Priekšā gaidīja gara kalnu grēda, Lēdija Margarita smagi tusnīja, stum­damas augšup pirmajā. Kols vēlreiz nemierīgi palūkojas apkārt, izliecas no kabīnes, lai pamestu skatienu atpakaļ uz visu karavānu. Nakts tumsa, tikko saredzamas, slejās augstās, ar brezentu apvilktas kravas. — Džesij, ko tu ved? — viņš pavaicāja. — Vai tu ved preces?

Džesijs parauslija plecus. — Vedu vairumtirdzniecībai. Barību liellopiem, cukuru, žāvētus augļus. '1ās nu nav puļu vērts.

De tā Hejs, pilns rupju, pamāja ar galvu. — Kas tad ir pēdējā piekabē?

—   Brendijs, daži zīda baķi. Mazliet tabakas. Zāles lopu ārstēšanai. Dzīvnieku kastrēšanas rīki. —Viņš pašķielēja uz Kolu. — Izolācijas auklas. Nekāitīgas.

Kols atkal norūpējies sadruma, bet tad sāka smieties. — Džes, tu tak esi un paliec īsts puika! Patiesi velna zellis… Tā tak ir liela krava, vecais draugs. Labas mantiņas, ko zagt…

Džesijs pamaja; viņš jutas iztukšots. — Desmit tukstošus sterliņu mārciņu vērta. Paris simtu šurp vai turp.

De tā Hejs iesvilpās. —Ja—n. Tas nu ir krietns vezums…

Viņi pabrauca garām vietai, kur bija pazibējusi gaisma, un atstaja to aizmugurē. Ceļa bija pagājušas gandrīz divas stundas, ilgi vairs nebūs jābrauc. Margarita bija nodārdinājusi leja no pirmās kalnu grēdas un rāpās otra. Meness izlīda no mākoņiem, bija saskatāma gara ceļa josta, kas stiepās lalak uz priekšu. Viņi bija jau gandrīz pārbraukuši pāri tīrelim, Dērnoverija slejas turpat pie apvāršņa. Džesijs redzēja, ka pa kreisi aizstiepjas taka, bet tad mēness, ictīdamies mākoņos, pameta to tumsā.

De tā Hejs paspieda Džesija plecu. — Nu tu būsi dro­šība, — viņš sacīja. — Esam tiem neliešiem garām… Ar tevi viss būs labi. Es nu kāpšu ārā, vecais draugs, paldies par braucienu. Un neaizmirsti par to mazo skuķi. Faknaibi viņu, kad es tev saku. Labi, vecīt?

Džesijs pagriežas un cieši palūkojas viņa. — Sargi labāk pats sevi, Kol, — viņš pieteica.

Kolins izmetās uz pakāpiena. — Ar mani viss būs pa pirmo. Uz usiņu. — Viņš atlaida turekli un pazuda nakti.

Taču viņš nebi ja aprēķinājis barela ātrumu, pavēlas uz priekšu, apmeta kūleni raupjaja zāle un. muti atņirdzis smaida, apsēdas. Tvaikmašīnas kravas piekab ju lukturi jau attalinājās. Viņam visapkart bija dzirdami trokšņi, uz. debesu fona redzami seši jātnieku stāvi. Viņi veda pavadā septīto zirgu, kam segli bija tukši. Kols redzēja atri pazibam šau­tenes stobru, smagnēja stopa apveidus. Lielceļa laupītāji…

Nebeidzis smieties, viņš pieceļas un ieleca seglos brīvajam zirgam. Aizbraucošais vilciens pamazam pazuda zemos miglas vālos. De tā Hejs pacēla roku. — Pēdējais vagons. — Viņš iespieda papēžus zirgam sānos un līdzenos rikšos devās uz priekšu.

Džesijs uzmanīja savus līmeņrāžus. Visaugstākāis spie­diens, tvaika katlā simt piecdesmit mārciņu. Lūpas viņam joprojām bija bargi sakniebtas. Ar to nepieliks; lejup pa šo nākamo nogāzi, pēc tam līdz pusei augša kalna, tieši lur viņi Margaritu panaks. Viņš pabīdīja regulatoru līdz vis­tālākajai pozīcijai; Lēdija Margarita atkal saka palielināt ātrumu, pagāzelēdamās, līdz riteņi atrada sliedes. Divdesmit piecu judžu atruma tā sasniedza nogāzes apakšu un palcninaja gaitu, kad tvaika zirgs juta, ka veltīgi pūlas pavilkt smago karavanu.

Kaut kas ar skaļu blīkšķi atsitas pret līdzas esošo buksēšanas sakabi. Virs galvas nošviksteja bulta, lidojuma icgaismodama debesis. Džesijs pasmīnēja, jo tagad nekām nebi ja nozīmes. Margaritu burbuļoja un auroja; Džesijs tagad redzēja jātniekus: tie auļoja abas puses. Pazibēja kaut kas blāvs — tā varēja but aitadas kažoka mala. vēl viens sa­tricinājums, un viņš saspringa, gaidīdams mugura ar joni ieurbjamies stopa izšautas bultas dzelzs uzgali. Nekā. Taču tas Kolam de tā I lejam bija raksturīgi: viņš atņems tavu sievieti, bet neatņems tavu cieņu, viņš nolaupīs tavu kravu, bet nepaņems tavu dzīvību. Bultas lidoja vēl un vel, (aču ne uz. lokomobili. Džesijs, pastiepies augšup, lai palūkotos pāri piekabju kravām, ieraudzīja — pēdējā platformā aizde­dzies brezents.

Nu Lēdija Margarita, aiz dusmām elsdama, ar pūlēm bija uzrāpusies nākamajā kalna līdz pusei. I Jguns atri pletās plašuma, liesmu meles laizījās aizvien tālāk uz. priekšu. Drīz vien tas sasniegs nakamo platformu. Džesijs pastiepa roku lejup. Viņš leni, negribīgi satvēra saujā avārijas atkabi. Tad atlaida to vaļīgāk, pacēla uz. augšu, juta, ka aizturis ataķējas, dzirdēja, ka tvaikmašinas duna klust slābākā, jo viena piekabe atlaista vaļa. Si degoša platforma palcninaja gaitu, nodrebēja un sāka ripot projām — atpakaļ no priek­šējas daļas. Jātnieki joņoja tai pakaļ. Platforma pa nogāzi ripoja arvien ātrāk, jātnieki, bara drūzmēdamies ap to, bļaustījās un pūlējās, zvetējot ar apmetņiem, noslāpēt uguni. Kols vienā paņēmienā aizdrāzās viņiem garām, izmetās ārā no segliem un lēca. lād parāpās augšup, iebļāvās, un laupitaji ieaurojās smieklos. Nostājies ritošās kravas virsotnē, ar brīvo roku mādams visapkārt, viņu vadonis, tēlojot va­roni, čurāja liesmas.

Lēdija Margarita bija uzrāpusies kalna gala, kad mākonis virs galvam iezibsni jas baltā spožumā. Eksplozija nogrāva

ka milzu palagas cirtiens; sprādzienā vilnis atsitas pret piekabēm, sagrieza tvaika mašīnu uz ceļa greizi. Džesijs ar pūlēm virzienu iztaisnoja, klausīdamies, ka no tālajiem kalniem grand atpakaļ atbalsis. Viņš izliecas āra par kāpsli un nekustīgi vērās pāri kravas platformām. Aiz. tam tālumā mirgoja liesmiņas: tur bija atradusies elles mašīna — četr­desmit muciņas smalka šaujampulvera, apkrautas ar ķie­ģeļiem un dzelzs lūžņiem. Tā bija nopļāvusi ielejā visu, kas dzīvs.

Ūdens līmenis bija zems. Džesijs atvēra inžektorus, pār• baudīja spiedienu. — Mums visiem jādzīvo, ka protam, — viņš sacīja, nedzirdēdams pats savus vārdus. — Mums visiem jādzīvo, ka protam. — Streindža firma nebi ja celta pēc gļēvuļu likumiem; ja kāds tai kaut ko nolaupīja, tad — veseli ēduši!

Kaut kur kāds scmafors ar savos sanu at zaros iespraustam lapam aizsūtīja vēsti Avāri ju uzraudzībai. Lēdija Margarita ar piekabju kravu bega uz Dērnovēriju, kuras nami drūz­mējas netālu priekšā Froumas blāvajā, sudrabotajā ieloka.

Zeme visās pakalna puses stiepās augšup garas, planku­mainās svērdas, pamazam gaistot saltaja miglā, līdz talo kalnu apveidi saplūda ar kūpinātam pienam līdzīgajām debesīm. Pāri klajumam nenorimdams auroja salts vējš, dzīdams sev pa priekšu sniega vērpetes. Sniega virpuļi atri sagriezās un tad izgaisa ka regi, vienīgie kustīgie teli lielajā tukšumā.

Nedaudzie koki auga skupsnas, mazas birzitēs un locījās vēja, ka sargājoties savijuši zarus kopa, atgādinādami gludus, izliektus, trulus lemešus. Kāda birzite auga paša pakalna virsotne, un zem zemakajiem zariem, kas sargāja no vēja, ar seju sniega gulēja kāds jaunietis. Viņš nekustējās, tomēr nebija gluži nesamaņa, laiku pa laikam augums nodrebēja krampjos. Viņam varēja būt gadu sešpadsmit vai septiņpadsmit. Viņš bija gaišmatains, no galvas līdz kājām ģērbts tumšzaļas adas formas tērpā. Apģērbs daudzās vietas, sakot ar pleciem pāri mugurai līdz jostas vietai un talak pār gurniem un kāju augšstilbiem, bija pārplēsts. Caurumos vīdēja gaišbrūna ada, un pa to lēni ritēja gaišsarkanas asinis. Tas bija iesukušās apģērba zaļajā ādā. Jaunieša garie mati savēlušies. Viņam līdzās atradās somiņa ar binokli, bez. Ceisa stikliem neviens Signalizētāju ģildes darbinieks vai māceklis nekād negaja arā no mājas. Līdzās gulēja arī duncis; ieroča asmens bija aptraipītas ar asinīm, spals atradās netālu no izstieptas labās rokas. Roka pati bija ievainota, virspusē pāršķelti visi pirksli un visdziļāk īkšķa pamatne. Ap roku sniega bija izplūdis sarkans asiņu aplis.

Zaros nošviksteja asaka vēja brāzma, un tie pretodamies gari nokrakšķēja. Jaunietim vēl vairāk reižu pārskrēja drebuļi, tad viņš bezgalīgi leni saka kusleties. Izstieptā roka saka sprīdi pa sprīdim virzīties uz priekšu, lai palīdzētu pacelties krušukurvim. Pirksti iezīmēja sniega loku ar iesār­tam maļam. Viņš izgrūda kadu skaņu — pa pusei iekunk­stēdamies, pa pusei ievaidēdamies, tad atspiedas ar elko­ņiem un pagaidīja, līdz mazliet atgūs speķus. Pēc tam nevarīgi pagriezās uz. sāniem un atbalstījās uz. kreisās rokas: tā nebija ievainota. Galva nokaras, acis aizvēras; smagā elpa bija dzirdama visa birze. vēl viens krampjains rāviens, un viņš piecēlās sēdus, atbalstīdamies pret kada koka stumbru. Seju kapāja sniegs, palīdzēdams mazliet atgūt apziņu.

Jaunietis atvēra acis. Tās aizmigloja sāpes un mežonīgas bailes. Viņš paveras augšup uz koku, norija siekalas, mēģināja aplaizīt lūpas un pagrieza galvu, lai paskatītos uz tukšo sniega klajumu ap sevi. Kreisā roka piekļāvās vēderam, labās locītavu viņš uzlika tai virsu, cenzdamies, lai lai nepieskartos ievainota, lād jauneklis atkal uz. mirkli pievera acis, pavirzīja roku lejāk, satvēra mitro adas apģērba sloksni un atrāva no augšstilba. Pēc tam jaunietis atkrita atpakaļ; redzētais izraisīja drudžainas elsas. Roka ļengani nolaidās, skardama koka mizu. Kāds stumbrs pieskaras īkšķa brūcei, un nežēlīga sape atdeva apziņu.

No turienes, kur viņš gulēja, duncis nebija sasniedzams. Viņš stīvi un smagnēji paliecas uz. priekšu, kaut arī kusleties negribējās, gribējās tikai paliki miera un pēc iespējas ātri nomirt. Beidzot pirksli aizsniedzās līdz nazim. Jaunietis aizvilkās atpakaļ līdz kokam un ar mokām atkal apsēdas. Brīdi smagi elpodams, viņš atpūtas, tad pabaza kreiso roku zem ceļgala un, lai saliektu, pievilka sev tuvāk. Sakopojis spēkus, viņš saņēma spalu abas rokas, pielika naža smaili pie biksēm un leni pargrieza tas līdz pat potītei. Tad netālu no pirmā griezuma izdarīja pāri gurnam otru, tā ka vesela adas strēmele tagad bija brīva.

Nu viņš jutās ļoti vārgs un it kā manī ja, ka viņu atstāj pēdējie spēki un acu priekšā ka melns spārns plivinās bez­galīgs nogurums. Viņš pievilka zaļo adas strēmeli sev klat, saņēma galu zobos, iekodas laja un ņēmās graizīt šaurakas slejas. Tas bija lens darbs, kas neparko neveicās, divreiz, viņš sev iegrieza, nemaz nejuzdams, ka sāpes kļutu stip­rākās. Galu gala viņš beidza un saka siet strēmeles ap kaju, mēģinādams nostiprināt tās pietiekami augstu, lai pārsegtu garas brūces stilba. Vējš auroja nepārtraukti; citas skaņas nedzirdēja — vienīgi jaunieša paša atro elpu. Seja, kuru klaja sviedru lāses, bāluma atgādināja debesis.

Nu viņš sava laba bija darījis visu, ko spējis. Brūces mugura skaudri sapeja, un koka miza bija vienas asins sverdas, taču šis brūces viņš nejaudaja aizsniegt. Sasējis pēdējo mezglu ap kaju, viņš nodrebēja: slarp apsējiem joprojām sūcās asinis. Viņš nometa duci un pulējās pie­celties.

Vēlreiz mēģinājis kunkstot uzslieties kājās, viņš saprata, ka tas joprojām atsakās klausīt, smagums bija par lielu. Sāpēs viebdamies, nelaimīgais pacēla augšup pirkstus, taustīdams koka stumbru. Divas pēdas virs galvas viņš samanīja nolauzta zara stumbeni. Asinīm klata lipīgā roka noslīdēja leja, tomēr viņš atkal stūrgalvīgi sataustī ja stum­beni. Juzdams, ka plauksta, brucem atveroties un aizve­roties, pulsē asinis, viņš tik un tā rāvās augšup. Dilbi un pleci viņam bija stipri un muskuļaini no ilgajam stundām, kas pavadītas pie semaforiem; bridi viņš sasprindzis sla­vēja, galvu atspiedis pret stumbru, drebošo augumu izliecis; tad papēži atrada sniegā balstu, un jaunietis uzvilkās stāvus.

Nemanīdams vēju, viņš grīļojas, cīnoties pret tumsas viļņu uzplūdiem un atplūdiem. Tagad reize ar asiņu pulsējumu kaut kas dunēja galva. Viņš juta atkal siltas strūklas ritam par vēderu un augšstilbiem un reize kakla kāpjam drausmīgu nelabumu. Noliektu galvu viņš pagriežas un saka iet tik gausi un smagnēji ka ūdenslīdējs. Pēc sešiem soļiem viņš, joprojām grīļodamies, apstajās un neveikli pagriezās. Sniega nokritusi, gulēja somiņa ar tālskati… Viņš zvārodamies devās atpakaļ, jo katrs solis tagad prasīja īpaši piepūlēties smadzenēm un sakopot gribasspēku, lai pie­spiestu ķermeni paklausīt. Viņš miglaini nojauta, ka nedrīkst liekties pēc tālskata; ja to darīs, tad nokritīs visa garuma zemē un droši vien vairs nespēs pakustēties. Ar pūlēm viņš iebāza pēdu plecu siksnas cilpa. Tas bija pats labākais, ko varēja darīt, jo kustoties siksna pavirzījās uz. augšu un cieši aptvēra pēdas pacēlumu. Ejot lejup pa kalnu projām no meža, somiņa vilkās aizmugure.

Pavērt acis platak viņš vairs nejaudāja. Pēdu sešu apkartmera viņš saredzēja sniega ieloku, kura malas redzes trau­cējumi krasoja melnas. Sniegs, jauneklim ejot, it ka kus­tējās, te grūzdamies virsu, te palikdams aizmugurē. Tajā tik tikko bija redzami pēdu nospiedumi, viņa paša pēdu nospiedumi. Jauneklis akli tiem sekoja. Nez. kada apziņas dzirksts smadzeņu dzīlēs mudināja kustēties; pārējā apziņas daļa bija izgaisusi, aiz sāpēm notrulināta. Viņš ar grūtībām cilāja ka jas, adas somiņa, brīžiem raustīdamās, slīdēja pakaļ papēdim. Kreiso roku pielicis zemu pie cirkšņa, viņš balstī ja to, laba lēni vēcinājās, palīdzēdama saglabat nedrošo līdzsvaru. Sev aizmugurē viņš atstāja asins traipu celiņu, ik lase — spilgti sarkanu prīmulu krasā — nokrita sniega, izplūda, pārvērzdamās par lielāku sārtu plankumu, un tad sasala ledus kristālos. Asiņu notraipītas kaju pēdas lauzta līnijā veda alpakaļ uz birzi. Priekšā pāri klajumam spalgi gaudoja vējš; sniegs cirtas jauneklim seja un plānā kārtā klājas uz ādas kamzoļa.

lēni, pārvarot nežēlīgas sāpes, kustīgais punktiņš atrāvās no kokiem. Tic slejās aizmugurē, un, sabiezējot krēslai, nez kapēc šķita, ka atpaliekot klust aizvien augstāki. Vējš, saldēdams gajcju, mazliet mazināja sāpes; jauneklis pacēla galvu un ieraudzīja acu priekšā virs zemas būdiņas slejamies semalbra torni. Signalizācijas punkts atradās pazema pa­kalna; ķermenis manīja, ka ceļš ved kalnup, elpa atkal kļuva strau jāka, jaunieša smagie soļi lēnāki. Viņš atkal ieraudājās, klusi smilkstēdams ka nesapratigs dzīvnieciņš; zods noklājās ar spīdīgām siekalam. Kad viņš sasniedza budiņu, aizmugure, pelēcīga sliedamas pret debesīm, vēl bija redzama birzite. Krampjaini rīdams siekalas, viņš atslejas pret dēļu durvīm, tik likko saredzēdams koka šķiedru rakstu. Roka sataustīja aizbīdņa auklu, parava to, durvis atveras, un atnācējs, ieklupis iekšā, noslīga uz ceļgaliem.

Ara, sniega apkartne bija likusies gaiša, turpretī būdas iekšiene valdī ja tumsa. Jaunietis uz visam četrām pārrāpoja pāri dēļu grīdai. Otra puse atradās trauku skapis, viņš, neko neredzēdams, taustī jās, apgāzdams glazēs un krūzītes. Jau­nietis neskaidri saklausīja to šķindoņu. Atradis meklēto, viņš ar zobiem izvilka pudeles aizbazni, atslejas pret sienu un pulējas iedabūt šķidrumu mutē. Alkohols teceja par zodu, nolija uz krūtīm un vēdera. Tomēr rīkle nokļuva pietiekami daudz šķidruma, lai dzērējs uz mirkli atjēgtos. Viņš iekle­pojas un pulējās izvemties, tad piespiedās piecelties kajas un sameklēja birzi pamestā naža vieta citu. Koka lāde pie sienas atradās segas un gultas veļa; viņš izvilka vienu no palagiem, sagrieza to strēmelēs — šoreiz garakas un platakas —, lai varētu apsaitēt ap augšstilbu. Noņemt adas žņaugus viņš nespēja sevi piedabūt. Balta drana tūdaļ iekrāsojās sarkana, plankumi pletās lielāki, savienojas kopa, un šķidrums kļuva laistigs. Atlikušo palaga drānu viņš saritināja vīstoklī un pielika pie vēdera.

Atkal uznāca nelabums, viņš atraugājās, zaudēja līdz­svaru un nogāzās uz grīdas. Paceļot acis, viņš neskaidri saskatīja guļvietu — savu miera ostu. Ja vien viņš spētu to sasniegt un tad mierīgi pagulēt, līdz izgaist šķermā duša… Viņš ar pūlēm pārrāpās pāri istabai, atgulas uz. lažas malas, pavilkas talak. Tur, dziļš ka jūra, viņam pāri pārvēlas tumsas vilnis.

Ta viņš nogulēja ilgi, līdz pamodās mazumiņš atlikušā gribasspēka. Viņš ar pūlēm piespiedās pavērt smagos plak­stus. Nu jau istaba bija gandrīz pilnīgi tumšs; līdzīgi pelē­kam četrstūrim melnuma iezīmējas patalakais logs. Tā priekšā šķita šūpojamies semat'ora rokturi; gaismas atspidumos ievizējās gludi pulētais koks. Jauneklis skatījās platam acīm, atjēgdams, ka tas ir iedomas, un lad mēģinaja likt leja no lažas. Segas, pielipušas pie muguras, to neļāva. Viņš mēģinaja vēlreiz, tagad drebēdams no aukstuma. Krāsniņa nebija iekurta, būdas durvis plati vaļa, iekšā iepūsto sniegpārslu kaila noklājusi dēļu grīdu. ārā nebija rimusies vēja auri. Ievainotais mēģināja velreiz; sāpes atsākas no jauna, atkal pārņēma nelabums, galva dunēja un dārdēja. Semafora rokturi it ka dubultojas, seškaršo jas, pašķiras, izveidodami sudrabā mirdzošu staru kuli. Jaunietis smagi elpoja, asaras tecēja mutē, un tad aizveras acis. Viņš iekrita trokšņainā bezdibenī, kurā šaudījās krasaini plankumi, dzirksteles un gaismas zibšņi. Viņš gulēja, zobus atņirdzis, lūkodamies liesmiņas, samanīdams, ka no mu­guras atkal lek asinis un izplūst gulta. Pēc brīža duna apklusa.

Puisēns gulēja garajā zale, juzdams saules svelmi spiežamies cauri adas kamzolim un kaitējam plecus. Viņa priekšā pakalna smailajā virsotne plivinājās kāds burvju valsts radījums, kura spārni kustējās lepni un lēni līdzīgi lidojošam putnam. Tas kustējās sava torni paša kalna gala; un likās, ka likko dzirdama, tāla klaboņa krīt lejup no vasarīgo debesu zilgmes. Spārnu kustības zenu gandrīz pilnīgi paņēma sava varā; viņš gulēja, galvu klanīdams un acis mirkšķinādams, zodu atspiedis plaukstas, pavisam iegrimis vērojumos. Augša leja, augša leja, khizj… tad atkal leja un apkārt, augša un atpakaļ, paklusējot, pamājot, nekād pilnīgi neapstājoties. Semafors šķita dzīvs, apdveseļots radījums, apmeties tur, augša; tas runa dīvainus vārdus, kurus neviens nesaprot. Tomēr tie ir vārdi, kas pilni ar nozīmēm un noslēpumiem ka vārdi viņa mācību grāmatā «Moderna angļu valoda pamatskolām». Puisēnam griezās galva. Vārdi veido stāstus. Kādus stāstus vērpj tornis, vienalnc stāvēdams pakalnā? Stāstus par karaļiem un kuģu bojāejām, kaujām un pakaļdzīšanos, fejām, apslēptu zeltu… Viņš zināja: tā ir runa, par to šaubu nav; ši čukstēšana un klaboņa, ziņu sūtīšana un pieņemšana no citiem, kas strādā lielajos torņos, kuru rindas stiepjas pāri Angli jai uz ikvienu vietu, kas ienāk prātā, visos virzienos, kur vien acis rāda.

Zens vēroja, ka vadības stieņi līdzīgi tvirtiem muskuļiem griezās savās ieeļļotajās iedobēs. No Eivberijas, kur viņi dzīvoja, bija redzami daudzi citi torņi; tie soļoja uz dien­vidiem, pāri I jēlajam klajumam, rapas krita kapās rietumos no Marlboro. Tie gan bija lielāki — īsti milzeņi, kurus apkalpoja veseli vīru pulki un kuru signāli skaidras dienās bija redzami pat vairāk nekā desmit judz.u attālumā. Šo kustības bija majestātiskas un lokanas, kad tas dārdināja savas posmainās rokas; citi, tādi ka šejienes semafors, mazie vietējie torņi, likās draudzīgāki un pļapaja un plātījās no ausmas līdz rietam.

llgajas vasaras stundas bems pats ar sevi izspēlēja daudz rotaļu; šis stundas parasli tika nočieptas, jo viņam allaž varēja atrast darbu. Skolas mācības, mājas uzdevumi, saimniecības darbi pie vecākiem vai brāļu mazajā zemes pleķīti pilsētiņas viņa gala; ja gribējās palikt vienam un pasapņot, nācās aizlavities vakaros vai agri no rītiem. Rei­zēm viņu aicinaja pie sevis akmeņi, lielas, it ka dejai gatavās rombveida plāksnes, kas ietvēra loka mazo pilsētiņu. Zens mēdza skraidi! gar grāvjiem, aiz kuriem reiz. bija atradušas senas svētnīcas, kapaļāt pa kraujam terasēm, kur akmeņi dejoja, pagriezušies pret rīta sauli, vai arī viņš soļoja pa garo, procesijām domāto ceļu, kas stiepās pāri laukiem uz austrumiem, iztēlojoties sevi par priesteri vai dievu, kurš atnācis upurēt lietum vai saulei. Neviens nezināja, kurš uzstādījis pirmo akmeni. Daži sacīja, ka laumas savas val­dīšanas laikos, citi — ka senie dievi, tie, kuru vārdus, pēc valdošajiem uzskatiem, bija grēks pat čukstus pieminēt. vēl citi apgalvoja, ka tas ir velna darbs.

Mate Baznīca uz. sātana ticības palieku iznīcināšanu skatījās caur pirkstiem — to vietējie ļoti labi zināja. Tēvs Donovens tam gan bija pretī, taču darīt spēja visai maz; ikviens, kam nebi ja slinkums, pielika šai darbā roku. Arkli grauza krāvumu pamatus; treša un otrā gadu tūkstoša celtnes tika postītas ar uguni un ūdeni un atsevišķas daļas izman­totas sīkam sienu remontam un caurumu aizlāpīšanai; tas bija darīts gadsimtiem ilgi, un akmeņu loki gaja mazuma, to rindas rēgojās robi. Taču tik un tā akmeņu bija daudz; loki palika, vēju vara nodotos kalngalus vainagoja kapu lauki, zem kuriem pacietīgi atdusējās seno aizgajeju pussabirzušie kauli. Puisēns mēdza rāpties pakalnos un sapņot par adas ģērbtiem un dārgakmeņiem greznotiem karaļiem, tomēr, kad jutās noguris, allaž atgriežas pie semaforiem un to noslēpumainas dzīves. Viņš klusi gulēja, zodu iespie­dis rokas, miegainām acīm, kamēr augša, savā pakalna, klaudzēja un grabēja Si Ibērija 973.

No sapņiem iztraucēja roka, kura nogulās uz. viņa pleca. Viņš saspringa, pasitās atpakaļ un gribēja skriet pa galvu, pa kaklu projām, taču nebija, kur skriet. Mazais apaļvaidzis bija notverts un, siekalas rīdams, garajiem matiem krītot par pieri, no to apakšas platam acīm veras ķeraja.

Vīrietis bija garš; bērnam šķita, ka briesmīgi garš. Seja bruņa, iedegusi saule un vēja, un acu kaktiņos vidēja grumbiņas. Acis bija dziļi iegrimušas un spilgti zilas, salī­dzinājumā ar adas krasu visai neparastas; zēnam šķita, ka tieši tādu krasu redz visdziļākajos debesu augstumos. Viņa paša tēva acis jau sen bija aizslēpušas aiz biezum bieziem stikliem; šīs izskatījās citādas. Tās itin ka izstaroja varas apziņu, pieradušas raudzīties ļoti tālu un saskatīt kaut ko tadu, kas citiem cilvēkiem varētu paslīdēt garām. Acu īpaš­nieks bija ģērbies viscaur zaļa formas apģērba ar izbalēju­šam plecu uzšuvem un signalizētāju seržanta tresēm. Pleca siksna nokarajas Ceisa talskatis — ikviena signalizētāja neatņemamais darbarīks. Somiņa nebi ja cieši aizpogāta, un zēns varēja laja saskatīt lielos stiklus un spīdīgi noberztos vara ieliktņu cilindrus.

Ģildes loceklis smaidīja, un viņa runa bija stiepta un lena: tāda cilvēka runa, kas zina visu par laiku — ka laiks ir mūžīgs un steiga un kņada var pagaidīt. Tas bija kads, kurš varētu zināt par vecajiem akmeņiem kaut ko tadu, ko tēvs nezina.

—  Nu — nu, — viņš noteica. — Laikam tak esam noķē­ruši mazu spiegu. Kas tu esi, puis?

Zēns aplaizī ja lūpas un izbi jies nopīkstēja: — Rā — als Biglends, ser…

—   Un ko ta' tu te dari?

Rafs atkal aplaizīja lūpas, palūkojās uz torni, nelaimīgs pastiepa lūpas, paskatījās uz zāli, tad alkal uz signalizētāju un atri novērsās. — Es… ese…

Nezinādams, ka paskaidrot, viņš apklusa. Kalngala krakšķeja un klabēja tornis. Seržants notupas un, joprojām viegli smaidīdams un miegdams acis pret zenu, pacietīgi gaidīja. Roka nesto somu viņš nolika blakus zale. Rāfs no­sprieda, ka seržants bijis pilsētiņa paņemt pēcpusdienas maltīti; viena no Eivberijas vecajām kundzēm bija nolīgta gatavot ēdienu dežurējošajiem signalizētājiem. Par Silbcrijas stacijas darbu puika zināja tikpat ka visu.

Sekundes pārvērtās minūte, vajadzēja atbildei. Rafs, juzdamies gandriz, vai izmisis, saņēmās un lad klusībā brīnījās par vārdiem, kas, šķietami neko neapdomājot, neapzinali pagadījās uz mēles. — Ludzu piedošanu, ser,

—   viņš smalka balstiņā izgrūda, — es skatī jos uz. I—torni…

—   Kāpēc?

—   Es…

Alkal jaunas grūtības. Ka lai izskaidro? Ģildes no­slēpumus tak nedrīkst atklat pirmajam pretimnācējam. Signalizētāju kodus un citus dziļākus noslēpumus nodod tālāk bezgalīgi piesardzīgi — ģimenēm, kam pieder priekšrocība nēsāt zaļos formas tērpus. Seržanta apvai­nojumam spiegošana bija sava taisnība, taču skanēt tas skanēja baigi.

Ģildes loceklis nāca viņam palīga. —Vai tu maki lasīt zīmes, Rāf?

Rafs sparīgi papurināja galvu. Neviens vienkāršs cilvēks tak neprot lasīt no torņiem raidītās zīmes. Neviens vienkāršs cilvēks to nemūžam arī nedarītu. Duša saskrēja papēžos, taču balss atkal, neprasīdama atļauju, ierunājās. — Nē, ser, — tā drebot un tomēr apņēmīgi izdvesa. — Bet man dikti gribētos iemācīties…

Seržants sarauca uzacis. Viņš iekārtojās crtak, uzlika rokas uz ceļgaliem un iesmejas. Un tad pagrozīja galvu.

—   Tātad tu gribētu mācīties… .lā, arī desmitiem karaļu un laba tiesa augstdzimušo džentlmeņu naktis labāk gulētu, ja mācētu lasīt semafora zīmes. — Runātāja seja pēkšņi kļuva barga.

—    Puis, — viņš sacīja, — lu par mums zobojies…

Rāfs jaudāja tikai atkal mēmi pakratīt galvu. Seržants,

joprojām tupēdams, lūkojās pāri zēnam tale. Ratam gribējās paskaidrot, ka viņš nekād pat apslēptākajos sapņos nav iztēlojies sevi par signalizētāju, mele pali ņēmusi un atrai­sījusies, izpļāpājot kaut ko neiespējamu un aplamu. Tomēr nu viņš vairs to nespeja pakustina!; zaļa vira klātbūtne atņēma valodu. Klusums ieilga. Zēns izklaidīgi vēroja, ka pa zāles stiebru zvalstīdamās rāpo vabolīte.

—    Kas ir tavs tevs, zēn? — Zaļais pēkšņi noprasīja.

Rāts nori ja kakla sakāpušo kamolu. Nu viņš nešaubījās,

ka dabūs sukas un viņam aizliegs spert kaju torņa tuvuma vai verot zīmes. Acis it ka kaut kas iedzēla, tātad nav tālu no asarām, tas jau gatavas līt straumēm. — Tomass Biglends no Eivberi jas, ser, — viņš sacīja. — Sera Viljama M—Maršala rakstvedis.

Seržanls palocīja galvu. — Un tu gribētu mācīties, ka strada torņi? Tev prāts nesas uz signalizēšanu?

—   Ja gan, ser…

Zaļais, protams, runaja modernajā angļu valoda, ka runaja amatnieki un tirgotāji, nevis ka rupjie bezdzimtenes klaidoņi, kas verveleja caur degunu. Taču zens viegli iejutās arī signalizētāju vecmodīgajos izteicienos, ko tie dažkārt lietoja sava vidū.

Seržants pēkšņi ievaicājās: —Vai grāmata esi ielauzī jies, Rāt"?

—   Ja gan, ser… — Tad viņš nedroši piebilda: — Ja tie vārdi nav dikten gari…

Ģildes loceklis atkal iesmejas un papliķcja zēnam pa muguru. — Nu, Rāt' Biglenda jaunskungs, tu, kas gribētu but signalizētājs un kas prot lasīt gramatu, ja vārdi taja nav dikten gari, tad, lai arī — Dievs ir mans liecinieks — manas gramatu zinības nav visai plašas, tomēr varbūt es varēšu tev palīdzēt, ja neesi melsis muļķības. Nāc! — Viņš piecēlās un devās torņa virziena. Ral's pavilcinājas, sa­mirkšķināja acis, tad uztrūkās kājās un aizrikšoja Zaļajam nopakaļ. Aiz. brīnumiem griezās galva.

Viņi devas augšup pa laku, kas slīpi izvijas ap pakalnu. Seržants iedams pastāstīja, ka SiIbēri ja 973 esot piederīga (' posma līni jai, kas sākoties Londīnijas tuvuma no lielas Pontesas releju stacijas un tālāk stiepjoties uz. Aquae Sulis. Apkalpe… taču apkalpi Rāts pazina ka piecus pirkstus. Kopa ar seržantu pieci cilvēki. Viņu mājiņas slejās atstatu no citam, neliela pakalna prom no ļaudīm. Signalizētāju mā­jiņas vienmēr ceļa patalak, las palīdzēja glahat Ģildes noslēpumus. Ģildes locekļi nemaksāja desmito tiesu vietejai zemes īpašumu pārvaldei, nepakļāvās nevienam citam kā vienīgi saviem priekšniekiem un. lai gan teorētiski bija atbildīgi kopīgo likumu priekšā, īstenībā baudīja ne­aizskaramību. Viņu pašpārvalde darbojās pēc pašu bar­gajiem likumiem; un vajadzēja but vai nu izcili drosmīgam, vai pilnīgam muļķim, lai uzdrīkstētos ķerties klal bagātakajai Ģildei Anglijā. Seržants bija sacījis skaidru pa­tiesību: ja jau karaļi gaidīja uz viņu vēstīm tikpat dedzīgi ka parastie ļautiņi, tad signalizētājiem nebija no ka baidīties. Pāvesti, skauzdami viņu neatkarību, varēja pieķerties sīku­miem, taču pati Roma bija pārāk atkarīga no semaforu torņu tīkliem, kas pārklājā visu kontinentu. Tai atlika vienīgi lugt un sūdzēties. Līdz šim Ģilde bija nosargājusi brīvību, cik nu kaut ko tādu Karojošas Baznīcas pārvaldītajā puslodē vispār varēja nosargāt.

Lai gan Rāts pietiekami bieži bija redzējis signalstacijas iekšpusi sapņos, īstenība viņš spēra kaju tur pirmoreiz. Pie koka sliekšņa viņš spēji apstājās: līdzīgi rokam taustāmam šķērslim sirdi auga bijība. Zēnam aizravas elpa. Agrāk viņš nekād nebija lik tuvu pienācis tornim; spārnu šalkoņa un klaudzoņa, desmitiem sīko savienojumu švīkstoņa viņa ausīs skanēja ka muziķa. No šis vietas varēja saredzēt tikai virs celtnes jumta uzstādītās lielās signālierīces augš­galu. Lakotās koka spāres spīdēja oranžas ka kuģa masti; semafora spārni ceļas augšup un laidas lejup, tumši iezīmē­damies debesis. Viņš varēja saredzēt nostiprinājumu lig­zdas un cilpas netālu no spārnu galiem, kur slikla laika vai nakti (ja nācas nosutil kadu ārkārtīgi svarīgu vesti) varēja ievietot lapas. Viņš bija tādas ugunis redzējis me­tam gaismu jūdzēm tālu pāri klajumam tonakt, kad no­mira vecais karalis.

Seržants atvēra durvis un mudinaja, lai zens iet iekšā. Puika staveja ka piekalts pie sliekšņa. Gaiss telpa bija svaigs, taču reize te vēdīja arī vīrišķīgi smārdi, laku, eļļu un tabakas dūmu sajaukums. arī iekštelpa nez kapee atgā­dināja kuģi. Tā bija plaša un zema, ietilpīgākā nekā likās, skatoties no kalna pakajes. Te atradās krāsns, patlaban tukša, spīdīgi melna ar spoži noberztiem vara rotājumiem. Iekšā bija ielikts stingri izstiepts, gluds, sarkans kreppapīrs; durtiņas atstatas mazliet pavērtas, lai redzetu, cik iekšā tīrs. Dēļu sienas bija nokrāsotas gaišpelēkas; tai vieta, kur zem dēļiem atradās dūmvads, bija akurāti piesprausts dežūru saraksts. Viena (elpas kaktā karājās spilgtkrāsaini diplomi ietvaros, zem tiem vīdēja stipri pabalejusi dagerotipija; kura varēja saskatīt vīru pulciņu, kas stāvēja ļoti augsta signāltorņa priekšā. Cita telpas stun atradās guļvieta ar glīti salo­cītu segu kaudzi kājgalī; virs guļvietas karajas ar roku zīmēts attēls — smejoša meitene ar Ģildes locekļu zaļo cepuri galva un visai maz drēbēm mugura. Rata skatiens drusku mulsā bērnišķīga vienaldzība paslīdēja tai pari.

Telpas vidu atradās balti krāsotā, četrstūrainā signalmasta pamatne; apkart tai stiepās neliels, gluds, viru pazoļu no­berzts paaugstinājums, uz kura stāvēja divi Ģildes locekļi. Rokas viņi turēja garas sviras, kas cilaja semafora spārnus, — no svirām augšup stiepās vilces tauvas. Vietas, kur tās gāja cauri griestiem, bija aptītas ar baltu buraudeklu. Gaismas lūkas abas mehānismā pusēs bija atvērtas, lai ielaist u iekšā jūli ja silto gaisu. Trešais dežurējošais signalizētājs staveja pie austrumpuses loga, pielicis pie acīm talskali un ne­pārtraukti mierīgā balsi skaitīdams: — Pieci… vienpa­dsmit… trīspadsmit… deviņi… — Sviru viri atkārtoja kombinācijas, drebinādami milzīgos rokturus, uzguļoties tiem ar visu ķermeņa svaru, lai paceltos augšējie signālsparni, un veikli izmantoja lejupslīdes speķu nakamā numura pārraidei. Vīri strādāja, sakopojuši visu uzmanību, taču gaisotne nebija sasprindzināta; viss šķita ritam ļoti viegli un ierasti. No statņiem uz jumta nokarājās parbaudes ierīce, kas turpat vīriem priekšā atkārtoja spārnu stāvokli, taču signalizētāji tikai retumis pameta uz to skatienus. Gadiem ilgais darbs bija piešķīris viņu kustībām tādu veiklību, ka tas šķita gandrīz tikpat vijīgas kā baleta soļi un pozas. Augumi izliecas, sastinga, izrakstīja sarežģītas ārābeskas, koku kraksti, signālu klusa dūkoņa piepildīja telpu līdzīgi vienmuļai bišu dūkoņai, kas ieai ja miegā.

Neviens neveltīja uzmanību ne Ratam, ne seržantam. Ģildes loceklis atkal mierīgi atsāka stāstīt, kas še notiek. Gara vests, kas nu jau turpinājusies gandrīz stundu, ir no Londīnijas saņemtais graudu un gaļas pašreizējo cenu saraksts. Ģildes sistēma bija nenovērtējams palīgs visas valsts tautsaimniecības vadīšanā; zemkopji un tirgotāji, ņemot Londīnijas cenas par mērauklu, zinaja, tieši cik jamaksa, pārdodot citiem un pērkot sev. Ral's aizmirsa, ka jutis vilšanos; ausis dzirdēja vārdus, prāts tos iegaumēja un noglabāja sava krātuvē, acis vēroja, ka rakstus maina Ģildes viri, kas it ka bija pašu vadītas čīkstošās, klaudzošās mašīnas daļa.

Sini bridi pārraidītās ziņas, ko seržants nodēvēja par «cenu palagu», aizņēma likai daļu signalizēšanas laika; bieži teksts, lai nodrošinātu, ka to neizmantos nepareizos nolūkos, bija gandrīz pilnīgi šifrēts. Pašreizējiem skaitļiem, piemēram, bija līdz tumsai jānokļūst zināmos centros, to vidu Aquae Sulis. Ka lai tie tur nokļūst, pa kadu ceļu lai dodas, bija galvenokārt atkarīgs no signalizācijas atzara, caur kura staci jam skaitļi izgāja. Bija nepieciešama pieredze līdz ar zināmu intuīciju, lai vadītu signālus tāda virziena, kas ļautu izvairīties no informācijas pārslogotām līnijām; un, protams, kamēr līniju izmantoja viena virzienā kā pašreiz, kad sīka informācija virzījās no austrumiem uz rietumiem, lielas grūtības radītu vajadzība raidīt arī uz citu pusi. īstenībā bija iespējams pārraidīt divus ziņojumus dažādos virzienos vienlaicīgi, un A klases torņos to bieži darīja. Kad tas notika, katrs trešais cipars no vests, ko sūtīja uz ziemeļiem, varēja kļul par daļu ziņa, kas virzījās uz dienvidiem; stacijas raidīja šādu vesti pa daļām — te uz vienu pusi, te uz otru. Taču vienlaicīgu signalizēšanu nevarēja ciest pat Ģildes vīri. Lai to darītu, līnija jaattīra no visa cita, javienojas par piemērotu šifru; janostada divi uzraugi, kas pcc kailas izkliedz norādījumus signali­zētajiem; tomēr pat vislabāk vaditajas staci jās pēc visneno­zīmīgākās pārskatīšanās varēja izcelties pilnīgs sajukums, un tad bija nepieciešams atsaukt visu iepriekšējo un sākt no gala.

Seržants ar rokam paradīja atsaukuma signālu, ko tāda reize lietotu tornis, kas pieļāvis kļudu: semafora spārni trīsreiz līmeniski pavezejas uz sāniem. Drūmi pasmīk­ņādams, viņš sacīja: ja tā kaut kas notiekot, tad kaut kur varot noripot galva. A klases torņa komandierim jābūt vismaz majoram, vīram ar divdesmit gadu vai pat ilgāku pieredzi. No tāda sagaida darbu bez. kļudam, un viņam savukārt jāraugās, lai kļūdas nepieļautu padotie. Rāfam alkal saka reibt galva; viņš ar jo lielāku cieņu pavēras uz seržanta nonēsāto zaļas adas mundieri. Nu viņš saka neskaidri apjaust, ko īsti nozīme but par signalizētāju.

Beidzot ziņas ar semafora spārnu skaļu klaboņu bija noraidītas. Uzraugs palika stāvam sava vietā, turpretī signalizētāji nokapa leja un pirmoreiz pievērsa uzmanību puišelim. Atgajuši nost no semafora svirām, viņi šķita daudz normālāki un nekādās bailes neiedvesa. Rāfs viņus labi pazina: viens bija Robins Videns, kas, iedams uz. staciju un nākdams no tas mājās, bieži ar viņu sarunajas; otra vārds bija Bobs Kami, un viņš svētkos ķegļu speles laika mēdza iebelzi dažam labam ciematniekam pa galvu. Šie abi parā­dīja Ratam šifru grāmatas, kuras melnos, numurētos kvad­rātos bija iespiestas neskaitāmas sarkanas zīmes. Viņu arī pacienaja ar pusdienām. Mājas gandrīz vairs nebi ja prata. Pret vakaru pienāca vēl viena ziņa no rietumiem; viri sacīja zēnam, ka tā domāta policijai, un spārni vezedamics un klaudzēdami aizsūtīja to tālāk. Rafs tikai krēslā devās pro­jām no stacijas, degunu gaisā — un kas to būtu domājis? — ar diviem šķindošiem pensiem kabata! Tikai krietni vēlāk, guļot gulta un pūloties iemigt, viņš aptvēra, ka piepildījies senlolotais sapnis. Beidzot viņš tomēr iemiga, bet sapņoja atkal par semaforiem — ka naktis lapas to spārnos rūkdamas liesmo prel tumšzilajām debesim. Pensi palika kabata uz. visiem laikiem.

Tā ka bija pagadījusies neapstrīdama iespēja, vēlēšanās kļūt par signalizētāju auga auguma, un zēns, ja vien varēja, pavadīja laiku noslēpumainā, aizvēsturiska, augstā pakalna uzceltajā SiIbērijas stacija. Tēvs uz viņa prombūtni lūkojas pavisam greizi. Ar mistera Biglenda ierēdņa algu tikko pietika, lai paēdinātu septiņus dēlus; ģimene bija spiesta pati sev izaudzēt pārtiku, un tādam darbam svarīgs bija katrs roku paris, taču nevienam nebija ne jausmas, kur Rāts tik bieži pazūd; viņš pats par to neieminējās ne puš­plēsta vārda.

Slepus nočieptajās stundas viņš iemācījās vairāk par trīsdesmit signālspārnu pamatpozīcijam un kaut ko no visparastākajam grupēšanas virknēm: vēlāk viņš varēja nogulties pie Silberijas pakalna un noskaitīt lielāko daļu numuru sev pašam, kaut gan, nepazīstot šifrus, joprojām nebija saprotams saturs. Reiz. seržants Grejs lika viņam nostāties uzrauga vietā, un viņš pavadīja svētlaimīgu pusstundu, kuras laika tika pieņemts ziņojums no Marlboro kapam. Rafs stāvēja ka sastindzis, ar nosvīdušiem pirkstiem aptvēris Ceisa stiklus, un lasīja numurus tik skaidra un skaļa balsi, cik vien spēja, lai aizmugurē stāvošie signalizētāji tos saprastu. Seržants no telpas otra gala nemanāmi sekoja viņa ziņojumam. Kļudu nebija.

Desmit gadu vecumā Rafs bija apguvis visas zināšanas, kas bērnam šaja vecumā bija paredzētas. Vajadzēja izlemt svarīgo jautājumu, ko darīt lalak. Sapulcējās visa ģimene: tevs, māte un trīs vecākie deli. Rats nepamirkšķināja ne aci; viņš zināja — bija to zinājis jau nedēļām ilgi —, kādu likteni ģimene viņam izvēlējusies. Viņu nodos par mācekli vienam no četriem pilsētiņas drēbniekiem, tie visi bija maza auguma salikuši vecīši, kuri, kajas sakrustojuši, sēdēja līdzīgi vientuļniekiem aiz drēbju baķu mūriem un vājā sve­ces gaisma šuva tik cītīgi, il ka no tā būtu atkarīga dzīvība. Rals gandrīz nemaz arī negaidī ja, ka viņam ko vaicās, tomēr «formas pcc» aizsūtīja viņam pakaļ un noprasīja, ko viņš gribot darīt. Tad nu pienāca mirklis, kad spert visu ārā.

—    Es pilnīgi noteikti zinu, par ko gribu kļul, — Rafs noskaldīja. — Par signalizētāju.

Bridi valdīja klusums; lad uzbrazmoja skaļi smiekli. Ģilde tak nevienu svešu nelaiž! Rāta tēvs lik tikko saskrabinašot, lai samaksatu par mācībām skrodera amata. Un, ja runa par signalizētājiem, neviens Biglends savu mūžu neesot bijis signalizētājs un nebūšot ari. Nu bet… Tas tak ļautu visai ģimenei pakapties augstāk! Ja viens no dēliem valkatu zaļo mundieri, pilsētniekiem vajadzētu lūkoties uz. viņiem no apakšas uz augšu. Ne, tas nu esot aplamības!

Rafs, piesarkušiem vaigiem, lūpas sakniebis, sēdēja klusu un lava, lai viņi pabeidz. Viņš jau bija zinājis, ka tā bus, un lieliski aptvēra, kas jādara. Viņa savaldība iedzina ģimeni apjukumā. Viņi tiktai nomierinājās, ka zobgalīgā nopietnībā noprasī ja zēnam, ka tad viņš grasoties savu dižo plānu īstenot. Nu bija īstais laiks otram pārsteigumam.

—    Iesniegšu Ģildei lugumu atļaut man kārtot iestājeksā­menus pcc vispārējiem noteikumiem, — viņš noskaitīja no galvas iemācītos vārdus. — Par mani aizliks vārdu seržants Grejs no SiIbēri jas torņa.

Atkal iestājās klusums. Tad tēvs neveikli noklepojās. Sēžot mirkškinadams acis aiz brillu stikliem un košļādams planas ūsas, misters Biglends izskatijas pēc veca teķa.

— hm, es nu gan nezinu, — viņš teica. — Hm… — Bet Rafs jau bija pamanījis, ka, iztēlojoties tādu galvu reibinošu godu, tēvam iezibas acis. Ja kails no viņa dēliem patiešām valkātu zaļo mundieri…

Pirms ģimenes locekļi paspēja pārdomāt, Rats uzrakstī ja oficiālu vēstuli, ko pats nogādaja Silberi jas stacija; taja ļoti pieklājīgi bija lūgts, vai seržants Grejs nchutu tik laipns un neiegrieztos pie mistera Biglenda apspriesties par dēla iestā­šanos signalizētāju koledža Londinijā.

Seržants turēja vārdu. Viņš bija bezbemu atraitnis; varbūt Rāfs daļēji aizstāja dēlu, kurš viņam nekād nebija dzimis, varbūt arī viņš saskatīja zēna pats savu kādreizējo jaunek­līgo sajusmu. Viņš atnāca nakamaja vakara, mierīgi, ka pastaigādamies soļodams pa ielu un pieklauvēdams pie Biglendu durvīm; Rafs, vērodams viņu no guļamistabas, kas bija kopīga ar brāļiem un atradās virs lieveņa, snukņaja par kaimiņiem: tie, kaklus izstiepuši, blenza uz atnacēju. Visa ģimene bija ka spārnos; no saimniecības līdzekļiem saskrabinata nauda vīnam un svecēm, ēdamistabā galds apklāts ar tīru galdautu un greznots ar sudrablietām, un visi centas atstāt pēc iespējas labu iespaidu. Misters Biglends, protams, jutas ļoti jauki, un. kad seržants pēc stundas devas projām, viņam kabata bija teva parakstīta piekrišana. Rāfs pats redzēja, ka noraida signālu, kura l.ondīnija tika lūgta alsulit nepieciešamos norādījumus, ka gatavoties koledžas gadskartejiem eksāmeniem.

Ģilde ik gadu uzņēma divpadsmit zēnus, un sacensoņu skaits bija liels. Nedaudzajās nedēļas, kas bija palikušas Rāta nciba, viņam bez žēlastības dzina galva zināšanas; seržants mācīja visus iespējamos signalizacijas veidus, kuru zinašanu pamatoti varēja prasīt, un pilsētiņas garīdznieks, kam pasākums, par spīti paša ieskatiem, arī iedvesa cieņu, uzspodrināja Rāfa skolas grāmatu zināšanas un pulējās pat piebāzt zena sāpošo galvu ar normaņu runātās franču valodas pamatlikumiem. Ratam deva atļauju kārtot eksā­menus; viņš arī ne mirkli nebija pieļāvis, ka varētu to ne­dabūt, galvenokārt tapēc, ka tāda doma būtu bijusi neciešama. Pārbaudījums notika Sorviodunā, apgabala centra, kas bija vistuvāk dzimtajai pilsētiņai; pēc nedēļas atlidoja vests, ka viņš uzņemts, un norādī jumi, kādas drēbes un grāmatas būs vajadzīgas, ka arī pavēle ierasties Signalizācijas koledžā mēneša laika. Kad viņš, silti ietinies jaunaja apmetnī, Ģildes sagādātā zirga mugurā, divu brūn­ganas livrejās ģērbtu Ģildes kalpu pavadībā devās uz. Londiniju, visi pilsētnieki bija aiz. skaudības gluži zaļi. SiIbērijas torņa spārni bija nekustīgi, taču, kad Rāfs jaja garām, tos pēkšņi iedarbinaja, un tūdaļ sekoja zīmes: «Sākt!», «Uzmanību tuvakajai apkaimei!» Rāfs, asarām acis, pagriežas seglos un nolūkojās, ka atri liek noraidīti nešifrēti vārdi: «Labu veiksmi!…»

Pēc Eivberijas Londīnija šķila netīra, trokšņaina un veca. Koledža atradās Sitijas muru iejoztā, sena, apdrupuša nama, kaut gan Londīnija jau labu laiku ka bija izplētusies pāri sākotnējām robežām, dienvidos pārmezdamās pāri upei un ziemeļos sasniegdama gandrīzTaibemtn. Ģildes koledžas audzēkņi bija tādi paši trokšņaini, puņķaini puišeļi ka jeb­kura cita amata mācekļi. Būdami Zaļo mundieru pēcteči, viņi no iedomātas pārākuma apziņas augstumiem nicīgi noraudzījās uz «vienkāršo ļautiņu» bērniem; Rāfs dabūja krietni ciest, līdz virknē guļamistabas kautiņu (kas visi beidzas vairāk vai mazāk asiņaini) pierādīja pārējiem reiz par visam reizēm, ka vismaz jauno Biglendu labāk liki miera. Puikas uzņēma viņu savā vidu ka līdzīgu.

Ģilde — it īpaši pēdējos gados — bija sliekusies piešķirt arvien lielāku uzmanību teorētiskajām zināšanām, un divu gadu ilga apmācība bija ļoti saspringta. Audzēkņiem nācas labi apgūt franču valodu, jo talakajai izglītībai neizbēgami bija viņi jāieved bagātnieku namos. Praktiskas zināšanas vajadzēja arī citas valstī lietotajās korniešu, geļu un vidusangļu valodās; neviens Ģildes loceklis nevarēja paredzēt, kur galu gala viņu nosūtīs strādāt. Zēnus iepazīstinaja arī ar Ģildes vēsturi, mehanikas un kodēšanas pamatiem, kaut gan lielāko daļu praktisko darbu šaja virzienā bija paredzēts veikt uz vietas, mācību stacijās, kas bija izkaisītas pa Angli jas dienvidu un rietumu krastu, ka arī gar Velsas robežām. Zēniem bija nepieciešams kaut cik iepazīties ar «maģi ju»; piemēram, prasme saberzēt dzintaru, kas pcc tam pievilka papīru, varēja noderēt signalizētāja darbā.

Tomēr slrādāt viņš strādāja čakli, tā ka pabeidza kursu ar pietiekami labām atzīmēm, lai profesori justos gluži ap­mierināti. Prakse viņu nosūtīja tieša ceļa uz. A klases praktisko apmācību kompleksu — Sentadhelmshedas pakalna staciju Dorseta. Rāfam par lielu prieku viņš turp devas ar savu vienīgo īsto koledžā iegūto draugu Džosu Koupu, draisku, melnmatainu zenu, kada Daremas kalnrača delu, tātad arī «ienācēju no malas».

Viņi ieradās Sentadhelmā pēc tradicionālas paražas — «nobalsodami», lai viņus uzņem karavana, kuru vilka spa­rīga laulera sistēmas tvaika mašīnas darbinata lokomobile. Rāfs nekād neaizmirsa, ka pinnoreiz ieraudzī jis staciju. Tā bija daudz lielāka, ne ka viņš iedomājies, izplētusies varenas klints lezenaja virsotne. Krtibas labad semaforu līni jas dalī ja pēc prāvāko torņu apjoma, un Sentadhelma bija arī mezgla stacija B, C un D klases torņiem. Ap A klases torņu ap­vienotajām būvēm virknējās rinda mazāku semaforu, kas klabēdami griezās, zibot saules staros. Tiem līdzās bija redzama rinda spilgtu apļu un taisnstūru, kuros, vinčās pacelti, vidēja stacijas lietotie kodu skaitļi. Rāfs, plati ieple­tis acis, lūkojās, ka viens no tiem rotēja, pagriežot rietumu virziena dzeltenu vairogu ar diagonālu līniju, kas stiepās no kreisas puses augšējā stūra uz labas apakšējo, brīdinot, ka semafors pārraides vidu pārslēdzies no ncšifrcla raidījuma uz divdesmit trešo šifrēto kodu. Viņš pašķielēja uz Džošu, un draugs mundri pacēla īkšķus. Tad abi uzmeta plecos somas un devās uz galvenajiem vārtiem, lai paziņotu, ka ieradušies un stājas ierinda.

Dažas pirmās nedēļas zēni nespēja vien nopriecāties, ka abi ir kopa. Lielas signalstacijas gaisotne ļoti atšķiras no tās, kas valdī ja koledža. Lai cik trokšņaina un trakulīga tā bija šķitusi, tagad likās, ka tā bijusi gatavais klosteris. Mācībās Signalizācijas ģilde bija nebeidzamas cirka spēles: kāpnes ar lejupklumburojošo kazu; Rafs ar Džošu atkal bija nobraukuši paša apakša. Dzīve nu šķita gandrīz ne­pārtraukta rosīšanās pa virtuvi, kur vajadzēja berzt un spodrināt, skrāpēt un tīrīt ar smilšpapīru. Vajadzēja turēt kārtībā visas telpas, ravēt grantētos darza celiņus un misiņa margas (kas šķita stiepjamies jūdžu garumā) trīt, līdz tas spīdēja un laisti jas. Sentadhelma bija paraugstacija, vienmēr gatava apskatīšanai. Reiz to ar savu vizīti «aplaimoja» pats signalizētāju liēlmestrs ar lordu vietnieku; tad trišana un pulēšana ilga vairākas nedēļas. Un jāuztur kartība tak bija arī torņi, vajadzēja apaļus buraudekla oderējumus maukt uz. lielajiem vadības mehānisma stieņiem un apziest šos stieņus ar balto mālu; jākrāso bija semaforu spārni, jatira to gultņi un jāieziež ar eļļu, jānolaiž leja un jāpaceļ atkal augša kustīgie stieņi, un tas jādara vienādi vien tumsa, pēc tam kad dienas signalizācija beigusies, — un gaužām bieži visnejaukakajos laika apstākļos. Ģildes pusmilitārajā iekārtā noteikti bija jāietver paukošana un šaušana ar loku un stopu, kurus nu jau saka uzskatīt par vecmodīgiem ieročiem, bet kurus Eiropas karos tomēr vēl bieži lietoja.

Pati stacija parspeja Rāta visdrosmīgākos sapņus. Līdz ar duci mācekļu — mazāk to nekād nebija — apkalpe stradaja pāri par simt viru, no kuriem sešdesmit līdz astoņ­desmit vienmēr dežurēja vai atradas norīkojumā. Ar kairu no lielajiem A klases semaforiemdivpadsmit viru komanda, seši pie katras lielas sviras, un signalizētāju priekšnieks pārbaudīja, vai darbs rīt saskaņoti, un parraidija talak cipa­rus, ko skaitī ja uzraugi. Kad stacija strādāja pilna gaita, aina bija iespaidīga: viru rindas pie svirām kustējās tik sa­skanīgi ka dejolāju grupas; signalizācijas priekšnieki izsauca skaitļus, dunēja kāju soļi pret baltajiem dēļiem, rībēja un čīkstēja vilces stieņi. Simt pēdu augstumā virs jumtiem skaļi atskanēja signāli. Tomēr tas netraucēja žultai­najam virsniekam klaigai, ka tā esot nevis signalizēšana, bet «nezinātniskā, stulba koku cilašana». Majors Stouns bija pavadījis gandrīz visu savu darba mūžu mazā C klases staci jā Peninu kalnu grēda, līdz negaidīts paaugstinājums bija apveltījis viņu ar tik atbildīgu pienākumu.

A ziņas vispirms aizlidoja no Sentadhelmas likai līdz Svairhedai un no turienes uz Gcdklifu, kas bija uzcelta kalngala, no kura varēja pārredzēt Vorberovas līci. No tā ceļš turpinājās gar piekrasti uz Gouldenkepu, staci ju, kas atradās sešsimt pēdu augstāk parl.aim.sas zvejniekciematu, lai ar lieliem soļiem aizskrietu uz. rietumiem, uz Somersetu, Devonu un talo Kornvolu, vai ziemeļu virzienā pāri Liela klajuma augstienēm un talak uz. Velsu. Rāfs zināja, ka tur tās ceļo garam Eivbcrijas senajiem akmeņu apļiem. Viņš bieži ar mīlestību domāja par vecākiem un seržantu Greju, tomēr ilgas pēc mājām nejuta. Dienas bija pārāk piepildītas, lai to darītu.

Gadu pēc zēnu ierašanas Sentadhelma un trīs gadus pēc iestašanas Ģildes koledža mācekļiem atlava ar rokām pieskarties semafora stieņiem. Patiesība Džošam bija licies neiespējami gaidīt, un viņš pirms dažiem menešiem bija atveldzējis dvēseli, nosūtīdams draiskulīgu ziņu uz vienu no mazajiem vietējiem torņiem, cerēdams, ka nakts vidu tā paliks nepamanīta. Par savu grēkā krišanu viņš bija tuvu un sāpīgi iepazinies ar kadas zaļas ādas siksnas spradzi, kuru roka turēja neviens cits ka pals majors Stouns. Divi drukni kapraļi pieturēja ogļrača dēlu, kas centas izrauties un brēca. Tas pat Džošu pārliecināja, ka zināmos disciplīnas jautajumos Ģilde nav pielūdzama.

Signalizēšanas apguve bija vēl viens sakums. Ral's drīz saprata, ka semafora svira nav pasīva lieta, kuru var pavilkt ka rotaļājoties; vējam ieklūpot spārniem piestiprinātajās, lielajas, melnajās buras, trīsdesmit pēdu gara mehānisma atsitiens viegli spēja signalizētāju pilnīgi notriekt leja no paaugstinajuma, tapēc A klases komandas koordināci jas trukums varēja nozīmēt un dažkart agrāk bija arī nozīmējis bojāeju. bija kāds paņēmiens, ko varēja iemācīties tikai garas sūra darba stundas: proti, vajadzēja uzmesties uz svi­rām ar visu augumu, nevis sasprindzināt tikai muguras un roku muskuļus, un izmantot spārnu grudienu, un it ka pašu no sevis ievēzēt sematbru nākama cipara pozīcija. Mēģinot pretoties un neizmantojot atgrudienu, stiprs virs īsā bridi pārvērstos par sviedros piemirkušu lupatu, turpretī iestrādā­jies signalizētājs nostrādātu pusi dienas un justu visai mazu piepūli. Rafs uzcītīgi ķeras pie darba un pēc sešiem mēne­šiem, vienreiz salauzis atslēgas kaulu, varēja lepoties, ka iemaņas apgūtas. Taču lad viņš pirmoreiz saduras ar div­virzienu signalizacijas drausmīgajiem sarežģījumiem…

Pēc diviem staci ja pavadītiem gadiem mācekļus beidzot uzskatī ja par gataviem papildinat signalizētāju rindas. Bija jāiztur visstingrākais pārbaudījums. Tā notikuma vieta vai skatuve bija kails zemes uzkalniņš apmēram pusjudzi no Sentadhelmhedas. Tur bija uzcelti viens otram pretī divi I) torņi ar raidīšanas kabīnēm. Džošam parhaude vajadzēja bul Rāta partnerim. Agra rīta viņus aizveda uz šo vietu un pateica uzdevumu: proti, viņiem vajadzēja abiem pārraidīt no Vecas Derības visu Nehemijas grāmatu, nešifrējot, raidot pēc kartas vienam vienu pantu, otram nākamo un tā līdz galam. Kopa ar atbilstošajiem raidījuma sākuma un beigu vārdiem «Uzmanību! Uztverto apstiprinu!» un «Ziņojuma beigas» līdz ar cipariem katras daļas sākuma un beigās. Bija atļauti vairāki desmit minušu ilgi pārtraukumi, kaut gan abus paklusām bridinaja, ka būtu labāk tos neizmantot; ja viņi reiz nokāps no paaugstinājumiem, diez vai varēs piespiest nogurušos locekļus uzrāpties atpakaļ pie svirām.

Ap mazo pakalnu parasti novietojās novērotāji, kas mi­nūti pēc minūtes darbu parbaudija, atzīmēdami paviršības vai nevīžības. Kad ziņojumi beidzas un novērotāji bija apmierinali, mācekļi drīkstēja doties projām un dēvēties par signalizētajiem. Priekšlaicīgi tas nebija iespējams. Nekās neaizkavetu mācekļus, ja viņi gribētu pārtraukt uzdevuma pildīšanu, pirms to pabeidza. Neviens ne ar vārdu viņiem nepārmestu, neviens arī nesodītu, tikai viņiem tanī paša dienā būtu jāpamet Ģilde, un atpakaļceļa uz to nebija. Daži zēni — nedaudzi — patiešām aizgaja. Citi darba laika sabruka; tiem deva vēl vienu iespēju.

Rāfs nedz sabruka, nedz. aizgāja, kaut arī bija brīži, kad viņam gribējās darīt ka vienu, tā otru. Kad viņš uzsāka raidījumu, saule bija tikko uzlēkusi, kad devas projām, tā rietumos grima aiz apvaršņa. Pirmās divas trīs stundas raizes nedarīja; tad sākās sāpes. Plecos, mugura, pēcpusē un lielos. Pasaule sašaurinājās, viņš vairs nesaredzēja nedz sauli, nedz tālo jūru. Bija tikai semafors, tā rokturi, teksts acu priekšā, logs. pāri klajumam, kas šķira abas būdas, viņš redzeja, kā Džošs stīvi veras uz nebeidzamo, nevaja­dzīgo darbu. Pamazām Rafu parņema naids pret torņiem, Ģildi, sevi pašu, visu, ko viņš bija darījis, atminam par Silvberiju un veco seržantu Grcju, bet visvairāk viņš ienīda Džošu artā stulbo sieraģīmi, ienīda signālus, kas klaudzēja viņam virs galvas, nez kada ķēmīgā kārtā tie bija kļuvuši par viņa paša auguma pagarinājumu. Līdz ar nogurumu pārņēma transam līdzīga sajūta, kura trūka loģikas un bija pazudusi rīcības jēga. Dzīvē nebi ja nekā, ko darīt, un nekād neko citu arī nebija vajadzējis darīt ka vienīgi stāvēt uz paaugstinājuma, strādāt ar svirām, sajust signālu atgrūdienus, uz kuriem ķermenim bija jāatsaucas, gaidot jaunu grudienu… Priekšmeti acis dubultojās, trīskāršojās, hdz rindas saka drebel un kļuva ncsalasamas; un tomēr parbaude leni virzījās uz priekšu.

Saja pēcpusdienā viņš bez. vārda runas būtu varējis nogalina! draugu, ja vien spētu tam piekļūt klāt. Bet tas nebi ja izdarāms, viņa kajas bija ieaugušas paaugstinājuma, rokas pielipušas pie semafora svirām. Signāli krakšķēja un grabēja, ausis skaļi šalca elpa — gluži ka mašīna. Acis satumsa, teksts un pretējais semafors peldēja tukšuma. Ķermenis it ka zaudēja svaru, locekļus varēja samanīt tikai tapēc, ka tie tikko jūtami nesaprotama karta sūrstēja. Nez ka parraide ar mokām beidzas. Viņš noklabināja pēdējo grāmatas panlu, pavēstīja: «Ziņojuma beigas!», uzgula uz rokturiem, kamēr daļa no viņa, kas vēl spēja domāt, miglaini apjēdza, ka viņš drīkst apstāties. Un tad briesmīgas dusmas viņš izdarīja to, ko staci jas vēsturē bija izdarījis vēl viens vienīgs māceklis. Viņš ieslēdza no jauna signālu «Uzma­nību !», necilvēciska skaidrībā burtu pēc burta noraidī ja ziņu «Dievs, sargi karalieni]», noklaudzinaja: «Ziņojuma bei­gas!», atbildi uz to viņš nesaņēma, pagrūda sviras uz augšu un nostiprināja miera stāvokli: «Avārija: kontakts partrūcis.»Signaltorņu līnija šo trauksmes vēsti nosutis uz sākuma staci ju, turpmākās informācijas virziens mainīsies, un liks atsūtīta brigāde bojājuma novēršanai.

Rafs truli lūkojas uz svirām. Tagad viņš attapa, ka mul­sinošas spīdīgas svītras uz tām ir viņa paša asinis. Viņš ar pūlēm atrava nost savainotas plaukstas, atgrūda durvis vaļa ar elkoņiem, paspraucas garām vīriem, kas bija atnākuši pēc viņa, un, nogājis divdesmit jardus, nokrita zālē. Viņu ratos aizgādāja atpakaļ uz Sentadhelmu un nolika gulēt. Viņš nogulēja divdesmit četras stundas un pamodās ar apziņu, ka abiem ar Džošu tagad ir tiesības apmainīt mā­cekļa rūsganas jakas ar kapucēm pret Signalizētāju ģildes pilnu zaļo formas tērpu. Vakara viņi dzēra alu, aptvēruši kausus ar abām pārsaitētajām rokām, un vajadzēja otro un pēdējo reizi izmantot ratus, lai atgādātu viņus mājās, gulta.

Nākamais mācību posms bija t īra izprieca. Rafs atvadījās no Džoša un devas uz. mājām divu mēnešu atvaļinājumā; tam beidzoties, viņu nosūtīja darbā pie 1 'icgibonu ģimenes. Si bija viena no senākajām dzimtām valsts dienvidrietumu daļa, un tur viņam vajadzēja nostrādāt divpadsmit mēnešus par pāžu — signalizētāju.

Tas bija vairāk parades darbs, kaut gan nacionalās krīzes laika tas acīmredzot varēja prasīt daļu atbildības. Vairums dižciltīgo ģimeņu — ja vien varēja atļauties — pirka no Ģildes tiesības pašiem savu mazu staciju būvei kaut kur personiskajā īpašumā; nelielie li klases torniši bija pat mazāki par l) klases raidpunktiem, kuros Rāfs ar Džošu bija kārtojuši gala eksāmenus.

Tādās vietās, kur tuvuma nebija signallīnijas, netālā apkārtne drīkstēja celt vienu vai vairākas stacijas un nolīgt tām klejojošus signalizētāju mācekļus, kam neļāva šifrēt, taču Ficgibonu lielais, II burta veida celtais nams atradās gandrīz Svairhcdas pakājē, lezena nogāze ar skatu uz. juru. Tam rītā, kad Rāfs te ieradas un palūkojās leja pāri muižas jumtiem, lūpas atiezas smīna. Viņš redzēja savu semalbru uztupinātu starp dūmeņiem: virs tā nepilnas jūdzes atsta­tuma atradās A klases torņa retranslantors, viņa vecas Sentadhelmas stacijas īsdistances palīgtornis. Pašu Scntadhelmas staci ju aizsedza pakalns.

Viņš iespieda piešus zirga sānos, un tas saka rikšot. Sig­nālus viņš raidīs tieši uz A klases torni, cita maršruta nav. To iztēlojoties, sanāca smiekli, domas skatot majora seju, kad pienāks Sentadhelmas vai Ciouldcnkcpas pasutījums ar lugumu pagādat kurpniekmeistaru. Atdevis militāru godu stacijai, kas viņu izaudzinājusi, jauneklis devas pa nogāzi uz ieleju uzņemties jaunos pienākumus.

Izrādījās, ka tie ir vieglāki, nekā viņš domājis. Ficgibons pats uzturējās augstas aprindas galmā un mājās bija reti, saimniecību vadīja viņa sieva un divas pusaugu meitas. Ka Rāfs bija gaidī jis, lielākā daļa noraidāmo ziņojumu bija saimnieciskas dabas līgumi. IJn viņš baudīja jebkura jauna šādā amata iecelta Ģildes locekļa priekšrocības; vakaros viņu allaž gaidīja silis kaktiņš virtuvē, pirmais kumoss cepeša un visglītākās kalponitcs, kas lāpīja viņa drebēs un apgrieza matus. jūra, kur peldēties, bija ar roku sasnie­dzama, un svētkos varēja apciemot Dērnovēriju vai Bornmaulu. Reiz muižas robežas savas teltis uzcēla neliels gadatirgus — acīmredzot tā te bija parasts —, un Rāfs pavadīja jauku pusstundu, signalizēdams A klases tornim pieprasījumu piegādāt degvielu tvaika dzinējiem un gaļu danču lāčiem.

Gads aizritēja ātri; vēla rudeni jaunekli, kas tagad bija paaugstinals par signalizētāju kaprali, pārcēla uz citurieni, un viņa vietā atnāca jauns. Lai statos sava pirmajā albildigaja darba, Rāfs devās uz rietumiem, uz kalnu grēdu, kas slejas Dorsetas dienvidu stūrī.

Stacija bija daļa no kādas 1) klases līni jas, kas pāri aug­stienei stiepās uz rietumiem līdz Somersetai. Ziemā ar tas īsajām dienām un slikto redzamību torņi stāvēs dīka — to Rafs labi zināja. Viņš paliks pilnīga vienatnē. Iespējams, ka kalnu ziemas būs bargas, ceļi dziļajā sniega gandrīz neizbrienami, un sals turesies nedēļām ilgi. No lielceļu laupītājiem laikam nebūs ko bīties, kaut arī klīda baumas, ka saltajos mēnešos tie rietumos strādājot briesmu darbus. Stacija atradās tālu no ceļiem, un mājiņa nebija nekā, ko ņemt, — varbūt vienīgi kails bandīts varētu iekarot Ceisa talskati, ko signalizētāji mēdza nēsāt līdzi. Vairāk būs jabaidas no vilkiem un laumām, kaut arī zvēri dienvidos bija ganilnz iznicināti un par burvju butnem viņš, jauns būdams, tikai pasmietos. Viņš pārņēma darbu no garlaicības mākta kaprāļa, kura darba posms nupat beidzas, nosūtī ja pa līni ju signālus par savu ierašanos un apsēdas pārdomāt stā­vokli.

Visi stāstīja, ka pirmā ziema stacijā, kur mīt tikai viens cilvēks, esot ļaunaka par gala pārbaudījumu izturībā. Jo tas liešamesot pārbaudījums. Pienāks reize, kad tumšajos mēnešos, kas viņu gaida, kaila dienā noteikta stunda pa mēmo līni ju no rietumiem vai austrumiem pārraidīs ziņu, un tai mirklī Ralam jābūt te, lai to pieņemtu un sūtītu talak.

Vajag likai atsaukties minūti par veļu, kad no Londīnijas sekos rājiens, kas uz ilgiem gadiem vai uz visu mūžu aiz­kaves iespēju saņemt paaugstinājumu. Ģildes prasības ir augstas, un uz žēlastību nav ko ceret; ja jau nežēlastībā viegli var krist majors, kas vada A klases staciju, tad ar nepazīstamu un nepārbaudītu kaprali neauklesies ne tik. Ikdienas darba laiks ir īss, tikai sešas stundas, tumšākajos mēnešos — decembrī un janvarī — pat tikai piecas, tomēr tam laikā —ja neskaita vienu īsu parlraukumu — Ratam patstāvīgi vajadzēs but modram.

Palicis vienatne, viņš vispirms uzkāpa mazajā signali­zācijas torni li. tā būve bija neparasta. Lai atsvērtu mazo pacēlumu, zem jumta šķērsam pāri telpai bija uzbuvēts paaugstinājums, kura vidū iekārtotā vēl augstākā darba platforma. Abos telpas galos blāvoja dubultstikla logi, pa kuriem paveras skals gan uz. rietumiem, gan uz austrumiem. Starp logiem gar semafora svirām bija puscollas dziļš, koka dēļos iemīdīts celiņš. Nākamajos paris mēnešos Rāl's to iestaigas vēl dziļāku, jo būs japaskraida no viena loga pie otra, lai uzmestu acis citiem līnijas torni šiem. Sērkociņiem līdzīgiesemaforu spārni bija likkoredzami; Rafs nosprieda, ka torņi atrodas krietnu divu jūdžu atstatuma. Kad debesis būs apmākušās, vajadzēs piepūlei redzi līdz pēdējam un ņemt vēl palīga lieliskos Ceisa stiklus, lai kaimiņu būves vispār saredzētu; taču tas nāksies verot nepārtraukti, turklāt katra dežūra, jo agrāk vai vēlāk kada no tām sakustēsies. Rafs pasmīnēja un pataustīja sava paša semafora rokturus. Kad tas notiks, viņš atsauksies arsviru klaudzieniem, pirms otrs būs paspējis signalizēt: «Uzmanību!»

Rafs talskati kritiski aplūkoja kaimiņu stacijas. Pavasari izjājot pa jaunu laku, viņš varbūt saliks kadu no signali­zētajiem, bet pirms tam gan ne. Gaišas dienas stundās gan kaimiņi, gan viņš kvernēs pie savām darba platformām, bet tumsā, kājām ejot, varētu draudēt briesmas. Lai nu kā, to no viņa neviens negaida; nerakstīts likums ir turēšanas vienatne. Vajadzības gadījumā — izmisīgas vajadzības gadījumā — viņš varēs izsaukt palīdzību, izmantojot semal'oru, bet tikai lad, ja bez. tas pavisam nevarēs iztikt. Tāda nu bija Ģildes viru dzīves īstenība. Londīnijas burzma, I 'iegibona mājas'siltums un ērtības bi jušas vienīgi epizodes. Te nu tam visam ir gala iznākums: klusums, vientulība, sena, mūžīga saskarsme ar kalniem. Viss signalizētāja ceļš noiets.

dzīve ieshdeja vienmuļas sliedēs: miegs, nomods, vēro­šana. Dienām kļūstot īsākām, laiks pasliktinājās, ap staciju svilpoja salti vēji, un uzsniga pirmais sniegs. Stundām ilgi torņi austrumos un rietumos ietinās it ka dūmakā; ja tagad naktu kada ziņa, signalizētājiem vajadzētu iedegt lapas. Rāl's gadīgi sagatavoja žagaru buntes, apvija tas arstieplein un iebāza dzelzs turekļos, novietodams pie durvīm līdz ar paratineļļu, kura saišķus pamērcēs, lai tie iedegtos. Viņu apsēda doma, ka ziņojums patiesība pienācis, bet viņš to drūmajā mijkrēsli nav ieraudzījis. Pcc kāda laika bailes norima. Ģilde bija gan barga, taču godīga; neviens ne­gribēja, lai kāds signalizētājs — il īpaši ziemā — būtu pārcilvēks. Ja staci ja pēkšņi iejātu kapteinis un noprasītu, kāpēc viņš nav atbildējis uz to vai šito, viņš ieraudzītu lāpas un eļļu noliktas gatavība un vismaz zinalu, ka Rals darī jis, ko varējis. Neviens neieradas. un, kad laiks noskaidrojas, kaimiņu torņi stāvēja nekustīgi.

Ik nakti pēc dziesnas Rāl's pārbaudīja signālierīces, likdams svirām pavēcinaties, lai tās atbrīvotos no vēja sasaldētās sarmas kartas; bija labi sajust tumsā pavelkamies un uzplīvojam plānos spārnus. Vēstis, ko viņš sūtīja iekšā melnajā pekle, bija visai neparastas: zīmītes vecākiem un sirmajam seržantam Grcjain, kvēli apliecinājumi kadai l 'icgibonu saimes meitenei, kura viņš bija nopietni iemīlē­jies. Divreiz nedēļā viņš izmantoja pusdienu pārtraukumu, lai uzkāptu torni un pārbaudītu, vai mehānismu daļas ir labi ieeļļotas. Kādā pārbaudē viņš nobīli pamanīja, ka viena no vadības stieņiem parādījusies plaisa, tieva ka matiņš, pirmā zīme, ka draud metala nogurums. Tonakt viņš apmai­nīja visu posmu ar rezerves daļām, ko atrada pieliekamajā. Viņš pacēla stieni uz augšu un rokas luktura gaisma ielika jauno vecā vietā. Tas bija neparocīgs, bīstams darbs. Pirksti sala, un mugurā sitās vējš, mēģinādams atraul jaunieti no jumta, uz. kura viņš bija aptupies. Viņš būtu varējis staciju izslēgt dienas laika, aizsūtīt signālu «Remonts» un izmantot gaismas stundas, tomēr to liedza lepnums. Viņš pabeidza darbu divas stundas pirms ausmas, pārbaudīja torni, ierak­stīja notikušo darba žurnālā un likās gulēt, paļaudamies uz signalizētāju paradumu mosties agra rītausma. Paradums nepievīla.

Garas tumsa pavadāmās stundas saka apnikt. Lāpīšana un mazgāšana aizņēma mazu daļu no brīva laika; Rats lasī ja savu grāmatu krājumu, pārlasīja vēlreiz, nolika sānis un ņēmās gudrot sev darbus, pārbaudīdams vienreiz, un tad otrreiz pārtikas un kurināmā krājumus. Tumsa, kad pāri jumtam joņoja vēja auri, stāsti par laumām un tīreļa vilk­ačiem nemaz nelikās tik apšaubāmi. Šobrīd bija pat grūti iztēloties vasaru un torņu lēnos klakstus, kas ceļas pret spoži zilajam un saules pielietajām debesim. Būdā bija divas pistoles. Ral's parūpējās, lai to mehānismi būtu kartība, un abas pielādēja. Pēc tam viņš divreiz pamodās no trokšņiem uz jumta, šķita, ka tur skrāpējas kāds tumšas krasas radī­jums. lai tiktu iekšā, taču abas reizes izrādījās, ka augšējos logos tikai sitas vējš. Viņš aizdrīvēja spraugas ar brezentu; tad saka salt, visas plaisas aizsala, un Rātu vairs nekās ne­traucēja.

Viņš uznesa augša novērošanas galerija pārvietojamo krāsniņu un atklaja, ka visu var izdarīt, reize ar vienu aci uzmanot logus. Dežūras laika viegli varēja uzvārīt teju un kafiju, un nepagāja ilgi, kad viņš jau iemanījās pagatavot karstas uzkodas. Pusdienas pārtraukumus viņš nolēma labāk izmantot kaut kam interesantākam par ediena gatavošanu.

Visvairāk viņu biedēja bezdarbība, jo slinkuma bija iespēja aptukl; nebija gan manams, ka tā varētu noliki, tomēr viņš uzskatī ja par labāku piesargāties. Kad sniegs nebija pārāk dziļš, viņš ātri aizstaigāja kaut kur tālāk no mājiņas. Kadu dienu viņa skatienu piesaistīja neliels pakalns ar lezenu virsolni, kur auga koku puduris. Viņš raitā soli devas turp. Saltajā gaisa elpa pārvērtās garaiņos. Pret sanu, ka allaž, sitas tālskatis. Birzi viņu gaidīja Liktenis.

Lūsis bija pieplaeis pie kadas egles stumbra un vēroja zēnu tuvojamies; piemiegtas acis ļauni dzalkstija, vēršot purnu līdzīgu draudīgai maskai. Neviens nebulu varējis saprast, ko viņš domā. Varbūt iztēlojas, ka viņam uzbruks; varbūt taisnība bija ļaudīm, kas stāstīja par tādiem zvēriem, kuri ziemas spelgoņa zaudē pratu… Rietumos vairs daudz tādu nebi ja: lielākā daļa atkapusies uz Velsas kalnu klinšu smailēm tālu ziemeļos. Tadas vietās ka ši lūsis bija retums, agrāko laiku palieka.

Koks, kura zvērs slēpās, bija pārkaries lakai, pa ko Rātām vajadzēja iet. Galvu pieliecis, viņš brida pa sniegu, lūko­damies, kur vieglāk tikt cauri. Viņam tuvojoties, lūsis alšiepa lūpas un klusi ieņurdējās, plati pavērdams sarkano rīkli un paradīdams zobus, asus ka piķi. Acis liesmoja, ausis pieglaudās galvai, tā ka tā izskatījās pēc apaļas, pūkainas bumbas. Raf's šo mežakaķi nebija pamanījis, jo svītras pil­nīgi saplūda ar rēpuļainajiem zariem un sniegu. Tiklīdz viņš paspēra soli zem koka, zvērs uzlēca viņam uz pleciem, spļaujot siekalas, aptinās ilin ka ap kaklu, saplosīdams jau­nekļa adu gan tur, gan uz muguras lupatu lēveros, pirms sāpju sajūta paspēja aiziet līdz smadzenēm.

Ral's no negaidīta trieciena sagrīļojās. Sazvarojies viņš saka kliegt un atkratījās no mežakaķa, tomēr tas mirkli apsitas apkart un ieķērās ar nagiem Rātam vedera. Karsts asiņu izšļaciens ieliņa pasauli sarkana šaušalu miglā. Gaisu pildīja zvēra rēkoņa. Ral's pulējas satvert dunci, taču roka iecirtās zobi, un ierocis nokrita zeme. Jaunietis pieliecās, sataustīja spalu, atvēzējās un manī ja, ka asmens ieduras lūša miesa. Zvērs iekaucas un, sāpes locīdamies, saka vārI it ies sniega. Saņēmis spēkus, Rafs iespieda asiņojošo ceļ­galu lūsim mugura un, turēdams dzīvnieku ciet, dura vēl un vel, līdz satrakotais radījums, pēdējo reizi noraustījies, izrāvās un, asinīm noplūdis, metās begl, droši vien izlaižot garu kaut kur biezokni. Tad sekoja tumsa un drausmīga rapšanas atpakaļ uz. signalizācijas staciju, un nu Rafs sa­prata, ka arī pats mirst: līdz semaforam aizkļūt nav iespejams, tatad galu gala viņš ir zaudējis. Viņš izmisuma ievaidējās un grima aizvien dziļāk biezajā tumsā.

Tumsā bija dzirdamas skaņas. Omulīgas skaņas. Vien­mērīgi atkārtojās «skrap — kling», «skrap — kling»: tā rītos skan krāsns bigulis, ko velk pār kamīna režģi. Rāfs, kaut ko murminādams, sagrozījās, pēc tam, telpai sasilstot, kļuva mierīgs. Parādījās oranžas gaismas zibšņi. Rata plak­sti bija aizvērti, taču mirdzums iespiedās acu iekšiene. Drīz viņu sauks māte. būs pienācis laiks celties un iet uz. skolu vai ārā uz tīrumiem.

Tīkami skanīgs tinkšķis rosināja viņu pagriezt galvu. Joprojām sāpēja visas malas no augšas līdz apakšai, bet dīvaina kārtā sāpes vairs nebija tik briesmīgas. Rafs samirkšķināja acis. Viņš bija gaidī jis, ka ieraudzīs savu agrāko istabu Eivberijas mājā, varbūt aizkaru, kas plandās vējā, un saules starus iespīdam pa vaļejiem logiem. Pagāja bridis, līdz viņš aprada ar signalizācijas budu; tad pēkšņi atgriezās atmiņa. Acis iepletis, viņš lūkojas uz. signalizācijas tiltiņu zem semafora svirām, stangām, kas stiepās cauri jumtam ārā, to starplikām, kuras pats iepriekšējā diena bija noziedis ar baltajiem māliem. Logiem priekšā bija aizaķeti brezenta četrstūri, lai nelaistu iekšā nakts saltumu. Durvīm aizgrūsti aizbīdņi, dega abas lampas; plīts kurējās, tas durtiņas bija vaļa, un pa tām plūda ārā siltums. Uz plīts burbuļoja katli un čurkstēja pannas, un par tiem bija noliekusies kāda meitene.

Kad Rāl's pagrieza galvu, viņa apsviedas apkart, un jauneklis ielūkojas viņas dzelmainajās acis ar melnām skropstām; acis šaudijas atri un tramīgi un likās līdzīgas dzīvnieku redzokļiem. Garajiem matiem neļāva krist uz sejas saite vai lente, kas aiz mazajām, smailajām ausīm tos saturēja kopā. Mugurā viņai bija savāda čaukstoša, gaišzila kleita, un ada viņai bija bruņa: riekstbruna, kaut gan Dievs vien zina, kāpēc — te taču nedēļām ilgi nebija spīdējusi saule, kas ļautu adai tā iedegt. Kad meitene palūkojas uz Rātu, viņš novērsās, kaut kas dziļi sirdi nolnseja, un jau­nietis gandrīz iekliedzās. Viņš saprata, ka tādā vientuļa vietā šāda būtne nevarētu atrasties. Šai meitenei ar dzintaraino adu un dīvaino, vasarīgo kleitu jābūt vienai no Senajiem Gariem, Tīreļa Ļaudīm, kam ci Ivcki pa pusei ticēja, pa pusei ne; viņai jābūt vienai no tiem, kas aizvilina sev līdzi cilvēku dvēseles, ka apgalvoja Matc Baznīca. Rafa lūpas mēģināja izrunāt vārdu «lauma», tomēr nespēja. Sakostas līdz asi­nīm, tās lik tikko kustējās.

Redze alkal apmiglojas. Meitene viegliem soļiem pienāca viņam klāt, šūpodamās un vizēdama ka liesma, vismaz tā viņa aptumšota jam prātam likās. tādu nedabisku liesmu var izdzēst pat vari izdvesta elpa. Taču viņas rokas bija stingras un cietas, tas noslaucīja Rala muti un noglastija sakarsušo seju. Kad viņa atkāpās atpakaļ, Rāl's samanīja vēsumu un saprata, ka meitene uzklājusi viņam uz pieres mitru drānu. Viņš mēģināja tai velreiz uzsaukt, taču meitene tikai uzsmaidīja — vai viņam likās, ka uzsmaida, un viņš aptvēra, ka tā dzied. Dziesmai nebi ja vārdu, brīnumaina skaņa veidojās rīklē, tā līdzinājās vērpjamā ratiņa dūkoņai, kas spej ieaijāt miegainu bērnu; vārdi visu laiku gandrīz bija gatavi izlauzties cauri kādam krāsainam plīvuram, tomēr ne reizi to nedarīja. Rātam tagad ļoti gribējās runāt, pastastīt viņai par lūsi, par bailēm no tā ķetnām, kuru nagi atgādinājuši stikla šķembas, taču likās, ka viņa jau zina, par ko Rāts domā. Atgriezdamās viņa atnesa kupošu trauku ar ūdeni, ko novietoja uz krēsla līdzas guļvietai. Viņa mitējas dungot un dziedāt un saka ar viņu runāt; tomēr vārdiem nebija nekādas jēgas, tie, neskaidri dunot, šļakstēja ka ūdens, kas krīt par klintīm. Rafu atkal parņēma bailes, jo tā bija Seno Garu runa, taču vainojamas laikam bija viņa ausis, jo nu balsieni pamazam pārveidojās Ģildes lietotājā modernajā angļu valodā. Tie bija jauki un trauksmaini, pilni jēgas, kas gan nebi ja jēga, bet norādījums uz. kaut kadu dziļāku saturu, ko viņa izmocītais prāts nespēja aptvert. Tie apcerēja Likteni, kas Ral'u gaidījis meža un pēkšņi uzkritis virsu no koka. — Nomas [2] vērpj katra cilvēka vai zvēra likteni, — balss dziedoši skandēja. — Viņas strada, sēdēdamas zem lgdrasila, milzīga Pasaules Oša; viena vērpj pavedienu, otrā to nomēra, treša to «ala nogriež… — IJn viņas rokas ne brīdi nepalika mierā, tas jaunekli glasti ja un mierināja.

Rālam iešāvās prata, ka meitene ir vai nu apmāta, vai ārprātīga. Viņa runaja par Seno, par to, ko Māte Baznīca aizliegusi, ko uz mūžu mūžiem nogrudusi tumsā un sala. Ar lielam mokām viņš pacēla roku un turēja to meitenes priekšā, lai pārmestu krusta zīmi, bet viņa, klusi smiedamās, satvēra Rāfa locītavu, noguldīja roku atkal atpakaļ un maigi apkopa ievainoto plaukstu, notīrīdama asinis no pirkstu apakšējām locītavām. Viņa atsprādzēja jaunietim vidusjostu, atlaida vaļīgāk rūtainās bikses; sagrieza strēmelēs zaļo adu, samērcēja to un pa maziem gabaliņiem noņēma no dziļajām brūcēm gurnā un augšstilbos. — Ai… — viņš ievaidējās, — ai… — To dzirdot, viņa apstājās, sarauca pieri, atnesa kaul ko no plīts, uzmanīgi pacēla viņa galvu un iedeva padzerties. Šķidrums atviegloja sāpes, tas it ka ieplūda no kakla ķermeni un locekļos līdzīgi sāpes remdē­tajai zaļu strūklai. Viņš alkal iegrima siltumā, kura reizēm iedzēla savādi raiba, asa sape. Rāfs dzirdēja meiteni atkal dūdojam, apsaitējot viņa ievainotas kājas. Tad ieslīdēja miegā pavisam dziļi.

Leni atausa diena, vēl Ienāk satumsa nakts, ko nomainī ja atkal jauna diena un tumsa. Likās, ka viņš ir atšķirts no Laika, guļ, bridi icsnauzdamics, bridi pamozdamies, juz­dams ap augumu tīkamās apsaitēs un tīro gultas veļu, redzē­dams simtiem judžu tālumā uzspīdam semalbru sviras, vēlēdamies, kaut varētu nokļūt pie tām, bet nespēdams kustēties. Reizēm, kad meitene pienāca klat, viņš (bet varbūt tās bija iedomas?) pievilka to sev tuvāk, iespieda seju siltajā klēpi, un meitene tikmēr glāstīja viņa matus un runāja, un dziedāja. Cian miega, gan nomoda šķila, ka dziedāšana ne mirkli nepārtrūksi. Palaikam viņš apzinājās, ka dzird to ar ausīm, palaikam vārdi atbalso jās galvā drudža murgos. Tie veidoja varenu sagu, stāstu, kādu līdz šim neviens nekād nebija izdomājis un arī nekād nespētu izdomai.

Tas bija stāsts par Pasauli; Pasauli un kadu zemi, par vietu, ko viņas tauta dēvēja par Angļu zemi. Tikai kādreiz lāda Angļu zeme vispār nebija pastāvējusi, jo nebi ja pasla­vējušas ne planētas, ne saule. Nebi ja nekā cila ka vien Laiks; Laiks un tukšums. Taču Laiks bija tukšums, un tukšums bija Laiks, l aja gan ņirbēja krasas, zibšņi, pēkšņas gaismas šautras. Bijadudošana, kliedzieni, varbūt muzikālas skaņas, kas līdzinājās erģeļu bazūnēm, kuras dunēja viņa miesas, līdz tas saka drebēt šīm skaņām līdzi un sakusa ar tam. Dažkart viņam sapni gribējās raudāt; tomēr viņš joprojām nespēja runāt, un brīnišķie zaimi turpinājās. Viņš redzēja brūnganos miglājus pacēlušos paveļamies čukstot atpakaļ un caur tiem paspīdam ūdeņus; tā bija barga jūra, auksta, bez. gala un malas, bez robežām: tas bija jaunas pasaules okeāns. Taču pats sapnis bija plūstošs; teli uzmirdzēja un mainījās, glasmaini sakusdami cits ar citu, majestātiski atdodami vielu, izkaisdami tumsā. It kā vilcinādamies atvelas kalni, un lie staipījās, le bīdīdami augšup miklos, dre­bošos sānus, te aizgrimdami atpakaļ un atgriezdamies sa­nesas. Sanesas, jūras gultne, bagātinājās ar gadu miljonu gaita vētru sapūstajam mazu, mirstošu radījumu kritalām. Sīko, krītošo gliemezīšu pikstoņa bija daļa no varena kora, kura ieplūda klusā, saldi saskanīga dziesma.

Un tad jau bija Dievi, Senie Dievi, vareni un lieli; viņi noskatījās lejup, vēroja, bakstīja ar pirkstiem sanesas, stum­dami brūnganos virpuļus atpakaļ pāri ūdenim. Tas viss norisinājās mijkrēslī, salta pirmsausmas svīduma. Kalni sadrebēja, atkapas, uzvilnīja no jauna līdzīgi kuprainiem, zeltaini mirdzošiem dzīvniekiem, kas nopurina ūdens krelles no sāniem. pāri tiem ceļas saule, sildīdama, klīdinā­dama iztvaicētās miglas, un tajas saka dejot neskaitami vizoši gaismas atspulgi no jūras. Dievi sme jas, un alkal un atkal, bikli, nedroši paceldamies no sanesām un no jauna tajās iegrimdami, staipījās kalni, veidojot bezveidīgo zemi. Ka ritenī griezdamās dziedāja balss, nebija nekādu «uz priekšu» un «atpakaļ», bija tikai varenas nepārtrauktas att īstības, milzīgu parmaiņu un ap jomā neaptverama Laika mūžības apziņa. Kalni cēlās un krita, koku lapas aizsedza sauli, to ēnas viļņojas ūdenī, nogrima paši koki, lie valstījās un ceļas augšup, atgāzās atpakaļ un atkal pilēdami cēlās augša un auga no jauna. Veidojās klintis, sadrupa, parādījās cilā izskala, sacietēja, atkal izkusa, līdz no bezveidibas nez. ka radas zeme. Angļu zeme, vēl bez. vārda, zeme ar plašām ganībām, tīrumiem un klusiem, zaļi apaugušiem pakalniem, kals redzēja nebeidzamus lopu barus, kas šķērsoja zemi, riņķodami zem riņķojošas saules, un pirmās būtnes, kas atgadinaja cilvēkus. Pilni niknuma, viņi, vētrām aurojot, kala un tēsa, veidoja tukšos klajumos savus akmeņu apļus, krita kalnos atkal at.raz.dami seno Dievu paliekas. Līdz tas viss beidzās, Dievi nogura un no ziemeļiem dunēdami un dārdēdami atnāca ledāji, saule nogrima un nomira savās asinis, un valdīja aukstums un tumsa, un nebūtība, un ziema.

Tukšuma ienāca Viņš; tikai Viņš nebi ja Kristus, Mātes Baznīcas Dievs. Tas bija Baldurs", Baldūrs Skaistais, Baldūrs Jaunais. Viņš soļoja pāri zemei ar seju, kas bija gaiša ka saule, un Senie Gari viņam zemojās un viņu pielūdza. Vējš drazās pāri akmeņu apļiem, dvesdams sve­lošu saltumu, un cilvēki tumsa raudāja, ilgodamies pēc pava­sara. Tad Baldurs pienāca pie koka Igdrasila. Kāda koka. Rats domas izmisīgi kliedza, un balss pārtrauca stāstu un iesmējās, un bez kādam dusmām sacīja: — Igdrasila, Pa­saules Oša, kura zari sniedzas cauri pasaulei un visam de­besu joslām, kura saknes iz.vijas pa visiem elles lokiem… — Baldūrs pienāca pie koka, kur viņam bija lemts mirt par Dievu un cilvēku grēkiem, un pie ši koka viņu pienagloja, un tā viņš karājās, pienaglots cauri delnām, un tie nāca viņu pielūgt, viņa asins lāsēm ritot un pilot, un gaiši strūklojot, bet viņš karajās virs troļļu, Sala, Uguns un Kalnu milzu Ellēm zem Septiņām Debesīm, kur Vallialla, noraugoties visu šo notikumu varenība, drebēja Tīvs* un I unors, un vecais Votans.

Un no Viņa asinīm atkal izstaroja siltums un saules gais­ma, auga zāle un pļavu puķes un dziedāja putni, meklējot pāriniekus. Un beidzot smagiem soļiem atnāca Baznīca ar zvanu skanam — no austrumiem, celdama augšup savu allaru kara spīdumu, kamēr cilvēki (raka niknuma kāvās un dumpojas, līdz zeme nomelnēja no viņu asinīm, un velak cēla savas pilsētas un signalizacijas torņus, un spožas pilis. Senie Gari atkapās, tapat ka laumas, Tīreļa Ļaudis, A kmens Cilvēki, paņemot līdzi savu asiņojošo Valdnieku, un priesteri

Baldurs — seno ģermāņu gaismas dievs. Tīvs kara dievs.

Tunors (senaugšvācu Donnr) — latv. Pērkons. Votans (senaugšvācu Vuoltin) seno skandināvu Odins.

izmisumā pielūdza Viņu, dēvējot par Kristu, apgalvojot, ka viņš nomiris pie krusta tāda vieta, ko sauca par Golgātu, Pieres Vietu. Romas kuģi brauca pa pasauli; pamodās Angli ja, ik sīka ciemata šņāca tvaiks, viss klabēja un dārdēja, bet katru pavasari zemi atmodina Baidura asinis, kas tā arī nav beigušas lasot. I In tā nu pēc dienām un nedēlam gara stāsta varenu leģenda apstājās, saritinājās pati sevi un beidzās.

Pliti uguns bija izdzisusi, vēsā būda spirgta gaisa pilna. Rāfs, zinādams, ka bijis ļoti slims, mierīgi gulēja. Telpā galvenokart valdīja bruņas un dzidri zi las krasas. Koka daļas bija tumši bruņas, vadības sviras — oranžas, grīda — gaišbruna. Zila krasa plusmoja no debesīm, starodama iekšā pa logiem un durvīm, mezdama uz nelietoto semaforu blāvas gaismas strēlēs. Un pati meitene arī bija brūni zila: bruņa ada, bet lente un ģērbs ledus zilganumā. Smaidīdama viņa noliecas par jaunekli. Viss satraukums bija pazudis. — Labāk, — viņa dziedoši teica. — Tev ir labāk. Tu esi vesels.

Rāfs pieceļas sēdus. Viņš jutās ļoti vārgs. Meitene pabī­dīja sānis segas, ļaudama gaisam ka salta ūdens šalti j atvel­dzēt adu. Rats nolaida kājas par gultas malu, un meitene palīdzēja viņam piecelties. Viņš atšļuka atpakaļ, iesmejas, grīļodamies pieslejas atkal kajas, kas sajūta raupjo grīdu, noskatīja savu augumu, sārtās retas uz vēdera un augš­stilbiem un dzimumlocekli, kas mundri slejas āra no ap­matojuma. Meitene atrada viņam mundieri, smiedamās palīdzēja to apvilkt, paraustīja zemāk un nogludināja. Tad atnesa viņam apmetni, sapogaja apkakli un nometas ceļos, lai apģērbtu apavus. Rāfs, viegli elsodams, atbalstījas pret gultu, tomēr jutās jau stiprāks. Viņš uzmeta skatienu semaIbram, bet meitene papurināja galvu un rotaļīgi mudinaja viņu doties uz durvīm: — Nāc, — balss sacīja. — Kaut vai uz mazu bridi.

Ara viņa atkal noslīga ceļos, pieskardamās sniegam. No rietumiem atskrēja mitrs vējš. Visapkart mierīgi slējās atkusni atsilušie mirdzošie kalni. — Baldūrs ir miris, — viņa skandēja. — Baldūrs ir miris…— Un Ratam tūdaļ šķita, ka viņš dzird kustošu ūdens tercišu balsis un redz sērsnai pieskārāmies puķu krāsainos pumpurus. Viņš paskatijas augšup uz signālierīcēm tornī. Tas tagad šķila viņam svešas, tapai ka ziema likās aizgrimstam Pagājība. Droši vien tas viss izkusīs un aizplūdīs, un neatstās nekādās pēdas. Tas bija daļas no agrākas dzīves, agrākajām paražam; pirmo reizi viņš spēja uzgriezt tam visam muguru bez mazākas nožēlas. Meitene aizsoļoja vieglas kurpēs, pret sniegu izceļas potītes, un Rafs viņai sekoja, sakuma vilci­nādamies, tad drošāk, ar katru soli juzdams, ka pieņemas spēka. Aiz. viņa pamesta palika čurnam signalizācijas būda.

Abi jātnieki virzījās vienmērīgā soli, ļaudami zirgiem pašiem atrast ceļu. Jaunakais, ietinies apmetnī, turējās mazliet priekšā; acis no cepures naga apakšas vēroja apvārsni. Viņa biedrs, mazliet salicis, rāmi sedeja seglos. Viņš bija sirms, ar vēja nobruninatu sejas adu. Viņam priekšā uz seglu loka bija uzkarinata somiņa ar Ccisa tālskati. Otrā puse vīdēja musketes maksts; stobrs balstijas uz zirga kakla; jātnieks turēja roku uz laides.

Kreisajā puse neliels pakalns bija pacēlis pret debesīm koku puduri. Priekšā nolaidena ielejas iedobē melnoja signalizācijas mājiņa ar tievu lorniti. Virsnieks mierīgi pievilka grožus, izņēma no somiņas tālskati un pavēroja posteni. Tajā neredzēja nevienu kustību, arī dūmi no skur­steņa necēlas. Tālskata lēcās viņam pretī lūkojas cieši aizdarīti logi; semafora roku melnais tri jstūris bija sakļavies ka miruša putna spārni. Kaprālis nepacietīgi gaidīja, viņa zirgs dīžājās un sprausloja, taču Signalizētāju ģildes kap­teini nedrīkstēja steidzināt. Beidzot viņš atrāva no acīm talskati un paskubināja zirgu. Dzīvnieks no jauna saka soļot, cilādams apkaltos nagus un uzmanīgi brizdams pa sniegu.

Sniegs le bija dziļāks, ieleja pieputinātā, un šīsdienas atkusnī kupenas pārvilkusi trausla ledus kartiņa. Soļodami augšup pa piekalni, zirgi klupa. Pie durvīm kapteinis nokapa no zirga, ļaudams pavadai nokaraties lejup. Viņš devās uz priekšu, neatraudams skatienu no durvju dēļu pārseguma.

Zīme. tā rēgojas visur, virs durvīm, uz stenderēm, uz­spiesta uz sienam. Aplis un tam vidu vēža attēls; rēbuss vai piktogramma, vienīgais, ko Tīreļa Ļaudis pazina; šķita, tā ir vienīga vests, ko tie atstaj cilvekiem. Kapteinis bija redzējis to jau agrāk, daudz reižu; tā vairs nespēja viņu pārsteigt. Turpretī kaprali varēja. Vecakais virs dzirdēja, ka jaunais strauji noelšas, ka, uzvelkot gaili, noklikst pistole; vecais redzēja viņa ātro, instinktīvo kreisās rokas kustību, mājienu, kas pasarga no Ļaunas Acs. Kapteinis nemanāmi, gandrīz izklaidīgi pasmaidīja un atgrūda vaļā durvis. Viņš zinaja, ko tur atradis un ka nekādās briesmas nedraud.

Telpas iekšiene bija vēsa un tumša. Rokas sānos iespie­dis, Ģildes loceklis leni palūkojas apkart, izplestas kajas stingri atbalstījās pret grīdu. ārā viens no zirgiem kodīja laužņus, tā ka tie šķindēja, un aiz aukstuma sprauslāja. Kapteinis redzēja, ka talskatis ir pakarts uz aķa, redzēja tīri izslaucīto grīdu, nospodrināto plīti, glīti un kārtīgi uz rež­ģiem uzlikto iekuru; un laumu zīmi, kas rēgojas pretī no visām pusēm.

Viņš pagājas uz priekšu un paskatījās lejup uz to, kas gulēja gulta, lzpludušas asinis bija sala samelnējušas, brūces vēdera izskatījās pēc kliedzienā pavērtām mutēm, acis — blāvas un dziļi iegrimušas, viena roka vēl pastiepta pēc signalsviram, kas atradās astoņu pēdu augstumā.

Aizmugure, ņemdams palīgā dusmas, lai uzveiktu bailes, skarbi ierunājās kaprālis:

Te ir bijuši tie… Gari. Tie ir vainīgie…

Kapteinis pakratīja galvu. — Nē, — viņš lēni noteica. — Tas bijis mežakaķis.

—    liet tik un tā viņi te bijuši, — kapralis aizsmacis pretojās.

Kaprāli atkal uzbangoja niknums, jo viņš atcerējās neskarto sniegu. — Nebija tak pēdu, ser. Ka viņi varēja atnākt?…

—    Ka atskrien vējš? — pa pusei vēršoties pie sevis, pajautaja kapteinis. Viņš atkal palūkojas uz. mirušo. Vecais virs šo to zinaja par ša puiša dzīvi, zinaja, kadas atsauksmes par viņu dotas. Ģilde pazaudējusi labu cilvēku.

Ka viņi atnākuši? Šie Tīreļa Ļaudis… Kapteinis vairījās lietot vārdus, kādos tos iekrustijuši parastie cilvēki… Kādi viņi izskatās, kad atnak? Ko viņi saka tāda aizslēgtā mājoklī mirstošam cilvēkam? Kāpēc viņi atstajuši savu zīmi…

Likās, ka atbildes rodas smadzenes pašas no sevis. Tas ieguva veidu no telpas vēsa, viegli saldena gaisa, tas atnesa vēja šalkas. Tas viss paies, iečukstēja prāts, un izgaisis ka sapnis. Kokam vairs nebūs jānoplūst asinīm, vadot sviras. Zēniem vairs nebūs jasalst savos vientuļajos sargtorņos. Signāli pārlidos cietzemes un jūras ka uz. domu spārniem. Tas viss paies, vienalga, vai tas būtu uz. labu vai uz. ļaunu…

Viņš ka liels lacis noskurinājās, it ka lai atbrīvotos no apmatibas, ko uzvēdīja šī vieta. Kāda pēkšņa nojauta iečukstēja, ka neko vairāk viņš neuzzinās. Tīreļa Ļaudis, Senie Gari aiziet atpakaļ ar visu savu maģiju un zintīm. Atpakaļ vēl joprojām pastāvošajā tumsā. Līdz kādu dienu pazudis arī viņi paši. 'lic, kas bi juši un varbūt arī nav bi juši…

Viņš izvilka no jostas piezīmju bloknotu, kaut ko uzšvīkāja un lapu noplēsa. — Kapral, — viņš rāmi sacīja. — Ja jūs varētu… Noraidiet to caur Gouldenkepu.

Tad sirmais vīrs picgaja pie durvīm un nostājās, lai palūkotos uz. austrumu torni, ko tikko varēja saskatīt slejamies pret debesīm, sīku ka sērkociņš. Domās viņš iztēlojās vaļā attītu karti un redzēja, kā ziņa traucas pa līni ju; katra stacija to pieņem un noraida uz. nākamo, un tādējādi tā aizklab līdz galam. To uztver Gouldenkepa, kur lielās signālierīces slejas augstu pār jūru, kur aukstie viļņi veļas krastā; tad tā lido pa A līni ju uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, bet tad atpakaļ gar l-ielo rietumu ceļu. Pēc stundas tā sa­sniegs galamērķi pakalna pie Silberijas, un zaļa mundierī ģērbts nopietns vīrs dosies pa Eivberi jas ielu un pieklauvēs pie durvīm…

Kaprālis uzkāpa augša uz platformas, iesprauda ziņojumu ietvara, uzmanīgi izkustināja sviras, parbaudot, vai tas nav stipri iesalušas. Tad iztaisnoja plecus un strauji pavilka rokturus. Mirušais tornis atdzīvojās, klusuma ieklaudzējās spami. Uzmanību, uzmanību… Tad sekoja signāls «Sāku pārraidi» un austrumu līnijas signalsparnu vēziens lika uzvirmot gaisa mazam ledus kristālu mākonītim; viznīši krita, mierīgi uzzibsnīdami, uz pelēko debesu fona.

Darbnīcā ar zemiem griestiem valdīja mijkrēslis; telpu apgaismoja tikai paris aizrežģotu pusapaļu logu talakaja gala. Gar rupji apstradata kaļķakmens sienām bija izrin­dojušās akmens plāksnes. Viena telpas stun atradas masīva izlietne ar visai vienkāršam caurulēm un krāniem, tai līdzās darba galds. Gaisā varēja saost neapstrādātu, mitru smilšu kodīgo smaku.

Pie darba galda stradaja kāds vīrietis, maza auguma, brungansartu seju, patukls un ģērbies Adhelmas klostera brāļa tumšsarkanajā apmetnī. Strādādams viņš paklusi, bez kadas melodijas svilpoja. Šī paraža ne reizi vien bija izsau­kusi pār braļa Džona tonzuras rotāto galvu priekšnieku nosodījumu, taču tāda nu bija viņa daba, un ieradums iesak­ņojies pārāk dziļi.

Mūka priekšā uz galda atradās apmēram divas pēdas gara un četras collas vai mazliet biezākā kaļķakmens plāksne. Līdzās bija novietotas kastes ar sudraba smiltīm. Brālis Džons uzmanīgi slīpēja akmens virsmu; vispirms viņš iebera smiltis pusapaļa metāla piesta, kur ņēmās saturu diezgan veikli maisīt, pēc tam ātri nokladams arto plāksni. Darbs bija nogurdinošs, un to vajadzēja veikt ļoti akurati; beigās akmeni nedrīkstēja but ne mazākā negluduma — ne uzkalniņu, ne iedobumu. Laiku pa laikam Džons, uz­likdams virsmai pāri tērauda taisnstūri, parbaudija, vai nav ieliekumu vai izliekumu. Pēc dažām stundām plāksnes slīpēšana tuvojās beigām, un nu pienāca visbīstamākais bridis. Piesta sagrūstajam maisījumam arī vajadzēja but pilnīgi nevainojamam: meistars Albrehts nekļūdīgi saskatīja ikvienu pakalniņu vai iedobumu, un brālis Džons ļoti labi zināja, kas sekos. Iespiedēju meistars izņems no sava mantu maisa paisu tērauda īlenu, ko turēja tur šim nolūkam, un ar tā galu dziļi iegrebs pāri kaļķakmens plāksnei krustu, kas Džonam — prieks, kur tu rodies? — būs jānoslīpē gluds. Patiesība viņš tikko bija ar vienu tādu augsta kunga neapmierinatibas izpausmi gala.

Brālis Džons rūpīgi nomazgāja plāksni, izpalīdzēdamies ar šļūteni, kas bija uzmaukta vienam no krāniem. Viņš vēlreiz parbaudija, darīdams to ļoti uzmanīgi, lai nepie­skartos virsmai ar pirkstiem, kas varēja but taukaini. Vis­mazākās aizdomas par taukiem, vissīkākais tauku traipiņš uz spiedes pārsegā, sasvīdušas rokas pieskāriens piesauktu nelaimi; patiesība vissmalkāko darbu laika litogrāfijas darbnīcas muki valkāja linaudekla maskas, lai nesabojātu plāksnes ar savu elpu.

Viss bija kartība; Džons, joprojām svilpodams, ķeras pie pēdējās pulēšanas, izmantojot darbam vissmalkākās smiltis, kas bija viņa krājumā. Darbs beidzot bija gala; muks pēdējo­reiz rūpīgi aplūkoja skaisto kremkrasas virsmu un no jauna to noskaloja, pēc tam atsliedams pret sienu, lai noslaucītu smiltis no plāksnes sāniem un mugurpuses. Tad viņš pūz­dams elsdams pārstiepa to pāri darbnīcai un iestūma uz biezajā siena ierīkota neliela lifta platformas. Viņš parāva zvana auklu, kas karājās līdzās; par atbildi augša atskanēja klusa šķindoņa, un darba auglis līgani pazuda skatienam. Džons notīrīja savus instrumentus, aiznesa paplates ar smil­tīm atpakaļ uz plauktiem, kur bija piestiprinātas kartītes ar apzīmējumiem, un izberza izlietni. Grīda ierīkotajā notekā sāka trokšņaini burbuļot ūdens, viņš pabakstīja to ar kociņu, līdz viss šķidrums aizplūda, un tad sekoja savai plāksnei, dodamies pa vītņu kāpnēm uz augšējo stāvu.

Atšķirībā no slīpēšanas darbnīcas galvenā litogrāfijas telpa bija plaša un gaiša. Pa augstajiem logiem paveras skats uz kalnu grēdām, uz krāšņo, pavasara saules pielieto zemkopības apvidu Dorsetas un Somersetas robežas tuvuma. Gar istabas vienu sienu bija atslietas vairākas plāk­snes; nelielais paaugstinājums piešķīra pienācīgu cieņu meistara Albrehta galdam, jo atbilda īpašnieka stāvoklim. Aiz. galda veras durvis uz viņa mazo kvadratveida darb­istabu, kas bija stāvgrūdām pi Ina ar rēķiniem, pavadzīmēm un kvītīm. Līdzās šai lelpai bija vēl citas durvis, aiz. kurām atradas krasu noliktava, kur uz līstīšu apmatotiem priežkoka plauktiem bija sarindoti lielisku krasu podi. Krasu noliktavā arī vēdīja katla noteikta smarža, stipra un salda.

Istabas centrā atradās divi gari, balti noberzti galdi, ap­krauti ar pašreizējiem paraugnovilkumiem; ap galdiem pacietīgi sedeja četri no pusduča novičiem, kas bija ieskaitīti šai nodaļā, un darbojas ar šķerem. Galda aizmugurē uz. otra paaugstinājuma atradās spiedes; Iris no tām slējās cita no citas zināmā attālumā gar sienu — tīri nospodrinātās, meis­tara Albrehta lepnums un prieks.

Mašīnu uzbuve bija vienkārša. Lai iespiestu, ik paliktni ar garu sviru pacēla vajadzīgajā augstumā; sviru darbinaja spēcīgs rats ar koka spieķiem; virs paliktņa dzelzs statnis balstī ja ar adu apvilktu ķīli, kas regulēja spiedienu. Misiņa pārsegs, piestiprināts paliktņa tālākajam galam un stūros nospriegots ar svina skrūvēm, aizsargaja plāksni no ķīļa. Pārsegi reiz bija izrādījušies par iemeslu nepatikšanām, kuras stipri bija iejaukts brālis Džons. Pārsegus mēdza ieziest ar lača taukiem, taču Džons par to sastāvu bija šau­bījies, kaut arī uz Irauka uzraksts tā vēstī ja. Silta laikā tie pret īgi oda, un Džons, kura jutīgais deguns nevarēja ciest sliktas smakas, bija uzņemies izmangot no pilsētiņas vie­nīgas mašīnu labotavas kārbu jaunmodīgās mincraleļļas, arko viņš bija noziedis spiedes. Meistara Albrehta niknums bija pārsniedzis visas robežas; vairākas nedēļas pēc notikuma viņš bija Džonu mocījis ar visādiem nepatīka­miem sodiem, kuru vidu gandrīz pats nejaukākais bijis pienākums notīrīt minerāleļļu un tas vietā uz.klat ilgā pie­redze pārbaudītos lāča taukus. Mazais brālis Džons sakos­tiem zobiem bija paklausī jis, taču klusībā nozvērējies, ka gadījuma, ja kādreiz pacelsies līdz galvu reibinošajam lito­grāfijas vaditaja stāvoklim, nelaidis šīs nāveszales savai valstībai ne tuvumā.

Aiz. spiedēm atradās dažas izlietnes un augšēja atvere liftam, kas savienoja ar slīpētavu. lai līdzas bija atslieta uz sāniem meistara Albrehta par labu atzītā plāksne; to kāds zens apvēdinaja ar katam piesietu kartona karodziņu, lai plāksne atrak nožutu… Gar sienu rindojas arī plaukti ar adas veltnīšiem krāsas klāšanai: tie bija gan uzkarsti, gan gludi. Zem tiem atradas vēl citas kaļķakmens plāksnes, kuras kalpoja par paliktņiem. Vienu no tiem patlaban apstrādāja brālis Džozefs, gaišmatains novicis, kam vēl nebija noskūti mati.

Ienakdams iekšā, brālis Džons joprojām svilpoja; skaņa pēkšņi aprāvās, kad meistara Albrehta zvērīgais skatiens to mirklī apklusināja. Brālis Džons šķērsoja istabu, nepa­cietīgi pamtņājās, līdz brālis Džozefs bija uzklājis krasu uz veltnīša un tā iesūcās uzkārsuma. Uz tuvākās spiedes paliktņa jau atradās gatavība plāksne un tai līdzās daudzkrasaini paraugnovilkumi. Džons viegli samitrināja plāksni, izmantodams ūdeni no spaiņa, kas bija nolikts līdzas spiedei. Viņš atkāpās un atdeva vietu pailgam, kas turēja roka veltnīti. Attēlu noslogoja, sakuma piespieda saudzīgi, tad stiprāk; Džons apgrieza vienu no paraugnovilkumiem otrādi, pabaza zem papīra abas otas rokturi iemontētās adatas, ar kuram nospiedumu novietoja ar krustiņiem apzīmētaja stāvoklī. Tad uzlika pārsegu, pastiprināja spie­dienu, mazliet palaboja ķīļa stāvokli, un — gatavs. Džons atbrīvoja paliktni, nolaida atpakaļ, pacēla pārsegu, tad — uzmanīgāk — papīra lapu un turēja nospiedumu pret gaismu. Krasas līksmi dzalkstīja; attēlā bija redzama zaļok­snēja lauku meitene, kas turēja rokas miežu kulīti. Uzraksts vēstīja: Ražas varēju alus; saskaņa ar licenci brūvēts Sentadhelmas klosteri, Serborna, Dorsetā.

Noskanēja zvans, saukdams uz. pusdienām, tapēc darbu pārtrauca; mūki, kurus uz. laiku bija saistījis klusēšanas solījums, mundri sarunādamies, devās uz ēdamzāli. Džons ar brāli Džozetū ieturēja maltīti pie stūra galda, apsēdušies atsevišķi no citiem un planodami, ko darīs pēcpusdienā; vēlāk privilēģija uz. runāto vārdu būs liegta; varēja jau ap­mainīties ar zīmītēm, bet tas bija garlaicīgi, galvenais, to uzskatīja par atkapšanos no klusēšanas solī juma.

Pulksten divos, kad viņi jau cēlās, lai atgrieztos lito­grāfijas telpa, pienāca kāds novicis ar zīmīti. Viņš iedeva rakstīto brālim Džonam; mazais muks to izlasīja, pakasīja pauri, atri parādīja brālim Džozefam un mākslotā izmisuma izbolīja acis. Viņš tapa aicinats ierasties abata cēlajā sabied­rība. Džons aizsteidzās, pārcilādams prala visu, ko labu nav izdarījis vai sliktu nogrēkojies un kapēc izsaukts atskai­tīties.

Pusstundu ilga gaidīšana dižā vira priekštelpa garastāvokli neuzlaboja; Džons sēdēja, raizējās un vēroja saules četrstūrus pārvietojamies lalak pa sienu; likmer klostera rēķinvedis Tomass šad tad pagodināja viņu ar salti nosodo­šiem skatieniem un, pretīgi skrapstinādams spalvu, izdarīja ierakstus nebeidzamos pergamentpapira tīstokļos, kuri glabāja visu ordeņa hroniku. Beidzot brālim Džonam atļāva iet iekšā, lai skatītu vaigā savu garīgo vadoni.

Nolikumi sliecas atkārtoties. Tēvs Meredits ilgi kaut ko lasīja no kada dokumentu reģistra, laiku pa laikam palū­kodamies par četrstūrainajiem briļļu ietvariem, turpretī brālis Džons elsa un pūta, tumši piesarcis aiz bažām. Džons šo svēto vietu bija apciemojis reti, un viņa atmiņas par to īpaši vis nciedrošinaja. Acis nemierīgi šaudījās, lūkojoties uz. pazīstamajiem priekšmetiem. Viņa Svētības darbistaba nebija iekārtota tik askētiski ka pārejās Sentadhelmas klostera telpas. Grīdu sedza paklajs ar sarežģītu persiešu rakstu, gar sienu stiepās grāmatu plaukt i, kaktā vidēja pa­saules globuss, ko balstīja bariņš glītu bronzas rietumvēja dievu — zefīru. Uz. adu apsistās galda virsas nekārtībā bija samestas vēl citas grāmatas un papīri. Tur atradas arī abata monumentālā apjoma rakstammašīna, kuras virsbūvi ieskāva korintiešu stila kolonnas, kas lejasdaļa balstijas uz bezgaumīgām čuguna ķetnām. Kokteiļbars ar pavērtam durvīm lava saskatīt plauktu bagato saturu; virs tā karājas vēlās renesanses stila veidota Pieta, bet virs tēva Meredita galda apmeklētājus biedēja spāņu gaume veidots šaus­minoša izskata krucifikss.

Pa logiem varēja redzet mīļas saules apspīdētos pakalnus; brālis Džons atrāva acis no satraucoša Kristus teļa un sāka lūkoties uz apvārsni. Laiks ritēja. Viņš patlaban vēroja pie debesīm peldošos tālos, baltos mākoņu vaļus, kad tēvs Meredits beidzot ierunājās, un viņa balss it ka atgādināja vieglu triecienu. — Brāli Džon, — viņš teica. — Noticis… e… kaut kas interesants.

Džonam tas šķita mazs cerības stariņš. Varbūt abats galu galā nav sūtījis, lai sadotu viņam pa nagiem par kadu pusaizmirstu pārkāpumu. Viņš uzrauca kustīgās uzacis pēc iespējas augstāk piere un piešķīra skatienam pēc iespējas ieinteresetaku izteiksmi, līdz ar to cenzdamies paust pie­tiekami dievbijīgu padevību. Iznākums bija diezgan apšaubams. Tēvs Meredits aizkaitināts noklikstināja pirkstu kauliņus. — Tev ir atļauts runāt, brāli… — Adhelmieši neparspilēja prasības, ordeņa brāļi bija amatnieki un mehā­niķi, klusēšana dienas laikā, šķiet, bija vienīgais stingrais likums, un to pildīja bez. ierunām.

Džons pateicīgi nopūtas. — Paldies, jūsu Svētība… — Viņš apklusa. Patlaban nebija daudz, ko teikt.

Tēvs Meredits atkal palūkojas papīros un atkāsējās; skaņa mazliet atgādināja jēra blēšanu. — Mmjā… Izskatās, ka mūs ludz. sūtīt pie viņiem… ē… mākslinieku. Visa tā būšana ir mazliet noslēpumaina. Patlaban es pats par to neko daudz nezinu, taču manu… ka varbūt apstākļu maiņa jums, brāli, tā sakot, varētu but svētīga…

Brālis Džons pazemīgi nolieca galvu. Likās iespējams, ka pēdējai piezīmei varētu but kāds sakars ar meistaru Albrehtu; kopš notikuma ar lāča taukiem Džons īstenība nebi ja aci prcl aci ticies ar abatu. Un tāda īpatnēja intonācijā vārdā «mākslinieks»… Garīgās problēmas Džons arvien ļoti labprat lava sevi vadīt, turpretī estētikas jautājumos viņš pastāvīgi sirga ar lepnības grēku. — Esmu pilnīgi jūsu Svētības rīcībā… — viņš nomurmināja.

— I Imm… — asi iekrekstejas abats. Bridi viņš pāri bril­lēm turpināja vērošanu. Džona dzīves stāstu viņš zināja pie­tiekami labi. Maza mūka vecāki bija nabadzīgi. Tēvs — kurpnieks, no senas Dernoverijas kurpnieku dzimtas. Jau agra bērnība Džons nebija izrādījis nekādu vēlēšanos sekot priekštečiem; kad viņu beidzot piespieduši apsēsties pie kurpnieka liestēm, tad pieķēruši zenu zīmējot ar kritu uz. darba galda vai slepus uzmetot ar ogli brāļu un apmeklētāju sejas uz darbniciņas sienam. Tēvs ne reizi vien bija pacie­nājis ķeceri ar platu siksnu, lai izdzītu no viņa velnu un atbrīvotu kaut nelielu vietu debesu gariem, taču mazais, tuklais puisēns, citāda ziņa mīlīgs un paklausīgs bērns, šai jautājumā izrādījās negaidīti ietiepīgs. Viņš reti kad izlaida no rokām kritiņus vai zīmuļus; kad nebi ja nekā cita, ar ko ziniet, viņš ķeras pie pavārda oglēm vai zābakziedes. Viņa uzmetumi un zīmējumi izraibināja istabas raupjo apme­tumu; pamatdarbs kļuva arvien paviršāks. ,Sķita, ka vienī­gais, ko var darīt, ir ļaul brīvu vaļu, lai iet savu ceļu, tā ģi­mene varēs atbrīvoties no vienas liekas mutes. vSilaika Anglijā bija tikai viena joma, kur varētu izmantot viņa talantu, tapēc viņš izvēlējās garīdzniecību, četrpadsmit gadu vecumā kļuva par novici Sentadlielmas klosteri apmēram jūdzes divdesmit no mājām.

Nedaudzas pirmās nedēļas bija izmēģinājumā laiks gan jaunajam skolniekam, gan viņa skolotājiem; dabiski, ka Džons, būdams strādnieku bērns, nekād nebija mācījies lasīt, tapēc vispirms nācas nevis ķerties pie mākslās, bet apgūt grāmatas. Galu gala novicis arī pats aptvēra, ka īsto mērķi varēs sasniegt tikai ar burtu starpniecību, tāpēc sedeja ka piekalts pie grāmatām un pēc gada saņēma oficiālu atļauju piedalīties klostera mācību stundas. Viņa zīmēšanas skolotājs bija brālis Pjetro.

Tomēr arī te Džonu piemekleja vilšanas; zīmēt no dabas nebija atļauts, un jaunais skolnieks pavadīja nebeidzamas stundas, kopējot paraugus. Antīko paraugu kopēšana palīdzēja ievingrināt roku un zināmā mērā pieradināja pie disciplīnas, kuras viņam līdz šim bija trūcis, un tomēr pie­pildījumu tas nenesa. Glābiņš izrādījās litogrāfija. Kaut gan sakuma zēns nevarēja ciest, ka tā ir sarežģīta, ka brālis Pjetro liek iemācīties no galvas tas garo, neinteresanto vēsturi. Sakot ar Senlcldera veļas mazgātavas izkārtni. Taču akmeņu krasa un faktūra, ka arī to apstrades daudzveidība pamudināja viņa slēptās daiļamatnieka dotības. Piepra­sījums pēc daiļajām mākslām bija ierobežots, toties pa­saulīgajiem komerciālajiem pasūtījumiem vajadzēja lielisku tehniku; Džons nākamajos gados čakli stradāja, uzlabodams pilnīgi visas pudeļu etiķetes un iesaiņojumu uzrakstus, kas klostera ražojumiem bija nepieciešami. Meistars Albrehts, saskatījis viņā ja ne gluži ģēniju, tad vismaz pirmšķirīgu amatnieku, ļāva Džonam īstenot iecereto, tā ka profesio­nālajās aprindās Džons sava trīsdesmitajā dzimšanas diena bija kļuvis labi pazīstams (reizēm viņš ar parugtu humoru sevi dēvēja par stipras dziras pudeļu meistaru). Dzerienu bruvešana nebija vienīgais rupals, kam Baznīca veltīja visai lielu interesi; pasutījumi Džonam saka nakt no citiem centriem un ar baznīcu saistītam darījumu iestādēm, kam trūka savu radošo darbinieku. Tam sekojošā adhelmiešu somu pildīšanas ar naudu bija kļuvusi par galveno iemeslu, kapcc par Džona temperamenta izvirdumiem, kas šad tad gadijas, pārāk daudz nesudzejās; to nedarīja arī ātrsirdigais litogrāfijas meistars: Džons bija labs zīmētājs un, ja viņam ļāva darīt pee sava prata, arī čakls darbarūķis. Šīs īpašības adhelmieši bija allaž vērtējuši augstāk par verdzisku paklau­sību principiem un vairāk vai mazāk remdenu dievbijību. Kaul gan bijušas reizes, jā… reizes, kad…

Brālis Džons iejaucas priekšnieka domu plūdumā. —Jusu Svētība, vai jūs varētu… Tas ir, vai jūs apmēram zināt, kas tas ir par darbu?

— Nezinu neko. —Abats nebija gluži atklats, viņš ap­grieza papīrus uz galda otrādi, sabīdīja tos kaudzē un tad vēlreiz izplāja pa galdu. — Varu pateikt tev tik daudz, ka tas ir saistīts ar krietni garu ceļojumu. Tu dosies uz Dubru un, kad tur ieradīsies, stāsies bīskapa Ludēna rīcība. Tev jārēķinās ar vairāku mēnešu prombūtni, varbūt tev būs japaliek visu laiku… e… kamēr tēvs Hieronīms vadīs Garīgās labklājības tiesas sēdes. Uzdrīkstos apgalvot, ka tavs darbs bus… e… ļoti svarīgs, uzdevumus tu saņemsi tieši no Ro­mas. — Viņš samulsis atkal atkāsējās un grozīja pirkstos spalvaskātu. — Tu darīsi darbu, kura vērtība neiznīks, brāli, — viņš stīvi piebilda. —Tu pa īstam kalposi Baz­nīcai. Kad būsi to paveicis, tā būs labāka kalpošana nekā alus pudeļu etiķešu mālēšana. Ka tev šķiet?

Brālis Džons klusēja. Viņa prāts, pieradis nesteidzīgi iet pats savus zemapziņas ceļus, šoreiz darbojas traka ātrumā. Par priekšlikumu bija sakāms daudz, kas; ka tēvs Meredits noradīja, tā būs apstākļu maiņa, lurklat ceļojums pāri An­glijai ziedoni, kas Džonam vienmēr bija šķitis pats jaukākais gadalaiks. Un vispār liekas, ka viņa izvēles brīvība ir stingri ierobežota; ja meistars Albrehts aiz viņam vien zināmiem iemesliem grib viņu uz. laiku dabūt prom, tad pieklāsies vien iet. Turklāt ir jau arī savs profesionālais lepnums: izvēlējušies tieši viņu — las taču ir gods, to viņš pietiekami labi saprot. Tomēr… no Garīgās labklājības tiesas darbiem nekās cildens, nekās labs nemūžam nav gaidāms. Tēvs Meredits to zina tikpat labi ka jebkurš cits. Jo ši tiesa kādreiz saukusies cita vārda. Tam pat rietumos, kur Baznīcai ir tik liela ietekme, nak līdzi nelaga slava.

Inkvizīcija…

Džons iegaja Dubras lielās pils laukumā pa Vecajiem vārtiem līdz ar trokšņainu skatitaju baru. Ubagi, kareivji, pilsētnieki bija alnakuši te pavadīt dienu ar piknika groziem un alu — vīrieši lepni dižojās svētdienas uzvalkos, sievietēm brunčos ieķerušies, bļaustījās bērni. Laukuma iekš­puse mazais mūks neviļus apstājas; sarkana sutana Ģērbies priesteris — viņa pavadonis — palika nepacietīgi murdošaja puli nemierīgi mīņājamies uz vietas un parlika iesietas gramatas no vienas rokas otra. Džona priekšā biedējošā tuvumā pret debesīm drūmi slejas otrais pils mūris, augstu par to slejas cietokšņa lielais sargtornis, biedēdams ar savu tu­vumu un milzīgajiem apmēriem. Aizstiepdamies pa labi līdz Konstebla vārtu liela paceļamā tilta sargtornim, arēja pagalmā bija novietojies tirgus. Gaisa cēlās tvaiks, savas nebeidzamās melodijas spēlēja ermoņikas, sitamie un pūša­mie instrumenti; raustīdamies griezās karuseļi, tajos vir­puļoja sedekļi kailu, zeltadainu nimfu, zirgu un pasakas sastopamu, acis nikni izbolījušu zvēru izskata. Rēja un kauca dresēti suņi, melnādaini viri spļāva ugunis; uzstājās dejotāji un burvju mākslinieki; intermedi jas tika solīts radīt visas austrumu mīlas mākslas. Līdzās, uz platformām, kas ar steķu palīdzību bija uzbuvetas no alus kastēm, stiprinieki ar nūjām zvetēja pretiniekiem pa galvām, dēļi jau bija nobrunējuši asinis; lokani jaunieši cieši piegulošas īsās, gaišzilas bikses ar tievām lazdu rīkstēm pātagoja cits citam kājas, līdz tas saka asiņot. Starp tirgus budam skraidīja bērni, zeni un meitenes; bija redzami priesteri, zīlnieki, jūrnieki ar draiskām, sadarvotām bizītem pakausī pastaigajas roku roka ar pilnkrutainam smejošam sievietēm;

daudz bija redzama pāvesta zila krasa un spilgti sarkanas drānās ģērbušies inkvizīci jas ierēdņi, kas skraidī ja ar dažadiem uzdevumiem šurp un turp. Valdī ja troksnis, krasas un sajukums. No tuvējā liela cietokšņa lorņa paceļas dumu stabs, piesārņodams debesis. Līdzas zilajam pāvesta karo­gam plīvoja Tiesas asinssarkanais…

Pavadonis paraustīja Džona piedurkni. Apjucis no kņa­das, viņš sekoja. Abi devās uz iekšējo sargtorni. Priesteris, grūstīdams ļaudis, atbrīvoja ceļu caur puli. Pie pagalma mūra bija izvietota vēl kada atrakcija: buru rinda, kur jumta vietā bija alklatas debesis, atradās pirmais cietumnieku bariņš. Tiem apkart trakoja un auroja pūlis. Džons, plaši iepletis acis. redzēja kadu viru iezveļam savam mocītajam ar kari i, ko nez ka bija izmanījies izraut citam no rokām; acis viņam aiz dusmām bija pieli jušas ar asinīm, barda putu plankumi. Mazliet tālāk nikni kliedza veca sieviete, vicinā­dama kaulainas dūres; viņa bija ievainota galvā, likās, kāds bija sviedis ar akmeni. Gaišas asinis ritēja pāri sejai un kaklam. Viņai līdzās glīta meitene gariem matiem izaicinoši zīdīja bērniņu. Džons novērsās, saraucis pieri dziļas grum­bas, un sekoja priesterim, kas, sutanai plandot, devas uz augšējo pagalmu. Uzdevumi Džonam bija jau izskaidroti: viņam vajadzēja Romai par prieku iemūžināt visas tēva Hieronima, pāvesta suņa, galvena raganu mednieka, vadītās tiesas sēdes ainas, kas sākas ar pratināšanu.

Telpa, kas bija paredzēta šim nolūkam, atradās zem paša pils liela torņa — turp veda vītņu kāpnes. Džons izgāja cauri Lielajai zālei, siena, pie kuras slejas krusts, bija no­klātā ar sarkanu drānu un tādejādi sagatavota turpmākajam darbam. Pagraba kāpņu augšgala stāvēja vīrs, Ģērbies pavesta zilajā lbrmas tērpā, alslcjis āvu pret akmens plāksnēm. Kad garām gāja Džona pavadonis, viņš stīvi izslējās miera stājā. Priesteris salicis devās lejup pa kāpnēm, sandalēm klakšķot pret akmeņiem; Džons viņam sekoja, apkrāvies ar savam skiču burtnīcām un pilnu somiņu ai­otām, burciņām, tintēm, krāsām, spalvām, dzēšamgumijām — visiem mākslinieka palīglīdzekļiem. Maza auguma muks jau tagad nojauta ko nelabu un pulējās nomierināt satrauktos nervus.

Telpa, kura viņš iegaja, bija gara un plata. Logu nebi ja, tikai viena puse gandrīz zem paša jumta aizrestots caurums ielaida balu gaismas vēdekli. Telpas viņa gala dega petro­lejas lampa, zem tās drūzmējas cilvēku pulciņš. Džons saskatīja tumšas drānās ģērbtus druknus vīrus, kuru krūtis grezno ja Tiesas emblēma — roka, kas tur āmuru un zibens šautru. kāds kapelans, noliecies par paplatēm ar instru­mentiem, kaut ko murmināja. Džonam šie rīki bija sveši. Tur bija veltnīši ar zobiem, dīvainas formas roku dzelži, žņaugi no metāla bumbiņām; citus rindas sakartotus rīkus viņš ar saltam trīsam pazina uzreiz. Nelielas skavas ar ma­ziem, izliektiem piegriežamiem rokturiem, paredzetiem kāju īkšķu skruvešanai, ka arī dzelkšņaini žokļi — ļļrčsillons. Tātad tādi patiešām pastāvēja. Viņam tuvāk atradās dīvaina izskata neēvelētu dēļu galds, kam abos galos bija pierīkoti sviru darbināti koka skrituļi, pavelkami uz pretē­jām pusēm — tie padarīja pielietojumu skaidru. Telpas jumts bija ka nosēts ar skriemeļiem, no dažiem nokarājās lejup tiem pāri pārmestas virves; sarkani nokarsusi bija ogļu panna, un tai blakus nokrauts kaut kas līdzīgs milzīgiem svina atsvariem.

Priesteris, stāvēdams brālim Džonam pie elkoņa, klusā balsi turpinaja skaidrojumu, pie kura bija juties spiests ķerties, jau šķērsojot pilsētu ceļa no viņu apmešanas vietas uz šejieni.

— Mēs varētu spriest tā, — viņš sacīja, — tā ka pesteļošana ir ķecerība, Sātana pielūgšana, kopošanās ar lietu­vēniem gan vīrieša, gan sievietes izskatā un tamlīdzīgiem riebekļiem, ka arī derības slēgšana ar pašu elles valdnieku ir drīzāk gara, nevis fiziskās slimības — proti, crimen excepta, tad tās saskaņa ar normālo legālo jurisdikciju tiesāt nevar, nevar arī ne sniegt, ne uzklausit liecības. Turpretī mūsu Tiesa balslas uz bezmiesīgiem pierādījumiem, kam piemīt pietiekams svars, lai tie apliecinātu tā apsūdzēta vainu, kurš top pralinats. Tāpēc pratinašanai ir neno­vērtējami svarīga nozīme musu l iesas darbība. Ar šādiem argumentiem izskaidrojams arī spīdzināšanas pielietojums un šī līdzekļa attaisnojums. Vainīga nave sagrauj Sātana uzbrukumu Dieva plāniem, ka Mātei Baznīcai viedi atklajis Viņa Vietnieks zemes virsu, musu pašu pavests Jānis. Savukārt ķeceris, grēkus nožēlojis, top glābts no dziļākā kritiena graušanas darba bezdibeni un galu gala atradīs savu vietu Dieva valstība.

Brālis Džons, kas bija saviebies, it ka saprastu, ka no sāpēm neizvairīsies, uzdrošinājās pavaicat: — Bet vai tad jūsu gūstekņiem nav dota iespēja atzīties savos grēkos? Varbūt viņi būtu ar mieru atzīties bez pratinašanas?

—    Bez piespiešanas nevar but nekāda vaļsirdīga atzī­šanas, — inkvizitors viņu partrauca. —Tā kā musu savāktie pierādījumi ir bezmiesigas dabas, ikviens aizdomas turētais ir atzīstams par vainīgu jau tapēc vien, ka nokļuvis aiz­domas. — Viņš lava skat ienam aizklīst pie kada skriemeļa, no kura nokarājās virve. — Vainas atzīšanai jābul patiesai. Tai jānāk no sirds. Ja vainīgais atzīstoties rīkojas melīgi, gribēdams tikai izvairīties no pratinašanas mokām, tad las nav vajadzīgs nedz. Baznīcai, nedz Dievam. Musu mērķis ir pestīšana, to nabaga pagrimušo dveseļu pestīšana, kuras nonākušās mūsu aizgādībā. Kaut arī šis pestīšanas deļ būtu jāsamaļ miltos viņu mirstīgās miesas. Salīdzinājumā ar to parejais ir ka pelavas vējā.

Priesteru murmināšana telpas viņā gala pēkšņi apravās.

Džona pavadoņa lūpas izliecas — laikam tas nozīmēja smaidu.

—   Lieliski, — viņš noteica. — Nu viņi drīz sāks.

—    Ko tad viņš tur darīja? — brālis Džons pavaicaja.

Sarunu biedrs mazliet pārsteigts pagriezās pret viņu.

—   Protams, svētīja nopratinašanas rīkus…

—   Bet, — iebilda brālis Džons, pabraucidams kailo galv­vidu — to viņš mēdza darīt, kad bija apjucis, — man liekas, es nesaprotu, ka tas vīrišķa izskata lietuvēns var apaugļot. Ja, ka jus sakat, tas dēmons, kas līdzinās vīrišķim, var liziski apaugļot upuri, tad maldīgais uzskats par velnu neiet krasta. Satana piegulētājas spējas kaut ko radi! droši vien…

Acīm dzalkstot, priesteris ātri pagriežas pret muku.

—   Es jums došu padomu, — viņš brīdināja, — papuleties sava sajēgā viest skaidrību. Dēmons jeb lietuvēns, kas ir bezdzimuma radī jums, radīt nespēj, tāpat ka Dieva vaiga priekšā nespejigs ir arī elles valdnieks. Tomēr, pieņemdams sievišķa izskatu un tā likdams pie seklas, viņš pēc tam, neredzams lidojot pa gaisu, pārnes to uz parastu bābieti, un tā tas viss var tapt nodarīts un, ka jus redzēsiet, patiesi arī top nodarīts. Es neesmu ķeceris, bral.

—    Saprotu, — balts ka audekls, nomurmināja Džons. — I.udzu man piedot, bral Sebastjan. Mes, adhelmieši, esam tehniķi un mehāniķi, vienkārši nolīgti amatnieki, kuri — vismaz zemāk stāvošie — nevar lepoties ar tik dziļam zināšanām…

Tāluma bija dzirdamas tauru skaņas, ko biezie muri gan apslāpēja.

Brālis Džons pameta Dubru pa grambainu ceļu, kas ziemeļos no pilsētiņas izvijas pa krumaju. Neveikli paliecies seglos uz priekšu, viņš lūkojas lejup. Noputējušais sarkanais ģērbs tagad apskretis, ar apakša atirušu vīli plandījās ap stilbiem. Pavadu Džons turēja vaļīgi, tā ka dzīvnieks stebereja no vienas ceļa malas uz. otru, pats izvēlēdamies, kur labāk. Kad tas apstajās — un tas notika bieži —, Džons pat nemēģināja to paskubinat uz priekšu. Viņš sēdēja, stīvi raudzīdamies kāda punkta. Reiz viņš pacēla galvu un, neko nedomādams, blenza uz apvārsni. Seja bija pilnīgi bezkrā­saina, pelecīga ka līķim. Reizēm viņu kratīja drebuļi ka drudzi. Viņš bija stipri krities svarā; josta, kādreiz cieši savilkta, tagad vaļīgi nokarājās ap vederu, mantu maiss joprojām kuļājās cilpa, kas bija apmesta ap seglu loku, taču skiču gramatas tur vairs neatradās; brālis Scbastjans apgalvoja, ka tās īpašs raitnieks jau aizvedis uz Romu. Inkvizitors pirms šķiršanas bija uzslavējis Džonu par lielo centību un smalko amata prasmi un pūlējies iepriecināt, norādot, kadu triecienu Tiesas rīcība devusi velna ļaundarībām Kenta, taču, nesagaidījis no muka atbildi, Scbastjans bija viņu pametis. Promiedams viņš gan bija paris reižu pametis skatienu atpakaļ, mēģinādams uzminēt, ko Džons īsti doma. Jo, pavadījis vairākas nedēļas ar to kopa, Scbastjans bija guvis pārliecību, ka kaut kur sirds dzīlēs brālis Džons pats ir ķeceris. Reizēm inkvizīcijas piekritējs bija jutis gandrīz vai kārdinājumu pievērst Džo­nam tēva Hieronīma uzmanību, taču nevarēja zināt, kādas tam varētu but atbalsis. Par spīti tam, ka Džons bija notēlojis adhelmiešus ka cilvēkus bez lielas izglītības, Ordenis viņus cienīja un vērtēja augstu, un galu gala uzdevumu šim pindzclmanim bija uzticējusi pati Roma. Brālis Scbastjans bija fanātiķis;, kas nenoguris cīnījās par ticību, tomēr ir reizes, kad pat visdievbijīgākajam cilvēkam jāizliekas šo to neredzam…

Rībēdams garām pabrauca zemnieku pajūgs, atstādams aiz sevis balganu putekļu mākoni. Džona zirgs pasitās sānis. Muks izklaidīgu seju to lēnīgi apraja. Dziļi smadzeņu kak­tiņos joprojām atbalsojās trokšņi. Čuksti, kas pieauga skaļuma un atkal norima ka rūcoša, ellišķīga liesmu jūra; nāvei nolemto un mirstošo kliedzieni, mirušo klusums. Un pannu čukstoņa, pātagu švīkstoņa, kas atstāja miesas asiņu vīles; adas čīkstoņa un koku brakšķi, cīpslu ņerkstoņa un šņukstēšana, mehānismiem sakropļojot to, ko Dievs radī jis. Džons to visu bija redzējis — visas līdz baltkvēlei nokaitētās krūšu spīles, karstos dzelžus, kas čukstēja mutes, pus­zābakus ar varošu svinu, nokaitētos krēslus, dzelkšņotos sēdekļus, uz kuriem lecinaja upurus, lai pee tam uzveltu uz. gurniem svina lietņus.

Territio, baismas. Questions Preparatoire, Ordinaire, Extraordinaire —sagatavošanas, jautājumi, parastie, īpašie jautājumi, smacēšana un strappado, vilkšana aiz virvē sasietām rokam augša līdz jumtam un laišana lejā, un moku rats. Pa pusei kaili un nosvīduši pratinātāji, un augšā uz kapnem lielais, prātu zaudējušais Tiesnesis, kas no epilep­sijas lekmes putām klātajām spīdzināmo mutēm izrauj pamatojumus nebeidzamiem vainas pierādī jumiem. To visu patiesīgi atainoja zīmulis un ota, tie ka lidojot šaudījās pa papīru ar jaunu un jaunu speķu. Brālis Sebastjans stāvēja līdzas un rauca pieri, kodīdams lupu un grozīdams galvu. Likas, ka Džona rokas kustas pašas no sevis, nopleš lapas, tver pēc tintēm un ūdenskrāsam, bet zīmējumi iegūst arvien lielāku dziļumu un dzīvīgumu. Lielisks apgaismojums no sāniem; sviedrainie ķermeņi, kas, stiepti uz dažādām pusēm, lokās sāpju ekstāze; roku delmi, ko atsvari un skriemeļi izmežģījuši no locītavam, vēderi, ko pārplēsis moku rats, koku zariem līdzīgas košu asiņu straumes, kas tek uz grīdas. Likās, ka gleznotājs mēģina pārcelt uz papīra smirdoņu, netīrību, beidzot pat arī troksni. Pašam pret savu gribu apbrīna pārņēma arī Sebastjanu, taču galu galā viņš ar varu aizvi Ika Džonu projām, tomēr I ik un tā nespēja apturēt viņa darbu. Pie pils arējā mūra viņš uzzīmēja burvi, ko četri Safolkas vezumnieku zirgi sarava gabalos, uzskiceja nāvei nolemtos vīrus un sievas sēžam uz darvas mucām un gaidām, kad tam pieliks lapu, un nepameta neatainotus kailos kaulus, kas bija palikuši pāri pēc tam, kad apdzisa lies­mas. — Tu nedrīksti ļaut, lai paliktu dzīva kaut viena ragana, — atvadoties bija sacījis Sebastjans. — Paturi to prata, brāli'. Tu nedrīksti ļaut, lai paliek dzīva kaut viena ragana… — Džona lūpas kustējās, mēmi at kārtojot šos vārdus.

Nakts viņu pārsteidza, kad viņš bija nojājis tikai sešas jūdzes no Dubras. Tumsā viņš neveikli nokapa no zirga, sapina tam kājas un atnesa no strauta lidcni. Somu ar krasam un otām viņš iemeta straumē. Ilgi viņš staveja un skatījās, lai gan nakts melnumā neredzēja, vai tie aizpeld projām vai ne.

Tik gausi ceļojot, bija vajadzīgas garas nedēļas, lai nokļulu litlz mājām. Reizēm viņš kaut kur nogriezās nepareizi, reizēm ļaudis viņu pabaroja, un tad viņš raudādams tos svētīja. Reiz viņam uzbruka bariņš lielceļa laupitaju, bet, ieraudzījuši balo seju un nekustīgas acis, bailes atstājās, jo viņš izskatījās pēc noburtā vai arī pcc mēra slimnieka. Beidzot viņš sasniedza Dorsetas robežu pie Blenfordforumas, tālu no īsta ceļa. Kādu bridi viņš jāja pa līkumotās I roumas krastu uz rietumiem un aiz Derno vēri jas pagriežas uz ziemeļiem, uz.Serbornu. Kāds virs, ieraudzījis sarkano sutanu, parādī ja viņam ceļu un iebāza mugursomā maizi, kurai viņš tā arī nepieskaras. Jūlija vidū viņš sasniedza klos­teri un pie vārtiem atdeva zirgu kadam skrandainam bērnam. Abats satriekts noguldīja viņu slimnieka gulla un tūdaļ aizsūtīja citus meklēt zirgu, bet no tā vairs nebija ne vēsts. Džons gulēja istaba, kas bija pilna ar vasaras puķēm — fuksijām, begonijām un rozēm no klostera dārziem, vērodams, ka saules zaķīši leka pa sienām un zilajas debesis peld puķaini mākoņi. Ierunājas viņš tikai reizi — kad ienāca brālis Džozel's. Tad viņš paslejas augša un ar mežonīgi pārbiedētu skatienu sagrāba jaunekļa roku. — Man tas sagādāja baudu, brāli, — viņš čukstēja. — Lai Dievs un visi svētie piedod, man darbs sagādāja baudu… —Džozel's pūlējās viņu nomierināt, taču velligi.

Pagāja menesis, līdz viņš piecēlās kājās un pats apģērbās. Ldis viņš visu laiku bija maz, kļuvis vājš, gandrīz vai izģindis, un acis viņam spīdēja ka drudzi. Viņš ķērās pie darba litogrāfija; meistars Albrchts rajas, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Džons strādāja visu dienu, arī pusdienas un vakariņu laika, un nebeidza pat tad, kad zvans nozvanīja uz vesperi. Pienāca nakts, uzlēca mēness, bet. viņš joprojām stradāja; noklaja plāksni ar krasu, kad vairs nevarēja redzēt, ieberzeja, uzvilka pārsegu, iedarbinaja ratu, nolaida zemāk paliktni, atkal klāja krasu, atsvieda sāņus pārsegu.

Brālis Džozel's neatstāja viņu ne bridi vienu, uzmetis apmetni, tumsā viņu vērodams; tad aizgāja arī viņš, nobijies par kaut ko tik neizprotamu.

Bija pavisam agrs rīts, kad Džons, pildot pats sev uzlikto sodu, sastomījās. Viņš stāvēja, mazliet salīcis, tumšo stāvu apņēma blava mēnessgaisma. Viņš klausījās, saviebis seju, it ka pūlēdamies sadzirdēt kada trokšņa atbalsis, ko cilvēka ausis nav spējīgas uztvert. Džons sāka šņukstēt, tad līdzīgi piedzērušam aizgrīļojās līdz istabas vidum un, rokas izstiepis, nokrita uz grīdas. Pēkšņi atskrejušaja vējā viņam virs galvas aizcirtās kāds jumta logs; viņš pietrūkās sēdus, paskatījās apkart, piepūlēdams dzirdi, lai varētu saprast, kas tā par skaņu, ja tā vispār bijusi skaņa, ko viņš dzirdējis. Tad viņš pirmo reizi redzēja vīziju vai piedzīvoja halucinā­cijās, kam bija lemts vajāt viņu līdz pēdējai stundai. Sakas ar atru dunoņu, it ka nakts tumsā par lielu klajumu veltos bungu rīboņa. Istaba vispirms satumsa, tad pildījās ar spožu gaismu. Džons kaut ko nolallināja, iecirta seja nagus un mēģināja skaitīt lugšanu.

Dubra viņš bija redzējis atvestu kailu lauku meiteni, glītu meiču, kuras baismīgais, pretdabiskais grēks bijis vīrieša izskata lietuvēna seklas ieņemšana. Beigas gan viņa bija atbrīvota; taču pirms vaļā palaišanas viņai bija nocirsti vie­nas nelielas rokas pirksti un, drana ievīstīti, atdoti atpakaļ. Nu mēnessgaisma brālis Džons viņu skaidri redzēja savā acu priekšā. Činkstēdama un ņerkstēdama viņa gaja pāri telpai, un viņai aiz muguras lēkāja vesels šausmoņu bars, nogrieztas kajas un rokas, nocirstās galvas, uz moku rata sarautas, uz nokaitētajiem dzelzs krēsliem sadurtas un pārogļotas miesas. Viņi bļava, gaudoja un mauroja ka spo­kainas govis, čiepstēja kā putni, kliedza, kaut ko lūdzas… Džona seja pieliju ar gaismu; viņam visapkārt plīvoja liesmiņas, litogrāfijas iekārtas riteņi Tikās griežamies līdzīgi tumšu spieķu krustotam saulēm. Par viņu dardeja pērkons, kaut kas dīvaini grabēja. Acis pārgriezās tā, ka redzami bija tikai baltumi, viņš dauzīja ar dūrēm grīdu, iekliedzas un tad apklusa.

No rīta klostera brāļi, neatraduši viņu celle, pārmeklēja darbnīcas. Tad visu klosteri un tam piederošo zemi. Taču viss bija velti, brālis Džons — aizgājis projām.

Viņa eminence kardināls un Londinijas arhibīskaps smagi nopūtās, paberzēja zodu, nožāvājas un ņēmās soļot šurpu lurpu pa savu kabinetu no rakstāmgalda līdz logiem, pa kuriem leja bija redzami arhibīskapa pils dārzi. Viņš bridi pastāvēja pie logiem, rokas uz muguras salicis, zodu atspiedis pret krūtīm. Dārzos krāšņi ziedēja puķes, Elijas un bruņniekpieši, un Makkrcdija jauna rožu šķirne; Viņa eminence bija visas laicīgajās lietās gardēdis. Sevišķi skaidri viņš šo ainavu neredzeja — tapat ka zivju dīķus, kur vecas karpas, izdzirdušas zvaniņa tinkšķus, izbaza galvas no ūdens. Līdz dīķiem un arstniecibas augu dārziem ar bruģelu celiņu likumiem slejās arejais mūris. Augstāk par to drūmi milža cietumam līdzīgās Signalizētāju koledžas akmens plākšņu sienas ar logu rindām. Arhibīs­kapa kabineta ielidoja klusinātās skaņas no Londīnijas ielu jūkļa: apkārtstaigajošu tirgotāju saucieni, satiksmes līdzekļu riteņu rīboņa un dārdoņa, nez. no kurienes atskanēja zvanu spēle. Viņa eminences prals neapzinati uzņēma sevi skaņas; viņš savilka lūpas čokura, risinadams pats savu sarežģīto un ne pārāk patīkamo domu mestos likumus.

Viņš leni atgriezās piegaida. No atvērtajiem vākiem bija izslīdējušas vairākas lapas. Saraucis pieri, viņš vienu no tām pacēla. Pēc oficiālās uzrunas un pirmajam nenozīmī­gajam oficiālajām frāzēm sekoja dievbijīga un godīga cilvēka dusmu izvirdums.

Milord,

pazemīgi lūdzu Jūsu Eminenci man piedot, ka iedrošinos pievērst Jusu uzmanību kādam baisam un riebīgam noti­kumam, proti, spīdzināšanām, neapnīkstamam ciešanām un zemiskai necieņai, kas, aizsedzoties ar Kristus vārdu, vērstas pret manas diecez.es ļaudīm. Pret nabadzīgajiem un vārgdieņiem, vientiesīgajiem un gados vecajiem… pret bērniem un plānprātīgajiem sirmgalvjiem, pret topošajam mātēm… Meitas un dēli nepatiesi apsūdz, savus vecākus, vīri — sievas. Es nespēju, milord, vairs samierināties ar šo nekrietnību, šo šausmību…

Viņa eminence aiz pieraduma ievēroja šo latiņu valoda rakstītajā vēstulē pieļauto nepareizo tonnu, paņēma sarkano pildspalvu un aizkaitināts izlaboja.

… šis šausmas, kas pastrādātas tādā lojālā un senā pilsētā, kura ne pie kā nav vainojama. Pret šiem nevainī­gajiem mūsu Baznīcas locekļiem, kas ir uzticīgi mīlestību, Žēlsirdību un apgaismību apliecinošajam Dievam… šis pratu izdzīvojušais jebkuru cilvēcības normu apganītājs un viņa tā saucama Garīgas labklājības tiesa…

Kardināls pārskrēja ar acīm vēstulei līdz parakstam un pagrozīja galvu. Dubras bīskaps 1 .ūdens bija gan drosmīgs vīrs, tomēr muļķis; pietiktu jau ar to, lai šo vēstuli nodotu altiecigas rokās, un Viņa Svētība dabūtu tūlīt iepazīties ar tiem pašiem spīdzināšanas rīkiem, kurus viņš tik dedzīgi apsūdz. Ož pee ķecerības… Kardinals piesardzīgi saņēma pirkstgalos vēstuli un ielika atpakaļ vākos. Pēc tam izņēma citu, kas, īsaka un lietišķāka, bija pienākusi no Dēmovērijā izvietota garnizona pavēlnieka.

…atkritējam, kas ļaudīm pazīstams ar vārdu brālis Džons, joprojām laimējas izvairīties no mušu speķiem.

Dumpji, kas ir tiešas sekas št Džona un viņa piekritēju mācībām, pēdējā laika izcēlušies Serbornā, Stērminsterā, Ņūtonā, Seftsberijā, Blenfordā un paša Dernovērijā. Cil­vēki, kas piedēvē viņa izvairīšanos no mūsu vienībām brīnumainiem speķiem, kļūst ar katru dienu grūtāk vaidami. Atļaujos nopietni pieprasīt, lai mūsu spēkus pastiprina ar vēl vienu jātnieku nodaļu, vismaz ar četriem simtiem kājnieku, apbruņojot viņus ar vajadzīgajiem ieročiem un apgādājot ar pārtiku, lai varētu pārmeklēt apkarini no Biminsteras līdz. Jovilai, kur, cik patlaban zjnams, dumpi­nieki apmetušies. Viņu speķus patlaban vērtē no piecdesmit līdz. simtam, viņi ir labi apbruņoti un lieliski pazīst vietējos apstākļus. Mēģinājumi viņus iznicināt ar parastajām meto­dēm ir at kārtot i izrādījušies nesekmīgi…

Viņa eminence saskaities nometa vēstuli. Šī un krietns desmits līdzīgu vēstuļu bija pamudinājušas viņu parakstīt oficiālu ekskomunikācijas dokumentu. Spriedums par braļa Džona izslēgšanu no baznīcas bija izdots pirms sešiem mēnešiem, tomēr šķita, ka tam, ka arī sekojošajam viņa dvēseles noladejumam nav nekādas lielas nozīmes: tas viņa piekritējus bija pamudinājis uz lielākām pārmērībām; gaiša dienas laika bija sakauta un noslaktēta divdesmit četru vīru liela jātnieku vienība, nolaupīti viņu ieroči un zirglietas; nemiernieki bija uzbrukuši romiešu dragunu kapteinim, piedauzījuši viņu un, uzsietu zirga mugurā, palaiduši Dērnoverijas ielas ar apmetnim piespraustiem aizvai­nojošiem uzrakstiem; Vudhendžā un Bedberiringsā bija sadedzināts pāvesta attēls. Kardināls jutās visai neomulīgi, apzinadamies, kādas briesmas var draudēt, ja Džonam būs jāmirst mocekļa navē; viņam labāk būtu gribējies izlikties Džonu vispār neredzam — lai visi šie stulbie notikumi iz.plcn paši no sevis, taču viņa roku vadīja citi.

Viņš pievērsās īsam dumpinieka dzīves un darbu atskatam, ko uz l.ondiniju pēc viņa lūguma bija atgadājis neparasti nomāktā izskata adhelmietis, kura ausis Viņa eminence labprat būtu vēlējies aizsūtīt uz paplates tēvam Mcreditain pirmām kārtam par to, ka viņš tā izlaidis savus sasodītos apakšniekus. Jo adhelmieši — iespējams, gan ne aiz savas vainas — ātri izvērtās par šis jaunas un biedējošās tautas kustības iedvesmotajiem. Anglikanisma atdzimsto­šais spēks balstījās uz senam veca kulta atliekam, jo vai tad pats svētais Adhelms nebija pieversis kristīgajai ticībai Anglijas zemes plašumu iedzīvotājus jau simtiem gadu pirms tam, kad normaņu iekarotājiem pa pēdām te ieplūda garīdzniecība un iedibinaja Britānijā Romas kundzību? Anglikāņu konfesijas pastavešana ir vēsturisks fakts, lai cik dedzīgi pašreizēja Baznīca to cenšas noliegt, un argu­menti vecās ticības labā varētu but pierādāmi. Ilgi gadi aizritējuši arī starp dienam, kad Henrijs Astotais bija atcēlis pavesta varu un Elizabete Pirmā izslēgta no baznīcas, un tajos gados Anglikāņu baznīca taču laikam ar Dieva žēlas­tību pastāvējusi līdzās. Varbūt tā ir slidena apoloģētika, un nedrīkst ļaut bīstamam idejām izplatīties tādu ļaužu vidu, kam smalkās teoloģiskas inacibas visuma ir svešas. Bet ar seno baznīcas saukli — but paklausīgam un lugt Dievu — vairs nepieliek; cilvēki ļaujas kārdinājumam atkal reiz radīt paši savu garīgo vadību, un Džons vai kāds viņam līdzīgs šim nolūkam lieti noder.

Fakts, ka atkritējs bijis klat pēdējā Garīgās labklājības tiesas sēdē (Viņa eminence velreiz izlasīja faktus, ko bija iemācījies no galvas), bez šaubām, bi jis visas šis muļķīgās padarīšanas sakums. Viņš pašūpoja galvu. Ka to lai iz­skaidro? Ka lai kliede tāda vīra ka Ludēns dusmas, talka ņemot skaitļus un faktus, un politiskus argumentus? Viņa eminence gurdi paraustīja plecus. Pasaules vēsturē nekād nav pastāvējusi lielākā vara par otras Romas varu. Turēt sava dure pusi planētas, ar žongliera veiklību balansēt to pr et līdzās esošajiem spēkiem — tas iet pāri cilvēka prātam un saprašanai… Tautas naids ir līdzīgs satrakotas jūras dusmām — to ar pirkstu atpakaļ neatbuhsi. Anglikānisms jau reiz sašķēlis valsti, šie notikumi sīki aprakstīti biezajos l'oliantos, kas rindojas gar kabineta sienām. Tad Anglija bija kvēlojusi autodale liesmās no Kornvolas īkšķa līdz Peninu kalnu grēdai. Salīdzinājumā ar to tagad mazliet sāpju, mazliet asiņu drīz pāries un gandrīz tikpat atri aizmir­sīsies — un Baznīcas milzīgā gudrība pastaves pāri visam.

Pārāk bieži, prātoja kardināls, lieto palagu, biede ar elles liesmām, nevis vilina ar Mīlestības valstību. Tēvs Hieronims, protams, ir izdzīvojis prātu, agrāk viņš bijis vajadzīgs, taču šoreiz, asiņainais cirvis atnesis tādu pērkona grāvienu, kas var pārskanēt pāri Visai Anglijai. Londinijas arhibīskapa galvā drūzmējās dīvainas, neiecietīgas domas. Viņš atkal pieceļas un stāvēja, domās iegrimis, nolūkodamies uz. dārziem, savu vislielāko prieku. Viņam šķita, ka paradas kājas, kas bez. kādas godbijības sabradā rozes un iemin Elijas asinnn apslacītā zemē; ka viņa nams ir sagrauts un deg, ka vīna pagrabi ir apganiti, pieliekamos kambarus un virtuves, kabinetus un bibliotēkas pārņēmušas gaišas lies­mas. Tāpēc pie velna tevu llieronimu, pie velna adhelmicŠus un pie velna brāli Džonu!

Pildot savu amalu, Viņa eminencei vajadzēja but tikpat labam ekonomistam un politiķim ka baznīcas kalpam; bet reizēm, kad viņu pārņēma rupja vaļsirdība, viņam šķita, ka viss lielais Baznīcas audums līdzīgi sniegbaltam palagam vai zeltītai segai klājas pāri kādam milzim. Tādā laika posma ka šis milzis grozījās un ruca, mētājoties nemierīgā miegā. Drīz viņš modīsies.

Eminence izlēmis pabīdīja šo domu sānis, atgriezās pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes oficiālo dokumentu: gandrīz viss vakardienas rīts bija pagājis, diktējot to rakstvedim.

Tā ka atkritējs, adhelmiešu muks, kurš pazīstams ar vārdu brālis Džons, kura miesu mēs esam pasludinājuši par izslēgtu no Baznīcas un kura dvēsele nolemta mūžīgi mūžam elles ugunim, joprojām pulgo mūsu zemē Dieva gribu un zdka Viņa patieso Baznīcu, mūsu pienākums ir darīt z.inamu un brīdināt, ka:

Ikviens, kas dos patvērumu atkritējam vaikadam no viņa bandas, apgadajot šis personas ar pārtiku, dzeramo, iero­čiem, lodēm un pulveri vai jebkuram citam līdzīgam lietām;

Ikviens, pie kura atradis vēstulēs, proklamācijas vai citus sacerējumus, ko rakstījusi Džona vai kada cita viņa bandas locekļa spalva; kā arī ikviens, kas pamanīsies izplatīt tādus pamfletus, kas veicinās Sātana ciņu pret Dieva godību;

Ikviens, kurš slēps z.iņas par minēta atkritēja vai kada viņa bandas locekļa atrašanās vietu; ikviens, kurš apmeklēs kadu sapulci, orģiju vai līdzīgus pasākumus, ko tie rīkos, un kurš nedarīs zināmus tos visos sīkumos, ko varbūt zina par iepriekš teikto, kādam priesterim, garnizona koman­dierim vai likuma sargam vienas dienas laikā pēc ši pār­kāpuma;

Taps izslēgts no Baznīcas un taps pretīgs Dieva acīs; ka arī lai tads necer, ka to attaisnos miertiesneši vai kāda Baznīcas tiesa; viņš taps vajāts un pakārts, un viņa miteklis taps apkaisīts ar sali un apliets ar darvu, un atstats tādā izskata, kāds taps uzlūkots par nepieciešamu, lai brīdinātu un pamācītu citus ķecerus un Dieva un savas Baznīcas nodevējus.

Piedevām mūsu pienākums ir izsludināt šādu atlīdzību:

Par ziņojumiem, kas novedis pie jebkura braļa Džona bandas locekļa, dzīva vai miruša, noķeršanas, divdesmit piecas mārciņu zeltā;

Par jebkura braļa Džona bandas locekļa, dz,iva vai miruša, notveršanu, piecdesmit mārciņu z.eltā;

Par paša braļa Džona, dzīva vai miruša, noķeršanu, divsimt mārciņu zeltā, kas taps izmaksātas mūsu bīskapa pilī Lambetā, saņemot pretī vai nu ķecera miesas vai pietie­kamus pierādījumus par viņa iznīcināšanu.

Parakstīts musu Kunga viena tūkstoša deviņi simti un astoņdesmit piektajā gada, jūnija divdesmit piektaja dienā.

Beidzis lasīt, kardinals par zīmi piekrišanai drūmi palo­cīja galvu. Baznīcai bija ārkārtīgi vajadzīgi daži labi pār­mācīti svētie mocekļi: Džons ir vispiemērotākais pazudinašanai. Viņa eminence paraustīja plecus un pasauca sekretāru, lai tas atnes viņa personīgo zīmogu.

Kājnieki bija izvietojušies pusloka stāvās nogāzes augša. Citi karavīri, spilgti atšķirdamies no tiem ar saviem zilajiem formas tērpiem, bija ieņēmuši vietas aiz ieplakas klintīm, zem parkarem vīdēja vairākas alu ieejas. Šad lad no tām izvijās dumu mākonīši: tur maza saujiņa ielenkto aizstāvju bezmērķīgi atšaudījās. Divsimt jardu attāluma no šiem nocietinājumiem karaspēks pūlējās pagriezt pret mērķi desmit mārciņu šāviņu lielgabala stobru. Tas bija noslēpts aiz. steigā sakrauta akmeņu pusloka; aiz. brustvera sviedriem noplūduši viri mēģināja ar svirām pagriezt riteņus. Koka baļķi, ko viri pabaza zem riteņiem, pamazam pacēla liel­gabalu, tomēr leņķim vajadzēja but ārkārtīgi lielam; komandieris bija pārliecināts, ka pirmaja atsitiena milzenis attrieksies atpakaļ zemē, uz. kuras atradās. I.idzas liel­gabalam, ķiveri galva, izvilcis zobenu no maksts, dižīgā zirga sēdēja kāds majors un lādēdamies skubināja netūļā­ties. Frontālie uzbrukumi jau bija maksājuši dārgi, augslak nogāzē zilas skrandas liecinaja, ka ķeceri krietni paplu­cinājuši kājniekus. Majors, kam negribējās velti dzīt kauja vīrus, nikni lādējās un vēcināja zobenu pret nemiernieku nocietinājumiem. Par atbildi izšāvās dumu mutulis, lode, sašķaidījusi klinti divdesmit pēdas pa kreisi no majora, nosvilpa tale. Kājnieki, kas slepas ieplakā, izšāva nekārtīgu zalvi, un kores aizstāvji atkapas; majoram likās, ka cauri šāvienu atbalsīm viņš dzirdējis kliedzienu.

No pirmā lielgabala trieciena apmēram jardu no alas cauruma švīkstēdamas uz.virpuļoja gaisā klinšu kāpienā lauskas; otrais izraisīja nelielu nogruvumu augstāk pa labi. Trešais atšķēla gabalu no savas steiga šā tā izveidotas plat­formas, sašķaidīdams kada artilerista kajas. Kapteinis lādējās, vēlēdamies, kaut jel viņam būtu pie rokas kārtīgs īsstobra lielgabals, bet kur tu, cilvēks, to ņemsi? Stobru pacēla augstāk un nostiprināja drošāk, pavesta piekritēji bija apņemušies samalt pretinieku miltos.

Kamēr visi vēl ņemas ap lielgabalu, pa kazu taku pāri klinšu plaisām jardu divdesmit atstatumā steidzīgi attalinajas neliels cilvēks, Ģērbies tumšsarkana apmetni. No klintīm ap bēgli un virs viņa galvas paceļas putekļu grīstes. Majors kliegdams ņēmās jādelet gar savu vīru rindu, mudi­nādams šaut. Lode ķēra dumpinieku, kad bija atlicis div­desmit pēdu līdz klints virsotnei; virs nošļuca krietnu gabalu lejāk un tikai tad apstājās; taču viņam joprojām pietika dzīvības speķa, lai notēmētu pistoli pret majoram pa labi līdzās stāvoša kaujinieka ceļgalu, līdz kājnieki beidzot viņam trāpīja. Majors kaut ko norūca un noliecas, lai norautu adhelmietim kapuci. Atsedzās savēlies gaišu matu ērkulis; sāpēs saviebtu seju, asinīs iekrāsotos zobus ņirgdams, viņa raudzījās jauns zēns.

Majora adjutants pretīguma novilka: — Discipulus… Māceklis…

Drīzāk mīkstais, — atņurdēja majors. — Viņš saķēra zenu aiz. matiem un ņemas pratinat. — Nu, pretīgais, mazais mcrgli, — viņš reca, — kur ir tavs netiklais cūka saimnieks?

Atbildes nebija. Majors atkal ņemas zenu purināt. Brālis Džozet's mazliet paslcjas uz augšu un iespļāva asiņainas siekalas majoram ģīmī, jo virsnieks bija pārliecies viņam pari. Adjutants pakratīja galvu. — Viņš nerunas. Neviens no šiem mežoņiem.

— Tā jau es arī domāju, — majors nikni norūca. — Seržant, gadā šurp nestuves…

Tas skriešus metas lejup pa kalnu. Zēns elsoja, vēlreiz paslejas augšup, pastiepa asiņaino plaukstu un tad sabruka. Majors nometas ceļos, uzmanīgi vairīdamies nolraipities ar asinīm, un atlauza pirkstus atpakaļ. Tad iztaisnojas un apgrieza uz otru pusi plauksta saņemto mazo medaljonu ar vēža zīmi. — Tas tieši ir tas, kas mums vajadzīgs, — viņš čukstot noteica, iemezdams formas tērpa kabata Seno Garu zīmi, pirms adjutants paspēja tai uzmest acis.

Ala lika pārmeklētā un atrastas daudzas trofejas. Seši līķi, Iris no tiem neskarti, parejie arī tāda stāvoklī, ka varēs apmierināt visaizdomīgāko pavesta ieredni. Maksa patlaban bija sakapusi līdz simt piecdesmit mārciņām par vienu dumpinieku; tas nozīmēja, ka te jau sanak deviņi simti un galu gala kopa pāri tūkstotim. Bataljonam smuka maza summiņa. Un tad vēl pārtikās un ieroču krājumi, gramatas un ķeceru dokumenti, ka arī kaudzēm uzsaukumu, kas gaidīja, kad tos izplatīs. Alas dibena, lielgabalu šāviņu sadragātas, vāļājās senas Albiona iespiedmašīnas paliekas un izmētātās karbas ar burtiem. Majors aizsūtīja pēc sma­giem veseriem un paspārdīja ar zabaka purnu nekārtīgo kaudzi, kura bija samesti uzsaukumi. — Kaut vai tas ir labi, — viņš filozofiski piebilda savam palīgam, — ka nakanubā nesvaidīsies apkārt tik daudz šo draņķibu…

Taču galveno mērķi uzbrukums nebija sasniedzis. Brālis Džons atkal bija izbēdzis.

Nedeļam ritot, baumas auga auguma. Džons esot šeit, viņš esot tur, karaspēks skraidī ja cauram naktīm, pārmekleja ciematus, nez. cik reižu pieprasīja atlīdzību, bet nekād to nedabūja. Paklīda runas, ka Džonu līdz ar Tīreļa Ļaudīm varētu aizvest ar maģiskiem, ātriem līdzekļiem projām no briesmām. Transveslismsalņirgusi zobus, šņaca Roma un dubultoja naudas atlīdzību par Džona galvu. Ziņotāju

* Pretēja dzimuma ģērbšanās un uzvedības manieres pieņemšana.

skaits auga ka scncs pcc lietus; lika nodedzināti veseli ciemati, veselas pilsētas apliktas ar sodiem. Krustceles karā­tavās savas ķēdēs, baismas iedvesdami, šūpojās līķi, kļūstot par ēsmu putnu bariem, kas tos apsēda, padarīdami par melniem torņiem. Milzis, nemierīgi svaidīdamies, vēl kraca visā speķa.

Tika apganita Velzas katedrale, kaut arī nekās pārmērīgs tai netika nodarīts. Nebi ja liecību, ka Augstajam Altārim kāds būtu tuvojies citādi nekā ar dziļu cieņu, tomēr uz. tā visu apskatei nelietīgi bija nolikts plakats, uz kura kaut kas rakstīts. Protams, šo pierādījumu tūlīt sagraba un sadedzinaja, tomēr izplatījās runas, ka vārdi uz tā bijuši no Svētajiem Rakstiem, ķecerīgi pārtulkoti vidusangļu un modernajā angļu valodā. Manam mājoklim jābūt Dieva mājoklim, bet jus to esat padarījuši par laupītāju midz.eni. Tas pats notika Aquae Sulis (Atdod visu, kas tev pieder, nabagiem!) un pat paša Dorsetas bīskapa rezidencē (Kamie­lim vieglāk izlīst caur adatas aci nekā bagātajam iekļūt debesu valstība). Taču šad i pārkāpt uzvedības likumus varēja Džona mācekļi, kas pieļāva tos gan atklāti, gan slepeni; Džons pats pastavīgi ceļoja, mācīdams un rīkodams aizlugumus. Reizēm viņu mocīja vīzijas, tā ka viņš valstījās ar putām uz lūpām, sizdams dūres pret zemi līdz asinīm, plēsdams drebes un skrāpēdams ādu, līdz sekotāji, šausmu pārņemti, atkāpās, spiezdamies pulka. Varbūt viņu joprojām pāri irbulenēm apaugušajiem rietumu tīreļiem vajaja regi, dārdi un vaimanas, nocirstas rokas un citi locekļi; varbūt pie viņa atnāca Senie Gari, lai mierinātu, parunatu par savu ticību un pasēdētu kopa pie aizgājušo laiku drupām, kas bija saglabājušas no tiem gadiem, kad vēl nebija atnakuši romieši, — pavērotu savus sapņus par skrejošajiem māko­ņiem, mēnesi un sauli. Džons atdeva citiem savas kurpes un apmetni, un savu spieķi; dažs labs čukstēja, ka viņš iespraudis to zemē un tam izplaukušas lapas ka Glastonberijas svētā Džozeta zizlim.

Ja arī baumas aizsniedza Džona ausis, viņš to neizrādi ja. Viņš kustējās līdzīgi rēgam, lūpas kaut ko murmināja, acis neko neredzēja, kaut arī gaza lietus un svilpoja vējš; ļaudis nez. ka izmanijas viņu noslēpt un paēdināt, lai gan karavīri zilajos formas tērpos līdz pārgurumam dzina viņam pēdas pa Dorsetu no Serbornas līdz Korfgeitai, no Serumringsas līdz Milžu ielejai pie Scrnas. Arvien augstāk kapa cena par 1 )žona izdeldēšanu — no piecsimt mārciņām līdz tūkstotim, no tūkstoša līdz tūkstotim pieciem simtiem un no tiem līdz neticamajai divtūkstoš mārciņu summai, kas pieprasāma pēc pierādījuma atgadāšanas Londinijas arhibīskapa pili. Taču no paša ši cilvēka nebi ja ne ziņas, ne miņas. Uzbrazmoja jaunu valodu vilnis. Daži apgalvoja, ka viņš gatavojot sacelšanos pret Romu, ka slēpjoties, līdz būšot sapulcējis pietiekami lielu armiju; citi meloja, ka viņš esot saslimis vai ievainots, vai aizbēdzis uz citu zemi; beidzot izplātījās baumas, ka viņš esot miris. Viņa piekritēji — un to bija tūkstošiem — sērodami gaidīja. Taču Džons nebi ja miris, viņš bija aizgājis atpakaļ kalnos, kapdams nopakaļ spitālī­gajiem, dzirdot to vientulību vēstījošo, pārmetošo zvaniņu skaņas.

Ciemata māju puduris pletās jeb drūzmējās vēju varai pakļauta tīreļa vidu. No pelēka laukakmens celtie namiņi izskatījās vēja apdrāzti un pamesti. Nedaudzie vārgie koki nebija izstiepušies garuma, vējš los lieca dīvainos lauzītos lokos, zari tiecas pretī jumtiem, it ka meklētu patvērumu. No ciemata pāri klajumam izvijas grambains ceļš un pagaisa tālē.

Parlireli, neparastajā gaismā tik tikko saskatāmi, puslokā stiepās paaugsti pakalni. Skaidraka dienā balts spīdums par tiem būtu vēstī jis par jūras tuvumu, taču patlaban nedzīvās, putekļaini pelēkas debesis bija seklas un tukšas. Gaudodami no tam brāzās lejup marta vēja miklie, netīkami skaļie auri. Vējš ieklupa apmetni kādai meitenei, kas pacietīgi sēdēja ceļmalā apmēram simt jardu aiz ciemata pēdējās mājiņas. Ar vienu roku viņa, cieši savilktu ap kaklu, turēja apmetni; seju ieskava gari, tumši mati, kas spraucās ārā no kapuces. Viņa nenogurdama vēroja ceļu, platam acīm skatīdamas pāri pclckbrūnajam tīrelim uz tālo kalnu robotajām smailēm.

Tā viņa gaidīja stundu, tad otru; vējš triecās papardēs; reiz ceļu ņemas šaustīt lietus gazma. Kalni sāka gaist mi­jkrēsli, kad viņa pieceļas, pielika plaukstu virs acīm un staveja, ar sasprindzināto skatienu urbdamās pelēkā, sīka, neskaidra punktiņā paša apvāršņa mala. Krietnu bridi viņa stave ja nekustīga, šķiet, pat neelpodama, kamēr neskaidrais plankums nāca tuvāk un tuvāk, kļuva par tumšu kniepadatas galviņu un beidzot pārvērtās par jātnieku kada dzīva radī­juma mugurā. Meitene ievaidejas, skaņa bija savāda — itin ka dziļi no rīkles atskanētu smilksts. Tad viņa noslīga uz ceļiem, sabijusies pameta skatienu uz mājām un pēc tam atkal pievērsās ceļam. Jātnieks tuvojās, meitenes baiļpilnajām acīm likās, ka tas kustas, bet nevirzas uz priekšu, raustīdamies ka ķipars zem plašajam debesim. Viņas pirksti nolīdzināja ceļu sev priekšā, tad viņa parlaida plaukstu svārkiem, tos nogludinādama, un uzlika roku uz krūtīm, it ka lai nomierinātu satraukto sirdi.

Virs neveikli sēdēja ezeļa mugurā, ļaudams dzīvniekam pašam izvēlēties, kurp iet. Kajas nokarājās abpus dzīvnieka sāniem, ritmiski šūpodamās un skardamas zāles stiebru galotnes. Kajas bija basas, brūnganas sakaltušu asiņu svītras liecināja par seniem ievainojumiem, apmetnis bija saplēsts un notraipīts no ilgas valkašanas, sākotnējāsārtbrūnā krasa izbalojusi pelēksarkana. Seja noliesējusi, agrāk pilnīgajos vaigos iegulušas grumbas, barda pinkaina, bet acis virs tam spožas un skaidras ka putnam. Laiku pa laikam viņš kaut ko nomurmināja vai iedziedājās, atgāzdams alpakaļ galvu, lai pasmietos pretī drūmajam debesim un pavēcinātu roku itin ka svētījot bezcerīgo apkarini.

Ezelitis beidzot iegriezās ceļā un apstājās, kā nezinādams, kurp doties. Jātnieks dungodams un purpinādams gaidīja, un dzirkstošais, nemierīgais skatiens pamazām aptvēra, ka priekšā nometusies meitene. Viņa joprojām stāvēja uz ceļiem, pavērsusi seju pret zemi, bet tad izslēja galvu un ieraudzīja, ka svešais, joprojām pacēlis augšup roku, viņu vēro. Viņa pieskrēja tam klat un sagrāba sauja viņa apmetņa raupjo viii. Tad ieraudājās, asaras plūda nevaldāmi, strau­mītes atstaja celiņus putekļainajos vaigos.

Jātnieks platam acīm lūkojās viņa, mazliet samulsis, tad noliecas un mēģināja piecelt viņu stāvus. Meiča no viņa pieskārienā nodrebēja un piekļāvās vēl krampjaināk. —Tu… atnāci… — viņa nočukstēja it ka ēzelītim. — Atnāci…

—    Lai izstumta cilvēka svētība nak par tevi! — sve­šinieks nomurmināja. Izklausījās, ka, ilgi nelietota, viņam neklausa mēle. Viņš sarauca pieri, it ka pūlētos atcerēties, tad bez kada sakara noteica: — Cik skaisti ir kājām nest kalnos labas vēstis… — Viņš paberzēja seju un izbrauca pirkstus caur matiem. — bija reiz cilvēks, — viņš sacī ja, — kas runāja, ka jādziedē… Masa, kam es esmu vajadzīgs? Kas aicināja brāli Džonu?

—   Ls… to darīju… —Viņas balss skanēja apslapēti, viņa joprojām burzīja apmetņa vi li, to skūpstīdama un piekļaudama seju viņa kajai. Tas lika Džonam sakopot izkliedē­tos prātus, viņš neveikli pulējās meiteni atkal piecelt kājās.

—   Ar kadu noluku? — viņš maigi pajautāja. — Es varu tikai lugl; lūgšana ir pieejama visiem…

—    Lai dziedētu… — Viņa norija asaras un nošņaukaja degunu, negribēdama to sacīt. Tomēr vārdi izlauzās par lupām. — Lai dziedētu… uzliekot rokas…

—   Celies augša!…

Meitene juta, ka muks uzrauj viņu kājās un tur ta, ka viņai jāskatās Džona bargi liesmojošajās acīs, kuru redzokļi saravušies līdz kniepadatas galviņas lielumam. — Nekādās dziedēšanas nav, — starp zobiem izgrūda Džons, — ir tikai

Dieva žēlastība. Ši z.elastība nekād nebeidzas. Viņa līdz­jūtība apņem 111us visus, lis esmu tikai viņa nožēlojamais ierocis; nav citas varas ka tikai lūgšanas vara. Viss cits ir ķecerība, ļaunums, par ko cilvēki atdod dzīvību…

Viņš atgrūda meiteni no sevis projām, bet tad dusmas pargaja. Viņš noslaucīja pieri un neveikli noslīdēja no ezeliša muguras. — Masa, tu sēdēsi ezelīša mugurā, — viņš sacīja, —jo man neklājas atdarinat Viņu, kas reiz iejāja Svē­tajā pilsēta uz tāda lopiņa ka šis… — Vārdi pargaja mur­mināšana, kuru aiznesa vējš. — Es apskatīšu tavu viru, — brālis Džons nobeidza.

Majiņa bija šaura, ar zemiem griestiem, gaisa vēdīja skābenā smaka; kaut kur raudāja bērns, pie pavārda kasījās suns, blusas meklēdams. Džons saliecas, lai tiktu iekšā pa durvīm; meitene viņu ieveda tālāk, bikli satvērusi muka rokas locītavu; viņa aizvēra aiz braļa Džona durvis, aizbazdama ar aukla iesietu tapu. — Mums te vienmēr ir tumšs, — viņa čukstēja, — aiz to, ka viņš cereja — varbūt tas palīdzes.

Džons piesardzīgi virzījās uz priekšu. Pie pavārda ne­kustīgi sēdēja kāds vīrs, plaukstas uzlicis uz ceļgaliem. Viņš bija Ģērbies īsa raupja auduma jaka ar adas ielaidumiem un rūtainas bikses kā akmeņlauztuvju strādniekiem. Viņam līdzas uz vienkārša galda atradas šķīvis ar ēdiena paliekām un alus krūze; pavārda mala bija uzlikta neaizkupinata pīpe. Pārāk garie mati biezās šķipsnās bija noglausti aiz ausīm, uzacis taisnas un gluži melnas, taču acis nevarēja saskatīt, tas bija apsietas ar krasainu lakatiņu, kas pakausi savilkts mezglā.

— Viņš atnacis, — bikli sacīja meitene. — Brālis Džons, viņš tevi izdziedēs. — Viņa uzlika roku vīrieša plecam. Viņš neatbildeja, maigi pastiepas pret jauno sievieti, saņēma viņas roku un pabīdīja pašu projām. Meitene pagriežas atkal pret brāli Džonu, norīdama asaras. —Tas jau iesākās pirms mēnešiem sešiem vai agrāk, — viņa nevarīgi sacīja.

—     Sākumā viņš domājās… ka ģīmim priekšā aizklāti zirnekļtīkli. Nevarēja vairs gandrīz neko redzēt, tikai sauli. Un tik reizi pa reizei nosacīja: «Tāds ka tumšs.»Visu laiku: «Tāds ka tumšs…»

— Masa, — Džons meiteni rāmi uzrunāja. — Vai jums ir kāds lukturis'.' Vai kada lapa?

Viņa mēmi pamāja ar galvu, nenovērsdama acis no vīrieša sejas.

—Nu tad atnesiet šurp!

Viņa atnesa gaismekli, aizdedzinājusi to ar skalu no pavārda uguns. Džons nolika lukturi ta, lai vaļējā puse apspīdētu aklā vīra seju. — Paskatīsimies…

Vaļa atsietās acis bija tumšas un dzedras — tadas iede­rējās lepnaja, bargaja seja. Brālis Džons pacēla lukturi uz augšu, pavērsis pret zīlītēm, un, saņēmis zemnieka ena palikušo zodu pirkstos, ņemas grozīt viņa galvu no vienas puses uz. otru. Viņš vērās redzokļos ilgu laiku, raudzīdamies, ka pienbaltie plankumi zem radzenes atstaro gaismu; tad viņš nolaida lukturi uz pavārda. Seko ja ilgs klusums. — Masa, man jusu žēl, — viņš nobālušām lūpām beidzot ierunājās.

—    Es spēju vienīgi lūgties…

Meitene, neko nesaprazdama, stīvi lūkojas viņa, tad rokas spēji paceļas pie mutes, un viņa atkal saka raudat.

Džons tonakt gulēja piebūve, grozīdamies salmu kaudze no vieniem sāniem uz. otriem un kaul ko murminadams. Tikai pret ritu viņa smadzenēs noklusa lauru un bungu skaņas, un viņš iemiga.

Akmeņkalis piecēlās pirms ausmas un paklusām nestei­dzīgi apģērbas. Sieva viņam blakus gulēja gluži klusu, vienmērīgi elpodama; vīrs aizskāra viņas roku, un meitene miega ievaidejas. Akmeņkalis atstāja viņu guļam un izgāja cauri istabai, ar tulznainajiem pirkstiem noglaudīdams istabliclas un pazīstamas krēslu atzveltnes. Viņš attaisīja durvis, jula, ka spirgls un vēss seja iesitas rīta gaiss. Ticis ārā, viņš manīja, ka nekāds vedējs viņam nav nepieciešams.

Apkārtējo cilvēku dzīvi noteica akmeņu kalšana. Nelielas lauztuves bija izbārstītas starp kalniem un paaudzi pcc paaudzes pārgāja no tēva rokas dēlam. Gadu gaita puiša un viņa senču kājas bija iestaigājušas taku no namiņa pāri tīrelim. Viņš devās pa to, pagriezis seju augšup, lai saskatītu pelēcīgo plankumu, kas rītausmā bija viss, ko viņš spēja samanīt. Aiz. ieraduma viņš bija paņēmis lukturi, tas, viņam ejot, dobji sitas pret ceļgalu. Viņš pienāca pie lauztuves, nocēla karti, kas simboliski aizšķērsoja ieeju. Ilgi viņš stave ja iekšpuse, atspiedies ar plaukstām pret vēsajiem akme­ņiem, tad sameklēja darbarīkus, apmīļoja tos, lai sajustu glaudenumu, ko tie ieguvuši ilgajā darba. IJn tad saka strādāt…

Džons, ko pamodināja talā dunoņa, veserim sitoties pret akmeņiem, atkratījās vaļa no drudža murgam līdzīga sapņa un pagrieza galvu, lai noteiktu skaņas virzienu, tad viņš klusi pieceļas, ieāva kajas sandales, kas viņam bija noliktas gatavība, un izčāpoja ārā saltajā rīta. Ejot gaisa bija redzama elpa.

Meitene atradās jau pie lauztuvēm. Viņa čurneja ārā, apsēdusies zeme un mēmi lūkodamās uz vīru. No alas iekšienes atskanēja ritmiski klaudzieni: aklais virs tēsa akmeņus, mērija, glāstīja un pataustījis paršķela. Pie ieejas jau slejās talakai apstrādei gatava bluķu kaudze. Džonam vērojot, akmeņkalis iznira no alas, nesdams vēl vienu milzeni, un tad drošiem soļiem devas atpakaļ pie darba.

Meitene ka brīnīdamas ielūkojas Džonam seja. Viņš papurinaja galvu. — Es varu lūgt, — viņš klusi noteica. — Es varu tikai lugt.

Rīts pagāja, pienāca pēcpusdiena, bet vesera dunoņa neapklusa. Vienu reizi meitene atnesa edienu, tomēr Džons nelaida viņu vīram tuvuma — vesera vēzieni būtu sadragajuši viņai galvu. Kad debesis saka tumst, akmeņu krā­vums slejas sešu pēdu augstumā un aizsedza aklo Džona skatienam. Viņš pārgāja no vietas, kur ceļgali bija atstājuši nospiedumus nelīdzenaja zemē, uz cilu, kur varēja akmeņ­kali atkal redzēt. īsa diena vidu starp ziemu un pavasari bija gala — taču vīrietim ala gaismas nevajadzēja. Veseris joprojām vienmērīgi klaudzēja, un Džons beidzot atjauta akmeņkaļa noluku. Nometies zemē, viņš atkal drudžaini lūdzas. Par spīti saltajam vējam, viņš pēc dažām stundām iemiga un uzmodās gandrīz sastindzis. Rītausmā atgriežas meitene, nesdama zem apmetņa Ildzi bērnu. kāds ciematnieks alnaea aredienu; viņa to atraidīja. Džona augums izliecās krampjos, viņa rokas un kajas bija zilas no sala. Dienai ritot, vējš pūta arvien stiprāk, aurojot drāzdamies pāri tīrelim.

Sie Dorsetas zemnieki bija dīvaini ļaudis, viņu dvēseles apņēma tumsa. Cits pēc cita ieradas ciemata vīrieši, aptupas un stīvi raudzījās uz biedru, taču neviens nemēģināja atraut to no darba. Tas būtu bijis veltīgi, viņš atgrieztos pie tā tikpat nenovēršami, ka tīreļos un neskaidri saskatāmajos kalnos atkal un atkal atgriežas vējš. Veseris dimdēja no ausmas līdz nakts tumsai, vējš atskrēja ar lietus gāzmam, šaustīdams Džona muguru, izmērcēdams viņu caur apmetni līdz kaulam. Viņš neņēma to vērā, ka neņēma vēra sala dūrienus vēderā un stilbos un brīžiem pieklustošo rukoņu galva. Viņš nodomāja, ka Senie Dievi būtu to sapratuši. Tie taču paši dienām ilgi rēkdami bija lējuši sviedrus nebei­dzamos karos uz dzīvību un navi, cirzdami cits citu gabalos, lai kristu un mirtu, un ik vakaru krēslā atkal celtos no jauna dzīrot savā Valhallas pili. Turpretī kristiešu Dievs — ka ar viņu? Vai viņš pieņemtu asins upuri, ka pieņem raganu spīdzināšanās saplosītas dvēseles? Protams, čukstēja Džona nogurušas smadzenes, jo Viņš ir tads pats. Viņš dzer asinis. Viņš cd miesu. Viņa sakramenti ir darbs un posts, un ne­beidzamas, nedziedējamas sāpes…

Nākamreiz svīstot gaismai, akmeņu blāķis stiepās jau krietni pāri tīrelim, bet veseris joprojām ceļas un krila, tagad gan nevarigak un neritmiskāk, atšķeļot jaunus bluķus. Akmeņus bagātnieku pilīm un katedralēm par slavu Romai… Asais vējš auroja kalnos, plandīja meitenes ap­metni. Viņa pacietīgi ka gotiņa čurnēja pie grēdas, sakrus­tojusi rokas klēpī, sāpīgu neizpratni acu skatiena. Džons, speķus zaudējis, bija pieplacis pie zemes, stingos pirkstus salicis ka lūgšana. Pāri tīrelim to visu no saviem namiņiem drūmi vēroja ciematnieki.

Un tad viss bija gala, upuris nests un pieņemts, akmeņkalejs gulēja ar seju pret zemi, piedzīvojis likteni, kam bija lemts ieiet leģendas. Bruņa kakla dzīsla pulsēja asinis, tas lāsmojot sūcas no kakla un deguna, augums liecās un raustijas, tuvodamies nebūtībai, un Džons, nevarīgi atspiez­damies uz plaukstām un ceļgaliem, rapas uz priekšu, apzinadamies, ka, nonākot līdz vīrietim, tas jau būs miris.

Kauliem sāpes brakšķot, viņš pieslejas kājās. Turpat, neredzošām acīm skatoties vīrā, sēdēja meitene, pati līdzīga kādam no akmeņu kaudzes bluķiem. Džona ena, karna un gara, stiepās viņa priekšā, šūpodamās guļas uz tīreļa zāles puduriem.

Brālis Džons lēni pagriezās, smadzenēs atkal kaut kas šalca un dunēja. Viņš pacēla augšup balo seju: tur vizēja savāda saule. Tā iedegās aizvien spožāk un spožāk — tas bija Visuma regs, prātam neaptverama milzu ripa vētras plosītajās debesis. Džons aizsmacis iekliedzas, pacēla rokas un ap ripu zilbiga mirdza izliecās perļains loks. Tad vēl un vēl viens. Tie piepildīja debesis, klusinātiem pērkoniem dārdot; aptvēra tas spivi un salti ka ledus, un to diametri savienojas un kļuva par milzīgu, sudrabā liesmojošu krustu. Punktos, kur līni jas šķēla cita citu, staroja jaunas saules, un tadas iedegas vēl un vēl un pārklāja visu debesjumu, un Džons tagad pavisam skaidri redzēja, ka lejup un augšup kāpj mirdzoši eņģeļu pulki. No tiem brāzmoja saldas ska­ņas, to varenie viļņi pauda līksmi, kas šķila ka zobens icduramies nogurušajās smadzenes. Viņš atkal neprātīgi iekliedzās, grīļīga, ļodzīgāgaita skriešus metās uz priekšu, un aiz. viņa muguras klupdama krizdama sekoja milzīgā ena. Tīreli izbrazas ļaudis; un tad aizjoņoja atpakaļ projām no Džona ka no viduspunkta pa ciemata ielām, klauvēdami pie namu logu aizvirtņiem un vēstīdami notikušo, un vārdi skrēja atrak par viņu kājām un drīz vien jau žiglāk par visžiglāko zirgu: proti, ka ap brāli Džonu atvērušās debesis visa sava slavā un varenībā. Vēstis pletās plašuma, pie­augdamas pašas no sava spēka, līdz nebija šaubu, ka pats Dievs ar savu skaidro skatienu noraudzījies lejup no zilga debesu loka.

To dzirdēja arī karavīri — gan Gouldenkepā, gan Veimauta, gan Vula, kas vientuļa slējās tīreļa vidu; klaudzošie telegrāfi aiznesa vēstis pa visu nemieru sabangoto zemi. Lidoja prasības pēc karaspēka pastiprinājumiem, patronām un pulvera, kavaleristu vienībām, milzu lielgabaliem. Atsaucas gan Dērnovērija, gan Vcimauta, gan Pula, taču semaforu torņos izcēlās vētra, un tie lūza ka tievi žagari. Pusdienlaikā līnijas bija apklusušas, arī pats Gouldenkeps pārvērties par salauztu baļķu grēdu. Garnizona komandieris bija sapulcinājis kājnieku vadu un divus jātnieku eskadronus un pārstaigāja ar tiem zemi, velti cerēdams apdzēst dumpi, pirms izšāvušās liesmas. Puli būtu spējis savaldīt tikai viens vienīgs virs, un viens vienīgs vīrs būtu spējis vest to arī kauja; tas bija brālis Džons. Sa vai ta, šoreiz brālim Džonam vajadzēja pazust.

Oreols apdzisa, tomēr joprojām ļaudis pulkiem nāca pāri tīrelim, ar pulcm dabujuši pāri kalniem savus ralus un divričus, un centas Džonu sadzīt roka, kaut arī bija jāstieg dubļainajos ceļos. Daži nāca pie viņa ar naudu un drebcm, pārtiku, piedāvāja piemītnes un ātrus zirgus. Gili lūdza, lai viņš beg, brīdināja no kareivjiem, kas siro apkart, lai viņu nogalinātu, taču Džonam galva jopro jām dunēja troksnis, kas traucēja dzirdi, un neīsta saule, kas dedzinaja viņa smadzenes, beidzot nolaupīja pēdējo sapratu. Tomēr, viņam klīstot pa tīreli, pagriezušam seju pret vēju, kas nāca no dienvidiem, aizmugurē pulcējās aizvien lielāks noskrandušo, bet kareivīgo ļaužu pulks. Daži atnesa ieročus, citi dakšas un sirpjus vai izkaptis, un pat četrus simtus muskešu, kas bija atradušas paslēptas salmu vīkšķos. Dziedādami, joprojām sekodami Džonam, viņi aizgaja līdz jūrai, vieni zirga mugurā, otri kājām — pa Kimeridžas stāvajiem ceļiem nokāpjot leja līdz līča ieliekumam un tā vētras kultajiem, tumšajiem, mežonīgajiem ūdeņiem. Tur viņi beidzot sa­duras ar Gouldenkepa karaspēka vienībām. Zilās tonnās ģerbtie kareivji uzbruka, taču ļaužu bija pārāk daudz. Uzbrukuma signāls, cilvēki izklīst, kāds nogāzts zeme, samīdīts un ievainots; kliedzieni, ko aiznes vējš, zale plandas kaut kas sarkans, kāds zirgs bez jātnieka skrien, piķu sadurstīts, asinīm nopludis… Pāvesta piekritēji atkāpās, sekoja ļaužu kolonnai tikko musketes šāvienā atstatumā, bliezdami no sāniem, lai mēģinātu pagriezt gājiena galv­gaļu…

Brālis Džons sadursmei nepievērsa uzmanību; varbūt viņš to nemaz neredzēja. Patlaban, sēžot seglos, viņš sajūta, ka viņu uz priekšu dzen galva dzirdamās balsis un trokšņi. Tā viņš nonāca līdz klints malai. Leja bija redzams mežo­nīgs, balts ūdens klajš, kas vēlās līdz apvārsnim un tam pari. Tie nebija milzu viļņi, tā bija viesuļvētra; cilvēks varēja pret tas sakulto juru atspiest muguru ka pret sienu. Pa dažiem desmitiem noteku klintis ūdens iešļacās līci, taču vējš šīs straumes satvēra, aizturēja un visu atsvieda atpakaļ krastmala, tā ka tas uzvirpuļoja lokos un tad atkrita tur izveidotajos ezeriņos. Klints mala Džons pievilka zirgam grožus, tā ka tas saslejas pakaļkājās, krēpēm plīvojot vējā. Brālis Džons pacēla rokas, aicinādams ļaudis sanākt kopa, un tie arī paklausīja, lai dzirdētu, ko viņš teiks; tie bija melnīgsnēji lauku ļaudis, ģerbušies vilnas jakas, ar cepurēm galvā un zābakiem kajas, drūmas sievietes, cieši aptinušas šalles ap kakliem, tumšmatainas Dorsetas meitenes, ar spēcīgām kājām gaišzilās garajās bikses. Gabaliņu attalak pa kreisi stumdijās un grūstījās jātnieki, šava, karabines iespieduši plecos, baltie šāvienu mutuliši acumirklī izgaisa. Kāda lode nosanēja par Džona galvu, otra sadragāja kajas pēdu meitenei, kas stāvēja pūļa mala. Pūlis draudīgi pa­griežas atpakaļ. Jātnieki atkāpās. Tuvojās lielgabals, to vilka Lalvērtas baraku muļi, taču, kamēr tas vēl nebija atbraucis, kapteinis saprata, ka ir bezspēcīgs: mest saujiņu karavīru šaja puli nozīmētu lemt viņus nāvei. Lielgabals vēl ir vairāku jūdžu attālumā, ārā, tīreli, viri mokās, stumjot smago ieroci, četrstūrainās kastes ar munīciju kratas aizmugurē, un tam seko kājnieku kolonna. Taču jātnieku nav, tos nebija sadabujuši; trūka laika…

Virs brāļa Džona galvas meta lokus kaijas. Viņš atkal un atkal pacēla rokas, il ka aicinādams putnus tuvāk, lulz lielas lidones palika ar izplestiem spārniem nekustīgi karājamies tikko sešas pēdas viņam virs galvas. Pūlis apklusa, un viņš saka runāt.

— Dorsetas ļaudis… zvejnieki, zemnieki un jus, marmora cirtēji un akmeņkaļi, kas iegūstat no kalniem šos senos dārgumus… tāpat jūs, laumas, Tīreļa Ļaudis, un jus, Aizlaiku bulnes, kas pārvietojaties uz vēja spārniem, klausieties manus vārdus un atcerieties! Lai tie iespiežas atmiņa uz. visu mūžu, lai iespiežas atmiņa uz laiku laikiem, uz gadu gadiem, lai tie ir dzirdami pie katra pavārda… — Vārdi aizskanēja spalgi un skaļi, vējš tos iznēsāja pa apkarini, un pal ievainotas meitenes vaidi apklusa, un viņa gulēja, atbalstīta pret savu draugu ceļgaliem, pulēdamas sadzirdēt. Džons stāstīja ļaudīm par viņiem pašiem, par viņu ticību un darbu, viņu vientulīgo cīņu ar akmeņiem, klintīm un neauglīgu zemi, par izdzīvošanu, par vareno Baznīcu, kas tur zemi aiz. rīkles, aizžņaugdama elpu savas brokātā ieģērb­tas rokas dure. Viņa smadzenes joprojām duca un dega, viņš stāstīja par lielo Pārmaiņu, kas naks un aizslaueīs projām tumsu, postu un sāpes, ievedot viņus beidzot Zelta laikmeta. Viņš skaidri redzot pāri sev slejamies kalnus, jaunā laika celtnes, fabrikas un slimnīcas, spēkstacijas un laboratorijas. Viņš redzot mašīnas, kas lido pāri pasaulei vai līdzīgi gaisa burhulišiem tik tikko skarjūru. Viņš redzot brīnumus, savaldītu zibeni un parasta gaisa nepakļāvīgos vi ļņus, kurus piespiež runāt un dziedat. — Tas viss pienāks, tas viss un vēl daudz vairāk. Iecietības laikmets, saprata, cil­vēcības laikmets, kad visi redzes, kada cieņa piemīt cilvēka dvēselei. Bet, — viņš skaļi iekliedzās, un nu balss aizlūza, pazuda trakajos vēja auros, — bet uz. zināmu laiku man jus jāatstāj… jāiet tas ceļš, ko man norādījis Dievs, kas savā viediba domāja, ka es esmu piemērots, lai Viņš mani… vis­necienīgāko no Saviem ļaudīm… padarītu par… Savu ieroci un Savas gudrības paudēju. Jo Viņš deva man zīmi, un ši zīme dega debesīs, un man tagad tai jāseko un jāpaklausa…

Pūlis sakustējās, atskanēja runas, sakuma klusākās, tad skaļākas, līdz beidzot tas skaļumā pārspēja vēju. Simtiem balsu sauca: — Kuri)'… Kurp… — Džons pagriežas un, muka apģērba piedurknei plīvojot ap roku, norādīja uz dzirkstošo jūras klajumu.

Uz Romu… — Vārdi aizskanēja pāri ļaudīm. — Pie visu mušu pasaulīgā tēva… nesatricināmās Klints, pie Petera troņa sargātāja… pie Kristus iecelta, pie tā Kunga Vietnieka zemes virsu… lai izlūgtos no viņa gudrību un sapratni, žēlastību un līdzjūtību, dāvanas, ko Viņš sava bezgalīgajā devībā piešķīra… to es izlūgšos Kristus vārdā — tā Kristus, kura gods šai zemē pārāk bieži top aptraipīts…

Viņš runāja vēl kaut ko, taču puļa saceltaja troksnī vārdi vairs nebija dzirdami. Tomēr teiktais vēja ātrumā līdz pa­šiem talak stāvošajiem cilvēkiem aiznesa vēsti, ka notikšot brīnums. Džons došoties uz Romu, viņš lidošot; ne, parā­dīšoties zīme, viņš iešot kājām pāri ūdenim. Viņš pavēlēšot viļņiem… Saprātīgākie gan, kaut arī sajūsmas pārņemti, sauca pcc laivas, un tad pēkšņi skaļi iekliedzas sieviete, balsij pārskanot visu pārējo saucienus: —TedĀrmstrong… Dod viņam savējo…

Virs, kam tas bija domāts, nikni savēcināja rokas — Mieru, sieva, tas ir viss, kas man pieder… — Taču iebildi neuzklausīja, pūlis varena kustība pietrūkās kājās un aizrāva Džonu ar viņa sekotājiem lejup pa klinšaino taku cauri vēja šalcošajiem irbulcņu un kazenāju krūmiem, kuri auga gar juru. Kareivjiem, kas to visu vēroja, likās, itin ka ļaudis izstieptu rokas pret ūdeni. Viri, slīdēdami un krizdami dub­ļos, aizvilka laivu līdz steķiem un nolaida ūdeni. tā cēlas un šūpojas no viļņa uz vilni, nu jau airi bija ielikti dullos, un Džons ieklupa iekšā. Meitenes uzrāpās uz pludmale uzstādītājiem un virvēm sasaistītajiem omāru murdiem, tad uzrausās atpakaļ uz klintīm, kur avotiņi plūda uz juru, bet vējš tos grieza atpakaļ. Laiva, atraisīta no steķiem, saka stipri griezties pa spirāli, tā ka reizēm kļuva redzams dibens, taču, kad vējš ieklupa bura, gaita izlīdzinājās un laiva devās uz pirmā sēkļa baltajiem putu mutuļiem. Līča abas pusēs stiepās platas kūdras strēlēs, zem žilbajām debesim lās izskatījas pēc melnas dzelzs. Priekšā jūdzēm tālu pletās selga, kur ūdeņi putodami lējās iekšā pāri pasaules malai. Skatītāji, pielikuši plaukstu pie pieres par acīm, lai ncapžilbtu. redzēja, ka ķīlis paceļas pretī varenam vilnim un tad iegrimst sāniski zemu ieplaka. Pārpludinātā, laiva tomēr atkal un atkal uznira augšā, izskatīdamās arvien mazāka un saraudamas līdz sīkam, tumšam plankumam zem spo­žajām debesīm. I Jn atkal tā slīdēja arvien talak rūgstošajās, rēcošajas jūras bangās, līdz nogurušās acis, samiegtas pret vēju, saka asarot un nespēja vairs sekot laivas gailai pretī okeāna klaja kūleņiem.

Kareivji atvilka milzīgo lielgabalu līdz rietumpuses zemesragam, pielādēja ar pulveri un kartečām, un, sabie­zējot krēslai, šāviņš, draudīgi rēkdams, parlidoja pāri klintīm un aizšāvās lejup uz plašo ūdens klaju, taču liedaga nebi ja kam draudēt; viss ļaužu pulks aizgājis. Ietinušies biezajos šineļos, tupēdami ar mugurām pret vē ju lielgabala ledaini aukstas dzelzs aizvēni, kareivji palika sava posteni līdz ritam. Viesuļvētra, pamazam rimdama, beidzot pieklusa pavisam.

Un viļņi, joprojām mutuļodami, šļakstījas pret kadas laivas apgāzto ķīli, maigi skubinādami to doties atpakaļ uz cietzemi.

Cilvēku pulciņam, kas bija sanācis ap gultu, piemita kaut kas no žanra gleznas skulpturālā miera. Vienīga lampa, no masīvajām griestu si jām nokarādamas pār viņu galvām, asi un reljefi iezīmēja sejas salīdzinājumā ar nāves bālumu slimnieka vaigā, zem kura bija paklats tēva I klvārda violetās stolas gals. Audums pletās starp viņiem ka ticības karogs. Veca vīra acis nemierīgi slīdēja no viena priekšmeta pie cita, rokas plucināja palagu un segu, elpa bija saraustīta un acīmredzot darīja sāpes.

Patālāk no ši pulciņa pie loga, kura ietvars līdz ar maijmeneša zilgo mijkrēsli aiz tā it ka veidoja citas gleznas fonu, sedeja meitene. Viņas garie, tumši blondie mati pakausī bija saņemti mezgla, no kura viena cirta atrīsusi gulās uz pleca. Kad meitene pagrieza galvu, cirta pieskaras vaigam; sēdētāja nepacietīgi pabīdīja to sānis un palūkojās lejup, uz garajām nojumēm, kur patlaban dunēdama un rībēdama iegriezās kada novēlojusies lokomobile ar platformu, lai ievirzītos stāvvietā. No turienes caur logu ielidoja kāds smārds. Margaritai likās, ka viņa īsu bridi samana, ka seja iesitas tvaika katla karstums un mīlīgajam maija vakara gaisam piejaucas metāla milzeņa elpa. Juzdamās vainīga, viņa no jauna pievērsa skatienu istabai. Prāts mulsi uztvēra tikai atsevišķus fragmentus no priestera latiņu valodā nodārdinātajiem vārdiem:

— Es izdzenu tevi, zemiskais ļaunais gars, mūsu ienaid­nieka iemiesojums… Jēzus Kristus vārdā… ej āra un atstāj šo Dieva radījumu…

Meitene nolaida sakrustotos pirkstus klēpi, saspiezdama tos, lai justu, ka locītavās kauliņi trinas cits pret citu, un pievēra plakstus. Holandiešu lampa, kas nokarājas no gries­tiem, viegli sašūpojas, liesma noplivinājās un saka mirgot. Vēja nebija.

Tevs Edvārds apklusa un mēmi pacēla galvu, vērdamies uz lampu. Liesma beidza plīvot un dega atkal spoža un gara. Lūkodamās uz. gultu, klusi iešņukstējās veca Sara, Tims Streindžs pasticpas uz priekšu un sažņaudza viņas roku.

— Tev to pavēl Viņš, kas reiz pavēlēja izgrūst tevi no debesu augstumiem zemes dziļumos. Tev pavel Viņš, kas ir valdnieks pār jūrām, veļiem un vētrām… Tāpēc klausies un trīci bailēs, ak Sātan, ticības ienaidniek un cilvēku cilts mdej…

Leja atkal paklusi ieklaudzējās lokomobile. Margarita negribīgi pagriezās atpakaļ. Dīvaini, ka jau eļļaina tērauda skaņa vien spēja uzburt veselu tēlu spietu. Vasaras ceļus — baltpelēkās lentes, kas aizvijas tumsā, vēl siltas no saules svelmes. Tām pāri lidinās pūces un sikspārņi; gaisa duc pirmie kukaiņi, knābādami ko ēdamu, čiepst putni; zale līdz ceļgaliem, bieza ka melns samts klājas mēnessgaisma; augsti, mežonīgi sakuplojuši dzīvžogi pludina rcibigas maija smaržas, kas liek asinīm atrak ritēt dzīslās. Margaritu parņēma nepārvaramas ilgas pazust no šis istabas un mājas, skricl un dejot, valstīties zāle. līdz zvaigznes pār galvu sa­plūst skrejošu dzirksteļu virtenē.

Viņa norija kakla sakāpušo kamolu un, neko nedomājot, neapzināti parmeta krustu. Tēvs Edvārds bija viņu ļoti bargi brīdinājis pret visām šādām vieglprātīgām domam, jebkādu saņsoli. kas varētu vēstīt, ka meiteni atkal pārņēmusi kāda valdonīga un atriebīga iegriba. — «Jo bērnam», — prieste­ris bija svinīgi brīdinājis, citēdams t'on Bergera «Enliiridiju», — « tādas noskaņas var piezagties maiga izskatā, bet velak atstāt aiz. sevis sāpes un bezcerību, viest nemieru dvēsele un apmiglot prātus…»

Tēva Edvārda deniņos pulsēja dzīsliņa. Margarita iekoda lupa. Viņa apzinājās, ka tagad būtu jāpieiet pie priestera, jāapvieno savu lugšanu spēks ar viņējo, tomēr nespēja pa­kustēties. Kaut kas viņu atturēja, Tas Pats, kas saistīja meli grēksūdzēs laika un neļāva tuvoties biktskreslam. Tagad likās (ja tas vispār bija iespējams) ka gara telpa ir dīvaini slīpa, savādi izlocījusies, ka sienas vairs nesavienojas cita ar citu, grīda liecas un viļņojas, tā norādot, ka pastāv pratam neaptveramas dimensijas. Tāpat šķita, ka nelielais attālums, kas šķir viņu no ļaužu pulciņa pie gultas, pārvērties par bezdibeni un viņa pārgājusi tam pāri un nokļuvusi uz citas planētas.

Aizkaitinata par tādu iedomu, viņa papurināja galvu, taču nekās nemainījās. Mirkli viņa jutas ka noreibuši no šūpo­šanas nebūtība, no murgainajam bailēm, ka nokritis. Tad istaba nostājās jaunajās dimensijās, augšupkustibu tagad skaidri norādīja divi dažadi virzieni. Lampa, kas joprojām nokarājās no griestiem, itin ka liecas uz viņas pusi, bet logs viņas aizmugure sveras projām. Viņa jutās ta, it ka smaktu nost, un atri un dziļi ievilka elpu, un atkal atgriezās elles kārdinājumi, smaržas un tēli, kas mierināja un ieaijāja. Līksmākā dzīves laika muskusa smarža un tvanīgais smārds, kas ceļas no tikko uzartas zemes, kur sej graudus un visu citu, kas dod augļus par spīti Mātes Baznīcas liegu­mam… Viņai gribējās iekliegties, ieķerties priestera dranas un izlūgties piedošanu, teikt viņam, lai beidz savus kumē­diņus, jo vaina un ļaunums slēpjas vienīgi viņa, Margarita. Viņa tiešām mēģināja izgrūst kadu skaņu un domāja, ka ir to darījusi, tomēr kaut kas dziļi sirdī apgalvoja, ka lūpas nav pavērušas. Viņa joprojām redzēja tēvu Edvārdu ka caur tumšu stiklu, redzēja priestera roku nolaižamies un paceļa­mies, metot neskaitāmas reizes krusta zīmi; viņa saklausīja tēva Edvārda balsi joprojām maļam ka dzirnakmeni, taču pali atradās miljoniem judžu atstatumā zvaigžņu saltajā zaiga vai arī pie kapukalnu ugunskuriem, kur uz bridi iegriezušies palūkoties Senie Gari. Viņa neskaidri sa­klausīja, ka dima un dārdi galva pieaug speķa, un tad pēkšņi un baismi uzplandīja logu aizkari. Lampas liesma kļuva sarkanīga un galu gala nodzisa.

Tāpēc pakļaujies ; pakļaujies nevis man, bet Kris­tus izredzētajam kalpam, kas pakļāvis tevi vlņa

krustam. Bīsties viņa dusmu…

Nu visu lelpu piepildīja pērkona duna. Margarila iekrita tumsā.

Tumsa skaļi un skaidri atskanēja balss:

—   Margarita!

—   Margarita!

Balss uz. mirkli apklusa, bet tad iesaucas: — Esi tik laipna un lultt nac šurp…

Balsi varēja izlikties nedzirdam, līdz sekoja bargs rīko­jums: — Margarila Belinda Streindža, tā ka tu tūdaļ naktu šurp!… —Tādu nesaprotamu otrā vārda pieminēšanu gan nedrīkst atstat bez. ievērības. Tas nozīmētu uzprasīties pēc pēriena un pēc gulētiešanas palikt bez. vakariņām, un tādā jauka vasaras vakara tas būtu briesmīgi.

Maza meitenīte pastiepās pirkstgalos un ieķeras ar pirksteļiem galda mala. Taukaini spīdīga virsma atradas apmēram collu virs viņas snīpja, koka bija saskatāms krāšņs stiegrojums, tik noslēpumains, cik noslēpumainas pie­augušo lietas mēdz būt. —Tēvoci Džes, ko tu īsti dari?

Tēvocis nolika rakstāmo, izlaida pirkstus caur biezajiem matiem, kas vēl gan bija melni, bet deniņos nosirmojuši. Viņš uzbīdīja metāla ietvara saturētos briļļu stiklus augšup uz virsdeguni. — Laikam jau taisu naudu… — viņš par atbildi norūca. Neviens nebulu varējis pateikt, vai viņš smaida vai ne.

Margarita pasleja augšup degunteli, mazu ka poga. — Pc—e! — Nauda bija nesaprotama padarīšana. Vārds galva ieguva apveidu: nauda bija liela un bruņa ka virsgrāmatas, ar kuram darbojas tēvocis. Kaut kas tāls un neinteresants, bet mazliet baigs. — Pe—e… — Netīrie pirksteļi joprojām žņaudza galda malu. — Vai tu taisi daudz, naudas?

—   Man domāt, kāds bišķītis jau būs… — Džesijs atkal bija pievērsies darbam. IJz bieza kremkrasas papīra, pa pusei ar duri aizsegtas, rindojas glīti rakstītu skait ļu virknes. Margarita piešķieba galvu, pūlēdamās ieskatīties tēvoča seja un alkal uzraukdama degunu. Šis paņēmiens tikai nesen bija apgūts, un viņa ar to lepojās. — Vai es tev traucēju? — viņa pēkšņi noprasīja.

Džesijs, paturēdams skaitļus galva, atteica:

—     Ne, meitēn…

—   Sara teic, ka es traucējot. Nu ko ta' tu īsti dari?

—   Taisu naudu, — viņš pacietīgi atkārtoja.

—    Kāpēc tev tik daudz, vajag?

Druknais virs, muti pavēris, dilbus pa pusei pacēlis, palika vaļēju muti; tas izskatījās jocīgi. Viņš stīvi veras zemajos griestos, kopēja summa izgaisa no prata. Tad viņš pagriezās un uztupinaja bērnu uz. ceļgala. Un atkal pa-

vīpsnaja.

Kāpēc? Nu redzi, mazo skuķen… Es patlaban tā laga nevaru pateikt.

Margarita sēdēja vērodama un, pieri viegli saraukusi un izstiepusi tuklas kājeles, ostīja tēvoča tabakas smārdu. Uz ceļgaliem pamatīgas kreveles, biksīšu dibens melns: viņa kopa ar Neviļu Sardžentsonu augļu darza aiz noliktavām no kastēm un vecām tērauda sliedēm bija sameistarojuši slidkalniņu. Depo priekšstrādnieks bija bērniem nolicis sliedes ta, ka varēja pa tām braukt, lai uz kādu laiku no mazajiem būtu miers. Mūžīgi bērni klīda pa nojumēm un, kad vīri atmuguriski vadīja lielas dzelzs milzenes arā, viņiem par postu maisījās pa kajam.

Man domāt… — Džesijs iesaka, bet atkal aprāvās, padomaja un iesmejas. — Nu, lai es kādā jauka diena varētu tai vietā, kur agrāk stāvēja desmit mārciņas, nolikt simt tukstošus. Tikai to tu vēl nesaproti. — Viņš viegli pabužinaja mazajai matus, raukdams pieri par to šķipsnu, kas agrāk bija izskatījusies dzeltena, bet nu salipusi ar mašīn­eļļu. — Atkal esi bijusi nojumes? Nu gan Sara tev sados sukas, to es tev varu apzvērēt…

—   Neiešu pie Saras! Palikšu pie tevis. — Bērns atraisi jas vaļā, pastiepa roku pēc gumijas zīmoga, uzplakšķinaja to uz dzešlapas un pēc tam, neatrodot nevienu citu sasmērē­jamu virsmu, apzīmogoja tēvoča delnas virspusi. Uz brūni iedegušās, sagrumbojušas adas parādījās neskaidrs, gaiši zils vārdu vijums: Streindžs un Dēli, kravu pārvadātāji, Dorsetā…

—   Margarita Belinda Streindža!…

Džesijs nocēla mazo uz grīdas un, pirms viņa aizskrēja, smiedamies notīrīja no bikšdibena zemes.

Šī epizode bija iespiedusies Margaritai atmiņa, tas bija viens no tiem atsevišķiem, no bērnības prata palikušajiem mirkļiem, kas šķiet paglabāti apziņa, lai nekād neaizmirstos. Viņai tuvu pieliekusies tēvoča grumbaina, barga seja ar zilgani noskūto zodu; saulstari gulstas par galdu, .Sara viņu sauc, un viņa piespiež zīmogu armasīvo, melno rokturi un mazo misiņa kniediti, kura noradīja, kādā virziena zīmogs spiežot turams. Tādi mirkļi patiešām bija reti, jo Džesijs nebija no runīgajiem. Brāļameita uzsauca viņam arlabunakti velak, stāvēdama pie sava loga un noskatīdamas, ka tēvocis iziet no mājas, svārkus uzmetis plecos, lai dotos iedzert kopā ar saviem vīriem Kravas pārvadatāju brālībās krodziņa — tas atradas netālu šai paša iela. Tomēr tam bridi viņš jau bija pārmainījies un par atbildi tikai gandrīz nemanāmi izlieca uzaugšu lupu kakliņus un kaut ko norūca, ka mēdza atsveicināties arī no visiem citiem. Tad viņš aizcirta durvis un, zābakiem čīkstot un klabot, aizlumpačoja pāri depo laukumam.

Tanīs dienas Džesijs Streindžs runāja maz, un neviens ķīviņā ar viņu labprāt neielaidas. Viņš bija stūres vīrs, viņš stūrēja savus darbiniekus, stūrēja savas mašīnas un visvairāk stūrēja pats sevi. Ja viņš bija nolēmis dzert, tad nodzēra zem galda savu stiprāko viru; pēc ciemata kroga pavadītas nakts tā dažkart notika. Taču mājas viņš ieradas slingra solī, un puiši, kas izbraukšanas laika vadīja savas lokomobiles pa ielu, redzēja gaismu degam vai nu viņa kantori, vai nojumēs, kur viņš, pilnīgi iespējams, vai nu ņēmās ap tvaika sadalitaj vārstiem kada no lokomobilēm, vai tīrīja tvaika kat lu, vai laboja milzīgos riteņu lokus. Tādas reizes viņi gudroja, vai Džesijs Streindžs jebkad jut nogurumu un kad viņš guļ.

Simttūkstoš judžu nobraukuma robežu viņš bija sasnie­dzis jau sen, tam sekoja pirmais pusmiljons. Likās, ka viņam darbs ir sakraments, zāles pret visām slimībām. Tirina Streindžs un Dēli auga auguma, izplezdamas ar saviem depo pāri Dorsetas robežām tik attalas vietas ka Iska vai Aquae Sulis. Džesijs piespieda bankrotēt Sārdžentsonu, vienīgo konkurentu Dērnovērijā, jo Streindža karavanas brauca visātrāk, un tā viņš atņēma kravu pēc kravas vecā vira deguna priekšā. Baumoja, ka šis sacensības laika viņam gandrīz gadu neesol bijis peļņas ne no viena brauciena; pārvadātāju vidu notikuši kautiņi un istas kaujas, mašīnistu platformas nopludušas ar asinīm, taču Sārdžentsonu viņš izputinājis, atpircis viņa inventāru un pievienojis milzīgajam Strcindžu mašīnu parkam vēl četrdesmit loko­mobiles ar tvaika dzinējiem. Nojumes un noliktavas, kas bija pievienotas vecajam Dernovērijas namam, atkal pa­plašināja, līdz tās aizņēma vairāk par akru zemes, un ar to joprojām nepietika. Svonidžā Džesijs izputinaja Robertsu un TIeceru, pēc tam Sāftsberijas ceļu uzņēmumus, kas piedereja Beikersicm, Koldekotiem, Hofmanam un Kunsam, un tad viņš viena rāvienā ieguva Pūlas Baskcta un lerbradera uzņēmumus, kuriem pa ceļiem brauca vairāk par simt bareliem un foudeniem. Līdz ar to Streindžam un Dēliem piederēja valsts rietumdaļas kravu parvadašanas bizness. Pēc tam karavānas lika miera pat lielceļu laupitaji, jo augstos plauktos nauda dara brīnumus un viena laupīšana Streindža uzņēmuma saceltu veselu lapseņu puz.ni jātnieku un kājnieku, kas riņķotu ap noziedznieku galvām, un pulēs nebūtu neko vērtas. Sarkanbrūnās izkārtnes ar dzeltenajām, ovālajām emblēmām pazina no Iskas līdz Sentleki, no Fulas līdz Svindonai un Redingai pie Temzas; mašīnisti grieza tām ceļu, bet policisti attīrīja ceļu no šķēršļiem. Beigas Džesijs ieguva pat savu ienaidnieku cieņu. Mantu, kas viņam nepienācās, viņš neņēma, bet arī savu nevienam par velti nedeva, un, ja kāds no viņa to nozaga, — nu tad veseli ēduši!

Daudzi lauzīja galvu, kapēc Džesijs tā rīkojas. Koledža viņš bija licies sapņotājs, dzīvojis ka pa mākoņiem, tomēr kāds kaut kur iemācījis, kāda īsti ir dzīve. Daži sačukstējās, ka viņš reiz nogalinājis cilvēku, savu draugu, ka viņa radītā impērija esot savdabīga atmaksa, jo klīda runas, ka viņu pametusi kada krogus meita un ka viņa nciba bijusi atbilde uz to. Viņš, protams, tā arī nebija apprecējies, kaut gan vēlāk atradas pietiekami daudz sieviešu, kas labprat būtu samierinājušas ar viņa raksturu, ka arī vīriešu, kas būtu ar mieru pārdot viņam savas meitas uz līdzenas vietas, lai saradotos ar Strcindžu dzimtu; tomēr Džesijs nevienam tādu izdevību nedeva. Neviens nekād nebija iedrošinājies nopra­sīt, kapēc viņš tā rīkojies; to bija darījusi vienīgi brāļameita, bet viņa atcerējās tēvoča vārdus, ka to nesapratīšot.

Patlaban Margaritai pēkšņi likās, ka viņa parlekusi laika tālu uz priekšu. Viņa gatavojās doties uz skolu, uz veselas divdesmit jūdzes atstato Serbornu, uz pirmo mācību pus­gadu internātā. Mazā draiskule, pieķērusies Sarai pie rokas, tipina pusjūdzi pa Dcrnoverijas ielām, ģērbusies jauna formas tērpa. Pleca šūpojas adas soma, un šajā soma sabazti āboli un saldumi, sīkumi, kas tā liek skumt pēc mājām. Mazas galva augsti izslieta, seja apņēmīga, meitene šņau­kājas, lai nebūtu skaļi jābrēc par-šadu briesmīgu, nepelnītu pārestību; jo šis ceļš taču ved uz navi un vēl ko ļaunaku…

Sara šķicl milzīgi liela, ietves plāksnes milzīgi lielas, bruģakmeņi milzīgi lieli un vecās, sašķiebušas mājas tikpat milzīgi lielas, cik lielas bija likušas pēcpusdienas un rili. Ik milzenis likās atsevišķa būtība, kas ved uz baismīgo mācību sakumu. Pēdēja nakts, pēdējais rīts, un klat neizbē­gamais, no kura viņa nevar izvairīties, sākas sapnis sapni. Septembra rīts bija auksts un gaiss pilns ar zilganu miglu, viņu apņēma tas saltums, bet apkart meta lokus nesakarīgi un lali tēli, viņas augums bija mašīna, aizmirstas kājas vir­zīja viņu uz priekšu. Ielas gala garām pagāja ceļu vilciens, un gaisma no lokomobiles kurtuves apspīdēja stūres viru un mašīnistu, un mazā negaidot sāpīgi sailgojas, kaut varētu skriešus doties uz priekšu, ielekt vilciena, ielīst zem kravas brezenta tumsas dārdos, lai beigas pa kaut kadu noslēpu­mainu apli alkal nokļūtu mājas sava istaba; tomēr tā ne­notika, viņa neapzinati pagriezās pa kreisi uz staciju, jopro­jām pieķērusies auklei stingri pie rokas. Bieži vien nīstā Sara tagad šķita bezgala mīlama; taču palīdzību no viņas nebi ja ko gaidīt. Margaritu iebaza vagonā, viņa stāvēja, piespiedusi seju logam, pūzdama uz. stikla elpu un tad braukadama pa to ar pirkstu, kamēr Sara, stacija un visa esība saruka mazā punktiņā aizmugurē un pazuda uz visiem laikiem.

lln pēc tam bija skola, liela, tumša un auksta māja, un savādās mūķenes neparastajos sastērķelētajos apmetņos ar kapucēm, čukstiem un švīkstoņu, kas cēlās no viņu soļiem pa akmens plākšņu nosegtajām grīdām. Vientulības caur­austa krēsla, druina un nepanesama, kura beidzot tomēr iedzirkstījās mazi cerību stariņi: vēstules no mājām, kuka, augļu kaste, kas stavēja halle uz galda. Rotaļām atvēlētas dienas, kad varēja kaut cik palekat, guļamistabā čukstus risinātās sarunas, pirmie draudzības asni… Laiks Pagāja ātri, Āfrikai kļūstot par kontinentu, Hr: pārvēršoties par riņķa laukumu un Cēzaram sakaujot gaiļus. Tad dienas un mēneši saka kļul īsāki un tuvojās Ziemsvētki. Notika koncerts, semestra beigu dievkalpojumi lielajā halle, īsajās decembra dienās visu laiku turētājos dega sveces, meitenēm izsniedza biļetes majupbraucienam, visas satraukti saiņoja lietas un gaidī ja; pienāca pēdē jais rīts, kad rūpes par Margaritu negaiditi pārņēma internātā vadītāja masa Alisija. No lejas atska­nēja jautri kliedzieni, skaidrajā ziemas gaisa tie trinkšķēja dzidri ka kristais; skolas priekšā, neglīti plandot buras, drūzmējas tauriņmašīnas, turpretī Margarita, juzdamas gluži pamesta, gaidīja. Māsa izskatījās noslēpumaina un smaidīja. Un tad nāca lielais pārsteigums, vispirms tala, bet pazīstama rūkoņa, skaņa, kas bija iesukusies asinis un neaizmirsās, tvaika strūkla, misiņa spīdums, un lokomobile neticamā kaila spraucās pa piebraucamo joslu, ar milzīgajiem rite­ņiem iespiezdama dziļas grambas mātes abates sirdij dārgajā granti, svilpdama, lauzdama ceļu, biedēdama projām sev priekšā drūzmējošās mazās mašiniņas, ar tik augstiem rite­ņiem, cik augstu gaisa sniedzas pundurīšu buru masti. Lokomobile vilka vienu vienīgu piekabi, tas lēzena plat­forma bija gandrīz tukša, un vadīja šo milzeni Margaritas tēvocis, un meitene zinaja, ka Džesijs atbraucis īpaši viņai pretī un, pati uz sevi niknodamas, saka aizraudamas raudāt, bet masa Alisija noburkšķēja: — Smieklīgais bērns… smieklīgais bērns…— un, iegrūzdama kaulaino duri skuķa mugurā, veda mazo pie prata.

Stipras rokas viņu pacēla — viņa taču nespēja vien sa­gaidīt, kad varēs paraut virvi, kura pamodinas barela skaļo, dobjo balsi; citi bērni drūzmējās, platām acīm aplūkodami riteņus un smiedamies, līdz Džesijs klaigādams atbīdīja mazas meitenes atpakaļ un parāva uz priekšu reversa sviru un regulētāju, un viņi abi devas ceļa, vārstiem un šļucem klaudzot un lielai tvaika strūklai paceļoties no dūmeņa. Margarita turējās pie buksēšanas sazobes, lūkodamas atpakaļ un mādama ar roku, skolai paliekot arvien tālāk aizmugurē un pazūdot aiz ceļa likumiem, līdz tā pagaisa no skatiena pavisam un aizmirsās uz veselām trim garam nedēļām. Tēvocis velak bieži brauca pēc viņas vai lika kādam no saviem vīriem apmest likumu un viņu atvest. Ja brauca viņš pats, tad vienmēr ar Lēdiju, veco barelu, kas joprojām bija viņa lokomobiļu parka lepnums, un Margarita mēdza gari un plaši lielīties savām draudzenēm un skolotajam, ka mašīna nosaukta viņas vārda: tas esot viņas spēciālbraucamais. Džesijstad dažreiz smejas, pabužinaja meitēnam matus un noteica, ka dzīve daudz kas dīvaini pārvēršoties. Jo meitenes mātes vārds arī bija Margarita, viņas tēvs pie Portlcndas ceļa bija turējis krogu un pēc nāves nelika atstājis vietu, kur meita varētu dzīvot, un viņa bija ar prieku izgājusi par sievu pie daudz jaunaka vīrieša. Taču Timām Streindžam tas bija maksājis darbu un dzimto māju… Tomēr sievietei šada dzīve ar parastu kravas parvadataju drīz bija apnikusi, un pēc diviem gadiem viņa aizmukusi ar milorda Perbeka menestrelu, un Tinis atbrau­cis ar savu sikaliņu atpakaļ, Džesijs paklusam ilgi bija sme­jies un pārrakstījis uz Tima vārda pusi sava uzņēmuma. Tomēr tas bija noticis sen, pirms Margarita izaugusi par tik lielu meiteni, kas spētu to atcercties.

Šis tas, kas notika velak, bija viņai vēl spilgta atmiņā — proti, citas dīvainā un untumaina tēvoča rakstura šķautnes. Viņa atcerejas, ka reiz bija aizskrējusi pie viņa ar gliemež­vākiem roka un teikusi, lai paklausas, ka tur iekšā šalc viļņi. Viņš bija pārtraucis savu nebeidzamo naudas taisīšanas darbu, aizvedis Margaritu tālu kalnos, uzgājis kadas akmeņ­lauztuves, izkalis ārā sensenu akmeni un sacī jis, lai pieliekot to tapai pie auss, un Margarita dzirdējusi to pašu skaņu, un tēvocis viņai teicis, ka tā esot skaņa, ko radot gadi, visi tie garie gadu miljoni, kas ieslegti iekšā akmenī un dūcot, gribēdami liki brīvība. Margarita ilgi pēc tam glabāja ak­meni, un, kad bija Pagājis krietns laiks un viņa saka apzinā­ties, ka čuksti un dziesmas skaņas ir tikai viņas asinsrites atbalsis, arī tad viņa klausījās tāpat, jo lapat dzirdēja senas, pazīstamās skaņas.

Veidodams firmu, Džesijs bija krietni novecojis; te bija vainīgs ne tikai darbs, bet arī kāds tvaika mehānisms, kas sprāgstot bija noplēsis pusi no viņa muguras adas, pirms viņš paspēja atrauties atpakaļ. No vīriem, kas izmantoja lokomobiles, tas šad tad prasī ja savu daļu. Džesijs bija Pārāk ātri piecelies no slimības gultas un, mēģinādams viens pats aizgādāt akmeņu kravu uz. Londini ju, uz platformas zaudējis samaņu. Margarita toreiz bija izstīdzējis trīspadsmit gadu vecs skuķis garām kājām un rokām, nelieliem plaukstošu krušu galiņiem zem kleitas. Viņa bija čakli rūpējusies par tēvoci, sēdējusi garos, klusos vasaras brīvdienu vakaros, lasīdama viņam priekšā, kamēr tēvocis, sagrumbojis pieri, gulējis, skatījies griestos un domājis Dievs vien zina, ko. Tomēr, atkal parlckusi pāri laikam, viņa šobrīd ieraudzīja tēvoci pilnīgi pārmainījušos, viņš šķita vecs vīrs, kas guļ gulta, sviedriem klāts, dzeltens, un gaida navi, un priesteris vēcina par viņu savas karnas rokas. Telpa ož pēc vīraka, un Dieva kalps runā savu runājamo.

Kritiens beidzās. Margarita ka apreibusi palūkojās apkart, viņa bija mirkli pārdzīvojusi daudzus gadus, bet telpa nemaz nebija mainījusies. Viņas tēvs izmocītu seju, nokāris galvu lampas gaismā, vecā, druknā Sara noraizējusies sež, sakrustotos pirkstus nolaidusi klēpi. Tcvs l'!d vārds, grāmatu rokā, joprojām dziedoši kaut ko skandē, stola izstiepta taisna, lampas liesmiņa pavasara krēsla patlaban deg mierīgi un spoži. Margarita paslepus noslaucīja seju, nolaida roku un cieši sakļāva ceļgalus, lai tie vairs nedrebētu.

Pagājusī nedeļa bija nesusi nejaukas pārmaiņas. mājai uzgulusi ena, taja spokojās. Margarita gainīja projām šo vārdu. «Apsēsta» bija vēl sliktāks vārds; pagaidam viņai nebija iešāvies prata to lietot. Trokšņi, klaudzieni, viegli sitieni, nakti nopūtas un nemiera sajūta šķita atgadinām kādu senu pāridarījumu, neatbildētu un neatmaksajamu. Nave nepielūdzami nāca tuvāk ka upes straume, ka vakara sarkanais saulriets, debesu spīdeklim aizgrimstot aiz akmeņiem tīreli. Reiz Džesijs, stings aiz šausmām, uzrāvās sēdus, saka vēcināt rokas, redzēdams kaut ko, kas nebija redzams, vienreiz iekliedzas kāda kalpone, kad viņu virtuvē it ka glāstot apņēma neredzama gaisa straume, reiz Margaritai zem kājām sašūpojas kāpņu laukums: laikam atkal kaut kas notika ar Laiku, varbul tas ļāva viņai redzēt sava priekšā pazibam dopplelgānger — savu līdzinieci, savu cnu — siltaja nakti gluži svešu… Veca vira lūpas tagad atkārtoja vārdu Margarita, un hraļameitai kadu bridi šķita, ka tas nozīme viņu pašu, bet tā tas vis nebija. Tēvoča rokas platījās, nebūtība kaut ko gruzdamas projām; viņa acis izbīli sekoja nopakaļ pavasara vēsmai, kas ieplūda istaba, sašūpodama lampu misiņa karcklišus, sakustinadama pašas lampas, tā ka to vidus dzeltenais spīdums parleca uz. kamīna ornamentiem un gultas gala režģi. Sara domāja, ka viņš redz. tvaika katla mehānismu; nabaga vecais virs tagad no tā baidas, redz tā cnu misiņa, kad sašūpojas lampas. Tomēr nē, klīda baumas… Vienatnē to vērodama, meitene sedeja un drebēja; viņa bija dzīvojusi kopa ar kravas pārvadātājiem pietiekami ilgi, lai dziļi poras būtu iespiedušies to trakie nostāsti. Nejau barels aiznesīs nebūtība savu saimnieku, tas stāvēja ieslēgts mašīnu nojumē, izdzēstām ugunim; tvaika katlam pārsegts pāri brezents, zem riteņiem icdzili ozolkoka ķīļi. Taču leģenda vēstīja, ka ir kāds tvaika dzinējs, kasnaks, proti, SaltāBesamelna un milzīga, arellcs uguni vederā un priekšējiem lukturiem acu vieta tā grīļodamās nesas pa ceļu. Reiz bija pastāvējusi īsta Salta Besa, tālu projām rietumos, un tas mašīnists, lai uzvarētu derībās, bija noņēmis aizsargvarstu, gribēdams palielināt ātrumu, un lokomobile uzsprāgstot bija aizsutījusi viru uz viņ­pasauli; taču pēc tam joprojām varēja dzirdēt Besu joņojam, spararatam klaudzot un riteņiem dārdot, kamēr svilpe naktīs skanēja pār kalniem. To Margarita bija dzirdējusi Pirms nez cik gadiem, taču baumas neizgaisa, pārvērtās par muļķīgu staslu, ar ko baidīt bērnus, lai iet gulēt. Kad kravas pārvadātaji mēļoja par Salto liesu, viņi ar to saprata Navi. Margarita, lai gan izglītota, tagad arī nespēja attureties, nepārmetusi krustu un nenodrebi nājusies. Saltā liesa bija istaba…

Mājinieki noņēma misiņa detaļas, aiznesa projām sveč­turus un izgreznojumus, pārklājā ar drānu metāla gultas galus, pa kuriem iespīdēja gaisma, un muļķa vecais virs gulēja klusāk, (aču svešinieku klātbūtne joprojām bija jūtama. Margarita samanīja, ka kāds kaut ko velk, kaut kur čukst, uz kāpnēm gaisa peldēja salti mākonīši. Reiz kaut kas viņai izrāva no rokam kurpes un trieca tās pret sienu. Tad viņi aizsūtīja pēc priestera, un tēvs Bdvārds skaidri pateica savas domas lūgšana, ko izvēlē jas dievkalpo jumam. Bija vārdi, ko lietoja, lai izdzītu trokšņotāju — Poltergeist, taču to viņš sprediķi nepieminēja. Gudrais svētais tēvs nešaubijās. kur slēpjas ļaunuma sakne; viņš noturēja rituālu, kas nepieciešams velna izdzīšanai. «Tomēr viņam nav taisnība,» Margarita nodomāja, «nav taisnība,» — un sirdi viņa klusībā raudaja…

— Tāpēc es tevi dedzīgi lūdzu, draco nctļuissime, Ļauna čūska, es lūdzu nevainīgā jēra vārdā, jera, kas samin tevi, riebīgo rāpuli, ej āra no šī vira… ej ārā no viņa ķermeņa, kas pieder Dieva baznīcai…

Balss it ka noklusa, Margaritu no jauna paņēma savā vara sapņu teli.

Viņa atkal svīda, pulējās turēties pretī murgiem, kas vēl­reiz tuvojās un ka visos sapņos virzījās arvien vairāk klat tam, ko meitene nepavisam nevelc jas redzēt. Viņa sev vaicāja, vai tad tie, kas klaudzina un gaudo, šie spoki, šie Senie Gari — tā viņa sirdi čukstēja: Senie Gari… — vai tad viņi spēj to panākt? Vai spēj izraut viņu, Margaritu, no Telpas un l.aika, no priestera roku tvēriena? Vai viņi to uzdrošināsies? Margarita nevarīgi ievaidējās. Tie bijaTireļa Ļaudis, laumas un meža gari; — tie, kam reiz senos laikos piederējusi vara.

Viņa redzēja sevi sēžam jūras malā. Saule lēja savus karstos starus par viņas pleciem, delmiem un ceļgaliem zem īsa apmetņa, kas patlaban bija pēdējais modes klie­dziens. Viņas gaiša ada atri iedega, vasaras raibumi para­di jās gan ap muti, gan degunu, gan nosēja arī muguru. Viņai patika but brūni iedegušai, patika vāļāties liedaga un iesūkt sevī siltumu un gaismu; viņa bija izcīnījusi sev brīvu dienu, izkaulēdama, lai Toms Mcrimens apmet ar savu fouldenu līkumu, alvcd viņu šurp un atceļa atkal aizved mājās. Uzti­cīga Sara, neapmierināti purpinadama, bija sekojusi pa pēdām un kratījusies visu ceļu, sēžot uz kravai pārliktiem dēļiem, gandrīz vai nosmakdama putekļu mākoņos, kas virpuļo ja augšup no baltajiem ceļiem. Lckadamas no vienas puses uz otru, aiz viņiem sparkšķedamas steidzas mazas mašiniņas, kuru svītrotās trīsstūrainas buras piepūta vējš; Margarita šūpoja garās kajas un visu ceļu no Dērnovērijas smejas par šo pundurīšu vadītajiem. LalvertaToms izlādēja kasti ar mašīnu daļām un tad nogriezās gar jūras malu uz. Veimautu. Kad pilsēta palika aizmugurē, fouldcns atkal pagriezās uz zemes iekšieni Biminsteras virziena; Margarita nolēca leja un palīdzēja norāpties Sarai. Priecādamās, ka varēs pavadīt dienu pludmalē, meitene stāvēja un māja ardievas, līdz fouldens izgaisa pats sevis saceltajā putekļu mākoni. Tad Sarai no karstuma kļuva nelāgi ap dušu, un Margarita aizveda viņu un apsedinaja zem koka, lai paklausas spēlmaņus, un pati aizskrēja pie ūdens un nosēdēja jūrmala, līdz pienāca kāds kuģis un visi steidzās to sagaidīt.

Velak viņa sev jautāja, kapēc viņai allaž jāiepinas pašās lielakajas nepatikšanās. Sirdi Margaritai šķila, ka droši vien viņa ir gļēvule; īstenība nekād nebija tik ļauna kā iztēlē izdomātās šausmas. Toreiz, kad vecais Viljams darbnīcas virpa zaudēja pusi pirkstu: viņa bija dzirdējusi, kadu šaus­mīgu kliedzienu viņš izgrūž, un redzējusi, ka apstājas piedziņa, jo priekšstrādnieks nospiež avārijas slēdzi un atri drazas uz krēslaino telpas daļu, kur pelnu pelēku seju stāv

Vils, turēdams locītavu un skatīdamies, ka no pirkstu stum­beņiem šļae gaišas asinis, pil un plūst straumītes pa grīdu. To redzot, Margarita juta gandriz, vai atvieglojumu. Velak strādnieki bija viņu slavējuši, cik labi viņa turējusies, un meitene būtu varējusi gozēties uzslavas saule un but lepna, taču viņa saprata, ka nav to pelnījusi. Viņa jutas pārbiedēta, viņai kļuva slikti, taču vajadzēja tomēr noskatīties…

Laivas veda turistus no Veimautas, no turienes krastiem šurp, kur zvejoja butes, omārus un reizēm, istaja sezona, arī haizivis, inazās haizivis, kas šeit sildījās un nevienam ļaunu nedarīja, toties to ķeršana bija laba izprieca. arī patlaban te piestaja tāda zvejnieku laiva. Zēns, kas to vadī ja, bija ielaidis roku vinča, bet kaut ka tomēr piebraucis pie krasta. Margarita, izlocīdamās un izgrūstīdama cilvēkus, lauzās caur puli. Viņai jau bija nelaga sajūta un acis satumsušas, taču meitene nespēja apstaties: viņa redzēja miesas, cīpslu un kaulu jūkli un puisi, kas, sarkans no galva sakā­pušajam asinīm, tomēr turējās ar visiem speķiem. Margarita nezina ja, ko iesākt.

Liedagā, šķiezdama smiltis uz abām pusēm, ieripoja mašīna, tas vaditajs atrāva durvis, izlēca ārā un izspiedās cauri pūlim. Laikam viņam likās, ka Margarita ir vecmāte vai kaut kas tamlīdzīgs, un viņas rīkle bija pārāk izkaltusi, lai meitene spētu pateikt, ka vīrietis kļūdas. Un tā nu viņa sede ja mašīnas aizmugures sēdeklī, turēdama cieši savilkto žņaugu, balstīdama ievainoto, redzēdama aumaļam plūstam asinis un iesūcamies mīkstajā sēdeklī. Pavisam tuvu aiz pilsētas pusducis adhelmiešu bija ierīkojuši kaut ko līdzīgu slimnīcai; mašīnas vadītājs piebrauca pie tas, un Margarita palika sēžam, kamēr zenu ienesa pa durvīm iekšā. Viņa gudroja, vai labāk izvemties tagad vai vēlāk. Pēc brīža viņa izkāpa, īsti neapzinādamās, ko dara, un saka iet. Saru viņa bija aizmirsusi un jutas tik nomākta, ka visi cilvēki likās līdzīgi adas maisiem, kas tikai gaida, līdz pārsprāgs un sāpes izlaidis garu, bet viņa pati ir sieviete, kas — ieslēgta trausla ķermenī — asiņo, gan laižot bērnu pasaulē, gan zaudē­jot nevainību. Viņa jutas tik ļoti satriekta, ka ilgojas pēc nāves.

Beidzot viņa sasniedza liedagu, kas likās stiepjamies jūdzēm tālu: viņa rapas pāri klintīm no galēs uz gāli, bez­mērķīgi un nedomājot, vērodama zili baltas ainavas un vējā dzirkstošas sala ūdens šaltis. Pa kadu sntilsu strēli viņa nošļūca l īdz jūrai un nodomāja: varētu izpeldēties, bet tad atcerējās, ka ir taču kaut kas jadara, un aiz. kāda irbuleņu krūma izvemas. Tad apsēdās uz. klints bluķa (pēcpusē gan sapeja) un iegrima domās, lasīdama apkartejos oļus, mez­dama tos ūdeni un nolūkodamas, ka, saulstaru šķeterēm izdegot jūrā, tur dejo gaismas apļi. Kad atskanēja kada balss, tā gandrīz nesasniedza apziņu; svešinieks bija spiests uzsaukt vēlreiz.

—   EiL.

Šis cilvēks bija smagnējs, ar bardu, sarkanu seju un acīmredzot nepieradis palikt neievērots. Margarita pagriezās un izklaidīgi viņu uzlūkoja.

—    Ka lev šķiet, ko tu, velns parāvis, le dari?

Viņa paraustīja plecus. Tam vajadzēja nozīmēt: «Jura…» Un: «Metu tajā oļus…»

—    Paklau, panāc šurp!

Viņa atkal paraustīja plecus. Nāc pats, ja gribi…

Viņš to darīja — krakšķot un brakšķot. — Liec nu gan tu man le dancol ka lācim… — Viņš bezkaunīgi ar savu resno pirkstu pacēla viņas zodu. — Ja… — virs novilka. — Gluži glīta…

Margarita spivi palūkojās viņa, bet tad pajautāja: — Vai viņš ir miris? — Balss skanēja gurdeni, dusmu mirklis bija garām, pametis meiteni it ka bezspēcīgu un vienaldzīgu.

Svešinieks iesmejas. — Kur nu, tāds rupjš plebejs… Varētu gan saklies asinssaindēšanas, bet man lā neliekas. tādi parasti izdzīvo…

—   Ko viņi darīja? — Margaritas balsi icskanejas interese.

Normanis (jo viņi, Margaritai gandrīz neapzinoties, runa ja nonnaņu franču valodā) paraustī ja plecus.

—   Ko tad nu sevišķu! Viens mirklis un cauri. Bufetnieka nazis, darvas pods. Šuvēm diegu galus atstaja ārā, kad diegi satrunēs, vieglāk būs izvilkt…

Viņa saknieba lūpas, bet tad iztaisnoja kaktiņus. Nakamajā mirkli viņš atkal aplika meitenei roku. Viņa to no­kratīja. — Lieciet mani mierā…

Vajadzēja papūlēties vēl. — Tu esi glīta mazulīte, — viņš noburkšķēja. — Kur tu tāda radies, neesmu tevi ma­nījis…

Margarita pakratīja pret viņu duri. — Fils depretre\uc1…[3]

Varētu domāt, ka meitene būtu viņā iedūrusi bajoneti. Vīrietis nogrūda viņu zemē, stāvēja, nolūkodamies lejup; kadu mirkli Margaritai šķila, ka viņš sitīs, bet tad kauslis šķebigi norūca. — Tas nu nebija glīti… — viņš sacīja. Viņam bija iebirušas smiltis acī, un nu viņš ladcdamies ņemas nikni berzet plakstu, tad saka rāpties atkal augšup klinti. Ticis līdz pusei, viņš pagriezās un uzsauca: —Tev ir bail…

Klusums.

—    Uzpūtīga sīkaļa…

Atbilde nesekoja.

—    Velnišķīgi garš gājiens atpakaļ…

Margarita piecēlās, dusmīgi nošņaukajas un vīrietim pa pēdām devas uz mašīnu.

Klusi dūkdama, tā stavēja ar bremzēšanas lenteni uz pārsegā, vibrējot līdzīgi kuprim starp abas puses uzmon­tētajiem riteņiem. Vīrietis palīdzēja viņai iekāpt — durvis bija apmēram piecas collas biezas —, iekapa pats, atlaida bremzes un nospieda ierīci, kas Margaritai izskatījās pēc regulētājā. Bentlijs traka rāvienā uzņēma ātrumu, taču tas notika gluži vai draudīgi klusu. Aiz sevis tas atstaja tievu dūmu strukliņu. Margarita sēdēja stīvi, lieliem iegrimslol saules sasildītajā sēdekli, pralodaina, kapēc nekād nespēj pretoties izaicinajumam — laikam viņa pašā ir kaut kas tāds, kas nemūžam nekļūs pieaudzis. Braucējs aplieca loku, lai tiktu projām no krasta, un pagriežas atkal uz austrumiem. Izdangātie ceļi bojāja motoru; vīrietis pārliecās pāri kadai grambai un nokliedza kaut ko par «braukšanu divu simtu ātrumā pa šķembu klajumu», bet tad vairs ne­teica ne vārda. Tagad Margarita aptvēra, ka viņš nav no parastajiem ļaudīm. Tvaika dzinēja automobiļi nav aizliegti, bet tie ir pa kabatai tikai turīgajiem, citi tos nevar atļauties. Petroleum Veto jau sen klusībā atzīts par mēģinājumu iegrožot strādnieku šķiras pārvietošanās spējas.

Braucot cauri Veimautai, viņai iešāvās prata veca Sāra, kas varbūt joprojām meklē savu aizbilstamo, šobrīd, bez šaubām, darīdama vai trakus vietējos policistus. Margarita uzkliedza, taču braucējs neņēma to vera, vienīgi greizs, neapmierināts skatiens no spožā acu kaktiņa apliecinaja, ka viņš dzirdējis gan. Kad pilsēta palika aiz muguras, saka līt. Margarita jau labu laiku bija redzējusi, ka sāk drūzmēties mākoņi; priekšējie vēstīja vetru — putekļaini dzelteni un pelēki tie iezīmējās vasaras vidus zilajās debesis. Kad pirmās lāses pāri šaurajam vējstiklam iesitas Margaritai seja, viņa iekliedzas. Vīrietis atkliedza pretī: — Nepaņemu to stulbo brezentu… — Pēc jūdzes pazeminājās tvaika spiediens, un viņš bija ar mieru apstaties zem milzīga ozola, taču līdz tam laikam viņa bija jau tik slapja, ka viss šķita vienalga. Viņa priecājās, kad vīrietis sāka atkal braukt un vairs nevajadzēja stavet zem šalcošajiem zariem.

Pie apvaršņa paradijas Korfgeita, torņu puduris, līdzīgs akmens ilkņiem. Lietus norima. Viņi izbrauca cauri cie­matam, kur mašīnu vaukšķēdams apstāja suņu bars; bentlija degšanas kameras troksnis ultraskaņas diapazona darīja suņus vai trakus. Braucējs šķērsoja laukumu un iegriezās pilī, ievadīdams mašīnu zem arēja tilta torņa paceļamā režģa. Vāģim aizdārdinot garam, vārtsargs sveicināja. Pils arējā pagalmā bija apmeties tirgus; Margarita ieraudzīja apzeltītus puķus un salijušu kariatulu pilnmiesīgos augumus uz pelēku akmens niuru fona. Gadatirgus karuseļos sēdekļi, kas attēloja mašīnas, nebija daudz greznāki par pašu Lēdiju Margaritu. Bentlijs pārbrauca pāri zalienam, pūzdams abas misiņa taures, lai aizgainītu ļaudis no ceļa. Pie Mocekļa vārtiem režģis bija nolaists, lai cilvēki neiekļūtu augšējos pagalmos un galvena torņa — donjon — nožogotajā apkartne; Margarita redzēja tvaika strūklu atsitamies pret augstajiem akmeņiem, vinčām paceļot dzelzs vārtus, lai varētu iebraukt automobilis. Tad tas jau bija iekšā un virzījās augšup pa kadu nogāzi, kas bija tik stāva, ka braucamā priekšējais pārsegs atradās augstāk par viņu galvām. Bei­dzot bentlijs ienira akmens garažā, kas atradās pagrabā zem cietokšņa torņa augstajam sienām.

Par viņiem galvu reibinoša augstuma plivinājās karogi — pulcēšanās vietas iezīme, sena un iespaidīgā orillamma, ko izkara vienīgi Svēto un svētku dienas, gaiši zilais Romas karogs un gala iešķeltais Lielbritāni jas apvienības standarts. Pērbekas īpašnieka leopards un heraldiskā Elija nebija redzami, tātad veca lorda nebi ja mājās. Margarita paspēja uzmest skatienu karogiem un saules apspīdētajiem augsta­jiem mūriem, pa atklātajam ejām steidzīgi sekodama savam vaņģotajam, kas ar vienu ķetnu bija sakampis meiteni aiz rokas. Viņa aizelsusies nespēja vairs celt iebildumus. bija zudusi virziena izjuta: pils šķita liels, mulsinošs akmeņu krāvums, zale pēc zāles, eka pcc ēkas blīvi slejas ap milzīgo, smagnējo centrālo torni. Pa bultu spraugām kada atzara torni viņa saskatīja bezgalīgo tīreli, kas pletās līdz labi sare­dzamajai Pūlas ostai; tad viņi pa margu ieskautām vītņu kāpnēm uzgaja augša uz kadu istabu, kur viņas ceļabiedrs Veseksas lords Roberts, Pērbekas lorda Edvārda dels, nikni parava zvana auklu, kas no tādas raušanas draudēja pārtrūkt. Margarita gan spārdījās pretī, taču tika nodota druknas sarkanbrūna Korfgeitas kalpotāju formas ģērba iespīlētas sievietes rokas. — Dari kaut ko ar šito radījumu! — Rob­erts gānījās, plātīdamies ar rokām. — Novelc viņai tas panckas un noberz netīrumus, pirms viņa sāk puņķoties. Smird pēc jūras… — Margarita, galīgi saskaitusies, pulējas apsviesties, lai varētu viņu iedunkat, taču dzelzī kaltas durvis jau bija aizcirtušās. Dzirdot viņas skaļo apvainojumu par nolaupīšanu, kalpone pasmējās. — l Ija, viņam tak māte mājās! Varat but droša, savu ligzdu viņš lures tīru. U—ui… Nāciet nu, milēdij, netiepieties… Ak tu mazais zvērēns…

Telpa, kura Margaritu iestūma un uz. bridi pameta spļaudoties, salīdzinājumā ar pārējām istabām bija maza. Smalki veidotas stāvas arkas balstī ja logus ar krāsainiem stikliem, kas visi bija apgleznoti ar leopardu un liliju heraldiskajiem attēliem. Daļu sienu klaja brokāta drapcrijas; grīda bija iebūvēts baseins no pulēta Pērbekas marmora plāksnēm. Tam pāri paceļas krāšņi izveidota, melni lakota silta ūdens sprausla, ko bagatigi aptvēra spīdīgi vara gre­dzeni un citādi vijumi. Sienas iebūvēti dzelzs režģi acīmredzot aizklaja siltinatu gaisa vadu sistēmu. Par spīti dus­mām, skats atstaja uz Margaritu labu iespaidu, viņas māja Dērnovēri ja bija labi iekārtotā, tomēr te valdīja tāda grez­nība, kadu viņa nekād nebija redzējusi.

Viņu apkalpoja divas meitenes. Pirmajā bridi viņa sarauca pieri un grasījās sūtīt abas pie velna, jo nepavisam nebija radusi, ka viņu mazga citi. Masa Alisija skola sakuma mēne­šos gan reizēm mēdza viņu berzt. — Nac vien šurp, — viņa parasti sacīja, — tu mazā netirele, — un ieplunkšķināja skuķi vienā no lielajām, četrstūrainajām baļļām, kas bija jau pilnas ar ledainu ūdeni, un ņemas viņu berzt ar lielu cictsarainu suku, un reizēm tas Margaritai gandrīz vai patika; taču kopš tā laika bija pagājuši vairāki gadi, daudz kas tagad mainī jies.

Margarita paraustīja plecus un atbrīvojās no apmetņa. Ja šis trakais jaunais augstmanis grib šķiest savu kalpotāju laiku viņas labad, tad tādu izdevību nav ko laist garam; diez vai tāda jebkad vēl gadīsies.

Sprauslai skaļi šņācot un krācot, baseins atri piepildī jās, kalpones uzsēja viņas matus, un viena no tām iemeta ūdeni sauju kadas vielas, kas pārvērtās par varavikšņainu putu kalniem, 'las Margaritu ieintereseja, viņa neko tamlīdzīgu sava mUža nebi ja redzējusi. Pēc stundas viņa gandrīz bija ar mieru atkal izturēties pieklājīgi; meitenes bija viņu berzējušas, spaidījušas un masējušas, un lējušas uz pleciem kaut ko, kas smaržoja pēc sandalkoka un tecēja, svilinādams ka uguns un iepludinādams muguras muskuļos brīnišķīgu kvēli, kura aizdzina visu stīvumu un nogurumu. Viņai bija nolikta kleita ar dziļu kakla izgriezumu un jūdzēm garu volanu apšūtiem svārkiem; matiem bija paredzēta šaura dimantu stipiņa. Tērps piegulēja ka uzliets; viņa pagrozi jas un manīja tīro, satinam līdzīgo gludo ādu skaram drānu, un mazliet satraukta prātoja, cik labi gan Roberts iekārtojis pilī pavešanas sistēmu. Vēlāk viņa uzzināja, ka jaunais lords licis, masai proinesot, šim gadījumam par godu izrevidet viņas garderobi; par spīti visiem trūkumiem, viņš to, ko darīja, nodarīja līdz galam. Taču Margarita patlaban saka raizēties par Saru un vecākiem, tomēr notikumi likās risi­nāmies tik atri, ka bija pat grūti noturēties ar tiem vienā soli.

Gatava viņa bija tikai vakarā; rietoša saule meta pāri tīrelim garu garas ēnas, stari atblazmojas sikrutaino logu rindās, liekot stikliem atmirdzēt ka dimantiem; pils šķita atduramies pret plašo dumaku rietumos ka kuģa priekšgals. pāri mūriem atlidoja tirgus trokšņi, saucieni, leijerkastes skaņas, karuseļu ķez.u graboņa, sēdekļiem griežoties. Pus­dienu galds bija klāts sešpadsmitajā gadsimtā celta zale pretī centrālā torņa mūriem; ārpusē roku roka sillaju nova­kara pastaigājās pusdienu viesi. Margarita jutas mazliet vīlusies, kad uzzināja, ka lielā telpa gadsimtiem ilgi lietota tikai kā pārtikās produktu un ieroču glabātava.

Svarīgas dienas un svētkos Pērbekas īpašnieki parasti iebaudīja maltītes pēc senas paražas, ko no jauna bija ieviesis Gizēvijs: nenozīmīgākie ciemiņi sēdēja pie gariem galdiem paša zalē, turpretī ģimene ar saviem draugiem viena gala uz paaugstinājuma. Dega neskaitāmas lampas, spoži apgaismojot zaļi, menestrelu galerijā novietojās neliels orķestrīs, sulaiņi un kalpones šaudījās šurpu turpu, klūpot par dzinejsuņiem, putnu suņiem un dogiem. Mar­garita joprojām mazliet mulsa, tika iepazīstināta ar lēdiju Mariannu, Roberta māti, un apmēram pusduci augstdzimušu viesu. Prati reiba, un viņa nespēja iegaumēt vārdus. Kaut kāds sers Frederiks, Viņa eminence arhibīskaps no kautkurienes… Meitene neapzinali pietupās reveransos un ļāvās beidzot aizvesties un vietu Robertam pie labajiem sāniem. Klēpi iebāzās auksts purngals, brīdinot, ka viņa top apsargāta; viņa izklaidīgi samīļoja dzinējsuni, pakasī­dama aiz. auss; namatēvs, to redzot, pārsteigts kaut ko norūca. — Vai zināt, ka suns tā apliecina jums godu? Šitāds katram vis laipnību neizrada. Pirms dažam dienam viņš metas virsū vienam no apsardzes virsniekiem. — Roberts plati pasmaidīja. —Un divi pirksti vējā…

Margarita rāmi atvilka atpakaļ roku. Likās, ka Roberts par tādiem «varoņdarbiem» no sirds uzjautrinās.

Viņš ne reizi vien bija dzirdējis viņas vārdu, iepazīstinot ar citiem, to arī nosaucis, taču likās, ka tas viņam neaiziet līdz saprašanai. Sakopojusi visu iespējamo cieņu, viņa pajautāja, vai nevarētu aizsūtīt vesti uz. mājam. Acīm nebi ja paslīdējis garam ne sematbrs, kas bija uzcelts netālu no galvenā torņa, ne arī otrs nctālaja pakalna. Roberts, mazliet pārsteigts, noklausījās, pieliecis galvu, lai pareizi sadzirdētu lugumu, un tad ar knipi pieaicināja klat signalizētāju. — Ko jus teicāt: Streindžam?

— Manam tēvam, — Margarita vēsi atcirta, — Timolijam Streindžam no firmas Streindžs un Dēli, Dērnovērija.

Likas, ka nograndis sprādziens. Roberts kaut ko norūca, uzrauca piere uzacis, izdzēra vīna glāzi, pabungāja pirkstu kauliņus pa linu galdautu. — I Im, sasodīts, — viņš teica.

—    Sasodīts! Nu tad jau man būs jāprec viena nolādētā ārzemniece.

— Robert! — To teica lēdija Marianna, sēdēdama pie tā paša galda mazliet attalak. Dels bez mazākā apjukuma palocījās pret mati: — Saprotu, — viņš noteica. — Jus esat untumaina jauna ķeve, laikam jau tā tas izskaidrojams…

—    Viņš uzšvikaja kaut ko uz bloknota lapas, kuru bija pasniedzis signalizētājs. —Pasteidzies, puis, citādi mūsu gaismiņa apdzisis! — Jauneklis aizdrāzās; pēc īsa brīža Margarita dzirdēja signālierīci klakstam un dunam, un drīz tas pats atskanēja no liela torņa pakalna virsotne. Pirms iestājās nakts, pienāca atbilde, nekās vairāk par saltu: «Vēsts saņemta. Viss saprotams.»Margarita no tā secināja, ka ir kritusi nežēlastībā.

Nakts pagāja diezgan ātri, Margaritai pat pārāk ātri. Viņa varēja visai labi iztēloties nelaipno uzņemšanu, kas gaida mājās. Pusdienām sekoja akrobatu un tirgus cirka ļaužu priekšnesumi. Izskoloti suņi, ģērbti skotu bruncišos vai bikses, leca cauri stīpām, staigāja uz pakaļkājām un izpel­nījās lielu publikas sajusmu. Tas, ka vienu no šiem izpildī­tajiem gandrīz nokoda kāds no Roberta viegli sakaiti­nāmajiem suņiem, vispārējo noskaņojumu nesabojāja. Dzi vnieku priekšnesumiem sekoja ceļojošs dziedonis, virs ar iegarenu, sērigu seju. Acīmredzot Roberta pamudināts, viņš grūti saprotama dialekta cēla priekšā virkni dziesmu, ko Margarita varbūt laimīga kārtā nesaprata, taču kas neizsakami uzjautrināja Robertu, tā ka tas reca smieklos. Pēc tam sulaiņi nesaja apkart paplates ar riekstiem un augļiem, ka arī cienaja atkal ar vīnu; viesi izklīda krietni pēc pusnakts. Roberts pakliedza lapnešus, lai aizvada Margaritu uz viņai sagatavoto istabu. Viņa pēkšņi noprata, ka šonakt viņu neviens netraucēs. Meitene laga neturējās kajas — stiprais oporto, ko agrāk bija baudījuši tikai karaļi un pavests, bija viņu gandriz apreibinājis. Nokļuvusi sava istabā, viņa, it ka siltas miglas apņemta, saļima gulta un, nomurminājusi labunakti sievietei, kas palīdzēja izģērbties, tūlīt iemiga. Pamodās viņa agrā rītausmā un palika guļam, ieklausīdamās skaņa, kas bija viņai likusi atvērt acis. Viņa izdzirda to atkal: kaut kur tālumā skaidri un skaļi rcja suns. vēl samiegojusies viņa piecēlās, ietinas izšūtā gultas pār­klājā un aiztipinaja pie augsta, šaura loga. Tālu leja aiz jumtu jūkļa viņa ieraudzīja Robertu; viņa zirgam pa pedam meta lokus divi dzinējsuņi, viņš pat laban šķērsoja apakšējo pagalmu, dodamies uz vārtiem; uz rokas locītavas, līdzīgs mazam, aklam, raibi tērptam bruņiniekam, sēdēja piekūns. Skaļas suņu rejas vēl ilgi skanēja klusuma, kad mednieks jau bija nozudis skatienam.

Pulksten vienpadsmitos no rīta, kastaņbrunā livreja ģērbta vadītāja stūrēts, pagalma pa arējā sargtorņa eju, aizkaitināti plīkšķēdams, iebrauca fouldens, un braucējs pieprasīja tulitēju tikšanos ar kādu mis Streindžu; drīz pēc tam Margarita, pilna nožēlas, pateica lielajai Korfgeitas pili j ardievās.

Pārbraukusi mājas, meitene secināja, ka stāvoklis nav tik briesmīgs, ka viņa baidī jusies; ģimene, ja neskaita Sāru, nejutās par viņas «izpriecas braucienu» aizvainota, drīzāk tas izraisīja itin kā gandarījuma sajūtu. Izraisīt kādā Strcindžā tādas jutas nebija viegli; taču vajadzēja ņemt vcra, ka Pērbekas īpašniekiem piederēja Dorsctas lielākā daļa, viņu muiža pletās līdz Serbornai un vēl aiz. tas. Reiz zemi no viņiem rentējis bija arī pats Džesijs, līdz krādams un tau­pīdams to izpircis, maksājot skaidra naudā. Tēvocis Marga­ritas ncibu, gari nerunādams, atzina par pareizu, un tas nozīmēja visai daudz. Tovakar viņš ilgi nosēdēja kopā ar brāļameitu, un viņa pastāstīja, ka viss noticis. Džesijs pakšķinaja pīpi un rauca pieri, reizēm aši pārtraukdams stāstījumu ar kadu papildjautājumu, lai uzzinātu pēdējos sīkumus. Taču toreiz viņš jau bija ļoti slims un kaite ievil­kusi bālajā seja dziļas grumbas.

Nu Margarita atkal pārcēlās kāda vēl talakas nākotnes laika. Teli zibēja garām spokaina ātruma itin ka tinoties toreiz vēl neizgudrota kinematogrāfa lentei. Viņa atcerējās, ka skumusi un gaidījusi, kā cerējusi sagaidīt kādu zīmi, ka Roberts nav viņu pilnīgi aizmirsis. Margarita bija pulējusies tikt skaidrība, ko pret viņu jūt. Vai viņai patīk jaunā cilvēka trakulība vai arī piesaista tīri dzīvnieciskā vīrestība, bet varbūt tas ir kaut kas dziļāks? Bet, kas zina, vai tas nav kas peļamāks: gluži vienkārši dziņa izsist visaugstāko cenu, nostādīt sevi augstāk par pārējiem, augstāk par pašas ģimeni, jo, kļūstot par Korfgeitas saimnieci, tā taču notiktu.

Picnāca rudens, ražas novākšanas laiks, ritēja dievkal­pojumi pateicībai Dievam par ražu. Kravas pārvadātāji pina nojumēs lelles, darinot tās no salmu kūļiem, un pakara pie maju dzegam, apmainot ar pagājušā gada veca jiem, putek­ļainajiem greznojumiem, kurus ceremoniāli sadedzināja. Margarita bija aizņemta virtuvēs — viņai nācās pārraudzīt krājumu nodrošināšanu nākamajai ziemai: vīna raudzēšanu un pildīšanu pudelēs, ievārījumu gatavošanu un gaļas sālīšanu; cita pēc citas pa depo vārtiem no sasalstošajiem, grambainajiem ceļiem ieripoja lokomobiles, dubļainas un aprūsējušas. Tās vajadzēja nojumēs notīrīt, noskrapēt, ieeļļot, nopulēt un pārkrāsot nākamā gada darbam. Katrs aizbīdnis japarbauda, katra nodilusi riteņa aploce jaapmaina, sadales vārsti jānoņem un atkal jāuzliek, parvades ķedes jaapskata un jāpārbauda darbība. Kalves auroja un dunēja augas dienas, pie plēšām stradaja melni nokupejuši kravas pārvadātāju dēlēni, virpas dūca, vīri mudžēja ap milzīgajiem bareliem, kleitoniem un šatlverdiem. Darba netrūka, un Slrcindžs un Dēli 'y&u pārvadāšanas nozarē vien cilvēkus ne uz brīdi neatbrīvoja. Džesijs, kā vienmēr, stra­daja kopā ar vīriem, galvu pieliecis sāniski, klausījās loko­mobiļu varenajā duna, visu aptaustīja un pateica savus secinājumus, tikai laiku pa laikam sapcs sagraba viņu un salieca raga — tad viņš izgrūda lāstu, aizgaja projām, ap­guļas, iedzera glāzi alus un sasparojas no jauna.

Dienas, ka jau ziemas vidu, kļuva īsakas; bija al likusi tikai nedēļa līdz Ziemsvētkiem, kad mājas pagalma, pūzdams saltaja gaisa elpu mutuļiem vien, vieglos rikšos iejāja Pērbekas pārvaldnieks. Margarita drebošām rokam parlauza vēstules zīmogu. Ieraudzījusi pavirši uzšņāptas, grūti izburtojamas rindas, viņa pēkšņa brazmaina jutu uzliesmojumā atskārta, ka tas rakstījis Roberts. Meitene aizsteidzas uz. mašīnu nojumēm, lai pašam pirmajam par saņemto ziņu pastastitu tēvocim. Proti, Margarita tika ielūgta uz Ziemsvētku svinībām Korfgeitā, kur viņa būtu viena no apmēram simt viesiem, kas piedalītos ģimenes viesībās. Ja ņēma vēra agrāko gadu pieredzi, svinēšana noteikti varēja ieilgt līdz martam. Savu piekrītošo atbildi meitene nodeva rokas pārvaldniekam, kas, joprojām atvilkdams elpu, sēdēja virtuve un malkoja siltālu.

Nakamaja diena pirms došanās ceļa Margarita atkal uzmeklēja Dzēsi ju. Zirgi jau sprauslodami stāvēja pagalmā. Tēvocis, kā parasti, strādāja nojumes, kur zilgajai gaismai blāvi spiežoties iekšā pa augstajiem, leduspuķēm aizsalu­šajiem logiem, ņemas iestiprināt kada virzuļa galviņu kor­pusa. Meitenei iesapejas sirds, redzot, cik smails kļuvis zods tēvoča novājējušajā seja un kādas grumbas iegulušas ap sakniebto muti. Pēkšņi vairs negribējās braukt projām, bet tēvocis vērsās pie viņas visai skarbi. — Brauc, ja tev pagadījusies tāda izdevība, un vairāk ne vārda… — Viņš viegli noskūpstīja brāļameitas pieri un uzšāva ar roku pa dibenu, ka bija darījis Margaritas bērnība. Pavadījis meiteni līdz durvīm, viņš stāvēja tajās, mādams ar roku, līdz viņa vairs nebija redzama, tad saviebies pagriežas un atspiedās prel kadu solu, berzēdams sānus — tā bija tikai pa pusei apzināta kustība, lai mazinātu sāpes. Tās pargaja, acu priekšā vairs neplaiksnijas sarkanas ēnas; Džesijs noslaucīja seju un smagiem soļiem atgriezās pie darba.

Dērnoverijas pievārte Margaritu gaidīja pavadoņi. Sals svilinaja, bet kažokā tito meiteni priecīgi satrauca stopiem bruņotie vīri, kas bija izsūtīti uz priekšu, lai izlukotu uz visām pusēm tīreli, vai kaut kur nav manāmi lielceļa lau­pītāji. Ferbekas īpašnieki acīmredzot neriskē ja ar savu viesu drošību. Jājiens bija garš, saltais vējš knieba sejā un ausis, pret cieto zemi klaudzēja zirgu pakavi, gaisma jau dzisa, kad viņa atkal ieraudzīja pili — tas pelēkos akmens mūrus pret zilganpelēkajam debesīm. Sienas klaja plana sarmas kartiņa. Režģis pie arēja torņa bija nolaists; vējš gaudoja, lielais nams nolūkojas lejup ar uguņos zaigojošām acīm. Pulciņš gaidīja, zirgi sprausloja un karpija zemi, līdznožvadzēja važas, režģis ieslīdēja akmens sprauga. Satraukums bija piespiedis Margaritu izmest no prata tēvoci; dzirdot nokrakstam aiz sevis vārtus un atskanam sargu saucienus uz iekšējiem mūriem, viņa iesmējās. Fils atradās ka ziemas, tā tumsas varā.

Viņa atcerējās dejas, sarunas un smieklus. Mises mazaja Korfgeitas kapela, izjādes uz jūras krast u, lai palūkotos uz vēja placināto Lamanšu; liesmu rukoņu Lielas halles ka­mīna, gultas siltumu, kad ārā gaudoja vējš. Viņa gandrīz bija iemācījusies, ka medīt ar vanagu, mazo, rāmo piekunu, ko uzskatīja par derīgu dāmām. Roberts gribēja viņai to uzdāvāt, bet viņa atteicās — nebija ne vietas, kur to turēt, ne arī piemērota bura, ne livrejā ģērbta kopēja. Beidzot putns aizmuka, spēcigiem spārnu vēzieniem uzlidoja debe­sis, un Margarita priecājās — putns šķita vējam piederīgs.

Galvenokart lai palepotos viesu acis, Roberts bija pūlējies apmacīt zelta ērgli, kas pēc viņa prasības bija atvests šurp no Skotijas mežonīgajiem kalniem. Nejaukais putns pirmajā lidojuma paglabas kokā, un visas pulēs viņu no turienes izdabūt bija veltīgas. Divus kalpus atstāja viņu uzraudzīt, taču viņi atgriezās tukšam rokām: nepaklausīgais radījums sabiezējušajā tumsā bija izmucis un uz jebkuru vilinājumu atteicās paklausīt. Galu gala pēc diviem vakariem tas atgriežas un ka pamests aptupas uz arēja torņa pakāpes, un Roberts, piedzēries ka mārks un nejauki lamādamies, zvē­rēja, ka pazudušais dēls pienācīgi jaapsveic. To varēs piedienīgi izdarīt vienīgi tad, ja kadu mūžvecu lielgabalu, ko neviens dzīvais neatcerējās izmantotu šaušanai, izvilka vajadzīgajā pozīcija, no ieroču noliktavas sadabūja pulveri, sagatavoja lādiņu un izšāva. Lode izsita vārtu muri kubikjardu dziļu bedri, gandrīz norāva galvu sardzes priekš­niekam un pārbaidīja kadu viešņu, tā ka tā krita histērija, bet pārsteigtais putns, ko sprādziena trokšņa spēks izmeta no patvēruma, spārnus smagnēji plivinadams, aizlidoja projām un nekād vairs netika redzēts.

Vecgada vakarā Roberts uzveda Margaritu senas pils augstākajā smailē. Viņi staveja pie šaura loga vairāk nekā piecsimt pēdu par tīreli, vējš dzeldēja abu sejas un vaima­nāja, triekdamies pret akmeņiem, turpretī Roberts smejas par raganu sārtiem, kas liesmoja visapkārt, līdzīgi acīm zibēdami gar apvārsni. Kaut kur iegaudojās vilks — augsta, trīcošā balsi; skaņai atlidojot no tumsas, Margaritai pār­skrēja drebuļi. Roberts to ievēroja, ietina abu augumus sava apmetni un, nostājies meitenei aizmugure, apņēma viņas vidukli; viņa pagriezusies pieglaudas jauneklim, sajuzdama tā siltumu un roku lēnās kustības un piespiezdama seju viņa plecam, ļaujot, lai viņš glāsta par acīm atrīsušas matu cirtas. Viņai gribējās raudat par aizejošo Laiku un lietu nepastāvīgo dabu. Tā viņi noslavēja veselu stundu, līdz ciemata atskanēja zvani, tālu leja atvērās gaišie durvju un logu četrstūri un ugunskuri noplaka un apdzisa. Kalendari vēstīja, ka atnacis Jaunais gads.

Pēc tam Margarita atkal un alkal ciemojas Korfgeitā. Ziema atdeva vietu pavasarim un pavasaris — karstajai vasarai. Viņa vēroja, kā vasaras saulgriežu vakarā pils pagalma dejā griežas pārģērbušies ļaudis, kas atainoja Robiņa I luda varoņdarbus. Viņa baza koka zirdziņa mutē naudas gabalus, ko tā klabošie zobi, protams, nespeja noturēt. Reiz Roberts, kas savam bentlijam pēc kadas plītēšanas bija satriecis priekšējo atsperi, nervu sabrukuma bija lādēdamies aizdzinis kadu tauriņmašīnu līdz pašai I ,aimbridžai un tad izpildījis savus draudus nogrūst to leja no Gouldenkepa. Visu gadu Dērnovērijā pienāca vēstulēs, kuras atnesa savas apgaitas kāds karavīrs vai muižas pār­valdnieks. Nākamo Korfgeitas pavēlnieku Margarita mulsinaja. Meitene neritēja dižciltīgas dzimtas asinis, tomēr viņai nebija parasto ļaužu domu gājiena. Dzimtcilvēkus viņš nodzītu no ceļa grāvī ar vienu bcntlija puticnu. Marga­rita nesarka, viņa arī muļķīgi nesmīkņāja un neķiķināja ka ciemata palaistuves, kad Roberts glastija viņas krūtis, viņa bija nopietna un klusa, un allaž likās, ka viņas acis gail skumjas. Pati Margarita apzinājās, ka viņus saista kadas vārdos neizteiktas jutas un viņu saprašanas ir dziļāka par vārdiem. Aiz viņa bramanibas un trakulibam slepas kaut kas tads, kam Margarita bija vajadzīga; kadu dienu Roberts pēc visiem likumiem lūgs, lai meitene klust par viņa sievu.

Šobrīd viņa nodrebēja, atcerēdamās savas pasaules sabrukumu. Kada augusta vakara, kad sienāži nekādi ne­varēja beigt sisinašanu, ši skaņa likās iesūcamies smadzenes un asinis, neatlaidīgi pakļaudama prātus savai dīvainībai: te tā bija dzirdama, te nedzirdama un atkal dzirdama. Siltajā tumsa augstu slejas pils torņi, un visā apkartne — pils pagalmos, uz mūriem un pilskalna, ka arī tālu leja ap koku ieskauto grāvi, kas bija pi Ins ar ūdeni, — mirdzēja jāņtārpiņi ka z.aļganballi vizulīši, ar kuriem apšūts melnais zāles samts. Viņa paņēma vienu saliektaja sauja, un arī tur tas vēl mir­dzēja — tais un noslēpumains. Gaiss bija pilns smaržas, smagas un versmīgas, tajā jautās jau agrs rudens. Margaritas sejā iesitas vēja pūsma; meitenes satraukta iztēle iečukstēja, ka tā atskrējusi no kada savāda pagājības brīža.

Roberts bija kluss un domīgs, tāda noskaņa viņa jaunekli nebija redzējusi. Līdzas virtuvēm dega ugunskuri, mezdami atblāzmas uz akmeņiem, apgleznodami ar saviem atspul­giem centrālo torni. Ciaisa zibsnīdamas uzvirpuļoja pelnu plēksnēs; Roberts sacīja Margaritai: tas esot kā cilvēku dvēseles, kas virzoties cauri bezgalībai, kadu bridi vēl mirgodamas, tad pazūdot tumsā. Viņš runāja nevis paš­reizēja valoda, bet kada sena mēlē ar rīkles pieskaņu; mei­tene nebija nemaz nojautusi, ka viņš to prot. Viņa varēja Robertam atbildēt; stāvēdama līdzas, viņa virknēja teikumu pēc teikuma, pulēdamas Roberlu mierināt. Viņa ierunājās par pili. — Tu raupjais nams ar mūriem robotiem, — viņa teica, — tu rotaļ.biedr(i)s drūmais maigiem jūtu asniem…

Roberts likās pārsteigts, to dzirdot. Margarita pasmejas, naksnīgajā tumsa balss kļuva klusākā. — Tas ir viens no Elizabetes laika ne īpaši pazīstamajiem autoriem, mums viņa rindas vajadzēja mācīties skola: esmu piemirsusi viņa vārdu; man gan viņš likās visai labs.

—   Ka tad tur beidzas?

—    Glaud vāros pumpurus… — Viņas balsi gandrīz ieskanejas izbrīns; pirmoreiz, viņa saprata, kādu skaudru domu slēpj šie vārdi. — Bet nu… man skumjas liek teikt taviem mūriem atvadsveicienus…

To dzirdot Roberts nez. kāpēc sadusmojas. — Visādi pareģojumi, — viņš norūca un nospļāvās. — Tu esi ka tāda reģe slēptuvē, murmini visādas stulbas burvestības…

—   Robert… — Margarita, jau tā stāvējusi tuvu, picnāca vēl klātāk. Viņa piekļāva seju jaunekļa vaigam, pavēra lūpas, lai zobi un mele skartu viņa zodu, —gribējās kliedēt viņa skumjas. Roberta rokas paslīdēja zem viņas plana ģērba un virzījās lejup pa muguru. Viņi bija skūpstījušies un glāstījuši viens otru ne reizi vien, Roberta pirkstiem meitenes augums nebija svešs, tas ielīksmoja jauno augst­mani tapat kā viņa acis ielīksmoja medību suņa galva ar saslietām ausīm vai vanaga lidojums, ka viņa mute tīksmi izgaršoja ēdamo vai labu vīnu. Šoreiz tas irciladi, Margarita nodomāja. Ja viņš tagad turpinās un ja es viņam ļaušu to darīt, iznākums var but tikai viens. Bet galu gala — vai tas ir svarīgi?

Viņa nori ja kakla sakapušo kamolu, aizvēra acis un tad pirmo reizi sajūta, itin ka kaut kas grieztos un savītos, un kristu, viņa apzinajas, ka Vieta un Laiks sašķiebjas, vieš mokas. Viņa piekļāvās ciešāk Robertam, iekunkstējās, sajūta, it ka nestāv vairs uz cietas zemes, bet leni griežas bez apstājas tukšumā un viņai pakaļ pa pēdām dzenas visādi nedzīvi priekšmeti un bēdas, un nākotne sagaidāmas bailes, un to visu bez šķirošanas sadzen par viņu kopa normaņu vējš. Viņa nodomāja: varbūt es zaudēšu samaņu. Kas gan ar mani notiek… Viņa pulējas atsaukt atmiņā tēlus, kas cīnītos pret tumsu: tēvu, Saru, tēvoci Džesiju, cilvēkus, ko bija pazinusi skola, pat veco masu Alisi ju. Viņai bija ne­skaidra sajūta, ka tas, ko viņa veļas darīt, ietver sevī vairāk nekā viņu pašu, viņas augumu un sāpes. Tas vajadzīgs viņiem, visiem tiem cilvēkiem, ko viņa jebkad pazinusi, viņai jāatbild par tiem: viņu dēļ Margaritas izvēlei jābūt pareizai. Viņa juta uz vaiga kaut ko karstu un zinaja, ka tā ir asara, lai gan, vai viņa raud par viņu vai par Robertu, vai par visu cilvēci, viņa nevarēja pateikt. Tonakt viņa atdevas Robertam atkal un atkal, iepriecinādama un gudama pati prieku, reizēm davadama glāstus ka māte, reizēm ietīta tajos, lai nepiekļutu klat tumsa, līdz beidzot mīlnieks it ka pazuda miega mākoni, kas neatstaja vietu sapņiem.

Margaritu pamodinaja lorda Edvārda senešals, viņa galma pārvaldnieks, no visiem cilvēkiem tieši šis, — un pavēstīja, ka Roberts pēc karaļa pavēles aizsaukts projām un ka viņam, sencšalam, jāaizgada Margarita mājās. Mei­tene klusu gulēja gulta, vēl pa pusei noreibuši no miega, un viņa leni auga dusmas. Senešala dīvainajā skatienā un pareizajos vaibstos, ko, šim cilvēkam pagriežoties projām, Margarita nekād nespēja atcereties, — tatad šajos vaibstos meitene bija jau izlasījusi, ko sirds dziļumos zinājusi. Ka burvība — ja tā bijusi burvība — ir beigusies, ka viņa pardevusies par sarkanu vērdiņu, ka Roberts nācis pie prata, ka Ferbekas valdnieks nemūžam nesajauks savas asinis ar parastu meiteni. Margarita, zobus atiezusi, nikni aizdzina senešalu pro jām, piecēlās un palūkojās uz sevi, pagriezusies pret spoguli, lai redzētu savu pārmainījušos — padauzas — augumu; viņa nomazgājās, dusmīgi izšļakstīdama ūdeni no krūzes uz grīdas. Gulta bija iezīmeta. Naida kūsādama, viņa atlocīja pārklājus atpakaļ un atstāja, lai visa pasaule skatās. Kad senešals atnāca pēc viņas, pār viņu nobira lāstu krusa; spārdīdama kajas pret grīdu un zvērēdama atriebību, viņa apzinājās, ka tas viss ir veltīgi; neviens neko nespes izdarīt — ne viņa pati; ne tēvs, ne varena Streindžu firma ar visu tās naudu un varu. Jo šajā valsti likumu, kas aizstā­vētu parastos ļaudis, nebija. Bagāto un nabago stāvoklis bija atkarīgs no dižciltīgo iegribam, un dižciltīgajiem feodālos īpašumus piešķīra angļu karalis, bet viņš sava tronī sedeja saskaņa ar apustuļa Fetera troņa žēlastību. Likums bija vecais lielgabals, kas spīdēja ārā aiz vārtu režģiem…

Viņai likās, ka arēja pagalma kāds kalps smīkņā; būtu viņai ierocis roka, nekāuņa izlaistu garu. Viņa drazās uz zirga vēja ātruma, patagodama dzīvnieku, līdz tas saka asi­ņot, un nodarīja pati sev sāpes, kratīdamās seglos. Senešals savaldīgi ļāva savam zirgam rikšot divsimt jardus iepakaļ.

Šie cilvēki viņu apzīmogojuši, ka apzīmogo saluzušu kasti preču pārvadāšanas vilcienos: bojāta prece, nogā­dājama atpakaļ sūtītājam… Apmēram jūdzi no pils Marga­rita pagriezās atpakaļ, redzēja, ka lielais nams viņu vēro, un izgrūda lāstu. Fār vaigiem un kaklu atkal lija asaras, taču tās bija sašutuma asaras.

JO TEV UN TAVIEM TUMSAS EŅĢEĻIEM IR SAGATAVOTAS NEDZIESTOŠAS LIESMAS, JO TU ESI PATS GALVENAIS NO NOLĀDĒTAJIEM SLEPKAVĀM, TU EiSI ASINSGRĒKA RADĪTĀJS… EJ PROJĀM, NEĢĒLI, EJ PROJĀM AR VISAM SAVAM

VILTĪBĀM… ATDOD GODU DIEVAM, KURA PRIEKŠĀ VISI LOKA CEĻUS…

Viņš runa par mani, izmocīta nodomāja Margarita… Viņa bija prātojusi par atceļu un pili; asaras bija īstas. Karstās lāses ritēja lejup, samitrinadamas kaklu. Vai tas ir labākais, ko tu vari darīt? viņa nedzirdami vaicāja tēvam Edvārdam. Mocīt ar savu teātri veco viru, lai gan es šeit sēžu brīva — es, kas esmu šis maļas jaunuma neseja un maldu ceļu stai­gātāja? Protams, prāts pašai sev atbildēja aizkaitinats. Jo viņš, tāpat ka baznīca, kurai viņš kalpo, ir akls, tukšs un uz.putigs. Šis Dievs, par kuru viņi kladzina, — kur ir viņa taisnīgums, kur viņa līdzjūtība? Vai Viņam patīk skatīties, ka mirst cilvēki, viņa vārdā nodzīti līdz nāvei, vai Viņš smejas par saviem slinkajiem priesteriem, vai viņš ir apmie­rināts, ja cilvēki nokrīt miruši, skaldot akmeņus Viņa tempļiem, un ja mazais, sašaustitais Dievs ar skumīgo seju nomirst pie krusta… Margarita nodomāja: iešu projām un meklēšu citus dievus, varbūt tie būs labāki; lai nu ka, sliktāki tie nebūs. Varbūt viņi joprojām ir atrodami vēja, lireļos un vecos, pelēkos kalnos. Es izlūgšos no Tunora zibeni un no Votāna taisnību, un no Baldura mīlestību: tas vismaz izlēja savas asinis smiedamies, nevis sakropļots un sāpju mocīts kā Kristus, kas savas tiesības piesavinājās…

Māja nodrebēja un apdzisa ka sveces liesma caurvējā. Meitene atkal krita cauri Visumam, kur zaigoja dzirksteles, kas izskatījās pēc zvaigznēm vai mirdzošiem jāņtārpiņiem. Likās, ka Margarita taja paša bridi redz noraugāmies viņa Korfgeitu ar saviem galvaskausa caurumiem līdzīgajiem acu dobumiem. Leja jūra, baltu putu vainagoti, šļakstījās plīstošie viļņi, vējš dūkdams traucas ap augstajām klintīm; tas bija Dorsctas vējš; sens, salts un spivs, tas bija atlidojis jūdzēm tālu pāri okeānam.

Joņošana apstājas, un Margarita staveja un brīnīdamas platām acīm raudzijas apkart. No pagatnes viņa bija pārcēlusies uz. nākotni vai uz kadu Laiku, kas nekād nebi ja bijis un nekād nebūs. Pār viņu virmoja debesis, un abas puses visapkārt slejas pīlāri, kas bija izcirsti no rupja akmens; veci un netēsti, lietus izskaloti un vēju izgrauzti, gadsimtu gaita izeaurumoti, lai viesuļiem bulu, kur apmes­ties. Tiem apkart mutuļoja vētras trenkti mākoņi, aiz tiem vējš griezās virs pelēkiem zāles plankumiem. vēl talak pletās nebūtība; tukšums, kura viņa varēja iekrist, pēkšņi pārveldamas pāri pasaules malai.

Viņas priekšā, atspiedies ar muguru pret tālāko pīlāru, sedeja kāds vīrietis. Viņa apmetnis plandījās, mati, gari un gaiši, vēja cilāti, vijas ap apaļo galvaskausu. Margarita piespieda plaukstu pie pieres. Si vīrieša seju viņa bija redzē­jusi, bet kur… Pat tagad vērojot, tā šķita maināmies, vaibsti izlocījās un pārvērtās, seja kļuva par tukstošveidi un reizē tā nebi ja nevienas būtnes seja. Vēja seja.

Margarita virzījās vai šķita virzāmies viņam klat. Sapni viņa mācēja runāt; viņa veidoja vārdus, jautājumu. .Sveši­nieks iesmejas. Viņa balss bija smalka un spalga, it ka lidotu šurp no liela tāluma. — Tu sauci Senos Garus, — viņš bilda. — Kas sauc šos Aizlaicīgos, sauc mani…

Virs pamaja, lai Margarita apsēžas. Viņa apsēdas vīram līdzas, juzdama, ka mati plīvodami silas seja. Dīvainajā vietā plosījās vējš; tad, Margaritai raugoties vira, pūsma it ka pēkšņi norima, un viņa līdz ar akmeņiem un zāli, uz kuras abi atradās, milzīgā ātrumā izvirpuļoja cauri bezgalīgi lielai mākoņu jūrai. No šīs domas noreiba galva, un meitene uz mirkli aizvēra acis. — Tu piesauci Aizlaicīgos, — rāmi sacīja Aizlaicīgais. — Varbūt viņi ar prieku tev atbildēs…

Nu viņa akmeni pār vīra galvu bija ievērojusi zīmi, kurai tur noteikti vajadzēja but; tas bija aplis ar vēža apveidiem vidu; līni jas nesaprotamā kārta klājas cita citai pari. — Vai tu esi… īsts? — viņa vara balsi pavaicāja.

Vīrieša seja iegūla jautrība. — īsts? — viņš pārjautāja. — Pasaki, kas ir īstenība, un es tev varēšu atbildēt. —

Viņš pavēcināja roku. — Ieskaties cietzemē, klintis, un tu redzēsi it visas Visuma galaktikas. Tas, ko tu sauc par īste­nību, izkust; spēki griežas un virpuļo, tā ir puteklīšu un atomu deja. Dažus no tiem mēs saucam par planētām, viena no tām ir zeme. īstenība ir Nekās, tā atrodas iekšā nekām un arī sevi ietver neko. Pasaki man, ko tu velies, un es atbildēšu.

Viņa atkal piespieda plaukstu pierei. — Jus mēģina! mani apmulsināt…

— Ne.

Viņa aizsvilas. — Tādā gadījuma lieciet man mieru! — Viņa nevarīgi ņemas zvetet ar durem zāli. — Es jums neko neesmu nodarījusi, beidziet… ar mani rotaļāties vai ka nu to sauc, ko jūs darāt, ejiet gluži vienkārši projām un ļaujiet man būt…

Viņš sadrūmis palocījās, un Margaritu pēkšņi parņema bailes, ka visa šī dīvaina vieta izgaisis un viņa taps iemesta atpakaļ laja dzīve, kuru neapšaubāmi nespēja vairs panest. Nu viņai gribējās mesties uz priekšu, satvert svešinieka apmetni, tapat ka bija gribejies satvert priestera sutanu, tomēr tas nebija iespējams. Viņa pulējās atkal bilst kadu vārdu, bet virs, pacēlis roku, pamāja klusēt. — Klausies, — viņš sacīja, — un mēģini atcereties! Nenonicini savu Baz­nīcu, jo tai piemīt gudrība, kas ir pāri jusu saprašanai. Neno­nicini tas kumēdiņus, jo tiem ir savi nolūki, kas tiks pie­pildīti. Sī Baznīca pūlas — tapat ka pūlējāmies mēs — izprast to, kas neliks izprasts, aptvert to, kas ir ārpus musu aptveršanas spējas. Augstākājai Gribai nevar pavēlēt, to nevar uzzīmēt vai izmērīt. — Viņš paradīja uz apkarini, uz akmeņu loku. — Augstākā Griba līdzinās šim lokam, tā apņem visu, tā bezgalīgi mainās, miesa iet bojā, saule slīd par debesjumu; Baldurs mirst, un mirst Kristus, karotāji cinas ārpus savas Valliallas mītnes, krīt, noasiņo un atkal atdzimst. Visi ir ieslēgti Augstākajā Griba, viss ir iepriekš noteikts. Mes an atrodamies tur, iekšā, musu mutes aizveras un atveras, mūsu balsis runa, un mēs nevaram tam pavēlēt..

Augstākā Griba ir bezgalīga, mēs esam tas darbarīki. Nenonicini savu Baznīcu!

Viņš sacīja arī vēl daudz, ko citu, taču tā jēgu aiznesa sev līdzi vētras brāzmas. Margarita vēroja Aizlaicigā seju, viņa lupu kustības, dīvainas, degošas acis, kas atspulgoja tālu sauļu un citu laiku gaismu. — Sapnis beidzas, — viņš galu gala noteica. —Tas ir sapnis. Lielā Deja beidzas, sāksies cita. — Viņš pasmaidīja un pieskaras ar pirkstiem zīmei, kas bija iekalta klinti viņam virs galvas.

—    Palīdziet man! — Margarita pēkšņi lūgdamās ie­teicas.— Ludzu…

Virs pakratīja galvu, viņai likās, ka mājiens izsaka līdz­jūtību un ka Aizlaicīgais vēro viņu tapat, ka viņa bija vēro­jusi jāņtārpiņus izdzīvojam savu mūžu zāle. — Pavedienu vērpj masas Nomas, likteņa dieves, — viņš turpināja, — ie­zīme un nogriež, lūr nekās nav līdzams. tā ir Augstākā Griba.

—   Pastāstiet man, ludzu! — Viņa nelikās miera. — Kas ar mani notiks? Jus to varat izdarīt, jums tas jādara. Tāds ir jusu pienākums pret mani.

Svešinieka balss atlidoja līdz viņai, pārmākdama vētras aurus. — Tas ir aizliegts… — Viņa acis it ka aizmiglojas.

Skaties uz dienvidu pusi, — viņš sacija. — No dien­vidiem tev nāks dzīvība — un arī nave. Ka visam citam dzīvām būtnēm, tā arī tev. Būs prieks un cerības, būs arī sāpes un bailes. Pārējais ir noslēpums. tāda ir Augstāka Griba…

Margarita uzkliedza viņam: — Bet tas taču neko neizsaka, jūs man neesat pateicis itin neko… — Šiem vārdiem nebija nekādas nozīmes; vīrs un akmeņi izbālēja, saruka, un pašu Margaritu vēji aiznesa projām atpakaļ. Kadu mirkli likās, ka Aizlaicīga seja iegaismojas spožā bronzas krasa, un meitene ieraudzīja Kristu vai Baldūru visā viņu varenuma lūkojamies lejup no mākoņiem, pēc tam tēls kļuva tumšāks, melnāks par akmeņu mestajām ēnām, un tad viss saplūda kopa un izgaisa.

TĀPĒC TAGAD EJ PROJĀM, TAVA MĪTNE IR TUKSNESIS, TUR, KUR LOKĀS ČŪSKAS. TU VAIRS NEDRĪKSTI KAVĒTIES… JO LIEC VERA: KUNGS DIEVS TUVOJĀS ĀTRI, UN UGUNS IES VIŅAM PA PRIEKŠU. JA TU arī ESI APGANĪJIS CILVĒKU, TEV NAV DOTS ŅIRGĀTIES PAR SAVU KUNGU…

VIŅŠ IR PADZINIS TEVI, KAS ESI SAGATAVOJIS SEV UN SAVIEM EŅĢEĻIEM ELLI, KURAPASTAVES MŪŽU MŪŽOS; NO VISVARENA MUTES IZNĀKS ASS ZOBENS, KAS SODĪS DZĪVOS UN MIRUŠOS, UN VISU PASAULI AR UGUNI…

Viss bija beidzies. Margarita paveras apkart uz citu klāt­esošo sejām un rokam un saprata. Istabā atkal valdīja miers.

Viņa ilgi gaidīja un vēroja an tad, kad citi bija jau projām. Tēvs Edvārds, ka arī kopēja scdeja pie gultas, vecais virs leni elpoja. Visas mokas bija beigušas. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, meitene stāvēja pie loga, juzdama nakts gaisu glāstām viņas seju un noraudzīdamās pāri jumtiem miglas tītajā tīreli un šauraja, balganaja svītra gar dienvidpuses apvārsni. Skaidri ka halucinācijā viņa redzēja Robertu skubinot zirgu un sūtot pie velna un vēl talak visas sievietes, un auļojot, lai aizvestu viņu, Margaritu, atpakaļ uz pili. Meitenes lūpas gandrīz izliecās zobgalīgā smaidā. Jo puķes aug, miesa mirst, saule slīd par debesjumu, un par mums visiem valda Augstākā Griba… Viņa sarauca pieri, lauzī­dama galvu, kur viņa dzirdējusi šos vārdus, bet nespeja atcerēties.

Džcsijs Streindz.s nomira rītausma; tēvs Edvārds skaitīja lūgšanu un uzlika dievmaizīti viņam uz mēles. Un kopēja spi Īgta ja gaisma atlocīja atpakaļ segas un palagu un saskaitīja vēža uzkalniņus, kas līdzīgi zilganām dūrēm bija pacelušies zem veca vira navesbalas adas.

Bekija allaž bija dzīvojusi namiņā, pa kura logiem varēja redzei juru.

Līcis bija melns; melns tapee, ka līdz ūdenim sniedzās klinšu josla, kas bija gandrīz melna, jo gadiem ilgi to bija grauzusi jūra, kremtusi un lauzusi, sadalot seno dzīvnieku un augu palieku kārtu smalka, tumšā granti, kas klajās par liedagu un kumpainajiem, slīpajiem zemesragiem. arī zāle bija pieņēmusi šo krasu, un mazās mājiņas, kas greizas raudzijas ūdeņos, izskatījās tikpat nokvēpušas; tas pats bija noticis ar laivām un steķiem, kazenājiem un irbulenem; pat truši, kas vasaras vakaros lēkāja pa klinšu takām, šķiet, arī bija ieguvuši to pašu dūmaino nokrāsu. Sasniegušas klinšu virsotnes, takas stāvi liecās lejup un ienira jūra; likās, ka visa zeme ir gatava ar plunkšķi iegāzties ūdeni un ar troksni iešļakties okeāna.

Bija vasaras nakts, kad Bekija pirmo reizi ieraudzīja Balto kuģi. Meitene bija aizsūtīta vieglajā laiviņa, tēva vienīgajā manliba, izņemt šīsdienas lomu no omāru mur­diem, kas rinda stiepās gar krastu. Viņa stradaja čakli, irdamas gar ūdeni lēkājošajām bojām; laivas dibenā novietotie grozi čumēja un mudžēja no lielajiem, melnajiem un klinšpelēkajiem vēžveidīgajiem, kas knaibijas un staipijas, cilādami drebuligas, niknās spīles. Bekija domīgi tos vēroja. Krietns loms: ģimenei nakamnedeļ būs labs paēdiens.

Viņa uzvilka augša pēdējo murdu, juzdama, ka lcnic paisuma viļņi apgrūtina izcelt smagumu. Murds bija tukšs, iekšā redzamas tikai baltpclekas ēsmas skrandas. Meitene pārmeta darvoto pinumu pāri laivas malai atpakaļ un palie­cas, lai redzētu, ka tā spokainie apveidi pazūd duļķaini zaļajā ķīļudeni. Viņa sēdēja, juzdama, ka iesāpas pleci un roku dilbi un samiedzas acis pret saules dziesnu vakarpuse. Un ieraudzīja Kuģi.

Tikai tobrīd viņa nezināja, ka tā vārds ir Baltais kuģis.

Tas atri un klusi peldēja uz. piestātni, priekšgals šķēla juru, saceļot baltas putu vērpetes. Grotbura bija nolaista un satīta, augstajā kliverī ieskreja viegls vējš. Klusi, bet skaidri pāri ūdeņiem bija sadzirdama komandas vīru sasauk­šanās. Meitene nojauta, ka no lielā kuģa jābēg pro jām, un saka atri airēt mazo čaumalu, lai patvertos krastmala. Viņa nokļuva tur pie Rifa, dabiska akmens mola, kas iesniedzas tālu jūra, izlēca ārā, saplēsdama svārkus, tā ka atklājās garas, brūni iedegušas kājas, un steiga pulējas izvilkt laivu krasta un piesiet, tā saslapinadamas līdz jostas vietai.

Sveši kuģi līcī ieradās reti. Parasti te bija redzamas zvejas laivas ar platiem priekšgaliem, apaļvēderainas; tas bija izmantojamas krasta tuvuma. Šis kuģojamais bija citāds. Bcki ja piesardzīgi vēroja to tagad šūpojamies noenkurotu jūras viļņu bālajā, nelīdzenajā viļņu vairogā. Kuģis bija slaids un garš, ar gludu klaju un ātru gaitu; garais masts ar takelāžas apaļkokiem leni šūpojās, līdzīgi zīmulim durdamies krēslainajās debesis. Bekijai vērojot, tika nolaista laiviņa, viņa redzēja iekāpjam taja kadu vīru, kura uzde­vums bija pārbaudīt ārējo bortu. Bekija uzrāpās augstāk klinti, vilkdama smago grozu ar omāru lomu, un notupās bai līgi kā Irusitis aiz irbuleņu pudura, platām, brūnām acīm lūkodamas lejup. Viņa redzēja kuģīša kajīte iedegamies gaismu, tāatblāzmojas ūdeni ka līgani, dzelteni šķēpi. Viņai tur guļot, vēl iedzirkstījās pēdējie rieta saules stari un tad apdzisa.

Krastmala bija mežonīga un drūma. Šķita, ka par klinšu bluķiem nokarajas mūžīgas skumjas: skumjas un vēl kaut kas launaks. Kada mīklaina un sena grēka ēna. Jo te reiz bija ieradies kāds ievērojams traks priesteris un uzrunājis viļņus, vē ju un ūdeni —sava ārprātā lieciniekus. Sēdēdama mātei klēpī, lieki ja bija pietiekami bieži dzirdējusi šo stāstu: ka priesteris paņēmis laivu un izbraucis jūra pretī nāvei un ka ciemats ņudzējis pilns karavīru un priesteru, kas iera­dušies, lai izdzītu ļaunos garus, uzklausītu sūdzības un iztaujātu vietējos iedzīvotājus par piedalīšanos bruņotajā dumpi. Tincināšana neko daudz nedeva, un ciemats pama­zam nomierinājās, vētras nāca un gāja, laivas brauca jūrā un atgriezās krasta; tas nodarvoja un brauca no jauna. Viļņi bija vienaldzīgi, un gan vējš, gan klintis nedz zināja, nedz. arī raizējas, kam pieder — Kristus vikāriem vai angļu ka­ralim.

Bekija tovakar parnāca vēlu; tēvs rūca un ladcjas, draudēja meitu iekaustīt, apsūdzēdams visos pasaules grēkos. Viņai palika sēdēt uz Rifa, tcvs to zināja labāk par visiem citiem; sēdēt un aptaustīt fosilijas, kas, klintis sagla­bājušas, izskatijas pēc saritinātām atsperēm, ļauties vēja glāstiem un verot ūdens šļakstus, aizmirstot, ka laiks iet uz priekšu, bet mājās tak jābaro mazie, jāgatavo ēdiens, jātīra islabas un japalīdz viņam, tēvam, jo māte slimo un kāsē bez apstājas. Skuķis nekām neder, slinka bez gala un malas. Iedomājas sevi nezin par ko, laiskojas; to varbūt var atļau­ties Londinijas bagātnieki, taču viņam jāpelna maize.

Bekiju nenopēra. Un par Kuģi viņa neko neteica.

Tonakt viņa gulēja nomoda, būdama nogurusi, taču ne­spēdama iemigt. Viņa dzirdēja māti kāsējam, vēroja pa logam priekšā aizvilkto aizkaru spraugu šauro, naksnīgo tirkīzkrasas debesu ķīli; redzēja to rītausmā nobalam un redzēja arī vienīgo planētu sarūkam līdz dzirksteles ap­jomam, un tad to aprija austoša saule. Majiņa bija dzirdamas klusas šalkas, gandrīz tik nemanāmas ka asinsritums ausīs.

Netālu elpoja jūra, viļņi leni veļas judžu garumā, tur ne­skaidri no neatminamiem laikiem dunēja ūdens klajš.

Ja arī Kuģis bija palicis līcī, no tā nedzirdēja ne skaņu; ataustot ritam, tas vairs nebija redzams. Heki ja nogāja jūr­mala jau liela diena, laipodama slarp akmeņu bluķiem, kas rindojas gar piekrastes smilšu joslu, ieelpodama pazīstamo sīvo sals smārdu, klausīdamās ūdens šļakatas un murdoņa, kurai pievienojas nebeidzamais, skumjais urdziņu lāsojums no klintīm. Varbūt pirmo reizi viņas apziņa iezagas vientu­lības sajūta, nomāktība, ko izraisīja judz.em plašie, glasmainie vasaras ūdeņi, zemesragu garas, melnas strēles, akmens pirksti, kas bija iestiepušies tālu jūra. Ne jau pirmo reizi viņa ievēroja, ka Rifs izlokās, it ka paklausīdams kadai Visuma pavēlei, parvērzdamies par akmeņu rindām, kas uzkāpušas tumšajā liedaga un izvijas pa vidu ūdens apska­lotajam klinšu radzēm. Bērnība viņa Ic bija lasījusi sen izmirušo jūras gliemju paliekas, kas bija noselas ārāizlaiku noslēpumainajām zīmēm, un tēvs Antonijs bija rājies un brīdinājis, teicis, ka reizi par visam reizēm jāsaprot: ja Dievs radī jis klintis septiņas dienās, lad Viņš radījis arī šis zīmes. Lai viņa nesākot nodarboties ar ķecerībām, labāk to visu aizmirst. Tā nu viņa prātoja, berzēdama ūdeni iemērktos kaju pirkstus prel asajiem klints gabaliņiem. Bckija bija četrpadsmit gadu veca, slaida, tumsnēja, zem apģērba saka iezīmēties krūtis.

Pagāja mēneši, līdz viņa atkal ieraudzīja Kuģi. bija pie­nākusi un aizgājusi pelēka ziema, vējš trokšņaini Iriecies pret klintīm, raustīdamies ap tam, sizdams ārā no akmeņiem dzintarainas lauskas, dimdinot aizlecinādams tas uz. liedagu. Šad tad Bcki ja lūkojas uz ūdeņiem, brūnajam acīm spoži mirdzot vajaja, brūnganaja seja. pāri jūras klaidam viņa pūlējās saskatīt kaut ko tadu, ko pali ncapzinajas. Pavasari Baltais kuģis atgriežas.

Bija aprīļa vakars, gandrīz jau maijs. Kaut kas iečukstēja Bekijai. lai viņa vēl nebeidz darbu, lai cila vēl lielos, melnos murdus, lai met klakstošo dzīvību grozos, ko paņēmusi lidzi. Tikmēr Baltais kuģis, pukšķoša motora dzīts, sāniski iznira no krēslas un tuvojās pa ūdens klaidu, augdams arvien lielāks.

—   Laiva, ahoi!…

Bekija stāvēja zvejas laiviņa un platam acīm vēroja. Aiz viņas uz zemesraga slejas klintis, it ka cilādamās līdz ar jūras kustībām; meitenes priekšā slīdēja Kuģis — tagad tuvumā tas izskatījās garš un draudīgs; baltais priekšgals šķēla viļņus, saceldams sīkus putu kāsīšus, kas aizslīdēja projām un pazuda mijkrēslī. Bekija gandrīz ar sāpēm apzinajās, kādi izskatas dēļi zem viņas kājām un netīrā kleita, kas plandās ap ceļgaliem. Kuģis pagriezās uz priekšu, kāds skrandains virs priekšgala, ar vienu roku turēdamies pie fokmasta, māja ar roku un kliedza:

—   iMiva, ahoi!…

Bekija redzēja grotburu kārtīgi aptītu ap kliverkoku, dažādos kajīšu luku paaugstinājumus uz klaja ūdens atturēšanai un takelažu; jahtai tuvojoties, viņa jutās gandrīz pārsteigtā, ievērodama, ka Balta kuģa krāsojums laikam nobirzis, bet buras appluinītas. Itin ka jahta nebūtu bijusi nekās cits, tikai vīzija vai sapnis, ko nevar ne svērt, ne sataustīt.

Zvejas laiviņa, iegrimdama dziļāk, nošņirkstēja gar jahtas korpusu, Bekija sagrīļojās un pieķeras pie klaja reliņiem. Jūrnieki satvēra viņu aiz rokam un palīdzēja noturēties; lielais tērauda masts biedējot slejas par viņu, Baltais kuģis, paisuma nests, leni slīdēja gar krastu.

—   IIzmanīgi… Meitemt, ko tu pārdod? — kāds noprasīja.

Nez no kurienes atlidoja smieklu šalts. Bekija, skatī­damas augšup, norija kakla sakāpušo kamolu. Viri bija sanakuši pie reliņiem, tumšie augumi iezīmējas pret vakara debesīm.

—   Omārus, ser. Skaistus omārus…

Tēvs priecāsies. Ka, viņa pārdevusi lomu, nemaz neiz­cēlusi to krasta, turklāt par labu cenu? Nebūs jākaulējas ciematā ar uzpircēju Smaitu un jāgaida pārvadātāji, lai tie aizgādā preci projām. Jūrnieki samaksāja viņai labi, iemez­dami laivā īsta zelta naudas gabalus, smiedamies, kad viņa notupās, lai tos sagrabstitu, smiedamies atgrūda mazo laiviņu no jahtas sana un kaut ko nosauca vēl nopakaļ, kad Bekija ieiras atkal līcī. Meitenei iegula atmiņa vīru balsis, mežonīgas, rupjas, spjvas. Nekād viņa nebija sasniegusi krastu tik atri; art laivu novietot likās vieglāk. Viņa steidzas mājup, nesdama līdzi atlikušo lomu, karstaja sauja sažņaugusi naudas gabalus. Kad Baltais kuģis leja mijkrēsli pagriezās, arī Bekija apsviedās apkart un paklausījās, ka nošļāksi un nodun enkurs, nolaizdamies lejā, jūras dibena. Uz klaja varēja saredzēt gaismas, spožie punktiņi dzirkstī ja ka acis; virs tiem tumsnēja slejas takelaža, asi iezīmēdamās uz sudrabpelēka jūras klaida lona.

Tēvs lādējās, ka viņa lomu pārdevusi. Bekija neizpratnē platam acīm vērās viņa.

—    Bermudietim… — Viņš nospļāvās, lačodams pāri virtuvei, lai iekrautu netīros šķīvjus izlietne, un nikni grozīja veca, augstā krāna kloķi. —Turies no tā talak…

—   Bet, t…

Viņš pagriezās atpakaļ — seja aiz niknuma bija drūma ka negaisa mākonis. —Turies no tā talak… Neko vairāk man neprasi…

Bekija jau toreiz bija iemācījusies arēji neko neizrādīt, pieņemt tumša, neizdibināma kaķa izskatu. Viņa nodūra acis un ka piekalta raudzījās šķīvī, dzirdēdama, ka augšā, guļamistabā, mati moka klepus. Viņa zināja, ka no rīta uz palagiem būs sarkani traipi. Meitene apvija vienu kāju ap otru un, ar visu gribasspēku izmetusi jebkuru domu no gal­vas, berzēja no apakšstilbiem netīrumus.

Lai arī saskare ar svešiniekiem neko neizšķīra, tā nedēļām ilgi palika Bekijas uzmanības loka; nepazīstamā jahta kļuva par tīro apsēstību. Meitene retizeja Balto kuģi sapņos, iz.tele viņa itin ka, uzveikdama pretvēju, lido ja, līdzīgi lielajam kaijām, kas riņķoja virs liedaga un zemesragiem. No rītiem to klaigas atbalsojas no klintīm; Bekijai, kas vēl atradas miega vara, putnu kliedzieni likās ka atbalsis no tauvu berzēšanas vai no buru vinču klakstoņas. Tādās reizēs dažkart zemesragi it ka maigi sašūpojās un veļas ka jūras viļņi, apreibinādami galvu. Bekija mēdza tupēt, berzet stilbus un drebuļol, gaidīdama, līdz pariet apmatiba; viņa ļāvās bailēm no nāves, līdz dīvaini ritmiskas kustības un nesa­protamais izmisums sasniedza augstāko pakapi, un šai mirkli viņa, kāpdamās atpakaļ, uzmina nazim, kas ar asmeni uz. augšu bija atstats laivas dibena, un sāpes no iecirstas brūces un asinis acumirkli padarīja meiteni par sievieti. Zēli činkstēdama, viņa notīrījās. Neviens to nebi ja redzējis; Bekija šo noslēpumu — tapat ka visus citus noslēpumus — noglabaja sevi, savā kalsnaja auguma. Noglabāja 1o līdzīgi domām un sapņiem.

Reiz mazajā, tumšajā ciematā nelielajā, tumšajā bazniciņa nolika laulības. Šim laika Bekija neizskaidrojamā kārta bija apjautuši, ka cilvēki iekrāsojušies savas dzīvesvietas toni: viņus visus pārvērtis neredzamu kvēpu pilnais gaiss. Iztēles lidojumi ieguva jaunu, drumāku izskatu, visi pazīs­tamie ļaudis viena jūkli sakusa kopa ar apkartejo ainavu, līdz klintis partapa par miesu, kauliem un lūdzot pastieptām rokam, pārtapa par zobiem, acīm un sadēdošiem galvas­kausiem. Tagad viņa reizēm baidi jas no līča, tomēr tas ar savu pievilkšanas spēku meiteni vienmēr atvilināja pie sevis. Nevarēja sacīt, ka viņa, vientulībā lur sēdēdama un nokaudamas ar vērojumiem, domātu ko sakarīgu; viņa spilgti sevī pārdzīvoja to, kas nebija viegli saprotams.

Viņa apgrieza savus melnos matus, apjukusi sēdēdama ieplīsušā, plankumainā spoguļa priekšā un grozīdama galvu gan uz. vienu, gan uz otru pusi, šķērējot tos arvien īsākus, līdz beidzot kļuva gandrīz līdzīga zēnam — piekrastes nevaldāmajiem zvejnieku puikam. Glaudīdama un bužinadama sasuku, viņa ar lielajām, miklajām acīm šaubī­damas lūkojās uz savu spoguļa attēlu. Likās, ka viņa ie­kļuvusi lamatās un to režģi ir resni un melni ka viņas cilāto omāru murdu pinumi. Viņas pasauli apņem un ieslēdz līča zemesragi, priestera balss un tēva soļi. Brīvs ir vienīgi Bal­tais kuģis, un brīvs tas ienāks viņas domās slīdēdams, vizē­dams un izjaukdams dzelžaino kartību. Likās, Kuģim bija arī sava nozīme agras jaunības kritiskajos notikumos, lepnajās bailes par asins noplūdi. It ka viņa pēkšņi par vizošo, noslēpumaino apvarsni būtu ieraudzījusi paceļamies kaut ko tadu, ko spēja saprast.

Bekija joprojām skrēja skatīties, vai neparādīsies Kuģis. Novērošanas punkts bija kazenāju čusklajs klintis augstu par līci.

Tagad viņu vilināja pati jūra. Naktis vai agros svina pelē­kos rītos viņa mēdza klinšu bluķu spraugas novilkt par galvai kleitu, iegremdēties svilinoši ledainajā jūras ūdeni un gulēt tur, ļaujot viļņiem viņu pacelt un šļakstot ai jat. Tādās reizes gadījās, ka licis saka virzīties viņai virsu, iespiezdams it kā noslēgtā telpā, zemesragu pauguri pelēki slējās zem milzīgajiem gaisa blāķiem, šķita, ka kailums nodod viņu šīs vietas vara, itin ka akmeni spētu nakamaja mirkli vinu sagūstīt un iedzīt slazda. Sados brīžos viņa izskrēja no ūdens, uzmeta drebes miklajam augumam, un tas sniedza lielu atvieglojumu: klintis atkapas, nostājās savrup pienā­cīgā attālumā, drošības sajūta atgriezās.

Turklāt Bekija mācījās arī peldēt.

Šī nodarbība pati par sevi šķita noslēpumaina; viņa ne­apzināti nojauta, ka tēvs un Baznīca to nosodīs. Viņa vairījās no tēva Antonija; taču svētbildes un lielais Kristus attēls virs altara dievkalpojumu laika joprojām viņu ļaužu puli sameklēja, vēroja un apsūdzēja. Peldēdama viņa nesa­protama kārtā pakļava savu augumu uzbrukuma iespējai; mistiski sasaisti jas ar Balto kuģi, kas taču arī peldēja. Viņa tiecas pēc piepildījuma, pcc neskaidri jaušama jūras sniegta piepildījuma. Viņa pārdzīvoja savādu mulsumu, grēka apziņu, kas bija pārāk bezveidīga, lai tai piešķirtu kādu noteiktu vietu; tapēc tā jo vairāk biedēja un jo vairāk val­dzināja. Uz grēksūdzi viņa vairs negāja; viņa nošķīrās no citiem, piesardzīgi staigādama pa enu valsts trauslo stikla grīdu. Viņa vairījās no pieskārieniem, neatļāvās nekur atbalstīties vai nejauši ļauties fiziskam ērtībām, kas stai­gājot, kustoties un strādājot bija gandrīz neizbēgamas. Viņa vēlējās ar kādu neskaidru paņēmienu apzīmēt robežas (kaut arī nenoteiktas) ļaunumam un samazināt pašas radītos draudus, kas tagad savukārt nelaida viņu vairs vaļā.

Atbilde šķita atnākam pati no sevis, ne gribēta, ne aici­nāta. Vērojot jahtu noenkurotu šūpojamies tumšajos, no­slēpumainajos ūdeņos, neviļus izveidojās pārliecībā, ka viņu, Bekiju, pašu no sevis var paglābt tikai Baltais kuģis. Tikai tas var pārcelt viņu no zemesragu dzelžainajam spīlēm plašaka pasaule. No kurienes kuģis te ierodas? Kurp tas noslēpumaini nozūd, no kurienes atgriežas?

Priesteris noturēja aizlūgumu pie mātes kapa, Dievs no­raudzījās no debesim, taču Bekija zinaja, ka zeme mati paņēmusi, lai pakļautu savam nežēlīgajam spiedienam un tad pārvērstu vēl melnākā slānekli.

Kuģis atgriezās.

Bekiju pārņēma bailes un nedrošība. Agrāk savā mazāk satricinātajā bērna ticībā viņa nebulu šaubījusies. Kuģis aizbraucis, kuģis atgriezīsies. Tagad viņa zināja, ka viss uz zemes mainās — un Pārmaiņas nekād nebeidzas. Kada jauka diena Kuģis aizbrauks un vairs neatgriezīsies.

Ļaunuma izpratne bija aiz muguras, Bekija izjuta tikai vienaldzību; viņa jau apzinajas, ka irtai nolemta.

Tas, ko viņa bija nemitīgi pārcilājusi prata un par ko sapņojusi, tā savijas ar īstenību, ka viņa dzīvoja atkal cita sapnī. māja bija tumšs, dzirdēt varēja vienīgi bralīša dziļo kasu. Bekija klusu pieceļas. Ģērbjoties rokas drebeja, krūtis kaut kas atri un trauksmaini trīsēja, viņu itin kā vadīja kāds spēks, kuram nebija iespējams pretoties, un Bekija, zaudējusi pašas gribu, devās uz priekšu. Meitenes izjūtas un neprātīgie sirdspuksti it ka daļēji atšķēla viņu no saitēm ar zemes dzīvi, no pazīstamu priekšmetu apveidiem — krēslu atzveltnēm, kumodes virsmas, durvju aizbīdņa; pirkstgaliem tas viss šķita neskaidrs un svešāds. Viņa piesardzīgi atvilka aizbīdni un, elpu aizturējusi, veras tumsa. I.ikās, ka pašlaik viņa virzas no viena punkta uz otru līdzenā solī, ne reizes nepaklupdama un neapstadamas. Viņa apzinājās, ka ies uz lici un noraudzīsies, kā jahta paceļ enkuru un aizslīd projām, taču prata aiz šī teļa nekārtīgi drūzmējās citi, kas savukart bija gatavi iznirt virspuse un novest pie negaidīta gala iznākumā.

Ciemats ka izmiris grima tumsa, neredzēja ne mazāko gaismas stariņu. Gaiss skaudri sitas prel seju un rokam, mitruma piesātinātās vēja pūsmas gandrīz vai pi leja. Debe­sis, melnas ka darva, smagi guļas uz galvas, vienīgi aus­trumos bezdibeniga strele, pelēcīga ka dzelzs, norādīja, ka kaut kur augstāk plājas rītausma. Tās fonā melns un tais iezīmējās baznīcas tornis ar fantastiskajām zvēru galvam, pa kuru ausīm noplūda lietus ūdens.

Līča vidu sekla iedobe stiepās uz krastmalu, ieskalojot tajā tālo Lakfordas dīķu ūdeņus; straumītei pāri stiepās dēļu laipa ar margām viena pusē; pakapieni, kas veda lejup, bija mikli un slideni. Reiz Bekija paslīdēja uz kada apaļa ak­mens, citreiz manīja zem pēdas atri aizlokāmics kaul ko glumu, līdzīgu tārpam. Tikko saskatāma pelēcīgājā kleitā, Bekija pargaja par tillu, zem kura skalojas ūdens. Priekšā nespodrajā jūras spoguli tumsa pclecigais Kuģa siluets. Meitene, kāju pirkstiem grimstot smilšainajā granti, devās pāri liedagam, pēdām sāpīgi atsitoties pret šurp atskalotajam klinšu šķembām. IJdens, pacēlies pāri potītēm, ieskāva lielus, taču viņa to samanīja tikai tad, kad it ka līdzīgus klusam saucienam saklausīja metāliskos vinčas šņirkstus.

Rītausmas vējš atnesa līdzi smalku birdu, kas samitrināja Bekijas matus, bet meitene, nepievērsdama tam uzmanību, tapat, neko nedomājot, devās talak. Mols, šaurais akmeņu krāvums, lēni slīga le jup, ūdens šļakstījas un, grimdams jūrā, meta gaisa baltas putas. Meitene, līdz pusei ūdeni, ķepuro jas viļņos, kājām pinoties ūdenszāļu čukslajos. Drīz vien viņa iepeldēja plašajas, salta jas bangas. Zemei paliekot arvien talak aizmugurē, Bekijas kustības pa pusei neapzināti kļuva arvien ritmiskākās; likās, ka viņa nenogurdama sekos Baltajam kuģim līdz pasaules malai. Viņa nedz manīja, nedz grasījās pievērst uzmanību saperu, kas plecos un delmos kļuva aizvien ne­ciešamākās. Kuģa apveidi tumšajās aizas starp viļņiem mai­nījās. Iegriezies pret juru, tas likās īsāks. Virs korpusa paradi jas augstāka ena — tas bija viegli līganais klīveris.

Beki jai likās, ka viņa te alrodas nejauši, nez. kāpēc tikai jūra ir tik dziļa, klintis tik augstas un Kuģis pārāk tālu, lai to varētu sasniegt. Viņa miegaini piekļava seju ūdenim, taču pirmais asais dūriens plaušās izraisīja gandrīz tādu ka lieglaimes sajūtu, viņa iekliedzas, aizrijas ar ūdeni un cīnījās pēc elpas.

I Jz klaja atskanēja balsis, cita caur citu mijas skaņas un pavēles, Kuģa apveidi atkal parmainījās, un tas pagriezās atpakaļ vēja virziena.

Vīri saķēra Beki ju aiz. pleciem un roku dilbiem, nez kas parāva viņu aiz kleitas, drāna parplisa, un viņa atkal iegrima atpakaļ un saka rīt ūdeni. Viņa valstījās pelēkmelnu viļņu kalnos un baltas putas, kas nez kapēc atspīdēja sarkana krasa. Meiteni, tapat spārdoties, izvilka ārā, noguldīja uz slīpa klaja, un viņa ar vaļēju muti gulēja, izbaudīdama gludo koku. Apkārt virmoja balsis, kas šķila šļacam un šļakstāmies ka uzplūstošie un atplustošie viļņi.

—   Tā pati…

—   Dulnais zvejniekskuķis…

Sadi vārdi likās gluži nevajadzīgi pieskandinām ausis. Tad tie savukārt noklusa. Viņa palika mēmi guļam, tikai elsoja, ūdens tecēja no drānām un miesas, sešas pēdas zemāk varēja manīt šūpojamies jum. Bekija gulēja mēma un klusa, aptverdama, ka izdarījusi ko briesmīgu.

Viri atnesa segu un ietina Bekiju taja. Viņa piecelas sē­dus, izspļāva vēl ūdeni, tad dzirdēja, ka nošņirkst tauvas un dun un plakšķ viļņi. Domas joprojām likās atšķirtas no ķermeņa — las atgādināja aukstu, pelēku priekšmetu, kas vērojis otru Beki ju spļaudāmies un slīkstam. Viņa neskaidri saklausīja jautājumus, taču parava raupjo segu sev uz kakla un purināja galvu, nikna uz sevi un apkārtējiem ļaudīm. No kustības noreiba »alva un kļuva škebeni: meitene manīja, kā viņu paceļ, un, laivai sasveroties uz sāniem, Bekija pēdējo reizi pameta skat ienu uz jūdzēm talo, melno zemes strēli. Vīriem nolaižot viņu leja, viena kāja aizķērās aiz lūkas malas; sāpes atbalsojās smadzenēs. 'Iad norima. Gar acīm nesakarīgi aizslīdēja dažadi tēli; virs galvas baltoja griesti, ap segu un viņas drebem darbojās kadas rokas. Viņa sarauca pieri un kaut ko nomurmināja, pūlēdamās sakopot domas, taču iespaidi cits pēc cita izgaisa, viss apklusa un iegrima pelecibā.

("iesi ietītai segas, viņai negribējās atvērt acis. Drīz būs jaccļas, jāiet leja, jāiekur uguns pavārda, jāuzliek sildīties un vārīties brokasta putras katlus. māja jocīgi zvalstījās, drebēdama ka dzīva; turpat zem dzegām šļakstoties sitas ūdens. Bekija grozīja galvu uz spilvena, kaut ko dusmīgi murmināja, tad izvilka no segas apakšas roku, lai pārlaistu par matiem, ko joprojām bija saķepinājusi sals. Pirksti noslīdēja lejāk, viņa manīja, ka ir kaila. Jau pats par sevi bija grēks ievelties gultā bez drēbēm. Viņa nokrekstējās un saritinājās čokura, nolemdama cīnīties pret sapni ar miega palīdzību.

Ūdens pieskandināja kajīti ar nezin cik trokšņiem. Kaut kas burbuļoja, kaut kas it ka smējās, pret Balta kuģa sāniem kaut kas strinkšķēja un triecas. Beki jas acis pēkšņās bailes atkal atveras. Līdz ar atveršanos uzvilnīja atmiņas un sagraba šausmas. Viņa piclcca kājas, galva atsitas pret griestiem, līdz kuriem bija tikai divas pēdas. Viņa apstulbusi paberzēja acis, ieraudzīdama zemajos griestos rotaļājamies saules zaķīšus un pazibam gaismas svītras, ka arī izdzirdē­dama trinkšķus un šķindoņu. Kajīte viegli šūpojās; viņa pamanīja līgani zvārojamies gaiši dzeltenu lietusmēteli, kas bija pakārts uz āķa. Kaut kas nebija kartība ar redzes leņķi; viņa bija piespiesta pie sešas collas plata koka dēļa, kas neļava noripot leja no guļamtikla.

Viegli turēdamies pie balsta, viņu vēroja jauns puisis. Acis virs bārdas bija spožas un zibēja smieklos. — Uzvelc drēbes! — viņš sacīja. — Tevi gaida kapteinis. Nāc uz. klaja. Vai tagad juties labi?

Viņa platām acīm tramīgi lūkojās puisi.

— Viss būs labi, — viņš sacīja. — Tikai uzvelc kaut ko mugura. Viss būs labi.

Tad viņa saprata, ka sapnis vai murgs ir īstenība. Viņa nemācējā rīkoties ar sīkam ierīcēm. Viņai nācas taustīt un grūstīt guļvietas sanu dēļa aizbīdņus, un tik un tā nebija iespējams tos atbīdīt. Bckija mēģinaja pārcelt kājas dēlim pāri. Augumam uzpūta vējš. Viņa grābstījās pēc segām, ar būkšķi novēlās uz. grīdas, segas alkal pazaudēdama. Mei­tenei bija atstātas dranas: džīnas un vecs džemperis. Pūz­dama elsdama viņa tvēra pēc tam. Pirksti atteicas kalpot, lie slīdēja un drebēja; likās, ka pagājis nez. cik ilgs laiks, līdz viņa beidzot uzstīvēja kajas bikses.

Virvju kāpnes, kas veda uz klaju, pasviedās sānis, un Bckija iekrita starp katliem un pannām. Viņa pieķeras pie kāpnēm, turēdamās pretī jahtas lielajai sānsverei, un uzvilkās augša, kur acis apžilba saule.

Zemi neredzēja. Neaptveramā tāluma aiz zaļganas putas sakultā jūras klaja vīdēja likai šaura strēle. Viņa ievaidē­jusies samiedza acis; palīgos atkal nāca jaunais puisis.

Kapteinis, apvilcis ūdeni necaurlaidīgu apģērbu, sedeja nekustīgi ka koka tēls. Pelēkas acis kalsnajā sejā vēroja kaut ko uz Kuģa Bekijas aizmugure. Vējš par viņu bija piepūtis milzīgās buras; aiz tam kaut ko nesa un vilka ko­manda. Viri nekāutrīgām acīm vēroja meiteni. Viņa redzēja bārdainās mutes smīnam, nolaida plakstus, lauzīdama klēpi sakrustotos pirkstus.

Šo ļaužu klātbūtnē viņa gandrīz zaudēja valodu, sēdēja klusuciešot, raudzīdamās, ka pirksti lokās un kustas, sajuz­dama ūdens tuvumu un Kuģa atro gaitu. No sarunas nekās nciznāca. Kapteinis neatrāva skatienu no kompasa, vienu roku viegli apliecis ap stūres sviru, klausīdamies Bekija tikai pa ausu galam. Citu vēja appūstās, vienaldzīgās sejas smīkņāja. Skuķis tīši iejaucies viņu dzīvē, vajadzētu parto dusmoties, bet viņi tikai smejas. Bekijai gribējās uz līdzenas vietas izlaist garu.

Viņa saka raudāt.

Kāds aplika viņai roku ap plecu. Viņa manīja, ka pati dreb; viri atnesa utleni necaurlaidīgo apģērbu un uzstīvēja to viņai mugura. Cietā apkakle berzās gar matiem un skrapēja ausis. Viņai jabrauc tiem līdzi, viņi nevar griezties atpakaļ — tik daudz viņa no teikta aptvēra. To jau viņa izsenis visvairāk bija vēlējusies. Turpretī tagad gribējās atgriezties Ieva virtuve un pašai sava istaba. Piesieta pie kuģa, iekļauta noslēgta pasaulē, kur valda vīriešu noteiktā kārtība, viņa nav nekām derīga. Šo cilvēku vienaldzība lika acis icriesties dusmu asarām, savukārt viņu laipnība šķita asi dzeļam. Viņa pulējās palīdzēt mazajā virtuvītē, taču pat gatavojamās maltītes bija dīvainas, radās sarežģījumi, gar­šas īpatnības bija pilnīgi svešas. Baltajā kuģi viņa cieta sakavi.

Viņa žagas projām no citiem, apķēra ar vienu roku masta lejasdaļu, kas bija no metāla, un klausījās, ka sitas un dauzās garās tauvas, un skaujas, ka ceļas un kril jahtas priekšgals un ka tas šķeļ viļņus. Atpakaļ lidoja ūdens šaltis, cietas kā dimanti, kailas kajas uz. klaja gandrīz vienā mirkli sasala ragā. Aukstums spiedās cauri ūdeni necaurlaidīgajam apģērbam, drīz vien viņa trīcēja, tiklīdz laivu apēnoja kāds mākonis, aptumšodams jūras putaino zaļganumu. Sapnis bija izgaisis, to aizpūtis vējš. Baltais kuģis bija neželigs, bargs un milzīgs, tas spēja pakļaut sev udeņus. Bekija prata izvadīt teva mazo, vieglo laiviņu cauri paisuma viļņiem un piekrastes straumēm. Te viņa bija neveikla un tikai inaisijas citiem pa kājām. Nez cik reižu viņa bija mēģinājusi paiet malā, kad komanda skrē ja pārvilkt buras. Viņa dzirdēja neskaidrus saucienus: paej mala, nelien kur nevajag, lai buras plandās, tad nodārdēja klīveris, un atskanēja kāju šļūkoņa pa dēļiem, Baltajam kuģim mainot ik jaunu halzi. Mainījās klāja leņķis, saule un mākoņu ēnas pēkšņi atradas pretēja puse, un kur tad nu vēl ledaino šļakatu triecieni! Apvārsnis saslejas no jauna augšup ka kalns, kas te grima, te cēlās; Bekija lūkojās, ka tur, kur tikko bijušas redzamas debesis, nu trako ūdens.

Viņai atnesa ēdienu, bet viņa saknieba lūpas un atteicās. Viņa īgņojās un — pats ļaunakais —jutas slima. Bekijai bija tagad pārvarēm vajadzīga tēva mājiņa un līcis; meitene bezgala ilgojas pēc kaut kā tāda, kas stāvētu stingri, nevis valstītos un kustētos. Taču tadas lietas bija zudušas uz visiem laikiem, te bija vienīgi brāzmainais, zaļganais ūdens (kas dažreiz vērtās arvien pelēcīgāks, kad saule slēpās mākoņos), nebeidzama tauvu plīkšķēšana un džinkstoņa un piedevām vēl nelaime ar vcderu.

Vēlāk pēcpusdiena vīri piesolīja viņai, ka ļaus pagrozīt stūres ratu. Viņa atteicās. Agrāk Baltais kuģis bija viņas sapnis, tagad tas galēja nost.

Tādā skābūzītī, kur bija pārāk zemi griesti, lai varētu stāvēt, bija iekārtota neliela jūras mazmājiņa. Meitene aizvēra vaku, parāva rezervuāra auklu un noskatījās, ka ūdens aizplūst pa līkumoto stikla cauruli. Jūra atvēra kuņģi, Bekija izvēma pirmo ieēsto barību, pēc tam caurspīdīgo, glumo masu, kas notecēja pa zodu. Viņa nospļāvās, noslau­cījās, parava ūdens rezervuāra auklu velreiz un vēma atkal, līdz sānos iemetās trula sape un galva it ka dunēja reize ar viļņu triecieniem. Vclak viņa atcerejas pa starpsienu dzirdē­tas balsis, atsevišķas teikumu daļas un vārdus. Tā atceras nesakarīgus teicienus no sapņa.

—    Kaptein, tad tak mēs to izdarīsim. Apliksim paris mārciņu smagu važu ap kājām un lēnītēm pārvelsim par bortu…

Tad atskanēja cita balss, ko viņa pazina. Tas bija jaunais puisis, kas iepriekš nācis palīga. Otra runātājā velsiešu dialekts skanēja nikni, tādu viņa nebija dzirdējusi.

lJ ec tam sekoja vārdi, kurus nevarēja saklausīt.

Pēc tam atkal ierunājās puisis. — Ka ta' viņa ko izpļāpās, ja ne velna nezina! Viņa tak ir dumjš bērns…

—   Sagatavo ātruma baļķi! — grīni noteica kapteinis.

—   Bet vai ta' tu neapjēdz, cilvēk?

—   Sagatavo ātruma baļķi…

Bekija atbalstīja galvu uz rokam un ievaidējas.

Viņai neizdevās aizsniegt guļamtiklu. Neveikli izliekusi augumu, meitene mēģināja velreiz. Segas bija gatava para­dīze. Viņa ierušinājās tajas, vēders bija pārāk tukšs, lai meitene raizētos, ka odis pēc vēmekļiem. Iemiga viņa vienā mirkli, taču miegā rādījās spilgti sapņi; Kristus seja, tēvs Antonijs, līdzīgs vecam, izkāmējušam dzīvniekam, čapstināja muti lādēdams un svētīdams; pirmsausmas svīdumā milža baznīcas tornis ar briesmoņu ausīm. Tad paradijas ogļu putekļiem klatas puķes kādas mājiņās darza, atskanēja mātes pirmsnāves kliedzieni un žēlabas, ūdens pieskārieni gurniem, Balta kuģa siluets, kas pazūd migla. Visi sīkumi, rūpes un raizes, bēgoši omāri, darva un oļi, jūras vēja nakts brazma, saplēstais Lielais katehisms, ko viņa bija nospērusi. Beidzot Beki ja ieslīga dziļākā sapni, kurā likās, ka ar viņu runā pats Kuģis. Tā balss bija atra un skanīga, tomēr tā arī smējās, kaul ko šļupstēja un it ka izskatijas krasaina — zila un sulīgi zaļa. Tā stāstīja par mazajiem cilvēkiem, kas staigā tam pa mugurai, par saviem pienākumiem, steidzīgo gaitu pāri jūrai un ciņu ar vēju; tā skaidroja cildenas patie­sības, kas, tikko izrunātas, izgaisa, aizpūstas projām un apraktas tumsā. Bekija, grozīdamas gultā, vīstīja dūres, pamodās, joprojām dzirdēja jūras šļakslus un viļņu dunu un atkal iemiga.

Viņa uztrūkās, kad kāds maigi papurinaja viņu aiz pleca. arī šoreiz viņa neaptvera, kur atrodas. Kuģis bija apstājies; kajīte dega lampas; ostā mirgoja citas ugunis, kuru atspulgi gandrīz sasniedza kajīšu apaļo lodziņu stiklus. Ārpuse bija dzirdama skaņa, ko viņa pazina, tauvu atra klaudzoņa pret mastiem, ostas naksnīgie trokšņi. I ,aga nepamodusies, viņa parccla kajas par malu, izberzēja acis, neapjēgdama, kur atrodas. Un neuzdrošinādamās to pajautāt.

Kajītē bija uzklāts galds, lielas bļodas ar rīsiem, krevetēm, sēnēm un olam. Tīrais brīnums: viņai gribējās ēst; viņa apsēdās cieši līdzās jaunajam puisim, kas bija par viņu aizrunājis. Vai viņa bija sapratusi, ka jauneklis agra pēc­pusdiena uzstājis, lai ļauj meitenei palikt dzīvai? Viņa ēda atri, neko nedomādama, neatraudama skatienu no šķīvja, ap viņu virmoja sarunas, viņai nepievērsa uzmanību. Bekija sarāvās vēl mazaka, priecīga, ka viņu aizmirsuši.

Viri paņēma viņu līdzi, kad devas krasta. Mazajā laiviņa viņa jutas brīvāk. Tā bija Francija, un viņi salēja krastmalas bara, citu pēc citas tukšodami vīna pudeles, līdz Bckijai atkal noreiba galva un balsis likās saplustam omulīgā murdoņa. Viņa ieritinājās Velsas puisim klēpī, juzdamās tur atkal droša un kadam vajadzīga. Tad viņa mēģināja pastastīt par senajām augu un dzīvnieku paliekam klintis, par savu tevu, baznīcu, ka devusies peldēt un gandrīz no­slīkusi; vīri, smiedamies un laga nesaprazdami, bužinaja viņas matus. Vīns pāri kaklam aiztecēja Bekijai aiz džem­pera; viņa atsmēja vīriem pretī un vēroja, ka lampas ugunis griežas. Tad galva nokārās un plaksti pa pusei aizsedza bruņās acis ar tumšajām skropstām.

—   Baltais kuģi, ahoi…

Heki ja stavcja trīsēdama, vērodama, ka lampas met izstīdzējušas gaismas strēlēs uz ūdeņiem, un klausījas, ka viri streipuļo gar krastmalu, dzirdēja saucienus, joprojām pārsteigtā juzdama, cik tas viss svešs. Tad Baltais kuģis paklusi atsaucas pāri citu viļņu šķeleju jūklim, un vicnmastnieks, viļņus šļakstinādams, izbrauca ārā nakti.

Meitenes kajas joprojām bija basas. Viņa juta, ka ūdens dzeļ potītes, un viņa steidzīgi metās uz. laiviņas priekšgalu.

—   Piesargies! — sacīja Deivids. — Divreiz viena diena es tevi vis neguldinašu…

Bekija manīja galvu atslīgstam uz saritinatas segas, kura kalpoja par spilvenu, kaut ko nomurmināja, pavīpsnaja, pusmiegā centas atsprādzēt džinu jostu, atmeta šim nodo­mam ar roku un iegrima miegā.

Sapnī, ūdenim čalojot, Kuģis nobrauca pa juru nez cik judžu.

Bija tumšs, kad viņa pēkšņi atkal atmodas, nešaubīda­mās, ka ir vēlreiz apmanita. Viņi nakti izgājuši no ostas. Celšanās un grimšana, ūdens čalas un ciešais nostiprinājums guļvietā liecināja, ka jahta brauc pa atklatu juru.

Baltais kuģis un tā ļaudis gan laikam nekād neguļ.

Alkal atskanēja balsis. Paspīdēja uguns, nolaižoties nošvikstēja buras, kaut kas noskrāpejās, šļūkdams gar korpusu. Atkal kāds čāpoja, kaut kas krita. Bekija sariti­nājusies palika guļvieta, pagriezusi seju pret sienu.

—    Nē, skuķis guļ…

—   Cel uzmanīgāk, puis…

Bekija klusi iespurdzas. Nošķindeja pudeles, nobūkšķēja noslēpumaini saiņi, meiteni uzjautrinādami. Acīmredzot nebija vairāk nekā tāda, no ka baidīties: šie ļaudis ved

neatļautu kravu, viņi ir kontrabandisti.

> ' >

Velak viņa pamodās ar smagu galvu un saskaitusies. Dusmu cēlonis kadu bridi palika neskaidrs. Viņa negribīgi mēģināja atšķetinat savas izjūtas: tā viņa nebi ja radusi darīt.

Izrādījās, ka vistrakakas un romantiskākās nojautas par Balto kuģi ir skaidra patiesība, taču Bekija jutās piekrāptā. To viņa neapzināti noprata. Acu priekšā atausa ciemata iela, mazo, melno majeļu puduris, baznīca. Priesteris, kas ne­dzirdami čāpstina muti, Bekiju nolādēdams; drūmais tēvs, kas leni atspradze plato siksnu ar spradzi. Var nešaubīties, ka nekās cits viņu negaida, sapnis izsapņots.

Te jau slēpjas sāpju cēlonis, to īsta būtība un visbriesmī­gākais dzelonis. Viņa neiederas Baltajā kuģi. Un nekād neiederēsies. Pēkšņi viņa aptvēra: viņa ienīst komandu, jo tie atklati likuši viņai to manīt. Viņiem būtu vajadzējis Beki ju sist, mīlēt, līdz sāk plūst asinis, sasiet kajas un iemest dziļaja, zaļajā jūrā. Taču viņi nav darījuši nenieka, jo Bekija viņiem nav neko vērta. Pat nāvi viņa nav pelnījusi.

Viņa otrreiz atraidīja edienu. Un nodomāja, ka kapteinis nolūkojas viņa ar rūpju pilnām acīm. Meitene nepievērsa tam uzmanību, atkal nostājās vecajā vieta, apskāvusi resno, draudzīgo mastu. Diena bija gaiša un saulaina; Kuģis airi slīdēja zem lielās, pialas, baltās fokburas sparna, lēkādams pa viļņiem, aizvēja pusē iegremdēdams ūdenī reliņus. Beki jai gandrīz gribējās izjust tādu pašu nelabumu ka vakar, tam stunda, kad izmisīgi gribējās mirt. Balta kuģa priekšā leni iznira Angli jas krasts.

Apziņa it ka sašķeļas uz pusēm, viena puse gribēja, lai ceļojums nekād nebeidzas, otra tiecās triekties iekšā postā, lai viss tiklu pārdzīvots un nonāktu gala. Dienu leni no­mainīja krēsla, krēslu — dziļa nakts. Tumsā viņa saskatīja signaltorņa lapas, liesmojošus, kusligus punktiņus, kuriem otrs tornis sūtīja atbildes; vēl cits iezīmējās tālu aizmugurē. Tie droši vien signalizē par viņu, suta saucienus par tīreļiem, par visiem garajiem līčiem. Viņa uzmeta lupu. Meitene bija iemācījusies izturēties izaicinoši.

Pār jūru brazas salts vējš.

Masta priekšā lūka veras uz nodalījumu, kur glabājās buras. Bekija nolaidas leja un, sarāvusies čokura, nogulas uz lielajiem, saritinatajiem audekliem. Čīkstošās starpsienas durvis bija vaļa, un gaisma no kajītes lampām, iespīdēdama pa tām, atstarojas priekšēja telpa. Te bija skaļak dzirdams viļņu troksnis; Bekija saīgusi klausījās, ka tie čalo un mu­tuļo, sava rūgtumā daļēji vēlēdamās, lai Kuģis uzskrietu kādam rifam un nogrimtu. Gaismai slīdot šurpu lurpu pa slīpajam, krāsotajām sienām, viņa pa pusei neapzinati saka lupināt atlobījušās krasas plāksnītes sauja.

Viņu ieinteresēja vaļīgie dēļi.

Lampas gaismā viņa redzēja, ka daļa koka apšuvuma viegli kustas, izgājusi no balsla, kas to turēja. Turpat bija sprauga un aiz tās tukšums, kura meitene varēja iebāzt delmu. Viņa vilcinādamas pataustīja un izvilka nelielu ūdeni necaurlaidīgā drānā ievīstītu sainīti. Pēc tam vēl vienu. Du­bulti apšutaja kaste to bija sakrauts daudz; priekšmeti izskatījās mazi, neko daudz, lielāki par sērkociņu kārbiņām, kuras viņa dažreiz pirka ciemata veikalā.

Pakļavusies nez kadam pamudinājumam, viņa iebaza vienu no tam bikšu jostas kabatiņa. Tad pārejās atkal stei­dzīgi noslēpa, aizdarīja spraugu un, pieri saraukusi, apsēdas. Paberzejusi mazo sainīti un juzdama, ka tas sāk leni sildīt adu, viņa nolēma, ka pinno reizi mūžā kaut ko nozags. Varbūt lai no Balta kuģa paliktu kada atmiņa, kaut kas tāds, ko varētu nakti paņemt pirkstos un atcereties. Kaut kas vērtīgs.

Kads bija rīkojies visai nevērīgi.

Virs viņas atskanēja balss, uz. klāja nodipēja soļi. Viņa, vainīga juzdamas, uzrausās kājās un izrāpās pa luku ārā. Taču viri nepievērsa viņai uzmanību. Priekšā, samtaini melna, stiepās blīva cietzemes josla; viņa ieraudzīja abus vienādos zemesragus. Ap garajiem akmens krāvumiem spīguļoja viļņi. Saltu tirpuļu satriekta, viņa aptvēra, ka ir nokļuvusi mājas.

Taču tad viņa ieraudzīja ko citu: ķecerības, no kuram aizrāvās elpa. Vadības nodalījuma, patlaban atsegti vaļa, duča un tikšķēja instrumenti. Zibsnīja sārtas gaismas svītras, virzīdamās pa skaitļu skalu; viņa dzirdēja, ka, kuģim iegrie­žoties licī, dziedoša balss noskaita: septiņas asis, piecas, četras. Velnišķīgais kuģis tuvojās krastam, bet pie vadības stūres neviena nebija…

Laiviņa, nocelta no savas vietas virs vadības tiltiņa, noplunkšķeja jūra. Bekija norāpās leja, sažņaugusi pirkstus ap jostā iebāzto kārbiņu. Laiviņa nolaida vēl vienu saini, smagāku — taja kaut kas melodiski skanēja. Viņai pateica: tas esot tēvam; lai sakot, ka no Kuģa. Grib piekukuļot, lai klusē, vai arī divkāršs apmāns: atzīšanas mazā nozieguma, lai noslēptu patiesi drausmīgu. Viri viņai klusas balsīs uz­sauca sveicienu, viņa aiz paraduma tiem atmāja, pagriez­damas projām, vēl saskatīdama, ka pēdējo reizi nolaižoties pavēcinās priekšēja bura. Laiviņa leni ieslīdēja līci. Stūrēja jaunais velsietis. Bekija, taisni izslietu muguru, tupēja laivas dibena, līdz braucamais atsitas pret molu, nošņirkstēja pret oļiem un sazvarojas. Meitene viena mirkli izlēca ārā un metas projām. Kad viņa jau bija takas gala, pu isis uzsauca. Bekija, līdzīgi trauslai ēnai nakts tumsa, pagriezās un gaidīja.

Likās, ka jauneklis nezina, ko sacīt tālāk. — Redzi, tev janojauš, — viņš gluži nelaimīgs iesaka, — tā tu nekād vairs nedrīksti darīt. Vai saproti, Bckij?

— Ja, — viņa atteica. — Ardievu. — Un pagriezu­sies uzskrēja pa celiņu līdz strautam un devās pāri laipai mājās.

Logu, kas atradās virs veļas mazgātavas piebūves, allaž pameta vaļa. Viņa atstāja saiņus priekšnama; aizverot durvis, tas iečīkstējās, tomēr neatskanēja neviens cits trok­snis. Bekija piesardzīgi uzrāpās augšā un tumsā aizzagās līdz savai istabai. Nogulusies gulta, viņa manīja to viegli šūpojamies: noslēpumaina karta viņa joprojām bija saistīta ar lielo kuģi līci. Beidzama skaidra doma paskubinaja izvilkt kārbiņu no vidusjostas un pabazt zem matrača.

Atausušajā gaismā tevs izskatījās pēc svešinieka. Bekija ncgrasijas viņam neki) skaidrot; ko gan lai viņa teiktu? Meitene vēl nebija arī īsti pamodusies; viņa vienaldzīgi vēroja, ka tēvs atpogā viņas bikses, dzirdēja izlaižam caur pirkstiem siksnu. Samiegojusies viņa iztēlojās, ka pērienam nebūs speķa nodarīt sāpes; tomēr viņa maldījās. Sāpes līdzīgi sprādzienam ķēra visu augumu, acu priekšā nošķīda sarkani plankumi. Viņa ieķērās gultas gala. Gribējās mirt, jo neskaidra apjēga iečukstēja, ka vārdi nelīdzēs. Viņas augums taču radies no klinšu slanekļa, no drūmajiem lauku klajumiem, siksna palago nevis viņas miesu, bet zemes­ragus, klintis, juru. Lai izdzen no viņas vientulību, izmi­sumu, bezcerību un sāpes. Beidzot tevs meta mieru, aiz­griezās projām un aiztaustījās ārā pa durvīm. Neliela namiņa apakšstāvā, juzdams gaisa virmojam naidu un bailes, ierau­dājās bērns; Bekija mazliet pakustināja uz spilvena galvu, itin ka saklausījusi tāluma jūras viļņu šļakstu elpu.

Pirksti izvilka no gultas aptīto kārbiņu. Bekija lēni un vienaldzīgi ņēmās raisīt vaļa mezglus: viņa tos skrāpēja, raustīja un vilka, līdz iesaiņojums padevas. Meitenei iešāvās prata iztēloties, ka viņa ir akla, viss jaizpeta ar taustes un sajūtas palīdzību… Bezgala jutīgie pirksli spaidīdami slīdē ja, grozot mazo lietiņu, nosakot dažādos izejmateriālus, siltos un aukstos punktus. Pamazam viņa iztēlojās mazo ķecerības paraugu. No acs noritēja pirmā asara un apstājās uz vaiga. Uz brūnganas ādas palika vizošas pēdas.

Atnāca priesteris un smagiem soļiem uzklumzaja pa kāpnēm. Tēvs iespraucas istaba pirms viņa un meitu šā tā apsedza. Bekijas roka gulēja viņai gar sāniem un palika neredzama. Tēvs Antoni js saka runāt. Bekija gulēja mēma, seju pavērsusi lejup, skropstas nolaidusi uz. vaigiem: viņa zinaja, ka nekustīgums un pacietība ļau j vislabāk aizstā­vēties. Priesterim tur sēžot, logs pamazām satumsa, un, kad viņš devās projām, bija jau gandrīz nakls.

Bekija, neko neredzēdama, sataustī ja nozagto lietiņu un pieskaras ar to vaigam. Tā smaržoja ķecerīgi — pēc vaska, mākslīgajiem sveķiem un vara — un viegli satrauca prātus. Viņa pilna mīlas atkal to noglaudīja; šķita, ka tikmēr, kamēr viņa tur to roka, ir iespējams izsaukt Balto kuģi, lai tas paņem viņu līdzi un tad pēc laika atved no jauna atpakaļ.

Nākamajas dienas saule slēpās mākoņos. Bekija gulēja uz klintīm un redzēja Kuģi pārvietojamies un aizbraucam. Tagad viņu no tā šķira lielāks šķērslis nekā jūra, ko viņa bija iemācījusies pārpeldēt, — šķērslis, ko nav radījis neviens cits ka vienīgi viņas pašas muļķība.

Meitene nonāvēja lielu, zilu omāru — leni un nodarī­dama sāpes, ieķeroties ar nagiem čaula iecirstās spraugas un ļaujot jūras vēzim mētāties un locīties. Tad viņa to lēni sadalīja, ienizdama gan pati sevi, gan visu pasauli. Gabalus meitene iemeta jūra ka rugtu, nevienam nevajadzīgu upuri. Viņa darīja gan to, gan vēl citu, lai atbrīvotos no iekšējas tukšuma sajūtas, piepildītu savas pelēkas pēcpusdienas. Naktis vai ārā uz klintīm varēja mācīties šādus tādus netiku­mus, gut sīkus, sāpīgus prieciņus. Juzdama sava veida nicību, viņa izdabāja pašas augumam, jo Baltais kuģis bija ieradies, nesdams brīvību un pieglaimodamies, bet tad Bcki ju smiedamies atgrūdis, vienaldzīgs pret to, ka viņai tas sāpējis. Dzīve nakanuba tagad tēlojās ka viens vienīgs būris; viņa sev jautāja, kur ir Pārmaiņas, kur ir dižie notikumi, ko reiz bija pareģojis brālis Džons. Kur ir Zelta laikmets, ko varēja gaidīt atnesam pulkiem citu Baltu kuģu, citādas dienas un cerību; pat aukainus gaisa viļņus, kas pratīs runāt un dziedāt…

Melnajā tumsā Bekija glāstīja Kuģa mazo sirdi, taustīja stieples, vijumus un mazas spuldzītes.

Baznīca bija klusa un auksta, aiz nelielas koka grieztas grēksūdzes telpas sienas varēja redzēt priestera elpas mutu­ļus. Bekija nogaidīja, līdz viņš beidz savu sakamo un. neko īsti nedzirdēdama, kaut ko nomurmulēja; nosvīdušas plauk­stas viņai te saspiedas, te atliecās no kārbiņas.

Un nu tas bija izdarīts—bezcerīgi un drūmi. Viņa piespieda mazo aparātiņu pie koka režģa un grīni gaidīja, lai garīdznieks ievelk elpu un aiz bailēm uzlrukstas kājas, un metas prom.

Tēva Antonija seju šaja brīdī nav iespējams attēlot.

Ciematu bija pārņēmis nemiers, visi čukstējās un murinuleja, ļaudis skraidelēja turp un atpakaļ, no mājas uz. māju, platām acīm nopētīdami karavānas iela, klaigātājus jāt­niekus un virsniekus. Sapieri strādāja nenogurdami, uz­stādot gar klinšu grēdu lielgabalu paceļamos trijkājus un aprīkojot ap smagajiem baļķiem resnas virves. Garnizoni stāvēja kau jas gatavība no Elērtas līdz. pašai Dērnoverijai; šis apgabals bija sacēlies arī iepriekš, komandieri negribeja riskēt. Signalizētāji, ironiskiem smīniem seja, lika cilāties piecdesmit semalbru spārniem; ziņneši aulekšoja, nogadadami jautājumus un pavēles bez mitas, tā ka zirgiem no mutes dzelžiem asiņoja lūpas. Ciematā izsludināja koman­danta stundu, cilvēkus dzina iekšā mājās, taču nekās nespēja apklusinat baumas, čukstus un nemieru. Līdzīgi spokam plaiksnījās ķecerība, atskrēja kopa ar jūras vēju, līdz beidzot kāds virs ieraudzīja arī veco muku ar bargu seju un tukšu skatienu, ģērbušos sava apskrandušaja tērpa, cienīgi soļo­jam pa kalnu grēdas virsotni. Ielejās bija novietotas kavalcrijas nodaļas, taču atrast neko ka nevarēja, tā nevarēja. Naktis un tumšākajās stundas pirms rītausmas ciemata ielas atbalsojās karavīru soļi. Tad viss noklusa un sakas gaidī­šana. No līča atlidoja vēja brāzma, sašupoja irbuleņu pu­durus, gaudojot pārskrēja pār jumtiem, kamēr Bekija, gulēdama gluži klusu, klausījās, kad atskanēs pirmais čuksts, sauciens, kas pavēstīs, lai karavīri ieņem posteņus un notēmē gaidošos lielgabalus.

Bekija gulē ja uz vēdera par spilvenu atrīsušiem matiem un klausījās nakts vējā, leni savelkot rokas dure un atlaižot atkal vaļa. Viņai galva vēl it ka atbalsojas bļāvieni, tinci­nāšana, duru zvēlieni pa galdu, kņada, ko sacēla priesteri ar sarkanām sejām. Viņa atsauca atmiņa, ka levs stāvējis saīdzis un nikns, kamēr kobaltzilā svārkā ģērbies majors tirdījis viņu bcz gala un malas, mēģinādams kaut ko izdabūt, uzstādams, līdz visa šai posta pilna jūkli jautājumi kļuvuši par atbildēm un atbildes viesušas vēl lielāku sajukumu. Meitenes galva viļņojas jūra, notrulinot apziņu, bet, rau, tur aiz mūļiem, kas visiem spēkiem pulējas pavilkt liel­gabalu, tasatripoja, dragādams nelīdzeno zemi, iespiezdams tajā dziļu sliedi un dardinadams virzīdamies uz priekšu, līdz rīboņa pieskandinaja visu ciematu, bet Bekijapiespieda abas rokas pie ausīm un iekliedzas, lai aptur, lai taču aptur…

Pratinātāji pa visiem kopa izspieda no viņas visu, ko gri­bēja. Viņa pastāstīja to, ko nebija stāstījusi nevienam citam, proti, līča un piekrastes noslēpumus un to, ko šļakstoties stasta viļņi, pastāstīja par savām bailēm un sapņiem — to visu viņi ar nekustīgām sejām noklausījās, bet rakstveži pierakstīja un semafori pārraidī ja no kalna uz kalnu. Beidzot viņi atstāja meiteni mājās viņas pašas istaba, tikai karavīri sargāja durvis, viņas tevs leja dzēra un lādējās, bet kaimiņi dunkaja un bikstīja paši savus bērnus, un, ja tie runāja par Bekiju un viņas ģimeni, tad meta krustus. Viņa nogulēja, līdz atgriezās saprašana un notikumi kļuva daudz skaidrāki, bet nagu pēdas plaukstās palika, un no acīm leni ritēja karstas asaras. Vējš auroja, iešalkdamies zem dzegām, tas puta spēcīgi un bija vēss un vienmērīgs, vezdams Balto kuģi preli nāvei.

Nekād iepriekš Bekija nebija jutusi tik ciešu saikni ar Kuģi. Viņa redzēja to tik skaidri ka ļaunā sapni. Izliektais klājs mazgājas mēness staros, buras tumši spīgoja pret ciet­zemes neskaidrajiem apveidiem. Viņa izmisuma mēģināja sūtīt domas pāri jūrai; viņa lūdzās, lai kuģis pagrieztos, brauktu atpakaļ, bēgtu projām. Baltais kuģis dzirdēja, bet nedeva atbildi; saniknots un nepielūdzams, tas nelokāmi nāca tuvāk un tuvāk.

Bekija klusu pieceļas sēdus, pietipinaja pie loga, redzēja skaidru nakti; mazajā, nekārtīgajā pagalma spoži iespīdeja mēnessgaisma. Ielā atskanēja soļu troksnis, tad tas noklusa. Izlidojis medībās, iekliedzās kāds putns, tad atskrēja mā­koņu vali un sabiezēja tumsa.

Beki ja trīcēdama atvēra vaļa logu. Jau reiz agrāk viņa bija rīkojusies tikpat svešatnīga noteikliba, ar vēsu pratu, kas piešķīra viņas kustībām veiklību un vesu mieru. Viņa uzmanīgi nolaida kaju uz piebūves jumta kārniņiem, iz­liecas pa logu un nolaidas tumšajā ēnā pie mājas sienas. Ieklausīdamās klusuma, viņa bridi pagaidīja.

Sie pāvesta karavīri nebija nekādi muļķi. Viņa drīzāk nojauta nekā redzēja, ka darza viņā gala stāv sargs, tāpēc sluleja cauri tumsai līdzīgi garam, lulz bija viņam pietie­kami tuvu, lai varētu skart viņa apmetni. Gandrīz acis iz­skatīdama, viņa pacietīgi gaidīja, līdz mēness izspraucas no mākoņiem un tad atkal aptumšojas. Jaunais puisis, kas stāvēja turpat priekšā, nožāvājās, atsleja musketi pret sienu, kaut ko miegaini nokliedza un Pagāja soļus desmit pa ceļu uz. priekšu.

Beki ja vienā mirkli parleca pāri mūrim. Kajas paslīdēja, svārki aizķeras, viņa atkabinaja tos vaļa. Viņa drāzās skrie­šus pa ceļu. sagaidīdama uzsaucienu, šautenes uzzibsnī jumu un sprakšķi. Sapni nekās neiztraucēja.

Plašais licis gulē ja sidrabotas gaismas apspīdēts. Bekija piesardzīgi, pašķirdama papardes, gaja gar pašu klinšu malu. Zemāk, divdesmit jardu atstatumā, drūzmējās viri pīpēdami un runādamies. Pīpes viņi kupinaja uzmanīgi, pagriezuši muguras pret juru un aizslēpuši aiz. apmetņiem, lai nebulu redzams ne inazakais gaismas atspīdums. Pai­suma viļņi skalojas pāri slīpumam un sitās augšup pret klintīm; mēness patlaban apspīdēja lalako zemesragu, asi izceldams to no pienbaltas dūmakas.

Meitenes priekšā slējās lielgabali.

Platām acīm viņa noraudzījās uz tiem. Seši smagi mil­zeņi, kupraini un drūmi, blenza pāri jūrai. Meitene saprata viltīgo novietojumu; gan lode, gan šrapnelis — šāviņš ar laika degli, gan karteča, raidīti tuvu ūdens līmenim, sasniegs mērķi. Kuģim nekā nebūs iespējams izvairīties. Tas nāks tuvāk, pret lielgabaliem, un tie šaus. Nebūs nekāda brī­dinājumā, nekādās žēlastības; pēkšņi no cietzemes nograndis oranžs pērkons, un šāviņš visu sagraus un saplosīs…

Bekija sasprindzināti vērās jurā. Tālu priekšā, tur, kur saplūda neskaidra debesmala ar jūru, parādījās lēkājošs punktiņš, pazuda un tad atkal stūrgalvīgi atgriezās — tumši pelēks pret pelēcīgo debesjumu. Kļuva saredzama bura. Kuģis tuvojās krastam.

Bekija atkal saka skriet, pa reizei lēkdama, pa reizei rapdamās. Viņa iegremdējās straume tur, kur ūdens čalas neļava saklausīt viņas kustības, tad notupās liedaga mala. arī karavīri bija to saskatījuši, tie drudžaini sakustējās, viss bars melno stāvu atrāvās no klintīm. Viri metas uz zemes­ragu, pavērsa nakts binokļus pret jūru, uzgriezuši liel­gabaliem muguru.

Nebija laika domāt; jānorij tikai kaklā sakāpušais kamols un jāpapūlas nomierināt skaļos sirdspukstus. Tad viņa jau skrēja — skrēja izmisīgi, spārdīdama ar kājām oļus, klup­dama pret akmeņiem un smiltīs iegrimušām radzēm. Aiz­mugure atskanēja saucieni, norībēja muskešu šāvieni, kāds virsnieks izgrūda lāstu. I ,ode atsitas pret klinti, Bekijai par muguru un kājām nobira šķēpeļu krusa. Viņa lēca, sagrī­ļojās, nokrita uz ceļgaliem. Redzēja skrienam vīrus, redzēja nozibsnijam zobenu. Atkal atskanēja rībiens, il ka tāls — acīmredzot tas nevērsās pret Bekiju. Viņa dziļi ievilka elpu un apvēlās uz muguras līdzās pirmajam lielgabalam.

Nebija svarīgi, ka miesa svilst ka ugunis. Pirksti satvēra degauklu, maigi to pavirpināja un parāva.

Milzīga liesma, rīboņa, grāviens; uguns atblāzmojās klintis, atspīdums stiepās pāri jūrai. Lielgabals, dzīvs un nikns, atsitās atpakaļ; nu jau šava visa rinda, šāviņi izklaidus trakas dusmas svilpa pāri ūdeņiem. Kanonāde atbalsojās no zemesraga, nodūca pār ciemu un uzmodināja kadu mei­teni, kas sava gultā, savā istaba ņemas tos izsmiet un par tiem zoboties, kaut arī rtbieni mežonīgā niknuma cēlās naksnīgajās debesis.

Pa to laiku Baltais kuģis, apgriezies otrādi, smejas par lielgabaliem.

Nicības pilns las aizbrauca no cietzemes.

Jātnieku pulciņš, zirglietām šķindot, mundri rikšoja, nepūlēdamies turēties ceļa vienā puse. Karavīru aizmugurē sparkšķēja motori, tur drūzmējās un stumdijās bagato turislu automašīnas. Laiku pa laikam kāds no braucējiem mēģinaja airi pašauties jātniekiem garam, jo tā varēja tikt krietni priekšā zirgiem, tomēr riskēt arto uzdrošinājās tikai retais, un lapēc spilgtkrāsainais jūklis izrindojas vairāk pār jūdzi aiz nosprostojuma. Filozofiska miera noskaņotie ceļinieki jau bija uzvilkuši buras, un svītrainie tri jstūri plandījās vēja, virzot braucamos uz priekšu, tā ka mazie, vārgie dzinēji gandrīz nebija vajadzīgi.

Fiesargaties bija visai ieteicami. Plandošos standartus pazina ikviens; pirmais bija ori Mamma, senais normaņu augstmaņu simbols, tam sānos plīvoja pavesta Jana ērgļi no zeltaina zīda uz zila pamata. Aiz tiem plivinājās Raijas un Di las lorda, Piecu ostu komandanta un pāvesta vietnieka Anglija Henrija Inskrasainais vimpelis ar icšķellu galu. Henrijs bija visā valsti pazīstams ka nikns un nežēlīgs vīrs, un viņu balstīja Dieva vietnieka zemes virsu dāvātā auto­ritāte un visas otras Romas spēks un varenība.

I Ienrijs bija maza auguma, kārnam kājām, bāls un asiem sejas vaibstiem; viņš īgni sēdēja zirga, ietinies apmetni, kaut an diena bija silta. Ja arī viņš apzinājās, kādas neērtības sagāda citiem, tad lik un tā nelikās par to ne zinis. Ik pa brīdim viņam parskreja stipri drebuļi, un viņš nemierīgi pagrozījās, pulēdamies apsēsties ērtāk, lai nesāpetu pēcpuse. Ceļa no Londinijas viņš desmit dienas bija nogulējis Vinčestrā, jo vēderu bija rāvis krampjos kuņģa un tievas zarnas gļotādas iekaisums un, kaut gan tas muļķa ārsts, kas pelnījis, lai viņam nocērt ausis, vai ko ļaunaku, diagnozi bija noteicis pietiekami atri, izārstēt viņš tomēr nebija spējis. Henrijs tikko bijaatlabis, kad semaforu klaksti no jauna dzinuši uz priekšu, četrdesmitā pavesta Jaņa roka bija gara, viņa ziņu avoti daudzi un dažādi un griba — nelokāma. Henrija sa­ņemta pavēle skaidri un gaiši lika uzveikt to nolādēto cietoksni, kas atnesis tik daudz raižu; atbruņot aizstāvjus, pacelt Jaņa standartus uz mūriem un līdz turpmakajam rīkojumam paturēt to viņa valdījumā. Kas attiecas uz šo Rietumu grāfistes ķēvīti, kura visu šo putru ievārījusi, nu… te nu Henrijs saviebās un saslējās seglos taisnāk. Varbūt nenaktu par ļaunu pamatīgi nozilinat muguru vai arī aizdzīt uz Londiniju, piesietu pie mantu vezuma; bet tie nu gan ir tīrie sīkumi. Sīkumi vismaz salīdzinājuma ar viņa ciešanām.

Abās ceļa pusēs atkal bija sakustējušies semafori — melnie spārni krakstēja un cilājās. 1 lenri js pameta skatienu uz. tuvāko, kas drūms un pamests slejas pakalna virsotne. Tā ziņu klasta noteikti ir vests par viņa, Henrija, ceļojuma gaitu; tagad jau dienam ilgi par to zibināts viņam pa priekšu uz Rietumiem. Atkal sagrāba sāpju lēkme, oma pavisam sabojājās, viņš aši pagrieza galvu, un kāds kavaleristu kap­teinis, piešiem šķindot, piejāja viņam klat. Henrijs noradīja uz tomi, ko bija izvēlējies. — Kaptein, — viņš sacīja, — no­sūtiet turp duci viru! Uz. to… Pieprasiet no tā cilvēka, ko tur atradīsit, kādas viņam ir ziņas.

Karavīrs vilcinājās. Pavēle laikam bija pilnīgi bezjēdzīga; neviens nezināja labāk par Henriju, ka Ģildes piederīgie par savu darbu nestāstīs. — Un ja viņi atsakās, milord?

Henrijs izgrūda lāstu. — Nu tad apklusiniet…

Virsnieks joprojām nekustējās, līdz. augstais lords pagrie­žas, lai izurbtos apakšniekam ar acīm vai cauri; tad virsnieks atdeva godu un apgri cza zirgu. Gadsimtiem ilgi Signalizē­tāju ģilde bija baudījusi privilēģijas; pat pāvests neuzdro­šinājās tās apšaubīt; tagad šķita, ka neaizskaramība bei| gusies; to aizslaucijis sīks aristokratelis, kam sap vēders. Atskanēja pavēlēs, uzvirpuļoja putekļu mākonis; bariņš vīru atšķīrās no gājienā ierindas un, vimpeļiem plīvojot, aizlēkšoja pāri zāles klajumam. Pa ceļam karavīri izvilka no makstim likos zobenus un pieladēja musket.es. Ja laimē­sies, tad viņi atradis signalizētājus neapbruņotus, ja ne, tā būs īsa un asiņaina sadursme. I.ai arī ka, par iznākumu nebi ja šaubu.

Henrijs, seglos dīdīdamies, redzēja signāltorņa spārnus noslīgstam gar sāniem, ka pēkšņi noslīgst noguruša cilvēka rokas. Viņš ļauni pasmīnēja; cik viņš pazīst Ģildi, pārtrau­kums nebūs liels; drīz vien nosūtīs ziņnešus no līnijas nakamās stacijas. Pēc tam visi uzzinās, ko viņš izdarījis. Signalizāci jas tikls ir kā jutīgs dzīvnieks: pieskaries vienam loceklim — un atsauksies visi, reizēm nedaudzu stundu laika. Tā ka Peninu kalnos ir laba redzamība, naktij iestā­joties, par viņa varoņdarbu uzzinās Hebridu salas. IJn Vatikana — rītausma… Viņš salika, glaudīdams sāpošo vēderu. Tad atkal pagrieza galvu, noskanēja knipis, un tēvs Andželo iznira viņam līdzās, viegli nosvīdis un, ka parasti, ļoti pakalpīgs.

—    Nu, cienkungs, — dzēlīgi izgrūda Henrijs. — Cik tad ilgi vēl vilksies šis noladētais ceļojums?

Priesteris nolieca galvu par karti, pulēdamies to atbalstīt pret zirga muguru. Pēc Henrija domām, Baznīcas kalpi parasti bija slikti jājēji un vēl sliklak orientējās kartes. Tur­klāt baznīctēva redze kļuva arvien vajaka; tas dēļ ceļinieki bija icmaldijušies purva reizes sešas un bijuši spiesti griezties atpakaļ.

—  Apmēram divdesmit jūdzes, milord, —Andželo, ne īpaši pārliecināts atbildēja. — Bet tas ir pa galveno ceļu. — Ja mēs kadu jūdzi pirms Vimbornas nogrieztos sānis…

— Lieciet man mieru ar saviem sānceļiem! — viņu rupji apsauca I lenri js. — Ziemasvētkos es vēlos but gala. — Izsūtiet paris cilvēku pa priekšu, lai tie parūpējas par naktsguļu apmēram… — viņš pašķielēja uz sauli, — pēc piecām jūdzēm. Un šoreiz mēģiniet atrast guļvietas, kas nav tik pilnas ar utīm un ir maķenīt mīkstākas nekā mana kārtības sargu virsnieka moku sols. — Tēvs Andželo, neveikli atdarinājis karavīru sveicienu, atkal ieņēma vielu ierinda.

Agri nakamaja rīta Henrijs bija atkal ceļa — niknāks par niknu. Iepriekšējā vakarā viņš bija pārliecinājies, kā Angli jas rietumos mainī jies noskaņojums. Stāvot istaba pie vaļēja loga un skujoties, viņam gar elkoni bija nosvilpusi patšāvēja stopa bulta, sašķaidījusi virkni venēciešu stikla flakoniņu un tad ietriekusies patālu no I lenri ja. Tas, saskai­ties par uzbrukumu savai augstajai personai, taču vēl vairāk par tik daudz skaistu un vienreizīgu lietu zaudējumu, tūdaļ lika atrast šāvēju. Karavīri bija uzgājuši saujiņu neapmie­rināto, kas visi bija ar nepārdomātiem paņēmieniem pre­tojušies apcietināšanai. Viņus piesēja aiz mantu vezumiem un lika iet, līdz kolonna nokļuva pie mērķa. Tad tos atlaida vaļa; apdulluši viņi aizstreipuļoja projām, asinīm notraipot zāli, un neviens no viņiem nenogāja vairāk par simt jardiem, kad nokrita mūžīgā miega. Henrijs bija pieradis apieties ar dumpiniekiem bez liekas kautrības.

Ta nu viņš jāja. Priekšā jūdzēm tālu pletās tīrelis, dzelten­brūni sarkans, vietām spilgti zaļu muklāju izraihinats. Gar apvārsni stiepās viļņotu pakalnu rinda. Vidu starp tiem ka senlaiku ilknis slejas tas, ka deļ Henrijs bija ieradies sodīt. Augstmanis domīgi nospļāvās. Pils bija stipra, Pārāk stipra, lai to ieņemtu trieciena, — to viņš jau redzēja. Tomēr galu gala nenoturēsies. Pret zi to krasu ne.

Karavīri sadrūzmejās viņam aizmugure. Zelta katā plī­voja oriflamma, plandīdamās vējā ka liesma, ko tā arī iemie­soja. Tālu pamalē pret debesīm savas rokas ceļa un vēcināja neiztrūkstošais telegrāfs. — Kapteini — Henrijs sacīja.

Lai divi viri aizjāj uz pili. Lai aizgādā pavēli ar manu zīmogu tam sievišķim pili. Lai viņa sagatavojas nodot savu artilēriju mums un lai uzskata sevi un visus, kas mīt pils mūros, par pāvesta Jāņa gūstekņiem. Tagad, kad esam tikuši līdz parņemšanai, — kādi šaujamie īsti viņiem ir? Atsvai­dziniet manu atmiņu!

Kapteinis nobuldurēja, atkārtodams sarakstu, ko bija iemācījies no galvas. — Divi lielgabali artrīsmārciņu sma­giem svina šāviņiem līdz ar nepieciešamo pulveri un vaja­dzīgo pakojumu, daži personiskie šaujamie, pistoles — tam nospiež gaili, nekā daudz vairāk par tiem, ko lieto putnu medībās. Milzīgais lielgabals Grāvējs no karaļa arsenāla, garstobra lielgabals Miera Princis, kas pēc Viņa Majestatcs norādījumiem pārvests no Iskas garnizona.

Henrijs nošņaukajās un ar cimdotas rokas virspusi paberzēja degungalu. — Nu, drīz es pats būšu miera princis un laikam varu droši sacīt, ka līdz vakaram ieguldīšu savu artavu graušanā. Lieciet visus ugunsieročus atgadat pie galvenajiem vārtiem līdz ar lodēm un pulveri, kas viņiem ir! Atbrīvojiet vezumu šautenēm un sagatavojiet mūļus vai zirgus prāvajiem lielgabaliem. Parūpējieties par to, kaptein!

Virsnieks atdeva godu un pagriezās atpakaļ, nokliegdams pavēles palīgiem; Henrijs pacēla roku un asi nošvīkstināja uz. leju par zīmi, ka sācies vispārējs uzbrukums. Dzirdedams saucienu, tēvs Andželo gandrīz izvēlās no segliem. — Nakti gulēsim ciemata, tēvs, — pāvesta vietnieks noguris norūca. — Sliktakaja gadījumā mums te būs jāpaliek ilgi. Un šoreiz lai man būtu silts ūdens un pods arī lads, ka var paraut leja, citādi es tevi aiztriekšu atpakaļ uz Romu karātavu pulna ratos! Un tajos tu, draudziņ, vis nesedesi. bet būsi iejūgts starp divām nolādētam ilksīm…

Vimpeļi un pavesta ērgļi, spožas saules apspīdēti, uzplandījās vējā, un karavīru pulciņš aizrikšoja pāri tīrelim.

Sers Džons Folkners, Kort'geitas scnešals jeb galma pār­valdnieks, agri pamodās no nemierīgā miega. Pa mazo lodziņu sešas pēdas virs viņa galvas saule slīpi iespīdēja nelielajā guļamistaba, cīnīdamās ar aukstumu, kas centās iespiesties iekšā pat vasaras vidu. Lielais pils tornis allaž bija dzestrs, jo saule pat svelmainajās vasaras dienas nespeja izlauzties cauri divpadsmit pēdu biezajām Dorsctas akmens sienam. Lēdija Llinora, pilskundzc, pirms nedēļas bija likusi saviem ļaudīm pārcelties no pils pagalma ekain šurp, lai atbrīvotu vietu karavīriem, kas plūda šurp, un bēgļiem, kas meklēja patvērumu. Pils pastāvīgie iemītnieki vēl nebija pieraduši pie cietokšņa torņa vienkāršajiem apstākļiem.

Senešals paberzēja seju, ieleja bļoda ūdeni un nomaz­gājās, noskalodams ūdeni lejup pa reni, kas bija pierīkota zem loga. Viņš apģērbās, ar baudu juzdams tīro lina drānu skaram augumu, un iz.ga ja no istabas. Aiz durvīm, biezajam sienam pa vidu, vijās kāpnes. Viņš devas augšup, likdams pēdas kāpienu malās, jo paaudžu paaudzes bija izdeldējušas vidu bedrītes, tā ka neuzmanīgi ļaudis pret tām viegli pa­klupa. Pašā augšā durvis, vaļīgi pievilktas ar auklu, veras uz jumtu. Sers Džons noņēma cilpu un izgaja arā, atbalsti jas pret aizsargmūri un pa masīvajiem robiem palūkojās lejup uz apkaimi. Piecas jūdzes uz dienvidiem, perļaina miglā Uts, stiepās kanāls; tur skaidra dienas laika ass skatiens varēja saredzēt klinšu smailes, kas sargāja Vaitas salas rietumu galu. Tur senās dienās reiz esot sēdējis velns un Iriecis pret Korfas torņiem klintsbluķi, bet tas, pili nesasnie­dzis, nokritis Stadlendas piekraste. Senešals viegli pasmai­dīja par teiku un novērsās.

Ziemeļos taltālu, augstāk pacelies, aizsniedzās Lielais klajums, rītausmā palsi pelēks un neskaidrs, līdzīgs spoku valsts kalnājam. Netālu no pils katrs sava pusē pacēlās lielie Celovas un Noulas ūzburbumi, bet to visu ieskāva tīrelis (tajā šur tur melnēja vasaras ugunsgrēku plankumi) — lezens, drūms, milzīgs un neauglīgs plašums, kur nekās negribēja augi un kur ar pulem spēja izdzīvot klejojošas neveiksmi­nieku bandas. Tālumā redzēja no kadas nometnes paceļamies dūmus, senešals pievērsa skatienu tuvāk pie pils celto ciemata namiņu pelēcīgajiem, smailajiem jumtiem un lauku mājai, kas atradās tulit aiz gravja ar ūdeni. Senešalam to vērojot, pie tas piebrauca kada mašīna, izkrāva divas sviesta ķērnes un aizrūcināja ap piekalni Vcrcmas virziena.

Gandrīz vai nelabprat viņš pievērsa acis signalizācijas torņiem Celovas pakalna virsotnē. Ka gaidījis kadu mā­jienu, tas saka kustēties: raustiga spārnu kustība vienreiz uzaugšu, vienreiz uz leju aicināja pievērst uzmanību. Sene­šals zināja, ka tornis atbildēs citam tālu pāri tīrelim — tik tālu, ka vienīgi Ģildes vīri ar saviem brīnumainajiem Ceisa tālskatiem varēs pareizi izlasīt ziņas burtus un simbolus. Tālu pāri apkartnei lorņu rinda sakustēsies, pacels savu roku locītavas, ar troksni nolaižot pcc tam lejā. Uzmanību, uz­manību…

Semaforaziņu lasīšana patiesībā neieti Ipascncšala pienā­kumos; leja, trešajā pagalma, skraidīšana liecināja, ka sargi jau piecēluši kājās pils signalizētāju. Zēns droši vien steidzas šurp no savas istabas, acis berzēdams, ziņu blok­notu roka. Senešals vēroja semafora spārnu vēzienus, viņa lūpas veidoja skaitļus, smadzenes tulkoja kriptogrammas, par kuram signalizētāju paaudzes bija pārveidojušas standarta angļu valodu. — Ērglis Raija viens pieci, — viņš lasīja. — Ziemeļrietumi desmit, beidzu. — Tas nozīmēs Preču ostu pavēlnieku ar viņa simt piecdesmit vīriem; viņš atrodas tuvāk, nekā senešals domājis. — Deviņi līķi, — ziņoja kalna vēstnesis. — Deviņi. — Tas nu ir slikti, pāvesta kalps acīmredzot nolēmis vairot savas neželibas slavu. Sekoja izsaukums pili j. Sers Džons dzirdēja grabam tauvas: Eli noras signalizētājs darbina ja torņa spārnus. Lmijas virs īsi ziņo ja: — Atdodiet lielgabalus. Padodieties paši gūsta. Ziņneši ir ceļa. — Tas nu bija viss. Spārni noklaudzēja pēdējo reizi, tornis ietinas barga klusumā.

Vērotājs nopūtās un neapzinati pacēla roku pie amuleta, kas karajas kakla. Viņš pagrieza nelielo apaļo priekšmetu pirkstos, pārbraukdams ar tiem armalā iegravētos simbolus. Lejā no virtuves skursteņiem ceļas dūmi, zemnieku mājās spaiņos čurkstēja piens, novietnes sievietes slauca govis. pils iemītnieki, kas bija redzējuši sākam strādāt torni, uz bridi apstājušies, būtu visi labprat noklausījušies paši savu atbildi, taču neviens no parastajiem ļaudīm nemācēja lasīt Ģildes valodu, tāpēc viņi dnz bija noliekušies atkal pie saviem darbiem. Jāziņo Elinorai. Pieliecies viņš devās atpakaļ pa kāpnēm, neviļus salīcis plecos, lai galva neatsistos pret zemajiem griestiem. I ,upas bargi sakniebās. Nu pienācis pirms tūkstoš gadiem nolemtais bridis: šim laikmetam noliktais gals.

Lēdija Elinora bija jau piecelusies un apģērbusies. Viena no apartamentiem, kas pieslejas lielajai zālei, viņai bija uzklāts galds, un viņa kādā niša zem krasainu kvadrātveida stikla vitrāžu loga eda brokastis. Ieraudzījusi savu senešalu, viņa piecēlās un vēroja sera Džona sejas izteiksmi. Sers Džons par atbildi īsi pamaja, atbildēdams uz neizteikto jautājumu. —Jā, miledij, — viņš rāmi sacīja. — Viņš iera­dīsies šodien.

Pilskundze atslīga sēdekli, vairs nedomādama par brokastīm. Seja un raižpilnās acis apliecināja, cik viņa ir jauna. — Cik viņam vīru? — viņa beidzot pavaicāja.

— Simt piecdesmit.

Pēkšņi atģidusies, ka aizmirsusi pieklājību, viņa pamāja ar roku. — Ser Džon, ludzu, salieties. Vai dzersit vīnu?

Viņš izvēlējās sedekli pie loga un atbalstīja galvu pret stiklu. —Pateicos, miledij, pagaidām ne… — Viņš vēroja Elinoru, un neviens nebūtu varējis uzminēt viņa acu izteiksmi. Elinora platām acim lūkojās senešalā, redzēdama, ka gaismas iekrāso viņa matus, vaigus un acis zeltainus, sārtus un zilas. Iekodusi zobus apakšlūpā, viņa nolaida sakrustotos pirkstus klēpi. —-Ser Džon, — viņa jautāja. — Ka man rīkoties?

Kādu bridi viņš neatbildēja, un, kad ierunājās, nekādu palīdzību šie vārdi nesniedza. — Tā, ka saka asiņu balss, milēdij, — viņš teica. — Klausiet savu senču tikumiem un savai sirdij.

Viņa atkal strauji piecēlās un, pametusi senešalu, aizgāja līdzatklatajai ieejai, pa kuru bija redzama krēslainā, varena zāle, tas pialā, drūmā, barga siena ar Krusla sistā teļu, ar paaugstinajumu, kur senos laikos ģimene bija ieturējusi maltītes, galeriju, kur mēdza muzicēt klejojošie dziedoņi. Viņa nospieda slēdzi pie kādām durvīm; pie jumta iedegas vientuļa elektrīska spuldze, mezdama blāvu gaismu uz. raupjajam akmens grīdas plāksnēm, un pēkšņi telpa šķita piemērotākā mirušajiem nekā dzīvajiem. Kaut kur nožvadzēja pacelta važa, zāle ieskrēja signalpažs un spēji apstājās, ieraudzīdams kundzi. Viņa paņēma jaunekļa atnesto vesti, uzsmaidīja nesējam, atlocīja plāno papīru un atgriežas atpakaļ. — Simt piecdesmit viru… — viņa domīgi noteica.

Tad aizgāja pie sava krēsla, pasēdēja, sakrustojusi rokas klēpi un nekustīgi vērdamas uz galdu sava priekšā. — Ja es viņiem atvēršu durvis, — viņa neskaidri nomurmi­nāja, — mani piesies pie viņa vezuma ka zaldātu padauzu. Es pazaudēšu visu, kas man pieder, savu namu, neapšau­bāmi savu godu un droši vien savu dzīvību. Taču es nevaru cīnīties pret pāvestu Jani. Karot pret viņu nozīmē sacelties pret visu pasauli… Tomēr šis vīrs ir alnācis tieši tāpēc, lai uzliktu man tādu pārbaudījumu.

Senešals nebilda ne vārda; I Minora nebija arī gaidījusi, ka viņš to darīs. Viņa ilgi nosēdēja klusēdama, un, kad pacēla acis, tās bija pilnas asaru. — Aizslēdziet vārtus, ser Džon, — viņa sacīja, — un ievediet iekšā mūsu ļaudis! Ziņojiet man, kad ieradīsies viņa vēstneši, bet nedodiet atļauju viņiem ienākt.

Senešals klusu piecēlās. — Un ka ar lielgabaliem, kundze?

—  Lielgabaliem? — viņa grūtsirdīgi atvaicāja. — Katra ziņā tie jāaizgadā līdz vārtiem un tiem līdzi arī šāviņi un pulveris. Tiktai rīkosimies pee viņa velēšanās…

Driz visos pils gaiteņos un ejās atskanēja bungu rīboņa, kas aicinaja ļaudis pulcēties kopa.

Raijas un Dilas lords Henrijs apturēja zirgu, un aiz viņa apstājās arī viru pulks. Nepilnas jūdzes atstatuma milzīga un nepieejama slejas pils, augstu mūru iežoga virs sienām biezēja dumu stabi; šurp auļoja vēstneši, saceldami balganus putekļu mākoņus, kas bezvēja izklīda visai leni. Ziņneši paspēja izrunāt tikai trīs teikumus, kad Henrijs jau saka lādeties. Viņa pieši iecirta brūces zirga sānos; dzīvnieks pārbijies metās uz priekšu, kolonna, pakaviem klaudzot, traucās nopakaļ.

Ciemata laukums bija pilns ar ciemiņiem, krodziņiem darbs gaja no rokas, bet tautu, kas bija sanākusi acis pabolīt, Raijas un Dilas Henrijs iztrenkaja uz visām pusēm. Viņš apturēja putas notriekto, asiņojošo zirgu pie arēja paceļamā tilta. Lielgabals vārda Grāvējs patiešam bija nogādāts leja, taču tas bija pielādēts, un stobrs nekustīgi vērās caur nolaižamo dzelzs režģi, un garstobra lielgabals stāvēja tam līdzas. Tos pusloka ielenca vīri brīvā staja, āvas atbalstījuši pret zemi.

—  Nolaidiet to draņķa tillu! — bļāva pavesta vietvaldis, dīžādamies zirga. — Kaptein, ja šie ļaudis nevaksies prom, iemetiet viņus grāvi… — Tad viņš pagriezās pret sargiem.

Kas tā īsti ir par stulbu spēlīti? Pavesta Jaņa vārda at­veriet…

Viens no vīriem, kas slavēja pagalma, viena mierā lēnīgi teica: — Piedodiet, milord. Tāda irmiledijas Elinoras pavēle.

—   Nu tad, — ardijas augstmanis, balsij trakās dusmas sakāpjot augstos toņos, — paziņojiet dižciltīgajai dāmai, ka Raijas un Dilas Henrijs pavel viņai ierasties, lai atbildētu par šo nedzirdēto nekāunību…

— Milord, — pagalmā stāvošais bez kada satraukuma atbildēja, — lēdijai Elinorai tas ir jau paziņots…

Henrija acis zvēroja. Viņš pagriežas, lai palūkotos uz. karavīriem, kas drūzmējas pie tilta, paskatījās uz galvena torņa lielo, vienaldzīgo seju. Iekšējie mūra izrobojumi ap to bija pilni aizstāvju. Viņš paliecas uz priekšu, lai saktu zvetet ar savas patagas kalu pret vārtu stieņiem. — Vakara tu, mans runīgais drauģelīt, — viņš, smagi elpodams, izgrūda, — tu par to karāsies ar galvu uz. leju, iespējams, par ugunskuru! Vai saprati?!

Sargs slinki nospļāvās viņam pie kājām.

Elinora nesteidzās ierasties. Viņa bija iegājusi vanna, pārģērbusies un sasukajusi mālus; viņa nevienam citam — pat ne kambarjumpravai — neļāva skart savu augumu: tas bija vienīgi viņas pašas darbs. Viņa ieradas, turēdamās pie rokas senešalam. Artilērijas pavēlnieks gaja viņai kreisajā puse. Mugura viņai bija vienkāršs balts terps, un garie, brūnie mati brīvi nokarājās par muguru. Pagalmam pār­skrēja viegla vēsma, saplivinādama matus un piek ļaudama svārkus ap gurniem. Henrijs, kas jau bija zaudējis pēdējo savaldību, vēro ja viņu, niknumā kūsādams. Divdesmit soļu atstatumā no vārtiem pavadoņi apstājas, un Elinora iznāca uz priekšu viena pati. Viņa redzēja gan jātniekus pie tilta, gan musketes un zobenus, gan plīvojošo zilo karogu jūru. Viņa apstājās pie Grāvēja stobra pakaļgala un uzlika roku uz dzelzs. — Nu, milord, — viņa klusa, skaidra balsi pavaicaja. — Kas jums no mums vajadzīgs?

I lenri ja dusmas bija slavenas un arē ji iespaidīgas; viņa bardu notraipīja siekalas, tie, kas stāvēja viņam tuvāk, dzirdēja, ka augstais lords griež zobus. — Nododiet šo vietu man! — viņš beidzot nokliedza. — Un savu arsenalu un paši sevi ari. Es to pieprasu jusu valdnieka pavesta Jāņa vārdā: viņš ir pilnvarojis mani būt šajās salās par vietvaldi.

Elinora izslējās taisna, platam acīm vērdamās viņa caur vārtu režģi, — Vai jus rīkojaties arī karaļa ( arlza vārdā? — viņa nogrieza ka ar nazi. — Jo mans lēņa kungs ir mans karalis. Tas bija mana tčva kungs un arī manējais. Milord, es nekād neesmu zvērējusi svešam priesterim.

Henrijs izvilka zobenu un, izgrūdis cauri vārtiem, tik vien spēja ka izšņākt: — To lielgabalu!

Elinora jopro jām palika stāvam pie lielgabala, pirkstiem aptverot tā stobru. Vējš rotaļājās viņas matos.

— Un ja es atteikšos to darīt?

Henrijs atkal iebļāvās un pavēcināja roku; pēc ši mājiena kāds karavīrs metās uz priekšu un nocēla no priekšēja seglu loka kadu somu. — Tad jūsu vasaļi šaja sala samaksās ar savām mājām, savu mantu un savām dzīvībām, — elsa Henrijs, raustīdams virvi, ar kuru soma bija sasieta. —Tad jus par tam dzelzīm maksāsit ar asinīm, milēdij, par dzelzim ar asinīm… —Virve atraisi jas, augstais lords apgrieza somu otrādi, un no tās izkrita cilvēku mēles un citas nogrieztas miesas daļas — Henri ja karotāji bija pieraduši griezt.

Klusums, kas iestājās, kļuva arvien dziļāks. No Elinoras sejas lēnam pazuda pedeja asins lase, atstājot adu tikpat baltu ka viņas tērps; romantiskāk noskaņotie skatitaji vēlāk patiešam zvērēja, ka viņas acis kļuvušas zilas jo zilas un dzirkstījušas aizmūža gaisma kā ledus kristāli. Viņa leni sažņaudza rokas dūrēs un tad leni atlaida tas vaļa; ilgi viņa gaidīja, atbalstījusies pret lielgabalu, līdz niknums aiz­migloja skatienu, smadzenes it kā spalgi ieskanējās mežo­nīgs, augsts kliedziens, un tad viss norima, pametot viņu pilnīgi vēsu. Viņa norija kakla sakāpušo kamolu, un, kad atkal ierunājās, ik vārds šķita tikko ka atcirsta ledus šķemba. — Nu, ko tad vairs, — viņa sacīja. — Jums nevajadzēs aiziet ar tukšam rokam, milord, Kaijas un Dilas pavēlniek. Taču es baidos, ka mans Grāvējs būs pārāk smaga krava. Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja to patukšotu? — Un, pirms kāds no apkārtējiem spēja uzminēt viņas noluku vai iejaukties, Elinora satvēra degauklu, un Grāvējs atsitās atpakaļ, izgrūzdams dūmus, kamēr gaidu pārņemtie kalni raidīja atbalsis.

Smagais lādiņš, izšauts tiešā tēmējumā, atrava zirgam vēderu un Henrijam abas kajas līdz potītēm, dzīvnieks ar jātnieku, abi raustoties konvulsijas, cilvēkam recot un I zirgam zviedzot, iegāzās grāvī. It ka pēc kopīga lēmuma aizstāvju puses strēlnieki uz tiem izšāva, un pēc nedaudziem mirkļiem, bultu caururbti, abi apklusa. Milzīga kartcča, lidodama tālāk, izrāva robus uzbrucēju pulka uz tilta un izara vagas ciemata laukuma, kas pletās aizmugure. Skanēja kliedzieni, kas atbalsojas no tuvējiem akmens mūriem; tie Elinoras kareivji, kas bija bruņoti ar degļa bisēm, raidīja šāvienus uz. jātniekiem, kuri svaidījās pa šauro ceļu; viņu kapteini, nokārušos gar zirga sāniem, asinīm apšļaklais dzīvnieks aiznesa projām. Mirstošie vaidēja, tievas dumu strūkliņas aizlocījās pāri apakšējam pagalmam uz. Mocekļa vārtiem.

Elinora, atbalstījusies pret lielgabalu, līdzīgi bērnam iekodās ar zobiem rokas locītavā, it ka tikai tagad saprastu, ko izdarījusi. Pirmais viņai pieskrēja klat senešals, taču viņa to atvairīja. —Aizvāciet šos netīrumus! — viņa teica, noradīdama uz grāvi. — Un aprociet pagalma muru iekš­puse. Es izmantošu savas tiesības paturēt pāvesta Jāņa avis.

—   lād viņa sagrīļojās. Senešals uztvēra savu pilskundzi, pacēla to un aiznesa uz viņas istabu.

LIēlāko daļu mūža Elinora, Roberta vienīgā meita, lordu Pcrbeku pēdējā atvase, bija nodzīvojusi vientulībā lielaja kalnu pilī. Viņa bija likusies dīvains bērns, sevi noslegusies un bikla. Viņai bija bezgala patikuši stāsti par laumām, kuras, ja ticēja ļaužu runām, bija palīdzējušas viņu ieņemt. Eai gan citās jomās Elinora bija lietišķa un sapratīga, viņa nekād nemēģināja apklusinat baumas par savu pārdabisko izcelsmi — gluži otrādi, likās, ka tās viņu iepriecina.

—    Jo, — viņa skaidroja, — mans tēvs bieži vien stāstīja

saviem viesiem, ka todien devies uz ziemeļiem, lai pārvestu mājās manu mati. Kad viņš izskrējis no pils un uzlēcis zirga, visi bijuši pārliecināti, ka viņš zaudējis pratu; bet viņš vienādi vien apgalvoja, ka viņu tā rīkoties skubinājuši Tīreļa Ļaudis, paradot tik brīnišķīgas vīzijas, ka viņš kļuvis gluži vai traks. — Pēc tam Elinoras seja mēdza apmākties, jo Margarita Streindža bija mirusi radībās un Elinora bez­gala sāpīgi izjuta mātes zaudējumu: viņa taču nelaiķi nekād nebi ja redzējusi.

Reizēm šī noskaņa pārāk skaidri ietekmeja tēva sirds­mieru; Roberts, kas tā arī nebija otrreiz apprecejies, lauzīja galvu par bērna iedomām. Reiz, kad Elinora vēl bija pa­visam maza, viņa miegā bija sākusi staigat. Tas noticis vējaina nakti, kad no piecas jūdzes attala Kanāla aurodama brāzusies šurp drausmīga vētra; kāda no šīm naktīm, kad vieglāk satraucamie pils iemītnieki nebāzuši degunus ārā no savam istabām, zvērēdami, ka vēja joņos, kas šņakuši un svilpojuši ap augsto akmens torni, dzirdējuši Seno Garu smieklus. Elinoras aukle, atnakusi apraudzīt, vai bērns mierīgi guļ, atradusi istabu tukšu; izcelies milzīgs uztrau­kums, un pārmeklēti visas lielas ēkas kakti, Elinoru atraduši augstu galvenajā torni, senu, gadiem nelietotu kāpņu augš­gala. Acu plaksti meitenei bijuši aizvērti, bet, kad ļaudis tuvojušies, lad dzirdējuši viņu saucam: — Mamiņ… māmiņ, vai tu esi te…— Saudzīgi, lai mazo neizbiedetu, vini noveduši to leja, jo esot labi zināms, ka mēnessērdzīgie atrodas Aizlaicīgo vara un, ja nakts staigātajus pamodinot, šie gari viegli varot aizvest līdzi viņu dveseles.

Šķita, ka pati Elinora to visu ai zmirsusi; tomēr tā nebija vis. — Mana māte bija ļoti skaista, vai ne? — viņa reiz vēlāk domīgi bija pajautājusi auklei, kas viņu ģērba. IJn tad piebildusi: — Viņai gribējās ar mani parotaļāties, bet viņai bija jāiet projām…— Roberts, to dzirdēdams, sarauca pieri, paraustīja bardu un ņēmās ladeties; meiteni aizsūtīja uz Franciju pie radiniekiem, taču. kad viņa pēc sešiem mēnešiem atgriezās, tad visai maz bija mainījusies.

Bērnība Elinora bieži bija jutusies vientuļa, jo pili nebija citu viņas vecuma bērnu ka vienīgi kalpotaju atvases, no kuram viņu gandrīz pilnīgi šķira kārtu un šķiru robežas. Dienas parasti mierīgi aizritēja aukles un velak skolotāja sabiedrībā. Tas viņai bija iemācījis dažadās valodas, ko šaizeme runāja. Izrādījās, ka viņai ir ašs saprals, kas visu atri aptver; drīz vien viņa bija apguvusi normaņu, franču un latiņu valodu, kas bija palikušas joprojām kulturas pasaules valodas; tomēr jau pirms tam meitene bija iepratusies neskoloto zemnieku izloksne. Tas bija darījis nelielas raizes viņas tēvam: Robertam netikās klausīties meitas lūpas blarkšķam un burkšķam senās skaņas, taču nedaudzie parastie ļautiņi, ar kuriem maza satikās, viņu par to augstu cienīja. Patiešām likās, ka viņa sevi vairāk pielīdzina vietējiem ļaudīm nekā pati savas kartas pie­derīgajiem, un to zināma mērā varēja saprast, ņemot vērā, ka viņa ritēja ne tikai dižciltīgas asinis vien… Zemnieki joprojām dzīvoja, ievērodami senos meness un saules ritmus, saskaņa ar tiem ārā un vāca ražu, arī dzimšana un nave notika pēc senajiem ticējumiem, un Elinorai tie likās ļoti tuvi, vienalga, vai tos Romas likumi bija svētījuši vai ne. Reizēm viņa mēdza aiziet kopa ar aukli un tēva senešalu parotaļāties netalajos liedagos. Viņa ka apburta vēroja jūras viļņu bezgalīgo šļakoņu un tirdīja senešalu ar savādiem jautājumiem, tādiem ka — vai pavesti, sēdēdami zelta tronī, var pavēlēt viļņiem, kas ar savām violetajām bangam apskalo Anglijas krastus, triekties pret senajām klintīm. Senešals viņai uzsmaidīja, atbildēdams uz. ķecerībām tik izvairīgi, ka meitenei tas apnika un viņa aizskrēja projām meklet piekraste gliemežvākus vai jūraszāles vai lupināt no klintīm jūras dzīvnieciņu fosilijas, kuras dāvāja viņam ka iedomātas krelles. Meiteni dīvaini valdzinaja pati zemes uzbūve; reiz viņa paņēma slanekļa plāksnīti, piespieda pie kakla un rauda ja, un todien sacīja, ka pali esot gluži vienkārši izkalta no akmens, tumša un barga kā Kimeridžas klint is, un tikpat nepakļāvīga.

Viņas untumi galu gala noveda tik tālu, ka viņu aizsūtī ja uz Londiniju. Kad meitai bija sešpadsmit gadu, tēvs reiz ieraudzīja viņu kopa ar muižas pārvaldnieku; tas viņu mācīja, ka apieties ar mašīnas motoru, ka pārstatīt ātrum­kārbās zobratus un vadīt to uz priekšu, un apgriezt apkart, braucot pa arējā pagalma nogāzēm. Varbūt kāds rokas vēziens, kāds galvas pagrieziens bija Robertam pārāk skaidri atgādinajis meiteni, kas bija pirms tik daudziem gadiem mirusi; varbūt tieši tapēc viņš, par spīti pretī runašanai, izrāva meitu no mašīnas, ieknieba ausi un aizdzina uz viņas istabu. Saruna, kura sekoja un kura I Elinoras aizvai­nota cieņa sadurās ar vienu no tēva mūžam neparedza­majiem dusmu uzliesmojumiem, izvērtās pavisam neveiksmīga. Elinora izgāza savas jutas daudzvalodīgos izteicienos, kādus nebija dzirdējis pat Roberts; viņš atriebas ar siksnu, kuras sprādze uz mūžu atstaja vairākas zīmes meitenes auguma. Viņš uz nedēļu ieslēdza Hlinoru viņas istabā; brīvlaišanas diena viņa atteicas nākt ārā, un Pagāja vēl divas nedēļas, pirms tevs ieraudzī ja meitu lejā pie ūdens grāvja kopa ar vairākiern karavīriem vingrināmies mērķī šaušana. Viņš tūdaļ aizsūtīja senešalu, lai alsauc Elinoru šurp. I.ikās, ka vienīgais, kas spītnieci izmācīs, būs kāds Londinijas galmā pavadīts laiks; tur nebūs ne jāšanas, ne medību ar piekūniem, ne arī saskares ar visādiem mehānis­miem. Viņai — ja vien būs iespējams —jāiekaļ galva ap­jēga par savu karlu, un viņai jaapgūst iemaņas, kas piederas augstdzimušai dāmai. Šo uzdevumu Roberts uzticēja sencšalam, dodams līdzi pilnīgi slepenu norādījumu, ka meita jāpadara vai nu par kulturas cilvēku, vai jāsit nost. Viņa aizbrauca pēc divām nedēlam, šņākdama un augst­prātīgi pacēlusi galvu. Roberts gaidīja pie vārtiem, lai izvadītu savu mīluli ceļa, taču viņa tēvu nelikās redzam.

Šo dusmu izpausmi viņa nožēloja visu mūžu, jo tevu Elinora dzīvu vairs neredzēja.

Nelaime notika svētku dienā, kad lejas pagalms bija pilns ar akrobātu, burv ju mākslinieku un saldumpārdevēju teltīm; laukumu pieskandināja klaigas un smiekli; klaudzēja nūjas: apkārtējo ciematu jaunekļi mērojās spēkiem cits ar citu. Ejot pāri ārējam tiltam, Roberta zirgs saslējās pakaļkājas un nometa jātnieku zeme; viņam galva atsitas prel akmeni, un viņš iekrita sausajā grāvī. Tirgus troksni apklusinaja, un no Dērnovērijas atveda ārstus, taču bija pārsists galvas­kauss un Roberts slēdzis acis uz mūžu. Elinora, ko stundas laika atsauca ar signāliem no Čelevhilas uz Fontizu, auļoja, cik atri vien spēja, taču nokļuva gala par vēlu.

Viņa apglabaja tevu Vimborna, turienes senaja katedralē, apgleznotaja kapa, ko viņš bija uzbūvējis, lai gulētu tur kopa ar sievu, un tad bērinieki leni devās atpakaļ uz. Korfgeilu, zirgi un mašīnas segti ar melnu drānu, bungām leni dimdinot seru skaņas. Bija vēl tikai septembris, taču no jūras vaidot atskrēja dzestrs vējš, un debesis bija pelēkas ka svins.

Kad pie apvāršņa parādījās pils, Elinora pievilka grožus, lai parejie ļaudis dodas talak pa garo, krēslaino ceļu. Sencšals palika gaidām, zirgam vēja nemierīgi mīņājoties, līdz sēru viesi gandrīz pagaisa tāluma; tad Elinora pagriezās pret Džonu. Apmetnis plandījās viņai ap pleciem. Viņa izskatījās vecaka un ļoti nogurusi, zem acīm tumsa melnas ēnas, un uz vaigiem bija redzamas asaru pēdas. —Ta, — viņa sacīja, — te nu es esmu — dižena valdniece, un tas ir nams, kas man pieder…

Senešals mēmi gaidīja, zinādams, ko viņa ar to domā; viņa norija asaras un atbīdīja no acīm matu cirtu. — Džon, — viņa sacīja. — Cik gadu jus kalpojat manam tēvam Robertam?

Neko neizrādīdams, viņš pirms atbildes it ka kaut ko apsvēra.

—    Ilgus gadus, miledij, — viņš beidzot noteica.

—    Un tēva tēvam?

Atskanēja tā pati atbilde. — Ilgus gadus…

—  Ja, — viņa sacīja. —Jūs viņam labi kalpojat; turpretī es viņu pametu vienu un neatrakstiju neviena vārda. Un tam visam iemesls bija tīrais sīkums. Esmu gandrīz aizmir­susi, kāpēc mēs pirmo reizi sastrīdējāmies. Tagad, protams, ir par veļu. — Kadu bridi viņa sēdēja seglos nerunadama, glāstīdama zirga kaklu. Dzīvnieks aukstumā cilāja kājas. — Vai jums ir zobens?

—   Ja, miledij.

—    Tad iedodiet man to un nokāpiet no zirga! To es vismaz varu izdarīt…

Senešals pagaidīja, līdz viņa paņēma zobenu un neko neredzošam acīm palūkojās uz Damaskas tērauda asmeni.

Tituls ir tukšs sīkums, — viņa sacīja, — tadam ka jūs. Bet vai jūs tomēr to no manis pieņemsit?

Viņš paloci jas, un Elinora viegli aizskāra ar tēraudu viņa plecu. —Vienalga, vai karalis apstiprinās manu izvēli vai ne, — viņa sacīja, — mums jus būsit sers Džons… — Tad viņa pagriezās un aši aizauļoja uz pili, piemiegdama acis, lai palūkotos augšup uz sadrumušajiem nocietinājumiem un torņiem. Tā viņa atgriezās seru nama. kas drīz aizdeva pāvestam Jānim tādas dusmas.

Jau no paša sākuma lēdijas Elinoras stāvoklis bija diez­gan īpatnējs. Lordu Pērbeku cilts locekļi bija valdījuši savas zemes ka karaļa vasaļi; parastos apstākļos varētu sagaidīt, ka Elinoru iespējami atrak izdos pie vīra un muiža pāries tā rokās. Taču viņa bija — vai varēja gaidīt, ka bus, — arī z>citi pilntiesīga mantiniece kā pēdējā Streindžu dzimtas īpašnieka mazmeita, un šajos saimnieciski nelabvēlīgajos laikos milzīgās tirinās ik gadus maksātie nodokļi sastadija krietnu daļu kroņa ienākumu. Tā kā Anglijas un vārda pēc arī Amerikas zemju karalis Čarlzs pavasarī grasījas doties gara ceļojuma uz Jauno Pasauli, viņš nolēma līdz savam atgriešanas laikam visu atstat pa vecam. Kaut arī daudzi augstmaņi pretojas karaļa lēmumam, Elinoru apstiprināja par pilskundzi.

Viņa ķeras pie saviem pienākumiem ļoti nopietni. Viens no pirmajiem darbiem bija kopīgs brauciens ar apgabala tiesnesi pa sava īpašuma robežām, lai nokārtotu sīkas ne­saskaņas, kas bija radušās pēc teva nāves. Brauciens noritēja neoficiāli, vienīgais pavadonis bija senešals. Elinora apstājas gan nelielas mājiņās, gan saimniecības, ka kuru reizi ienāca prātā, runādamās ar visiem šo ļaužu dzimtaja mēlē, un lapcc iemantoja savu plašo Dorsetas zemju apakšnieku cieņu. Ja kādam klājas grūti, viņa pulējas šo ļaužu dzīvi atvieglot — gan ne ar naudu, ko visai viegli varēja izšķiest vietējos krodziņos, bet ar drēbēm, pārt iku un zemes nodo­šanu dzimtipašuma. Viņa redzēja daudz ciešanu, un tas viņu satrieca. īstenība Elinora saka justies neapmierināta ar savu dzīvesveidu.

— Nav jau slikti, ser Džon, — viņa teica kadu vakaru drīz pēc atgriešanas Korfgeitā. — Tomēr patiesība es neko neesmu panakusi. Droši vien neliela labdarība nes ikvienam patīkamu atvieglojumu, bet, paskatoties plašāk, tam nav nekādās nozīmes. Paris cilvēku varbūt dzīvos pārticigak, jo nevajadzēs ik nedeļu pelnīt, krāt un skrabinat kopa renti, bet ka tad ar visiem pārējiem, kuriem es neesmu spējusi palīdzēt? Kamēr Baznīca aizliedz zināmus uzlabo jumus — un tā to dara, lai cik cītīgi pāvesti to apstrīdētu, — mēs allaž paliksim maza, sadrumstalota tautiņa, kas dzīvo uz. bada robežas. bet ko cilu es varu darīt? — Viņi eda pus­dienas sešpadsmitā gadsimta zāle līdzas lielajam tornim; Elinora pavēcināja roku pret mēbelēm un sienām, ko bagatigi klaja gobeleni, un, iebāzusi mutē kumosu, iespurdzas. — Nav ko izlikties, — viņa sacīja, — ka man šāda dzīve nepatiktu un nepaliktos pirkt zirgus un suņus, kad vien iegribas, un neilonu, un smaržas — lielas, ko parasti cilvēki nedabū ne acīs redzēt, kur nu vēl atļauties pirkt… Zināt, — viņa, pēkšņi pavīpsnājusi, piebilda, — kad mans nabaga tevs aizsūtīja mani uz pilsētu, es izgudroju, ka aizbēgšu projām un no visa atteikšos; dzīvošu vienkārši, kopšu zemi un audzināšu bērnus līdzīgi zemnieku meitenem. taču tas, ko es esmu redzējusi, licis visiem nodo­miem mainīties; tagad es saprotu, ka beigtos ar to, ka es kādam muskuļainam lempim, kas smirdētu pēc cukam, dzemdētu veselu baru bemu un, vēl nesasniegusi trīsdesmit gadu vecumu, mirtu no neizsakāmi smaga darba. Vai es nekļūstu pārāk ciniska? Pasakiet jel man, jūs tik maz runājat!

Sers Džons smaidīdams ieleja viņai vīnu.

— Viņdien es strīdējos ar tēvu Sebastjanu, — Elinora domīgi turpināja, — es citēju viņam to vietu, kur sacīts: atdod nabagiem visu, kas tev ir. Viņš sacīja, ka tas esot ļoti jauki, taču uzmanigak jāparlasa Svētie Raksti, tad mēs sapratīšot, ka jābūt arī tādiem, kuri cilvēkus viņu pašu laba vadot un mācot. Man tā šķita briesmīga aplamība, un es tā arī pateicu. Es viņam sacīju: ja Baznīca pārdotu pusi savu altara trauku, tā varētu nopirkt pa kurpju pārim katram mūsu valsts iedzīvotājam un vēl šo to piedevām, un, ja pavests Romā pirmais rādītu piemēru, tad es Kortā arī pacenstos tikt vaļa no krietni daudzām lietam. Diemžēl tas viņam neko negāja pie sirds. Es zinu, ka rīkojos nepareizi, bet viņš mani dažkārt ar to savu svētulību aizkaitina, un man liekas, ka labumu tā dod visai maz. Viņš ir ar mieru nosoļot sniega jūdzēm tālu, lai aizlugtu par slimu bērnu, tēvs Sebastjans ir ļoti labs cilvēks — bet, ja tai bērna ģimenei būtu vairāk naudas, varbūt mazais nemaz nesaslimtu. Tas virs šķiet tik nevajadzīgs…

Si ziema bija barga un ilga, ūdeņi un zeme sasaluši cieti ka akmens, pat jūras mala pilna ar vižņiem. Dienās, kad signalizētāji spēja notīrīt savu semaforu spārnus no ledus, torņi klaudzēja, raidīdami ziņas no citām valsts malām, kas mocījās lapat vai vēl vairāk. Pavasaris atnāca vēlu un bija auksts, un vasara gandrīz tikpat nejauka. Čarlzs atlika savu Jaunas Pasaules apmeklējumu uz nākamo gadu un, spriežot pee semaforu ziņain, veltīja laiku, organizējot palīdzību tiem, kurus bads bija piemeklējis visneželigak. Kati atkal tuvojās rutlens un drīz vajadzēja nodot daļu ražas baznīcām, saka pienākt ārkārtīgi sliktas ziņas, ko pārraidīja klaudzošie semafori. Bija paredzēts parskatīt valsts nodokļu sistēmu; ierēdņi jau strādāja, novērtējot, kas jāpieprasa no katra apgabala nevis nauda, bet grauda.

Saņēmusi jaunas vēstis, Elinora izgrūda lāstu, un, ja valsts darbinieki būtu parādījušies lielajā zale, tad saņemtu krietni pipartitu sagaidīšanu, tomēr neviens nerādījās. Sarakstu, kādus labumus no viņas piedzīt, viņai paziņoja ar semaforu starpniecību. Pārējām valsts daļām vajadzēja piegādāt visādas preces, sakot ar virpojumiem līdz pastmarkam; no Dorsetas prasī ja sviestu, graudus un akmeni.

— Tas ir pilnīgi smieklīgi, — viņa niknojās, soļodama šurpu turpu pa mazo telpu, kura kalpoja reizē par darbistabu un kabinetu. — Es vēl saprotu, ka prasa sviestu un akmeni, vai vismaz tas būtu saprotams, ja vien nebulu paliclinats apjoms, bet graudi'. Cilvēkiem, kas to izplānojuši, ļoli labi jāzina, ka musu apkarlne īstenība vispār nav ārāmzemes; arto mazumiņu kviešu, ko mēs izaudzējam, pietiek vienīgi pašu lietošanai, un pēc tadas vasaras ka ši arto vispār nez vai pietiks, lai izvilktu; es pavisam nopietni grasos pils pagalmā iekārtot zupas virtuvi līdzīgi tam, ko vienu vai divas reizes iekārtoja, tēvam dzīvam esot. Tiem tur Itālijā laikam nav īsta priekšstata, ko slikta vasara var nodaril lauku saimniecībām; bet es arī nemaz nedomāju, ka šīs muļķības būtu nākušās no Romas. Droši vien tas izperināja katls resnvēderains maziņš Parīzes vai Bordo ierednītis, kurš Angliju nav acis redzējis un nemaz arī negrib to redzēt, un drīzāk sapņo pārdot musu produktus savā zemē ar lielu peļņu, liklitlz mes varētu tos nosūtīt. Ka tur lai cilvēki nedomā, ka viņi tīšām mēģina mūs salauzt! Ja es izspiedīšu no tautas visu, ko šie plana galdiņa urbēji prasa, cilvēki nomirs badā, nesagaidī juši pavasari; un, ja skalas no cita viedokļa, kapēc man būtu jāiepērk produkti Fulā no Jaunas Pasaules ražotājiem un jāatdod atpakaļ mūsējiem pret to, ko esmu tiem paņēmusi, un, to darot, jāiekuļas postā?! Es to nespēju iedomā…

Elinora pēkšņi apklusa, un acu skatiens skaidri liecināja, ka viņa nupat saņēmusi lielisku mācību tautsaimniecība. — Ser Džon, — viņa stingri turpināja, — es to nedarīšu. Nav neviena cita iemesla ka tīra ļaunpratiba, kāpēc man būtu vai nu jānomērdē bada savi ļaudis, vai jāiegrūž nabadzībā sevi pašu. — Viņa domīgi padauzīja ar zīmuļa galu pa zobiem. — Parūpējieties, lai signāltorņi nosūta šo ziņu! — viņa sacīja. — Musu ražas ir sliktas; ja mēs izpil­dīsim nodevas, tad iekulsimies nepatikšanās, nesagaidot pavasari. Pavēstiet viņiem, ka nakamaja rudeni mēs nomaksāsim dubultnodokļus; las vismaz dos mums iespēju uzplēst un sastradat papildu zemes platību — protams, ja viņi līdz tam būs izlēmuši prasības mainīt. Ja tā nenotiks, mes aizstāsim to… nu, ar vilnu, manufaktūru, ar ko vien viņi grib, tikai ne ar labību, nē. Par to nevar but ne runas! —Tā nu ziņu nosūtīja, noraidot uz Londini ju vēl otru vēsti karalim — par Elinoras atbildi Romai.

Otrā diena signaltorņiem pienāca atbilde, ka Čarlzs esot neapmierināts un pavēlot, lai Elinora izpilda prasīto; taču tad jau bija par veļu, viņas atbildi klaudzināja pāri I Vantij ai.

Diemžēl citādi nevarēju rīkoties, — viņa sacīja savam senešalam, — vajadzēja viņu nostādīt notikuša fakta priekšā; man būtu gribējies viņam — un arī pāvestam Jānim — vēl pateikt, ka. spiežot Dorsetas akmeņus, nevar izspiest asinis, bet ka mes ļoti priecātos, ja viņi mūs pagodinatu ar savu klātbūtni un paradītu, ka to darīt. —Šobrīd viņa sēdēja pie tualetes galda un, ka mācīta galma, izskaistinaja ar krašļiem seju; rūpīgi iezīmējusi lupu līnijas, viņa lieko noņēma ar salveti. — Dievs ir mans liecinieks: Baznīca jau tā ir pietie­kami bagāla, — viņa rūgti piebilda. — Ko tā cer sagaidīt, sēdēdama uz. kakla nedaudzajiem nabaga Anglijas mežo­ņiem, man nav ne jausmas…— Arto viņa arī lika šim tema­tam mieru; pat vislabākajā gadījumā politika viņu ātri nogurdināja. Turklāt viņa patlaban veltīja lielu interesi dažam slepenām pārmaiņām, ko veica pils iekšiene.

Visdrosmīgākā un visķecerīgākā no tām bija elektrības ievilkšana. Viņa bija nolīgusi ciematā amatnieku, lai tas uzbuve un uzstāda ģeneratoru, ierosinot, lai to darbina ar tādu tvaika dzinēju, kāds ir smagajās mašīnas. Darbs bija jāveic slepeni. Elektrodzinējspēks gan bija pazīstams jau ilgus gadus, taču Baznīca vēl joprojām nebi ja devusi atļauju izmantot to mājsaimniecība. Gatavo agregātu bija domāts ievietot viena no torņiem lejas pagalma siena, lai tā darba troksnis netraucētu pils iemītnieku atputu. Ja arī nebūs nez kādu lielu panākumu, Elinora cerēja, ka būs vismaz pie­tiekami daudz, gaismas, lai kliedētu pašu drūmāko ziemas tumsu. Ģenerators varētu ražot arī siltumu (ja viss rites labi), jo no skolas gadiem viņa atcerējās, ka, pareizi uztinot vadu uz. keramiski apstradāta veidņa un iegūstot pietiekamu potenciālu starp abiem vada galiem, 1as sāk kvēlot. Uz viņas jautājumu, vai ģenerators šo ieceri pildīs, senešals mierīgi atbildēja, ka tas neesot nekās neiespējams, tomēr sikak izteikties par to nebi ja piedabūjams.

Paklausieties, ser Džon, — Elinora šķelmīgi sacīja.

Neizklausās, ka jus tam piekristu. Varu apzvērēt, ka pērnajā ziemā es apsaldēju deviņus no saviem desmit kāju pirkstiem par spīti lam, ka gulēju biezum bieza flaneļa ap­ģērba, tā ka pals pāvests apbrīnotu manu šķīstību. Vai jus nenoveļat man šo sīko ērtību, ko es varēlu izmantot, kļū­dama vecāka un vecāka? — Senešals par to pasmaidīja, tomēr atbildei neatbildēja, un drīz pēc tam ģenerators saka dūkt un lēdijas gultas kājgali spoži iespldējas sildāmais, līdz nāvei nobiedēdams istabmeitu, kas aizdrazas pie saim­niecības parrauga, kliegdama, ka sākuši degt akmeņi, alpletuši pret viņu savas asinssarkanas rīkles.

Tanī paša diena III i noru apciemo ja kāds Signalizētāju ģildes kapteinis. No pils arēja torņa šim vīram izsūtīja pretī sagaidilajus, Elinora aši pārģērbās un kopā ar senešalu un vairākiem augstas kurtas vīriem, kas atradās pili, pieņcma kapteini lielaja zālē. Vīram ar tādu dienesta pakapi senos laikos izradīja lielu cieņu, un Elinora mi leja Ģildi no visas sirds, kaut arī tas locekļi nekād nebija atradušies un arī nevarēja atrasties viņas pakļautība. Cieņa bija abpusēja, jo Roberta četrdesmitajā dzimšanas dienā signalizētāji nevienu citu ka Elinoru bija aizveduši uz semaforu un atļavuši ar pašas rokām salikt tēva vārdu, kopā ar Ģildes locekļiem kustinot sviras.

Kapteinis, iesirms vīrs, ģērbies krietni apnēsātā zaļas adas fonnas tērpā ar sudraba piedurkņu uzšuvēm un viņa pakāpei pienācīgam tresēm, stingru soli ienāca pils zale. Viņš tūdaļ ieraudzīja elektrīsko gaismu, kas apspīdēja telpu, taču neteica par to ne pušplēsta vārda. Viņš tūlīt ierunājās par nāciena iemeslu, izteikdamies, ka Ģildes vīriem bija parasts, bez aplinkiem, jo semalbrus karaļi vēro ar tikpat lielu uzmanību ka parastie ļautiņi, tad nav ko sakamo izpušķot ar skaistiem vārdiem. — Miledi j, — viņš sacīja,

—   Viņa eminence 1 ,ondinijas arhibīskaps šodien zirgā dodas uz Perbeku, paņēmis līdzi par pavadoņiem apmēram septiņdesmit vīrus, cerot pārsteigt jus nesagatavotu un piespiest atdot Jānim pili un visus citus īpašumus.

Elinora nobālēja, vienīgi abos vaigos iekvēlojās dusmu sārtums. — Kā jūs to zināt, kaptein? — viņa vesi pavaicāja.

—    Eondini ja ir dienas ilga jajiena attālumā, un signalizaci jas torņi visu laiku klusējuši. Ja būtu atnakusi kāda vests, man tas būtu zināms.

Ieplestām kājām stāvēdams uz grīdsegām klāta paaugsti­nājuma, kapteinis mazliet sakustējās. — Ģilde nebaidas ne no viena, — viņš beidzot sacīja. — Musu ziņas domātas visiem, kas prot tas lasīt. 'lāču ir reizes — un tāda ir šo­brīd —, kad vārdus labāk nepārraidīt pa semaibra līnijām. Tad mes izmantojam citus, ātrākus līdzekļus.

Nakamajā bridi iestājās klusums, jo las tak nozīmēja melno maģiju, un ar tādiem vārdiem nevarēja metaties pat Hlinoras zale, kur valdīja brīvība. Vienīgi senešals pilnība saprata vārdu nozīmi, un signalizētājs paklanījās viņam, saskatīdams šaja vira lielākās un senākās zinašanas par sava paša līmeni. Hlinora uztvēra skatienu starp viņiem un nodrebēja, tad atguvās un atmeta atpakaļ galvu. — Nu, kaptein, — viņa sacīja. — esam jums dziļi pateicīgi. Cik dziļi, las zināms jums vienam. Ja jums nav vairāk ko piebilst tam, ko man teicat, vai drīkstu pacienāt jus ar vīnu? Manai zālei tas būtu liels gods.

Kapteinis vēlreiz, paklanī jās — tagad par zīmi, ka piekrīt. Zāle nebija redzējusi daudz lādu, kam būtu bijis gods uz­ņemt pie sevis Ģildes locekļus, jo lie reti ieradās tādu ļaužu mājas, kuri nezināja Ģildes amata noslēpumus, kaut arī piederēja pie šīs pasaules varenajiem.

I Minora atsauca ap četrdesmit savu vasaļu un apbruņoja tos, un. kad Viņa eminences redzesloka parādījās Korfas torņi, semalbri jau bija viņam paziņojuši, katla situācijā pili valda. Viņš izvietoja savus vīrus ciematā un tuvojās cietoksnim ar sešiem pavadoņiem, uzsvērti paradīdams, cik ļoti miermīlīgi ir viņa nodomi. Arhibīskapu ar viņa vīriem pa arējiem vārtiem ielaida īpaši labi bruņots sargs un aizveda uz lielo zaļi, kur viņiem pateica, ka lēdija Hlinora viņus pieņemšot. Tā viņa arī darīja, taču pēc krietnas stundas, kad augstais viesis aiz dusmām spēra vai zemes gaisa un skraidīja pa grīdsegu šurp un turp. Hlinora rosījās sava istaba, pārbaudīdama, vai ir kartība apģērbs un pareizi izskaistinātā seja. Viņa jau iepriekš bija aizsūtījusi pēc senešala un lugusi viņu but par pavadoni.

—    Scr Džon, — viņa tagad sacī ja, izgreznodama matu sasuku ar mazu kronīti, — baidos, ka tā no visiem vie­dokļiem būs smaga tikšanās. Es ne mirkli neticu, ka Čārlzs kaut ko par visu šo te zina, un tas padara Viņa eminences izturēšanos ļoti aizdomīgu; taču atklāti apvainot arhibīskapu es laga nevaru. Bet vai nu tā vai citādi — viņš acīmredzot ir ieradies pieprasīt kaut ko lādu, ko es nevaru viņam dot vai dnzak ko es — rauj viņu kociņš! — atsakos dot, jo tam man ir visai svarīgi iemesli. Tomēr viņš nospēlējis tik lie­lisku teātri, apliecinādams savus nevārdarbīgos nolukus, ka jebkas, ko es sacīšu, izklausīsies pēc neaptēsta skuķa murmulēšanas. Es vēlētos, lai ('ārlzs par sevi vairāk rūpētos pats, ir jau ļoti jauki, ja tauta sauc viņu par Labo un ikreiz, kad viņš jāj pa Londinijas ielām, apber ar rožu ziedlapiņam, un iznākums tam visam ir gudra sēdēšana ka puikam koka un izdabāšana ikvienam. Man sāk apnikt, ka par Angliju īstenība valda svešinieki, pat ja tādu runāšanu uzskata par ķecerību.

Senešals krietnu bridi padomaja un tikai tad sāka runai. — Ja manas saņemtas ziņas ir pareizas, Viņa eminence ir lielisks runātājs, — viņš galu gala sacīja. — Un tāpat ir taisnība, ka jums nav lielas iespējas kaulēties. Tomēr, manuprāt, Čarlzu jums nevajadzētu tik bargi nosodīt, miledij; viņam japasargā no nelaimēm viss šis raibais angļu, skotu un normaņu maisījums, tai paša laikā apmierinot Romu.

Viņa vērīgi palūkojas senešala, iekodusi zobus apakšlūpa. Šādu skatu viņš nebi ja redzējis ilgus gadus: tā mēdza darīt Elinoras māte, kad bija sadusmota vai uztraukusies. —Ja mēs cīnītos, ser Džon, — viņa pavaicāja, —ja mes ņemtu un gluži vienkārši saceltos, kādas būtu mušu izredzes?

Viņš iepleta rokas. — Pret zilajiem mundieriem? Zils ir ka okeāna ūdeņi, miledij; tā gaitai nav gala; cik zinu, tas sakas no Ķīnas. Neviens necīnās pret juru.

—          Reizēm, — viņa ieminējās, — jus nekādu lielu palīdzību nesniedzat… — Viņa padabuja spogulīti un rūpīgi izrāva mazu matiņu, kas neturējās pareizaja vieta.

—   Es vispār nesaprotu… —viņa nogurusi noteica. —Ja man iedotu slimu suni vai kaķi, vai pat meistara Gviljama veco kasti, kas stāv atkal pagalma ar aizsērējušu karbura­toru, es zinātu, ko darīt; es mēģinātu visu sakārtot, pal ja nekāda lielā gudriniece nebulu. Turpretī garīdznieki, turklāt augsli garīdznieki, man liek par muguru pārskriet drebu­ļiem. Varbūt viņi doma, ka tagad, kad tēvs aizgājis aizsaule, viņi var mani iebiedēt vieglāk nekā kādus no musu lielajiem bagātniekiem, taču es saprotu, ka mēs savu izvēli esam izdarījuši un mums pie tas jāturas; citādi iznākums būs sliktāks nekā jebkad; droši vien viņi mums uzliks kadu naudas sodu par to, ka pirmajai paveici neesmu klausījusi. — Elinora piecēlās, beidzot apmierinala, ka izskatās labi, taču pie istabas durvīm pacēla vienu kaju gaisa, uzspļava pirk­stiem un iztaisnoja zeķes vīli. 'Tad paskatījās uz senešalu, uz viņa skaisto, cildeno galvu ar savādajiem sejas vaibstiem, kas tagad likās gluži lādi paši, kādi bi juši viņas bērnība. — Ser I)žon, jauna sieviete maigi leica, —jūs, kas tagad visu saredzat, bet runājāt tik maz… vai mans tēvs būtu uzvedies tāpat ka es?

Viņš nogaidīja, bet tad atteica: —Ja, ja no tā būtu atkarīgs viņa ļaužu liklenis un viņa paša labais vārds.

—   Tātad jūs man sekosit?

—   Es biju jūsu tēva cilvēks, — viņš sacīja. — lIn esmu arī jūsējais, mi ledi j.

Hlinora nodrebēja. — Ser Džon, — viņa teica, — palie­ciet man pavisam tuvu… —Viņa noliecās zem durvju arkas un, papēžiem klaudzot, lejup pa kāpieniem devas satikties ar delegāci ju.

Viņa eminence bija draudzīgs, zināmā mēra jautrs, līdz saruna skara nenomaksātās nodevas. — Mans bērns, jums jāsaprot, — skaidri noskaldī ja viesis no 1 .ondinijas, nosoļo­jis šurpu turpu pa zaļi, —jūsu garīgais tēvs un visas mums pazīstamas pasaules valdnieks nav cilvēks, kuru var tik viegli noraidīt vai kura labvēlību vai nelabvēlību daudz neņemt vērā. Ja runa ir par mani… — Viņš iepleta rokas.

Es esmu tikai sūtnis un padomnieks. Tam, ko jūs teiksiet man vai es teikšu jums, var nebūt nekādās nozīmes. Taču, ja vārdi aizskanēs aiz šim sienam — un mans pienākums būs tos pavēstīt —, tad jācieš būs gan jums, gan visiem jūsu ļaudīm, jo Jānis saspiedīs visu šo nelielo zemes stūrīti ka jelu olu. Viņa gribai jaklausa visa pasaule.

Viņš atgriežas pie Elinoras. — Jūs esat ļoti jauna, — viņš labsirdīgi turpināja, — un mani neviļus pārņem tadas jutas pret jums, kadas varbūt pārņemtu jusu tēvu, ja viņš vēl būtu dzīvs un varētu dot jums padomu. — Viņa pirksti palika mazliet kavējamies uz Elinoras delma, un viņa, iespē­jams, aiz vienkārša satraukuma, uzrauca uzacis. Sados apstākļos šis žests nebi ja piemērots. Viņa eminence nosarka un ar pūlēm apvaldīja dusmas. — Savāciet nodevas! — viņš teica. — Kaut ka dabūjiet vajadzīgo, vienalga, kada veidā, bet savelciet kopa un nosūtiet.. Lai tas būtu izdarīts nedēļas laika un jūs vēl paspētu mantas aizgādāt uz pēdējo kuģi, kas brauks uz Franciju! .la jus nokavēsieties un laiks sabojāsies, ja jūsu tirdzniecības kuģi pazudis vai iemaldīsies ar jūsu labību kādā otršķirīgā osta, tad varat man ticēt, ka pavasari jus neizbēgsit no Jana soda. Un tas būs taisnīgi, jo jūs labi zināt, ka valdāt pār savu īpašumu tikai ar viņa žēlastību.

— Es valdu par savu īpašumu, — ledaina vēsumā atteica Elinora, — ar sava lēņu kunga Čarlza žēlastību, un jus, mi lord, to zināt tikpat labi ka es. Mans tēvs zvērēja uzticību pēc sena paraduma, nometies viņa priekšā uz ceļgala un skūpstīdams viņa roku. 1 Jn arī es, kad izkļušu brīvība, darīšu tapat. Es pakļaujos tikai viņam un nevienam citam…

Iestājas klusums, kura skaidri varēja sadzirdēt, ka klaudz. Gclovas signalizācijas torņa spārni. Šķita, ka arhibīskaps zem zvērādām rotatajām drebem pietūkst, uzpūšas līdzīgi krupim. —Jūsu lēņa kungs, — viņš sacīja, acīmredzot ar pūlēm nesakdams aurot, — ir jums pavēlējis graudus sutit. Tas nozīme, ka jus izrādāt nicību ka pret pāvestu, tā arī pret karali…

— I',s nevaru sūtil to, kas man nepieder, — I Minora pacietīgi skaidroja. — Tie graudi, kas man ir, jātaupa, jo tie jaatdod maniem ļaudīm, citādi ap Ziemsvētkiem te būs bads. Vai Jānis grib pierādīt savu spēku, noklādams šo zemi no vienas vietas ar līķiem?

Sasprindzinājums sasniedza augstāko punklu, kad vakara lielajā zāle delegācijai bija klals pusdienu galds. Telpu omulīgu darī ja daudzu lampu un sveču gaisma; visur slavēja kalpi, paduses turēdami jaunu gaismekļu saišķus, lai apmainītu lietas sveces, kad tas savos lukturos būs izde­gušas. Pilskundzc gan labprāt būtu izmantojusi elektrīsko strāvu, taču senešals pēdēja bridi bija viņu pārliecinājis nesteigties: Viņa eminence nemūžam nebūtu sēdējis pie klata galda šadas neapstrīdamas ķecerības gaisotne. Izskrūvētās apaļas spuldzes ar tievajiem oglekļa kveldiegiem bija noslēptas bēniņos, sienas slēdži pārklāti ar draperijam, un Elinora savu nepatiku neizrādīja. Viņa sēdēja uz. paaugstinājuma krēsla, kur agrāk bija sēdējis tēvs, senešals — viņai labajā pusē, art i lcristu kapteinis — krei­sajā. Galda pretēja galā bija ieradītas vietas garīdzniekiem un tādiem karakungiem, kas drīkstēja icnakl pils muru iekšienē.

Viss ritēja labi. līdz Viņa eminence līdzjūtīgi pieminēja pilskundz.es mātes pāragro nāvi. Kapteinis aizri jas un stei­dzīgi ļāva skaņai izvērsties veselā klepus lēkmē; ikviens pils iemītnieks zināja, ka tā ir Elinoras vārīgākā vieta. Viņa atkal aiz satraukuma — bija iedzērusi mazliet vairāk, nekā vajadzētu, un ludal uzkēras uz aka. — Ir loti interesanti, milord, — viņš sacīja, — ka toreiz būtu vajadzējis tikai atsaukl ķirurgu mātei palīgā un varbūt viņa būtu mušu vidu vēl tagad. Esmu lasījusi, ka jus, romieši, kādreiz esat bijuši drosmīgāki nekā tagad, jo pats lielais Cczars izgriezis no savas mātes vēdera, turpretī jus tagad uzskatāt to par apgrēcību pret Dievu…

— Milēdij…

Es esmu arī dzirdējusi, — viegli nožagojusies, turpi­nāja Blinora, — ka, dzemdētājai elpojot attīrītu gaisu, ķermenis un smadzenes nomierinoties, tā ka viņa pēc drausmīgām sapem atmostoties ka no miega, tomēr, cik atceros, pāvests Pavils aizliedza šos paņēmienus izmantot, sacīdams, ka sāpes lemjot Dievs, lai tas atgādinatu Viņa svētīto cilvēka sutibu še. zemes virsu. Ir arī skābes, kuras, izsmidzinātas gaisa, nonāvējot īstos slimību dīgļus; taču ārsti pieskaras mums ar nemazgātam rokām. Vai mums no tā jāmācās, ka labāk ir nomirt ka svētajam, nevis palikt dzīvam ka ķecerim?

Viņa eminence pieceļas. — Ķecerība, — viņš, mēģinādams savaldīties, iesaka, — katra un ikviena no mums pastāv daudzos veidos; jūsos, milēdij, varbūt visvairāk no visiem. Un ja pavests Jānis nebulu tik žēlsirdīgs…

Žēlsirdīgs? — Elinora ar rugtumu viņu pārtrauca.

Jusu misi ja šeit diez vai saistās ar žēlsirdību. Man šķiet, ka Baznīca naski cenšas piemirst ši vārda nozīmi, jo es pavesta Jāņa vieta labāk pārdotu sava mitekļa drapērijas nekā kāda svešzemes sala mirdinātu badā apakšniekus, lai kādi nemācīti muļķi tie arī būtu.

Protams, diezin vai varēja gaidīt, lai Eondinijas arhibīs­kaps norij tādu divdomīgu apvainojumu; tas bija necieņas izrādī jums ne vien pret viņa paša personu, bet arī pret viņu ka vienu no tiem nemācītajiem muļķiem, kuriem Elinora bija pielīdzinājusi angļus. Dusmās pietvīcis sarkans, viņš zvēla pa galdu; tomēr, pirms paspēja laga atplest muti, zālē ieskrēja pils signaipažs, turēdams roka savu bloknotu, no­rāva no tā augšējo lapu un pasniedza savai kundzei. Viņa nesapratne bridi vērās tajā, lupām atveidojot raustītos vārdus, tad pasniedza papīru senešalam. — Milord, —viņa teica, — jums vajadzēs apsesties un kādu bridi atvilkt elpu. Tikko pienākusi ši vests; es vēlos, lai to nolasa visiem, kas atrodas zale.

Arhibīskaps, pats neapzinādamies, tūdaļ pieversa ska­tienu logiem, kuriem uz nakli bija aizvilkti priekšā aizkari; viņš tikpat labi ka visi klātesošie zinaja, ka vienīgi pašas svarīgākas vēstis pamudinātu Ģildi iedegt lāpas signaltorņu spārnu galos. Senešals piecēlās un viegli palocī jās baznīcas augstmaņiem.

Mi lord. — viņš sacī ja, — par apliecinājumu savam rūpēm par mums šeit, rietumos, Čārlzs šodien nosūtījis dubultā apmērā nodevas, ko mes esam parada Romai. Turklāt viņš apstiprina lēdiju Eli noru valdījuma par salu un lai piederošām zemēm, un ka vēl vienu pierādī jumu, ka uzticas viņai, suta no sava Vūlvicas arsenala uz. Korfu milzīgo lielgabalu Grāvējs un pats savu karavīru vadu tā apkalpei. Tiem līdzi dosies arī garstobra lielgabals Mieru Princis, deviņu desmit mārciņu šāviņu lielgabals Uzti­cība no Iskas līdz ar nepieciešamajiem šāviņiem un pul­veri…

Vārdi noslīka aplausos, kas sakas pie zemāk zālē novieto­tajiem galdiem; vīri auroja un klaudzināja pret koka galdiem krūzes un glāzes. Senešals pacēla roku. —Turklāt, — viņš teica, acīm mirdzot, — Viņa majestate ludz Viņa eminencei, lai kur art tas atrastos, iespējami atrak atgriezties galmā, lai apspriestos par svarīgām valsts problēmām…

Arhibīskaps atvēra muti, bet tūlīt atkal aizvēra. Elinora alsliga pret krēsla atzveltni, noslaucī ja seju un jutas ta, itin ka viņai būtu atcelts nāvessods. —Viņš noteikti zinaja, — viņa vispārējā troksni iečukstēja scncšalam. — Mes viņu piespiedām pie sienas. Bet, kas zina, varbūt nakamreiz viņš cīnīsies…

Divi lielgabali ieradās drīz vien, taču Uzticība noslīka purva, iegriežoties ceļa uz. salu, un, lai ka karavīri centās, nebija iespējams to izeelt, tapēc vēlākos laikos radas teiciens, ka uzticība pazudusi austrumos no Eakl'ordas ezeriem.

Pēc tam kad atveda lielgabalus, Elinorai kādu laiku šķita vieglāk elpot, jo, kaut arī bruņojums nebija nekās daudz vairāk par simbolu, pils ļaudīm tas iedvesa daudz lielāku drosmi. arī pašu pili atzina par vienu no stiprakajam visa valsti; pilskundze ierunājās par to kāda salta vakara mēnesi pēc baznīckungu sakaves. Ietinusies apmetni, lai paglabtos no auksta jiem jūras vējiem, viņa, iedama pāri otrajam pagal­mam, apstājas pie Gravēja, kas jopro jām lika turēts kaujas gatavībā, ka bija ievests un nostādīts. Elinora parlaida pirkstus pār lielgabala stobru. Scnešals apstājas pie kundzes elkoņa. — Pasakiet man, ser Džon, — viņa draiski ievai­cājas, — ko musu tēvs Roma būtu darījis, ja Čārlzs ne­nokārtotu musu nodevas? Vai jums liekas, ka viņš tiešām būtu brucis virsu šitai būtnei un man — abām, tā sakot, nevainīgam jaunavam, kam vēl nav nolaistas asinis, —un darījis visu to tādu pelavu deļ, kas glabajas mūsu labības klētis?

Scnešals iegrima dziļas domās. Prātojot viņš ar savam mandelēm līdzīgajam acīm, tumsai sabiezējot, vērās pāri nocietinājumiem, neskatīdamies īsti ne uz ko. — Protams, Elinor, — viņš noteica. Neviens nebulu iedrošinājies no­saukt pilskundzi vārdā. — Viņa Svētība būtu jutis lielu kārdinājumu nospiest mus uz ceļiem. Viņš neuzdrošinātos atstat pretošanos nesodītu: aiz bailēm, ka tad sacelsies visa valsts. Taču laimīga karta šī problēma uz kādu laiku ir pie­veikta, jus varat baudīt Ziemsvētkus, vismaz uzņemot tos tēva draugus, kas apciemos jus Korta.

Elinora palūkojās uz. pils torni, kas tumšs un drūms slejas nakti, un tad uz šur tur izkaisīto logu maigo gaismu: viņas ļaudis tur klaja gultas vai eda vakariņas. Dažvicl kaila spilg­tākā ziba paradī ja, kur apgaismojumu sagada ķecerīgais dzinējs. pāri mūriem, kas ieskāva pagalmu, atlidoja klusa ģeneratora dūkoņa, te uzvirmojot skaļak, te nokļūstot atkarība no vēja pūsmas. —Ja, —Elinora, pēkšņi nodrebot, sacīja. — Govis kūtis un zirgi steliņģos, mašīnas noliktavas siltumā, lai nesasaltu, — deru, ka sers Gviljams dedzina kudru atkal zem tā sasodīta cilindru bloka, baidīdamies, ka tur aukstumā kaut kas sasprags; kadu dienu viņam tā ierikte uzies gaisa. Bet, lai nu ka, mes šoziem būsim jauki iepakoti, ser Džon, un vismaz lidz pavasarim atradisimies drošībā.

Viņš nopietnu seju klusēja. Elinora pa pusei pagriezās pret viņu, itin ka gaidītu kadu piezīmi, tad nepacietīgi atbī­dīja matu cirtu, ko vējš puta acis. — Mani tas neapmānīja, — viņa teica. — Un es nešaubos, ka jus arī ne. Pat ne Emi­nences laipnie smaidi aizjājot, kad viņš bārstīja svētīšanas vārdus un izdāļāja labus padomus. Čārlzs uz. Jauno Pasauli brauks nākamgad, vai ne'.'

—   Ja, miledij.

—   Ja, — viņa domīgi novilka. — Un tad visi šie atbai­došie galma dīkdieņi un visi mazie pavesta kvekšķi, kas izsvaidīti pa visu valsti, sasliesies pakaļkājās un skraidīs apkar!, izlūkodami, kādus posta darbus varētu pastradat; un mes šim saraksta būsim vieni no pirmajiem. Es par to nešaubos. Mes esam paradījuši zobus un neesam dabū juši par to pērienu; viņi to vis tā nepametīs. Jānim ir ne vien gara roka, viņa atmiņa ir krietni labāka.

Senešals atkal nogaidīja; viņš zināja vairāk nekā Elinora, taču daži noslēpumi nepiederēja viņam, un viņš tos nedrīkstēja stāstīt. — Un tad, miledij?

Viņa alkal parlaida roku lielgabalam, sarauktu pieri lūkodamas uz. tā lielo, melno stobru. — Un tad, — viņa sacīja, — viņi ieradīsies pēc šiem…

Elinora pēkšņi novērsās un ieķeras senešalam elkoni. — Bet, ka jus sakāt, līdz siltākā laika alnakšanai mums nav jāraizējas; Jānim būs nepieciešama mierīga jūra, jo viņam vajadzēs atbalstīt savu mazo pulciņu ar ieročiem un iedvest viņiem vairāk drosmes, kada jebkuram no šiem algotņiem piemīt. Ejam, ser Džon, citādi man uzmāksies vēl lielākā grūtsirdība nekā jebkad; dzirdēju, ka šorīt cie­mata ieradies cirka mākslinieks un sers Civils šim vakaram nopircis viņa pakalpojumus. Varam paskatīties trikus, ko viņš prot, kaut gan mēs droši vien lielāko daļu no tiem būsim jau redzējuši. Bet vēlāk es piedabūšu jūs pastastīt vairāk melu stāstu par tiem laikiem, kad kalnu galos vēl neslejas pilis un pasaule vēl neko nezina ja par baznīcām — ne lielam, ne mazam.

Senešafs tumsa viņai uzsmaidīja. — Vai tas viss ir meli, Elinor? Gadiem ritot, jums, šķiet, cieņas pret savu visvecāko vasali klust arvien mazāk un mazāk.

Viņa apslajas. ka tumšs lels iezīmēdamas pret apgaismotu logu. — Lai tie visi ir meli, — viņa sacīja, pulēdamās neļaut balsi j ietrīsēties, jo runa bija par aizliegtiem tematiem. — Kad gribēšu dzirdēt no jums patiesību, jus to sapratīsit…

Pienāca un tīkama jutoņa aizritēja Ziemsvētki, laiks ne­bija ne tik vējains, ne arī tik auksts ka iepriekšēja gadā; ieradas pietiekami daudz ceļojošu aktieru, mūziķu un tamlīdzīgu laika kavētāju, kas klīda pa apkārtni, lai vakaros viestu dažadību. Katls no tiem Elinorai īpaši iepatikās. Viņš atveda sev līdzi kadu aparātu — dīvainu ierīci uz trim kā­jām. Tā bija sarežģīta iekārtā. Nepazīstama materiāla lenti ievadīja īpaša ietvara, saka griezt rokturi, nosprakšķeja gaismas zibsnis, aparats iešņācās, un pāri ekranam, kas bija picrikots otra telpas gala, kustēdamies ka dzīvi, saka ņir­bēt un ņudzēt attēli. Pilskundze gribēja ierīci nopirkt, taču velti — vīrietis to nepardeva. Toties viņa papildinaja savu mehānisko darbnīcu, uzstādot vēl divus dūcošus un tik­šķošus ģeneratorus līdzas pirmajam. Apaļas spuldzes, kas mūžam plīsa un airi nolietojas, apmainīja ar loka lampām, kuras izstaroja spožāku gaismu, tapēc Elinora priecīgi izgatavoja abažurus, lai žilbie stari liktos maigāki.

Kādai no kucēm atskrēja liels, vaukšķošs metiens kucēnu, kas pīkstot un smilkstot skraidīja pa gaiteņiem un virtuvēm, paslepus laka no virtuveņu zupas bļodām un ar mazajiem zobiņiem grauza visu, kas tik pagadījās priekšā.

Kad ziema baidzās un atnāca mitrais, vējainais marts, joprojām vēl neko nedzirdēja par jiagajušā gada notiku­miem, kas saislījas ar Baznīcu un Čārlzu. Nenotika nekās īpašs, vienīgi tlažas dienas pirms karaļa aizceļošanas sematbri ziņoja par Entonija Houpa, karaļa policijas priekš­nieka, lugumu atļaut viņam dažas dienas pamedīt Pcrbekas garša, baudot tīkamās un jaukas pilskundz.es sabiedrību.

Kati sencšals to pavēstī ja, Elinora saviebās. —Cik varu atcerēties, šis virs ir briesmīgi iedomīgs un rupjš tēviņš, turklāt medību sezona jau gandrīz beigusies, negribētos, lai viņi ar saviem lielo zirgu pakaviem stampatu te riesta laika. 'Ibmer droši vien neko nevar darīt —jāsamierinās, viņš ir pārāk ietekmīgs, lai ar tādiem sīkumiem viņam aiz­dotu dusmas. Ka man gribētos, lai viņš labāk aizlasītos uz. Scrbornu pie Tavcrncricm vai uz pierobežu ka pērngad! Diemžēl jums, scrDžon, būs man jāpalīdz tiki ar viņu gala, man ar šo kungu nav it nekā kopīga, viņš taču ir pietiekami vecs, lai būtu mans tēvs, kaut arī lai Dievs pasarga no tāda tēva! —Viņa pasmīnēja. — Bet, ja viņš piesūtīs vēl kādu no savām samaksloti galantajām ziņām, man var rasties liela vēlēšanas uzņemt viņu tāpat ka aizbēgušo Zelta ērgli…

Ģildes locekļi aizsūtīja ziņu, ka viņa piekrīt, un drīz atnesa atbildi: sers Entonijs esot ceļā; viņu pavadot ap divdesmit paša pils karavīru. Elinora paraustīja plecus un lika sagādāt vēl vairākas alus mucas. — Zeme gan ir vēl uzrūgusi mīksta, — viņa noteica. — Var gadīties, ka zir­gam sametīsies kāja un augstais kungs lauzīs savu resno kaklu, kaul gan šķiet — uz brīnumiem mums nevajadzētu ceret.

Protams, nekāds brīnums nenotika, un pēc dažam die­nam sers Entonijs ieradas pili, kur viņa vīrus novietoja apakšstāva sardzes telpas. Tur viņi saka uzmākties kalponitēm, līdz lllinora sašutusi izteica par to pārmetumus viņu pavēlniekam. Ciemiņi bija jau pavadījuši Kortā divas nedeļas. un pilskundze, kuru sākumā bija mākušās aizdomas par visu šo pasakumu, tagad saka justies drošāk un tikai vēlējās, lai sers Hntonijs ar savu trakuļu bandu un nepār­traukto lielīšanos ātrāk atrastos aiz. Eondīnijas mūriem. Taču piecpadsmitaja rīta nelaime bija klat. Rītausma vēl Anglijā valdīja miers; satumstot naktij, bija beidzies pirmais traģis­kais notikums, kas neizbēgami noveda pie kara ar Romu.

Elinora bija piecelusies agri un, ka parasti, senešala un apmēram sešu muižas kalpu un piekunu apmacītāju pava­dība devusies medības. Līdzi bija suņi un pāris vanagu. Fils ļaudis cerēja izbaudīt medību prieku, pirms sers Entonijs ar savu svītu paspētu galīgi sabojat viņu izredzes. Kaclu laiku viņiem smaidīja laime, bet tad viens no pieradinā­tajiem putniem pazaudēja nolūkoto medījumu un neparko neatgriežas pie gaisa šūpotas ēsmas. Tas aizlidoja augstu pāri tīrelim, spēcīgi vēcinādams spārnus, acīmredzot doda­mies uz Fulas ostu un juru. Elinora auļoja tam nopakaļ, lādēdamas un bungādama ar papēžiem sava zirga sānus. Viņa bija veltījusi daudz laika putna apmacībai un negrasijas to pazaudēt —ja vien izdosies to notvert. Viņa jāja atri, ļaudama zirgam pašam izvēlēties ceļu starp zāles kušķiem un irbuleņu puduriem, un drīz atradās tālu priekšā savējo pulciņam; vienīgi senešals turējās viņai līdzas.

Fec paris judzem bija noprotams, ka putns pazudis uz neatgriešanos. No tā nebija ne ziņas, ne miņas, un viņi atradas jau tik tālu, ka Korlas lorņi izskati jas pavisam mazi. 1 Uinora elsdama pievilka grožus. — Nav vērts, kas pazudis, pazudis. Godīgi sakot… — Viņa parviIka cimdu par locītavu un aizāķēja to aiz seglu loka. — Sāku aptvert, kapēc ļaudis teic, ka dažam labam smadzeņu tik, cik putnam… Ser 1 )ž.on, kas nolicis?

Senešals cieši lūkojas atpakaļ uz ceļu. pa kuru viņi bija auļojuši. Sargādamies no vēsās, spožās saules, viņš bija piemiedzis acis. — Miledij, — viņš steidzīgi sacī ja, — va­nags nielas virsu zaķim, bet pakļuva zem ērgļa… — Viņš aši pagrieza savu zirgu atpakaļ. —Jājiet uz Veremas ceļu…

Tad Elinora viņus ieraudzīja: ka mazi punktiņi viņi bija izrindojušies par tīreli un airi tuvojās, taču atradas pārāk tālu. lai būtu saskatami viņu sejas vaibsti, tomēr par to, kas lie ir. nebija šaubu, sers Entonijs beidzot bija aizcirtis lamatas. Elinora spivi palūkojās pa labi un pa kreisi. Vajataji bija labi izkārtojušies, nebi ja cerību viņus apiet, tiekot kaut kur cauri lokam. Elinora pagriezās seglos. Viņai priekšā tāluma izviļās ceļš — balts pavediens, kas pārstiepts pāri klajumam; aiz tā blāvi vizēja jūra. Nebija šaubu, kurš vir­ziens jāizvēlas; viņa zibenīgi apgrieza zirgu un dzina to auļos.

Aizmugurē izrindojušos vīru zirgi nebija izšķieduši speķus, tic pamazam tuvojās, pce pusjudzes jajiena tie atradas pietiekami tuvu, lai varētu viņai uzsaukl un pavēlēt padoties. Atskanēja atsevišķs šāviens. Elinora pagriezās atpakaļ pret senešalu, viņas zirgs paklupa, nomezdams jātnieci visa garumā zemē. Viņa pavēlās gabaliņu talak, apklajusi seju ar rokam, ka bija mācīta, tad piecēlās — izspurušiem matiem, taču sveika un vesela. Līdzās gulēja zirgs, sāpes zviegdams, no priekškājas tam strukloja gaišas asinis.

Acis iepletusi, Elinora pieskrēja zirgam klāt. Senešals bija piesteidzies viņai līdzas, nolēca zeme un iespieda sava zirga pavadu viņai roka. — Miledi j… auļojiet uz. Vērēmu…

Viņa ka ncsamanīga pakratīja galvu, pulēdamās sakopot domas. — Viņš ir pagalam, nav nekādu cerību. Viņi uz ceļa mani panaklu… —Jātnieki bija jau tuvu, senešals pa­cēla pistoli, atbalstīja stobru pret delniu un nospieda gaili. Nejauša gadījuma pcc šāviņš ietriecas vienam no jātniekiem krūtis, nogāžot viņu no zirga; rinda pēkšņā apjukumā apsviedās apkart.

Kaut kas nosvilpa. Rokas sažņaugusi dūres, Elinora apgriežas. Viņas aizmugurē, tāluma pa grambaino ceļu dārdēdama tuvojās masīva, tvaika dzīta lokomobile, vilk­dama vairākas platformas. Elinora metas tai pretī, juzdama gaisu asi ietriecamies krūtis. Atkal atskanēja pistoles šā­viens, šoreiz viņa dzirdēja nosvilpjam lodi, kas, izskrējusi cauri zālei, ieurbās zeme jardus divdesmit viņai pa labi. vēl viens šāviens, viņa pameta skatienu atpakaļ, ierau­dzīja, ka viens no jātniekiem notriec zeme senešalu. Tad viņa grīļodamas devās projām pa ceļu. Lokomobile bija ļoti tuvu.

Viņa apstājas pie tas, atbalstīdamas pret lielo pakaļējo riteni un smagi elpodama. Viņa redzēja, cik veca ir tvaika dzītā mašīna: vadītāja kabīne vienos caurumos, rūsas plankumu izraibota, un pa nolietotā tvaika katla šuvēm burbuļodams sūcas ūdens. Mašīna bija liels, noguris grausts, kas vilka savas pēdējās dienas, vadajot kokus, mēslojumu un akmeņus, tomēr tas sānus greznoja brūni sarkana plāksne ar uzrakstu Slrciruižs un Dēli. Mašīnists bija gaišmatains jaunietis, ģērbies korda bikses. Galvā viņam bija pārvadalaja cepure ar spradzi, ap kaklu apsieta apsmulēta šalle, lilinora norija asaras un pacēla augšup roku, lai puisis redzētu gredzenu viņas pirksta. — Saki labi airi! — viņa izdvesa. — Kur ir tavas mājas?

—   Dernoverija, milēdij.

—   Tad tu esi mans vasalis, — viņa izgrūda. — Glab mani, tā ir nodevība…

Viņš samulsis kaut ko atteica, bet Elinora nesadzirdēja, ko īsti. Jaunekļa rokas satvēra gan atruma regulētāju, gan bremžu sviru, viņa pēkšņi izdzirda pārslogotā dzinēja perkondardus. Viņa atravas atpakaļ, se ja iesitas mitrais, karstais tvaiks, plaušas pildījās ar dūmiem, un tad jau vilciens bija aizdrazies garam un. paliclinadains ātrumu, joņoja pa ceļu. Lokomobili pa pusei ietina tvaiks. Vaditajs nemitīgi darbinaja svilpi.

Sekoja milzīgs juceklis. Dzelžu griezīgie šņirksti izsvai­dīja zirgu pulciņu uz visam pusēm. Vaditajs grozīja stūres ratu, nogriezdamies no ceļa tīrelī, Trīs platformas atrāvas, pārējās, kuru augstā krava bija apvilkta ar brezentu, šūpojās aiz lokomobiles, lai lēkājot pa nelīdzeno zemi un tuvojoties seram Entonijam. Tas aiz. niknuma rcca, vicinādams zo­benu; viens no kara zirgiem saslejas pakaļkājās, pārmez­dams jātnieku pāri galvai; otra karakalpa krūtis sašķaidīja krītošie akmens bluķi. Kāds jātnieks pacēla pistoli un uz labu laimi izšāva; šāviņš trapija lokomobiles uzrakstam, kura šķembas ietriecās vadītajam seja. Viņš uzmeta gaisā rokas: otra lode ķera padusi, un jauneklis nokrita no šīfera platformas. Lokomobile ar vaļa atgrieztu atruma regulētāju vagoja zemi gar seru I intoniju. Piecdesmit jardus tālāk kāds no riteņiem aizķēra ar zāli apaugušu pakalniņu. Loko­mobile, kravas aizkavēta, pagriežas; atskanēja spalga metāla žļerkstoņa, šņākdams eksplodēja tvaika katls, un lokomo­bile nogāzās uz sāniem, spararats joprojām strādāja, pelnu plēnes no kurtuves pārklājā zaļi. Tūdaļ augšup uzšāvās liesmas, spoži zibēdamas dumu vālos. Lokomobile dega augu dienu, tikai nakli katls zemnieku bērns pielīda pie­tiekami tuvu paliekam, lai noņemtu no milzīga riteņa plāksni ar uzrakstu. Spīdīgi nopulētu, viņš to paglabāja sava mājiņa un vēl pēc ilgiem gadiem, noņēmis no skapjaugšas lielo plāksni, joprojām mēdza to noglaudīt un stāstīt saviem bērniem, ka tā bijusi piestiprināta pie lielāka zemesceļu kuģa, vārdā Lēdija Margarita.

Izbēgt vairs nebi ja iespējams; Elinora sadrūmusi pieceļas un ļāva piesaitcl roku locītavas pie sāniem. Viņa redzēja senešalu tāpat sasaitētu; sera Džona dīvaini gaišas acis zvēroja dusmas. Viņam līdzās divi vīri saķertu turēja jauno lokomobiles vaditaju. Puisis kasēja; viņa seja bija noplutlusi asinīm. Sera Džona otrais šāviens bija trāpījis policijas priekšniekam īkšķa gala, atplēsdams nagu ta, ka tas stiepās taisna leņķi pret miesu; augstais kungs lekaja no vienas kajas uz. otru, lādējās un pulējās piesaitet nagu ar kabat­lakatiņu. — Kad vergi sāk dumpoties, — viņš dusmas šņaca, — un paceļ rokas pret saviem kungiem, neiznāk nekās vairāk par šito… — Lokomobiles vadītāju parāva uz priekšu. Hlinora iekliedzās; nošviksteja liks zobens un iegriezās jauneklim kakla. Slikti nomērķētais šķēliens puisi nenogalināja; viņš meklēja glābiņu pieElinoras, un, kamēr karakalpi, bailes gribēdami pabeigt briesmu darbu, cirta vēl un vēlreiz, jaunekļa asinis lija viņai uz kājām. Likās, ka paiet vesela mūžība, līdz ķermenis raustīdamies un lēkādams norimst un apklust.

Ta bija pirmā vārdarbīgā nāve, ko Elinora redzēja, un šī nozieguma drausmas nekād nebija iespējams aizmirst. Viņa nokara galvu, pūlēdamās palikt pie samaņas, redzot, kā spīdīgas asinis tek lejup un iesūcas putekļos. Viņa nepaģiba, bet saka vemt. Krampji kļuva arvien stiprāki, viņa atrāva rokas no vīriešiem, kas viņu turēja, nokrita ceļos un elsoja. Kad leknie beidzas, viņa pacēla seju, kura pat lūpas bija baltas ka audekls, un saka lādēties. Viņa ladejas angliski un franciski, ķeltu un geļu mēlē, ka arī latiņu valoda; viņa nolādēja seru Entoniju un viņa karakalpus, apsolīdama tiem desmitiem dažādu nāves paveidu maigā, gandrīz laipna balsi, tā ka policijas priekšnieks klausijas viņa gluži ka burv ju važās sakalts. Viņš vairs nerūpējas par savu īkšķi un stāvēja, pieri saraucis, bet tad atguvās un nobļava. lai karakalpi sadabūjot kopa zirgus, kuriem vairs neesot jāt­nieku. Senešalu piespieda sēsties vienam no tiem mugura; Elinoru kāds karakalps uzsvieda sev priekšā uz zirga, un pulciņš aiz.jaja gar tvaika dzinēja sprakstošajam paliekām, dodoties pāri tīrelim, neapšaubāmi nodomājis satikties ar kādu zvejas laivu, kas guslckņus aizvestu uz tādu vietu, kur sadzīt pēdas nebulu iespejams. Tajos laikos Pūlā bija viri, kas par pienācīgu maksu būtu ar mieru aizvest jūga pat pašu karali.

Lai kāds plāns bija prātā seram Entonijam, tam nebi ja lemts piepildīties. Vērodami attālo kauju caur savam stip­rajam C'eisa lecam, to pāri tīrelim bija redzējuši signalizē­tāji, un dūmu aizsegu, kas ietina vilcienu, varēja viegli saskatīt no Korlas. Traucas signāli, kas brīdinaja ne vien pils garnizonu, bcl arī Vēremas zemessargus; uzbrucējus pārtvēra, pirms lie paspēja nokļūt pie jūras. Polici jas priekš­nieks, ieraudzījis, ka ir atgriezts no bēgšanas ceļa. apstājās un droši vien būtu čakli centies panākt, lai izdotos L li noru izmantot par gūstekni, ja vien viņa nebulu iekodusi roka karakalpam, kas viņu turēja, un novēlusies no zirga — todien jau otro reizi. Viņa iekrita irbuleņu krūma, piece­ļas — saskrāpēta līdz asinīm un niknākā par niknu. Cīniņš beidzās visai atri, un sers Entonijs ar saviem ļaudīm nometa ieročus.

Elinora piekliboja pie lireli stāvošajiem, šauteņu loka ieslēgtajiem Lntonija varzas dalībniekiem. Sargi skrēja viņai klat, lai palīdzētu, taču viņa tos atgrūda. Viņa leni nosoļoja gar apcietinātājiem, berzēdama sanu, neapzinati lasīdama no svārkiem zāles stiebrus un zariņus, un likās, ka viņas smadzenes ka dīvaini vīna tvaiki kusa un burbuļo niknums. — Nu, ser Entonij, — viņa sacīja. — Ceļa es šo to apsolī ju. Un te, rietumos, mes vārdu luram… — Policijas priekšnieks mēģinaja kaulēties vai lūgties, lai viņu atstaj dzīvu, taču Elinora platām acīm lūkojas viņa. it ka šis cilvēks runātu kādā nepazīstama valoda. — Vējam lūdziet želaslibu, — viņa teica, it ka nespēdama apslēpt pārstei­gumu. — Klintīm vai varenajam jūras bangām to lūdziet, bet pie manis gan nenāciet un nesmilkstiel… — Viņa pie­vērsās senešalam. — Pakariet tos! — viņa uzsauca. — Par nodevību, par asinspirti… — Milēdij…

Elinora, piecirzdama kāju pie zemes, uzkliedza: — Pa­kariet tos!… — Viņai līdzas dižciltīga zirga mugurā sēdēja kāds karakalps; viņa sagraba to aiz adas kamzoļa un rava tik spēcīgi, ka virs gandrīz velšus izvēlās no segliem, Elinora uzlēca dzīvniekam mugura un aizdrazas, pirms kāds paspēja pacelt roku; satrakota viņa joņoja pāri tīrelim, zve­tēdama lopiņa kaklu ar dūri. Senešals viņai sekoja, atslādams gustekņus to liktenim. Elinora palēnināja gaitu, kad bija atlikusi jūdze līdz pilij, nolēca zeme un pieskrēja pie pakalna, no kura varēja redzei priekšā plešamies savu dzimto vietu, pils pagalmus un torņus, un kalnus, kuri kairs savā pusē ietiecās tīrajā gaisa, asi iezīmēdamies pret debe­sim. Kad senešals piejaja līdzās, viņa satvēra tā seglu kāpsli, sažņaugdama pirkstos cieto adu. Ja viņš bija cerējis, ka mežonīgie aulekši būs jaunavu nomierinājuši, viņš maldijas. Elinora bija pārāk saniknota, lai runātu; balsieni lau­zas no mutes ka plīstoša stikla drumslas. — Ser Džon, viņa iesāka, — pirms te atklīda mušu tauta un Sentleki kla­juma asiņaina kauja to ieņēma, šo vietu sauca par Cicitu proti, Vārtiem. Vai tiesa?

Ja, milēdij. — Vārdi krita smagi kā akmeņi.

Nu tad pie ši vārdu mēs atkal atgriezīsimies, — viņa izlēma. — Ejiet pie maniem rentniekiem 1 jelaja līdzenumā un uz ziemeļiem līdz Seramtaunai. Ejiet pret rietumiem uz Dernoveriju un pret austrumiem uz Bornas ciematu. Sakiet viņiem… — Elinorai aizžņaudzās balss. Viņa piespieda sevi nomierināties. — Sakiet viņiem, ka Geita ir slēgta un at­slēga ir pie Elinoras… — Jaunava novilka no pirksta zīmoggredzenu. — Ņemiet manu gredzenu un dodieties ceļa…

Senešals satvēra Elinoras plecu un pagrieza jaunavu pret sevi. urbdamies ar skatienu viņas satrauktajās acis. — Mi­lēdij, — viņš piesardzīgi teica, — tas nozīme karu…

Elinora atgrūda senešala roku,"ar pūlēm vilkdama elpu.

Vai jūs iesiet, — viņa saskaitusies noprasīja, — vai arī

man jasūta cits? Senešals vairs nebilda ne vārda, iespieda zirgam piešus sānos, pagriezās un aizauļo ja uz ziemeļiem, saceldams uz Veremas ceļa putekļu mākoņus. I'li nora sēdas atkal zirga mugura un, skaļi uzmundrinādama dzīvnieku, iejāja ieleja, iedzīdama dzīvžogos nelielas mašīnas, kas puzdamas elsdamas, vēcinadamas sparniņus, spruka uz visam pusēm.

Kaut arī viņas karavīri spieda saviem zirgiem piešus sānos līdz asinīm, neviens nespēja tureties viņai līdzi…

Nekāvējoties nosūtīja ziņas uz. I.ondīniju karalim, taču visi semafori atnesa atbildi, ka( arlzs jau aizceļojis uz.Ameriku. Sera Entonija triecienam bija izvēlēts izdevīgākais brīdis, jo, lai gan klīda baumas, ka Ģilde protot aizsūtīt ziņu pat uz Jauno Pasauli —ka, to neviens nespēja uzminēt —, nebi ja zināms neviens paņēmiens, ka stāties sakaros ar kuģi. kas brauc pa juru. Pa to laiku policijas priekšnieka atbalstitaji plosījās galvaspilsētā, draudēdami ar navi, iznīcību un vēl ko ļaunāku, bet Kaijas un Dīlas kungs Henrijs saskaņa ar tiešiem norādījumiem no Romas steidzīgi vāca kopā karaspēku. Elinoras paredzējumi bija liela mērā piepildījušies; karaļa prombūtnes laika vaukšķeja visādi suņi. Pakts, ka strīds sākotnēji bija izcelies par jautājumu, ko patlaban visumā atzina par administratīvu kļūdu, piešķīra stāvoklim vēl skumjāku un ironiskāku pieskaņu.

Pilskundze Dorseta saduras ar daudzam problēmām. Viņa varēja iesaukl vīrus no apkārtējiem apgabaliem; vienkāršās tautas pārstāvji saplūstu zem viņas karogiem airi vien, taču pastāvīga armija ir jāēdina un jāģērbj, un jāapbruņo. Niknums dienam ilgi deva Elinorai speķu strādāt ar saviem kapteiņiem un mājas ļaudīm, gatavojot vajadzīgo krājumu sarakstus. Pats pirmais un butiskakais neapšaubāmi bija nauda, un pēc tas viņa aizjāja uz. ziemeļiem, uz Dērnovēriju. Kas notika starp viņu un sirmo vectēvu, neviens nekād neuzzinaja, taču veselu nedēļu sarkanbrūnas tvaika dzītās

lokomobiles ripoja uz Korfgeitu, vezdamas daždažādas mantas. Tās atgādāja miltus un graudus, mājlopus, sālītu gaļu un konservus, lodes, šaujampulveri, mīkstus aizbāžņus pulvera saturēšanai lielgabalos, munīciju musketern, virves un degļus, mašīneļļu, petroleju un darvu; ceļamie bloki šķindēja augām naktīm, celtņi, ko elsdami drebināja nelieli stacionāri dzinēji, iešūpoja kravu pēc kravas augstu torņos. kāds atbalsts varētu pienākt no pārējām valsts daļām, lilinorai nebija ne jausmas, un viņa plānojot rēķinājās ar visļaunāko, piepildīdama pagalmus ar vīriem un vaja­dzīgajiem krājumiem. Tieši tāpēc Henrijs ierazdamies atrada pili tik labi sagatavotu un tāda apņēmībā tureties līdz nāvei.

Vakarā pēc asinspirts Elinora ieaicinaja senešalu sava istabā. Viņa bija bala ka nave, zem acīm tumši, zilgani loki. Viņa pamāja ienācējam uz krēslu, kādu bridi vēl sēdēja, stīvu skatienu lūkodamās kamīna liesmas un kustīgajās ēnas. — Nu, ser Džon, — Elinora beidzot ierunājās, — te nu es sedeju un izdomāju skaļu frāzi par… par to, kas šorīt notika. Paklausieties, kādu. «Es izdzinu Romas dunduru no savas pils mūriem.» Un beigas.

Senešals atkal pagaidīja, zinādams, ka vārdi nav nekāds palīgs.

Viņš neatbildēja, un Elinora iesmējās un noklepojās. — Skaidrs, ka tas nelīdz, — viņa sacīja. — Man acu priekšā joprojām ir tikai tie radījumi grāvī un ņudzeklis uz šaurā ceļa. Nezin kapēc nekās cits nešķiet īsts. Vairs ne.

— Es aiztriecu tēvu Sebastjanu, — viņa turpināja. — Viņš man sacīja, ka es par savu nodarījumu nevarot gaidīt nekādu piedošanu, pat ja es basām kājām noietu uz pašu Romu… Es viņam pateicu, lai labāk iet projām; ja piedot nav iespējams, tad viņš nevar sniegt nekādu mierinājumu un palikdams tikai uzņemas naveS grēku. Es teicu: zinu, ka esmu nolādētā, jo pirmā esmu pati sevi nolādējusi un man nav jāgaida, lai kāds dievs to izdara mana vietā. Protams, tas no visa bija pats ļaunākais; cs to sacīju viņam tikai tadeļ, lai nodarītu sāpes, taču vēlāk sapratu, ka lik un tā esmu to domājusi, ka cs gluži vienkārši neesmu vairs kristiete. Es sacīju: ja tas ir nepieciešams, es uzmodināšu dažus senus dievus, Tunoru vai varbūt Votanu vai Balduru Kristus vieta, jo viņš pats stastija man pirms daudziem gadiem, kad es mācījos, sēdēdama viņam uz. ceļiem, ka Baldūrs esot tikai Jēzus vecakais paveids un ka bi juši daudzi dievi, kas lējuši asinis. —• Viņa ar nedrošu roku ieleja sev vīnu. — Un tad es pavadīju pccpusdicnu piedzerdamas. Vai jus ne jūtat pret mani riebumu?

Senešals pakratīja galvu. Viņš nekād nenosodīja I Minoru, nebija to darījis nekād visa viņas mūžā, un patlaban nebija īstais bridis saki to darīt.

IMinora iesmejas un paberzēja seju. — Man kaut kas… vajadzīgs, — viņa pavēstīja. — Varbūt sods. Ja es liktu jums atnest pātagu un sist mani līdz asinīm, vai jus to darītu?

Viņš lūpas sakniebis, atkal papurinaja galvu.

—   Ja, — viņa piekrita. —Jus to nedarītu, vai ne… Visu cilu. tikai nedarītu man gauži. Es julu, ka man gribas… kliegt vai arī vemt, vai kaut ko citu. Varbūt abus reize. Džon, ja mani izslēgs no Baznīcas, ko darīs mani ļaudis?

Viņš savu atbildi bija jau rūpīgi apdomājis. — Atsacīsies no Romas, — viņš teica. — Tagad ir aizgajis Pārāk tālu. lai kāds grieztos atpakaļ. Jūs redzēsiet, miledi j.

—   Un pavests?

Viņš atkal mirkli padomāja. —Viņš katra ziņa rīkosies un darīs to ātri, tomēr es nespēju iztēloties viņu vedam veselu armiju pa juru no pašas Itālijas, lai pakļautu vienu cietoksni. Bet kaut ko viņš noteikti izdarīs: viņš dos norādī jumus saviem cilvēkiem Eondinija lietot pret mums speķu, un, manuprāt, mes pieredzēsim arī, ka daži no 1 .uaras un Nīderlandes pārkuģos pāri Kanālam, lai palūkotos, ko šai jutekli var pagrabi. Viņiem jau gadsimtiem ilgi gribas pārcelt dažus robežmietiņus un apmierināt savas prasības pēc Anglijas zemes, un patlaban, protams, irlik laba iespēja ka nekād.

Saprotu, — viņa nogurusi sacīja. — Galu gala iznāk, ka es visu esmu salaidusi grīste; Čarlza patlaban te nav, un es esmu iespēlējusi viņiem tieši rokās. Viņi bariem vien trieksies uz Angliju, un Baznīca dos visu savu svētību, lai šeit apspiestu bruņoto sacelšanos. Ka tas beigsies, es vien­kārši nespēju iedomāties. — Viņa piecēlās un nemierīgi saka soļot šurpu turpu pa istabu. — Ne, tas nelīdz, — viņa sacīja. — Es nekādi nespēju šonakt mierīgi sēdēt un gaidīt. — Viņa aizsūtī ja pēc rakstveža un virsniekiem, kas komandēja kājniekus un artilēriju; visi strādāja līdz agram rītam, sastādīdami papildu pārtikas produktu sarakstus, ietverdami to, kas būs nepieciešams, lai izturētu ilglaicīgu aplenkumu.

Nav šaubu, — sacīja Elinora, atkal atguvusi sev rak­sturīgo praktisko pratu, — ka mūs iespundēs uz krietnu laiku. īstenībā līdz tam, kad atgriezīsies ("arlzs. Nevar but arī runas par bruņinieku paražu ievērošanu, par pastaigam, ņemot Ildzi ieročus, vai kaut ko tamlīdzīgu, tas viss irdaudz par nopietnu, bet vismaz, kad tas būs pari, mēs uzzināsim, kas patiesībā valda par valsti — mēs vai kāds itāliešu priesteris. —Viņa ieleja vīnu. —Nu, kungi, paklausīsimies jūsu ieteikumus! ,1us varat dabūt visu nepieciešamo — ieročus, karavīrus, pārtiku. Es lūdzu tikai vienu. Neaizmir­stiet itin neko! Mcs nevaram atļauties aizmirst nevienu sīkumu; atcerieties: viena vienīga kļūda — un mūs gaidīs karatavas vai vēl kas ļaunaks…

Senešals palika kopa ar viņu, pēc tam kad citi bija aiz­gājuši, sēdēdams pie kamīna un malkodams vīnu, vērpjot stāstus par visiem tematiem, sakot no dieviem līdz karaļiem; viņš stāstīja par zemi, tas vēsturi un tas ļaudīm; par Elinoru, viņas ģimeni un audzināšanu. Zināt, — viņa sacīja, tas ir dīvaini, ser Džon. bet šorīt, kad es izšāvu, man likās, ka stāvu kaut kur ārpus pašas un tikai vēro ju, ko dara mans ķermenis. Itin ka es un jus ari, mēs visi, esam tikai zāle nostādītās lelles. Vai arī marionetes uz skatuves. Mazi me­hānismi, kas telo savas lomas, ko paši nesaprot. — Viņa platam acīm veras vīna glazē, grozīdama to rokas, lai re­dzētu, ka laja, zeltaini dzirkstot, dejo ka liesmu, tā spuldžu atspulumi. Tad viņa, saraukusi pieri, pacēla acis, tumšas un mīklainas. — Vai jus zināt, ka es to domāju?

Viņš nopietni palocī ja galvu. — Ja, miledij…

Ja, — viņa turpināja. — tas ir itin ka… deja, menuets vai pavana. Kaut kas cels un bez. mērķa; visi soļi laja ir izkārtoti pēc plana. Tiem ir sakums, un tiem ir beigas… Viņa nosēdas uz grīdas pie kamīna un pavilka zem sevis kajas. — Ser Džon, — viņa leica, — reizēm man šķiet, ka dzīve ir pilna jēgas, ka visādās šķiedras un pavedieni saaužas ka gobelēna vai brokātā. Tāpēc, ja vienu izvelk vai parauj, visa audumā pilnīgi pārmaiņas raksts. Bet tad man atkal ienāca prātā… tas viss ir pilnīgi bezjēdzīgs, jēga būtu viena un tā pati, vai mēs virzāmies uz. priekšu vai atpakaļ, sekas noved pie cēloņiem un tie pie jaunam sekām… varbūt tieši tā noliks, kad mēs nokļūsim pie l.aika beigu robežas. Visa pasaule atsprāgs vaļa un aizvīsies atpakaļ pie saku­ma… — l llinora nogurusi paberzēja pieri. — Mana runa ir nesakarīga, vai ne? Esmu aizsēdējusies pārāk vēlu…

Senešals saudzīgi izņēma viņai no pirkstiem vīna glāzi. Kadu bridi viņa sēdēja klusēdama un. kad ierunājās, likās ieshgusi pusmiega. — Vai atceraties, ka pirms gadiem man kaut ko stāstījāt? — viņa Vaicaja. — Par to, ka manam vectēva brālim Džesi jam salūza sirds, kad mana vecmāmiņa negribēja viņu precei, un viņš iegrūda nāvē savu draugu, un ka ar to dīvainā kārtā sakas viss viņa darbs… Tas stāsts likās tik īsts, es esmu pārliecināta: tā droši vien tiešām ir bijis. Nu, tagad es to varu pabeigt jusu vietā. Jus varat saskalil Cēloņus un Sekas visa ceļa garumā. Ja mēs…

uzvarētu, lati uzvaras cēlonis būtu vectēva nauda. Un nauda mums ir nākusi no Džesija, un viņš sapelnīja to tāpēc, ka tā meitene… Tas ir līdzīgi ķiniešu kārbiņām. Ikviena no tam ir arvien mazāka kārbiņā — un tā visu laiku, līdz tas kļūst pavisam mazas un ir pārāk sīkas, lai būtu saskatāmas, un tomēr tās turpina rukt arvien mazākas.

Senešals gaidīja, taču Llinora vairs nerunāja.

Nākamajās dienās pili ritēja raita darbība. Llinoras ziņ­neši jādelēja pa visu apkaimi, vezdami jaunus papildinā­jumus aizstāvju pulkam, pārtikas krājumus un liellopus turpmākajam laikam. Dzīvniekiem iekārtoja lielo lejas pagalmu; gar arējiem mūriem stiepās aizgaldi un apžogojumi. Atkal dārdinaja tvaika dzītas lokomobiles, vez­damas no Vēremas lopbarības raušus un siena ķīpas. Els­damas tas ripoja pa ceļu ar tukšām platformām, klau­dzēdamas atgriežas pa arējiem vārtiem, lai novietotu savu kravu kaudzes uz nelīdzenas zāles. Visu iespējamo sastūma zem nojumēm; to, kas palika ārpuse, apklāja ar brezentu, ko nobēra ar kūdru un akmeņu šķembām. Ja ienaidnieks atvedīs ugunsspļavejas mašīnas, sausais siens būs pirmais mērķis. Celtņi klabēja augu dienu un arī lielāko daļu nakts, izvietodami pārtiku pagrabos, ceļot augša bultu saišķus palšavēju strēlniekiem, lādiņus lielgabaliem. Semafori reti stāvēja mierā. Zeme dega ka drudzi, Londīnija bruņojās, jauniesauktie no Saseksas un Kentas soļoja uz rietumiem, liel tad saka pienākt ļaunākas vēstis. No Francijas, no Luaras pilīm vīri plūda, lai piedalītos Svētaja krusla karā, un dienvidos otra armāda sakapa kuģos, lai dotos uz Angliju, .lanis nesūtīja Flinorai nevienu vārdu, taču viņa nodomi bija pat skaidraki bez tiem. Pilskundze dubultoja pūles. Lokomobiles vilka platas dzelzs važas pāri pie­mirkuša dumbraja maļam, strādnieki sadedzināja pils pa­kalna nocirstos brikšņus, ka arī krūmus un kokus, kas gadu gaitā bija paši iesējušies, un par nomelnējušo zaļi noklājās tonna pēc tonnas samalta krita. Tagad slīpas nokalnes vizēja pal zvaigžņu gaisma, tapcc, ja pa tām rāptos augša karavīri, tūdaļ hutu redzami viņu silueti. Piedevām vēl plūda šurp ziņkārīgie, novietodami savas mazas tauriņmašīnas ciemata laukuma, bariem vien plūzdami uz. pili, iekšā pa vārtiem un pāri pagalmiem, blenzdami uz lielgabaliem un sargiem, kas stāvēja uz mūriem, bāzdami degunus viena vieta, okšķe­rēdami ar pirkstiem otra, gandrīz nepārtraukti visus apgrutinadami. I Minora būtu varējusi aizslēgt vārtus, taču to darīt liedza lepnums. Lepnums un senešala padoms. Lai ļaudis redz, viņš klusu noteica. Rosiniet viņu simpātijas, radiet viņos izpratni. Pilskundzei nakamajos mēnešos būšot vajadzīgs viss atbalsts, ko viņa varēšot saņemt no valsts iedzīvotajiem.

Tnsdesmitaja diena pcc asinspirts senešals pieceļas un apģērbās jau rīta agruma. Viņš klusi nogaja lejup pa miega grimušā torņa kapnem, devās cauri istabām un gaiteņiem, kas. iebūvēti mūros, atgādinaja šūnas medus kare, pasoļoja garam bultu spraugām un maziem lodziņiem, pa kuriem spraucas iekšā bālpelēkagaisma, garām kadain sargam, kas snauda sava posteni, bet aši saslejas un atdeva godu, skaļi uzsizdams ar avu pa akmens plātni. Sers Džons atņēma sveicienu, izklaidīgi paceldams roku, jo domas kavējās kaut kur tālu projām. ārā, augšēja pagalma dzestrajā gaisa, viņš apstājas. Iznirdami no nakts, ap viņu slejas aizsargmūri, milzu ēnas ar cilvēku stāvu sīkajam ēnām augšmala. Par sargu galvam cēlas viņu elpas mākonīši. Tālu leja zilgani, neskaidri drūzmējās ciemata māju jumti, šur lur dega kada gaismiņa, ārā, tīrelī, vientuļš spīdums noradīja sencšalam, kur kāds akmeņkaļa palīgs, lukturi roka, smagiem soļiem dodas uz darbu. Sers Džons novērsās; acis gan redzēja, bet prati bija aizņemti ar ko cilu, domās ieslēgtu. Saja austras stunda, ka vienmēr, šķita, ka Laiks varētu apstaties, apgriez­ties un il ka ieplūst sevī, pirms sāk atkal traukties uz priekšu, modinādams jaunu dienu. Pils likās nevis liels, blāvs akmens kronis, kas slejas kalna virsotne, bet samilzis gunis, klusuma sala, kas peld laika straume un varbūt dzen iespēju atvases, kuram nav robežu tapat ka saules gaitam. Saja bridi savas domas nesaprata arī pats senešals un, dabiski, nebulu sapratis neviens cits. Tas bija senas domas, pirmo cilvēku pirmās domas, jo senešals piederēja pie seno cilts.

Otra pils pagalma gala pāri apdegušas zāles klatam bezdibenim izvirzījās masīva Bateventa torņa izbūves, līdzīgas kuģa priekšgalu rotājošām tēlam. Senešals apstājās pie lejas durvīm, pieversis savas dīvainās acis apvārsnim, un leni pagriezās pret Celovas pakalna signaltorni. Tai paša mirklī semalbra posmainas rokas saka klaudzēt.

Sļucot ar kajam pa akmens plāksnēm, senešals gāja augša pa torņa kāpnēm, dzirdēdams sava aizmugure dārdoņu un kadu balsi. pāri pagalmam steidzas kāds signālpažs, gandrīz vēl zens sakrunkotas zeķes, ša tā plecos uzmesta apmetni, ziņu bloknotu roka, acis berzēdams. Tālu aiz tīreļa, tur. kur saplūda jūras un debesu zilgme, uzzibsnīja gaisma un tad nozuda. Tad vēl un vēl viena, tad pavīdēja kaut kas līdzīgs burai. Izskatījās, it ka tur būtu noenkurojusies flote, kas iztaisno savu rindu un gaida.

Kāpņu augšgala aizslēgtas durvis vērās uz mazu telpu, kas bija izveidota akmens sienā. Atslēga no šis telpas bija vienīgi senešalam. Pati tā izskatī jās dīvaina neliela lietiņa ar apaļu augšdaļu, kam zobu vieta bija viļņota vara josla. Viņš iebāza to slēdzenē un pagrieza; durvis at veras. Senešals atstaja tas vaļā, viņa rokas veikli kustējās, sastādot maģisku aparatu, ko pāvesti sava gudrībā jau sen bija aizlieguši. No vara un sarkankoka izgatavotais aparāts šķindēja un klau­dzēja; uzzibeja zila dzirkstelite; neizpetitajaetera aizlidoja viņa vārds un jautājumi — neredzami, klusi, tūkstošreiz alraki par semaforu kustībām. Viņš rāmi pasmaidī ja, pa­ņēma papīru un rakstaino un saka rakstīt, nejuzdams vairs apkārtējo pasauli, sakopojis visas savas domas ap aparātu, kas dzirkstīja un zibsnīja pirkstos.

Durvis aiz viņa pavērās uz iekšu. Viņš dzirdēja kadu ievel­kam elpu, pret akmeni nošvīkstam kurpi. Papīru roka turēdams, scncšals pagriezās. I Iz galda novietotā lietiņa viņa aizmugure spalgi klabēja, kaut arī neviens tai nepieskaras un to nevadī ja. Senešals atkal mīļi pasmaidīja. — Miledij…

Acis iepletusi, viņa kapas atpakaļ, pacēlusi roku pie kakla, lai savilktu ap to lakatu, ko bija apmetuši ap pleciem. Mazajā kambarīti dobji atskanēja viņas aizsmakusi balss:

Melna maģija…

Senešals pameta aparātu un aizsteidzas viņai pa pēdām.

Elinor.J. —Viņš notvēra Elinoru kāpņu apakšā. — Elinor, man likās, ka jūs esat sapratigaka… — Viņš saņēma jaunavu aiz rokas un vilka sev līdzi. Viņa gāja negribīgi, raudamās atpakaļ; iencc augša klaudzinaja ka traka, lespraukusies pa durvīm, lūpas pavērusi, viņa pieķērās ar roku pie sienas un skati jas uz. mazo, sātana apmāto ierīci. Senešals saka smieties. — Paklau, Elinor! vēl likai trūkst, ka ļaudis jus redzētu tāda stāvokli! — Durvis aiz viņas aizveras; atslēga noklikstēja, Elinorai drebēja lūpas; viņa nespēja novērst acis no lieliņas, kas atradās uz galda. — Ser Džon, — viņa izstostīja. — Kas tas ir?…

Senešals nepacietīgi paraustīja plecus, viņa rokas ne­beidza kusteties. — Viens no veidiem, ka darbojas elek­trīska strava; Ģilde to pazīst jau veselas paaudzes garuma.

I Minora platam acīm skati jas senešala, it kā redzētu viņu pirmo reizi. — Vai tā ir valoda? — viņa izbrīnā taujāja un piegaja tuvāk galdam, vairs nebaidīdamas.

—   Viena ziņa —ja.

—    Kas tur ar jums runa?

Viņš īsi noteica: — Signalizētāju ģilde. Bet tas nav sva­rīgi, miledij, scmat'ori klabēs visu dienu. Un šis būs viņu sakāmais —viņi jau sākuši to ziņot…

Pirms viņš paspēja teikumu pabeigt, virs viņu galvām ieskanējās kada balss; tā nāca cauri sienai — skaļa un brīnumaina.

—  Kērfilija ķērusies pie ieročiem…

I ilinora satraukta sarāvās, vērdamas augšup; viņas lūpas kustējās, taču bez skaņas.

—   Un Pevensija ari, — lasīdams ziņu, piebilda senešals.

Un Bomarisa, Kerlona, Orforda… Boudiema pārgājusi

karaļa puse, Kernervena sadedzinājusi savu hartu. arī Kolčestera, Vorika, Premlingema, Brembera, Kārdifa, Cepstova… — Iilinora vairs neklausijas, bet pieskrēja klat senešalam, smiedamās apcirta rokas viņam ap kaklu, nelielaja laukumiņa griezdamas deja, neraudzīdamās, kas notiek ar vadiem, bateri jām un linumiem. Augu dienu līdz vakaram un vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās ar lielu noka­vēšanos no torņa trokšņaini pienāca arvien jaunas un jaunas ziņas… Liesmu loku staros bija ietērpti senu, slavenu vietu vārdi: Douvera un Dārleha, un Kenilvorta, Ladlova, Volmera, Jorka… I In tālu no rietumiem cauri jūras miglai lauzas vārdi, kas atgadinaja senu ieroču šķindu: Berija, Pomroja, Lostvidila, Tintagcla, Restormela.

Taču no tīreļa puses rāpās uz priekšu ugunis, tas zibsnīja arī tālu jūra. Pusnakti pēkšņi pārtrūka signāltorņu darbs. Nakamaja rilā Korfgeita bija ielenkta, un pie signaltorņiem šūpojas vienīgi cilvēku līķi.

Tomēr sacelšanas karaliskajos un baronu cietokšņos visas valsts malas Korfgeitas aizstāvjiem aiztaupī ja armādas trie­ciena galveno smagumu. Tas armija lauzas uz zemes iek­šieni, soļodama steidzīgi un nakts laika, taču, ejot pa kalnu spraugu, to krietni paretinaja Llinoras artilērija. Ap piecsimt viru palika, lai turētu ielenkumā Kortu. Viņi vai nu bija at veduši līdzi vai sameistaroja uz vietas veselu virkni kara mašīnu, gan tādu, kas varēja raidīt lielus šāviņus, gan akmeņu sviežamas ierīces. Tās kopa ar trijiem lieliem trebušetiem — arī kadu šāviņu raiditaju paveidu — Pār­liecināšanas ieroci, Uzticību Romai un Vilkati apšaudīja murus no ielejas un apkārtējām nogāzēm. Tomēr attālums bija tik liels un pils slejas tik augstu, ka trapi ja tikai nedaudzi šāviņi un arī vienīgi arējos aizsargmūrus. Parasti tie ķcra labi ja kādu nocietinājumu lejasdaļas akmeņus, ar dobju būkšķi allēkdami atpakaļ; retos šāviņus, kas nonāca pagalmos, Klinoras viri apsveica ka papildinājumu pašu krājumiem. Pilskundz.es ieročus varēja labāk notēmēt, un kopa ar milzīgajiem lielgabaliem lic izraisīja tādu jucekli, ka aplencējus drīz atvilka aiz slapja dumbraja. Pavesta viri rīkoja no turienes uzbrukumu pēc uzbrukuma, mainīdami paņēmienus, cerot, ka tā pārsteigs aizstāvjus, tomēr viņus ka atsita, tā atsita atpakaļ. Uzbrucēji lietoja arī milzīgus vairogus, ko katru spēja nest uz. savam mugurām kopa ducis viru, taču snaiperi ietrieca bultas nepiesegtajās kajas, tā ka nelaimīgie ar visiem saviem ieročiem atmuguriski icgazas straume, atstādami aiz sevis uz zemes vaļņiem platas asiņu svītras. Mēģinājumu parakties zem nocietinājumiem aizstāvji vēroja dnzak ar lidzjutibu nekā ar raizēm. Pār­vietojamos koka torņus graušanai varēja izmantot tikai pret ārējiem vārtiem. Vienu tādu uzbuvēja ārā, tīreli, kur to ne­spēja sasniegt talšavcji lielgabali: tas bija smags tornis, apkarināts ar samitrinatam ādām. 'Ibrni tika iekārtoti trīs stāvi snaiperiem. Kāda rītausmā tas piebrauca klat; sviedrus liedami, to stūma simt karakalpi, un tas rībēdams ripoja pa ciemata ielu. Taču Grāvējs, ierakts aiz trīskāršas smilšu maisu grēdas, sašķaidīja to viena paņēmiena, izsvaidīdams gan vīrus, gan daļas no tiem lielajā grāvi uz abam pusēm.

Pēc tam cīniņa iestājās pārtraukums, un aplencēji sveica Hlinoru, solīdami, ka pavests .lanis viņai piedošot (solīt tā kaut ko viņiem nebija tiesību), un vaicāja, kādi īsti esot viņas nodomi, vai viņa uzskatot, ka spej karot pret visu pasauli. Pēc tam viņi atsūtīja ziņnesi, kas atnesa vēsti il ka no Čārlza: viņš Iii i norai rakstīja, ka ciņa zaudēta un viņai jāpadodas Romai. Viņa ziņnesi aiztrenca, reizē piedā­vādama: ja viņš ar tādu viltus uzdevumu ieradīšoties vēlreiz, tad tikšot iebāzts metamās ierīces cilpa un pa gaisu aizlingots ātrākā ceļa atpakaļ. Sekoja tāda bombardēšana ka nekād iepriekš. Visu dienu gaisa brakšķēdami (raucas klintsbluķi, no tuvējām akmeņlauztuvēm cēlās balti putekļi, akmeņkaļi strādaja vaiga sviedros, lai piemērotu bluķus cilpām. Viri rapas augša pa stāvajam nogāzēm, viņus no aizmugures bikstīja virsnieki ar pielādētām musketēm, lai šaubīgajiem ielaistu lodi mugura, lilinora deva viņiem drausmīgu mācību. Aizstāvji, šķietami apjukuši, atkapas no vesela posma zemakaja mun, pametot vaļa ārējo vārtu režģi. Uzbrucēji, bļaudami ka satrakoti nezvēri, pieskrēja pie Mocekļa vārtiem un saspiedās kopā, dauzīdami un pulē­damies atraut vaļa iekšējo vārtu režģa stangas. Savu kļudu viņi saprata par vēlu, lai paspētu izglābties. Aiz. viņu mu­gurām žigli nolaidās akmens siena paslēptais arejais režģis, cilvēkus ka lopiņus ieslēdzot buri, kamēr no augšas pa atverēm uz viņiem gazas varoša eļļa. Nu aplencēji, dabujuši rugtu mācību, nopietni nolēma pils aizstāvjus nomērdēt badā, taču, kad pienāca novembris un tad Ziemsvētki, pēc tam Jaungads, augstaja tornī joprojām plīvoja karogi oriflamma un Klinoras cilts puķes un leopardi. No karaļa joprojām nebija pienākusi neviena vēsts; senešalam pat­laban nepalīdzēja nedz brīnumdarbi, nedz bezdrāts telegrāfs, valsts bija mēma. Tad beidzot atlidoja ziņas; tas atnesa signalizētāju seržants, kurš kadu dienu krēsla bija izkļuvis cauri ienaidnieka līnijai, taču atradās jau uz. nāves sliekšņa: viņam mugura bija iešauta bulta. Kritusi bija Bomarisa, Kērlona un pēc četrdesmit dienu ilgas cīņas padevies varenais Dubras tornis.

Tonakt Hlinora ilgi negāja gulēt. Viņa izstaigāja torņa istabas un pils pagalmus, kur tagad rēgojas gruvešu kaudzes. Tik tikko saka aust gaisma, kad pie viņas pienāca senešals. Ka dzintara asaras raudādamas dega lapas, saīgi savas vietas snauduļoja, satraukti saraudamies, kad iešvikstējas logu zīda aizkari. Par Lielo tīreli cēlās migla, un mēnesi aizklāja mākonis.

—   Sakiet man, ser Džon… — viņa teica, un viņas balss skanēja ka mazam bērnam, kas apmaldījies — dzestrajā gaisa tā bija tikko dzirdama. — Pienāciet te, pie si loga, un pasakiet man, ko jus redzat…

Senešals ilgi stāvēja klusēdams. Tad smagi atskanēja vārdi: — Es redzu nakts miglājus klājāmies par kalniem un musu ienaidnieku sargkareivju ugunskurus… — Viņš grasījās atstāt Elinoru vienu, bet viņa skaidra balsi pasauca seru Džonu atpakaļ.

—   AizJaictgais…

Senešals apstājās ar muguru pret Elinoru; un, viņam tā stāvot, jaunava uzrunāja draugu tajā vārda, ar katlu viņš bija pazīstams Seno Garu pulka. — Es jums reiz sacīju, viņas balss grieza ka asmens, — ka jus zināsiet, kad man būs jādzird patiesība. Tagad es jums It) pieprasu. Panāciet atkal šurp un pasakiet, ko jus redzat!

Kamēr viņš, galvu rokā albalstījis, domāja, viņa stāvēja turpat līdzas: sers Džons varēja nakts krēsla sajust viņas siltumu, viņas auguma liego smaržu. — Es redzu, ka visam tam, kas mums ir pazīstams, pienāks gals, — viņš beidzot sacīja. — Lielā Geita guļ drupas, uz. mūriem plīvo pāvesta Jana karogi.

Elinora nelaida viņu vaļa. — Un ka ar mani, ser Džon? Kas lemts man?

Senešals tūlīt neatbildēja, jaunā sieviete norija kakla kamolu, juzdama, ka viņu apņem nakts, ka auguma ieslīd tumsa. — Vai mani gaida nāve? — viņa vaicāja.

—  Miledij, — viņš maigi atteica, —jāmirst ir ikvienam…

Tad viņa atmeta galvu un iesmejas, ka pirms mēnešiem

bi ja smējusies seja Raijas un Dīlas I lenri jam. — Nu, tāda gadījuma, — viņa iesaucas, — kamēr varam, mums vēl mazliet jādzīvo! — Un toni. viņi, pirms atausa gaisma, piecdesmit kaujinieku sastāvā izbruka no cietokšņa un sadedzināja Vilkati: tā kauli joprojām guļ uz. kalna. Un garstobra lielgabals Miera Princis satrieca savu līdzinieku rokas, kas bija tik resnas un garas, ka nebi ja lādu koku, ar ko tas aizstat. Tā nu aplencēji atgādāja lielo dižgabalu Svēto Megu, un tad abi ar savu garstobra brāli sarunajas pāri ielejai, līdz dūmi aizvēlās atpakaļ kalnu sprauga ka tvaiks no varoša kalla.

Ļaudis nezināja, ka viņš dodas šurp no telegrāfiem. Bija skaista vasaras diena, kad viņš ar savu svītu šķērsoja jūru ceļa uz Pērbekas salu. Viņi joprojām bija cieši ielenkti; patiesība aplencēji bija nikni uzbrukuši — pirmo reizi daudzu mēnešu laika, un lielajā sajukuma viņš ieradas gandrīz nepieteikts. Pirmo reizi viņi to aptvēra, kad ieleja apklusa lielgabali. Tas bija dīvains klusums, klusums, kas elpoja, kura varēja dzirdēt vēja šalkas par tīreli. Ļaudis redzēja viņa karogus ciematā, zirgus un svītu, kas izvijās pāri klajumam. Senešals steidzīgi uzmeklēja savu kundzi. Viņa atradās otrā pagalmā, aizslavji bija uzstādī juši Miera Princi līdzas Batevcnta tornim un šāva arto uz tiem vīriem, kas pulējās uzrāpties no lejas piekalnē. Elinora bija nokvēpusi dūmos un mazliet notraipi jusies ar asinīm, jo kāds no viņas ļaudīm bija ievainots ar vaļņu bises šāvienu un viņa bija palīdzējusi ievainojumu pārsiet. Ieraudzījusi senešalu, tā vaibstus un stāju, viņa izslējās. Sers Džons rāmi pamāja, apliecinadams lo, ko pilskundze jau bija saskatījusi viņa vaiga. — Miledij, — viņš pavisam rimti pateica. — Jūsu karalis ir šeit…

lilinorai nebija laika pārģērbties un sagatavoties, jo karaliska svīta jau paradijas apakšēja laukuma. Viņa skrēja viena pali leja pa slīpo pagalmu līdz vārtiem; senešals nāca gabaliņu iepakaļ. Neviens cits nekustējās — nedz. lielgabalu apkalpes, nedz strēlnieki, nedz snaiperi, kas stāvēja gar mūriem. I Minora apstājās pie Gravēja (kurš joprojām atradas tur. kur bija sākuma) un atslejas pret stobru. Priekšā viņa redzēja plīvojošus karogus, bruņas, zirgus, kas kodīja dzelžus un dīžājas, juzdami pulvera smārdu, gaidošos karavīrus ar savām šautenēm un zobeniem.

Viņš izjāja uz priekšu viens, nevelēdamies, lai viņu katls sargalu. Viņš redzēja vārtu torņus, kas bija klāti ar kvēpiem un ložu caururbti, režģus, iegrimušus zeme, kura tos bija apklājusi jau pirms gada un kopš tā laika palikusi nenorakta. Viņš garu bridi lūkojas Elinora, kas slavēja, rokas dūres savīstījusi, pie lielgabala, tad pastiepa roku uz priekšu, piedauzīja ar pātagas galu pa režģiem sava priekšā un vienreiz, pamaja ar to.

Paceli…

Matiem plīvojot ap galvu, I 'J i nora nogaidīja, tad saknieb­tam lupām pamāja ļaudīm, kas stāvēja augšā. Mirkli valdīja klusums; tad iežvadzējas važas un atsvari ieslīdēja izgrebtajos kanālos. Vārti it ka smagi nopūtās un saka celties augšup, at.svicz.dami sānis sazēlušo zaļi, kas bija iesējusies vārtu pakājē. Viņš tievas uz priekšu, noliekdams galvu zem dzelzs stieņiem, kas vēl joprojām nebija pacēlušies litlz savai vielai akmens mūri; ļaudis dzirdēja, ka zirga pakavi noklab uz iekšēja pagalma akmens plātnēm. Nokāpis no zirga, viņš tuvojās Elinorai, un tikai tad uzvilnīja apsvei­kumi, kas aizskanēja lulz ciematam, karavīriem, ļaužu rindām uz mūriem, augšup un tālāk projām uz Lielo torni. Tā cietoksnis patievas: padevās savam lēņa kungam un nevienam citam.

Pirms Elinora atstāja savas mājas, viņa vēlreiz runaja ar senešalu. Bija agrs rīts, debesis balpclcki zilganas, bieza migla līdzīgi mākoņiem klaja tīreli, solīdama tveicīgu dienu. Elinora, stīvi izslejusics, taisnu muguru sēdēja zirga un platam acīm lūkojās apkārt: lejup pāri pagalmiem, kur lielgabali šaušanas gatavība stāvēja pie ārējiem vārtiem; pāri izkaltušajai, nomīdītajai zālei, pāri kaitīgajai kruslu rindai, kur gulēja mirušie, kas bija apglabati to muru iekšpuse, kurus nelaiķi bija palīdzējuši aizstāvei. Varens pāri viņai slejās lielais galvenais tornis, bals rīta svīduma, tukšs, atstats un gaidošs. Zem viņas piecdesmit jardu atstatumā sēdēja visas Anglijas karalis savu karavīru vidu. Viņš izskatījās salicis un paragri novecojis; noguris no mē­nešiem ilgas karadarbības, no kaulēšanas un manevrēšanas, un tirgošanas, cīnoties ar izmisušiem cilvēkiem, kas zinaja, ka tuvojās nenovēršama sakāve, kura labākajā gadī juma zaudēs mājas un mantu, bet ļaunākajā — dzīvību. Viņš bija uzvarējis, ja to varēja saukt par uzvaru; nemiera plolsita zeme atkal bija rama. IJz jautājumu, kas bija uzdots Flinorai, viņš bija atbildējis pats.

Pilskundze mēmi pamāja senešalam un noliecas lejup pie viņa. —Aiz.laicigais, — viņa sacīja. —Jūs, kas esat tik labi kalpojis manam tēvam un man… Ielieciet mana ģerboni vanagu un rozi! Lai puķe ries savas saknes šaja zemē, un putns lai izbauda vēja šalkas…

Senešals palocījās, apsolot pildīt savādo uzdevumu. — Kundze, —viņš sacīja, — mēs alkal liksimies. Tikmēr būs ta, kā jūs vēlēsit ies.

Viņa atsveicinājās, vienreiz paceldama roku; tad, pievilkdama pavadu, paskubināja zirgu, apgrieza to apkārt, noklaudzinaja lejup pa stāvo ceļu un tālāk devās pa Mocekļa vārtu torņu vidu uz lielo lejas pagalmu. Karavīri, zirglietām skaļi džinkstot, sekoja viņai; visi devās cauri ārējam tornim uz ciemata ielu aiz tilta, un Flinora ne reizi neatskatījās atpakaļ.

Nolika kaut kāda tiesa. Bija runa par dzīvību; viņa to saprata kā caur miglu. Šie svinīgie kungi ar parūkam galvas, šie drūmie gaiteņi un tiesas zāles viņai maz ko nozīmēja. Spriedums tika mīkstināts — pēc karaļa Čarlza īpašas vēlmes. Flinoru ieslodzīja Baltajā torni, un tur viņa pavadīja ilgus gadus. Īstenība viņu vairs neuztrauca. Viņa domās pina pavasara ziedu vijas un iztēlojas mākoņu vaļus Dorsetas debesis…

Anglija sakas lielas parinaiņas; arī to viņa apzinajās neskaidri.

Cita pēc citas sagruva pilis. To mūri un nocietinājumi, to iekšējie torņi un torņi pie tiltiem, to vaļņi un skaistie greznojumi. Piļu mūros izlauza caurumus, nodeva ēkas vēju vara. Čarlzs Labais, kas pirmām kailam domāja par savu taulu… — tāda bija cena, ko vajadzēja maksai par karu pret Svēto Romu. Sapieri svīda, rakdami ārā spridzekļus un linot ap bedrēs ieraktajiem koka balstiem salmus.

Korfas kalna nogranda grāviens. Kaul kas nodunēja, norībēja; milzu bluķi iegāzās ūdens straumē. Nograva itin ka zemestrīce, augstu tīrajā gaisa uzlidoja putekļu mākoņi.

Milža nāve.

Čarlzs lava Elinorai aizbēgi: sargs bija aizmidzis. Pie. slepenām durvīm gaidīja zirgs; to visu varēja nokārtot, l ika sagādāta nauda un doti padomi. Viņa nepieņēma ne vienu, ne otru. Aizdrāzās atpakaļ, uz. vielu, kas bi jusi viņas mājas.

Viņu atrada senešals, vienīgais no viņas ļaudīm. Viņa bija ieģerbusies kalponītes kleila un musturotas zeķes, taču viņš savu kundzi atpazina.

Kada piesmirkuša oktobra rīta ilgus gadus pēc tam, kad pēdēja pils bija sabrukusi drupās, divi vīri klusu soļoja pa kadas mazas rietumu pilsētiņas ielām. Izskatījās, ka viņus dziļu kaul kas steidzīgs un neatliekams; tāpēc abi soļoja aši, laiku pa laikam palūkodamies apkārt, il ka lai būtu droši, ka neviens nenovēro. Viri iegriezās kadas viesnīciņas pagalma ieejas arka un pargāja pāri bruģakmeņicin. No arkas lejup nokarājas vīteņaugi, kuru lapas bija nobirušas; vēja dzīta, seja iesitās lietus šalts. Svešinieki pieklauvēja pie durvīm, lapa ielaisti, durvis aiz. viņiem kāds aizāķēja ar važiņu. Aiz. tam sakas gaitenis, gandrīz tumšs ka nakli, kura vēl uzkavējies mazumiņš pēcpusdienas gaismas, — un tālāk kāpnes. Viri klusuciešol kapa augšup. Gala pletās kāpņu

laukumiņš, lur bija redzamas durvis; vīri apstājas pie tam un pieklauvēja, sakuma klusi, tad uzstājīgāk.

Sieviete, kas durvis atvēra, ar roku saturēja kaklam vaļīgi apmesto šalli; par pleciem viņai joprojām krita gari, brūni, cirtaini mali. — Džon. — viņa sacīja, — es negaidīju… — Tad aprāvas, iepleta acis, un roka leni savilka šalli ciešāk. Viņa norija kaklā kamolu, aizvēra plakstus, tad noprasī ja: Ko jūs meklējat? — Jautājums tika izteikts vienmuļā balsi, bez jebkādās ziņkāres.

Garakais no abiem viesiem mierīgi teica: — Lēdiju Llinoru…

Tādas te nav, — sieviete attrauca. — Te nav… — Viņa mēģinaja aizvērt durvis, bet viri atgrūda viņu sānis un iespraucas dziļāk. Sieviete vairs nemēģināja viņus apturēt, viņa pagriežas, picgaja pie vienīga lodziņa un tur, nolaidusi galvu, apstājas, rokam apķērusi krēsla atzveltni.

—    Kā jūs mani atradāt? — viņa pajautāja.

Atbilde nesekoja, un viņa pagriezās ar seju pret ienā­cējiem, kas nu, iepletuši kājas, stāvēja uz istabas kailajiem deļiem. Sekoja ilgs klusuma bridis, tad sieviete mēģināja iesmieties. Skaņa aizķērās kakla, it ka smējēja iekasētos.

—   Vai esat atnakuši mani apcietinat? — viņa noprasīja.

—    Pcc visa ši ilga laika?

Garais leni papurināja galvu. — Milēdij, — viņš sacī ja,

—   mums nav apcietināšanas pavēles…

Iestājas atkal klusums, tikai vējš gaudoja ap mājas dzegam un ietrieca loga lietus lāses. Sieviete pašūpoja galvu un iecirta zobus apakšlūpa. Pieskaras vēderam, tad kaklam. Puskrēslā viņas rokas likās balas, līdzīgas baltiem tau­riņiem. — Bet vai tad jus neredzat? — viņa jautāja. Jus nedrīkstat darīt to… kālab esat nākuši šurp. Tagad ne. Vai tad jus neredzat? Nav tādu vārdu, ar kuriem jums pateikt, kāpēc, ja jūs paši nespējat saskatīt… Klusums.

— Liekas, ka las… nav iespējams, — viņa teica, atkal mazliet pasmiedamās. —Vēlākos laikos, — viņa lurpinaja,

ļaudis, to lasīdami, neticēs.. Nemūžam neticēs… — Viņa pargaja pāri istabai un apstājās, pagriezusi vīriem muguru. Tie dzirdēja glāzē icšļacamies udeni un kluso skaņu, kad trauciņa mala atsitas prcl sievietes zobiem. — Ls turos labāk, nekā gaidīju, — viņa teica, — tomēr ne lik labi, ka cereju. Baidīties ir briesmīgi. Bailes šķiet ka slimība, ka vēlēšanās saļimt, nespējot tomēr zaudēt samaņu. Redzat, pie tam nekād nevar pierast. ("ilveks dzīvo ar bailēm, dzīvo artam, un ar katru dienu klusi ļaunak, un pienāk kāda diena, kad ir visļaunak. Man likās, kad tas… notiks, es nebaidīšos. Taču es kļūdījos.

Viņa atkal piegāja pie loga. Viens no svešiniekiem panāca uz priekšu, bet soļi nebija dzirdami, vecie grīdas dēļi nečīkstēja. Viņa slavēja, skatīdamās lejup uz. viesnīcas pagalmu, un vīrietis varēja redzēt viņu drebam. — Es nekād neiedomājos, — viņa atsaka, — ka tad līs. Tieši tādus sīkumus cilvēks nekād nespēj iztēloties. — Mēs nekād īsti nenoticam Pēdējam Lielajam Domam, — viņa čukstēja.

—   Bet beigās liekas, ka cilvēks tomēr spēj saskatīt tik ļoti skaidri. 'Tagad man nak prata, cik daudzreiz esmu lugusies, kaut mirtu. Kad bi ju vientuļa un baidījos, naktī. Tā patiešām ar mani notika. Taču tagad es spēju saskatīt, cik brīnišķīga ir dzīve. Cik katrs elpas vilciens ir… dārgs.

Virs, kas slavēja pie durvīm, nepacietīgi sakustejas, tomēr otrs pacēla roku. Elinora pa pusei pagriežas, neslēp­dama asaru lāses uz. vaigiem. — Protams, las ir aplami, viņa sacīja. — Nav nekādās nozīmes jus lugt. Bet, esmu tik ļoli vāja. Es zvērēju, ka nemūžam nelūgšos, pal ne tad, ja man būs iespēja to darīt. Tik un tā es to daru. Bet ne… sevis deļ. Ne sevis deļ. — Viņa lcni, saraustīti ievilka elpu.

—    'Tomēr es nemetīšos ceļos, — viņa turpināja. — Tik daudz saprāta man palicis, ka es to nedarīšu.

Viņa pagriezās pret logu. — Hs pūlos atcerēties. Man bi jusi laba dzīve, — viņa teica. — Daudz labāka, nekā pel­nījusi. Esmu pazinusi mīlestību; ļoti krāšņu un dīvainu mīlestību. Un reiz bija laiki, kad… man piedereja visa zeme, ko es varēju pārredzēt. Es varēju uzkāpt sava… augstajā torni un vērties uz kalniem un tale uz juru, un tas viss bija mans, ik zemes peda bija mana. Ik zāles stiebrs. I 'n, kad es saucu, ļaudis skrēja pie manis un kalpoja, un darī ja visu, ko es gribēju, lai viņi darītu. Es viņus mīlēju, ļoti mīlēju, un šķiet, ka daži no viņiem mīlēja mani… Un dažiem nodarīja pāri, un dažus nokava, un pārējos izsvaidīja pasaules vējos…

— Milēdij, — svešinieks aizsmacis ierunājās. — Tā nebūt nav mūsu griba…

Ja, — viņa piekrita. — Bet jusu Dievs ir tik dusmīgs Dievs, vai ne? Daudz dusmīgāks par manējo. — Viņa alkal nori ja kakla kamolu, tad dūrēs savīstītās rokas lēni sakrus­toja par krūtīm. — Esmu… nolādēta, — viņa teica. — Bet es jums jūtu līdzi. Lai Viņš žēlo jušu dvēseles!

Virs, kas stāvēja pie durvīm, aplaizīja apkaltušās lūpas un atkāsējās. Otrais, saviebis seju itin ka sāpēs, pagriezās, viegli pakustinaja roku, un plaukstā ieslīdēja plāns, asi trīts nazis.

Džons Eolkners leni devās augšup pa kāpnēm un nolika atnesto grozu ārā pie durvīm. Viņš klusi pieklauvēja, pēc tam klauvēja vēlreiz, gaidīja, kļuva nemierīgs. Viegli pa­vilka aizšaujamo un atgrūda durvis vaļā. Sakuma viņš Elinoru neredzēja, jo viņa sēdēja krēsla ar augstu atzveltni; tad viņš iepleta acis. Metās uz priekšu, mēģināja saņemt viņas rokas. Viņa turēja tas piespiestas pie sāniem, un sers Džons redzeja uz grīdas asins traipus, sarkanas pēdas, kur viņa bija vilkusies, lai apsēstos. Viņa gurdeni pagrieza galvu, seja atgadinaja papīra masku. — arī tas vel. viņa nočukstēja. —Ari tas. no Čārlza..". —Tad viņa pacēla rokas un parādīja istabas tumsa, cik plaukstas ir baltas.

Viņš palika stavam uz ceļiem, smagi vilkdams elpu caur sakostajiem zobiem, un, kad pacēla galvu, seja bija pilnīgi pārmainījusies. — Kas to izdarī ja, milēdij? — viņš aizsmacis noprasī ja. — Kad nakamreiz viņi jās pāri tīrelim, mums jazina.

Viņa redzēja, ka šo dīvaino acu dziļuma iedegas il ka liesma, un pasniedzās pēc viņa rokas locītavas — lcni, mocīdamās sāpēs. — Ne, Džon, — viņa teica. — Sena Paraža ir mirusi. Man pieder atriebšana, es atmaksāšu, saka tas Kungs… [4] —viņa atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni un pavēra lūpas: zobu starpa izspiedās asinis — Padabūjiet… zirgus, — viņa sacīja. — Zirgus. Airi, Džon, ludzu…

Viņš mirkli paslavēja, nekustīgi vērdamies lejup, tad aizsteidzās pildīt, viņas pavēli.

Agras rītausmas saltajā gaisma zirgi soļoja leni. Ap viņiem auro ja un plosījās vējš, raustīdams jātnieku apmet­ņus. Elinora sēdēja zirga salikusi un stinga; viņas zirgu, paņēmis roka tā pavadu, vadīja senešals. Tad viņš nokapa un atbalstīja Elinoru, lai viņa nenoslīdētu zeme. Viņas priekšā, pelēcīgaja gaismā it ka nez cik tālu, neskaidri iezīmējas abi kalni, starp kuriem kādreiz bija slējusies pils, bet tagad gulēja akmeņu kaudzes un prcli debesīm stiepās muru robo­tas paliekas, lielo torņu drupas un mazo smailes, ap to visu brāzmoja lietus šļakatas un peldēja miglas mākoņi; taču pāri visam, noskrandušas un bezkrāsainas, stīvi plandījās lielo karogu skrandas. Kobaltzilo un zeltīto karogu driskas. Ciez­dama sāpes, I Minora elpoja smagi un drudžaini; viņas pirksi i sagraba senešala plecu un nagi iecirtās miesā. —Tur, — viņa vārgi izdvesa. —Tur, re… Jus teicāt, ka Liela Geita guļ drupas, bet es negribēju neko par to dzirdei… —Acis iepletusi, viņa ka apdullusi lūkojās apkārt, kur pa pusei bija redzams plašais tīrelis. —Tur ir tā… vieta. Nekur talak nav jāiet. Vairs ne…

Senešals maigi nocēla viņu no zirga, noslaucīja asinis, kas bija notecējušas uz. kakla un zoda un tur piekaltušas. Tad viņš atkal paņēma savu pilskundzi rokas un aiznesa uz krumu puduri, kur viņa būs paglabta no vēja. Augumam sāpes izliecoties, viņa spalgi iekliedzas. Kliedzieni atkartojas vēl un vēlreiz, tie pāršķēla mitro gaisu, uzlidodami augšup un pazuzdami milzigajas, pelēkajas debesis. Zirgi, ausis pie galvas pieglauduši, kārpīja ar nagiem zemi. Pakošļājuši laužņus un nosprauslājušies, tie saka atkal plūkt zaļi. Viņi ēda labu laiku, ilgi pēc tam, kad Elinora bija izdvesusi pēdējo elpas vilcienu un pamazām sastingusi nāves miegā.

Vēla pēcpusdiena ieradās karalisko jātnieku pulciņš. Viņi atrada asinīm aptraipītu zāli un sievieti, kuras seja paudas gan sāpes, gan miers.

Taču senešala vairs nebija.

Fragments no oficiāla tūristu ceļveža:

Starp Bornmautu un Svonidžu plešas neskarts tīrelis. Dienvidos las robežojas ar Lamanšu, austrumos ar Pūlas ostu, ziemeļos ar līkumoto upi Iroumu un rietumos ar Lakfordus ezeriem; Pcrhekas salu šķcso viena vienīga kalnu grēda. Nokļūt tai pāri uz. jūru var tikai pa vienu pāreju, un šai pareja kādreiz slejies stiprs cietoksnis, kas nekād nav ieņemts ar ieroču speku. Pils patiešām bija vārti, Korfas Vārti, atslēga uz. visiem dienvidrielumiem.

'las vārdā nosaukts arī ciemats. Pils vai, pareizak sakot, atlikusi čaula no la. kas reiz. bi jis varens cietoksnis, slejas slava dabiska kalna virsotne, no kuras parredzams ciemata namiņu puduris. Mūslaikos kalna nogāzes ir apaugušas ar krūmiem un jauniem kociņiem, starp kuriem paretam aug arī vareni milži, betavots, kas reiz pildījis lielo grāvi, tagad burbuļo koku ena. Pclecigs un kluss tas lek, augstu krastu ieskauts.

Iekļūt pirmaja no trim pagalmiem var pa stipru akmens tillu, kas pals jau paceļas ievērojama augstuma un liecas pāri lielajam aizsarggravim, kurš ieskauj pusi pakalna. Liela torņa ieeju kādreiz sargāja tikai viens nolaižams dzelzs rež­ģis: gropes, pa kurām las slīdējis, joprojām ir redzamas — tas iesniedzas akmeni rokas delma dziļumā. Iekšā aiz lejas pagalma slīpa zālienā atrodas otrs nocietinājums, kas ne­pareizi nosaukts par Mocekļa vārtiem. Teiksmā apgalvots, ka te I ilfrida nodūrusi princi Iklvārdu, lai nodrošinalu savam dēlam Ptelredam karaļa troni, tomēr leģenda diemžēl mal­dina: toreiz vēl nepastāvēja nedz tornis, nedz. pagalmi, kalna virsotne atradas vienīgi mednieku namiņš. Slasta, ka pašus Mocekļa vārtus uzspridzinājušās pavesta Jana minas; viens no lielajiem torņiem nošķiebies apmēram divpadsmit pēdas no ceļa, tā ka tā sienas nolikušas lejup par kalnu, bet stiprie pamati nav ļāvuši tam sabrukt.

Virs iekšējiem vārtiem vairāk nekā simt pēdu augstumā slejas Liela centrālā torņa drupas, kas ar savu speķu un varenību spej skatītāju iebiedet. Palikušas vienīgi divas veselas sienas un daļa no Irešas, ka arī augsts, slaids tornis, līdzīgs adatai; lietus šaustīts, tas tomēr joprojām droši iekļaujas lielajā akmens ansambli. Viss pārējais irsagruvis un guļ izsvaidīts lielas kaudzēs; dažas no tām ir divdesmit pēdu — vai pat vairāk — garas un pustik augstas. Gar tam izvijas taka, kas aizlokās līdz kapelai un lielajām virtuvēm, kur krāsnīs kādreiz cepa veselus vēršus, lai cienātu salas valdnieku daudzos draugus. Uzkāpis augstākājā punkta, apmeklētājs redz torņa sienas jopro jām sniedzamies augšup; tas rota logi un galerijas, ka arī kāpņu paliekas, kuras tomēr ilgus gadus nav minušas citas kajas ka vienīgi putnu nadziņi…

Viņš bija ieradies no Bornmaulas ar prāmi uz gaisa spilvena; braucamais pieslaja Stadlendā, pasviežot augšup smilšu šļakatas un ūdens šaltis. Viņš bija garš, stalts, ar iegarenu zodu, tumšblondiem matiem, kas, paisi apcirpti, piegulēja galvai; mugurā viņam bija dzellenbrunas, rūtainas skotu kalniešu īsas bikses un krekls ar elkoņa augstuma uzrotitām piedurknēm; par delmu bija pārlikta viegla, ūdeni necaurlaidīga jaka, aiz muguras kuļājās cieši piebāzta buraudekla soma. Jaunekļa acis bija neparastas — dziļi zilas kājura, un, viņam ejot, tas vērīgi un pat it ka nemiera pilnas nolūkojās uz apkārtni.

Vecais cietoksnis starp divu kalnu kraujām viņa priekšā iznira pēkšņi. Viņš it ka izbijies apstājas un stāvēja, nekus­tīgi lūkodamies augšup, mazliet pavēris lūpas un lēni vilk­dams elpu pa zobu šauro spraugu. Tad viņš devas redza­majam tuvāk. Soļojot uz priekšu, šķita, ka čaula jeb drupas auga auguma, arvien varenak tiecoties pretī debesim. Viņš atkal ievilka elpu, samiegdams plakstus pret spožo sauli. Tad apsēdās z.alaina krasta, kur duca visādi kukaiņi, un izpīpēja cigareti. Nekās no līdz šim lasīta nebija pilnīgi sagatavojis tādam skatam.

Kalna pickaje vidēja pelecigs ciemats, sens, ar daudzam piebūvēm, viļņaina šīfera jumtiem, kas bija apauguši ar spilgti oranžu ķērpi. Likās, ka mājas joprojām uzmana, vai netuvojās briesmas; šaurie logi slepus vēroja, durvis bija iebūvētas augslak par laku, lai varētu pretoties iebrucējiem. Virs namiņiem milzīga, nesamērīga pletās pils izkropļota seja: saplosīts, izrobots galvaskauss, tūkstoš gadu vecs akmeni iemiesots niknums. Domīgi šis vaigs, sens un nepakļāvīgs, raudzijas pāri uz tīreli un jūru.

Vienmērīgiem soļiem viņš alkal devas uz priekšu. Nez kāpēc likās, ka, par spīti varena teļa izraisītajam satrici­na jumam, jaunekļa prati nav gluži tam nesagatavoti. Pils il ka iekļāvās viela, kas apziņa bija jau izveidota. I 'n tomēr šai domai likās neiespejams ticēt.

Viņš piegāja pie liela, ar zāli apauguša pakalna priekš­gala. Taka vijas augšup uz ciemata laukumu. Jauneklis devās palo. Vai arī viņu drīzāk, pašam neapzinoties, nesa kādas dīvainas pasaulīgu paisuma viļņu atmiņas. Atmiņas, kas glabājas nevis smadzenes, bet kaulos un asinis. Pa pusei uzjautrināts, pa pusei dusmodamies uz sevi, viņš pagrozī ja galvu, l'n pajautajā pats sev: ka gan cilvēks var atnākt mājas, ja šo vietu nekād nav redzējis?

Viņš virzījās uz priekšu leni. Pa sadragātam ejam, garam kontrl'orsieni un krustavelvēm uz augšu, kur atkal bija jūtams spirgtais tīreļa vējš. Pēc tam apsēdas Liela torņa čnā, manīdams cauri drēbēm akmens vēsumu. No šīs aug­stas vietas varēja redzei Pūlas elektrostaci jas reaktorus, kas sudraboti vizēja saule. Tāluma iesarkani violeta dūmakā virs jūras balti punktiņi liecinaja, kur Lamanša ūdeņos šūpojas prāmis uz. gaisa spilvena.

Pamazām viņš saka saskatīt Zīmi. tā sastingusi karājās; dziļi iegravēta akmeni, gandrīz viena augstuma ar jaunekļa seju. Tūristu balsis leja, kalna pakājē, likās uz bridi nokļūstam; viņš ka stinga sapni pavirzijas uz priekšu Zīmei tuvāk. Pieskaras grebumam, pirksti atkal un atkal taustī ja glu­das līnijas. Zīme bija liela, veselu jardu gara un plata; sim­bols — mīklains un lepns, apli ievietoti vēža trijstūris un šķērslīnijas. Mākoņu ēnas slīdēja Zīmei pāri, putni plivināja spārnus un ķērkdami laidelējās debesīs. Zīmes kontūras atbalsoja reaktoru apveidus, tas arējais apveids skara atmiņas dziļākās saknes. Jaunekļa lūpas mēmi kustējās, viena roka neapzinati paceļas pie kakla, pieskaras smalkai zelta važiņai un medaljonam zem krekla. Simbolam, ko viņš allaž bija nēsājis, mazam mūri redzamas zīmes at­veidam.

Viņš leni kapa atkal atpakaļ, šķērsoja pagalmus, nogāja līdz apakšējiem vārtiem, pagriežas ar muguru prel ciematu, lai redzētu, ka pils noskatās lejup. Viņš piespieda dīvaino medaljonu sev klat. Simbols ka maģiska formula saviļņoja Patības dzīles un atmiņu, sakustināja dīvainus milzu teļus, kas nozuda ka ēnas un izgaisa ātrāk, nekā prāts spēja aptvert. Tas viss nesa sev Ildzi saltumu un skum jas, sēras par zudušo un neiepazīto, kas pagaisis bez iespējam atsaukt to atpakaļ.

Bariņš vietējo meiteņu pagāja garām, vaļsirdīgie acu skatieni pauda, ka tādu jaunekli viņas prot novērtēt. Viņš to nemaz nemanīja. Tikai viegli nodrebēja, kaut arī saule spīdēja spoži un silti.

Rau, tur arī kapsēta. Viņš atāķēja vecos vārtus, kas pēc tam čīkstēdami aizcirtās aiz viņa. Kapsēta bija aizaugusi, īves to bija apēnojušas jau pirms lam, kad zari un lapas sakuplojuši tik biezi, ka viņš ar pulem spēja pašķirt ceļu. Kādā klajumiņa auga tikai gara zāle, caur to varēja saskaiti pelēkus un gludus vizam krustus. Virs kapsētas, augslak par māju čukuriem paceļas pils seja; garam klusi aiz švīkstēja viensliežu dzelzceļvilcieni, kuru tuneļi bija izcirsti krita klinlis. tie steidzās uz Stadlendu un juru. Jauneklis i Igi sēdēja, pīpēja un vēroja. 1 Jdz viņam atlidoja sīkas bernu balstiņas, daļēji pagaisdamas vēja viļņotajās garajās smilgās ar sārtām skaram. Viņš spieda plauksta medaljonu la, ka pirkstos jula pulsējam asinis, līdz šķita, ka tur pukst otra maza sirds.

Pirms jaunietis atstāja kapsētu, viņš vēlreiz pamanīja Zīmi, kas līdzīgi pareizi izkaltai acij lūkojas no balgana, četrstūraina kapakmens.

Pie ceļa, kas veda uz pili, bija uzbūvēts liels, balli krāsots krogs, un jauneklis iegriezās tur iedzert alu, ieeda sviest­maizes ar sieru un vēroja tūristus, kas drūzmējās pie bara letes. Tikai tad, kad baru slēdza, viņš devas lauka. Pils joprojām gaidīja, silta un plaša tā gozējās saules staros.

Gar pakalnu lejup līkumoja taciņa. tā izvijās zem no­likušiem krūmiem un kokiem. Jauneklis izvēlējas vienu no vairākiem celiņiem un saka kapt augšup. Kaut kur bija piesietas kazas, ceļinieks dzirdēja tas klusi blējam, jo skaļak par dzīvniekiem aizsmacis švikstinaja viensliežu vilciens.

Viņš atraisīja lidzatnesto sainīti. Rūpīgi, ar slaidiem, zāles iekrāsotiem pirkstiem. Pasvārstīja biezo sainīti, do­mīgi nopētīdams senos zīmogus. Vaskā bija iespiesta Zinu Jaunietis pārlauza zīmogus, nogludināju biezas lappuses. Viņš jau daļēji zināja, ko ieraudzīs: ciešas rindas glili rakstītas slīpu burlu rindas šo rokrakstu viņš ļoti labi pazina. Un saka lasīt. Cigarešu kārbiņā aizmirsta gulēja zālē.

No tālienes, no Vēremas ceļa atlidoja satiksmes troksnis, nebeidzams un vienmuļš, līdzīgs bišu sanoņai. Agra vasaras vidus dūkoņa. Saule slīdēja pāri debesjumam, koku ēnas šūpojas un pārvieto jās, kļuva garākas. Leja uz takas smejas ļaudis, lieli un mazi, ar sartam sejām, baltos kreklos, mei­tenes spilgtas, plānās kleitiņas. Jauneklis leni šķira lapas, bridi pa brīdim apstādamies, lai izburtotu seno rakstības veidu. Kņada un balsis te pieauga spēkā, te apklusa, zālieni, kur dzēra tēju, tukšojas, durvis atvēra krodziņi. Likās, ka jaunietis atrastos ārpus Laika; viņš juta šalkojam senus vējus, kas savirmoja zāli. Kalnos dzirdēja dunam senaiz­mirstus lielgabalus.

Rietumos debesis pārvērtās par liesmojošu vara vairogu. Drupas tagad likās stiepjamies putnu lidojuma augstumā un ka regi pa pusei pazuda gaismas straumē, kas atgadinaja raupjas, sarkanīgas smiltis. Ieleja iezagās ēnas, sabiezēja krēsla, ceļš bija kluss.

Palika pedejaaploksne. Atkal aizzīmogota. Jauneklis to leni atplēsa un izņēma lasāmo.

Mans visudārgais Dž.on,

nu jau Tu varbūt esi mazliet uzminējis, ar kādu nolūku es Tevi esmu sūtījis uz. šo tik tālo vietu, ko nekād neesi redzējis. Tu varētu būt uzminējis daļu. bet ne visu, jo ir daudz ka tāda, ko varbūt nekād nesapratisim nedz. Tu, nedz es. Tagad uzklausi mani ļoti uzmanīgi! Jo vārdi izbalē, pārvēršas par putekļiem un pat par kaut ko maz.aku nekā putekļi; lai mana balss paliek tevi līdzīga vēja balsij, kas nekād neapklust.

Te, šai vieta, sakas dīvaina Tiju sacelšanās, un te, ka Tu būsi lasījis, tā arī beidzas. Te dzima pasaules brivestīha, ja «brivestīha» ir pareizais vārds, ar ko to apzīmēt. Gizēvija Liela feodālu pasaule sagruva, un līdz. ar to sabruka arī Baznīca, kas to bija dzemdējusi, turpinājusi un novedusi līdz. krašņakajam ziedu laikam.

Kad šis Baznīcas tvēriens bija visstiprākais, patiesība tas bija jau gandrīz, pilnīgi z.audejis speķu. Desmit gadus pēc šo mūru sagraušanas Jaunas Pasaules kolonijas atbrīvojas no Romas. Sacelšanos virkne, kas sakas visa rietumu pasaule, uzdīga l'iļu sacelšanas laika. Australaz.ija bija zudusi, zudušas Nīderlande un lielākā daļa Skandi­nāvijas, un karalis Čarlzs izmantoja izdevību nošķirties no šis Baznīcas, jo pavests bija sasaistīts pēdējā cīniņa ar Vāciju. tā nu angļu zeme kļuva atkal par Lielbritāniju bez. asinsizliešanas un upuriem. Iekšdedzes dzinēji, elektrība, daudz kas cits gaidīja, lai tos sāktu izmantot; Roma to visu bija mums liegusi. Tā nu lautas gribēja to izmest pat no atmiņas, nodēvēdamas šo institūtu par samaitātu un ļaunu, un šadi uzskati paslavēs vēl ilgus gadus.

Tagad saproti mani, Dfpn! Skaties ar skaidram acīm un bez. naida. Izjāsi stāstu par kadu noslēpumu, kas tūkstoš gadus pirms Tavas dzimšanas viesa šausmas Romas baznīcā…

Neatraudams acis no vēstulēs, taustīdamies ar roku, jau­neklis noņēma ap kaklu aplikto medaljonu. Un apklāja tā apakšdaļu ar pirkstu.

Tajā bija attēlotas divas bultas.

Viņš pakustināja roku, apklādams loka augšdaļu.

Vel divas bultas.

Divas bultas ir vērstas uz. ārpusi (ta bija rakstīts vēstulē). Divas ir vērstas uz. iekšu — viena otrai pretī. Tas ir visa progresa gals, to mēs z.inājam, kad pirms daudziem gad­simtiem grebām pirmo z.imi. Pēc atoma skaldīšanas riak sakausēsana, rau, tas bija progress, ko pavesti tik neganti gribēja apturēt.

Baznīcas naba bija noslēpumaina, tas politiku nekād nevarēja dēvēt par skaidru. Pavesti zināja — tapai ka Zinājām mēs —, ka, atklājot elektrību, cilvēki liks lidz. ato­mam. Iemācījušies to skaldīt, viņi nonāks arī līdz sakausešanai. Jo reiz, pirms mūsu laika, pirms tāda laika, kas pilnīgi pazudis no ļaužu atmiņas, paslavēja dižena civiiiz.acija. Tajā notika Atnākšana, nāca Nāve, sekoja Augšām­celšanas; tad bija Iekarojumi, Reformācijā, Armāda. Lies­mas, Armagedons. Sajā vecaja pasaule bijām pazīstami arī mēs, pazīstami ka Senie Gari, kā Aiz.laicigie. Taču mūsu zināšanas nepazuda.

Baznīca zināja, ka progresu nevarēs apturēt, taču pa­lēnina! gan varēs, palēnināt kaut vai par pusgadsimtu, dodot cilvēkam laiku pasniegties mazliet augstāk pretī īstai prata gaismai; lada bija tās davana šai pasaulei. Un tā bija nenovērtējama davana. Vai Baznīca apspieda? Vai tā kara un dedzināja sārtā? Neliela mēra, jā. Taču nebija Belz.enes. Nebija Buhenvaldes. Nebija Pasendāles.

Pajauta sev, Dž.on, no kurienes паса zinātnieki! IIn ārsti, domātāji, filozofi? Ka cilvēki vienas paaudz.es laika būtu varējuši uzkāpt no feodālismā līdz. demokrātijai, ja Roma nebulu appludinājusi pasauli ar savu aizliegto zināšanu bagātību? Kad tā redzēja savu impēriju drupani, kad apzi­nājās savu kundzību beidzamies, tā atdeva visas nolaupītās domas, zināšanas, ko tā turēja sava aizbildnība. Līdz. lai­kam, kad cilvēcē varēs atkal izmantot tās sava laba. 'Tas bija Baznīcas lielais noslēpums. Tas piedereja tai un pie­derēja mums; tagad tas pieder jums. Lietojiet to sapratīgi!

lavas mātes vēlēšanas bija, lai 'Tu kādu dienu atgrieztos pats savas mājās — šai sala, kur esi dzimis. Tāpēc es pa­ņemu 'Tevi no Čārlza Laba karavīriem, tāpēc es aizvedu Tevi uz. jaunu valsti, kur raudzījos, lai Tu iemaut olu zināšanas un labklājību. Tagad es Tev dodu izpratni, izpratni pašam par sevi — bez. tās neviens < ilvēks nevar but pilnīgs. Un nolieku sev uzticēto pienākumu. Lai visi dievi, gan Tavu ļauž.u, gan mūsējo, Tev stāv klāt…

Džons lcni nolika vēstuli zāle. Viņš sēdēja, it ka nemaz neelpodams, joprojām turot medaljonu pirkstos. lJ ar viņu aiz. kalna virsotnes, visu vērodama, slejas pils, milzīga un savrupa tumsa, kas kļuva arvien biezākā. Kur lai viņš te dētos? Viņš jutas ka tikko piedzimis, svešinieks gluži sveša pasaule.

Meitene bija klusi pienākusi klat pa nogāzi, sēdējusi gai­dīdama tik ilgi, ka likās: jaunietim vajadzētu viņu pamanīt. Viņa joprojām gaidīja, ši tumšmataina meitene gaišā tērpa, sandalēm kajas, saraukusi pieri, kodīdama zobos zāles stiebru.

Jūs te, augša, nedrīkstētu būt, — viņa sacīja. — Tas nav atļauts. Pēc tumsas iestāšanās pili paliki nav brīv. Tas lasāms uzrakstos.

Džons pārāk pēkšņi pagriežas. Viņa ieraudzīja jauneklim uz. vaiga norilejušo asaru. — Piedodiet, — viņa sacīja.

Piedodiet, es negribēju… Vai ar jums viss kartība? — Jaunekļa rokas zale savilkās dūres, gandrīz vai gatavas meiteni atgrūst.

Viņš joprojām jutas nepatīkami pārsteigts. — Ir jau labi, — viņš atteica. — Hs jus… neredzēju. Knislis ieskrēja acis, vairāk nekās.

Meitenei aizravās elpa: skaidri bija saklausāma jaunekļa amerikāniskā izruna.

—   Vai varu paskatīties? — viņa aši piedāvaja. — Ļaujiet man… Nez no kurienes viņai rokā paradi jas tērpa apslēpts mutautiņš.

—   Viss kārtībā, — viņš attrauca. — Ir jau ārā… — Jau­neklis paberzēja ar plaukstu vaigu.

—   Vai noteikti zināt?

—    Ja—a. — viņš novilka. — Jūs mani nobiedējāt. Neredzēju jūs…

Meitene nevarēja saskatīt jaunieša seju, runaja tikai ar tumšu stāvu.

—   Piedodiet… — Viņa nometa zāles stiebru, ko bija koš­ļājusi, un paņēma otru. Un alkal notupās. — Jus esat no okeana viņas puses, — viņa bilda. —Vai esat te apmeties?

—          Ne, laikam gan ne… —Viņš paraustī ja plecus. —Vies­nīcas nav brīvu istabu. Apvaicājos visur kur. Laikam jātiek projām.

—   Ir vels, —meitene sacī ja. — Vai jums ir automašīna?

—   Nē, ne. Nav…

Meitene sēdēja, vilkdama papēdi ārā no sandales sik­sniņas un bāzdama alkal atpakaļ, reize lūkojoties leja uz taku. —Ar mani vienmēr tā notiek, — viņa sacīja. — Izdaru kaut ko pavisam pēkšņi. Vai jus dusmojaties?

—   Ne, jaunkundz.

Jauneklim bezgala gribējās, lai viņa paliktu. Sedēlu, runātu un lūkotos, ka par mēmo pakalnu ceļas mēness.

Nāku te bieži, — viņa skaidroja. — Visjaukak ir, kad apmeklētāji aizgājuši. Pili ir slepena ieeja. Atradu to, vēl pavisam maza būdama. Mēdzu tur sēdēt, un iztēloties, ka las viss ir mans. Un lur bija atkal tādi cilvēki un karavīri ka senos laikos. Jus te bijāt traki ilgi, es jus jau redzēju pirms nez cik stundām. Ko jus te darījāt?

—          Neko, — viņš attrauca. — Sēdēju. Laikam domāju, vairāk neko.

—   Par ko?

Par cilvēkiem, — viņš bez izlikšanas atteica. —-Un par karavīriem.

Jūs gan esat jocīgs, — viņa attrauca. — Vai kautrējaties?

—          Nē, jaunkundz. Nu, varbūt mazliet. Anglijā neesmu ilgi. Lāga nezinu, kur iet un ko darīt.

—   Vai esat te viens?

—   Jā.

Ls ne reizes neesmu sastapusies ar aizokeāna cilvēku, — viņa paskaidroja. —Tas ir, neesmu runājusi ar katlu no viņiem. Vai tas arī neizklausās jocīgi?

—   Ne, jaunkundz.

Viņa iekoda zobus apakšlūpa.

—   Tis zinu, kur jus varat apmesties, — viņa sacī ja, — ja jums nav kur iet. Vai jums gribētos te palikt?

Jā, — viņš atteica. —Ja, gribētos. Ļoti.

Manam tēvam tepat leja ir krodziņš, — viņa pavēstī ja. — Taisnību sakot, mums telpu netrūkst. — Viņa pieceļas un pieglauda matus. — Oru, ka visu nokārtošu. Un tad atgriezīšos. Vai būsit gatavs nākt lejā?

—   Ja, — viņš sacīja. — Būšu.

Meitene viegliem, drošiem soļiem aizgāja pa zālienu. Viņš redzēja tumsā nozibam viņas kājas, dzirdēja, ka viņa nolec uz taciņas.

Meitene klusi uzsauca augšup: Laikam gan tad, kad es atgriezīšos, jus jau būsit aizgājis.

Viņam vajadzēja krietni papu Ieties, lai varētu saskatīt vēstules pēdējos vārdus.

Visam lietam visos laikos ir sava vieta un savs dzīvei atvēlētais posms, tāpēc mēs tagad esam aizgājuši. Met, ja Tu esi mans dels, tad Tu esi art šis vielas piederīgais. Tu piederi šim klintīm un zemei, šai saulei un veļiem, un kokiem. Šie ļaudis, vienalga, ka ģērbušies, ka izskatās, ir Tavējie.

es 'Tevi tik labi pazīstu, Džon. līs pazīstu lavu sirdi, tās bēdas un priekus. Saja senaja vieta Tu esi pieredzējis nāvi un dusmas, kas varbūt nekād neizgaisīs. Samierinies ar to! Skumsti par to, ka senais aiziet, bet paliec tam uzticīgs un cel jauno! Nezaimo, bet neskumsti par to, ka akmeņi mirst…

Džons Falkoners, senešals.

Džons piecēlās. Viņš leni saritināja lapas, iebāza soma un aizbīdi ja slēdzi. Uzmeta siksnu pleca, notrausa ceļgaliem pielipušos zāles stiebrus. Meness bija gandrīz pacelies pāri pakalnam, koku ēnas gulās samtaini melnas pār zāli.

Zilzaļganā pēdējas gaismas svītra pamalē vēl ļāva saredzēt robainas drupas.

Nu viņš ieraudzīja kaut ko iepriekš nemanītu. Viņam visapkart zāle, krūmos un kokos līdzīgi vēsi zaļganiem lukturīšiem mirdzēja jāņtārpiņi. Viņš paņēma vienu plauk­sta. Tas mirgoja mierīgi — tais un noslēpumains ka zvaigzne.

Nogāzē lieli un mēmi gulēja akmeņi, un normaņi jau sen bija miruši. Cēlas viegls vējš un eabinajas zālē. Jau­neklis saka kapt lejup, juzdams kajas slīdam uz. nelīdzenās zemes.

Meitene gaidīja viņu pie avota, līdzīga smaržainai ēnai nakls tumsā. Kad tā panācas uz priekšu. Džons redzēja saliektajā plauksta kaut ko mirdzam. Nakdama atpakaļ pa taku, viņa bija salasījusi jāņtārpiņus, un. ka (ciklu vietējie ļaudis, «staipīja tos sev līdzi».

Britu rakstnieks un ilustrators Kits Roberts, istaja vārda Džons Kingstons (John Kingston, 1935 —), saka publieēties zinātniskas fantastikas laukā 1964. gada ar stāstiem «Anita» un «l'skcipisms». Kits Roberts strādāja par redaktora palīgu un vāku ilustrētāju žurnālā Science Fantasy uu redaktoru tā peeteei SF Impulse sešdesmito gadu vidu, noformēja vākus jauna viļņa aizsācēja Maikla Murkoka sastādītajiem stāstu krājumiem New Worlds Quaterly. Viņa drosmīgi ekspresionistiskie vāku noformējumi atbrīvoja žurnālus no tradicionā­lajam fantastikas un fantāzijas žanru ilustrāciju klišejām, pa­darot tos brīvākus formā un vairāk atbilstošus pārdomu lite­ratūrai.

Pirmais romāns Fūrijas (The furies, 1966) ir visortodoksalak veidotais stāstījums autora daiļradē (vai tā būtu fan­tastika vai ne) un ir tradicionāls britu literatūras katastrofu romāns, kura kodolizmēģinājums klust nevadāms un sekmē gigantisku kosmiskas izcelsmes lapseņu uzbrukumu, kas izposta Angliju un gandrīz iznicina cilvēci.

Ar savu nākošo romānu Pa van a (1968) Roberts izveidojas par savdabīgu un ievērojamu autoru, kuru astoņdesmitajos gados pat dēvē par Tomasu Hārdiju zinalniskajā fantastikā. Sis romāns, kas tapai ka daudzi citi autora darbi īstenībā ir savstarpēji saistītu stāstu savirknējums, kopa ar romāniem Krita milži (The Chalk Giants, 1974) un Gaisa puķu pasaule (Kiteworld, 1985) veido nosacītu triloģiju, kas ir autora literāra virsotne un izpelnī jusies gan kritikas vislielāko sajusniu, gan dedzīgus strīdus jautājumā par žanra piederību. Vieni Pavanu pieskaita nākotnes vēsturēs stāstiem, eili pie alternatīvās vēstures maģiskā reālismā un trešie to sauc par «iespējams vislabāk iedomāto un viscilvēcīgāko no šiem likteņa pasākumiem» fantastiskajā alternatīvajā vēsturē. Pats autors deklarē, ka nav zinātniskas fantastikas rakstnieks, bet gan rakstnieks, kurš dažādu iemeslu —gan literāri vēsturisku, gan sociālekonomisku deļ — raksta daiļliteratūru, kas galvenokārl liek apzīmēta ka zinātniskā fantastika, sakot, ka «sešdesmitajos gados zinātniskā fantastika piedāvāju vismaz relatīvu brīvību, līdz ar to izvēle priekš manis jau bija no­teikta.»

Par stāstu «Keta un bende» (Kaeti and the Hangman, 1985) un tā māksliniecisko noformējumu K. Robertss 1986.gadā saņēma Britu fantazijas biedrības godalgas un 1987.gadā — Britu zinātniskās fantastikas asociācijas godalgas. Asociācijas godalgu 1983.gada ieguva arī stāsts «Gaisa puķu meistars» (Kitemaster, 1982) un 1988.gadā romāns Grainne. Saja ro­mānā rakstnieks atgriežas pie savas iemīļotas tēmas par femme fatale, kuras viņš dēvē par pirmvaronēm un, kas zināmā mērā ir sieviešu kārtas ekvivalents M. Murkoka mūžīgajam cīnītajam. Stāstījums skar ķellu leģendu par die­vieti, izzinot las speķus modernajā pasaulē noslēpumainas jaunas meitenes veidolā.

Entonijs Berdžcss Pavanu ir iekļāvis sava slavenajā pēc­kara laikā angļu valodā uzrakstīto deviņdesmit deviņu labāko romānu saraksta.

Imants Belogrivs

realpsiholoģijas un fantāzijas sakausējuma skaistāko no jelkad uzrakstītajiem darbiem par teiksmaino 13 gadsimta skolu izcelsmes menestrelu un pareģi, parasti pieminētu kopā ar Merlinu un citiem angļu pareģiem.

Tomasu no Erkeldaunas krievu dzejnieks Mihails Ļermontovs uzskatīja zlai­šanu senci.

Romāns godalgots ar Pasaules fantāzijās godalgu un Mitopoētikas biedrības Fantāzijas godalgu.

Maiga un sapņaina, sprigana un mota ir amerikāņu rakstnieces Hiēnas Kusneres romance, viena no tām grāmatain (ar līdzīgu atstāto iespaidu pirmā prātā iešaujas U. FJto Rozes vārds), kas. mūsdienās uzrakstīta, prot smaržot ar tālas senatnes smaržu.

HEKATE

Aija Uke "Uleraltiru. Māksla. Mēs."

Tulkojot romānu "Tomass Vārstnolājs", es netiku vaļā no sajūtas, ka autore pali ir klaiņojusi pa FJfu valsti un tāpēc lik skaidri saskata tās atspulgus zemes realitāte. Elfu asinis ir pārāk daudz aukstas mēness gaismas, viņiem nepieciešams sveis siltums, svešas kaislības. Nācās gandrīz vai atdzejot.

Amanda Aizpuriele "tziutu AtiZl'.

Izdevniecības HEKATE grāmatas fantāzijas žanrā

Elena Kušnere

Tomass Vārsmotājs

Ursula K. Le Gvina

Jūrzemes burvis. Atuanas kapenes. Vistālākais krasts. Tehanu.

fantastikas žanrā

Roberts Silverbergs

Atgriešanās Belzagorā.

SIA "HEKATE". Reģistrācijas apliecība Nr. 000323722. Iespiesta un iesieta ŠIA "Apgāds Jāņa sēta".

[1] kara zirgs (frnttču vai. ). Šeit un turpmāk — tulk. piez.

[2] nomas — ģermāņu ticējumos Iris likteņdievietes; vienas vara ir tas, kas bijis, otras — tas, kas ir, Irošās — 1as. kam jābūt.

[3] banda bcnis! (franču vai.)

[4] pāvila vēstule romiešiem, 12; 19.